1.   Visu datu, pievienoto dokumentu, lēmumu un paziņojumu apmaiņu starp muitas dienestiem un starp uzņēmējiem un muitas dienestiem, kā paredzēts tiesību aktos muitas jomā, kā arī šādu datu uzglabāšanu, kā paredzēts tiesību aktos muitas jomā, veic, izmantojot elektroniskus datu apstrādes līdzekļus.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka izņēmumus no pirmās daļas, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Minētajos pasākumos paredz gadījumus, kad un ar kādiem nosacījumiem elektroniskas datu apmaiņas vietā var izmantot papīra dokumentus vai citu transakciju veidu, jo īpaši ņemot vērā:

2.   Izņemot gadījumus, kad tiesību aktos muitas jomā ir īpaši paredzēts citādi, Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus, ar ko paredz:

Pirmās daļas b) apakšpunktā minētie dati ietver ziņas, kas ir vajadzīgas riska analīzei un muitas kontroles atbilstīgai piemērošanai, vajadzības gadījumā izmantojot starptautiskus standartus un komercpraksi.

1.   Uz visu informāciju, ko muitas dienesti ir ieguvuši, veicot savus pienākumus, un kas ir konfidenciāla vai ir sniegta konfidenciāli, attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Izņemot 26. panta 2. punktā paredzēto, kompetentās iestādes neizpauž šādu informāciju bez īpašas tās personas vai iestādes atļaujas, kas to ir sniegusi.

Tomēr šādu informāciju var izpaust bez atļaujas, ja muitas dienestiem to uzliek par pienākumu vai atļauj spēkā esošie noteikumi, jo īpaši attiecībā uz datu aizsardzību vai saistībā ar tiesvedību.

2.   Konfidenciālu datu paziņošana tādu valstu vai teritoriju muitas dienestiem un citām kompetentajām iestādēm, kas atrodas ārpus Kopienas muitas teritorijas, ir atļauta vienīgi saskaņā ar starptautisku nolīgumu, kas nodrošina atbilstīgu datu aizsardzības līmeni.

3.   Izpaužot vai paziņojot informāciju, pilnīgi ievēro spēkā esošos datu aizsardzības noteikumus.

1.   Muitas dienesti un uzņēmēji var apmainīties ar visu informāciju, kas nav īpaši prasīta saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā, jo īpaši – lai savstarpēji sadarbotos riska identificēšanā un neitralizēšanā. Minētās informācijas apmaiņa var notikt saskaņā ar rakstisku nolīgumu un var ietvert muitas dienestu piekļuvi uzņēmēju datorsistēmām.

2.   Visa informācija, kuru 1. punktā minētās sadarbības laikā viena puse sniedz otrai pusei, ir konfidenciāla, ja vien abas puses nevienojas citādi.

1.   Ikviena persona drīkst pieprasīt no muitas dienestiem informāciju par tiesību aktu muitas jomā piemērošanu. Šādu pieprasījumu var noraidīt, ja tas neattiecas uz darbību, kas saistīta ar starptautisko preču tirdzniecību, kura ir faktiski paredzēta.

2.   Muitas dienesti uztur regulāru dialogu ar uzņēmējiem un citām iestādēm, kas iesaistītas starptautiskajā preču tirdzniecībā. Tie sekmē pārredzamību, darot brīvi pieejamus tiesību aktus muitas jomā, vispārējos administratīvos noteikumus un pieteikuma veidlapas, kad vien praktiski iespējams – bez maksas un internetā.

1.   Ikviena persona, kas tieši vai netieši ir iesaistīta muitas formalitāšu kārtošanā vai muitas kontroles veikšanā, pēc muitas dienestu pieprasījuma un attiecīgajā termiņā, ja tāds ir noteikts, sniedz šiem dienestiem visus vajadzīgos dokumentus un informāciju piemērotā veidā, kā arī visu vajadzīgo palīdzību, lai minētās formalitātes vai kontroli varētu pabeigt.

2.   Iesniedzot kopsavilkuma deklarāciju vai muitas deklarāciju, vai paziņojumu vai iesniedzot pieteikumu atļaujas vai jebkura cita lēmuma saņemšanai, attiecīgā persona kļūst atbildīga par:

Pirmo daļu piemēro arī attiecībā uz jebkuru informāciju jebkurā citā veidā, ko pieprasa sniegt muitas dienesti vai kas sniegta muitas dienestiem.

Ja deklarāciju, paziņojumu vai pieteikumu iesniedz vai informāciju sniedz attiecīgās personas pārstāvis muitā, tad pirmajā daļā noteiktie pienākumi uzliek saistības arī pārstāvim muitā.

1.   Dalībvalstis sadarbojas ar Komisiju, lai izveidotu, uzturētu un izmantotu elektroniskas sistēmas informācijas apmaiņai starp muitas iestādēm un kopējai ierakstu reģistrēšanai un uzturēšanai, jo īpaši attiecībā uz:

2.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Ikviena persona var iecelt sev pārstāvi muitā.

Šāda pārstāvība var būt tieša – tad pārstāvis muitā rīkojas citas personas vārdā un tās uzdevumā – vai netieša – tad pārstāvis muitā rīkojas savā vārdā, bet citas personas uzdevumā.

Pārstāvis muitā ir persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienas muitas teritorijā.

2.   Dalībvalstis saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var paredzēt nosacījumus, ar kādiem pārstāvis muitā var sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību. Tomēr, neskarot to, ka attiecīgā dalībvalsts var piemērot mazāk stingrus kritērijus, pārstāvis muitā, kurš atbilst 14. panta a) līdz d) apakšpunktā izklāstītajiem kritērijiem, ir tiesīgs šādus pakalpojumus sniegt dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā tas veic uzņēmējdarbību.

3.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem jo īpaši nosaka:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Darbībās ar muitas dienestiem pārstāvis muitā paziņo, ka viņš rīkojas pārstāvētās personas uzdevumā, un norāda, vai pārstāvība ir tieša vai netieša.

Personu, kas nepaziņo, ka rīkojas kā pārstāvis muitā, vai kas paziņo, ka rīkojas kā pārstāvis muitā, bet tai nav attiecīga pilnvarojuma, uzskata par personu, kas rīkojas savā vārdā un savā uzdevumā.

2.   Muitas dienesti var pieprasīt ikvienai personai, kas paziņo, ka rīkojas kā pārstāvis muitā, uzrādīt pierādījumus par to, ka pārstāvētā persona to ir pilnvarojusi.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka atkāpes no pirmās daļas, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Uzņēmējs, kas veic uzņēmējdarbību Kopienas muitas teritorijā un atbilst 14. un 15. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, var lūgt tam piešķirt atzītā uzņēmēja statusu.

Muitas dienesti, vajadzības gadījumā apspriedušies ar citām kompetentām iestādēm, piešķir minēto statusu, kuru pārrauga.

2.   Atzītā uzņēmēja statusam ir divu veidu sertifikāti: “muitas vienkāršojumu” atzītā uzņēmēja sertifikāts un “drošības un drošuma” atzītā uzņēmēja sertifikāts.

Pirmā veida sertifikāts ļauj uzņēmējiem izmantot dažus vienkāršojumus saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā. Saskaņā ar otra veida sertifikātu tās turētājam ir tiesības uz atvieglojumiem saistībā ar drošību un drošumu.

Abu veidu sertifikātus var turēt vienlaikus.

3.   Atzītā uzņēmēja statusu, ievērojot 14. un 15. pantu, atzīst muitas dienesti visās dalībvalstīs, neskarot muitas kontroles nosacījumus.

4.   Muitas dienesti, ievērojot atzītā uzņēmēja statusu, kā arī ar nosacījumu, ka prasības, kas noteiktas tiesību aktos muitas jomā saistībā ar kādu īpašu vienkāršojuma veidu, ir izpildītas, ļauj uzņēmējam izmantot šo vienkāršojumu.

5.   Atzītā uzņēmēja statusu var apturēt vai atcelt saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti atbilstīgi 15. panta 1. punkta g) apakšpunktam.

6.   Atzītais uzņēmējs paziņo muitas dienestiem par visiem apstākļiem, kas iestājas pēc tam, kad ir piešķirts minētais statuss, un kas var ietekmēt tā turpmāku saglabāšanu vai saturu.

1.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka noteikumus attiecībā uz:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.   Minētajos pasākumos ņem vērā:

1.   Ja kāda persona lūdz muitas dienestus pieņemt lēmumu, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, minētā persona sniedz šiem dienestiem visu informāciju, ko minētie dienesti pieprasa, lai tie varētu pieņemt attiecīgu lēmumu.

Lēmumu var lūgt arī vairākas personas, un to var pieņemt attiecībā uz vairākām personām saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti tiesību aktos muitas jomā.

2.   Ja vien tiesību aktos muitas jomā nav paredzēts citādi, lēmumu, kas minēts 1. punktā, pieņem un par to paziņo pieprasījuma iesniedzējam nekavējoties un vēlākais četrus mēnešus no dienas, kad muitas dienesti ir saņēmuši visu informāciju, kas šiem dienestiem vajadzīga, lai tie varētu pieņemt minēto lēmumu.

Tomēr, ja muitas dienesti nespēj ievērot minēto termiņu, tie pirms šā termiņa beigām par to paziņo pieprasījuma iesniedzējam, izklāstot iemeslus un norādot papildu termiņu, kuru tie uzskata par vajadzīgu pieprasītā lēmuma pieņemšanai.

3.   Ja vien lēmumā vai tiesību aktos muitas jomā nav noteikts citādi, lēmums stājas spēkā dienā, kad pieteikuma iesniedzējs saņem lēmumu vai kad uzskata, ka viņš to ir saņēmis. Izņemot 24. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, pieņemto lēmumu izpildi muitas dienesti nodrošina no minētās dienas.

4.   Pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas nelabvēlīgi ietekmētu personu vai personas, kurām tas adresēts, muitas dienesti attiecīgajai personai vai personām dara zināmu pamatojumu, kādēļ tās ir paredzējušas pieņemt šo lēmumu, kā arī dod šīm personām iespēju noteiktā laikposmā no paziņojuma sniegšanas dienas izteikt savu viedokli.

Pēc šā laikposma beigām attiecīgajai personai piemērotā veidā paziņo par lēmumu, norādot tā pamatojumu. Lēmumā norāda uz pārsūdzības tiesībām, kas paredzētas 23. pantā.

5.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

6.   Neskarot citās jomās paredzētus noteikumus, kuros noteikts, kādos gadījumos un ar kādiem nosacījumiem lēmumi nav spēkā vai zaudē spēku, muitas dienesti, kas ir izdevuši lēmumu, jebkurā brīdī var to anulēt, grozīt vai atcelt, ja tas neatbilst tiesību aktiem muitas jomā.

7.   Izņemot gadījumus, kad muitas dienests darbojas kā tiesu iestāde, šā panta 3., 4. un 6. punktu un 17., 18. un 19. pantu piemēro arī muitas dienestu lēmumiem, kas pieņemti bez attiecīgās personas iepriekšēja pieprasījuma, un jo īpaši attiecībā uz 67. panta 3. punktā paredzēto paziņojumu par muitas parādu.

1.   Muitas dienesti anulē attiecīgajai personai adresētu labvēlīgu lēmumu, ja ir spēkā visi šie nosacījumi:

2.   Personai, kurai lēmums bija adresēts, paziņo par lēmuma anulēšanu.

3.   Anulētais lēmums nav spēkā no dienas, kad tas sākotnēji bija stājies spēkā, ja vien lēmumā saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā nav norādīts citādi.

4.   Komisija saskaņā ar 184. panta 3. punktā minēto pārvaldības procedūru var pieņemt pasākumus šā panta īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz lēmumiem, kas adresēti vairākām personām.

1.   Labvēlīgu lēmumu atceļ vai groza gadījumos, kas nav minēti 18. pantā, ja nav bijuši izpildīti vai vairs netiek izpildīti viens vai vairāki no lēmuma pieņemšanas nosacījumiem.

2.   Ja tiesību aktos muitas jomā nav noteikts citādi, labvēlīgu lēmumu, kas adresēts vairākām personām, var atcelt vienīgi attiecībā uz personu, kas nepilda kādu no pienākumiem, kuru tai uzliek minētais lēmums.

3.   Personai, kurai lēmums bija adresēts, paziņo par lēmuma atcelšanu vai grozīšanu.

4.   Attiecībā uz lēmuma atcelšanu vai grozīšanu piemēro 16. panta 3. punktu.

Tomēr izņēmuma gadījumos, ja to prasa tās personas likumīgās intereses, kurai lēmums bija adresēts, muitas dienesti var atlikt termiņu, kad atceļ lēmumu vai stājas spēkā tā grozījumi.

5.   Komisija saskaņā ar 184. panta 3. punktā minēto pārvaldības procedūru var pieņemt pasākumus šā panta īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz lēmumiem, kas adresēti vairākām personām.

1.   Muitas dienesti pēc oficiāla pieprasījuma pieņem lēmumus, kas attiecas uz saistošu informāciju par tarifu, turpmāk “SIT lēmumi”, vai lēmumus, kas attiecas uz saistošu informāciju par izcelsmi, turpmāk “SII lēmumi”.

Šādu pieprasījumu noraida jebkurā no šiem gadījumiem:

2.   SIT vai SII lēmumi ir saistoši vienīgi attiecībā uz tarifa klasifikāciju vai preču izcelsmes noteikšanu.

Šie lēmumi ir saistoši muitas dienestiem attiecībā uz lēmuma turētāju tikai attiecībā uz precēm, par kurām muitas formalitātes ir pabeigtas pēc dienas, kad lēmums stājies spēkā.

Lēmumi ir saistoši lēmuma turētājam attiecībā uz muitas dienestiem tikai no dienas, kad minētā persona saņem paziņojumu par lēmumu vai kad uzskata, ka tā to ir saņēmusi.

3.   SIT vai SII lēmums ir spēkā trīs gadus no dienas, kad tas stājas spēkā.

4.   Lai piemērotu SIT vai SII lēmumu saistībā ar konkrētu muitas procedūru, lēmuma turētājam jāspēj pierādīt:

5.   Atkāpjoties no 16. panta 6. punkta un 18. panta, SIT un SII lēmumus anulē, ja to pamatā ir nepatiesa vai nepilnīga informācija, ko sniedzis pieprasījuma iesniedzējs.

6.   SIT vai SII lēmumus atceļ saskaņā ar 16. panta 6. punktu un 19. pantu.

Tos nevar grozīt.

7.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus šā panta 1. līdz 5. punkta īstenošanai.

8.   Neskarot 19. pantu, pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

9.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem paredz to, ar kādiem nosacījumiem jāpieņem citi lēmumi, kas attiecas uz saistošu informāciju, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par Kopienas tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šādas sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un preventīvas.

2.   Ja piemēro administratīvus sodus, tie var būt, inter alia, vienā vai abos no šādiem veidiem:

3.   Dalībvalstis sešos mēnešos no šā panta piemērošanas dienas, kā noteikts saskaņā ar 188. panta 2. punktu, Komisijai dara zināmus spēkā esošos valsts noteikumus, kā paredzēts 1. punktā, un nekavējoties ziņo tai par visiem to turpmākajiem grozījumiem.

1.   Ikvienai personai, kuru tieši un individuāli skar muitas dienestu lēmums, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt.

Pārsūdzības tiesības ir arī ikvienai personai, kura ir pieprasījusi muitas dienestu lēmumu un pēc minētā pieprasījuma nav to saņēmusi 16. panta 2. punktā noteiktajā termiņā.

2.   Pārsūdzības tiesības var izmantot vismaz divos posmos:

3.   Pārsūdzība jāiesniedz tajā dalībvalstī, kurā lēmums tika pieņemts vai pieprasīts.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārsūdzības procedūra sekmē muitas iestāžu pieņemtu lēmumu ātru apstiprināšanu vai labošanu.

1.   Pārsūdzības iesniegšana neaptur apstrīdamā lēmuma izpildi.

2.   Muitas dienesti tomēr pilnīgi vai daļēji atliek šāda lēmuma izpildi, ja tiem ir pietiekams pamats uzskatīt, ka apstrīdamais lēmums neatbilst tiesību aktiem muitas jomā vai ka attiecīgajai personai var tikt nodarīts nelabojams kaitējums.

3.   Šā panta 2. punktā minētajos gadījumos, ja apstrīdamā lēmuma darbības rezultātā ir maksājami ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi, minētā lēmuma izpildi atliek tikai tad, ja ir iesniegts galvojums, ja vien, pamatojoties uz dokumentētu novērtējumu, nav konstatēts, ka šāds galvojums iespējami izraisītu parādniekam nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt pasākumus šā punkta pirmās daļas īstenošanai.

1.   Muitas dienesti var veikt jebkādu kontroli, ko tie uzskata par vajadzīgu.

Muitas kontrole, konkrēti, var būt preču pārbaude, paraugu ņemšana, deklarācijas datu pārbaude un dokumentu esības un īstuma pārbaude, uzņēmēju grāmatvedības un citu uzskaites datu pārbaude, transportlīdzekļu apskate, personu nestās vai vestās bagāžas un citu mantu pārbaude, kā arī oficiālu pieprasījumu veikšana un citas līdzīgas darbības.

2.   Tāda muitas kontrole, kas nav izlases veida pārbaudes, galvenokārt ir balstīta uz riska analīzi, izmantojot elektroniskus datu apstrādes līdzekļus, lai, pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti valsts, Kopienas un, ja pieejams, starptautiskā līmenī, identificētu un novērtētu riskus un izstrādātu vajadzīgos pretpasākumus.

Dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju izstrādā, uztur un izmanto kopēju riska pārvaldības sistēmu, pamatojoties uz informācijas apmaiņu starp muitas administrācijām attiecībā uz risku un tā analīzi un, inter alia, nosakot kopējus riska izvērtēšanas kritērijus, kontroles pasākumus un prioritārās kontroles jomas.

Kontroli, kas pamatojas uz šādu informāciju un kritērijiem, veic, neskarot citu kontroli, kuru veic saskaņā ar 1. un 2. punktu vai saskaņā ar citiem spēkā esošiem noteikumiem.

3.   Neskarot 2. punktu, Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem īstenošanas pasākumus, ar ko nosaka:

1.   Ja attiecībā uz vienām un tām pašām precēm kompetentajām iestādēm, kas nav muitas dienesti, jāveic kontrole, kas nav muitas kontrole, tad muitas dienesti ciešā sadarbībā ar šīm citām iestādēm cenšas nodrošināt, lai minēto kontroli pēc iespējas veiktu vienlaikus ar muitas kontroli un tajā pašā vietā (vienas pieturvietas princips); muitas dienesti darbojas kā koordinators, lai to panāktu.

2.   Šajā iedaļā minētajā kontroles sistēmā muitas dienesti un citas kompetentās iestādes vajadzības gadījumā riska mazināšanas un krāpšanas apkarošanas nolūkā var savstarpēji un ar Komisiju apmainīties ar saņemtajiem datiem un kontroļu rezultātiem saistībā ar tādu preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu, uzglabāšanu un galapatēriņu, tostarp pasta satiksmi, ko pārvieto starp Kopienas muitas teritoriju un citām teritorijām, kā arī saistībā ar ārpuskopienas preču un galapatēriņa procedūrai pakļauto preču atrašanos un pārvietošanu muitas teritorijā. Muitas dienesti un Komisija savstarpēji var apmainīties ar šādiem datiem arī tādēļ, lai nodrošinātu, ka Kopienas tiesību akti muitas jomā tiek piemēroti vienādi.

1.   Muitas kontroli un formalitātes personu rokas bagāžai un reģistrētajai bagāžai iekšējos lidojumos Kopienā un iekšējos jūras braucienos Kopienā veic tikai tad, ja šāda kontrole un formalitātes ir paredzētas tiesību aktos muitas jomā.

2.   Šā panta 1. punktu piemēro, neskarot:

3.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem šā panta īstenošanas pasākumus, nosakot, kādos gadījumos un ar kādiem nosacījumiem muitas kontroli un formalitātes var piemērot:

1.   Attiecīgā persona muitas kontroles vajadzībām ar jebkuriem muitas dienestiem pieejamiem un pieņemamiem līdzekļiem glabā 9. panta 1. punktā minētos dokumentus un informāciju vismaz trīs kalendāra gadus.

Ja preces ir laistas brīvā apgrozībā apstākļos, kas nav minēti trešajā daļā, vai ja preces deklarētas eksportam, minēto termiņu skaita no tā gada beigām, kurā pieņemta muitas deklarācija par preču laišanu brīvā apgrozībā vai eksportu.

Ja preces ir laistas brīvā apgrozībā ar atbrīvojumu no muitas nodokļa vai ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi sakarā ar to galapatēriņu, minēto termiņu skaita no tā gada beigām, kurā preces pārstāj būt muitas uzraudzībā.

Ja precēm piemēro citu muitas procedūru, minēto termiņu skaita no tā gada beigām, kurā ir pabeigta attiecīgā muitas procedūra.

2.   Neskarot 68. panta 4. punktu, ja muitas kontrolē attiecībā uz muitas parādu tiek konstatēts, ka attiecīgais iegrāmatojums ir jālabo, un ja attiecīgajai personai par to ir paziņots, tad dokumentus un informāciju glabā trīs gadus pēc šā panta 1. punktā noteiktā termiņa.

Ja ir iesniegts pārsūdzības pieteikums vai sākusies tiesvedība, dokumenti un informācija jāglabā tik ilgi, cik noteikts šā panta 1. punktā, vai līdz pārsūdzības procesa vai tiesvedības beigām atkarībā no tā, kurš termiņš ir vēlāk.

1.   Muitas dienesti neuzliek maksājumus par muitas kontroles veikšanu vai jebkādu citu tiesību aktu muitas jomā piemērošanu savu kompetento muitas iestāžu oficiālajā darba laikā.

Tomēr muitas iestādes var uzlikt maksājumus vai atgūt izmaksas, ja tiek sniegti īpaši pakalpojumi, jo īpaši šādi:

2.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka pasākumus 1. punkta otrās daļas īstenošanai, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Preces, kas pilnīgi iegūtas kādā valstī vai teritorijā, uzskata par precēm ar šīs valsts vai teritorijas izcelsmi.

2.   Precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts vai teritorija, par izcelsmes valsti uzskata valsti vai teritoriju, kurā ir notikusi to pēdējā nozīmīgā pārveidošana.

1.   Ja saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā muitas deklarācijā ir norādīta preču izcelsme, muitas dienesti var pieprasīt deklarētājam pierādīt preču izcelsmi.

2.   Ja preču izcelsmes apliecinājums ir iesniegts saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā vai citiem Kopienas tiesību aktiem, kuri reglamentē īpašas jomas, muitas dienesti pamatotu šaubu gadījumā var pieprasīt jebkādus papildu pierādījumus, kas vajadzīgi, lai pārliecinātos par norādītās izcelsmes atbilstību attiecīgos Kopienas tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem.

3.   Izcelsmi apliecinošu dokumentu var izsniegt Kopienā, ja to prasa īpaši tirdzniecības apstākļi.

1.   Lai gūtu priekšrocības no pasākumiem, kas minēti 33. panta 2. punkta d) vai e) apakšpunktā, vai no netarifa preferenciāliem pasākumiem, precēm jāatbilst preferenciālas izcelsmes noteikumiem, kas ir minēti šā panta 2. līdz 5. punktā.

2.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kuri iekļauti nolīgumos, ko Kopiena ir noslēgusi ar dažām valstīm un teritorijām, kuras atrodas ārpus Kopienas muitas teritorijas, vai ar šādu valstu vai teritoriju grupām, preferenciālas izcelsmes noteikumus paredz minētajos nolīgumos.

3.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kurus Kopiena ir pieņēmusi vienpusēji attiecībā uz dažām valstīm vai teritorijām, kas atrodas ārpus Kopienas muitas teritorijas, vai šādu valstu grupām vai teritorijām, kuras nav minētas 5. punktā, Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus, ar ko nosaka preferenciālas izcelsmes noteikumus.

4.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kurus piemēro tirdzniecībā starp Kopienas muitas teritoriju un Seūtu un Meliļu, kā iekļauts 1985. gada Pievienošanās akta 2. protokolā, preferenciālas izcelsmes noteikumus pieņem saskaņā ar šā protokola 9. pantu.

5.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kuri iekļauti preferenciālos nolīgumos par labu Kopienas asociētajām aizjūras valstīm un teritorijām, preferenciālas izcelsmes noteikumus pieņem saskaņā ar Līguma 187. pantu.

6.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem šā panta 2. līdz 5. punktā minēto noteikumu īstenošanai vajadzīgos pasākumus.

1.   Ievedmuitas parāds rodas, ja ar ievedmuitas nodokļiem apliekamām ārpuskopienas precēm piemēro vienu no šādām muitas procedūrām:

2.   Muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī.

3.   Deklarētājs ir parādnieks. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija.

Ja muitas deklarācija attiecībā uz vienu no 1. punktā minētajām procedūrām ir noformēta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ pilnīgi vai daļēji netiek iekasēti ievedmuitas nodokļi, persona, kas sniegusi deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, arī ir parādnieks.

1.   Ja attiecībā uz nezināmas izcelsmes precēm, ko izmanto tādu produktu ražošanā, par kuriem izsniedz vai sagatavo izcelsmes apliecinājumu saskaņā ar preferenciālu režīmu starp Kopienu un dažām valstīm vai teritorijām, kas atrodas ārpus Kopienas muitas teritorijas, vai šādu valstu vai teritoriju grupām, ir spēkā aizliegums atmaksāt ievedmuitas nodokļus vai atbrīvot no tiem, ievedmuitas parāds par šīm nezināmas izcelsmes precēm rodas, pieņemot reeksporta paziņojumu attiecībā uz minētajiem produktiem.

2.   Ja muitas parāds rodas atbilstīgi 1. punktam, šim parādam atbilstīgo ievedmuitas nodokļa summu nosaka saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecībā uz muitas parādu, kas rastos, ja tajā pašā dienā pieņemtu muitas deklarāciju par attiecīgo produktu ražošanā izmantoto nezināmas izcelsmes preču laišanu brīvā apgrozībā, lai pabeigtu procedūru “ievešana pārstrādei”.

3.   Regulas 44. panta 2. un 3. punktu piemēro mutatis mutandis. Tomēr 179. pantā minēto ārpuskopienas preču gadījumā parādnieks ir persona, kas iesniedz reeksporta paziņojumu. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā paziņojums ir iesniegts.

1.   Attiecībā uz precēm, kas apliekamas ar ievedmuitas nodokļiem, ievedmuitas parāds rodas jebkurā no šādiem gadījumiem:

2.   Muitas parāda rašanās brīdis ir viens no šiem:

3.   Šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir:

4.   Šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir persona, kurai ir jāievēro nosacījumi, kas reglamentē muitas procedūras piemērošanu precēm vai attiecīgo preču deklarēšanu saskaņā ar minēto procedūru, vai nodokļa atbrīvojuma piešķiršanu, vai samazinātas ievedmuitas nodokļa likmes piemērošanu sakarā ar preču galapatēriņu.

Ja ir noformēta muitas deklarācija attiecībā uz vienu no 1. punktā minētajām procedūrām vai ja muitas dienestiem ir sniegta jebkāda tiesību aktos muitas jomā paredzētā informācija attiecībā uz nosacījumiem, kas reglamentē muitas procedūras piemērošanu precēm, tā, ka tādēļ pilnīgi vai daļēji netiek iekasēti ievedmuitas nodokļi, persona, kas sniegusi deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, arī ir parādnieks.

1.   Ja muitas parāds ir radies atbilstīgi 46. panta 1. punktam attiecībā uz precēm, kas laistas brīvā apgrozībā ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi to galapatēriņa dēļ, ievedmuitas nodokļa summu, kura samaksāta, preces laižot brīvā apgrozībā, atskaita no muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas nodokļa summas.

Pirmo daļu piemēro mutatis mutandis, ja muitas parāds ir radies attiecībā uz pārpalikumiem vai atkritumiem, kas radušies pēc šādu preču iznīcināšanas.

2.   Ja muitas parāds ir radies atbilstīgi 46. panta 1. punktam attiecībā uz precēm, kurām piemērota pagaidu ievešanas procedūra ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, ievedmuitas nodokļa summu, kas samaksāta saskaņā ar daļēju atbrīvojumu no nodokļiem, atskaita no muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas nodokļa summas.

1.   Izvedmuitas parāds rodas, piemērojot precēm, kas apliekamas ar izvedmuitas nodokļiem, eksporta procedūru vai procedūru “izvešana pārstrādei”.

2.   Muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī.

3.   Deklarētājs ir parādnieks. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija.

Ja muitas deklarācija ir noformēta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ pilnīgi vai daļēji netiek iekasēti izvedmuitas nodokļi, persona, kas ir sniegusi deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, arī ir parādnieks.

1.   Attiecībā uz precēm, kam uzliekami izvedmuitas nodokļi, izvedmuitas parāds rodas vienā no šādiem gadījumiem:

2.   Muitas parāda rašanās brīdis ir viens no šādiem:

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir:

4.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir ikviena persona, kurai jāievēro nosacījumi, atbilstīgi kuriem preces drīkstēja izvest no Kopienas muitas teritorijas, tās pilnīgi vai daļēji atbrīvojot no izvedmuitas nodokļiem.

1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas parāds rodas arī attiecībā uz precēm, kam piemēro jebkādus importa vai eksporta aizliegumus vai ierobežojumus.

2.   Tomēr muitas parāds nerodas šādos gadījumos:

3.   Muitas noteikumu pārkāpumu gadījumos piemērojot sankcijas, muitas parādu tomēr uzskata par radušos, ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem muitas nodokļi vai muitas parāda esamība ir pamats sankciju noteikšanai.

1.   Ievedmuitas un izvedmuitas nodokļa summu nosaka, pamatojoties uz tiem noteikumiem par nodokļa aprēķināšanu, kas attiecīgajām precēm bija piemērojami brīdī, kad attiecībā uz šīm precēm radās muitas parāds.

2.   Ja nav iespējams precīzi noteikt muitas parāda rašanās brīdi, par to uzskata brīdi, kad muitas dienesti secina, ka preces atrodas situācijā, kurā ir radies muitas parāds.

Tomēr gadījumos, kad muitas dienestiem pieejamā informācija ļauj tiem konstatēt, ka muitas parāds bija radies pirms šāda secinājuma izdarīšanas, muitas parādu uzskata par radušos visagrākajā brīdī, kad minēto situāciju var konstatēt.

1.   Ja attiecībā uz precēm, kam piemērota muitas procedūra, Kopienas muitas teritorijā rodas izmaksas saistībā ar uzglabāšanu vai parastiem apstrādes veidiem, šādas izmaksas vai vērtības palielināšanos neņem vērā, aprēķinot ievedmuitas nodokļa summu, ja deklarētājs sniedz pietiekamus pierādījumus par šādām izmaksām.

Tomēr, aprēķinot ievedmuitas nodokļa summu, ņem vērā darbībās izmantoto ārpuskopienas preču muitas vērtību, daudzumu, veidu un izcelsmi.

2.   Ja precēm, kam piemērota muitas procedūra, parasto apstrādes veidu rezultātā Kopienas muitas teritorijā mainās preču tarifa klasifikācija, pēc deklarētāja lūguma precēm, kurām piemērota muitas procedūra, piemēro sākotnējo preču tarifa klasifikāciju.

3.   Ja muitas parāds ir radies par pārstrādes produktiem procedūrā “ievešana pārstrādei”, šādam parādam atbilstošo ievedmuitas nodokļa summu pēc deklarētāja lūguma nosaka, pamatojoties uz to tarifa klasifikāciju, muitas vērtību, daudzumu, veidu un izcelsmi, kas precēm, kurām piemērota procedūra “ievešana pārstrādei”, bija brīdī, kad tika pieņemta muitas deklarācija attiecībā uz šīm precēm.

4.   Ja tiesību aktos muitas jomā ir paredzēts labvēlīgs tarifa režīms precēm, pilnīgs vai daļējs atbrīvojums no ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļiem vai šādu nodokļu nepiemērošana saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) līdz g) apakšpunktu, 130. līdz 133. pantu vai 171. līdz 174. pantu vai saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 918/83 (1983. gada 28. marts), ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem (12), šādu labvēlīgu tarifa režīmu, atbrīvojumu no nodokļiem vai nodokļu nepiemērošanu piemēro arī gadījumos, kad muitas parāds ir radies atbilstīgi šīs regulas 46. vai 49. pantam, ar nosacījumu, ka pienākumu neizpilde, kuras dēļ radies muitas parāds, nav bijusi mēģinājums krāpt.

1.   Muitas parāds rodas vietā, kur ir iesniegta 44., 45. un 48. pantā minētā muitas deklarācija vai reeksporta paziņojums, vai vietā, kur jāiesniedz 110. panta 3. punktā minētā papildu deklarācija.

Visos pārējos gadījumos muitas parāda rašanās vieta ir tur, kur norisinās notikumi, kuru dēļ parāds rodas.

Ja nav iespējams noteikt minēto vietu, uzskata, ka muitas parāds ir radies vietā, kur muitas dienesti secina, ka preces atrodas situācijā, kādā rodas muitas parāds.

2.   Ja precēm ir bijusi piemērota muitas procedūra, kas nav pabeigta, un vietu noteiktā laikposmā nevar noteikt saskaņā ar 1. punkta otro vai trešo daļu, uzskata, ka muitas parāds ir radies vai nu vietā, kur precēm tika piemērota attiecīgā muitas procedūra, vai vietā, kur tās saskaņā ar šo procedūru tika ievestas Kopienas muitas teritorijā.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka šā punkta pirmajā daļā minēto laikposmu, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

3.   Ja muitas dienestiem pieejamā informācija ļauj tiem konstatēt, ka muitas parāds varētu būt radies vairākās vietās, uzskata, ka muitas parāds ir radies vietā, kur tas ir radies vispirms.

4.   Ja muitas dienests konstatē, ka saskaņā ar 46. vai 49. pantu ir radies muitas parāds citā dalībvalstī un šim parādam atbilstošā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir mazāka par EUR 10 000, tad uzskata, ka muitas parāds ir radies dalībvalstī, kurā ir veikts attiecīgais konstatējums.

1.   Maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu nosaka muitas dienesti, kas atbild par vietu, kur muitas parāds ir radies vai tiek uzskatīts par radušos saskaņā ar 55. pantu, tiklīdz tiem ir visa vajadzīgā informācija.

2.   Neskarot 27. pantu, muitas dienesti var akceptēt maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, ko noteicis deklarētājs.

1.   Muitas parādu paziņo parādniekam tādā kārtībā, kāda ir noteikta teritorijā, kurā muitas parāds radies vai tiek uzskatīts par radušos saskaņā ar 55. pantu.

Pirmajā daļā minēto paziņojumu nesniedz šādos gadījumos:

Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus šā punkta otrās daļas d) apakšpunkta īstenošanai.

2.   Ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir vienāda ar muitas deklarācijā ierakstīto summu, muitas dienestu veiktā preču izlaišana ir līdzvērtīga paziņojumam parādniekam par muitas parādu.

3.   Ja šā panta 2. punkts nav piemērojams, muitas parādu paziņo parādniekam četrpadsmit dienās no dienas, kad muitas dienesti var noteikt maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu.

1.   Muitas parādu parādniekam nepaziņo, ja ir pagājuši trīs gadi kopš muitas parāda rašanās dienas.

2.   Ja muitas parāds ir radies tādas darbības rezultātā, par kuru laikā, kad tā veikta, varēja ierosināt krimināllietu, 1. punktā noteikto trīs gadu termiņu pagarina līdz desmit gadiem.

3.   Ja saskaņā ar 23. pantu ir iesniegta pārsūdzība, 1. un 2. punktā paredzētos termiņus aptur uz pārsūdzības izskatīšanas laiku, sākot no dienas, kad pārsūdzība iesniegta.

4.   Ja saskaņā ar 79. panta 5. punktu pienākums samaksāt muitas parādu ir atjaunots, šā panta 1. un 2. punktā noteiktos termiņus uzskata par apturētiem no dienas, kad saskaņā ar 84. pantu bija iesniegts atmaksāšanas vai atbrīvojuma pieteikums, līdz dienai, kad pieņemts lēmums par atmaksāšanu vai atbrīvojumu.

1.   Regulas 66. pantā minētie muitas dienesti saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iegrāmato maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, kas noteikta saskaņā ar minēto pantu.

Pirmo daļu nepiemēro 67. panta 1. punkta otrajā daļā minētajos gadījumos.

Muitas dienestiem nav jāiegrāmato ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas, kuras saskaņā ar 68. pantu atbilst muitas parādam, ko vairs nevar paziņot parādniekam.

2.   Dalībvalstis nosaka praktisko kārtību, kā iegrāmatot ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas. Šī kārtība var atšķirties atkarībā no tā, vai muitas dienesti, ņemot vērā muitas parāda rašanās apstākļus, ir pārliecināti par to, ka minētās summas tiks samaksātas.

1.   Ja muitas parāds ir radies sakarā ar to, ka ir pieņemta muitas deklarācija par precēm kādai muitas procedūrai, kas nav pagaidu ievešana ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, vai sakarā ar jebkuru citu darbību, kuras juridiskā ietekme ir tāda pati kā šādai pieņemšanai, tad muitas dienesti maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iegrāmato četrpadsmit dienās pēc preču izlaišanas.

Tomēr ar noteikumu, ka maksājums ir nodrošināts ar galvojumu, kopējo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu attiecībā uz visām precēm, kas izlaistas vienai un tai pašai personai muitas dienestu noteiktā laikposmā, kurš nedrīkst pārsniegt 31 dienu, var iegrāmatot ar vienu ierakstu šā laikposma beigās. Šādu iegrāmatošanu izdara četrpadsmit dienās pēc attiecīgā laikposma beigām.

2.   Ja preces var izlaist, ievērojot dažus nosacījumus attiecībā vai nu uz maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas noteikšanu, vai tās iekasēšanu, iegrāmatošanu izdara četrpadsmit dienās no dienas, kad ir noteikta maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa vai fiksēts pienākums samaksāt minēto nodokli.

Tomēr, ja muitas parāds attiecas uz pagaidu tirdzniecības politikas pasākumu nodokļa veidā, maksājamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iegrāmato divos mēnešos no dienas, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicēta regula, ar ko nosaka galīgo tirdzniecības politikas pasākumu.

3.   Ja muitas parāds ir radies apstākļos, kas nav minēti 1. punktā, maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iegrāmato četrpadsmit dienās no dienas, kad muitas dienesti var noteikt attiecīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un pieņemt lēmumu.

4.   Šā panta 3. punktu piemēro mutatis mutandis attiecībā uz ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, kas jāatgūst vai kas vēl nav atgūta, ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa nav iegrāmatota saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu vai ja tā ir noteikta un iegrāmatota apmērā, kas ir mazāks par maksājamo summu.

5.   Iegrāmatošanas termiņus, kas noteikti 1., 2. un 3. punktā, nepiemēro neparedzamos apstākļos vai nepārvaramas varas gadījumos.

1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas, kuras atbilst muitas parādam, kas paziņots saskaņā ar 67. pantu, parādnieks samaksā muitas dienestu noteiktajā termiņā.

Neskarot 24. panta 2. punktu, minētais termiņš nepārsniedz desmit dienas pēc muitas parāda paziņošanas parādniekam. Ja iegrāmatojumus apkopo saskaņā ar 70. panta 1. punkta otrās daļas nosacījumiem, termiņu nosaka tā, lai parādniekam nebūtu iespējams iegūt ilgāku samaksas termiņu nekā tad, ja viņam būtu atļauts maksājumu atlikt saskaņā ar 74. pantu.

Minētā termiņa pagarinājumu muitas dienesti var piešķirt pēc parādnieka lūguma, ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir noteikta 27. pantā minētajā kontrolē pēc preču izlaišanas. Neskarot 77. panta 1. punktu, šādi pagarinājumi nepārsniedz laiku, kas vajadzīgs, lai parādnieks varētu pienācīgi izpildīt savus pienākumus.

2.   Ja parādniekam ir tiesības uz kādu no 74. līdz 77. pantā noteiktajiem maksājumu atvieglojumiem, maksājumu izdara saistībā ar šiem atvieglojumiem noteiktajā termiņā vai termiņos.

3.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem paredz nosacījumus muitas parādam atbilstošās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas samaksas termiņa atlikšanai šādās situācijās:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Šajos pasākumos, konkrēti, nosaka atlikšanas laikposmu, ņemot vērā laiku, kāds ir pieņemams, lai varētu pabeigt jebkuras formalitātes vai atgūt muitas parādam atbilstošo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu.

1.   Samaksu veic skaidrā naudā vai jebkurā citā līdzvērtīgā norēķinu veidā, tostarp koriģējot kredīta atlikumu, saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

2.   Samaksu parādnieka vietā var veikt trešā persona.

3.   Parādnieks var katrā gadījumā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu pilnīgi vai daļēji samaksāt pirms viņam atvēlētā samaksas termiņa beigām.

1.   Termiņš, uz kādu saskaņā ar 74. pantu atliek samaksu, ir 30 dienas.

2.   Ja samaksa ir atlikta saskaņā ar 74. panta a) punktu, minētais termiņš sākas nākamajā dienā pēc dienas, kad parādniekam ir paziņots muitas parāds.

3.   Ja samaksa ir atlikta saskaņā ar 74. panta b) punktu, minētais termiņš sākas nākamajā dienā pēc dienas, kad beidzas apkopošanas laikposms. To samazina par tik dienām, cik atbilst pusei no apkopošanas laikposma dienu skaita.

4.   Ja samaksa ir atlikta saskaņā ar 74. panta c) punktu, minētais termiņš sākas nākamajā dienā pēc dienas, kad beidzas laikposms, kas noteikts attiecīgo preču izlaišanai. To samazina par tik dienām, cik atbilst pusei no attiecīgā laikposma dienu skaita.

5.   Ja 3. un 4. punktā minēto laikposmu dienu skaits ir nepāra skaitlis, dienu skaits, par cik samazina 30 dienu termiņu atbilstīgi šiem punktiem, ir vienāds ar pusi no nākamā mazākā pāra skaitļa.

6.   Ja 3. un 4. punktā minētie laikposmi ir kalendāra nedēļas, dalībvalstis var noteikt, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa, attiecībā uz kuru samaksa ir atlikta, ir jāsamaksā ne vēlāk kā ceturtās nedēļas piektdienā pēc attiecīgās kalendāra nedēļas.

Ja šie laikposmi ir kalendāra mēneši, dalībvalstis var noteikt, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa, attiecībā uz kuru samaksa ir atlikta, ir jāsamaksā līdz nākamā mēneša sešpadsmitajam datumam pēc attiecīgā kalendāra mēneša.

1.   Muitas dienesti var piešķirt parādniekam samaksas atvieglojumus, kas nav samaksas atlikšana, ar nosacījumu, ka tiek sniegts galvojums.

Ja saskaņā ar pirmo daļu ir piešķirti atvieglojumi, par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iekasē kredīta procentus. Kredīta procentu likme ir procentu likme, ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendāra dienas veiktajā pēdējā galvenajā refinansēšanas operācijā (“standartlikme”), plus viens procentu punkts.

Dalībvalstij, kas nepiedalās ekonomiskās un monetārās savienības trešajā posmā, iepriekš minētā standartlikme ir šīs dalībvalsts centrālās bankas noteikta līdzvērtīga likme. Šajā gadījumā attiecīgā pusgada pirmajā kalendāra dienā spēkā esošo standartlikmi piemēro sešus turpmākos mēnešus.

2.   Muitas dienesti var neprasīt iesniegt galvojumu vai maksāt procentus, ja, pamatojoties uz parādnieka stāvokļa dokumentētu novērtējumu, ir konstatēts, ka tas radītu nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

3.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt pasākumus 1. un 2. punkta īstenošanai.

1.   Ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa noteiktajā termiņā nav samaksāta, muitas dienesti, izmantojot visus līdzekļus, kas ir to rīcībā saskaņā ar attiecīgā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, nodrošina minētās summas samaksu.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka pasākumus, lai īpašā procedūrā nodrošinātu samaksas iekasēšanu no galviniekiem, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.   Papildus ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summai iekasē nokavējuma procentus par laiku no noteiktā termiņa pēdējās dienas līdz samaksas dienai.

Nokavējuma procentu likme ir procentu likme, ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendāra dienas veiktajā pēdējā galvenajā refinansēšanas operācijā (“standartlikme”), plus divi procentu punkti.

Dalībvalstij, kas nepiedalās ekonomiskās un monetārās savienības trešajā posmā, iepriekš minētā standartlikme ir šīs dalībvalsts centrālās bankas noteikta līdzvērtīga likme. Šajā gadījumā attiecīgā pusgada pirmajā kalendāra dienā spēkā esošo standartlikmi piemēro sešus turpmākos mēnešus.

3.   Ja muitas parāds ir bijis paziņots saskaņā ar 67. panta 3. punktu, papildus ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summai iekasē nokavējuma procentus par laiku no muitas parāda rašanās dienas līdz tā paziņošanas dienai.

Nokavējuma procentu likmi nosaka saskaņā ar 2. punktu.

4.   Muitas dienesti var neiekasēt nokavējuma procentus, ja, pamatojoties uz parādnieka stāvokļa dokumentētu novērtējumu, ir konstatēts, ka šādu procentu iekasēšana radītu nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

5.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka gadījumus – laika un naudas izteiksmē –, kad muitas dienesti var piešķirt atbrīvojumu no nokavējuma procentu iekasēšanas, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Ievērojot šajā iedaļā ietvertos nosacījumus, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas, ja atmaksājamā summa pārsniedz noteiktu summu, atmaksā vai atbrīvo no tām šādos gadījumos:

Turklāt, ja ir samaksāta ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa un attiecīgā muitas deklarācija saskaņā ar 114. pantu tiek atzīta par nederīgu, šo summu atmaksā.

2.   Ievērojot noteikumus par lēmuma pieņemšanas kompetenci, ja muitas dienesti 84. panta 1. punktā norādītajos termiņos paši atklāj, ka saskaņā ar 80., 82. vai 83. pantu ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir atmaksājama vai atlaižama, tie to atmaksā vai atbrīvo no tās pēc savas iniciatīvas.

3.   Atmaksāšanu vai atbrīvošanu neveic, ja situāciju, kuras dēļ bija paziņots muitas parāds, bija izraisījusi parādnieka krāpnieciska rīcība.

4.   Atmaksāšana nerada attiecīgajiem muitas dienestiem pienākumu maksāt procentus.

Tomēr procentus maksā, ja lēmums par atmaksāšanu nav īstenots trīs mēnešos no lēmuma pieņemšanas dienas, izņemot gadījumus, kad šā termiņa neievērošanas cēloņi ir bijuši ārpus muitas dienestu kontroles.

Šādā gadījumā procentus maksā par laiku no dienas, kad beidzas trīs mēnešu laikposms, līdz atmaksāšanas dienai. Procentu likmi nosaka saskaņā ar 77. pantu.

5.   Ja kompetentā iestāde atmaksāšanu vai atbrīvošanu ir veikusi kļūdas dēļ, sākotnējo muitas parādu atjauno, ciktāl tam nav iestājies noilgums saskaņā ar 68. pantu.

Šādos gadījumos ir jāatmaksā visi procenti, kas samaksāti atbilstīgi 4. punkta otrajai daļai.

1.   Ievedmuitas nodokļa summu atmaksā vai atbrīvo no tās, ja paziņojums par muitas parādu attiecas uz precēm, no kurām preču importētājs ir atteicies tādēļ, ka preču izlaišanas brīdī tām bijuši trūkumi vai tās nav atbildušas tā līguma nosacījumiem, pamatojoties uz kuru tās bija importētas.

Par precēm ar trūkumiem uzskata arī preces, kas sabojātas pirms to izlaišanas.

2.   Ievedmuitas nodokļus atmaksā vai atbrīvo no tiem ar nosacījumu, ka preces nav bijušas izmantotas, izņemot sākotnēju izmantošanu, kas var būt bijusi vajadzīga, lai konstatētu, ka precēm ir trūkumi vai ka tās neatbilst līguma nosacījumiem, un ar noteikumu, ka tās eksportē no Kopienas muitas teritorijas.

3.   Pēc attiecīgās personas lūguma muitas dienesti atļauj preces nevis eksportēt, bet piemērot tām procedūru “ievešana pārstrādei”, tostarp – lai tās iznīcinātu, vai ārējā tranzīta, muitas noliktavas vai brīvās zonas procedūru.

1.   Situācijās, kas nav minētas 79. panta 1. punkta otrajā daļā un 80., 81. un 83. pantā, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu atmaksā vai atbrīvo no tās, ja kompetento iestāžu pieļautas kļūdas dēļ summa, kas atbilst sākotnēji paziņotajam muitas parādam, ir bijusi zemāka par maksājamo summu, ja vien ir izpildīti šādi nosacījumi:

2.   Ja preferenciālais režīms precēm ir piešķirts, pamatojoties uz administratīvas sadarbības sistēmu, kurā iesaistītas iestādes, kas atrodas valstī vai teritorijā ārpus Kopienas muitas teritorijas, uzskata, ka tad, ja šādas iestādes ir izsniegušas sertifikātu un ir konstatēts, ka šis sertifikāts ir nepareizs, tā ir kļūda, ko nevarēja normālos apstākļos atklāt šā panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

Tomēr nepareiza sertifikāta izsniegšanu neuzskata par kļūdu, ja šāda sertifikāta pamatā ir nepatiesi fakti, ko sniedzis eksportētājs, izņemot gadījumus, kad ir acīm redzams, ka izdevējiestādes apzinājās vai tām būtu bijis jāapzinās, ka preces neatbilst preferenciālā režīma piešķiršanas nosacījumiem.

Uzskata, ka parādnieks ir rīkojies labticīgi, ja tas var pierādīt, ka attiecīgo tirdzniecības darījumu laikā tas ar pienācīgu rūpību ir veicis visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka ir izpildīti visi preferenciālā režīma nosacījumi.

Parādnieks nevar atsaukties uz savu labticību, ja Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicējusi paziņojumu, norādot, ka ir pamats šaubām par to, vai saņēmējvalsts vai teritorija pareizi piemēro preferenciālo sistēmu.

1.   Pieteikumus par nodokļa atmaksāšanu vai atbrīvojumu no tā saskaņā ar 79. pantu iesniedz attiecīgajā muitas iestādē šādos termiņos:

Pirmās daļas a) un b) apakšpunktā minētos termiņus pagarina, ja pieprasījuma iesniedzējs sniedz pierādījumus, ka iesniegumu noteiktajā termiņā tas nav varējis iesniegt neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ.

2.   Ja saskaņā ar 23. pantu ir iesniegta pārsūdzība saistībā ar paziņojumu par muitas parādu, šā panta 1. punkta pirmajā daļā noteikto termiņu aptur uz pārsūdzības izskatīšanas laiku, sākot no dienas, kad pārsūdzība ir iesniegta.

1.   Preces, kas ievestas Kopienas muitas teritorijā, no to ievešanas brīža ir muitas uzraudzībā, un tās var pakļaut muitas kontrolei. Vajadzības gadījumā tās pakļauj aizliegumiem un ierobežojumiem, ko pamato, inter alia, ar sabiedrības morāli, sabiedrisko kārtību vai sabiedrības drošību, cilvēku, dzīvnieku vai augu dzīvības un veselības aizsardzību, vides aizsardzību, tādu nacionālo bagātību aizsardzību, kurām ir mākslas, vēstures vai arheoloģiska vērtība, un rūpnieciskā vai komerciālā īpašuma aizsardzību, ietverot kontroli attiecībā uz narkotisko vielu prekursoru, preču, ar kurām ir pārkāptas dažas intelektuālā īpašuma tiesības, un skaidras naudas ieplūšanu Kopienā, kā arī attiecībā uz tām īsteno zivsaimniecības saglabāšanas un pārvaldības pasākumus un tirdzniecības politikas pasākumus.

Preces paliek muitas uzraudzībā tik ilgi, cik vajadzīgs, lai noteiktu to muitas statusu, un tās neizņem no muitas uzraudzības bez muitas dienestu atļaujas.

Neskarot 166. pantu, Kopienas preces nav muitas uzraudzībā, tiklīdz ir noteikts to muitas statuss.

Ārpuskopienas preces paliek muitas uzraudzībā, līdz tiek mainīts to muitas statuss vai tās tiek reeksportētas vai iznīcinātas.

2.   Muitas uzraudzībā esošu preču valdītājs ar muitas dienestu atļauju var jebkurā laikā preces pārbaudīt vai ņemt paraugus, jo īpaši – lai noteiktu šo preču tarifa klasifikāciju, muitas vērtību vai muitas statusu.

1.   Persona, kas ieved preces Kopienas muitas teritorijā, tās nekavējoties nogādā pa muitas dienestu noteiktu maršrutu un saskaņā ar šo dienestu norādījumiem, ja tādi ir doti, uz muitas dienestu norādītu muitas iestādi vai jebkuru citu šo dienestu norādītu vai apstiprinātu vietu, vai uz brīvo zonu.

Preces, ko ieved brīvajā zonā, ieved šajā zonā tieši, pa jūru vai pa gaisu, vai – ja tās ieved pa sauszemi – nešķērsojot citu Kopienas muitas teritorijas daļu, gadījumos, kad brīvā zona piekļaujas dalībvalsts sauszemes robežai ar trešo valsti.

Preces uzrāda muitas dienestiem saskaņā ar 95. pantu.

2.   Ikviena persona, kas uzņemas atbildību par preču pārvadāšanu pēc tam, kad tās ir ievestas Kopienas muitas teritorijā, kļūst atbildīga par 1. punktā noteikto pienākumu izpildi.

3.   Precēm, kuras vēl atrodas ārpus Kopienas muitas teritorijas, bet kuras tomēr var tikt pakļautas dalībvalsts muitas dienestu muitas kontrolei saskaņā ar nolīgumu, kas noslēgts ar attiecīgo valsti vai teritoriju ārpus Kopienas muitas teritorijas, piemēro tādus pašus pasākumus kā precēm, kuras ieved Kopienas muitas teritorijā.

4.   Šā panta 1. punkts neliedz piemērot īpašus noteikumus attiecībā uz vēstulēm, pastkartēm un iespieddarbiem un to elektroniskajiem ekvivalentiem citos informācijas nesējos vai uz ceļotāju pārvadātām precēm, uz pierobežas satiksmē, pa cauruļvadiem vai vadiem transportētām precēm, kā arī attiecībā uz jebkuru citu satiksmi ar niecīgu saimniecisku nozīmi, ja vien tādējādi netiek apdraudēta muitas uzraudzība un muitas kontroles iespējas.

5.   Šā panta 1. punkts neattiecas uz tādiem transportlīdzekļiem un precēm, ko ar tiem pārvadā, kuri tikai šķērso Kopienas muitas teritorijas teritoriālos ūdeņus vai gaisa telpu, minētajā teritorijā neapstājoties.

1.   Šīs regulas 87. līdz 90. pants, 92. panta 1. punkts un 94. līdz 97. pants neattiecas uz precēm, kas uz laiku ir izvestas no Kopienas muitas teritorijas, pārvietojot tās starp diviem punktiem šajā teritorijā pa jūru vai pa gaisu, ar noteikumu, ka pārvadājums veikts pa tiešu maršrutu un izmantojot gaisa vai regulāru kuģniecības pārvadājumu pakalpojumu, neapstājoties ārpus Kopienas muitas teritorijas.

2.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem paredz īpašus noteikumus gaisa un regulārajiem kuģniecības pārvadājumu pakalpojumiem, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Ja neparedzamu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ 92. panta 1. punktā noteiktos pienākumus nevar izpildīt, persona, kam šie pienākumi ir jāpilda, vai jebkura cita persona, kura rīkojas uz tās rēķina, nekavējoties paziņo muitas dienestiem par radušos situāciju. Ja minēto neparedzamo apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ preces nav pilnīgi gājušas bojā, muitas dienestiem paziņo arī precīzu to atrašanās vietu.

2.   Ja neparedzamu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ kuģis vai gaisakuģis, uz kuru attiecas 92. panta 5. punkts, ir spiests piestāt ostā vai uz laiku nolaisties Kopienas muitas teritorijā un 92. panta 1. punktā noteiktos pienākumus nav iespējams izpildīt, persona, kas ievedusi kuģi vai gaisakuģi Kopienas muitas teritorijā, vai jebkura cita persona, kura rīkojas tās uzdevumā, nekavējoties paziņo muitas dienestiem par radušos situāciju.

3.   Muitas dienesti nosaka pasākumus, kas jāveic, lai nodrošinātu muitas uzraudzību 1. punktā minētajām precēm vai – 2. punktā minētajos apstākļos – kuģim vai gaisakuģim un visām precēm, kas tajā atrodas, un lai nodrošinātu, ka tos vajadzības gadījumā pēc tam nogādā muitas iestādē vai citā šo dienestu norādītā vai apstiprinātā vietā.

1.   Kopienas muitas teritorijā ievestas preces tūlīt pēc to nogādāšanas norādītajā muitas iestādē vai jebkurā citā muitas dienestu norādītā vai apstiprinātā vietā, vai brīvajā zonā muitai uzrāda viena no šādām personām:

2.   Neatkarīgi no 1. punktā minētajiem personas pienākumiem preces tās vietā var uzrādīt viena no šādām personām:

3.   Persona, kura uzrāda preces, izdara atsauci uz ievešanas kopsavilkuma deklarāciju vai muitas deklarāciju, kas bijusi iesniegta attiecībā uz šīm precēm.

4.   Šā panta 1. punkts neliedz piemērot īpašus noteikumus attiecībā uz vēstulēm, pastkartēm un iespieddarbiem un to elektroniskiem ekvivalentiem uz citiem datu nesējiem, uz ceļotāju pārvadātām precēm, uz pierobežas satiksmē, pa cauruļvadiem vai vadiem transportētām precēm, kā arī attiecībā uz jebkuru citu satiksmi ar niecīgu saimniecisku nozīmi, ja vien tādējādi netiek apdraudēta muitas uzraudzība un muitas kontroles iespējas.

1.   Preces izkrauj vai pārkrauj no transportlīdzekļa, ar kuru tās tiek vestas, vienīgi ar muitas dienestu atļauju šo dienestu norādītās vai apstiprinātās vietās.

Tomēr šāda atļauja nav vajadzīga, ja draud nenovēršamas briesmas un preces tāpēc nekavējoties ir pilnīgi vai daļēji jāizkrauj. Šādā gadījumā par to uzreiz informē muitas dienestus.

2.   Muitas dienesti var jebkurā laikā pieprasīt preces izkraut un izsaiņot, lai pārbaudītu tās, ņemtu to paraugus vai pārbaudītu transportlīdzekli, ar kuru tās tiek vestas.

3.   Preces, kas uzrādītas muitai, nedrīkst bez muitas dienestu atļaujas pārvietot no vietas, kur tās tika uzrādītas.

1.   Neskarot 125. līdz 127. pantu, muitai uzrādītām ārpuskopienas precēm piemēro muitas procedūru.

2.   Ja vien nav noteikts citādi, deklarētājs var brīvi izvēlēties muitas procedūru, kuru tas vēlas piemērot precēm, saskaņā ar šīs procedūras nosacījumiem neatkarīgi no preču veida vai daudzuma vai no to izcelsmes, nosūtīšanas vai galamērķa valsts.

1.   Izņemot gadījumus, kad precēm uzreiz piemēro muitas procedūru, par kuru ir pieņemta muitas deklarācija, vai kad tās ir novietotas brīvajā zonā, uzskata, ka muitai uzrādītas ārpuskopienas preces ir novietotas pagaidu uzglabāšanā saskaņā ar 151. pantu.

2.   Neskarot 87. panta 2. punktā noteikto pienākumu un izņēmumus vai atbrīvojumus, kas paredzēti saskaņā ar 87. panta 3. punktu pieņemtajos pasākumos, – ja konstatē, ka ārpuskopienas preces, kuras uzrādītas muitai, nav iekļautas ievešanas kopsavilkuma deklarācijā, preču valdītājs nekavējoties iesniedz šādu deklarāciju.

1.   Visas preces, kurām paredzēts piemērot kādu muitas procedūru, izņemot brīvās zonas procedūru, iekļauj konkrētajai procedūrai atbilstīgā muitas deklarācijā.

2.   Kopienas preces, kas ir deklarētas eksportam, Kopienas iekšējam tranzītam vai izvešanai pārstrādei, ir muitas uzraudzībā no 1. punktā minētās deklarācijas pieņemšanas brīža līdz brīdim, kad tās izved no Kopienas muitas teritorijas vai no tām atsakās par labu valstij, vai tās iznīcina, vai kad muitas deklarācija tiek atzīta par nederīgu.

1.   Ja Kopienas tiesību aktos nav noteikts citādi, dalībvalstis nosaka dažādu to teritorijā izvietoto muitas iestāžu atrašanās vietu un kompetenci.

Dalībvalstis nodrošina, ka šīm iestādēm nosaka pieņemamu un piemērotu darba laiku, ņemot vērā satiksmes un preču īpašības un muitas procedūras, ko precēm piemēros, – lai netiktu kavēta vai traucēta starptautiskā satiksme.

2.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem noteikumus, ar ko paredz kompetento muitas iestāžu dažādos uzdevumus un pienākumus, un jo īpaši šādām muitas iestādēm:

1.   Muitas dienesti var atļaut personai muitas iestādē, kas atbild par vietu, kurā persona veic uzņēmējdarbību, iesniegt vai darīt pieejamu muitas deklarāciju par precēm, ko muitai uzrāda citā muitas iestādē. Šādos gadījumos uzskata, ka muitas parāds ir radies muitas iestādē, kurā ir iesniegta vai darīta pieejama muitas deklarācija.

2.   Muitas iestāde, kurā ir iesniegta vai darīta pieejama muitas deklarācija, veic formalitātes, lai pārbaudītu deklarāciju, iekasētu muitas parādam – ja tāds ir – atbilstošo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un atļautu izlaist preces.

3.   Muitas iestāde, kurā preces ir uzrādītas, veic – neskarot šīs iestādes pašas vajadzībām veiktas drošības un drošuma pārbaudes – visas pārbaudes, ko pamatoti pieprasa muitas iestāde, kurā ir iesniegta vai darīta pieejama muitas deklarācija, un atļauj izlaist preces, ņemot vērā no šīs muitas iestādes saņemto informāciju.

4.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem jo īpaši nosaka noteikumus attiecībā uz:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Minētajos pasākumos ņem vērā:

1.   Muitas deklarāciju iesniedz, izmantojot elektroniskus datu apstrādes līdzekļus. Muitas dienesti var atļaut, ka deklarācija ir ieraksts deklarētāja reģistros ar noteikumu, ka muitas dienestiem ir piekļuve šiem datiem deklarētāja elektroniskajā sistēmā un tiek izpildītas prasības attiecībā uz šādu datu jebkuru nepieciešamo apmaiņu starp muitas iestādēm.

2.   Ja tas ir paredzēts tiesību aktos muitas jomā, muitas dienesti var pieņemt muitas deklarāciju papīra formātā, muitas deklarāciju, kas sniegta mutiski vai ar jebkuru citu darbību, ar ko precēm var piemērot muitas procedūru.

3.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus šā panta īstenošanai.

1.   Muitas deklarācijā ir visa informācija, kas vajadzīga, lai varētu piemērot noteikumus, ar kuriem reglamentē muitas procedūru, kurai preces ir deklarētas. Muitas deklarācija, kas sniegta, izmantojot elektroniskus datu apstrādes līdzekļus, ietver elektronisku parakstu vai citu autentificēšanas līdzekli. Deklarācijas papīra formātā ir parakstītas.

Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus, ar ko nosaka specifikācijas, kādām jāatbilst muitas deklarācijām.

2.   Pavaddokumenti, kas vajadzīgi, lai varētu piemērot noteikumus, ar kuriem reglamentē muitas procedūru, kurai preces ir deklarētas, ir jādara pieejami muitas dienestiem deklarācijas iesniegšanas brīdī.

3.   Ja muitas deklarāciju iesniedz, izmantojot elektroniskus datu apstrādes līdzekļus, muitas dienesti var atļaut arī pavaddokumentus iesniegt, izmantojot šos līdzekļus. Muitas dienesti var piekrist, ka šo dokumentu iesniegšanu aizstāj ar piekļuvi attiecīgajiem datiem uzņēmēja datorsistēmā.

Tomēr pēc deklarētāja lūguma muitas dienesti var atļaut šos dokumentus darīt pieejamus pēc preču izlaišanas.

4.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus šā panta 2. un 3. punkta īstenošanai.

1.   Muitas dienesti – ar noteikumu, ka ir izpildīti šā panta 2. un 3. punkta nosacījumi, – atļauj jebkurai personai piemērot precēm muitas procedūru, pamatojoties uz vienkāršotu deklarāciju, kurā var nebūt dažu 108. pantā minēto datu vai pavaddokumentu.

2.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem jāpiešķir šā panta 1. punktā minētā atļauja, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

3.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt pasākumus attiecībā uz specifikācijām, kādām jāatbilst vienkāršotajām deklarācijām.

1.   Ja ir sniegta vienkāršota deklarācija saskaņā ar 109. panta 1. punktu, deklarētājs iesniedz papildu deklarāciju, kurā ir papildu dati, kas vajadzīgi, lai pabeigtu aizpildīt muitas deklarāciju attiecīgajai muitas procedūrai.

Papildu deklarācija var būt vispārīga, periodiska vai apkopojoša.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka izņēmumus no šā punkta pirmās daļas, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.   Papildu deklarāciju un 109. panta 1. punktā minēto vienkāršoto deklarāciju uzskata par vienotu, nedalāmu dokumentu, kas ir spēkā no dienas, kad ir pieņemta vienkāršotā deklarācija saskaņā ar 112. pantu.

Ja vienkāršotā deklarācija ir ieraksts deklarētāja reģistros ar iespēju muitas dienestiem piekļūt šiem datiem, deklarācija ir spēkā no dienas, kad preces tiek reģistrētas šajos reģistros.

3.   Lai piemērotu 55. pantu, par vietu, kur jāiesniedz papildu deklarācija saskaņā ar atļauju, uzskata vietu, kur ir iesniegta muitas deklarācija.

1.   Neskarot 110. panta 1. punktu, muitas deklarāciju var sniegt ikviena persona, kas spēj uzrādīt vai darīt pieejamus visus dokumentus, kuri ir vajadzīgi, lai varētu piemērot noteikumus, ar ko reglamentē muitas procedūru, attiecībā uz kuru preces ir deklarētas. Šai personai ir jāspēj arī uzrādīt attiecīgās preces vai nodrošināt to uzrādīšanu kompetentajai muitas iestādei.

Tomēr, ja muitas deklarācijas pieņemšana uzliek īpašus pienākumus konkrētai personai, deklarācija ir jāizpilda šai personai vai tās pārstāvim.

2.   Deklarētājs veic uzņēmējdarbību Kopienas muitas teritorijā. Tomēr prasību veikt uzņēmējdarbību Kopienā neizvirza šādiem deklarētājiem:

3.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka, kādos gadījumus un ar kādiem nosacījumiem var atbrīvot no šā panta 2. punktā minētajām prasībām, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Deklarācijas, kas atbilst šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem, muitas dienesti pieņem nekavējoties ar noteikumu, ka preces, uz kurām tās attiecas, ir bijušas uzrādītas muitai vai muitas dienestiem pieņemamā veidā ir darītas pieejamas muitas kontrolei.

Ja deklarācija ir ieraksts deklarētāja reģistros ar iespēju muitas dienestiem piekļūt šiem datiem, deklarāciju uzskata par pieņemtu brīdī, kad preces tiek reģistrētas šajos reģistros. Muitas dienesti – neskarot deklarētāja juridiskās saistības vai drošības un drošuma pārbaužu piemērošanu – var atcelt pienākumu preces uzrādīt vai darīt pieejamas muitas kontrolei.

2.   Neskarot 110. panta 2. punktu vai šā panta 1. punkta otro daļu, ja muitas deklarāciju iesniedz muitas iestādē, kas nav iestāde, kurā uzrāda preces, deklarāciju pieņem, kad iestāde, kurā uzrāda preces, apstiprina, ka preces ir pieejamas muitas kontrolei.

3.   Ja nav noteikts citādi, datums, kurā muitas dienesti pieņem muitas deklarāciju, ir datums, kas jāizmanto, piemērojot noteikumus, ar kuriem reglamentē muitas procedūru, kam preces ir deklarētas, un piemērojot visas citas importa vai eksporta formalitātes.

4.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus šā panta īstenošanai.

1.   Deklarētājam pēc viņa lūguma atļauj grozīt vienu vai vairākus deklarācijas datus pēc tam, kad muita deklarāciju ir pieņēmusi. Ar grozījumu deklarāciju nedrīkst grozīt tā, lai tā attiektos uz precēm, kas nav bijušas tajā sākotnēji iekļautas.

2.   Tomēr šādus grozījumus neatļauj izdarīt, ja to lūdz pēc jebkura no šādiem gadījumiem:

3.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka izņēmumus no šā panta 2. punkta c) apakšpunkta, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Pēc deklarētāja lūguma muitas dienesti atzīst par nederīgu jau pieņemtu deklarāciju, ja:

Tomēr, ja muitas dienesti ir paziņojuši deklarētājam par nodomu preces pārbaudīt, lūgumu atzīt deklarāciju par nederīgu nepieņem, kamēr nav notikusi preču pārbaude.

2.   Deklarāciju neatzīst par nederīgu pēc tam, kad preces ir izlaistas.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka izņēmumus no šā punkta pirmās daļas, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Muitas dienesti var atļaut muitas formalitāšu un kontroles vienkāršojumus, kas nav minēti šīs nodaļas 3. iedaļā.

2.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem jo īpaši nosaka noteikumus attiecībā uz:

pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Minētajos pasākumos ņem vērā:

1.   Preču nogādāšanu vietās, kur tās paredzēts pārbaudīt un ņemt to paraugus, kā arī visas saistībā ar šādu pārbaudi vai paraugu ņemšanu vajadzīgās darbības ar precēm veic deklarētājs, vai arī to veic viņa pārziņā. Radušos izdevumus sedz deklarētājs.

2.   Deklarētājam vai viņa pārstāvim ir tiesības būt klāt preču pārbaudē un paraugu ņemšanā. Ja muitas dienestiem ir pamatoti iemesli tā rīkoties, tie var pieprasīt deklarētājam vai viņa pārstāvim būt klāt preču pārbaudē vai paraugu ņemšanā vai sniegt muitas dienestiem vajadzīgo palīdzību, lai atvieglotu šādu pārbaudi vai paraugu ņemšanu.

3.   Ja paraugus ņem saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem, muitas dienesti nav atbildīgi par jebkādas kompensācijas maksāšanu saistībā ar to, taču tie sedz pašu veiktās preču analīzes vai pārbaudes izmaksas.

1.   Ja pārbauda tikai daļu no muitas deklarācijā iekļautajām precēm vai ja ņem paraugus, tad uzskata, ka daļējās pārbaudes rezultāti vai paraugu analīzes vai pārbaudes rezultāti attiecas uz visām vienā un tajā pašā deklarācijā iekļautajām precēm.

Deklarētājs tomēr var pieprasīt, lai turpina preces pārbaudīt vai ņemt to paraugus, ja viņš uzskata, ka daļējās pārbaudes rezultāti vai paraugu analīzes vai pārbaudes rezultāti nav spēkā attiecībā uz pārējo deklarēto preču daļu. Prasību apmierina, ja preces nav vēl izlaistas, bet – ja tās ir izlaistas – ja deklarētājs pierāda, ka tās nav nekādi izmainītas.

2.   Ja muitas deklarācijā ir iekļauti divi vai vairāk preču veidi, tad, piemērojot 1. punktu, uzskata, ka dati, kas attiecas uz katru preču veidu, ir atsevišķa deklarācija.

3.   Komisija saskaņā ar 184. panta 3. punktā minēto pārvaldības procedūru pieņem pasākumus, ar ko nosaka procedūru, kas jāievēro gadījumos, kad pārbaudēs, ko veic saskaņā ar šā panta 1. punktu, iegūst atšķirīgus rezultātus.

1.   Muitas deklarācijas pārbaudes rezultātus izmanto, piemērojot noteikumus, ar kuriem reglamentē muitas procedūru, ko piemēro precēm.

2.   Ja muitas deklarāciju nepārbauda, tad 1. punktu piemēro, pamatojoties uz deklarācijā iekļautajiem datiem.

3.   Muitas dienestu veiktās pārbaudes rezultātiem ir vienāds pierādījuma spēks visā Kopienas muitas teritorijā.

1.   Muitas dienesti vai, attiecīgā gadījumā, uzņēmēji, kam muitas dienesti to atļāvuši darīt, veic vajadzīgos preču identificēšanas pasākumus, ja identificēšana ir vajadzīga, lai būtu izpildīti noteikumi, ar kuriem reglamentē muitas procedūru, kurai minētās preces ir deklarētas.

Šiem identificēšanas pasākumiem ir vienādas tiesiskās sekas visā Kopienas muitas teritorijā.

2.   Precēm vai transportlīdzekļiem piestiprinātus identifikācijas līdzekļus noņem vai iznīcina tikai muitas dienesti vai uzņēmēji, kam muitas dienesti ir atļāvuši to darīt, izņemot gadījumus, kad neparedzamu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ tos noņemt vai iznīcināt ir būtiski, lai nodrošinātu preču vai transportlīdzekļu aizsardzību.

1.   Neskarot 117. pantu, ja nosacījumi, lai precēm piemērotu attiecīgo muitas procedūru, ir izpildīti un ar noteikumu, ka jebkādi ierobežojumi ir piemēroti, kā arī ja preces nav pakļautas nekādiem aizliegumiem, muitas iestādes izlaiž preces, tiklīdz muitas deklarācijā norādītie dati ir pārbaudīti vai pieņemti bez pārbaudes.

Pirmo daļu piemēro arī gadījumos, kad 117. pantā minēto pārbaudi nav iespējams pabeigt pieņemamā termiņā un precēm vairs nav jābūt pieejamām, lai veiktu pārbaudi.

2.   Visas preces, kas iekļautas vienā deklarācijā, izlaiž vienlaikus.

Ja muitas deklarācijā ir iekļauti divi vai vairāk preču veidi, tad, piemērojot pirmo daļu, uzskata, ka dati, kas attiecas uz katru preču veidu, ir atsevišķa muitas deklarācija.

3.   Ja preces uzrāda muitas iestādē, kas nav iestāde, kurā ir pieņemta muitas deklarācija, iesaistītie muitas dienesti apmainās ar preču izlaišanai vajadzīgo informāciju, neskarot attiecīgas pārbaudes.

1.   Ja muitas procedūras piemērošana precēm rada muitas parādu, preces izlaiž tikai tad, ja ir samaksāta muitas parādam atbilstošā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa vai ja ir sniegts galvojums minētā parāda segšanai.

Tomēr, neskarot trešo daļu, pirmā daļa neattiecas uz pagaidu ievešanu ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem.

Ja saskaņā ar noteikumiem, ar ko reglamentē muitas procedūru, kurai preces ir deklarētas, muitas dienesti pieprasa sniegt galvojumu, minētās preces izlaiž attiecīgajai muitas procedūrai tikai tad, kad šāds galvojums ir sniegts.

2.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt pasākumus, ar ko nosaka izņēmumus no šā panta 1. punkta pirmās un trešās daļas.

1.   Ārpuskopienas preces, kas sākotnēji kā Kopienas preces bijušas eksportētas no Kopienas muitas teritorijas un triju gadu laikā tiek šajā teritorijā ievestas atpakaļ un deklarētas laišanai brīvā apgrozībā, pēc attiecīgās personas lūguma atbrīvo no ievedmuitas nodokļiem.

2.   Šā panta 1. punktā minēto triju gadu termiņu var pagarināt, lai ņemtu vērā īpašus apstākļus.

3.   Ja atpakaļievestas preces pirms to eksportēšanas no Kopienas muitas teritorijas bija bijušas laistas brīvā apgrozībā ar atbrīvojumu no muitas nodokļa vai ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi sakarā ar īpašu galapatēriņu, atbrīvojumu no muitas nodokļa saskaņā ar 1. punktu piešķir vienīgi tad, ja minētās preces paredzēts laist brīvā apgrozībā tādam pašam galapatēriņam.

Ja galapatēriņš, kam attiecīgās preces paredzēts laist brīvā apgrozībā, vairs nav tas pats, ievedmuitas nodokļa summu samazina par summu, kas bija iekasēta par precēm, tās pirmoreiz laižot brīvā apgrozībā. Ja pēdējā no minētajām summām pārsniedz to, kas maksājama, atpakaļievestas preces laižot brīvā apgrozībā, nekādu kompensāciju nepiešķir.

4.   Ja Kopienas preces saskaņā ar 102. panta b) punktu ir zaudējušas Kopienas preču muitas statusu un pēc tam tiek izlaistas brīvā apgrozībā, šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro mutatis mutandis.

5.   Atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem piešķir tikai tad, ja preces reimportē atpakaļ tādā pašā stāvoklī, kādā tās bija eksportētas.

1.   Šīs regulas 130. pantu mutatis mutandis attiecina uz pārstrādes produktiem, kas sākotnēji bijuši reeksportēti no Kopienas muitas teritorijas pēc procedūras “ievešana pārstrādei”.

2.   Pēc deklarētāja lūguma un ar noteikumu, ka viņš sniedz vajadzīgo informāciju, ievedmuitas nodokļa summu par šā panta 1. punktā minētajām precēm nosaka saskaņā ar 53. panta 3. punktu. Reeksportēšanas paziņojuma saņemšanas dienu uzskata par dienu, kad preces ir izlaistas brīvā apgrozībā.

3.   Šīs regulas 130. pantā paredzēto atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem nepiešķir pārstrādes produktiem, kas bijuši eksportēti saskaņā ar 142.panta 2. punkta b) apakšpunktu, ja vien netiek nodrošināts, ka nevienai precei netiks piemērota procedūra “ievešana pārstrādei”.

1.   Saskaņā ar ārējā tranzīta procedūru ārpuskopienas preces var pārvietot no viena punkta uz citu Kopienas muitas teritorijā, nepiemērojot šīm precēm:

2.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka, kādos gadījumos un ar kādiem nosacījumiem Kopienas precēm jāpiemēro ārējā tranzīta procedūra, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

3.   Šā panta 1. punktā minētā pārvietošana notiek vienā no šādiem veidiem:

4.   Ārējo tranzītu piemēro, neskarot 140. pantu.

1.   Saskaņā ar iekšējā tranzīta procedūru un ievērojot 2. un 3. punktā paredzētos nosacījumus, Kopienas preces var pārvietot no viena punkta uz citu Kopienas muitas teritorijā, šķērsojot citu teritoriju ārpus šīs teritorijas, nemainoties preču muitas statusam.

2.   Šā panta 1. punktā minētā pārvietošana notiek vienā no šādiem veidiem:

3.   Gadījumos, kas minēti 2. punkta b) līdz f) apakšpunktā, preces saglabā Kopienas preču muitas statusu tikai tad, ja šāds statuss ir noteikts saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem un ar tādiem līdzekļiem, kā paredzēts tiesību aktos muitas jomā.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar ko paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem var noteikt minēto muitas statusu, un līdzekļus, ar kādiem to var noteikt, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Kopienas tranzīta principāls ir atbildīgs par:

2.   Principāla pienākumi ir izpildīti un tranzīta procedūra ir pabeigta, kad preces, kurām procedūra piemērota, un vajadzīgā informācija ir pieejama galamērķa muitas iestādē saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā.

3.   Arī preču pārvadātājs vai saņēmējs, kas pieņem preces, zinot, ka tās tiek pārvietotas saskaņā ar Kopienas tranzīta procedūru, ir atbildīgs par preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē noliktajā termiņā un pienācīgi izpildot muitas dienestu noteiktos preču identifikācijas nodrošināšanas pasākumus.

1.   Kopienas ārējā tranzīta procedūru piemēro precēm, kas šķērso teritoriju, kura ir ārpus Kopienas muitas teritorijas, ja ir izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

2.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā gadījumā Kopienas ārējā tranzīta procedūras darbība tiek pārtraukta, kamēr preces atrodas ārpus Kopienas muitas teritorijas.

1.   Saskaņā ar uzglabāšanas procedūru ārpuskopienas preces var uzglabāt Kopienas muitas teritorijā, nepiemērojot tām:

2.   Kopienas precēm var piemērot muitas noliktavas vai brīvās zonas procedūru saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā vai Kopienas tiesību aktiem īpašās jomās vai – lai gūtu labumu no lēmuma par ievedmuitas nodokļu atmaksāšanu vai atbrīvošanu no tiem.

Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka, kādos gadījumos un ar kādiem nosacījumiem Kopienas precēm var piemērot muitas noliktavas vai brīvās zonas procedūru, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Atļaujas turētājs un procedūras izmantotājs ir atbildīgi par šo:

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, ja atļauja attiecas uz publisku muitas noliktavu, tajā var noteikt, ka 1. punkta a) vai b) apakšpunktā minētie pienākumi attiecas tikai uz procedūras izmantotāju.

3.   Procedūras izmantotājs ir atbildīgs par to pienākumu izpildi, kas izriet no pagaidu uzglabāšanas vai muitas noliktavas procedūras piemērošanas precēm.

1.   Preces uzglabāšanas procedūrā var atrasties neierobežoti ilgu laiku.

2.   Tomēr muitas dienesti var noteikt termiņu, kādā uzglabāšanas procedūra ir jāpabeidz, vienā no šādiem gadījumiem:

3.   Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, un ar kuriem nosaka 2. punktā minētos gadījumus, pieņem saskaņā ar 184. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

1.   Ja turpmāk minētās ārpuskopienas preces nav citādi deklarētas muitas procedūrai, uzskata, ka preču valdītājs brīdī, kad šīs preces uzrāda muitai, ir tās deklarējis pagaidu uzglabāšanas procedūrai:

Uzskata, ka muitas deklarācija ir iesniegta un muitas dienesti to ir pieņēmuši brīdī, kad preces uzrāda muitai.

2.   Ievešanas kopsavilkuma deklarācija vai tranzīta dokuments, kas to aizstāj, ir muitas deklarācija pagaidu uzglabāšanas procedūrai.

3.   Muitas dienesti var pieprasīt, lai preču valdītājs sniedz galvojumu, lai nodrošinātu, ka tiks samaksāta ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa, kas ir atbilstoša muitas parādam vai citiem maksājumiem, kuri iespējami radušies, kā paredzēts saskaņā ar citiem attiecīgiem spēkā esošiem noteikumiem.

4.   Ja kāda iemesla dēļ precēm nevar piemērot pagaidu uzglabāšanas procedūru vai ja tās vairs ilgāk nevar paturēt šajā procedūrā, muitas dienesti nekavējoties veic visus vajadzīgos pasākumus, lai noregulētu tādu preču stāvokli. Regulas 125. līdz 127. pantu piemēro mutatis mutandis.

5.   Komisija saskaņā ar 184. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru var pieņemt pasākumus šā panta īstenošanai.

1.   Preces pagaidu uzglabāšanas procedūrā uzglabā vienīgi atļautās pagaidu uzglabāšanas vietās.

2.   Neskarot 91. panta 2. punktu, preces pagaidu uzglabāšanas procedūrā pakļauj vienīgi tādiem apstrādes veidiem, kas nodrošina to saglabāšanu nemainītā veidā, nepārveidojot to izskatu vai tehniskās īpašības.

1.   Saskaņā ar muitas noliktavas procedūru ārpuskopienas preces var uzglabāt telpās vai jebkurā citā vietā, ko šai procedūrai atļāvuši izmantot muitas dienesti un kas ir muitas uzraudzībā, turpmāk “muitas noliktavas”.

2.   Muitas noliktavas var būt pieejamas preču uzglabāšanai jebkurai personai (publiska muitas noliktava) vai muitas noliktavas atļaujas turētāja preču uzglabāšanai (privāta muitas noliktava).

3.   Preces, kam piemērota muitas noliktavas procedūra, var uz laiku izvest no muitas noliktavas. Šādai izvešanai ir iepriekš jāsaņem muitas dienestu atļauja, izņemot nepārvaramas varas gadījumus.

1.   Ja ir ekonomiska vajadzība un ja netiks traucēta muitas uzraudzība, muitas dienesti var atļaut muitas noliktavā šādas darbības:

2.   Šā panta 1. punktā minētajos gadījumos neuzskata, ka precēm ir piemērota muitas noliktavas procedūra.

1.   Dalībvalstis var Kopienas muitas teritorijas daļas noteikt kā brīvās zonas.

Dalībvalsts nosaka katras brīvās zonas teritoriju, kā arī ievešanas un izvešanas punktus.

2.   Brīvās zonas ir norobežotas.

Brīvo zonu perimetrs, kā arī ievešanas un izvešanas punkti ir muitas uzraudzībā.

3.   Personas, preces un transportlīdzekļus, kas iekļūst brīvajā zonā vai atstāj to, var pakļaut muitas kontrolei.

1.   Jebkādu ēku celtniecībai brīvajā zonā ir iepriekš jāsaņem muitas dienestu atļauja.

2.   Ievērojot tiesību aktus muitas jomā, brīvajā zonā ir atļauta jebkura rūpnieciska, tirdznieciska vai pakalpojumu sniegšanas darbība. Par šādu darbību veikšanu iepriekš jāpaziņo muitas dienestiem.

3.   Muitas dienesti var attiecībā uz 2. punktā minētajām darbībām noteikt aizliegumus vai ierobežojumus, ņemot vērā attiecīgo preču īpašības, muitas uzraudzības prasības vai drošības vai drošuma prasības.

4.   Muitas dienesti var aizliegt veikt darbības brīvajā zonā personām, kas nesniedz vajadzīgās garantijas, ka tiks ievēroti noteikumi muitas jomā.

1.   Preces, kas ievestas brīvajā zonā, uzrāda muitai un attiecībā uz tām izpilda paredzētās muitas formalitātes šādos gadījumos:

2.   Preces, kas ievestas brīvajā zonā apstākļos, kas nav minēti 1. punktā, nav jāuzrāda muitai.

3.   Neskarot 158. pantu, uzskata, ka precēm, kas ievestas brīvajā zonā, brīvās zonas procedūra ir tikusi piemērota:

1.   Kopienas preces var ievest, uzglabāt, pārvietot, izmantot, pārstrādāt vai patērēt brīvajā zonā. Šādos gadījumos preces neuzskata par tādām, kam piemērota brīvās zonas procedūra.

2.   Pēc attiecīgās personas lūguma muitas dienesti izsniedz apstiprinājumu par to, ka šādām precēm ir Kopienas preču muitas statuss:

1.   Ārpuskopienas preces, kamēr tās ir brīvajā zonā, var izlaist brīvā apgrozībā vai tām piemērot ievešanas pārstrādei, pagaidu ievešanas vai galapatēriņa procedūru saskaņā ar šīm procedūrām paredzētajiem nosacījumiem.

Šādos gadījumos preces neuzskata par tādām, kam piemērota brīvās zonas procedūra.

2.   Neskarot noteikumus, kas piemērojami krājumiem vai pārtikas krājumu noliktavām, – ja attiecīgajā procedūrā tas paredzēts, šā panta 1. punkts neliedz izmantot vai patērēt preces, kuru laišana brīvā apgrozībā vai pagaidu ievešana neradītu ievedmuitas nodokļu piemērošanu vai tādu pasākumu piemērošanu, kas paredzēti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības vai tirdzniecības politiku.

Šādas izmantošanas vai patēriņa gadījumā nepieprasa muitas deklarāciju par laišanu brīvā apgrozībā vai pagaidu ievešanas procedūru.

Deklarāciju tomēr pieprasa, ja attiecībā uz šādām precēm ir spēkā tarifa kvota vai maksimālais apmērs.

1.   Saskaņā ar pagaidu ievešanas procedūru ārpuskopienas preces, ko paredzēts izvest atpakaļ, var izmantot Kopienas muitas teritorijā ar pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem un nepiemērojot tām:

2.   Pagaidu ievešanas procedūru var izmantot tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

1.   Muitas dienesti nosaka termiņu, kādā precēm, kam piemērota pagaidu ievešanas procedūra, jābūt reeksportētām vai kādā tām jābūt piemērotai nākamai muitas procedūrai. Šādam termiņam ir jābūt pietiekami ilgam, lai varētu sasniegt atļautā izmantojuma mērķi.

2.   Maksimālais termiņš, kādā preces var palikt pagaidu ievešanas procedūrā vienam un tam pašam mērķim un viena un tā paša atļaujas turētāja pārziņā, ir 24 mēneši, pat ja procedūra ir bijusi pabeigta, piemērojot precēm citu īpašo procedūru un pēc tam šīm precēm atkal piemērojot pagaidu ievešanas procedūru.

3.   Ja izņēmuma gadījumos atļauto izmantojumu nevar īstenot 1. un 2. punktā minētajos termiņos, muitas dienesti pēc atļaujas turētāja pienācīgi pamatota lūguma var šos termiņus uz pieņemamu laiku pagarināt.

1.   Ievedmuitas nodokļu summu par precēm, kam ir piemērota pagaidu ievešanas procedūra ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, nosaka 3 % apmērā no ievedmuitas nodokļa summas, kas būtu bijusi maksājama par minētajām precēm, ja tās būtu izlaistas brīvā apgrozībā dienā, kad tām tika piemērota pagaidu ievešanas procedūra.

Šī summa ir maksājama par katru mēnesi vai mēneša daļu, kurā preces ir atradušās pagaidu ievešanas procedūrā ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa.

2.   Ievedmuitas nodokļa summa nepārsniedz summu, kas būtu bijusi jāmaksā, ja attiecīgās preces būtu izlaistas brīvā apgrozībā dienā, kad tām tika piemērota pagaidu ievešanas procedūra.

1.   Saskaņā ar galapatēriņa procedūru preces var izlaist brīvā apgrozībā ar atbrīvojumu no nodokļa vai ar samazinātu nodokļa likmi sakarā ar to īpašo izmantojumu. Preces paliek muitas uzraudzībā.

2.   Muitas uzraudzība saskaņā ar galapatēriņa procedūru beidzas šādos gadījumos:

3.   Ja ir prasīta ieguves norma, galapatēriņa procedūrai mutatis mutandis piemēro 167. pantu.

1.   Neskarot 142. pantu, saskaņā ar procedūru “ievešana pārstrādei” ārpuskopienas preces Kopienas muitas teritorijā var izmantot vienā vai vairākās pārstrādes darbībās, nepiemērojot šīm precēm:

2.   Procedūru “ievešana pārstrādei” gadījumos, kas nav preču labošana vai iznīcināšana, var piemērot – neskarot ražošanas piederumu izmantošanu – tikai tad, ja preces, kurām procedūru piemēro, ir identificējamas pārstrādes produktos.

Šīs regulas 142. pantā minētajā gadījumā procedūru var izmantot, ja ir iespējams pārbaudīt, ka ir izpildīti nosacījumi, kas paredzēti attiecībā uz līdzvērtīgām precēm.

3.   Papildus 1. un 2. punktam procedūru “ievešana pārstrādei” var izmantot arī šādām precēm:

1.   Muitas dienesti nosaka termiņu, kādā procedūra “ievešana pārstrādei” ir jāpabeidz, saskaņā ar 138. pantu.

Šis termiņš sākas dienā, kad ārpuskopienas precēm piemēro šo procedūru, un, termiņu nosakot, ņem vērā laiku, kāds vajadzīgs pārstrādes darbību veikšanai un procedūras pabeigšanai.