(1)

Regulā (EK) Nr. 3223/94, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumus, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta ievešanas vērtības pielikumā precizētajiem produktu ievedumiem no trešām valstīm un periodiem.

(2)

Piemērojot iepriekš minētos kritērijus, standarta ievešanas vērtības nosakāmas līmeņos, kas norādīti šīs regulas pielikumā,

(1)

Padomes 2007. gada 22. februāra Regula (EK) Nr. 733/2007, ar ko īsteno Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Kanādas valdību, pabeidzot sarunas saskaņā ar 1994. gada VVTT XXIV panta 6. punktu, un ar ko groza un papildina I pielikumu Regulai (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (3), dažu izstrādājumu ar KN kodu 2309 90 ievedumiem, kas izmantojami dzīvnieku barībā, paredz vienā kalendārajā gadā ievedtarifu kvotu ar 7 % ad valorem muitas nodokli.

(2)

Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (4), ir apkopoti pārvaldības noteikumi, kurus piemēro tarifu kvotām, kuras paredzētas hronoloģiskai lietošanai, ievērojot muitas deklarāciju datumus, un tādu ievedumu uzraudzībai, uz kuriem attiecina preferenču sistēmu. Lai saskaņotu jaunās tarifu kvotas pārvaldību ar līdzīgām kvotām, šīs kvotas pārvaldība ir jāiestrādā attiecīgajā noteikumā.

(3)

Tādēļ Komisijas Regula (EK) Nr. 2133/2001 (5) ir jāgroza.

(4)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Labības pārvaldības komitejas atzinumu,

(1)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 950/2006 vai Komisijas 2006. gada 13. decembra Regulu (EK) Nr. 1832/2006, ar ko nosaka pārejas pasākumus cukura nozarē sakarā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos (3), kompetentajai iestādei laikā no 2007. gada 9. līdz 20. jūlijam tika iesniegti ievešanas atļauju pieteikumi par kopējo apjomu, kas ir vienāds vai lielāks par apjomu, kas pieejams saskaņā ar sērijas numuru 09.4346 (2006–2007).

(2)

Šādā gadījumā Komisijai ir jānosaka piešķiršanas koeficients, lai varētu izsniegt atļaujas proporcionāli pieejamajam daudzumam, un jāinformē dalībvalstis par to, ka ir sasniegta attiecīgā robeža,

(1)

Ievērojot Bulgārijas un Rumānijas Pievienošanās akta 42. pantu, Komisija var pieņemt pārejas posma pasākumus, ja tie ir vajadzīgi, lai jaunajās dalībvalstīs veicinātu pāreju no spēkā esošā režīma uz režīmu, ko rada Kopienas veterināro un fitosanitāro noteikumu piemērošana. Šajos noteikumos iekļauti pasākumi attiecībā uz meža reproduktīvā materiāla tirdzniecību.

(2)

Padomes 1999. gada 22. decembra Direktīva 1999/105/EK par meža reproduktīvā materiāla tirdzniecību (1) paredz, ka meža reproduktīvo materiālu var tirgot vienīgi tad, ja ir izpildītas šīs direktīvas 6. panta 1. punkta un 6. panta 3. punkta prasības.

(3)

Direktīva 1999/105/EK atļauj tirdzniecību līdz brīdim, kad tiek izlietots meža reproduktīvais materiāls, kas uzkrāts pirms 2003. gada 1. janvāra.

(4)

Bulgārija un Rumānija ir informējušas Komisiju un pārējās dalībvalstis par meža reproduktīvā materiāla krājumiem, kas to teritorijā ir saražoti laikposmā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 31. decembrim. Šāda materiāla tirdzniecību drīkst veikt tikai tad, ja ir piešķirta atļauja par atkāpi no Direktīvas 1999/105/EK noteikumiem.

(5)

Lai šīm valstīm nodrošinātu iespēju tirgot reproduktīvā materiāla krājumus, kas saražoti laikposmā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 31. decembrim, tām savā teritorijā līdz 2009. gada 31. decembrim jāļauj tirgot reproduktīvo materiālu, kas saražots iepriekšminētajā laikposmā saskaņā ar attiecīgo valstu noteikumiem, kas bija spēkā ražošanas brīdī.

(6)

Uz etiķetēm vai pavaddokumentos jānorāda, ka šādu materiālu drīkst tirgot tikai dalībvalstī, kurā tas ir ražots.

(7)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pastāvīgās lauksaimniecības, dārzkopības un mežsaimniecības sēklu un pavairošanas materiāla komitejas atzinumu,

(1)

Eiropadome 2003. gada 12. decembrī pieņēma Eiropas Drošības stratēģiju, kurā aicināts nodibināt efektīvā daudzpusējībā balstītu starptautisku kārtību. Pastāvot pasaules mēroga apdraudējumiem, pasaules mēroga tirgiem un pasaules mēroga masu informācijas līdzekļiem, ES drošība un pārticība ir aizvien atkarīgāka no efektīvas daudzpusējas sistēmas. Viens no ES mērķiem ir panākt stiprākas starptautiskās sabiedrības attīstību, attīstīt starptautiskas iestādes, kas funkcionē labi, un likumos balstītu starptautisku kārtību.

(2)

Eiropas Drošības stratēģijā ir atzīts, ka ANO Statūti ir galvenais starptautisko attiecību pamats. Viena no Eiropas prioritātēm ir stiprināt ANO, nodrošināt tās spējas pildīt uzticētos pienākumus un efektīvi darboties.

(3)

Ženēvā 1980. gada 10. oktobrī noslēgtā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada Konvencija par tādu noteiktu parastu ieroču lietojuma aizliegumu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par pārlieku traumatīviem vai par tādiem, kuru darbība nav prognozējama, kurā grozījumi izdarīti 2001. gada 21. decembrī, (turpmāk CCW) reglamentē dažu parastu ieroču lietojumu bruņotos konfliktos, kurus uzskata par tādiem, kas kauju dalībniekiem rada pārliecīgas ciešanas vai nodara neprognozējamu postu civiliedzīvotājiem. CCW pamatā ir starptautisko tiesību princips, ka bruņotos konfliktos iesaistītu pušu tiesības izvēlēties karadarbības metodes vai līdzekļus nav neierobežotas, un princips, kas aizliedz bruņotos konfliktos izmantot tādus ieročus, šāviņus un kara materiālus, kā arī karošanas metodes, ar ko var izraisīt liekus ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas.

(4)

ANO Ģenerālā asambleja 2006. gada 6. decembrī pieņēma rezolūciju par CCW, aicinot drīzumā par grozītās konvencijas un tai pievienoto protokolu pusēm kļūt visas valstis, kas vēl nav to izdarījušas, lai pēc iespējas drīzāk nodrošinātu cik vien iespējams plašu iesaisti minētajos instrumentos un tādējādi beigu beigās panāktu to vispārēju pieņemšanu.

(5)

Jaunāko protokolu, kas pievienots CCW – V protokolu par spridzekļiem, kas atlikuši pēc kara (turpmāk “V protokols”) –. CCW dalībvalstu sanāksme pieņēma 2003. gada 28. novembrī. V protokols – pirmais instruments, par ko notikušas daudzpusējas sarunas un kas pievēršas neeksplodējušu un pamestu lādiņu problēmai, – ir paredzēts, lai izskaustu dienišķus draudus, ko tādas kara paliekas rada iedzīvotājiem, kam jābūvē ēkas, kā arī humānās palīdzības sniedzējiem, kuri viņiem palīdz. Kopš protokola pieņemšanas 23 valstis ANO ģenerālsekretāram kā CCW depozitārijam ir darījušas zināmu, ka uzņemas ar V protokolu uzliktās saistības. Saskaņā ar CCW 5. panta 3. punktu V protokols ir stājies spēkā 2006. gada 12. novembrī. V protokola stāšanās spēkā rāda, ka CCW ir potenciāls kļūt par dinamisku instrumentu, lai reaģētu uz ieroču tehnoloģijas progresu un pārmaiņām bruņotu konfliktu būtībā un gaitā.

(6)

Kaut arī ir gūti lieli panākumi, lai sasniegtu vispārēju pieņemšanu, gandrīz puse ANO dalībvalstu vēl nav ratificējušas CCW un tai pievienotos protokolus vai citādi tiem pievienojušās. Joprojām maz valstu ir pievienojies Āfrikā, Āzijā, jo īpaši Dienvidaustrumāzijā, un Tuvajos Austrumos. Turklāt puse to valstu, kas vēl nav CCW puses, ir valstis, kurās problēmas rada mīnas un spridzekļi, kas palikuši pēc kara (ERW). Prioritārs mērķis ir panākt, lai valstis, kas ir konvencijas puses, laikā no 2006. līdz 2011. gadam vispārēji pieņemtu CCW un visus tai pievienotos protokolus.

(7)

Ženēvā no 2006. gada 7. līdz 17. novembrim notikušajā trešajā CCW dalībvalstu pārskatīšanas konferencē ir pieņemts CCW vispārējas pieņemšanas rīcības plāns, kurā ir nosprausti mērķi pastiprināti īstenot CCW un tai pievienotos protokolus, veicinot konvencijas vispārēju pieņemšanu un stiprinot tās pušu savstarpēju sadarbību, kā arī sponsoru programmu.

(8)

CCW vispārējas pieņemšanas rīcības plānā ir apzināts tas, cik svarīga vieta būs atvēlēta reģionāliem ANO miera un atbruņošanās centriem, kā arī attiecīgi reģionu organizācijām, lai koordinētu reģionālas darbības saskaņā ar katra reģiona raksturīgākām iezīmēm, galvenokārt tajos reģionos, kur vēl joprojām daudzas valstis nav pieņēmušas CCW.

(9)

Finanšu un administratīvais pamatnolīgums, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un ANO, no otras puses, rada sistēmu, lai ANO un Kopiena varētu pastiprināti izvērst sadarbību, tostarp programmatiskas partnerattiecības,