7.11.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 307/1

(1)

Procedūras priekšmets ir Berlīnes pavalsts veiktā Wohnungsbaukreditanstalt Berlin, ieskaitot visu tās īpašumu, nodošana Landesbank Berlin-Girozentrale. Procedūra ir saistīta ar vēl sešām citām procedūrām, kas tiek īstenotas pret Vāciju sakarā ar īpašumu nodošanu pavalstu bankām, it īpaši Westdeutsche Landesbank-Girozentrale jeb WestLB.

(2)

Komisija 1993. gada 12. janvārī vērsās pie Vācijas ar lūgumu sniegt informāciju par apstākļiem un iemesliem saistībā ar WestLB kapitāla palielināšanu, integrējot tajā Wohnungsbauförderanstalt jeb WfA, kā arī par līdzīgiem pavalstu banku pašu līdzekļu palielināšanas pasākumiem citās pavalstīs. 1993. gada martā un septembrī Vācija sniedza rakstiskas atbildes, kurās bija aprakstīta Wohnungsbau-Kreditanstalt Berlin nodošana Landesbank Berlin-Girozentrale. 1993. gada novembrī un decembrī Komisija pieprasīja sīkāku informāciju, kas tika saņemta no Vācijas 1994. gada martā. Pirmajā no augšminētajiem informācijas pieprasījumiem Berlīne tika minēta it īpaši.

(3)

Ar 1994. gada 31. maija vēstules starpniecību Bundesverband deutscher Banken e.V. jeb BdB, kas pārstāv Vācijā rezidējošās privātās bankas, Komisijai cita starpā paziņoja, ka kopš 1992. gada 31. decembraWohnungsbau-Kreditanstalt Berlin jeb WBK kopā ar visu tās īpašumu ir nodota Landesbank Berlin-Girozentrale, vienlaikus nododot WBK uzdevumus pirms tam nodibinātajai Investitionsbank Berlin jeb IBB, kas darbojās kā Landesbank Berlin apakšnodaļa. BdB saskatīja ar to saistītajā Landesbank Berlin pašu kapitāla paaugstināšanā tai labvēlīgus konkurences grozījumus, jo neesot notikusi vienošanās par atlīdzību, ko šādā gadījumā būtu pieprasījis investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Tādēļ ar otro no augšminētajām vēstulēm BdB iesniedza formālu sūdzību un uzaicināja Komisiju uzsākt pret Vāciju procedūru saskaņā ar EK Līguma 93. panta 2. punktu (tagadējās redakcijas 88. panta 2. punkts). Turklāt sūdzība tika attiecināta arī uz līdzīgiem īpašuma nodošanas gadījumiem, kuru rezultātā ieguvējas attiecīgi bija Westdeutsche Landesbank, Norddeutsche Landesbank, Landesbank Schleswig-Holstein, Hamburger Landesbank un Bayerische Landesbank. 1995. gada februārī un martā, kā arī 1996. gada decembrī sūdzībai pievienojās arī vairākas BdB ietilpstošas atsevišķas bankas.

(4)

Komisija vispirms pārbaudīja īpašuma nodošanu WestLB. Visbeidzot, 1999. gadā tā ar lēmumu 2000/392/EK (2) pasludināja atbalsta pasākumus – starpību starp samaksāto atlīdzību un tirgus situācijai atbilstošiem procentiem – par kopējam tirgum neatbilstošiem un pieprasīja atmaksāt šo atbalstu. Tomēr šo lēmumu Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa ar savu 2003. gada 6. marta spriedumu (3) atcēla sakarā ar to, ka nebija pietiekami pamatota divu atbalsta elementu noteikšana, kaut gan pārējā ziņā pilnībā to atbalstīja. Vienlaikus ar šo lēmumu Komisija, būdama informēta par vienošanos starp sūdzības iesniedzēju un visām septiņām pavalstu bankām, kas bija iesaistītas atbilstošajās procedūrās, pieņēma jaunu lēmumu, kurā bija ņemti vērā tiesas kritizētie aspekti.

(5)

1999. gada 1. septembrī Komisija lūdza Vācijai sniegt informāciju attiecībā uz īpašumu nodošanu citām pavalstu bankām, to skaitā arī Landesbank Berlin (LBB).

(6)

Vācija uz šo lūgumu atbildēja ar 1999. gada 8. decembra vēstuli, kurā bija ietverta informācija par WBK nodošanu Landesbank Berlin, un papildināja šo informāciju arī savā 2001. gada 22. janvāra vēstulē. Turklāt, īpašuma nodošanas problemātika un iespējamā eventuālā atbalsta atprasīšana Vācijas pārstāvju un Komisijas starpā tika apspriesta saistībā ar Bankgesellschaft Berlin AG jeb BGB, kurā kopš 1994. gada ietilpst arī Landesbank Berlin, piešķirtā pārstrukturēšanas atbalsta pārbaudi.

(7)

Ar 2002. gada 2. jūlija vēstules starpniecību Komisija paziņoja Vācijai savu lēmumu par EK Līguma 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu.

(8)

Pēc tam, kad Vācija bija lūgusi un saņēmusi termiņa pagarinājumu, tā 2002. gada 9. septembrī iesniedza rakstiskas piezīmes un papildu informāciju. Tālākie jautājumi tika izskatīti 2002. gada 27. septembrī, tiekoties ar Vācijas pārstāvjiem.

(9)

Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (4)2002. gada 4. oktobra numurā. Komisija uzaicināja citas ieinteresētās puses izteikt savu viedokli. Uz šo uzaicinājumu atsaucās kāds konkurents, kā arī BdB; Vācija 2002. gada novembrī tika informēta un uzaicināta sniegt savu atzinumu par abiem viedokļiem. Vācijas atbilde tika saņemta ar 2002. gada 16. decembra vēstules starpniecību.

(10)

Pēc pieprasījuma Vācija savās 2003. gada 22. un 27. janvāra, 28. februāra un 19. augusta vēstulēs sniedza papildus ziņas par potenciālajiem atbalsta pasākumiem.

(11)

Ar 2004. gada 18. februāra lēmumu Komisija akceptēja pārstrukturēšanas atbalsta piešķiršanu Bankgesellschaft Berlin AG, kurā ietilpst arī LBB. Šis lēmums attiecās arī uz 2002. gada 23. decembrī Berlīnes pavalsts un BGB noslēgto vienošanos par eventuālo Berlīnes pavalsts pretenziju izskatīšanu sakarā ar atmaksāšanu, kas varētu izrietēt no šeit aplūkotās atbalsta pārbaudes procedūras (5), kur tas tika uzskatīts par pārstrukturēšanas atbalstu.

(12)

2004. gada 7. aprīļa vēstulē Komisija pieprasīja Vācijai papildu informāciju par visām pavalstu banku procedūrām un saņēma uz saviem pieprasījumiem atbildes 2004. gada 1., 2. un 28. jūnijā.

(13)

Ar 2004. gada 31. augustuBerliner Investitionsbank (agrākā WBK) tika atdalīta no LBB īpašuma. Ar to saistīto detalizēto dokumentāciju par tiesību aktiem un citiem nosacījumiem Vācija iesniedza Komisijai 2004. gada 25. augustā.

(14)

2004. gada 27. septembrī Vācija iesniedza vienošanās projektu, ko paredzēts noslēgt starp sūdzības iesniedzēju BdB, Berlīnes pavalsti un Landesbank Berlin, ko jau parakstītā versijā Komisija saņēma 2004. gada 8. oktobrī. Vienošanās attiecās uz atbilstošu atlīdzību par kapitāla daļām, kas 1993. gada 1. janvārī tika nodotas LBB. Paralēli tika noslēgtas un iesniegtas Komisijai vēl piecas vienošanās saistībā ar īpašuma nodošanu citām pavalstu bankām.

(15)

LBB tika izveidota 1990. gadā, vienlaikus kopējās tiesību pēctecības ceļā iekļaujot tajā toreizējo Sparkasse der Stadt Berlin West. Pēc neilga laika LBB tika pievienota arī Sparkasse der Stadt Berlin, kas darbojās pilsētas austrumu daļā. Kopš tā laika ar krājbanku darījumiem Berlīnes pilsētas teritorijā nodarbojas atsevišķa, bet juridiski nepatstāvīga LBB nodaļa ar nosaukumu Berliner Sparkasse.

(16)

LBB ir sabiedrisko tiesību subjekts, kura institūcijas uzturētājs un garantiju bāze ir Berlīnes pavalsts. WBK īpašuma nodošanas brīdī, t.i., 1992. gada beigās, LBB simtprocentīgi piederēja Berlīnes pavalstij, tās bilances summa bija 85 miljardi DEM, un tā nodarbināja gandrīz 7 000 darbiniekus. LBB ir universāla banka, kuras darījumi ietver privāto klientu un uzņēmumu apkalpošana, retailbanking, nekustamo īpašumu finansēšana un valsts sektora apkalpošana. Tā veic darījumus arī ārvalstīs. 1992. gadā Berliner Sparkasse vadībā veiktie retailbanking darījumi bija galvenā LBB darbības joma.

(17)

Kopš 1994. gada LBB ietilpst BGB koncernā – tā saucamajā “Institūciju grupā”, kas tika nodibināta tajā pašā gadā, apvienojoties vairākām kredītiestādēm, ko agrāk kontrolēja Berlīnes pavalsts. Kā holdinga kompānija BGB kopš 1994. gada ar netipisku slēpto līdzdalību 75 % apmērā piedalās kapitālā un peļņas sadalē LBB – izņemot centrālo pavalsts riska institūciju IBB. Pēc tam, kad 1998. gadā pavalsts kā pavalsts bankas uzturētāja atteicās no pretenzijām uz peļņu par labu BGB, BGB ekonomiski ieguva simtprocentīgas īpašumtiesības. BGB koncerna bilances summa 2001. gadā bija nepilni 190 miljardi EUR, 2002. gadā – 175 miljardi EUR, bet 2003. gadā – 153 miljardi EUR. LBB bilances summa 2001. gadā bija 87 miljardi EUR, 2002. gadā – 85 miljardi EUR un 2003. gadā – 93 miljardi EUR. Berlīnes pavalsts patlaban ir 81 % BGB kapitāla daļu turētāja. Pārējie daļu īpašnieki ir Norddeutsche Landesbank, kam pieder 11 %, un Gothaer Finanzholding AG (Parion apdrošinātāju grupa), kam pieder 2 %. Apmēram 6 % kapitāla daļu ir izkliedētas un pieder dažādiem akcionāriem.

(18)

2001. gada laikā BGB – galvenokārt agrāk veikto riskanto nekustamo īpašumu darījumu dēļ – iekļuva akūtā krīzē, un sakarā ar nepietiekamajiem pašu līdzekļiem jeb pamatkapitāla koeficientu tai bija jārēķinās ar Bundesaufsichtsamt für Kreditwesen (BAKred, tagad BAFin) (6) uzraudzības pasākumiem Tādēļ 2001. gada augustā BGB saņēma iepludinātu kapitālu 2 miljardu EUR apmērā, no kuriem 1,8 miljardi EUR bija Berlīnes pavalsts ieguldījums, ko Komisija sākotnēji akceptēja kā īstermiņa sanācijas atbalstu. Pēc jaunu risku atklāšanas BGB saņēma no Berlīnes pavalsts papildu atbalstu, kas kopā ar kapitāla ieguldījumu kā pārstrukturēšanas pasākumi tika pieteikti Komisijai, kura šai sakarībā veica padziļinātu pārbaudi (7).

(19)

2004. gada 18. februārī Komisija pabeidza pārbaudes procedūru un akceptēja atbalsta pasākumus ar kopējo ekonomisko vērtību apmēram 9,7 miljardi EUR. Šis lēmums attiecās ne tikai uz kapitāla ieguldījumu un plašām garantijām, kas bija apkopotas tā saucamajā riska nodrošinājumā, bet arī uz Berlīnes pavalsts un BGB2002. gada 23. decembrī noslēgto vienošanos par eventuālo Berlīnes pavalsts pretenziju izskatīšanu sakarā ar atmaksāšanu, kas varētu izrietēt no šeit aplūkotās atbalsta pārbaudes procedūras (“Vienošanās par atmaksu”) (8).

(20)

Šī vienošanās ir paredzēta gadījumam, ja Komisija aplūkojamās procedūras ietvaros pieņems lēmumu par atbalsta atmaksāšanu, un regulē Berlīnes pavalsts pienākumu, izdarot ieguldījumu LBB, izmaksāt sanācijas pabalstu tādā apmērā, kāds ir nepieciešams, lai novērstu iespēju, ka draudošās atmaksāšanas rezultātā netiks nodrošinātas vienošanās ietvaros atrunātās LBB un/vai BGB koncerna kapitāla kvotas (9). Šādi pasākumi tika uzskatīti par nepieciešamiem BGB koncerna rentabilitātes atjaunošanai 2002. gadā, kad pastāvēja ievērojams risks, ka tiks pieprasīta atbalsta atmaksāšana. Precīzu šī pasākuma ekonomisko vērtību BGB lēmuma pieņemšanas laikā nebija iespējams noteikt, jo aktuālā pārbaudes procedūra tobrīd vēl nebija pabeigta. Lai nodrošinātu pārstrukturēšanas atbalsta atzīšanu no konkurences viedokļa, it īpaši, lai novērtētu Vācijas piedāvāto kompensējošo pasākumu, respektīvi, tirgus klātbūtnes samazināšanas, atbilstību, šo pasākumu teorētiskā maksimālā robeža tika aplēsta 1,8 miljardu EUR apmērā.

(21)

Kopumā ņemot, jāpiezīmē, ka atmaksāšanas vienošanās, ņemot vērā Vācijas kompensējošo pasākumu apmērus, tika ņemta vērā kā papildu atbalsts, kas piešķirts BGB koncernam, kaut arī šīs vienošanās izmantošana bija ierobežota un attiecās tikai uz gadījumu, kad Komisija pieprasīs atmaksāt atbalstu un tā rezultātā vairs netiks nodrošinātas vienošanās ietvaros noteiktās kapitāla kvotas.

(22)

Veicot Berlīnes banku līdzdalības pārstrukturēšanu, kuras rezultātā tika nodibināta BGB grupa 1994. gadā, vispirms 1990. gadā tika izveidota LBB, kurā pēc tam tika iekļautas abas pilsētas krājkases – vispirms Berlīnes Rietumu daļas, pēc tam Austrumu daļas krājkase. Par nākamo soli Berlīnes pavalsts izšķīrās 1992. gadā, kad tā LBB ietvaros izveidoja IBB kā organizatoriski un ekonomiski neatkarīgu sabiedrisko tiesību institūciju bez patstāvīgas rīcībspējas un pavalsts centrālo veicināšanas institūciju. Līdz tam WBK bija patstāvīga sabiedrisko tiesību institūcija, kuras uzturētāja un garantiju nodrošinātāja bija Berlīnes pavalsts. Tās kompetencē ietilpa sabiedrisko interešu uzdevuma izpilde – dzīvojamā fonda izveide un saglabāšana. Līdz ar to WBK kopā ar tās funkcijām bija jānodod IBB, kas saņēma paplašinātus veicināšanas uzdevumus, piemēram, infrastruktūras un vides aizsardzības jomā. Šis darījums tika īstenots 1992. gada 31. decembrī, un tās ietvaros WBK kopā ar visu tai piederošo īpašumu tiesību pēctecības ceļā tika nodota LBB.

(23)

Īpašuma nodošanas laikā LBB pamatkapitāls tika palielināts, ieskaitot tajā kādreizējo WBK pamatkapitālu 187,5 miljonu DEM apmērā. Kopš tā laika šī summa vairs netiek pieskaitīta IBB īpašumam. WBK peļņas rezerves 1992. gada 31. decembrī sastādīja 1,9058 miljardus DEM. Šīs WBK rezerves tika un joprojām tiek uzrādītas kā IBB mērķa rezerves.

(24)

BAKred par saistības nosedzošo LBB kapitālu 1992. gada 31. decembrī apstiprināja 3,127714 miljardus DEM, kas atbilda kapitāla palielināšanai par 1,902714 miljardiem DEM. BAKred ņēma vērā pamatkapitāla palielinājumu 187,5 miljonu DEM apmērā un WBK peļņas rezerves, neskaitot 1992. gada pārskata rezultātus. Turpmākajos gados IBB saistības nosedzošais pašu kapitāls, kas tika veidots kā mērķa rezerves, pastāvīgi turpināja palielināties.

(25)

Padomes 1989. gada 18. decembra Direktīva 89/647/EEK par kredītiestāžu maksātspējas koeficientu (10) (turpmāk saukta “Maksātspējas direktīva”) un Padomes 1989. gada 17. aprīļa Direktīva 89/299/EEK par kredītiestāžu pašu kapitālu (11) (turpmāk saukta “Pašu kapitāla direktīva”), saskaņā ar kurām tika pārstrādāts Likums par kredītiestādēm (KWG), paredz, ka banku statūtkapitālam ir jābūt 8 % no to riskam pakļautā aktīva. No tā vismaz 4 procentpunktiem jābūt tā saucamajam pamatkapitālam (“1. klases” kapitālam), kurā ietilpst tādi kapitāla instrumenti, kas ir neierobežotā un tūlītējā kredītiestādes rīcībā, lai nosegtu izsvērto risku vai zaudējumus, tiklīdz tādi rastos. No banku uzraudzības viedokļa pamatkapitālam ir izšķiroša nozīme kredītiestādes pašu kapitāla nodrošinājumā, jo papildu kapitāls (“2. klases” kapitāls) tiek atzīts par riskantu darījumu segumu tikai tās rīcībā esošā pamatkapitāla apmērā. Savulaik, pēc KWG ceturtās redakcijas stāšanās spēkā ar 30.06.1993. Vācijas bankām jau bija jāpielāgo to saistības nodrošinošais kapitāls jaunām prasībām.

(26)

Saskaņā ar Vācijas apgalvojumiem jaunie tiesību akti nebija izšķirošais faktors, kas noteica WBK nodošanu LBB, jo bija skaidri redzams, ka LBB pašu kapitāls spēj izpildīt jaunās prasības arī bez WBK peļņas rezervju palīdzības. Tomēr deviņdesmito gadu sākumā – galvenokārt Berlīnē – visi cerēja uz ekonomisko izaugsmi, ko nesīs Vācijas atkalapvienošanās un kas pavērs jaunas darījumu izvēršanas perspektīvas arī finansu sektorā. Tomēr, ja bankas vēlējās būtiski palielināt savu darījumu apjomu, tām – it īpaši, jaunās Maksātspējas direktīvas kontekstā – bija nepieciešama lielāka kapitāla bāze. WBK nodošanas rezultātā LBB ieguva krietni spēcīgāku kapitāla bāzi saviem komerciālajiem, uz konkurenci orientētajiem kredītu darījumiem, kas ļāva tai ievērojami paplašināt darbību.

(27)

Par IBB mērķa rezervju izmantošanu LBB maksāja vai maksā vidēji 0,25 % (12), tomēr atlīdzība tiek maksāta tikai par faktiski izmantoto summu. Maksājumi tiek veikti nevis Berlīnes pavalstij, bet gan IBB. Šeit jāņem vērā, ka tā IBB mērķa rezervju daļa, kas ir izmantojama kā saistības nosedzošā pašu līdzekļu bāze, ievērojami pārsniedza faktiski izmantotās summas. Turklāt, to izmantošana tika uzsākta tikai 1995. gadā.

(28)

Pārbaudes pamatā bija tirgus ekonomikai atbilstošas investora rīcības princips. Saskaņā ar to tikai fakts, ka uzņēmums ir valsts īpašumā un tajā tiek iepludināti valsts līdzekļi, vēl nav uzskatāms par valsts piešķirtu atbalstu. Tikai tad, ja šādam uzņēmumam līdzekļi tiek piešķirti ar nosacījumiem, kādi tam normālos tirgus apstākļos netiktu nodrošināti, ir uzskatāms, ka ar valsts līdzekļu iepludināšanu šis uzņēmums saņem atbalstu.

(29)

Tādēļ Komisija uzskatīja, ka šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai Berlīnes pavalsts ir nodevusi šos līdzekļus uzņēmuma rīcībā ar tādiem nosacījumiem, kuriem, investējot līdzekļus kādā privātā uzņēmumā, būtu piekritis arī jebkurš privāts investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem. No kapitāla daļu īpašnieka viedokļa līdzekļu investēšana īpaši neakceptējama ir tad, ja viņš pārredzamā perspektīvā par savām investīcijām nevar sagaidīt atbilstošus procentus.

(30)

Komisija izklāstīja, ka vidējo procentu likmi 0,25 % par attiecīgo izmantoto summu nevar uzskatīt par atbilstošu atlīdzību pavalstij, jo jau 1992. gadā ilgtermiņa bezriska likme (federālajiem aizņēmumiem ar 10 gadu termiņu) bija vismaz 7 %. Turklāt, Komisija norādīja, ka atlīdzība netiek maksāta tieši pavalstij, bet gan IBB, kas ir LBB nodaļa – neskatoties uz to, ka tā ir sabiedrisko tiesību institūcija bez patstāvīgas tiesībspējas un darbojas kā organizatoriski un ekonomiski neatkarīga pavalsts centrālā veicināšanas institūcija LBB ietvaros. Turklāt, cik zināms, konkrētās, izmantotās summas un mērķa rezervju daļas esot ievērojami mazākas nekā summas, ko LBB varēja izmantot kā saistības nodrošinošo pašu kapitāla bāzi. Jo tieši palielinātā pašu kapitāla bāze deva LBB iespējas paaugstināt savas kredītu kapacitātes un tādējādi izvērst darbību plašumā.

(31)

Pagaidu novērtējuma ietvaros Komisija konstatēja, ka informācija par konkrēto saistību nosegšanai izmantojamā IBB kapitāla apmēru, faktiski izmantotajām summām un atlīdzību ir nepilnīga vai nav iesniegta vispār, tādēļ sākotnēji pieņēma, ka rīcībā nodoto un izmantojamo līdzekļu pagaidu vērtība ir “tieši 2 miljardi DEM”.

(32)

Tomēr Komisija atzina, ka LBB mērķa rezerves nerada likviditāti, jo kā IBB mērķa rezerves norādītās WBK peļņas rezerves saskaņā ar 1992. gada 25. novembra Likumu par IBB izveidošanu, nemazinot to saistības nosedzošā pašu kapitāla funkcijas KWG izpratnē, prioritāri ir izmantojamas IBB veicināšanas uzdevumu finansēšanai un LBB nevar tiešā veidā izmantot saņemtos līdzekļus savu kredītu darījumu finansēšanai. Tādēļ, lai faktiski varētu paplašināt komercdarbību, LBB ir jāveic pilnīga kredītu papildapjoma refinansēšana kapitāla tirgū, līdz ar ko zemes nevar pretendēt uz tādiem pašiem procentiem kā likvīda kapitāla investētājs.

(33)

Sakarā ar atlīdzības aprēķinu, pamatojoties uz tirgus ekonomikai atbilstošas investora rīcības principu, Komisija paziņoja, ka tā aplūkojamā gadījuma īpašo apstākļu dēļ šajā stadijā esot nolēmusi pielietot lēmumā 2000/392/EK izskaidrotās metodes.

(34)

Atbilstoši šai metodei atlīdzība par kapitālu, kas ir izmantojams konkurences darījumu nosegšanai, tiek aprēķināta, vadoties pēc normālas, tirgus apstākļiem atbilstošas pielietotas atlīdzības par parastām, likvīdām pamatkapitāla investīcijām. Uz šīs bāzes tiek noteikts uzcenojums vai atlaide (pirms investora nodokļu nomaksas), ko prasa aktuālā pasākuma specifiskās īpatnības. Lai ņemtu vērā likviditātes trūkumus, kas piemīt šīm nelikvīdajām pamatkapitāla investīcijām, Turklāt ir jāatvelk arī neto refinansēšanas izmaksas (bruto refinansēšanas izmaksas mīnus nodokļi, it īpaši, uzņēmumu nodoklis).

(35)

Vācija paskaidroja, ka gan pirms, gan pēc īpašuma nodošanas LBB bija procentu ziņā spēcīgs uzņēmums un ka pašu kapitāla procenti esot bijuši 5,37 % 1991. gadā, 13,5 % 1992. gadā un 30,83 % 1993. gadā. Šai sakarībā Komisija piezīmēja, ka neesot ticis izskaidrots, uz kāda pamata šāds aprēķins ir veikts. Bez papildu informācijas nebija iespējama šī argumenta pārbaude, lai noskaidrotu, ka pasākumam tiešām nepiemīt atbalsta raksturs, kā to apgalvoja Vācija. Vācijas iestādes apgalvoja arī to, ka Berlīnes pavalsts, pārdodot slēpto līdzdalību BGB 1994. gadā un pretenzijas uz peļņas daļu 1998. gadā (neviens no gadījumiem neiekļauj IBB), ir saņēmusi atbilstošu atlīdzību par saistību nosegšanas funkcijām, kas piemīt IBB kapitālam no uzraudzības normu viedokļa. Taču arī par trūka sīkākas informācijas un datu.

(36)

Kopsavilkumā Komisija konstatēja, ka pietrūkst svarīgu datu, lai atbilstoši un pietiekami detalizēti novērtētu līdzekļu iepludināšanu. Tādēļ savā lēmumā par formālās pārbaudes procedūras uzsākšanu tā lūdza Vāciju sniegt trūkstošo informāciju, piemēram, kā pilnīgu pārskatu par visiem rīcībā nodotajiem līdzekļiem, to daļu, kas ir izmantojama kā saistības nosedzošais LBB pašu kapitāls, izmantotajām summām, kā arī atlīdzību, tās pamatojumu, LBB pašu kapitāla procentu aprēķina bāzi, un iesniegt aktualizētus skaitļus un visu to faktoru uzskaitījumu, kas pēc Vācijas domām varētu nodrošināt tirgum atbilstošus procentus.

(37)

Pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem faktiem, Komisija tomēr izteica nopietnas šaubas par to, vai Berlīnes pavalsts par veselu 2 miljardu DEM ieguldīšanu, kas acīmredzot gandrīz pilnībā bija LBB rīcībā kā saistības nosedzošā kapitāla bāze un tādējādi uzlaboja tās pozīcijas salīdzinājumā ar konkurentiem, ir saņēmusi tirgum atbilstošu atlīdzību/procentus. Komisija nonāca pie pagaidu secinājuma, ka ir eventuāli notikusi vai sagaidāma konkurences sagrozīšana un – sakarā ar arvien pieaugošo finanšu pakalpojumu tirgus integrāciju – arī ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Līdz ar to pasākums, visticamāk, bija atzīstams par valsts piešķirtu atbalstu EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Ņemot vērā faktu, ka neviens no EK Līguma 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmuma nosacījumiem šajā situācijā nav piemērojams, Komisija pieņēma, ka atbalsta piešķiršanas fakta apstiprināšanās gadījumā tas ir uzskatāms par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

(38)

Sakarā ar to, ka ne Vācija, ne citas juridiskās vai fiziskās personas ir informējušas par to, ka LBB sniedz vispārējo sabiedrisko interešu nozīmes pakalpojumus EK Līguma 86. panta 2. daļas izpratnē, Komisijai nebija iemesla secināt, ka atbalsta pasākumi būtu akceptējami saskaņā ar EK Līguma 86. panta 2. daļas nosacījumiem. Komisija pieņēma, ka šis punkts nav pielietojams, lai pieņemtu galīgo lēmumu par aplūkojamiem pasākumiem, ja vien šie lietas apstākļi nemainīsies.

(39)

Tālāk Komisija paskaidroja, ka tā sava pagaidu novērtējuma ietvaros un saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (13), 1. panta b) apakšpunktu pieņem, ka, ja īstenotais pasākums tiks uzskatīts par atbalstu, tad tas ir jauns un pirms tam nepastāvējis atbalsts. Šai sakarībā Komisija norādīja uz augšminētās Regulas 15. panta 2. daļu un vērš uzmanību uz to, ka noilguma termiņš ir pārtraukts ar lēmumā par procedūras uzsākšanu aprakstītajiem pasākumiem, piemēram, Komisijas 1993. gada 12. janvāra, 2003. gada 10. novembra, 1993. gada 13. decembra un 1999. gada 1. septembra paziņojumiem, pašu šeit pieminēto lēmumu par procedūras uzsākšanu, kā arī lēmumu par procedūras uzsākšanu un galīgo lēmumu 2000/392/EK WestLB gadījumā. Tā kā potenciālais atbalsts netika pieteikts un kopš tā īstenošanas joprojām ir spēkā, Komisija konstatē arī to, ka lēmums par procedūras uzsākšanu neatceļ EK Līguma 88. panta 3. punkta 3. teikuma nosacījumus par Vācijas pienākumu neīstenot pasākumu līdz Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanai.

(40)

Vispirms Vācija izklāstīja iemeslus, dēļ kuriem tika LBB tika nodota toreizējā WBK (pēc tam IBB) un paskaidroja, ka zemes mērķis savulaik bija saistīts ar “spēcīga banku koncerna” izveidošanu, kas šķita vēlams risinājums gan apvienotajām kredītiestādēm, gan Berlīnes pavalstij kā īpašniecei un tās banku pozīcijām. Tā ietvaros Vācija atkārtoti uzsvēra, ka kapitāla kvotu nodrošināšana saskaņā ar jaunajiem maksātspējas tiesību aktiem LBB – atšķirībā no WestLB gadījuma – neesot bijis izšķirošais īpašuma nodošanas faktors, ko apliecināja arī tas, ka līdz 1995. gada beigām LBB neizmantoja saistības nosedzošo IBB (agrākās WBK) pašu kapitālu.

(41)

Vācija apstiprināja, ka no banku uzraudzības viedokļa 1992. gada 31. decembrī noteiktais LBB saistības nosedzošais pašu kapitāls bija 1,902714 miljardi DEM atbilst īpašuma nodošanas rezultātā notikušajam palielinājumam. No minētās summas 187,5 miljoni DEM bija LBB pamatkapitāla palielinājums (14) un 1,715214 miljardi DEM – WBK peļņas rezerves, neņemot vērā aktuālā gada rezultātu 190,586 miljonu DEM apmērā. Pēc 1992. gada 31. decembra, respektīvi, sākot ar 1993. gada 1. janvāri, visa WBK kompetence tika nodota IBB, kas savukārt tika iekļauta LBB. Nodotais kapitāls mērķa rezerves pēc 1992. gada 31. decembra, respektīvi, sākot ar 1993. gada 1. janvāri, bija LBB rīcībā kā saistības nosedzošais pamatkapitāls.

(42)

Saskaņā ar Vācijas apgalvojumiem turpmākajos gados IBB mērķa rezervju apjoms nepārtraukti palielinājās. Tomēr IBB mērķa rezerves neesot pilnā apmērā bijušas LBB rīcībā, jo katru gadu daļa no tām bija nepieciešama IBB veicināšanas darījumu nosegšanai. Vācija iesniedza precīzus datus par laikposmu no 1993. līdz 2003. gadam, kas ir apkopoti 149. rindkopas tabulā.

(43)

Atdalot IBB no LBB, 2004. gada 1. septembrī mērķa rezerves tika nodotas atpakaļ Berlīnes pavalstij, turklāt no šīm mērķa rezervēm apmēram 1,1 miljardu EUR zemes ieguldīja LBB kā savu slēpto līdzdalību.

(44)

Savulaik iekļautais IBB pamatkapitāls 187,5 miljonu DEM apmērā palika LBB pamatkapitālā. Savukārt LBB 1994. gadā (75,01 % daļu) un 1998. gadā (24,99 % daļu) esot pārdota BGB.

(45)

Vācija papildināja arī pārējos datus. Piemēram, tā atkārtoti paskaidroja, ka tikai daļa no mērķa rezervēm ir faktiski izmantota saistību nosegšanai. Saskaņā ar šiem paskaidrojumiem attiecīgā summa kopš saistību seguma funkciju daļējās izmantošanas sākuma 1995. gada decembrī ir svārstījusies robežās no apmēram 212 miljoniem DEM 1995. gadā līdz vismaz […] (15) miljardiem DEM pēdējos gados. Atlīdzība, kas tikai par izmantotajām summām kopš 1995. gada decembra ir maksāta IBB (robežās no vismaz 1 miljona DEM par 1995./1996. gadu līdz […] miljoniem DEM par 2001. gadu), tika aprēķināta reizi mēnesī, par pamatu ņemot bāzes procentu likmi, kas aplūkojamajā laikposmā svārstījās robežās starp 0,2 % (1998. gadā) un 0,35 % (1996. gadā). Vācijas norādītās precīzās summas ir atspoguļotas 147. rindkopas tabulā.

(46)

Kā pamatojumu atlīdzības noteikšanai par eventuālo IBB mērķa rezervju izmantošanu Vācija iesniedza 1993. gada jūnija valdes lēmumu. Tajā bija minēts, ka “...Investitionsbank Berlin šis pašu kapitāla apgrūtinājums (izmantošana) esot jāatlīdzina tādā apmērā, kāds būtu nepieciešams, lai piesaistītu otrā ranga saistību nosegšanas kapitālu”. 1995. gadā šis lēmums tika konkretizēts, nosakot, ka atlīdzība ir jāpielīdzina otrā ranga piemaksai. Kā pamatojums tika minēts tas, ka LBB varētu kā alternatīvu izmantot otrā ranga līdzekļu piesaistīšanu tirgū, kas LBB pilnā apjomā pildītu ne tikai saistību nosegšanas funkciju, bet arī peļņas funkciju.

(47)

Tomēr sakarā ar to, ka IBB mērķa rezerves pildot tikai saistību nosegšanas funkciju, starpība starp procentu likmi par normāla ārējā kapitāla piesaistīšanu, kam nepiemīt šāda saistību nosegšanas funkcija, un kapitālu, kam saistību seguma funkcija piemīt, ir jānosaka kā “cena” par iegādāto lietošanas funkciju. Šis uzcenojums tika aprēķināts, vadoties pēc bāzes punktiem salīdzinājumā ar LIBOR (London Interbank Offered Rate), uz otrā ranga aizņēmumu iekšējo nosacījumu vai ārējo tirgus datu bāzes. Aprēķina pamatojums un statistikas dati pievienoti pielikumā.

(48)

Lēmumu par atlīdzības noteikšanu tikai par izmantoto IBB mērķa rezervju daļu Vācija pamato arī ar to, ka mērķa rezerves prioritāri bija IBB rīcībā un ka gadījumā, ja tās būtu nepietiekamas, LBB būtu pirmā, kam vajadzētu samazināt savus riska aktīvus vai iegādāties tirgū otrā ranga līdzekļus. Berlīnes pavalstij kā īpašniecei esot tiesības jebkurā brīdī paņemt mērķa rezerves atpakaļ.

(49)

Šai sakarībā Vācija izklāstīja arī to, ka IBB mērķa rezervju likviditāte kopumā esot piesaistīta pastāvošajiem IBB darījumiem un pēc finansējuma rakstura neesot LBB rīcībā. IBB pašai esot ar saviem pašu līdzekļiem jānodrošina tās izsniegtie kredīti un jāizmanto šim nolūkam mērķa rezerves. Vācija paskaidroja, ka WBK īpašums šo īpatnību dēļ nav pielīdzināms brīvi apgrozāmam finanšu ieguldījumam un tādēļ runa var būt tikai par saistību nosegšanas un līdz ar to – darījumu izvēršanas funkcijām.

(50)

Tas, vai atlīdzība tiek maksāta pavalstij vai IBB, šeit neesot no svara, jo zemes gan kā IBB, gan LBB kapitāla daļu turētāja labumu gūst jebkurā gadījumā – vai nu no LBB vērtības pieauguma un peļņas sadales, vai līdzekļu pieplūduma pavalstij piekrītošajās IBB mērķa rezervēs.

(51)

Taču, neņemot vērā šādu interpretāciju par tiešām rīkošanās iespējām, Vācija principiāli pārstāvēja uzskatu, ka lēmums par investīciju izdarīšanu neesot atkarīgs vispār vai tikai no tā, ka “saskaņā ar tiesu praksi ...investors, kam nepieder attiecīgajā uzņēmumā daļas vērā ņemamā apjomā un kas nevēlas arī tās iegūt, bet ir ieinteresēts tikai pakāpeniskā procentu saņemšanā par savām investīcijām, atšķiras no investoriem ar ilgtermiņa orientāciju, piemēram, holdinga sabiedrībām”. Pēdējās vadoties no ilgtermiņa rentabilitātes prognozēm būtu ņemtas vērā arī stratēģiskie apsvērumi.

(52)

Pavalsts kā LBB vienīgā īpašniece investīciju izdarīšanas brīdī esot rīkojusies tā, lai pilnībā un tiešā veidā gūtu labumu no WBK iekļaušanas rezultātā sagaidāmās LBB vērtības palielināšanās. Ja piemēro tādu pārbaudes mērauklu kā Komisijas lēmumā 2000/392/EK (16), “jāuzskata, ka investoram, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem, nevar būt pieņemams kāds finanšu pasākums, ja uzņēmuma finansiālais stāvoklis ir tāds, ka atbilstošā termiņā normāli procenti (dividenžu vai vērtības palielinājuma formā) nav sagaidāmi.” Šeit visu nosakot sagaidāmie peļņas procenti investīciju izdarīšanas brīdī.

(53)

Kā Vācija vispirms paskaidroja, LBB pašu kapitāla procenti 1992. gadā esot sasnieguši 13,5 % un 1993. gadā – 30,83 %. Šie skaitļi, kas tika paziņoti jau 1999. gadā, esot aprēķināti no attiecības “rezultāts pirms (peļņas) nodokļiem"/bilancē norādītais pašu kapitāls tā paša gada sākumā”. Tomēr Vācija, norādot šos skaitļus, nebija ieskaitījusi LBB pašu kapitālā kopš 1993. gada tās rīcībā nodotās IBB mērķa rezerves. Pēc Komisijas pieprasījuma tas tika izlabots, kad tika paziņota virkne rādītāju par ilgāku laikposmu. Saskaņā ar šiem rādītājiem laikā no 1985. līdz 1992. gadam vidējie procenti no pašu kapitāla bija 13 %.

(54)

Vācija paskaidroja, ka šie rādītāji mainās tādā vērtību diapazonā, kāds atbilst Vācijas privāto banku darbības rezultātiem aktuālajā laikposmā. Tomēr sākumā pietrūka no metodikas viedokļa pielīdzināmu datu par citām bankām. Vēlāk Vācija iesniedza pati savus aprēķinus, kas bija veikti uz 35 Vācijas banku publiski pieejamo peļņas un zaudējumu aprēķinu bāzes (17). Saskaņā ar tiem, rēķinot pēc attiecības “rezultāts pirms (peļņas) nodokļiem"/bilancē norādītais pašu kapitāls tā paša gada sākumā”, minētajām bankām 1992. gadā vidējie pašu kapitāla procenti bija 11 % apmērā, un laikposmā no 1988. līdz 1992. gadam vidējā vērtība bija gandrīz 13 %.

(55)

Tālāk Vācija skaidroja, ka no uzņēmējdarbības ekonomikas viedokļa lēmuma pieņemšanā par investīciju izdarīšanu noteicošās esot peļņas izredzes un ka bankai tās visdrīzāk var konstatēt, vadoties pēc parastās komercdarbības rezultātiem vai darbības rezultātu attiecības pret bilancē norādīto pašu kapitālu, jo tā ir iespējams neņemt vērā ārkārtas ienākumus un izdevumus. Piemēram, LBB laikā no 1990. līdz 1992. gadam esot bijusi pakļauta ārkārtas ietekmei, ko galvenokārt radīja Sparkasse Ost integrācija un arī ar to saistītā vecuma pensijas nodrošinājuma izveide, turklāt vienlaikus bija jāmaksā izpirkuma summa par izstāšanos Versorgungsanstalt des Bundes und der Länder, kā arī riska profilakse par kādreizējās Sparkasse Ost vispārējiem bankas darbības riskiem.

(56)

Attiecībā uz metodes ziņā salīdzināmu citu banku pašu kapitāla procentu rādītāju iegūšanu par to pašu laikposmu, Vācija paskaidroja, ka tikai kopš 1993. gada esot spēkā prasība ārkārtas rezultātus un parastās komercdarbības rezultātus peļņas un zaudējumu aprēķinā norādīti, it īpaši, kas neesot salīdzināms ar 1993. gadā izmantoto metodiku, jo līdz tam ārkārtas ieņēmumi un izdevumi – līdzās citiem posteņiem – tika apkopoti pozīcijā “citi ieņēmumi/izdevumi” un tādēļ nav precīzi identificējami. Par laikposmu pirms tam Vācija iesniedza pati savus aprēķinus. Arī turpmākā procedūras gaitā Vācija izdarīja korekcijas vai papildinājumus LBB pašu kapitāla procentu aprēķināšanas metodēs, lai kopumā padarītu LBB skaitliskos rādītājus salīdzināmus ar Bundesbank apkopotajiem, oficiālajiem Vācijas banku datiem. Saskaņā ar Vācijas apgalvojumiem tas tomēr neko nemainīja principiālajā novērtējumā, ka LBB pašu kapitāla procenti iekļāvās banku nozares vidējos rādītājos.

(57)

Pēc Vācijas domām, visi skaitļi apstiprina, ka LBB līdzekļu iepludināšanas brīdī bija peļņas ziņā spēcīgs uzņēmums. Berlīnes pavalsts esot vienīgā kapitāla īpašniece, kas vienīgā gūstot visu labumu no bankas panākumiem – vienalga, vai tas notiek peļņas sadales vai vērtības palielinājuma formā. Tādēļ pavalstij nevajadzēja dalīties sagaidāmajā procentu pieaugumā ar citiem daļu īpašniekiem, un it kā “koncerna iekšējā” pārvietošana no tirgus ekonomikas principiem atbilstošas investora rīcības viedokļa esot saprātīgs risinājums. Tāpēc tas, vai un kādā apmērā LBB ir maksājusi atlīdzību par iepludinātajiem līdzekļiem, neesot kritērijs, lai izšķirtu tīri ekonomiskās dabas jautājumu par līdzekļu pārvietošanu.

(58)

Komisija esot viennozīmīgi apstiprinājusi šo novērtējuma mērauklu savā lēmumā 2000/392/EK: “Tādēļ līdzeklis, ar kādu nodrošināt atbilstošus ieņēmumus no rīcībā nodotā kapitāla, būtu proporcionāli palielināt pavalsts līdzdalību WestLB, ja bankas kopējā rentabilitāte atbilst normāliem procentiem, ko no saviem ieguldījumiem cerētu saņemt investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Līdz ar to atkristu jautājums par to, vai atlīdzība 0,6 % ir atbilstoša, tomēr pavalsts neizvēlējās šādu rīcības veidu (18).”

(59)

Turklāt, Vācija šajā sakarā paskaidroja, ka LBB vērtības palielinājums ar WBK īpašuma palīdzību pēc LBB iekļaušanas BGB ir nonācis pie pavalsts. 1994. un 1998. gadā trīs etapos veiktā LBB ekonomiskā īpašuma nodošana BGB 100 % apmērā esot notikusi, balstoties uz dažādu ekonomikas ekspertu un kādas investīciju bankas slēdzieniem, kas attiecās uz zemes ieguldītās slēptās līdzdalības vērtības saglabāšanos un ekvivalentu – nodoto BGB akciju, tai skaitā attiecībā pret citiem akcionāriem – atbilstību tirgum. Vācija iesniedza atbilstošus fragmentus no minētajiem slēdzieniem un ar tiem saistītās sarakstes ar ekonomikas ekspertiem. Tie liecināja, ka LBB vērtība 1993. gadā ir novērtēta veselu 3,5 miljardu DEM apmērā (neskaitot pašu IBB, bet ieskaitot mērķa rezervju palielināto LBB pamatkapitāla kvotu), un uz 1997. gada 31. decembri vēl kāds eksperts to ir novērtējis par nepilniem 6 miljardiem DEM.

(60)

Starp citu, Vācija pārstāvēja uzskatu, ka lēmumā 2000/392/EK pielietotā metode esot kļūdaina, jo tā balstās uz salīdzināmību ar likvīdām, parastām pamatkapitāla investīcijām. Šāds princips neatbilstot aplūkojamās transakcijas īpatnībām. Pareizi būtu bijis jau sākotnējo vērtību orientēt uz salīdzināmiem pašu kapitāla instrumentiem. Taču, kā Komisija esot norādījusi jau WestLB gadījumā, tas varētu būt grūti; tomēr šīs grūtības nav novēršamas, pamatojoties pilnīgi nepiemērotu pašu kapitāla instrumentu, kas tiek izmantots kā “aplinku ceļš”.

(61)

Turklāt, nav pareizi par novērtējuma mērauklu izmantot vidējo procentu lielumu. Tikai procenti, kas ir mazāki par tā diapazona zemāko robežu, kas ir investora rīcībā lēmuma pieņemšanai, vairs neesot pieņemami arī privātam investoram. Visbeidzot, nepareizi ir arī atskaitīt neto refinansēšanas izmaksas, nevis pilnās refinansēšanas izmaksas. Eventuāli nodokļu ietaupījumi, kas rodas uzņēmumam, no investora viedokļa nav svarīgi. Arī vēl kāds kontroles apsvērums parāda, ka šāds princips neesot akceptējams, jo nelikvīda kapitāla nodošanas gadījumā investors joprojām varētu izmantot kapitālam piemītošās peļņas funkcijas, jo viņš to varot ieguldīt vēlreiz un saņemt vismaz bezriska procentus, respektīvi, “divkāršu” peļņu.

(62)

Vācija pārstāvēja arī uzskatu, ka Komisija sakarā ar termiņa notecējumu (Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 1. punkts) neesot bijusi pilnvarota pieprasīt atpakaļ eventuālo atbalstu. Pamata lēmums attiecībā uz WBK nodošanu esot pieņemts jau 1992. gada 16. jūnijā, respektīvi, vairāk kā desmit gadus pirms procedūras uzsākšanas, par kuru paziņots 2002. gada 4. jūlijā. Tajā esot aplūkots principiālais nodoms zemes līdzdalību bankās apvienot ar WBK vienā holdinga sabiedrībā (vēlākā BGB), ar nosacījumu, ka tiks nodrošināta WBK riska darījumu turpināšana, suverēno uzdevumu izpilde un brīvība no nodokļiem. Lēmums kopš tā laika esot bijis publiski zināms, un Komisija 1999. gadā tikusi informēta par lēmuma pieņemšanas datumu.

(63)

Komisija vairākos lēmumos jau ir novērtējusi par atbalsta īstenošanas brīdi augšminētā nodoma deklarāciju – kaut arī ar zināmiem nosacījumiem. Piemēram, tā to Komisija esot novērtējusi arī savā lēmumā par sanācijas atbalsta piešķiršanu BGB  (19), kaut arī aktuālajam 2002. gada 22. maija lēmumam vēl bija jāsaņem deputātu padomes un Komisijas akcepts.

(64)

Vēl, pēc Vācijas domām, neesot bijis pārtraukts termiņš saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 2. daļas otro teikumu. Tas paredz, ka termiņu var pārtraukt tikai Komisijas īstenoti pasākumi. Tas esot noticis tikai ar 2002. gada 4. jūlija vēstuli par procedūras uzsākšanu, nevis vienkārši ar uzaicinājumiem sniegt informāciju, kas nesot uzskatāmi par Komisijas vai kāda tās pilnvarotā locekļa īstenotiem pasākumiem. Šeit esot jāņem vērā arī, ka noilguma termiņš kalpo juridiskai drošībai, un, proti, ne tikai juridiskajai drošībai Komisijas un dalībvalstu attiecībās, bet arī atbalsta saņēmēja juridiskajai drošībai. Tā kā Vācija tikai procedūras uzsākšanas laikā pirmoreiz saņēmusi uzaicinājumu vienu vēstules kopiju nodot arī atbalsta saņēmējam, kas tika izdarīts 2002. gada 9. jūlijā, noilguma termiņa pārtraukums varēja iestāties tikai ar šo brīdi. Sakarā ar to, ka aplūkojamais pasākums, kas jāpakļauj atbalsta piešķiršanas kontrolei, ir 1992. gada 16. jūnija lēmums, tad, ja tas vispār būtu uzskatāms par atbalsta pasākumu, tad tikai par esošu atbalstu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 3. daļu.

(65)

Pēc lēmuma par procedūras publicēšanas uzsākšanu Oficiālajā Vēstnesī (20) Komisija oktobrī saņēma Berliner Volksbank (BV) viedokli un novembrī – Bundesverband der deutscher Banken jeb BdB viedokli.

(66)

BV pārstāvēja uzskatu, ka WBK nodošana ir uzskatāma par atbalsta pasākumu, jo kapitāla līdzekļi tiek nodoti bankas rīcībā ar tādiem nosacījumiem, kādiem nepiekristu investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Maksājumus LBB ir veikusi IBB, kas pati darbojās kā LBB nodaļa; Turklāt, atrunāta procentu likme 0,25 % esot krietni zemāka par tirgū parastajām likmēm, ko apliecinātu, piemēram, lēmumi 2000/392/EK (WestLB), kā arī 95/547/EK (21) un 98/490/EK (22) (Crédit Lyonnais), kuros par pamatu ņemti sagaidāmie pašu kapitāla ieņēmumi vismaz 12 % apmērā. Šāds atbalsts novedot pie ļoti būtiskiem konkurences sagrozījumiem Kopienā, kam ir it īpaši spēcīga ietekme uz konkurences situāciju Berlīnē, kur BGB un tai skaitā arī LBB ir tirgus līderis privāto klientu un uzņēmumu apkalpošanas jomā (ieskaitot Berliner Bank un Berliner Sparkasse). Turpretī BV esot mazs konkurents, kura tirgus daļa ir tikai 5-7 %, tādēļ tas cietīs no piešķirtā atbalsta sekām īpaši smagi. Paustais viedoklis noslēdzas ar Komisijai adresētu lūgumu ar lēmuma starpniecību pieprasīt atbalsta atmaksāšanu.

(67)

BdB sākumā paskaidroja, ka aplūkojamā procedūra esot tikai daļa no Komisijas veiktās kompleksās izmeklēšanas, kas attiecas uz pavalstu dzīvokļu celtniecības veicināšanas institūciju nodošanu pavalstu bankām, kas nodarbojas ar konkurences darījumiem. Pretēji Vācijas apgalvojumiem, arī LBB gadījumā izšķirošas esot Maksātspējas direktīvā noteiktās stingrākās prasības attiecībā uz pašu kapitālu. Par šādu motivāciju liecinot jau pats īpašuma nodošanas brīdis, kā arī toreizēja kompetentā senatora izteikumi, kuros arī esot pieminēti tolaik sagaidāmie stingrākie Eiropas tiesību akti kapitāla jomā. Tāpēc no atbalstu regulējošo tiesību viedokļa nepastāvot nekāda relevanta atšķirība starp šeit aplūkoto WBK nodošanu LBB un WfA nodošanu WestLB, kas nozīmē, ka arī šeit ir piemērojamas Komisijas lēmumā 2000/392/EK minētās metodes.

(68)

Tālāk BdB piezīmēja, ka šeit runa nav tikai par mērķa rezervēm, bet arī par WBK kapitāla nodošanu 187,5 miljonu DEM apmērā, kas esot pievienots LBB parakstītajam kapitālam un radot naudai pielīdzināmas priekšrocības, jo ietekmējot reitingu un ārējā kapitāla piesaistīšanas nosacījumus. Taču ievērojami lielāka nozīme esot no banku uzraudzības viedokļa atzītajai pamatkapitāla palielināšanai, kas ir kopumā saistīta ar minēto īpašuma nodošanu. Tā kā tas, neskatoties uz prioritāro mērķa rezervju izmantošanu veicināšanas uzdevumiem, pilnībā esot bijis bankas rīcībā kā saistības nosedzošais kapitāls, mērķa piesaistei neesot izšķirošas nozīmes. Izšķirošas esot ekonomiskās priekšrocības, ko nodrošina darījumu izvēršanas funkcija, it īpaši tādēļ, ka tieši pamatkapitālam piemīt ļoti spēcīgs sviras efekts (12,5 reizes lielākas kredītu izsniegšanas iespējas aktīviem ar riska svērumu 100 %, piemēram, uzņēmumu kredītiem; 25 reizes lielākas kredītu izsniegšanas iespējas aktīviem ar riska svērumu 50 %, piemēram, kredītiem sabiedriskām institūcijām). Neskaitot papildu kapitālu, ar pamatkapitālu (hipotētiski) 1 miljarda EUR apmērā un riska svērumu 50 % varēja tikt izsniegti par 50 miljardus EUR lieli kredīti.

(69)

Saistībā ar tirgum atbilstošas atlīdzības aprēķināšanu BdB norādītāja uz Lēmumā 2000/392/EK pieminēto, praksē pārbaudīto Komisijas metodiku un tajā izmantoto tirgum atbilstošu procentu etalonu 12 % apmērā, kā arī otrajā etapā veikto piemaksas un atlaides aprēķinu transakcijas specifisko īpašību dēļ. Katrā gadījumā, par tirgum atbilstošu atlīdzību nevar uzskatīt ne IBB maksātos 0,25 %, ne slēptās līdzdalības un peļņas daļas tiesību pārdošanu BGB 1994. un 1998. gadā.

(70)

Pirmkārt, samaksa tikai par izmantoto daļu nav pamatots risinājums, otrkārt, IBB ietilpst LBB, kā rezultātā iznāk, ka LBB it kā veic samaksu pati sev, nevis pavalstij. Turklāt, nav pārliecinošs Vācijas arguments, ka mērķa rezervju saistību nosegšanas funkcija ir tikusi atbilstoši kompensēta 1994. gadā, izveidojot neraksturīgi slēptu BGB līdzdalību LBB, jo būtiska lietišķā informācija dati par vērtībām un summām neesot pieejama un principiālā viedokļa reducēšana līdz atbalsta piešķīrējam esot aplama. No atbalstu regulējošo tiesību viedokļa ir svarīga WBK nodošana LBB pēc 1992. gada 31. decembra, ar to saistītās priekšrocības, ko ieguva LBB un no tām izrietošie konkurences sagrozījumi, nevis tas, vai pēc tam ir nokārtots ar atbalstu saistītais parāds. Turklāt, LBB iekļaušana BGB esot tikai koncerna iekšējais process, jo BGB vairākuma paketi kontrolējot pavalsts. Tas pats attiecoties uz atteikšanos no atlikušajām pretenzijām uz peļņu 24,99 % apmērā par labu BGB 1998. gadā. Taču jebkurā gadījumā līdz 1998. gadam nebija notikusi vispār nekāda atbalsta pasākumu novēršana.

(71)

Vēlāk, ievērojami pārsniedzot Regulā (EK) Nr. 659/1999 paredzēto termiņu trešo pušu viedokļa izteikšanai, BdB papildināja šo punktu un īpaši norādīja, ka BGB dibināšanas vajadzībām noteiktā LBB vai slēptās līdzdalības LBB pārdošanas vērtība nebija ietverta IBB, tādēļ BdB uzskata, ka ir izslēdzams, ka slēptās līdzdalības LBB pārdošanas vērtībā esot bijusi ietverta IBB mērķa rezervēm piemītošā saistību nosegšanas funkcija.

(72)

Attiecībā uz 10 gadus ilgo atprasīšanas termiņu, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 1. daļā, BdB paskaidroja, ka tas esot aizsācies tikai ar Likumu par IBB izveidošanu, respektīvi, ar 1992. gada 31. decembri, un tādējādi nevarot beigties ātrāk kā 2002. gada 31. decembrī. Piedevām, šis termiņš saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 2. daļu ir ticis pārtraukts ar Komisijas pasākumiem. Šis nosacījums esot pietiekami plašs un ietverot jebkuru Komisijas darbību, kas veikta izmeklēšanas ietvaros, tai skaitā, piemēram, informācijas pieprasījumu. Pieturas punktu šī nosacījuma plašākai interpretācijai dodot Padomes 1974. gada 26. novembra Regula (EEK) Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi Eiropas Ekonomikas kopienas transporta un konkurences noteikumiem (23), saskaņā ar kuru pārtraukšana ir paredzēta “lai veiktu iepriekšēju izmeklēšanu vai procesuālu darbību attiecībā uz pārkāpumu”. Starp citu, Vācija pati esot lūgusi Komisiju vispirms sagaidīt strīdīgā WestLB jautājuma izlemšanu un jau tādēļ vien nevarētu atsaukties uz noilgumu.

(73)

Savos 2002. gada 16. decembra izteikumos Vācija principiālā ziņā norādīja uz savu atzinumu par procedūras uzsākšanas lēmumu un paskaidrojumiem par to, ka šajā gadījumā nav runa par atbalsta piešķiršanu. Turklāt tā aprobežojās ar apkopojošiem izteikumiem attiecībā uz īpašiem abu viedokļu punktiem.

(74)

Ņemot vērā to, ka BV un BdB novērtēja WBK nodošanu kā atbalsta pasākumu, Vācija paskaidroja, ka tikai ar ikmēneša atlīdzības aplūkošanu esot par maz, lai veiktu analīzi. Daudz lielāka nozīme – atkarībā no kapitāla piešķiršanas veida – ir atsauces rādītājiem, piemēram, procentu uzrēķināšanas (aizņēmumam), ieskaitot drošības līdzekļus, dividendēm vai kapitāla pieauguma. Taču LBB aktuālajā laikposmā, respektīvi, 1992./1993. gadā bija institūcija ar spēcīgu peļņas potenciālu, tāpēc WBK īpašuma iekļaušana LBB saistības nosedzošajā pašu kapitālā no ekonomiskā viedokļa esot bijis saprātīgs risinājums. Līdz ar to – pretēji, kā to vēlētos apgalvot BdB un BV – WestLB un LBB nekādā gadījumā neesot savstarpēji salīdzināmas. Neskatoties uz to, esot nepareizi sakarā ar (savulaik) paralēlo tiesas procesu WestLB lietā nodēvēt tajā pielietoto metodiku par praksē pārbaudītu metodi, kā to dara BdB.

(75)

Pretēji BdB apgalvojumiem, esot neaptrīdams un tiekot apstiprināts arī lēmumā par procedūras uzsākšanu tas, ka WBK nodošanas rezultātā līdzās mērķa rezervēm piemītošās saistību nosegšanas funkcijas izmantošanas iespējām LBB ieguva arī bilancē uzrādītā pašu kapitāla palielinājumu par 187,5 miljoniem DEM un ka tas par saistības nosedzošo pašu kapitālu tika atzīts arī no banku uzraudzības viedokļa. Problēma, kas saistīta ar jautājumu, cik lielā mērā bilancē uzrādītais pašu kapitāls ir uzskatāms par naudas vērtu priekšrocību, šeit – atšķirībā no WestLB gadījuma – nerodoties, jo neesot jāizšķir no uzraudzības viedokļa atzītā un neatzītā kapitāla daļa. Ņemot vērā bilances pašu kapitāla palielināšanu, kā arī nodotās rezerves, atbalsta piešķiršana šeit neesot notikusi (skat. 40. līdz 64. rindkopu).

(76)

Starp citu, esot nepareizi pieņemt, ka ar hipotētisku pamatkapitālu 1 miljards EUR varētu izsniegt kredītus 50 miljardu EUR apmērā. Nevar apstrīdēt, ka IBB mērķa rezervēm sakarā ar to atzīšanu no uzraudzības viedokļa piemita saistību nosegšanas un darījumu izvēršanas funkcijas, tomēr šīs priekšrocības aprobežojas ar LBB faktiski izmantoto apmēru. Arī principiālā ziņā uzkonstruētajam sviras efektam 1:50 trūkstot jebkāda pamatojuma.

(77)

Ja tiek pielietots tirgus ekonomikai atbilstošas investora rīcības princips, tad ir jāvadās pēc tāda investora, kas atrodas līdzīga situācijā. Šajā gadījumā pavalsts kā investors esot izlēmusi iesaistīt mērķa rezervju likviditāti IBB darījumos un šo kapitālu ar tam piemītošo finansējuma raksturu nenodot LBB rīcībā. Pavalsts no šī kapitāla iegūstot pati savu rentabilitāti (skat. 40. līdz 64. rindkopu). Turklāt, IBB speciālais īpašums joprojām pienākas tikai un vienīgi pavalstij – arī pēc LBB iekļaušanas BGB. Tādēļ būtu nepareizi apgalvot, ka LBB esot maksājusi IBB samaksāto atlīdzību it kā pati sev. Turklāt, tā ir normāla parādība, ka investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem, atkāpjas no savām tiesībām uz atlīdzību kādas trešās personas labā, it īpaši, ja šī trešā persona ir uzņēmums vai īpašuma masa, kuras vienīgais īpašnieks ir šis investors pats.

(78)

Visbeidzot, attiecībā uz BV nostāju un tās veikto BV un BGB tirgus daļu salīdzinājumu tiek paskaidrots, ka BV Berlīnes tirgū esot spēcīgākas pozīcijas, nekā tā apraksta. Tā esot otrā lielākā kredītiestāde, un tās aizņemtā tirgus daļa varētu sasniegt 60-70 % no atbilstošajiem BGB rādītājiem un pat privāto klientu ieguldījumu sektorā veidot apmēram 1/3 no BGB tirgus daļas.

(79)

2004. gada 7. oktobrī Vācija paziņoja Komisijai rezultātus, ko deva vienošanās starp sūdzības iesniedzēju BdB, Berlīnes pavalsti un LBB. Neskatoties uz joprojām pastāvošo principiāli atšķirīgo juridisko interpretāciju, puses bija vienojušās vismaz par to, ko tās uzskata par piemērotiem parametriem atbilstošas atlīdzības noteikšanai par WBK īpašuma nodošanu. Puses lūdza, lai Komisija ņem vērā vienošanās rezultātus sava lēmuma pieņemšanā.

(80)

Vispirms uz bāzes, kas ir detalizēti aprakstīta jau lēmumā 2000/392/EK, puses nosaka atbilstošu minimālo atlīdzību par WBK mērķa rezervēm 10,19 % apmērā. Sakarā ar to, ka Berlīnes zemes ir vienīgā īpašniece, netiek atrunāta nekāda papildu piemaksa, piemēram, par nepiešķirtām balsstiesībām. Beigās tiek noteikta atlaide 3,62 % apmērā (uz bezriska procentu likmes bāzes kā bruto refinansējuma izmaksām, no kurām 50 % veido korporācijas nodoklis plus solidaritātes piemaksa, lai noteiktu neto refinansējuma izmaksas) sakarā ar kapitālam nepiemītošo likviditāti. Rezultātā tiek aprēķināts, ka atbilstošā atlīdzība ir 6,57 %.

(81)

Attiecībā uz atlīdzību par to WBK īpašuma daļu, ko LBB nevar izmantot konkurences darījumiem, vienošanās ietvaros nekas netiek minēts.

(82)

Par LBB pamatkapitālā ieguldīto IBB kapitālu 187,5 miljonu DEM apmērā netika aprēķināta nekāda atlaide sakarā ar refinansējuma izmaksām, jo šeit ir runa par likvīdiem līdzekļiem. Sakarā ar to, ka pamatkapitāls tika iepludināts BGB divos etapos – 1994. un 1998. gadā, puses vienojās, ka atlīdzība par pamatkapitālu ir jāaprēķina tikai līdz minētajiem brīžiem – attiecīgajās proporcijās.

(83)

Strīdīgs jautājums, par kuru puses nespēja vienoties, bija tas, vai ir jāierēķina eventuāls vērtības palielinājums LBB iekļaušanas rezultātā. Pēc Landesbank domām, LBB atsavināšana 1994. un 1998. gadā radīja vērtības pieaugumu.

(84)

Attiecībā uz iespējamo atbalsta atprasīšanas tiesību noilguma termiņa iestāšanos Vācija par noteicošo laika brīdi pasludināja Berlīnes Senāta 1992. gada 16. jūnija lēmumu par Berlīnes banku holdinga sabiedrības izveidošanu. Taču šajā lēmumā, kas ir Komisijas rīcībā, tiek nolemts vienīgi “pārstrukturēt Berlīnes līdzdalību bankās”. Tā ietvaros tiek paredzēts “nodibināt Berliner Banken-Holding AG, kuras paspārnē apvienot Landesbank Berlin – Girozentrale, Berliner Bank AG un ... Berliner Pfandbrief-Bank”. Īpašuma nodošana šajā lēmumā netiek paredzēta.

(85)

Aplūkojamais pasākums, t.i., WBK īpašuma nodošana LBB, notika tikai pēc 1992. gada 31. decembra. Līdz ar to šī pasākuma ekonomiskais efekts, respektīvi, LBB pašu kapitāla palielināšanās un no tās izrietošās lielākās kredītu izsniegšanas iespējas iestājās tikai 1993. gada 1. janvārī. Pirms šī datuma nekāds valsts atbalsts nevar būt piešķirts.

(86)

Pat tad, ja pasākuma īstenošanas brīdis būtu noteikts vairākus mēnešus pirms īpašuma nodošanas, respektīvi, 1992. gada 16. jūnijā, nav pamata pieņemt, ka ir iestājies Regulas (EK) Nr. 659/1999 15. panta 1. daļā paredzētais noilguma termiņš un Komisija vairs nevar pieprasīt piešķirtā atbalsta atmaksāšanu, kā to apgalvo Vācija. Vācija uzskata, ka par Komisijas īstenotu pasākumu, kas pārtrauc noilguma termiņu, ir uzskatāma tikai lēmuma par procedūras uzsākšanu 2002. gada 4. jūlijā – arī tādēļ, ka Vācija tikai ar šī lēmuma starpniecību esot uzaicināta nosūtīt vienu tā kopiju arī piešķirtā atbalsta saņēmējam.

(87)

Pret šādu viedokli ir jāiebilst. Regulas (EK) Nr. 658/1999 15. panta 2. daļa attiecas uz “jebkuru Komisijas īstenotu pasākumu”, nevis tikai uz formālu procedūras uzsākšanu. Šajā gadījumā ar dažādajiem Komisijas pasākumiem, it īpaši, informācijas pieprasījumiem attiecībā uz LBB un – jebkurā gadījumā – 1999. septembra informācijas pieprasījumu pietiek, lai noilguma termiņu varētu uzskatīt par pārtrauktu. Tam nav nepieciešams, lai LBB būtu informēta par Komisijas veiktajiem pasākumiem. Pirmās instances tiesa savā 2003. gada 10. aprīļa spriedumā, kas pasludināts lietā T-366/00 (Département du Loiret/Kommission) (24), konstatēja, ka fakts, ka atbalsta saņēmējs neko nav zinājis par dalībvalstij adresētajiem Komisijas pieprasījumiem sniegt informāciju, nepadara tos atbalsta saņēmējam juridiski nesaistošus. Komisijas pienākums neesot informēt potenciāli iesaistītās personas, tai skaitā atbalsta saņēmēju, par pasākumiem, ko tā īsteno saistībā ar prettiesiski piešķirtu atbalstu pirms administratīvās procedūras uzsākšanas. Tādēļ tiesa nonāca pie secinājuma, ka minētais informācijas pieprasījums Regulas (EK) Nr. 659/1999 izpratnē ir uzskatāms par pasākumu, kas priekšlaicīgi pārtrauca noilguma termiņu, arī tajā gadījumā, ja atbalsta saņēmējs savulaik nav neko zinājis par attiecīgo saraksti (25). Turklāt nešķiet ticami, ka LBB nekas nebija zināms par Komisijas informācijas pieprasījumiem, kad Vācija 1999. gada decembrī uz tiem sniedza atbildes.

(88)

Visbeidzot, ir jākonstatē, ka Komisija šajā gadījumā ir pilnvarota pieprasīt piešķirtā atbalsta atmaksāšanu.

(89)

EK Līguma 87. panta 1. daļa nosaka, ka ar kopējo tirgu nav savienojams nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku īpašiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(90)

Veicot īpašuma nodošanu, Berlīnes zemes izšķīrās par LBB kapitāla palielināšanu, iekļaujot WBK/IBB, kas pildīja sabiedriski lietderīgus uzdevumus un kuru uzturētāja un īpašniece bija Berlīnes zemes. Šīs iekļaušanas rezultātā ar 1993. gada 24. februāra vēstules starpniecību no banku uzraudzības viedokļa tika atzīts, ka saistības nosedzošais LBB pašu kapitāls ir palielināts par 1,9 miljardiem DEM. No šīs summas 187,5 miljoni DEM veidojās no LBB pamatkapitāla palielināšanas, iekļaujot agrākās WBK pamatkapitālu (26), un 1,715 miljardi DEM – no WBK pelņas rezervēm (neskaitot 1992. gada darbības rezultātus nepilnu 200 miljonu DEM apmērā), kas kopš tā laika tika uzrādītas kā IBB mērķa rezerves un nepārtraukti palielinājās.

(91)

Iekļaujot īpašumu veselu 1,9 miljardu DEM vērtībā, kas no uzraudzības viedokļa tika atzīts par pamatkapitālu, ievērojami palielinājās LBB kredītu kapacitātes un līdz ar to arī darbības paplašināšanas iespējas. Pie riska svēruma 100 % visiem prasījumiem (piemēram, no kredītiem klientiem, kas nav bankas) un bez papildu līdzekļu piesaistīšanas šis darījumu izvēršanas potenciāls teorētiski ir 12,5 reizes lielāks par saistības nosedzošo papildu pašu kapitālu (respektīvi, šajā gadījumā nepilni 24 miljardi DEM). To, cik liels šis potenciāls faktiski ir katrā konkrētā gadījumā, nav iespējams precīzi noteikt, jo tas ir atkarīgs no klientu struktūras, stratēģiskās plānošanas un neparedzamiem ārējiem faktoriem. Arī jautājums par to, vai un kā tieši kredītiestāde izmanto jaunus pašu līdzekļus, uz šo pārbaudi neattiecas.

(92)

Neskatoties uz to, ka IBB daļa līdzekļu joprojām bija nepieciešama savu atbalsta darījumu nosegšanai, rīcībā nodotie līdzekļi no uzraudzības viedokļa tika atzīti, līdz ar ko ar citām kredītiestādēm konkurējošā LBB tos varēja izmantot saistību nodrošināšanai. Nav apšaubāms tas, ka tādējādi LBB tika piešķirti valsts līdzekļi, ar kuru palīdzību LBB ieguva ekonomiskas priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem, ja vien tā nav saņēmusi šos līdzekļus saskaņā ar tirgus ekonomikai atbilstošiem nosacījumiem.

(93)

Lai pārbaudītu, vai valsts līdzekļu piešķiršana publiskam uzņēmumam nenostāda šo uzņēmumu labvēlīgākā situācijā un tādējādi nav uzskatāma par valsts piešķirtu atbalstu EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē, Komisija pielietoja “tirgus ekonomikai atbilstošas investora rīcības” principu. Šo principu akceptēja un attīstīja tālāk arī Eiropas Kopienu Tiesu palāta un pirmās instances tiesa vairāku lietu izskatīšanas ietvaros, it īpaši, aplūkojamā gadījuma kontekstā relevantajā pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedumā WestLB lietā (27).

(94)

Saskaņā ar tirgus ekonomikai atbilstošas investora rīcības principu nav uzskatāms, ka uzņēmums tiek nostādīts labvēlīgākā situācijā, ja tam tiek piešķirti kapitāla līdzekļi ar tādiem nosacījumiem, “ar kādiem privāts investors, kas darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos, būtu gatavs ieguldīt savus līdzekļus kādā privātā uzņēmumā” (28). Turpretī, labvēlīgākas situācijas nodrošināšana EK Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē ir notikusi tad, ja paredzētie nosacījumi par atlīdzību un/vai uzņēmuma finansiālais stāvoklis ir tādi, ka atbilstošā termiņā normāli procenti nav sagaidāmi.

(95)

Saskaņā ar EK Līguma 295. pantu īpašuma jautājumus dalībvalstis izlemj pašas. Tomēr tas nav attaisnojums rīcībai, kas ir pretrunā ar Līguma nosacījumiem par konkurenci.

(96)

Vācija apgalvo, ka sakarā ar WBK īpašuma piesaisti noteiktam mērķim šie līdzekļi nebūtu rentabli izmantojami nekādā citā veidā, kā tikai ieguldot tos līdzīgā publiskā institūcijā. Tādēļ īpašuma nodošana no komerciālā viedokļa bija vissaprātīgākais šī īpašuma izmantošanas risinājums. Līdz ar to jebkāda atlīdzība par ieguldīšanu, respektīvi, jebkādi papildu procenti, ko ienes bankai nodotais īpašums, ir pietiekami, lai attaisnotu īpašuma nodošanu no “tirgus ekonomikai atbilstošas investora rīcības” principa viedokļa.

(97)

Šādai argumentācijai nevar piekrist. Var gadīties, ka WBK iekļaušana LBB un no tās izrietošā iespēja LBB izmantot daļu WBK kapitāla konkurences darījumu nodrošināšanai no ekonomiskā viedokļa bija saprātīgākais kapitāla pielietojuma veids. Tomēr tiklīdz sabiedriskie naudas līdzekļi un citi aktīvi tiek izmantoti komerciālām, uz konkurenci orientētām aktivitātēm, ir jāpiemēro tirgū pieņemtie noteikumi. Tas nozīmē, ka valstij, līdzko tā nolemj izmantot sabiedriskiem mērķiem noteiktu īpašumu (arī) komerciāli, ir jāpieprasa par to tirgus apstākļiem atbilstoša atlīdzība.

(98)

Šīs pārbaudes galvenais jautājums ir tāds, vai sabiedriskā sektora pārvaldes institūcijām pielīdzināma lieluma privātais investors normālos tirgus ekonomikas apstākļos pie tādiem pašiem nosacījumiem būtu ar mieru ieguldīt kapitālu, kā to noformulēja pirmās instances tiesa savā spriedumā par WestLB, norādot uz līdzšinējo tiesu praksi (29). Visbeidzot, kā tiesa paskaidroja ar norādi uz citiem spriedumiem, “publiska investora rīcība ir jāsalīdzina ar privāta investora rīcību, nosakot to, kā privātais investors būtu rīkojies aplūkojamā gadījumā, ņemot vērā aktuālajā brīdī pieejamo informāciju un attīstības prognozes” (30). Ar to tiek skaidri pateikts, ka pārbaudei jābalstās uz investīciju izdarīšanas brīdi un šajā brīdī ar saprātīgiem līdzekļiem pieejamo, respektīvi, rīcībā esošo informāciju, pēc kuras ir nosakāms investora gaidītais rezultāts. Būtībā tas attiecas uz iespējamajiem peļņas procentiem.

(99)

Berlīnes pavalsts bija vienīgā LBB (WBK) īpašniece. Pat tad, ja šis apstāklis ļautu atkāpties no citāda viedokļa par atrunāto fiksēto atlīdzību – vidēji 0,25 % par LBB faktiski izmantoto mērķa rezervju daļu, sākot ar 1995. gada decembri – šajā gadījumā Berlīnes pavalsts īpašumtiesības nevarētu būt par pamatu tik niecīgās tiešās atlīdzības attaisnošanai.

(100)

Lai atsauktos uz pavalsts īpašumtiesībām, nepieciešamais priekšnoteikums ir pietiekams biznesa plāns, vērtību novērtējums vai no aplūkojamām investīcijām sagaidāmo procentu prognozes. Taču toreiz šādi dokumenti nebija sastādīti. Tādēļ Komisijai trūkst jebkādas norādes, kas ļautu pārbaudīt zemes izklāsta pamatotību.

(101)

Tādēļ Komisija uzskata, ka šajā gadījumā piemērojamā atlīdzība ir jānosaka uz tiešās, tirgus situācijai atbilstošās atlīdzības bāzes.

(102)

Lēmumā 2000/392/EK ir pieņemts un arī pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi, ka principā atlīdzība ir maksājama par visu rīcībā nodotā kapitāla vērtību. Tā kā BAKred ieguldītos līdzekļus pilnā apmērā jau uzreiz atzina par pamatkapitālu, tie kopš 1993. gada 1. janvāra bija LBB rīcībā kā saistību nodrošinājums, izņemot summas, kas katru gadu riska darījumiem bija nepieciešamas pašai IBB. Taču no summām, kas kopš tā laika ar katru gadu palielinājās, bija jāatskaita tikai no riska darījumiem izrietošo saistību nosegšanai nepieciešamais kapitāls, ko LBB nevarēja izmantot.

(103)

WBK/IBB mērķa rezervju un IBB veicināšana darījumiem nepieciešamā kapitāla vērtība kopš 1993. gada bija mainīga jeb nepārtraukti palielinājās. Attiecīgie skaitļi ir atspoguļoti 142. rindkopas tabulā.

(104)

LBB pamatkapitālā iekļautais WBK/IBB pamatkapitāls 187,5 miljonu DEM apmērā bija likvīds kapitāls. 1994. gadā 75,01 % LBB tika atsavināti BGB, bet 1998. gadā par cenu 1,5 miljardi DEM BGB tika pārdoti arī atlikušie 24,99 %. Līdz ar to viss pamatkapitāls kopš 1998. gada bija iekļauts BGB.

(105)

Tiktāl ir noskaidrots, ka atbilstošas atlīdzības aprēķināšanai ir izmantojamas trīs bāzes vērtības: pirmkārt, likvīdais kapitāls 187,5 miljonu DEM apmērā 1993. gadā un, pieņemot, ka no 1994. līdz 1997. gadam tā apjoms bija 46,9 miljoni DEM (atbilstoši 24,99 % kapitāla daļu); otrkārt, mērķa rezerves, un, treškārt, riska darījumiem nepieciešamie līdzekļi. Tā kā abiem pirmajiem instrumentiem ir piemērojami vieni un tie paši minimālie procenti, tie turpmākajā daļā vispirms tiks aplūkoti kopā.

(106)

Dažādas ekonomiskās kvalitātes finansu ieguldījumiem ir jānosaka dažādi procenti. Tādēļ, lai noskaidrotu, vai kāds ieguldījums būtu pieņemams investoram, kas darbojas normālos tirgus apstākļos, jāvadās pēc aplūkojamā kapitāla ieguldīšanas pasākuma specifiskā rakstura un kapitāla vērtības no LBB viedokļa.

(107)

Nosakot piemērojamo atlīdzību, svarīga nozīme ir tam, ar kādiem alternatīviem pašu kapitāla instrumentiem var salīdzināt WBK līdzekļu iekļaušanu, jo atlīdzība par dažādiem instrumentiem tirgū ir atšķirīga. Lai būtu vieglāk vienoties, BdB, zemes un LBB balstās uz salīdzinājumu ar investīcijām pamatkapitālā.

(108)

Arī Komisija uzskata, ka WBK iekļaušana visdrīzāk līdzinās pamatkapitāla investēšanai. Pirmkārt, to neapšaubāmi var izmantot kā pamatkapitālu, un tas šeit sīkāk nav jāizklāsta. Otrkārt, tas attiecas arī uz mērķa rezervēm, kuras arī BAKred atzina par pamatkapitālu.

(109)

Šai sakarībā jāuzsver arī, ka relatīvi daudzveidīgais instrumentārijs, ko veido no bāzes un papildu pašu līdzekļiem sastāvoši, inovatīvi pašu kapitāla instrumenti un kas mūsdienās ir pieejams kredītiestādēm vairākās valstīs, 1993. gadā, kad notika WKB iekļaušana LBB, Vācijā vēl neeksistēja. Daži no minētajiem instrumentiem tika izstrādāti tikai pēc tam, savukārt citi pastāvēja jau tolaik, taču Vācijā vēl nebija atzīti. Līdz ar to mērķa rezervju salīdzināšana ar šāda veida inovatīvajiem instrumentiem, kas lielākoties tika ieviesti tikai vēlāk un daļēji bija pieejami tikai citās valstīs, nepārliecina.

(110)

Komisija uzskata arī, ka salīdzinājums ar slēptajiem ieguldījumiem nav piemērots, lai noteiktu atbilstošu atlīdzību par mērķa rezervēm, kuras ir atzītas par pamatkapitālu. Par svarīgu aspektu Komisija šeit uzskata to, ka investēšana notika nevis slēpto ieguldījumu, bet gan mērķa rezervju formā. Arī BAKred atzina ieguldīto kapitālu par rezervēm, nevis par slēpto ieguldījumu saskaņā ar KWG pantu. Ja Vācijas banku uzraudzība uzskata rīcībā nodoto kapitālu par rezervēm, tas nozīmē, ka šis kapitāls drīzāk ir jāsalīdzina ar pamatkapitālu, nevis ar slēpto ieguldījumu.

(111)

Turklāt, arī risks maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā vismaz daļēji zaudēt ieguldīto kapitālu nav mazāks kā pamatkapitāla investīcijām, jo WBK īpašums veido ievērojamu LBB pašu kapitāla daļu un LBB tās rīcībā nodoto īpašumu arī daudzus gadus ilgā periodā ir rezervējusi riska aktīvu nosegšanai.

(112)

“Normālas” kapitāla iepludināšanas gadījumā banka iegūtu gan likviditāti, gan pašu līdzekļu bāzi, kas no uzraudzības normatīvu viedokļa ir nepieciešama darījumu paplašināšanai. Lai pilnībā varētu izmantot kapitālu, respektīvi, palielināt aktīvus ar riska svērumu 100 % 12,5 reizes (šo koeficientu iegūst, dalot 100 maksātspējas koeficientu 8 %), bankai nepieciešams 11,5 reižu refinansējums finanšu tirgos. Vienkāršāk sakot, starpība starp 12,5 reizes saņemtajiem un 11,5 reizes samaksātajiem procentiem no šī kapitāla, no kuras atņemtas bankas pārējās izmaksas (piemēram, administratīvie izdevumi) veido no pašu kapitāla iegūtā peļņa (31).

(113)

Neskatoties uz pamatkapitālu 187,5 miljonu DEM apmērā, WBK īpašuma nodošana LBB uzreiz nekādu likviditāti neradīja. Tādēļ LBB radās papildu finansējuma izmaksas attiecīgās kapitāla summas apmērā, ja tā būtu uzņēmusi nepieciešamos līdzekļus finanšu tirgos, lai pilnībā izsmeltu komercdarbības iespējas, ko tai pavēra papildu pašu kapitāls, respektīvi, lai riskantās īpašuma vērtības padarītu 12,5 reizes lielākas par kapitāla summu (vai saglabātu esošās īpašuma vērtības šādā apmērā) (32).

(114)

Šo papildu izmaksu dēļ, kuras nerastos, ja pašu kapitāls tiktu palielināts citā formā, ir jāparedz atbilstošs samazinājums, nosakot maksājamo atlīdzību. Investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem, šajā gadījumā nevar cerēt uz tādu pašu atlīdzību kā tad, ja tiek investēts kapitāls skaidrā naudā.

(115)

Tomēr Komisija uzskata, ka aprēķinā nav jāiekļauj pilna refinansējuma likme. Refinansēšanas izmaksas ir uzņēmējdarbības izdevumi, par kuriem tiek samazināti ar nodokli apliekamie ienākumi. Tas nozīmē, ka bankas darbības neto rezultāts nesamazinās par papildus samaksāto procentu summu. Daļa no šiem izdevumiem tiek kompensēta ar mazāku korporācijas nodokli. Līdz ar to kā papildu apgrūtinājums, kas sakarā ar iepludinātā kapitāla specifisko raksturu rodas LBB, ir jāņem vērā tikai neto izdevumi. Tātad, kopumā ņemot, Komisija atzīst, ka LBB rodas papildu “likviditātes izmaksas” tādā apmērā, kas atbilst “refinansēšanas izmaksām, no kurām atņemti uzņēmuma nodokļi”.

(116)

Vienošanās sarunu laikā puses, tāpat, kā tas notika arī saistībā ar vienošanos Hamburger Landesbank gadījumā, kur īpašuma nodošana notika tajā pašā laikā, vienojās par to, ka par pamatu tiks ņemta ilgtermiņa bezriska likme 7,23 %. Turklāt, puses vienojās par to, ka tiks piemērota nemainīga nodokļu likme 50 % (33). Rezultātā puses nonāca pie neto refinansējuma likmes 3,62 % un atbilstoša samazinājuma neesošās likviditātes dēļ. Šis samazinājums attiecas tikai uz mērķa rezervēm.

(117)

Lai noteiktu no investīcijām sagaidāmos procentus, investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem, kā bāzi izmanto vēsturiskos vidējos procentus, kas, kopumā ņemot, veido pieturas punktu arī prognozēm par attiecīgā uzņēmuma darbības efektivitāti nākotnē, kā arī investīciju izdarīšanas brīža aktuālā komercdarbības modeļa, uzņēmuma vadības stratēģijas un kvalitātes analīzi vai relatīvās prognozes par attiecīgās ekonomikas nozares attīstības perspektīvām. Ja uzņēmumam ir nepieciešams kapitāls, tam ir jāpārliecina potenciālais investors par to, ka uzņēmums spēs ilgtermiņā nopelnīt vismaz tādus pašus procentus, kādus tirgū caurmērā var gaidīt no riska un tautsaimniecības nozares ziņā līdzīga uzņēmuma. Ja uzņēmums nevar attaisnot šādas cerības vismaz uz vidējiem procentiem, investors no kapitāla ieguldīšanas atteiksies un apsvērs iespēju investēt citā uzņēmuma, kam pie tāda paša riska ir labākas peļņas izredzes.

(118)

Pastāv dažādas metodes, ar kuru palīdzību var aprēķināt atbilstošo minimālo atlīdzību. To spektrs sniedzas no dažādiem finansējuma likmes variantiem līdz Capital Asset Pricing Model (CAPM) metodei. Lai attēlotu dažādos pamatprincipus, ir svarīgi izšķirt divus komponentus – bezriska procentus un projekta specifikai atbilstošu riska prēmiju: atbilstoši minimālie procenti par riskam pakļautām investīcijām = bezriska bāzes likme + riska prēmija par riskam pakļautām investīcijām. Tas nozīmē, ka atbilstošus minimālos procentus par riskam pakļautām investīcijām iespējams aprēķināt kā bezriska procentu likmes un papildu riska prēmijas par konkrēto investīciju specifiskā riska uzņemšanos summu.

(119)

Līdz ar to jebkura procentu aprēķina fundamentu veido bezriska ieguldījumu formas eksistence ar pieņēmumu par bezriska procentiem. Parasti, lai noteiktu bāzes procentu likmi, sagaidāmo procentu aprēķināšanā tiek izmantoti valsts emitentu izdoti vērtspapīri ar fiksētiem procentiem (vai no šādiem vērtspapīriem izrietošs indekss), jo tie ir uzskatāmi par ieguldījumu formu, kas ir pakļauti relatīvi niecīgam riskam. Taču dažādas metodes atšķiras riska prēmijas noteikšanas ziņā:

(120)

CAPM ir vadošā metode, ar kuru tiek aprēķināti investīciju procenti biržās kotētajiem lielajiem uzņēmumiem. Taču sakarā ar to, ka LBB nav biržā kotēts uzņēmums, šādi nav iespējams tiešā veidā atvasināt tās beta koeficientu. Tāpēc CAPM metodi var pielietot tikai uz aptuveni novērtēta beta koeficienta bāzes.

(121)

Vācija principiāli kritiski nostājas pret CAPM pielietošanu. Visbeidzot, puses tomēr vienojās par CAPM izmantošanu un nonāca pie tā, ka atlīdzības likme par pamatkapitāla un mērķa rezervju iekļaušanu LBB ir 10,19 %.

(122)

Puses balstīja savu aprēķinu uz CAPM un kā bezriska bāzes procentu likmi LBB uz 1992. gada 31.decembri pielietoja 7,23 %. Šāda procentu likme tika noteikta, pieņemot, ka WBK īpašums tiks nodots LBB rīcībā ilgstoši. Tādēļ puses attiecās piemērot ieguldījuma izdarīšanas brīža aktuālos tirgus bezriska procentus fiksēta ieguldījuma termiņa pēdējā dienā (piemēram, valsts aizņēmumu procentus ar 10 gadu termiņu), jo šādas interpretācijas gadījumā netiktu ņemts vērā tīrais investīciju risks, respektīvi, risks, ka pēc investīciju termiņa beigām vairs nevarēs izdarīt jaunas investīcijas bezriska procentu likmes apmērā. Puses uzskata, ka investīciju risks tiek novērtēts visoptimālāk, ja par pamatu izmanto Total Return Index. Tādēļ tās piemēroja Deutsche Börse AG noteikto REX10 Performance Index, kas atspoguļo rādītājus ieguldījumam Vācijas Federatīvās Republikas aizņēmumos ar tieši desmit gadus ilgu termiņu. Šeit izmantotā indeksu virkne attiecīgos gada noslēguma REX10 Performance Index kopš 1970. gada. Pēc tam puses noteica gada procentus, kas atspoguļo tendences, kas izriet no pamatu ņemtajiem REX10 Performance Index laikposmā no 1970. līdz 1992. gadam, un rezultātā nonāca pie bezriska bāzes procentu likmes 7,23 % (1992. gada 31. decembrī).

(123)

Tā kā ieguldījums faktiski ilgstoši tika nodots LBB rīcībā, bezriska bāzes procentu likmes noteikšanas veids šajā gadījumā ir uzskatāms par piemērotu. Arī izmantotais REX10 Performance Index ir uzskatāms par vispāratzītu informācijas avotu. Līdz ar to aprēķinātā bezriska bāzes procentu likme ir uzskatāma par atbilstošu.

(124)

Beta koeficients 0,74 tika iegūts, pamatojoties uz KPMG slēdzienu par visu Vācijas biržās kotēto kredītiestāžu tā saucamajiem “adjusted” beta koeficientiem, kas ir iesniegts arī Komisijai. Uz ekspertu slēdziena bāzes un, ņemot vērā LBB komercdarbības orientāciju, šis beta koeficients ir uzskatāms par atbilstošu.

(125)

Turklāt, no Komisijas viedokļa arī tirgus riska prēmija 4,0 % ir pamatota. Jau WestLB procedūras laikā, kuras rezultātā tika pieņemts lēmums 2000/392/EK, vairākkārt tika aplūkota tā dēvētā vispārējā tirgus ilgtermiņa riska prēmija, respektīvi, starpība starp ilgtermiņa caurmēra procentiem no parastas akciju paketes un no valsts aizņēmumiem. Attiecīgajos ekspertu slēdzienos, kas tika izmantoti procedūras ietvaros, atkarībā no metodēm, aplūkotā laikposma un izmantotās datu bāzes tika noteikts aptuvenais diapazons no 3 % līdz 5 %. Piemēram, vienā ekspertu slēdzienā, kas tika sastādīts BdB uzdevumā, kā alternatīvās robežas bija minēti 3,16 % un 5 %, bet citā slēdzienā, ko tās pašas procedūras ietvaros bija pasūtījusi WestLB, piedāvātās alternatīvas bija robežās no 4,5 % līdz 5 %, un Lehman Brothers, kas arī darbojās WestLB uzdevumā, par pamatu ņēma likmi 4 %. Šādā kontekstā Komisijai, aplūkojot šo gadījumu, nav nekāda iemesla apšaubīt vienošanās rezultātā noteikto tirgus riska prēmiju. Balstoties uz CAPM, pēc Komisijas domām, nepastāv nekādas šaubas, ka vienošanās pušu noteiktā minimālā atlīdzība šajā gadījumā ir uzskatāma par atbilstošu.

(126)

Tādēļ Komisija kā atbilstošu minimālo atlīdzību par mērķa īpašumu nosaka 10,19 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas un pirms investora nodokļu nomaksas).

(127)

Jāpārbauda, vai pastāv iemesli koriģēt aprēķināto minimālo atlīdzību. Saskaņā ar citu pavalstu banku procedūru ietvaros veiktajām pārbaudēm šādu uzcenojumu par transakcijas īpatnībām var pamatot ar trim raksturīgiem apstākļiem: pirmkārt, izpalikušo jaunu sabiedrības kapitāla daļu un ar tām saistīto balsstiesību izdošanu, otrkārt, ārkārtīgi lielos rīcībā nodotā īpašuma apmērus, un, treškārt, neesošās ieguldījuma aizstāšanas iespējas.

(128)

Tāpat kā citās procedūrās, Komisija neuzskata uzcenojumu sakarā ar abiem pēdējiem aspektiem par pamatotu. Arī saistībā ar jaunu kapitāla daļu neizdošanu un līdz ar to arī papildu balsstiesību nepiešķiršanu nekāds uzcenojums nav iespējams, jo Berlīnes pavalstij jau piederēja visi 100 % kapitāla.

(129)

Akcijām atlīdzība ir tiešā veidā atkarīga no uzņēmuma darbības rezultātiem un izpaužas galvenokārt kā dividendes un līdzdalība uzņēmuma vērtības pieaugumā (piemēram, akciju kursa paaugstināšanās veidā). Zemes saņem fiksētu atlīdzību, kuras apmērā būtu jābūt ietvertiem abiem “normālas” kapitāla ieguldīšanas aspektiem. Varētu argumentēt, ka fiksētā atlīdzība, ko pavalsts saņem LBB darbības rezultātiem tieši piesaistītas atlīdzības vietā, ir uzskatāma par priekšrocību, kas attaisno samazināto atlīdzības likmi. Tas, vai šāda fiksētā atlīdzība patiešām būs izdevīgāka par mainīgu, peļņai piesaistītu atlīdzību, ir atkarīgs no uzņēmuma darbības rezultātiem nākotnē. Ja tie pasliktināsies, fiksētā likme investoram būs izdevīgāka, taču ja tie uzlabosies, izdevīgums pazudīs. Taču faktisko attīstību nevar vēlāk izmantot, lai pārvērtētu pieņemto lēmumu par ieguldījumu. Ņemot to visu vērā, Komisija uzskata, ka atlīdzības likme šī iemesla dēļ nav jāsamazina.

(130)

Pamatojoties uz visiem minētajiem apsvērumiem, Komisija nonāk pie secinājuma, ka tirgum atbilstoša minimālā atlīdzība par kapitālu un mērķa rezervēm būtu 10,19 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas). Ņemot vērā nelikvīdās mērķa rezerves, no tās jāatskaita 3,62 % par neto finansējuma izmaksām.

(131)

Arī riska darījumiem nepieciešamajām summām no LBB viedokļa piemita materiāla vērtība, un to ekonomiskās funkcijas varētu salīdzināt ar galvojuma vai saistību nodrošinājuma funkcijām. Par šāda veida riska uzņemšanos investors, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem, pieprasītu atbilstošu atlīdzību. Vienošanās starp BdB, pavalsti un LBB šo jautājumu neaplūko.

(132)

WestLB gadījumā (34) Vācija par atsauces likmi pieņēma atlīdzību 0,3 % gadā pirms nodokļiem. Sakarā ir principiālo WestLB un LBB salīdzināmību, kā arī to, ka trūkst citu pieturas punktu, Komisija pieņem, ka šāda likme atbilst atlīdzībai, ko LBB 90. gadu sākumā būtu jāmaksā arī tad, ja tā izmantotu savā labā tirgū saņemtu avāla galvojumu.

(133)

Turpretī, iemesli, ar kādiem lēmumā 2000/392/EK tika pamatota sākotnējās likmes palielināšana, uz aktuālo gadījumu neattiecas. Lēmumā 2000/392/EK augšminētā likme 0,3 % gadā tika palielināta vēl par 0,3 % gadā, jo, pirmkārt, avāla galvojumi parasti ir saistīti ar noteiktām transakcijām un darbojas ierobežotā termiņā (kā tas nebija WestLB gadījumā) un, otrkārt, WestLB rīcībā nodotā summa vairāk kā 3,4 miljardu DEM apmērā, ir lielāka par summu, kas normālā gadījumā tiek nosegta ar šāda veida bankas garantijām.

(134)

0,3 % atlīdzības palielināšana sakarā ar “galvojuma” īpaši lielo apmēru no 170 līdz 350 miljoniem DEM gadā nešķiet piemērota. Šīs likmes palielināšana sakarā ar apstākli, ka WBK īpašums principā ir neierobežotā LBB rīcībā, arī ir apšaubāma to pašu iemeslu dēļ, sakarā ar kuriem netika piemēros uzcenojums atlīdzībai par konkurences darījumiem izmantojamo kapitālu, jo pavalstij bija iespēja faktiski šo īpašumu atkal atņemt LBB, ko tā 2004. gada augusta beigās arī izdarīja.

(135)

Garantiju prēmija ir LBB uzņēmuma darbības izmaksas, tādēļ samazina ar nodokli apliekamo peļņu. Atlīdzība par WBK īpašumu tiek maksāta no peļņas pēc nodokļu nomaksas. Tādēļ likme 0,3 % principā ir jāpiekoriģē, piemērojot nodokļu likmi. Tāpat kā pie refinansēšanas izmaksām, Komisija – šajā gadījumā atbilstīgi LBB interesēm – par pamatu pieņem vienotu nodokļu likmi 50 %. Rezultātā Komisija nosaka likmi 0,15 % gadā pēc nodokļu nomaksas.

(136)

Saskaņā ar iepriekš aprakstītajiem aprēķiniem Komisija uzskata, ka atlīdzība 10,19 % gadā pēc nodokļu nomaksas par pamatkapitālu, 6,57 % gadā pēc nodokļu nomaksas par to mērķa rezervju daļu, ko LBB varēja izmantot savas komercdarbības nosegšanai, un 0,15 % gadā pēc nodokļu nomaksas par riska darījumiem nepieciešamo, bet bilancē kā pašu kapitālu uzrādīto daļu, ir atbilstoša tirgum.

(137)

No iepriekš minētajiem aprēķiniem un atlīdzības par dažādiem rīcībā nodotā kapitāla veidiem izriet 142. rindkopas tabulā apkopotās vērtības, kas būtu jāmaksā kā atbilstoša atlīdzība par īpašiem elementiem pa gadiem.

(138)

No tām jāatņem summas, kas investīciju izdarīšanas brīdī jau bija atrunātas kā fiksēta atlīdzība. Pēc Komisijas domām, šeit runa var būt tikai par atrunāto fiksēto atlīdzību mainīgā apmērā (skat. 142. rindkopas tabulu) par mērķa rezervju izmantošanu. Turpretī, citas sastāvdaļas, piemēram, Vācijas pieminētos, realizētos vērtības palielinājumus un peļņas sadali 238 miljonu DEM apmērā 1993. gadā šeit pieskaitīt nevar.

(139)

Vācija apgalvoja, ka sakarā ar abiem pārdošanas darījumiem, kas notika 1994. un 1998. gadā, realizētais vērtības palielinājums, kā arī 238 miljonu DEM peļņas daļa esot jāatvelk no maksājamās atlīdzības. Arī pēc investīciju izdarīšanas veiktās izmaksas un realizētā vērtības palielināšanās nebūs svarīgas investoram, kurš rīkosies saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem un, vadoties pēc investīciju izdarīšanas brīdī pēc viņa rīcībā esošās informācijas, vai nu pieprasīs atbilstošus procentus, vai vienosies par tiešas atlīdzības saņemšanu. Līdz ar to sākotnēji neaprēķināma peļņas sadale vai vērtības palielināšanās nevar būt izšķirošs faktors. Arī jautājums par to, vai vērtības palielināšanās pārdošanas rezultātā radīs peļņu vai neradīs, nav izšķirošs. Visbeidzot, nemaz nav saprotams, kāpēc 238 miljonu DEM lielas peļņas daļas izmaksa sakarā ar iekļautajām mērķa rezervēm būtu bijusi jāveic; to visu jebkurā gadījumā papildina arī maksājumu proporcionalitātes ievērošana, un, proti, tādās proporcijās, kādās mērķa rezerves bija salīdzinājumā ar pārējo LBB pašu kapitālu.

(140)

Vācija apgalvoja arī, ka īpašuma nodošanas iemesls bija potenciāls sinerģijas efekts, nevis LBB pašu kapitāla palielināšana. Tā kā šīs sinerģijas rezultātā nemazinās LBB iespējas izmantot saņemto kapitālu, kā arī nepalielinās izmaksas, kas LBB ir jāsedz sakarā ar kapitāla pārvietošanu, sinerģijai nevar būt nekāda ietekme uz tās atlīdzības apmēru, ko par piešķirto pašu kapitālu no bankas varētu pieprasīt jebkurš investors, kas rīkojas saskaņā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Arī tad, ja pavalsts no sinerģijas gūtu reālu labumu, arī jebkurš konkurents būtu spiests papildus atbilstošajai “atlīdzībai” par pašu kapitāla piešķiršanu “maksāt” pavalstij par nodrošināto pašu kapitālu “atlīdzību” šāda labuma formā. Tātad, Komisija pārstāv uzskatu, ka eventuālie sinerģijas efekti nav uzskatāmi par atlīdzību, ko LBB maksā par WBK nodošanu.

(141)

Līdz ar to starpība starp atrunāto atlīdzību apmēram 0,25 % gadā un atbilstošu atlīdzību 6,57 % gadā (par to IBB mērķa rezervju daļu, kas ir izmantojama konkurences darījumiem) vai 10,19 % gadā par WBK pamatkapitālu, kā arī 0,15 % gadā (par to īpašuma daļu, kas ir pielīdzināma bankas galvojumam) ir uzskatāma par atbalsta pasākumu EK Līguma 87. panta 1 punkta izpratnē.

(142)

Atbalsta elementu aprēķina šādi:

(143)

Atdalot IBB no LBB, 2004. gada 1. septembrī mērķa rezerves tika nodotas atpakaļ Berlīnes pavalstij, pie kam no šīm mērķa rezervēm 1,1 miljards EUR tika iemaksāts kā zemes slēptais ieguldījums LBB kapitālā. Līdz ar minēto atdalīšanu šeit aplūkotais atbalsta pasākums no 2004. gada 1. septembra bija beidzies.

(144)

Finanšu pakalpojumu liberalizācijas un finanšu tirgu integrācijas rezultātā Kopienas banku nozare kļūst arvien jūtīgāka pret konkurences sagrozījumiem. Šādu attīstības tendenci patlaban vēl vairāk saasina ekonomikas un valūtas vienotība, kas ir likvidējusi pēdējos konkurences šķēršļus finanšu pakalpojumu tirgos.

(145)

Atbalsta saņēmēja – Landesbank Berlin – darbojas gan reģionālā, gan starptautiskā līmenī. LBB tiek uzskatīta par universālu komercbanku, centrālo krājbanku, kā arī valsts un komunālo banku. Neskatoties uz tās nosaukumu, tradīcijām un likumā noteiktajiem uzdevumiem, LBB nekādā gadījumā nebija tikai vietēja vai reģionāla mēroga banka.

(146)

Līdz ar to ir viennozīmīgi skaidrs, ka LBB sniedz bankas pakalpojumus, kas konkurē ar citām Eiropas bankām gan ārpus Vācijas, un – ņemot vērā to, ka citu Eiropas valstu bankas darbojas arī Vācijā – Vācijas teritorijā.

(147)

Jānorāda arī, ka pastāv ļoti cieša saistība starp kredītiestādes pašu kapitālu un tās izvērsto bankas darbību. Banka var strādāt un paplašināt savu komercdarbību tikai tad, ja tai ir pietiekams pašu kapitāls. Tā kā LBB valsts īstenotu pasākumu rezultātā saņēma augšminēto pašu kapitālu, ko tā varēja izmantot maksātspējas nodrošināšanai, tas tiešā veidā ietekmēja bankas iespējas izvērst komercdarbību.

(148)

Līdz ar to ir konstatēts, ka LBB piešķirtais atbalsts sagroza konkurenci un nelabvēlīgi iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(149)

Pamatojoties izklāstītajiem apsvērumiem, var konstatēt, ka visi EK Līguma 87. panta 1. punktā paredzētie kritēriji ir izpildīti un līdz ar to WBK īpašuma nodošana ir uzskatāma par valsts piešķirtu atbalstu minētā panta izpratnē. Vadoties no tā, ir jāpārbauda, vai atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu. Tomēr jāpiezīmē, ka Vācija saistībā ar eventuāliem atbalsta elementiem īpašuma nodošanas ietvaros nepretendēja ne uz kādu izņēmuma nosacījumu piemērošanu.

(150)

Neviens no EK Līguma 87. panta 2. punkta izņēmuma nosacījumiem šajā gadījumā nav piemērojams. Atbalstam nepiemīt sociāls raksturs, un tas arī netiek piešķirts individuāliem patērētājiem. Tikpat maz uz to attiecas arī nosacījums par dabas katastrofu vai citu ārkārtas notikumu izraisītu zaudējumu likvidēšanu vai Vācijas sadalīšanas izraisītu ekonomisko seku kompensēšanu.

(151)

Sakarā ar to, ka atbalstam nav reģionālas ievirzes – tas netiek piešķirts ekonomikas attīstības veicināšanai reģionos ar ārkārtīgi zemu dzīves vai nodarbinātības līmeni vai noteiktu tautsaimniecības jomu attīstības veicināšanai, nav piemērojami ne EK Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta nosacījumi, ne 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētie reģionālie aspekti. Atbalsts netiek piešķirts arī tādēļ, lai veicinātu svarīgu projektu visas Eiropas interesēs. Tāpat, par atbalsta mērķi nav uzskatāma ne kultūras veicināšana, ne kultūras mantojuma saglabāšana.

(152)

Tā kā pasākumu īstenošanas brīdī nebija apdraudēta LBB turpmākā ekonomiskā eksistence, bija lieks jautājums par to, vai tādas atsevišķas, lielas kredītiestādes, kāda bija LBB, sabrukums izraisītu vispārēju krīzi Vācijas banku sektorā, kas varētu kalpot kā pamatojums atbalsta piešķiršanai būtisku Vācijas tautsaimniecības problēmu novēršanai saskaņā ar EK Līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem.

(153)

Saskaņā ar EK Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ja tas tiek piešķirts noteiktu tautsaimniecības nozaru attīstībai. Principā tas varētu attiekties arī uz atbalstu, kas tiek piešķirts pārstrukturēšanās pasākumiem banku sektorā. Tomēr šajā gadījumā nav izpildīti šī izņēmuma nosacījuma piemērošanai nepieciešamie priekšnoteikumi. LBB nav uzskatāma par grūtībās nonākušu uzņēmumu, kura rentabilitātes atjaunošana nav iespējama bez valsts atbalsta.

(154)

EK Līguma 86. panta 2. punkts, kas noteiktos apstākļos pieļauj izņēmumus, uz kuriem neattiecas Līguma noteikumi par valsts piešķirto atbalstu, principā attiecas arī uz finansu pakalpojumiem. Komisija to ir apstiprinājusi savā ziņojumā “Sabiedrisko interešu pakalpojumi banku nozarē” (36).

(155)

Vācija nav minējusi, ka eventuālais atbalsts LBB, nododot tai WBK, ir tikai izmaksu kompensācija par tās pildītajiem sabiedrisko interešu uzdevumiem. Pēc Komisijas domām, ir skaidrs, ka īpašuma nodošanas mērķis bija nodrošināt LBB pašu kapitāla atbilstību jaunajām prasībām un tā nebija nekādā veidā saistīta ar kompensāciju par sabiedrisko interešu pakalpojumu sniegšanu.

(156)

Sakarā ar to, ka neviens no izņēmumiem, uz kuriem neattiecas EK Līguma 87. panta 1. punktā noteiktais principiālais valsts atbalsta aizliegums, nav piemērojams, jāuzskata, ka aplūkojamais atbalsts ir pretrunā ar Līguma nosacījumiem.

(157)

WBK īpašuma nodošanu nevar uzskatīt arī par atbalstu, kam būtu piemērojami esošie atbalsta tiesību akti kategorijā “iestāžu uzliktās saistības un atbildība par dotajām garantijām”.

(158)

Pirmkārt, jau no paša sākuma nav izpildīti nosacījumi, kas nepieciešami atbildībai par dotajām garantijām attiecībā pret kreditoriem, ja bankas īpašums vairs nav pietiekams viņu prasījumu apmierināšanai. Kapitāla iepludināšana nebija paredzēta LBB kreditoru prasību segšanai, un arī LBB īpašums nebija izsmelts.

(159)

Otrkārt, nav piemērojami arī iestāžu uzlikto saistību izpildes nosacījumi. Iestāžu uzliktās saistības uzliek institūciju uzturētājam par pienākumu nodrošināt LBB ar līdzekļiem, kas nepieciešami nevainojamai Landesbank darbībai, ja tā izlemj darbību turpināt. Taču kapitāla iepludināšanas brīdī LBB nekādā gadījumā neatradās situācijā, kurā nebūtu iespējama nevainojama darbības turpināšana līdzekļu nepietiekamības dēļ. Tātad, kapitāla iepludināšana nevainojamas LBB darbības uzturēšanai nebija vajadzīga. Tādēļ, izejot no zemes kā līdzīpašnieka apzinīgi veiktās kalkulācijas, LBB arī turpmāk varēja izmantot visas iespējas tirgus konkurences apstākļos. Tomēr šādam, ekonomiskā ziņā normālam zemes kā līdzīpašnieka lēmumam nevar piemērot “ārkārtas nosacījumus” par iestāžu saistībām. Tā kā saskaņā ar EK Līguma 87. panta 1. punktu un 88. panta 1. punktu nepastāv nekādi citi atbalstu regulējoši noteikumi, kapitāla ieguldīšana ir uzskatāma par jaunu atbalsta pasākumu EK Līguma 87. panta 1. punkta un 88. panta 3. punkta izpratnē.

(160)

Atbalstu, kas tiek piešķirts kā WBK/IBB iekļaušana 1993. gada 1. janvāra, nevar uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu ne saskaņā ar EK Līguma 87. panta 2. vai 3. punktu, ne citiem Līguma nosacījumiem. Tādējādi tiek pasludināts, ka, tā kā atbalsts ir nesaderīgs ar kopējo tirgu, tas ir jāatceļ, un Vācijas valdībai jāpieprasa šī prettiesiskā pasākuma atbalsta elementa atmaksāšana -

7.11.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 307/22

(1)

Vācijas Federālā banku apvienība (“BdB”), kas pārstāv aptuveni 300 privātbankas Vācijā, 1993. gada 23. martā iesniedza sūdzību Komisijā, aicinot uzsākt procesu pret Vāciju atbilstoši EK Līguma 226. pantam. Apvienība izvirzīja prasību par to, ka Federālā kredītiestāžu uzraudzības pārvalde (“BAKred”), pretēji direktīvas 89/299/EEK 4. panta 1. punktam, ir atzinusi Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes Dzīvokļu būvniecības federālās apvienības (“Wfa”), kura bija apvienota ar Westdeutsche Landesbank Girozentrale (“WestLB”), īpašumu par WestLB pašu kapitālu.

(2)

BdB1994. gada 31. maija vēstulē informēja par Konkurences ģenerāldirektorātu IV par kapitāla pārskaitīšanu un šajā sakarā pauda viedokli par konkurences izkropļojumiem, kuros labumu gūst WestLB. BdB1994. gada 21. decembrī iesniedza oficiālu sūdzību un aicināja Komisiju uzsākt procesu, ņemot vērā EK Līguma 88. panta 2. punktu. 1995. gada februārī un martā, kā arī 1996. gada decembrī savas apvienības sūdzībai pievienojās desmit bankas.

(3)

Lai varētu noskaidrot, vai kapitāla pārskaitīšana ir valsts atbalsts, Komisija savās vēstulēs 1993. gada 12. janvārī, 9. februārī, 10. novembrī un 13. decembrī, kā arī 1996. gada 16. janvārī lūdza Vācijas iestādēm papildu informāciju. Tā tika saņemta rakstiski 1993. gada 9. februāra un 16. marta, 1994. gada 8. marta, 1996.gada 12. aprīļa un 26. aprīļa vēstulēs. Tika saņemtas arī vēstules un dokumenti no dažādām iesaistītajām pusēm. Laikā no 1994. līdz 1997. gadam Komisijas pārstāvis daudzkārt tikās ar Vācijas iestāžu, bankas WestLB un citu reģionālo zemju banku, kā arī sūdzības uzturētājas pārstāvjiem.

(4)

Pēc šīs informācijas apmaiņas Komisija uzskatīja par nepieciešamu uzsākt procesu, ņemot vērā EK Līguma 88. panta 2. punktu. Šo lēmumu tā pieņēma 1997. gada 1. oktobrī. Komisija secināja, ka izskatāmais pasākums, iespējams, ir atbalsts saskaņā ar EK Līguma 87. panta 1. punktu un, lai pārbaudītu pasākuma norisi, ir nepieciešama papildu informācija. Turklāt, galvenokārt runa bija par informāciju par pasākumiem, ar kuriem Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme (turpmāk: federālā zeme) nosaka, ka tā atbilstošā veidā piedalās papildu peļņā, kuru WestLB var gūt sakarā ar kapitāla palielinājumu, informāciju par ieskaitītā kapitāla trūkstošo likviditāti, par to, ka nav palielinājusies federālās zemes ietekme uz banku WestLB, un par nemainīgas atlīdzības priekšrocības izpausmēm, kā arī iespējamiem citiem faktoriem, nosakot piemērotu atlīdzību, informāciju par Wfa kapitāla lielumu WestLB saimnieciskās darbības nodrošināšanai, par summu, kas ir lielāka par WestLB bilancē uzrādīto summu, par atbrīvojumu no nodokļiem, par atbrīvojumu no saistībām, par WestLB rentabilitāti un iespējamo kopdarbību.

(5)

Komisijas lēmums par procesa uzsākšanu tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī  (2). Ar šo publikāciju Komisija uzaicināja iesaistītās puses izteikt savu viedokli. Komisija saņēma atbildes no WestLB (1998. gada 19. maijs), Association Française des Banques (1998. gada 26. maijs), British Bankers' Association (1998. gada 2. jūnijs) un BdB (1998. gada 4. jūnijs). 1998. gada 15. jūnijā šīs atbildes tika nosūtītas Vācijai, lai tā izteiktu savas piezīmes. Pēc atbildes termiņa pagarināšanas tās tika saņemtas 1998. gada 11. augusta vēstulē.

(6)

1998. gada 15. janvārī un 16. septembrī notika tikšanās ar BdB pārstāvjiem un 1998. gada 9. septembrī ar WestLB pārstāvjiem. 1998. gada 22. septembra vēstulē Komisijas instances uzaicināja Vācijas iestādes, WestLB un BdB uz kopēju sēdi par dažādiem šīs lietas aspektiem. BdB1998. gada 30. oktobrī iesniedza vēstuli ar informatīvu materiālu. Sēde, kurā piedalījās trīs iesaistītās puses, notika 1998. gada 10. novembrī. Pēc tam Komisijas dienesti ar 1998. gada 16. novembra vēstuli lūdza Vācijas iestādes un BdB iesniegt papildu ziņas un dokumentus.

(7)

BdB pēc termiņa pagarinājuma vēlamo informāciju iesniedza 1999. gada 14. janvāra vēstulē. Vācijas iestādes pēc termiņa pagarinājuma iesniedza dažas ziņas 1999. gada 15. janvāra un 1999. gada 7. aprīļa vēstulēs.

(8)

Tā kā Vācijas iestādes nevēlējās paziņot Komisijai noteiktus datus, Komisija 1999. gada 24. marta vēstulē, kurā bija ietverts 1999. gada 3. marta lēmums, pieprasīja Vācijai sniegt nepieciešamo informāciju. Vācijas valdība izpildīja šo rīkojumu pēc termiņa pagarinājuma 1999. gada 22. aprīļa vēstulē.

(9)

Komisija pasūtīja neatkarīgu pētījumu par piemērotu atlīdzību, ko Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajai zemei vajadzēja pieprasīt par Wfa pārskaitījumu bankā WestLB. Šis piesaistītais konsultāciju uzņēmums arī piedalījās 1998. gada 10. novembra sēdē kopā ar trim iesaistītajām pusēm, un 1999. gada 18. jūnijā tas iesniedza Komisijai savu pētījumu. Komisija 1999. gada 8. jūlijā pieņēma lēmumu 2000/392/EK par jautājumu, kas attiecas uz Vācijas veikto pasākumu par labu Westdeutsche Landesbank Girozentrale (turpmāk tekstā: pārsūdzētais lēmums) (3). Lēmums Vācijai tika paziņots 1999. gada 4. augustā, ko tā 1999. gada 6. augusta vēstulē nosūtīja federālajai zemei. Federālā zeme informēja WestLB1999. gada 9. augusta vēstulē, kuru tajā pašā dienā WestLB arī saņēma. Šī lēmuma 1., 2. un 3. pantā ir teikts:

“1. pants

Valsts atbalsts aptuveni 1 579 700 000 DEM (807 700 000 EUR) apmērā, ko Vācija piešķīrusi Westdeutsche Landesbank Girozentrale laikā no 1992. līdz 1998. gadam, nav saderīgs kopējo tirgu.

2. pants

(1)   Vācija veic visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu 1. pantā minēto prettiesiski sniegto atbalstu un pieprasītu to no saņēmēja.

(2)   Atbalsta piedziņa tiek veikta atbilstoši valstī noteiktajai kārtībai. Atgūstamā atbalsta summa palielinās par procentiem, kuri tiek aprēķināti par laika periodu kopš atbalsta izmaksas dienas saņēmējam līdz tā pilnīgai atmaksāšanai, ņemot vērā izmantoto atsauces likmi, ko pielieto, aprēķinot reģionālā atbalsta subvencijas ekvivalentu.

3. pants

Vācija divu mēnešu laikā no šī lēmuma saņemšanas brīža paziņo Komisijai par paveiktajiem pasākumiem lēmuma izpildē.”

(10)

1999. gada 12. oktobrīWestLB un Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme iesniedza prasību pret šo lēmumu Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā. WestLB, federālā zeme un Vācija kā trešā persona civilprocesā pieprasīja atzīt apstrīdēto lēmumu par spēkā neesošu un piespriest Komisijai segt tiesas procesa izmaksas. Bez tam vēl federālā zeme pieprasīja uzlikt BdB segt tās izmaksas. Komisija un BdB kā trešā persona civilprocesā ierosināja noraidīt abas sūdzības kā nepamatotas un uzlikt sūdzētājiem nosegt tiesas procesa izmaksas (turklāt BdB iekļāva arī savas izmaksas).

(11)

Turklāt 1999. gada 8. oktobrī Vācija pret šo lēmumu cēla sūdzību Eiropas Kopienu tiesā ar tādu pašu prasību lēmumu atzīt par spēkā neesošu un uzlikt Komisijai segt tiesas procesa izmaksas. Šis process tomēr tika atlikts, ņemot vērā vienādo saturu ar Pirmās instances tiesas procesu.

(12)

Ar 2000. gada 22. augusta tiesas lēmumu Vācija piedalījās procesā kā prasītāju atbalstītāja un BdB – Komisijas kā atbildētājas atbalstītāja. Ar 2001. gada 11. jūlija tiesas lēmumu abas tieslietas tika apvienotas kopējā mutiskā izskatīšanā un kopēja lēmuma pieņemšanā. Mutiskā izskatīšana notika 2002. gada 5. un 6. jūnijā.

(13)

2003. gada 6. martā Pirmās instances tiesa pasludināja spriedumu (4), ar ko Komisijas apstrīdētais lēmums tika atzīts par spēkā neesošu un piespriests Komisijai segt prasītāja, kā arī pašai savus izdevumus, un Vācijai savus, kā arī BdB segt pašai savus izdevumus.

(14)

Tiesa pasludināja Komisijas lēmumu par spēkā neesošu, sakarā ar nepietiekamu pamatojumu divos punktos attiecībā uz tirgum atbilstošas atlīdzības lieluma piemērošanu. No vienas puses par spēkā neesošu tika pasludināts lēmums par atlīdzības lieluma noteikšanu par likvīdu pamatkapitālu kā aprēķina izejas punktu, par ko Komisija bija noteikusi 12 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas un pirms investora nodokļu nomaksas). No otras puses, par spēkā neesošu tika pasludināts pamatojums par atlīdzības piemaksas lielumu, ko Komisija bija noteikusi 1,5 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas un pirms investora nodokļu nomaksas). Citādi tiesa Komisijas lēmumu apstiprināja par visaptverošu.

(15)

2004. gada 20. un 29. janvāra, 6. februāra un 28. maija vēstulēs Komisija lūdza Vācijas iestādes aktualizēt lēmumam nozīmīgus datus, kas pēc termiņa pagarinājuma 2004. gada 10. martā un 14. jūnijā tika paziņoti un 2004. gada 28. jūlijā mutiski apspriesti. 2004. gada 26. augustā tika saņemts nākamais Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes paustais viedoklis. 2004. gada 6. oktobra vēstulē Vācija sniedza lūgto informāciju.

(16)

2004. gada jūlijā sūdzības uzturētāja BdB, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme un banka WestLB panāca pagaidu vienošanos attiecībā uz piemērotu atlīdzību, kas Komisijai tika paziņots 2004. gada 19. jūlijā, kuru, pēc viņu ieskatiem, Komisijai vajadzēja izmantot abos divos tiesas noprotestētajos punktos. Šīs vienošanās galīgo formulējumu Komisija saņēma 2004. gada 13. oktobrī.

(17)

Komisija šajā jaunajā lēmumā bija atbilstoši izlabojusi abus tiesas kritizētos punktus kā nepietiekamus (pamatatlīdzības pamatojums un iespējamā piemaksa). Citādi Komisija palika pie sava principiālā novērtējuma, kuru tā bija izteikusi sākotnējā lēmumā. Tajā, protams, ir iekļauti sarunu rezultāti par piemērotu atlīdzību starp sūdzības uzturētāju BdB un Ziemeļreinas-Vestfālenes federālo zemi, resp., akciju sabiedrību WestLB AG. Šajā lēmumā, salīdzinājumā ar pirmo lēmumu, Komisija, starp citu, ir ņēmusi vērā aizvadītajā laikā par nozīmīgām kļuvušās aktualitātes attiecībā uz procesu, uzņēmuma atspoguļojumu, kā arī atbalsta elementu aprēķinu, iekļaujot atbalsta tiesiskā nodarījuma izbeigšanos, Vācijas jaunos datus, kas kļuvuši aktuāli laika posmā pēc vecā lēmuma, respektīvi, jaunajā lēmumā vairs netika iekļautas dažas nianses, kas vairs nav nepieciešamas.

(18)

Šim lēmumam nozīmīgajā laika posmā no Wfa kapitāla ieskaitīšanas, kas notika 1991. gada 31. decembrī, līdz WestLB sadalīšanās brīdim 2002. gada 1. augustā, kad izbeidzās tiesiskās attiecības par atbalsta sniegšanu, WestLB bija kredītiestāde ar publiskajām tiesībām atbilstoši Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes tiesiskajiem priekšrakstiem. 1991. gada 31. decembrī tās atzītais pašu kapitāls sasniedza 5,1 miljardu DEM. Atbilstoši likumam tā izpildīja trīs uzdevumus: tā bija centrālā banka šīs federālās zemes vietējām krājkasēm un kopš 1992. gada 17. jūlija arī Brandenburgas federālās zemes krājkasēm. WestLB pildīja valsts un komunālās bankas uzdevumus, veicot finanšu darījumus savu kapitāldaļu īpašnieku uzdevumā. Visbeidzot – tā pildīja vispārējos bankas pienākumus. Nekaitējot federālās zemes speciālajiem priekšrakstiem, WestLB bija pakļauta Vācijas Likumam par bankām un tam atbilstošajai banku uzraudzībai.

(19)

WestLB ar 100 % kapitāldaļām bija publiskajā īpašumā. Nominālkapitāla lielākā daļa (43,2 %) piederēja federālajai zemei. Pārējo akciju īpašnieki bija: Reinzemes un Westfālenes-Lippes reģionālās apvienības (katrai pa 11,7 %), kā arī Reinas un Vestfālenes-Lippes Krājkasu un žiroapvienība (katrai pa 16,7 %). Šāds kapitāldaļu sadalījums bez izmaiņām ir saglabājies arī nozīmīgajā laika periodā no 1991. gada 31. decembra līdz 2002. gada 1. augustam.

(20)

Publiskie īpašnieki bija atbildīgi par WestLB kā par publiski tiesisku institūciju gan iestādes funkcionālās slodzes nodrošinājuma ziņā, gan kā galvotāji. Iestādes funkcionālā slodze nozīmē, ka WestLB īpašnieku pienākums ir nodrošināt iestādes saimniecisko bāzi un funkcionalitāti visas tās pastāvēšanas laikā. Šī garantija neietvēra īpašnieku atbildību pret bankas kreditoriem, bet tikai regulēja bankas attiecības ar iestādēm. Garantētāju atbildības ziņā īpašnieki ir atbildīgi par visām bankas saistībām, ja tās nevar nokārtot ar bankas īpašumu. Garantētāji ir atbildīgi bankas kreditoru priekšā. Abas garantijas nebija ierobežotas ne laika, ne vērtības ziņā.

(21)

Sākotnēji WestLB bija reģionāla kredītiestāde, kas koncentrējās uz lokālo krājkasu darbības papildināšanu, kas sākotnēji pārsvarā pildīja sociālo funkciju, piedāvājot finanšu pakalpojumus sfērās, kurās nepietiekami funkcionēja tirgus. Taču jau ilgu laiku krājkases ir attīstījušās par universāli darbīgām kredītiestādēm. Tas pats sakāms par WestLB, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi arvien spēcīgāka un attīstījusies par neatkarīgu komercbanku, un laika periodā, par kuru tiek pieņemts lēmums, bija kļuvusi Vācijas un Eiropas banku tirgos par spēcīgu konkurentu..

(22)

Ar savu bilances summu WestLB koncerns laika periodā, par kuru tiek pieņemts lēmums, bija Vācijas 5 lielāko kredītiestāžu skaitā. WestLB koncerns piedāvāja uzņēmumiem un publiskajām institūcijām finanšu pakalpojumus un darbojās starptautiskajos kapitāla tirgos gan uz sava rēķina, gan arī citu parādzīmju emitentiem. Tāpat kā daudzām citām Vācijas universālajām bankām, arī WestLB bija līdzdalība citos finanšu institūtos un uzņēmumos. Starp citu, tā nozīmīgu savu darījumu daļu veica ārpus Vācijas.

(23)

Ņemot vērā speciālus tiesiskos priekšrakstus, WestLB līdz savai sadalīšanai 2002. gada augustā atšķīrās no privātbankām, taču darbojās tādā pašā veidā kā citas publiskās kredītiestādes un bez tam spēja veikt hipotekāro kredītu darījumus, krājkases darījumus zem tā paša organizatoriskā jumta, zem kura tika veikti arī citi darījumi. Līdz ar to WestLB laika periodā, par kuru tiek pieņemts lēmums, līdz tās sadalīšanai tika pieskaitīta Vācijas visuniversālākajām bankām.

(24)

No otras puses, WestLB neuzturēja plašu filiāļu tīklu privātajiem klientiem. Šajā tirgus segmentā darbojās lokālās krājkases, kurām WestLB bija centrālais finanšu institūts.

(25)

WestLB rentabilitāte, kuru noteica peļņas pirms nodokļu nomaksas procentuālā attiecība pret pašu līdzekļiem koncerna līmenī, vidēji bija 6,6 %, neuzrādot augšupejas tendenci, laika posmā astoņus gadus pirms Wfa (1984.–1991.) iekļaušanas. Salīdzinājumā ar Vācijas un arī Eiropas vidējo līmeni, šis rezultāts tika atzīts par ārkārtīgi zemu.

(26)

WestLB koncerna bilances summa no 1991. gada, tātad pirms pārskaitījuma, līdz 2001. gada beigām pēdējais noslēgtais gads pirms koncerna sadalīšanas, bija pieaugusi no 270 miljoniem DEM līdz 840 miljoniem DEM un līdz ar to vairāk nekā trīskāršojusies.

(27)

Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme ar 2002. gada 2. jūlija likumu sadalīja WestLB uz 2002. gada 1. augustu (ar bilances tiesisko atpakaļejošo spēku uz 2002. gada 1. janvāri) šādi: publiski tiesiskā mātes uzņēmumā, Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionālajā bankā un privāttiesiskā meitas uzņēmumā, akciju sabiedrībā WestLB AG. Akciju sabiedrībā WestLB AG kādreizējās WestLB konkurences darījumi tika apvienoti ar Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionālās bankas publiskajiem darījumiem. Akciju sabiedrība WestLB AG saskaņā ar Vācijas informāciju ir tiesiski identiska ar WestLB un uzskatāma par kopējo atbalsta atmaksāšanas summu parādnieci (5). Wfa tika ieskaitīta Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionālajā bankā un līdz ar to atšķirta no konkurences darījumiem, ar ko apvienoti nodarbojas akciju sabiedrība WestLB AG. Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionālās bankas statūtos ir noteikts, ka Wfa kapitālu nedrīkst izmantot kā galvojumu atlikušajos ķīlas zīmes darījumos un par to nākotnē jāmaksā atlīdzība 0,6 % gadā federālajai zemei par iespējamu galvojuma funkciju.

(28)

Wfa ir dibināta 1957. gadā un darbojās kā publisko tiesību iestāde līdz 1991. gada 31. decembrim. Tā bija institūcija ar juridiskas personas statusu ar pamatkapitālu 100 miljoni DEM (50 milj. EUR), un federālā zeme bija vienīgais kapitāldaļu īpašnieks. Saskaņā ar agrākā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes Dzīvokļu būvniecības veicināšanas likuma (6) 6. panta 1. punktu, Wfa pienācās pildīt tikai vienu uzdevumu – veicināt dzīvokļu būvniecību par aizdevumiem ar samazinātu procentu likmi vai pat bezprocentu aizdevumiem. Saistībā ar sabiedrībai derīgā darba veikšanu iestāde bija atbrīvota no juridiskās personas ienākumu, īpašuma un rūpala kapitāla nodokļiem.

(29)

Wfa kā publisku tiesību iestādei spēkā bija Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes galvojums par garantijām un visām iestādes saistībām, un funkcionālās bāzes, un darbības nodrošinājumu. Šīs garantijas palika spēkā arī pēc pārskaitījuma.

(30)

Dzīvokļu būvniecības veicināšanas galvenais finansēšanas avots bija un ir federālās zemes dzīvokļu būvniecības īpašums (“Landeswohnungsbauvermögen”), kas radies uz procentu ieņēmumu bāzes no Wfa izdotajiem dzīvokļu būvniecības aizdevumiem un ikgadējiem federālās zemes budžeta ieskaitījumiem. Pēc agrākā dzīvokļu būvniecības veicināšanas likuma 16. panta finansējums, kas paredzēts tikai dzīvokļu būvniecības aizdevumiem uz 1991. gada 31. decembri bija 75 % no Wfa refinansēšanas summas, t.i. 24,7 miljardi DEM (12,6 mljrd. EUR).

(31)

Pirms Wfa ieskaitīšanas Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes saistības par dzīvokļu būvniecības veicināšanu garantēja Wfa. Katru gadu Wfa garantija federālās zemes atmaksas prasībās attiecībā pret Wfa tika izmainīta par tādu summu kā federālā zeme izlīdzināja saistības, līdz ar to atbilstoši reducējās federālās zemes dzīvokļu būvniecības kapitāla vērtība. Šīs Wfa saistības būtu atmaksājamas tikai tad, ja Wfa, lai izpildītu savus publiskos uzdevumus, nebūtu jānodarbojas ar procentu ieņēmumiem un aizdevumu atmaksāšanu. Uz 1991. gada beigām to apjoms bija 7,4 miljardi DEM (3,78 mljrd. EUR) un bilancē netika norādītas tieši, bet tikai “zem svītras”.

(32)

Atbilstoši Padomes Direktīvai 89/647/EEK (7) un Direktīvai par pašu kapitālu, banku rīcībā jābūt vismaz 8 % (8) viņu riska izsvērto aktīvu un risku nesošo ārpusbilances finanšu darījumu (9). Šīs direktīvas noteica Likuma par bankām grozījumi, kas tika veikti 1992. gada 1. janvārī. Jaunās prasības stājās spēkā 1993. gada 30. jūnijā (10). Līdz tam Vācijas kredītiestāžu rīcībā pašu kapitālam bija jābūt 5,6 % apmērā no riska izsvērtajiem aktīviem (11).

(33)

Kas attiecas uz jauno normu – vismaz 8 % – vismaz pusei no tā ir jābūt “bāzes pašu kapitālam”, kas aptver kapitāla daļu, kas neierobežoti un tieši ir kredītiestādes rīcībā, lai nosegtu zaudējumus, tiklīdz tādi rastos. Bāzes pašu kapitālam bankas apgādē ar pašu līdzekļiem ir izšķirīga nozīme kredītiestāžu uzraudzības jomā, jo “papildu pašu kapitāls”, proti, pārējais pašu kapitāls ar ierobežotāku kvalitāti tiek atzīts tikai tādos apmēros, kādos ir bāzes pašu līdzekļi bankas risku nesošu darījumu galvojumam.

(34)

Turklāt bankas lielo kredītu izdošana tiek ierobežota, vadoties no pašu līdzekļu apjoma. Wfa ieskaitīšanas brīdī atbilstoši Likumam par bankām (13. pants) bija norma – viens, atsevišķs kredīts 50 % apmērā no kredītiestādes pašu kapitāla un visu kredītu kopums, kas sasniedza pāri par 15 % pašu līdzekļu, tā, lai kredītiestāde astoņas reizes nepārsniegtu pašu līdzekļus. Pēc Likuma par bankām grozījuma 1994. gadā ar mērķi piemērot to Padomes Direktīvai 92/121/EEK (12), maksimālais kredīta apjoms tika ierobežots uz 25 % no bankas pašu līdzekļiem, un visi lielie kredīti kopā nedrīkstēja pārsniegt 10 % bankas pašu līdzekļus, tātad nedrīkstēja astoņkārt pārsniegt (13) bankas pašu līdzekļus.

(35)

Padomes 1989. gada 15. decembra Otrā direktīva 89/646/EEK, kas koordinē normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un izvēršanu un groza Direktīvu 77/870/EEK (14) 12. pants turpmāk ierobežo līdzdalības apjomu citās kredītiestādēs un banku institūtos. Pēc Likuma par bankām (12. pants) speciālā noteikuma, kas nepamatojas uz Kopienas tiesībām, taču ir spēkā arī citās dalībvalstīs, tiek noteikts, ka ilgtermiņa ieguldījumu kopējā summa – ieskaitot arī līdzdalību uzņēmumos ārpus finanšu sektora – nedrīkst pārsniegt bankas pašu kapitāla kopējo summu.

(36)

Līdz 1993. gada 30. jūnijam Vācijas bankām bija jāpiemērojas jaunajām pašu kapitāla prasībām. Jau pēc Direktīvas par maksātspēju iekļaušanas Vācijas tiesībās daudzām reģionālajām bankām, to vidū arī WestLB, bija relatīvi maz pašu līdzekļu. Pēc izmēģinājuma aprēķiniem, ko 1991. gada decembrī veica Vācijas Centrālā banka (Deutsche Bundesbank), piemērojot Direktīvas priekšrakstus, reģionālajās bankās vidējais maksātspējas koeficients bija 6,3 %, kaut kopš 1993. gada 30. jūnija koeficientam bija jābūt 8 % (15). Šīm kredītiestādēm līdz ar to bija absolūti nepieciešams palielināt pašu kapitāla bāzi, lai aizkavētu sava uzņēmuma paplašināšanās ierobežošanu un lai vispār noturētu līmenī savu pašreizējo darījumu apjomus. Ja banka nevar pierādīt nepieciešamo pašu kapitāla bāzi, tad uzraudzības iestādes uzdod tai nekavējoties veikt pasākumus, lai panāktu atbilstību maksātspējas priekšrakstiem, kaut vai pieņemot papildu pašu līdzekļus vai samazinot riska izsvērtos aktīvus.

(37)

Kamēr privātbankas vajadzību pēc papildu pašu līdzekļiem var apmierināt kapitāla tirgū, publiskās bankas nevar iet šo ceļu, jo to publiskie kapitāldaļu īpašnieki nolēma bankas darbību pilnībā vai daļēji paralizēt. Sakarā ar vispārēji saspringto budžeta stāvokli, publiskie kapitāldaļu īpašnieki nevarēja nodrošināt kapitāla pieplūdumu (16). Tā vietā tika atrasti risinājumi pašu kapitāla iegūšanai. WestLB gadījumā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme nolēma Wfa iekļaut WestLB sastāvā un tādā veidā palielināt pašu kapitāla bāzi. Līdzīgas kapitāla operācijas tika īstenotas arī dažās citās federālajās zemēs par labu attiecīgajām reģionālajām bankām.

(38)

Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes landtāgs 1991. gada 18. decembrī izdeva likumu dzīvokļu būvniecības veicināšanas noregulēšanai (17). Šā likuma 1. pants pauda rīkojumu par Wfa pārskaitīšanu bankā WestLB. Ar 1992. gada 1. janvārī šis pārskaitījums stājās spēkā.

(39)

Pārskaitījums tiek pamatots, pirmkārt, ar WestLB pašu kapitāla palielinājumu, lai kredītiestādei nodrošinātu pašu kapitāla apjoma prasības, kas pastiprinājušās kopš 1993. gada 30. jūnija. Ar pārskaitījumu bija iespējams kredītiestādes pašu kapitāla palielinājums bez federālās zemes budžeta finansiāla apgrūtinājuma. Kā blakusefekts jāatzīst Wfa dzīvokļu būvniecības veicināšanas fonda apvienošana ar bankas WestLB analogu fondu, izveidojot spēcīgāku ekonomiski pamatotu apvienību.

(40)

Federālā zeme, veicot pārskaitījumu, palielināja Wfa garantijas par federālās zemes saistībām par 7,4 miljardiem DEM (3,78 mljrd. EUR), pamatojoties uz kapitāla pieaugumu dzīvokļu būvniecības veicināšanai (skat. II sadaļas 2) apakšpunktu).

(41)

WestLB kļuva par Wfa kopējo tiesību pārņēmēju (izņemot to Wfa atbildības daļu, kas pirms pārskaitīšanas tika atcelta, t.i. Wfa atbildību pret federālo zemi par federālās zemes parādiem saistībā ar dzīvokļu būvniecības veicināšanu). Wfa kļuva par organizatoriski un ekonomiski neatkarīgu publiski tiesisku iestādi bez tiesībspējas WestLB iekšienē. Wfa pamatkapitāls un uzkrājumi WestLB bilancē tika uzrādīti kā sevišķi uzkrājumi. Federālā zeme uzņēmās atbildību par iestādes tiesiskās bāzes un funkciju nodrošinājumu, un garantiju, un arī turpmāko galvojumu par Wfa saistībām.

(42)

Pārskaitītā kapitāla vērtības – pamatkapitāls, uzkrājumi, federālās zemes dzīvokļu būvniecības kapitāls un citas Wfa prasības, kā arī nākotnē paredzamie būvēšanas aizdevumu atmaksāšanas maksājumi – arī pēc pārskaitījuma palika bankā WestLB dzīvokļu būvniecības veicināšanai saskaņā ar minētā likuma 16. panta 2. punkta 2. daļu, ar mērķi veicināt dzīvokļu būvniecību. Šis pats priekšraksts noteica, kā pārskaitītās kapitāla vērtības vienlaikus var kalpot par pašu kapitālu saskaņā ar Likumu par bankām (turpmāk Direktīvu par pašu līdzekļiem), uz kura pamata tiek aprēķināts bankas maksātspējas koeficients. Tātad tās kalpo arī WestLB konkurences darījumiem.

(43)

Saistībā ar pārskaitījumu WestLB īpašnieki mainīja galveno līgumu un vienojās par to, ka dzīvokļu būvniecībai paredzētais kapitāls tiks pastāvīgi saglabāts, pat ja WestLB būtu jācieš zaudējumi, kuru dēļ sākotnējais kapitāls tiktu patērēts. Wfa kapitālam WestLB iekšienē jāgarantē tikai par pārējiem WestLB pašu līdzekļiem. Galvenajā līgumā tika paredzēts, ka ar Wfa speciālajiem uzkrājumiem tiks nodrošināta arī WestLB īpašnieku iestādes izmaksas un funkcionēšana. WestLB likvidēšanas gadījumā federālajai zemei būtu prioritāras tiesības uz Wfa kapitālu. Turklāt tika nolemts, ka WestLB pašu kapitāla pārskaitīšana ir federālās zemes ļoti vērtīgs darījums, un par tā atlīdzības lielumu īpašniekiem ir jāvienojas, tiklīdz būs pirmie saimnieciskā gada rezultāti par 1992. gadu (18). Šie fakti bija galvenās piezīmes saturs 1993. gada 11. novembra galvenā līguma protokolā. Neraugoties uz šo iekšējo vienošanos, par Wfa kapitāla nodrošinājumu un Wfa kapitāla iekšējās subordinācijas noteikšanu, WestLB ārējās attiecībās netika izšķirts par Wfa funkciju kā dzīvokļu būvniecības veicināšanas iestādi no vienas puses, un Wfa tās pašu līdzekļu kā WestLB garantētāja pašu kapitālu no otras puses. Pārskaitītais kapitāls visā kopumā un tieši atradās WestLB rīcībā zaudējumu segšanai vai bankrota gadījumā kreditoru prasību apmierināšanai.

(44)

Starp federālo zemi un WestLB noslēgtajā darījumu izpildes līgumā saistībā ar dzīvokļu būvniecības veicināšanas likumu ir paredzēts, ka WestLB drīkst izmantot speciālos uzkrājumus savu darījumu galvojumam tikai tādā mērā, lai tiktu garantēta Wfa likumā paredzēto uzdevumu izpilde .

(45)

Kaut arī Wfa zaudēja savu tiesisko neatkarību, kļūstot par WestLB dzīvokļu būvniecības veicināšanas nodaļu un integrējoties WestLB grāmatvedībā, tā tomēr netika pilnībā iekļauta WestLB. Wfa palika kā atsevišķa struktūrvienība WestLB sastāvā ar nosaukumu Ziemeļreinas-Vestfālenes dzīvokļu būvniecības veicināšanas iestāde – Westdeutsche Landesbank Girozentrale iestāde. Šī jaunā WestLB dzīvokļu būvniecības veicināšanas nodaļa tiek ņemta vērā WestLB grāmatvedībā, tomēr tai ir arī pašai sava grāmatvedība. WestLB kādreizējā dzīvokļu būvniecības veicināšanas nodaļa tika apvienota ar Wfa.

(46)

Pamatkapitālā pārskaitītais Wfa kapitāls – uzkrājumi, citas īpašuma vērtības un nākamās peļņas – tiek saglabātas dzīvokļu būvniecības veicināšanas iestādei, tātad tas būtu jāpārvalda atsevišķi no WestLB citiem darījumiem. Vienlaikus šī atdalīšana veido priekšnosacījumus faktam, ka dzīvokļu būvniecības veicināšanas darījumi pēc Vācijas nodokļu tiesībām arī turpmāk tiek atzīti par sabiedrībai derīgiem. Tā kā Vācijas iestādes uzskatīja, ka Wfa arī pēc iekļaušanas faktiski palika sabiedrībai derīga iestāde, tai netika atcelts atbrīvojums no nodokļu maksāšanas atbilstoši II sadaļas 2. punktam.

(47)

WestLB konkurenti pretojās monopolveidīgās iestādes Wfa un bankas WestLB apvienošanai arī tādēļ, ka viņi baidījās, ka WestLB izmantos iegūto informāciju dzīvokļu būvniecības veicināšanas sfērā, lai iegūtu jaunus klientus saviem komercdarījumiem. Kompetentās iestādes uzņēmās nepieļaut konkurences cīņas izkropļošanu, atdalot veicināšanas nodaļu no WestLB komercdaļām (19) personāla, informācijas u.c. līmeņos.

(48)

Pēc WestLB sadalīšanas 2002. gada 1. augustā (bilances tiesiskais atpakaļ esošais spēks uz 2002. gada 1. janvāri) ar 2002. gada 2. jūlija Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes likumu tika aizvērta Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionālās bankas Wfa un līdz ar to atkārtoti izslēgta no akciju sabiedrības WestLB AG kopējiem konkurences darījumiem.

(49)

Wfa kapitāla nominālvērtība, ko 1991. gada 31. decembrī pārskaitīja bankā WestLB, bija 24,9 miljardi DEM (12,73 miljardi EUR), no kuriem gandrīz 24,7 miljardi DEM (12,68 miljardi EUR) bija paredzēti federālās zemes dzīvokļu būvniecības kapitālam. Tā kā šie finanšu līdzekļi kalpoja dzīvokļu būvniecības aizdevumu finansēšanai, kas bija aplikti vai nu ar nelieliem procentiem vai arī vispār kā bezprocentu aizdevumi, un ļoti bieži ar gariem aizdevuma dzēšanas termiņiem, tad nominālkapitāls būtu jādiskontē ar lieliem procentiem, lai izzinātu tā patieso vērtību.

(50)

WestLB uz 1992. gada 1. janvāri saņēma eksperta viedokli par Wfa īpašumu vērtību. Šis novērtējums tika iesniegts 1992. gada 30. aprīlī. Jāpiezīmē, ka šī vērtības noteikšana tika veikta pirms federālā zeme bija nolēmusi veikt Wfa pārskaitījumu bankā WestLB.

(51)

Revidenti, izvērtējot Wfa, atzina, ka sakarā ar to, ka Wfa, pildot savu ilgstošo pienākumu, visus savus turpmākos ieņēmumus investē bezprocentu dzīvokļu būvniecības aizdevumos vai attiecīgos aizdevumos ar pazeminātu procentu likmi, tad tai patiesībā nav kapitalizētas peļņas vērtības. Šis pienākums tiktu atcelts Wfa realizācijas gadījumā. Bankai WestLB Wfa pārskaitījums dod zināmas priekšrocības: pirmkārt, ar pašu līdzekļu palielinājumu un ar no tā izrietošās iespējas paplašināt komercdarījumus, otrkārt, ar ievērojamo pašu kapitāla palielinājumu uzlabojās bankas bonitāte. Tā kā bankai WestLB no normālas Wfa darbības nerodas nekādas priekšrocības, tad Wfa vērtību vajadzētu noteikt, pamatojoties uz iespējamo ieņēmumu, Wfa pārdodot, turklāt tikai bez iekšējās attiecībās pastāvošā kapitālieguldījumu atjaunošanas pienākuma. Tātad kapitāls būtu jānovērtē, ņemot vērā atbilstošu peļņu no kapitāla, tad tas būtu par kādu noteiktu vērtību jādiskontē, un uz šāda pamatojuma nominālo kapitāla atmaksāšanos varētu uzskatīt par normālu tirgus peļņu no kapitāla.

(52)

Revidenti koriģēja Wfa kapitāla un saistību dažādu posteņu vērtības: dzīvokļu būvniecības aizdevumu nominālvērtību samazināja no 30,7 miljardiem DEM (15,7 miljardi EUR) uz 13,5 miljardiem DEM (6,9 miljardi EUR), kas atbilst 56 % korektūrai, un aprēķināja Wfa neto kapitālu – 5,9 miljardu DEM (3,02 miljardi EUR) apmērā. Tas atbilst kompleksajai diskontēšanai par 76 % salīdzinājumā ar agrāko Wfa nominālo neto kapitālu 24,9 miljardu DEM (12,7 miljardi EUR) apmērā. Pēc šī vērtību labojuma WestLB grāmatvedībā summa 5,9 miljardi DEM (3,02 mljrd. EUR) tika iegrāmatoti kā “speciālie uzkrājumi dzīvokļu būvniecības veicināšanas iestādei”.

(53)

Pēc tam, kad WestLB iesniedza Federālajai kredītiestāžu uzraudzības pārvaldei (BAKred) iesniegumu atzīt summu 5,9 miljardi DEM (3,02 miljardi EUR) par WestLB bāzes pašu līdzekļiem, BAKred norīkoja kādu citu auditorfirmu noskaidrot vērtības lielumu. 1992. gada 30. septembrī tas bija sagatavots. Šajā BAKred pasūtītajā pārbaudē tika pārbaudīta WestLB noteiktās vērtības ticamība, un vērtības noteikšanas metodi akceptēja. Tomēr, sakarā ar citas diskonta likmes izvēlēšanos, kā arī ar atšķirīgu pirmstermiņa aizdevumu atmaksāšanas aprēķinu, Wfa neto kapitāla vērtību paziņoja 4 līdz 5,4 miljardu DEM (2,05 līdz 2,76 miljardi EUR) apmērā.

(54)

BAKred, ņemot vērā šo izvērtējumu, 1992. gada 30. decembrī beidzot atzina summu 4 miljardi DEM (2,05 miljardi EUR) par WestLB bāzes pašu līdzekļiem saskaņā ar Likumu par bankām. WestLB bilancē par pašu kapitālu uzrādītā summa 5,9 miljardi DEM (3,02 miljardi EUR) – tāpat kā par bāzes pašu līdzekļiem atzītā summa kopš tā laika nav mainīta.

(55)

Pārskaitītā kapitāla abi novērtējumi tika veikti situācijā, kāda pastāvēja pēc atbildības pienākuma pret federālo zemi atcelšanas, kas tika novērtēta par summu 7,3 miljardi DEM (3,73 miljardi EUR).

(56)

1991. gada 31. decembrīWestLB rīcībā bija atzīti pašu līdzekļi 5,1 miljardi DEM (2,6 miljardi EUR), no kuriem 500 miljoni DEM (260 miljoni EUR) bija paredzēti izmantošanas tiesībām. Maksātspējas koeficients atbilstoši Likumam par bankām pirms tā atjaunošanas sakarā ar Kopienas banku direktīvu ieviešanu bija 6,1 % un līdz ar to atradās par 0,5 % punktu virs toreizējās likuma atbilstošās tirgus minimālās kvotas.

(57)

Sakarā ar to, ka BAKred atzina Wfa kapitālu, WestLB pašu kapitāls palielinājās kopumā par 9,1 miljardiem DEM (4,65 miljardi EUR), par 79 %. Ņemot vērā 100 miljonus DEM (50 miljoni EUR) no peļņas ieskaitīšanu uzkrājumos, WestLB pašu līdzekļi uz 1992. gada 31. decembri palielinājās līdz 9,2 miljardiem DEM (4,7 miljardi EUR). Ņemot vērā Wfa kapitālu un riska izsvērtos aktīvus, maksātspējas koeficients bija 8,7 %.

(58)

1. tabula.: WestLB un Wfa nepieciešamais kapitāls un pašu līdzekļi (pēc Vācijas iestāžu ziņām)

(59)

Šajā maksātspējas koeficientā 8,7 % tika ņemta vērā WestLB riska izsvērto aktīvu palielināšanās, kas nav saistīta ar dzīvokļu būvniecības līdzekļiem 8,2 miljardu DEM (4,19 miljardi EUR) apmērā, respektīvi, 9,9 % 1992. gadā. Ja šī palielināšanās būtu notikusi bez Wfa pārskaitīšanas, tad WestLB maksātspējas koeficients uz 1992. gada 31. decembri būtu ap 5,7 %, tātad gandrīz nokrities līdz 5,6 %, kas ir zemākā prasītā norma.

(60)

Tā kā kopējais Wfa kapitāls ir piesaistīts noteiktam mērķizlietojumam – dzīvokļu būvniecības veicināšanas darījumiem – tad tikai viena Wfa pašu līdzekļu daļa ir nepieciešama riska izsvērtajiem aktīviem saskaņā ar maksātspējas priekšrakstu. Pēc Vācijas iestāžu informācijas, šim mērķim laikā, kad spēkā stājās jaunās prasības par pašu kapitālu, bija nepieciešami 1,5 miljardi DEM (770 miljoni EUR). Atlikušos 2,5 miljardus DEM (1,28 miljardi EUR) WestLB šajā laikā varēja izmantot kā pašu līdzekļus savos konkurences darījumos.

(61)

Uz 1991. gada 31. decembriWestLB koncerna maksātspējas koeficients bija 5,8 %, tikai par 0,2 % punktiem pārsniedzot toreizējo minimālo kvotu. Vienu gadu vēlāk, pēc tam, kad BAKred bija atzinusi Wfa kapitālu, šī kvota, ņemot vērā Wfa riska izsvērtos aktīvus, sasniedza 8,1 %. Ja nebūtu notikusi Wfa kapitāla pārskaitīšana un koncerns tomēr nebūtu paaugstinājis riska aktīvus, kas nav saistīti ar dzīvokļu būvniecības veicināšanu, kā tas to izdarīja, tad koncerna maksātspējas koeficients būtu noslīdējis atpakaļ uz 5,3 % un līdz ar to būtu atradies par 0,3 % punktiem zem šajā laikā pieprasītās minimālās vērtības.

(62)

1993. gada 30. jūnijā, kad Vācijas kredītiestādēm spēkā bija jaunās pašu kapitāla prasības, saskaņā ar pašu līdzekļu un maksātspējas direktīvām, koncerna maksātspējas koeficients (ieskaitot pašu kapitāla prasības pret Wfa) bija aptuveni 9 %, tātad par 1 % punktu virs noteiktā minimuma (turklāt uz bāzes pašu kapitālu attiecās 6,3 % punkti un uz pašu līdzekļiem 2,7 % punkti). Bez pašu kapitāla papildinājuma, kas tika veikts ar Wfa iekļaušanu, un bez riska aktīviem, koncerns 1993. gada 30. jūnijā būtu sasniedzis maksātspējas koeficientu 7,2 %. 1993. gada sākumā 9 % kvota tika sasniegta, piesaistot jaunus papildu pašu līdzekļus subordinēto aizdevumu formā 2,9 miljardu DEM (1,48 miljardi EUR) apmērā. 1993. gada laikā WestLB piesaistīja 3,1 miljardus DEM (1,59 miljardi EUR) papildu pašu līdzekļus, līdz ar to koncerna pašu līdzekļi saskaņā ar Likumu par bankām šī gada beigās sasniedza 12,9 miljardus DEM (6,6 miljardi EUR). Maksātspējas koeficienti 1993. gada beigās, salīdzinājumā ar 30. jūnija datiem, bija nedaudz zemāki.

(63)

2. tabula: WestLB koncerna nepieciešamais kapitāls un pašu līdzekļi (pēc Vācijas iestāžu ziņām).

(64)

Ar bāzes pašu kapitālu 4 miljardu DEM (2,05 mljrd. EUR) apmērā teorētiski absolūtajos skaitļos palielinājās iespēja paplašināt darījumu apjomu ar 100 % riska izsvērtajiem aktīviem par 72 miljardiem DEM (36,8 mljrd. EUR) saskaņā ar Likumu par bankām tā vecajā redakcijā (kad minimālais maksātspējas koeficients ir 5,6 %). Ņemot vērā pielietojamo minimālo maksātspējas koeficientu 8 %, kas ir spēkā kopš 1993. gada 30. jūnija, atbilstošā vērtība būtu 50 miljardi DEM (25,6 mljrd. EUR). Ņemot vērā to, ka WestLB koncerna rīcībā konkurences darījumiem bija Wfa kapitāls 2,5 miljardi DEM (1,28 mljrd. EUR), paaugstinājās 100 % riska izsvērto kredītu izsniegšanas kapacitāte par 31,3 miljardiem DEM (16 mljrd. EUR).

(65)

Tomēr patiesībā pieļaujamais kredītu apjoms bija lielāks, jo normālos apstākļos bankas aktīvi netiek garantēti ar 100 % risku. WestLB koncerna riska izsvērtie aktīvi (ieskaitot Wfa darījumus) 1993. gada beigās sasniedza 148,6 miljardus DEM (76 mljrd. EUR). Bilances summa bija 332,6 miljardi DEM (170,1 mljrd. EUR). Tātad vidējais riska svērums bija 45 % (25). Nemainīgas riska struktūras gadījumā ar rīcībā esošo bāzes pašu kapitālu 2,5 miljardi DEM (1,28 mljrd. EUR), saskaņā ar bankas direktīvās noteikto pašu kapitāla daļu 8 %, bija iespējams kopējais pieaugums (resp. esošo darījumu nodrošinājums) 69,4 miljardu DEM (35,5 mljrd. EUR) apjomā. Tā kā bāzes pašu līdzekļu palielinājums pavēra iespēju WestLB iegādāties vēl papildu pašu līdzekļus (līdz bāzes pašu līdzekļu līmenim), WestLB kredītu izsniegšanas kapacitāte netieši vēl vairāk palielinājās.

(66)

Var izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, bez kapitāla palielinājuma WestLB būtu bijis grūti pastāvēt saskaņā ar Likumu par bankām pēc tā samērošanas ar Kopienas bankas direktīvām par minimālo maksātspējas koeficientu. Otrkārt, WestLB koncerns bez Wfa ieskaitīšanas varētu sasniegt minimālo maksātspējas koeficientu, atbilstošu maksātspējas direktīvai, tikai ar savu riska izsvērto aktīvu samazināšanu vai mobilizējot citus pašu līdzekļu avotus (piemēram, slēptās rezerves). Papildu pašu kapitāla pieņemšana būtu tikai pārejoša grūtību novēršana, jo šāda kapitāla apjoms ir ierobežots, samērojot ar rīcībā esošo bāzes pašu līdzekļu apjomu. Treškārt, kapitāla palielināšana ar 1993. gadā uzņemtajiem jaunajiem papildu pašu līdzekļiem, pārsniedza koncernam nepieciešamo summu, lai atbilstu atjaunotā Likuma par bankām paaugstinātajām pašu kapitāla prasībām.

(67)

Attiecībā uz lielo kredītu uzraudzības tiesisko ierobežojumu, Likumā par bankām vecajā redakcijā noteiktajai 50 % normai atbilda 2,5 miljardi DEM (1,28 mljrd. EUR) pirms vēl tika atzīts Wfa kapitāls. Pēc Wfa kapitāla atzīšanas un 100 miljonu DEM (50 milj. EUR) ieskaitīšanas uzkrājumos no peļņas, šī norma paaugstinājās līdz gandrīz 4,6 miljardiem DEM (2,35 mljrd. EUR). Noteiktā 15 % norma lielajiem kredītiem, kas kopumā nedrīkstēja astoņkārt pārsniegt bankas pašu kapitālu, 1992. gada 31. martā bija 760 miljoni DEM (390 milj. EUR). Gadu vēlāk – pēc Wfa kapitāla atzīšanas, šī norma palielinājās gandrīz līdz 1,4 miljardiem DEM (720 milj. EUR). WestLB lielo kredītu izdošanas kapacitāte palielinājās Wfa ieskaitīšanas rezultātā par 32 miljardiem DEM (16,4 mljrd. EUR) (tātad par astoņkārtīgu pašu kapitāla palielinājumu) (26).

(68)

Wfa pārskaitījums neizraisīja nekādas pārmaiņas WestLB kapitāldaļu attiecībās. Šā iemesla dēļ Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme par pārskaitīto kapitālu nesaņēma nekādu atlīdzību, ne izmaksāto dividenžu lielāku daļu, ne arī lielāku daļu no kapitāla peļņas par līdzdalību WestLB.

(69)

Saistībā ar Wfa pārskaitījumu, WestLB īpašnieki izmainīja bankas galveno līgumu. Atbilstoši 5. panta 2. punktam WestLB pašu kapitāla bāzes paplašināšana ar federālās zemes līdzdalību, pēc īpašnieku uzskata, atspoguļo bankas finansiālās priekšrocības. Atlīdzības apjoms par ieskaitīto kapitālu ir jānosaka pēc WestLB pirmo rezultātu paziņošanas par 1992. gada saimniecisko gadu, t.i., īsā laika periodā pēc Wfa ieskaitīšanas. Līdzīgu formulējumu par ieskaitījuma vērtību un atlīdzību var atrast arī pārskaitīšanas likuma pamatojumā.

(70)

Visbeidzot – atlīdzību par ieskaitīto kapitālu noteica 0,6 % gadā. Atlīdzība WestLB ir jāizmaksā no peļņas pēc nodokļu nomaksas, kas bankai nozīmē pirms nodokļu apgrūtinājumu 1,1 % apmērā (27). Atlīdzība ir jāizmaksā tikai tad, ja iegūta peļņa.

(71)

Atlīdzības pamatojums ir tā Wfa kapitāla daļa, ko atzinusi BAKred kā bāzes pašu līdzekļus, t.i., 4 miljardi DEM (2,05 mljrd. EUR). Atlīdzība tiks maksāta tikai par šo kapitāla daļu, kura netiek izmantota Wfa dzīvokļu būvniecības darījumu nodrošināšanai. Tā kapitāla daļa, kuru WestLB izmanto savu darījumu nodrošinājumam, sasniedza 2,5 miljardus. DEM (1,28 mljrd. EUR) pēc jauno prasību par pašu kapitālu stāšanās spēkā, un pēc tam ir vēl palielinājusies (28).

(72)

3. tabula: Speciālie uzkrājumi Dzīvokļu būvniecības veicināšanai un Wfa pašu līdzekļu pieprasījums (saskaņā ar Vācijas iestāžu ziņām)

(73)

BdB uzskata, ka investora, kurš darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, princips neaprobežojas tikai ar zaudējumus nesošiem vai sanācijai pakļautiem uzņēmumiem. Tāds investors, pieņemot lēmumu par sava kapitāla ieguldījumu, nerēķinātos ar attiecīgā uzņēmuma vispārējo saimniekošanas rentabilitāti, bet gan pārbaudītu, vai ienākums atbilst tirgus likmei. Ja valsts iestādes kapitāla ieguldījumi kā tiesiska atbalsta akcija tiktu pārbaudīti tikai tad, ja būtu runa par zaudējumu nesošu uzņēmumu, tad šis gadījums neatbilstu EK Līguma 86. panta 1. punktam un līdzinātos privātuzņēmumu negodīgam darījumam.

(74)

Atbilstoši EK Līguma 295. pantam Wfa pārskaitījumu nevar uzskatīt par izņēmumu konkurences tiesību jomā. No panta jāsecina, ka nepieciešamības gadījumā valsts ir tiesīga izlemt veidot tādu speciālu īpašumu; līdzko tas kļūst par komerciāli funkcionējošu uzņēmumu, ir jāievēro konkurences noteikumi.

(75)

BdB paziņoja, ka atzītos bāzes pašu līdzekļus 4 miljardu DEM (2,05 mljrd. EUR) apmērā, tāpat kā visus pārējos bāzes pašu līdzekļus, varēja izlietot darījumu nodrošinājumam, līdz ar to tie vienlaikus tāpat kā visi pārējie bāzes pašu līdzekļi ļāva piesaistīt papildu pašu līdzekļus maksātspējas nosacījumu atbilstībai. Tādējādi federālā zeme ar Wfa īpašumu pārskaitījumu ir palīdzējusi WestLB, kurai tolaik bija sevišķi maza pašu kapitāla bāze, ne tikai neierobežot savus darījumus, bet gan riska garantētos darījumus pat paplašināt. Summa, par kuru pašu kapitāls pārsniedz faktisko pašu kapitāla pieprasījumu, iespaido cita starpā finansēšanas izmaksas kapitāla tirgos. BdB uzskata, ka tirgus ekonomikā darbīgs investors nebūtu savam uzņēmumam piesaistījis kapitālu, ja tā finanšu rezultāti no gada uz gadu ir slikti un nekas neliecina par jūtamu uzlabojumu, t.i., nav pazīmju par nākotnē iegūstamu augstāku atlīdzību no kapitāla.

(76)

BdB uzsvēra, ka WestLB steidzami bija nepieciešami bāzes pašu līdzekļi un ka ar Wfa ieskaitījumu 4,7 miljardu. DEM (2,4 mljrd. EUR) apmērā tā bāzes pašu līdzekļi gandrīz dubultojās, sasniedzot 8,7 miljardus. DEM (4,45 mljrd. EUR). Ņemot vērā WestLB tā laika slikto peļņas situāciju, neviens privāts investors neieguldītu bankā WestLB tik ievērojamu pašu kapitāla summu. Lai tādos apstākļos ieguldītu kapitālu, privāts investors vismaz būtu pieprasījis piemaksu 0,5 procentpunktu apmērā pie parastās atlīdzības par kapitālu. Saskaņā ar BdB informāciju WestLB rentabilitāte desmit gadus pirms Wfa pārskaitījuma vidēji bija 5,6 % pirms nodokļu nomaksas. Atbilstošie rādītāji Vācijas privātajās lielajās bankās tajā laikā bija starp 12,4 % un 18,6 %, vidēji 16,8 % (pirms nodokļu nomaksas). Citās reģionālajās bankās tika gūta peļņa no kapitāla no 9 % līdz 11 %. BdB iesniedza Vācijas banku aprēķinu par peļņu no pašu kapitāla, kuru BdB uzdevumā bija veikusi kāda neatkarīga konsultantu firma.

(77)

Attiecībā uz peļņas salīdzinājuma skaitļa parasto aprēķināšanas metodi BdB uzskatīja, ka vēsturiskā peļņa no kapitāla ir jāaprēķina kā vidējais aritmētiskais un nevis kā vidējais ģeometriskais (“Compound annual growth rate”). Pēdējā metode pieņem, ka ieguldītājs reinvestē dividendes un ieskaita no tā radušos papildu peļņu aprēķinā. To, kā dividendes tiek no jauna ieguldītas, nevar iespaidotsākotnējais lēmums par ieguldījumu, bet tas ir uzskatāms kā jauns patstāvīgs lēmums par ieguldījumu. Tādēļ esot jāpielieto metode ar vienu vidējo aritmētisko vērtību.

(78)

Turpretim, ja izmantotu “Compound annual growth rate” metodi, tad dažu Vācijas privāto lielo banku vidējā peļņa no kapitāla laika periodā no1982. gada līdz 1992. gadam sasniegtu 12,54 % pēc nodokļu nomaksas. Aprēķinot šo lielumu, BdB ņēma vērā savus datus par visiem iespējamiem ieguldījumu un pārdošanas nogaidīšanas laikiem laika posmā starp 1982. un 1992. gadu, lai izslēgtu izkropļojumus, kas varētu rasties, ja par bāzes gadu izvēlētos tikai vienu gadu un turklāt šis gads izceltos ar ārkārtīgi augstu vai zemu akciju kursu; daudzu nogaidīšanas laiku vienlaicīga izmantošana ir svarīga, lai izlīdzinātu akciju tirgus svārstības. BdB apgalvoja, ka WestLB atbilstošie skaitļi esot par zemu, jo neesot ņemti vērā ieņēmumi no akciju tiesību pārdošanas.

(79)

Pie WestLB galvenā ekspertu slēdziena, ko veica “Capital Asset Pricing Model”, lai attaisnotu kapitāla atlīdzības normu 0,6 % apmērā BdB iesniedza savu neatkarīgo ekspertu slēdzienu. Šis pētījums nonāca pie pašu kapitāla peļņas 12,21 % apmērā (pielietojot laika posmā no 1982. līdz 1991. gadam Vācijas tirgū pieņemts riska piemaksu), respektīvi, 14,51 % (augstākas sagaidāmās riska prēmijas nodrošinājumam), kas pārsniedz WestLB piedāvāto vērtību. Šī atšķirība ļauj atskatīties uz diviem faktoriem: pirmkārt, BdB izmanto augstāku riska piemaksu pašu kapitālam (3,16 %, resp., 5 %). Otrkārt, BdB pielieto lielāku beta koeficientu kredītiestādēm (1,25 %). Bezriska bāzes procentu likme ir vienāda ar WestLB aprēķinā izmantoto. Ņemot vērā dažādās metodes pašu kapitāla peļņas aprēķinam, BdB vispirms nosauc 14 % līdz 16 % kā normālos apstākļos sagaidāmo peļņu no pašu kapitāla.

(80)

Turpinājumā BdB secināja, ka privāts akcionārs, kuram pieder vismazāk akciju, neieguldītu papildu kapitālu bez savu kapitāldaļu palielinājuma uzņēmumā. Tikai šādā ceļā viņš varētu atbilstoši piedalīties uzņēmuma peļņas sadalē un gūt uzņēmumā lielāku ietekmi.

(81)

BdB uzsvēra, ka WestLB kapitāldaļu īpašnieku vienošanās par to, ka Wfa kapitāls būtu jāgarantē subordinētā secībā tikai pēc WestLB citu pašu kapitāla garantēšanas, patiesībā neizraisīja nekādu iedarbību, jo federālajai zemei jau saskaņā ar iestādes apgrūtinājumu ir pienākums grūtību gadījumā palielināt WestLB kapitālu. Līdz ar to federālā zeme kā WestLB īpašnieks garantē ne tikai visu WestLB pasīvu, bet arī pašas ieguldīto Wfa pašu kapitālu, nesaņemot par to nekādu pretpakalpojumu. Tas nozīmē, ka ieskaitītā kapitāla riska samazināšanās vienīgi varētu būt augstāks risks federālajai zemei kā WestLB daļu īpašniecei. Wfa kapitāla riska profils neatšķiras no parastā pašu kapitāla riska profila.

(82)

Salīdzinājumam ar finanšu tirgus pašu kapitāla instrumentiem, ar kuriem argumentēja Vācija un WestLB, BdB secināja, ka vērtspapīri un “Cumulative perpetual stock” neesot salīdzināmi ar Wfa kapitālu. Pirmkārt, tie nav atzīti par bāzes pašu līdzekļiem (“Cumulative perpetual stock” nekad vēl Vācijā neesot atzīta par papildu pašu līdzekļiem). Wfa kapitāls ar savu kvalitāti kā bāzes pašu līdzekļi ļauj WestLB palielināt savus pašu līdzekļus, iegādājoties turpmāk papildu pašu līdzekļus. Otrkārt, minētajiem instrumentiem ir termiņš, vērtspapīri zaudē savu kvalitāti kā papildu pašu kapitāls divus gadus pirms termiņa iestāšanās. Turpretim Wfa kapitāls ir WestLB rīcībā bez termiņa ierobežojuma. Treškārt, šāda veida instrumenti normālos apstākļos atspoguļo tikai bankas pašu kapitāla ierobežotu daļu un ir kā priekšnoteikums ievērojamai kapitāldaļai bāzes pašu līdzekļiem. Ceturtkārt, ja kapitāla tirgus instrumentus varētu pārdot tirgos, tad ieguldītāji varētu savas investīcijas izbeigt, kad vien tiem gribētos. Federālajai zemei nebūtu tādas iespējas; kā kompensāciju tam, ka šādas līdzīgas darījumu izredzes iet secen, privāts ieguldītājs pieprasītu vismaz piemaksu 0,5 procentpunktus pie normālas peļņas par kapitālu.

(83)

BdB iesniedza Komisijai arī datus par dažu privātu Vācijas lielo banku pašu kapitāla apvienošanu un arī to maksātspējas koeficientus, sākot ar 1990. gadu. No šiem datiem jāsecina, ka Vācijas bankas deviņdesmito gadu sākumā ar saviem bāzes pašu līdzekļiem nepārvaldīja nekādus hibrīdus kapitāla instrumentus (vai arī tos neizmantoja). Vēl no šiem datiem jāsecina, ka kredītiestādēs kopumā maksātspējas koeficients bija izteikti lielāks par pieprasīto minimālo vērtību 4 % – bāzes pašu līdzekļiem un 8 % – pašu līdzekļiem kopumā.

(84)

BdB iedziļinājās arī galvenajā līgumā starp WestLB kapitāldaļu īpašniekiem, kas noteica, ka Wfa kapitāls garantē subordinēti tikai pēc pārējā garantējošā pašu kapitāla. Tā kā jēdziens “pārējais garantējošais pašu kapitāls” attiecas arī uz papildu pašu kapitāla instrumentiem, kā izmantošanas tiesības un subordinētais aizdevums, un līdz ar to iespaido to pozīciju, tad jāatzīst šī vienošanās par “līgumu trešās personas apgrūtinājumam” un līdz ar to par spēkā neesošu. Tādējādi Wfa speciālo uzkrājumu risks ir lielāks nekā izmantošanas tiesību un subordinēto aizdevumu risks.

(85)

Ņemot vērā iepriekš minēto, BdB secināja, ka WestLB maksātā atlīdzība 0,6 % apmērā nav tirgum atbilstoša. Ņemot vērā apstākli, ka WestLB bija jāsagādā likvīdie līdzekļi, lai pilnībā izmantotu Wfa kapitālu un lai nesekotu nekāda līdzdalība uzkrājumu palielinājumā, jo federālās zemes kapitāldaļa bankā WestLB netika palielināta, BdB vispirms pieņēma likmi 14 % līdz 17 % diapazonā, uzskatot to par korektu atlīdzību. Šādu peļņu vajadzēja izmaksāt no kopējās atzītās summas 4 miljardiem DEM (2,05 mljrd. EUR).

(86)

BdB savā apsūdzības rakstā akceptēja “likviditātes trūkumu” esamību tādējādi, ka, aprēķinot piemērotu atlīdzību no kapitāla, esot jāpiemēro atvilkums 7 procentpunktu apmērā. Taču, ņemot vērā, ka pašu kapitāls kalpo par bilances pasīvo darījumu nodrošinājumu, kam nav nepieciešami nekādi likvīdi līdzekļi, šo maksājumu vajadzētu samazināt par 7 %.

(87)

BdB savās piezīmēs pie Komisijas lēmuma par procesa uzsākšanu atbilstoši EK Līguma 88. panta 2. punktam ierosina “likviditātes trūkumus” neņemt vērā aprēķinā par piemērotu atlīdzību par Wfa kapitālu. Apgalvotais likviditātes trūkums esot jau izlīdzināts ar Wfa kapitāla diskontēšanu uz 5,9 miljardiem DEM (3,02 mljrd. EUR). Dažādi bankas darījumi, piemēram, galvojumi bez tam neizvirza nekādus likviditātes priekšnoteikumus. Tātad, ja vispār jebkādi trūkumi būtu jāiekļauj rēķinā, tas varētu būt neliels maksājums 2,7 procentpunktu apmērā, kā izlīdzinājums tam, ka Wfa kapitāls ir saistīts ar neienesīgu darījumu sfēru. Turklāt BdB iesniedza neatkarīga eksperta viedokli.

(88)

Ziņojuma turpinājumā BdB skaidro, ka WestLB refinansēšanas izmaksas 7,5 % apmērā visādā ziņā esot noteikusi pārāk augstas. Saskaņā ar pētījumu par vidējiem tirgus procentiem dažādiem refinansēšanas instrumentiem atsevišķos gados un atbilstoši WestLB bilances struktūrai, WestLB refinansēšanas likme tirgos par laika posmu no 1992. gada līdz 1996. gadam esot jānosaka vidēji starp 6,07 % un 6,54 %. BdB Komisijai iesniedza arī datus par dažu Vācijas privāto lielo banku refinansēšanas izmaksām laika posmā, kad notika Wfa kapitāla pārskaitīšana, likmes bija ievērojami zemākas par 7,5 %, ko WestLB kā piemērotu refinansēšanas izmaksu lielumu bija iesniegusi jau procesa agrākajā stadijā. Turklāt BdB uzskata, ka vērtībām pirms un pēc nodokļu nomaksas ir jābūt atšķirīgām. Refinansēšanas izmaksas samazina ar nodokļiem aplikto peļņu. Ja refinansēšanas izmaksas ir jāņem vērā, tad atbilstošās refinansēšanas likmes būtu jānosaka tikai pēc nodokļu nomaksas.

(89)

Kā jau minēts, BdB ierosināja, ka piemērotā atlīdzība būtu jāmaksā par visu par bāzes pašu līdzekļiem atzīto summu 4 miljardiem DEM (2,05 mljrd. EUR). Tomēr BdB savās piezīmēs norādīja, ka ne tikai BAKred atzītā bāzes pašu kapitāla summa esot nozīmīga bankai WestLB, bet arī atlikuma summa 1,9 miljardi DEM (970 milj. EUR).Ar šo summu gan nedrīkstēja nodrošināt nekādus darījumus, taču bilancē tā tiekot uzrādīta kā pašu kapitāls. Reitingu aģentūras un ieguldītāji nepētīja atzītos bāzes pašu līdzekļus, bet gan skatījās uz bilancē norādīto pašu kapitāla kopsummu, jo tā atspoguļo nozarē pieņemto novērtējuma bāzi par rīcībā esošajiem līdzekļiem zaudējumu segšanai. Tas nozīmē, ka summa raksturo WestLB bonitāti, tādēļ arī par šo summu pienāktos maksāt garantijas prēmiju, kas salīdzināma ar atlīdzību.

(90)

Saskaņā ar BdB viedokli minētais sinerģijas efekts neatspoguļoja īpašuma pārskaitīšanas patieso pamatojumu. Tas arī skaidri saprotams no pamatojuma, kas minēts pārskaitīšanas likumā, kā nepieciešamība stiprināt WestLB konkurences pozīcijas, kā arī esot vienošanās par šo pasākumu maksāt atlīdzību naudas izteiksmē.

(91)

Bez tam BdB jautā, kā ir sasniedzami sinerģijas efekti, ja Wfa un WestLB komercdarbība, kā noteikts attiecīgajos tiesību priekšrakstos, saimnieciskajā, organizatoriskajā un personāla jomā paliek atdalīta. Ja Wfa darbībā būtu atzīstama sinerģija, tad tā samazinātu dzīvokļu būvniecības veicināšanas izmaksas, nevis būtu uzskatāma par atlīdzību, ko federālā zeme saņem no WestLB.

(92)

BdB izskaidro, ka arī pēc pārskaitīšanas Wfa kapitāls ir atbrīvots no juridiskās personas ienākumu nodokļa, īpašuma un rūpala nodokļa. Tomēr publiski tiesisku kredītiestāžu atbrīvošana no nodokļiem tikai tad esot attaisnojama, ja šīs institūcijas nodarbojas vienīgi ar veicināšanas darījumiem un neveido konkurenci privātām, nodokļus maksājošām institūcijām.

(93)

BdB izskaidro, ka parastai bankai, kas paaugstina savu kapitālu, par papildu kapitālu katru gadu jāmaksā 0,6 % īpašuma nodoklis un 0,8 % rūpala nodoklis. Tādēļ WestLB, salīdzinājumā ar citām bankām, esot labākā stāvoklī. Atbrīvojums no juridiskās personas ienākumu nodokļa netieši atbalsta banku WestLB. Atteikšanās no nodokļu ieņēmumiem esot atzīstama par valsts atbalstu saskaņā ar EK Līguma 87. panta 1. punktu.

(94)

Pirms pārskaitīšanas Wfa esot bijusi atbrīvota no saistībām 7,3 miljardu DEM (3,77 mljrd. EUR) apmērā attiecībā pret federālo zemi. Federālā zeme esot atteikusies no Wfa garantijas saistībām, neprasot par to nekādu atlīdzību ne no Wfa ne WestLB. Tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors par šādu atteikšanos pieprasītu atlīdzību. Atsacīšanās no garantijas saistībām esot bijis izšķirīgs priekšnoteikums 4 miljardu DEM (2,5 mljrd. EUR) atzīšanai par bāzes pašu līdzekļiem no Federālās kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes (BAKred) puses. Līdz ar to šī atbrīvošana no saistībām ir tiešs atbalsts WestLB.

(95)

Līdzās WestLB un BdB par Komisijas lēmumu uzsākt procesu atbilstoši EK Līguma 88. panta 2. punktam izteicās vēl divas ieinteresētās puses.

(96)

Francijas banku apvienība Association Française des Banques izklāsta, ka pašu līdzekļu ieskaitīšana bankā WestLB, par ko tiek pieprasīta vienīgi nenozīmīga atlīdzība, kā arī federālās zemes pastāvošais galvojums par banku izraisa konkurences izkropļojumu, tādējādi kaitējot Francijas kredītiestādēm. Tā kā WestLB kapitāldaļu īpašnieki pieprasīja tādu atlīdzību par pašu kapitālu, kas bija izteikti zemāka par parasto līmeni, tad WestLB savus pakalpojumus varētu piedāvāt par cenu, kas ir zemāka nekā izmaksas (dempings). Galvotāju atbildības dēļ WestLB ieskaitāma “Triple-A” kategorijā, saskaņā ar to tirgū tā var refinansēties ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem.

(97)

Šīs WestLB priekšrocības kaitēja Francijas bankām, kas darbojas Vācijā. Vienlaikus WestLB, ņemot vērā šos sevišķos apstākļus, varot attīstīt komercdarbību Francijā, it sevišķi komunālās finansēšanas jomā. Konkurence banku sektorā Vācijā, Francijā un pārējās dalībvalstīs esot izkropļota.

(98)

Britu baņķieru asociācija (British Bankers' Association) izskaidro, ka WestLB esot aktīvs konkurents nevācu bankām Vācijā un Eiropas kopējā tirgū. Līdz ar to atbalsts bankai WestLB kropļojot tirdzniecību Kopienas iekšienē. Komisija esot aicināta panākt iekšējā tirgus principu ievērošanu un nenošķirt publiskā valdījumā esošās bankas no līguma konkurences tiesību priekšrakstiem.

(99)

Pēc Komisijas lēmuma publicēšanas par procesa uzsākšanu saskaņā ar EK Līguma 88. panta 2. punktu, WestLB pauda savu viedokli kā Vācijas komentāru norakstu par šo gadījumu un izteica pilnīgu vienprātību ar šo Vācijas paziņojumu. Tā kā Vācijas argumenti kopumā atspoguļo arī WestLB pozīciju, tad tie tiek atreferēti īsumā.

(100)

WestLB uzskata, ka tirgus ekonomikas apstākļos darbīga kapitālieguldītāja princips nav attiecināms uz ekonomiski veselu un peļņu nesošu uzņēmumu. To esot apliecinājusi Augstākā tiesa, kas šo principu piemērojot arvien tikai tad, ja apšaubāmais uzņēmums laikā, kad tiek lemts par ieguldījumu, jau ilgāku laika posmu esot cietis ievērojamus zaudējumus un darbojas kādā sektorā ar strukturāli lieko jaudu. Jurisdikcijā neesot neviena pamatojuma šī principa pielietošanai veselā un rentablā uzņēmumā.

(101)

Wfa īpašā uzdevuma dēļ tās kapitāls neesot salīdzināms ar parastiem pašu līdzekļiem. Wfa kapitāla, kas citur nav izmantojams, ieskaitīšana bankā WestLB esot ekonomiski saprātīgākā šā kapitāla apjoma pielietošana. Ar kapitāla pārskaitīšanu federālā zeme esot optimizējusi dzīvokļu būvniecības veicināšanai paredzētā kapitāla apjoma izmantošanu. Privātīpašnieks būtu rīkojies tieši tāpat.

(102)

Federālās zemes kapitāldaļu palielināšana sakarā ar kapitāla ieskaitīšanu pēc WestLB domām būtu ne tikai nevajadzīga, bet arī nesavienojama Wfa kapitāla sevišķā riska profila dēļ. Tā kā Wfa pārskaitījums nerada nekādu likviditāti, tas nav salīdzināms ar cita veida kapitāla ieguldīšanu. Arī citi pašu kapitāla instrumenti tirgū neesot apgādāti ar balsstiesībām.

(103)

Tā kā atlīdzība, ko federālā zeme saņemot, esot atbilstoši augsta, nevajagot pieprasīt WestLB rentabilitātes kāpināšanu. Neesot arī saprotams, kādēļ tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors pieprasītu noteiktu peļņas lielumu, ja viņš ir investējis rentablā uzņēmumā. Tā kā WestLB līdz šim guvusi peļņu, nepastāvot nekādas vajadzības pēc pārstrukturēšanas plāna. Tādu plānu pieprasot Augstākā tiesa tikai pārstrukturēšanas atbalsta gadījumos uzņēmumos, kas darbojas ar zaudējumiem.

(104)

WestLB uzskata, ka par Wfa kapitālu maksātās atlīdzības apmērs ir atbilstošs. Lai šo uzskatu pastiprinātu, WestLB iesniedza kādas investīciju bankas eksperta atzinumu par atlīdzības novērtējumu. Eksperta atzinumā Wfa kapitāla riska profils tiek salīdzināts ar citiem kapitāla instrumentiem kapitāla tirgos; jāsecina, ka Wfa speciālie uzkrājumi būtu piemērojami ar maržu no 0,9 % līdz 1,4 %. Tam atbilstu fakts, ka bankai WestLB, lai izmantotu Wfa kapitālu, rodas izmaksas 1,1 % apmērā pirms nodokļu nomaksas. WestLB uzsver, ka pilnīgai Wfa kapitāla izmantošanai rodas vēl papildu refinansēšanas izmaksas; tās tiek izteiktas dažādos dokumentos ar 7,5 % līdz 9,3 %.

(105)

WestLB arī apgalvo, ka BdB iesniegtie dati par Vācijas banku peļņu no pašu kapitāla dažādu iemeslu dēļ esot neatbilstoši. BdB aprēķinā izmantotie investīciju periodi īpašās biržas kursu attīstības dēļ nosaka sevišķi augstu peļņu no kapitāla. BdB izmantotā vidējā aritmētiskā lieluma noteikšana dod nekorektus rezultātus; esot nepieciešams izmantot vidējo ģeometrisko (“Compound annual growth rate”). Savos aprēķinos BdB izmantojot investīcijas periodus, kas 1992. gadā ieguldījumu veikšanai esot bijuši nenozīmīgi, turklāt atsevišķi gadi, ņemot vērā visas iespējamās dīkstāves, esot skaitīti vairākkārt. Lai aprēķinātu vidējo peļņu no pašu kapitāla Vācijas lielajām bankām, BdB aprēķinos esot izmantotas kredītiestādes, kas savu atšķirīgo galveno darījumu dēļ neesot salīdzināmas ar WestLB. Ja no BdB nosauktās vidējas peļņas no kapitāla 16,6 % atskaitītu visus šos faktorus, galā iznāktu 5,8 %.

(106)

Saskaņā ar WestLB informāciju, Wfa iekļaušana bankā WestLB deva ievērojamus izmaksu ietaupījumus pašai Wfa. Pirmajos divos gados Wfa personālu varēja samazināt par 53 personām (pirms tam bija 588 personas: “Wfa-Alt” personāls, kā arī WestLB dzīvokļu būvniecības nodaļas darbinieki, kuru izmaksas pirms Wfa iekļaušanas bija jāsedz Wfa). Pirmajos gados Wfa iekļaušana deva sinerģijas efektu 13 miljonus DEM (7 milj. EUR) gadā. Personāla samazināšana turpinātos, tā kā varētu rēķināties ar ietaupījumiem, sākot ar 1997. gadu, ar 25 miljoniem DEM (13 milj. EUR) gadā. Šīs summas tiktu novirzītas vienīgi federālās zemes dzīvokļu būvniecības veicināšanai. Kādā citā dokumentā tiek minēts sinerģijas efekts vismaz 35 miljoni DEM (18 milj. EUR) gadā.

(107)

Wfa iekļaušanas procesā bankai WestLB radušies izdevumi 33 miljonu DEM (17 milj. EUR) apmērā, lai mainītu Wfa darbinieku pensijas sistēmu un līdz ar to veiktu atbilstošus maksājumus valsts un federālo zemju sociālās nodrošināšanas iestādei. Šie maksājumi vēlāk samazināja Wfa izdevumus.

(108)

Saskaņā ar WestLB skaidrojumu, Wfa atbrīvošana no noteiktu nodokļu maksāšanas atbilst Vācijas nodokļu tiesiskās sistemātikas prasībām par attiecīgu nodokļu atlaidi institūcijām, kas kalpo publiskiem mērķiem un nepiedalās konkurences cīņā ar institūcijām, kas maksā nodokļus. WestLB jāmaksā visi nodokļi bez ierobežojuma un no Wfa atbrīvošanas no nodokļiem tai nerodas nekādas priekšrocības. Īpašuma nodoklis nav piedzīts kopš 1997. gada 1. janvāra, rūpalu kapitāla nodoklis – kopš 1998. gada 1. janvāra.

(109)

Atbrīvošana no apstrīdamām saistībām esot notikusi pirms kapitāla pārskaitīšanas un pirms Wfa kapitāla novērtēšanas. Līdz ar to summa 4 miljardi DEM (2,05 mljrd. EUR) atspoguļo stāvokli bez saistībām. Tā kā atlīdzība attiecas uz šo summu, redzams, ka WestLB no šīs saistību atbrīvošanas negūst nekādas priekšrocības.

(110)

Vācija uzskata, ka šis notikums saskaņā ar EK Līgumu neietver nevienu valsts atbalsta elementu par labu WestLB. Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme saņem piemērotu, tirgum atbilstošu atlīdzību. Arī pārējiem WestLB kapitāldaļu īpašniekiem šis notikums nesniedz nekādu valsts atbalstu, jo pēc Wfa iekļaušanas kapitāla struktūras saglabāšana ar WestLB maksāto piemēroto atlīdzību ir taisnīga. Arī uz Wfa attiecinātā nodokļu atlaide nesatur nevienu valstiskās atbalsta elementu par labu WestLB, jo tā neskar bankas komercdarbību.

(111)

Vācija uzskata, ka Komisija var šo gadījumu pārbaudīt, tikai rēķinoties ar apstākļiem laika posmā, kad tika pieņemts lēmums par investīciju, t.i. 1991. gada beigas. Tikai šie apstākļi varēja tikt ņemti vērā federālās zemes lēmumā par kapitālieguldījumu. Vēlākie jautājumi un iztirzājumi, piemēram, Federālās kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes atzinums par garantijas kapitālu un ikgadējie Wfa kapitāla un saistību uzskaitījumi un novērtējumi WestLB bilancē nevarot būt Komisijas pārbaudes priekšmets.

(112)

Vācija uzskata, ka domas par Wfa iekļaušanu WestLB bijušas jau 70. un 80. gados. Pamatā bija motivācija izveidot dzīvokļu būvniecības veicināšanas uzņēmumu par ekonomiski izdevīgāku. Pirms Wfa iekļaušanas sevišķi sarežģīts bijis dzīvokļu būvniecības aizdevumu iegūšanas process, jo līdzās kompetentajām publiskajām iestādēm piedalījušās gan Wfa, gan arī WestLB. WestLB jau bijusi atsevišķa nodaļa “Dzīvokļu būvniecības veicināšana”, kuras izmaksas segusi Wfa. Šī struktūra darbojās ar dubultu darbinieku sastāvu, dubultu grāmatvedību un citiem ekonomiska rakstura zaudējumiem. Pēc Wfa iekļaušanas mecenātiem bija jāsadarbojas tikai ar vienu kontaktpersonu agrāko divu vietā.

(113)

Turpinājumā Vācija skaidro, ka izpildīt jaunos maksātspējas kritērijus, WestLB varējusi arī sagādājot papildu pašu kapitālu. Lai nodrošinātu bankas ilgtermiņa darbību, saprātīgi bijis palielināt bāzes pašu kapitālu. Tas viss liecina, ka primārais iekļaušanas motīvs bija nevis WestLB pašu kapitāla palielinājums, bet gan iespējamo sinerģijas efektu gūšana un dzīvokļu būvniecības veicināšanas procesa uzlabošana. Maksātspējas prasību grozījumi uzskatāmi vienīgi par notikuma izraisītāju.

(114)

Attiecīgajā likuma punktā noteikts, ka federālās zemes dzīvokļu būvniecības īpašumam jāsaglabā savas mērķsaistības, jānodrošina tā īpašums un jāsaglabā dzīvokļu būvniecības politikas iestāde. Atbilstoši iepriekšminētajam, WestLB ir jāvada Wfa kā organizatoriski un ekonomiski patstāvīga iestāde, kam ir pašai sava gada bilance. WestLB likvidēšanas gadījumā federālajai zemei ir priviliģētas tiesības uz Wfa tīro kapitālu. Visi Wfa ieņēmumi vienmēr izmantojami dzīvokļu būvniecības veicināšanai. Tikai to Wfa pašu kapitāla daļu, kas Wfa pašai nav nepieciešama sava kapitāla vērtību nodrošinājumam, var izmantot WestLB banku uzraudzības tiesiskajiem mērķiem. Ar īpašajām uzraudzības, informācijas un kooperācijas tiesībām federālajai zemei saglabājas sevišķa ietekme uz Wfa.

(115)

Ārējās attiecībās ar speciālajiem uzkrājumiem tiek garantēts neierobežoti. WestLB bankrota vai likvidācijas gadījumā kreditoriem būtu tieša pieejamība Wfa speciālajiem uzkrājumiem. Arī zaudējumu gadījumā būtu iespējama pilnīga norēķināšanās ar speciālajiem uzkrājumiem. Turpretim iekšējās attiecībās WestLB īpašnieki esot citādi noregulējuši Wfa garantijas kapitāla hierarhiju. Šeit Wfa kapitāls garantē subordinēti tikai pēc WestLB cita pašu kapitāla. Tā kā šī iekšējā noruna neskar tiesisko atbildību ārējās attiecībās, BAKred1992. gada 30. decembrī atzinusi speciālos uzkrājumus 4,0 miljardu DEM (2,05 mljrd. EUR) apmērā par bāzes pašu kapitālu.

(116)

Vācija piezīmē, ka federālajai zemei nekādā gadījumā nav bijis pienākums kā alternatīvu Wfa iekļaušanai izpētīt privatizēšanas iespēju, lai šādā veidā rastu WestLB iespēju pievērsties kapitāla tirgum un tur sagādāt nepieciešamo pašu kapitālu. Federālajai zemei neesot bijis pienākuma atvērt banku WestLB privātajam kapitālam. Šāda argumentācija būtu atzīstama par nesaderīgu ar EK Līguma 295. pantu.

(117)

Neesot bijusi nepieciešamība paaugstināt WestLB kopējo rentabilitāti, jo peļņas no kapitāla paaugstināšanas pasākumi esot nepieciešami tikai tad, ja valsts iepludina kapitālu zaudējumus nesošā uzņēmumā. Augstākā tiesa kapitālieguldītāja principu tirgus ekonomikas apstākļos piemērojot tikai tādos gadījumos, ja notiek valsts intervences zaudējumu nesošos uzņēmumos vai ekonomikas nozarēs ar strukturāli lieku kapacitāti. No jurisdikcijas nav iespējams secināt, ka Komisija drīkstētu pārbaudīt valsts investīcijas veselā, peļņu nesošā uzņēmumā nolūkā uzzināt, vai no kapitāla tiek iegūta vismaz vidējā peļņa. Valsts var ņemt vērā arī ilgtermiņa stratēģiskus apsvērumus, tai pieder zināma rīcības brīvība, un šajā jomā Komisija nav tiesīga pārbaudīt uzņēmēja lēmumus. Tādēļ Komisija nedrīkstētu pieprasīt noteiktu minimālo peļņu no kapitāla, kamēr attiecīgie uzņēmumi ilgstoši necieš zaudējumus. Arī vidējās peļņas no kapitāla vērtības netieši norādīja, ka daudzu uzņēmumu rentabilitāte ir zem nozares vidējā līmeņa. Neskaidrības izraisot arī jautājums, kurus uzņēmumus un kādos laika posmos vajadzēja ņemt vērā, veicot vidējās peļņas no kapitāla aprēķinu. Valstij, pieņemot lēmumus, nav pienākuma orientēties vienīgi uz rentabilitātes apsvērumiem. Arī privāts investors var ņemt vērā pavisam citus aspektus. Tas viss attiecas uz uzņēmēja brīvību, vai turpināt uzņēmuma darbību, ja tā rentabilitāte ir zem vidējā līmeņa un papildināt to ar papildu kapitālu. Valsts tikai tad būtu sasniegusi robežnormu, ja ekonomiskā ziņā vairs nevarētu tās izturēšanos salīdzināt ar iespējamo privāta investora izturēšanos.

(118)

Veiktā finanšu operācija attaisnotos arī atbilstoši kapitālieguldītāja principam tirgus ekonomikas apstākļos, privāts investors tā būtu rīkojies. Ieguldītais kapitāls, ņemot vērā tā mērķizlietojumu, nav salīdzināms ar “normālu” pašu kapitāla papildināšanu; Wfa kapitāla ieskaitījums bankā atspoguļo komerciāli vissaprātīgāko un ekonomiski vispamatotāko Wfa kapitāla izmantošanu. Federālā zeme, ieskaitot Wfa kapitālu bankā WestLB, to ieguldījusi cik izdevīgi, vien iespējams. Ja salīdzinātu Wfa ar kādu citu sabiedrībai derīgu kapitālu (piemēram, kādu fondu), tad šā īpašuma privāts īpašnieks būtu rīkojies tieši tāpat, lai rastu ekonomisku pielietojumu kapitālam, kas ir mērķsaistīts un kuru nedrīkst izmantot citur.

(119)

Vācija uzskata, ka Wfa kapitāla publiskais mērķis atspoguļo vispārēju ekonomisko interesi, tādēļ to nevar uzraudzīt Komisija saskaņā ar EK Līguma 295. pantu. Dalībvalstīm ir brīva izvēle izveidot līdzīgus, mērķsaistītus kapitālus.

(120)

Vācija uzskata, ka veids, kādā tiek maksāta piemērota atlīdzība, nevar būt nozīmīgs atbalsta tiesiskuma izvērtēšanā. Tā kā federālā zeme saņem piemērotu atlīdzību, tad tās kapitāldaļu palielināšana bankā WestLB tai nebūtu ne vajadzīga, ne attaisnojama, bet federālajai zemei būtu radītas papildu ekonomiskas priekšrocības bez papildu pretpakalpojuma. Tāda kapitāldaļu papildus saņemšana nemaz nebūtu piemērota, ņemot vērā Wfa kapitāla īpašo raksturu (trūkstoša likviditāte, iekšējās attiecībās subordinēta atbildība). Turklāt pastāv arī noteikti kapitāla tirgus instrumenti, ar kuriem būtu iespējams salīdzināt Wfa kapitālu, kas arī nav saistīti ar balsstiesībām. Tā kā norunātā atlīdzība ir piemērota, pārējie kapitāldaļu īpašnieki nesaņem papildu ienākumus, kuri tiem normālos tirgus ekonomikas apstākļos nepienāktos, un līdz ar to arī WestLB pievilcīgums citu kapitālieguldītāju acīs nepalielinās. Tā kā WestLB kapitāldaļu īpašnieki ir pastāvīgi un neviens jauns (privāts) kapitāldaļu īpašnieks nevarot iesaistīties, pārāk zema atlīdzība nevarētu iespaidot iespējamus privātus investorus. Pat ja citi kapitāldaļu īpašnieki faktiski saņemtu kādu priekšrocību, ietekme uz krājkasēm būtu pārāk niecīga, lai to sajustu.

(121)

Tā kā federālā zeme saņem nemainīgu, piemērotu atlīdzību, un WestLB vienmēr ir bijis un turpmāk būs peļņu nesošs uzņēmums, kas norunāto atlīdzību var samaksāt bez jebkādas šaubīšanās, tad WestLB faktiskās peļņas lielums no kapitāla nav nozīmīgs, tā kā federālajai zemei nav nepieciešamības pieprasīt bankai augstāku rentabilitāti.

(122)

Vācija uzskata, ka WestLB par pārskaitīto kapitālu maksāja piemērotu atlīdzību. To, ka WestLB maksās atlīdzību par tās rīcībā nodoto kapitālu, federālā zeme jau bija paredzējusi kā pārskaitīšanas priekšnoteikumu. Par atlīdzības lielumu un tās noteikšanas bāzi ieinteresētās puses esot detalizēti diskutējušas. Tā kā 1991.gadā tomēr vēl neesot bijis zināms, kādu summu BAKred atzīs par bāzes pašu līdzekļiem, atlīdzība esot noteikta tikai principā, taču nevis konkrēti kapitāla pārskaitīšanas brīdī. Faktiskā likme 0,6 % esot noteikta tikai 1993. gadā pēc WestLB kapitāldaļu īpašnieku apspriešanās (31). Vācija nav iesniegusi Komisijai par to nekādus dokumentus ar paskaidrojumiem, kā šī vērtība ir noteikta; drīzāk tā uzskata, ka, nevis apsvērumi par to, kas būs atlīdzības likmes pamatā, esot izšķirīgi atbalsta tiesiskuma noteikšanai, bet gan pats rezultāts, un tas esot atbilstošs. Nemainīgā atlīdzība ir jāmaksā no sadalāmās peļņas, tātad – pirms dividenžu izmaksas. Ja atlīdzība vienā gadā netiks izmaksāta negūtās peļņas dēļ, tad nav tiesību uz kompensācijas maksājumu nākamajos gados (32). 0,6 % vērtības atbilst izdevumiem pirms WestLB nodokļu nomaksas, kas ir 1,1 %.

(123)

Zemāk publicētajā tabulā redzami WestLB maksājumi federālajai zemei kā atlīdzība par pārskaitīto kapitālu:

(124)

4. tabula: WestLB izmaksātā atlīdzība par Wfa kapitāla ieskaitīšanu (summas norādītas; Vācijas dati)

(125)

Vācija iesniedza kādas neatkarīgas konsultāciju firmas slēdzienu, ko bija pasūtījusi WestLB, lai noskaidrotu, cik lielai būtu jābūt piemērotai atlīdzībai par kapitālieguldījumu ar tādu pašu riska profilu, kāds bija Wfa kapitālam 1991. gadā. Šajā ekspertu slēdzienā pārbaudīts riska profils kā ārējās, tā arī iekšējās attiecībās, kā arī atlīdzības maksājumu nosacījumi. Šīs pazīmes salīdzinātas ar dažādiem eksistējošiem kapitāla instrumentiem starptautiskajos kapitāla tirgos, lai tā noskaidrotu piemērotu atlīdzību. Šis salīdzinājums izskaidrots nākamajā rindkopā. Eksperti kā piemērotu noteica atlīdzības likmi no 0,9 % līdz 1,4 %. Tā kā atlīdzība 0,6 % apmērā bankai WestLB par izdevumiem pirms nodokļu nomaksas sasniedz 1,1 %, tad atlīdzība tiek uzskatīta par piemērotu. Papildu šai tiešajai atlīdzībai jāņem vērā kapitāla ieskaitīšanas sinerģijas efekti.

(126)

Speciālistu slēdzienos konstatēts, ka kapitāla instrumenta peļņa atkarīga no riska profila, jo augstāks risks, jo augstāka riska piemaksa, t.i. procentu starpība, kas jāmaksā, atšķirībā no drošajiem valsts aizņēmumiem. Analizējot kapitāla instrumenta riska profilu, sevišķi nozīmīgi ir trīs faktori: šā brīža procentu maksājumu modalitāte, ieguldītāja pozīcija šā brīža zaudējumu gadījumā un ieguldītāja pozīcija bankrota, respektīvi, likvidācijas gadījumā. Speciālistu slēdzienos aprakstītas vairāku finanšu tirgū eksistējošu kapitāla instrumentu (parastās akcijas, netiešā līdzdalība, vērtspapīri, “Perpetual preferred share”,“Trust preferred securities” un subordinētais aizņēmums) dažādas pazīmes (33) un salīdzinātas ar Wfa kapitālu. Saskaņā ar speciālistu slēdzieniem, Wfa kapitālu vislabāk salīdzināt (34) ar vērtspapīriem, “Perpetual preferred shares” un netiešo līdzdalību. No minētajiem kapitāla instrumentiem Vācijā nav atzīti “Trust preferred shares” un “Perpetual preferred shares”. Saskaņā ar speciālistu slēdzieniem, Vācijā 1991. gada nogalē darbojās šādi kapitāla instrumenti ar bāzes pašu līdzekļu kvalitāti: parastās akcijas, priekšrocību akcijas un netiešā līdzdalība.

(127)

Speciālistu slēdzienos uzsvērts, ka WestLB bankrota gadījumā Wfa kapitāls tiktu nodots kreditoru rīcībā (galvojuma funkcija). Vienlaikus varētu izlīdzināt WestLB zaudējumus ar Wfa speciālajiem uzkrājumiem neierobežotā apjomā (zaudējumu izlīdzināšanas funkcija). Iekšējās vienošanās un Wfa kapitāla mērķsaistība šādos gadījumos netiekot ņemta vērā. Iekšējās attiecībās tiekot galvots ar speciālajiem uzkrājumiem subordinācijas kārtībā pēc WestLB cita pašu kapitāla, un, pieņemot lēmumu, tas ir izšķirīgi kapitālieguldītājam.

(128)

Attiecībā uz zaudējumu izlīdzināšanas funkciju, var salīdzināt Wfa speciālos uzkrājumus ar “Perpetual preferred shares”. Tā kā Wfa speciālie uzkrājumi tiktu izmantoti tikai tad un paralēli ar vērtspapīriem (kas ir papildu pašu līdzekļi), kad WestLB citi bāzes pašu līdzekļi jau būtu izlietoti, un arī vērtspapīri daļēji būtu izlietoti kopā ar šiem citiem bāzes pašu līdzekļiem, tad tiem ir mazāks risks nekā vērtspapīriem. Tas pats attiecas arī uz netiešo līdzdalību.

(129)

Attiecībā uz galvojuma funkciju, speciālie uzkrājumi tiktu izmantoti pēc citiem bāzes pašu līdzekļiem, taču pirms netiešās līdzdalības, vērtspapīriem un citiem papildu pašu līdzekļiem. Arī attiecībā uz galvojuma funkciju var salīdzināt Wfa speciālos uzkrājumus, ņemot vērā to risku, ar “Perpetual preferred shares”. Taču, tā kā WestLB bankrota iespējamība ir ļoti neliela, tad šis risks praktiski nav jāņem vērā, un attiecīgās riska izmaksas kapitālieguldītājam būtu ļoti zemas.

(130)

Procentu maksājumi par Wfa kapitālu tiekot maksāti no sadalāmās peļņas, un tiem ir prioritāte pirms dividenžu izmaksas. Ja peļņa nav pietiekama, tad netiek izmaksāta atlīdzība. Šāda regulēšana principiāli atbilst “Perpetual preferred shares”. Vērtspapīriem ir mazāks risks, jo atliktie procentu maksājumi tiek uzkrāti un kumulatīvi izmaksāti vēlākajos gados. Arī netiešās līdzdalības gadījumos iespējama kumulatīva pēcizmaksa. Par Wfa speciālajiem uzkrājumiem nesamaksāšanas risks attiecas vienīgi uz riska piemaksu (“likviditātes trūkuma” dēļ), (par to stāstīts turpmāk), kamēr diviem iepriekšējiem instrumentiem nesamaksāšanas risks attiecas uz kopējo kuponu (bezriska peļņa no kapitāla plus riska marža). Attiecībā uz procentu maksājumiem Wfa speciālo uzkrājumu risks ir mazāks nekā pārējiem trim instrumentiem.

(131)

Eksperti secināja, ka riska piemaksu par Wfa speciālajiem uzkrājumiem pienākas maksāt ne tikai par vērtspapīriem un netiešo līdzdalību, bet arī par “Perpetual preferred shares”. Vērtspapīriem tiek nosaukta “vēsturiskā marža” no 1,0 % līdz 1,2 % pirms nodokļu nomaksas, par netiešo līdzdalību – no 1,1 % līdz 1,5 % un par “Pperpetual preferred shares”‚- no 1,5 % līdz 2,0 % (35). Par Wfa speciālajiem uzkrājumiem par laika posmu no 1993. gada līdz 1996. gadam tiek aprēķināta atlīdzība 1,1 % (36). Par 1992. gadu tiek nosaukti 255 % (37). Jāņem vērā arī sinerģijas efekts. Eksperti secināja, ka WestLB izmaksātā atlīdzība par 1992. gadu bijusi par augstu un laika posmā no1993. gada līdz 1996. gadam – atbilstoša.

(132)

Vācija uzskata, ka skaidras naudas kapitāla ieguldījums nozīmē pašu kapitāla palielinājumu un rada likviditāti. Likvīdos līdzekļus varētu ieguldīt no jauna, un tie nestu procentus, par ko kapitālieguldītājs pieprasītu atlīdzību. Wfa iekļaušana palielinājusi WestLB pašu līdzekļus, taču nav radījusi likviditāti. Wfa kapitāls ir mērķpiesaistīts dzīvokļu būvniecības veicināšanai. Atšķirībā no skaidras naudas kapitālieguldījuma, WestLB nevar no jauna investēt nevienu likvīdu līdzekli, bet, lai sasniegtu to pašu rezultātu, tai nepieciešams sagādāt likviditāti kapitāla tirgū. Tas izraisa papildu procentu izdevumus. Federālā zeme šo trūkstošo likviditāšu dēļ var pieprasīt atlīdzību tikai riska piemaksu apmērā, t.i. investīcijas kopējās peļņas no kapitāla un atbilstoša Vācijas valsts aizņēmuma peļņas no kapitāla starpību.

(133)

Turpmāk minēts, ka visām kredītiestādes risku saturošām aktīvu operācijām ir nepieciešama likviditāte, tā, piemēram, arī mijmaiņas (swop), nākotnes (forward) un atvasinātajām (derivative) operācijām. Tikai galvojumus un garantijas var izsniegt bez likviditātes piesaistes, attiecīgie darījumi netiktu minēti arī bankas bilancē.

(134)

Pie vērā ņemamām refinansēšanas izmaksām jāmin peļņa no bezriska ilgtermiņa (termiņš 10 gadi) Vācijas valsts aizņēmuma.1991. gada beigās atbilstošā peļņa no apgrozījuma bijusi 8,26 %. WestLB faktiskās vidējās refinansēšanas izmaksas 1991. gada novembrī – ap 9,28 %.

(135)

Vācija uzskata, ka, atbilstoši Galvenā līguma protokola piezīmēm, atlīdzība jāmaksā par vidēji gadā WestLB pašu darījumā iesaistītajiem Wfa speciālajiem uzkrājumiem, un, proti, pirmoreiz par 1993. gadu. Tomēr faktiski WestLB maksā atlīdzību nevis par izmantoto, bet gan par izmantojamo daļu, t.i., nevis par Wfa pašu darījumā aizņemto speciālo uzkrājumu daļu.

(136)

“Pārpalikusī kapitāla summa”, t.i. speciālo uzkrājumu daļa, kas aizņemta Wfa pašu darījumam, kā arī 1,9 miljardi DEM (970 milj. EUR), kas WestLB bilancē parādīta kā pašu kapitāls, taču BAKred to nav atzinusi par bāzes pašu līdzekļiem, WestLB nav ekonomiska pielietojuma, jo to nevarot izmantot kā nodrošinājumu nevienam papildu risku saturošam aktīvu darījumam. Bilancē norādītie 1,9 miljardi DEM (970 milj. EUR) radušies tikai kā starpības summa novērtējuma gaitā. Tā kā reitingu aģentūras un tirgu pārzinoši investori orientējas tikai pēc atzītajām summām, WestLB summa 1,9 miljardi DEM (970 milj. EUR) ir ekonomiski nenozīmīga. Neviens privātais kapitālieguldītājs par to nevar pieprasīt atlīdzību tirgū, jo bankai vienmēr būs citas iespējas iegādāties tirgū pašu kapitālu (piemēram, kā normālu skaidras naudas kapitāla palielinājumu), kas tiktu atzīts par bāzes pašu līdzekļiem.

(137)

Vācija paskaidro, ka Wfa aktīvus un pasīvus katru gadu no jauna apliek ar nodokļiem, lai WestLB bilancē varētu norādīt skaidras naudas vērtību. Tā kā aizdevumu atmaksāšana un ilgtermiņa procentu maksājumi tika noteikti par zemākiem procentiem nekā dzīvokļu būvniecības aizdevumi, pastāv iespēja, ka Wfa kapitāla nominālā vērtība palielināsies, kamēr ar nodokļiem apliktā, kā arī riska izsvērtā summa samazināsies.

(138)

Saskaņā ar Vācijas informāciju federālā zeme ar Wfa iekļaušanu gaidīja sinerģijas efektu, kas ilgtermiņā aprēķināts par vairāk nekā 30 miljoniem DEM (15 milj. EUR) gadā. Tas rastos, vienkāršojot veicināšanas metodiku, cita starpā, arī izbeidzot agrāko darbu dubultošanu, vienkāršojot un paātrinot komunikācijas un samazinot koordinēšanas darbu apjomu. Pēc iekļaušanas Wfa nepieciešams mazāk personāla un vairs nav jāveic kompensācijas maksājums par darbiem, ko iepriekš Wfa uzdevumā veikusi WestLB Dzīvokļu būvniecības attīstības nodaļa. Federālās zemes cerības attaisnojās, un Wfa iekļaušana WestLB bija uzņēmumam ekonomiski vienīgais ceļš, lai sasniegtu sinerģijas plusus. Turklāt nav svarīgs veids, kā sinerģija sasniegta federālās zemes uzņēmējdarbības brīvības ietvaros, kas aizsargāta ar EK Līguma 295. pantu.

(139)

Vācija norāda, ka WestLB 1992. gadā samaksājusi 33 miljonus DEM (17 milj. EUR) par Wfa darbinieku esošajiem un nākamajiem pensiju nodrošinājumiem, līdz ar to samazinot Wfa nākotnes izdevumus. Šie maksājumi WestLB grāmatvedībā 15 gadu laikā veidotu summu 1,6 miljonus DEM (0,8 milj. EUR) gadā.

(140)

Wfa atbrīvošanu no īpašuma, rūpalu kapitāla un juridiskās personas ienākumu nodokļa nosaka Vācijas nodokļu sistēma. Wfa un citi publiski tiesiskie uzņēmumi ir atbrīvoti no nodokļiem, jo tie nekonkurē ar citām finanšu iestādēm, kas ir nodokļu maksātājas, bet gan izpilda valsts noteiktus veicināšanas mērķus. Saskaņā ar nodokļu atbrīvojuma rezultātā ietaupītajām summām, valstij jāizdod mazāk līdzekļu Wfa darbības nodrošinājumam. WestLB maksā nodokļus pilnā apjomā par kopējo ieņēmumu (tātad arī par to, kas sasniegts, izmantojot Wfa pašu kapitālu konkurences darījumiem) un par Wfa atbrīvojumu no nodokļiem nesaņem nekādas finansiālas priekšrocības, jo nepaaugstinās par bāzes pašu līdzekļiem atzītā summa. Pat ja atbrīvojums no nodokļu maksāšanas izraisītu atzītā kapitāla palielināšanos, arī tad WestLB negūtu nekādu labumu, jo tad tai būtu jāmaksā atbilstoša atlīdzība par starpības summu.

(141)

Kas attiecas uz īpašuma un rūpalu kapitāla nodokli, īpašuma vērtība tikai vienreiz var būt pakļauta aplikšanai ar nodokli, un tas tiek izdarīts tieši tur, kur īpašumu izmanto. Tā kā tiešas pielietošanas ziņā dzīvokļu būvniecības veicināšanas nodaļā Wfa kapitāls ir atbrīvots no nodokļiem, to nevar aplikt ar nodokļiem arī tad, ja tas tiek turpmāk izmantots sekundāri. Šis apstāklis rada pretrunas ar Vācijas nodokļu tiesību sistēmu. Tas pats attiecas arī uz privātas no nodokļiem atbrīvotas apvienības iekļaušanu privātā bankā. Tā kā šis atbrīvojums no nodokļu maksāšanas nerada bankai WestLB nekādas bezatlīdzības priekšrocības, tad tas arī neatspoguļo nekādu valsts atbalstu. Bez tam, vēl kopš 1997. gada, respektīvi, 1998. gada netiek piedzīti īpašuma un rūpalu kapitāla nodokļi, jo Federālā konstitucionālā tiesa tos ir pasludinājusi par esošiem pretrunā ar Konstitūciju.

(142)

Vācija ziņo, ka ar atbrīvojumu no galvojuma pienākuma, tiek kavēta federālās zemes dzīvokļu būvniecības veicināšanas īpašuma pastāvīga ikgadēja samazināšanās jaunu saistību dēļ. Atteikšanās nesamazina federālās zemes īpašumu, jo tai Wfa likvidēšanas gadījumā tiktu iepludināts atbilstoši lielāks dzīvokļu būvniecības veicināšanas kapitāls. Tā kā Wfa saistības, kas tika atceltas, būtu atlīdzināmas tikai likvidācijas gadījumā, atbrīvojums no galvojuma pienākuma nemaina federālās zemes kopējo ekonomisko stāvokli. Tā visa rezultātā federālā zeme ir atteikusies vienīgi no pretenzijām pati pret sevi.

(143)

Saistību atlaišana ņemta vērā, kad BAKred novērtēja Wfa garantijas kapitālu, un uz šā pamata WestLB maksā piemērotu atlīdzību. Līdz ar to WestLB nav saņēmusi nekādas finansiālas priekšrocības par galvojuma atbildības atcelšanu.

(144)

Par abu banku apvienību izteikto viedokli Vācija paskaidro, ka kopējie pārmetumi nav apstiprināti ar faktiem vai kredītiestāžu konkrētām sūdzībām par WestLB darbību tirgos. Vienā šo viedokļu izvirzītajā jautājumā par iestādes izmaksu un funkciju nodrošinājumu, un garantētāju galvojumu neesot nekādas saistības ar iztirzājamo gadījumu, un to vajadzētu aplūkot atsevišķi.

(145)

BdB viedokļa sakarā Vācija uzsver, ka Wfa iekļaušana nav bijis Ad-hoc risinājums, bet gan tā balstīts uz ilgstošām stratēģiskām pārdomām, jo sevišķi, ņemot vērā Wfa ekonomiskā derīguma palielināšanu. Augstākās tiesas praksē nav neviena gadījuma, kad valsts investīcijas veselā, ienesīgi funkcionējošā uzņēmumā tiktu uzskatītas par valsts atbalstu. Gadījums, uz kuru norāda BdB, skarot uzņēmumu, kas strādājis ar zaudējumiem. Tā kā WestLB kopš tās dibināšanas pastāvīgi guvusi peļņu, nevar piemērot tirgus ekonomikā darbīgā kapitālieguldītāja principu. Arī Augstākās tiesas jurisdikcijā šāds princips nekad nav piemērots veselam, ienesīgam uzņēmumam. Arī privāts kapitālieguldītājs neizvērtē vienīgi gaidāmo peļņu no kapitāla, bet ņem vērā arī citus stratēģiskus apsvērumus. Glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu gadījumā jāizvirza citi apsvērumi, nekā palielinot ienesīga uzņēmuma kapitālu. Valsts investīcijas pēc notikušā nevar tā vienkārši novērtēt, vai nozarei atbilstošā vidējā rentabilitāte ir sasniegta. Citādi jebkura valsts investīcija kādā bankā, kuras rentabilitāte ir zem vidējās, būtu jāatzīst par valsts atbalstu, kamēr tajā pašā laikā privāts kapitālieguldītājs arī investē tieši tajā uzņēmumā. Kapitālieguldītājs neorientējas pēc nozares vidējā sasnieguma, bet gan uz nākotnes izredzēm.

(146)

Priekšraksti par valsts atbalstu dod tikai iespēju pārbaudīt Wfa kapitāla iekļaušanas nosacījumus, bet nevis Wfa kapitāla īpatnības, kas aizsargātas ar EK Līguma 295. pantu. Tā kā Wfa kapitāla īpašais raksturs ir šā panta aizsardzībā, tad iekļauto Wfa kapitālu nedrīkst salīdzināt ar normāla likvīda pašu kapitāla ieguldīšanu. Arī privāttiesisks fonds var tikt iekļauts tieši tāpat kā Wfa, neaizskarot tā peļņas mērķsaistīto pielietojumu.

(147)

Attiecībā uz Wfa kapitāla riska profilu vajadzētu saskatīt atšķirību starp federālo zemi kā WestLB īpašnieku un kā Wfa speciālo uzkrājumu investoru. Kā Wfa investoram federālajai zemei ir mazāks risks, jo starp WestLB kapitāldaļu īpašniekiem ir vienošanās, ka iekšējās attiecībās ar speciālajiem uzkrājumiem garantēs tikai subordinēti. Federālās zemes risks kā Wfa investoram ir attiecīgi ierobežots par ieskaitītā kapitāla lielumu un nevis vairāk, kā to apgalvo BdB.

(148)

Vācija paziņo, ka BdB iesniegtie aprēķini par peļņu no kapitāla (kas ņemti no neatkarīga eksperta slēdziena), ir kļūdaini. Vācija šo uzskatu pamato ar cita speciālista slēdzienu, kas veikts pēc WestLB pasūtījuma. Saskaņā ar pēdējo slēdzienu galvenā kļūda ir nekorektā aprēķina metode (pielietots vidējais aritmētiskais vidējā ģeometriskā vietā, “Compound annual growth rate”) un atsauce uz mazsvarīgiem investīciju periodiem. Lai šīs kļūdas noregulētu, Vācijas privāto lielo banku rentabilitāte samazinās no 16,86 % pirms nodokļu nomaksas uz 7,0 %. Kļūdaina ir arī Vācijas 5 privātbanku piesaistīšana, lai noskaidrotu salīdzināmās vērtības, jo tās savu galveno darījumu būtības dēļ nav salīdzināmas ar WestLB. Vienā no salīdzinājumam piesaistītajām bankām veiktajā aprēķinā peļņa no pašu kapitāla noslīdējusi uz 5,8 %. Turklāt BdB pētījumam izvēlēts nereprezentatīvs laika posms no 1982. gada līdz 1992. gadam, kad notika divas biržas kursa celšanās. Ja pētījumam būtu paņemts īsāks laika posms, tad peļņas no kapitāla skaitļi būtu vēl zemāki.

(149)

Vācija noraida BdB argumentāciju, ka trūkstošās likviditātes dēļ nerodas nekādas refinansēšanas izmaksas, jo šis likviditātes trūkums ņemts vērā, diskontējot Wfa kapitāla nominālvērtību. Vācija uzskata, ka šai diskontēšanai nav nekā kopīga ar apstākli, ka Wfa kapitāls būtībā sastāv no bezprocentu un ar zemiem procentiem apliktiem ilgtermiņa aktīviem un pasīviem. Vācija noraida arī argumentu, ka, pat pieņemot refinansēšanas izmaksas, vienīgi neliels peļņas no kapitāla samazinājums par 2,7 % pirms nodokļu nomaksas ir pamatots. BdB iesniegtais kāda eksperta viedoklis esot nepareizs, jo tajā nepieļaujamā veidā sajauktas bankas operācijās gūtās peļņas ar kāda neatkarīga kapitālieguldītāja peļņām. Arī BdB ekspertu slēdziens pamatojoties uz bruto peļņām, kaut gan pareizi būtu salīdzināt neto peļņas. Vācija valdība iesniedza savu ekspertu slēdzienu, ko veikusi kāda neatkarīga konsultāciju firma.

(150)

Sinerģijas efekts izpaužas vienīgi Wfa, nevis WestLB iekšienē, jo dubultdarbs un paralēlās struktūrvienības likvidētas (ar WestLB agrākās dzīvokļu būvniecības nodaļas pārvietošanu). Sinerģijas efekts sasniegts pilnīgi neatkarīgi no Wfa un WestLB ekonomiskās, organizatoriskās un personāla atdalīšanas. Sinerģijas efekta rezultātā Wfa nepieciešamas mazākas kapitāla piemaksas no federālās zemes, un tas ir tiešā sakarā ar Wfa iekļaušanu WestLB.

(151)

Atšķirība starp Wfa speciālo uzkrājumu bilances pamatojumu un BAKred uzraudzības tiesiski atzīto summu skaidri izklāstīta attiecībā pret trešajām personām. Pēc kreditora domām uzraudzības tiesiski neatzītajam kapitālam nav galvojuma kvalitātes. Tā kā tikai tā WestLB kapitāla daļa, kura var tikt izmantota bankas operāciju nodrošinājumam, ir bankai ekonomiski nozīmīga, tad federālā zeme nevar prasīt atlīdzību par lielāku summu.

(152)

Wfa atbrīvojumu no saistībām BAKred ņēma vērā, novērtējot Wfa kapitālu un uz šā pamatojuma WestLB maksājot atlīdzību. Ar Wfa atbrīvojumu no garantēšanas pienākuma netiek ietekmēts federālās zemes kopējais ekonomiskais stāvoklis. Arī atbrīvojums no nodokļu maksāšanas neizpaužas kā WestLB priekšrocības.

(153)

2004. gada 13. oktobrī sūdzības uzturētāja BdB, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme un akciju sabiedrība WestLB AG iesniedza Komisijai vienošanos jautājumā par atbalstu WestLB lietā. Nekaitējot turpmāk pastāvošajai principiālajai tiesiskajai izpratnei, puses vienojušās par lielumiem, kurus tās uzskata par piemērotiem atbilstošas atlīdzības noteikšanai, un par atbilstošu atlīdzību vispār. Puses lūdz Komisiju, pieņemot lēmumu, ņemt vērā šīs vienošanās rezultātus.

(154)

Puses vispirms aprēķinājušas pēc kapitāla cenu noteikšanas modeļa Capital Asset Pricing Modell (CAPM) sagaidāmo minimālo atlīdzību par hipotētisku pamatkapitāla investīciju bankā WestLB nozīmīgajā Wfa iekļaušanas brīdī. Ņemot to vērā, atbilstošā minimālā atlīdzība par Wfa kapitāla daļu, ko BAKred ir atzinusi par pašu kapitālu un kuru Wfa nedrīkst izmantot par nodrošinājumu savai dzīvokļu būvniecības veicināšanas darbībai, ir 10,19 % gadā.

(155)

Turklāt minimālās atlīdzības aprēķināšanai par pamatu tika ņemtas akciju sabiedrības Vācijas birža REX10 Performance Index iegūtās ilgtermiņa bezriska procentu likmes un izmantoti beta koeficienti, ko 2004. gada 26. maijā novērtējis KPMG eksperts pēc reģionālo banku pasūtījuma. Aprēķins precīzi parādīja, ka Wfa iekļaušanas brīdī bankas WestLB bezriska bāzes procentu likme bija 7,15 %. Par beta koeficientu šajā brīdī, pamatojoties uz KPMG pētījumu, ņemts 0,76. Tirgus riska prēmija vienoti noteikta 4 % apmērā.

(156)

Pamata procentu likme 10,16 % (1991. gada 1. janvāris) aprēķināta šādi: bezriska procentu likme 7,15 % + (vispārējā tirgus riska prēmija 4,0 % × beta koeficients 0,76).

(157)

Pēc tam noteikts maksājums sakarā ar mērķsaistītā kapitāla trūkstošo likviditāti. Turklāt atkal par pamatu ņemta bezriska procentu likme 7,15 % kā paušālētas bruto refinansēšanas izmaksas. Lai aprēķinātu neto refinansēšanas izmaksas, tika ņemts bankas WestLB noteicošais nodokļu apgrūtinājums, attiecināts uz Wfa iekļaušanas brīdi un paušālēts ar 50 %. Tādā veidā noteica trūkstošās likviditātes atvilkumu 3,57 % apmērā.

(158)

Visbeidzot noteikta piemaksa 0,3 % apmērā sakarā ar neveikto balsstiesību izlaidi.

(159)

Kopumā noteikta atbilstoša atlīdzība par mērķsaistīto kapitālu 6,92 % (pēc nodokļu nomaksas), t.i. par Wfa kapitāla daļu, ko BAKred ir atzinusi par pašu kapitālu un ko Wfa nedrīkst izmantot par nodrošinājumu savai dzīvokļu būvniecības veicināšanas darbībai.

(160)

Starp pusēm pastāv vienprātība, ka pēc mātes-meitas modeļa īstenošanas ar 2002. gada 1. janvāri atbalsta tiesiskais nodarījums sakarā ar Wfa iekļaušanu tiks likvidēts.

(161)

Lai novērtētu pasākuma atbilstību līguma noteikumiem par valsts atbalstu, vispirms jāpārbauda, vai pasākums atzīstams par valsts atbalstu, kas atrunāta EK Līguma 87. panta 1. daļā.

(162)

Wfa bija iestāde ar publiskajām tiesībām, kuras vienīgais kapitāldaļu īpašnieks bija Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme un kuras uzdevums bija dzīvokļu būvniecības veicināšana ar zemu procentu vai pat bezprocentu aizdevumiem. Federālā zeme garantēja Wfa visas saistības attiecībā uz iestādes pastāvēšanu un darbību, kā arī garantētāja atbildību. Wfa galvenais finansēšanas avots bija federālās zemes dzīvokļu būvniecības kapitāls, kas izveidots, ik gadus saņemot līdzekļus no federālās zemes budžeta un no procentu ieņēmumiem par dzīvokļu būvniecības aizdevumiem.

(163)

Ja tamlīdzīgs valsts īpašums ar komercvērtību bez pietiekamas atlīdzības tiek iekļauts citā uzņēmumā, tiek runāts par valsts līdzekļiem atbilstoši EK Līguma 87. panta 1. daļai.

(164)

Pārbaudot, vai valsts līdzekļu ieskaitīšana publiskas iestādes uzņēmumā atbalsta šo uzņēmumu un līdz ar to var tikt atzīta par valsts atbalstu atbilstoši EK Līguma 87. panta 1. daļai, Komisija piemēroja “kapitālieguldītāja principu, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos”. Šo principu augstākā tiesa akceptējusi virknē tiesisko lietu un attīstījusi tālāk. Novērtējums pēc šī principa tiek izskatīts 3. punktā. Ja tiek atzīts valsts atbalsts, tad WestLB, t.i., uzņēmums atbilstoši EK Līguma 87. panta 1. daļai, viennozīmīgi ir atbalstīts.

(165)

Liberalizējot finanses un integrējot banku sfērā finanšu tirgu, Kopienā ir pieaugoša jutība pret konkurences izkropļojumiem, pakāpeniski tiek nojaukti konkurenci kavējoši šķēršļi finanšu pakalpojumu tirgos.

(166)

Saskaņā ar 1997. gada darījumu pārskatu WestLB ir universāla un nozīmīga banka starptautiskajos kapitāla tirgos. Tā ir krājkasu centrālā banka un darbojas kā valsts un komunālbanka. WestLB galvenā darbība ārpus Vācijas koncentrējas Eiropā, kur tai ir meitu uzņēmumi, filiāles un pārstāvniecības visās svarīgākajās valstīs. WestLB koncerns ar saviem atbalsta punktiem vairāk nekā 35 valstīs ir pazīstams visā pasaulē.

(167)

WestLB nekādā ziņā nav tikai lokāla vai reģionāla banka, neraugoties uz tās nosaukumu, tradīcijām un likumā paredzētajiem uzdevumiem. WestLB klātbūtne Eiropā un starptautiskajos finanšu tirgos jau aprakstīta II. nodaļas 1. punktā. 1997. gadā ārzemju darījumos WestLB ir guvusi 48 % nekonsolidēto ieņēmumu. Saskaņā ar 1997. gada darījumu pārskatu bankas izaugsme šajā gadā izskaidrojama, pirmkārt, ar ārzemju darījumu palielināšanu.

(168)

Tas viss viennozīmīgi liecina, ka WestLB sniedza banku pakalpojumus konkurencē ar citām Eiropas bankām ārpus Vācijas un – tā kā citu Eiropas valstu bankas darbojas arī Vācijā – Vācijas iekšienē. Šo faktu apliecināja arī divu dalībvalstu banku apvienību viedokļi. Tādēļ nav šaubu, ka atbalsts bankai WestLB kropļo konkurenci un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(169)

Jānorāda arī, ka pastāv ļoti cieša sakarība starp vienas kredītiestādes pašu kapitālu un tās bankas aktivitātēm. Banka var strādāt un paplašināt savu komercdarbību tikai ar par pietiekamu atzītu pašu kapitālu. Tā kā WestLB valsts pasākuma ietvaros tika apgādāta ar tādu pašu kapitālu maksātspējas mērķiem, bankas darījumu iespējas tika ietekmētas tiešā veidā.

(170)

Lai izvērtētu, vai kāda uzņēmuma publisko akciju īpašnieka veiktie kapitāla darījumi atspoguļo valsts atbalstu, Komisija pievērsās “kapitālieguldītāja, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, principam”. Šo principu Komisija izmantojusi daudzos gadījumos, un Eiropas Kopienu Tiesa (EKT) vairākos lēmumos to atzina un attīstīja tālāk (38). Tas ļāva Komisijai ikvienā gadījumā iepazīties ar sevišķiem apstākļiem, piemēram, ar kādas holdinga kompānijas vai uzņēmumu grupas noteikto stratēģiju, vai izprast kāda investora īstermiņa un ilgtermiņa intereses. Kapitālieguldītāja, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, princips tiks izmantots arī šajā gadījumā.

(171)

Saskaņā ar šo principu, valsts atbalsts nav tad, ja kapitāla līdzekļi ir gatavi ieguldījumam nosacījumos, saskaņā ar kuriem “privātais kapitālieguldītājs, kurš darbojas atbilstoši normāliem tirgus ekonomikas nosacījumiem, būtu gatavs līdzekļus nodot kāda privāta uzņēmuma rīcībā” (39). Finanšu pasākums ir sevišķi nepieņemamas investoram, kas darbojas tirgus ekonomikā, tad, ja uzņēmuma finanšu stāvoklis ir tāds, ka normāla peļņa (dividenžu vai vērtības pieaugums formā) nav sagaidāma noteiktā termiņā (40).

(172)

Komisijai savs spriedums par kādu gadījumu, protams, jāpamato ar pierādījumiem, kas bija kapitālieguldītāja rīcībā, izšķiroties par attiecīgo finansiālo pasākumu. Par Wfa iekļaušanu izlēma kompetentas publiskas iestādes 1991. gadā. Tādējādi Komisijai ir jāvērtē finanšu operācija, pamatojoties uz toreizējiem datiem un toreizējiem ekonomikas un tirgus apstākļiem. Šā lēmuma dati, kas attiecas uz turpmākajiem gadiem, tiks izmantoti vienīgi, lai norādītu, kā pārskaitīšana ietekmēja WestLB stāvokli un nevis, lai finanšu darījumu vēlāk attaisnotu vai apšaubītu.

(173)

Vācija atgādināja Komisijai, ka, pārbaudot šo gadījumu, vajadzētu pamatoties vienīgi uz pārskaitījuma brīža apstākļiem, t.i., uz 1991. gada beigām un neņemt vērā turpmāko notikumu attīstību. Tas varēja nozīmēt, ka Komisija nevarētu rēķināties ne ar apstākli, ka BAKred atzina tikai 4 miljardus DEM (2,05 mljrd. EUR) par bāzes pašu līdzekļiem pieprasīto 5,9 miljardu DEM (3,02 mljrd. EUR) vietā, ne ar faktu, ka vienošanās par atlīdzību 0,6 % apmērā notika 1993. gadā. Pārskaitīšanas brīdī netika noteikts atlīdzības lielums, kaut arī federālā zeme un banka WestLB bija vienojušās par Wfa vērtību 5,9 miljardu DEM (3,02 mljrd. EUR) apmērā. Tādēļ arī Komisija uzskatīja, ka pareizi būtu, novērtējot finanšu operāciju, ņemt vērā arī tā brīža apstākļus, kad beidzot tika izlemts par atlīdzības lielumu.

(174)

Komisija nepievienojas Vācijas un WestLB uzskatam, ka tirgus ekonomikā darbīga kapitālieguldītāja princips nebūtu piemērojams veselīgam, peļņu nesošam uzņēmumam un ka tas esot noprotams no Eiropas Kopienas Tiesas jurisdikcijas. Fakts, ka līdz šim šo principu galvenokārt piemēroja gadījumos ar grūtībās nokļuvušiem uzņēmumiem, neierobežo tā izmantošanu arī citu kategoriju uzņēmumiem.

(175)

Piešķirt atbalstu uzņēmuma pārstrukturēšanai var tikai tad, ja pārstrukturēšanas plāns izraisa uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanu, t.i., “normālas” peļņas no kapitāla iegūšanu, ar kuras atbalstu uzņēmums var turpmāk pastāvēt saviem spēkiem, jo šī “tirgum atbilstošā” peļņa ir pieņemama kapitālieguldītājam, kas darbojas tirgus ekonomikā. Gadījumos, kuros EKT bija nodarbojusies ar tamlīdzīgiem lēmumiem, tā nekad nav apšaubījusi, ka Komisija pieprasa ne tikai izdevumu segšanu vai simbolisku peļņu, bet gan pilnvērtīgu “tirgum atbilstošu” peļņu.

(176)

Nav tāda likuma, saskaņā ar kuru tas, ka uzņēmums strādā ar peļņu, izslēgtu uzreiz iespēju, ka kapitāla ieguldīšana neietver valsts atbalsta elementus. Pat tad, ja uzņēmums strādā ienesīgi, tirgus ekonomikā darbīgs kapitālieguldītājs varētu atteikties no turpmākas investēšanas, ja par investēto kapitālu nevar sagaidīt atbilstošu peļņu (dividenžu vai vērtības palielinājuma formā). Ja uzņēmums investīciju brīdī nevar dot gaidāmo atbilstošo peļņu, tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs kapitālieguldītājs pieprasītu veikt pasākumus peļņas paaugstināšanai. Tādēļ kapitālieguldītāja, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, princips ir vienlīdz piemērojams visiem publiskajiem uzņēmumiem, un, proti, neatkarīgi no tā, vai uzņēmums nes peļņu vai zaudējumus.

(177)

Paredzamās peļņas no kapitāla atbilstība ir atkarīga no tā, ko tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors par salīdzināmu investīciju ar salīdzināmu risku var saņemt. Tas ir acīmredzams, ka uzņēmums ar ilgstoši sliktiem rezultātiem un bez uzlabošanās pazīmēm nav ilgstoši dzīvotspējīgs. Jauni investori uzņēmuma prasībām pēc kapitāla papildinājuma atteiktu, un esošie kapitāla devēji beigu beigās atsauktu savu kapitālu un vajadzības gadījumā piekristu arī zaudējumiem, lai savu kapitālu rentablāk ieguldītu cituviet. Tādējādi Komisija paziņojumā dalībvalstīm par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu publiskajiem uzņēmumiem ir norādījusi, ka tiks noskaidrots uzņēmuma finansiālais stāvoklis laika brīdī, kurā paredzēta papildu kapitāla ieguldīšana, jo tā salīdzinās valsts izturēšanos ar tirgus ekonomikas apstākļos darbīga kapitālieguldītāja izturēšanos, “jo sevišķi gadījumos, kad uzņēmums strādā bez zaudējumiem” (41).

(178)

Turklāt būtu jāapsver izteikums, ka nevar pielīdzināt “veselus un ienesīgus uzņēmumus” uzņēmumiem, kas nestrādā ar zaudējumiem. Uzņēmumu ar nelielu peļņu vai uzņēmumu, kas neuzrāda ne peļņu, ne zaudējumus, faktiski nevar uzskatīt par darboties spējīgu un ienesīgu uzņēmumu. Protams, ir grūti noteikt “vidējo rentabilitāti”, jo to ietekmē virkne faktoru, piemēram, ekonomikas nozares risks, kurā uzņēmums darbojas. Taču ir uzņēmumi, kas zināmu laiku gūst peļņu, kas ir zemāka par citu uzņēmumu ar salīdzināmu riska struktūru peļņu, un, kā jau minēts, ilgstošākā laika posmā tiek no tirgus izspiesti. Pozīcija, ko pārstāv Vācija un WestLB, varētu izraisīt to, kad valsts, nerēķinoties ar EK Līguma noteikumiem par valsts atbalstu, investētu uzņēmumos, kas gadā nopelnītu 1 EUR.

(179)

Komisijas uzdevums nav sistemātiski uzsākt procesus, ja publiska uzņēmuma rentabilitāte ir zem vidējās. Arī privātajos uzņēmumos dažbrīd rentabilitāte atrodas zem vidējās (tas ir loģiski, ka no vidējā lieluma ir pieļaujamas novirzes abos virzienos). Līdzīgā situācijā normāls kapitāltirgus uzņēmums mēģinātu savu rentabilitāti paaugstināt, veicot pārstrukturēšanas vai citus pasākumus, lai tāds stāvoklis nebūtu ilgstošs. Kapitāltirgus investori gaida, lai šajā ziņā tiktu veikti atbilstoši pasākumi.

(180)

Kā jau minēts, vajadzētu būt atšķirībai starp jau esošajām un jaunajām investīcijām, jo lēmumam par investīciju ir atšķirīgi izejas punkti – un nevis pamatprincipi. Par jau esošo investīciju kapitālieguldītājs drīzāk būtu gatavs īslaicīgi samierināties ar zemāku (vai vispār negatīvu) peļņu, ja viņš rēķinās ar stāvokļa uzlabošanos. Droši vien kapitālieguldītājs varētu arī papildināt savas investīcijas uzņēmumā ar mazāku rentabilitāti, taču viņš to nedarītu, ja neparedzētu ilgtermiņā stāvokļa uzlabošanos un piemērotu peļņu. No otras puses, ja būtu gaidāms, ka riska un peļņas kombinācija ir sliktāka nekā salīdzināmā uzņēmumā, tad tiktu plānots investīcijas atsaukums. Jaunas investīcijas gadījumā kapitālieguldītājs jau no paša sākuma iespēju robežās būtu mazāk gatavs samierināties ar zemāku peļņu (42). Taču, kā jau minēts, visās lēmumu pieņemšanas situācijās ir viens pamatprincips: ilgtermiņā sagaidāmajai peļņai no investīcijām (rēķinoties ar riska un citiem faktoriem) jābūt vismaz tikpat augstai kā peļņai par salīdzināmu investīciju. Ja tā nenotiks, uzņēmums nevarēs saņemt vajadzīgos līdzekļus un līdz ar to nebūs ilgtermiņā dzīvotspējīgs.

(181)

WestLB uzskata, ka principā jautājums, vai banka gados pirms ieskaitīšanas guvusi vidējās peļņas, var palikt neatbildēts, ja ir vienošanās par piemērotu nemainīgu atlīdzību un ja rentabilitāte atlīdzības saņemšanai ilgtermiņā izskatās pietiekama. Šim uzskatam principiāli var pievienoties. Taču vajadzētu arī apdomāt, ka ilgtermiņa dzīvotspēja ir atkarīga no tā, ka uzņēmums par savu pašu kapitālu gūst vidējo peļņu.

(182)

Rēķinoties ar tirgus ekonomikas apstākļos darbīga investora iespējamo izturēšanos, nav svarīgi, ka arī citas bankas uzņemtu papildu kapitālu sakarā ar Direktīvas par maksātspēju stingrāk kļuvušajām prasībām. Direktīva neuzliek bankām pienākumu pieņemt papildu kapitālu. Direktīva tikai nosaka kapitāla minimālo kvotu pret riska izsvērtajiem aktīviem, tā izvirza likumīgu pieņēmumu, kas nepieciešams bankas dzīvotspējai. Tas nozīmē, ka kapitālieguldītājs, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, pēc iespējas mudinātu savu banku tās riskus pārstrukturizēt, lai atbilstu maksātspējas priekšrakstiem, un nevis palielināt kapitālu. Tādējādi bankas darījumu apjoms netieši samazinātos un līdz ar to arī mazinātos tās klātbūtne kapitāla tirgos.

(183)

Ja kāds publisko kapitāldaļu īpašnieks nolemtu, ka kapitāla ieguldījums bankā ir piemērots, lai atbilstu prasībām par pašu kapitālu, rastos jautājums, vai nodrošināti tādi īpaši apstākļi kapitāla ieguldījumam, kas būtu pieņemami tirgus ekonomikas apstākļos darbīgam investoram. Ja kapitāla ieguldīšanas pasākums ir nepieciešams, lai izpildītu maksātspējas prasības, tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs kapitālieguldītājs būtu šim pasākumam gatavs, tikai saglabājot jau veikto investīciju apjomu. Taču viņš pieprasītu atbilstošu peļņu par jaunu kapitālieguldījumu. Iespējams, ka tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors sagaidītu lielāku peļņu par savu kapitālieguldījumu bankā, kuras kapitāla rezerves ir izsīkušas un kurai steidzami nepieciešams jauns kapitāls, jo šajos apstākļos viņš ir pakļauts lielākam riskam.

(184)

“Tirgus ekonomikas apstākļos darbīga kapitālieguldītāja principa” skatījumā svarīgs ir pamatjautājums, vai šāds investors ieguldītu bankā WestLB kapitālu, kam būtu Wfa kapitāla īpašās pazīmes, ar tiem pašiem nosacījumiem, jo sevišķi rēķinoties ar varbūtējo peļņu par investīciju. Šis jautājums turpmāk ir jāpārbauda.

(185)

Vācija uzskata, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes zemei nevajadzēja plānot WestLB privatizēšanu, lai stiprinātu tās pašu kapitāla bāzi, federālajai zemei principā bija brīva izvēle, ieskaitīt Wfa kapitālu bankā WestLB ar sinerģijas efekta mērķi vai neieskaitīt. Federālajai zemei atbilstoši kopienas tiesībām nebija pienākuma uzmanīgi izvērtēt Wfa ieskaitīšanu privātā kredītiestādē. Šim viedoklim var piekrist. Vācija tālāk skaidro, ka Wfa publiski tiesiskais uzdevums atspoguļo vispārējo ekonomisko interešu uzdevumu un tādēļ Wfa atbilstoši 295. pantam nav pakļauta Komisijas uzraudzībai.

(186)

Kamēr valsts iestādes pildīs vienīgi publiskos uzdevumus un nekonkurēs ar komercuzņēmumiem, tām netiks piemēroti konkurences noteikumi. Citādi notiks, ja būs konkurences izpausmes. EK Līguma 86. panta 2. daļa kalpo tam, lai orientētos situācijās, kurās būtu nepieciešams atkāpties no konkurences noteikumiem, lai nodrošinātu vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus. EK Līguma 86. panta 2. punkts tiek apskatīts V. nodaļas 6. punktā. No citas puses, līguma 295. pants īpašumtiesības dažādās dalībvalstīs atstāj neskartas, tomēr tas neattaisno līguma konkurences noteikumu pārkāpumu.

(187)

Vācijas iestādes un WestLB ziņo, ka saistībā ar Wfa kapitāla paredzēto mērķpiesaisti, kas noteikta dzīvokļu būvniecības veicināšanas likumā, šos līdzekļus nevarēja nekā citādi ienesīgi izmantot, kā iekļaujot tos līdzīgā publiski tiesiskā iestādē. Tādēļ pārskaitīšana bija komerciāli vissaprātīgākā šā kapitāla izmantošana. Tādējādi jebkura atlīdzība par pārskaitījumu, t.i., katra papildu peļņa par Wfa kapitālu ir pietiekama, lai attaisnotu pārskaitīšanu, raugoties no “tirgus ekonomikas apstākļos darbīga kapitālieguldītāja principa”. Šādai argumentācijai nevar piekrist. Varēja izrādīties, ka Wfa pārskaitījums WestLB un tā rezultātā radusies iespēja bankai vienu Wfa kapitāla daļu izmantot maksātspējas mērķiem ir ekonomiski vissaprātīgākais pielietojums. Dalībvalstīm nav aizliegts publisku naudu izmantot publiskiem augstiem mērķiem un par to nepieprasīt nekādu peļņu vai arī saņemt nelielu peļņu. Komisija neapšauba dalībvalstu tiesības veidot speciālu fondu ar vispārējām ekonomiskām interesēm saistītu uzdevumu pildīšanai. Taču – tiklīdz publiska nauda un citi aktīvi tiek izmantoti komerciālām, uz konkurenci orientētām aktivitātēm, tā jāpiemēro tirgum atbilstoši likumi. Tas nozīmē, ka valstij, tiklīdz tā nolemj publiskiem mērķiem noteikto kapitālu izmantot (arī) komerciāli, par to vajadzētu pieprasīt atlīdzību, kas piemērotos tirgum atbilstošai atlīdzībai.

(188)

Ar Wfa pārskaitījumu kā atrisinājumu WestLB papildu bāzes pašu kapitāla vajadzībām, federālās zemes iestādes izlēma par kapitāla ar specifiskām īpašībām uzkrāšanas metodi. Pamatkonceptā bija paredzēts kādu sabiedriski derīgu kredītiestādi, kurai ir savi īpaši uzdevumi (Wfa), apvienot ar komercbanku, kura darbojas atbilstoši konkurences nosacījumiem, lai pārpalikušo kapitālu (saskaņā ar maksātspējas nosacījumiem) izmantotu sabiedriski derīgās institūcijas iekšienē uz konkurenci orientētās institūcijas mērķiem. Vienlaikus pārskaitītā kapitāla vērtības paliek iestādes sākotnējo mērķu izpildei. Tātad bija atrasts risinājums, izveidojot “iestādi iestādē”, turklāt Wfa kapitāls veidoja neatkarīgu un “noslēgtu” cirkulāciju, kurā Wfa gūtā kapitāla peļņa tai arī tika ieskaitīta un palika šajā iestādē.

(189)

Komisijas rīcībā nav neviena precedenta par kapitāla palielinājumu šāda veida “nepilnīga sakausējuma” ceļā, kas būtu nozīmīga atbalsta tiesiskuma aspektā. Komisija uzskata, ja kāda dalībvalsts izšķiras par līdzīgas konstrukcijas izveidi, tad vajadzētu detalizēti izpētīt, kā tā finansiālā un ekonomiskā ziņā izpaužas uz institūcijas kapitāldaļu, kas piedalās konkurencē. Tikai tā ir iespējams novērst to, ka šādas necaurspīdīgas konstrukcijas sāk izmantot, lai apietu EK Līguma noteikumus par valsts atbalstu. Ir jānovērtē, cik lielā mērā pārskaitījums, neskatoties uz atsevišķas cirkulācijas izveidi, dod ekonomiskas priekšrocības uz konkurenci orientētajai uzņēmuma daļai.

(190)

Te jāpiezīmē, ka šā gadījuma kompleksais raksturs un tieši salīdzināmu lielu finanšu operāciju trūkums brīvajā tirgū ļoti apgrūtina novērtējumu. Tādēļ Komisija veltīja daudz laika, lai ievāktu informāciju un analizētu šo gadījumu. Turklāt Komisija uzticēja neatkarīgam ekspertam pētīt sakarību starp lielu finanšu operāciju un atlīdzību, kas būtu tirgum atbilstoša. Tikai pamatojoties uz visu rīcībā esošo informāciju un pēc rūpīgas pārbaudes Komisija visbeidzot ir izdarījusi secinājumus un sagatavojusi lēmumu.

(191)

Ja tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs kapitālieguldītājs palielina bankai pašu kapitālu, viņš pieprasa par to atbilstošu līdzdalību bankas peļņas sadalē. Veids, kā to sev nodrošināt, ir atbilstošu izmaiņu ieviešana līdzdalības attiecībās. Ar to viņš var atbilstoši piedalīties bankas dividenžu un iespējamo atklāto vai aizklāto vērtību pieauguma, kā lielākas peļņas iespēju rezultāta sadalē. Tādēļ viens no atbilstošas atlīdzības par pārskaitīto kapitālu garantijas līdzekļiem būtu federālās zemes līdzdalības atbilstoša palielināšana bankā, ciktāl kopējā bankas rentabilitāte atbilst normālai atlīdzībai par kapitālu, kādu par savu ieguldījumu gūtu tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors. Ar to arī būtu jautājuma apspriešana, vai atlīdzība 0,6 % ir atbilstoša, izbeigta. Taču federālā zeme neizšķīrās par šādu rīcību.

(192)

Vācijas iestādes uzskatīja, ka nebija iespējama WestLB kapitāldaļu jauna sadale, ievērojot finanšu operācijas īpašo raksturu, galvenokārt saistībā ar noslēgtās cirkulācijas koncepciju un federālās zemes priviliģētajām Wfa neto kapitāla izmantošanas tiesībām (spēkā tikai bankas iekšienē) WestLB likvidācijas gadījumā, par ko vienojušies WestLB īpašnieki.

(193)

Šajā gadījumā federālā zeme, atbilstoši tirgus ekonomikas apstākļos darbīga investora principam, varēja pieprasīt par savu kapitālieguldījumu atbilstošu atlīdzību citā formā. Ja turpretim federālā zeme atsakās no tirgum atbilstošas atlīdzības, tā nerīkojas kā tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs kapitālieguldītājs un sagādā bankai WestLB atvieglojumus, kas atspoguļo valsts atbalstu.

(194)

Vācijas un WestLB uzskata, ka tikai tā atzīto bāzes pašu līdzekļu daļa, ko WestLB var izmantot savu komercaktivitāšu nodrošinājumam, ir uzskatāma par bankas ekonomisko vērtību, un tādēļ federālā zeme tikai par šo kapitāla daļu var prasīt atlīdzību. BdB apgalvo, ka kopsumma 5,9 miljardi DEM (3,02 mljrd. EUR) ir apdrošināta pret risku, un tādēļ atlīdzība jāmaksā par šo summu. Šai atlīdzībai par atzītajiem bāzes līdzekļiem 4 miljardu DEM (2,05 mljrd. EUR) apmērā un par atlikumu 1,9 miljardu DEM (970 milj. EUR) apmērā būtu jābūt atšķirīgai.

(195)

Komisijas konsultanti pamatoja savu vērtējumu, pieņemot, ka Wfa vērtība kapitāla pārskaitīšanas brīdī bija 5,9 miljardi DEM (3,02 mljrd. EUR), ko atzina arī federālā zeme un WestLB un ka tādēļ tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs kapitālieguldītājs principiāli pieprasītu atlīdzību tieši par šo summu neatkarīgi no vēlākajiem notikumiem, kā, piemēram, BAKred kapitāla (vai tikai tā vienas daļas) atzīšanu par bāzes pašu līdzekļiem. Par kapitāla investīcijas atlīdzības noteikšanu izšķirīgi ir tikai investīcijas lēmuma pieņemšanas brīža apstākļi un nevis kādi vēlāk radušies notikumi. Taču Komisijas konsultanti piekrita, ka finanšu operācija varēja notikt citādi, ja būtu ievēroti tirgus ekonomikas nosacījumi.

(196)

Komisija uzskata, ka pārskaitīšanas posmu secība faktiski varētu norādīt uz vienādi augstu atlīdzību par visu WestLB bilancē iegrāmatoto kapitālu. Par pārskaitījumu vispirms izlēma un pēc tam to realizēja, un tikai vēlāk BAKred tika lūgta atzīt Wfa speciālos uzkrājumus par bāzes pašu līdzekļiem, bet atlīdzība tika noteikta divus gadus vēlāk. Ievērojot tirgus ekonomikas nosacījumus, neviena banka nepiekristu ieskaitīt savā grāmatvedībā Wfa ar 5,9 miljardiem DEM (3,02 mljrd. EUR) un par šo summu maksāt vienotu atlīdzību, vispirms nenoskaidrojot, vai šo summu uzraudzības tiesiskās iestādes atzīs par bāzes pašu kapitālu. Kā to uzsvēra Komisijas konsultanti, saprātīgs kapitālieguldītājs šādi nerīkosies, t.i., piekrist veikt būtisku kapitālieguldījumu, vispirms nevienojoties par atlīdzības aprēķināšanas piemērotu metodi. Komisija uzskata, ka notikumu gaita ir izskaidrojama ar šī gadījuma īpašajiem apstākļiem. Federālajai zemei ar banku bija ilgstošas finansiālas attiecības, un tā bija bankas galvenā īpašniece. Kapitāldaļu īpašnieku (pilnīgi visi ir publiskie) skaits bija visai neliels, kas praksē nozīmē, ka nepieciešams mazāk “caurspīdīguma” un publiskuma, nekā gadījumos, kad uzņēmumam ir liels skaits (“ārpusē esošo”) kapitāldaļu īpašnieku vai arī kad uzņēmums ir reģistrēts biržā. Saskaņā ar šiem īpašajiem apstākļiem, bija iespējams īstenot kapitāla pārskaitījumu un noteikt galīgo atlīdzību tikai pēc tam, kad bija noskaidrota Wfa kapitāla faktiskā izmantošana uz konkurenci orientētajiem bankas darījumiem.

(197)

Lai noteiktu piemērotu atlīdzību, vajadzēja ņemt vērā atšķirību starp Wfa speciālo uzkrājumu daļām, atbilstoši to izmantošanai WestLB mērķiem. 5,9 miljardi DEM (3,02 mljrd. EUR) bija ierakstīti WestLB bilancē kā pašu kapitāls. 4 miljardus DEM (2,05 mljrd. EUR) BAKred atzina par bāzes pašu kapitālu. Tikai 2,5 miljardus DEM (1,28 mljrd. EUR) no ieskaitītā Wfa kapitāla WestLB varēja izmantot savām aktivitātēm, un šo summu vajadzēja uzskatīt par primāro bāzi atlīdzības noteikšanai federālajai zemei. Atlikušo daļu, kas tika atzīta par bāzes pašu līdzekļiem 1,5 miljardu DEM (770 milj. EUR) apmērā, uzrādīja bilancē, taču tā bija nepieciešama Wfa dzīvokļu būvniecības veicināšanas darījumu nodrošinājumam. Bilancē parādās summa 1,9 miljardi DEM (970 milj. EUR), taču tā nav atzīta par pašu līdzekļiem maksātspējas mērķiem. Līdz ar to WestLB bilancē uzrādītā summa, kuru WestLB nevar izmantot savu uz konkurenci orientēto darījumu paplašināšanai, ir palielinājusies līdz 3,4 miljardiem DEM (1,74 mljrd. EUR).

(198)

Taču pašu kapitāls ir nozīmīgs ne tikai no uzraudzības tiesiskā aspekta. Bilancē uzrādītais pašu kapitāla lielums sniedz bankas naudas noguldītājiem arī informāciju par bankas reputāciju un līdz ar to ietekmē nosacījumus, pēc kuriem banka var piesaistīt aizņemto kapitālu. Pretēji Vācijas un WestLB argumentiem, kreditori un reitingu aģentūras ņem vērā ne tikai atzītos pašu līdzekļus, bet arī bankas kopējo ekonomisko un finansiālo stāvokli. Atzītie pašu līdzekļi veido tikai vienu šādas analīzes daļu, pēc kuras nosaka bankas bonitāti. Federālā zeme un WestLB noteica summu 5,9 miljardus DEM (3,02 mljrd. EUR) kā iespējamo vērtību, kādu varētu saņemt gadījumā, ja Wfa pārdotu trešajai personai. Ja šī summa nebūtu bijusi piemērota, WestLB revidenti nebūtu akceptējuši tās atstāšanu bilancē. BAKred atzītā summa 4 miljardi DEM (2,05 mljrd. EUR) parādījās saskaņā ar uzraudzības iestāžu ļoti piesardzīgo vērtējumu. Turklāt jānorāda, ka arī BAKred veiktajā novērtējumā ir uzrādīts diapazons no 4 miljardiem DEM (2,05 mljrd. EUR) līdz 5,4 miljardiem DEM (2,76 mljrd. EUR). Tāpēc potenciāls kreditors par kopsummu uzskata 5,9 miljardus DEM (3,02 mljrd. EUR) kā nodrošinājumu savai naudai un uzlabo WestLB kredītspēju. Kapitāla pārskaitījuma pozitīvo ietekmi uz bankas bonitāti konstatēja arī Wfa novērtējumā, ko 1992. gadā sagatavoja bankai WestLB. Tā kā summu 3,4 miljardus DEM (1,74 mljrd. EUR) nevar izmantot bankas darījumu paplašināšanai, tomēr tā uzlabo bankas vērtību kreditoru skatījumā, un tās ekonomiskā funkcija – kaut arī bilancē tā uzrādīta par pašu kapitālu – ir vismaz salīdzināma ar garantiju.

(199)

Tādēļ arī par šo summu 3,4 miljardiem DEM (1,74 mljrd. EUR), kas bankai dod ekonomisku labumu, tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors pieprasītu atlīdzību. Protams, ka tā būtu mazāka nekā atlīdzība par kapitāldaļu 2,5 miljardu DEM (1,28 mljrd. EUR) apmērā, kura bankai ir daudz noderīgāka, jo to atbilstoši maksātspējas noteikumiem var izmantot kā pašu līdzekļu bāzi savu konkurences darījumu paplašināšanai.

(200)

Atšķirīgas ekonomiskās kvalitātes finanšu ieguldījumi dod atšķirīgu peļņu. Izpētot, vai kapitālieguldījumu akceptētu normālos tirgus ekonomikas nosacījumos darbīgs investors, jāņem vērā šaubīgā darījuma ar kapitālu īpašais ekonomisko raksturs un bankai WestLB rīcībā nodotā kapitāla vērtība.

(201)

Sūdzības uzturētāja sākotnēji uzskatīja, ka attiecīgā finanšu operācija atspoguļojot Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valsts galvojumu par WestLB saistībām. WestLB savā bilancē uzrāda ieskaitīto kapitālu par pašu kapitālu, un BAKred atzīst summu 4,0 miljardus DEM (2,05 mljrd. EUR) par bāzes pašu līdzekļiem, atbilstoši Direktīvai par pašu līdzekļiem, no kuriem 2,5 miljardus DEM (1,28 mljrd. EUR) WestLB var izmantot savu uz konkurenci orientēto darījumu nodrošinājumam. Kapitāla pārskaitīšanas pasākuma novērtējumā atbilstoši EK Līguma 87. panta 1. punktam tiek prasīts, lai kapitāla pārskaitīšana būtu principiāli klasificēta kā kapitāla ieguldīšana un lai par to tiktu pieprasīta piemērota atlīdzība. Vienu un to pašu pasākumu ar kapitālu nevar vērtēt dažādi: no banku uzraudzības tiesiskā redzes punkta kā kapitāla palielinājumu, un, saskaņā ar EK Līguma priekšrakstiem par valsts atbalstu, kā galvojumu. Šī principiālā klasificēšana tomēr neizslēdz iespēju, ka Komisija vienu kapitāla daļu salīdzina ar galvojumu – to, kuru WestLB nevar vienādā veidā izmantot kā “normālu” pašu kapitālu tā īpašā rakstura dēļ un kuru nevar izmantot piemērotas atlīdzības aprēķināšanas mērķim.

(202)

Vācija pauž viedokli, tā kā nav iespējams tiešs salīdzinājums ar citām finanšu operācijām, tad piemērotu atlīdzību par bankas rīcībā nodoto kapitālu vajadzētu aprēķināt, salīdzinot kapitāla pārskaitījumu ar dažādiem tirgum atbilstošiem pašu kapitāla instrumentiem. Vācija iesniedza neatkarīga speciālista slēdzienu, kura rezultātus jau iepriekš aprakstījām un kura slēdziens noteica, ka Wfa kapitālu vislabāk būtu salīdzināt ar vērtspapīriem, “Perpetual preferred stock” un netiešo līdzdalību.

(203)

Komisija uzskata, ka, protams, ir grūti salīdzināt Wfa iekļaušanu bankā WestLB, šīs finanšu operācijas īpašā rakstura dēļ, ar kādu citu toreiz kapitāla tirgū eksistējošu instrumentu. Ja arī finanšu operācija dažos aspektos līdzinātos noteiktiem instrumentiem, tad, zinot, ka katram instrumentam ir tik daudz atšķirību, jebkurš salīdzinājums varētu būt tikai daļēji noderīgs. Vācijas iesniegtais eksperta slēdziens patiesībā arī nav pilnīgs, jo tas neizskata dažus atbilstošus instrumentus, piemēram, akcijas bez balsstiesībām.

(204)

Jāņem vērā, ka tie instrumenti, ko Vācija izvirza salīdzinājumam, parasti bankai sagādā tikai ļoti ierobežotu tās pašu kapitāla daļu. Tie ir papildinoši instrumenti, kas papildina “pamata pašu kapitālu”, ko galvenokārt veido pamatkapitāls un atklātās rezerves. Turpretim ar Wfa kapitāla ieskaitījumu WestLB pašu līdzekļi tika palielināti maksātspējas aprēķiniem no 5,09 miljardiem DEM (2,6 mljrd. EUR) uz 9,09 miljardiem DEM (4,65 mljrd. EUR), t.i., par 80 %. Ja ņem vērā tikai palielinājumu par 2,5 miljardiem DEM (1,28 mljrd. EUR), ko WestLB drīkst izmantot kā nodrošinājumu savai komercdarbībai, tad tas vienalga nozīmētu pašu līdzekļu uzkrājumu par 50 %. Hibrīdie instrumenti tolaik parasti tika piesaistīti tikai kādai kapitāla daļai, augstākais līdz 20 %. Ar vienu no salīdzināmajiem instrumentiem nebūtu iespējams WestLB kapitālu tādā pašā veidā – un uz ilgstošas bāzes – uzkrāt (43).

(205)

Jānorāda arī, ka spiedienu izdarīja reitingu aģentūras – tādu kā “brīvprātīgu pašierobežošanu”, pielietojot šos instrumentus attiecībā uz pašu līdzekļu daļu un šo daļu arī rūpīgi novērojot.

(206)

Tādējādi vispirms jāuzsver, ka bāzes pašu līdzekļu un papildu pašu līdzekļu relatīvi plašais hibrīdu pašu kapitāla instrumentu klāsts, kas tagad vairākās zemēs ir kredītiestāžu rīcībā, toreiz Vācijā vēl neeksistēja, kad 1991. gadā tika nolemts Wfa kapitālu ieskaitīt bankā WestLB, un 1993. gadā WestLB tobrīd bija jāievēro spēkā esošās stingrās kapitāla prasības. Daži no šiem instrumentiem tika ieviesti kopš tā laika, citi jau eksistēja, taču tie nebija Vācijā atzīti. Tobrīd praksē galvenokārt pielietoja vērtspapīrus un subordinētas saistības (abi bija pašu līdzekļu papildinājums, otro instrumentu atzina tikai kopš 1993. gada). Līdz ar to Wfa kapitāla salīdzinājums ar tāda veida hibrīdiem instrumentiem, kas pa lielākai daļai tikai vēlāk tika attīstīti un daļēji izmantoti citās valstīs, nav pārliecinošs. Arī Vācija pati šādu salīdzinājumu (netieši) noraida, norādot, ka Komisijai vajadzētu šo gadījumu izvērtēt, pamatojoties uz tiem apstākļiem, kas bija lēmuma pieņemšanas brīdī 1991. gada beigās.

(207)

Vācijas ekspertu slēdzienā ziņots, ka bankas WestLB bankrota iespēja ir tik neticama, ka praktiski šādu risku var neņemt vērā. Ja stingri ievērotu šādu argumentu, tad tas nozīmētu, ka kapitālieguldītājs par savu ieguldījumu šādā uzņēmumā, ko raksturo kā drošu, nedrīkstētu nekādā gadījumā prasīt riska piemaksu peļņai par bezriska valsts aizņēmumiem. Tas noteikti neatbilst tirgus apstākļiem. Pat tad, ja kādas noteiktas kredītiestādes bankrota risks ir ļoti zems, to tomēr ņems vērā tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors, kurš par šāda veida ieguldījumiem bankās, tāpat kā citu “drošu” līdzdalību gadījumos, pieprasīs ievērojamu piemaksu.

(208)

Attiecībā uz abiem pašu kapitāla instrumentiem, kam Vācijas veiktajā salīdzinājumā kā tuvākajām referenču vērtībām, galvenā nozīme ir, proti, “Perpetual preferred shares” un vērtspapīriem, būtu jānorāda uz dažiem specifiskiem momentiem. “Perpetual preferred shares” dažās valstīs tiek uzskatīts par bāzes pašu līdzekļiem (pamatkapitālu), turpretim Vācijā tas tā joprojām netiek atzīts. Vērtspapīrus atzīst vienīgi kā papildu pašu līdzekļus, taču Wfa kapitālam ir bāzes pašu līdzekļu kvalitāte. Tādēļ Wfa kapitāls bankai WestLB bija daudz nozīmīgāks, jo šos papildu pašu līdzekļus (kā, piemēram, vērtspapīrus) varēja palielināt līdz vienādam līmenim ar bāzes pašu līdzekļiem, tādā veidā paplašinot pašu līdzekļu bāzi. Ja pēc zaudējumu gadiem sekotu peļņu nesoši gadi, tad vispirms līdz nominālam tiktu atjaunoti vērtspapīri un tikai pēc tam Wfa kapitāls. Turklāt Wfa kapitāls ir bankas WestLB rīcībā bez kāda laika ierobežojuma, kamēr vērtspapīri parasti ir izdoti uz desmit gadiem. Turpinājumā jānorāda, ka liela apjoma kapitāla ieguldījums ir netipisks, un zaudējumu gadījumā jāievēro subordinācija. Tā kā Wfa kapitāla apjoms ir relatīvi liels, lielu zaudējumu gadījumā tas relatīvi ātri cietīs.

(209)

Saistībā ar visiem šiem pamatojumiem Komisija uzskata, ka Vācijas izmantotais salīdzinājums ar hibrīdiem pašu kapitāla instrumentiem Wfa kapitāla īpatnību dēļ nav piemērojams kā pamatojums piemērotas atlīdzības noteikšanai par Wfa kapitālu (44).

(210)

BdB ziņo, ka, saskaņā ar attiecībām starp Wfa kapitālu un citiem pašu kapitāla instrumentiem, subordinācijas vienošanās starp WestLB kapitāldaļu īpašniekiem galvenajā līgumā automātiski atzīstama par spēkā neesošu, jo tā apgrūtina trešo personu. Vienošanās bija – WestLB zaudējumu gadījumā – Wfa speciālie uzkrājumi ir izmantojami tikai subordinētā secībā pēc cita WestLB pašu kapitāla. Tomēr var uzklausīt Vācijas valdības un WestLB argumentāciju, ka vienošanās skarot vienīgi attiecības starp Wfa speciālajiem uzkrājumiem un citiem bāzes pašu līdzekļiem, ko ieguldījuši kapitāldaļu īpašnieki, t.i., konkrēti, pamatkapitālu un speciālos uzkrājumus, taču neesot plānots uzskatīt Wfa kapitālu par subordinētu salīdzinājumā ar tādiem papildu pašu līdzekļiem kā vērtspapīri un subordinētās saistības.

(211)

Vācijas un WestLB argumentus par nepietiekamu likviditāti principā var uzklausīt. “Normāls” kapitāla ieguldījums bankai sagādā gan likviditāti, gan arī pašu līdzekļu bāzi, kas pēc uzraudzības tiesiskajiem pamatiem nepieciešama komercdarbības paplašināšanai. Lai kapitālu pilnībā izmantotu, t.i., lai tā 100 % riska izsvērtos aktīvus palielinātu par koeficientu 12,5 (t.i., 100 dalīts ar maksātspējas koeficientu 8 %), bankai kapitāla tirgos ir 11,5 reizes jārefinansējas. Vienkārši sakot, starpība no 12,5 reižu saņemtajiem un 11,5 reižu samaksātajiem procentiem par šo kapitālu, atskaitot citus bankas maksājumus (piemēram, administrācijas izmaksas), dod peļņu pašu kapitālam (45). Tā kā Wfa kapitāls vispirms nerada bankai WestLB nekādu likviditāti – jo pārskaitītais kapitāls un visi Wfa ieņēmumi likumīgi pieder dzīvokļu būvniecības veicināšanai, tad WestLB rodas papildu finansēšanas izdevumi kapitāla summas apmērā, ja tā nepieciešamos līdzekļus uzņem finanšu tirgos, lai pilnībā izmantotu visas darījumu iespējas, ko tai sniedz papildu pašu līdzekļi, t.i., lai riska izsvērtās kapitāla vērtības paplašinātu par 12,5 – kārtīgu kapitāla summu (resp., eksistējošo kapitāla vērtību noturot šajā līmenī) (46). Saistībā ar šīm papildu izmaksām, kas nerodas normālam pašu kapitālam, piemērotas atlīdzības aprēķināšanai jāpiemēro atbilstošs maksājums. Tirgus ekonomikas apstākļos darbīgs investors nevar gaidīt, ka tiks maksāta tāda pati atlīdzība kā par skaidras naudas kapitāla investēšanu.

(212)

Par to, ka nav jāņem vērā visa refinansēšanas koplikme Komisijai ir atšķirīgs viedoklis nekā Vācijai un WestLB. Refinansēšanas izmaksas ir uzņēmuma izmaksas, un līdz ar to samazinās ar nodokļiem apliekamie ieņēmumi. Bankas neto rezultāti nesamazinās par summu, ko veido papildu maksātie procenti. Šo izmaksu viena daļa tiek izlīdzināta ar samazinātu juridiskās personas ieņēmumu nodokli. Jāņem vērā, ka tikai neto izmaksas ir WestLB papildu apgrūtinājums saistībā ar pārskaitītā kapitāla īpašo raksturu. Tādējādi kopumā Komisija atzīst, ka bankai WestLB rodas papildu “likviditātes izmaksas”, kas līdzvērtīgas “refinansēšanas izmaksām, atskaitot nodokļus”.

(213)

Piemērotu atlīdzību par summu 2,5 miljardi DEM var, bez šaubām, noteikt dažādos veidos. Kā tūliņ secināsim, visi atlīdzības aprēķināšanas veidi par rīcībā nodoto pamatkapitālu ievēro vienus pamatprincipus. Saskaņā ar šiem pamatprincipiem Komisija veic aprēķinu divos paņēmienos: vispirms nosaka minimālo atlīdzību, kādu investors būtu gaidījis par (hipotētisku) pamatkapitāla investīciju bankā WestLB. Turpinājumā tiek pārbaudīts, vai tirgū iepriekš bijusi vienošanās par piemaksu vai maksājumu pa daļām saistībā ar ieplānotās finanšu operācijas īpatnībām, un vai šajā gadījumā Komisija var veikt metodiski pietiekamu aprēķinu skaitļos.

(214)

Gaidāmā atlīdzība par investīciju un investīcijas risks ir būtiski ietekmējoši faktori, ar ko jārēķinās pirms investīcijas lēmuma pieņemšanas investoram, kurš darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Lai noskaidrotu šo abu elementu lielumu, investors apsver visu iespējamo firmu un tirgus informāciju. Pie tam viņš izpēta iepriekšējā laika vidējo peļņu no kapitāla, kas kopumā dod atbalsta punktu arī par uzņēmuma nākotnes produktivitāti, kā arī analizē uzņēmuma darbības modeli, kas būs spēkā investīcijas darbības laikā, izpēta uzņēmuma vadības kvalitāti un stratēģiju, kā arī attiecīgās ekonomikas nozares relatīvās izredzes.

(215)

Investors tirgus ekonomikas apstākļos investēs tikai tad, ja tādējādi, salīdzinot ar tuvāk esošo citu iespēju alternatīvai kapitāla ieguldīšanai, būs nodrošināta augstāka atlīdzība, respektīvi, zemāks risks. Investors neveiks ieguldījumu uzņēmumā, kur sagaidāmā peļņa ir zemāka par vidējo sagaidāmo atlīdzību citā uzņēmumā ar salīdzināmu riska profilu. Šajā gadījumā var pieņemt, ka pastāv pietiekamas alternatīvas investēšanas pasākumam, turklāt ar augstāku peļņas iespējamību pie vienlīdzīga riska.

(216)

Pastāv dažādas metodes piemērotas minimālās atlīdzības aprēķināšanai. Ir dažādi finansēšanas veidi un varianti peļņas aprēķināšanai, arī CAPM metode. Lai atspoguļotu dažādas iespējas, ir svarīgi izprast atšķirību starp diviem komponentiem, bezriska peļņa no kapitāla un projekta specifiskā riska prēmija:

Atbilstoša minimālā peļņa no riska investīcijām

=

bezriska bāzes likme + riska prēmija no riska investīcijām.

Riska investīcijas atbilstošu minimālo peļņu var attēlot kā bezriska peļņas likmes un papildu riska prēmijas par investīcijas specifiskā riska pārņemšanas summu.

(217)

Katras peļņas noteikšanas pamatā ir bezriska noguldījuma formas eksistence ar pieņemamu bezriska peļņu. Parastā veidā tiek ņemta vērā sagaidāmā peļņa no valsts emitentu vērtspapīriem ar nemainīgu procentu likmi, lai noteiktu bezriska bāzes likmi (respektīvi, šādu vērtspapīru atbilstošs indekss), tas ir ieguldījuma veids ar salīdzinoši mazu risku. Atšķirības starp dažādām metodēm pastāv sakarā ar riska prēmijas noteikšanu:

Minimālā peļņa no kapitāla

=

bezriska bāzes likmes + (tirgus riska prēmija × beta)

Riska prēmija par pašu kapitāla investīciju tiek noteikta, reizinot tirgus riska prēmiju ar beta koeficientu (tirgus riska prēmija × beta). Ar beta koeficientu tiek izteikts uzņēmuma risks attiecībā pret visu uzņēmumu kopējo risku.

(218)

CAPM ir vadošā metode investīciju peļņas aprēķināšanai biržā reģistrētajiem lielajiem uzņēmumiem. Tā kā banka WestLB nav biržā reģistrēts uzņēmums, nav iespējama tās beta koeficienta tieša atvasināšana. CAPM metodes pielietošana ir iespējama tikai uz beta vērtības bāzes.

(219)

Komisijai iesniegti seši ekspertu slēdzieni, kuros riska prēmija, resp., investīcijas kopējā peļņa aprēķināta pēc dažādām metodēm, turklāt visi eksperti riska prēmiju par Wfa ieskaitīšanu WestLB neaprēķina tieši, bet gan, ņemot par pamatu (hipotētisku) pamatkapitāla investīciju bankā WestLB.

(220)

Iepriekšminēto ekspertu rezultāti apkopoti attēlotajā grafikā. Izmantojot iepriekš minētās metodes, pret risku nodrošinātas investīcijas sagaidāmās peļņas aprēķināšanā, iegūtas minimālās peļņas vērtības par vienu pamatkapitāla investīciju bankā WestLB:

(221)

Ekspertu viedokļu un slēdzienu rezultātā secināms, ka minimālā atlīdzība par vienu (hipotētisku) pamatkapitāla investīciju bankā WestLB Wfa kapitāla pārskaitīšanas periodā bija starp 10 % un 13 % (47). Vienīgi divos ekspertu slēdzienos par izejas punktu izmantota ievērojami augstāka minimālā atlīdzība. Sūdzības uzturētājas BdB, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes un akciju sabiedrības WestLB AG sarunās 2004. gada jūlijā par piemērotas atlīdzības likmi uzskatīja 10,19 %. Šī vērtība atrodas tikko saņemtajā tirgus koridorā. Komisija tādēļ atsauca savu pirmo 1999. gada lēmumu par WestLB, kurā par pamatu bija ņemta minimālā atlīdzība 12 % gadā, un atzina ieinteresēto pušu paziņoto atlīdzības lielumu 10,19 % gadā par vienu pamatkapitālam līdzīgu investīciju bankā WestLB1991. gada 31. decembrī par tirgum atbilstošu atlīdzību. Komisija apstiprina piemēroto minimālo atlīdzību par Wfa kapitāla pārskaitījumu 10,19 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas un pirms investora nodokļu nomaksas).

(222)

WestLB lietas izskatīšanas laikā, pamatojoties uz savu finanšu struktūru, vispirms nosauca 9,2 % kā savas refinansēšanas izmaksas laikā, kad notika kapitāla pārskaitījums. Procesa gaitā WestLB un Vācijas vairākos dokumentos un sarunās minētas refinansēšanas likmes 7,0 % un 7,5 % (48). Ieinteresētās puses savā vienošanās dokumentā atbilstoši paziņotajai bezriska bāzes procentu likmei uz 1991. gada 31. decembri par pamatu izmantoja likmi 7,15 %. Turklāt puses vienojās pieņemt paušālu nodokļu likmi 50 % apmērā. Tādējādi puses nonāk pie neto refinansēšanas likmes 3,57 %, kas paredzēta Wfa kapitāla daļai konkurences darījumu nodrošinājumam un līdz ar to arī pie atbilstošas likviditātes atvilkuma.

(223)

Pamatojoties uz faktu, ka nosauktās summas sakrīt ar Vācijas jau iepriekš paziņotajām, Komisijai nav nekāda iemesla tās neuzskatīt par lietpratīgām, un tādēļ šīs summas tiks ņemtas vērā atbalsta elementu noskaidrošanai. Komisija gan savā pirmajā lēmumā par WestLB bija akceptējusi ilgtermiņa bezriska likmi 8,26 % par Vācijas valsts aizņēmumu (ar 10 gadu termiņu) 1991. gada beigās kā minimālo bruto refinansēšanas izmaksu. Šāda procentu likme uzskatāma par attiecinātu uz noteiktu termiņu un ar to nevar rēķināties, jo Wfa kapitāls ir ilgstoši nodots WestLB rīcībā. Puses savās diskusijās par ilgtermiņa bezriska bāzes procentu likmi atteicās pielietot termiņā noteiktas investīcijas bezriska peļņu, kas ieskaitīšanas brīdī bija vērojama kapitāla tirgū, jo šāds uzskats ignorētu reinvestīcijas risku, tas nozīmē, risku, kad pēc investīciju termiņa beigšanās nav iespējams investēt ar tādu pašu bezriska procentu likmi. Puses uzskata, ka vislabāk būtu rēķināties ar investīciju risku, ja par pamatu ņemtu “Total Return Index”. Tādēļ puses nolēma izmantot akciju sabiedrības Vācijas Birža (Deutsche Börse AG) izstrādāto REX10 Performance Index, kas nosaka 10 gadu investīcijas ilgumu Vācijas Federatīvās Republikas aizņēmumam. Šeit izmantotā indeksu virkne REX10 Performance Index ietver stāvokli katra gada beigās kopš 1970. gada. Puses šādā veidā aprēķināja peļņu no kapitāla par gadu, kas atspoguļo tendenci, kā pamatā, ņemot REX10 Performance Index, notikusi attīstība laika periodā no 1970. līdz 1991. gadam, un tā nonāca pie tā saucamās bezriska bāzes procentu likmes 7,15 % apmērā (1991. gada 31. decembrī).

(224)

Tā kā ieguldījums bankā WestLB ir veikts ilgstošam laika periodam, šajā speciālajā gadījumā bezriska bāzes procentu likmes aprēķins ir atzīstams. Arī piesaistītais REX10 Performance Index atspoguļo vispārēji atzītu datu avotu. Aprēķinātās bezriska bāzes procentu likmes šķiet lietpratīgas.

(225)

Komisija ir apņēmusies arī šajā gadījumā ieinteresēto pušu paziņoto ilgtermiņa bezriska procentu likmi 7,15 % uz 1991. gada 31. decembri likt pamatā minimālo bruto refinansēšanas izmaksām. Izmantojot uz pārskaitīšanas brīdi paušālēto nodokļu likmi 50 % (49), Komisija noskaidro neto refinansēšanas likmi un līdz ar to likviditātes atvilkumu 3,75 % gadā kā nodrošinājumu par Wfa kapitālu, kas nodots bankas rīcībā konkurences darījumiem.

(226)

Praksē, konstatējot kādas atlīdzības netipiskos apstākļus, kas atšķiras no normālas pamatkapitāla investīcijas attiecīgajā uzņēmumā, tiek piemēroti atbilstoši maksājumi. Tādēļ jāpārbauda, vai, atbilstoši īpatnībām, it sevišķi konkrētajam riska profilam Wfa pārskaitījuma gadījumā, ir pamatojumi par aprēķinātās minimālās atlīdzības 10,19 % piemērošanu, kādu privātais investors būtu sagaidījis par (hipotētisku) pamatkapitāla investīciju bankā WestLB, un līdz ar to Komisija var izmantot metodiski piemērotu aprēķinu. Tādējādi pārbaude atklāj trīs aspektus: pirmkārt, izpalika jaunu kapitāldaļu izlaide un ar to saistītās papildu balsstiesības, otrkārt, Wfa pārskaitījuma ārkārtējais apjoms, treškārt, ieguldījuma aizstājamības trūkums.

(227)

Federālā zeme, veicot pārskaitījumu, nesaņēma papildu balsstiesības. Ar atteikšanos no balsstiesībām kapitālieguldītājs neizmanto iespēju iespaidot bankas vadības lēmumus. Ja federālās zemes balsstiesības būtu uzkrātas, tad federālajai zemei piederētu vairāk par 70 % balsstiesību. Tas nozīmētu, ka federālā zeme no vismazākā kapitāldaļu īpašnieka (ar 42 % īpašuma kapitāldaļām) kļūtu par lielāko kapitāldaļu īpašnieku. Kā kompensāciju tam, ka tiek pieņemts paaugstināts zaudējumu risks, nenostādot tam pretī atbilstoši lielāku ietekmi uz uzņēmumu, kapitālieguldītājs, kas darbojas saskaņā ar tirgus ekonomikas principiem (pat pavājinot risku pēc iekšējās vienošanās ar pārējiem daļu īpašniekiem), būtu pieprasījis augstāku atlīdzību. Tas izteikti redzams priviliģēto akciju bez balsstiesībām gadījumā. Par atteikšanos no balsstiesībām tiek piedāvāti augstāki procenti, kā arī privilēģijas apkalpojot. Ņemot vērā faktu, ka par priviliģētajām akcijām, salīdzinot ar parastajām akcijām, pienākas paaugstināta atlīdzība, un pēc vienošanās ar sūdzības uzturētāju BdB, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālo zemi un akciju sabiedrību WestLB AG, kas panākta sarunu gaitā 2004. gada jūlijā, likme 0,3 % gadā (pēc nodokļu nomaksas) tiek atzīta par atbilstošu. Līdz ar to Komisija uzskata par lietpratīgu ieviest piemaksu vismaz 0,3 % gadā (pēc uzņēmumu nodokļa nomaksas).

(228)

Pārskaitītā īpašuma apjoms un ietekme, kādu tas radīja bankai WestLB attiecībā uz maksātspējas direktīvu, pieminēts jau iepriekš. Ar Wfa pārskaitījumu dubultojās WestLB pašu kapitāls un turklāt bez sākotnējām un administrācijas izmaksām. Šajā gadījumā Wfa kapitāla lielais apjoms – kaut arī ne vienīgais noteicošais – tika vērtēts kā netiešs pierādījums tam, ka kapitālieguldījumam ir līdzība ar pamatkapitālu. Tādā sakarā Wfa pārskaitījuma apjoma atkārtota pārskatīšana saistībā ar piemaksu būtu šī aspekta nepieļaujama “dubulta” izvērtēšana. Līdz ar to Komisija šajā gadījumā – atkāpjoties no sava pirmā lēmuma par WestLB – neparedz veikt piemaksu sakarā ar ieguldītā kapitāla apjomu.

(229)

Visbeidzot jānorāda uz iztrūkstošo ieguldījuma aizstājamību, tas nozīmē, ka iztrūkst iespēja jebkurā laikā izņemt no uzņēmuma noguldīto kapitālu. Normālos apstākļos kapitālieguldītājs var pašu kapitāla instrumentu tirgū pārdot trešajai personai un līdz ar to savu kapitālieguldījumu izbeigt. Pamatkapitāla normāls palielinājums, precīzi aplūkojot, notiek šādi: investors iegulda bilances aktīva pusē kapitālu (tie var būt gan skaidras naudas, gan materiālie ieguldījumi). Tam parasti pasīva pusē atbilst apgrozāmā daļa, kas ir investora rīcībā, piemēram, akciju sabiedrībā tās ir akcijas. Šīs akcijas viņš var pārdot trešajai personai. Viņš, protams, ar to nevar izņemt savu sākotnēji ieguldīto kapitāla vērtību, tāpēc, ka tagad tā pieder pie sabiedrības garantētā pašu kapitāla un tādēļ to pēc dispozīcijas nevar izņemt. Taču viņš, pārdodot akcijas, var realizēt ekonomisko pretvērtību. Viņa kapitālieguldījums līdz ar to ir aizvietojams. Sakarā ar Wfa kapitāla pārskaitīšanas īpašajiem apstākļiem federālajai zemei nav šādas iespējas. Neraugoties uz to, Komisija – atšķirībā no sava pirmā lēmuma WestLB lietā –šajā gadījumā nesaskata iemeslu piemaksai. Federālajai zemei gan nav iespēju ar ieguldījuma brīvu apgrozāmību realizēt ekonomisko pretvērtību, taču katrā laikā tai bija principā vismaz iespēja, atbilstoši likumam, Wfa kapitālu no bankas WestLB izņemt un eventuāli, ieguldot to citā kredītiestādē, sasniegt augstāku ienākumu no kapitāla.

(230)

Komisija kopumā uzskata par lietpratīgu noteikt piemaksu ienākumam no kapitāla vismaz 0,3 % gadā (pēc nodokļu nomaksas) par atteikšanos no papildu balsstiesībām (50).

(231)

Akciju sabiedrībā atlīdzība ir tieši atkarīga no uzņēmuma rezultātiem, un tā galvenokārt izpaužas dividenžu formā un līdzdalībā, uzņēmuma vērtībai pieaugot (piem., akciju kursa kāpums). Federālā zeme saņem kopatlīdzību, kurā būtu jāietver abi šie atlīdzības aspekti par “normālu” kapitālieguldījumu. Tas ļauj argumentēt, ka regulārā atlīdzība, ko federālā zeme saņem mainīgas atlīdzības vietā, kas būtu tieši saistīta ar bankas WestLB rezultātiem, atspoguļo priekšrocību gadījumā, ja atlīdzības likme tiek reducēta. Vai tāda regulāra atlīdzība patiesi ir izdevīgāka par mainīgu atlīdzību, ko iespaido uzņēmuma peļņa, ir atkarīgs no uzņēmuma rezultātiem nākotnē. Ja tie pasliktinās, tad paušāllikme kapitālieguldītājam ir izdevīga, bet, ja uzņēmuma rezultāti uzlabojas, tad tai ir trūkumi. Faktisko attīstību nevar paredzēt, pieņemot lēmumu par kapitālieguldījumu. Šajā gadījumā jāvērš uzmanība faktam, ka zaudējumu gadījumos netiek maksāta atlīdzība un lēmumu par kumulatīvu pēcsamaksu pieņem WestLB. Līdz ar to atlīdzības paušālais raksturs vienā ziņā nenāk par labu kapitālieguldītājam, jo tam jāsamierinās ar atlīdzības samazinājumu. Ņemot to visu vērā, Komisija uzskata, ka atlīdzības likmes reducēšanai nav pamata.

(232)

Jāpiebilst, ka par atlīdzību, ko pienāktos maksāt par ieguldīto kapitālu, parasti vienojas kapitālieguldītājs ar uzņēmumu. Šajā gadījumā par WestLB maksājamo atlīdzības lielumu acīmredzot vienojās WestLB kapitāldaļu īpašnieki savā starpā, kas, šķiet, ir neparasti. Atlīdzības lielumam nevajadzēja būt atkarīgam no kapitāldaļu īpašnieku lēmuma, bet gan no federālās zemes riska pakāpes un no Wfa kapitāla lietojamības bankā WestLB. Arī Vācija neiesniedza nekādus dokumentus par sarunām attiecībā uz atlīdzības lielumu un tā aprēķinu. Vācijai, protams, ir jāpiekrīt, ja tiek norādīts, ka atbalsta elementu atzīšanai Komisijai esot svarīgs tikai rezultāts, t.i., izšķirīgais ir atlīdzības lielums un nevis veids, kā tas noteikts. Komisija uzskata, ka veids, kā tika noteikta atlīdzība un tās pamatojumi ir nozīmīgi, lai izvērtētu, vai federālā zeme ir rīkojusies kā kapitālieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos.

(233)

WestLB kapitāldaļu īpašnieki bija vienojušies, ka atlīdzības lielumu noteiks tikai tad, kad būs zināmi WestLB finanšu rezultāti pa gadiem, sākot ar 1992. gadu. Komisija uzskata, ka bankas finansiālajiem rezultātiem gan vajadzētu būt mazsvarīgiem kopatlīdzības lieluma noteikšanā. Tādai atlīdzībai vajadzētu būt atkarīgai nevis no bankas WestLB faktiski iegūtajām peļņām, bet gan no federālās zemes riska un pārskaitītā kapitāla potenciālās noderības bankai. Kapitālieguldītājs tirgus ekonomikas nosacījumos nebūtu piekritis saņemt mazāku kopatlīdzību attiecīgā uzņēmuma slikto rezultātu dēļ. Šī vienošanās nenorāda uz izturēšanos, kas atbilstu kapitālieguldītāja rīcībai tirgus ekonomikas apstākļos.

(234)

Komisijas izziņu vākšanas laikā notika sūdzības uzturētājas BdB un WestLB apspriešanās ar mērķi rast risinājumu bez EK Līguma 88. panta 2. punkta piemērošanas, t.i., rast uz kopējiem pamatojumiem atlīdzības lielumu, kas būtu atbilstošs tirgum. Šī apspriešanās tomēr nedeva rezultātu. Apspriešanās gaitā WestLB piedāvāja federālajai zemei pie jau pastāvošās kopatlīdzības 0,6 % apmērā vēl piešķirt tiesības WestLB likvidēšanas gadījumā saņemt piemērotu atlīdzību par vērtības pieaugumu, ko Wfa kapitāla ieskaitīšanas rezultātā WestLB ar saviem darījumiem ir guvusi; tas nozīmē, ka federālajai zemei piešķirtu papildu kapitāldaļu WestLB atklātajos uzkrājumos un slēptajās rezervēs. Šāda situācija norāda to, ka pārskaitītais kapitāls bankai WestLB būtībā bija lielāks un nozīmīgāks nekā norunātā atlīdzība. Nenotika arī vienošanās par likvidācijas vērtības daļu. Tirgus ekonomikas nosacījumos darbīgs kapitālieguldītājs arī neakceptētu šādu hipotētisku “atlīdzību”, jo viņš, ieguldīdams kapitālu uz ilgu laiku tādā uzņēmumā kā WestLB nekad nespētu veicināt bankas ienesīgumu; tādējādi viņam tā kļūtu bezvērtīga.

(235)

Pamatojoties uz visiem šiem apsvērumiem un pēc vienošanās ar sūdzības uzturētāju BdB, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālo zemi un akciju sabiedrību WestLB AG, Komisija secināja, ka atbilstoša atlīdzība par apšaubāmo kapitālu varētu būt 6,92 % (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas), proti, 10,19 % (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas) normāla atlīdzība par apšaubāmo kapitālieguldījumu, pieskaitot piemaksu 0,3 procentpunktu (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas) par finanšu operācijas īpašo raksturu, atskaitot 3,75 % (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas) par finansēšanas izmaksām, kas rodas WestLB ieskaitītā kapitāla trūkstošās likviditātes dēļ.

(236)

Kā jau izklāstīts, arī pašu kapitāla daļa 3,4 miljardu DEM (1,74 mljrd. EUR) apmērā WestLB nozīmē materiālu vērtību, kuras ekonomiskā funkcija ir līdzvērtīga garantijai vai galvojumam. Lai nepakļautu sevi tādam riskam, kapitālieguldītājs, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, būtu pieprasījis atbilstošu atlīdzību.

(237)

Komisija lēmumā, uzsākot procedūru atbilstoši EK Līguma 88. panta 2. punktam, minēja likmi 0,3 %, ko Vācija nosauca par piemērotu galvotāja starpniecības maksu tādai bankai kā WestLB. Šajā sakarā sevišķi jāņem vērā divi faktori. Pirmkārt, summa 3,4 miljardi DEM (1,74 mljrd. EUR) pārsniedz summu, kas normāli nosedz šāda veida banku galvojumus. Otrkārt, parasti banku galvojumi ir saistīti ar noteiktu finanšu operāciju un noteiktu termiņu. Turpretim Wfa speciālie uzkrājumi ir nodoti WestLB rīcībā bez termiņa ierobežojuma. Par abiem minētajiem faktoriem atlīdzība būtu jāpaaugstina uz 0,5 līdz 0,6 %. Tā kā garantijas prēmijas parasti ir iekļautas ekspluatācijas izmaksās un līdz ar to samazinās ar nodokļiem apliekamā peļņa, tad atlīdzība, kas tiek maksāta federālajai zemei par Wfa kapitālu, ir no peļņas pēc nodokļu nomaksas, šī likme ir atbilstoši jāpiemēro. Apsverot visu iepriekšminēto, Komisija uzskata, ka atlīdzības likme 0,3 % pēc nodokļu nomaksas par šāda veida kapitālu būtu vērtējama kā korekta.

(238)

Vācijas iestādes ziņo, ka kapitāla pārskaitījuma pamatā bija potenciālas kopdarbības panākšana un nevis WestLB pašu kapitāla palielināšana. Ir pilnīgi iespējams, ka apspriedes par dzīvokļu būvniecības veicināšanas ekonomisko pamatojumu jau bija sākušās septiņdesmitajos gados. Neraugoties uz ilgstošajām diskusijām, pārskaitījums tomēr netika veikts pirms 1991. gada, līdz radās WestLB kapitāla papildinājuma nepieciešamība, un tādējādi publiskie īpašnieki bija spiesti sākt rīkoties. Dokumentos – jo sevišķi par pārskaitījuma likumu, piemēram, likuma pamatojumā vai protokolos par debatēm landtāgā – viennozīmīgi redzams, ka patiesais pārskaitījuma mērķis bija sagādāt bankai WestLB pašu kapitāla bāzi, kas atbilstu jaunajiem maksātspējas priekšrakstiem. Sinerģija tika uzskatīta par pozitīvu (blakus) efektu, kas tajā brīdī noteikti nebija finanšu operācijas pamatiemesls.

(239)

Vācijas iestādes un WestLB paziņo, ka federālā zeme bija saņēmusi ne tikai atlīdzību 0,6 % par summu 2,5 miljardi DEM (1,28 mljrd. EUR), bet arī bez tam sinerģijas efekta rezultātā 30 miljonus DEM (15 milj. EUR) gadā: saskaņā ar Wfa kapitāla pārskaitīšanu un iekļaušanu bankā, kuras rezultātā WestLB pārņēmusi Wfa darbinieku pensiju nodrošinājuma pienākumu, kas WestLB izmaksāja 33 miljonus DEM (17 milj. EUR). Sinerģijas izraisītie ietaupījumi pamatojas uz Wfa un agrākās WestLB dzīvokļu būvniecības veicināšanas nodaļas saplūšanu, kas radīja iespēju federālās zemes dzīvokļu būvniecības veicināšanas iestādi organizatoriski optimizēt un ietaupīt personāla skaitu.

(240)

Sinerģija ir kādas apvienošanās ierastas sekas. Tomēr nav skaidrs, kā šāda veida kopdarbības efekts savienojams ar federālās zemes konceptu par Wfa noslēgtu cirkulāciju un neitralitāti konkurences darījumos. Cik liels bija sinerģijas efekts pēc pārskaitījuma, kad abas nodaļas skaidri palika nodalītas, un kādu sinerģijas rezultātu deva Wfa un WestLB Dzīvokļu būvniecības veicināšanas nodaļu (kuras agrāk strādāja tikai Wfa interesēs) apvienošana, nav iespējams pārbaudīt, kā arī, kādēļ tāda veida kopdarbība nebija iespējama bez Wfa pārskaitīšanas.

(241)

Ja vispār Wfa rodas šāda veida sinerģija un ietaupījumi, kas nāk par labu dzīvokļu būvniecības veicināšanai ar tās izmaksu samazināšanu (un līdz ar to arī labums federālajai zemei), tad to nevar uzskatīt par WestLB pretpakalpojumu par rīcībā saņemtajiem bāzes pašu līdzekļiem. Tā kā šīs kopdarbības rezultātā nesamazinās ne WestLB ieskaitītā kapitāla izlietojamība, ne palielinās WestLB izdevumi sakarā ar šo pārskaitījumu, tad kopdarbība nevarētu arī iespaidot atlīdzības lielumu, kuru varētu pieprasīt kapitālieguldītājs atbilstoši tirgus ekonomikas nosacījumiem par savu bankas rīcībā nodoto pašu kapitālu. Arī gadījumā, ja federālā zeme kopdarbības rezultātā ir patiešām guvusi labumu, tad jebkurš konkurents, konkurences cīņas spiests, federālajai zemei par finanšu instrumentu (Wfa) papildus pie atbilstošās atlīdzības par rīcībā nodoto kapitālu vēl būtu “pieskaitījis atlīdzību” šādu labumu formā.

(242)

Vispār parasti divu uzņēmumu apvienošanās rezultātā sinerģijas efektu gūst abi uzņēmumi. Grūti izprast, kādēļ WestLB no tā vispār nebūtu bijis jāgūst labums.

(243)

Ja WestLB vajadzēja pārņemt Wfa pensiju nodrošinājuma maksājumus, kas samazināja Wfa ikgadējās izmaksas, tad tāda veida maksājumus nevar uzskatīt par apvienošanās rezultātā gūtu sinerģijas efektu. To varētu gan uzskatīt par WestLB netiešu atlīdzību federālajai zemei. Labumam būtu jārodas dzīvokļu būvniecības veicināšanas sfērā, un tātad te būtu jāpalielinās rīcībā esošajiem līdzekļiem.

(244)

Komisija tādējādi pievienojas uzskatam, ka ar minētajiem sinerģijas efektiem netiek saprasta par bankas WestLB maksātā atlīdzība par Wfa kapitāla ieskaitīšanu, bet var uzskatīt WestLB 1992. gadā samaksāto summu 33 miljonu DEM (17 milj. EUR) apmērā Wfa pensiju nodrošinājumam kā daļu no WestLB maksātās atlīdzības par pārskaitījumu.

(245)

Komisija, pretēji ieinteresēto pušu vienošanās uzskatam, secinājusi, ka arī 2002. gads ir iekļaujams atbalsta elementu noskaidrošanā un, proti, periods līdz 2002. gada 1. augustam. Vācija gan ir atkārtoti paziņojusi, ka, saskaņā ar bilances, kā arī peļņas un zaudējumu aprēķina tiesisko atpakaļejošo spēku, likumiski noteiktajai Wfa pievienošanai Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionālajai bankai uz 2002. gada 1. janvāri, būtu jāuzskata, ka ar 2002. gada 1. janvāri atbalsta tiesiskais nodarījuma sastāvs ir atcelts. Neņemot vērā bilances tiesisko iedarbību, faktiski Wfa kapitāls bija WestLB rīcībā konkurences darījumu nodrošinājumam līdz 2002. gada 1. augustam. Šis ir izšķirīgais skatījums šeit izvērtējamajā jautājumā.

(246)

Jo sevišķi nepārliecinoša ir iebilde, ka ne tikai Wfa peļņas un veicināšanas sfēras, bet arī kopējie ķīlas zīmju darījumi saskaņā ar jauno kārtību, sākot ar 2002. gada 1. janvāri, pāriešot reģionālās bankas rīcībā, un līdz ar to WestLB peļņas zaudējumi, kas esot tiešā saistībā ar Wfa nākotnes risinājumu, būšot izteikti lielāki nekā piemērotā atlīdzība par Wfa kapitālu, ko vajadzētu atzīt par atbilstošu kompensāciju. Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka veicināšanas darījumu mīnusi, kas radušies atdalīšanas sakarā, kā arī publiskās ķīlas zīmju darījumu zaudējumi nenozīmē nekādu atlīdzību par Wfa kapitāla izmantošanu, kas notika līdz 2002. gada 1. augustam. Ar Wfa kapitālu tika nodrošināti ne tikai veicināšanas darījumi un publiskie ķīlas zīmju darījumi, bet arī WestLB kopējie konkurences darījumi. Tādēļ WestLB ir jāveic atlīdzība 6,92 % apmērā, iekļaujot arī laika posmu līdz 2002. gada 1. augustam.

(247)

Saskaņā ar iepriekšminētajiem aprēķiniem Komisija uzskata par tirgum atbilstošu atlīdzību 6,92 % gadā pēc nodokļu nomaksas par to kapitāla daļu, kuru WestLB var izmantot savai uzņēmējdarbībai, proti, 2,5 miljardus DEM (1,28 mljrd. EUR) līdz 1993. gada beigām, un 0,3 % gadā pēc nodokļu nomaksas par starpību starp šo daļu un to, kas WestLB bilancē iegrāmatota kā pašu kapitāls 5,9 miljardi DEM (3,02 mljrd. EUR), tātad – 3,4 miljardi DEM (1,74 mljrd. EUR) līdz 1993. gada beigām.

(248)

WestLB maksāja atlīdzību 0,6 % tikai par summu, ko tā drīkstēja izmantot savu konkurences darījumu nodrošinājumam. Šāda atlīdzība pirmo reizi tika izmaksāta par 1993. gadu. Kā jau Komisija iepriekš atzina, tā akceptē šos WestLB maksājumus 1992. gadā par Wfa pensiju nodrošinājumu kā papildu atlīdzību federālajai zemei.

(249)

Atbalsta elementu var aprēķināt kā starpību starp faktiskajiem maksājumiem un maksājumiem, kas atbilstu tirgus nosacījumiem.

(250)

5. tabula: atbalsta elementu aprēķins