25.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 264/1

(1)

Iekšējie ūdensceļi ir svarīga Kopienas transporta tīklu sastāvdaļa, un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu veicināšana ir viens no kopējās transporta politikas mērķiem gan no ekonomikas efektivitātes, gan no enerģijas patēriņa samazināšanas un vides ietekmes uz pārvadājumiem viedokļa, kā tas ir minēts Komisijas Baltajā grāmatā: Eiropas transporta politika līdz 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu.

(2)

Komisijai ir nepieciešama statistika par pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem, lai uzraudzītu un attīstītu kopējo transporta politiku, kā arī transporta elementus reģionu politikas un Eiropas komunikāciju tīklu politikas jomās.

(3)

Līdz šim statistikas dati par pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem tika vākti saskaņā ar Padomes Direktīvu 80/1119/EEK (1980. gada 17. novembris) par statistikas pārskatiem attiecībā uz preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (2), kura vairs neatbilst šīs jomas pašreizējām vajadzībām. Tādēļ ir lietderīgi minēto direktīvu aizstāt ar jaunu tiesību aktu, lai paplašinātu darbības jomu un uzlabotu efektivitāti.

(4)

Tādējādi Direktīva 80/1119/EEK būtu jāatceļ.

(5)

Kopienas statistika visiem pārvadājumu veidiem būtu jāvāc saskaņā ar vienotu koncepciju un standartiem, lai sasniegtu lielāko praktiski iespējamo salīdzināmību starp dažādiem pārvadājumu veidiem.

(6)

Pārvadājumi pa iekšējiem ūdensceļiem nenotiek visās dalībvalstīs, un tādēļ šīs regulas iedarbība skar vienīgi tās dalībvalstis, kurās pastāv šis pārvadājumu veids.

(7)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, izveidot kopējus statistikas standartus, kas ļautu sagatavot saskaņotus datus, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tādēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(8)

Padomes Regula (EK) Nr. 322/97 (1997. gada 17. februāris) par Kopienas statistiku (3) nodrošina pamatprincipu kopumu noteikumiem, kas paredzēti šajā regulā.

(9)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (4).

(10)

Saskaņā ar minētā lēmuma 3. pantu ir notikusi apspriešanās ar Statistikas programmu komiteju, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 89/382/EEK, Euratom  (5),

a)

kravu pārvadājumiem ar kuģiem, kuru pilna kravnesība ir mazāka par 50 tonnām;

b)

kuģiem, kuri pārvadā galvenokārt pasažierus;

c)

prāmjiem;

d)

kuģiem, kurus vienīgi nekomerciāliem nolūkiem izmanto ostu administrācijas un valsts iestādes;

e)

kuģiem, kurus izmanto vienīgi uzglabāšanai vai degvielas iepildīšanai;

f)

kuģiem, kurus neizmanto kravu pārvadājumiem, piemēram, zvejas kuģiem, bagarkuģiem, peldošām darbnīcām, peldošiem mājokļiem un izpriecu kuģiem.

a)

“kuģojams iekšējais ūdensceļš” ir ūdens posms, kurš nav jūras daļa un pa kuru var peldēt pilnībā piekrauti kuģi ar kravnesību, kas nav mazāka kā 50 tonnas. Šis termins ietver gan kuģojamas upes un ezerus, gan kuģojamus kanālus;

b)

“iekšējo ūdensceļu kuģis” ir kuģošanas līdzeklis, kas paredzēts preču pārvadājumiem vai pasažieru sabiedriskajiem pārvadājumiem pa kuģojamiem iekšējiem ūdensceļiem;

c)

“kuģa valstspiederība” attiecas uz valsti, kurā iekšējo ūdensceļu kuģis ir reģistrēts.

a)

izvērtē Kopienas, dalībvalstu un statistikas datu sniedzēju un lietotāju ieguvumu no sagatavotās statistikas salīdzinājumā ar tās izmaksām;

b)

izvērtē sagatavotās statistikas kvalitāti;

c)

ņemot vērā gūtos rezultātus, nosaka potenciālā uzlabojuma jomas un jebkādus grozījumus, ko uzskata par vajadzīgiem.

a)

pielāgojumiem attiecībā uz statistikas aptverto iekšējo ūdensceļu pārvadājumu apjomu (2. pants);

b)

definīciju pielāgojumiem un papildu definīciju pieņemšanu (3. pants);

c)

pielāgojumiem attiecībā uz datu vākšanas jomu un pielikumu saturu (4. pants);

d)

kārtību, kā datus nosūta Komisijai (Eurostat), tostarp datu apmaiņas standartiem (5. pants);

e)

kārtību, kā Komisija (Eurostat) izplata rezultātus (6. pants);

f)

metodisko norādījumu un kritēriju izstrādāšanu un publicēšanu (7. pants).

25.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 264/12

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 2037/2000 (2000. gada 29. jūnijs) par vielām, kas noārda ozona slāni (3), 1999. gads ir bāzes gads daļēji halogenētu hlorfluorogļūdeņražu (HCFC) kvotu piešķiršanai. HCFC tirgus desmit jaunajās dalībvalstīs kopš 1999. gada ir būtiski mainījies sakarā ar jaunu uzņēmumu darbību un tirgus daļu izmaiņām. Ja 1999. gadu pieņemtu kā bāzes gadu HCFC kvotu piešķiršanai šajās jaunajās dalībvalstīs, liels uzņēmumu skaits nesaņemtu importa kvotas. To varētu uzskatīt par patvaļību, un tas varētu arī izraisīt nediskriminēšanas un tiesiskās paļāvības principa pārkāpšanu.

(2)

Kvotu pamatā parasti vajadzētu būt visjaunākajiem un visraksturīgākajiem skaitliskajiem rādītājiem, lai nodrošinātu to, ka importētāji uzņēmumi jaunajās dalībvalstīs netiktu izslēgti. Tāpēc ir lietderīgi izvēlēties gadus, par kuriem ir pieejami visjaunākie dati. Lai vislabāk atspoguļotu komerciālo situāciju HCFC tirgū jaunajās desmit dalībvalstīs, attiecībā uz šo dalībvalstu uzņēmumiem par bāzi būtu jāizmanto tirgus daļas vidējie rādītāji 2002. un 2003. gadā.

(3)

Tādēļ būtu atbilstīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 2037/2000,

“i)

atkāpjoties no h) punkta, ikviens ražotājs un importētājs Čehijā, Igaunijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā nodrošina, lai aprēķinātais daļēji halogenētu hlorfluorogļūdeņražu apjoms, kuru tas laiž tirgū vai lieto savām vajadzībām, izteikts kā b), d), e) un f) punktā aprēķināto apjomu procentuāla daļa, nepārsniegtu šā ražotāja un importētāja vidējo procentuālo tirgus daļu 2002. un 2003. gadā.”

25.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 264/13

(1)

Kopienas tiesību aktu mērķis vides jomā inter alia ir palīdzēt saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un aizsargāt cilvēku veselību, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu attīstību.

(2)

Sestajā Kopienas vides rīcības programmā (3) uzsvērts, cik svarīgi ir sniegt pietiekamu vides informāciju un nodrošināt iespējas sabiedrībai efektīvi piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā, tādējādi palielinot atbildību par lēmumu pieņemšanu un tās pārskatāmību, kā arī sekmējot sabiedrības informētību un atbalstu pieņemtiem lēmumiem. Turklāt, tāpat kā iepriekšējās programmas (4), arī šī programma mudina efektīvāk īstenot un piemērot Kopienas tiesību aktus vides aizsardzības jomā, tostarp nodrošināt Kopienas noteikumu izpildi un vērsties pret Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem vides jomā.

(3)

Kopiena 1998. gada 25. jūnijā parakstīja Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (turpmāk tekstā – “Orhūsas Konvencija”). Kopiena apstiprināja Orhūsas Konvenciju 2005. gada 17. februārī (5). Kopienas tiesību aktiem būtu jāsaskan ar minēto konvenciju.

(4)

Kopiena jau ir pieņēmusi vairākus tiesību aktus, kas attīstās un palīdz sasniegt Orhūsas konvencijas mērķus. Būtu jāparedz konvencijas prasību piemērošana Kopienas iestādēm un struktūrām.

(5)

Ir lietderīgi trīs Orhūsas Konvencijas pamatprincipus, proti, pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, aplūkot vienā tiesību aktā, kā arī paredzēt kopīgus noteikumus par mērķiem un definīcijām. Tas palīdzētu racionalizēt tiesību aktus un uzlabot to īstenošanas pasākumu pārskatāmību, kas attiecas uz Kopienas iestādēm un struktūrām.

(6)

Vispārējs princips paredz, ka tiesības, ko garantē trīs Orhūsas Konvencijas pamatprincipi, piemēro bez diskriminācijas pilsonības, tautības vai dzīvesvietas dēļ.

(7)

Orhūsas Konvencijā valsts iestādes ir plaši definētas; pamatprincips ir tāds, ka visos gadījumos, kad īsteno valsts varu, fiziskām personām un viņu organizācijām būtu jābūt dotām tiesībām. Tādēļ Kopienas iestādes un struktūras, uz ko attiecas šī regula, būtu jādefinē tikpat plaši un funkcionāli. Saskaņā ar Orhūsas Konvenciju Kopienas iestādēm un struktūrām var nepiemērot šo konvenciju gadījumos, kad tās īsteno tiesu vai likumdevēju varu. Tomēr, lai nodrošinātu saskaņu ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (6), noteikumi par pieeju vides informācijai būtu jāpiemēro Kopienas iestādēm un struktūrām, kad tās īsteno likumdevēju varu.

(8)

Vides informācijas definīcija šajā regulā attiecas uz jebkādas formas informāciju par vides stāvokli. Šai definīcijai, kas ir saskaņota ar definīciju, kas izmantota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (7), ir tāds pats saturs kā tai, kas ietverta Orhūsas Konvencijā. “Dokumenta” definīcija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 attiecas uz vides informāciju, kā definēts šajā regulā.

(9)

Ir lietderīgi līdztekus pieejai, kas izmantota attiecībā uz dalībvalstu pienākumiem atbilstīgi spēkā esošiem EK tiesību aktiem, šajā regulā paredzēt “plānu un programmu” definīciju, ņemot vērā Orhūsas Konvencijas noteikumus. “Ar vidi saistīti plāni un programmas” būtu jādefinē, ņemot vērā to, kā tās palīdz sasniegt Kopienas vides politikas mērķus un prioritātes vai cik nopietni tās var ietekmēt to sasniegšanu. Sestā Kopienas vides rīcības programma paredz Kopienas vides politikas mērķus, kā arī darbības, lai tos sasniegtu desmit gados no 2002. gada 22. jūlija. Minētā laikposma beigās būtu jāpieņem nākamā vides rīcības programma.

(10)

Ņemot vērā, ka tiesību akti vides jomā pastāvīgi attīstās, vides tiesību aktu definīcijai būtu jāatsaucas uz Kopienas vides politikas mērķiem, kas izklāstīti Līgumā.

(11)

Būtu jānodrošina iespēja iekšēji pārskatīt individuālā rakstura administratīvus aktus, ja tie uzliek juridiskas saistības un tiem ir ārēja ietekme. Tāpat noteikumi būtu jāattiecina uz bezdarbību, ja tiesību akti vides jomā uzliek pienākumu pieņemt administratīvus aktus. Tā kā uz aktiem, ko pieņem Kopienas iestāde vai struktūra, kas īsteno tiesu vai likumdevēju varu, var neattiecināt pārskatīšanu, tā būtu jābūt arī ar citām izmeklēšanas procedūrām, kurās Kopienas iestāde vai struktūra saskaņā ar Līgumu darbojas kā administratīvas pārskatīšanas iestāde.

(12)

Orhūsas Konvencija aicina nodrošināt sabiedrības pieeju vides informācijai, vai nu atbildot uz pieprasījumu, vai arī iestādēm, uz ko attiecas konvencija, aktīvi izplatot minēto informāciju. Regula (EK) Nr. 1049/2001 attiecas uz Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju, kā arī uz aģentūrām un līdzīgām struktūrām, kas izveidotas ar Kopienas tiesību aktiem. Tajā šīm iestādēm paredzēti noteikumi, kas visnotaļ atbilst Orhūsas Konvencijā ietvertajiem. Regula (EK) Nr. 1049/2001 būtu jāattiecina arī uz visām pārējām Kopienas iestādēm un struktūrām.

(13)

Ja Orhūsas Konvencijas noteikumi nedz pilnīgi, nedz daļēji nav ietverti arī Regulā (EK) Nr. 1049/2001, jāpievēršas šādiem noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz vides informācijas savākšanu un izplatīšanu.

(14)

Lai efektīvi varētu izmantot sabiedrības tiesības piekļūt vides informācijai, ir svarīgi nodrošināt kvalitatīvu vides informāciju. Tālab der ieviest noteikumus, kas uzliek pienākumu Komisijas iestādēm un struktūrām nodrošināt kvalitāti.

(15)

Ja Regulā (EK) Nr. 1049/2001 ir paredzēti izņēmumi, tie būtu jāpiemēro, ievērojot jebkādus konkrētākus noteikumus pieprasījumiem piekļūt vides informācijai, kas paredzēti šajā regulā. Attiecībā uz pieeju vides informācijai atteikuma iemesli būtu jāinterpretē sašaurināti, ievērojot sabiedrības intereses saņemt informāciju un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām apkārtējā vidē. Termins “komerciālās intereses” attiecas uz nolīgumiem par konfidencialitāti, ko noslēgušas iestādes vai struktūras, kas veic banku darbības.

(16)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 2119/98/EK (1998. gada 24. septembris) par epidemioloģiskās uzraudzības un infekcijas slimību kontroles tīkla izveidošanu Kopienā (8), ar Komisijas palīdzību jau ir izveidots Kopienas mēroga tīkls dalībvalstu sadarbības un koordinācijas veicināšanai, lai Kopienā uzlabotu vairāku infekcijas slimību profilaksi un kontroli. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1786/2002/EK (9) ir pieņemta Kopienas rīcības programma sabiedrības veselības aizsardzības jomā, kas papildina attiecīgo valstu politiku. Šīs programmas elementi, proti, uzlabot informācijas kvalitāti un vairot zināšanas par sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī palielināt spējas ātri un saskaņoti reaģēt uz veselības apdraudējumiem, ir mērķi, kas pilnībā atbilst Orhūsas Konvencijas prasībām. Tādēļ šī regula būtu jāpiemēro, neskarot Lēmumu Nr. 2119/98/EK un Lēmumu Nr. 1786/2002/EK.

(17)

Orhūsas Konvencija prasa Pusēm paredzēt noteikumus, lai iesaistītu sabiedrību ar vidi saistītu plānu un programmu sagatavošanā. Tādos noteikumos ir jāietver pieņemami termiņi, lai sabiedrībai sniegtu informāciju par attiecīgu lēmumu pieņemšanu vides jomā. Lai sabiedrības dalība būtu efektīva, tai ir jānotiek agrīnā stadijā, kad vēl ir iespējami jebkādi risinājumi. Paredzot noteikumus par sabiedrības dalību, Kopienas iestādēm un struktūrām būtu jānosaka, kāda sabiedrības daļa var piedalīties attiecīgos pasākumos. Tāpat Orhūsas Konvencija prasa, lai Puses tiktāl, ciktāl tas ir atbilstīgi, cenšas nodrošināt iespējas sabiedrības dalībai politikas izstrādē attiecībā uz vidi.

(18)

Ar Orhūsas Konvencijas 9. panta 3. punktu paredzēta pieeja tiesas procedūrām vai citām pārskatīšanas procedūrām, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, pārkāpjot tiesību aktus vides jomā. Noteikumiem par pieeju tiesvedībai jābūt saskaņā ar Līgumu. Šajā sakarā ir lietderīgi, ka šī regula attiecas tikai uz valsts iestāžu darbību vai bezdarbību.

(19)

Lai nodrošinātu pietiekamus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tostarp tādus, ko saskaņā ar attiecīgiem Līguma noteikumiem var izmantot Eiropas Kopienu Tiesā, ir lietderīgi Kopienas iestādei vai struktūrai, kas pieņēmusi apstrīdamo aktu vai kas iespējamas administratīvas bezdarbības gadījumā nav pieņēmusi kādu aktu, dot iespēju atkārtoti izskatīt iepriekš pieņemto lēmumu vai – bezdarbības gadījumā – pieņemt aktu.

(20)

Nevalstiskām organizācijām, kas aktīvi darbojas vides aizsardzības jomā un atbilst konkrētiem kritērijiem, jo īpaši nolūkā nodrošināt to neatkarību un pārskatatbildību, un kas ir pierādījušas, ka to galvenais mērķis ir veicināt vides aizsardzību, būtu jābūt tiesīgām pieprasīt Kopienas līmenī iekšēji pārskatīt aktus, ko pieņēmusi Kopienas iestāde vai struktūra atbilstīgi vides tiesību aktiem, kā arī bezdarbību, lai attiecīga iestāde vai struktūra tos varētu pārskatīt.

(21)

Ja iepriekšēji pieprasījumi veikt iekšēju pārskatīšanu nav bijuši sekmīgi, attiecīgajai nevalstiskai organizācijai vajadzētu būt tiesīgai ierosināt tiesvedību Tiesā saskaņā ar attiecīgiem Līguma noteikumiem.

(22)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās 37. pantā,

a)

garantējot tiesības piekļūt vides informācijai, ko saņēmušas vai sagatavojušas Kopienas iestādes vai struktūras un kas ir to rīcībā, kā arī izklāstot pamatnosacījumus un praktiskus pasākumus šo tiesību izmantošanai;

b)

nodrošinot, ka vides informācija kļūst arvien plašāk pieejama un ir publiski izplatīta, lai panāktu pēc iespējas plašāku sistemātisku vides informācijas publisku pieejamību un izplatīšanu. Tālab jo īpaši veicina datoru sakaru un/vai elektronisko tehnoloģiju izmantošanu – ja tie ir pieejami;

c)

paredzot sabiedrības dalību ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē;

d)

dodot iespēju Kopienas līmenī griezties tiesā saistībā ar vides jautājumiem atbilstīgi šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem.

a)

“pieprasījuma iesniedzējs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas pieprasa vides informāciju;

b)

“sabiedrība” ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un to apvienības, organizācijas vai grupas;

c)

“Kopienas iestāde vai struktūra” ir jebkura publiska iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, kas izveidota ar Līgumu vai pamatojoties uz to, izņemot gadījumos, kad tā īsteno tiesu vai likumdevēju varu. Tomēr II sadaļas noteikumus piemēro Kopienas iestādēm un struktūrām, kad tās īsteno likumdevēju varu;

d)

“vides informācija” ir jebkura informācija rakstiskā, vizuālā, audio, elektroniskā vai jebkurā citā materiālā formā par:

e)

“ar vidi saistīti plāni un programmas” ir plāni un programmas:

Vispārējas vides rīcības programmas arī uzskata par ar vidi saistītiem plāniem un programmām.

Šī definīcija neietver finanšu vai budžeta plānus un programmas, proti, tās, kas paredz to, kā konkrēti projekti vai darbības būtu jāfinansē, vai ir saistītas ar ierosinātiem gada budžetiem, nedz arī ietver Kopienas iestāžu vai struktūru iekšējās darba programmas vai ārkārtas pasākumu plānus vai programmas, kas paredzētas tikai tādēļ, lai nodrošinātu civilo aizsardzību;

f)

“tiesību akti vides jomā” ir Kopienas tiesību akti, kas, neatkarīgi no to tiesiskā pamata, veicina Kopienas vides politikas mērķu sasniegšanu, kā noteikts Līgumā: saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēku veselību, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus un starptautiskā līmenī veicināt pasākumus, kas risina reģionu vai pasaules mēroga vides problēmas;

g)

“administratīvs akts” ir jebkurš Kopienas iestādes vai struktūras veikts pasākums, kam ir individuāls raksturs, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme;

h)

“administratīva bezdarbība” ir stāvoklis, kad Kopienas iestāde vai struktūra nepieņem g) apakšpunktā minēto administratīvo aktu.

a)

Līguma 81., 82., 86. un 87. pantam (konkurences noteikumi);

b)

Līguma 226. un 228. pantam (pārkāpuma lietas izskatīšana);

c)

Līguma 195. pantam (ombuda veiktā izmeklēšana);

d)

Līguma 280. pantam (lietas, ko izskata Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai).

a)

starptautisko līgumu, konvenciju vai nolīgumu un Kopienas tiesību aktu tekstus vides jomā vai saistībā ar to, kā arī ar vidi saistītu politikas dokumentu, plānu un programmu tekstus;

b)

ziņojumus par panākumiem attiecībā uz a) apakšpunktā minēto dokumentu īstenošanu, ja tie ir sagatavoti vai glabājas elektroniskā formā Kopienas iestādēs vai struktūrās;

c)

pasākumus, kas par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem veikti tiesvedībā, sākot no argumentēta atzinuma stadijas, atbilstīgi Līguma 226. panta 1. punktam;

d)

ziņojumus par vides stāvokli, kā minēts 4. punktā;

e)

datus vai datu kopsavilkumus pēc to darbību monitoringa, kuras ietekmē vai var ietekmēt vidi;

f)

atļaujas, kam ir būtiska ietekme uz vidi, un vienošanās vides jomā, vai norādes, kur šo informāciju var pieprasīt vai kur tai var piekļūt;

g)

pētījumus par ietekmi uz vidi un riska novērtējumus attiecībā uz vides elementiem, vai norādi, kur šo informāciju var pieprasīt vai kur tai var piekļūt.

a)

priekšlikuma projektu, ja tas ir pieejams;

b)

vides informāciju vai novērtējumu, kas attiecas uz sagatavošanā esošo plānu vai programmu, ja tas ir pieejams; un

c)

praktiskiem pasākumiem dalībai, tostarp:

a)

atbilstīgi attiecīgas dalībvalsts tiesību aktiem vai praksei tā ir neatkarīga bezpeļņas juridiska persona;

b)

tās galvenais apliecinātais mērķis ir veicināt vides aizsardzību saistībā ar tiesību aktiem vides jomā;

c)

tā ir pastāvējusi ilgāk par diviem gadiem un aktīvi īsteno mērķi, kas minēts b) apakšpunktā;

d)

priekšmets, uz ko attiecas pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu, ir ietverts tās mērķī un darbībās.

25.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 264/20

(1)

Padomes Direktīva 78/659/EEK (1978. gada 18. jūlijs) par saldūdeņu kvalitāti, ko nepieciešams aizsargāt vai uzlabot nolūkā atbalstīt zivju dzīvi (3), ir vairākas reizes būtiski grozīta (4). Skaidrības un lietderības dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)

Vides aizsardzībai un uzlabošanai nepieciešami konkrēti pasākumi, lai aizsargātu ūdeņus no piesārņojuma, to skaitā saldūdeņus, kurus var apdzīvot zivis.

(3)

No ekoloģijas un tautsaimniecības viedokļa ir nepieciešams pasargāt zivis no dažādiem kaitīgiem faktoriem, kas rodas kā sekas tam, ka ūdenī noplūst piesārņotājvielas, īpaši no atsevišķu sugu zivju skaita samazināšanās un dažos gadījumos pat vairāku šo sugu izzušanas.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (5), mērķis ir sasniegt tādu ūdens kvalitāti, kas nerada negatīvas sekas videi.

(5)

Atšķirības starp tiem noteikumiem, kas jau stājušies spēkā vai ir sagatavošanas stadijā dažādajās dalībvalstīs attiecībā uz tādiem ūdeņiem, kurus var apdzīvot saldūdens zivis, var izveidot nevienlīdzīgus konkurences apstākļus un tādējādi tiešā veidā ietekmēt kopējā tirgus darbību.

(6)

Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, dalībvalstis norāda ūdeņus, attiecībā uz kuriem tā ir piemērojama, un nosaka tādus robežlielumus, kas atbilst noteiktiem parametriem. Tiks veikti pasākumi, lai nodrošinātu, ka šādi norādītie ūdeņi piecu gadu laikā pēc šīs norādīšanas atbilstu šiem lielumiem.

(7)

Jāparedz, ka noteiktos apstākļos saldūdeņi, kurus var apdzīvot zivis, uzskatāmi par tādiem, kas atbilst attiecīgajām parametru vērtībām, pat ja zināms procentuālais daudzums no ņemtajiem paraugiem neatbilst noteiktajiem robežlielumiem.

(8)

Lai nodrošinātu to, ka tiek pārbaudīta to saldūdeņu kvalitāte, kurus var apdzīvot zivis, jāņem minimālais pieļaujamais paraugu skaits un jāveic mērījumi attiecībā uz pielikumā noteiktajiem parametriem. Šāda paraugu ņemšana varētu tikt samazināta vai pārtraukta pamatojoties uz to, ka ūdens kvalitāte uzlabojas.

(9)

Dalībvalstis nevar ietekmēt konkrētus dabas apstākļus un tādēļ ir jāparedz iespēja atsevišķos gadījumos atkāpties no šīs direktīvas.

(10)

Zinātnes un tehnikas attīstība var radīt nepieciešamību strauji piemērot kādas no I pielikumā noteiktajām prasībām. Lai atvieglotu šim nolūkam nepieciešamo pasākumu ieviešanu, būtu jānosaka procedūra, ar kuru tiktu izveidota cieša sadarbība starp dalībvalstīm un Komisiju saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (6).

(11)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem Direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts III pielikuma B daļā,

a)

vietējām sugām, kurās izpaužas dabas daudzveidība, vai;

b)

pie tādām sugām, kuru klātbūtni dalībvalstu kompetentas iestādes atzinušas par vēlamu no ūdenssaimniecības viedokļa.

a)

ūdeņi, kurus var apdzīvot lašu ģints sugas, nozīmē ūdeņus, kurus var apdzīvot vai kuri kļūst apdzīvojami tādu sugu zivīm, kā laši (Salmo salar), taimiņi (Salmo trutta), alatas (Thymallus thymallus) un sīgas (Coregonus);

b)

ūdeņi, kurus var apdzīvot karpu dzimtas sugas, nozīmē ūdeņus, kurus var apdzīvot vai kuri kļūst apdzīvojami zivīm, kas pieder pie karpu dzimtas (Cyprinidae) vai pie citām sugām, tādām kā līdakas (Esox lucius), asari (Perca fluviatilis) un zuši (Anguilla anguilla).

a)

95 % paraugu attiecībā uz parametriem: pH, BOD5, nitrīti, nejonizēts amonjaks, kopējais amonija daudzums, kopējais hlora atlikuma daudzums, kopējais cinka daudzums un izšķīdināts varš. Ja paraugu ņemšanas biežums ir retāks nekā viens paraugs mēnesī, tad gan iepriekšminētās parametru vērtības, gan norādes ievēro attiecībā uz visiem paraugiem;

b)

I pielikumā uzskaitītā procentuālā izteiksme attiecībā uz parametriem: temperatūra un izšķīdināts skābeklis;

c)

vidējā koncentrācija, kas noteikta parametram: suspendētas cietās daļiņas.

a)

attiecībā uz noteiktiem parametriem, kas I pielikumā apzīmēti ar (0), ārkārtēju meteoroloģisko apstākļu vai īpašu ģeogrāfisko nosacījumu dēļ;

b)

ja notiek norādīto ūdeņu bagātināšanās dabīgā veidā ar noteiktām vielām un tādējādi netiek ievērotas I pielikumā noteiktās parametru vērtības.

Ar bagātināšanos dabīgā veidā apzīmē tādu procesu, kurā kādi ūdeņi bez cilvēku iejaukšanās saņem no augsnes noteiktas tajā esošas vielas.

a)

ūdeņiem, kas norādīti saskaņā ar 4. panta 1. punktu, kopsavilkuma veidā;

b)

atsevišķu ūdeņu norādīšanas pārskatīšanu saskaņā ar 4. panta 2. punktu;

c)

noteikumiem, kas pieņemti, lai noteiktu jaunus parametrus saskaņā ar 9. pantu;

d)

atkāpju piemērošanu attiecībā uz I pielikuma I slejā uzskaitītajām parametru vērtībām.

25.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 264/32

(1)

Padomes Otrajā direktīvā 77/91/EEK (1976. gada 13. decembris) par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (3), ir izklāstītas prasības dažiem ar kapitālu saistītiem pasākumiem, ko veic šādas sabiedrības.

(2)

Komisija savā 2003. gada 21. maija Paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam “Uzņēmējdarbības tiesību modernizācija un korporatīvās vadības uzlabošana Eiropas Savienībā – attīstības plāns” secina, ka Direktīvas 77/91/EEK vienkāršošana un modernizācija būtiski sekmētu uzņēmējdarbības efektivitāti un konkurētspēju, nemazinot aizsardzību, ko sniedz akcionāriem un kreditoriem. Šie mērķi ir galvenā prioritāte, taču tie neskar vajadzību nekavējoties veikt vispārēju pārbaudi, lai izskatītu kapitāla uzturēšanas režīmam alternatīvu risinājumu īstenošanas iespējas, kas pietiekami aizsargātu gan akciju sabiedrības kreditoru, gan akcionāru intereses.

(3)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļaut akciju sabiedrībām piešķirt akcijas apmaiņā pret cita veida, ne naudas, ieguldījumu, neprasot, lai tās saņem īpašu ekspertu novērtējumu gadījumos, kad ir skaidra atsauce uz šāda ieguldījuma vērtēšanu. Tomēr būtu jāgarantē mazākuma akcionāru tiesības pieprasīt šādu vērtējumu.

(4)

Akciju sabiedrībām būtu jāļauj iegūt pašām savas akcijas, nepārsniedzot sabiedrības sadalāmās rezerves, un laikposms, attiecībā uz kuru akcionāru kopsapulce var atļaut šādu iegūšanu, būtu jāpalielina, lai uzlabotu elastību un samazinātu administratīvo apgrūtinājumu sabiedrībām, kurām strauji jāreaģē uz tirgus izmaiņām, kas iespaido viņu akciju cenu.

(5)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļaut akciju sabiedrībām piešķirt finansiālu palīdzību, lai to akcijas varētu iegūt trešās personas, nepārsniedzot sabiedrības sadalāmās rezerves, lai uzlabotu elastību saistībā ar izmaiņām sabiedrību akciju kapitāla īpašumtiesību struktūrā. Šai iespējai būtu jāpiemēro aizsardzības pasākumi, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi aizsargāt gan akcionārus, gan trešās personas.

(6)

Lai uzlabotu kreditoru standartizētu aizsardzību visās dalībvalstīs, kreditoriem vajadzētu būt iespējai ar zināmiem nosacījumiem izmantot tiesas vai administratīvas procedūras, ja sakarā ar akciju sabiedrības kapitāla samazināšanu ir apdraudēti viņu prasījumi.

(7)

Lai nodrošinātu to, ka netiek pieļauta tirgus ļaunprātīga izmantošana, dalībvalstīm šīs direktīvas īstenošanas nolūkā būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (4), Komisijas Regula (EK) Nr. 2273/2003 (2003. gada 22. decembris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK īsteno attiecībā uz atbrīvojumiem saistībā ar atpirkšanas programmām un finanšu instrumentu stabilizāciju (5), un Komisijas Direktīva 2004/72/EK (2004. gada 29. aprīlis), ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK attiecībā uz pieņemto tirgus praksi, ar atvasinātiem preču instrumentiem saistītās iekšējās informācijas definēšanu, to personu saraksta sastādīšanu, kam ir pieejama iekšējā informācija, vadības veikto darījumu izziņošanu un paziņošanu par aizdomīgiem darījumiem (6).

(8)

Tādēļ Direktīva 77/91/EEK būtu attiecīgi jāgroza.

(9)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

1)

direktīvas 1. panta 1. punkta divdesmit pirmo ievilkumu aizstāj ar šādu ievilkumu:

;

2)

iekļauj šādus pantus:

“10.a pants

1.   Dalībvalstis var nolemt nepiemērot 10. panta 1., 2. un 3. punktu, ja pēc administrācijas vai pārvaldes struktūras lēmuma kā cita veida, ne naudas, ieguldījums tiek ieguldīti pārvedami vērtspapīri, kā tie definēti 4. panta 1. punkta 18) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (8), vai naudas tirgus instrumenti, kā tie definēti minētās direktīvas 4. panta 1. punkta 19) apakšpunktā, un ja šie vērtspapīri vai naudas tirgus instrumenti ir novērtēti pēc vidējās svērtās cenas, par kādu tie tirgoti vienā vai vairākos regulētos tirgos, kā tie definēti minētās direktīvas 4. panta 1. panta 14) apakšpunktā, pietiekami ilgu laiku, kas nosakāms dalībvalsts tiesību aktos, pirms dienas, kad faktiski veikts attiecīgais cita veida, ne naudas, ieguldījums.

Tomēr, ja cenu iespaido ārkārtas apstākļi, kas ievērojami mainītu aktīva vērtību tā faktiskās ieguldīšanas dienā, tostarp situācijas, kad šādu pārvedamu vērtspapīru vai naudas tirgus instrumentu tirgus ir kļuvis nelikvīds, tad pēc administrācijas vai pārvaldes struktūras iniciatīvas un tās atbildībā veic pārvērtēšanu. Minētās pārvērtēšanas nolūkā piemēro 10. panta 1., 2. un 3. punktu.

2.   Dalībvalstis var nolemt nepiemērot 10. panta 1., 2. un 3. punktu, ja pēc administrācijas vai pārvaldes struktūras lēmuma kā cita veida, ne naudas, ieguldījums tiek ieguldīti aktīvi, kuri nav 1. punktā minētie pārvedamie vērtspapīri un naudas tirgus instrumenti un par kuru patieso vērtību atzinumu jau ir sniedzis atzīts neatkarīgs eksperts, un ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

Ja ir jauni būtiski apstākļi, kas ievērojami mainītu aktīva patieso vērtību tā faktiskās ieguldīšanas dienā, tad pēc administrācijas vai pārvaldes struktūras iniciatīvas un tās atbildībā veic pārvērtēšanu. Minētās pārvērtēšanas nolūkā piemēro 10. panta 1., 2. un 3. punktu.

Ja šādu pārvērtēšanu neveic, viens vai vairāki akcionāri, kuriem dienā, kad tiek pieņemts lēmums par kapitāla palielināšanu, kopumā pieder vismaz 5 % no sabiedrības parakstītā kapitāla, var pieprasīt, lai neatkarīgs eksperts veic novērtēšanu, un šādā gadījumā piemēro 10. panta 1., 2. un 3. punktu. Šis akcionārs vai šie akcionāri var iesniegt pieprasījumu līdz attiecīgā aktīva faktiskās ieguldīšanas dienai, ar nosacījumu, ka pieprasījuma iesniegšanas dienā attiecīgajam akcionāram vai akcionāriem joprojām kopumā pieder vismaz 5 % no sabiedrības parakstītā kapitāla, kā tas bija dienā, kad tika pieņemts lēmums par kapitāla palielināšanu.

3.   Dalībvalstis var nolemt nepiemērot 10. panta 1., 2. un 3. punktu, ja pēc administrācijas vai pārvaldes struktūras lēmuma kā cita veida, ne naudas, ieguldījums tiek ieguldīti aktīvi, kuri nav 1. punktā minētie pārvedamie vērtspapīri un naudas tirgus instrumenti un kuru individuālā patiesā vērtība izriet no iepriekšējā gada obligātajiem pārskatiem, ar nosacījumu, ka obligātajiem pārskatiem ir veikta obligātā revīzija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK (2006. gada 17. maijs), ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas (9).

Šā panta 2. punkta otro un trešo daļu piemēro mutatis mutandis.

10.b pants

1.   Ja 10.a pantā minēto cita veida, ne naudas, ieguldījumu veic bez 10. panta 1., 2. un 3. punktā minētā eksperta ziņojuma, tad papildus 3. panta h) punktā izklāstītajām prasībām un viena mēneša laikā pēc attiecīgā aktīva faktiskās ieguldīšanas dienas publicē deklarāciju, kurā ir:

Šo deklarāciju publicē, kā noteikts katras dalībvalsts tiesību aktos saskaņā ar Direktīvas 68/151/EEK 3. pantu.

2.   Ja saistībā ar kapitāla palielināšanu, ko ierosināts veikt atbilstīgi 25. panta 2. punktam, tiek piedāvāts veikt cita veida, ne naudas, ieguldījumu bez 10. panta 1., 2. un 3. punktā minētā eksperta ziņojuma, tad – pirms faktiski veikts cita veida, ne naudas, ieguldījums – kārtībā, kādu paredz katras dalībvalsts tiesību akti saskaņā ar Direktīvas 68/151/EEK 3. pantu, publicē paziņojumu, kurā norāda pieņemšanas datumu lēmumam par kapitāla palielināšanu un 1. punktā uzskaitīto informāciju. Šādā gadījumā 1. punktā paredzētajā deklarācijā ietver vienīgi paziņojumu par to, ka pēc iepriekšminētā paziņojuma publicēšanas dienas nav radušies jauni būtiski apstākļi.

3.   Katra dalībvalsts paredz piemērotus aizsardzības pasākumus, nodrošinot 10.a pantā un šajā pantā izklāstīto procedūru ievērošanu, ja cita veida, ne naudas, ieguldījumu veic bez 10. panta 1., 2. un 3. punktā minētā eksperta ziņojuma.

3)

direktīvas 11. panta 1. punkta pirmo daļu groza šādi:

4)

direktīvas 19. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Neskarot principu, kas paredz vienādu attieksmi pret viena un tā paša līmeņa akcionāriem, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (10), dalībvalstis var atļaut sabiedrībai iegūt savas akcijas vai nu pašai, vai ar tādas personas starpniecību, kura darbojas savā vārdā, bet sabiedrības interesēs. Ciktāl šāda iegūšana ir atļauta, dalībvalstis tai piemēro šādus nosacījumus:

Turklāt dalībvalstis var iegādēm šā punkta pirmās daļas nozīmē piemērot jebkuru no šādiem nosacījumiem:

5)

direktīvas 20. panta 3. punktā vārdkopu “15. panta 1. punkta a) apakšpunktā” aizstāj ar vārdkopu “15. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā”;

6)

direktīvas 23. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Ja dalībvalsts ļauj sabiedrībai tieši vai netieši izsniegt avansā līdzekļus, piešķirt aizdevumus vai sniegt nodrošinājumu, lai tās akcijas varētu iegūt trešā persona, tad tās šādiem darījumiem piemēro nosacījumus, kas izklāstīti šā punkta otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā.

Darījumus veic administrācijas vai pārvaldes struktūras atbildībā un ar godīgiem tirgus nosacījumiem, īpaši ņemot vērā sabiedrības saņemtos procentus un nodrošinājumu, ko sabiedrībai sniedz saistībā ar šā punkta pirmajā daļā minētajiem sabiedrības aizdevumiem un avansa maksājumiem. Pienācīgi pārbauda trešās personas vai – daudzpusējos darījumos – katra darījumu partnera kredītspēju.

Administrācijas vai pārvaldes struktūra darījumus iesniedz kopsapulcei iepriekšējai apstiprināšanai, par ko kopsapulce lemj saskaņā ar 40. pantā paredzētajiem noteikumiem par pārstāvību un balsu vairākumu. Administrācijas vai pārvaldes struktūra sniedz kopsapulcei rakstisku ziņojumu, norādot darījuma mērķus, sabiedrības intereses šā darījuma noslēgšanā, darījuma noslēgšanas nosacījumus, ar darījumu saistītos riskus sabiedrības likviditātei un maksātspējai un cenu, par kādu trešā persona iegādāsies akcijas. Šo ziņojumu iesniedz reģistram publicēšanai saskaņā ar Direktīvas 68/151/EEK 3. pantu.

Trešām personām piešķirtās finansiālās palīdzības kopapjoms nekādā gadījumā neizraisa tīro aktīvu samazināšanos līdz apjomam, kas ir mazāks par 15. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā noteikto apjomu, ņemot vērā arī tīro aktīvu jebkādu samazināšanos, ko var izraisīt sabiedrības vai tās vārdā veikta savu akciju iegāde saskaņā ar 19. panta 1. punktu. Sabiedrība bilances pasīvu daļā iekļauj rezervi, kura nav sadalāma un kuras apjoms atbilst finansiālās palīdzības kopapjomam.

Ja trešā persona, izmantojot finansiālo palīdzību no sabiedrības, iegūst šīs sabiedrības pašu akcijas 19. panta 1. punkta nozīmē vai parakstās uz akcijām, ko emitē, palielinot parakstīto kapitālu, tad šādu iegūšanu vai parakstīšanu veic par taisnīgu cenu.”

7)

iekļauj šādu pantu:

“23.a pants

Ja 23. panta 1. punktā minētā darījuma partneris ir kāds sabiedrības administrācijas vai pārvaldes struktūras loceklis vai mātesuzņēmuma – Padomes Direktīvas 83/349/EEK (1983. gada 13. jūnijs) par konsolidētajiem pārskatiem (11) 1. panta nozīmē – administrācijas vai pārvaldes struktūras loceklis, vai pats mātesuzņēmums, vai fiziskās personas, kas darbojas savā vārdā, bet šādu struktūru locekļu vai mātesuzņēmumu interesēs, tad dalībvalstis ar atbilstīgiem aizsardzības pasākumiem nodrošina, ka šāds darījums nav pretrunā sabiedrības interesēm.

8)

direktīvas 27. panta 2. punkta otro daļu aizstāj ar šādu daļu:

“Piemēro 10. panta 2. un 3. punktu, 10.a un 10.b pantu.”

9)

direktīvas 32. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Parakstītā kapitāla samazināšanas gadījumā vismaz tie kreditori, kuru prasījumi ir radušies pirms kapitāla samazināšanas lēmuma publicēšanas, ir tiesīgi vismaz uz nodrošinājumu par prasījumiem, kuriem termiņš nav iestājies līdz minētās publikācijas dienai. Dalībvalstis nevar atteikt šādas tiesības, ja vien kreditoram nav attiecīgas aizsardzības vai ja vien šāda aizsardzība nav nepieciešama, ņemot vērā sabiedrības aktīvus.

Dalībvalstis paredz nosacījumus, kā īstenot šā punkta pirmajā daļā paredzētās tiesības. Jebkurā gadījumā dalībvalstis nodrošina, ka kreditoriem ir ļauts griezties attiecīgā administratīvā vai tiesu iestādē atbilstīgas aizsardzības iegūšanai, ja viņi var ticami pierādīt, ka parakstītā kapitāla samazināšanas dēļ viņu prasījumi ir apdraudēti un ka no sabiedrības nav saņemta nekāda atbilstīga aizsardzība.”

10)

direktīvas 41. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis var atkāpties no 9. panta 1. punkta, 19. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma un 25., 26. un 29. panta tiktāl, ciktāl šāda atkāpe ir vajadzīga, lai pieņemtu vai piemērotu noteikumus, kuru mērķis ir sekmēt darbinieku vai citu dalībvalsts tiesību aktos noteiktu personu grupu dalību uzņēmumu kapitālā.”