11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 102/1

(1)

Autotransporta jomā Padomes Regula (EEK) Nr. 3820/85 (1985. gada 20. decembris) par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz autotransportu (4) ir paredzēta, lai saskaņotu konkurences apstākļus starp iekšzemes transporta metodēm, īpašu uzsvaru liekot uz autotransporta nozari, un lai uzlabotu satiksmes drošību un darba apstākļus. Progress šajās jomās būtu jāsaglabā un jāturpina.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/15/EK (2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi (5), prasa dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ierobežo maksimālo darba laiku nedēļā autotransporta apkalpju locekļiem.

(3)

Ir bijušas grūtības ar konkrētu Regulas (EEK) Nr. 3820/85 noteikumu interpretāciju, piemērošanu un īstenošanu Kopienā visās dalībvalstīs vienādi saistībā ar transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem transportlīdzekļu vadītājiem, kas iesaistīti iekšzemes un starptautiskajos autopārvadājumos.

(4)

Ir nepieciešama efektīva un vienota šo noteikumu piemērošana, lai sasniegtu to mērķus un lai nebūtu neskaidrību šo normatīvo aktu piemērošanā. Tādējādi ir nepieciešams skaidrāks un vienkāršāks noteikumu kopums, ko autotransporta nozare un kontroles struktūras var vieglāk saprast, interpretēt un piemērot.

(5)

Šajā regulā paredzētie noteikumi attiecībā uz darba apstākļiem nedrīkst apdraudēt nozares darba devēju un darba ņēmēju tiesības, noslēdzot kolektīvo līgumu vai kā citādi, paredzēt strādniekiem labvēlīgākus nosacījumus.

(6)

Ir vēlams skaidri definēt precīzu šīs regulas piemērošanas jomu, precizējot galvenās tajā iekļauto transportlīdzekļu kategorijas.

(7)

Šī regula attiecas tikai uz autopārvadājumiem, ko veic vai nu tikai Kopienā, vai starp Kopienu, Šveici un valstīm, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma Līgumslēdzējas puses.

(8)

1970. gada 1. jūlija Eiropas Līgumam par transportlīdzekļu apkalpju darbu starptautiskajos autopārvadājumos (AETR) vajadzētu attiekties uz kravu un pasažieru autopārvadājumiem, ko veic transportlīdzekļi, kuri ir reģistrēti jebkurā dalībvalstī vai jebkurā valstī, kas ir AETR Līgumslēdzēja puse, uz pārvadājuma posmu, kas veikts starp Kopienu un trešo valsti, kas nav Šveice, un valstīm, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma Līgumslēdzējas puses, vai caur šādu valsti. Ir svarīgi pārveidot AETR cik ātri vien iespējams, vēlamākais divu gadu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā, lai tā noteikumus saskaņotu ar šo regulu.

(9)

Gadījumā, ja autopārvadājumiem tiek izmantoti transportlīdzekļi, kas ir reģistrēti trešā valstī, kura nav AETR Līgumslēdzēja puse, AETR noteikumi attieksies tikai uz to pārvadājuma daļu, kas veikta Kopienā vai valstīs, kuras ir AETR Līgumslēdzējas puses.

(10)

Ņemot vērā to, ka AETR priekšmets ir šīs regulas darbības jomā, pilnvaras apspriest un noslēgt līgumu ir Kopienai.

(11)

Ja grozījumi Kopienas iekšējos noteikumos attiecīgajā jomā rada vajadzību veikt atbilstīgus grozījumus AETR, dalībvalstīm būtu jārīkojas kopīgi, lai panāktu šādus grozījumus AETR saskaņā ar tajā noteikto kārtību, cik ātri vien iespējams.

(12)

Izņēmumu saraksts būtu jāatjaunina, lai atspoguļotu attīstību autotransporta sektorā pēdējos deviņpadsmit gados.

(13)

Būtu jāparedz visu galveno jēdzienu definīcijas, lai interpretāciju padarītu vieglāku un nodrošinātu, ka šī regula tiek piemērota vienādi. Turklāt būtu jāpieliek pūliņi, lai nodrošinātu, ka valstu pārraudzības iestādes vienādi interpretē un piemēro šo regulu. Šajā regulā paredzētā “nedēļas” definīcija nedrīkstētu kavēt transportlīdzekļu vadītājus sākt viņu darba nedēļu jebkurā nedēļas dienā.

(14)

Lai garantētu efektīvu kontroli, ir nepieciešams nodrošināt, lai kompetentās iestādes – veicot pārbaudes uz ceļiem un pēc pārejas perioda – būtu spējīgas noskaidrot, vai transportlīdzekļa vadīšanas laikposmi un atpūtas laikposmi ir pareizi ievēroti pārbaudes dienā un iepriekšējās 28 dienās.

(15)

Lai panāktu digitālo tahogrāfu efektīvu un vienotu ieviešanu, kā paredzēts Padomes Regulā (EEK) Nr. 3821/85 (1985. gada 20. decembris) par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā, (6) un šajā regulā, ir nepieciešams precizēt un vienkāršot pamatnoteikumus par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem. Turklāt pastāvīgajā komitejā dalībvalstu kontroles iestādēm būtu jācenšas panākt kopīgu izpratni par šīs regulas īstenošanu.

(16)

Ir pierādījies, ka saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 3820/85 ir iespējams ieplānot ikdienas transportlīdzekļa vadīšanas laikposmus un pārtraukumus tā, lai transportlīdzekļa vadītājs varētu vadīt transportlīdzekli ilgāk par pieļaujamo laiku bez atpūtas, kas noved pie satiksmes drošības un transportlīdzekļa vadītāja darba apstākļu pasliktināšanās. Tādējādi ir ieteicams nodrošināt, lai pārtraukumi ir paredzēti tā, lai varētu izvairīties no pārkāpumiem.

(17)

Šīs regulas mērķis ir uzlabot sociālos apstākļus darbiniekiem, uz kuriem tā attiecas, kā arī uzlabot vispārējo satiksmes drošību. Lai to panāktu, tā galvenokārt paredz noteikumus, kas attiecas uz maksimālo transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu vienā dienā, vienā nedēļā un divu secīgu nedēļu laikposmā, kā arī noteikumus, kas liek transportlīdzekļu vadītājiem veikt regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu vismaz reizi divās secīgās nedēļās, un noteikumus, ka paredz, ka ikdienas atpūtas laikposms nekādā ziņā nedrīkstētu būt īsāks par deviņām nepārtrauktām stundām. Tā kā šis noteikumu kopums garantē atbilstošu atpūtu, un ņemot vērā iepriekšējo gadu īstenošanas pieredzi, saīsinātu ikdienas atpūtas laikposmu kompensēšanas sistēma vairs nav nepieciešama.

(18)

Daudzas autopārvadājumu operācijas Kopienā kā brauciena daļu ietver transportu ar prāmi vai vilcienu. Tāpēc attiecībā uz šādām operācijām būtu jāparedz skaidri un atbilstīgi noteikumi par ikdienas atpūtas laikposmiem un pārtraukumiem.

(19)

Ņemot vērā pieaugumu pasažieru un kravu pārrobežu pārvadājumos, ir vēlams satiksmes drošības labā un, lai uzlabotu pārbaudes uz ceļiem un pārbaudes uzņēmumu telpās, ietvert transportlīdzekļa vadīšanas laikposmus, atpūtas laikposmus un pārtraukumus, kas veikti citās dalībvalstīs vai trešās valstīs, un noteikt vai atbilstīgie noteikumi ir pilnībā un pareizi ievēroti.

(20)

Transporta uzņēmumu atbildībai būtu jāattiecas vismaz uz tiem transporta uzņēmumiem, kas ir juridiskas vai fiziskas personas, un tā nedrīkstētu izslēgt vēršanos pret fiziskām personām, kuras ir šīs regulas noteikumu pārkāpumu izdarītāji, ierosinātāji vai līdzdalībnieki.

(21)

Transportlīdzekļu vadītāji, kuri strādā vairākos autotransporta uzņēmumos, sniedz katram uzņēmumam attiecīgu informāciju, lai tie varētu izpildīt savus pienākumus saskaņā ar šo regulu.

(22)

Lai veicinātu sociālo attīstību un uzlabotu satiksmes drošību, katra dalībvalsts saglabā tiesības pieņemt noteiktus atbilstīgus pasākumus.

(23)

Valstu atkāpēm vajadzētu atspoguļot izmaiņas autotransporta nozarē un attiekties vienīgi uz tiem elementiem, kurus pašlaik neskar konkurences spiediens.

(24)

Dalībvalstīm vajadzētu paredzēt noteikumus transportlīdzekļiem, kurus izmanto regulāriem pasažieru pārvadājumiem un kuru maršruta garums nepārsniedz 50 km. Šiem noteikumiem būtu jānodrošina attiecīga aizsardzība, nosakot pieļaujamos transportlīdzekļa vadīšanas laikposmus, obligātos pārtraukumus un atpūtas laikposmus.

(25)

Efektīvas piemērošanas dēļ ir vēlams, lai regulāros vietējos un starptautiskos pasažieru pārvadājumus pārbaudītu, izmantojot standarta reģistrācijas ierīces.

(26)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par sodiem, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un jānodrošina, ka tos īsteno. Šiem sodiem ir jābūt efektīviem, proporcionāliem, preventīviem un nediskriminējošiem. Kopējā pasākumu klāstā, kas paredzēti dalībvalstīm, būtu jāiekļauj arī iespēja aizturēt transportlīdzekli, ja ir konstatēti nopietni pārkāpumi. Noteikumiem, kas ietverti šajā regulā attiecībā uz sodiem vai procesiem, nebūtu jāietekmē valstu tiesību aktus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu.

(27)

Skaidras un efektīvas kontroles nolūkā ir vēlams nodrošināt vienveidīgus noteikumus par transporta uzņēmumu atbildību un transportlīdzekļu vadītāju atbildību, ja pārkāpta šī regula. Šī atbildība var izpausties kā sods, civiltiesiskie vai administratīvie sodi, atkarībā no dalībvalsts.

(28)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, paredzēt skaidrus kopīgus noteikumus par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas periodiem – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka – ņemot vērā vajadzību pēc saskaņotas darbības – šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(29)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (7).

(30)

Ņemot vērā to, ka noteikumi par apkalpes locekļu minimālo vecumu ir paredzēti Direktīvā 2003/59/EK (8) un ka tiem jābūt transponētiem līdz 2009. gadam, šajā regulā ir vajadzīgi tikai pārejas posma noteikumi par transportlīdzekļu vadītāju minimālo vecumu.

(31)

Regula (EEK) Nr. 3821/85 būtu jāgroza, lai precizētu transporta uzņēmumu un transportlīdzekļu vadītāju specifiskos pienākumus, kā arī lai veicinātu juridisko noteiktību un atvieglinātu transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu un atpūtas laikposmu ierobežojumu piemērošanu pārbaudēs uz ceļa.

(32)

Regula (EEK) Nr. 3821/85 būtu jāgroza arī tāpēc, lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz digitālo tahogrāfu ieviešanas un vadītāja karšu pieejamības jaunajiem datumiem.

(33)

Reģistrācijas kontrolierīču ieviešana saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2135/98, tādējādi ļaujot elektroniski reģistrēt transportlīdzekļa vadītāja darbības viņa vadītāja kartē 28 dienu periodā un transportlīdzekļa darbības 365 dienu periodā, nākotnē pārbaudes uz ceļiem padarīs ātrākas un pilnīgākas.

(34)

Saskaņā ar Direktīvu 88/599/EEK (9) pārbaudes uz ceļiem attiecas tikai uz transportlīdzekļa ikdienas vadīšanas laikposmiem, ikdienas atpūtas laikposmiem un pārtraukumiem. Digitālo reģistrācijas kontrolierīču uzstādīšana ļaus transportlīdzekļa vadītāja un transportlīdzekļa datus saglabāt elektroniski, un datus varēs uz vietas elektroniski izvērtēt. Laika gaitā tam būtu jānodrošina iespēja veikt vienkāršas pārbaudes attiecībā uz regulārajiem un saīsinātajiem ikdienas atpūtas laikposmiem, kā arī attiecībā uz regulārajiem un saīsinātajiem iknedēļas atpūtas laikposmiem un kompensācijas atpūtu.

(35)

Pieredze rāda, ka šīs regulas noteikumu ievērošanu un jo īpaši noteiktā maksimālā divu secīgu nedēļu transportlīdzekļa vadīšanas laikposma ievērošanu var nodrošināt tikai tad, ja pārbaudēs uz ceļiem tiek veikta pareiza un efektīva kontrole attiecībā uz visu minēto laikposmu.

(36)

Tiesisko noteikumu piemērošanai attiecībā uz digitālajiem tahogrāfiem vajadzētu būt saskaņā ar šo regulu, lai varētu sasniegt labāko efektivitāti dažu sociālās jomas noteikumu kontrolē un īstenošanā autotransporta jomā.

(37)

Skaidrības un racionalizācijas nolūkos, Regula (EEK) Nr. 3820/1985 būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo regulu,

a)

transportlīdzekļiem, kurus izmanto kravu pārvadājumiem un kuru maksimālā pieļaujamā masa, ieskaitot piekabi vai puspiekabi, pārsniedz 3,5 tonnas; vai

b)

pasažieru pārvadāšanai paredzētiem transportlīdzekļiem, kuru konstrukcijas īpašības un aprīkojums ir piemērots vairāk kā deviņu personu pārvadāšanai, ieskaitot transportlīdzekļa vadītāju, un kas ir paredzēti šādam mērķim.

a)

tikai Kopienā; un

b)

starp Kopienu, Šveici un valstīm, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma Līgumslēdzējas puses.

a)

transportlīdzekļiem, kas reģistrēti Kopienā vai valstīs, kas ir AETR Līgumslēdzējas puses, visa brauciena laikā;

b)

transportlīdzekļiem, kuri reģistrēti trešās valstīs, kas nav AETR Līgumslēdzējas puses, tikai tajā brauciena posmā, kurš veikts Kopienas teritorijā, vai to valstu teritorijā, kas ir AETR Līgumslēdzējas puses.

a)

transportlīdzekļiem, ko izmanto regulāriem pasažieru pārvadājumiem, ja minētajā pakalpojumā ietvertā maršruta garums nepārsniedz 50 kilometrus;

b)

transporta līdzekļiem, kuru maksimālais atļautais ātrums nepārsniedz 40 kilometrus stundā;

c)

transportlīdzekļiem, kas pieder vai ko bez transportlīdzekļa vadītāja nomā bruņotie spēki, civilās aizsardzības dienesti, ugunsdzēsības dienesti vai sabiedriskās kārtības uzturēšanas spēki, ja pārvadājuma veikšana izriet no šo dienestu uzdevumiem un ir to kontrolē;

d)

transportlīdzekļiem, ko izmanto ārkārtas situācijās un glābšanas operācijās, tostarp transportlīdzekļiem, ko izmanto humānās palīdzības kravu nekomerciāliem pārvadājumiem;

e)

specializētiem transportlīdzekļiem, ko izmanto medicīnas vajadzībām;

f)

specializētiem avārijas transportlīdzekļiem, kas darbojas 100 km rādiusā ap to bāzes vietu;

g)

transportlīdzekļiem, ko testē uz ceļa tehniskās attīstības, remonta vai uzturēšanas nolūkā, kā arī jauniem un pārbūvētiem transportlīdzekļiem, kas vēl nav ekspluatācijā;

h)

transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām ar maksimālo pieļaujamo masu, kas nepārsniedz 7,5 tonnas, un kas tiek izmantoti nekomerciāliem kravu pārvadājumiem;

i)

komerciāliem transportlīdzekļiem, kam ir vēsturisks statuss saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie tiek ekspluatēti, un kas tiek izmantoti nekomerciāliem pasažieru vai kravu pārvadājumiem.

a)

“autopārvadājums” nozīmē jebkuru daļēji vai tikai pa publiski pieejamu ceļu veiktu braucienu ar transportlīdzekli – piekrautu vai nē – ko izmanto, lai pārvadātu pasažierus vai kravu;

b)

“transportlīdzeklis” nozīmē mehānisko transportlīdzekli, vilcēju, piekabi un puspiekabi, vai šo transportlīdzekļu kombināciju, kas definēta šādi:

c)

“transportlīdzekļa vadītājs” nozīmē jebkuru personu, kas vada transportlīdzekli pat īsu laikposmu vai kas atbilstīgi viņa pienākumiem tiek vesta transportlīdzeklī, lai vajadzības gadījumā varētu to vadīt;

d)

“pārtraukums” nozīmē jebkuru laikposmu, kura laikā transportlīdzekļa vadītājs nedrīkst vadīt transportlīdzekli vai veikt kādu citu darbu un kurš tiek izmantots tikai spēku atgūšanai;

e)

“cits darbs” nozīmē jebkādas darbības, kas tiek definētas kā darba laiks Direktīvas 2002/15/EK 3. panta a) apakšpunktā un kas nav “transportlīdzekļa vadīšana”, tostarp jebkuru darbu tam pašam vai citam darba devējam transporta nozarē vai ārpus tās;

f)

“atpūta” nozīmē jebkuru nepārtrauktu laikposmu, kuru transportlīdzekļa vadītājs var brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem;

g)

“ikdienas atpūtas laikposms” nozīmē ikdienas laikposmu, ko transportlīdzekļa vadītājs drīkst brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem un kas ietver “regulāru ikdienas atpūtas laikposmu” un “saīsinātu ikdienas atpūtas laikposmu”:

h)

“iknedēļas atpūtas laikposms” nozīmē nedēļas laikposmu, ko transportlīdzekļa vadītājs drīkst brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem un kas ietver “regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu” un “saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu”:

i)

“nedēļa” nozīmē laikposmu no pirmdienas plkst. 00.00 līdz svētdienas plkst. 24.00;

j)

“transportlīdzekļa vadīšanas laiks” nozīmē transportlīdzekļa vadīšanas darbības ilgumu, ko reģistrē:

k)

“transportlīdzekļa ikdienas vadīšanas laiks” nozīmē kopējo uzkrāto transportlīdzekļa vadīšanas laiku starp viena ikdienas atpūtas laikposma beigām un otra ikdienas atpūtas laikposma sākumu, vai starp ikdienas atpūtas laikposmu un iknedēļas atpūtas laikposmu;

l)

“transportlīdzekļa iknedēļas vadīšanas laiks” nozīmē nedēļas laikā kopā uzkrāto transportlīdzekļa vadīšanas laiku;

m)

“maksimālā pieļaujamā masa” nozīmē maksimālo atļauto piekrauta transportlīdzekļa masu, ar kādu to var ekspluatēt;

n)

“regulārie pasažieru pārvadājumi” nozīmē iekšzemes un starptautiskus pakalpojumus, kā noteikts 2. pantā Padomes Regulā (EEK) Nr. 684/92 (1992. gada 16. marts) par kopējiem noteikumiem attiecībā uz starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem (10);

o)

“pārvadājums ar vairākiem transportlīdzekļa vadītājiem” ir stāvoklis, kad katrā transportlīdzekļa vadīšanas laikposmā starp jebkuriem diviem secīgiem ikdienas atpūtas laikposmiem vai starp ikdienas atpūtas laikposmu un iknedēļas atpūtas laikposmu transportlīdzeklī ir vismaz divi transportlīdzekļa vadītāji, kas var vadīt transportlīdzekli. Veicot pārvadājumu ar vairākiem transportlīdzekļa vadītājiem, pirmajā stundā vēl viena vai vairāku vadītāju klātbūtne ir vēlama, bet pārējā laikposmā tā ir obligāta;

p)

“transporta uzņēmums” nozīmē jebkuru fizisku vai juridisku personu, jebkuru cilvēku asociāciju vai grupu, kas nav juridiska persona, vienalga vai peļņu gūstošu, vai nē, vai kādu oficiālu struktūru, kas vai nu ir juridiska persona, vai ir atkarīga no iestādes, kas ir juridiska persona, kas iesaistīta autopārvadājumos neatkarīgi no tā, vai tie ir komercpārvadājumi, vai pašpārvadājumi;

q)

“transportlīdzekļa vadīšanas laikposms” nozīmē uzkrāto transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu kopš brīža, kad transportlīdzekļa vadītājs uzsāk transportlīdzekļa vadīšanu pēc atpūtas laikposma vai reglamentētā pārtraukuma, līdz brīdim, kamēr viņš paņem atpūtas laikposmu vai reglamentēto pārtraukumu. Transportlīdzekļa vadīšanas laikposms var būt nepārtraukts vai pārtraukts.

a)

transporta operācijas tiek veiktas vienā dalībvalstī līdz 50 kilometru rādiusā no vietas, kur bāzēts transportlīdzeklis, ieskaitot vietējos administratīvos apgabalus, kuru centri atrodas apgabalā, ko ietver šis rādiuss;

b)

to dara arodmācību nolūkā; un

c)

ir ievēroti ierobežojumi, ko nodarbinātības jomā paredz attiecīgās dalībvalsts tiesību akti.

—

divus regulārus iknedēļas atpūtas laikposmus, vai

—

vienu regulāru iknedēļas atpūtas laikposmu un vienu saīsinātu iknedēļas atpūtas laikposmu, kas ir vismaz 24 stundas. Tomēr saīsinājumu kompensē ar atbilstoši ilgu atpūtu, kas paņemta pirms trešās nedēļas beigām, kura seko attiecīgajai nedēļai.

5.

a)

transportlīdzekļiem, kuri pieder valsts iestādēm vai kurus tās bez transportlīdzekļa vadītāja nomā autopārvadājumu veikšanai, nekonkurējot ar privātiem transporta uzņēmumiem;

b)

transportlīdzekļiem, kurus izmanto vai bez transportlīdzekļa vadītāja nomā lauksaimniecības, dārzniecības, mežsaimniecības, zemkopības un zivsaimniecības uzņēmumi, lai preces, kas saistītas ar to komercdarbību, pārvadātu 100 kilometru rādiusā no transportlīdzekļa bāzes vietas, kas ir kā daļa no to komercdarbības;

c)

vilcējiem, kurus izmanto lauksaimniecības un mežsaimniecības darbos, kas veikti līdz 100 kilometru rādiusā no vietas, kur bāzēts uzņēmums, kuram pieder transportlīdzeklis vai kurš to nomā;

d)

transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, kuru maksimālā pieļaujamā masa nepārsniedz 7,5 tonnas un kurus izmanto:

Šādus transportlīdzekļus izmanto tikai 50 kilometru rādiusā no uzņēmuma bāzes vietas un ar nosacījumu, ka transportlīdzekļa vadīšana nav transportlīdzekļa vadītāja pamatnodarbošanās;

e)

transportlīdzekļiem, ko izmanto vienīgi uz salām, kuru platība nepārsniedz 2 300 kvadrātkilometrus un kuras nav savienotas ar pārējo valsts teritoriju ar tiltu, braslu vai tuneli, ko var izmantot mehāniski transportlīdzekļi;

f)

transportlīdzekļiem, kurus izmanto, lai pārvadātu kravas līdz 50 kilometru rādiusā no vietas, kur bāzēts uzņēmums, kuri darbojas ar dabasgāzi vai sašķidrināto gāzi, vai elektrību, un kuru maksimālā pieļaujamā masa, ieskaitot piekabes vai puspiekabes, nepārsniedz 7,5 tonnas;

g)

transportlīdzekļiem, kurus izmanto transportlīdzekļa vadīšanas mācībām un eksāmeniem, lai iegūtu transportlīdzekļa vadītāja apliecību vai transportlīdzekļa vadītāja profesionālās kompetences sertifikātu, ar nosacījumu, ka tie netiek izmantoti komerciālai kravu vai pasažieru pārvadāšanai;

h)

transportlīdzekļiem, ko izmanto saistībā ar kanalizāciju, plūdu novēršanu, ūdens, gāzes un elektrības sistēmas uzturēšanas pakalpojumiem, ceļu uzturēšanu un pārraudzību, sadzīves atkritumu savākšanu un pārstrādi, telegrāfa un tālruņa pakalpojumiem, radio un televīzijas pārraidīšanu un radio un televīzijas pārraidītāju un uztvērēju noteikšanu;

i)

transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar 10 līdz 17 sēdvietām un ko izmanto vienīgi nekomerciāliem pasažieru pārvadājumiem;

j)

specializētiem transportlīdzekļiem, kas pārvadā cirku un atrakciju parku aprīkojumu;

k)

speciāli aprīkotiem pārvietojamu projektu transportlīdzekļiem, kuri – kad tie neatrodas kustībā – primāri tiek izmantoti kā izglītojošiem nolūkiem;

l)

transportlīdzekļiem, ko izmanto piena savākšanai no fermām un piena tvertņu vai dzīvnieku ēdināšanai paredzētu piena produktu nogādei atpakaļ fermās;

m)

specializētiem transportlīdzekļiem, kas pārvadā naudu un/vai vērtslietas;

n)

transportlīdzekļiem, kurus izmanto, lai pārvadātu dzīvnieku atkritumus vai ķermeņus, ko nav paredzēts izmantot cilvēku patēriņam;

o)

transportlīdzekļiem, kurus izmanto tika uz ceļiem, kas atrodas tādās vietās, kā ostas un dzelzceļa termināli;

p)

transportlīdzekļiem, ko izmanto, lai pārvadātu dzīvus dzīvniekus no saimniecībām uz vietējiem tirgiem un atpakaļ vai no tirgiem uz vietējām kautuvēm 50 km rādiusā.

—

attiecībā uz regulāriem iekšzemes pasažieru pārvadājumiem, ja to sarakstus ir apstiprinājušas attiecīgās iestādes (šādos gadījumos ir atļauti izņēmumi vienīgi attiecībā uz pārtraukumiem); un

—

attiecībā uz kravu iekšzemes autopārvadājumiem, kurus veic kā pašpārvadājumus vai komercpārvadājumus un kuriem nav ietekmes uz vienoto tirgu, un kuri ir nepieciešami, lai saglabātu konkrētus ražošanas sektorus attiecīgajā teritorijā, un ja šīs regulas izņēmuma noteikumi paredz ierobežojošu rādiusu līdz 100 km.

a)

regulāriem iekšzemes pasažieru pārvadājumiem; un

b)

regulāriem starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem, kuru maršruta galapunkti atrodas 50 kilometru attālumā taisnā līnijā no divu dalībvalstu robežas un kuru maršruta garums nepārsniedz 100 kilometru.

a)

ietver visus datus, kas minēti 2. punktā, par minimālo laikposmu, kas aptver vismaz iepriekšējās 28 dienas; šos datus regulāri atjaunina ik pēc noteikta laika, kas nav ilgāks par vienu mēnesi;

b)

tiek parakstīts, un to dara transporta uzņēmuma vadītājs vai persona, kas pilnvarota viņu pārstāvēt;

c)

tiek glabāts transporta uzņēmumā vienu gadu pēc tajā ietvertā laikposma beigām. Transporta uzņēmums izsniedz darba žurnāla izrakstu attiecīgajiem transportlīdzekļu vadītājiem pēc viņu pieprasījuma; un

d)

pēc pieprasījuma tiek uzrādīts un nodots pilnvarotajam inspektoram.

—

kas nav izdarīts attiecīgās dalībvalsts teritorijā, un

—

ko izdarījis jebkurš uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī vai trešajā valstī, vai transportlīdzekļa vadītājs, kura darba vieta ir citā dalībvalstī vai trešā valstī,

a)

II nodaļas noteikumu pārkāpumiem, ko izdarījuši nerezidenti, un sodiem, kas uzlikti par šādiem pārkāpumiem;

b)

sodiem, ko dalībvalsts uzlikusi tās rezidentiem par šādiem pārkāpumiem, kas izdarīti citās dalībvalstīs.

a)

izskata gadījumus, kur ir radušās atšķirības šīs regulas noteikumu piemērošanā un īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem;

b)

precizē šīs regulas noteikumus, lai veicinātu vienotu pieeju.

1.

Regulas 2. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“2. pants

Šajā regulā piemēro definīcijas, kas paredzētas 4. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulā (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu un groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Regulu (EK) Nr. 2135/98 (13).

2.

Regulas 3. panta 1., 2. un 3. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“1.   Reģistrācijas kontrolierīces uzstāda un izmanto dalībvalstīs reģistrētajos transportlīdzekļos, ko izmanto pasažieru vai kravu autopārvadājumiem, izņemot transportlīdzekļus, kas minēti Regulas (EK) Nr. 561/2006 3. pantā. Transportlīdzekļiem, kas minēti Regulas (EK) Nr. 561/2006 16. panta 1. punktā, un transportlīdzekļiem, uz kuriem saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 3820/85 attiecās izņēmums, bet uz kuriem vairs neattiecas izņēmums saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 561/2006, šī prasība jāizpilda līdz 2007. gada 31. decembrim.

2.   Dalībvalstis var noteikt, ka šī regula neattiecas uz transportlīdzekļiem, kas minēti Regulas (EK) Nr. 561/2006 13. panta 1. un 3. punktā.

3.   Dalībvalstis, saņemot Komisijas atļauju, var noteikt, ka šī regula neattiecas uz transportlīdzekļiem, ko izmanto transporta operācijām, kuras minētas Regulas (EK) Nr. 561/2006 14. pantā.”.

3.

Regulas 14. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Reģistrācijas diagrammas un izdrukas – ja izdrukas ir veiktas, lai nodrošinātu 15. panta 1. punkta ievērošanu – transporta uzņēmums glabā hronoloģiskā kārtībā un salasāmā formā vismaz vienu gadu pēc to izmantošanas un pēc attiecīgo transportlīdzekļu vadītāju pieprasījuma izsniedz viņiem kopijas. Uzņēmums pēc attiecīgo transportlīdzekļu vadītāju pieprasījuma izsniedz arī kopijas datiem, kas lejupielādēti no vadītāja kartes, vai šādu kopiju izdrukas. Reģistrācijas diagrammas, izdrukas un lejupielādētos datus pēc pieprasījuma uzrāda vai nodod pilnvarotam inspektoram.”.

4.

Regulas 15. pantu groza šādi:

1.

Regulas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:

2.

Regulas 2. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās var izsniegt vadītāja kartes, vēlākais, divdesmitajā dienā pēc Regulas (EK) Nr. 561/2006 publicēšanas.”.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 102/15

(1)

Komisijas paziņojumā ar nosaukumu “Droša kalnrūpniecības darbība: apskats par pēdējiem nelaimes gadījumiem kalnrūpniecībā” kā viena no prioritārām darbībām ir izvirzīta iniciatīva reglamentēt ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu. Šī darbība ir paredzēta, lai papildinātu iniciatīvas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/105/EK (2003. gada 16. decembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kas saistīti ar bīstamām vielām (4), kā arī sakarā ar dokumenta izstrādi par labākajām pieejamajām metodēm, kas attiecas uz tādu iežu pārpalikumu un sārņu apsaimniekošanu, kuri rodas no kalnrūpniecības, atbilstīgi Padomes Direktīvai 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novērošanu un kontroli (5).

(2)

Eiropas Parlaments 2001. gada 5. jūlija Rezolūcijā (6) par minēto paziņojumu pilnībā atbalstīja to, ka ir nepieciešama direktīva par ieguves rūpniecības atkritumiem.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (7), kā mērķi attiecībā uz atkritumiem, kurus vēl aizvien turpina radīt, paredz to, ka līdz minimumam būtu jāsamazina to bīstamības līmenis un ar tiem saistītais risks, priekšroka būtu jādod atkritumu pārstrādei un īpaši otrreizējai pārstrādei, būtu jāsamazina apglabājamo atkritumu daudzums, un to apglabāšanai vajadzētu būt drošai, apglabāšanai paredzēto atkritumu apstrādes vietas būtu jāiekārto pēc iespējas tuvāk vietai, kur atkritumi rodas, ciktāl tas nemazina atkritumu apstrādes procesa efektivitāti. Lēmumā Nr. 1600/2002/EK kā prioritāra rīcība attiecībā uz nelaimes gadījumiem un katastrofām ir paredzēta arī pasākumu izstrāde, lai sekmētu smagu nelaimes gadījumu riska novēršanu, īpašu uzmanību pievēršot tiem nelaimes gadījumiem, kas saistās ar kalnrūpniecību, kā arī pasākumu izstrāde attiecībā uz kalnrūpniecības atkritumiem. Lēmumā Nr. 1600/2002/EK kā prioritāra rīcība paredzēta arī ilgtspējīgas ieguves rūpniecības pārvaldības veicināšana, lai mazinātu tās ietekmi uz vidi.

(4)

Saskaņā ar Kopienas vides politikas mērķiem ir nepieciešams noteikt minimālās prasības, lai pēc iespējas novērstu vai mazinātu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi vai cilvēku veselību, ko varētu radīt ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošana, piemēram, sārņi (t.i., atkritumu cietās daļas vai to suspensija, kas paliek pāri pēc tam, kad minerāli ir apstrādāti ar dažādiem paņēmieniem), iežu pārpalikumi un nederīgie ieži (t.i., materiāls, kas ieguves darbību laikā tiek pārvietots saistībā ar rūdas vai minerāla novērtēšanas procesu, tostarp pirmsieguves posmā) un augsnes virsslānis (t.i., augsnes virsējā kārta), ja tie ir atkritumi, kā definēts Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem (8).

(5)

Saskaņā ar 24. punktu Johanesburgas Īstenošanas plānā par ilgtspējīgu attīstību, ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkotajā 2002. gada Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību, ir nepieciešams, apsaimniekojot dabas resursu bāzi ilgstspējīgā un integrētā veidā, aizsargāt ekonomikas un sociālās attīstības dabas resursu bāzi un pārtraukt pašreizējo tendenci degradēt dabas resursus.

(6)

Tādējādi šai direktīvai būtu jāattiecas uz sauszemes ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu, proti, tādu atkritumu apsaimniekošanu, kas rodas saistībā ar minerālresursu ģeoloģisko izpēti, ieguvi (tostarp pirmsieguves posmu), apstrādi un uzglabāšanu, kā arī karjeru darbiem. Tomēr šādai apsaimniekošanai būtu jāatspoguļo principi un prioritātes, kas noteiktas Direktīvā 75/442/EEK, kuru saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta I punkta b) apakšpunkta ii) punktu turpina piemērot visiem ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas aspektiem, uz kuriem neattiecas šī direktīva.

(7)

Lai novērstu administratīvo prasību dublēšanos un neproporcionalitāti, šīs direktīvas piemērošanas jomā vajadzētu būt vienīgi tām konkrētajām darbībām, ko uzskata par prioritāti, lai sasniegtu tajā noteiktos mērķus.

(8)

Tādējādi šo direktīvu nebūtu jāpiemēro tām atkritumu plūsmām, kuras, lai gan rodas minerālu ieguves vai apstrādes darbā, tomēr nav tieši saistītas ar ieguves vai apstrādes procesu, piemēram, pārtikas atkritumiem, atkritumeļļām, nolietotiem transporta līdzekļiem, izlietotām baterijām un akumulatoriem. Šādu atkritumu apsaimniekošana būtu jāveic saskaņā ar Direktīvu 75/442/EEK vai Padomes Direktīvu 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (9), vai jebkuriem citiem attiecīgiem Kopienas tiesību aktiem, kā tas ir attiecībā uz atkritumiem, kuri rodas ģeoloģiskās izpētes, ieguves vai apstrādes vietā un kurus transportē uz vietu, kas saskaņā ar šo direktīvu nav atkritumu apsaimniekošanas objekts.

(9)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas ne uz atkritumiem, kas rodas piekrastes minerālresursu ģeoloģiskā izpētē, ieguvē un apstrādē, nedz arī uz gruntsūdeņu iepludināšanu un atkārtotu iepludināšanu, savukārt attiecībā uz inertiem atkritumiem, nebīstamiem ģeoloģiskās izpētes atkritumiem, nepiesārņotu augsni un kūdras ieguves, apstrādes un uzglabāšanas atkritumiem būtu jāpiemēro tikai noteikts prasību kopums, jo tie rada mazāku vides apdraudējumu. Attiecībā uz nebīstamiem, neinertiem atkritumiem dalībvalstis var dažas prasības noteikt mazākas vai pilnībā atteikties no tām. Tomēr šie izņēmumi nebūtu jāpiemēro A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objektiem.

(10)

Lai gan šī direktīva attiecas uz ieguves rūpniecības atkritumu, tostarp radioaktīvu atkritumu, apsaimniekošanu, šo direktīvu tomēr nebūtu jāattiecina uz radioaktivitātei raksturīgiem aspektiem, uz kuriem attiecas Eiropas Atomenerģijas Kopienas (Euratom) līgums.

(11)

Lai ievērotu Direktīvā 75/442/EEK, un jo īpaši tās 3. un 4. pantā noteiktos principus un prioritātes, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ieguves rūpniecības uzņēmumi veic visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu vai pēc iespējas samazinātu jebkādu faktisko vai potenciālo kaitējumu videi vai cilvēku veselībai, ko izraisa ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošana.

(12)

Šiem pasākumiem būtu jābalstās, inter alia, uz Direktīvā 96/61/EK definēto labāko pieejamo metožu koncepciju, un, izmantojot šīs metodes, dalībvalstīs nosaka, kā attiecīgos gadījumos jāņem vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta tehniskās īpašības, ģeogrāfiskais novietojums un vietējie vides apstākļi.

(13)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ieguves rūpniecības uzņēmumi izstrādā piemērotus atkritumu apsaimniekošanas plānus ieguves rūpniecības atkritumu rašanās novēršanai vai mazināšanai, apstrādei, pārstrādei un apglabāšanai. Šos plānus būtu jāizstrādā tā, lai nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanas iespēju atbilstošu plānošanu, samazinot radīto atkritumu daudzumu un kaitīgumu un veicinot atkritumu reģenerāciju. Turklāt ieguves rūpniecības atkritumu sastāvs būtu jāraksturo, pēc iespējas nodrošinot, ka šādi atkritumi izraisa vienīgi prognozējamas reakcijas.

(14)

Lai samazinātu nelaimes gadījumu iespējamību un lai garantētu augstu vides un cilvēku veselības aizsardzības līmeni, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saistībā ar atkritumiem katra A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objekta apsaimniekotājs pieņem un piemēro smagu nelaimes gadījumu novēršanas politiku. Tai būtu jāiekļauj tādus preventīvus pasākumus kā drošības sistēmas ieviešanu, ārkārtēju situāciju novēršanas plānu izmantošanu, kad notiek nelaimes gadījums, un drošības informācijas izplatīšanu personām, ko varētu iespaidot smags nelaimes gadījums. Notiekot nelaimes gadījumam, no uzņēmumiem būtu jāpieprasa, lai tie kompetentajām iestādēm sniedz visu attiecīgo informāciju, kas nepieciešama, lai mazinātu faktisko vai potenciālo kaitējumu videi. Šīs īpašās prasības nebūtu jāpiemēro tiem ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas objektiem, uz kuriem attiecas Direktīva 96/82/EK.

(15)

Atkritumu apsaimniekošanas objektam nebūtu jāpiešķir A kategorija, pamatojoties vienīgi uz riskiem drošībai un ieguves rūpniecības darbinieku veselības aizsardzību, uz ko attiecas citi Kopienas tiesību akti, un jo īpaši Direktīvas 92/91/EEK (10) un 92/104/EEK (11).

(16)

Ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas īpašā rakstura dēļ ir nepieciešams ieviest īpašas pieteikumu un atļauju procedūras attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kurus izmanto šādu atkritumu savākšanai. Turklāt dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes regulāri pārskata un, vajadzības gadījumā, atjaunina atļaujas nosacījumus.

(17)

Būtu jāprasa, lai dalībvalstis saskaņā ar ANO EEK 1998. gada 25. jūnija Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas Konvencija) nodrošina to, ka sabiedrību informē par pieteikumiem atkritumu apsaimniekošanas atļaujas saņemšanai un ka pirms atkritumu apsaimniekošanas atļaujas izsniegšanas notiek apspriešanās ar attiecīgo sabiedrību.

(18)

Ir skaidri jānorāda prasības, kas ieguves rūpniecību apkalpojošiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem būtu jāievēro vietas izvēles, apsaimniekošanas, kontroles, slēgšanas, profilakses un aizsardzības pasākumu ziņā, lai īsā un vidēji ilgā laikposmā novērstu jebkādus draudus videi un jo īpaši gruntsūdeņu piesārņošanu, izskalojumam iesūcoties augsnē.

(19)

Ir precīzi jādefinē A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objekti, kurus izmanto ieguves rūpniecības atkritumiem, ņemot vērā varbūtējo iespaidu, kāds varētu būt jebkādam ar šādu atkritumu apsaimniekošanas objektu saistītam piesārņojumam vai nelaimes gadījumam, atkritumiem izkļūstot ārā no šāda objekta.

(20)

Arī uz atkritumiem, kurus iepilda izraktās tilpnēs, sanācijas vai celtniecības nolūkos saistībā ar minerālu ieguves procesu, kā piemēram, lai izbūvētu vai uzturētu piekļuves iekārtas mehānismiem, paceļamās rampas, piebūves, drošības nožogojumus vai gājēju celiņus tilpju iekšienē, ir jāattiecina noteiktas prasības, lai aizsargātu virszemes ūdeņus un/vai gruntsūdeņus, nodrošinātu šādu atkritumu stabilitāti un nodrošinātu atbilstošu uzraudzību pēc šādu darbu pārtraukšanas. Tādējādi šādiem atkritumiem nebūtu jāpiemēro šīs direktīvas prasības, kas attiecas tikai uz “atkritumu apsaimniekošanas objektiem”, izņemot prasības, kas pieminētas īpašajos noteikumos par raktām tilpēm.

(21)

Lai nodrošinātu ieguves rūpniecību apkalpojošu atkritumu apsaimniekošanas objektu pareizu izbūvi un uzturēšanu, dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka šādus objektus projektē, izvieto un pārvalda tehniski kompetentas personas. Jānodrošina, lai vadītāju un darbinieku iegūtā apmācība un zināšanas sniegtu viņiem nepieciešamās iemaņas. Turklāt kompetentām iestādēm būtu jāpārliecinās, ka apsaimniekotāji nodrošina atbilstošu kārtību attiecībā uz jaunu atkritumu apsaimniekošanas objektu celtniecību un uzturēšanu, kā arī attiecībā uz jebkādu jau esošu objektu paplašināšanu vai pārveidošanu, tostarp pēcslēgšanas fāzē.

(22)

Ir jāievieš monitoringa procedūras atkritumu apsaimniekošanas objektu darbības laikam un pēcslēgšanai. Pēcslēgšanas periodu A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objektu monitoringam un kontrolei būtu jānosaka proporcionāli katra konkrētā atkritumu apsaimniekošanas objekta radītajam apdraudējumam līdzīgi, kā tas noteikts ar Direktīvu 1999/31/EK.

(23)

Ir jānosaka, kad un kā atkritumu apsaimniekošanas objekts, kas apkalpo ieguves rūpniecību, būtu jāslēdz, un jānosaka apsaimniekotāja pienākumi un atbildība pēcslēgšanas fāzē.

(24)

Dalībvalstīm būtu jāprasa, lai ieguves rūpniecības uzņēmumu vadītāji veic monitoringu un kontroli, nepieļaujot ūdens un augsnes piesārņošanu un konstatējot jebkādu nelabvēlīgu iespaidu uz vidi un cilvēku veselību, ko varētu izraisīt viņu atkritumu apsaimniekošanas objekti. Turklāt, lai samazinātu ūdens piesārņojumu, atkritumu izplūdei jebkurā saņēmējā ūdenstilpē būtu jānotiek saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (12). Turklāt noteiktu ieguves rūpniecības nozaru radīto cianīda un cianīda savienojumu koncentrāciju sārņu dīķos, ņemot vērā to kaitīgo un toksisko iedarbību, būtu jāsamazina līdz zemākajam iespējamam līmenim, izmantojot labākas pieejamās metodes. Lai nepieļautu šādu ietekmi, maksimālās pieļaujamās koncentrācijas robežvērtības būtu jānosaka attiecīgi un, jebkurā gadījumā, saskaņā ar šīs direktīvas īpašajām prasībām.

(25)

Būtu jāprasa, lai ieguves rūpniecību apkalpojoša atkritumu apsaimniekošanas objekta apsaimniekotājs sniedz finansiālu garantiju vai līdzvērtīgu garantiju saskaņā ar dalībvalstu noteiktām procedūrām, tādējādi nodrošinot, ka tiks izpildītas visas no atļaujas izrietošās saistības, tostarp tās, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanu un pēcslēgšanas fāzi. Finansiālajai garantijai vajadzētu būt pietiekamai, lai segtu izmaksas atkritumu apsaimniekošanas objekta skartās zemes, kas ietver pašu atkritumu apsaimniekošanas objektu, sanācijai, kā aprakstīts atkritumu apsaimniekošanas plānā, kas sagatavots saskaņā ar 5. pantu, un kā prasīts 7. pantā minētajā atļaujā, ko veic atbilstīgi kvalificēta un neatkarīga trešā persona. Turklāt šāda garantija jāsniedz, pirms sāk atkritumu glabāšanu atkritumu apsaimniekošanas objektā, un tā ir periodiski jāpielāgo. Turklāt saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs, un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (13) ir svarīgi precizēt, ka ieguves rūpniecību apkalpojoša atkritumu apsaimniekošanas objekta apsaimniekotājam ir atbilstoša atbildība par objekta darbības rezultātā videi nodarīto kaitējumu vai šāda kaitējuma nenovēršamu iespējamību.

(26)

Attiecībā uz ieguves rūpniecību apkalpojošiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kam citas dalībvalsts teritorijā var būt ievērojama negatīva pārrobežu ietekme uz vidi un no tās izrietošs apdraudējums cilvēku veselībai, vajadzētu būt kopējai procedūrai, kā atvieglināt apspriešanos starp kaimiņvalstīm. Tas būtu jādara, lai nodrošinātu to, ka notiek atbilstīga informācijas apmaiņa starp iestādēm un ka sabiedrība ir pietiekami informēta par jebkādu šādu atkritumu apsaimniekošanas objektu, kas var izraisīt negatīvas sekas attiecīgās citas dalībvalsts videi.

(27)

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka kompetentās iestādes organizē efektīvu pārbaužu sistēmu vai līdzvērtīgus kontroles pasākumus attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kas apkalpo ieguves rūpniecību. Neskarot apsaimniekotāja pienākumus saskaņā ar atļaujas nosacījumiem, pirms glabāšanas darbību sākšanas būtu jāveic pārbaude, lai pārliecinātos par to, vai ir izpildīti atļaujas nosacījumi. Papildus tam, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka apsaimniekotāji un to tiesību pārņēmēji uztur atjauninātu dokumentāciju par šādiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem un ka apsaimniekotāji nodod saviem tiesību pārņēmējiem informāciju par atkritumu apsaimniekošanas objekta stāvokli un darbību.

(28)

Dalībvalstīm būtu regulāri jānosūta Komisijai ziņojumi par šīs direktīvas īstenošanu, tostarp informācija par nelaimes gadījumiem un situācijām, kas ir gandrīz nelaimes gadījumi. Pamatojoties uz šiem ziņojumiem, Komisijai būtu jāiesniedz ziņojumi Eiropas Parlamentam un Padomei.

(29)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas attiecībā uz šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, un jānodrošina, lai tās tiktu īstenotas. Šīm sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(30)

Dalībvalstīm jānodrošina, ka tiek veikta slēgtu, tostarp pamestu, atkritumu apsaimniekošanas objektu uzskaite to teritorijā, lai identificētu objektus, kas nopietni negatīvi ietekmē vidi vai kas vidējā vai īsā laikā varētu kļūt par nopietnu apdraudējumu cilvēku veselībai vai videi. Šai uzskaitei jānodrošina pamats atbilstīgai pasākumu programmai.

(31)

Komisijai būtu jānodrošina atbilstīga zinātniskās un tehniskās informācijas apmaiņa par to, kā veikt slēgto atkritumu apsaimniekošanas objektu uzskaiti dalībvalstu līmenī un kā izstrādāt metodoloģiju, lai palīdzētu dalībvalstīm izpildīt šo direktīvu, veicot slēgto atkritumu apsaimniekošanas objektu sanāciju. Turklāt būtu jānodrošina informācijas apmaiņa katrā dalībvalstī un starp dalībvalstīm par labākajām pieejamajām metodēm.

(32)

Lai konsekventi piemērotu Līguma 6. pantu, vides aizsardzības prasībām jābūt integrētām Kopienas politikas un darbību īstenošanā, kuru mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu attīstību.

(33)

Šo direktīvu varētu izmantot kā instrumentu, kuru ņem vērā, pārbaudot, vai projekti, kurus līdzfinansē Kopiena attīstības palīdzības kontekstā, ietver sevī nepieciešamos pasākumus, lai novērstu vai pēc iespējas mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi. Šāda pieeja atbilst Līguma 6. pantam, jo īpaši attiecībā uz vides aizsardzības prasību integrēšanu Kopienas politikā attiecībā uz sadarbību attīstības jomā.

(34)

Šīs direktīvas mērķi – proti, ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas uzlabošanu – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo šādu atkritumu nepareiza apsaimniekošana var izraisīt pārrobežu piesārņojumu. Saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs, ir nepieciešams, inter alia, ņemt vērā jebkuru kaitējumu videi, kuru izraisa atkritumi no ieguves rūpniecības, un šā principa atšķirīga piemērošana atsevišķās valstīs var radīt stāvokli, kad saimnieciskās darbības subjektiem ir būtiski atšķirīgs finansiālais slogs. Turklāt atšķirīgas valstu politikas ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas jomā traucē sasniegt to, ka tiek nodrošināts zemākais pieļaujamais līmenis šādu atkritumu drošai un atbildīgai apsaimniekošanai, un ka pēc iespējas tiek palielināts to pārstrādes apjoms visā Kopienā. Tādēļ, tā kā šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ tās mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(35)

Pasākumus, kas nepieciešami šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (14).

(36)

To atkritumu apsaimniekošanas objektu darbība, kas darbojas šīs direktīvas transponēšanas brīdī, būtu jāreglamentē tā, lai noteiktā laikposmā veiktu vajadzīgos pasākumus, pielāgojot tos šīs direktīvas prasībām.

(37)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (15) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

atkritumiem, kas rodas minerālresursu ģeoloģiskā izpētē, ieguvē un apstrādē, kā arī karjeru darbos, bet kurus šīs darbības nerada tieši;

b)

atkritumiem, kas rodas piekrastes minerālresursu ģeoloģiskajā izpētē, ieguvē un apstrādē;

c)

gruntsūdeņu iepludināšanu un atkārtotu iepludināšanu, kā definēts Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta j) apakšpunkta pirmajā un otrajā ievilkumā, ciktāl tas ir atļauts saskaņā ar minēto pantu.

1)

“atkritumi” ir definēti tāpat kā Direktīvas 75/442/EEK 1. panta a) punktā;

2)

“bīstami atkritumi” ir definēti tāpat kā 1. panta 4. punktā Padomes Direktīvā 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem (16);

3)

“inerti atkritumi” ir atkritumi, ar ko nenotiek nekādas būtiskas fizikālas, ķīmiskas vai bioloģiskas pārmaiņas. Inerti atkritumi nešķīst, nedeg vai citādi nereaģē – nedz fizikāli, nedz ķīmiski, tie bioloģiski nesadalās vai kaitīgi neiedarbojas uz citām vielām, kas saskaras ar tiem, tādējādi neizraisot vides piesārņojumu un nekaitējot cilvēku veselībai. Atkritumu kopīgajam izskalojumam un piesārņotājvielu daudzumam tajos, kā arī izskalojuma ekotoksiskumam jābūt niecīgam, un jo īpaši tas nedrīkst apdraudēt virszemes ūdeņu un/vai gruntsūdeņu kvalitāti;

4)

“nepiesārņota augsne” ir augsne, kas, veicot rakšanas darbus, ir aizvākta no zemes virskārtas, un ko neuzskata par piesārņotu saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgā atkritumu glabāšanas vieta, vai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem;

5)

“minerālresursi” jeb “minerāli” ir tādas dabā sastopamas organisku vai neorganisku vielu, piemēram, energokurināmo, metālu rūdu, rūpnieciski izmantojamu minerālvielu un būvniecībā izmantojamu minerālvielu iegulas zemes garozā, kuras nav ūdens;

6)

“ieguves rūpniecība” ir visi uzņēmumi, kas komerciālos nolūkos nodarbojas ar minerālu resursu ieguvi virs zemes vai pazemē, arī tādi, kuri veic ieguvi no urbumiem vai apstrādā iegūtos materiālus;

7)

“piekraste” ir tā jūras un jūras dibena teritorija, kas no parastu vai vidēju paisumu zemākā ūdens līmeņa atzīmes iestiepjas jūrā;

8)

“apstrāde” ir mehāniski, fizikāli, bioloģiski, termiski vai ķīmiski procesi vai procesu kompleksi, ko veic ar minerālresursiem – tostarp minerālresursiem no karjeru darbiem – iegūstot attiecīgus minerālus, tostarp rupjuma mainīšana, klasifikācija, separācija un skalošana, kā arī iepriekš izmestu atkritumu pārstrāde, bet pie tās nepieder metālkausēšana, termiski izgatavošanas procesi (izņemot kaļķakmens dedzināšanu) un metalurģiskie procesi;

9)

“sārņi” ir atkritumu cietās daļas vai to suspensija, kas atliek pēc tam, kad minerāli ir apstrādāti separācijas procesos (piem., beržot, maļot, sijājot, flotējot un izmantojot citus fizikālus un ķīmiskus paņēmienus), lai vērtīgos minerālus atdalītu no mazāk vērtīgiem iežiem;

10)

“terehons” ir būvēts objekts cietu atkritumu apglabāšanai uz zemes;

11)

“dambis” ir būvēta konstrukcija ūdens vai atkritumu saturēšanai un/vai ierobežošanai dīķī;

12)

“dīķis” ir dabisks vai būvēts objekts, kur apglabāt smalkgraudainus atkritumus, parasti sārņus, kopā ar brīvu ūdeni dažādā daudzumā, no minerālresursu apstrādes un no apstrādei izmantotā ūdens tīrīšanas un reģenerācijas;

13)

“vājš, skābju iedarbībā sadalāms cianīds” ir cianīds un cianīda savienojumi, ko sadala vāja skābe ar konkrētu pH līmeni;

14)

“izskalojums” ir jebkāds šķidrums, kas sūcas cauri noglabātiem atkritumiem un izplatās no atkritumu apsaimniekošanas objekta vai tajā paliek, arī piesārņoti notekūdeņi, kurš var nelabvēlīgi ietekmēt vidi, ja to atbilstīgi neapstrādā;

15)

“atkritumu apsaimniekošanas objekts” ir jebkāda teritorija, kas atvēlēta, lai uzkrātu vai apglabātu ieguves rūpniecības atkritumus – neatkarīgi no tā, cietus vai šķidrus, vai šķīdumā, vai suspensijā – uz šādu laiku:

Šādi objekti ietver arī dambjus vai citas konstrukcijas, kuru mērķis ir saturēt, aizturēt, ierobežot vai citādi atbalstīt minētos objektus, un tostarp arī terehonus un dīķus, bet ne tikai, taču par tiem neuzskata raktas tilpes, kurās sanācijas un celtniecības nolūkos ievieto atkritumus pēc tam, kad no tiem ir iegūti minerāli;

16)

“smags nelaimes gadījums” ir notikums atkritumu glabāšanas vietā kādas darbības gaitā, apsaimniekojot atkritumus kādā uzņēmumā, uz ko attiecas šī direktīva, kurš izraisa nopietnus draudus cilvēku veselībai un/vai videi uzreiz vai laika gaitā, objektā vai ārpus tā;

17)

“bīstama viela” ir viela, maisījums vai preparāts, kas ir bīstams Direktīvas 67/548/EEK (17) vai Direktīvas 1999/45/EK (18) nozīmē;

18)

“labākas pieejamās metodes” ir definētas tāpat kā Direktīvas 96/61/EK 2. panta 11. punktā;

19)

“saņēmējas ūdenstilpes” ir virszemes ūdeņi, gruntsūdeņi, pārejas ūdeņi un piekrastes ūdeņi, kā tie definēti, attiecīgi, Direktīvas 2000/60/EK 2. panta 1., 2., 6. un 7. punktā;

20)

“sanācija” ir tāda atkritumu apsaimniekošanas objekta ietekmētas zemes apstrāde, kas zemi atjauno pieņemamā stāvoklī, jo īpaši attiecībā uz augsnes kvalitāti, savvaļas augiem un dzīvniekiem, dabisku vidi, saldūdens sistēmām, ainavām un piemērotu lietderīgu izmantojumu;

21)

“ģeoloģiska izpēte” ir saimnieciski izmantojamu minerāliegulu meklēšana, arī paraugu ņemšana, paraugu ņemšana lielos apjomos, urbšana un rakšana, bet pie tās nepieder darbi, kas vajadzīgi, izstrādājot tādas minerāliegulas, un darbības, kas ir tieši saistītas ar notiekošām ieguves operācijām;

22)

“sabiedrība” ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem vai praksi – viņu apvienības, organizācijas vai grupas;

23)

“attiecīgā sabiedrība” ir tā sabiedrības daļa, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistītu lēmumu pieņemšana saskaņā ar šīs direktīvas 6. un 7. pantu vai kura ir ieinteresēta tādu lēmumu pieņemšanā; piemērojot šo definīciju, uzskata, ka nevalstiskas organizācijas, kas cīnās par vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgas valsts tiesību aktu prasībām, ir ieinteresētas;

24)

“apsaimniekotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā apsaimnieko atkritumus, tostarp attiecībā uz ieguves rūpniecības atkritumu pagaidu glabāšanu, darbības fāzi un pēcslēgšanu;

25)

“atkritumu valdītājs” ir ieguves rūpniecības atkritumu ražotājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras valdījumā tie ir;

26)

“kompetenta persona” ir fiziska persona, kam ir tehniskas zināšanas un pieredze, kā noteikts tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā darbojas persona, lai pildītu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus;

27)

“kompetenta iestāde” ir iestāde vai iestādes, ko dalībvalsts norīko par atbildīgajām, lai pildītu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus;

28)

“atkritumu glabāšanas vieta” ir visa zeme konkrētā ģeogrāfiskā atrašanās vietā, ko pārrauga un kontrolē apsaimniekotājs;

29)

“būtiskas pārmaiņas” ir tādas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas objekta uzbūvē vai darbībā, kuras, pēc kompetentas iestādes viedokļa, var būtiski negatīvi ietekmēt cilvēku veselību vai vidi.

a)

novērst vai mazināt atkritumu radīšanu un to kaitīgumu, īpaši apsverot:

b)

veicināt ieguves rūpniecības atkritumu reģenerāciju, šādus atkritumus atkārtoti izmantojot, utilizējot vai otrreizēji pārstrādājot, ja tas ir pieņemami no vides viedokļa saskaņā ar Kopienā pastāvošiem vides standartiem un šīs direktīvas prasībām, ciktāl tās attiecas uz konkrēto gadījumu;

c)

nodrošināt ieguves rūpniecības atkritumiem drošu īstermiņa un ilgtermiņa apglabāšanu, jo īpaši, projektēšanas stadijā apsverot apsaimniekošanu atkritumu apsaimniekošanas objekta darbības laikā un pēcslēgšanas fāzē un izvēloties tādu projektu, kas:

a)

attiecīgos gadījumos, ierosinātā atkritumu apsaimniekošanas objekta klasifikācija saskaņā ar III pielikumā dotajiem kritērijiem:

b)

atkritumu raksturojums saskaņā ar II pielikumu un kopsavilkums par ieguves rūpniecības atkritumu paredzamo kopapjomu, kas radīsies darbības stadijā;

c)

tās darbības apraksts, kura rada minētos atkritumus, un jebkāda pēcapstrāde, kam tos pakļauj;

d)

apraksts, kā vidi un cilvēku veselību var negatīvi ietekmēt minēto atkritumu glabāšana, un preventīvie pasākumi, kas jāveic, lai mazinātu to iespaidu uz vidi darbības laikā un pēc slēgšanas, ietverot arī 11. panta 2. punkta a), b) d) un e) apakšpunktā minētos aspektus;

e)

ierosinātās kontroles un pārraudzības procedūras saskaņā ar 10. pantu, ja tās ir piemērojamas, un 11. panta 2. punkta c) apakšpunktu;

f)

ierosinātais plāns slēgšanai, tostarp sanācija, pēcslēgšanas procedūras un pārraudzība, kā paredzēts 12. pantā;

g)

pasākumi, lai novērstu ūdens stāvokļa pasliktināšanos saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK un lai novērstu vai mazinātu gaisa un augsnes piesārņošanu, kā paredzēts 13. pantā;

h)

zemes, kuru skars atkritumu apsaimniekošanas objekts, stāvokļa novērtējums.

a)

ierobežot un kontrolēt smagus nelaimes gadījumus un citas avārijas, lai mazinātu to sekas, un jo īpaši mazināt kaitējumu cilvēku veselībai un videi;

b)

īstenot pasākumus, kas vajadzīgi, lai sargātu cilvēku veselību un vidi no smagu nelaimes gadījumu un citu avāriju sekām;

c)

darīt zināmu vajadzīgo informāciju sabiedrībai un attiecīgajiem dienestiem vai iestādēm attiecīgajā teritorijā;

d)

nodrošināt vides sanāciju, atjaunošanu un attīrīšanu pēc smagiem nelaimes gadījumiem.

a)

ziņas par apsaimniekotāju;

b)

paredzētā atkritumu apsaimniekošanas objekta atrašanās vieta, arī visas alternatīvās atrašanās vietas;

c)

atkritumu apsaimniekošanas plāns, kas paredzēts 5. pantā;

d)

piemēroti pasākumi finansiālu garantiju vai līdzvērtīgu garantiju formā, kā paredzēts 14. pantā;

e)

informācija, ko apsaimniekotājs sniedz saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK (19) 5. pantu, ja saskaņā ar minēto direktīvu jāveic ietekmes uz vidi izvērtējums.

a)

apsaimniekotājs atbilst attiecīgajām prasībām saskaņā ar šo direktīvu;

b)

atkritumu apsaimniekošana nav tiešā pretrunā ar attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas plānu vai plāniem, kas minēti Direktīvas 75/442/EEK 7. pantā, vai kā citādi neliedz tos īstenot.

—

ja būtiski mainās atkritumu apsaimniekošanas objekta darbība vai arī atkritumi, ko tajā glabā;

—

pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, ko apsaimniekotājs darījis zināmus saskaņā ar 11. panta 3. punktu, vai to pārbaužu rezultātiem, kas veiktas saskaņā ar 17. pantu;

—

ņemot vērā informācijas apmaiņu par būtiskām izmaiņām labākajās pieejamajās metodēs saskaņā ar 21. panta 3. punktu.

a)

atļaujas pieteikumu;

b)

attiecīgos gadījumos, par to, ka attiecībā uz lēmumu par pieteikumu atļaujas saņemšanai dalībvalstis apspriežas saskaņā ar 16. pantu;

c)

sīkāku informāciju par kompetentajām iestādēm, kas atbild par lēmuma pieņemšanu un kurās var saņemt attiecīgu informāciju, un kurām var iesniegt atsauksmes vai jautājumus, kā arī atsauksmju vai jautājumu iesniegšanas termiņu;

d)

iespējamo lēmumu būtību;

e)

attiecīgos gadījumos, sīkākām ziņām par pieteikumu atļaujas atjaunināšanai vai atļaujas piešķiršanas nosacījumiem;

f)

norādi uz attiecīgās informācijas pieejamības laiku un vietu, vai veidu;

g)

sīkākām ziņām par sabiedrības dalības pasākumiem un apspriešanos, kas notikusi saskaņā ar 7. punktu.

a)

saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem – galvenie ziņojumi un ieteikumi, kas kompetentajai iestādei ir iesniegti laikā, kad attiecīgā sabiedrība saņēmusi informāciju saskaņā ar 1. punktu;

b)

saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (20)– visa informācija papildus 1. punktā minētajai informācijai, kas attiecas uz lēmumu, ko pieņem saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu, un kas kļūst pieejama tikai pēc tam, kad attiecīgā sabiedrība ir informēta saskaņā ar šā panta 1. punktu.

a)

lēmuma saturu, ietverot arī atļaujas kopiju;

b)

iemeslus un apsvērumus, kas ir lēmuma pamatā.

1)

nodrošinātu ieguves rūpniecības atkritumu stabilitāti, ievērojot, mutatis mutandis 11. panta 2. punktu;

2)

novērstu augsnes, virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu piesārņošanu, ievērojot 13. panta 1., 3. un 5. punktu, mutatis mutandis;

3)

nodrošinātu ieguves rūpniecības atkritumu un rakto tilpju monitoringu, mutatis mutandis, ievērojot 12. panta 4. un 5. punktu.

a)

atkritumu apsaimniekošanas objekts atrodas piemērotā vietā, jo īpaši ņemot vērā Kopienas vai dalībvalsts pienākumus attiecībā uz aizsargājamām teritorijām, ģeoloģiskus, hidroloģiskus, hidroģeoloģiskus, seismiskus un ģeotehniskus faktorus, un ir projektēts tā, lai īstermiņa un ilgtermiņa perspektīvā atbilstu paredzētajiem nosacījumiem novērst augsnes, gaisa, gruntsūdeņu vai virszemes ūdeņu piesārņojumu, īpaši ņemot vērā Direktīvu 76/464/EEK (21), Direktīvu 80/68/EEK (22) un Direktīvu 2000/60/EK un nodrošinot efektīvu piesārņotā ūdens un izskalojuma savākšanu, kā tas paredzēts izsniegtajā atļaujā un ja tas paredzēts, kā arī mazinot ūdens vai vēja izraisīto eroziju, ciktāl tas ir tehniski iespējami un ekonomiski pamatoti;

b)

atkritumu apsaimniekošanas objekts ir piemēroti uzbūvēts, pārvaldīts un uzturēts, lai īstermiņā un ilgtermiņā nodrošinātu tā fizisku stabilitāti un novērstu augsnes, gaisa, virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu piesārņojumu, kā arī pēc iespējas mazinātu kaitējumu ainavām;

c)

ir piemēroti plāni un pasākumi, lai kompetentās personas regulāri pārraudzītu un pārbaudītu atkritumu apsaimniekošanas objektu un aktīvi rīkotos, ja rezultāti liecinātu par nestabilitāti vai ūdens vai augsnes piesārņojumu;

d)

ir izstrādāti piemēroti pasākumi zemes sanācijai un atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanai;

e)

ir izstrādāti piemēroti pasākumi atkritumu apsaimniekošanas objekta pēcslēgšanas fāzei.

a)

ja ir ievēroti attiecīgie atļaujā uzskaitītie nosacījumi;

b)

pēc apsaimniekotāja lūguma to atļāvusi kompetentā iestāde;

c)

kompetenta iestāde ir pieņēmusi pamatotu lēmumu šajā sakarā.

a)

uzrauga un uztur visas pie objekta piederošās būves un ka kontrolaparāti un mēraparāti vienmēr ir gatavi lietošanai;

b)

attiecīgā gadījumā pārplūdes un noteces kanāli ir tīri un neaizdambēti.

a)

novērtējot iespējamību, ka no atkritumu apsaimniekošanas objektā apglabātiem atkritumiem darbības laikā un pēcslēgšanas fāzē varētu rasties izskalojums, tostarp piesārņojuma saturu izskalojumā, un nosakot atkritumu apsaimniekošanas objekta ūdens bilanci;

b)

novēršot vai mazinot izskalojuma rašanos un virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu un augsnes piesārņošanu ar atkritumiem;

c)

uzkrājot un apstrādājot atkritumu apsaimniekošanas objektā piesārņoto ūdeni un izskalojumu atbilstoši attiecīgo standartu prasībām, lai to varētu izvadīt vidē.

a)

izpildītu visas saistības, kas paredzētas saskaņā ar šo direktīvu izdotā atļaujā, tostarp pēcslēgšanas noteikumus;

b)

jebkurā brīdī uzreiz būtu pieejami līdzekļi atkritumu apsaimniekošanas objekta skartās zemes sanācijai, kā aprakstīts atkritumu apsaimniekošanas plānā, kas sagatavots saskaņā ar 5. pantu, un kā prasīts 7. pantā minētajā atļaujā.

a)

atkritumu apsaimniekošanas objekta paredzamo ietekmi uz vidi, īpaši ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta kategoriju, atkritumu parametrus un sanētās zemes lietojumu nākotnē;

b)

pieņēmumu, ka neatkarīgas un atbilstīgi kvalificētas trešās personas novērtēs un veiks visus vajadzīgos sanācijas darbus.

a)

20. panta īstenošanu;

b)

to slēgto atkritumu apsaimniekošanas objektu sanāciju, kuri uzskaitīti saskaņā ar 20. pantu, lai ievērotu 4. panta prasības. Ar tādām metodoloģijām paredz izstrādāt vispiemērotākās apdraudējuma novērtējuma procedūras un trūkumu novēršanas darbības, ievērojot Eiropas dažādos ģeoloģiskos, hidroģeoloģiskos un klimatoloģiskos parametrus.

a)

saskaņotu un periodiski pārsūtītu 7. panta 5. punktā un 12. panta 6. punktā minēto informāciju;

b)

īstenotu 13. panta 6. punktu, tostarp tehniskās prasības attiecībā uz vāja, skābju iedarbībā sadalāma cianīda noteikšanu un tā mērīšanas metodi;

c)

saskaņā ar 14. panta 2. punkta prasībām izstrādātu tehniskas pamatnostādnes, lai noteiktu finansiālās garantijas apjomu;

d)

saskaņā ar 17. pantu izstrādātu tehniskas pamatnostādnes pārbaudēm;

e)

pabeigtu izstrādāt tehniskās prasības II pielikumā ietvertajai atkritumu klasifikācijai;

f)

interpretētu 3. panta 3. punktā doto definīciju;

g)

definētu kritērijus atkritumu apsaimniekošanas objektu klasifikācijai saskaņā ar III pielikumu;

h)

noteiktu saskaņotus paraugu ņemšanas un analīzes standartus, kas vajadzīgi, lai tehniski īstenotu šo direktīvu.

—

beiguši pieņemt atkritumus pirms 2006. gada 1. maija;

—

beidz slēgšanas procedūras saskaņā ar attiecīgiem Kopienas vai attiecīgas valsts tiesību aktiem vai programmām, ko akceptējusi kompetentā iestāde; un

—

faktiski būs slēgti līdz 2010. gada 31. decembrim.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 102/35

(1)

gan Padomes Regula (EEK) Nr. 3820/85 (1985. gada 20. decembris) par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz autotransportu (3), gan Padomes Regula (EEK) Nr. 3821/85 (1985. gada 20. decembris) par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā (4), gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/15/EK (2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi (5), ir svarīgas iekšzemes transporta pakalpojumu kopējā tirgus izveidei, satiksmes drošībai un darba apstākļiem.

(2)

Baltajā grāmatā “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks izlemt” Komisija norādīja uz nepieciešamību pastiprināt pārbaudes un sankcijas, īpaši sociālās jomas tiesību aktos attiecībā uz darbībām autotransporta jomā, un sevišķi nepieciešamību palielināt pārbaužu skaitu, veicināt sistemātisku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, koordinēt kontroli un veicināt kontroles darbinieku apmācību.

(3)

Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt autotransporta sociālo noteikumu pareizu piemērošanu un saskaņotu interpretāciju, nosakot minimālās prasības vienotai un efektīvai pārbaudei, ko dalībvalstis veic, lai kontrolētu attiecīgo noteikumu ievērošanu. Šīm pārbaudēm būtu jānodrošina pārkāpumu samazināšanās un profilakse. Turklāt būtu jāievieš mehānisms, kas nodrošina to, ka uzņēmumi ar augstu riska novērtējumu tiktu pārbaudīti rūpīgāk un daudz biežāk.

(4)

Riski, kas rodas no transportlīdzekļu vadītāju noguruma, būtu jārisina ar Direktīvas 2002/51/EK īstenošanu.

(5)

Šajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem būtu ne vien jāpaaugstina satiksmes drošība, bet arī jāveicina darba apstākļu saskaņošana Kopienā un jāsekmē vienlīdzīgas iespējas.

(6)

Analogo tahogrāfu aizstāšana ar digitālajiem tahogrāfiem pakāpeniski ļaus pārbaudīt lielāku datu apjomu daudz ātrāk un daudz precīzāk, un tāpēc dalībvalstis pakāpeniski spēs veikt arvien vairāk pārbaužu. Pārbaužu kontekstā to pārbaudīto dienu procentuālais īpatsvars, kuras ir nostrādājuši transportlīdzekļu vadītāji, ko skar sociālo tiesību aktu piemērošanas joma, tāpēc būtu pakāpeniski jāpalielina līdz 4 %.

(7)

Attiecībā uz pārbaudes sistēmām mērķim ir jābūt panākt to, ka valstu sistēmas attīstās, tiecoties uz savietojamību un praktisku izmantojamību Eiropas mērogā.

(8)

Visām kontroles struktūrvienībām vajadzētu būt pieejamām pietiekamām standartierīcēm un attiecīgām juridiskām pilnvarām, lai ļautu tām efektīvi veikt savus pienākumus.

(9)

Neskarot šajā direktīvā paredzēto uzdevumu pareizu veikšanu, dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt, ka pārbaudes uz ceļiem tiek veiktas efektīvi un ātri, lai pārbaudi pabeigtu pēc iespējas ātrāk un lai pēc iespējas mazāk aizkavētu transportlīdzekļa vadītāju.

(10)

Katrā dalībvalstī vajadzētu būt vienai struktūrai, kas atbild par sadarbību ar citām attiecīgām kompetentām iestādēm Kopienā. Šai struktūrai būtu arī jāvāc attiecīgi statistikas dati. Tāpat dalībvalstīm savā teritorijā būtu jāīsteno arī saskaņota nacionālā kontroles stratēģija, un tās var norīkot vienu struktūru, lai koordinētu stratēģijas īstenošanu.

(11)

Sadarbību starp dalībvalstu kontroles iestādēm būtu turpmāk jāveicina, izmantojot saskaņotas pārbaudes, kopīgas apmācību iniciatīvas, informācijas elektronisko apmaiņu, kā arī zināšanu un pieredzes apmaiņu.

(12)

Izmantojot dalībvalstu kontroles iestāžu forumu, būtu jāveicina un jāsekmē labākā prakse kontroles darbībās attiecībā uz autopārvadājumiem, jo īpaši nodrošinot saskaņotu pieeju transportlīdzekļa vadītāja ikgadējā atvaļinājuma vai slimības atvaļinājuma apstiprinājuma izsniegšanas jomā.

(13)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (6).

(14)

ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, ieviest skaidrus kopīgus noteikumus par minimālajiem nosacījumiem, lai pārbaudītu Regulas (EEK) Nr. 3820/85 un Regulas (EEK) Nr. 3821/85, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts) ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (7) pareizu un vienveidīgu īstenošanu – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka – ņemot vērā vajadzību pēc saskaņotas transnacionālas darbības – šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(15)

Tāpēc būtu jāatceļ Padomes Direktīva 88/599/EEK (8) par standarta pārbaudes procedūrām, lai īstenotu Regulu (EEK) Nr. 3820/85 un Regulu (EEK) Nr. 3821/85,

a)

uz ceļiem veiktajām pārbaudēm:

b)

uzņēmumu telpās veiktajām pārbaudēm:

a)

uz esošiem un plānotiem ceļiem vai netālu no tiem ir nodrošināti kontrolpunkti pietiekamā apjomā un ka, vajadzības gadījumā, benzīna uzpildes stacijas un citas drošas vietas uz automaģistrālēm var darboties kā kontrolpunkti;

b)

pārbaudes veic, ievērojot izlases rotācijas sistēmu un attiecīgu ģeogrāfisku līdzsvaru.

a)

transportlīdzekļa reģistrācijas valsts;

b)

transportlīdzekļa vadītāja dzīvesvietas valsts;

c)

valsts, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību;

d)

brauciena sākuma un galapunkta;

e)

tahogrāfa tipa: analogais vai digitālais.

a)

galveno pārbaudāmo aspektu sarakstu, kā noteikts I pielikuma A daļā;

b)

nepieciešamais aprīkojums kontroles veikšanai, kā noteikts II pielikumā.

a)

galveno pārbaudāmo aspektu sarakstu, kā noteikts I pielikuma A un B daļā;

b)

nepieciešamais aprīkojums kontroles veikšanai, kā noteikts II pielikumā.

a)

nodrošināt koordināciju ar līdzvērtīgām iestādēm pārējās attiecīgajās dalībvalstīs saistībā ar darbībām, kas veiktas saskaņā ar 5. pantu;

b)

reizi divos gados nosūtīt Komisijai statistikas atskaites, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 3820/85 16. panta 2. punktā;

c)

būt galvenajai atbildīgajai par palīdzības sniegšanu citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar 4. panta 6. punktu.

a)

vismaz reizi sešos mēnešos pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā;

b)

pēc kādas dalībvalsts īpaša lūguma atsevišķos gadījumos.

a)

sekmēt kopīgu pieeju šīs direktīvas īstenošanā;

b)

veicināt to, ka kontroles iestādes īsteno konsekventu pieeju un saskaņoti interpretē Regulu (EEK) Nr. 3820/85;

c)

sekmēt dialogu starp transporta nozari un kontroles iestādēm.