—

atcelt Cilvēkresursu ģenerāldirektora 2025. gada jūlija lēmumus, ar kuriem noraidīti prasītāju lūgumi pieņemt lēmumu saskaņā ar ECB Personāla noteikumu 8.1.1. pantu, kā apstiprināts ar 2025. gada novembra lēmumiem, ar kuriem noraidīti to lūgumi veikt administratīvo pārskatīšanu saskaņā ar 8.1.2. pantu, un ar ECB prezidenta 2026. gada 12. marta lēmumu, ar kuru noraidītas sūdzības, kas iesniegtas 2026. gada 12. janvārī saskaņā ar ECB Personāla noteikumu 8.1.5. pantu, par maksājumu likumību un pilnīgumu, kas tiem veikti sakarā ar darba attiecību izbeigšanu, tostarp par neizmantotā apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma kompensācijas aprēķināšanas metodi un tās nodokļu režīmu;

—

piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpta Regula Nr. 260/68 (1) un nepareizi piemērota procedūra.

—

Prasītāji apgalvo, ka līdz 2025. gada 1. aprīlim ECB sistemātiski aizstājusi “nodokļa summu” Regulas Nr. 260/68 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ar “ar nodokli apliekamo pamatsummu”, tādējādi mehāniski palielinot piemērojamo nodokļa likmi. 2025. gada martā atzīstot metodoloģisku novirzi no Eiropas Komisijas prakses, valde piekrita, ka ir notikusi ilgstoša minētās regulas 10. panta neievērošana, kas nosaka būtisku pienākumu veikt starpiestāžu sadarbību, lai nodrošinātu vienotu nodokļa piemērošanu Savienības interesēs. Prasītāji apgalvo, ka 2025. gada martā pieņemtie lēmumi par korekcijas maksājumiem nevarot tikt raksturoti kā brīvprātīgi vai “ex gratia”, bet gan esot nelikumīgas administratīvās prakses labojums, tāpēc ECB bija pienākums novērst visas tās sekas. Attēlojot šo labojumu kā diskrecionāru mehānismu un izslēdzot daļu saņēmēju no tā tvēruma, ECB esot ļaunprātīgi izmantojusi procedūru.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pants).

—

Prasītāji apgalvo, ka visiem saņēmējiem, kuri saņēma maksājumus sakarā ar darba attiecību izbeigšanu, tikusi piemērota viena un tā pati nelikumīgā aplikšanas ar nodokli metode. Tomēr Valdes 2025. gada 18. marta lēmumā korekcijas mehānisms tiek ierobežots ar maksājumiem, kas veikti 2021. gada 1. novembrī vai pēc šā datuma, kas ir datums, kurā ECB apgalvo, ka iekšēji ir apzinājusies iespējamo novirzi no Eiropas Komisijas. Šim laika kritērijam nav būtiskas saistības ar piemērotās aplikšanas ar nodokli metodes likumību vai ar pārmērīgās aplikšanas ar nodokli esību, raksturu un apmēru, un tas nostāda personas objektīvi identiskās situācijās nepamatoti atšķirīgā tiesiskā stāvoklī, kas ir pretrunā Hartas 20. pantam. Turklāt Valde pati atzīst metodoloģisko novirzi, kas turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jauns un būtisks fakts, kas pamato tādu situāciju atkārtotu izskatīšanu, kuras ECB uzskata par “galīgām”; ECB paļaušanās uz paziņojumu par algu galīgo raksturu – kurās netika atklāta saskaņā ar Regulas Nr. 260/68 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu piemērotā nodokļu aprēķināšanas metode – jebkurā gadījumā ir pretrunā ar tās pašas praksi selektīvi atkārtoti izskatīt salīdzināmas situācijas. Visbeidzot, pilnīgas atlīdzības finansiālās sekas neattiecas uz ECB pašu līdzekļiem, ņemot vērā, ka attiecīgais nodoklis tika iekasēts Eiropas Komisijas pārvaldītā Savienības budžeta labā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības uz labu pārvaldību un neesot izpildīts rūpības pienākums (Pamattiesību hartas 41. pants).

—

Prasītāji apgalvo, ka ECB nevarot atsaukties uz divu mēnešu termiņu, kas paredzēts, lai apstrīdētu paziņojumus par algu, kuros atspoguļoti maksājumi sakarā ar darba attiecību izbeigšanu, lai iebilstu pret prasītāju prasībām. Paziņojumos par algu nebija norādīti aprēķina parametri, kas nepieciešami, lai pārbaudītu nodokļu aprēķināšanas metodes likumību, un pašai ECB bija nepieciešami vairāki gadi iekšējai analīzei un iestāžu savstarpējai koordinācijai, lai konstatētu novirzi. Tāpēc ir nesaderīgi ar Hartas 41. pantu sagaidīt, ka atsevišķi saņēmēji divu mēnešu laikā būtu atklājuši sistēmisku Savienības nodokļu tiesību aktu nepareizu piemērošanu, par ko pati administrācija nebija informēta. Pēc vairāk nekā trīs gadu ilgas iekšējās pārskatīšanas ECB atzina ilgstošas metodoloģiskas novirzes pastāvēšanu, taču patvaļīgi ierobežoja korektīvo pasākumu apjomu, tādējādi rīkojoties nekonsekventi, netaisnīgi un neobjektīvi, neizpildot savu rūpības pienākumu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts un Direktīvas 2003/88 (2) 7. pants, jo ECB neaprēķināja kompensāciju par neizmantoto apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, pamatojoties uz to pašu principu kā apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pilnīgas atlīdzības princips un neesot piešķirti kompensācijas procenti.

—

Prasītāji apgalvo, ka ECB atteicās piešķirt kompensācijas procentus par nepamatoti ieturētajām summām. Tomēr šādas procentu maksas ir pilnīgas atlīdzības neatņemama sastāvdaļa, kuras mērķis ir neitralizēt laika gaitā ieturēto summu izmantošanas zaudējumu. Prasītāji prasa piemērot ECB galveno refinansēšanas operāciju likmi, pieskaitot 3,5 %, saskaņā ar paša ECB administratīvo praksi, ko apliecina tā 2018.–2019. gada korekcijas.

6.

Sestajā pamatā, kas izvirzīts pakārtoti, tiek apgalvots, ka Valdes 2025. gada 18. marta lēmums esot prettiesisks atbilstoši LESD 277. pantam.

—

Prettiesiskuma pamati ir tie, kas izklāstīti pirmajā līdz piektajā pamatā, kurus prasītāji skaidri attiecinājuši mutatis mutandis uz valdes lēmumu. Jo īpaši termiņa beigu datums 2021. gada 1. novembrī un kompensācijas procentu izslēgšana no korektīvā mehānisma darbības jomas pārkāpjot Regulas Nr. 260/68 3., 6. un 10. pantu, Pamattiesību hartas 20. pantu, 31. panta 2. punktu, 41. un 47. pantu, kā arī vispārējo pilnīgas atlīdzības principu, kā to atzīst Tiesas judikatūra.