1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 2. panta 7. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tam, ka patērētājam pirms līguma noslēgšanas starp šo patērētāju un tirgotāju un tās laikā palīdz cits tirgotājs pēc viņa izvēles, kas ir pamatā saziņai starp patērētāju un pirmo tirgotāju un kas ir ietekmējis šī līguma satura būtiskos elementus, nav nozīmes, lai minēto līgumu kvalificētu par “distances līgumu” šīs tiesību normas izpratnē.

2)

Direktīvas 2011/83 2. panta 7. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tad, ja līguma, kas nevar tikt kvalificētas kā “distances līgums” šīs tiesību normas izpratnē, puses noslēdz šī līguma papildinājumu, izmantojot vienīgi distances saziņas līdzekļus, par papildu pakalpojumiem, kuriem ir otršķirīga nozīme salīdzinājumā ar minētajā līgumā paredzētajiem pakalpojumiem, šis papildinājums ir “distances līgums” minētās tiesību normas izpratnē, ja vien ir izpildīti tajā paredzētie nosacījumi.

3)

Direktīva 2011/83

ir jāinterpretē tādējādi, ka

gadījumā, ja patērētājs ir atteicies no distances līguma atteikuma termiņa, kas pagarināts saskaņā ar minētās direktīvas 10. panta 1. punktu, beigās un brīdī, kad pakalpojumi, kas ir šī līguma priekšmets un kas pēc sava rakstura ir neatlīdzināmi, jau ir sniegti, tirgotājs var pamatoti apgalvot, ka šis patērētājs savas rīcības dēļ ir ļaunprātīgi izmantojis atteikuma tiesības, ja no apstākļu kopuma izriet, ka, no vienas puses, tas, ka patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības, neatbilst šīs direktīvas mērķiem par patērētāja informēšanu un drošību darījumos ar tirgotāju un, no otras puses, ka patērētājs ar savu rīcību cenšas negodīgi gūt priekšrocību par sliktu tirgotājam.