(1)

Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku ir makroekonomiskās koordinācijas ikgadējā cikla neatņemama sastāvdaļa. Tajā sniegti norādījumi eurozonas dalībvalstīm, kas pielāgoti konkrētiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras ekonomiskā un monetārā savienība.

(2)

Šis ieteikums ir instruments, kas palīdz definēt Eurogrupas politikas programmu un sekmēt politikas diskusijas par kopīgu interešu jautājumiem, sniedzot atbalstu Savienības un valstu politikas saskaņotības un konverģences veicināšanai. Nodrošinot kopīgu izpratni par galvenajām politikas prioritātēm, tas veicina efektīvāku politikas koordināciju, stiprina noturību un uzlabo eurozonas spēju reaģēt uz ārējiem satricinājumiem, izmantojot ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes iespējas, aizsargājot stabilitāti un palīdzot pārkārtoties uz dekarbonizētu un digitālu ekonomiku.

(3)

Eurozona saskaras ar globālo vidi, kas ir nenoteiktāka nekā jebkad agrāk pēdējo desmit gadu laikā. Ģeopolitiskā spriedze, jo īpaši notiekošais Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, kas ietekmē ES austrumu pierobežas reģionus, un sadrumstalotākas, daudzpolārākas pasaules kārtības rašanās pārveido tirdzniecības un finanšu modeļus. Galveno partneru izmantotās vienpusējās pieejas, jo īpaši tirdzniecības jomā, ir izraisījušas apjukumu tirgū un radījušas jautājumus par ilglaicīgu starptautisko sistēmu uzticamību. No vienas puses, šīs norises ir ārēji satricinājumi, kas noved pie traucējumiem globālajās piegādes ķēdēs un rada svārstīgumu tirdzniecībā, kapitāla plūsmās un enerģijas tirgos. No otras puses, ar tām tiek izcelta ekonomiskās drošības un atvērtas stratēģiskās autonomijas kā būtisku ekonomikas noturības komponentu nozīme un uzsvērta nepieciešamība steidzami investēt kritiski svarīgās spējās un apritīgumā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Konkurētspējas kompass (3), kas ir Eiropas Komisijas stratēģiska iniciatīva, nodrošina vērtīgu satvaru gan izaicinājumu, gan iespēju novērtēšanai. Nosakot trīs prioritārās jomas – inovācijas plaisas novēršana, ekonomikas dekarbonizācija un stratēģiskās atkarības mazināšana –, tajā norādīts, kurās jomās Savienībai un eurozonai ir jākoncentrē centieni, lai nodrošinātu uzplauksmi strauji mainīgajā pasaulē. Lai izmantotu jaunās iespējas, būtiska nozīme ir uz nākotni vērstai politikai, ciešākai koordinācijai starp dalībvalstīm un atjaunotam uzsvaram uz inovāciju. Novēršot strukturālo neaizsargātību un padziļinot vienoto tirgu, vienlaikus stiprinot Eiropas drošību un atvērtu stratēģisko autonomiju, Savienība un eurozona var pārvērst ārējo spiedienu par ilgtermiņa noturības un globālās ietekmes virzītājspēku. Turklāt privāto un publisko investīciju mobilizēšanai ir izšķiroša nozīme, lai veicinātu ražīguma pieaugumu un sasniegtu ES mērķus.

(4)

Eurozonas ekonomika aizvien ir noturīga. Ekonomikas izaugsme 2025. gadā pārsniedza gaidīto. Šie rezultāti, kas bija labāki nekā gaidīts, sākotnēji bija saistīti ar eksporta pieaugumu pirms paredzamās tarifu paaugstināšanas, un investīcijas iekārtās un nemateriālajos aktīvos arī bija lielākas nekā gaidīts. Paredzams, ka eurozona kā viena no pasaules atvērtākajām lielajām ekonomikām izjutīs spriedzi, ko rada pieaugošie globālās tirdzniecības ierobežojumi un saspīlējumi. Tādējādi iekšzemes pieprasījums ir un, gaidāms, arī turpmāk būs galvenais izaugsmes virzītājspēks, un tā pamatā ir stabils darba tirgus, lielāki reālie ienākumi un kopumā labvēlīgi finansēšanas nosacījumi. Ekonomisko aktivitāti 2026. gadā, iespējams, aizvien ierobežos gausāks ārējais pieprasījums tirdzniecības ierobežojumu un ieilgušās globālās nenoteiktības dēļ. Kopumā saskaņā ar Komisijas rudens prognozi ir paredzams, ka reālais IKP eurozonā 2026. gadā pieaugs par 1,2 %. Izaugsmes perspektīva joprojām ir pakļauta lielai nenoteiktībai, un tajā dominē lejupvērsti riski.

(5)

Inflācija eurozonā turpina palēnināties. Kopš 2025. gada pavasara inflācija ir svārstījusies aptuveni tādā līmenī, kas kopumā ir saskanīgs ar cenu stabilitāti. Kopējā (SPCI) inflācija 2025. gada decembrī bija 1,9 %, savukārt pamatinflācija (izņemot pārtiku un enerģiju) saglabājas augstāka, proti, 2,3 %. Gaidāms, ka pamatā esošo cenu spiedienu turpinās ierobežot nesenais euro kursa kāpums, kas pastiprinās konkurenci importa jomā un palēninās algu pieaugumu. Lai gan dažās dalībvalstīs inflācija joprojām ir augsta, eurozonas inflācija un tās perspektīva pēdējā laikā ir bijusi tuva Eiropas Centrālās bankas (ECB) cenu stabilitātes definīcijai. Šajā kontekstā ECB ir apturējusi atvieglošanas ciklu, ko tā aizsāka 2024. gada jūnijā. No 2024. gada jūnija līdz 2025. gadam noguldījumu iespējas likme kopumā tika samazināta par 200 bāzes punktiem, ierobežojot to līdz 2 %. Tā rezultātā atsauces likmes eurozonā pašlaik ir gandrīz līdzvērtīgas lielākajai daļai dabisko likmju aplēšu. Raugoties nākotnē, Komisija prognozē, ka kopējā inflācija 2025. gadā būs 2,1 % un 2026. gadā – 1,9 %. Inflācijas perspektīvas riski kopumā ir līdzsvaroti, un lielākā daļa ilgāka termiņa inflācijas prognožu turpina būt apmēram 2 % līmenī, tādējādi veicinot inflācijas stabilizēšanos aptuveni mērķrādītāja līmenī. Tas liecina, ka ECB politika ir bijusi uzticama, un tā ir nostiprinājusi gaidas attiecībā uz inflāciju un virzījusi to atpakaļ uz cenu stabilitāti.

(6)

Pēdējos gados eurozonas fiskālais stāvoklis kopumā ir būtiski uzlabojies: laikposmā no 2020. līdz 2024. gadam vidējais deficīts samazinājās no 7,0 % līdz 3,1 % no IKP, savukārt parāda attiecība pret IKP samazinājās par 10,1 procentpunktu, 2024. gadā sasniedzot 88,1 % no IKP. Fiskālā perspektīva turpmākajam laikam liecina par mērenu pasliktināšanos, un paredzams, ka deficīts palielināsies līdz 3,2 % no IKP 2025. gadā un 3,3 % no IKP 2026. gadā, ko veicinās aizsardzības izdevumu palielināšanās, kā arī pastāvīgs procentu izdevumu pieaugums un noteiktu ieņēmumu iztrūkums. Tiek prognozēts, ka parāda attiecība palielināsies līdz 88,8 % no IKP 2025. gadā un līdz 89,8 % no IKP 2026. gadā, atspoguļojot mazāk labvēlīgu izaugsmes un procentu likmju starpību un pastāvīgu primāro deficītu. Paredzams, ka fiskālā nostāja prognozes periodā kopumā saglabāsies neitrāla gan ES, gan eurozonā, lai gan ar ievērojamām atšķirībām starp dalībvalstīm. Fiskālo nostāju veido fiskālā virzība, ko Padome ir ieteikusi saskaņā ar Savienības ekonomikas pārvaldības sistēmu, Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) un citu ES fondu ietekme un attiecīgā gadījumā pagaidu elastība, kas atļauta saskaņā ar valsts izņēmuma klauzulu, lai atvieglotu pāreju uz lielākiem aizsardzības izdevumiem.

(7)

Eiropas drošības vides pārveidošana rada nepieciešamību visā Savienībā pāriet uz ievērojami lielākiem aizsardzības un drošības izdevumiem. Padome ir atbalstījusi šos centienus, aktivizējot valsts izņēmuma klauzulas 2025.–2028. gadam saskaņā ar ES fiskālo sistēmu attiecībā uz līdz šim 13 eurozonas dalībvalstīm, kuras ir iesniegušas pieteikumu līdz 2025. gada decembrim. Komisija un Augstais pārstāvis ir publicējuši Balto grāmatu par Eiropas aizsardzības gatavību 2030 (4) kopā ar plānu ReArm Europe, kas nodrošina dalībvalstīm finansiālās sviras aizsardzības spēju un infrastruktūras stiprināšanai, tostarp instrumentu “Rīcība Eiropas drošības labā” (SAFE) (5), ar kura palīdzību ES nodrošinās dalībvalstīm aizdevumus līdz 150 miljardu EUR apmērā, lai atbalstītu investīcijas aizsardzībā. Pēc šī jaunā instrumenta ir bijis liels pieprasījums no dalībvalstu puses, kuras ir paudušas interesi piedalīties. Aizsardzības izdevumi dažādās valstīs joprojām ir nevienmērīgi, un dažkārt tie ir izteikti koncentrēti personāla izmaksās, savukārt Eiropas aizsardzības industrija ir sadrumstalota. Pieprasījuma pusē atkarība no trešo valstu piegādātām sistēmām un ilgi izstrādes cikli ierobežo efektivitāti un spēju strauji palielināt ražošanu. Lai kāpinātu ražošanu Eiropā, palielinātu sadarbību starp dalībvalstīm un vairotu Eiropā izstrādāto un ražoto militāro preču īpatsvaru, būs jānovērš esošie ierobežojumi un vēl vairāk jāintegrē aizsardzības ekipējuma tirgus. Šis instruments var radīt īstermiņa līdz vidēja termiņa makroekonomisko stimulu, ar noteikumu, ka iepirkumā tiek maksimāli izmantotas Eiropas rūpniecības spējas, savukārt tā lielais inovācijas potenciāls rada iespēju produktivitātes plašākai ietekmei ilgtermiņā, jo īpaši, ja tas tiek organizēts kopīgi.

(8)

Vispārējais fiskālais stāvoklis eurozonā joprojām ir saspringts, un valdības budžeta deficīts un parāda līmenis vairākās dalībvalstīs aizvien pārsniedz pirmspandēmijas rādītājus, un netiek prognozēts, ka turpmākajos gados tas samazināsies. Tādas fiskālās virzības ievērošanai, ko Padome ieteikusi, lai saglabātu parāda ilgtspēju, būs jāiet roku rokā ar iespēju radīšanu to izdevumu spiediena novēršanai, kas izriet no nepieciešamības uzlabot aizsardzības spējas, stiprināt konkurētspēju, tostarp, atbalstot inovāciju, un palielināt investīcijas stratēģiskajās prioritātēs, tostarp kritiskajās spējās un infrastruktūrā, kā arī budžeta izmaksās, kas saistītas ar arvien biežākiem notikumiem, kuri attiecas uz klimata pārmaiņām un vides degradāciju un kuru zaudējumi ir daudzās valstīs privāti apdrošināti tikai ierobežotā apmērā. Šo ievērojamo un konkurējošo izdevumu vajadzību risināšanai būs nepieciešama pakāpeniska publisko izdevumu prioritāšu maiņa, veicot pasākumus, kas paredzēti, lai ierobežotu ar novecošanu saistīto izmaksu pieaugumu, uzlabojot izdevumu programmu kvalitāti un izpētot iespējas papildu ieņēmumu mobilizēšanai. Lai nodrošinātu taisnīgas un efektīvas nodokļu sistēmas, joprojām ir svarīgi samazināt nodokļu iztrūkumu, uzlabojot nodokļu saistību izpildi, tostarp ar digitalizācijas starpniecību, vēršoties pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī apkarojot agresīvu nodokļu plānošanu. Nodokļu bāzes paplašināšana un pāreja uz nodokļiem, kas mazāk kaitē izaugsmei, paralēli ar darba stimulu palielināšanu un nodokļu stratēģiju saskaņošanu ar plašākiem politikas mērķiem atbalstītu stabilas publiskās finanses un ilgtspējīgu izaugsmi. Izdevumi varētu kļūt daudz efektīvāki un mērķorientētāki uz politikas prioritātēm, ko panāktu, rūpīgi izmantojot izdevumu pārskatīšanu, izmaksu un ieguvumu analīzi un uz sniegumu balstītus budžeta plānošanas instrumentus. Konkrēti, papildu fiskālo telpu varētu nodrošināt plašāka privātās apdrošināšanas pret zaudējumiem, kas saistīti ar klimatu, izmantošana. Kā ES stratēģiskās prioritātes noteikumos par ES kohēzijas politikas vidusposma pārskatīšanu 2025. gadā arī tika izceltas vairākas jomas (aizsardzība un drošība, konkurētspēja un dekarbonizācija, enerģētikas pārkārtošana, cenas ziņā pieejami mājokļi, ar ūdeni saistīti pasākumi un izaicinājumi, ar kuriem saskaras austrumu pierobežas reģioni). Darbības programmu pārplānošana un pieejamo resursu mobilizēšana ļautu veikt papildu investīcijas šajās jomās. Visbeidzot, publisko investīciju efektivitātes uzlabošana, izmantojot pareizu vidēja termiņa un ilgtermiņa plānošanu, efektīvu koordināciju starp politikas jomām un valdības līmeņiem, stingru projektu novērtēšanu un sinerģiju ar privāto finansējumu, varētu ievērojami veicināt ražīgumu un fiskālo ilgtspēju.

(9)

Eurozonas darba tirgus joprojām ir stabils, neraugoties uz darbaspēka trūkumu, kas samazinās, bet aizvien ir ievērojams. Bezdarbs ir tuvu vēsturiski zemam līmenim, 2025. gada vidū tas bija 6,4 %. Nodarbinātības izaugsme ir palēninājusies, tomēr to turpina atbalstīt pieaugoša līdzdalība darba tirgū un migrācija no trešām valstīm. Vairākās dalībvalstīs kopš 2021. gada neto migrācija ir bijusi galvenais nodarbinātības izaugsmes veicinātājs. Pārvaldīta likumīga migrācija ir palīdzējusi mazināt darbaspēka trūkumu konkrētās nozarēs un kompensēt demogrāfiskos šķēršļus. Tajā pašā laikā joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp iedzīvotāju grupām. Prognozes 2026. gadam norāda uz to, ka nodarbinātības izaugsme turpinās palēnināties un zemais bezdarba līmenis saglabāsies, bet starp dalībvalstīm un reģioniem pastāvēs atšķirības. Paaugstināti tirdzniecības ierobežojumi un ilgstoša nenoteiktība varētu negatīvi ietekmēt izaugsmi un līdz ar to arī nodarbinātību gan eksporta tarifu, gan globālās nenoteiktības palielināšanās dēļ. Pēc straujas izaugsmes perioda nominālās algas pieaugums palēninās. Atlīdzības uz vienu nodarbināto gada pieaugums eurozonā 2025. gada pirmajā pusē bija 3,9 %, kas ir mazāk nekā vidēji 4,5 % 2024. gadā. Ņemot vērā inflācijas samazināšanos, reālās algas 2025. gada pirmajā pusē palielinājās par 1,7 %, un līdz 2025. gada vidum pirktspēja eurozonā kopumā bija atjaunojusies līdz 2019. gada līmenim. Turpmāk gaidāms, ka vienošanās ceļā noteiktais algu pieaugums pakāpeniski vēl vairāk palēnināsies.

(10)

Darbaspēka un prasmju trūkums apvienojumā ar demogrāfisko spiedienu turpina radīt būtiskus izaicinājumus daudzām Eiropas nozarēm un ekonomikai kopumā. Darba tirgus dinamiku ietekmē arī notiekošā pārkārtošanās uz digitālu (saskaņā ar Digitālās desmitgades politikas programmu (6)) un dekarbonizētu ekonomiku, – tas rada jaunas iespējas, mainot darba tirgus vajadzības attiecībā uz daža veida prasmēm un darbvietām. Lai sagatavotu darba ņēmējus šai pārejai, ir vajadzīgi pastāvīgi centieni prasmju pilnveidē un pārkvalifikācijā, kā arī ciešāka saskaņošana starp darba tirgus politiku, izglītības un apmācības nodrošināšanu un pieprasītajām prasmēm. Turklāt pamatprasmju apguves uzlabošana jau no agrīna vecuma palīdz likt pamatus prasmju attīstīšanai. Lielu reģionālo atšķirību novēršana prasmju un cilvēkkapitāla dotāciju jomā nāks par labu darba ņēmējiem un stiprinās vienoto tirgu. Lai saglabātu konkurētspēju, sagatavotību un tehnoloģisko līderību, būtisks ir arī spēcīgāks uzsvars uz STEM (zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika) izglītību un apmācību – jomām, kurās trūkst darbaspēka, vienlaikus novēršot dzimumu stereotipus. Ja tiktu stiprināti nodarbinātības stimuli, novirzot nodokļu slogu no darbaspēka, tostarp, veicot mērķtiecīgas nodokļu un pabalstu sistēmu reformas, kā arī uzlabojot darba apstākļus noteiktās nozarēs, tiktu atbalstīta līdzdalība darba tirgū un nodarbinātība. Nepietiekami pārstāvētu grupu (tostarp sieviešu, gados jaunu un gados vecāku darba ņēmēju, mazkvalificētu personu, migrantu, romu un personu ar invaliditāti) integrācijas darba tirgū veicināšana, kas ir atkarīga no konkrētās valsts konteksta, vēl vairāk stiprinātu darbaspēka piedāvājumu un iekļautību. Jauniešu līdzdalībai darbaspēkā un karjeras centieniem ir būtiska nozīme Savienības ilgtspējīgā uzplauksmē. Tajā pašā laikā sociālajai kohēzijai būtiska ir nabadzības samazināšana, arī bērnu vidū, un atbalsts neaizsargātām mājsaimniecībām, izmantojot pienācīgas un ilgtspējīgas sociālās aizsardzības un iekļaušanas sistēmas, tostarp, uzlabojot piekļuvi aprūpes pakalpojumiem un cenas ziņā pieņemamiem un pieejamiem mājokļiem, kā arī atbalstam statusa maiņām darba tirgū. Kvalitatīvu darbvietu radīšana un pārkārtošanās, kā arī sociālo partneru efektīvas iesaistes nodrošināšana politikas veidošanā un sociālā dialoga stiprināšana aizvien ir būtiska, lai saglabātu eurozonas konkurētspēju un noturību pret strukturālām pārmaiņām. Iniciatīvas, kas paredzētas prasmju savienības ietvaros (7), un kvalitatīvu darbvietu ceļvedis palīdzēs virzīt šos centienus (8).

(11)

Strukturālo nepilnību novēršanai ir izšķiroša nozīme spēcīgākas un ilgtspējīgākas ekonomikas izaugsmes rosināšanā Savienībā un eurozonā un vispārējās konkurētspējas un noturības uzlabošanā. ES izaugsmes potenciālu kavē produktivitātes pieaugums, kas lielā mērā aprobežojas ar vidēji augsta tehnoloģiskā līmeņa tehnoloģiju ražošanu un mazkvalificētiem pakalpojumiem, savukārt ASV ir vērojama būtiskāka attīstība augsti kvalificētās, inovatīvās nozarēs, piemēram, IT pakalpojumu nozarē. Lai stiprinātu Eiropas spēju ieviest inovācijas un konkurēt pasaules mērogā, ir jāmobilizē visos ES reģionos pieejamie resursi un tās spēcīgā pētniecības bāze jāpārvērš tirgojamās tehnoloģijās un produktos. Tāpēc ir jāveicina lielākas investīcijas pētniecībā un izstrādē un zināšanās, ciešāka saikne starp pētniecību un industriju, kā arī dziļākas inovācijas ekosistēmas, uz nākotni vērsta ES stratēģija, lai piesaistītu talantus un nodrošinātu labi attīstītas aprites ekonomikas nozares izaugsmi. Šajā nolūkā vienotā patentu sistēma ir svarīgs instruments inovācijas stiprināšanai. Vienlaikus InvestEU (9) mobilizē lielus publisko un privāto investīciju apjomus, tostarp inovāciju izstrādē un ieviešanā, un svarīgs instruments resursu novirzīšanai stratēģiskām tehnoloģijām ir Eiropas stratēģisko tehnoloģiju platforma (STEP) (10). Neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, ES riska kapitāla ekosistēma joprojām ir sadrumstalota un nepietiekami kapitalizēta, jo īpaši attiecībā uz investīcijām augošos uzņēmumos. Lai izvērstu inovāciju un atbalstītu pētniecību un izstrādi Eiropas līmenī, ir svarīgi arī paplašināt privāto ilgtermiņa riska kapitālu, tostarp, panākot progresu virzībā uz uzkrājumu un investīciju savienību un sniedzot pastāvīgu atbalstu ar publiskās rīcībpolitikas starpniecību. Šajā nolūkā ir vajadzīgi arī pasākumi, lai atvieglotu MVU piekļuvi kapitālam un inovāciju tīkliem, jo tie veido ievērojamu daļu no eurozonas ražošanas struktūras. Eiropas izaugsmi un konkurētspēju kavē arī strukturāli augstākas enerģijas izmaksas. Lētākas enerģijas rīcības plāna mērķis ir samazināt enerģijas cenas un vēl vairāk ierobežot atkarību no fosilās degvielas. Šajā nolūkā būtiska nozīme ir enerģētikas savienības izveides pabeigšanai, elektrifikācijai, energoefektivitātei, atjaunīgās un tīrās enerģijas paātrinātai izvēršanai, uzlabotai tīkla jaudai, ieskaitot pārrobežu starpsavienotājus un esošo starpsavienotāju efektīvu izmantošanu, viedo tīklu infrastruktūrai un lielākai energosistēmas elastībai.

(12)

Labi funkcionējoši preču, darba un finanšu tirgi ir būtiski investīcijām, noturībai un produktivitātei. Lai mobilizētu resursus nozarēm ar augstu produktivitātes izaugsmes potenciālu, ir jānovērš šķēršļi kapitāla pārdalei un darbaspēka pārorientēšanai, tostarp, lai atvieglotu jaunuzņēmumu un augošu uzņēmumu attīstību. Neraugoties uz vienotā tirgus būtisko ieguldījumu Eiropas labklājībā un konverģencē, tas joprojām ir nepilnīgs, jo īpaši pakalpojumu, digitālajā un enerģētikas jomā, iekšējo šķēršļu, regulējuma atšķirību, sarežģītu procedūru un transponēšanas trūkumu dēļ. Komisija 2025. gada maijā nāca klajā ar jaunu vienotā tirgus stratēģiju (11), kas tiks pastiprināta ar gaidāmo vienotā tirgus ceļvedi 2028. gadam, lai samazinātu šķēršļus, novērstu jaunu šķēršļu rašanos un saskaņotu vienoto tirgu ar Eiropas stratēģiskajiem mērķiem. Ne tikai vienotais tirgus, bet arī atbalstošas uzņēmējdarbības vides veicināšana, uzsvaru liekot uz vienkāršošanu, administratīvā sloga samazināšanu un produktivitātes politikas pārvaldības stiprināšanu, izmantojot spēcīgākas valstu produktivitātes padomes, varētu palīdzēt palielināt produktivitāti dalībvalstīs. Turklāt pašreizējās ģeoekonomiskās sadrumstalotības kontekstā ilgtspējīgu izaugsmi un investīcijas varētu sekmēt arī spēcīgu tirdzniecības un finansiālo attiecību veicināšana ar līdzīgi domājošiem partneriem. Strukturālo reformu īstenošana, tostarp to, kas uzskaitītas vidēja termiņa fiskāli strukturālajos plānos, un to, kuras atbalsta no Savienības fondiem, piemēram, ANM un citiem ES fondiem, palīdz sekmēt dalībvalstu konkurētspēju, likvidējot šķēršļus investīcijām, uzlabojot uzņēmējdarbības vidi un sekmējot ekonomikas stabilitāti.

(13)

ES veido apjomīgus uzkrājumus, ar kuriem finansēt investīcijas un savas stratēģiskās prioritātes. Eurozona ir neto kapitāla piegādātāja pārējai pasaulei, jo tās tekošajā kontā pastāvīgi ir ievērojams pārpalikums, savukārt ES iekšienē investīciju vajadzības, tostarp pētniecībā un izstrādē, tīrā enerģijā, klimatadaptācijā un digitālajā infrastruktūrā, aizsardzībā un kosmosā, aizvien ir ievērojamas. Uzkrājumu un investīciju savienības (12) mērķis ir uzlabot iekšzemes uzkrājumu ieplūšanu iekšzemes investīcijās, kā arī uzlabot Eiropas uzņēmumu piekļuvi finansējumam saskaņā ar padziļināta un labi funkcionējoša vienotā tirgus mērķiem. Tās mērķis ir arī sniegt iedzīvotājiem vairāk iespēju veidot savu labklājību, investējot kapitāla tirgos un tādējādi mobilizējot uzkrājumus. Tas nozīmē stiprināt privāto investoru līdzdalību un finanšpratību, mobilizēt Eiropas institucionālo investoru rīcībā esošo lielo aktīvu kopumu un paplašināt finansēšanas iespējas ārpus banku nozares visiem uzņēmumiem, tostarp, lai atbalstītu jaunuzņēmumus un augošus uzņēmumus. Tā arī aicina novērst kapitāla tirgu sadrumstalotību, veicināt pārrobežu apjomradītus ietaupījumus un novērst administratīvo slogu, izmantojot efektīvāku uzraudzību vienotajā tirgū un samazinot pārmērīgu reglamentēšanu valstu līmenī. Šīs programmas pamatā ir pastāvīgs progress gan attiecībā uz kapitāla tirgu savienību, gan banku savienību. Padziļinot kapitāla tirgus, privātie un institucionālie investori, tostarp aroda un privāto pensiju shēmas, varētu iegūt piekļuvi daudzveidīgākām investīciju iespējām, ar kurām veido iedzīvotāju labklājību un novirza līdzekļus Eiropas uzņēmumiem un infrastruktūrai. Tajā pašā laikā banku savienības izveides pabeigšana, panākot turpmāku progresu attiecībā uz visiem tās atlikušajiem elementiem saskaņā ar Eurogrupas 2022. gada jūnija paziņojumu un veicinot konkurētspējīgu un labi funkcionējošu banku nozari, atbalstītu integrētāku, stabilāku un efektīvāku finanšu starpniecību dalībvalstīs, mazinot sadrumstalotību un stiprinot finanšu sistēmas noturību. Arī dalībvalstu iniciatīvas, piemēram, Eiropas Konkurētspējas laboratorija, var palīdzēt vēl ātrāk un efektīvāk virzīties uz uzkrājumu un investīciju savienības izveidi. Šīs reformas kopā ļautu eurozonai un visai Savienībai novirzīt tās apjomīgos uzkrājumus ienesīgām investīcijām iekšzemē, pārveidojot šos uzkrājumus par konkurētspējas, inovācijas un drošības virzītājspēku.

(14)

Euro ir liela nozīme kā reģionālai valūtai, ko kaimiņvalstu ekonomikas plaši izmanto rēķinu izrakstīšanas nolūkiem, un kā rezerves valūtai, tādējādi kalpojot par makroekonomisku pamatu stabilitātei plašākā Eiropas reģionā. To plaši izmanto arī Eiropas eksportētāji un importētāji darījumos ar pārējo pasauli. Tajā pašā laikā starptautiskajā monetārajā un finanšu sistēmā notiek būtiskas pārmaiņas, ko iezīmē ģeopolitiski satricinājumi, pieaugoša daudzpolaritāte un strauja tehnoloģiskā inovācija. Ekonomiskās un finansiālās savstarpējās atkarības izmantošana par ieroci un ar to saistītie draudi ir izgaismojuši neaizsargātību Savienības un eurozonas stratēģiskajā autonomijā finanšu jomā. Euro plašāka izmantošana starptautiskā mērogā atbalstītu ES stratēģisko autonomiju, samazinātu finansēšanas izmaksas un ierobežotu ar valūtas kursu saistītos riskus uzņēmumiem, lai gan tas paredzētu potenciāli jaunus pienākumus starptautiskās makrofinansiālās stabilitātes uzturēšanai. Šajā kontekstā digitālā euro izstrāde un pieņemšana kopā ar centieniem uzlabot iekšzemes un reģionālo privāto maksājumu risinājumu sadarbspēju un pieņemšanu, kā arī izpētīt euro denominētu un ES emitētu stabilo kriptomonētu emisijas potenciālu un noguldījumu attīstību žetonizētā veidā, palīdzētu stiprināt Eiropas monetāro suverenitāti, tādējādi samazinot atkarību no trešo valstu finanšu infrastruktūrām un uzlabojot Eiropas finanšu un maksājumu sistēmas noturību un sagatavotību.

(15)

Finanšu nozare aizvien ir noturīga. Eiropas Banku iestādes 2025. gada ES mēroga spriedzes testa rezultāti apstiprināja, ka Eiropas bankas joprojām ir stabilas pat smagas hipotētiskas ekonomikas lejupslīdes apstākļos. Tomēr finanšu stabilitātes riski ir paaugstināti, un neaizsargātība saglabājas. Banku sektora sniegums eurozonā 2025. gada pirmajā pusē joprojām bija spēcīgs, ko veicināja stabilas kapitāla un likviditātes pozīcijas, kā arī pastāvīga pelnītspēja, neraugoties uz globālo un iekšzemes apstākļu pasliktināšanos un procentu likmju pazemināšanos. Banku vērtējumi kopš 2024. gada vidus ir ievērojami palielinājušies, savukārt aktīvu kvalitāte līdz šim ir saglabājusies nemainīga, un ieņēmumus nenesošu aizdevumu īpatsvars kopumā ir stabils. Tajā pašā laikā starptautiskā vide ir kļuvusi nestabilāka. Globālā politikas nenoteiktība un nestabilie globālie finanšu apstākļi palielina aktīvu cenu korekciju risku un atjauno spiedienu uz likviditātes un valsts parāda vērtspapīru tirgiem. Gan bankām, gan nebanku finanšu starpniekiem (NBFI) ir būtiski riska darījumi ar nozarēm, kuras spēcīgi ietekmē norises tirdzniecībā, piemēram, tērauda un automobiļu ražošanas nozarēm. Likviditātes neatbilstības, ja tās netiek mazinātas, un augsts aizņemto līdzekļu īpatsvars galvenajās NBFI nozarēs ir svarīgi neaizsargātības avoti. Pieaugošā savstarpējā saistība starp bankām un NBFI, kā arī nozīmīgās saiknes ar citiem trešo valstu NBFI un tirgiem palielina sarežģītību un riska darījumus, kas pašlaik nav pietiekami pamanāmi un uzraudzīti. Komerciālā nekustamā īpašuma nozarē joprojām pastāv riski, kas ir cieši jāuzrauga. Uzmanība jāpievērš arī norisēm mājokļu tirgū, ņemot vērā to saikni ar banku aizdevumiem un privātā sektora parādsaistībām, kā arī ar investīcijām un saimniecisko darbību kopumā. Paaugstinātas ģeopolitiskās spriedzes apstākļos kiberriski kā galvenā darbības neaizsargātība joprojām kļūst arvien nozīmīgāki, tostarp attiecībā uz bankām. Attiecībā uz finanšu sektoru pastāv arī riski, kas izriet no riska darījumiem, kuri saistīti ar klimatu un vidi. Ņemot vērā iepriekš minēto, finanšu stabilitātes aizsardzībai būs nepieciešama pastāvīga modrība, uz nākotni vērsta uzraudzība un pastiprināta noturība visos finanšu sistēmas segmentos, tostarp, izmantojot atbilstošus drošības tīklus,