(3)

Direktīvas 2006/43/EK 26.a panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai obligātie revidenti un revīzijas uzņēmumi veiktu ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu atbilstīgi ticamības apliecināšanas standartiem, kas jāpieņem Komisijai. Minētās direktīvas 26.a panta 3. punktā noteikts, ka Komisijai minētie standarti ir jāpieņem līdz 2026. gada 1. oktobrim. Uzņēmumi ir pauduši bažas par darbu, ko veic ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēji, un ir pauduši vajadzību pēc elastības attiecībā uz konkrētu risku novēršanu un kritiski svarīgu problēmjautājumu risināšanu, kuri identificēti saistībā ar ilgtspējas ticamības apliecināšanu. Lai Komisija šīs bažas varētu ņemt vērā , tai būtu jādod lielāka elastība saistībā ar minēto standartu pieņemšanu . Jebkurā gadījumā Komisija, pirms ar deleģēto aktu pieņemt standartus , līdz 2026. gadam izdos mērķorientētas ticamības apliecināšanas pamatnostādnes , kurās tiks precizētas nepieciešamās procedūras, kas ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem jāveic ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevuma ietvaros .

(3)

Direktīvas 2006/43/EK 26.a panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai obligātie revidenti un revīzijas uzņēmumi veiktu ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu atbilstīgi ticamības apliecināšanas standartiem, kas jāpieņem Komisijai. Minētās direktīvas 26.a panta 3. punktā noteikts, ka Komisijai minētie standarti ir jāpieņem līdz 2026. gada 1. oktobrim. Uzņēmumi ir pauduši bažas par darbu, ko veic ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēji, un ir pauduši vajadzību pēc elastības attiecībā uz konkrētu risku novēršanu un kritiski svarīgu problēmjautājumu risināšanu, kuri identificēti saistībā ar ilgtspējas ticamības apliecināšanu. Strādājot pie ierobežotas ticamības apliecināšanas standartiem , Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā šīs bažas . Saskaņotu ticamības apliecināšanas standartu trūkums veicina problēmas , ar kurām saskaras uzņēmumi , un tāpēc Komisijai ir ārkārtīgi steidzami jāpieņem piemērots deleģētais akts, kā plānots .

(5)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā ir noteikts, ka lieliem uzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū, izņemot mikrouzņēmumiem, ir jāsagatavo un jāpublicē ilgtspējas deklarācija individuālā līmenī. Lai samazinātu ziņu sniegšanas slogu uzņēmumiem, pienākums sagatavot un publicēt ilgtspējas deklarāciju individuālā līmenī būtu jāattiecina tikai uz lieliem uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1000  darbiniekus finanšu gadā. Tā kā lielie uzņēmumi ir uzņēmumi , kuri pārsniedz vismaz divas no trim Direktīvas 2013/34/ES 3. panta 4. punktā minēto kritēriju robežvērtībām, tas nozīmē, ka, lai uz uzņēmumu attiektos ziņu sniegšanas prasības , tā vidējam darbinieku skaitam jāpārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā un vai nu tā neto apgrozījumam jāpārsniedz 50 miljonus EUR , vai arī bilances kopsummai jāpārsniedz 25 miljonus EUR .

(5)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā ir noteikts, ka lieliem uzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū, izņemot mikrouzņēmumiem, ir jāsagatavo un jāpublicē ilgtspējas deklarācija individuālā līmenī. Lai samazinātu ziņu sniegšanas slogu uzņēmumiem, pienākums sagatavot un publicēt ilgtspējas deklarāciju individuālā līmenī būtu jāattiecina tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1750  darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā. Vajadzētu būt iespējai atbrīvot galvenos mātesuzņēmumus , kas ir finanšu pārvaldītājuzņēmumi, kuri nav iesaistīti pārvaldības darbībās , no ziņošanas pienākumu izpildes .

(6)

Ir jāatrod līdzsvars starp datu ģenerēšanas un administratīvā sloga samazināšanas mērķiem. Lieliem uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā, noteiktā ilgtspējas ziņu sniegšana, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2020/852 (9) 8. pantā minētās informācijas sniegšana, ir absolūti nepieciešama, lai izprastu pārkārtošanos uz klimatneitrālu ekonomiku. Ņemot vērā līdzsvaru, kas jāatrod starp datu ģenerēšanas un administratīvā sloga samazināšanas mērķiem, lieliem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas ilgtspējas ziņu sniegšanas jaunais tvērums un kuru neto apgrozījums nepārsniedz 450 000 000 EUR finanšu gadā, vajadzētu būt iespējai elastīgākā veidā atklāt Regulas (ES) 2020/852 8. pantā minēto informāciju. Komisija būtu jāpilnvaro paredzēt noteikumus, kas papildinātu minētajiem uzņēmumiem noteikto ziņu sniegšanas režīmu. Proti, būtu jāprecizē, ka Komisija ir pilnvarota noteikt ziņu sniegšanas režīmu darbībām, kas tikai daļēji atbilst taksonomijai.

(7)

Direktīvas 2013/34/ES 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka kredītiestādēm un apdrošināšanas uzņēmumiem, kas ir lielie uzņēmumi vai mazie un vidējie uzņēmumi (izņemot mikrouzņēmumus), ar vērtspapīriem, kurus atļauts tirgot ES regulētā tirgū, piemēro minētajā direktīvā noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības neatkarīgi no to juridiskās formas. Ņemot vērā to, ka ilgtspējas ziņu sniegšanas tvērums individuālā līmenī būtu jāierobežo, attiecinot to tikai uz lieliem uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā, minētajam tvēruma samazinājumam būtu jāattiecas arī uz kredītiestādēm un apdrošināšanas uzņēmumiem.

(7)

Direktīvas 2013/34/ES 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka kredītiestādēm un apdrošināšanas uzņēmumiem, kas ir lielie uzņēmumi vai mazie un vidējie uzņēmumi (izņemot mikrouzņēmumus), ar vērtspapīriem, kurus atļauts tirgot ES regulētā tirgū, piemēro minētajā direktīvā noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības neatkarīgi no to juridiskās formas. Ņemot vērā to, ka ilgtspējas ziņu sniegšanas darbības joma individuālā līmenī būtu jāierobežo, attiecinot to tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1750 darbiniekus , bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, minētajam darbības jomas samazinājumam būtu jāattiecas arī uz kredītiestādēm un apdrošināšanas uzņēmumiem.

(7a)

Lai nodrošinātu saskaņotību ar šo direktīvu, ir svarīgi, lai finanšu nozares tiesību akti arī turpmāk būtu saskaņoti ar tās noteikumiem. Šajā sakarībā būtu jāapsver, vai prasības pret finanšu nozari nevajadzētu reglamentēt tā, lai neradītu pienākumu finanšu uzņēmumiem iegūt jebkādu informāciju no uzņēmumiem, kam nav pienākuma publicēt nefinanšu informāciju saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 19.a vai 29.a pantu. Būtu arī jāapsver, vai nozarei specifiskos tiesību aktus finanšu pakalpojumu jomā, tostarp deleģētos aktus, EUI pamatnostādnes un prognozes attiecībā uz uzraudzību vajadzētu pielāgot, ņemot vērā šīs direktīvas saturu.

(9)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 3. punktā ir noteikts, ka uzņēmumiem ir jāsniedz informācija par paša uzņēmuma darbību un par tā vērtības ķēdi. Ir nepieciešams samazināt ziņošanas slogu tiem vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuriem nav jāsniedz ziņas par savu ilgtspēju. Kas attiecas uz ilgtspējas informācijas sniegšanu individuālā vai konsolidētā līmenī saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES, un neskarot Savienības prasības veikt pienācīgas rūpības procesu, ziņojošajam uzņēmumam nevajadzētu no vērtības ķēdē iekļautajiem Savienībā vai ārpus tās iedibinātiem uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits ir līdz 1000 darbiniekiem finanšu gadā, censties iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumiem, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Tomēr ziņojošajam uzņēmumam būtu jāļauj no šādiem savas vērtības ķēdes uzņēmumiem ievākt jebkādu papildu ilgtspējas informāciju, ar kuru parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi. Būtu jāuzskata, ka uzņēmumi, kas ziņo par savu vērtības ķēdi saskaņā ar minētajiem ierobežojumiem, ir izpildījuši pienākumu ziņot par savu ilgtspēju. Ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsagatavo ticamības apliecināšanas atzinums, ievērojot uzņēmumu pienākumu necensties no savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits ir līdz 1000 darbiniekiem finanšu gadā, iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumiem, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Šajā nolūkā Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģēto aktu, lai noteiktu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumos, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Minētajiem standartiem vajadzētu būt samērīgiem un nozīmīgiem minēto uzņēmumu spējām un iezīmēm, kā arī to darbības apjomam un sarežģītībai. Minētajos standartos, ciktāl iespējams, būtu jānorāda arī struktūra, kas jāizmanto minētās informācijas izklāstam.

(9)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 3. punktā ir noteikts, ka uzņēmumiem ir jāsniedz informācija par paša uzņēmuma darbību un par tā vērtības ķēdi. Ir nepieciešams nodrošināt skaidrību un samazināt ziņošanas slogu tiem vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuriem nav jāsniedz ziņas par savu ilgtspēju. Kas attiecas uz ilgtspējas informācijas sniegšanu individuālā vai konsolidētā līmenī saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES, un neskarot Savienības prasības veikt pienācīgas rūpības procesu, ziņojošajam uzņēmumam nevajadzētu no uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, censties iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumiem, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Ziņojošajam uzņēmumam būtu jāpieņem uz risku balstīta pieeja, par prioritāti nosakot centienus vākt informāciju par augsta riska ietekmi un ilgtspējas jautājumiem, kas parasti saistīti ar tā nozari, un būtu jāļauj no šādiem savas vērtības ķēdes uzņēmumiem ievākt jebkādu papildu ilgtspējas informāciju, ar kuru parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi. Ja nav pieejama visa nepieciešamā informācija par vērtību ķēdi vai ja šāda informācija ir nepilnīga vai uz to attiecas juridiski ierobežojumi, uzņēmumiem būtu jāļauj izskaidrot centienus, kas veikti, lai iegūtu vajadzīgo informāciju par savu vērtību ķēdi, iemeslus, kāpēc šādu informāciju nevarēja iegūt, un savus plānus iegūt šādu informāciju turpmāk. Būtu jāuzskata, ka uzņēmumi, kas ziņo par savu vērtības ķēdi saskaņā ar minētajiem ierobežojumiem, ir izpildījuši pienākumu ziņot par savu ilgtspēju. Ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsagatavo ticamības apliecināšanas atzinums, ievērojot uzņēmumu pienākumu necensties no savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumiem, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Šajā nolūkā Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģēto aktu, lai noteiktu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumos, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Minētajiem standartiem vajadzētu būt samērīgiem un nozīmīgiem minēto uzņēmumu spējām un iezīmēm, kā arī to darbības apjomam un sarežģītībai. Minētajos standartos, ciktāl iespējams, būtu jānorāda arī struktūra, kas jāizmanto minētās informācijas izklāstam. Uzņēmumiem vērtības ķēdē vajadzētu būt iespējai brīvprātīgi izvēlēties ilgtspējas informācijas sniegšanas matrici, lai no uzņēmumiem, kas pieprasa informāciju, neprasītu novērtēt vai kartēt visu to vērtības ķēdē ietilpstošo vienību lieluma kategorijas.

(9a)

Kamēr Komisija nav pieņēmusi ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, kuru izmantošana ir brīvprātīga, uzņēmumi, kas ilgtspējas informāciju sniedz brīvprātīgi, to var darīt saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2025/4984, kura pamatā ir MVU paredzētais brīvprātīgais standarts (VSME), ko izstrādājusi Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēja grupa (EFRAG). Lai nodrošinātu nepārtrauktību un proporcionalitāti, ilgtspējas ziņojumu sniegšanas tādiem standartiem brīvprātīgai izmantošanai, ko Komisija pieņēmusi kā deleģēto aktu, vajadzētu būt balstītiem uz minēto ieteikumu, un tiem vajadzētu būt samērīgiem un tajos būtu jāņem vērā princips “vispirms domāt par mazākajiem”; būtu jāizmanto vienkāršota valoda un modularitāte, kas nodrošina elastību un progresu informācijas atklāšanā. Šā brīvprātīgā standarta mērķim vajadzētu būt uzņēmumu atbalstīšanai: (a) tādas informācijas sniegšanai, kas palīdzēs apmierināt to uzņēmumu vajadzības pēc datiem, kuri pieprasa ilgtspējas informāciju no saviem piegādātājiem; (b) tādas informācijas sniegšanai, kas palīdzēs apmierināt banku un investoru vajadzības pēc datiem, tādējādi palīdzot uzņēmumiem piekļūt finansējumam; (c) tādu ilgtspējas jautājumu pārvaldības uzlabošanai, ar kuriem šie uzņēmumi saskaras, t. i., vides un sociālās problēmas, piemēram, piesārņojums, darbaspēka veselība un drošība; tas sniegs atbalstu to konkurētspējīgai izaugsmei un uzlabos to noturību īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā; un d) ilgtspējīgākas un iekļaujošākas ekonomikas sekmēšana.

(9b)

Ar ilgtspējas ziņu sniegšanas prasībām nevajadzētu uzlikt uzņēmumam pienākumu atklāt tādu informāciju par intelektuālo kapitālu, intelektuālo īpašumu, zinātību vai inovācijas rezultātiem, kas būtu kvalificējami kā komercnoslēpums, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/943. Tādēļ šajā grozošajā direktīvā paredzētajām ziņošanas prasībām nevajadzētu skart Direktīvu (ES) 2016/943.

(12)

Direktīvas 2013/34/ES 29.a panta 1. punktā ir noteikts, ka lielu grupu mātesuzņēmumiem ir jāsagatavo un jāpublicē ilgtspējas deklarācija konsolidētā līmenī. Lai samazinātu ziņošanas slogu minētajiem mātesuzņēmumiem, minētā pienākuma darbības joma būtu jāsamazina, attiecinot to tikai uz tādu lielu grupu mātesuzņēmumiem, kuru vidējais konsolidētais darbinieku skaits pārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā.

(12)

Direktīvas 2013/34/ES 29.a panta 1. punktā ir noteikts, ka lielu grupu mātesuzņēmumiem ir jāsagatavo un jāpublicē ilgtspējas deklarācija konsolidētā līmenī. Lai samazinātu ziņošanas slogu minētajiem mātesuzņēmumiem, minētā pienākuma darbības joma būtu jāsamazina, attiecinot to tikai uz tādu grupu mātesuzņēmumiem, kuru vidējais konsolidētais darbinieku skaits pārsniedz 1 750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā.

(12a)

Direktīvā (ES) 2022/2464 ir noteikts, ka darbības jomā ietilpstošajiem uzņēmumiem ilgtspējas informācija ir jāziņo saskaņā ar obligātajiem Eiropas ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem (ESRS). Komisija 2023. gada jūlijā pieņēma pirmo ESRS kopumu. Lai ātri panāktu ilgtspējas ziņu sniegšanas vienkāršošanu un racionalizēšanu, Komisijai pēc iespējas drīz un ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā būtu jāpieņem deleģētais akts, lai pārskatītu pirmo ESRS kopumu nolūkā būtiski reformēt standartus: i) svītrojot dat. punktus, kas tiek uzskatīti par vismazāk svarīgiem vispārēja mērķa ilgtspējas ziņojumu sniegšanai, ii) piešķirot prioritāti kvantitatīvajiem rādītājiem, nevis aprakstošajam tekstam, iii) sniedzot skaidrus norādījumus par to, kā piemērojot būtiskuma principu, nodrošināt, ka uzņēmumiem ir jāsniedz tikai būtiska informācija, un samazināt risku, ka apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēji netīši mudina uzņēmumus sniegt informāciju, kas nav nepieciešama, vai atvēlēt pārmērīgus resursus būtiskuma novērtēšanas procesam, iv) uzlabojot saskanību ar citiem ES tiesību aktiem, tostarp finanšu pakalpojumu tiesību aktiem, v) pēc iespējas nodrošinot sadarbspēju ar globālajiem ilgtspējas ziņojumu sniegšanas standartiem.

(12b)

Lai labāk precizētu prasības, kas izvirzītas finanšu pārvaldītājuzņēmumiem, kuri ir mātesuzņēmumi, tikai tie ir atbrīvoti no šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildes. Tāpat, lai samazinātu administratīvo slogu uzņēmumiem attiecībā uz nesenajām tādu meitasuzņēmumu iegādēm, kuri vēl nesniedz ziņojumus, mātesuzņēmumam būtu jāpiemēro 24 mēnešu pārejas periods.

(13)

Ar Direktīvas 2013/34/ES 29.b panta 1. punkta trešo daļu Komisija tiek pilnvarota ar deleģētajiem aktiem pieņemt nozarei specifiskus ziņošanas standartus, un pirmais šādu standartu kopums jāpieņem līdz 2026. gada 30. jūnijam. Lai izvairītos no tā, ka palielinās to dat. punktu skaits, par kuriem uzņēmumiem būtu jāziņo, minētais pilnvarojums būtu jāatceļ.

(13)

Ar Direktīvas 2013/34/ES 29.b panta 1. punkta trešo daļu Komisija tiek pilnvarota ar deleģētajiem aktiem pieņemt nozarei specifiskus ziņošanas standartus, un pirmais šādu standartu kopums jāpieņem līdz 2026. gada 30. jūnijam. Lai izvairītos no tā, ka palielinās to dat. punktu skaits, par kuriem uzņēmumiem būtu jāziņo, minētais pilnvarojums būtu jāatceļ. Tā vietā Komisijai būtu jāizdod brīvprātīgas nozarei specifiskas pamatnostādnes, lai atbalstītu uzņēmumus un revidentus to risku, iespēju un ietekmes novērtēšanā konkrētās nozarēs, atvieglotu ESRS piemērošanu konkrētā nozarē, apzinātu ilgtspējas jautājumus, kas varētu būt būtiski konkrētai nozarei, un samazinātu ziņošanas slogu. Šādām pamatnostādnēm vajadzētu būt balstītām uz apspriešanos ar attiecīgajām ieinteresētajām personām.

(14)

Direktīvas 2013/34/ES 29.b panta 4. punktā ir prasīts, lai ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem netiktu paredzēts, ka jāatklāj tāda informācija, kas uzņēmumiem būtu jāiegūst no maziem un vidējiem uzņēmumiem to vērtības ķēdē un kas pārsniegtu informāciju, kura atklājama saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū. Tā kā mazie un vidējie uzņēmumi, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū, būtu jāizslēdz no ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, un lai samazinātu ziņošanas slogu vērtības ķēdes uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos nebūtu jāparedz tādas informācijas atklāšana, saskaņā ar kuru uzņēmumiem no to vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits ir līdz 1000 darbinieku finanšu gadā, ir jāiegūst informācija, kas pārsniedz informāciju, kura atklājama saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumos, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju.

(14)

Direktīvas 2013/34/ES 29.b panta 4. punktā ir prasīts, lai ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem netiktu paredzēts, ka jāatklāj tāda informācija, kas uzņēmumiem būtu jāiegūst no maziem un vidējiem uzņēmumiem to vērtības ķēdē un kas pārsniegtu informāciju, kura atklājama saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū. Tā kā mazie un vidējie uzņēmumi, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū, būtu jāizslēdz no ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, un lai samazinātu ziņošanas slogu vērtības ķēdes uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos nebūtu jāparedz tādas informācijas atklāšana, saskaņā ar kuru uzņēmumiem no to vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1 750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 finanšu gadā, ir jāiegūst informācija, kas pārsniedz informāciju, kura atklājama saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumos, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju.

(15)

Direktīvas 2013/34/ES 29.d pantā ir noteikta prasība, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas minētās direktīvas 19.a un 29.a panta prasības, sagatavo savus vadības vai konsolidētos vadības ziņojumus elektroniskā ziņošanas formātā, kas minēts Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/815 (11) 3. pantā, un iezīmē savas sniegtās ilgtspējas ziņas, tostarp Regulas (ES) 2020/852 (12) 8. pantā noteikto atklājamo informāciju, atbilstīgi minētajā deleģētajā regulā noteiktajam elektroniskās ziņošanas formātam. Lai uzņēmumiem nodrošinātu skaidrību, būtu jāprecizē, ka līdz brīdim, kad šādi noteikumi par iezīmēšanu tiek pieņemti ar minēto deleģēto regulu, nebūtu jāprasa uzņēmumiem iezīmēt savas sniegtās ilgtspējas ziņas.

(15)

Direktīvas 2013/34/ES 29.d pantā ir noteikta prasība, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas minētās direktīvas 19.a un 29.a panta prasības, sagatavo savus vadības vai konsolidētos vadības ziņojumus elektroniskā ziņošanas formātā, kas minēts Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/815 (11) 3. pantā, un iezīmē savas sniegtās ilgtspējas ziņas, tostarp Regulas (ES) 2020/852 (12) 8. pantā noteikto atklājamo informāciju, atbilstīgi minētajā deleģētajā regulā noteiktajam elektroniskās ziņošanas formātam. Lai uzņēmumiem nodrošinātu skaidrību, būtu jāprecizē, ka līdz brīdim, kad šādi noteikumi par ilgtspējas ziņu sniegšanas iezīmēšanu tiek pieņemti ar minēto deleģēto regulu, no uzņēmumiem nebūtu jāprasa iezīmēt savas sniegtās ilgtspējas ziņas.

(16)

Direktīvas 2013/34/ES 33. panta 1. punktā ir noteikts, ka uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļi ir kolektīvi atbildīgi par to, lai būtu sagatavota un publicēta virkne dokumentu atbilstīgi šīs direktīvas prasībām. Lai uzņēmumiem nodrošinātu elastību un samazinātu to ziņošanas slogu, būtu jāprecizē , ka uzņēmumu administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļu kolektīvā atbildība par atbilstību minētās direktīvas 29.d panta prasībām attiecībā uz vadības ziņojuma digitalizāciju attiecas tikai uz tā publicēšanu vienotā elektroniskā formātā, tostarp sniegto ilgtspējas ziņu iezīmēšanu tajā.

(16)

Direktīvas 2013/34/ES 33. panta 1. punktā ir noteikts, ka uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļi ir kolektīvi atbildīgi par to, lai būtu sagatavoti un publicēti daži dokumenti atbilstīgi šīs direktīvas prasībām. Lai uzņēmumiem nodrošinātu elastību un samazinātu to ziņošanas slogu, dalībvalstis var paredzēt , ka uzņēmumu administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļu kolektīvā atbildība par atbilstību minētās direktīvas 29.d panta prasībām attiecībā uz vadības ziņojuma digitalizāciju attiecas tikai uz tā publicēšanu vienotā elektroniskā formātā, tostarp sniegto ilgtspējas ziņu iezīmēšanu tajā.

(17)

Saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 40.a panta 1. punkta ceturto un piekto daļu tāda trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmumam Savienībā, kura neto apgrozījums Savienībā pārsniedz 150 miljonus EUR, vai, ja šāda meitasuzņēmuma nav, filiālei Savienībā, kuras neto apgrozījums pārsniedz 40 miljonus EUR, ir jāpublicē un jādara pieejama ilgtspējas informācija trešās valsts mātesuzņēmuma grupas līmenī. Lai panāktu lielāku atbilstību kritērijiem, ko izmanto, lai noteiktu, uz kuriem uzņēmumiem attiecas Direktīvas (ES) 2024/1760 darbības joma, neto apgrozījuma robežvērtība trešās valsts uzņēmumam būtu jāpalielina no 150 000 000  EUR līdz 450 000 000  EUR. Konsekvences un sloga samazināšanas nolūkā būtu jāpielāgo lielums, sākot no kura uz meitasuzņēmumu un filiāli attiektos 40.a pants. Meitasuzņēmuma lielumam vajadzētu būt tādam pašam kā lielam uzņēmumam , savukārt filiāles neto apgrozījuma kritēriji būtu jāpalielina no 40 000 000  EUR līdz 50000  000  EUR, lai to saskaņotu ar lieliem uzņēmumiem noteikto neto apgrozījuma robežvērtību .

(17)

Saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 40.a panta 1. punkta ceturto un piekto daļu tāda trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmumam Savienībā, kura neto apgrozījums Savienībā pārsniedz 150 miljonus EUR, vai, ja šāda meitasuzņēmuma nav, filiālei Savienībā, kuras neto apgrozījums pārsniedz 40 miljonus EUR, ir jāpublicē un jādara pieejama ilgtspējas informācija trešās valsts mātesuzņēmuma grupas līmenī. Konsekvences un sloga samazināšanas nolūkā , kā arī lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus , būtu jāpielāgo lielums, sākot no kura uz meitasuzņēmumu un filiāli attiektos 40.a pants. Meitasuzņēmuma un filiāles lielums būtu jānosaka kā neto apgrozījums , kas pārsniedz EUR  450 000 000 .

(18)

Direktīvas (ES) 2022/2464 5. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikti datumi, sākot no kuriem dalībvalstīm jāpiemēro Direktīvā 2013/34/ES noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības – nosakot dažādus datumus atkarībā no attiecīgā uzņēmuma lieluma. Tā kā individuālas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību tvērums būtu jāsamazina, tās attiecinot tikai uz lieliem uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā, un tā kā attiecīgi būtu jāsamazina konsolidētas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību tvērums, būtu jāpielāgo piemērošanas datumu noteikšanas kritēriji un jāsvītro atsauce uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū.

(18)

Direktīvas (ES) 2022/2464 5. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikti datumi, sākot no kuriem dalībvalstīm jāpiemēro Direktīvā 2013/34/ES noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības – nosakot dažādus datumus atkarībā no attiecīgā uzņēmuma lieluma. Tā kā individuālas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību darbības joma būtu jāsamazina, tās attiecinot tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1 750 darbiniekus , bet neto apgrozījums – EUR 450 000 00 finanšu gadā, un tā kā attiecīgi būtu jāsamazina konsolidētas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību tvērums, būtu jāpielāgo piemērošanas datumu noteikšanas kritēriji un jāsvītro atsauce uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū.

(19)

Direktīvas (ES) 2022/2464 5. panta 2. punkta trešajā daļā ir noteikti datumi, sākot no kuriem dalībvalstīm jāpiemēro Direktīvā 2004/109/EK noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības – nosakot dažādus datumus atkarībā no attiecīgā emitenta lieluma. Tā kā individuālas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību tvērums būtu jāsamazina, attiecinot tās tikai uz lieliem uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1000 darbinieku finanšu gadā, un tā kā attiecīgi būtu jāsamazina konsolidētas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību tvērums , būtu jāpielāgo piemērošanas datumu noteikšanas kritēriji un jāsvītro atsauce uz maziem un vidējiem uzņēmumiem.

(19)

Direktīvas (ES) 2022/2464 5. panta 2. punkta trešajā daļā ir noteikti datumi, sākot no kuriem dalībvalstīm jāpiemēro Direktīvā 2004/109/EK noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības – nosakot dažādus datumus atkarībā no attiecīgā emitenta lieluma. Tā kā individuālas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību darbības joma būtu jāsamazina, attiecinot tās tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1750 darbinieku , bet neto apgrozījums – EUR 450 000 00 finanšu gadā, un tā kā attiecīgi būtu jāsamazina konsolidētas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību darbības joma , būtu jāpielāgo piemērošanas datumu noteikšanas kritēriji un jāsvītro atsauce uz maziem un vidējiem uzņēmumiem.

(20)

Direktīvas (ES) 2024/1760 4. panta 1. punktā ir noteikts aizliegums dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos ieviest noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva, nosakot pienācīgas rūpības pienākumus cilvēktiesību un vides jomā, kuri atšķiras no 8. panta 1. un 2. punktā un 10. panta 1. punktā paredzētajiem pienākumiem. Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nepārsniedz to, kas ir paredzēts minētajā direktīvā, un lai izvairītos no sadrumstalotas regulatīvās vides radīšanas, kas radītu juridisko nenoteiktību un nevajadzīgu slogu, Direktīvas (ES) 2024/1760 pilnīgas saskaņošanas noteikumi būtu jāpaplašina, iekļaujot papildu noteikumus, kas reglamentētu pienācīgas rūpības procesa galvenos aspektus. Tas jo īpaši ietver identifikācijas pienākumu, pienākumus novērst nelabvēlīgu ietekmi, kas ir identificēta vai būtu bijusi jāidentificē, pienākumus konkrētos gadījumos sadarboties ar ieinteresētajām personām un pienākumu nodrošināt sūdzību un paziņošanas mehānismu. Tajā pašā laikā dalībvalstīm būtu jāļauj ieviest stingrākus vai konkrētākus noteikumus par citiem aspektiem , tostarp , lai novērstu jaunus riskus saistībā ar jauniem produktiem vai pakalpojumiem .

(20)

Direktīvas (ES) 2024/1760 4. panta 1. punktā ir noteikts aizliegums dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos ieviest noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva, nosakot pienācīgas rūpības pienākumus cilvēktiesību un vides jomā, kuri atšķiras no 8. panta 1. un 2. punktā un 10. panta 1. punktā paredzētajiem pienākumiem. Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nepārsniedz to, kas ir paredzēts minētajā direktīvā, un lai izvairītos no sadrumstalotas regulatīvās vides radīšanas, kas radītu juridisko nenoteiktību un nevajadzīgu slogu, Direktīvas (ES) 2024/1760 pilnīgas saskaņošanas noteikumi būtu jāpaplašina, iekļaujot papildu noteikumus, kas reglamentētu pienācīgas rūpības procesa galvenos aspektus. Tas jo īpaši ietver noteikumus par pienācīgas rūpības pienākumu uzņēmumu darbībā grupas līmenī, identifikācijas pienākumu, pienākumus novērst nelabvēlīgu ietekmi, kas ir identificēta vai būtu bijusi jāidentificē , prioritāšu noteikšanu , pienākumus konkrētos gadījumos sadarboties ar ieinteresētajām personām un pienākumu nodrošināt sūdzību un paziņošanas mehānismu. Tajā pašā laikā būtu jāļauj dalībvalstīm arī turpmāk ieviest vai saglabāt noteikumus valsts tiesību aktos, kas reglamentē konkrētu nelabvēlīgu ietekmi vai konkrētas darbības nozares , konkrētus produktus vai pakalpojumus , lai panāktu atšķirīgu cilvēktiesību, nodarbinātības un sociālo tiesību, vides vai klimata aizsardzības līmeni .

(21)

Direktīvas (ES) 2024/1760 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka lielie uzņēmumi, kas pārsniedz noteiktu lielumu, īsteno uz risku balstītu pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā. Lai samazinātu slogu uzņēmumiem, kuriem minētais pienākums ir jāizpilda, prasītā pienācīga rūpība parasti būtu jāattiecina tikai uz paša uzņēmuma darbību , tā meitasuzņēmumu un tā tiešo darījuma partneru darbībām (“1. līmenis”). Līdz ar to attiecībā uz darījuma attiecībām uzņēmumiem pēc savu darbību ķēžu kartēšanas būtu jāprasa veikt padziļinātus izvērtējumus tikai attiecībā uz tiešajiem darījuma partneriem. Tomēr uzņēmumiem būtu jāņem vērā ne tikai savas tiešo darījumu attiecības , ja to rīcībā ir ticama informācija , kas liecina par nelabvēlīgu ietekmi netiešā darījuma partnera līmenī. Ticama informācija ir objektīva rakstura informācija , kas ļauj uzņēmumam secināt, ka pastāv pamatota varbūtība , ka informācija ir patiesa. Runa var būt par gadījumu , kad attiecīgais uzņēmums ir saņēmis sūdzību vai tā rīcībā ir informācija , piemēram, no uzticamiem medijiem vai NVO ziņojumiem, ziņojumiem par neseniem incidentiem vai saistībā ar atkārtotām problēmām konkrētās vietās par iespējamām vai faktiskām kaitīgām darbībām netiešā darījumu partnera līmenī. Ja uzņēmuma rīcībā ir šāda informācija, tam būtu jāveic padziļināts izvērtējums . Uzņēmumiem būtu arī jāveic padziļināti izvērtējumi par nelabvēlīgo ietekmi, kas rodas ārpus to tiešā darījuma partnera , ja šo darījuma attiecību struktūrai nav ekonomiska pamatojuma un tā norāda uz to , ka tikusi izvēlēta , lai uzņēmumam nebūtu jāsadarbojas ar piegādātāju , kas veic kaitīgas darbības un kas savādāk būtu tiešais piegādātājs . Ja padziļināts izvērtējums apstiprina nelabvēlīgās ietekmes iespējamību vai pastāvēšanu , tā būtu uzskatāma par identificētu. Turklāt uzņēmumiem būtu jācenšas nodrošināt , ka to rīcības kodekss , kas ir daļa no to pienācīgas rūpības politikas un paredz to , kā cilvēktiesības, tostarp darba tiesības, un vide tiek aizsargātas komerciālās darbībās , tiek ievērots visā darbību ķēdē saskaņā ar līgumisko kaskadēšanu un prasībām par atbalstu MVU .

(21)

Direktīvas (ES) 2024/1760 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka lielie uzņēmumi, kas pārsniedz noteiktu lielumu, īsteno uz risku balstītu pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā. Lai nodrošinātu efektivitāti, samazinātu slogu uzņēmumiem, kuriem ir jāpilda minētais pienākums , un nodrošinātu, ka to resursi tiek izmantoti mērķtiecīgi, prasītajā pienācīgajā rūpībā un veiktajos pasākumos būtu jāņem vērā attiecīgie riska faktori , tostarp uzņēmuma līmeņa riska faktori , piemēram, tas, vai darījuma partneris nav uzņēmums , uz kuru attiecas šī direktīva , darījumdarbības riska faktori , ģeogrāfiskie un kontekstuālie riska faktori , piemēram, tiesībaizsardzības līmenis attiecībā uz nelabvēlīgās ietekmes veidu; produktu un pakalpojumu riska faktori un nozaru riska faktori . Uzņēmumiem būtu jāveic darbības jomas izpēte , lai noteiktu vispārīgās jomas , kurās nelabvēlīga ietekme , visticamāk , varētu rasties un būs visnopietnākā . Pamatojoties uz izpētes rezultātiem un ja , balstoties uz būtisku, faktisku un uzticamu informāciju , uzņēmumam ir pamats uzskatīt , ka ir radusies vai var rasties nelabvēlīga ietekme , no uzņēmumiem vajadzētu prasīt veikt papildu izvērtējumus tikai jomās , kurās identificēta visiespējamākā vai visbūtiskākā nelabvēlīgā ietekme .

(22)

Lai ierobežotu lejupējo ietekmi uz maziem un vidējiem uzņēmumiem un mazām vidējas kapitalizācijas sabiedrībām, kad runa ir par vērtības ķēdes kartēšanu nolūkā identificēt nelabvēlīgo ietekmi, lielajiem uzņēmumiem būtu jāierobežo informācijas pieprasījumi , attiecinot tos tikai uz informāciju, kas norādīta Direktīvas (ES) 2013/34/ES 29 . a pantā minētajos standartos , kuru izmantošana ir brīvprātīga , izņemot gadījumus , kad tiem ir nepieciešama papildu informācija kartēšanas veikšanas nolūkā un tie minēto informāciju nevar iegūt nekādā citā saprātīgā veidā .

(22)

Lai ierobežotu lejupējo ietekmi uz citiem uzņēmumiem, tostarp maziem un vidējiem uzņēmumiem un mazām vidējas kapitalizācijas sabiedrībām, kad runa ir par darbību ķēdes darbības jomas izpēti, lai identificētu nelabvēlīgu ietekmi, darbības jomā ietilpstošajiem uzņēmumiem nebūtu jācenšas iegūt informāciju no saviem darījuma partneriem , bet būtu jāpaļaujas tikai uz informāciju, kas jau ir pamatoti pieejama, piemēram, publiski zināmu informāciju, meklējumos iegūtu informāciju un informāciju, kas iegūta iepriekšējās sadarbības rezultātā . Šajā posmā vienības līmeņa informācija un saziņa ar darījuma partneriem nav būtiska. Vajadzētu būt iespējai pieprasīt šādu informāciju turpmākiem izvērtējumiem, tikai ievērojot konkrētus nosacījumus. Šādā gadījumā vajadzētu būt iespējai pieprasīt informāciju no darījuma partneriem tikai tad , ja, izmantojot uz risku balstītu pieeju , šāda informācija ir nepieciešama , ņemot vērā norādes par iespējamu nelabvēlīgu ietekmi no darījuma partneriem, kuri nodarbina mazāk nekā 5000 darbinieku, ja šādu papildu informāciju nevar pamatoti iegūt ar citiem līdzekļiem, galvenokārt no pastāvošiem vai sekundāriem avotiem. Jebkurā gadījumā jebkuram pieprasījumam vajadzētu būt mērķtiecīgam, pamatotam un samērīgam. Lai uzņēmumiem un attiecīgajiem darījuma partneriem atvieglotu atbilstības nodrošināšanu, vajadzētu būt iespējai nepieciešamo informāciju iegūt vai nu individuāli, vai sadarbojoties .

(22a)

Ievērojot mērķi noteikt prioritātes visnelabvēlīgākajai un visiespējamākajai ietekmei, uzņēmumiem būtu jādod ievērojama rīcības brīvība, lemjot par to, kurus riskus vispirms novērst, pamatojoties uz nelabvēlīgas ietekmes nopietnību un iespējamību. Šāda lēmuma pamatā vajadzētu būt nelabvēlīgās ietekmes mērogam, darbības jomai vai neatgriezeniskajam raksturam, ņemot vērā ietekmes smagumu. Tiklīdz saprātīgā termiņā ir novērsta visbūtiskākā un visiespējamākā nelabvēlīgākā ietekme, uzņēmumiem būtu jāpievēršas mazāk būtiskai un mazāk iespējamai nelabvēlīgai ietekmei. Tomēr uzņēmumi nebūtu jāsoda par kaitējumu, kas izriet no mazāk nozīmīgas nelabvēlīgas ietekmes, kura vēl nav risināta saskaņā ar prioritāšu noteikšanu atbilstoši šiem principiem.

(23)

Uzņēmumi var atrasties situācijās, kad to izlaide lielā mērā ir atkarīga no viena vai vairākiem piegādātājiem. Tajā pašā laikā, ja šāda piegādātāja darījuma darbība ir saistīta ar būtisku nelabvēlīgu ietekmi, tostarp bērnu darbu vai būtisku kaitējumu videi, un uzņēmums ir nesekmīgi izsmēlis visus pienācīgas rūpības pasākumus šīs ietekmes novēršanai, uzņēmumam kā galējo līdzekli prasa apturēt darījuma attiecības, vienlaikus turpinot sadarbību ar piegādātāju, lai rastu risinājumu, pēc iespējas jebkādā veidā vēl vairāk palielinot no apturēšanas izrietošo spiedienu, pēc iespējas jebkādā veidā vēl vairāk palielinot no apturēšanas izrietošo spiedienu.

(23)

Uzņēmumi var atrasties situācijās, kad to izlaide lielā mērā ir atkarīga no viena vai vairākiem piegādātājiem. Tajā pašā laikā, ja šāda piegādātāja darījuma darbība ir saistīta ar būtisku nelabvēlīgu ietekmi, tostarp bērnu darbu vai būtisku kaitējumu videi, un uzņēmums ir nesekmīgi izsmēlis visus pienācīgas rūpības pasākumus šīs ietekmes novēršanai, uzņēmumam kā galējo līdzekli prasa uz laiku apturēt darījuma attiecības, vienlaikus turpinot sadarbību ar piegādātāju, lai rastu risinājumu, pēc iespējas jebkādā veidā vēl vairāk palielinot no apturēšanas izrietošo spiedienu, pēc iespējas jebkādā veidā vēl vairāk palielinot no apturēšanas izrietošo spiedienu. Uzņēmumam, apspriežoties ar attiecīgajam ieinteresētajām personām, būtu jānovērtē, vai šāda apturēšana izraisītu būtisku kaitējumu uzņēmumam, tostarp gadījumos, kad būtiski darījuma partneri nodrošina izejvielas, ražojumus vai pakalpojumus, kas ir būtiski uzņēmuma darījumdarbībai un kuriem nav alternatīvas. Būtisks kaitējums būtu jāinterpretē kā negatīva un nozīmīga ietekme uz uzņēmuma juridisko, finansiālo vai ekonomisko stāvokli vai tā ražošanas jaudu, tostarp ilgtermiņā, piemēram, ietekme, kas rada maksātnespējas iespējamību. Lai neapdraudētu šīs direktīvas mērķus, uz lēmumu nepārtraukt darījuma attiecības būtu jāattiecina turpmāki nosacījumi, tostarp nosacījums paziņot kompetentajai uzraudzības iestādei pienācīgi pamatotus šāda lēmuma iemeslus. Uzņēmumiem būtu arī jāizvērtē, vai var pamatoti sagaidīt, ka, to darot, nelabvēlīgā ietekme būs nepārprotami būtiskāka nekā tā nelabvēlīgā ietekme, kuru nebija iespējams novērst vai pienācīgi mazināt. Tādā gadījumā uzņēmumam nebūtu jāaptur darījuma attiecības, un tam būtu jāspēj paziņot kompetentajai uzraudzības iestādei pienācīgi pamatotus šāda lēmuma iemeslus.

(25)

Lai samazinātu administratīvo slogu uzņēmumiem, termiņš, līdz kuram Komisijai jāpieņem vispārējas pienācīgas rūpības pamatnostādnes, būtu jānosaka agrāk, proti, 2026. gada 26. jūlijs. Vienlaikus Direktīvas (ES) 2024/1760 piemērošanas termiņš pirmajai uzņēmumu grupai būtu jāatliek līdz 2028. gada 26. jūlijam saskaņā ar Direktīvu (ES) XXX/XXX (13). Minētajam divu gadu intervālam būtu jādod uzņēmumiem pietiekami daudz laika, lai, īstenojot pienācīgas rūpības pasākumus, varētu tikt ņemti vērā Komisijas pamatnostādnēs iekļautie praktiskie norādījumi un paraugprakse.

(26)

Lai nodrošinātu Direktīvas (ES) 2024/1760 labāku saskaņotību ar Direktīvā (ES) 2022/2464 noteikto ilgtspējas ziņu sniegšanas režīmu, prasība īstenot klimata pārmaiņu mazināšanai paredzēto pārkārtošanās plānu būtu jāaizstāj ar precizējumu , ka uzņēmumiem noteiktais pienākums pieņemt pārkārtošanās plānu ietver ar tā īstenošanu saistīto plānoto un veikto darbību aprakstu. Pienākums pieņemt plānu un tā sākotnējo un atjaunināto redakciju joprojām ir veicams administratīvā uzraudzībā .

(26)

Direktīvas (ES) 2024/1760 noteikumi par klimata pārmaiņu pārkārtošanās plānu tiek uzskatīti par nesamērīgiem , jo īpaši uzņēmumu un kompetento iestāžu administratīvā sloga dēļ, un tie varētu izraisīt juridisko nenoteiktību. Ir nepieciešams atcelt minētos noteikumus, lai racionalizētu pienākumus un atbalstītu mērķtiecīgāku un efektīvāku minētās direktīvas īstenošanu.

(27)

Direktīvas (ES) 2024/1760 27. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz sodi un ka šie sodi ir “efektīvi, samērīgi un preventīvi”. Minētās direktīvas 27. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm, lemjot par sodu piemērošanu un, ja šādi sodi tiek piemēroti, nosakot to veidu un attiecīgo līmeni, pienācīgi jāņem vērā virkne faktoru, kas nosaka pārkāpuma smagumu un atbildību mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus. Minētās direktīvas 27. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm visi piemērotie naudas sodi jānosaka, balstoties uz attiecīgā uzņēmuma neto apgrozījumu pasaulē. Tomēr, tā kā dalībvalstīm jau ir jāņem vērā virkne minētās direktīvas 27. panta 2. punktā noteikto faktoru, nepieciešamība naudas sodus balstīt uz attiecīgā uzņēmuma neto apgrozījumu pasaulē ir lieka . Tomēr, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Savienībā, būtu jāaizliedz dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos ieviest maksimālo robežvērtību attiecībā uz naudas sodiem , kas piemēroti to jurisdikcijā esošiem uzņēmumiem un kas liegtu uzraudzības iestādēm piemērot sodus saskaņā ar 27. panta 2. punktā noteiktajiem faktoriem . Turklāt, lai saskaņotu izpildes praksi visā Savienībā, Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu uzraudzības iestādēm noteikt sodu līmeni.

(27)

Direktīvas (ES) 2024/1760 27. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz sodi un ka šie sodi ir “efektīvi, samērīgi un preventīvi”. Minētās direktīvas 27. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm, lemjot par sodu piemērošanu un, ja šādi sodi tiek piemēroti, nosakot to veidu un attiecīgo līmeni, pienācīgi jāņem vērā virkne faktoru, kas nosaka pārkāpuma smagumu un atbildību mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus. Minētās direktīvas 27. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm visi piemērotie naudas sodi jānosaka, balstoties uz attiecīgā uzņēmuma neto apgrozījumu pasaulē. Lai nodrošinātu samērīgus sodus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka naudas sodu maksimālais apmērs tiek noteikts 5 % apmērā no uzņēmuma neto apgrozījuma pasaulē vai 2 .  panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto uzņēmumu gadījumā – 5 % apmērā no neto konsolidētā apgrozījuma pasaulē , kas aprēķināts galvenā mātesuzņēmuma līmenī, finanšu gadā pirms tā finanšu gada, kurā pieņemts lēmums par naudas soda uzlikšanu . Turklāt, lai saskaņotu izpildes praksi visā Savienībā, Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu uzraudzības iestādēm noteikt piemērotu sodu līmeni.

(29a)

Lai veicinātu to, ka uzņēmumi ievēro Savienības tiesību aktos noteiktos ziņošanas un pienācīgas rūpības pienākumus, un uzlabotu ar ilgtspēju saistītas informācijas pieejamību un izmantojamību, Komisijai būtu jāizveido īpaši tam paredzēts digitāls ziņošanas portāls. Šim portālam vajadzētu būt vienas pieturas aģentūrai, kas uzņēmumiem bez maksas nodrošina pielāgotu piekļuvi matricēm, pamatnostādnēm, ziņošanas prasībām, tostarp brīvprātīgiem rīkiem, un informācijai par finansējumu un iespējām piedalīties iepirkuma procedūrās. Lai nodrošinātu portāla efektīvu darbību, Komisijai būtu jāveicina esošo datu platformu sadarbspēja, sekmējot datu netraucētu pārsūtīšanu, apmaiņu ar tiem un to analīzi, kā arī papildināmību ar Eiropas vienoto piekļuve. punktu. Turklāt, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību, Komisijai būtu jānovērtē tehnoloģisko risinājumu potenciāls, tostarp uzticama mākslīgā intelekta izmantošana saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1689 (1), lai atbalstītu ziņošanas digitalizāciju un uzlabotu ar ilgtspēju saistīto datu kvalitāti un piekļūstamību tiem.

(1a)

direktīvas 19. panta 1. punkta ceturto daļu aizstāj ar šādu:

(aa)

panta 1. punktā pievieno šādu daļu:

ia)

punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

(ba)

pantā iekļauj šād. punktu:

ca)

panta 10. punktu aizstāj ar šādu:

(3)

iekļauj šādu 19.b pantu:

aa)

panta 1. punktā pievieno šādas daļas:

ia)

punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

ba)

Pievieno šādu 3.a apakšpunktu

bb)

panta 8. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

i)

šāds uzņēmums un tā meitasuzņēmumi ir iekļauti minētā mātesuzņēmuma, kurš ir iedibināts trešā valstī, konsolidētajā ilgtspējas ziņu sniegšanā un ja minētā konsolidētā ilgtspējas ziņu sniegšana ir veikta saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kuri pieņemti atbilstīgi 29.b pantam, vai veidā, kas ir līdzvērtīgs minētajiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kā noteikts saskaņā ar īstenošanas aktu par ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu līdzvērtību, kurš pieņemts atbilstīgi Direktīvas 2004/109/EK 23. panta 4. punkta trešajai daļai;

ii)

mātesuzņēmums ir finanšu pārvaldītājuzņēmums saskaņā ar 2. panta 15. punktu, kam Savienībā nav neviena meitasuzņēmuma ar funkcionālu darījumdarbību.”;

bc)

panta 9. punktu aizstāj ar šādu:

(5)

iekļauj šādu 29.aa pantu:

-a)

panta 1. punktā aiz otrās daļas iekļauj šādu daļu:

a)

panta 1. punkta trešo un ceturto daļu svītro;

a)

panta 1. punkta trešo , ceturto un sesto daļu svītro;

aa)

panta 2. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

a)

ciktāl iespējams, ir kvantitatīvi;

b)

ļauj izvairīties no dubultas ziņošanas un jebkādas pārklāšanās ar pienākumiem, kas izriet no citiem leģislatīviem instrumentiem;

c)

ļauj izvairīties no nesamērīga administratīvā un finansiālā sloga uzlikšanas uzņēmumiem, kā arī

d)

pēc iespējas nodrošina sadarbspēju ar starptautiski atzītiem standartiem, kas noteikti globālo standartu noteikšanas iniciatīvu darbu attiecībā uz ziņošanu par ilgtspēju, kā prasīts 5. punkta a) apakšpunktā .”;

b)

panta 4. punkta pirmajā daļā pēdējo teikumu aizstāj ar šādu:

b)

panta 4. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

(ba)

iekļauj šādu 2.b punktu:

-a)

punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

(b)

ceturto un piekto daļu aizstāj ar šādu:

(b)

ceturto daļu aizstāj ar šādu:

(ba)

punkta piekto daļu svītro;

-a)

panta 2. punkta pirmajā teikumā svītro atsauci uz 29.c pantu;

-aa)

panta 3. punkta pirmajā teikumā svītro atsauci uz 29.c pantu;

-ab)

panta 3. punktu groza šādi:

i)

pirmās daļas ievadfrāzē svītro atsauci uz 29.c pantu;

ii)

ceturtajā daļā svītro atsauci uz 29.c pantu;

iii)

sestajā daļā svītro atsauci uz 29.c pantu;

a)

pantā iekļauj šādu 3.c līdz 3. e  punktu:

a)

pantā iekļauj šādu 3.c un 3. d  punktu:

i)

lieliem uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā;;

i)

uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1 750 darbiniekus , bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā; ” ;

ii)

lielas grupas mātesuzņēmumiem, kuras vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā;;

ii)

grupas mātesuzņēmumiem, kuras konsolidētais vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1 750 darbiniekus , bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā; ” ;

i)

emitentiem, kā tie definēti Direktīvas 2004/109/EK 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ja tie ir lielie uzņēmumi Direktīvas 2013/34/ES 3. panta 4. punkta nozīmē un to vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1000 darbiniekus finanšu gadā;;

i)

emitentiem, kā tie definēti Direktīvas 2004/109/EK 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ja tie ir uzņēmumi , kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1 750 darbiniekus , bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā; ” ;

ii)

emitentiem, kā tie definēti Direktīvas 2004/109/EK 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ja tie ir lielas grupas mātesuzņēmumi, kuras konsolidētais vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1 000 darbiniekus finanšu gadā;;

ii)

emitentiem, kā tie definēti Direktīvas 2004/109/EK 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ja tie ir lielas grupas mātesuzņēmumi, kuras konsolidētais vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1 750  darbiniekus, bet konsolidētais neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā; ” ;

(1)

direktīvas 1. panta 1. punkta c)  apakšpunktu aizstāj ar šādu:

(1)

direktīvas 1. panta 1. punkta c)  apakšpunkts ir svītrots.

(1a)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

a)

panta 1. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“a)

uzņēmumam pēdējā finanšu gadā, par kuru ir pieņemti vai par kuru būtu bijis jāpieņem gada finanšu pārskati, vidēji bija vairāk nekā 5 000  darbinieku un tā neto apgrozījums pasaulē pārsniedza 1,5 miljardus EUR”;

b)

panta 2. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“a)

uzņēmums finanšu gadā pirms pēdējā finanšu gada Savienībā sasniedzis neto apgrozījumu, kas pārsniedz 1,5 miljardus EUR;”

c)

panta 3. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

(2)

direktīvas 3. panta 1. punkta n) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

(2)

direktīvas 3. panta 1. punktu groza šādi:

b)

pievieno šādu apakšpunktu:

“w)

“pamatoti pieejama informācija” ir informācija, ko uzņēmums var iegūt no saviem, pastāvošiem vai sekundāriem avotiem, nesazinoties ar darījuma partneri.”;

(3)

direktīvas 4. pantu aizstāj ar šādu :

(3)

direktīvas 4. pantu groza šādi :

a)

panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

b)

panta 2. punktu svītro;

(3a)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

a)

panta 1. punktu groza šādi:

b)

panta 3. punktu svītro;

c)

pievieno šād. punktu:

a)

panta 2.  punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

a)

panta 2.  punktu aizstāj ar šādu:

a)

balstoties uz pamatoti pieejamu informāciju, veic darbības jomas izpēti, lai noteiktu savas darbības vispārējās jomas, savu meitasuzņēmumu darbības jomas un, ja tas ir saistīts ar to darbību ķēdi, to darījuma partneru darbības jomas, kurās nelabvēlīga ietekme, visticamāk, radīsies un būs visnopietnākā;

b)

pamatojoties uz a)  punktā minētās kartēšanas rezultātiem, veiktu savu pašu darbību padziļinātu izvērtējumu , savu meitasuzņēmumu un – ja tas ir saistīts ar to darbības ķēdēm – savu tiešo darījuma partneru darbības jomās, kurās identificēta visiespējamākā vai visbūtiskākā nelabvēlīgā ietekme.;

b)

pamatojoties uz a) apakšpunktā minētās darbības jomas izpētes rezultātiem un ja , pamatojoties uz būtisku un ar faktiem apstiprinātu informāciju , uzņēmumam ir pamats uzskatīt, ka ir radusies vai var rasties nelabvēlīga ietekme, veiktu tādu papildu izvērtējumu tikai jomās, attiecībā uz kurām identificēta visiespējamākā vai visbūtiskākā nelabvēlīgā ietekme. Uzņēmumiem neprasa pieprasīt nekādu informāciju no darījuma partneriem, ja nav konstatēti iespējami un nopietni riski. Uzņēmumi spēj par prioritāti noteikt tiešo darījuma partneru novērtēšanu atbilstoši nelabvēlīgās ietekmes nopietnībai un iespējamībai.” ;

b)

iekļauj šādu 2.a punktu:

ba)

panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

4.a

direktīvas 9. pantu aizstāj ar šādu:

c)

izmantot vai palielināt savus spiediena radīšanai izmantotos līdzekļus, apturot darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām.

c)

izmantot vai palielināt savus piespiešanai izmantotos līdzekļus , ja iespējams , uz laiku apturot darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām.

b)

ja tiesību akti, kas regulē tā attiecības ar attiecīgo darījuma partneri, dod tam attiecīgas tiesības, bez liekas kavēšanās pieņemt un īstenot uzlabotu preventīvas rīcības plānu attiecībā uz konkrēto nelabvēlīgo ietekmi, ja vien ir pamatotas cerības, ka šie centieni būs sekmīgi, un

b)

ja tiesību akti, kas regulē tā attiecības ar attiecīgo darījuma partneri, dod tam attiecīgas tiesības, bez liekas kavēšanās pieņemt un īstenot uzlabotu korektīvas rīcības plānu attiecībā uz konkrēto nelabvēlīgo ietekmi, ja vien ir pamatotas cerības, ka šie centieni būs sekmīgi, un

c)

izmantot vai palielināt savus spiediena radīšanai izmantotos līdzekļus, uz laiku apturot darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām.

c)

izmantot vai palielināt savus piespiešanai izmantotos līdzekļus , ja iespējams, uz laiku apturot darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām.

(8a)

direktīvas 19. panta 2. punktā svītro b) apakšpunktu;

(10)

direktīvas 22. panta 1. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

(10)

direktīvas 22.  pantu svītro;

(10a)

Direktīvas 24. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

(10b)

direktīvas 25. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

(11)

direktīvas 27. panta 4. punktu aizstāj ar šādu :

(11)

direktīvas 27.  pantu groza šādi :

(a)

panta 2. punkta d) apakšpunktu svītro;

(13)

direktīvas 36. panta 1. punktu svītro.

(13)

direktīvas 36.  pantu groza šādi:

a)

minētā panta 1. punktu svītro;

b)

2. punkta e) apakšpunktu svītro.