Ziņotājs : Rastislav TRNKA (SK/PPE) Košices apgabala priekšsēdētājs

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK)

Dabas kredīti starptautiskā kontekstā

1.

uzsver, ka dabas kredīti var tikai papildināt– nevis aizstāt – vērienīgu publisko finansējumu, saistošu regulējumu un izpildi, kas joprojām ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzības stūrakmens; uzsver, ka dabas kredītu shēmās ir pilnībā jāievēro piesardzības princips un ekoloģiskās robežas, nodrošinot, ka finanšu instrumenti neleģitimizē vides postījumus vai nerada neproduktīvus stimulus;

2.

uzsver, ka biodaudzveidības izzušana un dabas degradācija ir dažas no visnopietnākajām vides un ekonomikas problēmām, ar ko šobrīd saskaras pasaule un kas prasa inovatīvu, sistēmisku un decentralizētu pieeju, kurā būtu iesaistīti visi pārvaldes līmeņi, tostarp reģioni un pilsētas, kā arī iedzīvotāji, izglītības un apmācības centri, pētniecības centri un uzņēmējdarbības nozare;

3.

uzsver, ka ES dabas aizsardzības prasību, piemēram, Natura 2000 un Dabas atjaunošanas akta īstenošana ir obligāts tiesību aktos noteikts uzdevums, kas jāfinansē ar publiskajiem līdzekļiem. Kļūst arvien skaidrāks, ka ES jāsniedz būtisks ieguldījums ievērojamo izmaksu finansēšanā;

4.

vērš uzmanību uz Kuņminas–Monreālas globālo biodaudzveidības satvaru, kas paredz līdz 2030. gadam novērst 30 % no biodaudzveidības zuduma; īpaši uzsver globālā biodaudzveidības satvara 19. mērķi piesaistīt biodaudzveidībai 200 miljardus ASV dolāru gadā, tostarp stimulējot inovatīvas finanšu shēmas, tai skaitā dabas kredītus; uzsver, ka šādām finanšu shēmām jāpiemēro stingri aizsardzības pasākumi, pārredzamība un neatkarīga uzraudzība, lai izvairītos no zaļmaldināšanas un nodrošinātu, ka tās veicina reālu un izmērāmu biodaudzveidības uzlabošanos;

5.

uzsver, ka globālajā biodaudzveidības satvarā pirmo reizi ir iekļauta skaidra atsauce uz Eiropas Reģionu komiteju kā nozīmīgu partneri, kas palīdz īstenot Biodaudzveidības konvencijā paredzēto Rīcības plānu vietējām pašvaldībām, pilsētām un citām vietējām pašvaldībām biodaudzveidības jomā (2021–2030); uzsver, cik svarīgas ir virzītas, kopienās balstītas saglabāšanas stratēģijas, kurās tiek respektētas pirmiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesības, vajadzības un zināšanu sistēmas; aicina ar konsultāciju procesu un dialoga palīdzību dot iespēju pamatiedzīvotājiem, vietējām kopienām, jauniešiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām piedalīties it īpaši dabas kredītu sistēmu izstrādē un uzraudzībā, vienlaikus nodrošinot, ka lēmumu pieņemšana paliek attiecīgo publisko iestāžu kompetencē;

6.

uzsver, ka ilgtspējīgai biodaudzveidības saglabāšanas finansēšanai ir nepieciešama instrumentu dažādošana, un dabas kredīti var papildināt valsts subsīdijas un dotācijas, tomēr tiem jābūt nošķirtiem no oglekļa kredītiem un ETS un tos nedrīkst izmantot juridisku saistību izpildei. Dabas kredītiem jābūt konkrētiem, pārredzamiem un balstītiem uz skaidriem kvalitātes kritērijiem (ilgizturību, noplūdes novēršanu), pakļautiem neatkarīgai publiskai uzraudzībai un jāatbilst piesardzības principam un skarto kopienu tiesībām. To mērķis ir uzlabot biodaudzveidības aizsardzību, izmantojot reģionāli sakņotus risinājumus, kuros apvienotas publiskās rīcībpolitikas un brīvprātīgi privātā sektora stimuli;

7.

norāda, ka investīcijām dabas atjaunošanā ir spēcīgs multiplikatora efekts, piemēram, mitrāju vai mežu atjaunošana ne tikai veicina biodaudzveidību, bet arī pastiprina noturību pret klimata pārmaiņām, mazina plūdu risku, palielina mežu izturību pret meža ugunsgrēku sākšanos un izplatīšanos, stimulē vietējo un reģionālo ekonomiku un tūrisma nozari, palielinot mazo un vidējo uzņēmumu iespējas, kā arī uzlabo sabiedrības veselību un dzīves kvalitāti kopienās, un, kā liecina daži pētījumi, var pat kalpot par dabiskiem šķēršļiem, kas veicina stratēģisko teritoriālo noturību, it īpaši austrumu reģionos;

8.

uzsver, ka turpmākajā vides un zemes izmantošanas politikas satvarā jāiekļauj visi lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumi visā ES neatkarīgi no saimniecības lieluma, struktūras, ražošanas modeļa vai ģeogrāfiskā reģiona. Tas jāizstrādā tā, lai atspoguļotu nozares daudzveidību un nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi, izvairoties no pārmērīgi sarežģītiem mehānismiem, kas nesamērīgi apgrūtina mazākas vai mazāk specializētas darbības;

9.

uzsver, ka, apspriežot Komisijas priekšlikumus par daudzgadu finanšu shēmu (DFS), ir ievērojami jāuzlabo finansiālais atbalsts ES dabas aizsardzības prasību īstenošanai. ES ieguldījumam jābūt balstītam uz apzinātajām īstenošanas izmaksām;

10.

atzinīgi vērtē dabas kredītu shēmu izvēršanu visā pasaulē kā vienu no daudzajiem instrumentiem, kas var palīdzēt mazināt biodaudzveidības finansējuma trūkumu, piemēram, Paranas štata (Brazīlija) dabas kredītu politika un biodaudzveidības neto pieauguma politika Apvienotajā Karalistē, kā arī daudzas citas shēmas, kas tika prezentētas KBD COP 16 laikā Kali, Kolumbijā, 2024. gada oktobrī; atzinīgi vērtē to, ka dažas pašreizējās iniciatīvas, piemēram, WWF France un Wadapt, jau izmēģina modeļus, kas apvieno privāto kapitālu ar konkrētiem ekoloģiskiem pasākumiem un rezultātu publisko paziņošanu;

11.

šajā saistībā uzsver, ka dabas kredītu izplatīšanai jābūt atkarīgai no ģeogrāfiskās saderības starp to izdošanas vietu un izmantošanas vietu, lai saglabātu pasākumu ekoloģisko integritāti un reģionālo mērķorientāciju. To sekundārā tirdzniecība ir stingri jāierobežo, un jāaizliedz kredītu nodošana starp vidiski nesaderīgiem reģioniem. Visas shēmas jāpārvalda, izmantojot publiskus un pārredzamus reģistrus, un tām jāuzrāda izmērāms devums vietējā biodaudzveidībā;

12.

uzsver, ka esošie instrumenti, piemēram, maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem, pierāda, ka uz stimuliem balstītas pieejas dabas kapitāla aizsardzībai un atjaunošanai var radīt sabiedrisko vērtību, ja to pamatā ir stingri aizsardzības pasākumi, pārredzama pārvaldība un zinātniski apstiprināta metodika, kas nodrošina izmērāmus ekoloģiskos rezultātus;

13.

aicina ieviest publiskus reģistrus, vietējo pārvaldību un saistošus vides un sociālos aizsardzības pasākumus, tostarp pirmiedzīvotāju un skarto kopienu brīvu, iepriekšēju un apzinātu piekrišanu un nodrošināt iedzīvotāju efektīvu līdzdalību visos dabas kredītu projektu izstrādes, īstenošanas un novērtēšanas posmos; uzsver, ka dabas kredītus nedrīkst izmantot, lai leģitimizētu postošas darbības globālajos dienvidos, ko veic ES bāzēti uzņēmumi, kas cenšas izpildīt vietējās ilgtspējas ziņošanas prasības;

ES rīcība dabas kredītu jomā

14.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija (EK) 2025. gada 7. jūlijā publicēja Dabas kredītu ceļvedi;šajā sakarā atgādina Komisijas priekšsēdētājas apņemšanos arī turpmāk savā darbā īpašu uzmanību pievērst reģioniem, un norāda uz šā mērķa būtisko nozīmi, kopīgi izstrādājot dabā balstītus risinājumus, tostarp bioloģiskās daudzveidības sertifikāciju un dabas kredītus, saskaņā ar subsidiaritātes principu;

15.

aicina visos mehānismos, kas ieviesti saistībā ar dabas kredītiem, iekļaut aizsardzības pasākumus, lai novērstu zemes sagrābšanu un nodrošinātu pastāvīgu produktīvu zemes izmantošanu. Ar pasākumiem ir jāaizsargā lauksaimniecības kopienas no ārējiem dalībniekiem, kas iegādājas zemi tikai spekulatīvā vai neproduktīvu dabas kredītu nolūkā;

16.

norāda, ka saskaņā ar ES aplēsēm Eiropas Savienībai ir vajadzīgi vismaz 48 miljardi EUR gadā, lai aizsargātu un atjaunotu biodaudzveidību atbilstoši Biodaudzveidības stratēģijai 2030. gadam, tomēr plašākas aplēses, kas ietver augsnes un zemes monitoringu, liecina, ka nepieciešamais finansējums varētu sasniegt 65 miljardus EUR gadā un iztrūkums ir aptuveni 37 miljardi EUR; šajā saistībā norāda uz risku, kas izriet no Eiropas Komisijas 2025. gada jūlija priekšlikumiem par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2028.–2034. gadam, kuros to pašreizējā formā nav ievēroti daudzlīmeņu pārvaldības, partnerības un subsidiaritātes pamatprincipi, un atkārtoti uzsver, ka, lai risinātu dabas atjaunošanas un biodaudzveidības saglabāšanas problēmas, ir vajadzīga visaptveroša pieeja publiskajām un privātajām investīcijām visos līmeņos; tādēļ mudina Eiropas Komisiju nākamajā DFS 2028.–2034. gadam turpināt sekmīgo LIFE programmu;

17.

iesaka dabas kredītu satvara ieviešanu Eiropas Savienībā uzskatīt par stratēģisku iespēju novirzīt gan publiskās, gan privātās investīcijas konkrētos biodaudzveidības aizsardzības un atjaunošanas pasākumos, piemēram, degradētu dzīvotņu atjaunošanā, ekoloģiskās sasaistes pilnveidošanā un ekosistēmu funkciju uzlabošanā, it īpaši reģionos, kas saskaras ar ievērojamu vides noslogojumu, sevišķi tajos, kas tiek uzskatīti par visneaizsargātākajiem, piemēram, tālākajos reģionos, jo tie ir nesamērīgi pakļauti klimata pārmaiņām, tajos ir augsta endēmiskā biodaudzveidība un ierobežota satricinājumu teritoriālās absorbcijas spēja. Šī pieeja atbalsta ES mērķi palielināt dabas aizsardzības finansējumu saskaņā ar tās Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam un palīdz izpildīt globālajā biodaudzveidības satvarā noteiktās starptautiskās saistības. Sertifikācija un dabas kredīti arī būtu jāuzskata par papildu instrumentu ES klimata un klimatadaptācijas politikai, jo tie nodrošina stimulu satvaru dabā balstītu risinājumu īstenošanai, kas sniedz līdzieguvumus biodaudzveidībai, klimata pārmaiņu mazināšanai un noturībai, kā arī vietējai un reģionālajai ekonomikai un it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; uzsver, ka dabas kredīti nedrīkst novirzīt uzmanību no saistošajiem atjaunošanas mērķrādītājiem, kas izvirzīti Dabas atjaunošanas aktā un saistītajos ES tiesību aktos, un tiem jākalpo par papildu instrumentu, kas ir piesaistīts reģionālajam un vietējam satvaram atbilstīgi subsidiaritātes principam, sekmējot šo mērķu ātrāku sasniegšanu;

18.

iesaka dabas kredītu projektus sasaistīt ar reģionālajiem klimatnoturības plāniem, tostarp izstrādāt agrīnās brīdināšanas sistēmas, daudzfunkcionālu zaļo infrastruktūru, dabā balstītus risinājumus ūdens resursu apsaimniekošanai un kopienas virzītas pielāgošanās programmas;

19.

iesaka dabas kredītu piešķiršanā par prioritāti izvirzīt tos reģionus un kopienas, kas saskaras ar augstākiem ekstremāliem klimata riskiem, piemēram, plūdiem, sausumu vai meža ugunsgrēkiem, lai stiprinātu to ekoloģisko, ekonomisko un sociālo noturību;

20.

uzsver, ka reģioniem un pašvaldībām ir nozīmīga loma vides mērķu noteikšanā un īstenošanā, jo tās atrodas teritorijās, kurās notiek ekosistēmu pārmaiņas un kurās ir koncentrēta praktiskā zinātība ekosistēmu saglabāšanā un atjaunošanā; aicina nodrošināt pietiekamus publiskos resursus un tehnisko palīdzību, lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu vadīt ekoloģisko saglabāšanu un atjaunošanu ar privātā sektora atbalstu;

21.

ierosina dabas kredītus izmantot kā instrumentu gan sekmīgu saglabāšanas pasākumu pastiprināšanai, gan mērķtiecīgai teritoriju ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanai, it īpaši tajos reģionos un pilsētās, kas ir ekoloģiski noslogotas un kas bieži vien ir arī ekonomiski un sociāli mazāk attīstīti apgabali, tostarp apgabali ar augstu nevienlīdzības, enerģētiskās nabadzības vai sociālās atstumtības līmeni. Dabas kredītu sistēmas varētu palīdzēt šiem reģioniem un pilsētām iegūt jaunas ilgtspējīgas attīstības iespējas un saskaņā ar taisnīgas pārkārtošanās un aprites ekonomikas principiem palīdzēt radīt videi draudzīgas kvalitatīvas darbvietas. Vienlaikus tās varētu atbalstīt rūpnieciskās darbības, kalnrūpniecības vai ilgtermiņa piesārņojuma skarto teritoriju atjaunošanu un reģenerāciju;

22.

atbalsta dabas kredītu atzīšanu vides, sociālās un pārvaldības ziņošanas sistēmās saskaņā ar Direktīvu par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu (CSRD), tādējādi radot skaidru stimulu sistēmu, tostarp uzņēmumiem ar lielu ietekmi uz vidi, un aicina dabas tos regulēt un pārbaudīt pārredzamā veidā,

23.

ļoti atzinīgi vērtē tādu izmēģinājuma projektu ieviešanu, kuri atbalsta dabas kredītus ar atpirkšanas garantiju mehānismu, kas ir svarīgs publiskā un privātā sektora partnerības modelis, ar kuru piesaista investīcijas biodaudzveidības aizsardzībai un atjaunošanai, un aicina Komisiju uzsākt daudz vairāk šādu vietējā līmenī vadītu izmēģinājuma projektu, lai pārbaudītu, kas vislabāk darbojas dažādos reģionālos un vietējos apstākļos nolūkā samazināt spiedienu uz biodaudzveidību tieši pie avota; tādēļ aicina izmēģinājuma projektos iekļaut pasākumus, kas vajadzīgi, lai to rezultātus padarītu salīdzināmus, un publiskot gan to rezultātus, gan izmaksas, lai tie palīdzētu orientēt politikas veidošanu;

24.

aicina Eiropas Komisiju, pamatojoties uz izmēģinājuma projektos gūtajiem rezultātiem un Dabas kredītu ceļvedī izklāstītajiem pasākumiem un praktisko pieredzi, izstrādāt pakāpenisku un pielāgojamu ES satvaru dabas kredītiem; brīvprātīgai īstenošanai dalībvalstīs un reģionos būtu jāpārvēršas saskaņotā un, iespējams, saistošā regulējumā teritorijās ar augstu biodaudzveidības vērtību vai ekoloģisko risku;

25.

ierosina, ka satvara pamatā vajadzētu būt vides integritātes principiem, sasniegto rezultātu ex post pārbaudei, pārredzamībai un neatkarīgai revīzijai un ka ex ante finansējumam būtu jāpiemēro stingrs pārredzamības režīms, tostarp prasība izdot kredītus tikai pēc rezultātu sasniegšanas un pārbaudes. Turklāt, aprēķinot finansējuma vajadzības, jāņem vērā apgrūtinoši faktori, kas saistīti ar teritoriju neaizsargātību, tādiem kā pakļautība ekstremāliem klimatiskajiem apstākļiem, augsnes degradācija, erozija, biodaudzveidības zudums un ekosistēmu (gan sauszemes, gan jūras) trauslums;

26.

uzsver, ka ierosinātajam satvaram vajadzētu būt saskaņotam ar spēkā esošajiem tiesību instrumentiem, piemēram, vides kontu ietvaru, ES taksonomiju, Zaļuma norāžu direktīvu un ES biodaudzveidības direktīvām (piemēram, Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu), Dabas atjaunošanas aktu, kā arī ES Regulu par oglekļa piesaistījumiem un oglekļsaistīgu saimniekošanu (CRCF); uzsver, ka ir vajadzīga juridiska skaidrība, lai nepieļautu, ka dabas kredīti apdraud ES tiesisko regulējumu vai vājina vides aizsardzības mērķus; jebkādā ierosinātajā satvarā ir jāņem vērā valstu noteikumi, kas reglamentē vides un dabas kredītu tirgu darbību, un tam būtu jāatbilst ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM);

27.

stingri iestājas par to, lai satvars palīdzētu īstenot un radīt sinerģiju ar reģionālām un vietējām stratēģijām, kurās noteikti konkrēti pasākumi biodaudzveidības aizsardzībai un atjaunošanai un vides mērķu sasniegšanai vietējā un reģionālā līmenī; novērtējot un pārbaudot tā efektivitāti, kredīti būtu jāvērtē atbilstoši reģionālajās/vietējās stratēģijās noteiktajam prioritāšu līmenim (riska līmenim), lai atspoguļotu gan ekoloģisko nozīmību, gan stratēģisko nozīmi;

Dabas kredītu pārvaldība un vietējo un reģionālo pašvaldību loma

28.

iesaka koordinēšanas mehānismus, lai atbalstītu dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības dabas kredītu shēmu ieviešanā, tostarp izstrādājot saskaņotas metodiskās pieejas, tehniskos standartus un platformas paraugprakses apmaiņai nolūkā nodrošināt pārredzamību, skaidru pārvaldību, kvalitatīvu īstenošanu, uz rezultātiem vērstu pieeju un augstu sabiedrības atbalsta līmeni, kas ir priekšnoteikums šo mehānismu uzticamai un efektīvai darbībai;

29.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis stiprināt reģionu un pilsētu kā būtisku dalībnieku nozīmi zaļās pārkārtošanās procesā un dabas kapitāla aizsardzībā, kā tas ir uzsvērts svarīgākajās starptautiskajās iniciatīvās par dabas kredītiem, piemēram, Starptautiskās konsultatīvās padomes biodaudzveidības kredītu jautājumos (IAPB), Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) un Biodaudzveidības kredītu alianses (BCA) iniciatīvās;

30.

mudina dalībvalstis dabas kredītu mehānismus attiecīgā gadījumā integrēt savās valsts un reģionālajās/vietējās vides un klimata stratēģijās un veidot tehniskās, administratīvās un profesionālās spējas, kas vajadzīgas, lai atbalstītu vietējās un reģionālās pašvaldības šo shēmu īstenošanā;

31.

iesaka ar dabas kredītu shēmām atbalstīt efektīvu privātā un publiskā sektora sadarbību, vienlaikus nodrošinot, ka tām arī turpmāk piemēro stingru publisku pārraudzību, ko veic neatkarīgas vides aizsardzības iestādes reģionālā/vietējā vai valsts līmenī, tostarp izmantojot sertifikāciju, reģistrus, publiski pieejamus datus par katra projekta metodiku, īstenošanu un ietekmi, kā arī publiskas un akadēmiskas pārskatīšanas iespēju; ir būtiski izveidot atbilstošu finansiālu atlīdzību un stimulēšanas mehānismus visām ieinteresētajām personām, tai skaitā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un mazākiem dalībniekiem, piemēram, nevalstiskajām organizācijām, zemes īpašniekiem, zemes pārvaldniekiem, zvejniekiem, mežsaimniekiem, lauksaimniekiem un citiem MVU, kā arī vietējiem iedzīvotājiem, kuru līdzdalībai var būt būtiska nozīme, lai palielinātu darbības mērogu un nodrošinātu teritoriālu taisnīgumu;

32.

ierosina, ka dabas kredītu sistēmai būtu jāatbalsta programmas, projekti vai darbības, kas atbilst valsts vai reģionālajām stratēģijām, kuru mērķis ir īstenot un ieviest Natura 2000 tīklu. Konkrēti, ar kredītiem prioritārā kārtā būtu jāatbalsta prioritārās rīcības plānos noteiktās aizsardzības, regulēšanas, uzraudzības, apmācības un popularizēšanas darbības, kas reģionālā vai valsts līmenī apzina prioritātes un darbības, kuras vajadzīgas, lai sasniegtu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķus;

33.

mudina dabas kredītu sistēmās iekļaut izglītošanas un vidiskuma izpratnes veidošanas dimensiju, lai veicinātu sabiedrības videspratību un līdzatbildības kultūru biodaudzveidības aizsardzībā, it īpaši jauniešu, izglītības centru un kopienas dalībnieku vidū;

34.

ierosina vismazāk aizsargātajās teritorijās, piemēram, tālākajos reģionos, dabas kredītu mehānismus pielāgot konkrētiem reālajiem apstākļiem, kuriem raksturīga mazāka teritoriālā platība un liela antropogēnā slodze uz to unikālajām ekosistēmām. Tas attaisno šādām teritorijām pielāgotu kredīta metožu izstrādi, kuras atzīst to Eiropas Savienībā un pasaulē unikālo ekosistēmu vienreizīgo un neaizstājamo vērtību;

35.

ierosina vietējām un reģionālajām pašvaldībām dot iespēju izveidot pašām savus dabas kredītu fondus un pakāpeniski paplašināt dabas kredītu shēmas, izveidojot sistēmu, kas pati ģenerē resursus un sadala ieguvumus, taisnīgu daļu no tiem piešķirot vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

36.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām darboties kā aktīvām dabas kredītu mehānismu pārvaldītājām – vai nu kā dabas kredītu izdevējām (pasākumu īstenošanai), vai kā projektu koordinācijas platformām un starpniekiem starp investoriem un īstenošanas dalībniekiem;

37.

atzīmē, ka daudziem ES reģioniem un pilsētām jau ir pieredze ar ekosistēmās balstītiem projektiem, ko atbalsta tādas programmas kā LIFE, “Apvārsnis” un pārrobežu mehānismi, piemēram, Interreg, kas ir pamats, lai vajadzības gadījumā to pārveidotu par kredītos balstītu sistēmu; uzsver, ka šīs programmas ir jāsaglabā un būtu jārada sinerģijas, nepieļaujot dublēšanos ar dabas kredītu shēmu; publiskajam finansējumam arī turpmāk vajadzētu būt stabilam, un dabas kredītiem būtu jākalpo par papildu finansējuma avotu, neaizstājot pašreizējo ES atbalstu biodaudzveidības aizsardzībai un atjaunošanai; tāpēc pauž dziļas bažas par to, ka pašreizējos Eiropas Komisijas priekšlikumos par DFS 2028.–2034. gadam nav saglabāta LIFE programma, un aicina izveidot īpašu vismaz līdzvērtīga apjoma instrumentu, kas ļautu tieši finansēt vietējās un reģionālās pašvaldības vides problēmu risināšanā;

38.

ierosina, ka dabas kredītu izmēģinājuma projektiem jānodrošina iespēja iegūt reālu pieredzi par to, kā šie kredīti varētu veicināt dabas saglabāšanu dažādos reģionālos kontekstos. Tiem būtu jāaptver gan reģioni un pilsētas, kas cieš no īpašas vides degradācijas un kur dabas atjaunošana var sniegt vistiešākos sinerģiskos ieguvumus sabiedrības veselībai, ekonomikai un iedzīvotāju dzīves kvalitātei, gan citi piemēri, lai nodrošinātu holistisku pieeju dabas kredītu potenciāla attīstīšanai; viens no piemēriem ir iniciatīvas Košices reģionā Slovākijā (meža ekosistēmu atjaunošana un ūdens aizture urbanizētās teritorijās), Bavārijā Vācijā (mitrāju un palieņu atjaunošanas projekti) un Nīderlandē (ūdens aiztures un ainavu atjaunošanas programma “Telpa upei”);

Dabas kredītu integritātes principi

39.

uzsver, ka dabas kredītiem ir jāpapildina standarta valsts dabas aizsardzības pasākumi un tie nedrīkst vājināt ES tiesību aktus vides jomā, un tiem ir jābūt saskaņotiem ar esošajām vides un attīstības stratēģijām vietējā un reģionālā līmenī un jāstiprina to īstenošana, šajā nolūkā izmantojot pietiekamas plānošanas, īstenošanas un rezultātu pārbaudes spējas;

40.

iesaka dabas kredītu satvara izstrādē iekļaut paaudžu vienlīdzības principu, nodrošinot, ka pašreizējie lēmumi neapdraud nākamās paaudzes;

41.

aicina izmantot kredītus, lai atbalstītu papildu ekoloģiskos pasākumus, tostarp ekoloģiskas saglabāšanas un atjaunošanas darbības (aktīvas vai pasīvas), ja pastāv reāls dabas mantojuma degradācijas un/vai zaudējuma risks un ar atsauces scenāriju tiek pierādīts uzlabojums salīdzinājumā ar situāciju bez dabas kredītu finansētiem pasākumiem, un kuru ieguvumi ir kvantificējami, izmantojot atzītu biodaudzveidības parametru vai rādītāju, un pārbaudāmi saskaņā ar starptautiski atzītām sertifikācijas metodēm un piešķirami tikai tad, ja pastāv pierādāma pozitīva ietekme; kredīti būtu jāpiešķir uz ex-post pamata, lai novērstu zaļmaldināšanas risku, saskaņā ar seku mazināšanas un biodaudzveidības neto pieauguma principu; uzsver, ka dabas aizsardzībai un atjaunošanai arī turpmāk jābūt seku mazināšanas hierarhijas stūrakmenim; norāda, ka, lai gan biodaudzveidības neto pieaugums ir būtisks mērķis, tā piemērošana nedrīkst kļūt par attaisnojumu iepriekšējai degradācijai vai kompensēšanas praksei;

42.

uzskata, ka atbilstoši ES publiskie līdzekļi arī turpmāk ir jāpiešķir sadarbīgai īstenošanai. Dabas kredīti var būt vērtīgs ieguldījums dabas aizsardzībā, lai finansētu brīvprātīgus pasākumus, kas pārsniedz ES dabas aizsardzības prasības un citus dalībvalstu tiesību aktus dabas aizsardzības jomā. Tomēr juridiski saistoši uzdevumi ir jāatbalsta ar publiskiem līdzekļiem, jo tikai tādā veidā var nodrošināt plānošanas noteiktību un uzticamību;

43.

atzīst, ka dabas kredīti un oglekļa kredīti gan var kopīgi sekmēt vides mērķu sasniegšanu, tomēr ir svarīgi tos konceptuāli un funkcionāli nošķirt; sinerģija starp tiem ir vēlama, ja vides ieguvumi tiek uzkrāti pārredzamā veidā, taču RK brīdina, ka tos nedrīkst uzskatīt par savstarpēji aizvietojamiem, jo tas varētu kaitēt konkrētiem dabas aizsardzības mērķiem; turklāt atšķirībā no oglekļa kredītiem, kuriem, lai tos uzskatītu par likumīgiem, ir jārada papildināmība, dabas kredītiem būtu jāapbalvo arī ekosistēmu saglabāšana un labas prakses turpināšana;

44.

uzsver, ka dabas kredītiem būtu jākalpo nevis kā kompensācijas mehānismam, bet gan kā instrumentam, kas nodrošina pozitīvu ekoloģisko ieguldījumu, kura mērķis ir radīt biodaudzveidības neto pieaugumu, kas tiek konstatēts, izmantojot atzītus rādītājus;

45.

norāda, ka jebkurš videi nodarītā kaitējuma salīdzinājums ar kompensāciju ir zinātniski ierobežots, tāpēc kredītu sistēmai galvenokārt būtu jākalpo par instrumentu, kas atbalsta vides saglabāšanu un atjaunošanu, nevis par vides iznīcināšanas kompensācijas līdzekli;

46.

aicina, lai kredītu shēmas būtu stingri balstītas uz rezultātiem un to pamatā būtu uzraudzības, ziņošanas un pārbaudes procedūras atbilstoši standartiem, kurus var saskaņot ar starptautiskām iniciatīvām, piemēram, IAPB, WEF vai BCA, un lai minētās procedūras būtu samērīgas ar projekta apjomu, mērķiem un riskiem, neradot nesamērīgu administratīvo un ekonomisko slogu;

47.

uzskata, ka ir svarīgi, lai radītie kredīti atspoguļotu veiktos pasākumus (piemēram, mitrāju atjaunošana, vietējo mežu stādīšana, zemes apsaimniekošanas izmaiņas, meža kopšanas pasākumus), ņemot vērā ekoloģiskās vajadzības, ekonomiskās attīstības līmeni, uzraudzības un pārbaudes datu pieejamību un kredīta ilgtermiņa ilgtspējas novērtējumu, lai atvieglotu sadarbspēju un tirgus attīstību;

48.

uzsver, ka dabas kredītu shēmām būtu jāizvairās no tādu ierobežojumu noteikšanas, kas izraisa lauksaimniecības vai mežsaimniecības produktivitātes zudumu, un tā vietā būtu jāstimulē prakse, kas biodaudzveidības saglabāšanu un atjaunošanu apvieno ar ilgtspējīgu zemes izmantošanu, paverot iespējas radīt jaunus ienākumus;

49.

iesaka izvērtēt dabas kredītu projektu iespējamo ietekmi uz pārtikas nodrošinājumu, vienlīdzīgu piekļuvi ūdenim un reģionālo uztursuverenitāti, izvairoties no ražošanas pārvietošanas, kas kaitētu vietējām kopienām vai mazajiem ražotājiem;

50.

iesaka izveidot taisnīgus mehānismus ieguvumu sadalei no kredītu pārdošanas, it īpaši projektos, kuros iesaistītas daudzas ieinteresētās personas un ilgtermiņa vides ilgtspēja, piemēram, izmantojot ilgtermiņa līgumus vai servitūtus un, kur vien iespējams, veicinot mazo un vidējo uzņēmumu līdzdalību;

51.

ierosina Eiropas tiesiskajā regulējumā attiecībā uz dabas kredītiem iekļaut ieguvumu vienlīdzīgu sadali un prioritāru uzmanību neaizsargātām kopienām;

52.

uzsver, ka nākotnē varētu izpētīt dabas kredītu sekundārā tirgus rašanos, ja vien tas kopumā nevājina biodaudzveidību Eiropas Savienībā, nekaitē uzsvaram uz reģioniem, nerada finanšu spekulācijas vai nemazina esošos biodaudzveidības pasākumus Eiropas Savienībā; tāpēc ierosina, ka sekundāro tirdzniecību varētu ierobežot līdz noteiktai kredītu daļai no kopējā izsniegto vienību skaita; aicina ieviest mehānismus, kas ierobežotu iespēju tirgot kredītus tikai nolūkā izpildīt saistības vides jomā, un ierosina izveidot neatkarīgu uzraudzības iestādi, kas uzraudzītu kredītu plūsmas, pārbaudītu to faktisko ekoloģisko vērtību un nodrošinātu sistēmas pārredzamību sabiedrības interesēs un shēmas vispārējo uzticamību;

53.

pauž gatavību sadarboties un, iesaistoties jaunā ES ekspertu grupā dabas kredītu jautājumos, aktīvi sniegt ieguldījumu ES politikas izstrādē attiecībā uz dabas kredītu shēmām, piedāvājot savu zinātību un teritoriālo dalībnieku tīklu, un iesaka šādas shēmas kā vienu no iespējamiem ES vides pārveides pīlāriem.