—

atcelt izpilddirektores 2024. gada 15. novembra lēmumu izbeigt prasītāja darba līgumu;

—

piespriest Eiropolam samaksāt prasītājam provizorisku summu viena eiro apmērā, ko var palielināt tiesvedības gaitā, kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Prasītājs uzskata, ka atlaišana no darba esot tikusi pamatota ar kļūdainu faktu interpretāciju. Viņš norāda, ka viņa viedoklis par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veikto izmeklēšanu esot bijis pamatots un ka neesot pierādījumu par nepārprotamu datu aizsardzības pārkāpumu. Viņš arī norāda uz pierādījumu sagrozīšanu un to, ka viņš neesot bijis iesaistīts Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) paziņošanas procedūrā un ka lietas materiāli esot prettiesiski kvalificēti par “sensitīviem datiem”.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērotas tiesības uz labu pārvaldību un objektivitāti. Prasītājs uzskata, ka izmeklēšanas procedūra saistībā ar liecinieku atlasi, ņemot vērā izmeklētāju objektīvos interešu konfliktus, izpilddirektores iejaukšanos, kuru personīgi skāra viņas lietas materiālu pazušana, un, visbeidzot, mēģinājumu novērst atbildību, esot bijusi neobjektīva.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērotas tiesības uz aizstāvību. Prasītājs norāda, ka viņa piekļuve lietas materiāliem esot bijusi ierobežota un neesot pierādīta, ka neesot ievērotas Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantā garantētās tiesības un ka disciplinārsods, neievērojot disciplinārlietu, esot slēpts aiz atlaišanas no darba.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts samērīguma princips. Prasītājs norāda, ka par atsevišķu, izņēmuma un kolektīvajā atbildībā ietilpstošu gadījumu pēc aptuveni divdesmit nostrādātajiem darba gadiem, esot piemērots galējais atlaišanas sods, neņemot vērā nekādus atbildību mīkstinošus apstākļus.