|
Eiropas Savienības |
LV C sērija |
|
C/2025/4184 |
4.8.2025 |
Prasība, kas celta 2025. gada 18. jūnijā – Pro.Loca.Tur./Padome
(Lieta T-393/25)
(C/2025/4184)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Associazione proprietari alloggi dati in locazione turistica (Pro.Loca.Tur.) (Milāna, Itālija) (pārstāvji: A. de Moncuit de Boiscuillé un C. Worms, advokāti)
Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
|
— |
atcelt Padomes Direktīvas (ES) 2025/516 (2025. gada 11. marts), ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz PVN noteikumiem digitālajā laikmetā, 3. panta 1. punktu, ciktāl ar to Direktīvā 2006/112/EK iekļauts 28.a panta 1. punkts; |
|
— |
atcelt Padomes Direktīvas (ES) 2025/516 (2025. gada 11. marts), ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz PVN noteikumiem digitālajā laikmetā, 3. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ciktāl ar to groza Direktīvas 2006/112/EK 135. panta 2. punktu, pēc pirmās daļas iekļaujot daļu, kurā noteikts, ka STR pakalpojumiem ir līdzīga funkcija kā viesnīcu nozarē; |
|
— |
atcelt Īstenošanas regulas (ES) 2025/518 (2025. gada 11. marts), ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011, 1. panta 8. punktu, ciktāl ar to groza Īstenošanas regulas (ES) 282/2011 30. pantu, iekļaujot tajā jaunu 2. daļu (turpmāk tekstā – “apstrīdētās normas”); |
|
— |
piespriest Eiropas Savienības Padomei segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus.
|
1. |
Pirmais pamats ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā – apstrīdētās normas esot balstītas uz vairākiem nepareiziem pieņēmumiem, konkrēti, ka starp izmitināšanas vietu īstermiņa īres pakalpojumu nozari (“STR”) un viesnīcu nozari pastāv tieša konkurence un “konkurences izkropļojums”, kā arī uz neuzticamiem datiem un nepamatotiem apgalvojumiem. |
|
2. |
Otrais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu – ar apstrīdētajām normām esot noteikti nesamērīgi pasākumi, lai gan tos pašus mērķus esot iespējams sasniegt ar mazāk apgrūtinošiem pasākumiem. Domājamā pakalpojumu sniedzēja režīms radīšot nelabvēlīgu situāciju STR nozarei. |
|
3. |
Trešais pamats ir par nodokļu neitralitātes un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu – apstrīdētās normas radot nevienlīdzīgu PVN attieksmi starp salīdzināmiem un nesalīdzināmiem pakalpojumiem un diskriminē pārdošanas kanālus un saimnieciskās darbības subjektus. |
|
4. |
Ceturtais pamats ir par tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu – apstrīdētajās normās neesot precizēti vairāki jautājumi par to konkrētu piemērošanu, un tās tikšot atšķirīgi īstenotas dalībvalstīs. |
|
5. |
Piektais pamats ir par dalībvalstu fiskālās autonomijas un subsidiaritātes principa pārkāpumu – ar apstrīdētajām normām esot noteikts saskaņots PVN režīms jautājumos, kurus būtu labāk risināt valstu līmenī, neizrādot vajadzību pēc rīcības Savienības līmenī. |
|
6. |
Sestais pamats ir par darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu pārkāpumu – ar apstrīdētajām normām esot noteikts regulatīvs un finansiāls slogs, kas apdraud mazo saimnieciskās darbības subjektu ekonomisko dzīvotspēju, radot Hartas 16. un 17. panta pārkāpumu. |
|
7. |
Septītais pamats ir par to, ka Padome, iekļaujot “veicināšanas pakalpojumu” definīciju Īstenošanas regulā 282/2011, nevis Direktīvā 2006/112/EK, esot pārsniegusi savas īstenošanas pilnvaras, kas atbilstoši LESD 291. panta 2. punktam tai piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 397. pantu. |
ELI: http://data.europa.eu/eli/C/2025/4184/oj
ISSN 1977-0952 (electronic edition)