1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) “par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK” (1), 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz reglamentētu sarunu procedūru, ko uzrauga administratīva iestāde, kuras lēmumus var pārsūdzēt tiesā un kura var noteikt pienākumu maksāt atlīdzību preses izdevējiem par to izdevumu izmantošanu tiešsaistē neatkarīgi no tā, vai šos izdevumus tiešsaistē ir ievietojuši paši preses izdevēji?

2)

Vai iepriekš minētās Direktīvas 2019/790 15. pants, lasot to kopsakarā ar Savienības Pamattiesību hartas 16., 20. un 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam uzliek vienpusēju, nesavstarpēju pienākumu sniegt preses izdevējiem informāciju, it īpaši konfidenciālu informāciju par preses izdevumu izmantošanu arī tad, ja preses izdevēji preses izdevumus tiešsaistē ir ievietojuši paši, un neņemot vērā preses izdevēju peļņu vai ieguldījumu atgūšanas līmeni par savu preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē iepriekš minētā pakalpojumu sniedzēja piedāvātajās platformās, un neparedzot garantijas, ka attiecīgā konfidenciālā informācija tiks saglabāta saskaņā ar iepriekš minētā pakalpojumu sniedzēja izvirzītajiem nosacījumiem?

3)

Vai iepriekš minētās Direktīvas (ES) 2019/790 15. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16., 20. un 21. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) “par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū” (2), ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem ar katru preses izdevēju ir jānoslēdz līgumi par to preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, tostarp pienākumu maksāt atlīdzību par preses publikāciju izmantošanu tiešsaistē neatkarīgi no tā, vai attiecīgos izdevumus tiešsaistē ir ievietojuši paši preses izdevēji, un kas attiecas uz visiem preses izdevumiem, neatkarīgi no tā, vai to saturs ir aizsargāts ar autortiesībām un vai lietotāji var piekļūt visam izdevumu saturam vai tikai to izvilkumiem, un kas nosaka pienākumu rūpīgi uzraudzīt saturu, kuru platformā ir publicējuši lietotāji?

4)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), “ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (kodificēta redakcija)” (3) 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, ar ko autoriem un izpildītājiem paredz obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, ja viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam, un ja tās var īstenot tikai ar obligātā tiesību kolektīvās pārvaldības starpniecību, ir uzskatāms par “tehnisko noteikumu”, kura projekts iepriekš jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Direktīvas (ES) 2015/1535 5. panta 1. punkta pirmo daļu? Vai attiecīgā gadījumā ir piemērojams šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums no paziņošanas pienākuma?

5)

Vai iepriekš minētās Direktīvas 2019/790 17. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) “par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā” (4) 3. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, un ar ko paredz, ka šīs tiesības uz atlīdzību var īstenot tikai ar obligāta tiesību kolektīvās pārvaldības mehānisma palīdzību, it īpaši, ja publiskošanas tiesības jau ir licencētas iepriekš minētajam pakalpojumu sniedzējam?

6)

Vai iepriekš minētās Direktīvas 2019/790 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, un ar ko paredz, ka šīs tiesības uz atlīdzību var īstenot tikai ar obligāta tiesību kolektīvās pārvaldības mehānisma palīdzību, it īpaši, ja publiskošanas tiesības jau ir licencētas iepriekš minētajam pakalpojumu sniedzējam?

7)

Vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko bez pārejas perioda autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, un ar ko paredz, ka šīs tiesības uz atlīdzību var īstenot tikai ar obligāta kolektīvās tiesību pārvaldības mehānisma palīdzību, it īpaši tad, ja publiskošanas tiesības ir licencētas iepriekš minētajam pakalpojumu sniedzējam?

8)

Vai Savienības Pamattiesību hartas 16. pants, lasot to kopā ar 20. un 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, un ar ko paredz, ka šīs tiesības uz atlīdzību var īstenot tikai ar obligāta kolektīvās tiesību pārvaldības mehānisma palīdzību?

9)

Vai iepriekš minētās Direktīvas (ES) 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesību norma, ar ko skaņdarbu vai audiovizuālo darbu autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši straumēšanas pakalpojumu sniedzējam, ir “tehniskais noteikums”, proti, “noteikums par pakalpojumiem”, šīs tiesību normas izpratnē, kura projekts iepriekš jāpaziņo Eiropas Komisijai saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmo daļu, un vai attiecīgā gadījumā ir piemērojams izņēmums no paziņošanas prasības, kas paredzēts minētās direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā?

Saistībā ar šo jautājumu ar “straumēšanas pakalpojumu sniedzēju” ir jāsaprot informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kuram vismaz viens no galvenajiem mērķiem ir peļņas gūšanas nolūkā piedāvāt ievērojamu daudzumu skaņdarbu vai audiovizuālu darbu, kas ir aizsargāti ar autortiesībām vai blakustiesībām, un kura lietotājiem ir tiesības piekļūt minētajiem darbiem no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā, saprotot, ka šie lietotāji nevar iegūt skatītā darba pastāvīgu kopiju un ka pakalpojuma sniedzējam ir redakcionāla atbildība par pakalpojuma piedāvājumu un organizāciju, tostarp par attiecīgo darbu organizāciju, klasifikāciju un popularizēšanu.

10)

Vai iepriekš minētās Direktīvas (ES) 2019/790 18. pants, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 20. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko skaņdarbu un audiovizuālo darbu autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši straumēšanas pakalpojumu sniedzējam iepriekš minētajā izpratnē, it īpaši tad, ja publiskošanas tiesības ir licencētas iepriekš minētajam pakalpojumu sniedzējam?

11)

Vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko skaņdarbu un audiovizuālo darbu autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši straumēšanas pakalpojumu sniedzējam iepriekš minētajā izpratnē, it īpaši tad, ja publiskošanas tiesības ir licencētas iepriekš minētajam pakalpojumu sniedzējam?

12)

Vai Savienības Pamattiesību hartas 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko skaņdarbu un audiovizuālo darbu autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši straumēšanas pakalpojumu sniedzējam iepriekš minētajā izpratnē, it īpaši tad, ja publiskošanas tiesības ir licencētas iepriekš minētajam pakalpojumu sniedzējam?

13)

Vai iepriekš minētās Direktīvas 2001/29/EK 3. pants un 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko skaņdarbu un audiovizuālo darbu autoriem un izpildītājiem ir piešķirtas obligātas, neatsavināmas un nenododamas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kad viņi savas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu ir nodevuši straumēšanas pakalpojumu sniedzējam iepriekš minētajā izpratnē, it īpaši tad, ja publiskošanas tiesības ir licencētas iepriekš minētajam pakalpojumu sniedzējam?