Apelācijas sūdzība, ko 2024. gada 11. decembrī Silgan Holdings Inc., Silgan Holdings Austria GmbH, Silgan International Holdings BV, Silgan Metal Packaging Distribution GmbH un Silgan White Cap Manufacturing GmbH iesniegušas par Vispārējās tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 2. oktobra spriedumu lietā T-589/22 Silgan Holdings u.c./Komisija

(Lieta C-845/24 P)

(C/2025/539)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Silgan Holdings Inc., Silgan Holdings Austria GmbH, Silgan International Holdings BV, Silgan Metal Packaging Distribution GmbH, Silgan White Cap Manufacturing GmbH (pārstāvji: D. Seeliger, Y.-K. Gürer, E. Venot, R. Grafunder, H. Wollmann, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika, Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt Vispārējās tiesas 2024. gada 2. oktobra spriedumu lietā T-589/22 Silgan Holdings u.c./Komisija, ciktāl ar to noraidīta to prasība;

—	atcelt Komisijas 2022. gada 12. jūlija Lēmumu C(2022) 4761 final (lieta AT.40522 – Metal Packaging, sākotnēji – “ Pandora ”) (1);

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Tiesā un Vispārējā tiesā.

Apelācijas sūdzības pamati un būtiskie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza piecus pamatus savas apelācijas sūdzības pamatošanai.

Pirmkārt, tās apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 33. un nākamajos punktos un it īpaši 39. un 40. punktā ir kļūdaini interpretēts un piemērots LES 5. pantā nostiprinātais subsidiaritātes princips. Ja valsts konkurences iestāde jau darbojas kādā lietā un tās procedūra turklāt jau ir tālākā stadijā, Eiropas Komisija no savas puses drīkstot uzsākt procedūru un pārņemt izmeklēšanu tikai tad, ja to var pamatot ar primārajās tiesībās nostiprināto subsidiaritātes principu. Tāpēc Vispārējai tiesai esot bijis šaurāk jāinterpretē Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2) 11. panta 6. punktu saskaņā ar subsidiaritātes principu vai – pakārtoti – subsidiaritātes principa pārkāpuma dēļ tas jāatzīst par nepiemērojamu. Tādējādi Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, ka Komisija, uzsākot procedūru, ir pārkāpusi subsidiaritātes principu.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 49. un nākamajos pantos un it īpaši 66. pantā ir kļūdaini interpretēts un piemērots varas ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums. Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai Komisijai tiešām bija jāuzsāk procedūra, lai efektīvi nodrošinātu Savienības konkurences tiesību īstenošanu. Pēc tam Vispārējai tiesai tas esot bijis jānoliedz un tāpēc jānospriež, ka Komisija, uzsākdama procedūru, ir ļaunprātīgi izmantojusi savu varu un turklāt pārkāpusi varas dalīšanas un likumā noteiktas tiesu varas principus.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 69. un nākamajos punktos un it īpaši 78. punktā tā ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi samērīguma principu. Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai Komisijai tiešām bija jāuzsāk procedūra, lai nodrošinātu Savienības konkurences tiesību efektīvu īstenošanu, un pēc tam – tas jānoliedz. Tālāk Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, ka Komisijas veiktā izmeklēšanas pārņemšana, ņemot vērā lietas apstākļus, ir notikusi pārāk vēlu, lai tas atbilstu samērīguma principam. Pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka apgalvotās tā priekšrocības, ka Komisija pārņēma izmeklēšanu, nav samērīgas ar kaitējumu, kas tika nodarīts Silgan.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 105. un 106. punktā ir kļūdaini interpretēts un piemērots princips, ka pārvaldei ir saistoši pašas pieņemtie lēmumi. Vispārējā tiesa 105. punktā esot kļūdaini secinājusi, ka nav pierādīts, ka Komisija būtu izvairījusies no izziņošanas tīmeklī (3). Tā vietā Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka vēlākas lietu pārdalīšanas nosacījumi saskaņā ar šo paziņojumu – arī ņemot vērā tā 18., 19. un 54. punktu – nav izpildīti, un ka turklāt Komisija ir uzsākusi procedūru novēloti, lai izpildītu minētā paziņojuma prasības.

Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas visbeidzot apgalvo, ka ir kļūdaini interpretēta un piemērota prasība norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta 2. punktam. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. un nākamajos pantos un it īpaši 65. pantā esot nepareizi balstījusies uz to, ka Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu strīdīgajā lēmumā. Ar vienkāršo norādi strīdīgajā lēmumā, ka procedūra ir sākta, pamatojoties uz Bundeskartellamt (Federālā konkurences iestāde) pieprasījumu, nepietiekot. Izvērtējot, vai tas, ka Komisija uzsāka procedūru, ir likumīgi, šajā gadījumā nozīme ir nevis tam, vai Federālā konkurences iestāde pieprasīja Komisijai pārņemt izmeklēšanu, bet drīzāk tam, kāpēc Komisija izpildīja šo prasību.

---

(1)  Kopsavilkums OV 2023, C 57, 5. lpp.

(2)  Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

(3)  Komisijas Paziņojums par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā (OV 2004, C 101, 43. lpp.).