Apelācijas sūdzība, ko 2024. gada 5. septembrī PB iesniedzis par Vispārējās tiesas (desmitā palāta) 2024. gada 26. jūnija spriedumu lietā T-789/22 PB/VNV

(Lieta C-582/24 P)

(C/2025/375)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: PB (pārstāvis: N. de Montigny, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

—	apmierināt apelācijas sūdzību un atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 26. jūnija spriedumu (T-789/22; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”; ECLI:EU:T:2024:426);

—

izskatīt lietu un, to darot, Vispārējai tiesai:

—	atcelt 2022. gada 15. februāra lēmumu;

—	ciktāl nepieciešams, atcelt 2022. gada 6. septembra lēmumu noraidīt sūdzību;

—	piespriest atbildētājai samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējam zaudējumu atlīdzību 50 000 EUR apmērā.

—	piespriest atbildētajai apelācijas instancē atlīdzināt izdevumus, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam radušies šajā tiesvedībā un tiesvedībā pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ir pieļauts pārskatāmības un objektivitātes principu pārkāpums, un norāda, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vairākas piemērojamās juridiskās koncepcijas un regulatīvās prasības. Vispārējā tiesa esot sajaukusi un kļūdaini piemērojusi Regulas (ES) Nr. 806/2014 (1) 43., 49., 50., 53., 55. un 56. pantā noteiktos principus, kas esot ietekmējis tās argumentāciju attiecībā uz to, ka nav nekādu pakļautības attiecību starp attiecīgo personu un VNV darbiniekiem, un no tā izrietošo objektīvo neobjektivitāti vai arī attiecībā uz individuālo aizsardzības pasākumu, lēmuma, ar ko izveido IPNDL tabulas, vai arī individuālu lēmumu attiecībā uz prasītāju pastāvēšanu.

Turklāt Vispārējā tiesa esot kļūdaini apvērsusi objektivitātes un to baiļu leģitimitātes pierādīšanas pienākumu, ko izvirzīja prasītājs un kas pamato pietiekamas objektīvas neobjektivitātes esamību. Sagrozot lietas elementus un lemjot ultra petita, Vispārējā tiesa pret prasītāju esot izvirzījusi argumentu, ka atbilstības nodaļas vadītāja viņa sūdzības saturu esot uzzinājusi no viņa. Vispārējā tiesa esot kļūdaini novērtējusi administrācijai esošā pārskatāmības pienākuma tvērumu.

Tas, ka Vispārējā tiesa esot noliegusi, ka administrācijas vadītājs būtu pieļāvis jebkādu kļūdu, esot kļūdaini un tas noticis, neņemot vērā prasītāja iesniegtos argumentus par diskrētuma, minimizēšanas, piesardzības, labas pārvaldības un konfidencialitātes pienākumu pārkāpumu.

Turklāt Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulu (ES) 2018/1725 (2), noraidot prasītāja argumentāciju par viņa sūdzības konfidencialitātes pārkāpumu, kas pamatots ar to, ka viņa personas dati neatļautā veidā izplatīti ļoti plašam personu lokam, uzskatīdama, ka VNV pamatoti iebildusi par to, ka prasītājs iepriekš nebija iesniedzis sūdzību Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam (EDAU), lai gan regulas 63. un 68. pantā nav prasīts iesniegt sūdzību EDAU, ja VNV kontrolieris ir atzinis pārkāpumu. Tātad Vispārējā tiesa esot kļūdaini samazinājusi konfidencialitātes pienākuma pārkāpuma tvērumu, kvalificēdama to par personas datu pārkāpumu.

Vispārējā tiesa esot piemērojusi šos pašus vispārīgos vērtējumus atbilstoši apgalvoti adekvātajai administrācijas reakcijai šajā lietā, neņemdama vērā administrācijas pienākumu, kad tā saņem sūdzību par psiholoģisku vardarbību, vērtējumu un tvērumu, proti, veikt konkrētu vērtējumu, balstoties uz izskatāmās lietas apstākļiem. Šis vērtējums, kas izslēdz jebkādu atsevišķu lietas novērtēšanu, tātad pārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu, kas precizēts Regulas 2018/1725 24. pantā un kas prasa attiecīgajā lietā analizēt katru situāciju, kas atšķiras de facto un de iure.

Turklāt, pārkāpdama pienākumu tikt uzklausītam un konkrēti nepārbaudīdama, kādā veidā īstenots lēmumu pieņemšanas process, Vispārējā tiesa esot izslēgusi to, ka struktūra, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus (SPDL), varētu būt izdarījusi jebkādu tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, nepārbaudot, vai šī ieceltā SPDL tiešām pārbaudījusi prasītāja iesniegtos apsvērumus.

Galu galā Vispārējā tiesa, pārkāpjot VNV Lēmuma SRB/PS/2017/11 (3) 4.2. un 4.3. punktu, kā arī pārkāpjot to procesuālo garantiju efektivitāti, kas administrācijai jānodrošina saistībā ar sūdzību par psiholoģisku vardarbību, kļūdaini esot uzskatījusi, ka VNV ir sniegusi pietiekamas garantijas prasītājam, lai viņam ļautu mēģināt pierādīt savus apgalvojumus ar liecinieku liecībām.

Otrkārt, prasītājs izvirza Vispārējās tiesas tiesību kļūdu, ko tā pieļāvusi, analizējot prasītāja pamatu par administrācijas pieļautu kļūdu vērtējumā, pārbaudot viņa sūdzību, un tā nepietiekamo pierādījuma spēku, lai pamatotu administrācijas izmeklēšanas uzsākšanu. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā prasītāja aprakstītos apstākļus un palielinājusi pierādīšanas pienākumu, kāds ir sūdzības iesniedzējam analīzes stadijā pirms administratīvas izmeklēšanas, un visādā ziņā samazinājusi administrācijas pienākuma sniegt palīdzību tvērumu tik jutīgā kontekstā kā sūdzība, kas iesniegta pret personu, kurai ir SPDL pilnvaras pret visu VNV personālu.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi prasītāja prasījumus attiecībā uz zaudējumu atlīdzību pilnībā tāpēc, ka noraidīti atcelšanas prasījumi, neņemot vērā tiesību saņemt zaudējumu atlīdzību saistībā ar tādām nelikumībām īstenošanas procedūrā, lai nonāktu pie apstrīdētā lēmuma, par kurām ziņojis prasītājs, bet kuras tomēr nevar nozīmēt lēmuma atcelšanu. Tādējādi tā nav lēmusi par pieteikumu par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no konfidencialitātes pienākuma pārkāpuma, saistībā ar ko, vismaz, konfidencialitātes pārkāpumu atzinusi VNV un otrais pārkāpums pierādīts ar lietas materiāliem.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV 2018, L 295, 39. lpp.).

(3) VNV Lēmums SRB/PS/2017/11 (2017. gada 29. novembris) par VNV politiku personas cieņas aizsardzībai un personas aizskaršanas un seksuālas uzmākšanās gadījumu novēršanai.