—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats ir saistīts ar tiesību piekļūt dokumentiem pārkāpumu [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (2) 9. panta 1. punkts], pieņemot Parlamenta 2024. gada 14. augusta lēmumu (Nr. 2023-0337C), ar kuru daļēji noraidīts prasītājas iesniegtais atkārtotais pieteikums par piekļuvi Eiropas Parlamenta dokumentiem par piemaksām šīs iestādes locekļiem.

—

Pārredzamības trūkums: Parlaments atteicās sniegt precīzu informāciju par konkrētu deputātu izdevumiem un darbībām, tādējādi padarot par neiespējamu prasītājai, kura darbojas kā “sabiedrības sargsuns”, veikt efektīvu pārbaudi pār publisko līdzekļu izlietojumu. To datu kopums, kuri tika nodoti prasītājas ekskluzīvā rīcībā, nav tāds informācijas avots, kas padarītu par iespējamu objektīvu un publisku pārbaudi pār to, vai attiecīgie deputāti publiskos līdzekļus izlietojuši efektīvi.

—

Deputātu individuālā atbildība: deputāti ir personiski atbildīgi par publisko līdzekļu pārvaldīšanu. Atsakoties publiskot konkrētus datus, Parlaments padarīja par neiespējamu viņu darbības un izdevumu efektīvu pārbaudi.

—

Sasniedzamā mērķa īstenošanai nepieciešami konkrēti dati: lai varētu izvērtēt deputātu izdevumu racionalitāti un darbības efektivitāti, nepieciešami konkrēti dati, kurus nevar aizstāt ne ar vispārīgu publiskoto datu uzskaitījumu, ne arī ar norādi uz vispārēju regulējumu attiecībā uz jebkādām teorētiskām iespējamībām par šo publisko līdzekļu izlietojumu.

2.

Otrais pamats ir saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu un Savienības iestāžu pienākuma norādīt skaidru un pārbaudāmu savu lēmumu pamatojumu atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantam neizpildi.

—

Lēmuma pamatojuma neesamība: Parlaments nav paskaidrojis, tieši kādā veidā datu publiskošana varētu apdraudēt deputātu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Norādes uz riskiem bija vispārīgas un hipotētiskas, kas ir pretrunā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai (2015. gada 15. jūlija spriedums Dennekamp/Parlaments, T-115/13, EU:T:2015:497).

—

Samērīguma nepietiekama ņemšana vērā: Parlaments nav izvērtējis samērīgumu, izsverot privātās dzīves neaizskaramību un sabiedrības intereses uz pārskatāmību. Prasītāja apgalvo, ka sabiedrības intereses prevalē pār hipotētiskiem riskiem par to deputātu privātās dzīves aizskaršanu, uz kuriem dati attiecas.