Apelācijas sūdzība, ko 2024. gada 29. augustā TO iesniegusi par Vispārējās tiesas (desmitā palāta) 2024. gada 19. jūnija spriedumu lietā T-831/22 TO/EUAA

(Lieta C-576/24 P)

(C/2024/7020)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: TO (pārstāvis: É. Boigelot, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Patvēruma aģentūra (EUAA)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 19. jūnija spriedumu TO/EUAA (T-831/22, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2024:404), kas tika paziņots tajā pašā dienā, jo ar to tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas sākotnējā prasība, pirmkārt, atcelt EUAA [konfidenciāli] lēmumu, ar kuru ir izbeigts viņas pagaidu darbinieka uz nenoteiktu laiku noslēgtais darba līgums, un, otrkārt, atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas tai nodarīts šī lēmuma rezultātā, un prasītājai tika piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—	piespriest Eiropas Savienības Patvēruma aģentūrai (EUAA) atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas radās Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Reglamenta 184. pantam;

—	nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai apelācijas sūdzības iesniedzējas sākotnējās prasības izlemšanai.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam TO izvirza vienīgo pamatu par faktu sagrozīšanu pārsūdzētajā spriedumā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā un pretrunām, kā rezultātā pamatojums esot juridiski neprecīzs, kā arī par to, ka neesot ņemti vērā visi lietas materiāli, neesot ievērots pierādījumu brīvas iegūšanas princips un saskaņotu netiešu pierādījumu kopuma jēdziens un līdz ar to – pārkāptas normas par pierādīšanas pienākumu, kā arī ka neesot ņemti vērā visi apelācijas sūdzības iesniedzējas pamati.

Vispirms – Vispārējā tiesa esot acīmredzami sagrozījusi pierādīšanas līdzekļus, faktus un tās rīcībā esošos materiālus, neizdarot juridiskus secinājumus un neatzīstot konstatētos faktus par netiešiem pierādījumiem par vardarbību, kas novedis pie apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un par kuriem tā tomēr bija konstatējusi, ka tie pastāv un tie ir ļaunprātīgi.

Pēc tam – joprojām šajā pašā kontekstā – Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā visus atbilstošos lietas datus, lai izvērtētu sarežģītu situāciju un no tiem izdarītu juridiskus secinājumus, savā analīzē ignorējot tai iesniegtos faktus un materiālus un līdz ar to nonākot pie acīmredzami kļūdainiem secinājumiem tikai no tiem faktiem, kurus tā ir patvaļīgi izvēlējusies. Kopumā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot nedz atbildējusi, nedz arī izskatījusi vairākus viņas izklāstītos argumentus un dokumentus, kaut arī tie bija atbilstoši un iedarbīgi.

Tādējādi un it īpaši Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas materiālos esošos pierādījumus un esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, atbildību par pret apelācijas sūdzības iesniedzēju vērstiem aizskarošiem apgalvojumiem un rīcību, iespējams, uzliekot viņai pašai, vai arī veicot informācijas analīzi ļoti nekompetentā un tendenciozā veidā, no tā acīmredzami un neprecīzi secinot, ka vairs nekāda mobilitāte neesot bijusi iespējama, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir jau izmantojusi savu “otro iespēju”, quod non.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot analizējusi tai iesniegtos lietas materiālus tikai atbildētājai labvēlīgā aspektā, kuras piezīmes tā sistemātiski uzskatīja par pašsaprotamām, lai gan iesniegto faktu un pierādījumu pilnīgai un konkrētai analīzei tā bija jānoved pie konkrēta skaita formulēto iebildumu apmierināšanas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā sniegusi tendenciozu un acīmredzami kļūdainu lietas materiālu interpretāciju, lai noliegtu apelācijas sūdzības iesniedzējas netiešas identificēšanas esamību procedūrā, kura tomēr ir pietiekama, lai informāciju uzskatītu par aizsargājamiem personas datiem.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai arī acīmredzami kļūdainu secinājumu izdarīšanu no faktiem par viņas veselības stāvokli un medicīnisko ievainojamību tādā kontekstā, kad viņai tika uzdoti neatbilstoši jautājumi par medicīniskiem datiem, kas turklāt bija konfidenciāli, un izpilddirektore un tās juridiskais dienests noklausīšanās laikā pirms lēmuma par priekšlaicīgu viņas līguma pārtraukšanu pieņemšanas pieprasīja sniegt atbildes, lai gan šīs personas nebija ārsti un tas notika ārpus jebkāda Civildienesta noteikumos noteiktā ietvara attiecībā uz medicīniskiem aspektiem un/vai personas datu ievērošanu.