1.

atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu gan Padomes ieteikumam, ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem (1), gan ES stratēģijai par bērna tiesībām (2). Līdztekus ANO Bērnu tiesību konvencijai (3) un Ilgtspējīgas attīstības programmā (2030) iekļautajiem mērķiem (IAM) šīs iniciatīvas ir ārkārtīgi svarīgas, jo to mērķis ir aktīvi iesaistīt dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības cīņā pret bērnu nabadzību un stiprināt bērnu tiesības, tādējādi veidojot taisnīgāku un iekļaujošāku ES; ANO Bērnu tiesību konvencijā noteikts, ka “par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, ja vien saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem pilngadība neiestājas agrāk”, un tādējādi minētās iniciatīvas veicina lielāku taisnīgumu un iekļautību Savienībā;

2.

gaidot topošo Eiropas Komisijas ieteikumu par integrētām bērnu aizsardzības sistēmām (4) – ieteikumu, kas ir atzīts par prioritāru iniciatīvu Eiropas Komisijas 2024. gada darba programmā –, uzsver nepieciešamību piešķirt augstu prioritāti bērnu sociālās aizsardzības sistēmām. Pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, minētajiem aizsardzības pasākumiem vajadzētu būt atkarīgiem no konteksta un vērstiem uz bērniem, un tie jāīsteno vispiemērotākajā pārvaldības līmenī, lai veicinātu sadarbību un koordināciju starp vietējām, reģionālajām, valsts un ES iestādēm nolūkā izveidot integrētas bērnu aizsardzības sistēmas, kas efektīvi aizsargā bērnu labbūtību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu gan attiecībā uz vardarbības novēršanu, gan aizsardzību pret nabadzību, neaizsargātību un sociālo atstumtību visā Eiropas Savienībā;

3.

norāda uz saikni starp bērnu aizsardzību un nabadzību, jo nabadzība un sociālā atstumtība var saasināt bērnu neaizsargātību pret vardarbību. Lai ņemtu vērā bērnu neaizsargātību un bērnu darbu, kas ir īpaši izplatīts nabadzības apstākļos, būtu atkal jānostiprina SDO Bērnu darba ļaunāko formu konvencijas mērķi. Stress, nepietiekami resursi un ierobežota piekļuve atbalsta pakalpojumiem nabadzīgā apkaimē var palielināt vardarbības pret bērniem draudus. Lai risinātu šos savstarpēji saistītos jautājumus, ir vajadzīgas visaptverošas stratēģijas, kurās bērnu aizsardzība apvienota ar nabadzības mazināšanu;

4.

uzsver bērnu tiesību īstenošanas būtisko nozīmi, lai sasniegtu 16. ilgtspējīgas attīstības mērķi (16. IAM), proti, nevienu bērnu neatstāt novārtā, un, īstenojot Ilgtspējīgas attīstības programmas (2030) mērķus, īpašu prioritāti piešķirt bērniem, kuri ir sevišķi neaizsargāti pret nabadzību, vardarbību un sociālo atstumtību;

5.

uzsver, ka ir jāizstrādā paraugkoncepcijas, kas vērstas uz lielākiem centieniem aizsargāt bērnus un uzlabot bērnu piekļuvi vitāli svarīgiem pakalpojumiem; šajā sakarībā ļoti atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu izpratnes veicināšanas iniciatīvās un paraugprakses apmaiņā visā Savienībā;

6.

uzstājīgi mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES stratēģija par bērna tiesībām saņem stabilu finansiālo atbalstu, kas tai nepieciešams, un uzsver bērnu aizsardzības centrālo nozīmi. Šīs finansiālās saistības ir ārkārtīgi svarīgas, lai nodrošinātu stabilus bērnu aizsardzības pakalpojumus, kuru mērķis ir novērst gan ekonomisko neaizsargātību, gan bērnu aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu un vardarbību;

7.

pilnībā atsaucoties uz Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam izvirzītajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem, uzsver, ka bērnu aizsardzība pārklājas ar dažādām tematiskajām jomām, piemēram, veselību, tostarp psihoemocionālo veselību, nabadzību, taisnīgumu, nediskrimināciju, dzimumu līdztiesību, izglītību un tiesiskumu, un ka holistiska pieeja ir nepieciešama, lai visaptveroši risinātu šos jautājumus, kas pārklājas;

8.

uzsver, ka Eiropas pusgadā ir pienācīgi jāpievēršas bērniem, lai nodrošinātu visaptverošu, taisnīgu un uz nākotni vērstu bērniem paredzētu politiku, kas galu galā sniedz labumu gan tagadējām, gan nākamajām paaudzēm. Lai veicinātu Eiropas Savienības labklājību un būvētu tās nākotni kopumā, atzinīgi vērtējama ir bērnu nabadzības izskaušanas un bērnu darba jautājumu iekļaušana Eiropas pusgada procesā;

9.

pamatojoties uz Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību (1996) (5) un 16. IAM, uzstājīgi mudina veikt daudzlīmeņu koordināciju, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tiesībaizsardzības iestādēm, veselības aprūpes iestādēm, izglītības un sociālajiem dienestiem ļautu sadarboties, lai efektīvi reaģētu uz bērnu aizsardzības problēmām. Šajā sakarībā RK aicina izveidot datu vākšanas un uzraudzības sistēmas, tostarp reģionālajā līmenī un jebkurā citā līmenī ar kompetenci bērnu aizsardzības jomā, lai sekotu progresam, apzinātu tendences un efektīvi piešķirtu resursus;

10.

ņemot vērā 5. IAM, uzstāj, ka dzimumu līdztiesības jautājumiem vajadzētu būt neatņemamai bērnu aizsardzības politikas sastāvdaļai un galvenā uzmanība jāpievērš meiteņu aizsardzībai pret dzimumbalstītu vardarbību, tostarp cilvēku tirdzniecību, reliģisku vardarbību, seksuālu izmantošanu un tādu praksi kā bērnu laulības, piespiedu laulības un sieviešu dzimumorgānu kropļošana. Turklāt Komiteja mudina īstenot dzimumsensitīvu politiku ar izpildāmiem tiesību aktiem, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu visām sievietēm un meitenēm;

11.

uzsver, ka īpaši jāizprot tās specifiskās vajadzības un problēmas no intersekcionālā viedokļa, kādas ir, piemēram, migrantiem un bērniem ar invaliditāti, un tādēļ uzsver, ka ir vajadzīgi iekļaujoši atbalsta pasākumi, citstarp saistībā ar [fizisko] pieejamību, valodas barjerām un varbūtējo traumu būtisko ietekmi uz bērniem;

12.

atzīst, ka izpratnes veicināšanas pasākumiem, kuri paredzēti profesionāļiem un brīvprātīgajiem, kas strādā ar bērniem dažādās jomās (sociālie pakalpojumi, tiesību sistēmas, izglītība, sports, atpūta), ir svarīga nozīme, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kaitējumu un viktimizāciju un sekmētu paraugprakses apmaiņu, tādējādi saskaņā ar 11. IAM veicinot bērnus iekļaujošāku un bērniem drošāku pilsētu un reģionu attīstību;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma bērnu aizsardzībā

13.

uzsver, ka bērnu labbūtības un aizsardzības sistēmas ir visefektīvākās vietējā un reģionālajā līmenī un tajās jāiesaista sociālie dienesti, veselības aprūpes iestādes, skolas un kopienas organizācijas;

14.

atzīst vietējo un reģionālo pašvaldību izšķirošo lomu nelabvēlīgā situācijā esošu bērnu aizsardzībā pret vardarbību viņu kopienās un uzsver, ka bērnu aizsardzības jomā ir svarīga nozīme kopienas pasākumiem un ka jāveicina pilnīga neiecietība pret vardarbību, kas vērsta pret bērniem; mudina veikt regulārus pētījumus un vajadzību novērtējumus, lai apzinātu īpašas neaizsargātības gadījumus un riskus, ar kuriem saskaras nelabvēlīgā situācijā esoši bērni kopienā, un lai attiecīgi pielāgotu pasākumus;

15.

atbalsta gan vietējo bērnu atbalsta centru izveidi, gan to, ka tiek nodrošināta pieejamība ziņošanai par vardarbību un šādas ziņošanas konfidencialitāte, gan arī palīdzības meklēšanu; iesaka arī izmantot mobilas informēšanas komandas, kas spētu novērtēt bērnu aizsardzības riskus un sniegt atbalstu grūtībās nonākušām ģimenēm;

16.

uzsver, ka ir vajadzīga holistiska pieeja, kas attiecīgajām ieinteresētajām personām, kuras strādā ar bērniem, piemēram, izglītības un apmācības, veselības, sociālo pakalpojumu, tiesiskuma sistēmu, tiesībaizsardzības, sporta un atpūtas jomā, ļauj cieši sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas veicina dialogu ar kopienām, lai uzlabotu bērnu tiesību aizsardzību; turklāt mudina īstenot ES finansētas vietējās un reģionālās informācijas kampaņas, kuru mērķis ir palielināt informētību par bērniem paredzētu integrētu aizsardzības sistēmu, kas novērš vardarbību, ņem vērā bērnu ekonomisko neaizsargātību un sniedz labumu gan sabiedrībai, gan visiem bērniem;

17.

aicina dalībvalstu kompetentās iestādes izveidot efektīvus un pieejamus bērnu un jauniešu aizsardzības dienestus, kuros prioritāte piešķirta drošai un iekļaujošai videi, preventīviem pasākumiem, agrīnai intervencei un neaizsargātām ģimenēm paredzētam atbalstam; tādēļ iesaka kopienās izveidot drošas telpas, kas sniegtu patvērumu un atbalstu bērniem, kad pret viņiem ir vērsta vardarbība vai viņi tiek ļaunprātīgi izmantoti;

18.

uzsver, ka ir svarīgi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošinātu resursus un aktīvi piedalītos iniciatīvās, kuru mērķis ir veicināt pozitīvu audzināšanas praksi, īpašu uzmanību pievēršot nevardarbīgu disciplīnas veidu veicināšanai un kaitīgas uzvedības novēršanai; aicina sekmēt izglītības atbalsta grupu izveidi, lai vecākiem un aprūpētājiem sniegtu pamatnostādnes par pozitīvu disciplīnu un stresa pārvaldību;

19.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu tādu stratēģiju noteikšanā un uzlabošanā, kas veicina sadarbību starp jauniešu atbalsta iestādēm, tiesībaizsardzības iestādēm un mediju organizācijām, lai efektīvi izmeklētu pazudušu bērnu gadījumus, tostarp situācijas, kad bērni sistēmā nav redzami dažādu tādu iemeslu dēļ kā bailes no vardarbības, vajāšanas vai atrašanās nelegālas imigrācijas situācijā;

20.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību uzdevums ir dot iespēju skolām savā teritorijā īstenot visaptverošu bērna aizsardzības politiku, kurā būtu jāiekļauj stingri pasākumi iebiedēšanas apkarošanai tiešsaistē un bezsaistē, lai gādātu par drošu mācību vidi visiem skolēniem; īpaši uzsver, ka ir vajadzīgi pieejami un iekļaujoši pakalpojumi, lai atbalstītu bērnus, kurus skārušas psihoemocionālās veselības problēmas; šajā nolūkā uzsver, cik svarīgas ir valsts un, attiecīgos gadījumos, reģionālas skolu programmas, kas bērnus informē par viņu tiesībām, personīgo drošību un ziņošanu par vardarbību un kas vienlaikus apmāca pedagogus, kā identificēt vardarbības pazīmes;

21.

atkārtoti aicina piekļūt un pilnībā izmantot visus pieejamos resursus, piemēram, ESF+, Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, InvestEU, ReactEU, Atveseļošanas un noturības fondu (ANM) un Erasmus+ (6), lai efektīvi īstenotu integrētas bērnu aizsardzības sistēmas; atgādina, ka visām dalībvalstīm vismaz 5 % no saviem ESF+ līdzekļiem būtu jāpiešķir mērķorientētiem pasākumiem un strukturālām reformām bērnu nabadzības novēršanai, un, ņemot vērā, ka tas ir minimālais slieksnis, dalībvalstis būtu jāmudina izmantot lielāku ESF+ daļu šim nolūkam; uzsver arī to, ka saskaņā ar ESF+ regulu finansējuma likmei vistrūcīgāko personu atbalstam ir jābūt 90 %, un tam būtu jāatvieglo piekļuve šim finansējumam, kas ļautu izstrādāt integrētas bērnu aizsardzības sistēmas tiem bērniem, kuri pieder šai kategorijai;

22.

uzsver, ka ir svarīgi izskaust visa veida vardarbību, tostarp gan fizisko, gan psiholoģisko vardarbību, pret bērniem gan fiziskās telpās (piemēram, ģimenē, skolā, sporta nodarbībās un brīvā laika pavadīšanā), gan digitālajā pasaulē (tostarp kiberiebiedēšanu, vardarbību tiešsaistē un citus jaunus digitālos riskus, kas saistīti ar mākslīgo intelektu un virtuālajām pasaulēm), un izstrādāt preventīvas pieejas, kas veicina labu attieksmi pret citiem cilvēkiem un rada aizsargājošu vidi bērniem un jauniešiem visās viņu dzīves jomās. RK uzsver, ka jaunieši ir īpaši neaizsargāti pret konkrētiem vardarbības veidiem;

23.

aicina Eiropas Komisiju pastiprināt savus tiešos finansēšanas mehānismus un vienkāršot procedūras, lai vietējām pašvaldībām būtu vieglāk piekļūt ES finansējumam, un bērnu nabadzības apkarošanas jomā veicināt ātrāku un precīzāk mērķētu darbību;

24.

norāda, ka ir vajadzīgas bērniem piemērotas tiesu sistēmas ar iekļaujošām procedūrām, lai garantētu bērnu tiesības tikt uzklausītiem visos jautājumos, kas viņus skar, un vajadzības gadījumā nodrošināt piekļuvi juridiskajai palīdzībai, kas ietver bezmaksas un efektīvu juridisko palīdzību (tostarp juridiskās konsultācijas un juridisko pārstāvību), bezmaksas mutiskās un rakstiskās tulkošanas pakalpojumus un atbalstu;

25.

aicina bērnu aizsardzības iestādes un publiskās struktūras cieši uzraudzīt bērnus, jo tām vajadzētu būt gatavām reaģēt uz bērnu vardarbīgu uzvedību un palīdzēt gados jaunu likumpārkāpēju reintegrācijai. RK uzsver, ka, pirms pieņemt lēmumus par uzraudzību, ir jāveic novērtējums bērna interesēs un ka pasākumiem, kas pieņemti, lai apkarotu bērnu vardarbīgu uzvedību, jābūt balstītiem uz pierādījumiem;

26.

uzsver, cik svarīgi ir atvieglot no vardarbības cietušo bērnu piekļuvi sociālās un psihoemocionālās veselības pakalpojumiem viņu atveseļošanās nolūkā;

27.

atzīst Bērnu līdzdalības platformā (7) pausto prasību gādāt par to, lai bērni justos drošāk skolas vidē. Ārpus skolas ir svarīgi pastiprināt pasākumus, lai rūpētos par drošiem rotaļu laukumiem, parkiem un ielu apgaismojumu, kā arī vajag vairāk informācijas un apmācības pieaugušajiem un bērniem par drošu uzvedību tiešsaistē;

28.

atsaucoties uz ES stratēģiju par bērna tiesībām, aicina dalībvalstu kompetentās iestādes ieviest pasākumus, ar kuriem bērni un pusaudži tiktu aizsargāti digitālajā vidē un kuros uzmanība tiktu pievērsta tādiem dažādiem aspektiem kā piekļuves ierobežošana neatbilstošam saturam, algoritmu un automātiskās apstrādes sistēmu uzraudzība, prevencijas pasākumi droša un atbildīga lietojuma nodrošināšanai, vecumam atbilstošu digitālo produktu un pakalpojumu izstrāde, kā arī izglītošana par atbildīgu digitālo pilsoniskumu;

29.

pamatojoties uz ES stratēģiju par bērna tiesībām, atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir ļaut bērniem piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu dzīvi, un mudina dalībvalstis un reģionus uzlabot bērnu līdzdalību visos līmeņos, piešķirot pienācīgus resursus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES Bērnu līdzdalības platformu, kas liecina par labu praksi, kā bērnus uzklausīt un pastiprināt viņu līdzdalību – gan viņu interesēs, gan kopā ar viņiem –, un ir konkrēts pēcpasākums saistībā ar Konferencē par Eiropas nākotni izskanējušiem ieteikumiem par pilsoņu līdzdalību; atzinīgi vērtē nostādni, ka ir svarīgi nodrošināt pastāvīgu atbalstu bērnu un jauniešu līdzdalībai, kā paredzēts ES jaunatnes stratēģijā 2019.–2027. gadam (8) un atgādināts paziņojumā par Eiropas Jaunatnes gadu 2022 (9);

30.

aicina Eiropas Savienību, it īpaši Eiropas Komisiju, nostiprināt vietējām un reģionālajām pašvaldībām pieejamos finanšu instrumentus, kas ir paredzēti izmantošanai nepavadītu nepilngadīgo jautājuma risināšanai, saskaroties ar būtisku viņu skaita palielināšanos attiecīgajā teritorijā, un saskaņot nepavadītu nepilngadīgo aizsardzībai un uzņemšanai paredzētos ES tiesību aktus;

31.

norāda, ka viens no galvenajiem konstatējumiem, kas gūti, apspriežoties ar bērniem ES Bērnu līdzdalības platformas ietvaros, ir tāds, ka bērni jāiesaista lēmumu pieņemšanā par to, kā garantēt viņu drošību mājās, skolās, vietējā apkaimē un veselības aprūpes iestādēs; aicina īstenot iekļaujošu pieeju, lai stiprinātu bērnu un jauniešu līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanas procesos, kas viņus skar, un vienlaikus respektēt vecuma, dzimuma, etniskās piederības un invaliditātes daudzveidību, kā arī nodrošināt, ka viņu viedoklis tiek uzklausīts un ņemts vērā;

32.

atkārtoti norāda uz vēl vienu svarīgu secinājumu, kas gūts, apspriežoties ar bērniem, proti, uz nepieciešamību izveidot un uzturēt bērniem paredzētus dažādus tiešus saziņas un atgriezeniskās saites kanālus, kas būtu jāuzskata par būtisku elementu integrētā bērnu aizsardzības sistēmā;

33.

vērš uzmanību uz to, ka bērnu interesēm būtu jāvirza visi attiecīgie politikas pasākumi un darbības vietējā, reģionālajā, valsts un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem un ES standartiem par bērna tiesībām un bērnu aizsardzības politikas saskaņotību visos līmeņos;

34.

uzsver, cik svarīga ir ilgtermiņa pieeja bērnu aizsardzības nodrošināšanai. Šajā saistībā jāizstrādā pasākumi un stratēģijas, kuru mērķis ir veicināt stabilus un pastāvīgus pakalpojumus bērniem; aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības, ja tām ir kompetence šajā jomā, regulāri pārskatīt bērnu aizsardzības praksi un stratēģijas, ņemot vērā Eiropas ieteikumus un starptautisko paraugpraksi, lai arvien labāk reaģētu uz bērnu un ģimeņu vajadzībām.