1.

ar satraukumu konstatē, ka bērnu nabadzība ir viena no visnopietnākajām mūsdienu sociālajām problēmām. Aptuveni 20 % ES iedzīvotāju ir bērni: no tiem aptuveni katrs ceturtais dzīvo nabadzībā un sociālajā atstumtībā. Tāpēc bērni ir visneaizsargātākā iedzīvotāju grupa, kurā nabadzība un sociālā atstumtība bieži sastopama. Šī situācija ir pasliktinājusies pandēmijas ekonomiskās ietekmes un dzīves dārdzības pieauguma dēļ;

2.

norāda, ka tādēļ nabadzība Eiropā ir cieši saistīta ar vecumu un ģimenes sastāvu un ka dažādās ES dalībvalstīs un reģionos problēmas, neaizsargātāko grupu veidi un rādītāji ir ļoti atšķirīgi; jebkurā gadījumā aicina īpašu uzmanību pievērst ģimeņu ar bērniem atbalsta politikai un saskaņotai rīcībai, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīti Eiropas sociālo tiesību pīlārā noteiktie nabadzības samazināšanas mērķi;

3.

apstiprina ievērojamās atšķirības bērnu nabadzības rādītājos dalībvalstīs, uzsver dažādos reģionālajos un pilsētu kontekstos pastāvošo uzdevumu sarežģītību un tāpēc norāda uz vajadzību pēc holistiskiem un diferencētiem politikas risinājumiem. Turklāt Komiteja konstatē: kā apstiprināts jaunākajā ANO Bērnu fonda (UNICEF) ziņojuma lapā Nr. 18 (Report Card), nacionālā bagātība negarantē zemus bērnu nabadzības rādītājus un ka, gluži pretēji, dažās no bagātākajām valstīm pēdējo 10 gadu laikā ir ievērojami palielinājusies bērnu nabadzība;

4.

atzinīgi vērtē palielinātos sociālos ieguldījumus Eiropas Savienībā un it īpaši centienus veicināt bērnu silīšu un bērnu aprūpes pakalpojumu būvniecību visā Eiropas Savienībā. Šie ieguldījumi ne tikai uzlabo ES iedzīvotāju dzīves kvalitāti, bet arī pozitīvi ietekmē ekonomiku, veicinot darbvietu radīšanu, atbalstu vecāku stāvoklim un dzimumu nelīdztiesības mazināšanu;

5.

norāda uz reālo risku, ka netiks sasniegts Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāna mērķis bērnu nabadzību samazināt 5 miljoniem bērnu Eiropā. Visbeidzot, Komiteja aicina pārskatīt nodokļu noteikumus, lai stimulētu ieguldījumus, kas vajadzīgi, lai atbalstītu ģimenes un bērnus nestabilās situācijās;

6.

uzsver ieguldījumu stratēģisko nozīmi cilvēku dzīves pirmajos gados, it īpaši dzīves pirmajās 1 000 dienās, lai liktu pamatus veselīgu indivīdu un pārtikušu sabiedrību attīstībai, un atzīmē, ka tas prasa, lai ES un dalībvalstis uzņemas finansiālas un regulatīvas saistības. Tāpēc bērnu aprūpe nav izdevums, bet gan ieguldījums, t. i., stratēģiska rīcība, kas ļauj nodrošināt labāku visas sabiedrības attīstību un radīt vienlīdzīgas iespējas visiem, kā arī mazināt izglītības plaisu starp bērniem no ģimenēm ar atšķirīgiem ienākumiem un veicināt vienlīdzīgas izglītības iespējas jau no agrīna vecuma;

7.

turklāt uzsver, ka pasākumi bērnu nabadzības apkarošanai, it īpaši piekļuve pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem, ir būtiski arī, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību un palīdzētu palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū, ko bieži vien kavē nepietiekams atbalsts bērnu aprūpei;

8.

vērš uzmanību uz īpaši satraucošām situācijām, kas rodas ārkārtas apstākļos. Runa ir par kara apstākļiem, kas tieši ietekmē dalībvalstu ekonomiku un sabiedrību, piemēram, Ukrainas un Tuvo Austrumu krīze, un vēl vairāk pakļauj bērnus ļaunprātīgas izmantošanas, ekspluatācijas un pamataprūpes nenodrošināšanas riskam, mērķtiecīgus un pienācīgi finansētus intervences pasākumus padarot vēl steidzamākus;

9.

atgādina: starp pasākumiem, ko Eiropa ir ieviesusi sociālo tiesību pīlāra ietvaros, it īpaši jāatzīmē Eiropas Garantija bērniem, 2021. gada 14. jūnijā pieņemtais Eiropadomes ieteikums, kura galvenais mērķis ir paplašināt trūcīgo bērnu piekļuvi tādiem pamatpakalpojumiem kā izglītība, pienācīgs mājoklis, veselīgs uzturs, mājvieta un veselības aizsardzība, lai īstenotu holistisku pieeju bērnu nabadzības un sociālās atstumtības novēršanai;

10.

pozitīvi vērtē gan Garantijas bērniem izmēģinājuma trešo posmu (ko īsteno ar UNICEF atbalstu un tehnisko palīdzību), gan to, ka visas dalībvalstis ir iesniegušas Garantijas bērniem nacionālos rīcības plānus, kurus, neraugoties uz acīmredzamajām atšķirībām, apvieno fakts, ka vietējām pašvaldībām ir piešķirta vadošā loma. Vietējam līmenim ir izšķiroša nozīme daudzu tādu pamatpakalpojumu pārvaldībā kā pirmsskolas izglītība un aprūpe vai sociālā palīdzība un veselības aprūpe, kā arī mērķu izmēramības nodrošināšanā, datu apstrādē un vākšanā, labas prakses apmaiņā, uzraudzībā un bērnu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanā politikas veidošanā;

11.

pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis iesniedza savu nacionālo plānu gandrīz divus gadus pēc sākotnējā iesniegšanas termiņa un ka citās dalībvalstīs plāna iesniegšanai nesekoja tā piemērošana un konkrēti īstenošanas pasākumi. Turklāt Komiteja sagaida, ka vietējās pašvaldības kopā ar ES iestādēm mudinās dalībvalstis īstenot plānus, un aicina Eiropas Komisiju efektīvi un izlēmīgi uzraudzīt ar Garantiju bērniem saistītās politikas īstenošanu un it īpaši to līdzekļu efektīvu un konsekventu izmantošanu, kas paredzēti bērnu nabadzības apkarošanai Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) ietvaros;

12.

ņemot vērā Covid-19 pandēmijas un Ukrainā notiekošā kara spēcīgo ietekmi uz bērniem un ģimenēm, prasa Eiropas Komisijai palielināt šai iniciatīvai paredzēto ESF+ daļu un turpināt finansēt atbalsta paketes bērniem ārkārtas situācijās, it īpaši atbalstot vietējās pašvaldības krīzes pārvarēšanā;

13.

uzskata: ņemot vērā Komisijas reizi divos gados veikto Garantijas bērniem nacionālo plānu īstenošanas uzraudzību (2024. gada martā), ES iestādēm jāraugās, lai dalībvalstu rīcībā ir nepieciešamie resursi, kas tām ļautu izpildīt nozīmīgo uzdevumu, proti, ieguldīt bērnos, un lai tās var koncentrēties uz Garantijas bērniem nacionālo plānu īstenošanas posmu un vietējo pašvaldību centrālo lomu, it īpaši ņemot vērā gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas;

14.

atzīst vietējo pašvaldību stratēģisko lomu, lai izprastu teritoriālās īpatnības, kas ir par iemeslu bērnu nabadzībai to kopienās, un aicina Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu, dalībvalstis un vietējās pašvaldības atbalstīt tādu Garantijas bērniem vietējo un reģionālo rīcības plānu īstenošanu, kuros ņemtas vērā katra reģiona un kopienas īpatnības, tiek veicināta bērnu sociālā iekļaušana un kuri vērsti uz to, lai nodrošinātu visneaizsargātākajiem bērniem minimālo pamatpakalpojumu paketi, tostarp pirmsskolas izglītību un aprūpi, ēdināšanu skolās, sociālo palīdzību un veselības aprūpi;

15.

uzskata: lai cīnītos pret bērnu nabadzību, ir jāsaprot tās cēloņi, kas ir sarežģīti un dažādi; tāpēc pasākumi ir jāstrukturē vairākos rīcības līmeņos, kas pārsniedz vietējo kontekstu. Tādēļ, lai atbilstoši sadalītu resursus un atbalstu un īstenotu Kopienas rīcības stratēģijas, svarīgi ir iegūt detalizētus datus par nabadzības izplatību dažādos reģionos;

16.

atbalsta daudzlīmeņu un decentralizētu pārvaldības modeli, kurā ņemts vērā subsidiaritātes princips un ievērotas valsts līmeņa kompetences un kurā vietējām pašvaldībām ir arvien aktīvāka loma un lēmumu pieņemšanas funkcija resursu pārvaldībā un efektīvas sociālās, veselības un izglītības politikas plānošanā, it īpaši tieši reaģējot uz bērnu vajadzībām;

17.

aicina vietējā līmenī veicināt sadarbību un partnerības, tostarp publiskā un privātā sektora partnerības publiski atbildīgas struktūrvienības uzraudzībā, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai ar mērķi padarīt šos pakalpojumus pieejamākus un labāk pielāgotus bērnu vajadzībām un uzsver nepieciešamību nodrošināt pastāvīgu apmācību un atbalstu vietējo pašvaldību darbiniekiem, lai uzlabotu bērniem paredzēto programmu īstenošanas prasmes un efektivitāti;

18.

prasa atvieglot vietējo pašvaldību tiešu piekļuvi bērniem paredzētiem ES fondiem, vienkāršojot procedūras un samazinot administratīvo slogu, un atzīst, cik svarīgi ir iesaistīt vietējo līmeni lēmumu pieņemšanā par izdevumiem un iniciatīvu īstenošanā, īpašu uzmanību pievēršot Eiropas Sociālajam fondam Plus, kā arī tehniskā atbalsta instrumentam un Next Generation EU;

19.

aicina sniegt lielāku tehnisko palīdzību vietējām pašvaldībām bērnu aprūpes politikas jomā, apmainoties gan ar vietējo un reģionālo paraugpraksi, gan īstenojot spēju veidošanas un uzraudzības pasākumus. Tehnisko palīdzību varētu finansēt no Eiropas Sociālā fonda, un tai pirmām kārtām vajadzētu būt vērstai uz mērķi sasaistīt Eiropas paraugpraksi, kas ir “pieejama” vietējām pašvaldībām un reģioniem, kuriem ir mazāk prasmju un kompetenču, taču ir vēlme ieguldīt resursus bērnu aprūpes politikā, it īpaši pirmsskolas izglītībā un aprūpē;

20.

aicina ES un valstu programmās pastāvīgi pievērst uzmanību investīcijām bērniem paredzētu pakalpojumu izstrādē un uzlabošanā reģionu iekšējās teritorijās un it īpaši tajos reģionos, kuros ir lielāks depopulācijas risks, kā arī labāk koordinēt šos pasākumus;

21.

vērš uzmanību uz tiem Eiropas Garantijā bērniem minētajiem dažādajiem pakalpojumiem, kurus tieši pārvalda vietējās pašvaldības, piemēram, pirmsskolas izglītība un aprūpe, bērnudārzi (dažās dalībvalstīs tie ir tieši integrēti izglītības sistēmā), uzturs un veselības aprūpe. Komiteja uzskata, ka faktiski labākais veids, kā nodrošināt vienlīdzīgas iespējas Eiropā dzīvojošiem bērniem, ir noteikt vietējām pašvaldībām uzdevumu izveidot minimālo pamatpakalpojumu paketi, proti, garantētus, universālus un bezmaksas pakalpojumus, kas aptver bērnu aprūpi, cenas ziņā pieejamu un kvalitatīvu ēdināšanu skolā bez maksas bērniem no nelabvēlīgas vides, kā arī atbilstošu veselības aprūpes sistēmu, un vienlaikus norāda uz šādu pakalpojumu ievērojamo finansiālo ietekmi;

22.

uzskata, ka īpaši stratēģiski svarīgi ir ieguldījumi, kas ļauj palielināt izglītības pakalpojumu klāstu, padarot tos bezmaksas (vai, ja tas nav iespējams, vismaz cenas ziņā pieejamus) visiem Eiropā dzīvojošiem bērniem, lai sasniegtu Barselonas mērķi, proti, līdz 2030. gadam nodrošināt, ka 50 % no izmaksām sedz publiskais sektors, un samazinot nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi un īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajiem bērniem, lai apkarotu izglītības nepietiekamību;

23.

uzskata par prioritāti garantēt veselīgu, pietiekamu un kvalitatīvu uzturu, visiem Eiropā dzīvojošiem nepilngadīgajiem nodrošinot vispārēju piekļuvi ēdināšanai skolā un atzīstot ēdināšanu skolā par pieņemamām cenām (bērniem no nelabvēlīgas vides – bez maksas) kā būtiskas un universālas tiesības visās izglītības iestādēs, kas paredzētas vecuma grupai no 0 līdz 6 gadiem, un pamatskolā (6–11 gadi);

24.

uzskata, ka svarīgi ir palielināt mērķtiecīgus ieguldījumus, kas paredz atbalstīt bērnu fizisko un psihoemocionālo veselību, īstenojot programmas, kas sniedzas tālāk par veselības jomu un ietver sporta un brīvā laika pavadīšanas pasākumus un it īpaši pasākumus, kas pieejami bērniem ar invaliditāti;

25.

uzskata, ka veselības jomā prioritāte ir pieņemt iekļaujošas un mērķtiecīgas pieejas, lai risinātu īpašus izaicinājumus, ar kuriem saskaras bērni ar invaliditāti un viņu ģimenes. Pakalpojumiem, atbalstam ģimenēm, līdzdalībai un apmācībai ir jābūt īpaši pieejamai bērniem ar invaliditāti, kā arī vietējām pašvaldībām, pie kurām arvien vairāk viņi vēršas un kurām bieži vien trūkst nepieciešamo instrumentu un resursu, lai garantētu būtiskas tiesības;

26.

uzsver, ka svarīgi ir iekļaut un atbalstīt konkrētas īpašas grupas, piemēram, bērnus bez juridiska statusa, bērnus, kas pieder pie minoritātēm, bērnus bezpajumtniekus, bērnus alternatīvās aprūpes iestādēs, bērnus ar invaliditāti, bērnus bēgļus un migrantu izcelsmes bērnus, kā arī mērķtiecīgus pasākumus neaizsargātiem bērniem pārrobežu kontekstā un palīdzības sniegšanu vietējām pašvaldībām bērnu bēgļu uzņemšanas pakalpojumu koordinēšanā;

27.

aicina stiprināt instrumentus bērnu un visas sabiedrības līdzdalībai ar mērķi palielināt informētību par bērnu tiesībām, kā arī bērnu un jauniešu iekļaujošu līdzdalību kopienas dzīvē un ar bērniem saistītas politikas veidošanā. Šajā nolūkā būtu jāstiprina plašāks dialogs starp vietējām pašvaldībām, izglītības iestādēm, pilsonisko sabiedrību un bērnu un jauniešu pārstāvjiem, lai nodrošinātu, ka bērnu viedoklis tiek uzklausīts visos to lēmumu pieņemšanas posmos, kas viņus skar;

28.

atbalsta Eiropas Parlamenta priekšlikumu izveidot Eiropas bērnu galvaspilsētu pēc Eiropas kultūras galvaspilsētas parauga, īpašu uzmanību pievēršot bērniem, viņu tiesībām un demokrātiskas līdzdalības iespējām, vienlaikus atzīstot, cik svarīgi ir veicināt bērnu tiesības un labbūtību vietējā un reģionālajā līmenī, un atzīstot tādu iniciatīvu kā Eiropas kultūras galvaspilsēta panākumus kultūras apmaiņas un attīstības veicināšanā;

29.

uzsver, ka ar ES finansiālu un loģistikas atbalstu ir jāorganizē sabiedrības informēšanas kampaņas un izglītojošas iniciatīvas par bērnu tiesībām, lai uzlabotu komunikācijas centienus un stratēģijas;

30.

atzīst Eiropas Garantijas bērniem un Garantijas jauniešiem papildināmību un mudina dalībvalstis nodrošināt saskaņotību un sinerģiju starp nabadzības novēršanas politiku un aktīvu darba tirgus politiku, kas aptvertu visu mūža gājumu no bērnības līdz pieauguša cilvēka vecumam;

31.

prasa dalībvalstīm iesaistīt visas attiecīgās ieinteresētās personas nacionālo rīcības plānu īstenošanā un piemērošanā. Garantijas bērniem vietējie plāni ir jāatbalsta ar spēcīgām vietējām partnerībām, kas ietver publiskās struktūras, kuras atbild par pakalpojumu sniegšanu, un citus vietējās kopienas dalībniekus, tostarp vecākus, skolas un privātā sektora dalībniekus;

32.

uzskata: vietējos dalībniekus svarīgi ir iesaistīt arī vajadzību analīzes un uzraudzības posmā, jo apsekojumi par bērnu nabadzību, sociālo atstumtību un dzīves kvalitāti valsts un reģionālā līmenī var nesniegt visaptverošus datus par šo parādību vietējā līmenī, tostarp dažkārt ierobežotā izlases datu apjoma dēļ;

33.

uzsver, ka efektīvākas uzraudzības nolūkā Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpublicē pastāvīgi atjaunināta informācija par Sociālās aizsardzības komitejas (SPC) un tās Rādītāju apakšgrupas (ISG) darbu un rezultātiem, kuri attiecas uz uzraudzības un novērtēšanas rādītāju noteikšanu, it īpaši saistībā ar Garantijas bērniem īstenošanu.