Prasība, kas celta 2023. gada 21. augustā – Middle East Bank, Munich Branch/Komisija

(Lieta T-518/23)

(C/2023/67)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieces

Prasītāja: Middle East Bank, Munich Branch (Minhene, Vācija) (pārstāvji: C. Franz un N. Bornemann, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atbilstoši ES Bloķēšanas regulas [(EK) 2271/96] 5. panta otrajai daļai atzīt par spēkā neesošu Eiropas Komisijas 2023. gada 27. aprīļa Īstenošanas lēmumu par labu Clearstream Banking AG attiecībā pret prasītāju;

—	uzdot atbildētajai atbilstoši ES Bloķēšanas regulas [(EK) 2271/96] 5. panta otrajai daļai uzrādīt Middle East Bank, Munich 2023. gada 27. aprīļa īstenošanas lēmumu par labu Clearstream Banking AG un

—	atzīt par prettiesisku atteikumu darīt zināmu un paziņot 2023. gada 27. aprīļa Īstenošanas lēmumu, kas pieņemts uz ES Bloķēšanas regulas [(EK) 2271/96] 5. panta otrās daļas pamata par labu Clearstream Banking AG attiecībā uz Middle East Bank, Munich, kā arī

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai ir izvirzīti šādi pamati.

Pirmais prasības pamats: atpakaļejoša spēka aizliegums, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principa neievērošana, Regulas (EK) Nr. 2271/96 (1) (turpmāk tekstā – “ES Bloķēšanas regula”) 5. panta otrās daļas pārkāpums

—

Expressis verbis piemērojot atpakaļejošu spēku atbrīvojumam, ko atbildētāja atbilstoši ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrajai daļai 2023. gada 27. aprīlī piešķīrusi pieteikuma iesniedzējai, neesot ticis ievērots Savienības tiesībās un augstāko tiesu judikatūrā atzītais atpakaļejoša spēka aizlieguma princips. Konkrēti, ar atpakaļejošu spēku lēmumu attiecinot uz pieteikuma iesniegšanas dienu, proti, 2021. gada 26. februāri, neesot ticis ievērots tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

—

Nosakot atpakaļejošu spēku, neesot ievērota ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas piemērošanas joma. Šī piemērošanas joma – nedz ņemot vērā regulējuma formulējumu, nedz tā jēgu un mērķi – neparedzot, ka uz ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas pamata pieņemtam lēmumam var būt atpakaļejošs spēks. Gluži pretēji – pašas atbildētājas pieņemtajos norādījumos par ES Bloķēšanas regulas piemērošanu (2) esot noteikts, ka uz ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas pamata pieņemtam lēmumam nevar būt atliekoša iedarbība un, līdz tiek pieņemts lēmums par pieteikumu piešķirt atbrīvojumu saskaņā ES Bloķēšanas regulas 5. panta otro daļu, esot jāievēro ES Bloķēšanas regulas normas. Tādējādi pati atbildētāja izslēdzot, ka uz ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas pamata pieņemtam lēmumam var būt atpakaļejošs spēks. Prasītājai šajā ziņā esot tiesiskā paļāvība.

Otrais prasības pamats: procesuālo pamattiesību pārkāpums – konkrēti, tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu pārkāpums, jo nav paziņots pilnais lēmums

—

Prasītāja pirms tika pieņemts lēmums uz ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas pamata esot tikusi uzklausīta un tādējādi tā esot bijusi lietas dalībniece ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrajā daļa paredzētajā atļaujas izsniegšanas procesā. Tā kā prasītāja esot bijusi lietas dalībniece, tai uz ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas pamata pieņemtais lēmums esot jāpaziņo pilnā apmērā.

—	Ar lēmuma nepaziņošanu pilnā apmērā esot ticis pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un tiesības uz taisnīgu administratīvo procesu. Prasītājai pēc uzklausīšanas esot tiesības izprast un pārliecināties par to, vai un ciktāl lēmuma pieņemšanas procesā ir tikuši ņemti vērā tās apsvērumi.

Trešais prasības pamats: kļūdaina rīcības brīvības izmantošana un samērīguma analīze

—

Atbildētāja, pieņemot lēmumu uz ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas pamata, neesot pareizi izmantojusi tai piešķirto rīcības brīvību. Uz ES Bloķēšanas regulas pamata pieņemtās Īstenošanas regulas (ES) 2018/1101 (3) 4. pantā atbildētajai ir piešķirta rīcības brīvība, kad tā pieņem lēmumu saskaņā ar ES Bloķēšanas regulas 5. panta otro daļu. Atbildētāja šo rīcības brīvību neesot izmantojusi vai esot izmantojusi kļūdaini.

—

Atbildētāja, pieņemot savu lēmumu, nav apsvērusi iespēju izmantot saudzīgāku līdzekli – kā paredzēts Īstenošanas regulas (ES) 2018/1101 4. panta d) punkta otrajā daļā. Konkrēti, atbildētāja nav ņēmusi vērā, ka pieteikuma iesniedzējai, veicot humanitārus darījumus saistībā ar prasītāju, nedraud ASV sankcijas. Atbildētājai, pieņemot lēmumu, tas esot bijis jāņem vērā un rezolutīvā daļa atbilstoši jāierobežo, kā arī no tās jāizslēdz prasītājas humanitārie darījumi (atbilstoši Executive Order 13902 11. punktam). Tā kā pieteikuma iesniedzējai par humanitāru darījumu veikšanu nedraudot ASV sankcijas, esot pieļaujams, ka tā šādus darījumus veic. Atbildētāja, atļaujot iesaldēt jebkādus līdzekļus ES Bloķēšanas regulas 5. panta otrās daļas izpratnē un nenošķirot humanitārus darījumus, kuri esot pieļaujami arī atbilstoši ASV tiesību normām, neesot pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību un esot pārkāpusi samērīguma principu.

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 2271/96 (1996. gada 22. novembris), ar ko paredz aizsardzību pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu eksteritoriālas piemērošanas sekām un no tiem izrietošām vai ar tiem pamatotām darbībām (OV 1996, L 309, 1. lpp.).

(2) Jautājumi un atbildes: Bloķēšanas statūta atjauninājumu pieņemšana, 20. punkts (OV 2018, C 277 I, 4. lpp.).

(3) Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2018/1101 (2018. gada 3. augusts), ar ko nosaka kritērijus Padomes Regulas (EK) Nr. 2271/96, ar ko paredz aizsardzību pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu eksteritoriālas piemērošanas sekām un no tiem izrietošām vai ar tiem pamatotām darbībām, 5. panta otrās daļas piemērošanai (OV 2018, L 199 I, 7. lpp.).