Ziņotājs:

Philip VON BROCKDORFF

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	27.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	195/7/10

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK norāda, ka zaļās pārkārtošanās ietekme visā ES nebūs vienāda un gan dažādās valstīs, gan dažādos dalībvalstu reģionos ievērojami atšķirsies. Tādēļ dalībvalstīm ir jāpievērš uzmanība pārkārtošanās radītajām sociālajām problēmām, lai palielinātu tās leģitimitāti, saglabātu stabilitāti un novērstu populistisku opozīciju.

1.2.

EESK uzskata, ka ietekmes novērtējumos, ko veikusi Komisija, lai atbalstītu vairākus ar zaļo pārkārtošanos saistītus tiesību aktus, galvenokārt ir ņemta vērā Eiropas Savienības kopējā perspektīva, un tiem bieži trūkst dziļuma, kas nepieciešams, lai izvērtētu situāciju katrā valstī un katrā reģionā; tomēr šāda pieeja ir vajadzīga, lai koncentrētos uz iespējamo ietekmi uz vietējo ekonomiku un kopienām (izņēmums ir priekšlikums par Enerģijas nodokļu direktīvu).

1.3.

EESK arī uzskata, ka, veicot mērķorientētāku analīzi, būtu jāsniedz būtiski dati par zaļās pārkārtošanās skartajām mājsaimniecībām, tādējādi ļaujot valdībām veikt piemērotākus pasākumus, lai mazinātu notiekošā procesa ietekmi uz trūcīgākām un neaizsargātām mājsaimniecībām.

1.4.

EESK norāda uz diviem galvenajiem ar zaļo pārkārtošanos saistītajiem riskiem, kas varētu radīt negatīvu sociālo un ekonomisko ietekmi, it īpaši: i) ienākumu atšķirību pieaugums; un ii) rūpniecības nozaru un ar tām saistīto darbvietu zaudēšana.

1.5.

Tāpēc EESK uzsver, ka ir jāīsteno taisnīga pārkārtošanās, kura spēj risināt problēmas, kas saistītas ar virzības uz klimatneitralitāti radīto ietekmi uz nodarbinātību un distributīvo ietekmi. Šajā saistībā EESK aicina īstenot pārdales pasākumus, ar kuriem finanšu resursus varētu novirzīt mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un neaizsargātām grupām, lai mazinātu sociālo atstumtību un tādējādi izvairītos no ienākumu nevienlīdzības padziļināšanās pašreizējā procesā.

1.6.

Tā kā ar zaļo pārkārtošanos saistītie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, EESK uzsver valstu fiskālo pasākumu nozīmi, jo tie var uzlabot zaļās pārkārtošanās ilgtspēju un mazināt ietekmi uz visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām.

1.7.

Tāpēc fiskālajai politikai pārejas laikā būtu jāsastāv no trim komponentiem: princips “piesārņotājs maksā” ar papildu pārdales pasākumiem, lai atbalstītu mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem; mērķorientēts ienākumu atbalsts; un nodokļu kredīti energotaupīgiem ražojumiem, kas paredzēti izmantošanai mājsaimiecībās. Šāda pieeja i) atbalstītu elektrotransportlīdzekļu iegādi; ii) stimulētu zaļo tehnoloģiju ieviešanu mājokļos; un iii) paaugstinātu ēku energoefektivitāti (pieņemtās pārskatītās Enerģijas nodokļu direktīvas (1) mērķis ir arī paaugstināt energoefektivitāti, vienlaikus aizsargājot neaizsargātas grupas). Runājot par mājsaimniecībām ar viszemākajiem ienākumiem, kurām var būt nepietiekamas nodokļu saistības un kuras nevar izmantot nodokļu kredītus, jāatzīmē, ka ieteicamais optimālais pasākums ir ienākumu atbalsts.

1.8.

EESK arī uzskata, ka valsts pasākumi, kuru mērķis ir izplatīt vaučerus, kas dod iespēju iegādāties zaļās tehnoloģijas un produktus un ieguldīt tajos, varētu palīdzēt pārejas laikā atbalstīt neaizsargātas grupas.

1.9.

Nīderlandē ieviestie nodokļu kredīti privātpersonām, kas iegādājas elektrotransportlīdzekļus, ir labs piemērs, kā stimulēt videi draudzīgu transportlīdzekļu iegādi, vienlaikus pēc iespējas samazinot iespējamos izkropļojumus, kurus rada subsīdijas, kas bieži vien sniedz labumu piegādātājiem uz patērētāju rēķina (2).

1.10.

EESK uzskata, ka varētu analizēt pieredzi, kas gūta tādās dalībvalstīs kā Vācija, Francija un Itālija, kuras ir ieviesušas zemākas PVN likmes energoefektīviem ražojumiem, energoefektīvām tehnoloģijām un mājokļu renovācijai ar mērķi paaugstināt ēku energoefektivitāti. Tomēr PVN pēc definīcijas nav progresīvs. Lai šādu pieeju pielāgotu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, var būt vajadzīgi papildu pasākumi, piemēram, vienreizēja kompensācija, kas stimulētu šīs mājsaimniecības izmantot šādus produktus. Turklāt EESK norāda, ka energokopienas (Direktīva (ES) 2019/944 (3)) un atjaunīgās enerģijas kopienas (Direktīva (ES) 2018/2001 (4)) var kļūt par svarīgu instrumentu, lai palīdzētu iedzīvotājiem un neaizsargātām grupām pielāgoties zaļās pārkārtošanās procesiem.

1.11.

EESK uzsver Taisnīgas pārkārtošanās fonda (TPF) stratēģisko nozīmi. Šis finanšu instruments būtu efektīvi jāorientē uz to, lai novērstu pārkārtošanās sociālekonomisko ietekmi uz ES nozarēm, kas pašlaik lielā mērā ir atkarīgas no fosilā kurināmā, vai darbībām, kuras rada lielu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu, un galvenokārt uz to, lai atvieglotu pārkārtošanos pašreizējo pārmaiņu skartajiem darba ņēmējiem un mājsaimniecībām.

1.12.

Kā jau norādīts iepriekšējos atzinumos, EESK atzīmē, ka Taisnīgas pārkārtošanās fonds, pat ja tas ir stratēģisks fonds, var nebūt pietiekams, lai atbalstītu notiekošās pārmaiņas ekonomikā, un tāpēc tas būtu jāpapildina ar pienācīgi finansētu Sociālo klimata fondu.

2.   Ievads un konteksts

2.1.

Zaļā pārkārtošanās ir milzīgs izaicinājums Eiropas Savienībai un nākamajām paaudzēm, it īpaši tagad, kad ieilgušais Ukrainā notiekošais karš rada ekonomisku nenoteiktību gan kopumā, gan īpaši enerģētikas nozarē. EESK uzskata: lai pāreja būtu sekmīga, ir vajadzīga sociālā vienprātība, un to var panākt tikai tad, ja atbalsta pasākumi tiek efektīvi īstenoti visā Eiropas Savienībā un tiek novērsta populistiskā opozīcija.

2.2.

EESK atgādina, ka ar zaļo kursu Eiropas Savienība 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju palielināja no 40 % līdz vismaz 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, vienlaikus apņemoties līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitātes mērķi.

2.3.

Paketē “Gatavi mērķrādītājam 55 %” ir ietverta virkne politikas priekšlikumu 2030. gada mērķrādītāja sasniegšanai, un šajā saistībā EESK vēlas sniegt konstruktīvu ieguldījumu, lai veicinātu tādu zaļo pārkārtošanos, ko pilnībā izprot un atbalsta visas iesaistītās ieinteresētās personas, no vienas puses, un kas nerada pārmērīgu kaitējumu mājsaimniecībām un neaizsargātām grupām, no otras puses.

2.4.

Zaļā pārkārtošanās visā Eiropas Savienībā sniegs būtiskus un ļoti gaidītus ieguvumus, bet šajā atzinumā uzmanība tiek pievērsta iespējamajai nelabvēlīgajai ietekmei, ko īstermiņā radīs notiekošā zaļā pārkārtošanās – īpaša uzmanība tiek veltīta sociālajai atstumtībai un ienākumu nevienlīdzībai un izteikts aicinājums veidot taisnīgu pārkārtošanos, kas būtu proporcionāli samērīga pret maznodrošinātām mājsaimniecībām un neaizsargātām grupām.

3.   Vispārīgas un īpašas piezīmes

3.1.

EESK norāda, ka zaļās pārkārtošanās ietekme Eiropas Savienībā nebūs vienāda – gluži pretēji, faktiski tā būtiski atšķirsies dažādās valstīs vai pat dažādos dalībvalstu reģionos un teritorijās atkarībā no vairākiem ekonomiskajiem un sociālajiem mainīgajiem lielumiem.

3.2.

Šajā saistībā EESK norāda, ka reģioni, kas ir lielā mērā atkarīgi no oglekļa fosilajiem resursiem, ir un būs īpaši neaizsargāti pret pārkārtošanās ietekmi un darbvietu iespējamu zudumu. Tāpēc nepieciešamajiem sociālās kohēzijas atbalsta pasākumiem jābūt diezgan atšķirīgiem starp dalībvalstīm vai pat reģioniem un jābalstās uz atšķirīgajiem vietējiem apstākļiem saskaņā ar subsidiaritātes principu. EESK tomēr atzīst, ka pārskatītajā Enerģijas nodokļu direktīvā ir ierosināts pārejas periods un iespēja dalībvalstīm pēc pārskatītā nodokļa ieviešanas atbrīvot mazaizsargātas mājsaimniecības uz 10 gadu periodu no nodokļa par apkuri.

3.3.

Raugoties no metodoloģijas perspektīvas, EESK uzskata, ka Komisijas līdz šim veiktajās ietekmes novērtējuma analīzēs uzmanība galvenokārt pievērsta vispārējai ES perspektīvai un trūkst padziļinātas pieejas, kas nepieciešama, lai izvērtētu situāciju katrā valstī un katrā reģionā un varētu koncentrēties uz pārkārtošanās iespējamo ietekmi uz vietējo ekonomiku un kopienām. Šajā ziņā priekšlikums par Enerģijas nodokļu direktīvu ir izņēmums, jo pirms tā tika veikta mērķorientēta mikroanalīze, kas zaļā kursa īstenošanā būtu jāizmanto plašāk.

3.4.

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi veikt mērķorientētāku analīzi, kurā varētu pilnībā ņemt vērā vietējās īpatnības, lai sniegtu vērtīgu informāciju, it īpaši par mājsaimniecībām, kuras skar zaļā pārkārtošanās, tādējādi dodot valdībām iespēju veikt atbilstošus pasākumus, kas mazinātu pašreizējā procesa ietekmi uz nabadzīgākām mājsaimniecībām un neaizsargātām grupām, kuras saskarsies ar vissmagākajām sekām.

3.5.

EESK norāda uz diviem galvenajiem ar zaļo pārkārtošanos saistītajiem riskiem, kas varētu radīt negatīvu sociālo un ekonomisko ietekmi: i) ienākumu atšķirību pieaugums; un ii) rūpniecības nozaru un ar tām saistīto darbvietu zaudēšana.

3.6.

EESK norāda, ka pāreja uz klimatnoturīgu mazoglekļa ekonomiku ir īpaši sarežģīta mājsaimniecībām un kopienām ar zemiem ienākumiem, it īpaši reģionos, kur attīstības līmenis atpaliek no pilsētu teritorijām. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, ka pārkārtošanās tiek atbalstīta ar atbilstošu fiskālo pasākumu klāstu, tostarp finansiālu atbalstu, lai kliedētu iepriekš paustās bažas.

3.7.

Turklāt EESK vēlas norādīt uz iespējamo papildu slogu, ko pārkārtošanās procesā varētu sajust neaizsargātākā iedzīvotāju daļa, it īpaši attiecībā uz preču cenām, kuras šajā procesā varētu ievērojami pieaugt. Pārkārtošanās patiešām varētu paaugstināt enerģijas un degvielas cenas tiem, kuri to var atļauties vismazāk, jo tiek ierēķinātas augstākas oglekļa izmaksas. Šāda ietekme rada īpašas bažas pašreizējā makroekonomiskajā kontekstā, kad šā gada sākumā vairākās dalībvalstīs bija augsts inflācijas līmenis (5).

3.8.

Tāpēc EESK norāda, ka jāīsteno taisnīga pārkārtošanās, kas risina problēmas, kuras saistītas ar virzības uz klimatneitralitāti radīto ietekmi uz nodarbinātību un distributīvo ietekmi. Šāda pieeja būtu jāuzskata nevis tikai par papildu koriģējošiem pasākumiem, bet par zaļās pārkārtošanās satvara neatņemamu sastāvdaļu.

3.9.

EESK uzsver, ka ir vajadzīgi pārdales pasākumi, kas dod iespēju novirzīt finanšu resursus, lai palīdzētu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un neaizsargātām grupām nolūkā novērst sociālo atstumtību un ienākumu nevienlīdzības palielināšanos. Šādi pasākumi varētu būt, piemēram, vides nodokļi, kuru pamatā ir princips “piesārņotājs maksā” un princips, ka tie, kuru ienākumi pārsniedz noteiktu robežvērtību, maksā par oglekļietilpīgas enerģijas patēriņu augstākus tarifus.

3.10.

Tā kā, pamatojoties uz subsidiaritātes principu, ar zaļo pārkārtošanos saistītie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, EESK uzsver valstu līmenī pieņemto fiskālo pasākumu nozīmi, jo tie var uzlabot zaļās pārkārtošanās ilgtspēju un mazināt ietekmi uz neaizsargātām grupām, iespējams, izvairoties no regresīvas ietekmes, kas bieži vien ir saistīta ar vides nodokļiem.

3.11.

EESK uzskata, ka pārejas laikā fiskālajai politikai būtu jāsastāv no trim komponentiem: principa “piesārņotājs maksā” ar papildu pārdales pasākumiem, lai atbalstītu mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem; mērķorientēts ienākumu atbalsts; un nodokļu kredīti energotaupīgiem ražojumiem, kas paredzēti izmantošanai mājsaimiecībās. Šāda pieeja i) atbalstītu elektrotransportlīdzekļu iegādi; ii) stimulētu zaļo tehnoloģiju ieviešanu mājokļos; un iii) paaugstinātu ēku energoefektivitāti. Tomēr EESK atzīst, ka pārskatītās Enerģijas nodokļu direktīvas mērķis ir arī paaugstināt energoefektivitāti, vienlaikus aizsargājot neaizsargātas grupas. Runājot par mājsaimniecībām ar viszemākajiem ienākumiem, kurām var būt nepietiekamas nodokļu saistības un kuras nevar izmantot nodokļu kredītus, jānorāda, ka ieteicamais optimālais pasākums ir ienākumu atbalsts.

3.12.

EESK arī uzskata, ka valsts pasākumi, kuru mērķis ir izplatīt vaučerus, kas dod iespēju ieguldīt zaļajās tehnoloģijās un iegādāties zaļos produktus, varētu palīdzēt pārejas laikā atbalstīt neaizsargātas grupas.

3.13.

Nīderlandē ieviestie fiskālie pasākumi privātpersonām, kas iegādājas elektrotransportlīdzekļus, ir labs piemērs, kā stimulēt videi draudzīgu jaunas paaudzes transportlīdzekļu iegādi, samazinot iespējamos izkropļojumus, kuri saistīti ar plašāk izplatītajām subsīdijām. Nīderlandē izmantotā nodokļu ziņā labvēlīgā pieeja, ko piemēro elektrotransportlīdzekļiem, tiek attiecināta arī uz reģistrāciju un ceļa nodokļiem, tādējādi veidojot pilnīgu labvēlīgu tiesisko regulējumu. Šajā saistībā jāatzīmē, ka nodokļu kredīti varētu būt īpaši paredzēti iedzīvotāju mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, kuras, paredzams, pārejā uz zaļajām tehnoloģijām saskarsies ar vislielākajām grūtībām.

3.14.

EESK uzskata, ka varētu vairāk apsvērt un analizēt pieredzi, kas gūta tādās dalībvalstīs kā Vācija, Francija un Itālija, kuras ir ieviesušas zemākas PVN likmes energoefektīviem ražojumiem, energoefektīvām tehnoloģijām un mājokļu renovācijai ar mērķi paaugstināt ēku energoefektivitāti. Tomēr PVN pēc definīcijas nav progresīvs nodoklis. Lai šādu pieeju pielāgotu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, var būt vajadzīgi papildu pasākumi, piemēram, vienreizēja kompensācija, lai stimulētu šīs mājsaimniecības izmantot šādus produktus.

3.15.

EESK uzsver Taisnīgas pārkārtošanās fonda nozīmi, ko nevar novērtēt par zemu. Šis finanšu instruments būtu efektīvi jāorientē uz to, lai novērstu pārkārtošanās sociālekonomisko ietekmi uz ES nozarēm, kas pašlaik lielā mērā ir atkarīgas no fosilā kurināmā vai rūpniecības darbībām, kurās ir augsta siltumnīcefekta gāzu emisijas intensitāte, un galvenokārt, lai atvieglotu pārkārtošanos attīstības procesā esošo pārmaiņu skartajiem darba ņēmējiem un mājsaimniecībām.

3.16.

Kā jau norādīts iepriekšējā atzinumā par publiskā sektora aizdevumu mehānismu un Taisnīgas pārkārtošanās fonda grozījumu (6), EESK atzīmē, ka Taisnīgas pārkārtošanās fonda – lai gan tas ir svarīgs – resursi un darbības tvērums var nebūt pietiekams, lai atbalstītu ekonomikās notiekošās pārmaiņas. Tāpēc Taisnīgas pārkārtošanās fonds būtu jāpapildina ar pienācīgi finansētu Sociālo klimata fondu, kā ieteikts EESK atzinumā par Kohēzijas fonda un NGEU finansētu klimatadaptācijas fondu (7).

3.17.

EESK norāda, ka šāda papildu fonda mērķim vajadzētu būt grupas ar zemiem ienākumiem un neaizsargātas grupas pasargāt no pārkārtošanās negatīvās ietekmes, ar nosacījumu, ka Sociālais klimata fonds tiek apvienots ar labu praksi, kuras mērķis ir pirmām kārtām novērst ienākumu nevienlīdzības palielināšanos. Vienlaikus EESK brīdina un vairākas ieinteresētās personas jau norādījušas, ka, ņemot vērā Sociālā klimata fonda pašreizējo organizatorisko un finansiālo spēju (nemaz nerunājot par tā īstenošanas atlikšanu par vienu gadu), ir maz ticams, ka ar to pietiks, lai efektīvi atbalstītu visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas. Piemēram, izmaksas, kas saistītas ar pāreju no tradicionālajiem transportlīdzekļiem uz elektrotransportlīdzekļiem, varētu izrādīties pārāk augstas un līdz ar to nepārvaramas mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un neaizsargātām mājsaimniecībām, ja nebūs fiskālu stimulu vai finansiāla atbalsta (8).

3.18.

Tāpēc EESK ierosina atbildīgajām iestādēm Eiropas un vietējā līmenī izstrādāt atbilstošu fiskālo politiku, lai mazinātu pārkārtošanās negatīvās sekas, bet nemazinot pārkārtošanās procesā nepieciešamos stimulus pārmaiņām, proti, zaļiem ieguldījumiem un patēriņam. Svarīgi, lai šādus mehānismus papildinātu pasākumi, kas nodrošina iekļaujošu pārvaldību un to personu aktīvu līdzdalību, kuras zaļā pārkārtošanās skārusi visvairāk. EESK tomēr atzīst, ka pārskatītajā Enerģijas nodokļu direktīvā ir paredzēti pārejas periodi atsevišķu ražojumu aplikšanai ar nodokli vai ieguldījumiem enerģijas patēriņa samazināšanā.

3.19.

EESK vēlas atgādināt visām zaļās pārkārtošanās procesā iesaistītajām iestādēm par sociālā dialoga nozīmi un pilsoniskās sabiedrības mērķorientētu iesaistīšanu Eiropas, valstu, nozaru un reģionu līmenī. Sociālajam dialogam ir izšķiroša nozīme zaļās pārkārtošanās pārvaldībā un veicināšanā, jo tas nodrošina visu ieinteresēto personu plašu iesaisti un vienlaikus aizsargā neaizsargātas grupas un nodarbinātību Eiropas Savienībā.

3.20.

EESK norāda, ka vairākas Eiropas valstis jau ir ieviesušas progresīvo nodokļu sistēmas, mērķtiecīgas sociālās drošības sistēmas un piemērotus sociālā dialoga mehānismus, un tāpēc šādu politikas pasākumu pieņemšana un turpmāka stiprināšana varētu balstīties uz pastāvošo labo praksi un izrādīties ļoti noderīgs instruments, lai turpmāk novērstu nevienlīdzības un sociālās atstumtības palielināšanos.

3.21.

EESK ir visnotaļ pārliecināta, ka tad, ja Eiropas valstīs tiks radīta plaša izpratne par klimata politikas pasākumiem un ja tie tiks akceptēti politiskā līmenī un sabiedrībā, būs labas iespējas veicināt spēcīgāku un labāku zaļo pārkārtošanos; pretējā gadījumā tā varētu zaudēt gan leģitimitāti, gan spēku, ja tās slogs un negatīvā ietekme nesamērīgi skartu trūcīgākās mājsaimniecības.

3.22.

Šajā saistībā EESK uzsver, ka valdībām, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību, būtu jācenšas mazināt zaļās pārkārtošanās ietekmi uz nodarbinātību visvairāk skartajās ES teritorijās, izmantojot arī mērķorientētus un novatoriskus darba tirgus politikas pasākumus, tostarp apmācības un izglītības programmas darba ņēmējiem nozarēs ar augstu oglekļa dioksīda emisiju līmeni.

3.23.

EESK norāda uz iespējamību, ka zaļās pārkārtošanās procesa dēļ pieaugs reģionālās atšķirības starp attīstītākām ES ekonomikām un tām, kuras joprojām ir ļoti atkarīgas no oglekļietilpīgām nozarēm. Tāpat varētu palielināties nevienlīdzība un konkurētspējas atšķirības starp valstīm un starp pilsētu teritorijām, no vienas puses, un nomaļiem, lauku un attāliem reģioniem, no otras puses.

3.24.

EESK uzskata, ka, īstenojot zaļo pārkārtošanos, ir jāvirzās uz Eiropas zaļā kursa izvirzītajiem klimata aizsardzības mērķiem un vienlaikus jāīsteno Eiropas sociālo tiesību pīlāra sociālā taisnīguma programma. Zaļā pārkārtošanās ietver strukturālas pārmaiņas (ir gaidāmas pārmaiņas gan ekonomikas, gan sociālajā līmenī). Lai pārkārtošanās būtu sekmīga, tā ir jāpapildina ar sociāliem pasākumiem, tostarp sociālajiem ieguldījumiem, kuru mērķis ir veicināt klimatneitralitāti un īstenot tādu pārkārtošanos, kas veicina dinamisku un konkurētspējīgu Eiropas uzņēmumu darbību, kura var radīt, piemēram, zaļās darbvietas un ekonomikas izaugsmi.

3.25.

Tāpēc EESK uzsver, cik svarīga ir ciešāka ES sadarbība, kas būtu jāattīsta, balstoties uz efektīvu politisko un sociālo dialogu ar mērķi izstrādāt papildu ekonomikas un sociālās politikas pasākumus, lai atbalstītu notiekošo pārkārtošanos un to pienācīgi pielāgotu iesaistīto kopienu atšķirīgajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem.

3.26.

Šāda uz sadarbību balstīta pieeja būtu jāizmanto arī attiecībā uz Eiropas valstīm, kas nav ES dalībvalstis, lai izvairītos no uzņēmējdarbības un nodarbinātības iespēju nodošanas valstīm, kuras nevirzās uz zaļāku un ilgtspējīgāku ekonomikas attīstību, kā to dara ES. Tas varētu negatīvi ietekmēt iekšējo tirgu, kā arī pašu zaļo pārkārtošanos, gan pazeminot efektivitāti, gan pastiprinot negatīvo ietekmi uz neizsargātākajām iedzīvotāju grupām.

3.27.

EESK arī aicina dalībvalstis veikt citus pasākumus, lai novērstu nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un novērstu publisko līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, jo tādējādi tiktu nodrošināti papildu resursi, ar kuriem varētu finansēt sadales pasākumus, kas atbalsta pārkārtošanos.

3.28.

Visbeidzot EESK norāda, ka energokopienas (Direktīva (ES) 2019/944) un atjaunīgās enerģijas kopienas (Direktīva (ES) 2018/2001) var kļūt par svarīgu instrumentu, lai palīdzētu iedzīvotājiem un neaizsargātām grupām pielāgoties zaļās pārkārtošanās procesiem. Šādas kopienas var būt jebkādā juridiskā formā (asociācijas, kooperatīvi, partnerības, bezpeļņas organizācijas vai mazie/vidējie uzņēmumi), kas iedzīvotājiem un citiem tirgus dalībniekiem atvieglo kopējo sadarbību un kopīgus ieguldījumus enerģētikas aktīvos. Tas varētu veicināt dekarbonizētāku un elastīgāku energosistēmu, jo energokopienas, samazinot iedzīvotāju enerģijas izmaksas vai pat pieļaujot iespējamus ieņēmumus, var dot viņiem iespēju piekļūt visiem piemērotajiem enerģijas tirgiem vienlīdzīgos konkurences apstākļos ar citiem dalībniekiem.

---

(1)  Padomes Direktīva 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 31.10.2003., 51. lpp.).

(2)  Nīderlande stimulē videi draudzīgu transportlīdzekļu iegādi. Saskaņā ar Klimata grupas ziņojumu jaunu akumulatora vieglo pasažieru elektroautomobiļu iegādei vai nomai ir pieejamas subsīdijas līdz 4 000 EUR apmērā un furgoniem – 5 000 EUR apmērā. Pastāv arī uz konkurenci orientēti nodokļu stimuli, piemēram, zems ceļu nodoklis (MRB), nav pirkuma nodokļa (BPM) un nav nodokļa privātai izmantošanai/ieguvumiem privātos nolūkos. Skatīt Netherlands: Taking action on zero emission vehicles.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/944 (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (OV L 158, 14.6.2019., 125. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.).

(5)  Pēdējās nedēļās inflācijas līmenis krītas.

(6)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publiskā sektora aizdevumu mehānismu Taisnīgas pārkārtošanās mehānisma ietvaros” (COM(2020) 453 final – 2020/0100 (COD)) un par tematu “Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Taisnīgas pārkārtošanās fondu” (COM(2020) 460 final – 2020/0006 (COD)) (OV C 429, 11.12.2020., 240. lpp.).

(7)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kohēzijas fonda un Next Generation EU finansēts klimatadaptācijas fonds” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 486, 21.12.2022., 23. lpp.).

(8)   Joanna Gill, “ Can Europe's new Social Climate Fund protect poor from rising carbon cost? ”, Reuters, 2022. gada decembris.

Ziņotājs: Philip VON BROCKDORFF

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa:	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	21.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	152/4/9

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK norāda, ka koplīguma sarunas ir būtisks instruments sociālo partneru attiecībās (pieņemot, ka darba devēji un arodbiedrības vēlas vest sarunas), un atsaucas uz nesenu pētījumu, kurā norādīts, ka dalība arodbiedrībās, ja tā pārsniedz noteiktu līmeni, valstīs palīdz samazināt ienākumu nevienlīdzību, tādējādi mazinot iesakņojušās atšķirības starp dažādiem sabiedrības slāņiem.

1.2.

EESK uzsver kāda ESAO ziņojuma svarīgo konstatējumu, ka algu koordinācijai ir svarīga nozīme, lai palīdzētu sociālajiem partneriem ņemt vērā darba samaksas nolīgumu makroekonomisko ietekmi uz konkurētspēju. EESK arī norāda, ka tajā pašā ESAO ziņojumā ir uzsvērta dinamisku un spēcīgu koplīguma sarunu loma produktivitātes, konkurētspējas un ekonomikas izaugsmes veicināšanā.

1.3.

EESK uzskata, ka arodbiedrībām kopā ar darba devēju organizācijām joprojām ir svarīga loma ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas veidošanā. Tomēr to darba ņēmēju skaits, uz kuriem attiecas vai nu uzņēmuma līmeņa vai nozaru nolīgumi, turpina samazināties, tādējādi vājinot arodbiedrību sarunu spēju.

1.4.

Tādēļ ir jāatrod veidi, kā palielināt arodbiedrību, darba devēju un valdību lomu dinamiskā darba tirgū, un jāapzina iespējas, kā nodrošināt stabilu un noturīgu struktūru dzīvotspēju sociālā dialoga interesēs, tostarp koplīguma sarunu vešanas spēju, šajā procesā ievērojot sociālo partneru autonomiju, kā arī valstu sociālo partneru attiecības.

1.5.

EESK uzskata, ka noteikt piemērotas koplīguma sarunu un, attiecīgā gadījumā, trīspusējā un divpusējā sociālā dialoga struktūras ir sociālo partneru kompetencē. EESK arī atzīst, ka koplīguma sarunu nozīmes atzīšanā svarīga loma ir valdībām, jo tās nodrošina labvēlīgus apstākļus, lai atvieglotu šo procesu, aizsargātu pret diskriminējošu praksi un novērstu mēģinājumus ierobežot darba ņēmēju iespējas izmantot savas likumīgās tiesības uz dalību arodbiedrībās.

1.6.

EESK norāda, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārs (ESTP) mudina sociālos partnerus vest sarunas par koplīgumiem jautājumos, kas tiem ir nozīmīgi, vienlaikus respektējot viņu autonomiju un tiesības uz kolektīvu rīcību (1).

1.7.

EESK arī norāda, ka jauni darba veidi, piemēram, platformu ekonomika, rada jaunus izaicinājumus sociālo partneru attiecībām. Šī jaunā realitāte ir vājinājusi tradicionālo lomu, kas līdz šim ir bijusi gan arodbiedrībām kā organizētu darba ņēmēju pārstāvības institūcijām, gan darba devēju organizācijām kā nozīmīgiem darba tirgus dalībniekiem.

1.8.

EESK norāda, ka inovācijai darbavietā ir izšķiroša nozīme, lai ikviens uzņēmums gūtu panākumus, un tāpēc iesaka koplīguma sarunās un vispārīgi sociālajā dialogā pievērsties inovācijas procesiem darbavietā.

1.9.

EESK uzskata, ka, saskaroties ar spēcīgo globālo konkurenci un enerģijas izmaksu pieaugumu, ir jārod līdzsvars, kurā ņemtas vērā abu pušu intereses, piemēram, dzīves dārdzības palielināšanās darba ņēmējiem, un vienlaikus atzīst, ka sociālais dialogs, tostarp koplīguma sarunas, var palīdzēt palielināt darba ražīgumu.

1.10.

EESK arī uzskata, ka koplīguma sarunas un sociālais dialogs atbilstīgi valstu sociālo partneru attiecībām var atbalstīt industriālo stratēģiju mainīgos ekonomiskajos apstākļos. Lai gan var būt nepieciešama zināma elastība, par to būtu jāvienojas sociālajiem partneriem un neapdraudot kolektīvās tiesības vai darba apstākļus.

1.11.

EESK norāda, ka Eiropā visplašākais un stabilākais koplīguma sarunu aptvērums pastāv valstīs, kuru sarunu sistēmām ir raksturīgas vairāku darba devēju sarunas un kurās sarunas galvenokārt notiek nozaru vai dažos gadījumos pat starpnozaru līmenī, piemēram, Beļģijā.

1.12.

Visbeidzot EESK aicina valdības kā papildu līdzekli, ar ko veicināt un atzīt koplīguma sarunas, attiecīgos gadījumos izmantot publisko iepirkumu.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Koplīguma sarunas ir svarīgs sociālo partneru attiecību process, kas nosaka taisnīgu atalgojumu un darba apstākļus visās ekonomikas nozarēs. Tajā ir iesaistīti darba devēji, no vienas puses, un arodbiedrības, no otras puses. Lai gan koplīguma sarunas ir pastāvējušas jau daudzus gadus, dalība arodbiedrībās gadu gaitā ir pastāvīgi samazinājusies. Pētījumi liecina, ka, samazinoties dalībai arodbiedrībās, tiek vājināta arodbiedrību spēja aizstāvēt savas intereses, tādējādi ietekmējot iegūtās darba ņēmēju tiesības un koplīguma sarunas (2). Tāpat arī uzņēmumiem ir svarīgi piedalīties attiecīgajās darba devēju apvienībās, lai stiprinātu koplīguma sarunu procesu, un pētījumi liecina, ka šādām organizācijām ir svarīga nozīme, jo tās palīdz veicināt atbilstību tiesību, darba un arodveselības un darba drošības standartiem, it īpaši neoficiālajā ekonomikā (3).

2.2.

Pētījumi arī izgaismo arodbiedrību nozīmi tāda varas līdzsvara panākšanā, kas atbalsta sociālo taisnīgumu un ekonomisko labklājību. Empīriskie rezultāti liecina, ka ienākumu nevienlīdzība attīstās atbilstoši apgrieztai U veida trajektorijai, kas saistīta ar dalību arodbiedrībās. Sākotnēji ienākumu nevienlīdzība pieaug, un tas ir iemesls, kāpēc aizvien vairāk nodarbināto personu iestājas arodbiedrībās, pēc tam tā sasniedz apgrieztās U veida trajektorijas augstāko punktu, kad dalība arodbiedrībās ir diapazonā no 35 līdz 39 %, un, ja dalība arodbiedrībās turpina palielināties, tam seko ienākumu nevienlīdzības samazināšanās. Tādējādi šie pētījumi liecina, ka tad, ja dalībnieku skaits pārsniedz noteiktus apmērus, valstīs tas palīdz samazināt ienākumu nevienlīdzību (4).

2.3.

Inovācija uzņēmumos, konkurētspēja un ražīgums ir atzīti par nozīmīgiem ekonomikas izaugsmes virzītājiem ļoti konkurējošā globālā vidē, bet visi šie trīs faktori ir lielā mērā atkarīgi no ieguldītā darba un pievienotās vērtības, ko virzībā uz inovāciju, konkurētspēju un ražīgumu sniedz darba ņēmēji. Tā visa pamatā aktīva sociālo partneru iesaiste un ieguldījums.

2.4.

EESK savā iepriekšējā atzinumā (5) norāda, ka ilgtermiņa vērtības radīšana joprojām ir izpilddirektoru pienākums, īstenojot ilgtermiņa intereses, un tādēļ būtu jāveicina izpilddirektoru atbildības uzlabošana virzībā uz uzņēmējdarbības ilgtspēju. To ir skaidri atzinusi Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēja grupa (EFRAG) kā daļu no prasībām, ko tā ierosinājusi saistībā ar ziņošanu par vides, sociālajiem un pārvaldības (VSP) jautājumiem saskaņā ar Direktīvu par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu (CSRD), norādot, ka atbilstīgiem uzņēmumiem ir pienākums atklāt koplīguma sarunu un sociālā dialoga ar darbaspēku aptvērumu, jo pilntiesīgs, iesaistījies un novērtēts darbaspēks tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem uzņēmuma ilgtermiņa ilgtspējas faktoriem (6).

2.5.

Ekonomikas noturība un ilgtspēja netieši atbalsta sociālo kohēziju, jo noturību un ilgtspēju var panākt tikai tad, ja par prioritāti nosaka pievienoto vērtību, ko ekonomikai nodrošina darbaspēks. Šī prioritāte dominē ekonomikās, kurās koplīguma sarunas un sociālais dialogs kopumā ir ļoti attīstīti un rada ekonomiskās varas līdzsvaru, kas veicina uzņēmumu inovāciju, konkurētspēju un ražīgumu, pamatojoties uz tehnoloģijām un darbaspēku.

2.6.

Neraugoties uz dalības arodbiedrībās samazināšanos visā ES, EESK uzskata, ka arodbiedrībām joprojām ir svarīga nozīme ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas veidošanā, lai arī dažās dalībvalstīs to nozīme samazinās. Tomēr to darba ņēmēju skaits, uz kuriem attiecas koplīgumi, samazinās. Dažās dalībvalstīs bažas rada arī darba devēju organizāciju pārstāvība. Tāpēc ir svarīgi, lai sociālie partneri, kurus atbalsta labvēlīgs satvars, atrastu veidus, kā nodrošināt, ka koplīguma sarunas un sociālais dialogs var kalpot mērķim kā piemēroti un jēgpilni instrumenti saskaņā ar valsts apstākļiem un praksi. EESK norāda, ka koplīguma sarunas ir pamattiesības, kas sakņojas SDO Konstitūcijā (7). Koplīguma sarunas ir arī līdzeklis, ar kura palīdzību darba devēji un to organizācijas un arodbiedrības var noteikt taisnīgu atalgojumu un darba apstākļus, vienlaikus ņemot vērā arī valsts ekonomiskās un sociālās intereses. Šajā saistībā EESK atsaucas uz SDO Konvenciju Nr. 87 par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību, norādot, ka tās ir gan darba ņēmēju, gan darba devēju pamattiesības, tāpat kā pastāv arī tiesības organizācijās neiesaistīties. Stabilās sociālo partneru attiecībās arī tiek pieņemts, ka darba devēji un arodbiedrības vēlas vest sarunas. Pierādījumi liecina, ka tas ne vienmēr tā ir (8).

2.7.

Tāpēc šā atzinuma mērķis ir izpētīt šīs lejupslīdes iemeslus un tās apturēšanas veidu ietekmi, uzsvērt arodbiedrību, darba devēju un valdību lomu dinamiskā darba tirgū un apzināt iespējas, kā nodrošināt stabilu un noturīgu koplīguma sarunu struktūru dzīvotspēju, vienlaikus respektējot sociālo partneru autonomiju, kā arī valstu sociālo partneru attiecības.

3.   Īpašas piezīmes

3.1.

Atzinumā SOC/764 “Sociālā dialoga stiprināšana” (9) ir norādīts, ka sociālā dialoga (un netieši koplīguma sarunu) iesaistes un efektivitātes līmenis dažādās valstīs ir atšķirīgs. Tomēr EESK uzskata, ka tieši valstu sociālajiem partneriem jāvienojas par tādu koplīguma sarunu struktūru, kas ir vispiemērotākā valsts kontekstam.

3.2.

EESK atzīst, ka koplīguma sarunu nozīmes atzīšanā svarīga loma ir valdībām, jo tās nodrošina labvēlīgus apstākļus, lai atvieglotu šo procesu, aizsargātu pret diskriminējošu praksi un novērstu mēģinājumus ierobežot darba ņēmēju iespējas izmantot savas likumīgās tiesības uz dalību arodbiedrībās. Šajā trīspusējā satvarā būtu jāatspoguļo nozīmīgākie punkti, kas izriet no Komisijas ieteikuma par sociālā dialoga stiprināšanu, galveno uzmanību pievēršot sociālā taisnīguma nodrošināšanai un vienlaikus veicinot Eiropas labklājību un noturību.

3.3.

EESK norāda, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārs (ESTP) (10) mudina sociālos partnerus vest sarunas par koplīgumiem, vienlaikus respektējot viņu autonomiju un tiesības uz kolektīvu rīcību. Turklāt EESK aicina apspriesties ar sociālajiem partneriem ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas izstrādē un īstenošanā. Tomēr tā pauž nožēlu par to, ka visā Eiropas Savienībā apspriešanās netiek īstenotas ar vienādu pārliecību un apņemšanos. EESK arī norāda, ka saskaņā ar ESTP un – attiecīgā gadījumā – starp sociālajiem partneriem noslēgtie nolīgumi ir jāīsteno ES un tās dalībvalstu līmenī. Šis princips paredz, ka tiek nodrošināts minimālais aizsardzības līmenis.

3.4.

Darba pasaule turpina mainīties, ņemot vērā jaunu darba praksi, kas veido miljoniem eiropiešu darba dzīvi. Jauni platformu ekonomikas darba veidi rada ievērojamas problēmas darba attiecībās. EESK uzskata, ka šī jaunā realitāte ir ietekmējusi gan arodbiedrības, gan darba devēju organizācijas, un tām abām ir ātri jāpielāgojas šai realitātei, vienlaikus aizsargājot darba ņēmēju pamattiesības un saskaņā ar Komisijas ierosināto direktīvu par platformu darbiniekiem.

3.5.

Koplīguma sarunas ir būtiskas arodbiedrību pastāvēšanai un lomai kā tādai, kā arī varas līdzsvara nodrošināšanai starp darba devējiem un darba ņēmējiem. EESK uzskata, ka ar koplīguma sarunām, kā arī vispārīgi ar sociālo dialogu būtu jāatbalsta arī inovācija darbavietā, lai palielinātu ražīgumu un pievērstos iespējamajām izmaiņām darba praksē, kas ietekmē darba ņēmēju labjutību un darba dzīvi. EESK atzīst, ka arodbiedrībām tas rada papildu izaicinājumu. Tomēr par uzņēmuma līmenī pieņemtajiem lēmumiem arī turpmāk, protams, jābūt atbildīgiem darba devējiem. Komiteja, iesaka atzīt arodbiedrību lomu darbavietu inovācijas procesos, vienlaikus respektējot valstu sociālo partneru attiecību sistēmas, un atzīt minēto lomu par sociālā dialoga un koplīguma sarunu nozīmīgu sastāvdaļu.

3.6.

Ir svarīgi norādīt uz ESAO ziņojuma konstatējumiem (11), kurā atkārtoti uzsvērts, ka koplīguma sarunas ir nozīmīgas darba tiesības, kas var arī uzlabot sniegumu darbavietā. Tomēr tajā pašā ziņojumā ir satraucoši secināts, ka šīs tiesības ir pakļautas spiedienam, ko rada darba attiecību vispārēja vājināšanās daudzās valstīs un jaunu un bieži vien nestabilu nodarbinātības veidu pastiprināta izplatība. Ziņojums apstiprina, ka koplīguma sarunas visā ES ir pakļautas lielam spiedienam un ka pastāv nopietna politiska vajadzība rīkoties. Ziņojumā sniegti visi pierādījumi, kas vajadzīgi, lai stiprinātu koplīguma sarunas tādā veidā, kas padara tās elastīgākas un atbilstošākas mainīgajai darba pasaulei. Šajā saistībā EESK uzskata, ka ir jārod līdzsvars, kurā ņemtas vērā abu pušu intereses, piemēram, augstākas dzīves izmaksas darba ņēmējiem un spēcīgāka globālā konkurence, atzīstot, ka koplīguma sarunas un sociālais dialogs var palielināt produktivitāti, izmantojot inovāciju darbavietā un veicinot prasmju attīstību. Turklāt koplīguma sarunas un sociālais dialogs varētu atbalstīt industriālo stratēģiju mainīgajos ekonomikas apstākļos, pamatojoties uz valstu sociālo partneru attiecībām. Lai gan elastībai, par ko vienojušies sociālie partneri, vajadzētu būt līdzeklim, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem un līdzsvarotu uzņēmumu un darbinieku vajadzības, tā nedrīkst apdraudēt kolektīvās tiesības vai negatīvi ietekmēt darba apstākļus. Turklāt darba elastība, kas pienācīgi reglamentēta tiesību aktos vai koplīguma sarunās, nozīmē ieguvumus gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem.

3.7.

Runājot par uzņēmumu līmeņa nolīgumiem un nozaru nolīgumiem koplīguma sarunu procesā, nav nekādas formulas, lai noteiktu, vai viens nolīguma veids ir piemērojams vairāk nekā otrs. Tomēr, lai palielinātu koplīguma sarunu aptvērumu, kā noteikts Direktīvā par adekvātu minimālo algu (12), dalībvalstu sociālo partneru pienākums ir analizēt abu nolīgumu veidu stiprās un vājās puses un noteikt, kāds ir labākais veids, kā palielināt koplīguma sarunu aptvērumu – vai nozaru vai uzņēmumu līmeņa nolīgumi vai abu apvienojums. Piemēram, pētījumi liecina, ka Eiropā visplašākais un stabilākais koplīguma sarunu aptvērums pastāv valstīs, kuru sarunu sistēmām ir raksturīgas vairāku darba devēju sarunas un kurās sarunas galvenokārt notiek nozaru vai dažos gadījumos pat starpnozaru līmenī, piemēram, Beļģijā (13). Protams, centienos palielināt aptvērumu ir jāņem vērā apstākļi, kas dominē katrā valstī.

3.8.

EESK atzīst, ka dalības palielināšana arodbiedrībās un darba devēju organizācijās joprojām būs sarežģīts uzdevums, un, lai gan sociālais dialogs un koplīguma sarunas ir brīvprātīgi procesi un tiem vajadzētu būt brīvprātīgiem, Komiteja iesaka dalībvalstu sociālajiem partneriem pievērsties šim jautājumam un izpētīt piemērotas metodes, kas nodrošina dzīvotspējīgu dalību to organizācijās.

3.9.

EESK atzīst, ka valstu sociālo partneru attiecību sistēmas ir ļoti daudzveidīgas un atspoguļo dalībvalstu atšķirīgo ekonomisko un politisko situāciju. Komisijas paziņojumā (14) norādīts, ka koplīguma sarunām ir raksturīga pāreja uz decentralizētām sarunām uzņēmumu līmenī. Fakti liecina, ka koplīguma sarunu aptvērums parasti ir augstāks gadījumos, kad sarunas ir centralizētas; kad darba devēju organizāciju dalības rādītāji ir augstāki; un kad nolīgumi tiek attiecināti arī uz pusēm, kas nav parakstītājas puses.

3.10.

EESK arī uzsver ESAO ziņojuma svarīgo konstatējumu, ka algu koordinācijai ir svarīga nozīme, lai palīdzētu sociālajiem partneriem ņemt vērā situāciju uzņēmējdarbības ciklā un darba samaksas nolīgumu makroekonomisko ietekmi uz konkurētspēju (15). Turklāt EESK uzskata, ka sarunu process būs atkarīgs no apstākļiem, kas dominē uzņēmumu līmenī, neatkarīgi no attiecīgā uzņēmuma lieluma.

3.11.

EESK mudina sociālos partnerus palielināt koplīguma sarunu sistēmu lomu, izvērtējot, kā koplīguma sarunas visos līmeņos varētu līdzsvaroti nodrošināt pievienoto vērtību gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem visās ekonomikas nozarēs un sabiedrībā. Šajā saistībā ir lietderīgi ņemt vērā ESAO jaunāko ziņojumu par nodarbinātības perspektīvām, kurā uzsvērta dinamisku un spēcīgu koplīguma sarunu nozīme ražīguma, konkurētspējas un ekonomikas izaugsmes veicināšanā.

3.12.

EESK norāda, ka valdībām ir vai varētu būt svarīga loma darba devēju un arodbiedrību atbalstīšanā, lai panāktu ciešāku sadarbību un atbalstītu makroekonomikas politiku. Protams, valdības arī pašas ir nozīmīgi darba devēji un bieži risina sarunas ar arodbiedrībām, kas pārstāv darba ņēmējus, kuri dažās dalībvalstīs var veidot visas ekonomikas modeli. Turklāt valdībām ir būtiska nozīme centienos nodrošināt atbilstošus apstākļus, kas veicina mieru sociālo partneru starpā, cenu stabilitāti, lielāku ražīgumu un nediskriminējošus nodarbinātības modeļus. Lai sasniegtu šos mērķus un vienlaikus respektētu sociālo partneru autonomiju, EESK aicina stiprināt koplīguma sarunas ar mērķi panākt labākus rezultātus uzņēmumiem un darba ņēmējiem. Kā vienu no pasākumiem Komiteja iesaka valdībām attiecīgos gadījumos izmantot publisko iepirkumu kā papildu līdzekli, ar ko popularizēt un atbalstīt koplīguma sarunas; uz to ir norādīts arī divos iepriekšējos EESK atzinumos (16).

3.13.

Kā minēts iepriekš, koplīguma sarunās var būt nepieciešama elastība, par ko panākta vienošanās. Tomēr EESK uzskata, ka jebkādos koplīgumu grozījumos, par kuriem panākta vienošanās, jālīdzsvaro abu pušu intereses un ieguvumi. Lai gan būtu jāveicina valstu un nozaru līmeņa nolīgumi, EESK atzīst, ka attiecībā uz uzņēmumu līmeņa sarunām darba elastīgums, kas pienācīgi reglamentēts tiesību aktos vai koplīguma sarunās, var dot labumu gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem. Šādām sarunām jābalstās uz savstarpēju uzticēšanos un efektīvām sarunu struktūrām, vienlaikus nodrošinot, ka darba apstākļi nepasliktinās. Ņemot vērā iepriekš minēto, pēc iespējas ir jāatrod vidusceļš, lai decentralizētās sistēmas kļūtu strukturētākas un ļautu nozaru nolīgumos noteikt plašus pamatnosacījumus, detalizētu noteikumu apspriešanu atstājot uzņēmumu līmeņa sarunām. Pētījumi liecina, ka koplīguma sarunu hibrīdsistēmas, kas ietver koordinētas nozaru un daudzlīmeņu sistēmas, uzlabo rezultātus gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem (17).

---

(1)  8. princips.

(2)   Schnabel, C. (2020). “Union membership and collective bargaining: trends and determinants” (1.–37. lpp.). Springer International Publishing.

(3)  SDB (2013). “The informal economy and decent work: A policy resource guide supporting transitions to formality”. Starptautiskais Darba birojs.

(4)   Montebello, R., Spiteri, J., & Von Brockdorff, P. (2022). “Trade unions and income inequality: Evidence from a panel of European countries”. International Labour Review.

(5)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļajam kursam bez sociālā kursa – nē!” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 341, 24.8.2021., 23. lpp.).

(6)  https://www.efrag.org/?AspxAutoDetectCookieSupport=1

(7)  Tas vēlreiz ir apstiprināts arī 1998. gada SDO Deklarācijā par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā.

(8)   Pisarczyk, Ł. (2023). “Towards rebuilding collective bargaining? Poland in the face of contemporary challenges and changing European social policy”. Industrial Relations Journal.

(9)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes ieteikumam par sociālā dialoga stiprināšanu Eiropas Savienībā” (COM(2023) 38 final – 2023/0012 (NLE)) un “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Sociālā dialoga stiprināšana Eiropas Savienībā: tā potenciāla pilnīga izmantošana nolūkā pārvaldīt taisnīgu pārkārtošanos” ” (COM(2023) 40 final) (OV C 228, 29.6.2023., 87. lpp.).

(10)  8. princips.

(11)  https://www.oecd.org/employment/negotiating-our-way-up-1fd2da34-en.htm

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2041 (2022. gada 19. oktobris) par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā (OV L 275, 25.10.2022., 33. lpp.).

(13)  https://www.etui.org/services/facts-figures/benchmarks/what-s-happening-to-collective-bargaining-in-europe

(14)  https://commission.europa.eu/system/files/2016-03/social-dialogue-involvement-of-workers_en.pdf

(15)  https://www.oecd.org/employment/negotiating-our-way-up-1fd2da34-en.htm

(16)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pienācīgas minimālās algas visā Eiropā” (Eiropas Parlamenta / Padomes pieprasīts izpētes atzinums) (OV C 429, 11.12.2020., 159. lpp.) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Publiskais iepirkums kā līdzeklis vērtības un pienācīgu darba apstākļu radīšanai ēku uzkopšanas un apsaimniekošanas pakalpojumu jomā” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 429, 11.12.2020., 30. lpp.).

(17)   Braakmann, N., & Brandl, B. (2016). “The efficacy of hybrid collective bargaining systems: An analysis of the impact of collective bargaining on company performance in Europe” .

Ziņotājs:

Felipe MEDINA MARTÍN

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	26.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	151/1/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Šā EESK atzinuma mērķis ir novērtēt pēc Covid-19 pandēmijas un Krievijas agresīvā kara pret Ukrainu radušās enerģētikas krīzes ietekmi uz Eiropas uzņēmumiem, to darbiniekiem un Eiropas iedzīvotājiem kopumā. EESK konstatē, ka ekonomikā ir radušās plaša spektra problēmas, piemēram, nesamērīgi augstas ražošanas izmaksas, piegādes ķēžu reorganizācija, grūtības pārtikas un citu preču piegādē, ieguldījumu izmaksu pieaugums un Eiropas mājsaimniecību pirktspējas zudums.

1.2.

EESK pauž bažas par augsto inflācijas līmeni Eiropā, kas saistīts ar enerģijas un izejvielu izmaksu, ka arī ar pakalpojumu un rūpniecības preču cenu pieaugumu. Inflācija Eiropā patlaban ir sasniegusi visaugstāko līmeni kopš euro ieviešanas. EESK mudina Eiropas iestādes ieviest kontroles mehānismus, kādi paredzēti, piemēram, Eiropas Patērētāju organizācijas (BEUC) izstrādātajā dokumentā. Tajos būtu jāparedz, piemēram, pilnībā īstenot pasākumus, kas noteikti priekšlikumā Padomes regulai, kurā paredzēta būtiska elektroenerģijas tirgus modeļa reforma un pielāgošana. EESK aicina ES dalībvalstis īstenot jau pieņemtos ES tiesību aktus, piemēram, tīras enerģijas paketi, kas palīdz paātrināt zaļo pārkārtošanos un padziļināt iekšējo tirgu.

1.3.

EESK uzskata, ka steidzami ir jāveic pārskatītā ES krīzes pagaidu regulējuma reforma, ņemot vērā milzīgo izmaksu pieaugumu, kas saistīts ar karu Ukrainā un enerģētisko krīzi. Turklāt Komiteja iesaka valsts atbalsta pagaidu regulējumu piemērot tā, lai visas enerģētiskās krīzes skartās nozares, īpašu uzmanību pievēršot svarīgām nozarēm, varētu saņemt atbalstu, kas paredzēts Regulā par ārkārtas intervenci augsto enerģijas cenu problēmas risināšanai un Atveseļošanas un noturības mehānismā, lai nemazinātu daudzu uzņēmumu spēju izdzīvot, izvairītos no dzīves dārdzības negatīvās ietekmes uz patērētājiem un neierobežotu viņu iespējas ikdienā iegādāties pamatproduktus. Turklāt EESK atkārtoti aicina ieviest “zelta likumu”, lai varētu veikt nepieciešamos publiskos ieguldījumus.

1.4.

EESK uzskata, ka mājsaimniecībām un svarīgākajām nozarēm būtu jāgūst labums no plāniem, kuru mērķis ir samazināt augsto enerģijas cenu ietekmi. Lai gan dažās nozarēs bija reģistrēta ļoti liela peļņa, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni būtiski pieauga (par 26,8 %), bankrota pieteikumi ES sasniedza augstāko jebkad agrāk reģistrēto līmeni (113,1) saskaņā ar indeksu, ko Eurostat izmanto, lai novērtētu bankrota līmeni ES salīdzinājumā ar atsauces rādītāju (100) 2015. gadā. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt pie tā, lai nodrošinātu, ka mājsaimniecības un svarīgākās nozares tiktu bez pārtraukuma apgādātas ar enerģiju arī tad, kad tiek īstenoti pasākumi pieprasījuma samazināšanai maksimumslodzes stundās. Tajā pašā laikā daži uzņēmumi, galvenokārt enerģētikas nozarē, ir palielinājuši savu peļņu pašreizējās inflācijas apstākļos, kā norāda ECB (1). Peļņa šajā nozarē turpināja kāpināt inflāciju Eiropas Savienībā, un šī tendence ir jānovērš.

1.5.

Enerģētiskā krīze ekonomikā izpaužas kā augsta inflācija, vāja ekonomikas izaugsme, spēcīgs spiediens uz publiskajām finansēm un mājsaimniecību un uzņēmumu pirktspēju, kā arī ārējās ekonomiskās konkurētspējas zudums. EESK ierosina, pamatojoties uz ECB ieteikumiem, ieviest “zaļo trīskāršā T” kritēriju turpmākajiem intervences pasākumiem, lai tie būtu pielāgoti, mērķēti un piemēroti pārkārtošanās vajadzībām. Neselektīvi cenu pasākumi, piemēram, atsevišķu pārtikas produktu cenu griesti, ilgtermiņā vēl vairāk paildzinātu augstās inflācijas periodu;

1.6.

Joprojām augstā inflācija, it īpaši enerģijas cenu dēļ, izraisa vispārēju Eiropas darba ņēmēju, patērētāju un uzņēmumu pirktspējas zudumu, ietekmējot daudzu ģimeņu dzīves apstākļus, iekšējo pieprasījumu un izaugsmi. Tas kopā ar tādu monetāro politiku, kas pastāvīgi palielina procentu likmes, negatīvi ietekmē arī daudzus uzņēmumus. EESK uzskata, ka enerģētikas nozarē ir svarīgi izmantot sociālo dialogu, lai rastu piemērotus risinājumus valstu līmenī.

1.7.

EESK mudina valdības veicināt uzņēmumos un mājsaimniecībās energotaupības un energoefektivitātes pasākumu īstenošanu, kas ļautu pastāvīgi samazināt enerģijas pieprasījumu. Šajā sakarā būtu jāveicina atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana (nosakot nepieciešamos juridiskos un fiskālos nosacījumus, to skaitā ieviešot “ieguldījumu zelta likumu”) ar mērķi samazināt mūsu atkarību no fosilā kurināmā. Pašreizējā situācija būtu jāizmanto kā svira, lai paātrinātu ES ekonomikas dekarbonizāciju. Šie pasākumi būtu jāpapildina ar nepārvietošanas garantijām, kas saistītas ar finansiālo atbalstu. Ir pienācis laiks veikt ieguldījumus (un īstenot fiskālos nosacījumus), kas Eiropas enerģētikas pārkārtošanā nepieciešami, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā. EESK arī uzskata, ka būtu jāturpina īstenot REPowerEU ierosinātās pārmaiņas, kuru mērķis ir racionalizēt un paātrināt atļauju piešķiršanu atjaunīgās enerģijas infrastruktūras ierīkošanai. Šajā saistībā EESK mudina ES un dalībvalstis apsvērt, kā panākt, lai cena, kas samaksāta par tīklā ievadīto enerģijas pārpalikumu, ļautu veikt dzīvotspējīgus ieguldījumus, lai maksimāli palielinātu atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu un dalītos tajā, ja tā pārsniedz pašpatēriņa vajadzības. Eiropas Komisijas ilgtermiņa programmā būtu jāiekļauj enerģijas tirgus modeļa atjaunošana ar mērķi novērst turpmākus energoapgādes traucējumus un pārmērīgas cenas;

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Inflācijas vilnis, kas skar Eiropu, ir vispārējs, un tajā var skaidri redzēt divus posmus. Pirmā posma pamatā bija atveseļošanās periods pēc iedzīvotāju mājsēdes Covid-19 pandēmijas dēļ. Vienlaicīga visu nozaru darbības atjaunošana radīja problēmas piegādes ķēdēs, bet tas savukārt palielināja izejvielu un kravu pārvadājumu izmaksas. No 2020. gada janvāra līdz 2022. gada martam izejvielu cenas pieauga par 101 % (2), bet kravu pārvadājumu izmaksas par 545 % (3).

2.2.

Otro inflācijas posmu izraisīja Krievijas agresīvais karš pret Ukrainu, kas sākās 2022. gada februārī, un šā kara turpinājums. Tas galvenokārt skāra enerģiju un dažas preces, kuras Krievija un Ukraina lielos apjomos piegādāja Eiropas Savienībai, t. i., dabasgāzi, kviešus, saulespuķu eļļu un mēslošanas līdzekļus. No 2022. gada februāra līdz aprīlim minēto preču cenas attiecīgi pieauga par 18,6 %, 16,8 %, 38,6 % un 16,7 % (4). Vēlāk šīs cenas nostabilizējās, tomēr 2023. gada martā SVF izejvielu cenu indekss un kravu pārvadājumu cenas par attiecīgi 40,9 % un 3,6 % pārsniedza 2020. gada janvāra cenu līmeni.

2.3.

Pasaules un Eiropas ekonomikā šīs norises izpaudās inflācijas veidā. Eurostat dati liecina, ka eurozonas saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) gada izmaiņu likme (5) oktobrī sasniedza 11,5 %. Tie ir augstākie rādītāji kopš pagājušā gadsimta un tos ļoti grūti samazināt, kaut arī pēdējos mēnešos tie ir pazeminājušies (2023. gada martā šis rādītājs bija 8,3 %). Ar to saistītās pamatinflācijas (izņemot enerģiju) pieauguma tendence lielākajā daļā Eiropas valstu liecina, ka cenu satricinājums nav īslaicīgs, kā sākotnēji tika uzskatīts. Tas varētu nozīmēt, ka ECB īstenotā monetārā politika nesniedz gaidītos rezultātus.

3.   Inflācijas ietekme uz Eiropas ekonomiku

3.1.

EESK konstatē, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī ekonomikas perspektīvas ir pasliktinājušās. Paredzams, ka nākamajos gados ekonomika (6) palēnināsies salīdzinājumā ar 2022. gadu, kaut arī ar katru mēnesi šīs prognozes uzlabojas. Ziemā Eiropas Komisija prognozēja, ka 2023. gadā IKP pieaugums ES kopumā būs 0,8 % un 2024. gadā nedaudz lielāks – 1,6 %, taču jaunākajās pavasara prognozēs šis pieaugums ir palielinājies attiecīgi līdz 1,0 % un 1,7 %. Vienlaikus paredzams, ka inflācija pakāpeniski samazināsies, lai gan lēnākā tempā, nekā sākotnēji prognozēts (9,2 % 2022. gadā, 6,7 % 2023. gadā un 3,1 % 2024. gadā). Spriedze darba tirgū saglabāsies, jo izaugsmes līmenis ir zems un ECB procentu likmju straujā pieauguma dēļ palielinās valsts parāds, un tas radīs spiedienu uz budžetu lielākajā daļā dalībvalstu.

3.2.

Augstā inflācija visvairāk skar 96,5 miljonus eiropiešu, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība. 41 % Eirobarometra respondentu norāda, ka viena no svarīgākajām problēmām, ar ko saskaras viņu valsts, ir cenas, inflācija un dzīves dārdzība, kam seko veselība (32 %) un ekonomiskā situācija (19 %).

3.3.

Pieņemto politisko lēmumu rezultātā Eiropas Savienībā bija gandrīz pilnībā pārtraukta gāzes piegāde no Krievijas, un piegāžu samazinājums vairāk vai mazāk skāra gandrīz pusi dalībvalstu. Inflācijas un pamatpreču cenu pieaugums, darbaspēka trūkums un traucējumi globālajās piegādes ķēdēs negatīvi ietekmē pārtikas un nepārtikas preču piegādes ķēdes Eiropā. Saskaņā ar ESAO ekonomikas prognozēm paredzams, ka globālā izaugsme 2023. gadā strauji palēnināsies līdz aptuveni 2,2 %.

3.4.

ECB sniegtā informācija liecina, ka enerģijas cenu pieaugums ir bijis atbildīgs par divām trešdaļām no inflācijas starpības euro zonā. Komisijas sniegtā informācija liecina, ka laikposmā no 2019. līdz 2022. gadam enerģētikas nozarē peļņas norma palielinājās par 54 %, kamēr algas pieauga tikai par 6 %. Vispārējais Eiropas darba ņēmēju, patērētāju un uzņēmumu pirktspējas zudums ne tikai ietekmē daudzu ģimeņu dzīves apstākļus, bet, ja tas netiks novērsts, tas varētu ietekmēt arī iekšzemes pieprasījumu un izaugsmi un tādējādi arī citas uzņēmējdarbības nozares; to visu ietekmē arī pastāvīgā procentu likmju palielināšana monetārajā politikā. EESK uzskata, ka enerģētikas nozarē ir svarīgi izmantot sociālo dialogu, lai rastu piemērotus risinājumus valstu līmenī.

3.5.

Laikā, kad patēriņa cenas Eiropā kopumā ir palielinājušās, algu kāpums nav bijis tik izteikts, un tas ir samazinājis pirktspēju Eiropas iedzīvotājiem, it īpaši visneaizsargātākajiem, kuriem nav instrumentu, ar ko sevi pasargāt no inflācijas. Jau tagad patērētāju rīcībā ir vērojamas izmaiņas, ko rada mājsaimniecību pirktspējas samazināšanās, jo tās saskaras ar lielu dzīves dārdzības krīzi, kas saistīta ar enerģijas rēķinu strauju pieaugumu un inflācijas ietekmi. Instrumenti, ko dalībvalstis piemēro neaizsargātu mājsaimniecību aizsardzībai, ir ļoti atšķirīgi, un dažos gadījumos to efektivitāte var būt ierobežota. Eiropas Komisijai būtu jāapsver iespēja izpētīt minimālos standartus, kas regulatoriem un politikas veidotājiem būtu jāpiemēro, lai aizsargātu un atbalstītu neaizsargātas mājsaimniecības.

3.6.

Pārtikas ražošana – lauksaimniecība, lopkopība un pārtikas rūpniecība – un pārtikas piegāde galapatērētājam ir viena no nozarēm, ko pandēmijas un kara kopējā ietekme ir skārusi visvairāk. Kara tuvums un tā ietekme uz enerģijas un izejvielu tirgiem ir radījusi lauksaimniecības produktu cenu atšķirības Eiropā un starptautiskajos tirgos, kur Eiropas cenas ir palielinājušās visvairāk. Kā liecina 2023. gada janvāra preču cenu infopanelis (Commodity price dashboard), cenu pieaugums lielākajai daļai Eiropas lauksaimniecības produktu, īpaši gaļas produktiem, ir lielāks nekā pasaulē. Tam ir trīs nozīmīgas sekas. Pirmkārt, Eiropas iedzīvotāji smagāk izjūt inflāciju attiecībā uz visām pirmās nepieciešamības precēm. Otrkārt, Eiropas pārtikas produkti zaudē starptautisko konkurētspēju. Treškārt, pieaugošo ražošanas izmaksu dēļ ir kāpušas cenas, ko saņem lauksaimnieki.

3.7.

Papildus enerģijas izmaksu spirālei Krievijas agresīvais karš pret Ukrainu ir radījusi milzīgas problēmas pārtikas piegādes ķēdē: ir pieaugušas svarīgu resursu (lopbarības, mēslošanas līdzekļu) cenas un trūkst atsevišķu pamatpreču (piemēram, augu eļļu un kviešu), kas vajadzīgas, lai saglabātu pilnībā funkcionējošu piegādes ķēdi. Izmaksu pieauguma domino efekta dēļ tiek pieņemti lēmumi samazināt mēslošanas līdzekļu ražošanu, un tas vēl vairāk palielinās cenas. Sausums, kas visā Eiropā bija vērojams 2022. gada vasarā un 2023. gada sākumā, rada lielāku cenu spiedienu, samazinot pieejamo piedāvājumu.

3.8.

Daži nozīmīgi sektori, t. sk. uzņēmumi un darba ņēmēji, kuri neatkarīgi no situācijas nevar apturēt savu darbību, saskaras ar divkāršu slogu: mazāk maksātspējīgu patērētāju un izmaksu pieaugums, it sevišķi milzīgi enerģijas rēķini. Pārtikas nozares uzņēmumi ir centušies izmaksu pieaugumu ierobežot, lai patērētājiem nodrošinātu konkurētspējīgas cenas, un tagad tie baidās no patēriņa krīzes (Hidalgo, M., 2023 (7); Eurocommerce, 2023). Nesen Spānijas valdība kopā ar peļņas novērošanas centru publicēja savu pirmo ziņojumu (8), kurā secināts, ka pārtikas ķēdes peļņa kopš 2021. gada ir samazinājusies par 25 %, tāpēc ir skaidrs, ka peļņas normu attīstība ir ļoti neviendabīga.

Tajā pašā laikā daži uzņēmumi, galvenokārt enerģētikas nozarē, ir palielinājuši savu peļņu pašreizējās inflācijas apstākļos, kā norāda ECB (9). Peļņa šajā nozarē turpināja kāpināt inflāciju Eiropas Savienībā, un šī tendence ir jānovērš.

3.9.

Spānijas Banka (10) atsaucas uz tā sauktā “Ibērijas izņēmuma” vai “Ibērijas mehānisma” ļoti pozitīvo ietekmi uz elektroenerģijas tirgus cenu noteikšanas sistēmu. Tā arī runā par PVN samazinājuma pozitīvo ietekmi, kaut arī ierobežotākā mērā, uz pārtikas un degvielas cenām, lai gan tā piebilst, ka šim pasākumam būtu zemākas izmaksas, ja tas būtu koncentrēts uz atbalstu ģimenēm ar zemākiem ienākumiem. Spānijas Banka arī norāda, ka Spānijas valdība, palielinot minimālo starpprofesiju atalgojumu, pensijas un minimālo vitāli svarīgo ienākumu slieksni, ir palīdzējusi mazināt inflācijas ietekmi uz mājsaimniecībām ar zemākiem ienākumiem.

4.   Enerģijas izmaksu pieauguma ietekme uz Eiropas uzņēmumu rentabilitāti

4.1.

Kopš 2021. gada sākuma elektroenerģijas un gāzes vairumtirdzniecības cenas ir palielinājušās piecpadsmit reizes, nopietni ietekmējot patērētājus un uzņēmumus. Eiropas valstu valdības ir sākušas īstenot virkni politikas pasākumu. Vieni pasākumi ir virzīti uz to, lai mazinātu izmaksu pieauguma ietekmi uz patērētājiem un uzņēmumiem. Citu pasākumu mērķis ir stabilizēt un mazināt vairumtirdzniecības cenas un garantēt energoapgādes drošību. EESK mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veikt elektroenerģijas tirgus modeļa un elektroenerģijas cenu aprēķināšanas sistēmas visaptverošu reformu, kā tas izklāstīts atzinumā TEN/793 (11).

4.2.

Enerģijas cenu ietekme uz uzņēmumu izmaksām ir ļoti daudzveidīga: pirmkārt, tās atspoguļojas elektroenerģijas piegādes izmaksās; otrkārt, tās netieši ietekmē pārējo piegādes ķēdi un, treškārt, tām var būt finansiālas sekas. Piemēram, Spānijas Bankas 2022. gada pavasarī publicētajā pētījumā (12) tika lēsts, ka uzņēmumu enerģijas izmaksu kumulatīvais pieaugums par 25 % samazinātu to bruto pievienoto vērtību par 1,6 % 2023. gadā. Tomēr tas ir vidējais rādītājs; ziņojumā norādīts, ka dažas nozares ir skartas vairāk nekā citas – vislielāko labumu gūst naftas un dabasgāzes ieguves nozare –, savukārt vislielākais kaitējums ir nodarīts šādām nozarēm: zveja un akvakultūra, sauszemes transports, jūras un iekšējo ūdensceļu transports, mehānisko transportlīdzekļu tirdzniecība un remonts, lauksaimniecība un lopkopība, izglītība, gaisa transports, darbības ar nekustamo īpašumu, koksa un naftas pārstrādes produktu ražošana, veselības aprūpes, sociālie, viesmīlības un ēdināšanas pakalpojumi. Dažas no minētajām nozarēm ir pierādījušas savu nozīmīgumu ES ekonomikas netraucētai darbībai pandēmijas laikā. Daudzas no visvairāk skartajām nozarēm savā ražošanas darbībā elektroenerģiju neizmanto intensīvi, bet ir lieli tās patērētāji.

4.3.

Papildus tiešajai un netiešajai ietekmei uz uzņēmumu bruto pievienoto vērtību (maržas) ietekme izpaužas arī finansiālās neaizsargātības pieaugumā. Spānijas Bankas ziņojumā ir norādītas visvairāk skartās nozares. Īpaši neaizsargāta ir tādu nozaru grupa, kurām 2023. gadā varētu būt ne tikai pārmērīgas parādsaistības, bet arī negatīva rentabilitāte: mehānisko transportlīdzekļu tirdzniecība un remonts; sauszemes un cauruļvadu transports; zveja un akvakultūra, lauksaimniecība un lopkopība; tekstilrūpniecība, apģērbu, ādas izstrādājumu un apavu ražošana.

4.4.

Līdz ar pašreizējo dabasgāzes uzkrājumu samazināšanos Eiropā – 2023. gada maijā uzkrātais apjoms bija 68 % (13) – mēs saskarsimies ar papildu problēmām enerģētikas politikas pārvaldībā. No Krievijas iepriekš piegādātās gāzes apjoma un alternatīvo piegādātāju gāzes apjoma starpība vēl nav izlīdzināta, tāpēc ir maz ticams, ka īstermiņā cenas samazināsies. Savukārt pieprasījums ir būtiski samazinājies. Augstās enerģijas cenas samazina mūsu rūpniecības un piegādes ķēžu konkurētspēju, kas savukārt veicina ārpakalpojumu izmantošanu ārpus ES robežām un tādējādi samazina bloka stratēģisko neatkarību. Tas būtiski ietekmē mājsaimniecības, it sevišķi visneaizsargātākās mājsaimniecības, arvien palielinot to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzības risks vai kuri atrodas nabadzības situācijā. Tas turpināsies vismaz līdz 2024. gadam (14). Lai risinātu šīs problēmas, EESK iesaka veikt vairākus pasākumus, tostarp piemērot ar finansiālu atbalstu saistītas atrašanās vietas garantijas, īstenot turpmākus nepieciešamos energotaupības un energoefektivitātes pasākumus uzņēmumiem, lai samazinātu pieprasījumu, veikt apjomīgus ieguldījumus un ieviest nepieciešamos fiskālos pamatnosacījumus atjaunīgās enerģijas ražošanas izvēršanai, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā.

4.5.

Tā rezultātā enerģijas izmaksu sprādziena dēļ arvien vairāk uzņēmumu un mājsaimniecību nonāk situācijā, kas potenciāli apdraud to pastāvēšanu. Lai gan ziema ir bijusi samērā silta, nevaram cerēt, ka laikapstākļi mums vienmēr būs labvēlīgi. Tādēļ būtu jāveic pasākumi, kas aizsargātu īpaši neaizsargātas mājsaimniecības, paredzot tām īpašus pasākumus šajā jomā.

4.6.

Ņemot vērā milzīgo uzņēmējdarbības izmaksu pieaugumu apvienojumā ar patērētāju atturēšanos tērēt, uzņēmumiem dažos gadījumos var nākties pārvietot savu darbību. Taču to nevarēs darīt uzņēmumi, kas sniedz būtiskus pakalpojumus klientiem un pārējai piegādes ķēdei un kas nevar vienkārši pārtraukt savu darbību enerģijas cenu kāpuma dēļ.

4.7.

Lai gan Covid-19 pandēmijas laikā daudzas nozares un to darbinieki tika atzīti par nozīmīgiem, pašreizējās enerģētikas krīzes laikā šādas atzīšanas ļoti pietrūkst. Daudzas no šīm nozarēm līdz šim nav saņēmušas dalībvalstu īpašu atbalstu. Uzņēmumi, kas darbojas šajās nozarēs, un to darbinieki ir centušies aizsargāt patērētājus uz savas peļņas rēķina, un viņiem ir grūti novirzīt uz patērētājiem kopējās izmaksas, kas saistītas ar enerģijas rēķinu pārmērīgi lielo pieaugumu. Šāda situācija nevar saglabāties ilgtermiņā. EESK arī uzskata, ka valdības cilvēkus neaizsargā tikpat intensīvi kā pandēmijas laikā.

4.8.

Daudzi uzņēmumi pašlaik veic apjomīgus ieguldījumus, kuru mērķis ir samazināt enerģijas patēriņu un paplašināt piekļuvi atjaunīgai enerģijai. EESK uzskata, ka uzņēmumi var arī rīkoties, lai paātrinātu transporta elektrifikāciju un aizstātu apkurei paredzēto gāzi, jo tiem ir būtiska nozīme enerģētikas pārkārtošanā un ES atjaunīgās enerģijas mērķrādītāju sasniegšanā līdz 2030. gadam. Lai to panāktu, būs vajadzīgs labvēlīgs tiesiskais regulējums, kurā paredzēta, piemēram, atļauju piešķiršana un cīņa pret atturošām cenām, kas kavē enerģijas ražošanu lielākā apjomā.

4.9.

EESK uzsver, ka REPowerEU prasības un ēku energoefektivitātes parasības ir svarīgi pielāgot operatoru atbalstam un spējai segt ar apjomīgajiem ieguldījumiem saistītās izmaksas. Šie pasākumi būs svarīgi, lai mazinātu atkarību no fosilā kurināmā, tomēr prasībām ir jābūt saistītām ar publiskā un privātā finansējuma pieejamību. Eiropas Komisijas ilgtermiņa programmā būtu jāiekļauj enerģijas tirgus modeļa atjaunošana ar mērķi novērst turpmākus energoapgādes traucējumus un pārmērīgas cenas, un būtu jāapsver nozarē iesaistītā darbaspēka apmācība.

Tāpat EESK uzskata, ka abās programmās būtu jāatspoguļo arī praktiskie aspekti, kas saistīti ar iekārtu un kvalificēta darbaspēka pieejamību saistībā ar pienākumu uzstādīt ātras uzlādes stacijas transportlīdzekļiem vai izveidot alternatīvu energoresursu infrastruktūru. Ir jānodrošina, ka līdzekļus, kas izmaksāti saistībā ar jaunajiem priekšlikumiem, var izmantot, lai panāktu, ka šī pārkārtošanās tiek īstenota noteiktajos termiņos.

---

(1)  ECB pētījums par inflāciju, 2023. gads.

(2)  SVF izejvielu cenu indekss. Skatīt https://www.imf.org/en/Research/commodity-prices.

(3)   Freightos Baltic Index, pieejams saitē: https://fbx.freightos.com/.

(4)  SVF izejvielu cenu indekss. Skatīt https://www.imf.org/en/Research/commodity-prices.

(5)   Eurostat. Skatīt: https://ec.europa.eu/.

(6)  https://economy-finance.ec.europa.eu/economic-forecast-and-surveys/economic-forecasts/spring-2023-economic-forecast-improved-outlook-amid-persistent-challenges_en.

(7)   “Margins and profits of Spanish food retailers in 2022” .

(8)   “OME Informe Trimestral” 2023T3 (bde.es).

(9)  ECB pētījums par inflāciju, 2023. gads.

(10)  https://www.bde.es/f/webbe/SES/Secciones/Publicaciones/PublicacionesAnuales/InformesAnuales/22/Files/InfAnual_2022_En.pdf.

(11)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulas (ES) 2019/943 un (ES) 2019/942, kā arī Direktīvas (ES) 2018/2001 un (ES) 2019/944 groza, lai uzlabotu Savienības elektroenerģijas tirgus modeli” (COM(2023) 148 final – 2023/0077 (COD)) (OV C 293, 18.8.2023., 112. lpp.).

(12)  Pieejams saitē: https://www.bde.es/f/webbde/Secciones/Publicaciones/InformesBoletinesRevistas/InformesEstabilidadFinancera/22/IEF_2022_1_Rec1_4.pdf.

(13)  Informācija ir pieejama saitē: https://agsi.gie.eu/data-overview/eu.

(14)   “EIU (2023): Energy crisis will erode Europe’s competitiveness in 2023”, skatīt saitē: https://www.eiu.com/n/energy-crisis-will-erode-europe-competitiveness-in-2023/.

Ziņotāja:

Milena ANGELOVA

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	29.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	190/2/6

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Ūdens ir būtiski nepieciešams dzīvībai, videi un ekonomikai, un tādējādi tas ir kopējs labums, kam jābūt ne tikai piekļūstamam un cenas ziņā pieejamam visiem, bet, pats galvenais, šiem resursiem jābūt respektētiem un aizsargātiem. Cilvēku ietekmes un klimata pārmaiņu dēļ ūdens trūkums palielinās gan pasaulē, gan Eiropā, kur ūdens trūkums skar aptuveni 20 % teritorijas un 30 % iedzīvotāju (1). Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē šajā jomā ieviestos visaptverošos ES tiesību aktus (2) un aicina tos ātri un efektīvi īstenot, lai nodrošinātu efektīvu ūdens patēriņu un ikviena ES iedzīvotāja piekļuvi ūdenim.

1.2.

EESK aicina izstrādāt un nekavējoties īstenot īpašus pasākumus, lai palielinātu informētību par ūdensefektīvu patēriņu un veicinātu tehnoloģiskus jauninājumus ūdens izmantošanas efektivitātes palielināšanai ražošanas sistēmās, kā arī atkritumu daudzuma samazināšanas un reciklēšanas stratēģijas. Saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” Komiteja mudina ES un dalībvalstis rīkoties izlēmīgi, lai nodrošinātu, ka visas ieinteresētās personas ievēro noteikumus (3).

1.3.

EESK uzsver, ka ir ļoti svarīgi informēt patērētājus, veicināt viņu ieinteresētību, viņus iedrošināt un orientēt uz ūdens patēriņa ziņā efektīvu patēriņu. Politikas veidotājiem, sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un visām ieinteresētajām personām ir kopīga atbildība skaidri informēt sabiedrību par ūdens vērtību un ūdens izmantojuma pēdu, veicināt ūdens patēriņa ziņā efektīvu iekārtu izmantošanu un stimulēt patērētājus iesaistīties ūdens taupīšanas modeļos un censties panākt pastāvīgu izcilību.

1.4.

EESK aicina ES, dalībvalstis, kompetentās iestādes, ūdensapgādes operatorus un visas procesā iesaistītās puses savas kompetences ietvaros censties pastāvīgi uzlabot ūdens pieejamību, piekļuvi tam un tā patēriņa efektivitāti. Šā procesa būtiski elementi ir labāka dzeramā ūdens resursu aizsardzība, virzība uz apritīgu ūdens patēriņa sistēmu, publiskās ūdensapgādes pakalpojumu nodrošināšana par taisnīgu cenu un ūdens trūkuma novēršana.

1.5.

EESK ierosina nekavējoties īstenot turpmāk minētos pasākumus, lai uzlabotu ūdens patēriņa efektivitāti un patērētāju informētību par viņu ūdens izmantojuma pēdu un sabiedrībā veicinātu viedu ūdens apsaimniekošanu (4).

1.5.1.   Pasākumi, kas vērsti uz patērētāju iedrošināšanu un virzīšanu uz ūdensefektīvu patēriņu

1.5.1.1.

Skaidra komunikācija par ūdens vērtību (īsteno kompetentās iestādes, ūdens resursu apsaimniekotāji). Lai izglītotu patērētājus par ūdens un ūdens pakalpojumu vērtību un, reaģējot uz klimata pārmaiņu izraisītām krīzes situācijām (sausums, plūdi) īpaši pievērstos īstermiņa ārkārtas pasākumiem, būtu jāīsteno komunikācijas kampaņas, lai rosinātu mainīt ilgtermiņa ieradumus. Viena svarīga mērķa grupa ir bērni. Dzeramā ūdens izmantošanas aizstāšanai ar netradicionāliem ūdens avotiem būtu jākļūst par normu (piemēram, ja iespējams, dārzu laistīšana, automašīnu mazgāšana u. c. ar savākto lietus ūdeni).

1.5.1.2.

Ūdensefektīvu iekārtu/ierīču veicināšana (īsteno ES un dalībvalstis). Privātās mājsaimniecības mūsdienās izmanto daudzas ūdeni patērējošas ierīces/iekārtas. Līdz ar tehnoloģiju attīstību daudzas no tām pēdējo gadu laikā ir ievērojami samazinājušas ūdens patēriņu, atbalstot vispārēju ūdens patēriņa samazināšanās tendenci uz vienu iedzīvotāju. Ir vajadzīgi papildu stimuli, lai motivētu ražotājus turpināt ieviest jauninājumus, kuru mērķis ir uzlabot ūdens izmantošanas efektivitāti, un patērētājus – tos iegādāties un izmantot. Uz visām šādām ierīcēm/iekārtām jābūt ūdens patēriņa marķējumam.

1.5.1.3.

Patērētāju informēšana par viņu ūdens izmantojuma pēdu (īsteno ES un dalībvalstis). Faktiskais ūdens patēriņš privātajās mājsaimniecībās krietni pārsniedz dzeramā ūdens patēriņu. Katrs patērētais produkts un pakalpojums satur noteiktu ūdens daudzumu (5), un bieži vien ievērojama daļa no patērētāja ūdens izmantojuma pēdas ir ārpus tā izcelsmes reģiona/valsts vai pat ES. Tāpēc patērētāju izvēle ietekmē reģionālo, valsts un globālo ūdens patēriņu. Ūdens izmantojuma pēda ir efektīvs parametrs izglītojošā aspektā, kas nesen iekļauts arī daudzu skolu komunālo pakalpojumu programmās. Tiešsaistē ir pieejami daudzi izmantojuma pēdas kalkulatori, kuros patērētājs var ievadīt datus un uzzināt savu izmantojuma pēdu. Patērētāji par tiem būtu jāinformē, izmantojot informācijas kampaņas.

1.5.2.   Pasākumi, kas vērsti uz ūdens pieejamības, piekļūstamības un efektivitātes uzlabošanu

1.5.2.1.

Publiskās ūdensapgādes nodrošināšana (īsteno dalībvalstis, ūdensapgādes operatori). Īstenojot holistisku pieeju, būtu jāveic pasākumi, lai uzlabotu dzeramā ūdens apgādes un sadales sistēmas efektivitāti un noturību, vajadzības gadījumā labāk kontrolējot noplūdes, veidojot alternatīvus dzeramā ūdens avotus un veicot citus piemērotus pasākumus. Nolūkā aizsargāt sabiedrības veselību un labjutību dalībvalstīm ir arī jāapsver pasākumi, lai nodrošinātu, ka akūta ūdens trūkuma periodos publiskā ūdensapgāde ir prioritāra salīdzinājumā ar citiem ūdens izmantošanas veidiem.

1.5.2.2.

Nodrošināt taisnīgu cenu par ūdensapgādes pakalpojumiem, pamatojoties uz izmaksu atgūšanu pilnā apmērā, vienlaikus garantējot pieņemamu cenu neaizsargātām grupām (īsteno kompetentās iestādes). Direktīvā 2000/60/EK noteikts, ka dalībvalstīm jāņem vērā ūdensapgādes pakalpojumu izmaksu atgūšanas princips, vismaz attiecībā uz rūpniecību, mājsaimniecībām un lauksaimniecību. Saskaņā ar Komisijas un ESAO datiem pilnīga ūdensapgādes pakalpojumu izmaksu atgūšana tiek veikta tikai deviņās dalībvalstīs (6). Vairumā gadījumu tas attiecas tikai uz privātām mājsaimniecībām. Lai gan dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu ūdensapgādes pakalpojumu piekļūstamību un cenas pieņemamību visneaizsargātākajām grupām (7), ir svarīgi, lai ūdens tarifs atspoguļotu ūdensapgādes pakalpojumu faktiskās izmaksas. Tas apvienojumā ar precīzu patēriņa uzskaiti nodrošinās, ka patērētāji labāk apzinās ūdens pakalpojumu izmaksas. Dalībvalstīm būtu jāapspriež iespēja iekasēt maksu, pamatojoties uz “ūdens vērtību”, kas nodrošinātu, ka šis ierobežotais resurss tiek saglabāts arī nākamajām paaudzēm. Ūdens tarifi varētu ietvert cenu signālus, lai palielinātu ūdens izmantošanas efektivitāti. Piemēram, tarifi varētu pieaugt, ja mājsaimniecībā tiek pārsniegts noteikts patēriņa apjoms uz vienu iedzīvotāju vai ja ūdens apgādi apdraud īslaicīgs ūdens trūkums.

1.5.2.3.

Efektīva ūdens patēriņa uzskaite, palielinot mērījumu precizitāti (īsteno dalībvalstis, pašvaldības, ūdensapgādes uzņēmumi): — nodrošināt efektīvu ūdens patēriņa mērīšanu ar precīziem ūdens skaitītājiem un ūdens skaitītāju atjaunošanas politiku, lai informētu galalietotājus par faktisko patēriņu; — kontrolēt patēriņu no privātām akām, lai ierobežotu ūdens patēriņu tieši no gruntsūdeņiem; — izmantot viedo mērīšanu, lai brīdinātu galalietotājus par lielu vai neparastu patēriņu un mazu plūsmas patēriņu, kas var liecināt par iekšēju noplūdi.

1.5.2.4.

Labāka dzeramā ūdens resursu aizsardzība (īsteno ES un dalībvalstis). Dzeramā ūdens resursi ir jāaizsargā no antropoloģiskā piesārņojuma. Lai to panāktu, ir stingri jāīsteno ES Nulles piesārņojuma rīcības plāns, visām nevēlamajām vielām, kas var nonākt dzeramajā ūdenī, piemērojot piesardzības un kontroles principus izcelsmes vietā atbilstoši principam “piesārņotājs maksā”. Piesārņojuma avots var būt arī rūpnieciskā ražošana (PFAS, farmaceitiskie līdzekļi, dezinfekcijas līdzekļi utt.) vai lauksaimniecībā izmantojamie līdzekļi (pesticīdi, nitrāti). ES pārskata attiecīgos tiesību aktus, kas var novērst piesārņojumu tā rašanās vietā, tostarp Direktīvu 2010/75/ES (8), Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (9), Direktīvu 2009/128/EK (10), Regulu (EK) Nr. 726/2004 (11) un Direktīvu 2001/83/EK (12). Jānodrošina, lai šie turpmākie noteikumi efektīvi aizsargātu mūsu ūdens resursus.

1.5.2.5.

Virzība uz ūdens apriti (īsteno ES, dalībvalstis un ūdens operatori). Ūdens izmantošanas efektivitāti var palielināt, izmantojot ūdeni atkārtoti. No vienas puses, privātās mājsaimniecības būtu jāmudina pēc iespējas vākt lietus ūdeni un izmantot to piemērotiem mērķiem, tostarp dārza laistīšanai un tīrīšanas darbiem. No otras puses, ir jāveic efektīvi kontroles pasākumi avota līmenī, lai nodrošinātu, ka mājsaimniecību radītie notekūdeņi nesatur piesārņotājus, kas varētu apdraudēt attīrīto notekūdeņu atkārtotu izmantošanu apūdeņošanai un citiem mērķiem.

1.5.2.6.

Pielāgošanās klimata pārmaiņām (īsteno dalībvalstis, pašvaldības, notekūdeņu apsaimniekotāji). Reģionus klimata pārmaiņas ietekmē atšķirīgi. Ir svarīgi pielāgot pasākumus vietējiem apstākļiem. Kopumā pilsētplānošana būs jāpārdomā, pārveidojot pilsētas un tajās ieviešot “sūkļu” darbības principu (13). Tas uzlabos pilsētas klimatu, ļaus notecēt lietus ūdenim un samazinās kombinēto kanalizācijas pārplūdes gadījumu skaitu.

1.5.2.7.

Nodrošināt labu pārvaldību (īsteno dalībvalstis, reģioni un pašvaldības). Lai radītu pārmaiņas, ir vajadzīgas skaidras un efektīvas pārvaldības struktūras. Tam vajadzētu stiprināt sadarbību starp visiem dalībniekiem un noteikt atbildību. Pasākumu pamatā jābūt precīzām prognozēm par klimata pārmaiņu ietekmi reģionā un ūdens pieprasījuma modeļu attīstību (lauksaimniecība, rūpniecība, iedzīvotāju skaita tendences utt.) nākamajās desmitgadēs.

1.5.2.8.

Publiskās iestādes kā līderes (īsteno dalībvalstis, pašvaldības). Publiskajām iestādēm, tostarp Eiropas iestādēm, kas ir atbildīgas gan par politikas pasākumu, gan par praktisko pasākumu izstrādi un īstenošanu, jāuzņemas vadoša loma ūdens izmantojuma pēdas samazināšanā.

2.   Pamatinformācija

2.1.

Šajā pašiniciatīvas atzinumā, kas ir daļa no EESK 2023. gada pamatiniciatīvas par ūdeni kā svarīgu prioritāti Eiropas un pasaules līmenī, aplūkoti pasākumi, kas jāveic, lai Eiropas Savienībā nodrošinātu efektīvāku ūdens patēriņu patērētāju līmenī, ņemot vērā vides jautājumus, zināšanu trūkumu un pašreizējo situāciju attiecīgo tehnoloģiju jomā. Tajā paustas idejas par to, kā optimizēt mājsaimniecību ūdens patēriņu un izplūdi, pamatojoties uz visaptverošu redzējumu par patērētāju lomu un viņu vajadzībām attiecībā uz ūdens daudzumu un kvalitāti, un šajā nolūkā ir izteikti konkrēti priekšlikumi.

2.2.

Ūdens ir būtiski nepieciešams dzīvībai, videi un ekonomikai, un tādējādi tas ir kopējs labums, kas ir jārespektē un jāaizsargā. Tomēr Eiropas ūdens resursi ir apdraudēti klimata pārmaiņu dēļ, jo daudzos ūdens baseinos (īpaši Vidusjūrā (14)) kopumā ir samazinājušies nokrišņi un ir ilgāki sausuma periodi, savukārt vairumā reģionu ir spēcīgākas lietusgāzes ar postošiem plūdiem. Turklāt jūras līmeņa paaugstināšanās nozīmē, ka sālsūdens var iekļūt saldūdens nesējslāņos.

2.3.

Palielinās līdzsvara trūkums starp vietējo resursu pieejamību un gala lietotāju pieprasījumu pēc ūdens, tā radot ievērojamu ūdens trūkuma risku nākotnē. Lai gan ūdens pieejamību nosaka tādi būtiski faktori kā nokrišņi, ģeogrāfija, klimata tendences un piesārņojums, ūdens patēriņu un pieprasījumu galvenokārt nosaka cilvēka rīcība. Turklāt cilvēku, tostarp privāto mājsaimniecību, darbības ietekmē pieejamo ūdens resursu kvalitāti. Cilvēka radītais ūdens vides piesārņojums samazina izmantojamo ūdens resursu pieejamību un palielina ūdens attīrīšanas izmaksas, kā arī ietekmi uz vidi, ko rada tāda kvalitātes līmeņa nodrošināšana, kas nepieciešams noteiktām darbībām (dzeramais ūdens, rūpnieciska izmantošana, apūdeņošana utt.). Pētījumos (15) konstatēts, ka viens no galvenajiem ūdens piesārņojuma radīto vides katastrofu cēloņiem ir tas, ka trūkst uzlabota ūdens kvalitātes monitoringa ES ūdensobjektos.

2.4.

Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras (EVA) datiem ūdens trūkums katru gadu vidēji ietekmē aptuveni 20 % no Eiropas teritorijas un 30 % no kopējā iedzīvotāju skaita (16). EVA norāda, ka “ūdens trūkums rodas, ja nav pieejams pietiekams ūdens daudzums, lai apmierinātu vides, sabiedrības un ekonomikas vajadzības gan daudzuma, gan kvalitātes ziņā. Ūdens trūkums ir vispārējs termins, kas aptver sausumu, kvantitatīvo deficītu, ūdens kvalitāti un ūdens piekļūstamību” (17).

2.5.

Dzeramais ūdens veido aptuveni 10 % no kopējā ūdens patēriņa. Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības vajadzībām tiek patērēti 58 %, bet elektroenerģijas, gāzes, tvaika un gaisa kondicionēšanas vajadzībām – 18 % (18).

2.6.

Ūdens ieguves ziņā dzeramais ūdens veido aptuveni 20 % no kopējā ūdens daudzuma. Ieguve dzesēšanai elektroenerģijas ražošanā (19) (32 %) un lauksaimniecībai (28 %) ir lielākie ieguves kopapjomi gadā (20).

2.7.

Ņemot vērā, ka ūdens resursu piesārņošana ar barības vielām (slāpekli un fosforu) un daudzām bīstamām vielām (piemēram, vielām ar kumulatīvām kancerogēnām vai mutagēnām īpašībām) rada ievērojamu risku veselībai un videi un ka ūdens attīrīšanai nepieciešamā apstrāde ir dārga un resursietilpīga, EESK aicina ātri īstenot pašlaik spēkā esošos visaptverošos ES tiesību aktus. Tā atkārtoti uzsver, ka ar ES rūpniecības un lauksaimniecības politiku ir jāsamazina piesārņotāju emisijas, vienlaikus atbalstot izaugsmi un konkurētspēju. Tā kā ūdens ir kopējs labums, EESK aicina nodrošināt dzeramā ūdens brīvu pieejamību visiem ES iedzīvotājiem, sabiedriskās vietās izmantojot pieejamas ūdens strūklakas un avotus saskaņā ar Direktīvu (ES) 2020/2184. Minerālūdens atradņu gadījumā būtu jācenšas nodrošināt publiski pieejamu krānu pie avota.

2.8.

Lai gan šā atzinuma uzmanības centrā galvenokārt ir ūdens resursu patēriņš un pieejamība, tā mērķis ir arī risināt ar kvalitāti saistītas problēmas, jo tās ietekmē šā resursa faktisko izmantojamību. Tādējādi politikas mērķis ir novērst turpmāku pasliktināšanos un aizsargāt un uzlabot ūdens ekosistēmu stāvokli, lai nodrošinātu gruntsūdeņu piesārņojuma pakāpenisku samazināšanu un novērstu turpmāku piesārņojumu.

2.9.

Lai garantētu pietiekamu ūdens kvalitāti un daudzumu pašreizējām un nākamajām paaudzēm, ir nepieciešama vispārēja izpratne par visām problēmām un to pamatcēloņiem. Ikvienam iedzīvotājam/patērētājam ir jāapzinās ūdens nozīme un šī ierobežotā resursa vērtība, un ir jānotiek plašai izpratnes veicināšanai par jautājumiem, kas saistīti ar ūdens resursiem, attiecīgi pieņemot pasākumus, sākot no privātā sektora. Šajā nolūkā nesen pieņemtajā Direktīvā (ES) 2020/2184 dalībvalstīm ieteikti pasākumi, lai veicinātu izpratnes vairošanu par dzeramā ūdens kvalitāti un patēriņu.

2.10.

Jāņem vērā vairāki faktori un aspekti, kas tieši un netieši ietekmē mājsaimniecību ūdens patēriņa nozīmi un ietekmi, tostarp šādi: — tieša ūdens patēriņa dažādie mērķi, piemēram, dzeršanai, mazgāšanai, laistīšanai utt.; — tieša ūdens patēriņa vieta, piemēram, mājās, darbā, vaļasprieku norises vietā utt.; — patērētā ūdens veidi, piemēram, gruntsūdeņi, virszemes ūdeņi, atkārtoti izmantotie ūdeņi utt.; — netiešais ūdens patēriņš: ūdens, ko izmanto preču un pakalpojumu ražošanai; — tiešie notekūdeņi: daudzums un kvalitāte (barības vielas, organiskās vielas, ķīmiskās vielas utt.); — netiešie notekūdeņi: notekūdeņi, kas rodas, ražojot preces un pakalpojumus; — ģeogrāfiskie ūdens trūkuma un kvalitātes aspekti, kas saistīti gan ar tiešu, gan netiešu patēriņu (sākot ar vietējo un beidzot ar globālo līmeni).

3.   Ūdens patēriņa rādītāji

3.1.

Lai gan vispārējai pieejai ūdens patēriņa optimizēšanai vajadzētu būt visaptverošai, izmantotajiem rādītājiem vajadzētu būt iespējami nedaudziem un vienkāršiem. Rādītāju skaita palielināšanas vai sarežģītu apkopotu rādītāju (piemēram, izmantojuma pēdas un indeksu) izmantošanas pievienotā vērtība var nebūt augsta salīdzinājumā ar resursiem, kas vajadzīgi to uzraudzībai, analīzei un apstrādei. Tāpēc ir svarīgi atrast visatbilstošākos un ietekmīgākos rādītājus, ņemot vērā vajadzīgās informācijas mērķi. Būtu jānošķir rādītāji, ko ekonomisti/zinātnieki/politikas veidotāji izmanto, lai definētu problēmas, izstrādātu stratēģijas un novērtētu virzību uz noteiktiem mērķiem, un rādītāji, ko izmanto komunikācijā ar patērētājiem. Politikas nolūkos ir svarīgi novērtēt vairākus rādītājus, kas tieši vai netieši saistīti ar ūdens patēriņu un kas ļaus novērtēt politikas efektivitāti, īpašu uzmanību pievēršot parametru uzraudzības konsekvencei un nepārtrauktībai. Rādītāji, ko izmanto EVA, šajā ziņā ir atsauce.

3.2.

EVA rādītāju izstrādes pamatā bija vajadzība noteikt dažus politikas jomā svarīgus rādītājus, kas ir stabili (bet ne statiski) laikā un var sniegt atbildes uz atsevišķiem prioritāriem jautājumiem (vides, sociāliem, ekonomiskiem u. c.).

3.3.

Visbūtiskākais rādītājs, lai novērtētu ūdens patēriņu patērētāju (privātu mājsaimniecību) līmenī, ir ūdens patēriņš litros uz vienu iedzīvotāju dienā (L/cap/d). Pieejamie dati uzrāda lielas atšķirības diapazonā no 77 līdz 220 l/cap/d (21).

3.4.

Pasākumos, kuru mērķis ir veicināt ūdensefektīvu patēriņu, jāaplūko viss ūdens cikls un jāietver gan kvalitatīvie, gan kvantitatīvie aspekti. Tajos būtu ne tikai jāaplūko dzeramā ūdens ieguve/patēriņš, bet arī jāietver ūdens aprites (ūdens atkārtotas izmantošanas) priekšrocības un jāveido izpratne par to, ka ūdens ir ietverts arī patērētajos produktos un pakalpojumos. Tas palīdzēs privātām mājsaimniecībām labāk izprast savu patēriņa izvēļu ietekmi uz ūdens resursu kvalitāti un daudzumu savā reģionā, valstī un visā pasaulē. Tas arī palīdzēs iedzīvotājiem attīstīt izpratnes kultūru par visiem viņu individuālā ūdens patēriņa modeļa aspektiem gan sadzīvē, gan citur un saprast, kā padarīt patēriņu efektīvu. Pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiska nozīme, palīdzot izvēlēties un īstenot stratēģijas, lai palielinātu patēriņa efektivitāti un lietderību.

3.5.

Lai gan ūdensefektīvs patēriņš ir nepieciešams visās Eiropas daļās, steidzamība ir lielāka apgabalos, kas cieš no ūdens trūkuma vai biežākiem sausuma gadījumiem. Ūdensapgādes sistēmas efektivitāte būtu jāiekļauj vispārējā stratēģijā, lai nodrošinātu holistisku pieeju. Iespējamie risinājumi būtu jārod arī tālredzīgākās ūdens piegādātāju stratēģijās, tostarp piegādes sistēmas riska novērtējumā un riska pārvaldībā, noplūžu pārvaldībā, alternatīvos ūdens avotos utt.

3.6.

Lai gan teorijā tiek ierosināts izmantot daudzus citus rādītājus (ūdens joma tam ir ļoti piemērota), būtu jāņem vērā, ka ne tikai papildu datu meklējumi, bet arī to apstiprināšana un izplatīšana ietver ievērojamu darbu. Šādas papildu darbības ir ne tikai Eiropas centrālo struktūru, bet arī dalībvalstu un to attiecīgo aģentūru vai uzņēmumu kompetencē, kuri meklē un sagatavo šādus datus. Vēl viena vijole jau tā lielā orķestrī ne vienmēr uzlabo mūzikas kvalitāti. Tāpēc jaunu rādītāju pievienošanas vietā būtu vēlams pēc iespējas labāk izmantot esošos.

---

(1)  EVA ziņojums Nr. 12/2021 par ūdens resursiem visā Eiropā un cīņu ar ūdens trūkumu (atjaunināts novērtējums), 2021. gads.

(2)  Pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, Ūdens pamatdirektīva, Dzeramā ūdens direktīva, Ūdens atkalizmantošanas regula u.c.

(3)  Piemēram, https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/IP_14_1151 un https://www.politico.eu/article/italy-biggest-steel-mill-mockery-eu-environmental-rules/.

(4)  https://watereurope.eu/wp-content/uploads/WE-Water-Vision-2023_online.pdf.

(5)  Ūdens izmantojuma pēdas tīkls, Ūdens izmantojuma pēdas novērtējums, skatīts 2023. gada 22. maijā.

(6)  ESAO, Vispārīga piezīme par izmaksu atgūšanu, 2022. gada aprīlis.

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 435, 23.12.2020., 1. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK (2009. gada 21. oktobris), ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un padomes Regula (EK) Nr. 726/2004 (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV L 136, 30.4.2004., 1. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.).

(13)   “Pilsētas ar “sūkļu” darbības principu ir pilsētu teritorijas ar bagātīgām dabas teritorijām, piemēram, kokiem, ezeriem un parkiem, vai citām atbilstošām konstrukcijām, kas paredzētas lietus absorbēšanai un plūdu novēršanai” https://climatechampions.unfccc.int/what-are-sponge-cities-and-how-can-they-prevent-floods/, skatīts 2023. gada 7. jūnijā.

(14)  Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumā (jaunā nodaļa, 4. dokuments: Vidusjūras reģions. Publicēts izdevumā Climate Change 2022: Impacts, Adaptation and Vulnerability) pausts, ka Vidusjūras reģions ir “karstais punkts” savstarpēji cieši saistītiem klimata riskiem.

(15)  EVA, Piesārņojums Eiropas upēs.

(16)  EVA ziņojums Nr. 12/2021 par ūdens resursiem visā Eiropā un cīņu ar ūdens trūkumu (atjaunināts novērtējums), 2021. gads.

(17)  Turpat.

(18)  Eiropas Revīzijas palāta, Īpašais ziņojums 12/2021, Princips “piesārņotājs maksā” ES vides politikas jomās un darbībās nav piemērots konsekventi (tā pamatā ir EVA dati).

(19)  Tomēr nav īpaši skaidrs, kā resursu pieejamību ietekmē ūdens izmantošana dzesēšanas iekārtās. Parasti ūdens tiek ņemts no virszemes ūdenstilpēm vai no jūras, un parasti viss (vai gandrīz viss) tiek arī atgriezts šajās ūdenstilpēs.

(20)  EVA, Ūdens ieguve pēc avota un ekonomikas nozares, 2022. gada 1. jūnijs.

(21)   Eureau, “Ūdenssaimniecības pakalpojumu pārvaldība Eiropā”, 2020.

Ziņotāja:

Antje Sabine GERSTEIN

Atzinuma pieprasījums	Eiropas Komisija, 20.1.2023.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializēta nodaļa	Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	29.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	196/1/4

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta Eiropas Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšanas sākumpunkts galvenokārt ir iespēja izmantot jaunas digitālā marķējuma tehnoloģijas, jaunas šķiedru tehnoloģijas, kā arī jaunas reciklēšanas tehnoloģijas un to klasifikāciju, tādējādi atzīstot jauno, plašo ES tekstilizstrādājumu tiesisko regulējumu kopumā.

1.2.

Patērētājiem ir atšķirīgas vēlmes attiecībā uz to, cik detalizētai vajadzētu būt tekstilizstrādājumu etiķetei. Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšanai jāattaisno šīs dažādās cerības, pirmām kārtām piedāvājot pamatinformāciju un viegli saprotamu informāciju un vienlaikus nodrošinot iespēju piekļūt sīkākai informācijai.

1.3.

Ņemot vērā to, ka tekstilrūpniecība ir viena no globalizētākajām nozarēm, EESK uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Eiropas Komisija censtos visā ES un pasaules līmenī saskaņot marķēšanas prasības attiecībā uz izcelsmes norādēm, kopšanas instrukcijām, izmēru un šķiedru sastāvu.

1.4.

EESK aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā MVU īpašās vajadzības šajā nozarē. Lai novērstu turpmāku ražošanas pārcelšanu uz ārzemēm un ņemot vērā to, ka nozarē visā ES ir nodarbināti 1,3 miljoni darbinieku, jaunajām Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas prasībām ir jānodrošina pietiekama elastība, lai apmierinātu MVU vajadzības un spējas, tādējādi ne tikai saglabājot nodarbinātību un prasmes šajā ekonomikas nozarē, bet arī turpmāk attīstoties.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

ES Tekstilizstrādājumu ilgtspējas un apritīguma stratēģijā tika paziņots par Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas (Regula (ES) Nr. 1007/2011 (1)) pārskatīšanu, lai noteiktu, ka uz tekstilizstrādājumiem, ko pārdod ES tirgū, ir jābūt marķējumam, kurā skaidri norādīts šķiedru sastāvs un dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas, kas nav tekstilmateriāli. Šīs pārskatīšanas ietvaros stratēģijā minēta iespēja ieviest obligātu prasību atklāt cita veida informāciju, piemēram, ilgtspējas un apritīguma parametrus, produktu izmēru un attiecīgā gadījumā valsti, kurā notiek ražošanas procesi (“ražots …”).

2.2.

Šajā atzinumā EESK izskata iespējas paplašināt pašreizējās regulas darbības jomu tā, lai varētu pārskatīt dažus elementus, kas jau uzskaitīti regulas 24. pantā, un citus ilgtspējas un apritīguma parametrus saskaņā ar pašreizējiem tiesību aktu priekšlikumiem, piemēram, tiesību akta priekšlikumu par ekodizaina prasībām ilgtspējīgiem produktiem. Lai nodrošinātu pareizu, precīzu un skaidru informāciju, atzinumā tiks ņemta vērā rūpniecības perspektīva, tostarp izmaksas un uzlabota informācijas apmaiņa vērtību ķēdē, kā arī patērētāju perspektīva.

2.3.

EESK atbalsta Eiropas Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru galvenā uzmanība tiek pievērsta iespējai izmantot jaunas digitālā marķējuma tehnoloģijas, jaunas šķiedru tehnoloģijas, kā arī jaunas reciklēšanas tehnoloģijas un to klasificēšanu, tādējādi atzīstot vispārējo, jauno un plašo ES tiesisko regulējumu tekstilizstrādājumu jomā, tostarp Eiropas Komisijas ierosināto Zaļuma norāžu iniciatīvu (2).

2.4.

Šajā saistībā EESK uzsver, ka daudzi tekstilrūpniecības nozares aspekti jau ir aplūkoti ļoti sarežģītos horizontālos regulējuma priekšlikumos, kas lielākoties jau ir likumdošanas procesā. Uzņēmumu sociālā atbildība un ar darbaspēku saistīti jautājumi ir aplūkoti direktīvā par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju un regulā par piespiedu darbu. Patērētāju iespēju palielināšanas direktīva un direktīva par vidiskuma prasībām drīz reglamentēs informāciju attiecībā uz ilgtspējas prasībām, savukārt pārskatītajā Atkritumu pamatdirektīvā tiks aplūkoti pamatjēdzieni, kas saistīti ar apsaimniekošanu pēc kalpošanas laika beigām.

2.5.

Patērētājiem ir atšķirīgas vēlmes attiecībā uz to, cik detalizētai vajadzētu būt tekstilizstrādājumu etiķetei. Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšanai jāattaisno šīs dažādās cerības, pirmām kārtām piedāvājot pamatinformāciju un viegli saprotamu informāciju un vienlaikus nodrošinot iespēju piekļūt sīkākai informācijai (piemēram, brīvprātīgi sniedzot standartizētu informāciju par ražošanas procesu).

2.6.

EESK norāda, ka Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšana ir REFIT iniciatīva ar skaidru mērķi padarīt ES tiesību aktus vienkāršākus, piemērotus mērķim un lētākus uzņēmumiem un patērētājiem. Attiecībā uz uzņēmumiem tam jāietver atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšana, kā arī regulējuma skaidrība un konsekvence. Attiecībā uz patērētājiem ir vajadzīga precīza, visaptveroša un salīdzināma informācija par tekstilizstrādājumiem. EESK uzsver, cik svarīga ir maksimāla saskaņošana, lai palīdzētu nozarei sekmīgi pāriet uz visaptverošu apritīgumu.

2.7.

EESK aicina steidzami rīkoties attiecībā uz šķiedru klasifikācijas sistēmu, jo pašreizējā sistēma nav pietiekami elastīga un neņem vērā tādu inovatīvo šķiedru izstrādi, kurām nereti ir mazāka ietekme uz vidi nekā tradicionālajām šķiedrām. Daudziem jaunu šķiedru ražotājiem šī pašreizējā situācija rada vilšanos, jo viņi nevar precīzi marķēt savas šķiedras. Turklāt šīs jaunās šķiedras vēl nevar norādīt uz tekstilizstrādājumu etiķetēm, un tādējādi to identificēšana reciklētājiem joprojām ir milzīgs izaicinājums, kas pašlaik kavē apritīgumu šajā nozarē. EESK norāda, ka šī regulējuma nepilnība negatīvi ietekmē arī patērētāju uztveri, jo daži produkti patiesībā varētu būt daudz ilgtspējīgāki, nekā norādīts pašreizējā marķējumā.

2.8.

EESK uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Eiropas Komisija censtos visā ES un visā pasaulē saskaņot marķēšanas prasības attiecībā uz izcelsmes norādēm, kopšanas instrukcijām, izmēru un šķiedru sastāvu. Tekstilrūpniecība ir viena no globalizētākajām nozarēm. Katrā vietā izgatavotie apģērbi ir paredzēti vairākiem ģeogrāfiskiem apgabaliem visā pasaulē (ES, ASV u. c.) ar daudzām atšķirīgām marķēšanas prasībām (3). Vajadzības gadījumā jāapsver iespēja ieviest vispārējas marķēšanas prasības un vispārējus saskaņotus standartus.

2.9.

Prasība pēc maksimālas saskaņošanas ir saistīta ar skaidru EESK politisko prasību novērst turpmāku iekšējā tirgus apdraudēšanu, jo šķiet, ka dalībvalstīs arvien vairāk atšķiras prasības attiecībā uz marķēšanu. Tāpēc EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai Eiropas Komisija ierosinātu Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšanu, un ir īstais brīdis to darīt, jo 2023. gadā tiek svinēta arī vienotā tirgus 30. gadadiena.

2.10.

EESK aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā MVU īpašās vajadzības šajā nozarē. Lai novērstu turpmāku ražošanas pārcelšanu uz ārzemēm un ņemot vērā to, ka nozare visā ES nodrošina darbvietas 1,3 miljoniem darbinieku (4), jaunajām Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas prasībām ir jānodrošina pietiekama elastība, lai apmierinātu MVU vajadzības un atbilstu spējām, tādējādi ne tikai saglabājot nodarbinātību un prasmes šajā ekonomikas nozarē, bet arī turpmāk attīstoties. Piemēram, sertifikācijas iestādes veikta vispārēja atbilstības kontrole nav īstenojama MVU gadījumā, taču MVU ir rūpnieciskās tekstilizstrādājumu ražošanas pamats Eiropas Savienībā. Saprātīga pieeja būtu paredzēt sava veida “pašsertifikācijas” procedūras, piemēram, Lēmuma Nr. 768/2008/EK (5) II pielikumā izklāstīto iekšējo ražošanas kontroli, saskaņā ar kuru MVU informē patērētājus un sniedz tiem garantijas.

3.   Īpašas piezīmes

3.1.   Šķiedru klasifikācija

3.1.1.

Pēdējos gados tekstilrūpniecībā ir izstrādātas vairākas jaunas šķiedras, kam ir mazāka vidiskā pēda salīdzinājumā ar tradicionālākiem šķiedru variantiem. Lai gan šo materiālu pamatā var būt līdzīgas izejvielas, to ražošanas tehnoloģija un īpašības bieži vien ievērojami atšķiras no tradicionālajās šķiedrās izmantotajām. Jaunās šķiedras pašlaik nav atzītas esošajās vispārīgajās šķiedru klasifikācijās, kas minētas I pielikumā. Līdz ar to novatoriskos šķiedru veidus klasificē ar dažādiem šķiedru nosaukumiem vai kā “citas šķiedras”. Ņemot vērā zaļo un aprites pārkārtošanos, pārskatītajai Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulai būtu jāļauj I pielikumā atzīt šķiedras ar atšķirīgām īpašībām. Paredzamā Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšana būtu labāk jāpielāgo, lai atspoguļotu dinamisko progresu novatorisku šķiedru jomā.

3.1.2.

Plašs jauno šķiedru veidu klāsts ar atšķirīgām īpašībām jau ir tuvs komercializācijai vai kļūs pieejams tirgū nākotnē. Tomēr pašreizējais I pielikuma atjaunināšanas process pieteikuma iesniedzējiem ir nepārredzams un neskaidrs. Tāpēc EESK iesaka ES iestādēm izvērtēt un pārdomāt, kā atjaunināšanas procesu padarīt pārredzamāku un tehniski precīzāku.

3.2.   Šķiedru sastāva pielaides robeža

3.2.1.

Ņemot vērā pāreju uz aprites ekonomiku, tekstilrūpniecība apģērbu ražošanā arvien vairāk izmanto reciklētas šķiedras un materiālus. Pašreizējā regula nav īsti piemērota, lai precīzi marķētu šķiedru sastāvu, kurā ir reciklēts saturs, un tas kavē pāreju uz aprites ekonomiku. 20. panta 3. punkts pieļauj ne vairāk kā 3 % novirzi starp etiķetē norādīto šķiedru saturu un šķiedru sastāvu, kas noteikts, pamatojoties uz iestādes veiktu testēšanu. Tomēr pašreizējā tekstilizstrādājumu šķirošanas un reciklēšanas tehnoloģiju attīstība tehniskajā ziņā rada šķiedru sastāva izmaiņas, kas dažkārt pārsniedz 3 % pielaides līmeni. Tas ir tāpēc, ka, it sevišķi mehāniski reciklējot, nav iespējams pilnībā nodrošināt, ka reciklēšanai paredzētajās izejvielās nav citu tekstilmateriālu piemaisījumu. Tādēļ pārskatītajā Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulā ir jāizpēta iespēja noteikt augstāku pielaides robežu. Pamatojoties uz ekspertu sniegto informāciju, EESK iesaka noteikt jaunu līmeni 3–5 % apmērā. Paaugstinot pielaides līmeni, būtu jāņem vērā tikai esošie reciklēšanas tehnoloģiju ierobežojumi, un tam nevajadzētu attaisnot sliktu ražošanas praksi. Neliels pielaides līmeņa paaugstinājums ir apsveicams solis, lai novērstu šķēršļus reciklētu materiālu izmantošanai apģērbu ražošanā.

3.3.   Saskaņošana ar pasaules standartiem un procesiem

3.3.1.   Testēšanas standartu saskaņošana

3.3.1.1.

Tekstilrūpniecība ir ļoti globāla nozare, kurā bieži piemēro starptautiskos standartus. Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšana ir iespēja, kā šķiedru sastāva testēšanas metodes saskaņot ar pasaules standartiem. Pašlaik saskaņā ar 19. pantu šķiedru sastāvu testēšanai ir atļauti tikai ES (EN) standarti. Vairumā gadījumu EN standarti ir ļoti līdzīgi starptautiskajiem ISO standartiem, tomēr nelielas metožu parametru atšķirības rada nesakritības starp ISO un EN testa rezultātiem. Ņemot vērā to, ka šajā nozarē vērtības ķēdes ir globālas, nozarē plaši piemēro ISO standartus un dod tiem priekšroku. Tādēļ uzņēmumiem ir jāveic pastiprināta Eiropas tirgum paredzēto produktu testēšana, kas ievērojami palielina izmaksas. Tāpēc EESK iesaka pārskatītajā Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulā pieņemt ISO standartus kā akceptētus testēšanas standartus. Turklāt EESK atzīst pašreizējos lielos inovācijas panākumus saistībā ar jaunām šķiedru sastāva noteikšanas metodēm. Eiropas Komisijai šis progress būtu jāņem vērā, pārskatot Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulu.

3.3.2.   Saskaņošana ar starptautiskajiem standartiem un tirdzniecības noteikumiem

3.3.2.1.

EESK atbalsta ideju, ka Tekstilizstrādājumu marķēšanas regula jāpārveido par saskaņotu standartu noteikumu kopumu attiecībā uz virkni prasību (jauno šķiedru klasifikācija, šķiedru sastāva testēšana, izmēra noteikšana, kopšanas instrukcijas). Cik vien iespējams, šiem standartiem vajadzētu būt globāliem. Tādējādi marķēšanas prasības tiktu vairāk saskaņotas gan vienotajā tirgū, gan ar pārējo pasauli.

3.3.2.2.

Ņemot vērā tekstilrūpniecības nozares globālo mērogu, ir būtiski Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas pārskatīšanas laikā apsvērt starptautisku saskaņošanu un sadarbību. Eiropas Komisijai būtu jānodrošina saskaņotība ar Pasaules Muitas organizāciju un ar pašreizējo HS kodu pārskatīšanu, kā arī ar starptautisko standartu izmantošanas saistībām, kas noteiktas PTO Nolīgumā par tehniskajiem tirdzniecības šķēršļiem.

3.4.   Digitālais marķējums

3.4.1.

EESK ļoti atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir paredzējusi ar pārskatīto Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulu digitalizēt sastāva etiķeti. Turklāt saistībā ar Produktu ilgtspējas ekodizaina regulu EESK atzinīgi vērtē digitālās marķēšanas un patērētāju informēšanas iniciatīvas, piemēram, digitālo produkta pasi. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai Eiropas Komisija saskaņotu šīs digitālās iniciatīvas ar mērķi izveidot harmonisku un efektīvu politikas satvaru.

3.4.2.

Pašlaik fiziskās etiķetes vairāku iemeslu dēļ nav tik efektīvas, cik būtu vēlams. Etiķetes bieži vien tiek nogrieztas pēc produktu iegādes. Teksts uz etiķetēm var izbalēt atkārtotu veļas mazgāšanas ciklu dēļ. Turklāt lielu fizisko etiķešu izgatavošana dažādās valodās ir dārga un veicina plastmasas atkritumu rašanos. Teksts ir rakstīts maziem burtiem, un tas ir tulkots vairākās valodās, tādēļ arī ir apgrūtināta patērētāju izpratne.

3.4.3.

Digitālas etiķetes atvieglotu uzņēmumu situāciju, kā arī uzlabotu informācijas sniegšanu patērētājiem, piedāvājot viņiem skaidru tekstu attiecīgajās valodās. Joprojām ir nepieciešams sniegt informāciju tādiem patērētājiem, kam trūkst tehnisko prasmju, tomēr iespējas pastāv, piemēram, tirdzniecības vietā informācijas sniegšana pēc pieprasījuma. Lai produkts būtu izturīgs, nenomazgājams “datu nesēja” tipa marķējums var garantēt vieglu piekļuvi digitālajai informācijai.

3.4.4.

Pat ja Komisija nolemj atstāt zināmu informāciju uz fiziskajām etiķetēm, šādas pieejas mērķim tomēr vajadzētu būt ievērojamai etiķetes izmēra samazināšanai. EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka fizisko etiķešu vai digitālās informācijas fizisko nesēju noņemšanu vajadzētu padarīt grūtāku. Neabrazīvas marķēšanas metodes jau ir pieejamas. Metodēm, ar kurām apgrūtina etiķešu noņemšanu, būtu jānodrošina informācijas noturība (piemēram, informāciju, kas uzdrukāta tieši uz materiāla, var nomazgāt), un tās nedrīkstētu mazināt produkta funkcionalitāti (piemēram, pilnīga etiķetes uzšūšana uz apģērba varētu mazināt tā funkcionalitāti).

3.4.5.

Eiropas Komisijai būtu jānovērtē, kā pārskatītajā Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulā var piemērot digitālo produkta pasi saistībā ar digitālo marķējumu. Lai nodrošinātu konsekvenci un atvieglotu īstenošanu, Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulā paredzēto digitālo marķējumu varētu izvietot arī uz tā paša datu nesēja, uz kura izvietota digitālā produkta pase.

3.5.   Dažu produktu veidu atbrīvojums no marķēšanas

3.5.1.

Pašreizējās Tekstilizstrādājumu marķēšanas regulas V pielikums paredz 42 tekstilizstrādājumu veidus atbrīvot no marķēšanas pienākuma. Tie ir nelieli priekšmeti (piemēram, rokaspulksteņu siksnas), kuriem marķējuma pievienošana samazinātu ražojuma funkcionalitāti. Tomēr no saraksta neizriet skaidri norādījumi par to, kā uzņēmējiem būtu jāmarķē produkti, kas nav uzskaitīti V pielikumā, bet kuru funkcionalitāti arī ierobežo marķējums. EESK iesaka pārskatītajā regulā radīt skaidrību par to, kā pareizi marķēt produktus (piemēram, garās zeķes un citas zeķes), ja obligāta marķēšana negatīvi ietekmē produkta funkcionalitāti. Piemēram, pašreizējo sarakstu varētu aizstāt ar tādu produktu definīciju, uz kuriem neattiecas obligāta marķēšana.

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1007/2011 (2011. gada 27. septembris) par tekstilšķiedru nosaukumiem un par tekstilizstrādājumu šķiedru sastāva etiķetēšanu un marķēšanu saistībā ar tiem, un par Padomes Direktīvas 73/44/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/73/EK un 2008/121/EK atcelšanu (OV L 272, 18.10.2011., 1. lpp.).

(2)  COM(2023) 166 final – 2023/0085(COD).

(3)  Šādu prasību piemēri ir Kanādas Tekstilizstrādājumu marķēšanas un reklāmas noteikumi (TLAR) un ASV Tekstilšķiedras izstrādājumu identifikācijas likums.

(4)  https://euratex.eu/wp-content/uploads/EURATEX_FactsKey_Figures_2022rev-1.pdf.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 768/2008/EK (2008. gada 9. jūlijs) par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 93/465/EEK (OV L 218, 13.8.2008., 82. lpp.).

Ziņotājs:

Miguel Ángel CABRA DE LUNA

Padomes prezidentvalsts Spānijas pieprasījums	Vēstule, 8.12.2022.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants Izpētes atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	21.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	189/01/02

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Demogrāfiskās problēmas, ar kurām saskaras Eiropas sabiedrība, ir jārisina, izmantojot politikas pasākumus, kas vērsti uz paradigmas maiņu, palielinot vecāka gadagājuma cilvēku pamanāmību un atsakoties no aprūpes pieejas, lai koncentrētos uz viņu iespēju nodrošināšanu un vecumam piesaistītu uzskatu izskaušanu. Lai risinātu pašreizējās demogrāfiskās problēmas, ir jālikvidē šķēršļi un jāizmanto iespējas, kas saistītas ar sabiedrības novecošanu.

1.2.

Vecāka gadagājuma cilvēki joprojām saskaras ar augstu bezdarba līmeni, būtisku diskriminācijas un izolācijas risku un nevienlīdzību piekļuvē pienācīgiem ienākumiem, kas kavē aktīvas vecumdienas. Tā kā gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā joprojām ir zemāks par vidējo, ir vajadzīgi pasākumi, lai pielāgotu darbvietas, nodrošinātu apmācību un veicinātu nodarbinātību līdz oficiālajam pensionēšanās vecumam.

1.3.

Veselības aprūpes, profilakses un izglītošanas par veselību sistēmas ir galvenie faktori, kas paildzina ilgmūžību labā psiholoģiskajā un fiziskajā stāvoklī. Šajā ziņā piekļuve – it īpaši savam mājoklim un apkārtnei – ir izšķirošs faktors, lai novērstu traumas un kaitējumu, kas izraisa atkarību, fiziskus un garīgus traucējumus un kavē aktīvu un veselīgu dzīvesveidu (1).

1.4.

Lai atbalstītu labu veselību vecumdienās un aktīvas vecumdienas, ir vajadzīgi ieguldījumi pētniecībā, attīstībā un inovācijā, tostarp tādu tehnoloģiju, produktu un pakalpojumu attīstīšanā, kas būtu visiem pieejami un atbilstu daudzām un dažādām vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām.

1.5.

Eiropas Komisija 2021. gada 27. janvārī nāca klajā ar Zaļo grāmatu par novecošanu. Viens no lielākajiem trūkumiem Komisijas Zaļajā grāmatā ir tas, ka tajā vecums un vecāka gadagājuma cilvēki tiek aplūkoti saistībā ar izdevumiem vai izmaksām sabiedrībai, neņemot vērā nedz sociālos un ekonomiskos ieguvumus, ko sniegs vecāka gadagājuma cilvēku aktīvāka iesaiste, nedz arī novecošanas emocionālo dimensiju.

1.6.

Tā kā līdz šim nav ierosināta visaptveroša politika attiecībā uz novecošanu vai politika, kas būtu vērsta tikai uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, Eiropas Savienībai ir jāpieņem jauna Eiropas stratēģija vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuras pamatmērķi būtu aizsargāt visas viņu tiesības, kā arī viņu pilnīgu līdzdalību sabiedrībā un ekonomikā. Jauna Eiropas stratēģija vecāka gadagājuma cilvēkiem veicinātu nepieciešamo pieejas maiņu, pievēršoties pašreizējām un nākotnes rīcībpolitikām attiecībā uz novecošanu un vecāka gadagājuma cilvēkiem.

1.7.

Minētajā stratēģijā būs ietverti priekšlikumi un pasākumi tādās jomās kā līdztiesība un nediskriminācija, dzimumu dimensija, tiesības un to pieejamība, līdzdalība sabiedrībā, nodarbinātība, izglītība un apmācība, pienācīgi ienākumi un sociālā iekļaušana. Šajā saistībā dalībvalstis izstrādās valstu plānus, iekļaujot konkrētus mērķus un rādītājus.

1.8.

EESK aicina Eiropas Komisiju līdz pašreizējā pilnvaru termiņa beigām steidzami nākt klajā ar jauno stratēģiju, ko atbalstītu Garantija vecāka gadagājuma cilvēkiem (līdzīgi Garantijai jauniešiem vai Garantijai bērniem), kas kalpotu par instrumentu jaunās stratēģijas īstenošanai.

1.9.

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt jaunu Garantiju, kas ļautu dalībvalstīm izmantot dažādas ES finansēšanas struktūras, piemēram, Eiropas Sociālo fondu Plus, programmām vecāka gadagājuma cilvēku atbalstam, kā arī iekļaut demogrāfiju kā noteicošu elementu Eiropas pusgada procesā un konkrētām valstīm adresēto ieteikumu formulēšanā.

1.10.

EESK mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis steidzami izstrādāt, sagatavot, parakstīt, īstenot un uzraudzīt Eiropas deklarāciju par vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai atspoguļotu apņemšanos pašreizējā 2019.–2024. gada pilnvaru termiņā izstrādāt Eiropas stratēģiju vecāka gadagājuma cilvēkiem.

1.11.

Kā minēts EESK atzinumā Ceļā uz jaunu aprūpes modeli vecāka gadagājuma cilvēkiem: Covid-19 pandēmijā gūtā pieredze (2), EESK aicina Eiropas Komisiju iedibināt Eiropas Veco cilvēku gadu, tādējādi atzīstot vecāka gadagājuma cilvēku pamattiesības un to pieejamību un apliecinot viņu ieguldījumu sabiedrībā.

1.12.

EESK uzsver sociālo partneru un sociālā dialoga lomu saskaņā ar Eiropas sociālo partneru autonomo pamatnolīgumu par aktīvām vecumdienām un paaudžu solidaritāti (3).

1.13.

EESK mudina apspriesties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, it īpaši ar vecāka gadagājuma cilvēku organizācijām, to sabiedrotajām un profesionālajām organizācijām, kas tās atbalsta, kā arī ar līdztiesības organizācijām, personu ar invaliditāti pārstāvjiem, pakalpojumu sniedzējiem, sociālās ekonomikas organizācijām u. c.

1.14.

EESK aicina izmantot publiskā un privātā sektora partnerības kā papildu līdzekli, lai atraisītu vecāka gadagājuma cilvēku aktīvas līdzdalības potenciālu tādās jomās kā kultūra, izglītība, sports, tūrisms u. c.

1.15.

Lai veicinātu labas prakses apmaiņu, tehnisko apmācību un konkrētus pasākumus stratēģijas darbības jomās, EESK aicina izveidot Eiropas Vecāka gadagājuma cilvēku, novecošanas un demogrāfisko jautājumu aģentūru (4).

1.16.

EESK aicina koordinēt vecāka gadagājuma cilvēku ombudus starp dalībvalstīm, kā arī starp administrāciju un privāto sektoru. Tie var palīdzēt vecāka gadagājuma cilvēkiem saskarsmē ar publiskajām iestādēm, izskatīt sūdzības par diskrimināciju vecuma dēļ, atvieglot piekļuvi pamatpakalpojumiem un garantēt minimālos ienākumus vecāka gadagājuma cilvēkiem (5).

1.17.

Starptautiskā līmenī EESK mudina pieņemt ANO Konvenciju par vecāka gadagājuma cilvēku tiesībām, lai nodrošinātu vecāka gadagājuma cilvēku cilvēktiesību ievērošanu, par piemēru ņemot ANO Konvenciju par bērna tiesībām vai Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (6), nodrošinot aktīvu līdzdalību pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas pārstāv vecāka gadagājuma cilvēkus, un attiecīgajām ieinteresētajām personām.

1.18.

EESK atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Eiropas Komisijas Tiesiskuma ĢD nodaļa, kura nodarbojas ar līdztiesības un ar vecumu saistītas diskriminācijas aizlieguma jautājumiem. EESK mudina Komisiju izveidot ar novecošanu un demogrāfiskajām problēmām saistītu jautājumu grupu, kas koordinēs rīcībpolitikas saistībā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem.

1.19.

Lai atbalstītu visus minētos pasākumus un atspoguļotu EESK atbalstu vecāka gadagājuma cilvēku politikas attīstībai, EESK atzīst, ka ir lietderīgi apsvērt tādas ad hoc grupas izveidi, kuras uzdevums būtu virzīt iniciatīvas, kas saistītas ar novecošanas jautājumiem, demogrāfiskajām problēmām un iespējām, kā teikts EESK atzinumā “Ceļā uz jaunu aprūpes modeli veciem cilvēkiem: Covid-19 pandēmijā gūtā pieredze” (7).

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Demogrāfiskā problēma (ilgmūžības palielināšanās un dzimstības samazināšanās pēdējās desmitgadēs) ir sabiedrības nākotnes pārkārtošanas galvenais jautājums līdztekus klimata pārmaiņām un tehnoloģiskajai revolūcijai, kas saistīta ar mākslīgo intelektu.

2.2.

Tiek lēsts, ka to ES valstu iedzīvotāju skaits, kas vecāki par 65 gadiem, no 90,5 miljoniem 2019. gada sākumā pieaugs līdz 129,8 miljoniem 2050. gadā. Šajā laikposmā 75–84 gadus vecu cilvēku skaits ES pieaugs par 56,1 %, savukārt 65–74 gadus vecu cilvēku skaits pieaugs par 16,6 %. Tiek lēsts, ka 2050. gadā Eiropas Savienībā būs par 13,5 % mazāk cilvēku vecumā līdz 55 gadiem.

2.3.

Tomēr vecāka gadagājuma darba ņēmēju nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā joprojām ir zemāks par vidējo. 2019. gadā bija nodarbināts tikai 59,1 % personu vecumā no 55 līdz 64 gadiem salīdzinājumā ar 73,1 % no visiem 20–64 gadus veciem cilvēkiem. Cilvēkiem pirms pensionēšanās vecuma (55–64 gadi) ir viens no augstākajiem nabadzības un sociālās atstumtības rādītājiem Eiropas Savienībā.

2.4.

Vidējais pensionēšanās vecums Eiropas Savienībā ir aptuveni 65 gadi, un vidējais paredzamais mūža ilgums ir aptuveni 84 gadi, kas nozīmē, ka vairums cilvēku pēc pensionēšanās dzīvo aptuveni divdesmit gadus. Tāpēc līdzās labai veselībai ir jāveicina ilgmūžība.

2.5.

Saskaņā ar Eirobarometra 2019. gada ziņojumu par diskrimināciju Eiropas Savienībā vecuma diskriminācija līdz ar dzimumu diskrimināciju Eiropas Savienībā ir izplatītākais diskriminācijas veids.

2.6.

Vecāka gadagājuma cilvēki ir grupa, kurai ir lielāks risks iegūt invaliditāti, jo novecošanās palielina ekspozīciju invaliditātes faktoriem. 48,5 % cilvēku ar invaliditāti ir vecumā virs 65 gadiem.

2.7.

Lai gan kopējais pensiju kompensācijas līmenis Eiropas Savienībā ir 58 % (8), tiek lēsts, ka daudzās valstīs vecāka gadagājuma cilvēku rīcībā ir 40 % no bagātības un daļa pirktspējas, kas ir nevienmērīgi sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un starp dažādām ienākumu grupām. Tāpēc gados vecākiem cilvēkiem piemīt ievērojams potenciāls kā nozīmīgai patērētāju grupai.

2.8.

Gados vecāki patērētāji veido lielu ekonomikas daļu, un viņu īpatsvars patēriņā turpinās pieaugt. Paredzams, ka senioru ekonomika visā Eiropas Savienībā pieaugs aptuveni par 5 % gadā, 2025. gadā sasniedzot 5,7 triljonus EUR (9).

2.9.

Eiropas Savienībai ir jāievieš efektīvas stratēģijas, kurās jāintegrē visu reģionu demogrāfiskā dinamika un ekonomiskā attīstība, pievēršoties arī iespējām, ko varētu radīt senioru ekonomika (10).

3.   Jauna ES politika vecāka gadagājuma cilvēku tiesību jomā

3.1.

Pēdējā Pasaules asamblejā par novecošanu ANO 2002. gadā nāca klajā ar Starptautisko rīcības plānu novecošanas jomā, kas ir pirmā starptautiskā vienošanās, kurā vecāka gadagājuma cilvēki tiek uzskatīti par sabiedrības attīstības veicinātājiem, un izveidota atvērta darba grupa novecošanas jautājumos.

3.2.

Eiropas Komisija 2021. gada 27. janvārī nāca klajā ar “Zaļo grāmatu par novecošanu – paaudžu solidaritātes un savstarpējās atbildības veicināšana”  (11), izveidojot pamatu nākotnes politikai attiecībā uz atbalstu vecāka gadagājuma cilvēkiem.

3.3.

Zaļajā grāmatā secināts, ka veselīga un aktīva novecošana pozitīvi ietekmē darba tirgu, nodarbinātības līmeni un mūsu sociālās aizsardzības sistēmas, un tādējādi arī ekonomikas izaugsmi un ražīgumu.

3.4.

Zaļajā grāmatā ir apstiprināta nepieciešamība pēc konkrētas un izlēmīgas rīcības, lai atbalstītu vecāka gadagājuma cilvēkus visās politikas jomās, bet nav formulēta konkrēta iniciatīvu programma, kas jāizstrādā ES un dalībvalstīm.

3.5.

Jaunajām ES rīcībpolitikām ir jāveicina paradigmas maiņa, palielinot vecāka gadagājuma cilvēku pamanāmību un atsakoties no aprūpes pieejas, lai koncentrētos uz viņu iespēju nodrošināšanu un vecumam piesaistītu uzskatu izskaušanu.

4.   Ceļā uz Eiropas stratēģiju

4.1.

Lai gan Zaļā grāmata bija vēl viens solis ceļā uz Madrides plānā pirms divām desmitgadēm noteikto saistību īstenošanu, tai ir vairāki trūkumi, kas jānovērš, ņemot vērā, ka vēl nav iesniegti priekšlikumi visaptverošai politikai novecošanas jomā vai politikai, kas būtu koncentrēta tikai uz vecāka gadagājuma cilvēkiem.

4.2.

Viens no lielākajiem trūkumiem Komisijas Zaļajā grāmatā ir tas, ka tajā vecāka gadagājuma cilvēki tiek aplūkoti saistībā ar izdevumiem vai izmaksām sabiedrībai, neņemot vērā sociālos un ekonomiskos ieguvumus, ko sniedz vecāka gadagājuma cilvēku aktīvāka iesaiste. Zaļajā grāmatā vecums joprojām tiek aplūkots saistībā ar vājināšanos, pasivitāti un neaizsargātību. Lai izmantotu ar novecošanu saistīto potenciālu, ir vajadzīgs redzējums, kura pamatā ir cilvēktiesības, labklājība, vecāka gadagājuma cilvēku ieguldījums sabiedrībā un ekonomikā, kā arī instrumenti šā ieguldījuma nodrošināšanai.

4.3.

Dažu pēdējo gadu laikā ir iesniegtas un apspriestas vairākas iniciatīvas, kas cieši saistītas ar vecumu, piemēram, Eiropas Aprūpes stratēģija, 2020.–2024. gada rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā, Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns, saistības, ko dalībvalstis uzņēmušās attiecībā uz ANO iniciatīvu par Covid-19 ietekmi uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, un ES Padomes secinājumi par vecāka gadagājuma cilvēku cilvēktiesībām, līdzdalību un labklājību digitalizācijas laikmetā (12), par novecošanas jautājumu integrēšanu publiskās politikas jomās (13) un par cilvēktiesībās balstītu atveseļošanu pēc Covid-19 (14).

4.4.

Jauna Eiropas stratēģija vecāka gadagājuma cilvēkiem sekmēs nepieciešamās pārmaiņas pieejā ar vecumu saistītiem jautājumiem un šodienas un nākotnes vecāka gadagājuma cilvēkiem, uzsverot cilvēciskās, sociālās un ekonomiskās iespējas un uzlabojot pilsoniskuma un līdzdalības perspektīvas, jo vecāka gadagājuma cilvēkiem bieži vien saglabājas neizmantots intelektuālais, ekonomiskais un sociālais kapitāls. Stratēģija atbalstīs paaudžu solidaritāti un dzīves cikla pieeju, lai novērstu un mazinātu ar vecumu saistītas problēmas, koriģējot pašreizējo pieeju novecošanai kā izmaksām.

4.5.

Tas arī ļaus nostiprināt ES un starptautisko organizāciju izstrādāto iniciatīvu pamatprincipus kopš Madrides plāna parakstīšanas 2002. gadā, vienlaikus ierosinot konkrētus pasākumus un plānus politikas veidošanai attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēkiem.

4.6.

Eiropas stratēģija vecāka gadagājuma cilvēkiem iezīmēs virzību uz starppaaudžu paktu, kura pamatā ir cieņa un solidaritāte starp paaudzēm un kura pamatmērķi ir piekļuve kvalitatīvas mūžizglītības iespējām, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un globāla rakstura sociālās aizsardzības sistēmām (15).

4.7.

Turklāt stratēģija kalpos ne tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet arī visiem iedzīvotājiem, t.sk. vecāka gadagājuma cilvēku aprūpētājiem, tostarp sagatavojot jaunākās paaudzes viņu novecošanas perspektīvai.

5.   Eiropas jaunās stratēģijas vecāka gadagājuma cilvēkiem pīlāri

5.1.

Jaunajā Eiropas stratēģijā būtu jārisina problēmas, ar kurām saskaras vecāka gadagājuma cilvēku kopums kā neviendabīga grupa, un savukārt jāveicina politikas pasākumi, kas vajadzīgi, lai izmantotu visas iespējas, ko sniedz aktīvas un veselīgas vecumdienas.

5.2.

Eiropas stratēģijas pamatā jābūt politikai, kas paredzēta, lai sagatavotos, novērstu un prognozētu novecošanas sekas, un kas nodrošina vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalību un aktīvu pilsoniskumu, piemēram, mūžizglītību, veselīgas vecumdienas un aktīvu līdzdalību. Tās ir jomas, kurās vislabāk ieguldīt, lai līdz minimumam samazinātu ar vecumu saistīto nevienlīdzību un sociālo un ekonomisko slogu, ko rada novecošana (16). Stratēģija mudinās cilvēkus attiecīgi rīkoties, lai novērstu viņu novecošanās sekas.

5.3.

Stratēģijas ietvaros dalībvalstīm būs jāizstrādā savi nacionālie novecošanas plāni ar konkrētiem mērķiem un rādītājiem, lai novērtētu vecāka gadagājuma cilvēku atbalsta politikas efektivitāti. Tās arī rosinās konkrētus pasākumus Eiropas stratēģijas mērķu un pīlāru atbalstam.

5.4.   Līdztiesība un nediskriminēšana

5.4.1.

Līdztiesība un ar vecumu saistītas diskriminācijas aizliegums ir pamatprincipi, kas ir skaidri noteikti Līgumos un Eiropas tiesību aktos. Tomēr vecuma akcentēšana saglabājas pārāk daudzās mūsu dzīves jomās, radot šķēršļus vecāka gadagājuma cilvēku pilnīgai līdzdalībai mūsu sabiedrībā.

5.4.2.

Tāpēc nākotnes stratēģija vecāka gadagājuma cilvēkiem būtu jāizmanto, lai:

5.4.2.1.

stiprinātu vienlīdzību neatkarīgi no vecuma kā pamatprincipu un dimensiju, kas jāiekļauj visās ES politikas jomās, un atbalstīt Padomes direktīvas pieņemšanu par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (17);

5.4.2.2.

rosinātu konkrētas darbības ar mērķi palielināt informētību par diskrimināciju attiecībā uz vecumu, vecāka gadagājuma cilvēkiem, viņu tiesībām un ar iekļaušanu saistītajām iespējām, kā arī veicinātu pozitīvu priekšstatu par vecumu;

5.4.2.3.

nodrošinātu, ka dalībvalstis un valstu un Eiropas tiesas stingri un objektīvi īsteno Nodarbinātības vienlīdzības direktīvu, un ierosinātu pamatnostādnes, lai labāk definētu vecuma vienlīdzības principu nodarbinātības jomā neatkarīgi no vecuma;

5.4.2.4.

īpašu uzmanību pievērstu vecāka gadagājuma sievietēm, jo viņām ir ilgāks paredzamais mūža ilgums nekā vīriešiem, viņas var palikt aktīvas ilgāk un savukārt ir vairāk pakļautas diskriminācijai vai vientulībai;

5.4.2.5.

rosinātu pasākumus, lai novērstu daudzkārtēju un intersekcionālu diskrimināciju vecumdienās, tostarp, bet ne tikai, problēmas, ar kurām saskaras vecāka gadagājuma cilvēki ar invaliditāti, vecāka gadagājuma LGBTIQ+ personas, gados vecāki etnisko minoritāšu pārstāvji vai gados vecāki migranti;

5.4.2.6.

novērstu vecāka gadagājuma cilvēku pašreizējo izslēgšanu no publisko iestāžu, tostarp Eurostat vai Eirobarometra, datiem, statistikas pārskatiem, sabiedriskās domas pētījumiem, pievēršoties vecuma ierobežojumiem apsekojumos, vecumu segmentācijai “vecāka gadagājuma cilvēku” kategorijā vai informācijas trūkumam par vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri dzīvo aprūpes iestādēs; nodrošinātu, ka dati tiek vākti, sadalīti, analizēti, izmantoti un izplatīti attiecībā uz visām vecuma grupām un citiem raksturlielumiem un ka dalībvalstis vāc atbilstīgus, salīdzināmus un ticamus datus;

5.4.2.7.

nodrošinātu, ka Pamattiesību aģentūra savā darbā labāk integrē vecuma diskriminācijas aspektus un vecāka gadagājuma cilvēku cilvēktiesības.

5.5.   Līdzdalība sabiedrībā

5.5.1.

Vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalības veicināšana, it īpaši ekonomiskajā dzīvē, būs būtiska, lai izmantotu iespējas, ko sniedz viņu lielāka sociālā un ekonomiskā integrācija.

5.5.2.

Lai pilnībā nodrošinātu vecāka gadagājuma cilvēku aktīvu līdzdalību, jaunajā stratēģijā būtu jāierosina konkrētas iniciatīvas atbilstošā kompetences līmenī ar mērķi

5.5.2.1.

nodrošināt būvētās vides – tostarp sava mājokļa – un digitālo preču un pakalpojumu piekļūstamību, nodrošinot tādu juridisko instrumentu īstenošanu un uzraudzību kā Eiropas Piekļūstamības akts, Tīmekļa piekļūstamības direktīva, tiesību akti par transporta pieejamību vai dažādi pienākumi, kas iekļauti ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) attiecībā uz piekļūstamību;

5.5.2.2.

veicināt iniciatīvas un rīcībpolitikas, kas atbilst UNCRPD 19. pantam, nodrošinot patstāvīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā visām vecumu grupām;

5.5.2.3.

atbalstīt koncepciju “Pilsētas visiem”, viedus, ekoloģiskus un iekļaujošus pilsētplānošanas modeļus, reaģējot uz nevēlamas izolācijas un vientulības riskiem gan pilsētās, gan lauku apvidos. Dizains visiem, mobilitāte un cilvēku savstarpējās attiecības ir sociālās dzīves pamatā;

5.5.2.4.

vajadzības gadījumā likvidēt šķēršļus, kas liedz vecāka gadagājuma cilvēkiem piedalīties demokrātiskajos vai konstitutīvajos procesos, piemēram, Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo viņi ir nozīmīgs elektorāls spēks ar pilnām tiesībām;

5.5.2.5.

pārvarēt “digitālo plaisu un digitālo nabadzību”, nodrošinot finansiālu atbalstu un iniciatīvas, lai uzlabotu infrastruktūru, atbalsta un apmācības aprīkojumu nolūkā sekmēt digitālo pratību visām vecumu grupām, vienlaikus saglabājot pienākumu nodrošināt piekļuvi pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem arī ārpus digitālās jomas;

5.5.2.6.

papildus sabiedriskajam transportam nodrošināt citus pamatpakalpojumus, piemēram, aprūpi, veselības aprūpi, mājokļus, nevēlamas vientulības apkarošanu, kultūru, brīvā laika pavadīšanu, aktīvu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē utt.;

5.5.2.7.

atbalstīt Eiropas Komisijas ieteikumus nevēlamas vientulības apkarošanai, nodrošinot, ka pašreizējo demogrāfisko pārmaiņu apstākļos būtu pieejami cenas ziņā pieņemami, integrēti, kopienā balstīti un lietotājiem draudzīgi garīgās veselības, sociālie un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi; atbalstīt arī dalībvalstis, ar jaunās Eiropas Vecāka gadagājuma cilvēku, novecošanas un demogrāfisko jautājumu aģentūras starpniecību apkopojot un izplatot labas prakses piemērus (18);

5.5.2.8.

rosināt pasākumus vecāka gadagājuma patērētāju tiesību aizsardzībai, jo Eiropas acquis viņi tiek uzskatīti par neaizsargātiem patērētājiem;

5.5.2.9.

rosināt pasākumus ar mērķi veicināt brīvprātīgo darbu ar pievienoto vērtību vecāka gadagājuma cilvēkiem, piedāvājot mentorēšanas programmas vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas vēlas nodot jaunākajām paaudzēm savu darba pieredzi;

5.5.2.10.

ieguldīt pētniecībā un izstrādē, lai atbalstītu veselīgas un aktīvas vecumdienas, tieši iesaistot vecāka gadagājuma cilvēkus, tostarp tādu visiem pieejamu tehnoloģiju, produktu un pakalpojumu izstrādē, kas atbilst vecāka gadagājuma cilvēku daudzveidīgajām vajadzībām, kā arī sociālās inovācijas veicināšanā;

5.5.2.11.

turpināt digitālās izglītības rīcības plāna īstenošanu, lai atbalstītu dalībvalstis tādu apstākļu radīšanā, kas palīdz padziļinātu un specializētu digitālo spēju veidošanā mūžizglītības jomā (19), nevis tikai saistībā ar dalību darba tirgū, un sagatavot īpašus pasākumus, kas vērsti uz vecāka gadagājuma cilvēkiem un viņu vidi.

5.6.   Nodarbinātība, izglītība un apmācība

5.6.1.

Ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās problēmas, ir jālikvidē šķēršļi un jāizmanto iespējas vecāka gadagājuma cilvēku un to cilvēku iekļaušanai darba tirgū, kuri to vēlas pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Stratēģijai būtu jāveicina labas prakses apmaiņa starp dalībvalstīm, lai uzlabotu vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātību.

5.6.2.

Stratēģijas pamatā vajadzētu būt elastīgam modelim, saskaņā ar kuru pārejas periodi starp mācīšanos, darbu, ģimenes aprūpi, neaktivitāti/pensionēšanos notiek vairākkārt un dažādos personas dzīves posmos, tostarp pēc likumā noteiktā pensionēšanās vecuma. Visu paaudžu atbalsta un aprūpes pakalpojumiem, tostarp bērnu aprūpei un ilgtermiņa aprūpei, būtu jāļauj visu vecumu cilvēkiem – gan sievietēm, gan vīriešiem – aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Stratēģijā būtu jāiekļauj īpaši pasākumi, lai atbalstītu neoficiālos aprūpētājus, ņemot vērā viņu būtisko lomu vecāka gadagājuma cilvēku aprūpē. Šajā sakarā varētu izstrādāt īpašus ieteikumus tādās jomās kā darba un ģimenes dzīves saskaņošana, algu kompensācija vai finansiāls atbalsts, palīdzības pasākumu dažādošana ar radiniekiem, kuri veic aprūpi, konsultāciju un apmācības pakalpojumu pieejamība u. c.

5.6.3.

Šajā nolūkā Eiropas stratēģijai saskaņā ar dalībvalstu kompetencēm vajadzētu

5.6.3.1.

izvērtēt uz vecumu balstītas atkāpes, kas iekļautas Nodarbinātības direktīvā un Minimālās algas direktīvā, ierosināt pamatnostādnes vecuma līdztiesības principu īstenošanai nodarbinātības jomā un vajadzības gadījumā atrast citus veidus, kā uzlabot šo direktīvu īstenošanu;

5.6.3.2.

veicināt starppaaudžu mentorēšanu, izmantojot īpašas programmas;

5.6.3.3.

saskaņā ar pašreizējām rīcībpolitikām nākamajā ES darba aizsardzības satvarā apkarot un novērst fiziskus un psihosociālus riskus, piemēram, stresu un izdegšanu;

5.6.3.4.

veicināt vecāka gadagājuma cilvēku uzņēmējdarbības garu, izvērtējot pastāvošos šķēršļus, piemēram, pensiju tiesību zaudēšanu, atvieglot piekļuvi finansējumam un veicināt inkubatorus paaudžu līdzdalībai uzņēmējdarbībā vai gados vecāku uzņēmēju uzņēmumu nodošanu jaunāka gadagājuma uzņēmējiem (20), kā arī iniciatīvas sociālās ekonomikas jomā;

5.6.3.5.

veicināt sociālo ekonomiku kā cilvēkorientētu un uz sabiedrisko labumu orientētu nozari, kas var piedāvāt jaunas nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespējas vecāka gadagājuma cilvēkiem (21);

5.6.3.6.

veicināt un uzlabot “Erasmus+” un izglītības tehnoloģiju programmu pieejamību vecāka gadagājuma cilvēkiem, pilnībā izmantojot viņu starppaaudžu projekciju, piedāvājot mācīšanās iespējas un akadēmisko mobilitāti vecāka gadagājuma cilvēkiem, tostarp vietās, kurās ir grūti piekļūt izglītībai, piemēram, ilgtermiņa aprūpes vietās. Būtu pilnībā jāizmanto arī iespējas, ko sniedz mikroapliecinājumi un digitālie mācību rīki, piemēram, atvērtie tiešsaistes kursi (MOOC);

5.6.3.7.

ierosināt pasākumus nolūkā uzlabot vecāka gadagājuma cilvēku izglītošanu finanšu jomā, kas varētu pievērsties neaktīvo resursu mobilizēšanai un sekmēt konkurētspēju. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš vecāka gadagājuma cilvēku spēju veidošanai, lai viņi varētu darboties kā informēti ieguldītāji un izvairīties no neatbilstošiem finanšu ieguldījumiem vai patēriņa;

5.6.3.8.

Pamatojoties uz Eiropas Prasmju programmu ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai, izstrādāt priekšlikumus, lai novērstu visu paaudžu intelektuālā darbaspēka emigrāciju gan starp dalībvalstīm, gan ārpus ES (22).

5.7.   Pienācīgi ienākumi un sociālā iekļaušana

5.7.1.

2019. gadā nabadzības riskam pakļauto pensionāru īpatsvars vecumā virs 65 gadiem Eiropas Savienībā bija 15,1 %. Eiropas Savienībā no 2010. gada līdz 2019. gadam pensionētu nabadzības riskam pakļautu sieviešu īpatsvars vecumā virs 65 gadiem bija par 3–4 procentpunktiem augstāks nekā vīriešiem.

5.7.2.

Lai labotu šo situāciju un līdz minimumam samazinātu vecāka gadagājuma cilvēku nabadzības un sociālās atstumtības risku, saskaņā ar dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci un ņemot vērā sociālo partneru lomu, stratēģijai būtu jāveicina pienācīgi ienākumi vecāka gadagājuma cilvēkiem, ierosinot iniciatīvas ar mērķi

5.7.2.1.

veidot pensiju sistēmas, kas nodrošinātu pietiekami lielas pensijas, lai pensionāriem nebūtu jāpaļaujas uz minimālo ienākumu atbalstu, kā norādīts EESK atzinumā par Padomes ieteikumu par adekvātu minimālo ienākumu (23). Saskaņā ar to kopīgi ar dalībvalstīm izvērtēt iespēju veikt konverģentus pasākumus, lai nodrošinātu minimālos ienākumus visiem vecāka gadagājuma cilvēkiem un palīdzētu viņiem palikt nodarbinātiem, ja viņi to vēlas.

5.7.2.2.

izstrādāt Garantiju vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas viņus aizsargātu no nabadzības un ļautu viņiem no 65 gadu vecuma dzīvot cilvēka cienīgu un līdzdalīgu dzīvi, tostarp īpašu atbalstu personām, kas vecākas par 75–80 gadiem, ņemot vērā dalībvalstu īpatnības;

5.7.2.3.

nodrošināt pensiju adekvātumu laika gaitā, attiecīgā gadījumā nodrošinot pensiju indeksāciju atbilstoši dzīves dārdzībai un ņemot vērā vecāka gadagājuma cilvēku īpašos izdevumus (piemēram, saistībā ar veselības aprūpi, ilgtermiņa aprūpi utt.);

5.7.2.4.

samazināt sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības un vajadzības gadījumā veicināt aprūpes kredītu ieviešanu sociālās aizsardzības vai nodokļu sistēmās;

5.7.2.5.

izveidot sistēmu vispārējai piekļuvei pensijas tiesībām, tostarp vīriešiem un sievietēm, pašnodarbinātām personām un cilvēkiem jaunos nodarbinātības veidos, piemēram, sociālajā ekonomikā, personām ar invaliditāti (tostarp aizsargātā nodarbinātībā) un cilvēkiem, kuri ir atstumti no darba tirgus;

5.7.2.6.

ierosināt pasākumus nolūkā palielināt informētību un apkarot vardarbību un sliktu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, it īpaši vecāka gadagājuma sievietēm.

---

(1)  Piemēram, Francijas plāns kritienu novēršanai “ Plan antichute des personnes âgées ”.

(2)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz jaunu aprūpes modeli veciem cilvēkiem: Covid-19 pandēmijā gūtā pieredze” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 194, 12.5.2022., 19. lpp.).

(3)  Eiropas sociālo partneru autonomais pamatnolīgums par aktīvām vecumdienām un paaudžu solidaritāti (2017. gads).

(4)   Friends of Europe.

(5)   Current and future challenges for ombudsman institutions – Network in Focus 2019 (europa.eu).

(6)  Kā norādīts ANO Augstā cilvēktiesību komisāra 2022. gada marta ziņojumā par vecāka gadagājuma cilvēku cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību.

(7)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz jaunu aprūpes modeli veciem cilvēkiem: Covid-19 pandēmijā gūtā pieredze” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 194, 12.5.2022., 19. lpp.).

(8)   Eurostat.

(9)   Silver Economy Study: How to stimulate the economy by hundreds of millions of Euros per year, Shaping Europe's future digital (europa.eu).

(10)  Eiropas Komisijas Demogrāfijas atlants.

(11)  COM(2021) 50 final.

(12)  Padomes secinājumi par vecāka gadagājuma cilvēku cilvēktiesībām, līdzdalību un labbūtību digitalizācijas laikmetā (2020. gads).

(13)  Padomes secinājumi par novecošanas jautājumu integrēšanu publiskās politikas jomās (2021. gads).

(14)  Padomes secinājumi par cilvēktiesībās balstītu atveseļošanu pēc Covid-19 (2021. gads).

(15)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz jaunu aprūpes modeli veciem cilvēkiem: Covid-19 pandēmijā gūtā pieredze” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 194, 12.5.2022., 19. lpp.).

(16)  PVO ziņojums “WHO's work on the UN Decade of Healthy Ageing (2021–2030)”.

(17)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Panākt lielāku vienlīdzību Eiropas Savienībā” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 75, 28.2.2023., 56. lpp.) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas” (COM(2008) 426 galīgā redakcija) (atzinuma papildinājums) (OV C 182, 4.8.2009., 19. lpp.).

(18)  Eiropas Komisijas paziņojums par visaptverošu pieeju garīgajai veselībai, COM(2023) 298 final.

(19)  Priekšlikums Padomes ieteikumam par digitālo prasmju nodrošināšanas uzlabošanu izglītībā un apmācībā, COM(2023) 206 final.

(20)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Uzņēmumu pārņemšana kā ilgtspējīgas atveseļošanās veicinātāja MVU nozarē” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 486, 21.12.2022., 9. lpp.).

(21)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz jaunu aprūpes modeli veciem cilvēkiem: Covid-19 pandēmijā gūtā pieredze” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 194, 12.5.2022., 19. lpp.).

(22)  COM(2020) 274 final.

(23)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes ieteikumam par adekvātu minimālā ienākuma atbalstu, kas nodrošina aktīvu iekļaušanu” (COM(2022) 490 final – final 2022/0299 (NLE)) (OV C 184, 25.5.2023., 64. lpp.) un Padomes ieteikums par adekvātu minimālā ienākuma atbalstu (OV C 41, 3.2.2023., 1. lpp.).

Ziņotājs:	Andrés BARCELÓ DELGADO
Līdzziņotāja:	Monika SITÁROVÁ

Padomes prezidentvalsts Spānijas pieprasījums	2022. gada 8. decembra vēstule
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants. Izpētes atzinums
Biroja lēmums	13.12.2022.
Atbildīgā specializētā nodaļa	Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	22.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	185/3/7

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK ir dziļi pārliecināta, ka ES rūpniecības dekarbonizācija ir jāapvieno ar pastiprinātu digitalizāciju.

1.2.

Ja ir nepieciešams pilnībā dekarbonizēt rūpniecību, inovācija ir absolūti nepieciešama, jo daudzas tehnoloģijas vēl tiek izstrādātas.

1.3.

Lai sasniegtu noteiktos mērķrādītājus, pārkvalifikācijas un prasmju pilnveides programmām ir jābūt starp galvenajām prioritātēm, un ES nevar īstenot dekarbonizāciju bez spēcīgas darba ņēmēju iesaistīšanās un sociālā dialoga. Sociālajam dialogam un darba ņēmēju pārstāvju iesaistīšanai ir jābūt nozīmīgai lomai pārkvalifikācijas un prasmju pilnveides programmās, kas būs jauno tehnoloģiju un darba metožu panākumu priekšnoteikums.

1.4.

ES ir gan jāapzina tehnoloģijas, kurām vajadzīgs īpašs atbalsts, lai attīstītu ražošanas darbības, gan jāierosina papildu pasākumi.

1.5.

Ir jāizstrādā oglekļa uztveršanas, izmantošanas un uzglabāšanas paņēmieni, lai samazinātu grūti dekarbonizējamās emisijas tādās nozarēs kā cements un rafinētavas; pašu oglekli var izmantot kā izejvielu e-degvielai.

1.6.

Amerikas inflācijas samazināšanas akts (IRA) rada ievērojamus sarežģījumus ES un tās rūpniecībai. Komisijas priekšlikums par nulles emisiju rūpniecību varētu būt efektīvs risinājums apdraudējumam, ko rada rūpniecības darbību masveida pārvietošana no ES uz trešām valstīm. ES priekšlikumos ir jāpievērš pienācīga uzmanība IRA sociālajiem nosacījumiem.

1.7.

Rūpniecības uzņēmumiem dekarbonizācijas procesā ir vajadzīgs valsts atbalsts (piemēram, de minimis robežvērtības palielināšana, nodokļu politikas pārskatīšana), taču tiem ir jāievēro arī vienotā tirgus principi.

1.8.

EESK norāda, ka pašreizējie digitālo dvīņu piemēri rūpniecībā, kā norādīts atzinumā CCMI/206, ir iepriecinoši rūpnieciskā snieguma uzlabošanas ziņā.

1.9.

EESK mudina ES iestādes un dalībvalstis paātrināt atjaunīgās enerģijas un rūpniecisko darbību atļauju piešķiršanas procesus. Gan pašreizējā ilgā procedūra, kas saistīta ar atļauju saņemšanu, gan pārmērīgs birokrātisms attur no jaunu ieguldījumu veikšanas.

1.10.

EESK atzinīgi vērtē Ūdeņraža bankas iniciatīvu un cer, ka tā palīdzēs ieviest ūdeņraža tehnoloģiju, it īpaši grūti dekarbonizējamās nozarēs.

1.11.

Pašreizējā infrastruktūra ir pienācīgi jāuztur, lai attīstītu jaunus rūpnieciskos procesus. Lai atbalstītu rūpniecības dekarbonizāciju, ir jāizstrādā īpašas infrastruktūras programmas.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Nākamā ES Padomes prezidentvalsts Spānija ir lūgusi EESK sagatavot izpētes atzinumu par Eiropas rūpniecības dekarbonizāciju un digitalizācijas un inovācijas nozīmi šajā procesā.

2.2.

EESK jau iepriekš ir sniegusi pašiniciatīvas atzinumu par dekarbonizācijas tehnoloģijām, īpašu uzmanību pievēršot ETS nozarēm (1).

2.3.

Eiropas sabiedrība ir pieņēmusi nepieciešamo un radikālo lēmumu līdz 2050. gadam īstenot pilnīgu dekarbonizāciju. Tas visvairāk ietekmēs rūpniecību, un dažām rūpnieciskajām darbībām būs ļoti grūti pielāgoties.

2.4.

Dažas nozares pēdējo gadu laikā ir veikušas būtiskus ieguldījumus un būs spiestas veikt vēl radikālākas izmaiņas, lai sasniegtu neto nulles emisiju mērķi. Tāpēc Eiropas sabiedrībai tās ir jāatbalsta pārejā no fosilā kurināmā uz klimatneitrālu ražošanu.

2.5.

Dažām grūti dekarbonizējamām rūpnieciskajām darbībām ir jāizmanto oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas. Nākotnē CO2 emisijas varētu izmantot, lai ražotu preces ar augstu pievienoto vērtību.

2.6.

Ņemot vērā to, ka dažu tīro tehnoloģiju piegādes jomā Eiropas Savienība ir ļoti atkarīga no trešām valstīm, ES būs ārkārtīgi grūti sasniegt savu mērķi līdz 2030. gadam panākt atjaunīgās enerģijas īpatsvaru 40 % apmērā. Eiropa lielā mērā ir atkarīga no tīro tehnoloģiju importa, un vienlaikus ES būs ievērojami jāpaātrina to ieviešana, lai sasniegtu pasākumu kopuma “Gatavi mērķrādītājam 55 %” mērķus. ES ir jāapzina tehnoloģijas, kurām vajadzīgs īpašs atbalsts, lai attīstītu ražošanas darbības, un jāierosina papildu pasākumi.

2.7.

Eiropas rūpniecība ir pakļauta pastāvīgam starptautiskās konkurences spiedienam, kas liek ātri reaģēt un pastāvīgi attīstīt un pielāgot uzņēmējdarbību, lai ražošana Eiropas Savienībā joprojām būtu rentabla. Tas jau ir svarīgs faktors modernā ražošanā, taču ar jaunām digitālajām tehnoloģijām ražošanas uzņēmumi var ievērojami uzlabot efektivitāti un izmantot pilnīgi jaunas iespējas izstrādāt produktus, pakalpojumus un uzņēmējdarbības modeļus.

2.8.

Digitālā pārkārtošanās, kas paredzēta ES zaļajā kursā, ir dekarbonizācijas mērķrādītāja sasniegšanas priekšnoteikums.

2.9.

Neko nevar panākt bez cilvēkiem. Eiropas darbaspēks ir augsti kvalificēts pašreizējo tehnoloģiju ziņā, taču tas ir jāpārkvalificē, lai izmantotu iespējas, ko sniegs jaunās tehnoloģijas, kas tiks izstrādātas un ieviestas tuvākajā nākotnē.

2.10.

Saskaņā ar vispārpieņemto principu “nevienu neatstāt novārtā” īpaša uzmanība jāpievērš vietējām kopienām, kurās atrodas rūpnieciskās iekārtas, ņemot vērā pārmaiņas, kas notiks turpmākajos gados, un to, kā šīs pārmaiņas īstermiņā ietekmēs nodarbinātību attiecīgajās teritorijās.

3.   Jauna ainava ES un citur

3.1.

Tajā pašā laikā Eiropas Savienībai nākas stāties pretī jaunajiem sarežģījumiem, ko rada ASV jaunais inflācijas mazināšanas akts (2), kas var stimulēt lielu Eiropas rūpniecības vērtību ķēdes daļu pārvietot uz ASV, jo īpaši attiecībā uz atjaunīgām un mazoglekļa tehnoloģijām. Minētais likums apvieno dotācijas, nodokļu atvieglojumus un aizdevumu garantijas, kuras papildina dažādi sociālie un ekonomiskie nosacījumi. Uzņēmumu ienākuma nodokļa kredīti veido lielāko daļu šajā tiesību aktā, un tie sasniedz aptuveni 216 miljardus ASV dolāru.

3.2.

Nodokļu kredīti par ražošanu ir pieejami arī vēja un saules enerģijas projektiem. Uzņēmumiem, kas vēlas saņemt ražošanas kredītus, ir jāievēro vietējā satura prasības: dzelzs, tērauds un elektroenerģijas ražošanas iekārtu produkti ir jāražo vietējā tirgū. Visiem dzelzs un tērauda ražošanas procesiem jānotiek Amerikas Savienotajās Valstīs, un saražotos produktus uzskata par iekšzemē ražotiem, ja noteikta procentuāla robežvērtība no kopējām ražojumu ražošanas izmaksām ir rasta no ieguves, ražošanas vai ražošanas procesiem ASV. Šī robežvērtība ir 40 %, un 2026. gadā tā palielināsies līdz 55 %.

3.3.

Komisija ir ierosinājusi jaunus tiesību aktus, lai risinātu problēmu, ko Amerikas un Ķīnas konkurence rada Eiropas Savienībai. EESK izstrādā atzinumu par šo tematu.

3.4.

EESK atzīst, ka priekšlikums ir vērsts pareizajā virzienā, taču tas ir nepietiekams, lai sasniegtu vērienīgo mērķrādītāju, un ir nepieciešami likumdošanas procesa uzlabojumi.

3.5.

Atšķirība starp gāzes cenām Eiropā un ASV ir milzīga, pat ņemot vērā neseno cenu kritumu Eiropā. Daži līdzīgi domājoši piegādātāji izmanto “iespējas izmaksu” pieeju attiecībā uz dabasgāzes piegādi un cenām, un ES, kas gandrīz vairs nav atkarīga no Krievijas gāzes, tagad ir nonākusi vēl dārgāku gāzes un elektroenerģijas cenu sistēmā. Tas apdraud gan ES rūpniecības konkurētspēju, gan elektrifikācijas ieviešanu.

3.6.

Dekarbonizācijas process palielinās pieprasījumu pēc elektroenerģijas; EESK aicina nodrošināt klimatneitrālu tehnoloģiju, kas prioritāti piešķirtu cenas ziņā pieejamai bezoglekļa energoapgādei un energoapgādes drošībai.

3.7.

Eiropas uzņēmumiem ir jāiegādājas oglekļa sertifikāti ETS ietvaros. Oglekļa sertifikātu cenas pārsniedz 80 EUR, un elektroenerģijas tūlītējās cenas uzcenojums oglekļa sertifikātu izmaksu pieauguma dēļ ir apmēram 40 EUR. Pārējiem ES galvenajiem tirdzniecības partneriem ar dažiem izņēmumiem nav šāda veida oglekļa cenas, tāpēc ES rūpniecībai nākotnē būs grūti konkurēt starptautiskajos tirgos, pat ar OIM aizsardzību vienotajam tirgum.

3.8.

Cenas ziņā pieejamas dekarbonizētas enerģijas piegāde ir būtiska, lai Eiropā attīstītu jaunas rūpnieciskās darbības. Neto nulles emisiju industrijas akta ietekme uz enerģijas cenām īstermiņā būs ierobežota, un tā ilgtermiņa ietekme joprojām ir neskaidra. Mērķis padarīt Eiropu mazāk atkarīgu no importētās enerģijas un mazāk pakļautu pasaules tirgus svārstīgumam netiks sasniegts vienā dienā. Tomēr rūpniecībai ir vajadzīgi tūlītēji risinājumi, lai segtu enerģijas izmaksas, kas Eiropā joprojām ir augstākas nekā daudzās citās pasaules daļās. ES Zaļā kursa industriālais plāns veiksmīgi izdosies tikai tad, ja ES arī reformēs savu enerģētikas politiku, jo īpaši ar pārskatīto Elektroenerģijas tirgus modeļa direktīvu, kas nezaudē laiku, lai nodrošinātu cenas ziņā pieejamas mazoglekļa elektroenerģijas piegādi atbilstoši augošajai vajadzībai pēc elektrifikācijas.

3.9.

Šķiet, ka ES ir iestrēgusi starp divām pieejām – tā cenšas pielīdzināties ASV un saglabāt spēcīgu rūpniecisko ietekmi Eiropā, vienlaikus arī ievērojot PTO noteikumus, kas dažkārt ir pilnībā pretēji ASV pieejai.

3.10.

Vēl viens uzdevums, kas jārisina Eiropas Savienībai, ir ES vienotā tirgus dzīvotspējas saglabāšana. Kā norādījusi Komisija, elastība attiecībā uz valsts atbalstu ir bijusi koncentrēta divās dalībvalstīs, kuras veido vairāk nekā 70 % no kopējās atļaujas, ko Komisija sniegusi saskaņā ar pārejas posma izņēmumu (saistībā ar Covid-19 un Krievijas karu pret Ukrainu).

3.11.

ES iestādēm un dalībvalstīm ir jāizvairās no pārmērīga valsts atbalsta sniegšanas uzņēmumiem, lai aizsargātu vienoto tirgu, kas ir Eiropas Savienības stūrakmens. Tomēr, lai MVU varētu digitalizēties un veicināt inovāciju, de minimis slieksni varētu palielināt, jo tas principā nerada šķēršļus konkurencei. Digitālās inovācijas centra (3) pieredze ir jāizplata visā ES.

4.   Inovācijas nozīme

4.1.

Inovācija ir būtiska, lai ES varētu sasniegt nulles emisiju mērķrādītājus, un tirgū ir jālaiž vairāk komerciāli pieejamu tehnoloģiju. Inovācija uzņēmumos ir nozīmīgs instruments, lai ieviestu jaunas un zaļas tehnoloģijas, kas būtu gan tehniski, gan ekonomiski dzīvotspējīgas.

4.2.

No otras puses, nepieciešamībai veicināt taisnīgu tirgu “reālām un uzticamām zaļajām precēm”, izmantojot publisko iepirkumu kā galveno virzītājspēku, ir jāveicina jaunu zaļo tehnoloģiju plašāka izmantošana.

4.3.

Eiropai trūkst izejvielu, taču ierosinātā regula par kritiski svarīgām izejvielām veicinās iekšzemē ražotu reciklētu izejvielu izmantošanu rūpniecībā. ES rūpniecības galvenā konkurences priekšrocība ir tās tehnoloģiskās spējas un augsti kvalificēts darbaspēks, kas ļauj tai kļūt par līderi pasaules tirgos.

4.4.

Šīm konkurences priekšrocībām pašlaik apdraudējumu rada trešās valstis, jo vienīgais līdzeklis, kā saglabāt vadošo lomu, ir aizsargāt inovāciju, rast pareizo līdzsvaru starp vides, cilvēku un inovāciju aizsardzību un paātrināt regulatīvo atļauju piešķiršanu ne tikai “īpašajās jomās”, kā minēts Komisijas priekšlikumā, bet arī citur. Ir spilgti piemēri, kas liecina par nepamatotu kavēšanos, piešķirot atļauju jaunu rūpniecisko iekārtu attīstīšanai.

4.5.

MVU ir Eiropas ražošanas pamats, un, lai virzītos uz dekarbonizāciju, tiem ir jāpievērš īpaša uzmanība, izmantojot īpašas programmas efektīvas inovācijas un digitalizācijas veicināšanai.

4.6.

Tā kā dekarbonizācijai būs vajadzīgi milzīgi ieguldījumi, EESK ierosina ES iestādēm izmantot gan taisnīgas pārkārtošanās, gan NextGenerationEU līdzekļus, lai sniegtu pienācīgu atbalstu dekarbonizācijas procesā.

4.7.

Pašreizējā infrastruktūra ir nav piemērota, lai nodrošinātu nepieciešamās pārmaiņas rūpniecībā un sabiedrībā, un EESK aktīvi aicina publiskā sektora iestādes uzsākt programmu, lai uzturētu un uzlabotu jauno tehnoloģiju netraucētai ieviešanai nepieciešamo infrastruktūru.

4.8.

Šķiet, ka ūdeņradis ir vispiemērotākais līdzeklis to nozaru dekarbonizēšanai, kurās nav iespējama pilnīga elektrifikācija. ES nesenā Ūdeņraža bankas iniciatīva palīdzētu pienācīgi ieviest šo tehnoloģiju daudzuma un cenas ziņā. Dažas reģionālās inovācijas ar ūdeņradi ir ļoti noderīgas, jo tās apvieno lielus uzņēmumus, pētniecības centrus, universitātes un MVU.

5.   Digitalizācijas nozīme

5.1.

Digitalizācija un inovācija būtiski veicina Eiropas rūpniecības dekarbonizāciju. Faktiski rūpniecību, kurā saplūst digitālās tehnoloģijas un preču fiziskā ražošana, var uzskatīt par svarīgu digitālās pārkārtošanās un rūpniecības dekarbonizācijas ietekmes faktoru, jo tā veicina rūpniecisko procesu, produktu un uzņēmējdarbības modeļu modernizāciju un pozitīvi ietekmē produktivitāti.

5.2.

Tādas tehnoloģijas kā sensori, mašīnas-mašīnas sakari, datu analīze un robotika rada iespējas ražošanas uzņēmumiem. Pateicoties ražošanas optimizācijai un automatizācijai, jaunās tehnoloģijas var dot iespēju Eiropas uzņēmumiem konkurēt ar valstīm, kurās tradicionāli ir zemākas ražošanas izmaksas.

5.3.

Daudzas nozares jau ir ļoti automatizētas un arī pakļautas digitālo tehnoloģiju ietekmei, piemēram, viedā robotika montāžas jomā, procesa kontroles datori ķīmisko vielu nozarē un 3D drukāšana komponentu un rezerves daļu ražošanā. Digitālās pārkārtošanās otrais vilnis, ko virza mākslīgais intelekts, industriālais lietu internets un lielo datu tehnoloģija, visticamāk, ienesīs lielākas izmaiņas un var radīt nevienlīdzību starp uzņēmumiem un starp ES reģioniem.

5.4.

Izmantojot sensoru tehnoloģiju, ražošanu var uzraudzīt un optimizēt, piemēram, pastāvīgi uzraugot ražošanas iekārtu izmantošanu, pievadīto enerģiju, izejvielu un rezerves daļu nepieciešamību, produktu kvalitāti un emisijas. Savākto datu analīze var sniegt uzņēmumam ieskatu par to, kuri procesi darbojas optimāli un kurus var uzlabot, kā arī par klimatisko pēdu.

5.5.

Digitalizācijai ir liels potenciāls samazināt rūpniecības ietekmi uz klimatu, taču digitalizācijā un datu apstrādē ir jāņem vērā klimata perspektīva.

6.   Pārkvalifikācija un prasmju pilnveide

6.1.

Zaļā un digitālā pārkārtošanās ir jāuzskata par iespēju radīt un veicināt kvalitatīvas darbvietas un vienlaikus padarīt nozari daudzveidīgāku, šajā nolūkā, piemēram, meklējot talantīgas sievietes, veicinot atvērtību kvalificētiem darba ņēmējiem no trešām valstīm un aktīvi rūpējoties par to, lai nozare kļūtu pievilcīgāka jauniešiem.

6.2.

Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar plašu iniciatīvu katalogu, kas izstrādātas saskaņā ar Eiropas Prasmju programmu, tostarp ES Prasmju pilnveides paktu un Eiropas Prasmju gadu (2023). Tiks izveidotas vai paplašinātas prasmju partnerības. Lai zaļās pārkārtošanās nolūkā atbalstītu prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas programmas stratēģiskajās nozarēs, tiks izveidotas nulles emisiju rūpniecības akadēmijas. Valsts atbalstam un IPCEI būtu arī jānodrošina papildu finanšu resursi, lai atbalstītu prasmju mērķus, un ES budžets un NextGenerationEU jau nodrošina 64,8 miljardus EUR ES Prasmju programmas atbalstam. Daži pašreizējie projekti Erasmus+ paspārnē, piemēram, ESSA (4), ir ļoti daudzsološi.

6.3.

Sociālais dialogs ir būtisks, lai pienācīgi ieviestu jaunās tehnoloģijas un palīdzētu sabiedrībai un darba ņēmējiem pieņemt turpmākās pārmaiņas darba procesos.

6.4.

Tomēr, lai ražošanā pilnībā izmantotu digitālo tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, ir svarīgi koncentrēties ne tikai uz tehnoloģijām, bet gan domāt par uzņēmējdarbību un organizāciju kopumā. Lai digitalizācija būtu pārvaldāma, ir vajadzīga digitālā stratēģija un rīcības plāni.

6.5.

Uzdevums ir nodrošināt, lai šī digitālā pārkārtošanās radītu lielāku sociālo progresu un lai nevienu netiktu atstāts novārtā. Darba ņēmējiem jāspēj paredzēt jaunu tehnoloģiju attīstības sekas un ietekmēt darba devēju lēmumus, izmantojot uzlabotas tiesības uz līdzdalību. Ir jāapspriež digitālo tehnoloģiju sekas un sarunu ceļā jārod risinājumi visos līmeņos – uzņēmuma, nozares, valsts un Eiropas līmenī.

6.6.

ES darbaspēkam ir jābūt pienācīgi pārkvalificētam un ar pilnveidotām prasmēm, lai tam būtu tās jaunās prasmes, kas vajadzīgas jauno darba vides prasību pilnīgai izpildei. Pašreizējās prasmes ir jānovērtē sociālā dialoga ietvaros un jānoskaidro, vai tās ir vērtīgas turpmākai attīstībai.

6.7.

Aktīva un efektīva sociālā dialoga uzturēšana noteikti veicinās jaunu tehnoloģiju labāku ieviešanu un pieņemšanu, samazinot sociālās izmaksas.

---

(1)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Oglekļa piesaistes tehnoloģiju loma Eiropas rūpniecības dekarbonizācijā” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 486, 21.12.2022., 53. lpp.).

(2)   Inflation Reduction Act (IRA), 2022.

(3)  https://european-digital-innovation-hubs.ec.europa.eu/

(4)  https://www.estep.eu/essa/

Ziņotājs:

Javier GARAT PÉREZ

Atzinuma pieprasījums	Padomes prezidentvalsts Spānijas vēstule, 30.1.2023.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	28.6.2023.
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	38/6/1
Pieņemts plenārsesijā	12.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	155/0/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē stratēģiju par ES zvejniecības un akvakultūras nozares enerģētisko pārkārtošanu (1). EESK atzīst nepieciešamību samazināt CO2 emisijas un pilnībā atbalsta ilgtspējīgu, atjaunojamu un rentablu enerģijas alternatīvu meklēšanu, kā arī enerģētiskās atkarības no trešām valstīm mazināšanu. EESK aicina sabiedrību, uzņēmumus un it īpaši zivsaimniecības nozari palīdzēt līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti.

1.2.

EESK atgādina, ka zivsaimniecības nozare ir klimata pārmaiņu seku mazināšanas risinājuma daļa: zvejnieki nodrošina vienu no veselīgākajām dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām, kas rada vienu no mazākajām oglekļa pēdām. Saskaņā ar UNCTAD datiem nozares emisijas 2023. gadā veidos no 0,1 līdz 0,5 % no kopējām pasaules emisijām; kopš 1990. gada Eiropas flote ir samazinājusi savas emisijas par 50 % (2). Tāpēc mūsu sabiedrībai tā ir stratēģiski nozīmīga nozare, kas nepieciešama, lai apgādātu iedzīvotājus ar pārtiku un veicinātu veselīgu uzturu. Tomēr EESK aicina turpināt centienus palielināt energoefektivitāti un samazināt emisijas.

1.3.

EESK aicina izstrādāt atbilstošu un reālistisku dekarbonizācijas grafiku, kurā tehnoloģiju, loģistikas un likumdošanas attīstība būtu cieši saistīta. Ja tas netiks darīts, nesamērīgi pieaugs izmaksas (ko nevar iekļaut zivju pārdošanas cenā, jo tas padarītu tās par luksusa preci), tiks radīti darījumdarbības zaudējumi, nestabilitāte un bezdarbs. Pārkārtošanās izmaksas nedrīkst būt nesamērīgas darba devējiem un darba ņēmējiem dažādās jūrniecības nozarēs, kā arī nedrīkst nevienu atstāt novārtā.

1.4.

EESK atzīst, ka alternatīvu un inovatīvu zaļo tehnoloģiju, jaunu degvielu un oglekļneitrālu energoresursu attīstība un pieejamība pasaulē ir lielākā zivsaimniecības nozares problēma. Lai dekarbonizāciju varētu īstenot, ir svarīgi attīstīt šādas degvielas un vajadzīgo infrastruktūru. EESK uzskata, ka hibridizācija ir starpposma risinājums, lai gan tas nenozīmē tūlītēju atteikšanos no fosilā kurināmā.

1.5.

EESK uzsver, ka Eiropas un valstu valdības var izmantot enerģētikas risinājumu kopumu, lai risinātu klimata problēmas. Patlaban 100 % zvejas kuģu izmanto dīzeļdegvielu. Eksperti uzskata, ka atjaunīgās mazoglekļa degvielas, kas nav balstītas uz augiem, ir visizdevīgākā īstermiņa alternatīva zivsaimniecības nozarei, lai atteiktos no fosilā kurināmā, lai gan to cenas pašlaik ir gandrīz divas reizes augstākas nekā dīzeļdegvielas cenas un tās joprojām ir grūti pieejamas. Aviācija iet atsevišķu ceļu, un tiek radīta ilgtspējīga aviācijas degviela, savukārt tādās nozarēs kā ūdensceļu un sauszemes transports labāk ir piemērotas citas tehnoloģijas, piemēram ūdeņradis vai elektroenerģija, kas ir mazāk piemērotas zvejas kuģiem. EESK aicina dot skaidru politisko signālu tam, lai šīs aizstājējdegvielas prioritāri tiktu izmantotas zvejas kuģiem, nevis ūdensceļu un sauszemes transportam. EESK uzsver, ka, pirms netiks izstrādātas šīs alternatīvās degvielas, nebūs iespējams sasniegt vērienīgos mērķus, kas noteikti gan Eiropas zaļajā kursā, gan tiesību aktu kopumā “Gatavi mērķrādītājam 55 %” (3).

1.6.

EESK uzskata, ka tik grūti elektrificējamas nozares kā zivsaimniecības nozare dekarbonizācijas milzīgās izmaksas būtiski pārsniedz Eiropas finansējuma iespējas. Uzdevums būs noskaidrot, kā saglabāt zivsaimniecības nozari un tās ieguldījumu nodrošinātībā ar pārtiku. Institucionālais atbalsts un mērķtiecīgi finansēšanas un kreditēšanas pasākumi ir būtiski, lai aptvertu visas dalībvalstis un to flotes. Šajā ziņā EESK pauž bažas par Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda (EJZAF) pašreizējiem ierobežojumiem, kas, kā atzinusi Komisija, nav piemēroti šim pārkārtošanas procesam. Lai segtu šīs izmaksas, EESK aicina izpētīt citus finansējuma avotus, piemēram, Eiropas Investīciju banku, izmantot oglekļa ievedkorekcijas nodokļa ieņēmumus vai mobilizēt ar enerģijas nodokļiem saistītos līdzekļus, pārdalot tos zivsaimniecības nozarei. EESK atgādina, ka Eiropas flotes vidējais vecums ir 31,5 gadi (4), un aicina Eiropas Komisiju ierosināt ārkārtas fonda izveidi ar mērķi paātrināt dekarboniācijas procesu. Lai palīdzētu novirzīt līdzekļus un novērstu konkurenci starp reģioniem, Komiteja arī aicina panākt lielāku papildināmību starp pašreizējām rīcībpolitikām un kohēzijas un reģionālās attīstības fondiem.

1.7.

EESK norāda, ka līdz ar enerģijas avotu maiņu būs vajadzīgi pilnīgi jaunas konstrukcijas kuģi ar lielāku kuģa tilpību (“bruto tilpība”), lai tajos varētu uzstādīt jaunās iekārtas. Tomēr kopējā zivsaimniecības politikā noteiktā zvejas kapacitātes definīcija un ierobežojumi kavē šādu progresu. Lai varētu ieviest jaunas tehnoloģijas, kas saistītas ar enerģētikas pārkārtošanu, EESK aicina Eiropas Komisiju pārskatīt zvejas kapacitātes definīciju.

1.8.

EESK uzskata, ka ES nevajadzētu ieviest nodokļus degvielai (dīzeļdegvielai), ko izmanto zvejas operācijās, kamēr nav komerciāli pieejamas jaunas dzinēju tehnoloģijas un kamēr tiesiskais regulējums neļauj šādas tehnoloģijas modernizēt, uzstādīt un izmantot.

1.9.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu izveidot jaunu daudzpusēju enerģētikas pārkārtošanas partnerību. EESK uzskata: lai rastu konkrētus, praktiskus un ilgtspējīgus risinājumus, ir svarīgi apspriesties ne tikai ar zivsaimniecības nozares pārstāvjiem, bet arī ar darba ņēmēju arodbiedrībām, tehniskajiem speciālistiem, kuģu būvētavām, inženieriem un ostām. EESK aicina izstrādāt visaptverošu plānu, kura mērķis būtu nostiprināt Eiropas spēju būvēt videi nekaitīgus zvejas kuģus un kurā būtu paredzēts īpaši labvēlīgs nodokļu režīms kuģu būvētavām.

1.10.

EESK jo īpaši aicina veicināt izmēģinājuma projektus jaunu enerģijas avotu jomā, izveidot novatoriskas jūras rūpniecības vērtību ķēdes, piedāvāt lietotājiem jaunas, vēl nezināmas tehnoloģijas, radīt ilgtspējīgas darbavietas, attīstot jaunu rūpniecisko darbību, un veicināt aprites ekonomiku. Tāpēc EESK aicina piešķirt līdzekļus apkalpju apmācībai, lai tās varētu droši un efektīvi izmantot jaunās tehnoloģijas uz kuģa. Vienīgais veids, kā taisnīgi pārvarēt pārkārtošanās ietekmi, ir izvairīties no nesamērīga sloga darba ņēmējiem vai uzņēmumiem.

1.11.

EESK vēlas izmantot iespēju ar šo izpētes atzinumu panākt, lai dekarbonizācijas problēma tiktu iekļauta plašākā stratēģiskā satvarā. Atzinuma pēdējā daļā ir izklāstīts ilgtspējīgas ES zivsaimniecības nozares nākotnes redzējums, kam vajadzētu būt par ceļvedi Komitejas turpmākajā darbā.

2.   Ievads

2.1.

Eiropas Komisija 2023. gada 21. februārī publicēja stratēģiju par ES zvejniecības un akvakultūras nozares enerģētisko pārkārtošanu. Stratēģijā uzsvērta vajadzība iespējami īsākā laikā samazināt atkarību no fosilā kurināmā un pāriet uz atjaunīgajiem un mazoglekļa energoresursiem saskaņā ar Eiropas zaļajā kursā izvirzītajiem mērķiem līdz 2050. gadam panākt ES klimatneitralitāti.

2.2.

Komisija norāda, ka enerģija ir viena no galvenajām ES zivsaimniecības un akvakultūras nozares darbības izmaksu sastāvdaļām. Enerģijas cenu pieauguma dēļ jūras transporta gāzeļļas cenas 2022. gadā pieauga vairāk nekā divas reizes salīdzinājumā ar 2021. gada vidējām cenām, un tas radīja milzīgu spiedienu uz ES flotes un akvakultūras darbību ekonomisko dzīvotspēju. Šajā saistībā aptuveni 40 % no piekrastes flotes, 66 % no jūras flotes un 87 % no tāljūras flotes darbības nebija rentabli, ņemot vērā 2022. gada enerģijas cenas. Tāpēc, lai turpinātu darbību, liela daļa zivsaimniecības un akvakultūras nozares uzņēmumu bija atkarīgi no dalībvalstu finansiālā atbalsta un pieejamajiem ES finanšu instrumentiem.

2.3.

Eiropas Komisija šajā saistībā norāda uz ES zivsaimniecības un akvakultūras nozares strukturālo neaizsargātību. Lai to mainītu, paziņojumā ir ierosināti vairāki rīcības virzieni: — inovatīvas tehnoloģijas un metodes enerģētikas pārkārtošanai, — enerģētikas pārkārtošanai atbilstīgs zivsaimniecības tiesiskais un finanšu regulējums, — enerģētikas pārkārtošanas problēmu un šķēršļu apzināšana un pārvarēšana, — enerģētikas pārkārtošanas veicināšana zivsaimniecības nozarē: platformu izveide un izpēte.

3.   Vispārīgas piezīmes

Emisijas

3.1.

EESK atbalsta apņemšanos līdz 2050. gadam panākt oglekļneitralitāti un uzsver, ka ir jāpaātrina enerģētikas pārkārtošana un zivsaimniecības nozares dekarbonizācija. Šai pārkārtošanai ir jābūt līdzsvarotai tā, lai pielāgošanās slogs tiktu sadalīts starp visiem operatoriem, netraucējot to darbību. Turklāt tai jābūt izmaksu ziņā pieejamai un pielāgotai flotes īpatnībām (it sevišķi kuģu lielumam un darbībai), lai ražošanas struktūra spētu izmantot jaunās tehnoloģijas jaunu dzinēju piedziņas veidu ieviešanai.

3.2.

Lai gan pēdējos gados SEG emisijas kuģniecības nozarē pasaulē ir palielinājušās, ES zvejas flotes emisijas ir samazinājušās līdz pat 50 % (5), jo ir uzlabota energoefektivitāte (sk. 4.11. un 4.12. punktā minētos piemērus) un samazināts flotes lielums. Neskatoties uz ES paplašināšanos, ES kuģu skaits 2020. gadā bija 73 716 kuģi (6) salīdzinājumā ar 103 834 kuģiem 1996. gadā, kas nozīmē, ka 25 gadu laikā zvejas kuģu skaits ir samazinājies par 30 000, bet aktīvo kuģu skaits ir tikai 56 111 (75 % ir mazāki par 12 metriem). Eiropas rādītājus vēl vairāk apsteidz pasaules rādītāji, jo tika lēsts, ka 2020. gadā pasaules flotē būs 4,1 miljons zvejas kuģu (7). Tiek lēsts, ka Ķīnā ir 564 000 kuģu, un tai ir pasaulē lielākā zvejas flote. Attiecībā uz zivju produkciju 2020. gadā Ķīna veidoja gandrīz 15 % no pasaules nozvejas, bet ES – 4 % no pasaules nozvejas. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir svarīgi saglabāt modernu un konkurētspējīgu Eiropas zvejas floti.

3.3.

Lai novērtētu progresu flotes CO2 emisiju samazināšanā, EESK skatījumā ir svarīgi noteikt atsauces gadu, kas nekaitē nozarei, atzīst tās centienus un turpina to stimulēt virzībā uz neitralitāti. EESK atzīst, ka kopš 1990. gada ES flote ir panākusi progresu ceļā uz klimatneitralitāti. Tāpēc Komiteja uzskata, ka, nosakot 2005. vai 2008. gadu par atsauces gadu emisiju samazināšanai zivsaimniecības nozarē, šis progress vienkārši netiktu ņemts vērā un nozarei tiktu nodarīts kaitējums, ņemot vērā zivsaimniecības nozares īpatnības un ierobežojumus.

Pāreja uz atjaunīgajiem energoresursiem un mazoglekļa vai bezemisiju energoresursiem

3.4.

Zivsaimniecības nozare ir pilnībā atkarīga no fosilā kurināmā, un tas nozīmē, ka jebkurš risinājums ir jāapsver vidējā termiņā un ilgtermiņā. Tomēr, ņemot vērā vajadzību cīnīties pret klimata pārmaiņām un izmantot tehnoloģiskā progresa priekšrocības citās nozarēs, ir nekavējoties jāuzsāk risinājumu meklēšana zivsaimniecības nozarē, piešķirot līdzekļus no ārkārtas fonda, lai paātrinātu dekarbonizāciju.

3.5.

EESK uzsver, ka īstermiņā īstenojamākie pasākumi ir jauktie risinājumi, piemēram, hibrīddzinēju ieviešana, papildu vai palīglīdzekļi esošajām atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām (saule, vējš, elektrība), kā arī modernu alternatīvo degvielu (kas nebūtu ražotas no pārtikas un lopbarības kultūrām) izmantošana.

3.6.

EESK norāda, ka atjaunīgās mazoglekļa degvielas ir saderīgas ar tradicionālajiem iekšdedzes dzinējiem un esošajām apgādes sistēmām, kā arī to ražošanu. Turklāt izplatīšanu var veikt, izmantojot esošās rūpnieciskās iekārtas, piemēram, naftas pārstrādes rūpnīcas. Tās arī palielina Eiropas enerģētisko neatkarību, jo, atšķirībā no akumulatoru ražošanai nepieciešamās naftas vai minerālu izejvielām, tās tiek ražotas, izmantojot vietējās izejvielas. Šie kurināmie arī paver lielas iespējas darbavietu radīšanai un rūpniecības labklājībai, un to nozīme var būt izšķiroša Eiropas ekonomikas dinamikā. Tomēr jāatceras, ka atjaunīgās mazoglekļa degvielas mūsdienās ir dārgākas nekā dīzeļdegviela un tās joprojām ir grūti pieejamas.

3.7.

EESK uzsver, ka daži no jaunajiem alternatīvajiem dzinēju piedziņas avotiem, piemēram, elektrība, sadārdzinājās vēl pirms neprovocētā Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tāpēc ES ir jāņem vērā, ka pāreja no fosilā kurināmā uz citiem atjaunīgajiem energoresursiem ne vienmēr samazinās izmaksas.

Nepieciešamība atjaunot floti un nodrošināt atbilstošus finansēšanas mehānismus

3.8.

Papildus nepieciešamībai novērst tehnoloģisko zināšanu un inovācijas nepilnības pašreizējai Eiropas zvejas flotei ir raksturīgs arī ierobežojošs faktors: kuģi ir vidēji vairāk nekā 30 gadus veci. Tas neļauj kuģniecības uzņēmumiem apsvērt lielāko daļu iespējamo modernizācijas ieguldījumu. EESK uzskata, ka vienkārši nomainīt dzinēju tik veciem kuģiem nav ne pietiekams, ne arī iespējams pasākums. Tāpēc ir svarīgi izstrādāt Savienības flotes atjaunošanas plānu, lai pabeigtu ilgtspējīgas zvejas nodrošināšanu ar moderniem, 21. gadsimta kuģiem. Šī stratēģija palīdzētu arī uzlabot flotes sociālekonomiskās perspektīvas.

3.9.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izstrādāt īpašu rokasgrāmatu un datubāzi par ES finansējuma un finansēšanas instrumentiem enerģētikas pārkārtošanai. Tomēr ES programmā “Apvārsnis Eiropa” pašlaik nav īpaša uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus zivsaimniecības jomā. Turklāt saskaņā ar jauno EJZAF ir noteikti stingri finansējuma ierobežojumi, jo tajā paredzēts tikai neliels procentuālais atbalsts ieguldījumiem flotē un subsīdijas ir atkarīgas no kuģa lieluma (piemēram, dzinēju nomaiņas finansēšanas pasākumi attiecas tikai uz kuģiem, kuru garums nepārsniedz 24 m). Turklāt finansējums lielā mērā ir atkarīgs no tādiem aspektiem kā flotes līdzsvars, nopietnu pārkāpumu neesamība un zvejas kapacitāte, kas diemžēl joprojām ir nepietiekami novērtēta. Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK uzskata, ka ir svarīgi izveidot īpašu fondu un kredītlīnijas flotes modernizācijai un atjaunošanai.

Šķēršļi enerģētikas pārkārtošanai

3.10.

Parasti alternatīvie energoresursi aizņem vairāk vietas un rada papildu drošības apdraudējumu uz kuģa. Tomēr atšķirībā no kuģniecības nozares zivsaimniecības nozarei ir jāsaskaras ar ES noteiktajiem bruto tonnāžas (tilpības) ierobežojumiem, kas vēl vairāk apgrūtina jaunu tehnoloģiju uzstādīšanu uz kuģiem un ieguldījumu veikšanu. Šajā saistībā jānorāda, ka dažu dekarbonizācijas tehnoloģiju piemērošana mazapjoma zvejas kuģiem ir vēl sarežģītāka.

3.11.

EESK uzsver, ka neatbilstoša zvejas jaudas definīcija kopējā zivsaimniecības politikā (KZP) kavē ne tikai flotes modernizāciju kopumā, lai ieviestu jaunas tehnoloģijas, bet arī sociālos un drošības uzlabojumus. Mūsdienās zvejas kapacitātes nolūkos tiek ņemta vērā vieta uz kuģa, kas paredzēta kambīzei, kajītēm, tualetēm vai atpūtas zonām un kam nav nekāda sakara ar zivju nozvejas vai uzglabāšanas jaudu. KZP ir skaidrā pretrunā sociālajos tiesību aktos (8), piemēram, SDO Konvencijā C188 par darbu zvejniecībā, noteiktajām prasībām.

3.12.

EESK uzskata, ka stratēģijā par enerģētikas pārkārtošanu būtu jāņem vērā šie aspekti un attiecīgi jāierosina jaudas pasākumu pārskatīšana, lai varētu ieviest jaunas tehnoloģijas un modernizēt floti. Jauni pasākumi, ko varētu izmantot, ir “neto tilpība” vai Norvēģijā un Islandē izmantotās formulas, kas aprēķinos neiekļauj darba ņēmēju brīvā laika un atpūtas zonas, pamatojoties uz tādiem aspektiem kā piešķirtā kvota vai kuģa lielums. Šī pārskatīšana atvieglotu arī nepieciešamo dzīves apstākļu uzlabošanu, lai padarītu nozari pievilcīgāku jauniem darba ņēmējiem, novērstu paaudžu atšķirību un veicinātu sieviešu iesaistīšanos zivsaimniecības nozarē.

Tradicionālo degvielu aplikšana ar nodokļiem

3.13.

Ņemot vērā, ka jaunu kuģu būvniecība ES kuģu īpašniekiem radīs ekonomisku risku, EESK aicina pieņemt tādu politiku, kas nodrošina juridisko noteiktību kuģu īpašniekiem. Tāpēc ir svarīgi iesaldēt jaunu nodokļu ieviešanu tradicionālajai zvejas degvielai (dīzeļdegvielai), kamēr nav komerciāli pieejamas jaunas dzinēju un degvielas tehnoloģijas un kamēr nav izveidots tiesiskais regulējums nepieciešamās atjaunošanas jomā; pretējā gadījumā tas tikai sodīs nozari.

Partnerība enerģētikas pārkārtošanai ES zivsaimniecības un akvakultūras nozarē

3.14.

Nozarei nav vadlīniju ne no tehnoloģiju nodrošinātājiem, ne politikas veidotājiem par to, kā īstenot dekarbonizāciju. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot ekspertu grupu, lai sniegtu konsultācijas par dažādām pieejamām alternatīvām, turpmāko attīstību, tirgu utt. Īpaši svarīgi būtu noteikt, kādas tehnoloģijas ir vispiemērotākās katram flotes segmentam un reģionam, un, iespējams, būs nepieciešams kombinēt dažādus energoresursus. Turklāt, lai veicinātu dekarbonizāciju, jūrniecības nozares ķēdē būtu lietderīgi rīkot informācijas un izpratnes veidošanas kampaņas.

Zilā ekonomika

3.15.

Zilā ekonomika aptver visas saimnieciskās darbības, kas saistītas ar jūru. Dažādās nozares, kas veido zilo ekonomiku, ir savstarpēji atkarīgas (zivsaimniecība, biotehnoloģija, kuģniecība, jūras transports, akvakultūra, kuģu būvētavas, piegādes ķēdes, loģistika un transports), jo to pamatā ir kopīgas prasmes un kopīga infrastruktūra (ostas, loģistika un elektroenerģijas sadales tīkli), kā arī jūras resursu ilgtspējīga izmantošana. EESK uzsver, ka ir vajadzīga visaptveroša dekarbonizācijas stratēģija, kas cenšas rast sinerģijas starp dažādiem ķēdes posmiem. Turklāt EESK aicina nodrošināt atbilstošus cilvēkresursus un prasmes, lai projektētu, būvētu un ekspluatētu modernus kuģus. Ir nepieciešama kvalificēta darbaspēka piesaiste.

4.   Īpašas piezīmes

Progresīvās degvielas

4.1.

EESK uzsver to progresīvo degvielu, kas nav ražotas no pārtikas un lopbarības kultūrām, potenciālu aprites ekonomikas jomā, cīņā pret piekrastes lauku apdzīvotības samazināšanos un, protams, ES enerģētiskās neatkarības palielināšanā. Patiesībā saskaņā ar ES CO2 neitralitātes mērķiem šādu alternatīvo degvielu tīrās CO2 emisijas sadegšanā dzinējos var nokristies līdz nullei, ja tās ir ražotas ar atjaunīgo elektroenerģiju.

4.2.

Dažādu iemeslu dēļ Komisija ierobežo uz augiem balstītas biodegvielas izmantošanu, kuru EESK ir atzinīgi novērtējusi vairākos atzinumos. Tomēr skaidras stratēģijas alternatīvo degvielu izstrādei un ieviešanai nav, lai gan tā būtu svarīga ne tikai zvejniecībai, bet arī citām jomām. Nav arī noteikts, kurai no grūti dekarbonizējamām nozarēm (no kurām viena ir zvejniecība) būtu jādod prioritāra piekļuve šādām degvielām. Šā iemesla dēļ zvejniecības nozarei ir grūtības pēc iespējas ātrāk virzīt dekarbonizāciju. EESK norāda, ka atjaunīgās mazoglekļa degvielas ir saprātīgs risinājums ceļā uz dekarbonizāciju nozarēs, kuras ir grūti elektrificēt, piemēram, zivsaimniecībā. Uzlabotas alternatīvās degvielas, kas nav ražotas no pārtikas un lopbarības kultūrām, būs dārgākas, jo to pieejamība ir ļoti ierobežota un to tehnoloģija ir sarežģītāka. Tāpēc, kā EESK jau iepriekš uzsvērusi (9), ir jānovērš cenu starpība starp fosilajām un alternatīvajām degvielām, un tīrākām degvielām ir jākļūst cenas ziņā pieņemamākām un plašāk pieejamām.

4.3.

EESK norāda, ka pašlaik pieejamā biodīzeļdegviela tiek ražota no kultūraugiem (palmu, rapšu, sojas un saulespuķu eļļas), kas nav piemēroti pilnīgai dekarbonizācijai, turklāt nav pietiekami daudz izejvielu. Risinājums (pagaidām vēl nav pieejams) būtu pašreizējās dīzeļdegvielas sajaukšana ar aizvien lielāku daudzumu elektrodīzeļdegvielas – sintētiskas degvielas, kas ražota no zaļa elektrolītiska ūdeņraža un uztverta CO2. Šīs e-degvielas tiek ražotas no oglekļa dioksīda, kas iepriekš uztverts no atmosfēras vai rūpnieciskajos procesos, kuros rodas CO2, pirms tā izplūdes.

4.4.

Būtībā ilgtspējīgas progresīvās degvielas netiks ražotas pietiekamā daudzumā, lai nodrošinātu zivsaimniecības nozares pieprasījumu. Tiek lēsts, ka 2050. gadā visā pasaulē patērēs aptuveni 50 miljonus tonnu (jūras transports patlaban patērē aptuveni 300 miljonus tonnu, bet smagais autotransports – aptuveni 900 miljonus tonnu). Tomēr paredzams, ka līdz tam laikam kravas automobiļi būs elektrificēti, un varētu cerēt, ka visu tās apjomu varēs izmantot jūras transportā. Zivsaimniecības nozare Eiropā 2020. gadā patērēja aptuveni 1,9 miljardus litru kuģu gāzeļļas. Ir vajadzīgi politiski lēmumi, lai tiktu noteiktas šādas prioritātes.

4.5.

Tāpēc EESK aicina paātrināti izstrādāt un ražot progresīvās degvielas, kas nav balstītas uz pārtikas un lopbarības kultūrām (10), un pieņemt skaidru politisku lēmumu dot zvejas kuģiem prioritāru piekļuvi šīm progresīvajām degvielām par pieņemamu cenu.

Dekarbonizācijas alternatīvas: alternatīvas piedziņas sistēmas

4.6.

Pasaulē ir izstrādātas dažādas enerģētikas iniciatīvas, tomēr lielākā daļa no tām ir izmēģinājuma projekti, kas saistīti ar virkni problēmu, lai tos varētu ieviest un izmantot zivsaimniecības nozarē. Vēl viena problēma, kas jāpārvar, ir saistīta ar vajadzību Eiropas un trešo valstu zvejas ostās izveidot infrastruktūru zvejas kuģu uzlādei, līdzīgi kā tas tiek darīts attiecībā uz sauszemes transportlīdzekļiem. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē uzsāktos izmēģinājuma projektus par uzlādi jūrā, izmantojot bojas vai jūras vēja ģeneratoru parkus (11). Tas ļaus elektriskajam vai hibrīda kuģim uzlādēt akumulatorus, nepietuvojoties ostai.

4.7.

Sašķidrinātā dabasgāze (LNG) kā kuģu degviela jau tiek izmantota, jo tā tiek ražota un tai ir infrastruktūra, jo īpaši Eiropā. Tomēr nesen veikts pētījums (12) liecina, ka, lai gan sašķidrinātās dabasgāzes dzinēji uz vienu dzinēja jaudas vienību izdala par 25 % mazāk CO2 nekā dīzeļdegviela, šo gāzi lielā mērā veido metāns, kam ir daudz lielāka siltumnīcefekta ietekme nekā CO2. Pētījumā lēsts, ka 100 gadu laikā ieguvumi no sašķidrinātās dabasgāzes izmantošanas SEG emisiju ziņā būs tikai 15 %. Tāpēc sašķidrinātā dabasgāze ir svarīgs solis uz priekšu, bet to nevar uzskatīt par galīgo ilgtermiņa risinājumu. Turklāt tas būtu jāsajauc ar biometānu un e-metānu, kas ir nepietiekami un dārgi kurināmie. Tvertnes ir trīs reizes lielākas nekā parasti un ir uzstādītas uz klāja, tādējādi radot jaudas un drošības problēmas.

4.8.

Lai gan amonjaks nav ilgtspējīga alternatīva arī kā dzinējspēks, EESK atzīst tā nozīmi dekarbonizācijas procesā. Dzesēšanu ar amonjaku plaši izmanto lielos zvejas kuģos, jo īpaši tajos, kas nozveju sasaldē vai apstrādā uz kuģa. Šis energoresurss ir vidi saudzējošs, jo nav konstatēta tā ietekme uz ozona slāni. Tomēr tā ir gāze, tāpēc ir svarīgi pastiprināt zvejas kuģu drošību un novērst noplūdes.

4.9.

Ūdeņraža (H2) izmantošana zivsaimniecības nozarē arī nešķiet iespējama, un tirdzniecības kuģiem to pat ir grūti realizēt. Galvenokārt tāpēc, ka tam būtu nepieciešamas četras reizes lielākas uzglabāšanas tvertnes nekā fosilajam kurināmajam. Tomēr īpaši jāmin ar ūdeņraža degvielas elementiem darbināmi dzinēji. Tā ir elektroķīmiska ierīce, kas ķīmisko enerģiju tieši pārvērš elektroenerģijā. Notiekošais elektroķīmiskais process ir ļoti efektīvs un tam ir minimāla ietekme uz vidi, jo īpaši, ja elektrolīzei (kurai nepieciešama enerģija) tiek izmantota saules vai vēja enerģija. EESK uzskata, ka ir interesanti izpētīt šīs tehnoloģijas izstrādes iespējas zvejas kuģiem, tostarp tās izmantošanu kā palīgjaudu uz kuģa.

4.10.

Attiecībā uz jaunuzbūvētiem kuģiem EESK mudina izpētīt un ieviest tehnoloģiskos risinājumus, kas piemērojami tirdzniecības kuģiem. Piemēram, šķiet, ka varētu būt iespēja izmantot metanolu dubultos dzinējos, paredzot dīzeļdegvielas izmantošanu un metanola maisījumu pievienošanu, kad būs pieejams zaļais metanols. Citas tehnoloģijas un uzlabojumu jomas, ko varētu izmantot, ir zvejas laivas ar burām, uzlabota hidrodinamika, uzlabotas enerģijas sistēmas, piemēram, pāreja no mehāniski hidrauliskiem mehānismiem uz elektriskiem mehānismiem, kā arī viegla konstrukcija un materiāli (piemēram, nemetāla traļu durvis).

4.11.

Jāatzīmē arī, ka zivsaimniecības nozare jau gadu desmitiem sadarbojas ar zinātnieku aprindām, lai uzlabotu zvejas rīku konstrukciju un efektivitāti. Daudzās inovatīvās zvejas metodēs jau ir panākts liels tehniskais progress, jo ir palielināta selektivitāte, samazināta saskare ar jūras gultni un/vai navigācijas pretestība, kā arī samazināts degvielas patēriņš (13). Inovatīvu zvejas rīku piemērs ir puspelaģiskie traļi, kas var novērst saskari ar jūras gultni, atrodoties 2–5 metru attālumā no grunts. Šis paņēmiens būtiski mazāk ietekmē bentiskās ekosistēmas, un tam ir mazāka piezveja. Šī jaunā tehnoloģija samazina arī degvielas patēriņu un līdz ar to arī piesārņojumu un SEG emisijas.

4.12.

EESK atgādina, ka zvejniecības radītās ekoloģiskās pēdas samazināšana nebūs atkarīga tikai no pasākumiem, kas saistīti ar dzinēju piedziņu. Šajā nolūkā ES būtu jāiegulda jaunos jūras produktu komerciālos lietojumos (farmaceitiskie produkti, kosmētikas līdzekļi u. c.), lai maksimāli izmantotu nozvejotās zivis. ES paralēli būtu arī jāmudina uzņēmumi iepirkt materiālus, kurus var pārstrādāt, jāveicina aprites ekonomikas iniciatīvas uz kuģiem, lai atkārtoti izmantotu atkritumus, un jāfinansē tādas jūras piedrazojuma savākšanas programmas kā “Fishing for litter” (14). Zivju krājumu stāvokļa uzlabošanās ir arī samazinājusi zvejas piepūli un, galu galā, zvejā pavadīto laiku, kā arī degvielas patēriņu. Emisiju samazinājumu var panākt arī ar flotes pārvaldības un loģistikas optimizēšanu (SEG samazinājums par 5–50 %) un braucienu optimizēšanu (SEG samazinājums par 1–10 %) (15).

4.13.

EESK norāda, ka dažas jaunās tehnoloģijas nodrošina zvejas kuģiem ierobežotu autonomiju. Piemēram, pašreizējie ar elektrību darbināmie prototipi nodrošina piecu līdz sešu stundu autonomiju, kas būtu nepietiekami pilnas dienas zvejai (kas varētu ilgt līdz pat divpadsmit līdz četrpadsmit stundām), nemaz nerunājot par vairāku nedēļu ilgu zveju. Tikpat svarīgi ir uzlabot kuģa konstrukciju un efektivitāti.

5.    “Zivju un zvejnieku draugi”: ilgtspējīgas ES zivsaimniecības nozares nākotnes redzējums

5.1.

Pēdējos gados Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir izstrādājusi stratēģiskus redzējumus vairākās jomās: visaptveroša pārtikas politika (16), ilgtspējīga lauku un pilsētu attīstība (17) un labklājības ekonomika (18). Ir pienācis laiks EESK izstrādāt arī visaptverošu ilgtermiņa redzējumu par ilgtspējīgu ES zivsaimniecības nozari – redzējumu, kas apvienojumā ar visu, kas paveikts biodaudzveidības, ilgtspējīgas pārtikas politikas, veselības un labklājības, labu darba apstākļu, ilgtspējīgas lauku un pilsētu attīstības un stratēģiskās autonomijas jomā, palīdzētu Eiropas Savienībai dekarbonizēt nozari ar mērķi panākt ekonomisko dzīvotspēju, kas vajadzīga, lai īstenotu Eiropas zaļo kursu un Programmu 2030. gadam. Saskaņā ar FAO zilās pārveides stratēģiju un saistībā ar plašāku EESK aicinājumu pieņemt ES zilo kursu Komiteja uzsver, ka ir jānodrošina un ilgtspējīgi jāpalielina jūras pārtikas produktu sistēmu ieguldījums veselīgā, drošā, uzturvielām bagātā un cenas ziņā pieejamā uzturā visiem ar galīgo mērķi samazināt ES tirgus atkarību no zivju importa.

5.2.

EESK vēlas izmantot iespēju ar šo izpētes atzinumu panākt, lai dekarbonizācijas problēma tiktu iekļauta plašākā stratēģiskā satvarā. Visaptveroša pieeja ilgtspējīgai zivsaimniecības nozarei būtu jāīsteno šādos sešos virzienos:

5.2.1.   Biodaudzveidība

Saskaņā ar 14. IAM “Dzīvība ūdenī” un saistībā ar vēsturisko COP15 nolīgumu par bioloģisko daudzveidību (19) EESK atkārtoti apstiprina savu nelokāmo apņemšanos uzturēt veselīgus un produktīvus zivju krājumus, kā arī veicināt citus ar biodaudzveidību saistītus aspektus zivsaimniecības nozarē. Visām komerciāli izmantotajām sugām būtu jāsasniedz maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms vai augstāks līmenis iespējami īsākā termiņā, kas ir saderīgs ar dažādu zvejas flotu ilgtermiņa ekonomiskās dzīvotspējas saglabāšanu. Šajā sakarā zinātniekiem, kas veic Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) un Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) novērtējumus, būtu jāpiešķir resursi, kas vajadzīgi, lai viņi varētu papildināt trūkstošos datus. Ja nav pietiekamu zinātnisku datu, zivju krājumu pārvaldībā sistemātiski piemēro piesardzības principu, tostarp samazinot nozveju, ja to iesaka zinātnieki. Vajadzības gadījumā programmās, kas paredzētas kuģu nodošanai metāllūžņos, un kurām piešķirti pietiekami budžeta līdzekļi flotes lieluma pielāgošanai pieejamajām zvejas iespējām, būs iekļautas apkalpes locekļu pārkvalifikācijas iespējas.

5.2.2.   Dekarbonizācija

ES zivsaimniecības nozarei būtu jāapņemas līdz 2050. gadam panākt neitrālu CO2 līdzsvaru, īstenojot Eiropas Savienības noteiktos enerģētikas pārkārtošanas mērķus, ko atbalsta ar inovāciju un tehnoloģiju. Visaptverošs pētījums par tehnisko līmeni un pieejamajām tehnoloģijām ir pirmais solis ceļā uz pielāgotu risinājumu katram flotes segmentam (nevis vienu lielumu visiem).

5.2.3.   Taisnīgs atalgojums, drošība un darba apstākļi

Zvejnieki saņems instrumentus un norādījumus, kas nepieciešami, lai koncentrētos uz turpmāko pārkārtošanos un tās īstenošanu, taču viņiem ir vajadzīgs atbalsts gan dekarbonizācijas procesu, gan plašāku strukturālās pārveides procesu laikā. Lai uzlabotu apdzīvojamību, dzīves apstākļus un drošību uz kuģa, padarot nozari pievilcīgāku un tādējādi veicinot paaudžu maiņu, prioritāte ir jāpiešķir zvejas kuģu renovācijai. Dekarbonizācijas nolūkā ir vajadzīgi arī citi uzlabojumi, proti, pāreja no vilces sistēmām un palīgsistēmām uz progresīvākām un efektīvākām sistēmām un mūsdienīgu, energoefektīvu, selektīvu zvejas rīku izmantošana, kam nav negatīvas vai būtiskas ietekmes uz ekosistēmas veselību un biodaudzveidību kopumā. Lai to panāktu, ES līmenī ir jāveic visaptverošs pētījums par tehnoloģijām, kas pieejamas enerģētikas pārkārtošanai zvejniecības un akvakultūras nozarē, un par to attiecīgajām izmaksām un ieguvumiem katrā flotes segmentā, ņemot vērā katras valsts īpatnības. Arī darbaspēka pārkvalifikācija un prasmju pilnveidošana ir svarīga, lai jūrniecības nozarē nodarbinātie būtu apmācīti un sagatavoti enerģētikas pārkārtošanai (saskaņā ar Eiropas Prasmju programmu ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai). Ņemot vērā zvejniecības nozares nestabilo ekonomisko stāvokli daudzos Eiropas reģionos un nepārtraukto flotes samazināšanu, būtu jāizstrādā stratēģiskie plāni un instrumenti, kas uzlabotu nozares konkurētspēju, atbalstot tās attīstību un inovāciju ar mērķi panākt pietiekami augstu dzīves līmeni tiem, kas ir atkarīgi no zvejas darbībām.

5.2.4.   Lauku un tālākie piekrastes apgabali

Ja telpiskā plānošana to ļauj, var ieviest diversifikāciju un daļēju pāreju uz citām darbības nozarēm, piemēram, atpūtas zveju vai citām ilgtspējīga tūrisma nozarēm, taču nevar noliegt, ka daudzos piekrastes reģionos un teritorijās zivsaimniecības nozare joprojām ir galvenais nodarbinātības un ienākumu avots ne tikai kuģa apkalpei, bet arī visu saistīto nozaru un pakalpojumu darbiniekiem. Zvejas pārtraukšana nozīmētu ne tikai šo reģionu iedzīvotāju skaita samazināšanos un pakāpenisku depopulāciju, bet arī neatgriezeniski zaudēt kultūras mantojumu, kas nosaka mūsu Eiropas sabiedrības būtību. Visiem iesaistītajiem dalībniekiem jāstrādā tā, lai radītu pozitīvāku vēstījumu par zivsaimniecības nozari. Iekšzemes akvakultūra varētu radīt jaunas ekonomiskās iespējas lauku apvidiem.

5.2.5.   Veselīgs un ilgtspējīgs uzturs

Ilgtspējīga zveja nodrošina dzīvnieku olbaltumvielas ne tikai ar viszemāko oglekļa pēdu, bet arī ar izcilām uzturvērtības īpašībām. Lai gan pašreizējos Eiropas iedzīvotāju gaļas patēriņa modeļos prioritāte būtu jāpiešķir kvalitātei, nevis kvantitātei, taču zivju lietošana uzturā vairumā gadījumu ir mazāka nekā tas paredzēts uztura ieteikumos. Publiskajām iestādēm būtu jānosaka prioritāte – veicināt cenas ziņā pieejamu zivju patēriņu visiem iedzīvotājiem, piemēram, palielinot mazāk zināmu sugu atpazīstamību. Zivīm, kas ir veselīga un sabalansēta uztura stūrakmens (20), būtu jāpiemēro samazināts PVN.

5.2.6.   Akvakultūras stratēģiskā autonomija un loma

Eiropas Savienība importē trīs ceturtdaļas no patērētajām zivīm. Papildus tirdzniecības nelīdzsvarotībai problēmu rada arī nevienlīdzīgas importēto produktu veselības drošības garantijas, jo uz tiem neattiecas izsekojamība “no tīkla līdz galdam”. Lai novērstu šo nepilnību, ES ir jāizmanto divpusēji un daudzpusēji tirdzniecības instrumenti, lai importētu tikai ilgtspējīgus jūras produktus, kas ražoti trešās valstīs, kuru standarti ir līdzvērtīgi ES standartiem, nodrošinot godīgu konkurenci vienlīdzīgos konkurences apstākļos. Arī akvakultūras nozarei ir nenoliedzams potenciāls apmierināt ES zivju tirgus pieprasījumu. Ilgtspējīgu izaugsmi var panākt, nodrošinot teritorijas jaunām darbībām, izmantojot pienācīgu telpisko plānošanu un racionalizējot licencēšanas procesu, kas bieži vien ir atkarīgs no vairākiem departamentiem vai pat dažādiem publiskās pārvaldes līmeņiem (valsts, reģionālā, vietējā līmeņa). Lai ES nodrošinātu uztursuverenitāti, ir jāizmanto visas iespējas ilgtspējīgi palielināt zivju un jūras produktu ražošanu.

---

(1)  COM(2023) 100 final.

(2)  Skatīt ikgadējos datus par emisijām, kurus saskaņā ar IPCC noteiktajām vadlīnijām Eiropas Komisija katru gadu iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (Kioto protokols) un kuros norādītas CO2, CH4 un N2O emisiju apjoma izmaiņas (tonnās) no 1990. līdz 2020. gadam ES zivsaimniecības nozarē (sk. tabulas 1.A(a)s4, 3s1 un 3s2, 1.A(a)s3. un 1.D).

(3)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atjaunīgo un mazoglekļa degvielu izmantošanu jūras transportā un Direktīvas 2009/16/EK grozīšanu” (COM(2021) 562 final – 2021/0210 (COD)) (OV C 152, 6.4.2022., 145. lpp.).

(4)  https://oceans-and-fisheries.ec.europa.eu/facts-and-figures/facts-and-figures-common-fisheries-policy/fishing-fleet_en

(5)  https://ebcd.org/wp-content/uploads/2021/11/Je%CC%81ro%CC%82me-UAPF.pptx

(6)  https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/bba413d1-484c-11ed-92ed-01aa75ed71a1

(7)  https://www.fao.org/3/cc0461en/online/sofia/2022/capture-fisheries-production.html

(8)  Sociālā dialoga projekta ietvaros veikts sociālās ietekmes pētījums par bruto tilpības un dzinēju jaudas ierobežojumiem un iespējamām alternatīvām.

(9)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atjaunīgo un mazoglekļa degvielu izmantošanu jūras transportā un Direktīvas 2009/16/EK grozīšanu” (COM(2021) 562 final – 2021/0210 (COD)) (OV C 152, 6.4.2022., 145. lpp.).

(10)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lieto komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz spēcīgu un ilgtspējīgu aļģu nozari” ” (COM(2022) 592 final) (OV C 228, 29.6.2023., 126. lpp.).

(11)  https://www.maersksupplyservice.com/2022/01/25/maersk-supply-service-launches-venture-company-stillstrom/

(12)  https://theicct.org/sites/default/files/publications/LNG%20as%20marine%20fuel%2C%20working%20paper-02_FINAL_20200416.pdf

(13)  https://www.ices.dk/news-and-events/news-archive/news/Pages/InnovativeFishingGear.aspx

(14)  https://fishingforlitter.org/

(15)  NSAC Advice Ref. 17-2122. Ziemeļjūras konsultatīvās padomes Ieteikumi par zvejas flotes dekarbonizāciju.

(16)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums visaptverošas pārtikas politikas veidošanā Eiropas Savienībā” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 129, 11.4.2018., 18. lpp.).

(17)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ilgtspējīgai lauku un pilsētu attīstībai” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 105, 4.3.2022., 49. lpp.).

(18)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Mums vajadzīgā ilgtspējīgā ekonomika” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 106, 31.3.2020., 1. lpp.).

(19)  Lēmums 15/4, Kuņminas–Monreālas biodaudzveidības nolīgums.

(20)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšana Eiropas Savienībā” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 190, 5.6.2019., 9. lpp.).

Ziņotājs:

Florian MARIN

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	27.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	13.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	181/6/5

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Komiteja ir pārliecināta, ka piekļuve drošam, tīram un kvalitatīvam ūdenim ir pamattiesības, un par pilnīgi nepieņemamu uzskata to, ka Eiropas Savienībā joprojām ir cilvēki, kam ūdens nav pieejams.

1.2.

Ūdens resursu ekonomikas attīstībai Eiropas Savienībā vajadzētu būt iekļaujošai, pareizi reglamentētai, pārredzamai, augsti digitalizētai, noturīgai, ilgtspējīgai, paredzamai un drošai, turklāt uzmanības centrā jābūt cilvēkiem un ir jārada pievienotā vērtība. Ir svarīgi, lai visas nozares taisnīgi segtu sociālās izmaksas, kas saistītas ar ūdens patēriņu.

1.3.

Komiteja mudina ES iestādes piešķirt ES zilajam kursam tikpat lielu nozīmi un prioritāti, kāda tika piešķirta ES zaļajam kursam, jo abi ir nesaraujami saistīti.

1.4.

Turpmākajā ES zilās ekonomikas tiesiskajā regulējumā: — jābalstās uz labklājības ekonomikas principu, — transversāli jāintegrē sociālie nosacījumi un teritoriālā solidaritāte, — jāpanāk līdzsvars starp vides, sociālajiem un saimnieciskajiem uzdevumiem, — jāizmanto transnacionāli, inovatīvi pārvaldības modeļi, kas veicina finansēšanu, regulē privātā sektora iesaistīšanos, uzlabo ūdens resursu apsaimniekošanu un stimulē ES konkurētspēju, — jāievieš sadarbīgas uzņēmējdarbības modeļi un dalīšanās ekonomikas principi, — jāapstiprina institucionāla sistēma, kas neapgrūtinātu ES saimniecisko darbību konkurētspēju pasaules tirgū, — jānodrošina lielāka pārredzamība attiecībā uz ilgtspējas iniciatīvām.

1.5.

EESK aicina panākt: — pārmaiņas pašreizējā ekonomikas modelī, lai virzītos uz ilgtspējīgāku modeli, kurā pārmērīgs patēriņš tiek aplikts ar nodokli un kurš pilnībā atbilst ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), — ūdens cenu izvērtēšanu dalībvalstīs saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”, — tādu ekonomikas pamatjēdzienu kā tirgus noteikumi, ekonomiskā dzīvotspēja un ražīgums pielāgošanu, lai ņemtu vērā daudzšķautņaino vērtību, kāda piemīt ūdenim, — visās dalībvalstīs saskaņotus tiesību aktus par ES mehānismu ūdens uzglabāšanai mitros periodos, — ilgtermiņa stratēģiju ar mērķi palielināt noturību pret ūdens trūkumu, — paplašinātās ražotāja atbildības attiecināšanu arī uz pārpalikušā ūdens apsaimniekošanu, — ūdens zudumu problēmas (non-revenue water, NRW) (1) risināšanu, par prioritāti nosakot pastāvīgu apkopi; iniciatīvas, kuru mērķis ir ievērojami samazināt ūdens noplūdes, un jaunu, noplūdes atklāt spējīgu tehnoloģiju pētījumus, — rūpīgu un tūlītēju pazemes kanalizācijas sistēmu novērtējumu visās dalībvalstīs un datu centralizēšanu ES līmenī, — valsts atbalsta noteikumu pielāgošanu ūdens investīciju īpatnībām, — tādas cenas, kurās ir ņemta vērā ilgtermiņa ūdensapgādes drošība, — investīcijas darba apstākļu uzlabošanā, kvalitatīvās darbvietās, apmācībā un īpašos šīs jomas pasākumos, sevišķi attiecībā uz jaunāko paaudzi.

1.6.

Atzīstot, ka virzībā uz klimatneitrālām rūpniecības nozarēm būtu jāņem vērā arī rūpnieciskās emisijas, kas tiek izdalītas ūdenī, negatīvā ietekme uz cilvēku veselību un no tās izrietošās sociālās izmaksas sabiedrībai, EESK aicina izstrādāt īpašus standartus attiecībā uz ūdens izmantošanu dažādās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā un rūpniecībā. To var panākt, izveidojot ekspertu grupu, kuras uzdevums būtu izstrādāt konkrētām nozarēm paredzētas pamatnostādnes par ūdens izmantošanu.

1.7.

EESK ierosina: — izstrādāt ES zilo kursu un ES ūdens programmu ciešā sinerģijā ar ES pilsētprogrammu (2), Ļubļanas nolīgumu (3) un Ilgtermiņa redzējumu par lauku apvidiem (4), — ūdens patēriņu racionalizēt, īstenojot šādus pasākumus: — cenu diferencēt starp vietējai lietošanai un būtiskiem sabiedriskajiem pakalpojumiem paredzētu patēriņu un ražošanai domātu patēriņu, — cenu noteikšanas sistēma, kas efektīvi attur no ilgtnespējīga patēriņa un vienlaikus stimulē patēriņu ražošanas nolūkos, — cenu izstrādē noteikt prasību par bezmaksas ūdens minimumu, lai nodrošinātu cilvēktiesības, — nodrošināt ūdens izmaksu un cenas pilnīgu pārredzamību attiecībā uz visām ieinteresētajām personām, — veikt publisko plānošanu tikai upju baseinu (tostarp pazemes ūdeņu) līmenī tā, lai tiktu aizsargātas ES vispārējās intereses, un nodrošināt, ka izcelsmes ūdensobjektā tiek saglabāta nepieciešamā ekoloģiskā ūdens plūsma, — pieņemt un nostiprināt tiesisko regulējumu par ūdens koncesijas līgumiem, lai ūdeni apsaimniekotu kā sabiedrisko labumu, nevis tikai kā preci, ko var tirgot. Iedzīvotājiem paredzētajās cenās būtu jāatspoguļo tas, ka ūdens ir sabiedriskais labums, — īpašu uzmanību un finansējumu veltīt pārrobežu ūdens resursu projektiem, — dalībvalstu starpā apmainīties ar nozīmīgām ūdens jomas inovācijām un veicināt augšupējus eksperimentus, ņemot vērā ūdens nozares specifiku un sarežģītību.

1.8.

Komiteja uzskata, ka ilgtspējīgā ūdens jomas pārkārtošanā būtiska nozīme ir ES fondiem, un aicina: — dalībvalstīs noteikt augstu prioritāti ūdens investīcijām, kad tiek pārdalīti līdzekļi dažādām programmām, — uzlabot papildināmību starp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) (5), Atveseļošanas un noturības mehānismu, InvestEU, Interreg Europe un citiem fondiem, — izsludināt īpašu aicinājumu iesniegt priekšlikumus un pamatnostādnes, kurās būtu ņemta vērā ūdens nozares sarežģītība un specifika, — izstrādāt īpašu darbības programmu ūdens nozarei un integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem (ITI) zilajā ekonomikā, — 2028.–2034. gada plānošanas periodā atzīt ūdens nozares par stratēģisku prioritāti un vajadzības gadījumā izveidot īpašu darbības programmu ūdens jomā, — nodibināt Zilās pārkārtošanās fondu, — nodrošināt tehnisko palīdzību dalībvalstīm, lai tās varētu īstenot ūdens projektus.

1.9.

Komiteja uzskata, ka ar ūdeni saistītu investīciju novērtēšanas kritērijos ir būtiski iekļaut noturību, jo tā var samazināt izdevumus, kas saistīti ar atgūšanos no neparedzamiem notikumiem, ja to papildina ar optimālām investīcijām riska mazināšanas pasākumos.

1.10.

Attiecībā uz ūdens investīciju finansēšanu būtu jānodrošina efektīva koordinācija un papildināmība starp Eiropas Komisiju, Eiropas Investīciju banku (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB), kā arī kopīgi galvenie snieguma rādītāji (KPI) ES stratēģiskajā satvarā.

2.   Politika un stratēģiskais satvars

2.1.

Ūdens resursu ekonomikas attīstībai jābūt iekļaujošai, labi regulētai un pārredzamai, un ir jāņem vērā daudzās reģionu un kopienu atšķirības. Tai vajadzētu būt arī augsti digitalizētai, noturīgai, ilgtspējīgai, prognozējamai un drošai – tādai, kas garantē papildināmību starp rūpniecības nozarēm un dalībniekiem, priekšplānā izvirzot cilvēkus, aizsargājot dzīvību un radot pievienoto vērtību, pateicoties pielāgotai pieejai ilgtspējīgā un taisnīgā ekosistēmā.

2.2.

EESK uzsver, ka politikas satvaros, institucionālajā kārtībā un investīciju plānošanā liela nozīme ir jaunām perspektīvām, tostarp lielākai ilgtspējas iniciatīvu pārredzamībai un tam, lai ilgtspējīgām un novatoriskām investīcijām būtu precīzas pamatnostādnes un klasifikācija. Ilgtspējīga ūdensresursu un jūras resursu izmantošana un aizsardzība ir viens no sešiem vides mērķiem, kas noteikti Taksonomijas regulā (6), tāpēc ir vajadzīgs īpašs deleģētais akts par ūdens ilgtspējīgu izmantošanu (zaļie marķējumi, ekosistēmu atjaunošana). EESK uzsver ES kopīgās vērtības, kas raksturīgas vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 14. pantā un Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un LESD pievienotajā 26. protokolā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (7).

2.3.

Ūdens specifikas dēļ ūdens resursu ekonomika ir jāreglamentē, pilnībā ievērojot cilvēka cieņu un tiesības, kā arī transversāli integrējot sociālos nosacījumus, taisnīgumu un cilvēka un sabiedrības pamatvajadzības. EESK aicina izveidot ūdens nozarei pielāgotu tiesu sistēmu, kas tiktu veidota sadarbībā ar starptautiskām organizācijām, paredzot ātras procedūras ar ūdeni saistītu strīdu risināšanai. Būtu jāizveido īpašas pārvalstiskas, daudznozaru monitoringa un pārvaldības struktūras, lai efektīvāk un atbilstošāk kontrolētu ūdens jomas uzņēmumus un ūdens izmantošanu kopumā. Būtu jāpalielina publiskā sektora loma ūdens resursu apsaimniekošanā, kad tirgus nespēj visiem nodrošināt taisnīgu piekļuvi ūdenim.

2.4.

EESK secina, ka visās dalībvalstīs būtu jāizveido īpašas iestādes, kas gādātu, ka tiek pieņemti uz informāciju balstīti lēmumi par ūdens izmantošanu un ka ūdens tiek izmantots atbildīgi un efektīvi. Lai iedzīvotāji varētu pilnībā īstenot demokrātisku kontroli, ir jānodrošina, ka viņi pārzina ūdens aprites ciklu un tā cenu. Komiteja aicina ES zilajam kursam piešķirt tādu pašu nozīmi un veltīt tādu pašu uzmanību kā ES zaļajam kursam.

3.   Zilā ekonomika

3.1.

EESK uzskata, ka ūdens resursu ekonomikas pamatā turpmāk vajadzētu būt labklājības ekonomikas principam, un aicina tādos ekonomikas pamatjēdzienos kā, piemēram, tirgus noteikumi, ekonomiskā dzīvotspēja vai produktivitāte, ņemt vērā daudzveidīgo ūdens vērtību. Būtu jākoriģē konkurētspējas definīcija, lai tā iekļautu labklājības radīšanu, kā arī ņemtu vērā cilvēku vajadzības un taisnīgu piekļuvi ūdenim cilvēku, kopienu un nozaru vajadzībām. Ūdens resursu ekonomikā būtu transversāli jāintegrē sociālie aspekti.

3.2.

Ir skaidrs, ka ir vajadzīga paradigmas maiņa pārvaldībā, lai konsolidētu ūdens resursu ekonomiku, un ir jāpanāk līdzsvars starp vides, sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Ir vajadzīgi inovatīvi, transnacionāli pārvaldības modeļi, kas veicina finansēšanu, regulē ētisku privātā sektora iesaistīšanos, uzlabo ūdens resursu apsaimniekošanu un stimulē ES konkurētspēju.

3.3.

Spiedienu uz ūdens resursu ekonomikas uzņēmējdarbības modeļiem palielina gan klimata pārmaiņas, siltumnīcefekta gāzu emisijas, straujā urbanizācija, migrācija, iedzīvotāju skaita pieaugums rūpnieciski attīstītās pilsētu teritorijās un rūpnieciskajā darbībā, gan arī novatoriskas nozares, piemēram, zilā bioekonomika, biotehnoloģija un atsāļošana. Uzņēmumiem būtu jāintegrē sadarbīgās uzņēmējdarbības modeļi un dalīšanās ekonomikas principi, lai precīzāk atbilstu pašreizējām, ar ūdeni saistītajām sabiedrības un vides problēmām. Ir jāpastiprina vietējo, reģionālo, valsts un starptautisko iestāžu mijiedarbība un sadarbība, ņemot vērā gan daudzos ieinteresēto personu veidus, kas darbojas ūdens jomā, gan starpnozaru dialogu.

3.4.

Komiteja mudina Komisiju izveidot godīgas konkurences sistēmu uzņēmumiem, kas reģistrēti Eiropas Savienībā, attiecībā pret to globālajiem partneriem un stiprināt starptautisko nolīgumu īstenošanu par ekonomisko sadarbību, darba apstākļiem un vides aizsardzību.

4.   Ūdens resursu ekonomika

4.1.

EESK uzskata, ka pašreizējais ekonomikas modelis, kas ar nodokļiem un stimuliem veicina ūdens patēriņu, būtu jāmaina, lai tas kļūtu ilgtspējīgāks un pilnībā atbilstu ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Ūdens izmantošanai jābūt ne vien ilgtspējīgai, bet arī jāveicina dabas atjaunošana īstermiņā un ilgtermiņā. EESK aicina panākt globālu fiskālo vienošanos, lai finansētu centienus klimata jomā un investīcijas ūdens resursu jomā.

4.2.

Būtu jāpanāk skaidra un efektīva dažādu ūdens nodokļu saskaņotība vietējā, valsts un Eiropas līmenī. EESK aicina panākt: — ūdens nodokļa sistēmas izstrādi gruntsūdeņiem un virszemes ūdeņiem, pamatojoties uz atskaitījumiem, lai ikvienam cilvēkam un rūpniecības dalībniekam atvieglotu piekļuvi ūdenim, — ūdens cenu izvērtēšanu dalībvalstīs saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”, — nodokļu un piemaksu noteikšanu par ilgtnespējīgu ūdens izmantošanu, vienlaikus atalgojot ilgtspējīgu ūdens izmantošanu, — ES Rūpniecisko emisiju direktīvas (8) pārskatīšanu attiecībā uz tās ietekmi uz ES ūdens ekosistēmu.

4.3.

Eiropas Savienībā ir augošs pieprasījums pēc ūdens, un nākotnē tas kļūs vēl izteiktāks. Atšķirības starp ūdens piedāvājumu un pieprasījumu var izraisīt vai nu ūdens trūkumu vai plūdus, kam var būt postošas sekas. Ūdens piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotība negatīvi ietekmē rūpniecības nozares, patērētājus un iedzīvotājus. Virzībā uz klimatneitrālu rūpniecības nozaru izveidošanu būtu jāņem vērā rūpnieciskās emisijas, kas nonāk ūdenī (9), kā arī negatīvā ietekme uz cilvēka veselību un no tās izrietošās sociālās izmaksas sabiedrībai. Ir svarīgi, lai visas nozares taisnīgi segtu sociālās izmaksas, kas saistītas to radīto emisiju nonākšanu ūdenī.

4.4.

EESK prasa, lai visās dalībvalstīs būtu saskaņoti tiesību akti par ES mehānismu ūdens uzglabāšanai mitros periodos, proti, uzglabāšanas tvertņu un pazemes ūdens nesējslāņa uzpildes sistēmu izbūvi. EESK aicina izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, lai palielinātu noturību pret ūdens trūkumu, ņemot vērā reģionālās klimatiskās īpatnības un rūpnieciskās iezīmes.

4.5.

Pārstrukturējot ūdens cenu sistēmu Eiropā, ir jāņem vērā ar ekosistēmu pakalpojumiem saistītā sloga sadale starp ieinteresētajām personām un, cenu noteikšanā īstenojot “visu izmaksu” principu, ir jāpiemēro diferencēta pieeja. Viena no pieejām ir tāda, ka mājsaimniecībām un sabiedriskajiem pamatpakalpojumiem nepieciešamā ūdens cenai vajadzētu būt ievērojami zemākai nekā ūdenim, ko izmanto ražošanas darbībām. Cenu stimulos būtu jāņem vērā saikne starp robežizmaksu cenām un ekonomisko efektivitāti, taisnīgumu un ilgtspēju, un tiem vajadzētu būt daļai no plašāka pasākumu kopuma, kas veicinātu ilgtspējīgu ūdens patēriņu.

4.6.

Komiteja pieprasa, lai ūdens izmaksas un cenas visām ieinteresētajām personām būtu pilnīgi pārredzamas. EESK aicina konkrētās, skaidri definētās situācijās noteikt administratīvi regulējamas cenas un prasa rūpīgu uzraudzību, lai garantētu, ka mājsaimniecību patērētāji saņem pakalpojumus, par kuriem viņi maksā. Tirgus spekulācijas ar ūdeni nebūtu pieļaujamas.

4.7.

EESK norāda, ka piesārņojuma un pārmērīgas gruntsūdeņu izmantošanas ietekme rada nesamērīgi lielu slogu nabadzīgiem un sociāli neaizsargātiem cilvēkiem. Ūdens tarifi ir jāizvērtē ļoti rūpīgi, jo tiem var būt kropļojoša ietekme, tie var radīt ūdens trūkumu un veidot sociālo spriedzi iedzīvotāju vidū. EESK aicina ES līmenī sākt konstruktīvas diskusijas par taisnīgu ūdens cenu modeli. Cenu izstrādē būtu jānosaka prasība par bezmaksas ūdens minimumu, lai nodrošinātu cilvēktiesības. Cenu struktūrā būtu jāņem vērā gan pašreizējās, gan gaidāmās sociālās, klimata un rūpniecības problēmas. EESK ierosina cenu veidošanā transversāli iestrādāt ilgtermiņa ūdensapgādes drošību.

4.8.

EESK uzskata, ka paplašināta ražotāju atbildība būtu jāattiecina arī uz pārpalikuma ūdens resursu apsaimniekošanu, un atbalsta patlaban notiekošo Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas (10) (11) pārskatīšanu. Būtu jāievieš sinerģija starp paplašinātās ražotāja atbildības shēmām, ekodizainu un informācijas prasībām. Lai patērētāji izprastu ilgtspējīgu ūdens izmantošanu un to atpazītu, būtu jāīsteno īpašas izpratnes veidošanas kampaņas, kurās apvienotos atšķirīgas un daudzveidīgas ieinteresētās personas.

4.9.

Lai varētu pienācīgi uzturēt ūdens sistēmas un nodrošināt plašāku ūdensapgādi, ir ārkārtīgi svarīgi risināt ūdens zuduma jautājumu, prioritāti piešķirot pastāvīgas uzturēšanas iniciatīvām, kuru mērķis ir ievērojami samazināt ūdens noplūdes. Lai pienācīgi finansētu šādas iniciatīvas, ir jāievieš līdzsvarota budžeta norma attiecībā uz publiskajām investīcijām. EESK uzsver, ka slikti pārvaldīta un nepietiekami finansēta uzturēšana, kā arī nepareiza aktīvu pārvaldība rada ievērojamus saimnieciskus zaudējumus. Nekavējoties ir jāizstrādā jaunas tehnoloģijas, ar kurām atklāt noplūdes, un šajā saistībā būtu jāveido īpašs atbalsts.

4.10.

Komiteja pauž bažas par to, ka daudzās dalībvalstīs nav pietiekami novērtēts pazemes kanalizācijas sistēmu stāvoklis, un prasa nekavējoties veikt rūpīgu novērtējumu, kā arī centralizēt datus ES līmenī. Neiejaukšanās izmaksas ir daudz lielākas nekā kanalizācijas tīklu remonta izmaksas.

5.   Reģionālie ūdens aspekti

5.1.

Droša, tīra un kvalitatīva ūdens pieejamība ir pamattiesības, kas ir vitāli svarīgas ikviena cilvēka veselībai, cieņai un labklājībai. Komiteja uzskata par pilnīgi nepieņemamu to, ka Eiropas Savienībā joprojām ir cilvēki, kuriem ūdens nav pieejams.

5.2.

EESK uzskata, ka ūdens faktoru ir svarīgi integrēt visās radniecīgajās politikas jomās (enerģētikā, tirdzniecībā, rūpniecībā, lauksaimniecībā u. c.) un ka dalībvalstīm ir jānodrošina sinerģija starp investīcijām dažādās ar ūdeni saistītās nozarēs, piemēram, pilsētu attīstībā, pārtikā, lauksaimniecībā un enerģētikā. Ūdens ir ārkārtīgi svarīgs pilsētu un lauku attīstībai.

5.3.

EESK ierosina ciešā sinerģijā ar ES pilsētprogrammu izstrādāt gan ES zilo kursu un ES ūdens resursu programmu, kuru pamatā būtu ūdens investīciju partnerība, gan arī tematisko partnerību ūdens jomā saskaņā ar Ļubļanas nolīgumu un pilnīgā atbilstībā ilgtermiņa redzējumam par lauku apvidiem. Ir svarīgi nodrošināt teritoriālo solidaritāti un pielāgot daudzpusējas pārvaldības struktūras, lai risinātu lauku un pilsētu teritoriju atšķirību problēmu un konsolidētu reģionālos ūdenssaimniecības operatorus.

5.4.

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš Vidusjūras reģiona salām un tālākajiem reģioniem, kas to ģeogrāfiskās atrašanās dēļ saskaras ar ūdensapgādes trūkumu konkrētos sausuma periodos. Šajās teritorijās nepieciešamā ūdensapgāde ir jānodrošina, izmantojot sistēmu, kas garantē apgādi ģimenēm un uzņēmējiem.

5.5.

EESK ierosina veikt publisko plānošanu tikai upju baseinu (tostarp pazemes ūdeņu) līmenī tā, lai tiktu aizsargātas ES vispārējās intereses, un nodrošināt, ka izcelsmes ūdensobjektā tiek saglabāta nepieciešamā ekoloģiskā ūdens plūsma. Pasākumiem un investīcijām, kuru mērķis ir teritorijas aizsargāt no plūdiem, nodrošināties pret sausuma periodiem un gādāt par kuģojamību vai noturēt vairāk ūdens, vajadzētu būt vērstiem arī uz to, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un ņemtu vērā upes baseina ģeomorfoloģiskās īpašības.

5.6.

Tā kā ūdenim piemīt sabiedriska labuma iezīmes, EESK ierosina precīzi definēt, izvērtēt un uzraudzīt tiesības uz ūdens izmantošanu, ņemot vērā visas juridiskās formas, piemēram, koncesijas, atļaujas, licences, līgumtiesības un tiešas īpašumtiesības, kā arī respektējot ūdeni kā kopēju labumu. Lietošanas tiesībām vajadzētu būt viegli izvērtējamām pēc skaidriem noteikumiem.

5.7.

EESK iesaka Eiropas Savienībai pieņemt un nostiprināt tiesisko regulējumu par ūdens koncesijas līgumiem, lai ūdeni apsaimniekotu kā sabiedrisku labumu, nevis tikai vienīgi kā preci, ko var tirgot. Iedzīvotājiem paredzētajās cenās būtu jāatspoguļo arī tas, ka ūdens ir sabiedriskais labums, un pilnībā jāievēro LESD 14. pants un LES un LESD pievienotais 26. protokols. EESK aicina ieviest ierobežojošus noteikumus, lai aizsargātu ES ūdens resursus no to izmantošanas trešo valstu ieinteresēto personu interesēs.

6.   ES finansējums

6.1.

EESK aicina nodrošināt lielāku sinerģiju gan uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus, gan darbības programmās, pievēršoties ūdens investīciju specifikai un maksimāli palielinot ūdenim un zilajai ekonomikai paredzēto ES līdzekļu apguves kvalitāti. Gan uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus, gan plānošanā būtu jāņem vērā sezonālās un cikliskās ar ūdeni saistīto darbību iezīmes. Komiteja aicina dalībvalstis gādāt par to, ka ūdens investīcijas uzskata par svarīgu prioritāti līdzekļu pārdalē dažādu programmu ietvaros, un valsts atbalsta noteikumus pielāgot ūdens investīcijām piemītošām īpatnībām.

6.2.

EESK uzskata, ka ar Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu (12) vien nepietiek, lai atbalstītu zilās ekonomikas attīstību un pārkārtošanu. Ir steidzami jādažādo atbalsttiesīgās darbības un jāuzlabo papildināmība starp ESI fondiem (13), Atveseļošanas un noturības mehānismu, InvestEU, Interreg Europe un citiem fondiem. Turklāt ESI fondu ūdens projektu konkurences principam būtu jādarbojas tā, ka tiek ņemtas vērā ūdens nodrošinātās pamatvajadzības.

6.3.

EESK norāda, ka sabiedrības virzīta vietējā attīstība, zivsaimniecības vietējās rīcības grupas un integrētie teritoriālie ieguldījumi (ITI) ir instrumenti, kas tikai daļēji sedz ūdens investīciju vajadzības. EESK aicina izstrādāt īpašu zilās ekonomikas darbības programmu ūdens un ITI jomā, nodrošināt saikni starp dažādiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kā arī veikt ietekmes novērtējumu par investīcijām, ko finansē no ūdens infrastruktūrai paredzētiem ES fondiem. EESK ierosina izveidot Zilās pārkārtošanās fondu, vai nu nodrošinot pašreizējo fondu tematisko koncentrāciju, vai pievienojot jaunus fondus. Fonds būtu jāadresē reģioniem, kuros ir ūdens trūkums, un tam būtu jāaptver pāreja uz ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu, nepieļaujot nevienlīdzību attiecībā uz ūdens pieejamību, un jāatbalsta ES 2050. gada mērķrādītāji, kas pilnībā papildina Taisnīgas pārkārtošanās fonda mērķus.

6.4.

EESK secina, ka nākamās DFS 2028.–2034. gada plānošanas periodā ūdens nozares būtu jāatzīst par stratēģiskām, un, ņemot vērā to, ka ir atzīta EESK nozīmīgā loma organizētas ES pilsoniskās sabiedrības viedokļa paušanā, EESK būtu iesaistāma ilgtspējīgas zilās ekonomikas Viedās specializācijas platformā (14). EESK ierosina 2028.–2034. gada plānošanas periodā papildus iekļaut obligātus ex ante nosacījumus.

7.   Finansējums pārejai uz jauniem, ilgtspējīgiem uzņēmējdarbības modeļiem

7.1.

EESK iesaka dalībvalstīm izpētīt, kā publiskos budžetus un riska mazināšanas instrumentus, piemēram, garantijas un kredītkvalitātes uzlabošanas instrumentus, var stratēģiski izmantot, lai uzlabotu investīciju riska un ienesīguma profilu un piesaistītu komercfinansējumu, kolektīvo finansējumu un kapitālieguldījumus. Komiteja raizējas, ka pašreizējā valsts parāda līmeņa, procentu likmju pieauguma un valsts kredītreitingu pasliktināšanās dēļ publiskā finansējuma piešķiršana dažās dalībvalstīs būs problemātiska. EESK norāda, ka tādu privāto investīciju finansēšanu, ko iegulda ūdensapgādes tīklu būvniecībā, var kavēt korupcijas risks un regulējuma neskaidrības, kā arī tas, ka šādām investīcijām ir vidēja termiņa un ilgtermiņa perspektīva.

7.2.

EESK uzskata, ka ar ūdeni saistītas ilgtspējīgas investīcijas būtu jāveicina ar ilgtspējīgiem finansēšanas instrumentiem, piemēram, zaļajām obligācijām, sociālajām obligācijām un zaļajiem aizdevumiem, papildinot tos gan ar ilgtspējas definīcijām, kas saskaņotas dažādu jurisdikciju starpā, gan ar augstāku standartizācijas līmeni un datu pārredzamību. EESK ierosina ES līmenī reglamentēt zilās obligācijas ūdens investīcijām, kā arī ieviest mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzētus pielāgotus ūdens investīciju instrumentus (piemēram, izmantojot sezonas kredītus). EESK aicina arī Eurostat nodrošināt īpašu ūdens resursu ekonomikas datu sadaļu un statistiku.

7.3.

VSP faktoru (15) iekļaušana lēmumu pieņemšanā par investīcijām paplašina investīciju iespēju klāstu un veicina finanšu stabilitāti. EESK prasa investēt infrastruktūrā, darba apstākļos, kvalitatīvās darbvietās un apmācībā un aicina veikt īpašus pasākumus un kampaņas, lai uzlabotu zināšanas par ūdeni, it īpaši pievēršoties jaunākajai paaudzei. Lai ūdens nozarē saglabātu cilvēkresursus, ļoti svarīgi ir nodrošināt prognozējamu, ilgtermiņa karjeru un pienācīgas algas.

7.4.

Dalībvalstīm ir jāizprot, jāveicina un jāatbalsta ūdens investīcijas, izmantojot arī tehniskās palīdzības fondus, un šajā sakarā Komisijai būtu jāgādā par īpašu atbalstu, sevišķi ūdens atkalizmantošanas iespējām. EESK uzskata, ka atbilstīgi Ūdens pamatdirektīvas 9. pantam (16) visās dalībvalstīs ir ārkārtīgi svarīgi novirzīt finanšu resursus tādiem projektiem, kas samazina ūdens patēriņu un paver ūdens atkalizmantošanas iespējas.

7.5.

Attiecībā uz ūdens investīciju finansēšanu būtu jānodrošina efektīva koordinācija un papildināmība starp Eiropas Komisiju, EIB un ERAB. Tas ietver kopīgu galveno snieguma rādītāju (KPI) izstrādi ES stratēģiskajā satvarā, kā arī ciklisku uzraudzību Eiropas pusgada ietvaros. Ūdens investīciju jomā svarīga nozīme visā Eiropas Savienībā ir arī publiskajām bankām, un būtu jākonsolidē ieinteresēto personu sadarbība ar privātajām bankām.

8.   Investīcijas

8.1.

Investīciju lēmumi Eiropas Savienībā būtu jāpieņem pēc tam, kad ir rūpīgi izvērtēts ilgtermiņa pieprasījums pēc ūdens, ūdens resursu pieejamība un finansēšanas iespējas, vienlaikus ņemot vērā arī uzdevumus, ko izvirza pielāgošanās klimata pārmaiņām. Komiteja uzskata, ka ilgtermiņa investīciju plānošanā būtu jāņem vērā arī konkrētās demogrāfiskās tendences un jāpanāk saskaņa ar iniciatīvām citās nozarēs, piemēram, pilsētplānošanā, zemes izmantošanā un lauksaimniecībā. Ūdens infrastruktūras uzlabošanā būtu jāņem vērā arī maksimāla zilā oglekļa uzglabāšana. EESK mudina dalībvalstis īstenot sinhronizētas telpiskās plānošanas iniciatīvas un lielo datu analīzes sistēmas. Veicot investīcijas ūdens nozarē un finansējot to, integrētā veidā būtu jāņem vērā darbības izmaksas.

8.2.

EESK aicina izstrādāt atsevišķus standartus ūdens izmantošanai dažādās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā un rūpniecībā, nozaru ūdens izmantošanas pamatnostādņu sagatavošanas nolūkā nodibinot ekspertu grupu, kurās piedalītos arī EESK.

8.3.

Inovācijai un tehnoloģijām ir būtiska nozīme ūdens resursu apsaimniekošanas efektivitātes veicināšanā. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis apmainītos ar informāciju par nozīmīgām ar ūdeni saistītām inovācijām un lai tiktu stimulēti augšupēji eksperimenti. Ir rūpīgāk jāizvērtē ekonomiskās, sociālās un vidiskās izmaksas un ieguvumi, ko rada dažādi investīciju paveidi, sākot no vietējā līmeņa un beidzot ar baseina, valsts, pārrobežu un pat pasaules līmeni. Ieviešot novatoriskas tehnoloģijas, piemēram, zemu izmaksu satelītnovērošanas sistēmas, kas seko kritiskajiem ūdens parametriem, var uzlabot ūdens datu vākšanu un analīzi. Šajā saistībā būtu jāņem vērā dalībvalstu iesaistīšanās.

8.4.

Lai piesaistītu atbilstošu ilgtermiņa kapitālu, kas saskaņots ar IAM, nereti ir nepieciešams samazināt risku tādiem dabas kapitāla projektiem, kas saistīti ar ūdeni un kam ir lielāki strukturālie riski. Rūpīgi jāapsver paaugstinātās izmaksas, mazāka peļņa un finansiālie zaudējumi, kas saistīti ar ūdens riskiem. Būtu jāizmanto arī tradicionālie aizdevumi un dotācijas, iespējkapitāls, privātais un publiskais pašu kapitāls, pensiju un investīciju fondi. Joprojām pastāv zaļmaldināšanas iespēja, jo trūkst saskaņotu standartu attiecībā uz zaļajām obligācijām un VSP investīciju fondiem.

8.5.

Komisijai ir jāveicina visu attiecīgo ES fondu un partnerības iespēju izmantošana ar sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju starpniecību, lai sasniegtu visas ieinteresētās personas, īpašu uzmanību pievēršot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Ūdens infrastruktūras projektiem ir maza atdeve, tāpēc svarīga nozīme var būt apvienotajam finansējumam, tomēr ūdensapgādes pakalpojumu uzņēmumi joprojām ir labs investīciju instruments.

8.6.

EESK uzskata, ka ar ūdeni saistītu investīciju novērtēšanas kritērijos ir svarīgi iekļaut noturību. Noturība var samazināt izdevumus par atgūšanos no neparedzētiem notikumiem, piemēram, vētrām, plūdiem, meža ugunsgrēkiem, sausuma, kiberuzbrukumiem vai pandēmijām, ja to papildina optimālas investīcijas riska mazināšanas pasākumos. Īpaša uzmanība un finansējums būtu jāvelta pārrobežu ūdens projektiem.

8.7.

Nepietiekamas investīcijas un efektīvu izdevumu trūkums ar ūdeni saistītos projektos ir galvenais iemesls, kāpēc nedz ES, nedz pārējā pasaule negūst ievērojamus panākumus 6. IAM sasniegšanā attiecībā uz ūdeni un sanitāriju. EESK uzsver, ka Eiropai ir iespēja ar ūdeni saistītās problēmas pārvērst jaunās tehnoloģiju attīstības, sabiedrības progresa un uzņēmējdarbības izaugsmes perspektīvās un ka galīgais mērķis ir izveidot ūdensapgādes ziņā drošu un noturīgu ekonomiku, kurā ikvienam ir pilnvērtīgas un produktīvas nodarbinātības iespējas un ir pieejamas kvalitatīvas darbvietas. ES var kļūt par pasaules līderi atkārtotā ūdens resursu izmantošanā.

---

(1)  Ūdens zudums nozīmē tādu ūdeni, kas ūdensapgādes sistēmā tiek zaudēts un savu galamērķi tā arī nesasniedz. Tas nozīmē, ka ūdens netiek izmantots un par to netiek maksāts; tas ietekmē gan vietējo ekonomiku, gan vietējo resursu pieejamību.

(2)  ES pilsētprogramma.

(3)  Ļubļanas nolīgums un daudzgadu darba programma – ES pilsētprogrammas atjaunošana.

(4)  Ilgtermiņa redzējums par spēcīgākiem, savienotiem, izturētspējīgiem un pārtikušiem ES lauku apvidiem.

(5)  Eiropas strukturālie un investīciju fondi (2014–2020).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.).

(7)   OV C 202, 7.6.2016., 307. lpp.

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.).

(9)   Industrial pollutant releases to water in Europe [Rūpniecisko piesārņotāju emisijas Eiropas ūdeņos], Eiropas Vides aģentūra.

(10)  Priekšlikums pārskatītai Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvai.

(11)  Padomes Direktīva 91/271/EEK (1991. gada 21. maijs) par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.).

(12)  Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonds.

(13)  Eiropas strukturālie un investīciju fondi (2014–2020).

(14)  https://s3platform.jrc.ec.europa.eu/blue-growth

(15)  Vidiskā sociālā pārvaldība (VSP).

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).

Ziņotāji:

Kinga JOÓ un Carlos Manuel TRINDADE

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa:	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	21.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	13.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	171/19/22

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK pilnībā atbalsta Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijas, kurās apstiprināts, ka tiesības uz ūdeni ir vienas no cilvēka pamattiesībām (1) un ka ūdens ir fundamentāli svarīgs, lai varētu baudīt dzīvi un visas cilvēktiesības (2). ANO 6. ilgtspējīgas attīstības mērķī (IAM) un Eiropas sociālo tiesību pīlāra (ESTP) 20. principā ir noteikti vispārējie principi attiecībā uz tiesībām piekļūt ūdenim. Vienā no klimata pārmaiņu scenārijiem ļoti nozīmīgs faktors ir ūdens nabadzība, un tās novēršanai ir vajadzīgas publiskas rīcībpolitikas. Ūdens nepietiekamības situācijā visvairāk skarti ir neaizsargātie iedzīvotāji.

1.2.

EESK aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis visās ar ūdeni saistītajās rīcībpolitikās piemērot cilvēktiesībās balstītu pieeju un pievērsties ūdens nabadzības problēmas risināšanai, tādējādi pieskaņojoties Eiropas sociālo tiesību pīlāram. Ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem jābūt ilgtspējīgiem, taisnīgiem, efektīviem, kvalitatīviem un cenas ziņā pieejamiem ikvienam, un tajos īpaša uzmanība jāpievērš neaizsargātām sociālajām grupām.

1.3.

EESK uzskata, ka vispārēja piekļuve kvalitatīvam dzeramajam ūdenim un sanitārijai par iedzīvotājiem taisnīgām cenām būtu jāuzskata par sabiedrisku labumu, nevis tikai par preci, tāpēc to nevajadzētu regulēt saskaņā ar vienotā tirgus noteikumiem.

1.4.

EESK aicina Komisiju veicināt kopēju pieeju ES līmeņa izpratnei par ūdens nabadzību un izstrādāt visaptverošu ūdens nabadzības definīciju, kas ļautu panākt reālu un kopīgu izpratni par ūdens nabadzību (3) un kuras ietvaros katra dalībvalsts varētu izstrādāt savu no apstākļiem atkarīgu definīciju atbilstīgi Eiropas definīcijai.

1.5.

EESK aicina Komisiju izstrādāt kopīgas pamatnostādnes, kā uzraudzīt piekļuvi kvalitatīviem un cenas ziņā pieejamiem ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem (4) un to telpiskās, sociālās un dzimumu atšķirības dalībvalstu un ES līmenī, kā arī kartēt pašreizējo stāvokli un regulāri uzraudzīt norises. Datiem jābūt uzticamiem, neapgāžamiem un publiski pieejamiem. Tas ir nepieciešams arī, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (5) (turpmāk tekstā – Dzeramā ūdens direktīva (DzŪD)) 16. panta a) punktam, un EESK sagaida, ka tiks pieņemts priekšlikums attiecībā uz pārstrādāto Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (KNA direktīva) (6), ar kuru tiek ieviests 19. pants “Piekļuve sanitārijai”.

1.6.

EESK iesaka Komisijai gaidāmajā DzŪD pārskatīšanā iekļaut garantētu vispārēju piekļuvi ūdensapgādei un sanitārijai, kā noteikts ANO 6. IAM. EESK iesaka Komisijai pieņemt kopīgas pamatnostādnes attiecībā uz ūdensapgādes un sanitārijas cenu noteikšanu, saskaņā ar kurām dalībvalstis var izstrādāt savu, no konkrētiem apstākļiem atkarīgu, tiesisko regulējumu. Šādās pamatnostādnēs jāievēro cilvēktiesības uz ūdeni un nedegradēšanas princips, līdzīgi ANO ieteikumam attiecībā uz cilvēktiesībām un piekļuvi dzeramajam ūdenim un sanitārijai.

1.7.

EESK uzsver, ka ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu maksa nedrīkst apdraudēt citu sociālo vajadzību apmierināšanu. Tāpēc EESK aicina Komisiju izstrādāt pārskatu par pasākumiem, ko visās dalībvalstīs piemēro saistībā ar pieejamību cenas ziņā un it īpaši attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem. EESK aicina Komisiju, pamatojoties uz šādu pārskatu, izstrādāt kopīgas pamatnostādnes dalībvalstīm, lai apzinātu mājsaimniecības, konkrētāk, neaizsargātus patērētājus, kam ir ar cenu saistītas pieejamības problēmas, un noteikt pasākumus to risināšanai. Ar šādām pamatnostādnēm būtu jānodrošina, ka nevienam lietotājam, kurš ir neaizsargātā situācijā, nevar atvienot ūdensapgādi (7). Pasākumi jābalsta holistiskā skatījumā uz skarto mājsaimniecību situāciju, un kontekstam pielāgotā veidā jāpiemēro sociālās politikas instrumenti, mājokļu politikas pasākumi un īpaši pasākumi attiecībā uz ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem. Šādu pasākumu finansēšanā būtu jāņem vērā solidaritātes princips; papildus publiskajam finansējumam būtu jāizpēta novatoriski finansējuma veidi, piemēram, īpaša atbalsta piešķiršana, izmantojot rēķinus par ūdeni.

1.8.

EESK iesaka Eiropas Savienībai pieņemt un nostiprināt tiesisko regulējumu par ūdens koncesijas līgumiem, lai ūdeni apsaimniekotu kā sabiedrisku labumu, nevis kā preci, ko var tirgot. Šādam tiesiskajam regulējumam: a) jābūt orientētam uz cilvēktiesībām; b) jāveicina ūdens ekosistēmu ilgtspēja; c) jātiek noteiktam un īstenotam pārredzamā veidā ar sabiedrības līdzdalību; d) jāpapildina koncesijas tiesību satvars ar publiskajām iestādēm, lai atgūtu ūdens izmantošanas tiesības apmaiņā pret taisnīgu kompensāciju un sausuma krīžu gadījumā tās pārdalītu ārkārtas situācijās nokļuvušiem lietotājiem.

1.9.

EESK norāda, ka starp publisko un privāto ūdens resursu apsaimniekošanu pastāv būtiska atšķirība, un abos šajos veidos ir atrodami gan labi, gan slikti piemēri. Tomēr privātā apsaimniekošanā, ņemot vērā tās koncentrēšanos uz peļņu, var būt grūtības izpildīt pakalpojuma universāluma pamatprasību, t. i., apkalpot 100 % iedzīvotāju. EESK uzskata, ka ūdens resursu publiskā apsaimniekošana var labāk nodrošināt vispārēju piekļuvi ūdenim un kanalizācijas sistēmām par taisnīgu cenu, ievērojot pienācīgus kvalitātes standartus, kā arī ekosistēmu atjaunošanu un aizsardzību.

1.10.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai un visām dalībvalstīm būtu jāpieņem ekoloģisks redzējums un jāizstrādā ūdens izplatītāju finansēšanas programmas, lai samazinātu noplūdes un zudumus, kas ir viena no ūdens resursu apsaimniekošanas vājajām vietām. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt un atbalstīt jaunus un inovatīvus tehniskos risinājumus ūdens nepietiekamības novēršanai, piemēram, saimniecības notekūdeņu un attīrītu notekūdeņu plašāku izmantošanu, kā arī decentralizētas maza mēroga notekūdeņu attīrīšanas stacijas.

1.11.

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt publisko finansējumu infrastruktūras attīstībai, īpašu uzmanību pievēršot finansiāli vājiem nekustamā īpašuma īpašniekiem un sociāli nenodrošinātām pilsētu un lauku apkaimēm, kurās ir ieilgušas infrastruktūras renovācijas vajadzības. Būtu jāapsver ūdens un sanitārijas infrastruktūras attīstība saistībā ar Renovācijas vilni. Vēl telpiskajā plānošanā jāņem vērā ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīga ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu sniegšana.

1.12.

Uzmanīgi konstatējusi, ka Eiropā ir vairāki upju baseini, kuri aptver vairākas dalībvalstis, EESK iesaka attiecībā uz katru esošo ES upes baseinu pieņemt politiskas un tehniskas pārvaldības satvaru un iesaistīt pilsonisko sabiedrību (sk. 6.4. un 6.5. punktu). EESK ierosina Komisijai novērtēt upju baseinu apsaimniekošanas sniegumu un ieviest politiskus, tehniskus un līdzdalības mehānismus tā uzlabošanai. Komisijai būtu jāizveido upju baseinu padome, kas pārstāvētu visas ieinteresētās personas kā struktūra, kura palīdz upes baseina apsaimniekošanas iestādei un darbojas kā starpnieks pārrobežu konfliktos.

1.13.

EESK iesaka Komisijai: — regulēt ļoti ūdensietilpīgus lauksaimniecības un rūpniecības projektus saistībā ar lejupējām vides un sociālajām problēmām un dažos gadījumos izstrādāt šādu projektu pakāpeniskas izbeigšanas posmu, rodot risinājumus iesaistītajiem uzņēmumiem, darba ņēmējiem un teritorijām un piešķirot nepieciešamos līdzekļus, lai panāktu atrastā risinājuma līdzsvarotību, — izstrādāt tiesību aktus, lai nodrošinātu plūsmas obligāto minimumu, kas sasniedz jūru, — nodrošināt, ka ES pieņem ārkārtas rīcības plānus, kuros ūdens nepietiekamības krīzes apstākļos par prioritāti izvirzīta piekļuve dzeramajam ūdenim.

1.14.

EESK ierosina, lai ES izstrādā patērētāju aizsardzības rīcībpolitikas, nodrošinot, ka ikvienam ir pieejams drošs dzeramais ūdens par taisnīgu cenu un pienācīgas kanalizācijas sistēmas. Šajās rīcībpolitikās būtu jāiekļauj dažādu ieinteresēto personu (patērētāju, darba ņēmēju, uzņēmumu) līdzdalība konsultatīvajās struktūrās.

1.15.

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko uzlabot ES iedzīvotāju informētību par ūdens vērtību un par to, cik svarīga ir ūdens un sanitārijas pieejamība visiem. Lai veicinātu ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu ilgtspējīgāku izmantošanu (8), būtu jāizmanto komunikācijas un izglītošanas potenciāls informētības vairošanai; jāpievēršas bērniem un jauniešiem kā svarīgiem nākamajiem ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu ilgtspējīgas izmantošanas dalībniekiem, tomēr izpratnes veicināšanā būtu jāietver visas vecuma grupas. Runājot par ūdens nabadzības skartajām mājsaimniecībām, pārējos pasākumos, ar ko uzlabo mājsaimniecību piekļuvi kvalitatīvai un cenas ziņā pieejamai ūdensapgādei un sanitārijai, būtu jāintegrē arī izpratnes veicināšana.

1.16.

EESK uzsver, ka ES un dalībvalstu ūdens resursu politika būtu jāpapildina ar sistemātiskiem apsekojumiem par personālam izvirzītajām prasībām ūdens nozarē, tostarp par nepieciešamajām kvalifikācijām, darbaspēka attīstību un darba aizsardzības pārvaldību. Tie būtu jāveic kopā ar nozares sociālajiem partneriem.

2.   Ievads un atzinuma aptvērums

2.1.

Ūdenim ir fundamentāla nozīme visās dzīves jomās. Ūdens ir arī būtisks ilgtspējīgas attīstības elements un svarīgs mūsu civilizācijas mieram. Klimata pārmaiņas jau ir saasinājušas ar ūdeni saistītās problēmas, un nākotnē šī tendence izpaudīsies pat vēl lielākā mērogā. Nepietiekama apgāde ar saldūdeni palielina sabiedrībā, it īpaši neaizsargātajās grupās, valdošo spriedzi.

2.2.

2010. gadā (9) ANO Ģenerālā asambleja skaidri atzina, ka tiesības uz ūdeni un sanitāriju ir cilvēktiesības, un 2023. gada ANO konference par ūdeni (10) tās nostiprināja. ANO arī atzīst, ka tīrs dzeramais ūdens un sanitārija ir būtiski visu cilvēktiesību īstenošanā. ANO starptautiski saskaņotajos 17 IAM iekļautais 6. mērķis ir “nodrošināt ūdens un sanitārijas pieejamību visiem un ūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu”. Līdztekus minētajām globālajām saistībām Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. princips nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz piekļuvi kvalitatīviem pamatpakalpojumiem, arī ūdenim un sanitārijai.

2.3.

ES ir izveidojusi visaptverošu tiesisko un pārvaldības satvaru, lai nodrošinātu savu ūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, un ir guvusi panākumus tā īstenošanā (11) (12). Iepriekšējos EESK atzinumos ieteikts ar ūdeni saistītos problēmjautājumus sasaistīt ar nabadzības mazināšanas pasākumiem un ar mērķi to izskaust (13), veicināt ūdens un sanitārijas nodrošināšanu visiem kā vitāli svarīgu sabiedrisko pakalpojumu (14) un atvieglot dzeramā ūdens pieejamību neaizsargātām grupām un cilvēkiem, kas dzīvo izolētās vietās un mazāk labvēlīgos vai perifēros lauku apvidos (15).

2.4.

Šajā pašiniciatīvas atzinumā uzmanība vērsta uz pašreizējiem izaicinājumiem saistībā ar piekļuvi tīram ūdenim un sanitārijai. Tajā arī aplūkoti pasākumi, kas jāveic Eiropas, valstu un vietējā līmenī, un organizētas pilsoniskās sabiedrības loma cīņā pret ūdens nabadzību un tās ietekmi, it īpaši uz visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem. Visbeidzot tajā izskatīti veidi, kā mazināt ūdens nabadzības sociālo, politisko un ekonomisko ietekmi, kā arī tās ietekmi uz cilvēka veselību.

2.5.

Neraugoties uz ES salīdzinoši labvēlīgo stāvokli pasaules mērogā, Eiropas Savienībā pastāv ūdens nabadzība. Ūdens nabadzību var raksturot kā nespēju piekļūt kvalitatīvam un cenas ziņā pieejamam ūdenim un sanitārijai, un tā ir ikdienas pieredze miljoniem ES iedzīvotāju. Citiem vārdiem sakot, miljoniem eiropiešu ir liegtas tiesības piekļūt cenas ziņā pieejamam un kvalitatīvam ūdenim un sanitārijai.

2.6.

Tomēr ūdens nabadzībai ir tālejošas sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas sekas, tostarp veselības apdraudējums individuālā un kopienas līmenī, mazāka nodarbināmība un vietējās ekonomikas stāvokļa pasliktināšanās, sociālā atstumtība, vides piesārņojums, iedzīvotāju pārvietošanās/migrācija un politiskā nestabilitāte. Šādas sekas ir ārkārtīgi nesamērīgas, ņemot vērā mājsaimniecību izmantotā ūdens un to radīto notekūdeņu īpatsvaru salīdzinājumā ar rūpniecību un lauksaimniecību. Par to liecina fakts, ka pirmā sekmīgā Eiropas pilsoņu iniciatīva bija saistīta ar piekļuvi ūdenim un sanitārijai, un tajā tika prasīts garantēt ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumus visiem ES iedzīvotājiem, cilvēktiesības izvirzīt augstāk par tirgus interesēm ūdensapgādē un pastiprināt ES centienus nodrošināt vispārēju piekļuvi ūdenim un sanitārijai (16). Ūdens nabadzības problēmai ir jāpievēršas, lai īstenotu EK politiskās prioritātes, it īpaši saistībā ar zaļo kursu un tajā ietverto solījumu nevienu neatstāt novārtā.

2.7.

Dzeramā ūdens direktīva dalībvalstīm nosaka pienākumu īstenot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu neaizsargātu un marginalizētu grupu piekļuvi dzeramajam ūdenim. Tomēr tajā nav atzītas vispārējās tiesības uz piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai, kā noteikts IAM. EESK aicina Eiropas Komisiju tās atzīt nākamajā DzŪD pārskatīšanā.

2.8.

EESK ar nožēlu konstatē, ka pieejamie dati ir ierobežoti un sadrumstaloti, tāpēc ir grūti iegūt visaptverošu pārskatu par šīs parādības mērogu un iezīmēm.

3.   Piekļuve kvalitatīvam ūdenim un sanitārijai

3.1.

2,2 % ES iedzīvotāju jeb aptuveni 9,8 miljoni cilvēku nesaņem droši apsaimniekotu dzeramo ūdeni no uzlabota avota, kas pieejams viņu dzīvesvietā (17). Vēl 2 % jeb aptuveni 9,4 miljoni cilvēku var piekļūt tikai dzeramā ūdens pamatpakalpojumiem ārpus savas dzīvesvietas (18). Aptuveni 450 000 ES iedzīvotāju (19) nav pieejami pat dzeramā ūdens pamatpakalpojumi. Eiropas Savienībā 6,7 miljoni jeb 1,5 % iedzīvotāju dzīvo bez sanitārajām telpām, t. i., mājsaimniecībā, kurā nav ne vannas, ne dušas, ne ūdensklozeta tualetes iekštelpās, savukārt 84,5 miljoni cilvēku, kas ir 19 % iedzīvotāju, dzīvo bez piekļuves vismaz otrreizējai notekūdeņu attīrīšanai (20).

3.2.

Ūdens nabadzība īpaši skar neaizsargātas personas un mājsaimniecības. — Ja mājsaimniecība ir trūcīga, iespējamība, ka tai nav pieslēguma sanitārijai, ir vairāk nekā trīs reizes lielāka (21). — Piekļuves trūkums ūdenim, sanitārijai un higiēnai (WASH) daudzos veidos nesamērīgi ietekmē sievietes, piemēram, ņemot vērā viņu neproporcionālo lomu mājsaimniecības darbu veikšanā un problēmas saistībā ar menstruālās higiēnas pārvaldību. — Nesamērīgi smagi tiek skarti bērni, jo viņi ir vairāk pakļauti sliktas higiēnas sekām. — Ūdens nabadzības sekām lielākā mērā ir pakļauti arī cilvēki ar invaliditāti un īpašām vajadzībām. — Bezpajumtniekus, īpaši tos, kas nakšņo uz ielas, WASH trūkums smagi skar viņu galējās mājokļu nabadzības dēļ. — Droša un cenas ziņā pieejama dzeramā ūdens un sanitārijas nepieejamība spēcīgi ietekmē Eiropas lielāko etnisko minoritāti – romus. Viena trešā daļa romu dzīvo mājokļos bez ūdensvada ūdens (22), un tikai nedaudz vairāk nekā pusei ir ūdensklozeta tualete vai duša iekštelpās (23). Ir tādas marginalizētas kopienas, kurās romi ir pārliecinošā vairākumā un kurām, slēdzot brīvkrānus (24), tiek liegti pat dzeramā ūdens pamatpakalpojumi, un kuras dzīvo teritorijās, kur saimnieciskās darbības dēļ ir piesārņoti gruntsūdeņi (25). — Migranti, it īpaši migranti bez dokumentiem ārkārtas izmitināšanas vietās un neformālās izmitināšanas vietās, var būt īpaši pakļauti sliktai piekļuvei ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem. — Piekļuves trūkums cenas ziņā pieejamam ūdenim un sanitārijai var ietekmēt neaizsargātu mājsaimniecību ģimenes uzņēmumus, radot sociālas un ekonomiskas problēmas.

3.3.

Ūdens un sanitārijas infrastruktūras teritoriālās atšķirības ir svarīgs, taču ne vienīgais faktors, kas nosaka sociāli nevienlīdzīgu piekļuvi. Daudzās jomās infrastruktūras problēmas un sociālās problēmas savstarpēji pārklājas. Īpaši nelabvēlīgā situācijā var būt marginalizētas lauku kopienas. Turklāt finansiāli vājās apkaimēs, kurās jau sen nepieciešama renovācija, ūdens nabadzību un vides problēmas vēl vairāk saasina sliktas kvalitātes infrastruktūra.

3.4.

Savukārt ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu pieprasījuma telpisko sadalījumu ietekmē demogrāfiskās pārmaiņas. Urbanizācijas dēļ daudzās blīvi apdzīvotās pilsētu teritorijās palielinās spiediens uz ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem. Citās ES daļās, it īpaši – bet ne tikai – lauku apvidos iedzīvotāju skaita samazināšanās rada izaicinājumus tīklu darbībai.

3.5.

Iepriekšminētās problēmas, kas saistītas ar ūdensapgādes un sanitārijas nepieejamību, pirmām kārtām skar noteiktas sociālās grupas, taču daudz lielāku ES iedzīvotāju daļu – vidēji 30 % – ietekmē kāds no ūdens stresa veidiem, t. i., neatbilstība starp ūdens pieprasījumu un piedāvājumu (26). Dienvideiropā cilvēki saskaras ar nopietnām ūdens stresa problēmām visu gadu. Citās Eiropas daļās ūdens nepietiekamība rodas tikai laiku pa laikam un konkrētos karstajos punktos. Kopumā 8 miljoni cilvēku Eiropā dzīvo apgabalos, kuros ir liels sausuma biežums vai ūdens stress (27). Paredzams, ka klimata pārmaiņas izraisīs turpmāku sezonālu ūdens pieejamības samazināšanos lielākajā daļā Eiropas.

3.6.

Turklāt, izmainot hidroloģisko ciklu un nokrišņu režīmu un liekot paaugstināties temperatūrai, būtisks faktors, kas ietekmē ūdens stresu, ir klimata pārmaiņas, un tās vairākos veidos atstāj tiešu ietekmi uz WASH. Sausums, temperatūras paaugstināšanās un pat ārkārtējs nokrišņu daudzums samazina ūdens pieejamību un kvalitāti, kā arī bojā infrastruktūru, radot grūtības saglabāt higiēnas un sanitārijas ieradumus. Jūras līmeņa celšanās var samazināt dzeramā ūdens pieejamību plūdu un sāļūdens intrūzijas dēļ. Konkrēti ar Eiropu saistītu pierādījumu ir maz; tomēr, balstoties uz globālām tendencēm, vai izdarīt pamatotu pieņēmumu, ka klimata pārmaiņas nesamērīgi ietekmē neaizsargātas personas, mājsaimniecības un kopienas (28).

3.7.

Mājsaimniecībās patērētā ūdens daudzums dalībvalstīs ievērojami atšķiras un svārstās no 77 līdz 220 litriem uz vienu iedzīvotāju dienā (29). Austrumeiropas dalībvalstīs patēriņš sliecas būt mazāks nekā Rietumeiropas dalībvalstīs, un ar dažiem izņēmumiem vislielākās patērētājas ir dažas Dienvideiropas dalībvalstis (30).

3.8.

Lai gan ūdens kvalitāte Eiropas Savienībā kopumā ir laba, vairākās teritorijās joprojām pastāv kvalitātes problēmas, par ko liecina pret dažām dalībvalstīm, pamatojoties uz DzŪD, uzsāktā tiesvedība par neatbilstības gadījumiem. Turklāt droši apsaimniekota dzeramā ūdens un it īpaši ūdens pamatpakalpojumu nepieejamība rada augstu risku, ka tiks izmantots nedrošs dzeramais ūdens.

3.9.

Apmierinātība ar dzeramā ūdens kvalitāti kopumā ir augsta, lai gan ne vispārēja. Apsekojuma dati kopš 2010. gadu vidus liecina, ka 82 % ES iedzīvotāju uzskata, ka dzeramā ūdens kvalitāte viņu apdzīvotajā teritorijā ir laba (31), un aptuveni 7 % tam nepiekrīt. Vispārīgais novērtējums par dzeramo ūdeni Eiropas Savienību bija daudz mazāk labvēlīgs, un tikai 27 % piekrita apgalvojumam, ka Eiropas Savienībā kopumā ir laba piekļuve pilnvērtīgam un tīram ūdenim.

3.10.

Lai gan lielākā daļa ES iedzīvotāju ūdensvada ūdeni izmanto mazgāšanai, personīgajai higiēnai un ēdiena gatavošanai, to cilvēku īpatsvars, kuri ūdensvada ūdeni izmanto dzeršanai, ir nedaudz mazāks. 2010. gadu vidū vairāk nekā 90 % ziņoja, ka ēdiena gatavošanai viņi izmanto ūdensvada ūdeni, taču tikai 55 % norādīja, ka ūdensvada ūdeni viņi vienmēr izmanto dzeršanai uzreiz, un vēl 10 % dzeršanai lieto ūdensvada ūdeni tikai pēc tā filtrēšanas.

3.11.

Neseno gadu desmitu laikā ūdens ir ticis komercializēts un ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumi ir tikuši pakļauti privatizācijas un finansializācijas procesam. Kopš dažiem gadiem minētie procesi tiek apšaubīti, un ir vairākas pašvaldības, kuras ūdensapgādes pakalpojumus ir pārņēmušas atpakaļ savā pārziņā. Ūdens ir būtisks dzīvībai, tas ir kopējs labums un cilvēktiesības. Šajā saistībā EESK uzskata, ka ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem kā sabiedriskas nozīmes pakalpojumiem jāpiemēro skaidrs regulējums, kas garantē pakalpojumu sniegšanas saistības, lai nodrošinātu universālu ūdens un notekūdeņu apsaimniekošanu par pieņemamu cenu un ar pietiekamu pakalpojuma kvalitāti. Komisijai būtu Koncesiju direktīvā (2014/23/ES) (32) jāsaglabā atbrīvojumi attiecībā uz ūdeni un notekūdeņiem, kas piešķirti sekmīgās Eiropas pilsoņu iniciatīvas Right2Water īstenošanas rezultātā. EESK iesaka Komisijai atbrīvot ūdensapgādes pakalpojumus no vienotā tirgus noteikumiem.

4.   Finansiālā pieejamība

4.1.

Ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu pieejamība ES iedzīvotājiem rada arvien lielākas bažas, citastarp arī nesenā enerģijas cenu pieauguma dēļ, un paredzams, ka izdevumi par šiem pakalpojumiem palielināsies. Lai gan ūdensapgādes un sanitārijas izmaksas mājsaimniecībām kopumā pārmērīgu slogu nerada, tās bieži rada slogu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, un šādi skarto mājsaimniecību skaits, visticamāk, palielināsies. Izmantojot 3 % slieksni, 13 ES valstīs ar ūdensapgādes un sanitārijas pieejamības problēmām saskaras visnabadzīgākie 5 % iedzīvotāju, un dažās valstīs tās skar pat 10 % vistrūcīgāko iedzīvotāju (33). Tomēr šāda pieeja finansiālās pieejamības problēmu mērīšanai var tikt apstrīdēta, mērījumus veikt var būt grūti, un tā var neuzrādīt visu problēmas mērogu, jo tajā nav ņemtas vērā mājsaimniecības, kas patērē ļoti maz, ūdens cenu noteikšanas atšķirības (34) un mājsaimniecību relatīvā ienākumu situācija.

4.2.

Ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu cena uzrāda lielu teritoriālās nevienlīdzības pakāpi starp valstīm un to iekšienē (35), un detalizētas statistikas trūkuma dēļ nav iespējams sniegt visaptverošu pārskatu. Tomēr sadales sistēmām lauku apvidos ir raksturīgi garāki tīkli un augstākas ekspluatācijas izmaksas, kas nozīmē augstākus tarifus.

4.3.

Neaizsargātas mājsaimniecības var būt vairāk pakļautas finansiālās pieejamības problēmām, jo līdztekus zemākiem ienākumiem tām ir zemākas kvalitātes, mazāk efektīvas ierīces un vairāk laika tiek pavadīts mājās. Nesamērīgi tiek skartas marginalizētas sievietes, bērni un jaunieši, kā arī bezdarbnieki.

4.4.

Pašreizējām finansiālās pieejamības problēmām ir vajadzīgi mērķtiecīgi un efektīvi sociālie pasākumi, taču šobrīd nav iespējams iegūt visaptverošu priekšstatu par ES dalībvalstu pasākumiem to risināšanai, tostarp par pasākumiem attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem. Turklāt nav arī visaptveroša pārskata par pakalpojuma pārtraukšanas iespēju – vai tās neesamību – kā arī par pakalpojumu minimumu. Tomēr par dažām valstīm (36) ir pieejama daļēja informācija, kas liecina par dažādiem šādiem pasākumiem, ar ko risināt finansiālās problēmas.

4.5.

Ūdens pamatdirektīva ir padziļinājusi principa “piesārņotājs maksā” koncepciju, nosakot mērķi pilnībā atgūt izmaksas, lai garantētu ekosistēmu veselību. Tomēr minētā principa piemērošana ir pretrunā principam par vispārēju piekļuvi kvalitatīvam dzeramajam ūdenim par pieņemamu cenu un praksē rada nopietnas sociālās sekas, īpaši nevienlīdzības pieaugumu, jo nabadzīgākajiem iedzīvotājiem vai nu jāmaksā proporcionāli augstāki tarifi, vai arī uz viņiem neattiecas iepriekš izklāstītais princips. EESK uzskata, ka principam par vispārēju piekļuvi kvalitatīvam dzeramajam ūdenim par pieņemamu cenu jābūt fundamentālam principam un tas ir jāņem vērā līdztekus vidiskajiem apsvērumiem, kuri ir pamatā principam “piesārņotājs maksā” un pilnīgas izmaksu atgūšanas principam.

4.6.

Lai ievērotu cilvēktiesības uz ūdeni, aizsargātu ekosistēmas un ņemtu vērā sociālos apsvērumus, nozīmīga svira ir ūdens tarifu struktūra, ar ko nodrošināt pieejamību cenas ziņā, efektivitāti, taisnīgumu un ūdens resursu saglabāšanu. Uz šo daudzpusīgo mērķi var virzīties, izmantojot dažādas tarifu struktūras, tostarp to, ko ANO 76. Ģenerālajā asamblejā (37) ierosināja īpašais referents (38) jautājumos par cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju.

5.   Ilgtspēja

5.1.

Šajā atzinumā mēs neaplūkojam vides problēmas, piemēram, sāļūdens intrūziju vai piesārņojumu, kas galu galā var būt par iemeslu sociālajām problēmām. Galvenā uzmanība pievērsta cilvēka darbībām, kas noved pie pārmērīgas ekspluatācijas un rada izmantošanas konfliktus. Vispazīstamākā līdzīgā problēma rodas tad, ja, izmantojot ūdeni, tiek liegta tā izmantošana citām personām. ES un valstu tiesību akti cenšas risināt šo problēmu ar upju baseinu apsaimniekošanas (39) palīdzību, kuras īstenošanas un panākumu līmenis Eiropā ir atšķirīgs.

5.2.

Pārmērīga ekspluatācija saasina ūdens nepietiekamību un pazemina ūdens kvalitāti un pakalpojumu kvalitāti. Tomēr ūdens kvalitātes degradācija arī vairo nepietiekamību nevis tāpēc, ka trūktu paša ūdens apjoma, bet gan samazinās tas ūdens daudzums, kas ir piemērots noteiktam mērķim, vai vismaz palielinās līdzekļi, kas vajadzīgi, lai šo ūdeni atgrieztu līdz pieņemamiem standartiem. Lai risinātu pārmērīgas ekspluatācijas problēmu, jākoncentrējas uz cēloņiem, nevis sekām, kas apspriestas iepriekšējā punktā. Pārmērīga ekspluatācija rada vides problēmas, kas izraisa sociālas problēmas, jo cilvēku darbības ir atkarīgas no ekosistēmām, it īpaši veselīgām.

5.3.

Šobrīd briest īpaša problēma, proti, ārkārtīgi ūdensietilpīgu lauksaimniecības un rūpniecības projektu attīstība apgabalos, kuros ūdens ir maz, turklāt šie projekti ir iespējami tikai ar ūdens pārvadi no citiem baseiniem un ar virszemes ūdeņu pārmērīgu ekspluatāciju, kas rada vides un sociālās problēmas lejtecē. Piemēram, upes pārmērīgas ekspluatācijas dēļ samazinās nogulsnes un barības vielas, kas sasniedz jūru, tādējādi veicinot piekrastes teritoriju degradāciju un samazinot zivju krājumus. Kopumā pārmērīga ekspluatācija noplicina ekosistēmas, un tas visvairāk ietekmē visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas.

5.4.

No zvejniecības samazināšanās, un potenciāli no piekrastes tūrisma samazināšanās izriet sociālas problēmas. Lai gan piekrastes degradācijas problēmas var mazināt ar lieliem ieguldījumiem tūrisma uzturēšanā, to pašu nevar teikt par zivju krājumiem. No otras puses, ja ES pieņem tiesību aktus, lai izbeigtu projektus, kuru dēļ notiek pārmērīga ekspluatācija, būs jāsaskaras ar iesaistīto darba ņēmēju bezdarbu.

5.5.

Noplūdes un zudumi (40) nav saistīti ar pārmērīgu ekspluatāciju, bet tie ir uzskatāmi par neefektīvu un nepieņemamu ūdens izlietošanu. Tomēr ir vajadzīgs atsevišķs redzējums uz šo problēmu. Attiecībā uz noplūdēm un zudumiem dzeramā ūdens izplatītāju galvenais redzējums ir ekonomiska rakstura (41). Noplūdes un zudumi tiek novērsti līdz brīdim, kad turpināt to novēršanu kļūst dārgāk nekā samierināties ar tiem. Parasti tas ir pie aptuveni 15 % noplūžu un zudumu (42). Ir iespējams cits redzējums, un mūsdienās, pieaugot ūdens nepietiekamībai, ir nepieciešams, lai šāds redzējums pārsniegtu 15 %.

6.   Pārvaldība

6.1.

EESK norāda, ka ūdensapgāde un sanitārija visā pasaulē ir pašvaldību kompetencē un ka dažādu veidu izplatītāji (uzņēmumi vai pašvaldību dienesti) apkalpo vienu vai vairākas pašvaldības, un Eiropas Savienībā un visā pasaulē lielāko daļu iedzīvotāju apkalpo publiskie ūdensapgādes uzņēmumi. Papildus dažādām formām kā var darboties ūdens izplatītāji, tiek nošķirta publiskā un privātā apsaimniekošana. Katrā no tām var vērot dažādus apsaimniekošanas veidus. Atrodami gan labi, gan slikti publiskās un privātās apsaimniekošanas piemēri. Tomēr privātajā apsaimniekošanā, kas orientēta uz peļņu, var būt grūtības izpildīt pakalpojuma universāluma prasības, kas ir aspekts, kuru publiskais dienests var efektīvi panākt labāk par pieņemamu cenu un ar pietiekamu pakalpojumu kvalitāti. EESK konstatē, ka šo secinājumu apstiprina piemēri par ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu remunicipalizāciju pēdējos divos gadu desmitos.

6.2.

Lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, pieejamību cenas ziņā un universālos pakalpojumus, visu ieinteresēto personu līdzdalība apsaimniekošanas līmenī un regulatīvajās iestādēs ir labākais veids, kā nodrošināt ūdens sadali un sanitāriju atbilstīgi 6. ilgtspējīgas attīstības mērķim situācijā, kad pieaug nepietiekamība un paaugstinās cenas. Attiecībā uz ūdensapgādi veiksmes stāsts vērojams Kordovas pilsētā, kur pašvaldības uzņēmumam EMACSA ir kopīga valde ar ieinteresētajām personām, un tas ir līdzdalīgas apsaimniekošanas piemērs (43). Lai nodrošinātu efektīvāku regulējumu, regulatīvās iestādes vajadzētu vadīt nevis vienai personai, bet gan valdei, kurā darbotos arī ieinteresētās personas.

6.3.

Starptautiskas upes un ūdensobjekti var izraisīt spriedzi un galu galā – konfliktus starp valstīm, pat ES iekšienē. EESK uzskata un ierosina, ka Eiropas Savienībai jāiesaistās to upju baseinu pārvaldībā, kuros iesaistītas vairākas dalībvalstis, nosakot vispārējus principus, konkrētus mērķus un kvalificētu pārraudzību, kas būtu labākais veids, kā veicināt ūdens resursu apsaimniekošanu nepietiekamības apstākļos, kas izraisa dažādas krīzes.

6.4.

Pašlaik ūdens resursu pārvaldības modelis (izkliedētība un hierarhisku uzraudzības struktūru trūkums, birokrātiska nepārredzamība) ir neefektīvs. Steidzami jāatrod jauns pārvaldības modelis hidrauliskajām ekosistēmām, it īpaši tām, kurās iesaistītas vairākas dalībvalstis. Ūdens nozarē ir daudz iestāžu, kurām ir noteikti pienākumi dažādos ūdens cikla posmos, un tām ir pretrunīgs redzējums un mērķi, un dažkārt to pienākumi pārklājas. EESK ierosina Komisijai izveidot upju baseinu pārvaldības satvaru ar politiskām un tehniskām struktūrvienībām upju baseinu līmenī, lai maksimāli efektīvi nodrošinātu vispārēju politisku vadību un tehnisko pārvaldību, kā arī visu ieinteresēto personu iesaistīšanu ar efektīvu līdzdalības mehānismu palīdzību.

6.5.

It īpaši EESK iesaka tādu pārvaldības modeli, kas būtu gan politisks, gan tehnisks, demokrātisks un atvērts un ar kura palīdzību princips par vispārēju piekļuvi kvalitatīvam dzeramajam ūdenim par sabiedrībai pieņemamām cenām tiktu īstenots praksē. EESK ierosina izveidot “pārvaldības komitejas”, kuru sastāvā būtu locekļi no visām attiecīgajām valstīm un kuru uzdevums būtu politiskas pārvaldības nodrošināšana un iespējamu interešu konfliktu risināšana valstu starpā. Šādām upju baseinu pārvaldības komitejām būtu jāsaņem palīdzība no tehniskas ekspertu komitejas un jāveic upju baseinu tehniskā pārvaldība. “Pārvaldības komitejai” būtu publiski un stingri jānosaka atbildības hierarhija starp sevi un dažādajām struktūrām, kas izveidotas attiecīgā upes baseina valstīs, lai saistībā ar atbildību nebūtu nesaderības un neskaidrību. Līdztekus “upju baseinu komitejai” būtu jādarbojas “konsultatīvai padomei”. Šādu padomi veidotu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, galvenokārt vides, klimata un patērētāju organizācijas un sociālie partneri, un tās uzdevums būtu organizēt strukturētu pilsonisko dialogu ar “pārvaldības komiteju” un palīdzēt atrisināt iespējamus interešu konfliktus.

---

(1)  https://www.ohchr.org/en/water-and-sanitation

(2)  https://digitallibrary.un.org/record/687002

(3)  Sk. arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Enerģētiskās nabadzības apkarošana un Eiropas Savienības noturība – ekonomiskie un sociālie izaicinājumi” (izpētes atzinums pēc ES Padomes prezidentvalsts Čehijas pieprasījuma) (OV C 486, 21.12.2022., 88. lpp.).

(4)  Papildinājums Dzeramā ūdens direktīvā (Direktīva (ES) 2020/2184) noteiktajam monitoringam.

(5)   OV L 435, 23.12.2020., 1. lpp. “noskaidro, kādiem cilvēkiem nav piekļuves vai ir ierobežota piekļuve dzeramajam ūdenim, ietverot neaizsargātas un marginalizētas grupas, un šāda piekļuves trūkuma iemeslus”, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32020L2184.

(6)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par komunālo notekūdeņu attīrīšanu COM(2022) 541 final, 2022/0345 (COD),

(7)  Sk. arī: https://www.aquapublica.eu/article/news/access-water-and-sanitation-must-be-priority-commission-action-plan-implement-pillar.

(8)  Kā cita starpā uzsvērts 2016. gada Budapeštas samita par ūdens jautājumiem vēstījumā un politikas ieteikumos (https://www.budapestwatersummit.hu/hu/Vilagtalalkozo/Letoltheto_dokumentumok) un 2019. gada Budapeštas samita par ūdens jautājumiem aicinājumā (https://www.budapestwatersummit.hu/en/Summit/Budapest_Appeal).

(9)  Rezolūcija 64/292: Cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju (2010), https://www.un.org/waterforlifedecade/human_right_to_water.shtml.

(10)  https://sdgs.un.org/sites/default/files/2023-03/Closing%20press%20release_waterconference_FINAL_24Mar.pdf

(11)  Dzeramā ūdens direktīvas pārstrādāšana (2018).

(12)  Priekšlikums pārskatīt Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu (2022).

(13)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ūdens politikas iekļaušana citās ES politikas jomās” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Ungārijas pieprasījuma) (OV C 248, 25.8.2011., 43. lpp.).

(14)  Atzinums Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības! Ūdens ir sabiedriskais labums, nevis prece!” ” (COM(2014) 177 final) (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 12, 15.1.2015., 33. lpp.).

(15)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzeramā ūdens kvalitāti (pārstrādāta redakcija)” (COM(2017) 753 final – 2017/0332 (COD)) (OV C 367, 10.10.2018., 107. lpp.).

(16)  https://right2water.eu/

(17)  https://data.worldbank.org/indicator/SH.H2O.SMDW.ZS?locations=EU (pārskata gads: 2020). To cilvēku procentuālā daļa, kuri neizmanto dzeramo ūdeni no uzlabota avota, kas ir pieejams dzīvesvietā un pēc vajadzības un bez fekāliju un prioritāru ķīmisko vielu piesārņojuma. Uzlaboti ūdens avoti ir ūdensvadi, urbumi, grodu akas, aizsargātas raktas akas, aizsargāti avoti un iepakots vai piegādāts ūdens.

(18)  https://data.worldbank.org/indicator/SH.H2O.BASW.ZS?locations=EU (pārskata gads: 2020). Šis rādītājs aptver gan cilvēkus, kas izmanto ūdensapgādes pamatpakalpojumus, gan tos, kas izmanto droši apsaimniekota ūdens pakalpojumus. Dzeramā ūdens pamatpakalpojumi ir dzeramais ūdens no uzlabota avota ar nosacījumu, ka ceļā pēc ūdens pavadītais laiks nav ilgāks par 30 minūtēm turp un atpakaļ. Uzlaboti ūdens avoti ir ūdensvadi, urbumi, grodu akas, aizsargātas raktas akas, aizsargāti avoti un iepakots vai piegādāts ūdens.

(19)   Eurostat, https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/sdg_06_10/default/table?lang=en. https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/demo_pjan/default/table?lang=en.

(20)   Eurostat, https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/sdg_06_20/default/table?lang=en. https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/demo_pjan/default/table?lang=en.

(21)  https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/ilc_mdho05/default/table?lang=en

(22)  https://fra.europa.eu/en/content/fra-opinions-eu-midis-ii-roma

(23)  https://www.europarl.europa.eu/news/en/headlines/society/20200918STO87401/roma-what-discrimination-do-they-face-and-what-does-eu-do

(24)  http://www.errc.org/uploads/upload_en/file/thirsting-for-justice-march-2017.pdf

(25)  https://eeb.org/wp-content/uploads/2020/04/Pushed-to-the-Wastelands.pdf

(26)  https://www.eea.europa.eu/publications/water-resources-across-europe-confronting

(27)  Pirmā uzklausīšana par tematu “Laiks zilajam kursam”, 2023. gada 27. februāris.

(28)  https://www.preventionweb.net/understanding-disaster-risk/risk-drivers/poverty-inequality

(29)   Eureau, Ūdens pakalpojumu pārvaldība Eiropā, 2020. https://www.eureau.org/resources/publications/5268-the-governance-of-water-services-in-europe-2020-edition-2/file.

(30)  https://smartwatermagazine.com/news/locken/water-ranking-europe-2020

(31)  https://circabc.europa.eu/sd/a/0070b535-5a6c-4ee4-84ba-6f6eb1682556/Public%20Consultation%20Report.pdf

(32)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.).

(33)  https://www.eesc.europa.eu/sites/default/files/files/blue_deal_fiasconaro.pdf

(34)  https://www.oecd-ilibrary.org/sites/e1b8a4b6-en/index.html?itemId=/content/component/e1b8a4b6-en

(35)  https://www.eureau.org/resources/publications/eureau-publications/5824-europe-s-water-in-figures-2021/file

(36)  https://www.wareg.org/documents/affordability-in-european-water-systems/, https://www.oecd.org/env/resources/15425332.pdf

(37)   Risks and impacts of the commodification and financialization of water on the human rights to safe drinking water and sanitation (Ūdens komercializācijas un finansializācijas riski un to ietekme uz cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju), ziņojums, ko ANO 76. Ģenerālajai asamblejai iesniedza Pedro Arrojo Agudo, īpašais referents jautājumos par cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju, A/76/159.

(38)  Viņa priekšlikums ir pakāpenisks tarifs, saskaņā ar kuru pirmā pakāpe ir cenas ziņā pieejama un noteiktos apstākļos pat bez maksas, ievērojot cilvēktiesības uz ūdeni; otrā pakāpe būtu izmaksu segšanas tarifs; trešā pakāpe būtu ar daudz augstākām cenām, ģenerējot šķērssubsīdijas no luksusa uz pamatlietojumiem un novēršot pārmērīgu ekspluatāciju. EESK uzskata, ka katras pakāpes vērtība būtu jādefinē katrai dalībvalstij vai pat katrai ūdensapgādes un sanitārijas sistēmai.

(39)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.) (Ūdens pamatdirektīva).

(40)  Kopumā noplūdes un zudumi attiecas uz fiziskiem ūdens zudumiem un rēķinā neiekļautu ūdeni, paturot prātā, ka daļa no rēķinā neiekļautā ūdens ir saistīta ar atļautu patēriņu. Sīkāku informāciju var iegūt, skatot ūdens bilanci.

(41)  Šajā punktā attiecībā uz zaudējumiem mēs neatsaucamies uz rēķinā neiekļauto atļauto patēriņu.

(42)  Tā ir tipiska mērķa vērtība, ko izmanto Portugālē. Citām ES valstīm var būt atšķirīgas mērķa vērtības, taču pati vērtība nav saistīta ar šo atzinumu.

(43)   Enrique Ortega de Miguel un Andrés Sanz Mulas “ Water Management in Córdoba (Spain): A Participative, efficient and Effective Public Model ”, Reclaiming Public Water, TNI ed., 2005.