1)

Apelācijas sūdzības noraidīt.

2)

Eiropas Investīciju banka (EIB) un Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina ClientEarth tiesāšanās izdevumus.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 51. un nākamie panti, kā arī LES 4. panta 3. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

dalībvalsts konkurences iestāde – ja vien tā pilda pienākumu godprātīgi sadarboties ar uzraudzības iestādēm –, pārbaudot uzņēmuma dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību LESD 102. panta izpratnē, var konstatēt, ka vispārīgie šā uzņēmuma pakalpojumu lietošanas noteikumi attiecībā uz personas datu apstrādi un to īstenošana neatbilst šai regulai, ja šis konstatējums ir nepieciešams, lai konstatētu šādas ļaunprātīgas izmantošanas esamību.

Ņemot vērā šo godprātīgas sadarbības pienākumu, valsts konkurences iestāde nevar atkāpties no valsts kompetentās uzraudzības iestādes vai kompetentās vadošās uzraudzības iestādes lēmuma par šiem vai līdzīgiem vispārīgajiem noteikumiem. Ja konkurences iestādei ir šaubas par šāda lēmuma tvērumu situācijā, kad šie vai līdzīgi noteikumi tajā pašā laikā tiek pārbaudīti šajās iestādēs, vai – gadījumā, kad šīs iestādes nav veikušas izmeklēšanu vai nav pieņēmušas lēmumu, – tā uzskata, ka attiecīgie noteikumi neatbilst Regulai 2016/679, tai ir jāapspriežas ar šīm pašām uzraudzības iestādēm un jāvēršas tajās sadarbības nolūkā, lai kliedētu savas šaubas vai noteiktu, vai ir lietderīgi gaidīt, kamēr minētās iestādes pieņems lēmumu, un tikai tad veikt vērtējumu. Ja šīs iestādes neiebilst vai saprātīgā termiņā nesniedz atbildi, valsts konkurences iestāde var turpināt izmeklēšanu.

2)

Regulas 2016/679 9. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tad, ja tiešsaistes sociālā tīkla lietotājs aplūko tīmekļvietnes vai lietotnes, kas ir saistītas ar kādu vienu vai vairākām šajā tiesību normā minētajām [datu] kategorijām, un attiecīgā gadījumā tajās ievada datus, reģistrējoties vai veicot pasūtījumus tiešsaistē, personas datu apstrāde, ko veic šā tiešsaistes sociālā tīkla operators un kas ietver gan no šo vietņu un lietotņu aplūkošanas darbībām iegūto un lietotāja ievadīto datu vākšanu, izmantojot integrētās saskarnes, sīkdatnes vai līdzīgas datu vākšanas tehnoloģijas, gan visu šo datu sasaisti ar lietotāja sociālā tīkla kontu, gan šo datu izmantošanu, ir jāuzskata par “īpašu kategoriju personas datu apstrādi” šīs normas izpratnē, kas principā ir aizliegta, izņemot minētā 9. panta 2. punktā paredzētās atkāpes, ja šī apstrāde ļauj atklāt kādā no šīm kategorijām ietilpstošu informāciju neatkarīgi no tā, vai šī informācija attiecas uz šā tīkla lietotāju vai kādu citu fizisku personu.

3)

Regulas 2016/679 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tad, ja tiešsaistes sociālā tīkla lietotājs aplūko tīmekļvietnes vai lietotnes, kas ir saistītas ar kādu vienu vai vairākām šīs regulas 9. panta 1. punktā minētajām [datu] kategorijām, viņš šā aplūkojuma datus, ko šā tiešsaistes sociālā tīkla operators ir apkopojis, izmantojot sīkdatnes vai līdzīgas datu vākšanas tehnoloģijas, apzināti nedara publiski pieejamus pirmās no šīm tiesību normām izpratnē.

Kad viņš ievada datus šādās tīmekļvietnēs vai lietotnēs vai kad viņš izmanto šajās tīmekļvietnēs un lietotnēs integrētās atlases pogas, piemēram, pogas “patīk” vai “dalīties”, vai pogas, kas ļauj lietotājam identificēties šajās vietnēs vai lietotnēs, izmantojot piekļuves datus, kas sasaistīti ar viņa sociālā tīkla lietotāja kontu, tālruņa numuru vai e-pasta adresi, šāds lietotājs šādi ievadītos vai šo pogu izmantošanas rezultātā iegūtos datus apzināti publisko 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē tikai tad, ja viņš iepriekš ir skaidri paudis savu izvēli – vajadzības gadījumā ar individuāliem iestatījumiem, kas veikti, pilnībā apzinoties situāciju, – savus datus padarīt pieejamus neierobežotam personu lokam.

4)

Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

personas datu apstrādi – kuru veic tiešsaistes sociālā tīkla operators un kura izpaužas kā tādu šā tīkla lietotāju datu vākšana, kas iegūti no citiem grupas, kurā ietilpst šis operators, pakalpojumiem vai no šo lietotāju aplūkotajām trešo personu tīmekļvietnēm vai lietotnēm, šādu datu sasaistīšana ar šo lietotāju sociālā tīkla kontiem un šo datu izmantošana – var uzskatīt par vajadzīgu līguma, kurā datu subjekti ir līgumslēdzējas puses, izpildei šīs normas izpratnē tikai tad, ja šī apstrāde ir objektīvi nepieciešama, lai sasniegtu mērķi, kas ir šiem lietotājiem paredzētā līgumiskā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa, un tādējādi bez šīs apstrādes līguma galveno mērķi nevarētu sasniegt.

5)

Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta pirmās daļas f) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

personas datu apstrādi – kuru veic tiešsaistes sociālā tīkla operators un kura izpaužas kā tādu šā tīkla lietotāju datu vākšana, kas iegūti no citiem grupas, kurā ietilpst šis operators, pakalpojumiem vai no šo lietotāju aplūkotajām trešo personu tīmekļvietnēm vai lietotnēm, šādu datu sasaistīšana ar šo lietotāju sociālā tīkla kontiem un šo datu izmantošana – var uzskatīt par vajadzīgu pārziņa vai trešās personas leģitīmo interešu mērķiem šīs tiesību normas izpratnē tikai tad, ja operators lietotājiem, kuru dati ir ievākti, ir norādījis datu apstrādes pamatā esošās leģitīmās intereses, ka šī apstrāde tiek veikta šo leģitīmo interešu īstenošanai tikai absolūti nepieciešamajā apmērā un ka no pretnostatīto interešu samērošanas, kas veikta, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, izriet, ka lietotāju intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības neprevalē pār minētajām pārziņa vai trešās personas leģitīmajām interesēm.

6)

Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

personas datu apstrāde – kuru veic tiešsaistes sociālā tīkla operators un kura izpaužas kā tādu šā tīkla lietotāju datu vākšana, kas iegūti no citiem grupas, kurā ietilpst šis operators, pakalpojumiem vai no šo lietotāju aplūkotajām trešo personu tīmekļvietnēm vai lietotnēm, šādu datu sasaistīšana ar šo lietotāju sociālā tīkla kontiem un šo datu izmantošana – ir pamatota saskaņā ar šo normu, ja šī apstrāde ir patiešām nepieciešama, lai izpildītu likumisku pienākumu, kas pārzinim uzlikts vai nu saskaņā ar Savienības, vai attiecīgās dalībvalsts tiesību normām, ja šis juridiskais pamats atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgs ar izvirzīto leģitīmo mērķi un ja šī apstrāde tiek veikta tikai absolūti nepieciešamajā apmērā.

7)

Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta pirmās daļas d) un e) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

personas datu apstrāde – kuru veic tiešsaistes sociālā tīkla operators un kura izpaužas kā tādu šā tīkla lietotāju datu vākšana, kas iegūti no citiem grupas, kurā ietilpst šis operators, pakalpojumiem vai no šo lietotāju aplūkotajām trešo personu tīmekļvietnēm vai lietotnēm, šādu datu sasaistīšana ar šo lietotāju sociālā tīkla kontiem un šo datu izmantošana – principā, ja vien iesniedzējtiesas veicamajās pārbaudēs netiek konstatēts citādi, nav uzskatāma par vajadzīgu, nedz lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas personas vitālas intereses d) apakšpunkta izpratnē, nedz lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras e) apakšpunkta izpratnē.

8)

Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts un 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

apstāklis, ka tiešsaistes sociālā tīkla operatoram ir dominējošs stāvoklis tiešsaistes sociālo tīklu tirgū, pats par sevi nav šķērslis tam, ka šāda tīkla lietotāji šīs regulas 4. panta 11. punkta izpratnē var dot derīgu piekrišanu operatora veiktajai lietotāju personas datu apstrādei. Tomēr šis apstāklis ir būtisks faktors, lai noskaidrotu, vai dotā piekrišana patiešām ir derīga un – it īpaši – sniegta brīvi; un to pierādīt ir minētā operatora pienākums.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

šīs tiesību normas piemērošana ir pakļauta nosacījumam, ka kompetentā iestāde pierāda, ka bēgļa statusa atcelšana ir pasākums, kas ir samērīgs ar draudiem, kurus attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais rada kādai no tās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm, kurā šis trešās valsts valstspiederīgais atrodas. Šajā nolūkā kompetentajai iestādei šie draudi ir jālīdzsvaro ar tiesībām, kas saskaņā ar šo direktīvu ir jānodrošina personām, kuras atbilst minētās direktīvas 2. panta d) punkta materiāltiesiskajiem nosacījumiem, un minētajai kompetentajai iestādei turklāt nav pienākuma pārbaudīt, vai sabiedrības intereses, kas saistītas ar trešās valsts valstspiederīgā atgriešanos savā izcelsmes valstī, ir pārākas par šī trešās valsts valstspiederīgā interesēm saglabāt starptautisko aizsardzību, ņemot vērā to pasākumu apjomu un raksturu, kuriem viņš tiktu pakļauts, ja atgrieztos savā izcelsmes valstī.

2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 5. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas nepieļauj atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, ja ir pierādīts, ka viņa izraidīšana uz paredzēto galamērķa valsti saskaņā ar neizraidīšanas principu ir liegta uz nenoteiktu laiku.

1)

Apelācijas sūdzību noraidīt.

2)

RQ sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

apdraudējuma tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā atrodas attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, esamību nevar uzskatīt par pierādītu ar to vien, ka viņš ar galīgu spriedumu ir notiesāts par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.

2)

Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

šīs tiesību normas piemērošana ir pakārtota tam, lai kompetentā iestāde būtu pierādījusi, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā radītajam apdraudējumam kādai no tās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm, kurā viņš atrodas, ir reāls, pastāvošs un pietiekami nopietns raksturs un ka bēgļa statusa atcelšana ir ar šo apdraudējumu samērīgs pasākums.

1)

Apelācijas sūdzību noraidīt.

2)

Michaël Julien atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

par “sevišķi smagu noziegumu” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms noziegums, kurš, ņemot vērā tā specifiskās pazīmes, ir ārkārtēji smags, jo tas ietilpst noziegumos, kas visvairāk apdraud attiecīgās sabiedrības tiesību sistēmu. Lai izvērtētu, vai noziegumam, par kuru trešās valsts valstspiederīgais ir notiesāts ar galīgu spriedumu, ir šāda smaguma pakāpe, īpaši jāņem vērā par šo noziegumu paredzētais sods un piespriestais sods, nozieguma raksturs, iespējamie atbildību pastiprinošie vai mīkstinošie apstākļi, tas, vai nodarījums izdarīts tīši vai netīši, ar minēto noziegumu nodarītā kaitējuma raksturs un apmērs, kā arī procedūra, kas ir piemērota, lai par to sodītu.

2)

Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

draudus tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā uzturas attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, nevar uzskatīt par pierādītiem tikai tādēļ, ka šī persona ir notiesāta ar galīgu spriedumu par sevišķi smagu noziegumu.

3)

Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

šīs tiesību normas piemērošana ir atkarīga no tā, vai kompetentā iestāde ir pierādījusi, ka draudi, kurus attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais rada tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā viņš uzturas, ir reāli, pastāvoši un nopietni un ka bēgļa statusa atņemšana ir ar šiem draudiem samērīgs pasākums.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, 2. panta a) punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

šī tiesību norma var attiekties uz privāto tiesību juridisku personu, kas rīkojas kā publisko tiesību subjekts un kas veic darbības, kuras ietilpst valsts varas pilnvarās, ja turklāt tā par atlīdzību sniedz pakalpojumus, kas konkurē ar tirgus dalībnieku sniegtajiem pakalpojumiem.

2)

Direktīvas 2002/14 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tajā paredzētais informēšanas un konsultēšanās pienākums nav piemērojams gadījumā, ja tiek mainīga amata vieta nelielam skaitam darbinieku, kas iecelti atbildīgos amatos ad interim, ja šīs izmaiņas nevar ietekmēt nodarbinātības situāciju, struktūru un iespējamās pārmaiņas attiecīgajā uzņēmumā vai apdraudēt nodarbinātību vispār.

1)

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 1. panta 2. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

lai uz noteikumu, kas ietverts starp patērētāju un komersantu noslēgtā aizdevuma līgumā, būtu attiecināms izņēmums no minētās direktīvas piemērošanas jomas, kas ir paredzēts šajā normā, nav nepieciešams, ka atbilstošā obligātā valsts tiesību norma tajā būtu burtiski citēta vai uz to būtu tieša atsauce, bet pietiek ar to, ka tā ir faktiski līdzvērtīga šai obligātajai tiesību normai, proti, ka tām ir vienāds normatīvais saturs.

2)

Direktīvas 93/13/EEK 1. panta 2. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

lai noteiktu, vai uz noteikumu, kas ietverts starp patērētāju un komersantu noslēgtā aizdevuma līgumā, ir attiecināms izņēmums no šīs direktīvas piemērošanas jomas, kas ir paredzēts šajā normā, nav nozīmes apstāklim, ka šis patērētājs nezināja par to, ka minētais noteikums ietver obligātu valsts tiesību normu.

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

piespriest katram lietas dalībniekam savus tiesāšanās izdevumus segt pašam;

—

noraidīt atcelšanas prasību par strīdīgo lēmumu.

1)

Ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas 2017/1001 72. panta 3. punkts, norādot, ka Regulas 207/2009 (2) 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar šīs regulas 4. pantu, paredzētā atteikuma pamata pārbaude pēc būtības veido tiesību jautājumu, kas risināms pirms Vispārējā tiesā celtās atcelšanas prasības izvērtējuma. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka tas nav nepieciešams, lai kontrolētu Apelācijas padomes strīdīgā lēmuma tiesiskumu. Proti, šo kontroli esot bijis iespējams nodrošināt, izvērtējot jautājumu, vai Apelācijas padome, neveicot pārbaudi Regulas 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar šīs regulas 4. pantu, gaismā ir pārkāpusi Regulas 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kā arī Regulas 2017/1001 71. panta 1. punktu, ko prasītājs pirmajā instancē izvirzījis savas prasības pamatojumam. Vispārējā tiesa esot nepamatoti izmantojusi kompetenci izvērtēt pēc būtības Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar šīs regulas 4.pantu, paredzēto atteikuma pamatu, lai gan šī kompetence ar likumu noteikta Apelācijas padomei [Regulas (ES) 2017/1001 165. panta 1. punkts, 66. panta 1. punkts un 70. panta 1. punkts].

2)

Ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 3. punkts, jo Vispārējā tiesa esot pati izvērtējusi lietas apstākļus pēc būtības Regulas 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar šīs regulas 4. pantu, gaismā. Vispārējai tiesai neesot materiāltiesiskās kompetences veikt šādu izvērtējumu, jo Apelācijas padome neesot pieņēmusi lēmumu par Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar šīs regulas 4. pantu, piemērojamību, kas būtu tiesiskuma pēc būtības kontroles priekšmets. Tādējādi tās veiktais izvērtējums pēc būtības esot strīdīgā lēmuma prettiesiskā grozīšana. Vispārējā tiesa esot faktiski īstenojusi Apelācijas padomei ar likumu noteikto kompetenci [Regulas (ES) 2017/1001 165. panta 1. punkts, 66. panta 1. punkts, un 70. panta 1. punkts] un šādi esot prettiesiski liegusi Apelācijas padomei kompetenci.

3)

Vispārējā tiesas pēc savas iniciatīvas, pretēji prasītāja pirmajā instancē prasījumiem, veiktais “Regulas 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomas” pārkāpuma izvērtējums veidojot Eiropas Savienības likumdevēja Regulas 2017/1001 72. pantā paredzēto kompetences noteikumu prettiesisku apiešanu. Tas padarot pārsūdzēto spriedumu par pilnībā prettiesisku, jo tas ir pilnībā balstīts uz šo pārkāpumu.

4)

Tas, ka ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 3. punkts, nozīmē arī citus pārkāpumus, kas kaitējot apelācijas sūdzības iesniedzējam, proti, i) Apelācijas padomes pārbaudes un lēmumpieņemšanas kompetenču, kas noteiktas ar likumu [Regulas (ES) 2017/1001 165. panta 1. punkts, 66. panta 1. punkts, un 70. panta 1. punkts], kā arī tās īpašās kompetences [Regulas (ES) 2017/1001 71. panta 1. punkta otrais teikums pirmais gadījums] galīgs liegums, un ii) Apelācijas padomes locekļu neatkarības šīs kompetences īstenošanā pārkāpums [Regulas (ES) 2017/1001 166. panta 7. punkts]. Turklāt šie pārkāpumi prettiesiski ierobežo apelācijas sūdzības iesniedzēja efektīvu tiesību aizsardzību vairākos līmeņos, ko garantē Eiropas Savienības likumdevējs pirmajā instancē, konkrēti, pret EUIPO pārbaudītāja lēmumu un Apelācijas padomes lēmumu [Regulas 2017/1001 66. panta 1. punkts, 165. panta 1. punkts un 30. apsvērumu, Regulas 2017/1001 72. pants].

5)

Apelācijas sūdzībā esot rosināts “jautājums, kas nozīmīgs Eiropas Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei un attīstībai” Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešās daļas izpratnē, jo ar minēto spriedumu var tikt radīts tiesiskas nenoteiktības risks jautājumā, kuram esot strukturāla nozīme īpašajā sistēmā un “institucionālās sistēmas loģikā”, ko Savienības likumdevējs izveidojis, lai nodrošinātu pilnīgu, atbilstošu un efektīvu tiesību aizsardzību vairākos līmeņos pret EUIPO lēmumiem. Ņemot vērā tā transversālo un konstitucionālo raksturu, šim jautājumam esot nozīme saistībā ar visiem EUIPO Apelācijas padomju lēmumiem preču zīmju un dizainparaugu jomā. Turklāt tas attiecas uz tiesisko aizsardzību pret visu to Eiropas Savienības struktūru lēmumiem, saistībā ar kurām Savienības likumdevējs ir paredzējis kā “īpašu nosacījumu” LESD 263. panta piektās daļas izpratnē neatkarīgas apelācijas padomes veiktu īpašu iepriekšējo pārbaudi.

1)

Vai ar dīzeli darbināms pasažieru transportlīdzeklis, uz kuru attiecas izplūdes gāzu standarts “Euro 5”, neatkarīgi no tā, vai tā vadības kontrolierīcē ir uzstādīta shēma, kas pēc definīcijas ir pārveidošanas ierīce Regulas Nr. 715/2007 (1) 3. panta 10) punkta izpratnē, ir pretrunā Eiropas tiesību normām, ja jau sākotnēji, ņemot vērā tā konstrukciju un tajā iebūvēto funkciju vadību, ir skaidrs, ka pēc tam, kad motors ir sācis darboties, tas “mix” izslēdz vairāk nekā 180 mg slāpekļa oksīdu uz katru km, pat ja tas šajā stāvoklī veic testa braucienu saskaņā ar NEDC?

2)

Vai tāds konstrukcijas elements transportlīdzeklī, kas nosaka temperatūru, transportlīdzekļa ātrumu, dzinēja apgriezienus (RPM), pārnesumu, kolektora vakuumu vai citus parametrus, lai atkarībā no šīs noteikšanas rezultātiem mainītu sadegšanas procesa parametrus motorā, var samazināt emisiju kontroles sistēmas efektivitāti Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10) punkta izpratnē un tādējādi būt pārveidošanas ierīce Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10) punkta izpratnē arī tad, ja sadegšanas procesa parametru izmaiņas, ko rada ar konstrukcijas elementu noteiktais rezultāts, no vienas puses, palielina konkrētas piesārņojošas vielas, piemēram, slāpekļa oksīdu, emisijas, bet, no otras puses, vienlaikus samazina vienas vai vairāku citu piesārņojošu vielu, piemēram, cieto daļiņu, ogļūdeņražu, oglekļa monoksīda un/vai oglekļa dioksīda, emisijas?

3)

Ja uz otro jautājumu ir jāatbild apstiprinoši: ar kādiem nosacījumiem šādā gadījumā konstrukcijas elements ir pārveidošanas ierīce Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10) punkta izpratnē?

4)

Ja uz otro jautājumu ir jāatbild apstiprinoši: vai valsts tiesību normas, ar kurām transportlīdzekļa pircējam tiek pilnībā uzlikts pienākums pierādīt pārveidošanas ierīces esamību Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10) punkta izpratnē, transportlīdzekļa ražotājam pierādījumu savākšanas procesā nepastāvot pienākumam sniegt par to informāciju, ir pretrunā Tiesas 2023. gada 21. marta spriedumā (Mercedes-Benz Group (Ar pārveidošanas ierīcēm aprīkoto transportlīdzekļu ražotāju atbildība), C-100/21, EU:C:2023:229) minētajam Direktīvas 2007/46 (2) 18. panta 1. punktam, 26. panta 1. punktam un 46. pantam, ciktāl no pēdējām minētajām tiesību normām izriet, ka transportlīdzekļa pircējam ir jābūt tiesībām prasīt no šī transportlīdzekļa ražotāja zaudējumu atlīdzību gadījumā, ja tajā ir uzstādīta nelikumīga pārveidošanas ierīce (skat. minētā sprieduma 91. un 93. punktu)?

5)

Ja uz ceturto jautājumu ir jāatbild apstiprinoši: kāds ir pierādīšanas pienākuma sadalījums strīdā starp transportlīdzekļa pircēju un tā ražotāju par prasību par zaudējumu atlīdzību, ko pircējs ir cēlis pret transportlīdzekļa ražotāju, par pārveidošanas ierīces esamību Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10) punkta izpratnē saskaņā ar Savienības tiesībām? Vai puses attiecīgi ir atbrīvotas no pierādījumu iesniegšanas vai arī tām konkrētajā gadījumā ir noteikti pienākumi, un, ja tas tā ir, kādi tie ir? Ja tām ir noteikti pienākumi: kādas ir to neizpildīšanas sekas?

1)

lai studentam, kas ir ārzemnieks, tiktu piedāvāta iespēja izmantot ārkārtas pārsūdzības procedūru, kura tiek īstenota ārkārtējas steidzamības apstākļos, ja viņš pierāda, ka ir izrādījis pienācīgu rūpību un ka termiņu, kas vajadzīgi parastās procedūras (apturēšanas/atcelšanas) veikšanai, ievērošana varētu traucēt attiecīgo studiju norisi?

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša, vai tā pati noliedzošā atbilde ir jāpiemēro, kad lēmuma nepieņemšana īsā laikā attiecīgajai personai liktu neatgriezeniski zaudēt mācību gadu?

2)

lai studentam, kas ir ārzemnieks, tiktu piedāvāta iespēja izmantot ārkārtas pārsūdzības procedūru, kura tiek īstenota ārkārtējas steidzamības apstākļos, ja viņš pierāda, ka ir izrādījis pienācīgu rūpību un ka termiņu, kas vajadzīgi parastās procedūras (apturēšanas/atcelšanas) veikšanai, ievērošana varētu traucēt attiecīgo studiju norisi, un kuras ietvaros vienlaikus ar apturēšanu viņš var lūgt noteikt citus pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu Direktīvas (ES) 2016/[801] 5. panta 3. punktā garantēto tiesību saņemt atļauju, ja viņš atbilst noteiktajiem vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem, efektivitāti?

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša, vai tā pati noliedzošā atbilde ir jāpiemēro, kad lēmuma nepieņemšana īsā laikā liktu neatgriezeniski zaudēt mācību gadu attiecīgajai personai?

3)

ka tāda lēmuma pārsūdzībai, ar kuru ir atteikta vīza, ir jāļauj tiesai ar savu vērtējumu aizstāt administratīvās iestādes vērtējumu un grozīt šīs iestādes lēmumu, vai arī pietiek ar likumības pārbaudi, kas ļauj tiesai iebilst pret nelikumību, it īpaši acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apturot vai atceļot administratīvās iestādes lēmumu?

1)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (1) 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu interpretāciju tiesā, saskaņā ar kuru patērētājs nevar efektīvi vērsties tiesā ar prasību konstatēt, ka viņa noslēgtajā līgumā ir ietverti noteikumi, kas viņam nav saistoši, vai arī ka šis līgums ir pilnībā spēkā neesošs?

2)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 4. panta 2. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, lai līguma noteikumi būtu sagatavoti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā, attiecībā uz aizdevuma līgumu, kas saistīts ar ārvalstu valūtu maiņas kursu, ir izpildīta, ja banka ir sniegusi aizdevuma ņēmējam:

3)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 4. panta 2. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, lai līguma noteikumi būtu sagatavoti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā, ir jāanalizē saistībā ar vidusmēra patērētāja modeli, vai tomēr ir jāņem vērā arī patērētāja individuālā situācija un īpašības līguma noslēgšanas dienā, tostarp it īpaši viņa zināšanas, izglītība un pieredze?

4)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kurā ir paredzēts, ka bankas piemērotās maržas summa ir vidējā aritmētiskā vērtība no maržām, ko piemēro vairākas citas konkrēti norādītas komercbankas, ir pretrunā labticības prasībām un rada ievērojamu nelīdzsvarotību no līguma izrietošajās tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam?

5)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu interpretāciju tiesā, saskaņā ar kuru valsts tiesa var atzīt, ka patērētājam nav saistošs tikai līguma noteikuma negodīgais elements (kurā paredzēts grozīt Narodowy Bank Polski (Polijas Valsts Banka) vidējo kursu par papildu likmes maržu), kurš nav atsevišķa līgumsaistība, toties viņam ir saistoša pārējā šī līguma noteikuma daļa?

6)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai noteiktais pienākums informēt patērētāju par juridiskajām sekām, ko var izraisīt līguma atzīšana par spēkā neesošu, attiecas vienīgi uz restitūcijas prasījumiem, kuri izriet no līguma spēkā neesamības, vai arī uz jebkādām hipotētiskām juridiskajām sekām (pat ja tās ir apšaubāmas, apstrīdamas vai maz ticamas), kādas var izrietēt no līguma spēkā neesamības?

1)

Vai transportlīdzekļa konstrukcijas elements, kas nosaka temperatūru, transportlīdzekļa ātrumu, dzinēja apgriezienu skaitu (RPM), pārnesumu, kolektora vakuumu vai citus parametrus, lai atkarībā no rezultātiem mainītu dzinēja iekšdedzes procesa parametrus, var samazināt emisiju kontroles sistēmas efektivitāti Regulas (EK) Nr. 715/2007 3. panta 10. punkta izpratnē un līdz ar to būt pārveidošanas ierīce Regulas (EK) Nr. 715/2007 (1) 3. panta 10. punkta izpratnē arī tad, ja – no vienas puses – iekšdedzes procesa parametru izmaiņas, kas notiek, pamatojoties uz šī konstrukcijas elementa darbības rezultātiem, palielina konkrētas kaitīgās vielas, piemēram, slāpekļa oksīdu, emisijas, bet vienlaikus – no otras puses – samazina vienas vai vairāku citu kaitīgo vielu, piemēram, cieto daļiņu, ogļūdeņražu, oglekļa monoksīda un/vai oglekļa dioksīda, emisijas?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādos apstākļos šādā gadījumā konstrukcijas elements ir pārveidošanas ierīce?

3)

Vai transportlīdzekļa shēma vai vadības ierīce, kas, mainot iekšdedzes procesa parametrus – no vienas puses – palielina noteiktas kaitīgās vielas, piemēram, slāpekļa oksīdu, emisijas, bet vienlaikus – no otras puses – samazina vienas vai vairāku citu kaitīgo vielu, piemēram, cieto daļiņu, ogļūdeņražu, oglekļa monoksīda un/vai oglekļa dioksīda, emisijas, var būt aizliegta citu Savienības tiesībās minētu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka ir konstatēta pārveidošanas ierīce Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10. punkta izpratnē?

4)

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, kādos apstākļos tas tā ir?

5)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai saskaņā ar Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta otrā teikuma a) apakšpunktu pārveidošanas ierīce šīs regulas 3. panta 10. punkta izpratnē ir atļauta arī tad, ja tā nav nepieciešama dzinēja aizsardzībai pret bojājumiem vai negadījumiem, taču ir nepieciešama transportlīdzekļa drošai darbībai?

6)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām transportlīdzekļa pircējam pilnībā ir jāpierāda, ka pastāv pārveidošanas ierīce Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10. punkta izpratnē un turklāt arī tas, ka nepastāv fakti, uz kuru pamata konstatējama pārveidošanas ierīce iepriekš minētā panta izpratnē izņēmuma kārtā ir atļauta atbilstoši Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta otrā teikuma a) apakšpunktam, un transportlīdzekļa ražotājam nav jāsniedz attiecīga informācija pierādījumu vākšanas laikā, ir pretrunā Tiesas 2023. gada 21. marta spriedumā (lietā C-100/21) minētajiem Direktīvas 2007/46/EK (2) 18. panta 1. punktam, 26. panta 1. punktam un 46. pantam, ciktāl no minētajām normām izriet, ka transportlīdzekļa pircējam ir jābūt tiesībām uz zaudējumu atlīdzināšanu no tā ražotāja, ja transportlīdzeklī ir uzstādīta aizliegta pārveidošanas ierīce (skat. minētā sprieduma 91. un 93. punktu)?

7)

Ja atbilde uz sesto jautājumu ir apstiprinoša, kāds pierādīšanas pienākuma sadalījums saskaņā ar Savienības tiesībām ir paredzēts tiesvedībā starp transportlīdzekļa pircēju un tā ražotāju par pircēja prasību pret ražotāju par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar pārveidošanas ierīces esamību Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10. punkta izpratnē un saistībā ar tādu faktu esamību, uz kuru pamata tā izņēmuma kārtā ir atļauta saskaņā ar Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta otrā teikuma a) apakšpunktu? Vai pusēm ir pieejami pierādīšanas atvieglojumi un – ja atbilde ir apstiprinoša – kādi, vai arī tām ir pienākumi un – ja atbilde ir apstiprinoša – kādi? Ja ir pienākumi, kādas ir to neizpildes sekas?

8)

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, vai valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām transportlīdzekļa pircējam pilnībā ir jāpierāda, ka pastāv shēma vai vadības ierīce, kas nav uzskatāma par pārveidošanas ierīci Regulas Nr. 715/2007 3. panta 10. punkta izpratnē, taču ir aizliegta citu iemeslu dēļ, un transportlīdzekļa ražotājam nav jāsniedz attiecīga informācija pierādījumu iegūšanas laikā, ir pretrunā Tiesas 2023. gada 21. marta spriedumā (lietā C-100/21) minētajiem Direktīvas 2007/46/EK 18. panta 1. punktam, 26. panta 1. punktam un 46. pantam, ciktāl no minētajām normām izriet, ka transportlīdzekļa pircējam ir jābūt tiesībām uz zaudējumu atlīdzināšanu no tā ražotāja, ja transportlīdzeklī ir uzstādīta aizliegta shēma vai vadības ierīce (skat. iepriekš minētā sprieduma 91. un 93. punktu)?

9)

Ja atbilde uz astoto jautājumu ir apstiprinoša, kāds pierādīšanas pienākuma sadalījums saskaņā ar Savienības tiesībām ir paredzēts tiesvedībā starp transportlīdzekļa pircēju un tā ražotāju par pircēja prasību pret ražotāju par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar aizliegtas astotajā jautājumā minētā veida shēmas vai vadības ierīces esamību? Vai pusēm ir pieejami pierādīšanas atvieglojumi un – ja atbilde ir apstiprinoša – kādi, vai arī tām ir pienākumi un – ja atbilde ir apstiprinoša – kādi? Ja ir pienākumi, kādas ir to neizpildes sekas?

1)

Vai Direktīvas (ES) 2015/2302 (1) 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par nenovēršamiem un ārkārtas apstākļiem galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā, kas būtiski ietekmē kompleksā ceļojuma veikšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi un kas dod patērētājam tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, un uz kuriem ceļotājs atsaucas, ir jāuzskata tādi apstākļi, kas:

2)

Vai minētās Direktīvas (ES) 2015/2302 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētie nenovēršamie un ārkārtas apstākļi ir apstākļi, kas:

3)

Vai minētās Direktīvas (ES) 2015/2302 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pirms līguma noslēgšanas ceļotājam sniedzamā informācija – it īpaši 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā minētā informācija par “valsts medicīniskajām formalitātēm” – ir arī informācija par ceļojuma galamērķi pandēmijas dēļ veicamajiem testiem un/vai ieceļošanas un izceļošanas vai attiecīgi brīvas pārvietošanās ierobežojumiem?

Gadījumā, ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša:

4)

Vai minētās Direktīvas (ES) 2015/2302 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja puses pēc savstarpējas vienošanās groza (pielāgo; “pārrezervē”) kompleksā ceļojuma līguma nosacījumus pēc tā noslēgšanas – piemēram, (kā tas ir šajā lietā) attiecībā uz tādiem konkrētiem ceļojuma pakalpojumiem 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē kā transporta pakalpojumi, ceļojuma maršruts vai ceļojuma datums –, pirms līguma noslēgšanas ceļotājam sniedzamā informācija ir jāsniedz pilnībā (pat ja uz to neattiecas “pārrezervācija”) vai tā daļēji no jauna vai vēlreiz jāatjaunina?

1)

Vai /sportista/ attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp, no vienas puses, komersantu, kurš /sportistu/ sagatavošanas un attīstības jomā darbojas profesionāli, un, no otras puses, nepilngadīgu personu, kuru pārstāv vecāki un kura līguma noslēgšanas brīdī nav nodarbināta /sporta veida/ jomā, ietilpst Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (2) piemērošanas jomā?

2)

Ja atbilde uz 1. jautājumu ir noraidoša, vai Direktīva 93/13 neliedz tādu valsts judikatūru, kurā tiesību akti, ar kuriem šī direktīva tiek transponēta nacionālajās tiesībās, tiek interpretēti tādā veidā, ka tajā ietvertās patērētāju tiesību aizsardzības normas ir piemērojamas arī šādiem līgumiem?

3)

Ja atbilde uz 1. vai 2. jautājumu ir apstiprinoša, vai valsts tiesa līguma noteikumu, kas paredz, ka par līgumā norādīto /sporta veida/ attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu jaunais /sportists/ apņemas maksāt atlīdzību 10 % apmērā no ieņēmumiem, ko viņš saņems turpmāko 15 gadu laikā, var pakļaut negodīguma novērtējumam, ievērojot Direktīvas 93/13 3. pantā noteikto, un neuzskatīt šo noteikumu par tādu, uz kuru saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu neattiecas noteikumu negodīguma novērtējums?

4)

Ja atbilde uz 3. jautājumu ir apstiprinoša, vai līguma noteikums, kas paredz, ka par līgumā norādīto /sportista/ attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu jaunais /sportists/ apņemas maksāt atlīdzību 10 % apmērā no ieņēmumiem, ko tas saņems turpmāko 15 gadu laikā, ir uzskatāms par tādu, kas sastādīts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā Direktīvas 93/13 5. panta izpratnē, ņemot vērā, ka līguma noslēgšanas brīdī jaunajam /sportistam/ nav pieejama skaidra informācija par sniegtā pakalpojuma vērtību un to, cik viņam šis pakalpojums izmaksās, lai viņš varētu izvērtēt ekonomiskās sekas, kas viņam var iestāties?

5)

Ja atbilde uz 3. jautājumu ir apstiprinoša, vai līguma noteikums, kas paredz, ka par līgumā norādīto /sportista/ attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu jaunais /sportists/ apņemas maksāt atlīdzību 10 % apmērā no ieņēmumiem, ko tas saņems turpmāko 15 gadu laikā, ir uzskatāms par tādu, kas saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam, ņemot vērā, ka šis punkts nesaista sniegtā pakalpojuma vērtību un to, cik patērētājam šis pakalpojums izmaksā?

6)

Ja atbilde uz 5. jautājumu ir apstiprinoša, vai nebūtu pretrunā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu valsts tiesas lēmums samazināt no patērētāja par labu piegādātājam piedzenamo summu līdz faktisko izdevumu apmēram, kas piegādātājam radies, saskaņā ar līgumu sniedzot pakalpojumus patērētajam?

7)

Ja atbilde uz 3. jautājumu ir noliedzoša un ja uz līgumā minēto noteikumu, kas paredz, ka par līgumā minēto /sportista/ attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu patērētājs apņemas maksāt atlīdzību 10 % apmērā no ieņēmumiem, ko tas saņems turpmāko 15 gadu laikā, saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu neattiecas negodīguma novērtējums, vai valsts tiesa, konstatējot, ka atlīdzības apmērs ir acīmredzami nesamērīgs ar pakalpojuma sniedzēja ieguldījumu, tomēr var atzīt šādu līguma noteikumu par negodīgu, balstoties uz valsts tiesību normām?

8)

Ja atbilde uz 7. jautājumu ir apstiprinoša, vai attiecībā uz līgumu, kas noslēgts ar patērētāju laikā, kad vēl nebija stājies spēkā Direktīvas 93/13 8.a pants, ir jāņem vērā informācija par dalībvalsts pieņemtajiem noteikumiem saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu, ko dalībvalsts 8.a panta kārtībā sniegusi Eiropas Komisijai, un, ja ir jāņem vērā, vai valsts tiesas kompetenci ierobežo šīs dalībvalsts Direktīvas 93/13 8.a panta kārtībā sniegtā informācija, ja dalībvalsts ir norādījusi, ka tās tiesību akti nepārsniedz šajā direktīvā noteiktos minimālos standartus?

9)

Ja atbilde uz 1. vai 2. jautājumu ir apstiprinoša, kāda nozīme, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu kopsakarā ar 24. pantu, piemērojot tiesību aktus, ar kuriem nacionālajās tiesībās ir transponētas Direktīvas 93/13 normas, piešķirama apstāklim, ka brīdī, kad tika noslēgts norādītais pakalpojumu līgums ar saistību termiņu uz 15 gadiem, jaunais /sportists/ bija nepilngadīgs un ka tādējādi minēto līgumu nepilngadīgā vārdā noslēdza vecāki, nodibinot nepilngadīgai personai saistību maksāt atlīdzību 10 % apmērā no visiem ienākumiem, ko tā saņems turpmāko 15 gadu laikā.

10)

Ja atbilde uz 1. vai 2. jautājumu nav apstiprinoša, vai, ņemot vērā, ka sporta aktivitātes ir Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, pakalpojumu līgums ar saistību termiņu uz 15 gadiem, kas noslēgts ar nepilngadīgu jauno /sportistu/, ko tādējādi nepilngadīgā vārdā noslēguši viņa vecāki, nodibinot nepilngadīgai personai saistību maksāt atlīdzību 10 % apmērā no visiem ienākumiem, ko tā saņems turpmāko 15 gadu laikā, neaizskar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā kopsakarā ar 24. panta 2. punktu noteiktās personas pamattiesības?

1)

Vai uz valsts tiesību normām, kas paredz nosacījumus pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai dalībvalstī, attiecas “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, kas paredzēta 13. pantā 1980. gada 19. septembra Lēmumā Nr. 1/80 par asociācijas nodibināšanu, ko pieņēmusi Asociācijas padome, kura izveidota ar Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju un ko 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (2)?

2)

Ja atbilde ir apstiprinoša, vai stingrāku laika nosacījumu noteikšanu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai dalībvalstī (proti, stingrāku minimālo prasību noteikšanu attiecībā uz ārvalstnieka iepriekšējas uzturēšanās un nodarbinātības ilgumu šajā dalībvalstī) var uzskatīt par atbilstošu trešo valstu valstspiederīgo veiksmīgas integrācijas veicināšanai?

1)

Vai zelta novērtēšana un pirkšana no patērētājiem ir produkts (kombinēts produkts) Direktīvas 2005/29/EK par uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (1) 2. panta c), d) un i) punkta un 3. panta 1. punkta izpratnē tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai zelta novērtēšana pamatlietā aplūkotajā situācijā ir produkts direktīvas izpratnē?

—

pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

pieņemt galīgo nolēmumu strīdā;

—

piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Carles Puigdemont i Casamajó un Antoni Comín i Oliveres sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamentam radušos tiesāšanās izdevumus.

3)

Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

1)

Prasību noraidīt.

2)

TIB Chemicals AG sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

3)

Austrijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

1)

Lietas T-649/20, T-721/20 un T-767/20 apvienot sprieduma taisīšanai.

2)

Alpha Consulting Service, ko pārstāv NG, pirms tā darbības izbeigšanas bija jāatmaksā kopuzņēmumam “Clean Sky 2”56 111,31 EUR, kuriem pieskaitīti nokavējuma procenti atbilstoši likmei 3,5 % gadā, sākot no 2019. gada 26. maija līdz parāda pilnīgas samaksas dienai, atbilstoši Nolīgumam par subsīdiju Nr. 271874, kurš attiecas uz projektu “Wireless/Integrated strain monitoring and simulation system”.

3)

Alpha Consulting Service, ko pārstāv NG, pirms tā darbības izbeigšanas bija jāatmaksā kopuzņēmumam “Clean Sky 2”141 094,80 EUR, kuriem pieskaitīti nokavējuma procenti atbilstoši likmei 3,5 % gadā, sākot no 2019. gada 9. jūlija līdz parāda pilnīgas samaksas dienai, atbilstoši Nolīgumam par subsīdiju Nr. 632506, kurš attiecas uz projektu “Flexible sensor co-operation for structural health Diagnosis/prognosis”.

4)

Alpha Consulting Service, ko pārstāv NG, pirms tā darbības izbeigšanas bija jāatmaksā kopuzņēmumam “Clean Sky 2”168 062,23 EUR, kuriem pieskaitīti nokavējuma procenti atbilstoši likmei 3,5 % gadā, sākot no 2019. gada 13. jūlija līdz parāda pilnīgas samaksas dienai, atbilstoši Nolīgumam par subsīdiju Nr. 632420, kurš attiecas uz projektu “FAST impact cross-analysis methodology for Composite leading edge Structures”.

5)

Lūgumu piespriest NG samaksāt parādus, kas izriet no attiecīgajiem nolīgumiem par subsīdijām, noraidīt.

6)

NG un kopuzņēmums “Clean Sky 2” sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

1)

Atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/2100 (2020. gada 15. decembris), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas, kas veikta atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 11. panta 2. punktam, nosaka galīgo antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam.

2)

Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina AO Nevinnomysskiy Azot un AO Novomoskovskaya Aktsionernaya Kompania NAK “Azot” tiesāšanās izdevumus;

3)

Fertilizers Europe savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

1)

Atcelt Eiropas Komisijas 2020. gada 4. augusta lēmumu, ar kuru ir noraidīta SE kandidatūra uz vakanto amatu, kas publicēts ar atsauces numuru COM/2020/1474.

2)

Komisija izmaksā SE summu 10 000 EUR kā viņam nodarītā mantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.

3)

Prasību pārējā daļā noraidīt.

4)

Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Carles Puigdemont i Casamajó, Antoni Comín i Oliveres un Clara Ponsatí i Obiols sedz savus un atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas radušies saistībā ar lietām T-272/21 R un T-272/21 R II.

3)

Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas tai radušies saistībā ar lietām T-272/21 R II.

1)

Prasību noraidīt.

2)

OC atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Wajos GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt kā acīmredzami juridiski nepamatotu.

2)

Vincent Thunus un pārējie prasītāji, kuru vārdi norādīti rīkojuma pielikumā, sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Investīciju bankas (EIB) tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt kā acīmredzami juridiski nepamatotu.

2)

Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu saskaņā ar ESPZR 72. pantu un grozīt lēmumu, lai apmierinātu prasītājas iesniegto Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 18 560 591;

—

piespriest atbildētājai, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 134. pantu, atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā Vispārējā tiesā, gan Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā;

—

uzskatīt šādus pierādījumus par konfidenciāliem:

A.1 pielikums – Ekspertes Aina Nilsson Ström paziņojums un pielikums (CV);

A.3. pielikums – Licences apstiprināšana starp Volvo Cars un Polestar.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt Padomes 2023. gada 13. marta Lēmumu (KĀDP) 2023/572, ciktāl ar to ir pagarināta ierobežojošo pasākumu piemērošana, kuri attiecībā uz prasītāju pieņemti ar Padomes 2022. gada 28. februāra Lēmumu (KĀDP) 2022/337 un Padomes 2022. gada 28. februāra Īstenošanas regulu (ES) 2022/336;

—

atcelt 2023. gada 13. marta Īstenošanas regulu (ES) 2023/571, ciktāl ar to ir pagarināti ierobežojošie pasākumi, kas attiecībā uz prasītāju pieņemti ar Padomes 2022. gada 28. februāra Lēmumu (KĀDP) 2022/337 un Padomes 2022. gada 28. februāra Īstenošanas regulu (ES) 2022/336;

—

piespriest Padomei pagaidām samaksāt 1 000 000 EUR kā atlīdzību par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Padomes norādītajiem iemesliem un it īpaši saistībā ar prasītājam piemērotajiem iekļaušanas kritērijiem un pieņemto pasākumu raksturu.

2.

Otrais pamats attiecas uz Padomes pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

3.

Trešais pamats attiecas uz tiesību tikt uzklausītam neievērošanu.

4.

Ceturtais pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu.

5.

Piektais pamats attiecas uz prasītāja pamattiesību, kas izriet no viņa kā Eiropas pilsoņa pamatstatusa, neievērošanu. Prasītājs apgalvo, ka viņa pārvietošanās brīvības Eiropas Savienības teritorijā, kas garantēta Līgumos, pamatojoties uz KĀDP, aizskārums nav juridiski pamatots, nav samērīgs un nav nepieciešams.

6.

Sestais pamats attiecas uz citu prasītāja pamattiesību, kas garantētas Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, neievērošanu, it īpaši viņa tiesību uz īpašumu un viņa tiesību uz personiskās un ģimenes dzīves neaizskaramību neievērošanu.

—

atcelt Padomes 2023. gada 13. marta Lēmumu (KĀDP) 2023/572, ciktāl ar to ir pagarināta ierobežojošo pasākumu piemērošana, kuri attiecībā uz prasītāju pieņemti ar Padomes 2022. gada 8. aprīļa Lēmumu (KĀDP) 2022/582 un Padomes 2022. gada 8. aprīļa Īstenošanas regulu (ES);

—

atcelt 2023. gada 13. marta Īstenošanas regulu (ES) 2023/571, ciktāl ar to ir pagarināti ierobežojošie pasākumi, kas attiecībā uz prasītāju pieņemti ar Padomes 2022. gada 8. aprīļa Lēmumu (KĀDP) 2022/582 un Padomes 2022. gada 8. aprīļa Īstenošanas regulu (ES);

—

piespriest Padomei pagaidām samaksāt 1 000 000 EUR kā atlīdzību par prasītājai nodarīto morālo kaitējumu.

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atzīt šo prasību par pieņemamu;

—

izdot rīkojumu par šādu dokumentu izsniegšanu no Lietas Nr. ORG/130/22 un/vai no jebkuras citas lietas, kas saistīta ar attiecīgo paaugstināšanu amatā:

—

atcelt Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta 2023. gada 6. marta Iekšējo paziņojumu Nr. Ariane 1250, ciktāl prasītāja uzvārds nav iekļauts paaugstināmo personu sarakstā;

—

atzīt par spēkā esošiem gan ACP2022. gada 12. jūlijā iecēlējinstitūcijai piedāvāto paaugstināšanai amatā ieteikto AST sarakstu (kurā prasītāja uzvārds ir ietverts kā ieteikts paaugstināšanai amatā), gan grozīto sarakstu, ko ACP piedāvāja iecēlējinstitūcijai un kuru pēdējā minētā pieņēma un publicēja 2022. gada 18. jūlijā ar iznākumu – 65 AST4 līmeņa paaugstinājumi amatā uz AST5 (nevis 64 iespējamās paaugstināšanas amatā), un kā kompensāciju noteikt iecēlējinstitūcijai samazināt par vienu vietu iespējamās paaugstināšanas amatā vietas (no AST4 uz AST5) attiecībā uz visām nākotnē iespējamām paaugstināšanām amatā;

—

izdod rīkojumu iecēlējinstitūcijai un galvenajam maksājumu birojam samaksāt prasītājam starpību starp AST4 un AST5 atalgojumu sākot no 2022. gada 1. janvāra;

—

pēc savas iniciatīvas izskatīt jebkuru citu jautājumu, ja tāds rodas sabiedrības interesēs;

—

piespriest atbildētājai segt savus un atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats ir par apgalvoto pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 54. panta noteikumu un tiesiskās paļāvības principa, bet ne tikai, pārkāpumu, ciktāl iecēlējinstitūcija ir izdarījusi spiedienu uz Konsultatīvo amatā paaugstināšanas komisiju AST funkciju grupai (1.–9. karjeras pakāpes 1., 2., 3., un 5. līmeņi) nolūkā grozīt to ierēdņu sarakstu, kas ir ierosināti paaugstināšanai amatā.

2.

Otrais pamats ir par Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta apgalvoto pārkāpumu, vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu attiecībā uz konkrēto amatā paaugstināšanas procedūru, kura ir negatīvi ietekmējusi prasītāju, novedot pie viņa uzvārda neiekļaušanas amatā paaugstināto ierēdņu sarakstā.

3.

Trešais pamats ir par apgalvoto principa ne bis in idem pārkāpumu.

—

atzīt, ka atcelšanas prasība ir pieņemama un pamatota;

—

atcelt EuroHPC2022. gada 11. augusta lēmumu, ar kuru noraidīts priekšlikums, ko iesniedza konsorcijs, kura dalībnieces ir prasītājas;

—

atcelt EuroHPC2023. gada 4. aprīļa lēmumu, ar kuru noraidīta novērtējuma pārskatīšana; un

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka minētajā EuroHPC lēmumā esot pieļauta būtiska kļūda vērtējumā, pārkāpjot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto labas pārvaldības principu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots LESD 296. panta 2. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2021/695 (2001. gada 28. februāris), ar ko izveido pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, nosaka tās dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus un atceļ Regulas (ES) Nr. 1290/2013 un (ES) Nr. 1291/2013, 29. panta 3. punktā paredzētā pārskatāmības principa pārkāpums.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka EuroHPC esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, acīmredzami nepareizi piemērojot Regulas 2021/695 30. panta 2. punktu.

—

atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2023/686 (2023. gada 24. marts), ar ko nepiešķir Savienības atļauju atsevišķajam biocīdam “Insecticide Textile Contact” (1);

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pārkāpta Regula (ES) Nr. 528/2012 (2).

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskums: diskriminācijas aizlieguma princips.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskums: labas pārvaldības princips.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, kas paziņots 2023. gada 25. aprīlī;

—

pilnībā apmierināt iebildumu Nr. B 3 139 093 un noraidīt apstrīdēto pieteikumu attiecībā uz 5. klasē ietvertajām apstrīdētajām precēm;

—

pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Apelācijas padomei atkārtotai izskatīšanai;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpums, jo atbildētājs neesot izpildījis pienākumu norādīt lēmumu pamatojumu, kā paredzēts arī Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 41. panta 1. punktā, 2. punkta c) apakšpunktā;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpums, jo atbildētājs esot pārkāpis prasītājas tiesības tikt uzklausītai, kas paredzētas arī Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 41. panta 1. punktā, 2. punkta a) apakšpunktā;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo atbildētājs esot nepareizi piemērojis un līdz ar to esot pārkāpis attiecīgo tiesību normu.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO un/vai Sanitix Ltd atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī izdevumus, kas radušies iebildumu procesā un apelācijas procesā EUIPO.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. un 5. punkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un piespriest potenciālajai personai, kas iestājas lietā (Amigüitos pets & life, SA), atlīdzināt izdevumus, kas radušies procesā EUIPO.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta pārkāpums;

—

Eiropas Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 5) punkta pārkāpums;

—

Eiropas Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 6. punkta pārkāpums.

—

atcelt Eiropas Komisijas 2023. gada 25. aprīļa Lēmumu [C(2023) 2746 final], ar kuru Amazon Store atzīta par ļoti lielu tiešsaistes platformu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 (1) 33. panta 4. punktu;

—

vai arī – atcelt Eiropas Komisijas 2023. gada 25. aprīļa Lēmumu [C(2023) 2746 final], ar kuru Amazon Store atzīta par ļoti lielu tiešsaistes platformu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 33. panta 4. punktu daļā, kurā Amazon uzlikts pienākums nodrošināt lietotājiem iespēju katrai no ieteikumu sistēmai, kura nav balstīta uz profilēšanu, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 38. pantam un atzīt 38. panta nepiemērojamību [C(2023) 2746 final];

—

turklāt vai arī – atcelt Eiropas Komisijas 2023. gada 25. aprīļa Lēmumu [C(2023) 2746 final], ar kuru Amazon Store atzīta par ļoti lielu tiešsaistes platformu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 33. panta 4. punktu daļā, kurā Amazon uzlikts pienākums sagatavot un padarīt publiski pieejamu reklāmas repozitoriju atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 39. pantam un atzīt 39. panta nepiemērojamību [C(2023) 2746 final]; un,

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka atzīšana par ļoti lielu tiešsaistes platformu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 33. panta 4. punktu [C(2023) 2746 final] ir balstīta uz diskriminējošiem kritērijiem, nesamērīgi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu un prasītājas pamattiesības.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 38 .pantu [C(2023) 2746 final] ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips un prasītājas pamattiesības.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 39 .pantu [C(2023) 2746 final] ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips un prasītājas pamattiesības.

—

atcelt Īstenošanas regulu (ES) 2023/844 (1), ar kuru prasītāja uzvārds ir pievienots Regulas (ES) Nr. 36/2012 II pielikumā;

—

atcelt Īstenošanas regulu (KĀDP) 2023/847 (2), ar kuru prasītāja uzvārds ir pievienots Regulas 2013/255/KĀDP I pielikumā;

—

piespriest Eiropas Savienībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats ir par kļūdu vērtējumā. Prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka viņa piederība Assad ģimenei neesot pietiekami būtiska un, otrkārt, ka viņš nepiedalās narkotisku vielu nelikumīgā tirdzniecībā. Turklāt viņš izvirza iebildi par prettiesiskumu pret Lēmums 2013/255/KĀDP 27. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 28. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2.

Otrais pamats ir par tiesību vērsties tiesā pārkāpumu. Prasītājs šajā ziņā norāda uz pienākumu vērsties tiesā, lai apsūdzētu smagos pārkāpumos, un neiespējamību Padomei uzlikt sodu par narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību.

3.

Trešais pamats ir par prasītāja reputācijas aizskārumu.

4.

Ceturtais pamats ir par tiesību uz īpašumu aizskārumu.

—

daļēji atcelt un attiecīgā gadījumā grozīt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to noraidīta apelācijas sūdzība attiecībā uz šādām precēm:

9. klase: datoru programmatūra un datoru aparatūra medicīniskiem un diagnostiskiem nolūkiem, jo īpaši diabēta jomā; datoru programmatūra izmantošanai medicīnisko datu novērtēšanā, pārbaudē un administrēšanā, jo īpaši diabēta jomā; datoru programmatūra un datoru aparatūra medicīnisko aparātu un ierīču un papildu aparatūras savienošanai, jo īpaši izmantošanai endokrinoloģisko un sirds, un asinsvadu slimību jomā, kā arī iepriekšminēto preču piederumi, proti, personālie digitālie palīgi (PDA) un plaukstdatori; datu glabāšanas instrumenti ar vairākām funkcijām un visa veida atbilstošie mašīnlasāmie datu nesēji, kas aprīkoti ar programmām, kas paredzētas pacientu un ārstu lietošanai; infrasarkanās saskarnes ierīces komandu un konfigurācijas informācijas pārsūtīšanai no personālā datora uz medicīnas ierīcēm, jo īpaši glikozes līmeņa mērītājiem asinīs, insulīna sūkņiem un otrādi; modemi pacientu datu pārsūtīšanai no diagnostikas iekārtām uz attālu vietni; kabeļi datoru un datoru piederumu savienošanai ar medicīniskām iekārtām un instrumentiem; maza darbības attāluma bezvadu starpsavienojums, jo īpaši mobilajiem tālruņiem, datoriem un citām elektroniskām ierīcēm; IoT savienojumi (GSM); elektroniski lejupielādējamas tiešsaistes elektroniskās publikācijas;

10. klase: kaniles; inhalatori; vienreizējas lietošanas šļirces injekcijām; lancetes un lancetierīces; insulīna sūkņi un to piederumi personiskai aprūpei, proti, stikla un plastmasas kasetnes, kasetņu pildīšanas komplekti, katetri, infūzijas komplekti un caurules, pildspalvu adatas, vienreizējās lietošanas šļirces, adapteri, ampulas un pildīšanas ierīces;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, tostarp izdevumus, kas radušies procesā Iebildumu nodaļā.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un noraidīt LG Electronics pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu vai, pakārtoti, atcelt šo lēmumu un nosūtīt lietu atpakaļ Apelācijas padomei jaunai izskatīšanai;

—

piespriest EUIPO un otrai procesa dalībniecei segt savus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp apelācijas procesā radušos izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta, aplūkojot to kopsakarā ar 7. panta 2. punktu, pārkāpums.