Ziņotāja:

Piroska KÁLLAY

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa:	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	1.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	14.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	179/1/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

ES pārtikas sistēma nonākusi krustcelēs, kur saskaras ar vairākām savstarpēji saistītām vides, klimata, veselības un sociālām problēmām. Tā kā steidzami jārisina jautājums par pārtikas sistēmas krīzi un tāpēc strauji jāmaina rīcība, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka aicinājums izveidot “Eiropas Pārtikas politikas padomi” (EFPC) ir aktuālāks nekā jebkad agrāk.

1.2.

EESK uzskata, ka EFPC palīdzēs panākt integrētāku un līdzdalīgāku pieeju pārtikas politikas veidošanā, paātrinās politikas saskaņošanu ES, valstu un vietējā līmenī un, pats galvenais, uzlabos ES pārtikas politikas kvalitāti un leģitimitāti. Šādas padomes izveide arī palīdzēs veicināt ilgtspējīgāku un līdzsvarotāku lauku un pilsētu attīstību.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē paziņojumu par ES satvaru ilgtspējīgām pārtikas sistēmām (FSFS), kas veidos pamatu sistēmiskām pārmaiņām, kuras jāveic ieinteresētajām personām, kas iesaistītas visām visā vērtības radīšanas ķēdē; norāda, ka vēl šai Eiropas Komisijai būtu nekavējoties jāierosina minētais satvars, lai varētu laicīgi risināt pārtikas sistēmu problēmas, jo kavēšanās apdraudēs stratēģijas “No lauka līdz galdam” sekmīgu īstenošanu; aicina Komisiju apņemties strukturāli iesaistīt ieinteresētās personas un pilsonisko sabiedrību FSFS jaunajā pārvaldībā un norāda, ka ierosinātā Eiropas Pārtikas politikas padome tajā visnotaļ iederētos.

1.4.

EESK norāda, ka vietējā, reģionālā un valstu līmenī pastāv ar pārtiku saistītas platformas, taču uzskata, ka ar šiem pastāvošajiem forumiem nepietiek, lai efektīvi izveidotu ilgtspējīgu un taisnīgu pārtikas sistēmu un panāktu gatavību noturībai ES līmenī. Tāpēc EESK uzskata, ka pārtikas demokrātija ir jāstiprina un jāiekļauj pārtikas politikas veidošanas procesā.

1.5.

EESK uzskata, ka Eiropas Pārtikas politikas padome būtu uz zinātnes atziņām balstīta un daudzas ieinteresētās personas un daudzus līmeņus aptveroša platforma un institucionāla, neatkarīga struktūra, kurā varētu darboties: — akadēmiski eksperti un zinātnieki, — pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki (lauksaimnieki, pārtikas uzņēmumi un pārstrādātāji, mazumtirgotāji, arodbiedrības utt.), izglītības sistēmas dalībnieki un pilsoniskās sabiedrības organizācijas (nabadzības mazināšanas tīkli, pārtikas bankas, sociālās platformas, nevalstiskās organizācijas, kas darbojas vides aizsardzības un attīstības jomā); jaunatnes pārstāvji. Tāpat ļoti vēlama ir sociālo partneru līdzdalība Eiropas Pārtikas politikas padomē, lai apsvērtu, kādas pārmaiņas vajadzīgas darba tirgū, — iestāžu (Parlamenta, Padomes, Komisijas, EESK, Eiropas Reģionu komitejas (RK)) pārstāvji. Pēc sākotnējā posma Eiropas Pārtikas politikas padomē būtu jāiekļauj arī vietējā, reģionālā un valstu līmeņa un pārtikas politikas padomju pārstāvji, nodrošinot organizētu savienojamību starp attiecīgajiem līmeņiem un dalībvalstu pārstāvju tiesības uz vienlīdzīgu līdzdalību ES līmenī. Pašlaik valstu pārtikas politikas padomes nav pietiekami plaši izplatītas, lai nodrošinātu visu valstu vienlīdzīgu pārstāvību.

1.6.

Eiropas Pārtikas politikas padomei būtu jākļūst par uzticamu, pārredzamu un pārskatatbildīgu struktūru un jāsekmē centieni risināt ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam minētās pārtikas problēmas. Eiropas Pārtikas politikas padomei it īpaši vajadzētu:

1.6.1.

būt institucionālai struktūrai, pret kuru ES iestādēm būtu jāuzņemas saistības un kurai tām jānodrošina politisks atbalsts;

1.6.2.

pastāvīgi sniegt pamatotas konsultācijas un uz pierādījumiem balstītus politikas risinājumus un ieteikumus par ES pārtikas sistēmas virzību (ES iestādēm vajadzētu būt pienākumam sniegt atsauksmes un pamatotas atbildes);

1.6.3.

būtu jāuzlabo saskaņotība starp politikas jomām (piemēram, kopējā lauksaimniecības politika, kopējā zivsaimniecības politika, tiesības uz pārtiku, tiesību akti, kas saistīti ar veselīgu uzturu, publiskais iepirkums, izglītības politikas pasākumi utt.) un jāveicina sociālā inovācija, kas vairotu visu pārtikas aprites ķēdes dalībnieku labklājību, ņemot vērā to, ka lauksaimniecībā vajadzīga paaudžu maiņa. EESK uzskata, ka ir īpaši svarīgi, iesaistot gan lauksaimniecības pārtikas nozari, gan attiecīgās izglītības iestādes, noteikt ar pārtiku saistītā satura prioritātes izglītības sistēmā;

1.6.4.

visbeidzot kalpot kā pārtikas politikas padomju tīklam ES līmenī un platformai, kurā var apmainīties ar paraugpraksi un atziņām, ko var izmantot kā pamatu ES politikas veidošanai un ietekmēšanai.

1.7.

EESK pauž gatavību nodrošināt telpas Eiropas Pārtikas politikas padomes sanāksmēm. Sekmīgs piemērs jau ir Eiropas aprites ekonomikas jautājumos ieinteresēto personu platforma, kas ir EESK un Komisijas kopīga iniciatīva.

2.   Atzinuma konteksts

2.1.

Mūsu pārtikas sistēmas saskaras ar vairākām savstarpēji saistītām problēmām (1): vides problēmām (tostarp siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas saistītas ar to, kā mēs ražojam, apstrādājam un patērējam pārtiku, bioloģiskās daudzveidības zudums, zivju krājumu izsīkšana, augsnes organisko vielu zudums un augsnes erozija), veselības problēmām (ar uzturu saistītu saslimstības gadījumu pieaugums), lauku saimniecību izzušanu, ilgtspējīgas un veselīgas pārtikas nepieejamību un sliktiem darba apstākļiem. Tajā pašā laikā pārtikas sistēmas jau negatīvi ietekmē daudzi klimata satricinājumi, mainīgi laikapstākļi, ekosistēmu sabrukums un zemes, augsnes un ūdensceļu degradācija. Visbeidzot debates par pārtikas sistēmām arvien vairāk ietekmē maldinoša informācija un saziņa.

2.2.

Eiropas Komisija pašlaik izstrādā jaunu ES satvaru ilgtspējīgām pārtikas sistēmām (FSFS), kas bija paredzēts stratēģijā “No lauka līdz galdam” un kas jāpublicē ne vēlāk kā 2023. gada beigās. Satvars veidos pamatus sistēmiskām pārmaiņām, kas jāveic visiem pārtikas sistēmas dalībniekiem, tostarp politikas veidotājiem, uzņēmējiem un patērētājiem, lai paātrinātu pāreju uz ilgtspējīgu ES pārtikas sistēmu. Satvars arī nodrošinās pamatu jaunajam pārtikas sistēmu pārvaldības modelim un veicinās ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanu, kam nepieciešami sadarbīgi, visaptveroši risinājumi, kuros iesaistīti dažādi departamenti, ministrijas, nozares un visa pārtikas piegādes ķēde. EESK aicina steidzami pieņemt satvaru ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, lai varētu savlaicīgi risināt pārtikas sistēmu problēmas; kavēšanās varētu apdraudēt stratēģijas “No lauka līdz galdam” sekmīgu īstenošanu. Satvarā būtu jāiekļauj noteiktā termiņā sasniedzami mērķi, rādītāji, kas dod iespēju izmērīt progresu, un korektīvi mehānismi, kuri jāizmanto, ja mērķi netiek sasniegti.

2.3.

Lai veicinātu pārtikas sistēmas pārkārtošanos uz ilgtspējīgākiem rezultātiem, EESK atzinumos (2), kā arī citu ekspertu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju atzinumos arvien vairāk tiek uzsvērta nepieciešamība stiprināt pārtikas demokrātiju. Ņemot vērā to, ka steidzami ir jārisina jautājums par pārtikas sistēmas krīzi (3), ko neapšaubāmi izraisīja arī karš Ukrainā, un to, ka strauji ir jāmaina rīcība, ir ātri jārīkojas, lai panāktu efektīvāku un likumīgāku pārvaldības kārtību. Tiek uzskatīts, ka, palielinot sabiedrības un pārtikas sistēmā iesaistīto ieinteresēto personu līdzdalību, demokrātiski jauninājumi, piemēram, pārtikas politikas padomes, palīdzēs uzlabot pārtikas politikas veidošanas kvalitāti un leģitimitāti (4).

2.4.

Ar pārtikas politikas padomēm jāsaprot dažādu ieinteresēto personu koalīcijas, kas darbojas kopā, lai konkrētā ģeogrāfiskā reģionā risinātu ar pārtiku saistītus jautājumus (5). Izskanējušas šaubas par apzīmētāja “politikas” precizitāti, jo dažas no šīm padomēm, pārtikas koalīcijām vai komitejām nevēlas, lai tās saistītu ar politiku, savukārt citas koncentrējas uz programmām un politiku. Šīs organizācijas, kuru mērķis ir iekļautība un demokrātijas principi, iesaista visas pārtikas sistēmas ieinteresētās personas, apvienojot privātpersonas, vietējās pašvaldības, bezpeļņas organizācijas un dažādu ekonomikas nozaru – lauksaimniecības, veselības aprūpes un izglītības – pārstāvjus, lai sadarbotos pārtikas politikas iniciatīvās, kas veicina piekļuvi veselīgai, cenas ziņā pieejamai un ilgtspējīgai pārtikai visiem tās kopienas locekļiem, kurā tās izveidotas.

2.5.

Pirmās pārtikas politikas padomes radās 1980. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (6), un kopš tā laika to skaits ir pieaudzis un tās kļuvušas daudzveidīgākas. Eiropa pārtikas politikas padomju kustībā iesaistījās vēlāk, taču pēdējos desmit gados visā Eiropā strauji veidojas pārtikas politikas padomes (7). Akadēmiskā literatūra liecina, ka pārtikas politikas padomju veidošana Eiropā patiešām sākās 2015. gadā, kad tika ratificēts Milānas Pilsētu pārtikas politikas pakts (MUFPP) – starptautisks nolīgums par pilsētu pārtikas politiku, ko parakstīja vairāk nekā 260 pasaules pilsētas, kuras atbalstīja pārtikas politikas padomju izveidi vairākās Eiropas pilsētās/reģionos. Pārtikas politikas padomes ir izveidotas arī lauku vai piepilsētu reģionos un nav tieši saistītas ar pilsētām (8).

2.6.

Pārtikas politikas padomes parasti darbojas reģionālā un/vai vietējā līmenī, taču dažas padomes ir izveidotas federālās zemes/provinces un valsts līmenī. Šādas padomes bieži vien izveido, lai atjaunotu pilsētu saikni ar pārtikas ražošanu apkārtējos reģionos un nodrošinātu vietējās un reģionālās pārtikas politikas efektīvu pārvaldību, taču tās var būt svarīgas arī ārpuspilsētu kopienām. Tās var interpretēt kā tīklus, kas ilgtspējas mērķi savieno ar demokrātijas un labas pārvaldības mērķiem, rosinot lauksaimnieku, pārtikas uzņēmumu, patērētāju un citu dalībnieku līdzdalību, sadarbību un apspriešanos. Spilgti piemēri Eiropas Savienībā ir Katalonijas pārtikas politikas padome (9) (izveidota 2017. gadā), kuras vadības struktūrā ir 33 locekļi, tostarp reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvji, nozīmīgi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki, cilvēki no lauku apvidiem (bet tiek apsvērta iespēja struktūru papildināt ar pieciem jauniem locekļiem, kas pārstāv arī Izglītības ministriju, Kultūras ministriju, Līdztiesības un feminisma ministriju) un kura sadarbojas ar 42 pilsētām, kā arī Pārtikas politikas padomju tīkls (2016. gads), kurā apvienotas 30 vietējās pārtikas politikas padomes, kas darbojas, izmantojot augšupēju pieeju (galvenokārt no Vācijas) un 40 dibināšanas iniciatīvas.

2.7.

Valsts pārtikas politikas padomes Eiropas Savienībā ir retāk sastopas. Francijā Nacionālā pārtikas padome (CNA (10)) ir neatkarīga padomdevēja struktūra, ar ko ministri apspriežas par pārtikas politikas attīstību un kas sniedz atzinumus, lai palīdzētu pieņemt gan valstiskus lēmumus, gan informētu dažādas pārtikas apritē ieinteresētās personas par tādiem jautājumiem kā pārtikas kvalitāte, patērētāju informēšana, uzturs, veselības drošība, pārtikas pieejamība un krīžu novēršana. Francijas pilsētu lauksaimniecības un pārtikas politikas ieinteresēto personu tīklā Terres en ville (11), ko izveidoja 2000. gadā, ir apvienojušās Francijas pilsētas un lauksaimniecības kameras (12), kurām ir kopīgi mērķi, lai kopā ar vietējām vēlētām amatpersonām un speciālistiem veidotu metropoles lauksaimniecības un pārtikas politikas pasākumus. Šos teritoriālos pārtikas projektus finansē un virza publiskās iestādes, un tas dažkārt rada spriedzi ar citiem institucionālajiem līmeņiem. Pieredze liecina, ka iedzīvotāji netiek iesaistīti pārtikas politikas izstrādē (vietējā un valsts līmenī). Portugālē 2018. gadā tika izveidota Nacionālā pārtikas nodrošinājuma un uztura padome (CONSANP) (13). Luksemburgas koalīcijas nolīgumā 2018.–2023. gadam (14), tika plānota daudzpusējas ieinteresēto personu organizācijas – Nacionālās pārtikas politikas padomes – izveide Luksemburgā, bet tā vēl nav oficiāli izveidota. Nīderlandē iecerēts rīkot pilsoņu samitu par lauksaimniecības nākotni, bet pagaidām politisko lēmumu pieņēmēji to nav atbalstījuši (15).

2.8.

Noteikti ir jāmin arī Ziemeļvalstu Ministru padomes izveidotā Ziemeļvalstu pārtikas politikas laboratorija (16), kuras mērķis ir “sekmēt centienus risināt ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam minētās pārtikas problēmas”.

2.9.

Savos atzinumos EESK ir aicinājusi izveidot “Eiropas Pārtikas politikas padomi” (17), kas palīdzētu panākt integrētāku un uz līdzdalību vērstu pieeju pārtikas politikas veidošanā, paātrinātu politikas saskaņošanu ES, valstu un vietējā līmenī, nodrošinātu platformu, kurā ieinteresētās personas varētu mācīties cita no citas, apmainoties ar labu praksi, un nodrošinātu, ka tiek ņemti vērā visi viedokļi no dažādām nozarēm.

2.10.

Šis pašiniciatīvas atzinums sagatavots, lai sniegtu konkrētas ierosmes pārtikas sistēmu pārvaldībai un jēgpilnai un lietišķai pilsoniskās sabiedrības, tostarp jauniešu, iesaistei pārtikas politikas pasākumu izstrādē, uzraudzībā un īstenošanā. Balstoties uz jaunāko darbu jaunatnes izglītības jomā (18) un ES skolu programmu (19), atzinumā arī analizēts, kā iesaistīt par izglītību atbildīgās iestādes un skolas un skolēnu vecākus pārstāvošās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai veicinātu nākamo paaudžu agrīnu izglītošanu par ilgtspējīgu un veselīgu pārtiku.

3.   Vietējā un valsts līmeņa pārtikas politikas padomju pieredze

3.1.

Izveidotās pārtikas politikas padomes ir sadrumstalotas organizācijas, kurām ir dažādas juridiskas un organizatoriskas formas un struktūras, dažādi uzdevumi, mērķi un darbības, kas ir pielāgotas to pilsētu iedzīvotāju vajadzībām un prioritātēm, kurām tās kalpo, un šīs padomes var būt gan bezpeļņas organizācijas un hibrīdformas, gan (vietējās) pārvaldes struktūras. Tās izmanto dažādas līdzdalības pieejas un metodiku pilsētu pārtikas sistēmu izstrādei un pārveidošanai.

3.2.

Šķiet, ka visām šīm organizācijām ir kopīgs mērķis, proti, izveidot ilgtspējīgu, veselīgāku, pārredzamu un taisnīgāku pārtikas sistēmu visiem. Citi reģionālo un vietējo pārtikas politikas padomju mērķi ir panākt uztursuverenitāti, veidot īsākas un vietējas pārtikas piegādes ķēdes, mazināt pārtikas izšķērdēšanu, veidot kopienas dārzus, savienot pilsētas un lauku apvidus, attīstīt vietējos pārtikas tirgus, veicināt pilsētu lauksaimniecību un veicināt dinamisku pārtikas kultūru.

3.3.

Lai sasniegtu šo mērķi, šīs organizācijas iesaistās visdažādākajās darbībās, kas ne vienmēr ietver politikas izstrādi, politikas ieteikumus vai politikas maiņu. Vairums pārtikas politikas padomju izveidotas, izmantojot augšupējas pieejas un atbalsta tīklu veidošanu, aizstāvību, izglītību, izpratnes veicināšanu un projektu izstrādi. Citas padomes, piemēram, Francijā, ir politiski virzītas.

3.4.

Kopienā balstītu pārtikas politikas padomju mērķis ir padarīt “pārtikas demokrātiju” par procesuālu pamatprincipu. Koordinācijai, konsultācijām utt. izveidotās organizatoriskās struktūras dažādām ieinteresētajām personām nodrošina iespēju iesaistīties vadībā, palīdzībā, partnerībās un citos pašpārvaldes uzdevumos. Dalība pārtikas politikas padomēs visbiežāk ir pieejama ikvienam, kas interesējas par ilgtspējīgas pārtikas sistēmas jautājumiem un ievēro demokrātijas principus. Līdztekus parastajai dalībai pārtikas politikas padomes bieži veido institucionālas partnerības ar valdības aģentūrām, uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas aktīvi darbojas, lai pašreizējās pārtikas sistēmas pārveidotu par ilgtspējīgām; šo partnerību pamatā ir arī demokrātiska prakse, tostarp kolektīva kontrole un lēmumu pieņemšana. Visbeidzot, svarīgi ir arī tas, ka pārtikas politikas padomes veido partnerību ar (vietējo) pārvaldi. Tā ir ārkārtīgi svarīga demokrātiskas pārvaldības izpausme.

3.5.

Pārtikas politikas padomes uzskata, ka galvenais mērķis ir pārtikas sistēmas ilgtspēja, un tās cenšas sasniegt stratēģiskus (vispārējus) mērķus, piemēram, atbalstīt noturīgas pārtikas sistēmas, uzlabot veselīgas un ilgtspējīgas pārtikas pieejamību un palielināt informētību par to, atbalstīt ekonomikas attīstību, veicināt vienlīdzību pārtikas sistēmā, veicināt vides ilgtspēju un vairot zināšanas par veselīgu pārtiku un pieprasījumu pēc tās.

3.6.

Eiropas pārtikas politikas padomēm galvenokārt ir divas juridiskas formas, proti, tās ir apvienības vai bezpeļņas organizācijas, augšupējas struktūras, ko izveidojusi pilsoniskā sabiedrība, un lejupējas struktūras, kuras izveidojušas vietējās pašvaldības. Vairumā pārtikas politikas padomju līdztekus iedzīvotājiem apvienojies plašs dalībnieku loks, tostarp privāti uzņēmumi, valsts pārvaldes iestādes un pārtikas, veselības un izglītības nozares ieinteresētās personas. Padomēs plaši pārstāvētas arī vietējo kopienu sociālās grupas.

3.7.

Pārtikas politikas padomju finanšu līdzekļi un finansējums ievērojami atšķiras. Dažām pārtikas politikas padomēm ir apmaksāti darbinieki un/vai (lielas) finansētas programmas un projekti, citas pilnībā paļaujas uz iemaksām un brīvprātīgo darbu. Finansējuma avoti ir dažādi – gan ikgadējais valdības atbalsts, gan dalības maksa, gan pētniecības vai citas dotācijas, privāto fondu atbalsts un ziedojumi. Galvenie finansējuma avoti pārtikas politikas padomēm, kas izveidotas kā bezpeļņas organizācijas vai apvienības, ir līdzekļu piesaistīšanas darbības, biedru iemaksas, ziedojumi un valsts subsīdijas/dotācijas, savukārt pašvaldību iestāžu dibinātās pārtikas politikas padomes lielākoties ir atkarīgas no pilsētas domes piešķirtā gada budžeta.

3.8.

Šādām padomēm var būt arī trūkumi – pētījumi liecina, ka pārtikas politikas padomēm var būt arī negatīvas iezīmes un/vai tās ne vienmēr darbojas optimāli (20), piemēram, ja visneaizsargātākās grupas ir nepietiekami pārstāvētas vai ja liela ietekme ir iegūtajām tiesībām. Vēl viena svarīga problēma – apspriešanās kvalitāte ir atkarīga no vienlīdzīgas līdzdalības, laba procesa veicināšanas un koncentrēšanās uz zināšanām/vērtībām, nevis interesēm. Tāpēc EESK uzsver, ka pārtikas politikas padomēs ir jānodrošina reāla iekļautība un kvalitatīva apspriešanās, un tāpēc ir vajadzīgs daudz vairāk nekā tikai atvērta dalība, proti, jānodrošina reāla gandrīz vienmēr nepietiekami pārstāvēto sabiedrības grupu pārstāvība.

3.9.

EESK arī uzskata, ka pārtikas politikas padomēm būtu jāsadarbojas ar jaunajām paaudzēm, tostarp, izmantojot izglītības iespējas. Nākamajās paaudzēs prioritāte būtu jāpiešķir izglītībai par ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, uzmanību pievēršot zināšanām par ilgtspējīgu un veselīgu uzturu, par ražošanas ķēdi no paša sākuma līdz beigām, lai noteiktu, kas un kā tiek ražots, un izskaidrotu, kā mūsu pārtikas sistēmā notiek sadale no lauksaimniekiem vai lopkopjiem līdz brīdim, kad galaproduktu patērē iedzīvotāji. Tāpēc EESK iesaka pārtikas politikas padomēs iesaistīt kompetentās izglītības iestādes, kas sadarbībā ar lauksaimniecības pārtikas nozari var noteikt ar pārtiku saistītā satura prioritātes izglītības sistēmā. Turklāt bērnu izglītība būtu jāatbalsta ar vecākiem paredzētu mūžizglītību un pilsonisko audzināšanu (21).

4.   Aicinājums izveidot Eiropas Pārtikas politikas padomi

4.1.

Pārtikas politikas padomju izveides augšupējā tradīcija ir bijusi auglīga, taču nav spējusi ietekmēt progresu un noturību Eiropas līmenī. Pārtikas sistēmu pārvaldības reforma ir neizbēgama, un tā jāveic tā, lai pārtikas sistēmās atjaunotu demokrātiju un pārskatatbildību. Jaunajam satvaram ilgtspējīgām pārtikas sistēmām ir vajadzīga rūpīga vadība, lai nodrošinātu saskaņotas pārmaiņas dažādās nozarēs. Palielinot pārskatatbildību un līdzdalību, visefektīvāk var apiet to vēsturisko dalībnieku noliegumu, kuri nevēlas pārmaiņas, un var regulāri novērtēt, pārskatīt un uzlabot patiešām visaptverošas pārtikas politikas ietekmi. Tāpēc EESK uzskata, ka Eiropas Pārtikas politikas padomes izveide būs šāds būtisks solis, kas palīdzēs īstenot visaptverošu pārtikas politikas redzējumu (22).

4.2.

Eiropas Pārtikas politikas padomei vajadzētu:

4.2.1.

balstīties uz zinātnes atziņām un nodrošināt zinātnisko konsultāciju mehānismu; būt uzticamam un ticamam pētniecības un zinātnes izstrādātu ieteikumu avotam.

4.2.2.

darboties šādā sastāvā: — akadēmiski eksperti un zinātnieki (Eiropas Pārtikas politikas padomē vai konsultatīvajā padomē), — pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki (lauksaimnieki, pārtikas uzņēmumi un pārstrādātāji, mazumtirgotāji, arodbiedrības utt.), izglītības sistēmas dalībnieki un pilsoniskās sabiedrības organizācijas (nabadzības mazināšanas tīkli, pārtikas bankas, sociālās platformas, nevalstiskās organizācijas, kas darbojas vides aizsardzības un attīstības jomā); jaunatnes pārstāvji; sociālie partneri, — iestāžu (Parlamenta, Padomes, Komisijas, EESK, RK) pārstāvji.

4.2.3.

Pēc sākotnējā posma Eiropas Pārtikas politikas padomē būtu jāiekļauj arī vietējā, reģionālā un valstu līmeņa un pārtikas politikas padomju pārstāvji, nodrošinot organizētu savienojamību starp attiecīgajiem līmeņiem. Pašlaik valstu pārtikas politikas padomes nav pietiekami plaši izplatītas, lai nodrošinātu visu valstu vienlīdzīgu pārstāvību.

4.2.4.

būt institucionālai struktūrai, attiecībā pret kuru ES iestādēm būtu jāuzņemas saistības un kurai tām jānodrošina politisks atbalsts – neatkarīgai, autoritatīvai struktūrai ilgtermiņa plānošanai, struktūrai, kas nav struktūrvienība un kam var uzticēties (vadošā struktūra), un kas darbojas, lai palīdzētu veidot pārtikas nākotni virzībā uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām un kā līdzeklis mērķa sasniegšanai.

4.2.5.

pastāvīgi sniegt pamatotas konsultācijas un uz pierādījumiem balstītus politikas risinājumus un ieteikumus par ES pārtikas sistēmas virzību (ES iestādēm vajadzētu būt pienākumam sniegt atsauksmes un pamatotas atbildes). Tai būtu jāanalizē esošo ES saistību izpildes un uzraudzības iespējas, arī novērtējot nacionālos pārtikas politikas plānus, un tās jāpārvērš politikas noteikumos, kas ar pārtiku nodrošinātu sociālo attīstību. Visbeidzot, tai būtu jāiesaistās debatēs par globālo pārtikas sistēmu darbību.

4.2.6.

uzlabot saskaņotību starp politikas jomām (piemēram, kopējā lauksaimniecības politika, kopējā zivsaimniecības politika, tiesības uz pārtiku, tiesību akti, kas saistīti ar veselīgu uzturu, publiskais iepirkums, izglītības politiku u. c.) un veicināt sociālo inovāciju, kura vairotu visu pārtikas aprites ķēdes dalībnieku labklājību, ņemot vērā to, ka lauksaimniecībā vajadzīga paaudžu maiņa.

4.2.7.

saistībā ar pārtikas politikas padomēm atbalstīt (finansiāli un strukturāli) un veicināt augšupējas pieejas attiecībā uz ilgtspējīgām vietējām/reģionālajām/valsts pārtikas sistēmām, mazinot lauku/pilsētu atšķirības un ražotāju un patērētāju polarizāciju, atbalstot pilsonisko dialogu (iesaistot jauniešu, neaizsargāto un atstumto sabiedrības grupu, lauku dalībnieku, sociālo partneru pārstāvjus), nodrošinot sistemātisku pārtikas politikas padomju attīstību, veicinot sinerģiju starp vietējām iestādēm un pilsonisko sabiedrību.

4.2.8.

visbeidzot kalpot kā pārtikas politikas padomju tīklam ES līmenī un platformai, kurā var apmainīties ar paraugpraksi un atziņām, kuras var izmantot kā pamatu ES politikas veidošanai un ietekmēšanai.

4.2.9.

nodrošināt sinerģiju ar citām esošajām ES platformām, piemēram, ES Pārtikas politikas koalīciju (23), Pārtikas izšķērdēšanas novēršanas platformu (24), Eiropas aprites ekonomikas jautājumos ieinteresēto personu platformu (ECESP) (25) un ES Lauku paktu (26).

4.3.

EESK pauž gatavību nodrošināt telpas Eiropas Pārtikas politikas padomes sanāksmēm. Sekmīgs piemērs jau ir Eiropas aprites ekonomikas jautājumos ieinteresēto personu platforma, kas ir EESK un Komisijas kopīga iniciatīva (27).

---

(1)   Transforming Europe's food system – Assessing the EU policy mix (Eiropas pārtikas sistēmas pārveide – ES politikas pasākumu kopuma novērtējums) – Eiropas Vides aģentūra (europa.eu) un prof. De Schutter, prezentācija EESK 2023. gada 14. aprīlī.

(2)  Tostarp: Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums visaptverošas pārtikas politikas veidošanā Eiropas Savienībā” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 129, 11.4.2018., 18. lpp.) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā” ” (COM(2020) 381 final) (OV C 429, 11.12.2020., 268. lpp.).

(3)  Sk. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumus: www.ipcc.ch/report/sixth-assessment-report-cycle/.

(4)   Power to the people? Food democracy initiatives’ contributions to democratic goods, Jeroen J. L. Candel, 2022. gada maijs.

(5)  Sk. definīcijas šādos akadēmiskajos rakstos: “Opportunities and challenges of food policy councils in pursuit of food system sustainability and food democracy–a comparative case study from the Upper-Rhine region ” (Mooney, 2022) un “ Food Policy Councils: Lessons learned ” (Harper et al., 2009).

(6)  Pirmā ASV pārtikas politikas padome tika izveidota 1982. gadā Knoksvilā (Tenesī).

(7)  Eiropas pārtikas politikas padomju piemēri vai līdzīgas pilsētu pārtikas iniciatīvas ir redzamas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” un “Apvārsnis Eiropa” projektos, kuros uzmanība pievērsta lauksaimniecības pārtikas politikai un pārtikas sistēmas uzlabošanas instrumentiem, piemēram, Cities2030, FoodSHIFT 2030 FoodCLIC, Feast un FOOD TRAILS.

(8)   Franzen-Castle, L. et al. Engaging Rural Community Members with Food Policy Councils to Improve Food Access: Facilitators and Barriers. Journal of Hunger & Environmental Nutrition 17, 207–223 (2022).

(9)   Consell Català de l'Alimentació.

(10)   Le CNA: www.cna-alimentation.fr/.

(11)   Terres en villes: www.terresenvilles.org/.

(12)   Montpellier, Rouen, Voiron, Le Havre, Artois (Béthune, Bruay-en-Artois), Douai, Angers, Rennes, Saint-Nazaire, Nantes, Lorient, Toulouse, Grenoble, Saint-Étienne, Lyon, Besançon, Dijon, Nancy, Metz, Amiens, Lille, Auxerre, Poitiers (2022. gads).

(13)   Conselho Nacional de Segurança Alimentar e Nutricional entra em funcionamento.

(14)  Pārtikas politikas padome: https://food.uni.lu/projects/research-projects/food-policy-council/.

(15)  https://g1000landbouw.nl/

(16)   Nordic Food Policy Lab: www.norden.org/en/nordic-food-policy-lab.

(17)  Tostarp: OV C 129, 11.4.2018., 18. lpp. un OV C 429, 11.12.2020., 268. lpp.

(18)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Palielināt jauniešu iespējas ar izglītību panākt ilgtspējīgu attīstību” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 100, 16.3.2023., 38. lpp.).

(19)  EESK informatīvais ziņojums “ES skolu apgādes programmas novērtējums”.

(20)   Power to the people? Food democracy initiatives’ contributions to democratic goods.

(21)   OV C 100, 16.3.2023., 38. lpp.

(22)   IPES ziņojums par pārtiku: CFP_FullReport.pdf (ipes-food.org), un De Schutter, O., Jacobs, N. un Clément, C., 2020, “ A 'Common Food Policy' for Europe: How governance reforms can spark a shift to healthy diets and sustainable food system s ”, Food Policy 96.

(23)  ES Pārtikas politikas koalīcija.

(24)  ES Pārtikas zudumu un pārtikas izšķērdēšanas novēršanas platforma.

(25)  Eiropas aprites ekonomikas jautājumos ieinteresēto personu platforma.

(26)  Lauku pakts. https://rural-vision.europa.eu/rural-pact_en

(27)  Eiropas aprites ekonomikas jautājumos ieinteresēto personu platforma.

Ziņotāja:

Alena MASTANTUONO

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	16.5.2023.
Pieņemts plenārsesijā	14.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	194/4/10

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Enerģētiskās krīzes lielākā ietekme izpaužas kā inflācija un spiediens uz publiskajām finansēm. Inflācijas katalizators bija enerģijas cenas, ko noteica gāzes un naftas cenas, un tās smagi skāra mājsaimniecības ar zemiem un vidējiem ienākumiem un energoietilpīgus uzņēmumus. 2022. gada ekonomikas sniegumā augstā inflācija bija visredzamākā parādība, kas domino efekta veidā ietekmēja citus patēriņa groza elementus un lielā mērā arī patēriņu un ieradumus. Par situācijas nopietnību liecina arī ļoti lielais bankrota pieteikumu skaits Eiropas Savienībā.

1.2.

Enerģētiskās krīzes ietekmei pievienojās jau iepriekš Covid-19 pandēmijas izraisītās negatīvās sekas, kas pēc vislielākā IKP izaugsmes krituma kopš daudziem gadu desmitiem ievērojami vājināja ES ekonomikas sniegumu. Dažas nozares no šīs kumulatīvās ietekmes varētu ciest vairāk. Joprojām jūtamo Covid-19 pandēmijas seku dēļ ir arī grūti iegūt vispārēju priekšstatu par enerģētiskās krīzes ietekmi uz ekonomiku. Tas, ka šībrīža statistikas dati dažās jomās, piemēram, nodarbinātībā, ir diezgan pozitīvi, nebūt nenozīmē, ka stāvoklis ir labs. Skaidru analīzi par ekonomisko ietekmi varēs veikt tikai pēc krīzes beigām, kad būs pieejami visi detalizētie dati.

1.3.

Enerģētiskā krīze ekonomikā izpaužas kā augsta inflācija, vāja ekonomikas izaugsme, spēcīgs spiediens uz publiskajām finansēm un mājsaimniecību un uzņēmumu pirktspēju, kā arī ārējās ekonomiskās konkurētspējas zudums. Balstoties uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) ieteikumiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ierosina izveidot “zaļo trīskāršā T” kritēriju (tailored, targeted, transition-proof), proti, lai turpmākie intervences pasākumi būtu pielāgoti, mērķorientēti un pārkārtošanas procesam atbilstoši. Cenu pasākumi, kas nav mērķorientēti, ilgtermiņā tikai paildzinās paaugstinātas inflācijas periodu.

1.4.

EESK uzskata, ka no enerģētiskās krīzes negatīvās ietekmes uz ES ekonomikas sniegumu ir jāizdara secinājumi un tie jāatspoguļo turpmākajos politikas pasākumos. Enerģētiskā krīze, ko galvenokārt izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā, atklāja un izcēla dažus būtiskus trūkumus un traucējumus ES ekonomikas sistēmā, kura ir strukturāli jāuzlabo un jāpielāgo, lai tā varētu efektīvāk pārvarēt līdzīgus ārējos satricinājumus, galvenokārt saistībā ar noturību, efektivitāti un stratēģisko autonomiju.

1.5.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāiet tālāk par ārkārtas fiskālajiem atbildes pasākumiem un jākoncentrējas uz strukturālām pārmaiņām, lai varētu ātrāk pārtraukt atkarību no fosilā kurināmā. Lai nodrošinātu raitu un konkurētspējīgu ekonomikas attīstību, Eiropas Savienībai ir vajadzīgas uzticamas un drošas enerģijas piegādes par pieņemamu cenu, balstoties uz integrētu enerģijas tirgu, kurā būtu liels tīras enerģijas īpatsvars un kas būtu noturīgs un spētu izturēt traucējumus un satricinājumus.

1.6.

EESK stingri atbalsta visus politikas pasākumus ilgtspējīgai inflācijas samazināšanai šajā gadā un iestājas par tādu ekonomikas atveseļošanu, kuras pamatā ir ieguldījumi zaļajos, digitālajos un stratēģiski svarīgajos sektoros un nozarēs, kas balsta ES rūpniecisko bāzi un globālo konkurētspēju, vienlaikus izmantojot visas vienotā tirgus priekšrocības. Ir ļoti svarīgi, lai tīru tehnoloģiju ražošana Eiropā kļūtu uzņēmumiem izdevīga. Sociālie partneri par katru cenu vēlas nodrošināt, ka zināšanas, prasmes un ražošanas bāze nepamet Eiropu. Lai nodrošinātu viedu neatkarību, rūpniecībai – un tās radītajām darbvietām – ir jāpaliek Eiropā. Tāpēc konkurētspējai un kvalitatīvu darbvietu radīšanai jākļūst par dzīvesveidu un par vienu no politikas veidošanas un īstenošanas centrālajiem elementiem.

1.7.

Zaļā kursa īstenošanai, tostarp pārejai uz oglekļneitrālu ekonomiku, un konkurētspējīgas ES rūpniecības saglabāšanai ir vajadzīgi apjomīgi ieguldījumi no publiskiem un privātiem avotiem. Tomēr Eiropas Savienībai trūkst ilgtermiņa satvara stabilai zaļā kursa īstenošanas finansēšanai. Tāpēc EESK aicina izveidot piemērotu satvaru, lai atbalstītu pasākumus, ar kuriem vienkārši un efektīvi finansēt pārkārtošanos uz klimatneitrālu ekonomiku.

1.8.

Krīzes un nenoteiktības laikā izšķiroša nozīme ir objektīvai informācijai un spēcīgai politiskajai vadībai. Tāpēc EESK iesaka arī turpmāk nodrošināt pienācīgu komunikāciju, tostarp visā krīzes seku novēršanas periodā. Enerģijas tirgus un energosistēmas reforma ietekmēs visas nozares un patērētājus; ir ļoti svarīgi, lai likumdošanas procesa laikā ieinteresētajām personām būtu iespēja izteikties un lai tās saņemtu pienācīgu informāciju par šo fundamentālo pārkārtošanos.

2.   Galvenie fakti un konteksts

2.1.

Enerģētiskā krīze un tās ietekme uz cilvēku dzīvi un uzņēmumu labklājību joprojām turpinās. Tāpēc ir grūti izmērīt tās galīgo vispārējo ietekmi uz ekonomiku. Tomēr noteikti varam apgalvot, ka krīzes lielākā ietekme atspoguļojas inflācijā (tā ir augstākā vairāku gadu desmitu laikā) un publiskajās finansēs (kam bija liela nozīme augsto cenu un izmaksu ietekmes mazināšanā un ļoti lielajā atbalstā investīcijām, lai mazinātu to neaizsargātību). Augsto enerģijas cenu iemesls bija strauji augošās gāzes cenas (1).

2.2.

Te ir vietā atgādināt enerģētikas savienības galvenos atskaites punktus, kas ir konkrēti noteikuši energosistēmas turpmākās attīstības kursu. Daži tās pīlāri, it īpaši tie, kas saistīti ar energoapgādes drošību, pēdējos gados netika pietiekami novērtēti, galvenokārt saistībā ar koncentrēšanos uz lētu Krievijas gāzi, kurai tika dota priekšroka un kura savulaik tika uzskatīta par pagaidu avotu pārkārtošanās procesā uz zaļo ekonomiku, un saistībā ar vienīgi politisku motīvu dēļ sasteigtu atteikšanos no stabiliem, tīriem avotiem.

2.3.

Domājot par ES dalībvalstu energoresursu atšķirīgo struktūru, kas citu aspektu starpā atspoguļo valstu ģeomorfoloģiskos nosacījumus, jāatzīmē, ka virzību uz enerģētikas savienības mērķiem spēcīgi ietekmē apstākļi valstīs. Par šo faktoru uzskatāmi liecina ES zaļās pārkārtošanās ātrums. Tomēr viens aspekts joprojām ir skaidrs: krīzes laikā svarīgākā enerģētikas savienības prioritāte bija apgādes drošība, kas dažreiz bija pretrunā zaļās pārkārtošanās mērķiem.

2.4.

Pašreizējā enerģētiskā krīze atklājusi, cik ļoti neaizsargāta ir ES energosistēma un cik svarīgi ir panākt atvērto stratēģisko enerģētisko autonomiju visā enerģētikas nozares ķēdē. Vienlaikus tā parādījusi energosistēmas spēju izturēt un absorbēt spēcīgus ārējos satricinājumus un to sekas. Enerģētisko krīzi izraisīja dažādu ekonomisku, politisku un tehnisku elementu kombinācija. Krīze sākās ar Covid-19 pandēmijas izraisītajiem ekonomikas satricinājumiem, kas pasaulē palielināja enerģijas pieprasījumu, savukārt par situācijas nopietnību liecināja trešo valstu iejaukšanās un zemais gāzes uzglabāšanas līmenis dažās Eiropas valstīs 2021./2022. gada ziemas sezonā apvienojumā ar lielāku pieprasījumu. Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā 2022. gada februārī jau tāpat sarežģītā situācija pasliktinājās vēl vairāk, un to saasināja ES atkarība no fosilās enerģijas avotiem. Tam bija spēcīga tieša ietekme uz enerģijas cenām un apgādes drošību.

2.5.

Enerģētiskās krīzes ietekme uz ES ekonomiku ir bijusi postoša. 2022. gadā tā tieši veicināja nesenajā ES integrācijas vēsturē augstāko jebkad reģistrēto inflācijas rekordu – vidējā ES inflācija bija 9,2 % (2); gaidāms, ka 2023. gadā tā samazināsies līdz 6,7 % (kas vēl joprojām ir ļoti daudz) un pēc gada – līdz 3,1 % (3). Augstā inflācija ir bijusi 2022. gada ekonomikas snieguma visredzamākā parādība, kas domino efekta veidā ietekmēja citus patēriņa groza elementus un lielā mērā arī patēriņu un ieradumus. Tai ir milzīga ietekme uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Cenu paaugstināšanās dēļ ir cietušas ne tikai visneaizsargātākās personas. Smagi skartas mājsaimniecības ar zemiem un vidējiem ienākumiem, un varētu pieaugt enerģētiskās nabadzības rādītāji. Viss minētais būtiski ietekmēja personīgās finanses un patērētāju uzticēšanos Eiropas Savienībai; lielākā daļa patērētāju ir pielāgojuši savus ieradumus, lai pārvarētu enerģētisko krīzi. Patērētāju noskaņojums 2022. gada septembrī sasniedza rekordzemu līmeni un pēc tam nedaudz atguvās.

2.6.

Situācija negatīvi ietekmē arī uzņēmumu stāvokli. Ar ievērojamu pieaugumu jeb par 26,8 % salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni bankrota pasludināšanas gadījumi ES sasniedza 113,1. Šis rādītājs iegūts, piemērojot Eurostat izmantoto indeksu bankrotu līmeņa mērīšanai Eiropas Savienībā, un tas ir augstākais jebkad reģistrētais līmenis salīdzinājumā ar 2015. gada kritēriju 100. Dati liecina, ka indekss sāka palielināties 2020. gada otrajā ceturksnī un ievērojami auga visu 2022. gadu. Šis rādītājs 2022. gada ceturtajā ceturksnī liecināja par situācijas pasliktināšanos, proti, uzņēmumi, it īpaši MVU, saskārās ar pieprasījuma samazināšanos, stingrākiem kreditēšanas standartiem (4) un drūmu un neskaidru nākotni.

2.7.

Enerģētiskā krīze negatīvi ietekmē arī ES ekonomikas rādītājus, galvenokārt privātā patēriņa ziņā (tā samazinājums tiek uzskatīts par galveno IKP stagnācijas iemeslu), ieguldījumu ziņā (neraugoties uz investīciju aktivitātes milzīgo potenciālu, ieguldījumu nepietiekamība kopš 2021. gada faktiski palielinās) un ārējās konkurētspējas ziņā (kas ievērojami pasliktinājās salīdzinājumā ar laiku pirms 2020. gada). Prognozēts, ka pēc stabila 3,5 % pieauguma 2022. gadā kopējais Eiropas Savienības IKP nedaudz pieaugs (par 1,0 %) 2023. gadā, un pieaugums kļūst nedaudz ātrāks (par 1,7 %) 2024. gadā.

2.8.

Vēl viens papildu slogs, kas tieši izriet no enerģētiskās krīzes, ir publisko finanšu veiktspēja. 2022. gadā vidējais budžeta deficīts bija 3,4 % no IKP (5), un tiek lēsts, ka arī nākamajos divos gados skaitļi būs diezgan līdzīgi (kas pārsniedz Stabilitātes un izaugsmes pakta prasības). Enerģētiskā krīze kopā ar zaļo pārkārtošanos rada ievērojamu spiedienu uz publiskajiem izdevumiem, taču, lai saglabātu fiskālo līdzsvaru, būtu jāizmanto piesardzīga pieeja. Privāto ieguldījumu sviras efekta plašākai izmantošanai, balstoties uz garantiju shēmām (ESIF veida), būtu jākļūst par modeli pietiekamu ieguldījumu piešķiršanai fiskāli piesardzīgā veidā.

2.9.

Līdz šim apkopotie statistikas dati par enerģētiskās krīzes ietekmi uz darba tirgu nav bijuši negatīvi. 2022. gada decembrī bezdarba līmenis Eiropas Savienībā bija 6,1 % (kopš aprīļa tas nebija mainījies). Tie bija viszemākie skaitļi kopš 2000. gada. Tomēr paredzams, ka ekonomiskās aktivitātes samazināšanās, kas tika lēsta pagājušā gada beigās un prognozēta 2023. gada sākumā, kavēs nodarbinātības izaugsmi. Krīze smagi skāra energoietilpīgus uzņēmumus, un darba tirgū turpmāk ir gaidāmi būtiski izaicinājumi.

2.10.

2022. gadā enerģētiskā krīze apvienojumā ar siltu ziemu, ietaupījumiem un uzņēmējdarbības pārtraukšanu noveda pie elektroenerģijas patēriņa samazināšanās (-4,6 %). Saskaņā ar Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) sniegto informāciju pieprasījuma kritums paātrinājās visa gada garumā; 2022. gada ceturtajā ceturksnī tas bija piecas reizes lielāks nekā pirmajā ceturksnī. Pieprasījuma kritums palielinājās no -1,8 % pirmajā ceturksnī līdz -9,5 % ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar tiem pašiem periodiem 2021. gadā.

2.11.

Vienlaikus krīzei ir bijuši daži pozitīvi aspekti. Pirmkārt, radīti jauni risinājumi, kas piedāvā revolucionārus sasniegumus paaugstinātai energoefektivitātei un veicina tīras tehnoloģijas (vai dažos gadījumos liek tām “atdzimt”). Daži uzņēmumi laida inovatīvus risinājumus tirgū. Otrkārt, tā ir uzskatāmi parādījusi vajadzību pēc labākiem enerģijas tirgu starpsavienojumiem un dalībvalstu solidaritātes. Gan ES iestādes, gan dalībvalstis spēja veikt pasākumus, diezgan ātri reaģēt un pieņemt jauno situāciju ļoti elastīgi.

2.12.

Krīzes dēļ bija arī jāpielāgo un jāpārdefinē ES enerģētikas politikas galvenie pīlāri: enerģētikas savienība, zaļais kurss un tā konkrētie elementi (sevišķi pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %”) un ES taksonomijas satvars. Reaģējot uz nopietno situāciju 2022. gadā, tika izmantoti arī ilgtermiņa strukturālie instrumenti, piemēram, REPowerEU un zaļā kursa industriālā politika neto nulles emisiju laikmetam, kā arī tūlītēji/īstermiņa pasākumi, ar ko novērst vissmagāko krīzes seku ietekmi uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

EESK uzsver, ka galvenais krīzes cēlonis bija ES lielā atkarība no Krievijas gāzes piegādēm, un ierosina izstrādāt ilgtermiņa redzējumu, kas enerģijas jomā Eiropas Savienību padarītu mazāk atkarīgu no trešām valstīm; tas ietver arī neatkarību tīru tehnoloģiju jomā. EESK uzsver, ka ar visiem ES un valstu pasākumiem ir jāstimulē šī stratēģiskā pārkārtošanās, lai nodrošinātu Eiropas stratēģisko autonomiju.

3.2.

EESK labi apzinās, ka galvenā prioritāte ir pievērsties ne tikai krīzes seku pārvarēšanai, bet galvenokārt krīzes cēloņiem un iemesliem, un ir gatava apspriest un ierosināt risinājumus. Tāpēc ir pakāpeniski jāpāriet no ārkārtas pasākumiem uz tirgus prasībām atbilstošām un pierādījumos balstītām reformām un investīcijām, kuru pamatā ir ilgtspējīgas un īstenojamas stratēģiskas koncepcijas. Šīm stratēģiskajām koncepcijām ir jāpanāk līdzsvars starp to prioritātēm, (publiskiem un privātiem) finanšu avotiem un institucionālo vidi un administratīvajiem nosacījumiem (atļaujas, atbilstība ES un valstu tiesību aktiem) un jāiegūst pienācīgs sabiedrības atbalsts.

3.3.

Mājsaimniecību un uzņēmumu veiktie energotaupības pasākumi palīdzēja novērst nopietnu enerģijas deficīta risku. Tomēr nedrīkst nepamanīt, ka daži ietaupījumi tika panākti tikai uzņēmējdarbības slēgšanas dēļ. Loģiski, ka visneaizsargātākās nozares krīzes laikā ir energoietilpīgākās nozares (ķīmiskā rūpniecība, mēslošanas līdzekļu ražotāji, tērauda rūpniecība un metalurģijas nozare). Minēto sektoru enerģētiskajai pārkārtošanai, kā arī ES deindustrializācijas riskam (oglekļa emisiju pārvirze) būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

3.4.

Zaļās pārkārtošanās pamats ir spēcīga un savstarpēji savienota energoinfrastruktūra, kurā ieguldījumi pēdējos gados ir bijuši ļoti nepietiekami. Turpmākajos gados liela nozīme būs ieguldījumiem infrastruktūrā un tās modernizācijai. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunie noteikumi dotu skaidru un ilgtermiņa signālu ieguldītājiem. Tomēr kopš sākotnējās krīzes (Covid-19) sākuma MVU spējas ieguldīt enerģētikas pārkārtošanā ir ļoti ierobežotas. Reformās ir jāņem vērā ES enerģētikas politikas mērķi zaļās pārkārtošanās, noturības un sociālās labklājības jomā, kā arī milzīgās atšķirības starp konkrētu dalībvalstu energoresursu struktūras uzbūvi. Krīze ir nopietni iespaidojusi ieguldījumu noteiktību.

3.5.

EESK ir pārliecināta, ka viena no svarīgākajām veicamajām reformām ir enerģijas tirgus modeļa atjaunināšana, lai varētu īstenot ilgtspējīgu zaļo pārkārtošanos. EESK aicina abus likumdevējus panākt konsensu par galvenajām tirgus modeļa kategorijām, kas tieši ietekmē turpmāko gatavību ieguldīt šajā nozarē, tostarp par ilgtermiņa līgumiem; atbalstošiem un stimulējošiem instrumentiem atjaunīgajiem energoresursiem; modeli, kas veido enerģijas cenu ģenerēšanas pamatu; un par vispārējas elastības jautājumu.

3.6.

ES zaļajam kursam, ko papildina REPowerEU iniciatīva, piemīt potenciāls līdz desmitgades beigām katru gadu ieguldīt aptuveni 350 miljardus euro (vairāk nekā 2 % no ES gada IKP). Tomēr ES īstermiņa investīciju prognozes ir ievērojami pesimistiskākas. Tādēļ, lai apmierinātu prioritārās investīciju vajadzības, ir jāmobilizē papildu finanšu resursi. Šāda veida investīcijas varētu veicināt stabilāku ES ekonomikas atveseļošanu un piesaistīt papildu investīcijas infrastruktūrā, energotīklu digitalizācijā, starpsavienojumos un uzglabāšanas jaudās.

3.7.

EESK labi apzinās, ka šim procesam ir vajadzīgi milzīgi finanšu resursi. Zaļā pārkārtošanās nebūs iespējama bez ieguldījumiem pētniecībā, inovācijā, infrastruktūrā un cilvēkos, kuriem vajadzēs būt pienācīgi sagatavotiem ar izglītības, prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas palīdzību. Neraugoties uz jaunajās ES finansējuma programmās šajā nolūkā ierosinātajām lielajām summām, noteikti vajadzīgi valstu publiskie un privātie līdzekļi, lai to īstenotu. EESK uzsver, ka vajadzīgs vienkāršs, efektīvs un viegli pieejams finansējums, un aicina izstrādāt novatoriskas metodes privātā kapitāla piesaistīšanai ar finanšu instrumentu palīdzību. EESK ņem vērā arī valsts atbalsta un mērķtiecīgam nolūkam paredzētā finansējuma paplašinātās robežas, taču iesaka Eiropas Savienībā nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

3.8.

ES valstu valdības iezīmēja un piešķīra 758 miljardus EUR mājsaimniecību un uzņēmumu aizsardzībai no 2021. gada septembra līdz 2023. gada janvārim. Tikai viena trešdaļa no dalībvalstu ieviestajām fiskālajām intervencēm bija paredzēta mazaizsargātām grupām. EESK, balstoties uz ECB ieteikumiem, ierosina izveidot “zaļo trīskāršā T” kritēriju, proti, lai turpmākie intervences pasākumi būtu pielāgoti, mērķorientēti un pārkārtošanas procesam atbilstoši (tailored, targeted, transition-proof). SVF uzskata, ka arī nemērķtiecīgi cenu pasākumi garākā laika periodā rada apstākļus augstākai inflācijai ilgākā termiņā. To pakāpeniskas atcelšanas atlikšana varētu apdraudēt ECB spēju sasniegt tās vidēja termiņa mērķus, un tādēļ stingru monetāro prasību spēkā esamība būtu ilgāka, nekā citādi vēlams.

3.9.

EESK ir pārliecināta, ka ekonomikas atveseļošana varētu pavērt jaunas darba iespējas un uzlabot ES ekonomikas ārējo konkurētspēju, radot jaunas nozares un uzņēmējdarbības projektus, kas vajadzīgi, lai pāreja uz klimatneitrālu ekonomiku būtu sekmīga. Lai pārvaldītu pārkārtošanās procesu, izšķiroša nozīme būs kvalitatīvai prasmju pilnveidei un pārkvalifikācijai. Ir ļoti svarīgi, lai tīru tehnoloģiju ražošana Eiropai kļūtu uzņēmumiem izdevīga. Sociālie partneri par katru cenu vēlas nodrošināt, ka zināšanas, prasmes un ražošanas bāze nepamet Eiropu. Lai nodrošinātu viedu neatkarību, rūpniecībai – un tās radītajām darbvietām – ir jāpaliek Eiropā. Ir steidzami jāatgūst zaudētais, un pārkārtošanās uz zaļo ekonomiku, ja tā tiks labi pārvaldīta, paver mums šādu iespēju. Tāpēc konkurētspējai un darbvietu radīšanai jākļūst par dzīvesveidu un par vienu no politikas veidošanas un īstenošanas centrālajiem elementiem.

3.10.

Papildus jaunajiem reformu pasākumiem Eiropas Savienībai vispirms jākoncentrējas uz zaļā kursa ietvaros jau pieņemto tiesību aktu īstenošanu un izpildi. Rodas arī jautājums, kāpēc dalībvalstis šos pasākumus nav īstenojušas. Viens no iemesliem ir tas, ka dalībvalstu spēja absorbēt tiesību aktu vilni ir ļoti zema. Tas pats attiecas uz uzņēmumiem, galvenokārt MVU.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

EESK aicina Eiropas Komisiju un abus likumdevējus darīt visu iespējamo, lai panāktu konsensu par galvenajiem tirgus modeļa parametriem un kategorijām. Piemēram, runājot par elektroenerģijas pirkuma līgumiem, jānorāda, ka būtu lietderīgi noteikt kopējus ES noteikumus par elektroenerģijas publisko iepirkumu, prasības par saistītām valsts garantijām vai stimulu sistēmu uzņēmumiem izmantot elektroenerģijas pirkuma līgumu pilnu potenciālu. EESK vēlas redzēt drīzus rezultātus. Citādi pārredzamības un ilgtermiņa prognozējamības trūkuma dēļ ieguldītāji atliks savu ieguldījumu lēmumu pieņemšanu vai pametīs tirgu un ieguldījumi netiks veikti tikmēr, kamēr regulējums viņiem nebūs pilnīgi skaidrs.

4.2.

EESK pauž bažas par ES makroekonomisko sniegumu, kāds vērojams pirmoreiz kopš vairākiem gadu desmitiem, un labi apzinās situācijas nopietnību. Tomēr tā arī apzinās, ka spēle nav beigusies un ir jārīkojas, lai stāvokli uzlabotu. EESK cer, ka lielākais apdraudējums, proti, inflācija, tiek kontrolēts, un, ja nebūs citu ārēju satricinājumu, drīz varētu sākties jaunas tīras, taisnīgas un noturīgas energosistēmas periods.

4.3.

EESK visnotaļ iesaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz ieņēmumiem noteikt tikai uz ierobežotu laiku. To izmantošana ilgāk, nekā nepieciešams, var izraisīt ieradumu izmaiņas, sociālās sekas un nevajadzīgus tirgus kropļojumus, kā arī atturēt investorus no ieguldījumu veikšanas attiecīgajās nozarēs. Pagaidu laikposmā maksimuma noteikšanas politikai būtu elastīgi jāatspoguļo ekonomiskā realitāte un jātiek pielāgotai tirgus norisēm; pretējā gadījumā elektroenerģijas cenu krituma gadījumā tā varētu kaitēt patērētājiem.

4.4.

EESK visnotaļ atbalsta patērētāju aizsardzības sistēmas pastiprināšanu; tā ir atziņa, kas izriet no pašreizējās enerģētiskās krīzes ietekmes uz patērētājiem. Tas nozīmē visaptverošus pakalpojumus, tostarp tiesisko aizsardzību, informācijas un konsultāciju pakalpojumus, sīki izstrādātus norādījumus, paraugprakses kopīgošanu utt. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš enerģētiskās nabadzības riskam pakļautajām personām.

---

(1)  Elektroenerģijas cenas krasi pieauga, atstājot dažādu ietekmi atkarībā no gāzes īpatsvara vietējā ražošanas portfelī un 2022. gadā sasniedzot 150–300 EUR/MWh.

(2)  Eiropas Komisijas 2023. gadā publicētais saskaņotais patēriņa (enerģijas) cenu indekss liecina, ka gada likme 2022. gadā sasniedza vidēji 20 %. Tomēr situācija dalībvalstīs bija atšķirīga, un maksimālais līmenis, kas tika reģistrēts Itālijā, bija 65 %.

(3)  2023. gada pavasara ekonomikas prognoze – Eurostat.

(4)  Saskaņā ar ECB 2023. gada janvāra banku aizdevumu apsekojumu gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību kreditēšanas standarti 2022. gada ceturtajā ceturksnī turpināja kļūt arvien stingrāki. Uzņēmumi piedzīvoja kreditēšanas standartu lielāko neto stingrību kopš eurozonas valsts parāda krīzes 2011. gadā.

(5)  2023. gada pavasara ekonomikas prognoze – Eurostat.

Ziņotājs:

Philip VON BROCKDORFF

Atzinuma pieprasījums	20.1.2023., Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieka jautājumos par iestāžu attiecībām un nākotnes plānošanu Maroš Šefčovič vēstule
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	30.5.2023.
Pieņemts plenārsesijā	14.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	140/67/12

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Iepriekšējā atzinumā (1) par izskatāmo tematu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) norādīja, ka vajadzīga dalībvalstu vienošanās, lai pievienotu jaunus pašu resursus, kas segtu no atjaunošanas plāna NextGenerationEU izrietošo aizņēmumu atmaksu, neapdraudot citu ES programmu budžetu vai būtiski nepalielinot uz nacionālo kopienākumu (NKI) balstītās iemaksas pašu resursos.

1.2.

EESK uzsver, ka priekšlikumi par jauniem pašu ieņēmumu avotiem būtu jāizstrādā, ņemot vērā pēc pandēmijas vērojamo spiedienu uz dalībvalstu budžetiem un pašreizējo starptautisko spriedzi. Tas ir vēl jo svarīgāk pašlaik, kad tiek paaugstinātas procentu likmes un kad iespējams, ka Komisijas 2021. gada pasākumu kopumā ierosinātie jaunie pašu resursi nenodrošinās ar NextGenerationEU saistīto aizdevumu atmaksu.

1.3.

EESK norāda, ka ir ieviests pašu resurss, ko aprēķina, balstoties uz nereciklētu plastmasas iepakojuma atkritumu apjomu. Tā uzsver, ka ir svarīgi pieņemt un saskaņoti transponēt jauno priekšlikumu tiesību aktam par iepakojumu un nereciklētiem plastmasas iepakojuma atkritumiem. EESK arī uzskata, ka pašu resurss, ko aprēķina atkarībā no sadzīves atkritumu apjoma, (ja tehniski un ekoloģiski iespējams) ir vēl viens īstenojams risinājums, kurš atbalstītu arī aprites ekonomiku.

1.4.

EESK mudina Komisiju iespējami drīz izstrādāt priekšlikumus, kas saistīti ar paziņojumu “Uzņēmējdarbība Eiropā: ienākumu nodokļu sistēma” (BEFIT). Tāpēc EESK aicina Komisiju izvirzīt skaidrus mērķus attiecībā uz nodokļu jomas vienkāršošanu un spēkā esošo un jauno nodokļu direktīvu konkurētspējas nodrošināšanu. EESK īpaši uzsver, ka BEFIT noteikumi ir jābalsta uz saskaņotām definīcijām un standartiem, kā arī precīzākām aplēsēm par iespējamiem papildu ieņēmumiem, kas saistīti ar paziņojuma īstenošanu.

1.5.

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi izskatīt iespēju BEFIT attiecināt uz finanšu pakalpojumiem vai izstrādāt globālu finanšu darījumu nodokli, kā to ierosinājis Eiropas Parlaments, bet vienlaikus ir jāizvērtē šā priekšlikuma iespējamā ietekme.

1.6.

EESK atzinīgi vērtē Padomes un Eiropas Parlamenta vienošanos par oglekļa ievedkorekcijas mehānismu (OIM). Turklāt, lai varētu panākt vienlīdzīgākus konkurences apstākļus darba apstākļu jomā, Komisija varētu apsvērt iespēju ieviest papildu nodevu ES uzņēmumiem, kas importē produktus no trešo valstu ražotājiem, kuri nenodrošina pienācīgu darba ņēmēju aizsardzību, ja vien šāda iespēja atbilst Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem un ja tiek noteikti skaidri kritēriji šādas nodevas piemērošanai. Vienlaikus EESK vēlreiz uzsver, ka vajadzīgi eksporta atvieglojumi ES uzņēmumiem, lai tie varētu konkurēt trešo valstu tirgos.

1.7.

EESK norāda, ka saskaņā ar ESAO/G20 izveidoto Iekļaujošo satvaru tika panākta vienošanās par nogaidīšanas un atteikuma termiņu attiecībā uz digitālajiem nodokļiem. Taču, lai palielinātu pašu resursus, varētu apsvērt iespēju ieviest ES mēroga nodokli digitāliem darījumiem, ja citi lielākie tirdzniecības partneri neievēro saskaņotos ESAO/G20 izveidotā Iekļaujošā satvara noteikumus.

1.8.

EESK arī uzsver, ka otrajam pašu resursu pasākumu kopumam būtu jāatbilst proporcionalitātes un sociālā taisnīguma principam. EESK arī vēlreiz uzsver, ka visi priekšlikumi par pašu resursiem būtu jāpamato ar to efektivitātes novērtējumu.

2.   Ievads

2.1.

LESD 311. pantā noteikts, ka ES budžets, neskarot citus ieņēmumus, pilnībā jāfinansē no ES pašu resursiem. Šos resursus var definēt kā ieņēmumu plūsmas, kas tieši nonāk Eiropas Savienības rīcībā bez dalībvalstu papildu lēmumiem. Tomēr praksē lielāko daļu ES ieņēmumu veido dalībvalstu iemaksas (2).

2.2.

Informējot par savu darba programmu 2023. gadam, Eiropas Komisija paziņoja par priekšlikumu par otro jaunu pašu resursu grozu. Šo priekšlikumu pašlaik plānots iesniegt 2023. gada trešajā ceturksnī, un tas cita starpā balstīsies uz izziņoto tiesību akta priekšlikumu par vienotu nodokļu noteikumu kopumu uzņēmējdarbībai Eiropā (BEFIT). Tas liecina, ka 2020. gada decembrī iesniegtais iestāžu nolīguma grafiks tiek apsteigts par vienu gadu (3).

2.3.

Otrais pašu resursu grozs seko pirmajam, kas tika ierosināts 2021. gada decembrī (4) un ko pamatā veidoja trīs jauni ieņēmumu avoti. Pirmais avots ir no emisijas kvotu tirdzniecības (ETS) gūtie ieņēmumi, otrais avots ir resursi, ko nodrošina ES oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (OIM), un trešais ir daudznacionālo uzņēmumu atlikušās peļņas daļa, kura tiks pārdalīta ES dalībvalstīm saskaņā ar ESAO/G20 nolīgumu par nodokļu uzlikšanas tiesību pārdali (“pirmais pīlārs”).

2.4.

Jaunā priekšlikuma par pašu resursiem mērķis ir nodrošināt noturīgu un diversificētu ES ieņēmumu plūsmu, nepieļaujot nedz ES programmu samazinājumus, nedz, balstoties uz dalībvalstu nacionālo kopienākumu (NKI) ES budžetā veicamo iemaksu pārmērīgu pieaugumu.

2.5.

Atveseļošanas plāna NextGenerationEU, ko īsteno, lai pārvarētu pandēmijas izraisītos ekonomiskos un sociālos satricinājumus, ilgtermiņa ietekme uz ES budžetu tiks ņemta vērā jaunajā satvarā, kurš tiek veidots tā, lai varētu pienācīgi izmantot jauno pašu resursu kopumu un ne vēlāk kā līdz 2058. gadam pakāpeniski atmaksāt līdzekļus, ko Komisija aizņēmusies kapitāla tirgos un kas bija vajadzīgi NextGenerationEU dotāciju komponentam. Jānorāda, ka pamatsummas un procentu atmaksa ir jāfinansē no ES budžeta saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu (DFS).

2.6.

Pirms priekšlikuma par otro jaunu pašu resursu kopumu Komisija lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai paust savu viedokli un ieteikumus, lai savu priekšlikumu papildinātu ar EESK skatījumu.

2.7.

Šis EESK atzinums papildina Komitejas iepriekšējo atzinumu par to pašu tematu (5), taču tajā veikti daži pielāgojumi, lai ņemtu vērā pašreizējās iestāžu debates un jaunākās norises.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

EESK atzinīgi vērtē iespēju atkārtoti paust savu nostāju tādā būtiskā un stratēģiskā jautājumā kā ES integrācijas procesa nākotne.

3.2.

Šajā saistībā EESK vēlas uzsvērt, ka debatēs par pašu resursu izcelsmi un izlietošanu ES budžetam saskaņā ar universāluma principu būtu jāpiedalās ne tikai Eiropas iestādēm, bet tajās kopumā jāiesaista uzņēmēju aprindas, citi sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība, tostarp iespējami daudzu ES iedzīvotāju kategoriju pārstāvji, tostarp arī vecāka gadagājuma grupas un neaizsargātas grupas.

3.3.

Kā norādīts atzinumā par priekšlikumu lēmumam par pašu resursiem, EESK piekrīt viedoklim, ka ir jāparedz jauni pašu resursi, lai varētu pienācīgi atbalstīt ES darba kārtību un mērķus, neapdraudot daudzgadu finanšu shēmā (DFS) 2021.–2027. gadam paredzēto ES programmu budžetu un būtiski nepalielinot uz NKI balstītās dalībvalstu iemaksas.

3.4.

Vienlaikus EESK norāda, ka, ieviešot pašu resursus, ko aprēķina, balstoties uz nereciklētu plastmasas iepakojuma atkritumu apjomu, tiek samazināta lielā dalībvalstu iemaksu daļa, kuras pamatā ir NKI. Šajā saistībā EESK uzsver, ka ir svarīgi šo jauno tiesību akta priekšlikumu par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem pieņemt un saskaņoti transponēt, lai samazinātu regulatīvo slogu.

3.5.

EESK pauž cerību, ka paziņotais otrais pašu resursu pasākumu kopums atbildīs proporcionalitātes un sociālā taisnīguma principam, nodrošinot pienācīgu līdzsvaru starp nepieciešamību pēc spēcīga finanšu budžeta, kas spēj atbalstīt ES mērķus, no vienas puses, un sociālo kohēziju un uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, no otras puses.

3.6.

EESK norāda, ka ir svarīgi nošķirt ES pašu resursus un ES nodokļu politikas pasākumus: pašu resursu jomā nodokļu instrumenti tiek izmantoti, lai nodrošinātu atbilstošas ieņēmumu plūsmas, kas dod iespēju finansēt ES budžetu, savukārt ES nodokļu politikas pasākumiem vajadzētu būt vērstiem uz ekonomiskās integrācijas veicināšanu, kā arī uz vienotā tirgus pilnveidi un turpmāku attīstību, nevis uz nodokļu sloga palielināšanu un sociālās un ekonomiskās integrācijas apdraudēšanu.

3.7.

EESK vēlas uzsvērt, ka Komisijas priekšlikumā būs rūpīgi jāapsver negatīvā ietekme, ko rada Krievijas uzbrukums Ukrainai, un tas, ka karš turpinās un ka tam ir sekas, proti, karš izraisījis globālu ekonomisko lejupslīdi, ietekmē piegādes ķēdes un vairo starptautisku spriedzi, tādējādi radot sarežģītu situāciju. Šādai situācijai cita starpā raksturīga augsta, pastāvīga inflācija un procentu likmju paaugstināšana ar mērķi iegrožot pašu inflāciju. Visu minēto iemeslu dēļ Komisijas priekšlikumu nāksies īstenot ļoti sarežģītos ekonomiskos apstākļos.

3.8.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, EESK norāda, ka, izstrādājot priekšlikumus par jauniem ES budžetam vajadzīgiem ieņēmumu avotiem, būtu pienācīgi jāņem vērā spiediens uz dalībvalstu budžetiem pēc pandēmijas un pašreizējās starptautiskās spriedzes apstākļos. EESK atzīmē, ka ieņēmumu iekasēšana ES līmenī rada papildu slogu valstu budžetiem. Turklāt NextGenerationEU aizņēmumu atmaksa no ES budžeta ir konkrēta apņemšanās, kuras dēļ, iespējams, būs jāpalielina dalībvalstu iemaksas, ja nebūs jaunu pašu resursu.

3.9.

Vienlaikus EESK norāda, ka Komisijas pirmajā tiesību aktu kopumā 2021. gada 14. decembrī ierosinātie jaunie pašu resursi, iespējams, nebūs pietiekami, lai segtu visas ES pašreizējās saistības, arī tādēļ, ka pieaug procentu likmes.

3.10.

EESK uzskata, ka ir svarīgi veidot stabilu un spēcīgu ES budžetu, kas spēj ne tikai nodrošināt Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju, bet arī pienācīgi atbalstīt zaļo un digitālo pārkārtošanos ar visiem izaicinājumiem un pielāgojumiem, ar kuriem tās dēļ būs jātiek galā gan dalībvalstīm, reģioniem un vietējām kopienām, gan arī Eiropas uzņēmumiem.

3.11.

EESK secina: cenšoties efektīvi stiprināt ES budžetu un daudzgadu finanšu shēmu, NextGenerationEU dotācijas būs jāatmaksā noteiktajā laikposmā bez turpmākas pagarināšanas, lai novērstu pārmērīgu aizņemšanās izmaksu risku, ko rada pārmērīgi garš atmaksas periods un kas negatīvi ietekmētu ekonomikas izaugsmi un nākamo paaudžu sociālo labklājību. Tas it īpaši attiecas uz pašreizējo periodu, kad pieaug procentu likmes, un šī likmju paaugstināšana apgrūtina iespējas saglabāt parādsaistības ilgākā termiņā un vairo finansējuma izmaksu neprognozējamību.

3.12.

Lai varētu ierosināt pašu resursu, kas balstās uz uzņēmumu ienākumu nodokli, EESK aicina Komisiju nekavējoties pilnveidot priekšlikumu par vienotu noteikumu kopumu attiecībā uz to, kā aplēst uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi Eiropas Savienībā bāzētām struktūrām, kas ir daļa no grupas, kuras kopējie konsolidētie ieņēmumi pārsniedz noteiktu robežvērtību. BEFIT ietvers arī noteikumus par peļņas sadali dalībvalstīm, balstoties uz sadalījuma formulu. Pēc sadalījuma peļņai tiks piemērota attiecīgās dalībvalsts uzņēmumu ienākuma nodokļa likme.

3.13.

EESK pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par vēlmi balstīties uz BEFIT priekšlikumu, lai nodrošinātu papildu ES pašu resursu plūsmu. Tomēr panākt politisku vienošanos par šādu priekšlikumu varētu būt diezgan sarežģīti, kā to jau liecina 2011. un 2016. gada priekšlikumi par KKUINB (6).

3.14.

EESK aicina rīkot debates, iesaistot visas ar BEFIT saistītās ieinteresētās personas, jo tas palīdzēs nodrošināt pārredzamību tādā jomā kā BEFIT ietekme. Turklāt EESK uzsver, ka BEFIT ir vajadzīgi skaidri mērķi un pamatprincipi, lai vienkāršotu nodokļu vidi un nodrošinātu spēkā esošo un jauno nodokļu direktīvu konkurētspēju.

3.15.

EESK uzsver, ka iespējamie noteikumi par BEFIT būtu jābalsta uz saskaņotām definīcijām un standartiem, lai nodrošinātu priekšlikuma pienācīgu darbību visā iekšējā tirgū, kā arī uz precīzākām aplēsēm par iespējamiem papildu un ar BEFIT īstenošanu saistītiem ieņēmumiem, ja šādi ieņēmumi faktiski tiks gūti (7).

3.16.

EESK norāda, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumiem jebkurā gadījumā raksturīga nestabilitāte un tāpēc ir sarežģīti precīzi aplēst turpmākos fiskālos ieņēmumus, kas tiks izmantoti pašu resursiem. Tas īpaši attiecas uz pašreizējo ekonomikas stāvokli, kam raksturīga augsta inflācija un procentu likmju paaugstināšana. Runājot par šo jautājumu, EESK mudina Komisiju veikt īpašus pētījumus un ietekmes novērtējuma simulācijas, lai apzinātu stabilu pašu resursu klāstu, ko varētu iekasēt ar BEFIT. EESK tomēr brīdina, ka nedrīkst uzņēmumiem radīt papildu izmaksas, kas saistītas ar atbilstības nodrošināšanu.

3.17.

Tā kā Komisijas priekšlikums par BEFIT balstīsies uz ESAO un G20 atbalstītajā iekļaujošajā satvarā minēto divu pīlāru pieeju attiecībā uz peļņas sadali (1. pīlārs) un papildu noteikumiem (2. pīlārs), EESK mudina Komisiju turpināt pūliņus ciešā sadarbībā ar starptautiskajām iniciatīvām, lai izstrādātu BEFIT priekšlikumu.

3.18.

Kā ierosinājis arī Eiropas Parlaments, varētu apsvērt iespēju BEFIT iekļaut finanšu pakalpojumus vai izstrādāt globālu finanšu darījumu nodokli, bet vienlaikus ir jāizvērtē iespējamā ietekme. Pēc tam jaunie nodokļu noteikumi būtu jāapvieno ar mērķorientētiem noteikumiem, kuru mērķis ir daļu no prognozētajiem papildu nodokļu ieņēmumiem atvēlēt ES pašu resursiem.

3.19.

EESK vēlreiz norāda, ka oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (OIM), par ko vienojās Padome un Eiropas Parlaments, tika izveidots ar vienu mērķi, proti, motivēt ES tirdzniecības partnerus dekarbonizēt savu ražošanu, kā to dara ES. Tas tika ierosināts kā pašu resurss pirmajā tiesību aktu kopumā. Turklāt Komisija varētu apsvērt iespēju piemērot papildu nodevu tiem ES uzņēmumiem, kas importē produktus no trešo valstu ražotājiem, kuri nenodrošina pienācīgu darba ņēmēju aizsardzību. Šāds risinājums būtu jāapsver tikai tad, ja tas būtu saderīgs ar PTO noteikumiem un paredzētu skaidrus kritērijus attiecībā uz tā piemērošanu. Šī nodeva varētu nodrošināt zināmu aizsardzību darba ņēmējiem trešās valstīs un pakāpeniski veicināt centienus radīt vienlīdzīgus ES un citu tirdzniecības bloku konkurences apstākļus darba apstākļu jomā. Vienlaikus EESK vēlreiz aicina noteikt eksporta atvieglojumus ES uzņēmumiem, lai tie varētu konkurēt trešo valstu tirgos. Tas tika uzsvērts iepriekšējā EESK atzinumā par oglekļa ievedkorekcijas mehānismu.

3.20.

EESK uzskata, ka saskaņā ar ESAO/G20 izveidoto Iekļaujošo satvaru, ar ko tika panākta vienošanās par nogaidīšanas un atteikuma termiņu attiecībā uz digitālajiem nodokļiem, varētu apsvērt iespēju ieviest ES mēroga nodokli digitāliem darījumiem, lai palielinātu pašu resursus. Tomēr to varētu piemērot tikai gadījumos, kad citi lielākie tirdzniecības partneri neievēro saskaņotos ESAO/G20 izveidotā Iekļaujošā satvara noteikumus.

3.21.

Gadījumos, kad tehniski un ekoloģiski iespējams reciklēt sadzīves atkritumus, uz statistikas datiem balstīts pašu resurss, kura pamatā ir sadzīves atkritumu apjoms, ir vēl viens īstenojams risinājums, lai atkritumu apglabāšana poligonos un sadedzināšana kļūtu dārgāka nekā reciklēšana un tādā veidā tiktu atbalstīta aprites ekonomika visā iekšējā tirgū.

3.22.

Kā norādīts iepriekšējā atzinumā par priekšlikumu lēmumam par pašu resursiem, EESK uzskata, ka pašu resursu iekasēšanas, administrēšanas un izlietošanas efektivitātei un lietderībai ir būtiska nozīme visos posmos un tā ir stratēģiski svarīga, lai nodrošinātu pašu resursu pienācīgu un produktīvu izlietošanu nolūkā sasniegt Komisijas darba kārtībā izvirzītos vērienīgos mērķus.

3.23.

Visbeidzot un arī saskaņā ar iepriekšējo atzinumu par priekšlikumu lēmumam par pašu resursiem EESK vēlreiz norāda, ka ir svarīgi, lai visi priekšlikumi par pašu resursiem tiktu atbalstīti ar ietekmes novērtējumu par ierosināto pasākumu efektivitāti un it īpaši par ieņēmumiem, ko šādi pasākumi varētu radīt.

---

(1)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jaunās paaudzes pašu resursi ES budžetam” ” (COM(2021) 566 final), “Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) 2020/2093, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam” (COM(2021) 569 final – 2021/0429 (APP)) un “Priekšlikums Padomes lēmumam, ar ko groza Lēmumu (ES, Euratom) 2020/2053 par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu” (COM(2021) 570 final – 2021/0430 (CNS)) (OV C 323, 26.8.2022., 48. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta Izpētes dienests.

(3)  Iestāžu Nolīgums (2020. gada 16. decembris) starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, kā arī par jauniem pašu resursiem, tostarp par ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai (L433I/28).

(4)  COM(2021) 566 final.

(5)  EESK atzinums “Priekšlikums lēmumam par pašu resursiem” (OV C 323, 26.8.2022., 48. lpp.).

(6)  Kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze

(7)   BEFIT mērķis ir vienkāršot un dot iespēju efektīvi konsolidēt peļņu un zaudējumus, nevis vienmēr gūt vairāk ieņēmumu.

Ziņotājs:	Anastasis YIAPANIS
Līdzziņotājs:	Alberto MAZZOLA

Pilnsapulces lēmums	20.9.2022.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializēta nodaļa	Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI)
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	27.3.2023.
Pieņemts plenārsesijā	14.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	208/1/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta ierosināto ES kiberaizsardzības politiku, taču bija cerējusi, ka organizētai pilsoniskajai sabiedrībai tiks piešķirta nozīmīgāka loma šo priekšlikumu izstrādē. Komiteja uzskata, ka šobrīd ir grūti novērtēt, vai kopīgajā paziņojumā izklāstītās turpmākās iniciatīvas tiks īstenotas un vai tajās paredzētie rezultāti tiks sasniegti. Tā mudina ES iestādes un dalībvalstis prioritāru nozīmi piešķirt paziņotajām iniciatīvām un tās ātri virzīt.

1.2.

EESK uzsver, ka ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai uzlabotu ES spēju atklāt kiberdraudus, un aicina pētniecības un izstrādes finansējumu novirzīt progresīvu ES spēju attīstīšanai. Privātā un publiskā sektora sadarbība ir būtiska, un tā nedrīkst būt vienvirziena. EESK uzskata, ka ES koordinācija ir nepieciešama, lai novērstu sadrumstalotību un nodrošinātu sadarbību un kopīgas investīcijas dalībvalstu vidū.

1.3.

EESK atbalsta ES Kiberaizsardzības koordinācijas centra izveidi un iesaka dalībvalstīm apņemties nodrošināt spējas ātri reaģēt 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā, izvērtēt ES kiberkrīžu reaģēšanas mehānismu kibergatavību un veiktspēju, īpašu uzmanību pievēršot gan militārajām spējām, gan kritiskajām nozarēm, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2022/2555 (1) (TID 2 direktīva). Komiteja atbalsta Eiropas Kiberdrošības kompetences centra (European Cybersecurity Competence Centre jeb ECCC) pilnvaru paplašināšanu, lai palīdzētu ES Kiberaizsardzības koordinācijas centra darbā.

1.4.

EESK uzskata, ka Savienības kiberdrošības stratēģiskās autonomijas un suverenitātes stiprināšanas nolūkā būtu jāizstrādā vai no privātā sektora jāpārņem reāllaika testēšanas un informācijas apmaiņas dinamiska platforma, lai apzinātu pašreizējo spēju nepilnības. To var izmantot arī paraugprakses apmaiņai, ziņošanai par kiberincidentiem un tam, lai Eiropas Savienībā izveidotu visu kibernoziedznieku sarakstu.

1.5.

EESK uzsver nepieciešamību labāk sagatavoties kiberuzbrukumiem (piemēram, tādiem kā Krievijas uzbrukumi Ukrainā), kas vērsti it īpaši pret kritisko infrastruktūru. Sadarbība starp civilajām un militārajām ekosistēmām ir būtiska, lai efektīvi pārvarētu krīzes, nodrošinātu sadarbspēju un novērstu centienu un investīciju dublēšanos, citstarp izmantojot simulētus testa kiberuzbrukumus.

1.6.

EESK uzskata, ka investīcijas kiberaizsardzības jomā prioritāri būtu jānovirza ES iedzīvotāju un kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, piemēram, jāizmanto uzticami aparatūras un programmatūras piegādātāji. Komiteja uzstāj, ka ir savlaicīgi jāatjaunina prioritātes un investīcijas, par kurām jāvienojas ES un dalībvalstīm, piedaloties attiecīgajām privātajām ieinteresētajām personām.

1.7.

Eiropas Savienībai ir jāsaglabā un jāattīsta nepieciešamās spējas, lai sargātu savu digitālo ekonomiku, sabiedrību, demokrātiju un kritiskās tehnoloģijas un sniegtu svarīgus kiberdrošības pakalpojumus. Lai rūpētos par ES stratēģisko autonomiju, ir būtiski samazināt atkarību no trešām valstīm. EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai ES pieņemtu vidēja termiņa koncepciju attiecībā uz autonomiju svarīgu tehnoloģiju ziņā, un stingri atbalsta to, ka pētniecības un ražošanas iekārtas būtu jāizgatavo ES reģistrētiem uzņēmumiem un jāparedz atbilstoša Eiropas rūpniecības politika, kas vērsta uz autonomu kiberekosistēmu.

1.8.

Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) būtu jāsaņem mērķēts atbalsts un piekļuve finansēšanas programmām, kas palielina to noturību pret kiberuzbrukumiem, kā arī jāsaņem palīdzība, apmācības un izglītības iespējas par kiberriskiem un par aizsardzību pret tiem. Eiropas Savienībai būtu jānodrošina stimulējošs mehānisms, kas dod iespēju MVU pakāpeniski iepazīties ar šo tematu un radīt novatoriskus MVU.

1.9.

EESK atbalsta ieceri izveidot Kiberprasmju akadēmiju un aicina Eiropas Komisiju koordinēt un finansēt plaša mēroga apmācības un profesionālās izglītības mācību programmas, kurās tiktu iesaistītas visas dalībvalstis un kuru mērķis būtu nodrošināt kvalificētu darbaspēku visām kiberaizsardzības aģentūrām un organizācijām, kā arī privātiem civilajiem tīkliem.

1.10.

Komiteja uzskata, ka ir būtiski palielināt iedzīvotāju informētību par kiberdrošību, lai samazinātu kiberuzbrukumu ietekmi, un aicina izstrādāt kiberdrošības izglītības programmas un mūžizglītības programmas, kas vērstas uz kiberprasmju un kiberzināšanu uzlabošanu. EESK atbalsta kiberdrošības integrēšanu visās turpmākajās ES publiskās politikas jomās un plašas sabiedrības informēšanu par kiberdraudiem.

1.11.

EESK uzskata, ka cieša sadarbība ar NATO sabiedrotajiem militārajās jomās jākoncentrē uz pilnīgu koordināciju un savstarpīgumu, kopīgiem pētniecības, izstrādes un inovācijas projektiem, paraugprakses apmaiņu, plašām apmācības programmām un kiberuzbrukumu simulācijām ar galveno mērķi paplašināt kopīgās reaģēšanas spējas.

1.12.

Komiteja aicina Augsto pārstāvi izanalizēt pašreizējos divpusējos dialogus par kiberjautājumiem un iesaistīties papildu diskusijās ar citām valstīm un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, lai, īpašu uzsvaru liekot uz savstarpīgumu, izveidotu pasaules mēroga sistēmu starptautisko tiesību ievērošanai kibertelpā. Komiteja uzskata, ka, pateicoties spēcīgam pamatam demokrātisko pamatbrīvību jomā, ES ir piemērota, lai uzņemtos vadību starptautiskajās diskusijās par kiberdrošības nākotni – it īpaši tajās, kas notiek Apvienoto Nāciju Organizācijā.

1.13.

Eiropas Savienībai būtu jāieņem stingra nostāja pret jebkāda veida iedzīvotāju sociālās vērtēšanas sistēmu. EESK skaidri norāda, ka patiesa demokrātija nevar pastāvēt bez iedarbīgas persondatu aizsardzības, un uzskata, ka atbildīga un efektīva datu pārvaldība ir būtiska, lai hipersavienojamība kļūtu par konkurences priekšrocību.

2.   Ievads un vispārīgas piezīmes

2.1.

Sabiedrības digitālā izvēršanās ir saistīta ar daudziem kiberdrošības apdraudējumiem, ko rada tehnoloģiska modernizācija. Dažos pēdējos gados kiberuzbrukumu skaits un sarežģītība ir ievērojami pieauguši, radot draudus gan publisko, gan privāto struktūru drošībai. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par izspiedējprogrammatūru, ļaunprogrammatūru, uz e-pastu vērstiem uzbrukumiem, datu aizsardzības pārkāpumiem, dezinformāciju, izkliedētā pakalpojumu atteikuma (distributed denial-of-service jeb DDoS) uzbrukumiem vai cita veida uzbrukumiem, tie visi konsekventi un pastāvīgi apdraud ES drošību kopumā.

2.2.

EESK atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu “ES kiberaizsardzības politika” (2) un uzskata, ka tagad ir pienācis laiks steidzami un koordinēti rīkoties ES līmenī, iesaistot gan civilās, gan militārās kibertelpas ekosistēmas un nodrošinot pienācīgu satvaru investīcijām kiberaizsardzības spējās. Tomēr Komiteja norāda, ka paziņojumā izskan tikai apņemšanās rīkoties un ir iekļauts saraksts ar turpmākajām ES iniciatīvām, kuras būtu jāīsteno, un uzskata, ka nav iespējams novērtēt, vai šīs turpmākās saistības patiešām tiks izpildītas, jo turpmākās sarunas starp abiem likumdevējiem, protams, ietekmēs ES kiberdrošības rīcības plāna galīgo iznākumu.

2.3.

Uz KA-SAT satelītu tīklu tēmētais Krievijas uzbrukums, kas izjauca saziņu starp Ukrainas militārajiem spēkiem, un nesenais skandāls, kurā bija iesaistīts Éric Léandri, kas dažu aizsardzības uzņēmumu uzdevumā veica kiberspiegošanu, noliek kiberdrošības jautājumu ES drošības apdraudējumu saraksta augšgalā. Lai gan Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) ir stabils ES tiesību akts, kas ir spēkā vairākus gadus, ir skaidrs, ka arvien pieaugošais pieejamo datu apjoms ir neaizsargāts, un risks, ka trešās personas pārkāps likumības robežu, katru dienu kļūst lielāks.

2.4.

Tā kā kiberuzbrukumi ir transnacionāli, ir nepieciešama ES koordinācija, lai mazinātu pašreizējo sadrumstalotību un nodrošinātu, ka dalībvalstis ir gatavas sadarboties un kopīgi investēt. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz turpmākiem gadījumiem, kad par mērķi varētu kļūt viena dalībvalsts un visām pārējām vajadzētu būt iespējai sniegt tūlītēju atbalstu.

3.   Jārīkojas kopā, lai nodrošinātu spēcīgāku kiberaizsardzību

3.1.

Komiteja pieņem zināšanai pieteiktās vērienīgās iniciatīvas, kuru mērķis ir izveidot ES Kiberaizsardzības koordinācijas centru, izstrādāt CyDEf-X projektu, radīt kiberdraudu ātrās reaģēšanas vienības, sagatavot ES kiberdrošības solidaritātes iniciatīvu un izpētīt iespēju, kā izstrādāt IKT produktu, pakalpojumu un procesu kiberdrošības sertifikācijas shēmas. EESK iesaka visām dalībvalstīm apņemties būt gatavām nodrošināt ātru reaģēšanu 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā, ES Koordinācijas centru iesaistīt regulāru ziņojumu novērtēšanā un sagatavošanā par dalībvalstu kibergatavību un Eiropas kiberkrīžu reaģēšanas mehānisma efektivitāti un galveno uzmanību pievērst gan militārajām spējām, gan kritiskajām nozarēm, kas apzinātas TID 2 direktīvā. Katrā dalībvalstī vajadzētu būt īpaši apmācītiem speciālistiem, kas varētu reaģēt kiberincidentu gadījumā, un tām būtu regulāri jāpārbauda savas spējas reaģēt citā dalībvalstī.

3.2.

Lai gan paziņojumā ir sniegts plašs pakāpenisku uzlabojumu saraksts, EESK cerēja, ka tiks izstrādāts skaidrs ceļvedis šo iniciatīvu īstenošanai ar skaidru pārvaldību un iesniegšanas un pieņemšanas termiņiem. Turklāt Komiteja cerēja, ka minēto priekšlikumu izstrādē lielāka nozīme tiks piešķirta organizētai pilsoniskajai sabiedrībai.

3.3.

EESK uzskata, ka dalībvalstīm ir jāstiprina savas iekšējās spējas vērsties pret kiberdraudiem, vienlaikus iesaistoties sadarbības projektos un apmainoties ar informāciju un paraugpraksi ar kolēģiem citās dalībvalstīs. Ir steidzami jāiegulda kiberaizsardzības spējās un paātrinātā tehnoloģiju izvēršanā (3) visās dalībvalstīs un kopējā sagatavotībā atklāt kiberuzbrukumus, atgūties no tiem un aizstāvēties pret tiem. Komiteja uzskata, ka Savienības kiberdrošības autonomijas atbalstīšanas nolūkā ir jāizstrādā vai no privātā sektora jāpārņem reāllaika testēšanas un informācijas apmaiņas platforma, kas būtu dinamiska un kuras mērķis būtu apzināt pašreizējās trūkstošās spējas.

3.4.

EESK piekrīt viedoklim, ka pašreizējā stadijā militārām kibertelpas operācijām arī turpmāk vajadzētu būt dalībvalstu kompetencē; Komiteja atbalsta pieteikto sadarbību starp ES militārajām datorapdraudējumu reaģēšanas vienībām (milCERTs), datordrošības incidentu reaģēšanas vienībām (CSIRTs) un ES iestāžu, biroju un aģentūru datorapdraudējumu reaģēšanas vienībām (CERT-EU).

3.5.

Nesen pieņemtajā TID 2 direktīvā un Direktīvā par kritisko vienību noturību (Critical Entities Resilience Directive jeb CER) (4) jau ir noteikti konkrēti valsts un nozaru pienākumi ES kiberaizsardzības satvaram. Ir vajadzīga turpmāka rīcība, lai uzlabotu ES kolektīvās atklāšanas spējas, un EESK aicina veikt investīcijas pētniecībā un izstrādē, lai attīstītu progresīvas ES spējas.

4.   Nodrošināt ES aizsardzības ekosistēmu

4.1.

EESK uzskata, ka raksturīgie sarežģījumi un strauji mainīgie tehniskie izaicinājumi ir pārveidojuši aizsardzības ekosistēmu un ka kiberdrošība ir kļuvusi par kopīgu jautājumu gan militārajā, gan civilajā sektorā, kā arī ES iedzīvotāju vidū. Sadarbība starp civilajām un militārajām ekosistēmām tagad ir svarīgāka nekā jebkad agrāk, un tai būtu jāsniedz ieguvumi efektīvākā krīzes pārvarēšanā, pastāvīgā progresā un sadarbspējas jomā, un jāizvairās no vienu un to pašu centienu un investīciju dublēšanas vai pavairošanas. Dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām veikt valsts kritiskās infrastruktūras spriedzes testus, lai novērtētu un palielinātu noturību pret turpmākiem kiberuzbrukumiem.

4.2.

EESK uzskata, ka investīcijas kiberaizsardzībā ir prioritāri jānovirza ES iedzīvotāju un kritiskās infrastruktūras aizsardzībai. Ņemot vērā digitālās pārveides ātrumu un straujo apdraudējuma situācijas attīstību, Komiteja stingri mudina ES un dalībvalstis vienoties par prioritāšu un investīciju savlaicīgu atjaunināšanu un rūpīgi apspriesties ar attiecīgajām privātajām ieinteresētajām personām. Lietu interneta (Internet of Things jeb IoT) ierīces bieži vien nav tik aizsargātas kā tradicionālās ierīces, un EESK aicina garantēt obligāto drošības līmeņa minimumu, izmantojot identitātes un piekļuves pārvaldības (IDAM) platformas. Tā kā sertifikācija ir svarīgs veids, kā nodrošināt augstāku drošības līmeni, Komiteja aicina jaunajā ES sertifikācijas koncepcijā vairāk uzsvērt lietu interneta drošību.

4.3.

Eiropas Savienībai ir jāveido noturība pret kiberuzbrukumiem un jārada efektīva kiberatturēšana. Kritiskā infrastruktūra ir jāaizsargā pret jebkāda veida kiberuzbrukumiem, šim nolūkam izmantojot arī ES aizsardzības sistēmas. Komiteja uzskata, ka ES stratēģiskajās interesēs ir nodrošināt, ka Savienība saglabā un attīsta būtiskās spējas, lai aizsargātu savu digitālo ekonomiku, sabiedrību un demokrātiju, panāktu pilnīgu digitālo suverenitāti, kas ir vienīgais veids, kā aizsargāt kritiskās tehnoloģijas un sniegt efektīvus svarīgākos kiberdrošības pakalpojumus. ES stratēģiskās autonomijas interesēs ir arī būtiski samazināt atkarību no trešām valstīm. EESK uzskata, ka šajā procesā būtu jāiesaista ES nozaru aģentūras (ENISA, EASA, ERA, EMA, EBA, ESA, HADEA u. c.) un jāsniedz tām norādījumi kiberdrošības shēmu izstrādē.

4.4.

Covid-19 pandēmija ir paātrinājusi digitālo pārkārtošanos un pārveidojusi tradicionālo darbu par hibrīddarbu un/vai attālinātu darbu, radot jaunas darba attiecības un vēlmes, kā arī jaunu kategoriju, proti, digitālos nomadus, kuru skaits pieaug. EESK atzīmē straujās darba tirgus pārmaiņas, kuru dēļ uzņēmumi ir pieņēmuši nulles uzticēšanās arhitektūru, izmantojot identitātes piekļuves pārvaldības (Identity Access Management jeb IAM) un privileģētas piekļuves pārvaldības (Privileged Access Management jeb PAM) risinājumus. Komiteja uzskata, ka šāda veida uzņēmumu resursu pārvaldība paver iespēju jauniem risinājumiem saistībā ar kiberdraudiem, un atzīst, ka ir jāatbalsta privātais sektors, lai stiprinātu to inovatīvo digitālo risinājumu drošības līmeni.

4.5.

EESK pauž nožēlu par Komisijas apgalvojumu, ka “sadarbībā ar dalībvalstīm varētu izstrādāt īstenošanas plānu”, un uzskata, ka šāds īstenošanas plāns ir obligāts. EESK uzskata, ka tas būtu jāizstrādā kopīgi ar dalībvalstīm un jāīsteno pēc iespējas ātrāk. Komiteja ir nobažījusies par Komisijas pieņemto vājo nostāju un mudina ES iestādes un dalībvalstis veicināt ātru progresu paziņoto iniciatīvu īstenošanā.

5.   Investīcijas kiberaizsardzības spējās

5.1.

Tā kā tehniskā attīstība norit strauji, kibertelpa ir kļuvusi par jaunāko karadarbības jomu pēc sauszemes, jūras, gaisa un kosmosa telpas. Tā ir radījusi arī lielas noziedzības iespējas ļaunprātīgiem kiberaktoriem – sākot ar neatkarīgiem hakeriem līdz profesionāliem noziedzniekiem un pat valstiskiem dalībniekiem.

5.2.

Investīcijas pētniecībā un izstrādē ir ļoti svarīgas, un EESK atzinīgi vērtē to, ka programmā “Digitālā Eiropa”, Eiropas Aizsardzības fondā, pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa” un valstu atveseļošanas programmās pašlaik tam ir atvēlēti īpaši līdzekļi. Tomēr Komiteja atzinīgi vērtētu plānus, kas būtu vairāk transnacionāli un kuros galvenā uzmanība pievērsta sadarbībai un sadarbspējai starp kiberaizsardzības sistēmām visās dalībvalstīs, kā arī lielākai sinerģijai starp finansēšanas instrumentiem, kas atbalstītu it sevišķi inovatīvus MVU.

5.3.

Komiteja norāda, ka, kā jau 2020. gadā tika paziņots ES Kiberdrošības stratēģijā, kopējās kibervienības izveides termiņš ir šogad, un gaida ziņas par procesa pabeigšanu un ES gatavību reaģēt uz plaša mēroga kiberincidentiem. EESK sagaida, ka tā uzlabos ES situācijas apzināšanos un vispārējo spēju reaģēt un atgūties.

5.4.

EESK atbalsta ECCC pilnvaru paplašināšanu, lai atbalstītu ES Kiberaizsardzības koordinācijas centra darbību. Turklāt šis tīkls varētu atbalstīt Eiropas digitālo suverenitāti, attīstot konkurētspējīgu Eiropas rūpniecisko pamatu svarīgām tehnoloģiskajām spējām, kuras daļēji balstītos uz līgumisku publiskā un privātā sektora partnerību (PPP) ietvaros veikto darbu. PPP ir izrādījušās visefektīvākais veids, kā uzlabot visas digitālās ekosistēmas kiberdrošību, taču tās nedrīkst būt vienvirziena: publiskā sektora iestādēm ir jādala savi izlūkdati ar privāto sektoru.

5.5.

EESK norāda: lai novērstu, ka ar kvantu datoru starpniecību notiek uzlaušanas mēģinājumi, Eiropas Savienībai ir nekavējoties jāiegulda tādās progresīvās tehnoloģijās kā pēckvantu kriptogrāfija. Komiteja uzskata, ka Eiropai vidējā termiņā ir jākoncentrējas uz autonomiju, un stingri iestājas par to, lai pētniecības un ražošanas iekārtas attīstītu ES reģistrēti uzņēmumi. EESK uzskata, ka ir svarīgi palielināt ES resursus pētniecībai un inovācijai digitalizācijas jomā un atbalstīt operatoru un piegādātāju investīcijas jaunās tehniskās drošības funkcijās, kas cita starpā saistītas ar jaunām tendencēm, piemēram, paplašināto realitāti un metaversu. Konkrētāk, Eiropā ir svarīgi izveidot izkliedēto mākoņdatošanas infrastruktūru, pamatojoties uz Eiropas noteikumiem par tādiem jautājumiem kā datu uzglabāšana un apstrāde (5).

5.6.

Būtu jāpievērš īpaša uzmanība MVU, un vajadzētu nodrošināt to piekļuvi finansēšanas programmām, kas uzlabotu to gatavību kiberuzbrukumiem, kā arī piekļuvi palīdzības, apmācības un izglītības programmām, kas tiem palīdzētu izprast kiberriskus un to, kā sevi aizsargāt. Eiropas Savienībai būtu jānodrošina stimulējošs mehānisms, kas dotu iespēju MVU pakāpeniski iepazīties ar šo tematu.

5.7.

Komisija lēš, ka pašreizējais prasmju trūkums kiberdrošības jomā ir pusmiljons cilvēku, un EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Kiberprasmju akadēmiju. Ir skaidrs, ka centieni dalībvalstu līmenī nav pietiekami, lai mazinātu prasmju trūkumu, tāpēc Komiteja ierosina, ka Komisija līdztekus akadēmijas izveidei izmanto Eiropas Prasmju gada sniegto izdevību, kā arī koordinē un finansē ES līmenī plaša mēroga apmācības programmas un profesionālās izglītības un apmācības jeb PIA programmas, kurās iesaistītas visas dalībvalstis un kuras ir vērstas uz kvalificēta darbaspēka nodrošināšanu visām kiberaizsardzības aģentūrām un struktūrām, kā arī privātiem civilajiem tīkliem. Īpaša uzmanība jāpievērš darbaspēka apmācībai, it īpaši zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) jomā.

5.8.

Turklāt EESK uzskata, ka ir būtiski palielināt iedzīvotāju informētību par kiberdrošību, lai samazinātu kiberuzbrukumu ietekmi, it īpaši attiecībā uz pamata kibernoziegumiem, kas vērsti pret plašu sabiedrības daļu. Komiteja aicina kiberdrošības jomā izstrādāt kiberdrošības izglītības programmas un mūžizglītības apmācības programmas, kas būtu vērstas uz kiberprasmju uzlabošanu un padarītu kiberdrošību pazīstamāku un pievilcīgāku iedzīvotājiem, it īpaši jaunākajai paaudzei. EESK atbalsta kiberdrošības apsvērumu integrēšanu visās turpmākajās ES publiskās politikas jomās un plašas sabiedrības informēšanu par kiberdraudiem, tostarp izmantojot bezmaksas apmācības programmas visiem iedzīvotājiem, mobilo tālruņu bezmaksas informācijas lietotnes vai arī komunicēšanu visizdevīgākajā televīzijas raidīšanas laikā. Līdztekus šīm darbībām visos sabiedrības līmeņos ir jāveicina plaša kultūras attīstība virzībā uz kiberdrošības principiem atbilstošu pieeju.

5.9.

EESK uzskata, ka ir būtiski novērtēt piegādātāju riska profilu un piemērot attiecīgus ierobežojumus tiem, ko uzskata par ļoti riskantiem, – tostarp nepieciešamos aizliegumus, kurus attiecina uz nozīmīgākajiem aktīviem un lietotnēm, kas koordinētajā riska novērtējumā ES līmenī atzīti par būtiskiem un jutīgiem, kā arī sertificēt uzticamus aparatūras un programmatūras piegādātājus.

6.   Partneri kopīgu problēmu risināšanai

6.1.

Tas, cik lielā mērā dažādas dalībvalstis ir sagatavotas turpmākiem kiberuzbrukumiem, ļoti atšķiras. EESK uzskata, ka pirmais tūlītējais solis ir izveidot ES iekšēju paraugprakses saziņas platformu, kas dalībvalstīm, kuras ir progresīvākas kiberjautājumos, dotu iespēju dalīties zināšanās ar citām valstīm un veicināt tūlītēju izmantošanu tajās. Tas palīdzētu uzlabot valstu struktūru savstarpējo uzticēšanos. Turklāt Komiteja uzskata, ka ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp valsts un nevalstiskajiem dalībniekiem visā ES, lai uzlabotu produktu un pakalpojumu kiberdrošību iekšējā tirgū. EESK ierosina izveidot arī kopīgu ES platformu ziņošanai par kiberincidentiem, kā arī ES melno sarakstu ar visiem kibernoziedzības aktīvistiem.

6.2.

EESK uzskata, ka cieša sadarbība ar mūsu NATO sabiedrotajiem militārajā jomā ir jākoncentrē ne tikai uz spēju veidošanu un agrīnu atklāšanu, bet arī uz kopīgiem pētniecības, izstrādes un inovācijas projektiem, paraugprakses un ekspertu apmaiņu, apjomīgām apmācības programmām un kiberuzbrukumu simulācijām. Par galveno mērķi būtu jāizvirza kopīgo reaģēšanas spēju paplašināšana un sinerģijas turpmāku hibrīddraudu apkarošanai saskaņā ar Varšavas kopīgo deklarāciju (2016) un Briseles kopīgo deklarāciju (2018). ES un NATO sadarbība vēl aizvien sniedz vairākas iespējas, ko var izmantot, un tūlītējs progress var būtiski uzlabot mūsu iedzīvotāju un sabiedrības drošību.

6.3.

Komiteja uzskata, ka diskusijām globālā mērogā un ar mūsu starptautiskajiem partneriem būtu jārada pamats tādas globālas un atvērtas kibertelpas veicināšanai, kurā tiek aizsargātas cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskums, un jākoncentrējas uz saistošu starptautisku standartu izstrādi nozarēs, kur notiek strauja digitālā attīstība. EESK iesaka Augstajam pārstāvim pārskatīt pašreizējos divpusējos dialogus par kiberjautājumiem un iesaistīties turpmākās sarunās ar citām valstīm un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, lai, pamatojoties uz stingru savstarpīguma nosacījumu, veicinātu pasaules mēroga sistēmu, ko izmantot starptautisko tiesību piemērošanai kibertelpā.

6.4.

Noslēgumā Komiteja piebilst, ka ES, pateicoties demokrātisko pamatbrīvību jomā ieliktajiem stingrajiem pamatiem, vislabāk var vadīt starptautiskās debates par kiberdrošības nākotni, it īpaši ANO diskusiju laikā. Eiropas Savienībai ir jāiesaistās arī cīņā pret totalitāriem režīmiem, kas veic iedzīvotāju datu uzraudzību un pārkāpj viņu tiesības un brīvības, un tai ir stingri jāvēršas pret jebkāda veida iedzīvotāju sociālās vērtēšanas sistēmu. EESK skaidri norāda, ka patiesa demokrātija nevar pastāvēt bez iedarbīgas persondatu aizsardzības, un uzskata, ka atbildīga un efektīva datu pārvaldība ir būtiska, lai hipersavienojamība kļūtu par priekšrocību.

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2555 (2022. gada 14. decembris), ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augstu kiberdrošības līmeni visā Savienībā un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 910/2014 un Direktīvu (ES) 2018/1972 un atceļ Direktīvu (ES) 2016/1148 (TID 2 direktīva) (OV L 333, 27.12.2022., 80. lpp.).

(2)  Komisijas paziņojums “ES kiberaizsardzības politika”.

(3)  Piemēram, NATO iniciatīva aizsardzības inovācijas paātrināšanai Ziemeļatlantijas reģionā (DIANA).

(4)   CER direktīva.

(5)  Piemēram, Gaia-X, kas ir Francijas un Vācijas iniciatīva.

Ziņotāja: María del Carmen BARRERA CHAMORRO

Līdzziņotājs: Marinel Dănuț MUREȘAN

Atzinuma pieprasījums	Padomes prezidentvalsts Spānijas vēstule, 27.7.2022.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants.
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	31.5.2023.
Pieņemts plenārsesijā	14.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	196/2/11

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka uzņēmumiem un darba ņēmējiem jābūt pienācīgām iespējām iesaistīties vides aizsardzības pasākumos un cīņā pret klimata pārmaiņām. Ņemot vērā valstu darba attiecību sistēmu lomu un sociālo partneru autonomiju, EESK tomēr uzskata, ka koplīguma sarunās attiecīgajos līmeņos lielāka uzmanība būtu jāpievērš jautājumiem, kas saistīti ar zaļo pārkārtošanos. Komiteja uzskata, ka viens no piemērotiem līdzekļiem, kā to panākt, ir zaļo koplīguma sarunu veicināšana visos līmeņos.

1.2.

EESK uzskata, ka koplīguma sarunās zaļo jautājumu apspriešana ir jāvirza uz klauzulām, par kurām sociālie partneri var panākt vienošanos koplīgumos, kuriem ir tieša un netieša ietekme uz vidi. Koplīgumi cita starpā var ietvert šādus aspektus: a) uzņēmumu darbības ietekme uz vidi; b) darba ņēmēju aizsardzība pret vides un klimata pārmaiņu sekām; c) zaļās pārveides ietekme uz uzņēmuma darbību, proti, darba organizāciju, mainīgajiem profesionālajiem profiliem un darbinieku prasmēm; d) a), b) un c) apakšpunkta īstenošanas iekšējā uzraudzība. EESK vēlas uzsvērt, ka koplīguma sarunas ir svarīgs instruments, kas var palīdzēt uzņēmumiem un darba ņēmējiem pārvarēt klimata krīzes radītās problēmas, tostarp uzņēmumiem radušās izmaksas.

1.3.

EESK uzsver, ka visi jautājumi šajā atzinumā ir aplūkoti atzīstot un pilnībā ievērojot sociālo partneru neatkarīgu un suverēnu gribu. Tāpēc Komiteja norāda, ka koplīguma sarunās iesaistītajām personām šajā atzinumā izklāstītais nekādā gadījumā nav jāsaprot kā prasība vai ārēji nosacījumi attiecībā uz viņu līgumiskās pašregulācijas funkciju.

1.4.

EESK uzskata, ka pilsoniskā sabiedrība, kura nav tieši saistīta ar koplīguma sarunām (jo koplīguma sarunas ir sociālo partneru kompetencē), var palīdzēt rast demokrātiskus risinājumus ar zaļo pārkārtošanos saistītajiem izaicinājumiem un problēmām, kā arī veicināt zaļo pārkārtošanos ar līdzdalību taisnīgu pasākumu izstrādē un īstenošanā, kas nodrošinātu, ka zaļā pārkārtošanās ir sociāli taisnīga.

1.5.

Atzinumā par enerģētikas pārkārtošanu un darba tirgus politiku (1) EESK jau norādīja, ka zaļā pārkārtošanās būtiski ietekmē nodarbinātību un darba ņēmēju darba un dzīves apstākļus. Tāpēc koplīguma sarunās, vienmēr ievērojot pienācīgu dzimumu līdztiesības perspektīvu, jābūt iekļautiem tādiem jautājumiem kā pārkārtošanās ietekme uz nodarbinātību un teritoriālo un sociālo kohēziju, darbvietu radīšanu, pāreju starp dažādiem darbības sektoriem, darba ņēmēju apmācību un pārkvalifikāciju, gados vecāku darba ņēmēju īpašo neaizsargātību, veselību un drošību darbā, mobilitāti pilsētās, lai piekļūtu darbavietām, energoefektivitāti ražošanas darbībā un darba izpildē.

1.6.

EESK ir konstatējusi arvien vairāk zinātnisku pierādījumu (2) par koplīguma sarunu plašajām iespējām un daudzām priekšrocībām vides ilgtspējas veicināšanā, ekonomikas dekarbonizācijā, aprites ekonomikā un cīņā pret klimata pārmaiņām, ņemot vērā būtisko ieguldījumu, ko šo mērķu sasniegšanā sniedz koplīguma sarunu kompetencei raksturīgie aspekti, piemēram, nodarbināto personu mobilitāte, darba organizēšanas veidi, darbinieku iespējas veicināt zaļās pārkārtošanās procesus, drošas un veselīgas vides nodrošināšana, dzimumu līdztiesības jautājumi utt., kā tas norādīts Eiropas sociālo partneru 2017. gada 30. maija kopīgajā deklarācijā par zaļās ekonomikas potenciāla izmantošanu darbvietu radīšanā vai 2021. gada 7. oktobra kopīgajā ieteikumā par aprites ekonomiku sociālā dialoga ietvaros (3).

1.7.

EESK atzinīgi vērtē Padomes (EPSCO) 2022. gada jūnijā pieņemto ieteikumu (4) par to, kā nodrošināt taisnīgu pārkārtošanos uz klimatneitralitāti, kurā atzīts, cik svarīga ir sociālo partneru aktīva iesaiste, respektējot viņu autonomiju, dažādu publisko politiku izstrādes un īstenošanas posmos, tostarp izmantojot sociālo dialogu un koplīguma sarunas.

1.8.

Zaļā pārkārtošanās, dekarbonizācija, aprites ekonomika un digitalizācija ietekmē darba vidi, jo mainās darba un pienākumu raksturs, tiek radītas jaunas profesijas, bet citas izzūd. Šīs pārmaiņas ir savstarpēji saistītas un pastiprinošas. Tomēr EESK ir konstatējusi, ka līdz šim ES un dalībvalstīs zaļo sarunu prakse joprojām ir ierobežota un ļoti nevienmērīga. Atšķirībā no digitālās pārkārtošanās zaļajiem jautājumiem koplīguma sarunās ir pievērsta mazāka uzmanība. Tāpēc EESK aicina ES, dalībvalstis un sociālos partnerus, pilnībā ievērojot kolektīvo autonomiju, veikt mērķtiecīgākus un efektīvākus pasākumus, kas dažādu līmeņu koplīguma sarunās palielinātu zaļināšanas nozīmi.

1.9.

EESK atgādina, ka koplīguma sarunas ir ļoti piemērots instruments, ar kuru panākt līdzsvarotu regulējumu, kas dod iespēju pakāpeniskai un taisnīgai virzībai uz lielākas labklājības un ražīguma ekonomiku. Tāpēc Komiteja aicina ātrāk un efektīvāk virzīties uz zaļām koplīguma sarunām, kurās sociālajiem partneriem dažādos sarunu līmeņos ir nepārtraukta un nozīmīga loma līdzsvarotu risinājumu rašanā, kas uzņēmumiem vajadzīgi, lai palielinātu to ilgtspēju, noturību un ražīgumu un nostiprinātu tajos pienācīgas kvalitātes nodarbinātību.

1.10.

EESK uzskata, ka uzņēmumiem un darba ņēmējiem jābūt pienācīgām iespējām iesaistīties diskusijā par zaļo pārkārtošanos. Zaļināšanas un digitalizācijas ietekme uz darba tirgu pārveidi ir ātra un plaša, tāpēc ir vajadzīga agrīna un efektīva sociālo partneru iesaiste saskaņā ar valstu ražošanas attiecību sistēmām, lai apzinātu risinājumus, kas būtu pielāgoti nozarēm vietējā līmenī. Tāpēc Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi un svarīgi visos ES un dalībvalstu līmeņos un pat pasaules līmenī veicināt ne tikai sociālo dialogu, bet, vajadzības gadījumā, arī koplīguma sarunas, vienlaikus pilnībā ievērojot sociālo partneru autonomiju. ES un dalībvalstīm ir jāveicina arī arodbiedrību un darba ņēmēju pārstāvju efektīvākas tiesības uz informāciju, apspriešanos un kolektīvo viedokļa paušanu saistībā ar uzņēmējdarbības ietekmi uz vidi.

1.11.

EESK norāda, ka pēdējos desmit gados ir bijuši daži veiksmīgi zaļo koplīguma sarunu piemēri gan valstu, gan ES līmenī. Eiropas Savienības līmenī var minēt sarunu praksi Responsible care (5) Eiropas ķīmisko vielu ražošanas sektorā. Attiecībā uz valstu paraugpraksi EESK konstatē, ka noderīgas ir bijušas līgumu klauzulas, kas iekļautas Itālijas, Spānijas un Francijas līgumos un ar kurām uzņēmumos un/vai darbības nozarēs tiek veicināta par vides jautājumiem atbildīgo personu loma, kā arī vidiskās pārvaldības apvienoto komiteju (kas paredzētas arī sertifikācijas standartos, piemēram, EMAS un ISO 14001) loma. Tikpat noderīgas ir klauzulas par ilgtspējīgu darbaspēka mobilitāti vai atzītas arodbiedrību tiesības celt trauksmi vides jomā u. c.

1.12.

EESK aicina ES un dalībvalstis plašāk atbalstīt darbības un iniciatīvas, kas stimulēs darba devējus un darba ņēmējus pielāgoties zaļajai pārveidei, un apsvērt iespēju cita starpā izstrādāt koncepciju par izraudzītiem darbiniekiem, kuri būtu vides pārkārtošanās pārstāvji vai kontaktpersonas jautājumos, kas saistīti ar darbavietas vidisko un ekoloģisko pārkārtošanos. Uzņēmumos vadītāji un darba ņēmēju pārstāvji varētu apsvērt, vai vajag izraudzīties cilvēkus, kuru pienākums (papildus viņu pamatpienākumiem) būtu palīdzēt risināt jautājumus, kas saistīti ar uzņēmuma pielāgošanos zaļās pārkārtošanās procesam. EESK aicina dalībvalstis radīt stimulus, kas nepieciešami, lai ikviens uzņēmums un/vai darbības sektors izraudzītos šādus pārstāvjus vai kontaktpersonas vidiskās pārkārtošanās jomā. Ieteicams arī ar profesionālās apmācības palīdzību uzlabot cilvēku spējas un zināšanas vides jomā.

1.13.

Kopīgās 2022.–2024. gada darba programmas (6) īstenošanā ES sociālie partneri izstrādās zaļās pārkārtošanās rīcības satvaru. Dalībvalstīm būtu jāveido pienācīgs satvars, kas veicinātu starpnozaru līgumu īstenošanu un popularizēšanu, pilnībā ievērojot kolektīvo autonomiju, nolūkā sekmēt atbilstīgu un taisnīgu ieteikumu, vadlīniju un standartu izstrādi, un panāktu, ka zaļās koplīguma sarunas kļūst par galveno instrumentu, kas nodrošina līdzsvarotus ražošanas modeļus vides aizsardzībai. Ņemot vērā uzdevuma mērogu un sarežģītību, EESK ir pārliecināta, ka produktīvas zaļās ekonomikas veidošanā ir jāiesaista visi koplīguma sarunu līmeņi nozaru un uzņēmumu, ES un valstu, arī starptautiskais līmenis.

1.14.

EESK uzskata, ka gaisa kvalitāte ir svarīgs veselības un drošības aspekts, un atzīst, ka PVO ir noteikusi jaunas vērtības un globālas pamatnostādnes. EESK ierosina zaļajās koplīguma sarunās ņemt tos vērā. Ņemot vērā EMAS un direktīvu par korporatīvo sociālās ilgtspējas ziņojumu sniegšanu, ir svarīgi veicināt darba ņēmēju līdzdalību un apmācības programmas vidiskās pārvaldības jomā.

1.15.

EESK aicina dalībvalstis pilnībā transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/1937 (7) par to personu aizsardzību, kuras ziņo par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem, tostarp vides tiesību jomā.

2.   Vispārīga informācija, atzinuma mērķis un kopsavilkums

2.1.

EESK atbalsta ES apņemšanos kļūt par zaļās pārkārtošanās virzītājspēku, paātrinot politikas, resursu, tostarp finanšu resursu, un tehnoloģiju izvēršanu, kas vajadzīga, lai panāktu ražošanas sistēmas strauju dekarbonizāciju. Ir jāgarantē taisnīga pārkārtošanās, kā tas ierosināts atzinumā par tematu “Enerģētikas politika un darba tirgus” (8). Lai to panāktu, svarīga nozīme ir sociālajam dialogam un koplīguma sarunām, pilnībā ievērojot sociālo partneru autonomiju un valstu darba attiecību sistēmu īpatnības.

2.2.

EESK apzinās, ka zaļā pārkārtošanās un ekonomikas dekarbonizācija Eiropas Savienībā ietekmēs nodarbinātību un iedzīvotāju, it sevišķi visneaizsargātāko iedzīvotāju, dzīves apstākļus. Lai mazinātu pārkārtošanās ietekmi uz uzņēmumiem, darba ņēmējiem un sabiedrību kopumā, ir svarīgi, lai pārkārtošanās tiktu īstenota taisnīgi. Pārkārtošanās ir jāizmanto arī kā iespēja uzlabot neaizsargātāko personu situāciju.

2.3.

EESK uzsver, ka dokumentā “Vadlīnijas taisnīgai pārejai uz vidiski ilgtspējīgu ekonomiku un sabiedrību visiem” (2015. g.) (9) SDO ir uzsvērusi valdību un sociālo partneru lomu saskaņotas politikas nodrošināšanā un institucionālās kārtības izveidē ar mērķi panākt ilgtspējīgu attīstību visiem un norādījusi, ka ir jāveicina vides noteikumu iekļaušana koplīguma sarunās visos līmeņos. Komiteja arī uzsver priekšrocības, ko vadošajām amatpersonām un darbiniekiem sniedz īpašas apmācības saistības šajā jomā.

2.4.

Vadlīnijās brīvprātīgām vides vadības un audita sistēmām (EMAS) Eiropas Komisija ii atzinusi, ka svarīga nozīme ir kanāliem, kas nodrošina darba ņēmēju un viņu pārstāvju efektīvu iesaisti uzņēmumu zaļajā pārvaldībā. Vispiemērotākais veids, kā darbaspēku plašāk iesaistīt vidiskajā pārvaldībā, ir sociālo partneru iesaistīšana un, attiecīgā gadījumā, koplīguma sarunas saskaņā ar valstu darba attiecību sistēmām un praksi. Eiropas sociālo tiesību pīlāra 8. pantā ir uzsvērts, ka ir nepieciešams veicināt sociālo dialogu un darba ņēmēju līdzdalību sociālajā, ekonomikas un nodarbinātības politikā un aicināt sociālos partnerus vest sarunas par koplīgumiem. Arī Padomes 2022. gada 16. jūnija ieteikumā par to, kā nodrošināt taisnīgu pārkārtošanos uz klimatneitralitāti, ir uzsvērta sociālo partneru svarīgā loma šīs pārkārtošanās ietekmes uz nodarbinātību pārvaldībā (18. apsvērums).

2.5.

Pamatojoties uz sociālo partneru neatkarīgas gribas atzīšanu un pilnīgu ievērošanu, EESK ņem vērā pašreizējās ES prezidentvalsts Spānijas valdības, kura pieprasījusi izstrādāt šo izpētes atzinumu, deklarāciju par tāda tiesiskā regulējuma un stimulu politikas izstrādi, kas veicinātu zaļās koplīguma sarunas. Šajā atzinumā ir izklāstīta EESK atbilde un priekšlikumi attiecībā uz Spānijas prezidentūras pieprasījumu.

3.   Eiropas konteksts un zinātniskie dati par koplīguma sarunu nozīmi zaļās pārkārtošanās procesā

3.1.

EESK konstatē arvien vairāk zinātnisku pierādījumu par koplīguma sarunu plašajām iespējām un daudzajām priekšrocībām vides ilgtspējas veicināšanā, ekonomikas dekarbonizācijā, aprites ekonomikas veicināšanā un cīņā pret klimata pārmaiņām, ņemot vērā būtisko ieguldījumu, ko šo mērķu sasniegšanā sniedz koplīguma sarunām raksturīgie aspekti, piemēram, darba ņēmēju mobilitāte, darba organizēšanas veidi, darbinieku iespējas veicināt zaļās pārkārtošanās procesus, drošas un veselīgas vides nodrošināšana, dzimumu līdztiesības jautājumi utt., kā norādīts Eiropas sociālo partneru 2017. gada 30. maija deklarācijā (10) par zaļās ekonomikas potenciāla izmantošanu darbvietu radīšanai un 2021. gada 7. oktobra kopīgajā projektā un ieteikumos (11) par aprites ekonomiku.

3.2.

EESK uzskata, ka zaļās koplīguma sarunas visos līmeņos ir iedzīvotāju demokrātiskās līdzdalības principa neatņemama sastāvdaļa, kas šajā gadījumā izpaužas kā sociālo partneru īpašā loma darba tirgū un ir būtisks faktors, lai efektīvi un sociāli taisnīgi reaģētu uz ārkārtas situāciju klimata jomā un ekonomikas un sabiedrības zaļo pārkārtošanos.

3.3.

Lai Eiropas Savienībā īstenotu atjaunīgās enerģijas politiku, ir jāpanāk līdzsvars starp ekonomikas, vides un sociālajiem mērķiem. Tāpēc šiem zaļās pārkārtošanās procesiem ES ir vajadzīgi jauni instrumenti, kas nodrošinātu to pienācīgu saskaņotību un veicinātu indivīdu un aktīvo iedzīvotāju integrāciju darba tirgū. Zaļās koplīguma sarunas ir noderīgs rīks, ar ko panākt šādu līdzsvaru.

3.4.

Ņemot vērā klimata pārmaiņu paātrināšanos, ir svarīgi noskaidrot, kuras saimnieciskās darbības un nodarbinātības jomas klimata krīze un tās tiešās sekas skar vai skars visvairāk gan ekonomikas, darba, veselības un sociālās aizsardzības nosacījumu ziņā, gan attiecībā uz prognozēm, kas saistītas ar uzņēmējdarbības un darbaspēka mobilitāti, lai noteiktu piemērotus pasākumus klimata pārmaiņu seku mazināšanai.

3.5.

ES ir vadošā pozīcijā inovatīvu tīras enerģijas ražošanas procesu jomā, ar kuriem paredzēts novērst vides un sociālo nelīdzsvarotību un kurus papildina ekonomiskas pārmaiņas, kas rada jaunas pienācīgas kvalitātes nodarbinātības iespējas, piemēram, atjaunīgās enerģijas jomā. EESK aicina pastiprināt izpēti šajā jomā, kā arī finansiāli atbalstīt attiecīgo uzņēmumu investīcijas.

3.6.

EESK ar gandarījumu norāda, ka arvien vairāk uzņēmumu ievieš korporatīvās sociālās atbildības sistēmu, kas ietver reālas saistības attiecībā uz ilgtspējīgu vidisko pārvaldību. EESK ņem vērā pētījumus, kas liecina par to, ka korporatīvās sociālās atbildības programmas, kurās uzņēmumi piedalās ar nolīgumu vai konvenciju starpniecību, nodrošina lielākas garantijas attiecībā uz nopietnību un efektivitāti.

3.7.

Galvenais līdzeklis, kā strukturēt darba ņēmēju līdzdalību taisnīgas pārkārtošanās procesos, ir iekļaut šādas klauzulas dažādu līmeņu koplīgumos atbilstīgi dažādu darba attiecību sistēmu iezīmēm. Koplīgumi var būtiski veicināt darba devēju un darba ņēmēju sadarbību, kuras mērķis ir kopīgi reaģēt uz zaļo pārkārtošanos.

3.8.

Pašlaik sociālās atbildības klauzulas tiek pamazām iekļautas koplīguma sarunās. Tādējādi koplīguma sarunas papildina zaļo publisko iepirkumu, kas iekļauts sociālajā atbildībā. Kā piemēru var minēt ķīmijas nozari, kas šajā jomā ir avangardā. Lai īstenotu Eiropas zaļo kursu, ir vajadzīgs jauns, īpašs un viendabīgs marķēšanas satvars, kas nodrošinātu ekonomisku un ekoloģisku informāciju, kas palīdzētu publiskā un privātā sektora lēmumu pieņemšanā. Eiropas ekomarķējuma stratēģija varētu uzlabot ilgtspējīgu publisko iepirkumu un stimulēt apritīgumu un informācijas plūsmu; tomēr šajā stratēģijā ir jāievēro tādi svarīgi nosacījumi kā izmaksu efektivitāte, konfidencialitāte un proporcionalitāte.

3.9.

Gaisa kvalitāte ir svarīgs darba veselības un drošības aspekts iekštelpās un ārpus telpām; tā ietekmē darba apstākļus, un tas būtu jāņem vērā koplīguma sarunās. Nesen PVO noteica jaunas vērtības un globālas pamatnostādnes attiecībā uz gaisa kvalitāti un tās ietekmi uz cilvēku veselību, tostarp ārpus telpām strādājošo cilvēku arodveselību. Tas nozīmē, ka varētu būt nepieciešams grozīt pašlaik ES spēkā esošos noteikumus. Šīs izmaiņas ietekmēs arī koplīguma sarunas par darba vidi un pakalpojumu sniegšanas vidiskajiem nosacījumiem, kā arī ieguldījumu izmaksas.

3.10.

ES ir izstrādājusi tiesisko regulējumu, kas veicina vidiskās pārvaldības integrēšanu uzņēmumos. Šis regulējums būs patiešām efektīvs tikai tad, ja būs aktīvi iesaistīti darba ņēmēji un viņu pārstāvji. Tas attiecas uz brīvprātīgām vides pārvaldības sistēmām (EMAS (12)) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/95/ES (13) (Direktīva par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu). Uzsvars tajos ir likts uz darba ņēmēju iesaisti un mācību programmām vidiskās pārvaldības jomā.

3.11.

EESK norāda, ka Eiropas līmenī pieaug tādu pētījumu skaits, kuros uzsvērtas priekšrocības, ko sniedz zaļās koplīguma sarunas kā instruments ilgtspējīgu ražošanas procesu veicināšanai, izmantojot vienošanās, kurās iekļautas zaļā pašregulējuma klauzulas. Koplīguma sarunas, kurās ievērotas valstu darba attiecību sistēmu iezīmes un sociālo partneru autonomija, var palīdzēt rast konsensu par konkrētiem pasākumiem, kas uzņēmumiem jāveic, lai veicinātu taisnīgu pārkārtošanos.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

EESK norāda, ka pētījumos par koplīguma sarunām ES valstīs secināts, ka vides tematikai koplīgumos nav pievērsta pietiekama uzmanība. EESK aicina ES un dalībvalstis vairāk atbalstīt darbības un iniciatīvas, kas rosinās darba devējus un darba ņēmējus pielāgoties zaļajai pārkārtošanai, ņemot vērā praksi, kas saistīta ar informēšanu un konsultācijām darbavietā.

4.2.

Labi pārvaldīta pāreja uz bezemisiju ekonomiku ir svarīga, lai reaģētu uz ārkārtas situāciju klimata jomā, bet tā var arī stimulēt ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas atveseļošanu. Tomēr ir vajadzīgi ilgtermiņa pasākumi, kuriem jāparedz ilgtspējīgi finansēšanas mehānismi un līdzdalīga un stabila pārvaldība.

4.3.

Šādā līdzdalīgas pārvaldības modelī koplīguma sarunas ir instruments, ar kura palīdzību pielāgot darba vidi jaunajam uzdevumam, kas saistīts ar pilnībā ilgtspējīgu ražošanas modeli. Tas ir saistīts ar šā modeļa spēju nekavējoties reaģēt, tā tuvumu nozaru realitātei un potenciālu piedāvāt pielāgotus risinājumus, tostarp nodarbinātības un uzņēmumu aizsardzības jomā.

4.4.

EESK iesaka Komisijai un dalībvalstīm sadarbībā ar nozaru sociālajiem partneriem izvērtēt, cik lielu pievienoto vērtību dotu pētījumi par klimata ārkārtas situācijas un zaļās pārkārtošanās ietekmi uz nodarbinātību dažādās ražošanas nozarēs, lai apzinātu un ierosinātu pasākumus, ar kuriem efektīvi reaģēt uz ekonomikas dalībnieku vajadzībām un palīdzēt dažādām koplīguma sarunu struktūrām pārvaldīt taisnīgu pārkārtošanos attiecīgajos koplīgumos.

4.5.

EESK mudina sociālos partnerus iekļaut koplīgumos zaļās pārkārtošanās procesus, attiecīgā gadījumā ņemot vērā to starpnozaru un nozaru prioritātes. Eiropas līmenī viens no šādiem piemēriem ir globālās programmas Responsible Care iekļaušana Eiropas ķīmiskās nozares koplīgumos.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

EESK uzskata, ka koplīguma sarunās zaļo jautājumu apspriešana ir jāvirza uz klauzulām, par kurām sociālie partneri var panākt vienošanos koplīgumos, kuriem ir tieša un netieša ietekme uz vidi. Koplīgumi cita starpā var ietvert šādus aspektus: a) uzņēmumu darbības ietekme uz vidi; b) darba ņēmēju aizsardzība pret vides un klimata pārmaiņu sekām; c) zaļās pārveides ietekme uz uzņēmuma darbību, proti, darba organizāciju, mainīgajiem profesionālajiem profiliem un darbinieku prasmēm; d) a), b) un c) apakšpunkta īstenošanas iekšējā uzraudzība. EESK vēlas uzsvērt, ka koplīguma sarunas ir svarīgs instruments, kas var palīdzēt uzņēmumiem un darba ņēmējiem pārvarēt klimata krīzes radītās problēmas, tostarp uzņēmumiem radušās izmaksas.

5.2.

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 154., 155. un 156. pantu ir jāmudina dalībvalstis veicināt uzņēmumu vidiskās pārvaldības iekļaušanu sociālajā dialogā un koplīguma sarunās. Koplīguma sarunas ir noderīgs līdzeklis, kas var veicināt organizāciju, nodarbinātības un darba apstākļu pielāgošanu klimata pārmaiņu sekām, un dod iespēju novērtēt un parādīt uzņēmumu investīciju izmaksas, lai saglabātu uzņēmumus un pielāgotu tos godīgas konkurences prasībām.

5.3.

Ievērojot sociālo partneru autonomiju un dalībvalstu koplīguma sarunu sistēmu daudzveidību, EESK uzskata, ka valstu tiesiskajā regulējumā un nozaru līgumos būtu lietderīgi paredzēt satvaru, kas ļautu ņemt vērā sociāli taisnīgas zaļās pārkārtošanās mērķi, nodrošinot, ka ražošanas pārmaiņas (tostarp uzņēmumu un sociālo izmaksu novērtējumu un to taisnīgu sadali) atbilst kvalitātei un drošībai iespējami lielākā skaitā darbvietu. Ņemot vērā dažādās darba attiecību sistēmas, varētu apsvērt iespēju: a) veicināt darba ņēmēju pārstāvju tiesības uz informāciju un apspriešanos par uzņēmumu rīcību saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām saskaņā ar valsts noteikumiem un praksi; b) veicināt darba ņēmēju spēju veidošanu šajā jomā; c) iekļaut klauzulas, kas veicinātu darba ņēmēju līdzdalību vides jautājumu risināšanā un komitejās, kas atbild par vides jautājumiem, ja tādas ir izveidotas katras nozares uzņēmumiem, kas ieguvuši vides sertifikāciju saskaņā ar ISO 14001 vai EMAS standartiem; d) veicināt īpašu kopīgu struktūru izveidi vides jomā, ja tas iespējams, vai vides un taisnīgas pārkārtošanās kompetences piešķiršanu Drošības un veselības komitejai.

5.4.

EESK aicina ES un dalībvalstis plašāk atbalstīt darbības un iniciatīvas, kas stimulēs darba devējus un darba ņēmējus pielāgoties zaļajai pārkārtošanai, un apsvērt iespēju cita starpā izstrādāt koncepciju par izraudzītiem darbiniekiem, kuri būtu vides pārkārtošanās pārstāvji vai kontaktpersonas jautājumos, kas saistīti ar darbavietas vidisko un ekoloģisko pārkārtošanos. Uzņēmumos vadītāji un darba ņēmēju pārstāvji varētu apsvērt, vai vajag izraudzīties cilvēkus, kuru pienākums (papildus viņu pamatpienākumiem) būtu palīdzēt risināt jautājumus, kas saistīti ar uzņēmuma pielāgošanos zaļās pārkārtošanās procesam. EESK aicina dalībvalstis radīt stimulus, kas nepieciešami, lai ikviens uzņēmums un/vai darbības sektors izraudzītos šādus pārstāvjus vai kontaktpersonas vidiskās pārkārtošanās jomā. Ieteicams arī ar profesionālās apmācības palīdzību uzlabot cilvēku spējas un zināšanas vides jomā.

5.5.

EESK aicina dalībvalstis izstrādāt atbilstīgu satvaru un nosacījumus ar mērķi veicināt mobilitātes klauzulu iekļaušanu koplīgumos, kas ietvertu ilgtspējīgas, veselīgas un drošas darbaspēka mobilitātes shēmas, ar kurām paredzēts samazināt privāto transportlīdzekļu izmantošanu un, tātad, arī to radītās emisijas. Lai to panāktu, dalībvalstīm būtu jāizveido efektīvas un iedarbīgas sistēmas.

5.6.

EESK aicina dalībvalstis pilnībā transponēt Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem, tostarp vides tiesību jomā. Šādas tiesības būtiski palīdzētu uzraudzīt atbilstību Eiropas atveseļošanas politikai, kuras pamatā ir ekoloģiski ilgtspējīga un sociāli taisnīga ekonomikas pārkārtošana.

5.7.

EESK aicina sociālos partnerus apsvērt iespēju veicināt atbilstīgu attiecību veidošanu un izstrādāt taisnīgus ieteikumus, pamatnostādnes un politikas, lai zaļās koplīguma sarunas kļūtu par vienu no labākajiem un kvalitatīvākajiem instrumentiem, kas nodrošinātu un veicinātu konkurētspējas un vietējās un globālās vides aizsardzības ziņā līdzsvarotu ražošanas modeli.

---

(1)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Enerģētikas politika un darba tirgus: ietekme uz nodarbinātību reģionos, kuros notiek enerģētikas pārkārtošana” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 146, 27.4.2023., 4. lpp.), https://www.eesc.europa.eu/lv/our-work/opinions-information-reports/opinions/energy-policy-and-labour-market-consequences-employment-regions-undergoing-energy-transitions.

(2)  https://www.epsu.org/article/what-green-collective-bargaining

(3)  https://www.businesseurope.eu/sites/buseur/files/media/reports_and_studies/2021-09-24_final_report_sp_project_on_circular_ecenomy_and_the_world_of_work.pdf

(4)  Šajā ieteikumā cita starpā norādīts: “Lai veicinātu zaļo pārkārtošanos iekļaujošā un demokrātiskā veidā, jau no paša sākuma visos politikas veidošanas līmeņos integrējot taisnīgas pārkārtošanās mērķus un nodrošinot efektīvu, visu sabiedrību aptverošu pieeju taisnīgas pārkārtošanās rīcībpolitikām, dalībvalstis tiek aicinātas: visos šajā ieteikumā paredzētajos politikas veidošanas un īstenošanas posmos aktīvi iesaistīt sociālos partnerus valsts, reģionālā un vietējā līmenī, vienlaikus ievērojot to autonomiju, tostarp, attiecīgā gadījumā izmantojot sociālo dialogu un kolektīvas sarunas. Turklāt arī turpmāk veicināt sociālo partneru pilnīgu iesaistīšanu rūpniecības ekosistēmu pārkārtošanas plānu izstrādē un īstenošanā saskaņā ar ES atjaunināto jauno industriālo stratēģiju.”

(5)  Lai pastāvīgi uzlabotu ķīmiskās rūpniecības darbību efektivitāti drošības, veselības aizsardzības un vides jomā saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principiem un ievērojot spēkā esošos tiesību aktus un šā nolīguma noteikumus, parakstītājas puses apņemas veicināt uzņēmumu pievienošanos starptautiskajai ķīmiskās rūpniecības programmai Responsible Care un sasniegtu mērķus, kas izvirzīti šajā ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu brīvprātīgajā, publiskajā un aktīvajā iniciatīvā, kā arī sadarboties šajā jomā. https://www.feique.org/programa-responsible-care/

(6)  https://www.businesseurope.eu/publications/european-social-dialogue-work-programme-2022-2024

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1937 (2019. gada 23. oktobris) par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.).

(8)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Enerģētikas politika un darba tirgus: ietekme uz nodarbinātību reģionos, kuros notiek enerģētikas pārkārtošana” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 146, 27.4.2023., 4. lpp.).

(9)  https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/@ed_emp/@emp_ent/documents/publication/wcms_432859.pdf

(10)  https://www.etuc.org/sites/default/files/document/files/2017-05-29_kick_off_draft_declaration_eu_social_partners_on_green_jobs_final.pdf

(11)  https://www.businesseurope.eu/sites/buseur/files/media/reports_and_studies/2021-09-24_final_report_sp_project_on_circular_ecenomy_and_the_world_of_work.pdf

(12)  Komisijas Regula (ES) 2018/2026 (2018. gada 19. decembris), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1221/2009 par organizāciju brīvprātīgu dalību Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) IV pielikumu (OV L 325, 20.12.2018., 18. lpp.).

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/95/ES (2014. gada 22. oktobris), ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.).

Ziņotājs:	Pietro Vittorio BARBIERI
Līdzziņotāja:	Nicoletta MERLO

Padomes prezidentvalsts Spānijas pieprasījums	Vēstule, 8.12.2022.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants Izpētes atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	31.5.2023.
Pieņemts plenārsesijā	14.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	201/0/6

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē prezidentvalsts Spānijas iniciatīvu uzstādīt mērķi, ka līdz 2030. gadam Eiropā ir jāizskauž ar HIV saistīta stigmatizācija un diskriminācija. Šī problēma pārāk ilgi ir atstāta nerisināta, lai gan pieejamie dati nepārprotami liecina par to, ka tās negatīvās sekas joprojām pastāv dažādās vietās pasaulē un izpaužas īpašā sociālajā kontekstā un riska grupās. Tāpēc EESK piekrīt prezidentvalsts Spānijas viedoklim, ka ar HIV saistītas stigmatizācijas un diskriminācijas izbeigšana ir jāuzskata par vienu no ES darba kārtības politiskajām prioritātēm.

1.2.

EESK piekrīt, ka ir nepieciešama Eiropas iestāžu augsta līmeņa deklarācija, kas 2023. gada 1. decembrī būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam, un apņemas to atbalstīt un iesaistīties ikvienā iespējamā līmenī, jebkurā veidā un formā.

1.3.

Lai novērstu stigmatizāciju, diskrimināciju un izskaustu nepamatotus stereotipus, EESK uzskata, ka ir svarīgi, iesaistot pilsonisko sabiedrību, jauniešu un studentu organizācijas, stimulēt izpratnes veicināšanu, apmācību un informatīvos pasākumus, īpaši skolās.

1.4.

Lai aptvertu plašāku sabiedrību, ir jānosaka un jālikvidē šķēršļi, kas traucē piekļuvi pirmsekspozīcijas profilaksei un jāuzlabo piekļuve zālēm, kā arī pirmsekspozīcijas profilakses īstenošana, kas ir svarīga, lai līdz 2030. gadam sasniegtu AIDS epidēmijas izskaušanas mērķi. Preventīvi pasākumi, piemēram, pirmsekspozīcijas vai pēcekspozīcijas profilakse un ārstēšana kā profilakse spēcīgi ietekmē HIV un citu seksuāli transmisīvu infekciju kontroli.

1.5.

Cilvēkiem ar HIV ir jābūt vienlīdzīgām piekļuves iespējām un tiesībām uz profesionālo izaugsmi darba pasaulē. Viņiem ir jābūt arī iespējai izmantot īpašus noteikumus, piemēram, elastīgu darba laiku vai vairāk laika ārstu apmeklēšanai, nodrošinot konfidencialitāti.

1.6.

EESK uzsver, ka ir svarīgi veikt īpašus pasākumus riska grupās: lai cīņa ar HIV epidēmiju būtu efektīva, uz šīm sabiedrības grupām ir jāvērš mērķēta informācija un institucionāli īstenotas preventīvās programmas. Tādējādi specializētie dienesti varēs ar tām kontaktēties proaktīvi, iespējams, ar nevalstisko un uz kopienām balstīto apvienību starpniecību.

1.7.

Ņemot vērā faktu, ka Ukrainas AIDS epidēmijas rādītāji ir otrie augstākie Austrumeiropas un Centrālāzijas reģionā, EESK uzsver, ka ir svarīgi, lai uzņēmējas valstis nodrošinātu bezmaksas HIV testēšanu un ārstēšanas nepārtrauktību Ukrainas bēgļiem, un uzlabotu testēšanas iespējas neraugoties uz uzturēšanās statusu. Tā kā lielākā daļa bēgļu ir sievietes un bērni, Ukrainas bēgļu gadījumā vispiemērotākais uzstādījums varētu būt izvērsta testēšana slimnīcās, primārās aprūpes un kopienu ietvaros.

1.8.

Antiretrovirālās ārstēšanas loma var būt divējāda, jo tā var uzlabot veselību tiem cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, un efektīvi novērst HIV izplatīšanos, jo tā ļoti efektīvi palīdz samazināt HIV vīrusa slodzi.

1.9.

Savlaicīga HIV inficēšanās diagnostika, agrīna ārstēšanās sākšana un ārstēšanas turpināšana (pastāvīga ārstēšana) ir infekcijas izplatīšanās kontroles stūrakmeņi. Vairākas valstis mērķi jau ir sasniegušas, tāpēc EESK aicina visām valstīm 2030. gadam noteikt augstāku jaunu mērķi, uzlabot tvērumu un testēšanas, ārstēšanas un virusoloģiskās supresijas līmeni paaugstināt līdz 95 %.

1.10.

Ārstēšanas un novēršanas nepārtrauktība var sinerģētiski veidot visaptverošu atbildi HIV epidēmijas apkarošanai un tāpēc tā būtu jāpilnveido un jāīsteno.

1.11.

EESK aicina īstenot jaunas un inovatīvas stratēģijas agrīnās diagnostikas uzlabošanai un pilnveidot cilvēku informētību par viņu slimību, šajā nolūkā izmantojot dažādotas un lietotājiem draudzīgas pieejas saistībā ar plašāk pieejamiem HIV testiem, piemēram, ātrajiem testiem, kopienas testēšanu un paštestēšanu un integrētu pieeju HIV, B un C hepatīta testiem.

1.12.

Cīņā pret HIV nozīmīga loma ir kopienām, kuras veicina atbildību, stimulē aktivitāti prevencijas jomā, īsteno pasākumus un veicina inovāciju, kas ir svarīga ilgtspējīgam progresam.

1.13.

Lai virzība uz šo mērķu sasniegšanu notiktu pastāvīgi un paātrinātos, EESK mudina vairāk strādāt pie jaunu programmu izstrādes un īstenošanas ar mērķi paplašināt zināšanas par to, ko nozīmē HIV pozitīvs statuss, un ko ietver ārstēšana, jo tas samazinātu vīrusa cirkulāciju un HIV izplatīšanos, kā arī mazinātu diskriminācijas iespējas, piemēram, piekļuvē darba tirgum vai finanšu pakalpojumiem.

2.   HIV Eiropā

2.1.

HIV izplatīšanās joprojām ir viena no lielākajām sabiedrības veselības problēmām, kas skar vairāk nekā 36 miljonus cilvēku pasaulē. 2,3 miljoni no šā skaita dzīvo PVO Eiropas reģionā, it īpaši reģiona austrumu daļā. 2021. gadā HIV tika diagnosticēts 107 000 cilvēkiem Eiropas reģionā, tostarp 17 000 cilvēkiem ES/EEZ. Kritums HIV diagnosticēšanā iezīmējās, sākot no 2012. gada; straujāks HIV diagnozes sarukums tika konstatēts 2020. un 2021. gadā (– 24 %), kura cēlonis, iespējams, bija Covid-19 pandēmijas ietekme uz veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu un/vai mazāka inficēšanās Covid-19 pandēmijas laikā īstenoto sabiedrības veselības pasākumu dēļ.

2.2.

HIV nesamērīgi spēcīgi skar to sabiedrības daļu, kas ir sociāli marginalizēta, un cilvēkus, kuru dzīvesveids tiek sociāli stigmatizēts, piemēram, intravenozo narkotiku lietotājus un viņu seksuālos partnerus, vīriešus, kuri dzīvo dzimumdzīvi ar vīriešiem, transpersonas, seksa darbiniekus, ieslodzītos un migrantus.

2.3.

Dati atspoguļo dažādas PVO Eiropas reģiona valstu epidēmiskās shēmas un tendences: galvenais inficēšanās modelis ir inficēšanās dzimumsakaru laikā starp vīriešiem ES/EEZ un rietumu daļā, savukārt reģiona austrumu daļā inficēšanās pārsvarā notiek heteroseksuālu attiecību un intravenozu narkotiku lietošanas ceļā.

2.4.

Novēlota HIV diagnosticēšana joprojām ir problēma lielākajā daļā šā reģiona valstu: vairāk nekā 50 % cilvēku HIV diagnoze tika konstatēta tad, kad CD4 šūnu skaits bija zemāks par 350/mmc.

3.   HIV ārstēšanas nepārtrauktība Ukrainas bēgļiem

3.1.

Kopš kara sākuma 2022. gada 24. februārī vairāk nekā 13,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti iekšzemē vai bijuši spiesti bēgt uz kaimiņvalstīm un kļūt par bēgļiem. Viņu vidū ir cilvēki, kas dzīvo ar HIV (viņu skaits varētu būt no 10 000 līdz 30 000), un riska grupu pārstāvji.

3.2.

Ukraina ir valsts, kura AIDS epidēmijas ziņā ir otrā lielākā Austrumeiropas un Centrālāzijas reģionā. Diagnosticēto HIV gadījumu skaits ir pieaudzis no 14 240 inficētajiem 2016. gadā līdz 16 270 inficētajiem 2019. gadā, savukārt, iespējams, Covid-19 krīzes dēļ 2020. gadā tas ir saucis līdz 15 660. Uzraudzības dati liecina, ka 9 000–10 000 gadījumos inficēšanās ir notikusi heterorseksuālu kontaktu ceļā un aptuveni 5 000 – narkotiku intravenozas lietošanas rezultātā.

3.3.

Pirms kara sākuma valsts guva būtiskus panākumus AIDS apkarošanā: HIV slimnieku aprūpe un ārstēšana tika nodrošināta bez maksas valsts HIV klīnikās visā Ukrainā, un arvien lielāks skaits ar HIV inficēto cilvēku saņēma antiretrovirālo ārstēšanu. 2021. gadā tika lēsts, ka 240 000 cilvēku dzīvo ar HIV (0,6 % no Ukrainas iedzīvotāju skaita), vairāk nekā 150 000 cilvēku (62 %) izmanto antiretrovirālo ārstēšanu un 94 % to, kuri ārstējas, ir sasnieguši virālo supresiju.

3.4.

Šajā valstī ANO aģentūras un vietējie partneri, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējais HIV/AIDS apkarošanas programmas ārkārtas fonds strādā ciešā sadarbībā ar vietējām pašvaldībām ar mērķi cilvēkus uzrunāt un palīdzēt tiem, kam tas vajadzīgs. Pēdējā laikā to humānā palīdzība ir piegādāta valsts vissmagāk skartajām teritorijām, kurām ir iespējams piekļūt tikai tagad. Valdību, pilsoniskās sabiedrības un starptautisko organizāciju koalīcija ir un arī turpmāk kara laikā Ukrainā būs HIV novēršanas pamats.

3.5.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējā HIV/AIDS apkarošanas programma arī turpmāk atbalstīs HIV profilaksi, testēšanu, ārstēšanu, aprūpi un atbalstu cilvēkiem visā kara skartajā Ukrainā un konflikta dēļ pārvietojām personām.

3.6.

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra dokumentā (1), kas publicēts 2022. gada jūlijā, minēti galvenie apsvērumi, kas jāņem vērā, pieņemot lēmumus un īstenojot praktiskos pakalpojumus, kas svarīgi, lai Ukrainas bēgļiem uzturētu kvalitatīvus HIV aprūpes standartus. Ir norādīts, ka uzņēmējām valstīm īpaši svarīgi ir nodrošināt HIV testēšanas un ārstēšanas nepārtrauktību Ukrainas bēgļiem un uzlabot testēšanas iespējas, neraugoties uz uzturēšanās statusu, jo ierobežota piekļuve antiretrovirālai ārstēšanai palielina saslimšanas, nāves, rezistentu celmu rašanās un infekcijas tālākas pārnešanas risku. Tā kā lielākā daļa bēgļu ir sievietes un bērni, Ukrainas bēgļu gadījumā vispiemērotākais uzstādījums varētu būt izvērsta testēšana slimnīcās, primārās aprūpes un kopienu ietvaros.

4.   HIV pasaulē

4.1.

Pasaulē valda liela vienprātība par to, ka pašlaik ir pieejami instrumenti AIDS epidēmijas izskaušanai. Pēdējo divdesmit gadu laikā arvien lielākā skaitā pētījumu dažādos apstākļos ir noskaidrots, ka antiretrovirālās ārstēšanas loma var būt divējāda, jo tā var uzlabot veselību tiem cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, un efektīvi novērst HIV izplatīšanos, jo tā ļoti labi palīdz samazināt HIV vīrusa slodzi (definēta kā mazāk par 200 kopijām mililitrā (kop/ml)).

4.2.

Pēdējos gados ir plaši ieviesta stratēģija, kuras ietvaros savlaicīga HIV inficēšanās diagnostika, agrīna ārstēšanās sākšana un ārstēšanas turpināšana (pastāvīga ārstēšana) tiek uzskatīta par infekcijas izplatīšanās kontroles pamatu. 2014. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējā HIV/AIDS apkarošanas programma uzstādīja mērķi 90–90–90 (90 % ar HIV inficēto cilvēku uzstādīta diagnoze, 90 % no viņiem tiek ārstēti un 90 % ārstēto cilvēku virēmija supresēta). Ja šie mērķi tiktu sasniegti, 73 % cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, virālā slodze būs supresēta, un cilvēki, kuru virālā slodze ir supresēta, nevar inficēt citus.

4.3.

Ir pierādījumi tam, ka 2020. gada beigās vairākas valstis ar atšķirīgu ģeogrāfisko stāvokli, ienākumu līmeni un epidemioloģiju jau šo mērķi ir sasniegušas. Ekspertu skatījumā šie rezultāti varētu liecināt, ka līdz 2030. gadam visas valstis varētu sasniegt augstāku jaunu mērķi – uzlabot tvērumu un testēšanas, ārstēšanas un virusoloģiskās supresijas līmeni paaugstināt līdz 95 %. Lai virzība uz šo HIV epidēmijas izskaušanas mērķu sasniegšanu notiktu pastāvīgi un paātrinātos, ir vairāk jāstrādā pie jaunu programmu izstrādes un īstenošanas ar mērķi paplašināt zināšanas par to, ko nozīmē HIV pozitīvs statuss un ko ietver ārstēšana (universālā testēšanas un ārstēšanas pieeja), jo tas samazinātu vīrusa cirkulāciju un līdz ar to – HIV izplatīšanos. Šīs jaunās programmas nevajadzētu vērst tikai uz piemērojamiem standarta pasākumiem, bet būtu jāīsteno atbilstoši vajadzībām un īpašajām prasībām, kādas ir cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV.

4.4.

Kopš neilga laika arvien biežāk tiek piedāvāta pieeja, kas ir līdzīga HIV ārstēšanas nepārtrauktībai – HIV novēršanas nepārtrauktība. Tā ir paredzēta iedzīvotājiem, kurus apdraud HIV inficēšanās risks, un tās mērķis ir panākt, lai cilvēki neinficētos ar HIV. HIV profilakses nepārtrauktības pamats ir HIV testēšana un cilvēku, kuri nav inficējušies ar HIV, kontaktu izveide ar prevencijas dienestiem, saglabāšana šo dienestu redzeslokā un piesaiste tiem, lai saņemtu konsultācijas par riska samazināšanu un par pareizu prezervatīvu izmantošanu, lai izvairītos no inficēšanās ar HIV un HIV izplatīšanas. Saglabāšana dienestu redzeslokā arī ir svarīga, lai nodrošinātu atkārtotu HIV testu veikšanu un agrīnu HIV infekcijas diagnosticēšanu, ja notikusi inficēšanās. Jaunie inficētie ir nekavējoties jāiesaista HIV pacientu aprūpē un ārstēšanā un tādu preventīvo metožu izmantošanā, kas ietver partneru testēšanu, prezervatīvu lietošanu un antiretrovirālo terapiju preventīvos nolūkos. Vairāki pētījumi ir atklājuši, ka ārstēšanas un novēršanas nepārtrauktība var sinerģētiski veidot visaptverošu atbildi HIV epidēmijas apkarošanai.

4.5.

Ir vajadzīgas jaunas un inovatīvas stratēģijas agrīnās diagnostikas uzlabošanai, un ir jāpilnveido cilvēku informētība par viņu slimību ar dažādotu un lietotājiem draudzīgu pieeju palīdzību, par plašāk pieejamiem HIV testiem, piemēram, ātrajiem testiem, kopienas testēšanu un paštestēšanos un par integrētu pieeju HIV, B un C hepatīta testiem.

4.6.

PVO ieteikums ir visaptverošs veselības aprūpes pakalpojumu kopums HIV profilaksei, īpašu uzmanību veltot riska grupu informēšanai. Īpaša nozīme ir HIV profilakses pakalpojumu sasaistei ar atbalsta pakalpojumiem, kas vērsti uz seksuālo un reproduktīvo veselību, garīgo veselību, seksuālas un dzimumbalstītas vardarbības novēršanu un tās upuru aprūpi, narkomānijas ārstēšanu, C hepatīta profilaksi un slimnieku aprūpi, tuberkulozes kontroli, veselības aprūpi cietumos, neinfekcijas slimību kontroli un juridiskajiem un sociālajiem jautājumiem.

4.7.

Ja HIV testi būs pieejami dažādos veidos, būs iespējas savlaicīgi diagnosticēt plašu to sabiedrības daļu, kas ir neaizsargāta pret inficēšanos ar HIV.

4.8.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējā HIV/AIDS apkarošanas programmā HIV profilakses jomā tiek ieteikts izmantot kombinētu profilaksi. Tā kā šīs slimības izplatīšanās apturēšanai nepietiek ar vienu profilakses stratēģiju, ir vajadzīga pieeja, kas ietvertu biomedicīniskus, uzvedības un strukturālus paņēmienus, kas būtu īpaši atlasīti un piemēroti vietējām vajadzībām, par kurām norādījušas skartās kopienas. Panākumu priekšnoteikums ir koordinācija, efektivitāte, saturīgums un apņēmība īstenot vienotus mērķus.

5.   Sabiedrības atbilde HIV

5.1.

Vēsturiski Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējā HIV/AIDS apkarošanas programma ir labi dokumentējusi un atzinusi cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, marginalizēto un neaizsargāto grupu, sieviešu un jauniešu, kuriem ir HIV, lomu pakalpojumu sniegšanā, pētniecībā un zāļu izstrādē, aizstāvībā, sociālās un politiskās atbildības nodrošināšanā, resursu piesaistē un sociālo un cilvēka tiesību aizsardzībā (2). Iepriekšējos trijos gadu desmitos ir atklājies, ka cilvēki, kuri dzīvo ar HIV, un viņu līdzcilvēki palīdz uzturēt ieinteresētību un atbalstu taisnīgumam veselības jomā un par veselības aprūpes finansēšanu un rūpēties par to, lai visu cilvēku cilvēktiesības tiktu atzītas un uzturētas. Kvalitatīva un efektīva veselības sistēmu un universālās veselības aprūpes integrācija var tikt izstrādāta, īstenota un uzturēta efektīvāk, ja tās centrā ir to cilvēku kopienas, kuri dzīvo ar HIV, un viņu līdzcilvēki. Kopienu vadošā loma un ieinteresētība ir palīdzējusi tiešā veidā uzlabot piekļuvi HIV ārstēšanai, profilaksei, atbalstam un aprūpes pakalpojumiem visā pasaulē.

5.2.

Cīņā pret HIV nozīmīga loma ir kopienām, kuras veicina atbildību, stimulē aktivitāti prevencijas jomā, īsteno pasākumus un veicina inovāciju, kas ir svarīga ilgtspējīgam progresam. Kopienu vadītas pakalpojumu sniegšanas platformas bieži vien ir efektīvākas nekā oficiālās uz veselības aprūpes iestādēm balstītās platformas, jo tām ir vieglāk sasniegt marginalizētus cilvēkus, kuriem pakalpojumi nav viegli pieejami, īpaši vietās, kurās valda stigmatizācija un diskriminācija. Uz kopienām balstītām organizācijām ir vieglāk pamanīt pakalpojumu nepilnības, ierobežojumus, kuri liedz pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas iespējas, kā arī iespējas atzīt šos pakalpojumus kā daļu no cilvēku pamattiesībām un panākt, lai pakalpojumi būtu vairāk vērsti uz cilvēkiem, viņiem piemēroti un efektīvi.

5.3.

Kopienai (kas tiek izprasta kā grupa, kurā ietilpst nevalstiskās apvienības un organizācijas, kas ikdienā ir iesaistītas AIDS apkarošanā un ar HIV inficēto cilvēku tiesību aizstāvībā) ir būtiska loma, jo tā pārstāv visneaizsargāto cilvēku un riska apdraudēto cilvēku viedokli, kā arī sniedz efektīvus risinājumus HIV/AIDS epidēmijas ierobežošanai. Kopienas ieguldījums šajā jomā ir tik liels, ka Pasaules Veselības organizācija (Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējā HIV/AIDS apkarošanas programma) 2019. gadā tai veltīja Pasaules AIDS dienu (1. decembris), kuras devīze bija “Kopienā ir spēks”.

5.4.

Uzmanība būtu jāvērš arī uz pastāvīgu uzraudzību un ietekmes novērtējumu veikšanu attiecībā uz dažādām veselības politikas jomām un katrā no dalībvalstīm pieņemtajiem tiesiskajiem satvariem. Šajā nolūkā ir jāiesaista neatkarīgi un neitrāli dalībnieki, kuriem jāatlasa arī tā paraugprakse, ar kuru būtu jādalās un kas būtu jāpiedāvā Eiropas līmenī.

5.5.

Pat ja nodoms un mērķis ir “normalizēt” HIV pozitīvo cilvēku apstākļus, ir vēlams, lai saziņā ar veselības aprūpēs iestādēm ar mērķi piekļūt pakalpojumiem un jomās, kas saistītas ar ikdienas aktivitātēm (skola, darbs u. c.), tiktu ievērots katra indivīda privātums. Tāpēc visās dalībvalstīs ir vajadzīgi noteikumi, kas būtu vērsti uz HIV pacientu pamattiesību un pamatbrīvību, kā arī ar tām saistīto cilvēka cieņas aizsardzības garantēšanu.

5.6.

Lai novērstu stigmatizāciju, diskrimināciju un nepamatotus stereotipus, iesaistot pilsonisko sabiedrību, piemēram, vietējās apvienības un kopienas, jauniešu un studentu organizācijas, būtu svarīgi stimulēt izpratnes veicināšanu, apmācību un informatīvos pasākumus, īpaši skolās.

6.   Pirmsekspozīcijas profilakse inficēšanās ar HIV novēršanai

6.1.

Pirmsekspozīcijas profilakse ir biomedicīniska pieeja inficēšanās ar HIV novēršanai. Tās ietvaros cilvēki, kuriem ir liels risks tikt inficētiem ar HIV, orāli lieto antiretrovirālas zāles. Pirmsekspozīcijas profilakse, kad zāles tiek lietotas atbilstoši ārsta norādēm, ir labi dokumentēta. Tas ir būtisks kombinētās profilakses elements, kas ir vajadzīgs, lai līdz 2030. gadam sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķi – izskaust AIDS epidēmiju, un šīs profilakses izmantošana ir ieteikta valstu un starptautiskajās pamatnostādnēs. Saskaņā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra nostāju ES valstīm būtu jāapsver pirmsekspozīcijas profilakses iekļaušana pašreizējās inficēšanās ar HIV novēršanas programmās, kuras paredzētas riska grupām un tiem cilvēkiem, kurus visvairāk apdraud inficēšanās ar HIV.

6.2.

Vairākos pētījumos ir aprakstīts, ka pirmsekspozīcijas profilakse lēnām ienāk klīniskajā vidē un aprūpē tiek izmantota neapmierinoši. Nodrošinot pastāvīgu pirmsekspozīcijas profilaksi, ir iespējams panākt maksimālu ietekmi uz inficēšanos ar HIV, tomēr daudzi lietotāji pirmsekspozīcijas profilaksi pārtrauc pirmajā gadā pēc tās sākšanas, un ir konstatēts, ka to turpina mazāk nekā puse. Pirmsekspozīcijas profilakses pārtraukšanas iemesli ir dažādi: seksuālās uzvedības maiņa noteiktos dzīves posmos, narkotiku blaknes, kā arī vāja izpratne par risku, bailes par to, ka pirmsekspozīcijas profilakse nenodrošina pietiekamu aizsardzību, piedzīvota stigmatizācija, ierastās rutīnas un narkotiku lietošanas pārtraukumi, izmaksas un apdrošināšanas seguma un finansiāla atbalsta neesamība, kā arī bieža ārsta apmeklēšana.

6.3.

Pirmsekspozīcijas profilakses pieejamība Eiropā ir sadrumstalota, sarežģīta un mainīga. Pirmsekspozīcijas profilakses pakalpojumu sniegšanas ģeogrāfiskais sadalījums liecina par lielu neviendabību Eiropā un Centrālāzijā. Lai aptvertu plašāku sabiedrību, ir jānosaka un jālikvidē šķēršļi, kas traucē piekļuvi pirmsekspozīcijas profilaksei, un jāuzlabo piekļuve zālēm, kā arī pirmsekspozīcijas profilakses īstenošana. Tā mērķis ir paātrināti virzīties uz 2030. gadam noteikto mērķi un tuvoties AIDS epidēmijas izskaušanai.

6.4.

Preventīvi pasākumi, piemēram, pirmsekspozīcijas vai pēcekspozīcijas profilakse un ārstēšana kā profilakse spēcīgi ietekmē HIV un citu seksuāli transmisīvu infekciju kontroli.

7.   Riska grupas

7.1.

Lai gan dažu pēdējo gadu desmitu laikā dažādās pasaules daļās ir gūti izcili rezultāti HIV infekcijas samazināšanā (un ir būtiski samazinājies no AIDS mirušo cilvēku skaits), visaptverošs kombinēto HIV novēršanas pasākumu klāsts nebūt nav vispārēji pieejams. Un ja AIDS netiek ārstēts, inficēšanās ar HIV turpina izvērsties nesamērīgi plaši, un cilvēki joprojām mirst.

7.2.

Inficēšanās ar HIV joprojām notiek to iedzīvotāju vidū, līdz kuriem dažādu iemeslu dēļ preventīvie pasākumi neaiziet, vai arī pēc inficēšanās šie cilvēki nevar izmantot antiretrovirālo ārstēšanu, kas pašlaik ir pieejama. Pret HIV mazāk aizsargāti cilvēki, piemēram, narkotiku lietotāji, seksa darbinieki, geji un vīrieši, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, ieslodzītie, transpersonas, migranti un viņu partneri tiek saukti par riska grupām. Tiem raksturīgs augstāks saslimstības un mirstības līmenis nekā sabiedrībā kopumā, vājāka piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem, turklāt viņiem ir arī noteicošā loma epidēmijas izplatībā. Diemžēl kombinēto HIV preventīvo pakalpojumu pieejamību ir izdevies nodrošināt vien mazāk kā pusei šo grupu cilvēku, un tas liecina, ka šī sabiedrības daļa joprojām tiek marginalizēta un jaunāko AIDS apkarošanas sasniegumu izmantošanā atstāta ārpus uzmanības loka.

7.3.

Šo iedzīvotāju slāņu mazaizargātības cēloņi ir viņu specifiskais dzīvesveids un grūtības piekļūt HIV pakalpojumiem gan nabadzības dēļ, gan marginalizācijas un izolācijas dēļ. Tā cēloņi meklējami dažādos sociālos kontekstos tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar kultūru, reliģiju un arī juridiskiem iemesliem.

7.4.

Lai vieglāk piekļūtu riska grupām, tostarp tām, kuras dzīvo attālos apgabalos, būtu jāizplata un jāstiprina ielu vienību izmantošana. Tās varētu nodrošināt arī pamatpakalpojumus, piemēram, ātros testus. Arī mobilie dienesti varēs efektīvāk veidot pirmo kontaktu un piemērotākās vietās uzturēt aprūpi cilvēkiem, kuri dzīvo attālākos un grūti sasniedzamos nostūros.

7.5.

Dažkārt sievietes atrodas vēl grūtākā situācijā nekā vīrieši, viņām ir lielākas ekonomiskās problēmas, viņas ne vienmēr spēj aizstāvēt savu nostāju par dzimumattiecībām un bieži vien kļūst par vardarbības upuriem (3). Citās situācijās diskriminācija, kas saistīta ar noteiktu rīcību, kā arī aizspriedumi, neiecietība vai pat represīvi tiesību akti, kuros paredzēts sods par homoseksualitāti, liedz piekļuvi pakalpojumiem. Bieži vien pārklājas vairāki no šiem faktoriem, un tāpēc cilvēki ir vēl neaizsargātāki.

7.6.

Cilvēkiem ar HIV ir jābūt vienlīdzīgām piekļuves iespējām un tiesībām uz profesionālo izaugsmi darba pasaulē. Viņiem ir jābūt arī iespējai izmantot īpašus noteikumus, piemēram, elastīgu darba laiku vai vairāk laika ārstu apmeklēšanai, nodrošinot konfidencialitāti. Dažās valstīs ir noteikti aizliegumi, kuru dēļ ar HIV inficēti cilvēki nevar strādāt noteiktās profesijās, piemēram, policijā, muitas dienestos un aizturēšanas vietās (4). Ar HIV inficēti cilvēki joprojām saskaras ar lielākām grūtībām un augstākām likmēm, piesakoties apdrošināšanai, hipotēkai un aizdevumiem, pat ja dažās dalībvalstīs ir veikti pasākumi, lai atvieglotu piekļuvi un ierobežotu likmju palielinājumu cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām. EESK aicina nodrošināt apstākļus, kas atspoguļotu uzlabojumus ārstēšanā, veselības saglabāšanas un paredzamās dzīvildzes ziņā. Tāpēc, lai uzlabotu piekļuvi šādiem finanšu pakalpojumiem, būtu jāizmanto anonimizēti statistiskie pierādījumi, kas pieejami ES veselības datu telpā.

7.7.

Covid-19 izraisītais ārkārtas epidemioloģiskais stāvoklis ir dziļi skāris veselības aprūpes sistēmu visā pasaulē, vēl vairāk padziļinājis pastāvošo nevienlīdzību un sarežģījis PVO mērķu sasniegšanu īpaši tajās valstīs, kurām ir ierobežoti resursi. Līdzīgi arī preventīvo pasākumu pārtraukumi visticamāk ir izraisījuši HIV gadījumu skaita palielināšanos un likvidējuši visus panākumus, kas ar lieliem pūliņiem sasniegti iepriekšējos gados.

7.8.

Eiropā vissmagāk skartās riska grupas ir narkotiku lietotāji, vīrieši, kuri dzīvo dzimumdzīvi ar vīriešiem un migranti. Rezultāti atšķiras arī ģeogrāfiskā ziņā atkarībā no konkrētās valsts. Lai cīņa ar HIV epidēmiju būtu efektīva, uz šīm sabiedrības grupām ir jāvērš mērķēta informācija un institucionāli īstenotas preventīvās programmas. Tādējādi specializētie dienesti varēs ar tām kontaktēties proaktīvi, iespējams, ar nevalstisko un uz kopienām balstīto apvienību starpniecību.

7.9.

Ikviena cilvēka neatņemamas tiesības ir veselības aprūpe (5). Tāpēc HIV skartajiem cilvēkiem ir nepieciešama bezmaksas piekļuve medicīniskai aprūpei un vismaz minimāliem vispārējas standarta kvalitātes pakalpojumiem labbūtības jomā, un tie būtu jāgarantē cilvēkiem, kas dzīvo ar HIV, bez diskriminācijas un ierobežojumiem atbilstoši Starptautiskajam slimību klasifikatoram tāpat kā citu slimību gadījumā. Rūpīgi būtu jāuzrauga un jākontrolē atbilstība līdztiesības un efektivitātes principiem.

8.   Narkotiku lietotāji

8.1.

Atkarība no intravenozo narkotiku lietošanas vienmēr ir tikusi saistīta ar HIV izplatīšanu, kuras cēlonis narkotiku ievadīšanai izmantoto inficēto līdzekļu kopīga lietošana. Tomēr neintravenozo narkotiku lietošana arī var būt saistīta ar riskantu dzimumdzīvi un attiecīgi ar iespēju inficēties ar HIV, to izplatīt un pārnest citas seksuāli transmisīvās slimības. Tādu stimulējošu vielu kā kokaīns, kreks un metamfetamīns lietošana bieži vien ir saistīta ar ļoti riskantu dzimumdzīvi. Tāpēc nedrīkst bez ievērības atstāt HIV izplatīšanos narkotiku lietotāju vidū dzimumattiecību rezultātā.

8.2.

Vairāk nekā 80 % HIV inficēšanās gadījumu Austrumeiropā 2018. gadā bija saistīti ar atkarību no narkotikām, kas visbiežāk notikusi gados ļoti jaunu, it īpaši sieviešu, vidū. Gados jaunas sievietes ar to inficējas biežāk nekā vīrieši. Tā iemesls ir arī prostitūcija, kas ir cieši saistīta ar narkotiku lietošanu. Lokalizētas HIV epidēmijas ir dokumentētas arī marginalizētu injicējamo narkotiku lietotāju vidū Rietumeiropā.

8.3.

Ieslodzījuma vietās pastāv augstāks narkotiku lietošanas līmenis un kaitējošāki patēriņa veidi, tostarp parenterālais patēriņš, nekā sabiedrībā kopumā, līdz ar to ieslodzītie narkotiku lietotāji ir īpaši neaizsargāti.

8.4.

Narkotiku lietotāju piekļuve testēšanai ir zema, un visbiežāk diagnoze tiek noteikta novēloti. Pat Itālijā narkotiku lietotāji, kuriem ir noteikts HIV, ir tikai maza daļa no atkarību ārstēšanas dienestu pakalpojumu izmantotājiem, un ar HIV saistītu simptomu neesamības gadījumā testēšana viņiem tiek piedāvāta reti.

8.5.

Narkotiku lietotāju piekļuves līmenis ārstēšanai ir ļoti zems, lai gan dažādās valstīs tas atšķiras. Kopumā tiek vērtēts, ka tikai 8 % no narkotikām atkarīgo saņem antiretrovirālo ārstēšanu un ka no visiem ārstētajiem cilvēkiem tika 20 % ir narkotiku lietotāji. Salīdzinājumā ar citiem ar HIV inficētajiem cilvēkiem narkotiku lietotāji retāk sasniedz virusoloģisko supresiju. Tā cēlonis ir fakts, ka narkotiku lietotāji ir mazāk ieinteresēti ārstēšanā un bieži vienkārši to pārtrauc. Tas palielina narkotikas lietojošo HIV pozitīvo iedzīvotāju risku nomirt no AIDS.

8.6.

Ja mēs vēlamies Eiropā un ārpus tās robežām panākt vispārēju piekļuvi HIV ārstēšanai, ir vajadzīgas programmas, kuru mērķis ir efektīvāk vērsties pie narkotiku lietotājiem.

9.   Vīrieši, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem

9.1.

Kopumā vīriešu, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, risks inficēties ar HIV ir 27 reizes lielāks nekā sabiedrībā kopumā (6). Inficēšanos ar HIV veicina daži bioloģiski faktori. Vīrieši, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, ar HIV inficējas neaizsargāta anālā seksa laikā, un salīdzinājumā ar cita veida seksuālo praksi šādi ir vislielākais risks inficēties ar HIV. Šī sabiedrības grupa ar daudziem seksuālajiem partneriem un plaši izplatītu apreibinošo vielu, tostarp intravenozo narkotiku lietošanu (kas bieži ir saistīta ar seksu, tā saukto “chemsex”), arī ir viens no iespējamiem iemesliem inficēšanās ar HIV pārsvaram to vīriešu vidū, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem.

9.2.

Arvien lielākā antiretrovirālās ārstēšanas pieejamība, kas ir palīdzējusi ievērojami samazināt kopējo HIV izplatību, nav devusi iespēju tādus pašus rezultātus panākt to vīriešu vidū, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem. Pēdējo gadu laikā Rietumvalstīs tieši pretēji HIV izplatība šajā populācijā ir palielinājusies (7), un pakāpeniski procentuāli ir palielinājusies izplatīšanās starp vīriešiem, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem.

9.3.

Prezervatīvi palīdz novērst HIV un citu seksuāli transmisīvo slimību izplatīšanos; tomēr prezervatīvu izmantošana nav pietiekami plaša kultūras, izglītības un piekļuves šķēršļu dēļ, kurus nosaka dažādi sociālie konteksti un veselības aprūpes pakalpojumi.

9.4.

Daudzās valstīs piekļuvi preventīvajiem līdzekļiem liedz dažādi šķēršļi un dažādi individuāli apstākļi, kas saistīti ar stigmatizāciju, homofobiju un diskrimināciju, kuru dēļ ir grūti piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem un pareizai informācijai. Daudzos gadījumos represīvos likumos ir paredzēta kriminālatbildība cilvēkiem, kuri stājas viendzimuma attiecībās, un tāpēc viņi ir spiesti bēguļot un slēpt savu dzimumorientāciju vai sliktākajā gadījumā – pat savu identitāti. Pat ja likumi nav klaji diskriminējoši, stigmatizācija un bailes attur cilvēkus no to pakalpojumu izmantošanas, kas saistīti ar HIV infekciju, un līdz ar to viņiem nav zināmi līdzekļi, kas pieejami inficēšanās ar HIV novēršanai.

9.5.

Stigamtizācija ietekmē arī piekļuvi testēšanai un diagnosticēšanai. Daudzi vīrieši, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, ir norādījuši, ka viņi baidās no veselības aprūpes speciālistu nosodījuma, atturas no testēšanas, un tā rezultāts ir novēlota diagnostika. Tā kā viņi nezina par to, ka ir inficējušies, viņi nevar piekļūt antiretrovirālai ārstēšanai, kas ne vien ietekmētu inficēto cilvēku veselību, bet arī samazinātu viņu seksuālo partneru inficēšanās risku.

9.6.

Daudzi vīrieši ir norādījuši, ka viņi priekšroku dotu testa veikšanai ārpus tradicionālajām veselības aprūpes iestādēm. Kopienas atbalstītas testēšanas programmas (nevalstiskās organizācijas) varētu būt lielisks veids, lai dažādās situācijās veicinātu preventīvos pasākumus un nodrošinātu, lai riskam visvairāk pakļautie cilvēki varētu piekļūt testēšanai.

9.7.

Lai 90–90–90 mērķi būtu iespējams sasniegt arī to vīriešu vidū, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, svarīga ir sadarbība starp kopienām un iestādēm.

10.   Migranti

10.1.

Tiek lēsts, ka pasaulē ir aptuveni 231 miljons migrantu. Migrācijas dēļ cilvēki nonāk tādos sociāli ekonomiskos un politiskos apstākļos, kuros viņi kļūst ļoti neaizsargāti pret inficēšanos ar HIV, un dažās valstīs migrācija ir identificēta pat kā augsta riska faktors, kas veicina inficēšanos ar HIV. Migranti ik dienu saskaras ar šķēršļiem, kas sarežģī piekļuvi veselības un sociālajiem pakalpojumiem. Jo īpaši sociālā atstumtība padara migrantus neaizsargātus pret HIV.

10.2.

Vairāk nekā trešā daļa diagnosticēto HIV gadījumu ir saistīta ar migrantiem (8). Lai gan šis skaits samazinās, puse no migrantiem, kuriem diagnosticēts HIV, nāk no valstīm ar augstu epidēmisko līmeni (piemēram, Subsahāras Āfrika), kas liecina par inficēšanos viņu izcelsmes kontinentā. Kļūst arvien skaidrāks, ka lielā daļā gadījumu inficēšanās ir notikusi pēc migrācijas – uzņēmējā valstī (9). Tomēr nevajadzētu mazāk uzmanības veltīt iespējai inficēties, uz laiku dodoties apmeklēt izcelsmes valsti.

10.3.

Sievietes veido būtisku daļu to ārvalstnieču, kurām ir HIV. Lai gan ES pilsoņu vidū sieviešu, kurām diagnosticēts HIV, līmenis saglabājas 16 % apmērā, ārvalstnieču, galvenokārt afrikāniešu, vidū šis skaitlis sasniedz 40 %.

10.4.

2017. gadā publicētajā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra ziņojumā (kurš pilnībā veltīts ar HIV inficētiem migrantiem) norādīts, ka ārzemniekiem Eiropā ir grūti piekļūt HIV novēršanas pakalpojumiem un HIV testēšanai. Stigmatizācija un diskriminācija (tostarp no veselības aprūpes profesionāļiem izjusta stigmatizācija un diskriminācija), it īpaši pret cilvēkiem no valstīm, kurās ir augsts inficēšanās līmenis, ir minētas kā galvenie šķēršļi. Līdz ar to ar HIV inficēti ārzemnieki diagnozi saņem vēlāk nekā Eiropas pilsoņi – laikā, kad imūndeficīta simptomi jau ir jūtami. Pēc diagnozes noteikšanas cilvēkiem, it īpaši tiem, kuriem nav likumīgu uzturēšanās atļauju, ir arī grūti piekļūt ārstēšanai. Piecpadsmit valstīs viņiem netiek nodrošināta pareiza antiretrovirālā ārstēšana, kas ir pretrunā saistībām, kas noteiktas 2004. gadā Dublinas konvencijā, kuras mērķis ir apkarot diskrimināciju un tiesību pārkāpumus, kas vērsti pret vājākajiem un trauslākajiem cilvēkiem, kuri vienmēr ir bijuši mazāk aizsargāti.

---

(1)  Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, Operational considerations for the provision of the HIV continuum of care for refugees from Ukraine in the EU/EEA, (Darbības apsvērumi, lai nodrošinātu HIV pacientu aprūpes nepārtrauktību no Ukrainas ES/EEZ iebraukušo bēgļu vidū) 2022. gada 5. jūlijs, Stokholma: Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs; 2022.

(2)  2016. gadā pasaules valstu vadītāji parakstīja ANO deklarāciju par AIDS izskaušanu, kurā tika atzīta svarīgā kopienu loma un līdzdalība AIDS novēršanas pakalpojumu aizstāvēšanā, atbildes pasākumu un pakalpojumu sniegšanas koordinācijā. Turklāt valstu vadītāji atzina, ka kopienu atbildes pasākumi uz HIV būtu jāizvērš, un viņi arī apņēmās līdz 2030. gadam panākt, lai vismaz 30 % pakalpojumu būtu kopienu vadīti.

(3)  Lai gan ES Stambulas konvenciju parakstīja 2017. gadā, dažās dalībvalstīs tā nav ratificēta.

(4)  Noteikumi, kas nereti pieņemti HIV epidēmijas pirmajos gados, kad bija mazāk informācijas par HIV izplatīšanos un nebija pieejama ārstēšana.

(5)  Kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 36. pantā.

(6)  Lai gan vīriešiem, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, risks inficēties ar HIV ir augstāks visur pasaulē, inficēšanās līmenis dažādās ģeogrāfiskās zonās ir atšķirīgs: Jauno diagnosticēto ar HIV inficēto cilvēku vidū vīrieši, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, Ziemeļamerikā un Rietumeiropā ir 50 %, Latīņamerikā – 47 %, Austrumeiropā, Āzijā, Tuvajos Austrumos – aptuveni 20 % un Āfrikā – 12 %.

(7)  Rietumeiropā laikā no 2010. gada līdz 2014. gadam HIV pozitīvo gadījumu skaits starp vīriešiem, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, ir palielinājies līdz gandrīz 20 %. Itālijā HIV lielākoties tiek diagnosticēts vīriešiem, kuriem ir dzimumattiecības ar citiem vīriešiem.

(8)  To migrantu daļa, kuriem atklāts HIV, dažādās valstīs ir atšķirīga un sniedzas no 70 % Luksemburgā un Zviedrijā līdz 5 % dažās austrumu valstīs, piemēram, Polijā, Lietuvā un Rumānijā. Vairāk nekā 10 valstīs to skaits pārsniedz 50 %.

(9)  Aplēstais inficēšanās ar HIV līmenis pēc migrācijas ir no 2 % Šveicē nonākušo Subsahāras Āfrikas migrantu vidū līdz 62 % tumšādaino vīriešu, kuriem ir dzimumattiecības ar vīriešiem, Lielbritānijā nonākušo Karību izcelsmes migrantu vidū.

Ziņotājs:

Andrés BARCELÓ DELGADO

Atzinuma pieprasījums	Spānijas prezidentūra ES Padomē, 8.12.2022.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants Izpētes atzinums
Pilnsapulces lēmums	13.12.2022.
Atbildīgā specializēta nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	16.5.2023.
Pieņemts plenārsesijā	14.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	198/2/5

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Atveseļošana pēc Covid-19 pandēmijas un nepamatotā Krievijas agresija pret Ukrainu ir izraisījusi nopietnus traucējumus Eiropas enerģētikas sistēmā, tāpēc ir pastiprinājies satraukums par enerģētisko drošību, enerģijas cenas ir sakāpušas vēl nepieredzētos augstumos un ir izgaismojusies Eiropas Savienības pārmērīgi lielā atkarīga no Krievijas gāzes, naftas un oglēm.

1.2.

Eiropas Savienības sabiedrību ļoti satrauc tas, kā šīs problēmas risināt, lai Eiropas Savienībā būtu iespējama stabila un ilgtspējīga izaugsme un sociālā kohēzija. Problēmas ir saistītas ne tikai ar enerģētiku, bet arī ar ES noturību, ES atvērtu stratēģisko autonomiju, sabiedrību un Eiropas rūpniecības konkurētspēju.

1.3.

Kad enerģijas krīzes dēļ gāzes un elektrības cenas bija sasniegušas rekordaugstu līmeni un radās nopietnas bažas par energoapgādes drošību, Eiropas Komisija un Padome nekavējoties reaģēja, izstrādājot vairākus instrumentu kopumus, un noteica ārkārtas pasākumus, lai mazinātu atkarību no Krievijas fosilā kurināmā un ierobežotu enerģijas cenu kāpumu.

1.4.

Eiropas Savienības īstenotie ārkārtas pasākumi ir izrādījušies efektīvi, palīdzējuši dažādot fosilā kurināmā avotus un pārtraukt Krievijas fosilā kurināmā izmantošanu, bet enerģijas rēķinu ierobežošanā to ietekme ir bijusi mazāka, tāpēc ir samazinājies enerģijas pieprasījums, lai gan tā kritumu veicinājusi arī samērā siltā ziema. Turklāt augstās gāzes un elektrības cenas galvenokārt ir skārušas industriālo enerģijas pieprasījumu un mājsaimniecības, kam ir mazi ienākumi un kas ir mazāk aizsargātas pret tirgus cenu nestabilitāti.

1.5.

Efektivitātes nolūkā pareizāk būtu visās dalībvalstīs veikt vienādus pasākumus un tādējādi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Izņēmums varētu būt tie aspekti, kas saistīti ar būtiskām iekārtām un infrastruktūru. Valstu līmenī izvēlētie pasākumi ir atšķirīgi, tāpēc nodokļu, subsīdiju un regulējuma politika ir dažāda, bet enerģijas cenas joprojām ir augstas.

1.6.

Neveiksmīgi īstenoto augsto enerģijas cenu apkarošanas pasākumu sekas ir rūpniecības konkurētspējas pazemināšanās un mājsaimniecību izmantojamo ienākumu sarukums inflācijas ietekmē. Tas ievērojami apgrūtina spēju nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību un sociālo labklājību.

1.7.

Lai īstenotu divējādo pārkārtošanos un izpildītu stingro apņemšanos neaizmirst par cilvēkiem, Eiropas Savienības politikā ir jāiet tālāk par pagaidu pasākumiem, kas vērsti uz enerģijas cenu pieaugumu īstermiņā, un jāstiprina ilgtermiņa redzējums. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzsver, ka ir svarīgi paātrināt dekarbonizētu enerģijas avotu ieviešanu plašā mērogā, šajā nolūkā vienkāršojot atļauju piešķiršanas procesus, lai bez kavēšanās būtu iespējams novērst atkarību no trešo pušu fosilā kurināmā, ievērot saistības klimata pārmaiņu jomā un uzlabot konkurētspēju.

1.8.

Pārejot uz pilnībā dekarbonizētas enerģijas patēriņu, vienlaikus būtu jānodrošina pieejamas un stabilas enerģijas cenas, kas dotu iespēju veikt plašus ieguldījumus lielo rūpniecības nozaru, MVU un mājsaimniecību dekarbonizācijā. Stabilas un paredzamas atlīdzības shēmas atjaunīgās enerģijas jomā tāpēc būtu jāvērš uz īstām ilgtermiņa ražošanas izmaksām un būtu jāatsaista no fosilās degvielas cenām. Šī stratēģija dos pozitīvu ieguldījumu noturības un enerģētiskās autonomijas uzlabošanā.

1.9.

Pateicoties cenu pieejamībai, elektrifikācija varētu dot iespēju pēc iespējas plašāk aizstāt fosilo kurināmo un grūti dekarbonizējamās jomās izmantot atjaunīgās gāzes.

1.10.

Lai rūpniecība varētu darboties stabilos apstākļos, īstenot dekarbonizāciju un novērst piegādes pārrāvumus, tādējādi aizsargājot piegādes ķēdes, ļoti svarīga ir piekļuve kritiski svarīgajām izejvielām.

2.   Prezidentvalsts pieprasījuma kopsavilkums

2.1.

Nākamā prezidentvalsts Spānija ir aicinājusi EESK sagatavot izpētes atzinumu “ES ārkārtas pasākumu pārraudzība un noturība enerģētikas jomā”.

2.2.

Šis atzinuma pieprasījums ir saistīts ar Covid-19 pandēmijas sekām un ar Krievijas agresiju pret Ukrainu – tas ir satricinājis globālo enerģētikas sistēmu, un rezultātā ir pastiprinājies satraukums par enerģētisko drošību, enerģijas cenas ir sakāpušas vēl nepieredzētos augstumos un ir izgaismojusies Eiropas Savienības pārmērīgi lielā atkarīga no Krievijas gāzes, naftas un oglēm.

2.3.

Ir palielinājušies izdevumi par, piemēram, enerģijas, pārtikas un preču, tostarp kritiski svarīgo izejvielu, piegādi uz Eiropas Savienību no ārvalstīm, un ES sabiedrība pašlaik raizējas par to, kā šīs problēmas pārvarēt tā, lai būtu iespējama ilgtspējīga ES ekonomikas izaugsme.

2.4.

Iecerēts, ka pieprasītais atzinums aptvers pasākumus, kas pieņemti, lai risinātu tādus jautājumus kā enerģētikas krīze, ES noturība, ES atvērta stratēģiskā autonomija, sabiedrība un Eiropas rūpniecības konkurētspēja.

2.5.

Jaunākie notikumi, kas norisinājušies ASV, gandrīz noteikti ietekmēs atjaunīgo energoresursu ieviešanu, tostarp to industriālo bāzi, taču tas tiks apskatīts atsevišķā atzinumā.

2.6.

Stratēģiskās autonomijas koncepcija pašlaik ir plašāka nekā iepriekš, jo ierastie drošības un aizsardzības jautājumi ir papildināti ar rūpniecības, enerģētikas, tehnoloģiju un tirdzniecības aspektiem. ES atveseļošanas un noturības plāns Next Generation EU noteikti dos būtisku impulsu ES atvērtas stratēģiskās autonomijas veidošanai dažādās izvēlētajās jomās.

2.7.

Salīdzinājumā ar galvenajiem tirdzniecības partneriem Eiropas Savienība ir līdere īstā, efektīvā un uz noteikumiem balstītā, brīvā un taisnīgā tirdzniecībā un ir galvenā atvērtas ekonomikas veicinātāja, kas iebilst pret protekcionismu. Tomēr nepieciešamība panākt līdzsvaru starp autonomu rūpniecības politiku un tirdzniecības atvērtību ir būtisks izaicinājums pašreizējā starptautiskajā satvarā. Eiropas Savienībai ir nepieciešams piesaistīt investīcijas rūpnieciskās ražošanas veicināšanai, nodrošināt enerģijas un kritiski svarīgo izejvielu piegādi un vienlaikus veicināt rūpniecības pārkārtošanos uz dekarbonizētu sabiedrību, uzturēt vadošās pozīcijas tehnoloģiju jomā stratēģiski svarīgās nozarēs un saglabāt vienoto tirgu kā vienu no Eiropas Savienības vērtīgākajiem stūrakmeņiem, kas ir garantija turīgākai ES sabiedrībai, aizsargā darbvietas un veicina kvalitatīvu nodarbinātību.

2.8.

Ir svarīgi, lai zaļā un digitālā rūpniecības un sabiedrības pārkārtošanās aizsargātu Eiropas modeli un uzmanības centrā joprojām būtu cilvēki: darbvietu aizsardzība, kā arī jaunu, kvalitatīvu darbvietu veicināšana nozīmē to, ka ir jāveic darba spēka pārkvalificēšana un jāceļ kvalifikācija, kā arī ir stingri jāapņemas neaizmirst par cilvēkiem.

2.9.

Pašreizējām Komisijas atbalstītajām industriālajām aliansēm ir jāveicina ieguldījumi un inovācija, kas palīdzētu nodrošināt izejmateriālu pieejamību, stiprināt reciklēšanu un pilnveidot tehnoloģijas konkrētās jomās. Vienlaikus pastāvīgi ir jārūpējas, lai globālās piegādes ķēdes atbilstu Eiropas Savienības un ESAO noteikumiem un nostādnēm.

2.10.

Tāpēc nākas izdarīt secinājumu, ka šajā jaunajā ģeopolitiskajā scenārijā šie trīs jautājumi – kritiskā atkarība, stratēģiskā autonomija un stratēģisko resursu un energoresursu piegādes ķēžu nodrošināšana – ir kļuvuši par stratēģiskas nozīmes jautājumiem, kas noteiks attiecības starp valstīm un blokiem. Ilgtspējīgu energoresursu un izejvielu pieejamības jomā Eiropai ir svarīgi iegūt lielāku autonomiju, lai rūpniecībā valdītu vienlīdzīgi konkurences apstākļi.

2.11.

Tāpēc prezidentvalsts Spānija ir pieprasījusi atzinumu par noturību, stratēģisko autonomiju, sabiedrību un rūpniecības konkurētspēju, lai tā varētu vadīt virzību uz atgriešanos vienotajā tirgū, koordinācijas uzlabošanu un tādu rūpniecības politiku, kas no stratēģiskās atkarības viedokļa būtu dziļāk integrēta un radītu stabilu pamatu divējādai pārkārtošanai.

2.12.

Tomēr, turpinot rūpniecības stiprināšanu, vienlaikus ir jāaizsargā brīva un taisnīga starptautiskā tirdzniecība ar minimāliem sociālajiem standartiem. Uzlabojot Eiropas Savienības instrumentus, kas paredzēti, lai vērstos pret tām ārvalstu subsīdijām, kuras kropļo vienoto tirgu, Eiropas Savienībā ir svarīgi saglabāt vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

2.13.

Būtu arī jāseko līdzi energoapgādes noturībai un pašreizējam enerģētikas regulatīvajam modelim, kurš neatbilst patērētāju (mājsaimniecību un uzņēmumu) pieprasījumam pēc garantētas un tīras enerģijas par pieejamām cenām.

3.   Konteksts

3.1.

Eiropu skar bezprecedenta enerģētikas krīze, kurai zīmīgas ir ārkārtīgi augstas cenas par gāzi un elektroenerģiju un būtisks satraukums par energoapgādes drošību, kas attiecīgi ietekmē visu ekonomiku, jo vairuma preču ražošana un pakalpojumu sniegšana parasti nevar notikt bez liela energoresursu ieguldījuma, turklāt nedrošību vēl vairāk pastiprina grūtības piekļūt izejvielām. Krievijas iebrukums Ukrainā ir saasinājis enerģijas cenu ietekmi, tāpēc ir apdraudēta Eiropas rūpniecības konkurētspēja un mājsaimniecību ienākumi un iztikas līdzekļi.

3.2.

Rezultātā abās šajās jomās Eiropas un valstu līmenī ir veikti dažādi politikas pasākumi ar mērķi mazināt enerģijas cenu kāpuma sociālās un ekonomiskās sekas. Turklāt enerģētikas krīze ir uzjundījusi publiskās debates ne vien par energoatkarību, bet arī par stratēģisko autonomiju.

3.3.

Vienota izpratne par to, ka Eiropas ekonomikai ir jāpaātrina zaļā un taisnīgā pārkārtošanās un pāreja uz pilnībā dekarbonizētu ekonomiku un sabiedrību ar mērķi samazināt mūsu ārējo energoatkarību, ir viens no pīlāriem, uz ko balstās 2022. gadā pieņemtie pasākumi. Ja tiktu plaši izvērsta atjaunīgo energoresursu ieviešana, tiešais ieguvums ietvertu arī pieejamas un stabilas enerģijas cenas, līderpozīcijas atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju jomā – tas pozitīvi ietekmētu arī vērtības radīšanu Eiropas Savienībā un pavērtu ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes un sociālās kohēzijas iespējas.

3.4.

Enerģijas cenu straujais kāpums sākās 2021. gada otrajā pusē, kad ES ekonomika sāka tuvoties pirmspandēmijas aktivitātes līmenim. Tomēr Eiropas Savienību ir skārušas arī sekas, kuras ir izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu, un tās negatīvā ietekme ir jūtama tādā kritiski svarīgā jomā kā energoapgādes drošība. Risks, ko ir izraisījis Krievijas lēmums pārtraukt gāzes piegādi vairākām ES dalībvalstīm, reāli ir skāris enerģijas tirgus.

3.5.

Nekavējoties 2022. gada marta beigās sekoja ES atbilde un lēmums pakāpeniski izbeigt Eiropas Savienības ārējo atkarību no Krievijas fosilā kurināmā. Šī iniciatīva noslēdzās ar Padomes 2022. gada maija vienošanos līdz 2022. gada beigām pārtraukt gandrīz visu Krievijas naftas importu – 90 % apmērā. Līdztekus izskanēja aicinājums dažādot enerģijas piegādi un avotus, paātrināt atjaunīgo energoresursu ieviešanu plašā mērogā, uzlabot energoefektivitāti un enerģijas infrastruktūru, kā paredzēts plānā REPowerEU.

3.6.

Pirmais pasākums bija solidaritātes veicināšana starp ES dalībvalstīm gāzes nepietiekamības gadījumam. Lai dažādotu gāzes piegādi un palielinātu tās drošību, tika virzīts arī kopīgs gāzes iepirkums ar mērķi ierobežot gāzes cenu ietekmi gāzes un elektroenerģijas tirgū un radīt jaunu gāzes atsauces cenu, kas labāk atspoguļotu pāreju no gāzes vadu izmantošanas uz sašķidrinātas dabasgāzes termināļiem. Vispārēji akceptētais Title Transfer Facility (TTF) virtuālais gāzes mezgls vairs netika uzskatīts par efektīvu.

3.7.

Papildus tam tiešais mehānisms, kas paredzēts, lai samazinātu ārējo atkarību no gāzes, iezīmē virzību uz gāzes pieprasījuma samazināšanu, kas ietekmēs ne tikai konvencionālo gāzes patēriņu, bet arī gāzes izmantošanu elektroenerģijas ražošanā marginālajos kombinētā cikla energoblokos. Tāpēc ir panākta vienošanās panākt gāzes pieprasījuma samazinājumu par 15 %.

3.8.

Viens no kritiski svarīgajiem gāzes piegādes drošības jautājumiem bija gāzes krātuvju piepildīšana, lai gāzi varētu piegādāt ziemā. Beigās tika pieņemts lēmums par prasību tās piepildīt 80 % līmenī 2022./2023. gada ziemai un 90 % apmērā nākamajām ziemām.

3.9.

Līdztekus iecerētajiem gāzes piegādes pasākumiem bija jārūpējas arī, lai straujā enerģijas cenu kāpuma dēļ netiktu zaudēta rūpniecības konkurētspēja un mājsaimniecību izmantojamie ienākumi. 2022. gada 6. oktobrī Padome pieņēma trīs pasākumus ar mērķi vērsties pret augstajām enerģijas cenām. Pirmais no tiem ir saistīts ar elektroenerģijas pieprasījumu un paredz uzstādīt brīvprātīgu mērķi, proti, pieprasījumu samazināt par 10 %, un obligātu mērķi, t. i., par 5 % samazināt pieprasījumu maksimālas noslodzes stundās līdz ziemas sezonas beigām. Otrkārt, tika noteikti 180 EUR/MWh cenu griesti inframarginālajām tehnoloģijām, lai novērstu negaidītas papildu peļņas efektu, kuru varētu izraisīt augstas gāzes cenas. Attiecīgi visi ieņēmumi, kas pārsniegs cenas griestus, ir jāatdod galalietotājiem viņu rēķinu mazināšanas nolūkā. Treškārt, solidaritātes nodoklis fosilā kurināmā sektoram tika apstiprināts attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kuru peļņa kopš 2018. gada ir vidēji palielinājusies vairāk par 20 %. Visi šie ar enerģijas rēķiniem saistītie pasākumi noslēgumā tika papildināti ar mehānismu, kas ļāva Title Transfer Facility gāzes cenas ierobežot tā, lai tās nepārsniegtu 180 EUR/MWh, ievērojot atsevišķus nosacījumus, kas tika apstiprināti 2022. gada 19. decembrī saistībā ar naftas cenu griestiem, kuri Krievijas naftai noteikti 60 USD apmērā par vienu barelu.

3.10.

Jāuzsver, ka dalībvalstīm tika atstāta noteikta rīcības brīvība šo noteikumu īstenošanas jomā.

3.11.

Pamatideja, ka ārējo energoatkarību visefektīvāk palīdz samazināt ar atjaunīgo energoresursu ieviešanas paātrināšanu saistīti pasākumi, tiek stiprināta arī, rūpējoties par atjaunīgo energoresursu atļauju piešķiršanas vienkāršošanu. Tāpēc ātrākas atļauju piešķiršanas procedūras uz laiku tika apstiprinātas atjaunīgiem resursiem. Turklāt jau ir sākušās plašas debates par pašreizējo elektroenerģijas tirgus veidošanu, tā spēju stimulēt investīciju piesaisti un vienlaikus nodrošināt enerģijas piegādi un cenu pieejamību galalietotājiem. Šī shēma ir papildināta ar neto nulles emisiju industrijas akta priekšlikumu, lai stiprinātu neto nulles emisiju tehnoloģijas ekosistēmu Eiropas Savienībā.

4.   Piegādes drošība, enerģijas pieprasījums un cenas

4.1.

Kad enerģētikas krīze dēļ gāzes un elektroenerģijas cenas bija sasniegušas rekordaugstus līmeņus, Komisija un Padome nolēma izmantot Līguma (LESD) 122. un 194. pantā noteiktos ārkārtas pasākumus un ieviesa vairākas rīkkopas un ārkārtas pasākumus, kas enerģijas cenu nestabilitāti Eiropas Savienības dalībvalstīs ietekmēja tikai nedaudz. Patiesībā galalietotāju enerģijas cenas pilnībā absorbēja ārkārtīgi spēcīgās tirgus nestabilitātes sekas, jo lielākā daļa tirgus līgumu parasti aptver viena gada periodu.

4.2.

Cenas CO2 tirgū kopš 2020. gada ir pieaugušas ārkārtīgi strauji: 2020. gadā vidējā cena bija 24,84 EUR/EUA, bet 2022. gadā tā sasniedza 80,87 EUR/EUA un 2023. gada martā – 89,23 EUR/EUA. Mēneša vidējās cenas rekords tika sasniegts 2022. gada februārī ar 91,82 EUR/EUA, kas spilgti izceļas uz zemākās mēneša vidējās cenas rekorda – 19,83 EUR/EUA – 2020. gada martā Covid-19 mājsēdes laikā. Nav veikti nekādi īpaši pasākumi, lai novērstu enerģijas cenu ietekmi uz galalietotājiem.

4.3.

EESK atbalsta iniciatīvu, kuras uzmanības centrā ir enerģijas piegādes nodrošināšana un, konkrētāk, gāzes piegāde. Tāpēc īstermiņā pozitīvi vērtējami ir prioritārie pasākumi, kuru mērķis ir pienācīgi risināt galvenās, ar gāzes avotiem saistītās problēmas, un spēja aizstāt pa cauruļvadiem no Krievijas importētās gāzes piegādi.

4.4.

Ikmēneša statistikas dati par Eiropas Savienības gāzes piegādes avotiem skaidri atklāj, ka kopš 2022. gada maija ir aizstāta liela daļa caur cauruļvadiem no Krievijas saņemtās gāzes un šī piegāde ir daudz mazāka nekā jebkad iepriekš, savukārt ir palielinājusies sašķidrinātās dabasgāzes piegāde galvenokārt no ASV. Tāpēc tirgus dalībnieku īstenotie pasākumi ir precīzi saskaņoti ar ES ārkārtas pasākumiem, kuru mērķis ir īstermiņā panākt pilnīgu Krievijas gāzes aizstāšanu ar citiem avotiem.

4.5.

Tomēr EESK konstatē arī, ka gāzes un elektroenerģijas pieprasījums kopš kara sākuma ir ievērojami samazinājies. Eiropas enerģijas cenu kāpums un lielā neskaidrība par apgādes drošību varētu būt skaidrojums šim sarukumam, jo tas sakrīt ar trešajā ceturksnī konstatēto ārkārtīgi spēcīgo cenu pieaugumu. Papildus tam pieprasījuma kritumu ir veicinājuši arī ziemas sezonas maigie laikapstākļi.

4.6.

Jāuzsver, ka elektroenerģijas pieprasījums proporcionāli ir augstāks MVU līmenī, savukārt tradicionālās gāzes pieprasījums galvenokārt kalpo industriāliem mērķiem un apkurei. Līdz ar to augstās gāzes un elektrības cenas galvenokārt ir skārušas enerģijas pieprasījumu rūpniecībā, kas ir mazāk aizsargāta pret tirgus cenu nestabilitāti. Mājsaimniecību līmenī mazaizsargātos patērētājus plašā mērogā ir skārušas abu energonesēju cenas.

4.7.

EESK secina, ka Eiropas Savienības īstenotie ārkārtas pasākumi ir pierādījuši savu efektivitāti gāzes piegādes avotu dažādošanā, savukārt enerģijas rēķinu ierobežošanā to ietekme ir bijusi mazāka, un tā ir atsaukusies uz enerģijas pieprasījumu.

4.8.

EESK pilnībā atzīst, ka, tuvojoties 2022./2023. gada ziemas sezonas noslēgumam, mums būs jārisina ļoti smaga gāzes piegādes problēma. Lai nodrošinātu enerģijas piegādi nākamajām ziemas sezonām, ir noteikta prasība gāzes krātuves piepildīt 90 % apmērā. Pašlaik ES gāzes uzglabāšanas kapacitāte ir 1. ceturksnim vēsturiski augstā līmenī. Arī kopīgas gāzes iegādes iniciatīva var palīdzēt mazināt risku. Tomēr Eiropas Savienībai vispirms ir jākoncentrējas uz to, lai līdz nullei samazinātos atkarība no dabasgāzes.

4.9.

EESK uzskata, ka pareizāk būtu visās dalībvalstīs veikt vienādus pasākumus un tādējādi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Izņēmums varētu būt tie aspekti, kas saistīti ar būtiskām iekārtām un infrastruktūru. ES līmenī enerģijas rēķinu mazināšanai izvēlētie pasākumi nav saskaņoti ar tiem, kas pieņemti valstu līmenī, tāpēc nodokļu, subsīdiju un regulējuma politika ir atšķirīga, savukārt enerģijas cenu līmeņi joprojām ir augsti.

5.   Noturība, enerģētiskā autonomija un rūpniecības loma

5.1.

Enerģijas cenas ir galvenās Eiropas Savienībā konstatētā inflācijas līmeņa noteicējas. Tas mazina rūpniecības konkurētspēju un mājsaimniecību izmantojamos ienākumus un tādējādi nopietni iedragā spēju nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību un sociālo labklājību.

5.2.

Strauja atbildes reakcija, kas ietver ārkārtas pasākumu īstenošanu, ir izrādījusies efektīva ES rīcība enerģijas cenu kāpuma mazināšanai visā ekonomikā kopumā. Labs valsts iniciatīvu piemērs ir “Ibērijas izņēmums”, kas 2022. gadā palīdzēja par 18 % samazināt vairumtirdzniecības tirgus cenas. Tāpēc Spānijā pašlaik inflācijas līmenis ir viszemākais. Tomēr ir skaidri atklājies, ka enerģijas cenas ir vainojamas inflācijas kāpumā, un ar pagaidu pasākumiem nav izdevies pietiekamā apmērā šo tendenci samazināt.

5.3.

Ar šādu mērķi pieņemtie pagaidu pasākumi ir pilnībā veltīti enerģijas cenu kāpuma mazināšanai īstermiņā; tomēr ES politikā ir vajadzīgs ilgtermiņa redzējums, kas palīdzētu sagatavot apstākļus divējādai pārkārtošanai.

5.4.

EESK uzsver, ka ir svarīgi steidzami paātrināt bezoglekļa energoresursu izmantošanas ieviešanu plašā mērogā un šajā nolūkā vienkāršot atļauju piešķiršanas procesu. Praksē šajā nolūkā ir strauji jānovērš atkarība no trešo valstu fosilās degvielas un šī degviela jāaizstāj, jāpanāk klimata pārmaiņu jomā noteikto saistību ievērošana un jāuzlabo konkurētspēja.

5.5.

EESK uzsver, ka, pārejot uz pilnībā dekarbonizētas enerģijas patēriņu, vienlaikus būtu jānodrošina pieejamas enerģijas cenas, kas dotu iespēju veikt plašus ieguldījumus lielo rūpniecības nozaru, MVU un mājsaimniecību dekarbonizācijā.

5.6.

Cenu pieejamību būs iespējams nodrošināt tikai tad, ja ar konkurētspējīga tīkla palīdzību tiks stiprināti plaši ieguldījumi augstu gatavības līmeni sasniegušās atjaunīgo energoresursu tehnoloģijās un elastībā. Šī stratēģija dos pozitīvu ieguldījumu noturības un enerģētiskās autonomijas uzlabošanā.

5.7.

EESK skatījumā, lai varētu pilnvērtīgi izmantot šīs stratēģijas priekšrocības, atlīdzības shēmām atjaunīgo energoresursu jomā ir jābūt vērstām uz reālajām ilgtermiņa ražošanas izmaksām. Elektroenerģijas cenu atsaistīšana no fosilā kurināmā cenām tāpēc ir galvenais cenu pieejamības nodrošināšanas faktors. Līdztekus arī to šķēršļu likvidēšana, kuri liedz piekļuvi ilgtermiņa līgumiem, ir viens no stabilitātes un paredzamības priekšnoteikumiem.

5.8.

Saskaņā ar šo jauno paradigmu mājsaimniecībām un rūpniecībai būs vieglāk segt izdevumus, kas saistīti ar enerģētikas pārkārtošanas mērķu sasniegšanu. Šis process galvenokārt ietver fosilā kurināmā aizstāšanu, pēc iespējas plašāk veicot elektrifikāciju un grūti dekarbonizējamās jomās izmantojot atjaunīgās gāzes.

5.9.

Jāuzsver, ka jauno elektroenerģijas un atjaunīgās gāzes pielietojumu priekšnoteikums ir piekļuve kritiski svarīgajām izejvielām daudzos kritiski svarīgos procesos – ne tikai enerģijas ražošanas un patēriņa jomā, bet visā piegādes ķēdē. ES politikas uzmanības centrā ir jābūt rūpēm par to, lai rūpniecība varētu darboties optimālos apstākļos un nerastos piegādes ķēžu pārrāvumi.

5.10.

Rūpniecības svarīgā loma galvenokārt izpaužas divos nozīmīgos veidos: pirmkārt, tai ir jānodrošina kritiski svarīgo izejvielu izmantošana preču ražošanai, lai būtu pieejami aktīvi enerģijas un citu ekonomikai svarīgu preču ražošanai, un, otrkārt, tā ir viena no galvenajām siltumnīcefekta gāzu radītājām, un tāpēc tai savos iekšējos procesos ir jāizmanto dekarbonizēta enerģija. No šāda viedokļa raugoties, vadošajam vienmēr ir jābūt principam “energoefektivitāte pirmajā vietā”.

5.11.

Rūpniecības pārveidei ar mērķi panākt zaļu, digitālu un taisnīgu pārkārtošanos, kuru nav iespējams atlikt, ir jāatbilst divām papildu prasībām. Kā norādīts jau iepriekš, pirmkārt, svarīga ir piegādes ķēdes aizsardzība; otrkārt, ir jāpanāk, lai darbaspēks būtu pietiekami kvalificēts un spētu pielāgoties notiekošajām pārmaiņām, uzmanība konkrēti tiktu vērsta uz apmācību un kvalifikācijas celšanas programmām, kā arī uz nodarbinātības garantijām, pārkvalifikācijas iespējām un tālākizglītību.

Ziņotājs:

Michael McLOUGHLIN

Pilnsapulces lēmums Juridiskais pamats	20.1.2022. Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	31.5.2023.
Pieņemts plenārsesijā	15.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	217/0/6

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Nesen pieņemtajā Direktīvā par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā būtībā netika aplūkots jautājums par jauniešu minimālo darba algu. Tajā arī netiek ierosināta universāla pieeja. Gluži pretēji, tā ir horizontāla sistēma, kas atbalsta dažādas tradīcijas un sākotnējos nosacījumus, kā arī stiprina sociālo partneru un koplīguma sarunu lomu. Jauniešu minimālās algas jautājums dažādās dalībvalstīs tiek risināts atšķirīgi, un tam ir jāpievērš uzmanība. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) iesaka Eiropas Komisijai, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem apsvērt šo jautājumu saskaņā ar direktīvu un ierosināto Padomes ieteikumu par sociālā dialoga stiprināšanu Eiropas Savienībā. EESK aicina dalībvalstis un sociālos partnerus izmantot savu rīcības brīvību nediskriminējošā veidā.

1.2.

EESK uzskata, ka Eiropas Jaunatnes gads 2022 bija iespēja pievērsties nozīmīgiem jautājumiem, kas ietekmē jauniešus, un īstenot nozīmīgas politikas iniciatīvas, kas ir paver iespējas jauniešiem vai kuru mērķis ir ietekmēt viņu stāvokli sabiedrībā. Ņemot vērā to, cik svarīga ir jauniešu auglīga līdzdalība darba tirgū, viņu pirmajai līdzdalībai jāsniedz pozitīva pieredze, un pasākumi, kas pret jauniešiem piemēro mazāk labvēlīgu attieksmi tikai viņu vecuma dēļ, nav produktīvi. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē ES Prasmju gadu, ko oficiāli izsludināja 2023. gada 9. maijā un kas ir politisks stimuls mūžizglītībai, radot jaunu impulsu ES 2030. gada sociālo mērķu sasniegšanai.

1.3.

Diferencēti jauniešiem paredzēti noteikumi attiecībā uz bezdarbnieka pabalstiem un palīdzības maksājumiem var ietekmēt jauniešu situāciju darba tirgū un viņu spēju izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties ES. Dalībvalstu kompetencē ir lemt par savu sociālā nodrošinājuma sistēmu struktūru un saturu. EESK aicina dalībvalstis šajā procesā ievērot nediskriminācijas principu, it īpaši brīvas pārvietošanās gadījumā. EESK iesaka Komisijai cieši sadarboties ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem, lai vāktu datus un valstu labas prakses piemērus, šā jautājuma tālākajā izskatīšanā ņemot vērā arī nesen ierosināto Padomes ieteikumu par sociālā dialoga stiprināšanu Eiropas Savienībā.

1.4.

Jauniešiem piedāvātā stažēšanās profesionālā vidē bieži vien ir izšķirošs solis profesionālās integrācijas procesā. Neapmaksātai praksei vai praksei bez kompensācijas var būt ļoti negatīva ietekme uz jauniešu pieredzi darba tirgū. Komiteja atzīmē rezolūciju, ko tā pieņēma 2022. gada decembra plenārsesijā, kā arī Eiropas Parlamenta rezolūciju un aicina pārējās ES iestādes un struktūras, tai skaitā Komisiju, izrādīt lielāku interesi par šo jautājumu, tādējādi reāli apliecinot savu apņēmību atbalstīt jauniešus arī pēc Eiropas Jaunatnes gada. Ļoti īsas darba pieredzes periodi un oficiāli atzīti un saskaņoti mācību kursi dažkārt var būt neapmaksāti. Tomēr ilgāka termiņa stažēšanās, kas ir analoga algotu darbinieku veikumam, būtu jāapmaksā. Eirobarometra aptaujā secināts, ka lielākā daļa stažieru ir saņēmuši atalgojumu un viņiem bija piekļuve sociālajai aizsardzībai (1).

1.5.

Ņemot vērā Eiropas Jaunatnes gadu un citas iniciatīvas, pēdējā laikā lielāka uzmanība tiek pievērsta jaunatnes jautājumiem. Viens no priekšlikumiem ir ideja par Eiropas “jauniešu testu”, kas paredz novērtēt visu jauno politikas pasākumu ietekmi uz jauniešiem. Šo ideju popularizēja Eiropas Jaunatnes forums, un par to 2022. gadā tika izstrādāts EESK atzinums. EESK stingri atbalsta šo politikas veidošanas pieeju, kas izklāstīta Komitejas 2022. gada atzinumā (2).

1.6.

Covid-19 krīze un karš Ukrainā būtiski apdraud Eiropas ekonomiku. Lai gan uzņēmumi ir darījuši visu iespējamo, lai saglabātu nodarbinātību, šīs norises ietekmē Eiropas iedzīvotājus un it īpaši jauniešus.

1.7.

Stažēšanās ir kļuvusi par svarīgu atspēriena punktu jauniešu ienākšanai darba tirgū. Lai atvieglotu piekļuvi nodarbinātībai, stažēšanās programmā būtu jāpiedāvā kvalitatīvs mācību saturs un piemēroti darba apstākļi, un tai nevajadzētu aizstāt pastāvīgu darbu vai būt par priekšnosacījumu iekārtošanai darbā. Pašreizējā situācija liecina, ka pieaug bažas, it īpaši jauniešu vidū, ka veselības krīze un Ukrainā notiekošā kara sekas varētu pasliktināt stažieru apstākļus. Komisijas mērķis ir pārbaudīt, vai tiek pienācīgi izmantota stažēšanās kvalitātes sistēma (QFT).

2.   Ievads

2.1.

2022. gads bija pasludināts par Eiropas Jaunatnes gadu, un EESK atzinumā par šo gadu Komiteja pauda vēlmi, lai šis gads būtu vērsts uz jauniešu perspektīvā svarīgākajām politikas jomām un aptvertu ne tikai pasākumus un publicitātes iespējas. Jaunieši ir pauduši līdzīgu attieksmi un viedokļus, it īpaši ņemot vērā diezgan sasteigto Eiropas gada ieviešanas gaitu. Jauniešu pieredze, ko viņi gūst, ienākot darba tirgū un strādājot, neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem šo paaudzi ietekmējošajiem politikas jautājumiem gan valstu, gan Eiropas līmenī.

2.2.

Pasaulē pēc Covid-19 jauns uzsvars tiek likts uz mainīgajām darba tirgus vajadzībām, jauniem darba veidiem, jaunām prasmēm, izaicinājumu atgriezties darbvietā un potenciālo hibrīdo vidi ar visām no tā izrietošajām iespējām un riskiem. Vēl jo vairāk, mēs zinām, ka jaunieši ievērojami cieta Covid-19 pandēmijas laikā, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc 2022. gads tika pasludināts par Eiropas Jaunatnes gadu. Pandēmijas laikā jaunieši zaudēja dažus svarīgus personīgās un sociālās attīstības posmus. Tomēr pandēmija būtiski ietekmēja arī jauniešu izglītību un viņu dalību darba tirgū.

2.3.

Eiropas Savienībā ir vairākas attiecīgas politikas jomas, kas attiecas uz jauniešiem un nodrošina viņu pēc iespējas pilnīgāku iekļaušanos sabiedrībā un tādas pašas iespējas kā pārējiem sabiedrības locekļiem. ES vadītāji 2016. gada Bratislavas paziņojumā aicināja veidot daudzsološu ekonomisko nākotni visiem, aizsargāt mūsu dzīvesveidu un nodrošināt labākas iespējas jauniešiem. Tāpat Eiropas sociālo tiesību pīlāra preambulā teikts, ka “tādas problēmas kā arvien augoša nevienlīdzība, ilgtermiņa un jauniešu bezdarbs vai paaudžu solidaritātes trūkums bieži ir līdzīgas dažādās dalībvalstīs, lai gan atšķirīgā apmērā”.

2.4.

Nozīmīgākā stratēģija, kas attiecas uz Eiropas Savienības jauniešiem, ir ES jaunatnes stratēģija. Stratēģijas galvenais mērķis ir pavērt iespējas jauniešiem un stiprināt viņu izturētspēju, koncentrējoties uz trim darbības jomām, kas ietilpst sadaļā “Iesaistīšana, saiknes veidošana, iespēju veicināšana”. Stratēģijā atzīts, ka jauniešu iesaistes iespēju nodrošināšana demokrātiskajā dzīvē ir ļoti svarīga funkcionējošai demokrātijai un sabiedrībai kopumā. ES jaunatnes stratēģijas sadaļas “Iesaistīšana” mērķis ir atbalstīt jauniešu jēgpilnu pilsonisko, ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko līdzdalību. Stratēģijā jauniešu mobilitāti uzskata par iespēju: — attīstīt un stiprināt personiskās, sociālās un pilsoniskās kompetences, — attīstīt kritisko domāšanu un radošumu, — uzlabot jauniešu nodarbinātības iespējas, — kļūt par aktīviem Eiropas iedzīvotājiem.

2.5.

ES jaunatnes stratēģijā īpaši atzīta jaunatnes darba kā jauniešu “tiesību nostiprināšanas katalizatora” loma, norādot, ka jaunatnes darbs sniedz unikālas priekšrocības jauniešiem pārejā uz pieaugušo dzīvi un rada drošu vidi, kurā viņi var gūt pašapziņu un mācīties neformālā veidā (3).

2.6.

EESK pauda viedokli, ka stratēģijā galvenā uzmanība būtu jāpievērš starpnozaru pieejai, izmantojot holistisku skatījumu uz jauniešiem, viņu vajadzībām un tiesībām visās politikas jomās, un ka jaunajam ES jaunatnes lietu koordinatoram galvenokārt būtu jāuzņemas vadošā loma starpnozaru darbā. Komiteja arī pauda vēlmi, lai ES jaunatnes politika tiktu iekļauta Eiropas pusgada procesā, vairāk koncentrējoties uz rezultātu sasniegšanu, it īpaši starpnozaru jomās (4).

2.7.

EESK ieteica stratēģijā ietvert augsta līmeņa mērķus starpnozaru darbam, kas saistīts ar citām attiecīgām ES politikas jomām, tai skaitā nodarbinātību, izglītību, veselības aprūpi, migrāciju un līdztiesību. Komiteja arī iestājās par to, lai stratēģijā tiktu pievērsta lielāka uzmanība nodarbinātības un izglītības jautājumiem, kuri attiecas uz jauniešiem, it īpaši saistībā ar debatēm par nodarbinātības nākotni, kā arī par prasmju attīstību un citiem sociālajiem jautājumiem, piemēram, garīgo veselību un līdztiesību.

3.   Jaunieši, darba tirgus un prasmes

3.1.

Aplūkojot darba tirgu, jauniešiem un viņu nodarbinātības perspektīvām parasti tiek pievērsta liela uzmanība. Galvenokārt tas ir tāpēc, ka agrīnajai pieredzei, ko cilvēki gūst saistībā ar viņu līdzdalību darba tirgū, vēlākos gados var būt ilgtermiņa ietekme. Tas it īpaši attiecas uz priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu. Skolas pamešana skar arī gandrīz 20 % cilvēku ar invaliditāti, un tas vairāk nekā divas reizes pārsniedz pārējo 18 līdz 24 gadus veco jauniešu vidējo rādītāju (5). Saistībā ar Covid-19 un iepriekšējo finanšu krīzi mēs arī redzējām, ka jaunieši ir vairāk pakļauti ekonomiskajiem satricinājumiem un lejupslīdei, ka viņi bieži vien ir pirmie, kas zaudē darbu, un abos gadījumos strādā tādās nozarēs kā pakalpojumi, un ka viņi ir pārmērīgi pārstāvēti nedrošos nodarbinātības veidos. SDO konstatējusi, ka lielākā daļa tiešsaistes darba platformās un lokalizētā darbā strādājošo ir jaunāki par 35 gadiem un ka gados jauniem darba ņēmējiem nodarbinātības nosacījumi ir nedrošāki. Grieķijas tūrisma nozarē ir nodarbināta lielākā daļa gados jaunu darba ņēmēju, kurus masveidā skāra pandēmija. Spānijā, Itālijā un Portugālē jauniešu vidū ir ārkārtīgi liels pagaidu darba līgumu īpatsvars (vairāk nekā 60 %), kas krīzes gadījumā var izraisīt strauju bezdarba pieaugumu.

3.2.

Mūsu pašreizējai prioritātei ir jābūt Eiropas ekonomikas atjaunošanai, konsekventi īstenojot valstu atveseļošanas plānus (6) un radot apstākļus, kas ļauj uzņēmumiem atkal augt un radīt kvalitatīvas darbvietas. Laikā, kad uzņēmumi saskaras ar prasmju trūkumu, nevar atrast darbiniekus ar atbilstošām prasmēm, kā arī saskaras ar nopietnām darbā pieņemšanas grūtībām, to interesēs ir izmantot visu cilvēku, tai skaitā jauniešu, potenciālu.

3.3.

Lielākajai daļai cilvēku, bet it īpaši jauniešiem, viens no nozīmīgākajiem dzīves drošības un perspektīvu avotiem ir darba iespējas un atbilstošas prasmes. Covid-19 pandēmijas un Ukrainā notiekošā kara sekas skar ne tikai iedzīvotājus, bet arī uzņēmumus, mazinot to spēju radīt vērtību un darbvietas un nodrošināt efektīvu pāreju no vienas darbvietas uz citu.

3.4.

Mēs redzam, ka jaunieši, kuri pēc skolas vai augstskolas nespēj atrast darbavietu, var saskarties ar grūtībām vēlākos gados. Lai gan bezdarbs rada problēmas ikvienam, kas ar to saskaras, šīs problēmas var būt daudz lielākas jauniešiem, kuriem, iespējams, nav tādu tīklu, kas vajadzīgi, lai gūtu panākumus strauji mainīgajā darba tirgū. Tāpat tas, ka nesamērīgi liela sabiedrības daļa ir bez darba, ietekmē arī sociālo kohēziju un mūsu demokrātiskās vērtības un ārkārtējos apstākļos var novest pie iespējamām sociālām nekārtībām, kā tas ir noticis dažās jaunattīstības valstīs.

3.5.

Tāpēc ir svarīgi, lai vienlīdzīga attieksme pret jauniešiem darba tirgū būtu daļa no visaptverošas pilsoniskas un demokrātiskas līdzdalības, kas ir vajadzīga. EESK ne tikai uzskata, ka jauniešiem ir jābūt kopienas locekļiem un jāpiedalās sporta aktivitātēs kā aktīviem iedzīvotājiem, bet ir arī pārliecināta, ka viņu spēja izprast savu lomu un vietu darba tirgū, kā arī aizstāvēt sevi ir svarīgs pilsoniskuma elements. Tāpat darba tirgum vajadzētu būt paaudžu solidaritātes vietai, kur tiek nodrošināts pienācīgs līdzsvars starp darbu un privāto dzīvi un kur cilvēki var just, ka viņi dod ieguldījumu sabiedrības dzīvē. Jauniešu bezdarbs ir strukturāla problēma daudzās valstīs, taču tādās valstīs kā Spānija pastāv stimuli vēlākas pensionēšanās gadījumā (līdz 12 000 EUR), lai pensiju sistēmu padarītu ilgtspējīgu. Atzinumā norādīts, ka tādēļ tautsaimniecība riskē zaudēt augstāku produktivitāti, ko var nodrošināt jaunieši. Turklāt ir profesijas, kurās ir ļoti grūti strādāt pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas.

3.6.

Ekonomikas līmenī augsts jauniešu bezdarba līmenis un efektīvas starppaaudžu pieejas trūkums uzņēmumu līmenī var pazemināt produktivitāti, jo ir mazāk jaunu darbinieku, kas ievieš jaunas prasmes un jauninājumus ražošanas procesos. Liela bezdarbnieku skaita dēļ valstij rodas arī ekonomiskās izmaksas, kas izpaužas kā zaudēti nodokļu ieņēmumi, sociālie maksājumi un saistīto shēmu izmaksas. Eurofound konstatējis, ka ekonomiskās izmaksas, ko 2011. gadā radīja jaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), bija aptuveni 153 miljardi euro. Šīs bažas ir atspoguļotas atzinumā “Nestabils darbs un garīgā veselība” (7) un atzinumā “Demokrātija darbā” (8). Visbeidzot bezdarba līmenis jauniešiem ar invaliditāti vecumā no 25 līdz 34 gadiem ir gandrīz divreiz augstāks nekā cilvēkiem bez invaliditātes (18 % salīdzinājumā ar 9,7 %) (9).

3.7.

Individuālā līmenī jauniešu bezdarba ietekme var izpausties kā slikta garīgā veselība un labsajūta, kā arī lielāka neapmierinātība, un, iespējams, tas var palielināt pieprasījumu pēc sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumiem. Turklāt pastāv lielāks sabiedrības sadrumstalotības risks, ko rada dažādi sociālās atstumtības veidi, ar kuriem var saskarties gados jauni bezdarbnieki. Bezdarbs jaunībā palielina izredzes būt bezdarbniekam vēlākā dzīves posmā un negatīvi ietekmē vēlāk nopelnītā apmēru, ja un kad darbs tiek atrasts. Vairākos aspektos gados jauni bezdarbnieki biežāk saskaras arī ar kvalifikācijas kritumu vai sociālo atstumtību. Covid-19 ietekme uz jauniešu garīgo veselību ir labi dokumentēta.

3.8.

Svarīgi ir arī pievērsties to gados jaunu darba ņēmēju un jauniešu situācijai, kuri zaudējuši motivāciju un kuru profesionālā integrācija ir ļoti apgrūtināta. Priekšlaicīga mācību pārtraukšana un pārmaiņas izglītībā ir izaicinājums. Tādēļ jaunieši var zaudēt saikni ar darba tirgus realitāti.

3.9.

Viens no veidiem, kā palielināt jauniešu ekonomisko aktivitāti, ir motivēt viņus kļūt par uzņēmējiem, viņos attīstot uzņēmēju domāšanu, radošumu un novatoriskas pieejas. Eiropas Prasmju gada pasākumi var veicināt uzņēmējdarbības izglītību un balstīties uz dažiem labas prakses modeļiem, piemēram, jauno uzņēmēju programmām un konkursiem.

3.10.

Eiropas Savienība jauniešu nodarbinātības problēmu uztver nopietni, un tās nozīmīgākais risinājums šajā politikas jomā ir pastiprinātā Garantija jauniešiem. Sākotnēji Garantijas jauniešiem mērķis bija nodrošināt, ka jauniešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem noteiktā laikposmā pēc skolas beigšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas tiek piedāvāts darbs, darba pieredze, mācekļa prakse, apmācība vai apvienots darbs un apmācība. Eiropas Komisija ieteica, ka Garantija jauniešiem būtu jāpiedāvā četru mēnešu laikā pēc jauniešu kļūšanas par bezdarbniekiem. Pastiprinātā Garantija jauniešiem ir visu dalībvalstu apņemšanās nodrošināt, ka visi jaunieši vecumā līdz 30 gadiem saņem kvalitatīvu darba, tālākizglītības, māceklības vai prakses piedāvājumu.

3.11.

Lai nodrošinātu efektīvu pāreju no vienas darbavietas uz citu, ir jāpanāk progress izglītības reformu jomā, novēršot prasmju neatbilstību un koncentrējoties uz mūžizglītību, pieaugušo izglītību, pārkvalifikāciju un prasmju pilnveidi. EESK atzīmē Komisijas panākumus Eiropas izglītības telpas izveidē, kā arī sekmīgos centienus stiprināt Eiropas sadarbības sistēmu profesionālās izglītības un apmācības (PIA) jomā un īstenot Digitālās izglītības rīcības plānu.

3.12.

EESK atzīmē arī Komisijas jauno iniciatīvu par individuāliem mācību kontiem (ILA), it īpaši mikrokredītiem, un jauno tiesību aktu kopumu par augstskolām. Radīts jauns impulss, kura mērķis ir nodrošināt jauniešiem atbilstošas prasmes un atbalstīt gados jaunu studentu, mācekļu un uzņēmēju mobilitāti.

4.   Covid-19 ietekme

4.1.

Saskaņā ar Eurostat datiem Covid-19 pandēmija jauniešus ir skārusi smagāk nekā vecāka gadagājuma cilvēkus. ES jauniešu (vecumā no 15 līdz 29 gadiem) nodarbinātības līmenis 2020. gada trešajā ceturksnī bija – 2,8 procentpunkti salīdzinājumā ar 2019. gada trešo ceturksni pirms pandēmijas. Tomēr 2021. gada trešajā ceturksnī bija vērojama atveseļošanās, un salīdzinājumā ar 2019. gada trešo ceturksni nodarbinātības līmenis pazeminājās par 0,1 procentpunktu. 2020. gada trešo ceturksni salīdzinot ar 2019. gada trešo ceturksni, visās valstīs bija vērojams jauniešu nodarbinātības līmeņa kritums.

4.2.

Eurostat arī konstatēja, ka Eiropas Savienībā šīs tendences nav vienādas. 2021. gada trešajā ceturksnī lielākajā daļā ES dalībvalstu (16 no 27) vēl nebija vērojama pilnīga atlabšana, jo jauniešu nodarbinātības līmenis joprojām bija zemāks par 2019. gada trešajā ceturksnī reģistrēto līmeni. Vislielākais kritums tika reģistrēts Portugālē, Bulgārijā, Latvijā, Čehijā un Polijā (2021. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 3. ceturksni, visās valstīs vismaz par 3 procentpunktiem). Turpretim vislielākais nodarbināto iedzīvotāju īpatsvara pieaugums vecumā no 15 līdz 29 gadiem 2021. gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar situāciju pirms-Covid-19 bija vērojams Īrijā, Francijā un Slovēnijā (2021. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 3. ceturksni, visās valstīs vismaz par 2 procentpunktiem).

4.3.

Eurofound ziņoja, ka, neraugoties uz ES un dalībvalstu politikas centieniem atbalstīt jauniešus pēc 2008. gada finanšu krīzes, arī Covid-19 krīzes laikā darba zaudēšana visvairāk skāra jauniešus. Jaunieši bija pārmērīgi pārstāvēti nozarēs, kuras visvairāk ietekmēja pandēmijas ierobežojumi, un biežāk strādāja nepilnu darba laiku vai ar pagaidu līgumiem. 12 % jauniešu vecumā no 18 līdz 29 gadiem, kuri piedalījās vismaz divās e-aptaujas “Dzīve, darbs un Covid-19” kārtās, ziņoja, ka ir zaudējuši darbu, un arī 12 % studentu saskārās ar bezdarba problēmu. Tika ziņots par līdzīgu ietekmi uz uzkrājumiem, garīgo veselību un nabadzību.

4.4.

Saskaņā ar Insee aptauju (10) pirmie ar Covid-19 epidēmiju saistītie ierobežojumi 2020. gada pavasarī jau izraisīja nepieredzētu aktivitātes kritumu: 73 % uzņēmumu ziņoja, ka to pārdošanas apjomi šajā periodā samazinājās par vairāk nekā 10 %, un 35 % – par vairāk nekā 50 %. Viena trešdaļa uzņēmumu tika slēgti uz vidēji 57 dienām, visbiežāk klientu un viesu uzņemšanai noteikto administratīvo ierobežojumu dēļ (65 %), bet arī ar piedāvājumu (8 %) vai iespējām (7 %) saistītu problēmu dēļ. Šī darbības apturēšana galvenokārt ietekmēja darbības, kas saistītas ar visciešāko kontaktu ar klientiem: ēdināšanas un dzērienu pakalpojumu sniegšanas darbības, izmitināšanu, individuālos pakalpojumus, kultūras un atpūtas pasākumus un gaisa transportu. Līdz 2020. gada septembrim 1 % uzņēmumu vēl bija slēgti.

4.5.

Lai pārvarētu pēkšņo aktivitātes sarukumu, vairāk nekā četri no pieciem uzņēmumiem izmantoja publisko iestāžu sniegto atbalstu: saīsināto darba laiku (70 % uzņēmumu), sociālās apdrošināšanas iemaksu maksājumu atlikšanu (53 %) un valsts garantētus aizdevumus (41 %). Pārtikas un dzērienu pakalpojumu nozarē (97 %), automobiļu tirdzniecības un remonta nozarē (96 %) un izmitināšanas nozarē (95 %) šie pasākumi tika izmantoti īpaši bieži.

4.6.

Vēl viens pandēmijas vilnis sekoja 2021. gadā, un 2022. gada februārī Eiropas ekonomiku skāra militārais konflikts Ukrainā un ar to saistītās augstās enerģijas cenas, ierobežota piekļuve izejvielām un piegādes ķēdes pārrāvumi, kā arī ar to saistītais augstais inflācijas līmenis.

4.7.

Neraugoties uz šiem faktiem, uzņēmumi, kas darbojas ES vienotajā tirgū, darīja visu iespējamo, lai saglabātu darbvietas un radītu jaunas.

4.8.

Runājot par izglītību, Eiropas Jaunatnes forums ziņoja, ka pandēmijas laikā attālinātās izglītības kvalitāte bija mainīga – gandrīz katrs desmitais jaunais students neapmeklēja kursus, mācības vai nekārtoja pārbaudes. Aptuveni divas trešdaļas studentu uzskatīja, ka viņi mācās “nedaudz mazāk” vai “ievērojami mazāk”. Trīs ceturtdaļas atstumto jauniešu uzskata, ka viņi mācās “nedaudz mazāk” vai “ievērojami mazāk”. Tomēr individuālie apstākļi bija ļoti atšķirīgi. Neskaidrības izglītības jomā un problēmas saistībā ar mācīšanos tiešsaistē bija jauniešu stresa un labsajūtas problēmu cēlonis. Lai gan ietekmes mērogs nav skaidrs, izglītības traucējumi, visticamāk, ilgtermiņā negatīvi ietekmēs nodarbinātību, izglītības rezultātus, veselību un labsajūtu. Pastāv iespēja, ka šai situācijai ir arī pozitīva blakusietekme, kas paver durvis uz kombinētu izglītības sistēmu, kurā tiek izmantotas dažādas mācību formas un tehnoloģiski rīki, kas pieejami visiem jauniešiem, arī jauniešiem ar invaliditāti un attālos reģionos dzīvojošajiem.

4.9.

Tomēr Covid-19 pandēmija visdramatiskāk ir ietekmējusi jauniešu garīgo veselību. Palielinās depresijas simptomi, piemēram, trauksme, nogurums, izolācija un domas par pašnāvību. Satraukumu rada bažas par nākotni. Austrijā veiktie pētījumi liecina, ka lielākā daļa šo jauniešu nav saņēmuši nekādu palīdzību. Tas ir saistīts ar zināšanu trūkumu par šādām iespējām, kā arī ar reģionālo un ekonomisko nevienlīdzību. Spānijā pašnāvība ir kļuvusi par biežāko jauniešu nāves cēloni. Pandēmija izraisīja psiholoģiskas ciešanas, 2020. gadā tika reģistrēta 3 941 pašnāvība, no kurām 300 pašnāvību gadījumi bija vecumā no 14 līdz 29 gadiem. Sabiedrības veselības sistēmām nav resursu, lai palīdzētu jauniešiem ar garīgās veselības problēmām. Jaunākais pētījums par jauniešu un bērnu slimībām Īrijā liecina, ka jauniešu depresijas un garīgo slimību gadījumu skaits ir divkāršojies.

4.10.

Tāpat arī attieksmei pret tiem jauniešiem darba tirgū, kuriem ir intelektuāla vai fiziska invaliditāte, noteikti nevajadzētu būt mazāk labvēlīgai gan viņu vecuma, gan invaliditātes dēļ vai nošķirti no tās. Tāpat uzmanība jāpievērš tiem, kas dzīvo attālos lauku apvidos, un tiem, kurus skar diskriminācija dzimuma dēļ.

4.11.

Nepilnīgi ir arī statistikas dati par jauniešu ar invaliditāti nodarbinātību: kvantitatīvie rādītāji, piemēram, bezdarba līmenis, būtu jāpapildina ar citiem rādītājiem, piemēram, tādiem kā apmācības līmenis, piedāvāto līgumu veids (uz noteiktu laiku, beztermiņa, pagaidu), nodarbinātības līmenis ierastā vidē, atbalstītas nodarbinātības līmenis vai ilgtermiņa bezdarba līmenis apvienojumā ar šo jauniešu sociālo un finansiālo stāvokli.

5.   Vienlīdzīga attieksme pret jauniešiem darba tirgū

5.1.

Vienlīdzība ir viens no ES pamatprincipiem un viena no svarīgākajām tiesībām, kas nostiprinātas Līgumā un ES Pamattiesību hartā un sekundārajos ES tiesību aktos. Vispārīgs satvars vienlīdzīgai attieksmei, kas jānodrošina nodarbinātībā un profesijā, ir izveidots ar mērķim joprojām atbilstošo Padomes Direktīvu 2000/78/EK (11).

5.2.

Turklāt varam secināt, ka jauniešu nākotne ir viena no galvenajām ES rūpēm un ka jauniešu izredzes darba tirgū ir ļoti svarīgs viņu attīstības elements. Eiropas Savienībai ir virkne politikas pasākumu un instrumentu, kas vērsti uz jauniešiem un viņu stāvokli darba tirgū. Saskaņā ar LESD un subsidiaritātes principu daudzi no šiem jautājumiem ir dalībvalstu kompetencē, un tāpēc šajā atzinumā uzmanība pievērsta to politikas pasākumiem.

5.3.

Jaunieši pandēmijas laikā cieta vairāk nekā citas grupas un dažādos veidos. Ņemot vērā šim jautājumam piešķirto nozīmi, būtu taisnīgi analizēt visus īpašos darba tirgus politikas aspektus un, balstoties uz šiem datiem, noteikt, vai attieksme pret jauniešiem tikai viņu vecuma dēļ ir mazāk labvēlīga nekā pret citiem. Tā kā temats varētu būt plašs, ir svarīgi skaidri noteikt, kas tiek analizēts šajā atzinumā. Tajā uzmanība tiek pievērsta redzamākai un tiešai mazāk labvēlīgai tiesību aktu vai politikas pasākumu attieksmei pret jauniešiem tikai viņu vecuma dēļ. Neizbēgami uzmanība biežāk pievērsta jomām, kurās ir pieejams visvairāk informācijas un skaidrības. Šīs jomas ir: minimālā alga, sociālā nodrošinājuma un sociālās palīdzības noteikumi un mazākā mērā (ņemot vērā jau paveikto darbu) – neapmaksāta prakse.

6.   Minimālā darba alga

6.1.

Saskaņā ar LESD (12) un subsidiaritātes principu minimālā darba alga ir dalībvalstu kompetencē, bet Eiropas Savienība var pieņemt pasākumus, tostarp direktīvas, lai veicinātu dalībvalstu sadarbību. Gatavojot tagad jau pieņemto Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2022/2041 (13) par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā, Komisija norādīja, ka lielākajā daļā dalībvalstu minimālās darba algas adekvātums ir nepietiekams un/vai minimālās algas aizsardzības tvērums ir nepilnīgs, lai gan visās ES dalībvalstīs pastāv minimālās algas aizsardzība, ko paredz vai nu tiesību akti (“likumā noteiktā minimālā darba alga”) un/vai koplīgumi. Priekšlikums izriet no Eiropas sociālo tiesību pīlāra.

6.2.

Direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka darba ņēmējus ES aizsargā adekvāta minimālā darba alga, kas nodrošina pienācīgu iztiku neatkarīgi no darbvietas. Lai sasniegtu šo vispārīgo mērķi, priekšlikums izveido satvaru, kas uzlabo minimālās darba algas adekvātumu un pastiprina darba ņēmēju aizsardzību, ko nodrošina minimālā alga. Šie mērķi attiecas gan uz likumā noteiktās minimālās darba algas sistēmām, gan uz darba koplīgumā balstītām sistēmām. Direktīva ir domāta šo mērķu sasniegšanai, ņemot vērā un pilnīgi ievērojot sistēmu īpatnības dalībvalstīs, valstu pilnvaras, sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību.

6.3.

Minimālā darba alga ir viena no jomām, kurā ES dalībvalstīs ļoti bieži vērojama nevienlīdzīga attieksme pret jauniešiem. Jaunieši ir īpaši atkarīgi no minimālās darba algas: Eiropas Jaunatnes foruma dati liecina, ka vairāk nekā viens no četriem jauniešiem saņem minimālo darba algu, bet šādu algu saņem tikai viens no desmit pieaugušajiem. Vairākas dalībvalstis ir noteikušas īpašas “jauniešu minimālās darba algas”, kas visos gadījumos ir zemākas par vispārējo minimālo darba algu konkrētās vecuma grupās, savukārt citas no tiesību aktiem par minimālo algu izslēdz 18 gadu vecumu nesasniegušu cilvēku algas. Tā tas ir Beļģijā, Francijā, Īrijā, Luksemburgā, Vācijā, Maltā un Nīderlandē. Francijas noteikumi, iespējams, nav pārāk atkarīgi no vecuma, tomēr tie ietekmē daudzus jauniešus. Pastāv arī citas samazinātas likmes mācekļu praksei, bet tās nav šā ziņojuma priekšmets un parasti tiek noteiktas, vienojoties sociālajiem partneriem. Apvienotajā Karalistē jauniešiem tiek maksāts arī mazāk par minimālo darba algu. Sīkāka informācija ir pieejama pielikumā.

6.4.

Nosakot šīs jauniešu minimālās darba algas, nav ņemtas vērā jauniešu tiesības uz vienādu atalgojumu par vienādu darbu, turklāt vairāki SDO pētījumi liecina, ka tās ir neefektīvs līdzeklis arī jauniešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai. Galvenais jautājums ir vienāds atalgojums par vienādu darbu. Patiešām, jaunieši ir informējuši jaunatnes organizācijas, ka pēc nodarbinātības perioda viņi var uzraudzīt vai apmācīt kolēģus, kas ir vecāki par viņiem, tajā pašā darbā, bet minēto noteikumu dēļ saņem mazāku atalgojumu vai pat tiek aicināti uzņemties uzraudzības pienākumus par zemāku atalgojumu nekā viņu kolēģi.

6.5.

Lai gan šajās dalībvalstīs jauniešiem ir atļauts vadīt transportlīdzekļus, balsot un iestāties armijā un visos citos aspektos viņi tiek uzskatīti par pieaugušajiem, viņiem nav tiesību saņemt pieaugušo minimālo darba algu pilnā apmērā. Jauniešu minimālā darba alga ir noteikta 30 % apmērā no pieaugušo minimālās darba algas likmes jaunākajā vecuma grupā Nīderlandē, kas ir nopietns šķērslis viņu spējai dzīvot patstāvīgi un baudīt pienācīgu dzīves līmeni. Neraugoties uz to, ka ES pasludināja 2022. gadu par Jaunatnes gadu, dažādajām jauniešu problēmām netika veltīta būtiska uzmanība likumdošanas procesā pieņemtajā politiskajā nostājā.

6.6.

Nesen SDO veiktajā metaanalīzē par minimālās algas ietekmi uz jauniešu nodarbinātību, aplūkojot 43 pēc 1990. gada publicētus zinātniskus darbus, konstatēts, ka vairumā gadījumu minimālā alga vispār neietekmē jauniešu nodarbinātību vai šī ietekme ir ļoti neliela. Dažos gadījumos jauniešu minimālās algas likmes paaugstināšana pat paaugstināja jauniešu nodarbinātības līmeni. Direktīvas ietekmes novērtējumā Eiropas Komisija aprakstīja Portugālē, Beļģijā un Nīderlandē veikto pētījumu rezultātus, kas liecina, ka jauniešu minimālā darba alga būtiski neietekmē jauniešu nodarbinātības līmeni.

7.   Bezdarbnieka pabalsti

7.1.

Vēl viena joma, kurā var būt atšķirīga attieksme pret jauniešiem, ir bezdarba periodi. Arī tie ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, it īpaši tas sakāms par maksājumu likmēm, izmaksas periodiem un kritērijiem. Valstu sistēmas visā Eiropā ir ļoti daudzveidīgas un sarežģītas. Tomēr varam iedomāties gadījumus, kad šīs atšķirības ietekmēs tādus jautājumus kā nodarbinātība un brīva pārvietošanās Eiropas Savienībā. Jauniešus var nelabvēlīgi ietekmēt arī bezdarbnieku pabalstu shēmas, jo viņiem var nebūt nepieciešamā kvalifikācijas perioda, lai veiktu “iemaksas” attiecīgajās sistēmās.

7.2.

Papildus šīm shēmām dalībvalstis nodrošina sociālās palīdzības maksājumus, kas ievērojami atšķiras, un sociālās palīdzības sistēmas arī ir valstu kompetencē. Dažās valstīs tiek veiktas iztikas līdzekļu pārbaudes, bet citās – nē. Turklāt diezgan sarežģīta situācija ir vērojama, kad aplūkojam vecumu, un šie maksājumi un šis atzinums nespēj pienācīgi atspoguļot šo tematu. Neizbēgami pastāv kvalifikācijas periodu un ilguma variācijas, kā arī vairāki citi faktori. Noteikti ir vajadzīgi labāki un skaidrāki dati, lai varētu veikt vairāk pētījumu. Var izteikt dažus īsus novērojumus. — Dažās sistēmās tiek veikti īpaši pasākumi personām, kas vecākas par 45 gadiem, vai citām vecuma grupām. Ierobežots skaits valstu paredz īsākus kvalifikācijas periodus personām, kas jaunākas par 25 gadiem. — Zviedrijā uz gados jauniem bezdarbniekiem (18–24 gadi), kas piedalās darba tirgus politikas programmās un saņem “darbības dotāciju” (zviedru valodā – aktivitetsstöd) ar pamata tiesībām uz bezdarbnieka pabalstiem, izmaksājamo pabalstu apmērs samazināsies straujāk, kā to paredz bezdarbnieku pabalstu shēmas noteikumi. — Luksemburgā 18 gadus veciem jauniešiem un 16/17 gadus veciem jauniešiem pēc 36 nedēļu ilgas gaidīšanas tiek piešķirts pabalsts 70 % un 40 % apmērā no minimālās sociālās algas (franču valodā – salaire social minimum), un šo periodu var samazināt līdz 26 nedēļām, ja pieteikuma iesniedzējs mācās. — Īrijā darba meklētāju pabalsts (palīdzības maksājums) ir aptuveni 60 % no pieaugušo pabalsta – tas attiecas uz personām vecumā no 18 līdz 24 gadiem, kuras nedzīvo patstāvīgi. Pilna likme tiek maksāta tiem jauniešiem, kas apmeklē attiecīgos kursus un vai iegūst apmācību.

8.   Neapmaksāta stažēšanās

8.1.

Eiropas Parlaments ir aicinājis aizliegt neapmaksātu stažēšanos, un Eiropas Padomes Sociālo tiesību komiteja ir secinājusi, ka nepilnības Beļģijas tiesību aktos ļauj rīkot neapmaksātu stažēšanos un izmantot jauniešus kā bezmaksas darbaspēku. Komitejas nolēmumā, kas tika pieņemts pēc kolektīvas sūdzības, kuru iesniedza Eiropas Jaunatnes forums, konstatēts, ka pašreizējās darba inspekcijas sistēmas Beļģijā nenodrošina pietiekamu aizsardzību neaizsargātiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem gados jauniem darba ņēmējiem. Tiesiskā regulējuma vispārējais saturs un tā stingrība ievērojami atšķiras gan dalībvalstīs, gan dažādās stažēšanās jomās. Dažās dalībvalstīs stažēšanās nemaz nav juridiski definēta.

8.2.

Padome 2013. gadā pieņēma ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu, lai nodrošinātu, ka stažēšanās efektīvi atvieglo pāreju no mācībām uz nodarbinātību un tādējādi uzlabo jauniešu nodarbinātības iespējas. Priekšlikumā ir noteiktas pamatnostādnes, ar kurām var nodrošināt kvalitatīvu mācību saturu un pienācīgus darba apstākļus.

8.3.

Neapmaksātu stažēšanos var definēt kā darba periodus, kas līdzinās tam darbam, kuru veic algoti darbinieki, un kas nav saistīti ar oficiālu un skaidru izglītības, apmācības, brīvprātīgā darba vai darbā iekārtošanas procesu.

8.4.

Darba pieredze un mācīšanās no pieredzes ir būtiska jauniešiem, kuri sāk darbu darba tirgū, taču tie, kuri aicina rīkoties attiecībā uz neapmaksātu stažēšanos, uzskata, ka pārāk daudz jauniešu ir nonākuši neapmaksātas prakses un zemas kvalitātes darba pieredzes apritē, kas šajā vecuma grupā rada ievērojamu vilšanos par darba tirgu.

8.5.

Eiropas Jaunatnes forumā tika aplūkotas vairākas valstis un to politikas pasākumi attiecībā uz neapmaksātu stažēšanos. Francijā stažēšanās ir stingri reglamentēta un var tikt īstenota tikai formālās izglītības programmās. Stažēšanās, kas izglītības procesā ilgst divus mēnešus vai mazāk, var būt neapmaksāta. Rumānijā stažēšanās ir stingri reglamentēta ar īpašiem tiesību aktiem. Praktikantiem ir tiesības saņemt 50 % no minimālās algas. Neapmaksāta stažēšanās atvērtajā darba tirgū ir nelikumīga, taču likumi bieži tiek apieti.

8.6.

Atvērtā darba tirgū stažēšanās prakse nav definēta vai reglamentēta tiesību aktos, un arī Horvātijā tā nav izplatīta, bet pastāv citi stažēšanās veidi, uz kuriem attiecas regulējums. Bulgārijā neapmaksāta stažēšanās, kas notiek ārpus īpašo stažēšanās likumu ietvariem, ir likumīga un izplatīta. Stažieriem, kas atvērtā darba tirgū stažējas atbilstoši stažēšanās likumiem ir tiesības saņemt vismaz valstī noteikto minimālo algu.

8.7.

Austrijā stažēšanās vietas atvērtajā darba tirgū teorētiski būtu jāapmaksā saskaņā ar nozares koplīgumiem. Tomēr stažēšanās atvērtā darba tirgū var būt juridiski neapmaksāta, ja to klasificē kā izglītības attiecības, kā tas parasti arī notiek. Īrijā neapmaksāts darbs ir nelikumīgs, taču attiecībā uz stažēšanos šis likums bieži vien netiek ievērots, jo neapmaksāta stažēšanās ir izplatīta prakse, kas bieži tiek publiski reklamēta.

---

(1)  Nesenā Eirobarometra aptauja “ Integration of young people into the labour market with particular focus on traineeships ”, 2023. gada aprīlis, Eirobarometra aptauja (europa.eu).

(2)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “ES jauniešu tests” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 486, 21.12.2022., 46. lpp.).

(3)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Jaunatnes gadu 2022” (COM(2021) 634 final – 2021/0328 (COD)) (OV C 152, 6.4.2022., 122. lpp.).

(4)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Jaunatnes gadu 2022” (COM(2021) 634 final – 2021/0328 (COD)) (OV C 152, 6.4.2022., 122. lpp.).

(5)  https://www.disability-europe.net/downloads/1046-ede-task-2-1-statistical-indicators-tables-eu-silc-2018

(6)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kā garantēt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību jauniešiem un nodrošināt jauniešu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, iekļaušanu, izmantojot pienācīgi izstrādātus nacionālos atveseļošanas plānus” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 152, 6.4.2022., 27. lpp.), NEET un NANP.

(7)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Nestabils darbs un garīgā veselība” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Spānijas pieprasījuma) (OV C 228, 29.6.2023., 28. lpp.).

(8)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Demokrātija darbavietā” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Spānijas pieprasījuma) (OV C 228, 29.6.2023., 43. lpp.).

(9)  https://www.disability-europe.net/downloads/1046-ede-task-2-1-statistical-indicators-tables-eu-silc-2018

(10)   Institut national de la statistique et des études économiques, https://www.insee.fr/en/statistiques/5018508.

(11)  Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.).

(12)  LESD 153. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts.

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2041 (2022. gada 19. oktobris) par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā (OV L 275, 25.10.2022., 33. lpp.).

Ziņotāja:	María del Carmen BARRERA CHAMORRO
Līdzziņotājs:	Diego DUTTO

Padomes prezidentvalsts Spānijas pieprasījums	Vēstule, 8.12.2022.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
	Izpētes atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	31.5.2023.
Pieņemts plenārsesijā	15.6.2023.
Plenārsesija Nr.	579
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	134/100/07

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atgādina: lai izveidotu “sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju” (LES 3. panta 3. punkts), Līgumos ir noteikts, ka ir jāveicina iekšējais tirgus un sociālā politika saskaņā ar tā saukto “horizontālo sociālo klauzulu” (Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pants). Tādējādi ikviena ES politika un rīcības plāns ir jāizstrādā un jāīsteno tā, lai veicinātu iekļaujošu darba tirgu un atbilstošas sociālās aizsardzības sistēmas.

1.2.

EESK atbalsta Konferences par Eiropas nākotni (2022. gada maijs) galīgo ziņojumu, kurā ierosināts aicināt ES, dalībvalstis un sociālos partnerus sociālās tirgus ekonomikas sekmēšanas nolūkā (1) veikt pasākumus, kas nodrošinātu Eiropas sociālo tiesību pīlāra (2017. gada novembris) un tā rīcības plāna (2021. gada marts), un it īpaši svarīgāko 2030. gada programmas mērķu pilnīgu īstenošanu ES, valstu un reģionālā līmenī, pievienojot Līgumiem Sociālā progresa protokolu (SPP).

1.3.

EESK atzinīgi vērtē to, ka ar SPP palīdzību Konference par Eiropas nākotni ir ierosinājusi uzlabot garantijas, kas nodrošinātu sociālo tiesību efektīvu aizsardzību, ja rodas nesaderība ar ekonomiskajām brīvībām (skatīt 13. priekšlikuma 5. pasākumu), un novērstu šo tiesību sašaurināšanu (14. priekšlikuma 2. pasākums).

1.4.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu rast iespēju pārskatīt Līgumus, kā norādīts pēdējā runā par stāvokli Eiropas Savienībā, un uzskata, ka Sociālā progresa protokolam (SPP) vajadzētu būt vienam no pārskatāmajiem jautājumiem, kā to ierosinājis Eiropas Parlaments. EESK uzskata, ka Konferences par Eiropas nākotni secinājumi ir piemērots ceļvedis minētās reformas īstenošanai.

1.5.

Sociālā progresa protokola mērķis būtu trīskāršs: 1) nodrošināt, ka nesaderības gadījumā pamattiesības un sociālās tiesības ir svarīgākas par ekonomiskajām brīvībām un citām ES politikas jomām; 2) nodrošināt sociālo partneru autonomijas ievērošanu un valstu sociālā dialoga un darba attiecību sistēmu pienācīgu darbību; 3) nodrošināt sociālo progresu, sekmējot un aizsargājot visaugstākos standartus sociālo tiesību jomā neatkarīgi no tā, vai tie izriet no valsts, Eiropas vai starptautiskajām tiesībām, kā arī nepieļaujot šo tiesību sašaurināšanu un apiešanu.

1.6.

EESK uzskata, ka ES Spānijas prezidentūras laiks ir lieliska iespēja veicināt šo priekšlikumu, un mudina ES iestādes Eiropas sociālā dialoga satvarā panākt virzību šajā procesā.

1.7.

Šajā nolūkā EESK mudina Spānijas prezidentūru pēc attiecīgas analīzes, ko veikuši augsta līmeņa eksperti, tostarp sociālie partneri, ierosināt sociālo lietu ministru padomes sasaukšanu, lai vienotos par kopīgu priekšlikumu, ko attiecīgā gadījumā varētu pieņemt īpašā Eiropas samitā. Ņemot vērā šā jautājuma nozīmīgumu, ir nepieciešama maksimāla iestāžu iesaistīšanās dažādos ES kompetences līmeņos.

1.8.

EESK uzskata, ka Konferences par Eiropas nākotni un EP priekšlikums būtu jāievieš vai nu protokola veidā (pievienojot LESD), vai arī transversālas klauzulas veidā (LESD 9. panta reforma), taču ir arī citi politikas instrumenti, kas varētu palīdzēt sasniegt sociāla progresa protokola mērķus. EESK arī uzskata, ka minētais SPP ir būtisks, lai stiprinātu sociālo partneru autonomiju un saglabātu efektīvas iekšējā tirgus darbības un ekonomisko brīvību nesaraujamo saikni, tostarp attiecībā uz godīgu dalībvalstu konkurenci, kā arī kolektīvo sociālo tiesību ievērošanu un veicināšanu.

1.9.

EESK ir pārliecināta, ka, pieņemot SPP, ES kļūs par ekonomikas izaugsmes virzītājspēku, veicinot pēc iespējas lielāka iedzīvotāju skaita labklājību, kā rezultātā tiks radīti un attīstīti spēcīgāki un ilgtspējīgāki uzņēmumi. Šajā nolūkā SPP būtu skaidri jānorāda, ka ekonomiskās brīvības vienotajā tirgū nenozīmē ierobežojumu aizliegumu, bet paredz vienlīdzīgu attieksmi pret ekonomikas dalībniekiem kā līdzekli godīgas konkurences un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai jebkurā tirgū.

1.10.

EESK pauž nožēlu, ka ES vēl nav izpildījusi Lisabonas līgumā noteikto pienākumu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kā noteikts LES 6. panta 2. punktā. Šāda pievienošanās ir būtiska, lai ES tiesisko kārtību pakļautu cilvēktiesību ārējai kontrolei tāpat kā jebkuru citu tiesisko kārtību, kuras pamatā ir demokrātija un tiesiskums. Šajā nolūkā EESK arī iesaka Eiropas Savienībai pievienoties Eiropas Padomes Eiropas Sociālajai hartai, lai veicinātu ES tiesību un Eiropas Padomes tiesību harmonisku līdzāspastāvēšanu sociālajā jomā.

2.   Vispārīga informācija, atzinuma pamatojums un galvenie elementi

2.1.

EESK atgādina, ka “Eiropas sociālais modelis”, kas veidojies saskaņā ar ES vēsturi un kultūru un kas nostiprināts Līgumos, ir viens no tās nozīmīgākajiem ieguldījumiem cilvēces progresā un miera nodrošināšanā. Šis modelis ir saistīts ar ekonomikas paradigmu, kurā ekonomikas efektivitātes palielināšana ir nesaraujami saistīta ar labklājību un sociālo progresu. Sasniegt šo mērķi – “sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju” (LES 3. panta 3. punkts), kurai tagad ir konstitucionāls statuss, nav tikai pašmērķis, bet galvenokārt instruments visu Eiropas iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai (LESD 9. un 151. pants).

2.2.

EESK uzskata, ka ir jāmin arī iekšējā tirgus veicināšanas un sociālās politikas ciešās saiknes transversālais raksturs, kas izriet no LESD 9. pantā paredzētās horizontālās sociālās klauzulas. Tādējādi ikviena ES politika un rīcības plāns ir jāizstrādā un jāīsteno tā, lai veicinātu iekļaujošu darba tirgu un atbilstošas sociālās aizsardzības sistēmas.

2.3.

Sociālā tirgus ekonomika balstās uz diviem skaidri nošķirtiem, bet savstarpēji papildinošiem pīlāriem: pirmkārt, konkurences piemērošanu un, otrkārt, sociālās politikas pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt sociālo taisnīgumu, koriģējot nelabvēlīgos rezultātus un stiprinot sociālo tiesību aizsardzību (2). EESK arī konstatē, ka ir noteikti institucionāli, juridiski un rīcībpolitikas ierobežojumi, kuru mērķis ir nodrošināt atbilstošu līdzsvaru starp ES ekonomisko dimensiju (prioritāte ekonomiskajām brīvībām, it īpaši brīvai konkurencei) un sociālo dimensiju (reāla sociālo pamattiesību nodrošināšana un sociālā dempinga aizliegums).

2.4.

Šajā saistībā un lai novērstu šo nelīdzsvarotību, sociālā progresa protokola mērķis būtu trīskāršs: 1) nodrošināt, ka nesaderības gadījumā pamattiesības un sociālās tiesības ir svarīgākas par ekonomiskajām brīvībām un citām ES politikas jomām; 2) nodrošināt sociālo partneru autonomijas ievērošanu un valstu sociālā dialoga un darba attiecību sistēmu pienācīgu darbību; 3) nodrošināt sociālo progresu, sekmējot un aizsargājot visaugstākos standartus sociālo tiesību jomā neatkarīgi no tā, vai tie izriet no valsts, Eiropas vai starptautiskajām tiesībām, kā arī nepieļaujot šo tiesību sašaurināšanu un apiešanu.

2.5.

Taupības politika, ko ES un dalībvalstīs īstenoja finanšu krīzes pārvarēšanai, priekšroku dodot finanšu stabilitātei un ekonomikas izaugsmei, nevis sociālajam progresam, un izmantojot “trijotnes metodi” (ko kritizē arī Eiropas Parlaments) (3), ir aktualizējusi šo sociālo tiesību devalvācijas risku. Šis stāvoklis ir pretrunā Eiropas Sociālajā hartā noteiktajam sociālā progresa principam. To vairākkārt uzsvērusi Eiropas Padome, kas nosodīja ES valstis par to, ka tās īsteno šādu taupības politiku un tiesību aktus, kaitējot sociālajām tiesībām. Eiropas Savienības Tiesa savukārt nekonstatēja nevienu neatbilstību sociālajai klauzulai.

2.6.

Nesaderības gadījumi starp ekonomiskajām brīvībām un citām ES politikas jomām, no vienas puses, un sociālajām tiesībām, no otras puses, rada svarīgus jautājumus par ES tiesiskās kārtības un Eiropas un starptautisko cilvēktiesību instrumentu un standartu neatbilstības risku. Šādos gadījumos dalībvalstis saskaras ar pretrunīgiem pienākumiem, pirmkārt, centienos ievērot ES tiesību aktus un, otrkārt, saistībās piemērot spēkā esošos Eiropas un starptautiskos cilvēktiesību instrumentus. SPP mērķis ir atrisināt šo dilemmu, precizējot, ka konfliktsituācijās ES Līgumos garantētās ekonomiskās brīvības nav pamattiesības salīdzinājumā ar cilvēka pamattiesībām, tostarp sociālajām un darba pamattiesībām. Šāda nepieciešamība panākt ekonomisko un sociālo interešu līdzsvarotību, ievērojot cilvēktiesības konfliktu gadījumos, ir būtiska, lai nodrošinātu, ka ES tiesību pārākuma princips netiek piemērots, pārkāpjot Eiropas un starptautiskās cilvēktiesību normas.

2.7.

Konferences par Eiropas nākotni (2022. gada maijs) galīgā ziņojuma secinājumos un ieteikumos, kuros ietverti 49 priekšlikumi un 300 pasākumi, ir minēta arī tirgu darbības uzlabošana nolūkā nodrošināt sociāli taisnīgākus dzīves un darba apstākļus, īpaši jauniešiem un neaizsargātām grupām (13. un 14. priekšlikums (4)). EESK atzinīgi vērtē to, ka Konferences par Eiropas nākotni ziņojumā šajā nolūkā ir ietverts aicinājums ES, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem cita starpā veikt pasākumus, lai nodrošinātu 2017. gada novembrī pieņemtā Eiropas sociālo tiesību pīlāra un tā 2021. gada marta rīcības plāna, it īpaši 2030. gada programmas svarīgāko mērķu, pilnīgu īstenošanu ES, valstu un reģionālā līmenī, pievienojot Līgumiem sociālā progresa protokolu. Tajā ierosināts noteikt efektīvākas garantijas, kas nodrošinātu sociālo tiesību pilnīgu aizsardzību, ja rodas nesaderība ar ekonomiskajām brīvībām (skatīt 13. priekšlikuma 5. pasākumu), un novērstu šo tiesību sašaurināšanu (14. priekšlikuma 2. pasākums).

2.8.

Ņemot vērā pašreizējo un neseno krīzi un lai īstenotu Konferences par Eiropas nākotni ziņojumā ietvertos priekšlikumus un pasākumus, Eiropas Parlaments 2022. gada jūnijā pieņēma rezolūciju, kurā Eiropadome tiek aicināta sākt ES dibināšanas aktu pārskatīšanas procesu. EESK atzinīgi vērtē to, ka ierosinātās reformas paredz “nodrošināt Eiropas sociālo tiesību pīlāra pilnīgu īstenošanu un iekļaut sociālo progresu ES līgumos”, neskarot attiecīgo kompetenču, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu. EESK norāda, ka līdzīgus aicinājumus izstrādāt SPP Eiropas Parlaments ir paudis arī 2020. gada decembra rezolūcijā par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai.

2.9.

EESK šo atzinumu izstrādā pēc gaidāmās Spānijas prezidentūras (2023. gada otrajā pusgadā) pieprasījuma izstrādāt izpētes atzinumu, kurā būtu izklāstīta Komitejas nostāja attiecībā uz minēto SPP.

3.   Eiropas konteksts un institucionālais, juridiskais un zinātniskais ieguldījums attiecībā uz iespēju iekļaut Līgumos sociālā progresa protokolu

3.1.

EESK atzinīgi vērtē trīs ES iestāžu vēlmi pievērst uzmanību darbam pēc Konferences par Eiropas nākotni un tās priekšlikumiem, ievērojot kompetences, kas attiecīgajām iestādēm noteiktas ES līgumos. EESK konstatē, ka tiek veikti konkrēti pasākumi konferences priekšlikumu īstenošanai ar mērķi uzlabot iedzīvotāju ikdienas dzīvi dažādās jomās, tostarp veicināt konkurētspējīgu, sociāli taisnīgu un ekoloģiski ilgtspējīgu ekonomiku (Konferences par Eiropas nākotni 9. tematiskā joma).

3.2.

EESK arī norāda, ka ziņojumā par CoFoE galīgajiem rezultātiem (2022. gada novembrī (5)) bija iekļauta atjaunināta priekšlikumu un pasākumu sākotnējā analīze, ko sagatavojis Padomes Ģenerālsekretariāts. Tajā norādīts, ka: — Padomes Ģenerālsekretariāts uzskata, ka līdzsvars starp sociālajām tiesībām un četrām ekonomiskajām brīvībām (piemēram, LESD 9., 151. un 153. pants) jau ir nodrošināts, — Padomes Ģenerālsekretariāts neiebilst pret to, ka būtu vēlams izpētīt, kā uzlabot Līgumos jau paredzētās iespējas sociālo mērķu nodrošināšanai (piemēram, 153. pants), tomēr uzskata, ka Līgumus nav nepieciešams pārstrukturēt, lai tiem pievienotu jaunu SPP, — Komisija ir paziņojusi, ka 2023. gada otrajā ceturksnī tā plāno ierosināt Padomes ieteikumu par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi;

3.3.

EESK norāda, ka Konference par Eiropas nākotni aicina ES, dalībvalstis un sociālos partnerus īstenot vērienīgākus un stingrākus pasākumus, kas Eiropas iedzīvotājiem nodrošinātu lielāku labklājību atjaunināta sociālā līguma ietvaros, un pastāvīgi uzlabot dzīves un darba apstākļus. Šajā ziņā pašreizējais tiesiskais regulējums dod iespēju īstenot mērķtiecīgākas sociālās politikas, bet, kā teikts Konferences par Eiropas nākotni galīgajā ziņojumā (6), citām politikām ir vajadzīga Līgumu reforma.

3.4.

ES Pamattiesību hartai piešķirot tādu pašu juridisko spēku kā Līgumiem, pat ja tā nav tajos iekļauta, tiek uzlabots sociālo tiesību un ekonomisko brīvību konstitucionālais līdzsvars, kas nodrošina, ka sociālās tiesības netiek uzskatītas par izņēmumu attiecībā pret ekonomiskajām brīvībām. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā norādīts tās preambulā, ir atkārtoti apstiprinātas tiesības, kas izriet, piemēram, no konstitucionālajām tradīcijām un dalībvalstīm kopīgām starptautiskajām saistībām, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un Eiropas Padomes Eiropas Sociālās hartas. Līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos konstitucionālais līdzsvars uzlabojās, jo ES Pamattiesību hartai tika piešķirts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem. Tomēr pieredze liecina, ka konflikta gadījumā joprojām vērojama tendence, ka ekonomiskās brīvības prevalē pār sociālajām tiesībām.

3.5.

EESK arī norāda uz ES tiesību un EST judikatūras labvēlīgo attīstību attiecībā uz sociālā dempinga aizliegumu, kas nodrošinātu ne tikai brīvas, bet arī taisnīgas ekonomiskās konkurences modeli. EST (virspalātas) 2020. gada 8. decembra spriedums (lietā C-620/18) ir skaidrs piemērs, kas apstiprina nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus ekonomisko brīvību īstenošanā (pakalpojumu sniegšanas gadījumā). Tomēr pieredze liecina, ka konflikta gadījumā joprojām vērojama tendence, ka ekonomiskās brīvības prevalē pār sociālajām tiesībām.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

EESK norāda, ka Eiropas līmenī ir noteikti gan saistoši, gan nesaistoši minimālie standarti, kuru mērķis ir sekmēt Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu, tomēr patiesi konkurētspējīgas un ilgtspējīgas sociālās tirgus ekonomikas veicināšanai un nodrošināšanai ir vajadzīgs SPP, kas stiprinātu Eiropas sociālās tirgus ekonomikas sistēmas stiprās puses, vienlaikus novēršot trūkumus un tādējādi pielāgojot to turpmākajiem izaicinājumiem. EESK uzskata, ka Konferences par Eiropas nākotni secinājumi ir piemērots ceļvedis, lai to veicinātu. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, kas nodrošinātu šā Konferences par Eiropas nākotni priekšlikuma īstenošanu.

4.2.

EESK uzskata, ka šis Konferences par Eiropas nākotni un EP priekšlikums būtu jāievieš vai nu protokola veidā (pievienojot LESD), vai arī transversālas klauzulas veidā (LESD 9. panta reforma), taču ir arī citi politikas instrumenti, kas varētu palīdzēt sasniegt sociāla progresa protokola mērķus.

4.3.

Turklāt EESK uzskata, ka svarīgs aspekts ir tas, ka SPP dos iespēju saglabāt un stiprināt sociālo partneru autonomiju, izveidot nesaraujamu saikni starp efektīvu iekšējā tirgus darbību un ekonomiskajām brīvībām, tostarp godīgu dalībvalstu konkurenci, kā arī ievērot un veicināt kolektīvo sociālo tiesību īstenošanu. Šāda garantija vienmēr nozīmē ievērot sociālo partneru autonomiju un valstu sociālā dialoga un darba attiecību sistēmu pienācīgu darbību.

4.4.

EESK uzskata, ka ir ne tikai vēlams, bet arī nepieciešams garantēt sociālo standartu nesamazināšanas principu, kas jau ir atzīts Eiropas Sociālās hartas noteikumos un Eiropas Padomes Eiropas Sociālo tiesību komitejas (ECSR) judikatūrā, bet ne ES tiesību aktos vai Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā.

4.5.

EESK uzskata, ka minētais protokols ir pamatelements jaunam ES ekonomikas un pārvaldības modelim, kura pamatā jābūt ne tikai IKP, bet arī sociāli taisnīgas (iekļaujošas) un ilgtspējīgas Eiropas labklājības veidošanai.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

EESK ir pārliecināta, ka SPP iekļaušana ļaus ES ne tikai panākt progresu, bet arī ekonomisko izaugsmi, veicinot pēc iespējas lielāka iedzīvotāju skaita labklājību (Eiropas sociālā modeļa saglabāšana), kas sekmēs arī spēcīgāku un ilgtspējīgāku uzņēmumu izveidi un attīstību. Šajā nolūkā SPP arī sniegtu būtisku ieguldījumu ES ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā saskaņā ar ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam.

5.2.

EESK uzskata, ka pēc analoģijas ar 27. protokolu par iekšējo tirgu un konkurenci Eiropas Savienībai jābūt pietiekamām pilnvarām rīkoties, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu sociālā progresa efektivitāti saskaņā ar Līgumu noteikumiem, tostarp LESD 352. pantu.

5.3.

EESK iesaka ES pildīt Lisabonas līgumā noteikto pienākumu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Lai veicinātu ES tiesību un Eiropas Padomes tiesību harmonisku līdzāspastāvēšanu sociālajā jomā, EESK iesaka Eiropas Savienībai pievienoties Eiropas Padomes Eiropas Sociālajai hartai.

---

(1)  https://www.europarl.europa.eu/resources/library/media/20220509RES29121/20220509RES29121.pdf

(2)   Building a social market economy in the European Union, ES nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības komisārs László Andor.

(3)  Skatīt Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūciju par nodarbinātību un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar ECB, Komisijas un SVF lomu un darbībām attiecībā uz eurozonas programmas valstīm (2014/2007(INI)).

(4)  https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10033-2022-ADD-1-REV-1/en/pdf

(5)  https://www.consilium.europa.eu/lv/policies/conference-on-the-future-of-europe/

(6)  Ziņojums par Konferences par Eiropas nākotni galīgo rezultātu, sk., piemēram, 53. lpp.