6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/2

P9_TA(2022)0022

Problēmas pilsētu teritorijās laikā pēc Covid-19 pandēmijas

Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra rezolūcija par problēmām pilsētu teritorijās laikā pēc Covid-19 pandēmijas (2021/2075(INI))

(2022/C 342/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā XVIII sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 23. decembra Regulu (ES) 2020/2221, ar ko Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz papildu resursiem un īstenošanas kārtību, lai palīdzētu veicināt ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai (REACT-EU) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (2) (Kopīgo noteikumu regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1058 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1059 par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1056, ar ko izveido Taisnīgas pārkārtošanās fondu (5),

—	ņemot vērā Amsterdamas paktu, ar kuru izveido ES pilsētprogrammu, par ko 2016. gada 30. maijā vienojās par pilsētu jautājumiem atbildīgie ES ministri,

—	ņemot vērā nolīgumu, kuru pieņēma UNFCCC Pušu konferences (COP 21) 21. sesijā Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

—	ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši ilgtspējīgas attīstības 11. mērķi (IAM) par ilgtspējīgām pilsētām un kopienām,

—	ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (6),

—	ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā (7),

—	ņemot vērā 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pilsētu lomu Savienības iestāžu sistēmā (8),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par Eiropas gadu zaļākām pilsētām (2022) (9),

—	ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par pienācīgu un cenu ziņā pieņemamu mājokļu pieejamību visiem (10),

—	ņemot vērā deklarāciju par ES pilsētprogrammu, par ko 2015. gada 10. jūnijā vienojās par teritoriālo kohēziju un pilsētu jautājumiem atbildīgie ministri,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 24. jūnija secinājumus par ES pilsētprogrammu,

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti” (COM(2014)0490),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 30. jūnija paziņojumu “Ilgtermiņa redzējums par ES lauku apvidiem: kāds ceļš ejams, lai līdz 2040. gadam lauku apvidi kļūtu spēcīgāki, savienoti, izturētspējīgi un pārtikuši” (COM(2021)0345),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 3. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība; personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam” (COM(2021)0101),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 7. oktobra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars” (COM(2020)0620),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

—	ņemot vērā jauno Leipcigas hartu par pilsētu pārveidojošo spēku vispārējas labklājības labā, ko 2020. gada 30. novembrī pieņēma neoficiālajās ministru sanāksmēs,

—	ņemot vērā jauno pilsētprogrammu, ko pieņēma 2016. gada 20. oktobrī Kito (Ekvadora) notikušajā ANO konferencē par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētattīstību (Habitat III),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada ziņojumu par Eiropas pilsētu stāvokli,

—	ņemot vērā ANO sieviešu globālo pamatiniciatīvu “Safe Cities and Safe Public Spaces for Women and Girls” (“Drošas pilsētas un drošas sabiedriskās telpas sievietēm un meitenēm”),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas bija pieejama parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (“Stambulas konvencija”),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A9-0352/2021),

tā kā pilsētas joprojām ir Covid-19 krīzes priekšplānā ar sarūkošu ekonomisko aktivitāti, augstiem inficēšanās rādītājiem, zemiem vakcinēšanās rādītājiem un bieži nepietiekamiem resursiem; tā kā pandēmija ir arī pastiprinājusi galvenos trūkumus pilsētu teritorijās un atklājusi pilsētu neaizsargātību;

tā kā pandēmija ir padziļinājusi ieilgušo nevienlīdzību lielpilsētās un pilsētās; tā kā cilvēki neaizsargātā situācijā ir kļuvuši vēl neaizsargātāki; tā kā pilsētām ir jārisina tādas problēmas kā mājokļu pieejamība par pieņemamu cenu, bezpajumtniecība, sociālā atstumtība un nabadzība, kā arī sabiedrisko, veselības aprūpes un citu būtisku pakalpojumu nepieejamība;

tā kā 72 % ES iedzīvotāju dzīvo lielpilsētās un pilsētās; tā kā lielpilsētas un pilsētas ir tieši jāiesaista atveseļošanā no Covid-19 krīzes; tā kā atveseļošanas pūliņiem jābūt vērstiem ne tikai uz Covid-19 ietekmi veselības jomā, bet arī uz ieilgušu neaizsargātību, lai novērstu pastāvīgu nevienlīdzību;

tā kā pandēmija ir atšķirīgi ietekmējusi dzimumus, un lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām tas būs jāņem vērā; tā kā karantīnas un sociālās distancēšanās prasības ir pakļāvušas sievietes lielākam dzimumbalstītas vardarbības riskam, vienlaikus ierobežojot sieviešu piekļuvi atbalsta tīkliem, sociālajiem dienestiem un seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes iestādēm;

tā kā situācija attiecībā uz piekļuvi būtiskiem resursiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un digitalizācijai, jo īpaši cilvēkiem neaizsargātā situācijā, ir lielpilsētu teritorijās visnevienlīdzīgākā; tā kā ir vajadzīgi lielāki centieni dažādu diskriminācijas un nevienlīdzības veidu apkarošanai;

F.	tā kā digitālā plaisa ir transversāla un aptver visas kategorijas, tostarp dzimumu, paaudžu un sociālā statusa atšķirības, un Covid-19 pandēmijas laikā tā ir saasinājusies; tā kā daudzām mājsaimniecībām un izglītības iestādēm nav piekļuves atbilstošām, mūsdienīgām digitālajām iekārtām;

tā kā tiek lēsts, ka lielajās pilsētās darba vietu zudums ir lielāks nekā citur, kas īpaši smagi skar mazkvalificētus, pašnodarbinātus un migrējošus darba ņēmējus, kā arī tos, kuriem ir nestabili darba līgumi; tā kā bezdarba risks ir visaugstākais to jauniešu vidū, kuru izglītība, apmācība un personības attīstība ir traucēta, un daudzi nav atraduši studiju pabeigšanai vajadzīgo stažēšanos vai praksi;

tā kā Covid-19 pandēmija ir būtiski ietekmējusi kultūras un sporta nozares, kā dēļ notiek ekonomikas lejupslīde un darba vietu zudums; tā kā pilsētu teritorijām, jo īpaši lielpilsētu teritorijām, ir vajadzīgi atbilstoši resursi kultūras un radošajām nozarēm, lai nodrošinātu to iedzīvotāju personīgo attīstību;

tā kā lielpilsētas, pilsētas un funkcionālas pilsētu teritorijas, piemēram, lielpilsētu teritorijas, ir svarīgi ekonomikas pīlāri, kas veicina izaugsmi, rada darbvietas un palielina Savienības konkurētspēju globalizētā ekonomikā; tā kā funkcionālas pilsētu teritorijas un vidēja lieluma pilsētas, neraugoties uz ievērojamām atšķirībām pilsētu teritoriju un lauku apvidu sniegto pakalpojumu kvalitātē, var darboties kā lauku pievilcības un attīstības virzītājspēks un nodrošināt vairāku pakalpojumu pieejamību to apkārtējiem lauku apvidiem un mazapdzīvotajām teritorijām;

J.	tā kā papildus pašreizējām problēmām pilsētu teritorijās ir arī ārkārtas situācija klimata jomā un demogrāfiskās problēmas; tā kā, ņemot vērā problēmu daudzveidību, ir jāreaģē, balstoties uz integrētu pieeju, kurā apvieno dažādas nozares un meklē risinājumus atbilstoši nozaru vajadzībām;

K.	tā kā fiziskās distancēšanās prasības ir pierādījušas, ka funkcionālajās pilsētu teritorijās un to apkārtnē trūkst piemērotu parku, zaļo zonu un āra atpūtas vietu, kā arī atbilstīgas, drošas transporta un alternatīvas pārvietošanās infrastruktūras;

tā kā Covid-19 krīze ir saasinājusi tādas problēmas kā pārtikas un zāļu transports un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana un ir atklājusi nopietnus trūkumus medicīnas infrastruktūrā un veselības aprūpes darbinieku profesionālajā apmācībā par to, kā reaģēt pandēmijas gadījumā vai citās ārkārtas situācijās veselības jomā;

M.	tā kā tiesības uz mājokli ir vispārējas, un tādēļ dalībvalstīm būtu jāizstrādā īpašas stratēģijas un atbilstīgi pasākumi, lai pārvarētu šķēršļus tiesībām uz mājokli; tā kā ir jāveic ieguldījumi mājokļos par pieņemamu cenu;

tā kā pilsētu teritorijas rada lielāko daļu no ES enerģijas patēriņa un siltumnīcefekta gāzu emisijām un tām ir svarīga loma Savienības cīņā pret klimata pārmaiņām; tā kā lielpilsētām, pilsētām un funkcionālām pilsētu teritorijām būs vajadzīga plaša pilsētu apbūve un aprites ekonomikas izveide, lai palīdzētu mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ierobežotu globālo sasilšanu, samazinātu sastrēgumus, pārstrādātu atkritumus un nodrošinātu ekonomikas ilgtspēju;

tā kā paredzams, ka līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits pilsētās palielināsies par līdz pat trim miljardiem cilvēku, un divas trešdaļas no pasaules iedzīvotājiem dzīvos pilsētās un patērēs 75 % no pasaules dabas resursiem, kā arī radīs 50 % no pasaules atkritumiem un vairāk nekā 60 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām;

tā kā sabiedriskajam transportam ir svarīga nozīme cīņā pret transporta nabadzību; tā kā ir steidzami un strauji jāpalielina ieguldījumi ilgtspējīgā sabiedriskajā transportā un tā pieejamības uzlabošanā, kā arī labākā pastaigu un riteņbraukšanas infrastruktūrā, lai nodrošinātu satiksmes dalībnieku drošību, jo īpaši lietotāju ar kustību traucējumiem un citu invaliditāti drošību;

Q.	tā kā visas Eiropas pilsētas saskaras ar rekordlielu enerģijas cenu pieaugumu, kas draud ietekmēt ekonomikas atveseļošanos pēc pandēmijas;

tā kā daudzlīmeņu pārvaldība, tostarp pilsētu pašvaldību aktīva iesaiste, kura balstās uz ES, dalībvalstu un reģionālo un vietējo pašvaldību koordinētu rīcību un ir saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulā paredzēto partnerības principu, ir būtisks elements visu ES programmu izstrādē un īstenošanā, tā kā pilsētu pašvaldību jurisdikcijā ir projektu atlase saskaņā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu ilgtspējīgai pilsētu attīstībai un saskaņā ar jauno Eiropas pilsētu iniciatīvu, ar ko jaunajā plānošanas periodā aizstāj Inovatīvas pilsētvides darbības un piedāvā turpmākas iespējas pārbaudīt jaunus risinājumus un pieejas, tostarp tādas, kas atbalsta pilsētu teritorijas laikposmā pēc Covid-19,

Iekļaujošas pilsētas

atzīst visu Savienības pilsētu teritoriju sociālo, ekonomisko, teritoriālo, kultūras un vēsturisko daudzveidību un uzsver, ka jārisina tādas problēmas kā segregācija un nabadzība;

uzsver — lai gan pilsētu blīvai apdzīvotībai ir daudzas priekšrocības ilgtspējīgas dzīves ziņā, iedzīvotāju liela koncentrācija konkrētās pilsētu teritorijās var ietekmēt arī mājokļu pieejamību cenas ziņā, piesārņojuma līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī diskriminācijas, nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības risku;

uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir pastiprinājusi iedzīvotāju skaita samazināšanās tendenci mazattīstītās pilsētu teritorijās, kurās bieži vien trūkst pietiekamu pašu ieņēmumu, lai iedzīvotājiem sniegtu kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus; mudina Komisiju sniegt ieteikumus un veicināt paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā attiecībā uz administratīvi teritoriālo organizāciju un reformām;

aicina dalībvalstis izstrādāt pozitīvas darbības pasākumus, ar ko veicina atstumtu kopienu — piemēram, cilvēku ar invaliditāti, vientuļāku veco cilvēku, bezpajumtnieku, migrantu un bēgļu, un etnisko minoritāšu, piemēram, romu, — iekļaušanu; aicina vērst finansējuma vajadzības vietējā līmenī, tostarp pilsētu teritoriju, jo īpaši lielpilsētu teritoriju vajadzības, kā arī reģionālā, valsts un ES līmenī, lai ilgtspējīgi atbalstītu šīs atstumtās kopienas; turklāt atgādina — lai sekmīgi īstenotu ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskajā satvarā ierosinātos politikas pasākumus, izšķiroša nozīme ir pietiekamiem valstu resursiem un struktūrfondiem; uzsver pilsētu pašvaldību lomu, nodrošinot, ka šie pasākumi atspoguļo romu kopienu faktiskās vajadzības;

uzsver, ka pilsētu pieejamībai ir būtiska nozīme attiecībā uz to, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā izmantot savas tiesības pārvietoties, studēt un strādāt; aicina Komisiju veicināt pilnīgu iekļaušanu un nodrošināt piekļuvi pilsētu attīstības finansējumam, lai nodrošinātu pieejamību personām ar invaliditāti;

uzsver — lai pilsētu ekonomika atveseļotos, nevienu neatstājot novārtā, ieguldījumiem un reformām būtu jārada stabilas un kvalitatīvas darbvietas, jāpastiprina publiskā infrastruktūra un pakalpojumi, jāuzlabo sociālais dialogs un jāatbalsta nelabvēlīgā situācijā esošu grupu iekļaušana un integrācija, tostarp stiprinot sociālās aizsardzības un labklājības sistēmas;

uzsver, ka ir vajadzīga ES sistēma, lai atbalstītu vietējās un valstu stratēģijas cīņai pret bezpajumtniecību un visiem nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi pienācīgiem mājokļiem, veicinot integrētu pieeju, kurā atbalsts mājokļiem apvienots ar sociālo aprūpi, veselības aprūpes pakalpojumiem un aktīvu iekļaušanu;

aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt īpašas stratēģijas un atbilstošus pasākumus, lai pārvarētu šķēršļus tiesībām uz mājokli, piemēram, diskrimināciju, finansializāciju, spekulāciju, tūristifikāciju, ļaunprātīgu kreditēšanas praksi un piespiedu izlikšanu;

uzsver, ka pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (SGEI) mājokļu nozarē būtu faktiski jāpiemēro īpašas prasības, ko nosaka valstu, reģionālās vai vietējās iestādes, jo šīs iestādes spēj noteikt un risināt dažādu iedzīvotāju grupu mājokļu vajadzības un sadzīves apstākļus, kas dažādos lauku apvidos un pilsētu teritorijās var stipri atšķirties, un šīm iestādēm ir izšķiroša nozīme mērķtiecīgu lēmumu pieņemšanā; mudina Komisiju noteikumos par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi pielāgot sociālo un publiski finansēto mājokļu mērķgrupas definīciju, lai valsts, reģionālās un vietējās iestādes varētu sniegt atbalstu visu to sabiedrības grupu mājokļiem, kuru vajadzību pēc pienācīgiem mājokļiem par pieņemamu cenu nevar viegli apmierināt tirgus apstākļos, vienlaikus nodrošinot, ka pietiekamu finansējumu saņem arī visnelabvēlīgākajā situācijā esošās personas, lai darītu pieejamus ieguldījumus un nodrošinātu mājokļus par pieņemamu cenu, panāktu mājokļa īpašumtiesību neitralitāti un ilgtspējīgu pilsētu attīstību, kā arī radītu sociāli daudzveidīgus dzīvojamos rajonus un uzlabotu sociālo kohēziju;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus energoefektīvos un piemērotos sociālos un valsts mājokļos par pieņemamu cenu un risināt bezpajumtniecību un mājokļu zaudēšanu ES; šajā saistībā aicina veikt ieguldījumus ar ERAF, Taisnīgas pārkārtošanās fonda, programmas InvestEU, ESF+, “Apvārsnis Eiropa”, NextGenerationEU un īpaši ar Eiropas Atveseļošanas instrumenta, kā arī jo īpaši ar Atveseļošanas un noturības mehānisma, Investīciju iniciatīvas reaģēšanai uz koronavīrusu un Papildinātās investīciju iniciatīvas reaģēšanai uz koronavīrusu starpniecību; aicina panākt lielāku sadarbību šo instrumentu starpā; atzinīgi vērtē sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu aizdevumu finansēšanu, izmantojot InvestEU un plašāku Eiropas Investīciju bankas (EIB) portfeli; aicina Komisiju un dalībvalstis Atveseļošanas un noturības mehānismā integrēt sociālo progresu kā ieguldījumu prioritāti kopā ar zaļo un digitālo pārkārtošanos, lai neaizsargātas personas aizsargātu pret pašreizējās krīzes negatīvo ietekmi un lai atveseļošanas un noturības plānos iekļautu sociālā progresa plānus un izklāstītu, kā tiks īstenoti Eiropas sociālo tiesību pīlāra principi un uz ko tiks vērstas sociālie ieguldījumi, tostarp ieguldījumi sociālajos mājokļos; steidzami aicina Komisiju nodrošināt, lai ES finansējums un EIB finansējums kļūtu pieejamāks vietējiem un reģionālajiem sociālo un valsts mājokļu nodrošinātājiem par pieņemamu cenu; aicina EIB censties uzlabot attiecīgos sekmju rādītājus ar mērķtiecīgu tehnisko palīdzību un ciešāku sadarbību ar finanšu starpniekiem un dalībvalstīm;

11.

uzsver sociālekonomiskās problēmas pilsētu centros, jo īpaši lielpilsētu teritorijās, kurās ir daudz migrantu, bēgļu un citu cilvēku neaizsargātā situācijā; atgādina, ka pilsētām ir būtiska nozīme attiecībā uz tādu iekļaujošu, pieejamu un uzņemošu kopienu veidošanu, kurās neviens nav atstāts novārtā;

12.

norāda, ka migrācijai ir tieša ietekme uz pilsētu iekļautību un ka uz to ir jāreaģē ar īpaši pielāgotiem politiskajiem risinājumiem; norāda uz ES rīcības plāna integrācijai un iekļaušanai 2021.–2027. gadam potenciālu veidot iekļaujošu un saliedētu sabiedrību un mērķtiecīgas programmas vistrūcīgākajām apkaimēm; tāpat norāda, ka sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģijas ir būtisks instruments darbvietu radīšanai, nabadzības samazināšanai un pakalpojumu pieejamības uzlabošanai pilsētu teritorijās;

13.

uzsver, ka trūcīgās pilsētu teritorijās bērni bieži saskaras ar vairākiem riska faktoriem, piemēram, sliktu mājokli, diskrimināciju, vardarbību un nevienlīdzīgu piekļuvi tādiem pakalpojumiem kā bērnu aprūpe, veselības aprūpe un izglītība; aicina dalībvalstis atbalstīt vietējās bērnu garantiju shēmas, lai risinātu īpašās problēmas, kas saistītas ar bērnu nabadzību pilsētās;

14.

uzsver pilsētu lomu dzimumu līdztiesības nodrošināšanā un atgādina, ka saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulu visos kohēzijas politikas pasākumos dzimumu līdztiesība būtu jāņem vērā kā pamatprincips visā to sagatavošanas, īstenošanas, uzraudzības, ziņošanas un novērtēšanas laikā; uzsver, ka rīcībai, kas īstenota nolūkā mazināt dzimumu nevienlīdzību kohēzijas politikas ietvaros, būtu jāizmanto starpnozaru pieeja, ar ko veic atbilstīgus pasākumus, lai novērstu jebkādu diskrimināciju reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, un kas balstīta uz valstu dzimumu līdztiesības stratēģiskajiem satvariem; turklāt uzsver, ka kohēzijas politikas programmu līdzekļu saņēmējiem nebūtu jāpieņem nekāda diskriminējoša politika, jo īpaši tāda, kas vērsta pret minoritātēm, piemēram, LGBTI kopienu; mudina noraidīt pieteikumus, ko iesnieguši tādi potenciālie saņēmēji, tostarp reģionālās vai vietējās iestādes, kas pieņēmuši diskriminējošu rīcībpolitiku pret LGBTI kopienu, piemēram, izsludinājuši zonas, kas ir “brīvas no LGBT”;

15.

uzsver, ka papildus veselības riskiem sievietes ir neaizsargātākas pret saimnieciskajiem riskiem, kas saistīti ar Covid-19 pandēmiju. atzīst, ka pēcpandēmijas apstākļos atbalsts sievietēm formālos un neformālos sektoros un sieviešu labāka integrēšana reģionālās un pilsētu attīstības politikas plānošanā, koncentrējoties uz dzimumu līdztiesības veicināšanu pilsētās un kopienās, ir būtiska pilsētu ekonomikas atveseļošanai;

16.

uzsver, ka kohēzijas politikas un pilsētplānošanas jomā plaši trūkst pa dzimumiem sadalītu datu, un aicina dalībvalstis ieviest datu vākšanas metodes, kas izmanto pa dzimumiem sadalītus datus;

17.

uzsver to, ka Covid-19 pandēmijas dēļ ir pieaugusi vardarbība ģimenē; aicina dalībvalstis piešķirt kohēzijas politikas finansējumu un mobilizēt pilsētu pašvaldības, lai risinātu dzimumbalstītas vardarbības vispārējo pieaugumu; mudina ES pilsētas izstrādāt, īstenot un novērtēt visaptverošas pieejas, lai novērstu seksuālu uzmākšanos un ar dzimumu saistītu vardarbību publiskajā telpā un reaģētu uz to, apņemoties ievērot ANO sieviešu globālās pamatiniciatīvas “Safe Cities and Safe Public Spaces for Women and Girls” (“Drošas pilsētas un drošas sabiedriskās telpas sievietēm un meitenēm”) principus;

18.

aicina visas dalībvalstis steidzami ratificēt Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu; aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, lai vērstos pret visu veidu ar dzimumu saistītu vardarbību, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu, ka vardarbība, kas saistīta ar dzimumu, ir jauna noziedzības joma, kas iekļaujama LESD 83. panta 1. punktā;

19.

atzīst, ka sievietēm, kuras ir galvenās aprūpes pakalpojumu sniedzējas gan oficiālās, gan neoficiālās situācijās, ir uzlikts slogs, un atzīst šādas aprūpes sociālo vērtību, jo īpaši Covid-19 krīzes laikā; norāda, ka 80 % Eiropas Savienībā sniegtās aprūpes sniedz (neatalgoti) neoficiālie aprūpētāji, no kuriem 75 % ir sievietes; norāda uz Eiropas struktūrfondu būtisko nozīmi ieguldījumu nodrošināšanā aprūpes pakalpojumu jomā; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt Eiropas aprūpes stratēģiju;

20.

vērš uzmanību uz bezdarbu un jo īpaši jauniešu bezdarbu, ko saasinājusi Covid-19 pandēmija; aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīt pilsētu pašvaldības pilsētās dzīvojošo jauniešu vajadzībām atbilstošu programmu izstrādē, kā arī tādu politikas virzienu izstrādē, kas vērsti uz jauniešu garīgo veselību un labklājību, jo tas ir īpaši svarīgi laikā pēc Covid-19;

Ilgtspējīgas pilsētas

21.

uzsver, ka ilgtspējīga pilsētu attīstība, tostarp ilgtspējīgs sabiedriskais transports par pieņemamu cenu, ir svarīgs aspekts Savienības ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai un tās iedzīvotāju dzīves kvalitātei, kā arī klimata neitralitātes mērķu sasniegšanai vēlākais līdz 2050. gadam; atgādina par iespējām, ko pilsētu teritorijām piedāvā iniciatīva “Jaunais Eiropas “Bauhaus””, un par tās pamatprincipiem, kas ietver ilgtspējību, daudzlīmeņu pārvaldību, estētiku un iekļaušanu;

22.

atzīst, ka ir jāīsteno sinhronizēta stratēģija, ar ko tiek reaģēts uz Covid-19, un ka zaļā un digitālā pārkārtošanās būtu jāīsteno tā, lai pavērtu ceļu tādai ekonomikas atveseļošanai, kas paātrina ilgtspējīgu pārkārtošanos;

23.

aicina Savienību un dalībvalstis saskaņā ar saistībām, ko tās uzņēmušās atbilstoši Parīzes nolīgumam un ANO IAM, par prioritāti noteikt un atbalstīt aprites ekonomikas satvarus, ieguldījumus atjaunojamo energoresursu enerģijā, ilgtspējīgu un pieejamu pilsētu un piepilsētu mobilitāti (jo īpaši veloceliņu tīklos), alternatīvu transporta infrastruktūru pilsētu teritorijās un to apkārtnē, pienācīgu pašreizējās infrastruktūras uzturēšanu un ātrus ieguldījumus zaļajā infrastruktūrā, parkos, āra zaļajās un atpūtas vietās, kā arī principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” un “energoefektivitāte pirmajā vietā” ievērošanu; norāda, ka tādas iniciatīvas kā “Jaunais Eiropas “Bauhaus”” ir iespēja pilsētu teritorijām demonstrēt “Renovācijas vilni” (11) un projektus, kuros par prioritāti izvirzīta aprites ekonomika, ilgtspēja un bioloģiskā daudzveidība; atzinīgi vērtē to, ka “Jaunais Eiropas “Bauhaus”” ir vērsts uz to, lai ievērotu līdzdalības un starpdisciplināru pieeju tādas ilgtspējīgas vides veidošanā, kurā cilvēki var dzīvot;

24.

uzskata, ka Covid-19 krīze ir uzskatāmi apliecinājusi to, ka ir vajadzīgi jauni pilsētplānošanas un mobilitātes risinājumi, lai pilsētu teritorijas padarītu noturīgākas un pielāgojamākas no mobilitātes pieprasījuma viedokļa, un šī krīze būtu jāuzskata par iespēju samazināt transporta sastrēgumus un siltumnīcefekta gāzu emisijas; aicina veikt ieguldījumus pilsētu mobilitātes veicināšanā, izmantojot videi nekaitīgas transporta sistēmas; uzsver nepieciešamību veicināt un attīstīt ilgtspējīgas sabiedriskā transporta sistēmas pilsētu teritorijās un pielāgot sabiedriskā transporta jaudu pieaugošajam pieprasījumam pēc ikdienas darba braucieniem uz pilsētu centriem vai no tiem; aicina dalībvalstis pārskatīt ieguldījumus pilsētu mobilitātē un piešķirt prioritāti digitālajai infrastruktūrai, kas sniegs labumu visiem pasažieriem, tostarp cilvēkiem ar kustību traucējumiem;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sadarboties ar pilsētām un dalībvalstīm, lai visas lielās pilsētas un pilsētu mezgli, kas iekļauti Eiropas transporta tīklā (TEN-T), līdz 2030. gadam izstrādātu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus (SUMP); šajā ziņā aicina Komisiju un dalībvalstis cieši strādāt ar reģioniem un pilsētām, jo īpaši pārrobežu jomā, lai uzlabotu un pabeigtu trūkstošos vietējas nozīmes infrastruktūras posmus, kā arī multimodālos un pārrobežu savienojumus visā TEN-T; norāda, ka daudzas Eiropas ostas atrodas netālu no pilsētu centriem un ir svarīgi TEN-T transporta mezgli;

26.

uzskata, ka Komisijai jānodrošina, lai iespēja izmantot ES pilsētu mobilitātes finansējuma programmas, piemēram, ERAF, Kohēzijas fondu un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, būtu atkarīga no pašreizējiem vai turpmākajiem SUMP; uzsver, ka kohēzijas politika var palīdzēt apgūt gan mākslīgo intelektu, gan viedo pilsētu modeļa potenciālu, piemēram, uzlabojot administratīvās spējas un digitālās prasmes, un tai būtu jāveicina pāreja no eksperimentēšanas uz viedu pilsētu iniciatīvu izvēršanu, kam piešķirts attiecīgs finansējums un saistītais atbalsts; aicina Komisiju apsvērt veidus, kā atbalstīt pilsētas to SUMP sagatavošanā saskaņā ar visaugstākajiem standartiem; uzsver, ka Komisijai, dalībvalstīm un reģioniem pēc iespējas jāpalīdz vietējām iestādēm šā mērķa sasniegšanā; turklāt atzinīgi vērtē EIB nodomu sadarboties ar publiskajām iestādēm, lai atbalstītu vērienīgas ieguldījumu programmas, kas veicina ilgtspējīgu mobilitāti vietējā un reģionālā līmenī, tostarp izmantojot SUMP un sabiedriskā transporta projektus;

27.

uzsver, ka noslēdze un sanitārie pasākumi ir būtiski ietekmējuši mobilitātes pieprasījumu un transporta veida izvēli, kā dēļ cilvēki mazāk izmanto sabiedrisko transportu; aicina apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz vienotas un multimodālas biļešu tirdzniecības sistēmas ieviešanu, kas ļautu cilvēkiem pārvietoties ES pilsētu teritorijās un starp tām daudz ērtāk un drošāk;

28.

mudina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu starp pilsētu teritorijām par ilgtspējīgu urbanizāciju un infrastruktūru, videi nekaitīgu pilsētplānošanu, tīru enerģiju, energoefektivitāti, bezemisiju sabiedrisko transportu, gājēju un velosipēdistu mobilitāti, ūdens resursu efektīvu apsaimniekošanu, kā arī ilgtspējīgu un aprites principam atbilstošu atkritumu apsaimniekošanu;

29.

aicina pārskatīt Komisijas pamatnostādnes par SUMP izstrādi un īstenošanu; aicina nodrošināt, ka ar šiem plāniem veicina multimodalitāti un novērš sekas, ko rada iedzīvotāju pārmērīga koncentrēšanās konkrētās pilsētu teritorijās, piemēram, sastrēgumus un transporta izmaksu pieaugumu, īstenojot, piemēram, līdzsvarotus sociālekonomiskos pasākumus, lai nodrošinātu, ka plāni nav diskriminējoši;

30.

prasa Komisijai, ņemot vērā plānoto pilsētu mobilitātes noteikumu kopuma pārskatīšanu, veicināt drošības un ilgtspējas pasākumu koordināciju pilsētu teritorijās; rosina izmantot autostāvvietu iespējas, iebraucot pilsētu teritorijās (piemēram, stāvparku sistēmas), lai nodrošinātu vieglu piekļuvi dažādiem sabiedriskā transporta veidiem, tādējādi ievērojami samazinot sastrēgumus pilsētās, CO2 emisijas, kā arī automobiļu novietošanu pilsētu virszemes un pazemes autostāvvietās, un arī atjaunojot un palielinot pilsētu centru pievilcību un piesaistot potenciālos klientus novājinātās mazumtirdzniecības nozares atbalstam pēc pandēmijas un vietējās vērtības vairošanai;

31.

uzsver, ka pilsētu ekonomikas atveseļošanos kavēs enerģijas cenu kāpums; aicina veikt atbilstošus pasākumus, lai sekmētu enerģētikas savienību un stiprinātu Eiropas enerģijas tirgus noturību; uzsver, ka visiem iedzīvotājiem pilsētu teritorijās ir obligāti jāpiedāvā lētāka enerģija; tādēļ mudina izveidot apjomīgas programmas ēku siltināšanai un saules paneļu uzstādīšanai uz jumtiem; uzsver, ka vietējās atjaunojamo energoresursu enerģijas kopienas būtu jāpilnvaro, lai samazinātu enerģijas patēriņu, turpinātu energosistēmu dekarbonizāciju un ļautu izmantot vietējā enerģijas tirgus sociālās priekšrocības;

32.

aicina rīkoties, lai uzlabotu pilsētas gaisa kvalitāti ar mērķi līdz minimumam samazināt risku cilvēku veselībai un cīnīties pret vides trokšņa līmeņiem, kas pilsētu teritorijās pieaug;

33.

norāda, ka jaunas personiskās mobilitātes ierīces (tostarp e-skrejriteņi un elektriskie velosipēdi) rada virkni drošības problēmu pilsētu teritorijās; mudina Komisiju pieņemt pamatnostādnes dalībvalstīm par šo drošības jautājumu pārvaldību;

34.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir izraisījusi ar piegādi mājās saistīto pakalpojumu nozares paplašināšanos, kas ir veicinājis jauna veida platformas darba un darījumdarbības modeļu rašanos pilsētu teritorijās; atzīst, ka ir vajadzīgi ieteikumi par piegādes personāla drošību un par apmācību saistībā ar digitālajiem rīkiem, ko tie izmanto, piemēram, lietojumprogrammām un interaktīvām platformām;

35.

atgādina, ka gandrīz 40 % no visiem ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušajiem Eiropā notiek pilsētu teritorijās; atgādina, ka ātruma pārsniegšana ir viens no galvenajiem faktoriem aptuveni 30 % ceļu satiksmes negadījumu ar letālu iznākumu, un gandrīz visos ceļu satiksmes negadījumos šis faktors nodarījumu ir padarījis vēl smagāku; aicina Komisiju izmantot gaidāmo ieteikumu par ātrumu, lai dzīvojamos rajonos un rajonos, kuros ir liels gājēju un riteņbraucēju skaits, par maksimālo standarta ātrumu noteiktu 30 km/h, paredzot iespēju noteikt augstākus ierobežojumus galvenajiem satiksmes autoceļiem un pienācīgi aizsargāt vieglāk ievainojamus satiksmes dalībniekus; atzinīgi vērtē to, ka ES atkārtoti apstiprinājusi ilgtermiņa stratēģisko mērķi panākt, lai līdz 2050. gadam nāves gadījumu un smagu traumu skaits uz Eiropas ceļiem saruktu gandrīz līdz nullei (Vision Zero), un uzteic ES vidēja termiņa mērķi līdz 2030. gadam par 50 % samazināt nāves gadījumu un smagu traumu skaitu; tādēļ aicina Komisiju ceļu satiksmes drošību labāk integrēt SUMP pamatnostādnēs un aicina vietējās iestādes veicināt ceļu satiksmes drošību, izmantojot izpratnes veicināšanas iniciatīvas, atbilstošus pasākumus un finansēšanas iespējas;

36.

brīdina, ka lielpilsētas un pilsētas ir īpaši neaizsargātas pret klimata pārmaiņu ietekmi; pauž lielas bažas par to, ka karstuma viļņi, kas jau pašreiz pilsētu karstuma salu ietekmes dēļ ir izteiktāki pilsētās, kļūst aizvien intensīvāki un biežāki, savukārt ārkārtēji nokrišņi un vētras uzplūdi, iespējams, var palielināt applūšanu, kā tas tika pieredzēts Eiropā 2021. gada vasarā, vai ārkārtējas sniega vētras, kā tas tika pieredzēts 2020.–2021. gada ziemā, un tas apliecina, ka ir būtiski jāuzlabo noturība pret katastrofām pilsētās; aicina Komisiju attiecīgā gadījumā pastiprināt sadarbību ar vietējām pašvaldībām, izmantojot pašreizējās struktūras, piemēram, ES Pilsētu mēru paktu, Zaļo pilsētu vienošanos un Pilsētu mēru aliansi par Eiropas zaļo kursu, lai noteiktu ar klimata pārmaiņām saistītās vajadzības un problēmas, ar kurām saskaras pilsētu teritorijas, kopīgi izstrādātu risinājumus, lai padarītu pilsētas videi nekaitīgākas, un novirzītu ieguldījumus vietējiem pasākumiem; mudina valsts, reģionālās un vietējās iestādes papildus valsts enerģētikas un klimata plāniem izstrādāt pilsētu stratēģijas, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un veicinātu ieguldījumus pilsētu pārveidē un pielāgošanā klimata pārmaiņu radītajiem draudiem;

37.

atkārtoti norāda, ka 30 % no daudzgadu finanšu shēmas un 37 % no “NextGenerationEU” ir paredzēti klimata pasākumiem, bet 20 % no “NextGenerationEU” ir piešķirti digitālajai pārkārtošanās; aicina Komisiju uzraudzīt un sniegt dalībvalstīm norādījumus un ieteikumus, lai nodrošinātu, ka tiek attīstītas prasmes, kas nepieciešamas dubultas zaļās un digitālās pārkārtošanās nodrošināšanai; pauž nožēlu par pilsētu teritoriju izslēgšanu saistībā ar “NextGenerationEU” un tādēļ aicina labāk iesaistīt lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas atveseļošanas un noturības plānu plānošanā un īstenošanā;

38.

uzsver, ka ir jāstāda vairāk koku un jāierīko zaļie jumti, jo pilsētu apzaļumošana nodrošina cilvēkiem svarīgu atpūtas vērtību un samazina temperatūru, absorbē lieko lietus ūdeni un tādējādi neitralizē klimata pārmaiņu ietekmi un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; uzsver, ka ēku pielāgošana zemākas enerģijas izmantošanai un pilsētu pārveidošana ar mērķi palielināt zaļās zonas un veicināt pastaigas un riteņbraukšanu, radīs ietaupījumus un darbvietas, palīdzēs cīnīties pret enerģētisko nabadzību un sniegs labumu klimata jomā;

39.

uzsver, ka pilsētu teritoriju saistībām ir izšķiroša nozīme, lai pārkārtotos uz klimatneitrālu sabiedrību, kā arī plaukstošu, taisnīgu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu ekonomiku; norāda, ka dažos gadījumos vietējām pašvaldībām trūkst zinātības, cilvēkresursu un piekļuves augstas kvalitātes datiem, kas nepieciešami, lai uzsāktu pasākumus un gūtu panākumus; tādēļ uzskata, ka, lai sasniegtu Eiropas zaļā kursa mērķus, ir pilnībā jāizmanto spēju stiprināšana, tehniskais atbalsts un finansējums, kā tas ir noteikts Kopīgo noteikumu regulā par pilsētu un piepilsētu pašvaldībām, un uzskata, ka pilsētu pašvaldībām nākotnē ir jābūt tiešai piekļuvei ES finansējumam;

Inovatīvas pilsētas

40.

uzsver, ka digitalizācija ir palīdzējusi risināt dažas no pandēmijas radītajām neatliekamajām problēmām, jo īpaši noslēdzes laikposmos, un ka starp daudzajām nevienlīdzībām, ko pierādījusi Covid-19 pandēmija, digitālā plaisa ir nopietna; norāda, ka pandēmija ir paātrinājusi digitalizāciju un tehnoloģijas ir kļuvušas obligātas tāldarba, mājas izglītības, e-komercijas, e-veselības, e-pārvaldes, digitālās demokrātijas un digitālo izklaižu jomā; aicina Komisiju cieši uzraudzīt šīs norises un nodrošināt pilnīgu atbilstību Savienības acquis, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju un sociālajām tiesībām; atgādina, ka vietējām kopienām savā atveseļošanas procesā ir jāpiešķir prioritāte digitalizācijai un digitālajai savienojamībai; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt atbilstošus konkurences tiesību aktus un valsts atbalsta sistēmu, kas dalībvalstīm saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem sniegtu pilnīgu elastību ekonomikas atbalstam koronavīrusa uzliesmojuma laikā, jo īpaši visās pilsētās neatkarīgi no to lieluma izvēršot ātrdarbīgu platjoslas un 5G infrastruktūru; aicina dalībvalstis atbalstīt savienojamību, nodrošināt aprīkojumu un nodrošināt apmācīta personāla klātbūtni valsts, sociālajās un izglītības iestādēs;

41.

aicina pieņemt taisnīgas digitālās pārkārtošanās darbības un politikas pasākumus, kas būtu jāīsteno dažādos līmeņos — no pilsētām līdz pašai ES; prasa digitālu iekļaušanu atzīt par vienu no visu paaudžu tiesībām un skaidri apņemties panākt vispārēju interneta savienojamību pilsētās;

42.

uzsver, ka būtu jāstiprina digitālā pratība, lai paplašinātu piekļuvi jaunām iespējām; uzskata, ka ieguldījumi izglītībā un apmācībā ir jāstiprina ar vispusīgām publiskā un privātā sektora darba ņēmēju prasmju pilnveides, pārkvalificēšanas un mūžizglītības programmām, kas atbilst prasmju pieprasījuma izmaiņām; prasa veicināt sieviešu un meiteņu iesaisti izglītībā un profesionālajā darbībā zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) jomā;

43.

atgādina, ka pilsētu rīcībpolitiku izstrādē būtiska nozīme ir bijusi pilsētu tūrismam; norāda, ka lielākā daļa ES pilsētu, kas pandēmijas dēļ cieta no tūristu aizplūšanas un kam nācās meklēt jaunus un ilgtspējīgākus tūrisma atsākšanas modi operandi, intensīvi izmantojušas jaunas digitālās tehnoloģijas, un tas ir ļāvis labāk pārvaldīt pilsētvidi un tūristu pārvietošanos pilsētā, lai pandēmijas apstākļos novērstu pūļu veidošanos un bīstamas situācijas;

44.

uzsver, ka bibliotēkas un kultūras centri veicina digitālo un sociālo integrāciju, mūžizglītību un nodarbinātības iespējas pilsētu kopienās un nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām; turklāt vērš uzmanību uz to, ka ir vajadzīgas papildu vietas personīgai un politiskai apmaiņai;

45.

uzsver, ka mākslīgais intelekts ļauj izmantot viedus pilsētu risinājumus, tostarp efektīvāku enerģijas, ūdens un atkritumu apsaimniekošanu un samazinātu piesārņojumu, troksni un satiksmes sastrēgumus; pauž bažas par to, ka vietējās pašvaldības saskarsies ar daudzām digitālām problēmām, piemēram, datu tehnoloģiju pieejamību un uzticamību, atkarību no privātām trešām personām un prasmju trūkumu; uzsver, ka jaunām tehnoloģijām, piemēram, mākslīgajam intelektam, jāievēro ētikas kritēriji, lai novērstu pašreizējās sociālās nevienlīdzības atkārtošanos;

46.

uzskata, ka fiziski un finansiāli jāstiprina pašreizējās primārās veselības aprūpes struktūras pilsētās; norāda, ka pārejai uz veselības aprūpes sniegšanu būtu jāpalielina arī digitālā inovācija un jāuzlabo aprūpes integrācija, izmantojot jaunākos informācijas kanālus, lai nodrošinātu mērķtiecīgāku, personalizētāku, efektīvāku un lietderīgāku veselības aprūpi; aicina dalībvalstis sadarboties ar vietējām, reģionālajām un jo īpaši pilsētu iestādēm, lai izveidotu tīklus ar mērķi izglītot iedzīvotājus par digitālās veselības aprūpes un digitālās publiskās pārvaldes izmantošanu, kas ļautu nodrošināt vispārēju un vienlīdzīgu piekļuvi, vienlaikus pilnībā aizsargājot sensitīvus datus un novēršot kibernoziedzību; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm ir izšķiroša nozīme attiecībā uz atbalstu pilsētu iestāžu centieniem veidot un nodrošināt digitālo iekļaušanu, aizsargājot persondatus un dodot iespēju iedzīvotājiem un vietējiem uzņēmumiem piekļūt datiem;

Mācību pilsētas

47.

uzsver Covid-19 pandēmijas negatīvo ietekmi uz izglītību un uzsver nepieciešamību nodrošināt iekļaušanu un piekļuvi izglītībai;

48.

uzsver, ka ir jāatbalsta kultūras nozare, jo kultūra un kultūras mantojums ir būtiska vērtība reģionālajai konkurētspējai un sociālajai kohēzijai un palīdz veidot pilsētu un reģionu identitāti; uzsver, ka ir svarīgi izveidot vairāk kultūras objektu un nodrošināt to atveseļošanos pēc Covid-19, un uzsver, ka tiem jāpiesaista vairāk jauniešu;

49.

uzsver kultūras un sporta nozares ekonomisko un sociālo ieguldījumu un ietekmi uz sabiedrību; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties un piešķirt pietiekamus valsts un ES līdzekļus, lai izveidotu stabilu kultūras un sporta infrastruktūru un veicinātu izglītību ekonomikas un atpūtas nozarē, jo īpaši attiecībā uz vietējo kultūru un neprofesionālo sportu pilsētu un piepilsētu teritorijās; mudina dalībvalstis izstrādāt rīcības plānu, lai atsāktu un veicinātu abu nozaru noturību, jo tās ir svarīga ekonomikas daļa vietējā, valstu un ES līmenī;

50.

uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt bērnu un jauniešu tiesības un ka ir jārada stabilas, iekļaujošas un funkcionālas izglītības un apmācības sistēmas, kas atbilst cilvēku reālajām vajadzībām viņu attiecīgajās pilsētu teritorijās un ir piemērotas jebkurām veselības krīzēm vai dabas katastrofām, kas var rasties nākotnē;

51.

ar bažām norāda, ka Covid-19 krīzei ir bijusi dramatiska ietekme uz ievērojamu daļu Eiropas jauniešu, kas jo īpaši izpaudusies kā satraucoša izolācija, daudzu darbvietu zaudēšana un izglītības vai apmācības pārtraukšana; uzsver, ka šīs situācijas dēļ ir mainījies to jauniešu sastāvs un skaits, kuri nav iesaistīti izglītībā, nodarbinātībā vai apmācībā, un šī situācija ir pienācīgi jānovērtē un jāapzina, lai risinātu krīzes radītās konkrētās problēmas un palīdzētu dalībvalstīm izstrādāt efektīvas jauniešiem paredzētas informēšanas stratēģijas; iesaka Komisijai veikt pētījumu par iespēju izstrādāt kopīgus Eiropas instrumentus ar mērķi apzināt un izsekot jauniešus, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, lai Covid-19 izraisītās krīzes apstākļos nodrošinātu piemērotu politikas risinājumu šīs īpaši neaizsargātās grupas atbalstam;

52.

uzsver, ka ir jāpārdomā risinājumi, kā atdzīvināt pilsētu iekšējos centrus, jo tos ir skārusi uzņēmumu un kultūras objektu slēgšana, brīvas darbvietas, pievilcības zudums un tiešsaistes tirdzniecības pieaugums pandēmijas laikā un pēc tās;

53.

aicina dalībvalstis un reģionus pārdomāt un pārveidot izglītības infrastruktūru, lai tā atbilstu izglītības profesiju jaunajām tendencēm; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus izglītības iestāžu attīstībai un gan skolotāju, gan visu vecumu skolēnu apmācībai zaļo un digitālo prasmju attīstībā, lai sagatavotu viņus nākotnei; atgādina, ka digitalizācijai jāiet roku rokā ne tikai ar piekļuves internetam nodrošināšanu, bet arī ar aprīkojumu, kas nepieciešams interneta izmantošanai;

54.

uzskata, ka jaunajā ES pilsētu teritoriju modelī izšķiroša nozīme būs vairākām novatoriskām koncepcijām, jo īpaši tādām kā pilsētu telpu hibrīda izmantošana un daudzfunkcionalitāte, zemes izmantošanas tiesiskums un “15 minūšu pilsēta”;

Pielāgotas politikas iniciatīvas

55.

uzsver, ka ir jāpielāgojas jaunajai realitātei, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, un jāapsver jauns ES pilsētu teritoriju modelis, vienlaikus atstājot iespējas radošumam, pilsoniskajai līdzdalībai un eksperimentēšanai; uzskata, ka konference par Eiropas nākotni ir iespēja vairāk iesaistīt pilsētas ES lēmumu pieņemšanas procesos un piešķirt tām būtisku lomu, veidojot spēcīgāku līdzdalības demokrātiju un dialogu ar iedzīvotājiem, vienlaikus pieņemot augšupēju pieeju un pārdomājot pilsētu pārvaldību; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt visaptverošas stratēģijas, pamatojoties uz Eiropas zaļo kursu, Eiropas Digitālo stratēģiju (12) un ES lauku apvidu ilgtermiņa redzējumu; atgādina par tālāko reģionu īpatnībām saskaņā ar LESD 349. pantu;

56.

atzīst, ka daudzas ES iniciatīvas tieši vai netieši ietekmē lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas, neraugoties uz to, ka ES nav skaidri noteiktas kompetences pilsētu attīstības jomā; atzīst, ka pilsētu teritorijās un to iekšienē ir vajadzīga ciešāka sadarbība ES programmu un politikas jomā; pauž bažas par to, ka, lai gan dažādu pilsētu iniciatīvu skaits pēdējos gados ir pieaudzis, koordinācija joprojām ir zemā līmenī un joprojām notiek dublēšanās un neskaidras ietekmes risks;

57.

atzinīgi vērtē ES pilsētprogrammu, kas ir jauns daudzlīmeņu pārvaldības modelis; pauž nožēlu, ka šis process joprojām ir brīvprātīgs, un mudina dalībvalstis un Komisiju apņemties īstenot ieteikumus; uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka pilsoniskās sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanas procesā un augšupējas pieejas veicināšana, lai risinātu vietējās un reģionālās vajadzības; uzsver vietējo mazo un vidējo uzņēmumu un jaundibināto uzņēmumu līdzdalības nozīmi pilsētu un rajonu attīstības stratēģijās un plānos;

58.

atzīst pilsētu teritoriju nozīmīgo lomu no ES tiesību aktiem izrietošo programmu un projektu konkrētā īstenošanā; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt spēcīgu atbalstu vietējām un reģionālajām iestādēm un to projektu vadības komandām saistībā ar ES programmām un finansējuma iespējām, vienlaikus nodrošinot atbilstīgu administratīvo aprīkojumu lielpilsētās, pilsētās un funkcionālajās pilsētu teritorijās, tostarp pienācīgi apmācītu personālu;

59.

prasa, lai reģionālās un vietējās iestādes uzņemtos aktīvu lomu visos ES lēmumu pieņemšanas posmos: plānošanā, sagatavošanā un īstenošanā; aicina tiešo ES finansējumu lielākā mērā darīt pieejamu vietējām un reģionālajām iestādēm, lai uzlabotu efektivitāti, nodrošinātu saskaņotību un samazinātu administratīvo slogu; turklāt aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm visus nepieciešamos norādījumus un atvieglot piekļuvi finansējumam, ņemot vērā pilsētu un reģionu digitalizācijas līmeņa atšķirības;

60.

atkārtoti uzsver, ka pilsētām nākotnē ir vajadzīgas atbilstīgas un tieši pieejamas finansēšanas iespējas, lai tās varētu īstenot programmas vietējā līmenī; atgādina, ka 400 miljoni EUR no resursiem, kas paredzēti ieguldījumiem nodarbinātībā un izaugsmē, būtu jāpiešķir Eiropas pilsētiniciatīvai, ko tieši vai netieši pārvalda Komisija, kā noteikts Regulā (ES) 2021/1058; aicina Komisiju pašreizējā plānošanas perioda vidusposma pārskatā pārbaudīt Eiropas pilsētiniciatīvas efektivitāti, jo īpaši tās budžetu un darbības jomu, un mudināt dalībvalstis nodrošināt lielākus resursus, lai atbalstītu Pilsētprogrammas īstenošanu;

61.

aicina piešķirt Eiropas pilsētiniciatīvai lielāku budžetu un plašāku darbības jomu, vienlaikus nodrošinot, ka attālāko reģionu pilsētām ir faktiska un atvieglota piekļuve tai; norāda, ka tai būtu jāatbalsta pilsētprogrammas īstenošana pašreizējā plānošanas periodā; uzskata, ka pilsētu kopienas ir galvenie dalībnieki un ieinteresētās personas, kas sekmīgi īsteno ES finansēto politiku, kura iekļauta valstu atveseļošanas un noturības plānos; aicina Padomi un dalībvalstis piešķirt līdz 15 % pilsētu teritorijām, lai risinātu problēmas, kas radušās pēc Covid;

62.

uzsver, ka ES finansējums ir svarīgs, lai sociālo iekļaušanu īstenotu vietējā līmenī; prasa stiprināt tā ietekmi, izmantojot kopīgu pārvaldības un ziņošanas sistēmu;

63.

atzīst vietējo un reģionālo iestāžu izšķirošo un unikālo lomu ar Covid-19 pandēmiju saistīto problēmu risināšanā; pauž nožēlu, ka pašreiz nav iespējams izveidot strukturētu dialogu starp Komisiju un pilsētām par atveseļošanas un noturības mehānismu, lai uzraudzītu pilsētu iestāžu iesaistīšanos valstu atveseļošanas un noturības plānu īstenošanā; aicina Komisiju savā pārskatā ziņot par mehānisma īstenošanu, lai pārbaudītu funkcionālo pilsētu teritoriju iespējamo lomu un vajadzības gadījumā pastiprinātu to lomu, lai garantētu mehānisma efektīvu īstenošanu; uzsver, ka pilsētu iestādēm būtu jāsniedz nepieciešamais atbalsts, lai pienācīgi īstenotu valstu atveseļošanas un noturības plānus, izmantojot spēju veidošanu, apmaiņu un tehnisko palīdzību;

64.

uzskata, ka kohēzijas politikas ietvaros atbalstam no fondiem būtu jāstiprina līdzdalības procesi, lai pārbaudītu jaunas koncepcijas un dalītos pieredzē, veicinot visu veidu teritoriju un vietējo iniciatīvu ilgtspējīgu un integrētu attīstību; uzskata, ka pilsētvides dalībnieku spēju palielināšana ir svarīgs faktors, lai izveidotu noturīgākas un ilgtspējīgākas pilsētas; mudina lielpilsētas, pilsētas un funkcionālas pilsētu teritorijas atbalstīt pilsoņu iniciatīvas; uzsver, ka lielpilsētas ir pilsētu laboratorijas, jo tās ir vietas, kur var pārbaudīt ilgtspējīgas nākotnes koncepcijas un politiku un kur var izstrādāt risinājumus viedām un iekļaujošām kopienām;

65.

atgādina katrai dalībvalstij, ka tām būtu jāsagatavo partnerības nolīgums saskaņā ar Rīcības kodeksu par partnerībām, kurā noteikti minimālie standarti reģionālo, vietējo, pilsētu un citu valsts iestāžu, ekonomikas un sociālo un citu partneru iesaistīšanai, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulas 8. panta 1. punktā; aicina partnerus, tostarp akadēmisko aprindu pārstāvjus, kā arī inovācijas un pētniecības jomas pārstāvjus, aktīvāk iesaistīties ES programmu sagatavošanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā, tostarp uzraudzības komitejās;

66.

aicina dalībvalstis un reģionus nodrošināt visaptverošu partnerību, tostarp ar pilsētu iestādēm, lai izstrādātu un īstenotu kohēzijas politiku un informētu pilsētu iestādes par to, kāpēc finansējuma pieteikumi tiek noraidīti; aicina Komisiju izskatīt sūdzības no ieinteresētajām personām, piemēram, pilsētu iestādēm, tostarp gadījumos, ja finansējuma pieteikuma noraidīšanai nav pamatota iemesla;

67.

aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju funkcionālām pilsētu teritorijām un vidēja lieluma pilsētām, tostarp finansēšanas iespējas tādām darbībām kā inovācijas partnerības un kopīgas iepirkuma shēmas starp ES pilsētām un sadarbība starp ES pilsētām un reģioniem;

o o

68.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm un to parlamentiem.

(1) OV L 437, 28.12.2020., 30. lpp.

(2) OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp.

(3) OV L 231, 30.6.2021., 60. lpp.

(4) OV L 231, 30.6.2021., 94. lpp.

(5) OV L 231, 30.6.2021., 1. lpp.

(6) OV C 316, 22.9.2017., 124. lpp.

(7) OV C 162, 10.5.2019., 31. lpp.

(8) OV C 118, 8.4.2020., 2. lpp.

(9) OV C 385, 22.9.2021., 167. lpp.

(10) OV C 456, 10.11.2021., 145. lpp.

(11) COM(2020)0662.

(12) COM(2020)0067.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/35

P9_TA(2022)0029

Eiropas Centrālās bankas 2021. gada pārskats

Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2021. gada pārskatu 2021/2063(INI))

(2022/C 342/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2020. gada pārskatu,

—	ņemot vērā ECB atsauksmes par Eiropas Parlamenta sniegto ieguldījumu, izstrādājot rezolūciju par ECB 2019. gada pārskatu,

—	ņemot vērā ECB stratēģijas pārskatīšanu, kas aizsākās 2020. gada 23. janvārī un noslēdzās 2021. gada 8. jūlijā,

—	ņemot vērā ECB jauno monetārās politikas stratēģiju, kas publicēta 2021. gada 8. jūlijā,

—	ņemot vērā ECB rīcības plānu un ceļvedi klimata pārmaiņu apsvērumu turpmākai iekļaušanai tās politikas satvarā, kas publicēts 2021. gada 8. jūlijā,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un ECB Statūtus, jo īpaši to 2. un 15. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 123. un 125. pantu, 127. panta 1. un 2. punktu, 130. pantu un 284. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 13. pantu,

—	ņemot vērā 2021. gada 18. marta, 21. jūnija, 27. septembra un 15. novembra monetāros dialogus ar ECB priekšsēdētāju Christine Lagarde,

—	ņemot vērā 2021. gada 9. septembrī publicētās ECB speciālistu makroekonomiskās prognozes eurozonai,

—	ņemot vērā ECB 2021. gada septembra speciālos pētījumus Nr. 263–280 par monetārās politikas stratēģijas pārskatīšanu,

—	ņemot vērā 2021. gada 1. jūnijā publicēto ECB apsekojumu par finansējuma pieejamību uzņēmumiem (SAFE) eurozonā no 2020. gada oktobra līdz 2021. gada martam,

—	ņemot vērā 2020. gada oktobrī publicēto ECB ziņojumu par digitālo euro, 2021. gada aprīlī publicēto ECB ziņojumu par digitālā euro sabiedrisko apspriešanu un 2021. gada 14. jūlijā sākto ECB digitālā euro projektu,

—	ņemot vērā ECB 2017. gada novembrī publicēto speciālo pētījumu Nr. 201 “Skaidras naudas izmantošana eurozonas mājsaimniecībās”,

—	ņemot vērā ECB 2021. gada septembra ekonomikas mēroga klimata stresa testu,

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 11. novembrī publicēto 2021. gada rudens ekonomikas prognozi,

—	ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdzsvaru, izvirzot kandidātus amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā (1),

—	ņemot vērā 2021. gada 9. jūnija rezolūciju par ES Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam: atgriezīsim savā dzīvē dabu (2),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu,

—	ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašos ziņojumus par globālo sasilšanu par 1,5 oC, par klimata pārmaiņām un zemi, kā arī par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā,

—	ņemot vērā Finanšu sistēmas ekoloģizācijas tīkla (NGFS) ziņojumu “Centrālās bankas operāciju pielāgošana karstākai pasaulei: dažu variantu pārskatīšana”, kas publicēts 2021. gada 24. martā,

—	ņemot vērā Reglamenta 142. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0351/2021),

tā kā saskaņā ar Komisijas 2021. gada rudens ekonomikas prognozi IKP Savienībā 2020. gadā samazinājās par 5,9 % un eurozonā — par 6,4 %; tā kā tiek prognozēts, ka IKP gan Savienībā, gan eurozonā pieaugs par 5 % 2021. gadā un par 4,3 % 2022. gadā, saglabājoties ievērojamām izaugsmes atšķirībām starp dalībvalstīm; tā kā ar izaugsmes perspektīvām saistītā nenoteiktība un riski ir augsti un ir atkarīgi no Covid-19 pandēmijas attīstības un no tā, cik ātri piedāvājums pielāgojas straujajam pieprasījuma pieaugumam pēc ekonomikas atkārtotas atvēršanas; tā kā 2021. gada trešajā ceturksnī ES ekonomika kopumā atguva pirmspandēmijas izlaides līmeni, lai gan atveseļošanās temps dažādās valstīs ir nevienmērīgs; tā kā pastāvīgi paaugstināts inflācijas līmenis joprojām ir viens no lielākajiem negatīvajiem riskiem, kas apdraud atveseļošanos;

tā kā saskaņā ar ECB speciālistu 2021. gada septembra makroekonomiskajām prognozēm paredzams, ka pasaules reālais IKP (izņemot eurozonu) 2021. gadā palielināsies par 6,3 %, bet pēc tam pieaugums samazināsies 2022. gadā līdz 4,5 % un 2023. gadā līdz 3,7 %; tā kā globālā aktivitāte 2020. gada beigās jau pārsniedza pirmspandēmijas līmeni;

tā kā saskaņā ar Eurostat datiem bezdarba līmenis 2021. gada septembrī bija 6,7 % ES un 7,4 % eurozonā un tas visā ES un dalībvalstīs bija nevienmērīgs, savukārt bezdarba līmenis jauniešu un sieviešu vidū joprojām bija daudz augstāks (attiecīgi 15,9 % ES un 16 % eurozonā un 7 % ES un 7,7 % eurozonā); tā kā augsts jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir nopietns jautājums, kas jārisina Eiropas Savienībā;

tā kā saskaņā ar ECB speciālistu 2021. gada septembra makroekonomiskajām prognozēm ir sagaidāms, ka saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) gada vidējā inflācija eurozonā 2021. gadā būs 2,2 %, un paredzams, ka 2022. gadā tā samazināsies līdz 1,7 %, bet 2023. gadā līdz 1,5 %; tā kā inflācijas prognozes liecina par būtiskām atšķirībām eurozonā; tā kā 2021. gada oktobrī eurozonā inflācija palielinājās līdz 4,1 %, kas ir augstākais līmenis desmit gadu laikā; tā kā pastāv bažas par augstāka inflācijas līmeņa pagaidu un pārejas raksturu;

tā kā 2020. gada beigās Eurosistēmas bilance bija sasniegusi visu laiku augstāko punktu — 6 979 324 miljonus EUR, kas ir gandrīz par 50 % (2 306 233 miljoni EUR) vairāk nekā 2019. gada beigās, kas bija saistīts ar trešo ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju kopumu (ITRMO III) un vērtspapīriem, kas iegādāti saistībā ar pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programmu (PĀAIP) un aktīvu iegādes programmu (AIP);

tā kā ECB neto peļņa 2020. gadā bija 1 643 miljoni EUR salīdzinājumā ar 2 366 miljoniem EUR 2019. gadā; tā kā šo samazinājumu galvenokārt noteica mazāki tīrie procentu ienākumi no ārējo rezervju aktīviem un monetārās politikas mērķiem turētajiem vērtspapīriem, jo īpaši ASV dolāru portfeļa procentu ienākumu ievērojamais samazinājums 50 % apmērā, kā arī ECB Padomes lēmums veikt 48 miljonu EUR pārvedumu uz ECB uzkrājumu finanšu riskiem;

G.	tā kā, nekādi neskarot primāro mērķi nodrošināt cenu stabilitāti, ECB būtu arī jāatbalsta vispārējā ekonomikas politika Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti LES 3. pantā;

tā kā ka mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir ES ekonomikas pamats un uzlabo ekonomisko un sociālo kohēziju, jo tie veido 99 % no visiem ES uzņēmumiem, nodarbina aptuveni 100 miljonus iedzīvotāju, veido vairāk nekā pusi no ES IKP un tiem ir būtiska nozīme pievienotās vērtības radīšanā visās ekonomikas nozarēs; tā kā MVU ir smagi skārusi Covid-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas krīze; tā kā norises saistībā ar vispārējo ekonomikas perspektīvu ir negatīvi ietekmējušas to piekļuvi finansējumam; tā kā tādēļ MVU ir vajadzīgs turpmāks atbalsts;

tā kā ECB savu pilnvaru ietvaros ir apņēmusies veicināt Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu; tā kā klimata pārmaiņas, biodaudzveidības zudums un attiecīgās sekas var kavēt monetārās politikas efektivitāti, ietekmēt izaugsmi un palielināt cenu un makroekonomisko nestabilitāti; tā kā bez spēcīgiem pasākumiem negatīvā ietekme uz ES IKP varētu būt smaga;

J.	tā kā mājokļu izmaksas veido gandrīz ceturto daļu no ES27 mājsaimniecību izdevumiem; tā kā vairāk nekā divas trešdaļas ES iedzīvotāju ir savu mājokļu īpašnieki; tā kā ES mājokļu cenas pēdējo desmit gadu laikā ir strauji pieaugušas par vairāk nekā 30 % un īres maksas palielinājušās par gandrīz 15 %;

K.	tā kā 2021. gada 23. aprīlī publicētajā 2020.–2021. gada ziemas Eirobarometra standartaptaujā konstatēts, ka eurozonā 79 % sabiedrības atbalsta Eiropas ekonomikas un monetāro savienību ar vienu vienoto valūtu — euro;

L.	tā kā tikai divi ECB Valdes un ECB Padomes locekļi ir sievietes; tā kā sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas visā ECB hierarhijā,

Vispārīgs pārskats

atzinīgi vērtē ECB lomu euro stabilitātes nodrošināšanā; uzsver, ka Līgumos noteiktā ECB neatkarība ir priekšnoteikums tam, lai tā varētu īstenot savas pilnvaras; uzsver arī to, ka šādas neatkarības robežas nedrīkst pārkāpt un ka vienmēr būtu jānodrošina atbilstošs pārskatatbildības līmenis;

atzinīgi vērtē 2021. gada 8. jūlijā vienprātīgi pieņemto un izsludināto ECB monetārās politikas stratēģijas pārskatu, kurā izklāstīts, kā sasniegt primāro mērķi — saglabāt cenu stabilitāti un veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, kas ietver līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi un cenu stabilitāti, sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, un konverģenci, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu, neskarot primāro mērķi nodrošināt cenu stabilitāti; norāda, ka šis ir pirmais stratēģijas pārskats 18 gadu laikā; atzinīgi vērtē ECB lēmumu, kā to 2021. gada 27. septembra monetārajā dialogā pauda arī priekšsēdētāja Christine Lagarde, periodiski novērtēt monetārās politikas stratēģijas piemērotību, turklāt nākamais novērtējums gaidāms 2025. gadā, tādējādi uzlabojot arī sabiedrības informētību un iesaistīšanu monetārajā politikā;

pauž bažas par nepieredzēto veselības aprūpes, sociālo un ekonomisko krīzi, ko izraisījusi Covid-19 pandēmija un attiecīgie ierobežošanas pasākumi, kuru rezultātā strauji saruka eurozonas ekonomika, jo īpaši valstīs, kas jau pirms tam bija mazāk aizsargātas, strauji palielinājās ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība un strauji pasliktinājās darba tirgus apstākļi; pauž īpašas bažas par to, kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi MVU; atzinīgi vērtē vērienīgos publiskā atbalsta pasākumus, ko, reaģējot uz minēto, veica ES; norāda, ka eurozonas ekonomiskā aktivitāte atjaunojas ātrāk nekā prognozēts, lai gan joprojām nav skaidrības par atlabšanas ātrumu, mērogu un vienmērību;

uzsver, ka ilgtspējīgu izaugsmi, noturību un cenu stabilitāti var panākt ar visaptverošiem atbildes pasākumiem, tostarp kalibrētu monetāro politiku, atbalstošu un diskrecionāru fiskālo politiku un sociāli līdzsvarotām un produktivitāti veicinošām reformām un investīcijām; atbalsta priekšsēdētājas Christine Lagarde aicinājumu pilnībā saskaņot fiskālo un monetāro politiku cīņā pret Covid-19 krīzi, vienlaikus uzsverot ECB neatkarību;

ņem vērā ECB priekšsēdētājas 2021. gada 10. jūnija paziņojumu, ka “joprojām ārkārtīgi svarīga ir vērienīga un koordinēta fiskālā nostāja, jo priekšlaicīga fiskālā atbalsta pārtraukšana pavājinātu atveseļošanos un pastiprinātu negatīvu ilgtermiņa ietekmi”; atzīst Eiropas un valstu fiskālās politikas nozīmi attiecībā uz to, lai palīdzētu mājsaimniecībām un uzņēmumiem, kurus pandēmija skārusi vissmagāk; norāda uz atšķirīgajiem atveseļošanās tempiem eurozonas valstīs, kā rezultātā pēc pandēmijas beigām var izveidoties “dažādu ātrumu” Eiropa; atgādina, ka fiskālajam atbalstam un monetārajai politikai nevajadzētu atņemt stimulu reformām un investīcijām, kuru mērķis ir atdzīvināt ES ekonomiku, veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, veicināt zaļo pārkārtošanos un stiprināt Eiropas autonomiju un konkurētspēju;

pieņem zināšanai priekšsēdētājas Christine Lagarde paziņojumu, ka “centrāla fiskālā kapacitāte varētu palīdzēt virzīt kopējo eurozonas fiskālās politikas nostāju un nodrošināt piemērotāku makroekonomikas politikas pasākumu kopumu” un ka “strukturālās reformas eurozonas valstīs ir svarīgas, lai palielinātu eurozonas ražīgumu un izaugsmes potenciālu, samazinātu strukturālo bezdarbu un palielinātu noturību”; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pretcikliskas stabilizācijas funkciju un savlaicīgu un atbilstīgu atbalstu ekonomikas satricinājumu gadījumā, kā arī zaļās pārkārtošanās finansēšanu; uzsver Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) nozīmīgumu attiecībā uz to jautājumu risināšanu, kas saistīti ar Covid-19 krīzes izraisīto ekonomisko un sociālo satricinājumu;

atzinīgi vērtē to, ka debates par ES ekonomikas pārvaldības sistēmas nākotni jau ir sāktas;

Monetārā politika

atzinīgi vērtē ECB ātro un nozīmīgo reakciju uz Covid-19 krīzi ārkārtas situācijas kontekstā, izmantojot monetāro politiku; atzīst šādas reakcijas pozitīvo ietekmi uz eurozonas ekonomikas stāvokli, kas ietver PĀAIP ieviešanu, atbilstības un nodrošinājuma kritēriju atvieglošanu un vēlreiz kalibrētu ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju (ITRMO III) piedāvājumu, kā arī pandēmijas ārkārtas ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas (PĀITRO); atgādina par ECB nodomu saglabāt atbalstu tik ilgi, cik tā uzskata par nepieciešamu savu pilnvaru izpildei; turklāt atzinīgi vērtē ECB lēmumu, ka dažādi instrumenti, piemēram, norādījumi nākotnei, aktīvu iegāde un ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas, arī turpmāk būs tās instrumentu kopuma neatņemama sastāvdaļa; aicina ECB turpināt nodrošināt un uzraudzīt monetārās politikas pasākumu nepieciešamību, piemērotību un samērīgumu;

ņem vērā ECB lēmumu palielināt PĀAIP apmēru no sākotnējiem 750 miljardiem EUR līdz 1 850 miljardiem EUR; norāda, ka ECB turpinās neto aktīvu iegādi saskaņā ar PĀAIP, kamēr beigsies Covid-19 krīzes posms, un jebkurā gadījumā vismaz līdz 2022. gada marta beigām; norāda, ka ECB nesen palēnināja PĀAIP ietvaros veikto neto aktīvu iegādes tempu, pamatojoties uz ECB Padomes nostāju, ka labvēlīgus finansēšanas nosacījumus var saglabāt ar mēreni lēnāku tempu; uzsver priekšsēdētājas Christine Lagarde2021. gada 10. jūnija paziņojumu, ka jebkādas diskusijas par PĀAIP pārtraukšanu būtu priekšlaicīgas — vēl ir pāragri to veikt, un tā notiks iepriekš noteiktā kārtībā; aicina ECB turpināt iegādes saskaņā ar PĀAIP tik ilgi, cik tā uzskata par nepieciešamu savu pilnvaru izpildei; norāda uz ECB nodomu izpētīt aktīvu iegādes turpmāku kalibrēšanu; ņem vērā arī priekšsēdētājas Christine Lagarde paziņojumu, ka pat pēc pandēmijas ārkārtas situācijas gaidāmajām beigām joprojām būs svarīgi, lai monetārā politika, tostarp aktīvu iegādes pienācīga kalibrēšana, atbalstītu atveseļošanos visā eurozonā un ilgtspējīgu inflācijas atgriešanos pie 2 % mērķa;

10.

ņem vērā ECB lēmumu iegādes PĀAIP ietvaros veikt elastīgi ar mērķi novērst to, ka finansēšanas nosacījumi kļūst stingrāki, tādējādi neļaujot ierobežot pandēmijas lejupvērsto ietekmi, un vienlaikus atbalstīt monetārās politikas vienmērīgu transmisiju;

11.

norāda, ka neto aktīvu iegāde AIP ietvaros turpinās ar 20 miljardu EUR mēneša apjomu; norāda arī to, ka iegādes AIP ietvaros turpināsies tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams, lai nostiprinātu politikas likmju atbalstošo ietekmi, kas beigsies, pirms tā sāks paaugstināt galvenās procentu likmes; atgādina, ka AIP — pirmspandēmijas programma — arī turpmāk darbosies vienmērīgā tempā;

12.

atzinīgi vērtē Grieķijas obligāciju iekļaušanu PĀAIP; tomēr norāda, ka, neraugoties uz ievērojamo progresu, tās joprojām nav atbilstīgas saistībā ar valsts sektora aktīvu iepirkuma programmu (VSAIP); aicina ECB atkārtoti izvērtēt Grieķijas obligāciju atbilstību saistībā ar VSAIP un savlaicīgi pirms PĀAIP noslēgšanas sniegt konkrētus ieteikumus to iekļaušanai VSAIP;

13.

ņem vērā ECB lēmumu PĀAIP ietvaros iegādāto vērtspapīru, kuriem pienācis dzēšanas termiņš, pamatsummas maksājumu atkārtotu ieguldīšanu turpināt vismaz līdz 2024. gada beigām un AIP ietvaros iegādāto vērtspapīru, kuriem pienācis dzēšanas termiņš, pamatsummas maksājumu pilnīgu atkārtotu ieguldīšanu turpināt ilgāku laiku pēc tam, kad ECB Padome būs sākusi paaugstināt galvenās ECB procentu likmes, un jebkurā gadījumā tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, lai uzturētu labvēlīgus likviditātes apstākļus un būtisku stimulējošās monetārās politikas pasākumu apjomu;

14.

norāda, ka Eurosistēmas refinansēšanas operāciju apjoms 2020. gada beigās palielinājās līdz 1 850 miljardiem EUR — galvenokārt ITRMO III dēļ; turklāt norāda, ka Eurosistēmas refinansēšanas operāciju atlikuma vidējais svērtais termiņš 2020. gada beigās palielinājās līdz aptuveni 2,4 gadiem;

15.

atzinīgi vērtē ECB lēmumu turpināt nodrošināt likviditāti, izmantojot tās refinansēšanas operācijas; atzīst, ka finansējumam, kas iegūts, izmantojot ITRMO III, ir būtiska nozīme banku aizdevumu izsniegšanā uzņēmumiem un mājsaimniecībām; tomēr uzsver, ka dažos gadījumos tikai ļoti neliela daļa šo likviditātes nodrošināšanas pasākumu ir palielinājusi banku aizdevumus reālajai ekonomikai, jo īpaši MVU; aicina ECB nodrošināt, ka šādi pasākumi patiesi veicina reālās ekonomikas finansēšanu;

16.

norāda uz ECB lēmumu par jaunu simetrisku inflācijas mērķi 2 % apmērā vidējā termiņā un tās apņemšanos saglabāt ļoti stimulējošu monetārās politikas nostāju, lai varētu sasniegt minēto inflācijas mērķi; uzskata, ka aritmētiskas atsauces trūkums apgrūtina iespējas interpretēt novirzes no mērķa; norāda, ka uz vidējo termiņu orientēta monetārās politikas stratēģija pieļauj nenovēršamas īstermiņa inflācijas novirzes no mērķa; aicina ECB nepieciešamības gadījumā apsvērt, kā inflācijas pieaugums varētu ietekmēt tās monetārās politikas nostāju;

17.

pauž bažas par eurozonas inflācijas līmeni, kas 2022. gada janvārī sasniedza 10 gadu augstāko līmeni (5,1 %, dažādās dalībvalstīs diapazonā no 3,3 % līdz 12,2 %), ko noteica dažādi faktori, piemēram, enerģijas cenu bāzes efekts, piegādes ķēdes šaurās vietas un atveseļošanās pēc dramatiskās recesijas; uzsver, ka inflācijas pieaugums, kas pārsniedz noteikto vērtību, var īpaši kaitēt visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem un palielināt ekonomisko un sociālo nevienlīdzību; atgādina, ka inflācija pēdējā desmitgadē saglabājās ievērojami zem 2 % mērķa; aicina ECB cieši novērot šīs tendences un to sekas un nepieciešamības gadījumā rīkoties, lai aizsargātu cenu stabilitāti; atkārto priekšsēdētājas Christine Lagarde aicinājumu monetārajā politikā arī turpmāk galveno uzmanību pievērst tam, lai ekonomika droši izkļūtu no pandēmijas ārkārtas situācijas; norāda, ka saskaņā ar ECB profesionālo prognozētāju apsekojumu vidēja termiņa inflācijas gaidas joprojām ir stingri saistītas ar mērķi, lai gan daži uz tirgu balstīti rādītāji liecina par nelielu palielināšanos vidēja termiņa inflācijas prognozēs;

18.

uzskata, ka ECB varētu izpētīt alternatīvus monetārās politikas instrumentus, kas var veicināt publiskās un privātās investīcijas;

19.

norāda uz ECB cerībām, ka galvenās procentu likmes saglabāsies pašreizējā vai zemākā līmenī, līdz tā redzēs, ka inflācija būs sasniegusi 2 % labu brīdi pirms iespēju aplēšu perioda beigām un noturēsies šādā līmenī atlikušajā iespēju aplēšu periodā; uzsver, ka zemas procentu likmes var sniegt iespējas patērētājiem, uzņēmumiem, tostarp MVU, darba ņēmējiem un aizņēmējiem, kas var gūt labumu no spēcīgākas ekonomiskās izaugsmes, zemāka bezdarba līmeņa un zemākām aizņēmumu izmaksām; tomēr pauž bažas par zemo procentu likmju iespējamo ietekmi uz dzīvotnespējīgu un lielu parādu apgrūtinātu uzņēmumu skaitu, uz izaugsmi un ilgtspēju veicinošu reformu un investīciju stimulēšanu, kā arī uz pensiju un apdrošināšanas sistēmām;

20.

atzinīgi vērtē ECB lēmumu ieteikt izstrādāt ceļvedi, kurā izmaksas, kas saistītas ar īpašnieku apdzīvotiem mājokļiem, tiktu iekļautas saskaņotajā patēriņa cenu indeksā (SPCI), lai labāk atspoguļotu inflācijas līmeni, kas ir salīdzināms un attiecas uz mājsaimniecībām, jo mājokļa izmaksas pastāvīgi pieaug, un lai monetārās politikas operācijas izstrādātu uz labākas informācijas pamata; tomēr uzskata, ka SPCI pašreizējā definīcijā atspoguļo mājsaimniecību izdevumu attīstību preču vai pakalpojumu jomā; uzskata, ka investīciju komponenta un patēriņa komponenta nodalīšanas metodēm būtu jānodrošina, ka tiek pienācīgi konstatēta mājokļu cenu ievērojamā pieauguma patiesā ietekme uz patērētāju izdevumiem; atzīst, ka šo izmaksu iekļaušana ir daudzgadu projekts; uzsver, ka šāds solis varētu palielināt cenu indeksus un vismaz uz laiku paaugstināt inflāciju virs vidējā termiņa mērķa, tādējādi samazinot ECB manevrēšanas iespējas; aicina ECB sagatavoties šiem riskiem un tos efektīvi novērst;

21.

atzīst, ka ir vairāk jāsaskaņo SPCI kvalitātes pielāgošanas metodes un jānodrošina lielāka pārredzamība attiecībā uz kvalitātes korekcijām dalībvalstīs;

Rīcība cīņā pret klimata pārmaiņām

22.

atgādina, ka ECB kā ES iestādei ir saistošas ES saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu; uzsver, ka, lai risinātu ārkārtas situāciju klimata un biodaudzveidības jomā, ECB ir jāīsteno integrēta pieeja, kas būtu jāatspoguļo visos tās politikas virzienos, lēmumos un operācijās, vienlaikus ievērojot savas pilnvaras atbalstīt Savienības vispārējo ekonomikas politiku, jo īpaši šajā gadījumā, lai vēlākais līdz 2050. gadam panāktu klimatneitrālu ekonomiku, kā izklāstīts Eiropas Klimata aktā; uzskata, ka ECB ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie instrumenti, lai apkarotu un mazinātu ar klimatu saistītos riskus;

23.

uzskata, ka cenu stabilitātes saglabāšana varētu palīdzēt radīt pareizos apstākļus Parīzes nolīguma īstenošanai;

24.

norāda uz ECB pirmo ekonomikas mēroga klimata stresa testu; norāda, ka rezultāti liecina, ka bez stingriem pasākumiem negatīvā ietekme uz ES IKP varētu būt smaga; tādēļ atzinīgi vērtē ECB apņemšanos veikt regulārus klimata stresa testus gan ekonomikas mērogā, gan atsevišķu banku līmenī;

25.

norāda, ka ECB izstrādās rādītājus finanšu iestāžu pakļautībai ar klimatu saistītiem fiziskiem riskiem, izmantojot to portfeļus, tostarp oglekļa pēdas rādītājus, kā arī makroekonomikas modelēšanu un scenāriju analīzi, lai iekļautu klimata riskus ECB modeļos un novērtētu to ietekmi uz potenciālo izaugsmi; atzinīgi vērtē to, ka ECB veiks scenārija analīzes par pārkārtošanās politiku;

26.

atzinīgi vērtē ECB jauno rīcības plānu un sīki izstrādāto ceļvedi ar klimata pārmaiņām saistītu darbību veikšanai, kura mērķis ir vēl lielākā mērā iekļaut klimata pārmaiņu apsvērumus tās politikas satvarā un modeļos; tomēr norāda, ka tā ir pievērsusies ar klimatu saistītiem riskiem, un uzsver divkāršā būtiskuma principu, uz ko balstās ES ilgtspējīga finansējuma satvars;

27.

norāda, ka tirgus neitralitātes jēdziens ir saistīts ar principu “atvērta tirgus ekonomika ar brīvu konkurenci”; aicina ECB, ievērojot tās neatkarību, novērst tirgus nepilnības un nodrošināt resursu efektīvu piešķiršanu ilgtermiņā, vienlaikus saglabājot pēc iespējas apolitisku nostāju un ievērojot tirgus neitralitātes principu; norāda, ka ECB jau vairākos gadījumos ir atkāpusies no tirgus neitralitātes principa;

28.

atzinīgi vērtē to, ka zaļo obligāciju pirkšanas apjoms un to īpatsvars ECB portfelī turpina pieaugt; tomēr uzskata, ka šis īpatsvars ir īpaši zems, ja ņem vērā zaļās pārkārtošanās vajadzības; aicina ECB paātrināt zaļo obligāciju īpatsvara palielināšanu savā portfelī; atzinīgi vērtē ES zaļo obligāciju standarta izveidi un ECB atbalstu šajā jautājumā; šajā sakarā norāda uz ECB lēmumu daļu no pašu līdzekļu portfeļa investēt euro denominētā centrālo banku zaļo obligāciju investīciju fondā (EUR BISIP G2); vienlaikus aicina ECB izpētīt zaļo obligāciju iespējamo ietekmi uz cenu stabilitāti;

29.

norāda uz to, ka kopš 2021. gada 1. janvāra kuponu obligācijas, kas piesaistītas konkrētiem ilgtspējas snieguma mērķrādītājiem attiecībā uz vienu vai vairākiem ES Taksonomijas regulā (3) izklāstītajiem vides mērķiem un/vai vienu vai vairākiem ANO IAM klimata pārmaiņu vai klimata degradācijas jomā, ir atbilstošs nodrošinājums Eurosistēmas kredītoperācijām un Eurosistēmas tiešai iegādei monetārās politikas mērķiem ar nosacījumu, ka tās atbilst visiem pārējiem attiecināmības kritērijiem;

30.

norāda, ka ECB veic pasākumus ar mērķi savā nodrošinājuma sistēmā iekļaut ar klimatu saistītus riskus, bet brīdina, ka tās īstenošana nedrīkst aizkavēties; atzinīgi vērtē ECB apņemšanos izpētīt kredītreitingu aģentūru metodiku un sniegto informāciju un novērtēt, kā tās kredītreitingu izstrādē ņem vērā klimata pārmaiņu risku; tomēr pauž bažas par to, ka ECB riska novērtēšanā joprojām pārāk paļaujas tikai uz privātām ārējām kredītreitingu aģentūrām (CRA); aicina ECB paplašināt savu iekšējo spēju veikt ar klimatu un biodaudzveidību saistītus riska novērtējumus;

31.

ar bažām norāda, ka dažas ECB refinansēšanas un aktīvu iegādes programmas netieši atbalsta oglekļietilpīgas darbības;

32.

atzinīgi vērtē to, ka ECB gatavojas saskaņot savas korporatīvo aktīvu iegādes programmas ar Parīzes nolīgumu, lai samazinātu sava portfeļa oglekļa emisiju intensitāti, tomēr brīdina nekavēties;

33.

aicina ECB kā Centrālo banku un regulatoru finanšu sistēmas ekoloģizācijas tīkla (NGFS) dalībnieci izmantot NGFS novērtētās deviņas iespējas, kas paredzētas centrālajām bankām, lai tās savā darbības satvarā attiecībā uz kredītoperācijām, nodrošinājumu un aktīvu iegādi ņemtu vērā ar klimatu saistītos riskus; aicina ECB stiprināt sadarbību arī ar starptautiskiem tīkliem, kas nav NGFS, un uzlabot dialogu ar pilsonisko sadarbību, lai nostiprinātu ES vadošo lomu ilgtspējīgu finanšu un klimata pasākumu jomā;

34.

atzinīgi vērtē ECB centienus uzraudzīt un mazināt tās vidisko pēdu; atzinīgi vērtē klimata pārmaiņu centra izveidi ar mērķi apkopot vienuviet dažādu ECB struktūru veikto darbu klimata jomā; sagaida, ka ECB vairāk strādās pie klimata apsvērumu iekļaušanas tās ikdienas darbībā;

Citi aspekti

35.

uzsver mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu (MMVU) izšķirošo lomu, jo tie ir ES ekonomikas, ekonomiskās un sociālās konverģences un nodarbinātības mugurkauls; uzsver, ka MMVU ir smagi skārusi Covid-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas krīze, kuras rezultātā ievērojami pasliktinājies to komerciālais apgrozījums un konkurētspēja, radušās grūtības veiksmīgi veikt zaļo pārkārtošanos un samazinājusies piekļuve finansējumam; norāda, ka ir jāveicina publiskās un privātās investīcijas ES, un tādēļ aicina ECB turpināt centienus atvieglot MMVU piekļuvi finansējumam;

36.

atzinīgi vērtē ECB ilglaicīgo atbalstu ātrai banku savienības izveides pabeigšanai un uzsver riskus, ko rada nopietna kavēšanās; norāda uz ECB atbalstu pilnvērtīgas Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) izveidei; atzīst, ka riska dalīšana un riska mazināšana ir savstarpēji saistītas darbības un ka institucionālās aizsardzības shēmām ir būtiska nozīme iesaistīto iestāžu aizsardzībā un stabilizēšanā;

37.

atzinīgi vērtē līdz šim panākto progresu ieņēmumus nenesošu aizdevumu (NPL) samazināšanā; prasa ieviest pienācīgu tiesisko aizsardzību ES līmenī hipotekāro kredītu ņēmējiem pret īpašuma atņemšanu;

38.

aicina ECB izskatīt iespējas stiprināt euro starptautisko lomu; norāda, ka euro kā rezerves valūtas pievilcības palielināšana vēl vairāk uzlabos tā starptautisko izmantošanu un palielinās ES spēju neatkarīgi formulēt savu politisko nostāju, kas ir būtisks elements Eiropas ekonomiskās suverenitātes aizsardzībā; uzsver, ka labi izstrādāta Eiropas droša aktīva izveide varētu veicināt finanšu integrāciju un palīdzēt mazināt negatīvo atgriezenisko saiti starp valstīm un iekšzemes banku nozarēm; uzsver — lai stiprinātu euro lomu, ir jāpadziļina un jāpabeidz Eiropas ekonomiskā un monetārā savienība;

39.

atzinīgi vērtē to, ka 2020. gadā viltoto euro banknošu skaits samazinājās līdz zemākajam līmenim kopš 2003. gada (17 daļas uz miljonu); aicina ECB pastiprināt cīņu pret viltošanu un šā mērķa sasniegšanai vairāk sadarboties ar Eiropolu, Interpolu un Eiropas Komisiju; aicina ECB, neskarot dalībvalstu prerogatīvas, izveidot sistēmu lielu darījumu labākai uzraudzībai, lai cīnītos pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu;

40.

atzinīgi vērtē ECB lēmumu uzsākt digitālā euro projekta 24 mēnešu izpētes posmu; aicina ECB efektīvi reaģēt uz gaidām un bažām, kas tika paustas sabiedriskajā apspriešanā par digitālo euro, tostarp attiecībā uz privātumu, drošību, pieejamību, iespēju maksāt visā eurozonā, papildu izmaksu novēršanu un lietojamību bezsaistē; norāda, ka šis izpētes posms neskars lēmumu par digitālā euro iespējamu emitēšanu; vēlreiz norāda, ka digitālais euro nav kriptoaktīvs; norāda, ka ar digitālo euro būtu jāveicina finansiālā iekļautība, un tam ir jāsniedz patērētājiem un uzņēmumiem lielāks datu privātums un juridiskā drošība; piekrīt ECB, ka digitālajam euro tāpēc būtu jāatbilst virknei minimālo prasību, tostarp attiecībā uz stabilitāti, drošumu, lietderīgumu un privātuma aizsardzību; aicina ECB cieši saskaņot un regulāri apmainīties ar informāciju ar Parlamentu par izpētes posmā panākto progresu;

41.

atkārtoti pauž nopietnas bažas par riskiem, ko privātas stabilas kriptomonētas rada finanšu stabilitātei, monetārajai politikai un patērētāju aizsardzībai;

42.

atgādina, ka skaidras naudas maksājumi ir ļoti svarīgs maksāšanas līdzeklis ES pilsoņiem un tos nedrīkst apdraudēt digitālais euro; norāda, ka 2020. gadā apgrozībā esošo euro banknošu skaits un vērtība pieauga par aptuveni 10 %; pieņem zināšanai Eurosistēmas stratēģiju “Cash 2030”, kas paredz nodrošināt, ka visi eurozonas iedzīvotāji un uzņēmumi joprojām varēs labi piekļūt skaidras naudas pakalpojumiem un ka skaidra nauda joprojām būs vispārpieņemts maksāšanas līdzeklis, vienlaikus pievēršoties euro banknošu ekoloģiskās pēdas mazināšanai un inovatīvu un drošu banknošu izstrādei; pauž bažas par banku tīkla samazināšanos dažās dalībvalstīs; uzskata, ka šāda prakse var būtiski ierobežot vienlīdzīgu piekļuvi būtiskiem finanšu pakalpojumiem un produktiem;

43.

uzsver, ka finanšu nozare inovācijas un digitalizācijas ietekmē būtiski pārveidojas; uzsver, ka šī pārveidošanās palielina ārēju traucējumu, piemēram, kiberuzbrukumu, risku finanšu un banku nozarei; atzinīgi vērtē ECB pastāvīgos centienus stiprināt tās reaģēšanas un atveseļošanas spējas kiberuzbrukumu gadījumā saskaņā ar jauno Eiropas kiberaizsardzības politiku; atkārtoti pauž bažas par pakalpojumu pārtraukumiem, kas 2020. gadā būtiski ietekmēja TARGET2 sistēmu un TARGET2 vērtspapīrus; atzinīgi vērtē šo incidentu neatkarīgo pārskatīšanu un norāda, ka vairāku konstatējumu nopietnība tika novērtēta kā augsta; atzinīgi vērtē to, ka Eurosistēma akceptēja vispārējos secinājumus un apņēmās īstenot šīs pārskatīšanas ieteikumus; aicina ECB nodrošināt sensitīvās infrastruktūras, piemēram, TARGET2 sistēmas, stabilitāti, vēl vairāk pastiprināt centienus kiberdrošības jomā un turpināt veicināt finanšu tirgus infrastruktūras kibernoturību;

44.

norāda uz TARGET2 bilances atšķirībām Eiropas Centrālo banku sistēmā; norāda, ka šo atšķirību interpretācija tiek apstrīdēta;

45.

aicina ECB nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp reglamentētu finanšu inovāciju atļaušanu finanšu tehnoloģiju jomā un finanšu stabilitātes nodrošināšanu; aicina ECB arī pastiprināt kriptoaktīvu attīstības novērošanu, lai nepieļautu negatīvu ietekmi un ar to saistītos riskus finanšu stabilitātes, monetārās politikas, tirgus infrastruktūras un maksājumu darbības un drošības ziņā; uzsver, ka kriptoaktīvu attīstība var radīt papildu bažas attiecībā uz kiberdrošību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu un citām kriminālajām darbībām, kas izmanto kriptoaktīvu sniegto anonimitāti; norāda, ka šos riskus var mazināt ar atbilstošiem tiesību aktiem, piemēram, gaidāmo regulu par kriptoaktīvu tirgiem (KAT); pieņem zināšanai ECB ieceri izstrādāt un īstenot politikas atbildes pasākumus, lai mazinātu stabilo kriptomonētu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz ES maksājumiem un finansiālo vidi;

46.

atgādina par ECB atbalstu Bāzeles III īstenošanai, jo tas mazinātu banku krīzes risku un tādējādi palielinātu ES finanšu stabilitāti;

47.

pauž bažas par banku sektora izmantotajām negodīgajām klauzulām un praksi patērētāju līgumos dažās dalībvalstīs un uzsver, ka visām dalībvalstīm ir efektīvi un ātri jāīsteno Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (4); aicina ECB aktīvi piedalīties šajā ziņā, izmantojot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu godīgu konkurenci;

48.

norāda, ka Bulgārija un Horvātija 2020. gadā pievienojās vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM), kļūdamas par pirmajām valstīm ārpus eurozonas, kas piemēro Eiropas banku uzraudzības sistēmu; norāda, ka to valsts bankas tiek vienlīdzīgi pārstāvētas ECB Uzraudzības valdē; arī norāda, ka Bulgārijas levas un Horvātijas kunas iekļaušana valūtas kursa mehānismā (VKM II) ir viens no priekšnoteikumiem euro ieviešanai;

49.

atzinīgi vērtē ECB centienus nodrošināt finanšu tirgu stabilitāti attiecībā uz visām iespējamām neparedzētām situācijām un negatīvajām sekām, kas saistītas ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības, jo īpaši visvairāk skartajos reģionos un valstīs;

Pārredzamība, pārskatatbildība un dzimumu līdztiesība

50.

pauž gandarījumu par svarīgajām un detalizētajām ECB atsauksmēm, ko tā sniedza saistībā ar Parlamenta rezolūciju par ECB 2019. gada pārskatu; aicina ECB turpināt ievērot pārskatatbildības principu un katru gadu publicēt rakstiskas atsauksmes attiecībā uz Parlamenta rezolūcijām par ECB gada pārskatu;

51.

uzsver nepieciešamību vēl vairāk uzlabot ECB pārskatatbildības un pārredzamības nodrošināšanas pasākumus; uzstāj uz savu aicinājumu ECB ātri rīkoties, pēc iespējas ātrāk uzsākot sarunas par oficiālu iestāžu nolīgumu, tādējādi nodrošinot, ka tās neatkarība ir cieši saistīta ar tās pārskatatbildību; aicina ECB pastiprināt sadarbību un informācijas apmaiņu un uzlabot pārredzamību attiecībā pret Parlamentu un pilsonisko sabiedrību, publicējot ziņojumus visās ES valodās un izmantojot iniciatīvu “ECB uzklausa”;

52.

norāda uz spēkā esošajiem ECB darbinieku noteikumiem par potenciāliem darbinieku interešu konfliktiem un mudina personāla noteikumus plaši piemērot; atzīst ECB veiktos pasākumus, piemēram, vienotā rīcības kodeksa pieņemšanu augsta līmeņa ECB amatpersonām un lēmumu publicēt Ētikas komitejas atzinumus, ko tā ir sagatavojusi Valdes, Padomes un Uzraudzības padomes locekļiem, kopš spēkā stājies vienotais rīcības kodekss;

53.

atzinīgi vērtē to, ka ECB publicēja ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru (ABS) iegādes programmas un nodrošināto obligāciju iegādes trešās programmas (NOIP3) kopējos turējumus amortizētajās izmaksās un primārajos un sekundārajos tirgos iegādāto turējumu sadalījumus, kā arī šo programmu kopējo turēšanas statistiku;

54.

atzinīgi vērtē to, ka ECB publisko informāciju par visu peļņu, ko Eurosistēma guvusi, izmantojot vērtspapīru tirgu programmu (VTP), un par kopējo Eurosistēmas VTP turējumu skaitu pa emitenta valstīm (Īrija, Grieķija, Spānija, Itālija un Portugāle); aicina dalībvalstis sekot šim piemēram attiecībā uz nolīgumiem par neto finanšu aktīviem (ANFA);

55.

atkārtoti aicina ECB nodrošināt tās Revīzijas komitejas locekļu, kā arī Ētikas komitejas locekļu, neatkarību; mudina ECB pārskatīt Ētikas komitejas darbību, lai nepieļautu interešu konfliktus; aicina ECB pārskatīt savu nogaidīšanas periodu attiecībā uz locekļiem, kuru pilnvaru termiņš beidzas;

56.

norāda, ka vairāk nekā 90 % no ECB padomdevēju grupu locekļiem ir no privātā sektora, kas politikas veidošanas procesā var radīt neobjektivitāti, interešu konfliktu un regulatīvās kontroles pārņemšanu;

57.

atzinīgi vērtē ECB uzlaboto iekšējo sistēmu trauksmes celšanai; aicina ECB nodrošināt šā jaunā iekšējā instrumenta integritāti un efektivitāti, lai veicinātu patiesi vienkāršu un drošu ziņošanu par iespējamiem pārkāpumiem profesionālo pienākumu izpildē, neatbilstošu uzvedību vai citām neatbilstīgām darbībām un efektīvas aizsardzības piešķiršanu trauksmes cēlējiem un lieciniekiem, kā noteikts ES Direktīvā par trauksmes cēlējiem (5);

58.

atzinīgi vērtē ECB pastāvīgos centienus uzlabot saziņu ar Parlamentu; turklāt piekrīt priekšsēdētājai Christine Lagarde, ka ECB ir jāmodernizē saziņa ar iedzīvotājiem par tās politiku un attiecīgo ietekmi; norāda uz Eirobarometra aptaujas konstatējumu, ka tikai 40 % eurozonas respondentu uzticas ECB; aicina ECB vairāk iesaistīties konstruktīvā dialogā ar pilsoņiem, lai paskaidrotu savus lēmumus un uzklausītu pilsoņu bažas; šajā sakarā atzinīgi vērtē priekšsēdētājas Christine Lagarde2021. gada 27. septembra monetārajā dialogā izteikto paziņojumu par lēmumu, ka informēšanas pasākumi veidos būtisku daļu no ECB mijiedarbības ar sabiedrību;

59.

norāda uz Eiropas Ombuda lēmumu par ECB priekšsēdētāja un tās lēmumu pieņemšanas struktūru locekļu dalību G30 grupā (Lieta 1697/2016/ANA), lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību un sabiedrības uzticēšanos ECB neatkarībai;

60.

pauž nožēlu un pauž nopietnas bažas par to, ka tikai divi no ECB Valdes locekļiem un tikai divi no 25 ECB Padomes locekļiem ir sievietes; atkārtoti norāda, ka Valdes locekļu nominēšana būtu rūpīgi jāsagatavo un jāizmanto dzimumu līdztiesības pieeja, nodrošinot pilnīgu pārredzamību un sadarbojoties ar Parlamentu, saskaņā ar Līgumiem; atgādina, ka saskaņā ar 4. punktu 2019. gada 14. marta rezolūcijā par dzimumu līdzsvaru, izvirzot kandidātus amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā, kurā Parlaments apņemas neizskatīt kandidātu sarakstus, kuros nav ievērots dzimumu līdzsvara princips; mudina ECB turpināt darbu šajā virzienā; aicina eurozonas dalībvalstīm iecelšanas procesos ievērot dzimumu līdztiesības principu un nodrošināt visiem dzimumiem līdzvērtīgas iespējas tikt ieceltiem valsts centrālās bankas priekšsēdētāja amatā;

61.

pauž nožēlu par to, ka dzimumu nelīdztiesība joprojām vērojama arī visā ECB organizatoriskajā struktūrā, jo īpaši attiecībā uz sieviešu īpatsvaru augstākās vadības amatos; norāda, ka 2019. gada beigās visos ECB vadības amatos esošo sieviešu īpatsvars bija palielinājies līdz 30,3 % un augstākās vadības amatos — līdz 30,8 %; aicina ECB veikt turpmākus pasākumus; šajā sakarā atzinīgi vērtē ECB jauno stratēģiju turpināt uzlabot dzimumu līdzsvaru tās darbinieku vidū visos līmeņos, tostarp mērķi vismaz pusi no visu līmeņu jaunajām un vakantajām amata vietām aizpildīt ar sievietēm, kā arī mērķrādītāju, kas paredz līdz 2026. gadam sieviešu īpatsvaru dažādu līmeņu amatos palielināt līdz 40 %–51 %; aicina ECB vairāk stimulēt sieviešu līdzdalību un aktīvi veicināt dzimumu līdzsvarotu pārstāvību visos amatos organizatoriskajā hierarhijā;

o o

62.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 23, 21.1.2021., 105. lpp.

(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0277.

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.).

(4) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1937 (2019. gada 23. oktobris) par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.).

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/45

P9_TA(2022)0030

Īstenošanas ziņojums par lauksaimniecības dzīvnieku labturību

Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par īstenošanas ziņojumu par lauksaimniecības dzīvnieku labturību (2020/2085(INI))

(2022/C 342/06)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 13. pantu, kurā apliecināts, ka Savienība un dalībvalstis velta pienācīgu uzmanību dzīvnieku kā jutīgu būtņu labturības prasībām, vienlaikus ievērojot dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus un paražas attiecībā uz reliģiskiem rituāliem, kultūras tradīcijām un reģionālās kultūras mantojumu,

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2020. gada novembra pētījumu “Izbeigt sprostu laikmetu: alternatīvu meklējumi”, Parlamenta 2021. gada 10. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Izbeigt sprostu laikmetu:” (1) un Komisijas 2021. gada 30. jūnija paziņojumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Izbeigt sprostu laikmetu” (C(2021)4747),

—	ņemot vērā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (2) (Vispārīgā direktīva),

—	ņemot vērā Padomes 1999. gada 19. jūlija Direktīvu 1999/74/EK, ar ko paredz minimālos standartus dējējvistu aizsardzībai (3),

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 28. jūnija Direktīvu 2007/43/EK, ar ko nosaka obligātos noteikumus gaļas ražošanai audzētu cāļu aizsardzībai (4),

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. decembra Direktīvu 2008/119/EK, ar ko nosaka obligātos standartus teļu aizsardzībai (5),

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. decembra Direktīvu 2008/120/EK, ar kuru nosaka minimālos standartus cūku aizsardzībai (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2021. gada jūnija pētījumu “ES tiesību aktu par lauksaimniecības dzīvnieku labturību īstenošana: potenciālā ES pievienotā vērtība, ieviešot dzīvnieku labturības marķēšanas prasības ES līmenī”,

—	ņemot vērā Komisijai 2020. gada oktobrī sagatavoto pētījumu saistībā ar ES dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģijas 2012.–2015. gadam izvērtēšanu,

—	ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par lauksaimniecības trušu aizsardzības standartu minimumu (7),

—	ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par dzīvnieku labturību, antimikrobiālo līdzekļu lietošanu un rūpnieciskās broileru audzēšanas ietekmi uz vidi (8),

—	ņemot vērā 2021. gada 9. jūnija rezolūciju “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu” (9),

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 16. decembra secinājumus par dzīvnieku labturību kā ilgtspējīgas dzīvnieku audzēšanas neatņemamu sastāvdaļu,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 7. decembra secinājumus par ES mēroga dzīvnieku labturības marķējumu;

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2018. gada 14. novembra Īpašo ziņojumu Nr. 31 “Dzīvnieku labturība Eiropas Savienībā: mazinot neatbilstību starp vērienīgajiem mērķiem un praktisko īstenošanu”,

—	ņemot vērā ES tiesību aktu dzīvnieku labturības jomā atbilstības pārbaudi, ko pašlaik veic Komisija,

—	ņemot vērā Eiropas Reģionu Komitejas 2018. gada 5. decembra atzinumu par kopējās lauksaimniecības politikas reformu (10),

—	ņemot vērā Eirobarometra 2020. gada oktobra Īpašo ziņojumu Nr. 505 “Padarīt mūsu pārtiku piemērotu nākotnei — iedzīvotāju vēlmes”,

—

ņemot vērā Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas aprakstītās piecas brīvības, proti, brīvību no bada, nepietiekama uztura un slāpēm, brīvību no bailēm un diskomforta, brīvību no karstuma stresa vai fiziska diskomforta, brīvību no sāpēm, traumām un slimībām, kā arī brīvību izturēties atbilstoši normāliem uzvedības modeļiem,

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 12. maija paziņojumu “Kā vairot ES akvakultūras ilgtspēju un konkurētspēju: stratēģiskās vadlīnijas 2021.–2030. gadam” (COM(2021)0236),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A9-0296/2021),

tā kā dzīvnieku labturība, kas ir svarīgs apsvērums mūsu lauksaimniekiem, ir ētisks un arvien svarīgāks jautājums patērētājiem un mūsu sabiedrībai kopumā; tā kā patērētāju interese par iegādātās pārtikas kvalitāti un dzīvnieku labturību ir lielāka nekā jebkad agrāk un ES pilsoņi vēlas kā patērētāji izdarīt apzinātu izvēli; tā kā pārtikas kvalitātei saistībā ar dzīvnieku labturību un dzīvnieku veselību ir svarīga nozīme stratēģijas “No lauka līdz galdam” mērķu sasniegšanā;

tā kā LESD 13. pantā ir atzīts, ka dzīvnieki ir jutīgas būtnes, un noteikts, ka Savienība un tās dalībvalstis, izstrādājot un īstenojot Savienības lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, velta pienācīgu uzmanību savām labturības prasībām, vienlaikus respektējot tradīcijas saistībā ar reliģiskajiem rituāliem, kultūras tradīcijām un reģionālo mantojumu dalībvalstīs;

C.	tā kā, lai gan Eiropas pārtikas ražošanas standarti, tostarp dzīvnieku labturības kritēriji, ir vieni no augstākajiem pasaulē, tie joprojām ir jāuzlabo; tā kā vairākas valstis un reģioni ir veikuši turpmākus pasākumus šajā virzienā, piemēram, aizliedzot noteiktu veidu audzēšanu sprostos;

D.	tā kā dzīvnieku labturības tiesību aktu vienotas redakcijas un piemērošanas nodrošināšana un to atjaunināšana saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām ir priekšnoteikums, lai paaugstinātu dzīvnieku labturības standartus un nodrošinātu to pilnīgu ievērošanu;

tā kā daži Eiropas lauksaimnieki pēdējās desmitgadēs ir panākuši zināmu progresu, kritiski izvērtējot savu praksi un veicot uzlabojumus un pielāgojumus savā darbā; tā kā viņi pilnveido savu darbību ar padomdevēju un pētniecisko struktūru, kā arī ar dažu nevalstisko organizāciju (NVO) palīdzību; tā kā viedo lauksaimniecības tehnoloģiju ieviešana dzīvnieku veselības un labturības uzraudzīšanai var vēl vairāk uzlabot slimību profilaksi un dzīvnieku labturības standartu īstenošanu; tā kā Eiropas lauksaimnieki vēlas turpināt virzību šajā jomā, bet saskaras ar tehniskiem, juridiskiem un ekonomiskiem šķēršļiem; tā kā dzīvnieku labturības uzlabošanā jāņem vērā ar veselību saistītie aspekti, kas raksturīgi katrai sugai, un tā kā izmaksas nebūtu jāsedz tikai ražotājiem vien;

tā kā rūpnieciskajai lopkopībai ir liela nozīme ES lauksaimniecībā; tā kā nedaudz vairāk nekā desmit gadu laikā lauksaimniecības sistēmas paplašināšanas un intensifikācijas dēļ vairāki miljoni lauku saimniecību — vairāk nekā trešdaļa no visām lauku saimniecībām Eiropā — ir beigušas pastāvēt un lielākā daļa no tām bija mazi ģimenes uzņēmumi;

G.	tā kā ekonomikas nestabilitāte liek lopkopjiem ņemt vērā ilglaicīgos amortizācijas un investīciju periodus, piemēram, attiecībā uz mājlopu novietnēm, kas paredzētas dzīvnieku labturības uzlabošanai;

H.	tā kā Eiropas lauksaimnieki pašlaik veic turpmākus pasākumus attiecībā uz audzēšanas un dzīvnieku novietņu attīstību, lai stiprinātu konverģenci ar Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas piecām brīvībām;

I.	tā kā dzīvnieku labturība ir cieši saistīta ar lauksaimnieku un lauksaimniecības uzņēmumu labklājību un tiem visiem būtu jāpiešķir atbilstoši resursi un lielāks praktiskais atbalsts ES līmenī;

J.	tā kā Covid-19 pandēmija ir parādījusi tiešo saikni starp dzīvnieku un cilvēku veselību un labklājību; tā kā dzīvnieku labturība ir saistīta arī ar vidi, kā vislabāk izpētīts, izmantojot sistēmu “Viena labturība”;

K.	tā kā Eiropas lopkopības saimniecībās ir nodarbināti (algoti un nealgoti) aptuveni 4 miljoni cilvēku, no kuriem 80 % dzīvo jaunākajās dalībvalstīs (11);

tā kā ES iekšējai zivju tirdzniecībai ir būtiska nozīme ES zivsaimniecības tirdzniecībā kopumā, jo 2014. gadā tā veidoja 86 % no kopējās tirdzniecības ES iekšienē un ārpus tās — ar kopējo pārdošanas apjomu 5,74 miljonu tonnu apmērā un 20,6 miljardu EUR vērtībā, kas ir lielākais kopš 2006. gada reģistrētais apjoms (12);

M.	tā kā dzīvnieku veselībai un labturībai ir būtiska nozīme pārtikas nekaitīguma, pārtikas nodrošinājuma un sabiedrības veselības nodrošināšanā un kvalitatīvu standartu izstrādē ES;

N.	tā kā veselīgi lauksaimniecības dzīvnieki ir būtisks elements, lai panāktu ilgtspējīgu lauksaimniecību ar zemu oglekļa emisiju līmeni;

O.	tā kā zinātnes un tehnikas attīstība ir uzlabojusi mūsu izpratni par dzīvnieku jutīgumu, uzvedību un labturību;

P.	tā kā, vācot datus par dzīvnieku labturības tiesību aktu īstenošanu saimniecībās, tika konstatētas ievērojamas grūtības gan attiecībā uz datu kvalitāti, gan pieejamību, jo trūkst prasību attiecībā uz uzraudzību un datu vākšanu par dalībvalstīm;

Q.	tā kā spēkā esošie tiesību akti ir daļēji novecojuši un atpaliek no zināšanām par dzīvnieku īpašajām vajadzībām atbilstoši to sugai, vecumam, lielumam un fiziskajam stāvoklim, kā arī zinātnes sasniegumiem un tehnikas progresam lauksaimniecības praksē;

tā kā līdztekus valstu tiesību aktiem ir spēkā ES tiesību aktu kopums, kas paredz izvēles iespēju, izņēmumu un neskaidru prasību kombināciju un neparedz īpašus aizsardzības pasākumus vai nenodrošina aizsardzības līmeņus, tādējādi izraisot vairākas nevēlamas prakses, kas noved pie likumdošanas sadrumstalotības un tiesiskās nenoteiktības iekšējā tirgū, un tiek uzskatīts, ka visi šie apstākļi ir kropļojuši konkurenci;

tā kā ES tiesību akti dzīvnieku labturības jomā nosaka tikai sugām specifiskus minimālos labturības standartus cūkām, dējējvistām, broileriem un teļiem, bet nav tiesību aktu, kas attiektos uz citām sugām, kuras audzē pārtikas ražošanai, proti, piena un gaļas liellopiem pēc sešu mēnešu vecuma, aitām un kazām, broileru un dējējvistu vecākiem, jaunvistām, tītariem, pīlēm un zosīm, paipalām, zivīm un trušiem; tā kā ES dzīvnieku labturības tiesību aktos pašlaik nav konkrētu sugu un vecuma noteikumu, kas aptvertu visus ražošanas cikla posmus; tā kā daudzi lauksaimniecības dzīvnieki un saimniecībā audzētas zivis, kas pieder pie dažādām sugām, pašlaik ir aizsargātas tikai ar Vispārīgās direktīvas vispārīgajiem noteikumiem;

T.	tā kā audzēšanas prakses uzlabot ir palīdzējušas arī citas iniciatīvas, ne tikai ES tiesību akti un oficiālās pārbaudes; tā kā daudzas dalībvalstis ir īstenojušas savus dzīvnieku labturības standartus, kas ir stingrāki nekā ES standarti;

U.	tā kā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz to, kā noteikt prasības un kā novērtēt to ievērošanu; tā kā dalībvalstu izmantotās pieejas resursu piešķiršanai un oficiālo pārbaužu prioritāšu noteikšanai ir daudzveidīgas;

V.	tā kā tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs ir ļoti nekonsekventa; tā kā tas ir novedis pie atšķirīgiem atbilstības līmeņiem un rada risku nelabvēlīgi ietekmēt tos lauksaimniekus, kuri ievēro noteikumus;

tā kā direktīvas par cūkām (attiecībā uz grūsnām sivēnmātēm), teļiem un dējējvistām ir ļāvušas veikt pozitīvas strukturālas pārmaiņas dzīvnieku audzēšanā; tā kā olu, kā arī teļa gaļas un cūkgaļas nozarēs direktīvas ir izraisījušas būtiskas pārmaiņas attiecībā uz dzīvnieku novietnēm un aprīkojumu un ir veicinājušas atsevišķas izmaiņas saimniecību skaita un lieluma ziņā;

tā kā ir konstatēts, ka Vispārīgajai direktīvai kopumā ir bijusi mazāka ietekme nekā konkrētām sugām paredzētām direktīvām un neliela ietekme uz dzīvnieku labturības uzlabošanu, ņemot vērā tās prasību neskaidro raksturu, plašās interpretācijas iespējas un to, ka attiecībā uz slaucamajām govīm, broileru un vistu vaislas dzīvniekiem, trušiem, aitām un tītariem nav konkrētu sugu aizsardzības pasākumu;

tā kā ražošanas spiediena dēļ galvenās problēmas, kuru risināšanai tika izstrādāti tiesību akti, joprojām ir plaši izplatītas, tostarp sakropļojumi, šaurība un stresa apstākļi; tā kā sivēnmāšu novietņu mērķi netika sasniegti un tiesību aktu īstenošana kopumā ir bijusi nekonsekventa, jo sivēnmāšu novietnes joprojām ir pārāk pārpildītas, ar stresa apstākļiem un bez pietiekama uzlabošanas materiāla;

tā kā Direktīva 1999/74/EK par dējējvistām ir bijusi veiksmīga, sniedzot labas definīcijas dažādām ražošanas sistēmām; tā kā šie panākumi tomēr ir ierobežoti, ņemot vērā plašo pieeju klāstu, ko dalībvalstis piemēro tās īstenošanai, un to, ka direktīvā nav skaidru, obligātu un visaptverošu noteikumu, tādējādi kropļojot konkurenci vienotajā tirgū, un ņemot vērā to, ka šī direktīva nav pietiekami progresējusi, neatbilda dējējvistu reālajām vajadzībām un pakāpeniski radīja spiedienu veikt pārmaiņas, tāpēc atsevišķās dalībvalstīs sāka vairāk izmantot alternatīvas sprostu novietņu sistēmai (13);

AA.	tā kā gan lauksaimnieku, gan patērētāju interesēs ir nodrošināt vienādus nosacījumus iekšējā tirgū un vienādus nosacījumus produktu importam no trešām valstīm;

AB.	tā kā, kaut arī darba apstākļi dējējvistu audzētājiem un teļa gaļas ražotājiem ir uzlabojušies, to ne vienmēr var teikt par cūku audzētājiem;

AC.	tā kā Komisija nolēma, ka tā līdz 2023. gadam pabeigs Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) sagatavotā sprostu lauksaimniecības aizlieguma ietekmes novērtējumu un līdz 2023. gadam — dzīvnieku labturības tiesību aktu, tostarp Vispārīgās direktīvas, pārskatīšanu;

AD.	tā kā ir jānošķir, no vienas puses, atsevišķi neatbilstības gadījumi, kuriem tiek pievērsta pārmērīga uzmanība, un, no otras puses, pārliecinošais tādu lauksaimnieku vairākums, kuri noteikumus ievēro;

AE.	tā kā lopkopības metodes un ražošanas sistēmas dalībvalstīs atšķiras;

AF.	tā kā Eiropas lauksaimniecības demogrāfiskā situācija piedzīvo satraucošu lejupslīdi; tā kā nepietiekama paaudžu maiņa nevēlami ietekmētu dzīvnieku labturības normu īstenošanu;

AG.	tā kā ES lauksaimniecības, vides un starptautiskās tirdzniecības stratēģijām un pasākumiem vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai vienotajā tirgū vajadzētu būt saskaņotiem, savstarpēji papildinošiem un atbilstīgiem;

AH.

tā kā kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir viens no regulatīvajiem un finanšu instrumentiem, ko var izmantot kā stimulu lauksaimniecības dzīvnieku veselības un labturības uzlabošanai, jo īpaši ar ekoshēmu palīdzību, kā arī atbalstot investīcijas, lai gan progresam šajā virzienā ir vajadzīgs arī cits finansējums papildus KLP; tā kā saskaņā ar Komisijas novērtējumu par jaunāko ES dzīvnieku labturības stratēģiju dalībvalstis tomēr nav pilnībā izmantojušas līdzekļus, kas paredzēti dzīvnieku labturībai, un miljoniem euro no ES lauku attīstības finansējuma dzīvnieku labturības uzlabošanai pašlaik netiek izmantoti vai tiek izmantoti nepietiekami; tā kā lopkopība galvenokārt saņem otrā pīlāra atbalstu saimniecībām apgabalos ar dabas ierobežojumiem, kas veido 50 % no Eiropas lauksaimniecībā izmantotās zemes, kā arī agrovides pasākumus, kas kompensē papildu izmaksas, kuras saistītas ar nelabvēlīgu atrašanās vietu vai pienākumu ievērot īpašus tiesību aktus (14);

AI.

tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai visā ražošanas ciklā nodrošinātu labāku dzīvnieku labturību un veicinātu augstākus dzīvnieku labturības standartus gan vietējos, gan starptautiskos tirgos, kā arī nodrošinātu, ka mūsu politiskie lēmumi nevājina Eiropas lopkopības nozari vai nekalpo ražošanas apjoma samazināšanai, kas novestu pie ražošanas pārvietošanas uz citām pasaules daļām, kur lauksaimniecības dzīvnieku apstākļi un standarti ir zemāki nekā Eiropā, kā arī citām saistītām problēmām, kas kaitē ne tikai dzīvnieku labturības standartiem, bet arī Eiropas vides mērķiem;

AJ.

tā kā marķēšana efektīva var būt tikai tad, ja tā ir zinātniski pamatota, patērētājiem viegli saprotama un uz informāciju balstīta izvēle, kas izstrādāta integrētam vienotam tirgum, ko piemēro visiem dzīvnieku izcelsmes produktiem un kuras pamatā ir saskaņota ES tirdzniecības politika, lai nepieļautu zemāku standartu produktu ienākšanu tirgū, un tikai tad, ja tai nav papildu ekonomiskas ietekmes uz pārtikas nozares dalībniekiem, jo īpaši lauksaimniekiem, un tā ir patiešām iespējama mūsu ražotājiem bez pārmērīgi apgrūtinošām īstenošanas izmaksām vai ierobežojumiem; tā kā šādam marķējumam arī jāpalīdz radīt tirgus iespējas ražotājiem; tā kā pētniecības un sabiedriskās apspriešanas rezultāti liecina, ka dažas ieinteresētās personas, jo īpaši uzņēmumi, ne pārāk atbalsta priekšlikumu par obligātu marķēšanu; tā kā brīvprātīga marķēšana tirgū dos labumu, ja tirgū nenotiek diferenciācija atkarībā no ražošanas īpašībām; tā kā nav pietiekamas izpratnes par to, kā marķēšanas sistēmas ietekmē pārtikas uzņēmumus, kā arī patērētāju uzticēšanos un izpratni par dzīvnieku labturības praksi;

AK.	tā kā DNS izsekojamības tehnoloģiju izmantošana, lai izsekotu un identificētu katru slimo dzīvnieku vai inficēto pārtikas produktu, var pārliecināt patērētājus, nodrošinot pārtikas nekaitīgumu un nepieļaujot krāpšanu pārtikas jomā;

AL.

tā kā patērētāju informēšanas instrumenti būtu jāizstrādā tā, lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un saskaņotu pieeju, kas pašlaik nav iespējams privāto iniciatīvu daudzveidības dēļ, jo dzīvnieku labturības noteikumi ir neaizsargāti un tiek izmantoti apgalvojumi par dažādiem standartiem; tā kā palielinās ES tirgus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas iegūti bez sprosta, brīvās turēšanas apstākļos un bioloģiskās lauksaimniecības sistēmās, un attiecībā uz augu izcelsmes alternatīvām;

AM.	tā kā likumdošanas darbības mērķim vajadzētu būt saskaņot un uzlabot noteikumu un standartu īstenošanu;

AN.	tā kā lielāko daļu dzīvnieku labturības marķēšanas sistēmu ierosina privātais sektors, savukārt pārējās ir publiskā un privātā sektora partnerību vai — mazākā mērā — valsts kompetento dalībnieku iniciatīvu rezultāts dažās dalībvalstīs;

AO.	tā kā dzīvnieku labturības sistēmas ES ir brīvprātīgas; tā kā lielākā daļa no tām ietver ne tikai dzīvnieku labturības aspektus, bet arī citus aspektus, piemēram, izsekojamību, ilgtspēju un veselību; tā kā tās ir ļoti atšķirīgas darbības un uzbūves ziņā;

AP.

tā kā nav vienprātības par izredzēm ieviest obligātus dzīvnieku labturības marķēšanas noteikumus — galvenokārt to īstenošanas ekonomisko seku dēļ, jo īpaši attiecībā uz lopkopjiem; tā kā pat tad, ja obligātie noteikumi novērstu atsevišķus pārkāpumus Eiropas tirgū, tiem būtu negatīva ietekme uz privātām iniciatīvām, kuru mērķis ir radīt produktu diferenciāciju un izmantot dzīvnieku labturību kā komerciālu sviru;

Secinājumi un ieteikumi

Tiesību aktu īstenošana

atzinīgi vērtē to, ka Komisija līdz 2023. gadam novērtēs un pārskatīs dzīvnieku labturības tiesību aktus, tostarp attiecībā uz dzīvnieku pārvadāšanu un dzīvnieku kaušanu, ar mērķi saskaņot ar jaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, paplašināt darbības jomu, atvieglot izpildi un nodrošināt augstāku dzīvnieku labturības līmeni, kā norādīts stratēģijā “No lauka līdz galdam”;

atzīst daudzu lopkopju centienus savās lauku saimniecībās, jo īpaši dzīvnieku labturības uzlabošanā, un dažu lopkopju centienus un apņemšanos rīkoties tālredzīgi un virzīt progresu;

iesaka ar ES līmeņa sistēmas palīdzību sniegt visiem lopkopjiem iespēju iekļauties progresa procesā, balstoties uz objektīviem rādītājiem, kas saistīti ar piecām pamatbrīvībām, kuras noteikusi Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija;

prasa visās turpmākajās likumdošanas iniciatīvās (vai nu jaunu tiesību aktu izstrādē, vai spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšanā), kas ietvertu grozījumus vai izmaiņas lopkopības sistēmā (tostarp izmitināšanas vietā) un dzīvnieku labturības kritērijos, balstīties uz pamatotiem un neseniem zinātniskiem datiem vai datiem, kas iegūti no pētījumiem, kuru pamatā ir sistēmiska pieeja, ņemot vērā visus aspektus, lai panāktu ilgtspēju un dzīvnieku labturību; aicina saglabāt līdzsvaru un balstīties uz zinātniskiem ieteikumiem par to, kā ieviešamās izmaiņas ietekmēs dzīvniekus, vidi un lauksaimniekus, jo īpaši mazos lauksaimniekus, un apspriesties ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm pēc iespējas agrīnā likumdošanas procesa posmā;

uzsver, ka pirms jebkādu lēmumu pieņemšanas ir jāveic ietekmes novērtējumi un jāizstrādā pieeja katrai sugai, lai noteiktu īpašas prasības katra veida lopkopības fermām;

aicina labāk pārvaldīt veterināro profilaksi un veicināt augstus dzīvnieku veselības un labturības standartus, jo īpaši attiecībā uz vakcināciju un antimikrobiālo līdzekļu nevajadzīgas lietošanas nepieļaušanu, lai nepieļautu zoonozes slimību izplatīšanos;

apzinās, ka EFSA, atbildot uz Komisijas pieprasījumiem, ir sagatavojusi vairākus atzinumus par dzīvnieku izcelsmes pasākumu izmantošanu attiecībā uz sugām, uz kurām neattiecas īpaši tiesību akti (piena govis un gaļas liellopi); pauž nožēlu par to, ka līdz šim nav īstenoti EFSA ierosinātie ar dzīvniekiem saistītie pasākumi; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, ka šie ar dzīvniekiem saistītie pasākumi tiek atjaunināti, ņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas, un integrēti spēkā esošajos specifiskajos tiesību aktos;

atzīst, ka saskaņā ar zinātnisko struktūru viedokli ar dzīvniekiem saistītie pasākumi, lai gan tie ir vēlami, tomēr ne vienmēr ir izpildāmi un objektīvi verificējami; tādēļ aicina Komisiju ES dzīvnieku labturības tiesību aktu pārskatīšanas kontekstā formulēt ļoti specifiskas un verificējamas prasības, ņemot vērā jaunākos zinātniskos atzinumus un dažādās ražošanas sistēmas dalībvalstīs;

aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek ievēroti spēkā esošie dzīvnieku labturības tiesību akti, un nepieciešamības gadījumā atjaunināt noteikumus, lai tie labāk atbilstu sabiedrības prasībām, ņemot vērā zinātnes progresu un pētniecības konstatējumus šajā jomā, vienlaikus paplašinot šo noteikumu darbības jomu un elastību, lai pielāgotos jaunākajām zinātnes un tehnoloģiju norisēm un zaļā kursa mērķiem;

10.

atgādina, ka uz rezultātiem vērstas kvantitatīvas izmaiņas ir jāveic pēc pienācīgas zinātniskas izvērtēšanas un apspriežoties ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm un ieinteresētajām personām, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras dzīvnieku audzētāji, no vienas puses, un iedzīvotāju vajadzības un vēlmes, kā arī dzīvnieku veselību un labturību, no otras puses, pienācīgi ņemot vērā labāko izvēli patērētājiem un viņu pirktspēju; atgādina, ka mūsu Eiropas pārtikas sistēmai būtu jānodrošina piekļuve augstas kvalitātes pārtikai par pieņemamu cenu; uzskata, ka ražotājiem būtu jāgarantē taisnīga daļa no to pārtikas produktu cenas, kas atbilst ES tiesību aktiem dzīvnieku labturības jomā;

11.

prasa veidot īsākas uztura piegādes ķēdes, paļaujoties uz vietējā vai reģionālā līmenī ražotu pārtiku, lai patērētājiem nodrošinātu labāku tiešo piekļuvi vietējai pārtikai un atbalstītu mazos lauksaimniekus;

12.

aicina likumdevējus labi novērtēt šādu izmaiņu sekas un tās labi apzināties; prasa izmaiņu novērtēšanā izmantot holistisku pieeju, ņemot vērā ilgtspējas sociālos, vides, dzīvnieku labturības un ekonomiskos komponentus, kā arī lauksaimnieku ergonomiku un ar veselību saistītos aspektus, un jo īpaši ņemot vērā pieeju “Viena veselība”; atgādina, ka dzīvnieku labturība ir jāapvieno ar ilgtspējīgu ekonomisko pieeju;

13.

uzsver, ka ar pieeju “Viena veselība” ir jāuzlabo arī dzīvnieku veselība lopkopības nozarē; norāda, ka šā mērķa sasniegšanā būtiska nozīme ir labākām dzīvnieku audzēšanas metodēm, jo labāka dzīvnieku labturība uzlabo dzīvnieku veselību, tādējādi samazinot nepieciešamību pēc zālēm un ierobežojot zoonožu izplatību; aicina Komisiju, pārskatot tiesību aktus par dzīvnieku labturību, izstrādāt arī pieeju “Viena labturība”;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt pārbaudes, ar kurām tiek veikta uzraudzība attiecībā uz antibiotikām un citām aizliegtām ķīmiskām atliekām, kas atrastas ievedumos no trešām valstīm, un īstenot tās kā daļu no Komisijas stratēģijas, kuras mērķis ir efektīvi risināt jautājumu par dzīvnieku, jūras produktu un akvakultūras ražošanā izmantoto antibiotiku un pesticīdu neregulētu izmantošanu;

15.

prasa ieviest pasākumus, lai garantētu lauksaimnieku drošību un integritāti gadījumā, ja tiek veiktas noteiktas darbības attiecībā uz dzīvniekiem;

16.

uzsver, ka jebkādas izmaiņas ir jāapsver, ņemot vērā laiku, atbalstu un finansējumu, kas vajadzīgs lopkopjiem to īstenošanai, to ekonomiskās un birokrātiskās sekas un inerci, ar ko tās var saskārties; uzsver, ka ir īpaši jāņem vērā investīciju izmaksas, ņemot vērā risku, ka zema peļņas norma var izraisīt ilgstošu aizdevumu atmaksu; norāda, ka izmaiņām, kuru mērķis ir uzlabot dzīvnieku labturību saimniecībās, ir vajadzīgs pienācīgs pārejas periods; atzīst, ka lopkopji ir iesaistījušies pašreizējā investīciju ciklā, ņemot vērā nesenās dzīvnieku labturības iniciatīvas un ilgus atmaksāšanās periodus;

17.

atzinīgi vērtē Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Izbeigt sprostu laikmetu”; norāda, ka jebkādas izmaiņas sprostu lauksaimniecībā būs jāpapildina ar precīzām un viennozīmīgām definīcijām par to, kas ir sprosts, un tā īpašībām dažādām sugām, lai nodrošinātu efektīvu pāreju uz alternatīvām izmitināšanas sistēmām, kas jau ir komerciāli dzīvotspējīgas un tiek izmantotas, piemēram, kūtis, brīvā turēšana un bioloģiskās sistēmas vistām, parku sistēmas, grīdas aploki, brīvā turēšana āra apstākļos un bioloģiskās sistēmas trušiem, brīvās atnešanās vietas un grupu novietņu sistēmas sivēnmātēm, kūtis un vairākstāvu sistēmas paipalām, kā arī pāru un grupu novietņu sistēmas teļiem;

18.

mudina Komisiju, īstenojot jaunos tiesību aktus, precīzi un skaidri definēt atsevišķu dzīvnieku sugu audzēšanas apstākļus un telpas, pamatojoties uz labas prakses piemēriem alternatīvu izmitināšanas sistēmu jomā; iesaka Komisijai koncentrēt savas darbības uz pārtikas nodrošinājuma uzlabošanu un ES lauksaimniecības tirgus stabilitātes palielināšanu; prasa pārskatīt Padomes Direktīvu 1999/74/EK par dējējvistām, lai ātri likvidētu un aizliegtu daudznodalījumu sprostus un ieviestu sistēmas bez sprostiem visām dējējvistām, radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un uzlabotu ES turēto dzīvnieku labturību;

19.

atgādina, ka investīcijas dzīvnieku labturības uzlabošanā palielina ražošanas izmaksas neatkarīgi no saimniecības darbības veida; norāda, ka ir jānosaka papildu publiskais atbalsts vai skaidrs ienākums no investīcijām tirgū, jo pretējā gadījumā ražošanas izmaksu pieaugums aizkavēs vai neļaus lauksaimniekiem investēt dzīvnieku labklājībā, kas būtu nevēlama situācija; tādēļ uzskata, ka dzīvnieku labturības standartu paaugstināšanai jānotiek pakāpeniski un atbildīgi, pamatojoties uz finansiālu stimulu sistēmu, tostarp fondiem ārpus KLP budžeta;

20.

mudina Komisiju lemt par pienācīgu finansiālo atbalstu lopkopjiem, lai mudinātu viņus investēt dzīvnieku labturības uzlabošanā; mudina Komisiju steidzami novērst šos trūkumus un veicināt un īstenot ilgtspējīgus uzlabojumus, atalgojot lauksaimnieku centienus; prasa arī turpmāk sniegt īpašu finansiālu atbalstu audzētājiem saistībā ar pāreju uz alternatīvām dzīvnieku novietņu sistēmām saistībā ar jaunu tiesību aktu īstenošanu, ar kuriem aizliedz sprostu lauksaimniecību, ko Komisija ir apņēmusies darīt līdz 2027. gadam, pamatojoties uz Parlamenta aicinājumu 2021. gada 10. jūnija rezolūcijā par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Izbeigt sprostu laikmetu”; atzīst, ka tas ir atkarīgs no pasākumiem, ar ko nodrošina nepieciešamos papildu resursus, kā arī taisnīgām tirgus cenām; norāda, ka, lai gan dzīvnieku labturības standartu un cita regulējuma pastāvīga pastiprināšana vienmēr ir vērtējama atzinīgi, tā rada papildu slogu tiem lauksaimniekiem, kuri ievēro prasības; uzsver, ka vienmēr primāri būtu jāpanāk atbilstība un konsekvence ar spēkā esošajiem standartiem kā pirmais solis, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki, kas vismazāk ievēro prasības, tiek stimulēti un panāk atbilstību spēkā esošajiem standartiem, pirms tiek uzlikts jebkāds papildu slogs progresīvajiem lauksaimniekiem; uzsver, ka lauksaimnieku ienākumi un Eiropas lopkopju konkurētspēja pasaules lauksaimniecības tirgū ir jāņem vērā, pamatojoties uz savstarpīguma principu kontekstā ar pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot ES tiesību aktus labturības jomā;

21.

apzinās ES dzīvnieku labturības tiesību aktu un 2014.–2020. gada KLP ierobežoto vispārējo saskaņotību, kā arī īpašo tiesību aktu vājo integrāciju valsts lauku attīstības plānos un nepietiekamu finansējuma piešķiršanu dzīvnieku labturības mērķim, turklāt dažādās dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības; mudina dalībvalstis savos valsts stratēģiskajos plānos izstrādāt dzīvnieku labturības ekoshēmas un aicina Komisiju nodrošināt, ka valsts stratēģiskie plāni sniedz atbalstu un norādes lauksaimniekiem dzīvnieku labturības standartu uzlabošanā; prasa steidzami sniegt finansiālu atbalstu lopkopjiem, kuri īstenos pāreju savās saimniecībās, tostarp nodrošinot labākus turēšanas apstākļus, kas atbilst dzīvnieku fiziskajām un uzvedības vajadzībām, vai nu izmantojot publisko politiku (dažādu instrumentu saskaņotu kombināciju, tostarp KLP un Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fondu), vai tirgu, un sniegt patērētājiem skaidru un pārredzamu informāciju, nodrošinot skaidru un uzticamu dzīvnieku izcelsmes produktu marķēšanu attiecībā uz visa ražošanas cikla labturības aspektiem, tostarp ražošanas metodi; turklāt prasa īstenot pārredzamu, pozitīvu un nestigmatizējošu komunikācijas stratēģiju attiecībā uz visiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, ņemot vērā dažu tradicionālo reģionālo produktu specifiku, lai palielinātu informētību par lauksaimnieku un dzīvnieku audzētāju darba zinātību, nozīmi un kvalitāti un ieguvumiem, ko sniedz jaunie dzīvnieku labturības tiesību akti;

22.

aicina Komisiju informēt par labu praksi un palīdzēt to padarīt redzamāku, kā arī palīdzēt dzīvnieku audzēšanas nozarei tās centienos panākt progresu ar pozitīvām darbībām, atbalstot īstenošanas līdzekļus, tādējādi respektējot visu ieinteresēto personu centienus īstenot savas iniciatīvas un pieņemot iedrošinošu nostāju, kas stimulē jaunas prakses iekļaušanu;

23.

mudina dalībvalstis izslēgt iespēju lauksaimniekiem saņemt KLP brīvprātīgu saistīto atbalstu par liellopiem, kuru galīgā pārdošana ir paredzēta darbībām saistībā ar vēršu cīņām, proporcionāli izslēdzot no maksājumiem liellopu skaitu;

24.

aicina Komisiju investēt tādu lauksaimnieku labklājībā, kuri strādā ar lauksaimniecības dzīvniekiem, un viņu profesionālās darbības pievilcībā, lai palielinātu pašreizējo un turpmāko lauksaimnieku motivāciju un ražīgumu, tādējādi tieši veicinot dzīvnieku labturību;

25.

ierosina izveidot apmācību par pieņemamu cenu lauksaimniekiem un operatoriem, kuri strādā ar dzīvniekiem šajā nozarē, izmantojot īpašu sākotnējo arodmācību moduli un tālākizglītību, lai pilnveidotu prasmes; aicina Komisiju regulāri pārskatīt dalībvalstu un lauksaimnieku centienus uzlabot izglītības un apmācības kvalitāti un attiecīgi atalgot īpašas saistības; atbalsta pastāvīgos centienus apkopot paraugprakses piemērus izglītības un apmācības jomā un apmainīties ar tiem ar dalībvalstīm, izmantojot gada ziņojumus; norāda, ka daudzi identificētie dzīvnieku labturības apdraudējumi izrietēja no dzīvnieku kopēju un īpašnieku rīcības un uzvedības; mudina Komisiju pārbaudīt, vai lauksaimnieku un kopēju apmācība ir iekļauta valstu stratēģiskajos plānos;

26.

norāda, ka dzīvnieku labturību veicinošas prakses var palielināt ražošanas izmaksas un lauksaimnieku darba slodzi un ka šāds palielinājums ir jākompensē ar attiecīgu atlīdzinājumu; piemēram, uzsver, ka, lai pakāpeniski ieviestu brīvo turēšanu sivēnmāšu atnešanās vienībās, būtu vajadzīgs ilgs pārejas periods, lai nodrošinātu, ka no tirgiem tiek atgūtas papildu izmaksas, un būtu nepieciešams būvēt jaunas ēkas; prasa attiecīgo iestāžu sadarbību būvatļauju izsniegšanas jomā un administratīvā sloga samazināšanu;

27.

uzsver, ka daži pasākumi, kurus uzskata par dzīvnieku labturības uzlabošanu, faktiski var būt neproduktīvi un apdraudēt citus ilgtspējas aspektus, proti, ar labturību, veselību un drošumu saistītus jautājumus un cīņu pret mikrobu rezistenci, kā arī centienus samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ja tie netiks izstrādāti holistiski; kā piemēru min, ka trušu audzēšana brīvās turēšanas apstākļos var palielināt dzīvnieku stresa un mirstības rādītājus un ka kopīgie būri trušu mātēm var izraisīt mātīšu agresīvu uzvedību savā starpā, izraisot stresu, savainojumus un vājākus rezultātus (15); norāda, ka audzēšana ārpus telpām var arī samazināt kontroli pār mēsliem un emisijām un palielināt nepieciešamo barības daudzumu, tādējādi potenciāli radot lielāku oglekļa emisiju ietekmi; norāda, ka pastāv lineāra saikne starp pieaugošiem aploka izmēriem un amonjaka emisijām (16), tādēļ lauksaimniekiem ir jāievēro pretrunīgi tiesību akti par dzīvnieku labturību un par vides jautājumiem; norāda, ka sivēnmāšu pilnīgi brīvas atnešanās novietņu sistēmas izmantošana vai pēkšņa audzēšanas sprostos izbeigšana varētu radīt papildu infekcijas avotus lauksaimniecības dzīvnieku vidū un palielināt stresu, ko rada teritoriāla dominance un sāncensība; norāda, ka izmitināšana piemērotos aizgaldos noteiktos dzīves cikla periodos var palīdzēt ierobežot dzīvnieku slimību un patogēnu infekciju izplatīšanos un nepieļaut novājināšanos un novēršamu mirstību jauniem teļiem vai sivēniem (17); šajā sakarā atgādina, ka tādēļ katrai sugai ir vajadzīga atšķirīga pieeja; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt katra priekšlikuma iespējamo kaitīgo ietekmi uz dzīvnieku veselību un labturību;

28.

uzsver nopietnās labturības problēmas daudzšķautņaino sarežģītību saistībā ar astes nokošanu cūkkopībā; konstatē, ka visā ES ir radušās tehniskas grūtības, veicot plašu izpēti un analīzi par riska faktoriem, kas izraisa šādu rīcību; norāda, ka tas nozīmē, ka līdz šim nav atrasti nekādi uzticami risinājumi un līdz ar to ir izveidojusies plaša astes amputēšanas prakse, neraugoties uz Komisijas un Parlamenta ievērojamajiem centieniem izplatīt informāciju un paraugpraksi attiecībā uz cūkkopību bez astes amputēšanas; pauž nožēlu par to, ka līdz šim tikai divas dalībvalstis ir aizliegušas astes amputēšanas praksi; uzsver, ka, nodrošinot pienācīgu vides bagātināšanu, jo īpaši materiālus, ar kuriem var manipulēt, kā arī nodrošinot labu telpu, īstenojot labu barošanas praksi un nodrošinot cietu grīdu, var ievērojami samazināt astes nokošanas problēmu; ierosina finansēt un veikt vairāk zinātnisku pētījumu, lai apzinātu ekonomiski ilgtspējīgu veidu, kā nodrošināt cūku audzēšanu komerciālā nolūkā telpās bez astes amputēšanas; uzskata, ka pašreizējo tiesību aktu darbības jomā ir vajadzīgi risinājumi, lai aizsargātu cūku labturību un samazinātu pretmikrobu līdzekļu izmantošanu ievainotu cūku ārstēšanai; mudina Komisiju nodrošināt, ka visas dalībvalstis ievēro aizliegumu regulāri praktizēt cūku astes amputēšanu; turklāt uzskata, ka ir nepieciešama skaidrība attiecībā uz sodiem astes amputēšanas gadījumos, kad cūkas ir audzētas vienā dalībvalstī un eksportētas uz citu nobarošanai (18);

29.

atgādina, ka spēkā esošo tiesību aktu pilnīga īstenošana visās dalībvalstīs ir būtiska, lai uzlabotu dzīvnieku labturību saimniecībās un nodrošinātu taisnīgus un vienlīdzīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū;

30.

atzīst Eiropas cūkkopības nozares centienus rast alternatīvas sivēnu kastrācijai un uzsver, ka jāgroza veterinārie noteikumi attiecībā uz cūku fermām, lai ņemtu vērā progresu sivēnu kastrācijas alternatīvu jomā;

31.

aicina Komisiju dažādajās dalībvalstīs ieviest saskaņotu ES līmeņa sarakstu ar pieejamajiem produktiem un protokoliem analgēzijas un anestēzijas izmantošanai sivēnu kastrācijā; aicina Komisiju atļaut veterināro zāļu īstermiņa uzglabāšanu saimniecībās un ļaut veterinārārstiem tās atstāt saskaņā ar stingri reglamentētiem noteikumiem;

32.

norāda, ka trekno aknu (foie gras) ražošanas pamatā ir lauksaimniecības procedūras, kurās ievēroti dzīvnieku labturības kritēriji, jo tas ir ekstensīvs ražošanas veids, ko galvenokārt veic ģimenes saimniecībās, kurās putni 90 % dzīves pavada ārā, un kur nobarošanas posmā, kas ilgst vidēji 10–12 dienas ar divām maltītēm dienā, tiek ievēroti dzīvnieku bioloģiskie parametri;

33.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2021. gada 12. maijā publicēja stratēģiskās vadlīnijas par ilgtspējīgāku un konkurētspējīgāku ES akvakultūru; uzsver, ka ir svarīgi veicināt ES akvakultūras nozares attīstību, virzoties uz ilgtspējīgākām metodēm, kurās īpaša uzmanība pievērsta zivju labturībai, lai novērstu pašreizējo pārmērīgo atkarību no importa; atzinīgi vērtē to, ka Parlamenta Zivsaimniecības komiteja izstrādā patstāvīgo ziņojumu par šīm vadlīnijām; aicina Komisiju ierosināt specifiskus un zinātniski pamatotus noteikumus par saimniecībās audzētu zivju labturību;

34.

aicina Komisiju uzlabot iekšējo tirgu, iekļaujot izmaiņas, kas izriet no atjauninātajiem ES tiesību aktiem dzīvnieku labturības jomā, izstrādājot saskaņotu, visaptverošu un kopīgu stratēģiju par dzīvnieku labturību Eiropas valstīs, saskaņoti īstenojot attiecīgos tiesību aktus un nodrošinot, ka netiek pazemināts mērķis un standarti, lai uzlabotu dzīvnieku labturību, vienlaikus uzraugot spēkā esošo tiesību aktu pareizu īstenošanu un atbilstību tiem visās dalībvalstīs;

35.

mudina Komisiju informēt patērētājus un palielināt informētību par lopkopības realitāti un tās patieso ietekmi uz vidi, biodaudzveidību un klimatu, kā arī par ražošanas metožu daudzveidību un izcelsmi, bez dogmatisma vai stigmatizācijas demonstrējot rūpību un uzmanību, ko lauksaimnieki velta saviem dzīvniekiem; aicina Komisiju un dalībvalstis būtiski uzlabot sabiedrības informētību un izpratni par lopkopības un dzīvnieku labturības realitāti, tostarp nodrošinot izglītību skolās;

36.

aicina Komisiju pārstrādāt savu tiesisko regulējumu, lai uzlabotu dzīvnieku labturību Eiropas Savienībā, padarot to skaidrāku, visaptverošāku, paredzamāku un pieejamāku, lai padarītu mērķus un rādītājus vieglāk saprotamus un tādējādi mazinātu interpretācijas iespējas, kā arī nodrošinātu un atvieglotu vienotu transponēšanu dalībvalstīs, pirms noteikumi tiek padarīti stingrāki vai tiek pievienoti jauni noteikumi; ierosina Vispārīgo direktīvu atjaunināt saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām, lai tajā iekļautu Komisijas mērķus un iedzīvotāju cerības attiecībā uz lauksaimniecības dzīvnieku labturību un sistemātisku pētījumu rezultātus, kā arī darbu pie direktīvām, kas attiecas uz konkrētām sugām, pienācīgi ņemot vērā lopkopības īpatnības, dažādus dzīvnieku dzīves posmus, lauksaimniecības praksi, kas nav saistīta ar lopkopību, tradīcijām un reģionālajiem apstākļiem, kā arī augsnes un laika apstākļu daudzveidību;

37.

norāda, ka pašreizējie ES tiesību akti dzīvnieku labturības jomā nav visaptveroši, un aicina Komisiju novērtēt konkrētu dzīvnieku labturības tiesību aktu nepieciešamību un ietekmi, ņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas attiecībā uz produktīvajām sugām, uz kurām pašlaik neattiecas tiesību akti par konkrētām sugām; norāda, ka trūkst dzīvnieku labturības rādītāju attiecībā uz Vispārīgo direktīvu, Padomes Direktīvas 2008/120/EK par cūkām, 2007/43/EK par cāļiem un 1999/74/EK par dējējvistām; turklāt atzīst, ka trūkst kvantitatīvu prasību attiecībā uz tādu vides apstākļu īstenošanu un monitoringu kā gaisa kvalitāte (slāpeklis, CO2, putekļi), apgaismojums (ilgums, spilgtums) un minimāls troksnis, kas ietekmē ne tikai dzīvnieku labturību, bet arī kropļo konkurenci interpretācijas iespēju dēļ; aicina Komisiju noteikt izpildāmus un kvantificējamus rādītājus, kuriem vajadzētu būt raksturīgiem konkrētām sugām un atjauninātiem no zinātniskā viedokļa;

38.

mudina Komisiju precizēt dalībvalstu monitoringa sistēmu, nodrošināt kaitējošas prakses novēršanu un sākt pienākumu neizpildes procedūras neatbilstību gadījumā; uzsver precīzās lopkopības tehnoloģiju nozīmi, tostarp dzīvnieku veselības un labturības uzraudzības instrumentu potenciālu saimniecībās, palīdzot nepieļaut un labāk kontrolēt slimību uzliesmojumus saimniecībās; uzsver, ka ir daudz faktoru, kas nosaka neatbilstību dzīvnieku labturības tiesību aktiem, tostarp neizpildāmi un skaitļos neizsakāmi uz dzīvniekiem balstīti rādītāji; norāda, ka inspekcijas pārbaužu biežums dalībvalstīs svārstās no 1 % minimuma līdz 30 % maksimumam; pauž bažas par to, ka šīs lielās pārbaužu biežuma atšķirības nozīmē vai nu neatbilstību Kontroles regulai (19), vai arī rada ievērojamu spiedienu uz lauksaimniekiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot Kontroles regulas īstenošanu, lai saskaņotu pārbaužu biežumu starp dalībvalstīm un lopkopības nozarēm; aicina Komisiju katru gadu ziņot Parlamentam par tās darbībām un dalībvalstu darbībām nolūkā uzlabot ES lauku saimniecībās turēto dzīvnieku labturību;

39.

aicina Komisiju jebkuram lēmumam pievienot zinātnisku un ietekmes novērtējumu (tostarp par ietekmi uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu), kurā būtu jāņem vērā lauksaimniecības metožu daudzveidība katrā nozarē ES un jāanalizē situācija gan attiecībā uz dzīvniekiem (atsevišķi pa sugām un dažādos ražošanas posmos), gan uz lauksaimnieku, lai ņemtu vērā pilsoņu cerības un izveidotu efektīvas audzēšanas sistēmu, nodrošinot, ka dzīvnieki dzīvo labvēlīgos apstākļos, tiek ievērota dzīvnieku labturība un lauksaimnieki ir ekonomiski rentabli;

40.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina piemēroti izpildes režīmi, kurus varētu saskaņot starp dalībvalstīm, un ka dalībvalstīm vienmēr ir jānodrošina stingra ES tiesību aktu izpilde; aicina Komisiju regulāri iesniegt Parlamentam ziņojumus par to, kā tiek īstenoti un izpildīti ES tiesību akti dzīvnieku labturības jomā, nosakot nepilnības un iekļaujot pārkāpumu sadalījumu pa dalībvalstīm, sugām un pārkāpumu veidiem;

41.

aicina Komisiju uzlabot sadarbību starp visiem attiecīgajiem dalībniekiem, kā arī veicināt dialogu starp dažādajiem dalībvalstu dalībniekiem, lai varētu veikt kolektīvas pārdomas par izmaiņām lopkopības sistēmās; mudina apmainīties ar labu praksi starp lopkopības nozarēm un starp valstīm; vēlas, lai tiktu izstrādāti instrumenti, ar kuriem vadošie lopkopji tiktu mudināti piedalīties attīstības projektos; prasa iesaistīt lopkopjus un dzīvnieku labturības jomas zinātniekus visos pētījumu posmos, kas veikti dažādos Eiropas reģionos; vēlas, lai labu prakšu izpētes un izplatīšanas dokumenti tiktu tulkoti visās ES valodās; atzīst pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” potenciālu pētniecības un inovācijas jomā un sagaida pienācīgu līdzsvaru starp dalībvalstīm attiecībā uz projektiem; mudina Komisiju veicināt uz rezultātiem vērstu pieeju kā piemērotu vidi, kurā pulcētos dalībvalstu pārstāvji, zinātniskās struktūras, ieinteresētās personas, lauksaimnieki un NVO un apmainītos ar viedokļiem un paraugpraksi nolūkā nodrošināt turpmāko dzīvnieku labturības tiesību aktu vienotāku īstenošanu visās dalībvalstīs saskaņā ar zaļā kursa mērķiem;

42.

atzinīgi vērtē to, ka ES dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģijā 2012.–2015. gadam ir izveidoti ES references centri, kas paredzēti dažādu sugu un kategoriju dzīvnieku labturībai (EURCAW); mudina Komisiju turpināt attīstīt EURCAW tīklu, jo īpaši attiecībā uz sugām, uz kurām neattiecas konkrētie tiesību akti, kā efektīvu platformu konsekventai un vienotai tehniskās informācijas izplatīšanai dalībvalstīs par to, kā būtu jāīsteno ES tiesību akti;

43.

norāda, ka mērķtiecīgai individuālai pārvaldībai bieži vien ir būtiska ietekme uz dzīvnieku labturību; aicina Komisiju turpmākajos projektos ieviest uz rezultātiem vērstu pieeju, kuras pamatā ir zinātniski pierādījumi un ekspertu zināšanas, kā arī vienādranga paraugprakses apmaiņa starp lauksaimniekiem;

44.

uzsver, ka ir svarīgi regulāri sazināties ar valstu un reģionālo iestāžu pārstāvjiem, lauksaimnieku un lauksaimniecības nozares ieinteresēto personu organizācijām, NVO, iedzīvotājiem un ekspertiem par labas prakses piemēriem un nepieciešamajiem uzlabojumiem dzīvnieku labturības jomā; norāda, ka zināšanu nodošana šajā jomā, neraugoties uz tās zemajām izmaksām, ir ļoti efektīva un tāpēc biežāk ir jāīsteno praksē; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atjaunojusi Eiropas Dzīvnieku labturības platformas pilnvaras; uzskata, ka vēl vairāk jāstiprina un jāatvieglo labas prakses apmaiņa un zināšanu nodošana, lai iesaistītajām pusēm palīdzētu paātrināt un vienkāršot regulāru saziņas procesu, kā arī saglabāt un nodrošināt informācijas plūsmu; uzsver, ka ir svarīgi regulāri sazināties arī ar to trešo valstu pārstāvjiem, kuras importē dzīvniekus no ES;

45.

mudina Komisiju sasaistīt savas dažādās stratēģijas, īstenojot noteikumus, kas izstrādāti saskaņā ar Eiropas zaļo kursu, stratēģiju “No lauka līdz galdam”, ES Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam un lauksaimniecības politiku saistībā ar tirdzniecību, komercpraksi un veicināšanu; uzsver, ka šo stratēģiju saskaņotība ir priekšnosacījums dzīvotspējīgai lauksaimniecības nozarei; aicina pārskatītos dzīvnieku labturības tiesību aktus pilnībā saskaņot ar zaļā kursa un stratēģijas “No lauka līdz galdam” prioritātēm, paplašinot tās darbības jomu un elastību, lai pielāgotos jaunākajiem zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem; aicina Komisiju saskaņot tirdzniecības politiku ar ES dzīvnieku aizsardzības un labturības standartiem, pārskatot tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm un ieviešot savstarpīgumu jaunos divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nesamazinātu savu ražotāju ekonomisko rentabilitāti un nodrošinātu, ka tie atbilst ES dzīvnieku labturības un produktu kvalitātes standartiem;

46.

aicina Komisiju tajos sasaistīt dažādos dokumentus, kas saistīti ar dzīvnieku labturību — lauku saimniecībā, pārvadāšanas vai kaušanas laikā;

Dzīvnieku labturības marķējums

47.

pauž nožēlu par investīciju atdevi ierobežotā apmērā tiem lauksaimniekiem, kuri piedalās brīvprātīgās dzīvnieku labturības atzīšanas shēmās; turklāt norāda, ka dzīvnieku labturības marķējums būs veiksmīgs tikai tad, ja no augstākas cenas būs sagaidāma peļņa no investīcijām un ja izmaksas un ieguvumi tiks taisnīgi sadalīti visā lauksaimniecības un pārtikas ķēdē, ļaujot lauksaimniekiem baudīt taisnīgu daļu no augstākās cenas, ko patērētājs maksā par tādu pārtikas produktu iegādi, kuri atbilst ES dzīvnieku labturības marķēšanas prasībām;

48.

aicina Komisiju risināt sarunas par savstarpīguma klauzulām daudzpusējā līmenī un divpusējos nolīgumos attiecībā uz importēto produktu atbilstību dzīvnieku labturības standartiem, tostarp nolūkā sniegt precīzu informāciju patērētājiem;

49.

uzsver, ka jebkāda dzīvnieku labturības marķējuma ieviešanai agrīnā posmā ir vajadzīgi saskaņoti obligātie noteikumi, kuri izstrādāti sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām un kuru pamatā ir skaidri zinātniski rādītāji, kā arī plaša mēroga veicināšanas kampaņas un izglītošanas pasākumi, lai informētu Eiropas patērētājus;

50.

aicina Komisiju arī garantēt dzīvnieku labturību pārējā ķēdes daļā pēc ražotāja un iekļaut to saskaņotajos brīvprātīgas marķēšanas noteikumos;

51.

aicina Komisiju sākt darbu pie visaptverošas ES dzīvnieku marķēšanas sistēmas, lai izstrādātu obligātu ES satvaru brīvprātīgai marķēšanai, kas aptvertu visas lopkopības saimniecības, bet ietvertu un atzītu katrai sugai raksturīgās iezīmes, tādējādi ierobežojot konkurences izkropļošanas risku iekšējā tirgū, vienlaikus atstājot pietiekami plašas iespējas privātām iniciatīvām, kuras investē produktu daudzveidībā un ievēro augstākus dzīvnieku labturības standartus, izmantojot tos kā tirgus sviru;

52.

aicina Komisiju ierosināt saskaņotu un obligātu ES regulējumu ar kopīgām prasībām attiecībā uz brīvprātīgu dzīvnieku labturības marķējumu, kura pamatā būtu ES noteikumi un kurā dalībvalstis tiktu aicinātas reģistrēt dažādās izmantotās pieejas; prasa izstrādāt sistēmas specifikācijas saskaņā ar tehniski reālistisku un zinātniski pamatotu pieeju, kas atspoguļo ražošanas metodes visā ciklā, un nodrošināt, ka vērtība tiek pārdalīta un novirzīta lopkopjiem, lai nodrošinātu tirgus virzītu progresu dzīvnieku labturības jomā; uzstāj, ka marķēšanas sistēmas pamatā jābūt skaidram tehnisku atsauču kopumam, skaidri definējot terminus un norādes, ko var izteikt tirgvedībā, lai nepieļautu patērētāju maldināšanu un ar dzīvnieku labturību saistītas maldinošas darbības;

53.

atgādina, ka konsekvences labad šādu marķējumu var izmantot arī pārstrādātiem dzīvnieku izcelsmes produktiem un sastāvdaļām; iesaka ierosinātajā dzīvnieku labturības marķēšanas shēmā ņemt vērā patērētāju pieaugošo pieprasījumu pēc informācijas un līdztekus dzīvnieku labturībai izvirzītos mērķus attiecībā uz ilgtspēju, veselību un uzturu;

54.

aicina Komisiju veikt padziļinātu izpēti par iespējamo ietekmi, jo īpaši uz lopkopjiem, ja tiktu ieviesta obligāta ES sistēma ar kopīgām prasībām attiecībā uz marķējumu, rūpīgi izvērtējot ietekmi uz visiem pārtikas piegādes ķēdē iesaistītajiem dalībniekiem — sākot ar lauksaimniekiem un beidzot ar patērētājiem, vienlaikus jo īpaši ņemot vērā pieredzi, kas nesen gūta dažās dalībvalstīs publiskās marķēšanas sistēmās; aicina Komisiju izvairīties no konfliktiem starp iespējamām turpmākām shēmām un spēkā esošajām marķēšanas sistēmām, jo īpaši saistībā ar obligātajām prasībām, kas minētas īpašajās dzīvnieku labturības direktīvās; pauž bažas par Komisijas 2012. gadā veiktā iepriekšējā ietekmes novērtējuma rezultātiem, kur norādīts, ka marķēšana palielinātu nozares izmaksas, ne vienmēr palielinot ieguvumus;

55.

aicina Komisiju īstenot Eiropas lopkopības aizsardzības politiku, aizliedzot importēt Eiropā mājlopus vai gaļu, kas neatbilst Eiropas dzīvnieku labturības standartiem;

o o

56.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0295.

(2) OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.

(3) OV L 203, 3.8.1999., 53. lpp.

(4) OV L 182, 12.7.2007., 19. lpp.

(5) OV L 10, 15.1.2009., 7. lpp.

(6) OV L 47, 18.2.2009., 5. lpp.

(7) OV C 263, 25.7.2018., 90. lpp.

(8) OV C 345, 16.10.2020., 28. lpp.

(9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0277.

(10) OV C 86, 7.3.2019., 173. lpp.

(11) Komisijas uzdevumā veikts pētījums “ES lauksaimniecības dzīvnieku nākotne: kā veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecības nozari?”, 2020. gada jūnijs.

(12) Eiropas Zvejas un akvakultūras produktu tirgus novērošanas centrs (EU), ES zivju tirgus: 2015. gada izdevums.

(13) Eiropas Parlamenta pētījums “Izbeigt sprostu laikmetu: alternatīvu meklējumi”, 2020. gada novembris.

(14) Komisijas uzdevumā veikts pētījums “ES lauksaimniecības dzīvnieku nākotne: kā veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecības nozari?”, 2020. gada jūnijs.

(15) Fortun-Lamothe, L., Savietto, D., Gidenne, T., Combes, S., Le Cren, D., Davoust C., Warin, L., Démarche participative pour la conception d’un système d’élevage cunicole socialement accepté, “Colloque Bien-être animal: des valeurs à partager” [dalības iniciatīva ar mērķi izstrādāt sociāli atzītu trušu audzēšanas sistēmu, simpozijs “Dzīvnieku labturība: kopīgās vērtības”], Strasbūra, 2019. gada 1. un 2. jūlijs.

(16) Guingand, N, “Réduire la densité animale en engraissement: quelles conséquences sur l’émission d’odeurs et d’ammoniac?”, Journées Recherche Porcine [“Dzīvnieku blīvuma samazināšana nobarošanas posmā: ietekme uz smakas un amonjaka emisijām”, Francijas cūku pētniecības dienas], 39, 43.–48. lpp., 2007. gads.

(17) Kollenda, E., Baldock, D., Hiller, N., Lorant, A., Paaugstināto dzīvnieku labturības standartu ietekmes uz vidi un sociālekonomiskās ietekmes novērtējums: pāreja uz lauksaimniecību bez sprostiem Eiropas Savienībā”, Eiropas Vides politikas institūta politikas ziņojums, Brisele un Londona, 2020. gada oktobris.

(18) Sk. Padomes 2021. gada 5. oktobra secinājumus par krīzi cūkgaļas nozarē un Komisijas ziņojuma projektu par revīziju, kas veikta Dānijā 2017. gada 9.–13. oktobrī, lai novērtētu dalībvalstu darbības, kuru mērķis ir nepieļaut astes nokošanu un izvairīties no prakses parasti amputēt cūkas asti.

(19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 15. marta Regula (ES) 2017/625 par oficiālajām kontrolēm un citām oficiālajām darbībām, kuras veic, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti pārtikas un barības aprites tiesību akti, noteikumi par dzīvnieku veselību un labturību, augu veselību un augu aizsardzības līdzekļiem (OV L 95, 7.4.2017., 1. lpp.).

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/66

P9_TA(2022)0032

Eiropas Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģija

Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģiju (2021/2012(INI))

(2022/C 342/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 194. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/89/ES (2014. gada 23. jūlijs), ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (3) (Atjaunojamo energoresursu direktīva),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 347/2013 (2013. gada 17. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (4) (TEN-E regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1316/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010 (5) (regula pašlaik tiek pārskatīta),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1999 (2018. gada 11. decembris) par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (6),

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 6. februāra rezolūciju par inovācijas paātrināšanu tīras enerģijas jomā (7),

—	ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu (8),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (9),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par vispusīgu Eiropas pieeju enerģijas uzglabāšanai (10),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūciju par jaunu Eiropas industriālo stratēģiju (11),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 19. maija rezolūciju par Eiropas Ūdeņraža stratēģiju (12),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 19. maija rezolūciju par ES stratēģiju energosistēmu integrēšanai (13),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 7. jūlija rezolūciju par atkrastes vējparku un citu atjaunojamo energoresursu sistēmu ietekmi uz zvejniecības nozari (14),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam Atgriezīsim savā dzīvē dabu” (COM(2020)0380) un saistīto Parlamenta 2021. gada 9. jūnija rezolūciju ar tādu pašu nosaukumu (15),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai” (COM(2020)0301),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Klimatneitrālas ekonomikas dzinējspēks: ES Energosistēmas integrācijas stratēģija” (COM(2020)0299),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumu “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” (COM(2020)0562),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra ziņojumu “2020. gada ziņojums par enerģētikas savienības stāvokli saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību” (COM(2020)0950),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. novembra paziņojumu “ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” (COM(2020)0741),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijām un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 347/2013 (COM(2020)0824),

—	ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2015. gada 1. oktobra ziņojumu Nr. 3/2015 “Aizsargājamās jūras teritorijas Eiropas jūrās — pārskats un nākotnes perspektīvas” un 2020. gada 6. oktobra ziņojumu “Pārvaldības efektivitāte ES aizsargājamo teritoriju Natura 2000 tīklā”,

—	ņemot vērā nolīgumu, ko 2015. gada 12. decembrī pieņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) Parīzē (Parīzes nolīgums),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A9-0339/2021),

tā kā ES ir ratificējusi Parīzes nolīgumu, kā arī Eiropas zaļo kursu un nesen pieņemto Eiropas Klimata aktu, kuros izvirzīts ES mērķis līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG) vismaz par 55 % un ne vēlāk kā 2050. gadā sasniegt ES oglekļneitralitātes mērķi, kā arī noteikti papildu mērķi, lai cīnītos pret globālo klimata pārmaiņu ietekmi;

tā kā pārejai uz bezemisiju, ļoti energoefektīvu un lielā mērā uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu ekonomiku ir vajadzīga strauja pārkārtošanās uz tīru enerģiju, kas nodrošina ilgtspēju, energoapgādes drošību un cenas ziņā pieejamu enerģiju, kā arī jāizveido nepieciešamā enerģētikas infrastruktūra;

tā kā atkrastes atjaunīgās elektroenerģijas cenas būtiski kritušās un līdz ar to šī enerģija kļuvusi par vienu no konkurētspējīgākajiem enerģijas avotiem, un atkrastes vēja enerģijas izlīdzināto izmaksu kopējais vidējais svērtais rādītājs samazinājies par 48 % laikposmā no 2010. līdz 2020. gadam, proti, no 0,14 EUR līdz 0,071 EUR par kWh 2020. gadā, un šī enerģija attiecīgi ir būtisks elements zaļās pārkārtošanās procesā, kas ļauj virzīties uz mūsdienīgu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kā arī ir viens no svarīgākajiem ES klimata ambīciju pīlāriem; tā kā atkrastes atjaunīgai enerģijai ir liels potenciāls izmantot milzīgus enerģijas avotus, lai aizsargātu mājsaimniecības no enerģētiskās nabadzības;

D.	tā kā ES Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģijā jāņem vērā ES jūras baseinu atšķirīgās ģeogrāfiskās iezīmes, kas apgrūtina vienotas pieejas izstrādi;

E.	tā kā ES atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas nozare ir līdere tehnoloģiskā ziņā un tai ir ievērojams potenciāls stimulēt ES ekonomiku, atbalstot tīras enerģijas ražošanas pieaugumu Eiropā un visā pasaulē;

tā kā no ES pētniecības un izstrādes programmām jūras vēja enerģijai iepriekšējo 10 gadu laikā kopumā bija pieejami 496 miljoni EUR; tā kā publiskiem ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē saistībā ar vēja enerģijas vērtības ķēdi jau ir bijusi izšķirīga loma nozares attīstībā; tā kā aplēsts, ka nolūkā līdz 2050. gadam plaši izvērst atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanu būs vajadzīgas investīcijas gandrīz 800 miljardu EUR apmērā, no kurām aptuveni divas trešdaļas jāiegulda saistītajā tīkla infrastruktūrā un trešdaļa — atkrastes energoražošanā; tā kā atveseļošanas plāns NextGenerationEU ir unikāla izdevība papildus privātajiem ieguldījumiem mobilizēt lielu publisko kapitālu;

G.	tā kā darbaspēka prasmēm un kvalifikācijām ir liela nozīme atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģijas sekmīgā īstenošanā;

H.	tā kā ES ostas ir balsts, kas spēj nodrošināt atkrastes vēja rentabilitāti un garantēt vietējo piekrastes kopienu izaugsmi;

tā kā Ziemeļjūra pašlaik ir pasaulē vadošais atkrastes vēja enerģijas reģions; tā kā citi Eiropas jūras baseini, piemēram, Atlantijas okeāns, Vidusjūra, Baltijas jūra un Melnā jūra, ir perspektīvi reģioni, kuros var paplašināt atkrastes vēja enerģijas ražošanu un izvēršanu Eiropas Savienībā; tā kā Atlantijas reģiona ES rietumu dalībvalstīm ir liels dabas potenciāls izmantot gan gultnē nostiprinātas, gan peldošas atkrastes vēja energoiekārtas; tā kā Vidusjūras reģiona ES dienvidu dalībvalstīm ir liels potenciāls galvenokārt izmantot peldošas atkrastes vēja energoiekārtas; tā kā Baltijas jūras reģiona ES dalībvalstīm ir liels dabas potenciāls izmantot gultnē nostiprinātas atkrastes vēja energoiekārtas; tā kā Melnās jūras reģiona ES austrumu dalībvalstīm ir liels potenciāls izmantot gan gultnē nostiprinātas, gan peldošas atkrastes vēja energoiekārtas;

J.	tā kā ir vajadzīgi papildu pētījumi par dažādu atkrastes atjaunīgo energotehnoloģiju un infrastruktūru ietekmi uz jūras ekosistēmām, jūras biodaudzveidību un aizsargājamām jūras teritorijām;

tā kā pārkārtošanās uz klimatneitrālu ekonomiku jāpapildina ar dabas atjaunošanas pasākumiem, kas neapdraud ES Biodaudzveidības stratēģijas 2030. gadam pašreizējos dabas mērķrādītājus un nevienu neatstāj novārtā, kā noteikts Eiropas zaļajā kursā; tā kā enerģētikas pārkārtošana jāīsteno taisnīgi un iekļaujoši;

tā kā atkrastes atjaunīgās enerģijas projektos un to vides ietekmējuma novērtējumos ir jāievēro mitigācijas hierarhijas pieeja; tā kā tad, ja mitigācija nav iespējama vai ļoti sarežģīti īstenojama, jāpieņem ierobežošanas pasākumi un tie efektīvi jāīsteno visos posmos, sākot no objekta vietas izraudzīšanās un līdz pat ekspluatācijai un darbības pārtraukšanai; tā kā šie mitigācijas pasākumi ietver arī zemūdens trokšņa mazināšanas pasākumus, kas izklāstīti vides ietekmējuma novērtējumos;

M.	tā kā Komisijai jāizvērtē iespēja izstrādāt nozīmīgu Eiropas interešu projektu, ar ko izveidotu liela mēroga peldošu vējparku un elektrolīzeru starpsavienojumu projektu;

tā kā var gūt labumu no jūras telpas prasību savietojamības, ja nodrošina atkrastes atjaunīgās enerģijas atbilstību ES Biodaudzveidības stratēģijai 2030. gadam; tā kā atkrastes vējparki var nākt par labu jūras biodaudzveidībai, ja tie projektēti un būvēti ilgtspējīgi; tā kā nolūkā izvērst atkrastes vēja enerģijas ražošanu ir vajadzīga saprātīga pieeja, kas nodrošinātu tās līdzāspastāvēšanu darbībām, kuras attiecīgajās teritorijās jau tiek īstenotas, kā arī jācenšas nodarīt iespējami mazāku kaitējumu videi; tā kā vējparku būvniecības un ekspluatācijas un jo īpaši jūras transporta radītais trokšņa piesārņojums negatīvi ietekmē jūras ekosistēmu, un šī problēma jārisina vides tiesību aktos; tā kā atjaunīgo energoresursu projektu īstenotāju iesaistīšana agrīnā procedūras posmā noteikti sekmēs jūras telpas sekmīgu sadali; tā kā uzstādīšanas vieta jāapstiprina kopīgas jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības rezultātā, kam ir pārrobežu raksturs; tā kā atkrastes vējturbīnu saražotā elektroenerģija pārsniedz sauszemes turbīnu saražotās elektroenerģijas apjomu un ir lielāka iespēja, ka to pieņems tuvējā kopiena;

O.	tā kā cilvēka darbība, tostarp atjaunojamo energoresursu projekti, ir jāaizliedz stingri aizsargātās ES teritorijās, kas par tādām noteiktas ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam;

P.	tā kā stratēģijas mērķis ir nodrošināt ilgtermiņa satvaru, kas veicina stabilas atkrastes infrastruktūras un citu jūras telpas izmantošanas veidu līdzāspastāvēšanu, veicina vides aizsardzību un rada iespējas zvejnieku kopienām;

tā kā jāveicina tāda taisnīga pārkārtošanās, kas atkrastes naftas un gāzes nozarē strādājošajiem ļautu pāriet darbā uz atkrastes atjaunīgās enerģijas nozari, un šajā ziņā ir jāuzlabo attiecīgo darbinieku prasmju un kvalifikāciju atzīšana; tā kā ir svarīgi ievērot visaugstākos sociālos un vidiskos standartus;

tā kā atkrastes atjaunīgās enerģijas izvēršana ir atkarīga no kopīgiem publiskā un privātā sektora centieniem; tā kā atkrastes atjaunīgās enerģijas nozarē valsts kapitāla uzņēmumiem var būt zināma loma līdztekus privātiem uzņēmumiem; tā kā ar valsts atbalsta un publiskā iepirkuma noteikumu pārskatīšanu jānodrošina lielāka elastība zaļās pārkārtošanās procesā, ietverot arī atkrastes atjaunīgās enerģijas projektus,

uzskata, ka klimata pārmaiņu apkarošana, izvēršot atkrastes atjaunīgos energoresursus, ir būtiska nolūkā sasniegt Parīzes nolīguma mērķus un ievērot ES apņemšanos ne vēlāk kā līdz 2050. gadam izpildīt bezemisiju mērķuzdevumu saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, kā tas apstiprināts Eiropas zaļajā kursā un atveseļošanas plānā NextGenerationEU; uzsver, ka bezemisiju ekonomikā atjaunīgā enerģija jāizmanto vēl nepieredzētā apjomā; uzsver, ka daudzas dalībvalstis nespēj pietiekami izvērst atjaunīgās enerģijas ražošanu un infrastruktūru; turklāt uzsver, ka ikvienai dalībvalstij ļoti jācenšas pilnībā izmantot savu atjaunīgās enerģijas potenciālu; uzsver, ka ES nespēs izpildīt savas klimata saistības, ja netiks veikti turpmāki pasākumi nolūkā paātrināt atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanu;

aicina Komisiju ES enerģētikas sistēmā līdz 2050. gadam kā būtiskus pamatkomponentus iekļaut atkrastes atjaunīgo enerģiju un citas attiecīgās energotehnoloģijas;

uzsver, ka energoietaupījumi, energoefektivitāte un atjaunīgā enerģija ir vieni no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina bezemisiju ekonomikas mērķa sasniegšanu; atgādina par Savienības apņemšanos ievērot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” un uzsver, cik būtiski šo principu īstenot visos attiecīgajos tiesību aktos un iniciatīvās;

uzsver, ka Komisijas paziņojumā COM(2020)0741 ir noteikti atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas mērķi visiem ES jūras baseiniem, proti, vismaz 60 GW līdz 2030. gadam un 340 GW līdz 2050. gadam; atgādina, ka saskaņā ar Komisijas paziņojumu COM(2020)0562 (16) atkrastes vēja enerģijas iekārtu jaudai jābūt 70–79 GW, lai nodrošinātu izmaksu ziņā konkurētspējīgu virzību uz emisiju 55 % samazinājumu līdz 2030. gadam; aicina dalībvalstis un publisko un privāto sektoru līdz 2030. gadam pārsniegt emisiju 55 % samazinājuma mērķi; mudina Komisiju pārskatīt publiskā iepirkuma un valsts atbalsta noteikumus, lai nodrošinātu izmaksu ziņā konkurētspējīgu pārkārtošanos ar pienācīgi funkcionējoša tirgus atbalstu, kas veicina atkrastes vēja enerģijas izmantošanu; atzīmē, ka Atlantijas okeānā, Vidusjūrā, Baltijas jūrā un Melnajā jūrā ir apgabali ar ievērojamu atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciālu, kas nav pienācīgi izmantots; uzsver, ka lēmums šo papildu atjaunīgās atkrastes enerģijas jaudu sasniegt līdz 2030. gadam ir ārkārtīgi svarīgs un jāuzskata par prioritāti, un šo iespēju realizācija ES jāapzina līdz 2023./2024. gadam, lai līdz 2030. gadam sāktos būvniecība; uzsver, ka atkrastes vēja un okeāna enerģijas kā enerģijas avota konkurētspēja aizvien palielinās un līdz ar nepārtrauktu attīstību un izvēršanu samazināsies arī cenas; uzsver, ka atkrastes atjaunīgā enerģija ir dzīvotspējīgs enerģijas avots un ka ilgtspējīgai un uzticamai energosistēmai atkrastes atjaunīgā enerģija ir jākombinē ar citām energotehnoloģijām, uzglabāšanas iespējām un elastīgu enerģijas patēriņu;

uzskata, ka atkrastes atjaunīgai enerģijai jābūt ilgtspējīgai visā vērtības ķēdē un jāierobežo tās negatīvā ietekme uz vidi un ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; atgādina par Eiropas zaļā kursa solījumu nevienu neatstāt novārtā; uzsver, ka zaļās pārkārtošanās uzmanības centrā jābūt cilvēku labjutībai;

norāda uz ES uzņēmumu un tehnoloģiju konkurences priekšrocībām atkrastes atjaunīgās enerģijas nozarē; aicina Komisiju nodrošināt, lai ES saglabātu tehnoloģisko līderību, noturētu talantus un nodrošinātu cenu ziņā pieejamu, drošu un ilgtspējīgu enerģiju, vienlaikus ņemot vērā iespējamo ietekmi, tostarp ar klimata pārmaiņām saistītās sekas un ietekmi uz jūras vidi; uzsver, cik būtiski ir saglabāt šīs konkurences priekšrocības; uzsver nozares lielo izaugsmes potenciālu un ieguldījumu ES ekonomikā, tostarp tehnoloģiju un sistēmu eksporta ziņā; uzsver, cik būtiski ir atbalstīt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē un balstīties uz inovatīvu atkrastes atjaunīgo energotehnoloģiju nozares sistēmu, izmantojot pārrobežu sadarbību un partnerību pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa”, lai veicinātu un atbalstītu stabilas Eiropas vērtības ķēdes, kas ir būtiskas divējādās pārkārtošanās procesā, vienlaikus nodrošinot šajā jomā izstrādāto inovāciju strauju ieviešanu; uzsver augstas kvalitātes industriālo darbvietu nozīmi, kas veicinātu taisnīgu pārkārtošanos;

uzsver, ka Eiropas Savienībā ir jāsaglabā tīra, konkurētspējīga un ilgtspējīga atkrastes atjaunīgo energoresursu piegādes ķēde; tādēļ uzsver, ka piegādātājiem ir jāpiemēro visaugstākie kvalitātes, veselības, drošības un vides standarti saskaņā ar Eiropas sertifikāciju un standartiem, kas ieviesti dialogā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām; turklāt uzsver, ka piegādes ķēdē ir jāsamazina transporta izmaksas; uzskata, ka šie aspekti jāņem vērā publiskajos iepirkumos;

uzsver, ka atkrastes atjaunīgās enerģijas izmantošana ir ideāla iespēja tālākajiem reģioniem un salām dekarbonizēt energoresursu struktūru un krasi samazināt atkarību no fosilā kurināmā importa; aicina stiprināt iniciatīvu “Tīra enerģija ES salām”, īpašu uzmanību pievēršot atkrastes atjaunīgiem energoresursiem; atgādina, ka jūras līmeņa celšanās sevišķi ietekmē salas;

aicina Komisiju pēc iespējas drīz veikt ietekmes novērtējumu, lai precizētu atkrastes atjaunīgo energoresursu ekonomisko un sociālekonomisko ietekmi, īpašu uzmanību pievēršot tagadējām darbvietām un darbvietu radīšanai līdz 2050. gadam ES, ko nodrošinātu atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošana ar 300–450 GW jaudu;

10.

aicina vietējās kompetentās iestādes izvērtēt iniciatīvas, kas vietējo ekonomiku, ilgtspējīgas vietējās darbvietas un saimniecisko darbību stimulē ar atkrastes atjaunīgās enerģijas izmantošanu; aicina apzināt sinerģiju starp nozarēm, kuras vislabāk var atbalstīt divējādo zaļo un digitālo pārkārtošanos un sekmēt nākotnes prasībām piemērotu ekonomikas atveseļošanu, kā arī attīstīt sinerģiju ar darbībām, kas veicina ilgtspējīgu zilo ekonomiku;

Infrastruktūra un tīkli

Ieguldījumi infrastruktūrā

11.

uzsver – neskarot ES Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam un ES tiesību aktus dabas aizsardzības jomā, steidzami jāuzlabo un jāpaplašina tagadējā infrastruktūra, lai palielinātu no atjaunīgiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas patēriņu; pauž nožēlu, ka vairākas dalībvalstis vēl nav sasniegušas 10 % elektrotīklu starpsavienojumu mērķi, kas bija jāizdara līdz 2020. gadam, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu infrastruktūru, piemēram, pārvades līnijas, lai integrētu un transportētu atkrastes elektroenerģiju, kas saražota atkrastes atjaunīgās enerģijas iekārtās; atgādina, ka ES līdz 2030. gadam jāsasniedz elektrotīklu starpsavienojuma 15 % mērķrādītājs, kā noteikts Enerģētikas savienības klimatrīcības pārvaldības regulas (ES) 2018/1999 2. pantā; prasa Komisijai iesniegt priekšlikumu, ar ko varētu paātrināt starpsavienojuma mērķrādītāja sasniegšanu; uzskata, ka Savienībai un tās dalībvalstīm jāizstrādā atkrastes energoinfrastruktūras nolīgumi ar pierobežas ģeogrāfiskiem reģioniem;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka ES ir pienācīga infrastruktūra, kas nodrošina rentablu atkrastes atjaunīgo energoresursu izvēršanu;

13.

uzsver, cik būtiski ir nodrošināt ilgtspējīgu un atbildīgu atkrastes atjaunīgās enerģijas nozares attīstību, ņemot vērā jūras transporta un jūras ostu nozīmīgo lomu; uzsver, ka atkrastes atjaunīgās enerģijas attīstībā jāņem vērā vajadzība pēc drošiem kuģošanas ceļiem un koridoriem un kuģu enkurvietām, kā arī iespēja nākotnē attīstīt piekļuves joslas ostām; uzsver modernu, ilgtspējīgu un inovatīvu jūras ostu nozīmi atkrastes atjaunīgās enerģijas iekārtu montāžā, ražošanā un ekspluatācijā, kā arī ievērojamos ieguldījumus, kas vajadzīgi ostu infrastruktūras modernizācijai, ietverot transporta terminālus un kuģus, kas nodrošina šo pakalpojumu sniegšanu; atzīmē, ka jūras ostas kalpo kā atjaunīgās atkrastes energoresursu izkraušanas vietas, saistītās loģistikas mezgli un atjaunīgo energoresursu centri, kas nodrošina atkrastes elektrotīkla savienojumus un pārrobežu starpsavienojumus;

14.

uzsver, ka piekļuve atjaunīgai atkrastes enerģijai veicinās arī ostu zaļināšanu, tostarp attiecībā uz pietauvotu kuģu elektroapgādi no krasta un ostu veidošanu par aprites rūpniecības klasteriem; uzsver, ka dalībvalstu jūras telpiskajiem plāniem jābūt savietojamiem ar nākotnes tendencēm, tostarp jaunām satiksmes plūsmām, jauniem kuģošanas maršrutiem un lielākiem kuģiem, un jānodrošina, ka atkrastes energoinfrastruktūra var līdzāspastāvēt tādām jomām kā jūras transporta maršruti, zvejniecības nozare, satiksmes sadales shēmas, enkurvietas, kuģu piekļuve un darbības un ostu attīstība; ir pārliecināts, ka jāpanāk visaugstākais drošības līmenis attiecībā uz kuģiem, kuri kuģo atkrastes atjaunīgās enerģijas infrastruktūras tuvumā, un šāda drošība ietver pietiekamu kuģu satiksmes pakalpojumu pārklājumu un ārkārtas atbalstu kuģiem attiecīgajā apgabalā;

15.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārskatīt TEN-E regulu, lai izpildītu Eiropas zaļā kura uzdevumu un tiesību aktus pielāgotu 1,5 oC mērķim, kā arī uzteic pievērsto uzmanību atkrastes atjaunīgās enerģijas nozares vajadzībām un prioritātēm; uzsver — lai radītu ilgtspējīgus un efektīvus hibrīda un radiālus atkrastes vēja energoresursus, ko izmantot ražošanā, starpsavienojumos un pārvadē, ir vajadzīga tālredzīga publiskā un privātā sektora plānošana un investīcijas; ir pārliecināts, ka ar tiesisko regulējumu jāveicina paredzami ieguldījumi; uzsver, ka jānodrošina koordinācija un saskaņošana starp piekrastes un atkrastes tīklu attīstības plāniem, kas cita starpā ietver izkraušanas vietu noteikšanu saistībā ar atkrastes un krasta tīklu starpsavienojumiem; mudina dalībvalstis paātrināt nepieciešamās tīkla infrastruktūras izveidi, lai veicinātu zaļo pārkārtošanos, kurā izšķirīga loma ir elektrifikācijai; atzīst, ka rūpīgi un precīzi būs jāplāno apjomīgie ieguldījumi, kas bieži vien tiek īstenoti vienlaikus;

16.

uzsver, cik būtiski ir kopīgi noteikt dalībvalstu atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas īpatsvaru 2030., 2040. un 2050. gadam katrā jūras baseinā un vienoties par sadarbību šajā jomā, lai nodrošinātu ieguldījumu drošību un klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu;

17.

atzīst atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciālu visos Eiropas jūras baseinos un aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk attīstīt galvenās tehnoloģijas, kurās šo enerģiju izmantos;

18.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos ar stratēģiju veicināt dialogu par atkrastes atjaunīgās enerģijas vidisko, ekonomisko un sociālo ilgtspēju un atbalstīt aktīvu kopienu, kurā visas ieinteresētās personas, tostarp nozares pārstāvji, NVO, zvejnieki un zinātnieki, jau agrīnā posmā var apmainīties viedokļiem, dalīties pieredzē un strādāt pie kopīgiem projektiem;

19.

atzīmē iespējamās priekšrocības, ko sniegtu atkrastes ražošanas iekārtu un pārvades aktīvu apvienošana iepirkuma procedūrās; aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt šādas visaptverošas iepirkuma pieejas potenciālu un iespējamās problēmas un izvērtēt tās piemērojamību dažādām struktūrām; uzsver, ka analīzē jāņem vērā iespējamās problēmas, kas attiecas uz stimulu nodrošināšanu un optimālu atkrastes un krasta pārvades tīklu plānošanu;

20.

atgādina, ka elektroenerģijas ražošana no atkrastes atjaunīgiem energoresursiem dod arī iespēju ražot atjaunīgo ūdeņradi, kā izklāstīts Komisijas paziņojumos COM(2020)0741, COM(2020)0299 un COM(2020)0301;

21.

atzīmē dažādo atkrastes atjaunīgās enerģijas tehnoloģiju komplementaritāti, kas attiecas uz kopīgu infrastruktūru, piegādes ķēdes sinerģiju un uzticamāku agregēto energoražošanu;

22.

uzsver, ka ar ieguldījumiem infrastruktūrā ir jāatbalsta atkrastes atjaunīgās enerģijas nozares attīstība, jo īpaši ar ieguldījumiem ostās, lai izvietotu lielākas turbīnas un komponentus un nodrošinātu to ekspluatāciju un tehnisko apkopi (ietverot mācību objektus) un lai izveidotu gultnē nostiprinātu un peldošu atkrastes vēja energoiekārtu dezekspluatācijas un ražošanas centrus; uzsver, ka atkrastes atjaunīgā enerģija būs kritiski svarīga energoapgādes drošībai un ka ir jāveic nepieciešamie pasākumi, ar ko infrastruktūru aizsargāt no kiberuzbrukumiem;

Dalībvalstu sadarbība

23.

uzsver, ka dalībvalstu sadarbība ir būtiska, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu atkrastes energoresursus, ņemot vērā katras teritorijas specifiku; uzsver Ziemeļu jūru enerģētiskās sadarbības satvara nozīmi un vajadzību no jauna iekļaut Apvienoto Karalisti; atzīmē, ka ir jāuzlabo pašreizējais tiesiskais regulējums, lai pienācīgi varētu veicināt šādu sadarbību; ir pārliecināts, ka gadījumā, ja sadarbību starp dalībvalstīm un starpsavienotām ārpussavienības valstīm uzlabot neizdosies, tiks apgrūtināta atkrastes energoresursu izvēršana; mudina Komisiju un dalībvalstis bez turpmākas vilcināšanās veikt vajadzīgos pasākumus; mudina dalībvalstis nekavējoties koordinēt un attīstīt atkrastes energoresursu izvēršanas plānus;

24.

uzsver, ka jūras baseina mēroga reģionālā sadarbība starp dalībvalstīm un kaimiņvalstīm ir jāsekmē ar tādiem pasākumiem kā kopīga plānošana, regulatīvo šķēršļu likvidācija, kā arī reģionālās jūras telpiskās plānošanas karšu izveide, kuras būtu pieejamas visām ieinteresētajām personām un tiktu regulāri pārskatītas kopīgas uzraudzības satvarā;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu koordinēt dalībvalstis, lai atbalstītu viļņu un plūdmaiņu energoresursu izvēršanu, līdz 2025. gadam sasniedzot jaudu vismaz 100 MW un līdz 2030. gadam — vismaz 1 GW;

26.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijām un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 347/2013 un atbalsta vienota kontaktpunkta izveidi katrā prioritārajā atkrastes tīkla koridorā, kam būtu jāveicina koordinācija starp dalībvalstīm un atļauju piešķiršanas process saistībā ar atkrastes atjaunīgās enerģijas jomā izstrādātiem kopīgu interešu projektiem;

Centralizētā siltumapgāde un aukstumapgāde

27.

atzīmē, ka no atkrastes atjaunīgiem energoresursiem ražota elektroenerģija un tieša siltumapgāde un aukstumapgāde var veicināt zaļināšanu ar visu veidu galalietojumiem, piemēram, siltumsūkņiem, kā rezultātā samazinātos un galu galā tiktu izskaustas SEG emisijas; uzsver iespēju iekļaut atkrastes atjaunīgo enerģiju centralizētajā siltumapgādē, izmantojot tīru elektroenerģiju un siltumsūkņus;

28.

aicina Komisiju analizēt stabilu centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tirgu paraugpraksi nolūkā sekmēt jaunu tirgu veidošanos; uzsver, ka dalībvalstis var palielināt siltumapgādes un aukstumapgādes uzglabāšanas jaudu un līdz ar to veicināt atkrastes atjaunīgās enerģijas izmantošanu, kuras tirgus ir svārstīgs; uzsver, ka datu trūkums un atsaiste no ēku renovācijas stratēģijām pašvaldību līmenī apgrūtina atjaunīgo energoresursu turpmāku integrāciju centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tirgos;

29.

uzsver valsts un vietējo iestāžu lomu siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģiskā plānošanā un municipālo energooperatoru atbalstīšanā, ko var panākt, ja ieguldījumus atbrīvo no riska un atvieglo piekļuvi tiešam publiskā sektora finansējumam;

Pētniecība un izstrāde

30.

ir pārliecināts, ka ES un dalībvalstīm jāatbalsta multifunkcionālu starpsavienojumu pētniecība un izstrāde; uzsver, ka jāizveido ilgtermiņa satvars attiecībā uz multifunkcionāliem starpsavienojumiem, kas var efektīvi integrēt atkrastes un krasta tirgus; aicina Komisiju atbalstīt dažādu iekārtu ražotājus vienotu standartu izstrādē, ar kuriem var nodrošināt starpsavienojumu savietojamību un sadarbspēju; uzsver, ka nolūkā pasteidzināt laišanu tirgū ir vajadzīga jaunu tehnoloģiju, piemēram, multifunkcionālu starpsavienojumu, projektēšana, testēšana, demonstrācija un riska novēršana; prasa radīt piemērotus pamatnosacījumus, kas nodrošinātu šo tehnoloģiju strauju attīstību;

31.

mudina Komisiju, dalībvalstis un privāto sektoru vairāk ieguldīt tādu atkrastes atjaunīgo energoiekārtu pētniecībā un izstrādē, kas būtu apritīgas un dabu iekļaujošas, kā arī ieguldīt atkrastes atjaunīgās enerģijas staciju reciklēšanas un demontāžas tehnoloģijā;

32.

uzsver, ka ES atkrastes atjaunīgās enerģijas nozare ir atkarīga no ražošanai vajadzīgo izejvielu un sastāvdaļu importa un ka šo materiālu piegādes ķēde ir jāaizsargā; atkārtoti norāda, ka piegādātājiem jāievēro visaugstākie kvalitātes, veselības, drošības un vides standarti saskaņā ar Eiropas sertifikāciju un standartiem;

33.

ir pārliecināts, ka ES un dalībvalstīm jāatbalsta tādu peldošu atkrastes vēja, plūdmaiņu, viļņu un strāvas staciju pētniecība un izstrāde, kuras var pielāgot dažādām Eiropas jūru gultnēm; turklāt šajā ziņā uzsver, ka jāatbalsta pētniecība un izstrāde attiecībā uz dekarbonizāciju un tās izvēršanu un komercializāciju visā atkrastes atjaunīgo energoresursu vērtību ķēdē, un tas jādara arī saistībā ar tehnoloģijām, kas izmanto atjaunīgos energoresursus, piemēram, atkrastes vēja enerģiju, nolūkā dekarbonizēt citas nozares, kā arī saistībā ar nozaru savienošanu;

34.

uzsver, ka jāpēta atkrastes atjaunojamie energoresursi dziļūdeņos; uzsver, ka peldošās tehnoloģijās var izmantot lielāku un pastāvīgāku vēja ātrumu, un līdz ar to līdz minimumam samazināt turbīnu ietekmi uz vidi, ka arī ierobežot spiedienu, ko rada piekrastes plānošana; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību, izstrādi, monitoringu un inovāciju saistībā ar tādām tehnoloģijām kā peldošas platformas; uzsver, ka šādi centieni ir lieliska iespēja ES kļūt par tādu atkrastes atjaunīgās enerģijas tehnoloģiju globālo līderi, kam būs izšķirīga nozīme dekarbonizācijā;

35.

uzskata, ka ir būtiski Eiropā izveidot galvenos atjaunīgās enerģijas vērtības ķēžu segmentus, lai sasniegtu ES klimata mērķus un dotu lielus ekonomiskus ieguvumus pastāvīgajiem iedzīvotājiem; prasa īstenot atbilstīgus pasākumus, ar ko atbalstītu vietējas izcelsmes resursus Eiropas atjaunīgās enerģijas stratēģijas piegādes ķēdē un tiesību aktos;

36.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija un Eiropas Investīciju banka ir apņēmušās sadarboties ar citām finanšu iestādēm, lai ar InvestEU starpniecību atbalstītu stratēģiskas un augstāka riska investīcijas atkrastes enerģijā, vienlaikus nodrošinot, lai ES joprojām būtu tehnoloģiju līdere;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas zaļā kursa kontekstā uzlabot Savienības fondu izmantošanu atkrastes atjaunīgās enerģijas izvēršanai tālākajos reģionos un salās, lai efektīvi ierobežotu to atkarību no fosilā kurināmā;

38.

uzsver, ka atkrastes atjaunīgās enerģijas izvēršanai būs vajadzīgs liels ļoti profesionāls un kvalificēts darbaspēks, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu kvalificētu darbinieku trūkumu, ko panāktu, nodrošinot pievilcīgus darba apstākļus un ņemot vērā veselības un drošības prasības; atbalsta Komisijas vērienīgo ieceri atbalstīt kompetentās valstu un reģionālās iestādes, kuras apņēmušās izstrādāt un ieviest īpašas ar atkrastes atjaunīgo enerģiju saistītas izglītības un mācību programmas, un uzskata, ka ir jāattīsta prasmju rezerve atkrastes atjaunīgās enerģijas jomā; aicina Komisiju atkrastes atjaunīgo enerģiju iekļaut nākamajā Prasmju programmā Eiropai, lai palīdzētu privātpersonām, starptautiskiem uzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem attīstīt atkrastes atjaunīgās enerģijas sektorā nepieciešamās prasmes; uzsver sieviešu darba nozīmi atkrastes nozares ļoti tehniskajā vidē;

39.

uzskata, ka ir būtiski visā projekta aprites ciklā atkrastes atjaunīgos energoresursus projektēt, attīstīt un izvērst apritīgā un atjaunīgā veidā; jo īpaši uzsver, ka lielajam metālu un minerālu apjomam, kas nepieciešams atjaunīgo tehnoloģiju izvēršanā, ir jābūt iegūtam atbildīgā veidā un no apritīgiem resursiem;

40.

uzsver lielisko izdevību, ko sniedz atkrastes atjaunīgā ūdeņraža tehnoloģiju izstrāde un kas var palīdzēt plašāk izvērst atjaunīgā ūdeņraža tirgu; aicina Komisiju izvērtēt, kā atkrastes atjaunīgie energoresursi varētu pavērt ceļu atjaunīgā ūdeņraža ražošanas izvēršanai;

41.

uzsver, cik būtiski ir privātie un publiskie ieguldījumi atkrastes atjaunīgās enerģijas sektorā, lai plaši izvērstu atkrastes atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas; atkārtoti aicina Komisiju pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa” pielāgot transformatīvu tehnoloģiju un inovāciju izstrādei, izvēršanai un tirdzniecībai Savienībā, lai novērstu plaisu starp inovācijām un ieviešanu tirgū, ko panāktu, nodrošinot riska finansējumu agrīna posma tehnoloģijām un demonstrējumu projektiem un izstrādājot agrīnas vērtības ķēdes nolūkā atbalstīt pētniecības infrastruktūras attīstību, tostarp nolūkā samazināt tagadējās atšķirības starp dalībvalstīm;

42.

uzsver, ka uzlabotas prasmes un specifiskas zināšanas atkrastes atjaunīgās enerģijas nozarē ir aktīvi, ko var eksportēt uz trešām valstīm un līdz ar to atbalstīt ES pakalpojumu eksportu un dot ieguldījumu klimata pārmaiņu mitigācijā globālā mērogā;

Atļaujas un jūras telpiskie plāni

Saskaņota atļauju izsniegšana

43.

uzsver — lai sasniegtu 2030. gada un 2050. gada mērķus, ir jāpaātrina atkrastes atjaunīgās enerģijas izmantošana; uzsver, ka vajadzīga ilgtspējīgāka jūras telpas un piekrastes pārvaldība, lai atraisītu atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciālu; ir pārliecināts, ka pienācīgs jūras telpiskās plānošanas process ir jāpapildina ar konstruktīvu pieeju tam, kā šajā procesā iesaistīt sabiedrību, lai ņemtu vērā visu ieinteresēto personu un piekrastes kopienu viedokļus; atzīmē — milzīgā interese par atkrastes atjaunīgo enerģiju liecina, ka palielināsies iesniegto atļaujas pieteikumu skaits; aicina dalībvalstis steidzami vienkāršot attiecīgās procedūras un koordinēt centienus; mudina dalībvalstis izveidot vienotu kontaktpunktu;

44.

atzīmē, ka pašlaik atkrastes atjaunīgās enerģijas projektu uzsākšana notiek visai lēni un šis process steidzami jāpaātrina, lai sasniegtu 2030. un 2050. gada mērķus; atzīmē, ka dalībvalstu procedūru un tehnisko standartu saskaņošana paātrinās ieviešanu; aicina dalībvalstis atļauju izsniegšanā ieviest pārredzamu procesu un apsvērt termiņu noteikšanu, tostarp paredzēt nepieciešamos vides novērtējumus un pētījumus, kā arī konsultācijas ar ieinteresētajām personām, un noteikt atļauju izsniegšanas termiņus, ja ir iesniegta pilnīga dokumentācija, kā arī noteikt lēmuma pieņemšanas termiņu; uzsver, cik būtiski ir vajadzības gadījumā saīsināt procedūras un veikt pasākumus, lai nodrošinātu termiņu ievērošanu;

45.

uzsver nozīmi un potenciālu, kāds piemīt atkrastes energoresursu izstrādes vietu, kā arī savienojuma un pārvades līniju izvietošanas iepriekšējai licencēšanai, lai novērstu ar projektiem saistīto nenoteiktību un saīsinātu izpildes termiņus;

46.

uzskata, ka ir ļoti būtiski sabiedrībā veidot plašu vienprātību par atjaunīgās atkrastes enerģijas projektiem, iesaistot vietējos rīcībspēkus, lai uzlabotu atkrastes vēja enerģijas un ar to saistītās plašās infrastruktūras akceptēšanu sabiedrībā; prasa projektos pārredzami un jēgpilni iesaistīt piekrastes kopienas, tostarp kopienas visattālākajos reģionos un salās, ka arī citas ieinteresētās personas; uzsver, cik būtiski ir palielināt sabiedrības uzticēšanos tam, ka ar atjaunīgo enerģiju var panākt enerģētisko neatkarību un energoapgādes drošību; mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot vienotus kontaktpunktus, kuros sniegtu saskaņotu informāciju par iespējām saņemt finansējumu demonstrējumu projektiem, kuros izmantotas transformatīvas atkrastes atjaunīgās energotehnoloģijas;

Jūras telpisko plānu un valstu enerģētikas un klimata plānu saskaņošana

47.

atzīmē, ka paredzamā kopējā platība, kas vajadzīga, lai atkrastes vēja enerģijas jauda ziemeļu jūrās atbilstu 2050. gada mērķiem, aizņems 2,8 %; ir pārliecināts, ka jūras telpas sadale būs sekmīgāka, ja atkrastes atjaunīgo energoresursu attīstītāji tiks iesaistīti procedūras sākumposmā; uzsver, ka uzstādīšanas vieta jāapstiprina pēc tam, kad pabeigta kopīga jūras telpiskā plānošana un ņemta vērā integrētā piekrastes pārvaldība, kam ir pārrobežu raksturs; prasa, lai process būtu pārredzams un varētu piekļūt reģionālajiem jūras telpiskajiem plāniem, kas visām ieinteresētajām personām nodrošinātu agrīnu un iekļaujošu pieeju;

48.

vērš uzmanību uz ieteikumiem, kas sniegti pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansētajā projektā par Eiropas jūru daudzveidīgu izmantošanu, kurā šādas iespējas pētītas piecos ES jūras baseinos; atkārtoti norāda, ka okeāna ilgtspējīgu izmantošanu vairs nevar pārvaldīt tikai viena nozare, ka ir vajadzīga holistiskāka, integrētāka pieeja un ka daudzveidīga izmantošana nenozīmē vienīgi vienas un tās pašas jūras teritorijas kopīgu izmantošanu, bet tai jābūt saistītai ar infrastruktūras un citu aktīvu kopīgu izmantošanu un kopīgām darbībām;

49.

uzsver, ka steidzami jānodrošina pietiekama telpa atkrastes atjaunīgo energoresursu izvēršanai, un uzskata, ka daudzveidīgas izmantošanas vajadzības ir proaktīvi jāsekmē un jāstimulē, izmantojot publiskos regulatorus un attiecīgas atbalsta programmas, kas ir daudz plašākas par telpiskās plānošanas risinājumiem; atzīmē, ka jūras telpisko plānu izstrādē dalībvalstis ne vien tika aicinātas iegūt labākos pieejamos datus un plašu sabiedrības atbalstu, bet arī meklēt iespējas, kā varētu savietot dažādas jūrniecības darbības;

50.

atzīmē, ka saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999 dalībvalstīm nacionālie enerģētikas un klimata plāni (NEKP) bija jāiesniedz līdz 2019. gada 31. decembrim un reizi divos gados ir jāiesniedz progresa ziņojums; atzīmē, ka saskaņā ar Direktīvu 2014/89/ES jūras telpiskie plāni dalībvalstīm bija jāizstrādā līdz 2021. gada 31. martam; pauž nožēlu, ka joprojām ne visas dalībvalstis ir iesniegušas jūras telpiskos plānus, un mudina Komisiju rīkoties; atzīmē, ka attiecībā uz telpas sadalījumu pastāv NEKP un JTP nesaderības risks; uzsver, ka steidzami jāsaskaņo JTP direktīva un NEKP regula, kā arī citi attiecīgie ES tiesību akti; mudina dalībvalstis nekavējoties koordinēt un izstrādāt plānus atkrastes energoresursu attīstībai līdz 2030. gadam un vēlākam posmam;

51.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē stratēģijas mērķi nodrošināt ilgtermiņa satvaru, ar ko veicinātu stabilu līdzāspastāvēšanu starp atkrastes infrastruktūru un citiem jūras telpas izmantošanas veidiem un sekmētu vides aizsardzību;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pilna un holistiska aprites cikla pieeju, kad tās plāno un līdz 2050. gadam ievieš atkrastes atjaunīgos energoresursus ar 300 GW līdz 450 GW jaudu;

53.

aicina Komisiju analizēt atkrastes iekārtu dezekspluatācijas ietekmi un vajadzības gadījumā pieņemt ES stratēģiju par atkrastes iekārtu ilgtspējīgu dezekspluatāciju, lai samazinātu ietekmi uz vidi, drošību un ekonomiku; uzsver, ka šādā stratēģijā jāietver tagadējo iekārtu demontāža un turpmākās dezekspluatācijas darbības; uzsver, ka turpmāks ES mēroga tiesiskais satvars būs nepieciešams tikai tad, ja analīzē tiks konstatēts, ka ES dalībvalstu tagadējā tiesiskajā satvarā un instrumentos ir būtiski trūkumi; mudina Komisiju izveidot vienkāršu uzraudzības sistēmu, ar ko nodrošināt pārredzamu un efektīvu ziņošanu par atkrastes atjaunīgo energoresursu izvēršanas gaitu un konstatēt, vai dalībvalstis virzās uz 2030. un 2050. gada GW mērķrādītāju sasniegšanu; uzskata, ka Komisijai saskaņā ar Atjaunojamo energoresursu direktīvas prasībām par ziņošanu ir jāziņo Parlamentam, vai atkrastes atjaunīgo energoresursu izvēršana notiek pareizi;

54.

prasa līdz 2025. gadam visā ES aizliegt demontētu vēja turbīnu lāpstiņu apglabāšanu atkritumu poligonos, un līdz ar to nodrošināt apritīgumu, samazināt negatīvo vidisko ietekmi uz augsni un okeāniem un uzlabot augsnes aizsardzību;

Tirgus struktūra

55.

uzsver — ņemot vērā attiecīgo ieguldījumu ilgumu, atkrastes atjaunīgās enerģijas ieviešana ir atkarīga no tā, cik labi izstrādāti tirgus noteikumi un vai tie pareizi tiek īstenoti un cik pastāvīgs ir normatīvais satvars; uzsver, ka iepriekšējo divdesmit gadu laikā ievērojami kritušās atkrastes vēja enerģijas izmaksas, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt tādus labākos iespējamos pamatnosacījumus atkrastes vēja energoresursu izvēršanai, ko stimulētu tirgus; uzsver — ja pēc iespējas drīzāk netiks pārtraukta fosilā kurināmā izmantošana un subsidēšana un būtiski palielināta atkrastes vēja enerģijas ražošana, nebūs iespējams līdz gadsimta beigām sasniegt atjaunojamo energoresursu mērķus un noturēt globālo sasilšanu zem 1,5 oC;

56.

prasa, lai izmaksu un ieguvumu sadalījums starp atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanu un pārvadi būtu ilgtspējīgs un sociālekonomiski dzīvotspējīgs, nodrošinot projektu attīstītājiem pareizus stimulus un stabilu tiesisko regulējumu; uzsver, ka nenoteikts izmaksu un ieguvumu sadalījums attur uzņēmumus uzsākt atkrastes atjaunīgās enerģijas projektus; aicina Komisiju straujāk publicēt ES pamatnostādnes par atkrastes hibrīdprojektu izmaksu un ieguvumu sadali;

57.

uzsver — ar tagadējiem ES finansēšanas instrumentiem, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, var atbalstīt nepieciešamā finansējuma mobilizāciju, lai ES veicinātu pārrobežu atjaunīgās enerģijas risinājumus un kopīgus projektus; atzīmē, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu var izmantot, lai noteiktu vietas, kurās iespējams realizēt atkrastes objektus, un lai finansētu nepieciešamos pētījumus un būvdarbus saistībā ar projektiem, kuros iesaistītas divas vai vairākas ES dalībvalstis;

58.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis attiecīgā gadījumā atkrastes atjaunīgās enerģijas projektus iekļaut nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos un citās valsts programmās, ko finansē no ES līdzekļiem;

59.

prasa pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, ar ko reglamentē ES elektroenerģijas tirgus, lai sekmētu atkrastes atjaunīgo energoresursu ieviešanu un izskaustu mākslīgus tirdzniecības šķēršļus, fiksētas cenas, subsīdijas un citus tirgu kropļojošus mehānismus, kas apgrūtina atkrastes atjaunīgo energoresursu sekmīgu turpmāko integrāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi analizēt iespēju izveidot speciālas atkrastes tirdzniecības zonas, kā arī analizēt tagadējās tirdzniecības zonas un to piemērotību atkrastes atjaunīgo energoresursu integrēšanai, kuru jauda kļūst aizvien lielāka; aicina Komisiju apzināt tagadējos regulatīvos mehānismus, ar ko sekmīgi veicināt atkrastes atjaunīgo energoresursu integrāciju labi funkcionējošā enerģijas tirgū, kas būtu daļa no nākotnes vajadzībām atbilstoša modeļa, ietverot hibrīdprojektu un jaunu sadarbības veidu veicināšanu; aicina Komisiju analizēt labākus izstrādes nosacījumus hibrīdprojektos, lai nodrošinātu labāku un straujāku atkrastes atjaunīgās enerģijas hibrīdprojektu īstenošanu un elastīgākus noteikumus inovācijas veicināšanai, kas ietvertu jaunas aktīvu kategorijas, jo īpaši attiecībā uz atkrastes vējparkiem, kuri ar starpsavienotājiem saslēgti divos vai vairākos tirgos; atzīst, ka tarifiem jāatsver riski, ar kādiem saskaras nozares iniciators, kurš iegulda jaunas tehnoloģijas izvēršanā;

60.

uzsver, ka vajadzīga tāda tirgus struktūra, kas pilnībā saderīga ar atkrastes atjaunīgajiem energoresursiem, tostarp optimāli jākonfigurē atkrastes atjaunīgo energoresursu tirdzniecības zonas; uzskata, ka pārvades līmenī atkrastes atjaunīgās enerģijas infrastruktūra jāregulē, balstoties uz atsaistītiem noteikumiem par skaidri definētu funkciju un pienākumu sadali attiecībā uz atbildību par sistēmām, trešo pušu piekļuvi un pārredzamiem tarifiem un nosacījumiem, kas attiecīgi dotu ieguldījumu vienotajā tirgū un enerģētikas savienībā;

61.

atzīst, ka pārkārtošanās uz tīru enerģiju prasa atkrastes atjaunīgo energoresursu un citu energotehnoloģiju izmantošanā ņemt vērā ilgtspēju un oglekļa pēdu visā vērtības ķēdē; uzsver, ka atkrastes energoresursu iepirkuma procedūrās jāiekļauj ilgtspējas kritēriji;

62.

atzīst, ka atjaunīgam ūdeņradim būs liela loma ES virzībā uz oglekļneitralitāti, kas jāpanāk līdz 2050. gadam; uzsver, ka projekta milzīgā mēroga un lielās kapacitātes dēļ atkrastes atjaunīgiem energoresursiem būs liela loma atjaunīgā ūdeņraža straujākā ražošanā; uzskata, ka jāatbalsta pētniecība un izstrāde, lai nozari stimulētu integrēt tirgū atjaunīgo ūdeņradi, īstenojot liela mēroga komercprojektus, kas radītu īsteni ilgtspējīgu pieprasījumu energointensīvās nozarēs, kurās sarežģīti samazināt emisijas;

o o

63.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.

(2) OV L 257, 28.8.2014., 135. lpp.

(3) OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.

(4) OV L 115, 25.4.2013., 39. lpp.

(5) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.

(6) OV L 328, 21.12.2018., 1. lpp.

(7) OV C 463, 21.12.2018., 10. lpp.

(8) OV C 23, 21.1.2021., 116. lpp.

(9) OV C 270, 7.7.2021., 2. lpp.

(10) OV C 371, 15.9.2021., 58. lpp.

(11) OV C 425, 20.10.2021., 43. lpp.

(12) OV C 15, 12.1.2022., 56. lpp.

(13) OV C 15, 12.1.2022., 45. lpp.

(14) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0338.

(15) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0277.

(16) SWD(2020)0176.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/78

P9_TA(2022)0033

LES 50. panta īstenošanas novērtējums

Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par LES 50. panta īstenošanas novērtējumu (2020/2136(INI))

(2022/C 342/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 50. un 8. pantu,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 218. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Apvienotās Karalistes 2017. gada 29. marta paziņojumu Eiropadomei par nodomu izstāties no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, ko tā iesniedza saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

—	ņemot vērā Eiropadomes (50. pants) 2017. gada 29. aprīļa nostādnes pēc Apvienotās Karalistes paziņojuma saskaņā ar LES 50. pantu, 2017. gada 15. decembra nostādnes “Brexit” sarunu otrajam posmam un 2018. gada 23. marta nostādnes par satvaru turpmākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām,

—

ņemot vērā Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu ar norādēm sarunām par līgumu ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, kurā noteikta kārtība attiecībā uz tās izstāšanos no Eiropas Savienības, un Padomes 2018. gada 29. janvāra Lēmumu, ar kuru papildina Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu, ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par līgumu, kurā nosaka tās izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības, kurā izklāstītas papildu norādes sarunām,

—

ņemot vērā Padomes 2020. gada 25. februāra Lēmumu (ES, Euratom) 2020/266, ar ko pilnvaro sākt sarunas par jaunas partnerības nolīgumu ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (1), un tā pielikumā ietvertās norādes sarunām par jaunām partnerattiecībām ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, kas ir publiskotas,

—

ņemot vērā 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības (2), 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti (3), 2017. gada 13. decembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti (4), 2018. gada 14. marta rezolūciju par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai (5), 2019. gada 18. septembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES (6), 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Izstāšanās līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu tiesībām īstenošanu un uzraudzību (7) un 2020. gada 12. februāra rezolūciju par ierosinātajām pilnvarām sarunās par jaunu partnerību ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (8),

—	ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija rezolūciju par sarunām par jaunu partnerību ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (9),

—	ņemot vērā 2020. gada 29. janvāra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (10),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 16. aprīļa deklarāciju Eiropas Parlamenta plenārsēdei,

—

ņemot vērā Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (11) (“Izstāšanās līgums”) un tam pievienoto politisko deklarāciju, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars (12) (“Politiskā deklarācija”),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija Lēmumu (ES) 2018/937, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu (13),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2018. gada 10. decembra spriedumu Andy Wightman u.c. pret Secretary of State for Exiting the European Union, C-621/18, ECLI:EU:C:2018:999,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2020. gada novembra padziļināto analīzi “Article 50 TEU in practice: How the EU has applied the “exit” clause” (LES 50. panta darbība praksē: kā ES ir piemērojusi “izstāšanās” klauzulu),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta uzdevumā veikto 2021. gada marta pētījumu “Interpretation and implementation of Article 50 TEU – Legal and institutional assessment” (LES 50. panta interpretācija un īstenošana – Juridiskais un institucionālais novērtējums),

—	ņemot vērā 1998. gada 10. aprīļa Belfāstas nolīgumu, ko parakstīja Apvienotās Karalistes valdība, Īrijas valdība un citi daudzpusējo sarunu dalībnieki (“Lielās piektdienas vienošanās”),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas vēstuli,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9-0357/2021),

tā kā šā ziņojuma mērķis ir analizēt veidus, kā ir interpretēti un piemēroti LES 50. panta noteikumi, un to, kā tika organizēta un īstenota procedūra attiecībā uz Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES saskaņā ar minēto pantu, tostarp — gūto pieredzi attiecībā uz ES tiesību aktiem un Eiropas Savienības darbību;

B.	tā kā pārdomas par LES 50. panta īstenošanu palīdz labāk izprast ES konstitucionālās identitātes galvenos elementus, principus, kas ir Eiropas integrācijas pamatā, lēmumu pieņemšanas autonomijas nozīmi un tiesības reglamentēt un turpmākajās līgumu izmaiņās tas viss tiks ņemts vērā;

C.	tā kā LES 50. pants risina iepriekš pastāvošo nenoteiktību un neskaidrību saistībā ar tiesībām izstāties no ES, skaidri piešķirot dalībvalstīm vienpusējas tiesības izstāties bez jebkādiem nosacījumiem, izņemot atbilstību valsts konstitucionālajām prasībām;

D.	tā kā LES 50. pantā, skaidri paredzot izstāšanos saskaņā ar ES tiesību aktiem, tiek noteikta vienīgā procedūra, saskaņā ar kuru dalībvalsts var likumīgi izstāties no ES;

E.	tā kā LES 50. pantā nekas nav teikts vai nav pietiekami skaidri izklāstīts par vairākiem procedūras aspektiem, kas radās laikā, kamēr Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības;

F.	tā kā LES 50. pantā nav noteiktas formālas prasības paziņojumam par nodomu izstāties no Savienības vai šāda paziņojuma termiņam vai atsaukšanai; tā kā LES 50. pantā netiek skaidri paredzēta pārejas noteikumu iespēja;

G.	tā kā LES 50. pantā nav noteiktas īpašas prasības attiecībā uz LES 50. panta 3. punktā noteiktā divu gadu termiņa iespējamu pagarināšanu, kas tādējādi pieļauj elastību sarunu procesā;

H.	tā kā LES 50. pantā ir apstiprināts, ka dalība ES ir brīvprātīga, kas nozīmē, ka dalībvalsti nevar piespiest palikt tās sastāvā vai izstāties; tā kā lēmums izstāties no Savienības ir dalībvalsts suverēns lēmums, kas pieņemts saskaņā ar šādas valsts, kura izstājas, iekšējo konstitucionālo kārtību;

I.	tā kā lojālas sadarbības princips paredz, ka ir jāiesniedz paziņojums, tiklīdz ir pieņemts lēmums par izstāšanos;

J.	tā kā EST savā 2018. gada 10. decembra spriedumā lietā Andy Wightman u.c. pret Secretary of State for Exiting the European Union paskaidroja, ka dalībvalsts, kura izstājas, vienpusēji var atsaukt paziņojumu par savu nodomu izstāties no Savienības, kamēr uz šo dalībvalsti joprojām attiecas Līgumi;

K.	tā kā LES 50. panta formulējums nav skaidrs attiecībā uz LESD 218. panta daļu, izņemot tā 3. punktu, piemērošanu;

L.	tā kā Apvienotās Karalistes pilsoņu paustā griba izstāties no ES, neraugoties uz to, ka Skotijā un Ziemeļīrijā pilsoņu vairākums nobalsoja par palikšanu, tika ievērota saskaņā ar LES 2. pantā minētajām brīvības un demokrātijas vērtībām;

tā kā AK referendumā nebija pietiekami daudz izpratnes veicināšanas kampaņu, jo pilsoņiem netika sniegts skaidrs priekšstats par to, kādas attiecības ar ES būs viņu valstij, tiklīdz tā būs pametusi ES, un par izstāšanās sekām viņi bieži vien guva maldīgu priekšstatu, jo īpaši attiecībā uz Ziemeļīriju, tādējādi atklājot, kādus riskus un problēmas rada maldinoša informācija;

N.	tā kā LES 50. pants Savienības iestādēm piešķir izņēmuma horizontālo kompetenci risināt sarunas par līgumu, kas aptver visus tos jautājumus, kuri vajadzīgi, lai kārtotu dalībvalsts izstāšanos;

O.	tā kā visu ES iestāžu loma izstāšanās procedūrā bija būtiska LES 50. panta noteikumu interpretēšanā un īstenošanā un minimalizējot institucionālos traucējumus, aizsargājot dalībvalstu vienotību un nodrošinot sakārtotu izstāšanos;

P.	tā kā divu posmu pieeja, kuru pieņēma galvenais sarunu vedējs Komisijas vārdā Michel Barnier, izrādījās pareiza;

tā kā saskaņā ar LES pilsoņi Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā; tā kā Parlaments ir daļa no lēmumu pieņemšanas procedūras saskaņā ar LES 50. pantu un īsteno vispārēju politisku kontroli, kā paredzēts LES 14. pantā, un tādēļ tam vajadzētu būt cieši iesaistītam izstāšanās sarunās, lai varētu sniegt savu piekrišanu saskaņā ar LES 50. pantu;

tā kā LES 50. pantā paredzētajā procedūrā un visos gadījumos, kad notiek sarunas par starptautiskiem nolīgumiem, izmantojot LESD 218. panta 3. punktā noteikto procedūru, Parlamentam ir atvēlēta mazāk nozīmīga loma, kas aprobežojas ar iespējamā izstāšanās līguma apstiprināšanu piekrītot; tā kā, neraugoties uz šiem ierobežojumiem, Parlaments jau no paša sākuma ir aktīvi iesaistījies izstāšanās procesā un ir apņēmies aizsargāt ES pilsoņu intereses un aizsargāt Eiropas Savienības integritāti visā procesā;

S.	tā kā Parlaments šajā procesā pildīja izšķiroši svarīgu lomu, pārstāvot visus ES pilsoņus — gan no ES-27, gan no Apvienotās Karalistes;

T.	tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmēja Eiropas Parlamenta sastāvu, kā paredzēts Eiropadomes Lēmuma (ES) 2018/937 3. panta 2. punktā;

tā kā izstāšanās procesa ietekmē ir radusies neparedzamība un radušās problēmas ne tikai ES un dalībvalstij, kura izstājas, bet arī un vēl jo vairāk iedzīvotājiem un vienībām, ko tas skar tiešā veidā, tā kā ir pierādījies, ka šīs nenoteiktības radītās ekonomiskās un sociālās izmaksas ir ļoti augstas un rada arī spiedienu uz politiskajām attiecībām starp ES un dalībvalsti, kas izstājas; tā kā atdalīšanās procesā varētu panākt lielāku noteiktību, cita starpā pieprasot, lai paziņojums par lēmumu izstāties tiktu papildināts ar turpmāko attiecību plānu, ko iecerējusi dalībvalsts, kas izstājas;

V.	tā kā Savienības iestādes ir pielikušas visas pūles, lai nepolitizētu izstāšanās procesu, bet izstāšanās saskaņā ar LES 50. pantu tomēr pēc būtības ir politiska, jo tā izriet un ietekmējas no būtiskām izvēlēm attiecībā uz dalību ES un/vai attiecībām ar ES;

W.	tā kā dalībvalsts izstāšanās no Eiropas Savienības ir milzīgs politisks, ekonomisks un sociāls satricinājums, kura negatīvās sekas var tikai daļēji mazināt ar rūpīgi plānotu un sarunu ceļā organizētu sakārtotas izstāšanās kārtību;

X.	tā kā Politiskā deklarācija, kurā izklāstīts satvars turpmākajām Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām, nosaka parametrus vērienīgai, plašai, dziļai un elastīgai partnerībai, kas aptver ārpolitiku, drošību, aizsardzību un plašākas sadarbības jomas;

Y.	tā kā pēc Izstāšanās līguma stāšanās spēkā vienīgais likumīgais veids, kā atkārtoti pievienoties ES, ir LES 49. pants;

Z.	tā kā LES 8. pantā ir uzsvērtas īpašās attiecības starp ES un tās kaimiņvalstīm;

AA.	tā kā saskaņā ar Parlamenta Reglamentu atbildīgā par izstāšanās no Savienības institucionālajām sekām ir Konstitucionālo jautājumu komiteja,

Vēl nepieredzēts process

uzsver, ka Eiropas Savienībai vienas no tās dalībvalstīm izstāšanās bija vēl nepieredzēts un ārkārtīgi kritisks process;

atzīst Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības, bet tomēr pauž par to nožēlu;

uzsver, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās vēsturiskā nozīme attiecībā uz dalību ES nav novirzījusi un nenovirza Savienību no tās integrācijas procesa, jo LES 50. pants paredz garantijas ES tiesiskajai kārtībai un aizsargā Eiropas integrācijas pamatmērķus;

uzsver, ka LES 50. panta noteikumi un veids, kādā tie ir tikuši interpretēti un īstenoti, atspoguļo un atbalsta kopīgās vērtības un mērķus, kas ir Savienības pamatā, jo īpaši brīvību, demokrātiju un tiesiskumu;

uzskata, ka LES 50. pants ir sasniedzis savu mērķi — saglabāt dalībvalsts suverēnās tiesības izstāties no Eiropas Savienības, šādi skaidri apstiprinot ES dalības brīvprātīgo raksturu, un savu mērķi — nodrošināt sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, vienlaikus ļaujot pēc tam veidot padziļinātas attiecības starp ES un Apvienoto Karalisti kā trešo valsti;

ES prioritātes

uzskata, ka kopumā tika sasniegti LES 50. panta un izstāšanās sarunu ar Apvienoto Karalisti mērķi nodrošināt atdalīšanos no Savienības, nodrošināt juridisko stabilitāti un līdz minimumam samazināt traucējumus un sniegt skaidru nākotnes redzējumu pilsoņiem un juridiskām personām, nodrošinot sakārtotu izstāšanos, vienlaikus aizsargājot Eiropas Savienības, tās pilsoņu un dalībvalstu integritāti un intereses;

uzskata, ka ātra un nelokāma prioritāšu noteikšana saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības un jo īpaši tiesību aizsardzība miljoniem ES pilsoņu Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem Eiropas Savienībā, kurus skārusi izstāšanās, īpašie apstākļi, ar kuriem saskaras Īrijas sala, un vienots finansiāls risinājums bija izšķiroši svarīgi procesa strukturēšanai un tā seku stabilizēšanai Savienībā; tomēr uzskata, ka sarunās par tādu strīdu izšķiršanu, kas varētu rasties, piemērojot izstāšanās līgumu, vajadzētu būt lielākai skaidrībai, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Savienības Tiesas lomu;

uzskata, ka skaidrā uzdevumu sadale starp iestādēm un līdz šim vēl nepieredzētā iekļaujošā un pārredzamā pieeja, ko pieņēma Komisija un tās galvenais sarunu vedējs, tostarp — attiecībā pret Parlamentu, bija ārkārtīgi svarīga, lai saglabātu konsekvenci un vienotību Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu vidū, sarunās veicinātu ES prioritātes un intereses un nodrošinātu Savienības tiesiskās kārtības integritāti;

uzteic galvenos institucionālos dalībniekus par to, ka tie ir nosargājuši vienotību starp 27 dalībvalstīm, kā arī Savienības iestādēs un starp tām, kas ievēroja izstāšanās kā Savienības procesa būtību;

10.

uzskata, ka Savienības intereses tika aizsargātas, pateicoties stratēģiskai organizētībai un nosacījumiem starp dažādajiem procedūras posmiem; jo īpaši atgādina par sarunu secību, kas sākās ar vienošanos par izstāšanās kārtību, pēc tam virzījās uz jautājumu par pārejas perioda kārtību un pēc tam tika noslēgtas ar vienošanos par vispārējo izpratni par jaunu un ciešu partnerību starp ES un Apvienoto Karalisti, pamatojoties uz būtisku progresu sarunās par pilsoņu tiesībām, Īrijas un Ziemeļīrijas jautājumu, finansiālo norēķinu un LES 50. panta 3. punktā minētā laikposma pagarinājuma pamatotu un jēgpilnu piemērošanu;

11.

atzinīgi vērtē to, ka sarunās ar Apvienoto Karalisti prioritāte tika piešķirta jautājumam par pilsoņu tiesībām, kas ir un arī turpmāk būs svarīgs jautājums, un ka par šo izstāšanās kārtības sadaļu tika panākta vienošanās sarunu sākumā, jo 2018. gada 19. marta Izstāšanās līguma projekta sākotnējā redakcija saturēja pilnībā saskaņotu otro daļu par pilsoņu tiesībām, tostarp par tās noteikumu tiešo ietekmi, un par EST jurisdikciju attiecībā uz attiecīgajiem noteikumiem par pilsoņu tiesībām;

12.

uzsver, ka Savienība jau procesa sākumā skaidri norādīja, ka Īrijas salas īpašie apstākļi un nepieciešamība garantēt Lielās piektdienas vienošanos un mazināt Apvienotās Karalistes izstāšanās izraisītās sekas uz Īriju ir jautājumi, kas skar visu ES kopumā;

13.

uzskata, ka laika ziņā ierobežotais pārejas periods, turpinot piemērot spēkā esošos ES regulatīvos, budžeta, uzraudzības, tiesu un izpildes instrumentus un struktūras pēc izstāšanās, bija abu pušu interesēs un atviegloja sarunas par turpmākajām attiecībām, kā arī pāreju uz tām;

14.

atgādina, ka Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars ir noteikts Izstāšanās līgumam pievienotajā Politiskajā deklarācijā, kurā ir iekļauti abu pušu noteikti skaidri noteikumi par sadarbību ārpolitikas, drošības un aizsardzības jomā;

15.

pauž nožēlu par to, ka Politiskās deklarācijas juridiski nesaistošais raksturs deva Apvienotajai Karalistei juridisku pamatu neiesaistīties attiecībā uz būtiskām tās satura daļām, jo īpaši tām, kas attiecas uz ārpolitiku un drošības politiku, kuras tādējādi nebija daļa no sarunām;

Dalībvalsts, kura izstājas

16.

tomēr uzskata, ka izstāšanās procesu raksturoja Apvienotās Karalistes vilcināšanās, kas izraisīja ieilgušu nenoteiktību jau no paša sākuma līdz pat sarunu beigām, ko cita starpā parāda laika intervāls starp referendumu un paziņojumu par izstāšanos saskaņā ar LES 50. pantu; uzskata, ka šī nenoteiktība ietekmēja iedzīvotājus un ekonomikas dalībniekus, jo īpaši Īrijas salā; uzskata, ka bezlīguma izstāšanās riska saasināšanās apdraudēja izredzes uz sakārtotu izstāšanos;

17.

šajā sakarā uzskata, ka lēmuma izstāties no Savienības politiskās un ekonomiskās sekas ir būtiskas; uzskata, ka Apvienotā Karaliste tās patiesi un pilnībā neizvērtēja pirms sava lēmuma par izstāšanos, kā rezultātā šī procedūra nebija sagatavota; uzskata, ka Lielbritānijas pilsoņiem bija nepietiekamas zināšanas par Eiropas Savienību un viņi nebija pienācīgi informēti par lēmuma izstāties no Savienības tālejošajām sekām;

18.

uzskata, ka LES 50. panta noteikumi par paziņošanu un termiņa pagarināšanu saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu ir izskatīti pietiekami elastīgi, lai reaģētu uz politiskajām svārstībām un neatbilstībām, Apvienotās Karalistes valdības sastāviem nomainot citam citu, un vienlaikus tika saglabāta izstāšanās procesa integritāte un saglabāta Savienības tiesiskā kārtība;

19.

atgādina, ka lēmums par izstāšanos ir dalībvalsts suverēnās tiesības un ka Savienībai ir pienākums atzīt šīs valsts nodomu; uzsver, ka LES 50. pantā netiek precizēts un tāpēc nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz paziņojuma par nodomu izstāties veidu; šajā sakarībā uzskata, ka tad, ja kāda dalībvalsts neievēro ES tiesību aktus un/vai pauž nodomu atteikties piemērot Līgumus vai atzīt EST jurisdikciju un ievērot tās spriedumus, tas nozīmē klaju to pienākumu noraidīšanu, kas saistīti ar dalību ES;

20.

norāda, ka izstāšanās no Eiropas Savienības pēc būtības ir sarežģīts process un ka dalībvalsts, kas izstājas, politiskā izvēle attiecībā uz savām turpmākajām attiecībām ar Savienību var padarīt to vēl sarežģītāku;

Sakārtotas izstāšanās svarīgā nozīme

21.

uzskata, ka, lai gan izstāšanās nav atkarīga no nolīguma starp dalībvalsti, kas izstājas, un Savienību, Apvienotās Karalistes izstāšanās process parāda, cik svarīgi ir noslēgt nolīgumu par izstāšanās kārtību, jo īpaši, lai aizsargātu to pilsoņu, kurus tas skar, tiesības un tiesisko paļāvību;

22.

uzskata, ka ES iestādes ir darījušas visu iespējamo un izpildījušas savu pienākumu nodrošināt nolīguma noslēgšanu; uzteic centienus, kas veltīti tam, lai izvairītos no bezlīguma scenārija; šajā sakarībā norāda, ka saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu gadījumā, ja netiek panākta vienošanās, izstāšanās stājas spēkā divus gadus pēc paziņošanas Padomei; uzsver, ka LES nav tādu noteikumu punktu, ar kuriem risināt bezlīguma scenāriju un nesakārtotu izstāšanos;

23.

uzsver — tā kā ES vienotais tirgus ir ļoti integrēts, dalībvalsts izstāšanās ietekmē visas saimnieciskās darbības jomas un ir vajadzīgi juridiski un administratīvi pielāgojumi visos līmeņos, t. i., ES, dalībvalstu un vietējā līmenī; atkārtoti uzsver Komisijas un dalībvalstu veiktā darba nozīmi visos valsts pārvaldes līmeņos un izpratnes veicināšanā iedzīvotāju vidū un privātajā sektorā un to sagatavošanā, publicējot daudzus konkrētus paziņojumus par ieinteresēto personu sagatavotību un savlaicīgi pieņemot vienpusējus un pagaidu rakstura ārkārtas pasākumus, lai risinātu bezlīguma scenārija un nesakārtotas izstāšanās iespējamību;

24.

norāda, ka LES nesatur konkrētas būtiskas prasības attiecībā uz tās dalībvalsts, kura izstājas, un Savienības turpmāko attiecību satvaru un saikni ar izstāšanās kārtību; tomēr atgādina, ka saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu izstāšanās līgumā ir jāņem vērā valsts, kura izstājas, turpmāko attiecību ar Savienību satvars;

25.

norāda, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās gadījumā LES 50. panta 3. punktā noteiktais termiņš brīdim, kad Līgumi dalībvalstij, kura izstājas, vairs nav saistoši, — divi gadi pēc tās paziņojuma par izstāšanos — ir izrādījies pārāk īss, lai varētu notikt sakārtota izstāšanās, jo tika uzskatīts, ka ir nepieciešami trīs šā laikposma pagarinājumi, kā arī tiem sekojošs pārejas periods; atgādina, ka šo laikposmu var paildzināt, to pagarinot saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu; uzskata, ka šāds pagarinājums ļauj turpināt sarunas, lai izvairītos no “kraujas malas” scenārija; atgādina, ka visā divu gadu laikā un tam sekojošajos pagarinājumos pilsoņi, ekonomikas dalībnieki, dalībvalstis un trešo valstu tirdzniecības partneri saskārās ar vēl nepieredzēta līmeņa un ilgstošu juridisko nenoteiktību;

26.

konstatē, ka dalībvalsts izstāšanās ir radījusi vēl nepieredzētas juridiskās sekas ES starptautiskajām saistībām, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību pārskatīt Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) līmenī saskaņotās tarifa kvotas, lai ņemtu vērā kvotu daļu, ko izmanto dalībvalsts, kura izstājas, kas tādējādi ļāva trešām valstīm iesniegt papildu pieprasījumus par piekļuvi tirgum; uzskata, ka līdz ar Apvienotās Karalistes izstāšanos ES tarifa kvotu sadalījums principā tika labi pārvaldīts, vispirms pieņemot iekšēju tiesību aktu, ar ko nosaka no jauna iedalītās ES kvotu daļas (proti, Regulas (ES) 2019/216 (14) veidā), un pēc tam veicot pēcpasākumus sarunās ar trešām valstīm PTO līmenī, lai gan šajā līmenī nav tādu tiesību normu, kas pievērstos jautājumam par muitas savienības iziršanu;

Elastība saskaņā ar LES 50. pantu

27.

uzskata, ka LES 50. pantā ir panākts labs līdzsvars starp juridiski pamatota izstāšanās procesa nodrošināšanu un politiskās elastības nodrošināšanu, kas nepieciešama, lai pielāgotos konkrētajiem apstākļiem; tomēr atzīmē, ka LES 50. panta noteikumos pietrūkst sīkāka precizējuma par šādiem aspektiem:

—	formālās prasības paziņojumam par nodomu izstāties un skaidri izteikta iespēja šo paziņojumu atsaukt,

—	piemērotais satvars LES 50. panta 3. punktā noteiktā divu gadu perioda pagarināšanai, pieļaujot elastību sarunās, vienlaikus ievērojot lojālas sadarbības principu,

—	norādes uz pienākumu ņemt vērā turpmāko attiecību satvaru;

—	LESD 218. panta noteikumu piemērošana, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Tiesas lomu,

—	iespējami pārejas noteikumi;

28.

pauž nožēlu, ka līdz ar AK izstāšanos no Savienības projām dodas vesela ES pilsoņu kopiena; atgādina, ka Eiropas Parlaments īpaši aktīvi aizstāvēja un iesaistījās aktīvā dialogā ar iedzīvotājiem un organizācijām, kas viņus pārstāv, izmantojot konsultācijas, uzklausīšanas un tikšanās, ko organizēja Parlamenta komitejas un Brexit vadības grupa (BSG), kuras izstāšanās procesā centās panākt, lai tiktu paustas iedzīvotāju bažas un cerības; tomēr uzskata, ka ES iestādes būtu varējušas darīt vairāk, lai dažādos izstāšanās posmos sniegtu iedzīvotājiem informāciju;

29.

uzskata, ka, ņemot vērā izstāšanās procesa neparedzamību, LES izstāšanās noteikumiem būtu jānodrošina juridiskā noteiktība daudzajiem ES pilsoņiem un dalībvalsts, kura izstājas, pilsoņiem, kurus skar izstāšanās, aizsargājot viņu tiesības, kas iegūtas, pamatojoties uz ES tiesību aktiem, un nodrošinot efektīvu izpildes sistēmu, neizslēdzot turpmāko pasākumu mehānisma izveidi un informācijas kampaņas; uzsver, ka pilsoņi, kurus tas skar, jo īpaši neaizsargātie iedzīvotāji, ir savlaicīgi un pienācīgi jāinformē par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar izstāšanos;

30.

uzskata, ka, ņemot vērā lēmuma par izstāšanos no Savienības būtību un to, cik būtiski tas izpaužas uz aizejošās dalībvalsts pilsoņiem, svarīga demokrātijas garantija var būt referenduma rīkošana, lai apstiprinātu galīgo lēmumu aiziet; uzskata, ka tam, lai pilsoņi būtu apstiprinājuši šo galīgo izvēli, ir arī izšķiroša nozīme gadījumā, ja neizdodas noslēgt sarunas par izstāšanās līgumu un tas vedina uz bezlīguma scenāriju; uzskata, ka šajā procesā būtu jādara viss iespējamais, lai novērstu dezinformāciju, ārvalstu iejaukšanos un finansēšanas pārkāpumus;

Iestāžu loma izstāšanās procesā

31.

uzskata, ka ES iestādes un dalībvalstis ir kopīgi reaģējušas un ievērojušas saskaņotu un vienotu pieeju, paredzot laicīgu, skaidru un labi strukturētu izstāšanās procesa aspektu definēšanu, ieskaitot aspektus, kas nav skaidri noteikti LES 50. pantā, jo īpaši sarunu mērķus un vispārējos principus, ES kompetenci jautājumos, kas saistīti ar izstāšanos, sarunu secību, Izstāšanās līguma darbības jomu, pārejas noteikumus un turpmāko attiecību satvaru;

32.

uzsver, ka Parlamentam ir bijusi izšķiroša nozīme visā izstāšanās procesā un tas ir aktīvi piedalījies stratēģiju noteikšanā un ES un tās pilsoņu interešu un prioritāšu aizsardzībā, pieņemot pienācīgi pamatotas rezolūcijas, tiklīdz AK bija sākusies referenduma gatavošana attiecībā uz dalību ES; šajā sakarībā atgādina, ka Parlamenta ieguldījums galvenokārt tika strukturēts, izmantojot BSG, ko 2017. gada 6. aprīlī izveidoja Priekšsēdētāju konference, Parlamenta komiteju un Priekšsēdētāju konferences atbalstu un ciešu iesaisti;

33.

uzsver, ka Parlaments mobilizējās kā vienots veselums, lai vienoti uzraudzītu izstāšanās procesu — gan ar tā politisko struktūru, gan komiteju starpniecību, kuras jau no paša sākuma tika aicinātas noteikt Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmi uz politikas jomām un tiesību aktiem to attiecīgajās atbildības jomās; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi, lai sarunās pastāvīgi būtu iesaistītas par nozaru politiku atbildīgās komitejas; atzinīgi vērtē ilgstošo un izsmeļošo sagatavošanas darbu, ko veica komitejas, lai apkopotu liecības, konsultācijas un speciālās zināšanas, izmantojot uzklausīšanas, darbseminārus un pētījumus par visiem jautājumiem, kas saistīti ar izstāšanos vai turpmākajām attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti;

34.

uzskata, ka Eiropadomei šajā procesā bija apkopojoša un stabilizējoša loma, tostarp — izmantojot pamatnostādnes saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu, interpretējot un piemērojot LES 50. panta noteikumus, tostarp attiecībā uz elementiem, par kuriem noteikumos nekas nav teikts, un nosakot skaidru politisko virzību atbilstīgi Savienības interesēm sarunu nosacījumu definēšanā un Komisijas kā Savienības sarunu vedējas izraudzīšanā;

35.

uzsver, ka saskaņā ar LES 50. panta 4. punktu Eiropadomes vai Padomes loceklis no tās dalībvalsts, kura izstājas, nevar piedalīties nedz Eiropadomes vai Padomes pārrunās, nedz lēmumu pieņemšanā par izstāšanās procesu, savukārt Eiropas Parlamenta deputāti, kas ievēlēti dalībvalstī, kura izstājas, turpina darbu un saglabā visas savas tiesības un pienākumus, kamēr izstāšanās nav stājusies spēkā;

36.

atzīst, ka tā ir bijusi līdz šim vēl nepieredzēta rakstura iestāžu sadarbība un pārredzamība LES 50. panta īstenošanā, tostarp — sarunās iesaistītās darba metodes un struktūras, informācijas kanāli, sarunu dokumentu publicēšana un piedalīšanās sanāksmēs, jo īpaši “šerpu” sanāksmēs un Vispārējo lietu padomes sanāksmēs;

37.

atzīst pamatprincipu nozīmi, kurus ierosināja Eiropas Parlaments un kurus Eiropadome iekļāva savās secīgajās sarunu nostādnēs, ko pēc tam īstenoja sarunās un kas ietver sevī šādus principus:

—	aizsargāt pilsoņu tiesības, kas izriet no viņu kā ES pilsoņu statusa;

—	rīkoties Savienības interesēs un saglabāt tās konstitucionālo integritāti un lēmumu pieņemšanas autonomiju;

—	nodrošināt Eiropas Savienības Tiesas lomu;

—	saglabāt Savienības finanšu stabilitāti;

—	aizstāvēt principu, ka dalībvalsts, kura izstājas, bauda visas tiesības un pilda visus pienākumus, kas izriet no Līgumiem, tostarp lojālas sadarbības principu;

—	aizstāvēt principu, ka ir skaidri nošķirams statuss, kāds ir dalībvalstīm, un statuss, kāds ir trešām valstīm, jo valstij, kura ir izstājusies no Savienības, nevar būt tās pašas tiesības un tie paši pienākumi kā dalībvalstij;

38.

arī turpmāk pilnībā atbalsta šos principus;

39.

uzskata, ka šie principi sniedzas pāri LES 50. panta kontekstam, jo tie ir Eiropas integrācijas pamatā un ir kļuvuši par ES konstitucionālās identitātes un tiesiskās kārtības pamatelementiem, lai gan tie nav LES daļa;

40.

šajā sakarībā norāda, ka LES 50. pantā paredzētā izstāšanās procedūra ir likusi gan ES, gan tās dalībvalstīm atkārtoti apstiprināt Savienības konstitucionālo identitāti;

Eiropas Savienības un dalībvalsts, kura izstājas, tiesības un pienākumi

41.

atgādina, ka valsts, kura izstājas, līdz brīdim, kad stājas spēkā izstāšanās līgums vai, ja tāda nav, ir pagājis vai nu divu gadu laikposms, vai arī pagarinātais laikposms, kas minēts LES 50. panta 3. punktā, joprojām ir dalībvalsts un tai — bez jebkāda izņēmuma — ir visas tiesības un pienākumi, kas izriet no Līgumiem, ieskaitot lojālas sadarbības principu, kā noteikts LES 4. panta 3. punktā, un pienākumu rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanas, iecelt savus pārstāvjus Savienības iestādēs un struktūrās, nodrošināt pilsoņu tiesību pilnīgu aizsardzību un ievērot savas finansiālās saistības;

Parlamenta īstenota uzraudzība

42.

uzsver, ka Eiropas Parlamenta politiskās uzraudzības loma parlamentārās demokrātijas sistēmā ir neaizstājama un nodrošina pārredzamību un politisko pārskatatbildību; šajā sakarībā uzstāj, ka Parlamenta pilnvarām attiecībā uz uzraudzības posmu vajadzētu tikt garantētām un tās būtu jāīsteno pietiekami savlaicīgi attiecībā uz starptautisku nolīgumu slēgšanu, tostarp provizoriskas piemērošanas gadījumā, jo īpaši, ja tos noslēdz saistībā ar izstāšanos no Eiropas Savienības; šajā saistībā norāda, ka ir svarīgi pilnībā piemērot LESD 218. panta 10. punktu attiecībā uz Parlamenta prerogatīvām saistībā ar izstāšanos, kurā ir noteikts, ka Parlaments ir jāinformē visos sarunu starp Savienību un trešām valstīm procedūras posmos; uzsver, ka Komisijai ir jāinformē Parlaments vienlīdzīgi ar Padomi;

43.

uzskata, ka gan BSG, gan Apvienotās Karalistes koordinācijas grupas struktūrām, ko Eiropas Parlaments izveidoja katrā sarunu posmā ar AK, bija ārkārtīgi liela nozīme, lai garantētu turpmākos pasākumus un Parlamenta un iesaisti un nodrošinātu pārredzamību sarunās; uzskata, ka LES 50. panta īstenošana ir labs piemērs iestāžu kolektīvajai koordinācijai Savienības interešu atbalstam, kas būtu jāpiemēro visām sarunām par starptautiskiem nolīgumiem;

44.

šajā sakarībā uzskata, ka Parlamenta loma ir būtiska, lai nodrošinātu parlamentāro un demokrātisko dimensiju procedūrai, kam piemīt šāda konstitucionālā un institucionālā ietekme uz Savienību un uz ES pilsoņu tiesībām; uzskata, ka tā loma politiskajā uzraudzībā būtu jāaizsargā un jāpastiprina, lai visos būtiskajos procesa aspektos iekļautu nepieciešamo piekrišanu;

45.

šajā sakarībā uzsver, ka, lai gan 50. panta process ir noslēdzies un izstāšanās no ES ir stājusies spēkā, faktiskā atsaiste no dalības ES un Izstāšanās līguma īstenošana ir ilgtermiņa process; šajā sakarībā atkārtoti apstiprina, ka Parlaments pilnībā pildīs savu lomu Izstāšanās līguma īstenošanas uzraudzībā;

Jautājumi pārdomām

46.

uzskata, ka LES 50. pantā ir aplūkots dalībvalsts izstāšanās procesuālais aspekts un pieļauta iespēja to risināt, bet tas neatrisina būtiskās politiskās, sociālās un ekonomiskās sekas un destruktīvo ietekmi, ko — gan dalībvalstu ietvaros, gan visās dalībvalstīs, gan starptautiskā mērogā — rada kādas dalībvalsts izstāšanās no ES;

47.

atkārtoti aicina veikt padziļinātu pārdomu procesu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un tās ietekmi uz ES nākotni; uzskata, ka šādam pārdomu procesam būtu jānodrošina atklāts un paplašināts dialogs par reformām, kas Savienībai ir vajadzīgas, lai stiprinātu demokrātiju un spēju apmierināt iedzīvotāju vajadzības un cerības; šajā nolūkā atgādina par līdz šim vēl nepieredzēto Savienības pārdomu procesu par tās nākotni Konferences par Eiropas nākotni ietvaros; uzsver, ka šajā pārdomu procesā ir iesaistīta pilsoniskā sabiedrība un pilsoņu tiesību organizāciju pārstāvji;

48.

uzskata, ka Savienības un tās dalībvalstu pienākums un uzdevums ir darīt vairāk, lai saglabātu Eiropas integrācijas procesu, aizsargātu Eiropas vērtības un principus, tostarp lojālas sadarbības principu, un novērstu izstāšanās no ES atkārtošanos; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka laikā, kad notika gatavošanās AK referendumam, Eiropas Parlaments un tā komitejas iesaistījās atturīgi un ierobežoti un tā rezultātā Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kas tobrīd bija ES pilsoņi, nebija pilnīgas piekļuves informācijai par to, kā darbojas ES un kādas sekas rada izstāšanās; uzsver, ka būtu jānosaka aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka publiskās debates, kas notiek pirms LES 50. panta piemērošanas kādā dalībvalstī, ļauj attiecīgajiem pilsoņiem pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu; aicina dalībvalstis un ES pastāvīgi sniegt ES pilsoņiem plaša mēroga informāciju par Eiropas Savienības darbību, tās darbības jomām, lēmumu pieņemšanas procesiem, ES pilsoņu tiesībām, kā arī izstāšanās no ES sekām; uzskata, ka šim nolūkam konference par Eiropas nākotni paver iespēju plašākam dialogam ar iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību par Eiropas Savienību un tās attīstību; mudina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, lai Eiropas politiskajām partijām atļautu finansēt referenduma kampaņas, kas saistītas ar LES vai LESD īstenošanu;

o o

49.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 58, 27.2.2020., 53. lpp.

(2) OV C 298, 23.8.2018., 24. lpp.

(3) OV C 346, 27.9.2018., 2. lpp.

(4) OV C 369, 11.10.2018., 32. lpp.

(5) OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp.

(6) OV C 171, 6.5.2021., 2. lpp.

(7) OV C 270, 7.7.2021., 21. lpp.

(8) OV C 294, 23.7.2021., 18. lpp.

(9) OV C 362, 8.9.2021., 90. lpp.

(10) OV C 331, 17.8.2021., 38. lpp.

(11) OV L 29, 31.1.2020., 7. lpp.

(12) OV C 34, 31.1.2020., 1. lpp.

(13) OV L 165 I, 2.7.2018., 1. lpp.

(14) OV L 38, 8.2.2019., 1. lpp.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/88

P9_TA(2022)0034

Sestās PVN direktīvas īstenošana

Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Sestās PVN direktīvas īstenošanu: ko vēl nepieciešams paveikt, lai samazinātu PVN atšķirības ES (2020/2263(INI))

(2022/C 342/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 4. un 14. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 113. pantu,

—	ņemot vērā Padomes 1977. gada 17. maija Sesto direktīvu par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopējo pievienotās vērtības nodokļu sistēmu: vienota aprēķinu bāze (77/388/EEK) (1) (Sestā PVN direktīva),

—	ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (2) (PVN direktīva),

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 5. decembra Direktīvu (ES) 2017/2455, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK un Direktīvu 2009/132/EK attiecībā uz konkrētām pievienotās vērtības nodokļa saistībām pakalpojumu sniegšanā un preču tālpārdošanā (3),

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 4. decembra Direktīvu (ES) 2018/1910, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz atsevišķu pievienotās vērtības nodokļa sistēmas noteikumu saskaņošanu un vienkāršošanu tirdzniecībā starp dalībvalstīm (4),

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 21. novembra Direktīvu (ES) 2019/1995, ar ko attiecībā uz noteikumiem par preču tālpārdošanu un konkrētām preču piegādēm iekšzemē groza Direktīvu 2006/112/EK (5),

—

ņemot vērā Padomes 2020. gada 18. februāra Direktīvu (ES) 2020/285, ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem un Regulu (ES) Nr. 904/2010 groza attiecībā uz administratīvu sadarbību un informācijas apmaiņu nolūkā uzraudzīt mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pareizu piemērošanu (6),

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 18. februāra Direktīvu (ES) 2020/284, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz konkrētu prasību ieviešanu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem (7),

—	ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (8),

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 5. decembra Regulu (ES) 2017/2454, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (9),

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 5. decembra Īstenošanas regulu (ES) 2017/2459, ar kuru groza Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (10),

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 2. oktobra Regulu (ES) 2018/1541, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 904/2010 un (ES) 2017/2454 attiecībā uz pasākumiem administratīvās sadarbības stiprināšanai pievienotās vērtības nodokļa jomā (11),

—

ņemot vērā Padomes 2019. gada 21. novembra Īstenošanas regulu (ES) 2019/2026, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011 attiecībā uz preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko veicina elektroniskas saskarnes, un uz īpašiem režīmiem nodokļa maksātājiem, kas sniedz pakalpojumus personām, kuras nav nodokļa maksātājas, un kas veic preču tālpārdošanu un konkrētas preču piegādes iekšzemē (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. februāra Īstenošanas regulu (ES) 2020/194, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (ES) Nr. 904/2010 piemērošanai attiecībā uz īpašajiem režīmiem nodokļa maksātājiem, kas sniedz pakalpojumus personām, kuras nav nodokļa maksātājas, un kas veic preču tālpārdošanu un konkrētas preču piegādes iekšzemē (13), attiecībā uz e-komercijas PVN paketi,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 20. maija Regulu (ES) 2021/847, ar ko izveido programmu Fiscalis sadarbībai nodokļu uzlikšanas jomā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 1286/2013 (14),

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK groza attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa likmēm (COM(2018)0020),

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem (COM(2018)0021),

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz sīki izstrādāto tehnisko pasākumu ieviešanu galīgās PVN sistēmas darbībai, kas paredzēta nodokļa uzlikšanai tirdzniecībā starp dalībvalstīm, groza Direktīvu 2006/112/EK (COM(2018)0329) (15),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. decembra paziņojumu par PVN nākotni: ceļā uz vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku PVN sistēmu, kas piemērota vienotajam tirgum (COM(2011)0851),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 4. oktobra paziņojumu “Turpmākie pasākumi PVN rīcības plāna īstenošanai: ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks rīkoties” (COM(2017)0566),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīļa rīcības plānu “Ceļā uz vienotu ES PVN zonu — laiks pieņemt lēmumu” (COM(2016)0148),

—	ņemot vērā 2019. gada 12. februāra nostāju attiecībā uz priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz sīki izstrādāto tehnisko pasākumu ieviešanu galīgās PVN sistēmas darbībai, kas paredzēta nodokļa uzlikšanai tirdzniecībā starp dalībvalstīm, groza Direktīvu 2006/112/EK (16),

—	ņemot vērā 2021. gada 10. marta nostāju attiecībā uz priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā (17),

—	ņemot vērā 2021. gada 19. maija rezolūciju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko izveido programmu “Fiscalis” sadarbībai nodokļu uzlikšanas jomā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 1286/2013 (06116/1/2021 – C9-0179/2021 – 2018/0233(COD)) (18),

—	ņemot vērā 2011. gada 13. oktobra rezolūciju par PVN nākotni (19),

—	ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par virzību uz galīgu PVN sistēmu un cīņu ar krāpšanu PVN jomā (20),

—	ņemot vērā 2019. gada 26. marta rezolūciju par finanšu noziegumiem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu (21),

—	ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu: šķēršļu novēršana digitālā vienotā tirgus darbībā un mākslīgā intelekta izmantošanas uzlabošana Eiropas patērētājiem (22),

—	ņemot vērā 2021. gada 16. septembra rezolūciju par ES prasību īstenošanu attiecībā uz apmaiņu ar nodokļu informāciju: progress, gūtā pieredze un risināmās problēmas (23),

—

ņemot vērā 2021. gada 30. augusta pētījumu VAT gap, reduced VAT rates and their impact on compliance costs for businesses and on consumers (PVN iztrūkums, samazinātas PVN likmes un to ietekme uz atbilstības nodrošināšanas izmaksām uzņēmumiem un uz patērētājiem), ko veicis DIW Econ un publicējis Parlamenta Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts,

—

ņemot vērā Revīzijas palātas 2020. gada 11. decembra atzinumu Nr. 11/2020 (kas sniegts saskaņā ar LESD 287. panta 4. punktu un 322. panta 2. punktu) par projektu Padomes regulai (ES, Euratom), ar ko izdara grozījumus Regulā (EEK, Euratom) Nr. 1553/89 par galīgajiem vienotajiem pasākumiem, lai iekasētu pašu resursus, ko veido pievienotās vērtības nodokļi,

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada 16. jūlija īpašo ziņojumu Nr. 12/2019 “E-komercija: vēl jārisina daudzas problēmas, kas saistītas ar PVN un muitas nodokļa iekasēšanu”,

—	ņemot vērā no 2021. gada 8. februāra līdz 3. maijam notikušo sabiedrisko apspriešanu “PVN noteikumi par finanšu un apdrošināšanas pakalpojumiem — pārskatīšana”,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par atļaujas piešķiršanas procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanai un šī lēmuma 3. pielikumu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0355/2021),

tā kā Padome 1977. gadā pieņēma Sesto PVN direktīvu, kuras mērķis bija panākt vienotas nodokļa bāzes noteikšanu un ar kuru saskaņā bija paredzēts noteikt saskaņotas nodokļa likmes; tā kā tolaik visas dalībvalstis jau bija ieviesušas pievienotās vērtības nodokļa sistēmu saskaņā ar Padomes 1967. gada 11. aprīļa Pirmo (24) un Otro (25) direktīvu par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu apgrozījuma nodokļa jomā; tā kā minētā mērķa īstenošanai dalībvalstis nolēma piemērot pārejas periodu, kas pēc tam tika pagarināts;

tā kā lielākas skaidrības nolūkā Sestā PVN direktīva tika pārstrādāta un atcelta ar PVN direktīvu; tā kā PVN direktīva paredz pārejas noteikumu aizstāšanu ar galīgo sistēmu, kas balstās uz nodokļa uzlikšanu izcelsmes dalībvalstī; tā kā pārejas sistēma ir sarežģīta, nepilnīga un strukturāli neaizsargāta pret krāpšanu;

C.	tā kā PVN iekasēšana pirmkārt ir katras dalībvalsts pienākums;

D.	tā kā 2013. gadā tika sākta pamatīga pārskatīšana, lai ieviestu uz galamērķa principu balstītu galīgo sistēmu, kas būtu mazāk neaizsargāta pret krāpšanu (26); tā kā saskaņā ar galamērķa principu PVN tiek pārskaitīts galapatēriņa dalībvalstij;

tā kā 2018. gada 25. maijā tika pieņemts priekšlikums direktīvai, ar kuru tiek ieviesti sīki izstrādāti pasākumi attiecībā uz galīgo PVN sistēmu ES iekšējai preču tirdzniecībai starp uzņēmumiem un ar kuru tiek izbeigta pārejas sistēma (27); tā kā Parlaments savu nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu pieņēma 2019. gada 12. februārī; tā kā Padome savējo vēl nav pieņēmusi; tā kā šāda obstrukcija aizkavē svarīgu lēmumu pieņemšanu par PVN pielāgošanu sarežģītajiem uzdevumiem, kas būs jārisina ES ekonomikas atveseļošanas laikā, un tā kā rīcības trūkums šajā jomā nozīmē to, ka nepilnības, kuru dēļ var palielināties PVN iztrūkums, joprojām nav novērstas;

tā kā PVN iztrūkums Eiropas Savienībā bija samazinājies no 20 % 2009. gadā līdz 10 % 2019. gadā un tā kā tolaik provizoriskās aplēses liecināja, ka tas varētu nokristies zem 130 miljardiem EUR; tā kā Covid-19 pandēmijas un tās sociālekonomiskās ietekmes dēļ 2020. gadā šī tendence mainījās pretējā virzienā; tā kā saskaņā ar aplēsēm PVN nodokļa ieņēmumu zaudējumi bija 164 miljardi EUR, no kuriem trešā daļa nonāca krāpnieku un organizētās noziedzības tīklu rokās; tā kā šie ieņēmumu zaudējumi nozīmē PVN iztrūkumu 13,7 % apmērā; tā kā, ņemot vērā šo kontekstu, ir nepieciešami stratēģiski politikas risinājumi;

tā kā saskaņā ar 2020. gada 10. septembra galīgo ziņojumu Study and Reports on the VAT Gap in the EU-28 Member States (Pētījums un ziņojumi par PVN iztrūkumu 28 ES dalībvalstīs), kas tika sagatavots Komisijas vajadzībām, PVN iztrūkums dalībvalstīs būtiski atšķiras — tās ir robežās no mazāk par 1 % līdz vairāk par 33 %;

H.	tā kā šis ieņēmumu zaudējums nodara kaitējumu gan ES budžetam (PVN ir ES otrs lielākais pašu resursu veids), gan dalībvalstu budžetiem, gan ES uzņēmumiem un iedzīvotājiem;

tā kā programmas “Fiscalis” 2021.–2027. gadam, kuras budžets ir 269 miljoni EUR, mērķis ir cīnīties pret netaisnību nodokļu uzlikšanā, palīdzot valstu nodokļu iestādēm uzlabot sadarbību, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu; tā kā iepriekšējā programma nodrošināja Eiropas Savienībai 591 miljonu EUR lielus ieņēmumus;

tā kā, lai 2010. gadā izveidotā dalībvalstu krāpšanas apkarošanas ekspertu platforma Eurofisc būtu efektīva, tā ir jāstiprina un tās darbībai ir jānodrošina pietiekami resursi kopīgas riska analīzes veikšanai, izmeklēšanas koordinēšanai un sadarbībai ar Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), Eiropolu un Eiropas Prokuratūru, it īpaši, lai izmeklētu krāpšanu PVN jomā; tā kā diferencētu PVN likmju sistēma un augstas atbilstības nodrošināšanas izmaksas var palielināt krāpšanu;

tā kā Revīzijas palātas atzinumā Nr. 11/2020 galvenā uzmanība veltīta ierosinātajai jaunajai metodikai, kā aprēķināt PVN pašu resursus; tā kā šajā atzinumā norādīts, ka “salīdzinājumā ar pašreizējo sistēmu tas [priekšlikums] ievērojami vienkāršo dalībvalstu PVN pašu resursu aprēķināšanu”, taču ir konstatēts risks, “ka galīga daudzgadu vidējā svērtā likme visām dalībvalstīm var nebūt reprezentatīva”;

L.	tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītās sociālekonomiskās krīzes dēļ dalībvalstu valdībām nācās īstenot būtiskus fiskālus un budžeta centienus, arī uzņēmumiem sniegta atbalsta veidā;

M.	tā kā PVN pašu resursu kopējais apjoms 2019. gadā bija 17,8 miljardi EUR jeb 11 % no ES budžeta ieņēmumiem;

tā kā Komisijas rīcības plāns taisnīgas un vienkāršas nodokļu sistēmas izveidei, kas atbalsta ekonomikas atveseļošanas stratēģiju, ir daļa no ES jaunās stratēģijas, kuras mērķis ir veicināt nodokļu uzlikšanas vienkāršošanu un pielāgošanu ekonomikas digitalizācijai un zaļās pārkārtošanās procesam, kā arī apkarot krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; tā kā šajā rīcības plānā ar PVN saistītie jautājumi ir noteikti par prioritāti un īpaša uzmanība veltīta cīņai pret krāpšanu PVN jomā un finanšu pakalpojumiem piemērojamā PVN modernizācijai, ņemot vērā ekonomikas digitalizāciju;

O.	tā kā kopš PVN direktīvas pieņemšanas finanšu pakalpojumi ar atsevišķiem izņēmumiem ir atbrīvoti no PVN, pamatojoties uz to, ka tos apliek ar citiem nodokļiem (piemēram, ar apdrošināšanas prēmiju nodokli);

tā kā PVN — kas ir netiešais nodoklis, kuru iekasē visas 27 dalībvalstis, — tiek iekasēts saskaņā ar vairākiem atšķirīgiem valstu režīmiem un tā kā visu šo režīmu piemērošanā ir iespējams noteikt labāko praksi un izmantot to, veicot Eiropas mēroga reformu; tā kā valstu piemēri būtu uzskatāmi par vērā ņemamiem un tā kā Komisijai ir jādarbojas kā platformai šādas labākās prakses apmaiņai; tā kā viens šāds labs piemērs ir kādas dalībvalsts veiktās leģislatīvās izmaiņas, kas patērētājiem rada stimulu pieprasīt rēķinu nozarēs, kurās grūti uzlikt nodokli;

tā kā vispārīgais mērķis — digitalizēt nodokļu uzlikšanu — ir ļoti svarīgs, lai nodrošinātu pārredzamību, vienkāršību, pārskatatbildību un automatizētu ziņošanu, kā arī galīga, vienkāršota un nākotnes vajadzībām atbilstoša PVN režīma ieviešanai; tā kā Covid-19 pandēmija ir paātrinājusi digitalizācijas attīstību attiecībā uz visiem darījumiem; tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir šī digitalizācijas procesa centrā un tā kā tāpēc tie būtu atbalstāmi jaunākās tehnoloģijas un zinātības iegūšanā;

R.	tā kā PVN ir plaši saskaņots ES līmenī un ir pašu resursu veids, kas veido ES budžeta ieņēmumus, un tā kā līdz ar to ir nepieciešama plaša sadarbība ES līmenī;

S.	tā kā Parlaments pilnībā ievēro principu, kas paredz valstu suverenitāti nodokļu jomā,

PVN likmes, nodokļu bāze un PVN iztrūkums ES dalībvalstīs

atzinīgi vērtē to, ka vispārējā tendence ir pozitīva, jo PVN iztrūkums ES dalībvalstīs ir samazinājies no 20 % 2009. gadā līdz 20 % 2019. gadā, kas vedina uz domām, ka krāpšana PVN jomā Eiropas Savienībā samazinās un PVN ieņēmumu attiecība pret IKP palielinās;

aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt to dalībvalstu labāko praksi, kurām veiksmīgi izdevies novērst lielu PVN iztrūkumu, un apmainīties ar šādu praksi; atbalsta mērķi nākt klajā ar inovatīviem nodokļu risinājumiem atbilstoši jaunajai ekonomiskajai, sociālajai un vides realitātei;

atzīmē, ka saskaņā ar dažām aplēsēm ieņēmumu ziņā neitrāla nodokļu reforma papildus atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanai varētu samazināt PVN standartlikmi ES-27 vidēji par septiņiem procentpunktiem; vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar minētajām aplēsēm šis samazinājums ES dalībvalstīs ir robežās no 2 procentpunktiem (Igaunijā) līdz 13 procentpunktiem (Grieķijā); norāda, ka tā nav vienīgā atbildes reakcija uz nepieciešamību mazināt nodokļu sistēmas sarežģītību; piebilst, ka no zemākas PVN standartlikmes varētu gūt labumu patērētāji, it īpaši mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem; atzīmē, ka dalībvalstīm ir iespēja izpētīt, kāda labvēlīga ietekme vienotai samazinātai standartlikmei varētu būt uz godīgu konkurenci to tirgos;

uzskata, ka daudzu un dažādu samazinātu likmju piemērošanai ir leģitīms mērķis sabiedrībā, it īpaši mazināt PVN sistēmas regresijas tendenci un palīdzēt sasniegt konkrētus valsts politikas mērķus, piemēram, nodrošināt piekļuvi pirmās nepieciešamības precēm un nozarēm, tādām kā veselības aizsardzības un pārtikas nozare, taču tā arī veicina nodokļu sistēmas sarežģītību un nepārredzamību, palielina atbilstības nodrošināšanas izmaksas un var atvieglot krāpšanu; apzinās, ka samazinātu likmju piemērošana var izraisīt patēriņa cenu samazināšanos, taču tā ir atkarīga no vairākiem citiem faktoriem; tādēļ atzīmē, ka būtu jāveic pamatīga analīze un ietekmes izvērtēšana;

atzīmē būtiskās atšķirības starp dalībvalstīs piemērotajām standartlikmēm un šo atšķirību izraisīto nodokļu sistēmas sarežģītību, pat ja tās pamatojums ir atšķirīgās valstu ekonomiskās sistēmas; uzsver, ka šo sarežģītību vēl vairāk palielina dažādie veidi, kādos tiek piemērotas samazinātās likmes, kas ir leģitīmi, lai īstenotu sociālās un vides jomas mērķus; atgādina, ka iespēja piemērot īpaši samazinātas likmes (piecās dalībvalstīs) un t. s. stāvvietas (parking) likmes (piecās dalībvalstīs) ir papildu šķērslis saskaņotai un pilnībā sadarbspējīgai kopējai sistēmai;

apzinās, ka sistēmu aizvien sarežģītāku padara ne tikai dažādo likmju piemērošana, bet arī atbrīvojumi un atkāpes, kam jābūt izņēmumam; atgādina par īpašo situāciju, kad dalībvalstīm, kas pievienojās pirms 1992. gada, un tām, kas pievienojās pēc 1992. gada, tiek piemēroti atšķirīgi režīmi, proti, atšķirīgi noteikumi; aicina Komisiju risināt šo problēmu turpmākos tiesību aktu priekšlikumos;

atzīmē, ka pēdējās divās desmitgadēs Komisija ir sākusi gandrīz 200 pārkāpuma procedūras PVN jomā; aicina to iesniegt saistībā ar šīm procedūrām gūto svarīgāko konstatējumu kopsavilkumu, lai to izmantotu par pamatu turpmākiem tiesību aktu priekšlikumiem par samazinātām likmēm, atbrīvojumiem un netransponēšanu;

atzīmē, ka Covid-19 pandēmija bija attaisnojums ar PVN saistītiem izņēmuma noteikumiem, tādējādi apliecinot nepieciešamību pēc zināmas elastības, kad nākas saskarties ar ārkārtas vai negaidītiem apstākļiem; mudina Komisiju to ņemt vērā turpmākos tiesību aktu priekšlikumos par PVN;

konstatē, ka PVN iztrūkums svārstās līdz ar ekonomikas ciklu un ka zema nodokļu saistību izpildes pakāpe dažreiz tiek saistīta ar augstām PVN standartlikmēm, zemāku likumdošanas un tiesu efektivitāti, vājākām juridiskajām institūcijām, augstāku korupcijas uztveres līmeni un vispārējo ēnu ekonomikas īpatsvaru kopējā ekonomikā;

10.

ar bažām atzīmē, ka dažas dalībvalstis parasti neatbrīvo no PVN ziedojumus natūrā — lai gan saskaņā ar spēkā esošo PVN direktīvu šāda atbrīvošana ir iespējama —, kā rezultātā uzņēmumi iznīcina patēriņa preces, it īpaši atpakaļ atdotās; aicina Komisiju izdot norādījumus dalībvalstīm, paskaidrojot, ka PVN atbrīvojumu piemērošana ziedojumiem natūrā ir saderīga ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem par PVN, līdz dalībvalstis būs pieņēmušas Padomes 2018. gada priekšlikumu COM(2018)0020 final (98. panta 2. punkts);

11.

pauž nožēlu par to, ka nav pieejami dati par reģionālajām atšķirībām, jo šādu datu trūkums varētu būt svarīgs šķērslis PVN iztrūkuma mērīšanai; aicina Komisiju pārbaudīt, vai reģionālo PVN iztrūkuma mērījumu publicēšana varētu būt vērtīgs instruments pārredzamības uzlabošanai un PVN iztrūkuma samazināšanai;

Samazinātu PVN likmju lielās dažādības ietekme uz uzņēmumiem

12.

uzskata, ka pašreizējā samazināto likmju dažādība uzņēmumiem rada papildu administratīvo slogu; atzīmē, ka kopējo PVN saistību izpildes izmaksu īpatsvars uzņēmumu apgrozījumā dalībvalstīs ir robežās no 1 % līdz 4 %; atzīmē arī to, ka digitalizācija var būtiski veicināt atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanu uzņēmumiem;

13.

konstatē, ka MVU saskaras ar proporcionāli augstākām atbilstības nodrošināšanas izmaksām, jo šīs izmaksas ir fiksētas un nav atkarīgas no uzņēmuma lieluma, un ka augstas atbilstības nodrošināšanas izmaksas ir šķērslis iekļūšanai ES iekšējā tirgū; tādēļ uzskata, ka atšķirīgu PVN režīmu piemērošana Eiropas Savienībā var atturēt visāda veida uzņēmumus, bet it īpaši MVU, no ES iekšējās tirdzniecības; tomēr atzīmē, ka empīriskie pierādījumi par atšķirīgu PVN sistēmu ietekmi uz starptautisko tirdzniecību un par to, vai šīs atšķirības var radīt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus, it īpaši augsto atbilstības nodrošināšanas izmaksu, atbrīvojumu un nepilnīgo atmaksas sistēmu dēļ, nav pārliecinoši;

14.

norāda uz digitalizācijas potenciālu atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanā, lai gan šī labvēlīgā ietekme bieži vien materializējas tikai ilgtermiņā; apgalvo, ka digitālā inovācija (28) var samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas, uzlabot komercdarījumu pārredzamību un mazināt birokrātiju; uzsver nepieciešamību nodrošināt datu drošību, personas privātā dzīves neaizskaramību un uzņēmumu konfidencialitāti; uzstāj, ka uzņēmumi ir jāatbalsta papildinošā veidā (29), izmantojot ES programmas, un ka MVU un citi neaizsargāti ekonomikas dalībnieki būtu jāatbalsta īpaši, izmantojot ES organizētas mācības par digitālo pārkārtošanos, lai tie no šīs pārkārtošanās gūtu labumu un veicinātu to; uzsver, ka šāda vispārēja pieeja MVU zinātības un darbību digitalizācijas paātrināšanai uz vietas galu galā uzlabotu PVN iekasēšanu; vērš uzmanību uz sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas potenciālu novērst krāpšanu PVN jomā, piemēram, “pazudušā tirgotāja” krāpniecisku darbību Kopienā, un ar nepacietību gaida tiesību akta priekšlikumu par PVN ziņošanas pienākumu modernizēšanu; turklāt aicina Komisiju nākt klajā ar iniciatīvu, kurā galvenā uzmanība būtu veltīta tam, lai tirgotājiem būtu viegli izmantot sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju, un birokrātijas mazināšanai;

15.

uzskata — lai atvieglotu tirdzniecību un palielinātu juridisko noteiktību iekšējā tirgū, Komisijai, sadarbojoties ar dalībvalstīm, būtu jāuzlabo datubāze “Nodokļi Eiropā”, kas ir uzņēmumiem paredzēts ES PVN tīmekļa informācijas portāls; uzsver, ka šim portālam būtu jānodrošina ātra, mūsdienīga un precīza piekļuve attiecīgajai informācijai par PVN sistēmu katrā no dalībvalstīm un it īpaši par pareizajām PVN likmēm, ko piemēro dažādām precēm un pakalpojumiem dažādās dalībvalstīs, kā arī par nosacījumiem nulles likmes piemērošanai; atzīmē, ka šis portāls varētu arī palīdzēt risināt aktuālo PVN iztrūkuma problēmu; ierosina ES PVN tīmekļa informācijas portālā iekļaut ES vienas pieturas aģentūru;

16.

norāda uz ES vienas pieturas aģentūru kā uz digitālās inovācijas piemēru, kas dod iespēju ES uzņēmumiem vienkāršot savus PVN rēķinus un līdz ar to samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas e-komercijas jomā Eiropas Savienībā; atzīmē, ka šāda atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšana ir īpaši labvēlīga MVU; pieņem zināšanai Komisijas gatavību 2022. vai 2023. gadā ierosināt grozījumus PVN direktīvā, lai vēl vairāk paplašinātu PVN vienas pieturas aģentūras darbības jomu; aicina Komisiju izpētīt iespējas, kā paplašināt vienas pieturas aģentūras darbības jomu;

17.

aicina dalībvalstis pastiprināt un uzlabot savstarpējo sadarbību un pilnībā piemērot 2020. gada februārī pieņemto noteikumu kopumu par PVN maksāšanas datu apmaiņu, lai atvieglotu krāpšanas nodokļu jomā atklāšanu pārrobežu e-komercijas darījumos;

18.

atzīmē, ka dalībvalstis jau izmanto jaunas tehnoloģijas, lai uzlabotu iekšzemes pirkumu pārbaužu efektivitāti, kuras tiek veiktas nodokļu vajadzībām; apzinās, ka šie valsts līmeņa pasākumi kā labākā prakse būtu jāņem vērā jebkurā PVN sistēmas reformā; šajā sakarā atbalsta ciešāku koordināciju starp dalībvalstīm, lai atvieglotu pārrobežu darījumus, neradot pārmērīgas izmaksas uzņēmumiem un patērētājiem; aicina Komisiju iesniegt konkrētus priekšlikumus, kā paātrināt informācijas apmaiņu par PVN, ar ko apliek ES iekšējos darījumus, un padarītu šo informācijas apmaiņas sistēmu sadarbspējīgu ar valstu mehānismiem; atbalsta e-rēķinu sagatavošanas paplašināšanu un prasa ieviest ES līmeņa e-rēķinu sagatavošanas standartu, ar kura palīdzību tiktu saskaņota it īpaši e-rēķinos ietvertā informācija, lai atvieglotu pārrobežu sadarbspēju, nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem, palielinātu komercdarījumu pārredzamību un līdz ar to ierobežotu krāpšanu un kļūdas;

19.

uzsver nepieciešamību steidzami risināt pārrobežu krāpšanas PVN jomā un karuseļveida krāpšanas problēmu, pienācīgi izmantojot mehānismus efektīvai informācijas apmaiņai un nodrošinot atbilstošus resursus (cilvēkresursus, finanšu, tehniskos un tehnoloģiskos resursus) dalībvalstu iestādēm un citām institūcijām, piemēram, OLAF; uzsver vērtīgo ieguldījumu, ko sniedz tādas institūcijas kā Eurofisc; atgādina par maksājumu pakalpojumu sniedzēju lomu un nepieciešamību garantēt augstus standartus attiecībā uz ziņošanu par PVN; uzskata, ka Komisijai būtu jāsniedz ietekmes izvērtējums, lai varētu izvērtēt vispārējās apgrieztās maksāšanas kārtības ieviešanu vairākās dalībvalstīs, īstenojot Padomes direktīvu par vispārējas apgrieztās maksāšanas kārtības pagaidu piemērošanu attiecībā uz preču piegādēm un pakalpojumiem, kuru vērtība pārsniedz konkrētu robežvērtību (30), lai apkarotu “pazudušā tirgotāja” krāpniecisko darbību Kopienā, un it īpaši izvērtēt tās ietekmi uz visa veida krāpšanas PVN jomā apkarošanu un uz atbilstības nodrošināšanas izmaksām, ar ko saskaras uzņēmumi;

20.

konstatē, ka likmju dažādība var izraisīt cenu izkropļojumus iekšējā tirgū, radot stimulu pārrobežu pirkumiem; atzīmē, ka it īpaši PVN likmju dažādība rada stimulu izmantot cenu atšķirības dažādās valstīs, novirzot patēriņu uz dalībvalstīm ar zemākām PVN likmēm, un izkropļot valsts ieņēmumu iekasēšanu;

21.

atgādina, ka uzņēmumiem ir nepieciešama vienkāršota un centralizēta piekļuve informācijai par likmēm, dažādās dalībvalstīs precēm un pakalpojumiem piemērotajām pareizajām PVN likmēm un nosacījumiem PVN nulles likmes piemērošanai, kā arī skaidri un nepārprotami noteikumi par PVN, lai veicinātu pārrobežu uzņēmējdarbību un mazinātu tiem uzlikto administratīvo slogu; šajā sakarā atzinīgi vērtē vienkāršoto un digitalizēto metodi — izmantojot tiešsaistes portālu —, kā reģistrēties PVN režīmam, ko piemēro maziem uzņēmumiem, kuri veic pārrobežu darbības, jo šī metode samazina izmaksas un administratīvo slogu; atzīmē, ka 26 no 27 dalībvalstis samazinātas likmes izmanto kā neatņemamu savas nodokļu un sociālās politikas daļu; atgādina, ka kopējs tīmekļa informācijas portāls par PVN sistēmu piemērošanu dažādās dalībvalstīs veicinātu pārrobežu uzņēmējdarbību un mazinātu administratīvo slogu uzņēmumiem;

22.

atzinīgi vērtē atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanās pozitīvo tendenci, ko izraisījusi uzņēmumu un valsts pārvaldes nepārtrauktā digitalizācija; atzīmē, ka ESAO valstīs laikposmā no 2006. gada līdz 2020. gadam nodokļu saistību izpildei nepieciešamais laiks bija samazinājies no 230 līdz 162 stundām, galvenokārt pateicoties tam, ka tika ieviestas elektroniskas sistēmas nodokļu deklarāciju iesniegšanai un maksājumu veikšanai (31);

23.

uzsver, ka labi izstrādāta PVN sistēma ir neitrāla un neietekmē tirdzniecību, taču praksē šī principa ievērošanu pasaules līmenī ir grūti pārbaudīt, ņemot vērā atbrīvojumu no PVN piemērošanu, atmaksas sistēmu neefektivitāti un likmju lielo dažādību, kas paaugstina atbilstības nodrošināšanas izmaksas; atgādina, ka efektīva PVN sistēma veicina cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu optimizāciju; uzsver, ka arvien vairāk MVU vēlas tirgoties visā ES, it īpaši, izmantojot tiešsaistes darījumus, un ka ES PVN sistēmai vajadzētu būt vērstai uz šādas pārrobežu izaugsmes atvieglošanu;

24.

atzīmē, ka empīriskie pierādījumi liecina par to, ka pašreizējā vairāku PVN likmju sistēma, mērīta procentos no izmantojamiem ienākumiem, dalībvalstīs ir regresīva, taču, mērīta procentos no izdevumiem, tā lielākajā daļā dalībvalstu parasti ir proporcionāla vai nedaudz progresīva; norāda, ka esošās samazinātās un nulles PVN likmes, mērītas izdevumu izteiksmē, palīdz padarīt PVN progresīvāku salīdzinājumā ar vienas likmes PVN sistēmām; turklāt atzīmē — fakti liecina arī par to, ka PVN progresīvāku padara tikai tādas likmes, kas ir samazinātas, lai atbalstītu mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem (piemēram, pārtikas produktiem piemērotas samazinātas likmes); aicina dalībvalstis, piemērojot samazinātas PVN likmes, to darīt ar konkrētu mērķi atbalstīt mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem;

25.

uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam piemērot PVN nulles likmi pirmās nepieciešamības precēm;

Samazinātu PVN likmju ietekme uz patērētājiem un sociālajiem un vides jomas mērķiem

26.

konstatē, ka samazinātu likmju piemērošana ne vienmēr izraisa ilgstošu patēriņa cenu samazinājumu un ka samazinātas likmes efektivitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tādiem kā pakāpe, kādā uzņēmumi to pārnes uz patērētājiem, tās pastāvēšanas ilgums, samazinājuma apmērs un likmju sistēmas sarežģītība; uzsver, ka tāpēc pilnīga likmju samazināšanas pārnešana ir sarežģīta un ka to nevajadzētu veikt bez pamatīgas ietekmes izvērtēšanas; atzīmē, ka, lai gan esošās samazinātās un nulles PVN likmes (mērītas pret izdevumiem) Eiropas Savienībā sniedz proporcionāli lielāku labumu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, absolūtā (naudas) izteiksmē tās parasti sniedz lielāku labumu mājsaimniecībām ar augstiem ienākumiem; tādēļ atzīmē, ka būtu jāveic plaša analīze un ietekmes izvērtēšana, lai pārliecinātos, ka samazinātas likmes tiek piemērotas tikai tad, ja no tām labumu var gūt mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem;

27.

vērš uzmanību uz to, ka samazinātu likmju leģitīmais mērķis parasti ir nodrošināt, ka pirmās nepieciešamības preces ir pieejamas ikvienam; uzsver, ka samazinātu PVN likmju piemērošanai pirmās nepieciešamības precēm (piemēram, pārtikas produktiem) piemīt tendence padarīt PVN progresīvāku; uzsver arī to, ka samazinātas likmes var būt efektīvākas valstīs, kurās ir būtiskas ienākumu atšķirības un augsts sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības līmenis; atzīmē, ka empīriski pierādījumi par samazinātu PVN likmju efektivitāti sociāli iekārojamu preču vai vides preču popularizēšanā ir nepietiekami un neviennozīmīgi;

28.

pauž dziļas bažas par patēriņa nodokļu regresīvo raksturu; uzsver, ka PVN likmes būtu jāsaglabā zemas, jo citādi tas rada nesamērīgu slogu mājsaimniecībām ar zemākiem ienākumiem, pastiprinot nevienlīdzību bagātības sadalē;

29.

konstatē, ka samazinātu PVN likmju labvēlīgo ietekmi uz videi nekaitīgu preču popularizēšanu joprojām ir grūti izvērtēt empīrisku pierādījumu trūkuma dēļ, lai gan, veicot atsevišķu gadījumu analīzi un saskaņā ar konkrētiem modeļiem labvēlīgo ietekmi ir iespējams izmērīt; tomēr uzsver — lai veicinātu videi nekaitīgu patēriņu, ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis pakāpeniski atteiktos no jebkādu nulles un samazinātu PVN likmju piemērošanas videi kaitīgām precēm un pakalpojumiem; aicina dalībvalstis līdz 2030. gadam pakāpeniski atteikties no samazinātu likmju piemērošanas ļoti piesārņojošām precēm un pakalpojumiem, lai sasniegtu Eiropas zaļajā kursā iekļautos ES klimata jomas mērķus; aicina dalībvalstis arī izpētīt kompensācijas mehānismu izmantošanu, lai palīdzētu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem pārvarēt izmantojamo ienākumu samazināšanos, ko izraisa augstāku PVN likmju piemērošana piesārņojošām precēm un pakalpojumiem;

30.

šajā sakarā uzsver, ka, piemērojot samazinātas likmes, būtu jāņem vērā publisko finanšu ilgtspēja; atzīmē, ka, veicot racionalizāciju, lai panāktu vienotu PVN sistēmu, būtu jāņem vērā vēsturiskā un īslaicīgā samazinātu likmju piemērošana ar nosacījumu, ka ir izpildīti citi nosacījumi;

31.

uzsver — konkrēti fakti vedina uz domām, ka samazinātas PVN likmes bieži vien ir diezgan neefektīvs instruments, lai īstenotu sociālos vai vides jomas mērķus, jo tās rada ievērojamas izmaksas valdībām, ņemot vērā likmju būtisko atšķirību, nodokļu ieņēmumu samazināšanos, administratīvo, kontroles un pārbaužu izmaksu palielināšanos, sociālo un ekonomisko pārstāvju izdarīto spiedienu, atbilstības nodrošināšanas izmaksas, ekonomiskos izkropļojumus vai pat izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un grūtības sasniegt mērķgrupas;

32.

atzīmē — lai pilnībā izvērtētu nestandarta PVN likmju efektivitāti un iedarbīgumu, tās būtu jāsalīdzina ar alternatīviem politikas instrumentiem; uzskata, ka šie pasākumi var būt efektīvāki, elastīgāki, pamanāmāki un rentablāki instrumenti šo sociālo un vides jomas mērķu sasniegšanai, ja valdības tos izmantos efektīvi; tomēr atzīmē, ka šie instrumenti ir valstu fiskālās suverenitātes pamatā un ir valstu kompetencē, jo nav tādu ES tiesību aktu, kas tos saskaņotu; norāda, ka, izmantojot šos instrumentus, tomēr ir jāievēro ES konkurences politika;

33.

uzsver, ka vienota PVN sistēma apvienojumā ar alternatīviem politikas instrumentiem, sociālo reformu kopumu un vides nodokļu instrumentiem ir izpētes vērtas iespējas efektīvas, visaptverošas, ekonomiskas, sociālas un zaļas nodokļu sistēmas izstrādē, ja vien tie nerada nepamatotu slogu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem; atzīmē, ka Jaunzēlandē ir vienotas 15 % likmes PVN sistēma un ka tā piemēro nodokļu kredītu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem; atzīmē arī to, ka centieniem vienkāršot vai saskaņot PVN sistēmu Eiropas Savienībā nevajadzētu novest pie augstākām PVN standartlikmēm; norāda, ka fiksēta apmēra subsīdijas un informācijas kampaņas varētu būt viens no veidiem, kā popularizēt publisko finansējumu pelnījušas preces un pakalpojumus;

Secinājumi

34.

atgādina, ka PVN ieņēmumi ir viens no svarīgākajiem publisko ieņēmumu avotiem, kas Eiropas Savienībā vidēji ir aptuveni 21 % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem; atzīmē, ka PVN iztrūkums Eiropas Savienībā vidēji ir 10 % un ka PVN ir arī pašu resursi, kas veido ES budžeta ieņēmumus; uzsver, ka jebkāda PVN bāzes samazināšana var izraisīt publisko ieņēmumu sarukšanu; aicina valstu nodokļu iestādes uzņemties iniciatīvu PVN iztrūkuma samazināšanai, lai uzlabotu publiskās finanses, it īpaši, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas izraisīto ekonomisko lejupslīdi, un palielinātu ES pašu resursus;

35.

šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka pēdējos desmit gados ir panākts būtisks progress dalībvalstu nodokļu iestāžu sadarbībā; atbalsta turpmākas dalībvalstu diskusijas, kuru mērķis ir stiprināt administratīvo sadarbību;

36.

atkārto DIW Econ pētījuma rezultātā izdarīto konstatējumu, ka 2019. gadā dalībvalstīs standartlikme tika piemērota vidēji 71 % no kopējās nodokļu bāzes; norāda, ka dažādu PVN sistēmu atbilstības nodrošināšanas izmaksas iespējams būtiski samazināt, turpinot uzņēmumu un publiskās pārvaldes iestāžu digitalizāciju; norāda — lai Eiropas Savienībā panāktu vienotu, taisnīgu un efektīvu PVN sistēmu, būtu rūpīgi jāizvērtē izmaksas, ko atšķirīgās PVN sistēmas rada uzņēmumiem, it īpaši MVU, izkropļojumus, kurus tās var radīt iekšējā tirgū un tirdzniecībā, un to ietekmi uz valdībām ieņēmumu zaudējuma ziņā; atzīmē, ka samazinātu PVN likmju piemērošanai pirmās nepieciešamības precēm (piemēram, pārtikai) piemīt tendence padarīt PVN progresīvāku un ka mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem patiešām gūst labumu no samazinātām PVN likmēm, pat ja tās ir mazāk efektīvs līdzeklis ieņēmumu sadales panākšanai vai vides jomas mērķu īstenošanai;

37.

atzīmē, ka grūtības samazināt PVN atšķirības starp dalībvalstīm rada vairāku faktoru kombinācija, piemēram, nepieciešamība saglabāt zināmu skaitu PVN atbrīvojumu, ko piemēro konkrētām precēm un pakalpojumiem, un dalībvalstu vēlme saglabāt samazinātas likmes vismaz 5 % apmērā; atzīst, ka dalībvalstīm ir nepieciešams saglabāt elastību piemērojamo PVN likmju noteikšanā, ņemot vērā to, ka tas ir svarīgs budžeta instruments;

38.

lai veicinātu taisnīgu un efektīvu uzņēmumu konkurētspēju iekšējā tirgū, samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas un uzlabotu nodokļu saistību brīvprātīgu izpildi, prasa ieviest vienkāršotu un modernizētu PVN sistēmu ar atbrīvojumu un nestandarta likmju ierobežotu izmantošanu; atzīmē, ka šādas vienkāršotas PVN sistēmas ietvaros joprojām tiktu izmantota vienas pieturas aģentūra, lai samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas ES uzņēmumiem un veicinātu ES iekšējo tirdzniecību; pieņem zināšanai bijušās Padomes prezidentvalsts Portugāles un pašreizējās Padomes prezidentvalsts Slovēnijas priekšlikumu pakāpeniski atteikties no visām nulles PVN likmēm un samazinātajām likmēm, kuras dalībvalstu līmenī piemēro videi kaitīgām precēm un pakalpojumiem, piemēram, fosilajam kurināmajam, ķīmiskajiem pesticīdiem un ķīmiskajiem mēslošanas līdzekļiem; prasa izpētīt iespēju īstenot mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem paredzētus sociālos pasākumus, lai tām kompensētu izmantojamo ienākumu samazināšanos, ko izraisa augstu PVN likmju piemērošana piesārņojošām precēm un pakalpojumiem; mudina dalībvalstis ātri pieņemt priekšlikumu pārskatītai direktīvai par PVN likmēm (32);

39.

uzsver, ka PVN iztrūkumu galvenokārt izraisa noteiktu faktoru kombinācija katrā dalībvalstī un ka šādi faktori ir, piemēram, nepilnības tiesību aktos, nodokļu administrāciju resursu un digitālās efektivitātes trūkums, PVN reglamentējošo noteikumu īstenošanas un tās kontroles pasākumu — it īpaši to, kas vērsti pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un agresīvu nodokļu plānošanu, — neefektivitāte; šajā sakarā aicina dalībvalstis uzlabot administratīvo sadarbību un savu nodokļu iestāžu sniegumu; atzinīgi vērtē Darījumu tīkla analīzes instrumentu un atbalsta Eurofisc locekļu pastiprinātas sadarbības noteikšanu, lai ātri atklātu karuseļveida krāpšanu; aicina konferenci par Eiropas nākotni risināt šo problēmu ES finanšu interešu aizsardzības kontekstā;

40.

ņemot vērā to, ka valstīs, kurās elektroniska rēķinu sagatavošana tika ieviesta arī citu veidu darījumiem, tā ir izrādījusies efektīvs instruments cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un ir veicinājusi vienkāršošanu un atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanos, uzskata par nepieciešamu papildus pašreizējai elektroniskas rēķinu sagatavošanas obligātajai izmantošanai publiskajā iepirkumā visā ES apsvērt iespēju to saskaņotāk ieviest visās dalībvalstīs;

41.

atgādina, ka liela nozīme ir pēc Parlamenta iniciatīvas izveidotā ES Nodokļu novērošanas centra neatkarībai un neitralitātei; uzsver, ka programma “Fiscalis” 2021.–2027. gadam ir ļoti svarīgs instruments, lai nodrošinātu ātru un konstruktīvu sadarbību starp nodokļu iestādēm;

42.

atgādina, ka samazinātu likmju kā politikas instrumenta efektivitāte vienmēr būtu jāizvērtē citu esošo politikas instrumentu specifiskajā kontekstā; piebilst, ka samazinātas nodokļu likmes bieži vien papildina esošos sociālās un vides politikas instrumentus un ka tiešo nodokļu stimuli ir instrumenti, kas ļauj efektīvāk sniegt atbalstu tieši mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, — piemēram, ar nodokli neapliekamā summa un progresīvas nodokļu likmes, — un parasti izmaksā mazāk ar nosacījumu, ka ir izpildīti citi nosacījumi;

43.

uzsver nepieciešamību pāriet uz galīgu PVN sistēmu, kas balstītos uz principu, saskaņā ar kuru nodokļus uzliek galamērķa valstī; mudina Padomi pēc iespējas drīzāk pieņemt 2018. gada 25. maija direktīvas priekšlikumu (COM(2018)0329), jo, piemērojot pašreizējo nodokļu režīmu, tiek zaudēti ievērojami budžeta līdzekļi gan valsts, gan ES līmenī; šajā sakarā vērš uzmanību uz galvenajiem gaidāmās galīgās PVN sistēmas principiem attiecībā uz pārrobežu nodokļa uzlikšanu ES iekšienē tirgotām precēm galamērķa valstī un attiecībā uz piegādātāja veiktu PVN uzlikšanu un iekasēšanu galamērķa dalībvalstī;

44.

aicina Komisiju ņemt vērā šo ziņojumu, nākot klajā ar konkrētiem tiesību aktu priekšlikumiem, kuros būtu veltīta uzmanība iepriekš minēto specifisko jautājumu risināšanai; aicina Padomi augstu vērtēt dialogu un sadarbību ar Parlamentu attiecībā uz pienācīgu PVN sistēmas reformu, paturot prātā minētos priekšlikumus, kā arī būtisko nepieciešamību garantēt, ka ES nodokļu politikas izmaiņām ir demokrātisks raksturs;

45.

atbalsta Revīzijas palātas priekšlikumu (33) apsvērt iespēju izveidot mehānismu, ar ko pārskata daudzgadu vidējo svērto likmi daudzgadu finanšu shēmas aptvertajā laikposmā, lai nepieļautu uz PVN balstītās iemaksas apmēra izkropļojumus šajā periodā, ja kāda dalībvalsts nolemj mainīt savu PVN politiku;

46.

atzīmē, ka saskaņā ar LESD 113. pantu lēmumus, kas attiecas uz PVN direktīvu, Padomē pieņem vienprātīgi;

47.

atgādina, ka nodokļu maksātāja identifikācijas numurs ir noderīgs instruments, lai garantētu nodokļu saistību izpildi un nodokļu maksāšanas pienākuma ievērošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt visas iespējas izmantot nodokļu maksātāja identifikācijas numuru kā mehānismu efektīvu ziņošanas standartu nodrošināšanai;

48.

atbalsta ideju paplašināt 2015. gadā ieviestās PVN vienas pieturas aģentūras darbības jomu, tajā iekļaujot PVN deklarēšanu un maksāšanu; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš vienas pieturas aģentūras pielāgošanai, ņemot vērā e-komercijas tirgus vēršanos plašumā;

49.

aicina Komisiju izvērtēt pašreizējo satvaru un ierosināt konkrētus tiesību aktu priekšlikumus par pārrobežu darījumu pārbaudi, kas ir jāpastiprina, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu; šajā sakarā uzsver nepieciešamību īpašu uzmanību veltīt iespējām, ko sniedz jaunu digitālo tehnoloģiju izmantošana, un vienlaikus nodrošināt augstus datu aizsardzības un privātuma standartus, kuri izriet no nodokļu maksātāju tiesībām;

50.

atgādina, ka ir svarīgi garantēt PVN e-komercijas paketes pilnīgu transponēšanu un pienācīgu īstenošanu; aicina Komisiju izvērtēt pašreizējo stāvokli šajā jomā un nepieciešamības gadījumā iesniegt konkrētus priekšlikumus attiecīgo noteikumu pielāgošanai, ņemot vērā straujo e-komercijas palielināšanos; atzīmē ievērojamo iekasētā PVN iztrūkumu e-komercijas nozarē; lai samazinātu minēto iztrūkumu, aicina Komisiju izpētīt secinājumus, kas iekļauti par šo tematu sagatavotajā Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā;

51.

atgādina, ka liela nozīme ir ciešākam dialogam ar starptautiskiem partneriem, galvenokārt ar svarīgākajiem tirdzniecības partneriem, par PVN; uzskata, ka šai sadarbībai būtu jāsākas ar un jābalstās uz administratīvās sadarbības principu, lai garantētu efektīvu informācijas apmaiņas loģiku, kas var veicināt cīņu pret shēmām, kuras izraisa krāpšanu nodokļu jomā vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

52.

atzīmē Komisijas nodomu mainīt PVN komitejas būtību un tās mērķus attiecībā uz nākotnes komitoloģijas komiteju; uzsver, ka šajā jautājumā būtu jāpaļaujas uz Parlamenta nostāju; atgādina nepieciešamību garantēt, ka pilnībā tiek ievērots ES institucionālais nodokļu uzlikšanas satvars un kompetenču sadalījums netiešo nodokļu uzlikšanas jomā;

o o

53.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 145, 13.6.1977., 1. lpp.

(2) OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.

(3) OV L 348, 29.12.2017., 7. lpp.

(4) OV L 311, 7.12.2018., 3. lpp.

(5) OV L 310, 2.12.2019., 1. lpp.

(6) OV L 62, 2.3.2020., 13. lpp.

(7) OV L 62, 2.3.2020., 7. lpp.

(8) OV L 77, 23.3.2011., 1. lpp.

(9) OV L 348, 29.12.2017., 1. lpp.

(10) OV L 348, 29.12.2017., 32. lpp.

(11) OV L 259, 16.10.2018., 1. lpp.

(12) OV L 313, 4.12.2019., 14. lpp.

(13) OV L 40, 13.2.2020., 114. lpp.

(14) OV L 188, 28.5.2021., 1. lpp.

(15) Spēkā stāšanās atlikta līdz 2022. gada 1. jūlijam.

(16) OV C 449, 23.12.2020., 295. lpp.

(17) OV C 474, 24.11.2021., 182. lpp.

(18) OV C 15, 12.1.2022., 270. lpp.

(19) OV C 94 E, 3.4.2013., 5. lpp.

(20) OV C 224, 27.6.2018., 107. lpp.

(21) OV C 108, 26.3.2021., 8. lpp.

(22) OV C 15, 12.1.2022., 204. lpp.

(23) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0392.

(24) OV 71, 14.4.1967., 1301. lpp.

(25) OV 71, 14.4.1967., 1303. lpp.

(26) Kā izklāstīts ES rīcības plānā vienotas ES PVN zonas izveidei.

(27) COM(2018)0329.

(28) Piemēram, mākslīgais intelekts, lielie dati un blokķēdes tehnoloģija.

(29) Tas nozīmē, ka atbalstu vispirms sniedz dalībvalstis un tikai pēc tam ES.

(30) Padomes 2018. gada 20. decembra Direktīva (ES) 2018/2057, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu attiecībā uz vispārējas apgrieztās maksāšanas kārtības pagaidu piemērošanu attiecībā uz preču piegādēm un pakalpojumiem, kuru vērtība pārsniedz konkrētu robežvērtību (OV L 329, 27.12.2018., 3. lpp.).

(31) PWC un World Bank Group2019. gada 26. novembra pētījums Paying Taxes 2020: The changing landscape of tax policy and administration across 190 economies (Nodokļu maksāšana 2020: mainīgā situācija nodokļu politikas un pārvaldības jomā 190 valstīs), 27. lpp.

(32) COM(2018)0020.

(33) Atzinums Nr. 11/2020.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/99

P9_TA(2022)0037

Rotaļlietu drošuma direktīvas īstenošana

Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/48/EK par rotaļlietu drošumu (Rotaļlietu drošuma direktīva) īstenošanu (2021/2040(INI))

(2022/C 342/11)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/48/EK par rotaļlietu drošumu (1) (Rotaļlietu drošuma direktīva),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. novembra izvērtējumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2009/48/EK par rotaļlietu drošumu (SWD(2020)0287),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (2) (GPSD),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Lēmumu Nr. 768/2008/EK par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 93/465/EEK (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011 (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Regulu (ES) 2019/881 par ENISA (Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūra) un par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kiberdrošības sertifikāciju, un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 526/2013 (Kiberdrošības akts) (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/690, ar ko izveido iekšējā tirgus, uzņēmumu, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu, konkurētspējas, augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības jomas un Eiropas statistikas programmu (vienotā tirgus programma) un atceļ Regulas (ES) Nr. 99/2013, (ES) Nr. 1287/2013, (ES) Nr. 254/2014, un (ES) Nr. 652/2014 (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (9),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (11),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/53/ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz radioiekārtu pieejamību tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/5/EK (12),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (13) (Vispārīgā datu aizsardzības regula),

—	ņemot vērā Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīvu 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (14) (Produktatbildības direktīva),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 8. jūnija Direktīvu 2011/65/ES par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās (15) (RoHS direktīva),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem (16) (Kosmētikas līdzekļu regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulu (EK) Nr. 1935/2004 par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, un par Direktīvu 80/590/EEK un 89/109/EEK atcelšanu (17) (Pārtikas kontaktmateriālu regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK (18) (Bateriju direktīva),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (19) (CLP regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1021 par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem (20) (NOP regula),

—	ņemot vērā 2020. gada 25. novembra rezolūciju par produktu drošuma jautājuma risināšanu vienotajā tirgū (21),

—	ņemot vērā 2020. gada 25. novembra rezolūciju par virzību uz ilgtspējīgāku uzņēmumiem un patērētājiem paredzētu vienoto tirgu (22),

—	ņemot vērā 2020. gada 12. februāra rezolūciju par automatizētiem lēmumu pieņemšanas procesiem: patērētāju aizsardzības un preču un pakalpojumu brīvas aprites nodrošināšana (23),

—	ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par vienotā tirgus pasākumu kopumu (24),

—	ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas standartiem 21. gadsimtam (25),

—	ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem (26),

—	ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par vienotā tirgus stratēģiju (27),

—	ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana (28),

—	ņemot vērā 2020. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par mākslīgā intelekta, robotikas un saistīto tehnoloģiju ētisko aspektu satvaru (29),

—	ņemot vērā 2019. gada 18. aprīļa rezolūciju par visaptverošu Eiropas Savienības satvaru attiecībā uz endokrīniem disruptoriem (30),

—	ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par ilgtspēju sekmējošu stratēģiju attiecībā uz ķimikālijām (31),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2021. gada aprīļa paziņojumu “ES direktīva par rotaļlietu drošumu”,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (digitālo pakalpojumu tiesību akts), ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (COM(2020)0825),

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā (mākslīgā intelekta akts) un groza dažus Savienības leģislatīvos aktus (COM(2021)0206),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu par ilgtermiņa rīcības plānu vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei (COM(2020)0094),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumu “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem” (COM(2020)0667),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 21. aprīļa paziņojumu “Veicinot Eiropas pieeju mākslīgajai inteliģencei” (COM(2021)0205),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. novembra paziņojumu “Jaunā patērētāju tiesību aizsardzības programma — Patērētāju noturības stiprināšana, lai panāktu ilgtspējīgu atveseļošanos” (COM(2020)0696),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 24. marta paziņojumu par ES stratēģiju par bērna tiesībām (COM(2021)0142),

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 15. marta secinājumus “Virzībā uz ilgtspējīgu Savienības ķimikāliju politikas stratēģiju: laiks rīkoties”,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0349/2021),

A.	tā kā 2009. gadā tika pieņemta Rotaļlietu drošuma direktīva (RDD) ar mērķi nodrošināt augsta līmeņa veselības aizsardzību un drošību bērniem un uzlabot iekšējā rotaļlietu tirgus darbību, novēršot šķēršļus rotaļlietu tirdzniecībai starp dalībvalstīm,

B.	tā kā ES stingrais rotaļlietu drošuma regulējums ir izstrādāts tā, lai nodrošinātu, ka bērniem ir pēc iespējas drošāka spēlēšanās, un kuru ļoti daudzi uzskata par pasaules mēroga standartu;

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām, kuru parakstījušas visas ES dalībvalstis, spēlēšanās ir atzītas par katra bērna tiesībām; tā kā spēlēšanās veicina bērnu attīstību, veselību un labsajūtu un ir būtiska izaugšanas daļa; tā kā pētījumi liecina, ka rotaļlietas var bagātināt spēlēšanos un bērni ar tām spēlējas ilgāk;

tā kā RDD ir maksimālā saskaņošanas direktīva, kas nozīmē, ka dalībvalstīm nav atļauts pieņemt prasības, kas atšķiras no šajā direktīvā noteiktajām; tā kā noteikumi un prasības attiecībā uz rotaļlietām daudzos gadījumos ir stingrākas nekā citiem ražojumiem, ņemot vērā to patērētāju neaizsargātību, kuriem rotaļlietas ir paredzētas;

E.	tā kā ES RDD efektivitāti pārāk bieži apdraud negodīgu tirgotāju rīcība un neatbilstīgu produktu pārdošana tiešsaistē;

tā kā, neraugoties uz visaptverošu datu par tās ietekmi pilnā apjomā trūkumu, RDD joprojām lielākoties nodrošina rotaļlietu efektīvu un brīvu apriti vienotajā tirgū un tā kā to uzņēmumu skaits, kas darbojas tirgū kopš RDD pilnīgas piemērošanas, laikposmā no 2013. līdz 2017. gadam palielinājās par 10 %, turklāt kopš tās stāšanās spēkā ES rotaļlietu ražošanas nozares apgrozījums ir pastāvīgi palielinājies; tā kā 99 % no nozares uzņēmumiem ir MVU un lielākā daļa šo uzņēmumu ir mikrouzņēmumi;

tā kā RDD ir noteikts, ka rotaļlietām, kas darītas pieejamas ES tirgū, jābūt drošām un ir jānodrošina bērniem augsta līmeņa aizsardzība pret apdraudējumiem, ko rada rotaļlietās esošās ķīmiskās vielas; tā kā gadījumos, ja zinātnes un tehnoloģiju attīstība liecina, ka rodas iepriekš nezināmi riski un problēmas saistībā ar rotaļlietām, var būt nepieciešams ātri pielāgot īpašas prasības un standartus;

tā kā ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā Komisija uzsvēra nepieciešamību ieviest vai pastiprināt noteikumus, kas ļautu ņemt vērā ķīmisko vielu apvienoto iedarbību, tostarp saistībā ar rotaļlietām, un paplašināt vispārējo pieeju riska pārvaldībai, lai nodrošinātu, ka patēriņa preces, tostarp rotaļlietas, nesatur ķīmiskas vielas, kas izraisa vēzi vai gēnu mutācijas, ietekmē reproduktīvo sistēmu vai endokrīno sistēmu vai ir noturīgas un bioakumulatīvas; tā kā ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā turklāt ir paredzēts, ka Komisijai ir jānovērtē kārtība un termiņi, kādos attiecībā uz patēriņa precēm šī pati vispārējā pieeja būtu jāpaplašina, lai tā aptvertu vēl citas kaitīgas ķīmiskas vielas, arī tādas, kas ietekmē imūnsistēmu, nervu sistēmu un elpošanas sistēmu vai ir toksiskas konkrētam orgānam;

I.	tā kā uzlabota ilgtspējība ir svarīga, tomēr rotaļlietu drošumam vienmēr vajadzētu būt prioritātei; tā kā ilgtspējības uzlabošanas prasībām nevajadzētu apdraudēt drošumu;

atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto Rotaļlietu drošuma direktīvas izvērtējuma ziņojumu, kura mērķis ir novērtēt tās darbību kopš stāšanās spēkā;

atzīst RDD pievienoto vērtību, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo direktīvu izpaužas kā bērnu drošības uzlabojums un vienlīdz augsta aizsardzības līmeņa nodrošināšana visā vienotajā tirgū, kā arī tās nozīmi juridiskās noteiktības un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanā uzņēmumiem; pauž nožēlu par to, ka daži trešo valstu ražotāji, kuri pārdod savus ražojumus vienotajā tirgū, jo īpaši tiešsaistes tirgū, neievēro ES tiesību aktus un daudzas Savienībā pārdotās rotaļlietas joprojām bērniem rada būtisku apdraudējumu;

atzīst standartu būtisko nozīmi, ļaujot ražotājiem efektīvi un veikli piemērot direktīvu, kā arī paziņoto struktūru lomu atbilstības nodrošināšanā gadījumos, kad standarti nav pieejami vai netiek piemēroti; uzsver, ka dažos reģionos ir jāpalielina paziņoto struktūru skaits; uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu būt atvērtiem, iekļaujošiem, ilgtspējīgiem, pārredzamiem un augstas kvalitātes standartiem; uzsver, ka standartiem vajadzētu būt arī tehnoloģiski neitrāliem un balstītiem uz sniegumu, nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp ekonomikas dalībniekiem, jo īpaši MVU;

uzsver nepieciešamību izstrādāt vērienīgus standartus attiecībā uz adaptīvām rotaļlietām, kas ļauj bērniem ar invaliditāti izbaudīt un mijiedarboties ar rotaļlietām, kuras viņi citādi nevarētu izmantot;

norāda, ka dažas tirgus uzraudzības iestādes saskaras ar problēmām, īstenojot RDD 11. panta noteikumus, kas uzliek ražotājiem pienākumu skaidri redzamā, viegli salasāmā, saprotamā un precīzā veidā marķēt uz rotaļlietām izvietotus brīdinājumus; uzsver, ka šādas problēmas rada konkrētu prasību un saistīto standartu trūkums; tādēļ aicina Komisiju ieviest īpašas prasības attiecībā uz brīdinājumu redzamību un salasāmību uz rotaļlietām, lai dalībvalstis varētu šīs prasības vienoti piemērot;

atzīst, ka RDD īstenošana un sagatavošanās tās pienācīgai piemērošanai bija darbietilpīgs process daudzu gadu garumā, kas prasīja ievērojamus finanšu ieguldījumus no Eiropas rotaļlietu ražotājiem; uzsver juridiskās stabilitātes nozīmi vietējo uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo ģimenes uzņēmumu, stabilai attīstībai;

tomēr norāda, ka joprojām ir nekonsekvence, kuras dēļ RDD ir jāpārskata; tādēļ aicina Komisiju turpināt izvērtēšanas procesu un veikt visaptverošu ietekmes novērtējumu, lai pārbaudītu, vai un kā šos jautājumus risināt; uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni, jo īpaši tiesībaizsardzības iestāžu centieni, lai nodrošinātu, ka visi uzņēmēji, kas laiž rotaļlietas ES tirgū, piemēro stingras drošuma prasības; uzsver, ka ir jāņem vērā problēmas, īpašie riski un negatīvā ietekme uz uzņēmumiem, kuri ražo prasībām atbilstošas rotaļlietas, ko rada neatbilstīgu, nedrošu un viltotu rotaļlietu pārdošana, kuras lielākoties nāk no trešām valstīm, un jānovērš riski, ko rada jaunu tehnoloģiju izmantošana;

Ķīmiskās vielas

atzīst, ka spēkā esošā RDD ir elastīga un nākotnes prasībām diezgan atbilstoša, ņemot vērā to, ka laikposmā no 2012. līdz 2019. gadam tā tika grozīta 14 reizes ar mērķi pielāgoties jaunajām zinātniskajām atziņām, kuras norāda uz iepriekš nezināmiem riskiem bērniem, jo īpaši saistībā ar ķīmiskām vielām; tomēr pauž bažas par to, ka joprojām pastāv problēmas, kas var apdraudēt bērnu drošību un ko ar īstenošanas aktiem var atrisināt tikai daļēji;

uzsver, ka rotaļlietām, kas tiek laistas ES tirgū, neatkarīgi no to ražošanas vietas ir jāatbilst RDD, kā arī attiecīgajiem ES tiesību aktiem par ķīmiskajām vielām, jo īpaši REACH regulai un direktīvai par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās (RoHS), kā arī Kosmētikas līdzekļu regulai, Regulai par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, Bateriju direktīvai, CLP regulai un NOP regulai;

10.

uzsver, ka prasību izkliedēšana vairākos tiesību aktos un dažādu robežvērtību noteikšana var radīt apgrūtinājumu, jo īpaši MVU, un dažos gadījumos var būt nepieciešams mērījumus attiecībā uz vielām veikt divas reizes, kā tas ir vielu migrācijas un satura robežvērtību gadījumā; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju vienā tiesību aktā konsolidēt visus rotaļlietām piemērojamos ierobežojumus nolūkā vienādot vērtības, ko pamatos turpmāks novērtējums, lai racionalizētu atbilstības novērtēšanu un padarītu prasību izpildi vieglāku un mazāk apgrūtinošu; turklāt aicina Komisiju apsvērt iespēju racionalizēt piekļuvi informācijai, tostarp izmantojot tiešsaistes portālu, lai precizētu, kādos apstākļos kas ir vajadzīgs, un padarīt šos dažādos tiesību aktus saprotamākus gan tirgus uzraudzības vajadzībām, gan ekonomikas dalībniekiem un patērētājiem;

11.

pauž bažas par to, ka RDD noteiktā atkāpe no tādu ķīmisko vielu aizlieguma, kas ir kancerogēnas, mutagēnas vai reproduktīvajai funkcijai toksiskas (CMR), atsevišķos gadījumos pieļauj šo ķīmisko vielu klātbūtni koncentrācijā, kura no bērnu aizsardzības nodrošināšanas viedokļa šķiet pārāk augsta; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu, lai analizētu, vai, ievērojot attiecīgās zinātniskās komitejas ieteikumus, RDD būtu jāsamazina vispārējie ierobežojumi attiecībā uz CMR vielām, uz kurām attiecas atkāpes, un izpētīt, vai saskaņā ar ilgtspēju sekmējošo ķimikāliju stratēģiju būtu jāsvītro iespēja atkāpties no noteikumiem par bērnam nepieejamu CMR vielu klātbūtni rotaļlietās un vai būtu jāparedz atbilstīgi noteikumi, lai novērstu bērnu pakļaušanu bīstamām, toksiskām, kaitīgām, kodīgām un kairinošām vielām; aicina Komisiju ņemt vērā bērnu kombinēto pakļaušanu ķīmisko vielu iedarbībai, kā arī iespējamo nelielas devas ietekmi;

12.

uzsver, ka valsts līmenī noteiktas zemākas robežvērtības ķīmisko vielu, piemēram, nitrozamīnu un vielu, kuras viegli nitrozējas, klātbūtnei rotaļlietās, kas paredzētas bērniem vecumā līdz 36 mēnešiem, un citās rotaļlietās, kas domātas ievietošanai mutē, salīdzinot ar tām, kādas noteiktas RDD, rada nekonsekvenci, pat ja Komisija to ir pamatojusi; tomēr norāda, ka visiem bērniem ES vajadzētu būt nodrošinātai vienādai augsta līmeņa aizsardzībai; atzīst, ka minēto robežvērtību nevar grozīt ar īstenošanas aktu, bet tas būtu jādara likumdošanas kārtībā; tādēļ aicina Komisiju pēc visaptveroša ietekmes novērtējuma veikšanas, pārskatot RDD, izvērtēt nepieciešamību pielāgot robežvērtību visstingrākajai vērtībai, kas ir spēkā valsts līmenī, un paredzēt elastīgu mehānismu, kas ļautu ātri pielāgot bīstamo ķīmisko vielu robežvērtības un izvairīties no situācijas, kad valstu līmenī tiek noteiktas atšķirīgas vērtības, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū patērētāju un uzņēmēju interesēs; uzsver, ka Parlamentam ir jāturpina padziļināta pārbaude attiecībā uz īstenošanas aktiem, kas jāpieņem šajā nolūkā;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos, pamatojoties uz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) definīciju, paplašināt CMR vielām paredzēto vispārējo riska pārvaldības pieeju, piemērojot to arī endokrīnajiem disruptoriem, un ietekmes novērtējumā izanalizēt, vai izmantot to arī turpmākajā RDD pārskatīšanā, lai nodrošinātu, ka rotaļlietās ir aizliegts izmantot endokrīnos disruptorus, tiklīdz tie ir noteikti, kā arī apsvērt iespēju ieviest horizontālus tiesību aktus, kā to vairākkārt pieprasījis Parlaments un Padome, ievērojot arī principu “viena viela – viens novērtējums”, kas ietverts ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē apņemšanos izvērtēt šīs pieejas plašāku piemērošanu, attiecinot to arī uz ķīmiskām vielām, kas ietekmē imūnsistēmu, neiroloģisko vai elpošanas sistēmu, un uz ķīmiskām vielām, kuras ir toksiskas konkrētam orgānam, lai garantētu augstu aizsardzības līmeni pret šīm ķīmiskajām vielām, kā arī nodrošinātu nākotnes prasībām atbilstošus regulatīvos atbildes pasākumus attiecībā uz minēto vielu izmantošanu rotaļlietās saskaņā ar Komisijas ieceri visus šo ķīmisko vielu izmantošanas veidus atzīt par prioritāti REACH regulas ierobežojumu noteikšanai;

14.

pauž bažas, ka pat stingrākajos noteikumos attiecībā uz ķīmiskām vielām rotaļlietās, kas paredzētas bērniem vecumā līdz 36 mēnešiem, nav ņemts vērā tas, ka vecākiem bērniem vēl arvien nav nodrošināta aizsardzība pret bīstamām vielām; norāda, ka šā dalījuma dēļ ražotāji var tiekties apiet noteikumus, norādot, ka rotaļlieta ir paredzēta bērniem, kuru vecums pārsniedz 36 mēnešus, pat tādos gadījumos, kad tas tā nebūt nav; uzsver, ka vairākas ieinteresētās personas, Komisija un dalībvalstis ir norādījušas, ka šis nošķīrums ir acīmredzami nepietiekams, jo tas var radīt nepilnības un ierobežot RDD efektivitāti, un ir lūgušas to novērst; tādēļ aicina Komisiju šo jautājumu analizēt RDD pārskatīšanai paredzētajā ietekmes novērtējumā, pilnībā ņemot vērā jaunākos zinātniskos pierādījumus, un izlemt, vai šis nošķīrums ir jāatceļ, kā arī noteikt konkrētas robežvērtības rotaļlietās esošajām ķīmiskajām vielām; uzskata, ka gadījumos, kad parādās zinātniski pierādījumi, ka kāda ķīmiskā viela ir bīstama bērniem, tās izmantošana būtu jāierobežo rotaļlietās, kā arī visos bērniem domātos izstrādājumos;

Tirgus uzraudzība un jaunas tehnoloģijas

15.

norāda, ka RDD paredz dalībvalstu kompetentajām iestādēm pienākumu veikt tirgus uzraudzību, pienācīgi ņemot vērā piesardzības principu, lai testētu tirgū pieejamās rotaļlietas un pārbaudīt ražotāju dokumentāciju ar mērķi izņemt nedrošas rotaļlietas no tirgus un vērsties pret tiem, kas ir atbildīgi par to laišanu tirgū; pauž bažas par to, ka RDD paredzētās tirgus uzraudzības efektivitāte ir ierobežota, lai gan tā joprojām ir būtisks instruments bērnu veselības un drošības aizsardzībai, un ka tā pasliktina vienlīdzīgus konkurences apstākļus un konkurētspēju uzņēmējiem, kuri ievēro tiesību aktus, tādējādi radot priekšrocības negodīgiem tirgotājiem, kuri to nedara; norāda, ka joprojām tiek ziņots par grūtībām iegūt informāciju un dokumentāciju no dažiem ekonomikas dalībniekiem;

16.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Regula (ES) 2019/1020, kuras mērķis ir pilnveidot tirgus uzraudzību, pastiprinot un saskaņojot kontroli, ko veic valstu iestādes, nolūkā nodrošināt, ka ražojumi, tostarp rotaļlietas, kas nonāk vienotajā tirgū, ir droši un atbilst noteikumiem, un aicina dalībvalstis to steidzami īstenot un nodrošināt muitas un tirgus uzraudzības iestādēm pietiekamus cilvēkresursus, finanšu un tehniskos resursus, lai tās varētu palielināt kontroļu skaitu un efektivitāti, tādējādi nodrošinot RDD efektīvu piemērošanu un novēršot nedrošu un neatbilstīgu rotaļlietu izplatīšanu ES;

17.

aicina Komisiju steidzami novērtēt, kā dalībvalstis īsteno un piemēro Regulu (ES) 2019/1020, un aktīvi atbalstīt to centienus valsts tirgus aizsardzības stratēģijas īstenošanā; mudina Komisiju pieņemt īstenošanas aktus, lai, pamatojoties uz kopēju ES līmenī veiktu riska analīzi, noteiktu kritērijus un pārbaudes metodes nolūkā nodrošināt ES tiesību aktu konsekventu izpildi, stiprināt ES tirgū ievesto produktu kontroli un novērst pastāvošās atšķirības, kā arī nodrošināt šādu kontroļu efektīvu un vienotu līmeni; aicina Komisiju saskaņā ar Regulas (ES) 2019/1020 21. pantu pieņemt īstenošanas aktus, kuros būtu precizētas procedūras ES testēšanas iestāžu izraudzīšanai;

18.

aicina Komisiju pastāvīgi pētīt iespējas izmantot jaunas tehnoloģijas, piemēram, elektronisko marķējumu, blokķēdi un mākslīgo intelektu, nolūkā noteikt nedrošus produktus, mazināt risku un uzlabot atbilstību RDD, kā arī atvieglot tirgus uzraudzības iestāžu darbu, nodrošinot tām viegli pieejamu, atjauninātu, strukturētu un, ja iespējams, digitālu informāciju par ražojumiem un to izsekojamību piegādes ķēdē;

19.

atkārtoti norāda uz finansējuma un cilvēkresursu nepietiekamību, kā rezultātā pēdējos gados ir samazinājusies daudzu tirgus uzraudzības iestāžu efektivitāte un tvērums; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta vienotā tirgus programma un ieviests konkrēts mērķis, paredzot atsevišķu budžeta pozīciju un īpašus resursus tirgus uzraudzībai, kas palīdzēs atbalstīt dalībvalstu pasākumus attiecībā uz to, lai nodrošinātu, ka ES tirgū nonāk tikai drošas un atbilstīgas rotaļlietas;

20.

uzsver, ka efektīva tirgus uzraudzība ir būtiska, lai atklātu nedrošas rotaļlietas un nodrošinātu RDD pareizu piemērošanu; tādēļ aicina dalībvalstis pastiprināt tirgus uzraudzības pasākumu koordināciju, tostarp apmainoties ar paraugpraksi un digitalizējot savas sistēmas, un uzlabot sadarbību starp tirgus uzraudzības iestādēm un citām iestādēm, piemēram, muitas, telekomunikāciju un datu aizsardzības dienestiem; tādēļ aicina tirgus uzraudzības un muitas iestādes aktīvi dalīties pieredzē un pastiprināt koordināciju un sadarbību savā starpā, tostarp pārrobežu līmenī, lai varētu ātri nodot informāciju par nedrošām rotaļlietām un efektīvi apturēt nedrošu rotaļlietu importu; uzsver, ka joprojām ir svarīgi visā ES pastāvīgi nodrošināt efektīvu kontroli attiecībā uz rotaļlietām, ko ieved iekšējā tirgū, lai nodrošinātu to atbilstību ES prasībām; aicina Komisiju organizēt un finansēt kopīgus tirgus uzraudzības pasākumus, tostarp mācību pasākumus, lai pastiprinātu Savienības tiesību aktu par rotaļlietām izpildi, un sadarboties ar trešo valstu kompetentajām iestādēm nolūkā apmainīties ar informāciju par nedrošām rotaļlietām; turklāt aicina dalībvalstis noteikt minimālo paraugu ņemšanas biežumu vai pārbaudes, lai uzlabotu izpildi;

21.

uzsver — lai efektīvāk atklātu nedrošas rotaļlietas, tirgus uzraudzības iestādēm regulāri un vismaz reizi gadā būtu jāveic kontrolpirkumi, arī tiešsaistes tirdzniecības vietās, jo īpaši tāpēc, ka rotaļlietas ir izstrādājumi, par kuriem visbiežāk tiek ziņots ES bīstamiem produktiem paredzētajā ātrās ziņošanas sistēmā (Safety Gate);

22.

pauž bažas par jaunu veidu ievainojamību un apdraudējumu, ko bērna drošībai, aizsardzībai, privātumam un garīgajai veselībai rada rotaļlietas ar tīmekļa pieslēgumu; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt bērnu privātumu, kad viņi izmanto rotaļlietas ar tīmekļa pieslēgumu; pauž bažas par to, ka dažas no šīm rotaļlietām, kas jau ir laistas ES tirgū, ir izrādījušās nepietiekami drošas, kā arī tās ir nepietiekami vai arī pilnībā nav aizsargātas pret kiberdraudiem; mudina ražotājus savās rotaļlietās ar tīmekļa pieslēgumu drošuma un drošības mehānismus integrēt pēc noklusējuma; aicina Komisiju izpētīt dažādas rīcības iespējas attiecībā uz riska līmeni un proporcionalitātes principu, piemēram, paplašināt RDD darbības jomu, iekļaujot tajā noteikumus par privātumu un informācijas drošību, pieņemt horizontālus tiesību aktus par kiberdrošības prasībām attiecībā uz produktiem ar tīmekļa pieslēgumu un saistītiem pakalpojumiem, piemēram, Eiropas kiberdrošības noturības aktu, vai pastiprināt attiecīgos horizontālos tiesību aktus, piemēram, Radioiekārtu direktīvu, kā arī VDAR, vienlaikus iesaistot Parlamentu tās izvēļu apspriešanā;

23.

pauž bažas par to, ka patērētāji vāji reaģē uz produktu atsaukšanu un bērni turpina izmantot nedrošas rotaļlietas, neraugoties uz to, ka tās ir atsauktas; tādēļ aicina Komisiju publicēt pamatnostādnes par atsaukšanas procedūrām, tostarp konkrētu prasību kontrolsarakstu, un prasa tiešsaistes tirdzniecības vietām izveidot efektīvus mehānismus, lai nodrošinātu, ka tās var sasniegt savus lietotājus, pircējus un pārdevējus, lai viņus pēc iespējas ātrāk informētu, kad atsaukšana ir nepieciešama, un palielinātu to patērētāju skaitu, kurus sasniedz paziņojumi par atsaukšanu;

E-komercija

24.

atzīst e-komercijas pozitīvo lomu, tostarp tiešsaistes tirdzniecības vietu lomu, jo šī komercija ir nodrošinājusi attīstības iespējas ES rotaļlietu ražotājiem; šajā sakarībā uzsver šo uzņēmumu uzņēmējdarbības palielināšanos gan ES, gan ārpus tās; uzsver — lai gan e-komercijas attīstība sniedz ieguvumus patērētājiem, tā arī rada problēmas tirgus uzraudzības iestādēm saistībā ar tiešsaistē pārdotu ražojumu atbilstības nodrošināšanu; norāda, ka daudzi tiešsaistē iegādāti ražojumi neatbilst ES drošības prasībām, un pauž bažas par lielo skaitu bīstamu rotaļlietu, ko tiešsaistē pārdod negodīgi tirgotāji; uzskata, ka ir jānovērš neatbilstīgu un bīstamu rotaļlietu pārdošana tiešsaistē;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas norādījumus attiecībā uz Regulas (ES) 2019/1020 4. pantu, kurā precizēti uzņēmēju uzdevumi, jo īpaši attiecībā uz precēm, ko pārdod tiešsaistē un laiž ES tirgū no trešām valstīm; uzsver, ka ir jāvēršas pret neatbilstīgiem produktiem, kas ar tiešsaistes tirdzniecības vietu palīdzību tiek patērētājiem tieši pārdoti no trešām valstīm; atgādina, ka ekonomikas dalībnieki var laist ES tirgū tikai drošus produktus; uzsver, ka visu ekonomikas dalībnieku atbilstība ES noteikumiem ir būtiska, lai nodrošinātu bērnu drošību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem; aicina tirgus uzraudzības un muitas iestādes pastiprināt sadarbību, tostarp apmainīties ar informāciju par neatbilstības konstatējumiem, un veikt stingras izpildes darbības, lai atturētu negodīgus tirgotājus no ES tirgus izmantošanas;

26.

uzsver pievienoto vērtību, ko rada princips “iepazīsti savu klientu” tiešsaistē pārdotu rotaļlietu atbilstības un izsekojamības uzlabošanās ziņā; norāda, ka solījums par produktu drošumu ir brīvprātīgs pasākums un ka tajā ir iesaistījies visai ierobežots tirgus dalībnieku skaits; pauž nožēlu par to, ka ražojumu drošuma solījums līdz šim nav bijis pārāk efektīvs;

27.

uzsver, ka tiešsaistes tirdzniecības vietām var būt milzīga nozīme nedrošu rotaļlietu aprites ierobežošanā; tādēļ uzskata, ka tām vajadzētu būt pienākumam uzņemties lielāku atbildību par to platformās pārdoto rotaļlietu drošumu un atbilstību, jo īpaši identificējot un izņemot no apgrozības neatbilstīgas rotaļlietas, tostarp izpētot Safety Gate sistēmā pieejamo informāciju, un efektīvi sadarbojoties ar tirgus uzraudzības iestādēm, lai izņemtu no apgrozības neatbilstīgās rotaļlietas un novērstu nedrošu rotaļlietu atkārtotu parādīšanos; šajā ziņā stingri uzstāj, ka ir būtiski nodrošināt RDD un dažādu instrumentu, piemēram, Digitālo pakalpojumu tiesību akta, Mākslīgā intelekta akta, Produktu vispārējās drošības regulas un turpmākā leģislatīvā akta, ar ko pārskata Produktatbildības direktīvu, efektīvu un paredzamu īstenošanu un to savstarpējo konsekvenci, lai garantētu visaugstākos drošuma un pamattiesību standartus; prasa rast risinājumus, kas ļautu patērētāju organizācijām un uzticamiem signalizētājiem ziņot par neatbilstīgām rotaļlietām;

28.

uzsver nepieciešamību pastiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai nepieļautu, ka ES tirgū ienāk nedrošas un neatbilstīgas rotaļlietas, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem; aicina Komisiju publiskot informāciju par tās veiktajiem uzraudzības pasākumiem;

Juridiskais instruments un turpmākā virzība

29.

tā kā RDD de facto darbojas kā regula, aicina Komisiju apsvērt, vai tās pārskatīšana varētu būt iespēja to pārveidot par regulu, lai uzlabotu tās efektivitāti un lietderību un novērstu nekonsekventu tās īstenošanu dalībvalstīs un tirgus sadrumstalotību;

30.

aicina Komisiju izvērtēt, vai turpmākajā pārskatīšanā ir nepieciešams plašāks grozījumu tvērums, ko papildinātu padziļināts ietekmes novērtējums, lai analizētu, vai un kā turpmākajā RDD pārskatīšanā varētu iekļaut mehāniskās un fizikālās prasības, CMR, nitrozamīnu un vielu, kuras viegli nitrozējas, robežvērtības, kā arī alergēnu smaržvielu un bīstamu ķīmisku vielu marķēšanas noteikumus, lai varētu viegli un elastīgi veikt izmaiņas;

31.

pauž bažas par to, ka daži ražotāji izvairās ievērot RDD apgalvojot, ka viņu produkti nav rotaļlietas, lai gan tie tiek nepārprotami izmantoti kā rotaļlietas; uzsver, ka Komisijas vadlīnijas ir noderīgas, lai precizētu, vai produkts ir rotaļlieta vai nav, un lai nodrošinātu saskaņotu RDD īstenošanu gan tirgus uzraudzības iestāžu, gan ekonomikas dalībnieku interesēs; tomēr uzsver, ka joprojām ir produkti, kas atrodas “pelēkajā zonā”, un tādēļ aicina Komisiju atrisināt šo problēmu, nākamajā RDD pārskatīšanā iekļaujot šajā direktīvā rotaļlietu definīciju; uzsver, ka tādēļ ir vajadzīgs atklāts un konstruktīvs dialogs ar attiecīgajām ieinteresētajām personām;

32.

uzsver rotaļlietu svarīgo nozīmi bērnu attīstībā un prasmju veidošanā, kā arī pedagoģisko atbalstu, ko tās jau no agras bērnības sniedz jaunu uzdevumu veikšanai un prasmju uzlabošanai un apguvei; aicina Komisiju pārskatīt Rotaļlietu direktīvu ar mērķi uzlabot rotaļlietu drošumu un vienlaikus samazināt ražotāju administratīvās un juridiskās izmaksas, lai nodrošinātu skaidru virzību uz drošām un cenas ziņā pieejamām rotaļlietām visiem bērniem Eiropas Savienībā.

33.

uzskata, ka patērētājiem un vērtības ķēžu dalībniekiem ir vajadzīga informācija, lai veicinātu ilgtspējīgāku uzvedību; tādēļ aicina Komisiju ietekmes novērtējumā analizēt, vai rotaļlietu ilgizturība un remontējamība var ietekmēt to drošumu, un ja šāda ietekme tiek pierādīta, tad analizēt, vai marķēšanas noteikumos varētu samērīgi un neierobežoti iekļaut labāku informāciju par rotaļlietu ilgizturību un remontējamību; šajā sakarībā uzskata, ka šajā gadījumā varētu izmantot inovatīvus un digitālus risinājumus, lai šo informāciju darītu pieejamu patērētājiem, nodrošinot, ka drošības informācija ir skaidri identificējama, vienlaikus izvairoties no pārmērīga sloga uzņēmumiem un līdz minimumam samazinot iepakojuma materiālus;

34.

uzskata, ka brīdinājumi un drošības informācija patērētājiem ir ļoti svarīgi; norāda, ka papildu marķēšanas prasības būtu jāsamazina līdz minimumam, lai izvairītos no uzmanības novirzīšanas; aicina Komisiju izvērtēt iespēju to atbilstības informāciju, kas nav paredzēta galapatērētājam, norādīt elektroniski;

Dati

35.

uzsver — sakarā ar to, ka trūkst konsekventas ES mēroga statistikas par rotaļlietu izraisītiem negadījumiem, ir sarežģīti kvantitatīvi novērtēt RDD radītās aizsardzības līmeni un sniegt informāciju ar rotaļlietām saistītās standartizēšanas vajadzībām; uzskata, ka nepietiekama koordinācija un finansējuma trūkums ES līmenī ir iemesls tam, ka trūkst atbilstīgu datu, un aicina Komisiju to risināt turpmākajā šīs direktīvas pārskatīšanā; aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot Eiropas mēroga negadījumu un traumu datubāzi ar īpašu rotaļlietām paredzētu sadaļu, kas būtu publiska, lietotājdraudzīga un pieejama valsts iestādēm, patērētājiem un ražotājiem un kas ļautu ievietot un apkopot informāciju par negadījumiem un ievainojumiem, kas radušies bīstamu rotaļlietu, tostarp tiešsaistē pārdotu rotaļlietu, dēļ; turklāt uzskata, ka vēl varētu izmantot rādītājus un datus, piemēram, tos, kas iegūti no tirgus uzraudzības informācijas un komunikācijas sistēmas, Safety Gate un kopīgiem pasākumiem, lai novērtētu RDD efektivitāti, un aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot digitālus risinājumus, kas varētu uzlabot izsekojamību visā piegādes ķēdē un veicināt augstāku rotaļlietu drošuma līmeni;

36.

aicina dalībvalstis pastiprināt datu vākšanu saistībā ar RDD, jo pašreiz tā ir nevienmērīga, nepilnīga un nav reprezentatīva, un savstarpēji apmainīties ar informāciju par riskiem un neaizsargātību saistībā ar rotaļlietu drošumu; aicina uzņēmumus pastiprināt sadarbību ar dalībvalstīm, palielinot datu apmaiņu par negadījumiem, kas saistīti ar rotaļlietām, lai uzlabotu bērnu drošību un uzlabotu uzticēšanos iekšējā tirgū laistajām rotaļlietām;

37.

aicina Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz RDD pārskatīšana, lai izstrādātu rādītājus tās pareizas īstenošanas un vispārējās efektivitātes uzraudzībai; aicina Komisiju uzlabot to datu vākšanu, kas regulāri jāiesniedz dalībvalstīm, tirgus uzraudzības iestādēm un paziņotajām struktūrām; iesaka Komisijai, pamatojoties uz valstu ziņojumiem, izstrādāt vispārēju ES līmeņa ziņojumu, kā arī padarīt tos publiski un viegli pieejamus visām ieinteresētajām personām;

o o

38.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 170, 30.6.2009., 1. lpp.

(2) OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.

(3) OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.

(4) OV L 218, 13.8.2008., 82. lpp.

(5) OV L 316, 14.11.2012., 12. lpp.

(6) OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.

(7) OV L 151, 7.6.2019., 15. lpp.

(8) OV L 153, 3.5.2021., 1. lpp.

(9) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.

(10) OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.

(11) OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.

(12) OV L 153, 22.5.2014., 62. lpp.

(13) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

(14) OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.

(15) OV L 174, 1.7.2011., 88. lpp.

(16) OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.

(17) OV L 338, 13.11.2004., 4. lpp.

(18) OV L 266, 26.9.2006., 1. lpp.

(19) OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.

(20) OV L 169, 25.6.2019., 45. lpp.

(21) OV C 425, 20.10.2021., 19. lpp.

(22) OV C 425, 20.10.2021., 10. lpp.

(23) OV C 294, 23.7.2021., 14. lpp.

(24) OV C 388, 13.11.2020., 39. lpp.

(25) OV C 334, 19.9.2018., 2. lpp.

(26) OV C 334, 19.9.2018., 60. lpp.

(27) OV C 76, 28.2.2018., 112. lpp.

(28) OV C 404, 6.10.2021., 2. lpp.

(29) OV C 404, 6.10.2021., 63. lpp.

(30) OV C 158, 30.4.2021., 18. lpp.

(31) OV C 371, 15.9.2021., 75. lpp.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/109

P9_TA(2022)0038

Eiropas stiprināšana cīņā pret vēzi

Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas spēju stiprināšanu cīņai pret vēzi — ceļā uz visaptverošu un koordinētu stratēģiju (2020/2267(INI))

(2022/C 342/12)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija lēmumu par Īpašās komitejas attiecībā uz vēža uzveikšanu izveidi, kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru laiku (1),

—

ņemot vērā Īpašās komitejas attiecībā uz vēža uzveikšanu 2020. gada 27. oktobra darba dokumentu “Inputs of the Special Committee on Beating Cancer (BECA) to influence the future Europe’s Beating Cancer Plan” (“Īpašās komitejas attiecībā uz vēža uzveikšanu (BECA) ieguldījums, lai ietekmētu gaidāmo Eiropas Vēža uzveikšanas plānu”) (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 3. februāra paziņojumu par Eiropas Vēža uzveikšanas plānu (COM(2021)0044),

—	ņemot vērā ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammu 2021.–2027. gadam (“Apvārsnis Eiropa”) (3) un īpašo programmas “Apvārsnis Eiropa” vēža pētniecības uzdevumu (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 15. jūnija secinājumus par piekļuvi zālēm un medicīniskajām ierīcēm spēcīgākai un noturīgai ES (5),

—	ņemot vērā pamatnostādnes, kas izstrādātas, īstenojot vienotās rīcības onkoloģisko slimību jomā (EPAAC, CANCON, iPAAC), un ar Vienoto rīcību attiecībā uz retiem vēža veidiem izveidoto 2030. gada Rīcības programmu reto vēža veidu jomā (JARC),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu “EPT — pētniecības un inovācijas jaunā ēra” (COM(2020)0628),

—	ņemot vērā Padomes 2003. gada 2. decembra ieteikumu Nr. 2003/878/EK par vēža skrīningu (6),

—	ņemot vērā Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras (IARC) 2017. gada maija ziņojumu par Padomes ieteikuma par vēža skrīningu īstenošanu (7),

—	ņemot vērā Eiropas pamatnostādnes par kvalitātes nodrošināšanu krūts, dzemdes kakla un kolorektālā vēža skrīningā un diagnostikā,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā” (COM(2020)0381),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 28. jūnija paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā 2021.–2027. gadam (COM(2021)0323),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 25. novembra paziņojumu par Eiropas zāļu stratēģiju (COM(2020)0761),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumu “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem” (COM(2020)0667),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 12. maija paziņojumu “Ceļš uz veselīgu planētu itin visiem — ES Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plāns” (COM(2021)0400),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā (Kancerogēnu un mutagēnu direktīva (KMD) (8), tostarp trīs to grozošās direktīvas un Komisijas priekšlikumu ceturtajai grozījumu direktīvai (COM(2020)0571),

—	ņemot vērā Padomes 1998. gada 7. aprīļa Direktīvu 98/24/EK par darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību pret risku, kas saistīts ar ķimikāliju izmantošanu darbā (9),

—

ņemot vērā Īpašās komitejas attiecībā uz vēža uzveikšanu rīkotās sabiedriskās apspriešanas 2021. gada 19. aprīļa kopsavilkuma ziņojumu “The impact of the COVID-19 pandemic on cancer prevention, health services, cancer patients and research: lessons from a public health crisis” (“Covid-19 pandēmijas ietekme uz vēža profilaksi, veselības aprūpes pakalpojumiem, vēža pacientiem un pētniecību: sabiedrības veselības krīzes laikā gūtās atziņas”),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 11. novembra paziņojumu “Eiropas veselības savienības veidošana — sagatavotība un noturība” (COM(2020)0724) un ar to saistītos Komisijas 2020. gada 11. novembra priekšlikumus, kā arī pagaidu vienošanos par Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem (COM(2020)0727), regulu par pastiprinātu Eiropas Zāļu aģentūras lomu attiecībā uz zālēm un medicīniskajām ierīcēm krīžgatavības un krīžu pārvaldības kontekstā (COM(2020)0725) un regulu, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 851/2004, ar ko izveido Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru (COM(2020)0726),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. marta Regulu (ES) 2021/522, ar ko izveido Savienības rīcības programmu veselības jomā (programma “ES — veselībai”) 2021.–2027. gadam (10),

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu un vienošanos par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par veselības aprūpes tehnoloģiju novērtēšanu un ar ko groza Direktīvu 2011/24/ES (COM(2018)0051),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/20/EK (11) (Klīnisko izmēģinājumu regula) un Klīnisko izmēģinājumu informācijas sistēmu, kas izveidota saskaņā ar minēto regulu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2021/694, ar ko izveido programmu “Digitālā Eiropa” (12),

—	ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu Nr. 21/2019 “Veselīga vide, veselīga dzīve: kā vide ietekmē veselību un labklājību Eiropā” (13),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2021. gada 9. jūnija atzinumu par Eiropas Vēža uzveikšanas plānu (14),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Zinātnes un tehnoloģiju nākotnes darba grupai (STOA) sagatavotā 2021. gada jūlija pētījuma “5G ietekme uz veselību” secinājumus un ieteikumus (15),

—	ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši trešo IAM — nodrošināt labu veselību un labklājību,

—	ņemot vērā Eiropas Pretvēža rīcības kodeksa ceturto izdevumu (16),

—	ņemot vērā Eiropas Vēža prakses kodeksu (17),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 24. marta paziņojumu “ES stratēģija par bērna tiesībām” (COM(2021)0142),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2018. gada 19. jūlija darba dokumentu par HIV/AIDS, vīrushepatīta un tuberkulozes apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs — pašreizējais stāvoklis, politikas instrumenti un laba prakse (SWD(2018)0387),

—	ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2020. gada ziņojumu “Alkohols un vēzis PVO Eiropas reģionā: aicinājums īstenot labāku profilaksi” (18),

—	ņemot vērā visu partiju interešu grupas “Eiropas Parlamenta deputāti pret vēzi” darbību un secinājumus,

—	ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (19),

—	ņemot vērā 2017. gada 2. marta rezolūciju par ES iespējām uzlabot zāļu pieejamību (20),

—	ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par ilgtspēju sekmējošu stratēģiju attiecībā uz ķimikālijām (21),

—	ņemot vērā 2019. gada 12. februāra rezolūciju par pārrobežu veselības aprūpes direktīvas īstenošanu (22),

—	ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par Savienības pesticīdu atļaušanas procedūru (23),

—	ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par ES sabiedrības veselības stratēģiju pēc Covid-19 pandēmijas (24),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par zāļu trūkumu — jaunās problēmas risināšana (25),

—	ņemot vērā 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Pediatrijā lietojamo zāļu regulu (26) un Komisijas sākotnējo ietekmes novērtējumu attiecībā uz ES tiesību aktu par zālēm bērniem un retām slimībām pārskatīšanu,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Īpašās komitejas attiecībā uz vēža uzveikšanu ziņojumu (A9-0001/2022),

tā kā Eiropas Vēža uzveikšanas plānam (turpmāk tekstā — Plāns) būtu jāpalīdz efektīvi reaģēt uz aicinājumu panākt progresu, kuru izteikuši to 1,3 miljonu cilvēku, kuri ik gadu Eiropā mirst no vēža, tostarp 6 000 bērnu un jauniešu, ģimenes un veselības aprūpes speciālisti, uz to pacientu būtiskajām vajadzībām, kuriem pašlaik ir nepieciešama savlaicīga diagnostiska un efektīva, inovatīva, pieejama un cenas ziņā pieņemama vēža un ar vēzi saistīto komplikāciju un blakusslimību ārstēšana, uz to vairāk nekā 12 miljonu izdzīvojušo vēža pacientu un viņu ģimenes locekļu pamatotajām cerībām, kuriem ir grūti atgriezties “normālā dzīvē”, uz nākamo paaudžu nepārprotamo vēlmi būt pasargātiem no veselības apdraudējumiem un riska faktoriem, uz valstu valdību bažām par aizvien pieaugošo ekonomisko un sociālo slogu, ko rada vēzis un tā ārstēšana; tā kā Savienības pasākumiem cīņā pret vēzi vajadzētu būt vērstiem uz to, lai palielinātu vēža pacientu piecu gadu izdzīvotības rādītāju;

tā kā Eiropā dzīvo mazāk nekā 10 % no pasaules iedzīvotājiem, taču šeit ir konstatēta ceturtā daļa no visiem vēža gadījumiem, un tā kā vēzis ir otrs galvenais nāves cēlonis Eiropā pēc sirds un asinsvadu slimībām un galvenais par vienu gadu vecāku bērnu nāves cēlonis; tā kā ir pastāvīgi jāpievērš uzmanība ar vēzi slimo bērnu un pusaudžu īpašajām vajadzībām un jāatbalsta viņi visā pasaulē, un bērnu onkoloģija būtu jānošķir no pieaugušo onkoloģijas; tā kā, neraugoties uz to, ka mirstības rādītāji ir nedaudz samazinājušies, pateicoties skrīninga kampaņām, labākai diagnostikai un inovācijai ārstniecības jomā, diagnosticēto vēža gadījumu skaits tomēr palielinās, jo īpaši saistībā ar ilgāku paredzamo mūža ilgumu, kā rezultātā sabiedrība noveco; tā kā gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem vēža gadījumiem ES tiek konstatētas 60 gadus veciem un vecākiem cilvēkiem;

tā kā vēzis atspoguļo sociālo netaisnību un nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, jo vēža izdzīvotības rādītāju atšķirības ES dalībvalstīs pārsniedz 25 %; tā kā ES iedzīvotāji saskaras ar nevienlīdzību profilakses jomā un ir nevienlīdzīgi aizsargāti pret riska faktoriem, nevienlīdzīgi izglītoti attiecībā uz veselīgu dzīvesveidu un nevienlīdzīgi aizsargāti pret dezinformāciju; tā kā ES iedzīvotāji dažādās dalībvalstīs un dažādos vienas dalībvalsts reģionos atrodas nevienlīdzīgā situācijā saistībā ar savlaicīgu piekļuvi cenas ziņā pieņemamai un kvalitatīvai ārstēšanai un aprūpei; tā kā piekļuve pilnībā daudznozaru un daudzu specialitāšu medicīniskām vienībām Eiropā ir ļoti atšķirīga; tā kā ES iedzīvotāju iespējas pēc atlabšanas vai remisijas laikā atgriezties darbā, būt finansiāli neatkarīgiem un atgriezties līdzsvarotā ģimenes, sociālajā un emocionālajā dzīvē ir visai dažādas; tā kā sociālais stāvoklis un dzimums ir svarīgi faktori un nevienlīdzības un nelīdztiesības veicinātāji visos slimības posmos;

D.	tā kā lielākā daļa dalībvalstu, kuru uzdevumi, veiktspēja un budžeti ir neviendabīgi, ir izstrādājušas īpašu valsts vai reģionālo vēža uzveikšanas politiku; tā kā daži reģioni ir kļuvuši par centriem cīņā pret vēzi un to speciālās zināšanas būtu jāizmanto visā Savienībā;

tā kā Plāna mērķim vajadzētu būt ne tikai cīnīties pret būtisku sabiedrības veselības problēmu un palīdzēt pacientiem dzīvot ilgāk un labāk, bet arī sākt samazināt nevienlīdzību un netaisnību veselības aprūpes jomā un mazināt šīs slimības radīto sociālo un ekonomisko slogu; tā kā Komisijai būtu jāveicina uz pacientiem vērstas un uz iedzīvotāju tiesībām balstītas pieejas izmantošana, integrējot Plānā, tostarp iniciatīvā “Palīdzība ar vēzi slimiem bērniem”, tiesiskuma, ilgtspējas, taisnīguma, solidaritātes, inovācijas un sadarbības apsvērumus;

tā kā Covid-19 pandēmija ir izraisījusi un joprojām izraisa nopietnus traucējumus vēža skrīninga programmās, terapijā, pētniecībā un izdzīvojušo vēža pacientu atbalsta un pēcaprūpes pakalpojumos, tādējādi ietekmējot vēža pacientus, viņu ģimenes un veselības aprūpes speciālistus; tā kā pandēmija ir radījusi steidzamu nepieciešamību visās Eiropas valstīs atjaunot ar vēzi saistītus pakalpojumus un risināt problēmas, kas saistītas ar ļoti problemātiskiem kavējumiem profilakses pasākumos, kā arī agrīnā vēža atklāšanā un diagnostikā; tā kā tiek lēsts, ka pandēmijas laikā Eiropā netika veikti 100 miljoni skrīninga testu un nediagnosticēto vēža gadījumu skaits varētu sasniegt 1 miljonu; tā kā 1 no katriem 5 vēža slimniekiem savlaicīgi nesaņēma nepieciešamo ķirurģisko ārstēšanu vai ķīmijterapiju (27); tā kā veselības aprūpes speciālisti ir uzņēmušies pandēmijas radīto slogu un ir strādājuši ļoti saspringtā darba vidē;

tā kā veselībpratība ietver zināšanu un prasmju iegūšanu, izpratni par tiesībām un spēju rīkoties, lai uzlabotu personīgo un sabiedrības veselību; tā kā darbībām, ar kurām saskaņā ar Plānu tiek veicināta veselībpratība, būtu jākoncentrējas uz pacientu un iedzīvotāju iespēju palielināšanu, izmantojot modernus saziņas līdzekļus, kā arī meklējot specializētās zināšanas un sadarbojoties ar pacientu organizācijām un citām NVO, kas jau gadiem ilgi strādā veselībpratības izplatīšanas un vairošanas jomā; tā kā, lai nodrošinātu pacientu iespējas, ir jāpalīdz pacientiem izprast viņu tiesības; tā kā visos centienos uzlabot veselībpratību, tostarp digitālo pratību, būtu jāņem vērā personas, kuras saskaras ar atstumtību, kā arī vajadzības personām ar mācīšanās problēmām; tā kā būtu jāņem vērā nevienlīdzība zināšanās par IT tehnoloģijām, to pieejamībā un izmantošanā, kā arī reģionālās, sociālās un ekonomiskās atšķirības; tā kā nepieciešamā informācija būtu jānodrošina izplatītākajās valodās, kas nav ES valodas, lai sasniegtu migrantus, tikko ieceļojušas personas un citas neaizsargātās grupas un minoritāšu kopienas; tā kā cenšoties uzlabot veselībpratību, atbildība būtu jāvērš uz to, lai palīdzētu iedzīvotājiem noteikt nepatiesu informāciju, norādot uz kaitīgo ietekmi, kāda tai var būt visās vēža aprūpes jomās, tostarp profilaksē, vakcinācijā un ārstēšanā;

tā kā aptuveni 40 % vēža gadījumu ES ir novēršami; tā kā profilakse ir efektīvāka nekā jebkāda ārstēšana, kā arī izmaksu ziņā visefektīvākā ilgtermiņa vēža kontroles stratēģija; tā kā Plānā būtu jāpievēršas visiem galvenajiem vēža riska faktoriem un ar to saistītajiem sociālajiem noteicošajiem faktoriem; tā kā ES līmeņa regulējumam ir ārkārtīgi svarīga nozīme vēža profilaksē, jo ES ir nozīmīga kompetence, kas ietekmē lielāko daļu vēža riska faktoru;

tā kā saskaņā ar EVA ziņojumu Nr. 21/2019 vēzis ir galvenā nepārnēsājamā slimība, kas saistīta ar vidi, un 2016. gadā 32 Eiropas valstīs ar augstiem ienākumiem vairāk nekā 250 000 nāves gadījumu vēža dēļ bija saistāmi ar vides faktoriem; tā kā EVA atzina apkārtējā gaisa piesārņojumu, ķīmiskās vielas, kurināmā sadedzināšanu telpās un radiāciju par vides riska faktoriem, kas var veicināt vēža attīstību;

J.	tā kā gaisa piesārņojums ir galvenais mirstības veicinātājs, jo piesārņojošas vielas no dažādiem avotiem, tostarp enerģijas, transporta, lauksaimniecības un rūpniecības sektora, izraisa 400 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu gadā, tostarp plaušu vēzi, sirds slimības un insultu;

tā kā Komisijas paziņojumā par pastiprinātu sadarbību, kas vērsta pret vakcīnregulējamām slimībām (COM(2018)0245), ir ieteikts izstrādāt ES pamatnostādnes, lai izveidotu visaptverošas elektroniskas imunizācijas informācijas sistēmas valsts līmenī efektīvai imunizācijas programmu uzraudzībai; tā kā tas darāms, pilnībā ievērojot datu aizsardzības noteikumus; tā kā cilvēka papilomas vīruss (HPV) ir seksuāli transmisīva infekcija, kas saistīta ar gandrīz 5 % no visiem sieviešu un vīriešu vēža veidiem visā pasaulē, proti, ar dzemdes kakla un mutes dobuma un rīkles vēzi, kā arī anālo, dzimumlocekļa, vaginālo un vulvas vēzi; tā kā ir svarīgi gan sasniegt HPV vakcinācijas aptveri meitenēm, gan izveidot kvalitatīvu un organizētu dzemdes kakla vēža skrīningu, lai sasniegtu PVO izvirzītos 2030. gada mērķus izskaust dzemdes kakla vēzi kā sabiedrības veselības problēmu; tā kā HPV vakcinācijas rādītāji dalībvalstīs ir satraucoši zemi; tā kā diemžēl pastāv būtiskas vakcinācijas tvēruma atšķirības starp dalībvalstīm — tās svārstās no mazāk nekā 30 % līdz vairāk nekā 70 % (nepieciešamais iedzīvotāju imunitātes līmenis ir 70 %); tā kā Helicobacter Pylori ir galvenais infekciozais vēža cēlonis pasaulē, izraisot galvenokārt nekardijas kuņģa adenokarcinomu;

tā kā pieaug saslimstība ar dažiem endokrīnās sistēmas vēža veidiem (piemēram, vairogdziedzera, krūts un sēklinieku vēzi); tā kā no hormoniem atkarīgu vēža veidu endokrīnās ārstniecības metodes var izraisīt blakusparādības endokrīnās sistēmas darbībā; tā kā vēža ārstēšanai var būt ilgtermiņa ietekme, piemēram, endokrīnās sistēmas blakusslimības izdzīvojušajiem vēža pacientiem; tā kā aptaukošanās ir zināms riska faktors daudziem vēža veidiem, tostarp endokrīnās sistēmas vēža veidiem; tā kā ir zināms, ka saskare ar ķīmiskām vielām, kam piemīt endokrīni disruptīvas īpašības (EDC), ietekmē aptaukošanās un vēža veidošanos; tā kā EDC ik gadu dalībvalstīm izmaksā 157–270 miljardus EUR (līdz 2 % no Eiropas IKP) (28) saistībā ar veselības aprūpes izdevumiem un zaudētu pelnīšanas potenciālu, galvenokārt neiroloģiskās attīstības traucējumu, vielmaiņas traucējumu un vēža dēļ;

tā kā ik gadu aptuveni 120 000 ar darbu saistīta vēža gadījumu ir saistīti ar bīstamu vielu iedarbību darbā, kā rezultātā katru gadu konstatējami aptuveni 80 000 nāves gadījumu, kas ir 8 % no visiem vēža izraisītiem nāves gadījumiem (12 % no vēža izraisītiem nāves gadījumiem vīriešu vidū un 7 % no vēža izraisītiem nāves gadījumiem sieviešu vidū); tā kā tomēr var būt sarežģīti noteikt cēloņsakarību, jo ir ilgs latentuma periods; tā kā PVO IARC ir identificējis 50 prioritārus kancerogēnus un ir pierādīts, ka Eiropā to iedarbībai ir pakļauti daudzi darba ņēmēji; tā kā lielāko daļu vēža gadījumu, ko izraisa darba vietā sastopamu kancerogēnu vielu iedarbība, šķiet varētu novērst, ja kancerogēnās vielas tiktu attiecīgi regulētas, bet saskaņā ar Direktīvu 2004/37/EK saistošas arodekspozīcijas robežvērtības (OEL) ir noteiktas tikai 27 no šīm vielām; tā kā ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai novērstu, atklātu un labāk atzītu ar arodu saistītus vēža saslimšanas gadījumus, kurus veicinājis nakts maiņu darbs, kā arī UV starojums (ārpus telpām strādājošajiem);

tā kā mainīgais darba tirgus ar demogrāfiskajām pārmaiņām, jaunām tehnoloģijām un jauniem darba veidiem var ietekmēt arodveselību un drošību; tā kā vairāk darba ņēmēju pāriet uz platformu darbu, netradicionālu darbu vai netipisku nodarbinātību; tā kā tādi faktori kā radiācija, stress, darba organizācija un darba apstākļi ir saistīti ar vēzi, kas attīstās darbā (29); tā kā pašlaik trūkst uzticamu un salīdzināmu ES līmeņa datu par saskari ar vēža riska faktoriem darbā (30);

tā kā pretēji nelaimes gadījumiem darbavietā, kur traumas var vieglāk novērtēt un izmaksāt kompensāciju, var paiet gadi vai pat vairākas desmitgades, pirms tiek diagnosticēti ar darbu saistīti vēža veidi un pienācīgi identificēts cēlonis; tā kā Komisijas Ieteikumā par arodslimībām (31) ir ieteikts dalībvalstīm pēc iespējas drīzāk valsts normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz arodslimībām, par kurām pienākas kompensācija, ieviest Eiropas sarakstu, kas izklāstīts minētā ieteikuma I pielikumā; tā kā atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz arodslimību atzīšanas līmeni nozīmē to, ka daudzu darba ņēmēju arodslimība nekad nav atzīta;

P.	tā kā radons ir radioaktīva gāze, kam nav ne krāsas, ne smaržas, un, radonam sadaloties gaisā, tas rada starojumu, kurš var kaitēt ķermeņa šūnu DNS; tā kā radona līmeņi dažādos reģionos vai pat apdzīvotās vietās stipri atšķiras un tas var būt sastopams gan ārpus telpām, gan telpās;

tā kā 2011. gadā IARC klasificēja radiofrekvences elektromagnētiskos laukus kā cilvēkiem potenciāli kancerogēnus, balstoties uz paaugstinātu gliomas risku saistībā ar mobilo tālruņu izmantošanu; tā kā ir pētījumi (publicēti 2015. un 2018. gadā), kuri pierāda glioblastomas audzēja saslimšanas gadījumu skaita būtisku pieaugumu (vairāk nekā divkāršojies) divdesmit gadu laikā (1995.–2015. gads) visās vecuma grupās, un citi pētījumi, kas pierāda glioblastomas riska pieaugumu saistībā ar mobilo un bezvadu tālruņu izmantošanu cilvēkiem vecumā no 18 līdz 80 gadiem; tā kā ir nepieciešami plašāki pētījumi, lai konstatētu šos saistītos riskus;

tā kā 24 % no visiem Eiropā katru gadu diagnosticētajiem jaunajiem vēža saslimstības gadījumiem, ieskaitot visus pediatriskā vēža veidus, ir reti vēža veidi, un tā pati par sevi ir sabiedrības veselības problēma; tā kā pacienti ar retiem vēža veidiem saskaras ar problēmām, kas saistītas ar novēlotu vai nepareizu diagnozes noteikšanu, nepietiekamu piekļuvi atbilstošai terapijai un zināšanām, izpratnes trūkumu par zinātnes atziņām, komerciālu iespēju trūkumu jaunu terapiju izstrādē, maz audu banku pieejamību, grūtībām veikt efektīvus klīniskos pētījumus, kā arī izolācijas sajūtu;

tā kā Plāns būtu jāīsteno ciešā saistībā ar IARC ieteikumiem un darbībām, ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem pasaules veselības jomā, tostarp mērķi ieviest vispārējo veselības apdrošināšanu, un PVO ieteikumiem un pamatnostādnēm, starptautiskiem nolīgumiem veselības aprūpes jomā, tostarp PVO Pamatkonvenciju par tabakas kontroli un PVO Vispārējo iniciatīvu bērnu vēža jomā, ES vienotajām rīcībām onkoloģisko slimību jomā, kā arī ekspertu un pacientu organizāciju ieteikumiem un pamatnostādnēm; tā kā Plānā par prioritāti būtu jāatzīst ES solidaritāte un partnerība ar valstīm ar zemiem un vidējiem ienākumiem, ieskaitot valstis plašākā PVO Eiropas reģionā;

T.	tā kā Akts par Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanās nosacījumiem paredz atbrīvojumu Zviedrijai no ES aizlieguma pārdot noteiktu veidu orālai lietošanai paredzētu tabaku;

U.	tā kā Vidusjūras valstu diēta ir zināma kā veselīgs, līdzsvarots uzturs, kas nodrošina aizsardzību galveno hronisko deģeneratīvo slimību primārajā un sekundārajā profilaksē;

tā kā Plānā īpaša uzmanība pievērsta virknei politikas vajadzību vēža skrīninga jomā, taču tiek piedāvātas ierobežotas iniciatīvas skrīninga programmās neiekļauto onkoloģisko slimību agrīnai atklāšanai; tā kā tādēļ ir mērķtiecīgi jārīkojas, lai veicinātu iedzīvotāju un veselības aprūpes speciālistu labāku informētību par vēža sākotnējām pazīmēm;

tā kā pretvēža zāļu cenu pieaugums ir pārsniedzis kopējo ar vēzi saistīto izdevumu pieaugumu un jaunas pretvēža zāles, kas tirgū ienāk par augstām cenām, ir atzītas par svarīgu ar vēzi saistīto aprūpes izdevumu pieauguma veicinātāju; tā kā PVO 2018. gada tehniskajā ziņojumā par pretvēža zāļu cenu noteikšanu un to ietekmi (32) ir atzīts, ka pretvēža zāļu cenas ir augstākas nekā citām slimībām un to izmaksas pieaug straujāk, kā rezultātā daudziem pacientiem visā pasaulē nav piekļuves ārstēšanai un valdības nespēj nodrošināt visiem pieejamību cenu ziņā;

tā kā vēža apkarošanu saskaņā ar visaptverošu stratēģiju, piemēram, Komisijas iesniegtajā Vēža uzveikšanas plānā, varētu izmantot par paraugu citu nepārnēsājamu slimību apkarošanā un tā kā tādēļ pacientiem ar citām hroniskām slimībām arī būtu jāgūst labums no Plāna sasniegumiem un principiem, un līdzīgi plāni būtu jāizstrādā arī citu patoloģiju ar augstu mirstības rādītāju ārstēšanai;

Y.	tā kā Eiropas valstu rīcības koordinācija un kopēja Eiropas līmeņa politika, kā arī pārrobežu zināšanu kopīgošana ir būtiski svarīga, lai panāktu progresu vēža jomā; tā kā galvenā atbildība par veselības aizsardzību un veselības aprūpes sistēmām gulstas uz dalībvalstīm;

tā kā ir vajadzīga visaptveroša, daudzdisciplīnu un koordinēta pieeja ar uzvedības, bioloģiskajiem, vides, ar darbu saistītajiem, sociāli ekonomiskajiem un komerciālajiem veselību noteicošajiem faktoriem saistīto problēmu risināšanai reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, lai atbalstītu darbības, kas vērstas uz visiem vēža aspektiem (profilakse, atklāšana, ārstēšana, paliatīvā aprūpe, izdzīvojušo pēcaprūpe un reintegrācija), efektīvi izmantojot galvenos instrumentus, piemēram, pienācīgus resursus un finansējumu, tiesību aktus, pētniecību un zināšanu apmaiņu; tā kā uz pacientu vērsta pieeja ārstēšanai ir apliecinājusi, ka tā var uzlabot pacientu dzīves kvalitāti un vispārējo dzīvildzi; tā kā jaunām tehnoloģijām un mākslīgajam intelektam piemīt liels potenciāls panākt uzlabojumus vēža izpētes jomā, ārstēšanas procesos un aprūpē;

AA.

tā kā pētniecība un inovācija ir mūsu vienīgā cerība kādu dienu gūt galīgu uzvaru pār vēzi; tā kā ir vajadzīgs efektīvs ilgtermiņa finansējums, lai atbalstītu vērienīgus projektus un labus un stabilus darba apstākļus pētniekiem, kas strādā vēža jomā; tā kā farmācijas uzņēmumi, tostarp MVU, ir galvenās ieinteresētās puses inovācijā vēža jomā;

AB.	tā kā būtu jāveicina turpmāka pieejas “Veselība visās politikas jomās” un “Viena veselība” izmantošana un vēža apkarošanas centieni būtu jāintegrē visās ES politikas jomās;

AC.	tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu jāmobilizē savi spēki un jānodrošina atbilstoši stimuli un ilgtspējīgs budžets, lai sasniegtu vērienīgo mērķi — mazināt vēža radīto slogu un mirstību no vēža Eiropā;

AD.	tā kā tādēļ Plāns varētu būt svarīgs solis ceļā uz reālu Eiropas veselības savienību un publisks apliecinājums iedzīvotājiem par panākumiem, ko var gūt ES līmeņa sadarbība veselības jomā;

atzinīgi vērtē Plānu un aicina Komisiju rast jaunas sinerģijas starp Plānu un programmu “ES — veselībai”, Eiropas Zāļu stratēģiju, Ķimikāliju stratēģiju un atjaunināto Eiropas rūpniecības stratēģiju; uzskata, ka šāds visaptverošs vēža regulējums veicinātu vēža profilaksi, agrīnu atklāšanu un ārstēšanu; aicina Komisiju izstrādāt kopēju vēža apkarošanas politiku, kas vajadzības gadījumā ietvertu priekšlikumus tiesību aktu projektam;

A. Darbības jomas

I. Vēža profilakse visās Eiropas politikas jomās

pauž stingru pārliecību, ka visās Eiropas politikas jomās un finansēšanas programmās būtu jāiekļauj visaptveroši vēža profilakses pasākumi, īstenojot pasākumus, ar kuriem atbalsta tāda kaitējuma novēršanu vai samazināšanu, ko rada maināmi riska faktori; aicina Komisiju un dalībvalstis visās attiecīgajās politikas jomās iekļaut izpratnes veidošanas kampaņas par vēža profilaksi; aicina Komisiju integrēt Plāna mērķus visās attiecīgajās nozaru politikas jomās; pauž stingru pārliecību, ka profilakses pasākumiem ir jābalstās uz pierādījumiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt finansējumu zinātniskiem pētījumiem par vēža cēloņiem, kā arī profilakses pasākumu efektivitāti un īstenošanu;

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot efektīvus profilakses pasākumus valstu un ES līmenī, kuru pamatā ir neatkarīgas zinātniskās zināšanas, paraugprakse un gūtās mācības, kā arī klīniskie norādījumi; šajā sakarā jo īpaši aicina īstenot Eiropas Pretvēža rīcības kodeksu (ECAC), lai samazinātu vēža risku, pamatojoties uz jaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, un regulāri atjaunināt ECAC, balstoties uz ciklu, kura pamatā ir nepārtraukta uzraudzība un novērtēšana;

atzīst, ka vairāk nekā 40 % no visiem vēža gadījumiem ir novēršami, saskaņoti rīkojoties attiecībā uz uzvedības, bioloģiskajiem, vides, ar darbu saistītajiem, sociāli ekonomiskajiem un komerciālajiem veselību noteicošajiem faktoriem; aicina pievērst lielāku uzmanību veselīga dzīvesveida piekopšanai, lai novērstu vēzi un samazinātu dažu vēža veidu recidīvu;

atbalsta programmas “Apvārsnis Eiropa” vēža pētniecības misijas mērķi laikposmā no 2021. līdz 2030. gadam novērst vairāk nekā 3 miljonus pāragras nāves gadījumu, paātrinot vēža profilakses un apkarošanas programmu īstenošanu, tādējādi tiecoties nodrošināt vienlīdzīgas iespējas piekļuvē šīm programmām; aicina Komisiju šā mērķa sasniegšanas nolūkā piešķirt pienācīgu finansējumu programmas “Apvārsnis Eiropa” vēža pētniecības misijai un citām attiecīgajām programmām (piemēram, “Zinātne un politika veselīgai nākotnei” — HBM4EU);

pauž nožēlu par Eiropas Savienībā ievērojamo nevienlīdzību un netaisnību veselības jomā vēža profilaksē; uzstāj, ka ir jāapzina neaizsargātas, marginalizētas un sociāli atstumtas iedzīvotāju grupas, kā arī personas, kuras dzīvo attālos apgabalos (piemēram, lauku, nošķirtos vai tālākos reģionos, kas atrodas tālu no medicīnas centriem), un jāpievērš tām īpaša uzmanība, lai nodrošinātu to piekļuvi vēža profilakses pakalpojumiem; šajā sakarībā uzskata, ka vēža profilakse ir jāīsteno arī saskaņā ar sociālo taisnīgumu, t. i., ir jāveic sistēmiskas pārmaiņas, īstenojot visu sabiedrību aptverošu valsts politiku, kas pārsniedz individuālās uzvedības izmaiņas;

atzīst, ka tabakas lietošana neapšaubāmi ir galvenais novēršamais vēža cēlonis ES, jo tā izraisa 15–20 % no visiem vēža gadījumiem Eiropā un ir galvenais vēža izraisītas nāves riska faktors Eiropā (27 % no visiem vēža izraisītas nāves gadījumiem jeb 700 000 vēža izraisītas nāves gadījumi gadā ES); atgādina, ka ES ir vērojamas lielas atšķirības, jo smēķētāju īpatsvars dažādās valstīs atšķiras vairāk nekā piecas reizes;

atbalsta mērķi izaudzināt “paaudzi bez tabakas”, kā norādīts Plānā, kura mērķis ir panākt, ka līdz 2040. gadam tabaku lieto mazāk nekā 5 % iedzīvotāju salīdzinājumā ar aptuveni 25 % pašlaik; mudina Komisiju noteikt pagaidu mērķus, kuru sasniegšanu pastāvīgi uzrauga un veicina, tostarp valstu līmenī, un par kuriem ziņo Vēža jomā pastāvošas nevienlīdzības reģistrā, lai pēc iespējas labāk virzītu centienus vispārējā mērķa sasniegšanai; aicina Komisiju finansēt programmas, ar ko veicina smēķēšanas atmešanu; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu sadarbību, tām apmainoties ar labāko un efektīvāko praksi smēķēšanas samazināšanai;

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt Tabakas izstrādājumu direktīvu (33), Tabakas izstrādājumu nodokļu direktīvu (34) un tiesisko regulējumu par privātpersonu veiktiem tabakas pārrobežu pirkumiem un mudina Komisiju veikt atbilstošus pasākumus un nākt klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai regulējumā iekļautu šādus aspektus:

a)	minimālā akcīzes nodokļa palielināšana un augšupēja konverģence visiem tabakas izstrādājumiem un to galīgās tirgus cenas palielināšana, kas uzlabotu profilaksi, samazinot tabakas uzņemšanu un lietošanu, jo īpaši pašreizējo smēķētāju vidū, un atturētu jauniešus no vēlmes sākt smēķēt;

b)	standartizēta vienkārša iepakojuma prasība un pienākums nodrošināt, ka tabakas izstrādājumiem 80 % iepakojuma priekšpuses un aizmugures klāj brīdinājumi par ietekmi uz veselību, tostarp attēli ar brīdinājumiem; kā arī

c)	stingra izpilde attiecībā uz aizliegumu izmantot raksturīgos aromātus tabakas izstrādājumos, lai mazinātu šo izstrādājumu pievilcību smēķētāju, nesmēķētāju un jauniešu ieskatā;

10.

aicina novērtēt un pārskatīt mērīšanas metodes, kuras pašlaik izmantoto darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda satura noteikšanai tabakā un ar to saistītajos izstrādājumos, pamatojoties uz neatkarīgiem un jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem;

11.

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot pienākumus, kas noteikti Vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu direktīvā (ES) 2019/904 (35) attiecībā uz plastmasu saturošu tabakas izstrādājumu filtriem, lai risinātu ar šiem filtriem saistītos vides un veselības jautājumus;

12.

aicina Komisiju sekot zinātniskajiem novērtējumiem attiecībā uz veselības apdraudējumiem, kas saistīti ar elektroniskajām cigaretēm, karsējamās tabakas izstrādājumiem un jauniem tabakas izstrādājumiem, tostarp novērtēt risku, ko rada šo izstrādājumu izmantošana salīdzinājumā ar citu tabakas izstrādājumu lietošanu, un Eiropas līmenī izveidot to vielu sarakstu, kuras šie produkti satur un emitē; uzskata, ka elektroniskās cigaretes varētu ļaut dažiem smēķētājiem pakāpeniski pārtraukt smēķēšanu; vienlaikus uzskata, ka elektroniskās cigaretes nedrīkst piesaistīt nepilngadīgos un nesmēķētājus; tādēļ aicina Komisiju Tabakas izstrādājumu direktīvas ietvaros novērtēt, kādi elektronisko cigarešu aromāti šķiet nepilngadīgajiem un nesmēķētājiem īpaši pievilcīgi, un ierosināt to aizliegumu, kā arī ierosināt aizliegt visus raksturīgos aromātus karsējamās tabakas izstrādājumos un jaunos tabakas izstrādājumos;

13.

aicina ātri un pilnīgi īstenot PVO Pamatkonvenciju par tabakas kontroli (FCTC) (36) un PVO Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu (37), īpašu uzmanību pievēršot FCTC 5. panta 3. punktam un tā pamatnostādnēm par sabiedrības veselības politikas aizsardzību pret tabakas nozares savtīgajām interesēm; mudina Komisiju saskarsmē ar tabakas nozari īstenot īpašu rīcības kodeksu attiecībā uz visiem tās ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem saskaņā ar Eiropas Ombuda lēmumu lietā 852/2014/LP (38);

14.

atbalsta Komisijas priekšlikumu atjaunināt Padomes 2009. gada 30. novembra ieteikumu attiecībā uz vidi bez tabakas dūmiem (39), lai aptvertu arī jaunus izstrādājumus, piemēram, e-cigaretes un karsējamās tabakas izstrādājumus, un lai paplašinātu no dūmiem brīvu vidi, ietverot arī vidi ārpus telpām;

15.

atgādina, ka IARC klasificē alkoholiskajos dzērienos esošo etanolu un etanola metabolisma produktu acetaldehīdu kā kancerogēnus cilvēkiem un ka Eiropā 10 % no visiem vēža gadījumiem vīriešu vidū un 3 % no visiem vēža gadījumiem sieviešu vidū ir saistīti ar alkohola lietošanu (40); uzsver — jo mazāks patērētā alkohola daudzums, jo zemāks vēža attīstības risks; uzsver, ka kaitīga alkohola lietošana ir riska faktors daudziem un dažādiem vēža veidiem, piemēram, mutes dobuma, rīkles gala, balsenes, barības vada, aknu un kolorektālajam vēzim, kā arī krūts vēzim sievietēm; atgādina PVO (41) minēto pētījumu, kurā atzīts, ka attiecībā uz vēža profilaksi drošākais alkohola patēriņa līmenis ir nulles līmenis, un uzsver, ka tas ir jāņem vērā, izstrādājot un īstenojot vēža profilakses politiku (42);

16.

atzinīgi vērtē Komisijas mērķi līdz 2025. gadam panākt alkohola kaitīga patēriņa samazinājumu par vismaz 10 %; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt pasākumus alkohola radītā kaitējuma samazināšanai un novēršanai pārskatītās ES alkohola stratēģijas (43) ietvaros, ietverot Eiropas stratēģiju, lai panāktu, ka nepilngadīgie vispār nelieto alkoholu, attiecīgā gadījumā papildinot šādu stratēģiju ar tiesību aktu priekšlikumiem, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu un pašreizējos tiesību aktus par vecuma ierobežojumu alkohola patēriņa jomā; atbalsta labākas informācijas sniegšanu patērētājiem, uzlabojot alkoholisko dzērienu marķējumu un iekļaujot tajā informāciju par mērenu un atbildīgu šādu dzērienu lietošanu, kā arī nosakot, ka sastāvdaļu saraksta un uzturvērtības informācijas norādīšana ir obligāta, un papildus izmantojot digitālo marķējumu; aicina Komisiju īstenot konkrētus pasākumus, kas vērsti pret smagu un bīstamu dzeršanu (44); uzskata, ka ir svarīgi pasargāt nepilngadīgos no komercpaziņojumiem par alkohola lietošanu, kā arī no alkohola zīmolu veiktas produktu izvietošanas un sponsorēšanas, tostarp digitālajā vidē, tāpat uzskata, ka reklāmu nedrīkst vērst tieši uz nepilngadīgajiem un ar to nedrīkst mudināt uz alkohola patēriņu; aicina aizliegt reklamēt alkoholu sporta pasākumos, kurus galvenokārt apmeklē nepilngadīgie, un aizliegt alkohola ražotājiem tos sponsorēt; aicina cieši uzraudzīt, kā tiek īstenota pārskatītā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva (45); aicina ar ierosināto digitālo pakalpojumu tiesību aktu stiprināt dalībvalstu spēju uzturēt un piemērot tiesību aktus, kuru mērķis ir aizsargāt nepilngadīgos un citus neaizsargātus iedzīvotājus no komercpaziņojumiem attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem; mudina piešķirt publiskos līdzekļus valstu un Eiropas līmeņa izpratnes veidošanas kampaņām; atbalsta ES tiesību aktu par alkohola aplikšanu ar nodokļiem un privātpersonu veiktiem alkohola pārrobežu pirkumiem plānoto pārskatīšanu, kā arī alkohola cenu politikas pārskatīšanu, tostarp apsverot iespēju palielināt nodokļus alkoholiskajiem dzērieniem;

17.

uzsver, ka pārtika būtiski ietekmē cilvēku veselību un ka zinātniski pierādījumi apliecina, ka nepiemērota izmēra pārtikas porciju patēriņš negatīvi ietekmē veselību un var palielināt vēža attīstības risku; aicina izstrādāt vispusīgas uztura kampaņas saskaņā ar Eiropas Savienības stratēģiju “No lauka līdz galdam”;

18.

mudina dalībvalstis apsvērt iespēju primārās veselības aprūpes ietvaros nodrošināt uztura konsultācijas;

19.

uzsver veselīga uztura nozīmi saslimšanas ar vēzi un slimības atkārtošanās profilaksē un ierobežošanā un uzsver, ka atsevišķus vēža riskus var samazināt, vairāk lietojot ilgtspējīgi audzētus augus un augu bāzes pārtikas produktus, piemēram, svaigus augļus un dārzeņus, pilngraudu produktus un pākšaugus; turklāt uzsver nepieciešamību novērst pārmērīgu gaļas un sevišķi lielā mērā apstrādātu pārtikas produktu patēriņu, kā arī produktu ar augstu cukura, sāls un tauku saturu patēriņu; tādēļ atzinīgi vērtē ES programmas skolu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu gaidāmo pārskatīšanu un ES lauksaimniecības produktu veicināšanas politikas gaidāmo pārskatīšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt patērētājus un palīdzēt viņiem izdarīt pārtikas produktu apzinātu, veselīgu un ilgtspējīgu izvēli, apstiprinot obligātu un saskaņotu ES uzturvērtības marķējumu iepakojuma priekšpusē, kas izstrādāts, pamatojoties uz stabiliem un neatkarīgiem zinātniskiem pierādījumiem; atzinīgi vērtē to, ka ES Garantijā bērniem (46) galvenā uzmanība ir pievērsta veselīgam uzturam, un aicina izstrādāt jaunu ES rīcības plānu bērnu aptaukošanās mazināšanai; atbalsta fiskālos pasākumus, kuru mērķis ir padarīt svaigu pārtiku (piemēram, augļus un dārzeņus, pākšaugus un pilngraudu produktus) cenas ziņā pieņemamāku un pieejamāku valstu līmenī, jo īpaši cilvēkiem ar zemiem ienākumiem; mudina dalībvalstis izmantot cenu politiku, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa diferenciāciju, un tirdzniecības kontroli, lai ietekmētu pieprasījumu pēc pārtikas un dzērieniem ar zemu piesātināto tauku, transtaukskābju, sāls un cukura saturu, to pieejamību un pieņemamību cenas ziņā; atbalsta dalībvalstis attiecīgo noteikumu pārskatīšanā, lai ierobežotu saldinātu dzērienu un pārstrādātu pārtikas produktu ar augstu tauku, sāls un cukura saturu reklāmu, tostarp reklāmu sociālajos medijos, un aicina Komisiju ierosināt priekšlikumu vispusīgam ES mēroga regulējumam, lai aizliegtu šādu reklāmu nepilngadīgajiem;

20.

atzīst, ka aptaukošanos uzskata par riska faktoru daudziem vēža veidiem, piemēram, cita starpā kolorektālajam, nieru vai krūšu vēzim; aicina dalībvalstis aktīvi cīnīties pret aptaukošanos, darot pieejamas veselīga uztura un sporta iespējas, ne tikai izglītojot un mudinot iedzīvotājus izdarīt pareizās izvēles, bet arī ietverot integrējošas programmas primārā veselības aprūpē, kas palīdz veselīgi zaudēt svaru pacientiem, kuri cieš no aptaukošanās; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētījumus un inovācijas saistībā ar aptaukošanos, kuru mērķis ir aprakstīt cita starpā ģenētisko faktoru, cilvēka mikrobiotas vai psiholoģiskā stāvokļa ietekmi uz ķermeņa svaru, un lai apsvērtu visefektīvākās intervences;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas nolūku risināt jautājumu par kancerogēnu piesārņotāju klātbūtni pārtikā; atgādina Komisijai par Parlamenta 2020. gada 8. oktobra rezolūciju (47), kurā tas aicina noteikt stingras juridiskās robežvērtības attiecībā uz akrilamīda koncentrāciju pārtikas produktos, lai pienācīgi aizsargātu patērētājus, īpaši visneaizsargātākos no viņiem, piemēram, zīdaiņus un bērnus; mudina Komisiju ātri ierosināt regulatīvus priekšlikumus;

22.

aicina Komisiju ievērot Parlamenta 2019. gada 16. janvāra rezolūcijā paustus vairākus aicinājumus uzlabot Savienības pesticīdu licencēšanas procedūru;

23.

aicina dalībvalstis, reģionālās un vietējās pašvaldības, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un darba devējus veicināt un sekmēt fizisko aktivitāšu un sporta nodarbības visā dzīves laikā, kas, kā zināms, ierobežo gan saslimstību ar vēzi, gan vēža atkārtošanās iespējamību, kā arī mazina garīgās veselības problēmas, un veicināt sociālo iekļaušanu; uzsver, ka, finansējot publisku infrastruktūru, aprīkojumu un programmas, ir svarīgi nodrošināt fizisko aktivitāšu un sporta pieejamību un iekļautību jau no mazām dienām, jo īpaši neaizsargātajām grupām; aicina dalībvalstis atvieglot hospitalizētu pacientu piekļuvi fiziskām aktivitātēm, ja tas ir klīniski ieteicams;

24.

atzinīgi vērtē to, ka ir uzsākta ES kampaņa HealthLifestyle4all (“Veselīgs dzīvesveids visiem”), kurā papildus citām svarīgām jomām tiek popularizēts sports, fiziskās aktivitātes un veselīgs uzturs; iesaka skolu mācību programmās ietvert veselības mācību, lai nodrošinātu, ka nepilngadīgie un pusaudži mācās, kā ievērot veselīgu dzīvesveidu, un iepazīstas ar ECAC, un aicina iekļaut veselības mācību kā neatņemamu daļu sociālās palīdzības izglītojošās politikas virzienos;

25.

norāda, ka saules starojums satur neredzamu ultravioleto (UV) starojumu, kas var izraisīt ādas vēzi; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 2006/25/EK par darba ņēmēju pakļaušanu riskiem, ko izraisa fizikāli faktori (mākslīgais optiskais starojums) (48), un tās darbības jomā iekļaut saules starojumu; atbalsta aizsardzības pret UV starojuma iedarbību palielināšanu ES līmenī, jo īpaši ar tiesību aktiem par darba aizsardzību, kas attiecas uz ārpus telpām strādājošajiem; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izpētīt pasākumus saistībā ar UV starojuma, tostarp no mākslīgās sauļošanās ierīcēm (solārijiem) (49), iedarbību; norāda, ka ir svarīgi rīkot informācijas kampaņas, lai veidotu cilvēku izpratni par riskiem, kas saistīti ar pārmērīgu saules iedarbību, un lai iemācītu viņus atpazīt iespējamas brīdinošas pazīmes; aicina īstenot īpašus pasākumus, lai samazinātu UV starojuma iedarbību uz nepilngadīgajiem un pusaudžiem; aicina pieņemt stingrākus tiesību aktus par solāriju izmantošanu kosmētiskos nolūkos un par to, lai aizliegtu nepilngadīgajiem to izmantošanu; aicina dalībvalstis valstu vēža reģistros ietvert ziņošanu par melanomas ādas vēzi;

26.

atzīst, ka aptuveni 2 % no vēža radītā sloga Eiropā ir saistīti ar jonizējošo starojumu un ka radona un tā sabrukšanas produktu iedarbība telpās ir otrs galvenais plaušu vēža cēlonis Eiropā; ar nepacietību gaida Euratom pētniecības un mācību programmas (50) rezultātus, kas uzlabos zināšanas par radona iedarbību, un ierosinātos pretpasākumus, lai samazinātu tā uzkrāšanos mājokļos; atgādina, ka jonizējošais starojums var būt sastopams arī privātās mājsaimniecībās; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis kartēt pašreizējās un potenciālās kritiskās zonas, lai efektīvi reaģētu uz šo apdraudējumu; aicina Komisiju piešķirt līdzekļus šādas prognožu kartes izveidei un veicināt uz sabiedrību vērstas informācijas kampaņas nolūkā veidot izpratni par šo jautājumu; mudina dalībvalstis regulāri atjaunināt nacionālos plānus radona iedarbības samazināšanai, kā noteikts Direktīvā par radioaktīvā starojuma avotu iedarbību (51), un atjaunināt pamatnostādnes par radona iedarbības samazināšanu jaunās būvēs; aicina Komisiju novērtēt to pašreizējo pasākumu īstenošanu un efektivitāti, kas ieviesti, lai aizsargātu jonizējošā starojuma iedarbībai pakļautos darba ņēmējus, piemēram, lidmašīnu apkalpes, atomelektrostaciju darbiniekus, attiecīgas rūpnieciskās vides darbiniekus un pētniekus, un veselības aprūpes un veterinārmedicīnas speciālistus, kas strādā radioloģijas, staru terapijas vai kodolmedicīnas nozarē, un pārskatīt šos pasākumus, ja tas ir vajadzīgs un ir samērīgi;

27.

aicina Komisiju veicināt daudzdisciplīnu zinātniskos pētījumus par saiknēm starp elektromagnētiskajiem laukiem, tostarp 5G, un vēzi, lai apkopotu zinātniskus pierādījumus par elektromagnētisko lauku ilgtermiņa ietekmi, un savlaicīgi informēt sabiedrību par šo pētījumu rezultātiem; aicina veicināt pētījumus par tādu tehnoloģiju izstrādi, kas samazina radiofrekvences iedarbību;

28.

uzskata, ka Eiropas zaļais kurss būtiski veicina vēža profilaksi Eiropā, samazinot gaisa, pārtikas, ūdens un augsnes piesārņojumu un ķīmisko vielu iedarbību; aicina izvērtēt tās politikas ietekmi uz saslimstību ar vēzi, kuru paredzēts integrēt stratēģijā “No lauka līdz galdam”, ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā, nulles piesārņojuma stratēģijā un stratēģijā attiecībā uz vidi, kas brīva no toksikantiem; atzinīgi vērtē gaidāmo ES gaisa kvalitātes standartu pārskatīšanu un aicina Komisiju saskaņot tos ar PVO pamatnostādnēm, kā minēts Parlamenta 2021. gada 25. marta rezolūcijā par gaisa kvalitātes direktīvu īstenošanu (52); aicina Komisiju nodrošināt, ka kopējā lauksaimniecības politika palīdz lauksaimniekiem samazināt pesticīdu izmantošanu; mudina izpētīt, lietot un izstrādāt videi nekaitīgākas zāles, kā arī mudina ieviest efektīvus, vidi nepiesārņojošus atkritumu iznīcināšanas mehānismus saskaņā ar Eiropas Zāļu stratēģijas mērķiem;

29.

uzsver, ka ir vajadzīga pārskatītās Dzeramā ūdens direktīvas (53) un Ūdens pamatdirektīvas (54) pilnīga īstenošana, kas palīdzēs samazināt tādu noteiktu piesārņojošo vielu koncentrāciju virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos, kas varētu veicināt saslimstību ar vēzi;

30.

aicina jo īpaši pastiprināt regulas par ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) (55) informācijas prasības par kancerogenitāti, lai varētu apzināt visas ražotās vai importētās kancerogēnās vielas neatkarīgi no daudzuma, kā paredz ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģija, un aicina arī nodrošināt, lai ķimikāliju, tostarp EDC, reģistrēšana, vērtēšana, licencēšana un ierobežošana saskaņā ar REACH regulu tiktu veikta saistībā ar IARC un PVO novērtējumiem; atzinīgi vērtē ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā pausto apņemšanos paplašināt vispārējo pieeju riska pārvaldībai, lai nodrošinātu, ka patēriņa preces nesatur ķīmiskas vielas, kas izraisa vēzi, gēnu mutācijas, ietekmē reproduktīvo sistēmu vai endokrīno sistēmu vai ir noturīgas un bioakumulatīvas un toksiskas; aicina Komisiju ātri īstenot ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā plānotos pasākumus, lai samazinātu kancerogēno vielu un endokrīno disruptoru ietekmi uz iedzīvotājiem no visiem apstarošanas veidiem; aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību tām iedzīvotāju grupām, kas ir īpaši neaizsargātas pret bīstamām ķīmiskām vielām, un ķīmisko vielu riska novērtējumos vairāk ņemt vērā šos neaizsargātos iedzīvotājus; uzsver, ka informācija patērētājiem par apstarošanas veidiem ikdienas dzīvē ir veids, kā stiprināt profilaksi, un šajā saistībā atzinīgi vērtē datubāzes “Vielas produktos, kuras rada bažas” izveidi; aicina EVA kopā ar Eiropas Ķimikāliju aģentūru sagatavot ziņojumu par ķimikālijām Eiropas vidē; aicina šajā ziņojumā novērtēt kancerogēnu ķīmisko vielu un EDC sistēmisko būtību Eiropas ražošanas un patēriņa sistēmās, to izmantošanu produktos, to klātbūtni Eiropas vidē un cilvēku veselībai nodarīto kaitējumu, jo īpaši saistībā ar vēzi;

31.

uzskata, ka ECAC nākamajā izdevumā būs jāņem vērā jaunākās zināšanas par vidē esošajām kancerogēnajām vielām; aicina Komisiju nekavējoties nākt klajā ar ierosinājumu pārskatīt REACH 68. panta 2. punktu, regulu par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku (56), regulu par kosmētikas līdzekļiem (57), direktīvu par rotaļlietu drošumu (58) un citus attiecīgu patēriņa preču tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka patēriņa preces nesatur ķīmiskās vielas, kuras izraisa vēzi, kā paredzēts ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā; turklāt aicina regulāri pārskatīt šos tiesību aktus, lai ņemtu vērā jaunu materiālu, tendenču un produktu attīstību; uzsver, ka endokrīnie disruptori ir pārtikā, pārtikas kontaktmateriālos, kosmētikā, patēriņa precēs, rotaļlietās, kā arī dzeramajā ūdenī un ka to iedarbība, pat mazās devās, var izraisīt negatīvu ietekmi īstermiņā un ilgtermiņā, tostarp vēzi (59); uzsver, ka, ņemot vērā ES iedzīvotāju plašo pakļautību daudzu tādu vielu iedarbībai, par kurām ir aizdomas vai ir zināms, ka tās ir endokrīnie disruptori, un to, ka vairāku endokrīno disruptoru kopējai iedarbībai līdzīgos vai dažādos veidos var būt kumulatīva ietekme, ir maksimāli jāsamazina endokrīno disruptoru iedarbība un ES regulējums ir labāk jāsaskaņo nozaru starpā; mudina veikt turpmākus pētījumus, lai noteiktu, vai ķīmiskās vielas spēj iedarboties kā endokrīnie disruptori;

32.

pilnībā atbalsta Komisijas apņemšanos ilgtspēju sekmējošā ķimikāliju stratēģijā grozīt regulu par ķīmisko vielu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (Regula (EK) Nr. 1272/2008 (60)), lai ieviestu jaunas bīstamības klases cita starpā endokrīnajiem disruptoriem, tostarp vielām, par ko ir aizdomas, ka tās ir endokrīnie disruptori, un atjauninātu informācijas prasības visos attiecīgajos tiesību aktos, lai būtu iespējama šo vielu identificēšana;

33.

aicina Komisiju integrēt pieeju “nekaitīga pēc struktūras” regulatīvajās prasībās saistībā ar ķīmisko vielu un zāļu ražošanu, lai īstenotu patiesi piesardzīgu pieeju risku mazināšanā mūsu veselībai, sabiedrībai un videi;

34.

atzinīgi vērtē jaunā ES stratēģiskā satvara par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam publicēšanu, jo īpaši pieeju “nulles vīzija” ar darbu saistītiem nāves gadījumiem, kā arī plānoto darba aizsardzības pārskata samitu 2023. gadā, lai izvērtētu virzību uz “nulles vīziju”; uzsver, ka šajā stratēģijā ir cieši un regulāri jāiesaista sociālie partneri un ieinteresētās personas; tomēr pauž nožēlu par šajā stratēģijā minēto vielu ierobežoto skaitu; mudina pastāvīgi analizēt un pētīt jaunās vielas, par kurām ir aizdomas, ka tās ir kancerogēnas, mutagēnas un/vai reproduktīvajai sistēmai toksiskas vielas, noteikt arodekspozīcijas robežvērtības ķīmiskajām vielām, kam šādu robežvērtību vēl nav, un veikt periodisku pārskatīšanu, kad tas ir vajadzīgs, ņemot vērā papildu jaunākos zinātniskos datus un tehnikas attīstību; atzinīgi vērtē Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) sagatavoto darba ņēmēju apsekojumu par pakļautību vēža riskam; uzsver, ka sistemātiskākas cilvēku biomonitoringa programmas, pilnībā ievērojot datu aizsardzības pasākumus, gan darba vidē, gan citās vidēs, var būt viens no vairākiem būtiskiem informācijas avotiem attiecībā uz ķīmisko vielu iedarbības vispārējo ietekmi un ietekmi uz veselību; tādēļ aicina Komisiju steidzami paaugstināt tās mērķi, vērienīgi un regulāri atjauninot Direktīvu 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā; lai to izdarītu, aicina Komisiju pēc apspriešanās ar Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēju komiteju iesniegt rīcības plānu, lai līdz 2024. gadam noteiktu OEL vērtības vēl vismaz 25 papildu vielām, vielu grupām vai procesu izraisītām vielām; šajā sakarā uzsver, ka Komisijai ir jāpalielina spēja pārskatīt arodekspozīcijas robežvērtības un papildināt tās, tostarp palielinot darbinieku skaitu attiecīgajās nodaļās un iestādēs; šajā sakarā atgādina, ka pašreizējās sarunas par Direktīvas 2004/37/EK ceturto pārskatīšanu ir iespēja 1. pielikumā iekļaut arī darbu, kas saistīts ar pakļautību tādu bīstamu zāļu iedarbībai, kuras saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1272/2008 I pielikuma kritērijiem klasificējamas kā kancerogēnas, mutācijas izraisošas un/vai reproduktīvajai sistēmai toksiskas vielas 1.A vai 1.B kategorijā, lai tādējādi nodrošinātu vislabākos iespējamos vispārējos un individuālos aizsardzības pasākumus darbiniekiem, kuri strādā ar šiem produktiem; atkārtoti aicina pieņemt jaunu saskaņotu, pārredzamu un uz risku balstītu sistēmu vajadzīgo robežvērtību noteikšanai, kā arī labāk ņemt vērā darba ņēmēju pakļautību vairāku vielu iedarbībai; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iekļaut endokrīnos disruptorus kā tādu vielu kategoriju, kas rada ļoti lielas bažas, Regulā (EK) Nr. 1907/2006 (REACH regula), kā arī tos klasificēt Regulā (EK) Nr. 1272/2008; uzsver, ka darba ņēmēji ir jāpasargā no endokrīno disruptoru iedarbības; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos 2022. gadā iesniegt tiesību akta priekšlikumu, lai vēl vairāk samazinātu azbesta iedarbību uz darba ņēmējiem, jo saskaņā ar IARC ir pierādīts, ka tas ir kancerogēns (1. grupa) un joprojām izraisa aptuveni pusi no visiem ar arodu saistītiem vēža saslimšanas gadījumiem Eiropā; šajā sakarā atkārto Parlamenta prasības, kas ietvertas tā 2021. gada 20. oktobra rezolūcijā par darba ņēmēju aizsardzību pret azbestu (61), jo īpaši aicinājumu izstrādāt Eiropas stratēģiju visa azbesta likvidēšanai, kā arī priekšlikumus labāk novērtēt riskus tādai azbesta iedarbības pakļautībai, kas nav saistīta ar profesionālo darbību; aicina dalībvalstis atvieglot ar darbu saistītu vēža gadījumu atzīšanu un kompensāciju izmaksāšanu šādos gadījumos un piemērot arodekspozīcijas uzraudzību, ko veiktu darba inspekcijas;

35.

mudina Komisiju un dalībvalstis sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus attiecībā uz pārnēsājamām slimībām, lai veicinātu ar infekcijas slimībām saistītu vēža veidu profilaksi; atzinīgi vērtē vakcinācijas programmas cīņai pret HPV pārnešanu; uzstāj, ka dalībvalstīs ir jāīsteno dzimumneitrāla un finansēta HPV vakcinācijas programma, lai nodrošinātu visu ar HPV saistīto vēža veidu izskaušanu, un aicina līdz 2030. gadam panākt, ka ar HPV vakcīnu ir pilnībā vakcinēti 90 % meiteņu, kā arī ievērojami palielināt zēnu vakcināciju ar HPV vakcīnu vecumā līdz 15 gadiem; mudina par virzību Eiropas Vēža uzveikšanas plāna un HPV vakcinācijas mērķu sasniegšanā ziņot Vēža jomā pastāvošas nevienlīdzības reģistrā; aicina dalībvalstis īstenot Padomes 2018. gada 7. decembra ieteikumu par pastiprinātu sadarbību, kas vērsta pret vakcīnnovēršamām slimībām (62), lai samazinātu imunizācijas nevienlīdzību neaizsargātu grupu starpā un uzlabotu bērnu imunizāciju; atzinīgi vērtē Komisijas nolūku ierosināt Padomes ieteikumu par vakcīnnovēršamiem vēža veidiem; šajā sakarā uzsver, ka ir vajadzīgi koordinēti pasākumi pret kancerogēniem vīrusiem, piemēram, HPV un B hepatītu (HBV), lai novērstu to pārnēsāšanu; aicina dalībvalstu nacionālajās programmās labāk saskaņot vakcinācijas pret HPV un HBV pasākumus, vienlaikus nodrošinot informāciju par vakcināciju un veicinot neaizsargātu un apdraudētu pieaugušo grupu vienlīdzīgu piekļuvi tai; mudina regulāri uzraudzīt pašreizējo vakcinācijas pret HPV un HBV gaitu ES līmenī, izmantojot izsekošanas sistēmu, kas ir līdzīga Covid-19 vakcīnas izsekotājam, ko izstrādājis Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC), un kas mudinās arī dalībvalstis pieņemt paraugpraksi un saglabāt impulsu; aicina dalībvalstis saskaņot datus, panākt sadarbspēju un pilnveidot valstu imunizācijas datu sistēmas; uzsver, ka ECDC būtu jāuzņemas būtiska loma dalībvalstu virzības izsekošanā; atbalsta plašākus pētījumus par vakcīnu izstrādi pret citiem vīrusiem, piemēram, C hepatīta vīrusu un cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV); uzskata, ka tikmēr būtu masveidā jāizmanto ārstēšanas risinājumi, lai sasniegtu PVO mērķi izskaust C hepatītu līdz 2030. gadam, un aicina Komisiju izmantot finanšu resursus no Atveseļošanas un noturības fonda, lai sasniegtu šos mērķrādītājus, finansējot skrīninga centienus; aicina sadarboties ar dalībvalstīm un starptautiskām organizācijām, lai cīnītos pret dezinformācijas ietekmi uz vakcināciju un novērstu vilcināšanos vakcinēties; aicina šim mērķim izmantot programmu “ES — veselībai” un citas ES finansējuma plūsmas, tostarp lai atbalstītu iedzīvotāju, izglītotāju un veselības aprūpes speciālistu izpratnes veidošanas centienus, kā arī uzvedības izpēti pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros; iesaka stiprināt ES prakses kodeksa dezinformācijas jomā piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz dezinformāciju par vakcīnām;

36.

norāda, ka jaunākie dati apstiprina, ka cilvēki, kas cieš no hroniska iekaisuma, tostarp no reimatiskajām un muskuļu un skeleta slimībām (RMD), ir pakļauti augstākam vēža un citu ļaundabīgu slimību riskam; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt pētījumus par saikni starp hronisku iekaisumu, vēzi un RMD;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt ieguldīt pētījumos par vēža cēloņiem pieaugušajiem, kā arī bērniem un pusaudžiem;

38.

uzsver, ka ir svarīgi piešķirt pietiekamu finansējumu zinātnei un pētniecībai sociālo un humanitāro zinātņu jomā, lai novērtētu nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi bērnu vēža aprūpes un inovācijas standartiem visā Eiropā, jo tās dēļ bērnu vēža slimnieku izdzīvošanas rādītāji dalībvalstīs atšķiras līdz pat 20 %, un formulētu ietekmes mazināšanas pasākumus nolūkā nodrošināt vienlīdzīgas tiesības un piekļuvi ārstēšanai visiem ar vēzi slimiem bērniem un jauniešiem Eiropā; šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka attiecībā uz piekļuvi kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem pastāv atšķirības starp dalībvalstīm un arī starp dažādiem reģioniem dalībvalstīs, un aicina Komisiju novērst šīs atšķirības, īstenojot atbilstīgus likumdošanas pasākumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības ES;

39.

iesaka veicināt bērna barošanu ar krūti, lai mazinātu krūts vēža risku sievietēm, informējot un izglītojot māmiņas par zīdīšanas priekšrocībām;

40.

norāda, ka atsevišķu gēnu mutācijas rezultātā ir iespējama ģenētiska nosliece saslimt ar vēzi; uzsver, ka ir pieejamas metodes šo mutāciju noteikšanai vai nu piedzimstot — agrīnai konkrētu bērnu vēžu noteikšanai — vai dzīves laikā, jo īpaši krūts, olnīcu un kolorektālā vēža gadījumā, un ka šo mutāciju noteikšana var palīdzēt novērst vai atklāt vēzi agrīnā stadijā un virzīt ārstēšanas izvēles; tādēļ iesaka dalībvalstīm atbalstīt to, ka pacientiem visās vecuma grupās tiek nodrošināta labāka piekļuve ģenētiskajai pārbaudei, kā arī medicīniskai konsultācijai un progresīvai sekvencēšanas diagnostikai, piešķirot finansējumu un radot skaidrus risinājumus ātrai un efektīvai atlīdzināšanai, kā arī aicina veidot izpratni par to, cik lielā mērā iedzīvotāji var piekļūt šādiem pakalpojumiem Savienībā; aicina palielināt ieguldījumus ar ģenētisko sekvencēšanu saistītā infrastruktūrā un prasmēs un ģenētikas speciālistu apmācībā īpašās nodaļās, kādas dažos centros jau ir izveidotas; aicina Komisiju atbalstīt pētījumus par ģenētiku, lai atklātu genotipus ar augstāku iespējamību attiecībā uz konkrētu vēža veidu rašanos, tostarp attiecībā uz bērnu vēzi, jo šīm slimībām ir īsa ārējo faktoru iedarbība;

41.

uzsver, ka tādi paņēmieni kā molekulārā epidemioloģija var nodrošināt jaunu ieskatu par gēnu vides mijiedarbību vēža gadījumā, salīdzinot ar parastu epidemioloģiju; norāda, ka šo ieskatu kopā ar papildu pētījumiem par epiģenētiku var izmantot, lai uzlabotu izpratni par riska faktoriem, kas veicina vēža cēloņus, un uzlabotu agrīnu atklāšanu;

42.

stingri atbalsta plānoto ECAC pārskatīšanu, lai izstrādātu un kopīgotu vēža profilakses un aprūpes programmas un to ietvaros īstenotu paraugpraksi, īpašu uzmanību pievēršot nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, un atbalsta lietotājam draudzīgu ES mobilās lietotnes ieviešanu, kas palīdzētu cilvēkiem un aptvertu jautājumus no vēža profilakses un izglītības līdz aprūpei, kā paziņots Plānā, uzsver, ka papildus tam, ka visa jaunākā informācija ir pieejama mobilajās lietotnēs, tai jābūt pieejamai arī nedigitālos formātos, lai nodrošinātu iekļautību; uzsver, ka IARC būtu sistemātiski jāizvērtē ECAC un ka Komisijai būtu arī turpmāk jākoordinē šis novērtēšanas darbs;

43.

mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt veicināt veselībpratību attiecībā uz vēža riskiem un noteicošajiem faktoriem, kā arī veicināt ar to saistīto digitālo pratību, izstrādāt izglītojošus materiālus profilakses nolūkos un atbalstīt e-mācību platformu un lietotņu izveidi; aicina pievērst īpašu vērību nelabvēlīgākā situācijā esošām, neaizsargātām, sociāli atstumtām un marginalizētām personām un uzsver, ka būtiska nozīme ir īpašām izpratnes veidošanas kampaņām, kas vērstas uz grupām ar īpašām veselībpratības vajadzībām; norāda, ka ir svarīgi veicināt veselībpratību par kancerogēnām vielām darbā, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka darba devēji nodrošina atbilstīgu apmācību; uzsver, ka primārās veselības aprūpes sniedzējiem ir būtiska nozīme vairāku iedzīvotāju grupu veselības veicināšanā, jo tie savus veselības veicināšanas pasākumus var pielāgot pacientu vajadzībām, ņemot vērā viņu digitālās prasmes, vai pat situācijām, kad pacientiem nav nekādu digitālo prasmju; uzskata, ka vēža profilakse ir pirmais solis ceļā uz Eiropas sabiedrības veselības izglītības politiku;

44.

aicina pastāvīgi stiprināt Vēža zināšanu centru, kura uzdevums būtu sinerģijā ar valstu programmām izstrādāt Eiropas ceļvedi plaša mēroga profilakses kampaņu un efektīvu saziņas kampaņu veidošanai un koordinēšanai par veselības veicināšanu izglītības programmās (nekaitīga uzvedība, veselīgs uzturs, fiziskās aktivitātes, vēzi izraisošu vīrusu pārnešanas ceļi, vakcinācija un šādu infekciju ārstēšanas iespējas utt.), īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām; norāda, ka, izstrādājot šo kampaņu vēstījumu, ir svarīgi sadarboties ar valsts un vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

45.

uzsver, ka tabakas un alkohola patēriņš kaitīgā līmenī, nepareizs uzturs, augsts ķermeņa masas indekss, mazkustīgs dzīvesveids un vides piesārņojums ir riska faktori, kas veicina arī citas hroniskas slimības; tādēļ uzskata, ka vēža profilakse un riska mazināšanas pasākumi ir jāīsteno integrētas hronisko slimību profilakses programmas ietvaros ciešā sadarbībā ar Veselības veicināšanas, slimību profilakses un nepārnēsājamu slimību pārvaldības koordinācijas grupu; aicina organizēt izsvēršanas un novēršanas samitu profilakses jomā, liekot uzsvaru uz komerciāli radītajiem vēža un citu hronisku slimību izplatību noteicošajiem faktoriem, un šajā pasākumā sapulcēt kopā ES iestādes, dalībvalstis, pacientu apvienības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras aktīvi darbojas veselības jomā;

46.

aicina īstenot iekļaujošas profilakses programmas, visos lēmumu pieņemšanas procesa posmos iesaistot reģionus un pašvaldības, iedzīvotājus, sociālos partnerus, pilsonisko sabiedrību un pacientu apvienības, jo īpaši izmantojot konferences par Eiropas nākotni sniegtās iespējas;

II. Iekļaujošs vēža skrīnings un atklāšana

47.

pauž nožēlu par to, ka savlaicīga simptomātiska vēža gadījumu diagnosticēšana bieži vien notiek ar kavēšanos un nepilnīgi, kas saistīts ar informācijas trūkumu vai vēža skrīninga un atklāšanas procedūru pārāk stingru ievērošanu; atzīst, ka īpaša uzmanība jāpievērš skrīninga programmu nepārtrauktībai, vēža agrīnai atklāšanai un vēža pacientu aprūpes pakalpojumiem sabiedrības veselības krīzē (piemēram, Covid-19 krīzē) vai situācijās, kad samazinās veselības aprūpes sistēmu kapacitāte; mudina Komisiju un dalībvalstis partnerībā ar ieinteresētajām personām vēža slimības jomā organizēt sabiedrības veselības veicināšanas kampaņas, lai risinātu problēmas saistībā ar skrīninga, agrīnas diagnosticēšanas un aprūpes kavēšanos, ko var izraisīt veselības krīze; uzsver, ka būtiska nozīme ir ātri pieejamiem un aktuāliem datiem par vēža skrīninga programmām, lai nodrošinātu ātru rīcību un turpmākās darbības gadījumos, kad tiek traucēts regulārs skrīnings, un lai līdz absolūtam minimumam samazinātu skrīninga atlikšanu;

48.

pauž nožēlu par nevienlīdzību attiecībā uz vēža skrīningu dalībvalstīs, kā rezultātā samazinās izdzīvošanas iespējas vēža novēlotas diagnostikas dēļ, un tā ir nepieņemama ES iedzīvotāju diskriminācija viņu dzīvesvietas valsts dēļ; uzsver, ka attiecībā uz krūts vēža skrīningu saskaņā ar Eurostat datiem tā aptvere ES atšķiras vismaz desmitkārtīgi; norāda, ka 2018. gada publikācijā “Pārskats par veselību: Eiropa” ir norādīts uz aptvertās mērķa populācijas atšķirībām dalībvalstīs, kas dzemdes kakla vēža skrīninga jomā ir no 25 % līdz 80 %; norāda, ka, piemēram, jaunākajā IARC ziņojumā par Padomes 2003. gada ieteikuma par skrīningu īstenošanu ir ziņots tikai par 18 dalībvalstīm, kurās ir ieviestas plašai sabiedrībai paredzētas valsts vai reģionāla līmeņa krūts, dzemdes kakla un kolorektālā vēža skrīninga programmas; aicina Komisiju atbalstīt projektus ar mērķi pētīt šķēršļus, kas ierobežo vēža agrīnu atklāšanu un diagnostiku Eiropā, piemēram, programmu “ES — veselībai”, programmas “Apvārsnis Eiropa” vēža pētniecības uzdevumu vai citas attiecīgās programmas;

49.

aicina dalībvalstis sadarboties, jo īpaši pārrobežu un izolētos reģionos (tostarp kalnainos apvidos un pilsētās, kas atrodas tālu no skrīninga centriem), lai mazinātu sociālo un ģeogrāfisko nevienlīdzību vēža skrīninga un agrīnās diagnosticēšanas pakalpojumu jomā;

50.

atbalsta jaunas, ES atbalstītas vēža skrīninga shēmas uzsākšanu, kā paziņots Plānā, lai palīdzētu dalībvalstīm nodrošināt, ka līdz 2025. gadam 90 % ES iedzīvotāju, kuri atbilst krūts, dzemdes kakla un kolorektālā vēža skrīninga kritērijiem, tiek piedāvāti skrīninga izmeklējumi; aicina Komisiju, pamatojoties uz jaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, iekļaut shēmā citus vēža veidus, nosakot skaidrus mērķus attiecībā uz katru vēža veidu; atbalsta pētījumus par citiem vēža veidiem, ko var efektīvi diagnosticēt, veicot skrīningu; aicina Komisiju reizi divos gados izvērtēt vēža skrīninga shēmas rezultātus mērķa populācijas vienlīdzīgas piekļuves ziņā, lai sekotu līdzi nevienlīdzībai dalībvalstu un reģionu starpā, ierosinātu atbilstīgus jaunus pasākumus un lai skrīninga programmas sasaistītu ar jaunākajiem vēža skrīninga pētījumu rezultātiem, un vajadzības gadījumā ierosinātu pasākumus skrīninga aptveres un profilakses pasākumu palielināšanai dalībvalstīs; mudina dalībvalstis un Komisiju ziņot par skrīninga mērķu sasniegšanu Vēža jomā pastāvošās nevienlīdzības reģistrā un uzraudzīt to;

51.

mudina dalībvalstis veicināt krūts, dzemdes kakla un kolorektālā vēža skrīningu organizētu, plašai sabiedrībai paredzētu valsts un reģionālā līmeņa programmu ietvaros, tostarp nomaļos un tālākajos reģionos, un nodrošināt tam atbilstīgus resursus; vienlaikus atkārtoti uzsver, ka Plānā lielāka uzmanība būtu jāpievērš tādu vēža veidu skrīninga, diagnostikas un ārstēšanas iniciatīvām, kurus nevar novērst; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt mērķtiecīgu skrīningu augsta riska grupās; stingri iesaka dalībvalstīm izstrādāt visaptverošu skrīninga politiku, kas nodrošina savlaicīgu skrīningu, ja tiek konstatēts pārmantots vēzis; iesaka dalībvalstīm izveidot izpētes programmas un izstrādāt efektīvas, precīzas, neinvazīvas un novatoriskas agrīnas diagnostikas metodes, piemēram, biomarķierus, dažādiem vēža veidiem;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot Eiropas pamatnostādnes par krūts, dzemdes kakla un kolorektālā vēža skrīninga un agrīnas atklāšanas pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanu, lai līdz minimumam samazinātu šo vēža veidu diagnosticēšanas laiku; iesaka novērst dalībvalstīs vērojamo nevienlīdzību skrīninga jomā, iespējams, nosakot stingrākus un zinātnē balstītus vēža skrīninga kritērijus, tiesisko regulējumu, kā arī pārvaldības un kvalitātes nodrošināšanas principus; uzskata — lai mazinātu atšķirības vēža skrīninga jomā, ir nepieciešami vienoti un standartizēti skrīninga protokoli ES līmenī, kas pārsniedz labas prakses pamatnostādnēs teikto, piemēram, algoritmi skrīninga programmu organizēšanai un rādītāji, lai novērtētu skrīninga programmu kvalitāti;

53.

mudina uzlabot un saskaņot vēža skrīninga datu vākšanu, lai varētu sagatavot ikgadēju Eiropas ziņojumu; turklāt mudina ES līmenī regulāri uzraudzīt pašreizējās skrīninga programmas; uzsver, ka skrīninga programmās iegūtās datu kopas par saslimstību ar vēzi ir jāsasaista ar profesijām, jo tas var palīdzēt noteikt atbilstīgus profilakses pasākumus; uzskata, ka sabiedrības veselības pakalpojumu (tostarp finansējuma, infrastruktūras un ar veselības aprūpes speciālistiem saistīto aspektu) pilnveidošanai ir būtiska nozīme, lai uzlabotu vēža profilaksi, skrīningu un diagnostiku; uzsver skrīninga un datu vākšanas par biežu vēža blakusslimību nozīmi, lai tās varētu prognozēt pēc iespējas labāk; uzsver, ka zinātnes sasniegumiem vēža riska prognozēšanas jomā būtu jānodrošina riskam pielāgotu skrīninga programmu izstrāde;

54.

uzsver, ka cieši jāuzrauga esošo un bijušo B un C hepatīta pacientu stāvoklis, lai novērstu vēža rašanos;

55.

mudina Komisiju apsvērt iespēju veicināt tā dēvētā otrā viedokļa sistēmas izmantošanu sarežģītos vai netipiskos vēža gadījumos atbilstīgi Pārrobežu veselības aprūpes direktīvai (63) un iesaka dalībvalstīm paredzēt tiesības pacientiem prasīt, lai dalībvalsts speciālisti lūdz konsultācijas ar citas dalībvalsts speciālistiem vienotā un saskaņotā sistēmā;

56.

atzinīgi vērtē Komisijas Galveno zinātnisko padomdevēju grupas un zinātnisko konsultāciju mehānisma uzsākto procesu saistībā ar Padomes 2003. gada ieteikuma par krūts, dzemdes kakla un kolorektālā vēža skrīningu gaidāmo atjaunināšanu, kurā tiks ņemti vērā jauni skrīninga testi un jaunākie dati par labākajiem skrīninga protokoliem (magnētiskās rezonanses attēlveidošana, HPV testi, riska stratificētas pieejas un riska aprēķini); uzsver, ka informācija par šīm skrīninga programmām būtu jānosūta Kopīgā pētniecības centra Vēža zināšanu centram (pacienta vecums, uzsākot un pabeidzot programmu, tās ietekme uz izdzīvošanas iespējām, izmaksu efektivitāte utt.) un ka tās regulāri jāizvērtē kompetentajām valsts iestādēm; aicina Komisiju izstrādāt ES pamatnostādnes pētījumu veicināšanai, lai ciešā sadarbībā ar IARC, PVO, veselības aprūpes profesionāļiem un pacientu organizācijām izvērtētu iespēju Padomes ieteikuma atjaunināšanā 2022. gadā iekļaut jaunas, uz zinātnes atziņām balstītas vēža skrīninga programmas (tostarp plaušu, prostatas, kuņģa un olnīcu vēža skrīninga programmas) un mākslīgā intelekta nozīmi; aicina atzīt pierādījumus, kas apliecina mērķtiecīga plaušu vēža skrīninga pozitīvo ietekmi uz mirstību; mudina Padomi, pamatojoties uz iepriekš minētā novērtējuma rezultātiem, apsvērt iespēju Padomes ieteikuma atjaunināšanā 2022. gadā iekļaut plaušu un prostatas vēža skrīningu; aicina papildus Komisijas Galveno zinātnisko padomdevēju grupas atzinumam un Padomes ieteikuma par vēža skrīningu atjaunināšanai 2022. gadā noteikt skaidrus un reālus mērķus arī attiecībā uz jebkādiem jauniem vēža veidiem, kas būtu jāapkaro;

57.

iesaka Komisijai un dalībvalstīm izveidot ES platformu valstu skrīninga centriem, balstoties uz pieredzi, kas gūta līdzīgās apmaiņas un sadarbības platformās, piemēram, Eiropas Veselības tehnoloģiju novērtēšanas tīklā un Zāļu aģentūru vadītāju tīklā; iesaka šai platformai uzticēt zināšanu kopīgošanu un paraugprakses īstenošanu, apspriežot tajā kopīgas problēmas, veicinot sadarbību, apmācību un spēju veidošanu skrīninga programmu kvalitātes uzlabošanai, kā arī platforma apkopotu informāciju par ES atbalstītajiem projektiem un iniciatīvām vēža skrīninga jomā un ilgtermiņā uzturētu tādu dalībnieku tīklu, kas nodrošina datus IARC īstenošanas ziņojumam par vēža skrīningu;

58.

uzsver, ka ir svarīgi uzlabot izpratni par vēža skrīninga un agrīnas atklāšanas iespējām un to, kā ES iedzīvotāji tās var izmantot, organizējot Savienības mēroga izpratnes veicināšanas kampaņu Eiropas izpratnes veicināšanas dienu ietvaros, rīkojot aptaujas par motivāciju un labāk īstenojot esošās informatīvās kampaņas; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt, finansēt un īstenot turpmākas darbības, kuru mērķis ir veidot izpratni par vēža skrīningu un veicināt līdzdalību skrīningā gan starp iedzīvotājiem kopumā, gan tiesīgajiem iedzīvotājiem, kuriem nosūta tiešus paziņojumus; mudina dalībvalstis aktīvi veikt darbu saistībā ar izglītošanas stratēģijām primārās veselības aprūpes centros; mudina pētīt uzvedību ietekmējošos faktorus, kas saistīti ar ārsta norādījumu ievērošanu, un šķēršļus, kuri kavē agrīnu vēža noteikšanu un diagnostiku, lai veicinātu dalību skrīninga programmās, kas tiek atbalstītas ar Eiropas finansējumu, piemēram, to, kas paredzēts pētniecības programmā “Apvārsnis Eiropa”;

59.

aicina pastiprināt sadarbību ar valstīm ārpus ES un jo īpaši ar plašāku Eiropas reģionu, lai veicinātu skrīninga kampaņu un agrīnas diagnostikas programmu organizēšanu, jo īpaši attiecībā uz sieviešu onkoloģiskajām slimībām un jo īpaši valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kā arī attiecībā uz minoritāšu kopienām, vienlaikus ņemot vērā sieviešu onkoloģisko slimību norises specifiku šajās valstīs; uzsver, ka tas var iezīmēt būtisku ES devumu starptautisko mērķu sasniegšanā vēža apkarošanas jomā, piemēram, attiecībā uz PVO mērķi izskaust dzemdes kakla vēzi kā sabiedrības veselības problēmu;

60.

atzīst veselības nozares vidutāju, pacientu mentoru un nevalstisko organizāciju būtisko nozīmi un aicina šos dalībniekus iekļaut lēmumu pieņemšanas procesos un ņemt vērā resursu piešķiršanas stratēģijās; atzīst, ka šiem dalībniekiem ir īpaši būtiska nozīme profilakses un vakcinācijas kampaņās, palīdzot likvidēt barjeras starp iestādēm un sabiedrību, tostarp neaizsargātām grupām;

61.

aicina ES un dalībvalstis stiprināt sadarbību ar PVO un strādāt pie tā, lai īstenotu PVO politikas ieteikumus un pamatnostādnes;

III.a Vienlīdzīga piekļuve vēža pacientu aprūpei: ceļā uz visaugstāko aprūpes kvalitāti

62.

pauž nožēlu par to, ka ES pacientiem joprojām ir grūtības piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem un iesaistīties klīniskos pētījumos citās dalībvalstīs un ka tikai neliela daļa pacientu un ne visi veselības aprūpes speciālisti ir informēti par pacientu tiesībām saņemt pārrobežu veselības aprūpi saskaņā ar abiem spēkā esošajiem regulējumiem, proti, Pārrobežu veselības aprūpes direktīvu un Regulu par sociālo nodrošināšanu (64); aicina īstenot Pārrobežu veselības aprūpes direktīvas reformu, jo īpaši paredzot mobilitāti un piekļuvi īpaši specializētam aprīkojumam un aprūpei, stiprinot valstu kontaktpunktus un nodrošinot tiem vairāk budžeta līdzekļu, un dot iespēju izstrādāt Komisijas pamatnostādnes, ar ko nosaka pieņemamus un saskaņotus pieteikumu izskatīšanas un apstiprināšanas termiņus, lai saīsinātu laikposmu līdz ārstēšanai ES saskaņā ar Regulu par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu; aicina rīkot vairāk informatīvo kampaņu par pacientu tiesībām uz pārrobežu veselības aprūpi, tostarp veselības aprūpes profesionāļiem paredzētu kampaņu, kā arī izveidot vienotu kontaktpunktu informācijas saņemšanai par ES pārrobežu veselības aprūpes pieejamības iespējām; uzsver, ka ir jāsamazina loģistikas un lingvistiskie šķēršļi, ar kuriem pacienti saskaras, cenšoties piekļūt veselības aprūpei citās ES dalībvalstīs; uzsver, ka jānodrošina skaidra informācija pacientiem par iepriekšējas atļaujas saņemšanas prasībām, kas ir spēkā konkrētās dalībvalstīs; uzsver nepieciešamību sniegt īpašu finansiālu atbalstu vecākiem ar zemiem ienākumiem, kas pavada bērnu, kurš dodas uz ārvalstīm ārstēšanās nolūkā; uzsver, ka, holistiski pārskatot regulējumu pārrobežu veselības aprūpes jomā, pievēršoties gan Pārrobežu veselības aprūpes direktīvai, gan arī Regulai par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, ir jāatvieglo process, ko nākas ievērot pacientiem, kuri, ņemot vērā nenodrošinātās vajadzības un iespējamos ieguvumus, dodas uz ārvalstīm klīnisko izmēģinājumu nolūkos un var saskarties ar tādām problēmām kā neskaidrības par protokoliem, kas ievērojami pēc atgriešanās mājās, un par to, vai valsts apdrošināšanas aģentūras sedz izmaksas, kas saistītas ar dalību klīniskajos izmēģinājumos; uzsver nepieciešamību precizēt jautājumu par piekļuvi pārrobežu klīniskajiem izmēģinājumiem, jo direktīvā par pārrobežu veselības aprūpi šis aspekts nav skaidrs; uzsver, ka visas izmaksas saistībā ar ārstēšanu būtu jāfinansē pirms tās uzsākšanas, lai izvairītos no tā, ka tiek izslēgti pacienti ar zemiem ienākumiem; aicina Komisiju nākamajā spēkā esošo regulējumu pārskatīšanā apsvērt iespēju izveidot vienotu atļauju un kompensācijas noteikumu kopumu attiecībā uz piekļuvi pārrobežu veselības aprūpei, tostarp attiecībā uz tiesībām saņemt tā dēvēto otro viedokli; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai regulāri izvērtētu Komisijas 2018. gada e-veselības stratēģiju nolūkā nodrošināt vēža pacientiem reģionālā, valstu un Eiropas līmenī savstarpēji savienotas e-veselības pacienta kartes, labāku sadarbspēju un labāku datu kvalitāti, privātumu un drošību, stingri ievērojot pacientu veselības datu privātuma un drošības noteikumus; norāda, ka Vēža jomā pastāvošās nevienlīdzības reģistrs var būt mehānisms, lai ziņotu par uzlabojumiem šajā jomā un tos novērtētu;

63.

norāda uz ātri uzsāktas ārstēšanas un laikus saņemtu attiecīgo medicīnisko pārbaužu rezultātu nozīmi onkoloģijas pacientiem, ņemot vērā to, ka, zaudējot vairāk laika, slimība turpina progresēt un apdraud pacienta izdzīvošanas iespējas; pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs publiskie resursi ir neatbilstīgi, lai nodrošinātu vēža savlaicīgu atklāšanu un ārstēšanu, un tādēļ pacientiem, kuri ir atkarīgi no valsts nodrošinātās sociālās apdrošināšanas, ir mazākas izdzīvošanas iespējas, un viņiem neatliek nekas cits, kā vien izmantot privātā sektora pakalpojumus;

64.

aicina apsvērt iespēju visā ES savstarpēji atzīt ar veselības aprūpi saistītās kvalifikācijas vēža pacientu aprūpes jomā un izveidot vienotu atzīšanas sistēmu trešām valstīm, kā noteikts Direktīvā 2005/36/EK (65), nodrošinot, ka tā veicina ar onkoloģiju saistīto specialitāšu kvalifikācijas atzīšanu; aicina izstrādāt profesionālās pilnveides programmas, lai tie mediķi, kuri vēlas pārkvalificēties uz onkoloģijas specialitāti, varētu to izdarīt jebkurā savas karjeras posmā;

65.

aicina pilnībā atzīt medicīnisko onkoloģiju un bērnu onkoloģiju par specializētām medicīnas disciplīnām, izveidot Eiropas mēroga kvalitātes standartus vēža ārstniecības administrēšanai un uzraudzībai gan pieaugušajiem, gan bērniem un atvieglot pacientu piekļuvi vēža speciālistiem, lai viņi varētu gūt labumu no inovācijām un piedalīties jaunu, daudzsološu zāļu agrīnos klīniskajos izmēģinājumos, kā arī izmantot veselības tehnoloģijas un saņemt nosūtījumu uz centriem, kuros veic kompleksu ārstēšanu, piemēram, nodrošina šūnu un gēnu terapiju; uzsver vajadzību nodrošināt, ka attiecīgie noteikumi paredz piekļuvi inovācijām agrīnos klīniskajos izmēģinājumos grūti ārstējamu ļaundabīgu audzēju gadījumā;

66.

aicina uzlabot ķirurģijas prasmes ES, atzīstot ķirurģisko onkoloģiju par specializētu medicīnas disciplīnu, izveidojot Eiropas mēroga vēža ķirurģijas kvalitātes standartus un atvieglojot pacientu piekļuvi “lielapjoma” vēža ķirurģijas centriem un novatoriskām ķirurģiskām procedūrām; aicina atzīt augstas kvalitātes ķirurģiju un uzsver tās nozīmi agrīnās stadijās atklāta vēža ārstēšanā; uzsver, ka ir jāveicina pamata mācību programmu apgūšana ķirurģiskajā onkoloģijā, kā arī individuālu speciālistu apmācība šajā jomā, un aicina saskaņot ķirurģiskās onkoloģijas izglītības programmas ES; atbalsta klīnisko izmēģinājumu veikšanu ķirurģiskās onkoloģijas jomā vietējās un reģionālās ārstēšanas ietvaros un mudina veikt lielākus ieguldījumus no ES un valstu pētniecības un inovācijas fondiem ķirurģiskās onkoloģijas izpētē; uzsver standartizētas ķirurģiskās onkoloģijas nozīmi, lai uzlabotu izdzīvojušo vēža pacientu dzīves ilgtermiņa kvalitāti;

67.

atbalsta kvalitatīvas staru terapijas uzlabošanu ES un tās pieejamības veicināšanu un lielāku vienlīdzību, atzīstot medicīnisko fiziku un staru terapiju par specializētām medicīnas disciplīnām, veicinot kopīgu izglītības un apmācības standartu izveidi, palielinot ES finansējumu dalībvalstīm, lai tās varētu paplašināt savu staru terapijas infrastruktūru, un palielinot ES un valstu līdzekļu, kas paredzēti pētniecībai un inovācijai, ieguldījumus staru terapijas izpētē;

68.

aicina popularizēt geriatrisko onkoloģiju kā virzienu, kas ir pelnījis īpašu uzmanību un būtu jāpapildina ar zinātniskiem pētījumiem, lai noskaidrotu labākās ārstēšanas un diagnostikas metodes vecāka gadagājuma pacientiem; atgādina, ka ES vairāk nekā 60 % jauno vēža gadījumu un vairāk nekā 70 % vēža izraisītas nāves gadījumu sastopami 65 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju vidū; norāda, ka ir paredzama šīs proporcijas palielināšanās, jo ES sabiedrība noveco, tādējādi radot būtisku izaicinājumu veselības aprūpes sistēmām; aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami risināt šo situāciju, īstenojot konkrētus pasākumus; īpaši prasa Komisijai un dalībvalstīm rīkoties, lai veicinātu klīniskos izmēģinājumus vecāka gadagājuma iedzīvotāju grupā, ieviest daudzdisciplīnu un visaptverošus onkogeriatriskās aprūpes modeļus parastajās klīniskajās vadlīnijās un izveidot izcilības centrus geriatriskajā onkoloģijā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt onkoloģijā strādājošo apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas saskaņā ar geriatrijas principiem;

69.

aicina Komisiju un dalībvalstis plānot pasākumus, kas veicina to, ka aprūpes un ārstēšanas laikā, it īpaši bērnu un jauniešu onkoloģijā, lielāka vērība tiek pievērsta pacientu auglības aizsardzībai;

70.

atzinīgi vērtē jauno rīcības plānu, kas paredzēts Stratēģiskajā programmā jonizējošā starojuma lietojumiem medicīnā (66) un sekmēs vēža diagnostikai un aprūpei nepieciešamo radioaktīvo izotopu ražošanas iespēju un piegādes drošību, saskaņā ar pieejamajiem finanšu instrumentiem aizstājot novecojošo aprīkojumu un ieviešot pieejamās tehnoloģijas, jo īpaši reaktorus un daļiņu paātrinātājus, novērsīs radioaktīvo izotopu trūkumu, atvieglojot robežu šķērsošanu un nodrošinot atvieglojumus pārvadājumiem, kā arī uzlabos kvalitāti un drošumu attiecībā uz medicīnā izmantotajām radioloģiskajām tehnoloģijām, kas pašlaik visās ES dalībvalstīs nav vienlīdz pieejamas, un to darīs, ar veselības tehnoloģiju novērtēšanas starpniecību novērtējot radioloģiskos izotopus, saskaņojot tirgus piekļuvi, atzīstot kodolmedicīnu par pilnībā neatkarīgu specializētu medicīnas disciplīnu, veicinot kopīgu apmācības standartu izveidi, kā arī veicot ieguldījumus kodolmedicīnas izpētē;

71.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt ģimenes ārstu, pediatru, māsu, primārās aprūpes speciālistu un ārstu-speciālistu lomu, ņemot vērā to nozīmi pacientu nosūtīšanā uz diagnostiskajām pārbaudēm un pie onkoloģijas speciālistiem, kā arī uztura speciālistu un dietologu, psiholoģijas un rehabilitācijas speciālistu lomu vēža ārstēšanā un turpmākajā aprūpē, lai nodrošinātu piekļuvi piemērotai ārstēšanai un aprūpei piemērotā laikā, izmantojot optimālas aprūpes iespējas; aicina izveidot daudzdisciplīnu grupas, kas virza vēža pacientu ārstēšanās procesu, un izstrādāt sistēmu daudzdisciplīnu lēmumu pieņemšanai, sasaucot īpašus daudzdisciplīnu konsīlijus, kuros piedalās dažādi vēža speciālisti un primārās aprūpes speciālisti; uzsver, ka ir svarīgi pastāvīgi apmācīt veselības aprūpes speciālistus, lai nodrošinātu viņu informētību par jaunām vēža ārstēšanas iespējām; aicina popularizēt ārstēšanas koordinatora lomu, lai nodrošinātu, ka pacientu ārstēšana tiek pienācīgi koordinēta, un lai nodrošinātu pacientiem vieglu piekļuvi aktuālajai informācijai par vēža diagnostiku un ieteikumiem par veselības sistēmas iespēju izmantošanu;

72.

uzskata, ka būtu jāpārskata Direktīvas 2005/36/EK piemērošanas joma, lai panāktu vēža pacientu aprūpes māsu un citu medicīnas darbinieku, kas sniedz atbalstu ārstēšanas procesā, izglītības savstarpēju atzīšanu;

73.

aicina dalībvalstis to valsts vēža apkarošanas programmu (VVAP) ietvaros izstrādāt stratēģijas, kas paredz sagatavot un īstenot profilaktiskus pasākumus nolūkā novērst vēža pacientu aprūpes speciālistu izdegšanas risku; aicina Komisiju un EU-OSHA pievērst vērību šai problēmai un uzsver, ka tie būtu jāatzīst par nozīmīgiem Plāna īstenošanas partneriem;

74.

mudina, ja tas ir iespējams un droši, izmantot ambulatorās vēža ārstēšanas iespējas, lai saglabātu pacientu un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti; īpaši uzsver, ka ir jāveicina bērnu ambulatorā ārstēšana ar nosacījumu, ka attiecīgo telpu/vides un pieejamo medicīnas ierīču dizains ir piemērots pediatrijas pacientu vajadzībām; uzsver farmaceitu, onkologu un medmāsu lomu to pacientu daudzdisciplīnu uzraudzībā, kuri lieto perorālās pretvēža zāles; aicina dalībvalstis ieviest vai uzlabot e-veselības tehnoloģijas, telemedicīnas un teleaprūpes pakalpojumus, lai nodrošinātu vēža pacientu stacionārās un ambulatorās aprūpes nepārtrauktību; aicina Komisiju izmantot programmā “Apvārsnis Eiropa” pētniecībai paredzēto finansējumu, lai atbalstītu telemedicīnas izmantošanu un palīdzētu izstrādāt pierādījumos balstītas pamatnostādnes; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu vienādu piekļuvi telemedicīnas pakalpojumiem visās dalībvalstīs, un izmantot programmu “ES — veselībai” un “Digitālā Eiropa” finansējumu, lai uzlabotu pacientu un veselības aprūpes speciālistu digitālo pratību;

75.

aicina dalībvalstis nodrošināt integrālas un multidisciplināras paliatīvās aprūpes pakalpojumus vēža pacientiem, lai mazinātu sāpes un diskomfortu, veicinot komfortablu aprūpi un nodrošinot māsu vai aprūpētāja klātbūtni, vienlaikus saglabājot pacientu cieņu un ņemot vērā nepieciešamību savlaicīgi plānot aprūpi un pacientu autonomiju; aicina Komisiju atbalstīt un koordinēt regulāru informācijas apmaiņu un paraugprakses īstenošanu hospisu un mājās sniegtas paliatīvās aprūpes jomā ES līmenī; aicina izveidot bērnu paliatīvo aprūpi, it īpaši dalībvalstīs, kurās šāda veida aprūpe vēl netiek plaši piedāvāta; mudina dalībvalstis to VVAP pievērsties paliatīvās aprūpes jautājumam, pēc iespējas palielināt paliatīvās aprūpes nodaļu skaitu katrā reģionā, lai to atbilstoši pielāgotu pacientu vajadzībām, pēc iespējas samazinātu gaidīšanas laiku un nodrošinātu ilgtspējīgu finansējumu, kā arī pietiekami daudz labi apmācītu darbinieku; uzskata, ka būtu jāpaplašina ES tiesiskais regulējums attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, lai varētu standartizēt paliatīvās aprūpes izglītību un veselības aprūpes profesionāļu paraugpraksi; uzsver, ka nepieciešami paliatīvās aprūpes references tīkli un to integrēšana onkoloģisko slimību ārstēšanas sistēmas visos līmeņos, proti, specializēto slimnīcu, primārās veselības aprūpes centru, hospisu un mājas aprūpes, kā arī teritoriālo slimnīcu līmenī; uzsver, ka visā ES būtu jānovērtē un, izmantojot Vēža jomā pastāvošās nevienlīdzības reģistru, jāziņo par situāciju saistībā ar pacientu piekļuvi atbalsta un paliatīvai aprūpei (tostarp psihoonkoloģijas pakalpojumiem); aicina īstenot veselības aprūpes sistēmu un sociālās palīdzības sistēmu ciešāku sadarbību visās dalībvalstīs;

76.

mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt īpašus kvalitātes nodrošināšanas kritērijus un shēmas (tostarp vienotus aprūpes standartus, kritērijus attiecībā uz atbilstīgām organizācijām, infrastruktūrām un kompetencēm, daudzdisciplīnu praksi, speciālistu tālākizglītību, pacientu izglītošanu un dalību klīniskajos pētījumos), kā arī kopīgas klīniskās pamatnostādnes, lai nodrošinātu, ka akreditācijas standarti tiek ievēroti valsts un privātajās slimnīcās, kurās ārstē vēža pacientus, nolūkā nodrošināt vēža efektīvu, drošu un vienlīdzīgu pārvaldību visā ES; uzstāj, ka minētajiem kritērijiem ir jāatbilst pierādījumos balstītas zinātnes atziņu, kas publicētas zinātniski recenzētos izdevumos, augstākajiem pieejamajiem standartiem; uzstāj, ka Plāna ietvaros VVAP būtu jāietver gan publiskās, gan privātās iestādes, kas atbilst kvalitātes nodrošināšanas kritērijiem, lai nodrošinātu augstāko vēža ārstēšanas kvalitāti visiem pacientiem visā ES; aicina dalībvalstis kartēt veselības vajadzības onkoloģijas jomā, sasaistot tās ar esošās onkoloģijas infrastruktūras reālu kartēšanu un apzināšanu; uzskata, ka šī kartēšana ļaus dalībvalstīm labāk plānot piekļuvi esošajai medicīnas infrastruktūrai, noteikt skaidras rīcības jomas un piešķirt prioritātes resursu sadalei, kā arī plānot pārrobežu sadarbību starp onkoloģiskajiem references centriem;

77.

atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Plānu ir paredzēts izveidot ES tīklu, kurā būs savienoti katrā dalībvalstī atzītie nacionālie visaptverošie vēža centri (references centri), lai atvieglotu kvalitāti garantējošu diagnostiku un ārstēšanu, tostarp ar apmācību, pētniecību un klīnisko pārbaužu veicināšanu visā ES; aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt šādu centru izveidi attiecībā uz retiem vēža veidiem un vēža veidiem, kam nepieciešama sarežģīta ārstēšana; aicina Komisiju apzināt šādus ES pastāvošos centrus, veicināt vismaz viena nacionāla visaptveroša vēža centra izveidi katrā dalībvalstī un atbalstīt šo centru tīkla koordinēšanu; uzsver, ka šā tīkla mērķiem būtu jāietver nevienlīdzības mazināšana un praktiskās, klīniskās un rezultātu izpētes stiprināšana; uzsver, ka praktiskās izpētes veicināšana un attīstība ir uzskatāma par svarīgu ES Visaptverošo vēža centru tīkla mērķi; norāda, ka, veidojot šo ES tīklu, Komisijai būtu jāņem vērā nepieciešamība ieguldīt modernā aprīkojumā un labi apmācītos ārstos un citos veselības aprūpes profesionāļos dažādās specialitātēs, un iesaka jau no paša sākuma plānotā ES Visaptverošo vēža centru tīkla darbā iekļaut dažādas labi attīstītas vēža specialitātes un medicīnas disciplīnas, lai stiprinātu daudzdisciplīnu sadarbību, tādējādi uzlabojot pacientu ārstēšanas rezultātus; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pašreizējās pārrobežu sadarbības, piemēram, Eiropas references tīklu un ar bērnu vēzi saistītos jautājumos, ilgtspēju; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, daļu no kohēzijas un reģionālo fondu budžeta paredzot šo centra izveides atbalstam, lai nodrošinātu, ka ir ietverti visi iedzīvotāji;

78.

aicina katrā dalībvalstī noteikt, nostiprināt vai izveidot VVAP saskaņā ar PTO pamatnostādnēm par VVAP, kuru īstenotu unikāla struktūra, iespējams, valsts vēža institūts, kas būtu atbildīgs par attiecīgās VVAP īstenošanu un turpmāko pārraudzību, nosakot atbilstīgus mērķus un piešķirot pienācīgus resursus; prasa VVAP saturu pēc iespējas vairāk pielīdzināt Plānam, lai sekmētu tā veiksmīgu īstenošanu; iesaka veidot VVAP saskaņā ar Eiropas ceļvedi kvalitatīvu valsts vēža apkarošanas programmu izstrādei, ko ierosinājusi Eiropas partnerība vēža apkarošanai (EPAAC), un aicina visās VVAP ietvert īpašu bērnu vēža un retu vēža veidu komponenti, lai nodrošinātu atbilstīgu resursu piešķiršanu un atbilstīgu īstenošanas programmu ieviešanu, lai apmierinātu šo pacientu īpašās vajadzības; atzinīgi vērtē šo organizāciju tīkla izveidi; uzsver, ka VVAP būtu jāietver noteikumi par atbilstīgu darbinieku spējām, lai katrā dalībvalstī garantētu pietiekamu skaitu onkoloģijas sfēras darbinieku, kas būtu proporcionāls kopējam iedzīvotāju skaitam;

III.b Vienlīdzīga piekļuve vēža pacientu aprūpei un zālēm ES

79.

aicina Komisiju stiprināt ES zāļu tirgu, lai uzlabotu vienlīdzīgu piekļuvi ārstēšanai, tostarp inovācijām un personalizētai medicīnai, samazinātu zāļu trūkumu, novērstu problēmu, kas saistīta ar novatorisku tehnoloģiju un ārstēšanas metožu augstajām cenām, mudinātu uz ģenērisku un biolīdzīgu zāļu izmantošanu un uzlabotu vēža ārstēšanu pieaugušajiem un bērniem; aicina Komisiju un valstu konkurences iestādes izvērtēt ES zāļu tirgu, koncentrējoties uz lielu farmācijas uzņēmumu veiktu MVU iegādi, tādējādi iedragājot godīgu konkurenci; mudina uzsākt dažādu ieinteresēto personu dialogu par piekļuvi zālēm un uz inovācijām balstītiem modeļiem, piemēram, ACCELERATE (67) bērnu vēža jomā, iesaistot visus attiecīgos dalībniekus, tostarp akadēmisko aprindu pārstāvjus, nozari, veselības aprūpes profesionāļus un pacientu pārstāvjus;

80.

aicina dalībvalstis palielināt valsts pētniecības, kā arī zāļu un citu veselības aprūpes izstrādājumu ražošanas jaudu, tostarp izveidojot valsts farmaceitiskās laboratorijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi ārstēšanai, mazinātu zāļu trūkumu un atkarību no farmācijas nozares, nodrošinātu bezmaksas piekļuvi inovatīvai ārstēšanai un uzlabotu vēža ārstēšanu pieaugušajiem un bērniem; turklāt aicina dalībvalstis, izmantojot valsts veselības aprūpes pakalpojumus, vēža pacientiem nodrošināt bezmaksas piekļuvi ārstēšanai un zālēm, kā arī apsvērt tādu zāļu politiku, kas nodrošina bezmaksas piekļuvi zālēm lietotājiem, kuri vecāki par 65 gadiem, hroniskiem slimniekiem un ģimenēm, kurām ir finansiālas grūtības;

81.

aicina Komisiju pārskatīt 2001. gada 6. novembra Direktīvu 2001/83/EK, ar ko izveido Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (68), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulu (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (69), lai stiprinātu tirdzniecības atļauju sistēmu, uzlabotu zāļu pieejamību un palielinātu ģenērisku un biolīdzīgu zāļu sāncensību;

82.

norāda, ka vēža pacienti bieži saskaras ar zāļu trūkumu un ka būtiski pārrāvumi vēža ārstēšanā stipri kaitē viņiem, viņu aprūpētājiem un viņu ģimenēm; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai novērstu un pārvaldītu visu zāļu un medicīnisko izstrādājumu, jo īpaši pretvēža zāļu, trūkumu, tostarp lētu pirmās nepieciešamības būtisku pretvēža zāļu trūkumu; atbalsta kopīga to pretvēža zāļu groza izveidi, kuras varētu trūkt, lai nodrošinātu pacientiem pastāvīgu atbilstošu ārstēšanas pakalpojumu pieejamību, balstoties uz pārredzami un pienācīgi noteiktām pacientu vajadzībām;

83.

aicina Eiropas Savienībā stiprināt un dažādot piegādes ķēdi, jo īpaši pretvēža zāļu piegādes ķēdi, cieši uzraudzīt piegāžu nepietiekamību un trūkumu, kā arī veidot šādu svarīgu zāļu, to aktīvo sastāvdaļu un izejmateriālu stratēģiskus krājumus, jo īpaši tad, ja piegādātāju skaits ir ierobežots; aicina ES zāles reglamentējošos tiesību aktos ieviest juridisku pienākumu farmācijas uzņēmumiem sniegt Eiropas Zāļu aģentūrai informāciju par vēža ārstēšanā būtisku zāļu atbilstošiem drošības krājumiem; uzsver stabilas iepirkumu prakses nozīmi zāļu trūkuma novēršanā; mudina Komisiju saistībā ar ES Publiskā iepirkuma direktīvu (70) izstrādāt pamatnostādnes publiskā iepirkuma prakses atbalstīšanai pretvēža zāļu farmācijas jomā, jo īpaši attiecībā uz saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritēriju īstenošanu, ar mērķi nodrošināt ilgtermiņa ilgtspēju, konkurenci un piegādes drošību un stimulēt ieguldījumus ražošanā;

84.

norāda, ka ģenēriskās un biolīdzīgās zāles ļauj nodrošināt efektīvu un drošu vēža pacientu aprūpi, lielāku konkurenci, inovācijas un ietaupījumus veselības aprūpes sistēmām, tādējādi palīdzot uzlabot zāļu pieejamību; aicina Plānā un VVAP noteikt stratēģisku mērķi aktīvi veicināt pēcpatentaizsardzības zāļu izmantošanu, kad tas ir piemēroti un sniedz ieguvumus pacientiem; uzsver, ka to nonākšanu tirgū nedrīkst traucēt vai kavēt un ka to izstrādes process būtu jāveicina un jāfinansē; aicina Komisiju steidzami nodrošināt veselīgu konkurenci pēc intelektuālā īpašuma tiesību termiņa izbeigšanās, nodrošinot biolīdzīgo zāļu pieejamību no pirmās dienas un likvidējot visus šķēršļus konkurencei, piemēram, izbeidzot patentu sasaisti, aizliedzot intelektuālā īpašuma tiesību beztermiņa piemērošanu, kas nepamatoti kavē piekļuvi zālēm, un veicinot vienotu vispārēju attīstību;

85.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpanāk kopīga nostāja attiecībā uz medicīnas tehnoloģiju novērtēšanu; tādēļ atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 22. jūnijā panākto vienošanos par regulu par veselības aprūpes tehnoloģiju novērtēšanu nolūkā atbalstīt saskaņotu un ātrāku piekļuvi inovatīvai vēža diagnostikai un ārstēšanai un attiecīgu to novērtēšanu, un uzskata, ka papildus citiem pasākumiem to var sekmēt efektīvāks lēmumu pieņemšanas process; atzinīgi vērtē to, ka vēža zāles ir viena no pirmajām zāļu grupām, kas kopīgi jānovērtē saskaņā ar regulu par veselības aprūpes tehnoloģiju novērtēšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot papildu pasākumus ar mērķi mudināt tādu kopīgu klīnisko novērtējumu apguvi un izmantošanu, kuri ir jāveic saskaņā ar regulu; uzsver, ka ir instrumenti, kurus izmanto PVO, lai pretvēža zāles iekļautu PVO pirmās nepieciešamības zāļu pamatsarakstā;

86.

atgādina, ka visiem pacientiem ir tiesības uz optimālu ārstēšanu neatkarīgi no viņu finansiālajiem līdzekļiem, dzimuma, vecuma vai valstspiederības; ar bažām norāda, ka dažādu vēža ārstēšanas veidu pieejamība un piekļuve tiem stipri atšķiras un ka viens no galvenajiem šādu atšķirību cēloņiem ir cenas nepieejamība; tāpēc uzstāj, ka Eiropas Savienībā jānodrošina vienlīdzīga piekļuve drošām un iedarbīgām zālēm par pieņemamu cenu, jo īpaši pretvēža zālēm; aicina dalībvalstis apsvērt kopīgas sarunas par zālēm ar farmācijas uzņēmumiem, kā paredzēts Beneluxa farmācijas nozares politikas iniciatīvā un Valletas deklarācijā; aicina Komisiju par Plāna un Eiropas Zāļu stratēģijas pamatelementiem noteikt godīgas cenas un cenu pieejamību, jo īpaši paredzot nosacījumus ES publiskajam finansējumam (piemēram, pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa” un Inovatīvas veselības aprūpes iniciatīvā) un nodrošinot, ka notiek publisko ieguldījumu pētniecībā un izstrādē uzskaite un ka zāles, kas izstrādātas valsts finansētu pētījumu ietvaros, ir iegādājamas par godīgu un pieejamu cenu; uzsver, ka tā tam vajadzētu būt arī tādu zāļu gadījumā, uz kurām attiecas īpaša regulatīvā vai tirgus aizsardzība, piemēram, ja zāles ir izstrādātas retu vēža veidu vai bērnu vēža ārstēšanai; aicina palielināt farmācijas sistēmas pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz cenas noteikšanas komponentiem, kompensēšanas kritērijiem un zāļu faktiskajām (neto) cenām dažādās dalībvalstīs, lai nodrošinātu godīgākas cenas un farmācijas nozarē ieviestu pārskatatbildību sabiedrībai;

87.

stingri atbalsta kopīgo iepirkuma procedūru paplašināšanu, jo īpaši iekļaujot tajās arī (ļoti) retu vēža veidu, bērnu vēža un jaunu vēža veidu pretvēža zāles un ārstēšanas metodes, diagnostikas procedūras, kompanjondiagnostikas testus, kā arī pretvēža vakcīnas, piemēram, HPV un B hepatīta vakcīnas, lai novērstu zāļu trūkumu un ES līmenī uzlabotu vēža ārstēšanas iespēju pieejamību un pieņemamību cenas ziņā; norāda, ka kopīga iepirkuma procedūrām būtu jāuzlabo reaģēšanas laiki un ka tām ir jābūt pārredzamām; uzsver, ka kopīgam publiskajam iepirkumam nebūtu jākavē pacientu piekļuve un medicīnas inovācija;

88.

aicina Komisiju atbalstīt tiesisko regulējumu, kas stiprina stimulus retu vēža veidu ārstēšanai ES, lai efektīvi novērstu pašreizējos trūkumus; uzsver, ka visā pasaulē patentu sistēmas ir izstrādātas tā, ka tikai izgudrotājs var komerciāli izmantot savu patentu konkrētā laikposmā, proti, tikai patenta darbības laikā, savukārt pēc tam ikviens var brīvi ražot izgudrojumu; aicina Komisiju izstrādāt jaunas mērķtiecīgas iniciatīvas, lai nodrošinātu taisnīgu piekļuvi pretvēža zālēm arī jomās, kur zāļu izstrāde citādi nebūtu ilgtspējīga;

89.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu pārskatīt Padomes Direktīvu 89/105/EEK par to pasākumu pārskatāmību, kas reglamentē zāļu cenas (71), lai nodrošinātu to procedūru efektīvu kontroli un pilnīgu pārredzamību, kuras izmanto, lai noteiktu zāļu, jo īpaši pretvēža zāļu, cenu un kompensēšanas apjomu dalībvalstīs; mudina kompetentās iestādes lūgt farmācijas uzņēmumiem sniegt informāciju par pētniecības un izstrādes izmaksām, tostarp par finansējumu no valsts līdzekļiem pirms tirdzniecības atļaujas saņemšanas, kā arī par to saņemtajiem nodokļu atvieglojumiem un subsīdijām; prasa, lai, aprēķinot zāļu izmaksas, tiktu ņemts vērā publisko līdzekļu izmantošanas apjoms; aicina EMA palielināt revīziju skaitu, lai novērtētu, kā farmācijas uzņēmumi ievēro pārredzamības prasības;

90.

norāda, ka milzīgais progress bioloģijas jomā ir parādījis, ka vēzis ir vienojošs termins, kas apzīmē vairāk nekā 200 slimību, un ka precīzijas jeb personalizēto medicīnu var padarīt pieejamu, ar zāļu palīdzību mērķtiecīgi cīnoties pret dažādām mutācijām; uzskata, ka precīzijas jeb personalizētā medicīna, kas ļauj izvēlēties ārstēšanas metodi, pamatojoties uz individuāliem audzēja biomarķieriem, kas atspoguļo genotipus vai fenotipus, ir daudzsološs veids, kā uzlabot vēža ārstēšanu; tādēļ mudina dalībvalstis attīstīt personalizēto medicīnu visā ES, savstarpēji sadarbojoties, un veicināt reģionālo molekulārās ģenētikas platformu ieviešanu, kā arī sekmēt pacientu vienlīdzīgu un ātru piekļuvi progresīvai diagnostikai un personalizētai ārstēšanai, pilnībā ņemot vērā datu privātumu un nodrošinot, ka pacienti ir informēti par viņu veselības datu izmantošanu un sniedz piekrišanu to darīt pētniecības vajadzībām; norāda, ka vēžu sadrumstalošanai un klasificēšanai uz konkrētu genotipu pamata nevajadzētu izraisīt to, ka tās tiek definētas kā “mākslīgas retas slimības” ar mērķi palielināt kompensāciju;

91.

atgādina, ka personalizētās medicīnas kontekstā uz dzimumu balstīta medicīna un terapija tiek uzskatīta par efektīvu ārstēšanas stratēģiju vēža ārstēšanai, ņemot vērā atšķirības vīriešu un sieviešu bioloģiskajā un ģenētiskajā līmenī, kā arī muskuļu un skeleta sistēmas līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt uz dzimumu balstītas vēža ārstēšanas attīstību saskaņā ar praktizējošo ārstu un terapeitu norādēm;

92.

atzinīgi vērtē projektu “Genomic for Public Health” (“Genomika sabiedrības veselībai”) un “personalizētas profilakses ceļveža” izstrādi Plānā ar mērķi apzināt nepilnības izpētē un inovācijā un atbalstīt “pieeju kartēt visas zināmās bioloģiskās anomālijas, kas noved pie uzņēmības pret vēzi, tostarp pārmantojamu vēzi”, kas sastopams no 5 līdz 10 % vēža gadījumu;

93.

aicina pilnībā un ātri piemērot 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm (72); uzskata, ka regulas piemērošana atvieglotu tādu lielu klīnisko izmēģinājumu uzsākšanu visā Eiropā, kurus saskaņoti, efektīvi un koordinēti veic Eiropas līmenī, lai sekmētu pretvēža zāļu izpēti un uzlabotu vēža pacientu un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti; turklāt uzskata, ka regula būtu konsekventi jāpiemēro visās dalībvalstīs, lai racionalizētu procedūras klīnisko pētījumu veikšanai; uzsver, ka ir svarīgi no jauna pārskatīt iespējas samazināt administratīvo slogu, kas saistīts ar klīniskajiem izmēģinājumiem; aicina ņemt vērā Covid-19 pandēmijā gūto ilgtermiņa pieredzi attiecībā uz starptautisku izmēģinājumu sadarbības un informācijas apmaiņas nākotnes veidiem;

94.

norāda, ka EMA uzsāktā prioritāro zāļu shēma (PRIME) varētu būt ļoti efektīvs instruments, lai uzlabotu atbalstu novatorisku zāļu izstrādei onkoloģijā un lai šīs zāles varētu ātrāk nonākt pie pacientiem;

95.

aicina nodrošināt ilgtspējīgāku vidi, tostarp attiecībā uz finansiālu atbalstu, kurā veikt izpēti un analizēt pašreizējos pētījumus par zāļu pielāgošanu vēža ārstēšanas vajadzībām, jo īpaši tos, kurus veic trešās puses bez komerciāla nolūka, un izveidot papildu projektu, kurā tiktu izmantota augstas veiktspējas skaitļošana, lai ātri pārbaudītu esošās molekulas un jaunas zāļu kombinācijas, sākot ar akūtām nenodrošinātām vajadzībām, piemēram, vēža ar sliktu atveseļošanās prognozi, vēža metastātiskā stadijā un retu vēža veidu ārstēšanu;

96.

uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumu par zāļu, tostarp nedārgu zāļu un retu vēža veidu ārstēšanai izmantoto zāļu, lietošanu neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai; aicina Komisiju analizēt situāciju saistībā ar zāļu lietošanu neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai;

97.

atzīst, ka daudzām jaunajām tehnoloģijām būs vajadzīgi sarežģīti noteikumi (piemēram, šūnu un gēnu ārstēšanas metodēm); uzskata, ka Savienībai būtu jāfinansē, jāstimulē un jānodrošina regulatīvais process, kas aktīvi sekmē pētījumus un inovācijas, prognozē pētnieku vajadzības akadēmijas aprindās, nozarē un klīniskajā jomā, aktīvi informē un virza viņus jautājumos par regulatīvajiem procesiem, sagatavo pamatu nākotnes tehnoloģijām, soli pa solim novērtē šīs tehnoloģijas un veicina drošu un iedarbīgu jaunu ārstēšanas metožu ienākšanu tirgū;

98.

atkārtoti norāda, ka ir svarīgi iegūt un paziņot spēcīgus pierādījumus par zāļu iedarbīguma un drošuma profiliem gan klīniskajos izmēģinājumos, gan turpmākos pētījumos pēc laišanas tirgū; atbalsta klīniskos izmēģinājumus attiecībā uz jaunu un cenas ziņā pieejamu pretvēža zāļu lietošanu pieaugušajiem un bērniem; atbalsta daudzcentrisku klīnisko izmēģinājumu attīstību visā Eiropā, lai atklātu labākas ārstēšanas metodes un pacientu, tostarp bērnu un vecāka gadagājuma pacientu, aprūpi; uzsver, ka iestādēm ir jānodrošina pārredzamība un atbilstība pētījuma veikšanas prasībām, kā arī agrīni jāpaziņo attiecīgie dati EMA un plašākai sabiedrībai;

99.

ņem vērā Komisijas tiesību akta priekšlikumu izveidot Veselības ārkārtas situāciju gatavības un reaģēšanas iestādi (HERA); norāda, ka līdz 2023. gadam un pēc tam reizi divos gados Komisijai būtu padziļināti jāizvērtē HERA darbību īstenošana, tostarp tās struktūra, pārvaldība, finansējums un cilvēkresursi; atzīmē, ka šajā izvērtēšanā jo īpaši jāņem vērā nepieciešamība mainīt HERA struktūru, tostarp, bet ne tikai, lai to pārveidotu par atsevišķu aģentūru, pārskatot tās pilnvaras un izprotot visas šādu izmaiņu radītās finansiālās sekas; norāda, ka Komisijai būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par pārskatu rezultātiem un ka šie konstatējumi būtu jāpublisko; atzīmē, ka šiem pārskatiem vajadzības gadījumā būtu jāpievieno tiesību akta priekšlikums, lai risinātu izklāstītos jautājumus, pilnībā ievērojot Eiropas Parlamenta kā līdztiesīga likumdevēja lomu; uzskata, ka tad, ja HERA tiktu pārveidota par atsevišķu aģentūru, tā šajā brīdī varētu paredzēt, stimulēt, kopīgi attīstīt un veicināt ātru, vienlīdzīgu un ilgtspējīgu vēža inovāciju pieejamību vēža pacientiem, tostarp diagnostikas procedūru, kā arī kompanjondiagnostikas testu pieejamību; uzskata, ka ilgtermiņā HERA varētu cieši sadarboties ar publiskām un privātām struktūrām, lai plānotu, koordinētu un izveidotu privāto un publisko spēju ekosistēmu, kas var nodrošināt piemērotas ārkārtas sistēmas attiecībā uz ES piekļuvi būtiskām izejvielām globālu piegādes satricinājumu gadījumā;

100.

uzsver, ka ir jāsekmē dzīvību glābjošu vēža ārstēšanas metožu inovācijas; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt farmācijas tiesisko regulējumu onkoloģiskajām zālēm un ārstēšanas metodēm, kas veicina patiesas transformatīvas inovācijas, nevis tā sauktās “atdarinājuma” zāles, kuras ir tikai cita viela ar tādu pašu izmantojumu bez lieliem ieguvumiem, vai ļoti dārgas zāles, kas pacientiem piedāvā tikai nelielus uzlabojumus; aicina nodrošināt, lai lielais konsorcijs, kuru veido valsts iestādes, privātie uzņēmumi un NVO, tostarp pacientu un izdzīvojušo personu apvienības un akadēmiskās aprindas, savstarpēji sadarbotos nolūkā nodrošināt tādu vēža ārstēšanas iespēju pieejamību un pieņemamību cenas ziņā, kam nepieciešamas sarežģītas tehnoloģijas, piemēram, tādai kompleksai ārstēšanai kā šūnu terapija (CAR-T šūnu terapija), gēnu terapija, adaptīvā imūnterapija, izmantojot audzēja genoma ekstraktus (informatīvo RNS), un nanotehnoloģijas; uzsver, ka, lai sekmētu inovatīvu ārstēšanas metožu plašāku izmantošanu, ES un dalībvalstīm ir ne tikai jādara viss iespējamais, lai finansētu pašreiz pieejamās ārstēšanas metodes, bet arī jāatbalsta izmaksu ziņā efektīvāku metožu izstrāde; uzskata, ka pašu inovatīvāko un iedarbīgāko ārstēšanas metožu izmaksu samazināšana palielinās to plašāku pieejamību, sniedzot ieguvumus pacientiem ES un ārpus tās; aicina nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi inovatīvām ārstēšanas metodēm gan blīvi apdzīvotos pilsētu reģionos, gan mazākās, lauku vai attālās teritorijās;

III.c Vienlīdzīga piekļuve daudzdisciplīnu un kvalitatīvai vēža pacientu aprūpei: labāka reaģēšana uz sabiedrības veselības krīžu ietekmi uz vēža pacientiem

101.

uzsver, ka Covid-19 krīze ir būtiski ietekmējusi un joprojām ietekmē vēža pacientu izdzīvotību un dzīves kvalitāti visos slimības posmos, jo kavējas profilakses pasākumi, piemēram, vakcinācija, tiek atliktas profilakses shēmas, klīniskie izmēģinājumi, skrīnings, nosūtīšana pie speciālistiem, ķirurģiskās procedūras un ārstēšana, trūkst zāļu un kavējas citu medicīnas preču piegāde, trūkst speciālistu, ir mazinājusies pacientu saziņa ar veselības aprūpes speciālistiem un pacienti baidās no infekcijām; uzsver, ka pierādījumi liecina par to, ka Eiropā klīnicisti pandēmijas pirmā gada laikā uzņēma par 1,5 miljoniem mazāk vēža pacientu un veica aptuveni par 100 miljoniem mazāk vēža skrīninga testu, un tāpēc Covid-19 pandēmijas dēļ vienam miljonam ES iedzīvotāju pašlaik var būt nediagnosticēts vēzis (73);

102.

uzskata, ka Covid-19 pandēmija bija īsts ES veselības aprūpes sistēmu stresa tests; uzsver, ka no tās mums jāmācās, ka ir jāiegulda sabiedrības veselības nozarē un jāizstrādā ārkārtas stratēģija, kas ļautu dalībvalstīm koordinēti reaģēt uz visu veidu veselības krīzēm nākotnē; uzsver, ka veselības krīze visvairāk skar neaizsargātas grupas, tostarp vēža pacientus; uzsver, ka īpašiem pasākumiem šajā ārkārtas stratēģijā jābūt vērstiem uz neaizsargātu grupu, tostarp vēža pacientu, aizsardzību, jo viņi nevar gaidīt līdz krīzes beigām; uzsver, ka ar šiem īpašajiem pasākumiem būtu jāatbalsta produktu izstrāde, ražošana un krājumu veidošana šādu neaizsargātu grupu aizsardzībai;

103.

aicina Komisiju un dalībvalstis ar piemērotu reģistru starpniecību rūpīgi vākt datus, lai uzraudzītu vakcīnu pret Covid-19 ietekmi uz neaizsargātiem iedzīvotājiem, tostarp uz pacientiem ar vēzi un uz viņu imūno reakciju;

104.

ar bažām norāda, ka Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk saasinājusi pašreizējo veselības aprūpes darbinieku trūkumu; atzīst, ka vēža pacientu aprūpes jomā steidzami jānodrošina pietiekams skaits veselības aprūpes speciālistu; atgādina, ka īpašiem pasākumiem šajā ārkārtas stratēģijā jābūt vērstiem uz darbaspēka trūkuma novēršanu, pieņemot darbā veselības aprūpes speciālistus gan primārajā, gan specializētajā aprūpē un pārkvalificējot citu jomu speciālistus; ierosina, ka Vēža jomā pastāvošas nevienlīdzības reģistrs varētu kalpot kā instruments, ar ko novērtē un paziņo par agrāko darbaspēka trūkumu; uzsver, ka ir vajadzīgas jaunas pieejas uz cilvēku vērstai veselības aprūpei, lai nodrošinātu ikvienas personas piekļuvi diagnostikai, ārstēšanai un kvalitatīviem sabiedriskajiem veselības aprūpes pakalpojumiem; uzsver, ka ir jāpilnveido prasmju kopums, lai optimizētu reaģēšanu uz personāla vajadzībām veselības aprūpes nozarē; šajā saistībā atbalsta labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot tiešsaistes apmācības platformas veselības aprūpes speciālistiem, piemēram, aprūpētājiem, un izstrādāt terapeitiskās aprūpes programmas, kas piešķir kvalifikācijas un atzīst aprūpētāju prasmes;

105.

pauž nožēlu par to, ka pacienti joprojām saskaras ar daudziem sarežģījumiem, lai piekļūtu kvalitatīviem sabiedriskajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, jo daudzās valsts slimnīcu onkoloģijas nodaļās trūkst darbaspēka un kapacitātes; tādēļ aicina valsts slimnīcās izveidot kvalitatīvas radioterapijas nodaļas un modernus onkoloģijas centrus, balstoties uz Eiropas pamatnostādnēm un ņemot vērā jaunākos zinātniskos pierādījumus;

106.

aicina dalībvalstis un attiecīgās iestādes atzīt neoficiālu aprūpētāju būtisko nozīmi, integrēt viņus veselības un aprūpes grupās un sniegt viņiem iespēju ar veselības aprūpes speciālistu palīdzību izdarīt informētu izvēli par pieejamajiem atbalsta pasākumiem; atzīst, ka pandēmija ir saasinājusi izšķirīgo nozīmi, kas ir neoficiāliem aprūpētājiem, kuri vēža pacientiem sniedz lielāko daļu ikdienas aprūpes un saskaras ar nepārprotamu praktiska un politiska atbalsta trūkumu, tostarp attiecībā uz sociālajām tiesībām, apmācību, psiholoģisko palīdzību, informāciju vai atzīšanu; norāda uz lielo neoficiālo aprūpētāju īpatsvaru ES iedzīvotāju vidū un uz atšķirībām saistībā ar to, kādu atbalstu saņem šie aprūpētāji un kā viņu tiesības tiek atzītas dalībvalstīs; aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt neoficiālajiem aprūpētājiem oficiālu statusu, kas nodrošinātu konkrēta minimālā tiesību standarta atzīšanu, jo īpaši personām, kuras sniedz ilgtermiņa aprūpi;

107.

atbalsta digitālas veselības aprūpes saziņas kanāla izveidi, lai attālināti uzraudzītu simptomus un nodrošinātu nepārtrauktu vēža ārstēšanu un aprūpi ārpus slimnīcas; aicina nodrošināt pastāvīgu piekļuvi ārsta konsultācijām, psihosociālajiem pakalpojumiem un saziņai starp pacientu un veselības aprūpes speciālistiem, kā arī starp ārstējošo veselības aprūpes speciālistu un pacienta ģimeni, izmantojot telemedicīnas un teleaprūpes sniegtās iespējas un to integrēšanu veselības aprūpes sistēmās, sniedzot tos veselību neapdraudošā vidē slimnīcās vai, ja iespējams un ir droši, aptiekās; aicina sekmēt tādas terapijas attīstību, kas var atbalstīt pāreju uz aprūpi mājās;

108.

prasa uzlabot saziņu starp veselības aprūpes speciālistiem, pacientiem, izdzīvojušām personām, aprūpētājiem, vecākiem un valsts iestādēm par veselības aizsardzības pasākumu, jo īpaši vēža skrīninga, diagnostikas un ārstēšanas, efektivitāti un drošumu, un krīzes laikā organizēt vairāk izpratnes veidošanas kampaņu par profilaksi;

109.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt Eiropas profilakses un pārvaldības plānus saskaņotas un holistiskas ārkārtas situāciju stratēģijas ietvaros, lai novērstu un risinātu zāļu, ierīču, izstrādājumu un personāla trūkumu sabiedrības veselības krīžu laikā; uzsver tirdzniecības atļaujas turētāju un vairumtirdzniecības izplatītāju pienākumus saistībā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem;

IV. Spēcīgs atbalsts vēža pacientiem, izdzīvojušām personām un aprūpētājiem

110.

uzsver, ka vēža pacientus nedrīkst “dubulti sodīt” to ikdienas dzīvē; aicina pieņemt Diskriminācijas novēršanas direktīvu, kā arī taisnīgi un vienlīdzīgi īstenot direktīvas par finanšu pakalpojumiem, piemēram, Patēriņa kredītu direktīvu (74), nepieļaujot jebkādu diskrimināciju pret vēža pacientiem un izdzīvojušajiem;

111.

norāda, ka ir jākoncentrē uzmanība uz dzīves kvalitātes aspektu, jo pieaug tādu hronisku vēža pacientu skaits, kuru slimība vairs nav ārstējama, bet vairākus gadus var novērst tās progresēšanu; uzsver, cik svarīgi ir konkrēti ES ieteikumi pacientu un izdzīvojušo pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanai, tostarp nodrošinot vispusīgu vēža pacientu aprūpē integrētu atbalstošu aprūpi, sākot no diagnozes noteikšanas un turpinot visu slimības gaitu (tostarp sāpju mazināšanu, psiholoģiskos pakalpojumus, pielāgotas fiziskās aktivitātes, uz zinātniskiem pierādījumiem balstītas papildinošas ārstēšanas metodes, piekļuvi izglītībai, atbalstu uztura jomā, sociālo palīdzību, kas aptver visus ikdienas uzdevumus, piemēram, palīdzību mājsaimniecībā vai bērnu aprūpi, reproduktīvās veselības pakalpojumu pieejamību un estētiskās integritātes atjaunošanu), kā arī nodrošinot piekļuvi specializētiem atbalsta centriem; prasa dalībvalstīm atzīt komplikācijas (fiziskus vai garīgus traucējumus), kā arī sociālo diskrimināciju, tostarp darbavietā; prasa Komisijai ierosināt pamatnostādnes dalībvalstīm, lai pievērstos tam, cik svarīgi ir izveidot vispusīga seguma sistēmas, kuras nodrošina šo vajadzību apmierināšanu; atzīst, ka vēzis ir slimība, kas rada finansiālu slogu, pat nerunājot par vēža ārstēšanu; aicina Komisiju izveidot platformu paraugprakses apmaiņai paliatīvās aprūpes jomā un atbalstīt pētījumus par paliatīvo aprūpi;

112.

aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt ES stratēģiju par aprūpi un aprūpes sniegšanu, lai nodrošinātu atbilstīgu, piekļūstamu un kvalitatīvu ilgtermiņa aprūpi;

113.

uzsver faktu, ka zinātniski atzītas integratīvās medicīnas metodes, ko apstiprinājušas sabiedrības veselības aizsardzības iestādes, var sniegt ieguvumus pacientiem saistībā ar vairāku slimību, piemēram, vēža, un to ārstēšanas paralēlo iedarbību; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt holistisku, integrētu un uz pacientiem vērstu pieeju un attiecīgā gadījumā veicināt minēto terapijas veidu papildu izmantošanu veselības aprūpes speciālistu uzraudzībā;

114.

uzsver, ka nepilnvērtīgs uzturs var iedragāt vēža ārstēšanas rezultātus, tādēļ optimāls uzturs ir būtiska vēža pacientu aprūpes daļa; aicina dalībvalstis izstrādāt ieteikumus klīniskā uztura iekļaušanai visos vēža ārstēšanas aspektos, tostarp terapijā, atbalstā un izpētē; uzskata, ka vēža pacientiem, ja tas tiek atklāts, ir jānodrošina klīnisks atbalsts uztura jomā, ko sniedz daudzdisciplīnu grupā iesaistāmais uztura speciālists; tādēļ atzinīgi vērtē plānoto starpspecialitāšu apmācību par atbalstu uzturam un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt minimālos standartus daudzdisciplīnu darbaspēka tālākapmācībai par aprūpi uztura jomā; iesaka uztura pārvaldību padarīt par neatņemamu un ētisku daļu visos klīniskajos pētījumos, kuros iesaistīti vēža pacienti; turklāt iesaka vēža pacientu tiesību hartā iekļaut pienācīgu atbalstu uztura jomā;

115.

uzstājīgi mudina dalībvalstis nodrošināt, lai visi vēža pacienti pirms aktīvas ārstēšanas uzsākšanas būtu pilnībā informēti par auglības saglabāšanas procedūru iespējām; aicina ES līmenī izstrādāt pamatnostādnes veselības aprūpes speciālistiem, nosakot vecumu, no kura vēža pacienti jāinformē par reproduktīvās veselības procedūru pieejamību; turklāt mudina dalībvalstis paredzēt, ka visiem vēža pacientiem, uz kuriem attiecas valsts obligātā veselības apdrošināšana, šādus pakalpojumus atmaksā no valsts veselības apdrošināšanas shēmām;

116.

mudina dalībvalstis ņemt vērā vēža pacientu ģimeņu un tuvinieku bieži vērojamo pārgurumu un nodrošināt viņiem psiholoģisko un sociālekonomisko palīdzību, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām, un atpūtas laikposmus darbavietā visas slimības gaitā, kā arī nodrošināt atbalstu smaga zaudējuma gadījumā; mudina turklāt izstrādāt tādas integrētas, atbilstošas un pieejamas atbalsta shēmas vēža pacientiem un viņu ģimenēm, kurās ņemti vērā veselības aprūpes, kopienas un sociālie pakalpojumi;

117.

atgādina, ka pacientu tiesību stiprināšana un veselībpratība ir būtiski svarīgs Eiropas Pretvēža stratēģijas elements un ka uz pacientiem vērstai un uz līdzdalību balstītai lēmumu pieņemšanai jābūt ārstēšanas un aprūpes attīstības procesa pamatā; mudina popularizēt tādus labi informētus pacientus, kuri aktīvi iesaistās paši savā ārstēšanā, un aicina nodrošināt aprūpētāju un pacientu terapeitisko izglītošanu un viņu iespēju palielināšanu aprūpes programmās; uzskata, ka būtu jāizmanto īpaši pielāgota metodika pediatrijas pacientu apmācībai un iespēju palielināšanai, ņemot vērā viņu specifiku un īpašās vajadzības; aicina pieņemt līdzdalīgus lēmumus ar personalizētu un saprotamu, uz pierādījumiem balstītu informāciju, ko pacientiem Plānā sniedz VVAP ietvaros; aicina atbalstīt šādas iniciatīvas un pasākumus, lai vēža pacientiem palielinātu iespējas ar ES finansējuma palīdzību, jo īpaši no programmas “ES — veselībai”;

118.

atzīst neatkarīgu pacientu un aprūpētāju apvienību galveno lomu pacientu aizstāvības un atbalstīšanas jomā, attiecībā uz vēža pacientiem un aprūpētājiem sniegtajiem pakalpojumiem, veselības informācijas izplatīšanā, izpratnes veidošanā un pastāvīga atbalsta sniegšanā gan ES, gan valstu līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā šo apvienību oficiālo līdzdalību, kā arī to pieprasījumus un ieteikumus, izstrādājot politiku un tiesību aktus attiecībā uz vēzi, un sniegt tām valsts atbalstu gan darbības dotāciju, gan ar projektiem saistīto dotāciju veidā, lai nodrošinātu to neatkarību no privātā finansējuma; aicina Komisiju noteikt skaidrus kritērijus, saskaņā ar ko var piešķirt valsts finansiālo atbalstu; uzskata, ka pediatrijas pacientiem, daloties ar savu konkrēto pieredzi, būtu gan individuāli, gan kopīgi jāpalīdz uzlabot veselības aprūpes un pētniecības procedūras visiem pacientiem; tādēļ uzskata, ka būtu jāizstrādā un pienācīgi jāfinansē atbilstīgi mācīšanās un izglītības instrumenti, lai plānotu un nodrošinātu bērnu iesaistīšanu;

119.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgas kompensācijas pieprasījumu iespējas darba ņēmējiem ar arodu saistītas vēža saslimšanas gadījumā; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Komisijas 2003. gada 19. septembra ieteikumu par arodslimībām un nodrošināt pienācīgu kompensācijas pieprasījumu iespēju pieejamību darba ņēmējiem ar arodu saistītas vēža saslimšanas gadījumā, kas ikvienam darba ņēmējam garantētu iespēju saņemt pienācīgu kompensāciju pēc tam, kad tas ticis pakļauts kaitīgu vielu iedarbībai vai saskāries ar vēzi darba dēļ; aicina Komisiju izveidot arodslimību minimālo sarakstu ar salīdzināmiem atzīšanas kritērijiem visā ES;

120.

aicina dalībvalstis uzlabot izdzīvojušo vēža pacientu reintegrāciju sociālajās aktivitātēs un darba tirgū, palīdzot viņiem pāriet uz jauniem profesionāliem pienākumiem tādu komplikāciju gadījumā, kas liedz turpināt iepriekšējo darbu, un atvieglot izdzīvojušo bērnu vēža pacientu atgriešanos skolā vai augstākās izglītības iestādē; norāda, ka kopumā nav izprasta turpmākas aprūpes būtiskā nozīme salīdzinājumā ar vienlīdz svarīgo vēža profilaksi; atgādina par CHRODIS+ kopīgās rīcības izstrādātajiem ieteikumiem un instrumentiem, lai veicinātu pacientu paturēšanu darbā un spēju atgriezties darbā, kā arī viņu reintegrāciju darba tirgū, un mudina Komisiju atbalstīt šo ieteikumu un instrumentu īstenošanu visās dalībvalstīs; atbalsta konkrētus ES ieteikumus attiecībā uz izdzīvojušajiem vēža pacientiem paredzētajiem pasākumiem, lai novērstu primārā vēža atkārtošanos un jaunu vēža veidu rašanos, kā arī pasākumus šo personu rehabilitācijai, ietverot īpašus noteikumus par bērnu vēža izdzīvojušo ilgtermiņa turpmāko aprūpi, šīm personām pieaugot; uzsver, ka vēzi izslimojušajiem pacientiem ir vajadzīga medicīniska un psiholoģiska turpmākā aprūpe;

121.

uzskata, ka EU-OSHA būtu jāpiešķir lielāka loma labas prakses veicināšanā dalībvalstīs attiecībā uz vēža pacientu un izdzīvojušo integrāciju darba vietā un aizsardzību pret diskrimināciju; ar nepacietību gaida jauno pētījumu par vēzi pārslimojušo pacientu atgriešanos darbā, par kuru paziņots Plānā un kurā tiks kartēta valstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības politika, kā arī apzināti šķēršļi un atlikušās problēmas;

122.

uzsver darba inspekciju būtisko nozīmi, lai nodrošinātu tiesību aktu ievērošanu veselības aizsardzības un darba drošības jomā un īstenotu ar darbu saistīta vēža profilaksi; aicina dalībvalstis stiprināt darba inspekcijas un nodrošināt to pienācīgu finansējumu; uzsver, ka uzraudzība un verifikācija ir īpaši svarīga mobiliem darba ņēmējiem; prasa pēc iespējas ātrāk īstenot Eiropas Darba iestādes darbību un aicina Eiropas Darba iestādi nodrošināt reālas darba inspekciju pilnvaras pārrobežu gadījumos, kā arī uzraudzīt tiesību aktu ievērošanu veselības aizsardzības un darba drošības jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt Eiropas Darba iestādi pārrobežu situāciju risināšanā, lai nodrošinātu veselības aizsardzības un darba drošības tiesību aktu pienācīgu izpildi;

123.

mudina Komisiju pievērst uzmanību pārmaiņām ES darba tirgū un nodrošināt pietiekamu finansējumu pienācīgai datu vākšanai; uzskata, ka ir noteikti jāvāc visaptveroša un rūpīga informācija un dati, un tam arī turpmāk ir jābūt Komisijas prioritātei, lai ar nepieciešamām likumdošanas un ar likumdošanu nesaistītām iniciatīvām reaģētu attiecībā uz tāda vēža profilaksi, kas ir saistīts ar darbu; uzsver, ka visām dalībvalstīm ir jāizveido visaptveroši valstu reģistri, kas ļautu visā Eiropā vākt datus par kancerogēnu iedarbību, un uzsver, ka šajos reģistros būtu jāiekļauj informācija par visiem attiecīgajiem kancerogēniem; aicina ES iestādes, dalībvalstis, EU-OSHA un attiecīgās ieinteresētās personas cieši sadarboties, vienlaikus noteikti piesaistot sociālos partnerus; aicina izmantot savāktos datus, lai ar nepieciešamajiem likumdošanas un ar likumdošanu nesaistītajiem pasākumiem apkarotu ar darbu saistītu vēzi;

124.

atbalsta vēža pārslimotāja viedkartes gaidāmo ieviešanu, par ko paziņots Plānā, lai tā būtu pieejama visiem vēzi pārslimojušajiem pacientiem Eiropā, jo īpaši bērniem un pusaudžiem, ņemot par pamatu viņu Pārslimošanas pases modeli, kas jau pastāv; kartē būs apkopota viņu slimības vēsture, ieskaitot pašu pacientu pieredzi, un tā atvieglos un palīdzēs uzraudzīt turpmāko aprūpi; uzsver personu veselības datu sensitīvo raksturu un tātad nepieciešamību nodrošināt, ka viedkarte ir pilnīgi aizsargāta saskaņā ar ES Vispārīgo datu aizsardzības regulu (75);

125.

uzskata, ka apdrošinātājiem un bankām nebūtu jāņem vērā vēža skarto cilvēku slimības vēsture; aicina pieņemt valstu tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka vēzi pārslimojušie pacienti netiek diskriminēti salīdzinājumā ar citiem patērētājiem; atzīmē Komisijas nodomu sadarboties ar uzņēmumiem, lai izstrādātu rīcības kodeksu un nodrošinātu, ka progress vēža ārstniecības metodēs un lielāka šo metožu efektivitāte tiktu atspoguļota finanšu pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības praksē; paralēli tam atbalsta Francijā, Beļģijā, Luksemburgā un Nīderlandē panākto progresīvo tendenču popularizēšanu — tur vēzi pārslimojušajiem pacientiem ir “tiesības tikt aizmirstiem”; pieprasa, lai vēlākais līdz 2025. gadam visas dalībvalstis visiem Eiropas pacientiem nodrošinātu tiesības tikt aizmirstiem 10 gadus pēc viņu ārstēšanās beigām un līdz pat pieciem gadiem pēc ārstēšanas beigām tiem pacientiem, kuru diagnoze noteikta pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas; aicina ieviest kopīgus standartus attiecībā uz tiesībām tikt aizmirstam saskaņā ar attiecīgajiem Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumiem par patērētāju aizsardzības politiku, lai novērstu valstu prakses sadrumstalotību kredītspējas novērtēšanas jomā un nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi kredītiem vēzi pārslimojušajiem pacientiem; aicina attiecīgajos ES tiesību aktos iestrādāt tiesības vēzi pārslimojušajiem pacientiem tikt aizmirstiem, lai novērstu diskrimināciju un uzlabotu vēzi pārslimojušo pacientu piekļuvi finanšu pakalpojumiem;

126.

aicina Komisiju veicināt Eiropas Vēža pacientu aprūpes prakses kodeksu, ko izstrādājusi Eiropas Vēža organizācija un kas ir iedarbīgs un informatīvs instruments, kurš palīdz nodrošināt, ka Eiropas pacientiem tiek sniegta vislabākā pieejamā aprūpe;

127.

uzskata, ka steidzami ir jāizstrādā Eiropas vēža pacientu tiesību harta; aicina šajā hartā katrā posmā ņemt vērā vēža pacientu aprūpes iespējas (t. i., profilakses pieejamību, sākotnējo diagnosticēšanu un ārstēšanas laiku) un piemērot to vienlīdzīgi visiem ES iedzīvotājiem neatkarīgi no valsts vai reģiona, kurā viņi dzīvo;

V. Izaicinājumi ar vēzi saistītu problēmu risināšanā bērnu, pusaudžu un jauniešu vidū

128.

atzinīgi vērtē Komisijas izziņotās iniciatīvas attiecībā uz bērnu vēža jautājumiem; aicina izvirzīt skaidras politikas prasības attiecībā uz bērnu vēža izpētes vajadzībām; aicina dalībvalstis un Komisiju novērst ieguldījumu nevienlīdzīgo sadalījumu bērnu vēža veidiem; uzskata, ka bērnu vēža ārstēšanai un izpētei būtu jāatvēl skaidra un konkrēta ES finansējuma plūsma un budžeta piešķīrumi būtu jāparedz visās attiecīgajās ES programmās; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt starptautiskas akadēmiskās izpētes platformas, kurās galveno uzmanību pievērš bērnu vēzim un kurās informāciju gūst no izpētes, ko veikuši citi attiecīgie dalībnieki;

129.

atzīmē, ka pašlaik attiecībā uz daudzām retām slimībām, tostarp bērnu vēzi, ir pārāk apgrūtinoša birokrātiskā darba slodze saistībā ar izmēģinājumu aktivizēšanu Eiropā, jo pētnieku vadītiem izmēģinājumiem trūkst komerciālā mecenātisma, savukārt daudzas nekomerciālas organizācijas joprojām nevēlas Eiropas līmenī uzņemties mecenāta lomu daudznacionālos izmēģinājumos ar bērniem; aicina Komisiju šajā sakarā pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus un veicināt daudznacionālus izmēģinājumus, kuros iesaistīti bērni;

130.

aicina veicināt kaulu smadzeņu ziedošanu dalībvalstīs, lai varētu glābt dzīvību tūkstošiem cilvēku, kuriem diagnosticēta leikēmija; viņu skaits pastāvīgi palielinās, un viņu vidū ir daudz bērnu, jo tas ir visizplatītākais bērnu vēzis; uzsver, ka kaulu smadzeņu transplantācija ir vienīgā cerība daudziem leikēmijas un citu asins slimību skartajiem pacientiem, un trim no četriem pacientiem nebūs saderīga ģimenes locekļa, tāpēc viņiem būs nepieciešams donors;

131.

aicina Komisiju un dalībvalstis koncentrēties uz to, lai nodrošinātu vienlīdzīgu un ģeogrāfiski līdzsvarotu piekļuvi labākajām specializētajām diagnostikas un daudzdisciplīnu ārstēšanas metodēm attiecībā uz bērniem, kas sirgst ar vēzi, un uzlabot vēža ārstēšanas rezultātus visās dalībvalstīs; uzskata, ka visās dalībvalstīs būtu jāatzīst bērnu onkologa akadēmiskā specialitāte un profesija; uzskata, ka ikvienam pacientam, kuram bērna vai pusaudža vecumā diagnosticēts vēzis, ir jāsaņem pastāvīga medicīniskā aprūpe un uzraudzība pat pēc pieaugušo vecuma sasniegšanas, un tādēļ aicina veikt pasākumus, lai sadarbību starp bērnu un pieaugušo veselības aprūpes speciālistiem padarītu elastīgāku; mudina apmainīties ar zināšanām par vēža gaitu bērnu un pusaudžu vidū;

132.

uzsver, ka ir vajadzīgi visaptveroši plašai sabiedrībai paredzēti bērnu vēža reģistri, kuru pamatā būtu starptautiski atzītas bērnu vēža klasifikācijas sistēmas, lai visā Eiropā nodrošinātu kvalitatīvus un salīdzināmus datus; atkārtoti norāda, ka vismaz reizi gadā ir jāpublicē vēža gadījumu skaits bērnu un pusaudžu vidū Savienībā un katrā dalībvalstī;

133.

aicina ar vēzi sirgstošus pusaudžus un jauniešus ES līmenī atzīt par īpašu grupu ar īpašām medicīniskām un psihosociālām vajadzībām un izstrādāt viņiem paredzētas skolu programmas;

134.

uzsver nepieciešamību efektīvi risināt garīgās veselības jautājumus, kas skar ar vēzi sirgstošus bērnus, pusaudžus un jauniešus, kā arī izdzīvojušos vēža pacientus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šai pacientu grupai vienlīdzīgu piekļuvi piemērotiem psihosociālā atbalsta pasākumiem un to pieejamību;

135.

uzsver, ka ir jānostiprina ar vēzi sirgstošo bērnu, pusaudžu un jauniešu tiesības uz pārrobežu aprūpi, ja viņu dzīvesvietas valstī nav pieejamas labākās ārstēšanas iespējas, un jānodrošina, ka attiecīgie noteikumi paredz piekļuvi inovācijām klīniskajos izmēģinājumos grūti ārstējamu ļaundabīgu audzēju gadījumā, uzlabojot pastāvošās pārrobežu sadarbības, tostarp Eiropas references tīklu (ERT), jo īpaši ERT bērnu vēža jomā; uzsver nepieciešamību precizēt piekļuvi pārrobežu klīniskajiem izmēģinājumiem, jo direktīvā par pārrobežu veselības aprūpi šis aspekts nav skaidri noteikts;

136.

atzīmē, ka gan regula par pediatrijā lietojamām zālēm (76), gan regula par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (77) ir sekmējušas tādu zāļu izstrādi un pieejamību, kas paredzētas pacientiem ar retām slimībām un bērniem, un ir novirzījušas privātos un publiskos ieguldījumus uz agrāk novārtā atstātām jomām; aicina vērienīgi pārskatīt regulas par pediatrijā lietojamām zālēm un zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai, lai nodrošinātu inovatīvu pretvēža zāļu izstrādi un pieejamību, noteiktu, kuras zāles ir vissvarīgākās to bērnu vajadzību apmierināšanai, kuriem ir vēzis ar sliktu atveseļošanās prognozi, atbalstītu akadēmiskos pētījumus un MVU iesaisti, samazinātu kavēšanos, lai bērni ātrāk varētu piekļūt pediatrijā lietojamām zālēm, kā arī gēnu un šūnu terapijai, stimulētu konkurenci, pielāgojot tiesisko regulējumu un stimulējot ieguldījumus, lai izstrādātu nepatentētas zāles reti sastopamu slimību ārstēšanai un pediatrijā lietojamas zāles, un novērstu noteiktu būtiski svarīgu zāļu ierobežoto pieejamību to trūkuma dēļ un inovatīvu zāļu augstās cenas dēļ; iesaka līdz 2027. gadam par 20 % palielināt pieejamo jauno bērniem paredzēto pretvēža zāļu skaitu, kā arī uzlabot personalizētās medicīnas pieejamību; attiecīgi uzskata, ka nepārprotams pienākums iekļaut pētniecību pediatrijā ir uzskatāms par nosacījumu, lai pieteiktos finansējumam; aicina Komisiju attiecīgā gadījumā dialogā ar dalībvalstīm izstrādāt sistēmu, kas atbalsta patiesu progresīvu inovāciju pieejamību vēža pacientiem pediatrijā; aicina Komisiju veicināt neatbilstošu pieaugušajiem paredzētu zāļu nomaiņu, ja tam ir zinātnisks un pirmsklīnisks pamatojums, un nodrošināt efektīvākus un pielāgotus stimulus, lai veicinātu vēža ārstēšanai bērniem paredzētu zāļu izstrādi un bērniem pirmo reizi paredzētu jaunu pretvēža zāļu izstrādi; aicina Komisiju veicināt savlaicīgu pediatrijas attīstību un samazināt kavēšanos, piemēram, izmantojot priekšlaicīgus samērīgus maksājumus, kas piešķirti pakāpeniski, nevis tikai papildu aizsardzības sertifikāta beigās; aicina Komisiju gaidāmajā pārskatīšanā atcelt Pediatrijas regulas 11.b pantu, lai bērnu vēža medicīnas attīstības virzībā varētu balstīties uz zinātni un zāļu darbības mehānismu;

137.

aicina izveidot ES līmeņa ieinteresēto personu padomdevēju grupu, kas nodarbotos ar bērnu, pusaudžu un jauniešu vēža jautājumiem un kas atbalstītu mērķorientētu un saskaņotu attiecīgo darbību īstenošanu saskaņā ar Plānu, pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, Zāļu stratēģiju un programmu “ES — veselībai”;

138.

uzsver, ka ir būtiski īstenot un uzraudzīt Eiropas sociālo tiesību pīlāru, un aicina dalībvalstis pilnībā transponēt 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem (78), ar ko ievieš atvaļinājumu aprūpētājiem un iespēju pieprasīt elastīgu darba laika režīmu, lai darba ņēmējiem būtu tiesības uz piecu darba dienu aprūpētāja atvaļinājumu gadā, ko izmantot nolūkā sniegt personisku aprūpi vai atbalstu radiniekam vai personai, kas dzīvo šā darba ņēmēja mājsaimniecībā un kam nopietnu medicīnisku iemeslu dēļ ir nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts, kā noteikusi katra dalībvalsts;

139.

atzinīgi vērtē Komisijas izsludināto ES Vēzi pārcietušo jauniešu tīkla izveidi;

140.

Atbalsta JARC minēto ieteikumu ieviest Eiropas pacientu unikālo identifikatoru, Pārslimošanas pasi un pamatnostādnes ilgtermiņa uzraudzībai un pārejai no bērna aprūpes pieaugušo aprūpē, lai nodrošinātu bērnu vēzi pārslimojušo pacientu ilgtermiņa ārstēšanas rezultātu pārrobežu uzraudzību; uzsver, ka “tiesībām tikt aizmirstam” ir jābūt pielāgotām šīs iedzīvotāju grupas vajadzībām;

VI. Ar retiem pieaugušo vēža veidiem saistītās problēmas

141.

atzīst, ka reti pieaugušo vēža veidi ir sabiedrības veselības problēma; atgādina, ka pieaugušajiem, kas slimo ar retu vēža veidu, ir kopīgas problēmas, kas saistītas ar viņu slimības reto sastopamību un neparasto būtību, tostarp ilga kavēšanās diagnostikā un dažkārt nepareizas diagnozes uzstādīšana, kā arī apgrūtināta piekļuve savlaicīgai un atbilstīgai aprūpei un ārstēšanai; atzīmē, ka pacienti bieži jūtas vientuļi un izolēti un cieš no dzīves kvalitātes būtiskas samazināšanās, un tas būtiski un negatīvi ietekmē arī viņu aprūpētājus; aicina Vēža jomā pastāvošās nevienlīdzības reģistrā iekļaut informāciju par retiem vēža veidiem, kas veido aptuveni 24 % no jauniem vēža gadījumiem visās vecuma grupās;

142.

atbalsta īpašas pamatiniciatīvas ieviešanu Plānā attiecībā uz pieaugušajiem, kas slimo ar retu vēža veidu, lai risinātu specifiskās problēmas, ar kurām saskaras šie pacienti, un pēc iespējas labāk izmantotu Reto vēža veidu programmā 2030. gadam sniegtos ieteikumus nolūkā veicināt izpēti un uzlabot aprūpi katrā reto vēža pacientu ārstēšanās posmā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, ka pieaugušie, kuri slimo ar retu vēža veidu, ir ietverti visās iniciatīvās visos četros Plāna pīlāros;

143.

aicina “Apvārsnis Eiropa” ietvaros piešķirt īpašu finansējumu retu pieaugušo vēža veidu pētniecības projektiem, tostarp Vēža pētniecības uzdevuma ietvaros (piemēram, saskaņā ar UNCAN.eu — Eiropas iniciatīvu izpratnei par vēzi), lai izstrādātu mērķtiecīgu terapiju un atbalstītu tādu datubāzu, reģistru un biobanku izveidi, kas attiecas uz pieaugušajiem, kuri slimo ar retu vēža veidu;

144.

uzsver, ka ir grūti pieaugušajiem savlaicīgāk diagnosticēt retus vēža veidus; tādēļ iesaka vienkāršāku un ātrāku piekļuvi molekulārajām pārbaudēm, kas var palīdzēt pacientiem saņemt precīzu diagnozi un mērķtiecīgu ārstēšanu, kā arī vajadzības gadījumā pat piekļūt attiecīgajiem klīniskajiem izmēģinājumiem; turklāt uzsver, ka šajā jomā būtiska nozīme ir biomarķieru izpētei;

145.

aicina vairot primārās un sekundārās veselības aprūpes speciālistu informētību par retiem pieaugušo vēža veidiem un īstenot adekvātus pieprasījumus specializētiem starpdisciplināriem ekspertu centriem gan valsts, gan Eiropas līmenī;

146.

mudina dalībvalstis izveidot valsts tīklus retiem vēža veidiem, kas diagnosticēti pieaugušiem pacientiem, lai optimizētu pacientu savlaicīgu nosūtīšanu uz specializētiem centriem un veicinātu mijiedarbību ar ERT nolūkā pēc iespējas palielināt daudzdisciplīnu zināšanu apmaiņu un kvalitatīvas aprūpes sniegšanu, kā arī veicinātu klīnisko izpēti;

147.

aicina uzlabot retu pieaugušo vēža veidu pacientu piekļuvi klīniskajiem izmēģinājumiem un līdzjūtīgas lietošanas programmām; pauž nožēlu, ka daudzās valstīs retu pieaugušo vēža veidu pacientiem joprojām ir ļoti grūti piekļūt līdzjūtīgas lietošanas programmām un izmēģinājumiem ārvalstīs; aicina labāk īstenot ES sistēmas retu pieaugušo vēža veidu pacientiem attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei ārvalstīs, un uzskata, ka valstu veselības aprūpes sistēmām būtu jāatvieglo piekļuve izmēģinājumiem un līdzjūtīgas lietošanas programmām pacientiem, kuri sirgst ar retu vēža veidu un kuriem ir maz ārstniecības iespēju;

148.

mudina izstrādāt jaunas regulatīvas pieejas, lai retu pieaugušo vēža veidu pacientiem nodrošinātu piekļuvi jaunai, inovatīvai terapijai drošā uzraudzībā, vienlaikus veicinot reālu datu vākšanu papildus klīniskajos izmēģinājumos vāktajiem datiem;

149.

uzsver, ka “starpdisciplinārā apmācības programmā onkoloģijas jomā”, kas ietver arī specializēto māsu apmācību, kopā ar ERT ir jāparedz apmācība attiecībā uz retiem pieaugušo vēža veidiem; uzsver, ka kopā ar ERT ir jāatbalsta izglītības programmas, kas paredzētas retu pieaugušo vēža veidu pacientiem, aprūpētājiem un pacientu pārstāvjiem, lai paaugstinātu mācīšanas līmeni veselības jomā un palīdzētu pacientiem un viņu ģimenēm izdarīt apzinātu izvēli attiecībā uz ārstēšanas iespējām un turpmāko aprūpi;

150.

atzīst retu pieaugušo vēža veidu specifiskumu programmās, kas paredzētas vēža pacientu, pārslimojušo un aprūpētāju dzīves kvalitātes uzlabošanai; aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt īpašu apmācību speciālistiem, kuri nav veselības aprūpes sniedzēji (piemēram, sociālajiem darbiniekiem, aprūpes māsām utt.), bet kuri rūpējas par pieaugušiem pacientiem, kas slimo ar retu vēža veidu; uzsver, ka pieaugušiem pacientiem, kuri slimo ar retu vēža veidu, ir jāsaņem atbilstošs psiholoģiskais atbalsts, rehabilitācija un ārstēšanas blakņu ilgtermiņa uzraudzība, ko veic profesionāļi, kuri izprot viņu reto slimību un tās īpatnības; iesaka nodrošināt visiem reta pieaugušo vēža veida pacientiem arī pārslimošanas aprūpes plānu; uzskata, ka arī retu pieaugušo vēža veidu pacientu aprūpētājiem (bieži vien ģimenes locekļiem) ir vajadzīga īpaša psiholoģiska palīdzība, lai tiktu galā ar slimības smagumu un sarežģītību, kā arī būtisko aprūpes slogu, ko viņi uzņēmušies;

151.

aicina dalībvalstis to VVAP paredzēt īpašu sadaļu par retu pieaugušo vēža veidu pārvaldību (līdztekus speciālai sadaļai par bērnu vēzi), kā ieteikts Retu vēža veidu programmā 2030. gadam; uzskata, ka šīs īpatnības būtu jāatzīst atsevišķās visu VVAP sadaļās, ietverot attiecīgu sinerģiju ar valstu plāniem reto slimību jomā, lai veicinātu izpēti un uzlabotu šo pacientu aprūpes pārvaldību un aprūpes veidus, sākot no primārās aprūpes līdz pat specializētiem daudzdisciplīnu veselības aprūpes centriem, kas pieder pie attiecīgā ERT vai ir cieši saistīti ar to; atzīmē, ka līdz šim daudzu valstu VVAP netiek pietiekami ietverti reti pieaugušo vēža veidi un bērnu vēzis;

152.

mudina attiecīgās valsts iestādes iesaistīt retu pieaugušo vēža veidu pacientu organizācijas kā partnerus VVAP, lai noskaidrotu retu pieaugušo vēža veidu pacientu vajadzības un gaidas un lai aktīvi piedalītos īpašu pasākumu īstenošanā attiecībā uz pieaugušajiem pacientiem, kuri saslimuši ar retu vēža veidu;

B. Darbības līdzekļi

I. Visaptveroša izpēte un tās ietekme

153.

uzsver, ka Plāns būtu jāīsteno ciešā sadarbībā ar programmas “Apvārsnis Eiropa” pētniecības uzdevumu vēža jomā un saskaņā ar tās mērķiem veicināt ES ieguldījumus vēža izpētē, publiskajā ražošanā un inovācijā; atzinīgi vērtē to, ka programma “Apvārsnis Eiropa” finansēs pētniecības infrastruktūras, mākoņdatošanu un Eiropas Inovācijas padomes pasākumus; aicina Komisiju uzskatīt, ka bērnu vēzis ir Eiropas partnerības temats saskaņā ar programmas “Apvārsnis Eiropa” nākamo stratēģisko programmu; iesaka programmā “Apvārsnis Eiropa” piešķirt atbilstošu finansējumu projektiem, kas paredzēti jaunām pediatrijā lietojamām vēža zālēm, lai novērstu pašreizējās nepilnības attiecībā uz pediatrijā lietojamām zālēm;

154.

atgādina, ka daudzdisciplīnu izpēte vēža jomā un tās integrēšana ikdienas klīniskajā praksē ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu nepārtrauktus uzlabojumus vēža profilaksē, diagnosticēšanā, ārstēšanā un pārslimojušo pacientu turpmākajā aprūpē; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ir uzsāktas programmas “Apvārsnis Eiropa” partnerības, lai zinātniskās atziņas pārvērstu inovācijās, kuras sasniedz pacientus; aicina Komisiju cieši novērot programmas “Apvārsnis Eiropa” partnerības darbību un pētniecības praktisku pārvēršanu reālā pievienotajā vērtībā pašreizējai medicīniskajai praksei;

155.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par jaunu Eiropas Pētniecības telpu pētniecībai un inovācijai, kurā izklāstīti stratēģiskie mērķi un darbības, kas īstenojamas ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm; atbalsta mērķi ieguldīt pētniecībā un izstrādē 3 % no ES IKP, kas palīdzēs veicināt pētniecības izcilību visā ES un ļaus pētniecības rezultātus izmantot zinātnieku kopienas, sabiedrības un reālās ekonomikas vajadzībām; pauž nožēlu par pētniecības finansējuma ievērojamo nevienlīdzību ES; aicina dalībvalstis pieņemt paktu par pētniecību un inovāciju Eiropā, iekļaujot tajā apņemšanos saskaņoti un visā ES līdz 2030. gadam palielināt valsts izdevumus pētniecībai un inovācijai līdz 1,25 % no IKP;

156.

aicina dalībvalstis popularizēt un nodrošināt pievilcīgu zinātnisko karjeru pētniekiem Eiropā, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm; aicina dalībvalstis izveidot labi strukturētu zinātnisko darbaspēku un infrastruktūru un pastāvīgi finansēt to pētniecības centrus; atzinīgi vērtē to, ka ierosinātā inovatīvas veselības aprūpes iniciatīva palīdzēs izveidot ES mēroga pētniecības un inovācijas ekosistēmu, veicinot sadarbību starp veselības nozari, akadēmiskajām aprindām un citām ieinteresētajām personām, lai zinātnes atziņas pārvērstu jauninājumos, kas paredzēti slimību, tostarp vēža, profilaksei, diagnostikai, ārstēšanai un pārvaldībai;

157.

atkārtoti aicina nodrošināt ilgtspējīgu un pienācīgu finansējumu konkurētspējīgiem Eiropas pētījumiem vēža jomā; uzsver, ka šādos pētījumos ir jāizvirza mērķis pievērsties jomām, kurās ir daudz nenodrošinātu vajadzību, un tie būtu jāveic attiecībā uz visiem vēža aprūpes nepārtrauktības aspektiem, tostarp visiem ārstēšanas veidiem; aicina dalībvalstis par vismaz 20 % palielināt publisko pētījumu mobilizāciju vēža ārstēšanas, diagnostikas un skrīninga inovāciju jomā, aptverot visas attiecīgās pacientu grupas; turklāt aicina programmā “Apvārsnis Eiropa” un valstu pētniecības programmās atbalstīt pediatrijā lietojamo un reti sastopamo slimību ārstēšanai paredzēto zāļu pētniecību, izmantojot naudas balvas inovācijām; uzskata, ka ir jāpārskata publiskā finansējuma pieejamības nosacījumi, nodrošinot publisko un privāto struktūru starpā noslēgto līgumu pārredzamību, kā arī nosacījumus attiecībā uz jaunu inovāciju pieejamību un pieņemamību cenas ziņā, ja projekti ir sekmīgi;

158.

atbalsta Vēža apkarošanas pētniecības uzdevuma padomes ieteikumu izveidot pētniecības programmu, kuras uzdevums ir noteikt efektīvas vēža profilakses stratēģijas un metodes, ņemot vērā komerciālos noteicošos faktorus attiecībā uz veselību un darba vietā sastopamu kancerogēnu vielu iedarbību (79); atbalsta ieteikumu izveidot politikas atbalsta mehānismu, lai veicinātu zināšanu apmaiņu un atbalstītu ar vēzi saistītas profilakses politikas īstenošanu ES, valsts un vietējā līmenī;

159.

aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot programmas, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu nesen konsolidētajai Eiropas kopienai uz šūnām balstītas interoceptīvās medicīnas jomā, kas radīs un integrēs progresīvas šūnu un mākslīgā intelekta tehnoloģijas, lai izprastu agrīnos vēža un terapijas reakcijas gadījumus, un izmantot šīs zināšanas pacientu ārstēšanas rezultātu uzlabošanai; atbalsta to, ka tiek izveidota platforma uz šūnām balstītai interoceptīvajai medicīnai, lai koordinētu un izveidotu sinerģiju starp pētniecības, inovācijas un daudznozaru darbībām; uzsver, ka ir nepieciešami ieguldījumi pētniecības un inovācijas pieejām, lai radītu novatoriskas, uz šūnām balstītas agrīnas atklāšanas un personalizētas vēža ārstēšanas stratēģijas;

160.

uzsver, ka vēža jomā ir vajadzīgi neatkarīgi daudzdisciplīnu pētījumi “no laboratorijas galda līdz gultai”, proti, no laboratorijas līdz lietišķiem pētījumiem, kuros iesaistīti pacienti, un ir regulāri jāpārvērtē tirgū jau esošo zāļu efektivitāte; uzsver, ka šo pētījumu rezultāti ir jāpublisko pārredzamā un vienkāršā veidā; aicina ieviest pasākumus, lai ierobežotu dezinformēšanas un maldināšanas radītos riskus veselībai, jo īpaši sociālajos medijos pausto dezinformāciju, īpašu uzmanību pievēršot bērnu un jauniešu aizsardzības pasākumiem; aicina atbalstīt zinātnes izplatīšanas iniciatīvas;

161.

uzsver ieguldījumu svarīgo nozīmi ar dzīvniekiem nesaistītu jaunu pētniecības metodiku izstrādē, piemēram, in silico un organoīdu jomā, lai saīsinātu pirmsklīniskās novērošanas periodus, palielinātu pētniecības efektivitāti un samazinātu nevajadzīgus un bieži vien mazāk uzticamus eksperimentus ar dzīvniekiem; uzsver, ka ar dzīvniekiem nesaistītām metodēm vides ķīmisko vielu kancerogenitātes testēšanai, piemēram, testēšanas stratēģijām, kuru pamatā ir bioloģiskie mehānismi, kas izraisa vēzi, būtu jāsniedz būtiskāka informācija nekā ar dzīvniekiem saistītām metodēm, ko pašlaik izmanto ķīmiskās drošības novērtēšanai, tādējādi ļaujot iestādēm ātrāk veikt pasākumus, lai ierobežotu to kaitīgo ķīmisko vielu iedarbību, kas var izraisīt vēzi;

162.

aicina dalībvalstis stingri apņemties veicināt ar sabiedrības veselības vajadzībām saistītu publiskā un privātā sektora sadarbību un likvidēt šķēršļus konkurētspējai visā ES;

163.

uzskata, ka mākslīgā intelekta, lielo datu algoritmiskās analīzes un citu moderno tehnoloģiju izmantošana turpmākajos gados varētu būtiski ietekmēt vēža diagnostiku un lēmumu pieņemšanu vēža jomā; uzsver, ka reālie dati, matemātiskā modelēšana, mākslīgais intelekts un digitālie rīki būtiski palīdzēs izstrādāt inovatīvus ārstēšanas risinājumus izmaksu ziņā efektīvākā veidā un potenciāli samazinās klīniskajos izmēģinājumos iesaistīto pacientu skaitu un dzīvnieku izmantošanu pētniecībā; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt zināšanu par vēža bioloģiju iegūšanu, izvēršot genomikas un informātikas infrastruktūras; mudina visus īstenošanas partnerus vienmēr ievērot tādus principus kā datu privātums un drošība, uzticēšanās, pārredzamība, orientēšanās uz pacientu un pacientu iesaistīšana;

164.

uzsver klīniskās izpētes būtisko nozīmi un aicina dalībvalstis veicināt pacientu aprūpes saskaņošanu ar pētniecības un inovācijas iniciatīvām, jo īpaši mazākos centros, samazinot darba slodzi un pacientu attiecību pret vienu veselības aprūpes speciālistu;

165.

aicina veikt pētījumus par mākslīgā intelekta un moderno tehnoloģiju iespējamo pozitīvo ietekmi uz vēža diagnostiku, uzraudzību, lēmumu pieņemšanu un aprūpi; atzinīgi vērtē to, ka ir uzsākts projekts Genomics for Public Health (“Genomika sabiedrības veselībai”), kas sniegs drošu piekļuvi lielam daudzumam četrās medicīnas jomās (profilaktiskajā, prognostiskajā, personalizētajā un līdzestīgajā medicīnā) izmantojamo genoma datu;

166.

atbalsta jaunu digitālo resursu un platformu, piemēram, Eiropas Vēža attēldiagnostikas iniciatīvas, izveidi un Eiropas vēža informācijas sistēmas stiprināšanu, kas ļaus kompetentajām iestādēm turpmākajos gados pienācīgi izmantot mākslīgo intelektu, ko izmanto lielo datu jomā; uzsver, ka ir jānodrošina vienlīdzīga un pārredzama piekļuve šajās platformās iekļautajai informācijai;

167.

atzinīgi vērtē pamatiniciatīvas “Vēža diagnostika un ārstēšana visiem” uzsākšanu saskaņā ar Plānu, kuras mērķis ir uzlabot piekļuvi inovatīvai vēža diagnostikai un ārstēšanai un veicināt “nākamās paaudzes sekvencēšanas” tehnoloģijas izmantošanu ātrai un efektīvai audzēja šūnu ģenētiskā profila izveidei, ļaujot pētniekiem un klīnicistiem koplietot vēža profilus un piemērot vienas un tās pašas vai līdzīgas diagnostikas un terapijas pieejas pacientiem ar līdzīgiem vēža profiliem; uzsver nepieciešamību apsvērt personalizētu ārstēšanu, pamatojoties uz labi izstrādātiem klīniskajiem izmēģinājumiem ar pierādītu terapeitisku pievienoto vērtību pacientiem;

168.

atzinīgi vērtē plānoto partnerību personalizētās medicīnas jomā, kas minēta Plānā un ko finansēs no programmas “Apvārsnis Eiropa” līdzekļiem, un kurā tiks noteiktas prioritātes pētniecībai un izglītībai personalizētās medicīnas jomā, atbalstīti pētniecības projekti vēža profilakses, diagnostikas un ārstēšanas jomā un sniegti ieteikumi personalizētas medicīnas pieejas ieviešanai ikdienas medicīnas praksē; uzsver, ka ir jāizveido skaidri definēta, pasaules mērogā konsekventa terminoloģija attiecībā uz “personalizētām zālēm”, kas racionalizētu ieguldījumus pētniecībā un veicinātu pacientu veselībpratību; atbalsta personalizētas profilakses ceļveža izveidi, kas ļautu apzināt, kurās jomās pietrūkst pētniecības un inovācijas, un kartēt visas zināmās bioloģiskās anomālijas, kas noved pie uzņēmības pret vēzi, t. sk. pārmantojamu vēzi, vides faktorus un pediatrijas aspektus; aicina šos risinājumus potenciāli padarīt pieejamus, izmantojot valsts veselības aprūpes sistēmas;

169.

aicina uzlabot spēju veidošanu, infrastruktūru, sadarbību un finansējumu pētījumiem par bezpeļņas klīniskajiem izmēģinājumiem, lai uzlabotu ārstēšanas stratēģijas, īpašu uzmanību pievēršot gados vecākiem cilvēkiem, kā arī neaizsargātām un nepietiekami pārstāvētām pacientu grupām, tostarp sievietēm un bērniem; aicina ES atbalstīt veselības aprūpes sistēmu un ārstēšanas optimizācijas programmu;

170.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētījumus humanitāro un sociālo zinātņu jomā, jo īpaši pētījumus par nevienlīdzību veselības jomā dažādās vēža stadijās, kā arī pētījumus par vēža ārstēšanas organizācijas, veselības aprūpes pakalpojumu un pakalpojumu sniedzēju finansēšanas, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas optimizāciju un pārvaldes institūciju darbību; aicina pētījumos pievērst uzmanību nevienlīdzībai vēža aprūpes jomā saistībā ar tādiem faktoriem kā dzimums, vecums un sociālekonomiskais stāvoklis, īpašu uzmanību pievēršot marginalizētām un neaizsargātām sabiedrības grupām;

171.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt policentrisku klīnisko izmēģinājumu izvēršanu Eiropā, jo īpaši attiecībā uz vēzi, ar kuru saslimstība ir maza, un/vai vēzi, kura ārstēšanai ir maz iespēju, un stiprināt daudznacionālu sadarbību, kā arī pārrobežu klīnisko izmēģinājumu veikšanu, attiecīgā gadījumā izmantojot esošās struktūras, piemēram, Eiropas Klīniskās izpētes padomi bērnu vēža nozarē, kā arī veicināt mazāko valstu iesaisti; turklāt uzsver, ka ir jākoordinē visas ES vēža politikas iniciatīvas, lai sasniegtu noteiktos kopīgos mērķus;

172.

atbalsta klīniskos pētījumus, kuru mērķis ir novērtēt ar ārstēšanu nesaistītu iejaukšanās pasākumu efektivitāti un rentabilitāti, piemēram, pētījumus par veselību noteicošajiem faktoriem (tostarp vides faktoriem) un dzīves kvalitāti;

173.

pauž stingru pārliecību, ka pacienti un neatkarīgas pacientu apvienības, kā arī vecāki un aprūpētāji, būtu jāiesaista klīnisko izmēģinājumu pētniecības prioritāšu un mērķu noteikšanā, lai panāktu, ka izmēģinājumos tiek risinātas Eiropas pacientu nenodrošinātās vajadzības, tostarp dzīves kvalitāte kā galvenais mērķis; uzskata, ka izmēģinājumu galīgie rezultāti jāpaziņo iesaistītajiem pacientiem un sabiedrībai; aicina iesaistīt pediatrijas pacientus nenodrošināto vajadzību noteikšanā, lai palīdzētu izstrādāt klīnisko izmēģinājumu protokolu, uzlabot saziņu ar mērķa grupu un pilnveidot rezultātu izplatīšanas metodes; uzsver, ka ir jāuzrauga tas, cik lielā mērā tiek ievēroti pārredzamības noteikumi saskaņā ar Klīnisko izmēģinājumu regulu, un par to ir regulāri jāziņo;

174.

atbalsta klīnisko izmēģinājumu rūpīgāku pārbaudi un vēža ārstēšanas metožu pētniecības un izstrādes procesa lielāku pārredzamību, kā arī tāda portāla izveidi, kas ļautu pacientiem piekļūt informācijai par Eiropā pieejamajiem klīniskajiem izmēģinājumiem; aicina nodrošināt pārredzamību attiecībā uz piekļuvi klīnisko izmēģinājumu datiem un to izmantošanu ES līmenī, tostarp nepabeigto izmēģinājumu datiem; uzsver, ka tam jāattiecas arī uz bērniem un gados jauniem pacientiem pielāgotu informāciju;

175.

iesaka pētniecību noteikt par Vēža jomā pastāvošās nevienlīdzības reģistra parametru, lai novērtētu un uzraudzītu nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi klīniskajiem izmēģinājumiem, kā arī lai labāk izprastu un reaģētu uz reģionālām un valstu atšķirībām izmēģinājumu darbībā un lai sekotu līdzi uzlabojumiem, ko sniedz iniciatīvas, kas īstenojamas ar Plāna starpniecību, piemēram, ES Visaptverošajā vēža centru tīklā;

176.

uzsver, ka vēža izpētē gan pirmsklīniskajā, gan klīniskajā stadijā ir jāņem vērā ar dzimumu saistītās atšķirības, lai raksturotu atšķirības starp slimības patoloģisko fizioloģiju un ar to saistītām blakusslimībām, kā arī zāļu farmakokinētiku/farmakodinamiku;

177.

atzinīgi vērtē 2021. gada Porto deklarāciju par vēža izpēti, kurā izceltas iespējas īstenot visaptverošu praktisku vēža izpētes pieeju, kas ļautu sasniegt desmit gadus ilgu vēža specifisko dzīvildzi 75 % no 2030. gadā diagnosticētajiem pacientiem dalībvalstīs ar labi attīstītām veselības aprūpes sistēmām; mudina Komisiju aktīvi iesaistīties un uzņemties vadošo lomu šā mērķa sasniegšanā;

178.

atzinīgi vērtē to, ka ar Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktajām darbībām arī turpmāk izglītos un apmācīs pētniekus vēža profilaksē, prognozēšanā, atklāšanā, diagnostikā un ārstēšanā;

II. Kopīgotas zināšanas

179.

uzskata, ka veselības aprūpes speciālistiem, pētniekiem un pacientiem ir jāapmainās ar pieredzi, datiem, apmācības programmām un saziņas līdzekļiem, lai uzlabotu zināšanas par vēzi; uzsver, ka starpnozaru un pārrobežu sadarbībai un zināšanu apmaiņai ir izšķirīga nozīme vēža pacientu aprūpes kvalitātes turpmākā uzlabošanā ES; norāda, ka datu kopīgošanai ir izšķirīga nozīme, lai pētniecībai piemērotu mākslīgā intelekta un mašīnmācīšanās rīkus, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta cilvēku veikta uzraudzība, kā arī darītu iespējamu veselības aprūpes digitālo pārveidi, lai novērstu būtiskās atšķirības profilakses, diagnosticēšanas un ārstēšanas jomā Eiropā un lai optimizētu veselības aprūpes sistēmu resursu izmantojumu, palielinot efektivitāti un tādējādi nodrošinot plašāku onkoloģiskās aprūpes datu pieejamību, tostarp mazāk urbanizētos un attālos rajonos; uzsver veselības datu sensitīvo raksturu; aicina pilnībā ievērot 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (80), lai novērstu nevajadzīgus ierobežojumus pārrobežu veselības aprūpē; uzsver nepieciešamību saskaņoti interpretēt un īstenot — jo īpaši datu aizsardzības iestādēs — Vispārīgo datu aizsardzības regulu, tostarp tās 33. un 157. apsvērumu, un visā ES nodrošināt tās mijiedarbību ar Klīnisko izmēģinājumu regulu, tiklīdz tā būs piemērojama, tostarp minētās regulas 29. apsvērumu un 28. panta 2. punktu, lai veicinātu zinātnisko pētniecību; prasa Eiropas Datu aizsardzības kolēģijai nodrošināt, ka tās pamatnostādnes par veselības pētniecību tiek atjauninātas, lai veicinātu pētniecību, un aicina Komisiju līdz 2022. gadam nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem;

180.

aicina Komisiju izvērtēt ERT darbību, jo īpaši to lomu pieredzes un paraugprakses apkopošanā un apmaiņā, tādējādi racionalizējot pacientu nosūtīšanu to reto vēža veidu pārvaldības procesā, kas skar aptuveni 5,1 miljonu pacientu visā Eiropā un prasa plaša mēroga sadarbību; uzsver ERT nozīmi attiecībā uz nevienlīdzības pārvarēšanu veselības jomā, kā arī drošākas un kvalitatīvākas ārstēšanas nodrošināšanu pāri ES robežām;

181.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamu un ilgtspējīgu ilgtermiņa finansējumu Eiropas references tīkliem un integrēt tos valstu veselības sistēmās; aicina nodrošināt, ka finansējums cita starpā ietver virtuālo konsultāciju kompensēšanu, atbalstu sadraudzībai un izglītības programmām un faktisku izdevumu atlīdzināšanu par pacientu ceļojumiem saskaņā ar Pārrobežu veselības aprūpes direktīvu, ja tas ir nepieciešams, lai visā Eiropā veicinātu augstākus aprūpes standartus un nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi iespējami labākiem ārstniecības pasākumiem visiem pacientiem, kam tie ir nepieciešami; aicina arī atbalstīt digitālās infrastruktūras izvēršanu, uzlabošanu un vienmērīgu darbību, jo tas vienkāršo un atvieglo piekļuvi Eiropas references tīkliem, kā arī ES veselības datu stratēģijas izveidi ar mērķi kopējā un vienotā datu telpā uzlabot pašreizējos reto slimību reģistrus; uzsver nepieciešamību nodrošināt finansējumu ERT darbības turpināšanai, izmantojot programmu “ES — veselībai”, pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, Eiropas pusgada programmu un struktūrfondus, kā arī Finanšu regulas 195. pantu; atbalsta četru esošo ERT (PaedCan par bērnu vēzi, EURACAN par retiem pieaugušo vēža veidiem, EuroBloodNet par retām hematoloģiskām slimībām, tostarp retiem hematoloģiski ļaundabīgiem audzējiem, un GENTURIS par ģenētisko audzēju riska sindromiem) paplašināšanu, iekļaujot retus, sarežģītus, slikti ārstējamus un bērnu vēžus, jo tas varētu veicināt pacientu, tostarp bērnu, pusaudžu un jauniešu, vienlīdzīgu piekļuvi labākajai pieejamajai aprūpei visā Eiropā un uzlabotu ERT funkcionalitāti un reto slimību pacientu veselības stāvokli;

182.

uzskata, ka Eiropas references tīklu turpmāka pilnveide un optimizācija ietvers visu dalībvalstu dalību pašreizējos ERT, jo katrai dalībvalstij katrā ERT un katrā ERT subklīniskajā jomā/tematiskajā tīklā būs jābūt vismaz vienam “pilntiesīgam” vai “saistītam” dalībniekam, kā arī atvieglos atsevišķu pacientu ceļošanu, nodrošinot efektīvu sadarbību starp ERT un valstu kontaktpunktiem; tiks pilnveidota Eiropas references tīklu darbības novērtēšana, apmainoties ar datiem par to sniegumu un tīklu veidošanu reto vēžu jomā, efektīvu telemedicīnas rīku izmantošana, kas ļauj droši apmainīties ar pacientu kartēm un attēlveidošanas rezultātiem, lai pārrunātu komplicētu retu vēža veidu gadījumus, kā arī pietiekama un ilgtermiņa finansējuma piešķiršana gan Savienības (“ES — veselībai”), gan valstu līmenī;

183.

aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā nevalstisko vietējo, reģionālo un valsts organizāciju lomu vēža slimnieku, izslimojušo un viņu tuvinieku apvienošanā, ņemot vērā viņu līdzdalību zināšanu apmaiņas procesā, cīņā pret vēzi, ņemot vērā atbalstu likumdošanai un atsevišķu finansējumu šīm organizācijām, jo īpaši tām, kas iesaistītas vēža apkarošanas programmās;

184.

mudina dalībvalstis atbalstīt mērķtiecīgu un pielāgotu pieeju retiem pieaugošo un bērnu vēža veidiem, apzinot ES iniciatīvas, un pilnībā integrēt ERT savās valsts veselības aprūpes sistēmās; aicina izveidot kopīgus un saskaņotus protokolus, kas reglamentētu datu vākšanu, un izveidot vienotu definīciju kopumu, kas izskaidrotu savāktos datus; aicina sasaistīt retu vēža veidu pacientu organizācijas ar ERT un Eiropas references centru;

185.

atgādina, ka Kopīgais pētniecības centrs ir aktīvi piedalījies vēža reģistru darbības atbalstīšanā un datu izmantošanā; uzskata, ka būtu jānostiprina Kopīgā pētniecības centra pilnvaras, finansējums un politiskais atbalsts, lai turpinātu un paātrinātu tā koordinējošo darbu ar vēža reģistriem, jo īpaši attiecībā uz pacientu rezultātu apkopošanu un reāliem pierādījumiem, un vēža kopu identifikāciju, kā arī to integrāciju pašreizējos vēža reģistros;

186.

atzinīgi vērtē tādas Eiropas pētniecības infrastruktūras izveidi, kas ir pilnībā paredzēta pētniecībai pediatrijā, tostarp onkoloģijā, un kas veicinās fundamentālu, pirmsklīnisku un starpvalstu pētniecību pediatrijā, kura ir balstīta uz klīnisko izmēģinājumu un zāļu pieejamību bērniem;

187.

atzinīgi vērtē to, ka 2021. gadā ir izveidots Vēža zināšanu centrs, lai sekmētu informācijas apmaiņu un palīdzētu koordinēt ar vēzi saistītas zinātniskas un tehniskas iniciatīvas ES līmenī; uzskata, ka zināšanu centrā ir jāiesaista visas ieinteresētās personas (katras VVAP pārstāvji, pacientu un aprūpētāju apvienības, akadēmisko aprindu pārstāvji, attiecīgās ES struktūras un aģentūras, uzņēmēju pārstāvji utt.); uzskata, ka šī zināšanu centra darbības pamatā būtu jābūt datu skrīningam, ERT ziņojumiem un vēža reģistriem; uzskata, ka tā uzdevums ir skaidri jādefinē un tajā jāparedz:

a)	koordinēt visu VVAP tīklu;

b)	izstrādāt Eiropas ceļvedi plaša mēroga profilakses kampaņu un izglītojošu programmu par veselības veicināšanu uzsākšanai;

c)	koordinēt kopīgu kvalitātes kritēriju izveidi izmantošanai skrīninga programmu, vēža reģistru un vēža pacientu aprūpes centru valsts akreditācijas procesā;

d)	izstrādāt, pamatojoties uz jaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, klīniskās prakses vadlīnijas un kvalitātes nodrošināšanas sistēmas visa veida vēžu, jo īpaši reti sastopamu un bērnu vēžu, aprūpes uzlabošanai;

e)	sagatavot gada ziņojumus un izveidot sistēmas, lai ES līmenī uzlabotu datu vākšanu no skrīninga programmām, vēža reģistriem un ERT;

f)	nākt klajā ar pētījumiem par profilakses un diagnostikas ietekmi, tostarp aplēsēm par to ekonomisko izmaksu samazināšanu, kas rodas, palielinot ieguldījumus profilaksē un diagnostikā;

g)	koordinēt paraugprakses un rezultātu apmaiņu starp ERT un visaptverošajiem vēža centriem;

h)	izstrādāt visaptverošu modeli, kura pamatā būtu Plāns un programma “Apvārsnis Eiropa”, kā arī pacientu un aprūpētāju ieguldījums, lai noteiktu pētniecības prioritātes un, iespējams, ļautu Eiropā izveidot koordinētas un efektīvas vēža izpētes resursus;

i)	atvieglot klīnicistiem un pētniekiem Eiropas Vēža mākonī savākto anonimizēto datu apmaiņu, kā arī atvieglot struktūrām veselības pakalpojumu un moderno tehnoloģiju risinājumu izstrādi vēža pacientiem;

j)	atbalstīt kopīgu mācību programmu izveidi veselības aprūpes speciālistiem, pacientiem un aprūpētājiem;

k)	nodrošināt iedzīvotājiem un speciālistiem atjauninātu, apstiprinātu un pārredzamu informāciju par vēža cēloņiem, ārstēšanu un ES tiesību aktiem;

l)	uzraudzīt attiecīgo ieteikumu īstenošanu dalībvalstu VVAP un regulāri darīt šā monitoringa rezultātus pieejamus;

m)	ierosināt izmērāmus un reproducējamus rādītājus attiecībā uz galvenajiem rezultātiem, kas izklāstīti Plānā;

188.

atgādina, ka pētniekiem ir jāsadarbojas, lai rastu vislabākās ārstēšanas iespējas, jo īpaši pacientiem, kas slimo ar retu vēža veidu, tomēr viņi saskaras ar nopietniem šķēršļiem; tādēļ aicina Komisiju, izmantojot zinātnisko konsultāciju mehānismu vai norīkojot īpašu sūtni vēža pārrobežu pētniecības jomā, sistemātiski aplūkot visus šķēršļus vēža pārrobežu pētniecībā un sadarbībā, tostarp regulējumā, lai veicinātu pārrobežu pētniecību vēža jomā;

189.

iesaka izveidot vismaz vienu vēža reģistru katrā ES reģionā, tostarp nomaļos un tālākajos reģionos; uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt vēža reģistru netraucētu darbību; atbalsta to, ka tiek stiprinātas valstu vēža reģistru spējas vākt standartizētus pacientu ziņotus rezultātus, labāk apzināt ES iedzīvotāju dzīvesveidu, tostarp sociālekonomiskos apstākļus, informāciju par profesiju un vides faktoriem, kā arī citus datus, un noteikt cēloņus nevienlīdzībai saslimstības ar vēzi, vēža izplatības un izdzīvotības jomā; uzsver, ka dati ir jāvāc kopīgi visās dalībvalstīs; aicina nodrošināt datu avotu salīdzināmību un reģionālo un valstu vēža reģistru sadarbspēju, saskaņojot datu vākšanas apjomu un kvalitāti, kā arī garantēt drošu piekļuvi šādiem datiem; aicina pilnvarot valstu vēža reģistrus analizēt atšķirības saslimstības ziņā un sniegt ieteikumus valstu vēža padomēm un Kopīgajam pētniecības centram par intervences pasākumu nepieciešamību; aicina izmantot mūsdienīgas epidemioloģiskās un molekulārās ģenētiskās metodes, lai analizētu vēža izplatību un noskaidrotu tā cēloņus; aicina ieviest īpašus vēža reģistrus attiecībā uz bērnu ļaundabīgajiem audzējiem saskaņā ar Starptautisko bērnu vēža klasifikatoru; aicina uzlabot retu pieaugušo vēža veidu pacientu piekļuvi klīniskajiem izmēģinājumiem un līdzjūtīgai lietošanai;

190.

atbalsta Vēža jomā pastāvošas nevienlīdzības reģistra izveidi Eiropas līmenī, kā paziņots Plānā, lai noteiktu tendences, atšķirības, nevienlīdzību un netaisnību starp dalībvalstīm un to reģioniem; uzskata, ka šis reģistrs palīdzēs noteikt problēmas un konkrētas darbības jomas, lai virzītu ieguldījumus un intervences pasākumus un sekmētu nevienlīdzības izpēti ES, valstu un reģionālā līmenī; aicina nodrošināt reģistra publisku pieejamību; uzsver, ka reģistrā ir jāietver arī sociālā nevienlīdzība, piemēram, nevienlīdzība saistībā ar sociālekonomisko stāvokli, profesiju un dzimumu;

191.

aicina Komisiju veicināt zinātnisko rezultātu publicēšanu atklātai piekļuvei, lai tie būtu ērti pieejami visiem veselības aprūpes speciālistiem un pētniekiem;

192.

atbalsta Komisijas nodomu ļaut vēža pacientiem droši piekļūt savām e-veselības pacienta kartēm un kopīgot tās pāri robežām; uzskata, ka Komisija sadarbībā ar Digital Health Europe varētu likt pamatus Eiropas veselības datu telpas izveidei, vācot, analizējot un apmainoties ar anonimizētiem medicīniskajiem datiem (no vēža reģistriem, slimnīcām, akadēmiskiem klīniskajiem izmēģinājumiem un kohortām) un bioloģiskajiem datiem (no asins un audzēju paraugiem) Eiropas Vēža mākonī; uzsver, ka Vispārīgās datu aizsardzības regulas saskaņota interpretācija visās dalībvalstīs ir pamats jaunām datu apmaiņas iniciatīvām, piemēram, Eiropas veselības datu telpai; mudina izmantot veselības datus pētniecības nolūkos (“datu altruisms”); atzinīgi vērtē to, ka ir plānots izveidot virtuālu Eiropas Vēža slimnieku digitālo centru saskaņā ar programmas “Apvārsnis Eiropa” vēža pētniecības uzdevumu, lai atbalstītu standartizētu pieeju brīvprātīgai pacientu līdzdalībai savu standartizēto un vienoti definēto veselības datu sniegšanā un apmaiņā; iesaka iesaistīt pacientus jebkādās darbībās, kas saistītas ar veselības datu glabāšanu un izmantošanu politikas veidošanā un pētniecībā; atzinīgi vērtē Eiropas Vēža informācijas sistēmas plānoto paplašināšanu vēl pirms 2022. gada;

193.

aicina uzlabot veselības aprūpes speciālistu izglītības un apmācības standartus; mudina nodrošināt kopīgas un daudzdisciplīnu apmācības programmas veselības aprūpes speciālistiem ciešā sadarbībā ar Eiropas akadēmisko aprindu pārstāvjiem; atzinīgi vērtē starpdisciplināras apmācības programmas onkoloģijas jomā uzsākšanu katrā ārstēšanas un aprūpes posmā, ietverot diagnosticēšanu un ārstēšanu, komplikācijas un blakusslimības, izdzīvošanu un aprūpi dzīves beigu posmā;

III. Eiropas Vēža uzveikšanas plāna finansēšana

194.

uzsver, ka Plāns būtu jāuzskata ne tikai par politisku apņemšanos panākt pārmaiņas, bet arī par konkrētu un vērienīgu iniciatīvu kopumu, kas palīdzēs atbalstīt, koordinēt un papildināt dalībvalstu centienus samazināt vēža radītās fiziskās un garīgās ciešanas; mudina Komisiju optimizēt Plānā izklāstīto iniciatīvu saskaņotu īstenošanu, sniedzot dalībvalstīm skaidras norādes par konkrētām darbībām nevienlīdzīgas piekļuves novēršanai vēža diagnosticēšanā un ārstēšanā, kā arī atbilstošu finansējumu, jo īpaši lai novērstu nevienlīdzīgu piekļuvi; tomēr uzsver, ka dalībvalstu spējas apgūt veselības aprūpes programmām paredzētos līdzekļus līdz šim ir bijušas visai dažādas; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm norādījumus un skaidru pārskatu par atvēlētajiem ES resursiem, īpaši definētajiem virzieniem, kas saista Plānā izklāstītās darbības ar tajā noteiktajiem ES finansēšanas mehānismiem, un par programmas “ES — veselībai” iespējamo sinerģiju un papildināmību ar citām programmām, piemēram, programmu “Digitālā Eiropa”, pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, “NextGenerationEU”/Atveseļošanas un noturības mehānismu, struktūrfondiem un Kohēzijas fonda līdzekļiem, lai veicinātu taisnīgu piekļuvi kvalitatīvai diagnostikai un aprūpei, nodrošinātu atbilstošus ieguldījumus vēža profilaksē un inovācijā, kā arī uzlabotu veselības aprūpes sistēmu noturību; uzsver Kohēzijas fonda nozīmi, ieguldot līdzekļus veselības aprūpes infrastruktūrā un darbaspēkā, lai panāktu vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, jo īpaši mazāk attīstītajās ES daļās, tostarp lauku reģionos;

195.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek piešķirti pietiekami līdzekļi, lai pienācīgi īstenotu Plānu un attiecīgās dalībvalstu VVAP; uzskata, ka VVAP īstenošanai būtu jāpiešķir ne vairāk kā 30 % no Plāna īstenošanai paredzētajiem līdzekļiem;

196.

atzinīgi vērtē finansēšanas plānu 4 miljardu EUR apmērā un norāda uz Plānā minēto finansējuma avotu papildināmību; atzīmē, ka ierosinātais budžets ir uzskatāms par pirmo soli ceļā uz visu to darbību īstenošanu, kas veiktas saskaņā ar Plānu; atgādina, ka Plāna īstenošanai tiks izmantoti dažādi finansējuma avoti, piemēram, programmas “ES — veselībai”, “Apvārsnis Eiropa” un “Digitālā Eiropa”, kohēzijas politikas fondi un Atveseļošanas un noturības mehānisms; uzsver, ka vēža apkarošana visos finansējuma avotos ir jāiekļauj saskaņotā un pārredzamā veidā; īpaši uzsver vēža izpētes, inovācijas un profilakses uzlabošanas nozīmi un nepieciešamību piešķirt šīm jomām vairāk līdzekļu; uzsver, ka ir regulāri jāpārskata Plānam ierosinātais budžeta piešķīrums, lai, kad vien iespējams, varētu to palielināt; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāmobilizē šie līdzekļi, lai tie būtu atbilstoši katras valsts noteiktajām vajadzībām un būtu vērsti uz to, lai sniegtu labumu sabiedrības interesēm un veselības aprūpes pakalpojumiem;

o o

197.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Pasaules Veselības organizācijai.

(1) OV C 362, 8.9.2021., 182. lpp.

(2) 2020. gada 27. oktobra darba dokuments.

(3) Regula (ES) 2021/695 (2021. gada 28. aprīlis), ar ko izveido pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, nosaka tās dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus (OV L 170, 12.5.2021., 1. lpp.).

(4) Vēža pētniecības uzdevuma padomes sagatavots starpposma ziņojums “Conquering cancer: Mission possible” (“Vēža uzveikšana: iespējamā misija”).

(5) OV C 269 I, 7.7.2021., 3. lpp.

(6) OV L 327, 16.12.2003., 34. lpp.

(7) https://ec.europa.eu/health/sites/default/files/major_chronic_diseases/docs/2017_cancerscreening_2ndreportimplementation_en.pdf

(8) OV L 158, 30.4.2004., 50. lpp.

(9) OV L 131, 5.5.1998., 11. lpp.

(10) OV L 107, 26.3.2021., 1. lpp.

(11) OV L 158, 27.5.2014., 1. lpp.

(12) OV L 166, 11.5.2021., 1. lpp.

(13) https://www.eea.europa.eu/publications/healthy-environment-healthy-lives

(14) OV C 341, 24.8.2021., 76. lpp.

(15) https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2021/690012/EPRS_STU(2021)690012_EN.pdf

(16) https://cancer-code-europe.iarc.fr/index.php/lv/

(17) https://www.europeancancer.org/2-standard/66-european-code-of-cancer-practice

(18) https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/336595/WHO-EURO-2020-1435-41185-56004-eng.pdf?sequence=1&isAllowed=y

(19) OV C 270, 7.7.2021., 2. lpp.

(20) OV C 263, 25.7.2018., 4. lpp.

(21) OV C 371, 15.9.2021., 75. lpp.

(22) OV C 449, 23.12.2020., 71. lpp.

(23) OV C 411, 27.11.2020., 48. lpp.

(24) OV C 371, 15.9.2021., 102. lpp.

(25) OV C 385, 22.9.2021., 83. lpp.

(26) OV C 238, 6.7.2018., 128. lpp.

(27) https://www.europeancancer.org/resources/201:time-to-act.html

https://www.europeancancer.org/timetoact/impact/data-intelligence

(28) https://www.endocrine.org/news-and-advocacy/news-room/2015/estimated-costs-of-endocrine-disrupting-chemical-exposure-exceed-150-billion-annually-in-eu

(29) EU-OSHA: https://osha.europa.eu/en/themes/work-related-diseases/work-related-cancer

(30) EU-OSHA: https://osha.europa.eu/en/publications/worker-survey-exposure-cancer-risk-factors/view

(31) Komisijas 2003. gada 19. septembra Ieteikums par Eiropas arodslimību sarakstu (OV L 238, 25.9.2003., 28. lpp.).

(32) https://www.who.int/publications/m/item/technical-report-on-pricing-of-cancer-medicines-and-its-impacts

(33) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/40/ES (2014. gada 3. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu (OV L 127, 29.4.2014., 1. lpp.).

(34) Padomes Direktīva 2011/64/ES (2011. gada 21. jūnijs) par tabakas izstrādājumiem piemērotā akcīzes nodokļa struktūru un likmēm (OV L 176, 5.7.2011., 24. lpp.).

(35) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/904 (2019. gada 5. jūnijs) par konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmes uz vidi samazināšanu (OV L 155, 12.6.2019., 1. lpp.).

(36) https://fctc.who.int/who-fctc/overview

(37) https://fctc.who.int/protocol/overview

(38) https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/73774

(39) OV C 296, 5.12.2009., 4. lpp.

(40) Scoccianti C., Cecchini M., Anderson A.S. et al., “European Code against Cancer 4th Edition: Alcohol drinking and cancer”, Cancer Epidemiol. 2016 Dec; 45: 181.–188. lpp., https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/27816465/

(41) https://www.euro.who.int/en/health-topics/disease-prevention/alcohol-use/news/news/2018/09/there-is-no-safe-level-of-alcohol,-new-study-confirms

(42) https://www.thelancet.com/action/showPdf?pii=S0140-6736%2818%2931310-2

(43) Komisijas 2006. gada 24. oktobra paziņojums par ES stratēģiju dalībvalstu atbalstam alkohola radītā kaitējuma mazināšanai (COM(2006)0625).

(44) https://www.thelancet.com/journals/lanonc/article/PIIS1470-2045(21)00279-5/fulltext

(45) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1808 (2018. gada 14. novembris), ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 303, 28.11.2018., 69. lpp.).

(46) Komisijas 2021. gada 24. marta priekšlikums Padomes ieteikumam, ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem (COM(2021)0137).

(47) OV C 395, 29.9.2021., 32. lpp.

(48) OV L 114, 27.4.2006., 38. lpp.

(49) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/35/ES (2014. gada 26. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz tādu elektroiekārtu pieejamību tirgū, kas paredzētas lietošanai noteiktās sprieguma robežās (OV L 96, 29.3.2014., 357. lpp.).

(50) Padomes Regula (Euratom) 2021/765 (2021. gada 10. maijs), ar ko izveido Eiropas Atomenerģijas kopienas pētniecības un mācību programmu 2021.–2025. gadam, kas papildina pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa” un atceļ Regulu (Euratom) 2018/1563 (OV L 167 I, 12.5.2021., 81. lpp.).

(51) Padomes Direktīva 2013/59/Euratom (2013. gada 5. decembris), ar ko nosaka drošības pamatstandartus aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajiem draudiem un atceļ Direktīvu 89/618/Euratom, Direktīvu 90/641/Euratom, Direktīvu 96/29/Euratom, Direktīvu 97/43/Euratom un Direktīvu 2003/122/Euratom (OV L 13, 17.1.2014., 1. lpp.).

(52) OV C 494, 8.12.2021., 64. lpp.

(53) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 435, 23.12.2020., 1. lpp.).

(54) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).

(55) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.).

(56) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1935/2004 (2004. gada 27. oktobris) par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem (OV L 338, 13.11.2004., 4. lpp.).

(57) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1223/2009 (2009. gada 30. novembris) par kosmētikas līdzekļiem (OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.).

(58) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/48/EK (2009. gada 18. jūnijs) par rotaļlietu drošumu (OV L 170, 30.6.2009., 1. lpp.).

(59) https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2019/608866/ IPOL_STU(2019)608866_EN.pdf

(60) OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.

(61) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0427.

(62) OV C 466, 28.12.2018., 1. lpp.

(63) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/24/ES (2011. gada 9. marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp.).

(64) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.).

(65) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.).

(66) Komisijas dienestu darba dokuments “Stratēģiskā programma jonizējošā starojuma lietojumiem medicīnā (SAMIRA)” (SWD(2021)0014).

(67) https://www.accelerate-platform.org/

(68) OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.

(69) OV L 136, 30.4.2004., 1. lpp.

(70) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).

(71) Padomes Direktīva 89/105/EEK (1988. gada 21. decembris) par to pasākumu pārskatāmību, kas reglamentē cilvēkiem paredzēto zāļu cenas un to iekļaušanu valstu veselības apdrošināšanas sistēmās (OV L 40, 11.2.1989., 8. lpp.).

(72) OV L 158, 27.5.2014., 1. lpp.

(73) Eiropas Vēža organizācija, “Cancer Will Not Wait for the Covid-19 Pandemic to End. It is Time to Act.” (“Vēzis negaidīs, līdz Covid-19 pandēmija beigsies. Ir laiks rīkoties”), 2021. gada 11. maijs, skatīts 2021. gada 21. decembrī.

(74) OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.

(75) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

(76) OV L 378, 27.12.2006., 1. lpp.

(77) OV L 18, 22.1.2000., 1. lpp.

(78) OV L 188, 12.7.2019., 79. lpp.

(79) Vēža pētniecības uzdevuma padome, “Conquering Cancer – Mission Possible”, (“Vēža uzveikšana: iespējamā misija”), Eiropas Komisija, 2020.

(80) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/148

P9_TA(2022)0039

2021. gada ziņojums par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (2021/2182(INI))

(2022/C 342/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 21. un 36. pantu,

—	ņemot vērā ANO Statūtus, ANO Jūras tiesību konvenciju, 1975. gada 1. augusta Helsinku Nobeiguma aktu un tā turpmākos dokumentus, kā arī 1990. gada 19.–21. novembra Parīzes Hartu jaunai Eiropai,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 16. jūnija ziņojumu “KĀDP ziņojums – mūsu prioritātes 2021. gadā” (HR(2021)0094),

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobra rezolūciju 1325(2000) par sievietēm, mieru un drošību,

—	ņemot vērā 2021. gada 16. septembra ieteikumu par ES un Krievijas politisko attiecību ievirzi (1) un 2021. gada 16. decembra rezolūciju stāvokli pie Ukrainas robežas un Ukrainas teritorijās, kuras okupējusi Krievija (2),

—	ņemot vērā 2016. gada 10. jūlijā un 2018. gada 8. jūlijā parakstītās kopīgās deklarācijas par ES un NATO sadarbību,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Honkongā, tostarp 2021. gada 8. jūlija rezolūciju Honkongu, jo īpaši laikraksta “Apple Daily” lietu (3), un 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Honkongai piemērojamo ĶTR valsts drošības likumu un nepieciešamību ES aizstāvēt augstu Honkongas autonomijas līmeni (4),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0354/2021),

tā kā kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas demokrātiska kontrole un rūpīga pārbaude ir Parlamenta pienākums un atbildība un tam vajadzētu pārredzami un laikus saņemt nepieciešamo informāciju par abām šīm jomām, kā arī tā rīcībā vajadzētu būt efektīviem līdzekļiem pilnīgai un efektīvai šīs lomas izpildei;

tā kā nesenās starptautiskās norises un daudzdimensionālās problēmas, kā arī strauji mainīgā ģeopolitiskā vide ir paātrinājušas pastāvošās tendences, kas ietekmē ES KĀDP galvenos aspektus, atklājušas ES neaizsargātību pret ārējiem notikumiem un spiedienu, uzsvērušas nepieciešamību pēc spēcīgākas, vērienīgākas, uzticamākas, stratēģiskas un vienotas ES rīcības pasaules mērogā un akcentējušas nepieciešamību ES autonomi noteikt savus stratēģiskos mērķus un attīstīt spējas to sasniegšanai;

tā kā šīs norises un problēmas ietver vēl nepieredzēto Covid-19 pandēmiju, kas sākās Uhaņā, Ķīnā, un tās sekas, ASV pieaugošo loma pasaules mērogā, Krievijas centienus demontēt Eiropas drošības arhitektūru, tās pastāvīgos uzbrukumus Ukrainai un Gruzijas un Ukrainas teritoriju okupāciju, hibrīduzbrukumus ES dalībvalstīm, piemēram, migrantu instrumentalizāciju, kuru mērķis ir apdraudēt mūsu demokrātiskos pamatus; nepārtrauktus starptautisko tiesību pārkāpumus Baltkrievijā, Ķīnas Komunistiskās partijas un citu autoritāro un totalitāro režīmu pieaugošo uzstājību, neseno straujo Afganistānas valsts struktūru sabrukumu un tam sekojošo Taliban īstenoto valsts pārņemšanu savā kontrolē, saspīlējumu Indijas un Klusā okeāna reģionā, jo īpaši Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrā, kā arī Taivānas šaurumā, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, ieroču kontroles nolīgumu apšaubīšanu, klimata pārmaiņas, finanšu noziedzību, tādu reģionālu konfliktu saasināšanos, kas izraisījuši iedzīvotāju pārvietošanu, cīņu par dabas resursiem, enerģijas un ūdens trūkumu, sabrūkošas valstis, terorismu, organizēto transnacionālo noziedzību, kiberuzbrukumus un dezinformācijas kampaņas;

tā kā šīs pašreizējās tendences ir izveidojušās, globālajam varas līdzsvaram nosveroties uz daudzpolāru pasauli, kurā valda pastiprināta ģeopolitiskā konkurence, un šīs līdzsvara novirzes padara sarežģītāku globālo pārvaldību un starptautisko sabiedrisko labumu nodrošināšanu tieši tad, kad tas vajadzīgs arvien vairāk;

E.	tā kā pasaulē ir iestājies jauns “nemiera” laikmets — pieaug ģeopolitiskā nenoteiktība, vienlaikus palielinoties reģionālo konfliktu skaitam un varas konkurencei, un tas būtiski ietekmē ES drošību;

tā kā Krievijas militāro spēku pašreizējā koncentrēšana pie Ukrainas robežas un tās nelikumīgi okupētajās teritorijās, kā arī Baltkrievijā un Kaļiņingradas apgabalā rada ticamus un nopietnus draudus Ukrainas un Eiropas drošībai; tā kā jebkādu turpmāku Krievijas Federācijas veiktu militāru darbību un hibrīduzbrukumu rezultātā ciešā sadarbībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, NATO un citiem partneriem būtu jāpieņem nopietnas ekonomiskas un finanšu sankcijas;

G.	tā kā arvien skaidrāk ir redzams, ka klimata pārmaiņām ir negatīva ietekme uz ES drošību;

tā kā sagaidāms, ka līdz 2050. gadam Āfrikā iedzīvotāju skaita pieaugums veidos vairāk nekā pusi no pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma — tiek prognozēts, ka šajā kontinentā iedzīvotāju skaits pieaugs par 1,3 miljardiem, savukārt pasaulē kopumā šis pieaugums būs 2,4 miljardi; tā kā šī iedzīvotāju skaita pieauguma koncentrācija dažās nabadzīgākajās valstīs, kas vienlaikus cietīs arī no klimata pārmaiņu ietekmes, radīs virkni jaunu problēmu, kuras, ja netiks nekavējoties risinātas, izraisīs ārkārtīgi problemātiskas sekas gan attiecīgajām valstīm, gan ES; tā kā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences 2019. gada ziņojums par tirdzniecību un attīstību (5) liecina, ka katru gadu būs vajadzīgi vēl 2,5 triljoni USD, lai izpildītu saistības, kas noteiktas ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam;

tā kā ES ir jādarbojas pasaules mērogā, paužot vienotu un saskaņotu viedokli un ievērojot kopēju stratēģisku kultūru ar mērķi attīstīt savu vadošo lomu, kā arī atdzīvināt un reformēt multilaterālismu, balstoties uz savām demokrātiskajām vērtībām, sociālo taisnīgumu, pamattiesībām, tostarp dzimumu līdztiesību, un globālu atbalstu brīvībai, kā arī ilgtspējīgas un iekļaujošas nākotnes redzējumu;

tā kā lielākā daļa ES iedzīvotāju atbalsta spēcīgāku ES lomu un kopīgu Eiropas pieeju ārpolitikas un drošības politikas jautājumos un šāds atbalsts tiek pausts arī vairumā no konferences par Eiropas nākotni oficiālajā tiešsaistes platformā ievietotajos komentāros, un iedzīvotāji vēlas, lai ES ārpolitika un drošības politika būtu saskaņotāka un efektīvāka,

uzsver, ka, lai sasniegtu stratēģisko mērķi – attīstīt savu vadošo lomu pasaulē, ES būtu jāveido KĀDP, pamatojoties uz šādām sešām darbībām:

—	aizstāvēt noteikumos balstītu starptautisko kārtību, kuras pamatā ir principi un saistības, kas noteiktas ANO Statūtos, Helsinku Nobeiguma aktā un Parīzes Hartā jaunai Eiropai,

—	uzņemties vadošo lomu daudzpusēju partnerību stiprināšanā, jo īpaši tās partnerībā ar ANO, risinot globālās prioritātes un aizsargājot un veicinot demokrātiju un cilvēktiesības visā pasaulē;

—	uzlabot ES redzamību un lēmumu pieņemšanu, kā arī pilnībā un efektīvāk izmantot ES “stingrās” un “maigās” varas instrumentus, tostarp ieviešot kvalificētu balsu vairākumu ES ārpolitikas lēmumu pieņemšanā,

—	panākt Eiropas suverenitāti, saskaņoti sasaistot ES ārpolitikas un iekšpolitikas darbības un vajadzības gadījumā apvienojot spēju rīkoties autonomi ar gatavību veidot stratēģisku solidaritāti ar līdzīgi domājošiem partneriem,

—	turpināt attīstīt reģionālās stratēģijas, tostarp diplomātisko un ekonomisko iesaisti un sadarbību drošības jomā,

—	stiprināt ES KĀDP demokrātisko pārraudzību, rūpīgu pārbaudi, pārskatatbildību un parlamentāro dimensiju;

Uzņemties vadošo lomu daudzpusēju partnerību stiprināšanā, jo īpaši tās partnerībā ar ANO, risinot globālās prioritātes un aizsargājot un veicinot demokrātiju un cilvēktiesības visā pasaulē

atzinīgi vērtē ES pieaugošos centienus un iniciatīvas uzņemties vadību, veicinot globālas partnerības attiecībā uz galvenajām prioritātēm un stiprinot daudzpusējo uz noteikumiem un vērtībām balstīto kārtību, reformējot galvenās iestādes un organizācijas ar mērķi uzlabot to darbības efektivitāti un palielināt to noturību, labāk izmantojot pastāvošos mehānismus un globālās pārvaldības institūcijas; norāda, ka šīs iniciatīvas ļauj starptautiskajai sabiedrībai, ko reglamentē starptautiskās tiesības, efektīvi risināt tādas globālas problēmas kā klimata pārmaiņas, pandēmijas, enerģētikas krīze un terorisma draudi, kā arī cīnīties pret ļaunprātīgu autoritāru spēku ietekmi; atkārtoti norāda, ka ES ārpolitikai un drošības politikai ir jānodrošina ANO 2030. gada ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošana;

uzsver, ka ir jāattīsta patiesi stratēģiska ES un ANO partnerība klimatrīcības un cilvēktiesību jomā un saistībā ar krīžu pārvarēšanu; aicina dalībvalstis un visu pasaules valstu valdības piešķirt vairāk kompetenču, resursu un intervences spēju ANO struktūrām; pauž nožēlu par to, ka Ķīna un Krievija ANO Drošības padomē attur no nosodījuma izteikšanas represīviem režīmiem par to veiktajām darbībām un kavē vienotu starptautisku reakciju uz dažādām krīzēm, kā arī neļauj ANO līmenī īstenot G7 lēmumus; atkārtoti uzsver, ka stingri atbalsta Starptautisko Krimināltiesu (SKT), un aicina ES un dalībvalstis sniegt pienācīgu finansiālo atbalstu, lai SKT varētu veikt savus uzdevumus;

uzsver, ka ES ir visā pasaulē jāaizstāv un jāveicina demokrātija, rādot citiem ceļu ar savu piemēru, tostarp nodrošinot stingru demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma principu ievērošanu visās ES dalībvalstīs; aicina ES veicināt demokrātisko valstu aliansi visā pasaulē; uzstāj, ka ir jāapvieno resursi, jāapmainās ar paraugpraksi, jākoordinē kopīgas darbības un jāizstrādā kopīgas stratēģijas attiecībā uz autoritāru valstu un to pārstāvju, naidīgu nevalstisko dalībnieku un organizāciju, kā arī pret demokrātiju vērstu dalībnieku ļaunprātīgas iejaukšanās un dezinformācijas apkarošanu demokrātiskā sabiedrībā; uzskata, ka, lai šo mērķi sekmīgi īstenotu, ES un tās dalībvalstīm, cieši sadarbojoties arī ar NATO, būtu jāveicina visu valdību un visu sabiedrību aptveroša pieeja hibrīddraudu apkarošanai, ko papildinātu vērienīga demokrātijas atbalsta programma, kas vērsta uz vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu neatkarības saglabāšanu un veicināšanu; šajā sakarībā pilnībā atbalsta ASV rīkotos demokrātijas samitus, kuros galvenā uzmanība tiks pievērsta konkrētiem pasākumiem, kā aizstāvēt vispārējās cilvēktiesības, novērst demokrātijas lejupslīdi un apkarot korupciju;

aicina ES izstrādāt instrumentu kopumu ārvalstu iejaukšanās, propagandas un ietekmēšanas operāciju apkarošanai, tostarp izstrādājot jaunus instrumentus, kas ļautu likt pārkāpējiem segt radušās izmaksas, kā arī stiprināt attiecīgās struktūras, jo īpaši Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) stratēģiskās komunikācijas darba grupas; atzinīgi vērtē to, ka pašlaik tiek pārskatīts Komisijas Prakses kodekss dezinformācijas jomā; uzsver, ka ES ir jāpalielina savu darbību redzamība, nodrošinot labāku un stratēģiskāku komunikāciju par tās ārējām darbībām attiecībā uz saviem pilsoņiem un citiem pasaules iedzīvotājiem;

pauž dziļas bažas par pastāvīgo demokrātijas regresu un cilvēktiesību pārkāpumiem arvien lielākā skaitā trešo valstu, tostarp par uzbrukumiem politiskajām tiesībām un vēlēšanu integritātei; atkārtoti apstiprina, cik svarīgi ir, lai ES pastāvīgi atbalstītu vēlēšanu procesus pasaulē, cita starpā ar vēlēšanu novērošanas misijām, un atgādina par Parlamenta būtisko lomu šajā ziņā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt maksimālu aizsardzības līmeni vietējiem vēlēšanu novērotājiem; aicina ES turpināt stiprināt sadarbību vēlēšanu novērošanas jomā ar visiem attiecīgajiem partneriem, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Eiropas Padomi un organizācijām, kas apstiprinājušas Deklarāciju par starptautiskās vēlēšanu novērošanas principiem un Starptautisko vēlēšanu novērotāju rīcības kodeksu;

mudina ES ari turpmāk attīstīt tās vadošo lomu brīvības, demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā daudzpusējos forumos, jo īpaši ANO; uzskata, ka ES būtu jānodrošina ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma (GHRSR) (ES Magņitska akta) pārredzama un efektīva izmantošana, tostarp paplašinot GHRSR darbības jomu, lai aptvertu tajā ar korupciju saistītus nodarījumus; atkārtoti norāda, ka ES būtu labāk jāīsteno tās noslēgto starptautisko nolīgumu cilvēktiesību noteikumi; atgādina, ka ES GHRSR ir politisks raksturs un tas ir daļa no integrētas un vispusīgas ES īstenotās politiskās pieejas;

uzstāj, ka ES visās ārējās darbībās ir pilnībā un sistemātiski jānodrošina dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana un trešā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plāna (GAP III) īstenošana visos iesaistes līmeņos un visās attiecīgajās darbībās un koncepcijās, to turpinot arī pēc GAP III darbības beigām; aicina ES un dalībvalstis uzņemties vadošu lomu ANO Drošības padomes rezolūcijas 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību īstenošanā: mudina EĀDD uzlabot ģeogrāfisko līdzsvarotību, lai nodrošinātu visu dalībvalstu valstspiederīgo pienācīgu pārstāvību, kas atspoguļo to daudzveidību, kā norādīts ES Civildienesta noteikumu (6) 27. pantā;

prasa efektīvi īstenot 2020. gada ES miera starpniecības koncepciju, lai pilnveidotu ES kā tāda ietekmīga globāla rīcībspēka lomu, kas iegulda līdzekļus konfliktu novēršanā un mediācijā un uzņemas vadošu lomu miera veicināšanā un nodrošināšanā starptautiskā līmenī; atgādina, ka konfliktu novēršanas un risināšanas jomā ES atrodas salīdzinoši izdevīgākā pozīcijā nekā dalībvalstis atsevišķi; uzsver, ka Parlamentam šajā jomā ir ļoti nozīmīga loma, ko tas īsteno, izmantojot parlamentāro diplomātiju; atzīst jaunatnes organizāciju lomu miermīlīgas sabiedrības veidošanā, miera un iecietības, kā arī starpkultūru un starpreliģiju dialoga kultūras veicināšanā;

10.

atkārtoti prasa plašāk atbalstīt ES jūras drošības stratēģiju, jo kuģošanas brīvības saglabāšana rada arvien lielākas problēmas gan pasaulē, gan kaimiņvalstīs; uzsver, ka vienmēr ir jāievēro kuģošanas brīvība; aicina ES pievērst lielāku uzmanību kuģošanas brīvības nodrošināšanai un pasākumiem, kas vērsti uz bruņotu konfliktu un militāru incidentu deeskalāciju un novēršanu jūrās;

11.

aicina izstrādāt vērienīgu ES programmu, sadarbībā ar galvenajiem partneriem, lai atbalstītu reliģijas vai ticības brīvību ārpus ES un aktualizētu jautājumu par vajāšanu reliģijas vai ticības dēļ; norāda, ka reliģijas vai ticības brīvības atbalstīšana palīdz veicināt ilgstošu mieru un tādējādi arī risināt daudzas no problēmām, ar kurām saskaras ES un tā partnervalstis; mudina Komisiju iespējami drīz iecelt jaunu ES īpašo sūtni reliģijas un ticības brīvības veicināšanai;

12.

atzinīgi vērtē ES centienus kā pasaules līderei cīņā pret klimata pārmaiņām un mudina Komisiju un EĀDD ierosināt tādas jaunas iniciatīvas kā Eiropas zaļā kursa internacionalizācija, kā arī jaunas iniciatīvas reaģēšanai uz drošības riskiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, un novērst šo pārmainu radītās sekas vietējā līmenī, jo īpaši neaizsargātā situācijā esošās iedzīvotāju grupās un smagi skartās kopienās; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta vērienīgi CO2 samazināšanas mērķi trešās valstīs, un uzsver, ka klimata diplomātijai ir jābūt izšķirošai nozīmei; sagaida, ka Eiropas zaļā kursa īstenošanai būs arī būtiskas ģeopolitiskas sekas un tā ietekmēs ES attiecības ar dažiem tās partneriem, piemēram, novēršot ES atkarību no Krievijas fosilo kurināmo piegādēm;

13.

atzinīgi vērtē ES pieeju un globāli vadošās lomas uzņemšanos Covid-19 vakcīnu nodrošināšanā un pandēmijas sociālo un ekonomisko seku risināšanā, izmantojot mehānismu “COVAX” un Eiropas komandas piedāvāto globālās atveseļošanas paketi; aicina ES nākt klajā ar stabilu pasaules veselības stratēģiju, kurā ietilpst globāli un ES līmeņa centieni, lai globālā mērogā nodrošinātu labāku gatavību turpmākajām krīzēm un efektīvu reaģēšanu uz tām un visā pasaulē nodrošinātu brīvu, taisnīgu, piekļuvi cenu ziņā pieņemamām vakcīnām; atkārtoti uzsver, ka ES ir jākļūst autonomākai attiecībā uz veselības jautājumiem un jādažādo tās piegādes ķēdes, lai izbeigtu paļaušanos uz autoritāriem un totalitāriem režīmiem; atzinīgi vērtē ES un ASV partnerību globālajā Covid-19 vakcinācijas kampaņā;

14.

atzīst, ka tehnoloģijas, savienojamība un datu plūsmas ir svarīgas ES ārējo attiecību un partnerattiecību nolīgumu dimensijas un ka minētajiem faktoriem ir ievērojama ģeopolitiskā ietekme; mudina ES veidot globālas partnerības, lai noteiktu taisnīgas, atvērtas un uz vērtībām balstītas normas un standartus attiecībā uz tehnoloģiju ētisku, noteikumos balstītu un uz cilvēku vērstu izmantošanu, kurā tiek ievērots individuālu lietotāju privātums, jo īpaši attiecībā uz mākslīgo intelektu un interneta pārvaldību, ES ārējā darbībā centrālu vietu atvēlot kiberdiplomātijai; uzsver, ka ES šajā ziņā ir jānodrošina sadarbība un koordinācija starp demokrātijām un konfliktu risināšanā ir jānodrošina starptautisko un humanitāro tiesību ievērošana; uzsver īpašo apdraudējumu, ko jaunās digitālās tehnoloģijas var radīt cilvēktiesību aizstāvjiem un citām personām, jo ar šīm tehnoloģijām var tikt kontrolēta, ierobežota un apdraudēta viņu darbība, kā to nesen apliecināja “Pegasus” atklājumi; aicina ES uzņemties iniciatīvu, lai veicinātu moratoriju represīviem mērķiem paredzētu spiegprogrammatūras tehnoloģiju eksportam un stingra starptautiska tiesiskā regulējuma pieņemšanu šajā jomā; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu cilvēktiesību ievērošanu un rūpīgu Eiropas uzraudzības tehnoloģiju eksporta pārbaudi un tehnisko palīdzību saskaņā ar Divējāda lietojuma preču regulu (7); prasa ES un dalībvalstīm sadarboties ar trešo valstu valdībām, lai izbeigtu represīvu likumdošanas praksi un represīvus tiesību aktus kiberdrošības un cīņas pret terorismu jomā; uzsver, ka ES ir jāsaglabā indivīda tiesības; tādēļ uzsver, ka iedzīvotāju vērtēšanas sistēmas neatbilst ES pamatvērtībām; uzsver, ka ES nekādā gadījumā nedrīkst ieviest un izmantot šādu politiku un uzraudzības instrumentus; tādēļ uzsver, ka ES ir jāstrādā pie tā, lai ierobežotu un apkarotu digitālo represiju pārrobežu izplatību; norāda, ka aizsardzības tehnoloģiju un ieroču eksports joprojām ir dalībvalstu kompetencē;

15.

atkārtoti norāda, ka ES būtu jāizstrādā un jāīsteno globāla savienojamības stratēģija kā pašreizējās ES un Āzijas savienojamības stratēģijas turpinājums un kā stratēģiska atbilde, lai stiprinātu savu ietekmi daudzos pasaules reģionos, piemēram, Latīņamerikā, Āfrikā un Āzijā; tādēļ atzinīgi vērtē vērienīgo un daudzšķautņaino iniciatīvu “Globālā vārteja”, ar kuru Komisija nāca klajā 2021. gada 1. decembrī un kuras mērķis cita starpā ir taisnīgā un ilgtspējīgā veidā kopā ar partneriem ieguldīt digitālo tīklu un kvalitatīvas infrastruktūras izveidē visā pasaulē, un kurā tiek solīts stiprināt partnerības, neradot atkarību; uzsver, ka Komisijai vajadzētu noteikt, ka savienojamības projektu ar trešām valstīm īstenošana ir atkarīga no stingru sociālo un darba tiesību ievērošanas, pārredzamības, cilvēktiesību un demokrātijas standartu ievērošanas, pienācīgām pārbaudēm, sadarbspējas, labas pārvaldības un tehnoloģijas ētiskas izmantošanas gan ES iekšienē, gan ārzemēs; šajā sakarībā norāda, ka Komisijai būtu jāizstrādā stratēģija, lai uzlabotu partneru piekļuvi uzticamām un drošām tehnoloģijām; uzsver, ka investīcijām savienojamībā ir jāatbalsta ekonomikas noturība un Parīzes klimata nolīgumam atbilstoša ekonomikas dekarbonizācija; prasa ieguldīt lielākus centienus ES savienojamības partnerību īstenošanā un mudina Komisiju izstrādāt šos savienojamības projektus kopā ar līdzīgi domājošiem partneriem un sadarbībā ar tiem; atzinīgi vērtētu savienojamības partnerības izveidi ar Āfrikas Savienību nākamajā ĀS un ES samitā;

16.

atzinīgi vērtē G7 globālo iniciatīvu “Atjaunot uzlabojot” un mudina ES aktīvi iesaistīties tās turpmākā attīstībā, tostarp apzinot saiknes un savstarpēji saskaņojot to ar “Globālo vārteju”;

Uzlabot ES redzamību un lēmumu pieņemšanu, kā arī pilnībā un efektīvāk izmantot ES “stingrās” un “maigās” varas instrumentus, tostarp ieviešot kvalificētu balsu vairākumu ES ārpolitikas lēmumu pieņemšanā

17.

atkārtoti norāda, ka ES pirmām kārtām ir vajadzīga vienotība un spēcīgāka un patiesa tās dalībvalstu politiskā griba kopīgi vienoties par kopējiem ES ārpolitikas mērķiem un ES sadarbību drošības un aizsardzības jomā un veicināt tos, tiecoties īstenot LES 21. pantā minētos mērķus, vērtības, principus un normas; uzsver, ka ir nepieciešams izveidot Drošības un aizsardzības savienību, kas būtu kā sākumpunkts kopējas Eiropas aizsardzības politikas īstenošanai, saskaņā ar LES 42. panta 2. punkta noteikumiem;

18.

uzsver, ka ES ārpolitikai ir nepieciešami pašai savi ārlietu, cilvēktiesību, drošības un aizsardzības instrumenti; atgādina, ka pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO) bija nostiprināta Lisabonas līgumā, bet tika izveidota tikai 2017. gadā; tādēļ aicina dalībvalstis un Padomi rīkoties drosmīgi, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu visus Līgumos pieejamos ārpolitikas instrumentus;

19.

uzsver, ka ES ir sadarbībā ar dalībvalstīm jāstiprina spēja rīkoties efektīvi, proaktīvi un neatkarīgi, un jādefinē ES reaģēšana uz pašreizējiem un turpmākajiem izaicinājumiem; uzsver, ka ES ir steidzami jāizveido mehānisms, kas ļautu dalībvalstīm un ES savstarpēji īstenot automātisku informācijas un izlūkdatu apmaiņu par ārlietu jautājumiem un drošības problēmām, kas rodas ārpus ES, tostarp terorismu, kurš joprojām apdraud Eiropas vērtības un drošību un kura novēršanai ir nepieciešama daudzdimensionāla pieeja; atzinīgi vērtē notiekošo Stratēģiskā kompasa procesu kā sākumpunktu Eiropas drošības un aizsardzības savienības izveidei un ES stratēģiskās autonomijas nodrošināšanai drošības un aizsardzības jomā, kā arī tādas kopējas Eiropas stratēģiskās kultūras attīstīšanai, kas balstās uz mūsu kopējām vērtībām, mērķiem un izpratni par pastāvošajiem draudiem, respektējot dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas specifiskās iezīmes; sagaida, ka Stratēģiskais kompass palīdzēs veidot kopīgu redzējumu par ES drošību un aizsardzību, lai panāktu stratēģisko autonomiju; uzsver, ka gūtie rezultāti būtu jāatspoguļo 2016. gada ES globālās stratēģijas pārstrādātajā redakcijā, kurā būtu ņemti vērā galvenie apdraudējumi, izaicinājumi un iespējas un piedāvāti veidi, kā ES varētu uzņemties proaktīvāku lomu globālā mērogā; turklāt uzsver, ka šiem konstatējumiem vajadzētu būt par pamatu citu dokumentu, piemēram, 2018. gada Spēju attīstības plāna, pārskatīšanai;

20.

uzsver cilvēktiesību kā ES instrumentu kopuma ārlietu jomā neatņemama elementa nozīmi un uzsver tā papildināmību; mudina ES, aizstāvot cilvēktiesības un piemērojot sankcijas, koordinēt savu rīcību ar partnervalstīm, lai tādējādi palielinātu to ietekmi; atgādina, ka ierobežojošo pasākumu konsekventa un vienota piemērošana visās dalībvalstīs ir priekšnoteikums ES ārpolitikas uzticamībai un efektivitātei; mudina Komisiju kā Līgumu uzraudzītāju, kā arī Padomi un AP/PV kā atbildīgos par ES ārpolitikas vienotību, saskaņotību un efektivitāti nodrošināt, ka valstu atbildes pasākumi uz ES pieņemto ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem ir efektīvi, samērīgi un atturoši; šajā sakarībā aicina ES nodrošināt to ES ierobežojošo pasākumu efektivitāti un pilnīgu ievērošanu, kuri noteikti, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu un tās nelikumīgo Krimas aneksiju; mudina ES turpināt īstenot ciešu koordināciju un sadarbību ar ASV attiecībā uz sankcijām, kas tiek piemērotas, īstenojot kopīgus ārpolitikas un drošības politikas mērķus, un vienlaikus izvairīties no iespējamām neparedzētām sekām abu valstu interesēm;

21.

turklāt uzsver, ka pēc tam, kad Padome būs pieņēmusi Stratēģisko kompasu, tam vajadzētu radīt būtisku pievienoto vērtību ES KĀDP un kopējai drošības un aizsardzības politikai (KDAP) un vēl vairāk palielināt solidaritāti starp dalībvalstīm; atzinīgi vērtē to, ka Stratēģiskais kompass balstās uz kopīgu analīzi par draudiem un problēmām, ar ko saskaras mūsu ES un tās dalībvalstis, konstatē pašreizējās un turpmākās spēju nepilnības — gan institucionālās, gan sastāva ziņā — un sniedz skaidru ceļvedi šo trūkumu novēršanai; atkārtoti pauž Parlamenta nodomu iesaistīties šajā procesā, jo īpaši īstenojot savas pārbaudes tiesības un izveidojot regulāru pārskatīšanas procedūru; sagaida, ka Stratēģiskā kompasa galīgais projekts un NATO stratēģiskā koncepcija būs savstarpēji saskaņoti, lai nodrošinātu stiprāku sadarbību un sloga sadali un noteiktu veidus, kā stiprināt ES un NATO sadarbību; atkārtoti norāda uz principu “viens spēku kopums”; prasa dalībvalstīm pēc Stratēģiskā kompasa izstrādes pabeigšanas panākt kopīgu stratēģisko kultūru, kā arī vērienīgu vienotu skatījumu attiecībā uz LES 42. panta 7. punktu un LESD 222. pantu, kā arī uz minēto noteikumu saistību ar Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu; sagaida, ka Stratēģiskais kompass spēs sniegt vairāk iespēju partnerības valstīm, tostarp Austrumu partnerībai, saistībā ar noturības uzlabošanu pret mūsdienu drošības apdraudējumiem un problēmām; uzskata, ka Krievijas pašreizējā agresīvā ārpolitika un drošības politika šajā dokumentā būtu jāklasificē kā būtisks drošības apdraudējums Eiropas kontinentam;

22.

atgādina, ka Līgumos ir paredzēta iespēja uzlabot lēmumu pieņemšanas procedūras KĀDP jomā; atgādina par LES 31. panta 2. punktu, kas ļauj Padomei pieņemt konkrētus lēmumus KĀDP jautājumos ar kvalificētu balsu vairākumu (KBV), un LES 31. panta 3. punktā ietverto pārejas klauzulu, kura paredz iespēju pakāpeniski pāriet uz KBV attiecībā uz lēmumiem KĀDP jomā, kuriem nav militāras vai aizsardzības ietekmes, bet kuri palielina ES solidaritāti un savstarpējo palīdzību krīzes laikā; uzsver, ka vienprātība traucē ES spēju rīkoties, un tādēļ mudina dalībvalstis, pieņemot lēmumus par KĀDP, izmantot KBV; jo īpaši atkārtoti aicina ieviest KBV, pieņemot paziņojumus par starptautiskiem cilvēktiesību jautājumiem un ar cilvēktiesībām saistītus lēmumus, ieviešot un īstenojot sankcijas saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, kā arī pieņemot visus lēmumus par civilajām kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijām; uzsver, ka LES 31. un 44. panta izmantošana varētu uzlabot ES elastību un spēju rīkoties daudzos un dažādos ārpolitikas jautājumos;

23.

aicina rīkot ciešākas konsultācijas starp ES un NATO Politikas un drošības komitejas un Ziemeļatlantijas Padomes līmenī;

24.

atkārtoti aicina izveidot jaunus sadarbības formātus, piemēram, Eiropas Drošības padomi, lai izstrādātu integrētu pieeju konfliktiem un krīzēm; uzsver, ka būtu jāapsver šīs sadarbības sastāvs un iespējamie uzdevumi; atgādina, ka pašlaik notiekošā konference par Eiropas nākotni nodrošina atbilstošu satvaru inovatīvu priekšlikumu izstrādei šajā jomā; aicina konferencē izvirzīt vērienīgākus mērķus attiecībā uz ES politikas nostādņu ārējo dimensiju, tostarp drošības un aizsardzības jomā, piemēram, izveidojot ES pastāvīgas daudznacionālas militārās vienības un ieviešot KBV ES ārpolitikas lēmumu pieņemšanā; tomēr norāda, ka jaunas institucionālās sistēmas vien nebūs risinājums strukturālajām un politiskajām problēmām, ar kurām saskaras KDAP; atkārtoti aicina izveidot aizsardzības ministru padomi;

25.

uzsver, ka, veidojot ES instrumentus, būtu jāparedz arī Eiropas Diplomātiskās akadēmijas izveide, kurā tiktu sagatavoti ES diplomāti, jau no paša sākuma gatavojot viņus tieši šim uzdevumam atbilstoši kopējām ES vērtībām un interesēm un veidojot patiesu komandas garu, ko nosaka kopīga diplomātiskā kultūra, raugoties no Eiropas perspektīvas; aicina pilnībā īstenot izmēģinājuma projektu “Virzībā uz Eiropas Diplomātiskās akadēmijas izveidi”, kurš varētu sagatavot pamatus minētās akadēmijas izveidei un kura tvērumā būtu jāparedz atlases procedūras darbam EĀDD un ES delegācijās; uzsver, ka ir svarīgi stiprināt ES diplomātisko pārstāvību trešās valstīs un censties panākt pilnvērtīgu diplomātisko pārstāvību daudzpusējās organizācijās kopumā, bet jo īpaši ANO; uzsver, ka spēcīgāka ES pārstāvība trešās valstīs un daudzpusējās organizācijās ievērojami veicinātu ES iestāžu un dalībvalstu vienotību, kas tik ļoti nepieciešama, kad jārisina globālas problēmas KĀDP jomā;

26.

uzsver, ka holistiskai pieejai KĀDP ir nepieciešama visu ES ārējās darbības jomā pieejamo līdzekļu sinerģija; šajā sakarībā uzsver Eiropas Parlamenta svarīgo lomu un salīdzinošās priekšrocības ES diplomātijā, jo īpaši, izmantojot starpparlamentārās attiecības un demokrātijas atbalsta programmas, ko Parlaments īsteno ar trešām pusēm; aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis atzīt Parlamentu par neatņemamu Eiropas komandas sastāvdaļu un ņemt to vērā visās darbības struktūrās; uzsver, ka kultūra ir kļuvusi par noderīgu diplomātisko instrumentu un ārkārtīgi nozīmīgu ES “maigās” varas daļu; uzsver, ka kultūrai ir liels potenciāls popularizēt ES vērtības;

27.

aicina EĀDD un Padomi veikt pasākumus, lai pārskatītu ES īpašo pārstāvju un īpašo sūtņu darbības jomu un pilnvaras un nodrošināt pārredzamu un vispusīgu šo amatu efektivitātes un pievienotās vērtības izvērtējumu, kā Parlaments to lūdzis savā 2019. gada 13. marta ieteikumā (8); mudina EĀDD un Padomi darīt visu nepieciešamo, lai pēc iespējas ātrāk izpildītu šo Parlamenta ieteikumu;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus palielināt ES prognozēšanas spējas, tostarp KĀDP jomā, kā norādīts otrajā ikgadējā stratēģiskās prognozēšanas ziņojumā “ES spējas un rīcības brīvība”; ierosina iestāžu prognozēšanas pasākumus veikt politiskā līmenī, lai politikas veidošanā iekļautu prognozēšanu un uzlabotu ES gatavību turpmākajiem izaicinājumiem, piemēram, klimatisko apstākļu izraisītām krīzēm un konfliktiem, un nostiprinātu tās spēju ietekmēt reģionālās un globālās norises;

29.

uzsver, ka ES budžeta ārējai dimensijai ir jābūt pienācīgi finansētai un sagatavotai tā, lai būtu iespējams nekavējoties reaģēt uz pašreizējām, briestošām un nākotnē iespējamām problēmām; uzstāj, ka ārējās darbības budžets gan ģeogrāfiski, gan tematiski būtu jākoncentrē uz prioritārajām jomām un uz jomām, kurās ES rīcība var sniegt vislielāko pievienoto vērtību;

Panākt Eiropas suverenitāti, saskaņoti sasaistot ES ārpolitikas un iekšpolitikas darbības un vajadzības gadījumā apvienojot spēju rīkoties autonomi ar gatavību veidot stratēģisku solidaritāti ar līdzīgi domājošiem partneriem

30.

aicina ES palielināt savu stratēģisko autonomiju konkrētās jomās, kas ir būtiskas Savienības pastāvīgam pārākumam starptautiskajā mērogā, piemēram, ES vērtību, pamattiesību, taisnīgas tirdzniecības, ekonomikas, drošības un tehnoloģiju, sociālā taisnīguma, zaļās un digitālās pārkārtošanās, enerģētikas un tās lomas veicināšanā, vēršoties pret autoritāro un totalitāro režīmu uzstājību; uzsver nepieciešamību savstarpēji saistīt ES ārējās darbības un iekšpolitiku; atkārtoti aicina izveidot Eiropas drošības un aizsardzības savienību, kas būtu sākumpunkts kopējas Eiropas aizsardzības īstenošanai saskaņā ar LES 42. panta 2. punktu un ļautu ES rīkoties autonomi, lai vajadzības gadījumā aizsargātu savas drošības intereses un palīdzētu padarīt ES par spējīgāku un uzticamāku stratēģisko partneri tās sabiedrotajiem, tostarp NATO un ASV; aicina pastiprināt un racionalizēt sadarbību aizsardzības jomā, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar aizsardzības aprīkojumu;

31.

uzsver, ka ES autonomija drošības un aizsardzības jomā nozīmē tādu uzticamu un sadarbspējīgu stratēģisko spēju attīstību, koordināciju un ātru izvēršanu, kas vajadzīgas efektīvai krīžu pārvarēšanai, ES un tās iedzīvotāju aizsardzībai, galveno partneru apmācībai, efektīvai sadarbībai, lēmumu pieņemšanai un darba dalīšanai, attīstības un ražošanas spējām starp dalībvalstīm, pilnībā solidarizējoties gan ES līmenī, gan citām starptautiskām organizācijām, piemēram, ANO un NATO, un spējai vajadzības gadījumā pieņemt lēmumus un rīkoties autonomi un neatkarīgi, kā arī saskaņā ar savām interesēm, principiem un vērtībām, kā noteikts LES 21. pantā, jo īpaši kļūstot par efektīvu pasaules mēroga dalībnieku un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; uzsver, ka prioritāte būtu jāpiešķir spēcīgu un uzticamu alianšu, partnerību un daudzpusēju vienošanos veidošanai un tam, lai veidotu stratēģisku solidaritāti ar līdzīgi domājošām valstīm; uzsver, ka ar šo pieeju būtu vēl vairāk jāpastiprina sadarbība ar partneriem, jo īpaši NATO ietvaros; norāda, ka šīm uzlabotajām Eiropas stratēģiskajām spējām un struktūrām vajadzētu būt saderīgām un papildinošām ar NATO; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētājas paziņojumu par Eiropas aizsardzības jautājumiem veltīta samita rīkošanu Francijas prezidentūras laikā; uzsver, ka ES un NATO līdz 2021. gada beigām iesniegs kopīgu deklarāciju par sadarbību; aicina izveidot “ātrās izvēršanas spējas”, ar ko iepazīstināja PV/AP, kā pirmo soli ceļā uz ES pastāvīgu daudznacionālu militāro vienību izveidi; uzsver, ka šādiem spēkiem būtu jāsniedz pievienotā vērtība salīdzinājumā ar ES kaujas grupām, kas nekad nav tikušas izvietotas; tādēļ aicina Padomi un Komisiju izvērtēt un izstrādāt iespējas izveidot ES pastāvīgas daudznacionālas militāras vienības, ko finansē gan no Eiropas Miera mehānisma, gan no ES budžeta, pilnībā izmantojot pašreizējās iespējas, ko piedāvā ES līgumi;

32.

atzīst, ka NATO ir pastāvīgs Eiropas kolektīvās drošības un aizsardzības pamats, un mudina sabiedrotos abās Atlantijas okeāna pusēs atkārtoti apstiprināt savu apņemšanos attiecībā uz NATO kā galveno Eiropas un Atlantijas reģiona aizsardzības struktūru; atkārtoti aicina sabiedrotos saglabāt un izpildīt saskaņotās sloga sadales prasības, tostarp aizsardzības izdevumus ar mērķi 2 % no IKP, par ko 2014. gadā tika panākta vienošanās Ņūportā notikušajā NATO samitā;

33.

aicina dalībvalstis saskaņot savu ieroču eksporta politiku, pamatojoties uz noteikumiem Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli (9), un pieņemt lēmumu par visu kritēriju stingru piemērošanu; atkārtoti aicina PV/AP par prioritāti atzīt atbruņošanos un ieroču neizplatīšanu un kontroli, jo dažus kontroles režīmus apstrīd ļaunprātīgi valstiski dalībnieki, bet citi lielā mērā tiek ignorēti, kā arī tiek izstrādātas un ieviestas jaunas tehnoloģijas, kuras var ne tikai kvalificēt kā revolucionāras, bet pat uzskatīt par apvērsumu militārajā jomā;

34.

uzsver, ka Savienībai ir jāturpina attīstīt un stiprināt savu tehnoloģisko, operatīvo un digitālo suverenitāti un speciālās zināšanas, pilnveidojot Eiropas aizsardzības rūpniecību un tirgu, attīstot Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu, palielinot kopīgu militāro pētniecību un izstrādi, iepirkumus, apmācību, uzturēšanu, kopēju pieeju piegādes drošībai un vērienīgāku sadarbību ar demokrātiskajiem sabiedrotajiem; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš jaunām revolucionārām tehnoloģijām, kiberdrošības pasākumiem un kiberaizsardzībai, kritisko infrastruktūru aizsardzībai un izturētspējai, kā arī galveno tehnoloģisko komponentu, piemēram, mikrovadītāju, piegādes drošībai; atgādina par iespējām, ko sniedz esošie instrumenti un mehānismi, piemēram, PESCO, Eiropas Aizsardzības fonds un koordinētais ikgadējais pārskats par aizsardzību; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot šādus instrumentus un mehānismus; atzinīgi vērtē pirmos uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus saistībā ar Eiropas Aizsardzības fondu, kas ir būtisks instruments Eiropas drošības un aizsardzības, kā arī ES stratēģiskās suverenitātes stiprināšanai;

35.

pauž bažas par ES tehnoloģisko atkarību no trešo valstu pakalpojumu sniedzējiem, jo īpaši nedemokrātiskām valstīm; pauž bažas par to, ka Eiropa savas kiberdrošības nodrošināšanas jomā ir atkarīga no ārvalstu digitālajiem rīkiem; aicina ES iestādes panākt ES mēroga vienprātību par nepieciešamību saglabāt Eiropas neatkarību dažādās galvenajās tehnoloģiju jomās un ierosināt pragmatisku un autonomu pieeju, lai novērstu atkarību un ģeopolitisko ietekmēšanu būtiski svarīgās tehnoloģiju nozarēs; jo īpaši uzsver 5G un zemūdens kabeļu infrastruktūras stratēģisko nozīmi;

36.

uzsver, ka kopēja kiberaizsardzības politika un ievērojamas kiberaizsardzības spējas ir pamatelementi padziļinātas un uzlabotas Eiropas drošības un aizsardzības savienības attīstīšanai; uzsver, ka gan kopējās, gan dalībvalstu militārās kiberaizsardzības spējas ir steidzami jāattīsta un jāpastiprina; uzsver, ka visām ES iestādēm un dalībvalstīm ir jāsadarbojas visos līmeņos, lai izstrādātu kiberdrošības stratēģiju; aicina EĀDD nodrošināt, lai tā aktīviem, telpām un darbībām, tostarp galvenajai mītnei, un ES delegācijām būtu atbilstīgs kiberdrošības līmenis;

37.

uzsver, ka Eiropas kosmosa nozare ir viens no stūrakmeņiem ES autonomijas sasniegšanai globālā līmenī, kā arī mūsu sabiedrības labklājībai un drošībai; pauž nopietnas bažas par to, ka kosmoss strauji kļūst par politisku arēnu, kas atspoguļo ģeopolitisko konkurenci uz Zemes, un jaunu tehnoloģisko poligonu, un tam ir potenciāls ātri kļūt par militāru arēnu, ja netiks ieviesti pareizie starptautiskie juridiskie instrumenti; atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt ES kosmosa politiku, tostarp vērienīgo jauno ES kosmosa programmu, kurai jābūt vērstai uz to, lai aizsargātu pašreizējos un turpmākos Eiropas kosmosa aktīvus; uzstāj, ka ES būtu jāsaskaņo politiskās un finansiālās saistības ar saviem mērķiem kosmosa jomā; aicina ES pastiprināt apņemšanos izstrādāt visaptverošu starptautisku kosmosa regulējumu, lai novērstu kosmosa telpas militarizāciju; sniedz atbalstu Eiropas Savienības Satelītcentru, lai tas varētu savlaicīgi brīdināt lēmumu pieņēmējiem par iespējamām krīzēm, kā arī palīdzētu izprast vispārējo situāciju;

Turpināt attīstīt reģionālās stratēģijas, tostarp diplomātisko un ekonomisko iesaisti un sadarbību drošības jomā

38.

atzinīgi vērtē secinājumus, kas pieņemti Rietumbalkānu samitā, kurš notika Brdo pri Kranju laikā, kad Slovēnija bija Padomes prezidentvalsts; atkārtoti pauž atbalstu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvai un tādēļ atkārtoti aicina paātrināt paplašināšanās procesu un nodrošināt skaidru ceļu valstīm, kuras vēlas pievienoties ES; mudina dalībvalstis beidzot pildīt savus solījumus un uzsver, ka steidzami ir jārīko pirmās starpvaldību konferences ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju un jāpiešķir Kosovai liberalizēts vīzu režīms; uzsver, ka paplašināšanās process joprojām balstās uz to, ka kandidātvalstis izpilda visus attiecīgos kritērijus, kā to noteikusi Eiropadome, īpašu uzmanību pievēršot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību un minoritāšu tiesību stiprināšanai, kā arī izlīguma un ekonomiskā progresa veicināšanai Rietumbalkānos, kas ir priekšnoteikums noturīgam mieram, stabilitātei un labklājībai; uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka sadarbība kopīgu problēmu risināšanā; uzsver, ka jāanalizē pieredze, kas gūta saistībā ar paplašināšanās politiku, un ka jāpalielina pamanāmība un turpmāki ieguldījumi reģionā, lai palielinātu sabiedrības informētību un tādējādi arī ES uzticamību un iesaisti; mudina ES sadarboties ar Rietumbalkānu valstīm, lai rastu risinājumus problēmām, kas kavē turpmākas reformas, tostarp 14 būtiskāko prioritāšu īstenošanu Bosnijā un Hercegovinā un Deitonas–Parīzes miera līguma noteikumu ievērošanas nodrošināšanu; uzsver, cik svarīga ir šo partnervalstu integrācija Eiropā, lai nodrošinātu stabilitāti un drošību visā kontinentā; aicina ES atbalstīt Rietumbalkānu pilsonisko sabiedrību Eiropas vērtību popularizēšanā un izplatīšanā; atzinīgi vērtē EUFOR operāciju Althea, kas Bosnijā un Hercegovinā veicina mieru, stabilizāciju un tās integrāciju Eiropā; atgādina, ka šai operācijai joprojām ir izšķiroša nozīme drošības un stabilitātes nodrošināšanā gan Bosnijā un Hercegovinā, gan visā reģionā; uzsver, ka, ņemot vērā iespējamo turpmāko paplašināšanos, ir vajadzīga efektīvāka lēmumu pieņemšana ES līmenī; stingri nosoda Serbu Republikas nekonstitucionālās separātiskās darbības, kuras mērķis ir izveidot paralēlas iestādes medicīnas un medicīnisko ierīču, tieslietu, aizsardzības, drošības un nodokļu jomā, tādējādi apdraudot Bosnijas un Hercegovinas valsts struktūras un radot eksistenciālus draudus tās vienotībai un teritoriālajai integritātei; nosoda reģionālo dalībnieku kaitīgo lomu un Krievijas iejaukšanos šīs valsts iekšējās lietās; aicina Padomi noteikt mērķtiecīgas sankcijas Milorad Dodik un viņa sabiedrotajiem par viņa kaitnieciskajām darbībām, pastāvīgo situācijas destabilizāciju valstī un Bosnijas un Hercegovinas suverenitātes un teritoriālās integritātes graušanu;

39.

uzsver, ka ar nesen pieņemto Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu 2021.–2027. gadam (IPA III) būtu jāatbalsta ilgtermiņa ieguldījumi šā reģiona Eiropas nākotnē un ka efektīvi jāizmanto minētā instrumenta uzlabotie nosacījumi, lai sasniegtu konkrētus rezultātus; atzinīgi vērtē modernizētajā IPA III paredzētos stingrākos nosacījumus attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu; atzinīgi vērtē Ekonomikas un investīciju plānu Rietumbalkāniem un aicina to nekavējoties īstenot, lai veicinātu reģiona ilgtermiņa atveseļošanu, ekonomikas izaugsmi un ilgtspējīgu tā savienojamību, tuvinot Rietumbalkānus ES vienotajam tirgum;

40.

atkārtoti pauž nelokāmu atbalstu Austrumu partnerības (AP) valstīm, jo īpaši attiecībā uz to neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti šo valstu starptautiski atzītajās robežās, kā arī pauž cieņu tautas gribai pašai lemt par savu nākotni un ārlietu politiku bez jebkādas iejaukšanās no ārienes; aicina pilnībā īstenot asociācijas nolīgumus ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu un Visaptverošo un pastiprināto partnerības nolīgumu ar Armēniju; uzsver nepieciešamību turpināt sarunas par ES un Azerbaidžānas visaptverošo un pastiprināto partnerības nolīgumu saskaņā ar nosacījumiem, ko Eiropas Parlaments izklāstījis 2018. gada 4. jūlija ieteikumā par sarunām par ES un Azerbaidžānas visaptverošo nolīgumu (10); mudina AP valstis un jo īpaši tās, kuras izvēlējušās demokrātijas un Eiropas integrācijas ceļu, nodrošināt pamatbrīvību, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu un turpināt īstenot nepieciešamās sociālās, ekonomiskās un politiskās reformas; atzinīgi vērtē Komisijas 2020. gada 18. marta kopīgo paziņojumu “Austrumu partnerības politika pēc 2020. gada: noturības stiprināšana — Austrumu partnerība, kas sniedz labumu visiem” (JOIN(2020)0007), atkārtoti norāda, ka ES atbalsts turpmākai integrācijai ir atkarīgs no konkrēta progresa šo reformu īstenošanā; atbalsta ES nosacītības un diferenciācijas principu, tostarp stimulus; uzsver, ka AP valstu panākumus var apliecināt un konsolidēt tikai ar ES integrācijas procesa palīdzību, un tas var arī parādīt Krievijas iedzīvotājiem, kādus sociālekonomiskos ieguvumus var sniegt Eiropas tipa reformas; aicina Komisiju un Padomi izmantot gaidāmo AP samitu, lai paustu stingru atbalstu mūsu partneriem; aicina ES līderus nodrošināt, ka pieci ilgtermiņa mērķi un desmit jaunie mērķi 2025. gadam ar 2021. gada jūnijā ierosinātajā Ekonomikas un investīciju plānā paredzēto finansējumu sniegs reālu ieguldījumu sociālajā un ekonomikas atveseļošanā no Covid-19 pandēmijas, stiprinās ekonomiskās saites un izveidos tirdzniecības ceļus starp ES un partnervalstīm;

41.

nosoda Krievijas un citu ārējo spēku tiešo un netiešo iesaistīšanos reģionā notiekošajos bruņotajos konfliktos, kā arī hibrīduzbrukumos, teritoriju okupēšanā un militāro spēku klātbūtnes paplašināšanu gan pašā reģionā, gan savās teritorijās, kas robežojas ar šo reģionu; uzsver, ka sakarā ar pastāvīgo apdraudējumu mūsu tuvumā esošajā reģionā, tur ir nepieciešama gan ES, gan NATO fiziska klātbūtne; atbalsta ES un AP valstu sadarbības stiprināšanu drošības un aizsardzības jomā, jo īpaši reģionālo konfliktu miermīlīgas atrisināšanas veicināšanā, vēršoties pret hibrīddraudiem, kiberuzbrukumiem, dezinformācijas un propagandas kampaņām, pārtraucot trešo personu iejaukšanos demokrātiskajos procesos un palielinot sabiedrības noturību; atzīst triju asociēto partneru konverģenci KĀDP un atbalsta ciešāku sadarbību KDAP jomā, tostarp dalību PESCO, ja ir izpildīti paredzētie nosacījumi;

42.

pauž nopietnas bažas par stāvokli Baltkrievijā; pauž visstingrāko nosodījumu par vardarbību pret miermīlīgiem protestētājiem un prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiskos ieslodzītos, kas aizturēti pirms un pēc tā sauktajām 2020. gada 9. augusta prezidenta vēlēšanām, un atcelt visas viņiem izvirzītās apsūdzības; atkārtoti uzsver, ka neatzīst Aleksandru Lukašenko par Baltkrievijas prezidentu; aicina Padomi nekavējoties un ciešā sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem īstenot visstingrākās un visplašākās iespējamās sankcijas pret visiem Baltkrievijā veikto noziedzīgo nodarījumu izdarītājiem, kas šajā valstī viltoja vēlēšanu rezultātus un piekopj vardarbību un represijas, kā arī pret personām un struktūrām, kas organizē vai veicina darbības, kuras veicina ES ārējo robežu nelikumīgu šķērsošanu; aicina Padomi turpināt starptautisko koordināciju, lai pastiprinātu šā diktatora un viņa režīma izolēšanu; stingri nosoda A. Lukašenko režīma īstenotos, pret ES vērstos hibrīduzbrukumus, tostarp neatbilstīgu migrantu izmantošanu pie ES ārējām robežām un cilvēku instrumentalizāciju politisku mērķu sasniegšanai, pārkāpjot starptautiskās normas; mudina ES un tās dalībvalstis ātri reaģēt uz jauniem apdraudējumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem un starptautiskajām saistībām un pielāgot KĀDP un migrācijas un patvēruma politiku šiem jaunajiem izaicinājumiem; pauž solidaritāti ar dalībvalstīm, kas saskaras ar šādiem draudiem; pauž bažas par Krievijas karaspēka plaša mēroga izvietošanu Baltkrievijā, uzskata, ka tas apdraud Eiropas drošību un Baltkrievijas suverenitāti, un prasa to nekavējoties atvilkt un ievērot minētās valsts suverenitāti; uzsver, ka stingri atbalsta demokrātisku Baltkrieviju, un norāda, cik nozīmīga ir plašāka sadarbība ar Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem; uzsver, cik svarīga ir Parlamenta platforma cīņai pret nesodāmību Baltkrievijā, un mudina izmantot visus pieejamos juridiskos līdzekļus, lai sauktu pie atbildības A. Lukašenko un viņa režīma dalībniekus;

43.

uzsver, ka ir jāpalielina ES un dalībvalstu iesaistīšanās Dienvidkaukāzā, lai nodrošinātu reģiona stabilitāti un labklājību, kā arī lai novērstu reģionālo lielvaru ietekmi un iejaukšanos; atzinīgi vērtē Eiropadomes priekšsēdētāja iesaistīšanos Gruzijā pastāvošās politiskās krīzes mazināšanā; uzskata, ka tā ir viena no ES vadošās lomas darbības jomām, un aicina īstenot līdzīgu pieeju krīzes un konflikta situācijām AP reģionā un ārpus tā; atbalsta Gruzijas teritoriālo integritāti un nosoda Krievijas īstenoto Gruzijas teritorijas, tostarp Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas okupāciju; atgādina Krievijai par tās starptautiskajām saistībām, kas izriet no 2008. gada pamiera nolīguma, kuru Francijas prezidentūras laikā ES kā vidutājs palīdzēja noslēgt; aicina Krieviju rīkoties konstruktīvi un dot iespēju panākt progresu Ženēvas starptautiskajās apspriedēs; aicina Krieviju pārtraukt cilvēktiesību pārkāpumus okupētajās Gruzijas teritorijās un atgādina Krievijas Federācijai par juridisko pienākumu, kas tai jāuzņemas kā varai, kura īsteno “efektīvu kontroli”, kā norādīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā Gruzija pret Krieviju (II) (11); nosoda okupācijas spēku provokācijas, tostarp Gruzijas pilsoņu nolaupīšanu, nogalināšanu, nelikumīgu aizturēšanu, kā arī nemitīgo robežu pārvietošanas procesu; aicina ES, tās dalībvalstis un PV/AP aktīvi iesaistīties, lai rastu noturīgu risinājumu Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam par Kalnu Karabahu, un novērst turpmāku spriedzes saasināšanos šajā reģionā, jo īpaši piespiežot Azerbaidžānu un Armēniju risināt kara rezultātā radušās problēmas, tostarp saistībā ar robežu demarkāciju un visu atlikušo karagūstekņu atbrīvošanu; atgādina, ka EDSO Minskas grupa joprojām ir vienīgais starptautiski atzītais formāts šā konflikta atrisināšanai, kas balstās uz teritoriālās integritātes, spēka nelietošanas, pašnoteikšanās un vienlīdzīgu tiesību principiem un konfliktu miermīlīgu atrisināšanu; aicina to ātri atgriezties pie savas starpnieka lomas;

44.

atkārtoti spēcīgi nosoda Krievijas agresīvo politiku attiecībā uz Ukrainu, jo īpaši līdz šim nepieredzēti plašo militāro spēku koncentrāciju pie Ukrainas robežām, okupētajā Donbasā un nelikumīgi anektētajā Krimā, kā arī Baltkrievijā, jo īpaši nepārtraukto finansiālo un militāro atbalstu nelikumīgiem bruņotiem veidojumiem Donbasā, Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo okupāciju, Azovas jūras blokādi un atkārtotos kiberuzbrukumus un citus hibrīduzbrukumus Ukrainai; uzsver, ka Krievijas militāro spēku koncentrēšana apdraud mieru, stabilitāti un drošību Eiropā; aicina Krievijas valdību atvilkt savus bruņotos spēkus no Ukrainas robežām un pārtraukt apdraudēt kaimiņvalstis; uzsver, ka turpmāka Krievijas agresija pret Ukrainu novedīs pie bargām politiskām, ekonomiskām, finansiālām un personīgām sankcijām pret Krievijas Federāciju, tās ekonomiku un lēmumu pieņēmējiem; atzinīgi vērtē Starptautiskās Krimas platformas izveidi un aicina ES iestādes, dalībvalstis un visus līdzīgi domājošos partnerus aktīvi iesaistīties šajā iniciatīvā, kuras mērķis ir atjaunot Ukrainas teritoriālo integritāti; atkārtoti pauž atbalstu Krimas tatāru tautas Medžlisam, kas ir vienīgā starptautiski atzītā Krimas tatāru pārstāvības struktūra, un pauž atzinību par Ukrainas pilsoņu, jo īpaši Krimas tatāru, nelokāmo nostāju okupētajā Krimā; aicina atjaunot Minskas procesu, lai izbeigtu militāro konfliktu Austrumukrainā; atbalsta pastāvīgos aicinājumus sniegt lielāku un uzticamu militāro un drošības palīdzību Ukrainai tās drošības sektorā un militāro reformu jomā un apsver iespēju sniegt militāru apmācību Ukrainas bruņoto spēku virsniekiem; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas kiberdrošības dialoga pirmo sanāksmi un aicina palielināt ES palīdzību Ukrainai kiberdrošības jomā; atzinīgi vērtē diskusiju par ES militāro padomdevēju un apmācību misiju Ukrainā un pauž atbalstu;

45.

stingri nosoda plaši izplatītos vardarbības aktus, kas sākās pēc 2022. gada janvārī Kazahstānā notikušajiem miermīlīgajiem protestiem; aicina Kazahstānas varas iestādes sākt pilnīgu un neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par šo nemieru laikā veiktajiem cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem;

46.

uzsver, ka ir steidzami jāturpina dialogs starp Amerikas Savienotajām Valstīm, to Eiropas sabiedrotajiem un Krieviju par drošību Eiropā; uzstāj, ka ES ir jābūt šo diskusiju neatņemamai partnerei, lai saglabātu visu Eiropas valstu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti, stimulētu uzticības veicināšanas pasākumus un mazinātu spriedzi Eiropas kontinentā; vienlaikus uzsver, ka gadījumā, ja Krievijas Federācija iebruktu Ukrainā, ES sadarbībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm un citiem sabiedrotajiem un tuviem partneriem ir jābūt gatavai piemērot plašas sankcijas pret Krieviju;

47.

atkārtoti norāda, ka Gruzijai un Ukrainai saskaņā ar LES 49. pantu ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Savienības dalībvalsti, ja tā atbilst visiem Kopenhāgenas kritērijiem, ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un atbalsta tiesiskumu; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis atzīt Gruzijas un Ukrainas Eiropas perspektīvu, kas tiek uzskatīta par vitāli svarīgu šo valstu drošībai un stabilitātei, kā arī virzītājspēku, lai tās turpinātu īstenot iekšējās reformas;

48.

atzinīgi vērtē Komisijas un PV/AP 2021. gada 9. februāra kopīgo paziņojumu par atjaunoto partnerību ar dienvidu kaimiņreģionu (12) un atbalsta mieru, stabilitāti, labklājību un demokrātiskos principus šajā reģionā; aicina Komisiju pilnībā īstenot šajā kopīgajā paziņojumā izklāstītās iniciatīvas; pauž nožēlu par to, ka 25 gadus pēc Barselonas procesa uzsākšanas vēl nav pabeigta kopīgas labklājības, stabilitātes un brīvības telpas izveide ar Vidusjūras reģiona dienvidu kaimiņvalstīm; tomēr atkārtoti aicina drosmīgi pārskatīt visu Eiropas kaimiņattiecību politiku attiecībā uz finansējumu un atbalstu, kas pieejams Eiropas Savienības kaimiņvalstīm, lai nodrošinātu, ka kaimiņattiecību partneri turpina reformas un apņemas īstenot ciešu dialogu un sadarbību ar ES, vienlaicīgi nodrošinot konkrētiem apstākļiem pielāgotas politikas nostādnes;

49.

atgādina par saistībām, ko ES uzņēmusies attiecībā uz Tuvo Austrumu miera procesu un nolīguma noslēgšanu starp abām pusēm, tostarp saistībā ar jautājumiem par nolīgumu galīgo statusu, jo īpaši ņemot vērā nepieciešamību uz vietas saglabāt apstākļus mierīgam divu valstu risinājumam, pamatojoties uz 1967. gada robežām, ar Jeruzalemi kā abu valstu galvaspilsētu, pastāvot drošai Izraēlas valsti un neatkarīgai, demokrātiskai, blakusesošai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij, kuras dzīvo blakus mierā un drošībā, pamatojoties uz pašnoteikšanās tiesībām un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; ņemot to vērā, aicina atsākt patiesus miera centienus, kuru mērķis ir ar starptautiskās sabiedrības atbalstu panākt reālus rezultātus starp abām pusēm; aicina ES palielināt savu iesaisti miera procesa atjaunošanā starp izraēliešiem un palestīniešiem, cita starpā izmantojot uzticības veicināšanas pasākumus, reģionālo dialogu un pastiprinātu transatlantisko sadarbību reģionā, kā arī labāk izmantojot savu ietekmi attiecībā uz abām pusēm; uzsver, ka joprojām ir jāatbalsta vitāli svarīgu pakalpojumu sniegšana miljoniem palestīniešu bēgļu visā Tuvo Austrumu reģionā; tādēļ prasa turpināt ES un starptautisko atbalstu — gan politisku, gan finansiālu — ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA);

50.

aicina izbeigt darbības, kas varētu apdraudēt divu valstu risinājuma dzīvotspēju uz vietas, piemēram, Izraēlas apmetņu būvniecību un palestīniešu mājokļu un infrastruktūras nojaukšanu okupētajā Rietumkrastā, tostarp Austrumjeruzalemē; aicina rast politisku risinājumu, lai izbeigtu blokādi un atvieglotu Gazas joslā pastāvošo humanitāro krīzi, tostarp panākt nepieciešamās drošības garantijas, lai novērstu vardarbību pret Izraēlu; stingri nosoda terorismu; uzsver, cik svarīgas ir palestīniešu vēlēšanas, lai atjaunotu Palestīnas politisko iestāžu demokrātisko leģitimitāti un iedzīvotāju atbalstu tām;

51.

atzinīgi vērtē Abrahama vienošanās (Abraham Accords) un uzsver to nozīmīgumu miera, stabilitātes un sadarbības nodrošināšanai reģionā; aicina Komisiju un Padomi atbalstīt Izraēlas un Arābu valstu attiecību normalizēšanu, īstenojot un paplašinot Abrahama vienošanās, jo tās ir svarīgs ieguldījums ilgstoša miera panākšanai Tuvajos Austrumos; atzīst ASV nozīmīgo lomu;

52.

pauž nopietnas bažas par situāciju Libānā un stingri mudina Libānas vadību darboties, mērķtiecīgi īstenojot veicamos uzdevumus, uzticami un atbildīgi, kā arī brīvi no ārvalstu ietekmes; uzsver Hezbollah un citu grupējumu īpašo atbildību par Libānas 2019. gada tautas kustības apspiešanu un Libānas politisko un ekonomisko krīzi; aicina Irānu atturēties no jaukšanās Libānas iekšējās lietās un prasa respektēt Libānas suverenitāti un politisko neatkarību; stingri nosoda Hezbollah īstenoto raķešu raidīšanu no Libānas dienvidiem uz civiliedzīvotāju apdzīvotajām teritorijām Izraēlā; atsaucoties uz ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2254 (2015), noraida to, ka prezidentam Bashar al-Assad varētu būt jebkāda loma pēckonflikta Sīrijā; atzinīgi vērtē un atbalsta pret Bashar al-Assad un viņa sabiedrotajiem vērsto kriminālizmeklēšanu attiecībā uz ķīmisko ieroču izmantošanu un viņu saukšanu pie atbildības par daudziem kara noziegumiem; iesaka dalībvalstīm paplašināt to personu sarakstu, kurām piemēro mērķtiecīgas sankcijas, iekļaujot Assad režīma civilās un militārās amatpersonas, kuras saskaņā ar ticamiem avotiem ir bijušas iesaistītas kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un citos nopietnos pārkāpumos; atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar ES rīcības plānu nesodāmības novēršanai, iekļaujot tajā īpašu nodaļu par Sīriju; uzsver, ka ar šo rīcības plānu būtu jācenšas labāk koordinēt un saskaņot dalībvalstu resursus un centienus, kas vajadzīgi nolūkā saukt pie atbildības kara noziedzniekus Eiropas Savienībā;

53.

joprojām pauž nopietnas bažas par Turcijas valdības aizvien uzstājīgāko ārpolitiku, kas atkārtoti rada pretrunas starp šo valsti un ES kopumā, atsevišķām tās dalībvalstīm un tās kaimiņvalstīm; norāda, ka saskaņā ar Komisijas 2021. gada 19. oktobra ziņojumu par Turciju (13) šī valsts savās darbībās joprojām ļoti maz ievēro KĀDP nostādnes, 2021. gada augustā tām atbilda tikai aptuveni 14 % Turcijas darbību; atkārtoti norāda uz ieilgušo situācijas pasliktināšanos saistībā ar cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu Turcijā; norāda, ka uz ES finansējumu Turcijai attieksies nosacījumu sistēma, tostarp ANO Statūtu principu, starptautisko tiesību un Eiropas vērtību un principu ievērošana; prasa atsākt diplomātisko dialogu, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus strīdiem Vidusjūras austrumdaļā; atzīst, ka Turcija arī turpmāk būs ES stratēģiski nozīmīga valsts un ka ir jāpastiprina tās iesaiste kopēju interešu jomās, īpaši koncentrējoties uz noteiktām politikas jomām, piemēram, klimata pārmaiņām, terorisma apkarošanu, migrāciju, drošību un ekonomiku; šajā sakarībā atzinīgi vērtē neseno un pirmo augsta līmeņa dialogu par migrāciju un drošību un atkārtoti pauž atzinību Turcijai par miljoniem Sīrijas migrantu un bēgļu uzņemšanu; secina, ka pagaidām Turcijas izredzes pievienoties ES ir nereālas; tāpēc stingri uzstāj, ka tad, ja pašreizējā negatīvā tendence netiks steidzami un konsekventi vērsta pretējā virzienā, Komisijai saskaņā ar 2005. gada oktobra sarunu programmu būtu jāiesaka oficiāli apturēt pievienošanās sarunas ar Turciju, lai abas puses reālistiski un ar strukturēta, augsta līmeņa dialoga palīdzību pārskatītu pašreizējās sarunu programmas piemērotību un spēju darboties, kā arī pētītu jaunus, alternatīvus un visaptverošus turpmāko attiecību modeļus; atgādina, ka ES ir gatava izmantot visus savā rīcībā esošos instrumentus, tostarp sankcijas, lai aizsargātu savas un dalībvalstu intereses un uzturētu reģionālo stabilitāti;

54.

uzsver, ka ir svarīgi pilnībā īstenot ES un Apvienotās Karalistes Izstāšanās līgumu, tostarp Protokolu par Īriju un Ziemeļīriju, un tirdzniecības un sadarbības nolīgumu; uzsver Protokola nozīmi miera un stabilitātes saglabāšanā, kā arī Eiropas vienotā tirgus integritātes un pienācīgas darbības nodrošināšanā; atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti, lai atbilstoši Līguma noteikumiem izveidotu Eiropas Parlamenta deputātu un Apvienotās Karalistes parlamenta deputātu parlamentāro partnerības asambleju; joprojām ir gatavs turpināt attīstīt un stiprināt ES un Apvienotās Karalistes sadarbības sistēmu, kā rezultātā varētu tikt noslēgts nolīgums par ārpolitiku, kā arī drošības un aizsardzības politiku un jautājumiem, kas izraisa kopīgas bažas; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi turpināt ciešu sadarbību starp ES un Apvienoto Karalisti starptautiskos forumos, jo īpaši ANO, ņemot vērā daudzās vērtības un intereses, kas mums ir kopīgas, un mūsu ģeogrāfisko tuvumu;

55.

uzsver nepieciešamību stiprināt ES un ASV transatlantisko sadarbību, balstoties uz vienlīdzīgu partneru attiecībām, kas pamatojas uz kopīgām vērtībām un mērķiem, kā arī partnerattiecību principu vadības un atbildības jomā, vienlaikus respektējot otras puses autonomiju, intereses un centienus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES un ASV 2021. gada samita paziņojumu “Ceļā uz atjaunotu transatlantisko partnerību”, kas nodrošina labu pamatu vērienīgai transatlantiskajai programmai; pilnībā atbalsta un apņemas īstenot sinerģijas un kopīgos ārpolitikas un drošības mērķus, vēl vairāk padziļinot sadarbību ES un ASV transatlantiskajā dialogā, lai risinātu daudzas būtiskas globālas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas un draudus, ko rada autoritāri un totalitāri režīmi; atzinīgi vērtē Transatlantiskās tirdzniecības un tehnoloģiju padomes izveidi; iesaka regulāri rīkot ES un ASV samitus, lai visaugstākajā līmenī dotu pastāvīgu impulsu ļoti būtiskajai transatlantiskajai sadarbībai; atkārtoti pauž atbalstu Transatlantiskās politiskās padomes izveidei, ko vadītu abu pušu ārpolitikas vadītāji; uzsver, ka, lai uzturētu spēcīgas transatlantiskās attiecības, ES būtu vairāk jāattīsta savas rīcības spējas; uzsver, ka ES ir ātri jāpielāgojas ASV mainīgajai lomai pasaules mērogā, lai aizsargātu savas būtiskās intereses un sasniegtu savus ārpolitikas mērķus; uzsver, ka ES un ASV ir jāsaskaņo savi centieni terorisma un radikalizācijas apkarošanā un jānodrošina šo centienu realizēšanai nepieciešamais līdzekļi; aicina ES un ASV sadarboties, lai novērstu pastāvīgos un pieaugošos draudus kultūras mantojuma aizsardzībai un saglabāšanai, jo īpaši konfliktu zonās;

56.

uzsver, ka ES attiecības ar Āfriku ir ārkārtīgi svarīgas, lai nodrošinātu attiecīgās vajadzības un attīstītu partnervalstu lielo potenciālu, kā arī īstenotu kopīgās intereses; uzsver, ka šīm attiecībām ar ES kaimiņos esošo kontinentu būtu jāatspoguļo kopīgs liktenis un jākoncentrējas uz ticamas perspektīvas radīšanu, jo īpaši jaunākajām paaudzēm; atzinīgi vērtē Komisijas un PV/AP 2020. gada 9. marta kopīgo paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ar Āfriku” (14) un atkārtoti aicina iet tālāk par līdzekļu devēju un saņēmēju attiecībām un veicināt patiesu partnerību, kuras pamatā ir cilvēces attīstība un dabas resursu aizsardzība; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību aicināt Komisiju un PV/AP padziļināt diskusijas ar ES partneriem Āfrikā — gan atsevišķām valstīm, gan tādām reģionālajām organizācijām kā Reģionālais ekonomikas mehānisms un Reģionālās ekonomikas kopienas, kas veido Āfrikas Savienību (ĀS); uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt ĀS un tās reģionālo komponentu centienus izveidot efektīvu drošības arhitektūru konfliktu novēršanai un konfliktu pārvaldībai, cita starpā visaptveroši atbalstot Āfrikas rezerves spēku un to reģionālo komponentu operacionalizāciju; aicina visās ES un Āfrikas attiecību jomās stingri īstenot IAM; atzinīgi vērtē nolīguma, kas sekos Kotonū nolīgumam, noslēgšanu 2021. gada aprīlī, ES saišu ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu organizāciju stiprināšanu, kā arī paplašināto sadarbību daudzpusējos forumos par ilgtspējīgas attīstības programmu un klimatrīcību; pauž bažas par kavēšanos ar nolīguma, kas sekos Kotonū nolīgumam, parakstīšanu; ņem vērā atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar Āfrikas valstīm;

57.

pauž nopietnas bažas par aizvien lielāku nedrošību Sāhelas reģionā, kas ietekmē ārkārtīgi daudzu civiliedzīvotāju drošību un dzīves apstākļus, un aizvien biežākiem islāma kaujinieku uzbrukumiem, kas smagi ietekmē šā reģiona, jo īpaši Mali un Burkinafaso, stabilitāti; aicina ES un Sāhelas G5 iesaistīties šīs situācijas risināšanā, lai novērstu drošības sistēmas sabrukumu plašākā reģionā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē atjaunotās partnerattiecības starp NATO un Mauritāniju, kas ir ES galvenā reģionālā sabiedrotā un kuras spēki visaktīvāk apkaro terorismu šajā reģionā; nosoda to, ka Āfrikā darbojas privāti militārie un drošības uzņēmumi, jo īpaši Kremļa atbalstītā Krievijas Wagner grupa, kas ir izdarījusi plašus cilvēktiesību pārkāpumus, vienlaikus atbalstot nedemokrātisku valstu intereses, uz nevainīgu civiliedzīvotāju un kara plosīto Āfrikas valstu drošības, stabilitātes un labklājības rēķina; uzstāj, ka ir jāatjaunina, ES un Āfrikas stratēģija, izmantojot integrētu pieeju, kas var nodrošināt drošību un attīstību, lai Sāhelā valdošajā satraucošā situācijā radītu stabilitāti, ņemot vērā 2021. gadā novērotās norises un pieaugošo nestabilitāti visā reģionā, kā arī būtisko ietekmi, ko notikumi šajā reģionā atstāj ne tikai uz Āfriku, bet arī uz ES un tās dalībvalstīm; uzsver, ka, ņemot visu to vērā, ir jāsadarbojas aizsardzības, attīstības un miera veidošanas stratēģijas izstrādē, lai apkarotu džihādistu aktivitātes palielināšanos Sāhelas reģionā un citās Āfrikas daļās;

58.

pauž nopietnas bažas par notikumu attīstību Krievijā un atkārtoti pauž ES ieinteresētību saglabāt brīvību, stabilitāti un mieru Eiropas kontinentā un ārpus tā robežām; uzskata, ka ES būtu cieši jāsadarbojas un jākoordinē darbības ar NATO un citiem partneriem, lai atturētu Krieviju no destabilizējošu un graujošu darbību veikšanas Eiropā, jo īpaši Baltijas valstīs un Austrumeiropā, tostarp ar iejaukšanos vēlēšanās, dezinformācijas kampaņām un atbalstu galēji labējām partijām; uzsver, ka pret Krievijas iestādēm jāvērš nopietnākas sankcijas par represijām, ko tās īsteno pret saviem pilsoņiem; pauž nožēlu, ka Krievijas militārie spēki turpina okupēt Ukrainas un Gruzijas teritorijas daļas, kas ir starptautisko tiesību aktu pārkāpums, ka tie joprojām uzturas Moldovas Republikā un ka Krievija turpina destabilizēt mieru un drošību šajā reģionā, kā arī aktīvi izmantot hibrīdpasākumus pret Eiropas demokrātiskajām valstīm; pauž satraukumu par to, ka Krievija iejaucas Rietumbalkānu reģionā, izmantojot hibrīdtaktiku, kas ietver dezinformācijas kampaņas ar mērķi mazināt ES ietekmi un atsevišķu valstu apņemšanos virzīties uz kopīgu Eiropas nākotni; uzsver nepieciešamību paust vienotu nostāju attiecībā uz ES politiku šajā jautājumā, tostarp par sankciju piemērošanu; tādēļ aicina Komisiju ciešāk koordinēt savu Krievijas stratēģiju ar dalībvalstīm, lai ES vienoti stātos pretī Krievijas draudiem; uzsver, ka Parlaments ir ieteicis ES kopā ar dalībvalstīm pārskatīt ES īstenoto politiku attiecībā uz Krieviju un izstrādāt visaptverošu ES stratēģiju attiecībā uz šo valsti; mudina ES izstrādāt stratēģiju par turpmākām ES attiecībām ar demokrātisku Krieviju, kas Krievijas iedzīvotājiem skaidri parādītu, kādu labumu šādas attiecības varētu sniegt; uzsver, ka attiecībās ar Krieviju nevar notikt būtiskas izmaiņas, kamēr vien tā īsteno agresīvu politiku pret ES un tās kaimiņvalstīm; atkārtoti uzsver, ka ES ir skaidri jānorāda — ja Krievija turpinās pašreizējo politiku attiecībā uz Baltkrieviju, ES būs jāievieš papildu ierobežošanas un atturēšanas pasākumi attiecībā uz Krieviju; pauž bažas par to, ka Krievija ir atkārtoti pārkāpusi ieroču kontroles nolīgumus un standartus, kā rezultātā ir beidzis darboties Līgums par vidējas un tuvas darbības kodolieročiem, kā arī par to, ka Krievija ir pārkāpusi Ķīmisko ieroču konvencija, izmantojot militāra pielietojuma neiroparalītiskas vielas gan iekšzemē, gan ES teritorijā; uzsver, ka ir jāizdara spiediens uz Krievijas Federāciju, lai tā ievērotu starptautiskās tiesības un līgumus; pauž nožēlu par to, ka Krievija izmanto energoresursus, jo īpaši gāzes piegādi dalībvalstīm caur Ukrainu, kā ģeopolitisku instrumentu spiediena izdarīšanai, un aicina samazināt enerģētisko atkarību no Krievijas, veicinot enerģijas avotu un maršrutu diversifikāciju, tostarp apturot Nord Stream 2 projekta darbību; mudina Komisiju un dalībvalstis stiprināt Eiropas enerģētisko drošību, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo gāzes un elektroenerģijas cenu straujo pieaugumu; mudina ES ciešāk sadarboties ar Krievijas iedzīvotājiem, tostarp izstrādājot skaidri definētu iesaistīšanas mērķi, kam būtu jākoncentrējas ne tikai uz tradicionālo selektīvo sadarbību ar Kremli, bet arī uz stratēģisku un dinamiskāku sadarbību ar Krievijas opozīciju un pilsonisko sabiedrību;

59.

uzsver, ka Arktika ES ir stratēģiski un ģeopolitiski nozīmīgs reģions, un uzsver ES apņemšanos rīkoties atbildīgi, tiecoties panākt ilgtspējīgu un mierīgu šā reģiona attīstību; uzsver, ka Arktikas reģions saskaras ar unikāli sarežģītām problēmām un ka ES ir vairāk jāiesaistās to risināšanā, piedāvājot risinājumus, kuros ir arī ņemtas vērā Arktikas iedzīvotāju, tostarp pirmiedzīvotāju, zināšanas un griba; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas un PV/AP 2021. gada 13. oktobra kopīgo paziņojumu “Spēcīgāka ES iesaiste, lai nodrošinātu miermīlīgu, ilgtspējīgu un labklājīgu Arktikas reģionu” (15); aicina visas ieinteresētās personas reaģēt uz ļoti satraucošo klimata pārmaiņu ietekmi un izraisītajām sekām Arktikā; uzsver, ka Arktikas militarizācijas perspektīva rada būtiskus drošības riskus reģionā un ārpus tā, un pauž bažas par globālo drošības jautājumu iespējamo ietekmi uz Arktiku un par Krievijas nemitīgo un būtisko militāro spēku koncentrēšanos Arktikā, kā arī par Ķīnas tālejošo attīstības un infrastruktūras iniciatīvu un ambīciju ietekmi uz šo reģionu; norāda, ka Arktikai ir izšķiroša nozīme visas Eiropas drošībā; uzsver, ka ES ir jābūt skaidrībai par savu lomu Arktikas drošības jautājumos un labi jāsadarbojas ar NATO; uzsver, ka ir svarīgi ievērot starptautiskos tiesību aktus un nolīgumus, lai Arktikā nepieaugtu spriedze; šajā sakarībā aicina pievērst lielāku uzmanību pirmajam Arktikas optiskās šķiedras kabelim, kas ir daļa no interneta pamatsistēmas un pret ko aizvien vairāk tiek vērstas starptautiskas spiegošanas operācijas; mudina Arktikas Padomes locekļus pievērsties pieaugošajai militarizācijai un meklēt platformas, lai šo jautājumu pienācīgi risinātu gan Arktikas Padomes ietvaros, gan ar valstīm, kas nav tās locekles; atbalsta ES lielākos centienus iegūt novērotājas statusu Arktikas Padomē, lai palielinātu savu ģeopolitisko ietekmi;

60.

uzsver, ka Ķīna ir ne tikai ES sadarbības un sarunu partnere, bet arī konkurente aizvien lielākā skaitā jomu un sistēmiska sāncense; kā uzsvērts 2021. gada 16. septembra rezolūcijā par jaunu ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu (16), atkārtoti aicina ES izstrādāt uzstājīgāku, visaptverošāku un saskaņotāku ES stratēģiju attiecībā uz Ķīnu, kas apvieno visas dalībvalstis un veido attiecības ar aizvien pašpārliecinātāko un intervencionistiskāko Ķīnu visas ES interesēs; uzsver, ka šai stratēģijai būtu jāveicina uz noteikumiem balstīta daudzpusēja kārtība, tās pamatā vajadzētu būt ES vērtību un interešu aizsardzībai un tai būtu jābalstās uz trim principiem: sadarboties, kur iespējams, konkurēt, ja vajadzīgs, un konfrontēt, kad nepieciešams; aicina pastiprināt demokrātisko valstu sadarbību, lai risinātu jautājumu par Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) pieaugošo uzstājību un represīvajām darbībām;

61.

stingri atbalsta Taivānas kā novērotājas jēgpilnu līdzdalību starptautisku organizāciju sanāksmēs, mehānismos un pasākumos un ciešāku ES un Taivānas sadarbību, tostarp divpusējā ieguldījumu nolīgumā; aicina PV/AP un Komisiju steidzami sākt divpusēja ieguldījumu nolīguma ar Taivānu ietekmes novērtēšanu, publisku apspriešanu un tā darbības jomas izpēti, gatavojoties sarunām par divpusējo ekonomikas saišu padziļināšanu; ar nopietnām bažām norāda uz neseno spēka izrādīšanu un augošo spriedzi tādos reģionālajos karstajos punktos kā Dienvidķīnas jūra, Austrumķīnas jūra un Taivānas šaurums; pauž lielas bažas par Ķīnas pastāvīgajiem militārajiem manevriem Taivānas šaurumā, tostarp tiem, kas vērsti pret Taivānu vai notiek Taivānas pretgaisa aizsardzības identifikācijas zonā; aicina Ķīnas Tautas Republiku (ĶTR) pārtraukt šādu militāru dižošanos, kas nopietni apdraud mieru un stabilitāti Taivānas šaurumā un Indijas un Klusā okeāna reģionā; atkārtoti norāda, ka Ķīnas un Taivānas attiecības būtu jāveido konstruktīvi, iesaistoties dialogā; uzsver, ka iebilst pret jebkādu vienpusēju rīcību, kas varētu apdraudēt Taivānas šauruma status quo; uzsver, ka jebkādas izmaiņas savstarpējās attiecībās nedrīkst veikt pret Taivānas iedzīvotāju gribu; mudina ES un tās dalībvalstis proaktīvi iesaistīties sadarbībā ar līdzīgi domājošiem starptautiskajiem partneriem, lai censtos panākt mieru un stabilitāti Taivānas šauruma abos krastos un veidot partnerības ar Taivānas demokrātisko valdību;

62.

stingri nosoda Ķīnā notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, kas galvenokārt vērsti pret islāmticīgajiem uiguriem, kristiešiem un tibetiešiem, bet arī nosoda demokrātijas un brīvību apspiešanu Makao un Honkongā, tostarp 2020. gadā uzspiežot drakonisko nacionālās drošības likumu; nosoda Ķīnas agresīvo rīcību Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrā, kas ietekmē kuģošanas brīvību, kā arī Ķīnas revizoristisko nostāju Austrumāzijā, kuras rezultātā ir notikušas vairākas sadursmes uz robežām ar kaimiņvalstīm;

63.

atkārtoti nosoda Ķīnas iestāžu nepamatoti un patvaļīgi noteiktās sankcijas pret vairākiem Eiropas iedzīvotājiem, tostarp pieciem Eiropas Parlamenta deputātiem, un struktūrām; atkārtoti aicina Ķīnas valdību atcelt šos pilnīgi nepamatotos ierobežojošos pasākumus;

64.

nosoda ĶTR darbības Honkongā un uzsver, ka pašreizējie centieni mazināt Honkongas autonomiju ir ne tikai pretrunā Ķīnas noslēgtajos divpusējos līgumos paredzētajiem pienākumiem un starptautiskajiem tiesību aktiem, bet arī rada šaubas par to, vai Pekina var būt uzticams partneris; pastiprina apņemšanos īstenot mērķtiecīgas sankcijas saskaņā ar ES cilvēktiesību globālo sankciju režīmu pret Ķīnas amatpersonām, kas iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos Honkongā un Siņdzjanā, un turklāt mudina Padomi pieņemt mērķtiecīgas sankcijas, tostarp īstenot ceļošanas aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu, pret personām un struktūrām Honkongā un ĶTR par nopietniem cilvēktiesību un starptautisko tiesību pārkāpumiem, kas veikti Honkongā; aicina tās dalībvalstis, kurām joprojām ir spēkā izdošanas līgumi ar Ķīnu un Honkongu, apturēt personu izdošanu ikreiz, kad personas izdošana pakļauj viņu spīdzināšanai vai cietsirdīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, gadījumos, ja šai personai tiktu izvirzītas apsūdzības politiski motivētu iemeslu dēļ, kā arī citos gadījumos, kad apsūdzības tiktu vērstas pret etniskajām minoritātēm, demokrātiju atbalstošiem opozīcijas pārstāvjiem Honkongā un disidentiem kopumā, un gadījumos, kad tas pārkāptu ES saistības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

65.

uzsver, ka ir svarīgi, lai ES piebiedrotos transatlantiskajiem partneriem centienos veikt neatkarīgu ārēju izmeklēšanu par Ķīnas pilsētā Uhaņā sākotnēji konstatētā Covid-19 vīrusa izcelsmi, lai rastu ļoti vajadzīgās atbildes un informāciju par to, kā novērst turpmākas globālas katastrofas, kas tieši ietekmē ārpolitiku un drošības politiku;

66.

apsūdz ĶKP Lietuvas un citu ES dalībvalstu un partnervalstu ietekmēšanā un aicina vairāk solidarizēties ar valstīm, uz kurām ĶKP izdara spiedienu, tostarp sadarboties ar mūsu demokrātiskajiem sabiedrotajiem, lai atvērtu mūsu tirgu valstīm, kuras cieš no ĶKP izdarīta ekonomiskā spiediena; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu sākt Pasaules Tirdzniecības organizācijā lietu pret Ķīnu, lai aizstāvētu Lietuvu;

67.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētājas paziņojumu par plāniem nākt klajā ar jaunu kopīgu paziņojumu par partnerību ar Persijas līča reģionu; aicina ES iesniegt saskaņotu stratēģiju līdzsvarotai ES iesaistei reģionā, par galveno stratēģisko mērķi izvirzot reģionālās drošības un sadarbības veicināšanu; norāda, ka ar šādu iesaisti būtu jācenšas veidot sinerģijas ar reģionālajiem dalībniekiem, piemēram, ar Bagdādes Sadarbības un partnerības konferenci, un palielinot ES atbalstu neoficiālās diplomātijas dialoga iniciatīvām, kurās tiek iesaistītas akadēmiskās aprindas, reliģiskie līderi un citi dalībnieki; ir pozitīvi noskaņots saistībā ar spriedzes mazināšanos starp Irānu un Saūda Arābiju un aicina abas valstis ātri atsākt pilnīgas diplomātiskās attiecības; atkārtoti norāda, ka ES prioritāte ir atjaunot Kopīgo visaptverošo rīcības plānu (KVRP), kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu Eiropas un šā reģiona drošību; atgādina, ka KVRP joprojām ir vienīgais veids, kā apturēt Irānas satraucošās kodoldarbības; augstu vērtē AP/PV un EĀDD starpnieka lomu ASV un Irānas sarunās par KVRP iespējamu atjaunošanu; aicina ASV un Irānu iesaistīties jēgpilnās sarunās ar mērķi atgriezties pie KVRP ievērošanas; uzstāj, ka virzībā uz KVRP atjaunošanu Irānai ir jāatgriežas pie visu tās saskaņā ar KVRP uzņemto saistību īstenošanas, bet ASV – jāatceļ visas ar KVRP saistītās sankcijas; norāda, ka ir jārisina un jāapkaro Irānas plašākās ļaunprātīgās un destabilizējošās darbības Tuvajos Austrumos un citur, tostarp ES dalībvalstu teritorijā; uzsver, ka jebkurā nolīgumā ar Irānu ir jāparedz pietiekami aizsardzības pasākumi, lai Irānai nebūtu iespēju iegūt kodolieročus; pauž dziļas bažas par Starptautiskā Atomenerģijas aģentūras (SAEA) ziņoto, ka tā nav varējusi piekļūt uzraudzības un novērošanas aprīkojumam Irānas kodoliekārtās un kodolmateriālu atrašanās vietās, kas būtiski apgrūtina SAEA spēju pārbaudīt un uzraudzīt Irānas kodoldarbības, un ka pēdējo divu gadu laikā joprojām nav atrisināti ar aizsardzības pasākumiem saistīti jautājumi; pauž nosodījumu par Irānas cilvēktiesību pārkāpumiem pret savu tautu, tās ballistisko raķešu programmu un terorisma darbībām šajā reģionā;

68.

uzsver, ka situācija Afganistānā ir trauksmes signāls, kas liek ES atkārtoti izvērtēt starptautisko pieeju nācijas veidošanai ārvalstīs un stratēģiski pārveidot integrētu pieeju savai ārpolitikai, palielināt savu atbildības daļu globālajā drošībā un censties panākt lielāku suverenitāti savā ārpolitikā un drošības politikā; pauž bažas par dramatisko humanitāro, politisko, ekonomisko un drošības situāciju Afganistānā, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka katrs trešais Afganistānas iedzīvotājs cieš badu; aicina Komisiju un EĀDD palielināt humāno palīdzību un izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus, lai nodrošinātu, ka briesmām pakļautajiem Afganistānas iedzīvotajiem ir pieejama aizsardzība; uzsver, ka Taliban režīmam ir jāuzņemas atbildība par cilvēku dzīvības un īpašuma aizsardzību un par drošības, civilās kārtības un sabiedrisko pakalpojumu atjaunošanu; atkārtoti norāda, ka Afganistānas sievietes un meitenes, ar Afganistānas pilsonisko sabiedrību saistītu profesiju pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji, politiskie aktīvisti, žurnālisti, akadēmiskās aprindas, mākslinieki, reliģiskās un etniskās minoritātes un citas briesmām pakļautas iedzīvotāju grupas, tāpat kā visi Afganistānas iedzīvotāji, ir pelnījuši dzīvot drošībā un cieņā un ka tiem tiek nodrošināta pilnīga piekļuve izglītībai un sabiedriskajai dzīvei, un atzinīgi vērtē plašo starptautisko atbalstu viņu tiesībām un brīvībām; aicina turpināt briesmām pakļauto Afganistānas iedzīvotāju, jo īpaši tiesnešu–sieviešu, cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, vietējo darbinieku un citu personu, kurām draud briesmas, jo viņu darbs ir saistīts ar demokrātijas un pamatbrīvību veicināšanu, evakuēšanu; aicina ES saglabāt pēdējo 20 gadu laikā gūtos panākumus un nodrošināt, ka Afganistāna atkal nekļūst par drošu patvērumu teroristu grupējumiem; aicina ES veikt rūpīgu pārbaudi un izdarīt secinājumus no 20 gadu iesaistes Afganistānā un nekavējoties izstrādāt visaptverošu, uz pieredzi balstītu ES stratēģiju attiecībā uz Afganistānu un apkārtējām valstīm; uzsver, ka ir svarīgi sadarboties ar kaimiņvalstīm un šā reģiona valstīm, lai nodrošinātu globālo drošību un reģionālo stabilitāti, vienlaikus paturot prātā, ka ne visām Afganistānas kaimiņvalstīm un reģionālajām lielvarām ir tādi paši mērķi kā ASV vadītajai koalīcijai; šajā sakarība uzsver konkrētu valstu nozīmīgo iesaistīšanos Eiropas iedzīvotāju repatriācijā un briesmām pakļauto Afganistānas iedzīvotāju evakuācijā, jo īpaši izdarot ievērojamu diplomātisko spiedienu uz Taliban spēkiem;

69.

atzinīgi vērtē ES atjaunoto apņemšanos attiecībā uz Indijas un Klusā okeāna reģionu un sapratni, ka tas kļūst ES arvien nozīmīgāks, kā norādīts PV/AP un Komisijas 2021. gada 16. septembra kopīgajā paziņojumā “ES stratēģija sadarbībai Indijas un Klusā okeāna reģionā” (17) un Padomes 2021. gada 19. aprīļa secinājumos par šo pašu tematu; atbalsta ciešāku sadarbību ar šā reģiona valstīm, jo īpaši Japānu, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) valstīm, Austrāliju, Jaunzēlandi un Koreju; atzīst reģionā pastāvošo intensīvo ģeopolitisko konkurenci un teritoriālos strīdus, ko lielā mērā veicina Ķīnas pieaugošā uzstājība attiecībās ar tās kaimiņvalstīm; aicina visas puses ievērot starptautisko tiesību principus un jo īpaši ANO Jūras tiesību konvencijas principus; uzsver, ka ir vajadzīga stratēģiska ilgtermiņa iesaiste Indijas un Klusā okeāna reģionā un ka jāveido visaptveroši un stratēģiski mehānismi divpusējam un daudzpusējam dialogam ar Indijas un Klusā okeāna valstīm un to sabiedrībām, jo īpaši ar tādām līdzīgi domājošām valstīm kā Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija un Jaunzēlande; uzsver to, cik svarīga ES drošībai un labklājībai ir drošība un stabilitāte Indijas un Klusā okeāna reģionā; norāda uz jaunām partnerattiecībām šajā reģionā, piemēram, trīspusējas militārās alianses izveidi starp Austrāliju, Apvienoto Karalisti un ASV (AUKUS), un pauž nožēlu par to, ka šī partnerība tika izveidota ar vāju koordinācijas līmeni;

70.

uzsver Indijas pieaugošo reģionālo un ģeopolitisko ietekmi; uzsver, ka ir vajadzīga lielāka politiskā iesaiste, lai stiprinātu ES un Indijas partnerību un pilnībā izmantotu divpusējo attiecību potenciālu; atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešama dziļāka partnerība, kurai būtu jābalstās uz kopīgām vērtībām un cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu; atzīst, ka Indija ir svarīga ES partnere, ņemot vērā tās nostāju un vadošo lomu būtiskās jomās; norāda, ka Indijas kaimiņreģions un Indijas un Klusā okeāna reģions aizvien vairāk kļūst par teritoriju, kurā Ķīna, īstenojot savu ekspansijas politiku un mērķus, rada pieaugošas stratēģiskas, ģeopolitiskas, ekonomikas un tirdzniecības problēmas;

71.

aicina pastiprināt un uzlabot sadarbību ar mūsu partneriem Latīņamerikā; uzskata, ka ciešākas attiecības ar Latīņameriku un Karību jūras reģionu (LAC) ir ārkārtīgi svarīgs ES globālās ģeopolitiskās stratēģijas elements; uzsver, ka Savienībai jāstiprina ES un LAC valstis vienojošās saites, jo īpaši, lai aizsargātu noteikumos balstītu daudzpusēju kārtību; aicina ES izmantot visus pieejamos instrumentus, lai padziļinātu sadarbību ar saviem partneriem LAC; mudina ES atjaunot savu kā Latīņamerikas valstu vēlamā partnera pozīciju, ņemot vērā to, ka citi ģeopolitiskie dalībnieki palielina savu ietekmi šajā reģionā, jo īpaši Covid-19 pandēmijas un vakcīnu diplomātijas rezultātā; aicina ES un dalībvalstis īstenot stingrāku politiku pret autoritatīviem režīmiem, kas ir guvuši labumu no attiecībām ar ES, bet vienlaikus grāvuši, pārkāpuši vai burtiski apspieduši valsts iedzīvotāju tiesības un brīvības;

Stiprināt ES KĀDP demokrātisko pārraudzību, pārskatatbildību un parlamentāro dimensiju

72.

uzsver Eiropas Parlamenta īpašo ieguldījumu ES ārpolitikā un drošības politikā, izmantojot savus parlamentārās diplomātijas līdzekļus, piemēram, ar ziņojumiem un rezolūcijām, blīvo pastāvīgo parlamentāro struktūru tīklu, politisko dialogu ar amatpersonām visā pasaulē un savu demokrātijas stiprināšanai sniegto atbalstu, kā arī ar starpniecības un vēlēšanu novērošanas darbībām; atsaucas uz faktu vākšanas misiju Ukrainā 2022. gada janvārī un februārī kā piemēru savas parlamentārās diplomātijas reaģētspējai; apstiprina, ka Parlamentam būtu pilnībā jāizmanto savas uzraudzības un budžeta pilnvaras, Savienībai pieņemot lēmumus starptautiskajā arēnā; uzsver, cik nozīmīgas ir Parlamenta īstenotās demokrātijas atbalsta programmas, kurām ir liels potenciāls stiprināt ES lomu visā pasaulē, iesaistot galvenos politiskos rīcībspēkus un sekmējot ilgtspējīgu demokrātisku pārvaldību trešās valstīs;

73.

uzsver, ka politiskajam un tehniskajam dialogam starp parlamentiem ir izšķiroša nozīme un tas ir rūpīgi jāsaskaņo ar izpildvaras darbībām; tādēļ uzsver, cik svarīga ir netraucēta visas atbilstīgās ar KĀDP saistītās informācijas apmaiņa starp iestādēm, tostarp attiecīgās konfidenciālās informācijas apmaiņa, lai nodrošinātu ES ārējās darbības efektivitāti kopumā un atbildīgāku KĀDP;

74.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un stiprināt ES ārējās darbības parlamentāro uzraudzību, arī turpinot regulāri apspriesties ar PV/AP un Komisiju; uzsver, ka šāda uzraudzība ir svarīga, lai nodrošinātu Eiropas demokrātijas pienācīgu darbību un sabiedrības uzticēšanos; uzsver, ka šāda uzraudzība var būt sākumpunkts virzībā uz spēcīgāku Parlamenta institucionālo lomu KĀDP; aicina steidzami pabeigt sarunas, kuru mērķis ir aizstāt 2002. gada Iestāžu nolīgumu par Parlamenta piekļuvi Padomes sensitīvajai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā (18); prasa koordinēt dalībvalstu drošības un informācijas pakalpojumus;

75.

uzsver, ka parlamentārās asamblejas ir nozīmīgas kā struktūras, kurās norit sadarbība un iestāžu dialogs un kuras sniedz vērtīgu ieguldījumu Eiropas ārpolitikas darbībās drošības jomā, un ka ir jāveicina to pasākumi un jāgarantē to pareiza darbība un attīstība; aicina stiprināt Parlamenta uzraudzības funkcijas attiecībā uz ES delegāciju darbu ES vērtību un principu pārstāvēšanā ārvalstīs un centienos nodrošināt ES intereses, neatsakoties no cilvēktiesību pieejas; uzsver, ka ES delegāciju rīcībā vajadzētu būt visiem vajadzīgajiem un pienācīgajiem resursiem un spējām, lai tās šos uzdevumus varētu efektīvi pildīt;

76.

aicina pilnībā izmantot Eiropas Parlamenta aktīvāko iesaistīšanos Globālās Eiropas un IPA III plānošanā; atzinīgi vērtē to, ka ir sākts reizi divos gados organizēt augsta līmeņa ģeopolitisku dialogu par ārējās finansēšanas instrumentiem, jo tas ir būtisks instruments, ar ko ne tikai rūpīgi pārbaudīt, bet arī aktīvi veidot ES ārpolitikas prioritātes; uzsver, ka šie ģeopolitiskie dialogi dod Parlamentam iespēju sniegt orientējošus norādījumus, stratēģiskas vadlīnijas un norādes par programmu plānošanu un īstenošanu Globālās Eiropas un IPA III tematiskajās un ģeogrāfiskajās prioritātēs; tomēr stingri prasa, lai Parlaments attiecīgos sagatavošanas dokumentus saņemtu pietiekami laicīgi un lai tam tiktu sniegta pienācīgi detalizēta informācija, kas ļautu veikt jēgpilnu kontroli; prasa uzlabot finansēšanas instrumentu īstenošanas pārredzamību, izveidojot publiski pieejamu, vienotu, kopēju un pārredzamu projektu un darbību datubāzi;

77.

atgādina Padomei par Parlamenta tiesībām tikt informētam par visiem procedūru posmiem saistībā ar starptautisku nolīgumu apspriešanu un noslēgšanu un prerogatīvu sniegt vai nesniegt piekrišanu šādu nolīgumu noslēgšanai; ir apņēmies izmantot šīs Līgumos noteiktās pilnvaras, lai nodrošinātu pārredzamību un demokrātisko uzraudzību nolīgumiem, par kuriem panākta vienošanās ES vārdā, un Eiropas Miera mehānisma īstenošanai, kā norādīts Parlamenta 2019. gada 28. marta ieteikumā (19), tostarp attiecībā uz minētā mehānisma izmantošanu kopā ar citiem ES ārējās darbības instrumentiem;

78.

atkārtoti pauž viedokli, ka ir pēdējais laiks pārskatīt 2010. gada politiskās atbildības deklarāciju, lai uzlabotu šo pamatu attiecībām starp Parlamentu un PV/AP;

o o

79.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0383.

(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0515.

(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0356.

(4) OV C 362, 8.9.2021., 71. lpp.

(5) ANO Tirdzniecības un attīstības konference, 2019. gada ziņojums par tirdzniecību un attīstību — globāla zaļā kursa finansēšana, 2019. gads.

(6) OV L 56, 4.3.1968., 1. lpp.

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/821 (2021. gada 20. maijs), ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei (OV L 206, 11.6.2021., 1. lpp.).

(8) Eiropas Parlamenta 2019. gada 13. marta ieteikums Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par ES īpašo pārstāvju darbības jomu un pilnvarām (OV C 23, 21.1.2021., 146. lpp.).

(9) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp.

(10) OV C 118, 8.4.2020., 158. lpp.

(11) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 21. janvāra spriedums, Gruzija/Krievija (II).

(12) JOIN(2021)0002.

(13) SWD(2021)0290.

(14) JOIN(2020)0004.

(15) JOIN(2021)0027.

(16) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0382.

(17) JOIN(2021)0024.

(18) OV C 298, 30.11.2002., 1. lpp.

(19) Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta ieteikums Padomei un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikumu Padomei, kas iesniegts ar Komisijas atbalstu, par Padomes lēmumu, ar ko izveido Eiropas Miera nodrošināšanas fondu (OV C 108, 26.3.2021., 141. lpp.).

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/167

P9_TA(2022)0040

2021. gada ziņojums par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (2021/2183(INI))

(2022/C 342/14)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

—	ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu (1),

—	ņemot vērā 2018. gada 11. decembra rezolūciju par militāro mobilitāti (2),

—	ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par autonomo ieroču sistēmām,

—	ņemot vērā 2019. gada 26. novembra nostāju par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz aizsardzības pasākumiem Savienības satvarā groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un Direktīvu 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu (3),

—	ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (4),

—	ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par ieroču eksportu: Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP īstenošana (6),

—	ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā (7),

—	ņemot vērā 2021. gada 25. marta rezolūciju par Direktīvas 2009/81/EK īstenošanu attiecībā uz iepirkumu aizsardzības un drošības jomā un Direktīvas 2009/43/EK īstenošanu attiecībā uz tādu produktu nodošanu, kas saistīti ar aizsardzību (8),

—

ņemot vērā 2021. gada 28. aprīļa nostāju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses, un Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par drošības procedūrām klasificētas informācijas apmaiņai un aizsardzībai (9),

—	ņemot vērā 2021. gada 7. jūlija rezolūciju par ES un NATO sadarbību transatlantisko attiecību kontekstā (10),

—	ņemot vērā 2021. gada 7. oktobra rezolūciju par stāvokli ES kiberaizsardzības spēju jomā (11),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2021/697, ar ko izveido Eiropas Aizsardzības fondu un atceļ Regulu (ES) 2018/1092 (12),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 9. jūnija Regulu (ES) 2021/947, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē”, groza un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 466/2014/ES un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1601 un Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009 (13),

—

ņemot vērā dokumentu “Īstenošanas plāns drošības un aizsardzības jomā”, ko Padomei 2016. gada 14. novembrī iesniedza Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniece (AP/PV), un Padomes 2016. gada 14. novembra secinājumus par ES globālās stratēģijas īstenošanu drošības un aizsardzības jomā, kas nosaka ES mērķu vērienīgumu drošības un aizsardzības jomā,

—	ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2018. gada 19. novembra secinājumus par civilās kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) pakta izveidi,

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 10. decembra secinājumus par sievietēm, mieru un drošību,

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 7. jūnija secinājumus par jaunatni, mieru un drošību un Padomes 2020. gada 5. jūnija secinājumus par jaunatni ārējā darbībā,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 20. novembra secinājumus par pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) 2020. gada stratēģisko pārskatīšanu,

—	ņemot vērā 2021. gada 26. februāra Eiropadomes dalībnieku paziņojumu par drošību un aizsardzību,

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 16. aprīļa secinājumus par atjaunotu partnerību ar dienvidu kaimiņreģionu — jauna programma Vidusjūras reģionam,

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 16. aprīļa secinājumus par Eiropas Savienības integrēto stratēģiju attiecībā uz Sāhelu,

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra, 2014. gada 18. novembra, 2015. gada 18. maija, 2016. gada 27. jūnija, 2016. gada 14. novembra, 2017. gada 18. maija, 2017. gada 17. jūlija, 2018. gada 25. jūnija, 2019. gada 17. jūnija, 2019. gada 10. decembra, 2020. gada 17. jūnija, 2020. gada 12. oktobra, 2020. gada 20. novembra, 2020. gada 7. decembra un 2021. gada 10. maija secinājumus par KDAP,

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 18. oktobra secinājumus par EUFOR operāciju “Althea”,

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 22. oktobra secinājumus par Baltkrievijas hibrīduzbrukumiem, izmantojot migrantus,

—	ņemot vērā jauno stratēģisko programmu 2019.–2024. gadam, ko Eiropadome pieņēma 2019. gada 20. jūnijā,

—	ņemot vērā Eiropadomes locekļu un Sāhelas piecu valstu grupas (Sāhelas G5) dalībvalstu 2020. gada 28. aprīļa kopīgo deklarāciju,

—	ņemot vērā 2021. gada 5. oktobrī pieņemto Padomes Koncepciju par integrētu pieeju klimata pārmaiņām un drošībai,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 9. novembra Klimata pārmaiņu un aizsardzības ceļvedi,

—	ņemot vērā 2020. gada 20. novembra sanāksmē Padomei iesniegto ziņojumu par Eiropas Aizsardzības aģentūras ikgadējo aizsardzības pārskatu,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 17. maija Lēmumu (KĀDP) 2019/797 par ierobežojošiem pasākumiem pret kiberuzbrukumiem, kuri apdraud Savienību vai tās dalībvalstis (14),

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 11. decembra Lēmumu (KĀDP) 2017/2315, ar ko izveido pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO) un nosaka iesaistīto dalībvalstu sarakstu (15),

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 22. marta Lēmumu (KĀDP) 2021/509, ar ko izveido Eiropas Miera mehānismu un atceļ Lēmumu (KĀDP) 2015/528 (16),

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 6. maija Lēmumus (KĀDP) 2021/748, 2021/749, 2021/750 par Kanādas, Norvēģijas Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu dalību PESCO projektā “Militārā mobilitāte”,

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 12. jūlija Lēmumu (KĀDP) 2021/1143 par Eiropas Savienības militāru apmācības misiju Mozambikā (“EUTM Mozambique”),

—	ņemot vērā globālo stratēģiju “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība. Stiprāka Eiropa: globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ar ko 2016. gada 28. jūnijā iepazīstināja AP/PV,

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 6. marta kopīgo paziņojumu par tematu “Atklātai un drošai jūras videi pasaulē: Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģijas elementi” (JOIN(2014)0009),

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu “Stratēģiska pieeja izturētspējai ES ārējās darbības jomā” (JOIN(2017)0021),

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 16. decembra kopīgo paziņojumu “ES kiberdrošības stratēģija digitālajai desmitgadei” (JOIN(2020)0018),

—	ņemot vērā priekšsēdētājas Ursula von der Leyen 2020. un 2021. gada runas par stāvokli Savienībā un tām pievienotās nodomu vēstules,

—	ņemot vērā Eiropas Aizsardzības fonda 2021. gada darba programmu, ko Komisija pieņēma 2021. gada 30. jūnijā,

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada 12. septembra Apskatu Nr. 09/2019 “Eiropas aizsardzība”,

—	ņemot vērā Ziemeļatlantijas līgumu,

—	ņemot vērā 2014. gada 8. jūlijā un 2018. gada 10. jūlijā parakstītās kopīgās deklarācijas par ES un NATO sadarbību,

—	ņemot vērā 2021. gada 17. maija sesto progresa ziņojumu attiecībā uz to, kā tiek īstenots vienotais priekšlikumu kopums, ko 2016. gada 6. decembrī un 2017. gada 5. decembrī apstiprināja ES Padome un NATO Padome,

—	ņemot vērā kopīgo 74 priekšlikumu kopumu par Varšavas kopējās deklarācijas īstenošanu, ko 2016. gada 6. decembrī un 2017. gada 5. decembrī apstiprināja ES Padome un NATO Padome,

—	ņemot vērā 2021. gada 15. jūnija ES un ASV samitā pieņemto deklarāciju “Ceļā uz atjaunotu transatlantisko partnerību”,

—	ņemot vērā to, ka Krievija iebruka Krimā un to nelikumīgi anektēja,

—	ņemot vērā to, ka Krievija pārkāpj dalībvalstu gaisa telpu un jūras robežas,

—	ņemot vērā to, ka palielinās Ķīnas ekonomiskā un militārā klātbūtne Vidusjūras reģiona un Āfrikas valstīs,

—	ņemot vērā vietēja un ārvalstu terorisma draudus, galvenokārt no tādu grupējumu puses kā ISIS,

—	ņemot vērā jaunās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgo intelektu, kosmosa iespējas un kvantisko datošanu, kas cilvēcei rada jaunas iespējas un arī jaunus izaicinājumus aizsardzības un ārpolitikas jomā, kuru dēļ ir vajadzīga skaidra stratēģija un vienprātība sabiedroto starpā,

—	ņemot vērā ANO Statūtus un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktu,

—	ņemot vērā ANO Jūras tiesību konvenciju,

—	ņemot vērā Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) 2021. gada 8. septembra ārkārtas samita galīgo paziņojumu,

—	ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 16. mērķi, ar ko veicina taisnīgas, miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0358/2021),

A.	tā kā Covid-19 pandēmija 2020. gadā izgaismoja planētas apdraudējumu pieaugumu un ES neaizsargātību pret atkarību no ārējiem resursiem; tā kā pandēmija paplašināja drošības un stratēģiskās autonomijas izpratni, iekļaujot veselības, tehnoloģiju un ekonomikas jautājumus;

tā kā Eiropas stratēģiskās vides situācija strauji un pastāvīgi pasliktinās; tā kā terorisms joprojām ir nopietns apdraudējums; tā kā valstis izrāda tieksmi uz varu un īsteno izplešanās stratēģiju, izmantojot bruņotu spēku; tā kā šāda stratēģija rada jūras, kosmosa, Arktikas un kibertelpas militarizācijas risku, kā arī bruņošanās atsākšanu;

tā kā kiberuzbrukumu pieaugums pret stratēģisku infrastruktūru Covid-19 krīzes laikā un nesen arī Pegasus lieta ir piemēri, kas pamato strauju aizsardzības pasākumu izstrādi pret visiem jaunākajiem kiberdraudu veidiem un modernākajiem spiegošanas paņēmieniem; tā kā ES ir apņēmusies ieguldīt 1,6 miljardus EUR reaģēšanas spējā un kiberdrošības rīku ieviešanā publiskā sektora struktūrām, uzņēmumiem un privātpersonām, kā arī šajā jomā veidot sadarbību starp publisko un privāto sektoru;

D.	tā kā Eiropas Parlaments kā Eiropas demokrātijas izpausmes vieta ir viens no mērķiem; tā kā ar tāldarbu saistīto darbību digitalizācija Covid-19 pandēmijas laikā ir tikai pastiprinājusi pašreizējos riskus;

E.	tā kā ES ir pieejamas dalībvalstu militārās spējas un kopējais budžets 395 miljardu EUR apmērā, kas tai nodrošina otro vietu pasaulē; tā kā Eiropas spējas ir sadrumstalotas un dublējas, kā arī ir nepilnīgas, un tām trūkst sadarbspējas;

tā kā augošā apdraudējumu sarežģītība ir saistīta ar tehnoloģisko attīstību, sabiedrības digitalizāciju un starptautiskās ekonomikas integrāciju; tā kā tādējādi palielinās hibrīddraudi, kuros apvienoti militāri un/vai nemilitāri līdzekļi, piemēram, dezinformācija, šantāža migrācijas jomā, kiberuzbrukumi un ekonomiskais spiediens, kas neatbilst ES interesēm un vērtībām un ir augošs apdraudējums ES, tās uzņēmumu, sabiedrisko pakalpojumu un iedzīvotāju drošībai;

tā kā, lai mazinātu krīzes riskus, kas palielinās pie ES robežām vai tai svarīgās zonās, dalībvalstis ir apņēmušās nodrošināt ātrās reaģēšanas spējas saskaņā ar ES pamatmērķiem, jo īpaši kaujas vienības; tā kā šajā saistībā ir daudzi politiski, organizatoriski un finansiāli ierobežojumi; tā kā to dēļ tās tā arī nav izveidotas;

tā kā līdz šim nepieredzēta Krievijas spēku koncentrēšanās Ukrainā un tās tuvumā, kas saistīta ar Kremļa izvirzītajām prasībām, varētu izraisīt ietekmes sfēru atgriešanos Eiropā un samazināt ES austrumu partnervalstu, piemēram, Ukrainas un Gruzijas, centienus pievienoties NATO, ja nenotiks nekāda pretreakcija;

ņemot vērā starptautiskās kopienas, jo īpaši ES, iesaistīšanos Sāhelā, jo īpaši Mali; tā kā Mali hunta ir atzinīgi novērtējusi un jau izmanto Krievijas militāros instruktorus un algotņus, kas saistīti ar tā dēvēto “Wagner group”, lai piedalītos militārās darbībās Mali; ņemot vērā vardarbību, ko šis uzņēmums izmanto visur, kur iejaucas;

tā kā aiziešana no Afganistānas un Talibāna varas atjaunošana palielina terorisma risku reģionā un ārpus tā; tā kā ES no 2007. līdz 2016. gadam Afganistānā īstenoja KDAP misiju — Eiropas Savienības Policijas misiju Afganistānā (EUPOL Afganistan) — un piešķīra Afganistānai 17 miljardus EUR; tā kā ASV militāro spēku aiziešanas laikā dalībvalstis bija atkarīgas no ASV, kuras izmantoja 6 000 kareivju, lai ļoti īsā laikā apsargātu Kabulas lidostu, tā ļaujot evakuēt ES iedzīvotājus, kā arī apdraudētos Afganistānas valstspiederīgos; tā kā šajā situācijā ES nevarēja ne izveidot gaisa tiltu, ne arī koordinēt evakuāciju; tā kā, ja ES būtu jāveic Kabulas evakuācijai līdzīga operācija, tā pašreizējā situācijā nevarētu ātri pieņemt lēmumus, izvietot karaspēku un efektīvi un reaģējoši īstenot evakuāciju un gaisa tiltus; tā kā ES un tās dalībvalstīm tāpēc ir steidzami jāizdara visi secinājumi no Afganistānas krīzes, lai pastiprinātu ES spēju autonomi rīkoties līdzīgā situācijā; tā kā Stratēģiskajam kompasam ir jāļauj noteikt ES mērķu vērienu, jo īpaši ņemot vērā secinājumus, kas gūti pēc neveiksmes Afganistānā,

ES drošības un aizsardzības doktrīnas izstrāde, izmantojot Stratēģisko kompasu kā stratēģiskās autonomijas virzītājspēku

uzsver, ka ES saskaras ar:

—

jauniem un arvien pieaugošiem draudiem, ko rada gan valstiski, gan nevalstiski dalībnieki daudzpolārā pasaulē, piemēram, terorisms, autoritārisma pieaugums, hibrīddraudi, izmantojot hibrīdkara līdzekļus, piemēram, kiberuzbrukumus, un migrācijas, dezinformācijas un ārvalstu iejaukšanās instrumentalizācija, kas ir izpludinājusi robežas starp karu un mieru, kā arī ar arvien pieaugošiem draudiem dabas resursiem un energoapgādes drošībai un ar klimata pārmaiņām;

—

pastiprinātu militarizācija visā pasaulē, globālās varas sagrābšanas atkārtotiem mēģinājumiem ar pieaugošu militāro dimensiju un ģeopolitisko spriedzi, “nemiera” laikmetu, kam raksturīga naidīga konkurence, atbruņošanās centienu un starptautisko ieroču kontroles režīmu vājināšanos, masu iznīcināšanas ieroču (MII), tostarp kodolieroču, izplatīšanu un ķīmisko ieroču izmantošanu;

—	joprojām nestabilām kaimiņattiecībām gan austrumos, gan dienvidos;

uzskata, ka nestabilitāte un neprognozējamība pie Savienības robežām un tās tuvākajās kaimiņvalstīs (Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, Kaukāzā, Balkānos, Vidusjūras austrumdaļā u. c.), kā arī citās kaimiņvalstīs (Sāhelā, Āfrikas ragā u. c.) un Krievijas agresija pret Ukrainu un Gruziju, rada gan tiešu, gan netiešu apdraudējumu kontinenta drošībai; uzsver nesaraujamo saikni starp iekšējo un ārējo drošību; atzīst, ka aktīva iesaistīšanās kaimiņreģionos ir Eiropas Savienības interesēs; uzsver stabilitātes nozīmi Rietumbalkānos; ar bažām norāda uz pieaugošo Krimas pussalas militarizāciju un Krievijas Federācijas mēģinājumiem destabilizēt Melnās jūras reģionu;

stingri nosoda Krievijas militāro spēku koncentrēšanu Ukrainā un tās tuvumā, kā arī Kremļa prasību apturēt turpmāku NATO paplašināšanu un pārveidot Eiropas drošības arhitektūru, pamatojoties uz novecojušu ideju par t. s. ietekmes sfērām; uzsver, ka katra demokrātiskā valsts var brīvi izvēlēties savas alianses, un šajā sakarā stingri atbalsta Ukrainas un Gruzijas orientāciju uz rietumiem, tostarp vēlmi kļūt par NATO dalībvalstīm un nākotnē pievienoties ES;

norāda, ka 2020. gada darba kārtībā dominēja cīņa pret Covid-19 pandēmiju un neskaitāmi izaicinājumi Savienības ārpolitikas, drošības politikas un aizsardzības politikas jomā, kas izgaismoja nepietiekamu koordināciju un mūsu atkarību no pārējās pasaules; uzsver, ka ES no šīs pieredzes ir jāmācās, jo īpaši, lai stiprinātu tehnoloģisko suverenitāti un ES kā starptautiskas dalībnieces vispārējo stratēģisko autonomiju, kā arī tās spēju un vēlmi vajadzības gadījumā pieņemt lēmumus un rīkoties autonomi ārlietu, drošības un aizsardzības jautājumos un pārvērtēt savu atkarību no dalībniekiem, kuriem nav tādas pašas vērtības; atkārtoti uzsver, ka Savienībai ir jāstiprina arī sava autonomija veselības aprūpes jomā;

atzinīgi vērtē to, ka ir sākts darbs pie Stratēģiskā kompasa, kas ir iepriekš nepieredzēts stratēģisks pārdomu process un kas būtu jāpabeidz 2022. gada martā; uzsver, ka Stratēģiskā kompasa izstrāde ir sākumpunkts, lai īstenotu kopēju Eiropas aizsardzību saskaņā ar LES 42. panta 2. punkta noteikumiem un lai noteiktu KDAP, un ka tam jābūt nozīmīgam solim ceļā uz patiesu Eiropas aizsardzības savienību, kurā ņemta vērā dažu dalībvalstu īpašā konstitucionālā situācija; uzskata, ka Stratēģiskajam kompasam būtu jāveicina lielāka kohēzija drošības un aizsardzības jomā; uzsver, ka ļoti daudzpolārā pasaulē, kurā pieaug konkurence starp lielvarām, Savienības kopējā ietekme var palīdzēt nodrošināt ES dalībvalstu drošību un ka ir vajadzīga spēcīga ES aizsardzības politika, lai ES varētu efektīvi strādāt miera, cilvēku drošības, demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības jomā; uzsver, ka Eiropas aizsardzības savienība būtu daļa no ES noteiktā stratēģiskās autonomijas sasniegšanas mērķa; norāda, ka šajā kontekstā Savienības un tās dalībvalstu ārējās drošības problēmu risinājums galvenokārt ir spēju stiprināšana un praktiska īstenošana, lai labāk novērtētu krīzes situācijas, ātrāk pieņemtu lēmumus un vajadzības gadījumā rīkotos stingrāk un patstāvīgi, lai aizstāvētu Savienības intereses un vērtības, vienlaikus ievērojot alianšu un partnerību darbības principus; norāda, ka tas veicinātu lielāku saskaņotību Savienībā drošības un aizsardzības jomā; uzskata, ka ir steidzami nepieciešams izstrādāt patiesu Eiropas drošības un aizsardzības savienību, kas ietver visus militārās un civilās drošības aspektus, instrumentus, budžetus un spējas, kā arī visu konflikta ciklu no novēršanas līdz pēckonflikta stabilizācijai, un kas balstās uz modernu, progresīvu un spēcīgu cilvēku drošības koncepciju, kas nodrošina ES iedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju drošības vajadzības un valsts iestāžu drošību un stabilitāti; mudina ES uzlabot institucionālās spējas konfliktu novēršanā, mediācijā, dialoga veidošanā un eskalācijas mazināšanā;

uzsver, ka ir svarīgi tā atbalstam veikt visaptverošu draudu analīzi; uzsver, ka Stratēģiskajam kompasam jābūt instrumentam, ar ko ES vērienīgi reaģē uz šo analīzi, kuras rezultāti ir regulāri un reāli jāpārskata, lai izstrādātu mehānismu pastāvīgai draudu novērtēšanai un parlamentārām konsultācijām;

uzsver, ka Stratēģiskajam kompasam ir jāļauj stiprināt Savienības spēju darboties kā arvien uzticamākam stratēģiskajam partnerim un globālam miera dalībniekam, kas stiprina un aizsargā uz noteikumiem balstītu starptautisko sistēmu un daudzpusēju sadarbību, kā arī spēju nepieciešamības gadījumā rīkoties autonomi; uzsver, ka šis uzdevums ir regulāri jāatjaunina un ir jāizvirza tālejošs kurss, lai tas būtu reāls un operatīvs un lai tajā būtu iekļauts lēmumu izpildes grafiks un uzraudzības mehānismi; uzsver, ka šim uzdevumam jānodrošina iespēja Savienībai panākt konsekventu un efektīvu progresu virzībā uz saskaņotu aizsardzības politiku, kopīgu stratēģisko kultūru, kopīgu izpratni par ES stratēģiskajām problēmām un spēju paredzēt draudus, kā arī jānodrošina ātra un koordinēta reakcija, turpmāki intervences scenāriji un spēja nodrošināt autonomu izturētspēju, lai ES spētu mobilizēt resursus, pamatojoties uz solidaritāti un saskaņā ar Līgumiem, ja dalībvalsts ir apdraudēta un ja ārpus ES tiek apdraudēts starptautiskais miers, drošība un stabilitāte, un, visbeidzot, jānodrošina Eiropas iedzīvotāju, interešu un vērtību aizsardzība; atgādina, ka ES pašreizējie mērķi drošības un aizsardzības jomā, kas izklāstīti Padomes 2016. gada 14. novembra secinājumos, ietver reaģēšanu uz ārējiem konfliktiem un krīzēm, partneru spēju veidošanu un Savienības un tās iedzīvotāju aizsardzību; uzsver integrētas pieejas nozīmi, kas nodrošinātu pamatu ES reaģēšanai uz konfliktiem un krīzēm;

uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Parlaments un jo īpaši tā Drošības un aizsardzības apakškomiteja no Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) regulāri saņemtu aktuālo informāciju un ziņojumus par Stratēģiskā kompasa īstenošanu pēc tā apstiprināšanas 2022. gada martā;

KDAP misijas un operācijas 2020. gadā — novērtējums un ieteikumi

atgādina, ka ES pašreiz ir nosūtījusi vienpadsmit civilās misijas un septiņas militārās misijas un operācijas; atgādina, ka tikai trīs no tām ir operācijas ar izpildpilnvarām, un tās ir: Eiropas Savienības vadītie jūras spēki (EUNAVFOR), Somālijas operācija “Atalanta”, EUNAVFOR Vidusjūras operācija IRINI (EUNAVFOR MED IRINI) un ES militārie spēki Bosnijā un Hercegovinā (EUFOR Althea); atgādina par ES vispārējo iesaistīšanos Sāhelā un Āfrikas ragā, nosūtot sešas civilās misijas (ES spēju veidošanas misija Mali (EUCAP Sahel Mali), EUCAP Sahel Niger, EUCAP Somalia) un sešas militārās misijas (Eiropas Savienības apmācības misija Mali (EUTM Mali), EUTM Somalia, EUNAVFOR Atalanta, EUNAVFOR MED IRINI); norāda, ka vēl pilnībā nav izmantots šo misiju un operāciju potenciāls un tās negatīvi ietekmē Covid-19 pandēmija, skarot to darbību un ierobežojot to efektivitāti; ierosina izvērtēt ES KDAP misiju un operāciju budžetu, plānošanu un aprīkojumu, ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar Covid-19, un tādēļ uzskata, ka rezultātu pārskatīšanai un, iespējams, to pilnvaru pielāgošanai jākļūst par daļu no misijas standarta stratēģiskās pārskatīšanas;

uzsver, cik svarīga Savienībai ir ilgtspējīga stabilitāte, cilvēku drošība un labklājība tās kaimiņvalstīs; norāda, ka KDAP militārās misijas pašreiz gandrīz pilnībā ir vērstas uz bruņoto spēku apmācību (EUTM), un tām nav izpildes pilnvaru un ir ierobežots atbalsts; uzskata, ka, neskarot šo misiju izpildes pilnvaru trūkumu, to pilnvaras vajadzētu pastiprināt, uzsverot atbalstu, lai Eiropas konsultanti spētu pēc iespējas rūpīgāk pārbaudīt, vai mācību programmas tiek atbilstīgi īstenotas un saskan ar vietējo bruņoto spēku operatīvajām vajadzībām;

10.

uzsver, ka, piegādājot ieročus saskaņā ar Eiropas Miera mehānismu, pilnībā būtu jāievēro ES kopējā nostāja par ieroču eksportu, starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības, kā arī jāiekļauj efektīvi pārredzamības noteikumi;

11.

pauž nožēlu par Mali valsts apvērsuma dalībnieku rīcību; pauž nopietnas bažas par valsts pamatpakalpojumu trūkumu Mali teritorijā un Sāhelā kopumā; pauž nopietnas bažas arī par drošības situācijas pasliktināšanos reģionā; pauž nopietnas bažas par ANO ģenerālsekretāra ziņojumiem, kuros uzskaitīti agrāk un pašreiz pieļauti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un nopietni starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, tostarp iespējami kara noziegumi, ko veikuši bruņoti grupējumi, tostarp teroristu grupējumi, Mali bruņotie spēki un citi Sāhelas G5 bruņotie spēki; pauž dziļu nožēlu par nesodāmību šajā saistībā un uzsver, ka šādi pastāvīgi noziegumi iedragā arī Eiropas un starptautiskos centienus radīt drošu un stabilu vidi bruņotu grupējumu un teroristu apkarošanai; uzsver naidīgu rīcībspēku arvien lielāku iesaisti mūsu drošībai būtiskā reģionā, kas var apdraudēt ES un Mali kopīgo mērķi, proti, panākt cilvēku drošību, mieru, stabilitāti un ilgtspējīgu attīstību valstī, kurā citi rīcībspēki, kuriem ne vienmēr ir tādi paši ētikas principi kā ES un tās dalībvalstīm, ir gatavi novērst spēju trūkumu, neievērojot starptautisko tiesību standartus vai kara tiesības; pauž nopietnas bažas par ārvalstu privāto militāro uzņēmumu pieaugošo ietekmi un Mali valdības iespējamajiem plāniem uzsākt sadarbību ar Krievijas privāto militāro uzņēmumu “Wagner Group”, kas pārstāv Kremli, savu bruņoto spēku apmācībai; norāda, ka šāda sadarbība nav savietojama ar ES sadarbību drošības un aizsardzības jomā, jo īpaši ar “EUTM Mali”, tādēļ prasa ES pārskatīt savu sadarbību ar Mali; mudina pašreizējās Mali iestādes atturēties no “Wagner Group” nolīgšanas un neļaut šā uzņēmuma personālam iebraukt Mali teritorijā; vispārīgāk uzsver, ka cieši jāuzrauga to privāto drošības un militāro uzņēmumu darbības, kas palielina savu globālo ietekmi neaizsargātos apgabalos, tostarp Āfrikā, Latīņamerikā un Austrumeiropā, un atgādina, cik svarīgi ir informēt Parlamentu par šo jautājumu;

12.

ņem vērā paziņojumu par Francijas militārās darbības reformu Sāhelā, sadarbojoties un apspriežoties ar mūsu starptautiskajiem un Āfrikas partneriem; uzsver, ka šādas pārmaiņas būtu jāīsteno, konsultējoties ar visiem starptautiskajiem partneriem, jo īpaši ar Sāhelā esošajiem Eiropas partneriem; atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu pastāvīgo iesaistīšanos Sāhelas G5 valstu stabilizēšanā, jo īpaši sniedzot atbalstu Sāhelas G5 kopīgajiem spēkiem, stiprinot ES KDAP misijas un arvien palielinot Eiropas dalībvalstu bruņoto spēku iesaisti Takubas darba grupā;

13.

atzinīgi vērtē EUTM Mali jauno paplašināto pilnvaru pielāgošanu; aicina stiprināt strukturālo sadarbību un atbalstu bruņotajiem spēkiem bez izpildes pilnvarām un paātrināt reģionalizācijas procesu, kas dod iespēju misijai sniegt militāru palīdzību G5 valstu un jo īpaši Burkinafaso un Nigēras bruņotajiem spēkiem, kas ietekmēs starptautiskos, Eiropas un Āfrikas partnerus; uzsver Eiropas Miera mehānisma radītās iespējas attiecībā uz aprīkojuma piegādi Mali bruņoto spēku apmācībai, kas būs būtiski svarīgi, lai stiprinātu ES rīcību un tās efektivitāti; pauž pārliecību, ka ES ir ātri un efektīvi jāpalielina savas spējas nodrošināt aprīkojumu, lai EUCAP un EUTM misijas nezaudētu vietējo iestāžu uzticamību, ar nosacījumu, ka šie drošības spēki ievēro starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības un tiek pakļauti demokrātiskai kontrolei;

14.

aicina dalībvalstis sniegt būtisku ieguldījumu misijas EUTM Mali konsultatīvajā darbībā un nosūtīt personālu, kas varētu to nodrošināt; atgādina, ka Sāhelā KDAP reģionalizācijas procesam ir jāturpina stiprināt sadarbību un koordināciju ar starptautiskajiem dalībniekiem, kā arī ar reģionā iesaistītajām ES dalībvalstīm, izmantojot īstenotās iniciatīvas, piemēram, Partnerību drošībai un stabilitātei Sāhelā (P3S); uzsver, ka ES arī nodrošina nozīmīgu atbalstu Sāhelas G5 apvienoto spēku un ar to saistītā policijas komponenta darbības nodrošināšanai; atzinīgi vērtē jauno ES integrēto stratēģiju Sāhelai, kurā ietverta plašāka pieeja, kura vērsta uz pārvaldības stiprināšanu un kurā īpaša uzmanība pievērsta nepieciešamībai stiprināt valsts klātbūtni un sabiedriskos pakalpojumus reģiona valstīs; uzsver misijas “EUCAP Sahel Mali” veikto darbu Mali drošības spēku izvietošanas atbalstam Mali centrālajā daļā; uzsver misijas “EUCAP Sahel Niger” centienus, lai palīdzētu Nigērai nacionālās aizsardzības un drošības politikas izstrādē; atgādina, ka KDAP darbību reģionalizācija atbalsta ES integrēto pieeju Sāhelai un ka tādēļ ir jāturpina reģionālās padomdevējas un koordinācijas vienības (RPKV) darbības; uzskata, ka reģionālā pieeja KDAP Sāhelā ir būtiska, taču ir vajadzīga skaidrāka organizācija un koordinācija starp pašreizējām KDAP civilajām un militārajām misijām, vietējiem dalībniekiem un citām starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO miera uzturēšanas misiju, proti, ANO Daudzdimensionālo integrēto stabilizācijas misiju Mali (Minusma), un operācijām, ko vada Francijas militārie spēki; uzstāj, ka ir vajadzīgi būtiski centieni, lai palīdzētu Burkinafaso, ņemot vērā draudu, ar kuriem saskaras šī valsts ar ierobežotām spējām, intensitāti; atgādina — lai reaģēšana militārajā un drošības jomā būtu ilgstoši iedarbīga, tā jāpapildina ar konkrētiem un pamanāmiem pasākumiem, lai iedzīvotājiem nodrošinātu pamatpakalpojumus; uzsver, ka ir svarīgi spēt aktīvāk atbalstīt Gvinejas līča valstis, lai tās varētu pretoties pieaugošajiem terorisma draudiem, ar kuriem tās saskaras; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš pieaugošajai nestabilitātei Sāhelas, Rietumāfrikas un Āfrikas raga reģionā, kā arī tam, ka notikumu attīstība šajos reģionos būtiski ietekmē ne tikai Āfrikas kontinentu, bet arī Eiropas Savienību;

15.

pauž gandarījumu par notiekošajām apspriedēm par Mozambikas un Indijas dalību KDAP misijās un operācijās Āfrikā; atzinīgi vērtē Gruzijas aktīvo līdzdalību KDAP darbībās un jo īpaši tās dalību mācību misijās Centrālāfrikas Republikā un Mali;

16.

atgādina, ka drošības ziņā situācija Somālijā ir ļoti satraucoša un ir destabilizējošs faktors visā Āfrikas raga reģionā un pat ārpus tā; uzsver, ka grupējums “al Shabaab” joprojām ir viens no spēcīgākajiem teroristu grupējumiem, kas saistītas ar Al-Qaeda, un ka šim aspektam būtu jāmudina dalībvalstis apsvērt plašāku dalību ES misijās un operācijās šajā stratēģiskajā reģionā un tām nepieciešamo aktīvu nodrošināšanā; uzsver, ka misijas “EUTM Somalia” vadības struktūru papildināšana ar padomdevējas funkcijām ļauj būtiski ietekmēt to, kā daudzpusējas militārās palīdzības satvarā tiek veiktas operācijas; uzsver, ka misijas “EUNAVFOR Atalanta”, “EUCAP” un “EUTM Somalia” veido saskaņotu kopumu, ar ko tiek atbalstīta ES stratēģiskā sistēma attiecībā uz Āfrikas ragu; atzinīgi vērtē operācijas “Atalanta” būtisko nozīmi cīņā pret pirātismu un cilvēku tirdzniecību Āfrikas raga reģionā, tādējādi veiksmīgi aizsargājot Pasaules Pārtikas programmas kuģus, kā arī “EUCAP Somalia” nozīmi, konsultējot Puntlendas un Somālilendas federālās un reģionālās iestādes par krasta apsardzes un jūras policijas funkciju pilnveidi; uzsver, ka ES iesaistīšanās Āfrikas raga reģionā joprojām ir svarīga, lai stiprinātu Somālijas drošības spēku spējas, un norāda, ka ir arī jāuzlabo tās efektivitāte; atzinīgi vērtē un turpina atbalstīt līdzīgi domājošu partneru iesaisti, lai nodrošinātu drošus ūdensceļus Adenas līcī un Indijas okeānā; aicina īstenot integrētu pieeju, lai risinātu attīstības un pārvaldības problēmas, kuras veicina pirātismu;

17.

ar bažām norāda uz politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Centrālāfrikas Republikā; aicina atjaunot iekļaujošu dialogu starp valdību, demokrātisku opozīciju un pilsonisko sabiedrību un atjaunot arī miera nolīgumu; pauž nožēlu par to, ka kopš 2018. gada Centrālāfrikas Republikas prezidents ir vērsies pie “Wagner Group”, kas ir privāts militārs uzņēmums un Krievijas pilnvarotais un kas ir atbildīgs par kara noziegumiem un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem Centrālāfrikas Republikā; pauž bažas par šā lēmuma ietekmi uz Centrālāfrikas karaspēka apmācības misijas dzīvotspēju un efektivitāti; nosoda to, ka pieaug draudi un naidīgi incidenti, kas vērsti pret ANO Daudzdimensionālo integrēto stabilizācijas misiju Centrālāfrikas Republikā (Minusca) un ko rada daži vietējie un ārvalstu bruņotie spēki, tostarp ārvalstu drošības uzņēmumi, un dezinformācijas kampaņas, kas vērstas pret Savienības pasākumiem; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta Savienības padomdevējas misijas izveidi Centrālāfrikas Republikā (EUAM RCA); atzinīgi vērtē EUTM misiju, jo īpaši Centrālāfrikas bruņoto spēku (FACA) virsnieku un apakšvirsnieku apmācību un tās ieguldījumu vispārējā Minusca koordinētajā drošības sektora reformas procesā, un to pilnībā atbalsta; uzstāj, ka ir jāinformē iedzīvotāji par misijas mērķiem un progresu; uzsver, ka stratēģiskajā pārskatīšanā, kas notiks 2022. gada pirmajā pusē, ir svarīgi novērtēt ES reālo spēju reaģēt uz FACA aprīkojuma vajadzībām; uzstāj, ka Eiropas Miera mehānisma ietvaros EUTM izveidoto vienību atbalstam jābūt atkarīgam no tā, vai Centrālāfrikas Republikas iestādes veicina politiskās, iekšējās un reģionālās situācijas pozitīvu attīstību;

18.

atgādina par Mozambikas kanāla stratēģisko nozīmi; atzinīgi vērtē dalībvalstu un AP/PV apņemšanos reaģēt uz pieaugošajiem terorisma draudiem Kabo Delgado un pauž bažas par to izplatīšanās risku šajā reģionā; atzinīgi vērtē Padomes lēmumu sākt Eiropas Savienības militāru apmācības misiju Mozambikā (EUTM Mozambique); atzinīgi vērtē Eiropas Miera mehānisma izmantošanu, lai segtu misijas “EUTM Mozambique” kopējās izmaksas un nodrošinātu militāro aprīkojumu; aicina Padomi un EĀDD maksimāli izmantot Eiropas Miera mehānismu un mācīties no šīs pieredzes, lai nākotnē uzlabotu un paplašinātu Eiropas Miera mehānismu; norāda, ka EUTM atbilst konkrētam mērķim, proti, apmācīt īpašo spēku vienības cīņai pret islāmistu nemieriem Kabo Delgado reģionā, tostarp džihādistu grupējumu "Ansar al Islam; aicina, ņemot vērā pašreizējo situāciju, to izmantot pēc iespējas ātrāk; mudina dalībvalstis sniegt taisnīgāku ieguldījumu spēku veidošanā misijas vajadzībām; uzsver, ka ir vajadzīga vispusīga un saskaņota ilgtermiņa stratēģija Mozambikai, kam jāpalīdz arī cīnīties pret islāma nemierniekiem, lai novērstu trūkumus pārvaldībā un nodrošinātu attīstības vajadzības nolūkā panākt konflikta ilgtspējīgu risinājumu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai valdības spēki ievērotu starptautiskās humanitārās tiesības un lai tie, kuri izpilda ārpustiesas nāvessodus un spīdzināšanas aktus, veic laupīšanu un citus pārkāpumus, tiktu saukti pie atbildības;

19.

pauž gandarījumu par Padomes nepārprotamo apņemšanos attiecībā uz operāciju “EUFOR Althea”, kas pausta ar tās 2021. gada 18. oktobra secinājumiem, proti, atjaunot operāciju “Althea” 2020. gadā un pārorientēt tās mandātu, lai atbalstītu Bosnijas un Hercegovinas iestādesdrošas un stabilas vides uzturēšanai, kā arī ar operācijas trešo stratēģisko pārskatu, kas iesniegts 2021. gada jūnijā; atgādina, ka šī misija bruģēja ceļu uz mieru, stabilizāciju un Bosnijas un Hercegovinas Eiropas integrāciju un ka šai misijai joprojām ir būtiska nozīme Bosnijas un Hercegovinas un reģiona drošības un stabilitātes veicināšanā; atgādina, ka šajā misijā gūtā pieredze un mācība pievieno būtisku vērtību visām pašreizējām un turpmākām militārajām un civilajām KDAP misijām un operācijām; pauž bažas par antikonstitucionālām un separātiskajām darbībām, ko, iespējams, veicis Bosnijas un Hercegovinas prezidentūras serbu pārstāvis Milorad Dodik, un kas apdraud Deitonas miera līgumu un tādējādi arī drošību un mieru reģionā kopumā; uzsver, ka ir jāturpina uzturēt pietiekamas un vispusīgas pastiprināšanas spējas, lai varētu ātri reaģēt drošības situācijas pasliktināšanās gadījumā; atzīst, ka šo misiju var uzlabot droši informācijas un sakaru kanāli ar dalībvalstu galvaspilsētām un atklātā pirmkoda izlūkdatu vākšanas un un analītisko spēju uzlabošana; uzsver, ka ir svarīgi turpināt otrreizējo atmīnēšanu un Bosnijas un Hercegovinas bruņoto spēku kopīgu apmācību; mudina dalībvalstis pildīt savas saistības attiecībā uz “Althea” spēku veidošanu; ar nepacietību gaida Ukrainas dalību misijā “Althea”; atzīst nozīmīgo sadarbību starp ES un NATO Rietumbalkānos, jo īpaši EUFOR misijas “Althea” ietvaros, kuras operāciju galvenais štābs atrodas NATO Apvienoto spēku Eiropā augstākā virspavēlnieka štābā (SHAPE), pateicoties mehānismam “Berlīne plus”;

20.

ar gandarījumu norāda uz Eiropas Savienības Uzraudzības misijas Gruzijā (EUMM Georgia) rezultātiem; atzinīgi vērtē tās pagarināšanu par diviem gadiem; uzsver, ka ir jāturpina apsvērt KDAP saistības šajā reģionā; stingri nosoda Krievijas nelikumīgo Gruzijas Abhāzijas un Činvali/Dienvidosetijas reģionu okupāciju un militarizāciju, pārkāpjot starptautiskās tiesības, kas rada nopietnus draudus Austrumu partnerības (AP) reģionam un Eiropai kopumā; pauž bažas par drošības situācijas pasliktināšanos okupētajās Gruzijas teritorijās un par Krievijas Federācijas darbībām, kas destabilizē mieru un drošību AP reģionā; mudina ES turpināt pieprasīt Krieviju konstruktīvi iesaistīties Ženēvas starptautiskajās apspriedēs un pildīt tās saistības saskaņā ar ES panākto 2008. gada 12. augusta pamiera nolīgumu, proti, atsaukt visus savus militāros spēkus no Gruzijas okupētajām teritorijām un ļaut ES pārraudzības misijai netraucēti piekļūt visai Gruzijas teritorijai; nosoda Gruzijas iedzīvotāju nelikumīgas aizturēšanas un nolaupīšanas gadījumus, kā arī pieaugošās “norobežošanas” darbības pie administratīvajām robežām; pauž bažas par dezinformācijas kampaņām, kas vērstas pret misiju “EUMM Georgia”, un aicina stiprināt misijas uzraudzības, analīzes un stratēģisko sakaru spējas; atkārtoti pauž nelokāmu atbalstu Austrumu partnerības valstīm, jo īpaši attiecībā uz to neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti šo valstu starptautiski atzītajās robežās; mudina ES stiprināt iesaisti miermīlīgā konflikta risināšanā visā Austrumu partnerības reģionā; atkārtoti aicina ES nodrošināt, ka Austrumu partnerības valstu drošības dimensija tiek pienācīgi atspoguļota arī ES Stratēģiskajā kompasā, un apsvērt iespēju ieviest vairākus drošības paktus — satvarus lielākiem ieguldījumiem un palīdzībai drošības, militārajā, izlūkošanas un kibersadarbības jomā — ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu kā asociētajām valstīm, lai stiprinātu šo valstu noturību un drošību;

21.

pieņem zināšanai padomdevējas misijas “EUAM Iraq” pastiprināšanu, pievienojot atbalstu iekšējās drošības sektora reformas īstenošanai, valstu stratēģiju īstenošanai terorisma apkarošanas un novēršanas (tostarp cīņas pret vardarbīgu ekstrēmismu), kā arī organizētās noziedzības jomā, iekļaujot īpašu atsauci uz robežu pārvaldību, finanšu noziegumiem, jo īpaši korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kultūras mantojuma priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību;

22.

aicina ES novērst pastāvīgos un pieaugošos draudus kultūras mantojuma aizsardzībai un saglabāšanai un apkarot kultūras priekšmetu kontrabandu, jo īpaši konfliktu zonās; norāda, ka Irākā, atņemot dažām kopienām to kultūras mantojumu un vēsturiskās saknes, tās tiek padarītas neaizsargātākas pret radikalizāciju; atgādina, ka misija “EUAM Iraq” ir vienīgā KDAP misija vai operācija, kuras pilnvarās ir iekļauts kultūras mantojuma aizsardzības elements, lai sniegtu palīdzību un izglītotu vietējos partnerus drošības problēmu risināšanā saistībā ar kultūras mantojuma saglabāšanu un aizsardzību; aicina Padomi un EĀDD līdzīgu elementu iekļaut citās misijās un operācijās;

23.

mudina Eiropas Savienības Integrētas robežu pārvaldības palīdzības misijas Lībijā (EUBAM Libya) locekļus nosūtīt uz Tripoli, no kurienes misija veiks savas darbības; ierosina šai misijai, kas Lībijas iestādēm palīdz izjaukt migrantu kontrabandā, cilvēku tirdzniecībā un terorismā iesaistītos organizētās noziedzības tīklus robežu pārvaldības jomās, turpināt reģionālas stratēģijas ietvaros izskatīt iespējas atbalstīt ES veikto Sāhelas valstu robežpārvaldības spēju veidošanu saistībā ar KDAP misijām Sāhelā (jo īpaši misiju “EUCAP Sahel Niger”); pauž bažas par migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu likteni Lībijā; aicina Lībijas iestādes un armiju slēgt migrantu aizturēšanas vietas;

24.

atzinīgi vērtē KDAP operācijas “EUNAVFOR MED IRINI” sākšanu Vidusjūrā un tās pagarināšanu līdz 2023. gada 31. martam; uzsver tās būtisko nozīmi ieroču embargo īstenošanā attiecībā uz Lībiju saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 2526(2020); uzsver, ka spēju veidošana traucē cilvēku un ieroču tirdzniecībai; uzsver to, ka 2020. gadā operācijas “EUNAVFOR MED IRINI” dalībnieki saņēma daudzus atteikumus atļaut inspekcijas, tostarp pat uz Turcijas kuģiem; aicina EĀDD sniegt pārredzamu paziņojumu par šo jautājumu; norāda, ka līdz šim EUNAVFOR MED rīcībā ir bijis ļoti maz aktīvu, kas būtiski ierobežo tās spējas; pauž bažas par to, ka NATO, kas darbojas šajā reģionā, īstenojot operāciju “Sea Guardian”, neveic efektīvu sadarbību un nenodrošina kohēziju un informācijas un resursu kopīgošanu; uzsver, cik stratēģiski svarīga ir sabiedrības informēšana par misiju un tās veiktajām kuģu pārbaudēm, draudzīgu pieeju un inspekcijām, tostarp atteikumiem; uzsver starptautiskās saistības attiecībā uz jūrā briesmās nonākušu cilvēku meklēšanu un glābšanu, pilnībā ievērojot jūras tiesības; aicina ES uzņemties nozīmīgu lomu Vidusjūras reģionā, jo tā ir kļuvusi par dalībnieci, kas spēj nodrošināt reģiona stabilitāti; atzinīgi vērtē ES Koordinācijas un plānošanas vienības (EULPC) darba rezultātus, sniedzot īpašās zināšanas drošības, izlūkošanas un plānošanas jomā gan ES pārstāvjiem Briselē, gan arī uz vietas vai jūrā (ES delegācija, EUBAM, EUNAVFOR MED) un ANO atbalsta misijai Lībijā (UNSMIL);

25.

pauž nožēlu par Turcijas kopumā destabilizējošo lomu daudzās problemātiskās jomās ES un tās kaimiņvalstīs, kas apdraud mieru, drošību un stabilitāti reģionā; pauž nopietnas bažas par Turcijas īstenotajām nelikumīgajām darbībām un militārās rīcības draudiem pret ES dalībvalstīm Vidusjūras austrumdaļā, jo īpaši Grieķiju un Kipru, un stingri nosoda šos draudus, kā arī jaunās paziņotās nelikumīgās darbības Kipras un Grieķijas jūras zonās; ņem vērā centienus mazināt spriedzi, bet pauž nožēlu par provokatīvajām darbībām, draudiem, ka Turcijas militārie kuģi agresīvi vērsīsies pret operāciju “MED IRINI”, tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības un ES dalībvalstu suverēnās tiesības; atkārtoti norāda uz Savienības gatavību izmantot visus instrumentus un iespējas, kas ir tās rīcībā, tostarp saskaņā ar LES 29. pantu un LESD 215. pantu, lai aizsargātu savas un dalībvalstu intereses, kā arī lai uzturētu reģionālo stabilitāti;

26.

pauž atzinību Eiropas Savienības padomdevējas misijas civilās drošības sektora reformai Ukrainā (EUAM Ukraine) darbam; norāda, ka EĀDD ir vajadzīgs novērtējuma ziņojums par profesionālās militārās izglītības nozari Ukrainā, un atzinīgi vērtē notiekošu darbu pie ES iespējamas iesaistes Ukrainā uz minētā ziņojuma pamata, papildinot Ukrainas un starptautisko partneru centienus reformēt profesionālo militāro izglītību Ukrainā;

27.

aicina no jauna aktivizēt civilo KDAP, īstenojot Civilās KDAP pakta 22 saistības; uzsver, ka Stratēģiskajā kompasā jānosaka mērķis atjaunot civilo KDAP un ka būtu savlaikus jāpieņem pakts 2.0; atbalsta ideju, ka kompasā būtu jāizklāsta civilās KDAP pamata aspekti, tostarp civilo spēju attīstība pēc 2023. gada; atbalsta ierosmi, ka civilās KDAP stratēģiskās prioritātes būtu jāsasaista ar pakta ikgadējās pārskatīšanas procesu; uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka saikne starp KDAP, tieslietām un iekšlietām un Komisijas vadītu rīcību, kad tas ir lietderīgi, un, pienācīgi ņemot vērā abu Līgumā noteikto rīcībpolitiku dažādos uzdevumus un procedūras, un citiem attiecīgajiem krīzes pārvarēšanas dalībniekiem, lai palielinātu KDAP devumu Savienības reaģēšanā uz drošības problēmām; aicina ES pārdomāt pašreizējās misiju izvietošanas procedūras un šajā saistībā rīkoties, lai lēmumu pieņemšanas procesu padarītu savlaicīgāku un efektīvāku; uzskata, ka ES ir jāturpina civilo misiju “EUCAP Sahel Mali”, “EUCAP Sahel Niger”, “EUCAP Somalia” un “EUAM CAR” visaptverošs izvērtējums un jāpārskata to mandāts, budžets un cilvēkresursi, nodrošinot to atbilstību reālajām vajadzībām, lai veicinātu misiju operatīvās spējās un efektivitāti;

28.

atzīst KDAP misiju un operāciju devumu miera, drošības un stabilitātes veicināšanā, bet norāda uz pastāvīgajām strukturālajām nepilnībām un ilgstošajiem lēmumu pieņemšanas procesiem attiecībā uz KDAP civilajām un militārajām misijām un operācijām; uzsver, ka ir svarīgi militārajām misijām piešķirt elastīgākas un stabilākas pilnvaras, kas ir pielāgotas reālajai situācijai; prasa veikt izmaiņas KDAP struktūrās un procedūrās, lai misijas varētu izvietot ātrāk, elastīgāk un saskanīgāk; uzsver, ka steidzami ir vajadzīga ciešāka saikne starp pašreizējām ad hoc Eiropas operācijām un KDAP militārajām misijām vai operācijām, jo īpaši risinot steidzamas krīzes situācijas vai garantējot piekļuvi strīdīgām stratēģiskajām zonām; uzsver, ka jebkādās turpmākajās pilnvarās ir skaidri jānosaka vispusīga izejas stratēģija kopā ar šim nolūkam nepieciešamo resursu sarakstu; uzsver, ka visām misijām, jo īpaši militārajām misijām, ir jāstrādā ar vietējiem iedzīvotājiem, lai saprātīgā termiņā veidotu spējas un lai būtu iespējama ilgtspējīga izeja;

29.

uzsver, ka ir regulāri, sistemātiski un pārredzami jānovērtē visas KDAP misijas un operācijas, balstoties uz būtiskiem stratēģiskajiem un darbības kritērijiem; aicina AP/PV uzsākt mācīšanās no pieredzes procesu saistībā ar iepriekšējām un pašreizējām misijām, operācijām un darbībām un koncentrēt uzmanību uz to, kādi politiskie, institucionālie, bet arī sociālekonomiskie apstākļi ir jāpanāk, lai drošības un aizsardzības darbības efektīvi atbalstītu ilgstoša miera veidošanu un ilgtspējīgu un demokrātisku pārvaldības struktūru stiprināšanu; uzskata, ka misiju un operāciju īstenošanā un pārvaldībā vairāk operatīvās atbildības ir jādeleģē to militārajai pavēlniecībai; plašākā ziņā prasa, lai ES militārās struktūras tiktu sistemātiski iesaistītas visās rīcībpolitikās un instrumentos, kas ietekmē ES bruņoto spēku operatīvo darbību, jo īpaši Eiropas Aizsardzības fonda Programmu komitejas darbā;

30.

pauž nopietnas bažas par operāciju un misiju zemo spēku veidošanas spēju un aktīvi mudina dalībvalstis šo problēmu risināt pēc iespējas ātrāk; mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt KDAP misijām un operācijām vajadzīgo personālu, apmācību un spējas, lai tās varētu pildīt savas pilnvaras un kļūtu modrākas un izturētspējīgākas nelabvēlīgākos apstākļos; šajā saistībā uzsver pašreiz apspriesto PESCO projektu “Operāciju bāze reaģēšanai krīzes situācijās”, kura mērķis ir uzlabot spēku veidošanās procesu; vienlaikus pauž nožēlu par to, ka līdz šim tikai sešas dalībvalstis ir iesaistījušās PESCO projektā; aicina Padomi un Komisiju pilnvērtīgi izmantot Eiropas Miera mehānismu un finansējuma iespējas no Savienības budžeta, ko paredz Līgumi, lai sekmētu spēku veidošanu, kā arī militāro spēku izvietošanu; atbalsta trešo valstu dalību KDAP operācijās un misijās, ievērojot Eiropas intereses un vērtības; uzskata, ka attiecīgos gadījumos trešo valstu dalība būtu jāpaplašina;

31.

pauž bažas par aizvien biežākām manipulācijām ar informāciju, dezinformāciju un hibrīddraudiem, ko galvenokārt veic un izmanto Krievija un Ķīna, bet arī citi rīcībspēki, un kas tieši ietekmē vairākas jomas un KDAP misijas un operācijas, destabilizējot veselus reģionus un iedragājot ES misiju leģitimitāti ārvalstīs; aicina steidzami strukturēt KDAP misiju un operāciju reakciju uz šiem draudiem; šajā saistībā uzsver, ka ES, dalībvalstīm un partnervalstīm ir jāīsteno kopīgi centieni, tostarp paredzot hibrīddraudus, kiberuzbrukumus un ķīmiskus, bioloģiskus, radioloģiskus un nukleārus (CBRN) riskus; atzinīgi vērtē reaģēšanas spēju rezerves izveidi CBRN incidentiem; mudina EĀDD ar stratēģiskas saziņas palīdzību sniegt konkrētu atbalstu KDAP misijām un operācijām;

32.

aicina stiprināt Savienības vadības struktūras, jo īpaši Militāro štābu (EUMS) un Militārās plānošanas un īstenošanas centru (MPCC), kam pēc iespējas drīz jābūt nodrošinātam ar vajadzīgo personālu, aprīkojumu un līdzekļiem un, tostarp ar dalībvalstīm un misijām un operācijām, jāspēj drošā veidā apmainīties ar klasificētu informāciju; šajā saistībā pauž nožēlu par to, ka ir atlikta pāreja uz MPCC 2. posmu, un aicina dalībvalstis pilnībā ievērot savas saistības, lai to varētu īstenot; uzsver, ka ir svarīgi, lai MPCC pēc iespējas ātrāk kļūtu par patiesi pilntiesīgu vadības un kontroles struktūru, kas spētu nodrošināt tālredzīgu un stratēģisku prognozēšanas funkciju, vadīt operācijas un Eiropas misijas ar tādu reaģēšanas spēju un elastību, kādu prasa stratēģiskais konteksts, un stiprināt eiropiešu stratēģisko darbības autonomiju;

33.

uzsver, ka sieviešu līdzdalība KDAP misijās veicina šo misiju efektivitāti un stimulē ES kā sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību aktīvas atbalstītājas uzticamību visā pasaulē; aicina sistemātiskāk īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju 1325 par sievietēm, mieru un drošību (WPS) un ANO Drošības padomes Rezolūciju 2250 par jaunatni, mieru un drošību (YPS) un stiprināt ES WPS un YPS darba kārtību; aicina KDAP formulējumā jēgpilni integrēt dzimumu līdztiesības aspektu, jo īpaši nodrošinot labāku dzimumu līdzsvaru KDAP misiju un operāciju personālā un vadībā un izvietotā personāla īpašu apmācību; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu tādu darba vidi, kurā nav seksuālas un ar dzimumu saistītas aizskaršanas; atkārtoti prasa datu analīzi pēc dzimuma integrēt jaunajos KDAP instrumentos, tostarp Eiropas Aizsardzības fondā (EAF) un Eiropas Miera mehānismā; atzinīgi vērtē to, ka visās civilajās KDAP misijās pašreiz ir iecelts padomdevējs dzimumu līdztiesības jautājumos, un aicina militārajās KDAP misijās darīt to pašu; mudina ES dalībvalstis par kandidātēm uz pašreizējām vakancēm izvirzīt sievietes; pauž nožēlu par to, ka joprojām ļoti mazs ir KDAP misijās un jo īpaši militārajās operācijās strādājošo sieviešu skaits; aicina EĀDD popularizēt nepieciešamību noteikt konkrētu mērķi attiecībā uz sieviešu skaita palielināšanu ES krīzes pārvaldības misijās un operācijās; mudina dalībvalstis izpētīt veidus, kā stiprināt darbā pieņemšanas un paturēšanas politiku un veicināt sieviešu līdzdalību miera veidošanas un uzturēšanas misijās; uzsver nepieciešamību iekļaut jaunu budžeta pozīciju, no kuras tiktu finansēts padomdevēja dzimumu līdztiesības jautājumos amats militārajās KDAP misijās;

34.

sagaida kopīgo paziņojumu par stratēģisku pieeju, lai atbalstītu bijušo kaujinieku atbruņošanu, demobilizāciju un reintegrāciju, kā paziņots 2020. gada runas par stāvokli Savienībā nodomu vēstulē, lai savlaicīgi pārskatītu 2006. gada ES atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas (DDR) atbalsta koncepciju; uzsver, ka drošības sektora reforma ir prioritāte, jo īpaši mūsu KDAP misijām; tādēļ aicina Komisiju un EĀDD paplašināt gaidāmo kopīgo paziņojumu par DDR, ietverot arī drošības sektora reformu un spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam, lai nonāktu pie konsekventas, saskaņotas un padziļināti atjaunotas Savienības pieejas drošības palīdzības sniegšanai trešām valstīm; aicina nodrošināt KDAP instrumentu un ES attīstības palīdzības saskaņotību;

Krīžu paredzēšana un pārvarēšana

35.

atzinīgi vērtē Eiropas bruņoto spēku spēju, 2020. gadā iesaistoties cīņā pret Covid-19 pandēmiju, sadarboties iedzīvotāju labā; uzskata, ka bruņoto spēku vērtīgais devums Covid-19 pandēmijas laikā ir pierādījis, cik svarīgi ir dalībvalstu militāros aktīvus un spējas izmantot Savienības civilās aizsardzības mehānisma atbalstīšanai; mudina ES un dalībvalstis nopietni apsvērt un pilnvērtīgi izmantot sīki izstrādātu kārtību LES 44. panta īstenošanai, lai Savienība varētu ātri, efektīvi un pietiekami elastīgi reaģēt uz drošības krīzēm ar spēcīgu ES kolektīvo dimensiju, tostarp ļaujot dalībvalstu grupas īstenotai ad hoc operācijai piešķirt ES ex post pilnvaras; atzinīgi vērtē bruņoto gaisa spēku savstarpējas izmantošanas un koordinācijas pozitīvo lomu Covid-19 pandēmijas laikā, jo īpaši attiecībā uz veselības aprūpes aprīkojuma nodošanu un piegādi starp dažādām dalībvalstīm, kā arī radīto sinerģiju ar NATO sabiedroto infrastruktūru un aktīviem saistībā ar aviopārvadājumiem un būtiska aprīkojuma pārvadājumiem; īpaši atzinīgi vērtē Eiropas Gaisa transporta pavēlniecības (EATC) lomu evakuācijā, saslimušo pārvietošanā un medicīnisko materiālu piegādē pandēmijas laikā; kopumā atbalsta militārās gaisa mobilitātes izmantošanu, tostarp transportu, degvielas uzpildi lidojumā un aviācijas medicīnas evakuāciju Eiropā, kas nodrošina militārā gaisa transporta efektivitāti un lietderību Eiropā; šajā saistībā aicina dalībvalstis apsvērt iespēju kopā izstrādāt šādu stratēģisku aizsardzības aprīkojumu un mudina izveidot ES ārkārtas militāro vienību, kuras mērķis būtu sekmēt militāru loģistikas spēju pārrobežu izmantošanu, lai risinātu ārkārtas situācijas un lai būtu iespējama lielāka koordinācija, sinerģija un solidaritāte, palīdzot civilā atbalsta operācijām;

36.

atbalsta mērķi izveidot ātrās izvietošanas spēkus, ko atbalsta AP/PV un kam būtu jāietver daudznacionāla kājnieku brigāde ar aptuveni 5 000 karavīriem un gaisa, jūras un īpašie spēki, kurus varētu mobilizēt neatliekamā drošības riska situācijā; atgādina, ka ES pašreiz trūkst zināšanu un nepieciešamo sauszemes, jūras un gaisa spēju, kas vajadzīgas, lai īstenotu ienākšanas operācijas nolūkā atjaunot drošību zonā; uzskata, ka ir iespējams un nepieciešams, lai dalībvalstis Stratēģiskā kompasa ietvaros veiktu pirmo soli un vienotos par apstākļiem, kas liktu mobilizēt šādus spēkus, kā arī vienotos par vienu vai vairākiem darbības scenārijiem, tostarp ļoti īsā termiņā; tomēr atgādina, ka vairāk nekā 15 pastāvēšanas gados ES kaujas vienības nekad nav izmantotas, jo īpaši tāpēc, ka nav politiskās vienprātības dalībvalstu starpā un tās ir sarežģīti izmantot un finansēt, neraugoties uz iespēju tās izvietot vairākos gadījumos; atgādina par to, ka kaujas vienības ir jāpadara operatīvas, veicot regulāras praktiskas mācības; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīm trūkst politiskās un praktiskās apņēmības īstenot šīs mācības; pauž kritiku par to, ka 2021. gadā ir notikušas tikai vienas kaujas vienības mācības (tās organizēja Itālija); pauž bažas par stratēģiskās plānošanas nepilnībām 2022. un 2023. gadā un aicina to pārskatīt; aicina dalībvalstis palielināt saistības attiecībā uz ES militārajām spējām; norāda, ka ātrās izvietošanas spēku koncepcijai būtu jānodrošina pievienotā vērtība, salīdzinot ar ES kaujas vienībām; tādēļ aicina Padomi un Komisiju rūpīgi izvērtēt, izpētīt un izstrādāt iespējas, kā izveidot pastāvīgus spēkus, kas pastāvīgi atrastos un piedalītos apmācībās kopā; uzskata, ka jauniem ātrās izvietošanas spēkiem jābūt vai nu kaujas vienību vērienīgas reformas rezultātam, vai pilnībā jāaizstāj kaujas vienības, lai novērstu turpmāku spēju pārklāšanos ES KDAP; piekrīt mērķiem, ko AP/PV ir noteicis attiecībā uz ES militāro rīku, jo īpaši ad hoc instrumentu, stingrību; aicina Padomi un EĀDD izpētīt, kā vislabāk organizēt ES kaujas vienību vai jaunu ātrās izvietošanas spēku izvietošanu un īstenot LES 44. pantu un joprojām neizmantoto PESCO operatīvo elementu; sagaida, ka šo elementu formulējumam ir jāļauj ES un tās dalībvalstīm ātri un efektīvi reaģēt uz krīzēm to kaimiņvalstīs, izmantojot militārus līdzekļus, un īstenot LES 43. panta 1. punktā noteiktos uzdevumus, ko dēvē arī par Petersbergas misijām;

37.

uzsver, cik svarīga ir precīza un savlaicīga izlūkdatu vākšana, lai atbalstītu lēmumu pieņemšanu un nodrošinātu drošas misijas un operācijas, kā arī labāk cīnītos pret ietekmēšanas un dezinformācijas kampaņām, kas vērstas pret tām; aicina EĀDD radīt izlūkošanas spējas operāciju zonās, izveidojot izlūkošanas vienības visās KDAP misijās un operācijās, kā arī izveidojot izlūkošanas vienības, kas reāllaikā sniegtu izlūkošanas datus Izlūkdatu analīzes centram (ES INTCEN), EUMS un Civilās plānošanas un īstenošanas centram (CPCC), lai palīdzētu lēmumu pieņemšanā; kopumā uzsver, ka ES INTCEN un EUMS Izlūkošanas direktorāta (EUMS INT) darbs ir atkarīgs no dalībvalstu vēlmes apmainīties ar informāciju, un aicina palielināt ES INTCEN finanšu un tehniskos resursus; piekrīt Komisijas priekšsēdētājas runā par stāvokli Savienībā 2021. gadā paustajai atziņai, ka ES ir jāuzlabo sadarbība izlūkošanas jomā; uzsver, cik svarīga ir situācijas apzināšanās un koordinācija starp valstu izlūkdienestiem, un pauž gandarījumu par Komisijas priekšsēdētājas aicinājumu izveidot ES vienoto situācijas apzināšanās centru, kas ir izšķirošs instruments stratēģiskās prognozēšanas uzlabošanai un ES stratēģiskās autonomijas stiprināšanai;

38.

atzinīgi vērtē Eiropas Miera mehānismu izveidi 2020. gadā; atgādina, ka Eiropas Miera mehānisms spēs nodrošināt Savienībai spēju ātrāk un efektīvāk reaģēt uz pašreizējām drošības problēmām, un tāpēc aicina ātri to padarīt darbotiesspējīgu; uzsver, ka attiecīgajās operāciju norises vietās ir jāpiegādā nepieciešamais aprīkojums, tostarp nāvējošs aprīkojums, ja tas ir piemēroti un vajadzīgi, ņemot vērā objekta ģeogrāfisko līdzsvarotību un pilnībā ievērojot Kopējās nostājas 2008/944 astoņus kritērijus, cilvēktiesības un humanitārās tiesības un veicot visaptverošu ex ante riska novērtējumu un pastāvīgu uzraudzību ES līmenī attiecībā uz militārās tehnoloģijas piegādi trešo valstu rīcībspēkiem, kā arī ievērojot efektīvas pārredzamības noteikumus; uzsver, ka EĀDD ir cieši jāuzrauga un jānodrošina mūsu partneriem Eiropas Miera mehānisma ietvaros piegādāto materiālu izsekojamība un pienācīga izmantošana, ņemot vērā Eiropas Miera mehānisma visaptverošo pieeju; norāda, ka Eiropas Miera mehānisms neattiecas tikai uz aprīkojuma nodrošināšanu partneriem, bet funkcionē arī kā finansējuma iespēja militāras operācijas kopīgu izmaksu segšanai KDAP ietvaros, un tas būtu pēc nepieciešamības jāizmanto; apņemas nodrošināt KDAP misiju un operāciju, Savienības finanšu instrumentu (NDICI) un Eiropas Miera mehānisma saskaņotību un papildināmību; atkārtoti aicina izveidot jaunu EĀDD administratīvo struktūru šā jaunā instrumenta pārvaldībai; uzsver, ka ir jāizmanto Stratēģiskais kompass, lai izstrādātu skaidru redzējumu par to, kā dalībvalstis vēlas izmantot Eiropas Miera mehānismu īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā;

39.

atzinīgi vērtē EĀDD 2020. gada novembra ceļvedi par klimata pārmaiņām un aizsardzību, kurā iekļauti konkrēti pasākumi, kas attiecas uz aizvien nozīmīgākajiem klimata/drošības jautājumiem; uzsver, ka arvien biežāk notiek dabas katastrofas, globālas pandēmijas vai cilvēku izraisītas katastrofas, kas tāpat kā kiberdraudi un hibrīddraudi palielina pašreizējās drošības problēmas un tādēļ prasa papildu resursus; mudina Savienību un tās dalībvalstis pilnveidot savas spējas risināt šīs jaunās problēmas; uzsver, ka šīs jaunās drošības problēmas nedrīkstētu novirzīt resursus no tradicionālām aizsardzības un drošības spējām;

40.

uzskata, ka migrācijas plūsmu pāri ES ārējām austrumu robežām instrumentalizācija kopā ar dezinformācijas kampaņām ir apvienota hibrīdkara veids, kura mērķis ir iebiedēt un destabilizēt ES; aicina Savienību izstrādāt attiecīgus tiesību aktus, nodrošinot vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai efektīvi reaģētu uz to, ka trešās valstis izmanto migrāciju politiskos nolūkos, lai nodrošinātu ES ārējo robežu efektīvu aizsardzību un cilvēktiesību un cilvēku cieņas aizsardzību, un pieņemt pasākumus neatbilstīgas robežu šķērsošanas novēršanai; pauž solidaritāti ar Latviju, Lietuvu un Poliju saistībā ar to, ka Lukashenko režīms izmanto migrāciju kā ieroci, lai destabilizētu ES;

Noturīgāka Savienība: piekļuves nodrošināšana strīdīgajām stratēģiskajām vietām, dalībvalstu savstarpējās palīdzības un drošības uzlabošana

Pārvietošanās brīvības aizstāvēšana jūrā

41.

atgādina, ka, saskaroties ar pašreizējo ģeopolitisko spriedzi jūrniecībā, Savienībai ir jāaizsargā universālās vērtības, principi, ANO Statūti, starptautiskās tiesības, piemēram, ANO Jūras tiesību konvencija (UNCLOS), multilaterālisms un starptautiskā sadarbība, kā arī jāaizsargā savas intereses, garantējot kuģošanas brīvību un jūras sakaru līniju un atkrastes infrastruktūras drošību; atgādina, ka Savienības intereses jūrniecības jomā ir cieši saistītas ar tās iedzīvotāju labklājību, pārticību un drošību un ka aptuveni 90 % Savienības ārējās tirdzniecības un 40 % iekšējās tirdzniecības preču tiek pārvadātas pa jūru; uzsver Eiropas Savienības kompetenci un pilnvaras, jo īpaši normatīvās pilnvaras, izturētspējas jomā;

42.

atkārtoti uzsver, ka ir jāstiprina Savienības kā starptautiskās jūras drošības nodrošinātājas loma; aicina Savienību balstīties uz KDAP jūras operācijām un tās attīstīt, lai izveidotu spēcīgu platformu pastāvīgākas operatīvās iesaistes nodrošināšanai starptautiskā līmenī; aicina apsvērt iespēju organizēt regulāras jūras mācības, un šādās mācībās pēc iespējas apvienot bezpilota un pilota vadītas tehnoloģijas, lai uzlabotu sadarbspēju; uzskata, ka Savienībai ir ļoti svarīgi saglabāt stabilu un drošu vidi to ieskaujošajos ūdeņos; ar bažām norāda, ka koordinētajā ikgadējā pārskatā par aizsardzību (CARD) ir atzīts, ka jūras vadības un kontroles, izlūkošanas, novērošanas un rekognoscēšanas spējās ir “būtiski trūkumi”; atzinīgi vērtē sešus PESCO projektus, kas vērsti uz jūras spēju attīstīšanu, kā arī kopīgās jūras spēku spēju attīstības programmas; uzsver, ka Savienībai un NATO ir cieši jāsadarbojas, lai pieņemtu efektīvu kopēju pieeju jūras drošības apdraudējumiem, piemēram, pārrobežu un organizētajai noziedzībai, tostarp organizētās noziedzības tīkliem, kas iesaistīti cilvēku tirdzniecībā, ieroču un narkotiku tirdzniecībā, kontrabandā un nelegālā zvejā;

43.

šajā saistībā atzinīgi vērtē koordinētas klātbūtnes jūrā (KKJ) koncepcijas uzsākšanu un izmēģinājuma projektu Gvinejas līcī; aicina šo koncepciju, kuras pamatā ir vajadzību analīze un kura ietver iespēju veicināt reģionālās spriedzes mazināšanu, attiecināt arī uz citām interešu jomām, jo īpaši uz Klusā okeāna reģionu, lai nodrošinātu un aizsargātu Eiropas starptautisko nostāju un vērtības; aicina šo koncepciju un attiecīgās notiekošās misijas izvērtēt un apspriest Parlamentā; tāpat aicina Komisiju nākamajā atjauninātajā paziņojumā par starptautisko okeānu pārvaldību, kas gaidāms 2022. gadā, īpašu uzmanību pievērst drošības un aizsardzības aspektiem; aicina dalībvalstis ar jūras robežu stiprināt savas militārās spējas jūrā, lai novērstu gan asimetriskos, gan arī tradicionālos apdraudējumus jūras drošībai, kuģošanas brīvībai un ES zilajai ekonomikai; aicina Savienību līdz 2022. gadam atjaunināt savu jūras drošības stratēģiju; pauž gandarījumu par to, ka 2020. gada sākumā tika uzsākta Eiropas vadītā jūrlietu situācijas apzināšanās misija Hormuzas šaurumā (Emasoh), un atbalsta tās divkāršo mērķi, proti, “garantēt drošu kuģošanas vidi un mazināt pašreizējo spriedzi reģionā”; atzinīgi vērtē visaptverošo un koordinēto operācijas “EUNAVFOR Atalanta” un misiju “EUTM Somalia” un “EUCAP Somalia” stratēģisko pārskatīšanu, tās turpinot, lai aptvertu visus drošības aspektus;

Pretošanās hibrīddraudiem

44.

nosoda ļaunprātīgās darbības, kas veiktas pret dalībvalstīm, piemēram, hibrīduzbrukumus, izmantojot migrāciju; aicina Savienību un dalībvalstis uzlabot to spējas noteikt hibrīddraudus; uzstāj, ka ES un dalībvalstīm ir stingri un saskaņoti jāreaģē uz jebkādām jaunām ļaunprātīgām, nelikumīgām un destabilizējošām kiberdarbībām, pilnībā izmantojot ES pieejamos instrumentus un rīkojoties saskaņoti ar saviem partneriem; aicina dalībvalstis uzlabot valsts kiberaizsardzības spējas; aicina Savienību strādāt pie tā, lai radītu juridisku instrumentu reaģēšanai uz hibrīddraudiem, un izveidotu visaptverošu kiberspēju, kas ietvertu tīklu, sakaru un informācijas apmaiņas drošību, apmācību/uzdevumu īstenošanu, arī īstenojot PESCO projektus, kā arī, lai pilnvērtīgi izmantotu ES kiberdiplomātijas instrumentu kopumu; aicina steidzami pārskatīt kiberaizsardzības politikas satvaru, lai palielinātu Savienības un tās dalībvalstu novēršanas, attiecināšanas, atturēšanas un reaģēšanas spējas, stiprinot to pozīcijas, situācijas apzināšanos, instrumentus un procedūras; uzsver, ka visām ES iestādēm un ES dalībvalstīm ir jāsadarbojas visos līmeņos, lai izstrādātu kiberdrošības stratēģiju, kuras galvenajiem mērķiem vajadzētu būt noturības stiprināšanai un attiecīgi kopīgu, kā arī labāku valsts līmeņa, stabilu civilo un militāro kiberspēju un sadarbības attīstīšanai nolūkā reaģēt uz ilgstošiem drošības izaicinājumiem; tādēļ atzinīgi vērtē 2021. gada runā par stāvokli Savienībā sniegto paziņojumu par Eiropas kiberaizsardzības politikas izveidi; atzinīgi vērtē pastiprināto sadarbību dalībvalstu starpā kiberaizsardzības jomā PESCO ietvaros, tostarp kiberdrošības ātrās reaģēšanas vienības; atgādina, ka ES misiju un operāciju sekmīga izpilde aizvien vairāk ir atkarīga no netraucētas piekļuves drošai kibertelpai, tādēļ ir vajadzīgas spēcīgas un noturīgas operatīvās kiberspējas, kā arī atbilstīga reaģēšana uz uzbrukumiem militāriem objektiem, misijām un operācijām; atzīst, ka kiberaizsardzība savā ziņā ir efektīvāka, ja tajā ir iekļauti arī daži uzbrūkoši līdzekļi un pasākumi, bet ar nosacījumu, ka to izmantošana atbilst starptautiskajām tiesībām; pauž bažas par ES un tās dalībvalstu atkarību no ārvalstu instrumentiem, lai garantētu to kiberdrošību; uzsver, ka Eiropas publiskā un privātā sektora struktūrās ir jāveicina kiberdrošības kultūra, tostarp paredzot īpašus kursus un mācību programmas; ņem vērā nozīmīgo apmācību darbu, ko veic Eiropas Drošības un aizsardzības koledža (EDAK) kiberaizsardzības jomā, un šajā saistībā atzinīgi vērtē kiberjomas izglītības, apmācības, izvērtēšanas un mācību (ETEE) platformas izveidi; uzsver, ka EDAK būtu jāsaņem Savienības strukturālais finansējums, lai tā spētu pilnveidot savu ieguldījumu ES kiberaizsardzības prasmju sekmēšanā, jo īpaši ņemot vērā to, ka ir vajadzīgi augsta līmeņa kiberjomas eksperti; atzīst kiberizlūkošanas un automatizētās izlūkošanas spēju pieaugošo nozīmi; uzsver, ka tās apdraud dalībvalstis un ES iestādes; mudina visas ES iestādes un dalībvalstis turpināt uzlabot to kibertehnoloģijas un automatizētās tehnoloģijas, kā arī atkārtoti aicina attīstīt sadarbību šo tehnoloģiju jomā; iesaka izskatīt iespējas sekmēt mūsu partneru kiberspēju veidošanu, piemēram, paplašinot ES apmācību misiju pilnvaras, lai tajās ietvertu arī kiberaizsardzības aspektus vai lai uzsāktu civilās kibermisijas; atzinīgi vērtē sankciju piemērošanu kiberuzbrukumu, tostarp WannaCry, NotPetya un Operation Cloud Hopper, veicējiem Krievijā, Ķīnā un Ziemeļkorejā;

45.

aicina EĀDD saskaņā ar Eiropas Demokrātijas rīcības plānu izveidot ES instrumentu kopumu, kas ne tikai būtu vērsts uz dalībvalstu un ieinteresēto personu noturības pret dezinformāciju stiprināšanu, paredzētu arī obligātas prasības sociālajām platformām un nodrošinātu iespēju iedzīvotājiem pieņemt apzinātus lēmumus, bet arī uzlabotu ES spēju pastiprināt cīņu pret dezinformāciju un tīšu ļaunprātīgu rīcību nolūkā šādas darbības noteikt, atturēt un ierobežot;

46.

ņemot vērā šā apdraudējuma attīstību un iestāžu nepieciešamību pielāgoties, uzstāj, ka ir jāīsteno pasākumi ES iestādēs, tostarp Eiropas Parlamentā, lai stiprinātu iekšējās spējas; uzsver, cik svarīga ir iestāžu savstarpējā koordinācija, ko īsteno ES iestāžu un aģentūru datorapdraudējumu reaģēšanas vienība (CERT-EU); mudina ES iestādes, jo īpaši Eiropas Komisiju, nodrošināt nepieciešamos cilvēkresursus, lai stiprinātu CERT-EU; šajā saistībā mudina AP/PV un/vai dalībvalstis palielināt finanšu un personāla resursus, lai stiprinātu ES spēju aizsargāties pret kiberuzbrukumiem;

47.

mudina stiprināt dalībvalstu savstarpējo operatīvo palīdzību; uzsver, ka ir svarīgi veikt papildu mācības, pamatojoties uz krīzes pārvarēšanas scenārijiem; mudina dalībvalstis pēc Stratēģiskā kompasa pabeigšanas nonākt pie vērienīgas kopīgas izpratnes par LES 42. panta 7. punktu un LESD 222. pantu, tostarp par LESD 222. panta un LES 42. panta 7. punkta aktivizēšanu hipotētiskā kiberuzbrukuma situācijā; šajā saistībā uzsver, ka nekad nav bijuši skaidri noteikti LES 42. panta 7. punkta aktivizēšanas nosacījumi un nepieciešamās palīdzības sniegšanas kārtība, un aicina operatīvāk īstenot šo instrumentu;

Savienības suverenitātes saglabāšana kosmosa un gaisa telpā

48.

aicina Savienību izstrādāt kosmosa aizsardzības stratēģiju, lai pastāvīgi nodrošinātu ES un tās dalībvalstu autonomu un netraucētu piekļuvi kosmosa aktīviem; uzstāj, ka ir jāveicina kopējas Eiropas stratēģiskās kultūras rašanās kosmosa drošības un aizsardzības jomā, jāmazina stratēģiskā atkarība un jāuzlabo Eiropas kosmosa programmu operatīvā pārvaldība, tādējādi veicinot stratēģisko autonomiju visās pārējās jomās; atbalsta iniciatīvas ar mērķi veicināt ES kosmosa politiku, tostarp vērienīgo jauno ES kosmosa programmu, ar ko jāpanāk pašreizējo un līdzšinējo Eiropas kosmosa aktīvu aizsardzība; mudina ES stiprināt situācijas apzināšanos un atbalstu ģeoizlūkošanai, stiprinot tās īpašo zināšanu spējas, izmantojot ES Satelītu centru (Satcen), kā arī dalībvalstu īpašo zināšanu spējas, lai nodrošinātu saikni starp KDAP un ES kosmosa programmu, izmantojot Galileo sistēmu, jo īpaši PRS un Copernicus, izmantot ieguldījumu iespējas (jo īpaši ar pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa” un ar Eiropas Aizsardzības fondu), kā arī izskatīt citas iespējamas sinerģijas starp kosmosu un aizsardzību (tostarp spējas); uzsver, ka ir svarīgi, lai ES būtu autonoma piekļuve kosmosam un pašai savas kosmiskās nesējraķetes; uzstāj, ka Savienībai būtu jāuzņemas vadošā loma starptautisko kosmosa tiesību stiprināšanā, kas kļūst par arvien problemātiskāku jautājumu; aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi veicināt starptautiskās iniciatīvas kosmosa atbruņošanas jomā;

49.

brīdina, ka, ja netiks pieņemti atbilstīgi starptautisko tiesību instrumenti, kosmoss ātri var kļūt par militāru arēnu; uzstāj, ka Savienībai būtu jāuzņemas vadošā loma starptautisko kosmosa tiesību stiprināšanā, kas kļūst par arvien problemātiskāku jautājumu, veicot darbu saistībā ar visaptverošu starptautisku tiesību instrumentu, un šajā saistībā jāveicina alianšu veidošana, starptautiskā sadarbība un daudzpusēji risinājumi;

50.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par jaunu Eiropas drošās savienojamības projektu, kas ietver kvantu satelītus; aicina šo projektu ātri pabeigt, lai paaugstinātu telesakaru drošības līmeni Savienībā; uzsver, ka palielinās kiberuzbrukumu un fizisku uzbrukumu risks Eiropas un tās dalībvalstu satelītiem; uzstāj, ka ir jānovērš šādi uzbrukumi un jāievieš pret tiem vērsti aizsardzības mehānismi;

51.

pauž bažas par to, ka pastāvīgi palielinās kosmosa atkritumu apjoms, jo īpaši zemajā orbītā, apdraudot mūsu satelītu spējas, kā arī mikrosatelītu skaits; uzsver, ka jaunās satelītu megakonstelācijas vēl vairāk palielina sadursmes risku; atzinīgi vērtē notiekošo darbu, izstrādājot Eiropas politiku kosmosa satiksmes pārvaldībai, un aicina pastiprināt sarunas, lai rastu starptautisku šā jautājuma risinājumu; uzskata, ka vienam no šīs politikas konkrētajiem sasniegumiem būtu jāuzlabo kosmosa atkritumu monitoringa spējas; ierosina uzdot Satcen analizēt un sagatavot ziņojumu par ES un dalībvalstu satelītu drošību un/vai neaizsargātību pret kosmiskajiem atkritumiem, kiberuzbrukumiem un tiešiem raķešu uzbrukumiem;

52.

norāda uz svarīgo darbu, ko veicis ES Satcen; pauž nožēlu par to, ka Satcen misiju finansēšanai nevar izmantot ES budžeta plānošanu ilgtermiņā, un uzsver, ka ES Satcen būtu jāgūst labums no Savienības strukturālā finansējuma, lai varētu saglabāt savu ieguldījumu Savienības darbībās, proti, nolūkā nodrošināt augstas izšķirtspējas satelītattēlus, sniedzot atbalstu KDAP misijām un operācijām; uzskata, ka Satcen tehnoloģiskās attīstības vajadzības būtu jāņem vērā EAF darba programmā; ierosina izveidot ģeotelpisko datu analīzes kopienu PESCO ietvaros; uzskata, ka Satcen ir jābūt nozīmīgai lomai šajā saistībā; ierosina Eiropas Parlamentam parakstīt nolīgumu ar Satcen, kas tam sniegtu piekļuvi centra attēlveidošanas un analīzes pakalpojumiem, kuri varētu Parlamentam nodrošināt informāciju un palīdzēt tam pieņemt nostāju un lēmumus, pilnībā ievērojot Satcen konfidencialitātes un drošības procedūras;

53.

uzstāj, ka ir jāievēro gaisa satiksmes brīvība; aicina Savienību aizsargāties pret draudiem civilajai aviācijai vai tās gaisa telpas neievērošanas gadījumiem un sadarbībā ar NATO gaisa patrulēšanas misiju un ES partneriem stiprināt starptautisko aviācijas drošību; aicina AP/PV sākt darbu, lai izvērtētu, vai ir lietderīgi paplašināt koordinētas klātbūtnes jūrā koncepciju, iekļaujot arī gaisa telpu;

Stratēģiskās infrastruktūras aizsardzība

54.

uzsver, ka Eiropa ir pakļauta jauniem apdraudējumiem, tostarp ekonomiskai ietekmēšanai, dezinformācijas kampaņām, vēlēšanu traucējumiem un intelektuālā īpašuma (IP) zādzībām; norāda, ka saistībā ar šiem apdraudējumiem līdz šim nav aktivizēts NATO līguma 5. pants vai LES 42. panta 7. punkts, taču šādi apdraudējumi prasa kolektīvu rīcību; aicina uzlabot koordinēšanu Eiropā, lai izvērtētu, analizētu un novērstu starptautisko rīcībspēku turpmākos hibrīduzbrukumus; aicina īstenot izveidotos Savienības instrumentus, lai tie sniegtu lielāku ieguldījumu hibrīddraudu novēršanā un apkarošanā, kritiskās infrastruktūras aizsardzībā un mūsu demokrātisko iestāžu darbībā, kā arī mūsu piegādes ķēžu nodrošināšanā, un vienlaikus pārskatīt pašreizējās struktūras un apsvērt jaunas iespējas, lai kopā īstenotu pretpasākumus plašākas hibrīdjomas rīkkopas ietvaros; uzsver, ka Eiropas iestādēm, aģentūrām un citām struktūrām ir jāattīsta to stratēģiskās sakaru spējas, ir nepieciešamas drošas sakaru sistēmas, kā arī spēja ātri reaģēt uz uzbrukumiem un ievērojami palielināt noturību pret tiem;

55.

aicina Savienību izmantot praksē pieredzi, kas gūta mācībās, kuru pamatā ir LES 42. panta 7. punkta scenāriji, un izstrādāt elastīgu un nesaistošu rīcības plānu tā aktivizēšanai, lai stiprinātu savstarpējo palīdzību un solidaritāti starp dalībvalstīm;

56.

uzsver, ka optiskās šķiedras kabeļi ir mūsu digitālās ekonomikas mugurkauls interneta jomā visā pasaulē, nodrošinot 97 % no visas interneta datplūsmas; uzsver — lai gan šie kabeļi ir ES kritiskās infrastruktūras būtiska un neatņemamā daļa un tāpēc tiem ir liela ģeopolitiska nozīme, pēdējā laikā pret tiem ir vērsta sabotāža vai ārvalstu spiegošanas operācijas; uzskata, ka ES būtu jānosaka prioritāte šo kabeļu drošībai un aizsardzībai; aicina ES ieviest ES optisko šķiedru kabeļu drošības programmu, kas ietvertu pētniecību, koordinēšanu, politikas veidošanu, ziņošanu par incidentiem, to izmeklēšanu un uzraudzību, kā arī krasta apsardzes apmācību; norāda, ka mūsdienu ekonomika kopumā un jo īpaši aizsardzības un drošības nozare ir daudzējādā ziņā atkarīga no pusvadītājiem; šajā saistībā atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšsēdētājas paziņojumu, ka pusvadītāju trūkums būtu jānovērš, stiprinot pētniecību, izstrādi un ražošanu ES, pieņemot Eiropas mikroshēmu aktu; šajā saistībā stingri uzsver Eiropas aizsardzības un drošības nozares nozīmi ES, jo tā nodrošina iespējas garantēt Eiropas iedzīvotāju drošību un Savienības ekonomikas ilgtspējīgu attīstību; atzinīgi vērtē ES centienus sasniegt šos mērķus un Eiropas Izejvielu alianses (ERMA) izveidi;

Civilo un militāro spēju attīstīšana, procesu un attīstības uzlabošana un to saskaņotības nodrošināšana

57.

norāda, ka pandēmija ir atklājusi mūsu neaizsargātību, trūkumus un pastāvīgās problēmas; norāda, ka ES nebija pilnvērtīgu spēju un iespēju nodrošināt tās iedzīvotāju drošu un koordinētu evakuāciju no Afganistānas haotiskās militārās evakuācijas no Kabulas Starptautiskās lidostas laikā; tādēļ aicina veikt rūpīgu novērtējumu; aicina paust politisko gribu arī ārkārtas situācijās un krīzēs rīkoties ātri, efektīvi un pārredzami un samazināt Eiropas stratēģisko atkarību, tostarp ja tā skar Eiropas militārās rīcības spēju; atgādina par mērķi stiprināt ES stratēģisko autonomiju, lai ES varētu būt uzticams stratēģiskais partneris ar augstām prasībām un spēju aizstāvēt savas intereses un vērtības; šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas darbu un iniciatīvas, kā arī EĀDD darbības;

58.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts, lai varētu attīstīt jaunas Eiropas militārās spējas saistībā ar Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmu (EDIDP) un sagatavošanas darbību aizsardzības pētniecībai (PADR), stiprinot Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB) stiprināšanu, kas ir būtisks elements stratēģiskās autonomijas panākšanai; uzsver, cik svarīgs ir spēcīgs, konkurētspējīgs un inovatīvs EDTIB apvienojumā ar tāda ES aizsardzības aprīkojuma tirgus izveidi, kurā pilnībā ievēroti iekšējā tirgus noteikumi un ES kopēja nostāja ieroču eksporta jomā; aicina Komisiju no šiem instrumentiem gūt noderīgu pieredzi attiecībā uz EAF ar mērķi sasniegt darbības rezultātus; atzinīgi vērtē EAF regulas pieņemšanu un tās skaidros noteikumus; atgādina, ka aizsardzības pētniecība ir ārkārtīgi jutīgs un stratēģisks jautājums gan rūpniecības konkurētspējas, gan ES stratēģiskās autonomijas ziņā; uzskata, ka nolūkā aizsargāt EDTIB konkurētspēju ir būtiski atbalstīt tās uzņēmumu piekļuvi banku un nebanku finansējumam; uzsver, ka aizsardzības preces lielākoties ir divējāda lietojuma un tiek izmantotas civilajā jomā; aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas ekomarķējums veicinātu Eiropas aizsardzības nozares draudzīgumu videi, vienlaikus saglabājot tās konkurētspēju, jo īpaši tāpēc, ka aizsardzības nozarei ir būtiska nozīme saistībā ar ES stratēģisko autonomiju;

59.

mudina ieviest efektīvu pārvaldību, iesaistot Komisiju un dalībvalstis, lai pārvaldītu projektus gan valstu, gan nozares līmenī; iesaka Komisijai apsvērt iespējas, kā mazināt birokrātisko slogu, lai veicinātu uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), dalību EAF projektos; mudina ar tādām iniciatīvām kā EDIDP, PESCO un EAF atvieglot MVU iesaistīšanos, pastiprinot centienus, lai sniegtu atbalstu inkubācijai un kapitālieguldījumiem; iesaka izveidot kopīgu mehānismu EDIDP un EAF ietvaros radīto spēju laukizmēģinājumiem, lai veicinātu minēto spēju integrēšanu dalībvalstu armijas vajadzībām; atzinīgi vērtē Direktīvas par iepirkumu aizsardzības jomā (Direktīva 2009/81/EK) noteikumus, kuru mērķis ir veicināt sadarbīgu iepirkumu aizsardzības jomā, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot EAF ietvaros veiktos attīstības centienus, kā arī nodrošināt atbilstīgu apjomradītu ietaupījumu līmeni;

60.

mudina Komisiju turpināt centienus, lai pārvarētu pašreizējo fragmentāciju ES aizsardzības ražojumu iekšējā tirgū, kur joprojām ir nevajadzīga dublēšanās un neefektīva dalībvalstu aizsardzības izdevumu izmantošana;

61.

pauž nožēlu par EAF un militārajai mobilitātei paredzētās summas samazināšanu DFS ietvaros, kas vēl vairāk palielina nepieciešamību saskaņot ES aizsardzības iniciatīvas (PESCO, CARD, EAF un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI)); šajā saistībā uzsver Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) lomu; atgādina par pirmā CARD secinājumiem, jo īpaši par to, ka ir svarīgi palielināt saskanību starp Eiropas spēju prioritāšu noteikšanas iniciatīvām un dažādiem valstu plānošanas procesiem, it īpaši ilgtermiņā, lai patiesi nodrošinātu bruņoto spēku vajadzības; aicina Padomi un Komisiju turpināt integrēt CARD ieteikumus turpmākajās EAF darba programmās un PESCO projektos, lai uzlabotu šo instrumentu saskaņotību; šajā saistībā atgādina par dalībvalstu galīgo atbildību, lai sasniegtu saskanības mērķi attiecībā uz Eiropas spējām, jo īpaši CARD ziņojumā minētajās jomās; atgādina arī, ka ir svarīgas dažādos satvaros noteiktās dalībvalstu saistības pastāvīgi veikt ieguldījumus aizsardzībā un izmantot EAF iespējas jaunu ieguldījumu veicināšanai; uzsver, ka atbilstīgs finanšu resursu, personāla un aktīvu līmenis ir būtisks, lai nodrošinātu, ka Savienībai ir spēks un spēja veicināt mieru un drošību savā teritorijā un pasaulē; aicina palielināt EAF finansējumu pēc 2027. gada;

62.

ņem vērā to, ka darbību ir uzsācis NATO inovācijas fonds jaunu un revolucionāru tehnoloģiju izstrādei, kura dibināšanas dokumentu parakstīja 16 ES dalībvalstis un Apvienotā Karaliste; uzsver, ka ar šo fondu tiek risināti jautājumi, kas ir arī EAF darbības jomā, un tādēļ aicina visas iesaistītās ES dalībvalstis nodrošināt papildināmību ar EAF, lai novērstu nevajadzīgu dublēšanos; šajā saistībā uzsver, ka ES un Apvienotajai Karalistei jāīsteno cieša sadarbība drošības un aizsardzības jautājumos;

63.

aicina ES dalībvalstis, kuras ir arī NATO dalībvalstis, tiekties panākt, lai to valsts aizsardzības budžets sasniegtu vismaz 2 % no to attiecīgā IKP;

64.

uzsver, ka PESCO un EAF vispirms ir Savienībai un tās dalībvalstīm paredzēti instrumenti; uzsver, ka PESCO un EAF ir jārada iespēja pastiprināt dalībvalstu sadarbību aizsardzības jomā ar augstu Eiropas pievienoto vērtību; tāpēc atgādina par šo iniciatīvu mērķiem stiprināt Savienības stratēģisko autonomiju, palielināt Eiropas spēku darbības efektivitāti un aizsardzības sistēmu sadarbspēju, mazināt spēju un šo iniciatīvu Eiropas aizsardzības tirgus sadrumstalotību, atbalstot EDTIB konkurētspēju, stiprinot stratēģisko autonomiju un tehnoloģisko suverenitāti, uzlabojot operatīvās spējās un mazinot Eiropas aizsardzības tirgus sadrumstalotību;

65.

pauž nožēlu par kopējo kavēšanos lēmuma par PESCO pārvaldību pārskatīšanā; atgādina, ka ir jāizveido finansiāli stimuli; atgādina, ka lēmums par trešo valstu dalību konkrētos PESCO projektos ir jāpieņem par katru gadījumu atsevišķi, ja tas ir Savienības stratēģiskajās interesēs un jo īpaši ja projekts saistīts ar tehnisko zināšanu vai papildu spēju nodrošināšanu, turklāt dalībai projektos jābūt pakļautai stingriem nosacījumiem un balstītai uz iedibinātu un efektīvu savstarpību; prasa tikt pilnībā iesaistīts lēmumā par trešo valstu dalību jebkādos PESCO projektos; atzinīgi vērtē militārās mobilitātes projekta sākotnējos īstenošanas posmus un aicina ātri īstenot turpmākos posmus; atzinīgi vērtē Amerikas Savienoto Valstu, Norvēģijas un Kanādas dalību militārās mobilitātes projektā; atzinīgi vērtē divpusējās partnerības drošības un aizsardzības dialoga jomā, jo īpaši ar Kanādu un Norvēģiju, kas ir divi ievērojami partneri KDAP misijās un operācijās;

66.

uzsver, ka EAF ir jāveicina Eiropas rūpniecības nozaru un Eiropas vadošo uzņēmumu veidošana un konsolidācija, kā arī jāsekmē MVU konkurētspēja, piedāvājot daudzgadu plānošanas perspektīvu, kas ietver tehnoloģisko un spēju veidošanas ceļvežu izstrādi, lai nodrošinātu nepieciešamo paredzamību, kas ir ļoti būtiska sarežģītiem ilgtermiņa projektiem, un jāizmanto civilās un aizsardzības sinerģijas priekšrocības; tāpēc uzsver nepieciešamību veidot sinerģijas ar dažādajām ES rīcībpolitikām, jo īpaši ar pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa” un Eiropas kosmosa programmu, lai būtu iespējams efektīvi koncentrēt EAF līdzekļus militārajiem izaicinājumiem šaurā nozīmē; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas rīcības plānu sinerģijām starp civilo, aizsardzības un kosmosa nozari, kas veicina inovācijas divējāda lietojuma preču jomā; aicina Savienību un Komisiju visās tās rīcībpolitikās sistemātiski ņemt vērā EDTIB devumu Savienības stratēģiskajā autonomijā; aicina Komisiju nākt klajā arī ar īpaši EDTIB paredzētu industriālo stratēģiju;

67.

atzinīgi vērtē to, ka PESCO stratēģiskā pārskata dēļ ir samazinājies projektu skaits, tie ir kļuvušu mērķtiecīgāki, kā arī ir palielinājusies tā politiskā uzraudzība; atgādina dalībvalstīm, ka ir svarīgi ievērot savas saistības šajā kontekstā, lai panāktu projektu efektivitāti un nodrošinātu pilnīgas operatīvās spējas noteiktajā termiņā, proti, pirms 2025. gada; attiecīgi sagaida, ka nākamais stratēģiskais pārskats ietvers arī rūpīgu novērtējumu, kam jānodrošina PESCO projektu rezultāti;

68.

atbalsta Komisijas priekšlikumu atbrīvot no PVN ES izstrādātu un konstruētu aizsardzības aprīkojumu, jo tas būtu labs pasākums, lai saskaņotu prakses pasaules līmenī un veicinātu Eiropas stratēģisko autonomiju;

69.

uzskata, ka Stratēģiskā kompasa spēju grozam vajadzētu būt šādiem mērķiem:

—	noteikt skaidras prioritātes Spēju attīstības plāna pārskatīšanai un turpmākiem galveno mērķu cikliem (t. i., pamatmērķiem),

—	racionalizēt plānošanas un spēju attīstības procesus (Spēju attīstības plāni, pamatmērķi/augstas ietekmes spēju mērķi, PESCO, CARD) un saglabāt rezultātu saskaņotību ar attiecīgajiem NATO procesiem, jo īpaši ar NATO aizsardzības plānošanas procesu;

—	integrēt Savienības spēju attīstības procesus un aizsardzības plānošanas procesus un gūt pēc iespējas lielāku labumu no ES aizsardzības iniciatīvām, izmantojot PESCO un CARD,

—	koncentrēt uzmanību uz nelielu skaitu projektu, kas atbilst KDAP mērķiem, ir vajadzīgi, lai sasniegtu ES līmeņa mērķus, stiprina dalībvalstu spējas, ir operatīvi un ar Eiropas pievienoto vērtību;

70.

uzsver, ka digitalizācija ir joma, kurā atrodamas ne tikai iespējas, bet arī būtiski apdraudējumi, ko rada valstisku un nevalstisku rīcībspēku ļaunprātīgas darbības, kuras ir vērstas pret mūsu drošību un demokrātiju un kuras dzēš bruņotu konfliktu tiesībās noteiktās robežas, un ka digitalizācijai nav robežu; uzskata, ka ir jāturpina darbs, lai garantētu eiropiešiem piekļuvi šai nozarei, par kuru pašreiz ir strīdi, un jāattīsta drošības un solidaritātes kultūra eiropiešu starpā, kā arī efektīvi instrumenti šā mērķa sasniegšanai; aicina īpašu uzmanību pievērst jauno tehnoloģiju ietekmei, lai nodrošinātu, ka tās tiek piemērotas un izmantotas visā Savienībā, lai veicinātu pētniecību un inovāciju un palielinātu Savienības noturību, ņemot vērā nepieciešamību kontrolēt to izmantošanu un jo īpaši nepieciešamību:

—	analizēt mākslīgā intelekta ietekmi uz drošību un aizsardzību, tostarp šāda veida tehnoloģiju ļaunprātīgu izmantošanu un to, kā dalībvalstis izmanto mākslīgo intelektu pret šiem draudiem;

—	uzsvērt inovatīva un konkurētspējīga EDTIB (kas ir veids, kā reaģēt uz dalībvalstu un ES noteiktajām vajadzībām) nozīmīgumu, kā arī konstatēt priekšrocības un trūkumus;

—	garantēt piegādes ķēžu drošību (gan ES, gan ārpus tās), ietverot izejvielas, kritiski svarīgās sastāvdaļas un tehnoloģijas;

—	reāllaikā dalīties ar brīdinājumiem, informāciju un apdraudējumiem, izmantojot operatīvo centru pieslēgumu;

71.

tāpēc aicina ES uzņemties vadību pasaules mēroga centienos izveidot visaptverošu tiesisko regulējumu ar mākslīgo intelektu iespējotu ieroču izstrādei un izmantošanai; aicina AP/PV, dalībvalstis un Eiropadomi pieņemt kopēju nostāju autonomu ieroču sistēmu jautājumā, saskaņā ar kuru cilvēki īstenotu apzinātu kontroli pār ieroču sistēmu svarīgākajām funkcijām; prasa sākt starptautiskas sarunas par juridiski saistošu instrumentu, ar kuru tiktu aizliegti pilnībā autonomi ieroči; atbalsta darbu saistībā ar letālām autonomām ieroču sistēmām Konvencijas par noteiktiem parastiem ieročiem ietvaros, kas pašreiz ir vienīgais starptautiskais forums, kurā tiek apspriesti šie jautājumi;

72.

atzinīgi vērtē dalībvalstu atjaunoto apņemšanos ievērot kopējo nostāju, kas grozīta ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/1560, un uzsver, cik būtiski ir rūpīgi izvērtēt militāro tehnoloģiju un ekipējuma eksporta licenču pieteikumus saskaņā ar kopējās nostājas kritērijiem; norāda, ka Padomes Lēmums (KĀDP) 2019/1560 un attiecīgie 2019. gada 16. septembra secinājumi atspoguļo arvien lielāku dalībvalstu izpratni par to, ka ieroču eksporta jomā ir vajadzīga vēl lielāka valsts un ES mēroga pārredzamība un konverģence; atzinīgi vērtē centienus palielināt ieroču eksporta pārredzamību un sabiedrības un parlamentāro kontroli attiecībā uz to; aicina īstenot kopīgus centienus, lai uzlabotu riska novērtējumu sagatavošanu, galaizmantošanas kontroles un pēcnosūtīšanas verificēšanu;

73.

pauž stingru pārliecību, ka, tā kā ES ir aizvien vērienīgāki mērķi aizsardzības jomā, ir vajadzīga lielāka konverģence un konsekvence dalībvalstu ieroču eksporta politikā; aicina dalībvalstis pilnībā ievērot Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, un kas grozīta ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/1560, un stingri īstenot 4. kritēriju par reģionālo stabilitāti; aicina ieviest dalībvalstu konsultāciju mehānismu, lai izvērtētu atbilstību kopējai nostājai;

74.

ņem vērā dažu dalībvalstu kopīgos centienus attīstīt būtiskas un nākotnē nepieciešamas spējas ārpus ES satvara, proti, Nākotnes kaujas atbalsta gaisa sistēmu (FCAS) un Galveno kaujas atbalsta zemes sistēmu (MGCS); uzsver, ka šie projekti ir būtiski, lai stiprinātu Eiropas militārās spējās kopumā; uzsver, ka pirmajā CARD par sadarbības prioritāro jomu tika noteikta galveno kaujas tanku sistēmu modernizācija un iegāde; iesaka attiecīgajām dalībvalstīm izpētīt papildu sadarbības un finansēšanas iespējas Eiropas līmenī, jo īpaši EAF, lai pilnvērtīgi izmantotu Eiropas aizsardzības nozares inovāciju potenciālu un panāktu lielākus apjomradītus ietaupījumus; šajā saistībā uzskata, ka Apvienotās Karalistes virzītais projekts “Tempest”, kurā piedalās arī ES dalībvalstis, ir nevajadzīga FCAS dublēšana, un tāpēc aicina valstis, kuras piedalās abos projektos, tos apvienot, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, kā arī lai nodrošinātu ES un Apvienotās Karalistes sadarbspēju; šajā saistībā uzsver, ka ES un Apvienotajai Karalistei ir cieši jāsadarbojas drošības un aizsardzības jautājumos, jāveido spēcīgākas aizsardzības partnerības un jāatbalsta partnervalstu autonomija;

Partnerību pastiprināšana aizsardzības jomā un partnervalstu suverenitātes atbalstīšana

Multilaterālisma aizsardzība ieroču kontroles jomā, atbruņošanās un ieroču neizplatīšana

75.

aicina atbalstīt ieroču kontroles sistēmas stiprināšanu un saglabāšanu Eiropā, ņemot vērā pakāpenisko lejupslīdi, ko iezīmē ASV un Krievijas izstāšanās no Atvērtās gaisa telpas līguma; aicina aktīvi atbalstīt un stiprināt visus atbruņošanās režīmu un forumu aspektus: vispārējo piemērošanu, atbalstu īstenošanai, politisko un institucionālo atbalstu un finansiālo atbalstu; aicina Savienību pievērst īpašu uzmanību CBRN draudiem saistībā ar Ķīmisko ieroču aizlieguma organizāciju, īpašu uzsvaru liekot uz Ķīmisko ieroču konvencijā (CWC) paredzēto aizlieguma režīmu un konvencionālajām saistībām un cīņu pret nesodāmību;

76.

atzinīgi vērtē jaunā Stratēģisko ieroču samazināšanas līguma (jaunais START līgums) pagarināšanu un pauž nožēlu par to, ka ir beidzies Līgums par vidējās darbības rādiusa kodolspēkiem (INF); norāda uz virsskaņas raķešu izplatīšanu; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāpalīdz novērst starptautisko bruņošanās ar virsskaņas raķetēm sacensību; atkārtoti apstiprina pilnīgu atbalstu ES un tās dalībvalstu saistībām attiecībā uz Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (KNL), kas ir kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās režīma stūrakmens; atkārtoti aicina KNL 10. pārskatīšanas konferencē pieņemt konkrētus un efektīvus pasākumus; uzstāj, ka ir jānodrošina, lai ES uzņemtos stingru un konstruktīvu lomu, izstrādājot un stiprinot globālu un noteikumos balstītu ieroču neizplatīšanas centienu un ieroču kontroles un atbruņošanās sistēmu;

77.

atkārtoti pauž pastāvīgu atbalstu Kopīgajam visaptverošajam rīcības plānam (KVRP) kā labākajam iespējamajam risinājumam, kā iegūt Irānas ieroču neizplatīšanas solījumu; atzinīgi vērtē sarunu atsākšanu un aicina visas puses atgriezties pie pilnīgas saistību izpildes; aicina Savienību nodrošināt, ka visas puses izpilda pienākumus saskaņā ar CWC, un cīnīties pret nesodāmību; aicina ES un tās dalībvalstis censties panākt vienošanos par Bioloģisko un toksīnus saturošo ieroču konvencijas protokolu, ar ko nosaka pārbaudes mehānismus;

Dialoga, partnerību un sadarbības stiprināšana drošības un aizsardzības jomā

78.

uzstāj, ka Savienībai būtu jāpieņem stratēģiska pieeja savstarpēji izdevīgām partnerībām, jo īpaši pamatojoties uz kopīgām vērtībām un savu interešu aizstāvību un tās mērķi panākt stratēģisko autonomiju; uzsver, ka Savienības interesēs ir rīkoties kopā ar partneriem, pilnībā ņemot vērā izveidotās alianses, un stratēģiskā autonomija ir daudzpusējā satvara elements;

79.

aicina vēl vairāk pastiprināt sadarbību ar starptautiskajām organizācijām un jo īpaši ar ANO, proti, starp KDAP misijām un miera uzturēšanas operācijām kopīgu interešu teritorijās; uzsver to, cik svarīga drošības jomā ir sadarbība ar Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO);

80.

uzsver, ka ir jāstiprina ES un ASV transatlantiskā sadarbība, pamatojoties uz līdzvērtīgu partnerību, kopīgām vērtībām un mērķiem, vienlaikus cienot otras puses autonomiju, intereses un centienus; atzinīgi vērtē Savienības un ASV stratēģiskā dialoga izveidi drošības un aizsardzības jomā ar mērķi veicināt abpusēji izdevīgas un līdzsvarotas transatlantiskās attiecības; īpaši atzinīgi vērtē notiekošos vai gaidāmos ES un ASV dialogus par Ķīnu, Krieviju un Indijas un Klusā okeāna reģionu; uzsver partnerības operatīvo dimensiju, nodrošinot Savienības stratēģiskās autonomijas saglabāšanu, jo īpaši attiecībā uz ASV Starptautiskajiem ieroču aprites noteikumiem (ITAR); atzinīgi vērtē šī formāta piemērotību hibrīddraudu mazināšanai; šajā saistībā atzinīgi vērtē trešo valstu iesaistīšanos EAA, pamatojoties uz administratīviem nolīgumiem, ar nosacījumu, ka šādu iesaisti papildina juridiski saistoši kompensācijas pasākumi un garantijas, kas aizsargā Savienības un tās dalībvalstu aizsardzības un drošības intereses; pauž nožēlu par ierobežoto informāciju un apspriedēm ar ES sabiedrotajiem par spēku atsaukšanu no Afganistānas un AUKUS trīspusējo drošības paktu; uzsver, ka šiem notikumiem ES būtu vēlreiz jāatgādina par steidzamo nepieciešamību gādāt par ES aizsardzību, lai nodrošinātu ES spēju kļūt par globālu spēlētāju miera nodrošināšanas jomā;

81.

norāda, ka nepieciešamā sadarbība ar NATO, kas paredzēta Ziemeļatlantijas līguma 42. panta 2. punktā, ir jāattīsta, pienācīgi ņemot vērā NATO un ES īpašās iezīmes un funkcijas un pilnībā ievērojot abu organizāciju lēmumu pieņemšanas autonomiju; aicina veidot spēcīgāku NATO, ko atbalstītu spēcīgāka Eiropas Savienība (Eiropas pīlārs NATO), un ES un NATO partnerībā vēlas redzēt ļoti konkrētus rezultātus, jo īpaši ņemot vērā arvien lielāku apdraudējumu hibridizāciju, un tādu parametru, kas tiešā veidā nav militāri, ņemšanu vērā stratēģiskajā konkurencē miera laikos; atzīst, ka, ja Eiropas teritorijā rodas jauni apdraudējumi, piemēram, dezinformācija, IP zādzība, ekonomiska ietekmēšana vai kibersabotāža, Eiropas Savienība stiprina savas spējas, lai kļūtu par drošības garantu; uzsver, ka pašreizējā stratēģiskajā situācijā ir vajadzīgs viennozīmīgs NATO atbalsts Eiropas iniciatīvām aizsardzības, tostarp spēju, jomā, ievērojot katras organizācijas prerogatīvas; atgādina, ka ir svarīgi pilnībā īstenot nolīgumu “Berlīne plus” un ļaut veikt klasificētu dokumentu apmaiņu starp abām organizācijām; uzskata, ka darbs, kas paralēli tiek veikts gan saistībā ar ES Stratēģisko kompasu, gan gaidāmo NATO stratēģiskās koncepcijas aktualizēšanu, ir unikāla iespēja noteikt skaidras prioritātes un saskaņotību, kā arī apzināt papildu sinerģijas, lai stiprinātu transatlantisko saikni un veicinātu ES un NATO turpmāko sadarbību; šajā saistībā prasa, lai NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā pilnībā tiktu ņemts vērā Savienības Stratēģiskais kompass un lai tā būtu ar šo Stratēģisko kompasu saskaņota; atzīst NATO lomu kā kolektīvās drošības stūrakmeni tām dalībvalstīm, kuras ir arī NATO dalībvalstis; tomēr ar bažām konstatē, ka dziļas un pastāvīgas atšķirības ar vienu no NATO dalībvalstīm, kas nav ES dalībvalsts, apgrūtina sadarbību starp abām organizācijām un apdraud solidaritāti starp dalībvalstīm, jo īpaši stratēģiskajā Vidusjūras austrumdaļas zonā; ar nepacietību gaida jauno ES un NATO kopīgo deklarāciju;

82.

norāda uz ekstrēmistu draudu straujo pieaugumu pēc NATO spēku izvešanas no Afganistānas un uz sekojošo Talibāna īstenoto varas pārņemšanu; aicina rūpīgi pārdomāt gūto pieredzi Afganistānā un izstrādāt aktīvu stratēģiju reģionam, lai mazinātu ietekmi, ko radīs tas, ka Afganistāna būs jauna un droša vieta ekstrēmisma un terorisma attīstībai; atkārtoti norāda, ka ir jāīsteno visi iespējamie centieni, lai aizsargātu afgāņu drošību un cilvēktiesības, kā arī, lai aizsargātu afgāņus pret vardarbību, vajāšanu un slepkavošanu; uzsver, ka ir jāturpina evakuēt iedzīvotājus, jo īpaši tos, kas ir strādājuši ES labā; norāda, ka karaspēka izvešana no Afganistānas ir pierādījusi, ka ES ir jāuzņemas lielāka atbildība par globālo drošību un jēgpilni jāpalīdz stiprināt tās spējas un kapacitāte;

83.

aicina veidot ciešākas attiecības ar demokrātiskām valstīm Indijas un Klusā okeāna reģionā un konkrētās politikas jomās (kiberdrošība, hibrīddraudu novēršana, jūrlietas, ieroču kontrole u. c.), kā arī ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociāciju (ASEAN) un Latīņamerikas partneriem; uzsver drošības izaicinājumus Indijas un Klusā okeāna reģionā, kas ir ES būtisku interešu reģions; ar pieaugošām bažām norāda uz Ķīnas pastāvīgi izvērstajiem bruņošanās centieniem un militāro nostāju un jo īpaši uz ziņojumiem par virsskaņas raķešu izmēģinājumu un arvien biežākiem Taivānas gaisa aizsardzības identifikācijas zonas pārkāpumiem; aicina visas attiecīgās puses strīdus situācijas risināt miermīlīgā ceļā un mazināt spriedzi, un atturēties no vienpusējas rīcības status quo izmainīšanai; aicina visas puses ievērot starptautisko tiesību principus, jo īpaši UNCLOS; uzsver, ka arvien būtiskāka ietekme ir Indijas un Klusā okeāna reģiona izcelsmes dezinformācijai, kas var apdraudēt ES darbības reģionā, un tādēļ aicina Padomi un Komisiju risināt šo problēmu līdzīgi, kā tiek risināta problēma saistībā ar dezinformāciju, kas tiek izplatīta no ES austrumiem; ar nopietnām bažām norāda uz neseno varas izrādīšanu un spriedzes palielināšanos reģionālos karstajos punktos, piemēram, Dienvidķīnas jūrā un Austrumķīnas jūrā, kā arī Taivānas jūras šaurumā; uzsver, ka miers un stabilitāte Indijas un Klusā okeāna reģionā ir ļoti būtisks ES un tās dalībvalstīm; pauž nopietnas bažas par Ķīnas ilgstošajiem militārajiem manevriem Taivānas jūras šaurumā, tostarp tiem, kas vērsti pret Taivānu, vai notiek Taivānas gaisa aizsardzības identifikācijas zonā; aicina ĶTR atturēties no šīs militārās “ieroču žvadzināšanas”, kas rada nopietnus draudus mieram un stabilitātei Taivānas jūras šaurumā un Indijas un Klusā okeāna reģionā; atkārtoti uzsver, ka ir vajadzīgs dialogs un ka nevienai no pusēm nevajadzētu izmantot piespiešanu vai destabilizējošu taktiku; stingri iebilst pret jebkādām vienpusējām darbībām, kas var apdraudēt status quo Taivānas jūras šaurumā, un uzskata, ka jebkādas izmaiņas Taivānas un Ķīnas kontinentālās daļas attiecībās nedrīkst veikt pret Taivānas iedzīvotāju gribu; uzsver, ka Ķīnas arvien kareivīgākā izturēšanās pret atsevišķām valstīm un teritorijām rada bažas; uzsver, ka ES būtu jāveic reģionālā konflikta iespējamās ietekmes uz ES drošību novērtējums, tostarp novērtējot, kā ES būtu jāreaģē uz drošības situācijas pasliktināšanos Indijas un Klusā okeāna reģionā un citās pasaules vietās; atzinīgi vērtē pašreiz notiekošās apspriedes par Japānas dalību EUTM misijās Mali un Mozambikā un par Indijas dalību KDAP operācijās un misijās Āfrikā;

84.

atzinīgi vērtē Grieķijas un Francijas Stratēģisko militārās un aizsardzības sadarbības nolīgumu kā pirmo soli Eiropas stratēģiskās autonomijas un patiesas un funkcionējošas Eiropas aizsardzības savienības izveides virzienā; aicina pastiprināt sadarbību ar partnervalstīm Vidusjūras reģionā, lai apkarotu ekstrēmismu un terorismu, ieroču nelikumīgu tirdzniecību un cilvēku tirdzniecību;

85.

uzsver, ka ģeopolitiskā ziņā ir svarīgi, lai Savienība uzņemtos galveno atbildību par tās reģionālo stabilitāti, drošību un labklājību un novērstu destabilizējošus procesos ES kaimiņvalstīs gan austrumos, gan arī dienvidos, kā arī Arktikas reģionā; atzīst polārā loka augošo nozīmi no politiskā, ekonomiskā, vides, drošības un stratēģiskā viedokļa; mudina dalībvalstis turpināt sadarbību ar Arktikas Padomi visos jautājumos, kas skar ES intereses, un izstrādāt vispusīgu stratēģiju attiecībā uz šo reģionu; norāda uz jaunām drošības problēmām Arktikā, kuras rada vides izmaiņas un pieaugoša ģeopolitiskā ieinteresētība reģionā; uzsver, ka ES Arktikas politika ir jāiekļauj KDAP; uzsver, ka ES jābūt skaidram redzējumam par tās lomu drošības jautājumu risināšanā Arktikas reģionā, un jāveido efektīva sadarbība ar NATO; uzsver, ka Arktikai arī turpmāk ir jābūt miermīlīgas sadarbības zonai un brīdina nepalielināt reģiona militarizāciju;

86.

atzīst KDAP iesaistes nozīmi austrumu kaimiņvalstīs; atbalsta militārās un drošības sadarbības padziļināšanu ar Austrumu partnerības valstīm, lai saglabātu stabilitāti pie Savienības robežām; atkārtoti aicina panākt, ka ES aktīvāk iesaistās notiekošo konfliktu mierīgā risināšanā un jebkādu turpmāku konfliktu novēršanā reģionā; aicina sniegt atbalstu Austrumu partnerības valstīm un iesaistīt ieinteresētās Austrumu partnerības valstis Eiropas Izcilības centra kiberdraudu apkarošanai darbībās; aicina izveidot ES stratēģiskās komunikācijas un Austrumu partnerības sadarbības platformu, lai risinātu jautājumus saistībā ar dezinformācijas apkarošanu nolūkā stiprināt Austrumu partnerības valstu noturību;

87.

atzīst Gruzijas, Moldovas Republikas un Ukrainas devumu KDAP misiju un operāciju īstenošanā; atbalsta ciešāku sadarbību ar šiem vērtīgajiem partneriem aizsardzības un drošības jomā;

88.

atkārtoti pauž spēcīgu nosodījumu par Krievijas agresīvo rīcību attiecībā uz Ukrainu, jo īpaši ievērojamo militāro spēku koncentrāciju pie Ukrainas robežām, okupētajā Donbasā, okupētajā Krimas pussalā un Baltkrievijā, nemitīgo finansiālo un militāro atbalstu bruņotajiem grupējumiem Donbasā, Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo okupāciju, Azovas jūras blokādi un atkārtotos kiberuzbrukumus un citus hibrīduzbrukumus Ukrainai; uzsver, ka Krievijas militāro spēku koncentrēšana un atkārtotā pamiera pārtraukšana apdraud mieru, stabilitāti un drošību Eiropā; aicina Krievijas valdību atvilkt bruņotos spēkus no Ukrainas robežām un pārtraukt apdraudēt kaimiņvalstis; atgādina, ka Normandijas formāts un Minskas I un II nolīgums ir vienīgās diplomātiskās iniciatīvas, kuru mērķis ir izbeigt karadarbību starp Ukrainu un Krievijas atbalstītajiem separātistiem Doneckā un Luhanskā, un aicina atbalstīt centienus atsākt Normandijas formāta sarunas un panākt taustāmus rezultātus; atzinīgi vērtē ievērojamos centienus uzturēt intensīvu sadarbību starp ES, tās dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī starp dalībvalstīm attiecībā uz šo situāciju; aicina sniegt Ukrainai pastiprinātu un uzticamu militāro un drošības palīdzību atbilstīgi tās vajadzībām, tostarp izmantojot Eiropas Miera mehānismu; mudina dalībvalstis palielināt divpusējo militāro un drošības palīdzību Ukrainai; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas kiberdrošības dialoga pirmo sanāksmi un pauž gatavību palielināt ES palīdzību Ukrainai kiberdrošības jomā, ja tas būtu nepieciešams; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas dialoga par kiberdrošību uzsākšanu un rosina īstenot līdzīgu sadarbību ar citām ieinteresētajām Austrumu partnerības valstīm;

89.

pauž nožēlu par to, ka Apvienotā Karaliste un ES nav izveidojusi partnerību drošības un aizsardzības sadarbības jomā, jo, neraugoties uz politiskās deklarācijas garantijām, kas veido ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvaru, Apvienotās Karalistes valdība nav par to izrādījusi nekādu interesi; uzsver, ka ir vajadzīga vienošanās par ES un Apvienotās Karalistes sadarbību ārpolitikas un drošības jomā, lai varētu efektīvāk risināt kopīgās globālās drošības problēmas; aicina Apvienotās Karalistes valdību uzsākt sarunas par spēcīgas sadarbības veidošanu ārpolitikas, drošības, aizsardzības un spēju veidošanas jomā; mudina stiprināt sadarbību un partnerību ar attiecīgajām Āfrikas organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību, ECOWAS, Dienvidāfrikas Attīstības komiteju (SADC), Sāhelas G5 un Panāfrikas parlamentu, stiprinot parlamenta lomu Āfrikā; tāpat aicina ES ievērot savas ceturtajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē paustās saistības atbalstīt ekonomisko un politisko stabilitāti un turpināt atbalstīt Āfrikas rezerves spēku spējas; uzsver, ka, ņemot vērā ciklisko raksturu, kas ir konfliktiem šajā reģionā, ir vajadzīga lielāka politiskā iesaiste ar ES atbalstītajām valdībām, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību, apkarotu korupciju, attīstītu iekļautību un iesaistītu iedzīvotājus ar mērķi ierobežot bruņotu un etnisko konfliktu eskalāciju Āfrikā;

90.

aicina sadarboties apmācības un militāro spēju veidošanas jomā ar partnervalstīm, kuras vājinājuši konflikti vai reģionāli draudi vai pret kurām vērsta ļaunprātīga ārvalstu iejaukšanās;

91.

atzīst nodokļu oāzēs arvien pieaugošu nelikumīgu finanšu plūsmu nozīmi un to radīto risku saistībā ar pieaugošu militarizāciju un terorisma darbību finansēšanu, palielinot nestabilitāti pasaulē; aicina rīkoties aktīvāk, lai izskaustu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un palīdzētu veidot spējas partneriem, jo īpaši Āfrikā un Latīņamerikā, nodrošinot mehānismus nelikumīgu finanšu darījumu ierobežošanai, tostarp iesaistot iestādes nodokļu oāzēs;

KDAP Eiropas līmeņa pārvaldības uzlabošana

92.

atzinīgi vērtē to, ka darbību ir uzsācis Aizsardzības rūpniecības un kosmosa ģenerāldirektorāts (DEFIS ĢD); atzinīgi vērtē paziņojumu, ka 2022. gada sākumā notiks Eiropas aizsardzības samits, kā arī to, ka Eiropadomes priekšsēdētājs ir pasludinājis 2022. gadu par Eiropas aizsardzības gadu; sagaida, ka abas iniciatīvas dos jaunu stimulu Eiropas aizsardzības savienības turpmākai attīstībai; aicina iedzīvotājus, akadēmiskās aprindas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un privāto sektoru konferences par Eiropas nākotni laikā paust savas cerības attiecībā uz KDAP struktūru, mieru, aizsardzību, drošības programmu, Stratēģisko kompasu un ES lomu pasaulē; aicina ES iestādes šīs cerības ņemt vērā, pārveidojot tās konkrētos priekšlikumos un darbībās; uzsver, cik svarīgi ir uzlabot pilsoniskajai sabiedrībai pieejamos instrumentus, lai nodrošinātu tās jēgpilnu iesaistīšanos aizsardzības politikas noteikšanā un pārraudzības veikšanā; aicina Eiropas Parlamentā izveidot pilntiesīgu Drošības un aizsardzības komiteju un oficiāli apstiprināt ES Aizsardzības ministru padomi;

93.

atgādina par Eiropas Savienības Augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības politikas jomā nozīmi; aicina dalībvalstis izvērtēt reformu attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu, jo īpaši attiecībā uz LES 31. pantu, kvalificēta vairākuma balsošanas plašāku izmantošanu, attiecinot to uz ES ārpolitiku un drošības politiku jomās, kas saistītas ar KDAP, un izpētīt iespēju pilnībā izmantot pārejas klauzulas un to pantu darbības jomu, kas palielina ES solidaritāti un savstarpējo palīdzību krīzes laikā;

94.

atgādina, ka ar Parlamentu būtu iepriekš jāapspriežas un tas būtu pienācīgi jāinformē par KDAP misiju plānošanu, pārveidošanu un iespēju tās izbeigt; uzsver, ka Eiropas Parlaments aktīvi jāiesaista KDAP misiju un operāciju izvērtēšanā, lai uzlabotu to pārredzamību un stiprinātu politisko un sabiedrības atbalstu tām; uzskata, ka tā ieteikumi būtu pienācīgi jāņem vērā; pauž apņēmību pilnībā uzraudzīt instrumentu “Globālā Eiropa”, jo īpaši tā miera un drošības dimensiju un EAF īstenošanu;

95.

uzsver nepieciešamību attīstīt arvien ciešāku sadarbību ar valstu parlamentiem KDAP jautājumos, lai nodrošinātu lielāku pārskatatbildību un kontroli un stiprinātu aizsardzības diplomātiju;

96.

uzstāj, ka Parlaments būtu regulāri jāinformē un ar to būtu jāapspriežas par PESCO īstenošanu, ņemot vērā to, ka ir nepieciešams to sasaistīt ar dažādiem KDAP finanšu instrumentiem, jo īpaši ar EAF, kuru Eiropas Parlaments pārbauda;

97.

uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt efektīvu saikni starp dažādām ES pārvaldības struktūrām (Komisiju, EĀDD, EAA u. c.) un ka jāveicina labas attiecības ar Eiropas Parlamentu kā vienīgo struktūru, kas pārstāv Savienības iedzīvotājus, saskaņā ar Līgumu noteikumiem;

98.

īpaši pievērsīs uzmanību tam, lai militārā specifika tiktu labāk ņemta vērā ES tiesībās; šajā saistībā atgādina, ka Eiropas Parlaments atbalsta militārā statusa saglabāšanu, kas atbilst militārās profesijas ļoti konkrētām vajadzībām un garantē bruņoto spēku efektivitāti katrā dalībvalstī; aicina saglabāt izlūkdienestu intervences spējas, jo tie nevar veikt savu uzdevumu aizsargāt valsts drošību bez piekļuves savienojuma datiem, kas tiek glabāti pilnībā, preventīvā nolūkā un pietiekami ilgā termiņā dalībvalstu tiesu uzraudzībā un saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju; pieņem zināšanai, ka Padome ir pieņēmusi vispārēju pieeju attiecībā uz Eiropas vienotās gaisa telpas tiesību aktu kopumu; atgādina, ka ir jānodrošina dalībvalstu suverenitāte un Eiropas bruņoto spēku rīcības brīvība; attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu atgādina, ka ir būtiski svarīga valsts drošība saistībā ar piekļuvi datiem, to uzticamību un integritāti, un uzstāj, ka ar militāru aizsardzības pasākumu klauzulu ieviešanu regulējumā būtu jāspēj reaģēt uz šo divējādo izaicinājumu;

o o

99.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos/Komisijas priekšsēdētājas vietniekam, Eiropas Komisijas priekšsēdētājai un kompetentajiem komisāriem, piemēram, iekšējā tirgus komisāram, ANO ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram, kosmosa, drošības un aizsardzības jomas ES aģentūrām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 110. lpp.

(2) OV C 388, 13.11.2020., 22. lpp.

(3) OV C 232, 16.6.2021., 71. lpp.

(4) OV C 270, 7.7.2021., 54. lpp.

(5) OV C 270, 7.7.2021., 41. lpp.

(6) OV C 385, 22.9.2021., 47. lpp.

(7) OV C 404, 6.10.2021., 202. lpp.

(8) OV C 494, 8.12.2021., 54. lpp.

(9) OV C 506, 15.12.2021., 159. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0346.

(11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0412.

(12) OV L 170, 12.5.2021., 149. lpp.

(13) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp.

(14) OV L 129 I, 17.5.2019., 13. lpp.

(15) OV L 331, 14.12.2017., 57. lpp.

(16) OV L 102, 24.3.2021., 14. lpp.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/191

P9_TA(2022)0041

2021. gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2021/2181(INI))

(2022/C 342/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. un 207. pantu,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to un Cilvēktiesību padomes 2020. gada 22. jūnijā pieņemto Rezolūciju 43/29 par genocīda novēršanu,

—	ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju un ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu, kuru pasludināja, pieņemot Ģenerālās asamblejas 1981. gada 25. novembra Rezolūciju 36/55,

—	ņemot vērā ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm,

—	ņemot vērā 1998. gada 10. decembrī vienprātīgi pieņemto ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un abus tās fakultatīvos protokolus, kas ir pieņemti 2000. gada 25. maijā,

—	ņemot vērā ANO Ieroču tirdzniecības līgumu par eksportu un eksporta novērtējumu un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu,

—	ņemot vērā 1995. gada septembra Pekinas deklarāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 1997. gada 4. aprīlī pieņemto Konvenciju par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (CETS Nr. 164) un tās protokolus, 2005. gada 16. maijā pieņemto Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (CETS Nr. 197) un 2007. gada 25. oktobrī pieņemto Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (CETS Nr. 201),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk — “Stambulas konvencija”), kuru ratificējušas ir ne visas dalībvalstis,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu par nāvessoda atcelšanu,

—	ņemot vērā Padomes Regulu (ES) 2020/1998 (2020. gada 7. decembris) par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/821 (2021. gada 20. maijs), ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/947 (2021. gada 9. jūnijs), ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē” (3),

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 18. novembrī pieņemto ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra aicinājumu rīkoties cilvēktiesību jomā,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. novembra secinājumus par ES atbalstu pārejas tiesiskumam,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 17. februāra secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2020. gadā un Padomes 2021. gada 22. februāra secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2021. gadā,

—

ņemot vērā Padomes 2020. gada 13. jūlija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 75. sesijā laikposmā 2020. gada septembris–2021. gada septembris un Padomes 2021. gada 12. jūlija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 76. sesijā laikposmā 2021. gada septembris–līdz 2022. gada septembris,

—	ņemot vērā 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 1., 4., 5., 8. un 10. mērķi,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, Nr. 1820, Nr. 1888, Nr. 1889, Nr. 1960, Nr. 2106, Nr. 2122 un Nr. 2242 par sievietēm, mieru un drošību,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 28. maija rezolūciju, ar kuru iedibina reliģijas vai ticības vārdā izdarītas vardarbības upuru starptautisko piemiņas dienu un 2017. gada 19. decembra rezolūciju, ar ko nosaka terorisma upuru atceres un piemiņas starptautisko dienu,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos jautājumos 2019. gada 17. maija ziņojumu par minēto tiesību izmantošanu digitālajā laikmetā,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos jautājumos informatīvo dienesta vēstuli par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību un tiesībām uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz vārda brīvību veicināšanas un aizsardzības jautājumos 2019. gada 28. maija ziņojumu par uzraudzības nozares negatīvo ietekmi uz vārda brīvību,

—	ņemot vērā ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību sieviešu iespēcināšanu ārējā darbībā laikposmam 2025.–2025. gads (GAP III),

—	ņemot vērā ES stratēģiju par bērna tiesībām (2021.-2024. gads),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2020. gada 27. oktobrī sniegto komentāru par cilvēktiesībām “Laiks vērsties pret stratēģiskām tiesvedībām pret sabiedrības līdzdalību”,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 16. septembra pārskatītās pamatnostādnes par ES politiku attiecībā uz trešām valstīm jautājumos, kas skar spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—	ņemot vērā 2013. gada 24. jūnija ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības saknes: Eiropas mijiedarbība ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492)

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 8. aprīļa kopīgo paziņojumu par ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 (JOIN(2020)0011),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2021. gada 17. februāra kopīgo paziņojumu par ES ieguldījumu regulējumā balstītā multilaterālismā (JOIN(2021)0003),

—	ņemot vērā ES 2020. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē,

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem visā pasaulē, tostarp zemes piesavināšanos (4),

—	ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 15. janvāra rezolūciju par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā (6),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 20. janvāra rezolūciju par 2019. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā — gada ziņojumu (7), kā arī iepriekšējās rezolūcijas par agrākajiem gada ziņojumiem,

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un uzņēmumu atbildību (8),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 19. maija rezolūciju par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām un vides aizstāvju lomu šajā jautājumā (9),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, lai dzimumbalstīta vardarbība tiktu iekļauta kā jauna noziegumu joma LESD 83. panta 1. punktā uzskaitītajā noziegumu jomu sarakstā (10),

—	ņemot vērā visas Parlamenta 2020. un 2021. gadā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem (tā dēvētās steidzamās rezolūcijas), kas ir pieņemtas saskaņā ar Reglamenta 144. pantu,

—	ņemot vērā to, ka Parlamenta Saharova balvu par domas brīvību, kuru 2020. gadā piešķīra demokrātiskajai opozīcijai Baltkrievijā, 2021. gadā piešķīra Aleksejam Navaļnijam,

—	ņemot vērā publicēto pilsoniskās sabiedrības organizācijas definīciju, kas ir sniegta ES tiesību aktus skaidrojošajos kopsavilkumos,

—	ņemot vērā ES politikas sistēmu, ar kuru atbalsta pārejas tiesiskumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0353/2021),

tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādu vērtību ievērošanu kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības, kā tas ir noteikts LES 2. pantā; tā kā neviens par savu piedalīšanos cilvēktiesību vai demokrātijas aizsardzības darbībās nekādā veidā aizskarts vai vajāts tikt nedrīkst; tā kā oponējošu viedokļu slāpēšana un sabiedrības līdzdalības un piekļuves informācijai ierobežošana cilvēktiesības un demokrātiju ietekmē nepastarpināti;

tā kā pašreiz novērojamie nopietnie draudi multilaterālismam un starptautiskajām tiesībām ir tādi, ka ES cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā visā pasaulē ir jāuzņemas vēl ieinteresētāka loma; tā kā ES politikas risinājumu un darbību cilvēktiesību jomā īstenošanas rezultātā, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus, būtu jāveic uzstājīgākas, izlēmīgākas un efektīvākas darbības; tā kā ES būtu pastāvīgi jāizpēta, kā vislabāk rīkoties efektīvi, izmantojot vispiemērotākos instrumentus, ar kuriem var apkarot cilvēktiesību pārkāpumus un pāridarījumus visā pasaulē, un šajā nolūkā būtu regulāri jāizvērtē cilvēktiesību instrumentārijs;

C.	tā kā Eiropas Parlamentam ir izšķiroša loma kā ES iestādei, kas dzirdami iestājas par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, un kā dedzīgam cilvēktiesību aizstāvju no visas pasaules atbalstītājam;

tā kā ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam ir uzskatāms par tādu ES prioritāšu cilvēktiesību jomā ceļvedi, kurām vajadzētu būt visu ES ārpolitikas jomu degpunktā; tā kā, lai efektīvi veicinātu cilvēktiesību ievērošanu pasaulē, ES ir jānodrošina dažādu iekšpolitikas un ārpolitikas jomu saskaņotība,

Vispārīgi uzdevumi un politikas instrumenti

ir ārkārtīgi nobažījies par cilvēktiesību un demokrātijas jomā pastāvošām problēmām, kuru rezultātā tiek vājināta demokrātiskās pārvaldības un un institūciju, un vispārējo cilvēktiesību aizsardzība, kā arī par visā pasaulē vērojamo pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvības sarukšanu; uzsver tiesiskuma saikni ar demokrātiju un cilvēktiesību pārkāpumiem; prasa ES un tās dalībvalstīm, risinot globālas cilvēktiesību problēmas — gan individuāli, gan sadarbībā ar līdzīgi domājošiem starptautiskiem partneriem, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijā, — pielikt saskaņotākas pūles; prasa ES un tās dalībvalstīm kalpot par priekšzīmi un rīkoties kā patiesam globālam līderim, veicinot un aizsargājot cilvēktiesības, dzimumu līdztiesību un tiesiskumu, un stingri iestāties pret jebkādiem uzbrukumiem cilvēktiesību universāluma, neatņemamības, nedalāmības, savstarpējās atkarības un savstarpējās saistības principiem;

uzsver, cik no šā mērķa viedokļa svarīgs ir gan jaunais Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments “Eiropa pasaulē” (NDICI), gan ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam; atgādina, ka kvalificēta vairākuma balsošanas noteikumu izmantošana Padomē par cilvēktiesību jautājumiem nodrošinātu efektīvāku un proaktīvāku ES ārpolitiku un drošības politiku un stiprinātu sadarbību jautājumos, kas ES stratēģiski ir vissvarīgākie, vienlaikus atspoguļojot tās pamatvērtības; uzsver, ka dalībvalstu starpā ir jāpanāk kopēja nostāja un vienprātība; uzsver, cik svarīga ir dalībvalstu līdzatbildība par ES rīcības plānu un cik būtiski ir publiski ziņot par dalībvalstu darbībām, kas tiek veiktas saskaņā ar šo stratēģisko dokumentu; mudina valstu un reģionālos parlamentus, valstu cilvēktiesību iestādes un vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas mijiedarboties ar savas dalībvalsts iestādēm par to ieguldījumu ES cilvēktiesību ārpolitikas īstenošanā;

pauž dziļas bažas par to, ka pieaug to neliberālo demokrātiju un autokrātisko režīmu skaits, kuri pasaulē pirmo reizi 20 gadu laikā veido lielāko daļu un kuru mērķis ir apspiest savus iedzīvotājus un vājināt brīvību, demokrātisku pārvaldību un starptautiskās normas; prasa ES un dalībvalstīm pilnībā izmantot to rīcībā esošos instrumentus, tostarp savstarpējās tirdzniecības attiecībās — ekonomiskos ietekmes līdzekļus, lai izstrādātu vērienīgāku atbalstu brīvībai, labai pārvaldībai, tiesiskumam un demokrātiskām iestādēm, kā arī, lai palīdzētu nodrošināt pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvību visā pasaulē;

aicina ES arī turpmāk pastiprināt sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm un citiem līdzīgi domājošiem demokrātiskiem partneriem, lai visā pasaulē atbalstītu brīvību un demokrātiju un autoritāriem un totalitāriem režīmiem dot pretsparu; prasa pieņemt jaunus starptautiskus instrumentus un demokrātijas aizsardzības rīkus; aicina Komisiju pārskatīt, atjaunināt un pilnveidot arī turpmāk ES valsts veidošanas programmas, palielināt to efektivitāti un uzlabot panākto rezultātu ilgtspēju;

uzsver, ka ES cilvēktiesību ārpolitikas vērienīgā apņemšanās un retorika uzliek tai par pienākumu būt konsekventai un kalpot par priekšzīmi, lai, pretojoties globālai demokrātiskajai lejupslīdei, nepieļautu tās uzticamības tēla graušanu; šajā nolūkā prasa, lai ES īpašu uzmanību pievērstu tam, ka tiek novērtēti un nepieļauti nekādi pārkāpumi, kas ir izdarīti, īstenojot tās politikas risinājumus un projektus un tērējot tās finansējumu trešās valstīs, un nodrošināt to pārredzamību, lai izvairītos no nekonsekventas pieejas salīdzināmām cilvēktiesību situācijām visā pasaulē, un izveidot sūdzību iesniegšanas mehānismu personām, kuru tiesības, iespējams, ir pārkāptas, veicot ES darbības;

uzsver, cik ES atbalsts ir svarīgs mediācijai un vēlēšanu procesiem, sniedzot palīdzību vietējiem novērotājiem un izmantojot vēlēšanu novērošanas misijas, kurās Parlaments ņem aktīvu dalību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt maksimālu aizsardzības līmeni vietējiem vēlēšanu novērotājiem, un prasa šajā jomā sniegt atbalstu arī turpmāk; vērš uzmanību uz apstākli, ka ir nepieciešama efektīva reakcija uz ziņojumiem par darba braucieniem un tajos formulētajiem ieteikumiem, lai attiecīgajās valstīs stiprinātu demokrātijas standartus un veicinātu turpmāku miermīlīgu pāreju uz demokrātiju, kā arī demokrātijas attīstību; atgādina par Parlamenta politiskās starpniecības instrumentiem, kurus būtu vērts pilnveidot arī turpmāk, lai šo vispārējo pieeju palīdzētu īstenot; uzsver, cik svarīgi Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) ir Eiropas Parlamentam izpētes braucienos izstrādātos ziņojumus turpināt iesniegt savlaicīgi un pienācīgi noformētus — atbilstoši saskaņotajai praksei;

prasa ES cieši sadarboties ar vietējām un starptautiskām organizācijām, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Eiropas Padomi un organizācijām, kas ir atbalstījušas Deklarāciju par starptautiskās vēlēšanu novērošanas principiem, lai efektīvi noteiktu šķēršļus ikviena kandidāta vēlēšanu kampaņai, vēlēšanu krāpniecību, balsošanas pārkāpumus un brīvu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu par to, ka tie ir atspoguļojuši vēlēšanu procesus;

uzsver, ka Eiropas Parlamentam būtu jācenšas panākt efektīvāku saziņu par cilvēktiesību aizsardzību, tostarp, iztulkojot savas steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību aizskārumiem konkrēto valstu vietējās valodās un attiecīgi tās publicējot un izplatot;

Tematiskā programma “Cilvēktiesības un demokrātija”

atgādina, ka cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošana caurauž visu NDICI — “Eiropa pasaulē” instrumentu, kā tas ir noteikts regulas 3. pantā (mērķi); uzsver, cik svarīga ir tematiskā programma “Cilvēktiesības un demokrātija”, ko pieņēma saskaņā ar NDICI – “Eiropa pasaulē” instrumentu, lai visā pasaulē aizsargātu cilvēktiesības un brīvības un veicinātu demokrātiju;

10.

atkārtoti norāda, ka NDICI ietvaros īstenoto pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem paredzēto finansēšanas risinājumu un mehānismu dažādošana un maksimāla izmantošana ir uzskatāma par būtiskiem elementiem un būtu jāveicina, ņemot vērā šo aktīvistu īpatnības un nodrošinot, ka netiek ierobežota ne to darbības joma, ne potenciālo partneru skaits, kā arī, ka ir jāturpina darbs pie pilsoniskās rīcības brīvības telpas palielināšanas saskaņā ar attīstības politikas saskaņotības principu; prasa nodrošināt, lai tā finansējuma līmenis un elastīgums, ko pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp ProtectDefenders.eu un Eiropas Demokrātijas fondam, piešķir NDICI — “Eiropa pasaulē” cilvēktiesību un demokrātijas tematiskās programmas ietvaros, atspoguļotu pašreizējās neliberālās atpakaļslīdēšanas un pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvības telpas sarukšanas visā pasaulē nozīmīgumu;

11.

prasa gādāt par to, lai atbilstoši NDICI slēgto finansējumu reglamentējošās normas būtu pārredzamākas, un precizēt mehānismu un kritērijus, saskaņā ar kuriem šādu nolīgumu darbību aptur, ja tiek pārkāptas cilvēktiesības, demokrātijas principi un tiesiskums, kā arī nopietnos korupcijas gadījumos; aicina Komisiju nekādā ziņā neizmaksāt budžeta atbalstu trešo valstu valdībām kā funkcionālu palīdzības sniegšanas risinājumu valstīm, kurās ir vērojami plaši cilvēktiesību pārkāpumi un represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas un Parlamenta stratēģisko dialogu par visiem NDICI komponentiem un aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā Parlamenta ieguldījumu cilvēktiesību prioritāšu īstenošanā gan tematiskajā programmā, gan visās ģeogrāfiskajās programmās; uzsver, ka minētā instrumenta pilnīgu ietekmi var panākt tikai tad, ja cilvēktiesību programma tiek integrēta visās ES ārējās politikas nozarēs un programmās, ja tā ir saskaņota ar tās iekšpolitiku un ja ES tiek uztverta kā uzticams starptautisks subjekts, kas ir apņēmies aizstāvēt un veicināt cilvēktiesības;

13.

atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda darbu pilsonisko sabiedrību un neatkarīgo mediju atbalstīšanā visās ES dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs, kā arī Rietumbalkānos; aicina Komisiju palielināt ES demokrātijas atbalsta programmās īstenotos atkārtotas piešķiršanas mehānismus, kas stiprinātu augšupējas pieejas demokrātijas atbalstam un nodrošinātu, ka ES atbalstu var saņemt arī mazākas iniciatīvas reģionālā vai vietējā līmenī;

14.

atkārtoti norāda, ka atbalsta Eiropas politisko fondu darbu nākamo politisko līderu paaudzes ES kaimiņvalstīs un citviet atbalstīšanā un pilnvērtīgu iespēju šai paaudzei nodrošināšanā;

ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos

15.

atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos (ESĪP) ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā pasaulē; uzsver ESĪP svarīgo lomu ES cilvēktiesību politikas risinājumu efektivitātes palielināšanā, mijiedarbojoties ar trešām valstīm un sadarbojoties ar līdzīgi domājošiem partneriem, un tādējādi veicinot cilvēktiesību programmas īstenošanu un palielinot ES politikas risinājumu iekšējo un ārējo saskaņotību šajā jomā; atkārtoti norāda, ka pirms ESĪP iecelšanas ir jārīko viņa uzklausīšana Parlamentā;

16.

konstatē, ka, ESĪP pilnvaras un viņu funkcijas atpazīstamība būtu jāpalielina, lai būtiski ietekmētu cilvēktiesības; uzsver, ka ESĪP ir piešķirts elastīgs mandāts, ko varētu pielāgot mainīgajiem apstākļiem; uzskata, ka ESĪP amatu varētu padarīt efektīvāku, ja tiktu uzlabota komunikācijas aktivitāte un panākta plašāka publiskā rezonanse, cita starpā, publicējot publiskus paziņojumus, ar kuriem atbalsta apdraudētos cilvēktiesību aktīvistus, tostarp Saharova balvas laureātus un pēdējās kārtas kandidātus, un ilgstoši ieslodzītos cilvēktiesību aizstāvjus, tādējādi palīdzot aizsargāt viņu fizisko neaizskaramību un būtisko darbību; uzsver, ka ir svarīgi, lai ESĪP, cilvēktiesības integrējot ES reģionālā apakšpolitikā, cieši sadarbotos ar ES īpašajiem pārstāvjiem valstīs un reģionos;

17.

iesaka ESĪP īpašu uzmanību pievērst valstīm un jautājumiem, kas ir minēti Parlamenta ikmēneša steidzamajās rezolūcijās par cilvēktiesību pārkāpumiem, un jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši tiem, kas ir izdarīti autoritāro režīmu laikā;

18.

aicina Komisiju, PV/AP un dalībvalstis nodrošināt ESĪP un viņa komandai politisko atbalstu un pienācīgus cilvēkresursus un finanšu resursus;

19.

mudina ESĪP turpināt īstenot diplomātiskus centienus uzlabot ES atbalstu starptautiskajām humanitārajām tiesībām un starptautiskajam tiesiskumam; atkārtoti prasa izveidot specializēta ES īpašā pārstāvja šajā jautājumā amatu;

ES cilvēktiesību dialogi

20.

atzīst, ka ES cilvēktiesību dialogiem ir potenciāls veicināt cilvēktiesības un demokrātiju divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, taču uzsver, ka, lai tie būtu efektīvi, tie ir jāīsteno uz rezultātiem orientētā veidā un pamatojoties uz precīziem to rezultātu novērtēšanas kritērijiem; pauž nožēlu par to, ka pārskatītajās ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību dialogiem ar partnervalstīm/ trešām valstīm nav noteikti rādītāji, kas ļautu veikt pienācīgu izvērtēšanu, kaut arī īpaši mērķi tajās noteikti ir; prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) veikt šādus izvērtējumus par katru dialogu saskaņā ar ES pamatnostādnēm un veikt arī reaģēšanas pasākumus uz atsevišķām lietām, kas ir apspriestas gan cilvēktiesību dialogos, gan Parlamentā; uzskata, ka, tā kā cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konkrēti rezultāti sasniegti netiek, būtu jāveic papildu novērtējums par to, kā veidot divpusējas attiecības;

21.

atkārto savu apņemšanos, kas ir pausta ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem, ES cilvēktiesību dialogos ar partnervalstīm/trešām valstīm apspriest apdraudētu cilvēktiesību aizstāvju konkrētus gadījumus un uzsver vajadzību konsekventi nodrošināt to, lai minētie gadījumi šādos forumos tiktu apspriesti; sagaida, ka EĀDD pievērsīs īpašu uzmanību konkrētiem Parlamenta it sevišķi Parlamenta steidzamības rezolūcijās, aplūkotajiem gadījumiem, kā arī apdraudētiem Saharova balvas laureātiem un pēdējās kārtas kandidātiem un ziņos par šādos gadījumos īstenoto rīcību;

22.

uzsver, ka dialogiem būtu jābūt vienam no ES visaptverošās iesaistes cilvēktiesību jomā instrumentiem un ka tos nevajadzētu uzskatīt par mehānismu, kas aizstātu ar cilvēktiesībām saistītas diskusijas augsta līmeņa forumos ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem un jo īpaši ar ES stratēģiskajiem partneriem; aicina EĀDD pietiekami savlaicīgi apmainīties ar informāciju par plānotajiem dialogiem — gan divpusējos, gan starptautiskos forumos — ar Parlamenta Ārlietu komiteju un Cilvēktiesību apakškomiteju un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

23.

uzsver, ka visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, jo īpaši neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ticībā balstītām organizācijām, arodbiedrībām, kopienas vadītām organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, šajos dialogos ir būtiska loma, jo tie sniedz ieguldījumu gan pašos dialogos, gan to rezultātu izvērtēšanā; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jānodrošina patiesa, pieejama un iekļaujoša apspriešanās ar šādām organizācijām un to līdzdalība oficiālos un neformālos dialogos, ja tas ir iespējams un lietderīgi, kā arī izpētes sarunās; aicina EĀDD un Komisiju uzlabot saziņu un pārredzamību attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām; šajā nolūkā aicina EĀDD un Komisiju stiprināt un palielināt cilvēktiesību kontaktpunktu atpazīstamību to galveno mītņu ģeogrāfiskajās nodaļās un stiprināt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp tehnisko atbalstu, jo īpaši valstīs, kurās represīvi režīmi cenšas pilsoniskās sabiedrības darbu nepieļaut;

24.

vērš uzmanību uz to, ka cilvēktiesību dialogi ir paredzēti kā ES ārpolitikas instrumentārija centrālais elements, un ka tāpēc tie par pašmērķi kļūt nevar; atkārtoti norāda, ka saskaņā ar LES 21. pantu vērtībām, kas ir Savienības pamatā, ir jākalpo par visu tās ārpolitikas aspektu orientieri; tādēļ aicina EĀDD un Padomi labāk līdzsvarot diplomātiju, intereses un vērtības, vairāk ievērojot cilvēktiesību mērķus, kas ir uzskatāmi par ES ārējās darbības pamatu, lielāku uzmanību pievēršot ilgtermiņa perspektīvai; tādēļ atkārtoti norāda, ka cilvēktiesību ievērošanai ir jābūt ES atbalsta sniegšanu trešām valstīm izceļošam nosacījumam;

Multilaterālisms un starptautiskais tiesiskums

25.

konstatē, ka 2020. gadā tika atzīmēta Apvienoto Nāciju Organizācijas — būtiska universāla foruma, kurā tiek kaldināta starptautiska vienprātība par mieru un drošību, — ilgtspējīgu attīstību un cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanu, — 75. gadadiena; prasa ES un tās dalībvalstīm saglabāt savu vitāli svarīgo atbalstu ANO un arī turpmāk pielikt pūliņus paust vienotu nostāju ANO un citos daudzpusējos forumos; izgaismo problēmas, kas ir saistītas ar cilvēktiesību vispārēju izmantošanu, un izceļ nepieciešamību pēc iekļaujošākas un efektīvākas daudzpusējības un starptautiskās sadarbības; uzsver ANO struktūru kā miera veicināšanas, konfliktu noregulējuma un cilvēktiesību aizsardzības neatsveramo nozīmi un prasa šajā sakarībā rīkoties aktīvāk un piešķirt vairāk resursu; atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra aicinājumu rīkoties cilvēktiesību jomā,

26.

pauž nožēlu par to, ka atsevišķas valstis cilvēktiesību situāciju risināšanā visā pasaulē joprojām piemēro dubultstandartus; nosoda to, ka, apšaubot cilvēktiesību universālo raksturu, pieaug mēģinājumi traucēt ANO struktūru, jo īpaši Cilvēktiesību padomes, darbību un sabotēt uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību; pauž nožēlu par to, ka Cilvēktiesību padomē darbojas valstis, kurās ir valdījuši autokrātiski režīmi un kurās atkārtoti ir izdarīti cilvēktiesību pārkāpumi, un pauž nožēlu par to, ka tās klaji neievēro savas saistības cilvēktiesību jomā un gūst nožēlojamus rezultātus sadarbībā ar ANO mehānismiem, kas ir izveidoti ar Cilvēktiesību padomes starpniecību; šajā sakarībā aicina Cilvēktiesību padomi reformēt pašos pamatos, tostarp, šīs padomes locekļiem izvirzot skaidrus kritērijus; jo īpaši aicina EĀDD būt tādu centienu ierosinātājam un galvenajam to īstenotājam, ar kuriem panākt koordinētu ES un dalībvalstu nostāju attiecībā uz dalību Cilvēktiesību padomē un kas veicinātu lielāku vēlēšanu procesa pārredzamību, piemēram, publiskojot ES dalībvalstu balsojumu, kā arī to pamatojot; turklāt uzsver vajadzību pēc patiesi konkurētspējīga procesa, nodrošinot, ka trīs reģionālie bloki, kuros ir pārstāvētas dalībvalstis, piedāvā vairāk kandidātu nekā vietas, un uzlabo kandidātu pārskatatbildību, rūpīgi pārbaudot viņu brīvprātīgi uzņemtās saistības un rezultātus sadarbībā ar Cilvēktiesību padomi un ANO līgumu struktūrām un īpašajām procedūrām;

27.

stingri nosoda visus uzbrukumus ANO īpašo procedūru pilnvarotajām personām un viņu pilnvaru neatkarības un objektivitātes pārkāpumus; uzsver, ka valsts suverenitāti nevar izmantot kā ieganstu, lai izvairītos no cilvēktiesību uzraudzības, ko īsteno starptautiskā sabiedrība, jo saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 60/251 visām valstīm neatkarīgi no to politiskās, ekonomiskās un kultūras sistēmas ir pienākums un atbildība veicināt un aizsargāt visu personu visas cilvēktiesības un pamatbrīvības un ANO Cilvēktiesību padomei būtu jāizskata cilvēktiesību pārkāpumu gadījumi;

28.

aicina ES dalībvalstis un ES demokrātiskos partnerus apņēmīgi šos mēģinājumus apkarot un stiprināt to reakciju uz nopietniem starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina Padomi un dalībvalstis strādāt pie daudzpusējo iestāžu reformas, lai padarītu tās noturīgākas un spējīgākas pieņemt konsekventākus un pielāgojamākus lēmumus;

29.

uzsver, ka pienācīgs finansējums ir nepieciešams visām ANO cilvēktiesību struktūrām, jo īpaši līguma struktūrām un īpašajām procedūrām; šajā nolūkā aicina ANO ģenerālsekretāru nodrošināt pienācīgus līdzekļus no ANO budžeta un mudina ES dalībvalstis palielināt to brīvprātīgās iemaksas;

30.

uzsver, ka objektīvi, taisnīgi un pārredzami ir jāpārskata nevalstisko organizāciju (NVO) pieteikumi par konsultatīvā statusa piešķiršanu ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomē; atbalsta ES prasību apstiprināt atsevišķu solīdu NVO ilgstoši iekavētus pieteikumus;

31.

nosoda represijas un iebiedēšanu, kas ir vērstas pret aptuveni 240 pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, aktīvistiem un žurnālistiem 45 valstīs par to, ka viņi iepriekšējā gada laikā ir sadarbojušies ar ANO, kā par to ziņoja ANO ģenerālsekretārs; aicina ES un dalībvalstis pret šādām represijām vērsties asi, tostarp, pret attiecīgajām valstīm īstenojot globālu rīcību, un veikt visus iespējamos pasākumus, kas palīdzētu piedāvāt drošu un atvērtu telpu, kurā personas un pilsoniskās sabiedrības organizāciju varētu mijiedarboties ar ANO, tās pārstāvjiem un mehānismiem;

32.

atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) kā vienīgajai starptautiskai iestādei, kas spēj izskatīt dažus no pasaules visnekrietnākajiem noziegumiem un tajos cietušajām personām nodrošināt tiesisku gandarījumu; uzsver SKT neatkarību un objektivitāti; aicina ES un dalībvalstis rast pienācīgu finansiālo atbalstu, pateicoties kuram, Starptautiskā Krimināltiesa varētu veikt savus uzdevumus; atbalsta Romas statūtu universālismu un prasa ES nolīgumos, kas ir jānoslēdz ar trešām valstīm, iekļaut īpašu klauzulu par to ratifikāciju un iespējām tos izmantot; prasa ES pastiprināt sadarbību ar valstīm, kuras Romas Statūtiem vēl pievienojušās nav; kategoriski nosoda jebkādus uzbrukumus SKT personālam vai neatkarībai; pauž viedokli, ka mēģinājumi graut SKT uzticamību un būtisko lomu ir uzskatāmi par uzbrukumiem daudzpusējībai un ka ES un tās dalībvalstīm pret tiem kā pret tādiem arī ir jāvēršas, arī gadījumos, kad tie tiek izdarīti no tuvu partnervalstu puses; uzsver, ka SKT ir vajadzīga pilnīga piekļuve valstīm, par kurām tā veic izmeklēšanu, lai tā varētu veikt savus uzdevumus; uzsver citu tādu inovatīvu instrumentu potenciālu, ar kuru palīdzību pie atbildības sauc starptautisko noziegumu izdarītājus, tostarp vispārējās jurisdikcijas paredzēšanas valsts līmeņa tiesu iestādēm iespējamo lietderību; šajā sakarībā uzsver pašreizējās, ANO Starptautisko tiesību komisijā notiekošās diskusijas par valsts amatpersonu imunitāti un prasa uz tām reaģēt; prasa ES arī turpmāk stiprināt valsts līmeņa spēju veidošanu trešās valstīs, vienlaikus atbalstot starptautiskās krimināltiesas un mehānismus, kā arī platformas un organizācijas, kas ir izveidotas, lai cīnītos pret nesodāmību, piemēram, SKT koalīciju;

33.

atkārtoti prasa rīkoties, lai apkarotu nesodāmību un veicinātu saukšanu pie atbildības konfliktu skartajos reģionos un valstīs; konstatē, ka Parlaments un Padome ir pieņēmuši izmēģinājuma projektu par Eiropas novērošanas centru cīņai pret nesodāmību; šajā sakarībā aicina Komisiju un EĀDD pielietot līdzīgus instrumentus, kas cietušajiem sniegtu pilnvērtīgas iespējas un atbalstītu viņus, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus un kompensācijas, tostarp ar korupciju saistītās kompensācijas;

Ar cilvēktiesībām saistītas īpašas problēmas

COVID-19

34.

uzsver, ka Covid-19 ir ievērojami pastiprinājis nesenās neliberālo demokrātiju un autoritāro režīmu tendences, kas vājina demokrātiju; pauž nožēlu par to, ka šie režīmi ļaunprātīgi izmanto epidemioloģisko krīzi, lai vēl vairāk ierobežotu vārda, pulcēšanās, reliģijas un ticības brīvību, ierobežojot demokrātisko iestāžu darbību un apspiežot opozīciju, tostarp ierobežojot mediju brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē un ar goda aizskaršanas kampaņām torpedējot kritiķus un trauksmes cēlējus; pie viena pauž nožēlu par to, ka šie režīmi ir veicinājuši arī marginalizēto iedzīvotāju grupu, jo īpaši pamatiedzīvotāju un citu minoritāšu, diskrimināciju, ir masveidā izmantojuši novērošanas rīkus, dezinformācijas kampaņas, ir ierobežojuši piekļuvi informācijai, jo īpaši plurālistisku un neatkarīgu mediju sniegtajai informācijai, pilnībā slēdzot internetu, ierobežojot joslas platumu un bloķējot saturu, ir pasludinājuši ārkārtas stāvokli, neprecizējot tā atcelšanas kritērijus, ierobežojuši vēlēšanu demokrātisku norisi un selektīvi izmantojuši veselības aprūpes pakalpojumus, lai diskriminētu atsevišķas iedzīvotāju kategorijas;

35.

atzīst cilvēktiesību aizstāvju svarīgo nozīmi, reaģējot uz Covid-19, proti, papildus savam ikdienas darbam cilvēktiesību jomā uzņemoties dažādas jaunas lomas, neskatoties uz būtiskajiem un nesamērīgajiem riskiem, ar ko viņi saskaras; ar bažām konstatē, ka visā pasaulē valdības izmantoja pandēmiju kā līdzekli, lai, atsakoties cilvēktiesību aizstāvjus atbrīvot no apcietinājuma, pagarinot viņu aizturēšanu bez tiesībām sazināties ar ārpasauli, ierobežojot viņu apmeklējumus cietumā un slēgtās tiesas sēdēs viņus notiesājot par izdomātām apsūdzībām, cilvēktiesību aizstāvjus represētu īpaši;

36.

uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir negatīvi ietekmējusi ekonomiskās un sociālās tiesības lielākajā daļā pasaules valstu, savukārt veselības krīze un tai sekojošā ekonomikas krīze ir pastiprinājusi nevienlīdzību valstu iekšienē un to starpā; nosoda iestāžu nepārtrauktos mēģinājumus starptautiskajiem izmeklētājiem vitāli svarīgu informāciju par Covid-19 izcelsmi un izplatīšanos neizpaust; uzsver Covid-19 ārkārtīgi negatīvo ietekmi, kas ir nesamērīgi ietekmējusi neaizsargātās grupas, tostarp sievietes, LGBTIQ, nabadzīgos iedzīvotājus, bērnus, personas ar invaliditāti, migrantus, bēgļus, patvēruma meklētājus, reliģiskās, uzskatu un cita veida minoritātes, neformālus darba ņēmējus un ieslodzītās vai aizturētās personas u.c.; uzsver, ka no pandēmijas negatīvajām ekonomiskām un sociālajām sekām, kā arī no piekļuves veselības aprūpei un izglītībai ierobežojumiem arī vairāk cieš neaizsargātās grupas; ar bažām konstatē neiecietības, diskriminācijas un naida pret konkrētām neaizsargātām grupām runas pieaugumu, jo īpaši naida pret minoritāšu grupām runas pieaugumu, kā arī pamatbrīvību ierobežojumus;

37.

uzsver, ka ES būtu jāpalielina Covid-19 negatīvo seku novēršanai paredzētais atbalsts, jo īpaši, ja runa ir par neaizsargātā stāvoklī esošām grupām; šajā nolūkā aicina ES steidzami pastiprināt centienus novērst pasaulē vakcīnu izplatīšanā vērojamo satraucošo nelīdzsvarotību, tādējādi izpildot savu iepriekšējo apņemšanos atbalstīt Covid-19 vakcīnu kā globālu sabiedrisku labumu, cita starpā, izmantojot tehnoloģiju nodošanu un vietējās ražošanas palielināšanu, tostarp, izmantojot Covid-19 tehnoloģiju piekļuves krātuvi (C-TAP), lai nodrošinātu, ka vakcīnas ir pieejamas, piekļūstamas un cenas ziņā pieņemamas maksimālam cilvēku skaitam; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt izglītības un veselības aprūpes sistēmu stiprināšanu, lai tās padarītu noturīgākas turpmāko apdraudējumu gadījumā; mudina ES un tās dalībvalstis palielināt finansējumu sabiedrisko pamatpakalpojumu sniegšanai; šajā sakarā uzsver to, cik liela nozīme ir sociālajai aizsardzībai; tādēļ prasa sniegt lielāku atbalstu inovatīvām tehnoloģijām un šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas grupas reakciju; atzīst tiesības uz fizisko un garīgo veselību, kas daudzās valstīs joprojām stigmatizētas un diskriminētas, un vērš uzmanību uz to, cik lielā mērā Covid-19 pandēmija garīgās veselības aprūpes sniegšanā ir izgaismojusi milzīgu nevērību;

Cilvēktiesību aizstāvji

38.

uzteic nozīmīgo darbu, ko visā pasaulē veic visi cilvēktiesību aizstāvji (dažreiz par to maksājot ar visvērtīgāko), un izmanto šo iespēju, lai atzītu visu cilvēktiesību aizstāvju ieguldījumu cilvēktiesību kustībā; atkārtoti norāda, ka cilvēktiesību aizstāvji ļoti bieži ir vienīgie partneri, kas spēj veikt uzraudzību uz vietas un cilvēktiesību aizsardzību teritorijās, kas, piemēram, ir okupētas vai anektētas, jo īpaši atsevišķās iesaldētu konfliktu zonās, kur gan starptautiskajai kopienai, gan ES ir ierobežotas iesaistīšanas spējas;

39.

ir nopietni nobažījies par cilvēktiesību aizstāvju nestabilo situāciju un pauž nožēlu par to, ka viņi cieš no aizvien lielākas vardarbības, tostarp kļūst par mērķtiecīgu slepkavību upuriem; norāda, ka dažās valstīs ir fiksēti sevišķi satraucoši rādītāji attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu, aizskaršanu, iebiedēšanu, nolaupīšanu un ārpustiesas noslepkavošanu; uzsver īpaši smago sieviešu, darba ņēmēju, vides un pirmiedzīvotāju cilvēktiesību aizstāvju situāciju, ko vēl vairāk pasliktina Covid-19; pauž nožēlu par to, ka tādi paņēmieni kā uzmākšanās, kriminalizācijas un nomelnošanas kampaņas, patvaļīgi aresti un neierobežota ieslodzīšana necilvēcīgos apstākļos tiek izmantoti, lai apklusinātu cilvēktiesību aizstāvjus, bieži vien, pamatojoties uz ļoti aptuveni formulētām apsūdzībām terorismā; atkārtoti aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības trešās valstīs analizēt notikumus un problēmas, kas ir saistīti ar tiesībām veicināt un aizsargāt cilvēktiesības un lūgt un saņemt un informāciju par cilvēktiesību aizstāvju situāciju un reaģēt uz to, regulāri viņus apmeklēt apcietinājuma vietās, sekot līdzi viņu tiesas procesiem un iestāties par viņu tiesībām vērsties tiesu iestādēs un baudīt aizsardzību; turklāt aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt tādas vērienīgas ES rīcības stratēģiju, ar kuru nepieļauj aizvien daudzskaitlīgākos uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem;

40.

steidzami prasa izstrādāt ES mēroga tādu īstermiņa vīzu izsniegšanas shēmu, ar kuru palīdzību uz noteiktu laiku tiktu pārvietoti cilvēktiesību aizstāvji, it sevišķi, ES Vīzu rokasgrāmatā ietverot norādījumus un grozot tiesību aktus, kas attiecas uz vīzām, it sevišķi Vīzu kodeksu; pauž nožēlu par to, ka pēdējā gada laikā šajā jautājumā progress panākts nav un mudina dalībvalstis konstruktīvi pārskatīt ES politiku attiecībā uz ārkārtas vīzu izsniegšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, lai to padarītu saskaņotāku;

41.

prasa stiprināt Eiropas Parlamenta uzraudzību pār ES delegāciju darbībām, kuras veic, reaģējot uz trešās valstīs izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem un īstenot konkrētus un stingrus pasākumus gadījumā, ja tās minētos pienākumus nepilda; norāda, ka ir jāpanāk tas, lai ES delegācijas var rēķināties ar visiem vajadzīgajiem un atbilstīgajiem resursiem un spējām nolūkā efektīvi rīkoties cilvēktiesību problēmu gadījumā trešās valstīs;

42.

stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvju nogalināšanu visā pasaulē un pieprasa lēmumu pieņemšanas augstākajā līmenī panākt tiesiskumu un šo uzbrukumu izdarītāju saukšanu pie atbildības; uzsver, ka lielākā cilvēktiesību aizstāvju daļa iesaistījās viņu zemes un vides aizsardzībā un pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībā; atkārtoti aicina nodrošināt, lai saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām pilnībā tiktu ievērots brīvas, iepriekšējas un apzinātas piekrišanas princips; uzsver nepieciešamību visā pasaulē uzlabot tiesu iestāžu pieejamību, lai cīnītos pret plaši izplatīto šādas slepkavības pastrādājušo personu nesodāmību; tomēr konstatē, ka ir jāpieliek vēl lielākas pūles ne tikai attiecībā uz kompensāciju un tiesisko aizsardzību, bet arī, īstenojot preventīvus pasākumus, cita starpā, stiprinot valstu plānus par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību trešās valstīs;

Vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība

43.

uzsver, ka nesenie atklājumi, piemēram, NSO Pegasus skandāls, apstiprina, ka ārkārtīgi satraucošs cita starpā ir cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu izspiegošanas jautājums, un, šķiet, apliecina risku, ka uzraudzības tehnoloģiju varētu izmantot cilvēktiesību ierobežošanas nolūkā; prasa veicināt drošu un atvērtu telpu un lielākas pilsoniskās sabiedrības organizāciju, cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un citu attiecīgo personu spējas, lai aizsargātu viņus no kibernovērošanas un iejaukšanās; uzsver, ka šajā jomā ir vajadzīgs stingrāks valsts un starptautiskais regulējums;

44.

pauž nopietnas bažas par vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvības īpašajiem ierobežojumiem un uzsver nepieciešamību tās garantēt un ievērot; atkārtoti norāda uz viedokļa un vārda brīvības īpašajām problēmām un to saikni ar informācijas brīvību, tostarp piekļuvi neatkarīgai un uzticamai informācijai tiešsaistē un bezsaistē;

45.

konstatē, ka neatkarīga žurnālistika un uzticamu mediju kanālu esamība vēl nekad nav bijuši tik nozīmīgi kā šobrīd, lai garantētu drošas, veselīgas un pienācīgi funkcionējošas sabiedrības dzīvi, un uzsver, ka neatkarīgai žurnālistikai visā pasaulē ir vajadzīgs lielāks publiskais atbalsts; nosoda to, ka pieņemas spēkā juridiskās vajāšanas un aizvien vairāk tiek pieņemti ierobežojoši tiesību akti, ar kuriem apklusina kritiskus viedokļus, piemēram, izmantojot stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību un nosakot kriminālatbildību par neslavas celšanu tiešsaistē un bezsaistē, kura daudzās valstīs kalpo tam, lai iebiedētu žurnālistus, trauksmes cēlējus un cilvēktiesību aizstāvjus, un panāktu to, ka viņi korupcijas izmeklēšanu un atklāšanu un citu sabiedrības interešu jautājumu izmeklēšanu izbeidz; atgādina, ka ir jānodrošina mediju īpašumtiesību, tostarp akcionāru, pārredzamība, ņemot vērā to lomu mediju plurālisma garantēšanā;

46.

atkārtoti vērš uzmanību uz īpašajām problēmām, kuras biedrošanās brīvībai rada pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām vērstie ierobežojošie tiesību akti, piemēram, terorisma, ekstrēmisma un korupcijas apkarošanas tiesību akti, un uz minēto aktu radīto risku, ka var tikt noteiktas apgrūtinošas reģistrācijas, finansējuma un ziņošanas prasības, kas ir vērtējamas kā valsts īstenotas kontroles izpausmes, un uz citiem pasākumiem, piemēram, demonstrāciju apspiešanu, izmantojot spēku, vajāšanu un patvalīgu aizturēšanu; nosoda šādu ļaunprātīgu likumdošana, policijas vara vai drošības pasākumu izmantošanu, lai ierobežotu tiesības protestēt; uzsver, ka 2020. un 2021. gadā tika apspiestas desmitiem demonstrācijas, tostarp noslepkavoti protestētāji un patvaļīgi aizturēti simtiem miermīlīgu protestētāju, daudzi no kuriem tika spīdzināti un pakļauti sliktai attieksmei un bija spiesti maksāt lielus naudas sodus, kas tika piespriesti tiesas procesos, kuros minimālie procesuālie standarti garantēti nebija; nosoda darba koplīguma slēgšanas sarunu, apspriešanās ar darba ņēmējiem un arodbiedrībām un to līdzdalības tiesību pārkāpumus;

47.

pauž nopietnas bažas par visā pasaulē vērojamo akadēmiskās brīvības ierobežošanu un pētnieku cenzēšanas un ieslodzīšanas gadījumu skaita pieaugumu, kas būtiski ietekmē tiesības uz izglītību; mudina ES un dalībvalstis pastiprināt savus diplomātiskos centienus, divpusēji un daudzpusēji risinot valsts un nevalstisko subjektu izteiktos draudus vai veiktos uzbrukumus akadēmiķu brīvībai; aicina EĀDD un Komisiju pārskatīt pašreizējos cilvēktiesību aizstāvjiem sniegtā atbalsta un aizsardzības mehānismus, lai pilnveidotu spēju apzināt un sniegt palīdzību, tostarp aizsardzību ārkārtas situācijās un atbalstu gadījumos, kad ir notikuši uzbrukumi akadēmiskajai brīvībai; aicina Komisiju nodrošināt pastāvīgu augsta līmeņa atbalstu Eiropas Starpuniversitāšu cilvēktiesību un demokratizācijas centram un Globālajam cilvēktiesību tīklam, kuri ir izcils piemērs tam, kā ES visā pasaulē atbalsta cilvēktiesību izglītību;

48.

nosoda arvien pieaugošo praksi atļaut autoritārām valstīm rīkot liela mēroga sporta vai kultūras pasākumus, lai vairotu šo valstu starptautisko leģitimitāti, kaut arī tās turpina ierobežot vietējo opozīciju; aicina ES un dalībvalstis mijiedarboties ar valsts sporta federācijām, korporatīvajiem dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām attiecībā uz līdzdalības risinājumiem šādos pasākumos, tostarp Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs 2022. gadā; prasa izstrādāt ES politikas satvaru sporta un cilvēktiesību jomā;

Tiesības uz drošu un veselīgu vidi

49.

atzīst, ka klimata pārmaiņas ir uzskatāmas par vienu no lielākajiem mūsu un turpmāko paaudžu cilvēktiesību apdraudējumiem, jo īpašu risku tās rada indivīdu un kopienu pamattiesībām uz dzīvību, veselību, pārtiku, mājokli un atbilstīgu dzīves līmeni; uzsver, ka valdībām ir pienākumi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu un ilgtspējīgu attīstību; apzinās cilvēktiesību, veselīgas vides, bioloģiskās daudzveidības un klimata pārmaiņu apkarošanas ciešo saistību un atzinīgi vērtē ANO prasījumu visā pasaulē atzīt tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi; uzsver vides cilvēktiesību aizstāvju un vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju būtisko nozīmi šādas vides saglabāšanā, neraugoties uz vardarbības draudiem, ar kuriem viņi bieži saskaras no to personu puses, kas ir atbildīgas par videi kaitējošām darbībām un gūst no tām labumu; mudina ES un tās dalībvalstis sekmēt ekocīda kā tāda starptautiska noziedzīga nodarījuma atzīšanu, kas būtu paredzēts Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos, un prasa Komisijai noskaidrot ekocīda nozīmību no ES tiesību aktu un ES diplomātijas viedokļa; mudina ES un dalībvalstis uzņemties drosmīgas iniciatīvas, lai pasaules līmenī cīnītos pret nesodāmību vides noziegumu jomā;

50.

uzsver valstu un citu atbildīgo personu un struktūru, tostarp uzņēmumu, pienākumus un atbildību mazināt klimata pārmaiņu ietekmi, nepieļaut to negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām un bioloģiskās daudzveidības degradāciju un izzušanu un veicināt pienācīgu politiku, kas būtu pietiekami vērienīga un nediskriminējoša un nodrošinātu iedzīvotāju līdzdalību un piekļuvi efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un būtu samērīga ar cilvēktiesību jomā uzņemtām saistībām; mudina ES vērsties pret globālo klimata krīzi, cita starpā nākot klajā ar efektīviem un ilgtspējīgiem politikas pasākumiem, un izpildīt Parīzes nolīguma mērķus; atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis visā savā ārējā darbībā stiprināt cilvēktiesību un vides saikni un cilvēktiesību un vides tiesību aizstāvjiem nodrošināt reālu aizsardzību;

51.

īpašu uzmanību pievērš resursu izmantošanas un konfliktu, kara un vardarbības finansēšanas saiknei un atzīst, ka klimata pārmaiņu ietekme uz vidi var saasināt migrāciju un piespiedu pārvietošanu;

52.

uzsver, ka pirmiedzīvotāji bieži vien ir bijuši pirmie, kas ir cietuši no atmežošanas, kura citu tiesību starpā apdraud viņu tiesības uz zemi un piekļuvi vitāli svarīgiem resursiem; šajā sakarībā uzsver tiesības noteikt un izstrādāt pirmiedzīvotāju pašattīstības un viņu zemes, teritoriju un citu resursu izmantošanas prioritātes un stratēģijas; atgādina, ka nesodāmība par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem ir uzskatāma par atmežošanas virzītājspēku, un tādēļ uzskata, ka ir būtiski par šiem pārkāpumiem saukt pie atbildības;

Sieviešu tiesības, sieviešu emancipācija un dzimumu līdztiesība

53.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir veicināt sieviešu tiesību ievērošanu, un atzinīgi vērtē ES Rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un sieviešu emancipāciju ārējās darbībās 2021.–2025. gadā (GAP III), tādējādi apliecinot ES nolūku nopietnību šajā jomā; uzteic sieviešu politisko vadītāju un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu svarīgo lomu politiskajās, sociālajās un vides kustībās un pauž nožēlu par to, ka sievietes gan dzimuma, gan savas darbības dēļ bieži cieš no vardarbības un minēto cēloņu dēļ pat tiek noslepkavotas;

54.

atgādina, ka Stambulas konvencijā kā pirmajā vispārēji saistošā līgumā, ar kuru apkaro vardarbību pret sievietēm un meitenēm un vardarbību ģimenē, ir noteikti starptautiskie standartu kritēriji, kurus ir jāturpina ratificēt un īstenot;

55.

atzīst pandēmijas nesamērīgo ietekmi uz sievietēm, it sevišķi vardarbības ģimenē pieaugumu pārvietošanās ierobežojumu dēļ; pauž nožēlu par to, ka sievietes, tostarp arī Eiropas Savienībā, joprojām veido lielāko to personu daļu, kas ir cietušas no dzimumnosacītas vardarbības, piemēram, vardarbības ģimenē, seksuālas vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, un par to, ka viņas saskaras ar diskrimināciju politiskajā un profesionālajā dzīvē, kā arī attiecībā uz piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei; uzsver, ka pandēmijas rezultātā ir ievērojami samazinājusies aprūpes, aizsardzības un tiesu iestāžu pieejamības nodrošināšana personām, kas ir cietušas no dzimumnosacītas vardarbības un cilvēku tirdzniecības; prasa ES gan ANO ietvaros, gan partnervalstīs veicināt ārkārtas palīdzības plānu un protokolu izstrādi, lai palīdzības programmas pielāgotu pandēmijas apstākļiem, tās sekām un turpmākajām krīzēm; atzinīgi vērtē ES un ANO kopīgos centienus un ieguldījumus, uzsākot iniciatīvu Spotlight, kuras mērķis ir izskaust visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

56.

pauž nožēlu par to, ka vispārējie sieviešu tiesību uzlabojumi ir daudz zemāki par ANO valstu saistībām, kas 1995. gadā tika ir iekļautas Pekinas konvencijā, un pauž bažas par novērojamo tendenci no gūtajiem panākumiem atteikties; pauž nopietnas bažas par to, ka pasliktinās ikvienas personas tiesības pilnībā kontrolēt jautājumus, kas attiecas uz viņu seksualitāti, kā arī seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām (SRVT) bez piespiešanas un diskriminācijas, jo īpaši attiecībā uz drošām un brīvām abortu veikšanas iespējām; nosoda jebkādus mēģinājumus atcelt piešķirtās tiesības un un aizsardzību SRVT jomā, kā arī nosoda tiesību aktus, politiku un praksi, kuros daudzās pasaules valstīs šīs tiesības joprojām ir liegtas vai ierobežotas; uzsver, ka iespējas izmantot SRVT un tiesības uz izglītību, informāciju, ģimenes plānošanu, mūsdienīgām kontracepcijas metodēm, drošiem un likumīgiem abortiem un mātes, pirmsdzemdību un pēcdzemdību veselības aprūpi ir jāgarantē visiem cilvēkiem; prasa, lai ES un tās dalībvalstis vēlreiz apstiprinātu sieviešu neatņemamās tiesības uz ķermeņa neaizskaramību, cieņu un patstāvīgu lēmumu pieņemšanu, kā arī, lai tās ievērotu visu cilvēktiesību universālumu un nedalāmību visos kontekstos un savu starptautisko saistību ietvaros un saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem veicinātu SRVT;

57.

pauž nopietnas bažas par to, ka seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība arvien vairāk tiek izmantota kā kara ierocis; atgādina, ka seksuāli noziegumi un ar dzimumu saistīta vardarbība Romas statūtos ir klasificēti kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai kā genocīda vai spīdzināšanas sastāvdaļas; prasa saskaņoti rīkoties, lai izbeigtu seksuālās vardarbības kā kara ieroča izmantošanu; prasa ES apkarot nesodāmību par seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumiem konflikta apstākļos un atbalstīt sieviešu un meiteņu tiesības uz patiesību, efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensāciju par šo tiesību pārkāpumiem;

58.

uzsver, ka Pasaules Veselības organizācijas publicētās aplēses liecina, ka aptuveni katra trešā sieviete (30 %) visā pasaulē dzīves laikā ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu intīmā partnera vardarbību vai seksuālu vardarbību no cilvēka, kas nav partneris; uzsver, ka lielākā daļa šo gadījumu ir saistīti ar intīmā partnera vardarbību; uzsver, ka ik dienu 137 sievietes nogalina kāds no ģimenes locekļiem; aicina ES un globālos dalībniekus stingri nosodīt intīmā partnera vardarbību un izmantot visus pieejamos instrumentus, lai to nepieļautu, aizsargātu cietušos un sauktu pie atbildības atbildīgos; nosoda noziegumus, kas saistībā ar it kā nepiedienīgu rīcību ir izdarīti ģimenē pret meitenēm un sievietēm nolūkā atjaunot iedomātu ģimenes reputāciju;

59.

konstatē, ka 2020. gadā ievērojami pasliktinājās to no tirdzniecības cietušo personu situācija, no kurām lielākā daļa ir sievietes, jo Covid-19 pandēmijas dēļ viņas nonāca vēl neaizsargātākā situācijā; atzinīgi vērtē to, ka ir sākta ES Cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģijas (2021.-2025. gads) īstenošana; uzsver īpašo nepieciešamību pastiprināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību un tajā iesaistītajām organizētās noziedzības grupām; akcentē, ka Covid-19 pandēmijas laikā no tirdzniecības cietušo personu identificēšana ir kļuvusi vēl sarežģītāka; tādēļ prasa, lai ES un tās dalībvalstis starptautiskajā tiesu iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbībā pastiprinātu to pūliņus nepieļaut cilvēku tirdzniecību un identificēt cietušos un vienlaikus izvairīties no kriminālatbildības viņiem noteikšanas, kā arī nodrošināt viņiem vajadzīgo veselības un psiholoģisko atbalstu, cieši sadarbojoties ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroju, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas īsteno cietušo personu aizsardzību;

60.

nosoda komerciālu praksi, kura paredz bērna iznēsāšanu no surogātmātes puses — globālu parādību, kurā sievietes visa pasaulē ir pakļautas izmantošanai un cilvēku tirdzniecībai un no kuras vienlaikus visvairāk cieš finansiāli un sociāli neaizsargātas sievietes; uzsver šīs prakses smago ietekmi uz sievietēm, sieviešu tiesībām, sieviešu veselību un dzimumu līdztiesību un uzsver tās pārrobežu ietekmi; prasa izstrādāt Eiropas tiesisko regulējumu, ar kuru varētu novērst komerciālās bērna iznēsāšanas no surogātmāšu puses negatīvo ietekmi;

Bērna tiesības

61.

atgādina, ka bērna tiesības ir neierobežotas, un prasa īstenot sistemātisku un saskaņotu pieeju bērnu tiesību veicināšanai un aizstāvēšanai Eiropā un ārpus tās, kā tas ir paredzēts ANO Konvencijā par bērna tiesībām un Programmā 2030. gadam;

62.

atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt pūliņus izskaust jebkāda veida bērniem nodarītas pārestības; atzinīgi vērtē nesen pieņemto ES Stratēģiju bērna tiesību aizsardzībai 2021.–2021. gadam; uzsver, ka bērni joprojām cieš no vardarbības, agrīnām un piespiedu laulībām, piespiedu konversijas, prostitūcijas, bērnu pornogrāfijas un pedofīlijas, seksuāliem pāridarījumiem, tostarp dzimumorgānu kropļošanas, tirdzniecības, bērnu piespiedu atšķiršanas no viņu vecākiem, bērnu darba un bērnu vervēšanas armijā un ka viņiem joprojām nav piekļuves izglītībai un veselības aprūpei, kā arī, ka viņi cieš no nepietiekama uztura un nabadzības, jo īpaši humanitāro krīžu un bruņotu konfliktu gadījumā; uzsver, ka 2021. gads ir pasludināts par starptautisko bērnu darba izskaušanas gadu; prasa visās ES ārpolitikas jomās integrēt bērnu tiesības un ANO programmu par bērniem un bruņotiem konfliktiem; mudina ES nodrošināt, lai tās tirdzniecības un attīstības politikas jomas būtu pilnībā saskanīgas nolūkā izskaust bērnu darbu; šajā sakarībā uzsver vairāku ieinteresēto personu izmēģinājuma dialogu par ilgtspējīgu kakao; aicina dalībvalstis pildīt savus pienākumus attiecībā uz ārvalstu kaujinieku to bērnu aizsardzību, kuri ir ES pilsoņi;

63.

aicina ES bērnu tiesības un bērnu aizsardzību integrēt visās ES ārpolitikas jomās, tostarp cilvēktiesību dialogu, starptautisko un tirdzniecības nolīgumu, Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta un NDICI“Eiropa pasaulē” kontekstā; uzsver, ka ir jāseko līdzi visiem ES pasākumiem, kas attiecas uz bērniem, un ir jānodrošina, ka pilnībā tiek īstenota pieeja “nekaitēt” bērnu tiesībām;

Cilvēku tirdzniecība un piespiedu darbs

64.

nosoda visu veidu cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu un mūsdienu verdzību, kas skar plašu iedzīvotāju grupu klāstu, tostarp sievietes, bērnus, migrantus, kvalificētus darba ņēmējus u. c.; atgādina dalībvalstīm par vajadzību saukt pie atbildības un piespriest sodu šādu darbību veicējiem gan viņu izcelsmes valstīs, gan tādus, kas cilvēku grupas tirgo starptautiski; uzstāj, ka ir rūpīgi jākontrolē un jāpārbauda, kā tiek ievērotas cilvēktiesības un darba tiesības attiecībā uz iemaksām, kas tiek veiktas, lai segtu būtiskus pakalpojumus trešās valstīs, kurās tie ir nepieciešami, lai nepieļautu, ka tie tiek sniegti sliktos apstākļos un pārkāpjot cilvēktiesības; mudina ES un tās dalībvalstis starptautiskajos forumos uzņemties vadošo lomu, lai izskaustu visu veidu cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu un mūsdienu verdzību, kas ir ne tikai necilvēcīgi noziegumi, bet arī rada migrācijas plūsmas sliktos apstākļos, kas veicina ārkārtīgas neaizsargātības un ciešanu situācijas; ņemot vērā šo pārkāpumu nopietnību, prasa ES gan spēkā esošajos nolīgumos, gan nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut īpašu klauzulu, ar kuru tiktu nosodīta visu veidu cilvēku tirdzniecība, piespiedu darbs un mūsdienu verdzība, kas skar plašu iedzīvotāju grupu klāstu, tostarp sievietes, migrantus un kvalificētus darba ņēmējus u. c., un kurā būtu pausta to nesaderība ar minētajiem nolīgumiem;

Neiecietība un diskriminācija

65.

atkārtoti pauž stingru nosodījumu par diskrimināciju, ksenofobiju, neiecietību, vajāšanu un slepkavībām, kas ir saistītas ar rasi, etnisko piederību, valstspiederību, sociālo šķiru, invaliditāti, kastu, reliģiju, ticību, vecumu, seksuālo orientāciju un dzimtes identitāti, kas daudzās valstīs joprojām ir nopietna problēma; uzsver Covid-19 pandēmijas ārkārtīgi nesamērīgo ietekmi uz rasu un etnisko diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību; atzinīgi vērtē to, ka ir sākta tā ES rasisma apkarošanas rīcības plāna 2020.–2025. gadam īstenošana, kurā ir atzīta ne tikai šīs parādības individuālā un sociālā dimensija, bet arī tās strukturālais raksturs; uzsver, ka, neraugoties uz 20 gadu ilgo darbu, kas ir veikt kopš Durbanas deklarācijas un rīcības programmas parakstīšanas 2001. gadā, rasisms, diskriminācija, ksenofobija un ar to saistītā neiecietība daudzās pasaules valstīs joprojām ir uzskatāma par postu, un aicina pret minētajām parādībām izturēties absolūti neiecietīgi; aicina valdības, reģionālās organizācijas, pilsonisko sabiedrību un citas ieinteresētās personas divkāršot centienus minēto deklarāciju īstenot efektīvi, un izstrādāt un īstenot cīņas pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar tiem saistīto neiecietību rīcības plānus; prasa ES organizēt globālu rasisma apkarošanas samitu, kas būtu veltīts cīņai pret rasismu un diskrimināciju visā pasaulē, sadarbībā ar līdzīgi domājošiem partneriem un starptautiskajām organizācijām, tādām kā EDSO, ANO, Āfrikas Savienība, Amerikas valstu organizācija un Eiropas Padome;

66.

pauž nožēlu par to, ka pirmiedzīvotāji visā pasaulē joprojām cieš no plaši izplatītas un sistemātiskas diskriminācijas un vajāšanas, tostarp piespiedu pārvietošanas, patvaļīgiem arestiem un cilvēktiesību un zemes aizstāvju nogalināšanas; atkārtoti prasa ES, dalībvalstīm un to starptautiskās sabiedrības partneriem noteikt visus vajadzīgos pasākumus, ar kuriem tiktu atzītas, aizsargātas un veicinātas pirmiedzīvotāju tiesības, tostarp tiesības uz savu valodu, zemi, teritorijām un resursiem, un radīt sūdzību iesniegšanas mehānismu, ar kura starpniecību varētu iesniegt sūdzības par pārkāpumiem un ļaunprātīgiem nodarījumiem; atzinīgi vērtē darbu, ko pilsoniskā sabiedrība un NVO veic saistībā ar šiem jautājumiem atsaucas uz to, ka Parlamentā iecēla pastāvīgo referentu pirmiedzīvotāju jautājumos, lai uzraudzītu pirmiedzīvotāju cilvēktiesību situāciju; aicina dalībvalstis ratificēt SDO Konvencijas Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām normas; iesaka, lai ES un tās dalībvalstis attiecīgajos un jaunajos pienācīgas rūpības regulējumos iekļautu atsauces uz pirmiedzīvotājiem un tiesībām, kas ir ietvertas ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām;

67.

ar lielām bažām norāda uz kastu hierarhijas un ar kastām saistītas diskriminācijas mērogu un sekām un ilgstošajiem kastu sistēmas izraisītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp uz liegumu izmantot tiesu sistēmu vai būt nodarbinātiem, ilgstošu segregāciju, nabadzību un stigmatizāciju, kā arī ar kastām saistītiem šķēršļiem pamata ciklvēktiesību īstenošanā un cilvēces attīstības veicināšanā; atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus un atbalstīt iniciatīvas ANO līmenī un attiecīgajās trešās valstīs, ar kurām izskauž saskaņā ar kastu kritēriju īstenotu diskrimināciju;

LGBTIQ tiesības

68.

stingri nosoda lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu, nebināru personu, interseksuāļu un kvīru (LGBTIQ) visā pasaulē izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus, diskrimināciju, vajāšanu un draudus dzīvībai, kā arī viņu nogalināšanu — šīs negācijas ir saasinājusi Covid-19 izmantošana par attaisnojumu LGBTIQ aizstāvju apspiešanai un homofobiskai un transfobiskai goda aizskaršanai; aicina ES uzņemties vadošo lomu LGBTIQ tiesību aizsardzībā starptautiskos forumos, tostarp, cenšoties panākt to, lai tiktu dekriminalizēta seksuālā orientācija, dzimtiskā identitāte, dzimtiskā pašizpausme un dzimuma iezīmes un izskausta interseksuāļu dzimumorgānu kropļošana, tā dēvētā konversijas terapija un transpersonu piespiedu sterilizācija; atzinīgi vērtē to, ka LGBTIQ līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam ir iekļauta ES apņemšanās tās ārpolitikā, tostarp ar NDICI — “Eiropas pasaulē” instrumenta starpniecību sniegtajā atbalstā un Pirmspievienošanās instrumenta līdzekļu izdalē, ietvert LGBTIQ jautājumus; aicina ES un dalībvalstis visos to ārpolitikas virzienos rūpīgi un konsekventi piemērot ES pamatnostādnes par LGBTIQ personu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu un aizsardzību;

Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvību

69.

pilnībā atbalsta tiesības uz domas, apziņas un reliģijas, un ticības vai neticības brīvību, kā arī tiesības publiski piekopt savu reliģiju vai ticību un mainīt tās vai atteikties no tām, nebaidoties no vardarbības, vajāšanas vai diskriminācijas; uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumu par vajāšanu reliģijas vai ticības dēļ, un nosoda vajāšanu, no kuras šo iemeslu dēļ daudzās vietās visā pasaulē cieš minoritātes; aicina dalībvalstis un EĀDD šādiem gadījumiem pievērst īpašu vērību un atbilstīgi uz tiem reaģēt; nosoda tiesību aktu par zaimošanu ļaunprātīgu izmantošanu, lai turpinātu diskrimināciju, un pauž nožēlu par reliģijas un reliģisko iestāžu tādu izmantošanu, kas ir pretēja cilvēktiesībām, jo tiek vajāti, tostarp likumīgiem līdzekļiem, ticīgie vai reliģiskās minoritātes un kopienas, LGBTIQ un citas neaizsargātā situācijā esošas personas; atkārtoti nosoda jebkādus iestāžu vai valdību mēģinājumus liegt izvēlēties reliģiskos vai ticības līderus vai iejaukties šādu līderu izvēlē; uzsver, ka valstīm ir pienākums veicināt un aizsargāt noteiktu ticību piekopjošu personu un pie reliģiskām minoritātēm piederošu personu cilvēktiesības; uzsver pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu nozīmi šajā jomā;

70.

aicina Komisiju un Padomi īstenot vērienīgas programmas, ar kurām tiktu aizstāvēta reliģijas vai ticības brīvība visā pasaulē, tostarp veicināti un atbalstīti starptautiskie centieni vākt pierādījumus par nežēlīgiem noziegumiem, saukti pie atbildības to izdarītāji, kriminālsodi padarīti efektīvi un izmaksātas kompensācijas cietušajiem; aicina Padomi, Komisiju, EĀDD un dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm, lai noteiktu pasākumus, ar kuriem nepieļauj naida noziegumus un tos apkaro;

71.

konstatē, ka ES īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus Eiropas Savienības amats kopumā ir bijis vakants vairāk nekā gadu; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju pēc iespējas drīzāk veikt pārredzamu un visaptverošu novērtējumu par īpašā sūtņa amata efektivitāti un pievienoto vērtību, nodrošināt īpašajam sūtnim pietiekamus resursus un pienācīgi atbalstīt viņa institucionālās pilnvaras, spējas un pienākumus;

Nacionālās, etniskās un lingvistiskās minoritātes

72.

atgādina, ka valstīm to attiecīgajā teritorijā ir pienākums aizsargāt savu nacionālo, etnisko, kultūras, reliģisko vai lingvistisko minoritāšu tiesības; aicina Komisiju atbalstīt pie minoritātēm piederīgu personu tiesību aizsardzību visā pasaulē, tostarp, īstenojot tās cilvēktiesību un demokrātijas tematisko programmu;

73.

aicina ES partnervalstu valdības ievērot nacionālo, etnisko un lingvistisko minoritāšu pamattiesības un cilvēktiesības, tostarp viņu kultūru, valodu, reliģiju, tradīcijas un vēsturi, lai saglabātu viņu kultūras un daudzveidību; atkārtoti norāda, ka minētajām valdībām ir jāpilda saistības un pienākumi, kurus tās ir uzņēmušās saskaņā ar starptautiskiem līgumiem un nolīgumiem; pauž nožēlu par jebkādiem mēģinājumiem noniecināt etnisko un lingvistisko minoritāšu pamattiesības un cilvēktiesības, veicot to piespiedu asimilāciju;

Tiesības piedalīties brīvās un godīgās vēlēšanās

74.

uzsver, ka tiesības iesaistīties sabiedrisko lietu pārvaldē, jo īpaši, piedaloties vēlēšanās, ir ne tikai cilvēktiesības pašas par sevi, bet arī tiesības, kas ir cieši saistītas ar vairākām citām cilvēktiesībām, kuru īstenošanai ir ļoti būtiska nozīme no konstruktīva vēlēšanu procesa nodrošināšanas viedokļa, un ka tās ir demokrātiskas valdības darbības pamatā;

75.

stingri nosoda virknē trešo valstu vērojamo demokrātisko vērtību graušanu un problēmas, kas attiecas uz vēlēšanu godīgumu, vardarbību vēlēšanās, administratīvo resursu ļaunprātīgu izmantošanu no valdošo partiju puses, politisko oponentu apspiešanu, neatkarīgu mediju cenzūru un tiem izteiktiem draudiem, kā arī dezinformācijas pieaugumu; mudina ES pievērsties šai ārkārtīgi satraucošajai situācijai un risināt to, un nākt klajā ar konkrētiem un efektīviem priekšlikumiem, atkārtoti apliecinot tās vēlmi uzņemties vadošo lomu cilvēktiesību, demokrātisko vērtību un brīvu un godīgu vēlēšanu veicināšanā trešās valstīs;

76.

pauž nožēlu par to, ka autoritāri un neliberāli režīmi atsakās no nobriedušas demokrātijas ceļa, vispārējām cilvēktiesībām un demokrātijas standartiem, radot maldīgas leģitimitātes priekšstatu, rīkojot fiktīvu vēlēšanu procesus, kas nav nedz brīvi, nedz arī godīgi, nedz pārredzami; aicina ES un tās dalībvalstis stiprināt Savienības īstenoto demokrātiskās noturības veicināšanu trešās valstīs, izmantojot visus to rīcībā esošos instrumentus;

77.

prasa demokrātisko un vēlēšanu procesu aizsardzību noteikt par galveno globālo problēmjautājumu un izveidot efektīvu satvaru, ar kura palīdzību varētu reaģēt uz dažādu veidu iejaukšanos vēlēšanu procesos, cieši sadarbojoties ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, ar EDSO;

Korupcija un cilvēktiesības

78.

uzskata, ka korupcija veicina, stiprina un institucionalizē cilvēktiesību pārkāpumus un nesamērīgi ietekmē visneaizsargātākās un atstumtākās sabiedrības personas un grupas; uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm šī problēma kā tāda ir jārisina savā ārējā darbībā, finansējumam trešām valstīm piemērojot augstākos pārredzamības standartus, kā arī, atbalstot korupcijas apkarošanas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, žurnālistus un trauksmes cēlējus un vienlaikus veicinot efektīvu korupcijas apkarošanas iestāžu izveidi un stingru tiesiskā regulējuma pieņemšanu un risinot jautājumus par slepenām jurisdikcijām un nodokļu oāzēm;

79.

aicina ES noteikt pret autoritāriem līderiem un viņu finanšu atbalstītājiem vērstus instrumentus, tostarp pret tiem, kas ir iesaistīti krāpšanā vēlēšanās, atklāt un iesaldēt nelikumīgus aktīvus un veicināt universālās jurisdikcijas piemērošanu smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos;

80.

apzinās to, ka Eiropas Savienība nevar kalpot par priekšzīmi cīņā pret korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem, jo dažu tās dalībvalstu un tās teritorijā darbojošos dalībnieku rādītāji šajās jomās ir negatīvi; sagaida, ka Komisija un dalībvalstis konkrētus centienus vērsties pret dalībvalstu nebūšanām šajās jomās pastiprinās; iesaka Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm sniegt būtisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, žurnālistiem un trauksmes cēlējiem, kas apkaro korupciju;

81.

uzsver, ka ir jāizstrādā principi attiecībā uz liela mēroga korupcijas kā valstu un starptautiskajos tiesību aktos paredzēta noziedzīga nodarījuma starptautiski atzītas juridiskas definīcijas, tostarp, definējot tās sistēmisko raksturu, un ka ir jāizstrādā pati minētā definīcija;

82.

prasa šā brīža nesodāmības par liela mēroga korupciju gadījumus nepieļaut, stingrāk īstenojot pretkorupcijas tiesību aktus, lai nodrošinātu liela mēroga korupcijas shēmu īstenotāju saukšanu pie atbildības; prasa izpētīt visaptverošas pieejas, kas ietvertu arī starptautisko tiesu iestāžu reformas, tostarp SKT jurisdikcijas paplašināšanu;

ES globālais cilvēktiesību sankciju režīms — “ES Magņitska likums”

83.

atzinīgi vērtē ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma — “ES Magņitska likuma” pieņemšanu, jo tas ir uzskatāms par būtisku ES cilvēktiesību un ārpolitikas instrumentārija papildinājumu, kas stiprina ES kā globāla cilvēktiesību dalībnieka lomu, ļaujot tai noteikt ierobežojošus pasākumus pret juridiskām un fiziskām personām, kuras visā pasaulē ir izdarījušas nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus; uzteic to, ka Padome saskaņā ar minēto režīmu ir pieņēmusi pirmās mērķtiecīgās sankcijas un aicina Padomi vajadzības gadījumā pieņemt papildu pasākumus; norāda, ka ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma piemērošana neliedz pieņemt citus ES cilvēktiesību aizsardzības instrumentus, kurus var piemērot vienlaikus un kuri var papildināt viens otru; nosoda jebkādus patvaļīgus un nepamatotus ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti pret ES vai citām vienībām, atriebjoties par ES lēmumiem, kas ir pieņemti saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu; pauž nožēlu par to, ka Padome, pieņemot sankcijas par cilvēktiesību jautājumiem, ir nolēmusi piemērot vienprātības balsojumu, un atkārtoti prasa tomēr piemērot kvalificēta vairākuma balsojumu;

84.

atkārtoti prasa paplašināt ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma darbības jomu, iekļaujot tajā korupcijas darbības, lai nodrošinātu efektīvu vēršanos pret cilvēktiesību pārkāpēju ekonomiskajiem un finansiālajiem atbalstītājiem; īpašu uzmanību vērš uz alternatīvo iespēju Komisijai nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu nolūkā izveidot atsevišķu tematisku sankciju režīmu, ar kuru tiktu apkaroti nopietni korupcijas nodarījumi, kas būtu definēti, par pamatu ņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju; uzsver, ka ir jāīsteno efektīva stratēģija, saskaņā ar kuru ES globālais cilvēktiesību sankciju režīms tiktu piemērots saskanīgi gan ar citiem ES ārpolitikas atzariem, jo īpaši ar tās cilvēktiesību politiku, gan ar spēkā esošajiem starptautiskajiem sodu regulējumiem; uzsver, ka, īstenojot ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, ir jāievēro princips, ka saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām netiek negatīvi ietekmēti attiecīgās valsts civiliedzīvotāji; atgādina, ka ierobežojošo pasākumu konsekventa un vienota piemērošana visās dalībvalstīs ir uzskatāma par ES ārējās darbības uzticamības un efektivitātes priekšnoteikumu; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par to, ka līdz 2021. gada beigām tā pārskatīs paņēmienus, kas apdraud sankcijas, un spēkā esošos pienākumus dalībvalstīm ziņot par to īstenošanu un izpilde kontroli; mudina Komisiju kā Līgumu pareizas piemērošanas uzraudzītāju un AP/PV kā personu, kas ir atbildīga par ES ārpolitikas vienotību, saskaņotību un efektivitāti nodrošināt, lai valstu atbildes pasākumi uz ES pieņemto ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem būtu efektīvi, samērīgi un atturoši;

Migrācijas un patvēruma jautājumi

85.

atkārtoti apstiprina migrantu, bēgļu un piespiedu kārtā pārvietoto personu cilvēktiesību neatņemamo raksturu un prasa ES un tās dalībvalstīm tās, sadarbojoties ar trešām valstīm, pilnībā ievērot un šajā sadarbībā iekļaut — gan, nosakot augstus juridiskos standartus, gan, kas ir ne mazāk svarīgi, rīkojoties tā, lai nodrošinātu šo tiesību efektīvu aizsardzību praksē; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm to ārējās un eksteritoriālajās darbībās, nolīgumos un sadarbībā migrācijas, robežu un patvēruma jomā, ir jāievēro un jāaizsargā cilvēktiesības, jo īpaši tās, kas ir paredzētas Pamattiesību hartā, tostarp tiesības uz dzīvību un brīvību un tiesības uz patvērumu, kas, jo īpaši, nozīmē, ka patvēruma pieteikumi ir jāizvērtē individuāli;

86.

atkārtoti aicina Komisiju pārskatīt sadarbības ar trešām valstīm migrācijas jomā ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp veikt gan iepriekšēju novērtējumu, gan uzraudzības mehānismu novērtējumu, un veikt pārredzamus ex ante riska novērtējumus par jebkādas oficiālas, neoficiālas vai finansiālas ES sadarbības ar trešām valstīm ietekmi uz migrantu, bēgļu un piespiedu kārtā pārvietoto personu tiesībām; turklāt prasa nodrošināt lielāku pārredzamību un pienācīgu parlamentārās kontroles un demokrātiskās uzraudzības līmeni pār tās darbību šajā jomā; uzsver riskus, kas ir saistīti ar neformāliem atgriešanas un atpakaļuzņemšanas mehānismiem, uz kuriem tiesas kontrole neattiecas, kādēļ efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus no cilvēktiesību pārkāpumiem cietušajiem migrantiem un patvēruma meklētājiem nodrošināt nevar; tādēļ atkārtoti aicina ES nodrošināt, lai visi nolīgumi par sadarbību migrācijas jomā un atpakaļuzņemšanu ar valstīm ārpus ES stingri atbilstu starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu tiesībām un jūrlietu tiesībām, jo īpaši Konvencijai par bēgļa statusu; pieprasa, lai cilvēktiesības tiktu integrētas un uzraudzītas visos Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja īstenotajos pasākumos;

87.

aicina ES un tās dalībvalstis pievērsties migrācijas pamatcēloņiem un atbalstīt un veicināt attīstību, ieguldīt izglītībā un sniegt tiešu palīdzību, lai uzlabotu dzīves iespējas, kas varētu veicināt stabilāku un ilgtspējīgāku sabiedrību; šajā sakarībā aicina Komisiju izpētīt labākās sadarbības ar trešām valstīm metodes; pieprasa, lai ES un tās dalībvalstis atbalstītu bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības atgriezties savā izcelsmes valstī, tiklīdz būs beigusies vajāšanas vai vardarbība, kas ir bijusi viņu pārvietošanas iemesls, vienlaikus ievērojot neizraidīšanas principu;

88.

aicina Komisiju sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai nodrošinātu dalībvalstīm nepieciešamos aizsardzības pasākumus, ar kuru palīdzību tās var efektīvi reaģēt uz migrācijas izmantošanu politisku mērķu nolūkā no trešo valstu puses; aicina partnervalstis un starptautiskās organizācijas panākt tiesiskā regulējuma piemērošanu un ciešākas sadarbības centienu migrantu kontrabandas jautājumos pastiprināšanu, nodrošinot migrantu aizsardzību un nepieļaujot viņu ekspluatāciju;

89.

pauž nosodījumu par nāves gadījumiem uz migrācijas ceļiem un atkārtoti prasa izstrādāt saskaņotu Eiropas pieeju, ar kuru tiktu atbalstīts un nodrošināts veicīgs un efektīvs to personu identifikācijas process, kuras ceļā uz ES gāja bojā; pauž nožēlu par to, ka daži potenciālie patvērum meklētāji ir nosūtīti atpakaļ uz robežu vai deportēti uz vietām, kurās viņu dzīvība ir apdraudēta, tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības un jo īpaši patvēruma tiesības; nosoda uzbrukumus NVO, kas palīdz migrantiem; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu trešām valstīm migrācijas sadarbības nolūkā un nodrošināt, lai no šādas sadarbības tieši vai netieši labumu negūtu varas iestādes, kas ir iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos; pieprasa definēt migrantu aizsardzības sistēmas, jo īpaši, migrantiem radot drošus un likumīgus maršrutus un uzlabojot iespējas iegūt humanitārās vīzas, un uzlabot minēto sistēmu īstenošanu; prasa dot Eiropas Parlamentam iespēju pārraudzīt nolīgumu migrācijas jomā piemērošanu;

Starptautiskās humanitārās tiesības

90.

uzsver, ka starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību vispārēja ievērošana ir ārkārtīgi svarīga, un prasa pasaules bruņotajos konfliktos iesaistītām pusēm nodrošināt humanitārās palīdzības aģentūru pilnīgu, savlaicīgu un netraucētu piekļuvi neaizsargātām iedzīvotāju grupām un teritorijām un šos civiliedzīvotājus, jo īpaši sievietes un bērnus, kā arī humanitārās palīdzības un medicīnas darbiniekus aizsargāt, kā to garantē Ženēvas konvencijas un to papildu protokoli; uzsver, ka ir svarīgi sniegt ieguldījumu humanitārās palīdzības koridoru izveidē ārkārtas situācijās, tostarp situācijās, kurās pastāv risks vai tūlītēja iespējamība, ka šīs situācijas var pāraugt plaši izplatītos un būtiskos cilvēktiesību pārkāpumos;

91.

atkārtoti norāda, ka ES un tās dalībvalstīm būtu aktīvi jāatbalsta ANO ģenerālsekretāra un ANO Drošības padomes aicinājums pasludināt globālu pamieru, tostarp, īstenojot efektīvus pasākumus pret nelikumīgu ieroču tirdzniecību un veicinot dalībvalstu ieroču eksporta pārredzamību un pārskatatbildību; pauž nožēlu par to, ka Covid-19 pandēmija un tās sekas ir palielinājušas politisko vardarbību, pastiprinājušas bruņoto grupējumu savstarpējo konkurenci un saasinājušas ilgstošus saspīlējumus, vienlaikus cietušos padarot vēl neaizsargātākus; pauž nopietnas bažas par to, ka šajā kontekstā pieaug konfliktu izraisīta seksuāla vardarbība, neraugoties uz to, ka 2020. gadā apritēja 20. gadi, kopš ir pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību;

92.

atgādina par Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu (11) izmantošanu un atkārtoti pauž bažas par minēto lidaparātu izmantošanu, apejot starptautisko tiesisko regulējumu; vēlreiz prasa ES nekavējoties izstrādāt juridiski saistošu bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanas satvaru, kas nodrošinātu to, ka dalībvalstis, pildot savas juridiskās saistības, neveic cilvēku nelikumīgu mērķtiecīgu nogalināšanu vai nepalīdz šādu nogalināšanu veikt trešām valstīm; turklāt aicina Komisiju pienācīgi informēt Parlamentu par to, kā tiek tiek izmantoti ES līdzekļi, finansējot pētniecības un izstrādes projektus, kas ir saistīti ar bezpilota lidaparātu būvi; prasa, turpmāk īstenojot bezpilota lidaparātu izstrādes projektus, veikt novērtējumus par to ietekmi uz cilvēktiesībām; atgādina par Parlamenta 2018. gada 12. septembra rezolūciju par autonomo ieroču sistēmām (12) un mudina AP/PV un dalībvalstis aizliegt tādu pilnībā autonomu ieroču izstrādi, ražošanu un izmantošanu, kurās nav paredzēta nozīmīga cilvēku kontrole pār kritiski svarīgām mērķu izraudzīšanās un to iznīcināšanas funkcijām; uzstāj uz nepieciešamību sākt starptautiskas sarunas par juridiski saistošu instrumentu, ar kuru tiktu aizliegti letāli autonomi ieroči, kuru izmantošanā nav paredzēta nozīmīga cilvēku kontrole; mudina AP/PV un dalībvalstis paust kopīgu nostāju par starptautiskām sarunām attiecībā uz šo jautājumu;

Karu un konfliktu esamība visā pasaulē un to ietekme uz cilvēktiesībām

93.

uzsver daudzšķautņainos cilvēktiesību izmantošanas draudus, ko rada moderni bruņoti konflikti, kuros papildus valstīm bieži vien ir iesaistīti nevalstiski dalībnieki un teroristu organizācijas un kuriem ir katastrofāla humanitāra rakstura ietekme; uzsver cilvēktiesību pārkāpumus un ļaunprātīgu izmantošanu no privāto militāro un drošības uzņēmumu puses; uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumos cietušajiem ir ļoti ierobežota piekļuve tiesu iestādēm teritorijās, kas, piemēram, ir okupētas vai anektētas, tostarp iesaldētajās konfliktu zonās, kurās attīstītu juridisku un institucionalizētu struktūru, kas spētu nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību, vai nu nav vispār, vai tās ir nepietiekamas; atkārtoti prasa ES pastiprināt reakciju uz konfliktiem, kuru risināšanai Savienībai būtu pilnvērtīgi jāizstrādā savi instrumenti un jāspēj tos autonomi īstenot, — arī sadarbībā ar partnervalstīm un reģionālajām organizācijām —, tostarp stingri pievērsties humanitārajai palīdzībai, konfliktu novēršanai, pārejas posma tiesiskumam, mediācijai un starpniecībai, un samierināšanas centieniem, konfliktu pamatcēloņu novēršanai, humanitārās palīdzības sniegšanai, nepieciešamā atbalsta sniegšanai starptautiskajām miera iedibināšanai un miera uzturēšanas misijām, kā arī ES misijām kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros un pēckonflikta jauncelsmes operācijām, ar kurām atbalsta un īsteno cilvēktiesību spēcīgu integrāciju un kontroli un nodrošina pamatīgu dzimtisko perspektīvu;

94.

atzinīgi vērtē jauno ES miera starpniecības koncepciju, ar kuru paplašina ES krīzes pārvarēšanas instrumentāriju, lai sasniegtu plašāku konfliktu pārveides mērķi, un mudina attīstīt papildu dialoga instrumentus un spējas šajā jomā; atkārtoti aicina dalībvalstis palīdzēt iegrožot bruņotus konfliktus un nopietnus cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, stingri ievērojot ANO Ieroču tirdzniecības līguma 7. pantu par eksportu un eksporta novērtējumu un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, tostarp, atsakoties nodot ieročus un uzraudzīšanas un izlūkošanas aprīkojumu, kas var radīt risku, ka importējošā valsts vai nevalstiskie dalībnieki var veikt vai veicināt cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus; atkārtoti aicina ES mērogā stingrāk kontrolēt ES ieroču eksportu, labāk kontrolēt eksportēto ieroču galapatēriņu un labāk koordinēt valstu lēmumus par ieroču eksportu;

95.

aicina PV/AP un Padomi īpašu uzmanību pievērst cilvēktiesību stāvoklim okupētajās vai anektētās teritorijās un veikt efektīvus pasākumus, ar kuriem novērš smagus cilvēktiesību pārkāpumus uz vietas; uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt ES politikas saskaņotību attiecīgās teritorijas okupācijas vai aneksijas gadījumos; atgādina, ka starptautiskajām humanitārajām tiesībām vajadzētu noteikt ES politiku attiecībā uz visām šādām situācijām, tostarp ieilgušajiem okupācijas gadījumiem; vērš īpašu uzmanību uz ES iedibinātu uzņēmumu atbildību piemērot visstingrāko pienācīgas rūpības politiku attiecībā uz visām ekonomiskajām vai finanšu darbībām šādās teritorijās vai sadarbību ar tām un nodrošināt stingru atbilstību starptautiskajām tiesībām, kā arī ES sankciju politikai, ja tā šādos gadījumos ir piemērojama;

Pārejas posma tiesiskums

96.

prasa veicināt pārejas posma tiesiskuma procesus, kas nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas pilsoniskajai sabiedrībai, cietušajiem, atstumtām un neaizsargātām iedzīvotāju grupām, sievietēm, bērniem, jauniešiem, kā arī vienādā mērā gan lauku apvidu, gan pilsētu iedzīvotājiem; mudina veidot saikni starp tādām pastāvīgām struktūrām kā valstu tieslietu sistēmas un valstu iestādes, nežēlīgu noziegumu novēršanas tīkli un pārejas posma iniciatīvas tiesiskuma jomā; uzsver, ka ir jānodrošina cietušajām personām un kopienām domāti rīki, telpa un piekļuve informācijai;

Pienācīga rūpība un korporatīvā atbildība

97.

uzsver, ka ES ir neatkārtojama iespēja likt lietā savu ietekmi, lai panākt to, ka uzņēmumi pasaules līmenī ievēro cilvēktiesības, proti, pieņemt gaidāmos ES saistošos tiesību aktus par uzņēmumu pienācīgu rūpību un korporatīvo pārskatatbildību, kurā uzņēmumiem būtu noteikts pienākums visā savā vērtību ķēdē identificēt, nepieļaut, darīt zināmu, uzskaitīt un efektīvi novērst potenciālu un/vai faktisku negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un labu pārvaldību un cietušajiem nodrošināt civilatbildības režīmus un piekļuvi tiesu iestādēm, un nodrošināt saukšanu pie atbildības; prasa šo stratēģiju piemērot visiem lielajiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti un kas ir iedibināti Savienības teritorijā vai darbojas iekšējā tirgū, kā arī biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un MVU augsta riska nozarēs, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā proporcionalitātes principu; uzsver nepieciešamību noteikt administratīvas kontroles pasākumus vai sankcijas un nodrošināt to izpildi, lai panāktu tiesību aktu efektivitāti un uzņēmumiem nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzskata, ka uzņēmumu pienācīgas rūpības stratēģijas būtu jādefinē un jāīsteno, jēgpilni un regulāri apspriežoties ar ieinteresētajām personām, un ka tās būtu jādara pieejamas sabiedrībai; atzinīgi vērtē to, ka 2020. gadā pilnībā stājās spēkā ES Taksonomijas regula (13) un 2021. gadā — ES Konfliktu izrakteņu regula (14), kas ir uzskatāmas par konstruktīviem soļiem šajā jomā;

98.

atkārtoti norāda, ka pagājušajā gadā aptuveni divas trešdaļas pasaulē nogalināto cilvēktiesību aizstāvju bija iesaistīti savas zemes un vides aizsardzībā un pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībā, — bieži vien uzņēmējdarbības kontekstā; uzsver cilvēktiesību aizstāvju pausto arvien akūtāko nepieciešamību ES attiecībā uz uzņēmumiem piemērot obligātus tiesību aktus, kas reglamentē pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā;

99.

atkārtoti aicina piegādes ķēdēs apkarot un izskaust piespiedu darbu un citus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp vides, pirmiedzīvotāju un darba tiesību pārkāpumus un draudus, un uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina ES iestādes būt priekšzīmīgām un veikt rūpīgus pārdevēju, tostarp apakšuzņēmēju, no trešām valstīm pienācīgas rūpības novērtējumus; aicina Komisiju un Padomi aizliegt jebkādu tādu produktu importu, kas ir ražoti, smagi pārkāpjot cilvēktiesības, tostarp, izmantojot piespiedu darbu, kas arī ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu; aicina Eiropas uzņēmumus pildīt savu korporatīvo atbildību, rūpīgi pārskatot savas piegādes ķēdes, lai nodrošinātu, ka tie nav iesaistīti cilvēktiesību pārkāpumos;

100.

konstatē, ka 2021. gadā aprit desmit gadu, kopš tika pieņemti ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām — īstens regulējums, kura pamatnostādnes, jo īpaši trešā pīlāra pamatnostādnes, kas ir vērstas uz piekļuvi tiesiskajai aizsardzībai un cilvēktiesību aizstāvju cienīšanu, nodrošina būtisku regulējumu, pamatojoties uz kuru var sadarboties ar trešām valstīm tādās jomās kā nepieļaušana un tiesas un ārpustiesas sūdzību iesniegšanas un tiesiskās aizsardzības mehānismu pieejamība cietušajiem; atgādina, ka ir svarīgi visām valstīm pilnībā īstenot ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, un aicina tās ES dalībvalstis, kuras valsts rīcības plānus uzņēmējdarbības tiesību jomā vēl pieņēmušas nav, to izdarīt pēc iespējas drīzāk; uzsver nepieciešamību izveidot starptautisku saistošu instrumentu, kas reglamentētu transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību starptautisko cilvēktiesību aktu piemērošanā; mudina ES un tās dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties darbā, ko veic ANO starpvaldību darba grupa jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā; cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā to uzskata to par nepieciešamu soli uz priekšu;

Spēcīgu cilvēktiesību klauzulu nozīme starptautiskajos nolīgumos

101.

atkārtoti prasa visos ES un trešo valstu nolīgumos, tostarp brīvās tirdzniecības nolīgumos un atsevišķos ieguldījumu aizsardzības nolīgumos, sistemātiski iekļaut cilvēktiesību klauzulas, kuru īstenošanu var nodrošināt; aicina šīs klauzulas izmantot labāk, tostarp, izveidojot īpašus uzraudzības un problēmu risināšanas mehānismus; prasa, lai šo klauzulu piemērošana tiktu panākta, izmantojot precīzus kritērijus, un lai tās tiktu uzraudzītas, iesaistot Parlamentu, pilsonisko sabiedrību un attiecīgās starptautiskās organizācijas; uzsver, ka īpašu kritēriju noteikšana varētu likt ES noskaidrot tādu sankciju par neievērošanu ieviešanas lietderību, kuras atbilstu proporcionalitātes principam; uzsver, ka nolīgumu pārkāpumiem būtu jārada nepārprotamas sekas, tostarp kā galējais līdzeklis vissmagāko vai nemitīgu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā, — ES dalības nolīgumā apturēšana vai izstāšanās no tā; iesaka tirdzniecības un ārvalstu ieguldījumu nolīgumos iekļaut cilvēktiesību uzraudzības mehānismus, kā arī sūdzību mehānismus, lai cietušajiem iedzīvotājiem un vietējām ieinteresētajām personām nodrošinātu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespēju;

Tirdzniecība un ES Vispārējā preferenču sistēma (VPS).

102.

uzsver tirdzniecības un cilvēktiesību ciešo saikni un to, cik iedarbīga ir tirgošanās iespēju trešām valstīm piedāvāšana apmaiņā pret cilvēktiesību ievērošanu; konstatē Komisijas neseno priekšlikumu pārskatīt VPS regulu (15), kas ir uzskatāma par iespēju šo saikni stiprināt vēl vairāk; uzsver, ka, būdama viens no politiskajiem risinājumiem, VPS var nodrošināt nepieciešamo pienesumu Eiropas zaļā kursa mērķu sasniegšanā, un iesaka attiecībā uz ilgtspējīgām precēm noskaidrot iespēju piedāvāt preferenciālo režīmu; uzsver, ka VPS+ statusa saņemšana ir atkarīga no starptautisko konvenciju ievērošanas un progresa cilvēktiesību jomā, un prasa minētos nosacījumus stingri piemērot partnervalstīm, tostarp, ja tas ir pamatoti, VPS+ statusu nekavējoties atceļot; aicina Komisiju, izvērtējot VPS+ pienākumu izpildi, izmantot precīzus un pārredzamus kritērijus;

103.

uzsver, ka ir nepieciešama ES un visu ieinteresēto personu, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizāciju un arodbiedrību atbalsta saņēmējās valstīs, pastāvīga mijiedarbība un dialogs, kā arī nepieciešama ir pārredzamības un uzraudzības pilnveide arī turpmāk, lai nodrošinātu, ka VPS shēma atbilst tās mērķim — veicināt ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību;

Digitālās tehnoloģijas

104.

uzsver digitālo tehnoloģiju svarīgo nozīmi, jo īpaši Covid-19 pandēmijas laikā; uzsver, ka šīs tehnoloģijas tiks pielietotas visā pasaulē arī laikposmā pēc pandēmijas un ka tās būtu pienācīgi jāreglamentē, lai liktu lietā to priekšrocības, vienlaikus izvairoties no to negatīvās ietekmes uz cilvēktiesībām; jo īpaši uzsver, cik attiecībā uz tiesībām uz privātumu un datu aizsardzību ar veselību saistītās masveida uzraudzības sistēmās ir svarīgi sniegt efektīvas aizsardzības garantijas un tās izmantot samērīgi, minēto izmantošanu ierobežojot laikā; uzsver acīmredzamos riskus, ko rada izlūkošanas metožu neatbilstoša izmantošana pret cilvēktiesību aizstāvjiem, opozicionāriem, žurnālistiem, pilsonisko sabiedrību un citiem dalībniekiem, piemēram, arī tādēļ, ka tās ir uzskatāmas par nopietnu cilvēktiesību aizstāvības šķērsli, draudiem privātumam un vārda brīvībai, kā arī par nopietnu demokrātisko iestāžu apdraudējuma faktoru; aicina ES steidzami šajā jomā izstrādāt noturīgu tiesisko regulējumu, kas garantētu, ka šo tehnoloģiju izmantošana atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā un Eiropas uzraudzības tehnoloģiju eksporta un tehniskās palīdzības kārtīgu pārbaudi; aicina ES un dalībvalstis sadarboties ar trešo valstu valdībām, lai izbeigtu represīvu likumdošanas praksi kiberdrošību un pretterorismu jomā; aicina ES nākt klajā ar iniciatīvu veicināt tūlītēju spiegošanas tehnoloģiju tirdzniecības, nodošanas un izmantošanas pasaules mēroga moratoriju;

105.

konstatē priekšrocības, kuras sniedz mākslīgā intelekta plašāka izmantošana, taču uzsver, ka tehnoloģijas ir jāizstrādā, jāievieš un jāizmanto, cilvēkiem tās pienācīgi uzraugot, nodrošinot pilnīgu pārredzamību un garantējot pārskatatbildību un nediskrimināciju, jo īpaši, lai automatizēto lēmumu pieņemšanā izvairītos gan no neobjektivitātes, gan no datu aizsardzības pārkāpumiem;

106.

uzsver sociālo platformu būtisko nozīmi vārda un organizēšanas brīvības veicināšanā, taču uzsver, ka ir vajadzīgi pienācīgi aizsardzības pasākumi, ar kuriem, no vienas puses, novērš lietotāju satura manipulēšanu, tā nepamatotu ierobežošanu vai mīkstināšanu, tostarp automatizēto cenzūru, un, no otras puses, — naida runas, viltus ziņu, dezinformācijas tīši kaitnieciska satura izplatīšanos; prasa ES ierosināt veidus, kā veicināt cilvēktiesību aizstāvju darbu tiešsaistē, un sekmēt tāda priekšstata atzīšanu, ka debates par cilvēktiesībām būtu jāatbalsta un jāaizsargā jebkuros apstākļos; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemti jauni ES noteikumi par divējāda lietojuma tehnoloģiju eksportu, starpniecību, tehnisko palīdzību, tranzītu un nodošanas kontroli;

107.

uzsver, ka demokrātija saskaras ar pieaugošiem draudiem, ko rada slēpts ārvalstu finansējums, dezinformācija un cita iejaukšanās tiešsaistē, un īpaši izceļ to, ka autoritārās valstīs internets un kibertelpa bieži vien ir vienīgā teritorija, kurā nav valsts kontroles un cilvēktiesību aizstāvju, brīvu plašsaziņas līdzekļu un demokrātiju atbalstošas opozīcijas cenzūras; aicina Komisiju un Padomi stiprināt ES reakciju uz dezinformāciju, kiberuzbrukumiem un citiem hibrīddraudiem, ko rada ļaunprātīgi ārvalstu spēki, kuri visā Eiropas Savienībā, mūsu kaimiņvalstīs un citās pasaules vietās vēlas iedragāt sabiedrības nesatricināmību un demokrātiskos procesus, un stiprināt ES darbu pie starptautisku aizsardzības pret dezinformāciju, kiberuzbrukumiem un citiem hibrīddraudiem pasākumu izstrādes; uzsver, ka ir vajadzīgs lielāks publiskais atbalsts pētījumiem par jauniem veidiem, kā apkarot viltus ziņu izplatību;

Nāvessods, spīdzināšana un citi nežēlīgas izturēšanās veidi

108.

atkārtoti pauž stingru nostāju pret nāvessodu, ņemot vērā tās nežēlīgo un neatgriezenisko raksturu, un prasa, lai ES pastiprinātu vispārējas nāvessoda atcelšanas atbalsta pūliņus; uzsver, ka 2020. gadā tika fiksēta pozitīva tendence noteikt nāvessoda izpildes moratoriju, lai to pilnībā atceltu, ņemot vērā, ka 123 valstis balsoja par atbalstu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai šajā jautājumā; tomēr pauž nopietnas bažas par nāvessodu izpildes dramatisko pieaugumu atsevišķās valstīs; mudina ES un tās dalībvalstis aizstāvēt nāvessoda atcelšanu visos starptautiskajos forumos un censties šai nostājai panākt, cik vien iespējams, plašu atbalstu;

109.

pauž nožēlu par to, ka daudzās valstīs spīdzināšana un necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās joprojām ir plaši izplatītas, un prasa ES pastiprināt centienus, kuru mērķis būtu šādu praksi izskaust, vienlaikus atbalstot cietušos un veicinot mehānismus, ar kuriem vainīgos sauc pie atbildības; mudina valstis, kuras vēl ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tās fakultatīvo protokolu ratificējušas nav, to izdarīt; atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju un cilvēktiesību aizstāvju nozīmi cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas izturēšanās veidiem; cik vien iespējams, asi nosoda cilvēktiesību pārkāpumus, par kuriem tiek ziņots aizturēšanas vietās, un prasa sistemātiski izmeklēt visus apgalvojumus par pārkāpumiem;

o o

110.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 76. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un ES delegāciju vadītājiem.

(1) OV L 410 I, 7.12.2020., 1. lpp.

(2) OV L 206, 11.6.2021., 1. lpp.

(3) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp.

(4) OV C 118, 8.4.2020., 15. lpp.

(5) OV C 411, 27.11.2020., 30. lpp.

(6) OV C 404, 6.10.2021., 202. lpp..

(7) OV C 456, 10.11.2021., 94. lpp.

(8) OV C 474, 24.11.2021., 11. lpp.

(9) OV C 15, 12.1.2022., 111. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0388.

(11) OV C 285, 29.8.2017., 110. lpp.

(12) OV C 433, 23.12.2019., 86. lpp.

(13) OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.

(14) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.

(15) Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču shēmas piemērošanu un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 978/2012 (COM(2021)0579).

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/212

P9_TA(2022)0043

Tādu šķēršļu novēršana vienotajā tirgū, kuri nav saistīti ne ar tarifiem, ne ar nodokļiem

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par tādu šķēršļu novēršanu vienotajā tirgū, kuri nav saistīti ne ar tarifiem, ne ar nodokļiem (2021/2043(INI))

(2022/C 342/16)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Vienotā tirgus šķēršļu apzināšana un mazināšana” (COM(2020)0093),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Ilgtermiņa rīcības plāns vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei” (COM(2020)0094),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. novembra paziņojumu “Jaunā patērētāju tiesību aizsardzības programma. Patērētāju noturības stiprināšana, lai panāktu ilgtspējīgu atveseļošanos” (COM(2020)0696),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “2020. gada Jaunās industriālās stratēģijas atjaunināšana: veidojot spēcīgāku vienoto tirgu Eiropas atveseļošanai” (COM(2021)0350),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 17. marta paziņojumu “Kopīgs ceļš uz drošu un noturīgu atkalatvēršanu” (COM(2021)0129),

—	ņemot vērā 2021. gada 20. janvāra rezolūciju par vienotā tirgus stiprināšanu: pakalpojumu brīvas aprites nākotne (1) un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu par to,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 2. oktobra Regulu (ES) 2018/1724, ar ko izveido vienotu digitālo vārteju, lai sniegtu piekļuvi informācijai, procedūrām un palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumiem, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (2) (Vienotas digitālās vārtejas regula),

—	ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Ziņojums par šķēršļiem vienotajā tirgū un vienotā tirgus īstenošanas rīcības plāns” (COR 2020/02355),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par: a) Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ilgtermiņa rīcības plāns vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei” (COM(2020)0094) un b) Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vienotā tirgus šķēršļu apzināšana un mazināšana” (COM(2020)0093) (EESK 2020/01412),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 10. marta darba dokumentu Business Journey on the Single Market: Practical Obstacles and Barriers (Praktisko šķēršļu apzināšana vienotajā tirgū) (SWD(2020)0054),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 8. septembra darba dokumentu Evaluation of the Vertical Block Exemption Regulation (Vertikālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regulas izvērtējums) (SWD(2020)0172),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāta 2020. gada jūlija pētījumu Territorial supply constraints in the EU retail sector (Teritoriālie piegādes ierobežojumi ES mazumtirdzniecības nozarē),

—	ņemot vērā Beniluksa Savienības 2018. gada februāra pētījumu Territorial Supply Constraints in the Retail Trade in Belgium, The Netherlands and Luxembourg (Teritoriālie piegādes ierobežojumi mazumtirdzniecībā Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta 2020. gada novembra pētījumu Legal Obstacles in Member States to Single Market rules (Juridiski šķēršļi dalībvalstīs vienotā tirgus noteikumu īstenošanai),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas pārvaldības atbalsta nodaļas 2020. gada oktobra pētījumu Background Reader on the European Semester Autumn edition 2020 – The European Semester from a Parliamentary perspective (Pamatliteratūra par Eiropas pusgada 2020. gada rudens izdevumu: Eiropas pusgads no parlamentāras perspektīvas),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta 2021. gada februāra pētījumu The impact of COVID-19 on the Internal Market (Covid-19 ietekme uz iekšējo tirgu),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta 2019. gada februāra pētījumu Contribution to Growth: The Single Market for Services – Delivering economic benefits for citizens and businesses (Izaugsmes veicināšana: vienotais pakalpojumu tirgus — ekonomiskā labuma sniegšana iedzīvotājiem un uzņēmumiem),

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 14. marta īpašo ziņojumu Nr. 5/2016 “Vai Komisija ir nodrošinājusi Pakalpojumu direktīvas efektīvu īstenošanu”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2019. gada aprīļa pētījumu Mapping the Cost of Non-Europe (Eiropas integrācijas trūkuma radīto izmaksu kartēšana),

—	ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par vienotā tirgus pasākumu kopumu (3),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0336/2021),

A.	tā kā vienotais tirgus Eiropas Savienībā nodrošina 56 miljonus darbvietu un rada 25 % no ES IKP; tā kā agropārtikas nozare ir vislielākā ES ražošanas nozare darbvietu un pievienotās vērtības ziņā;

B.	tā kā ilgtspējīga attīstība un augsti sociālie un vides standarti ir priekšnosacījumi tādam ražīgumam, kas ir savienojams ar ANO Programmas 2030. gadam ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā arī ar mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti;

tā kā sociālo, darba un arodbiedrību tiesību — tostarp tiesību uz darba koplīguma slēgšanas sarunām, taisnīgu darba samaksu un labiem darba apstākļiem —, aizsardzība un veicināšana ir neatņemama daļa no tāda labi funkcionējoša, taisnīga, iekļaujoša un ilgtspējīga vienotā tirgus izveides, kurš nodrošina kvalitatīvas preces un pakalpojumus; tā kā ekonomiskajām brīvībām nodrošināt preces un pakalpojumus nevajadzētu prevalēt pār pamattiesībām, tostarp sociālajām, darba un arodbiedrību tiesībām, nedz apdraudēt šīs tiesības;

D.	tā kā, lai sniegtu stimulu šo šķēršļu likvidēšanai, varētu izmantot visaptverošu izvērtējumu attiecībā uz netarifu šķēršļiem vienotajā tirgū un it īpaši agropārtikas nozarē;

tā kā jebkādai vienotā tirgus darbību kavējošu šķēršļu izvērtēšanai cita starpā būtu jābalstās uz uzņēmumu, darba ņēmēju un patērētāju — kas lielākā vai mazākā mērā piedalās vienotajā tirgū katru dienu — pieredzi un uztveri, kā arī uz vienotā tirgus noteikumu mērķi; tā kā esošie šķēršļi vienotā tirgus darbībai nesamērīgi ietekmē vai pat nostāda nelabvēlīgākā stāvoklī MVU un mikrouzņēmumus un apgrūtina to pārrobežu darbību;

F.	tā kā par vienotā tirgus darbību, spēkā esošo ES tiesību aktu efektīvu īstenošanu un šķēršļu likvidēšanu ir atbildīga gan Komisija, gan dalībvalstis;

tā kā daudzi šķēršļi, kas negatīvi ietekmē vienoto tirgu, izriet no nepareizas vai nepilnīgas ES tiesību aktu piemērošanas, ES tiesību aktu saskaņotas transponēšanas valstu tiesiskajā regulējumā trūkuma, tādu atbilstošu ES tiesību aktu trūkuma, kuru mērķis būtu esošo šķēršļu novēršana, apgrūtinātas piekļuves nepieciešamajai informācijai vai no dalībvalstu veiktiem vienpusējiem politikas pasākumiem; tā kā nevajadzīga regulatīvā iejaukšanās ES līmenī arī var negatīvi ietekmēt vienoto tirgu, radot tādus šķēršļus kā augstas atbilstības nodrošināšanas izmaksas vai juridiskā nenoteiktība individuāliem patērētājiem;

tā kā sadrumstalotība, ierobežojoši valstu regulējumi, neatbilstoša vai nepareiza īstenošana, birokrātija un pārmērīga reglamentēšana, kā arī izpildes nodrošināšanas vai šķēršļu likvidēšanai paredzētu atbilstošu ES tiesību aktu trūkums var radīt negatīvas sekas gan ES, gan valsts līmenī, liedzot iedzīvotājiem darbvietas, patērētājiem izvēli un uzņēmējiem iespējas;

tā kā netarifu šķēršļi ir nesamērīga vai diskriminējoša regulatīva darbība, kas rada slogu vai izmaksas uzņēmumiem, kuri cenšas iekļūt tirgū, un nerada šādu slogu vai izmaksas uzņēmumiem, kuri jau ir iekļuvuši attiecīgajā tirgū, vai arī rada tādas izmaksas ārvalstu uzņēmumiem, ar kurām nesaskaras iekšzemes uzņēmumi, neskarot dalībvalstu tiesības regulēt un leģitīmu publiskās politikas mērķu, tādu kā vides aizsardzība un patērētāju vai darba tiesību aizsardzība, īstenošanu; tā kā Parlaments netarifu šķēršļu problēmu ir aplūkojis savā 2016. gada 26. maija rezolūcijā (4);

tā kā pārmērīga reglamentēšana ir prakse, kuras rezultātā dalībvalstis ievieš nepamatotas papildu administratīvās prasības, kas nav saistītas ar attiecīgo tiesību aktu mērķiem un var apdraudēt iekšējā tirgus vienmērīgu darbību; tā kā pārmērīga reglamentēšana tomēr būtu jānošķir no tādu augstāku standartu noteikšanas, kas ir stingrāki par ES mērogā noteiktajiem minimālajiem standartiem vides un patērētāju tiesību aizsardzības, veselības aprūpes un pārtikas nekaitīguma jomā;

tā kā pašreizējā Komisija, izņemot digitālās iniciatīvas, vēl nav nākusi klajā ar visaptverošu tiesību aktu kopumu, kas risinātu trūkumus vienotā tirgus pamatbrīvību īstenošanā papildus izpildes nodrošināšanai; tā kā Komisija par prioritāti ir noteikusi nepieciešamību labāk nodrošināt spēkā esošo vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanu līdztekus vairākām digitālām un zaļām iniciatīvām, kas atvieglo divējādo pārkārtošanos;

L.	tā kā iekšējā tirgus tiesību aktu izstrādē un īstenošanā vienmēr jānodrošina pienācīga sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaiste;

M.	tā kā Parlaments un Padome ir noraidījuši dažus no 2016. gada pakalpojumu paketes priekšlikumiem;

N.	tā kā pārliecinošs vairākums uzņēmumu uzskata, ka vienotais tirgus nav pietiekami integrēts; tā kā pārrobežu tirdzniecības noteikumu sadrumstalotība būtiski ietekmē uzņēmumus un patērētājus visā iekšējā tirgū;

O.	tā kā, neraugoties uz iepriekš veiktajiem centieniem, ieviešot vairākas programmas un lietojumprogrammas, tirgotājiem joprojām ir grūti atrast informāciju par noteikumiem un procedūrām attiecībā uz pakalpojumu pārrobežu sniegšanu un preču pārrobežu pārdošanu;

tā kā 71 % MVU, kas mēģināja izmantot pašreizējo savstarpējas atzīšanas sistēmu nesaskaņotām precēm, saņēma lēmumu atteikt piekļuvi tirgum un tā kā nesen veiktās šo sistēmu reglamentējošās regulas pārskatīšanas mērķis bija atvieglot uzņēmumiem tās piemērošanu, nodrošinot labāku satvaru lēmumu pieņemšanai valsts līmenī;

tā kā Profesionālo kvalifikāciju direktīva (5) ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, ar ko nodrošināt vienotā tirgus pienācīgu darbību, taču tas, ka trūkst instrumentu kvalifikācijas un prasmju automātiskai atzīšanai starp dalībvalstīm, kavē profesionāļu mobilitāti un līdz ar to rada nepamatotus šķēršļus;

R.	tā kā ES vienotais tirgus ir projekts, kas nekad nebūs pilnībā pabeigts, un tā kā straujā sabiedrības un tehnoloģiju attīstība var radīt jaunus šķēršļus vienotā tirgus darbībai, tādējādi apgrūtinot tā pilnīgu īstenošanu;

tā kā digitalizācijai un mākslīgā intelekta un jauno tehnoloģiju izmantošanai piemīt potenciāls sniegt būtisku pievienoto vērtību vienotajam tirgum, palīdzot mazināt pastāvošos šķēršļus un slogu un nodrošināt jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kā arī iespēju digitālajam vienotajam tirgum pilnībā darboties patērētāju un uzņēmumu labā; tā kā jauno tehnoloģiju un mākslīgā intelekta izmantošana var palīdzēt pārvarēt dažus šķēršļus digitālajā vienotajā tirgū;

T.	tā kā saskaņošanas trūkums un nepietiekama minimālā standartizācija rada papildu izmaksas un mazina produktu drošumu vienotajā tirgū, vienlaikus vājinot Eiropas konkurētspēju starptautiskajos tirgos;

U.	tā kā vienotā tirgus satvarā ir ļoti svarīgi pareizi līdzsvarot ekonomiskās brīvības, sociālās tiesības, patērētāju, darba ņēmēju un uzņēmumu intereses un sabiedrības vispārējās intereses;

V.	tā kā Parlamenta Lūgumrakstu (PETI) komitejai pēdējā laikā ir iesniegti vairāki ar netarifu šķēršļiem saistīti lūgumraksti, piemēram, lūgumraksti Nr. 0179/2021 un 0940/2020;

tā kā Covid-19 krīze satricināja gan ražošanu, gan patēriņu un pārveidoja iekšzemes un pārrobežu darbības, ietekmējot patērētājus, uzņēmumus, darba ņēmējus un pakalpojumu sniegšanu; tā kā dažām no šīm sekām var būt pagaidu raksturs, bet citām būs ilgstoša ietekme uz vienotā tirgus modeli un vajadzībām; tā kā reaģēšana uz pandēmiju ir paātrinājusi pāreju uz digitāliem pakalpojumiem; tā kā šī krīze parādīja, cik liela nozīme ir Eiropas integrācijai, spēcīgām institūcijām un regulējumam; tā kā Covid-19 pandēmijas laikā piekoptajai patvaļīgajai publiskā iepirkuma praksei bija būtiska negatīva ietekme uz iekšējo tirgu un tā nopietni apdraudēja pārredzamību; tā kā pašreizējā sarežģītajā situācijā būtu jālikvidē ne tikai ar Covid-19 saistītie ierobežojumi, bet arī atlikušie nepamatotie šķēršļi — kuri gadiem ilgi saglabājušies iekšējā tirgū —, lai tādējādi uzlabotu un padziļinātu vienoto tirgu, kas ir viens no veidiem, kā izkļūt no šīs krīzes,

Vienotā tirgus stāvoklis un tā politikas mērķi

atzinīgi vērtē 2020. gada marta vienotā tirgus pārvaldības pasākumu kopumu, kura mērķis ir uzlabot ES tiesību aktu īstenošanu un tās nodrošināšanu, sākumā sniedzot pārskatu par esošajām un gaidāmajām iniciatīvām; uzskata, ka joprojām pastāv trūkumi tiesību aktos un to izpildes nodrošināšanā un ka tie kavē vienotā tirgus pienācīgu darbību; it īpaši uzskata, ka trūkst iniciatīvu vienotā pakalpojumu tirgus uzlabošanai;

atbalsta Komisijas paziņojumu par ilgtermiņa rīcības plānu vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un tās nodrošināšanai un it īpaši priekšlikumus pastiprināt SOLVIT kā instrumentu vienotā tirgus strīdu izšķiršanai, palielināt Komisijas lomu, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi, pilnībā un savlaicīgi transponēt ES tiesību aktus nolūkā nodrošināt saskaņotu interpretāciju un izvairīties no pārmērīgas reglamentēšanas, izveidot vienotā tirgus šķēršļu rīku vienotās digitālās vārtejas ietvaros un dot iespēju iedzīvotājiem un uzņēmumiem anonīmi ziņot par regulatīviem šķēršļiem, ar ko tie saskaras savu iekšējā tirgus tiesību izmantošanā;

norāda, ka no neatbilstošas īstenošanas cieš gan uzņēmumi, gan patērētāji, un mudina Komisiju par prioritāti noteikt atbilstošus izpildes nodrošināšanas pasākumus;

uzsver centienus nodrošināt, ka vienotā tirgus pienācīga darbība iet roku rokā ar centieniem sasniegt ES pamatmērķus attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un sociālo tirgus ekonomiku, kā arī augsta līmeņa vides aizsardzību un vides kvalitātes uzlabošanu;

uzsver, ka vienotais tirgus joprojām ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem; tādēļ mudina Komisiju paredzēt līdzekļus to problēmu risināšanai, kuras apgrūtina vienotā tirgus darbību, it īpaši nepamatotu netarifu šķēršļu likvidēšanai, kas patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem, sevišķi MVU, liedz iespējas pilnībā izmantot vienotā tirgus potenciālu, radot nevajadzīgus un netaisnīgus šķēršļus brīvai preču un pakalpojumu apritei;

atzīst — lai efektīvi likvidētu šādus šķēršļus un vēl vairāk padziļinātu vienotā tirgus integrāciju, ļoti iespējams, ir nepieciešama stingrāka uzraudzība, arī dalībvalstu īstenota, regulatīvā piesardzība, pašreizējā ES tiesiskā regulējuma piemērošanas vienkāršošana un pastiprināts politiskais uzsvars uz vienoto tirgu;

atzīst, ka patērētāju tiesību aizsardzības politikai ir liela nozīme kā faktoram, kas stiprina vienoto tirgu un veicina tā integrāciju;

aicina Komisiju izmantot vienotā tirgus programmai paredzētos līdzekļus, lai stiprinātu vienotā tirgus pārvaldību un uzlabotu tā darbību, it īpaši attiecībā uz netarifu šķēršļiem;

aicina dalībvalstis respektēt vienotā tirgus integritāti, ar Komisijas atbalstu uzlabojot informācijas apmaiņu par ES tiesību aktu īstenošanu un labāk koordinējot šo īstenošanu, pēc iespējas atturēties no diverģējošu valsts noteikumu pieņemšanas, meklēt risinājumus ES līmenī, piemērot labāka regulējuma pamatnostādnes valsts līmeņa noteikumu ieviešanā, nodrošināt pienācīgus ietekmes izvērtējumus, atbalstīt ieinteresētās personas, lai tās varētu sniegt atbilstošu ieguldījumu lēmumu pieņemšanas procesā, un piemērot visus noteikumus pamatotā, samērīgā un nediskriminējošā veidā;

10.

uzsver, ka zaļā kursa un Digitālās programmas Eiropai mērķu sasniegšana galvenokārt ir atkarīga no efektīvas vienotā tirgus darbības un atbilstošas publiskās politikas, kas ir svarīgs faktors tirgus efektivitātes un inovācijas nodrošināšanā un viens no Eiropas valstu ekonomikas modernizācijas instrumentiem; tādēļ uzskata, ka trūkumi vienotā tirgus darbībā ir pelnījuši tikpat lielu uzmanību kā zaļais kurss un Digitālā programma Eiropai; uzsver, ka citu Eiropas politiku noteikšanā būtu jāņem vērā vienotā tirgus noteikumi un jāievēro tā principi; no jauna apstiprina savu apņemšanos attīstīt un aizsargāt spēcīgu, ilgtspējīgu un patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem draudzīgu iekšējo tirgu;

11.

pauž nožēlu par to, ka vairāki netarifu šķēršļi var kavēt ES industriālās stratēģijas mērķu īstenošanu, it īpaši ražošanas repatriāciju un Eiropas ekonomikas noturīguma pastiprināšanu; uzsver, ka stabils un integrēts vienotais tirgus, kurā likvidēti netarifu šķēršļi, ir viens no priekšnoteikumiem ES industriālās stratēģijas mērķu sasniegšanai;

12.

mudina dalībvalstis nodrošināt, ka to rīcība ir samērīga un stingri atbilst leģitīmajiem publiskās politikas mērķiem, tādiem kā sabiedrības veselība, vide, sabiedriskie pakalpojumi un sabiedrības vispārējās intereses; tomēr pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis joprojām atsaucas uz sabiedrības interesēm, lai izolētu savu iekšzemes tirgu; turklāt uzsver, ka tādas prasības kā nepamatoti teritoriālie ierobežojumi, nevajadzīgas lingvistiskās prasības un ekonomisko vajadzību pārbaude, rada nepamatotus šķēršļus vienotajā tirgū, un aicina Komisiju šajā sakarā uzlabot dalībvalstu uzraudzību, tostarp tiesību aktos paredzētos paziņošanas pienākumus;

13.

pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Parlamenta pētījumu laikposmā no 2017. gada līdz 2019. gadam ir palielinājies pret dalībvalstīm uzsākto pārkāpuma procedūru skaits vienotā tirgus jomā, 2019. gadā sasniedzot 800, kas ir lielākais skaits kopš 2014. gada;

Šķēršļi brīvai preču un pakalpojumu apritei

14.

norāda, ka Komisija un ieinteresētās personas ir identificējušas svarīgāko nepamatoto šķēršļu pārrobežu darbībām kopumu, kurā ietilpst:

a)	regulējuma atšķirības un ES tiesību aktu nekonsekventa īstenošana, kas sarežģī pārrobežu tirdzniecību un liek uzņēmumiem paredzēt resursus darbietilpīgajam ES tiesību aktu noteikumu analīzes procesam, tādējādi novirzot investīcijas no darbībām, kuras rada darbvietas vai veicina izaugsmi;

b)	neatbilstoša ES tiesību aktu izpildes nodrošināšana, kā arī ilgas un sarežģītas procedūras ES tiesību aktu pārkāpumu novēršanai;

apgrūtinošas un dažkārt sarežģītas administratīvās prasības vai prakse, piemēram, atkārtotas ilgstošas pārbaudes un salīdzinājumā ar pārkāpumu nesamērīgas sankcijas, nepietiekama, nepieejama vai neesoša informācija un ierobežoti kanāli komunikācijai ar valsts pārvaldi, kuri arī ierobežo jaunu vai konkurējošu pakalpojumu sniegšanas iespējas jaunās vietās, kas nodrošinātu lielāku izvēli patērētājiem;

d)	teritoriālie piegādes ierobežojumi, kas nepārprotami kavē vienotā tirgus attīstību un mazina tā sniegto potenciālo labumu patērētājiem;

e)	valsts līmenī pieņemtas papildu tehniskās prasības, kas rada pārmērīgu un nepamatotu administratīvo slogu, kurš var apdraudēt vienmērīgu iekšējā tirgus darbību;

f)	tādu efektīvu instrumentu un mehānismu trūkums, ar kuriem uzlabot informētību par esošajiem pienākumiem, vai saskaņotu tehnisko standartu trūkums, kas palielina atbilstības nodrošināšanas izmaksas uzņēmumiem, kuri darbojas pāri robežām;

g)	pārredzamības un informācijas trūkums un sarežģītas ar procedūru saistītas prasības, kas palielina grūtības piekļūt pārrobežu iepirkumam, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

h)	nepietiekami noteikumi par pārrobežu e-komerciju;

i)	grūtības savlaicīgi atrisināt tirdzniecības un administratīvos strīdus;

15.

atzīmē, ka ES uzņēmumi, kas darbojas iekšējā tirgū, jau ir ziņojuši par konkrētiem iepriekš minēto šķēršļu gadījumiem, tostarp, piemēram, par prasībām ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem reģistrēt uzņēmumu uzņemošās dalībvalsts tirdzniecības un uzņēmumu reģistrā, pat tad, ja tie tikai uz laiku nosūta darba ņēmējus darbā uz uzņemošās dalībvalsts teritoriju un tiem šajā valstī nav infrastruktūras, lai veiktu darbību parastā, stabilā un pastāvīgā veidā;

16.

uzsver, ka visefektīvākais veids, kā mazināt vienotā tirgus sadrumstalotību, ir censties panākt saskaņotību, kad vien tas ir iespējams; uzsver, ka šādai saskaņošanai tomēr nevajadzētu radīt papildu regulatīvo slogu uzņēmumiem;

17.

uzsver, ka tiesiskuma uzturēšana stiprina vienotā tirgus integritāti, un atgādina dalībvalstīm par to juridiskajiem paziņošanas pienākumiem;

18.

uzsver, ka netarifu šķēršļi nopietni ietekmē arī pakalpojumu nozari un līdz ar to arī citus ekonomikas segmentus, kuru pamatā ir pakalpojumu nozare; turklāt uzsver, ka Komisija savā ziņojumā ir identificējusi 24 konkrētus ierobežojumus 13 nozarēs, ar kuriem tiek pārkāpti Pakalpojumu direktīvas (6) noteikumi, un ka daži no šiem ierobežojumiem ir diskriminējoši vai arī ir prasības attiecībā uz iedibinājumu vai valstspiederību; atzīmē, ka minētā ziņojuma sagatavošanas mērķis bija dokumentēt ierobežojumu esamību vai neesamību, ka ierobežojumu samērīguma izvērtēšana neietilpa ziņojuma tvērumā un ka, to sagatavojot, netika izvērtēts, vai attiecīgais ierobežojums ir pamatots un samērīgs;

19.

atzīst, ka ziņojumā norādīts uz nelielu šķēršļu līmeņa samazinājumu gandrīz visās izvērtētajās nozarēs un ka tāpēc Komisijai būtu jāveic turpmāka izvērtēšana; tomēr uzsver, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju kopš Pakalpojumu direktīvas īstenošanas sākuma 2006. gadā līdz 2017. gadam dažādās nozarēs konstatētā šķēršļu samazinājuma kartēšana bija lēna un ka mazumtirdzniecības nozarē kartēto šķēršļu skaits laikposmā no 2011. gada līdz 2017. gadam pat palielinājās, tādējādi iznīcinot panākto progresu;

20.

pauž nožēlu, ka daži no identificētajiem ierobežojumiem Pakalpojumu direktīvas ietvaros izriet no juridiskās nenoteiktības, ko tā ir izraisījusi kopš tās stāšanās spēkā attiecībā uz tās darbības jomu, it īpaši MVU, kas darbojas tūrisma nozarē;

21.

norāda, ka sabiedriskie pakalpojumi ir īpaši aizsargāti attiecībā uz iekšējā tirgus noteikumiem, ņemot vērā šo pakalpojumu vispārējo nozīmi sabiedrībai, un ka tāpēc noteikumi, ko publiskās iestādes pieņem to pienācīgas darbības nodrošināšanai, nav netarifu šķēršļi; šajā sakarā atzīmē, ka sociālie pakalpojumi un veselības aizsardzības pakalpojumi neietilpst Pakalpojumu direktīvas darbības jomā;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai likvidētu šķēršļus mazumtirdzniecībai, un ātri rīkoties, kad tiek konstatēti jauni šķēršļi; aicina Komisiju sagatavot norādījumus par mazumtirdzniecības atļauju piešķiršanas procedūru samērīgumu, lai palielinātu juridisko noteiktību un paredzamību attiecībā uz mazumtirdzniecību, un līdz 2022. gada vidum nākt klajā ar jaunu rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarei;

23.

atgādina, ka ievērojams skaits problēmu pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā izriet no administratīvās prakses, nevis no neatbilstības ES tiesību aktiem;

24.

aicina Komisiju turpināt izstrādāt pamatnostādnes nepietiekami efektīvu tiesību aktu problēmas risināšanai; norāda, ka darba ņēmēju brīvu pārvietošanos atvieglojošu ES tiesību aktu kopējas interpretācijas trūkums var izraisīt juridiskās noteiktības trūkumu un birokrātisku slogu uzņēmumiem un darba ņēmējiem, kas sniedz pakalpojumus dažādās dalībvalstīs; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis šajā transponēšanas procesā, lai nodrošinātu saskaņotāku pieeju;

25.

pauž nožēlu par to, ka netiek pietiekami izmantota Pakalpojumu direktīvā paredzētā paziņošanas procedūra un Tehnisko noteikumu informācijas sistēma (TRIS) (7); uzsver, ka tas apdraud Komisijas spēju nodrošināt to, ka jaunie pakalpojumu jomas tiesību akti atbilst Pakalpojumu direktīvai; aicina dalībvalstis pildīt savus Pakalpojumu direktīvā paredzētos paziņošanas pienākumus; aicina Komisiju līdz 2022. gada vidum nākt klajā ar rīcības plānu pašreizējā satvara uzlabošanai; šajā sakarā atzīmē Komisijas nodomu atjaunināt Pakalpojumu direktīvas īstenošanas rokasgrāmatu, lai tajā iekļautu aspektus, kas izriet no visjaunākās judikatūras, un lai uzlabotu direktīvas izpildes nodrošināšanu;

26.

uzsver, ka šķēršļus var radīt arī ierobežotā valsts pārvaldes spēja sniegt pakalpojumus citās valodās, kā arī attiecīgas apmācības un infrastruktūras trūkums; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka informācija un dokumenti par piekļuvi tirgum ir pieejami ne tikai dalībvalsts oficiālajā valodā, bet arī angļu vai citā, vietējā ekonomikā visvairāk lietotajā, valodā;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt ērtus, koncentrētus un lietošanai gatavus valstu iestādēm paredzētus instrumentus, ar ko novērst nekorektu praksi un pārkāpumus un nodrošināt iekšējā tirgus noteikumu īstenošanu;

28.

atgādina, ka dalībvalsts var atsaukties uz publisko politiku, sabiedrības veselību vai sabiedrisko drošību tikai tad, ja tā var pierādīt, ka pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi, kas skar kādas no sabiedrības pamatinteresēm; tādēļ uzskata par nepieņemamu jebkāda veida valsts sponsorētu diskrimināciju, kas vērsta, piemēram, pret personām ar invaliditāti vai kas balstās uz ekonomisko stāvokli, valstspiederību, vecumu, rasi vai etnisko izcelsmi, reliģiju vai pārliecību, profesiju, dzimumu vai seksuālo orientāciju (tostarp LGBTIK fobiju); uzskata, ka šāda diskriminācija var ierobežot iekšējā tirgus brīvības un līdz ar to radīt netarifu šķērsli, kas negatīvi ietekmē preču un pakalpojumu brīvu apriti, jo liedz preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem ar vienlīdzīgiem nosacījumiem piegādāt tās pašas preces un pakalpojumus visā ES un patērētājiem baudīt vienotā tirgus sasniegumus;

29.

atzinīgi vērtē pēdējo gadu būtiskos uzlabojumus brīvas preču aprites jomā, kuri panākti, pateicoties tam, ka tika pieņemtas tādas regulas kā Regula (ES) 2018/302 (8) (Ģeogrāfiskās bloķēšanas regula), Regula (ES) 2019/1020 (9) (Regula par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību) un it īpaši Regula (ES) 2019/515 (10) (Regula par preču savstarpēju atzīšanu); atgādina, ka savstarpējas atzīšanas princips attiecas tikai uz nesaskaņotām precēm, un uzsver lejupējas saskaņošanas nozīmi, lai nodrošinātu augstu produktu drošības un patērētāju tiesību aizsardzības līmeni; uzskata, ka savstarpējas atzīšanas principa pilnīga piemērošana un nesen ar Regulu (ES) 2019/515 noteikto instrumentu izmantošana efektīvi sekmētu vienotā tirgus programmas īstenošanu, it īpaši jomās, kurās joprojām pastāv grūtības;

30.

uzskata, ka Ģeogrāfiskās bloķēšanas regulas pieņemšana un īstenošana ir devusi labumu patērētājiem, atvieglojot pārrobežu iepirkšanos; tomēr atgādina, ka joprojām pastāv daži šķēršļi, it īpaši audiovizuālo pakalpojumu un satura nodrošināšanā, un ka tā rezultātā patērētāji mazāk uzticas pārrobežu pirkumu izdarīšanai tiešsaistē; aicina Komisiju 2022. gadā ieplānotā izvērtēšanas ziņojuma ietvaros ierosināt veidus, kā likvidēt nepamatotu un neefektīvu ģeogrāfisko bloķēšanu, un censties izveidot saskaņotu digitālo vienoto tirgu;

31.

vērš uzmanību uz to, ka pastāv diskriminējoša un konkurenci ierobežojoša prakse, piemēram, teritoriāli piegādes ierobežojumi, kas kavē vienotā tirgus attīstību un apdraud tā potenciālu sniegt labumu patērētājiem; aicina Komisiju nākt klajā ar atbilstošiem pasākumiem, lai likvidētu teritoriālos piegādes ierobežojumus un tādējādi mazinātu šķēršļus pārrobežu tirdzniecībai nolūkā panākt pilnībā funkcionējošu vienoto tirgu;

32.

atzinīgi vērtē to, ka kvalifikāciju saskaņošana, izmantojot savstarpēju atzīšanu, jau ir sniegusi ieguldījumu vienotā tirgus attīstībā attiecībā uz vairākām profesijām; tomēr pauž nožēlu par to, ka turpmāku progresu šajā jomā būtiski ierobežo dalībvalstu noteiktie administratīvie šķēršļi; uzsver, ka diplomu, kvalifikācijas, prasmju un kompetenču savstarpēja atzīšana starp dalībvalstīm pastiprinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti, un mudina dalībvalstis paplašināt savstarpējo atzīšanu, to attiecinot uz visiem iespējamiem izglītības un apmācības līmeņiem, un pēc iespējas drīzāk uzlabot vai ieviest šādai paplašināšanai nepieciešamās procedūras;

33.

atgādina regulēto profesiju īpašo statusu vienotajā tirgū un to lomu sabiedrības interešu aizsardzībā, taču uzsver arī to, ka šo īpašo statusu nevajadzētu izmantot, lai saglabātu nepamatotus šķēršļus, kas izraisa vienotā tirgus sadrumstalotību;

34.

mudina dalībvalstis likvidēt nepamatotus ierobežojumus attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju un Komisiju saglabāt modrību, īstenojot pārkāpuma procedūras gadījumos, kad dalībvalstis neievēro ES tiesību aktus par kvalifikācijas atzīšanu;

35.

atgādina, ka Profesionālo kvalifikāciju direktīvas pamatā ir vienlīdzīgas attieksmes princips un uz valstspiederību balstītas diskriminācijas aizliegums;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi palielināt to uzņēmumu un darba ņēmēju informētību, kuriem varētu trūkt informācijas par savstarpēju atzīšanu un citiem attiecīgiem noteikumiem, kas atvieglo pārrobežu darbības;

37.

prasa popularizēt Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru un atvieglot tās piemērošanu visā Eiropas Savienībā, lai tā kļūtu par plaši pieņemtu atzīšanas instrumentu;

38.

pauž nožēlu par nepietiekamo piekļuvi informācijai par darbaspēka mobilitāti pakalpojumu nozarēs un pauž bažas par apgrūtinošām nepieciešamo dokumentu iegūšanas procedūrām atsevišķās dalībvalstīs un par pastāvīgajām problēmām A1 veidlapas savlaicīgā nodrošināšanā pilsoņiem; uzsver — lai uzņēmumiem atvieglotu atbilstības nodrošināšanu un darba ņēmējiem informācijas saņemšanu, būtu jāuzlabo piekļuve informācijai, piemēram, par iekšzemes koplīgumiem attiecīgā gadījumā, kā prasīts Direktīvā 2014/67/ES (11); uzstāj, ka šādai informācijai vajadzētu būt pieejamai ar vienotās digitālās vārtejas palīdzību; aicina Komisiju un Eiropas Darba iestādi veikt atbilstošus pasākumus, lai uzlabotu piekļuvi informācijai;

39.

mudina Komisiju 2022. gada pirmajā ceturksnī, kā bija plānots, ieviest digitālu veidlapu paziņošanai par darba ņēmēju norīkošanu darbā, kā izklāstīts tās 2020. gada jaunās industriālās stratēģijas atjauninātajā versijā, izveidojot vienkāršu, viegli izmantojamu un savietojamu digitālo veidlapu, kas atbilstu Eiropas uzņēmumu un it īpaši MVU vajadzībām;

40.

atgādina, ka piekļuve informācijai ir ļoti svarīga un ka tā jāpadara pēc iespējas vienkāršāka lietotājiem; uzskata, ka pasākumi, kas veikti, lai Preču tiesību aktu kopuma ietvaros uzņēmumiem uzlabotu piekļuvi informācijai par piemērojamiem noteikumiem un pienākumiem, ir atzinīgi vērtējams solis uz priekšu pārrobežu tirdzniecības atvieglošanā, vienlaikus saglabājot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni; prasa piešķirt pietiekamus resursus vienas pieturas aģentūru izveidei;

41.

pieņem zināšanai to noteikumu aizvien pieaugošo skaits, kuri reglamentē transportlīdzekļu piekļuvi pilsētām un kurus piemēro gan privātiem, gan komerciāliem transportlīdzekļiem; prasa Komisijai izvērtēt, vai ir nepieciešama koordinēšana ES līmenī;

42.

uzsver, ka vienotā tirgus pienācīga darbība ir ļoti svarīga, lai Eiropas Savienībā aizsargātu pietiekamas kvalitatīvu produktu, tostarp lauksaimniecības pārtikas produktu, piegādes par pieņemamu cenu;

43.

vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi palielināt ES piegādes sistēmu dinamismu un noturību, tostarp reģionālā un vietējā līmenī, un stiprināt īsas, viedas un integrētas piegādes ķēdes, lai visā ES nodrošinātu nepārtrauktu produktu piegādi;

44.

uzsver nepieciešamību nodrošināt vienotā tirgus pēc iespējas lielāku saskaņotību, izmantojot vienotu ES mēroga pieeju marķēšanai, ar kuras palīdzību varētu gan novērst šķēršļus vienotā tirgus darbībai, gan nodrošināt, ka patērētājiem sniegtā informācija ir skaidra, pārredzama, izsekojama un saprotama;

45.

atzinīgi vērtē pārskatītās Negodīgas komercprakses direktīvas (12) pieņemšanu un Komisijas stimulus šajā nolūkā un atbalsta Kopīgā pētniecības centra darbu un konstatējumus, kas viss tiek veikts ar mērķi risināt divējādas kvalitātes problēmu;

Digitalizācija un mākslīgā intelekta izmantošana vienotā tirgus šķēršļu problēmas risināšanā

46.

uzsver, cik svarīgs ir pilnībā funkcionējošs digitālais vienotais tirgus, kas sniedz labumu patērētājiem un uzņēmumiem, un prasa atbalstīt MVU, lai tie varētu pārvarēt šķēršļus un grūtības digitālās pārkārtošanās procesā;

47.

uzskata, ka digitalizācija un jaunās tehnoloģijas, tādas kā mākslīgais intelekts, var veicināt ES mērķu sasniegšanu un padziļināt iekšējo tirgu; uzsver — ja šādas tehnoloģijas izmanto pareizi, tām var būt labvēlīga un pārveidojoša ietekme un tās var palīdzēt atrisināt daudzās problēmas, kas saistītas ar šķēršļu likvidēšanu vienotajā tirgū;

48.

aicina Komisiju turpināt izvērtēt iespēju atļaut un veicināt tādu digitālo risinājumu izmantošanu, kas var palīdzēt sniegt obligātu informāciju par produktiem vai iepakojumu bez nepieciešamības palielināt iepakojuma izmēru vai pārsaiņot produktus;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par digitālo pakalpojumu tiesību aktu (COM(2020)0825) un digitālo tirgu tiesību aktu (COM(2020)0842) un prasa Komisijai un dalībvalstīm pieņemt satvarus, kas būtu saskaņoti ar citām iekšējā tirgus un ES politikām; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai uzņēmumu, it īpaši MVU, un patērētāju rīcībā būtu skaidrs, saskaņots un stingrs noteikumu kopums;

50.

atzinīgi vērtē Komisijas plānu izveidot kontroles iestādēm paredzētu vienotu Eiropas ievades punktu informācijai par nepārtikas produktiem;

51.

aicina attiecīgās ES un dalībvalstu iestādes veikt atbilstošus pasākumus ar mērķi izstrādāt vienotu paraugu valstu oficiālajām tīmekļa vietnēm un padarīt tās saderīgas ar vienoto digitālo vārteju, lai uzlabotu dalībvalstu savstarpējo piekļuvi attiecīgajai informācijai;

52.

atzīst, ka daudzi šķēršļi izriet no pārvaldes iestāžu ierobežotās spējas sniegt kvalitatīvus pakalpojumus pārrobežu vidē; uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu digitalizācija un pilnībā attīstīta e-pārvaldes spēja joprojām ir būtiskas dažu apgrūtinošu netarifu šķēršļu likvidēšanā; aicina Komisiju veicināt digitālo rīku izmantošanu un mudina dalībvalstis pilnībā apņemties digitalizēt sabiedriskos pakalpojumus; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt un izmantot savietojamus un atvērtā pirmkoda e-pārvaldes rīkus, lai veicinātu starptautiski saderīgu e-pārvaldes procedūru izstrādi; šajā sakarā atgādina, ka vienotās digitālās vārtejas pamatnoteikumiem visās ES dalībvalstīs bija jāstājas spēkā līdz 2020. gada 12. decembrim; uzsver, ka liela nozīme ir principiem “digitāls pēc noklusējuma” un “tikai vienreiz”, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem ļaus ietaupīt laiku un naudu, it īpaši tad, ja tos piemēros plašāk; atzinīgi vērtē priekšlikumu vienoto digitālo vārteju papildināt ar vienotā tirgus šķēršļu rīku;

53.

pauž nožēlu par lēno vienotās digitālās vārtejas īstenošanu; aicina dalībvalstis atvēlēt pietiekamus resursus tam, lai MVU draudzīgā veidā ātri īstenotu vienoto digitālo vārteju, sniedzot uz lietotāju orientētu informāciju par vienotā tirgus noteikumiem un administratīvajām procedūrām, nolūkā to pēc iespējas padarīt par virtuālu vienas pieturas aģentūru; aicina dalībvalstis un Komisiju paplašināt vienotās digitālās vārtejas darbības jomu, attiecinot to uz visām ar uzņēmējdarbību saistītajām administratīvajām procedūrām;

54.

uzsver, ka SOLVIT piemīt liels potenciāls kļūt par galveno neformālo problēmu risināšanas instrumentu uzņēmumiem un patērētājiem ES tiesību aktu nepareizas piemērošanas gadījumā; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu padarīt SOLVIT par instrumentu, kas izmantojams pēc noklusējuma ar vienoto tirgu saistītu strīdu izšķiršanā; uzskata, ka tāpēc ir nepieciešams uzlabot informētību par šo strīdu izšķiršanas instrumentu pastāvēšanu;

55.

atzīmē, ka, neraugoties uz Komisijas un dalībvalstu veiktajiem izpratnes veicināšanas pasākumiem, daudzi iedzīvotāji un uzņēmumi joprojām nav informēti par SOLVIT; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic turpmāki pasākumi, lai palielinātu tā atpazīstamību;

56.

atzīmē, ka SOLVIT balstās uz ieteikumiem, nevis tiesību aktiem un ka tas nevar pieņemt juridiski saistošus lēmumus; uzsver, ka SOLVIT darbību ir iespējams būtiski uzlabot;

57.

atzīmē, ka daudzos SOLVIT centros joprojām trūkst darbinieku, līdzekļu, atbilstošas personāla apmācības un līdz ar to nepieciešamo zināšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka SOLVIT centru rīcībā ir atbilstoši resursi, lai darbotos saskaņā ar Komisijas prasībām, kas paustas paziņojumā COM(2017)0255;

58.

vērš uzmanību uz to, ka nepamatota, nesamērīga un diskriminējoša dalībvalstu īstenota kontrole, tostarp pārmērīga naudas soda piemērošana vai piekļuve konkurējošu uzņēmumu datiem, arī ir sava veida šķērslis iekšējā tirgū; atzīmē, ka Eiropas uzņēmumi regulāri ziņo par šādas prakses piemēriem, vai nu izmantojot SOLVIT, vai iesniedzot lūgumrakstus Lūgumrakstu komitejai, vai arī iesniedzot sūdzības Komisijai;

59.

uzsver, ka Eiropas iedzīvotājiem, uzņēmumiem un to pārstāvjiem ir nepieciešams sasniedzams un pieejams kontaktpunkts, lai informētu par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, kas kavē Eiropas vienotā tirgus darbību; vērš īpašu uzmanību uz nepieciešamību pēc raitas šādu sūdzību izskatīšanas, lai pēc iespējas ātrāk novērstu nepamatotus šķēršļus vienotā tirgus darbībai;

60.

atgādina, ka starptautisko kravu autopārvadājumu nozare saskaras ar netarifu šķēršļiem, kas ierobežo piekļuvi valstu tirgiem un līdz ar to mazina tās konkurētspēju;

61.

uzsver standartu saskaņošanas nozīmi iekšējā tirgus darbībai un ieinteresēto personu un uzņēmumu padziļinātas iesaistes nozīmi saskaņošanas procesā, lai nepieļautu nevajadzīgus šķēršļus piekļuvei ES vienotajam tirgum;

Izpildes nodrošināšanas un atbilstības uzraudzība

62.

principā atzinīgi vērtē Vienotā tirgus noteikumu izpildes panākšanas darba grupu (SMET), kuras mērķis ir izvērtēt valstu tiesību aktu atbilstību vienotā tirgus noteikumiem, prioritāti piešķirt vissteidzamāk novēršamajiem šķēršļiem, risināt nepamatotas pārmērīgas reglamentēšanas problēmu un apspriest horizontāla rakstura izpildes nodrošināšanas jautājumus; norāda, ka SMET būtu ne tikai jāidentificē problēmas, bet arī jāpiedāvā to iespējamie risinājumi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ieinteresēto personu lielāku iesaistīšanu SMET darbā;

63.

atgādina, ka līdz šim Komisijas plānam pastiprināt ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanu ar SMET (kuras pirmā sanāksme notika 2020. gada aprīlī) palīdzību nav bijuši vērā ņemami rezultāti; pauž nožēlu par to, ka SMET darba metodes nav pārredzamas; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot SMET pārredzamību un uz savām sanāksmēm uzaicināt ieinteresētās personas, kā arī nodrošināt, ka SMET Komisijas tīmekļa vietnē publicē savu sanāksmju dalībnieku sarakstus, sanāksmju darba kārtības un protokolus; aicina Komisiju līdz 2022. gada beigām iepazīstināt ar konkrētiem SMET darba rezultātiem un iesniegt tos Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai un Konkurētspējas padomei saskaņā ar tās 2020. gada 10. marta paziņojumu par ilgtermiņa rīcības plānu vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei (COM(2020)0094);

64.

aicina Komisiju regulāri un vismaz ik pēc trim gadiem iesniegt ziņojumu par netarifu šķēršļiem, pārredzamā veidā paplašināt esošo vienotā tirgus rezultātu apkopojumu un uzskaitīt pārkāpuma procedūras un tos valstu noteikumus, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir pretrunā ES tiesību aktiem;

65.

aicina Komisiju un dalībvalstis konsekventi, ātri un rūpīgi izvērtēt to, vai valstu noteikumi nekavē iekšējā tirgus darbību un, ja tā ir, izvērtēt, vai tie ir nepieciešami, nav diskriminējoši, ir samērīgi un pamatoti, kā noteikts Direktīvā (ES) 2015/1535 par informācijas sniegšanu tehnisko noteikumu jomā un Direktīvā (ES) 2018/958 (13) par piekļuvi regulētām profesijām; atzīmē, ka trūkst pienācīgu ietekmes izvērtējumu un labi izskaidrota pamatojuma, it īpaši attiecībā uz valstu noteikumiem par produktiem un pakalpojumiem; aicina Komisiju ātri pieņemt lēmumus par sūdzībām, lai nodrošinātu, ka attiecīgās problēmas, raugoties no galalietotāja viedokļa, tiktu ātri izskatītas un efektīvi atrisinātas;

66.

atgādina, ka visa regulatīvā dzīves cikla laikā dalībvalstīm un Komisijai ir jāuzņemas kopīga atbildība par to, lai tiktu nodrošināta vienotā tirgus noteikumu ievērošana, arī ņemot vērā Parīzes nolīgumu un Eiropas sociālo tiesību pīlāru, un iedzīvotāju, tostarp darba ņēmēju un patērētāju, tiesību ievērošana; uzsver, ka ES mērogā būtu jāsaskaņo noteikumi par pārbaužu un citu tirgus uzraudzības darbību biežumu un kvalitāti, it īpaši attiecībā uz produktu drošumu, un jāpopularizē instrumenti informācijas apmaiņai starp valstu iestādēm, lai stiprinātu sadarbību šajā jomā;

67.

aicina ikvienu dalībvalsti nodrošināt to, ka visām kompetentajām iestādēm to jurisdikcijā ir visas minimālās pilnvaras, kā arī nepieciešamais budžets un personāls, lai nodrošinātu iekšējā tirgus acquis pienācīgu piemērošanu;

68.

norāda, ka liela nozīme ir tam, lai attiecīgās iestādes samērīgi uzraudzītu, pārbaudītu un nepieciešamības gadījumā sodītu ekonomikas dalībniekus — neatkarīgi no to iedibinājuma dalībvalsts —, kuri neievēro tiesību aktus; uzsver, ka ir svarīgi ne tikai izmantot instrumentus, kas paredzēti valstu iestāžu un Komisijas sadarbībai tirgus uzraudzības jomā, bet arī izstrādāt jaunus instrumentus, lai iepriekš brīdinātu par neatbilstības problēmām, kas apdraud patērētāju drošību, it īpaši, šajā nolūkā nodrošinot pastiprinātu uzraudzību Eiropas līmenī;

69.

uzsver, ka ir svarīgi panākt lielāku saskaņotību, kas ietver efektīvu un patiesu kompetento tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību, lai atklātu un izmeklētu pārkāpumus, kā arī dotu rīkojumu izbeigt aizliegt tos;

70.

uzsver uzraudzības nozīmi un tāpēc atzinīgi vērtē vienotā tirgus rezultātu apkopojumu kā veikuma uzraudzības instrumentu; uzsver, ka augstākajā politiskajā līmenī periodiski būtu jārīko debates par šī rezultātu apkopojuma ietekmi, nodrošinot politisku apņemšanos pievērsties konstatētajiem šķēršļiem ne tikai no uzņēmumu perspektīvas, bet arī ņemot vērā problēmas, ar ko saskaras darba ņēmēji, patērētāji un iedzīvotāji, kā arī pienācīgi ņemot vērā sociālās un vides politikas apsvērumus;

71.

atzinīgi vērtē valsts pārvaldes iestāžu, publiskā iepirkuma jomas profesionāļu, tiesnešu un citu praktizējošo juristu spēju veidošanu, kam ir pieejams finansējums reformu atbalsta programmas ietvaros;

Šķēršļi vienotā tirgus darbībai, kurus rada reaģēšana uz Covid-19

72.

atgādina, ka dalībvalstis un Komisija, sākotnēji reaģējot uz pandēmiju, neņēma vērā vienotā tirgus vajadzības, un atgādina par šādas rīcības nopietno ietekmi uz preču un pakalpojumu brīvu pārrobežu apriti, kā arī uz personu brīvu pārvietošanos pāri robežām; uzskata, ka būs nepieciešama pandēmijas ietekmes uz vienoto tirgu turpmāka izvērtēšana, lai izdarītu secinājumus par Covid-19 krīzes ietekmi;

73.

aicina dalībvalstis pandēmiskās situācijas pasliktināšanās gadījumā pilnībā īstenot Komisijas pamatnostādnes par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā un Komisijas paziņojumu “Ceļā uz pakāpenisku un koordinētu pieeju pārvietošanās brīvības atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atcelšanai” (C(2020)3250), lai darba ņēmējiem, it īpaši transporta jomā strādājošajiem, pārrobežu, norīkotajiem un sezonas darba ņēmējiem, kā arī pakalpojumu sniedzējiem ļautu šķērsot robežas un netraucēti nokļūt savā darba vietā;

74.

atzinīgi vērtē NextGenerationEU atveseļošanas pasākumu kopumu, ES pamatnostādnes robežu pārvaldībai, transporta zaļās joslas, ES digitālo Covid-19 sertifikātu brīvas pārvietošanās atvieglošanai un turpmākus pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt vienotā tirgus normālu darbību;

75.

pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis ir ieviesušas papildu ceļošanas ierobežojumus, piemēram, karantīnu dažiem ES digitālā Covid sertifikāta turētājiem; atzīmē, ka šie ierobežojumi ir īpaši apgrūtinoši pārrobežu un norīkotajiem darba ņēmējiem un kravas automašīnu vadītājiem;

76.

atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt, lai saistībā ar Covid-19 veiktie pasākumi neietekmētu produktu, it īpaši pārtikas produktu, plūsmu Eiropas Savienībā, tostarp gadījumos, kad runa ir par teritorijām, kas nav savienotas ar kontinentālo Eiropu;

77.

atzīmē, ka Covid-19 pandēmija papildus viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas nozares panīkumam izraisīja noteiktu ierobežojumu noteikšanu starp dalībvalstīm un to iekšienē, kuriem ir postoša ietekme uz pārtikas ražošanu;

78.

uzskata, ka atveseļošanas pamatā ir jābūt ilgtspējīgai attīstībai, taisnīgai pārejai, sociālajai iekļaušanai un kvalitatīvu darbvietu radīšanai;

79.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu nākt klajā ar vienotā tirgus ārkārtas instrumentu; aicina Komisiju izstrādāt to kā juridiski saistošu strukturālu instrumentu, lai nākotnes krīžu gadījumā nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos un preču un pakalpojumu brīvu apriti;

80.

aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi izmantot gūto pieredzi un izstrādāt plānu reaģēšanai ārkārtas situācijās, kura mērķis būtu nodrošināt kopēju atbildes reakciju un, cik vien iespējams, aizsargāt pakalpojumu un preču brīvu apriti un personu, it īpaši pārrobežu darba ņēmēju, brīvu pārvietošanos; atgādina, ka dalībvalstīm nekavējoties būtu jāziņo par valsts līmeņa pasākumiem, kas ierobežo preču un pakalpojumu brīvu apriti;

81.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 1082/2013/ES (COM(2020)0727), it īpaši tās ierosinājumu izveidot mehānismu medicīniskā aprīkojuma eksporta ierobežojumu kontrolei iekšējā tirgū;

82.

uzsver steidzamo nepieciešamību paplašināt piekļuvi digitāliem pakalpojumiem un tehnoloģijām, kas ārkārtas situācijās ir ļoti svarīgi vienotā tirgus vienmērīgai darbībai un iedzīvotāju un uzņēmumu piekļuvei sabiedriskajiem pakalpojumiem, izmantojot e-pārvaldes risinājumus; atzīst, ka digitālā atstumtība un piekļuves internetam trūkums ir daži no būtiskākajiem netarifu šķēršļiem Eiropas vienotā tirgus digitālajai pārveidei;

o o

83.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 456, 10.11.2021., 14. lpp.

(2) OV L 295, 21.11.2018., 1. lpp.

(3) OV C 388, 13.11.2020., 39. lpp.

(4) OV C 76, 28.2.2018., 105. lpp.

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.).

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.).

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīva (ES) 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV L 241, 17.9.2015., 1. lpp.).

(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. februāra Regula (ES) 2018/302, ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ (OV L 60 I, 2.3.2018., 1. lpp.).

(9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regula (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību (OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.).

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 19. marta Regula (ES) 2019/515 par citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preču savstarpēju atzīšanu (OV L 91, 29.3.2019., 1. lpp.).

(11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/67/ES, par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.).

(12) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

(13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija Direktīva (ES) 2018/958 par samērīguma novērtēšanu pirms jaunas profesiju reglamentācijas pieņemšanas (OV L 173, 9.7.2018., 25. lpp.).

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/225

P9_TA(2022)0044

Eiropas pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūti

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūtiem (2020/2026(INL))

(2022/C 342/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu,

—	ņemot vērā LESD 114. un 352. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 11. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 12. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantu,

—	ņemot vērā atzinumu (1) par Komisijas priekšlikumu regulai par Eiropas asociāciju statūtiem (2),

—	ņemot vērā savu 1987. gada 13. marta rezolūciju par bezpeļņas asociācijām Eiropas Kopienās (3),

—	ņemot vērā savu 2020. gada 7. oktobra rezolūciju par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma izveidi (4),

—	ņemot vērā savu 2011. gada 10. marta deklarāciju par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem (5),

—	ņemot vērā EESK atzinumu “Eiropas filantropija: neizmantots potenciāls” (izpētes atzinums, sagatavots pēc prezidentvalsts Rumānijas pieprasījuma),

—	ņemot vērā kopīgās pamatnostādnes par biedrošanās brīvību (CDL-AD(2014)046), ko ir pieņēmusi Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR),

—	ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0007/2022),

A.	tā kā LESD 63. pants kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 7., 8. un 12. pantu iedibina biedrošanās brīvību visos līmeņos un aizsargā bezpeļņas organizācijas pret diskriminējošiem, nevajadzīgiem un nepamatotiem to darbības finansēšanas ierobežojumiem;

tā kā termins “bezpeļņas organizācija” šajā rezolūcijā būtu jāsaprot kā tāds, kas atspoguļo dažnedažādus Savienībā gan uz biedru līdzdalības, gan citāda pamata pastāvošu bezpeļņas organizāciju veidus, piemēram, asociācijas, filantropiskas organizācijas un organizācijas, kuru aktīvi tiek novirzīti konkrēta mērķa sasniegšanai (piemēram, fondi un citas līdzīgas organizācijas);

tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij nenoliedzami ir pienākums garantēt iespēju īstenot tiesības uz biedrošanās brīvību, un savā 2005. gada 21. oktobra spriedumā lietā Ouranio Toxo un citi pret Grieķiju (6) ir konstatējusi, ka biedrošanās brīvības reālu un efektīvu ievērošanu nevar reducēt tikai uz valsts pienākumu neiejaukties; tā kā Eiropas Savienība Tiesa (EST) savā spriedumā lietā C-78/18 (7) nolēma, ka tiesības uz biedrošanās brīvību ietver ne vien iespēju dibināt vai likvidēt biedrību, bet arī iespēju biedrībai darboties laika posmā no dibināšanas līdz likvidācijai;

tā kā bezpeļņas organizācijas ir būtiskas, lai pārstāvētu pilsoņu un pilsoniskās sabiedrības intereses, tostarp sniedzot pakalpojumus bieži vien nerentablās sociālā sektora jomās, veicinot līdzdalību sociālajā dzīvē un aizstāvot minoritāšu tiesības; tā kā tām ir arī būtiska nozīme sociālekonomisko problēmu prognozēšanā un risināšanā, kā arī trūkstošo pakalpojumu un saimnieciskās darbības veidu nodrošināšanā līdztekus valstu, reģionālajām un vietējām pārvaldes struktūrām;

E.	tā kā bezpeļņas organizācijas bieži izmanto un veicina vārda brīvību, jo īpaši saistībā ar sabiedrības interešu veicināšanu, atbalsta aktīvu līdzdalību demokrātiskajā dzīvē un darbojas kā demokrātijas skolas;

tā kā Covid-19 krīze ir izgaismojusi bezpeļņas organizāciju būtisko nozīmi, palīdzot cilvēkiem pārvarēt daudzās grūtības un tādējādi garantējot sociālo kohēziju; tā kā tomēr Covid-19 krīze ir satricinājusi šādu organizāciju stāvokli, jo īpaši tāpēc, ka ir pārtraukusi to darbību, kā arī ir noteikusi jaunas vajadzības un uzdevumus;

tā kā Eiropas demokrātija ir atkarīga no tā, vai pilsoniskā sabiedrība un pārstāvības organizācijas spēj darboties brīvi un pāri robežām; tā kā pilsoniskās sabiedrības un pārstāvības organizāciju būtiskā loma demokrātijas veicināšanā tiek uzskatīta par Savienības pamatvērtību, un tas jo īpaši atzīts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 11. pantā, un tādēļ ir vajadzīgs atklāts, pārredzams un strukturēts dialogs;

H.	tā kā bezpeļņas organizācijas ir ES pilsoniskās sabiedrības neatņemama daļa un ietver filantropiskas organizācijas, piemēram, fondus, kas veicina un atvieglo fizisko personu un bezpeļņas organizāciju darbu sabiedrības interesēs;

I.	tā kā ticamas statistikas informācijas apjoms par bezpeļņas organizācijām ir niecīgs vai arī šāda informācija nav viegli pieejama;

J.	tā kā Eiropas uzņēmumu, Eiropas kooperatīvo sabiedrību vai Eiropas partiju statūti nav piemēroti, lai bezpeļņas organizācijas varētu īstenot pārrobežu sadarbību;

K.	tā kā individuāliem uzņēmumiem, komercuzņēmumiem un ekonomisko interešu grupām ir iespēja dibināt Eiropas ekonomisko interešu grupu;

L.	tā kā publiskās struktūras var veidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupas;

M.	tā kā Eiropas asociāciju statūtiem vajadzētu būt pieejamiem organizācijām un personām, kas vēlas iesaistīties apmaiņā un savstarpējas mācīšanās pasākumos pāri robežām;

N.	tā kā Parlamenta aicinājums izveidot sociālās ekonomikas dalībnieku valstu statistikas reģistrus uz organizācijām ārpus sociālās ekonomikas neattiecas;

O.	tā kā daudzas bezpeļņas organizācijas ekonomikā un iekšējā tirgus attīstībā piedalās pilnvērtīgi, regulāri iesaistoties konkrētās saimnieciskās darbībās; tā kā pēdējā desmitgadē ir ievērojami palielinājies pārrobežu finanšu plūsmu apjoms starp asociācijām vai bezpeļņas organizācijām;

tā kā mūsdienās ir uzlabojusies politikas veidotāju un pilsoniskās sabiedrības informētība par bezpeļņas organizāciju potenciālu pakalpojumu sniegšanas, iedzīvotāju iesaistes un sociālās inovācijas ziņā; tā kā to potenciāls daudzās jomās, iespējams, netiek izmantots, piemēram, izglītībā, kultūrā, veselības aprūpē, sociālo pakalpojumu jomā, pētniecībā, attīstības palīdzības jomā, kā arī humānās palīdzības un sagatavotības katastrofām jomā;

Q.	tā kā bezpeļņas organizāciju sociālekonomiskais potenciāls Eiropas Savienībā pastāvīgi palielinās, radot nodarbinātības iespējas visdažādākajās nozarēs;

R.	tā kā bezpeļņas organizācijām ir būtiska nozīme to personu atbalstīšanā, kas aktīvi piedalās demokrātiskajā dzīvē;

S.	tā kā lielākā daļa bezpeļņas organizāciju darbību tiek veikta valsts līmenī, lai gan arvien vairāk bezpeļņas organizāciju darbojas pāri robežām, tādējādi stiprinot sociālo kohēziju starp dalībvalstīm sabiedrības līmenī, jo īpaši pierobežas reģionos, kas ir gandrīz 40 % Savienības teritorijas;

tā kā jo īpaši pārrobežu bezpeļņas organizācijas sniedz lielu ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā un attīsta daudzas un dažādas vispārējas nozīmes darbības, kurām ir transnacionāla nozīme un kuras dažādās jomās kalpo vispārējām interesēm; tā kā tas ietver, bet ne tikai, pamattiesību un vērtību aizsardzību un veicināšanu, vides aizsardzību, izglītību, kultūru, sociālo darbu un attīstības palīdzību;

U.	tā kā, neraugoties uz pārrobežu bezpeļņas organizāciju milzīgo skaitu Eiropas Savienībā, nav saskaņota Eiropas tiesiskā regulējuma, kas ļautu tām pienācīgi darboties un organizēties pārrobežu līmenī;

V.	tā kā nav Savienības regulējuma par bezpeļņas organizācijām, patlaban to pārrobežu darbību ietekmē kultūras, tiesu un politiskās atšķirības, kas izriet no valstu tiesību aktiem;

W.	tā kā Eiropas Parlaments jau 1987. gada 13. marta rezolūcijā par bezpeļņas asociācijām Eiropas Kopienās uzsvēra nepieciešamību ieviest attiecīgu Eiropas regulējumu Eiropas bezpeļņas organizācijām;

X.	tā kā visām organizācijām, kuras izmanto Eiropas statūtus vai Eiropas kopīgos minimālos standartus, būtu jārīkojas tā, lai veicinātu un īstenotu Savienības kopējās vērtības un mērķus, kas paredzēti Līgumos un Hartā,

Pašreizējā situācija

norāda, ka bezpeļņas organizācijām nav Savienības līmeņa tiesiskās formas, lai pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvība būtu līdzvērtīga tādu komercuzņēmumu un ekonomisko interešu grupu pārstāvībai, kuru tiesiskā forma Savienības līmenī jau sen ir noteikta;

novēro, ka juridiskās, kultūras, politiskās un ekonomiskās atšķirības starp dalībvalstīm joprojām ļoti sarežģī bezpeļņas organizāciju pārrobežu darbības un ka pašreizējais administratīvais un fiskālais režīms, ko piemēro šādu organizāciju pārrobežu darbībām, rada augstākas darījumu izmaksas nekā valsts līmenī;

uzsver, ka ar spēkā esošo tiesisko regulējumu Savienības un valstu līmenī nepietiek, lai veidotu un atbalstītu spēcīgu Eiropas mēroga pilsonisko sabiedrību, kuras pastāvēšana ir nepieciešama demokrātijas īstenošanai; tādējādi norāda uz nepieciešamību ieviest jaunu tiesisko formu, proti, Eiropas asociāciju, tostarp pieņemt tās iedibināšanas, pārredzamības, pārskatatbildības un pārvaldības noteikumus;

uzsver, ka ir svarīgi ar Eiropas asociāciju padomes palīdzību nodrošināt koordināciju Savienības līmenī, novērst sadrumstalotību un atbalstīt saskaņotu pieeju visā Savienībā attiecībā uz Eiropas asociāciju; šajā nolūkā aicina Komisiju izskatīt dažādās iespējas un iesniegt priekšlikumu par šādas Eiropas asociāciju padomes piemērotāko formu un statusu, kurā būtu pārstāvētas visas dalībvalstis un kurai būtu skaidri noteiktas lēmumu pieņemšanas pilnvaras;

uzskata, ka Savienības tiesību akti, ar kuriem atbalsta bezpeļņas organizācijas, ir vajadzīgi arī tāpēc, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi;

uzsver — lai gan pārvietošanās brīvība un tiesības veikt uzņēmējdarbību ir iedibinātas Līgumos, dažādās dalībvalstu jurisdikcijās joprojām netiek pilnībā atbalstītas un veicinātas biedrošanās pamattiesības, jo trūkst piemērotu organizatorisko formu un nav vienlīdzīgas attieksmes pret pašreizējām formām visā Savienībā, kas, no vienas puses, kavē transnacionālas darbības un projektus, pārrobežu misijas un pilsoniskās sabiedrības mobilitāti un, no otras puses, rada juridisko nenoteiktību;

pauž nožēlu par to, ka trūkst instrumenta, kas vēl vairāk atvieglotu pārvietošanās brīvību bezpeļņas organizācijām neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī tās ir reģistrētas vai kur dzīvo to dalībnieki, un kas jo īpaši novērstu juridiskos un administratīvos šķēršļus;

uzsver — tā iemesla dēļ, ka netiek tuvināta prakse, bezpeļņas organizācijas, kuras darbojas visā Savienībā, bieži saskaras ar nepamatotiem ierobežojumiem, piemēram, maksām, formalitātēm un administratīviem un citiem šķēršļiem, kas apdraud to ikdienas darbības un attur šādas organizācijas no uzdevumu paplašināšanas pāri robežām; uzsver, ka šādi šķēršļi ievērojami palielina arī darba slodzi, jo vairāk nekā vienā dalībvalstī ir jāievēro dažādas administratīvās procedūras;

pauž nožēlu par to, ka vairākās dalībvalstīs bezpeļņas organizācijas netika iekļautas atbalsta shēmās, reaģējot uz pandēmiju;

10.

uzsver, ka prakses tuvināšanas trūkums rada arī nevienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādu tirgus apstākļu un citu šķēršļu dēļ, ar kuriem saskaras bezpeļņas organizācijas dažādās dalībvalstīs, piemēram, atverot banku kontus, piesaistot un uzskaitot ārvalstu finansējumu, piekļūstot sabiedriskā labuma pasākumiem un shēmām, gūstot labumu no konkrēta veida finanšu vai nodokļu režīma vai pieņemot darbā personālu, jo īpaši pieņemot darbā pārrobežu darbiniekus, kas būtu jāveicina saskaņā ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību;

11.

aicina Komisiju izskatīt dažādas formas, kādās dalībvalstīs darbojas bezpeļņas organizācijas, un veikt salīdzinošu analīzi;

12.

norāda, ka bezpeļņas organizācijas sniedz ieguldījumu inovācijā, pētniecībā, ekonomikas attīstībā un darbvietu radīšanā, jo īpaši sociālajā, uzņēmējdarbības, tehnoloģiju un kultūras nozarē;

13.

atzīst bezpeļņas organizāciju devumu konkrētu Savienības stratēģisko mērķu sasniegšanā, piemēram, cīņā pret klimata krīzi, digitālās pārveides ietekmes mazināšanā un atgūšanās procesā no Covid-19 pandēmijas; uzsver, ka minētos mērķus nevarēs sasniegt bez pilsoniskās sabiedrības devuma, kas veicina minēto jautājumu risināšanu visā Eiropā, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamo rīcībpolitiku īstenošanu vietējā, reģionālā, valsts un Savienības līmenī, vienlaikus ievērojot skarto personu intereses un tiesības;

14.

pauž nožēlu par to, ka dati ir nepietiekami vai novecojuši; prasa dalībvalstīm regulāri sniegt sadalītus datus un prasa Komisijai izveidot ticamus un bieži atjauninātus statistikas resursus, pamatojoties uz izstrādātu metodiku, kas nodrošina pārredzamību un salīdzināmību, un nodrošināt iespēju šādus datus iekļaut Eurostat datos par pārrobežu darbībām un ieguldījumu; norāda, ka saskaņā ar EESK pasūtītā 2017. gada pētījuma “Recent evolutions of the social economy in the European Union” [par jaunākajām sociālās ekonomikas norisēm Eiropas Savienībā] rezultātiem no pavisam 13,6 miljoniem apmaksātu darbvietu kooperatīvos, savstarpējās apdrošināšanas sabiedrībās, asociācijās, fondos un līdzīgās struktūrās Eiropas Savienībā 9 miljoni darbvietu bija saistīti ar nodarbinātību asociācijās un fondos, un tas nozīmē, ka tas ir galvenais nodarbinātības avots šajā nozarē; uzsver — tas liecina arī par to, cik svarīgi ir nodrošināt lielāka datu apjoma pieejamību par jomām, kas saistītas ne tikai ar sociālo ekonomiku;

15.

pauž nožēlu, ka Komisija un dalībvalstis nav piedāvājušas tiesību aktus, kas nodrošinātu labvēlīgu vidi, kurā bezpeļņas organizācijas varētu dot ieguldījumu iekšējā tirgus darbībā, un kas nodrošinātu kapitāla brīvu apriti pāri robežām, un ka, neraugoties uz vairākiem mēģinājumiem un daudziem pilsoniskās sabiedrības un Parlamenta aicinājumiem, Eiropas asociācijas statūti nav izstrādāti;

16.

atzinīgi vērtē gaidāmo sociālās ekonomikas rīcības plānu un uzskata — tā kā sociālās ekonomikas jomā darbojas tikai dažas bezpeļņas organizācijas, rīcības plānā ir jāiekļauj ieteikumi par to, kā pārvarēt pārrobežu šķēršļus, un tas jāpapildina ar atsevišķām likumdošanas iniciatīvām ar mērķi atbalstīt bezpeļņas organizācijas;

17.

uzskata, ka ierosinātie juridiskie instrumenti to īpašā rakstura dēļ nedrīkst ietekmēt politisko partiju regulējumu; turklāt atgādina, ka Savienība ievēro statusu, kas valsts tiesību aktos noteikts baznīcām, reliģiskām organizācijām vai kopienām, kā arī filozofiskām vai nekonfesionālām organizācijām; uzsver, ka šis apstāklis neliedz organizācijām, kuru izveides pamatā ir tikai reliģiskas, filozofiskas vai nekonfesionālas vērtības un mērķi, piemēram, ticībā balstītām labdarības bezpeļņas organizācijām, arī baudīt priekšrocības, kuras sniedz iekļaušana minēto instrumentu tvērumā; norāda, ka arodbiedrībām vairākās dalībvalstīs ir piešķirts īpaši labvēlīgs statuss un ka tāpēc ierosinātie instrumenti uz arodbiedrībām nebūtu jāattiecina; norāda, ka personas, kuras vēlas izveidot asociāciju, var brīvi izmantot ierosinātās regulas noteikumus un kļūt par Eiropas asociāciju; norāda, ka ierosinātā direktīva par obligātajiem standartiem attieksies uz visām bezpeļņas organizācijām Savienībā;

Pilsoniskās sabiedrības un biedrošanās brīvības aizsardzība

18.

pauž bažas par šķēršļiem, ar kuriem saskaras bezpeļņas organizācijas visā Savienībā, un par atšķirībām, ko rada valstu tiesību akti, noteikumi, administratīvā prakse vai politika; norāda, ka tas var negatīvi ietekmēt pilsonisko sabiedrību, nepamatoti ierobežot pamattiesības, jo īpaši biedrošanās brīvību, vārda brīvību un informācijas brīvību, un atturēt bezpeļņas organizācijas no darbības paplašināšanas pāri robežām;

19.

pienācīgi ņem vērā iespējas, ko sniedz digitalizācija un internets, lai atvieglotu tiesību uz biedrošanās brīvību īstenošanu, piemēram, atvieglojot bezpeļņas organizāciju reģistrāciju un dibināšanu un padarot tās viegli pieejamas tiešsaistē;

20.

uzsver, ka bezpeļņas organizācijām ir būtiska nozīme demokrātijas un politikas veidošanā visos līmeņos; tās veicina sabiedrisko labumu un darbojas sabiedrības labā, veic pārbaudes un līdzsvarošanas pasākumus, kas nepieciešami tiesiskuma nodrošināšanai, un veicina pilsoņu iesaisti; atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības iesaisti sabiedrības interešu aizstāvībā, sabiedrības aktivitāti un aktīvu sociālo dzīvi;

21.

atkārtoti uzsver, ka bezpeļņas organizācijām to mērķu vai darbību dēļ ir tiesības piedalīties politiskajās vai publiskajās debatēs; nosoda mēģinājumus ierobežot pilsonisko telpu politisku iemeslu dēļ un to, ka tiek liegts, atteikts vai apstrīdēts to sabiedriskā labuma organizāciju statuss, pamatojoties uz šķietamu vai reālu politisku darbību, ja to darbība nav paredzēta, lai sniegtu labumu kādai atsevišķai partijai vai aizstātu kādas partijas politiku; uzskata, ka šādi gadījumi ir bīstami Eiropas demokrātijai;

22.

uzsver, cik svarīga ir bezpeļņas organizāciju neatkarība un nepieciešamība nodrošināt tām labvēlīgu vidi, ievērojot to plurālismu un izprotot to, ka organizācijas sabiedrības labā ne vien sekmē pakalpojumu sniegšanu uz vietas, bet arī veicina sabiedrisko labumu un sabiedriskās politikas uzraudzību;

23.

atgādina, cik svarīga nozīme ir tādiem demokrātijas pamatpīlāriem kā neatkarīga, objektīva, profesionāla un atbildīga žurnālistika, lai gan privātajos, gan publiskajos medijos sniegtu informāciju par bezpeļņas organizāciju darbību, kā arī piekļuve plurālistiskai informācijai; pauž bažas par nomelnošanas kampaņām un ļaunprātīgu tiesvedību, ko pret dalībniekiem, kas iesaistījušies sabiedrības līdzdalībā, tostarp bezpeļņas organizācijām, vairākās dalībvalstīs izmanto vēlētas amatpersonas, valsts struktūras vai valsts kontrolē esošas struktūras, kā arī privātpersonas un privātas struktūras; uzsver, ka Parlaments 2021. gada 11. novembrī pieņēma rezolūciju par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP) (8);

24.

uzskata, ka tiesiskais regulējums Eiropas pilsoniskās sabiedrības dzīvi veicinās tikai tad, ja bezpeļņas organizācijas varēs izmantot atbilstošu un viegli pieejamu finansējumu gan valstu, gan Eiropas līmenī; norāda, ka bezpeļņas organizāciju publiskais un privātais finansējums ir svarīgs, jo tām ir mazāk iespēju gūt ienākumus no peļņu nesošām darbībām; šajā saistībā uzsver, ka ir programma “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”, kas cita starpā paredzēta bezpeļņas organizācijām; norāda, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 (9) Savienības dotācijām jāietver līdzfinansējums, ko var nodrošināt pašu kapitāla, darbības vai darba programmas gaitā gūtu ienākumu vai trešo personu finansiāla ieguldījuma vai nefinansiālas palīdzības veidā; uzskata, ka jo īpaši attiecībā uz bezpeļņas organizācijām ar ļoti ierobežotiem finanšu resursiem būtu jāizvērtē pašu kapitāla prasību ierobežojums un nemonetārie ieguldījumi būtu jāuzskata par tādiem ar nosacījumu, ka šāda attieksme nekaitē konkurencei, piekļūstot finansējumam; norāda, ka bieži vien bezpeļņas organizācijām pieejamajiem Savienības līdzekļiem ir nepieciešams līdzfinansējums, kas savukārt nozīmē, ka saņēmējam ir jāpalielina no citiem avotiem iegūstamā nepieciešamo līdzekļu daļa; norāda, ka prasība nodrošināt pārāk lielu pašu resursu daļu kaitētu bezpeļņas organizācijām, jo tās, iespējams, nevarētu piesaistīt šādus līdzekļus, tāpēc dažām organizācijām iespēja saņemt finansējumu būtu liegta; tāpēc uzskata, ka būtu jāizvērtē līdzfinansējuma daļas ierobežojums un ka būtu jāņem vērā dažādi līdzekļi, kurus varētu monetizēt, piemēram, brīvprātīgā darba laiks vai ieguldījums natūrā;

25.

norāda, ka ir svarīgi, lai bezpeļņas organizācijas sniegtu sabiedrībai attiecīgu informāciju; tāpat vērš uzmanību uz to, ka finansējuma pārredzamība ir uzskatāma par sabiedrības interešu nodrošināšanu, jo bezpeļņas organizācijām ir būtiska ietekme uz sabiedrisko dzīvi un publiskajām debatēm;

26.

uzskata, ka Eiropas asociācijas statusa ieviešana dos iespēju valstu un vietējām organizācijām ciešāk iesaistīties Eiropas jautājumu risināšanā, piedalīties savstarpējas mācīšanās pasākumos un apmaiņā pāri robežām, kā arī palīdzēs tām piekļūt Savienības līmeņa finansējumam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgus līdzekļus pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, uzlabot finansējuma pieejamību un vēl vairāk vienkāršot procedūras, lai atvieglotu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku, tostarp mazu un vidēju organizāciju, piekļuvi finansējumam;

27.

tāpat uzskata, ka ierosinātie tiesību akti ir jāpapildina ar pasākumiem, lai atbalstītu regulāru, jēgpilnu un strukturētu dialogu ar pilsonisko sabiedrību un pārstāvības organizācijām saskaņā ar LES 11. pantu; šajā sakarībā aicina Komisiju izvērtēt iespēju Savienības līmenī izveidot sabiedriskā labuma organizāciju līdzdalības statusu;

28.

uzsver, ka patvaļīga un politiski motivēta diskriminācija organizāciju mērķu un darbības dēļ, kā arī to finansējuma avotu dēļ, ir šķērslis biedrošanās brīvībai un tādējādi apdraud vārda brīvību;

Asociāciju, bezpeļņas organizāciju un sabiedriskā labuma statusa atzīšana visā Savienībā

29.

atzīst, ka valstu tiesību akti un tiesiskās tradīcijas paredz atšķirīgas pieejas tam, kā tiek definētas vai atzītas dažādas gan uz biedru līdzdalības, gan citāda pamata veidotas bezpeļņas organizācijas un kā tiek definēts, atzīts un piešķirts sabiedriskā labuma statuss; uzsver — neraugoties uz šādām atšķirībām, ir panākta vienota izpratne par to, ka ir vajadzīgi Eiropas minimālie standarti un jānodrošina bezpeļņas organizācijām iespēja iegūt juridiskas personas statusu;

30.

aicina Komisiju atzīt un veicināt bezpeļņas organizāciju sabiedriskā labuma darbības, visā Savienībā saskaņojot sabiedriskā labuma statusu; uzsver, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, tostarp to dibināšanu, reģistrāciju, darbības, finansēšanu, finanšu uzskaites un nodokļu režīmu vai nodokļu atvieglojumus, kā arī pārrobežu darbības, nediskriminē nevienu organizāciju reģistrācijas vietas dēļ un nevienu grupu vai indivīdu jebkāda cita iemesla dēļ;

31.

aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt priekšlikumu, kas veicinātu sabiedriskā labuma organizāciju, kuras ir atbrīvotas no nodokļiem, tostarp filantropisko organizāciju, savstarpēju atzīšanu visās dalībvalstīs, ja tās kādā no dalībvalstīm nodokļu vajadzībām ir atzītas par sabiedriskā labuma organizācijām, kas atbrīvotas no nodokļiem;

32.

uzsver, ka Savienības līmeņa regulējums attiecībā uz bezpeļņas organizāciju statūtiem un obligātajiem standartiem var palīdzēt nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, tā veicinot iekšējā tirgus pilnīgu izveidi;

33.

mudina Komisiju izstrādāt mērķtiecīgu un visaptverošu stratēģiju pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai Savienībā, tādēļ cita starpā ieviešot pasākumus, kas visos līmeņos atvieglotu bezpeļņas organizāciju darbību;

34.

prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 352. pantu, iesniegt priekšlikumu regulai, ar ko nosaka Eiropas asociācijas statūtus, saskaņā ar ieteikumiem, kas ir izteikti šajā rezolūcijā un tam pievienotā pielikuma I daļā;

35.

prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 114. pantu, iesniegt priekšlikumu direktīvai par kopīgiem minimālajiem standartiem bezpeļņas organizācijām Savienībā, lai šādām organizācijām radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, paredzot minimālos standartus, nodrošinātu, ka pilsoniskā sabiedrība var īstenot brīvības un pamattiesības, kā arī palīdzētu stiprināt Eiropas demokrātiju saskaņā ar ieteikumiem, kas izteikti šajā rezolūcijā un tam pievienotā pielikuma II daļā;

36.

prasa Komisijai izmantot saskaņā ar 11. punktu veiktās salīdzinošās analīzes rezultātus, lai šīs rezolūcijas pielikuma I daļā iekļautajam regulas priekšlikumam un II daļā iekļautajam direktīvas priekšlikumam pienācīgi pievienotu to valstu organizāciju formu sarakstu, kuras būtu jāuzskata par iekļautām saskaņā ar pielikuma I daļā iestrādātā priekšlikuma 3. panta 2. punktu un II daļā iestrādātā priekšlikuma 1. pantu;

o o

37.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei.

(1) Normatīvā rezolūcija, kurā ietverts Eiropas Parlamenta atzinums par Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai (EEK) par Eiropas asociāciju statūtiem (OV C 42, 15.2.1993., 89. lpp.).

(2) Komisijas priekšlikums Padomes Regulai (EEK) par Eiropas asociāciju statūtiem (COM(1991)0273 – SYN 386).

(3) OV C 99, 13.4.1987., 205. lpp.

(4) OV C 395, 29.9.2021., 2. lpp.

(5) OV C 199 E, 7.7.2012., 187. lpp.

(6) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 21. oktobra spriedums lietā Ouranio Toxo un citi pret Grieķiju, prasības pieteikums Nr. 74989/01, ECLI:CE:ECHR:2005:1020JUD007498901.

(7) Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums lietā C-78/18 Komisija pret Ungāriju, ECLI:EU:C:2020:476, 113. punkts.

(8) Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. novembra rezolūcija par demokrātijas, mediju brīvības un plurālisma stiprināšanu ES: civiltiesību un krimināltiesību aktos paredzētu pasākumu nesamērīga īstenošana, lai apklusinātu žurnālistus, NVO un pilsonisko sabiedrību (2021/2036(INI)).

(9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regula (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.).

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

I DAĻA

Priekšlikums

PADOMES REGULAI

par Eiropas asociācijas statūtiem

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 352. pantu,

tā kā:

(1)	Pārrobežu projekti un citi sadarbības veidi, kuros jo īpaši ir iesaistīta pilsoniskā sabiedrība, dod izšķirošu ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā, tostarp tās vērtību popularizēšanā, un daudzu tādu dažādu transnacionālu darbību izstrādē, kuras daudzās jomās kalpo vispārējām interesēm.

(2)	Eiropas pilsoņu un pārstāvības asociāciju pārrobežu sadarbība ir būtiska, lai izveidotu visaptverošu Eiropas pilsonisko sabiedrību, kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 11. un 15. pantu ir uzskatāma par svarīgu Eiropas demokrātijas un Eiropas integrācijas elementu.

(3)	Īstenojot savus mērķus, daudzām asociācijām ir nozīmīga loma ekonomikā un iekšējā tirgus attīstībā, jo tās regulāri iesaistās saimnieciskajā darbībā.

(4)	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva …/… (“Minimālo standartu direktīva”) ir izstrādāta ar mērķi tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, lai nodrošinātu minimālos standartus un radītu labvēlīgu vidi, kas atvieglotu bezpeļņas organizāciju darbu.

(5)

Asociācijas ir elements, kas vieno mūsu sabiedrību. Tām ir būtiska nozīme, jo tās palīdz cilvēkiem, iedrošina viņus un piedāvā viņiem pilnvērtīgas iespējas aktīvi piedalīties Savienības demokrātiskajā un sociālajā dzīvē, jo īpaši tiem, kuri saskaras ar atstumtību un diskrimināciju, un tām var būt izšķiroša nozīme Savienības politikas veidošanas procesā.

(6)	Savienībai būtu jānodrošina asociācijām, kas ir visās dalībvalstīs vispārēji atzīta organizācijas forma, atbilstošs juridisks instruments, kas veicinātu to transnacionālās un pārrobežu darbības, kā arī sekmētu pilsonisko dialogu Savienības līmenī.

(7)	Attiecīgas tiesiskās formas ieviešana Savienības līmenī visām asociācijām ļautu tām vieglāk īstenot savus pārrobežu mērķus un darbības iekšējā tirgū.

(8)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 63. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk — Harta) 7., 8. un 12. pants bezpeļņas organizācijas aizsargā pret diskriminējošiem vai nepamatotiem ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi resursiem un kapitāla brīvu apriti Savienībā. Tas attiecas arī uz iespējām meklēt, nodrošināt un izmantot gan vietējas, gan ārvalstu izcelsmes resursus, kas ir būtiski jebkura tiesību subjekta pastāvēšanai un darījumu veikšanai. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju (1) ierobežojumi būtu jānosaka tikai leģitīmiem mērķiem, piemēram, valsts drošības, sabiedriskās drošības vai sabiedriskās kārtības interesēs, bet tiem jābūt samērīgiem ar mērķi aizsargāt šādas intereses, un tie ir jāīsteno ar vismazāk traucējošiem līdzekļiem, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Tas cita starpā attiecas uz ierobežojumiem, kas izriet no noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanu, kurus piemēro saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, jo īpaši ņemot vērā riska novērtēšanas pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem. Tādēļ dalībvalstis nedrīkst piemērot nepamatotus, pārāk traucējošus vai kaitējošus pasākumus, tostarp ziņošanas prasības, kas organizācijām rada pārmērīgu vai dārgu slogu.

(9)

Fiziskas un juridiskas personas var izveidot Eiropas sabiedrības, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 2157/2001 (2), Eiropas kooperatīvās sabiedrības, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 1435/2003 (3), un Eiropas partijas, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 (4). Tomēr nevienā no šiem instrumentiem nav paredzēta iespēja asociācijām sadarboties pāri robežām.

(10)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1082/2006 (5) paredz izveidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG). Šādus grupējumus galvenokārt veido valsts vai vietējās pašvaldības vai citi publisko tiesību subjekti. Tādējādi nav aptverti nevalstiskie pilsoniskās sabiedrības rīcībspēki un pilsoņi.

(11)	Eiropas ekonomisko interešu grupa (EEIG), kā tas ir noteikts Regulā (EEK) Nr. 2137/85 (6), paredz iespēju kopīgi veikt atsevišķas darbības, tomēr saglabājot grupas locekļu neatkarību. Tomēr EEIG neatbilst pilsoniskās sabiedrības asociāciju īpašajām vajadzībām.

(12)	Tāpēc Savienības līmenī ir jāizstrādā piemērots un saskaņots tiesiskais regulējums un noteikumi, kas ļautu izveidot Eiropas asociācijas ar savu juridiskās personas statusu un reglamentētu šādu asociāciju pārrobežu dibināšanu un darbību.

(13)

Politiskās partijas un arodbiedrības, kā arī baznīcas un citas reliģiskās kopienas un filozofiskas vai nekonfesionālas organizācijas no šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz, jo Savienībai nav kompetences regulēt to statusu, turklāt tām ir īpašs statuss valsts tiesību aktos. Šo iemeslu dēļ tām jāpiemēro režīms, kas atšķiras no tā, kuru piemēro citām asociācijām, kam šāda statusa nav, piemēram, ticībā balstītām labdarības bezpeļņas organizācijām vai organizācijām, kuras cīnās pret diskrimināciju, tostarp darba tirgū.

(14)

Šai regulai nebūtu jāskar darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, tostarp spēkā esošās tiesības un aizsardzība saistībā ar maksātnespējas un pārstrukturēšanas procedūrām, apvienošanos un uzņēmumu nodošanu, kā arī saistībā ar informāciju un algām. Darba devējiem būtu jāpilda savas saistības neatkarīgi no tā, kādā formā tie darbojas.

(15)

Ir svarīgi nodrošināt koordināciju Savienības līmenī, lai novērstu sadrumstalotību un atbalstītu visā Savienībā saskaņotu pieeju šīs regulas piemērošanai. Šajā sakarībā regulā būtu jāparedz Eiropas asociāciju padomes izraudzīšanās Komisijas un/vai attiecīgo Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru iekšienē vai ar tiem saistībā.

(16)	Eiropas asociāciju padomei savās sanāksmēs būtu jāpieaicina piedalīties Pamattiesību aģentūras pārstāvis, ja tiek skatīti jautājumi saistībā ar biedrošanās brīvību vai vārda brīvību, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 168/2007 2. pantu (7).

(17)	Ar šo regulu būtu jāievieš konkrēti administratīvo procedūru termiņi, tostarp attiecībā uz reģistrāciju un sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas procesu. Novērtējot šīs regulas īstenošanu un piemērošanu, Komisijai jo īpaši būtu jāvērtē, kā šādi termiņi tiek piemēroti praksē.

(18)

Lai pārbaudītu 6. pantā noteiktās prasības, valsts asociāciju iestādes var pieprasīt dibinātāju vārdus un adreses. Bezpeļņas organizāciju dibinātāju un dalībnieku, kas ir fiziskas personas, identitāte var būt sensitīva informācija, tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkuras prasības, kuru dēļ šādi personas dati tiek apstrādāti, neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (8) (Vispārīgā datu aizsardzības regula) un jo īpaši tās 9. pantu.

(19)

Eiropas asociācija varētu vēlēties nošķirt dažādas biedru kategorijas, lai piešķirtu balsstiesības tikai pilntiesīgiem biedriem, vienlaikus atzīstot asociētos biedrus, kas atbalsta asociācijas darbības mērķi, taču nav tiesīgi balsot, un/vai goda biedrus, kas ir atbrīvoti no biedra naudas, bet kuriem balsstiesības ir. Biedru kategorizācija nepamatotu diskrimināciju izraisīt nedrīkstētu, jo īpaši valstspiederības dēļ.

(20)	Šīs regulas darbības joma attiecas tikai uz bezpeļņas asociācijām, tāpēc LESD nav paredzēts nekāds cits juridisks pamats kā tikai 352. pantā noteiktais.

(21)

Šīs regulas mērķi, proti, iedibināt Eiropas asociāciju, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, tāpēc Savienība var noteikt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

I nodaļa

Priekšmets un vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets

1. Šajā regulā ir paredzēti nosacījumi un procedūras, kas reglamentē juridisku personu — Eiropas asociāciju — dibināšanu, pārvaldību, reģistrāciju un regulējumu.

2. Eiropas asociācija ir neatkarīga un pašpārvaldīta pārrobežu struktūra, kas ir iedibināta pastāvīgai darbībai Savienības teritorijā, pamatojoties uz fizisku vai juridisku personu brīvprātīgu vienošanos nolūkā sasniegt kopīgu bezpeļņas mērķi.

3. Eiropas asociācija var brīvi noteikt savus mērķus, kā arī darbības, kas ir jāveic, lai tos sasniegtu.

4. Eiropas asociācijas mērķi ievēro un atbalsta to mērķu un vērtību veicināšanu, kas ir likti Savienības pamatā un ir noteikti Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantā.

5. Eiropas asociācija ir balstīta uz biedru dalību un var brīvi noteikt savu biedru loku. Tas nozīmē, ka tā saviem biedriem var noteikt īpašas prasības, pamatojoties uz saprātīgiem un objektīviem kritērijiem un ievērojot nediskriminācijas principu.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

“bezpeļņas organizācija” ir organizācija, kuras galvenais mērķis nav gūt peļņu, pat ja tā varētu veikt saimniecisku darbību. Ja bezpeļņas organizācija gūst peļņu, tā tiek ieguldīta organizācijā, lai sasniegtu organizācijas mērķus, un netiek sadalīta starp biedriem, dibinātājiem vai citām privātām pusēm. Sabiedriskā labuma statusa piešķiršana saskaņā ar 21. pantu nav nepieciešams nosacījums, lai organizāciju uzskatītu par bezpeļņas organizāciju. Tomēr, ja sabiedriskā labuma statuss tiek piešķirts, organizācijas mērķi uzskata par bezpeļņas mērķi;

“neatkarīga” nozīmē, ka asociācijas darbībā valsts bez pamata iejaukties nedrīkst un ka tā nav ne valdības, ne administratīvā struktūra. Šajā sakarībā tas, ka asociācija saņem valsts finansējumu vai piedalās valsts padomdevējā struktūrā, neliedz to uzskatīt par neatkarīgu, ja vien ar šādu finansējumu vai dalību netiek ietekmēta attiecīgās asociācijas darbības un lēmumu pieņemšanas autonomija;

c)	“pašpārvaldīta” nozīmē, ka asociācijai ir institucionāla struktūra, kas ļauj veikt visas iekšējās un ārējās organizatoriskās funkcijas un neatkarīgi pieņemt būtiskus lēmumus;

d)	“sabiedriskā labuma” nozīmē sabiedrības vai tās daļas labklājības uzlabošanu, tā sniedzot ieguldījumu sabiedrības vispārējo interešu apmierināšanā;

“pārrobežu” nozīmē, ka asociācija Savienībā īsteno transnacionālas sadarbības vai pārrobežu sadarbības mērķi vai ka tās dibinātāji ir vismaz no divām dalībvalstīs, turklāt fizisku personu gadījumā tie ir dalībvalsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji vai juridisku personu gadījumā to juridiskā adrese ir kādā no dalībvalstīm;

“biedrs” nozīmē fizisku vai juridisku personu, kas brīvprātīgi un apzināti ir paudusi vēlmi pievienoties asociācijai, lai atbalstītu tās mērķus un darbības, un kura ir uzņemta asociācijā, pamatojoties uz minētās asociācijas statūtiem. Ja asociācija ir dibināta pārveidošanas vai apvienošanās procesā, ir loģiski jāpieņem, ka pārveidoto vai apvienoto struktūru biedri ir gribējuši kļūt par jaunradītās asociācijas biedriem.

3. pants

Eiropas asociācijām piemērojamie noteikumi

1. Eiropas asociācijas reglamentē šī regula un to statūti. Attiecībā uz jautājumiem, kuri šajā regulā nav izklāstīti, Eiropas asociāciju reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

2. Dalībvalstis nosaka juridisko personu vai juridisko personu kategoriju, ar kuru Eiropas asociāciju uzskata par salīdzināmu, lai piemērojamās tiesības noteiktu saskaņā ar 1. punktu, turklāt tā, ka ir ievēroti šīs regulas noteikumi un mērķi.

4. pants

Valsts asociāciju iestāde

1. Dalībvalstis izraugās neatkarīgu valsts iestādi (turpmāk — valsts asociāciju iestāde) un par to informē 5. pantā minēto Eiropas asociāciju padomi un Komisiju. Valsts asociāciju iestāde ir atbildīga par Eiropas asociāciju reģistrāciju saskaņā ar 10. pantu un par šīs regulas piemērošanas uzraudzību, pilnībā ievērojot Eiropas asociāciju pamattiesības un brīvības, ko paredz Līgumi un Harta.

2. Ikviena valsts asociāciju iestāde palīdz nodrošināt šīs regulas konsekventu piemērošanu visā Savienībā. Šādā nolūkā valstu asociāciju iestādes savstarpēji sadarbojas, tostarp Eiropas asociācijas padomes ietvaros saskaņā ar šīs regulas 5. un 22. pantu.

5. pants

Eiropas asociāciju padome

1. Ar šo tiek izveidota Eiropas asociāciju padome.

2. Eiropas asociāciju padomei palīdz sekretariāts.

3. Eiropas asociāciju padomē ir katras valsts asociāciju iestādes pārstāvis un trīs Komisijas pārstāvji.

4. Eiropas asociāciju padome, veicot savus uzdevumus un īstenojot savas pilnvaras, ir neatkarīga.

5. Lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu piemērošanu, Eiropas asociāciju padome:

a)	sadarbībā ar Komisiju un valstu asociāciju iestādēm izstrādā kopīgas veidlapas vai citus rīkus, lai atbalstītu Eiropas asociāciju elektronisku reģistrāciju saskaņā ar 10. pantu;

b)	izveido un pārvalda Eiropas asociāciju digitālo datubāzi Savienības līmenī kā informācijas un statistikas rīku, kā arī atbalsta strukturētu pilsonisko dialogu par Savienības jautājumiem;

c)	apstrādā paziņojumus par Eiropas asociāciju reģistrāciju, darbības izbeigšanu un citiem attiecībā uz tām pieņemtiem konkrētiem lēmumiem, lai tos publicētu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kā tas ir paredzēts šajā regulā;

d)	novērtē, cik precīzi dalībvalstis nosaka salīdzināmās juridiskās personas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu;

e)	saņem un izskata sūdzības par šīs regulas piemērošanu un reaģē uz tām, neskarot valstu asociāciju iestāžu uzdevumus;

f)	lemj par pārsūdzībām, attiecīgā gadījumā ar savas pārsūdzības komitejas starpniecību saskaņā ar 10. un 11. pantu;

g)	izskata visus jautājumus, kas saistīti ar šīs regulas piemērošanu, un apspriežas ar attiecīgajām pusēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām un ekspertiem pēc savas iniciatīvas vai pēc kāda tās locekļa vai Komisijas pieprasījuma;

h)	izdod pamatnostādnes un ieteikumus un identificē paraugpraksi valstu asociāciju iestādēm un Eiropas asociācijām, lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu piemērošanu;

pēc savas iniciatīvas vai pēc kāda tās locekļa vai Komisijas pieprasījuma un pēc apspriedēm ar attiecīgajām pusēm, ieinteresētajām personām un ekspertiem sniedz Komisijai atzinumus un ieteikumus par visiem jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas asociācijām vai pasākumiem, kuri izriet no Minimālo standartu direktīvas;

sniedz Komisijai atzinumus un ieteikumus par strukturāliem fondiem un darbības fondiem, kuru mērķis ir finansēt pilsonisko sabiedrību, organizēt pilsonisko dialogu, kā arī aizsargāt un veicināt Savienības tiesības un vērtības, kas ir noteiktas LES un LESD un Hartā, atbalstot un veicinot tādas atvērtas, tiesībās balstītas, demokrātiskas, vienlīdzīgas un iekļaujošas sabiedrības attīstību, kuras pamatā ir tiesiskums;

k)	veicina sadarbību un efektīvu divpusēju un daudzpusēju apmaiņu ar informāciju un paraugpraksi ar valstu asociāciju iestādēm un to starpā;

l)	veicina kopīgas apmācību programmas un atvieglo valstu asociāciju iestāžu savstarpējo apmaiņu ar personālu.

6. Eiropas asociāciju padome ir pārskatatbildīga Eiropas Parlamentam un Padomei un katru gadu ziņo par savām darbībām Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai.

7. Eiropas asociāciju padomes un tās locekļu apspriedes reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (9).

8. Eiropas asociāciju padome pieņem savu reglamentu un organizē savu darba kārtību.

9. Eiropas asociāciju padome uz savām sanāksmēm var pieaicināt attiecīgo Eiropas aģentūru pārstāvjus un neatkarīgus ekspertus, jo īpaši akadēmisko aprindu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, un regulāri ar viņiem apspriežas.

II nodaļa

Dibināšana un reģistrācija

6. pants

Dibināšana

1. Eiropas asociāciju dibina:

a)	vienojoties vismaz trim dibinātājiem; dibinātāji ir vismaz no divām dalībvalstīm, turklāt fizisku personu gadījumā tie ir dalībvalsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji vai juridisku personu gadījumā to juridiskā adrese ir kādā no dalībvalstīm; vai

b)	procesā, kurā jau pastāvoša struktūra, kas dibināta saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un atbilst a) apakšpunkta nosacījumiem un kam ir juridiskā adrese Savienībā, tiek pārveidota par Eiropas asociāciju; vai

c)	apvienojoties vismaz divām jau pastāvošām Eiropas asociācijām; vai

d)	apvienojoties vismaz vienai jau pastāvošai Eiropas asociācijai un vismaz vienai struktūrai, kas pieder pie kategorijām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu; vai

e)	apvienojoties vismaz divām struktūrām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu, dibinātas saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese ir Savienībā, ja vien kopā šīm struktūrām ir vismaz trīs biedri un ja minētie biedri ir no vismaz divām dažādām dalībvalstīm.

2. Dalībvalsts var noteikt, ka Eiropas asociācijas dibināšanā var piedalīties kāda no šīs regulas 3. panta 2. punktā minētajām struktūrām, kuras juridiskā adrese nav Savienībā, bet kura ir dibināta saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem un kuras juridiskā adrese ir minētajā dalībvalstī, un kurai ir faktiska un pastāvīga saikne ar dalībvalsts ekonomisko, sociālo un kultūras jomu.

3. Eiropas asociāciju dibina, visiem dibinātājiem rakstiski vienojoties vai ar tādu rakstisku protokolu, kurā ir dokumentēta dibināšanas sanāksme un kuru ir parakstījuši visi dibinātāji, un kurš ir pienācīgi pārbaudīts, ja šādas pārbaudes nepieciešamību nosaka valsts tiesību akti par asociāciju dibināšanu.

4. Viena dibinātāja izstāšanās no Eiropas asociācijas automātiski nenozīmē, ka Eiropas asociācija beidz pastāvēt vai tiek likvidēta, ja vien tā turpina savu darbību, pamatojoties uz piekrišanu, ko devis vismaz šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais personu skaits.

5. Eiropas asociācijas dibināšanu vai jebkādus pārstrukturēšanas procesus neizmanto, lai apdraudētu darba ņēmēju vai arodbiedrību tiesības vai darba apstākļus. Saskaņā ar piemērojamiem koplīgumiem un valsts un Savienības tiesību aktiem tiek turpināta pienākumu izpilde attiecībā uz darba ņēmējiem un kreditoriem, kā arī pienācīgi tiek informēti darba ņēmēji, brīvprātīgie, arodbiedrības un darba ņēmēju pārstāvji un ar viņiem tiek rīkotas pienācīgas apspriedes. Vajadzības gadījumā tiek ievēroti un saglabāti koplīgumi un darba ņēmēju pārstāvības tiesības valdes līmenī.

7. pants

Dalība

Eiropas asociācijas ir tiesīgas nošķirt pilntiesīgus biedrus no citām biedru kategorijām. Eiropas asociācijas statūtos nosaka minēto kategoriju biedru tiesības un pienākumus, jo īpaši attiecībā uz viņu balsstiesībām.

8. pants

Statūti

1. Dibinātāji Eiropas asociācijas dibināšanas brīdī vai tās dibināšanas sanāksmē izstrādā un paraksta tās statūtus.

2. Statūtos iekļauj vismaz šādu informāciju par Eiropas asociāciju:

a)	asociācijas nosaukums, kura sākumā vai beigās pievieno saīsinājumu “EA”;

b)	precīzu pārskatu par asociācijas mērķiem, tās bezpeļņas raksturu un attiecīgā gadījumā tās sabiedriskā labuma mērķu aprakstu;

c)	juridiskā adrese;

d)	aktīvi dibināšanas brīdī;

e)	dibinātāju vārds un uzvārds, nosaukums un juridiskā adrese, ja dibinātāji ir juridiskas personas;

f)	biedru uzņemšanas, izslēgšanas un izstāšanās nosacījumi un procedūras;

g)	biedru tiesības un pienākumi, dažādās biedru kategorijas, ja tādas ir, un katras kategorijas biedru tiesības un pienākumi;

noteikumi, kas reglamentē valdes locekļu skaitu, valdes sastāvu, valdes locekļu iecelšanu amatā un atcelšanu no tā, nosacījumus, ar kādiem asociācijas vārdā var sākt procesu pret valdes locekļiem, kā arī noteikumus, kas reglamentē valdes darbību, tās pilnvaras un atbildību, tostarp pārstāvības tiesības darījumos ar trešām pusēm;

i)	noteikumi, kas reglamentē 16. pantā minētās pilnsapulces darbību, pilnvaras un pienākumus, tostarp balsu vairākuma un kvoruma prasības;

j)	noteikumi par biedru tiesībām un pienākumiem, tostarp balsstiesībām un tiesībām iesniegt priekšlikumus;

k)	asociācijas brīvprātīgas likvidācijas pamatojums un kārtība;

l)	asociācijas nepārprotama apņemšanās ievērot LES 2. pantā noteiktās Savienības vērtības;

m)	norāde par to, vai asociācija atsavina dibināšanas kapitālu, un, ja tā to dara, šāda kapitāla apmēru;

n)	regularitāte, ar kādu sasauc pilnsapulci; kā arī

o)	statūtu pieņemšanas datums un grozīšanas procedūra.

9. pants

Juridiskā adrese

1. Eiropas asociācijas juridiskā adrese atrodas Savienības teritorijā — vietā, kas ir noteikta tās statūtos. Juridiskā adrese atrodas vietā, kurā atrodas Eiropas asociācijas centrālā pārvalde, vai vietā, kas ir galvenā darbības vieta Savienībā.

2. Ja Eiropas asociāciju dibina, saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu jau pastāvošu struktūru pārveidojot par Eiropas asociāciju, biedri izlemj, vai Eiropas asociācijas juridiskajai adresei joprojām ir jāatrodas tajā dalībvalstī, kurā bija reģistrēta sākotnējā struktūra, jeb tā būtu jāpārceļ uz citu dalībvalsti.

3. Ja Eiropas asociāciju dibina, apvienojoties struktūrām saskaņā ar 6. panta 1. punkta c), d) vai e) apakšpunktu, biedri izlemj, kurā no dalībvalstīm, kurās ir reģistrētas struktūras, kas apvienojas, ir jāatrodas Eiropas asociācijas juridiskajai adresei.

10. pants

Reģistrācija

1. Eiropas asociācijas dibinātāji 30 dienu laikā no dienas, kad dibināta Eiropas asociācija saskaņā ar 6. panta 3. punktu, iesniedz valsts asociāciju iestādei reģistrācijas pieteikumu.

2. Valsts asociāciju iestāde pēc tam, kad ir izvērtējusi pieteikuma iesniedzēja atbilstību šīs regulas prasībām, 30 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas pieņem lēmumu par Eiropas asociācijas reģistrāciju.

3. Dalībvalstis neizvirza papildu reģistrācijas prasības, tikai tās, kas noteiktas šajā regulā.

4. Ja valsts asociāciju iestāde pieņem pieteikumu, tā reģistrē Eiropas asociāciju attiecīgajā valsts reģistrā un 15 dienu laikā paziņo savu lēmumu Eiropas asociāciju padomei, kas Eiropas asociāciju iekļauj Eiropas asociāciju digitālajā datubāzē, kura izveidota saskaņā ar 5. panta 5. punkta b) apakšpunktu. Minētajā termiņā valsts asociāciju iestāde paziņo savu lēmumu arī Eiropas Savienības Publikāciju birojam, kas pēc tam nodrošina, ka informācija nekavējoties tiek publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

5. Ja 30 dienu laikā pēc reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas pieteikums tiek noraidīts vai par to nav pieņemts lēmums, pieteikuma iesniedzējs — 15 dienu laikā pēc noraidījuma lēmuma saņemšanas vai beidzoties 30 dienu lēmuma pieņemšanas termiņam, — var pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības komitejā, kas izveidota saskaņā ar 11. pantu.

Pārsūdzības komiteja pieņem lēmumu par reģistrācijas pieteikumu 30 dienu laikā pēc pārsūdzības.

Ja pārsūdzības komiteja apstiprina reģistrācijas pieteikumu vai nesniedz lēmumu 30 dienu laikā, valsts asociāciju iestāde turpina reģistrāciju 15 dienu laikā pēc tam, kad šāds lēmums ir pieņemts vai atbildes nav bijis.

Jebkuru lēmumu par reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu paziņo pieteikuma iesniedzējam, un lēmumā ir norādīts noraidījuma pienācīgs pamatojums.

6. Pēc iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā saskaņā ar 4. punktu Eiropas asociācijas reģistrācija stājas spēkā visā Savienībā.

7. Reģistrāciju veic, izmantojot vienotās reģistrācijas veidlapas vai citus 5. pantā minētos rīkus. Reģistrācijas procedūra ir elektroniska un pieejama, un, to īstenojot, pieteikuma iesniedzēji izmanto tās dalībvalsts oficiālo valodu vai vienu no tās dalībvalsts oficiālajām valodām, kurā atrodas Eiropas asociācijas iestādes juridiskā adrese. Reģistrācijas maksa nav lielāka par maksu, ko piemēro 3. panta 2. punktā minētajām struktūrām, un nepārsniedz administratīvās izmaksas, un nerada pārmērīgu finansiālu slogu, kā arī atbilst proporcionalitātes principam. Valstu asociāciju iestādes nodrošina iespēju veikt reģistrāciju ar neelektroniskiem līdzekļiem.

8. Saņemot Eiropas asociācijas pieteikumu par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu, valsts asociāciju iestāde izvērtē pieteikuma atbilstību šajā regulā noteiktajām prasībām. Valsts asociāciju iestāde neizvirza papildu prasības, tikai tās, kas noteiktas šajā regulā.

9. Valsts asociāciju iestāde 15 dienu laikā pēc tam, kad ir saņemts pieteikums par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu, pieņem saistošu lēmumu par pieteikumu. Pienācīgi pamatotos gadījumos minēto termiņu var pagarināt par 15 dienām, ja šāds pagarinājums ir vajadzīgs no pieteikuma novērtēšanas viedokļa vai ja Eiropas asociāciju padomei tiek prasīts atzinums. Valsts asociāciju iestāde nekavējoties informē Eiropas asociāciju par sākotnējā 15 dienu termiņa pagarinājuma ilgumu un iemesliem.

10. Ja valsts asociāciju iestāde pieņem pieteikumu, tā šo lēmumu reģistrē attiecīgajā valsts reģistrā un 15 dienu laikā paziņo savu lēmumu Eiropas asociāciju padomei, kas Eiropas asociācijas sabiedriskā labuma statusu iekļauj Eiropas asociāciju digitālajā datubāzē, kura izveidota saskaņā ar 5. panta 5. punkta b) apakšpunktu. Minētajā termiņā valsts asociāciju iestāde paziņo savu lēmumu arī Eiropas Savienības Publikāciju birojam, kas pēc tam nodrošina, ka informācija nekavējoties tiek publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

11. Pēc iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā saskaņā ar 10. punktu pieņemtais lēmums par sabiedriskā labuma statusu stājas spēkā visā Savienībā.

12. Ja pieteikums sabiedriskā labuma statusa iegūšanai tiek noraidīts vai par to 9. punktā noteiktajā termiņā nav pieņemts lēmums, pieteikuma iesniedzējs — 15 dienu laikā pēc noraidījuma lēmuma saņemšanas vai beidzoties lēmuma pieņemšanas termiņam, — var saistībā ar pieteikumu vērsties pārsūdzības komitejā, kas izveidota saskaņā ar 11. pantu.

Pārsūdzības komiteja pieņem lēmumu 15 dienu laikā pēc pārsūdzības vai pieteikuma iesniegšanas vai 30 dienu laikā, ja tas ir pienācīgi pamatots gadījums.

Ja pārsūdzības komiteja apstiprina sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas pieteikumu vai nesniedz lēmumu pirmajā daļā noteiktajā termiņā, valsts asociāciju iestāde turpina sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu 15 dienu laikā pēc tam, kad šāds lēmums ir pieņemts vai atbildes nav bijis.

Jebkuru lēmumu par reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu paziņo pieteikuma iesniedzējam, un lēmumā ir norādīts noraidījuma pienācīgs pamatojums.

13. Eiropas asociācijas dibinātāji var nolemt vienlaikus iesniegt reģistrācijas pieteikumu un pieteikumu par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu, un šādā gadījumā lēmumu par abiem pieteikumiem izskata kā vienu un piemēro garākus termiņus.

11. pants

Pārsūdzības komiteja

1. Eiropas asociāciju padome līdz [… mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] izveido pārsūdzības komiteju, kurā ir pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts un viens Komisijas pārstāvis. Komisijas pārstāvis ir priekšsēdētājs.

2. Komisija nodrošina Eiropas asociāciju padomes sekretariātu.

3. Pārsūdzības komiteju sasauc tās priekšsēdētājs, un komitejas lēmumus pieņem ar tās locekļu absolūto balsu vairākumu.

12. pants

Juridiskās adreses pārcelšana

1. Eiropas asociācijas juridisko adresi var pārcelt uz citu dalībvalsti saskaņā ar šo pantu. Dalībvalstis nodrošina, ka nav šķēršļu Eiropas asociācijas, kas pārceļ savu juridisko adresi, aktīvu un dokumentu pārvešanai. Šāda pārcelšana nerada nekādas izmaiņas Eiropas asociācijas statūtos, tikai tās, kas paredzētas šajā pantā, nedz izraisa Eiropas asociācijas likvidāciju vai jaunas juridiskas personas izveidi, kā arī neietekmē tiesības un pienākumus, kuri bija pirms pārcelšanas, tikai tos, kas ir saistīti ar pārcelšanu.

2. Pārcelšanas priekšlikumu izstrādā Eiropas asociācijas valde, un to publicē saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas juridiskā adrese.

3. Pārcelšanas priekšlikumā saskaņā ar šā panta 2. punktu iekļauj sīku informāciju par:

a)	paredzēto juridisko adresi un ierosināto nosaukumu galamērķa dalībvalstī;

b)	nosaukumu un adresi izcelsmes dalībvalstī;

c)	ierosinātajiem grozītajiem statūtiem, tostarp attiecīgā gadījumā Eiropas asociācijas jauno nosaukumu;

d)	paredzēto pārcelšanas grafiku; kā arī

e)	paredzamajām juridiskajām un ekonomiskajām sekām, ko radīs pārcelšana.

4. Nevienu lēmumu par pārcelšanu nepieņem divu mēnešu laikā pēc priekšlikuma publicēšanas. Lēmumus par pārcelšanu reglamentē nosacījumi, kas ir paredzēti Eiropas asociācijas statūtu grozīšanai.

5. Kreditoriem un citu tādu tiesību turētājiem attiecībā pret Eiropas asociāciju, kas bija spēkā pirms pārcelšanas priekšlikuma publicēšanas, ir tiesības prasīt, lai Eiropas asociācija tiem sniegtu atbilstošas garantijas. Šādu garantiju sniegšanu reglamentē tās dalībvalsts iekšējie tiesību akti, kurā atradās Eiropas asociācijas juridiskā adrese pirms pārcelšanas. Dalībvalstis var paplašināt šī noteikuma piemērošanas tvērumu, to attiecinot arī uz parādiem, kuri attiecīgajai Eiropas asociācijai pret publiskām struktūrām bija pirms pārcelšanas dienas.

6. Kompetentā iestāde dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese, izdod apliecību, ar ko apliecina, ka darbības un formalitātes, kuras jāveic pirms pārcelšanas, ir pienācīgi izpildītas.

7. Jauno reģistrāciju neveic, kamēr nav uzrādīta šā panta 8. punktā paredzētā apliecība. Eiropas asociācijas juridiskās adreses pārcelšana un no tās izrietošais statūtu grozījums stājas spēkā dienā, kad Eiropas asociācija saskaņā ar 10. pantu ir reģistrēta.

8. Attiecībā uz Eiropas asociācijām, kuru juridiskā adrese atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, minētā dalībvalsts pieteikumu par juridiskās adreses pārcelšanu var noraidīt, ja izraudzītā kompetentā iestāde šā panta 6. punktā noteiktajā divu mēnešu termiņā ir iesniegusi oficiālu iebildumu. Šādu iebildumu var iesniegt un pamatot tikai ar sabiedrības drošības apsvērumiem, un par to paziņo galamērķa dalībvalsts valsts asociācijas iestādei un Eiropas asociāciju padomei.

9. Ja pieteikums par juridiskās adreses pārcelšanu tiek noraidīts saskaņā ar 8. punktu, Eiropas asociācija 15 dienu laikā pēc noraidījuma lēmuma saņemšanas var iesniegt pārsūdzību pārsūdzības komitejai, kas izveidota saskaņā ar 11. pantu. Pārsūdzības komiteja pieņem lēmumu 15 dienu laikā vai pienācīgi pamatotos gadījumos 30 dienu laikā, ja vajadzīga pieteikuma padziļināta izvērtēšana.

10. Ja pārsūdzības komiteja apstiprina pārcelšanu vai nesniedz lēmumu 11. punktā noteiktajā termiņā, kompetento dalībvalstu valsts asociāciju iestāde apstiprina pārcelšanu 15 dienu laikā pēc tam, kad šāds lēmums ir pieņemts vai atbildes nav bijis.

Jebkuru lēmumu noraidīt pārcelšanas pieteikumu paziņo pieteikuma iesniedzējiem, un lēmumā ir norādīts noraidījuma pienācīgs pamatojums.

11. Ja lēmums par juridiskās adreses pārcelšanu ir stājies spēkā, tās dalībvalsts valsts asociāciju iestāde, kurā atradās Eiropas asociācijas juridiskā adrese pirms pārcelšanas, 15 dienu laikā paziņo šo informāciju tās dalībvalsts valsts asociāciju iestādei, uz kuru Eiropas asociācija plāno pārcelt savu juridisko adresi, kā arī Eiropas asociāciju padomei. Ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc šīs informācijas saņemšanas galamērķa dalībvalsts valsts asociāciju iestāde iekļauj Eiropas asociāciju attiecīgajā valsts reģistrā. Eiropas asociāciju padome nodrošina, ka informācija par pārcelšanu tiek publicēta Eiropas asociāciju digitālajā datubāzē, kā arī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ne vēlāk kā 15 dienas pēc tam, kad tā ir saņēmusi paziņojumu no dalībvalsts, kurā atradās Eiropas asociācijas juridiskā adrese pirms pārcelšanas. Eiropas asociācijas juridiskās adreses pārcelšana stājas spēkā un to var izmantot attiecībā pret trešām pusēm no dienas, kad Eiropas asociācija ir iekļauta tās dalībvalsts reģistrā, kurā ir tās jaunā juridiskā adrese.

12. Eiropas asociācija, attiecībā uz kuru tiek īstenota likvidācijas, aktīvu realizācijas, maksātnespējas, maksājumu apturēšanas vai citas šādas procedūras, savu juridisko adresi pārcelt nedrīkst.

13. pants

Juridiskas personas statuss

1. Eiropas asociācija iegūst juridiskas personas statusu visās dalībvalstīs dienā, kad tā tiek reģistrēta kā Eiropas asociācija attiecīgajā valsts reģistrā.

2. Pēc paziņojuma par reģistrāciju, taču pirms iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā Eiropas asociācija var izmantot savas tiesības kā juridiska persona, ja tā savā nosaukumā iekļauj frāzi “Eiropas asociācija dibināšanas posmā”, un saskaņā ar valsts noteikumiem par piesardzības nolūkā veiktu uzraudzību, ko piemēro vietējām asociācijām dalībvalstī, kurā attiecīgās Eiropas asociācijas dibināšanas posmā atrodas tās juridiskā adrese. Ja pirms juridiskās personas statusa iegūšanas Eiropas asociācijas vārdā tiek veiktas darbības un ja attiecīgā Eiropas asociācija saistības, kas izriet no minētajām darbībām, par savām neatzīst, fiziskās vai juridiskās personas, kuras veic šādas darbības, par tām atbild solidāri, ja vien tās dalībvalsts piemērojamos iekšējos noteikumos, kurā Eiropas asociācijai dibināšanas posmā atrodas tās juridiskā adrese, nav paredzēts citādi.

3. No … [šīs regulas spēkā stāšanās diena] tikai tās Eiropas asociācijas, kas dibinātas un reģistrētas saskaņā ar šo regulu, savā nosaukumā var iekļaut apzīmējumu “Eiropas asociācija” tās dalībvalsts vienā vai vairākās oficiālajās valodās, kurā tās ir iedibinātas. To ir atļauts darīt pēc iekļaušanas attiecīgajā valsts reģistrā saskaņā ar 10. panta 4. punktu.

4. Eiropas asociācijām kā juridiskām personām ir tiesības savā vārdā īstenot pilnvaras, tiesības un pienākumus, kas ir vajadzīgi asociācijas mērķu sasniegšanai, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tie ir juridiskai personai, kas ir nosaukta saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu un ir dibināta saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

5. Iegūstot juridiskas personas statusu, Eiropas asociācija iegūst tiesības un spēju:

a)	slēgt līgumus un veikt citas juridiskas darbības, tostarp iegādāties kustamu un nekustamu īpašumu;

b)	piesaistīt līdzekļus, lai atbalstītu savu bezpeļņas darbību;

c)	saņemt ziedojumus un novēlējumus;

d)	nodarbināt personālu;

e)	būt par pusi tiesvedībā; kā arī

f)	izmantot finanšu pakalpojumus.

14. pants

Pārvaldības struktūras

1. Eiropas asociācija savos statūtos var brīvi noteikt savas iekšējās pārvaldības struktūras un pārvaldību, ievērojot pārējos šīs regulas noteikumus. Šādas struktūras un pārvaldība katrā ziņā ir saskaņā ar Savienības demokrātijas principiem un pamatvērtībām.

2. Eiropas asociāciju vada vismaz divas struktūras — valde un pilnsapulce.

3. Valde vai pilnsapulce saskaņā ar šajā regulā un Eiropas asociācijas statūtos paredzētajiem nosacījumiem un procedūrām var izveidot citas pārvaldības struktūras.

15. pants

Valde

1. Valde vada Eiropas asociācijas darbību Eiropas asociācijas interesēs, cenšoties sasniegt tās mērķus, kā tas ir paredzēts Eiropas asociācijas statūtos.

2. Valdi saskaņā ar statūtiem ievēl pilnsapulce. Informāciju par valdes sastāvu dara pieejamu valsts asociāciju iestādei sešu mēnešu laikā no valdes ievēlēšanas dienas. Valsts asociāciju iestāde par to informē Eiropas asociāciju padomi. Visas izmaiņas valdes sastāvā dara pieejamas tādā pašā veidā. Eiropas asociācija šādu informāciju dara publiski pieejamu.

3. Neviena persona nav tiesīga kļūt par valdes locekli, un tai nedrīkst piešķirt pilnvaras vai uzticēt vadības vai pārstāvības kompetenci saskaņā ar 6. punktu, ja personai ir liegts ieņemt amatu valdē vai ir liegta iespēja ieņemt amatus juridiskas personas vadības vai uzraudzības struktūrās šādu iemeslu dēļ:

a)	šai personai piemērojamie Savienības vai valsts tiesību akti;

b)	Savienības vai valsts tiesību akti, kurus piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese; vai

c)	dalībvalstī ir pieņemts vai atzīts tiesas lēmums vai administratīvs akts.

4. To funkciju ietvaros, kas visiem valdes locekļiem ir noteiktas ar šo regulu un Eiropas asociācijas statūtiem, visiem valdes locekļiem ir vienādas tiesības un pienākumi.

5. Valde vadības pilnvaras vai pienākumus var deleģēt komitejām, kuru sastāvā ir viens vai vairāki Eiropas asociācijas biedri. Ar statūtiem vai pilnsapulcē pieņem šādas deleģēšanas nosacījumus.

6. Valde var sasaukt kārtējās un ārkārtas sanāksmes. Valdes kārtējās sanāksmes notiek saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtos noteikto regularitāti un vismaz divas reizes gadā, lai apspriestu Eiropas asociācijas projektu darbības pārskatus, darbību un paredzamo perspektīvu.

7. Valde reizi gadā sagatavo ziņojumu par Eiropas asociācijas pārskatiem un darbību, ko tā nosūta valsts asociāciju iestādei un Eiropas asociāciju padomei. Eiropas asociācija šādu gada ziņojumu dara publiski pieejamu.

8. Neskarot 22. panta 2. punktu un ciktāl tas attiecas uz 3. panta 2. punktā minētajām struktūrām, valde reizi gadā sagatavo finanšu pārskatu par Eiropas asociācijas pārskatiem, tostarp sniedz norādi par ienākumiem no saimnieciskās darbības un līdzekļiem, piemēram, kredītiem un banku aizdevumiem, ziedojumiem vai nekompensētiem skaidras naudas līdzekļiem, vai saņemtu īpašumu iepriekšējā kalendārajā gadā, kā arī nākamā finanšu gada budžeta projektu. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis var pieprasīt valdei finanšu pārskatu darīt pieejamu kompetentajai iestādei un asociācijas biedriem. Šādā gadījumā biedri var prasīt valdei sniegt papildu informāciju, tostarp par finansējuma avotiem. Biedri to var darīt tikai tad, ja pēc gada finanšu pārskata izskatīšanas tas ir nepieciešams pārredzamības un pārskatatbildības nolūkā un ar nosacījumu, ka šāda prasība ir samērīga. Tādēļ Eiropas asociācijai ir pienākums veikt pilnīgu un precīzu uzskaiti par visiem finanšu darījumiem, kā noteikts 23. panta 1. punktā.

9. Valdes locekļi ir pilnvaroti pārstāvēt Eiropas asociāciju darījumos ar trešām personām un tiesvedībā, ievērojot asociācijas statūtos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus. Ja pilnvaras pārstāvēt Eiropas asociāciju darījumos ar trešām pusēm ir piešķirtas diviem vai vairākiem valdes locekļiem, minētās personas šo pilnvarojumu īsteno kolektīvi.

10. Visas darbības, ko valdes locekļi veic Eiropas asociācijas vārdā, Eiropas asociācijai ir saistošās attiecībās ar trešām pusēm, ja vien attiecīgie valdes locekļi nepārsniedz pilnvaras, kas valdei ir piešķirtas ar piemērojamiem tiesību aktiem vai ir likumīgi jāpilda saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtiem.

16. pants

Biedru pilnsapulce

1. Eiropas asociācijas pilnsapulci, kurā pulcējas visi biedri, apzīmē ar vārdu “pilnsapulce”.

2. Valde sasauc biedru pilnsapulci saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtiem.

3. Biedrus par pilnsapulci informē ne vēlāk kā 15 kalendārās dienas pirms noteiktā pilnsapulces datuma.

4. Valde var sasaukt pilnsapulci jebkurā laikā vai nu pēc savas iniciatīvas, vai pēc vismaz vienas ceturtdaļas tās locekļu pieprasījuma. Statūtos var noteikt zemāku robežvērtību.

5. Pilnsapulces sanāksmes var notikt, biedriem klātesot, tiešsaistē vai apvienojot abas iespējas, un tas neietekmē nedz šādu pilnsapulču likumību, nedz pieņemto lēmumu spēkā esamību. Valde lemj par to, kurš no trim veidiem tiek izmantots katrā pilnsapulcē, ja vien asociācijas biedru vairākums neierosina citu veidu.

6. Pilnsapulces pavēstē norāda tās sasaukšanas iemeslus un darba kārtībā iekļaujamos jautājumus.

7. Katram biedram saskaņā ar statūtos paredzētajiem noteikumiem ir tiesības pirms katras pilnsapulce saņemt informāciju un iepazīties ar dokumentiem.

8. Katram biedram ir tiesības piedalīties pilnsapulcē, tajā uzstāties un iesniegt priekšlikumus.

9. Biedru tiesības balsot pilnsapulcē un iesniegt priekšlikumus īsteno saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtiem, kā noteikts 8. panta 2. punkta j) apakšpunktā.

10. Biedri pirms attiecīgās sanāksmes saskaņā ar procedūru, kas jānosaka Eiropas asociācijas statūtos, var iecelt citu biedru, kurš viņus pārstāvētu pilnsapulcē. Biedrs nedrīkst pārstāvēt vairāk kā divus citus biedrus.

11. Ja vien nav noteikts citādi, pilnsapulces lēmumus par kārtējiem jautājumiem parasti pieņem ar klātesošo vai pārstāvēto locekļu balsu vairākumu. Balsis sadala saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtu noteikumiem.

17. pants

Asociācijas nodaļas un vadošie biedri

1. Eiropas asociācijai var būt reģionālās nodaļas. Nodaļas neuzskata par atsevišķām juridiskām personām, bet tās asociācijas vārdā var organizēt darbības un šādas darbības pārvaldīt, ievērojot statūtos noteiktās prasības.

2. Eiropas asociācijas valde var nodaļas vai biedrus, kas ir juridiskas personas, iecelt par vadošajiem Eiropas asociācijas projektu izpildītājiem un īstenotājiem. Dalībvalstis ļauj nodaļām vai biedriem attiecīgo valstu jurisdikcijā esošus projektus īstenot kā Eiropas asociācijas vadošajiem rīcībspēkiem.

18. pants

Statūtu grozījumi

1. Visus grozījumus Eiropas asociācijas statūtos apspriež šim nolūkam sasauktā pilnsapulcē.

2. Biedriem par pilnsapulces sanāksmēm, kuras sasauc, lai apspriestu Eiropas asociācijas statūtos ierosinātos grozījumus un pieņemtu par tiem lēmumus, paziņo vismaz 30 kalendārās dienas pirms noteiktā sanāksmes datuma. Paziņojumā iekļauj attiecīgos priekšlikumus.

3. Pilnsapulce ir pilnvarota veikt statūtu grozījumus, ja tajā piedalās vai ir pārstāvēta vismaz puse Eiropas asociācijas biedru plus viens biedrs.

4. Grozījumus Eiropas asociācijas statūtos pieņem, ja par tiem nobalso vismaz divas trešdaļas pilnsapulcē klātesošo vai pārstāvēto biedru.

5. Grozījumus attiecībā uz Eiropas asociācijas deklarēto mērķi pieņem, ja par tiem nobalso vismaz trīs ceturtdaļas pilnsapulcē klātesošo vai pārstāvēto biedru.

6. Pieņemto statūtu tekstu sešu mēnešu laikā no to pieņemšanas dienas dara pieejamu valsts asociāciju iestādei, kas par to informē Eiropas asociāciju padomi. Šādu informāciju Eiropas asociācija dara publiski pieejamu un paziņo Eiropas asociāciju padomei iekļaušanai Eiropas datubāzē, kas minēta 5. panta 5. punkta b) apakšpunktā.

III nodaļa

Noteikumi par attieksmi pret Eiropas asociācijām dalībvalstīs

19. pants

Diskriminācijas aizlieguma princips

1. Jebkāda diskriminējoša attieksme pret Eiropas asociācijām ir aizliegta.

2. Eiropas asociācijām piemēro tādu pašu režīmu kā līdzvērtīgām valsts struktūrām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu.

20. pants

Sabiedriskā labuma statuss

1. Eiropas asociācijai var piešķirt sabiedriskā labuma statusu, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

organizācijas mērķis un darbības ir vērstas uz tāda sabiedriskā labuma mērķa sasniegšanu, kas kalpo sabiedrības vai tās daļas labklājībai un tādējādi veicina sabiedrisko labumu, izņemot gadījumus, kad sabiedriskā labuma sasniegšana paredz sistemātisku un tiešu konkrētu politisko partiju struktūrām izdevīgu rīcību. Šādus mērķus cita starpā uzskata par vērstiem uz sabiedriskā labuma mērķi:

i)	mākslas, kultūras vai vēstures objektu saglabāšana;

ii)	vides aizsardzība un klimata pārmaiņas;

iii)	veicināt un aizsargāt pamattiesības un Savienības vērtības, tostarp demokrātiju, tiesiskumu un jebkādas diskriminācijas izskaušanu dzimuma, rases, etniskās piederības, reliģijas, invaliditātes, dzimumorientācijas vai jebkādu citu iemeslu dēļ;

iv)	sociālais taisnīgums, sociālā iekļaušana un nabadzības novēršana vai mazināšana;

v)	humanitārais atbalsts un humānā palīdzība, tostarp katastrofu seku likvidēšana;

vi)	attīstības palīdzība vai attīstības sadarbība;

vii)	neaizsargātu iedzīvotāju grupu aizsardzība un palīdzība un atbalsts tām, tostarp bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, personām, kas vēlas saņemt starptautisko aizsardzību vai izmanto to, un bezpajumtniekiem;

viii)

dzīvnieku aizsardzība;

ix)	zinātne, pētniecība un inovācija;

x)	izglītība, apmācība un jauniešu iesaiste;

xi)	veselības un labklājības veicināšana un aizsardzība, tostarp medicīniskās aprūpes sniegšana;

xii)	patērētāju tiesību aizsardzība; kā arī

xiii)

amatieru sports un tā popularizēšana;

b)	pārpalikums no jebkuras saimnieciskas vai citas ienākumus nesošas darbības, ko radījusi organizācija, tiek izmantots, tikai lai veicinātu organizācijas sabiedriskā labuma mērķus;

c)	organizāciju darbības izbeigšanas gadījumā tiesību aktos paredzētie aizsardzības pasākumi garantē, ka visi aktīvi arī turpmāk kalpos sabiedriskā labuma mērķiem; un

d)	organizācijas vadības struktūru locekļi, kuri nav tās darbinieki, nav tiesīgi saņemt atalgojumu, kas pārsniedz atbilstīgu piemaksu par izdevumiem.

2. Eiropas asociācijai ir tiesības saskaņā ar šā panta 1. punktā noteiktajām prasībām tās dalībvalsts asociāciju iestādē, kurā atrodas tās juridiskā adrese, iesniegt pieteikumu atzīt asociācijas par tādu, kas dod ieguldījumu sabiedriskā labuma gūšanā.

3. Lēmumu par pieteikumu par sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu valsts asociāciju iestāde pieņem saskaņā ar 10. panta 8. un 9. punktā noteikto procedūru.

4. Dalībvalstis pret Eiropas asociāciju, kurai ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss, izturas tāpat kā pret juridiskajām personām, kam to jurisdikcijā ir piešķirts atbilstošs statuss.

21. pants

Valsts regulējuma princips

Eiropas asociāciju reglamentē valsts tiesību aktu noteikumi, kurus piemēro juridiskām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

22. pants

Princips par attieksmi bez patvaļas

Dalībvalstu attieksme pret Eiropas asociāciju nedrīkst būt atšķirīga, pamatojoties vienīgi uz asociācijas mērķu, darbības jomas vai finansējuma avotu politisko vēlamību.

IV NODAĻA

Finansēšana un ziņošana

23. pants

Līdzekļu vākšana un brīva aktīvu izmantošana

1. Eiropas asociācijas var ikvienā dalībvalstī un trešās valstīs no jebkura avota — publiskām struktūrām, privātpersonām vai privātām struktūrām — prasīt jebkādus resursus, tostarp finanšu, nemonetārus un materiālos resursus, kā arī šādus resursu no minētajiem avotiem saņemt, tos pārvaldīt vai ziedot kādam citam no iepriekšminētajiem avotiem, kā arī tiem prasīt un no tiem saņemt cilvēkresursus.

2. Uz Eiropas asociācijām attiecas Savienības un piemērojamie valstu tiesību aktu noteikumi par nodokļiem, muitu, ārvalstu valūtu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, kā arī noteikumi, kuri reglamentē vēlēšanu un politisko partiju finansēšanu un kurus piemēro juridiskām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas Eiropas asociāciju juridiskā adrese.

3. Uz Eiropas asociācijām attiecas ziņošanas un publiskošanas pienākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp attiecībā uz valdes sastāvu, statūtu noteikumiem, finansēm un finanšu pārskatiem, ciktāl šādi pienākumi atbilst vispārējas intereses mērķim nodrošināt, ka Eiropas asociācijas darbojas pārredzami un pārskatatbildīgas, un ciktāl šādi pienākumi ir nepieciešami un samērīgi.

Šā punkta pirmajā daļā minēto pienākumu izpildes gaitā uz Eiropas asociācijām neattiecas stingrāki noteikumi nekā tie, kas piemērojami līdzvērtīgām valsts struktūrām, kuras noteiktas saskaņā ar 3. panta 2. punktu, un peļņas organizācijām. Šādi ziņošanas un publiskošanas pienākumi nerada atšķirīgu attieksmi pret Eiropas asociācijas tiesībām un pienākumiem vai to ierobežojumus neatkarīgi no tā, cik vēlams ir tās mērķis vai finansējuma avoti.

24. pants

Grāmatvedība un revīzija

1. Eiropas asociācijas veic pilnīgu un precīzu uzskaiti par visiem finanšu darījumiem.

2. Eiropas asociācijas vismaz reizi gadā sagatavo:

a)	gada pārskatus;

b)	konsolidētos pārskatus, ja tādi ir;

c)	budžeta prognozi nākamajam finanšu gadam; kā arī

d)	gada darbības pārskatu.

Valde gada darbības pārskatu un finanšu pārskatu nosūta valsts asociāciju iestādei saskaņā ar 14. panta 7. un 8. punktu.

3. Gada darbības pārskatā iekļauj vismaz šādu informāciju:

a)	informācija par Eiropas asociācijas darbību pārskata gadā;

b)	informāciju par paredzamajām perspektīvām, ja tāda ir pieejama; un

c)	aprakstu par to, kā iepriekšējā gadā veicināts sabiedriskā labuma mērķis, ja Eiropas asociācijai ir piešķirts attiecīgais statuss.

4. Eiropas asociācijas gada pārskatus un vajadzības gadījumā konsolidētos pārskatus revidē saskaņā ar noteikumiem, kurus piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir noteiktas dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgās Eiropas asociācijas juridiskā adrese. Revīziju veic vismaz reizi četros gados un ne biežāk kā reizi divos gados.

5. Šā panta 4. punktā paredzētās revīzijas gaitā tapušo ziņojumu dara zināmu veidā, kas ir noteikts tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā atrodas attiecīgās Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

6. Dalībvalstu iestādes neprasa Eiropas asociācijām sniegt piekļuvi informācijai par saviem biedriem, kas ir fiziskas personas, ja vien tas nav nepieciešams kriminālizmeklēšanai par noziedzīgiem nodarījumiem, par ko var piemērot brīvības atņemšanas sodu, kura maksimālais ilgums ir vismaz viens gads, un ja tas nav prasīts ar neatkarīgas tiesas nolēmumu.

7. Valsts asociāciju iestāde reizi divos gados Eiropas asociāciju padomei sniedz pārskatu ar attiecīgo informāciju par visām 4. punktā minētajām revīzijām, un Eiropas asociāciju padome nodrošina ziņojuma publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kā arī savā tīmekļa vietnē.

8. Eiropas asociācijām piemērojamie grāmatvedības un revīzijas noteikumi nav mazāk labvēlīgi par tiem, ko piemēro uzņēmumiem, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK (10) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/34/ES (11).

9. Šo pantu piemēro, neskarot labvēlīgākus attiecīgos valsts noteikumus dalībvalstī, kurā atrodas juridiskā adrese.

V nodaļa

Sadarbība ar dalībvalstīm un atbildība

25. pants

Sadarbība ar dalībvalstīm

1. Reģistrētājas dalībvalsts valsts asociāciju iestāde savlaicīgi apspriežas ar citu dalībvalstu valsts asociāciju iestādēm par visiem būtiskajiem jautājumiem, kas attiecas uz attiecīgās Eiropas asociācijas likumību un atbildību, un par to informē Eiropas asociāciju padomi.

2. Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, valsts asociāciju iestādes katru gadu sniedz pārskatu par visu attiecīgo informāciju, kas attiecas uz lēmumiem par Eiropas asociācijām dalībvalstu teritorijā. Pārskats ietver to gadījumu sarakstu, kad pret Eiropas asociācijām uzsākta kriminālizmeklēšana, tostarp gadījumos, kad saskaņā ar 24. panta 6. punktu pieprasīts izpaust informāciju par biedriem.

3. Ja Eiropas asociāciju padome uzskata, ka valsts asociāciju iestāde nav izpildījusi šīs regulas prasības, tā sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju. Komisija izvērtē minēto informāciju un attiecīgi rīkojas.

4. Eiropas asociācijām ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai apstrīdētu valsts asociāciju iestādes pieņemtos lēmumus, tostarp iespēja panākt šādu lēmumu pārskatīšanu tiesā.

26. pants

Eiropas asociāciju un to valdes locekļu atbildība

1. Eiropas asociācijas atbildību reglamentē noteikumi, ko piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu noteiktas dalībvalstī, kurā ir Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

2. Eiropas asociācijas valdes locekļi ir solidāri atbildīgi par zaudējumiem vai kaitējumu, kas Eiropas asociācijai radušies, jo valdes locekļi nav pildījuši ar viņu funkcijām saistītos pienākumus. Tomēr atbildība nav solidāra par zaudējumiem vai kaitējumu, kas radušies Eiropas asociācijai, ja ir pierādīts, ka nav izpildīti konkrēti pienākumi, kuri saistīti tikai ar attiecīgā valdes locekļa funkcijām.

3. Statūtos paredz nosacījumus procedūras uzsākšanai pret valdes locekļiem Eiropas asociācijas vārdā.

VI nodaļa

Darbības izbeigšana, maksātnespēja, likvidācija

27. pants

Brīvprātīga darbības izbeigšana

1. Eiropas asociācija darbību var izbeigt:

a)	ar valdes lēmumu saskaņā ar Eiropas asociācijas statūtu noteikumiem, ar pilnsapulces piekrišanu; vai

b)	ar pilnsapulces lēmumu; pilnsapulce var atsaukt šādu lēmumu, pirms oficiāli stājas spēkā Eiropas asociācijas darbības izbeigšana vai likvidācija.

2. Eiropas asociācija informē valsts asociāciju iestādes par savu lēmumu brīvprātīgi izbeigt darbību saskaņā ar 1. punktu ne vēlāk kā 15 dienas pēc šāda lēmuma pieņemšanas.

3. Valsts asociāciju iestāde nekavējoties svītro Eiropas asociāciju no attiecīgā valsts reģistra un ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc tam, kad ir uzzinājusi par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu, informē Eiropas asociāciju padomi un Eiropas Savienības Publikāciju biroju par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu saskaņā ar 1. punktu. Eiropas asociāciju iestāde tūlīt pēc šāda paziņojuma publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu un svītro Eiropas asociāciju no Savienības digitālās datubāzes, un Publikāciju birojs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē paziņojumu par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu.

4. Eiropas asociācijas darbības izbeigšana stājas spēkā visā Savienībā no dienas, kad asociācija svītrota no attiecīgā valsts reģistra.

28. pants

Darbības piespiedu izbeigšana

1. Eiropas asociācijas darbību var izbeigt tikai ar tās dalībvalsts kompetentās tiesas galīgo lēmumu, kurā ir vai ir bijusi Eiropas asociācijas pēdējā juridiskā adrese, ja:

a)	Eiropas asociācijas juridiskā adrese tiks vai ir pārcelta ārpus Savienības teritorijas;

b)	vairs netiek pildīti šajā regulā paredzētie Eiropas asociācijas dibināšanas nosacījumi; vai

c)	Eiropas asociācijas darbības vairs nav saderīgas ar Savienības mērķiem un vērtībām vai nopietni apdraud sabiedrisko drošību.

2. Ja lēmums par darbības izbeigšanu tiek pieņemts saskaņā ar 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, Eiropas asociāciju iestāde paredz Eiropas asociācijai pietiekamu laikposmu, kurā tā novērš konstatētos trūkumus, pirms lēmums stājas spēkā.

3. Pieteikuma iesniedzējiem ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pārsūdzētu lēmumu par darbības izbeigšanu kompetentajās pārsūdzības tiesās.

4. Valsts asociāciju iestādes nekavējoties svītro Eiropas asociāciju no attiecīgā valsts reģistra un ne vēlāk kā 15 dienas pēc tam, kad lēmums ir stājies spēkā, informē Eiropas asociāciju padomi un Eiropas Savienības Publikāciju biroju par Eiropas asociācijas darbības piespiedu izbeigšanu. Eiropas asociāciju padome tūlīt pēc šāda paziņojuma svītro Eiropas asociāciju no Savienības digitālās datubāzes un Publikāciju birojs publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu par Eiropas asociācijas darbības izbeigšanu.

5. Eiropas asociācijas darbības izbeigšana stājas spēkā visā Savienībā no dienas, kad asociācija svītrota no attiecīgā valsts reģistra.

29. pants

Likvidācija un maksātnespēja

1. Eiropas asociācijas darbības izbeigšana izraisa tās likvidāciju. Šādu likvidāciju reglamentē tiesību akti, kurus piemēro juridiskajām personām, kas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu noteiktas dalībvalstī, kurā ir Eiropas asociācijas juridiskā adrese.

2. Eiropas asociācija saglabā savu statusu šīs regulas 13. panta nozīmē līdz likvidācijas pabeigšanai.

30. pants

Pārskatīšana un izvērtēšana

Komisija līdz … [pieci gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] nosūta Padomei un Eiropas Parlamentam ziņojumu par šīs regulas piemērošanu un attiecīgā gadījumā arī grozījumu priekšlikumus.

VII nodaļa

31. pants

Nobeiguma noteikumi

Šī regula stājas spēkā […] dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

II DAĻA

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOMES DIREKTĪVAI

par kopējiem minimālajiem standartiem bezpeļņas organizācijām Eiropas Savienībā (Minimālo standartu direktīva)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)

Biedrošanās brīvība ir pamattiesības, kas ir atzītas Līgumā par Eiropas Savienību (LES) un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD), Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) un dalībvalstu konstitūcijās un kas ir būtiskas demokrātijas funkcionēšanai, un ir būtisks nosacījums, lai indivīdi varētu īstenot citas pamattiesības, tostarp tiesības uz vārda brīvību.

(2)	Tiek aizsargātas noteiktas bezpeļņas organizāciju tiesības, tostarp pamattiesības, kā tas izriet no Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgās judikatūras.

(3)	Bezpeļņas organizācijas sniedz būtisku ieguldījumu ar sabiedrības interesēm saistītu mērķu sasniegšanā un Savienības mērķu sasniegšanā, tostarp veicinot sabiedrības aktīvu līdzdalību mūsu ekonomiskajā, demokrātiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

(4)	Mūsdienās bezpeļņas organizācijas, īstenojot savus mērķus, pilnībā piedalās ekonomikas dzīvē un iekšējā tirgus attīstībā, tostarp iesaistoties dažādās gan valsts, gan starpvalstu nozīmes darbībās un regulāri iesaistoties saimnieciskajā darbībā.

(5)

Jo īpaši bezpeļņas organizācijas ir galvenie virzītājspēki trešā sektora attīstībai, kurš saskaņā ar aplēsēm nodarbina aptuveni 13 % no darbaspēka visā Eiropā, pamatojoties uz rezultātiem, kas gūti 2014.–2017. gada projektā “The Contribution of the Third Sector to Europe’s Socio-economic Development” [par trešā sektora ieguldījumu Eiropas sociālajā un ekonomiskajā attīstībā], ko koordinēja Oslo Sociālās pētniecības institūts (ISF) (12).

(6)	Bezpeļņas organizācijas ir nozīmīgas ES iekšējā tirgus atbalsta politikas izstrādes un īstenošanas dalībnieces, par ko liecina to iesaistīšanās dažādās ekspertu grupās, piemēram, Augsta līmeņa forumā pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai.

(7)

Ziņojumos, tostarp ES Pamattiesību aģentūras ziņojumos, ir norādīts uz daudziem šķēršļiem, kas izriet no valstu normatīvajiem aktiem vai administratīvās prakses, kuri reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu un pārrobežu darbību un kuri ietekmē juridisko vai fizisko personu vai šādu personu grupu spēju iedibināt, reģistrēt bezpeļņas organizācijas vai veikt to darījumus visā Savienībā neatkarīgi no to valstspiederības.

(8)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir aicinājusi dalībvalstis noteikt filantropijai labvēlīgu vidi saskaņā ar Savienības brīvībām un pamattiesībām, kas veicina filantropisku darbību un iedzīvotāju rīcību, privātu atbalstu sabiedriskā labuma mērķiem un filantropisku organizāciju izveidi (13). Tāpēc ir svarīgi stiprināt publiskā sektora iestāžu un filantropisko organizāciju darba papildināmību un nodrošināt, ka valstu tiesību akti un Savienības politika veicina privāto resursu ziedošanu kopējam labumam, izmantojot kapitāla brīvu plūsmu kopā ar nediskriminācijas principu un vienlīdzīgu fiskālo attieksmi pret Eiropas filantropiskajām organizācijām, lai izmantotu pārrobežu ziedojumu un ieguldījumu potenciālu kopējam labumam.

(9)	Neraugoties uz pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju skaita ievērojamo pieaugumu Savienībā, patlaban nav saskaņota Eiropas tiesiskā regulējuma, kas ļautu tām pienācīgi darboties un organizēties pārrobežu līmenī.

(10)	Ņemot vērā bezpeļņas organizāciju nozīmi, ir ļoti svarīgi, lai to dibināšana un darbība tiktu efektīvi veicināta un aizsargāta dalībvalstu tiesību aktos.

(11)

Ar Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2007)14 par nevalstisko organizāciju juridisko statusu Eiropā dalībvalstis jau ir atzinušas bezpeļņas organizāciju un jo īpaši nevalstisko organizāciju lomu kā būtisku elementu pilsoniskās sabiedrības ieguldījumā demokrātiskas valdības pārredzamības un pārskatatbildības veicināšanā un noteica obligātos standartus, kas jāievēro attiecībā uz šādu organizāciju izveidi, pārvaldību un vispārējām darbībām.

(12)

Kopīgajās pamatnostādnēs par biedrošanās brīvību (CDL-AD(2014)046), ko pieņēmusi Eiropas Komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR), ir sniegtas norādes likumdevējiem par to, kā valsts tiesību aktos transponēt starptautiskos cilvēktiesību standartus attiecībā uz tiesībām uz biedrošanās brīvību.

(13)

Savienības līmenī ir jābalstās uz spēkā esošajiem standartiem attiecībā uz bezpeļņas organizācijām atbilstīgi biedrošanās brīvības un kapitāla brīvas aprites principam, lai nodrošinātu vienādu aizsardzības līmeni un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas Savienībā, un lai nodrošinātu labvēlīgu vidi, kurā šīs organizācijas bez šķēršļiem var veicināt iekšējā tirgus darbību.

(14)	Šai direktīvai būtu jātuvina dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz dažiem bezpeļņas organizāciju dibināšanas, reģistrācijas, darījumu veikšanas, finansēšanas, ziņošanas un pārrobežu darbības aspektiem.

(15)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu noteikumus par nodokļu uzlikšanu bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai veic darījumus to teritorijā. Īstenojot tās noteikumus, dalībvalstīm būtu jāņem vērā, ka nodokļu tiesību aktu jomā netiek ieviesti vai piemēroti noteikumi, kas ietekmē bezpeļņas organizāciju reģistrāciju, darījumu veikšanu, finansēšanu un pārrobežu pārvietošanu, tādējādi apejot šajā direktīvā paredzēto noteikumu tekstu vai saturu.

(16)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu krimināltiesības. Īstenojot tās noteikumus, dalībvalstīm būtu jāraugās, lai netiktu ieviestas vai piemērotas krimināltiesības, noteikumi, kas īpaši reglamentē vai ietekmē bezpeļņas organizāciju reģistrāciju, darījumus, finansēšanu un pārvietošanu pāri robežām, apejot šajā direktīvā paredzēto noteikumu tekstu vai saturu.

(17)

Šī direktīva būtu jāpiemēro Savienībā iedibinātām bezpeļņas organizācijām, kuras ir paredzētas kā fizisku vai juridisku personu brīvprātīgas asociācijas, kā arī organizācijām, kuras nav balstītas uz biedru dalību un kuru aktīvi ir piešķirti konkrēta mērķa sasniegšanai, piemēram, nodibinājumiem, kuri izveidoti uz nenoteiktu laiku un kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, un kuras ir neatkarīgas un pašpārvaldītas. Tam, ka organizācijai nav piešķirts juridiskas personas statuss, nevajadzētu to izslēgt no šajā direktīvā paredzētās aizsardzības.

(18)	Nosakot, vai organizācija ir bezpeļņas organizācija saskaņā ar šo direktīvu, tiešie labuma guvēji no organizācijām, kuru mērķis ir sniegt aprūpes pakalpojumus personām ar īpašām sociālām vajadzībām vai veselības stāvokli, nebūtu jāuzskata par privātpersonām.

(19)	Politiskās partijas būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas, ciktāl to darbības ir saistītas ne tikai ar kopīgu interešu, darbību vai mērķu sasniegšanu, bet arī ar mērķi kopīgi sasniegt un izmantot politisko varu.

(20)

Arodbiedrības un arodbiedrību asociācijas būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Dalībvalstīm šī izslēgšana nekādā gadījumā nebūtu jāizmanto, lai pamatotu valsts, Savienības vai starptautiskajos tiesību aktos vai cilvēktiesību instrumentos, jo īpaši Eiropas Padomes Eiropas Sociālajā hartā un Starptautiskās darba organizācijas konvencijās un ieteikumos, kā arī attiecīgajā judikatūrā, atzīto arodbiedrību prerogatīvu un tiesību ierobežošanu.

(21)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence attiecībā uz reliģisko, filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu, kā noteikts LESD 17. pantā. Šajā saistībā organizācijas, kurām galvenokārt ir reliģisks, filozofisks un nekonfesionāls mērķis, piemēram, baznīcas, reliģiskās un nereliģiskās kopienas, būtībā būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Tomēr dalībvalstīm to nevajadzētu izmantot, lai no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgtu citas organizācijas, kuru izveides pamatā ir reliģiskas, filozofiskas vai nekonfesionālas vērtības un mērķi, piemēram, ticībā balstītas labdarības bezpeļņas organizācijas.

(22)

Būtu jāpieņem, ka ir likumīgas intereses piekļūt sūdzību mehānismam un administratīviem un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem personām, kuras ir vai ir bijušas tieši saistītas ar bezpeļņas organizāciju, piemēram, to dibinātājiem, direktoriem, darbiniekiem, kā arī visām personām, kurām ir kāda nozīme tiesvedībā saistībā ar bezpeļņas organizācijas darbību. Minētais pieņēmums būtu jāparedz arī personām, kuras gūst labumu no bezpeļņas organizācijas darbībām, ja šādi labuma guvēji varētu nebūt biedri, bet ja tie saņem vai ir saņēmuši pakalpojumus, vai ja uz tiem attiecas vai attiecās organizācijas lēmumi, kas ir ietekmējuši viņu ikdienas dzīvi, piemēram, pacientiem vai personām, kuras uzturas iestādēs vai patversmēs, kuras vada bezpeļņas organizācijas, vai labdarības ziedojumu, piemēram, pārtikas vai apģērba, saņēmējiem.

(23)

Valstu cilvēktiesību institūcijas ir neatkarīgas institūcijas, kas izveidotas atbilstīgi tiesību aktiem un saskaņā ar Parīzes principiem, kurus 1993. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, un tās ir pilnvarotas aizsargāt un veicināt cilvēktiesības valsts līmenī saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām un standartiem.

(24)

Bezpeļņas organizāciju brīvība noteikt mērķus un darbības izriet no starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību standartiem. Tas arī nozīmē, ka šādām organizācijām ir tiesības brīvi noteikt to darbības jomu neatkarīgi no tā, vai tās ir vietējas, reģionālas, valsts vai starptautiskas organizācijas, un kļūt par citu organizāciju, federāciju un konfederāciju dalībniecēm.

(25)

Informācija par tādu bezpeļņas organizāciju dibinātāju un biedru identitāti, kas ir fiziskas personas, var būt sensitīva informācija. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkuras prasības, kuru dēļ šādi personas dati tiek apstrādāti, neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (14) (Vispārīgā datu aizsardzības regula) un jo īpaši tās 9. pantu;

(26)

Ikvienai personai vajadzētu būt iespējai brīvi izlemt, vai pievienoties vai palikt bezpeļņas organizācijas biedram, un organizācijām vajadzētu būt iespējai brīvi noteikt dalības noteikumus, ievērojot tikai diskriminācijas aizlieguma principu. Dalībai bezpeļņas organizācijās nevajadzētu būt par pamatu sankciju vai ierobežojošu pasākumu piemērošanai, ja vien tas nav krimināltiesību piemērošanas sekas.

(27)

Noteikumiem par bezpeļņas organizācijām būtu jāatbilst diskriminācijas aizlieguma principam. Tas ietver pienākumu dalībvalstīm nodrošināt, lai nevienai personai vai personu grupai, kas vēlas dibināt asociāciju, netiktu radītas nepamatotas priekšrocības vai neizdevīga situācija attiecībā pret citu personu vai personu grupu.

(28)

Noteikumi par bezpeļņas organizācijām būtu jāīsteno regulatīvajām iestādēm, kas rīkojas objektīvi, neatkarīgi un savlaicīgi saskaņā ar tiesībām uz labu pārvaldību. Vajadzētu būt iespējai neatkarīgi pārskatīt, tostarp tiesā, lēmumus un normatīvus aktus, kas ietekmē bezpeļņas organizāciju tiesību un pienākumu īstenošanu.

(29)

Birokrātijas un regulatīvo prasību vienkāršošana un atvieglošana, ievērojot to, ka bezpeļņas organizācijas ir pašpārvaldītas organizācijas, nodrošinot, ka šīs prasības nav pārmērīgi apgrūtinošas, racionalizē dibināšanas, reģistrācijas un reģistrācijas anulēšanas noteikumus un modernizē saistītās procedūras un sistēmas, nodrošinot bezpeļņas organizāciju darbībai labvēlīgu vidi visā Savienībā un uzlabojot pārredzamību un uzticēšanos nozarē. Šajā nolūkā direktīvā būtu jānosaka vispārēji pienākumi attiecībā uz administratīvo noteikumu vienkāršošanu, kā arī īpaši pienākumi attiecībā uz dažiem tiesiskā regulējuma aspektiem.

(30)	Bezpeļņas organizācijām, kas veicina sabiedrisko labumu, ir īpaši svarīga nozīme, un tādēļ tām visās dalībvalstīs ar vienādiem nosacījumiem būtu jāpiešķir labvēlīgs režīms.

(31)	Saskaņā ar principu par tiesību uz apvienošanos ierobežojumu nepieciešamību un samērīgumu bezpeļņas organizāciju aizliegšanai un to darbības izbeigšanai vienmēr vajadzētu būt galējas nepieciešamības pasākumiem un tiem nekad nevajadzētu būt tādu nelielu pārkāpumu sekām, kurus var labot vai novērst.

(32)	Būtu jāizveido noteikumu kopums par vienlīdzīgu attieksmi pret bezpeļņas organizācijām, to pārrobežu reorganizāciju un apvienošanos, lai veicinātu bezpeļņas organizāciju mobilitāti visā Savienībā.

(33)	Biedrošanās brīvība ir pamattiesības, un, lai gan dalībvalstu tiesību akti var neatzīt asociācijas, kas nav oficiāli iedibinātas, tam nevajadzētu ietekmēt šādu asociāciju tiesības pastāvēt un darboties to teritorijā.

(34)	Bezpeļņas organizācijām ir tiesības pastāvēt un aktīvi darboties saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Hartu, pat ja tās dalībvalsts iestādes, kurā tās iedibinātas, patvaļīgi ir atteikušas to reģistrāciju.

(35)

Bezpeļņas organizācijām vajadzētu būt tiesībām brīvi meklēt, saņemt un izmantot finanšu, materiālos un cilvēkresursus — gan vietējos, gan ārvalstu, gan starptautiskos — savu darbību veikšanai. Visā Savienībā bezpeļņas organizācijas ir ziņojušas par aizvien grūtāku piekļuvi resursiem, tostarp valsts finansējumam, un arvien vairāk dalībvalstu pauž bažas par to, cik samērīgi ir pieņemt stingrus noteikumus par bezpeļņas organizāciju piekļuvi ārvalstu finansējumam. Turklāt filantropiskās organizācijas ir ziņojušas par grūtībām dažos gadījumos saistībā ar ziedojumu vai dotāciju sniegšanu. Tādēļ ir nepieciešams noteikt bezpeļņas organizāciju finansēšanas principus un standartus, tostarp attiecībā uz piekļuvi privātiem resursiem un valsts finansējumam un to izmantošanu, saimnieciskās darbības veikšanu un pienākumu nepamatoti neierobežot pārrobežu finansēšanu saskaņā ar Līgumu noteikumiem par kapitāla brīvu apriti.

(36)

Saskaņā ar LESD 63. pantu un Eiropas Savienības Hartas 7., 8. un 12. pantu bezpeļņas organizācijas ir aizsargātas pret diskriminējošiem, nevajadzīgiem, un nepamatotiem ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi resursiem un kapitāla brīvu apriti Savienībā. Tas attiecas arī uz iespējām meklēt, nodrošināt un izmantot gan vietējas, gan ārvalstu izcelsmes resursus, kas ir būtiski jebkura tiesību subjekta pastāvēšanai un darījumu veikšanai. Saskaņā ar EST 2020. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju (15) ierobežojumus var noteikt tikai publiskās politikas vai sabiedriskās drošības interesēs, un tiem jābūt samērīgiem ar mērķi aizsargāt šādas intereses, un tie ir jāīsteno ar vismazāk traucējošiem līdzekļiem, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Tas cita starpā attiecas uz ierobežojumiem, kas izriet no noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanu, kurus piemēro saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, jo īpaši ņemot vērā riska novērtēšanas pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem. Tādēļ dalībvalstīm nevajadzētu piemērot nepamatotus, pārāk traucējošus vai graujošus pasākumus, tostarp ziņošanas prasības, kas organizācijām rada pārmērīgu vai dārgu slogu. Lai reaģētu uz sabiedrības interesēm nodrošināt pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz organizācijām, kas ietekmē sabiedrisko dzīvi un publiskās debates, bezpeļņas organizācijām būtu jāpiemēro ziņošanas un publiskošanas pienākumi attiecībā uz to pārstāvjiem un to pārvaldes struktūru locekļiem, to statūtu noteikumiem un finansējumu. Šādiem ziņošanas un publiskošanas pienākumiem nevajadzētu ierobežot bezpeļņas organizāciju tiesības un pienākumus.

(37)

EST savā judikatūrā atzīst kapitāla brīvas aprites principa piemērošanu mērķiem, kas ir sabiedrības interesēs, un ir interpretējusi LES un LESD noteiktās pamatbrīvības kā prasību nediskriminācijas principu piemērot līdzekļu devējiem un sabiedriskā labuma organizācijām Savienībā, tostarp attiecībā uz sabiedriskā labuma struktūru un to līdzekļu devēju nodokļu režīmu (16). Tāpēc, ja valsts tiesību akti turpina diskriminēt ārvalstu organizācijas vai paredz tām piemērot ar augstām izmaksām saistītas un apgrūtinošas procedūras, tas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem.

(38)

Bezpeļņas organizācijām un to biedriem vajadzētu būt neierobežotām tiesībām uz privātumu un konfidencialitāti. Lai gan aizsardzība, ko nodrošina Savienības un valstu noteikumi par personas datu apstrādi, jau attiecas uz bezpeļņas organizācijām, būtu jānosaka minimālās garantijas, jo īpaši attiecībā uz bezpeļņas organizāciju dalības konfidencialitāti un konfidenciālas un sensitīvas informācijas publiskošanu. Dalībvalstīm būtu jāaizliedz jebkāda veida bezpeļņas organizāciju uzraudzība ārpus krimināltiesību sistēmas.

(39)

Ar bezpeļņas organizācijām būtu savlaicīgi un jēgpilni jāapspriežas par to, kā tiek ieviesti, pārskatīti un īstenoti jebkādi tiesību akti, politika un prakse, kas ietekmē to darbību, tostarp par šīs direktīvas noteikumu transponēšanu un īstenošanu. Šajā nolūkā būtu jāizveido regulārs un pārredzams pilsoniskais dialogs visos pārvaldības līmeņos.

(40)	Šī direktīva neskar darba ņēmēju tiesības, tostarp pašreizējās tiesības saistībā ar maksātnespēju un attiecībā uz atalgojumu. Darba devējiem ir jāpilda savas saistības neatkarīgi no tā, kādā formā tie darbojas.

(41)

Ar šo direktīvu nosaka minimālos standartus, un dalībvalstīm vajadzētu spēt ieviest vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus bezpeļņas organizācijām ar nosacījumu, ka šādi noteikumi netraucē īstenot no šīs direktīvas izrietošos pienākumus. Šīs direktīvas transponēšanai nekādos apstākļos nebūtu jākalpo par pamatojumu tam, lai mazinātu aizsardzības līmeni, ko valsts tiesību akti jau piešķir bezpeļņas organizācijām jomās, kurās šī aizsardzība ir piemērojama.

(42)

Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējam tirgum ir jāaptver telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite. Bezpeļņas organizācijas arvien vairāk veicina iekšējā tirgus attīstību, tostarp iesaistoties pārrobežu un starpvalstu darbībās. Tādējādi LESD 114. pants ir atbilstošs juridiskais pamats, lai pieņemtu pasākumus, kas ir nepieciešami iekšējā tirgus izveidei un darbībai.

(43)

Ar šīs direktīvas noteikumiem tiek ievērotas, veicinātas un aizsargātas pamattiesības un principi, kas Savienībai un tās dalībvalstīm ir saistoši saskaņā ar LES 6. pantu, kā jo īpaši atzīts Hartā. Ar šo direktīvu ir paredzēts konkrēti īstenot Hartas 12. pantu par biedrošanās brīvību un Hartas 11. pantu par tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, kas jāskata, ņemot vērā attiecīgos Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikumus. Tādēļ ir būtiski, lai šīs direktīvas noteikumi tiktu īstenoti un piemēroti saskaņā ar pienākumu nepamatoti neierobežot, kā arī veicināt tiesību uz biedrošanās brīvību un vārda un informācijas brīvību īstenošanu un nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas citas pamattiesības un principi, tostarp tiesības uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības brīvība, tiesības uz diskriminācijas aizliegumu, tiesības uz labu pārvaldību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz aizstāvību.

(44)

Tā kā šīs direktīvas mērķus, proti, noteikt minimālus standartus Savienībā iedibinātām bezpeļņas organizācijām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Mērķis

Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt vienotu pasākumu kopumu bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas Savienībā, lai nodrošinātu labvēlīgu vidi, kurā šīs organizācijas var sniegt ieguldījumu iekšējā tirgus darbībā. Tā tuvina dalībvalstu tiesību aktus, noteikumus un administratīvās normas attiecībā uz dažiem bezpeļņas organizāciju mērķu un darbību, reģistrācijas, darbību, finansēšanas, ziņošanas un pārrobežu darbību aspektiem.

2. pants

Piemērošanas joma

1. Šo direktīvu piemēro Savienībā iedibinātām bezpeļņas organizācijām.

2. Šajā direktīvā termins “bezpeļņas organizācija” attiecas uz fizisku vai juridisku personu brīvprātīgu un pastāvīgu grupu, kam ir kopīgas intereses, darbība vai mērķis, kā arī organizāciju, kura nav balstīta uz biedru dalību un kuras aktīvi piešķirti konkrēta mērķa sasniegšanai — kāds, piemēram, ir nodibinājums —, un kas neatkarīgi no veida, kādā asociācija vai organizācija ir iedibināta:

a)	tiecas sasniegt galveno mērķi, kas nav peļņas gūšana, proti, ja no organizācijas darbībām tiek gūta peļņa, to pašu par sevi nevar sadalīt starp tās biedriem, dibinātājiem vai citām privātām pusēm, bet šo peļņu iegulda bezpeļņas organizācijas mērķu sasniegšanai;

ir neatkarīga tādā nozīmē, ka organizācija nav daļa no valdības vai administratīvas struktūras un valsts nekādā tās darbībā nepamatoti neiejaucas, un tās darbību neietekmē komerciālas intereses. Valsts finansējums neliedz organizāciju uzskatīt par neatkarīgu, ja vien netiek ietekmēta organizācijas darbības un lēmumu pieņemšanas autonomija;

c)	īsteno pašpārvaldi tādā nozīmē, ka organizācijai ir institucionāla struktūra, kas tai ļauj pilnībā īstenot savas iekšējās un ārējās organizatoriskās funkcijas un pieņemt būtiskus lēmumus autonomā veidā un bez valsts vai citu ārēju dalībnieku nepamatotas iejaukšanās.

3. Šo direktīvu piemēro bezpeļņas organizācijām, kas atbilst 2. punktā izklāstītajiem kritērijiem neatkarīgi no tā, vai to pamatā ir vai nav biedru ieguldījumi, un neatkarīgi no tā, vai tām ir vai nav reģistrēts vai piešķirts juridiskas personas statuss saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tās ir reģistrētas.

4. Politiskās partijas šīs direktīvas darbības jomā neietver.

5. Arodbiedrības un arodbiedrību asociācijas šīs direktīvas darbības jomā neietver.

6. Organizācijas, kurām galvenokārt ir reliģisks, filozofisks un nekonfesionāls mērķis, šīs direktīvas darbības jomā neietver. Tomēr izslēgšana no darbības jomas neattiecas uz citām organizācijām, kurām nav šāda konkrēta mērķa, bet kuru vērtību un mērķu pamatā ir reliģiski, filozofiski vai nekonfesionāli uzskati.

3. pants

Saistība ar citiem Savienības tiesību aktu noteikumiem

1. Dalībvalstis piemēro šīs direktīvas noteikumus saskaņā ar Līgumu noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību un par pakalpojumu brīvu apriti un attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, kas reglamentē šādu tiesību īstenošanu, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (17).

2. Šī direktīva neskar Savienības un valstu tiesību aktus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Regulu (ES) 2016/679 un atbilstošos valstu tiesību aktu noteikumus.

II nodaļa

Vispārīgie pienākumi

4. pants

Minimālie standarti

1. Dalībvalstis nodrošina, ka Savienībā iedibinātas bezpeļņas organizācijas saņem šajā direktīvā paredzētās minimālās garantijas.

2. Šajā direktīvā paredzētās minimālās garantijas var ierobežot tikai tad, ja tas ir nepieciešami un samērīgi ar vispārējas nozīmes mērķiem, kas atzīti Savienības tiesību aktos, vai saistībā ar vajadzību aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

3. Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības ieviest vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus bezpeļņas organizācijām ar nosacījumu, ka šādi noteikumi netraucē īstenot no šīs direktīvas izrietošos pienākumus.

5. pants

Diskriminācijas aizliegums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību akti un administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, tostarp to dibināšanu, reģistrāciju, darbības, finansēšanu, finanšu un nodokļu režīmu vai nodokļu atvieglojumus un pārrobežu darbības, nediskriminē nevienu bezpeļņas organizāciju tās iedibinājuma vietas dēļ.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību akti vai administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, tostarp attiecībā uz to dibināšanu, reģistrāciju, darbības, finansēšanu un pārrobežu darbības, nediskriminē nevienu grupu vai indivīdu tādu iemeslu dēļ kā, piemēram, vecums, izcelsme, ādas krāsa, dzimums, seksuālā orientācija, dzimumidentitāte, veselības stāvoklis, imigrācijas vai dzīvesvietas statuss, valoda, valsts, etniskā vai sociālā izcelsme, politiskie vai citi uzskati, fiziska vai garīga invaliditāte, īpašums, rase, reliģija vai pārliecība vai cits statuss.

6. pants

Administratīvo noteikumu vienkāršošana

1. Dalībvalstis iespēju robežās nodrošina to, ka tiek vienkāršoti valsts tiesību akti, noteikumi vai administratīvā prakse, kas reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darbību, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbību, lai nodrošinātu, ka visos līmeņos tiek aizsargāta biedrošanās brīvība un novērstu jebkādus šķēršļus un nepamatotu diskrimināciju, kas ietekmē juridisku vai fizisku personu vai šādu personu grupu neatkarīgi no to valstspiederības spēju iedibināt un reģistrēt dalībvalsts teritorijā bezpeļņas organizāciju, kā arī spēju darboties, tostarp, piemēram, nodrošinot piekļuvi banku un finanšu pakalpojumiem, kā arī garantējot drošus pārrobežu ziedojumu un aktīvu izvietošanas kanālus gan Savienībā, gan arī ārpus tās.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, ir piekļuve elektroniskās identifikācijas shēmām, lai veiktu administratīvās procedūras saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 910/2014 (18) (eIDAS regula).

7. pants

Tiesības uz labu pārvaldību

1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka to teritorijā iedibinātu, reģistrētu vai darbojošos bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbību reglamentējošo valsts normatīvo aktu vai administratīvo praksi piemēro izraudzīta regulatīvā iestāde, kuras pilnvaras un funkcijas skaidri nosaka tiesību akti un īsteno saskaņā ar tiesībām uz labu pārvaldību, tostarp attiecībā uz tiesībām uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu.

2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijas, par kurām konstatēts, ka tās pārkāpj valsts normatīvos aktus vai administratīvo praksi, kas reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbības, tiek pienācīgi informētas par iespējamo pārkāpumu un tām tiek dotas plašas iespējas labot administratīva rakstura pārkāpumus.

3. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka noteikumi un prakse attiecībā uz bezpeļņas organizāciju pārraudzību un uzraudzību ir paredzēti tiesību aktos un ir samērīgi ar to likumīgajiem mērķiem. Tas ietver arī garantijas, ka šādi noteikumi un prakse parasti nav stingrāki par tiem, ko piemēro privātiem uzņēmumiem, un, tos īstenojot, nenotiek iejaukšanās bezpeļņas organizāciju iekšējā pārvaldībā un netiek radīts pārmērīgs administratīvais vai finansiālais slogs attiecīgajām organizācijām.

4. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizāciju pārraudzību un reģistrāciju veic izraudzītas uzraudzības iestādes, kuru pilnvaras un funkcijas ir skaidri noteiktas tiesību aktos un īstenotas neatkarīgi saskaņā ar tiesībām uz labu pārvaldību, tostarp attiecībā uz iespējamo pārbaužu un revīziju pamatojumu, pārbaužu un revīziju procedūrām, ilgumu un apjomu, kā arī pārbaudes un revīzijas amatpersonu pilnvarām.

5. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sabiedrībai ir pieejama visaptveroša un viegli saprotama informācija par valsts normatīvajiem aktiem vai administratīvo praksi, kas reglamentē to bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darījumus, finansēšanu, ziņošanas pienākumus un pārrobežu darbības, kuras ir iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, kā arī kompetento regulatīvo un uzraudzības iestāžu kompetenci, procedūras un darbību.

8. pants

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību

1. Dalībvalstis nodrošina, ka visām personām, kurām ir leģitīmas intereses, kas saistītas ar tādu bezpeļņas organizāciju dibināšanu, reģistrāciju, darbību, finansēšanu, ziņošanas pienākumiem un pārrobežu darbībām, kuras iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, ir pieejami efektīvi sūdzību mehānismi kompetentā neatkarīgā iestādē, piemēram, ombuda vai valsts cilvēktiesību iestādē, lai meklētu palīdzību savu tiesību aizstāvībai, un ka tās var piekļūt efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem administratīvā kārtībā un tiesā, lai lūgtu pārskatīt tos tiesību aktus vai lēmumus, kas ietekmē viņu tiesību un pienākumu īstenošanu. Šādas personas cita starpā ir bezpeļņas organizācijas, to dibinātāji, direktori, darbinieki un personas, kas gūst labumu no bezpeļņas organizāciju darbības.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka jebkurai pārsūdzībai vai apstrīdēšanai attiecībā uz lēmumu aizliegt bezpeļņas organizāciju vai izbeigt tās darbību, pārtraukt tās darbības vai iesaldēt tās aktīvus parasti ir apturošs efekts, ja vien tas nekavē piemērot krimināltiesību noteikumus.

3. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijām, kam ir juridiskas personas statuss, piešķir juridisku statusu valstu tiesās, tostarp attiecīgā gadījumā, lai tiesvedībā varētu sniegt liecību trešās personas.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka izraudzītās personas kompetentās valsts iestādēs un tiesās var pārstāvēt bezpeļņas organizācijas, kurām nav juridiskas personas statusa, lai izmantotu šajā pantā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

III nodaļa

Tiesiskais regulējums

9. pants

Mērķi un darbības

1. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas darbojas to teritorijā, var brīvi noteikt savus mērķus un veikt darbības, kas vajadzīgas šādu mērķu sasniegšanai, un šādi mērķi un darbības var tikt ierobežoti tikai izņēmuma gadījumos sabiedrības drošības apsvērumu dēļ. Tās novērš visus šķēršļus vai ierobežojumus, kas ietekmē bezpeļņas organizāciju spēju īstenot šādus mērķus un veikt šādas darbības.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas to teritorijā var brīvi noteikt savas darbības jomu neatkarīgi no tā, vai tās ir vietējas, reģionālas, valsts mēroga vai starptautiskas.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka formalitātes, kas reglamentē bezpeļņas organizāciju dibināšanu un darbību tās teritorijā, kā paredzēts valsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, nepamatotu finansiālu un administratīvu slogu nerada. Attiecībā uz organizācijām, kas nav balstītas uz biedru dalību, tas ietver iespēju likumīgi iedibināt šādas organizācijas dāvanu vai novēlējumu veidā.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas to teritorijā var kļūt par citas bezpeļņas organizācijas, federācijas vai konfederācijas, kas iedibinātas vai reģistrētas to teritorijā vai citas dalībvalsts teritorijā, dalībniecēm, un nodrošina, ka šāda dalība nerada attiecīgajai organizācijai nekādus zaudējumus.

10. pants

Dalība

1. Dalībvalstis nodrošina, ka, ja to pieļauj bezpeļņas organizācijas juridiskā forma, jebkura fiziska vai juridiska persona var pieteikties dalībai bezpeļņas organizācijā, kas iedibināta, reģistrēta vai darbojas to teritorijā saskaņā ar šīs organizācijas statūtiem un dibināšanas līgumiem, un tās var brīvi izmantot dalības tiesības, ievērojot organizācijas statūtus un normatīvos ierobežojumus.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka netiek piemērotas sankcijas vai ierobežojoši pasākumi saistībā ar dalību bezpeļņas organizācijās, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem vai administratīvo praksi, izņemot gadījumus, kad šādas sekas izriet no krimināltiesību normu izpildes.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, var brīvi lemt par to biedru sastāvu. Tas var ietvert īpašu prasību noteikšanu biedriem, pamatojoties uz saprātīgiem un objektīviem kritērijiem.

11. pants

Statūti

1. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, var brīvi pieņemt savus statūtus, dibināšanas līgumus un noteikumus, tostarp noteikumus par to iekšējās vadības struktūru, kā arī par valdes locekļu un pārstāvju iecelšanu.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse attiecībā uz bezpeļņas organizāciju statūtiem neprasa bezpeļņas organizācijām savos statūtos sniegt vēl citu informāciju, izņemot:

a)	organizācijas nosaukumu un adresi (juridiskā adrese);

b)	organizācijas mērķus un darbības,

c)	organizācijas pārvaldības noteikumus, tās pārvaldes struktūru pilnvaras un attiecīgā gadījumā to personu izraudzīšanos, kuras ir tiesīgas rīkoties organizācijas vārdā;

d)	organizācijas biedru tiesības un pienākumus;

e)	statūtu pieņemšanas datumu un dibinātāju, ja tie ir juridiskas personas, nosaukumu un juridisko adresi;

f)	statūtu grozīšanai piemērojamo procedūru; kā arī

g)	organizācijas darbības izbeigšanai vai apvienošanai ar citu bezpeļņas organizāciju piemērojamās procedūras.

3. Bezpeļņas organizācijām savos statūtos vai gada pārskatos var pieprasīt atklāt un publiskot papildu informāciju par to darbībām, funkcionēšanu, pārvaldes struktūru locekļiem, to pārstāvjiem un finansēšanu ciktāl tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķi, ņemot vērā organizācijas mērķus un darbības.

12. pants

Juridiskas personas statuss

1. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācija to teritorijā var brīvi izlemt, vai iegūt juridiskas personas statusu, neraugoties uz to, ka dalībvalstis var noteikt, kurām organizācijas formām ir juridiskas personas statuss.

2. Ja bezpeļņas organizācija ir ieguvusi juridiskas personas statusu, dalībvalstis nodrošina, ka organizācijas juridiskās personas statusu var skaidri atšķirt no to biedru, dibinātāju vai citu ar šādu organizāciju saistītu juridisku personu statusa.

3. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā reģistrācija vai dibināšanas akta pabeigšana ir pietiekama, lai bezpeļņas organizācijas iegūtu juridiskas personas statusu.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka iepriekšēja atļauja nekad nav priekšnoteikums tam, lai bezpeļņas organizācija iegūtu juridiskas personas statusu un īstenotu savu tiesībspēju un rīcībspēju.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka tādu fizisku vai juridisku personu grupas, kuras sadarbojas un nav centušās iegūt juridiskas personas statusu, netiek uzskatītas par bezpeļņas organizāciju ar juridiskas personas statusu tikai tādēļ, lai uz tām attiecinātu valsts tiesību aktus, noteikumus vai administratīvo praksi un tādējādi reglamentētu vai ietekmētu to darījumus, finansēšanu un pārrobežu darbības, ja vien nav pamata uzskatīt, ka bezpeļņas organizācija ir noziedzīga grupa saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

13. pants

Reģistrācija

1. Dalībvalstis nodrošina, ka oficiāla reģistrācija nav priekšnoteikums tam, lai to teritorijā dibinātu bezpeļņas organizāciju, nedz arī šķērslis tajā iedibinātu bezpeļņas organizāciju darbībai.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizāciju reģistrācijas procedūras to teritorijā ir pieejamas, lietotājdraudzīgas un pārredzamas.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka formalitātes, ko piemēro to teritorijā iedibinātu bezpeļņas organizāciju reģistrācijai, kā paredzēts valsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, nerada nepamatotu finansiālu un administratīvu slogu. Minētais ietver automātiska apstiprinājuma mehānisma nodrošināšanu, kas ir izmantojams 30 dienu laikā pēc reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, un atturēšanos no pārreģistrācijas un atjaunošanas prasību ieviešanas.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka maksa, ko piemēro bezpeļņas organizāciju reģistrācijai, nepārsniedz ar to saistītās administratīvās izmaksas un nekādā gadījumā nerada nepamatotu finansiālu slogu, ievērojot proporcionalitātes principu.

5. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijas, kas ir iedibinātas to teritorijā, var reģistrēt elektroniski, vienlaikus nodrošinot, ka reģistrācija ir iespējama arī ar neelektroniskiem līdzekļiem.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka personiska ierašanās tiesā vai citā kompetentā valsts iestādē bezpeļņas organizācijas reģistrācijas nolūkā tiek prasīta tikai tad, ja tas nepieciešams, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja identitāti.

7. Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēji, kas dzīvo citā dalībvalstī vai kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, un kuriem ir jāierodas tiesā vai citā kompetentā valsts iestādē, lai reģistrētu bezpeļņas organizāciju, var to darīt kompetentajā tiesā vai citā kompetentā iestādē dzīvesvietas dalībvalstī un ka šādu ierašanos uzskata par pietiekamu, lai reģistrētos reģistrācijas dalībvalstī.

8. Dalībvalstis uztur reģistrētu bezpeļņas organizāciju datubāzi, kas ir publiski pieejama, tostarp statistikas informāciju par pieņemto un noraidīto pieteikumu skaitu, pienācīgi ņemot vērā datu aizsardzības principus un tiesības uz privātumu.

14. pants

Sabiedriskā labuma statuss

1. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācija, kas ir iedibināta vai reģistrēta kādā Savienības dalībvalstī, var pieteikties, lai to atzītu par tādu, kas dod ieguldījumu sabiedriskā labuma gūšanā, un ka tai var piešķirt attiecīgu statusu, kā paredzēts valsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, pamatojoties vienīgi uz tās deklarēto vai faktisko mērķi, struktūru un darbībām, kas saistītas ar statusa piešķīrējas dalībvalsts teritoriju.

2. Dalībvalstis pieņem valsts normatīvos aktus vai administratīvo praksi, kas vajadzīgi, lai bezpeļņas organizācijas varētu atzīt par tādām, kas sniedz sabiedrisko labumu, un piešķirt tām attiecīgu statusu, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

organizācijas mērķis un faktiskās darbības ir vērsti uz tāda sabiedriskā labuma mērķa sasniegšanu, kas kalpo sabiedrības vai tās daļas labklājībai un tādējādi veicina sabiedrisko labumu, izņemot gadījumus, kad sabiedriskā labuma sasniegšana paredz sistemātisku un tiešu konkrētu politisko partiju struktūrām izdevīgu rīcību. Par vērstiem uz sabiedrisko labumu cita starpā uzskata šādus mērķus:

i)	mākslas, kultūras vai vēstures objektu saglabāšana;

ii)	vides aizsardzība un klimata pārmaiņas;

iii)	veicināt un aizsargāt pamattiesības un Savienības vērtības, tostarp demokrātiju, tiesiskumu un jebkādas diskriminācijas izskaušanu dzimuma, rases, etniskās piederības, reliģijas, invaliditātes, dzimumorientācijas vai jebkādu citu iemeslu dēļ;

iv)	sociālais taisnīgums, sociālā iekļaušana un nabadzība, tostarp nabadzības novēršana vai mazināšana;

v)	humanitārais atbalsts un humānā palīdzība, tostarp katastrofu seku likvidēšana;

vi)	attīstības palīdzība vai attīstības sadarbība;

vii)	aizsardzība, palīdzība un atbalsts neaizsargātām iedzīvotāju grupām, tostarp bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, personām, kas meklē vai gūst labumu no starptautiskās aizsardzības, un bezpajumtniekiem;

viii)

dzīvnieku aizsardzība;

ix)	zinātne, pētniecība un inovācija;

x)	izglītība, apmācība un jauniešu iesaiste;

xi)	veselības un labklājības veicināšana un aizsardzība, tostarp medicīniskās aprūpes sniegšana;

xii)	patērētāju tiesību aizsardzība;

xiii)

amatieru sports un tā popularizēšana;

b)	pārpalikums no jebkuras saimnieciskas vai citas ienākumus nesošas darbības, ko radījusi bezpeļņas organizācija, tiek izmantots vienīgi, lai veicinātu organizācijas sabiedriskā labuma mērķus;

c)	bezpeļņas organizāciju darbības izbeigšanas gadījumā tiesību aktos paredzētie aizsardzības pasākumi garantē, ka visi aktīvi arī turpmāk kalpo sabiedriskā labuma mērķiem;

d)	organizācijas vadības struktūru locekļi, kas nav tās darbinieki, nav tiesīgi saņemt atlīdzību, kas pārsniedz atbilstīgu piemaksu saistībā ar izdevumiem.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijai, kas atzīta par tādu, kura sniedz sabiedrisko labumu un kurai ir piešķirts atbilstošs statuss saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem vai administratīvo praksi, var šādu statusu atcelt tikai tad, ja kompetentā regulatīvā iestāde ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, ka bezpeļņas organizācija vairs neatbilst 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem.

15. pants

Darbības pārtraukšana, aizliegšana un izbeigšana

1. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas pastāvēšanu var izbeigt tikai ar tās biedru lēmumu vai ar tiesas lēmumu.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas darbības piespiedu pārtraukšanu, aizliegšanu vai izbeigšanu var izraisīt tikai tādu valsts tiesību aktu pārkāpumi, kurus nevar novērst vai labot.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas darbības piespiedu pārtraukšanu, aizliegšanu un izbeigšanu var izraisīt tikai bankrots, ilgstoša bezdarbība vai nopietns pārkāpums, kas ir pretrunā sabiedriskajai drošībai, kā atzīts Savienības tiesību aktos.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas dibinātāju, direktoru, darbinieku vai biedru individuāli pārkāpumi, nerīkojoties organizācijas vārdā, parasti neizraisa organizācijas darbības piespiedu pārtraukšanu, aizliegšanu un izbeigšanu.

5. Šajā pantā paredzētā aizsardzība attiecas arī uz bezpeļņas organizācijas darbības apturēšanu, ja šādas apturēšanas dēļ var tikt iesaldēti organizācijas darījumi, kas ir pielīdzināms darbības izbeigšanai.

IV NODAĻA

Vienlīdzīga attieksme un mobilitāte

16. pants

Vienlīdzīga attieksme

1. Dalībvalstis nodrošina, ka pret bezpeļņas organizācijām, kas darbojas to jurisdikcijā un kas ir iedibinātas vai reģistrētas citā dalībvalstī, izturas tāpat kā pret tās jurisdikcijā iedibinātām vai reģistrētām bezpeļņas organizācijām, tostarp attiecībā uz piekļuvi tādiem pakalpojumiem kā banku pakalpojumi, atļauju piešķiršana un — attiecīgā gadījumā — finanšu un nodokļu režīms, uz ko attiecas piemērojamie valsts normatīvie akti un administratīvā prakse, kā arī piekļuve finansējumam darbībām, kas notiek dalībvalsts jurisdikcijā vai veicina dalībvalsts sabiedrisko labumu.

2. Piemērojot 1. punktu, dalībvalstis bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas vai reģistrētas citā dalībvalstī, bet darbojas to jurisdikcijā, nedrīkst pieprasīt citus pierādījumus kā vien pierādījumus par bezpeļņas organizācijas statusa iedibināšanu vai reģistrāciju citā dalībvalstī.

17. pants

Princips par attieksmi bez patvaļas

Dalībvalstis nodrošina, ka valsts noteikumi, kas reglamentē bezpeļņas organizācijas, kuras iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, nerada nepamatotu diskrimināciju, pamatojoties vienīgi uz organizācijas mērķu, darbības jomas vai finansējuma avotu politisko vēlamību.

18. pants

Pārrobežu mobilitāte un nepārtrauktība

1. Dalībvalstis likvidē visus šķēršļus, kas ietekmē citā dalībvalstī iedibinātu vai reģistrētu bezpeļņas organizāciju tiesību īstenošanu veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu brīvu apriti un kapitāla brīvu apriti to teritorijā. Tas neskar dalībvalstu prerogatīvu pieprasīt, lai bezpeļņas organizācijai tiktu piešķirts oficiāls statuss, ka organizācija ir ieguvusi juridiskas personas statusu vai ir iekļauta valsts reģistrā saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā ir iedibināta un/vai vēlas darboties.

2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezpeļņas organizācijai, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, ir tiesības:

a)	pārcelt savu juridisko adresi uz tās teritoriju, nedibinot vai neveidojot jaunu juridisku personu;

b)	piekļūt vienkāršotai reģistrācijas procedūrai, kura ietver tādas informācijas un dokumentu atzīšanu, ko bezpeļņas organizācija jau ir sniegusi dalībvalstij, kurā tā iepriekš reģistrēta.

19. pants

Pārrobežu reorganizācija un apvienošanās

1. Dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā iedibinātu vai reģistrētu bezpeļņas organizāciju var pārveidot citā bezpeļņas organizācijā vai tā var apvienoties ar citu bezpeļņas organizāciju, kas ir iedibināta vai reģistrēta citā dalībvalstī, bez tā, ka šādas apvienošanās vai pārveidošanas dēļ tiek netīši pārtrauktas, aizliegtas vai izbeigtas organizācijas darbības.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētās pārveidošanas vai apvienošanas gadījumā bezpeļņas organizācija, kas tiek pārveidota vai apvienota, var brīvi izveidot biroju vai veikt darījumus galamērķa dalībvalstī.

3. Dalībvalstis nosaka pārveidotās vai apvienotās organizācijas juridisko formu, pamatojoties uz līdzvērtības principu.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja bezpeļņas organizācija, ko izveido 1. punktā minētās pārveidošanas vai apvienošanas procesā, neievēro nosacījumus un prasības, kuras noteiktas uzņēmējas dalībvalsts normatīvajos aktos vai administratīvajā praksē, bezpeļņas organizācijai nosaka saprātīgu termiņu pasākumu veikšanai, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatētos trūkumus.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka ne pārrobežu pārveidošana, ne apvienošana neapdraud darba ņēmēju vai arodbiedrību tiesības vai darba apstākļus. Tās nodrošina, ka saskaņā ar piemērojamajiem koplīgumiem un valsts un Savienības tiesību aktiem tiek turpināta darba devēju pienākumu izpilde attiecībā uz darba ņēmējiem un kreditoriem, kā arī pienācīgi tiek informēti darba ņēmēji, brīvprātīgie, arodbiedrības un darba ņēmēju pārstāvji un ar viņiem tiek rīkotas pienācīgas apspriedes. Vajadzības gadījumā tiek ievēroti un saglabāti koplīgumi un darba ņēmēju pārstāvības tiesības valdes līmenī.

V nodaļa

Finansēšana

20. pants

Līdzekļu vākšana un brīva aktīvu izmantošana

1. Dalībvalstis novērš visus šķēršļus, kas ietekmē to teritorijā iedibināto, reģistrēto vai darījumus veicošu bezpeļņas organizāciju spēju pieprasīt, saņemt, atsavināt vai ziedot jebkādus resursus, tostarp finanšu, natūrā un materiālos resursus, vai lūgt vai saņemt cilvēkresursus no jebkura avota, tostarp no valsts, ārvalstu vai starptautiskām struktūrām, neatkarīgi no tā, vai tās ir publiskas struktūras, privātpersonas vai privātas struktūras.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse nerada atšķirīgu attieksmi pret bezpeļņas organizācijām, pamatojoties uz to finansējuma avotiem vai mērķiem.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijām ir tiesības uz īpašumu un aktīviem, kā arī tiesības brīvi rīkoties ar tiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ko piemēro līdzīgām struktūrām to jurisdikcijā.

4. Dalībvalstis līdz minimumam samazina administratīvo slogu attiecībā uz aktīvu pārrobežu izvietošanu un dod iespēju bezpeļņas organizācijām gūt peļņu, lai to ieguldītu labdarības projektos.

21. pants

Publiskais finansējums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka publiskais finansējums tiek darīts pieejams un piešķirts bezpeļņas organizācijām, izmantojot skaidras un pārredzamas procedūras bez diskriminācijas.

2. Šā panta 1. punktu piemēro arī Savienības finansējumam, ko dalībvalstis izmaksā saskaņā ar dalītās pārvaldības shēmu, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/1060 noteikumus (19).

22. pants

Pārrobežu finansējums

1. Saskaņā ar Savienības noteikumiem par kapitāla brīvu apriti dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību to teritorijā, neatrodas neizdevīgākā situācijā, pieprasot vai saņemot finansējumu no fiziskām vai juridiskām personām, kas pastāvīgi uzturas vai ir iedibinātas Savienībā vai EEZ ārpus to teritorijas.

2. Saskaņā ar Savienības noteikumiem par kapitāla brīvu apriti dalībvalstis nodrošina, ka fiziskas vai juridiskas personas neatrodas neizdevīgākā situācijā, sniedzot finansējumu bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību ārpus to teritorijas.

23. pants

Saimnieciskā darbība

Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, var brīvi iesaistīties jebkādā likumīgā saimnieciskā, darījumdarbības vai komerciālā darbībā ar noteikumu, ka šādas darbības tieši vai netieši atbalsta to bezpeļņas mērķus, ievērojot licencēšanas vai regulatīvās prasības, kas parasti piemērojamas attiecīgajām darbībām saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi.

24. pants

Ziņošana un pārredzamība attiecībā uz finansēšanu

1. Dalībvalstis nodrošina, ka ziņošanas un pārredzamības pienākumi, kas bezpeļņas organizācijām piemērojami saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi, nav nevajadzīgi apgrūtinoši un ir samērīgi ar organizācijas lielumu un darbības jomu, ņemot vērā tās aktīvu vērtību un ienākumus.

2. Šā panta 1. punkta nolūkā dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ziņošanas un pārredzamības pienākumi, kas bezpeļņas organizācijām piemērojami saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, tostarp tiem, kas īsteno Savienības un starptautiskās saistības, ir balstīti uz mērķtiecīgu un atjauninātu uz risku balstītu attiecīgās nozares un organizāciju novērtējumu un nerada nesamērīgas prasības vai nepamatoti neierobežo bezpeļņas organizāciju piekļuvi finanšu pakalpojumiem.

3. Saskaņā ar 11. panta 3. punktu bezpeļņas organizācijas katru gadu ziņo par saviem pārskatiem un šos ziņojumus publisko. Minētajos ziņojumos ietver informāciju par iepriekšējā kalendārajā gadā saņemto finansējumu, par finansējuma izcelsmi un apmēru, kredītiem, aizdevumiem un ziedojumiem vai nekompensētiem skaidras naudas līdzekļiem, vai saņemtu īpašumu.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka ziņošanas un pārredzamības pienākumi, kas bezpeļņas organizācijām piemērojami saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi, nerada atšķirīgu attieksmi pret šādām organizācijām vai nekādā veidā neierobežo to tiesības un pienākumus, pamatojoties uz organizācijas finansējuma avotiem, to mērķiem vai darbībām.

VI nodaļa

Konfidencialitāte

25. pants

Dalības konfidencialitāte

1. Ja bezpeļņas organizācijas pamatā ir biedru ieguldījumi, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka informācija, kas attiecas uz biedriem, var būt konfidenciāla.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka informācijai par dalību bezpeļņas organizācijā attiecībā uz biedriem, kas ir fiziskas personas, var piekļūt tikai kompetentās iestādes, ja šāda piekļuve ir nepieciešama kriminālizmeklēšanai attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem var piemērot brīvības atņemšanas sodu, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un ja tas tiek prasīts ar neatkarīgas tiesas nolēmumu.

26. pants

Konfidenciāla un sensitīva informācija

1. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse neuzliek pienākumu bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību to teritorijā, publiskot konfidenciālu un sensitīvu informāciju, piemēram, personas datus par organizācijas darbiniekiem, brīvprātīgajiem, biedriem, dibinātājiem vai līdzekļu devējiem.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijām, kas ir iedibinātas, reģistrētas vai veic darbību to teritorijā, ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai novērstu to konfidenciālās vai sensitīvās informācijas nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu vai saņemtu kompensāciju par to.

3. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka aizsardzība pret bezpeļņas organizāciju konfidenciālas vai sensitīvas informācijas nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu saskaņā ar šo pantu tiek piemērota attiecībā uz inspekcijām, revīzijām un jebkurām citām uzraudzības darbībām, ko veic kompetentas iestādes.

27. pants

Novērošana

Dalībvalstis nodrošina, ka bezpeļņas organizācijas netiek pakļautas nepamatotai un nesamērīgai novērošanai, jo īpaši attiecībā uz pašu organizāciju vai organizācijas dibinātāju, tās pārvaldes struktūru locekļu, citu biedru, personāla, brīvprātīgo, līdzekļu devēju vai citu ar to saistītu privātu personu darījumiem vai paziņojumiem, ja vien tas nav pamatoti sabiedriskās drošības nolūkos.

VII nodaļa

Nobeiguma noteikumi

28. pants

Labvēlīgāks režīms un aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzula

1. Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina labvēlīgāku attieksmi pret bezpeļņas organizācijām, kas iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, nekā noteikts šajā direktīvā.

2. Šīs direktīvas īstenošana nerada nekādu pamatu mazināt aizsardzības līmeni, ko jau paredz valstu, Savienības vai starptautiskie tiesību akti, tostarp attiecībā uz pamattiesībām, jomās, uz kurām attiecas šī direktīva.

29. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstis līdz … [1 gads pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] pieņem un publicē noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to nekavējoties informē Komisiju.

2. Dalībvalstis savlaicīgi, pārredzami un jēgpilni apspriežas ar bezpeļņas organizācijām, kas jau iedibinātas, reģistrētas vai darbojas to teritorijā, par šīs direktīvas noteikumu transponēšanu un īstenošanu.

30. pants

Ziņošana, novērtēšana un pārskatīšana

1. Dalībvalstis sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu. Pamatojoties uz sniegto informāciju, Komisija ne vēlāk kā trīs gadu laikā pēc transponēšanas termiņa beigām iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu.

2. Komisija, ņemot vērā saskaņā ar 1. punktu iesniegto ziņojumu, ne vēlāk kā trīs gadu laikā pēc transponēšanas termiņa beigām iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to valsts tiesību aktu ietekmi, ar ko transponē šo direktīvu. Ziņojumā tiek novērtēts veids, kādā direktīva ir darbojusies, un apsvērta vajadzība veikt papildu pasākumus, tostarp, nepieciešamības gadījumā pieņemt grozījumus, lai turpinātu to valsts tiesību aktu saskaņošanu, kurus piemēro bezpeļņas organizācijām.

3. Komisija iepriekš 1. un 2. punktā minētos ziņojumus publisko un dara viegli pieejamus.

31. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(1) Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju, ECLI:EU:C:2020:476.

(2) Padomes 2001. gada 8. oktobra Regula (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (OV L 294, 10.11.2001., 1. lpp.).

(3) Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (OV L 207, 18.8.2003., 1. lpp.).

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regula (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (OV L 317, 4.11.2014., 1. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regula (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (OV L 210, 31.7.2006., 19. lpp.).

(6) Padomes 1985. gada 25. jūlija Regula (EEK) Nr. 2137/85 par Eiropas Ekonomisko interešu grupām (EEIG) (OV L 199, 31.7.1985., 1. lpp.).

(7) Padomes 2007. gada 15. februāra Regula (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp.).

(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīva 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas, groza Padomes Direktīvu 78/660/EEK un Padomes Direktīvu 83/349/EEK un atceļ Padomes Direktīvu 84/253/EEK (OV L 157, 9.6.2006., 87. lpp.).

(11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (Dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp.).

(12) https://cordis.europa.eu/project/id/613034/reporting.

(13) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas filantropija — neizmantots potenciāls”, SOC/611.

(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(15) Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums lietā C-78/18 Eiropas Komisija pret Ungāriju, ECLI:EU:C:2020:476.

(16) Lieta C-386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer pret Finanzamt Munchen furKörperschaften, [2006] ECR I-8203; lieta C-318/07 Hein Persche pret FinanzamtLudenscheid, [2009] ECR I-359; lieta C-25/10 Missionswerk WernerHeukelbach eV pret Beļģiju, [2011] 2 C.M.L.R. 35.

(17) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.).

(18) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Regula (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.).

(19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regula (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp.).

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/265

P9_TA(2022)0045

Iespēju nodrošināšana Eiropas jaunatnei: nodarbinātība un sociālā atveseļošana laikā pēc pandēmijas

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par iespēju nodrošināšanu Eiropas jaunatnei: nodarbinātība un sociālā atveseļošana pēc pandēmijas (2021/2952(RSP))

(2022/C 342/18)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. pantu un 5. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 166. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 15., 32. un 34. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši 1., 3. un 4. principu,

—

ņemot vērā ES un visu tās dalībvalstu parakstīto un ratificēto ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (1), un īpaši tās 27. pantu par darbu un nodarbinātību,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (2),

—	ņemot vērā 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Jaunatnes garantiju (3),

—	ņemot vērā 2021. gada 10. februāra rezolūciju par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu (4),

—	ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par Parlamenta tiesībām uz informāciju attiecībā uz valstu atveseļošanas un noturības plānu notiekošo izvērtēšanu (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rezolūciju par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai,

—	ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un pašu resursiem: laiks attaisnot pilsoņu cerības (6),

—	ņemot vērā 2021. gada 10. jūnija rezolūciju par Parlamenta viedokli attiecībā uz Komisijas un Padomes pašlaik īstenoto nacionālo atveseļošanas un noturības plānu novērtēšanu (7),

—	ņemot vērā 2021. gada 29. aprīļa rezolūciju par Eiropas Garantiju bērniem (8),

—	ņemot vērā 2021. gada 8. jūnija nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko izveido Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+) (9),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 12. februāra Regulu (ES) 2021/241, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (10),

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2021. gada 21. oktobra ziņojumu “Youth Employment in Times of COVID-19” (“Jauniešu nodarbinātība Covid-19 laikā”),

—	ņemot vērā 2021. gada Eiropas Jaunatnes dienu ziņojumu “Youth Ideas Report for the Conference on the Future of Europe” (“Jauniešu ideju ziņojums konferencei par Eiropas nākotni”),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Eiropas Jaunatnes gadu (2022),

—	ņemot vērā Eurofound2021. gada 9. novembra ziņojumu “Covid-19 ietekme uz ES jauniešiem”,

—	ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma 2021. gada 17. jūnija ziņojumu “Beyond Lockdown: the “pandemic scar” on young people” (“Pēc pārvietošanās ierobežojumiem — pandēmijas atstātās “rētas” jauniešiem”) (11),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju par regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā: Eiropas Savienības jaunatnes stratēģija 2019.–2027. gadam (12), jo īpaši tās daļu par Eiropas jaunatnes mērķiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2021. gada 12. oktobra ziņojumu par nodarbinātības un sociālajām norisēm Eiropā “Towards a strong social Europe in the aftermath of the COVID-19 crisis:“”Reducing disparities and addressing distributional impacts” (“Spēcīgāka sociālā Eiropa pēc Covid-19 krīzes — atšķirību mazināšana un sadalījuma seku novēršana”),

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 30. oktobra Ieteikumu “Tilts uz nodarbinātību — Garantijas jauniešiem pastiprināšana” (13),

—	ņemot vērā 2021. gada 20. oktobra rezolūciju par mākslinieku situāciju un kultūras nozares atveseļošanu ES (14),

—	ņemot vērā 2021. gada 11. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (15),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūciju par godīgiem darba apstākļiem, tiesībām un sociālo aizsardzību platformā nodarbinātiem darbiniekiem — ar digitālo attīstību saistīti jauni nodarbinātības veidi (16),

—	ņemot vērā 2021. gada Eiropas Jaunatnes dienu ziņojumu “Youth Ideas Report for the Conference on the Future of Europe” (“Jauniešu ideju ziņojums konferencei par Eiropas nākotni”),

—	ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par iespēju nodrošināšanu Eiropas jaunatnei: nodarbinātība un sociālā atveseļošana laikā pēc pandēmijas (O-000075 – B9-0002/2022 un O-000077 – B9-0003/2022),

—	ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

tā kā Covid-19 pandēmija ir postoši ietekmējusi jauniešu nodarbinātību un sociālo situāciju Eiropā, palēninot vai uz laiku apstādinot personīgās attīstības iespējas, samazinot nodarbinātības līmeni un attiecīgi palielinot to jauniešu skaitu, kuri nestrādā, nemācās un neapgūst arodu (NEET); tā kā jauniešu personiskie ienākumi ir ievērojami samazinājušies un ir palielinājies nabadzības un sociālās atstumtības risks; tā kā ir apdraudētas viņu izredzes nākotnē iesaistīties darba tirgū; tā kā ir nekavējoties jārīkojas, lai nodrošinātu un uzlabotu jauniešu nākotni un labjutību; tā kā jauniešu bezdarba līmenis ir 15,9 %, kas 2,5 reizes pārsniedz vispārējo bezdarba līmeni;

tā kā tiek prognozēts, ka Covid-19 pandēmijas rezultātā palielināsies nabadzības līmenis; tā kā valstīs, kuras īpaši smagi skāra 2007. un 2008. gada finanšu krīze, atkal bija vērojams jauniešu bezdarba pieaugums virs vidējā līmeņa; tā kā šī tendence vairāk apdraud sievietes, jauniešus, vecāka gadagājuma cilvēkus, personas ar invaliditāti un lielas ģimenes; tā kā Komisijas ekonomikas prognoze 2022. gada rudenim uzrāda daudzsološus skaitļus, jo paredzams, ka bezdarba līmenis samazināsies un darba tirgi 2022. gadā atgūsies līdz pirmspandēmijas līmenim; tā kā krīze joprojām īpaši skar jauniešus; tā kā gados jaunu darba ņēmēju skaits salīdzinājumā ar 2021. gada pirmo ceturksni ir samazinājies un tā kā ir paredzams, ka 2022. un 2023. gadā tiks radīti 3,4 miljoni darbvietu (17), būs svarīgi nodrošināt, ka jaunieši izmanto šīs jaunās nodarbinātības iespējas; tā kā arvien vairāk jauniešu tagad paļaujas uz dzīvi vecāku mājās, lai pasargātos no nabadzības; tā kā 29 % no triju paaudžu mājsaimniecībām ir pakļautas nabadzības riskam un 13 % no tām ir ļoti trūcīgas;

C.	tā kā lielā mērā ir saglabājušās jau pirms Covid-19 krīzes sastopamās valstu kopas, tostarp attiecībā uz NEET rādītājiem;

tā kā 2020. gadā NEET rādītājs sieviešu vidū bija 1,3 reizes augstāks nekā NEET rādītājs starp vīriešiem; tā kā atšķirība starp NEET rādītājiem sieviešu un vīriešu vidū ir īpaši liela Austrumeiropas valstīs ģimenes pienākumu dēļ; tā kā, pieaugot izglītības līmenim, NEET iespējamība aizvien samazinās; tā kā dienvidu un Vidusjūras reģiona valstīs NEET grupā ir lielāka ilgtermiņa bezdarbnieku un drosmi zaudējušu darba ņēmēju proporcija;

tā kā jaunieši ir pamats ilgtspējīgai Eiropas ekonomiskajai un sociālajai labklājībai un ir viena no galvenajām ES prioritātēm, kā apstiprina Eiropas jaunatnes stratēģija un Eiropas uzlabotā Garantija jauniešiem, un tādēļ ir pamatoti pieņemt prioritārus jauniešu atbalsta, aizsardzības, orientēšanas, iekļaušanas pasākumus un radīt viņiem iespējas;

tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ zaudēto darbvietu skaits vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem bija lielāks nekā vecuma grupā no 25 līdz 29 gadiem, īpaši sieviešu vidū; tā kā jauniešus daudzējādā ziņā ietekmēja tas, ka darba laika ilgums samazinājās vairāk nekā nodarbinātība kopumā; tā kā bezdarba līmenis atspoguļo tikai nelielu daļu no Covid-19 krīzes laikā zaudētajām darbvietām, jo daudzi jaunieši, kuri zaudēja darbvietu, nebija tiesīgi saņemt bezdarbnieka pabalstu vai citu ienākumu atbalstu;

G.	tā kā jauniešu pilsoniskās līdzdalības uzlabošana ir viens no Eiropas Jaunatnes stratēģijas (2019–2027) mērķiem;

H.	tā kā nestandarta darba īpatsvars jauniešu vidū ir ļoti liels un visā ES 43,8 % jauniešu ir iesaistīti pagaidu darbā;

tā kā 2021. gada septembrī priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena nāca klajā ar priekšlikumu pasludināt 2022. gadu par Eiropas Jaunatnes gadu (EYY), lai veltītu uzmanību Eiropas jauniešu izredzēm un koncentrētos uz Eiropas, valstu, reģionu un vietējā līmeņa rīcībpolitikas un tiesību aktu priekšlikumiem, kas radītu iespējas jauniešiem visā ES; tā kā šim priekšlikumam būtu jāsniedz īsts un efektīvs stimuls uzlabot jauniešu darba apstākļus ES;

tā kā pandēmijas laikā jauniešu garīgā veselība ir ievērojami pasliktinājusies un vairākās dalībvalstīs ar garīgo veselību saistītās problēmas ir divkāršojušās, salīdzinot ar pirmskrīzes līmeni; tā kā 2021. gada pavasarī 64 % jauniešu vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem bija pakļauti depresijas riskam, ko daļēji izraisīja nodarbinātības, ilgtermiņa finansiālo un izglītības izredžu trūkums, kā arī vientulība un sociālā izolētība; tā kā Eiropā deviņiem miljoniem pusaudžu (vecumā no 10 līdz 19 gadiem) ir garīgās veselības traucējumi un vairāk nekā pusē gadījumu tā ir trauksme vai depresija; tā kā garīgās veselības pasliktināšanos var saistīt arī ar garīgās veselības pakalpojumu pieejamības traucējumiem un darba slodzes pieaugumu, kā arī ar darba tirgus krīzi, kas nesamērīgi skāra jauniešus; tā kā 19 % zēnu vecumā no 15 līdz 19 gadiem ES un vairāk nekā 16 % tāda paša vecuma meiteņu cieš no garīgās veselības traucējumiem; tā kā pašnāvība ir otrs galvenais jauniešu nāves cēlonis Eiropā;

tā kā bērni, kas uzaug trūkumā un nestabilās ģimenēs, daudz ticamāk nonāks nabadzības un sociālās atstumtības situācijās, kas perspektīvā ietekmēs viņu attīstību un vēlāko dzīvi jau pieaugušā vecumā, kā arī viņiem trūkst pieejas pienācīgām prasmēm un ir ierobežotas nodarbinātības iespējas, dzīvojot paaudzēs pārmantotas nabadzības apburtajā lokā; tā kā Savienībai var būt svarīga loma vispārējā cīņā pret bērnu nabadzību un bērnu sociālo atstumtību; tā kā Eiropas Garantijas bērniem mērķis ir novērst un apkarot nabadzību un sociālo atstumtību, garantējot bērniem brīvu un efektīvu piekļuvi tādiem svarīgiem pakalpojumiem kā agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe, izglītība un skolas pasākumi, veselības aprūpe, veselīgs uzturs un vismaz viena veselīga maltīte skolas dienā, kā arī atbilstošs mājoklis;

tā kā 2021. gada septembrī publicētais Bātas Universitātes vadītais globālais 10 valstu apsekojums atklāj, ka gandrīz 60 % jauniešu atzina, ka jutušies noraizējušies vai ļoti noraizējušies par ārkārtas stāvokli klimata jomā, bet vairāk nekā 45 % no aptaujātajiem norādīja, ka domas par klimatu ietekmējušas viņu ikdienas dzīvi, un trīs ceturtdaļas no viņiem apgalvoja, ka nākotne viņiem šķiet biedējoša; tā kā 83 % piekrita, ka mēs neesam spējuši parūpēties par planētu, bet 65 % uzskata, ka valdības pieviļ jauniešus;

M.	tā kā ir pierādīts, ka pilsoniskā līdzdalība ievērojami uzlabo cilvēka labjutību, paplašinot indivīda sociālo tīklu, nodrošinot plašākas iespējas būt ekonomiski, sociāli un fiziski aktīviem un samazinot garīgās veselības traucējumu attīstības risku;

tā kā pandēmijas seku dēļ visai jauno mākslinieku un kultūras darbinieku paaudzei būs jācīnās, lai atrastu vietu mūsu sabiedrībā; tā kā māksliniekiem un kultūras un radošajiem darbiniekiem visai raksturīgi ir nestandarta darba modeļi un bieži vien trūkst pienācīgas sociālā nodrošinājuma aizsardzības, īpaši pārrobežu kontekstā, tādēļ bieži vien viņiem ir liegta pensija, veselības aizsardzība un bezdarbnieka pabalsts; tā kā tas, ka pašnodarbinātiem māksliniekiem un kultūras un radošajiem darbiniekiem nav iespējamas darba koplīguma slēgšanas sarunas, vēl vairāk vājina viņu stāvokli darba tirgū un izraisa attiecīgu sociālās aizsardzības trūkumu;

tā kā māksliniekiem un kultūras profesionāļiem no minoritāšu grupām, tostarp sievietēm, jauniešiem, rasu, etniskajām un ģeogrāfiskajām minoritātēm, neaizsargātā sociālekonomiskajā stāvoklī esošiem cilvēkiem, personām ar invaliditāti, LGBTIQ+, ir sliktāka piekļuve karjerai mākslā un kultūrā un pandēmijas sekas viņus skar vissmagāk;

tā kā Eiropas Sociālais fonds Plus (ESF+) ir galvenais Eiropas fonds, kura mērķis ir uzlabot jauniešu piekļuvi nodarbinātībai, veicināt vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai un iekļaujošai izglītībai un apmācībai un tās pabeigšanu, izmantojot vispārējo un profesionālo izglītību un apmācību, kā arī augstāko izglītību, tostarp veicināt mūžizglītību un atvieglot mācību mobilitāti, kā arī sekmēt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu, tostarp vistrūcīgāko jauniešu, sociālo integrāciju;

tā kā NextGenerationEU galvenais elements — atveseļošanas un noturības mehānisms (ANM) — ir vēsturisks ES instruments, kas palīdz dalībvalstīm mazināt Covid-19 ekonomisko un sociālo ietekmi, veicot reformas un ieguldījumus sešos pīlāros, no kuriem viens ir paredzēts reformām un ieguldījumiem bērnu un jauniešu labā;

tā kā jauniešu nodarbinātība un sociālā iekļaušana nozīmē vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvam, stabilam un labi atalgotam darbam, pienācīgiem un izmaksu ziņā pieejamiem mājokļiem un atbilstīgam uzturam, kvalitatīviem veselības aprūpes un profilakses pakalpojumiem, tostarp garīgās veselības aizsardzībai, un digitālās infrastruktūras minimālo standartu nodrošināšanu; tā kā izglītības un prasmju attīstīšanas iniciatīvas, brīvprātīgais darbs, kvalitatīva stažēšanās un mūžizglītības programmas ir būtiskas, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi darba tirgiem, vienlaikus nodrošinot jauniešiem iespēju droši sākt pieaugušo dzīvi;

tā kā iepriekšējā finanšu krīze apliecināja, ka, nesaņemot kvalitatīvu stažēšanos un darbu, kura pamatā ir rakstiska vienošanās un pienācīgi darba nosacījumi, tostarp iztikas minimums, karjeras konsultācijas, palīdzība un turpmāka apmācība, pastāv liels risks, ka jaunieši būs spiesti samierināties ar nedrošu nodarbinātību, atstāt savu valsti, lai dotos darba meklējumos, vai regulāri pieteikties izglītības vai mācību programmās, lai gan viņi meklē pilnas slodzes pastāvīgu darbu;

tā kā ir zināms, ka ieguldījumi jauniešos, jo īpaši ieguldījumi, kuriem ir sociāla ietekme, pozitīvi ietekmē jauniešu nodarbinātību un līdzdalību sabiedrībā un no ieguldītajiem līdzekļiem rada gan izmērāmu sociālo, gan finansiālu ienesīgumu, veicinot ekonomikas attīstību un vienlaikus sasniedzot sociālos mērķus; tā kā ir jāīsteno spēkā esošie instrumenti un mehānismi, kā arī turpmāk jāapsver iespēja ieviest jaunus instrumentus;

tā kā politiskā fragmentācija jaunatnes nodarbinātības un sociālās iekļaušanas jomā var radīt divkāršus izdevumus, ja koordinācija starp dalībvalstīm un attiecīgajām ieinteresētajām personām vēl nav pietiekama un ja nav pastāvīgu struktūru, kas spētu saskaņot dažādu dalībnieku darbības, palielināt ietekmi, novērst aptveres trūkumus un veicināt inovāciju;

tā kā pašreizējām iniciatīvām un rīcībpolitikai, piemēram, uzlabotajai Garantijai jauniešiem, Eiropas jaunatnes dialogam, Erasmus+ un Eiropas Solidaritātes korpusam, kā arī jauniem priekšlikumiem, piemēram, iniciatīvai “Tiecies, mācies, apgūsti, sasniedz” (ALMA), 2022. gadā ir jāsasniedz jaunieši un jārisina jaunatnes problēmas, piemēram, jauniešu bezdarbs; tā kā šīm iniciatīvām un politikai būtu jāietver aktīva un pasīva darba tirgus politika, efektīva piekļuve sociālās iekļaušanas pasākumiem un sociālajiem, veselības aprūpes un mājokļu pakalpojumiem jauniešiem; tā kā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) ir secinājis, ka ne visas mācekļu prakses un mācību iespējas ir kvalitatīvas un ne visiem mācekļiem ir nodrošinātas tiesības uz nodarbinātību vai sociālo aizsardzību; tā kā 2020. gada 8. oktobra rezolūcijā Parlaments pauda bažas par to piedāvājumu kvalitāti, kas pieejami saskaņā ar uzlaboto Garantiju jauniešiem, un uzsvēra, ka stažēšanās un darba iespējas, ko nodrošina jaunās un esošās programmas un iniciatīvas, ir jāapmaksā un jāierobežo to ilgums un skaits, lai jaunieši nesaskartos ar nebeidzamām un atkārtotām praksēm un netiktu izmantoti kā lēts vai pat bezmaksas darbaspēks bez sociālās aizsardzības un pensijas tiesībām; tā kā pētījumi liecina, ka pašreizējā jauniešu paaudze savu pirmo stabilo darbu atrod pēc tam, kad ir sasnieguši 30 gadu vecumu;

tā kā veselīgam iekļaujošam un uz nākotni vērstam Eiropas darba tirgum ir ļoti svarīgi, lai jaunieši pastāvīgi apgūtu jaunas horizontālās prasmes, piemēram, digitālās prasmes, kā arī tādas prasmes, kurām ir milzīgs ekonomiskais potenciāls, piemēram, zaļās vai uzņēmējdarbības prasmes, un tajā būtu jārada apstākļi, kas ikvienam jaunam eiropietim nodrošinātu piekļuvi kvalitatīvai nodarbinātībai; tā kā tas attiecas arī uz profesionālo izglītību, arodprasmēm un dzīves prasmēm; tā kā 40 % darba devēju nevar atrast cilvēkus, kuriem ir vajadzīgās prasmes, lai aizpildītu piedāvātās brīvās vietas; tā kā, lai efektīvi izmantotu savu cilvēkkapitālu, ES ir jāpārvar visu veidu prasmju neatbilstība; tā kā jauniešu bezdarbs daudzās ES valstīs ir kļuvis par nopietnu ekonomisku un sociālu problēmu (18); tā kā visiem vajadzētu būt piekļuvei pienācīgai digitālajai infrastruktūrai un digitālo prasmju apmācībai, kas novērstu jauniešu digitālo prasmju atšķirības un nodrošinātu visiem vienlīdzīgas iespējas izglītības sistēmā un darba tirgū; tā kā vispārīgās prasmes, piemēram, kritiskā domāšana, darbs komandā, starpkultūru prasmes, ir vienlīdz svarīgas jauniešu veselīgas dzīves un darba un privātās dzīves līdzsvara radīšanai;

tā kā jauniešu iesaistīšanās jaunatnes darbā, sociālajās kustībās, jaunatnes organizācijās un sociālajā uzņēmējdarbībā ir būtiska jaunu risinājumu radīšanā; tā kā ir jāiesaista privātie dalībnieki, uzņēmumi un darījumdarbības joma, lai uzlabotu pāreju no izglītības uz darba tirgu un saglabātu jauniešu piekļuvi kvalifikācijas celšanai un pārkvalifikācijai, kā arī mūžizglītībai;

tā kā kopumā ES jaunu cilvēku diskriminācija joprojām ir problēma, jo jaunas sievietes un jaunieši no neaizsargātām grupām bieži izjūt diskrimināciju dzimuma, etniskās izcelsmes (piemēram, romi), seksuālās orientācijas un identitātes, invaliditātes vai nelabvēlīgas sociālekonomiskās situācijas dēļ, tādējādi pakļaujot viņus daudz lielākam bezdarba, strādājošo nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

tā kā Eiropā jaunieši un viņu pārstāvji un organizācijas, tostarp arodbiedrības, aktīvi organizē lietderīgu jauniešu līdzdalību un izstrādā politikas ieteikumus ar risinājumiem darba un sociālās iekļaušanas uzlabošanai, cita starpā iesaistoties konferencē par Eiropas nākotni; tā kā jaunieši ir jāuzskata par svarīgiem partneriem Eiropas Jaunatnes gada (EYY) un turpmāko gadu līdzradīšanā, īstenošanā un novērtēšanā;

AA.	tā kā nodarbinātības iespējas daudzām iepriekš minētajām grupām, jo īpaši jauniešiem ar invaliditāti un jauniešiem no romu vai ceļotāju kopienām, tiek būtiski ierobežotas, izraisot grūtības iegūt kvalitatīvu izglītību, kas viņus var pienācīgi sagatavot mūsdienu darba tirgum;

AB.	tā kā jaunieši ir būtiski svarīga vērtība visu ES reģionu, jo īpaši tālāko reģionu, atveseļošanai un attīstībai; tā kā Majotā puse iedzīvotāju ir jaunāki par 18 gadiem, bet Francijas Gviānā viens no diviem iedzīvotājiem ir jaunāks par 25 gadiem;

AC.	tā kā 2016. gadā viena trešdaļa lauku saimniecību vadītāju ES bija vismaz 65 gadus veci un tikai 11 % lauku saimniecību vadītāju ES bija jaunie lauksaimnieki, kas jaunāki par 40 gadiem;

AD.	tā kā lauksaimniecības nozare un lauku saimniecības ES ir mūsu ekonomikas pamats; tā kā, lai garantētu uzturdrošību un veicinātu zaļo pārkārtošanos, ir ārkārtīgi svarīgi piesaistīt jauniešus lauksaimniecībai;

AE.	tā kā iedzīvotāju skaita samazināšanās lauku apvidos un jauniešu aizplūšana uz pilsētām liecina, ka mums ir jārod risinājumi un jādomā par īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijām, kas piesaistītu jauniešus lauku apvidiem;

AF.	tā kā pārāk daudziem jauniešiem ar invaliditāti piedāvā strādāt tikai aizsargātā nodarbinātībā, savukārt dažās dalībvalstīs viņiem nepiedāvā tādas pašas darba ņēmēju tiesības vai tiesības uz darba algu kā cilvēkiem atvērtā darba tirgū;

AG.

tā kā jauniešu ideju ziņojumā konferencei par Eiropas nākotni, kas tika sagatavots Eiropas Jaunatnes dienās 2021. gadā, ir secināts, ka:

—	jaunieši pieprasa atbalstu, ar kuru var nodrošināt apmācību un lielākas iespējas garīgās veselības speciālistiem skolās,

—

jauniešu bezdarbam vajadzētu būt ES prioritātei, un ir jāpārtrauc neapmaksāta stažēšanās cilvēkiem ar visu veidu izglītības līmeņiem un sociālo statusu; jaunatnes organizācijām un darba devējiem būtu jāsadarbojas, lai sasniegtu jauniešus, kas varētu priekšlaicīgi pārtraukt mācības, un informētu viņus par iespējām; palīdzība būtu jāsniedz arī dalībvalstīm, lai izveidotu mācekļu vietas patvēruma meklētājiem,

—	nevienu nedrīkst atstāt novārtā digitālajā pasaulē, un ir jāizglīto visas paaudzes, lai tās spētu lietpratīgi izmantot savu digitālo klātbūtni; digitālā pratība būtu jāiekļauj skolu mācību programmās,

—	ES jāpiešķir lielāks finansējums, lai visiem jaunajiem eiropiešiem sniegtu iespēju piedalīties neformālajā izglītībā un lai izveidotu platformu, kas palīdzētu nodibināt kontaktus starp skolotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, kuri var sniegt zināšanas par mūsdienu dzīvei būtiskām tēmām;

atzinīgi vērtē to, ka priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 2022. gadu pasludināja par Eiropas Jaunatnes gadu; uzskata, ka 2022. gadam būtu jāsniedz papildu stimuls Eiropas jaunatnes stratēģijas pienācīgai un pilnīgai īstenošanai, veicot vērienīgus pasākumus, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, jo īpaši saistībā ar pašreizējās Covid-19 pandēmijas negatīvo ietekmi, un konkrēti īstenojot citus spēkā esošos instrumentus, piemēram, uzlaboto Garantiju jauniešiem, kuras mērķis ir novērst Covid-19 rezultātā radušos bezdarbu un sociālās problēmas; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka visas jaunatnei paredzētās politikas jomas ir intersekcionālas un ņem vērā jauniešu daudzveidību Eiropā un viņu problēmas; uzskata, ka Eiropas Jaunatnes gadam būtu jāveicina Eiropas Sociālo tiesību pīlāra 1. un 3. principa īstenošana;

uzsver, ka Covid-19 krīze jau ir atņēmusi darbu daudziem cilvēkiem, īpaši jauniešiem, kas biežāk ir iesaistīti nestabilās darba attiecībās, kuri daudz biežāk strādā saskaņā ar pagaidu darba līgumiem vai nepilnu darba laiku un kuriem nav uzkrājumu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas plānus stiprināt Garantiju jauniešiem un aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti izvirzīt jauniešu bezdarba apkarošanu;

ar bažām norāda uz jauniešu bezdarba augsto līmeni vairākās dalībvalstīs un uz jauniešu darba ņēmēju nodarbinātības līgumu nestabilitāti, jo īpaši nozarēs, kuras spēcīgi skārusi Covid-19 pandēmija; aicina panākt, lai uzlabotā Garantija jauniešiem būtu instruments, kura mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt ilgtermiņa un jauniešu bezdarbu par vismaz 50 % un kurā iekļauti arī kritēriji kvalitatīvu darbvietu radīšanai saskaņā ar ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 8. mērķi; uzskata, ka ir pienācis laiks uzlaboto Garantiju jauniešiem padarīt gan visām dalībvalstīm saistošu, gan iekļaujošu, cita starpā veicot aktīvus informatīvus pasākumus attiecībā uz ilgtermiņa NEET un jauniešiem ar nelabvēlīgu sociālekonomisko izcelsmi, piemēram, jauniešiem ar invaliditāti, LGBTIQ+ un romu tautības jauniešiem;

atzinīgi vērtē to, ka garīgās veselības iekļaušana ir viena no Eiropas Jaunatnes gadā norādītajām jaunatnes mērķu prioritātēm, un aicina Komisiju noteikt garīgo veselību par prioritāti arī gaidāmajā ES veselības aprūpes stratēģijā; uzsver, ka ir jārisina jautājums par saikni starp sociālekonomiskiem faktoriem, piemēram, bezdarbu, mājokļu nedrošību, garīgo veselību un labjutību, lai garīgās veselības jomā nodrošinātu holistisku un visaptverošu pieeju ES līmenī; uzsver, ka neskaidrība par nākotni, tostarp par klimata pārmaiņu ietekmi, negatīvi ietekmē jauniešu garīgo veselību; tādēļ aicina dalībvalstis garīgo veselību padarīt par ES sociālekonomiskās atveseļošanas no pandēmijas neatņemamu sastāvdaļu un noteikt par arodveselības prioritāti, īpaši izglītības un darba vidē; aicina padarīt garīgās veselības aprūpi pieejamu un cenas ziņā pieņemamu visām vecuma grupām, īpaši jauniešiem un bērniem, un novērst nevienlīdzību veselības jomā, sniedzot pienācīgu atbalstu neaizsargātām jauniešu grupām; aicina Komisiju veikt rūpīgu pētījumu par dažādiem jauniešu psiholoģisko sāpju cēloņiem Eiropā;

uzsver, ka jauniešiem jābūt izšķirīgai lomai nodarbinātības un sociālās rīcībpolitikas veidošanā Eiropā; atzinīgi vērtē ES jaunatnes dialogu, jaunatnes darbu un jaunatnes organizācijas, kas tuvina ES jauniešiem, ar nosacījumu, ka jaunatnes līdzdalības procesiem seko konkrētas lēmumu pieņēmēju iniciatīvas; mudina veicināt kopīgas pārvaldības principu jaunatnes politikas izstrādē, ar kuru jaunieši un jaunatnes pārstāvji tiek iesaistīti attīstības procesā; aicina Komisiju atzīt trešā sektora, tostarp jaunatnes organizāciju, pozitīvo ietekmi un neformālās un ikdienējās mācīšanās iespējas, ko tās sniedz, cita starpā ar brīvprātīgo darbu un jauniešu līdzdalību, un oficiāli atzīt jauniešu zināšanas un prasmes, kas iegūtas trešajā sektorā, lai palīdzētu jauniešiem nostiprināt viņu izredzes darba tirgū; mudina darbā pieņemšanas procesā atzīt pilsonisko iesaistīšanos par vērtīgu darba pieredzi; aicina Komisiju kā turpinājumu 2022. gada Eiropas Jaunatnes gadam apsvērt iespēju atbalstīt projektu “Eiropas jaunatnes galvaspilsētas”; aicina Komisiju un dalībvalstis, ierosinot jaunas iniciatīvas visās politikas jomās, apsvērt tādas jaunatnes klauzulas iekļaušanu, kurā novērtēta šīs iniciatīvas ietekme uz jaunatni;

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāturpina ieguldīt pietiekamus ESF+ resursus pasākumos, kas atbalsta jauniešu nodarbinātību; uzsver, ka tādēļ dalībvalstīm saskaņā ar dalīto pārvaldību jāpiešķir vismaz 15 % no ESF+ resursiem mērķtiecīgām darbībām un strukturālām reformām, kuru mērķis ir atbalstīt kvalitatīvu jauniešu nodarbinātību; atgādina, ka ir vajadzīga saistoša, efektīvāka un iekļaujošāka Garantija jauniešiem saskaņā ar skaidru kvalitātes kritēriju sistēmu, kas paredz apmaksātu stažēšanos, māceklību un praksi visiem NEET;

Investēt jauniešu paaudzē

aicina Komisiju un Padomi pilnīgi un optimāli izmantot daudzgadu finanšu shēmā 2021.–2027. gadam pieejamo finansējumu, neskarot jau izveidotās ESF+ programmas un ņemot vērā strukturālas problēmas attiecībā uz jauniešu bezdarbu un nabadzību; atgādina, ka šīs problēmas jo īpaši skar tālākos reģionus, un tādēļ tiem ir vajadzīgs īpašs atbalsts; šajā ziņā pauž gandarījumu par to, ka ANM ir pieejami līdzekļi pasākumiem, kas paredzēti bērniem un jauniešiem, un pauž cerību, ka tas radīs ievērojamas iespējas jauniešiem Eiropā; aicina valstu atveseļošanas un noturības plānu uzraudzībā un novērtēšanā iesaistīt sociālos partnerus un jaunatnes organizācijas; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Taisnīgas pārkārtošanās fonds un ESF+ atbalsta integrētus plānus vietējā līmenī, lai palīdzētu kvalifikācijas celšanā un pārkvalifikācijā, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām, kuras skārusi pārkārtošanās;

aicina dalībvalstis nodrošināt papildināmību starp ANM pasākumiem un citām ES programmām, piemēram, uzlaboto Garantiju jauniešiem, Eiropas Garantiju bērniem un valstu ieguldījumiem un pasākumiem, lai veicinātu prasmju, izglītības un apmācības iegūšanu un integrāciju darba tirgū atbilstoši to vajadzībām un konkrētajiem valstu apstākļiem; aicina Komisiju turpināt uzraudzīt ieguldījumus un izdevumus, kas saistīti ar jaunatnes prioritātēm, kas paredzētas Next GenerationEU, ANM un ESF+, un cieši iesaistīt Parlamentu; atgādina par programmas InvestEU sociālo investīciju un prasmju loga doto iespēju ģenerēt sociālās ietekmes investīcijas; pieņem zināšanai, ka aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sociālās ietekmes obligāciju un jauniešiem paredzētu sociālo rezultātu līgumu koncepcijai, vienlaikus iesaistot to izstrādē un īstenošanā arī privāto sektoru;

atzinīgi vērtē atbalsta palielināšanu jaunajiem lauksaimniekiem nākamajā kopējā lauksaimniecības politikā;

10.

atzinīgi vērtē uzlabotās Garantijas jauniešiem paplašināto piemērošanas jomu, aptverot vecuma grupu no 15 līdz 29 gadiem; atgādina, ka uzlabotajai Garantijai jauniešiem būtu jānodrošina reālas darba iespējas, nevis sliktas kvalitātes stažēšanās vai nebeidzama apmācība;

Jauniešu integrācija darba tirgū

11.

ar bažām norāda, ka Garantija jauniešiem līdz šim nav pilnībā sasniegusi savus mērķus, un aicina veikt stingrākus pasākumus, tostarp pilnībā izmantot ESF+ sniegtās iespējas, lai veicinātu nodarbinātību, veicot aktīvus pasākumus darba tirgus integrācijai un izveidojot ilgtspējīgus sākuma līmeņa amatus, kas nodrošinātu, ka jauniešiem ir pieejams sociālais nodrošinājums un taisnīgs atalgojums; aicina Komisiju prasīt, lai dalībvalstis iesniedz atjauninātas uzlabotās Garantijas jauniešiem shēmas un attiecībā uz piedāvājumiem, kas sniegti saskaņā ar iniciatīvām, ievieš sistēmu ar skaidriem un juridiski saistošiem kvalitātes standartiem, kas sekmētu pozitīvus un ilgtspējīgus rezultātus jauniešiem un viņu sekmīgu iekļaušanos darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt uzņēmumus aktīvi iesaistīties uzlabotajā Garantijā jauniešiem; atgādina, ka viens no ESF+ mērķiem ir veicināt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību darba tirgū, īstenojot pasākumus, kuru mērķis cita starpā ir nodrošināt vienlīdzīgus darba apstākļus, labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un piekļuvi bērnu aprūpei, tostarp pirmsskolas izglītībai un aprūpei; atgādina, ka ESF+ būtu arī jātiecas nodrošināt stabilu un labi pielāgotu darba vidi, lai reaģētu uz risku veselībai, kas saistīts ar pārmaiņām darba veidos un novecojoša darbaspēka vajadzībām;

12.

atgādina, ka partnerības ar ieinteresētajām personām ir uzlabotās Garantijas jauniešiem pamatelements, bet pašreiz ES līmenī nav oficiālas struktūras vai mehānisma, kas ļautu tām piedalīties Garantijas jauniešiem shēmu uzraudzībā un īstenošanā; aicina Komisiju ar Nodarbinātības komitejas (EMCO) starpniecību uzraudzīt, kā tiek īstenotas uzlabotās Garantijas jauniešiem shēmas, un regulāri ziņot EMCO par Garantijas jauniešiem shēmu īstenošanu un rezultātiem, vienlaikus informējot Parlamentu; aicina Komisiju izveidot darba grupu uzlabotās Garantijas jauniešiem īstenošanai, iesaistot EMCO darbā attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskos partnerus, jaunatnes organizācijas un sociālos partnerus, lai kopā ar pilsoniskajiem partneriem un jaunatnes organizācijām veicinātu koordināciju un paraugprakses apmaiņu starp ES un valstu iestādēm, kā arī lai regulāri novērtētu tās ietekmi un ierosinātu ieteikumus uzlabojumiem;

13.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts nodarbinātības dienesti, izmantojot Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu, sadarbojas ar vietējām iestādēm, izglītības nozari, jaunatnes organizācijām un privāto sektoru, lai veicinātu kvalitatīvu, stabilu un labi atalgotu nodarbinātību un palielinātu īpaši pielāgotu atbalstu apmācībai, darba meklēšanai un konsultācijām jauniešiem, un mudina dalībvalstis valsts nodarbinātības dienestiem piešķirt pienācīgu nodrošinājumu, kas ļautu nodrošināt resursus un apmācību par garīgās veselības saglabāšanu, neraugoties uz nenoteikto ekonomisko klimatu un darba meklējumu radītajām problēmām;

14.

iesaka garīgās veselības aprūpes sistēmā lielāku uzmanību pievērst nodarbinātībai, jo īpaši uzsverot pozitīvo ieguldījumu, ko kvalitatīvs darbs var dot garīgās veselības atgūšanā;

15.

aicina dalībvalstis atvieglot jauniešu piekļuvi apmaksātām, kvalitatīvām un iekļaujošām praksēm un māceklībām; aicina pastiprināt uzraudzības sistēmas, lai nodrošinātu, ka jaunieši saņem atbilstošu un kvalitatīvu pirmo darba pieredzi, kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas un jaunu kvalifikāciju vai apliecinājuma dokumentus; nosoda nealgotu stažēšanos kā jaunu darba ņēmēju ekspluatācijas veidu un tiesību pārkāpumu un aicina Komisiju un dalībvalstis, sadarbojoties ar Parlamentu un ievērojot subsidiaritātes principu, ierosināt kopēju tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu taisnīgu atalgojumu par stažēšanos un māceklību nolūkā novērst ekspluatējošu praksi; nosoda nulles stundu līgumu praksi un aicina dalībvalstis atbalstīt darba devējus, kas nodrošina stažēšanos un māceklību jauniešiem ar invaliditāti;

16.

aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos Eiropas instrumentus, piemēram, stažēšanās kvalitātes sistēmu un Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai, un iekļaut jauniešiem sniegtajiem piedāvājumiem paredzētus kvalitātes kritērijus, tostarp principu par stažieru un praktikantu taisnīgu atalgojumu, piekļuvi sociālajai aizsardzībai, ilgtspējīgu nodarbinātību un sociālajām tiesībām;

Darbaspēka mobilitāte un prasmes nākotnei

17.

aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunā ALMA iniciatīva palīdz jauniešiem, jo īpaši jauniešiem, kas nestrādā, nemācās un neapgūst arodu (NEET), atrast kvalitatīvu pagaidu darba pieredzi citā dalībvalstī; uzstāj, ka ALMA programmai ir jāatbilst kvalitātes standartiem, kuros ir ievērotas jauniešu darba tiesības, piemēram, pienācīgs atalgojums, labi darba apstākļi un piekļuve sociālajai aizsardzībai;

18.

uzsver, ka 21. gadsimtā jauniešiem un visām nozarēm digitālās prasmes ir ārkārtīgi svarīgas, un aicina Komisiju un dalībvalstis partnerībā ar publiskajām struktūrām un privātiem uzņēmumiem izstrādāt pastāvīgus, sertificētus bezmaksas tiešsaistes kursus par digitālajām prasmēm un digitālo pratību jauniešiem, kas būtu pieejami visās ES valodās; aicina izveidot apmaiņas telpas attiecībā uz e-mācībām un e-pasniegšanu; uzstāj, ka ES un dalībvalstīm ir jāizstrādā vairāk tādu programmu kā eTwinning un Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma; norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir jāpārvar nopietni ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi aparatūrai, telpām, attiecīgiem instruktoriem un atbilstīgai digitālajai infrastruktūrai; tādēļ atgādina, ka piekļuve tiešsaistes kursiem ir jāsaista ar pastiprinātām iniciatīvām, kuru mērķis ir atrisināt jautājumu par nepietiekamo piekļuvi internetam un digitālajiem rīkiem, lai nevienu neatstātu novārtā, un uzstāj, ka šie kursi būtu jāveido piekļūstami, lai novērstu jauniešu ar invaliditāti atstumtību;

19.

uzsver, cik svarīga ir zaļo prasmju attīstība un kvalitatīvas nodarbinātības iespējas klimatneitrālā, energoefektīvā aprites ekonomikā, jo īpaši reģionos, kurus visvairāk ietekmē zaļā pārkārtošanās, piemēram, reģionos, kas ir ļoti atkarīgi no lauksaimniecības nozares, un reģionos, kas saistīti ar cīņu pret klimata pārmaiņām, enerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem, oglekļa emisiju samazināšanu, energoefektivitātes palielināšanu, atkritumu un ūdens apsaimniekošanu, gaisa kvalitātes uzlabošanu un bioloģiskās daudzveidības atjaunošanu un saglabāšanu; aicina darba devējus nodrošināt darbaspēka kvalifikācijas celšanu un/vai pārkvalifikāciju un uzlabot efektīvākas māceklības nodrošināšanu saskaņā ar Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai;

20.

aicina Komisiju 2022. gadā sociālās ekonomikas rīcības plānā ierosināt jaunus instrumentus un iniciatīvas, kuru mērķis ir attīstīt jauniešu uzņēmējdarbību un jauniešu sociālos ieguldījumus;

21.

pauž nožēlu par nepietiekamo korelāciju starp reformām un investīcijām izglītībā un apmācībā un pasākumiem, kas nodrošina jauniešu, it sevišķi NEET, iekļaušanu darba tirgū; mudina nodrošināt jauniešiem, jaunatnes darbiniekiem, pasniedzējiem un speciālistiem elastīgas, iekļaujošas, piekļūstamas un atvērtas mācīšanās iespējas, kas piedāvātu individuālus mācību kontus un mikroapliecinājumus, tostarp izmantojot prasmes un kompetences, kas iegūtas neformālajā izglītībā un ikdienējā mācībās; uzsver, ka profesionālās orientācijas stiprināšana jau agrīnā vecumā un vienlīdzīgas informācijas un konsultāciju pieejamības atbalstīšana skolēniem un pieaugušajiem var palīdzēt jauniešiem izvēlēties piemērotus izglītības un profesionālās izaugsmes ceļus, kas nodrošinātu viņiem piemērotas nodarbinātības iespējas;

22.

atkārtoti aicina Komisiju un Padomi vēl vairāk veicināt profesionālās izglītības un apmācības (PIA) attīstību un labāk veicināt arodprasmju apguvi, cenšoties novērst negatīvu izpratni par neformālo izglītību, kas ir izplatīta vairākās dalībvalstīs, vienlaikus palielinot PIA pievilcību, rīkojot saziņas un informēšanas kampaņas, izmantojot mācību programmas, jauniešu arodprasmju centrus vai mezglus, īpašas PIA ekosistēmas vietējās kopienās, duālās izglītības sistēmas un mācekļu ilgtermiņa mobilitāti; šajā ziņā atzinīgi vērtē Eiropas profesionālās izcilības centru izveides iniciatīvu, kuras mērķis ir nodrošināt augstas kvalitātes profesionālās prasmes un atbalstīt uzņēmējdarbību; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot atsevišķu PIA jomu un Eiropas mācekļa statūtus; atgādina, ka praksei jābūt izglītības un profesionālās izaugsmes sastāvdaļai un tāpēc tai jābūt pedagoģiskai; uzsver, cik svarīgi ir uzlabot prasmju un kvalifikāciju pārrobežu atzīšanas mehānismus, un uzstāj, ka ir jāveicina un jāatbalsta prakse, piemēram, paaudžu solidaritāte un mentorēšana, lai mazinātu nevienlīdzību un nodrošinātu atbalstu jauniešiem;

23.

mudina pievienot ar pilsonisko līdzdalību saistītās darbības tām darbībām, kuras darbvietas uzskata par labvēlīgām darbinieku, jo īpaši gados jauno darbinieku, personīgajai un profesionālajai attīstībai;

24.

uzsver, ka ir pierādījies — minimālās algas aizsardzība ir efektīvs līdzeklis strādājošo nabadzības apkarošanai; uzsver, ka pašreizējo atšķirību dēļ dažās dalībvalstīs gados jauni darba ņēmēji faktiski saņem atalgojumu, kas ir zemāks par likumā noteikto minimālo algu, tādējādi turpinot strukturālās diskriminācijas situāciju vecuma dēļ; aicina dalībvalstis priekšlikumā Direktīvai par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā (COM(2020)0682) garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret jauniešiem darba tirgū, tostarp attiecībā uz likumā noteikto minimālo algu;

25.

uzsver, ka daudzās dalībvalstīs jauniešiem nav pilnībā pieejamas minimālā ienākuma shēmas vai arī viņi tiek pilnībā izslēgti no tām noteikto vecuma atbilstības kritēriju dēļ; aicina Komisiju un dalībvalstis gaidāmajā Padomes ieteikumā par minimālajiem ienākumiem paredzēt pasākumus, lai atvieglotu jauniešu piekļuvi šīm shēmām;

Cīnīties pret jauniešu atstumtību un nepieļaut zudušu paaudzi

26.

aicina Komisiju izstrādāt ieteikumus, lai nodrošinātu, ka stažēšanās, māceklība un iekārtošana darbā tiek uzskatīta par darba pieredzi un tādējādi nodrošina piekļuvi sociālajiem pabalstiem; aicina samazināt minimālo iemaksu periodu, kas nepieciešams, lai varētu saņemt sociālos pabalstus; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu, lai izpētītu labklājības valsts nākotni un galvenās problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, saņemot sociālo aizsardzību;

27.

aicina Komisiju izpētīt iespēju apvienot pašreizējo Eiropas Jaunatnes portālu, Europass un EURES platformas vienotā digitālā telpā, kas ikvienam Eiropas jaunietim sniegtu informāciju un iespējas attiecībā uz apmācību, darbiem, praksi, profesionālās izglītības un apmācības piedāvājumiem, finansiālo atbalstu, mobilitātes programmām, konsultācijām par uzņēmuma izveidi, mentorēšanas programmām, brīvprātīgā darba shēmām, tiesībām, kas saistītas ar Eiropas pilsonību, piekļuvi kultūrai utt.; ierosina, ka vienotā platforma varētu centralizēt lietojumprogrammas dažādiem piedāvājumiem un programmām un sniegt atsauces uz visām iespējām, ko ES piedāvā Eiropas jauniešiem atbilstoši viņu personīgajai situācijai; atzinīgi vērtē vienas pieturas aģentūru izveidi vairākās dalībvalstīs un atbalsta šādu bezsaistes pakalpojumu apkopošanu, kas ir būtiska, lai sasniegtu atbalsta saņēmējus un sniegtu viņiem norādījumus un palīdzību, un atbalsta to izveidi visās dalībvalstīs dažādās pilsētās, lai sasniegtu visneaizsargātākās jauniešu grupas;

28.

aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunā ALMA iniciatīva palīdzētu jauniešiem, jo īpaši jauniešiem NEET situācijā, iegūt piekļuvi sociālajai un darba tirgus integrācijai viņu mītnes valstī, atrodot kvalitatīvu pagaidu darbu un nodrošinot iespēju apgūt prasmes, kas atbilst kvalitātes standartiem, kuros ievērotas jauniešu darba tiesības citā dalībvalstī, piemēram, taisnīgs atalgojums un piekļuve sociālajai aizsardzībai; uzsver, ka ļoti svarīgi ir sniegt jauniešiem norādījumus pirms dalības programmā, tās laikā un pēc tās; uzsver, ka iniciatīvai ALMA ir jāveicina reāla mobilitāte un kvalitatīvas prasmju attīstības programmas, profesionālā apmācība vai nodarbinātība visiem dalībniekiem, tostarp jauniešiem ar invaliditāti vai jauniešiem no nelabvēlīgas vides, un tajā jāiekļauj integrācijas stratēģija, kas izstrādāta sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi, novērstu diskrimināciju un iespējamos šķēršļus un lai ALMA nekļūtu par instrumentu, kas jauniešiem rada nestabilus nodarbinātības apstākļus; norāda, ka būtu jāpalīdz valstu nodarbinātības dienestiem to īstenot, izmantojot ESF+ budžeta pozīciju un saskaņojot to ar privātajiem un publiskajiem partneriem, vienlaikus radot sinerģiju ar Eiropas izglītības telpu; mudina Komisiju papildus Erasmus+ un Eiropas Solidaritātes korpusa piedāvātajām iespējām nodrošināt ALMA pievienoto vērtību un paredzēt, ka saskaņā ar ESF+ virtuālā mācīšanās un sadarbība tiek apvienota ar fizisko mobilitāti; aicina Komisiju izvērtēt, vai uzlabotajā Garantijā jauniešiem kā vienu no mobilitātes komponentiem varētu iekļaut iniciatīvu ALMA;

29.

uzskata, ka jauniešu labklājība ir publiskā un privātā sektora kopīga atbildība; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas un valstu darba devējiem īstenot korporatīvās sociālās atbildības ieteikumus, lai palīdzētu neaizsargātiem jauniešiem, un iekļaut noteikumus par jaunatni turpmākajās iniciatīvās, kas saistītas ar korporatīvo sociālo atbildību;

30.

atgādina, ka jaunas sievietes ir pakļautas lielākam riskam saskarties ar diskrimināciju darbavietā (19), ko pasliktina intersekcionālā nevienlīdzība, bezdarbs, vientuļā vecāka un ilgtermiņa neformālā aprūpētāja stāvoklis, kas viņas bieži vien izslēdz no darbaspēka vai piespiež dzīvot zem nabadzības sliekšņa; aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju no 2022. gada visās jaunatnes un nodarbinātības iniciatīvās iekļaut indikatīvus minimālos mērķrādītājus attiecībā uz palīdzību un pielāgotām atbalsta shēmām riskam pakļautām jaunām sievietēm; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai integrētu Garantijas bērniem valsts rīcības plānus valsts, reģionālā un vietējā līmeņa darbaspēka integrācijas pasākumos, lai atbalstītu gados jaunus vientuļos vecākus;

31.

atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pienācīgus, izmaksu ziņā pieejamus mājokļus un pielāgotus sociālos pakalpojumus īpaši neaizsargātiem jauniešiem, tostarp jauniešiem ar invaliditāti un jauniešiem no daudzbērnu ģimenēm; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm strādāt pie programmām, kuru mērķis būtu nodrošināt mājokļus pirmām kārtām jauniešiem un kuras papildinātu nodarbinātības, sociālie un veselības atbalsta pakalpojumi; uzsver, cik svarīgas ir privātas un publiskas investīcijas jauniešu sociālajā infrastruktūrā; atzinīgi vērtē Komisijas izveidoto Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai un tās galīgo mērķi līdz 2030. gadam panākt bezpajumtniecības izbeigšanu un platformas potenciālu attiecībā uz jauniešiem; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pasākumus un īstenot programmas jauniešiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu un kuriem draud bezpajumtniecība, īpaši pievēršoties neaizsargātām grupām, piemēram, bezpajumtniekiem, kuri pieder LGBTIQ+; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzlabotā Garantija jauniešiem palīdz risināt jauniešu bezpajumtniecības problēmas, kas daudzās ES valstīs arvien vairāk pieaug;

32.

mudina Komisiju novērst galvenos šķēršļus, kas kavē jauniešus iesaistīties lauksaimniecībā, tostarp, piemēram, piekļuvi zemei, finansēm, zināšanām un inovācijai;

33.

ar bažām norāda, ka kopumā apstākļi pasliktinās daudziem jauniešiem un jo īpaši neaizsargātiem jauniešiem, kuri jau cieš no ilgstoša bezdarba un sociālās atstumtības, piemēram, romu jauniešiem, jauniešiem ar invaliditāti, LGBTIQ+ kopienas jauniešiem un jaunajiem migrantiem, un aicina īstenot koordinētu pieeju, saistībā ar uzlaboto Garantiju jauniešiem, ESF+ un Atveseļošanās un noturības mehānismu radot un piedāvājot viņiem sociālās iekļaušanas iespējas;

34.

aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis nodrošināt visu jaunatnei veltīto politikas jomu nediskriminējošu sasaisti, ņemot vērā jauniešu daudzveidību Eiropā un viņu problēmas;

o o

35.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.

(2) OV C 316, 6.8.2021., 2. lpp.

(3) OV C 395, 29.9.2021., 101. lpp.

(4) OV C 465, 17.11.2021., 82. lpp.

(5) OV C 15, 12.1.2022., 184. lpp.

(6) OV C 202, 28.5.2021., 31. lpp.

(7) OV C 67, 8.2.2022., 90. lpp.

(8) OV C 506, 15.12.2021., 94. lpp.

(9) OV C 67, 8.2.2022., 186. lpp.

(10) OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp.

(11) Moxon, D., Bacalso, C, un Șerban, A. M., Beyond the pandemic: The impact of COVID-19 on young people in Europe, Eiropas Jaunatnes forums, Brisele, 2021.

(12) OV C 456, 18.12.2018., 1. lpp.

(13) OV C 372, 4.11.2020., 1. lpp.

(14) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0430.

(15) OV C 465, 17.11.2021., 110. lpp.

(16) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0385.

(17) Ekonomikas lietu un konkurētspējas ģenerāldirektorāts, “Eiropas ekonomikas prognoze: 2021. gada rudens”, Eiropas Komisija, 2021. gads.

(18) Eichhorst, W., Hinte H. un Rinne, U., “IZA Politikas dokuments Nr. 65: Youth Unemployment in Europe: What to Do about It?”Intereconomics, 2013.g., 48 (4), 230-235. lpp.

(19) Baptista, I., Marlier, E., et al., Social protection and inclusion policy responses to the COVID-19 crisis – An analysis of policies in 35 countries, Eiropas Sociālās politikas tīkls, Brisele, 2021. g.

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/295

P9_TA(2022)0042

Korupcija un cilvēktiesības

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra ieteikums Padomei par Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par korupciju un cilvēktiesībām (2021/2066(INI))

(2022/C 342/23)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC), kas stājās spēkā 2005. gada 14. decembrī,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā ANO Statūtus,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Konvenciju par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos un Padomes 2009. gada ieteikumu par turpmāku kukuļošanas apkarošanu, 1996. gada ieteikumu par nodokļu atskaitījumiem par ārvalstu valsts amatpersonām dotiem kukuļiem, kā arī citus saistītus instrumentus,

—	ņemot vērā ESAO 2010. gada ziņojumu “Laba prakse interešu konfliktu novēršanā pēc nodarbinātības publiskajā sektorā”,

—	ņemot vērā 1997. gada Konvenciju par cīņu pret korupciju, kurā iesaistītas Eiropas Kopienas amatpersonas vai Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas (1),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2020. gada 18. novembrī pieņemto ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam,

—	ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2914. sanāksmē 2008. gada 8. decembrī pieņemtās ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā ANO 2015. gada 25. septembra rezolūcijā “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam” izklāstītos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), tostarp 16. IAM, kas attiecas uz centieniem apkarot korupciju,

—	ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2013. gada 8. novembra ziņojumu “Politika aizliegtas rīcības novēršanai un izskaušanai Eiropas Investīciju bankas darbībās” (EIB krāpšanas apkarošanas politika),

—	ņemot vērā dokumentu “Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi: īstenojot Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu “Aizsargāt, ievērot un labot””,

—	ņemot vērā ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem (2011) un tās izstrādātos standartus cīņai pret korupciju,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 7. decembra Regulu (ES) 2020/1998 par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem (2),

—	ņemot vērā 2021. gada 8. jūlija rezolūciju par ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu (ES Magņitska likums) (3),

—	ņemot vērā Apvienotās Karalistes globālos pretkorupcijas sankciju noteikumus (2021) un vispārējos principus kompensāciju piešķiršanai ārvalstu cietušajiem (tostarp skartajām valstīm) kukuļošanas, korupcijas un ekonomisko noziegumu lietās,

—	ņemot vērā to, ka Francijas parlaments ir pieņēmis jaunus saistošus noteikumus par konfiscēto zagto aktīvu restitūciju izcelsmes valstu iedzīvotājiem,

—	ņemot vērā 2021. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un atbildību par to (4),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 17. decembra rezolūciju par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību (5),

—	ņemot vērā 2021. gada 19. maija rezolūciju par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām un vides aizstāvju lomu šajā jautājumā (6),

—	ņemot vērā 2020. gada 25. novembra rezolūciju par Covid-19 uzliesmojuma sekām ārpolitikā (7),

—	ņemot vērā 2017. gada 13. septembra rezolūciju par korupciju un cilvēktiesībām trešās valstīs (8),

—	ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs (9),

—	ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu kā sarežģītiem jautājumiem, kas risināmi saistībā ar pārvaldību, sociālo aizsardzību un attīstību jaunattīstības valstīs (10),

—	ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/843 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai (12), un Eiropas Komisijas 2021. gada 20. jūlijā publicēto tiesību aktu priekšlikumu kopumu, kuru mērķis ir stiprināt ES noteikumus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu (NILL/TFN),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 1. punktu par noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, tostarp korupciju, attiecībā uz kuriem ES ar direktīvām var noteikt kopīgus noteikumus,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (13),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1153, ar ko paredz noteikumus, lai atvieglotu finanšu un citas informācijas izmantošanu noteiktu noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai par tiem, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 2000/642/TI (14),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju un Civiltiesību pretkorupcijas konvenciju, citus juridiskos instrumentus un politiskos ieteikumus šajā jautājumā, kurus pieņēmušas Eiropas Padomes struktūras, tostarp par kopīgiem noteikumiem korupcijas apkarošanai politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanā, un Rezolūcijas (98)7 un (99)5, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma attiecīgi 1998. gada 5. maijā un 1999. gada 1. maijā un ar ko izveido Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997. gada 6. novembra Rezolūciju (97)24 par divdesmit pamatprincipiem cīņā pret korupciju,

—	ņemot vērā GRECO2020. gada 15. aprīļa paziņojumu par korupcijas riskiem un noderīgām juridiskām atsaucēm Covid-19 kontekstā,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (15),

—

ņemot vērā politisko deklarāciju “Kopīgā apņemšanās efektīvi risināt problēmas un īstenot pasākumus, lai novērstu un apkarotu korupciju un stiprinātu starptautisko sadarbību”, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2021. gada 2. jūnijā savā īpašajā pretkorupcijas sesijā, un ES ieguldījumu ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 17. decembra īpašās sesijas par korupciju noslēguma dokumentā,

—	ņemot vērā ANO darba grupas jautājumos par cilvēktiesībām un transnacionālām korporācijām un citiem komerciāliem uzņēmumiem 2020. gada 17. jūnija ziņojumu “Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību sasaiste un pretkorupcijas programmas”,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembrī pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestādēm un Cilvēktiesību padomes 2016. gada 29. septembrī pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestādēm,

—

ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2020. gada 21. aprīļa ziņojumu par problēmām, ar ko valstis saskaras, un paraugpraksi, kuru valstis izmanto, integrējot cilvēktiesības savās valsts stratēģijās un politikā cīņai pret korupciju, tostarp stratēģijās un politikā, kas attiecas uz nevalstiskiem dalībniekiem, piemēram, privāto sektoru,

—

ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra 2016. gada 15. aprīļa ziņojumu par paraugpraksi cīņā pret korupcijas negatīvo ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes Padomdevējas komitejas 2015. gada 5. janvāra galīgo ziņojumu par korupcijas negatīvo ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu,

—	ņemot vērā OHCHR pamatnostādņu projektu par cilvēktiesību satvaru aktīvu atgūšanai,

—	ņemot vērā ANO iniciatīvu Globālais līgums (UN Global Compact), kas paredz saskaņot stratēģijas un pasākumus ar vispārējiem cilvēktiesību, nodarbinātības, vides aizsardzības un korupcijas apkarošanas principiem,

—	ņemot vērā Finanšu darījumu darba grupas ieteikumus,

—	ņemot vērā organizācijas Transparency International ikgadējo korupcijas uztveres indeksu,

—	ņemot vērā Reglamenta 118. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0012/2022),

tā kā korupcija veicina, turpina un institucionalizē cilvēktiesību pārkāpumus un kavē cilvēktiesību ievērošanu un īstenošanu; tā kā korupcija ir noziegums, kas minēts LESD 83. panta 1. punktā un kam nepieciešama kopīga definīcija un pieeja, ņemot vērā tā īpaši nopietno raksturu un pārrobežu dimensiju;

tā kā korupcija nesamērīgi skar visneaizsargātākās un atstumtākās personas un sabiedrības grupas, pārkāpjot tiesības uz nediskrimināciju un liedzot šīm personām un grupām, jo īpaši sievietēm, vienlīdzīgu piekļuvi politiskajai līdzdalībai, pamatpakalpojumiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem, tiesiskumam, dabas resursiem, nodarbinātībai, izglītībai, veselības aprūpei un mājokļiem; tā kā korupcija ar resursu un sabiedrisko labumu piesavināšanos saasina nabadzību un nevienlīdzību, vienlaikus kaitējot dabas vides saglabāšanai un vides ilgtspējai;

tā kā korupcija ir sarežģīta un globāla parādība, kas neatkarīgi no ekonomiskajām un politiskajām sistēmām pastāv visās pasaules valstīs; tā kā korupcijas apkarošana prasa starptautisku sadarbību un ir neatņemama daļa no starptautiskās apņemšanās ievērot cilvēktiesības, aizsargāt planētu un nodrošināt, lai līdz 2030. gadam visi cilvēki baudītu mieru un labklājību saskaņā ar ANO IAM, jo īpaši 16. IAM, kurā uzmanība ir vērsta uz taisnīgu, miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību un kurš cita starpā paredz starptautiskās sabiedrības pienākumu stiprināt atveseļošanu un atgriezt nozagtos aktīvus;

tā kā korupcija cita starpā parasti ietver ļaunprātīgu varas izmantošanu, pārskatatbildības trūkumu, kaitējuma nodarīšanu tiesiskumam, neatbilstošas ietekmes izmantošanu, diskriminācijas institucionalizēšanu, klientelismu, valsts nozagšanu, nepotismu, kleptokrātiju turpināšanos un tirgus mehānismu izkropļošanu, kas bieži ir saistīta ar organizēto noziedzību un ko veicina nepietiekama pārredzamība un piekļuve informācijai; tā kā pieaugošais autoritārisms un jaunu nedemokrātisku režīmu parādīšanās rada auglīgu augsni korupcijai, kuras apkarošanai vajadzīga starptautiska sadarbība ar līdzīgi domājošām demokrātijām; tā kā korupcija padara valstis neaizsargātas pret ļaunprātīgu ārvalstu ietekmi un vēl vairāk kaitē demokrātiskajām iestādēm;

tā kā no korupcijas var ciest valstis, kopienas, uzņēmumi vai privātpersonas, jo īpaši tās, kas iesaistītas korupcijas izmeklēšanas un ziņošanas par to, kriminālvajāšanas un tiesvedības centienos saistībā ar korupciju un tā kā tās ir pakļautas paaugstinātam riskam un tām ir nepieciešama efektīva aizsardzība; tā kā ziņošana par korupciju ir galvenais žurnālistu noslepkavošanas iemesls un tā kā saskaņā ar Žurnālistu aizsardzības komitejas sniegto informāciju 2021. gadā līdz oktobrim tika nogalināti pieci žurnālisti, kas izmeklē korupciju; tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība pret represijām un efektīvas tiesiskās aizsardzības un drošu ziņošanas procedūru nodrošināšana viņiem publiskajā un privātajā sektorā ir neatņemama korupcijas apkarošanas sastāvdaļa; tā kā, īstenojot jebkādus korupcijas apkarošanas pasākumus, ir jāievēro cilvēktiesību standarti;

tā kā korupcija nodara kaitējumu pārvaldībai un sabiedrisko pakalpojumu kvalitātei, demokrātisko iestāžu darbības efektivitātei un iedarbīgumam, uzņēmumu pārvaldībai, kontroles un līdzsvara un demokrātijas principiem, vājina tiesiskumu, grauj sabiedrības uzticēšanos un kavē ilgtspējīgu attīstību, tādējādi novedot pie vainīgo personu nesodāmības, pie varas esošo personu nelikumīgas iedzīvošanās un varas sagrābšanas, lai izvairītos no kriminālvajāšanas; tā kā neatkarīgas tiesu sistēmas trūkums apdraud tiesiskuma ievērošanu; tā kā korupcija ir īpaši būtisks konfliktu katalizators un iemesls, jo īpaši jaunattīstības valstīs, tādējādi destabilizējot miera veidošanas centienus un izraisot milzīgus cilvēktiesību pārkāpumus un dažos gadījumos cilvēku nāvi; tā kā jurisdikcijas, kas praktizē slepenību, un nodokļu oāzes, kā arī finanšu un juridiskie dalībnieki, no kuriem daudzi atrodas Eiropā, atvieglo un veicina nelegālas finanšu plūsmas no jaunattīstības valstīm; tā kā šādu noziegumu izmeklēšana un saukšana pie atbildības par tiem joprojām ir ierobežota;

tā kā koruptīva prakse politikā, piemēram, krāpšana vēlēšanās, politisko kampaņu un politisko partiju nelikumīga finansēšana un kronisms, apdraud pilsoniskās un politiskās tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē, balsot un tikt ievēlētam valsts amatos un grauj uzticēšanos politiskajām partijām, ievēlētajiem pārstāvjiem, demokrātiskajiem procesiem un valdībām, tādējādi negatīvi ietekmējot demokrātisko leģitimitāti un sabiedrības uzticēšanos politikai; tā kā efektīva regulējuma trūkuma dēļ politisko kampaņu un partiju finansēšana ir īpaši pakļauta korupcijas riskam un to visā pasaulē ar mērķi ietekmēt vēlēšanas, referenduma kampaņas un sabiedriskās debates un iejaukties tajās jo īpaši izmanto privāti dalībnieki un ārvalstis; tā kā dažas ārvalstis un nevalstiskie dalībnieki izmanto korupciju kā ārpolitikas instrumentu, lai kavētu virzību uz funkcionējošām demokrātijām, un arvien vairāk īsteno elites pakļaušanas un ierēdņu kooptēšanas stratēģijas gan ES, gan pasaulē, lai panāktu savas intereses likumdošanas un politiskajos procesos;

tā kā dažās valstīs pašreizējā Covid-19 krīze ir saasinājusi ar korupciju saistītus cilvēktiesību pārkāpumus, jo valstīs ar augstāku korupcijas līmeni ir lielāks ar Covid-19 saistītu nāves gadījumu skaits un nesamērīgi ir skartas visneaizsargātākās kopienas; tā kā korupcija ierobežo cilvēktiesību, pamatbrīvību un pienācīga dzīves līmeņa baudīšanu, jo tā mazina valstu spēju nodrošināt un taisnīgi izplatīt sabiedrības veselības pakalpojumus vai vakcīnas; tā kā īpaši augsts korupcijas risks pastāv zāļu un medicīnisko ierīču jomā; tā kā daudzas valdības ir ļaunprātīgi izmantojušas ar Covid-19 saistītās ārkārtas pilnvaras, lai nostiprinātu savu varu un pastiprinātu represijas pret žurnālistiem, trauksmes cēlējiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), kas cenšas atklāt korupcijas gadījumus;

tā kā ES ārējā uzticamība ir atkarīga arī no efektīviem korupcijas apkarošanas pasākumiem dalībvalstīs un ES līmenī; tā kā vairākas ES dalībvalstis ieņem augstu vietu nodokļu taisnīguma tīklu 2020. gada finanšu slepenības indeksā, kurā jurisdikcijas ir ierindotas pēc to slepenības līmeņa un ārzonas darbību mēroga; tā kā ESAO Pasaules foruma par pārredzamības un informācijas apmaiņas jautājumiem nodokļu jomā un Finanšu darījumu darba grupas veiktajos pārskatos dalībvalstīs tika dokumentēti trūkumi; tā kā ES dalībvalstīm būtu jāpalielina mediju īpašumtiesību pārredzamība;

tā kā dažās dalībvalstīs spēkā esošās sistēmas pilsonības un uzturēšanās atļaujas iegūšanai tiek ļaunprātīgi izmantotas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai tādu līdzekļu slēpšanai, kuri iegūti, īstenojot koruptīvas darbības; tā kā daudzās dalībvalstīs ir spēkā noteikumi, lai nepieļautu likumdevēju un valsts amatpersonu, tostarp bijušo valsts amatpersonu, nepamatotu ietekmi un korupciju, un šiem noteikumiem ir būtiska nozīme koruptīvu darbību novēršanā, atklāšanā un uzraudzībā, taču tie tiek īstenoti tikai daļēji, savukārt ES līmenī saskaņotie noteikumi nav pietiekami un ir jāpastiprina;

K.	tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2021. gada 2. jūnija politiskajā deklarācijā atzina savu atbildību un nepieciešamību steidzami vērsties pret korupciju un apņēmās divkāršot korupcijas novēršanas centienus un īstenot daudzpusēju pieeju korupcijas apkarošanai, jo īpaši ņemot vērā Covid-19 pandēmiju;

L.	tā kā ES atbalsta trešās valstis to cīņā pret korupciju ne vien ar tehnisku palīdzību, diplomātiskiem pasākumiem un finansiālu atbalstu un nodrošinot daudzpusējus forumus, bet arī ar ES tiesību aktiem un standartu noteikšanu, pamatnostādnēm un regulējumu attiecībā uz ārējo darbību;

tā kā Padome ES rīcības plānā cilvēktiesību jomā 2020.–2024. gadam ir apņēmusies apkarot korupciju ar visaptverošu palīdzību, atbalstot valsts pārvaldes reformas, efektīvas pretkorupcijas stratēģijas un tiesisko regulējumu, tostarp trauksmes cēlēju un liecinieku aizsardzību, specializētas struktūras, parlamentus, neatkarīgus medijus un PSO, kā arī UNCAC ratifikāciju un īstenošanu; tā kā ES ārējā uzticamība ir atkarīga arī no efektīviem korupcijas apkarošanas pasākumiem tās dalībvalstīs;

tā kā privātajam sektoram un uzņēmumiem, jo īpaši daudznacionāliem uzņēmumiem un banku sistēmas struktūrām, var būt būtiska nozīme korupcijas apkarošanā visā pasaulē un tās ietekmes uz cilvēktiesībām ierobežošanā; tā kā banku sistēmas struktūras var būtiski palīdzēt atklāt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, teroristu finansēšanu un citas nelikumīgas darbības, kas saistītas ar korupciju, tādējādi uzsverot, cik svarīgi ir izveidot auglīgas sadarbības attiecības starp valsts iestādēm un privāto sektoru;

tā kā tiesību akti, kas uzliek par pienākumu uzņēmumiem nodrošināt pienācīgu rūpību, ir neaizstājami līdzekļi, lai visā piegādes ķēdē nepieļautu un efektīvi novērstu cilvēktiesību un vides pārkāpumus, un šiem tiesību aktiem nevajadzētu negatīvi skart mazos un vidējos uzņēmumus (MVU); tā kā UNCAC noteikumi būtu jāiekļauj pienācīgas rūpības nodrošināšanas pienākumos, kas paredzēti gaidāmajā Komisijas priekšlikumā attiecībā uz šo jautājumu;

tā kā ES valstu sankciju režīmi jau pieļauj mērķtiecīgus pasākumus pret personām un vienībām, kas ir atbildīgas par kaitējuma nodarīšanu demokrātijai un tiesiskumam, tostarp smagiem finanšu pārkāpumiem attiecībā uz publiskajiem līdzekļiem, ciktāl uz šīm darbībām attiecas UNCAC; tā kā ES globālo cilvēktiesību sankciju režīma (ES Magņitska likums) pieņemšana ir būtisks papildinājums ES instrumentu kopumam; tā kā Parlaments ir vairākkārt pieprasījis paplašināt tā darbības jomu, tajā skaidri iekļaujot korupcijas darbības, lai efektīvi apkarotu visus cilvēktiesību pārkāpumus neatkarīgi no nozieguma veida un lai izveidotu papildu režīmu gadījumos, kad korupcijas darbības netiek iekļautas pašreizējā režīma pārskatīšanā; tā kā arī Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda un Apvienotā Karaliste ir pieņēmušas līdzīgus pretkorupcijas sankciju režīmus,

iesaka Padomei un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos:

Ceļā uz ES globālo pretkorupcijas stratēģiju

atzīt saikni starp korupciju un cilvēktiesībām un to, ka korupcija ir milzīgs šķērslis visu cilvēktiesību baudīšanai; tādēļ pieņemt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju cīņā pret korupciju, kuras centrā ir no korupcijas cietušie, un cīņu pret korupciju izvirzīt visu ES centienu un politikas virzienu, kas veicina cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu visā pasaulē, priekšplānā un centrā; pievērsties korupcijai kā globālai parādībai, kuras apkarošanai nepieciešamas efektīvas pretkorupcijas iestādes, novēršanas mehānismi un starptautisks tiesiskais regulējums, kā arī līdzekļu atgūšana un kriminālvajāšana ES; sākt darbu pie starptautiski atzītas korupcijas definīcijas, izmantojot UNCAC kā vadlīnijas; atzīt, ka korupcijas apkarošanai ir vajadzīga saskaņota rīcība pasaules mērogā un ciešāka sadarbība starp korupcijas apkarošanas un cilvēktiesību speciālistiem; veicināt sadarbību starp ES, tās dalībvalstīm un trešām valstīm, jo īpaši tiesu iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības līmenī, un informācijas apmaiņu, lai kopīgotu labu praksi un efektīvus instrumentus cīņā pret korupciju;

uzsvērt, ka visu korupcijas apkarošanas stratēģiju stūrakmens ir pārredzamība; ņemot to vērā, prasīt atcelt pārmērīgus dienesta noslēpuma noteikumus attiecīgajās nozarēs, jo īpaši finanšu nozarē, un veicināt automātisku informācijas apmaiņu par krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī starptautisku uzņēmumu publisku ziņošanu par katru valsti un uzņēmumu faktisko īpašnieku publiskajiem reģistriem; pieņemt nulles tolerances politiku attiecībā uz nodokļu oāzēm, jo tās ļauj viegli slēpt nelikumīgas finanšu plūsmas;

atzīt pašreizējo tendenci uz demokrātijas lejupslīdi un kleptokrātisko režīmu uzplaukumu visā pasaulē, ko izraisa arī oligarhu pieaugošā loma dažās valstīs, un ciešo saikni starp šīm parādībām; uzņemties vadošo lomu daudzpusējos forumos, lai izveidotu demokrātisku valstu koalīciju nolūkā cīnīties pret šo globālo kleptokrātijas un autoritārisma apdraudējumu;

izstrādāt visaptverošu, saskaņotu un efektīvu ES un globālo pretkorupcijas stratēģiju, izvērtējot esošos pretkorupcijas instrumentus un labu praksi ES instrumentu kopumā, apzinot trūkumus, palielinot finansējumu un paplašinot atbalstu PSO, kas darbojas korupcijas apkarošanas jomā, kā Parlaments jau aicinājis savā 2017. gada 13. septembra rezolūcijā par korupciju un cilvēktiesībām trešās valstīs; korupcijas apkarošanā par prioritāti noteikt novēršanu, ieviešot preventīvus pasākumus, politiku un praksi, tostarp izpratnes veicināšanas kampaņas un apmācību publiskajā un privātajā sektorā;

e)	izveidot īpašu Padomes darba grupu pretkorupcijas jautājumu sagatavošanai (līdzīgi COHOM, Cilvēktiesību jautājumu darba grupai, vai arī pēc tās parauga), lai sniegtu informāciju diskusijām Padomē;

f)	pastiprināt Parlamenta lomu korupcijas apkarošanas centienu pārbaudēs; ņemt vērā Parlamenta apņemšanos katrā sasaukumā regulāri sagatavot atjauninātu ziņojumu par korupciju un cilvēktiesībām; sagatavot ikgadējus novērtējumus par progresu šajos ziņojumos sniegto ieteikumu īstenošanā;

uzstāt, lai tiktu pilnībā īstenoti un izpildīti esošie valstu un starptautiskie pretkorupcijas instrumenti, piemēram, UNCAC, ESAO Konvencija par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu, Eiropas Padomes pretkorupcijas standarti un ieteikumi, ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām un Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvencija un Civiltiesību pretkorupcijas konvencija; mudināt visas valstis, kas to vēl nav izdarījušas, ātri ratificēt šos pretkorupcijas instrumentus; nekavējoties uzsākt iekļaujošu un visaptverošu procesu, lai pārskatītu to, kā ES īsteno UNCAC, kā arī nekavējoties sākt turpmāku procesu UNCAC pārskatīšanai;

Iekšējo un ārējo pasākumu saskaņotība

stiprināt ES ārējo korupcijas apkarošanas pasākumu uzticamību, efektīvāk apkarojot korupciju, kā arī izvairīšanos no nodokļiem, nelikumīgu tirdzniecību, banku slepenību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ES teritorijā; atzīt, ka būtisks skaits privātpersonu un vienību, kas atrodas ES, pašas ir iesaistītas korupcijā un ir atbildīgas par korupcijas ierosināšanu, veicināšanu un labuma gūšanu no tās trešās valstīs; atzīt, ka visas ES dalībvalstis kā valstis, kas parakstījušas UNCAC, ir apņēmušās valsts un ārvalstu amatpersonu kukuļošanu noteikt par noziedzīgu nodarījumu; atzīt, ka sistēmiska korupcija un nespēja efektīvi saukt pie atbildības par kukuļošanu ārvalstīs dažās ES dalībvalstīs vājina korupcijas apkarošanas centienus trešās valstīs, un rīkoties, lai novērstu šos trūkumus; atzīt, ka saskaņotas un apņēmīgas rīcības trūkums, kavēšanās un nepilnības pretkorupcijas noteikumu īstenošanā ES teritorijā iedrošina korumpētus dalībniekus ārpus ES; panākt lielu korupcijas shēmu īstenotāju saukšanu pie atbildības un pieņemt kopējus pārredzamības, kontroles un ieguldījumu uzraudzības standartus, lai samazinātu korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskus, ko rada tā dēvētās zelta vīzu programmas;

i)	pieprasīt Komisijai stiprināt ES pretkorupcijas regulējumu un nākt klajā ar ES pretkorupcijas direktīvu, pamatojoties uz LESD 83. pantu, ar ko nosaka kopīgus ES noteikumus attiecībā uz kriminālsankcijām par korupciju;

atzīt, ka ES ir galamērķis nelikumīgi piesavinātiem līdzekļiem un aktīviem, no kuriem lielākā daļa netiek konfiscēti un atgriezti, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz zagtu līdzekļu atgūšanu joprojām ir ļoti sadrumstalots un ka nelikumīgi piesavināto līdzekļu atdošana ir morāls pienākums taisnīguma un pārskatatbildības, kā arī ES demokrātijas atbalsta politikas uzticamības ziņā; veicināt centienus visās ES dalībvalstīs saskaņā ar UNCAC iesaldēt un konfiscēt to jurisdikcijās nozagtos aktīvus un līdzekļus, kas iegūti korupcijas ceļā, un pārredzamā un atbildīgā veidā tos atdot atpakaļ izcelsmes valstij un cietušajiem, tostarp būtiski uzlabojot pārredzamību un piekļuvi informācijai par ārvalstu aktīviem, kas tiek turēti ES teritorijā, un jēgpilni iesaistot PSO; nekavējoties izpildīt ANO Ģenerālās asamblejas 2021. gada īpašajā sesijā pieņemtās saistības attiecībā uz aktīvu atgūšanu, tostarp saistības attiecībā uz konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma, korupcijas ceļā iegūtu līdzekļu konfiskāciju un atgriešanu saistībā ar ārpustiesas kārtā panāktiem spriedumiem un datu vākšanu un publicēšanu par aktīvu atgūšanu; izstrādāt pareizu darbību secību (sankcijas, aktīvu konfiskācija bez notiesājoša sprieduma un aktīvu konfiskācija, pamatojoties uz notiesājošu spriedumu, kriminālvajāšana, aktīvu atgriešanas mehānismi), kas galu galā noved pie zagto aktīvu pārprofilēšanas no korupcijas cietušo labā; izveidot efektīvu sadarbību starp dalībvalstīm šajā jautājumā; izstrādāt paziņojumu, kurā izklāstītas iespējamās iniciatīvas ES un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu nelikumīgi iegūtu aktīvu ātru un efektīvu atgūšanu pēc demokrātiskas pārejas procesiem un lai panāktu, ka šiem aktīviem nav pieejams drošs patvērums; izstrādāt kopīgus ES noteikumus par nozagto aktīvu atgriešanu, pieprasot, lai, tiklīdz prasītājs ir iesniedzis sākotnējo prasību, atbildētājai vienībai vai personai attiecībā uz smagiem nodarījumiem, kas noteikti valsts tiesību aktos, būtu jāpierāda, ka tā ir izpildījusi savas juridiskās un finansiālās saistības, piemēram, attiecībā uz finansējuma vai citu aktīvu likumīgo izcelsmi; saukt pie atbildības vainīgos, atvieglot cietušajiem pienācīgu piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un atbalstīt parlamentu spēju īstenot efektīvu budžeta uzraudzību;

rūpīgi uzraudzīt ārvalstu iejaukšanos un nodrošināt stingrus Eiropas finansēšanas noteikumus un to izpildi attiecībā uz politiskajām partijām un fondiem, NVO un plašsaziņas līdzekļiem, jo īpaši gadījumos, kad finansējums nāk no nedemokrātiskām valstīm un nevalstiskiem dalībniekiem, lai novērstu elites pakļaušanu, ļaunprātīgu ietekmi un iejaukšanos ES un partnervalstu demokrātiskajos procesos un sabiedriskajās lietās; veicināt plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību kā būtisku demokrātijas sastāvdaļu; veicināt īpašas programmas politisko partiju finansēšanas un kampaņu izdevumu jomā ES ārējās demokrātijas atbalstam trešās valstīs; pieņemt stingrus standartus attiecībā uz vēlētu amatpersonu un augstāko valsts amatpersonu nodarbinātību pēc amata ieņemšanas publiskajā sektorā, izvairīties no “virpuļdurvju efekta” gadījumiem un nodrošināt saskaņotus noteikumus un to izpildi ES līmenī, izmantojot stingru uzraudzības sistēmu;

Cilvēktiesības un korupcijas novēršana: ES instrumentu kopuma bagātināšana un likšana lietā

stiprināt uz cilvēktiesībām balstītas korupcijas apkarošanas pieejas integrēšanu ES ārējās darbības instrumentos, tostarp Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentā (NDICI), Pirmspievienošanās palīdzības instrumentā (IPA) un ES trasta fondos; noteikt par prioritāti saistošu apņemšanos apkarot korupciju saskaņā ar noteiktiem mērķiem un grafikiem; piešķirt prioritāti iekšzemes ieņēmumu palielināšanai partnervalstīs, atbalstot cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un stiprinot labu pārvaldību; stiprināt stingru uzraudzību un izpildi, lai izvairītos no tā, ka valdības ES līdzekļus izmanto nelikumīgām darbībām; iesaistīt pilsonisko sabiedrību ES līdzekļu izmantošanas uzraudzībā un palielināt Parlamenta lomu šajā jomā; uzlabot saziņu starp specializētām ES aģentūrām un partneriem uz vietas; ieguldīt digitālās un uz datiem balstītās korupcijas apkarošanas metodēs, jo īpaši tiesībaizsardzības iestāžu tehnoloģiskajās izmeklēšanas spējās; veicināt pastiprinātu sadarbību starp Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Eiropas Prokuratūru; nodrošināt konsekventu, visaptverošu un pieejamu ES līdzekļu galīgo saņēmēju datubāzi visā iepirkuma ciklā;

pastiprināt programmas ES ārējās darbības instrumentu ietvaros, lai atbalstītu korupcijas apkarošanas spēju veidošanu, pamatojoties uz pārredzamības, pārskatatbildības, nediskriminācijas un ieinteresēto personu jēgpilnas līdzdalības principiem un rīkojoties saskaņā ar attiecīgajām regulām, kas reglamentē šos instrumentus; palielināt ES izdevumu efektivitāti, nosakot skaidrus programmu mērķus un termiņus; pastiprināt tās oficiālās attīstības palīdzības sniegšanas pārredzamību un pārskatatbildību par to, lai ievērotu standartus, kas noteikti starptautiski apstiprinātos attīstības efektivitātes principos; izstrādāt holistisku riska pārvaldības sistēmu, lai novērstu to, ka ES līdzekļi veicina korupciju, piemēram, sasaistot budžeta atbalstu ar korupcijas apkarošanas mērķiem un īpašu uzmanību pievēršot īstenošanas uzraudzībai; stingri uzraudzīt ES finansētos projektus trešās valstīs un nodrošināt, ka tos neizmanto kā instrumentus nelikumīgu darbību finansēšanai; veikt revīzijas, lai pārbaudītu, vai šie līdzekļi tiek izmantoti saskaņā ar mērķiem, kas noteikti regulās, kuras reglamentē katru no šiem instrumentiem; apturēt budžeta atbalstu valstīs, kurās korupcija ir plaši izplatīta un kurās iestādes acīmredzami neveic reālas darbības, vienlaikus nodrošinot, ka palīdzība sasniedz iedzīvotājus ar citu kanālu starpniecību; ES finansējuma jomā pievērst īpašu uzmanību trešo valstu publisko aktīvu pareizai pārvaldībai saskaņā ar ES Finanšu regulu un atbalstīt ESAO centienus uzlabot valstij piederošu uzņēmumu korporatīvo pārvaldību; izpētīt iespēju izveidot ES korupcijas apkarošanas darba grupu ar atbilstīgām pilnvarām, speciālajām zināšanām un resursiem, lai veiktu izmeklēšanu un novērtēšanu trešās valstīs un sniegtu tehnisku un operatīvu palīdzību, tostarp īpaši pielāgotus reformu plānus, valstīm, kuras saņem ES līdzekļus, kurām nav pietiekamu spēju novērst korupciju un kuras vēlas stiprināt sadarbību ar ES; mudināt ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības regulāri ziņot par korupciju un nodrošināt ES delegāciju darbiniekiem tehnisko apmācību, lai viņi varētu risināt problēmas šajā jomā, un ierosināt risinājumus konkrēto valstu kontekstā;

nodrošināt, ka ES finansējuma jomā, tostarp projektu un aizdevumu finansēšanā, ko veic EIB, tiek piemēroti visaugstākie ētikas un pārredzamības standarti, ka šo līdzekļu uzraudzībā tiek pilnībā iesaistītas PSO un neatkarīgi dalībnieki un ka sūdzību izskatīšanas mehānismi ir pieejami un piekļūstami, nodrošinot pārskatatbildību iespējamas līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā; nodrošināt, ka visas ES struktūras un aģentūras garantē brīvu, ātru un vienkāršu piekļuvi informācijai, tostarp attiecībā uz finansējuma piešķiršanu, galīgo saņēmēju un galīgo izlietojumu;

o)	pirmspievienošanās sarunās un kritērijos par prioritāti noteikt cīņu pret korupciju; koncentrēties uz spēju veidošanu, piemēram, specializētu korupcijas apkarošanas struktūru izveidi;

visos ES un trešo valstu tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos iekļaut stingru un obligātu cilvēktiesību regulējumu ar pārredzamības nosacījumiem un saistošām un izpildāmām cilvēktiesību un pretkorupcijas klauzulām; nopietnos korupcijas un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos kā galējo līdzekli piemērot sankcijas vai nolīgumu apturēšanu; nodrošināt, ka tirdzniecības sarunas ir iekļaujošas un pārredzamas un ietver jēgpilnu sabiedrības pārraudzību un izpratni par stratēģijām un prioritātēm;

pastiprināt koncentrēšanos uz korupcijas apkarošanu cilvēktiesību dialogos un publiskajā diplomātijā, veicinot atklātu dialogu starp valstīm un pilsonisko sabiedrību par problēmām un iespējamiem risinājumiem un aktīvi iekļaujot cilvēktiesību aizstāvjus un PSO, kas iesaistītas korupcijas apkarošanas darbībās;

uzraudzīt korupcijas riskus, kas saistīti ar autoritāru trešo valstu liela apjoma būvniecības un ieguldījumu projektiem, kuri tiek īstenoti ne tikai pasaules mērogā, bet arī dalībvalstīs, tostarp enerģētikas, ieguves rūpniecības, infrastruktūras, aizsardzības un veselības aprūpes nozarēs; pievērst īpašu uzmanību šo projektu pārredzamībai, jo bieži rodas bažas par to nepārredzamu finansēšanu vai fiskāliem riskiem; strauji īstenot Padomes 2021. gada 12. jūlijā apstiprināto ES programmu “Globāli savienota Eiropa”, kura varētu palīdzēt risināt šo problēmu, popularizējot ES vērtības un veicinot tās intereses ekonomikas, attīstības un drošības politikā;

Atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem

atzīt neatkarīgu PSO, cilvēktiesību aizstāvju, pretkorupcijas aktīvistu, trauksmes cēlēju un pētniecisko žurnālistu īpaši būtisko lomu cīņā pret korupciju, mainot sabiedrības normas, apkarojot nesodāmību, vācot datus un panākot korupcijas apkarošanas pasākumu labāku īstenošanu un izpildi; strādāt pie tā, lai radītu drošu un labvēlīgu vidi tiem, kas novērš un apkaro korupciju, tostarp trauksmes cēlējiem un žurnālistiem, kā arī lieciniekiem; sniegt atbalstu no korupcijas cietušajiem — gan indivīdiem, gan kopienām —, lai tos varētu apzināt un informēt un lai tie varētu piedalīties tiesvedībā un pieprasīt un saņemt kompensāciju par nodarīto kaitējumu; veicināt centienus panākt, lai dalībvalstis ātri transponētu un īstenotu ES Trauksmes cēlēju direktīvu; sadarboties ar trešām valstīm trauksmes cēlēju aizsardzības jomā, tostarp apņemoties nodrošināt augstus viņu aizsardzības standartus visos ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; atbalstīt centienus saukt vainīgos pie atbildības;

izstrādāt programmas, lai palielinātu finansiālo atbalstu PSO, neatkarīgiem medijiem, trauksmes cēlējiem, pētnieciskajiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kas cenšas novērst un atklāt korupcijas gadījumus un uzlabot pārredzamību un pārskatatbildību, tostarp atbalstot viņus cīņā pret stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP tiesas prāvas); panākt, lai mazākas PSO varētu vieglāk piekļūt ES finansējumam; uzstāt uz vērienīgas un efektīvas ES pret SLAPP vērstas direktīvas izstrādi, tostarp attiecībā uz iespējamu iestāžu, uzņēmumu vai citu struktūru īstenotu tiesisku vajāšanu ārpus ES;

vajadzības gadījumā stiprināt liecinieku, trauksmes cēlēju, pētniecisko žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju, kas darbojas korupcijas apkarošanas jomā, un viņu radinieku aizsardzību, tostarp izsniedzot ārkārtas vīzas un nodrošinot pagaidu patvērumu ES dalībvalstīs, kā arī piešķirot īpašus resursus ES delegācijām un dalībvalstu pārstāvniecībām; prasīt veikt rūpīgu izmeklēšanu un nodrošināt tiesiskumu attiecībā uz vardarbību pret pētnieciskajiem žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un citiem pretkorupcijas aktīvistiem un viņu nogalināšanu;

Publisko struktūru pārredzamība un pārskatatbildība

veicināt pilnīgu piekļuvi tiesību aktiem informācijas jomā un jēgpilnu, visaptverošu, aktuālu, meklējamu, digitalizētu valdības datu sniegšanu bez maksas, kā arī ar neatkarīgu pārraudzības struktūru starpniecību uzlabot publiskā iepirkuma un lobēšanas pārredzamību; mudināt valstis iepirkt pakalpojumus no uzņēmumiem, kas ir ievērojuši pienācīgas pārbaudes prasības cilvēktiesību jomā, tostarp pretkorupcijas noteikumus;

w)	īstenot programmas, lai atbalstītu Parlamenta spēju īstenot budžeta kontroli un citas pārraudzības darbības;

atbalstīt un stiprināt neatkarīgas, neitrālas, ar pietiekamiem resursiem un apmācītiem darbiniekiem nodrošinātas un efektīvas tiesu, prokuratūras un tiesībaizsardzības iestādes, lai panāktu sekmīgu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un iztiesāšanu korupcijas nodarījumu lietās; atbalstīt specializētu valsts pretkorupcijas struktūru izveidi trešās valstīs un profesionalitātes stiprināšanu šādās struktūrās;

turpināt atbalstīt brīvus un godīgus vēlēšanu procesus un veicināt atbildību pret vēlētājiem, īpašu uzmanību pievēršot krāpšanai vēlēšanu laikā un balsu pirkšanai; veicināt pārredzamības un objektivitātes noteikumu pieņemšanu, lai apkarotu politisko partiju nelikumīgu finansēšanu; nodrošināt sistemātiskāku turpmāko pasākumu veikšanu saskaņā ar starptautisko novērotāju misiju ieteikumiem;

Cīņa pret korupciju daudzpusējos forumos

uzņemties vadošo lomu demokrātisko valstu koalīcijas veidošanā, lai cīnītos pret kleptokrātiju izplatīšanos pasaulē; uzstāt, lai korupcijas apkarošana tiktu iekļauta gaidāmo starptautisko augstākā līmeņa sanāksmju, piemēram, G7, darba kārtībā, un prasīt pilnībā īstenot korupcijas apkarošanas programmu, par ko panākta vienošanās augstākā līmeņa sanāksmē par demokrātiju, ko ierosināja Amerikas Savienotās Valstis; turpināt proaktīvi sniegt ieguldījumu starptautisko un reģionālo forumu darbā, lai apkarotu korupciju un veicinātu cilvēktiesību ievērošanu;

aa)

izteikt atzinību par nozīmīgo politisko deklarāciju par korupciju, ko pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja, un izmantot šo iespēju, lai īstenotu tajā minētos ieteikumus un stiprinātu sadarbību ar tādām ANO struktūrām kā AOHCHR un ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs (UNODC); uzstāt, ka ir svarīgi sistemātiski iesaistīt pilsonisko sabiedrību ANO līmeņa diskusijās par korupciju un korupcijas uzraudzības mehānismos;

ab)

veicināt starptautisko saistību padziļināšanu un izpildi, lai korupcijas apkarošanu izvirzītu IAM centrā kā līdzekli cīņai pret nabadzību pasaulē un ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanai, īpašu uzmanību pievēršot tiesībām uz izglītību un politisko līdzdalību; atzīt, ka korupcija ir šķērslis daudziem izglītības aspektiem, kā rezultātā tiek izšķērdēti talanti un nodarīts kaitējums ekonomikai; uzsvērt, ka izglītība un informācija ir būtiski korupcijas apkarošanas instrumenti; tādēļ par prioritāti noteikt cīņu pret korupciju izglītībā un mudināt ES izstrādāt un īstenot īpašas programmas, lai palielinātu informētību par korupciju, tās izmaksām sabiedrībai un līdzekļiem tās apkarošanai;

ac)

uzstāt, ka ir jāieceļ ANO īpašais referents finanšu noziegumu, korupcijas un cilvēktiesību jautājumos ar plašām pilnvarām, tajās iekļaujot uz mērķiem vērstu plānu un valstu veikto korupcijas apkarošanas pasākumu regulāru novērtēšanu; uzņemties vadību, lai mobilizētu Cilvēktiesību padomes dalībvalstu atbalstu, un kopīgi atbalstīt rezolūciju, kas nodrošinās ierosināto pilnvaru piešķiršanu; sīki izklāstīt prasības, kas jāievēro amata kandidātiem, lai nodrošinātu viņu pilnvaru pienācīgu izpildi, precizējot pārredzamības un autorības procesu, ko piemēros veiksmīgajam kandidātam pirms stāšanās amatā;

ad)	uzsākt procedūru, lai ES kļūtu par pilntiesīgu dalībvalsti GRECO, kurā ES kopš 2019. gada ir novērotājas statuss; uzstāt, lai ES dalībvalstis popularizētu un īstenotu GRECO ieteikumus;

ae)

veicināt diskusijas par starptautiskas infrastruktūras izveidi nolūkā risināt liela mēroga korupcijas lietās iesaistīto ietekmīgo personu nesodāmības problēmu, tostarp par starptautiskiem izmeklēšanas mehānismiem, prokuratūrām un tiesām; izpētīt visaptverošas pieejas, kas ļautu veikt reformas starptautiskās tiesu iestādēs, piemēram, paplašinot Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju, izmantojot universālu jurisdikciju, lai sauktu pie atbildības par liela mēroga korupcijas darbībām, vai, iespējams, izveidojot starptautisku pretkorupcijas tiesu; atzīt, cik svarīga ir pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšana starptautisko organizāciju un augstāko amatpersonu darbībā;

af)

popularizēt Eiropas standartus, tostarp attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, faktisko īpašumtiesību pārredzamību un trauksmes cēlēju aizsardzību, citos starptautiskos forumos un atbalstīt šo standartu pieņemšanu trešās valstīs; atbalstīt faktisko īpašumtiesību tiesību aktu reformu, kam būtu jāgarantē, ka reģistri tiek atjaunināti un ir pieejami gan ES, gan visā pasaulē, lai nodrošinātu attiecīgo juridisko personu, tostarp trastu un pastkastītes uzņēmumu, pienācīgu pārredzamību nolūkā ļaut no korupcijas cietušajiem, kā arī tiesībaizsardzības un nodokļu iestādēm identificēt šādu vienību faktiskos īpašniekus;

ag)	veicināt nevalstiskā sektora ieinteresēto personu, tostarp akadēmisko aprindu un PSO, kā novērotāju iekļaušanu UNCAC dalībvalstu konferences palīgstruktūrās un citos daudzpusējos pretkorupcijas mehānismos;

Uzņēmējdarbība, korupcija un cilvēktiesības

ah)

steidzami izstrādāt saistošus ES tiesību aktus par pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā (HRDD), kas tiktu piemēroti visām vienībām un darījumu attiecībām visā uzņēmuma vērtību ķēdē un kas paredz, ka uzņēmumiem, tostarp tiem, kuri nodrošina finanšu produktus un pakalpojumus, ir jānodrošina to darbību un piegādes ķēžu jebkādas negatīvas ietekmes uz cilvēktiesībām, vidi un labu pārvaldību identificēšana, novērtēšana, mazināšana, novēršana, pārtraukšana, atbildība un ziņošana par to, un ka šie tiesību akti ietver visaugstākos standartus, stingrus pretkorupcijas noteikumus, obligātus sūdzību iesniegšanas mehānismus un atbildības režīmus, kas ļauj cietušajiem saukt uzņēmumus pie atbildības un pieprasīt tiesisko aizsardzību; nodrošināt, ka pienācīgas rūpības pienākumi attiecas uz ārvalstu amatpersonu kukuļošanu, kas notiek tieši vai ar starpnieku līdzdalību; šajā sakarībā uzsvērt, ka turpmākajiem tiesību aktiem pienācīgas rūpības jomā būtu jāsamazina birokrātiskais slogs uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

ai)

turpināt centienus novērst korupciju, uzlabot grāmatvedības un revīzijas standartus privātajā sektorā saskaņā ar UNCAC un efektīvi piemērot uzņēmumiem sankcijas par korupcijas darbībām; ieteikt visiem lielajiem un biržas sarakstā iekļautajiem uzņēmumiem ziņot par savu darbību un rīcību korupcijas un kukuļošanas apkarošanas jomā; ieviest noteikumus un izstrādāt norādījumus uzņēmumiem, lai nodrošinātu drošu un konfidenciālu ziņošanu par pretkorupcijas noteikumu pārkāpumiem un aizsargātu tos, kas sniedz šādu informāciju; mudināt trešās valstis piešķirt pietiekamus resursus valstu kontaktpunktiem un izveidot citus ārpustiesas sūdzību izskatīšanas mehānismus, lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus personām un kopienām, kuras skar koruptīva uzņēmējdarbības prakse;

aj)	izstrādāt rīcības plānu, lai stiprinātu HRDD, piemēram, finanšu, grāmatvedības vai nekustamā īpašuma nozarēs, kas bieži vien kalpo par kanālu korupcijai visā pasaulē, nodrošinot iespējas korupcijas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem nonākt likumīgā ekonomikā;

ak)

atkārtoti apstiprināt ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām nozīmi, nodrošinot, ka visas dalībvalstis, kas vēl nav pieņēmušas valsts rīcības plānus, to dara pēc iespējas ātrāk, un veicināt rīcības plānu un tiesību aktu par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā pieņemšanu trešās valstīs; konstruktīvi un aktīvi iesaistīties sarunās par ANO Saistošo līgumu par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām;

Pretkorupcijas sankciju piemērošana, izmantojot ES Magņitska likumu

al)

ātri nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu, lai efektīvi vērstos pret tiem ekonomikas un finanšu dalībniekiem, kas cilvēktiesību pārkāpējiem ļauj turēt aktīvus un īpašumu ES, un piemērotu tiem sankcijas, saskaņā ar Parlamenta atkārtotajiem pieprasījumiem grozīt pašreizējo ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, paplašinot tā darbības jomu, lai tajā iekļautu arī korupcijas darbības, vai arī nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu, lai pieņemtu jaunu tematisku sankciju režīmu pret nopietnām korupcijas darbībām, kā arī ieviest kvalificēta vairākuma balsošanu sankciju pieņemšanai šā sankciju režīma darbības jomā; nodrošināt Parlamentam proaktīvu lomu šajā jomā; cieši sadarboties ar Apvienoto Karalisti, kas ir pieņēmusi jaunu sankciju režīmu attiecībā uz korupciju, un ar citām līdzīgi domājošām demokrātijām; ņemt vērā risku, ka korumpētie dalībnieki varētu pārvietot savus aktīvus uz ES, jo aizvien vairāk valstu pieņem stingrākus regulējumus; tādēļ prasīt, lai dalībvalstis ātri un pienācīgi ieviestu sankcijas, jo īpaši ieceļošanas aizliegumus un aktīvu identifikāciju un iesaldēšanu, lai nepieļautu, ka ES kļūst par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas centru, un veikt pasākumus pret tām dalībvalstīm, kuras nepilda savus pienākumus;

Covid-19 sekas

am)

panākt, ka korupcijas apkarošanas pasākumi tiek integrēti reakcijā uz Covid-19 krīzi visā pasaulē, lai nodrošinātu sabiedrības veselības pakalpojumus un to taisnīgu sadali un garantētu piekļuvi vakcīnām, tostarp stiprinot valsts iestādes un nodrošinot pasākumu un finansējuma izmantošanas pilnīgu pārredzamību;

an)	nodrošināt, ka ar pandēmiju saistītā ES finansiālā atbalsta piešķiršanas trešām valstīm priekšnoteikums ir to stingra apņemšanās īstenot korupcijas apkarošanas pasākumus;

ao)	sniegt mērķtiecīgu atbalstu žurnālistiem un PSO, kas cenšas atklāt korupcijas gadījumus un ir cietuši no pastiprinātām represijām, kuras tiek īstenotas, ļaunprātīgi izmantojot tiesību aktus attiecībā uz ārkārtas stāvokli, kas izsludināts saistībā ar pandēmiju;

Korupcija, klimata pārmaiņas un cilvēktiesības

ap)

atzīt, ka vides degradācija un iznīcināšana kā šķērslis cilvēktiesību baudīšanai ir saistīta ar pamatā esošajiem korupcijas, kukuļošanas un organizētās noziedzības tīkliem; integrēt korupcijas apkarošanu ES pasaules mēroga rīcībā klimata un vides jomā, veicinot pārredzamību, labu dabas resursu pārvaldību un cīņu pret zemes sagrābšanu un galveno uzmanību pievēršot visvairāk apdraudētajām nozarēm, piemēram, ieguves rūpniecībai;

aq)

norādīt, ka cilvēktiesību aizstāvji, kas strādā pie vides jautājumiem, zemes aizstāvji un viņu juristi, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvji, kas ir sievietes un pirmiedzīvotāji, saskaras ar vislielāko diskriminācijas, iebiedēšanas, vardarbības un noslepkavošanas risku, un līdz ar to izlēmīgi rīkoties, lai viņus aizsargātu, tostarp izsniedzot ārkārtas vīzas un nodrošinot pagaidu patvērumu ES dalībvalstīs;

Ar dzimumaspektiem saistītā korupcijas ietekme

ar)

ņemt vērā, ka korupcija palielina dzimumu nevienlīdzību un ietekmē to, kādā mērā tiek ievērotas un aizsargātas sieviešu tiesības; veicināt dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu un daudzveidību korupcijas apkarošanas darbībās saskaņā ar UNODC ieteikumiem un izvērtēt korupcijas ar dzimumu saistītos aspektus un tās atšķirīgo ietekmi; pievērsties korupcijas ietekmei uz sieviešu tiesībām un nodrošināt, ka sievietes apzinās savas tiesības, lai mazinātu viņu neaizsargātību pret korupciju; ņemt vērā saikni starp cilvēku tirdzniecību un korupciju;

as)	ņemt vērā to, ka korupcija arī ietekmē un saasina citu neaizsargātu grupu, piemēram, bērnu, cilvēku ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēku, ekonomiski neaizsargātu cilvēku vai minoritātēm piederīgu cilvēku, nevienlīdzību;

at)

atzīt seksuāla rakstura piespiešanu par korupcijas veidu; izstrādāt programmas, lai palīdzētu personām, kas cietušas no seksuāla rakstura piespiešanas, kas ir īpaši ekstrēms ar dzimumu saistīts korupcijas veids, kurā kā korupcijas valūta tiek izmantots cilvēka ķermenis; vākt datus, lai noteiktu seksuāla rakstura piespiešanas izplatību, pieņemt tiesiskos regulējumus un ieviest instrumentus, lai pienācīgi pievērstos seksuāla rakstura piespiešanas gadījumiem un sodītu par tiem, kā arī popularizēt šos pasākumus daudzpusējos forumos;

o o

uzdod priekšsēdētājai šo ieteikumu nosūtīt Padomei un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos.

(1) OV C 195, 25.6.1997., 2. lpp.

(2) OV L 410 I, 7.12.2020., 1. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0349.

(4) OV C 474, 24.11.2021., 11. lpp.

(5) OV C 445, 29.10.2021., 94. lpp.

(6) OV C 15, 12.1.2022., 111. lpp.

(7) OV C 425, 20.10.2021., 63. lpp.

(8) OV C 337, 20.9.2018., 82. lpp.

(9) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp.

(10) OV C 265, 11.8.2017., 59. lpp.

(11) OV C 181, 19.5.2016., 2. lpp.

(12) OV L 156, 19.6.2018., 43. lpp.

(13) OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp.

(14) OV L 186, 11.7.2019., 122. lpp.

(15) OV L 317, 4.11.2014., 1. lpp.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 342

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	65. gadagājums 2022. gada 6. septembris

	II Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2022. gada 15. februāris
2022/C 342/24	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra lēmums par pieprasījumu atcelt Elena Yoncheva imunitāti (2019/2155(IMM)).	307
2022/C 342/25	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Mario Borghezio privilēģijas un imunitāti (2021/2159(IMM))	310
2022/C 342/26	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra lēmums par pieprasījumu atcelt Jörg Meuthen imunitāti (2021/2160(IMM))	311
2022/C 342/27	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra lēmums par pieprasījumu atcelt Álvaro Amaro imunitāti (2021/2082(IMM))	313

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2022. gada 15. februāris
2022/C 342/28	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pievienošanos Konvencijai par atklātās jūras zvejas resursu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna ziemeļu daļā (12617/2021 – C9-0420/2021 – 2021/0184(NLE))	315
2022/C 342/29	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra lēmums par parlamentu sadarbības delegāciju skaitlisko sastāvu (2022/2547(RSO))	316
2022/C 342/30	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra rezolūcija par Komisijas 2021. gada 5. novembra deleģēto regulu, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1139 par Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu papildina attiecībā uz atbalsta pieteikumu nepieņemamības laikposmiem un to sākuma un beigu dienu (C(2021)7701 – 2021/2961(DEA))	319
	Trešdiena, 2022. gada 16. februāris
2022/C 342/31	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februārī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido zilās tunzivs (Thunnus thynnus) nozvejas dokumentēšanas programmu un atceļ Regulu (ES) Nr. 640/2010 (COM(2020)0670 – C9-0336/2020 – 2020/0302(COD))	320
2022/C 342/32	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbu zaudējušiem darba ņēmējiem izmantošanu saistībā ar Francijas iesniegto pieteikumu EGF/2021/005 FR/Airbus (COM(2021)0698 – C9-0011/2022 – 2021/0363(BUD))	324
2022/C 342/33	P9_TA(2022)0035 Dzelzceļš: pagaidu pasākumu pagarināšana attiecībā uz maksas iekasēšanu – Covid-19 ***I Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulu (ES) 2020/1429 groza attiecībā uz to pagaidu pasākumu piemērošanas pārskata perioda ilgumu, kuri attiecas uz maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu (COM(2021)0832 – C9-0001/2022 – 2021/0437(COD)) P9_TC1-COD(2021)0437 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 16. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/…, ar ko Regulu (ES) 2020/1429 groza attiecībā uz to pagaidu pasākumu piemērošanas pārskata perioda ilgumu, kuri attiecas uz maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu	328
2022/C 342/34	P9_TA(2022)0036 Makrofinansiālā palīdzība Ukrainai ***I Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par makrofinansiālo palīdzības piešķiršanu Ukrainai (COM(2022)0037 – C9-0028/2022 – 2022/0026(COD)) P9_TC1-COD(2022)0026 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 16. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/…, ar ko piešķir makrofinansiālo palīdzību Ukrainai	329
	Ceturtdiena, 2022. gada 17. februāris
2022/C 342/35	P9_TA(2022)0046 Darba ņēmēju aizsardzība pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā ***I Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzība pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā (COM(2020)0571 – C9-0301/2020 – 2020/0262(COD)) P9_TC1-COD(2020)0262 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2022. gada 17. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2022/…, ar ko groza Direktīvu 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā	330
2022/C 342/36	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko groza Direktīvas 1999/62/EK, 1999/37/EK un (ES) 2019/520 attiecībā uz dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu transportlīdzekļiem (10542/1/2021 – C9-0423/2021 – 2017/0114(COD))	332

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
6. Validētajā BCD attiecīgā gadījumā iekļauj informāciju, kas noteikta ICCAT Ieteikuma [18-13] 1. pielikumā . Norādes par nozvejas dokumenta izdošanu, numurēšanu, aizpildīšanu un validēšanu ir dotas ICCAT Ieteikuma [18-13] 3. pielikumā .	6. Validētajā BCD attiecīgā gadījumā iekļauj informāciju, kas minēta šīs regulas pielikuma 2. punktā . Norādes par nozvejas dokumenta izdošanu, numurēšanu, aizpildīšanu un validēšanu ir dotas šīs regulas pielikuma 3. punktā .

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
3. Validētajā BFTRC iekļauj informāciju, kas noteikta ICCAT Ieteikuma [18-13] 4. un 5. pielikumā .	3. Validētajā BFTRC iekļauj informāciju, kas minēta šīs regulas pielikuma 4. un 5. punktā .

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2021.–2022. GADA SESIJA 2022. gada 14.–17. februāra sēdes PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2022. gada 15. februāris
2022/C 342/01	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra rezolūcija par problēmām pilsētu teritorijās laikā pēc Covid-19 pandēmijas (2021/2075(INI))	2
2022/C 342/02	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra rezolūcija par valstu nodokļu reformu ietekmi uz ES ekonomiku (2021/2074(INI))	14
2022/C 342/03	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas GMB151 (BCS-GM151-6), no tām sastāv vai ir no tām ražoti (D075506/01 – 2021/2947(RSP))	22
2022/C 342/04	Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu GHB614 (BCS-GHØØ2-5), sastāv vai ir ražoti no tās (D076839/01 – 2021/3006(RSP))	29
	Trešdiena, 2022. gada 16. februāris
2022/C 342/05	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2021. gada pārskatu 2021/2063(INI))	35
2022/C 342/06	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par īstenošanas ziņojumu par lauksaimniecības dzīvnieku labturību (2020/2085(INI))	45
2022/C 342/07	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2020. gadā (2021/2167(INI))	58
2022/C 342/08	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģiju (2021/2012(INI))	66
2022/C 342/09	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par LES 50. panta īstenošanas novērtējumu (2020/2136(INI))	78
2022/C 342/10	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Sestās PVN direktīvas īstenošanu: ko vēl nepieciešams paveikt, lai samazinātu PVN atšķirības ES (2020/2263(INI))	88
2022/C 342/11	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/48/EK par rotaļlietu drošumu (Rotaļlietu drošuma direktīva) īstenošanu (2021/2040(INI))	99
2022/C 342/12	Eiropas Parlamenta 2022. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas spēju stiprināšanu cīņai pret vēzi — ceļā uz visaptverošu un koordinētu stratēģiju (2020/2267(INI))	109
	Ceturtdiena, 2022. gada 17. februāris
2022/C 342/13	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (2021/2182(INI))	148
2022/C 342/14	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (2021/2183(INI))	167
2022/C 342/15	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2021/2181(INI))	191
2022/C 342/16	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par tādu šķēršļu novēršanu vienotajā tirgū, kuri nav saistīti ne ar tarifiem, ne ar nodokļiem (2021/2043(INI))	212
2022/C 342/17	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūtiem (2020/2026(INL))	225
2022/C 342/18	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par iespēju nodrošināšanu Eiropas jaunatnei: nodarbinātība un sociālā atveseļošana pēc pandēmijas (2021/2952(RSP))	265
2022/C 342/19	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 66. sesijā (2022/2536(RSP))	276
2022/C 342/20	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par jaunākajiem notikumiem cilvēktiesību jomā Filipīnās (2022/2540(RSP))	281
2022/C 342/21	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par nāvessodu Irānā (2022/2541(RSP))	286
2022/C 342/22	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par politisko krīzi Burkinafaso (2022/2542(RSP))	290
	IETEIKUMI
	Eiropas Parlaments
	Ceturtdiena, 2022. gada 17. februāris
2022/C 342/23	Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra ieteikums Padomei par Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par korupciju un cilvēktiesībām (2021/2066(INI))	295

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
1. Katru gadu līdz 15. augustam dalībvalstis iesniedz Komisijai ziņojumu, kurā ietverta ICCAT Ieteikuma [18-13] 6. pielikumā aprakstītā informācija un kurš aptver laiku no iepriekšējā gada 1. janvāra līdz 31. decembrim.	1. Katru gadu līdz 15. augustam dalībvalstis iesniedz Komisijai ziņojumu, kurā ietverta šīs regulas pielikuma 7. punktā minētā informācija un kurš aptver laiku no iepriekšējā gada 1. janvāra līdz 31. decembrim.

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
2. Lai izpildītu gada ziņošanas prasības, izmanto eBCD sistēmā ģenerētos ziņojumus. Savā gada ziņojumā dalībvalstis norāda ICCAT Ieteikuma [18-13] 6. pielikumā aprakstītos elementus, kurus nevar iegūt no eBCD sistēmas.	2. Lai izpildītu gada ziņošanas prasības, izmanto eBCD sistēmā ģenerētos ziņojumus. Savā gada ziņojumā dalībvalstis norāda šīs Regulas pielikuma 7. punktā minētos elementus, kurus nevar iegūt no eBCD sistēmas.

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	-1. Līdz … [seši mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija saskaņā ar 15. pantu pieņem deleģētu aktu, ar ko šo regulu papildina ar šīs regulas pielikumā minētajiem ICCAT ieteikumu pielikumu noteikumiem. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar 15. pantu, lai pēc tam grozītu attiecīgo deleģēto aktu.