1)

Padomes Direktīvas 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK, 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nodeva, no kuras ieņēmumi vispārīgā veidā tiek novirzīti valsts uzņēmumam, kas ir valsts autoceļu tīkla koncesionārs, un kuras struktūra nenorāda uz nodomu atturēt no galveno uz autoceļiem izmantojamo degvielas veidu patēriņa, nav paredzēta “īpašiem nolūkiem” šīs tiesību normas izpratnē.

2)

Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tas, ka valsts iestādes atteikumu atmaksāt netiešu maksājumu, kas ir nesaderīgs ar Direktīvu 2008/118, pamato ar pieņēmumu, ka šis maksājums tiks attiecināts uz trešām personām un tādējādi nodokļu maksātājs nepamatoti iedzīvosies.

1)

Vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts, ka, nosakot dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tāda bērna interesēm, ar kuru patvēruma pieteikuma iesniedzēja patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī bija stāvoklī, saskaņā ar valsts tiesību normu tiek piešķirta patstāvīga nozīme?

2)

3)

Gadījumā, ja ar Savienības tiesībām netiek liegts tas, ka, nosakot par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, nedzimuša bērna interesēm saskaņā ar valsts tiesību normu tiek piešķirta patstāvīga nozīme, vai tad Dublinas regulas 16. panta 1. punkts var tikt piemērots attiecībām starp nedzimušo bērnu un šī nedzimušā bērna tēvu, kurš likumīgi uzturas dalībvalstī, kurai ir adresēts pieteikums?

1a)

Vai produktam, lai to kvalificētu par īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku, ir jābūt tādam, kas spēj pierādāmi sasniegt solītos rezultātus konkrētas slimības vai veselības traucējuma sakarā vienīgi, ievērojot uztura režīmu, ko nosaka, lai ārstētu šo slimību vai veselības traucējumu, ņemot vērā konkrētā veselības traucējuma vai slimības noteiktās prasības pārtikas uzņemšanai?

1b)

Vai šajā kontekstā tikai tad ir jāuzskata, ka uztura režīms tiek ievērots, ja kāda persona savu uztura uzņemšanas veidu izmaina tādējādi, ka tiek lietotas citas vai papildu uzturvielas, kuras organisms uzņem gremošanas procesā?

1c)

Vai. lai produktu kvalificētu par īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku, papildus tiek izvirzīta arī prasība, lai attiecīgais veselības traucējums vai slimība, kura ārstēšanai attiecīgais produkts ir paredzēts, prasītu ievērot uztura režīmu tādējādi, ka pacients uzņem produktā esošās uzturvielas, kuras nevar tikt uzņemtas ar parasto uzturu?

1d)

Vai īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai medicīniskā iedarbība ir jāpanāk tikai ar to, ka tās sastāvā ietilpst visas vai dažas uzturvielas, kuras nevar tikt uzņemtas ar parasto uzturu, tomēr pacientam ir obligāti vajadzīgas viņa dzīvībai svarīgo funkciju saglabāšanai?

2a)

Vai produkta klasifikācija par uztura bagātinātāju nepieļauj, ka attiecīgais produkts var tikt klasificēts arī kā īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta pārtika?

2b)

Ja atbilde ir noliedzoša – kādi kritēriji ir jāizmanto, lai noteiktu, ka konkrētu uztura bagātinātāju nevar klasificēt par īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku?

2c)

Vai “uztura režīms” Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta izpratnē var tikt ievērots arī, izmantojot “uztura bagātinātājus” Direktīvas 2002/46/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem izpratnē?

2d)

Vai pārtika par īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku kļūst jau tad, ja tās sastāvā ietilpst uzturvielas, kuras var tikt uzņemtas arī, lietojot uztura bagātinātājus vai citu pārtiku, kam tomēr ir īpašs sastāvs, ņemot vērā konkrētu saslimšanu vai veselības traucējumu?

3)

Kādi kritēriji ir jāizmanto, lai zāles atšķirtu no īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētas pārtikas un vai zāles ir jānošķir no īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētas pārtikas?

4)

Vai Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā ietvertā prasība, kas paredz, ka sastāvdaļām, kas vajadzīgas, lai produktu varētu kvalificēt par īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku, ir jāiedarbojas, ja tiek ievērots uztura režīms, ko nevar panākt, tikai pārveidojot parasto uzturu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pacients, attiecībā uz kura slimību vai veselības traucējumu tiek laista tirgū īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta pārtika, nevar pietiekami apmierināt savas uztura vajadzības, uzņemot vispārēji pieejamu pārtiku?

5a)

Vai frāze “kuru uztura režīmu nevar izstrādāt, tikai pārveidojot parasto uzturu” Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā ir relatīva tiktāl, ciktāl šī prasība ir jāuzskata par izpildītu arī tad, ja, ņemot vērā attiecīgo slimību vai veselības traucējumu, vajadzīgo uzturvielu uzņemšanu ar vispārēji pieejamu pārtiku (īpaši uztura bagātinātājiem) var panākt tikai ar īpašu piepūli?

5b)

Ja atbilde ir apstiprinoša, kādi kritēriji ir jāizmanto, lai noteiktu, ka piepūle, kas saistīta ar vispārēji pieejamas pārtikas uzņemšanu, izpilda Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā ietverto prasību “kuru uztura režīmu nevar izstrādāt, tikai pārveidojot parasto uzturu”? Vai šis nosacījums ir jāuzskata par izpildītu īpaši jau tad, ja pacientam vairāki vispārēji pieejami uztura bagātinātāji būtu jālieto atsevišķi?

6a)

Kas ir jāsaprot ar uzturvielu Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta izpratnē?

6b)

Kādi kritēriji ir jāizmanto, lai noteiktu, vai konkrēta attiecīgā produkta sastāvdaļa ir klasificējama par uzturvielu Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta izpratnē?

7a)

Vai Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā ietvertā prasība “ārsta uzraudzībā lietojama” ir izpildīta jau tad, ja šo produktu izsniedz aptiekā bez ārsta receptes?

7b)

Kādi kritēriji ir jāizmanto, lai noteiktu, vai saistībā ar konkrētu produktu tiek izpildīta prasība par lietošanu ārsta uzraudzībā Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta izpratnē?

7c)

Kādas sekas ir iespējamam faktam, ka šī prasība par lietošanu ārsta uzraudzībā Regulas (ES) Nr. 609/2013 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta izpratnē konkrētajā gadījumā vai pat vispārīgi netiek izpildīta?

8a)

Vai ir jāuzskata, ka par īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku runa ir tikai tad, ja to NEvar lietot bez ārsta uzraudzības?

8b)

Ja atbilde ir apstiprinoša, kādi kritēriji ir jāizmanto, lai noteiktu, vai attiecīgo pārtiku var lietot arī bez ārsta uzraudzības?

1.

Vai uz labvēlīga EMA [Eiropas Zāļu aģentūras] atzinuma pamata izdotas Komisijas atļaujas ar nosacījumiem par šodien tirdzniecībā esošām vakcīnām var tikt uzskatītas par joprojām spēkā esošām saskaņā ar Regulas Nr. 507/2006 (1) 4. pantu, ievērojot faktu, ka vairākās dalībvalstīs (piemēram, Itālijā, Itālijas Zāļu aģentūras (AIFA) apstiprinājums terapijas metodēm ar monoklonālām un/vai antivirālām antivielām) ir apstiprinātas alternatīvas COVID SARS 2 terapijas metodes, kas ir efektīvas un, kā apgalvo prasītāja, mazāk apdraud personas veselību, un tas tā ir arī Nicas Hartas 3. un 35. panta gaismā?

2.

Vai tādu veselības aprūpes darbinieku, attiecībā uz kuriem ar dalībvalsts likumu ir noteikts obligātas vakcinēšanās pienākums, vakcīnas, ko Komisija apstiprinājusi ar nosacījumiem, saskaņā ar Regulu Nr. 507/2006 un tās izpratnē var tikt izmantotas obligātajai vakcinācijai arī tad, ja konkrētie veselības aprūpes darbinieki ir jau bijuši inficēti un tātad ir jau sasnieguši dabīgo imunitāti, un tātad var lūgt atkāpi no pienākuma?

3.

Vai tādu veselības aprūpes darbinieku veselības aprūpes darbinieku gadījumā, attiecībā uz kuriem ar dalībvalsts likumu ir noteikts obligātas vakcinēšanās pienākums, vakcīnas, ko Komisija apstiprinājusi ar nosacījumiem, saskaņā ar Regulu Nr. 507/2006 un tās izpratnē var tikt izmantotas obligātajai vakcinācijai, neveicot nekādu procedūru piesardzības nolūkā, vai tomēr, ievērojot to, ka atļauja ir ar nosacījumiem, paši veselības aprūpes darbinieki drīkst iebilst pret vakcinēšanos, vismaz tikmēr, kamēr kompetentā veselības aizsardzības iestāde ir konkrēti un ar pietiekamu saprātīguma pakāpi izslēgusi, pirmkārt, ka tai nav kontrindikāciju, un, otrkārt, ka no tās izrietošais labums ir lielāks par labumu no citām šodien rīcībā esošajām zālēm? Vai tādā gadījumā kompetentajām veselības aizsardzības iestādēm ir jārīkojas, ievērojot Nicas Hartas 41. pantu?

4.

Vai gadījumā, kad Komisija atļāvusi vakcīnas laišanu tirdzniecībā ar nosacījumiem, tas, ka vakcinēšanās pienākumu neievēro veselības aprūpes darbinieks, attiecībā pret kuru valsts tiesību aktos ir noteikts šis vakcinēšanās pienākums, var automātiski izraisīt atstādināšanu no darba bez atalgojuma, vai tomēr ir jāparedz soda pasākumu pakāpeniskums, ievērojot samērīguma pamatprincipu?

5.

Vai gadījumā, kad valsts tiesības pieļauj dépeçage (tā dēvētās “sadalīšanas”) formas, iespējas izmantot darba ņēmēju alternatīvā formā pārbaudei ir jānotiek, ievērojot sacīkstes principu saskaņā ar Nicas Hartas 41. pantu un tā izpratnē, ar attiecīgi izrietošām tiesībām uz kaitējuma atlīdzību gadījumā, ja tas nav noticis?

6.

Vai Regulas Nr. 2021/953 (2) gaismā, kas liedz jebkādu diskrimināciju starp vakcinētu personu un personu, kura nav gribējusi vakcinēties vai nav varējusi vakcinēties medicīnisku apsvērumu dēļ, ir tiesisks tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds izriet no Dekrētlikuma Nr. 44/2021 4. panta 11. punkta, kas ļauj veselības aprūpes darbiniekiem, kuri ir atzīti par atbrīvotiem no vakcinēšanās pienākuma, īstenot savu darbību kontaktā ar pacientu, kaut arī ievērojot ar spēkā esošajiem tiesību aktiem paredzētos drošības noteikumus, savukārt veselības aprūpes darbinieks, kas, kā prasītāja – jo ir ar dabīgu imunitāti pēc inficēšanās – negrib vakcinēties bez padziļinātas medicīniskas izpētes, tiek automātiski atstādināts no jebkuras profesionālās darbības veikšanas un bez atalgojuma?

7.

Vai ar Regulu (ES) Nr. 953/2021 un tajā ietvertajiem samērīguma un nediskriminācijas principiem ir saderīgs dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas obligāti nosaka vakcinēšanās pret Covid – ar vakcīnu, ko Komisija atļāvusi ar nosacījumiem – pienākumu visiem veselības aprūpes darbiniekiem, kaut arī tie ir no citas dalībvalsts un atrodas Itālijā, lai īstenotu pakalpojumu brīvu sniegšanu un brīvību veikt uzņēmējdarbību?

1.

Vai – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (1), 70. panta 1. punktu, kurš lasīts kopsakarā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 2017/891 (2017. gada 13. marts), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 papildina attiecībā uz augļu un dārzeņu nozari (2), 75. panta 5. punkta pirmo daļu un 6. punktu –, lai konkrētas dārzeņu importa muitas deklarācijas ietvaros attiecībā uz preču darījuma vērtības piemērošanu muitas vajadzībām izvērtētu Muitas kodeksa 70. panta 3. punkta d) apakšpunktā noteikto prasību, ka “pircējs un pārdevējs nav saistīti”, nozīme ir:

Ja minētajiem apstākļiem ir nozīme – vai tie sniedz iespēju konstatēt, ka importētāji un eksportētāji, vai attiecīgi importētāji un pircēji pirmajā tirdzniecības līmenī Savienībā ir “juridiski atzīti uzņēmējdarbības partneri” vai saistītas personas Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (3), 127. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 142. panta 4. punktu b) apakšpunkta izpratnē?

Ja minētajiem apstākļiem ir nozīme, bet tie nav pietiekami, lai secinātu, ka tirgotāji ir saistītas personas – vai uz Deleģētās regulas (ES) Nr. 2017/891 75. panta 6. punkta pamata veiktās pārbaudes nolūkos, lai novērstu izvairīšanos no muitas nodokļa maksāšanas un nodokļu ieņēmumu zudumu Savienības budžetā, arī ņemot vērā turpmāko pārdošanu ar zaudējumiem pirmajā tirdzniecības līmenī Savienībā, ir jāizvērtē, vai attiecības starp tirgotājiem ir ietekmējušas augstākas cenas noteikšanu konkrētajām ievestajām precēm?

2.

Vai no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 1. punkta un 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta, kuri interpretēti kopsakarā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, paredzētajām importētāja pārsūdzības tiesībām, kā arī muitas dienestu pienākumu norādīt lēmuma pamatojumu atbilstoši Muitas kodeksa 29. pantam kopsakarā ar 22. panta 7. punktu, kā arī no lietas apstākļiem, un ņemot vērā to, ka tiesvedībā par lēmuma pārsūdzēšanu pirmās instances tiesai ir pienākums pārbaudīt lēmuma likumību un apelācijas sūdzībā nenorādītu pamatojumu, savākt jaunus pierādījumus un oficiāli nozīmēt ekspertu, ir izsecināms, ka:

3.

Vai no Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 2017/891, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 attiecībā uz augļu un dārzeņu nozari, 75. panta 5. punkta ceturtās daļas, kurā noteikts, ka “importētājs ļauj piekļūt [..] arī visiem citiem dokumentiem, kas vajadzīgi, lai veiktu attiecīgās muitas kontroles saistībā ar katra attiecīgās partijas produkta pārdošanu un realizāciju”, ņemot vērā Tiesas 2020. gada 11. marta sprieduma BV (C-160/18, EU:C:2020:190) rezolutīvās daļas 1) punktā sniegto interpretāciju, attiecībā uz deklarētās darījuma vērtības pierādīšanu saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 70. panta 1. punktu šīs lietas apstākļos izriet, ka:

4.

Vai no Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 2017/891, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 attiecībā uz augļu un dārzeņu nozari, 75. panta 5. un 6. punkta, kā arī no 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā EURO 2004. Hungary (C-291/15, EU:C:2016:455) sniegtās interpretācijas pamatlietas apstākļos izriet, ka no trešajām valstīm veikta dārzeņu importa muitas vērtību nevar noteikt atbilstoši deklarētajai darījuma vērtībai, ja:

—

atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu;

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

izskatīt lietu, apmierinot apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumus, kurus tie ir izvirzījuši pirmajā instancē, tostarp, piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus vai, pretējā gadījumā;

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

—

Tiesību uz aizstāvību pārkāpums un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde;

—

Faktu neprecīzs vērtējums un vairāku pierādīšanas elementu sagrozīšana, kas izraisījusi Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu faktu vērtējumā;

—

Tiesību kļūda piemērojamo tiesību aktu interpretācijā.

1)

Vai, lai pastāvētu nenovēršami un ārkārtēji apstākļi ceļojuma galamērķa vietā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un ar tiem saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (1) (“Komplekso ceļojumu direktīva”) 12. panta 2. punkta pirmā teikuma izpratnē, ir pietiekami, ka specializēta iestāde, kas valstī ir izveidota aizsardzībai pret infekciju slimībām, ceļojuma galamērķi ir klasificējusi kā riska zonu un vienlaikus nosacījumi klasifikācijai par riska zonu mītnes zemē nav bijuši izpildīti?

2)

Vai brīdī, kad ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma pakalpojuma līgumu Komplekso ceļojumu direktīvas 12. panta 2. punkta pirmā teikuma izpratnē, viņam ir jāspēj prognozēt, ka galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā izlidošanas datumā vai ceļojuma laikā pastāvēs būtiski traucējumi?

3)

Vai līgums ir jāizbeidz īsi pirms ceļojuma, vai arī to katrā ziņā tad var paziņot jebkurā brīdī no ceļojuma rezervēšanas brīža līdz ceļojuma sākumam, ja līguma izbeigšanas brīdī nav bijis tā, ka nav nekādu norāžu attiecībā uz ārkārtas apstākļu iestāšanos?

1)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka pilsoņiem netiek nodrošināti tiesību aizsardzības līdzekļi, kas nepieciešami efektīvai tiesiskajai aizsardzībai saistībā ar tiesu neatkarības pārkāpumu, ja Eiropas Savienības dalībvalstī ar tiesu varas pārvaldes institūcijas, kas ir neatkarīga no citām valsts iestādēm, lēmumu ar tiesnešu piekrišanu ir atļauts viņus norīkot darbā augstākas instances tiesā uz nenoteiktu laiku, ja lēmumam par norīkojuma izbeigšanu ir paredzēti nosacījumi un tā pārsūdzēšana, kurai uzsāktas tiesvedības gadījumā tomēr nav apturoša spēka, un saskaņā ar kādiem kritērijiem konkrēti būtu jāpārbauda, vai ir pieļaujams norīkojums uz nenoteiktu laiku?

2)

Vai atbilde uz pirmo jautājumu būtu citāda, ja likumā ir paredzēti objektīvi nosacījumi lēmumam par norīkojuma izbeigšanu un tos var pārbaudīt tiesā, bet šādi tiesā pārbaudāmi nosacījumi nav paredzēti norīkoto tiesnešu atlasei?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka tiesnešu norīkošana ir pieļaujama tādos apstākļos, kad tiek ievēroti objektīvi noteikumi, vai, pārbaudot, kādā mērā valsts noteikumi ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajai pietiekamu tiesību aizsardzības līdzekļu prasībai, ir jāņem vērā ne tikai likumā noteiktie kritēriji, bet arī tas, kā tos piemēro kompetentās administratīvās un tiesu iestādes?

4)

Vai Komisijas Lēmums 2006/929/EK ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilde uz iepriekš minētajiem trim jautājumiem mainītos, ja tiktu konstatēts, ka valstī praktizētā norīkošana bija balstīta uz tiesisko regulējumu, kas ir līdzīgs spēkā esošajam regulējumam, un tas būtu iemesls iebildumiem saskaņā ar sadarbības un pārbaudes mehānismu, kas ieviests ar minēto lēmumu?

5)

Ja tiek konstatēts, ka valsts noteikumi par tiesnešu norīkošanu var būt pretrunā pienākumam nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas nepieciešami efektīvai tiesiskajai aizsardzībai saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj saistošus norādījumus valsts tiesai, ko sniegusi augstākas instances tiesa, kuras sastāvā bija arī norīkots tiesnesis, un ar kādiem nosacījumiem tas tā ir? It īpaši, vai ir noticis procesuāls pārkāpums, ja norādījumi neattiecas uz lietu pēc būtības, bet tajos tiek prasīts veikt konkrētas procesuālās darbības?

1)

Vai fiziskas un juridiskas personas, kas ir iesaistītas klasificēto vielu laišanā tirgū tādējādi, ka šī iesaistīšanās ir darbība, kas ir sodāma saskaņā ar Pamatlēmuma 2004/757 (1) 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ir uzskatāmas par “uzņēmējiem” Regulas Nr. 273/2004 (2) 2. panta d) punkta izpratnē?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

2)

1)

Vai Aufenthaltsgesetz (AufenthG) [Likums par uzturēšanās tiesībām] 38.a panta 1. punkts, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir jāinterpretē tādējādi, ka pastāvīgajam iedzīvotājam, kurš pārceļas uz citu valsti, ir jābūt pastāvīgā iedzīvotāja statusam pirmajā dalībvalstī arī uzturēšanās atļaujas atjaunošanas brīdī, atbilst Direktīvas 2003/109/EK (1) 14. panta un nākamo pantu normām, kurās vienīgi ir paredzēts, ka pastāvīgajam iedzīvotājam ir tiesības uzturēties citu dalībvalstu teritorijā, kas nav viņam piešķīrušas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, ilgāk nekā trīs mēnešus, ja vien ir izpildīti pārējie direktīvas III nodaļā paredzētie nosacījumi?

2)

Vai Ausländerbehörde [Ārvalstnieku dienests] saskaņā ar Direktīvas 2003/109/EK 14. un nākamo pantu noteikumiem, lemjot par uzturēšanās atļaujas atjaunošanas pieteikumu saskaņā ar AufenthG 38.a panta 1. punktu, ja ir izpildītas pārējās pagaidu atjaunošanas prasības un, it īpaši, ja ārvalstniekam ir stabili un regulāri ienākumi, ir tiesīgs galīgi konstatēt, ka ārvalstnieks pa šo laiku, proti, pēc pārcelšanās uz otro dalībvalsti, ir zaudējis statusu pirmajā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2003/109/EK 9.a panta 4. punkta otro daļu? Vai attiecīgais lēmuma datums ir pēdējā administratīvā vai tiesas lēmuma datums?

3)

Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir noliedzoša,

vai pastāvīgajam iedzīvotājam ir jāpierāda, ka nav beigušās viņa kā pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās tiesības pirmajā dalībvalstī?

Ja tas tā nav, vai valsts tiesai vai iestādei ir tiesības pārbaudīt, vai ir beidzies pastāvīgajam iedzīvotājam piešķirtās beztermiņa uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš, vai arī tas būtu pretrunā Savienības tiesībās paredzētajam administratīvo lēmumu savstarpējas atzīšanas principam?

4)

Vai trešās valsts valstspiederīgajai, kura ieceļojusi Vācijā no Itālijas ar pastāvīgo iedzīvotāju beztermiņa uzturēšanās atļauju un kurai ir stabili un regulāri ienākumi, var pārmest, ka tā nav iesniegusi pierādījumus par piemērotu mājokli, lai gan Vācija nav izmantojusi Direktīvas 2003/109/EK 15. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētās pilnvaras un uzņemšana sociālajā mājoklī bija nepieciešama tikai tāpēc, ka, kamēr viņai nav uzturēšanās atļaujas saskaņā ar AufenthG 38.a pantu, viņai netiek izmaksāts bērnu pabalsts?

1)

Vai ar Direktīvas 2003/96/EK (1) 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir saderīgs Spānijas tiesiskais regulējums, kas nosaka elektroenerģijas ražošanai paredzēto ogļu aplikšanu ar nodokli, ja, lai gan tiek deklarēts, ka šī nodokļa nolūks ir vides aizsardzība, šis nolūks nav atspoguļots nodokļa struktūrā un no tā gūtie ieņēmumi tiek izmantoti elektroenerģijas sistēmas izmaksu finansēšanai?

2)

Vai var uzskatīt, ka vides aizsardzības nolūks ir konkretizēts nodokļa struktūrā, tāpēc, ka nodokļa likmes tiek noteiktas atkarībā no elektroenerģijas ražošanā izmantojamo ogļu siltumspējas?

3)

Vai vides aizsardzības nolūks tiek sasniegts ar to vien, ka nodokļi tiek uzlikti noteiktiem neatjaunojamās enerģijas produktiem un no nodokļa tiek atbrīvoti energoprodukti, kuru izmantošana tiek uzskatīta par mazāk kaitīgu videi?

1)

Vai Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 30. panta 2. punkts kopsakarā ar tā 30. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka uz otrajā normā minētajām personām personīgi attiecas līguma 31. panta 1. punkts, ja viņas visā pārejas periodā bez pārtraukuma bija kādas dalībvalsts valstspiederīgie un vienlaikus attiecībā uz tām bija piemērojami Apvienotās Karalistes tiesību akti, vai tomēr tā ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz līguma 30. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām personām 31. panta 1. punkts ir piemērojams tikai tikmēr, kamēr tās pārejas perioda beigās un/vai pēc tā beigām strādā Apvienotajā Karalistē kā nodarbinātas personas?

2)

Vai līguma 30. panta 2. punkts kopsakarā ar tā 30. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka uz otrajā tiesību normā minētajām personām attiecas līguma 31. panta 1. punkts, ja viņas kā Savienības pilsoņi visā pārejas periodā bez pārtraukuma ir dzīvojušas Apvienotajā Karalistē un vienlaikus visā pārejas periodā līdz tā beigām attiecībā uz viņām ir bijuši piemērojami vienas vienīgas dalībvalsts tiesību akti, vai tomēr tas ir jāinterpretē tādējādi, ka uz 30. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajām personām neattiecas 31. panta 1. punkts, ja viņas pēc pārejas perioda beigām vairs nedzīvo Apvienotajā Karalistē?

3)

Ja no līguma 30. panta 2. punkta – kopsakarā ar tā 30. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu – interpretācijas izriet, ka šīs tiesību normas pamatlietas faktiskajos apstākļos nav piemērojamas, jo Savienības pilsonis pēc pārejas perioda beigām ir atstājis dzīvesvietu, vai tad līguma 30. panta 4. punkts kopsakarā ar tā 3. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka uz personu, kas dzīvo vai strādā uzņemošajā valstī vai darba vietas valstī, vairs neattiecas līguma 30. panta 1. punkts, ja ir izbeigtas viņas darba tiesiskās attiecības (kā darba ņēmējam) un līdz ar to viņa ir zaudējusi uzturēšanās tiesības un pēc pārejas perioda beigām ir atstājusi attiecīgi darba vietas valsti vai uzņemošo valsti, vai tomēr tie ir jāinterpretē tādējādi, ka 30. panta 4. punktā noteiktais ierobežojums attiecas uz uzturēšanās tiesībām un nodarbinātības tiesībām, kas tika īstenotas pēc pārejas perioda beigām, un nav nozīmīgi tas, kad šīs tiesības tika izbeigtas, ja pēc pārejas perioda beigām tās vēl pastāvēja?

1.

Vai darbības, ko veic dalībvalsts parlamenta izveidota izmeklēšanas komiteja, kuru parlaments ir izveidojis, īstenojot savas kontroles tiesības pār izpildvaru, neatkarīgi no izmeklēšanas priekšmeta, ietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā LESD 16. panta 2. punkta pirmā teikuma izpratnē, līdz ar ko Regula (ES) 2016/679 (1) ir piemērojama personas datu apstrādei, ko veic dalībvalsts parlamentārā izmeklēšanas komiteja?

2.

Vai darbības, ko veic dalībvalsts parlamenta izveidota izmeklēšanas komiteja, kuru parlaments ir izveidojis, īstenojot savas kontroles tiesības pār izpildvaru, un kuras izmeklēšanas priekšmets ir valsts drošības policijas darbības, kas tādējādi ir darbības attiecībā uz valsts drošības aizsardzību VDAR 16. apsvēruma izpratnē, ir tādas, kam ir piemērojams VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmuma nosacījums?

3.

Ja – kā tas ir izskatāmajā lietā – dalībvalsts saskaņā ar VDAR 51. panta 1. punktu ir izveidojusi tikai vienu uzraudzības iestādi, vai tās kompetence izskatīt sūdzības VDAR 77. panta 1. punkta izpratnē, to skatot kopā ar 55. panta 1. punktu, izriet jau tieši no VDAR?

—

Atzīt, ka, netransponējusi pareizi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (1) (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/55/ES (2), 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu, 6. panta b) punktu, 7. panta 3. punktu, 21. panta 6. punktu, 31. panta 3. punktu, 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktu, 45. panta 3. punktu, 50. panta 1. punktu kopsakarā ar VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu, kā arī 51. panta 1. punktu, Čehijas Republika nav izpildījusi šajās minētās direktīvas tiesību normās paredzētos pienākumus;

—

piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 1. decembra spriedumu lietā T-230/21, Jalkh/Parlaments;

—

Atcelt Eiropas Parlamenta 2021. gada 25. marta Lēmumu P9_TA(2021)0092 par pieteikumu atcelt apelācijas sūdzības iesniedzēja imunitāti [2020/2110 (IMM)];

—

Piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

—

apmierināt prasību;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

atzīt apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja Apelācijas pirmās padomes lēmumu lietā R 544/2020-1 attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 18 144 809 par pamatotu un pieņemamu;

—

daļēji atcelt lēmumu Nr. L110/08.11.2019. par Eiropas Savienības preču zīmes Nr. 18144809 reģistrācijas atteikuma pamatu paziņošanu, lai pilnībā apmierinātu attiecīgo pieteikumu un reģistrētu aplūkoto preču zīmi kā atšķirtspējīgu apzīmējumu saistībā ar prasītājas uzņēmuma precēm un pakalpojumiem visā Eiropas Savienības ģeogrāfiskajā teritorijā attiecībā uz pieteikumā norādītajām klasēm;

—

daļēji atcelt lēmumu Nr. L123/20.01.2020. par Eiropas Savienības preču zīmes Nr. 18144809 reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu, lai pilnībā apmierinātu attiecīgo pieteikumu un reģistrētu aplūkoto preču zīmi kā atšķirtspējīgu apzīmējumu saistībā ar prasītājas uzņēmuma precēm un pakalpojumiem visā Eiropas Savienības ģeogrāfiskajā teritorijā attiecībā uz pieteikumā norādītajām klasēm;

—

uzdot atbildētājam Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam reģistrēt preču zīmi “POLIS LOUTRON” attiecībā uz visām pieteikumā norādītajām klasēm un visām precēm un pakalpojumiem, un

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

apmierināt apelācijas sūdzību;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO un LULU’S FASHION LOUNGE LLC segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī kopīgi atlīdzināt Ugo Bensoussan tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies procesā EUIPO.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atzīt šo prasību par pieņemamu, kā tā ir formulēta un pamatota;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un attiecīgi apmierināt pieteikumu par Eiropas Savienības preču zīmes Nr. 10 864 511 atzīšanu par spēkā neesošu.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta c) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 8. panta 4. punktu, pārkāpums.

—

atzīt šo prasību par pieņemamu, kā tā ir formulēta un pamatota;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un attiecīgi apmierināt pieteikumu par Eiropas Savienības preču zīmes Nr. 18 100 664 atzīšanu par spēkā neesošu.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta c) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 8. panta 4. punktu, pārkāpums.

—

atzīt šo prasību par pieņemamu, kā tā ir formulēta un pamatota;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un attiecīgi apmierināt pieteikumu par Eiropas Savienības preču zīmes Nr. 18 064 805 atzīšanu par spēkā neesošu.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta c) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 8. panta 4. punktu, pārkāpums.

—

apmierināt prasību;

—

atcelt abus apstrīdētos lēmumus (izņemot otro apstrīdēto lēmumu daļā, kurā atbildētājs apmierinājis sūdzību par pensionēšanās vecumu);

—

atzīt, ka prasītāja pensijas apmērs ir jānosaka atbilstoši visu prasītāja no 2010. gada 24. jūnija līdz 2021. gada 31. martam saņemto algu vidējam radītājam (pro-rata norma);

—

nospriest, ka prasītāja pensijas apmēra aprēķinā ir jāņem vērā arī iestādēs no 2004. gada 27. jūlija līdz 2009. gada 1. jūlijam nostrādātais laiks;

—

piespriest atbildētājam kompensēt prasītājam nodarīto kaitējumu summas, ko nosaka pēc formulas atbilstoši (prasības pieteikuma) 74. punktam, apmērā vai jebkādu citu summu, kuru Tiesa uzskata par taisnīgu un godīgu (noraidītajā un neticamajā gadījumā, ja Tiesa nepiespriež to, kas minēts iepriekš 2., 3. un 4. punktā); un

—

katrā ziņā piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmajā pamatā tiek apgalvots, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem esot iepriekš noteikta konkrēta detalizēta kārtība, kā aprēķina prasītāja pensijas tiesību apmēru, un tādēļ pieteikums esot pieņemams.

2.

Otrajā pamatā tiek apgalvots, ka apstrīdētajos lēmumos esot kļūdaini interpretēta Tiesas judikatūra par pieņemamību.

3.

Trešajā pamatā tiek apgalvots, ka prasītāja lūgtajam lēmumam neesot nelabvēlīgas ietekmes uz atbildētāju pat tādā gadījumā, ja pirmajam minētajam mainās administratīvais statuss.

4.

Ceturtajā pamatā tiek apgalvots, ka prasītāja nostrādātais laika posms no 2004. līdz 2009. gadam esot jāuzskata par iestādē nostrādātu dienesta laiku.

5.

Piektajā pamatā tiek apgalvots, ka atkārtotai pensionēšanās vecuma noteikšanai esot bijis jānoved pie 63 gadu vecuma norādes, neskarot iespēju pārsūdzēt pieņemamo atbildētāja lēmumu.

6.

Sestajā pamatā tiek apgalvots, ka esot jāpiemēro tā saucamā pro-rata norma.

7.

Septītajā pamatā tiek apgalvots, ka ir iespējams daļēji nepiemērot Civildienesta noteikumu 77. panta otro daļu (attiecībā uz vārdiem “pēdējās [pamatalgas]” un “pēdējā [pakāpē]”), lai novērstu vienlīdzības un samērīguma principu pārkāpumu.

8.

Astotajā pamatā ir ietverts prasījums atlīdzināt zaudējumus.

—

daļēji atcelt Īstenošanas lēmumu (ES) 2021/2020 (1), ciktāl ar to no Eiropas Savienības finansējuma tiek izslēgti izdevumi EUR 178 320 110,85 apmērā – kas radušies Rumānijas akreditētajai maksājumu aģentūrai un pieteikti, attiecinot tos uz ELGF un ELFLA – atbilstoši vienotas likmes (5 % un 2 %) finanšu korekcijām, kas piemērotas saistībā ar platībmaksājumiem par 2017. un 2018. pieprasījuma gadu (2018. un 2019. finanšu gads) izdarīta Savienības tiesību pārkāpuma rezultātā;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats ir par to, ka Komisija esot nepienācīgi izmantojusi pilnvaras izslēgt šādas summas no Savienības finansējuma, balstoties uz Regulas Nr. 1306/2013 (2) 52. pantu.

Komisija esot nepienācīgi īstenojusi atbilstības noskaidrošanas procedūru attiecībā uz 2017. un 2018. pieprasījuma gadu:

Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka pastāv pārkāpums saistībā ar administratīvajām pārbaudēm attiecībā uz zaļināšanas maksājumiem, kam ir bijusi ietekme uz līdzekļiem. Pat pieņemot, ka minētais pārkāpums pastāvētu, šīs Savienības iestādes rīcība – proti, ļoti neskaidrais formulējums par 2017. un 2018. gada izmeklēšanu konstatējumiem un pārklāšanos laikā – esot padarījis par neiespējamu iesniegt atbilstošus ietekmes aprēķinus, ievērojot Regulas Nr. 908/2014 (3) 34. panta 3. punkta trešajā daļā noteiktos termiņus. Šajos apstākļos Komisija esot nepamatoti un, pārkāpjot šīs pašas regulas 34. panta 6. punktu, atteikusies analizēt datus un aprēķinus, ko Rumānijas iestādes ir iesniegušas (2020. gada 5. februāra) samierināšanas lūgumā par 2018. gada izmeklēšanu. Komisijai nekādā gadījumā neesot bijis jāpiemēro vienotas likmes korekcijas 5 % apmērā.

Komisijas rīcība 2018. gada izmeklēšanas gaitā, ciktāl tā attiecas uz pārkāpumiem saistībā ar ZGIS (4) atjaunināšanu – kvalitāte un atsauces zemes gabalu pareiza identificēšana ZGIS–ĢIS (5) – it īpaši tas, ka būtiski aspekti tika noskaidroti tās nostājā par 2017. gada izmeklēšanu (kas nosūtīta 2019. gada 20. decembrī) – esot padarījuši par neiespējamu noteikt minēto pārkāpumu apjomu un iesniegt atbilstošus ietekmes aprēķinus, ievērojot Regulas Nr. 908/2014 34. panta 3. punkta trešajā daļā noteiktos termiņus. Šajos apstākļos Komisija esot nepamatoti un, pārkāpjot šīs pašas regulas 34. panta 6. punktu, atteikusies analizēt datus un aprēķinus, ko Rumānijas iestādes ir iesniegušas (2020. gada 5. februāra) samierināšanas lūgumā par 2018. gada izmeklēšanu.

Šīs Savienības iestādes rīcība 2018. gada izmeklēšanas gaitā, ciktāl tā attiecas uz pārkāpumu saistībā ar maksimālo platību, kas ir pieļaujama ELFLA finansētajiem platībatkarīgā atbalsta pasākumiem un ar kuru tiek uzspiesta tās pašas aprēķina metode, nevarot aizstāt Rumānijas iestāžu 2019. gada 10. jūnijā iesniegto datu un aprēķinu analīzi. Turklāt šāda rīcība ir Rumānijas iestādēm padarījusi par neiespējamu Regulas Nr. 908/2014 34. panta 3. punkta trešajā daļā noteiktajos termiņos identificēt pielāgojumus, kas veicami iesniegtajos datos un aprēķinos. Šajos apstākļos Komisija esot nepamatoti un, pārkāpjot šīs pašas regulas 34. panta 6. punktu, atteikusies analizēt datus un aprēķinus, ko Rumānijas iestādes ir iesniegušas (2020. gada 5. februāra) samierināšanas lūgumā par 2018. gada izmeklēšanu.

Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka pastāv pārkāpums saistībā ar pietiekama skaita pārbaužu uz vietas veikšanu attiecībā uz zaļināšanas maksājumu režīmu, kļūdaini atsaukdamās uz kontroles datiem un statistiku, kas paziņoti saskaņā ar Regulas Nr. 809/2014 (6) 9. panta 1. pantu. Pat pieņemot, ka šis pārkāpums pastāvētu, Komisijai neesot bijis jāpiemēro vienotas likmes korekcijas 5 % apmērā.

2.

Otrais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu.

Rumānija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā samērīguma principam, ņemot vērā to, ka vienotas likmes finanšu korekciju 5 % apmērā piemērošana ELGF maksājumiem un 2 % apmērā ELFLA maksājumiem 2017. un 2018. pieprasījuma gadam (2018. un 2019. finanšu gads) esot izraisījusi to, ka konstatēto pārkāpumu rezultātā Savienības līdzekļiem radītie zaudējumi ir aplēsti pārāk lielā apmērā, ņemot vērā to, ka ar šīm 5 % un 2 % likmēm netiek ņemti vērā ne pārkāpuma raksturs un smagums, ne tā finansiālā ietekme uz Savienības budžetu.

3.

Trešais pamats ir par to, ka esot pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 296. panta otrajā daļā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu.

Komisija neesot izpildījusi Līguma par Eiropas Savienības darbību 296. panta otrajā daļā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, pietiekami un pienācīgi nepamatodama, pirmkārt, pārkāpuma esamību un Rumānijas iestāžu iesniegto argumentu un aprēķinu noraidījumu, un, otrkārt, Regulas Nr. 908/2014 34. panta 6. punkta nepiemērojamību, ņemot vērā atbilstīguma noskaidrošanas procedūras attiecībā uz 2017. un 2018. pieprasījuma gadu īpatnības.

—

pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

vai pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu daļā attiecībā uz 35. un 39. klasi, kā noteikts apstrīdētajā pieteikumā;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums;

—

neesot definēta tiešā saikne starp apzīmējumu “FRESH” un tā nepieļaujamību reģistrācijai attiecībā uz 35. un 39. klasē ietilpstošajām precēm.

—

grozīt apstrīdēto lēmumu un noraidīt pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu pilnībā;

—

piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies procesā EUIPO.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 95. panta 2. punkta, lasot kopsakarā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 27. panta 4. punktu, pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta, lasot kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (1) 41. panta 2. punktu, pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 4. punkta un 60. panta 1. punkta c) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 7. panta 2. punkta d) apakšpunktu, pārkāpums.

—

pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 236. pantu, atcelt ECHA2021. gada 25. novembra lēmumu SME D (2021)8531-DC, ar kuru tā uzskatīja, ka prasītāja nevar tikt atzīta par MVU [mazu vai vidēju uzņēmumu] un tai nepienākas samazināti maksājumi, kas paredzēti vidējiem uzņēmumiem un ko tā pieprasījusi pieteikuma iesniegšanas brīdī;

—

piespriest ECHA atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats attiecas uz tiesību kļūdu, ko ECHA esot pieļāvusi apstrīdētajā lēmumā tādēļ, ka kļūdaini interpretējusi REACH regulas (1), Ieteikuma 2003/361 (2), kā arī Regulas Nr. 340/2008 (3) noteikumus, kas piemērojami, novērtējot mazo un vidējo uzņēmumu (turpmāk tekstā – “MVU”) apmēru.

2.

Otrais pamats ir par acīmredzamu kļūdu šīs lietas faktu vērtējumā, jo apstrīdētā lēmuma pamatā esot kļūdaini interpretēta to faktu atbilstība patiesībai, no kuriem ir atkarīga kvalifikācija par MVU, lai arī ECHA bija visa vajadzīgā informācija, lai novērtētu prasītājas uzņēmuma apmēru.

3.

Trešais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo, neraugoties uz detalizētajiem un dokumentāri pierādītajiem apsvērumiem, ko prasītāja iesniegusi, lai noteiktu uzņēmuma apmēru, ECHA nekādi neesot ņēmusi vērā izvirzītos argumentus.

—

atcelt abus 2021. gada 8. decembra lēmumus, ar kuriem ir noraidīti uzņēmumu pagaidu apvienības, kuras dalībniece bija sabiedrība Siemens SAS, piedāvājumi 1. un 2. daļā;

—

atcelt abus lēmumus par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu 1. daļā sabiedrībai Santerne Alsace un 2. daļā sabiedrībai Detection Electronique Française (DEF);

pakārtoti –

—

piespriest Eiropas Parlamentam izmaksāt sabiedrībai Siemens SAS atlīdzību 1 967 994 EUR apmērā par zaudējumiem, kas radušies iespējas uzvarēt strīdīgā līguma 1. un 2. daļā zuduma dēļ;

katrā ziņā:

—

piespriest Eiropas Parlamentam segt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka sabiedrības Siemens SAS izslēgšana no 1. un 2. daļas esot prettiesiska. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka, pirmkārt, Eiropas Parlaments, izvērtēdams piedāvājumus, esot pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, otrkārt, Parlaments esot pārkāpis pārskatāmības principu, nododot sabiedrībai Siemens SAS bojātu simulācijas rīku, kam bija izšķiroša nozīme piedāvājumu sagatavošanā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Parlamentam esot iestājusies Savienības ārpuslīgumiskā atbildība. Prasītāja lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas radušies iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības 1. un 2. daļā zuduma dēļ.

—

atcelt 2021. gada 3. decembra Lēmumu Nr. C(2021) 8946 final, ar kuru tika atteikts izpaust Spānijas Atveseļošanas un noturības plānu; un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja esot nepareizi piemērojusi Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturto ievilkumu, apdraudot sabiedrības intereses saistībā ar finanšu un ekonomikas politiku. Tālāk tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā neesot precīzi izklāstīti fakti saistībā ar hipotētisko apdraudējumu Spānijas Karalistes ekonomiskajai stabilitātei, ja prasītājam tiktu izpausts tās Atveseļošanas un noturības plāns.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja esot nepareizi piemērojusi Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, uzskatot, ka publiski izpaužot pieprasītā dokumenta saturu, netiktu ievērots šajos dokumentos minēto personu privātums un integritāte.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja esot nepareizi piemērojusi Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu, uzskatot, ka pieprasītā dokumenta satura publiska izpaušana nopietni apdraudētu notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja esot nepareizi piemērojusi Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu, uzskatot, ka nav konstatētas sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, lai izpaustu pieprasītā dokumenta saturu, kas būtu pārākas par nepieciešamību aizsargāt notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu.

—

galvenokārt,

—

pakārtoti,

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats ir par pieļauto tiesību un faktu kļūdu, kļūdainu un pretrunīgu pamatojumu, pierādīšanas pienākuma palielināšanu, lietas īpašo apstākļu neņemšanu vērā un aprūpes jēdziena pārkāpumu.

2.

Otrais pamats ir par paredzamības principa pārkāpumu, tiesiskās drošības pārkāpumu un Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) vienveidīgas piemērošanas laikā pārkāpumu, kā arī par pietiekama pamatojuma trūkumu.

3.

Trešais pamats ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu, pozitīvu diskrimināciju, legalizēta apstiprinājuma prettiesisku noraidīšanu, rūpības pienākuma pārkāpumu un jebkuras personas tiesību tikt uzklausītai pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas ietekmē tās intereses vai situāciju, pārkāpumu.

4.

Ceturtais pamats ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasītājas situāciju un viņas laulātā bērnu reālu finansiālu aprūpi.

1.

Pirmais pamats ir par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.

2.

Otrais pamats ir par Civildienesta noteikumu 85. panta pārkāpumu un nosacījumu saistībā ar nepamatotu maksājumu atgūšanas īstenošanu pārkāpumu.