—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. un 175. pantu, 212. panta 2. punktu un 349. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (“ESSF” regula) un tās turpmākos 2014. gada 15. maija un 2020. gada 20. marta grozījumus (1),

—

ņemot vērā visus Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes publicētos ziņojumus un jo īpaši tās 2014. gada 31. marta ziņojumu “Klimata pārmaiņas 2014. gadā — sekas, pielāgošanās un neaizsargātība”,

—

ņemot vērā Parīzes nolīgumu, kas parakstīts 2016. gada 22. aprīlī,

—

ņemot vērā 2013. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas Savienības Solidaritātes fondu — īstenošana un piemērošana (2),

—

ņemot vērā 2016. gada 1. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības Solidaritātes fondu — izvērtējums (3),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2019. gada 15. maija darba dokumentu par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda 2002.–2017. gadam izvērtējumu (SWD(2019)0186),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 30. marta Regulu (ES) 2020/461, ar ko Padomes Regulu (EK) Nr. 2012/2002 groza, lai dalībvalstīm un valstīm, kuras risina sarunas par pievienošanos Savienībai, sniegtu finansiālu palīdzību, ja tās nopietni skārusi liela mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija (4),

—

ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (5),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 25. marta nostājas dokumentu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Padomes Regulu (EK) Nr. 2012/2002 groza, lai dalībvalstīm un valstīm, kuras risina sarunas par pievienošanos Savienībai, sniegtu finansiālu palīdzību, ja tās nopietni skārusi liela mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija (COM(2020)0114),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (COM(2019)0640),

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas atzinumu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A9-0052/2021),

A.

tā kā Eiropas Savienības Solidaritātes fonds (ESSF), kas izveidots ar ESSF regulu pēc lielajiem plūdiem Centrāleiropā 2002. gadā, sniedz finansiālu palīdzību dalībvalstīm un pievienošanās sarunvalstīm, ko skārušas lielas vai reģionālas dabas katastrofas vai liela mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija; tā kā ESSF sniedz patiesu ES pievienoto vērtību un īsteno gribu apliecināt solidaritāti ar cilvēkiem ES reģionos, kurus skārušas šādas katastrofas;

B.

tā kā 2020. gada 17. aprīļa rezolūcijā par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai Eiropas Parlaments atgādināja, ka solidaritāte starp dalībvalstīm nav iespēja, bet gan ir pienākums, kas cita starpā izriet no Līguma par Eiropas Savienību 2. un 21. panta, un ka tā ir arī viens no mūsu ES vērtību pīlāriem, kā noteikts iepriekš minētā līguma 3. pantā; tā kā tajā pašā rezolūcijā Eiropas Parlaments mudina Komisiju stiprināt visus elementus krīžu pārvarēšanā un reaģēšanā uz katastrofām;

C.

ar interesi norāda, ka saskaņā ar nesen veiktu aptauju divas trešdaļas ES iedzīvotāju uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu būt lielākām kompetencēm risināt tādas neparedzētas krīzes kā Covid-19, un vairāk nekā puse uzskata, ka ES vajadzētu būt lielākiem finanšu līdzekļiem šo krīžu pārvarēšanai (6); tā kā pašreizējai veselības krīzei ir ļoti liela humānā dimensija un tā kā ES un dalībvalstīm attiecīgi jārīkojas solidaritātes garā;

D.

tā kā līdz šim ESSF fonda palīdzība ir bijusi vērsta uz aptuveni simts dabas katastrofām 23 dalībvalstīs un vienā pievienošanās sarunvalstī, par kopējo summu aptuveni 6,6 miljardi EUR (7);

E.

tā kā 2017. un 2018. gadā plūdu izraisītas katastrofas veidoja aptuveni divas trešdaļas no visiem ESSF pieteikumiem, neraugoties uz to, ka pārskata periodā bija vērojamas arī lielas vētras, mežu ugunsgrēki un zemestrīces;

F.

ņem vērā ESSF lietderību, kā uzsvērts Komisijas novērtējumā, jo īpaši attiecībā uz sloga samazināšanu visām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, atbalstot atjaunošanas centienus pēc lielām valsts vai reģionālām dabas katastrofām vai liela mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācijām, kā noteikts ESSF regulā (ar grozījumiem);

G.

tā kā ESSF tiesiskais regulējums tika pārskatīts 2014. gadā, pieņemot grozošo Regulu (ES) Nr. 661/2014 (8), jo īpaši, lai vienkāršotu procedūras, saīsinātu atbildes laiku pēc pieprasījumu iesniegšanas, precizētu atbilstības kritērijus palīdzības pieprasījumiem reģionālu katastrofu gadījumā, pagarinātu īstenošanas periodu un ieviestu avansa maksājumus, kā Parlaments jau vairākkārt bija pieprasījis; tā kā 2020. gada martā tika panākts turpmāks process ar regulas grozījumiem, jo īpaši attiecībā uz avansa maksājumu līmeņa palielināšanu un ESSF piešķiršanas procesa vienkāršošanu;

H.

tā kā lielu katastrofu gadījumos palīdzības pieprasījumu apstiprināšanas līmenis ir 100 %, savukārt reģionālu katastrofu gadījumos, kas ir visizplatītākā kategorija, pieprasījumu apstiprināšanas līmenis pēc 2014. gada ESSF regulas pārskatīšanas ir paaugstinājies no 32 % līdz 85 %;

I.

tā kā, lai gan regulas reforma 2014. gadā veicināja to, ka ESSF finansiālā ieguldījuma pieteikuma sagatavošanas un iesniegšanas termiņš tika pagarināts no 10 līdz 12 nedēļām, ievērojamai daļai lietu vēl ir vajadzīgi atjauninājumi, kā rezultātā aizkavējās piekļuve dotācijām; tā kā šā iemesla dēļ Komisijai būtu jāsniedz vienkāršoti norādījumi par prasībām pieteikumiem un tādējādi jāsamazina administratīvais slogs;

J.

tā kā laikposmu, kas vajadzīgs, lai pilnībā izmantotu dotāciju, varētu vēl vairāk samazināt, lai īstenotu steidzamo ES solidaritātes nepieciešamību;

K.

tā kā ESSF palīdzība sedz tikai infrastruktūras iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu enerģētikas, ūdens un notekūdeņu, telesakaru, transporta, veselības un izglītības jomā, nevis papildu izmaksas, lai saskaņā ar Eiropas zaļā kursa aicinājumu no jauna uzbūvētu pret katastrofām noturīgāku un klimatnoturīgāku infrastruktūru, kas saņēmējvalstij jāfinansē no pašu resursiem un citiem ES fondiem, piemēram, no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda;

L.

ar interesi norādot, ka, kā liecina Covid-19 krīze, ir vajadzīga lielāka sinerģija starp kohēzijas politikas instrumentiem un ESSF; atzīstot, ka ESSF tika izveidots, lai īstermiņā un vidējā termiņā reaģētu uz dabas katastrofām, savukārt kohēzijas politika (ERAF un Kohēzijas fonds) ir vērsta uz ilgtermiņa plānošanu un ieguldījumiem civilajā aizsardzībā, preventīvajā infrastruktūrā, riska pārvaldības infrastruktūrā un noturības pasākumos, tādējādi sekmējot Eiropas zaļā kursa mērķu sasniegšanu;

M.

atzinīgi vērtējot Komisijas priekšlikumu paplašināt ESSF darbības jomu, iekļaujot tajā liela mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācijas, un tam sekojošo Regulas (ES) 2020/461 stāšanos spēkā;

N.

tā kā dabas katastrofas var pastiprināties un vairoties klimata pārmaiņu dēļ; tādēļ uzsverot 2014. gadā ieviestā dinamiskā piešķīruma budžeta mehānisma lietderību, kas cita starpā ļāva ESSF sniegt rekordlielu atbalstu 1,2 miljardu EUR apmērā pēc zemestrīcēm Itālijā 2016. un 2017. gadā;

O.

tā kā saskaņā ar ESSF regulas 7. pantu fonda finansētajām darbībām vajadzētu būt saderīgām ar LESD noteikumiem un instrumentiem, kas pieņemti saskaņā ar to, un ar ES politiku un pasākumiem, jo īpaši tādās jomās kā vides aizsardzība, dabas katastrofu riska novēršana un pārvaldība un pielāgošanās klimata pārmaiņām, attiecīgā gadījumā iekļaujot uz ekosistēmām balstītas pieejas;

P.

tā kā jaunā daudzgadu finanšu shēma (DFS) paredz jaunu budžeta dotāciju, ko dēvē par rezervi solidaritātei un palīdzībai ārkārtas gadījumos (SEAR), kurā apvienots ESSF un rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos (EAR), un kura mērķis ir, no vienas puses, reaģēt ārkārtas situācijās, kuras izraisa lielas katastrofas dalībvalstīs vai pievienošanās sarunvalstīs (ESSF), un, no otras puses, apmierināt īpaši steidzamas vajadzības Savienībā vai trešās valstīs, jo īpaši humāno krīžu gadījumos (EAR);

Q.

tā kā, kā atzīts LESD 349. pantā, sarežģītā klimata situācija ir viens no pastāvīgajiem faktoriem, kas būtiski kavē tālāko reģionu attīstību; tā kā tādēļ būtu jāpieņem īpaši pasākumi, kuros paredzēti nosacījumi līgumu piemērošanai, tostarp kopējai politikai;

R.

tā kā īpaša uzmanība jāpievērš tālākajiem reģioniem, salām, kalnu reģioniem, mazapdzīvotiem reģioniem un visām tām teritorijām, kas ir īpaši pakļautas dabas katastrofu riskam,

S.

paužot nožēlu, ka ESSF regula pašlaik neļauj iesniegt atbalsta pieteikumus pārrobežu mērogā, lai gan daži apgabali, kas ir īpaši neaizsargāti pret dabas katastrofām, piemēram, kalnu reģioni, bieži vien sniedzas pāri robežām,

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 7. jūnija paziņojumu par kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas stāvokli un apspriešanos par zvejas iespējām 2020. gadam (COM(2019)0274),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. jūnija paziņojumu “Ceļā uz ilgtspējīgāku zveju Eiropas Savienībā: pašreizējais stāvoklis un 2021. gada ievirzes” (COM(2020)0248),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1241 par zvejas resursu saglabāšanu un jūras ekosistēmu aizsardzību ar tehniskiem pasākumiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūras (EFCA) ziņojumus, kuros ir izvērtēta izkraušanas pienākuma izpilde Ziemeļjūrā (2016–2017), Ziemeļrietumu ūdeņos (2016–2017) un attiecībā uz makrelēm Ziemeļjūrā un Ziemeļrietumu ūdeņos (2015–2017),

—

ņemot vērā Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) plenārsēžu ziņojumus (PLEN 20-01, 19-01, 18-01 un 17-01), kā arī tās ziņojumus “Evaluation of Member States’ Annual Reports on the Landing Obligation (for 2019)” (Izvērtējums par dalībvalstu ziņojumiem par izkraušanas pienākuma izpildi (par 2019. gadu)) (Adhoc-20-02), “Monitoring the performance of the Common Fisheries Policy” (Kopējās zivsaimniecības politikas rezultātu uzraudzība) (Adhoc-20-01) un “Evaluation of Joint Recommendations on the Landing Obligation and on the Technical Measures Regulation” (Izvērtējums par kopīgajiem ieteikumiem par izkraušanas pienākumu un par Tehnisko pasākumu regulu) (STECF-20-04),

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 19. decembra Direktīvu (ES) 2017/159, ar ko īsteno Nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā (3),

—

ņemot vērā rakstu “The unintended impact of the European discard ban” (Eiropas noteiktā izkraušanas pienākuma nevēlamā ietekme), kas publicēts ICES“Journal of Marine Science” (4),

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas pieprasīto pētījumu “Implementation of the current EU fisheries control system by Member States (2014–19)” (Spēkā esošās ES zivsaimniecības kontroles sistēmas ieviešana dalībvalstīs (2014–2019)),

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas pieprasītos pētījumus par izkraušanas pienākumu un kritiskajām sugām jauktu sugu zvejniecībā Ziemeļjūrā (5), ziemeļrietumu ūdeņos (6) un dienvidrietumu ūdeņos (7), kā arī pētījumus par izmešanas aizliegumu, izkraušanas pienākumu un maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (MSY) Vidusjūras rietumdaļā (8), (9),

—

ņemot vērā grāmatu “The European Landing Obligation, Reducing discards in complex, multi-species and multi-jurisdictional fisheries” (10) (Eiropas izkraušanas pienākums — izmetumu apjoma mazināšana sarežģītās, dažādu sugu un dažādu jurisdikciju zvejniecībās), kas publicēta 2019. gadā,

—

ņemot vērā ziņojumu “A third assessment of global marine fisheries discards” (Trešais novērtējums par jūras zvejas izmetumu apjomu pasaulē), ko 2019. gadā publicēja Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO),

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A9-0147/2021),

A.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam 14. mērķa 14.4. punktā starptautiskā sabiedrība ir mudināta līdz 2020. gadam nodrošināt efektīvu resursu ieguves regulējumu un izbeigt pārzveju, nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju un kaitējošu zvejniecības praksi, un īstenot zinātniski pamatotus pārvaldības plānus, lai pēc iespējas drīzāk atjaunotu zivju krājumus vismaz līdz tādam līmenim, kas ļauj saražot maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, kuru nosaka pēc krājumu bioloģiskajām īpašībām;

B.

tā kā ir aprēķināts, ka pasaulē jūras zvejniecībā ik gadu izmet apmēram 9,1 miljonu tonnu zivju, kas veido 10,8 % no vidējā nozvejas apjoma 2010.–2014. gadā; tā kā zvejniecībām, kuru mērķsugas ir tunzivis un citas pelaģiskās sugas, bija viszemākie izmetumu rādītāji, bet zvejniecībām, kuru mērķsugas ir vēžveidīgie, bija visaugstākie izmetumu rādītāji; tā kā zvejniecībās, kas nodarbojas ar demersālo zveju, bija vislielākais izmetumu daudzums, bet zvejniecībās, kas zvejo gliemjus (izņemot galvkājus), bija vismazākais izmetumu daudzums; tā kā pasaulē gada izmetumu apjoms augstāko līmeni sasniedza 1989. gadā ar 18,8 miljoniem tonnu un pakāpeniski samazinājās līdz mazāk par 10 miljoniem tonnu 2014. gadā (11);

C.

tā kā izmešana ir ierasta zvejas prakse, kad bojātu zivju, mazizmēra īpatņu (minimālā izmēra ierobežojumi), tirgspējas, kvotu trūkuma vai nozvejas sastāva dēļ nedzīva vai dzīva nevēlamā nozveja tiek atgriezta jūrā; tā kā pirms izkraušanas pienākuma ieviešanas mazizmēra zivis nebija atļauts turēt uz kuģa vai izkraut;

D.

tā kā nevēlama nozveja un izmetumi ir ievērojama uzturā izmantojamu dabas resursu šķērdēšana un bieži vien negatīvi ietekmē zivju krājumu un jūras ekosistēmu izmantošanas ilgtspēju un zvejniecību finansiālo dzīvotspēju; tā kā jo īpaši jauktu sugu zvejniecībās nav iespējams novērst noteiktu daudzumu nevēlamas piezvejas un izmešanu;

E.

tā kā dažās ES zvejniecībās ierastie augstie izmetumu līmeņi ir radījuši nopietnu problēmu ES zvejniecību ilgtermiņa ilgtspējai, apdraudot Savienības zivsaimniecības politikas uzticamību;

F.

tā kā ES 2010. gadā ieviestais aizliegums veikt augstākas kategorijas zivju atlasīšanu (izmetot komerciālo sugu zivis) nav ticis pienācīgi īstenots;

G.

tā kā 2013. gadā reformētā kopējā zivsaimniecības politika (KZP) nodrošina, ka tiek mazināta zvejas darbību negatīvā ietekme uz jūras ekosistēmu, un tā kā tajā ir izvirzīti šādi mērķi: a) “pakāpeniski izskaust izmetumus — katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos ieteikumus, izvairoties no nevēlamas piezvejas un samazinot to cik vien iespējams, un pakāpeniski nodrošinot to, ka nozvejas tiek izkrautas”, un b) “vajadzības gadījumā visoptimālākajā veidā izmantot nevēlamu nozveju, neradot tirgu tādai šā veida nozvejai, kas ir mazāka par minimālo saglabāšanas references izmēru”;

H.

tā kā nav ne ticamu datu, ne arī zinātnisku pierādījumu, kas liecinātu par to, ka izkraušanas pienākuma īstenošana ir palīdzējusi ievērojami samazināt nevēlamas nozvejas izmešanu; tā kā šā pienākuma sliktās īstenošanas dažās zvejniecībās dēļ varētu būt zudusi nozvejas redzamība un pasliktinājusies zinātnisko ieteikumu un datu kvalitāte;

I.

tā kā zivsaimniecības nozare ir guvusi panākumus MSY mērķa sasniegšanā; tā kā 2020. gadā 99 % no Baltijas jūrā, Ziemeļjūrā un Atlantijas okeānā veiktajiem izkrāvumiem, kurus pārvalda ES un par kuriem ir pieejami zinātniskie izvērtējumi, ir iegūti ilgtspējīgi pārvaldītās zvejniecībās; tā kā Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā pilnībā novērtēto zivju krājumu biomasa 2018. gadā bija par 48 % lielāka nekā 2003. gadā; tā kā joprojām pastāv ievērojamas problēmas, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā, kur gandrīz 75 % no zinātniski novērtētajiem zivju krājumiem tiek pārmērīgi izmantoti;

J.

tā kā četru gadu laikposmā (2015–2019) pakāpeniski ieviestais izkraušanas pienākums paredz, ka ES ūdeņos vai noteiktos gadījumos ES kuģiem starptautiskajos ūdeņos ir obligāti jāizkrauj un no piemērojamām kvotām jāatrēķina visas to sugu nozvejas, uz kurām attiecas nozvejas limiti, un Vidusjūrā arī to sugu nozvejas, uz kurām attiecas minimālais izmērs, un aizliedz mazizmēra zivju tiešu patēriņu cilvēku uzturā;

K.

tā kā ZZTEK (12) ir konstatējusi, ka nav sniegta informācija par to, kā izkraušanas pienākumu īsteno tāljūras zvejas flotes ārpus Savienības teritoriālajiem ūdeņiem; tā kā Tāljūras flotes konsultatīvā padome (LDAC) ir uzsvērusi, ka izkraušanas pienākums faktiski neattiecas uz ES zvejas kuģiem, kas zvejo ārpus ES teritoriālajiem ūdeņiem;

L.

tā kā izkrautās zivis, kas ir mazākas par minimālo saglabāšanas references izmēru, joprojām izmanto, lai izgatavotu zivju miltus, lolojumdzīvnieku barību vai ēsmu zvejai ar murdiem, gūstot zemu ekonomisko atdevi; tā kā šie alternatīvie izmantošanas veidi ir ekonomiski pamatoti tikai tad, ja ražotne atrodas izkraušanas ostas tuvumā, taču šī pamatotība mazinās (vai pat zūd), ja ir vajadzīga loģistika un infrastruktūra tālu pārvadājumu nodrošināšanai vai ieguldījumi jaunās ražotnēs (13);

M.

tā kā vairākas dalībvalstis ir ierosinājušas izdarīt grozījumus tiesību aktos, lai zivis, kuras ir mazākas par minimālo saglabāšanas references izmēru un uz kurām attiecas izkraušanas pienākums, būtu atļauts izmantot labdarībai;

N.

tā kā izkraušanas pienākums nav pilnībā visaptverošs izmešanas aizliegums, jo to piemēro vienīgi regulējumā iekļautajām sugām (kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) un zvejniecības ar regulētu zvejas piepūli, kurām ir noteikts minimālais izkraušanas izmērs) un tas paredz izņēmumus attiecībā uz zivīm, kurām ir plēsīgo zivju radīti bojājumi, ar augstu izdzīvotības rādītāju, kā arī līdz 5 % de minimis gadījumos, kad ir grūti palielināt selektivitāti vai kad nevēlamas nozvejas pārvietošana rada nesamērīgas izmaksas; tā kā izkraušanas pienākuma īstenošanu ietekmē arī pārāk bieža pagaidu izņēmumu izmantošana, kuri ir jāpārskata, pamatojoties uz zinātnisku novērtējumu, un šim nolūkam vajadzīgs liels lēmumu pieņēmēju un zivsaimniecības nozares laika patēriņš;

O.

tā kā izmetumu līmenis reģionos un sugām krasi atšķiras, jo zvejniecībās, kurās gandrīz visai nozvejai ir augsta komerciālā vērtība, ir niecīgs izmetumu daudzums vai pat to nav vispār, tāda pati situācija ir arī mazās zvejniecībās vai tradicionālajās zvejniecībās, kā arī zvejniecībās, kuru produkcija ir paredzēta tiešam patēriņam cilvēku uzturā;

P.

tā kā ar mazapjoma zveju nodarbojas vairāk zvejas operatoru un tajā vairāk izmanto selektīvus zvejas rīkus, tādējādi nodarot mazāku kaitējumu videi un pildot nozīmīgu sociālu lomu, kā 2018. gada ziņojumā par Vidusjūras un Melnās jūras zvejniecību stāvokli (SoMFi) uzsvērusi Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisija (GFCM);

Q.

tā kā zvejniecību izmetumi nodrošina barību vairākām letrinīdu sugām — gan putniem, gan mezopelāģisko un bentisko sugu populācijām, kam ir svarīga nozīme barības ekoloģijas ķēdē; tā kā zinātniskajās publikācijās ir secināts, ka izmetumu apjoma mazināšana, izmantojot izkraušanas pienākumu, dažos reģionos var ietekmēt dažu sugu populāciju, taču kopumā tas, visticamāk, nenotiks;

R.

tā kā kritiskās sugas ir sugas vai zivju krājumi, attiecībā uz kuriem salīdzinājumā ar citām sugām attiecīgajai dalībvalstij, flotei vai kuģim ir ierobežotas zvejas iespējas (kvotas); tā kā, pilnībā un stingri ievērojot izkraušanas pienākumu, jo īpaši jauktu sugu zvejniecībās, tiklīdz būs izlietota attiecīgās sugas (ierobežotā) kvota, lai apturētu tās turpmāku zveju, tiks slēgta (“bloķēta”) attiecīgā zvejniecība; tā kā jauktu sugu zvejniecību iespējamā bloķēšana joprojām ir nopietna problēma, kas varētu pazemināt izkraušanas pienākuma īstenošanas līmeni un ierobežot kvotu apmaiņu dalībvalstu starpā, tādējādi pastiprinot zvejas iespēju nepietiekamu izmantošanu;

S.

tā kā selektivitāte pilnībā neatrisinās šo zvejniecību problēmas, jo tām varētu būt tehniski sarežģīti samazināt attiecīgo kritisko sugu krājumu nozveju, vienlaikus neradot lielus zaudējumus citām tirgspējīgām nozvejām, tādējādi attiecīgajām flotēm radot nopietnas finansiālas problēmas; tā kā, lai novērstu situācijas saistībā ar kritiskajām sugām, nesen ir pieņemtas piezvejas kvotu rezerves, kuru efektivitāte joprojām ir jāizvērtē;

T.

tā kā tīklos nozvejoto un kuģī pārvadāto nevēlamo zivju daudzumu var ievērojami samazināt, sākumā izmantojot nozvejas nepieļaušanu telpā un laikā un tehniskās selektivitātes pasākumus, tādējādi samazinot pārvadāšanas laiku, degvielas patēriņu un uzglabāšanas vajadzības;

U.

tā kā ZZTEK uzsver, ka dalībvalstu reģionālo grupu kopīgajos ieteikumos attiecībā uz izkraušanas pienākuma īstenošanu 2021. gadā bija iekļauti salīdzinoši maz selektivitātes uzlabošanas pasākumu; tā kā aizvien mazāk tiek veikti pilotprojekti, lai atbilstīgi KZP 14. pantam izmēģinātu selektīvākus zvejas rīkus vai nozvejas nepieļaušanas stratēģijas;

V.

tā kā dažos iepriekšējos gados Padome no KPN saraksta ir svītrojusi vairākas sugas, tādējādi svītrojot tās arī no izkraušanas pienākuma piemērošanas jomas;

W.

tā kā izkraušanas pienākums nav mērķis, bet gan KZP selektivitātes mērķa sasniegšanas instruments;

X.

tā kā, lai novērstu situācijas saistībā ar kritiskajām sugām, nesen ir pieņemtas piezvejas kvotu rezerves;

Y.

tā kā nevēlamu nozveju izmet zvejniecības visā pasaulē un tā nav tikai unikāla Eiropas problēma; tā kā ES teritoriālajiem ūdeņiem ir raksturīga jauktu zvejniecību pārpilnība; tā kā vairākas trešās valstis un pašpārvaldes teritorijas, tostarp Kanāda, Fēru Salas, Norvēģija, Islande, Čīle un Jaunzēlande, ir noteikušas dažāda apmēra izkraušanas pienākumus; tā kā citas trešās valstis, piemēram, ASV, nav aizliegušas izmešanu, jo šo valstu zivsaimniecības jomas tiesību aktos nevēlamas nozvejas apjoma samazināšanai ir paredzētas citas metodes; tā kā Norvēģija un Islande, reaģējot uz konkrētām problēmām, izkraušanas pienākumu jau bija pieņēmušas pirms 30 gadiem; tā kā Čīles izkraušanas pienākuma ietekme vēl nav pilnībā apzināta, jo šī valsts tikai nesen ir sākusi to īstenot; tā kā izmetumi joprojām ir liela Jaunzēlandes zivsaimniecības pārvaldības problēma;

Z.

tā kā relatīvās stabilitātes princips, kas 1983. gadā pirmo reizi noteikts KZP pamatregulā un tajā pašā gadā īstenots ar KPN un Kvotu regulu, nosaka katras dalībvalsts KPN sadales koeficientu, ņemot vērā vēsturiskos nozvejas piešķiršanas principus (1973–1978), teritoriālo piederību, kas nostiprināta 1976. gada “Hāgas preferencēs”, un ar jurisdikciju saistītos zaudējumus (1973–1976);

AA.

tā kā par izmetumiem ir publicēti vairāk nekā 4 000 zinātnisko pētījumu, no kuriem vairāk nekā 3 700 attiecas uz rūpniecisko zveju, savukārt mazāk nekā 200 publikāciju ir veltītas mazapjoma piekrastes zvejniecībām;

AB.

tā kā kopš 1950. gada daudzās dažādu grupu jūras zivju sugās ir notikušas ģeogrāfiskā diapazona un sezonālo aktivitāšu pārmaiņas, reaģējot uz okeāna sasilšanu un tādām bioķīmiskajām pārmaiņām kā skābekļa zudums to dzīvotnēs, tādējādi no ekvatora līdz pat poliem izraisot sugu sastāva, pārpalikumu veidošanās un ekosistēmu biomasas veidošanas pārmaiņas; tā kā zivju krājumu sadalījuma izmaiņas ietekmēs turpmāko zivsaimniecības pārvaldību, kas savukārt ietekmēs izkraušanas pienākuma īstenošanu;

AC.

tā kā pirms jaunās KZP priekšlikuma iesniegšanas 2011. gada jūlijā Komisija ir veikusi sociālekonomisku ietekmes novērtējumu par izmetumu samazināšanas politiku, bet vēl joprojām nav rūpīgi analizējusi šīs politikas sociālekonomisko ietekmi un ietekmi uz drošību uz kuģiem un nav arī kliedējusi konsultatīvo padomju un dalībvalstu bažas par īstenošanu;

AD.

tā kā joprojām nav zināms izmetumu samazinājuma apjoms; tā kā tieši piecas dalībvalstis nav sniegušas atbildes uz Komisijas anketas jautājumiem par izkraušanas pienākuma īstenošanu 2019. gadā un tā kā divas no šīm valstīm to nav darījušas pēdējos trīs gados;

AE.

tā kā izkraušanas pienākuma kontroles un izpildes atšķirības dalībvalstīs un dalībvalstu starpā var radīt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus; tā kā izkraušanas pienākuma īstenošanas izvērtējuma ziņojumos EFCA ir konstatējusi, ka dalībvalstis to īsteno nepietiekami, un ir ieteikusi pasākumus kontroles uzlabošanai;

AF.

tā kā Komisijai līdz 2022. gada 31. decembrim ir jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par KZP un izkraušanas pienākuma īstenošanu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu,

—

ņemot vērā LESD 114. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 7.,8., 11., 16. pantu un 17.panta 2. punktu un 47. un 52. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (1),

—

ņemot vērā Komisijas deklarāciju par sporta pasākumu organizatoriem, kas pievienota Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. marta normatīvajai rezolūcijai par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū (2),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (EU) 2019/789 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK (3),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1128 (2017. gada 14. jūnijs) par tiešsaistes satura pakalpojumu pārrobežu pārnesamību iekšējā tirgū (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (5) (“IĪT piemērošanas direktīva”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (“Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva”) (8),

—

ņemot vērā Komisijas Ieteikumu (ES) 2018/334 (2018. gada 1. marts) par pasākumiem efektīvai cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē (9) un Komisijas 2017. gada 28. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Cīņa pret nelikumīgu saturu tiešsaistē: tiešsaistes platformu atbildības kāpināšana” (COM(2017)0555),

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Norādījumi par dažiem aspektiem saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu” (COM(2017)0708),

—

ņemot vērā 2018. gada 25. jūnija Saprašanās memorandu par tiešsaistes reklāmu un intelektuālā īpašuma tiesībām, ko koordinē Eiropas Komisija, un Komisijas ziņojumu par to, kā darbojas Saprašanās memorands par tiešsaistes reklāmu un intelektuālā īpašuma tiesībām (SWD(2020)0167),

—

ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas atzinumu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0139/2021),

A.

tā kā sportam ir būtiska nozīme Savienības sociālajā, kultūras un ekonomiskajā labklājībā un tas veicina tādas kopīgas vērtības kā solidaritāte, daudzveidība un sociālā iekļaušana, sniedzot būtisku ieguldījumu ekonomikā un sociālajā attīstībā;

B.

tā kā saskaņā ar LESD 165. pantu Savienība palīdz risināt Eiropas sporta jautājumus, vienlaikus ņemot vērā sporta īpatnības; tā kā būtu jāņem vērā arī sporta ieguldījums Savienības vispārējo mērķu sasniegšanā, piemēram, vides aizsardzībā, digitalizācijā un iekļautībā, un Savienībai būtu jācenšas arī turpmāk attīstīt un saglabāt sporta Eiropas dimensiju digitālajā vidē;

C.

tā kā papildus tam sports veicina un māca tādas vērtības kā savstarpēja cieņa un sapratne, solidaritāte, vienlīdzība, iekļautība, daudzveidība, godīgums, sadarbība un pilsoniskā līdzdalība, būtiski sekmējot izglītības un kultūras vērtības, un sportu var uzskatīt par kulturālu un sociālu nepieciešamību; tā kā ir būtiski, lai sporta pasākumu organizatori, raidorganizācijas, tiešsaistes starpnieki, valsts iestādes un citas sporta nozarē ieinteresētās personas minētās vērtības popularizētu; tā kā, īstenojot Savienības sporta politiku, ir jāatbalsta gan profesionālā, gan amatieru sporta mērķi un uzstādījumi un tā kā tādējādi var palīdzēt risināt transnacionālas problēmas;

D.

tā kā sports ir uzskatāms par integrācijas vektoru; tā kā sporta jomā ieinteresētajām personām, pašvaldībām un sporta kopienām ir jāsadarbojas, lai izveidotu ilgtspējīgāku un iekļaujošāku sporta nozari, kas veicinātu visu sabiedrības slāņu piedalīšanos sporta pasākumos, jo īpaši tādu cilvēku piedalīšanos, kuriem ir mazāk iespēju, un piedalīšanos neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma, invaliditātes vai etniskās izcelsmes;

E.

tā kā līdzjutēju kultūra ir neatņemama sporta pieredzes sastāvdaļa, nevis tikai kalpo par produkta tirgošanas līdzekli;

F.

tā kā atzīst, ka ar sportu saistītās ekonomikas nozares veido 2,12 % no Savienības IKP un nodrošina 2,72 % no Savienības nodarbinātības; tā kā sporta pasākumiem ir būtiska teritoriālā ietekme līdzdalības un ekonomikas ziņā;

G.

tā kā tautas sports ir uzskatāms par profesionālā sporta līmeņa pamatu, jo mazie sporta klubi ir Eiropas tautas sporta pamatelements un sniedz būtisku ieguldījumu jaunu sportistu audzināšanā, un galvenokārt darbojas brīvprātīgi; tā kā 35 miljoni amatieru dod ieguldījumu masu līdzdalības sporta attīstībā un sporta vērtību popularizēšanā;

H.

tā kā digitālās vides un jauno tehnoloģiju attīstība ir atvieglojusi visu līdzjutēju piekļuvi sporta pasākumu pārraidēm visu veidu ierīcēs, palielinot nelikumīga satura patēriņa risku un palielinot to cilvēku skaitu, kuri var būt šādu raidījumu mērķauditorija, kā arī ir radījusi to sporta veidu popularizēšanas iespējas, kas tradicionāli pārraidīti netiek; tā kā turklāt tā ir veicinājusi jaunu tiešsaistes uzņēmējdarbības modeļu attīstību, piedāvājot jaunus ieņēmumu gūšanas veidus; tā kā vienlaikus tā ir veicinājusi sporta pasākumu nelikumīgu pārraidi un tiešsaistes pirātismu gan pašā Savienībā, gan ārpus tās, kas kaitē kā profesionālajam, tā tautas sportam un apdraud sporta pasākumu organizēšanu un ilgtspēju, kā arī visas sporta nozares finansiālo stabilitāti;

I.

tā kā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Pamattiesību hartā; tā kā Hartā ietverto pamattiesību nozīme un tvērums ir jānosaka saskaņā ar attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru;

J.

tā kā fanu kultūra, kuras pamatā ir brīvība dalīties sporta pieredzē un minētos sporta pasākumus izbaudīt gan reāllaikā, gan pirms un pēc sporta pasākumiem tiešraides, ir būtisks tās lomas elements, kāda sportam ir Eiropas sabiedrībā;

K.

tā kā sporta pasākumu nelikumīga pārraidīšana un nelikumīga satura izplatīšana tiešsaistē ne tikai sporta nozarei būtiski kaitē ekonomiski, samazinot no abonēšanas un reklāmas gūtos ieņēmumus, bet arī kaitē galalietotājiem, piemēram, līdzjutējiem un patērētājiem, jo, piemēram, šādi galalietotāji ir pakļauti personas datu zādzībai, ļaunprogrammatūrai vai citiem ar tiešsaistē saistītiem kaitējuma vai zaudējumu veidiem; tā kā sporta pasākumu nelikumīga pārraidīšana bieži vien ir viena no noziedzīgo organizāciju aizvien vairāk piekoptām darbībām; tā kā tiešsaistes pirātisms ietekmē ne tikai sporta tiešraides, kas ir pieejamas, izmantojot abonēšanas pakalpojumus, bet arī sporta pasākumu pārraides bezmaksas kanālos;

L.

tā kā Covid-19 pandēmija un ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi sporta pasākumiem ir samazinājuši uz sporta pasākumiem pārdoto biļešu apjomu un vienlaikus ir radījuši iespējas attīstīt sporta kanālu abonementus un paplašināt tiešsaistes un televīzijas raidījumu auditoriju, kā arī sporta pasākumu nelikumīgu straumēšanu;

M.

tā kā atšķirībā no citām nozarēm lielākā daļa no sporta pasākumu pārraidīšanas vērtības slēpjas apstāklī, ka translācija notiek tiešraidē, un lielākā daļa šīs vērtības tiek zaudēta, kad pasākums beidzas; tā kā sporta pasākumu apraides nelikumīga straumēšana visnelabvēlīgāk izpaužas pirmo trīsdesmit minūšu laikā pēc tā sākšanas tiešsaistē; tā kā līdz ar to, lai izbeigtu sporta pasākumu nelikumīgu pārraidīšanu tiešsaistē, ir jārīkojas ātri un nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams, lai sasniegu vajadzīgo mērķi;

N.

tā kā būtu jāvēršas pret satura nelikumīgas straumēšanas pamatcēloņiem, proti, nelikumīgu tīmekļvietņu uzturetājiem, nevis tādām fiziskām personām kā fani un patērētāji, kuras nelikumīgā straumēšanā tiek iesaistītas negribot un neapzināti;

O.

tā kā pēdējos gados ir pieaudzis to jauno multivides kanālu skaits, pa kuriem tiešraidē tiek translēti nelikumīgi sporta pasākumi, viena no kuriem – interneta protokola televīzijas (IPTV) – nelikumīga izmantošana izceļas īpaši tās pieaugošā apjoma dēļ;

P.

tā kā vesela sporta pasākuma nelikumīga pārraide ir jānošķir no īsiem fragmentiem, kurus izplata līdzjutēju vidū un paši līdzjutēji un kas ir uzskatāmi par līdzjutēju kultūras daļu, lai saasinātu uzmanību uz, piemēram, naida runas un rasisma gadījumiem; tā kā šādas nelikumīgas translācijas būtu jānošķir arī no satura, ko likumīgi publisko, ievērojot autortiesībās paredzētos ierobežojumus un izņēmumus, vai satura, ko žurnālisti kopisko, lai informētu plašu sabiedrību, kā tas ir noteikts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā; tā kā pasākumi, kurus īsteno, lai aizsargātu apraides tiesības pret nelikumīgu izmantošanu un pirātismu, nedrīkst negatīvi ietekmēt preses brīvību vai ziņu plašsaziņas līdzekļu spēju informēt iedzīvotājus;

Q.

tā kā atsevišķi nozīmīgi sporta pasākumi ir vispārsabiedriski nozīmīgi un tāpēc visiem iedzīvotājiem būtu jāgarantē piekļuve reāllaika informācijai par tiem, un uz tiem nepamatotus vai nelikumīgus ierobežojumus attiecināt nevajadzētu; tā kā minētais apsvērums attiecas arī uz žurnālistiem un ziņu reportieriem, kuri šādu reāllaika informāciju sniegt drīkst; tā kā dalībvalstīm būtu jāatbalsta galveno sporta pasākumu pārraidīšana bezmaksas kanālos populārās kultūras ietvaros, ņemot vērā, ka šādiem notikumiem ir liela nozīme iedzīvotāju dzīvē;

R.

tā kā pastāvīgi pieaug to tiesību subjektu, starpnieku un citu pakalpojumu sniedzēju skaits, kuri izstrādā programmatūras rīkus, kas ar minimālu kļūdu varbūtību spēj atklāt sporta tiešraides pasākumu nelikumīgu apraidi; tā kā vienlaikus šo tiesību subjektu, starpnieku un citu pakalpojumu sniedzēju sniegto paziņojumu uzticamība ir atkarīga no to programmatūras rīku precizitātes un tehniskās kvalitātes, kurus tie izmanto, lai atklātu sporta pasākumu tiešraides nelikumīgu apraidi;

S.

tā kā tie tiesību subjekti, starpnieki un citi pakalpojumu sniedzēji, kuru programmatūras rīki spēj efektīvi un uzticami atklāt sporta pasākumu tiešraides nelikumīgu apraidi, būtu jāuzskata par “sertificētiem uzticamiem signalizētājiem”; tā kā, lai tos varētu juridiski kvalificēt par sertificētiem uzticamiem signalizētājiem, būtu jāpieprasa kvalitātes un precizitātes standartu ievērošana; tā kā labākais risinājums būtu uz kopīgām Savienības prasībām balstīts sertifikāts, kas nodrošinātu uzticamo signalizētāju saskaņotu un efektīvu atzīšanu;

T.

tā kā Savienībai un dalībvalstīm būtu jāveicina pētniecība un inovācija, pateicoties kurām, tās varētu izstrādāt uzlabotus sporta pasākumu apraides tiešajā ēterā atklāšanas un ziņošanas par tiem programmatūras rīkus;

U.

tā kā sporta pasākumi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ar autortiesībām aizsargāti nav, bet tiem kā tādiem ir unikāls un zināmā mērā oriģināls raksturs, kas tos ļauj kvalificēt par darbiem, kas ir aizsargājami tiesību objekti, – līdzīgi tiem, kurus aizsargā ar autortiesībām; tā kā Savienības tiesību aktos sporta pasākumu organizatoru kā tādu saskaņota aizsardzība paredzēta nav; tā kā dažu dalībvalstu tiesību aktos sporta pasākumu organizatoru īpaša aizsardzība tomēr paredzēta ir, izraisot Savienības normatīvā regulējuma juridisko nenoteiktību un sadrumstalotību;

V.

tā kā Savienības tiesību aktos ir paredzēts vispārējs to paziņošanas un rīcības mehānismu satvars, pamatojoties uz kuriem, var likt dzēst nelikumīgu informāciju, ko glabā starpnieki, vai liegt tai piekļuvi; tā kā Savienības tiesību aktos ir paredzēts veikt civiltiesiskus izpildes pasākumus, kurus tiesu vai administratīvas iestādes zināmos apstākļos var veikt, lai nepieļautu vai izbeigtu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumus;

W.

tā kā saskaņā ar pašreiz spēkā esošo tiesisko regulējumu tūlītēja nepieciešama rīcība atļauta nav, bet tā ir vajadzīga, lai nepieļautu sporta pasākumu nelikumīgu apraidi tiešajā ēterā; tā kā dažas dalībvalstis turklāt ir pieņēmušas noteikumus par brīdināšanas un rīcības mehānismiem, kas Savienības līmenī saskaņoti nav,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165., 166. un 167. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2020. gada 9. jūnija secinājumus par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 19. septembra atzinumu “Digitālā plaisa starp dzimumiem” (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 6. jūnija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam izveido Digitālās Eiropas programmu (COM(2018)0434),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu “Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam. Izglītības un apmācības pārveide digitālajam laikmetam” (COM(2020)0624),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu par Eiropas izglītības telpas izveidi līdz 2025. gadam (COM(2020)0625),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra ziņojumu par mākslīgo intelektu, lietu internetu un robotiku drošuma un atbildības aspektā (COM(2020)0064),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra Balto grāmatu par mākslīgo intelektu “Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās” (COM(2020)0065),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas Datu stratēģija” (COM(2020)0066),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 25. aprīļa paziņojumu “Mākslīgais intelekts Eiropai” (COM(2018)0237),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 17. janvāra paziņojumu par Digitālās izglītības rīcības plānu (COM(2018)0022),

—

ņemot vērā Komisijas Mākslīgā intelekta augsta līmeņa ekspertu grupas 2019. gada 8. aprīļa ziņojumu “Ētikas pamatnostādnes uzticamam MI”,

—

ņemot vērā 2019. gada 12. februāra rezolūciju par visaptverošu Eiropas rūpniecības politiku attiecībā uz mākslīgo intelektu un robotiku (3),

—

ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par valodu līdztiesību digitālajā laikmetā (4),

—

ņemot vērā 2018. gada 12. jūnija rezolūciju par izglītības modernizēšanu Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku (6),

—

ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par Eiropas rūpniecības digitalizāciju (7),

—

ņemot vērā Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departamenta 2020. gada maija brīfingu par mākslīgā intelekta izmantošanu kultūras un radošajās nozarēs,

—

ņemot vērā Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departamenta 2020. gada maija padziļināto analīzi par mākslīgā intelekta izmantošanu audiovizuālajā nozarē,

—

ņemot vērā Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2020. gada aprīļa pētījumu par sieviešu izglītību un nodarbinātību zinātnē, tehnoloģijās un digitālajā ekonomikā, tostarp par MI un tā ietekmi uz dzimumu līdztiesību,

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Juridiskās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A9-0127/2021),

A.

tā kā mākslīgā intelekta (MI) tehnoloģijas, kurām var būt tieša ietekme uz mūsu sabiedrību, tiek izstrādātas ātri un arvien vairāk tiek izmantotas visās mūsu dzīves jomās, tostarp izglītības, kultūras un audiovizuālajā nozarē; tā kā ētisks MI varētu palīdzēt uzlabot darba ražīgumu un palīdzēt paātrināt ekonomikas izaugsmi;

B.

tā kā MI un tā programmatūras, algoritmu un izmantoto vai ģenerēto datu izstrādes, ieviešanas un izmantošanas pamatā vajadzētu būt tādiem ētikas principiem kā pārredzamība, izskaidrojamība, godīgums, pārskatatbildība un atbildīgums;

C.

tā kā Savienībā publiskās investīcijas MI jomā ievērojami atpaliek no citu lielāko ekonomiku investīcijām; tā kā nepietiekamās investīcijas MI jomā, visticamāk, ietekmēs Savienības konkurētspēju visās nozarēs;

D.

tā kā integrēta pieeja MI un kvalitatīvu, uzticamu, taisnīgu, pārredzamu, uzticamu, drošu un savietojamu datu pieejamība, vākšana un interpretēšana ir būtiska, lai izstrādātu ētisku MI;

E.

tā kā Hartas 21. pants aizliedz visdažādāko veidu diskrimināciju; tā kā MI sistēmu izstrādē, ieviešanā un izmantošanā nevajadzētu pieļaut daudzveidīgas diskriminācijas veidu atkārtošanos;

F.

tā kā dzimumu līdztiesība ir viens no Savienības pamatprincipiem, kas nostiprināts Līgumos, un tam būtu jāatspoguļojas visu Savienības politikas virzienu īstenošanā, tostarp arī izglītības, kultūras un audiovizuālajā jomā, kā arī tādu tehnoloģiju izstrādē kā MI;

G.

tā kā līdzšinējā pieredze, jo īpaši tehniskajās jomās, ir parādījusi, ka izstrādes un inovācijas pamatā bieži vien ir dati, kas ir svarīgi vīriešiem, un ka sieviešu vajadzības netiek atspoguļotas pilnībā; tā kā šo aizspriedumu novēršanai ir vajadzīga lielāka piesardzība, tehniski risinājumi un skaidru prasību izstrāde attiecībā uz taisnīgumu, pārskatatbildību un pārredzamību;

H.

tā kā nepilnīgas un neprecīzas datu kopas, pēc dzimuma sadalītu datu trūkums un kļūdaini algoritmi var izkropļot MI sistēmas apstrādi un apdraudēt dzimumu līdztiesības nodrošināšanu sabiedrībā; tā kā dati par nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un intersekcionālas diskriminācijas formām parasti ir nepilnīgi vai to pat nav vispār;

I.

tā kā dzimumu nevienlīdzība, stereotipi un diskriminācija var tikt radīti un replicēti arī ar plašsaziņas līdzekļu izplatīto valodu un attēliem un ar MI nodrošinātiem lietojumiem; tā kā izglītībai, kultūras programmām un audiovizuālajam saturam ir ievērojama ietekme uz cilvēku pārliecības un vērtību veidošanos un tas ir būtisks instruments, lai apkarotu dzimumu stereotipus, mazinātu digitālo plaisu starp dzimumiem un izveidotu spēcīgus paraugpiemērus; tā kā pirms automatizētu risinājumu īstenošanas šajās galvenajās sabiedrības jomās ir jāievieš ētikas un tiesiskais regulējums;

J.

tā kā zinātne un inovācija var sniegt labumu, kas maina visu dzīvi, jo īpaši visatstumtākajiem, piemēram, sievietēm un meitenēm, kuras dzīvo nomaļos apgabalos; tā kā zinātniskā izglītība ir svarīga prasmju, pienācīga darba un darbvietu iegūšanai nākotnē, kā arī lai lauztu dzimumu stereotipus, saskaņā ar kuriem tā tiek uzskatīta par vīriešu jomu; tā kā zinātne un zinātniskā domāšana ir būtiska demokrātijas kultūrā, kas savukārt ir būtiska dzimumu līdztiesības veicināšanai;

K.

tā kā Savienībā katra desmitā sieviete jau ir cietusi no kāda veida kibervardarbības kopš 15 gadu vecuma un tā kā kiberuzmākšanās joprojām rada bažas MI izstrādē, tostarp izglītībā; tā kā kibervardarbība bieži ir vērsta pret sievietēm sabiedriskajā dzīvē, piemēram, aktīvistēm, sievietēm politiķēm un citām publiskām personām; tā kā MI un citām jaunajām tehnoloģijām var būt svarīga nozīme kibervardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanā un cilvēku izglītošanā;

L.

tā kā Savienība un dalībvalstis jo īpaši ir atbildīgas par MI tehnoloģiju izmantošanu, veicināšanu un pievienotās vērtības palielināšanu un par to, lai šīs tehnoloģijas būtu drošas un palīdzētu uzlabot Eiropas iedzīvotāju labklājību un atbilstību viņu interesēm; tā kā šīs tehnoloģijas, palīdzot izstrādāt labākas stratēģijas un inovāciju daudzās jomās, jo īpaši izglītībā, kultūrā un audiovizuālajā nozarē, var ievērojamā mērā palīdzēt sasniegt mūsu kopējo mērķi — uzlabot iedzīvotāju dzīvi un veicināt labklājību Savienībā;

M.

tā kā vairākums MI balstās uz atvērtā pirmkoda programmatūru, tāpēc pirmkodu var pārbaudīt, pārveidot un uzlabot;

N.

tā kā patlaban spēkā esošos attiecīgos ES tiesību instrumentus, iespējams, būs jākoriģē, lai atspoguļotu digitalizāciju un risinātu jaunos uzdevumus, ko MI tehnoloģiju izmantošana izvirza izglītības, kultūras un audiovizuālajā nozarē, piemēram, tādās jomās kā personas datu aizsardzība un privātums, diskriminācijas apkarošana, dzimumu līdztiesības veicināšana, intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) ievērošana, vides aizsardzība un patērētāju tiesības;

O.

tā kā ir svarīgi nodrošināt audiovizuālajai nozarei piekļuvi datiem no globālajām platformām un galvenajiem dalībniekiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

P.

tā kā MI un nākotnes lietotnēm vai izgudrojumiem, kas radīti ar MI palīdzību, tāpat kā jebkurām citām tehnoloģijām var būt divējāds raksturs; tā kā MI un saistītās tehnoloģijas rada daudzas bažas attiecībā uz to izstrādes, ieviešanas un izmantošanas ētiku un pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz datu vākšanu, izmantošanu un izplatīšanu; tā kā ir rūpīgi jāizvērtē MI tehnoloģiju priekšrocības un riski izglītībā, kultūrā un audiovizuālajā nozarē un ir dziļi un pastāvīgi jāanalizē to ietekme uz visiem sabiedrības aspektiem, vienlaikus nemazinot to potenciālu;

Q.

tā kā izglītības mērķis ir atraisīt cilvēka potenciālu un radošumu un panākt autentiskas sociālās pārmaiņas, bet nepareizi izmantotas uz datiem balstītas MI sistēmas var kavēt cilvēka un sociālo attīstību;

R.

tā kā izglītība un izglītības iespējas ir pamattiesības; tā kā MI tehnoloģiju izstrāde, ieviešana un izmantošana izglītības nozarē būtu jāklasificē kā augsta riska joma un uz to būtu jāattiecina stingrākas prasības attiecībā uz drošumu, pārredzamību, taisnīgumu un pārskatatbildību;

S.

tā kā augstas kvalitātes, ātra un droša visaptveroša savienojamība, platjosla, augstas veiktspējas tīkli, IT zināšanas, digitālās prasmes, digitālais aprīkojums un infrastruktūra, kā arī atbalsts sabiedrībā un mērķtiecīgs un piemērots politikas satvars ir daži no priekšnosacījumiem MI plašai un sekmīgai ieviešanai Savienībā; tā kā ir būtiski, lai šāda infrastruktūra un aprīkojums tiktu izvietoti vienādi visā Savienībā, lai novērstu pastāvīgo digitālo plaisu starp tās reģioniem un iedzīvotājiem;

T.

tā kā ir absolūti nepieciešams novērst dzimumu nelīdztiesību zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu, mākslas un matemātikas (STEAM) priekšmetos, lai nodrošinātu, ka visa sabiedrība ir vienlīdzīgi un taisnīgi pārstāvēta, izstrādājot, ieviešot un izmantojot MI tehnoloģijas, tostarp programmatūru, algoritmus un to izmantotos un ģenerētos datus;

U.

tā kā ir svarīgi nodrošināt, ka visi Savienības iedzīvotāji jau agrā vecumā iegūst nepieciešamās prasmes, lai labāk izprastu MI iespējas un ierobežojumus, sagatavotos arvien pieaugošajai MI un saistīto tehnoloģiju klātbūtnei visos cilvēka darbības aspektos un spētu pilnībā izmantot to sniegtās iespējas; tā kā digitālo prasmju plaša apguve visās Savienības sabiedrības daļās ir priekšnosacījums, lai panāktu taisnīgu digitālo pārveidi, kas ir izdevīga visiem;

V.

tā kā, lai to nodrošinātu, dalībvalstīm ir jāinvestē līdzekļi digitālajā izglītībā un medijpratībā, jāaprīko skolas ar pienācīgu infrastruktūru un nepieciešamajām galiekārtām un mācību programmās vairāk uzmanības jāpievērš digitālo prasmju un kompetenču apguvei;

W.

tā kā MI un saistītās tehnoloģijas var izmantot, lai uzlabotu mācīšanās un mācīšanas metodes, jo īpaši palīdzot izglītības sistēmām izmantot taisnīgus datus, lai uzlabotu izglītības taisnīgumu un kvalitāti, vienlaikus veicinot īpaši pielāgotas mācību programmas un labāku piekļuvi izglītībai, kā arī uzlabojot un automatizējot atsevišķus administratīvus uzdevumus; tā kā, lai MI izmantošana nāktu par labu visai sabiedrībai, ir nepieciešama vienlīdzīga un taisnīga piekļuve digitālajām tehnoloģijām un ātrdarbīga savienojamība; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, lai digitālā izglītība būtu pieejama visiem, tostarp tiem, kas nāk no nelabvēlīgas vides, un cilvēkiem ar invaliditāti; tā kā mācīšanās rezultāti nav atkarīgi no pašas tehnoloģijas kā tādas, bet gan no tā, kā skolotāji var izmantot tehnoloģijas pedagoģiski jēgpilnos veidos;

X.

tā kā MI ir īpašs potenciāls piedāvāt risinājumus izglītības nozares ikdienas problēmām, piemēram, mācību personalizācijai, mācīšanās grūtību uzraudzībai, konkrēta priekšmeta satura/zināšanu automatizācijai, labākas profesionālās apmācības nodrošināšanai un pārejai uz digitālu sabiedrību;

Y.

tā kā MI varētu būt praktiski izmantojams, lai samazinātu pedagogu un izglītības iestāžu administratīvo darbu un atbrīvotu laiku viņu pamatdarbam — mācīšanai un pašizglītībai;

Z.

tā kā jaunas uz MI balstītas lietotnes izglītībā veicina progresu dažādās disciplīnās, piemēram, svešvalodu apguvē un matemātikā;

AA.

tā kā MI iespējota personalizēta mācību pieredze var ne tikai palīdzēt palielināt studentu motivāciju un dot viņiem iespēju pilnībā izmantot savu potenciālu, bet arī pazemināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas rādītājus;

AB.

tā kā MI var arvien vairāk palīdzēt uzlabot skolotāju efektivitāti, sniedzot viņiem labāku izpratni par skolēnu mācību metodēm un veidiem un palīdzot viņiem apzināt mācīšanās grūtības un labāk novērtēt individuālo progresu;

AC.

tā kā Savienības digitālajā darba tirgū trūkst gandrīz pusmiljons lielo datu zinātņu un datu analīzes ekspertu, kas ir kvalitatīva un uzticama MI attīstības un izmantošanas pamats;

AD.

tā kā MI piemērošana izglītībā rada bažas par datu ētisku izmantošanu, izglītojamo tiesībām, piekļuvi datiem un personas datu aizsardzību un tādējādi ietver pamattiesību apdraudējuma riskus, piemēram, izglītojamo personu profilu un uzvedības stereotipu modeļu izveidi, kas varētu radīt diskrimināciju vai kaitējuma risku, palielinot sliktas pedagoģiskās prakses piemēru skaitu;

AE.

tā kā kultūrai ir būtiska nozīme MI tehnoloģiju plašā izmantošanā un šī joma kļūst par kultūras mantojumam svarīgu disciplīnu, pateicoties inovatīvu tehnoloģiju un rīku izstrādei un to efektīvai izmantošanai, reaģējot uz nozares vajadzībām;

AF.

tā kā MI tehnoloģijas var izmantot, lai popularizētu un aizsargātu kultūras mantojumu, cita starpā izmantojot digitālus rīkus vēstures pieminekļu saglabāšanai un atrodot inovatīvus veidus, kā kultūras iestāžu rīcībā esošās kultūras artefaktu datu kopas visā Savienībā padarīt plašāk un vieglāk pieejamas, vienlaikus ļaujot lietotājiem pārlūkot milzīgo kultūras un radošo saturu; tā kā šajā ziņā izšķiroša nozīme ir sadarbspējas standartu un sistēmu atbalstam;

AG.

tā kā MI tehnoloģiju izmantošana kultūras un radošajam saturam, jo īpaši mediju saturam un pielāgotiem satura ieteikumiem, rada problēmas saistībā ar datu aizsardzību, diskrimināciju un kultūras un valodu daudzveidību, rada risku radīt diskriminējošu rezultātu, kura pamatā ir neobjektīvi ievades dati, un varētu ierobežot viedokļu daudzveidību un plašsaziņas līdzekļu plurālismu;

AH.

tā kā personalizēti satura ieteikumi, kuru pamatā ir MI, bieži vien var labāk apmierināt indivīdu īpašās vajadzības, tostarp kultūras un valodas izvēles; tā kā MI var palīdzēt Savienībā veicināt valodu daudzveidību un uzlabot Eiropas audiovizuālo darbu satura izplatīšanu, jo īpaši izmantojot automatizētu subtitrēšanu, kā arī audiovizuālā satura sinhronizāciju citās valodās; tā kā tādēļ ir būtiski nodrošināt mediju saturu dažādās valodās, lai atbalstītu kultūru un valodu daudzveidību;

AI.

tā kā MI, automatizējot dažādas ikdienišķas darbības, interpretējot datus un pat veidojot tādas ziņas kā laika prognozes un sporta sacensību rezultāti, ievieš inovāciju ziņu sadaļā;

AJ.

tā kā Eiropas valodu daudzveidība nozīmē, ka tiesībās balstīta MI datorlingvistikas atbalstīšana sniedz īpašu potenciālu inovācijām, ko var izmantot, lai digitālajā laikmetā globālo kultūras un informācijas apmaiņu padarītu demokrātisku un nediskriminējošu;

AK.

tā kā MI tehnoloģijām var būt potenciāls sniegt labumu speciālajai izglītībai, kā arī kultūras un radošā satura pieejamībai personām ar invaliditāti; tā kā MI nodrošina tādus risinājumus kā runas atpazīšana, virtuālie palīgi un fizisku objektu digitāla attēlošana; tā kā digitālie objekti jau tagad piedalās šāda satura pieejamības nodrošināšanā cilvēkiem ar invaliditāti;

AL.

tā kā MI lietojumi ir plaši izplatīti audiovizuālajā nozarē, jo īpaši audiovizuālā satura platformās,

AM.

tā kā MI tehnoloģijas tādējādi veicina audiovizuālo mediju produktu radīšanu, plānošanu, pārvaldību, producēšanu, izplatīšanu, lokalizāciju un patēriņu;

AN.

tā kā, lai gan MI var izmantot, lai radītu viltotu saturu, piemēram, tā dēvētos dziļviltojumus, kas pieaug eksponenciāli un rada tiešus draudus demokrātijai, to vienlaikus var izmantot arī kā vērtīgu rīku, ar ko identificēt un nekavējoties apkarot šādu ļaunprātīgu darbību, piemēram, pārbaudot faktus reāllaikā vai marķējot šādu saturu; tā kā lielāko daļu dziļviltojumu materiālu ir viegli atklāt; tā kā tajā pašā laikā MI darbināti atklāšanas rīki parasti šādu saturu spēj sekmīgi marķēt un filtrēt; tā kā šajā jautājumā trūkst tiesiskā regulējuma,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

83.

84.

85.

86.

87.

88.

89.

90.

91.

92.

93.

94.

95.

96.

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 194. pantu,

—

ņemot vērā 2015. gada 12. decembra Parīzes klimata nolīgumu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 7 “nodrošināt visiem piekļuvi pieejamai, uzticamai, ilgtspējīgai un modernai enerģijai”,

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. februāra paziņojumu “ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. novembra paziņojumu “Tīru planētu — visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” (COM(2018)0773),

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas Datu stratēģija” (COM(2020)0066),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Klimatneitrālas ekonomikas dzinējspēks: ES Energosistēmas integrācijas stratēģija” (COM(2020)0299),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai” (COM(2020)0301),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumu “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” (COM(2020)0562),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumu “Eiropas Renovācijas vilnis — par zaļākām ēkām, jaunām darbvietām un labāku dzīvi” (COM(2020)0662),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumu par ES metāna emisiju mazināšanas stratēģiju (COM(2020)0663),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra ziņojumu par enerģētikas savienības stāvokli (COM(2020)0950),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra ziņojumu par panākto progresu tīrās enerģijas konkurētspējas aspektā (COM(2020)0953),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra progresa ziņojumu par energoefektivitāti (COM(2020)0954),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra ziņojumu “Progresa ziņojums par atjaunīgo enerģiju” (COM(2020)0952),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra ziņojumu “Enerģijas cenas un izmaksas Eiropā” (COM(2020)0951),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. novembra paziņojumu “ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” (COM(2020)0741),

—

ņemot vērā Padomes 2019. gada 25. jūnija secinājumus par tādu energosistēmu nākotni enerģētikas savienībā, kuras nodrošinātu enerģētikas pārkārtošanu un enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanu līdz 2030. gadam un pēc tam,

—

ņemot vērā Padomes 2020. gada 11. decembra secinājumus par jaunu ES klimata mērķi 2030. gadam,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 12. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā Padomes prezidentvalsts Austrijas 2018. gada 17. un 18. septembrī Lincā uzsākto ūdeņraža iniciatīvu,

—

ņemot vērā Padomes prezidentvalsts Rumānijas 2019. gada 1. un 2. aprīlī Bukarestē uzsākto iniciatīvu “Ilgtspējīga un vieda gāzes infrastruktūra Eiropai”,

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvu 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (3) (TEN-E regula),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010 (4) (Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta regula), kura pašlaik tiek pārskatīta,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regulu (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (7) (Atjaunojamo energoresursu direktīva),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2018/2002, ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija Direktīvu (ES) 2019/944 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija Regulu (ES) 2019/943 par elektroenerģijas iekšējo tirgu (10),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulu (ES) Nr. 559/2014, ar ko izveido kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis 2” (11),

—

ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu (12),

—

ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā (13),

—

ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 25) Madridē, Spānijā (14),

—

ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (15),

—

ņemot vērā 2020. gada 2. jūlija rezolūciju par vispusīgu Eiropas pieeju enerģijas uzglabāšanai (16),

—

ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādņu pārskatīšanu (17),

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas atzinumu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A9-0062/2021),

A.

tā kā Parlaments, Padome un Komisija atbalstīja mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu un pamatojoties uz taisnīgumu un labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem, lai ierobežotu globālās temperatūras pieaugumu līdz 1,5 oC salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni;

B.

tā kā Komisija ierosināja mērķi līdz 2030. gadam samazināt kopīgās siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas vismaz par 55 %, savukārt Parlaments atbalstīja mērķi līdz 2030. gadam samazināt SEG emisijas par 60 %;

C.

tā kā 2020. gada ziņojums par Enerģētikas savienības stāvokli liecina, ka kopumā pieprasījums pēc enerģijas ES samazinās, bet dažās nozarēs, piemēram, transporta un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarē, pieaug;

D.

tā kā ēkas rada aptuveni 40 % no ES kopējā energopatēriņa un 36 % no SEG emisijām no enerģijas, un IKT rada 5–9 % no globālā elektroenerģijas patēriņa;

E.

tā kā 70 % no ES 2017. gadā izmantotās primārās enerģijas tika iegūti no fosilā kurināmā (nafta, dabasgāze un ogles) (18);

F.

tā kā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra lēš, ka aptuveni vienu trešdaļu no globālajām metāna emisijām rada enerģētikas nozare;

G.

tā kā klimatneitralitātes sasniegšanai ir nepieciešams atteikties no sistēmas, kuras pamatā galvenokārt ir fosilais kurināmais, un pāriet uz ļoti energoefektīvu klimatneitrālu un uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu sistēmu;

H.

tā kā energosistēmas integrācija nozīmē energosistēmas koordinētu plānošanu un darbību kopumā, aptverot daudzus energonesējus un savienoto infrastruktūru, kā arī visus galapatērētājus;

I.

tā kā energosistēmu integrācija var sniegt atbildi uz daudzām problēmām, kas izriet no enerģētikas pārkārtošanas, un jo īpaši uz enerģētikas tīklu dekarbonizācijas, optimizācijas un līdzsvarošanas problēmu, tādējādi garantējot energoapgādes drošību un veicinot ES stratēģisko autonomiju;

J.

tā kā energotīklu divējādā — zaļā un digitālā — pārkārtošanās prasīs nepieredzētas publiskās un privātās investīcijas infrastruktūras modernizācijā un nepieciešamības gadījumā jaunas infrastruktūras izvēršanā, kā arī investīcijas ēku renovācijā un pētniecībā un izstrādē;

K.

tā kā energosistēmas integrācija var paātrināt pārkārtošanos uz klimatneitrālu ekonomiku, vienlaikus cenšoties saglabāt Eiropas iedzīvotāju, iestāžu un uzņēmumu izmaksas reālistiskās robežās un stiprināt enerģētisko drošību, aizsargājot veselību un vidi un veicinot izaugsmi, inovāciju un pasaulē vadošo lomu rūpniecībā; tā kā ir jāīsteno izmaksu ziņā efektīva enerģētikas nozares integrācija;

L.

tā kā saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999 princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” būtu efektīvi jāīsteno jebkurā enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma plānošanā un politikas un investīciju lēmumos, kas nozīmē, ka ikviens lēmums būtu sistemātiski jānovērtē, salīdzinot ar alternatīviem rentabliem, tehniski un ekonomiski piemērotiem un videi nekaitīgiem energoefektivitātes pasākumiem;

M.

tā kā Covid-19 krīze ir parādījusi, ka ir būtiski spēt paļauties uz drošu un elastīgu energosistēmu; tā kā elektroenerģijas un apkures papildu izmaksas ir radījušas lielāku spiedienu uz mājsaimniecībām,

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 194. pantu,

—

ņemot vērā nolīgumu, ko pieņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu 21. konferencē (COP21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

—

ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes īpašos ziņojumus 2018. gada 8. oktobrī“Globālā sasilšana par 1,5 oC” un 2019. gada 25. septembrī“Okeāns un kriosfēra mainīgā klimata apstākļos”,

—

ņemot vērā ANO Vides programmas 2019. un 2020. gada ziņojumus par emisiju neatbilstību,

—

ņemot vērā ESAO 2018. gada 23. februāra deklarāciju par MVU un uzņēmējdarbības stiprināšanu produktīvā un iekļaujošā izaugsmē,

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai” (COM(2020)0301),

—

ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2020. gada 1. jūlija atzinumu “Virzība uz ceļvedi tīra ūdeņraža izmantošanai: vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums klimatneitrālā Eiropā” (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Klimatneitrālas ekonomikas dzinējspēks: ES Energosistēmas integrācijas stratēģija” (COM(2020)0299),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. novembra paziņojumu “ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” (COM(2020)0741),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumu par ES metāna emisiju mazināšanas stratēģiju (COM(2020)0663),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra ziņojumu “2020. gada ziņojums par enerģētikas savienības stāvokli saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību” (COM(2020)0950),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumu “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” (COM(2020)0562),

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (2), (Atjaunojamo energoresursu direktīva),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regulu (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu (4) (Alternatīvo degvielu infrastruktūras direktīva),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulu (ES) Nr. 559/2014, ar ko izveido kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis 2” (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (6) (Eiropas enerģētikas tīkla (TEN-E) regula),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010 (7), kura pašlaik tiek pārskatīta,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (8) (ETS direktīva),

—

ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par vispusīgu Eiropas pieeju enerģijas uzglabāšanai (9),

—

ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādņu pārskatīšanu (10),

—

ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (11),

—

ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā (12),

—

ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu (13),

—

ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par alternatīvo degvielu infrastruktūras izvēršanu Eiropas Savienībā: laiks rīkoties!’ (14),

—

ņemot vērā 2018. gada 6. februāra rezolūciju par inovācijas paātrināšanu tīras enerģijas jomā (15),

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A9-0116/2021),

A.

tā kā ES ir apstiprinājusi Parīzes nolīgumu, zaļo kursu un mērķi vēlākais līdz 2050. gadam panākt rentablu un taisnīgu pāreju uz klimatneitralitāti;

B.

tā kā Komisija ir ierosinājusi palielināt ES mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un tā kā Parlaments ir atbalstījis mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 60 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

C.

tā kā fosilais kurināmais lielā mērā rada globālo sasilšanu un tā kā Parīzes nolīguma mērķis ir ierobežot globālās temperatūras pieaugumu ievērojami zem 2 oC salīdzinājumā ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni un censties ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 oC;

D.

tā kā pārejai uz siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju ekonomiku ir vajadzīga publiski virzīta ātra un taisnīga pāreja uz lielā mērā uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu un ļoti resursefektīvu un energoefektīvu energosistēmu, nodrošinot ilgtspēju un veselību, iedzīvotāju līdzdalību, enerģētiskās nabadzības mazināšanu visā ES, energoapgādes drošību, piekļuvi enerģijai un pieejamību cenas ziņā, kā arī enerģijas cenu konkurētspēju;

E.

tā kā ir nepieciešams izmantot tīras alternatīvas degvielas un attīstīt to lietojumus, lai pēc iespējas ātrāk pakāpeniski izbeigtu fosilā kurināmā izmantošanu un nodrošinātu ES rūpniecības konkurētspēju; tā kā atjaunīgajam ūdeņradim ir pagaidām neizmantots potenciāls kļūt par šādu alternatīvu;

F.

tā kā ūdeņradi var izmantot kā izejvielu vai enerģijas avotu rūpnieciskos un ķīmiskos procesos, gaisa un jūras transportā, lielas noslodzes autotransportā un apkures lietojumos, dekarbonizējot nozares, kurās tieša elektrifikācija nav tehnoloģiski iespējama vai konkurētspējīga, kā arī enerģijas uzkrāšanai, lai vajadzības gadījumā līdzsvarotu energosistēmu, un tādējādi tam ir būtiska nozīme energosistēmas integrācijā;

G.

tā kā pašlaik aptuveni 2 % no ES energoresursu struktūras veido ūdeņradis, no kura 95 % tiek ražoti, izmantojot fosilo kurināmo, katru gadu izdalot 70–100 miljonus tonnu CO2, savukārt pasaules līmenī tiek radīti 2,5 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, turklāt mazāk nekā 1 % pašlaik saražotā ūdeņraža tiek izmantots kā energonesējs; tā kā daži pētījumi liecina, ka 2050. gadā atjaunojamie energoresursi varētu veidot līdz pat 100 % no ES energoresursu struktūras, kur ūdeņradis varētu veidot līdz 20 % kopumā, 20–50 % no transportam izmantotās enerģijas un 5–20 % no rūpniecībā izmantotās enerģijas;

H.

tā kā pasaulē saražo 120 Mt ūdeņraža gadā un to ražo gan kā rafinēšanas un ķīmiskās rūpniecības blakusproduktu (70 Mt), gan speciāli paredzētās ražotnēs (50 Mt); tā kā lielāko daļu ūdeņraža ražo, izmantojot fosilo kurināmo — pasaulē ūdeņraža ražošanai izmanto 6 % no dabasgāzes un 2 % no oglēm, — bet mazāk nekā 0,1 % ražo, izmantojot ūdens elektrolīzi;

I.

tā kā kopējā ūdeņraža ražošanas jauda Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) 2018. gada beigās tika lēsta 11,5 Mt apjomā gadā un tā kā kopējā uzstādītā elektrolīzeru jauda EEZ ir aptuveni 1 GW, kas ir 1–4 % no kopējās ūdeņraža ražošanas jaudas; tā kā kopējais ūdeņraža ražošanas īpatsvars EEZ no fosilajiem kurināmajiem ar oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu (mazoglekļa ūdeņradis) ir aptuveni 0,7 % (neieskaitot blakusproduktus);

J.

tā kā 43 % no pasaulē saražotā ūdeņraža tiek izmantoti amonjaka ieguvei, ko savukārt pārsvarā izmanto amonjaku saturošu lauksaimniecības mēslošanas līdzekļu ražošanai, 52 % izmanto ogļūdeņražu rafinēšanai un desulfurizācijai un 5 % izmanto metanola sintēzei un citiem lietojumiem;

K.

tā kā atjaunīgā un mazoglekļa ūdeņraža izmaksas pašlaik ir 2,5–5,5 EUR/kg, bet izmaksas, ko rada tāda ūdeņraža ražošana, kura pamatā ir fosilais kurināmais, ir aptuveni 1,50 EUR/kg; tā kā pašreizējā elektroenerģijas struktūra vairumā dalībvalstu novestu pie tā, ka elektroūdeņradis tiek ražots ar lielākām emisijām nekā fosilajam ūdeņradim;

L.

tā kā ūdeņradis var uzglabāt enerģiju lielos daudzumos ilgā laikposmā un tādējādi var palīdzēt pārvarēt sezonālās pieprasījuma svārstības; tā kā ūdeņradi var transportēt, izmantojot kravas automašīnas, kuģus vai cauruļvadus, tādējādi radot iespēju ražot atjaunojamo enerģiju tur, kur tas ir visefektīvāk, un nodrošināt tālsatiksmes transportu, nepārslogojot elektrotīklu;

M.

tā kā visu ekonomikas nozaru dekarbonizācijai būs vajadzīgs lielāks atjaunojamo energoresursu īpatsvars, kas varētu izraisīt lielāku nestabilitāti elektrotīklā, savukārt pieprasījums pēc enerģijas uzglabāšanas būs ievērojami jāpalielina, lai nodrošinātu energoapgādi;

N.

tā kā tērauda ražošana rada aptuveni 10 % tiešo un netiešo siltumnīcefekta gāzu emisiju visā pasaulē un jūras transports rada aptuveni 2,5 % siltumnīcefekta gāzu emisiju un tā kā atjaunīgā ūdeņraža attīstība varētu palīdzēt samazināt emisijas šajās nozarēs;

O.

tā kā transports veido aptuveni 27 % no ES kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām; tā kā ūdeņradim ir dažādi pielietojumi gan rūpniecībā, gan elektroenerģijas un būvniecības nozarē un tam ir liels potenciāls kā alternatīvai degvielai transporta nozarē, taču tā kā tirgū izvērstas ūdeņraža izmantošanas iespējas dažādos transporta veidos joprojām ir ierobežotas;

P.

tā kā elektrotransportlīdzekļiem ar akumulatoru ir potenciāls nodrošināt lielu daļu no privāto transportlīdzekļu tirgus; tā kā kravas transports ir nozare, kurā dekarbonizāciju veikt ir grūti un kurā tiešu elektrifikāciju ierobežo zema izmaksu efektivitāte un tehniski apsvērumi; tā kā akumulatori rada praktiskas problēmas lielas noslodzes transportlīdzekļiem, vilcieniem neelektrificētās līnijās, kravas kuģiem un gaisa kuģiem un tā kā tas radīs iespējas citiem energonesējiem, piemēram, ūdeņradim, jo ar to varētu transportlīdzeklī vai kuģī uzglabāt lielu enerģijas daudzumu, vajadzības gadījumā ātri uzpildīt degvielu un vienīgais izplūdes materiāls ir ūdens;

Q.

tā kā ilgtspējīga un konkurētspējīga ūdeņraža ekonomika ir iespēja ES stiprināt savu ekonomiku, jo īpaši pēc Covid-19 izraisītās ekonomikas lejupslīdes, jo tā līdz 2030. gadam varētu radīt līdz vienam miljonam tiešu kvalitatīvu darbvietu un līdz 2050. gadam — 5,4 miljonus darbvietu, un tā kā šī varētu būt iespēja tiem reģioniem, kuri pašlaik ir lielā mērā atkarīgi no tradicionālajiem energoavotiem un kuri būs pakļauti nabadzības riskam pēc fosilā kurināmā izmantošanas izbeigšanas; tā kā saskaņā ar aplēsēm darbvietu radīšanas potenciāls atjaunojamā ūdeņraža nozarē ir 10 300 darbvietu uz vienu miljardu EUR investīciju un šo skaitli varētu papildināt ar radītajām darbvietām atjaunojamās elektroenerģijas nozarē;

R.

tā kā, lai izveidotu ilgtspējīgu un konkurētspējīgu ūdeņraža tirgu, kas savlaicīgi un rentabli palīdz sasniegt ES 2050. gada klimatneitralitātes mērķi, ir vajadzīga labi attīstīta pārvades un sadales infrastruktūra efektīvai ūdeņraža transportēšanai no ražošanas vietām uz patēriņa zonām ES;

S.

tā kā ūdeņraža sistēmu attīstību dalībvalstis varētu risināt atšķirīgi, ņemot vērā esošās gāzes infrastruktūras struktūras atšķirības, katras valsts spēju izstrādāt dažādas ūdeņraža ražošanas tehnoloģijas, inovācijas potenciālu un atšķirīgo pieprasījumu pēc ūdeņraža dažādās nozarēs katrā dalībvalstī;

T.

tā kā gandrīz visas dalībvalstis savos valsts enerģētikas un klimata plānos ir iekļāvušas plānus attiecībā uz ūdeņradi un 26 dalībvalstis ir parakstījušas ūdeņraža iniciatīvu;

U.

tā kā ES energosistēmai vajadzētu būt ekoloģiski ilgtspējīgai un ekonomiski konkurētspējīgai un tā kā visiem īstenojamajiem tehnoloģiskajiem virzieniem vajadzētu būt balstītiem uz pierādītām un pamatotām aplēsēm, kas varētu radīt dzīvotspējīgus uzņēmumus paredzamā laikposmā, lai nodrošinātu, ka to izmaksas neapdraud ES rūpniecības nozaru konkurētspēju vai pilsoņu labklājību;

V.

tā kā būtu jāņem vērā būtiski enerģijas zudumi ūdeņraža ražošanas, transportēšanas, uzglabāšanas un pārstrādes laikā;

W.

tā kā pašreizējais tiesiskais regulējums, kas reglamentē dabasgāzi, gadiem ilgi ir nodrošinājis piegādes drošību un enerģijas pieejamību ES patērētājiem un tādēļ to varētu izmantot kā paraugu, lai veicinātu ES mēroga atjaunojamā ūdeņraža tirgus attīstību nākotnē,

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.