17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/4

P9_TA(2021)0039

Eiropas Centrālās bankas 2020. gada pārskats

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2020. gada pārskatu (2020/2123(INI))

(2021/C 465/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2019. gada pārskatu,

—	ņemot vērā ECB atsauksmes par Eiropas Parlamenta sniegto ieguldījumu, izstrādājot rezolūciju par ECB 2018. gada pārskatu,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un ECB Statūtus un jo īpaši to 15. un 21. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 123. pantu, 127. panta 1., 2. un 5. punktu, 130., 132. pantu un 284. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu,

—	ņemot vērā Eurosistēmas speciālistu makroekonomiskās prognozes eurozonai un ECB Padomes 2020. gada 4. jūnijā pieņemtos pasākumus,

—	ņemot vērā 2020. gada 8. maijā publicēto ECB aptauju par eurozonas uzņēmumu piekļuvi finansējumam (2019. gada oktobris – 2020. gada marts),

—	ņemot vērā 2020. gada 10. septembrī publicētās ECB speciālistu makroekonomiskās prognozes eurozonai,

—	ņemot vērā monetāro dialogu ar Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāju Christine Lagarde2020. gada 6. februārī, 8. jūnijā un 28. septembrī,

—	ņemot vērā 2019. gada 28. marta nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai (1),

—

ņemot vērā 2020. gada septembrī publicēto ECB kriptoaktīvu darba grupas speciālo pētījumu Nr. 247 “Stablecoins: Implications for monetary policy, financial stability, market infrastructure and payments, and banking supervision in the euro area” (Stabilo kriptomonētu ietekme uz monetāro politiku, finanšu stabilitāti, tirgus infrastruktūru un maksājumiem, un banku uzraudzību eurozonā),

—	ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdzsvaru, izvirzot kandidātus amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā (2),

—	ņemot vērā ECB 2020. gada oktobra ziņojumu par digitālo euro,

—	ņemot vērā ECB 2017. gada novembrī publicēto speciālo pētījumu Nr. 201 “Skaidras naudas izmantošana eurozonas mājsaimniecībās”,

—	ņemot vērā atjaunināto ECB 2020. gada vides deklarāciju,

—	ņemot vērā Reglamenta 142. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0002/2021),

tā kā Komisija, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas izraisītos ekonomikas satricinājumus, 2020. gada vasaras ekonomikas prognozē norādīja, ka eurozonas ekonomika 2020. gadā saruks par 8,7 % un 2021. gadā pieaugs par 6,1 % un ka ES-27 dalībvalstu ekonomika 2020. gadā saruks par 8,3 % un 2021. gadā pieaugs par 5,8 %;

tā kā saskaņā ar ECB speciālistu 2020. gada septembra makroekonomiskajām prognozēm ir sagaidāms, ka saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) gada vidējā inflācija eurozonā būs šāda: 2020. gadā — 0,3 %, 2021. gadā — 1,0 % un 2022. gadā — 1,3 %, taču inflācijas prognozes liecina par būtiskām atšķirībām eurozonā,

tā kā Eurostat dati liecina, ka 2020. gada augustā bezdarba līmenis bija 7,4 % ES un 8,1 % eurozonā; tā kā ir sagaidāms, ka bezdarba līmenis pieaugs; tā kā bezdarba līmenis Eiropas Savienībā ir nevienmērīgs; tā kā bezdarba ziņā joprojām ir būtiska reģionālā nevienlīdzība gan dalībvalstīs, gan starp tām; tā kā augsts jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir nopietns jautājums, kas ES jārisina;

D.	tā kā ECB 2020. gada dati par SPCI liecina par deflācijas ietekmi, ko vairākās dalībvalstīs izraisījusi Covid-19 krīze;

E.	tā kā ECB šā gada septembra prognozes liecina par to, ka faktiskais pasaules IKP (izņemot eurozonu) 2020. gadā samazināsies par 3,7 %, bet 2021. gadā tas atkal pieaugs par 6,2 % un 2022. gadā — 3,8 %;

tā kā, neraugoties uz Eiropas Parlamenta atkārtotiem aicinājumiem iesniegt dzimumu ziņā līdzsvarotu ECB Valdes locekļu amatu kandidātu sarakstu, kurā būtu vismaz divi vārdi, jaunā izpilddirektora amata kandidātu sarakstā uz Yves Mersch amata vietu bija tikai vīrieši; tā kā ECB Padomē joprojām ir pārāk maz sieviešu;

G.	tā kā 2019. gadā ECB tīrā peļņa bija 2,366 miljardi EUR salīdzinājumā ar 1,575 miljardiem EUR 2018. gadā; tā kā šo palielinājumu galvenokārt var attiecināt uz neto procentu ienākumu pieaugumu ASV dolāru portfelī un aktīvu iegādes programmas (APP) portfelī;

H.	tā kā 2019. gada beigās Eurosistēmas bilance bija sasniegusi 4 671 425 miljonus EUR — vēsturiski otro lielāko apjomu pēc 2018. gada;

I.	tā kā ir jāturpina atbalstīt MVU, kas joprojām ir ES ekonomikas un sabiedrības pamats un veicina ekonomisko un sociālo kohēziju;

J.	norāda, ka Covid-19 krīze ir smagi skārusi MVU; tā kā kopējo ekonomikas izredžu pasliktināšanās ir negatīvi ietekmējusi to piekļuvi finansējumam;

K.	tā kā LESD ir noteiktas ECB pilnvaras uzturēt cenu stabilitāti un atbalstīt vispārējo ekonomikas politiku Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus;

L.	tā kā ES ir apņēmusies līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un ECB uzdevums ir palīdzēt to sasniegt; tā kā ECB uzdevumi ir plašāki par vienīgi cenu stabilitāti — tie ietver arī banku sistēmas drošumu un stabilitāti un finanšu sistēmas stabilitāti;

M.	tā kā 2019. gada novembra Eirobarometra apsekojumā konstatēts, ka 2019. gadā 62 % sabiedrības atbalstīja Eiropas ekonomikas un monetārās savienības izveidi ar vienu vienoto valūtu — euro;

N.	tā kā 2020. gada 18. martā ECB izsludināja pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programma (PEPP) — jaunu, pagaidu programmu publiskā un privātā sektora aktīvu iegādei, paredzot tai 750 miljardus EUR, lai eurozonā novērstu Covid-19 pandēmijas radītos monetārās politikas transmisijas riskus;

tā kā ECB Padome 2020. gada 4. jūnijā nolēma palielināt PEPP finansējumu par 1,35 triljoniem EUR, lai pagarinātu saskaņā ar PEPP veikto neto iegāžu periodu vismaz līdz 2021. gada jūnija beigām, un tā kā saskaņā ar PEPP iegādāto vērtspapīru, kuriem pienācis dzēšanas termiņš, pamatsummas maksājumi tiks atkārtoti ieguldīti vismaz līdz 2022. gada beigām; turklāt norāda, ka neto iegādes saskaņā ar APP turpināsies 20 miljardu EUR apmērā mēnesī un tiks veiktas iegādes, ko nodrošina pagaidu piešķīrums papildu 120 miljardu EUR apmērā līdz 2020. gada beigām;

P.	tā kā likviditātes nodrošināšanai tiek īstenoti citi politikas pasākumi, piemēram, ilgāka termiņa atkārtotas finansēšanas mērķdarījumi (TLTRO III) un pandēmijas likviditātes mehānisms (PELTRO);

Q.	tā kā Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas izveide ir ievērojami aizkavējusies, neraugoties uz Komisijas un ECB priekšlikumiem par steidzamo vajadzību aizsargāt noguldījumus ES līmenī,

Vispārīgs pārskats

atzinīgi vērtē ECB lomu euro stabilitātes nodrošināšanā; uzsver, ka Līgumos noteiktā ECB neatkarība ir priekšnoteikums tam, lai tā varētu īstenot savas pilnvaras, kā arī saglabāt savu demokrātisko leģitimitāti; norāda, ka atbilstoši ECB neatkarības prasībām tā nedrīkst ne lūgt, ne pieņem nevienas Savienības iestādes vai struktūras, nevienas dalībvalsts valdības un arī nevienas citas struktūras norādījumus; uzsver, ka šādas neatkarības robežas nedrīkst pārkāpt, un turklāt uzsver, ka papildus centrālās bankas neatkarībai vienmēr būtu jānodrošina arī atbilstošs pārskatatbildības līmenis; uzsver, ka līdztekus ECB primārajām pilnvarām cenu stabilitātes nodrošināšanas jomā LESD arī nosaka, ka ECB ir jāatbalsta vispārējā ekonomikas politika Savienībā, lai tā palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, ja vien tie nav pretrunā tās primārajām pilnvarām; uzsver, ka LESD 3. pantā noteiktie Savienības vispārējie mērķi ir ilgtspējīga attīstība, konverģence, pilnīga nodarbinātība un sociālais progress;

atzinīgi vērtē klimata pārmaiņu centra kā jaunas ECB struktūrvienības izveidi;

uzsver, ka vienotās valūtas ieviešana ir neatgriezeniska; uzsver, ka euro ir ne tikai monetārs, bet arī politisks projekts;

pauž bažas par vēl nepieredzēto veselības aprūpes, ekonomikas un sociālo krīzi Covid-19 pandēmijas rezultātā, ko raksturo eurozonas ekonomikas strauja sarukšana un darba tirgus apstākļu strauja pasliktināšanās, kā arī bezdarba līmeņa paaugstināšanās; norāda, ka ir paredzama eurozonas ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās, lai gan atlabšanas ātrums un apjoms joprojām ir ļoti neskaidrs un nav vienāds visās dalībvalstīs;

turklāt pauž bažas, ka izaugsmes perspektīvas joprojām ir apdraudētas šajā ārkārtīgi nestabilajā vidē, kur ekonomikas sarukuma un atveseļošanās mērogs būs atkarīgs no ierobežošanas pasākumu ilguma un efektivitātes, to fiskālo un monetāro politikas panākumu sekmīgas īstenošanas, ar kuriem mazina negatīvo ietekmi uz ienākumiem un nodarbinātību, un no tā, cik plaša būs pastāvīgā ietekme uz piedāvājuma kapacitāti, iekšējo pieprasījumu un starptautiskajām piegādes ķēdēm;

prasa steidzami pārvērtēt finanšu nozares sistēmisko risku pēc pandēmijas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Sistēmisko risku kolēģijā ir izveidota darba grupa saistībā ar pandēmiju; iesaka turpmākajos stresa testos iekļaut nesistemātiskā riska kvalitatīvu novērtējumu;

atzinīgi vērtē ECB centienus cenu stabilitātes uzturēšanas jomā; norāda, ka inflācijas mērķis netiek sistemātiski sasniegts un ir vajadzīga turpmāka modrība šajā jomā; uzsver, ka pēdējos mēnešos eurozonā ir reģistrēta deflācija; uzsver, ka deflācija rada ievērojamus riskus eurozonas ekonomikai un tādēļ, iespējams, būs vajadzīgi stingri ECB intervences pasākumi;

atzinīgi vērtē to, ka ECB apsver iespēju pielāgot savus inflācijas mērījumus; norāda, ka SPCI ir ļoti šaura inflācijas mērīšanas koncepcija, kas inflāciju eurozonā vērtē pārāk zemu, jo SPCI grozā mājokļu izmaksu daļa ir neatbilstīga (3); prasa no jauna pielāgot grozu, lai atspoguļotu to, ka Eiropas mājsaimniecības 24 % no saviem ienākumiem tērē ar mājokli saistītiem izdevumiem; mudina ECB ņemt vērā arī aktīvu cenu inflāciju, ko cita starpā izraisa zemas procentu likmes; atzīst problēmas, kas saistītas ar monetārās politikas transmisiju;

atzinīgi vērtē priekšsēdētājas Christine Lagarde stingro prasību pilnībā saskaņot fiskālo un monetāro politiku un apņemšanos izmantot visus līdzekļus, lai radītu efektīvāko, lietderīgāko un samērīgāko iznākumu, ar kuru atbalstīt eurozonas ekonomikas atveseļošanu; uzsver, ka fiskālā un monetārā politika viena otru spēcīgi papildina; atzinīgi vērtē ECB pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programmu, kas paredzēta eurozonas ekonomikas atveseļošanas atbalstam;

Monetārā politika

10.

norāda uz ātru un vērā ņemamu ECB monetārās politikas reakciju uz Covid-19 krīzi ārkārtas situācijas kontekstā; atzīst šādas reakcijas pozitīvo ietekmi uz eurozonas ekonomikas stāvokli; pauž cerību, ka ECB sniegs atbalstu tik ilgi, cik nepieciešams; pieņem zināšanai ECB Uzraudzības valdes locekļa Yves Mersch paziņojumu par to, ka šāda elastība uz pārējām darbībām netiks attiecināta;

11.

uzsver, ka ar monetāro politiku vien nepietiks, lai panāktu ilgtspējīgu ekonomikas atveseļošanos; uzsver, ka reformas, kas stiprina konkurētspēju un sociālo kohēziju, ir nepieciešamas tam, lai atjaunotu un uzlabotu ekonomisko izaugsmi visā Savienībā; uzskata, ka monetārās politikas individuālais potenciāls veicināt ekonomikas atveseļošanos ir ierobežots, un, ievērojot ECB neatkarību, aicina ECB tās pilnvaru robežās izvērtēt iespējas izmantot citus politikas pasākumus, kas spētu stimulēt ekonomiku; uzsver ļoti atbalstošas monetārās politikas plašāko ietekmi, piemēram, uz noguldītājiem vai aktīvu cenu inflācijas risku; brīdina dalībvalstis nepieņemt, ka zemu procentu likmju vide būs vienmēr, jo procentu likmju paaugstināšanās varētu negatīvi ietekmēt valsts parāda pārvaldību;

12.

tomēr brīdina par risku, ko rada pārmērīgi augstu vērtību piešķiršana obligāciju tirgos, jo tas var sagādāt problēmas brīdī, kad procentu likmes atkal sāks pieaugt, un tas jo īpaši attiecas uz valstīm, kurās tiek īstenota pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra vai kurām ir augsts parāda līmenis;

13.

norāda uz aktīvas monetārās politikas nozīmi, mazinot finansiālo ierobežojumu radīto spiedienu uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; atzīst, ka to MVU īpatsvars, kuri saskaras ar finansiāliem ierobežojumiem, samazinājās no 18 % 2009.–2012. gadā līdz 8 % 2016.–2019. gadā; uzsver, ka Covid-19 krīze spēcīgi ietekmē MVU; atzīst mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu nozīmi ES; šajā sakarībā norāda uz nepieciešamību veicināt publiskās un privātās investīcijas, kā arī reformas un tādēļ prasa turpināt centienus, ar kuriem nodrošina reālās ekonomikas finansēšanu;

14.

aicina ECB uzraudzīt kvantitatīvās mīkstināšanas pasākumu samērīgumu ar tās bilancē iekļautajiem riskiem, aktīvu cenu inflācijas līmeni un resursu iespējami nepareizo sadali;

15.

norāda uz ilglaicīgi zemo procentu likmju ietekmi; uzsver, ka, no vienas puses, zemas procentu likmes sniedz iespējas patērētājiem, uzņēmumiem, tostarp MVU, darba ņēmējiem un aizņēmējiem, kas var gūt labumu no spēcīgākas ekonomiskās izaugsmes, zemāka bezdarba līmeņa un zemākām aizņēmumu izmaksām; atzīst, ka ECB politikai ir atšķirīga ietekme uz labumu sadali; aicina ECB izvērtēt tās politikas nostādņu ietekmi uz ekonomisko nevienlīdzību; no otras puses, pauž nožēlu par dzīvotnespējīgu uzņēmumu ar lielām parādsaistībām skaita pieaugumu, samazinātiem stimuliem valdībām veicināt izaugsmi un ilgtspēju veicinošas reformas, kā arī par negatīvo ietekmi uz apdrošinātājiem un pensiju fondiem, un uzsver finansiālo slogu, ko tas rada daudziem iedzīvotājiem visā Savienībā;

16.

norāda uz saikni starp monetāro politiku un mājokļu cenu pieaugumu eurozonā; uzsver, ka pandēmijas dēļ ir sagaidāms, ka turpinās pieaugt jau pašlaik augstais pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs (9,6 % 2018. gadā), un aicina ECB saistībā ar dzīves dārdzību Savienībā izvērtēt kvantitatīvās mīkstināšanas programmas reģionālo un nozaru ietekmi, kā arī ietekmi uz starppaaudžu taisnīgumu;

17.

atzīst, ka smagā krīze ir likusi ECB novērsties no monetārās politikas pamatstratēģijas pārskatīšanas; šajā ziņā pieņem zināšanai priekšsēdētājas Christine Lagarde apņemšanos cieši sadarboties ar Parlamentu un nodrošināt regulārus dialogus, kuru viņa pauda dialogā par monetāro politiku, kas notika 2020. gada 28. septembrī;

18.

uzsver, ka katrā monetārās politikas pamatstratēģijas pārskatīšanā būtu īpaši jāņem vērā Eiropas ekonomikas raksturs, proti, tās pieaugošā saistība ar pakalpojumu nozari un arvien lielākā digitalizācija, un būtu jānovērtē, cik lielā mērā tas kavē monetārās politikas ieviešanu reālajā ekonomikā;

Rīcība cīņā pret klimata pārmaiņām

19.

ievērojot ECB neatkarību, atzīmē klimata pārmaiņu ietekmi uz inflācijas dinamiku un transmisijas riskiem monetārajā politikā; atgādina ECB lomu cenu stabilitātes nodrošināšanā; atgādina, ka ECB kā ES iestādei ir saistošs Parīzes nolīgums;

20.

pieņem zināšanai priekšsēdētājas Christine Lagarde apņemšanos apsvērt iespēju ECB darbībās ieviest pārmaiņas par labu klimatam un izvērtēt visas pieejamās iespējas, ko piemērot cīņā pret klimata pārmaiņām; aicina ECB pieskaņot savu nodrošinājuma sistēmu riskiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, un darīt zināmu savu atbilstības Parīzes nolīgumam līmeni, kā arī pārbaudīt banku nozares atbilstību;

21.

prasa īstenot proaktīvu un kvalitatīvu riska pārvaldības pieeju, kurā integrēti ar klimata pārmaiņām saistīti sistēmiskie riski;

22.

atzinīgi vērtē to, ka zaļo obligāciju pirkšanas apjoms un to īpatsvars ECB portfelī turpina pieaugt;

23.

atbalsta centienus, ar kuriem palielina pētniecības jaudu jautājumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņu ietekmi uz finanšu stabilitāti un eurozonu;

Citi aspekti

24.

aicina ECB turpināt centienus, ar kuriem nodrošina finanšu tirgu stabilitāti visās iespējamajās ārkārtas situācijās, kas saistītas ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības;

25.

pauž bažas par pastāvīgi pieaugošajām TARGET18 atlikumu atšķirībām ECBS; norāda, ka šo atšķirību interpretācija tiek apstrīdēta;

26.

ņem vērā ECB kriptoaktīvu darba grupas analīzes rezultātus; aicina ECB novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma finansēšanas, kā arī citu noziedzīgu darbību radītos riskus, kas saistīti ar anonimitāti, kuru nodrošina kriptoaktīvi; aicina ECB pastiprināti uzraudzīt kriptoaktīvu, tostarp stabilo kriptomonētu, attīstību un paaugstinātos kiberdrošības riskus;

27.

atzinīgi vērtē ECB analīzi un gatavošanās darbu digitālā euro ieviešanai; norāda, ka digitālais euro nav kriptoaktīvs; uzsver, ka digitālajam euro būtu jāatbilst virknei minimālo prasību, tostarp attiecībā uz stabilitāti, drošību, lietderīgumu un privātuma aizsardzību; uzsver, ka digitālais euro nedrīkst apdraudēt skaidru naudu kā maksāšanas līdzekli; atbalsta ECB ieteikumu, ka digitālā euro emisijai atbilstīgi Eurosistēmas mērķiem vajadzētu būt pieejamai ārpus eurozonas, lai stimulētu ārvalstu ieguldītāju euro pieprasījumu un tādējādi veicinātu euro lomas stiprināšanu starptautiskā līmenī; aicina ECB nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp reglamentētu finanšu inovāciju atļaušanu finanšu tehnoloģiju jomā un finanšu stabilitātes nodrošināšanu;

28.

pievienojas ECB bažām par straujo izaugsmi nebanku finanšu sektorā, ko dēvē arī par “ēnu banku sistēmu”; uzsver, ka šajā jomā ir nepieciešams atbilstošs regulējums; uzsver, ka ECB ir jāmazina sistēmiskie riski, ko rada aizvien pieaugošais skaits nebanku regulētu struktūrvienību, kuras sagrupētas ap bankām, lai nodrošinātu piekļuvi savai maksājumu sistēmai;

29.

atzinīgi vērtē ECB pastāvīgos centienus vēl vairāk stiprināt savas reaģēšanas un seku novēršanas spējas, kas vajadzīgas gadījumā, ja pret to tiktu vērsts kiberuzbrukums; ar bažām norāda uz nesenajiem TARGET2 norēķinu sistēmas tehniskajiem darbības traucējumiem 2020. gada oktobrī un novembrī; atzinīgi vērtē to, ka ECB pēc tam izmeklēja minētos gadījumus, un prasa izmeklējumu rezultātus darīt zināmus Parlamentam;

30.

atzīst ECB panākumus cīņā pret viltošanu, par ko liecina pastāvīgi zemais viltoto banknošu īpatsvars kopējā apgrozībā; atzinīgi vērtē ar uzlabotiem drošības elementiem modernizēto 100 un 200 euro banknošu ieviešanu 2019. gadā; norāda uz skaidras naudas kā maksāšanas līdzekļa nozīmi ES iedzīvotājiem; aicina ECB vairāk nesamazināt dažādu apgrozībā esošo banknošu daudzumu;

31.

aina ECB izpētīt veidus, kā stiprināt euro starptautisko nozīmi, jo tas palielinātu ES spēju attiecībās ar citiem globālajiem spēkiem neatkarīgi veidot savu politisko nostāju un ir galvenais elements, kas nepieciešams Eiropas ekonomiskās neatkarības saglabāšanai; norāda, ka, palielinot euro kā rezerves valūtas pievilcību, vēl vairāk tiks veicināta tā starptautiskā izmantošana; uzsver – lai stiprinātu euro nozīmi, ir jāpadziļina Eiropas ekonomiskā un monetārā savienība; atzinīgi vērtē ECB atkārtotos aicinājumus pabeigt banku savienības izveidi; uzsver, ka labi izstrādāta Eiropas droša aktīva izveide varētu veicināt finanšu integrāciju un palīdzēt mazināt negatīvo atgriezenisko saiti starp valstīm un iekšzemes banku nozarēm;

32.

atzinīgi vērtē Bulgārijas un Horvātijas pievienošanos VKM II 2020. gada jūlijā; atbalsta ātru termiņa noteikšanu euro ieviešanai abās valstīs; atzinīgi vērtē Horvātijas un Bulgārijas banku visaptverošu pārbaudi, ko ECB veica 2019. gada jūlijā un augustā; vērš uzmanību uz prasību, kas noteikta Līgumos, ka ikvienai ES dalībvalstij, izņemot Dāniju, ir pienākums pievienoties vienotajai valūtai, kad tā ir panākusi atbilstību Māstrihtas konverģences kritērijiem;

33.

aicina ECB turpināt auglīgo sadarbību arī ar tām dalībvalstīm, kuras nav pievienojušās eurozonai;

Pārskatatbildība

34.

pievienojas priekšsēdētājas Christine Lagarde paustajai atvērtībai plašākam dialogam un uzsver nepieciešamību vēl vairāk uzlabot ECB pārskatatbildības un pārredzamības pasākumus; uzsver, ka ir jāapsver tas, kā varētu uzlabot Eiropas Parlamenta veikto ECB kontroli, kā arī padziļinātu dialogu ar dalībvalstu parlamentiem; prasa sākt sarunas par formālu Iestāžu nolīgumu, lai formalizētu un papildinātu pašreizējo pārskatabildības praksi attiecībā uz monetārajām funkcijām;

35.

pauž nopietnas bažas par to, ka, neraugoties uz vairākkārtējiem aicinājumiem, ko pauduši Parlaments un ECB augstākā līmeņa darbinieki, tostarp priekšsēdētāja Christine Lagarde, uzlabot dzimumu līdzsvaru to kandidātu sarakstos, kuri izvirzīti uz amatiem ES ekonomikas un monetāro lietu jomā, tikai divi no 25 ECB Padomes locekļiem ir sievietes; uzsver, ka Valdes locekļu amata kandidātu saraksts būtu rūpīgi un pilnīgi pārredzami jāsagatavo kopā ar Parlamentu un saskaņā ar Līgumiem; aicina Padomi saistībā ar visām gaidāmajām vakancēm sagatavot kandidātu sarakstu un par to informēt Parlamentu, lai tas varētu uzņemties nozīmīgāku konsultatīvo lomu amatpersonu iecelšanas procesā; pauž nožēlu, ka līdz šim nav panākts apmierinošs progress; atgādina, ka vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm ir konstitucionāls princips, kas stingri jāievēro;

36.

atgādina, ka tikai divi no sešiem ECB Valdes locekļiem ir sievietes; norāda, ka, neraugoties uz daudziem pieprasījumiem, ko Parlaments ir iesniedzis Padomei, lai novērstu dzimumu līdzsvara trūkumu ECB Valdē, Padome šo prasību nav nopietni ņēmusi vērā; atgādina Parlamenta apņemšanos neņemt vērā tos kandidātu sarakstus, kuru izveidē nav ievērots dzimumu līdzsvara princips; aicina dalībvalstu valdības, Eiropadomi, Padomi, Eurogrupu un Komisiju to turpmākajos priekšlikumos izraudzīto kandidātu sarakstiem un iecelšanai amatā aktīvi virzīties uz dzimumu līdzsvara panākšanu;

37.

pauž gandarījumu par detalizētajām, pa iedaļām izklāstītajām un būtiskajām atsauksmēm, ko ECB sniedza attiecībā uz Parlamenta rezolūciju par ECB 2018. gada pārskatu; aicina ECB turpināt ievērot pārskatatbildības principu un katru gadu publicēt rakstiskas atsauksmes attiecībā uz Parlamenta rezolūcijām par ECB gada pārskatu;

38.

ņem vērā Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 2020. gada 5. maija lēmumu par ECB, kā arī ECB Padomes tajā pašā dienā pieņemto paziņojumu; atzīst ECB nepārtraukto visu programmu proporcionalitātes novērtējumu; pieņem zināšanai ECB vēlāk pieņemto lēmumu sabiedrībai nepieejamos dokumentus, kas saistīti ar valsts sektora aktīvu iepirkuma programmu (VSAIP) piemērošanu, darīt pieejamus Eiropas Parlamentam, Vācijas federālajai valdībai, Bundestāgam un Vācijas Bankai (Bundesbank);

39.

atzīst un atzinīgi vērtē ECB un tās priekšsēdētājas Christine Lagarde centienus uzlabot saziņu un atklātību attiecībā ar Parlamentu; turklāt piekrīt priekšsēdētājai Christine Lagarde par to, ka ECB ir jāuzlabo saziņa ar iedzīvotājiem par tās politikas ietekmi; no otras puses, ierosina pirms dialogiem par monetāro politiku un līdztekus tiem pēc Padomē izskatīto lietu jaunākā pārskata publicēšanas rīkot regulārus Parlamenta Ekonomikas un monetāro lietu komitejas locekļu un attiecīgo ECB pārstāvju dialogus aiz slēgtām durvīm, lai izvērtētu ECB lēmumus;

40.

atzinīgi vērtē to, ka tiek publiskoti ECB Ētikas komitejas atzinumi lietās par ECB Valdes, Padomes un Uzraudzības padomes locekļu interešu konfliktu un algotu darbu pēc amata pilnvaru termiņa beigām; aicina ECB garantēt tās Iekšējās revīzijas komitejas locekļu neatkarību, nodrošināt, ka Ētikas komiteju nevada bijušais priekšsēdētājs vai citi bijušie Padomes locekļi, ne arī kāds, kam varētu būt interešu konflikts, un piemērot šādu pārredzamību attiecībā uz iespējamiem interešu konfliktiem un algotu darbu pēc amata pilnvaru termiņa beigām;

41.

norāda, ka ECB apsver izmaiņas savā politikā, lai ļautu galvenajam ekonomistam privāti sazināties ar lielākajiem investoriem pēc sanāksmēm, kurās tiek pieņemti politiski lēmumi, taču uzskata, ka šāda prakse ir nekavējoties jāizbeidz, jo tai trūkst pārredzamības;

42.

pastiprina savu prasību pieņemt uzlabotu trauksmes celšanas politiku un pārskatīt ECB Darba kārtības noteikumus, pielīdzinot tos vismaz standartiem un mērķiem, kas izklāstīti Direktīvā (ES) 2019/1937 par trauksmes cēlēju aizsardzību (4), lai aizsargātu un atbalstītu trauksmes cēlējus, palīdzot viņiem paust bažas slepeni, nebaidoties no represijām un vajadzības gadījumā nodrošinot anonimitāti;

43.

prasa sīkāk informēt par sociālajiem un darba ņēmēju, kā arī pārvaldības jautājumiem saskaņā ar Direktīvu 2014/95/ES par nefinanšu informācijas atklāšanu (5);

o o

44.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0325.

(2) OV C 23, 21.1.2021., 105. lpp..

(3) “Persistent low inflation in the euro area: Mismeasurement rather than a cause for concern?” (Noturīgi zema inflācija eurozonā: kļūdains mērījums, nevis iemesls bažām?) https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/IDAN/2018/614214/IPOL_IDA(2018)614214_EN.pdf.pdf.

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1937 (2019. gada 23. oktobris) par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/95/ES (2014. gada 22. oktobris), ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.).

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/11

P9_TA(2021)0040

Jaunais aprites ekonomikas rīcības plāns

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par jaunu aprites ekonomikas rīcības plānu (2020/2077(INI))

(2021/C 465/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojumu “Jauns aprites ekonomikas rīcības plāns. Par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu” (COM(2020)0098) un dienestu darba dokumentu “Virzība uz globālo aprites ekonomiku. Pašreizējais stāvoklis un perspektīvas” (SWD(2020)0100),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), tostarp 12. IAM “Atbildīgs patēriņš un ražošana” un 15. IAM “Dzīve uz zemes”,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumu “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem” (COM(2020)0667) (1),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par ilgtspēju sekmējošu stratēģiju attiecībā uz ķimikālijām (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu” (COM(2020)0380),

—	ņemot vērā IPBES 2019. gada maija globālo novērtējuma ziņojumu par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā” (COM(2020)0381),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 11. oktobra paziņojumu “Ilgtspējīga bioekonomika Eiropai. Ekonomikas, sabiedrības un vides saistības stiprināšana” (COM(2018)0673),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā” (COM(2018)0028),

—	ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku (3),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā (4),

—	ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem (5),

—	ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku (6),

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūciju par aprites ekonomikas paketes īstenošanu: iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (7),

—	ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par vispusīgu Eiropas pieeju enerģijas uzglabāšanai (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. maija Regulu (ES) 2020/741 par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām (9),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobrī iesniegto 8. vides rīcības programmas priekšlikumu, jo īpaši priekšlikuma 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto prioritāro mērķi paātrināt pāreju uz aprites ekonomiku,

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (COM(2019)0640),

—

ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašos ziņojumus par klimata pārmaiņām, pārtuksnešošanos, zemes degradāciju, ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu, nodrošinātību ar pārtiku un siltumnīcefekta gāzu plūsmām zemes ekosistēmās, un par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā, un IPCC īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5 oC robežās”, piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un 2018. gada septembra kopsavilkuma ziņojumu,

—	ņemot vērā pirmo aprites ekonomikas rīcības plānu, kas tika izsludināts 2015. gadā (Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojums “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614), un saskaņā ar šo plānu veiktos pasākumus,

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par ilgtspēju sekmējošu stratēģiju attiecībā uz ķimikālijām (10),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (11),

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūciju par Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā (12),

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 13. septembra rezolūciju par aprites ekonomikas paketes īstenošanu: iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (13),

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūciju par Ekodizaina direktīvas īstenošanu (14),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija Direktīvu (ES) 2019/904 par konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmes uz vidi samazināšanu (15) (“Direktīva par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem”),

—

ņemot vērā 2018. gadā pārskatītos Savienības tiesību aktus par atkritumiem: Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/851, ar ko groza Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem (16) (“Atkritumu pamatdirektīva”); Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/852, ar ko groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (17) (“Iepakojuma atkritumu direktīva”); Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/850, ar ko groza Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (18) (“Atkritumu poligonu direktīva”); un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/849, ar ko groza Direktīvas 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem, 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (19),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (CLP regula) (20) (“CLP regula”),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. janvāra ziņojumu “Atkritumu pārvēršanas enerģijā loma aprites ekonomikā” (COM(2017)0034),

—	ņemot vērā Starptautiskā Resursu paneļa 2019. gada globālo pārskatu par resursiem un resursu izmantošanas efektivitāti (21) un klimata pārmaiņu ziņojumus (22),

—	ņemot vērā “Science” publikāciju “Evaluating scenarios toward zero plastic pollution” (Novērtējot scenārijus attiecībā uz nulles līmeņa piesārņojumu ar plastmasu) (23),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A9-0008/2021),

tā kā Starptautiskais Resursu panelis 2019. gada globālajā pārskatā par resursiem lēsa, ka pusi no kopējā siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma un vairāk nekā 90 % no bioloģiskās daudzveidības zuduma un ūdens spriedzes rada resursu ieguve un apstrāde; tā kā globālā ekonomika izmanto tikpat daudz resursu kā 1,5 planētas un tā kā jau tagad būtu vajadzīgas 3 planētas, ja katrs cilvēks patērētu tik, cik pašlaik vidēji patērē viens ES iedzīvotājs, un tā kā galvenajam aprites ekonomikas mērķim vajadzētu būt kopumā samazināt dabas resursu izmantošanu un atkritumu rašanos; tā kā tas prasīs ekonomiskās izaugsmes atsaistīšanu no resursu izmantošanas, paturot prātā atšķirību starp absolūto un relatīvo atsaistīšanu;

tā kā šie dati apliecina ilgtspējīgas resursu, jo īpaši primāro izejvielu, izmantošanas būtisko nozīmi un nepieciešamību pastiprināt rīcību visos līmeņos un visā pasaulē; tā kā aprites ekonomikas jēdziens pēc būtības ir horizontāls un tas būtiski veicinās citu vides mērķu, tostarp Parīzes nolīguma mērķu, sasniegšanu;

tā kā pārejai uz aprites ekonomiku ir izšķiroša nozīme ES siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanā, kā arī ES 2030. gada klimata mērķrādītāja un SEG emisiju neto nulles emisiju mērķa sasniegšanā vēlākais līdz 2050. gadam, un tam ir nepieciešama būtiska vērtību ķēžu pārveide visā tautsaimniecībā;

tā kā pārejai uz aprites ekonomiku ir potenciāls veicināt ilgtspējīgu darījumdarbības praksi un tā kā ir gaidāms, ka Eiropas uzņēmumi un ekonomikas būs vadošajās pozīcijās starp tiem, kuri piedalās globālajā sacensībā virzībā uz apritīgumu, kā arī gūst labumu no tās, jo ES ir labi attīstīti darījumdarbības modeļi, zināšanas par apriti un reciklēšanas kompetence;

E.	tā kā aprites ekonomikas principiem vajadzētu būt jebkuras Eiropas un valstu rūpniecības politikas, kā arī dalībvalstu atveseļošanas un noturības plānu galvenajam elementam saistībā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu;

F.	tā kā ES kopējais enerģijas patēriņš ir ievērojams un aprites ekonomikas pasākumos būtu jāietver arī energoefektivitāte un ilgtspējīga enerģijas avotu ieguve;

G.	tā kā aprites ekonomika ir nozīmīga dažādiem IAM, tostarp 12. mērķim “Nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus”, kā arī 13. mērķim “Klimata pasākumi”;

H.	tā kā atkritumu un piesārņojuma noteikšana ir viens no aprites ekonomikas principiem;

tā kā saskaņā ar nesenajiem pētījumiem aprites ekonomika var palielināt ES IKP vēl par 0,5 % un līdz 2030. gadam radīt vairāk nekā 700 000 jaunu darbvietu (24), vienlaikus uzlabojot arī darbvietu kvalitāti; tā kā laikposmā no 2012. līdz 2018. gadam ar aprites ekonomiku saistīto darbvietu skaits ES pieauga par 5 %, sasniedzot aptuveni 4 miljonus; tā kā atbalstoša politika un investīcijas nozarē dod cerības, ka līdz 2030. gadam ES pārstrādes rūpniecība varētu sasniegt gada vērtību no aptuveni 70 līdz 100 miljardiem EUR, radot saistīto nodarbinātību no aptuveni 450 000 līdz gandrīz 600 000 darbvietu;

J.	tā kā primāro izejvielu ilgtspējīga un atbildīga ieguve ir būtiska, lai sasniegtu resursefektivitāti un aprites ekonomikas mērķus; tādēļ ir jāizstrādā ilgtspējīgi ieguves standarti prioritāriem materiāliem un precēm;

K.	tā kā līdz pat 80 % no kāda izstrādājuma ietekmes uz vidi apjoma tiek noteikts jau tā izstrādes posmā un tikai 12 % no ES rūpniecībā izmantotajiem materiāliem ir reciklēti;

L.	tā kā straujā e-tirdzniecības pieauguma dēļ ir būtiski palielinājies izlietotā iepakojuma daudzums, piemēram, vienreizlietojamās plastmasas un kartona atkritumi, un tā kā joprojām bažas rada atkritumu sūtījumi uz trešām valstīm;

M.	tā kā tiek lēsts, ka katru gadu ES rodas 88 miljoni tonnu pārtikas atkritumu un ka vairāk nekā 50 % pārtikas atkritumu rodas mājsaimniecībās un patērētāju līmenī; tā kā pārtikas atkritumiem ir liela ietekme uz vidi un tie rada aptuveni 6 % no visām ES siltumnīcefekta gāzu emisijām;

N.	tā kā plastmasa, ja tā netiek pienācīgi apsaimniekota, rada tādas vides problēmas kā piedrazošana, sarežģīta atkalizmantošana un reciklēšana, vielas, kas rada bažas, siltumnīcefekta gāzu emisijas un resursu izmantošana;

O.	tā kā ECHA ir pieņēmusi zinātnisku atzinumu, lai ierobežotu tādas mikroplastmasas izmantošanu, ko apzināti pievieno produktiem ES/EEZ tirgū koncentrācijā, kas pārsniedz 0,01 % no svara;

tā kā saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras (EVA) aplēsēm laikā no 1996. līdz 2012. gadam ES iegādāto apģērbu daudzums uz vienu cilvēku pieauga par 40 %, un vienlaikus vairāk nekā 30 % apģērba drēbju skapjos Eiropā nebija lietoti vismaz gadu; turklāt vairāk nekā puse apģērba gabalu pēc izmešanas netiek reciklēti, bet nonāk nešķirotajos sadzīves atkritumos un pēc tam tiek nosūtīti uz atkritumu sadedzināšanas iekārtām vai atkritumu poligoniem (25);

Q.	tā kā ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš IPCC publicēja savu Īpašo ziņojumu par globālo sasilšanu par 1,5 oC, kurā norādīts, ka globālās sasilšanas ierobežošana līdz 1,5 oC prasīs ātras, tālejošas un bezprecedenta pārmaiņas visos sabiedrības aspektos;

atzinīgi vērtē Komisijas jauno aprites ekonomikas rīcības plānu; uzsver, ka aprites ekonomikai apvienojumā ar nulles līmeņa piesārņojuma mērķi, veidojot vidi bez toksiskām vielām, ir izšķiroša nozīme Eiropas ražošanas un patēriņa kopējā vides pēdas nospieduma samazināšanā, ievērojot planētas iespējas un aizsargājot cilvēku veselību, vienlaikus nodrošinot konkurētspējīgu un inovatīvu ekonomiku; uzsver lielo ieguldījumu, ko aprites ekonomika var sniegt Parīzes nolīguma, Konvencijas par bioloģisko daudzveidību un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā;

aicina Komisiju laikus izvirzīt rīcības plānā paredzētās iniciatīvas, ņemot vērā paziņojumā norādītos datumus, un katru tiesību akta priekšlikumu pamatot ar visaptverošu ietekmes novērtējumu; uzsver, cik būtiski ir ņemt vērā bezdarbības radītās izmaksas;

uzsver, ka aprites ekonomika, nostiprinot vērtību ķēdes ES un visā pasaulē un padarot Eiropas rūpnieciskās ekosistēmas noturīgākas un ilgtspējīgākas, kā arī konkurētspējīgākas un peļņu nesošas, var sniegt risinājumus jaunajām problēmām, ko radījusi un izgaismojusi Covid-19 krīze; norāda, ka tas veicinās ES stratēģisko autonomiju un sekmēs darbvietu radīšanu; uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir pierādījusi nepieciešamību pēc labvēlīgas vides aprites ekonomikas; aicina dalībvalstis savos valsts atveseļošanas un noturības plānos iekļaut aprites ekonomiku;

uzskata, ka aprites ekonomika ir veids, kā ES un Eiropas uzņēmumiem saglabāt inovāciju spēju un konkurētspēju pasaules tirgū, vienlaikus samazinot savu vides pēdas nospiedumu; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis veikt tiešas investīcijas, lai izvērstu aprites ekonomikas iniciatīvas un atbalstītu inovāciju; uzskata, ka ES ekonomikas atveseļošanas plāns (Next Generation EU), kā arī Taisnīgas pārkārtošanas fonds un “Apvārsnis Eiropa” būtu jāizmanto, lai ieviestu un veicinātu aprites ekonomikas iniciatīvas, praksi, infrastruktūru un tehnoloģijas;

uzsver, ka iekšējā tirgus darbības uzlabošana ir priekšnoteikums aprites ekonomikas īstenošanai Eiropas Savienībā; īpaši uzsver, cik būtiski ir pareizi ieviest un efektīvi īstenot spēkā esošos noteikumus, lai nodrošinātu labi funkcionējošu un ilgtspējīgu vienoto tirgu; atgādina, ka ES ir gan pasaules otrā lielākā ekonomiskā lielvara, gan pasaulē lielākā tirdzniecības lielvara; norāda, ka vienotais tirgus ir spēcīgs instruments, kas jāizmanto, lai izstrādātu ilgtspējīgus aprites produktus vai tehnoloģijas, kuri kļūs par nākotnes standartu un līdz ar to ļaus iedzīvotājiem par pieņemamu cenu iegādāties drošākus, veselīgākus un vidi saudzējošākus produktus;

uzsver vajadzību pilnībā nošķirt izaugsmi no resursu izmantojuma; aicina Komisiju ierosināt zinātniski pamatotus un saistošus ES vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus primāro izejvielu izmantošanas un ietekmes uz vidi samazināšanai; aicina noteikt ES mērķus, izmantojot atdarināšanas pieeju, lai nodrošinātu, ka politikas mērķi ļauj droši virzīties uz to, lai vēlākais līdz 2050. gadam tiktu īstenota oglekļneitrāla, vidiski ilgtspējīga, no piesārņojuma brīva un pilnībā apritīga ekonomika, ievērojot planētas iespējas;

aicina Komisiju ierosināt saistošus ES mērķus 2030. gadam, lai līdz 2050. gadam būtiski samazinātu ES izejvielu izmantošanas ietekmi un patēriņa pēdu un saskaņotu tās ar planētas iespējām, izmantojot rādītājus, kas jāpieņem līdz 2021. gada beigām kā daļu no atjauninātās uzraudzības sistēmas; aicina Komisiju par pamatu ņemt dalībvalstu vērienīgākos piemērus, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā atšķirības dalībvalstu iespēju sākumpunktos un spējās;

mudina Komisiju līdz 2021. gadam ieviest saskaņotus, salīdzināmus un vienotus aprites rādītājus, kuros ietverta izejvielu izmantošanas ietekme un patēriņa pēdas rādītāji, kā arī vairāki apakšrādītāji par resursu efektivitāti un ekosistēmas pakalpojumiem; ar šiem rādītājiem jāmēra resursu patēriņš un resursu produktivitāte, tostarp imports un eksports, ES, dalībvalstu un nozares līmenī, tiem jāatbilst saskaņotam aprites cikla novērtējumam un dabas kapitāla uzskaites metodikai, un tie jāpiemēro visām Savienības politikas nostādnēm, finanšu instrumentiem un regulatīvajām iniciatīvām;

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos atjaunināt un pārskatīt aprites ekonomikas uzraudzības sistēmu; pauž nožēlu par to, ka pašreizējā uzraudzības sistēmā nav noteikts visaptverošu un holistisku rādītāju kopums, lai varētu izmērīt ekonomikas izaugsmes atsaistīšanu no resursu izmantošanas un ietekmes uz vidi; uzsver, ka uzraudzības sistēmai būtu jāaptver iepriekš minētie aprites ekonomikas rīcības plānā paredzētie mērķi un konkrētās darbības, lai nodrošinātu efektīvu instrumentu, ar ko visaptverošā veidā izmērīt apritīgumu un virzību uz tajā izvirzīto mērķu sasniegšanu;

10.

uzsver arī vajadzību veikt zinātniski pamatotus mērījumus, tostarp oglekļa pēdas mērījumus, lai konstatētu sinerģiju starp aprites ekonomiku un klimata pārmaiņu mazināšanu;

11.

uzsver iespējas, ko rada optimizēta produktu un pakalpojumu izmantošana, papildinot pasākumus, kas paildzina aprites ciklu un materiālu izmantošanu; šajā saistībā īpaši uzsver iespējas apvienot aprites ekonomikas risinājumus un digitalizāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politikas virzienus, lai atbalstītu jaunus ilgtspējīgus un aprites darījumdarbības modeļus, piemēram pieeju “produkts kā pakalpojums” (PaaS), kas ļauj ietaupīt resursus un samazināt ietekmi uz vidi, vienlaikus nodrošinot patērētāju aizsardzību; aicina Komisiju veicināt šo “produkts kā pakalpojums” pieeju jaunajā ilgtspējīgu produktu iniciatīvā, kā arī aicina Komisiju un dalībvalstis novērst nepamatotus regulatīvos un fiskālos šķēršļus tās īstenošanai un veicināt tādu infrastruktūru attīstību, kas nodrošina apritīgumu un ilgtspējīgu digitālo ekonomiku; atgādina, ka digitalizācijai ir arī liela ietekme uz klimatu un vidi, piemēram, palielinot enerģijas pieprasījumu, izejvielu ieguvi un elektronisko atkritumu radīšanu; aicina Komisiju novērtēt un risināt šīs problēmas, izstrādājot metodiku digitālo tehnoloģiju, struktūru un pakalpojumu, tostarp datu centru, ietekmes uz vidi uzraudzībai un skaitliskai noteikšanai un ierosinot pasākumus — tostarp attiecīgā gadījumā likumdošanas pasākumus —, lai nodrošinātu digitālo risinājumu vides ilgtspēju, ilgtspējīgas digitālās pārkārtošanās uzmanības centrā liekot energoefektivitāti, SEG emisiju un resursu izmantošanas samazināšanu un aprites ekonomikas izveidi;

12.

aicina Komisiju noteikt regulatīvos pasākumus un citas darbības, kas būtu vajadzīgas, lai novērstu administratīvos un juridiskos šķēršļus aprites koplietošanas un pakalpojumu ekonomikai un stimulētu tās attīstību; īpaši aicina Komisiju izpētīt risinājumus tādām problēmām kā atbildības jautājumi un īpašumtiesības, kas saistītas ar koplietošanas un pakalpojumu ekonomiku, paturot prātā, ka šo koncepciju ieviešanas nolūkā ir būtiski uzlabot juridisko noteiktību gan ražotājiem, gan patērētājiem; ierosina Komisijai apsvērt iespēju izstrādāt Eiropas stratēģiju koplietošanas un pakalpojumu ekonomikai, kas risinātu šos jautājumus, vienlaikus risinot arī sociālās problēmas;

13.

uzsver, ka ir jāuzlabo izpratne par to, kā mākslīgā intelekta tehnoloģijas var papildināt aprites ekonomiku, veicinot to lietotņu izmantošanu konstruēšanā, darījumdarbības modeļos un infrastruktūrā; norāda, ka ir svarīgi uzskatīt digitalizāciju par aprites ekonomikas virzītājspēku, jo īpaši saistībā ar ražojumu pasēm vai informāciju par materiāliem ES datu telpā; uzsver, ka būs svarīgi uzlabot datu pieejamību un koplietošanu, vienlaikus aktīvi iesaistot ieinteresētās personas, lai nodrošinātu, ka jaunās pieejas joprojām ir godīgas un iekļaujošas un garantē privātuma aizsardzību un datu drošību;

14.

uzsver vajadzību radīt ekonomiskus stimulus un pareizu normatīvo vidi inovācijām aprites risinājumos, materiālos un darījumdarbības modeļos, vienlaikus likvidējot tirgu kropļojošās subsīdijas un videi kaitīgās subsīdijas, un aicina to atbalstīt jaunajā Eiropas industriālajā stratēģijā un MVU stratēģijā; uzsver iniciatoru, MVU (mazie un vidējie uzņēmumi) un jaunuzņēmumu īpašo nozīmi pārejas posmā uz aprites ekonomiku; uzsver, ka ilgtspējīgu materiālu, procesu, tehnoloģiju un produktu izpēte, kā arī to rūpnieciskā izvēršana var sniegt Eiropas uzņēmumiem konkurences priekšrocības pasaules mērogā; uzsver, ka ir vajadzīga politika ES un valstu līmenī, lai atbalstītu aprites ekonomikas un aprites darījumdarbības modeļu līderus;

15.

uzsver vajadzību iesaistīt Eiropas rūpniecību kā ieinteresēto personu pārejā uz izteiktāku aprites ekonomiku; atgādina aprites ekonomikas pasākumu būtiski svarīgo nozīmi rūpnieciskās dekarbonizācijas sasniegšanā; aicina ieviest aprites pieeju rūpniecībā visos produktu izstrādes, materiālu ieguves, produktu atkārtotas izmantošanas un reciklēšanas, kā arī atkritumu apsaimniekošanas līmeņos un uzsver, ka ir jāstimulē ilgtspējīgu rūpniecisko materiālu un izstrādājumu vadošo tirgu attīstība;

16.

mudina uzņēmumus sagatavot pārejas plānus kā daļu no gada pārskata, aprakstot, kā un kad tie plāno sasniegt klimatneitralitātes, aprites ekonomikas un ilgtspējas mērķus;

17.

aicina dalībvalstis piešķirt prioritāti iespējām ar minimālu administratīvo slogu un stiprināt pētniecības un tehnoloģiju izstrādes publiskā un privātā sektora partnerību izveidi, lai nodrošinātu sistēmiskus un holistiskus risinājumus;

18.

aicina Komisiju izstrādāt sertificēšanas tiesisko regulējumu visiem dabiskajiem un tehnoloģiskajiem oglekļa aizvākšanas risinājumiem, tostarp oglekļa piesaistei, uzglabāšanai un izmantošanai (CCSU);

19.

uzsver biomimikrijas kā aprites paātrinātāja izšķirošo nozīmi biomimetisko risinājumu veicināšanā, jo tā būtībā samazina materiālu, enerģijas un toksisko savienojumu izmantošanu un nodrošina ilgtspējīgus, atjaunojošus un novatoriskus dabas iedvesmotus risinājumus, kas piemērojami daudzās nozarēs;

20.

prasa nodrošināt atbilstošu darbinieku skaitu un budžetu Komisijas dienestiem, kuriem jānodrošina sekmīga rīcības plāna īstenošana; uzsver, ka resursu piešķiršanai ir jāatbilst gan pašreizējām, gan ilgtermiņa politiskajām prioritātēm un tādēļ Eiropas zaļā kursa kontekstā sagaida ievērojamu cilvēkresursu palielinājumu, jo īpaši Komisijas Vides ģenerāldirektorātā;

Ilgtspējīgu produktu rīcībpolitikas satvars

21.

uzsver vajadzību pārveidot lineāro “paņem-izmanto-likvidē” ekonomiku par īstu aprites ekonomiku, pamatojoties uz šādiem principiem: enerģijas un resursu izmantošanas samazināšana; vērtības saglabāšana ekonomikā; atkritumu rašanās novēršana; atkritumu, kaitīgu vielu un piesārņojuma noteikšana; produktu un materiālu saglabāšana izmantošanai un noslēgtos lokos; cilvēku veselības aizsardzība; patērētāju ieguvumu veicināšana, kā arī dabisko sistēmu atjaunošana; šiem mērķiem vajadzētu virzīt jauno ilgtspējīgu produktu politikas sistēmu, kā arī aprites ekonomikas stratēģiju kopumā un rūpniecības stratēģiju; uzsver, ka ir pilnībā jāintegrē ilgtspējīga aprites sistēmdomāšana visās darbībās, tostarp politikas jomās, produktos, ražošanas procesos un darījumdarbības modeļos;

22.

uzsver, ka ilgtspējīgiem, apritīgiem, drošiem un netoksiskiem produktiem un materiāliem jākļūst par normu ES tirgū, nevis par izņēmumu, un tie jāuzskata par automātisku izvēli, kas ir pievilcīga un pieejama visiem patērētājiem, arī cenas ziņā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas plānu nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu par ilgtspējīgiem produktiem, lai noteiktu produktu politikas horizontālos principus un saistošas prasības ES tirgū laistajiem produktiem;

23.

stingri atbalsta Ekodizaina direktīvas (26) darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā ar enerģiju nesaistītus ražojumus un nosakot horizontālus ilgizturības principus un konkrētiem ražojumiem paredzētus standartus attiecībā uz ES tirgū laisto produktu veiktspēju, izturību, atkārtotu izmantošanu, remontējamību, netoksiskumu, modernizējamību, reciklējamību, reciklēto saturu, kā arī resursu un energoefektivitāti, un aicina Komisiju iesniegt attiecīgu priekšlikumu 2021. gadā; vienlaikus atkārtoti aicina Komisiju rīkoties vērienīgi, ieviešot ekodizaina prasības visiem enerģiju patērējošajiem ražojumiem saskaņā ar Ekodizaina direktīvas pašreizējo darbības jomus, tostarp attiecībā uz aprites ekonomikas aspektiem;

24.

uzsver, cik būtiski ir uzturēt saskaņotu un skaidru ES tiesisko regulējumu attiecībā uz ilgtspējīgiem produktiem, un uzsver vajadzību stiprināt sinerģiju ar citām politikas jomām, tostarp ar ES ekomarķējumu; uzsver, ka papildus tiesību aktos noteiktajiem obligātajiem produktu izstrādes standartiem ir svarīgi nodrošināt tirgus stimulus ilgtspējīgākajiem uzņēmumiem, kā arī ilgtspējīgiem produktiem un materiāliem;

25.

aicina Komisiju ierosināt saistošus izejvielu izmantošanas ietekmes un vides pēdas nospieduma mērķrādītājus visā produktu aprites ciklā katrai ES tirgū laistajai produktu kategorijai, tostarp lielākajai daļai oglekļietilpīgo pusfabrikātu; tāpat aicina Komisiju ieviest konkrētiem produktiem un/vai nozarēm paredzētus mērķrādītājus attiecībā uz reciklēta materiāla saturu, vienlaikus garantējot attiecīgo produktu veiktspēju un drošumu, kā arī to, ka tie ir paredzēti reciklēšanai; mudina Komisiju šo mērķu sasniegšanai izveidot atbalstošus tehnoloģiskos, normatīvos un tirgus apstākļus, kā arī ņemt vērā vajadzīgās rūpniecības pārmaiņas un investīciju ciklus katrā nozarē; vienlaikus mudina Komisiju apsvērt obligātas prasības, lai palielinātu pakalpojumu ilgtspējību;

26.

atbalsta plānu ieviest digitālās ražojumu pases, lai palīdzētu uzņēmumiem, patērētājiem un tirgus uzraudzības iestādēm izsekot produkta klimatiskajiem, vides, sociālajiem un citiem aspektiem visā vērtību ķēdē un sniegt ticamu, pārredzamu un viegli pieejamu informāciju par produkta izturību un tā uzturēšanu, atkārtotas izmantošanas, remonta un demontāžas iespējām un apstrādi pēc aprites cikla beigām, kā arī par izmantoto materiālu un ķīmisko vielu sastāvu, ietekmi uz vidi un citu ietekmi; aicina Komisiju šajā sakarā novērtēt marķējuma iespējas; uzskata, ka ražojumu pases būtu jāievieš tā, lai izvairītos no pārmērīga normatīvā sloga uzņēmumiem, jo īpaši MVU; uzskata, ka tām jābūt savietojamām ar citiem digitālajiem rīkiem, piemēram, gaidāmo ēku renovācijas pasi un SCIP datubāzi;

27.

uzsver, cik būtiska ir netoksisku un atjaunojamu materiālu aprites ciklu sasniegšana, lai sekmīgi īstenotu aprites ekonomiku un izveidotu ilgtspējīgu vienoto tirgu, kā arī galu galā Eiropas iedzīvotājiem nodrošinātu vidi, kurā nav toksisku vielu; tāpēc atkārtoti pauž nostāju, kas pausta rezolūcijā par ilgtspēju sekmējošu stratēģiju attiecībā uz ķimikālijām un rezolūcijā par iespējām novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas, un uzstāj uz ātru rīcību, lai īstenotu ilgtspēju sekmējošu stratēģiju attiecībā uz ķimikālijām virzībā uz vidi bez toksiskām vielām;

28.

uzsver patērētāju tiesības uz saprotamāku, saskaņotāku un precīzāku informāciju par produktu un pakalpojumu ietekmi uz vidi un klimatu visā to aprites ciklā, tostarp attiecībā uz izturību un remontējamību, un aicina veikt pasākumus, lai apkarotu zaļmaldināšanu un nepatiesus apgalvojumus attiecībā uz vidi saistībā ar produktiem, kurus piedāvā gan tiešsaistē, gan bezsaistē; stingri atbalsta Komisijas nodomu iesniegt priekšlikumus, lai reglamentētu apgalvojumu attiecībā uz vidi izmantošanu, izveidojot stabilas un saskaņotas aprēķinu metodes, kas aptver visu vērtību ķēdi, pamatojoties uz saskaņotiem rādītājiem un aprites cikla novērtējumiem, piemēram, vides pēdām, tostarp attiecībā uz atkritumu rašanās novēršanu, izejvielu izmantošanu, izvairīšanos no kaitīgām vielām, produkta izturību un ilgmūžību, kā arī dizainu, kas ir remontējams un reciklējams; turklāt uzsver vajadzību īstenot nesen grozīto Direktīvu 2005/29/EK (27), izmantojot proaktīvus pasākumus, lai risinātu videi labvēlīgas prasības;

29.

aicina Komisiju atbalstīt digitālo rīku izstrādi, lai sniegtu patērētājiem informāciju, nodrošinot iespēju paplašināt patērētāju tiesības digitālajā laikmetā; uzsver tiešsaistes platformu un tirdzniecības vietu nozīmi ilgtspējīgu produktu un pakalpojumu veicināšanā un norāda, ka tās varētu sniegt patērētājiem skaidrāku un vieglāk saprotamu informāciju par to piedāvāto produktu ilgizturību un remontējamību;

30.

uzsver nepieciešamību nostiprināt ES ekomarķējumu kā vides ilgtspējības kritēriju, palielinot tirgus un patērētāju informētību un atpazīstamību, nosakot visaptverošus standartus un attiecinot šo shēmu uz citiem atbilstīgiem produktiem, kā arī atvieglojot tās izmantošanu iepirkumos;

31.

atbalsta plānotās iniciatīvas, lai uzlabotu produktu izturību un remontējamību saskaņā ar atkritumu rašanās novēršanas principu atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā, vienlaikus stiprinot patērētāju tiesības tirgū gan uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem; gan uzņēmumu savstarpējās attiecībās; tāpēc ļoti atzinīgi vērtē plānotās iniciatīvas, lai izstrādātu jaunas “tiesības uz remontu”, kurām būtu jāattiecas vismaz uz pagarināto produktu aprites ciklu un piekļuvi rezerves daļām, visaptverošai informācijai un patērētājiem cenas ziņā pieejamiem remonta pakalpojumiem;

32.

šajā sakarībā prasa veikt pasākumus, ar kuriem visiem tirgus dalībniekiem nodrošina bezmaksas piekļuvi nepieciešamajai remonta un tehniskās apkopes informācijai, tostarp informācijai par rezerves daļām un programmatūras atjaunināšanu, vienlaikus neaizmirstot patērētāju drošības prasības un neskarot Direktīvu (ES) 2016/943 (28), kā arī neradīt netaisnīgus šķēršļus, nodrošinot piekļuvi rezerves daļām visiem remonta nozares dalībniekiem, tostarp neatkarīgajiem remontētājiem un patērētājiem, un noteikt obligātos minimālos laikposmus rezerves daļu un/vai atjauninājumu pieejamībai un maksimālos piegādes laika ierobežojumus paplašinātam produktu kategoriju klāstam, ņemot vērā to specifiku, kā arī izvērtēt to, kā remontu var sekmēt ar juridisko garantiju režīmu; uzsver, ka pārdevējiem būtu jāinformē visi tirgus dalībnieki par tā produktu remontējamību;

33.

nolūkā sekmēt patērētāju lēmumu pieņemšanu prasa ieviest skaidru un viegli saprotamu saskaņotu marķējumu, kas varētu būt indekss, attiecībā uz produkta ilgizturību (t. i., produkta paredzamo kalpošanas laiku) un remontējamību, un izstrādāt vienotu remontējamības skalu un lietošanas skaitītāju ieviešanu noteiktām produktu kategorijām; prasa noteikt minimālās informācijas prasības saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK un Direktīvu 2011/83/ES (29); aicina Komisiju, gatavojoties Direktīvas (ES) 2019/771 (30) pārskatīšanai, apsvērt iespēju paplašināt gan juridiskās garantijas tiesības, gan apgrieztā pierādīšanas pienākuma noteikumus dažām produktu kategorijām, kuru paredzamais kalpošanas laiks ir garāks, un ieviest tiešu ražotāja atbildību;

34.

prasa pieņemt tiesību aktus, ar kuriem izbeidz plānotā nolietojuma praksi, tostarp apsverot šādas prakses iekļaušanu Direktīvas 2005/29/EK I pielikuma sarakstā;

35.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pieņemt tiesību aktus, kas aizliedz nepārdotu ilgizturīgu preču iznīcināšanu, ja vien tās neapdraud drošību vai veselību; uzsver, ka nepārtikas preču reciklēšanai, atkārtotai izmantošanai un pārdalīšanai vajadzētu būt normai, kas jāparedz tiesību aktos;

36.

uzsver, ka jāveicina ilgtspējīgu produktu iekšējais tirgus, un uzskata, ka publiskajam sektoram būtu jāuzņemas vadošā loma; atzīmē, ka publiskās iestādes, izvēloties labākos preču, pakalpojumu vai būvdarbu piedāvājumus, kā piešķiršanas kritēriju joprojām bieži piemēro tikai zemāko cenu; atbalsta kritēriju un mērķrādītāju obligātā minimuma noteikšanu zaļajam publiskajam iepirkumam nozaru tiesību aktos;

37.

uzsver zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) nozīmi pārejas uz ilgtspējīgu un aprites ekonomiku paātrināšanā un to, cik svarīgi ir izmantot ZPI Eiropas Savienības ekonomikas atveseļošanas laikā;

38.

mudina Komisiju ierosināt likumdošanas priekšlikumu par zaļā publiskā iepirkuma procedūrām; uzskata, ka atkārtoti izmantoti, remontēti, pārstrādāti, atjaunoti un citādi resursefektīvi produkti un risinājumi, kas samazina aprites cikla ietekmi uz vidi, ir automātiska izvēle visos publiskajos iepirkumos saskaņā ar Eiropas zaļo kursu, un, ja tiem netiek dota priekšroka, ir jāpiemēro princips “ievēro vai paskaidro”; tāpat prasa Komisijai nodrošināt pamatnostādnes ilgtspējīga korporatīvā iepirkuma atbalstam; prasa Komisijai un dalībvalstīm noteikt ziņošanas pienākumu attiecībā uz savu iepirkuma lēmumu ilgtspēju, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

39.

uzsver vajadzību veicināt augstas kvalitātes materiālu savākšanas plūsmu, atkārtotu izmantošanu un reciklējamību, uzturēt materiālus to visaugstākajā vērtībā un panākt tīru, netoksisku un ilgtspējīgu slēgtu materiālu aprites ciklu; uzsver vajadzību palielināt reciklētā materiāla pieejamību un kvalitāti, galveno uzmanību pievēršot materiāla spējai pēc reciklēšanas saglabāt raksturīgās īpašības un spējai nākotnē aizstāt primārās izejvielas; šajā saistībā uzsver vajadzību stimulēt gan labāku reciklējamību izstrādājumu dizainā, gan tādus pasākumus kā efektīvas iepakojuma dalītas savākšanas un depozīta sistēmas; aicina saskaņā ar tuvuma principu atbalstīt reciklēšanas iekārtu un spēju izveidi vietās, kur tādu vēl nav;

40.

mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt augstas kvalitātes savākšanas, šķirošanas un materiālu atkārtotas izmantošanas un reciklēšanas infrastruktūras attīstību un atbalstīt pētījumus par jaunu novatorisku tehnoloģiju izstrādi, kas salīdzinājumā ar citām tehnoloģijām līdz minimumam samazina resursu izmantošanu un nepārstrādājamu atkritumu rašanos, uzlabo reciklējamu un atkārtoti izmantojamu otrreizējo materiālu ieguvi un kvalitāti, nodrošina reciklēto materiālu attīrīšanu no piesārņojuma un samazina kopējo ietekmi uz vidi, tostarp enerģijas un klimata pēdas; uzskata, ka ķīmiskā reciklēšana, ja tā atbilst šiem kritērijiem, var palīdzēt noslēgt materiālu aprites ciklu dažās atkritumu plūsmās;

41.

aicina Komisiju nodrošināt, ka jauno reciklēšanas un reģenerācijas tehnoloģiju procesu un rezultātu ietekme uz veselību, vidi un klimatu pirms to stimulēšanas tiek rūpīgi izvērtēta rūpnieciskā līmenī, un garantēt pārredzamību visā izvērtēšanas procesā;

42.

uzskata, ka ķīmiskajai reciklēšanai ir jāatbilst reciklēšanas definīcijai saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu, lai nodrošinātu, ka pārstrādi materiālos un vielās, kuras paredzēts izmantot kā degvielu, neuzskata par ķīmisko reciklēšanu; mudina Komisiju šajā sakarā sniegt juridisku apstiprinājumu;

43.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt digitālās tehnoloģijas, piemēram, blokķēdi un digitālās ūdenszīmes, un padarīt tās savietojamas, lai visos aprites cikla posmos ar resursu un produktu plūsmu uzskaites, izsekošanas un kartēšanas palīdzību veicinātu aprites ekonomikas attīstību;

44.

uzsver, cik svarīgi ir uzlabot piekļuvi finansējumam pētniecības un inovācijas projektiem par aprites ekonomiku; tāpēc aicina Komisiju programmas “Apvārsnis Eiropa” pasākumus virzīt uz atbalstu pētniecībai un inovācijai tādās jomās kā:

—	reciklēšanas procesi un tehnoloģijas,

—	rūpniecisko procesu resursefektivitāte,

—	inovatīvi un ilgtspējīgi materiāli, ražojumi, procesi, tehnoloģijas un pakalpojumi, kā arī to rūpnieciskā izvēršana,

—	bioekonomika, izmantojot biobāzētu inovāciju, kas ietver biobāzētu materiālu un ražojumu izstrādi,

—	zemes novērošanas satelīti, jo tiem var būt svarīga loma aprites ekonomikas attīstības uzraudzībā, novērtējot spiedienu uz neapstrādātām izejvielām un emisiju līmeni;

45.

uzsver ilgtspējīgas atjaunojamo energoresursu enerģijas lielo nozīmi aprites procesos, lai panāktu dekarbonizāciju, un to, kā atjaunojamo energoresursu enerģija var uzlabot produktu aprites ciklu apritīgumu, vienlaikus veicinot enerģētikas pārkārtošanu;

46.

uzsver, ka “ilgtspējīgas produktu politikas sistēmas” tiesību aktu pamatā jāliek stabila un pārredzama oglekļa un vides uzskaites sistēma, kas darbojas kā katalizators investīcijām aprites ekonomikas produktos un procesos;

47.

uzsver, ka, nosakot produkta klimata standartus un ietekmi uz vidi, ir jāņem vērā viss tā aprites cikls no “šūpuļa līdz kapam” un pusfabrikātu, rezerves daļu un blakusproduktu ietekme visā vērtības ķēdē; uzskata, ka šādi standarti jānosaka atklātā, pārredzamā un uz zinātnes atziņām balstītā procesā, iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas; šajā saistībā mudina noteikt kopīgas aprites cikla novērtēšanas metodikas un uzlabot datu vākšanu;

48.

uzsver, ka standartizācija ir būtiska, lai īstenotu ilgtspējīgu ražojumu politiku, nodrošinot uzticamas definīcijas, rādītājus un testus attiecībā uz tādiem raksturlielumiem kā ilgizturība un remontējamība;

49.

uzstāj, ka ES standarti ir jāizstrādā savlaicīgi un atbilstoši reālas lietošanas apstākļiem, vienlaikus novēršot administratīvas problēmas iesaistītajām ieinteresētajām personām, kas kavē standartu publicēšanu;

50.

atgādina par Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropas standarti XXI gadsimtam” un darbu, kas veikts pie kopīgās standartizācijas iniciatīvas (KSI); aicina Komisiju turpināt stiprināt KSI un pieņemt jaunas darbības un projektus, kuru mērķis ir uzlabot Eiropas standartizācijas organizāciju darbību;

51.

uzsver, ka to ES tiesību aktu efektīva īstenošana un izpilde, kas attiecas uz produktu drošuma un ilgtspējas prasībām, ir būtiska tam, lai nodrošinātu, ka tirgū laistie produkti atbilst Regulas (ES) 2019/1020 (31) noteikumiem; piebilst, ka ļoti liels skaits tiešsaistē iegādāto un ES importēto produktu neatbilst ES minimālajām drošības prasībām; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu produktu, tostarp tiešsaistē pārdotu produktu, atbilstību un novērstu risku, ko viltotas preces rada patērētāju drošībai, izmantojot pastiprinātu tirgus uzraudzību un līdzvērtīgus muitas kontroles standartus, kā arī pastiprinot sadarbību šajā jomā un palielinot budžetu un cilvēkresursus; tādēļ prasa uzlabot ES pārraudzības efektivitāti, nosakot saskaņotus noteikumus par pārbaužu minimālo skaitu un biežumu un pilnvarojot Komisiju uzraudzīt un revidēt valsts tirgus uzraudzības iestāžu darbības;

52.

uzsver, ka brīvprātīgas vienošanās ir izrādījušās neefektīvas, lai panāktu ilgtspējīgus un kopīgus mobilo radioiekārtu uzlādes risinājumus; atkārtoti aicina Komisiju steidzami īstenot Direktīvas 2014/53/ES (32) par radioiekārtām noteikumus un jo īpaši saskaņā ar globālo stratēģiju elektronisko atkritumu samazināšanai ieviest kopēju lādētāju viedtālruņiem un visām mazajām un vidējām elektroierīcēm, lai panāktu uzlādes, tostarp bezvadu uzlādes, iespēju labāko iespējamo standartizāciju, savietojamību un sadarbspēju; aicina Komisiju savlaicīgi sagatavot atsaistīšanas stratēģiju, kas nodrošina, ka patērētājiem nav pienākuma kopā ar jaunām ierīcēm iegādāties arī jaunus lādētājus, un kas palielinātu patērētājiem vides ieguvumus, izmaksu ietaupījumus un ērtības; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi, lai saskaņots marķējums viegli salasāmā formātā patērētājiem sniegtu uzticamu un atbilstīgu informāciju par lādētāju attiecīgajiem raksturlielumiem, piemēram, sadarbspēju un uzlādes sniegumu, tostarp atbilstību USB 3.1 vai augstākam līmenim, un lai viņi varētu izdarīt sev ērtāko, izmaksu ziņā izdevīgāko un ilgtspējīgāko izvēli;

53.

Uzsver, ka ir vajadzīga politikas saskaņotība starp esošajiem un turpmākajiem pasākumiem ES un dalībvalstu līmenī, lai nodrošinātu rīcības plāna mērķu sasniegšanu, kā arī ekonomisko un investīciju noteiktību aprites tehnoloģijās, produktos un pakalpojumos, kas arī veicinās ES konkurētspēju un inovāciju; aicina Komisiju novērst visas iespējamās regulējuma neatbilstības vai šķēršļus, vai juridisko nenoteiktību, kas kavē pilnīgu aprites ekonomikas izvēršanu; prasa nodrošināt ekonomiskus stimulus, piemēram, CO2 cenu noteikšanu, paplašinātu ražotāja atbildību ar maksu ekomodulāciju un nodokļu atvieglojumiem, kā arī citus finanšu stimulus, kas veicina ilgtspējīgu patērētāju izvēli; uzskata, ka šiem pasākumiem attiecīgā gadījumā būtu jāatbilst Taksonomijas regulā definētajiem aprites ekonomikas tehniskajiem pārbaudes kritērijiem; aicina dalībvalstis visos attiecīgajos valsts tiesību aktos ņemt vērā aprites ekonomikas mērķus un pārliecināties, ka tie ir pilnībā saskaņoti ar ES aprites ekonomikas stratēģijas mērķiem un pasākumiem; turklāt aicina Komisiju koncentrēties uz aprites ekonomikas jomas tiesību aktu īstenošanu, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus aprites ražošanas procesiem un darījumdarbības modeļiem;

Galvenās produktu vērtības ķēdes: elektronika un IKT

54.

atbalsta elektroierīču aprites iniciatīvu, ar kuru jānovērš trūkumi ilgizturības, aprites principam atbilstoša dizaina, bīstamo un kaitīgo vielu klātbūtnes, reciklētā satura, remontējamības, rezerves daļu pieejamības, modernizējamības, e-atkritumu rašanās novēršanas, savākšanas, atkārtotas izmantošanas un reciklēšanas jomā; aicina arī iekļaut jautājumus saistībā ar agrīnu nolietojumu, tostarp programmatūras izmaiņu izraisītu produktu nolietojumu; aicina saskaņot un uzlabot elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu reciklēšanas infrastruktūru ES;

55.

uzskata, ka būtu jāatvieglo patērētājiem pieejamās iespējas elektronisko atkritumu savākšanai; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izskatīt iespējas izstrādāt ES mēroga atpakaļnodošanas sistēmu IKT ražojumiem un uzskata, ka šādai sistēmai būtu jāaptver pēc iespējas plašāks produktu klāsts; uzsver, ka šādu atpakaļnodošanas sistēmu un jebkādus citus savākšanas modeļus ir svarīgi izstrādāt tā, lai garantētu IKT ražojumu atkalizmantojamību un atkalizmantošanas jomas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi atkalizmantojamām precēm;

56.

uzsver ekodizaina pasākumu radītās iespējas un atgādina, ka Ekodizaina direktīva (33) un Energomarķējuma direktīva kopā nodrošināja gandrīz pusi no 2020. gadā ES noteiktā energoefektivitātes ietaupījuma mērķa; uzsver vajadzību ātri pabeigt pašreizējo ekodizaina darbu elektronikas un IKT jomā, īpaši attiecībā uz viedtālruņiem, planšetdatoriem, datoriem, printeriem (ieskaitot kasetnes), mobilo tīklu stacijām un apakšsistēmām un tīkla iekārtām, lai ne vēlāk kā 2021. gadā ierosinātu pasākumus;

57.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt ilgtspējīgākus elektronikas un IKT patēriņa un ražošanas veidus, un aicina Komisiju izvērtēt iespēju nodrošināt patērētājiem informāciju par atšķirību starp koriģējošiem un papildinošiem atjauninājumiem un par datu patēriņa oglekļa pēdu;

58.

prasa izveidot obligātu sertifikācijas sistēmu elektronisko atkritumu reciklētājiem, lai nodrošinātu efektīvu materiālu reģenerāciju un vides aizsardzību;

59.

prasa Komisijai līdztekus elektroierīču aprites iniciatīvai izstrādāt iniciatīvu par ilgtspējīgas digitalizācijas, IKT, kā arī AI aprites plānu;

Galvenās produktu vērtības ķēdes: akumulatori un transportlīdzekļi

60.

uzsver stratēģiskas, vidiski ilgtspējīgas un ētiskas pieejas nozīmi jaunajos akumulatoru un transportlīdzekļu tiesiskajos regulējumos saistībā ar pāreju uz bezemisiju mobilitāti un uz atjaunojamiem energoresursiem balstītiem elektrotīkliem, kā arī uzsver vajadzību nodrošināt ilgtspējīgu un ētisku izejvielu, tostarp kritiski svarīgo izejvielu, ieguvi; aicina izveidot konkurētspējīgas un izturīgas vērtību ķēdes akumulatoru ražošanai, atkārtotai izmantošanai un reciklēšanai Eiropas Savienībā;

61.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu jaunam regulējumam par akumulatoriem un akumulatoru atkritumiem un uzskata, ka jaunajā ES normatīvajā regulējumā par akumulatoriem jāietver vismaz šādi elementi: ilgtspējīga, ētiska un droša ieguve, ekodizains, tostarp pasākumi reciklēta satura problēmas risināšanai, bīstamu un kaitīgu vielu aizstāšana, ja iespējams, uzlabota dalītā savākšana, atkārtota izmantošana, atjaunošana, pārprofilēšana un reciklēšana — tostarp nosakot augstākus reciklēšanas mērķus, vērtīgu materiālu reģenerācija, paplašināta ražotāja atbildība un patērētāju informēšana; regulējumam būtu jārisina visa aprites cikla ietekme uz vidi, paredzot īpašus noteikumus attiecībā uz akumulatoriem, kas saistīti ar mobilitāti un enerģijas uzglabāšanu;

62.

pauž bažas par ES lielo atkarību no izejvielu importa akumulatoru ražošanai; ir pārliecināts, ka, paplašinot akumulatoru reciklēšanas sistēmas, varētu iegūt ievērojamu daļu izejvielu, kas vajadzīgas akumulatoru ražošanai ES;

63.

pauž bažas par izrakteņu ieguves nozares sociālekonomisko ietekmi, jo īpaši kobalta ieguves nozarē; pieprasa Komisijai izvērtēt iespējas izstrādāt efektīvu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu materiālu ētisku ieguvi un tiesību aktu attiecībā uz obligātām uzticamības pārbaudēm ieviešanu, lai starptautiskajā kontekstā novērstu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un cilvēktiesībām;

64.

atzinīgi vērtē Komisijas plānus pārskatīt Nolietoto transportlīdzekļu direktīvu (34); aicina Komisiju atjaunināt šo direktīvu, lai pilnībā atspoguļotu un ņemtu vērā aprites ekonomikas principus, tostarp ražojumu izstrādi, ņemot vērā to radīto atkritumu apjomu, modernizējamību, modularitāti, remontējamību, atkalizmantojamību un visvērtīgāko materiālu reciklējamību, prioritāti piešķirot atkalizmantošanai; aicina Komisiju strādāt kopā ar autoražotājiem, lai nodrošinātu efektīvas atkalizmantošanas ķēdes un ražotāju paplašinātās atbildības sistēmas; aicina Komisiju uzlabot ziņošanu par nolietotiem transportlīdzekļiem, izmantojot Eiropas datubāzi; aicina Komisiju precizēt un stiprināt principu, saskaņā ar kuru primārai vienmēr ir jābūt automobiļa demontāžai un detaļu atkalizmantošanai, nevis sadalīšanai un sasmalcināšanai, un pārraudzīt tā īstenošanu;

65.

uzsver, ka programmā “Apvārsnis Eiropa” ir jāturpina veicināt pētniecību un inovāciju reciklēšanas procesu un tehnoloģiju jomā, lai palielinātu bateriju potenciālu attiecībā uz aprites ekonomiku; atzīst MVU nozīmi savākšanas un reciklēšanas sektoros;

Galvenās produktu vērtības ķēdes: iepakojums

66.

atkārtoti izvirza mērķi līdz 2030. gadam panākt, lai viss iepakojums būtu izmantojams atkārtoti vai reciklējams ekonomiski izdevīgā veidā, un aicina Komisiju nekavējoties iesniegt tiesību akta priekšlikumu, tostarp atkritumu samazināšanas pasākumus un mērķus, kā arī vērienīgas pamatprasības Iepakojuma atkritumu direktīvā, lai samazinātu pārmērīgu iepakojuma daudzumu, tostarp e-komercijā, uzlabotu reciklējamību un līdz minimumam samazinātu iepakojuma sarežģītību, palielinātu pārstrādāto saturu, pakāpeniski pārtrauktu bīstamo un kaitīgo vielu izmantošanu un veicinātu atkārtotu izmantošanu; uzsver, ka nedrīkst apdraudēt pārtikas nekaitīguma vai higiēnas standartus; prasa, lai šo pasākumu mērķis būtu nodrošināt vislabākos kopējos vidiskos rezultātus saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un lai radītu mazu oglekļa pēdu;

67.

uzsver, ka iepakojumam ir būtiska nozīme attiecībā uz produktu drošību, jo īpaši pārtikas nekaitīgumu, un higiēnu, kā arī uz pārtikas atkritumu daudzuma samazināšanu; aicina nozari papildināt reglamentējošos pasākumus ar papildu brīvprātīgām darbībām, lai vēl vairāk izvairītos no nevajadzīga iepakojuma un būtiski samazinātu tirgū laistā iepakojuma daudzumu, lai izstrādātu resursu ziņā efektīvākus, apritīgākus un klimatam nekaitīgākus iepakojuma risinājumus, piemēram, saskaņotus iepakojuma formātus un atkārtoti lietojamu un atkārtoti uzpildāmu iepakojumu, un veicinātu atkalizmantojama transportēšanas iepakojuma izmantošanu; atbalsta tādas iniciatīvas kā Plastmasas aprites alianse un Eiropas Plastmasas pakts;

68.

atkārto, ka augstvērtīga reciklēšana rada reālu tirgus pieprasījumu pēc reciklētiem materiāliem un ir viens no galvenajiem faktoriem, kas palīdz palielināt kopējo savāktā, šķirotā un reciklētā materiāla apjomu; prasa izmantot mūsdienīgas un efektīvas šķirošanas iekārtas un atdalīšanas tehnoloģijas, ko papildina labāka ekodizaina iepakojums, kā arī vajadzība pārstrādāt iepakojuma risinājumus, pamatojoties uz uzlabotiem aprites cikla izvērtējuma kritērijiem;

69.

aicina Komisiju analizēt dažādus iepakojuma veidus, ko izmanto e-komercijā, lai noteiktu labākos iepakojuma optimizēšanas paņēmienus un tādējādi samazinātu pārmērīgu iepakojumu; aicina Komisiju atbalstīt iepakojuma materiālu izmantošanu vairāku priekšmetu piegādei, lai aizstātu vienreizlietojamus iepakojuma materiālus;

70.

uzsver, ka iepakojuma izmantošanas samazināšanā liela nozīme var būt beztaras pārdošanai, un aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt šāda veida pasākumus, vienlaikus nodrošinot pārtikas nekaitīgumu un higiēnu;

71.

uzsver inovācijas fondu un programmu svarīgo nozīmi materiālu daudzuma samazināšanā un reciklēšanas inovācijās;

72.

atzīst tiešsaistes pārdošanas apjoma pieaugumu, kas palielina arī paku piegādes apjomu; mudina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka visi pārdevēji tiešsaistē neatkarīgi no atrašanās vietas ievēro pamatprasības, ziņo un finansiāli piedalās RPA shēmās tajās dalībvalstīs, kuru tirgos laiž attiecīgos ražojumus;

73.

aicina Komisiju atbalstīt izlietotā iepakojuma dalītu savākšanu un šķirošanu, kā paredzēts Direktīvā (ES) 2018/852, un nodrošināt tās savlaicīgu transponēšanu dalībvalstīs; aicina Komisiju izvērtēt iespēju pārskatīt iepakojuma materiālu identifikācijas sistēmu (Lēmums 97/129/EK (35)), lai iedzīvotājiem atvieglotu dalīto savākšanu atbilstīgi iepakojuma reciklējamībai;

74.

aicina Komisiju atbalstīt un izpētīt iespējas izveidot saderīgas valstu iepakojuma depozīta sistēmas, lai sasniegtu dzērienu plastmasas taras savākšanas vajadzīgo 90 % apjomu, kas, jo īpaši kaimiņos esošajām dalībvalstīm, palīdzētu izveidot iepakojuma vienoto tirgu; saderīgas sistēmas varētu izveidot, nodrošinot sterilizāciju un kodificētu un vienotu marķēšanu; ja kādā dalībvalstī nav izveidota šāda sistēma vai tā plāno pārveidot savu sistēmu, izmantojot paraugpraksi un attiecīgus zinātniskos pierādījumus, tā būtu jāmudina izvēlēties sistēmu, kas ir līdzīga citu dalībvalstu sistēmām vai saderīga ar tām;

Galvenās produktu vērtības ķēdes: plastmasa

75.

mudina Komisiju turpināt īstenot Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā, jo īpaši veicinot uzlabotu dizainu, aprites darījumdarbības modeļus un inovatīvus ražojumus, kā arī pieeju “produkts kā pakalpojums”, kas piedāvā ilgtspējīgākus patēriņa modeļus;

76.

mudina Komisiju visaptverošā veidā risināt mikroplastmasas problēmu; mudina Komisiju pieņemt vispārēju kārtību ar nolūku pievienotās mikroplastmasas lietošanas izbeigšanai un, pieņemot jaunus regulatīvus pasākumus, samazināt visu veidu mikroplastmasas netīšu noplūdi, cita starpā, piemēram, no riepām, tekstilizstrādājumiem, mākslīgās kūdras un plastmasas granulu ražošanas; uzsver, ka ir jānovērš nepilnības zināšanās par mikroplastmasu un nanoplastmasu un jāsekmē drošāku alternatīvu un konkurētspējīgu tirgu attīstība ar produktiem, kas nesatur mikroplastmasu; vienlaikus uzstāj, ka steidzami ir jāveic īstermiņa darbības; uzsver, ka lielākā daļa mikroplastmasas piesārņojuma rodas, makroplastmasai sadaloties vidē, un piekrīt, ka plastmasas izstrādājumiem būtu jāparedz īpaši pasākumi, piemēram, ekodizaina prasības ražošanas procesā, lai novērstu otrreizējās mikroplastmasas noplūdi vidē; aicina Komisiju izpētīt gan makroplastmasas, gan mikroplastmasas avotus, izplatību, apriti un ietekmi saistībā ar notekūdeņu attīrīšanu un nokrišņu ūdens apsaimniekošanu; atgādina, ka 80 % jūras piegružojuma nāk no sauszemes, un mudina dalībvalstis likvidēt jūras piegružojuma uzkrājumus upēs un to grīvās;

77.

uzsver, ka gadījumos, kad vienreizlietojamie produkti rada būtisku slogu videi un resursiem, vienreizlietojamie produkti būtu jāaizstāj ar atkārtoti izmantojamiem produktiem, ja pastāv atkārtoti izmantojamas un/vai izturīgas alternatīvas, videi nekaitīgā veidā, neapdraudot pārtikas higiēnu vai nekaitīgumu; šajā sakarībā aicina Komisiju apsvērt likumdošanas pasākumus, tostarp Vienreizlietojamās plastmasas izstrādājumu direktīvas darbības jomas paplašināšanu saistībā ar minētās direktīvas pārskatīšanu; aicina Komisiju izstrādāt standartus atkārtoti izmantojamam iepakojumam, kā arī vienreizlietojama iepakojuma, trauku un galda piederumu aizstājējiem;

78.

atzīst biobāzētas, bioloģiski noārdāmas un kompostējamas plastmasas iespējamo nozīmi aprites ekonomikā, taču brīdina, ka tikai biobāzēta un/vai bioloģiski noārdāma plastmasa nesniegs risinājumu ar plastmasu saistītajām vides problēmām; uzsver, cik būtiski ir palielināt izpratni par pienācīgu biobāzētas un bioloģiski noārdāmas plastmasas izmantošanu;

79.

atbalsta ierosinājumu noteikt skaidrus materiālu, ražojumu, dizaina, reciklēšanas pasaules mēroga standartus;

80.

mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot saskaņotu pārredzamības sistēmu un visiem vērtību ķēdes dalībniekiem pienākumus ziņot par plastmasas izstrādājumu ražošanu, tirdzniecību un apsaimniekošanu aprites cikla beigās;

81.

mudina Komisiju izstrādāt RPA shēmas, saskaņā ar kurām ražotājiem būtu jāatbild par plastmasas izstrādājumu aprites cikla beigām;

Galvenās produktu vērtības ķēdes: tekstilizstrādājumi

82.

uzsver, cik svarīga ir jauna, visaptveroša ES tekstilizstrādājumu stratēģija, lai veicinātu ES tekstilrūpniecības nozares ilgtspēju un apritīgumu, kā arī izsekojamību un pārredzamību ES tekstilizstrādājumu un apģērbu nozarē, ņemot vērā vērtību ķēžu globālo specifiku un ātrās modes starptautisko dimensiju; aicina stratēģijā nodrošināt saskaņotu politikas instrumentu kopumu un atbalstīt jaunus darījumdarbības modeļus, lai pievērstos visu veidu vidiskajai un sociālajai ietekmei visā vērtību ķēdē un uzlabotu tekstilizstrādājumu dizainu, lai palielinātu noturību, atkalizmantojamību un mehānisku reciklējamību, kā arī augstas kvalitātes šķiedru izmantošanu, jo īpaši — apvienojot ekodizaina tipa prasības, ražotāja atbildības shēmas un marķēšanas shēmas;

83.

atzinīgi vērtē jaunās produktu politikas sistēmas piemērošanu tekstilizstrādājumiem un uzsver, ka tai par prioritāti jānosaka atkritumu rašanās novēršana un ilgizturība, atkārtota izmantošana un remontējamība, kā arī bīstamo un kaitīgo ķīmisko vielu novēršana saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju; prasa veikt pasākumus izstrādes un ražošanas posmā pret mākslīgās mikrošķiedras zudumiem, piemēram, izstrādāt preventīvu, kontrolētu un nepiesārņojošu rūpniecisko priekšmazgāšanu un standartus jaunu veļas mašīnu aprīkošanai ar mikrošķiedras filtriem; prasa ES mērogā noteikt īpašus atkritumu stadijas beigu kritērijus tekstilizstrādājumiem;

84.

prasa, lai jaunā produktu politikas satvara piemērošana notiktu saskaņoti ar citiem politikas instrumentiem, proti, ar plānoto ES tiesību akta priekšlikumu par cilvēktiesībām un pienācīgu pārbaudi, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēju tiesības, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība tiek ņemtas vērā visā tekstilizstrādājumu vērtību ķēdē;

Galvenās produktu vērtības ķēdes: būvniecība un ēkas

85.

aicina Komisiju īstenot Renovācijas viļņa iniciatīvu, pilnībā ievērojot aprites ekonomikas principus, vienlaikus ņemot vērā nozares daudzveidību; aicina Komisiju noteikt horizontālas un konkrētiem produktiem paredzētas prasības; uzsver siltumnīcefekta gāzu ietaupījuma un vides ieguvumu potenciālu, pagarinot ēku kalpošanas laiku pretstatā to nojaukšanai; lūdz Komisiju apsvērt iespēju noteikt samazināšanas mērķus ES ēku oglekļa pēdai un izejvielu izmantošanas ietekmei un piemērot Level(s) sistēmu ilgtspējīgām ēkām kā juridiski saistošu sistēmu, ko piemēro būvdarbu izpildei; uzskata, ka ir jāiekļauj obligātās juridiskās prasības par ēku vidisko sniegumu, lai uzlabotu resursu efektivitāti un ēku energoefektivitāti;

86.

atgādina par Komisijas pienākumu saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu apsvērt ES tiesību aktos noteikto materiālu reģenerācijas mērķu pārskatīšanu attiecībā uz būvniecības un ēku nojaukšanas atkritumiem un to materiālu daļām, un uzskata, ka tajos būtu jāiekļauj izraktās augsnes materiālu reģenerācijas mērķrādītājs; ierosina iekļaut atkārtotas izmantošanas un reciklēšanas mērķrādītājus un sekundāro izejvielu izmantošanu būvniecībā, vienlaikus padarot tos vieglāk izsekojamus; aicina Komisiju pārskatīt Būvizstrādājumu regulu un atzinīgi vērtē paziņojumu par Ilgtspējīgas būvētās vides stratēģiju 2021. gadā; uzskata, ka digitālo risinājumu pieņemšana būvētajā vidē, piemēram, atkritumu izsekošana, ļautu uzlabot ēku energoefektivitāti un apritīgumu būvniecības nozarē;

87.

norāda, ka ir svarīgi ieviest kvalitatīvu ēku plānošanas politiku, kas nodrošinātu priekšroku risinājumiem, kuri, kad tas iespējams, sekmē ēku renovāciju, pārveidi un turpmāku izmantošanu, nevis jaunu ēku būvniecību;

88.

uzsver, ka tā kā patlaban jau ir pieejami 90 % no 2050. gadā paredzētās būvētās vides, renovācijas nozarei būtu jānosaka īpašas prasības, lai līdz 2050. gadam iegūtu pilnīgi modulāras, dažādiem izmantošanas veidiem pielāgojamas un plus enerģijas ēkas, ietverot padziļinātu renovāciju, ražošanu uz vietas un atkalizmantojamību;

Galvenās produktu vērtības ķēdes: pārtika, ūdens un barības vielas

89.

mudina Komisiju, saskaņā ar stratēģijā “No lauka līdz galdam” pausto apņemšanos un pamatojoties uz dalībvalstu paziņotajiem datiem saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu, iesniegt tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu mērķi līdz 2030. gadam uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu, aicina Komisiju attiecīgajās ES politikas jomās iekļaut pārtikas zuduma un pārtikas izšķērdēšanas novēršanu visā pārtikas vērtību ķēdē, kā noteikts stratēģijā “No lauka līdz galdam”, un atgādina, ka šiem pasākumiem jābūt saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju; aicina dalībvalstis veikt visaptverošus pasākumus, lai būtiski ierobežotu pārtikas izšķērdēšanu un veicinātu pārtikas ziedošanu;

90.

aicina Komisiju veikt pasākumus, lai noslēgtu lauksaimniecības barības vielu aprites ciklu, samazinātu Eiropas atkarību no dzīvnieku barībai paredzētu augu olbaltumvielu importa un palielinātu pārstrādātu dzīvnieku kūtsmēslu un citu organisko barības vielu, piemēram, komposta un digestāta, izmantošanu sintētiskā mēslojuma vietā, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa veselības, vides un ekosistēmu aizsardzību;

91.

aicina izveidot aprites ekonomiku, kuras pamatā ir videi labvēlīgs tiesiskais regulējums, lai izvairītos no iespējamās negatīvās toksiskās ietekmes uz ūdens ekosistēmām; atzinīgi vērtē nesen pieņemto regulu par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām un Dzeramā ūdens direktīvas (36) pārskatīšanu un aicina tās pilnībā īstenot; aicina Komisiju saikni starp ūdeni un enerģiju pilnībā iekļaut Eiropas politikas jomās un atgādina, ka ūdens resursu kvalitāte un piekļuve tiem ir atkarīga no pienācīgas kontroles īstenošanas uz vietas un principa “piesārņotājs maksā” ievērošanas; atbalsta apritīgu pieeju notekūdeņu attīrīšanā un apsaimniekošanā, lai veicinātu pilsētas notekūdeņu reģenerāciju; uzsver, ka, veicot notekūdeņu attīrīšanu, var reģenerēt resursus — gan celulozi, izmantojot bioplastmasu, gan barības vielas, enerģiju un ūdeni, un turpināt potenciālo atkalizmantošanas variantu analīzi, vienlaikus mazinot enerģijas un ūdens patēriņu; atbalsta plānoto Pilsētas notekūdeņu attīrīšanas direktīvas (37) pārskatīšanu; aicina Komisiju izvērtēt iespēju pieņemt likumdošanas pasākumus, lai risinātu jautājumu par ūdensefektivitāti ēkās;

92.

uzsver, ka ūdens pieejamības nodrošināšana visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem, tādējādi samazinot iepakotā ūdens izmantošanu, var ievērojami uzlabot apritīgumu; prasa pilnībā īstenot Dzeramā ūdens direktīvā paredzētos noteikumus par ūdens pieejamību;

93.

uzsver ilgtspējīgu bioloģisko produktu, jo īpaši labākas bioloģisko atkritumu reģenerācijas, kā arī atlieku un blakusproduktu izmantošanas nozīmi pārejā uz aprites un klimatneitrālu ekonomiku;

94.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka bioatkritumu dalītās savākšanas mērķis, kā tas noteikts Atkritumu pamatdirektīvā, ir ražot augstas kvalitātes kompostu, lai bagātinātu augsni, nebīstamās ķīmiskās vielas un citus produktus, kā arī atjaunojamo enerģiju, ja tas ir iespējams un videi labvēlīgi;

95.

uzsver ilgtspējīgas bioekonomikas un ilgtspējīgas meža nozares potenciālu; uzsver ES bioekonomikas un bioloģiskās daudzveidības stratēģiju īstenošanas nozīmi, lai uzlabotu apritīgumu, aizstājot fosilos materiālus ar atjaunojamiem, biobāzētiem materiāliem, ja tas ir videi labvēlīgs un ilgtspējīgs risinājums, tostarp attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu pēc bioloģiskajiem materiāliem;

Mazāk atkritumu, lielāka vērtība

96.

uzsver, ka ir būtiski vispirms noteikt atkritumu rašanās novēršanu saskaņā ar ES atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju gan produktu, gan atkritumu politikā; aicina Komisiju, pārskatot Atkritumu pamatdirektīvu un Direktīvu par atkritumu poligoniem, ko paredzēts veikt 2024. gadā, ierosināt saistošus mērķus atkritumu apjoma vispārējai samazināšanai un atkritumu apjoma samazināšanai konkrētās atkritumu plūsmās un produktu grupās, kā arī mērķus ierobežot nepārstrādājamu atkritumu rašanos; uzskata, ka sagatavošanās atkalizmantošanai un reciklēšanas mērķrādītāji būtu jānošķir, lai sagatavošanu atkalizmantošanai noteiktu par prioritāti, kāda tai ir atkritumu hierarhijā;

97.

pauž bažas par nevienlīdzīgo ES atkritumu apsaimniekošanas mērķrādītāju īstenošanu dalībvalstīs; aicina Komisiju nodrošināt, lai visas dalībvalstis efektīvi un pilnībā īstenotu pašreizējos atkritumu mērķrādītājus un 2018. gada Tiesību aktu kopumu atkritumu jomā, un mudina visas dalībvalstis bez kavēšanās pilnībā transponēt šos 2018. gada tiesību aktus;

98.

uzskata, ka nekonkurētspējīgas cenas un augstvērtīgu otrreizējo izejvielu un to tirgu trūkums ir vieni no galvenajiem šķēršļiem aprites ekonomikai; aicina Komisiju izvērtēt pasākumus, lai otrreizējās izejvielas padarītu konkurētspējīgākas, vienlaikus veicinot vidi bez toksiska piesārņojuma;

99.

uzskata, ka privātais sektors ir spēcīgs partneris, kas var palielināt pieprasījumu un klientu interesi par apritīgiem risinājumiem un ražojumiem, un mudina dalībvalstis atbalstīt uzņēmumus, kuru darījumdarbības modeļi, pakalpojumi vai ražojumi palīdz samazināt atkritumu daudzumu un resursu izmantošanas apjomu, un mudina izmantot šo uzņēmumu piedāvātos pakalpojumus;

100.

stingri atbalsta vēlmi izveidot labi funkcionējošu ES tirgu augstas kvalitātes, netoksiskām otrreizējām izejvielām — neskarot Atkritumu pamatdirektīvas un Regulas par atkritumu sūtījumiem noteikumus — un uzsver, ka tam būs vajadzīgi kopīgi kvalitātes standarti; atgādina, ka dalībvalstīm ir iespēja valsts līmenī noteikt blakusproduktus un atkritumu stadijas beigu kritērijus, un aicina Komisiju ierosināt saskaņotus Eiropas atkritumu beigu stadijas kritērijus galvenajām atkritumu plūsmām saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu, lai novērstu šķēršļus tirgū un nodrošinātu augstas kvalitātes materiālu reģenerāciju; pauž nožēlu par to, ka Komisija nav noteikusi ES kritērijus papīram, riepām un tekstilizstrādājumiem, kā paredzēts Atkritumu pamatdirektīvā;

101.

aicina Komisiju pievērst uzmanību noteikumiem par reģenerācijai paredzētu atkritumu pārrobežu pārvietošanu starp ES dalībvalstīm un apsvērt iespēju pielāgot šos noteikumus, lai palielinātu to skaidrību un saprotamību, novērstu administratīvos šķēršļus, vienlaikus saglabājot tiesību aktu efektivitāti cilvēku veselības un vides aizsardzībā, un saskaņotu to īstenošanu visās ES dalībvalstīs, tostarp izveidojot vienotu ES elektronisko sistēmu atkritumu pārvadājumu reģistrēšanai;

102.

atbalsta Komisijas darbu saistībā ar atkritumeļļu pienācīgu apstrādi; aicina Komisiju, kā noteikts Direktīvā 2008/98/EK (38), līdz 2022. gadam iesniegt tiesību akta priekšlikumu par papildu pasākumiem atkritumeļļu reģenerācijas veicināšanai, kā arī ieviest kvantitatīvos mērķrādītājus;

103.

atgādina, ka visām dalībvalstīm ir pienākums līdz 2023. gada 31. decembrim nodrošināt, ka bioloģiskie atkritumi vai nu tiek nodalīti un reciklēti to rašanās vietā, vai tiek savākti atsevišķi, nepievienojot citu veidu atkritumiem; mudina Komisiju un dalībvalstis veikt tiešas investīcijas, lai izvērstu bioloģisko atkritumu savākšanu un kompostēšanu;

104.

atgādina par ES mērķiem atkritumu jomā un uzsver, ka ES un dalībvalstīm saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju ir jāstiprina atkritumu rašanās novēršana un sagatavošana atkalizmantošanai, jāpalielina augstas kvalitātes reciklēšanas apjoms un jāatsakās no atkritumu apglabāšanas poligonos, vienlaikus samazinot sadedzināšanas apjomu; aicina Komisiju noteikt kopēju ES mēroga pieeju nepārstrādājamu atkritumu apsaimniekošanai, lai nodrošinātu to optimālu apstrādi un izvairītos no atkritumu sadedzināšanas pārmērīgas jaudas palielināšanas ES līmenī, kas varētu izraisīt bloķēšanas sekas un kavēt aprites ekonomikas attīstību; uzskata, ka sadedzināšanas gadījumā tam vajadzētu notikt visprogresīvākajās ES iekārtās atkritumu pārvēršanai enerģijā, kuras ir ārkārtīgi energoefektīvas un rada maz emisiju;

105.

uzsver, ka atkritumu dalīta savākšana ir priekšnosacījums augstas kvalitātes reciklēšanai un vērtīgu materiālu un produktu glabāšanai reciklēšanas ciklā; atbalsta Komisijas plānus ierosināt pasākumus, lai uzlabotu un saskaņotu esošās dalītās vākšanas sistēmas, kuros būtu jāņem vērā dalībvalstu paraugprakse un atšķirīgie reģionālie un vietējie apstākļi, un tiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt labi funkcionējošas esošās sistēmas; aicina Komisiju nodrošināt Atkritumu pamatdirektīvā paredzēto noteikumu pareizu īstenošanu;

106.

uzsver, ka atkritumu stratēģijas un politika ir jāveido, pamatojoties uz stabiliem zinātniskajiem datiem un metodiku, uzlabojot ES statistikas ticamību un salīdzināmību; tāpēc aicina Komisiju turpināt saskaņot statistiku atkritumu jomā, lai informāciju par reciklētiem materiāliem un atkritumiem savāktu trīs posmos: savākšanas vietā, pie reciklēšanas iekārtas ieejas un par reciklēto materiālu faktiski atkalizmantoto daļu;

107.

pauž nožēlu par to, ka Direktīvā par atkritumu poligoniem nav veltīta uzmanība atkritumu rašanās novēršanai, tādēļ prasa to pielīdzināt CEAP galvenajiem principiem un atkritumu poligoniem noteikt 10 % mērķrādītāju attiecībā pret bāzes gadu un atkritumu kilogramu gadā vienai personai, lai novērstu pārvirzīšanos no apglabāšanas poligonos uz atkritumu sadedzināšanu;

108.

atgādina, ka nozaru simbioze ir galvenais aprites ekonomikas izveides elements, kas veicina savstarpēji savienotu tīklu izveidi, kur vienas nozares atkritumi kļūst par citas nozares izejvielu un kur enerģija un materiāli var veidot nepārtrauktu aprites ciklu, cik vien ilgi iespējams saglabājot resursu produktivitāti; tādēļ aicina pastiprināt centienus, lai ES līmenī ātrāk izveidotu nozaru simbiozi un uzlabotu nozaru vērtību ķēdes efektivitāti un konkurētspēju;

109.

uzsver, ka, lai izveidotu nozaru simbiozi, teritorijām būs labāk jāizprot un jāpārvalda savas vietējās resursu plūsmas un, sadarbojoties ar nozarēm, ieinteresētajām personām, vietējo pārvaldi un iedzīvotājiem, jātiecas īstenot jaunas teritorijas plānošanas stratēģijas; mudina dalībvalstis prasīt vietējām un reģionālajām valdībām apzināt nozaru simbiozes iespējas, rūpīgi kartējot saimnieciskās darbības veidus, un prasīt obligātu resursu plūsmu analīzi;

110.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot Atkritumu pamatdirektīvas 8.a panta 1. punktu, kurā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums precīzi definēt ražotāju atbildības organizāciju (PRO) pienākumus un uzdevumus;

111.

iesaka atbalstīt tādu vietējo vērtības ķēžu izveidi, kuru pamatā ir bioloģisko atkritumu, piemēram, biometāna, reciklēšana, lai ražotu atjaunojamo energoresursu enerģiju un tādējādi izveidotu ciešāku saikni starp lauku un pilsētu kopienām, vienlaikus pilnībā īstenojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju;

112.

uzsver, ka ražojumu apritīgums un resursietilpīgums ir jāiekļauj oglekļa ievedkorekcijas mehānismos;

Aprites principam jāstrādā par labu cilvēkiem, reģioniem un pilsētām

113.

atzīst reģionālo pašvaldību, vietējo pašvaldību un kopienu, kā arī MVU svarīgo lomu aprites ekonomikā, atkritumu apsaimniekošanā un aprites ekonomikas rīcības plānā paredzēto pasākumu īstenošanā; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt aprites centru izveidi visos Eiropas reģionos, industriālajās kopās un vietējās kopienās, iedvesmojoties no ierosinātā Jaunā Eiropas “Bauhaus”, nodrošinot atbalstu aprites modeļu izveidei dizaina, iepirkuma un atkritumu apsaimniekošanas jomā;

114.

atbalsta ierosmi par prasmju programmas atjaunināšanu atbilstīgi aprites ekonomikas vajadzībām un aicina Komisiju pielāgot šo programmu konkrētām nodarbinātības vajadzībām, tostarp izglītības un apmācības prasībām, kā arī jaunu darbvietu izveidei, kas nepieciešamas pārejai uz aprites ekonomiku; aicina Komisiju nodrošināt, ka aprites ekonomikas rīcības plāns ir saistīts ar Eiropas sociālo tiesību pīlāra un dzimumu līdztiesības stratēģijas īstenošanu, un nodrošināt taisnīgu pāreju; uzsver arī sociālo partneru izšķirošo nozīmi pārejas uz aprites ekonomiku ar darbu saistītajos un sociālajos aspektos;

115.

uzsver patērētāju galveno lomu atkritumu rašanās novēršanā un atkritumu apsaimniekošanā un vajadzību veicināt iedzīvotāju iesaisti atkritumu dalītā vākšanā; atkārtoti uzsver, ka dalībvalstīm, kā arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir svarīgi palielināt sabiedrības izpratni par ilgtspējīgu patēriņu, tostarp patēriņa modeļiem, kuru pamatā ir atkārtota izmantošana, īre vai koplietošana, kā arī par atkritumu rašanās novēršanu un efektīvu atkritumu šķirošanu un apglabāšanu;

116.

aicina Komisiju nodrošināt, ka aprites ekonomikas principi tiek iekļauti visās praksēs, un aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis zināšanu un paraugprakses apmaiņā saistībā ar dažādiem aprites ekonomikas centieniem reģionālā un vietējā līmenī Eiropas Savienībā;

117.

uzsver sadarbības nozīmi starp valdībām, vietējo pašvaldību akadēmiskajām aprindām un uzņēmumiem, tostarp ražotājiem un pircējiem, lai stimulētu un paplašinātu aprites ekonomikas darbības; uzsver, cik būtiski ir paplašināt šo sadarbību ar citām ieinteresētajām personām, piemēram, sociālajiem uzņēmumiem, jaunuzņēmumiem un NVO;

118.

norāda, ka remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu nozarei ir ievērojams potenciāls radīt nodarbinātības iespējas, un tās attīstība ir jāatbalsta un jāveicina, jo īpaši vietējās, iedzīvotāju un kopienu remonta iniciatīvas, kooperatīvi un sociālie uzņēmumi;

119.

uzsver, ka oglekļa uztveršana, izmantošana un uzglabāšana (CCS/U), kas ir videi droša, var būt nozīmīgs elements, lai sasniegtu Eiropas zaļā kursa mērķus; atbalsta integrētu politikas kontekstu, kurš stimulētu videi drošu CCS/U veidu izmantošanu, ar ko var panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju neto samazinājumu, lai smago rūpniecību padarītu klimatneitrālu gadījumos, kad nav pieejamas tiešas emisiju samazināšanas iespējas (39); tomēr vēlreiz apliecina, ka ES neto nulles līmeņa stratēģijā par prioritāti būtu jānosaka emisiju tieša samazināšana un pasākumi ES dabisko piesaistītāju un krātuvju saglabāšanai un uzlabošanai (40);

Vadīt centienus pasaules līmenī

120.

atbalsta Komisijas apņemšanos pārskatīt Regulu par atkritumu sūtījumiem, lai nodrošinātu ES iekšējās atkritumu tirdzniecības pārredzamību un izsekojamību, apturētu atkritumu eksportu uz trešām valstīm, kas nodara kaitējumu videi vai cilvēku veselībai, un efektīvāk cīnītos pret nelikumīgu rīcību, lai nodrošinātu, ka visi atkritumi tiek apstrādāti saskaņā ar aprites ekonomikas principiem; turklāt atbalsta Komisiju, tai īstenojot nesenos Bāzeles Konvencijas par plastmasas atkritumiem grozījumus un rīkojoties, pilnībā ievērojot ES saistības, kas izriet no šīs konvencijas; lūdz Komisiju koncentrēties arī uz:

—	finanšu stimuliem, lai izveidotu reālu vienoto tirgu un vienlīdzīgus konkurences apstākļus augstas kvalitātes otrreizējām izejvielām;

—	procedūru atvieglošanu, lai veicinātu atkritumu pārstrādes iespējas un infrastruktūru Eiropas Savienībā;

—	elektroniskās datu apmaiņas (EDI) sistēmas ieviešanu, lai uzlabotu atkritumu plūsmu uzraudzību;

—	Direktīvas par atkritumu sūtījumiem un Atkritumu pamatdirektīvas (41) pārskatīšanas īstenošanu;

121.

atzinīgi vērtē Pasaules aprites ekonomikas un resursefektivitātes aliansi nolūkā paātrināt globālo pārkārtošanos uz klimatneitrālu un resursefektīvu aprites ekonomiku un aicina Komisiju virzīt centienus panākt starptautisku nolīgumu attiecībā uz dabas resursu pārvaldību, lai dabas resursu izmantošanas jomā ievērotu planētas iespējas;

122.

atbalsta Komisijas centienus starptautiskajā līmenī, lai noslēgtu globālu nolīgumu par plastmasu un veicinātu ES aprites ekonomikas pieejas piemērošanu attiecībā uz plastmasu; uzsver vajadzību nodrošināt, ka dažādo ES un pasaules līmenī uzņemto saistību izpildi var izsekot integrēti un pārredzami; aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties aktīvu vadību, lai turpinātu izstrādāt starptautisku atbildi cīņā pret jūru piedrazošanu ar plastmasu un mikroplastmasu;

123.

uzsver, ka ir svarīgi prasīt, lai primārās un otrreizējās izejvielas, ko importē ES, atbilstu cilvēktiesību, cilvēku veselības un vides aizsardzības standartiem, kas ir līdzvērtīgi ES standartiem, tostarp tiem, kas paredzēti plānotajā Komisijas tiesību akta priekšlikumā par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību un pienācīgu pārbaudi, un lai tiktu nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi galvenajās ES piegādes ķēdēs; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt saskaņotību starp ES iekšējo un ārējo politiku attiecībā uz Eiropas zaļā kursa un aprites ekonomikas rīcības plāna mērķiem, tostarp Savienības ārējās attiecībās un ārējās tirdzniecības nolīgumos;

124.

aicina Eiropas ražotājus uzņemties atbildību, kad tie pārdod produktus trešās valstīs, un ierosina, lai nozares ieinteresētās personas saskaņā ar globālo ražotāja paplašināto atbildību apņemtos trešās valstīs organizēt vai finansēt savu ražojumu dalītu savākšanu, kad tie kļūst par atkritumiem; tāpat aicina ražotājus novērst neatbilstības attiecībā uz eksportēto un ES tirgū laisto ražojumu kvalitāti;

125.

atbalsta Komisijas nolūku veicināt daudzpusējas diskusijas par resursu ilgtspējīgas izmantošanas līmeņiem un planētas iespēju robežām, tostarp izpētīt iespēju noteikt zinātniski pamatotus resursu ieguves mērķrādītājus;

126.

uzsver, ka ir nekavējoties jāīsteno programma 2030. gadam jautājumos, kas saistīti ar starptautiskās pārvaldības stiprināšanu un aizsardzību pret ķīmisku vielu radīto kaitējumu veselībai un videi; jo īpaši uzsver svarīgo nozīmi procesam, kas patlaban notiek saskaņā ar Starptautiskas ķīmisko vielu pārvaldības stratēģisko pieeju (SAICM), lai 2021. gada jūlijā Bonnā ICCM 5 pieņemtu lēmumu par stingru sistēmu ķīmisko vielu un atkritumu drošai pārvaldībai pēc 2020. gada;

127.

mudina Komisiju, izmantojot starptautiskas konvencijas, veicināt resursefektivitātes rādītāju izmantošanu, lai nodrošinātu iespēju salīdzināt nozares un dažādu valstu ekonomiku un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un atbalstīt dialogu un sadarbību ar trešām valstīm;

128.

ņemot vērā priekšnoteikumu par zemes ierobežotajiem resursiem, būtu jāizstrādā starptautiska konvencija par resursu pietiekamību, lai rīkotu diskusijas par piekļuvi resursiem un resursu izmantošanas ietekmi uz ilgtspēju un būtībā — taisnīgumu;

129.

atgādina, ka papildus ES oglekļneitralitātes mērķu sasniegšanai līdz 2050. gadam ir jārisina arī jautājums par oglekļa pēdu ES pieprasījumā pēc importētiem produktiem; aicina Komisiju apzināt un likvidēt šķēršļus zaļajai izaugsmei, ekoinovācijai un faktoriem, kas liedz vai ierobežo trešo valstu aprites produktu un pakalpojumu ienākšanu tirgū; aicina Komisiju izpētīt iespējas un ieguvumus, ko sniedz tarifu un ar tarifiem nesaistītu šķēršļu samazināšana konkrētiem produktiem un pakalpojumiem, lai veicinātu aprites ekonomikas attīstību, tostarp saistībā ar pašlaik notiekošo ES vispārējo preferenču sistēmas (VPS) pārskatīšanu; šajā sakarībā mudina Komisiju sarunās par Vides preču nolīgumu iekļaut un stiprināt aprites ekonomikas dimensiju; aicina Komisiju ņemt vērā ES mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) īpašās vajadzības, palīdzēt MVU integrēt aprites ekonomiku savā uzņēmējdarbības modelī, tostarp ar stimuliem, un atbalstīt tos uzņēmējdarbības stratēģiju īstenošanā attiecībā uz aprites produktu eksportu, jo īpaši ieviešot riska novērtēšanas instrumentu attiecībā uz izcelsmes noteikumiem, ko pašlaik apsver Komisija; aicina Komisiju uzņemties līderību PTO, risinot jautājumus par produktu iedalīšanu pēc to oglekļa satura, lai tādā veidā pielīdzinātu konkurences regulatīvos nosacījumus;

130.

uzskata, ka tirdzniecības nolīgumos ir vajadzīgi juridiski pamatoti noteikumi, lai attiecīgos ES tiesību aktus par aprites ekonomiku aizsargātu pret tirdzniecības šķēršļiem;

131.

uzsver, ka stratēģiska tirdzniecības politika ir būtisks instruments, ar ko visā pasaulē veicināt pāreju uz aprites ekonomiku un ES un ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu līdz 2030. gadam, un tādēļ uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai tirdzniecības un investīciju nolīgumi būtu saskaņoti ar aprites ekonomikas politiku;

132.

mudina Komisiju iesaistīties atvērtos un pārredzamos dialogos un sadarbībā ar ES tirdzniecības partneriem, lai turpinātu atbalstīt aprites ekonomikas mērķus; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus starptautiskos forumos (UNCTAD, PTO, G20, G7), lai īstenotu ES aprites ekonomikas programmu un pasaulē nodrošinātu ar starptautiskajiem partneriem vienlīdzīgus konkurences apstākļus, izmantojot iespēju izpētīt digitālo pasu koncepciju, lai veicinātu tādu datu pieejamību, kas saistīti ar produkta saturu, oglekļa dioksīda pēdu un reciklējamību, nodrošinātu labāku apriti, veicinātu ražotāja paplašinātu atbildību (EPR), kā arī ilgtspējīgu patērētāju izvēli; šajā sakarībā arī ierosina Komisijai sadarboties ar attiecīgajām daudzpusējām organizācijām, lai panāktu vienošanos par starptautisku marķējumu, kas patērētājiem būtu viegli uztverams un norādītu, vai produkts ir reciklējams; turklāt uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, kā mazāk attīstītās partnervalstis piedalās un var gūt labumu no aprites ekonomikas; aicina Komisiju integrēt aprites ekonomikas principus tās stratēģijā “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju attiecībā uz Āfriku”; aicina Komisiju izmantot tirdzniecības atbalstu un VPS+, lai jaunattīstības valstīm palīdzētu ieviest aprites ekonomikas praksi, tostarp produktu standartus;

o o

133.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) https://ec.europa.eu/environment/pdf/chemicals/2020/10/Strategy.pdf

(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0201.

(3) OV C 23, 21.1.2021., 116. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0078.

(5) OV C 334, 19.9.2018., 60. lpp.

(6) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp.

(7) OV C 433, 23.12.2019., 146. lpp.

(8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0198.

(9) OV L 177, 5.6.2020., 32. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0201.

(11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.

(12) OV C 433, 23.12.2019., 136. lpp.

(13) OV C 433, 23.12.2019., 146. lpp.

(14) OV C 76, 9.3.2020., 192. lpp.

(15) OV L 155, 12.6.2019., 1. lpp.

(16) OV L 150, 14.6.2018., 109. lpp.

(17) OV L 150, 14.6.2018., 141. lpp.

(18) OV L 150, 14.6.2018., 100. lpp.

(19) OV L 150, 14.6.2018., 93. lpp.

(20) OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.

(21) https://www.resourcepanel.org/reports/global-resources-outlook

(22) https://resourcepanel.org/reports/resource-efficiency-and-climate-change

(23) https://science.sciencemag.org/content/369/6510/1455

(24) https://www.ellenmacarthurfoundation.org/assets/downloads/publications/EllenMacAr thurFoundation_Growth-Within_July15.pdf

(25) 2014. gada vides rādītāju ziņojums. Ražošanas un patēriņa sistēmu ietekme uz vidi Eiropā. Eiropas Vides aģentūra, 2014. gads.

(26) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/125/EK (2009. gada 21. oktobris), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.).

(27) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

(28) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/943 (2016. gada 8. jūnijs) par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (OV L 157, 15.6.2016., 1. lpp.).

(29) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(30) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/771 (2019. gada 20. maijs) par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK (OV L 136, 22.5.2019., 28. lpp.).

(31) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1020 (2019. gada 20. jūnijs) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011 (OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.).

(32) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/53/ES (2014. gada 16. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz radioiekārtu pieejamību tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/5/EK (OV L 153, 22.5.2014., 62. lpp.).

(33) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/30/ES (2010. gada 19. maijs) par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (OV L 153, 18.6.2010., 1. lpp.).

(34) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/53/EK (2000. gada 18. septembris) par nolietotiem transportlīdzekļiem (OV L 269, 21.10.2000., 34. lpp.).

(35) Komisijas Lēmums 97/129/EK (1997. gada 28. janvāris), ar ko izveido iepakojuma materiālu identifikācijas sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 50, 20.2.1997., 28. lpp.).

(36) Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp.).

(37) Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.).

(38) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.).

(39) Eiropas Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūcija par Eiropas zaļo kursu, 33. punkts.

(40) Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta rezolūcija par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu, 13. punkts.

(41) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (OV L 190, 12.7.2006., 1. lpp.).

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/30

P9_TA(2021)0041

Direktīvas par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu īstenošana

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību īstenošanu (2020/2029(INI))

(2021/C 465/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 79. un 83. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 5. un 23. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (1) (“Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīva”),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un Eiropas Padomes ieteikumus šajā jomā,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (“Palermo konvencija”) un tās protokolus, it īpaši Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to (“ANO Cilvēku tirdzniecības protokols”) un Protokolu par migrantu nelikumīgas ievešanas pa zemes, jūras un gaisa ceļiem apkarošanu,

—

ņemot vērā ANO gada Konvenciju par bērna tiesībām un Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju, un Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. novembra rezolūciju par bērnu tiesībām saistībā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 30. gadadienu (2),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—	ņemot vērā darbu, ko veikusi ANO īpašā referente cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības jautājumos,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), jo īpaši tās 6. pantu, kas paredz apkarot visus sieviešu tirdzniecības un sieviešu prostitūcijas ekspluatācijas veidus,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses,

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas 1995. gada 15. septembrī pieņemta Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē, kā arī turpmākos noslēguma dokumentus, kas pieņemti ANO speciālajās sesijās “Pekina + 5” (2000), “Pekina + 10” (2005) un “Pekina + 15” (2010) un pārskatīšanas konferencē “Pekina + 20”,

—	ņemot vērā kopīgo ANO piezīmi par ES direktīvu par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, kurā aicināts cilvēku tirdzniecības upuriem starptautisko aizsardzību piešķirt dzimumsensitīvi,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1930. gada Piespiedu darba konvenciju (Nr. 29), 1930. gada Piespiedu darba konvencijas 2014. gada protokolu, 1957. gada Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu (Nr. 105), 2014. gada Ieteikumu par piespiedu darbu (Papildu pasākumi) (Nr. 203), 1999. gada Bērnu darba ļaunāko formu konvenciju (Nr. 182) un 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Nr. 189),

—	ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām,

—	ņemot vērā ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) 2015. gada 23. jūlija vispārējo ieteikumu Nr. 33 par sieviešu iespējām vērsties tiesā,

—

ņemot vērā ANO rezolūciju “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kuru Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī, jo īpaši tās 5.2. ilgtspējīgas attīstības mērķi (SDG) “Izskaust visu veidu vardarbību pret visām sievietēm un meitenēm publiskajā un privātajā jomā, tostarp sieviešu un meiteņu tirdzniecību un seksuālu un cita veida izmantošanu”,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“Stambulas konvencija”),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (3) (“Cietušo tiesību direktīva”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (4) (“Direktīva par cīņu pret seksuālu vardarbību un bērnu pornogrāfiju”),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (6),

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (7) (“Uzturēšanās atļaujas direktīva”),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. novembra Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu (8), un Padomes 2002. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2002/946/TI par krimināltiesiskās sistēmas stiprināšanu, lai novērstu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu (9),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. jūnija paziņojumu “ES stratēģija par cietušo tiesībām (2020.–2025. gads)” (COM(2020)0258),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 19. jūnija paziņojumu “ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā” (COM(2012)0286),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 17. oktobra darba dokumentu “Starpposma ziņojums par ES Stratēģijas cilvēku tirdzniecības izskaušanai īstenošanu” (SWD(2014)0318) un pirmo (COM(2016)0267), otro (COM(2018)0777) un trešo (COM(2020)0661) ziņojumu par gūtajiem panākumiem,

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Izvērtējums, cik lielā mērā dalībvalstis ir veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ziņojums sniegts saskaņā ar minētās direktīvas 23. panta 1. punktu” (COM(2016)0722),

—	ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā (10),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (11),

—	ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās (12),

—	ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par 2011. gada 5. aprīļa Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību īstenošanu dzimumu līdztiesības aspektā (13),

—	ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par seksuālo izmantošanu un prostitūciju un tās ietekmi uz dzimumu līdztiesību (14),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 4. decembra paziņojumu “Ziņojums par papildu pasākumiem saistībā ar ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai un turpmāku konkrētu darbību noteikšanu” (COM(2017)0728),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0152),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada pētījumu par cilvēku tirdzniecības radītajām ekonomiskajām, sociālajām un cilvēku izmaksām Eiropas Savienībā, tās 2020. gada pētījumu par dalībvalstu iekšējo un starptautisko mehānismu cietušo nosūtīšanai uz atbalsta dienestiem darbības pārskatīšanu, tās 2020. gada pētījumu par datu vākšanu par cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienībā un tās 2016. gada pētījumu par cilvēku tirdzniecības dzimuma dimensiju,

—

ņemot vērā 2018. gada kopīgo paziņojumu par apņemšanos sadarboties, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību, ko parakstīja Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA), Eiropas Savienības Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols), Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust), Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds (Eurofound), Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūra (CEPOL), Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDDA), Eiropas Savienības Aģentūra lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA), Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex) un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE),

—	ņemot vērā Eiropola 2016. gada 18. februāra ziņojumu par situāciju cilvēku tirdzniecības jomā ES,

—	ņemot vērā Eiropola 2020. gada 18. oktobra ziņojumu par cilvēku tirdzniecības apkarošanas problēmām digitalizācijas laikmetā,

—	ņemot vērā Eiropola 2017. gada vērtējumu par smagu noziegumu un organizētās noziedzības draudiem (SOCTA),

—	ņemot vērā Eiropola Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centra 2020. gada 15. maija 4. gada ziņojumu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2015. gada 29. maija ziņojumu “Smaga darbaspēka ekspluatācija: darba ņēmēji, kas pārceļas uz Eiropas Savienību vai pārvietojas tās iekšienē”,

—	ņemot vērā Eurostat2014. gada 17. oktobra ziņojumu par cilvēku tirdzniecību,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību (UNTOC) Pušu konferences 9/1. rezolūciju par mehānisma izveidi, lai pārskatītu UNTOC un tās protokolu īstenošanu,

—

ņemot vērā UNHCR2006. gada 7. aprīļa vadlīnijas par starptautisko aizsardzību “The application of Article 1A(2) of the 1951 Convention and/or 1967 Protocol relating to the Status of Refugees to victims of trafficking and persons at risk of being traffickedUNHCR” (“1951. gada konvencijas 1.A panta 2. punkta un/vai Protokola par bēgļa statusu piemērošana cilvēku tirdzniecības upuriem un personām, kam draud cilvēku tirdzniecība”),

—	ņemot vērā ANO Narkotiku kontroles un noziedzīgu nodarījumu novēršanas biroja (UNODC) 2018. gada globālo ziņojumu par cilvēku tirdzniecību,

—	ņemot vērā ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) 2020. gada 6. novembra vispārējo ieteikumu Nr. 38 par sieviešu un meiteņu tirdzniecību globālās migrācijas kontekstā,

—	ņemot vērā Eiropas īstenošanas novērtējumu par Direktīvu 2011/36/ES migrācijas un dzimumu aspektā, ko 2020. gada 15. septembrī publicēja Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts (15),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 58. pantu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A9–0011/2021),

A.	tā kā cilvēku tirdzniecība ir cilvēka cieņas un fiziskās un psiholoģiskas integritātes pārkāpums, kas sastopama mūsu ikdienā, un smags pamattiesību pārkāpums, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5. panta 3. punktā;

tā kā cilvēku tirdzniecība ir parādība, kura izteikti vērsta uz konkrētu dzimumu, un gandrīz trīs ceturtdaļas (16) no visiem cietušajiem 2017. un 2018. gadā ES bija sievietes un meitenes, kuras bija iesaistītas cilvēku tirdzniecībā seksuālas izmantošanas nolūkā; tā kā seksuālā izmantošana ir izplatītākais cilvēku tirdzniecības iemesls ES kopš 2008. gada;

tā kā Komisijas jaunākā pētījuma laikposmā (2017. un 2018. gads) ir pieaudzis cilvēku tirdzniecības reģistrēto upuru skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo pētījumu un joprojām turpina pieaugt (17); tā kā upuru faktiskais skaits, visticamāk, ir ievērojami lielāks nekā norādīts ziņotajos datos, jo daudzi upuri netiek atklāti;

D.	tā kā bērni veido ievērojamu daļu no cilvēku tirdzniecības upuriem; tā kā 78 % no visiem cilvēku tirdzniecībā iesaistītajiem bērniem ir meitenes, 68 % no pieaugušajiem — sievietes (18);

tā kā dzimumu nelīdztiesība, nabadzība, iedzīvotāju piespiedu pārvietošana, bezdarbs, nepietiekamas sociālekonomiskās iespējas, nepietiekama piekļuve izglītībai, ar dzimumu saistīta vardarbība, diskriminācija un atstumtība, kā arī korupcija ir daži no aspektiem, kas padara cilvēkus, jo īpaši sievietes un bērnus, neaizsargātus pret cilvēku tirdzniecību; tā kā joprojām netiek pienācīgi risināti cilvēku tirdzniecības pamatcēloņi;

tā kā cilvēku tirdzniecības upuri nereti tiek pakļauti vairākiem un savstarpēji saistītiem diskriminācijas un vardarbības veidiem, tostarp dzimuma, vecuma, rases, invaliditātes, etniskās izcelsmes, kultūras un reliģijas dēļ, kā arī valstspiederības vai sociālās izcelsmes, vai cita statusa dēļ, un tā kā šie diskriminācijas veidi paši par sevi var sekmēt cilvēku tirdzniecību (19);

tā kā ir daudzi cilvēku tirdzniecības veidi, bet tie visi balstās uz cietušo neaizsargātības ļaunprātīgu izmantošanu un ir vērsti uz cilvēku izmantošanu, un tā kā cilvēku tirdzniecības upuri tiek iesaistīti dažādās likumīgās un nelikumīgās darbībās, tostarp, bet ne tikai, lauksaimniecības nozarē, pārtikas pārstrādē, seksa pakalpojumu nozarē, mājsaimniecības darbā, ražošanā, aprūpē, tīrīšanas pakalpojumos, citās nozarēs (jo īpaši pakalpojumu nozarēs), ubagošanā, noziedzībā, piespiedu laulībā, seksuālā izmantošanā tiešsaistē un bezsaistē, nelikumīgā adopcijā un cilvēku orgānu tirdzniecībā; tā kā ir citi cilvēku tirdzniecības veidi, kas netiek pietiekami reģistrēti un ziņoti, tostarp tādi, kuri ir izteikti vērsti uz konkrētu dzimumu, piemēram, piespiedu laulības un mājkalpība;

H.	tā kā daži pēdējie gadi ir pierādījuši, ka cilvēku tirdzniecības riskam īpaši ir pakļauti migranti un patvēruma meklētāji; tā kā to vidū cilvēku tirdzniecības tīkli jo īpaši uzmeklē nepavadītus nepilngadīgos un sievietes;

tā kā Eiropols ir brīdinājis, ka Covid-19 pandēmijas ietekme varētu vēl vairāk palielināt upuru skaitu (20) un samazināt tiesībaizsardzības iestāžu iespējas atklāt cilvēku tirgotājus un ka ekonomikas lejupslīde Covid-19 krīzes dēļ varētu arī radīt bīstamas sekas cilvēku tirdzniecības jomā (21); tā kā cilvēku tirdzniecības upuru situācija kopš krīzes sākuma ir pasliktinājusies un tā kā atbalsta dienesti ir saskārušies ar sarežģījumiem palīdzības sniegšanā cietušajiem;

tā kā Eiropols ir norādījis (22), ka digitālo tehnoloģiju izmantošana ir paplašinājusi noziedznieku iespējas cilvēku tirdzniecības jomā dažādu izmantošanas veidu nolūkā; tā kā cilvēku tirgotāji izmanto jaunas tehnoloģijas katrā seksuālas izmantošanas posmā no vervēšanas un upuru reklamēšanas līdz viņu šantažēšanai un pārvietošanās kontrolēšanai; tā kā šie jaunie instrumenti cilvēku tirgotājiem piedāvā labāku anonimitāti un apgrūtina tiesībaizsardzības iestāžu iespējas viņus atklāt; tā kā tiešsaistes mijiedarbība noziedzniekiem, upuriem un tiesībaizsardzības iestādēm rada gan riskus, gan iespējas;

tā kā cilvēku tirdzniecība ir sarežģīts un bieži sastopams noziegums, kas ietekmē iespēju sasniegt visus IAM, jo īpaši 5. IAM (dzimumu līdztiesība), 8. IAM (pienācīgas kvalitātes nodarbinātība un ekonomikas izaugsme), 16. IAM (miers, taisnīgums un spēcīgas iestādes) un 17. IAM (partnerības mērķu sasniegšanai);

tā kā cilvēku tirdzniecība galvenokārt ir smags noziegums pret atsevišķām personām, turklāt tā rada izmaksas sabiedrībai, proti, saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, tostarp tiesībaizsardzības, specializēto dienestu, veselības aprūpes pakalpojumu un sociālās aizsardzības papildu izmantošanu, negūtiem ekonomikas ieņēmumiem, zudušas dzīves kvalitātes vērtību un cilvēku tirdzniecības novēršanas darba koordināciju; tā kā šīs izmaksas ES 28 dalībvalstīs tiek lēstas 3 700 524 433 EUR apmērā (23);

tā kā cilvēku tirdzniecība ir sarežģīta un transnacionāla parādība, kuru efektīvi var novērst tikai tad, ja koordinēti sadarbosies ES iestādes, dalībvalstis, trešās valstis un starptautiskās organizācijas; tā kā starptautiskā sadarbība ir būtiska, lai izskaustu cilvēku tirdzniecību, izmantojot dažādu pašreizējo iekšpolitikas un ārpolitikas virzienu sinerģiju, piemēram, Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju un Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.– 2024. gadam, kā arī informēšanas kampaņas iesaistītajās valstīs; tā kā cilvēku tirdzniecības joma būtu jāņem vērā ar III dzimumu līdztiesības rīcības plānu saistītajā likumdošanas darbā;

tā kā cilvēku tirdzniecības upuru efektīva atklāšana joprojām ir sarežģīta lielākajā daļā dalībvalstu, un to nosaka vairāki iemesli, piemēram, svešvalodu zināšanu trūkums un nevēlēšanās vērsties policijā vai ierobežotas tiesībaizsardzības spējas; tā kā cietušo bērnu identificēšana nereti ir vēl grūtāka, jo viņi nesaprot, ka ir upuri; tā kā dalībvalstīm ir pienākums ievērot pienācīgu rūpību, lai nepieļautu cilvēku tirdzniecību, izmeklēt cilvēku tirdzniecības gadījumus un sodīt vainīgos, atbalstīt cietušos un sniegt viņiem iespējas, kā arī ievērot viņu cilvēka cieņu un nodrošināt viņiem aizsardzību un piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un tā kā minētā nenodrošināšana pārkāpj un likvidē vai iedragā cietušo cilvēktiesības un pamatbrīvības;

tā kā Cilvēku tirdzniecības novēršanas direktīvā ir izklāstīti obligātie standarti, kas jāpiemēro visā Eiropas Savienībā, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību un aizsargātu cietušos, un ir noteikta cilvēku tirdzniecības definīcija; tā kā Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas pilnīga un pareiza transponēšana, kam sekos tās pilnīga īstenošana, ir ne tikai obligāta, bet arī vajadzīga, lai panāktu progresu cilvēku tirdzniecības novēršanā;

tā kā visi uzraudzības ziņojumi pierāda, ka gandrīz 10 gadus pēc Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas pieņemšanas joprojām ir šķēršļi, kas kavē tās pilnīgu īstenošanu dalībvalstu līmenī, un lielākā daļa cietušo netiek atklāta, turklāt vainīgo apsūdzēšanas un notiesāšanas rādītāji ir zemi; tā kā ir būtiski trūkumi valstu tiesību aktu un politikas cilvēku tirdzniecības jomā tvērumā un īstenošanā, ko aktīvi var izmantot organizētās noziedzības grupējumi un kas lielas personu grupas var pakļaut lielākam ekspluatācijas riskam;

Q.	tā kā Cietušo tiesību direktīvas īstenošana nav bijusi apmierinoša, īpaši tāpēc, ka tās transponēšana bijusi nepilnīga un/vai nepareiza;

tā kā cilvēku tirdzniecība ir ļoti ienesīgs organizētās noziedzības veids un tādēļ to virza pieprasījums un peļņa; tā kā cīņā pret cilvēku tirdzniecību ir jākoncentrē uzmanība uz pieprasījuma samazināšanu, arī attiecībā uz sieviešu un meiteņu seksuālu izmantošanu; tā kā fiziska, psiholoģiska un seksuāla vardarbība ir cilvēku tirdzniecības seksuālas izmantošanas nolūkā un vardarbības pret sievietēm sastāvdaļa;

S.	tā kā ES veikta Stambulas konvencijas ratificēšana varētu papildināt ES un dalībvalstu centienus cilvēku tirdzniecības apkarošanā;

tā kā smaga darbaspēka ekspluatācija notiek daudzās ES ekonomikas nozarēs un ietekmē dažādas pārrobežu darba ņēmēju grupas — gan ES, gan trešo valstu iedzīvotājus; tā kā — kā ieteikusi FRA (24) — pret šādu praksi cita starpā būtu jāvēršas, izmantojot visaptverošu sistēmu mērķtiecīgai darba apstākļu pārbaudei,

norāda, ka ir vajadzīgs koordinēts, saskaņots un saskanīgs ES līmeņa satvars, kura pamatā ir efektīvāki novērtēšanas un pārraudzības mehānismi, kas nodrošina cilvēku tirdzniecības novēršanas stiprināšanu, un atbalsts, palīdzība un aizsardzība cietušajiem, kā arī mērķis pilnībā izskaust cilvēku tirdzniecību, tostarp saskaņoti īstenojot tiesības, kas paredzētas Cietušo direktīvā, Uzturēšanās atļauju direktīvā, direktīvā par cīņu pret seksuālu vardarbību un bērnu pornogrāfiju un Kompensācijas direktīvā (25), jo cilvēku tirdzniecība ir noziedzīgs nodarījums ar pārrobežu dimensiju, un tāpēc to nevar risināt tikai valsts līmenī;

atzinīgi vērtē labo darbu, ko veic Komisija, koordinēdama ES reakciju uz cilvēku tirdzniecību un pilnveidodama zināšanas un atziņas dažādos cilvēku tirdzniecības aspektos, tostarp pētniecībā par dzimumdimensiju un bērnu īpašo neaizsargātību; aicina Komisiju nodrošināt šī darba turpināmību, ieceļot štata amatā ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā ar attiecīgām zināšanām un skaidrām pilnvarām, kā arī strādājot ar dalībvalstu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju tīklu, lai nodrošinātu konsekventu sadarbību;

uzsver, ka ir būtiski Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF), programmas Daphne, Eiropas Sociālā fonda+ un Iekšējās drošības fonda programmu finansējumu arī turpmāk izmantot projektiem, kas vērsti pret cilvēku tirdzniecību, kā arī izmantot citus pieejamos instrumentus, tostarp tādas ES programmas kā programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”, tādus finanšu instrumentus kā Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments (NDICI) un ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai, kā arī tādas iniciatīvas kā EMPACT un ES un ANO iniciatīvas “Spotlight” un GLO.ACT; atgādina par vajadzību pēc iniciatīvām un projektiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensiju, un aicina veikt visaptverošu ES finansētu projektu politikas pārskatīšanu; aicina dalībvalstis nodrošināt stabilu finansējumu un atbilstošu personālu, lai noteiktu un aizsargātu cietušos, un pauž bažas par atbilstoša finansējuma trūkumu cietušo organizācijām, īpaši tām, kas sniedz atbalstu sievietēm, jo šīm organizācijām nopietnu finansējuma samazinājumu dēļ ir grūtības turpināt pakalpojumu sniegšanu cietušajiem;

uzsver, ka konsekventu, salīdzināmu un sīki izklāstītu datu trūkums joprojām liedz pienācīgi un uz pierādījumiem balstītā veidā novērtēt cilvēku tirdzniecības apmēru un tendences; aicina dalībvalstis palielināt centienus un finansējumu visu cilvēku tirdzniecības veidu izpētei, analīzei un datu vākšanai par to un uzlabot koordināciju starp datu avotiem valsts un ES līmenī, kā arī mūsdienīgāku, centralizētu un visaptverošu datu vākšanu, kas grupēti pēc cilvēku tirdzniecības veida, vecuma un dzimuma, rases un etniskās izcelsmes un ietver iekšēji tirgotos cilvēkus, apkopojot statistikas informāciju, pienācīgi ievērojot tiesības uz privātumu un personas datu aizsardzību, sadarbībā ar institucionālajiem dalībniekiem, pilsonisko sabiedrību, EIGE un visām attiecīgajām starptautiskajām organizācijām; aicina Komisiju regulāri apkopot un publicēt šādus datus par ES;

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek nošķirta cilvēku tirdzniecība un kontrabanda, kam vajadzīga padziļināta analīze un atšķirīgi tiesiskie un politikas pretpasākumi; uzsver, ka, šīs parādības jaucot, bieži vien netiek pareizi noteikti cietušie un netiek nodrošinātas iespējas izmantot aizsardzības pasākumus un novērst sekundāru viktimizāciju;

aicina Komisiju un dalībvalstis apsekot un novērtēt digitālo tehnoloģiju, sociālo plašsaziņas līdzekļu un interneta pakalpojumu izmantošanu kā galvenos cilvēku tirdzniecības upuru vervēšanas līdzekļus, un pilnvarot tiesībaizsardzības iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas cīņā pret cilvēku tirdzniecību, nodrošinot tām vajadzīgās tehniskās zināšanas un īpašus resursus, lai reaģētu uz jauno tehnoloģiju radītajām problēmām; turklāt aicina tās pieņemt trešo personu atbildības noteikumus tehnoloģiju uzņēmumiem, kas izvieto ekspluatācijas materiālus, uzlabot likumdošanas instrumentus, ko izmanto tiesvedībā un cilvēku tirgotāju kriminālvajāšanā, veicināt informācijas apmaiņu un sadarbību starp attiecīgajām iestādēm, interneta pakalpojumu sniedzējiem un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem, visā ES sekmēt sabiedrības informēšanas kampaņas par cilvēku tirdzniecību, vienlaikus ievērojot cietušo tiesības uz privātumu un drošību, kā arī nodrošinot viņu pamattiesības un datu aizsardzību, un palielināt atbalstu starptautisku zināšanu un uz tehnoloģijām balstītu risinājumu veidošanai, piemēram, upuru vervēšanas bloķēšanai;

mudina Komisiju un dalībvalstis kampaņās, ko organizē skolās, universitātēs, uzņēmumos un pētnieciskās struktūrās, par prioritāti izvirzīt informētību kiberdrošības jautājumos, un balstīties uz pašreizējām zināšanām, piemēram, portālu “Labāks internets bērniem”; uzsver, ka ir būtiski sociālajos plašsaziņas līdzekļos vairot informētību par cilvēku tirdzniecību tiešsaistē, lai nepieļautu, ka cilvēku tirdzniecības tīklos nonāk jauni upuri; aicina Komisiju aktīvi sadarboties ar platformām, lai izstrādātu kopējas pamatnostādnes un rīcības plānus, kas novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību tiešsaistē;

Upuru noteikšana, aizsardzība, palīdzība un tiem sniegtais atbalsts

uzsver, ka agrīna cietušo noteikšana joprojām ir viens no galvenajiem īstenošanas izaicinājumiem — un viens no izšķirīgākajiem, ciktāl tas attiecas uz cietušo iespējām īstenot savas tiesības; aicina dalībvalstis aizsargāt viņus, atbildību un informēšanas iespējas par cilvēku tirdzniecības cietušo noteikšanu piešķirt lielākam skaitam dalībnieku visos procesa posmos, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem, tiesībaizsardzības amatpersonām, imigrācijas un patvēruma amatpersonām, darba inspektoriem, sociālajiem darbiniekiem vai veselības aprūpes darbiniekiem, kā arī citiem iesaistītiem speciālistiem un dalībniekiem; uzsver, ka ir nepieciešama pieeja, kas pamatojas uz četrām galvenajām stratēģijām: novēršanu, saukšanu pie kriminālatbildības, cietušo aizsardzību un daudzlīmeņu partnerību; aicina visas dalībvalstis paredzēt pietiekamus līdzekļus cilvēku tirdzniecības upuru noteikšanai, aizsardzībai, palīdzībai un atbalstam visos posmos; uzsver, ka agrīnā noteikšanā būtu jāņem vērā īpatnības, kādas ir augsta riska nozarēm un grupām, piemēram, sievietēm un meitenēm, kuras ir cilvēku tirdzniecības upuri;

aicina visas dalībvalstis faktiski garantēt cietušo tiesības, nodrošinot juridisko palīdzību pēc iespējas agrākā posmā, tostarp sniedzot informāciju par viņu likumīgajām tiesībām un iespējām, un viņus aizsargāt un atbalstīt, izmantojot dzimumsensitīvu un bērniem piemērotu pieeju, vienlaikus nodrošinot komplementaritāti ar Cietušo direktīvu; atgādina, ka Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīva paredz dalībvalstīm pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kompetentajām iestādēm ir tiesības neveikt kriminālvajāšanu vai nepiemērot sodus cilvēku tirdzniecības upuriem par viņu iesaistīšanos noziedzīgās darbībās, kuras viņi ir spiesti izdarīt;

10.

pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs nav neaizsargātiem cietušajiem paredzētu mērķtiecīgu aizsardzības programmu; uzsver, cik būtiski ir nodrošināt pasākumus neaizsargātā stāvoklī esošu cietušo īpašajām vajadzībām un īpašus norādījumus cietušajiem, kuri cietuši no cilvēku tirdzniecības seksuālas izmantošanas nolūkā; uzsver vajadzību upuriem nodrošināt beznosacījumu un individualizētu aizsardzību, palīdzību un atbalstu, ņemot vērā arī viņu tiešos apgādājamos, tostarp saistībā ar tiesvedību pret cilvēku tirgotājiem vai ekspluatatoriem, kas saistīta ar kriminālām, civilām vai citām darbībām; prasa visās dalībvalstīs efektīvi īstenot Cietušo direktīvu un visus ar to saistītos tiesību aktus, izmantojot uz dzimumu un cietušajiem orientētu pieeju; atgādina, ka personas, kas strādā, lai aizsargātu un palīdzētu cilvēku tirdzniecības upuriem, nebūtu krimināli jāsoda par viņu darbu šajā jomā;

11.

norāda, ka cilvēku tirdzniecības upuriem ir vajadzīgi īpaši pakalpojumi, tostarp droša īstermiņa un ilgtermiņa izmitināšana, liecinieku aizsardzības shēmas, veselības aprūpe un konsultācijas, rakstveida un mutiskās tulkošanas pakalpojumi, tiesiskā aizsardzība, kompensācija, piekļuve izglītībai un apmācībai, tostarp viņu dzīvesvietas valsts valodā, piekļuve darba tirgum un iekārtošana darbā, (atkārtota) integrācija, palīdzība attiecībā uz pārmitināšanu, un pakalpojumi, kas jāpielāgo katram gadījumam atsevišķi, īpašu uzmanību pievēršot dzimumperspektīvai; mudina dalībvalstis nodrošināt dzimumam pielāgotu, atbilstošu un mērķtiecīgu pakalpojumu sniegšanu cilvēku tirdzniecības upuriem;

12.

pauž nožēlu par to, ka nereti netiek pievērsta uzmanība neaizsargātā stāvoklī esošu cietušo, piemēram, sieviešu, bērnu, LGBTI un cilvēku ar invaliditāti, īpašajām vajadzībām, un mudina dalībvalstis nodrošināt, ka cietušajiem tiek sniegti dzimumam pielāgoti pakalpojumi un atbalsts, kas atbilst viņu vajadzībām; aicina dalībvalstis jo īpaši nodrošināt LGBTI vajadzības, jo viņi ir izteikti pakļauti cilvēku tirdzniecības riskam uz seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti balstītas diskriminācijas dažādo veidu kumulatīvās ietekmes dēļ;

13.

norāda, ka saskaņā ar trim Komisijas ziņojumiem par gūtajiem panākumiem romu kopienas ir ļoti neaizsargātas pret jebkāda veida tirdzniecību un ekspluatāciju, īpaši sievietes un bērni; aicina Komisiju un dalībvalstis valstu romu integrācijas stratēģijās 2020.–2030. gadam paredzēt īpašus pasākumus cilvēku tirdzniecības apkarošanai; aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot statistikas datus par cilvēku tirdzniecības upuriem sadalījumā pēc etniskās izcelsmes;

14.

pauž bažas par to, ka cilvēku tirdzniecības upuri nereti netiek pienācīgi informēti par viņu tiesībām un par pieejamajiem palīdzības un atbalsta pasākumiem; uzsver, cik būtiski ir sniegt skaidru un konsekventu informāciju cietušajiem un priekšplāna darbiniekiem, kuri var sazināties ar cietušajiem;

15.

uzsver, ka Covid-19 pandēmijas pilnā ietekme vēl nav izmērāma, tomēr ir skaidrs, ka krīze nesamērīgi skar neaizsargātākos cilvēku tirdzniecības upurus, īpaši sievietes, bērnus, kā arī personas, kas ir nestabilās situācijās, un tādēļ daudzas patversmes bija spiestas aizvērties vai apturēt pakalpojumu sniegšanu paziņoto saslimšanas gadījumu dēļ, atstājot cilvēku tirdzniecības upurus bez pajumtes, veselības aprūpes un juridiskās palīdzības; šajā saistībā uzsver, ka ir nediskriminējoši jānodrošina piekļuve aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem; atgādina, ka pandēmija ir saasinājusi cilvēku tirdzniecību izraisošos pamatcēloņus, pakļaujot neaizsargātās iedzīvotāju grupas lielākam cilvēku tirdzniecības riskam, palielinot tiešsaistes sludinājumu skaitu, kuros redzami cilvēku tirdzniecības upuri, seksuālo izmantotāju uzbrukumus bērniem, seksuālās izmantošanas gadījumus tiešsaistē un pieprasījumu pēc bērnu pornogrāfijas; aicina dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju un tādu ES aģentūru kā Eiropols atbalstu, kas 2020. gada martā publicēja ziņojumu par tematu “Pandemic profiteering: how criminals exploit the COVID-19 crisis” (Pandēmiska peļņas gūšana: kā noziedznieki izmanto Covid-19 krīzi); aicina Komisiju padziļināti analizēt Covid-19 pandēmijas ietekmi uz cilvēku tirdzniecības iespējamiem upuriem un cilvēku tirdzniecības struktūru un darbībām kopumā, lai izstrādātu konkrētus pasākumus cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

16.

norāda uz vajadzību pēc pilnībā funkcionējošiem, saskaņotiem valstu mehānismiem cietušo nosūtīšanai uz atbalsta dienestiem (NRM), kas koordinēti ar starptautiskiem mehānismiem cietušo nosūtīšanai uz atbalsta dienestiem un tiek finansēti no īpašiem īpašiem finanšu piešķīrumiem, lai risinātu problēmas saistībā ar dažādu dalībnieku koordinēšanu un novērstu trūkumus, kuri izraisa ierobežotu uzticību cietušo vidū, kas var nelabvēlīgi ietekmēt efektīvu nosūtīšanu; uzsver, ka labai policijas un nevalstisko organizāciju (NVO) sadarbībai būtu jāpapildina pilnvērtīgs NRM, kurā noteiktas visu attiecīgo dalībnieku (26) uzdevumi un pienākumi tā, lai nodrošinātu cilvēku tirdzniecības upuru pamattiesību aizsardzību un veicināšanu; mudina dalībvalstis izveidot valsts centrus, kas specializējas cilvēku tirdzniecības upuru atbalstīšanā un uzņemšanā, un sekmēt tiešu un efektīvu pārrobežu sadarbību starp šiem centriem, kā arī starp tiesībaizsardzības aģentūrām un attiecīgajām ES aģentūrām;

17.

aicina Komisiju uzraudzīt un novērtēt situāciju, kādā dalībvalstīs un pārrobežu kontekstā ir kompensācijas upuriem piekļuves, izpildes panākšanas un faktisko maksājumu ziņā, un nākt klajā ar īpašiem pasākumiem, kas nodrošinātu piemērotāku, ātrāku un bezmaksas piekļuvi kompensācijai visās dalībvalstīs, neskarot citus atlīdzības veidus;

18.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts lēmums par mehānisma izveidi, lai pārskatītu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību un tās protokolu īstenošanu 2018. gadā un sāktu šo pārskatīšanas procesu 2020. gadā; aicina Komisiju pozicionēt sevi kā paraugu šā pārskatīšanas procesa gaitā; uzsver, cik būtiski ir palielināt izpratni par cilvēku tirdzniecību kā sarežģītu un mainīgu noziedzīgu nodarījumu; aicina dalībvalstis un ES iestādes nodrošināt, lai cilvēku tirdzniecības analīzes un reaģēšanas uz to pamatā joprojām būtu uz cilvēktiesībām balstīta pieeja, un atgādina par vajadzību sadarboties ar iedzīvotājiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu svarīgo nozīmi; aicina Komisiju un dalībvalstis pievienoties ANO starptautiskajai kampaņai pret cilvēku tirdzniecību; mudina dalībvalstis ratificēt visus attiecīgos starptautiskos instrumentus, kas paredz cīņu pret cilvēku tirdzniecību, tostarp Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

Cilvēku tirdzniecība kā dzimtiskots noziegums un cīņa pret cilvēku tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā

19.

uzsver, ka seksuāla izmantošana Eiropas Savienībā kopš 2008. gada joprojām ir izplatītākais cilvēku tirdzniecības veids: 60 % upuru tiek tirgoti seksuālas izmantošanas nolūkā; norāda, ka 90 % šo upuru ir sievietes un meitenes un ka vairāk nekā 70 % cilvēku tirgotāju ir vīrieši (27), kas atspoguļo to, ka dzimumu nevienlīdzība caurvij cilvēku tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā;

20.

tāpēc mudina dalībvalstis pieņemt īpašus pasākumus, lai pievērstos ar dzimumu saistītai vardarbībai, vardarbībai pret sievietēm un nepilngadīgajiem, vardarbības sociālajai pieņemšanai un nesodāmības kultūrai, kā arī strukturālai dzimumu nevienlīdzībai un stereotipiem kā cilvēku tirdzniecības pamatcēloņiem, īpaši izmantojot izglītošanas, informēšanas un izpratnes veicināšanas kampaņas, kas papildinātas ar paraugprakses apmaiņu, tostarp programmas un apmācības kursus, lai uzrunātu vīriešus un zēnus ; iesaka Komisijai stiprināt un pilnveidot dzimumdimensiju ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas tiesību aktu īstenošanas uzraudzībā, un mudina Komisiju turpināt to uzraudzīt savos novērtējumos par to, kā dalībvalstis ievēro un īsteno Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvu;

21.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izpētīt, kā seksuālo pakalpojumu pieprasījums veicina cilvēku tirdzniecību, Eiropols ir ziņojis, ka “valstīs, kur prostitūcija tiek praktizēta likumīgi, tāpēc cilvēku tirgotājiem ir daudz vieglāk izmantot tiesisko vidi savu upuru ekspluatēšanai” (28); atgādina Eiropola secinājumu, ka dažās ES dalībvalstīs, kur prostitūcija ir likumīga, aizdomās turētie ir varējuši līdzās pieaugušiem cietušajiem ekspluatēt arī bērnus (29); uzsver, ka cilvēku tirdzniecību motivē liela peļņa tirgotājiem un pieprasījums, kas veicina visu veidu ekspluatāciju; uzsver, ka cilvēku tirdzniecībā samērā bieži tiek izmantoti likumīgi uzņēmumi, lai apslēptu ekspluatējošas darbības; atgādina, ka dalībvalstīm ir juridisks pienākums demotivēt un samazināt pieprasījumu, kas veicina visu veidu ekspluatāciju, kam vajadzētu būt galvenajam preventīvo un kriminālvajāšanas centienu mērķim;

22.

aicina Komisiju prioritizēt cilvēku tirdzniecības seksuālas izmantošanas nolūkā prevenciju, cita starpā — veicot informēšanas, izpratnes veidošanas un izglītošanas kampaņas, pieņemot pasākumus un programmas, ar ko atturēt no pieprasījuma un to mazināt, un, iespējams, nākotnē pieņemt īpašus tiesību aktus un aicina dalībvalstis savos tiesību aktos cilvēku tirdzniecības upuru pakalpojumu apzinātu izmantošanu noteikt par noziedzīgu nodarījumu, kā ieteikts Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas 18. pantā un kā 2018. gadā atkārtoja Komisija (30), un paredzēt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas; mudina dalībvalstis cieši sadarboties ar pilsoniskas sabiedrības organizācijām, kuras strādā ar cilvēku tirdzniecības upuriem;

23.

mudina dalībvalstis un Komisiju, izmantojot tiešsaistes tehnoloģijas, attīstot digitālās prasmes, tostarp tiešsaistes drošību, sadarbībā ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem īpašu uzmanību pievērst tipiskām un jaunām tendencēm cilvēku tirdzniecībā seksuālas izmantošanas nolūkā, piemēram, tam, ka palielinās bērnu un sieviešu ekspluatācija, tostarp izmantojot iedraudzināšanu un seksuālu ietekmēšanu, kā arī, cita starpā, “pielūdzēja” (loverboy) metodes — kā visbiežākā tiešsaistē lietotā upuru vervēšanas un pakļāvības panākšanas līdzekļa — izmantojums; norāda, ka tehnoloģiju plašāka izmantošana noziedzīgos tīklos, kas iesaistīti cilvēku tirdzniecībā, ir ievērojami izmainījusi to tradicionālās darbības metodes, proti, dažos cilvēku tirdzniecības posmos;

24.

uzsver, cik svarīgas ir dzimumsensitīvas un bērniem piemērotas apmācības programmas visām amatpersonām, tiesnešiem, iesaistītajām personām un dalībniekiem, kas strādā ar cilvēku tirdzniecības gadījumiem, izmeklēšanām un iespējamiem cietušajiem, lai uzlabotu, iespējams, seksuālas izmantošanas nolūkā tirgotu personu agrīnu noteikšanu, un mudina dalībvalstis pieņemt cietušo atbalsta pasākumus, piemēram, izejas programmas, psiholoģiskā atbalsta pasākumus, atbilstīgas sociālās un profesionālās reintegrācijas iespējas, izglītību un piekļuvi visaptverošiem seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, piekļuvi tiesai un saistītajām tiesībām, vienlaikus iesaistot pilsonisko sabiedrību, sociālos partnerus un privāto sektoru; šajā saistībā arī uzsver, cik būtiskas ir informētības vairošanas programmas plašākai sabiedrībai, lai noteiktu un aizsargātu iespējamos upurus; uzsver vajadzību paredzēt atbilstošus līdzekļus apmācības mērķiem, un tāpēc aicina dalībvalstis tos nodrošināt;

25.

mudina dalībvalstis pieņemt vispusīgu vecumam un attīstības posmam atbilstošu dzimumizglītību kā vienu no galvenajiem vardarbības pret sievietēm un meitenēm, tostarp cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas, novēršanas līdzekļiem un iekļaut piekrišanas un attiecību izglītību, kas veicina veselīgu cieņpilnu un vienlīdzīgu attieksmi jebkādā mijiedarbībā;

Cilvēku tirdzniecība seksuālas izmantošanas nolūkā

26.

pauž dziļu nožēlu, ka vairākas dalībvalstis un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir ziņojušas par cilvēku tirdzniecības pieaugumu darba ekspluatācijas nolūkā (31); pauž nožēlu par to, ka arī bērni aizvien biežāk kļūst par cilvēku tirdzniecības upuriem darba ekspluatācijas nolūkā, un aicina dalībvalstu valsts darba inspekcijas steidzami rīkoties, lai atklātu un izbeigtu šādu praksi; aicina arī Eiropas Darba iestādi prioritāri risināt smagus darba ekspluatācijas gadījumus un palīdzēt dalībvalstīm veidot spējas šajā jomā, lai, veicot mērķtiecīgas inspekcijas, labāk noteiktu smagus darba ekspluatācijas praksi un piemērotu sankcijas; uzsver, cik svarīgi ir iekļaut darbaspēka ekspluatācijas aspektu apmācības programmās amatpersonām, kuras nonāk saskarsmē ar cietušajiem, lai uzlabotu piespiedu darba nolūkā tirgotu personu agrīnu noteikšanu; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izpētīt, kā lēta darbaspēka pieprasījums veicina cilvēku tirdzniecību darbaspēka ekspluatācijas nolūkā; mudina dalībvalstu iestādes pastiprināt centienus izskaust jebkāda veida neoficiālu un neregulētu darbu, tādējādi nodrošinot darba tiesības visiem darba ņēmējiem; uzsver, ka attiecīgo darbinieku nestabilais darba stāvoklis padara viņus atkarīgus no darba devējiem un ļauj cilvēku tirgotājiem izmantot upurus;

Citi ekspluatācijas veidi

27.

mudina dalībvalstis un Komisiju cita starpā koncentrēties uz visu cilvēku tirdzniecības veidu atkārtotiem un jauniem modeļiem, tostarp darbaspēka ekspluatāciju, piespiedu ubagošanu, piespiedu un fiktīvām laulībām un piespiedu noziegumu izdarīšanu; uzsver, ka cilvēku tirdzniecību motivē liela peļņa tirgotājiem un pieprasījums, kas veicina visu veidu ekspluatāciju; ar bažām norāda, ka daudzās ES dalībvalstīs nav piemērotu tiesību aktu attiecībā uz visu veidu ekspluatācijas upuriem; aicina dalībvalstis, sniedzot aizsardzību, palīdzību un atbalstu cietušajiem, ņemt vērā visu veidu cilvēku tirdzniecību; norāda, ka, neraugoties uz nesenajiem ziņojumiem par noziedzīgiem tīkliem, kas cilvēku tirdzniecību visā ES veic darbaspēka un citu veidu ekspluatācijas nolūkos, tomēr nav pietiekamu datu, tiesību aktu un piekļuves atbalsta pakalpojumiem šo ekspluatācijas veidu cietušajiem;

28.

norāda, ka cilvēku tirdzniecība citu ekspluatācijas veidu nolūkā veido 18 % no cietušajiem (32) un ir saistīta ar tādām darbībām kā piespiedu ubagošana, piespiedu noziegumu izdarīšana, mazuļu pārdošana, orgānu izņemšana, nelikumīga adopcija, finansiāla ekspluatācija ar krāpšanas starpniecību un cilvēku tirdzniecība ar surogācijas starpniecību; norāda, ka daudzi no piespiedu ubagošanas un piespiedu noziegumu izdarīšanas upuriem nereti ir no atstumtajām romu kopienām un bieži ir bērni;

29.

uzsver, ka ES tiesiskais regulējums un politiskais satvars cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā apvieno gan iekšējo, gan ārējo dimensiju, atzīstot, ka rīcība cīņā pret cilvēku tirdzniecību, kas ir smags noziegums un cilvēktiesību pārkāpums, ir skaidrs ES ārējās darbības mērķis; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sadarbību ar trešām valstīm, lai apkarotu jebkāda veida cilvēku tirdzniecību un stiprinātu kopīgas izmeklēšanas un īpašas kriminālvajāšanas iespējas;

Cilvēku tirdzniecība patvēruma un migrācijas kontekstā

30.

uzsver, ka, lai arī lielākā daļa upuru ir ES dalībvalstu valstspiederīgie, noziedzīgās organizācijas ļaunprātīgi izmanto migrācijas maršrutus cilvēku tirdzniecības upuru ievešanai ES, un humānās krīzes saasina migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju pakļaušanu cilvēku tirgotājiem; norāda, ka pēdējos gados ir strauji palielinājies tādu sieviešu un meiteņu skaits, kuras tiek tirgotas Vidusjūras centrālās daļas maršrutā seksuālai izmantošanai Eiropas Savienībā (33); aicina dalībvalstis un ES noteikt šīs sievietes un meitenes un nākotnē novērst līdzīgus gadījumus, izmantojot saskaņotu un koordinētu uz tiesībām balstītu, kā arī dzimumsensitīvu un bērniem piemērotu pieeju cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai; atgādina, ka sievietes un bērni migrācijas maršrutā bieži kļūst par seksuālas vardarbības upuriem apmaiņā pret aizsardzību un pamatiztikas līdzekļiem; uzsver, ka kritēriji, lai šīm sievietēm un bērniem piešķirtu cilvēku tirdzniecības upura oficiālo statusu, bieži vien ir pārāk stingri, lai tos izpildītu, un tāpēc viņi nespēj saņemt vajadzīgo palīdzību, lai novērstu piedzīvoto kaitējumu;

31.

atkārto, ka patvēruma meklētāji, bēgļi, migranti un jo īpaši nepavadīti un no vecākiem nošķirti bērni ir neaizsargāti pret cilvēku tirdzniecību un ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš sieviešu, bērnu un citu neaizsargātu grupu cilvēku tirdzniecības problēmai; uzsver, ka dažādos migrācijas procesa posmos pirms pašas migrācijas, ceļā uz ES, galamērķī un attiecībā uz tām personām, kurām pastāv atgriešanās risks, pastāv dažādi neaizsargātības un riska veidi; norāda, ka ierobežotas vietējās valodas zināšanas un/vai nepietiekama izpratne par savām tiesībām, ierobežota piekļuve reālām iztikas iespējām vai kvalitatīvai izglītībai un pārvietošanās brīvības ierobežojumi var palielināt viņu risku kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem;

32.

uzsver, ka reģistrēto cilvēku tirdzniecības upuru skaits starptautiskās aizsardzības procedūrās ir ārkārtīgi zems; aicina dalībvalstis pastiprināt informācijas sniegšanu ieceļojošajiem — arī ar rakstiskās un mutiskās tulkošanas palīdzību — par viņu tiesībām un procedūrām, kas piemērojamas saskaņā ar ES tiesību aktiem, tostarp par iespējām saņemt juristu un kultūrmediatoru atbalstu, kuri veic darbu, lai novērstu cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju;

33.

norāda, ka dažās dalībvalstīs starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji, kas noteikti kā cilvēku tirdzniecības upuri, var būt nolēmuši vai ir spiesti mainīt procedūras un pieprasīt uzturēšanās atļauju saskaņā ar Uzturēšanās atļaujas direktīvu (34); aicina dalībvalstis nodrošināt, ka cilvēku tirdzniecības apkarošana un patvēruma procedūras ir savstarpēji saistītas un papildinošas;

34.

aicina dalībvalstis nodrošināt saskaņotu Dublinas III regulas, Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas un Uzturēšanās atļauju direktīvas noteikumu piemērošanu, lai novērstu dažās dalībvalstīs izmantoto praksi cilvēku tirdzniecības upurus pārsūtīt uz valsti, kurā tie tika ekspluatēti, pirmo reizi ieceļojot, un tādējādi viņus pakļaut lielākam atkārtotas cilvēku tirdzniecības un traumatisma riskam;

35.

aicina dalībvalstis pastiprināt centienus savlaicīgi noteikt potenciālos cietušos, jo īpaši migrācijas plūsmu un karstajos punktos, kā arī pieņemt aizsardzības un preventīvos pasākumus; uzsver, ka noteiktajiem potenciālajiem cietušajiem ir jānodrošina aizsardzība un piekļuve drošai vietai, kur viņi varētu saņemt informāciju un juridisko palīdzību; aicina dalībvalstis rīkoties, lai nodrošinātu, ka visiem cietušajiem, tostarp migrantiem, ir piekļuve tiesību aizsardzībai neatkarīgi no viņu uzturēšanās statusa;

36.

aicina dalībvalstis piešķirt atbilstīgus līdzekļus un specializētas telpas nepavadītiem faktiskajiem un iespējamiem cilvēku tirdzniecības upuriem, tostarp sievietēm, nepavadītiem un no vecākiem nošķirtiem nepilngadīgajiem, un nodrošināt pietiekamas vietas patversmēs; aicina dalībvalstis nodrošināt dzimumu jautājumos apmācīta personāla klātbūtni uzņemšanas vietās un sniegt atbilstīgu atbalstu un finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas strādā ar viņiem;

37.

aicina dalībvalstis nodrošināt cilvēku tirdzniecības upuru tiesības uz ģimenes dzīvi un novērtēt iespējamo starptautiskās aizsardzības paplašināšanu, kas cietušajiem piešķirta attiecībā uz viņu ģimenes locekļiem; aicina dalībvalstis paātrināt ģimenes atkalapvienošanās procedūras attiecībā uz tiem cietušo ģimenes locekļiem, kuri izcelsmes valstī ir pakļauti riskam;

38.

norāda, ka starptautisko aizsardzības procedūru ietvaros ir jāizveido valstu mehānismi datu vākšanai par cilvēku tirdzniecības upuriem, lai varētu nodrošinātu noteikto gadījumu līdzsekošanu;

39.

pauž bažas, ka atlabšanas un pārdomu periods ir saistīts ar cietušā sadarbību izmeklēšanas laikā un ka to nosaka tiesībaizsardzības iestādes; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs (35) šis periods nav paredzēts ne cilvēku tirdzniecības upuriem, kuri ir ES un/vai EEZ dalībvalstu iedzīvotāji, ne patvēruma meklētājiem; aicina Komisiju uzraudzīt pieejamo juridisko risinājumu īstenošanu dalībvalstu līmenī, it īpaši atlabšanas un nogaidīšanas perioda noteikšanu;

40.

norāda, ka saskaņā ar Eiropola datiem migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību dažreiz veic vienas un tās pašas noziedzīgās organizācijas (36) un ka izmeklēšanas pierāda, ka cilvēku tirgotāji ekspluatācijas nolūkā aizvien biežāk vēršas pie migrantiem un patvēruma meklētājiem (37); uzsver, ka ir svarīgi novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību, kontrabandas apkarošanas nolūkā sadarbojoties ar trešām valstīm — gan izcelsmes, gan arī tranzīta valstīm, kā arī nodrošināt upuru aizsardzību, paredzot visaptverošu atbalstu, kā arī reintegrācijas un rehabilitācijas programmas;

41.

atgādina dalībvalstīm, ka drošu un likumīgu migrācijas maršrutu trūkums patvēruma meklētājiem palielina viņu neaizsargātību pret cilvēku tirdzniecību, jo viņi var tikt ekspluatēti tranzīta laikā vai ierašanās brīdī; aicina dalībvalstis nodrošināt vairāk drošus un likumīgus migrācijas maršrutus, piemēram, humanitārās vīzas, lai novērstu neaizsargātu personu izmantošanu;

42.

norāda, ka dokumentu trūkums vai apgādājamas personas statuss palielina viktimizācijas iespējamību un mazina varbūtību, ka cietušie meklēs palīdzību vai ziņos par vardarbību, baidoties no imigrācijas sekām, tādējādi pakļaujot viņus ekspluatācijas un ļaunprātīgas izmantošanas riskam; norāda, ka ir būtiski trūkumi valstu tiesību aktu un politikas cilvēku tirdzniecības jomā tvērumā un īstenošanā sniedz nozieguma izdarītājiem papildu iespējas izmantot cietušos ar neatbilstīgu statusu, pakļaujot lielas personu grupas lielākam ekspluatācijas riskam; aicina dalībvalstis migrācijas pasākumu īstenošanu atsaistīt no tiesībaizsardzības darbībām; uzsver, ka visām neaizsargātajām personām būtu jāizveido droši ziņošanas un efektīvi sūdzību mehānismi;

Bērnu tirdzniecība

43.

norāda, ka gandrīz ceturtā daļa no visiem cietušajiem Eiropas Savienībā ir bērni, no tiem aptuveni 78 % ir meitenes; norāda, ka gandrīz 75 % cietušo bērnu Eiropas Savienībā ir tās iedzīvotāji; ir īpaši nobažījies par vardarbību, izmantošanu un ekspluatēšanu, ar ko saskaras cietušie bērni Eiropas Savienībā, it īpaši tie, kas tiek tirgoti seksuālas izmantošanas nolūkā (38);

44.

atgādina par dalībvalstu pienākumu pievērst īpašu vērību bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, visās darbībās atzīstot bērna interešu prioritāti; uzsver cilvēku tirdzniecībā cietušajiem bērniem nodarīto fizisko un psiholoģisko kaitējumu un viņu pieaugošo neaizsargātību pret ekspluatāciju; aicina dalībvalstis nodrošināt spēcīgus bērnu aizsardzības pasākumus, bērnības prezumpciju un bērnu vecuma novērtējumu, aizsardzību līdz kriminālvajāšanai un tās laikā, piekļuvi beznosacījumu palīdzībai, kompensācijai, nesodāmību, kā arī palīdzību un atbalstu cietuša bērna ģimenes loceklim, kā arī preventīvus pasākumus;

45.

aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst tam, lai cietušie bērni tiktu noteikti un viņiem tiktu palīdzēts izmantot savas tiesības; uzsver, ka cietušajiem bērniem, tostarp nepavadītiem cietušajiem bērniem, nekavējoties ir jāieceļ labi apmācīti un pienācīgi atbalstīti aizbildņi, tostarp — kā ārkārtas pasākums — pagaidu aizbildņi, un uzsver bērniem draudzīgu tiesu iestāžu un specializēto dienestu nozīmi; tāpat aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu atbilstīgu un piemērotu apmācību, jo īpaši juridisko un psiholoģisko apmācību, tām personām, kuras strādā ar bērniem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri, un palielināt aizbildņu skaitu, organizējot informēšanas kampaņas;

46.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka konsulātu darbinieki, iegūstot nepilngadīgo biometriskos datus vīzas pieteikuma iesniegšanas procesa laikā, pievērš īpašu vērību nepilngadīgo identitātes un saistības ar personu(-ām), kas īsteno vecāku varu vai likumisko aizbildnību, pareizai pārbaudei; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Eiropolu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī dalībvalstīm nodrošināt mērķtiecīgu un efektīvu izglītību un apmācību, kā arī informāciju par cilvēku tirgotāju izmantotajām metodēm valsts, vietējām un reģionālām iestādēm, lai novērstu bērnu tirdzniecību;

47.

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu par cīņu pret seksuālu vardarbību un bērnu pornogrāfiju un nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, lai novērstu un apkarotu bērnu seksuālu izmantošanu ES līmenī; aicina dalībvalstis sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un ES aģentūrām, jo īpaši ar Eiropolu un Eurojust, lai veicinātu informācijas apmaiņu un atbalstītu pārrobežu izmeklēšanu;

48.

ar nopietnām bažām norāda uz bērnu seksuālās vardarbības izplatību, kā arī bērnu tirdzniecības un seksuālas izmantošanas modeli un normalizāciju, un prasa tiešsaistes platformām pienācīgi reaģēt, lai nepieļautu, ka ir pieejams vardarbīgs materiāls, kurā iesaistīti bērni;

49.

norāda, ka potenciālo upuru vervēšanai un piesaistīšanai tiek izmantoti tādi līdzekļi kā internets un sociālie plašsaziņas līdzekļi; prasa interneta platformām pievērst īpašu uzmanību atbilstošu rīku izstrādei; aicina jaunajā digitālo pakalpojumu tiesību aktā risināt jautājumu par šādu metožu izmantošanu kibervardarbības veikšanai; aicina dalībvalstis izstrādāt to bērnu, kas kļuvuši par seksuālās ekspluatēšanas un vardarbības tiešsaistē upuriem, noteikšanas, savlaicīga atbalsta un palīdzības modeli, kā arī izpratnes vairošanas programmas un bērniem draudzīgus ziņošanas mehānismus; mudina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmākas darbības cīņā pret šiem tiešsaistes noziegumiem un stiprināt preventīvus pasākumus; tādēļ atkārto, ka jāuzlabo pārrobežu sadarbība un apmaiņa tiesībaizsardzības un bērnu aizsardzības iestāžu starpā, kā arī jāizstrādā ātri ģimenes meklēšanas un alternatīvas aprūpes pakalpojumi nepavadītiem nepilngadīgajiem;

50.

norāda, ka cietušajiem bērniem nepieciešams īpašs atbalsts, ņemot vērā viņu intereses un īpašo neaizsargātību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka speciālisti, kuri nonāk kontaktā ar cietušajiem bērniem, piemēram, tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, robežsargi, ierēdņi, tiesu iestāžu darbinieki un sociālie un veselības aizsardzības darbinieki, tostarp jauniešu aprūpes iestāžu darbinieki, ir pietiekami labi apmācīti, lai noteiktu un atbalstītu bērnus, kuri ir tirdzniecības upuri, kā arī apstrādātu viņu lietas; norāda, ka specializētas darba grupas tiesībaizsardzības iestādes, kuras apmācītas veikt bērnu liecību audiovizuālu ierakstīšanu, pastāvīgi netiek iesaistītas visu to bērnu iztaujāšanā, kas kļuvuši par tirdzniecības upuriem; mudina dalībvalstis to noteikt par standarta praksi un apmācīt tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekus šāda veida bērniem draudzīgā iztaujāšanā; iesaka dalībvalstīm izstrādāt stingru “ķēdes pieeju”, veidojot ciešu saikni starp īpašu atbalstu cilvēku tirdzniecības upuriem, piemēram, izveidojot specializētus centrus cilvēku tirdzniecības upuru atbalstam un uzņemšanai, un integrētiem jauniešu aprūpes moduļiem, vienlaikus nodrošinot ikviena bērna, kurš ir cilvēku tirdzniecības upuris, īpašās vajadzības;

51.

norāda, ka romu bērni ir īpaši neaizsargāti pret ekspluatāciju un tirdzniecību un ka viņi pakļauti augstam riskam tikt iesaistīti seksuālā un darbaspēka ekspluatācijā, kā arī piespiedu ubagošanā;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas 2020. gada 24. jūlija lēmumu iekļaut ES stratēģijā efektīvākai cīņai pret bērnu seksuālu izmantošanu Eiropas centra seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai un apkarošanai izveidi, kā prasīts Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. novembra rezolūcijā par bērnu tiesībām, kā saskaņotas un daudzu ieinteresēto pušu Eiropas pieejas pamatu, kas ietver vardarbības pret bērniem novēršanu un apkarošanu un palīdzību cietušajiem;

53.

norāda, ka bērni migrācijas procesā, jo īpaši nepavadīti un nošķirti bērni migranti, migrācijas maršrutos ceļā uz ES un ES teritorijā joprojām ir pakļauti lielākam vardarbības, cilvēku tirdzniecības un ekspluatācijas riskam; norāda, ka meitenēm visos migrācijas maršrutos draud seksuāla izmantošana un ar dzimumu saistīta vardarbība; pieprasa, lai dalībvalstis nodrošinātu nepavadītiem bērniem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri, palīdzības, atbalsta un aizsardzības pasākumus, kas atbilst viņu īpašajām vajadzībām, ierašanās laikā norīkotu viņiem aizbildni un nodrošinātu viņiem piemērotus un pielāgotus dzīves apstākļus; atgādina, ka šādos pasākumos būtu jāņem vērā nepavadīto bērnu intereses gan īstermiņā, gan ilgtermiņā; nosoda to, ka dažas dalībvalstis ir izmantojušas apcietinājumu kā nepavadītu nepilngadīgo “aizsardzības” līdzekli, tostarp policijas kamerās; atgādina, ka dalībvalstīm būtu jāizskata aizturēšanas alternatīvas, jo īpaši bērnu gadījumā; atgādina, ka aizturēšana nav bērna interesēs un ka dalībvalstīm jānodrošina ar brīvības atņemšanu nesaistīta un bērniem draudzīga uzturēšanās vieta;

54.

norāda, ka tirgotāji bieži vien ir izmantojuši uzņemšanas centrus, lai noteiktu potenciālos upurus un nokārtotu viņu pārvešanu uz ekspluatēšanas vietām, un ka tādēļ attiecīgajām valsts iestādēm un citiem kompetentajiem dalībniekiem dalībvalstīs jābūt īpaši piesardzīgiem un jāuzrauga un jāaizsargā šie centri, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātākajām personām, piemēram, bērni, stiprinot viņu aizsardzību, vienlaikus informējot viņus un nodrošinot viņiem pilnvērtīgas tiesības, vairojot izpratni skolās, jauniešu centros un jauniešu organizācijās; uzsver, ka ir vajadzīga koordinēta Eiropas pieeja, lai atrastu un aizsargātu nepavadītus migrantu bērnus, kad viņi pazūd;

Krimināltiesību sistēmu efektivitāte un kriminālatbildības noteikšana par upuru pakalpojumu izmantošanu

55.

norāda uz cilvēku tirgotāju kriminālvajāšanas un notiesāšanas gadījumu mazo skaitu; mudina dalībvalstis veikt pasākumus, kas uzlabotu un paātrinātu cilvēku tirdzniecības gadījumu izmeklēšanu, stiprinot policijas centienus gan valsts, gan arī starptautiskā līmenī, un ieviest stingrus kriminālsodus par cilvēku tirdzniecību; uzsver, ka dalībvalstīs joprojām būtiski atšķiras spēkā esošās sankcijas dalībvalstīs un to piemērošanas metodes; uzsver, ka īpaša vērība jāpievērš jomām, par kurām netiek pietiekami ziņots un kurās nepietiekami tiek veikta izmeklēšana, jo īpaši sezonālajai un pagaidu nodarbinātībai zemas kvalifikācijas un zemu atalgotās nozarēs, piemēram, darbaspēka ekspluatācijai lauksaimniecības nozarē; aicina dalībvalstis apkarot nesodāmību, izmantojot koordinētu pieeju starp attiecīgajām ES aģentūrām sadarbībā ar dalībvalstīm, ES iestādēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un citiem partneriem, tādējādi uzlabojot izmeklēšanas un kriminālvajāšanas efektivitāti, tostarp efektīvi izmantojot pašreizējās ES platformas, kuras vada tādas aģentūras kā Eiropols un Eurojust; tāpēc aicina kompetentās iestādes, kas atbildīgas par smagu noziegumu, tostarp cilvēku tirdzniecības gadījumu, novēršanu, atklāšanu, izmeklēšanu vai saukšanu pie atbildības par tiem, izmantot lielapjoma IT sistēmas, tostarp Šengenas Informācijas sistēmu (SIS II), saskaņā ar attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem, lai tās atbalstītu;

56.

norāda, ka ne visas dalībvalstis ir ieviesušas tiesību aktus saistībā ar Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas 18. pantu (39); norāda, ka regulējuma atšķirības attiecībā uz kriminālatbildības noteikšanu par cietušo pakalpojumu izmantošanu liek šķēršļus centieniem samazināt pieprasījumu; pauž nožēlu par to, ka Eiropas Savienībā ir zems kriminālvajāšanas un notiesāšanas līmenis par apzinātu cietušo pakalpojumu izmantošanu un seksuālu izmantošanu; vēlreiz steidzami aicina dalībvalstis cilvēku tirdzniecības upuru pakalpojumu apzinātu izmantošanu noteikt par noziedzīgu nodarījumu;

57.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES tiesībaizsardzības iestādes, reaģējot uz tiešsaistē veicināto cilvēku tirdzniecības noziedzīgo shēmu izvēršanu, attīstītu efektīvas un paplašinātas analītiskās spējas; aicina Komisiju nodrošināt finansiālu atbalstu ES aģentūrām, piemēram, Eiropols, un paredzot mērķtiecīgu ES nozaru finansējumu, piemēram, Iekšējās drošības fonda līdzekļus, dalībvalstīm, ar mērķi nodrošināt augstākos analītiskos standartus un atbilstīgus instrumentus, lai varētu apstrādāt arvien pieaugošo informācijas apjomu;

58.

norāda, ka noziedzībā iesaistīto sieviešu skaits viņu sociālekonomiskās situācijas vai migrācijas statusa dēļ ir nesamērīgi lielāks un ka sievietēm netiek nodrošināta vienlīdzīga piekļuve tiesību aizsardzībai tādu iemeslu dēļ kā dzimumu stereotipi, diskriminējoši tiesību akti, krusteniskā vai kompleksā diskriminācija, kā arī procesuālās un pierādījumu sniegšanas prasības un prakse; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt fiziski, ekonomiski un sociāli, kā arī kultūras ziņā pieejamu tiesību aizsardzību visām sievietēm; aicina Komisiju un dalībvalstis novērst šķēršļus sieviešu piekļuvei tiesai;

59.

pauž nožēlu, ka nosacījumi, lai upuris saņemtu cilvēku tirdzniecības upura oficiālo statusu, bieži vien ir pārāk stingri, lai tos varētu izpildīt, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem un citiem neaizsargātiem upuriem, kuri ir finansiāli un emocionāli atkarīgi no saviem tirgotājiem; pauž nožēlu, ka cietušajiem joprojām tiek izvirzītas kriminālapsūdzības un ka cietušie tiek notiesāti par noziegumiem, ko viņus piespiež izdarīt un kas bieži vien saistīti ar nelikumīgu ieceļošanu dalībvalsts teritorijā, kura nereti ir saistīta ar to, ka persona ir tikusi pakļauta cilvēku tirdzniecībai; aicina dalībvalstis pieņemt skaidrus noteikumus, kas paredz cilvēku tirdzniecības upurus nepakļaut kriminālvajāšanai vai sodiem, kā arī noteikumus par aizsardzības atsaistīšanu no sadarbības ar tiesībaizsardzības iestādēm, jo spēkā esošie noteikumi slogu pilnībā uzliek cietušajam; pieprasa, lai, to aizstājot, dalībvalstis nodrošinātu cietušo vajadzības attiecībā uz psiholoģisko atbalstu; tāpat aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka palīdzību un atbalstu cietušajiem sniedz neatkarīgi no tā, vai cietušais vēlas sadarboties kriminālizmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai tiesā saskaņā ar Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas 11. pantu;

60.

pauž nožēlu, ka dati par cilvēku tirdzniecības upuru identitāti parādās policijas ziņojumos un procedūrās, apgrūtinot iespēju cietušajiem atklāt patiesību vai būt pasargātiem no atriebības; aicina dalībvalstis cietušo vārdus un uzvārdus un citus identitātes datus glabāt atsevišķās lietās, kas ir pieejamas policijai un prokuratūrai, taču netiek izpaustas par cilvēku tirdzniecību aizdomās turētajām personām vai viņu advokātiem, vienlaikus ievērojot tiesības uz taisnīgu tiesu;

61.

uzsver, ka finanšu izmeklēšana un naudas plūsmas izsekošana ir svarīga kā viena no galvenajām stratēģijām, kā izmeklēt un kriminālvajāt organizētās noziedzības tīklus, kas gūst labumu no cilvēku tirdzniecības; aicina dalībvalstis, uzsākot jaunu cilvēku tirdzniecības gadījumu izmeklēšanu, uzsākt arī finanšu izmeklēšanu un sadarboties ar speciālistiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā; aicina dalībvalstis stiprināt sadarbību, lai iesaldētu un konfiscētu cilvēku tirdzniecībā iesaistīto personu aktīvus un nodrošinātu kompensācijas cietušajiem, tostarp izmantojot konfiscētos ieņēmumus cietušo palīdzības un aizsardzības atbalstam, kā ieteikts Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas 13. apsvērumā; aicina Komisiju novērtēt un veicināt jau iedibinātās tiesu iestāžu un policijas sadarbības un pieejamos instrumentus, piemēram, tiesas nolēmumu savstarpēja atzīšana, kopējas izmeklēšanas grupas un Eiropas izmeklēšanas rīkojums, izmantošanu; šajā saistībā aicina izstrādāt efektīvu holistisku pieeju ar mērķi veicināt kopīgu ideju radīšanu visās nozarēs, piemēram, migrācija, nodarbinātība, darba aizsardzība, kā arī daudzās citās nozarēs;

Sadarbība starp dalībvalstīm un ar ES aģentūrām

62.

atgādina par ES aģentūru lomu agrīnā cietušo noteikšanā un cilvēku tirdzniecības apkarošanā; aicina piešķirt vairāk resursu tieslietu un iekšlietu (TI) aģentūrām, lai tās varētu apmācīt savus darbiniekus un izstrādāt spēju veidošanas instrumentus cietušo noteikšanas jomā, tostarp iecelt dzimumaspektā un bērniem piemērotā pieejā pienācīgi apmācītus darbiniekus, īpaši dalībvalstīs, kas saskaras ar lielākām jauktām migrācijas plūsmām; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, kā tiesībaizsardzības iestāžu darbā Eiropas Savienībā integrēt dzimumsensitīvas un ar cilvēktiesībām saistītas zināšanas, tostarp izstrādāt ilglaicīgas programmas dzimumu līdzsvara uzlabošanai lēmumu pieņemšanas procesos un ar cilvēku tirdzniecību saistīto TI aģentūru personāla sastāvā;

63.

atzinīgi vērtē to, ka IT aģentūras ir sniegušas kopīgu paziņojumu par apņemšanos sadarboties cīņā pret cilvēku tirdzniecību; šajā saistībā aicina dalībvalstis, apkarojot cilvēku tirdzniecību, veicināt pārrobežu sadarbību un zināšanu apmaiņu ar attiecīgajām ES aģentūrām, piemēram, Eurojust, Eiropols, FRA, Frontex, CEPOL, EIGE un EASO;

64.

norāda, ka Eurojust ir ļoti būtiska loma sadarbības veicināšanā sarežģītās izmeklēšanās un kriminālvajāšanā un to koordinēšanā dalībvalstu tiesu iestāžu starpā, tostarp izmantojot Eiropas apcietināšanas orderi un Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kā arī kopējas izmeklēšanas grupas; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai cilvēku tirdzniecības vietas biežāk un savlaicīgāk tiktu nodotas Eurojust, lai veicinātu sadarbību dalībvalstu starpā un ar trešām valstīm izmeklēšanas un kriminālvajāšanas laikā; aicina ar Eurojust un Eiropola atbalstu biežāk izmantot kopējās izmeklēšanas grupas, jo šis juridiskās sadarbības mehānisms cīņā pret cilvēku tirdzniecību ir izrādījies īpaši efektīvs;

65.

mudina dalībvalstis palielināt datu un informācijas apmaiņu, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību, izmantojot attiecīgos Eiropola resursus un datubāzes;

66.

aicina CEPOL nodrošināt apmācību kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm, lai nodrošinātu standartizētu pieeju izmeklēšanai un cietušo aizsardzībai;

Ieteikumi

67.

aicina Komisiju pēc rūpīgas ietekmes novērtēšanas pārskatīt Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvu, lai uzlabotu pasākumus visu veidu cilvēku tirdzniecības, jo īpaši seksuālās izmantošanas kā vislielākās cilvēku tirdzniecības jomas, novēršanai, apkarošanai un saukšanai pie atbildības par to; pievērsties tiešsaistes tehnoloģiju izmantošanai gan cilvēku tirdzniecības izplatīšanas, gan arī novēršanas jomā; uzlabot preventīvos pasākumus un pasākumus attiecībā uz agrīnu cietušo noteikšanu, kā arī vienkāršu un beznosacījumu piekļuvi palīdzībai un aizsardzībai, vienlaikus stiprinot horizontālu dzimumsensitīvu un bērniem piemērotu perspektīvu visos cilvēku tirdzniecības veidos;

68.

aicina Komisiju grozīt Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nepārprotami kriminalizē visu cilvēku tirdzniecības upuru sniegto pakalpojumu apzinātu izmantošanu, kas ietver ekspluatāciju, kā ieteikts Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas 18. pantā, ņemot vērā šīs noziedzīgās darbības nopietno būtību un izplatību visā ES un notiesāšanas gadījumu mazo skaitu; pauž nožēlu par to, ka kriminālvajāšanas iestādēm ir grūti pierādīt zināšanas par cilvēku tirdzniecības upura pakalpojumu izmantošanu; uzsver, ka grūtības atrast pierādījumus ne vienmēr ir pārliecinošs arguments, lai konkrētu uzvedības veidu neuzskatītu par noziedzīgu nodarījumu; norāda, ka kriminālatbildības ierobežošana tikai līdz situācijai, kad lietotājam ir tiešas un faktiskas zināšanas, ka persona ir cilvēku tirdzniecības upuris, nosaka ļoti augstu slieksni kriminālvajāšanas sākšanai; uzskata, ka zināšanu līmenis, kas vajadzīgs šāda noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai, ir rūpīgi jāizpēta; uzskata, ka lietotājam būtu jāpierāda, ka ir veikti visi saprātīgie pasākumi, lai novērstu upura piedāvāto pakalpojumu izmantošanu; pauž bažas par to, ka tiesībaizsardzības darbiniekiem nav pietiekamu zināšanu par cilvēku tirdzniecības upuru sniegto pakalpojumu apzinātu izmantošanu, par tiesu prakses trūkumu attiecībā uz attiecīgajiem noteikumiem, kā arī par nepietiekamo un neatbilstīgo cilvēkresursu izmantošanu; uzsver, ka ir būtiski, lai dalībvalstis pastiprinātu centienus palielināt izmeklēšanas un kriminālvajāšanas gadījumu skaitu, kā arī samazinātu cietušajiem un viņu liecībām uzlikto slogu pierādījumu vākšanas procesā; aicina veikt regulāras un individuāli pielāgotas apmācības izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem, kā arī sistemātiski izmantot finanšu izmeklēšanas un citus efektīvus izlūkdatos balstītus izmeklēšanas rīkus, kas var sniegt virkni pierādījumu, kuri jāizmanto papildus cietušo liecībām; aicina dalībvalstis veltīt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai pienācīgi risinātu šādus noziedzīgos nodarījumus;

69.

aicina Komisiju nekavējoties publicēt konkrētu un īpašu ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai, pievērsties cilvēku tirdzniecībai ES kā prioritārai jomai, izmantojot visaptverošu dzimumsensitīvu, bērniem piemērotu un uz cietušajiem vērstu tiesisko un politisko satvaru;

70.

atgādina, ka Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīva ir pilnībā jāīsteno un ka visām iesaistītajām pusēm šajā jomā, tostarp likumdevējiem, tiesnešiem, prokuroriem, policijai un valsts pārvaldes iestādēm, tā konsekventi un pienācīgi jāīsteno; uzsver, ka visu šo iesaistīto pušu pienācīgai apmācībai, kā arī preventīvām izpratnes vairošanas kampaņām un valsts pārvaldes iestāžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbībai ir ļoti būtiska nozīme; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus šajā jomā;

71.

aicina Komisiju regulāri novērtēt un pārskatīt Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvas īstenošanu dalībvalstīs un iesniegt ziņojumu saskaņā ar 23. panta 1. punktu, novērtējot, cik kādā ziņā dalībvalstis ir veikušas nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu direktīvu, un novērtējot spēkā esošo valsts tiesību aktu ietekmi, kā arī steidzami ieviest pārkāpumu procedūras, ja īstenošana nav bijusi efektīva, ziņot Eiropas Parlamentam un nākt klajā ar priekšlikumiem tās pārskatīšanai;

72.

aicina Komisiju novērtēt Uzturēšanās atļaujas direktīvu, lai nodrošinātu, ka cietušie netiek atgriezti pēc pārdomu perioda beigām un ka uzturēšanās atļaujas piešķiršanas nosacījums cilvēku tirdzniecības upuriem nav atkarīga no cilvēku tirdzniecībā iesaistītās personas dalības vai vēlmes piedalīties lietas izmeklēšanā vai kriminālprocesā; aicina dalībvalstis Cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvu un tās īstenošanu pielāgot beznosacījumu piekļuves palīdzībai un atbalstam nodrošināšanas pilnvarām saskaņā ar Uzturēšanās atļaujas direktīvu;

73.

aicina dalībvalstis un Komisiju noteikt, piešķirt un paredzēt atbilstīgus līdzekļus cīņai pret cilvēku tirdzniecību vai nu valsts, vai Eiropas līmenī, izmantojot finansējuma iespējas, ko nodrošina Eiropas fondi un projekti, piemēram, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds (AMIF), Iekšējās drošības fonds un programmas “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” sadaļa “Daphne” jaunajā daudzgadu finanšu shēmā;

74.

aicina Komisiju un dalībvalstis organizēt informēšanas kampaņas, vēršoties pie potenciālajiem cietušajiem un informējot viņus par palīdzību, aizsardzību un viņu tiesībām visās ES valstīs;

75.

aicina Komisiju veikt uz pierādījumiem balstītu pētījumu par potenciālo cietušo riska faktoriem un par to, kā dažādas politikas jomas ir saistītas ar cilvēku tirdzniecību riskam pakļautās nozarēs;

76.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju cilvēku tirdzniecības novēršanā, īpašu uzmanību pievēršot cietušo tiesībām, sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, sniedzot cietušajiem nepieciešamos pakalpojumus un palīdzību, un nodrošināt, ka viņiem ir piekļuve tiesību aizsardzībai, kompensācijām un atlīdzinājumam;

77.

uzsver, cik svarīga ir saskaņota pieeja, lai uzlabotu iespējamo cietušo noteikšanu migrācijas plūsmu un karsto punktu kontekstā, un cik svarīgi ir uzlabot piekļuvi patvēruma procedūrām un nodrošināt to komplementaritāti ar procedūrām, kas saistītas ar cilvēku tirdzniecību; aicina Komisiju novērtēt Cilvēku tirdzniecības apkarošanas īstenošanu un nākt klajā ar tās pārskatīšanas priekšlikumiem;

78.

aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami veikt pasākumus pret noziedzīgiem grupējumiem, kas aktīvi iesaistās migrantu kontrabandā un cilvēku tirdzniecībā, ņemot vērā iespējamību, ka kontrabandas veidā ievestās personas var kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem, un izvērtēt risku, kam pakļauti migranti un neaizsargātākās personas, īpaši nepavadīti nepilngadīgie, nošķirtie bērni un sievietes; šajā saistībā uzsver, ka vajag vairāk likumīgu un drošu migrācijas maršrutu, lai novērstu, ka tiek ekspluatēti neaizsargāti cilvēki ar neatbilstīgu statusu;

79.

aicina dalībvalstis, reaģējot uz Covid-19 krīzi, izstrādāt ārkārtas situāciju plānu, lai nodrošinātu cilvēku tirdzniecības apkarošanas sistēmu minimālu funkcionalitāti ārkārtas apstākļos; norāda, ka ārkārtas situāciju plānam jāparedz minimālais pakalpojumu kopums, kas pieejams cietušajiem, lai nodrošinātu viņu tūlītējās vajadzības laikā, kad ir ierobežotas iespējas uzsākt lietu izskatīšanu, saņemt aizsardzību, veikt izmeklēšanu lietās un izskatīt lietas tiesā;

80.

aicina Komisiju nodrošināt koordinatora cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā darba turpināmību, ieceļot štata amata ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, un iekļaut to jaunajā cilvēku tirdzniecības stratēģijā;

o o

81.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0066.

(3) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(4) OV L 18, 21.1.2012., 7. lpp.

(5) OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.

(6) OV L 348, 24.12.2008., 9. lpp.

(7) OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.

(8) OV L 328, 5.12.2002., 17. lpp.

(9) OV L 328, 5.12.2002., 1. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0286.

(11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0080.

(12) OV C 101, 16.3.2018., 47. lpp.

(13) OV C 76, 28.2.2018., 61. lpp.

(14) OV C 285, 29.8.2017., 78. lpp.

(15) Eiropas īstenošanas novērtējums “Implementation of Directive 2011/36/EU: Migration and gender issues” (“Direktīvas 2011/36/ES īstenošana: migrācijas un dzimuma aspekti”), Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts, Ex-post novērtēšanas nodaļa, 2020. gada 15. septembris.

(16) Komisijas trešais ziņojums par progresu cīņā pret cilvēku tirdzniecību (2020. gads), kā noteikts 20. pantā Direktīvā 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu (COM(2020)0661).

(17) COM(2020)0661.

(18) “Data Collection on Trafficking in Human Beings in the EU” (“Datu vākšana par cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienībā”)(2020).

(19) COM(2020)0661, 1. lpp.

(20) COM(2020)0661, 1. lpp.

(21) https://www.europol.europa.eu/publications-documents/challenges-of-countering-human-trafficking-in-digital-era

(22) https://www.europol.europa.eu/publications-documents/challenges-of-countering-human-trafficking-in-digital-era

(23) Pētījums par cilvēku tirdzniecības radītajām ekonomiskajām, sociālajām un cilvēku izmaksām (2020).

(24) Smaga darbaspēka ekspluatācija: darba ņēmēji, kas pārceļas uz Eiropas Savienību vai pārvietojas tās iekšienē, (http://fra.europa.eu/en/publication/2015/severe-labour-exploitation-workers-moving-within-or-european-union).

(25) Padomes Direktīva 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziegumos cietušajiem (OV L 261, 6.8.2004., 15. lpp.).

(26) Eiropas Padomes Ekspertu darbības grupa pret cilvēku tirdzniecību (GRETA) iesaka nodrošināt, ka NRM piemēro patvēruma meklētājiem un personām imigrantu aizturēšanas centros;

(27) “Data Collection on Trafficking in Human Beings in the EU” (“Datu vākšana par cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienībā”)(2020).

(28) Eiropols, Stāvokļa ziņojums par cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienībā, 2016. gada 18. februāris.

(29) COM(2018)0777, 6. lpp.

(30) COM(2018)0777, 6. lpp.

(31) Komisijas trešais ziņojums par progresu cīņā pret cilvēku tirdzniecību (2020. gads), kā noteikts 20. pantā Direktīvā 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu (COM(2020)0661).

(32) COM(2020)0661.

(33) Otrais ziņojums par gūtajiem panākumiem, COM(2018)0777, 3. lpp.

(34) Eiropas īstenošanas novērtējums “Implementation of Directive 2011/36/EU: Migration and gender issues” (“Direktīvas 2011/36/ES īstenošana: migrācijas un dzimuma aspekti”), Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts, Ex-post novērtēšanas nodaļa, 2020. gada 15. septembris. 49. lpp.

(35) 9. pārskata ziņojums par GRETA darbību, 57. lpp.

(36) Eiropola Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centra 4. gada ziņojums (2020. gads).

(37) Eiropola 2017. gada vērtējums par smagu noziegumu un organizētās noziedzības draudiem (SOCTA).

(38) Eiropols, Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centrs, 4. gada ziņojums, 2020.

(39) Otrais gūto panākumu ziņojums, COM(2018)0777, 29. lpp.

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/47

P9_TA(2021)0042

Patvēruma procedūru direktīvas 43.panta īstenošana

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 43. panta piemērošanu (2020/2047(INI))

(2021/C 465/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā, un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

—	ņemot vērā 1951. gada Ženēvas konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gada papildprotokolu, un jo īpaši tiesības uz neizraidīšanu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”) un jo īpaši tās 1., 3., 4., 6., 7., 18., 19., 20. un 47. pantu,

—	ņemot vērā “Globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju”, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2018. gada 19. decembrī,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 78. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (1) (Patvēruma procedūras direktīva –— PPD),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) attiecīgo judikatūru,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (Uzņemšanas nosacījumu direktīva) (2),

—	ņemot vērā Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. jūnija provizorisko vienošanos par Uzņemšanas nosacījumu direktīvas pārstrādāto redakciju,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (Dublinas III regula) (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. aprīļa paziņojumu “Covid-19: norādījumi par attiecīgo ES noteikumu īstenošanu patvēruma un atgriešanas procedūru jomā un par pārmitināšanu” (C(2020)2516),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) 2020. gada novembra Eiropas īstenošanas novērtējumu par patvēruma procedūrām uz robežas (5),

—

ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) 2020. gada septembra pētījumu “Border Procedures for Asylum Applications in EU+ Countries” (Patvēruma pieteikumu robežprocedūras ES+ valstīs) un ESAO 2019. gada septembra publikāciju “Guidance on asylum procedure: operational standards and indicators” (Norādījumi par patvēruma procedūru: darbības standarti un rādītāji),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2020. gada pamattiesību ziņojumu,

—

ņemot vērā FRA2019. gada 4. marta atzinumu Nr. 3/2019 “Update of the 2016 Opinion of the European Union Agency for Fundamental Rights on fundamental rights in the ‘hotspots’ set up in Greece and Italy” (Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2016. gada atzinuma par Grieķijā un Itālijā izveidoto “karsto punktu” pamattiesību situāciju atjauninājums),

—	ņemot vērā FRA2020. gada 8. decembra paziņojumu “Migration: Fundamental Rights Challenges at Land Borders” (Migrācija: pamattiesību problēmas uz sauszemes robežām),

—	ņemot vērā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) ieteiktos principus un pamatnostādnes, kas ir jāievēro, uz starptautiskajām robežām piemērojot cilvēktiesības,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2016. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 30. maija rezolūciju par iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu interpretāciju un īstenošanu (6),

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja 2018. gada 22. maija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido kopīgu procedūru starptautiskajai aizsardzībai Savienībā un atceļ Direktīvu 2013/32/ES,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0005/2021),

tā kā šīs rezolūcijas mērķis ir sniegt likumdevējiem uz pierādījumiem balstītu informāciju par robežprocedūru pašreizējo piemērošanu, novērtējot, kā dalībvalstis īsteno PPD 43. pantu un saistītās normas; tā kā šā ziņojuma mērķis nav nedz aizstāt Komisijas novēloto PPD ietekmes pilnīgo īstenošanas novērtējumu, nedz likumdošanas sarunas par jauno grozīto PPD priekšlikumu,

tā kā sadalīti un salīdzināmi dati par PPD 43. panta īstenošanu bieži vien vākti netiek vai nav publiski pieejami; tā kā robežprocedūru finansiālās izmaksas pieejamas nav; tā kā brīvības atņemšanas dēļ personu tiesības var tikt pārkāptas, jo īpaši, ja robežas aizturēšanas telpas ir nepiemērotas vai ja procesuālie aizsardzības pasākumi netiek piemēroti vispār vai tiek piemēroti nepareizi;

tā kā PPD nedz ir skaidri definētas robežprocedūras, nedz precizēti to mērķi; tā kā, pamatojoties uz PPD 43. panta 1. punktu, dalībvalstis var izvēlēties izmantot robežprocedūras; tā kā 14 dalībvalstīs tiek īstenota robežprocedūra un trijās no tām, kuras ir apsekotas EPRS Eiropas īstenošanas novērtējumā, minētās procedūras pamato ne tikai ar PPD, bet arī ar citiem iemesliem; tā kā dalībvalstis var paredzēt iespējas uz robežas vai tranzīta zonā veikt pieņemamības un/vai izskatīšanas pēc būtības procedūras, precīzi definējot to nosacījumus; tā kā lielākā daļa dalībvalstu novērtē arī nepieciešamību uz robežas vai tranzīta zonās piemērot Dublinas procedūru; tā kā robežprocedūras veido tikai nelielu procentuālo daļu no atbildīgo iestāžu kopējā lietu skaita, izņemot Grieķiju, kur vairāk nekā 50 % pieteikumu tiek izskatīti paātrinātā procedūrā, kas ir izveidota saskaņā ar ES un Turcijas paziņojumu;

tā kā PPD 43. pantā precīzi noteikts nav, uz kurām robežām dalībvalstis var izmantot robežprocedūras; tā kā EPRS Eiropas īstenošanas novērtējumā ir secināts, ka termins “robežas” minētajā pantā būtu jāsaprot kā ES ārējās robežas; tā kā divas dalībvalstis robežprocedūras piemēro arī uz iekšējām robežām un aiztur pieteikuma iesniedzējus policijas telpās;

tā kā dažas dalībvalstis, veicot robežprocedūras, patvēruma meklētājus aiztur bez valsts tiesību aktos minēta juridiska pamata; tā kā papildus pieteikumu iesniedzēju nepietiekamām aizsardzības tiesībām minētā pamata neesamība var novest pie tā, ka tiek noliegtas arī Parlamenta deputātu tiesības attiecīgajā valstī iebraukt;

tā kā uz aizturēšanu robežprocedūrās attiecas tie paši noteikumi, ko piemēro pieteikuma iesniedzēju aizturēšanai dalībvalsts iekšzemē; tā kā Uzņemšanas nosacījumu direktīvā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējus var aizturēt tikai galējas nepieciešamības situācijā — pēc tam, kad ir pienācīgi apsvērti visi ar brīvības atņemšanu nesaistītie alternatīvie pasākumi, un ka aizturēšana ir jāīsteno, pamatojoties uz nepieciešamības un proporcionalitātes principiem; tā kā aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes, dalībvalstīm ir jānodrošina aizturēšanas likumības ātra juridiskā pārskatīšana, to veicot ex officio un/vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma; tā kā attiecībā uz nepilngadīgajiem dalībvalstīm saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu ir jādara viss iespējamais, lai viņus no aizturēšanas vietas izlaistu un ievietotu nepilngadīgajiem piemērotās izmitināšanas vietās;

G.	tā kā, neraugoties uz pamattiesību iespējamo pārkāpumu ievērojamo pieaugumu uz ES ārējām robežām, dalībvalstīm nav pienākuma izveidot neatkarīgu uzraudzības struktūru, kas nodrošinātu pamattiesību aizsardzību uz ārējām robežām;

H.	tā kā, īstenojot robežprocedūras, trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem būtu jāsaņem precīza informācija un pienācīga palīdzība, tostarp būtu jānodrošina juridiskās palīdzības sniegšana un mutiskā tulkošana, jo īpaši par iespēju iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu;

I.	tā kā EPRS Eiropas īstenošanas novērtējumā ir konstatēts, ka PPD paredzētās procesuālās aizsardzības tiesības, jo īpaši tiesības uz informāciju, juridisko palīdzību un mutisko tulkojumu, novērtējumā apsekotās dalībvalstis praksē nepiemēro vispār vai piemēro tikai zināmā mērā;

J.	tā kā EPRS Eiropas īstenošanas novērtējumā ir atklāti vairāki gadījumi, kad PPD ievērota nav; tā kā Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūru tikai pret divām dalībvalstīm,

Vispārīgi apsvērumi

konstatē, ka Komisija, izstrādājot jauno Patvēruma un migrācijas paktu, ir apspriedusies ar ieinteresētajām personām, kā arī ir veikusi informācijas apmaiņu ar Parlamentu un dalībvalstīm; tomēr uzsver, ka, neraugoties uz savu juridisko ziņošanas pienākumu un prasībām, kas izriet no Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu, Komisija nekad nav iesniegusi ziņojumu par PPD īstenošanu un ka 2016. un 2020. gadā tā iesniedza priekšlikumus Patvēruma procedūru regulai, nekādu ietekmes novērtējumu neparedzot; sagaida, ka Komisija šo ziņojumu, kura iesniegšanas termiņš bija 2017. gadā, iesniegs;

atkārtoti apliecina, cik svarīga ir uz pierādījumiem balstīta pieeja, lai pārvaldītu saskaņotu politikas veidošanu;

konstatē, ka uzraudzības un statistikas dati ir būtiski, lai nodrošinātu atbilstību ES tiesību aktiem; aicina dalībvalstis vākt statistikas datus par: (i) robežprocedūrās izskatīto pieteikumu skaitu un attiecīgo pieteikuma iesniedzēju kategoriju; (ii) to iemeslu veidiem, uz kuriem attiecas robežprocedūra, un to biežumu; (iii) robežprocedūru īstenošanas rezultātiem gan sākotnējā izskatīšanā, gan pārskatīšanā un iv) uz robežprocedūru nenovirzīto personu skaitu un kategorijām;

Tvērums

uzsver, ka robežprocedūras pašlaik ir uzskatāmas par izņēmumiem no tiesību aktos iekļautā noteikuma, ka patvēruma meklētājiem ir tiesības ieceļot dalībvalsts teritorijā; konstatē, ka daudzi starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek sagatavoti uz dalībvalsts robežas vai tās tranzīta zonā — pirms tiek pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēja ieceļošanu; konstatē, ka šādos gadījumos dalībvalstis var paredzēt robežprocedūras tikai gadījumos, kas ir izsmeļoši izklāstīti PPD 31. panta 8. punktā un 33. pantā, un saskaņā ar PPD II nodaļā minētajiem pamata principiem un aizsardzības pasākumiem; konstatē, ka PPD noteikto robežprocedūru transponēšana un piemērošana dažādās dalībvalstīs atšķiras, kā rezultātā Eiropas Savienībā trūkst vienotības; ņem vērā, ka lielākā daļa dalībvalstu robežprocedūras piemēro tikai nelielā skaitā gadījumu un ka vairākas dalībvalstis no robežprocedūru izmantošanas parasti atturas; tomēr uzsver, ka trīs no septiņām EPRS Eiropas īstenošanas novērtējumā apsekotajām dalībvalstīm robežprocedūras piemēro, tās pamatojot ar iemesliem, kas PPD 43. pantā paredzēti nav, un aicina tās no šādām procedūrām atturēties; aicina dalībvalstis atturēties arī no robežprocedūru piemērošanas uz iekšējām robežām;

konstatē, ka visas personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, ir ieinteresētas, lai viņu pieteikumi tiktu izskatīti pēc iespējas ātrāk un efektīvāk, lai visi pieteikumi tiktu izvērtēti individuāli un lai būtu piemērojamas un efektīvi īstenojamas pieteikuma iesniedzējiem Savienības tiesību aktos noteiktie procesuālie aizsardzības pasākumi un tiesības;

Juridiskā prezumpcija par ieceļošanas aizliegumu un aizturēšana

atgādina, ka robežprocedūras nozīmē patvēruma pieteikuma izskatīšanu uz robežas vai tranzīta zonā, pirms tiek pieņemts lēmums par ieceļošanu dalībvalsts teritorijā; atkārtoti norāda, ka ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu nedrīkst kaitēt īpašu normu piemērošanai attiecībā uz patvēruma tiesībām un starptautisko aizsardzību; norāda, ka tādēļ dalībvalstīm ir pienākums novērtēt, vai patvēruma meklētājam ir vajadzīga aizsardzība;

konstatē arī to, ka saskaņā ar PPD 9. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējiem ir jāļauj palikt dalībvalstu teritorijā, tostarp uz robežas vai tranzīta zonā, kur starptautiskās aizsardzības pieteikums ir iesniegts;

norāda, ka par juridisku prezumpciju ir uzskatāms apstāklis, ka pieteikuma iesniedzējs likumīgi dalībvalsts teritorijā ieceļojis nav, tomēr faktiski tās teritorijā uzturas; uzsver, ka šī juridiskā prezumpcija ietekmē tikai tiesības ieceļot un uzturēties, bet nenozīmē, ka uz pieteikuma iesniedzēju attiecīgās dalībvalsts jurisdikcija neattiecas;

uzsver, ka pieteikuma iesniedzēji, kuriem piemēro robežprocedūras, visticamāk, tiks aizturēti viņu patvēruma pieteikuma izskatīšanas laikā; turklāt norāda, ka visas dalībvalstis, kas ir apsekotas EPRS veiktajā Eiropas īstenošanas novērtējumā, patvēruma meklētājus aiztur robežprocedūru ietvaros;

10.

atgādina, ka dalībvalstis saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu regulu personu aizturēt tikai tāpēc, ka tā ir pieteikuma iesniedzējs, nedrīkst un ka pieteikuma iesniedzējus var aizturēt tikai precīzi definētos ārkārtas apstākļos; atgādina par savu kopīgo provizorisko vienošanos ar Padomi par Uzņemšanas nosacījumu regulas pārstrādāto redakciju, kurā ir noteikts, ka dalībvalstis pieteikuma iesniedzēju, pamatojoties uz viņa valstspiederību, aizturēt nedrīkst; uzsver, ka Uzņemšanas nosacījumu regulā ir noteikts, ka aizturēšanai arī turpmāk ir jābūt tikai galējās nepieciešamības līdzeklim, kas ilgtu tikai, cik vien iespējams, īsu laiku un tikai tik ilgi, kamēr pastāv Uzņemšanas nosacījumu regulas 8. panta 3. punktā minētie iemesli, un ka aizturētajām personām ir jādod iespēja savu brīvības atņemšanu pārsūdzēt; atkārtoti norāda, ka tiesības uz brīvību, kas ir noteiktas Hartas 6. pantā un ECTK 5. pantā, attiecas arī uz ES robežām; pauž nožēlu par to, ka robežprocedūrās gandrīz nav izstrādātas un netiek piemērotas alternatīvas aizturēšanai, un mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ir pieejami aizturēšanai alternatīvi risinājumi;

11.

pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis patvēruma meklētājus robežprocedūrās aiztur bez attiecīgā šo valstu robežprocedūras reglamentējošajos tiesību aktos minētā aizturēšanas pamata, jo šādā situācijā var pietiekami aizsardzības pasākumi paredzēti var arī nebūt; uzsver — ja dalībvalstis izvēlas izmantot aizturēšanu, tām savos tiesību aktos būtu jāparedz tās juridiskais pamats;

12.

atgādina, ka apvienotajās lietās C-924/19 PPU un C-925/19 PPU EST nosprieda, ka pat tad, ja pieteikuma iesniedzējs var atstāt tranzīta zonu un doties trešās valsts virzienā, šo situāciju var kvalificēt kā aizturēšanu;

13.

pauž dziļas bažas par ziņojumiem attiecībā uz smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem un nožēlojamiem ieslodzījuma apstākļiem, kas pastāv tranzīta zonās vai robežteritoriju aizturēšanas centros; aicina dalībvalstis nodrošināt cieņpilnus uzņemšanas apstākļus robežkontroles punktos saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu regulā noteiktajiem standartiem; šajā sakarībā atgādina, ka pret aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem būtu jāizturas, pilnībā ievērojot viņu cilvēka cieņu;

14.

dalībvalstīm, piemērojot PPD, vajadzētu vadīties pēc bērnu interesēm, kā tas ir paredzēts Hartā un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada Konvencijā par bērna tiesībām; konstatē, ka ANO Bērnu tiesību komiteja ir stingri norādījusi, ka bērnus aizturēt imigrācijas dēļ nekad nedrīkst; atkārtoti pauž savu PPR sakarībā pausto nostāju, ka nepilngadīgos aizturēt robežprocedūru ietvaros nekad nevajadzētu un ka robežprocedūru var piemērot nepilngadīgajiem tikai tad, ja ir pieejami alternatīvi risinājumi, kas ar aizturēšanu saistīti nav; aicina dalībvalstis, kuras pašlaik nepilngadīgajiem piemēro robežprocedūru, ieviest aizturēšanai alternatīvus risinājumus, kas atbilstu bērna interesēm; aicina dalībvalstis piemērot robežprocedūras tikai tad, ja ir ieviestas minētās ar brīvības atņemšanu nesaistītas alternatīvas;

Ieceļošanas atteikums un uzraudzība

15.

uzsver nesenos FRA konstatējumus, jo īpaši par to, ka pēdējos gados ir ievērojami palielinājies to pamattiesību pārkāpumu gadījumu skaits, par kuriem tiek ziņots, ka tie esot notikuši uz ārējām robežām; konstatē, ka šajā skaitā ir arī daudzi gadījumi, kad personām tiek atteikta ieceļošana, viņu patvēruma pieteikumus nereģistrējot, tostarp šādi gadījumi ir fiksēti robežprocedūru ietvaros; atkārtoti norāda, ka dalībvalstīm ir pienākums nepieļaut nelegālu robežšķērsošanu, un atgādina, ka šis pienākums neskar to personu tiesības, kuras lūdz starptautisko aizsardzību; piekrīt FRA, ka šo iespējamo starpgadījumu regularitāte un nopietnība rada nopietnas bažas par pamattiesību ievērošanu; atkārtoti norāda, ka automātiska ieceļošanas atteikšana, izraidīšana un kolektīva izsūtīšana ir aizliegtas saskaņā ar ES un starptautiskajām tiesībām; papildus tam uzsver, ka saskaņā ar PPD 8. pantu dalībvalstīm ir pienākums informēt personas par iespēju iesniegt patvēruma pieteikumu, ja tiek konstatētas aizsardzības vajadzības pazīmes, un ka personām, uz kurām attiecas ieceļošanas atteikums, ir jānodrošina piekļuve efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas ir paredzēti ES tiesību aktos un ECTK; pauž nožēlu par visiem gadījumiem, kad dalībvalstis neievēro savas šajā jomā uzņemtās saistības, un aicina tās šīs saistības pilnībā ievērot; aicina Komisiju praksē nodrošināt, ka dalībvalstis šīs saistības pilda, tostarp, nopietnu pārkāpumu gadījumā apturot ES maksājumus;

16.

uzskata, ka ir svarīgi izveidot neatkarīgu uzraudzības struktūru, un aicina dalībvalstis tai nodrošināt netraucētu piekļuvi robežstruktūrām, lai tā varētu netraucēti īstenot pamattiesību aizsardzību un sistemātiski ziņot par pārkāpumiem, kā tas ir teikts FRA norādījumos par robežkontroli, kas ir formulēti tās ziņojumā par pamattiesību situāciju uz valstu robežām; uzskata, ka minētajai neatkarīgajai uzraudzības struktūrai būtu arī jāpārbauda lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāte un tā rezultāti, kā arī aizturēšanas apstākļi un procesuālo aizsardzības pasākumu īstenošana; uzskata, ka minētajā uzraudzības struktūrā būtu jāpiedalās neatkarīgām un kompetentām valsts cilvēktiesību iestādēm un NVO, ES aģentūrām, piemēram, FRA, kā arī starptautiskām organizācijām, piemēram, UNHCR;

Nepavadīti nepilngadīgie un neaizsargāti pieteikuma iesniedzēji, attiecībā uz kuriem robežprocedūrā ir jāīsteno īpaši procesuālie aizsardzības pasākumi

17.

konstatē, ka PPD 24. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis saprātīgā laikposmā pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas izvērtē, vai pieteikuma iesniedzējam patiešām ir vajadzīgi īpaši procesuālie aizsardzības pasākumi, un ka tās piemērot robežprocedūru nedrīkst, ja minētie aizsardzības pasākumi tās ietvaros veikti netiek;

18.

uzsver, ka, kaut arī dalībvalstis ir izveidojušas mehānismus, ar kuriem tās identificē pieteikuma iesniedzējus, kuriem vajadzīgi īpaši procesuālie aizsardzības pasākumi, tie bieži vien šādu vajadzību konstatēšanā efektīvi nav un pat tad, kad vajadzības tiek konstatētas, ar tiem bieži vien novērtē tikai redzamās vajadzības; konstatē, ka joprojām ir grūti efektīvi un ātri identificēt pieteikuma iesniedzējus, attiecībā uz kuriem ir nepieciešami īpaši procesuālie aizsardzības pasākumi; uzsver, ka neaizsargātajām personām ir tiesības uz vajadzības pēc īpašajiem procesuālajiem aizsardzības pasākumiem novērtēšanu un, ja attiecībā uz šīm personām tiek piemērotas robežprocedūras, — arī tiesības saņemt pienācīgu atbalstu, kas ir noteikts ES tiesību aktos; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi pieteikuma iesniedzēji, kam ir vajadzīgi īpaši procesuālie aizsardzības pasākumi, tiktu praksē identificēti un viņiem tiktu nodrošinātas iespējas šos īpašos aizsardzības pasākumus un atbalstu izmantot, kā tas ir noteikts Uzņemšanas nosacījumu regulā; uzsver, ka gadījumos, kad robežprocedūras ietvaros pienācīgu atbalstu sniegt nevar vai kad atbildīgā iestāde uzskata, ka pieteikuma iesniedzējam ir vajadzīgi īpaši procesuālie aizsardzības pasākumi, sevišķi ņemot vērā personas, kas ir cietušas no spīdzināšanas, izvarošanas vai citiem nopietniem psiholoģiskas, fiziskas, seksuālas vardarbības vai dzimumnosacītas vardarbības veidiem, atbildīgā iestāde šīs procedūras piemērot nedrīkst vai tām to piemērošana ir jāpārtrauc;

19.

atgādina, ka PPD 25. panta 6. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts ļoti ierobežots tādu apstākļu kopums, kuros dalībvalstis var izskatīt robežprocedūras ietvaros iesniegto nepavadītu nepilngadīgo pieteikumus; vērš uzmanību uz to, ka apsekotajās dalībvalstīs trūkst atbilstošu vecuma noteikšanas metožu; aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstību bērna interesēm, kā arī aizsargāt bērnus, tostarp no cilvēku tirdzniecības cietušos bērnus; uzsver, ka PPD dalībvalstīm ir paredzēta iespēja nepavadītiem nepilngadīgiem robežprocedūru nepiemērot un attiecīgi izskatīt viņu pieteikumus saskaņā ar parasto patvēruma procedūru; aicina dalībvalstis nepavadītiem nepilngadīgiem robežprocedūras nepiemērot;

Procesuālie aizsardzības pasākumi

20.

konstatē, ka robežprocedūras ir paātrinātas procedūras, un atgādina, ka saskaņā ar PPD 43. pantu pieteikuma iesniedzējiem robežprocedūrās ir tādas pašas tiesības un garantijas, kādas bauda pieteikuma iesniedzēji, kas izmanto parastās procedūras;

21.

uzsver, ka attiecībā uz visām apsekotajām dalībvalstīm ir saņemta informācija par būtiskām problēmām izmantot juridisko palīdzību un par tās zemo kvalitāti; uzsver, ka juridiskā palīdzība ir būtiska no patvēruma procedūras taisnīguma nodrošināšanas viedokļa; iesaka sniegt bezmaksas juridisko palīdzību jau pirmajā pieteikuma izskatīšanas reizē, tiklīdz patvēruma pieteikums ir reģistrēts; aicina dalībvalstis papildus tam efektīvu piekļuvi juridiskajai palīdzībai un gādāt par pietiekami liela skaita kvalificētu juridisko konsultantu pieejamību;

22.

konstatē, ka PPD dalībvalstīm ir paredzēta iespēja atļaut NVO piedalīties robežprocedūrā, lai pieteikumu iesniedzējiem sniegtu palīdzību; pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis savos tiesību aktos specializētajām nevalstiskajām organizācijām šādu dalību neparedz robežprocedūrās robežkontroles dienestos, robežšķērsošanas vietās un tranzīta zonās, kurām var būt svarīga loma pieteikuma iesniedzēja juridisko un procesuālo tiesību ievērošanā un pirmās izskatošās iestādes pieņemto lēmumu kvalitātes uzlabošanā;

23.

uzsver, ka robežprocedūrām ir raksturīgi īsi procesuāli termiņi un aizturēšana; uzskata, ka ir nepieciešami efektīvi procesuāli termiņi, lai personu aizturēšanas gadījumā līdz minimumam samazinātu pagaidu pārvietošanās brīvības atņemšanu; atgādina, ka dalībvalstis var ieviest īsākus, taču saprātīgus termiņus, nekaitējot pienācīgai un pilnīgai izskatīšanai un pieteikuma iesniedzēja iespējām praksē izmantot PPD paredzētās pamata garantijas un principus; norāda, ka robežprocedūru lēmuma pieņemšanas termiņš dalībvalstīs ir atšķirīgs — no divām dienām līdz 28 dienām, bet pārsūdzības iesniegšanas termiņš — no divām dienām līdz septiņām dienām; norāda, ka īsi termiņi var izrādīties sarežģīti no rūpīgas intervijas vai pārsūdzības sagatavošanas viedokļa un līdz ar to arī no procedūras korektas piemērošanas viedokļa, izņemot, ja praksē tiek īstenoti PPD nostiprinātie procesuālie aizsardzības pasākumi;

24.

atgādina dalībvalstu pienākumus nodrošināt pieteikuma iesniedzējiem piekļuvi palīdzībai, pārstāvībai un procesuālajai informācijai, kā tas ir noteikts PPD; uzsver, ka pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt savlaicīgai piekļuvei atbilstīgai un saprotamai informācijai par robežprocedūrām un viņu tiesībām un pienākumiem; norāda, ka mutiskā tulkošana būtu jānodrošina personīgi un visos robežprocedūras posmos; atgādina, ka personisko interviju veikšana izriet no dalībvalstu pienākuma dot pieteikuma iesniedzējiem reālu iespēju izklāstīt savu pieteikumu pamatojumu un galvenos pārbaudes procedūrā nepieciešamos apstākļus, un ka tās ir jāveic pienācīgi apmācītiem darbiniekiem; uzsver, ka pieteikuma iesniedzējiem būtu jādod pietiekami daudz laika, lai intervijai sagatavotos; ar bažām konstatē, ka EPRS Eiropas īstenošanas novērtējumā apsekotās dalībvalstis savus PPD noteiktos pienākumus attiecībā uz procesuāliem aizsardzības pasākumiem robežprocedūrās nepilda, un uzsver, ka pieteikuma iesniedzēju grūtības izmantot procesuālos aizsardzības pasākumus var nopietni ietekmēt viņu tiesības, kas ir garantētas Hartā; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot un piemērot PPD nostiprinātos aizsardzības pasākumus;

25.

atzīst, ka PPD dalībvalstu pārziņā atstāj jautājumu par to, vai pārsūdzībām ir automātiski apturoša iedarbība; tomēr atgādina, ka EST ir atzinusi, ka pārsūdzībai pret atgriešanas lēmumu, kura izpilde var pakļaut attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nopietnam izraidīšanas riskam, ir jābūt apturošai iedarbībai;

Robežprocedūras un lielais ieceļotāju skaits

26.

konstatē, ka saskaņā ar PPD 43. panta 3. punktu gadījumā, ja ierodas liels skaits trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas, atrazdamies uz robežas vai tranzīta zonā, iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumus, minētās procedūras var piemērot arī tad, ja šie trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki tiek izmitināti, un tik ilgi, kamēr viņi tiek izmitināti — parasti vietās, kas atrodas robežas vai tranzīta zonas tuvumā;

27.

atgādina, ka PPD II nodaļā paredzētie aizsardzības pasākumi ir spēkā arī liela skaita ieradušos personu gadījumā; uzskata, ka šajā ziņā ir būtiski nodrošināt pietiekami daudz personāla un resursu; ar bažām konstatē, ka šādos gadījumos robežprocedūru pareiza piemērošana var būt sarežģīta, var radīt pamattiesību pārkāpumu risku un radīt bažas par efektivitāti;

28.

piekrīt FRA, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos un ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos paustajām bažām par procesuālo aizsardzības pasākumu īstenošanu un pamattiesību ievērošanu Grieķijas salās izmantotajās paātrinātajās robežprocedūrās; pauž nožēlu par nopietnajiem pamattiesību trūkumiem, kurus FRA ir konstatējusi šajos Eiropas karstajos punktos;

29.

secina, ka ES aģentūras var atbalstīt dalībvalstis, ja robežšķērsošanas vietās ir novērojams liela skaita patvēruma meklētāju pieplūdums, lai nodrošinātu ātru un korektu procedūru visiem pieteikuma iesniedzējiem; jo īpaši konstatē, ka EASO dažādos patvēruma procedūras posmos var sniegt operatīvu atbalstu un ka Frontex var palīdzēt veikt skrīningu, identifikāciju un pirkstu nospiedumu paraugu noņemšanu; konstatē, ka līdz šim EASO ir sniedzis palīdzību tikai Grieķijā saistībā ar tā dēvēto salām domāto paātrināto robežprocedūru; turklāt norāda, ka ir panākti uzlabojumi, taču joprojām pastāv nopietni trūkumi, piemēram, robežprocedūru vidējais ilgums ir vairāki mēneši; cer, ka plānotā ES Patvēruma aģentūra šos trūkumus palīdzēs novērst;

Robežprocedūru piemērošana

30.

atgādina, ka robežprocedūru piemērošanu joprojām pārzina dalībvalstis; atkārtoti norāda — ja dalībvalstis piemēro robežprocedūras, tām būtu jāparedz nosacījumi, ar kuriem tās starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem nodrošina taisnīgu un atbilstīgu procedūru, kā arī ātri pieejamu precīzu informāciju par tās iznākumu; konstatē, ka jo īpaši sarežģītākās lietās var tikt apdraudēta procesuālo aizsardzības tiesību, piemēram, tiesību uz juridisko palīdzību, efektivitāte; uzsver, ka efektīvas procedūras un procesuālie aizsardzības pasākumi ir jāīsteno līdztekus; uzsver, ka gadījumos, kad lēmumu četru nedēļu laikā pieņemt nevar, pieteikums ir jāizskata saskaņā ar citām PPD normām; aicina dalībvalstis tiesību aktos un praksē pilnībā īstenot PPD paredzētos procesuālos aizsardzības pasākumus;

31.

aicina dalībvalstis pastāvīgi apmainīties ar paraugpraksi par pašreizējo robežprocedūru pareizu piemērošanu, kā arī dalīties tajā ar Komisiju;

32.

aicina dalībvalstis kritiski izvērtēt, vai to pašreizējās operatīvās spējas ir pietiekamas, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi robežprocedūrās; aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā uzlabot operatīvo sadarbību un palīdzību;

33.

aicina Komisiju efektīvi uzraudzīt PPD 43. panta un saistīto normu īstenošanu un rīkoties neatbilstības tām gadījumā, tostarp, vajadzības gadījumā sākot pārkāpuma procedūru;

o o

34.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 180, 29.6.2013., 60. lpp.

(2) OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.

(3) OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.

(4) OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.

(5) W. van Ballegooij, K. Eisele, “Asylum procedures at the border, European Implementation Assessment” (Patvēruma procedūras uz robežas, Eiropas īstenošanas novērtējums), Eiropas Parlamenta Izpētes dienests, 2020. gads.

(6) OV C 76, 9.3.2020., 86. lpp.

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/54

P9_TA(2021)0043

Publiska piekļuve dokumentiem 2016.-2018. gadā

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija Par publisku piekļuvi dokumentiem (Reglamenta 122. panta 7. punkts) — gada ziņojumi par 2016.–2018. gadu (2019/2198(INI))

(2021/C 465/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši LES 1., 9., 10., 11. un 16. pantu un LESD 15. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”), jo īpaši tās 41. un 42. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (1),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 11. marta rezolūciju par publisku piekļuvi dokumentiem (Reglamenta 104. panta 7. punkts) 2011.–2013. gadā (2),

—	ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par publisku piekļuvi dokumentiem (Reglamenta 116. panta 7. punkts) 2014. un 2015. gadā (3),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs (4),

—	ņemot vērā gada ziņojumus par Eiropas Ombuda darbību un Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par stratēģiskās izmeklēšanas lietu Nr. OI/2/2017 attiecībā uz Padomes likumdošanas procesa pārredzamību,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2019. gada 17. janvāra rezolūciju par Ombuda stratēģisko izmeklēšanu OI/2/2017 par ES Padomes darba sagatavošanas struktūrās notiekošo leģislatīvo diskusiju pārredzamību (5),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

—	ņemot vērā Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta ziņojumus par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 piemērošanu 2016., 2017. un 2018. gadā,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (6),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2016. gadā (7),

—	ņemot vērā priekšsēdētājas Ursula von der Leyen Komisijai paredzētās politikas pamatnostādnes 2019.–2024. gadam,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu un 122. panta 7. punktu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A9-0004/2021),

tā kā saskaņā ar Līgumiem Savienība “ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās” (LES 9. pants); tā kā “katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē” un “lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie cik iespējams ir tuvināti pilsoņiem” (LES 10. panta 3. punkts, kas jāskata, ņemot vērā LES preambulas 13. apsvērumu, 1. panta otro daļu un 9. pantu);

tā kā LESD 15. pantā ir paredzēts, ka ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām jādarbojas iespējami atklāti, lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, un ka jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem;

tā kā tiesības piekļūt dokumentiem un to pamattiesību statuss ir papildus uzsvērts 42. pantā Hartā, kurai tagad ir “tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem” (LES 6. panta 1. punkts); tā kā tiesības piekļūt dokumentiem ļauj iedzīvotājiem reāli izmantot savas tiesības pārbaudīt ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbu un darbības, jo īpaši likumdošanas procesu;

tā kā ES iestāžu darbībai būtu jāatbilst tiesiskuma principam; tā kā ES iestādēm ir jācenšas nodrošināt pēc iespējas augstākus pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes standartus; tā kā šie vadošie principi ir izšķirīgi svarīgi tam, lai veicinātu labu pārvaldību ES iestādēs un palielinātu atklātību ES darbībā un tās lēmumu pieņemšanas procesā; tā kā pilsoņu uzticēšanās ES iestādēm ir būtiska, lai nodrošinātu demokrātiju, labu pārvaldību un efektīvu politikas veidošanu; tā kā pārredzamība un piekļuve dokumentiem būtu jāgarantē arī attiecībā uz ES politikas virzienu īstenošanu visos līmeņos un ES finansējuma izmantošanu; tā kā atklātība un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība ir neatņemams elements labas pārvaldības veicināšanā ES iestādēs; tā kā saskaņā ar demokrātijas pamatprincipiem pilsoņiem ir tiesības zināt lēmumu pieņemšanas procesu un sekot tam; tā kā Eiropas Parlaments savā likumdošanas procedūrā, arī komiteju posmā, darbojas ļoti pārredzami, kas dod iespēju pilsoņiem, medijiem un ieinteresētajām personām novērot, kā un kāpēc tiek pieņemti lēmumi, un skaidri identificēt Parlamentā pastāvošās atšķirīgās nostājas un konkrētu priekšlikumu avotus, kā arī sekot līdzi galīgo lēmumu pieņemšanai;

tā kā saskaņā ar LES 16. panta 8. punktu Padomes sanāksmēm, ja tā lemj un balso par leģislatīva akta projektu, jābūt atklātām; tā kā ombude uzskata, ka pašreizējā prakse, saskaņā ar ko lielākajai daļai notiekošo likumdošanas procedūru darba sagatavošanas dokumentu tiek piešķirts statuss “LIMITE”, ir pilsoņu tiesību piekļūt maksimāli plašam likumdošanas dokumentu klāstam nesamērīgs ierobežojums (8); tā kā tas, ka Padome nav apņēmusies nodrošināt pārredzamību, norāda uz Padomes kā ES līdztiesīga likumdevēja pārskatatbildības trūkumu;

tā kā ombudes 2019. gadā pabeigtajās izmeklēšanās visbiežāk bažas ir paustas par pārredzamību, pārskatatbildību un publisku piekļuvi informācijai un dokumentiem (24,6 %), kam seko pakalpojumu sniegšanas kultūra (19,8 %) un rīcības brīvības robežu pienācīga ievērošana (16,1 %); tā kā citi jautājumi attiecās uz procesuālo tiesību ievērošanu, piemēram, attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītam, pamattiesībām, ētikas aspektiem, sabiedrības līdzdalību ES lēmumu pieņemšanā, tostarp pārkāpuma procedūrās, ES iepirkumu konkursu, dotāciju un līgumu pareizu finanšu vadību un ES personāla jautājumu labu pārvaldību;

tā kā 2018. gadā ombude publiskoja jaunu tīmekļa vietni, kas ietver pārskatītu un iespējamiem sūdzību iesniedzējiem domātu, viegli lietojamu saskarni; tā kā ombudes “paātrinātā procedūra” attiecībā uz sūdzību izskatīšanu par publisku piekļuvi dokumentiem iemieso ombudes apņemšanos sniegt palīdzību un ātri pieņemt lēmumus sakarā ar jautājumiem, kuros cilvēki šādu palīdzību lūdz;

tā kā ombudes stratēģiskajā izmeklēšanā OI/2/2017/TE konstatēts, ka pārredzamības trūkums Padomē attiecībā uz tās likumdošanas dokumentu publisku pieejamību un tās pašreizējo praksi lēmumu pieņemšanas procesā – konkrēti sagatavošanas stadijā Padomes darba sagatavošanas struktūrās, tostarp tās komitejās, darba grupās un Pastāvīgo pārstāvju komitejā (COREPER) – ir administratīva kļūme; tā kā, ņemot vērā to, ka Padome ombudes ieteikumus īstenot nevēlējās, ombude 2018. gada 16. maijā iesniedza īpašo ziņojumu OI/2/2017/TE par Parlamenta iespējām pārraudzīt Padomes likumdošanas procesu; tā kā Eiropas Parlaments savā 2019. gada 17. janvāra rezolūcijā par Ombuda stratēģisko izmeklēšanu atbalstīja ombudes ieteikumus;

tā kā Lietā Nr. 1302/2017/MH par to, kā Komisija izskatīja pieprasījumu par publisku piekļuvi tās juridiskā dienesta atzinumiem par pārredzamības reģistru, ombude konstatēja, ka Komisijas pastāvīgā atteikšanās piešķirt plašāku piekļuvi minētajiem dokumentiem ir pārvaldības kļūme, jo Komisija nav bijusi iespējami atvērta un pretimnākoša pat attiecībā uz pasākumu, kura mērķis ir veicināt pārredzamību, lai palielinātu ES leģitimitāti un pārskatatbildību,

Pārredzamība plašākā skatījumā

pauž nelaužamu apņēmību tuvināt iedzīvotājus savam lēmumu pieņemšanas procesam; uzsver, ka pārredzamība un pārskatatbildība ir būtiski faktori, kas palīdz saglabāt Savienības pilsoņu uzticēšanos Savienības politiskajām, likumdošanas un administratīvajām darbībām; uzsver, ka LES 10. panta 3. punktā pārstāvības demokrātija ir atzīta par vienu no galvenajiem ES demokrātiskajiem principiem, tādējādi uzsverot, ka lēmumi jāpieņem, cik iespējams, tuvināti pilsoņiem; atgādina, ka pilnībā demokrātiska un pārredzama lēmumu pieņemšanas Eiropas līmenī ir obligāti nepieciešama tam, lai palielinātu iedzīvotāju uzticēšanos ES iestādēm; uzsver, ka visām ES iestādēm būtu jāvirzās uz priekšu ar līdzīgu pārredzamības līmeni;

ar gandarījumu pieņem zināšanai to, ka ir izraudzīts par pārredzamību atbildīgais komisārs, kura uzdevums ir palielināt likumdošanas procesa pārredzamību Eiropas iestādēs;

atgādina, ka Eiropas Parlaments atklāti un pārredzami pārstāv Eiropas pilsoņu intereses, pilnībā viņus informējot, kā to apstiprinājusi ombude, un pieņem zināšanai progresu, ko panākusi Komisija, uzlabojot savus pārredzamības standartus; ir ļoti nobažījies par to, ka, neraugoties uz Parlamenta un Ombuda aicinājumiem un ieteikumiem, Padome vēl nav ieviesusi salīdzināmus standartus un ka lēmumu pieņemšanas process Padomē ne tuvu nav pārredzams; aicina Padomi praksē īstenot attiecīgos ES Tiesas nolēmumus un neapiet tos; atzinīgi vērtē paraugpraksi, ko piekopj dažas Padomes prezidentvalstis, kā arī dažas dalībvalstis, kuras publisko Padomes dokumentus, tostarp Padomes prezidentvalsts ierosinājumus;

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienības Padome sakarā ar Ombuda ierosināto lietu Nr. 1011/2015/TN ir nolēmusi piemērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001 dokumentiem, kas ir tās ģenerālsekretariāta rīcībā saistībā ar uzdevumiem, kuri domāti dažādu starpvaldību iestāžu un struktūru atbalstam, piemēram, saistībā ar attiecīgā paneļa atzinumiem par kandidātu piemērotību Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša un ģenerāladvokāta pienākumu pildīšanai; atzinīgi vērtē Ombuda atzinumu, ka jautājumā par to, kā pareizi līdzsvarot vajadzību aizsargāt to cilvēku persondatus, kuru atbilstība augsta līmeņa publiskam amatam tiek vērtēta, un vajadzību nodrošināt maksimālu pārredzamību lēmumos par augsta līmeņa publisku amatpersonu iecelšanu amatā, būtu dodama priekšroka lielākai atklātībai;

pauž nožēlu par to, ka Komisija bieži Parlamentam sniedz tikai ļoti ierobežotu informācijas daudzumu par ES tiesību aktu īstenošanu; aicina iestādes ievērot lojālas sadarbības principu un publiskot šo informāciju pēc pašu iniciatīvas; pauž nožēlu par Komisijas atteikumu publiskot statistiku, kas raksturo ES politikas virzienu efektivitāti, tādējādi mazinot iespējas veikt tādu politikas virzienu publisko kontroli, kas ievērojami ietekmē pamattiesības; aicina Komisiju uzņemties lielāku iniciatīvu šādas statistikas publiskošanā, lai pierādītu, ka minētie politikas virzieni ir nepieciešami un samērīgi tiem izvirzītā mērķa sasniegšanai; aicina Komisiju būt pārredzamai attiecībā uz līgumiem ar trešām pusēm; aicina Komisiju uzņemties lielāku iniciatīvu nekā pašlaik un publiskot iespējami daudz informācijas par konkursa procesiem;

uzsver, cik svarīgi ir pasākumi, kas ir veikti, lai vairotu to lēmumu pārredzamību, kuri ir pieņemti pārkāpuma procedūru ietvaros; īpaši prasa padarīt sabiedrībai pieejamus dokumentus, ko Komisija nosūta dalībvalstīm saistībā ar šādām procedūrām, un attiecīgās atbildes;

uzsver, ka starptautiskie nolīgumi ir juridiski saistoši un ietekmē ES tiesību aktus, un uzsver vajadzību nodrošināt pārredzamību visā sarunu vešanas procesā; atgādina, ka saskaņā ar LESD 218. pantu Parlaments ir pilnībā un nekavējoties jāinformē visos procedūras posmos, kamēr sarunas notiek; aicina Komisiju pastiprināt centienus un nodrošināt pilnīgu atbilstību LESD 218. pantam;

pauž dziļu nožēlu par to, ka Komisija un Padome uzstāj uz aizklātu sanāksmju rīkošanu bez pienācīga pamatojuma; uzskata, ka pieprasījumi rīkot slēgtas sanāksmes būtu pienācīgi jāizvērtē; aicina noteikt skaidrus kritērijus un noteikumus, kas reglamentētu pieprasījumus rīkot slēgtas sanāksmes ES iestādēs;

norāda, ka pārredzama likumdošana ir ārkārtīgi svarīga pilsoņiem, un ka tā ir būtisks veids, kā nodrošināt pilsoņu aktīvu līdzdalību likumdošanas procesā; atzinīgi vērtē 2016. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (IIA) un tajā pausto trīs Eiropas Savienības iestāžu apņemšanos nodrošināt likumdošanas procedūras pārredzamību, pamatojoties uz attiecīgajiem tiesību aktiem un judikatūru, tostarp pienācīgi risinot trīspusējās sarunas;

10.

nolūkā palielināt pārredzamību aicina iestādes turpināt sarunas par īpašas vienotas un lietotājdraudzīgas datubāzes izveidi par likumdošanas procedūru aktuālo situāciju (kopīgā likumdošanas datubāze), kā saskaņots Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu;

11.

atzinīgi vērtē jau uzsāktās iniciatīvas, ar kurām pievēršas sabiedrības prasībām palielināt pārredzamību, piemēram, deleģēto aktu starpiestāžu reģistrs, kas sāka darbību 2017. gada decembrī kā Parlamenta, Komisijas un Padomes kopīgs instruments, ar ko tiek nodrošināta piekļuve visam deleģēto aktu aprites ciklam;

12.

norāda, ka būtu vēl vairāk jāpalielina komiteju procedūru pārredzamība un Komitoloģijas reģistra pieejamība un ka būtu jāveic izmaiņas tā saturā, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanas procesa lielāku pārredzamību; uzsver, ka reģistra meklēšanas funkciju uzlabošanai, paredzot iespēju meklēt pēc politikas jomas, vajadzētu būt šā procesa būtiskam elementam;

13.

atzinīgi vērtē jauno Komisijas locekļu rīcības kodeksu, kas stājās spēkā 2018. gada februārī un kas palielina pārredzamību galvenokārt attiecībā uz komisāru un interešu pārstāvju sanāksmēm, kā arī atsevišķo komisāru darba braucienu izmaksām; pauž nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi saviem locekļiem paredzētu rīcības kodeksu, un mudina Padomi bez turpmākas kavēšanās šādu kodeksu pieņemt; uzstāj, ka Padomei ir jābūt tikpat pārskatatbildīgai un pārredzamai tāpat kā pārējām iestādēm;

14.

atgādina par pārskatīto Reglamentu, saskaņā ar kuru deputāti ir aicināti iedibināt sistemātisku praksi, ka tikšanās notiek tikai ar tiem interešu pārstāvjiem, kas ir reģistrēti Pārredzamības reģistrā; atgādina arī, ka deputāti ir aicināti tiešsaistē publiskot visas ieplānotās tikšanās ar interešu pārstāvjiem, uz kurām attiecas pārredzamības reģistra darbības joma, savukārt referentiem, ēnu referentiem un komiteju priekšsēdētājiem ir pienākums par katru ziņojumu tiešsaistē publiskot visas ieplānotās tikšanās ar interešu pārstāvjiem, uz kurām attiecas pārredzamības reģistra darbības joma; tomēr šajā sakarā norāda, ka ievēlētie pārstāvji drīkst bez ierobežojumiem tikties ar jebkuru personu, kuru tie uzskata par savā politiskajā darbā vajadzīgu un svarīgu;

15.

uzskata, ka pašreizējās tehniskās iespējas atrast informāciju par nostāju, ko balsojumos pauduši Eiropas Parlamenta deputāti, nav lietotājiem ērtas, jo, lai to paveiktu, lietotājam Parlamenta tīmekļa vietnē ir jāpārskata PDF formāta datnes, kuros apkopota informācija par simtiem dažādu balsojumu, kas neveicina ES pārredzamību; aicina ieviest lietotājdraudzīgu sistēmu, kurā būtu iespējams skatīt tekstu, par ko ir balsots katrā balsošanā pēc saraksta, un filtrēt un vienlaikus apskatīt to, kā par šo tekstu balsojusi katra politiskā grupa un katrs EP deputāts;

16.

atzinīgi vērtē to, ka sarunas par Komisijas priekšlikumu par iestāžu nolīgumu par obligātu Pārredzamības reģistru (COM(2016)0627) beidzot ir noslēgušās, un mudina trīs Eiropas Savienības iestādes to bez kavēšanās īstenot; uzsver — lai saglabātu augstu iedzīvotāju uzticības līmeni Eiropas iestādēm, ir jāpalielina iestāžu iekšējo sanāksmju pārredzamība;

17.

mudina arī valstu valdību locekļus un parlamentu deputātus tiekties uz lielāku pārredzamību attiecībā uz savām sanāksmēm ar interešu pārstāvjiem, jo, ja viņi pieņem lēmumus ES jautājumos, viņus plašākā izpratnē var uzskatīt par ES likumdošanas procesa daļu;

Piekļuve dokumentiem

18.

atgādina, ka tiesības uz publisku piekļuvi iestāžu dokumentiem ir Līgumos un Hartā nostiprinātas pamattiesības, kas ir nesaraujami saistītas ar iestāžu demokrātisko būtību; uzsver, ka būtiski svarīgas ir maksimāli plašas iespējas izmantot šīs tiesības pēc iespējas agrākā procesa stadijā, jo tās ļauj veikt ES iestāžu darba un darbību demokrātisku pārbaudi; atgādina, ka iedzīvotāju uzticēšanās politiskajām institūcijām ir svarīgs pārstāvības demokrātijas stūrakmens;

19.

atgādina par aicinājumiem, kas pausti iepriekš pieņemtajās rezolūcijās par publisku piekļuvi dokumentiem; pauž nožēlu par to, ka Komisija un Padome nav pienācīgi reaģējusi uz vairākiem Parlamenta izteiktiem priekšlikumiem;

20.

norāda, ka pārredzamībai un pilnīgai piekļuvei iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem arī turpmāk ir jābūt normai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 un ka, kā jau noteikts Tiesas iedibinātajā judikatūrā, izņēmumi attiecībā uz minēto normu ir jāinterpretē stingri, ņemot vērā sevišķi svarīgās sabiedrības intereses, kas pamato dokumentu nodošanu atklātībai;

21.

atgādina, cik svarīgi ir dokumentiem nenoteikt pārāk augstu klasifikācijas līmeni, kas varētu negatīvi ietekmēt publisko kontroli; pauž nožēlu par to, ka oficiālajiem dokumentiem bieži vien tiek noteikts pārāk augsts klasifikācijas līmenis; atkārtoti pauž nostāju, ka būtu jāizstrādā skaidri un vienoti noteikumi par dokumentu klasifikāciju un deklasifikāciju;

22.

pieņem zināšanai to, ka vislielākais sākotnējo pieteikumu skaits par konkrētiem dokumentiem tiek iesniegti Komisijai (2018. gadā — 6 912), kam seko Padome (2018. gadā — 2 474) un Parlaments (2018. gadā — 498); atzinīgi vērtē kopējo pozitīvo atbilžu īpatsvaru (2018. gadā: Komisija 80 %, Padome 72,2 % un Parlaments 96 %);

23.

ar interesi konstatē, ka visbiežāk minētie atteikuma iemesli bija vajadzība aizsargāt iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu, personu privāto dzīvi un neaizskaramību, un konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses; norāda arī, ka Parlaments — galvenokārt gadījumos, kad tika pieprasīti Prezidija dokumenti — kā atteikuma iemeslu ir norādījis arī juridisko konsultāciju aizsardzību, savukārt Komisija kā iemeslus ir norādījusi arī pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju veikšanu un sabiedrisko drošību;

24.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Tiesas lēmumu lietā C-213/15 P (Komisija / Patrick Breyer), kurā tiesa atstāja spēkā Vispārējās tiesas spriedumu, konstatējot, ka Komisija nedrīkst liegt piekļuvi nevienam tās rīcībā esošam dalībvalsts rakstiskam iesniegumam, ja vienīgais pamatojums atteikumam ir tas, ka attiecīgais dokuments ir saistīts ar tiesas procesu; norāda, ka Tiesa uzskata, ka jebkurš lēmums par šādu pieteikumu par piekļuvi ir jāpieņem, balstoties uz Regulu (EK) Nr. 1049/2001, un ka principā dokumenti, kas saistīti ar tiesvedības darbu Tiesā, nav ārpus minētās regulas darbības jomas, ja tie atrodas regulā minēto ES iestāžu (šajā konkrētajā gadījumā — Komisijas) valdījumā;

25.

atbalsta pilsoniskās sabiedrības (9) aicinājumu nodrošināt Eiropas Savienības Tiesas atklāto sēžu straumēšanu tiešsaistē, kā jau tiek darīts dažu valsts un starptautisko tiesu (Francijas Conseil Constitutionnel un Eiropas Cilvēktiesību tiesas) sēžu gadījumā;

26.

atgādina par savu aicinājumu Komisijai un Padomei, kas tika izteikts 2016. gada 28. aprīļa rezolūcijā par publisku piekļuvi dokumentiem 2014.–2015. gadā:

27.

atgādina, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšana kopš 2012. gada divas reizes ir tikusi bloķēta, un ar nožēlu pieņem zināšanai Komisijas nodomu šo priekšlikumu atsaukt; mudina visas iesaistītās puses uzsākt procesu no jauna un turpināt darbu pie pārskatīšanas, lai regulas noteikumus pielāgotu Lisabonas līgumam un nodrošinātu, ka tās darbības joma aptver visas ES iestādes, struktūras un aģentūras, ar virsmērķi paplašināt un uzlabot ES iedzīvotāju piekļuvi ES dokumentiem;

28.

atgādina, ka pēc LES un LESD stāšanās spēkā tiesības piekļūt dokumentiem attiecas uz visām ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā noteikts LESD 15. panta 3. punktā; uzskata, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 būtu jāgroza un jāmodernizē, lai nodrošinātu tās atbilstību Līgumiem un reaģētu uz pārmaiņām, kas ir notikušas šajā jomā, kā arī ņemot vērā attiecīgo EST un ECT judikatūru; tāpēc mudina visas trīs iestādes konstruktīvi strādāt, lai panāktu pārskatītas regulas pieņemšanu;

29.

uzsver to, ka nodrošināt iedzīvotājiem iespēju sekot līdzi likumdošanas procesam, to saprast un tajā piedalīties ir Līgumos paredzēta juridiska prasība un demokrātiskas pārbaudes un demokrātijas vispārīgs priekšnoteikums; uzskata, ka tad, ja trialogu darba gaitā ir sagatavoti dokumenti, piemēram, darba kārtības, rezultātu kopsavilkumi, protokoli un Padomes vispārējās pieejas, šie dokumenti, ja tādi ir pieejami, un tādā formātā, kādā tie ir pieejami, ir saistīti ar likumdošanas procedūrām un pret tiem principā nedrīkst attiekties citādi kā pret citiem likumdošanas dokumentiem;

30.

uzsver, cik nozīmīga ir pārredzamība un publiska piekļuve dokumentiem; uzsver, ka augsta līmeņa pārredzamība likumdošanas procesā ir vajadzīga, lai iedzīvotāji, plašsaziņas līdzekļi, pilsoniskā sabiedrība un citas ieinteresētās personas varētu no savām ievēlētajām amatpersonām un valdībām prasīt atbildību; pauž atzinību par nozīmīgo lomu, kas ombudei ir kā kontaktpunktam un starpniecei starp ES iestādēm un iedzīvotājiem, un uzsver ombudes darbu pie tā, lai palielinātu iestāžu atbildību par ES likumdošanas procesu iedzīvotāju priekšā;

31.

atgādina, ka ombude uzskata, ka piekļuvi dokumentiem, jo īpaši likumdošanas dokumentiem, drīkst ierobežot tikai izņēmuma gadījumos un tikai absolūti nepieciešamā apmērā; atzinīgi vērtē ombudes “paātrināto procedūru” attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, bet pauž nožēlu par to, ka ombudes ieteikumi nav juridiski saistoši;

32.

norāda, ka jebkurš lēmums, ar kuru tiek liegta publiska piekļuve dokumentiem, ir jāpamato ar skaidri un stingri noteiktiem juridiskajiem izņēmumiem, kas papildināti ar izsvērtu un konkrētu pamatojumu, ļaujot iedzīvotājiem izprast piekļuves liegšanu un efektīvi izmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus; ar bažām norāda, ka pašlaik vienīgais veids, kā iedzīvotāji var likumīgi apstrīdēt lēmumu par pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem noraidīšanu, ir prasība Eiropas Savienības tiesā, bet šis process var būt ilgs, tam pastāv augstu izmaksu risks un tā iznākums var būt neskaidrs, kas rada nesamērīgu slogu iedzīvotāju iespējām apstrīdēt šādus lēmumus un tādējādi attur viņus no minēto iespēju izmantošanas;

33.

šajā sakarā aicina ES iestādes, struktūras un aģentūras pieņemt raitākas, mazāk apgrūtinošas un pieejamākas procedūras, lai izskatītu sūdzības par piekļuves atteikumiem; uzskata, ka proaktīvāka pieeja varētu palīdzēt nodrošināt efektīvu pārredzamību, kā arī novērst nevajadzīgus juridiskus strīdus, kas varētu radīt liekas izmaksas un slogu gan iedzīvotājiem, gan iestādēm; uzskata, ka līdzekļu trūkumam nevajadzētu liegt iespēju iedzīvotājiem apstrīdēt lēmumus; atgādina par Hartā nostiprināto iespēju pieprasīt juridisko palīdzību; aicina ES iestādes nepieprasīt pretējai pusei pašai segt tiesāšanās izdevumus;

34.

šajā sakarā atgādina ombudes 2017. gada 19. decembra lēmumu Lietā Nr. 682/2014/JF, kurā secināts, ka Komisijas prasība visām personām, kuras pieprasa nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem, korespondences nolūkos norādīt savu parastā pasta adresi, ir pārvaldības kļūme, un uzsvērts secinājums — uzstājot uz to, ka iedzīvotājiem ir jāatjauno savi pieprasījumi un jāievēro liekas procesuālas formalitātes, kurām nav acīmredzama lietderīga mērķa, tiek izrādīta necieņa pret iedzīvotāju pamattiesībām;

35.

pauž lielu nožēlu par to, ka lielāko daļu dokumentu par likumdošanas procedūrām Padome nepublicē proaktīvi un tādējādi liedz iedzīvotājiem uzzināt, kuri dokumenti tiešām eksistē, un tādējādi ierobežo viņu tiesības pieprasīt publisku piekļuvi dokumentiem; pauž nožēlu par to, ka Padomes sniegtā pieejamā informācija par normatīvajiem dokumentiem ir meklējama reģistrā, kas nav pilnīgs un lietotājdraudzīgs; aicina Padomi iekļaut ar likumdošanas procedūrām saistītos dokumentus lietotājdraudzīgā publiskā reģistrā, tādējādi pilnībā atspoguļojot sabiedrības intereses attiecībā uz pārredzamību un radot iespējas veikt likumīgu kontroli ne tikai pilsoņiem, bet arī valstu parlamentiem;

36.

mudina Padomi savas darba metodes saskaņot ar parlamentāras un līdzdalības demokrātijas principiem, kā prasīts Līgumos, un atkārto, ka Padomes pārskatatbildībai un pārredzamībai ir jābūt tādā pašā līmenī kā pārējām iestādēm;

37.

pilnībā atbalsta ieteikumus, ko Padomei pēc stratēģiskās izmeklēšanas izteikusi Eiropas ombude, respektīvi: a) sistemātiski protokolēt dalībvalstu pausto nostāju diskusijās ar sagatavošanas struktūrām, b) izstrādāt skaidrus un publiski pieejamus kritērijus dokumentu atzīšanai par “LIMITE” dokumentiem, c) sistemātiski pārskatīt “LIMITE” dokumentu statusu pirms katra konkrēta tiesību akta galīgās pieņemšanas, kā arī šādu pārskatīšanu veikt pirms neoficiālām sarunām trialogos jeb brīža, kad Padomē jau vajadzētu būt panāktai sākotnējai nostājai; mudina Padomi veikt visus pasākumus, lai iespējami drīz īstenotu ombudes ieteikumus un garantētu tās sagatavošanas struktūrās notiekošo leģislatīvo diskusiju pārredzamību;

38.

uzskata, ka Padomes pašreizējā prakse, saskaņā ar ko lielākajai daļai notiekošo likumdošanas procedūru darba sagatavošanas dokumentu tiek piešķirts statuss “LIMITE”, ierobežo pilsoņu tiesības uz maksimāli plaša likumdošanas dokumentu klāsta publisku pieejamību;

39.

ņem vērā to, ka pēc Vispārējās tiesas sprieduma De Capitani lietā (10) ir ievērojami palielinājies Parlamentam iesniegto pieteikumu skaits, ar kuriem pieprasīta publiska piekļuve trialoga sanāksmēs apspriestajiem vairāksleju dokumentiem un ar gandarījumu konstatē, ka kopš minētā sprieduma Parlaments ir darījis pieejamus visus vairāksleju dokumentus, kuriem pieprasīta piekļuve saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001; atzinīgi vērtē šo sasniegumu, jo likumdošanas procesa atklātība ļauj palielināt iestāžu leģitimitāti ES iedzīvotāju skatījumā; uzsver, ka minētā vispārējā prasība nodrošināt dokumentu pieejamību ir vislietderīgākais instruments, kas ļauj ES iestādēm reaģēt uz pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem skaita milzīgo pieaugumu;

40.

uzsver, ka Tiesas spriedumā De Capitani lietā (T-540/15) ir teikts, ka uz iestādes uzskatiem, kas ir atspoguļoti “četru sleju” dokumentā, vispārējā prezumpcija par neizpaušanu neattiecas; konstatē, ka trialoga dokumentu satura jutīgā iedaba pati par sevi nebija uzskatāma par publiskas pieejas atteikuma pietiekamu pamatu;

41.

atgādina, ka Vispārējās tiesas secinājumi attiecas uz visām ES iestādēm un ka Tiesa skaidri norāda — ja dokumentam, kura izcelsme ir ES iestādes, piemēro izņēmumu attiecībā uz sabiedrības piekļuves tiesībām, attiecīgajai iestādei ir nepārprotami jāizvērtē un precīzi jāpaskaidro, kāpēc piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, ko aizsargā izņēmums, un jo īpaši, kāpēc pilnīga piekļuve attiecīgajiem dokumentiem konkrēti un reāli kaitētu lēmumu pieņemšanas procesam, tādējādi paredzot, ka šim riskam ir jābūt pamatoti paredzamam, nevis tikai hipotētiskam; uzsver, ka katrs atteikums nodrošināt piekļuvi dokumentiem ir pilnībā jāpamato;

42.

atzinīgi vērtē to, ka lietā ClientEarth pret Komisiju ir ievērojami precizēts, uz ko tieši attiecas jēdziens “likumdošanas dokumenti”, un ka ES Tiesa konstatēja, ka dokumenti, kas sagatavoti, veicot ietekmes novērtējumu, ir uzskatāmi par likumdošanas dokumentiem, tāpēc tos nevar aizsargāt ar vispārēju nepubliskošanas prezumpciju;

43.

pauž nožēlu par to, ka Padomes, Komisijas un Parlamenta juridisko dienestu sniegto padomu pieejamība ir ierobežota, un ka Parlamenta juridiskā dienesta sniegtās konsultācijas bieži vien nav pieejamas pat citu komiteju locekļiem; aicina iestādes nodrošināt pārredzamību;

44.

pieņem zināšanai Eiropas Ombuda 2020. gadā uzsāktās izmeklēšanas par aģentūras Frontex praksi saistībā ar ES noteikumos paredzētajiem aģentūras pienākumiem attiecībā uz publisku piekļuvi dokumentiem; mudina aģentūru reaģēt uz Eiropas ombudes konstatējumiem un izpildīt ombudes ieteikumu atjaunināt dokumentu reģistru un publiskot aģentūras rīcībā esošo un dokumentu reģistrā neiekļauto sensitīvo dokumentu skaitu (11);

45.

uzsver, cik nozīmīgi administratīvu kļūmju atklāšanā ir trauksmes cēlēji, un atbalsta pasākumus, kuru nolūks ir uzlabot trauksmes cēlēju aizsardzību pret represijām; aicina visas iestādes izvērtēt un, ja vajadzīgs, pārskatīt savus iekšējos noteikumus ziņošanai par ļaundarībām;

46.

mudina Komisiju nodrošināt visu cerības pirkuma līgumu, kas starp ES un privātiem uzņēmumiem noslēgti veselības aizsardzības jomā, jo īpaši saistībā ar vakcīnu iegādi, publisku pieejamību pilnā redakcijā;

Secinājumi

47.

uzsver, ka vajadzība pēc pārredzamības ir rūpīgi jālīdzsvaro ar vajadzību aizsargāt persondatus un nodrošināt iespējas vajadzības gadījumā lēmumus pieņemt ar noteiktu konfidencialitātes pakāpi;

48.

stingri uzsver, ka jebkuri izņēmumi attiecībā uz ES dokumentu vai informācijas publisku pieejamību ir jāanalizē katrā gadījumā individuāli, ņemot vērā apsvērumu, ka principā šo dokumentu publisku pieejamību pieprasa noteikumi, bet atkāpes no šiem noteikumiem ir jāinterpretē stingri;

49.

prasa visām iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām izstrādāt vienotu pieeju dokumentu pieejamības nodrošināšanā, kas attiecas arī uz procedūru trialoga dokumentu pieejamības nodrošināšanai, un pastāvīgi censties rast un izstrādāt jaunas metodes un pasākumus, kuru nolūks būtu panākt maksimālu pārredzamību;

50.

aicina iestādes nodrošināt likumdošanas procedūru pārredzamību, pamatojoties uz attiecīgajiem tiesību aktiem, judikatūru un Ombuda ieteikumiem;

51.

prasa iestādēm uzlabot saziņu visā likumdošanas procesā un proaktīvi nodot atklātībai lielāku klāstu to rīcībā esošu ar likumdošanas procedūrām saistītu dokumentu pēc iespējas vienkāršākā, lietotājdraudzīgākā un vieglāk pieejamā veidā ar savu publisko tīmekļa vietņu un citu saziņas līdzekļu starpniecību; uzsver, ka ir jāpalielina pārredzamība attiecībā uz lēmumu pieņemšanu pārkāpuma procedūrās; aicina iestādes pastiprināt centienus, ko tās velta, lai izveidotu īpašu vienotu un lietotājdraudzīgu datubāzi par pašlaik notiekošo likumdošanas procedūru aktuālo situāciju, kā saskaņots Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu, kas palīdzētu nodrošināt pārredzamību dažādajās likumdošanas procesa stadijās un uzlabotu iedzīvotāju izpratni par ES likumdošanas procedūrām;

52.

atgādina, ka saskaņā ar LES 3. pantu un Pamattiesību hartu ir jārespektē Savienības valodu bagātīgā daudzveidība; aicina Eiropas Savienības iestādes darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu piekļuvi dokumentiem visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās.

53.

uzsver, ka atklātas un demokrātiskas sabiedrības ir atkarīgas no iedzīvotāju spējas piekļūt dažādiem pārbaudāmiem informācijas avotiem, lai viņi spētu veidot savu viedokli par dažādiem jautājumiem; norāda, ka piekļuve informācijai palielina pārskatatbildību lēmumu pieņemšanā un ir demokrātisku sabiedrību funkcionēšanai būtiski svarīgs elements;

o o

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ombudam, citām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām un Eiropas Padomei.

(1) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.

(2) OV C 378, 9.11.2017., 27. lpp.

(3) OV C 66, 21.2.2018., 23. lpp.

(4) OV C 337, 20.9.2018., 120. lpp.

(5) OV C 411, 27.11.2020., 149. lpp.

(6) OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.

(7) OV C 356, 4.10.2018., 77. lpp.

(8) https://www.ombudsman.europa.eu/lv/recommendation/en/89518

(9) https://thegoodlobby.eu/campaigns/openletter-to-the-president-of-the-court-ofjustice-of-the-european-union-asking-foreu-courts-to-live-stream-their-publichearings

(10) Vispārējās tiesas 2018. gada 22. marta spriedums lietā Emilio de Capitani pret Eiropas Parlamentu, T-540/15, ECLI:EU:T:2018:167.

(11) https://www.ombudsman.europa.eu/lv/solution/en/137293

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/62

P9_TA(2021)0044

Nevienlīdzības samazināšana, īpaši pievēršoties nodarbinātu personu nabadzības jautājumam

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par nevienlīdzības samazināšanu, īpaši pievēršoties nodarbinātu personu nabadzības jautājumam (2019/2188(INI))

(2021/C 465/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,

—	ņemot vērā LES 3. pantā noteikto kohēzijas mērķi, jo īpaši augšupēju sociālo konverģenci,

—	ņemot vērā horizontālo sociālo klauzulu, kas ietverta Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantā,

—	ņemot vērā sociālo politiku saskaņā ar LESD 151. un turpmākajiem tā pantiem,

—	ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kā minēts LESD 6. pantā;

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 5. un 6. principu,

—	ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas un ieteikumus,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (1),

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2);

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (3),

—	ņemot vērā Urzulas fon der Leienas politikas pamatnostādnes,

—	ņemot vērā koriģēto Komisijas darba programmu 2020. gadam,

—	ņemot vērā stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto mērķrādītāju nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas jomā,

—	ņemot vērā ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām,

—	ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES (4),

—	ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā (5),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi (6),

—	ņemot vērā 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai (7),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā (8),

—	ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva (9),

—	ņemot vērā 2018. gada 29. novembra rezolūciju par sieviešu ar invaliditāti stāvokli (10),

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta dzimumu līdztiesības indeksu,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. Gadam” (COM(2020)0152),

—	ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz ienākumu minimumu — instrumentu nabadzības novēršanai (11),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (12),

—	ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību (13),

—	ņemot vērā Starptautiskās Arodbiedrību konfederācijas (ITUC) globālo tiesību indeksu (14),

—	ņemot vērā Eiropas Nabadzības novēršanas tīkla ziņojumus un attiecīgos Eiropas Invaliditātes foruma un Eiropas Romu vietējo organizāciju (ERGO) tīkla ziņojumus,

—	ņemot vērā Eiropas zaļajā kursā noteiktos mērķus attiecībā uz godīgas un taisnīgas pārkārtošanās īstenošanu, sniedzot piekļuvi pārkvalifikācijas programmām un nodarbinātības iespējām jaunajās ekonomikas nozarēs,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. janvāra paziņojumu “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” (COM(2020)0014),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9-0006/2021),

Nevienlīdzības un nabadzības pieaugums

A.	tā kā viena no ES priekšrocībām ir tās sociālais modelis; tā kā tehnoloģiskā attīstība un augošā nevienlīdzība pasaulē liek šo sociālo modeli atkārtoti izvērtēt un pielāgot modernajiem, straujajiem, kompleksajiem un neprognozējamajiem globālajiem apstākļiem;

tā kā saskaņā ar Eurostat definīciju indivīdi saskaras ar nodarbinātu personu nabadzības risku, ja viņi strādā vairāk nekā pusi gada un viņu ekvivalentais rīcībā esošais ienākums gadā ir mazāks par 60 % no valsts mediānā mājsaimniecību ienākuma (pēc sociālajiem pārvedumiem); tā kā saskaņā ar nesenākajiem Eurostat datiem 9,4 % Eiropā strādājošo 2018. gadā bija pakļauti nabadzības riskam (15);

tā kā nevienlīdzība pastāv gan dalībvalstīs, gan starp tām un ievērojami atšķiras; tā kā neto turības atšķirība starp pašiem bagātākajiem un visiem pārējiem palielinās; tā kā, lai gan neto turība uz vienu mājsaimniecību Eurogrupas valstīs 20 % nabadzīgāko mājsaimniecību 2017. gadā samazinājās, salīdzinoši krasi palielinājās bagātāko 20 % ienākumi (16), un 20 % nabadzīgāko mājsaimniecību neto parāds vidēji bija 4500 EUR, savukārt bagātākajiem 10 % piederēja neto aktīvi vidēji 1 189 700 EUR (17) apmērā;

tā kā nabadzību un neto turības nevienlīdzības pieaugumu veicinošie faktori ir kompleksi, savstarpēji saistīti un galvenokārt ietver algu nevienlīdzību, dzimumu nevienlīdzību, pieņemamas cenas mājokļu trūkumu, diskrimināciju, zemus izglītības līmeņus, ar tehnoloģijām saistītas pārmaiņas pasaulē un strukturālas pārmaiņas darba tirgū; tā kā produktivitātes pieaugums bez atbilstoša algu pieauguma palielina arī ekonomisko nelīdzsvarotību dalībvalstīs un starp tām;

E.	tā kā ienākumu izslēgšanas paātrināšanās risks starp darba ņēmējiem īpaši ietekmē ne tikai mazkvalificētos darba ņēmējus, bet arī absolventus (tostarp universitāšu absolventus), kuri nonāk darba tirgū; tā kā ienākumu atšķirība starp augstāko un zemāko ienākumu guvējiem, visticamāk, palielināsies;

tā kā viens no sešiem darba ņēmējiem Eiropas Savienībā saņem zemu algu, proti, algu, kas ir zemāka par divām trešdaļām no mediānās algas valstī, un šī proporcija pastāvīgi palielinās; tā kā daudzās dalībvalstīs zemas algas nav palielinājušās tādā pašā līmenī kā citas algas, tā pasliktinot ienākumu nevienlīdzību un nodarbinātu personu nabadzību un samazinot zemo algu saņēmēju spēju pārvarēt ekonomiskās grūtības;

G.	tā kā lejupslīde, kas iepriekšējo krīžu laikā notika darba tirgū, ievērojami palielināja piespiedu nepilna laika darba ņēmēju skaitu, kuri, visticamāk, strādā pamata vai zemākā līmeņa pakalpojumu profesijās un nozarēs, kurās ir ļoti liels nodarbinātu personu nabadzības risks;

H.	tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība un nediskriminēšana ir Eiropas Savienības pamatvērtības, kā noteikts Līgumā par Eiropas Savienību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

tā kā sievietes ES 27 dalībvalstīs vidēji pelna par 15 % mazāk nekā vīrieši (18) un par 9,38 % mazāk, ja atšķirība tiek koriģēta, ņemot vērā dažādos iemeslus (19); tā kā desmitgadēm ilgas vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības dēļ starp sievietēm un vīriešiem pastāv 37 % atšķirība pensiju ienākumos, tā radot nevienlīdzīgu ekonomiskās neatkarības līmeni starp gados vecākajām sievietēm un vīriešiem;

tā kā aprūpes pienākumu nevienmērīgais sadalījums Eiropas Savienībā, sievietēm uzņemoties nesamērīgu slogu kā galvenajām ģimenes aprūpētājām, kā arī ierobežota piekļuve bērnu un gados vecāko cilvēku aprūpes iespējām dažās dalībvalstīs rada pārtraukumus dalībā darba tirgū un attiecīgi arī vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības; tā kā šāds nevienmērīgs aprūpes pienākumu sadalījums, kā arī nevienlīdzīga samaksa par darbu, ko parasti veic sievietes, un karjeras pārtraukumu ietekme uz paaugstināšanu amatā un uz pensijām ietekmē sieviešu nabadzību;

K.	tā kā 2017. gadā sieviešu nabadzības un sociālās atstumtības risks bija 23,3 %, kas ir augstāks nekā vīriešiem (21,6 %) (20);

L.	tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība darba tirgus jaunpienācējiem parasti ir zemāka (21); tā kā arī turpmāk būtu jāveicina vienlīdzīgas iespējas, lai vēl vairāk samazinātu nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem;

M.	tā kā sieviešu nodarbinātība pakalpojumu nozarē ir ievērojami augstāka nekā rūpniecībā un sievietes lielākoties ir nodarbinātas veselības un sociālajā nozarē, kā arī mazumtirdzniecībā, ražošanā, izglītībā un uzņēmumu darbībās, sievietēm arvien vairāk strādājot nepilna laika un gadījuma darbus;

N.	tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ir svarīgs instruments dzimumu līdztiesības integrēšanai visās ES politikas jomās, pasākumos un darbībās, tostarp darba tirgus un sociālajā politikā, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas un apkarotu visu veidu diskrimināciju pret sievietēm;

O.	tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlārs (ESTP) ietver ieteikumus par dzimumu līdztiesību, vienlīdzīgām iespējām un aktīvu atbalstu nodarbinātībai;

tā kā saskaņā ar Eiropas Sociālo tiesību pīlāra 6. principu ir jānovērš nodarbinātu personu nabadzība un jānodrošina adekvāta minimālā alga, kas nodrošina darbinieka un viņa ģimenes vajadzību apmierināšanu, ņemot vērā valstī valdošos ekonomiskos un sociālos apstākļus, vienlaikus gādājot par piekļuvi darba tirgum un par stimuliem meklēt darbu; tā kā saskaņā ar ESTP, ja kāds princips piemērojams darba ņēmējiem, tas attiecas uz visām darba tirgū iesaistītām personām neatkarīgi no viņu nodarbinātības statusa, kārtības un ilguma;

tā kā jauniešiem ir grūtības atrast kvalitatīvas un stabilas darbvietas ar pastāvīgiem līgumiem un viņi bieži piedzīvo ilgstoša bezdarba periodus; tā kā daudzas dalībvalstis ļauj darba devējiem maksāt gados jaunākiem darbiniekiem zemāku algu, tā diskriminējot gados jaunos darba ņēmējus; tā kā jaunieši bieži pieņem neapmaksātas stažēšanās iespējas bez izredzēm iegūt darbu;

tā kā nestabila nodarbinātība dažas grupas ietekmē ievērojami vairāk nekā citas un tāpēc dažas iedzīvotāju grupas, piemēram, romi, ir pārmērīgi pārstāvēti nestandarta, nestabilā un zemu atalgotā darbā; tā kā 80 % romu un viņu bērnu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav nodarbināti, iztiek ar ienākumiem, kas ir zemāki par attiecīgo valsts nabadzības riska slieksni (22); tā kā romus ir smagi skārusi pandēmija un tās ierobežošanas pasākumi (23);

tā kā Eiropas Savienībā 95 miljoni cilvēku (21,7 %) ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam, kas nozīmē, ka pasaules trešajā lielākajā ekonomikas zonā katra piektā iedzīvotāja ekonomiskā izdzīvošana, sociālā līdzdalība un dzīves kvalitāte (24) ir apdraudēta; tā kā 85,3 miljonus cilvēku (16,9 %) Eiropas Savienībā skar nabadzība vai sociālā atstumtība pēc sociālajiem pārvedumiem;

T.	tā kā ES nabadzības statistika uzrāda ievērojamas atšķirības starp dalībvalstu panākumiem nabadzības un sociālās atstumtības samazināšanas mērķrādītāja sasniegšanā;

tā kā salīdzinājumā ar 2008. gada atsauces scenāriju 8,2 miljoni cilvēku ir izkļuvuši no nabadzības riska vai sociālās atstumtības kategorijām — lielā mērā tāpēc, ka ir uzlaboti darba tirgus nosacījumi un samazināta smaga materiāla nenodrošinātība (25), kā arī mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti dzīvojošo cilvēku proporcija (26) dažās dalībvalstīs;

V.	tā kā, neskatoties uz ievērojamiem situācijas uzlabojumiem dažās dalībvalstīs, ES nesasniedza stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto mērķrādītāju līdz 2020. gadam samazināt nabadzības riskam pakļauto personu absolūto skaitu par 20 miljoniem salīdzinājumā ar 2008. gadu;

tā kā dažas darba ņēmēju kategorijas, piemēram, sezonas darbinieki vai daži pārrobežu darba ņēmēji, ir īpaši pakļauti nodarbinātu personu nabadzības un sociālās atstumtības riskam un bieži tiek nodarbināti, izmantojot īstermiņa darba līgumus, kuros darbavietas drošība, darba tiesības vai sociālā aizsardzība ir nodrošināta ierobežotā mērā vai vispār nav paredzēta;

X.	tā kā nestabili dzīves un darba apstākļi un nodarbinātu personu nabadzība, tostarp zemāki subjektīvās garīgās labjutības līmeņi, uzturēšanās un dzīves apstākļu radītas problēmas, sliktas attiecības un sociālās atstumtības izjūtas rada dažādas ekonomiskās un sociālās sekas (27);

Y.	tā kā darba ņēmēji, kurus skar nodarbinātu personu nabadzība, bieži strādā darba vietās ar nepieņemamiem darba nosacījumiem, piemēram, strādāšanu bez koplīguma, darba laika neievērošanu (28) un darba drošības un veselības aizsardzības riskiem;

Z.	tā kā ekonomikas recesijas laikā šādi darba ņēmēji darba tirgū ir vēl vājākā pozīcijā;

AA.	tā kā nepilna laika darbiniekiem, jo īpaši piespiedu nepilna laika darbiniekiem, ir lielāks nabadzības risks, ja apvienojas dažādi riska faktori, tostarp zems atalgojums, nestabila darbavieta, vienīgā ienākumu guvēja statuss un apgādībā esoši mājsaimniecības locekļi (29);

AB.	tā kā 5,8 % no ES 27 dalībvalstu iedzīvotājiem 2019. gadā dzīvoja smagā materiālā nenodrošinātībā un tā kā galēja nabadzība pastāv daudzos reģionos un kopienās; tā kā Covid-19 pandēmijas situācijā šī daļa, visticamāk, ievērojami palielināsies, padarot problēmas risināšanu vēl neatliekamāku;

AC.	tā kā enerģētiskā nabadzība ir īpaši izplatīta problēma visā Eiropā, jo 50 –125 miljoni cilvēku nespēj atļauties nodrošināt pienācīgu temperatūru iekštelpās (30); tā kā 11 % mājsaimniecību Eiropas Savienībā nav piekļuves internetam (31);

AD.

tā kā mājsaimniecību (32) nabadzība samazinās (33) lēni; katrs ceturtais bērns vecumā līdz 18 gadiem ir pakļauts nabadzības vai sociālās atstumtības riskam un tādējādi nespēj izkļūt no loka, kurā nelabvēlīgā situācija tiek pārmantota no paaudzes paaudzē (34); tā kā tas jo īpaši skar vientuļos vecākus (34,2 %) un daudzbērnu ģimenes (35); tā kā ģimenes, kurās ir bērns vai citi radinieki ar invaliditāti, ir pakļautas lielākam nabadzības riskam;

AE.

tā kā lielākajā daļā dalībvalstu īres maksa pastāvīgi pieaug; tā kā pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs (36) Eiropas Savienībā ir 9,6 %, kas nozīmē, ka attiecīgo mājsaimniecību iedzīvotāji mājoklim tērē vismaz 40 % no sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma (37); tā kā dažās dalībvalstīs pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs sasniedz pat 50–90 % (38); tā kā īrnieku ar zemiem ienākumiem mājsaimniecības ES saskaras ar mediānajām mājokļa izmaksām 20–40 % apmērā no savā rīcībā esošajiem ienākumiem;

AF.	tā kā mājokļa cenu izmaiņas ir viens no galvenajiem neto turības atšķirību veicinošajiem faktoriem; tā kā cenas ziņā pieejamu mājokļu trūkums kļūst par lielāko nevienlīdzības veicinātāju daudzās dalībvalstīs;

AG.	tā kā bezpajumtniecība visā Eiropā pieaug, aplēstajam bezpajumtnieku skaitam 2019. gadā sasniedzot aptuveni 700 000 cilvēku (39) — par 70 % vairāk nekā pirms desmit gadiem (40);

AH.	tā kā 2017. gadā jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem, kuri, lai gan ir nodarbināti, ir pakļauti nabadzības riskam, procentuālā daļa Eiropas Savienībā tika lēsta 11 % apmērā, bet Rumānijā tā sasniedza pat 28,2 % (41);

AI.	tā kā gados veco cilvēku nabadzība pieaug; nabadzības riska rādītājs personām, kas vecākas par 65 gadiem, bija vidēji 16,1 % (ES-27); tā kā šis skaitlis arī turpmāk palielināsies, galvenokārt nedrošas un nestandarta nodarbinātības dēļ, kas ir īpaši izteikta starp gados vecākajiem cilvēkiem (42);

AJ.	tā kā nodarbinātu personu nabadzība atņem darbam tā galveno mērķi — nodrošināt pienācīgu dzīvi darba ņēmējiem un viņu ģimenēm —, neļaujot viņiem kļūt ekonomiski neatkarīgiem;

AK.	tā kā Eiropas Padomes Eiropas Sociālās hartas 4. pantā ir noteikts, ka visiem darba ņēmējiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni sev pašiem un savām ģimenēm;

Darba koplīgumu aptvēruma samazināšanās

AL.

tā kā darba koplīgumu aptvērums ESAO valstīs trijās pēdējās desmitgadēs ir samazinājies vidēji no 46 % līdz 32 %; tā kā vismaz 14 ES dalībvalstīs 50 % darba ņēmēju strādā bez darba koplīguma; tā kā tikai septiņās dalībvalstīs darba koplīgumu aptvērums pārsniedz 80 % (43); tā kā samazināšanās bija visstraujākā valstīs, kurās notika strukturālas reformas, kas bija vērstas uz darba koplīguma slēgšanas sarunām (44);

AM.	tā kā labi koordinētas darba koplīgumu slēgšanas sistēmas ar plašu aptvērumu sekmē labus rezultātus darba tirgū un tā kā darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas koplīgumi, parasti ir labāki darba nosacījumi un kvalitatīvāki darba apstākļi nekā tiem, kurus šādi koplīgumi neskar;

AN.

tā kā visā pasaulē to valstu skaits, kurās darba ņēmējiem tiek liegtas tiesības izveidot arodbiedrības vai tām pievienoties, ir palielinājies no 92 valstīm 2018. gadā līdz 107 valstīm 2019. gadā; tā kā augstākais pieaugums bija Eiropā; tā kā 40 % Eiropas valstu neļauj darba ņēmējiem pievienoties arodbiedrībām, 68 % pārkāpa tiesības streikot un 50 % pārkāpa tiesības veikt darba koplīguma slēgšanas sarunas (45);

AO.	tā kā darba ņēmējiem lauku apvidos ir grūtāk iegūt pārstāvētību arodbiedrībā un veikt sarunas par vietējiem un nozares koplīgumiem, atkarībā arī no nozares;

AP.	tā kā algu izaugsme eurozonā laikā no 2000. līdz 2016. gadam bija zemāka par produktivitātes pieaugumu (46); tā kā algu palielinājumi nav bijuši vienā līmenī ar pievienotās vērtības pieaugumu, pastiprinot pastāvošo nevienlīdzību;

AQ.	tā kā darba koplīguma slēgšanas sarunas un nozares koplīgumi regulē ne tikai algu līmeņus, bet arī darba nosacījumus, piemēram, darba laiku, apmaksātu atvaļinājumu, brīvdienas un prasmju pilnveides iespējas;

AR.

tā kā spēcīgi sociālie partneri un darba koplīguma slēgšanas sarunas var pozitīvi ietekmēt kopējos algu līmeņus Eiropā, tostarp gan minimālo, gan mediāno algu; tā kā darba koplīguma slēgšanas sarunas nodrošina, ka darba ņēmēji tiek uzklausīti un cienīti; tā kā pastāv liecības par pozitīvu korelāciju starp darba ņēmēju līdzdalību darba vietā un uzņēmuma rezultātiem un ieņēmumiem (47);

Nestandarta un nestabilas nodarbinātības pieaugums

AS.	tā kā 2017. gadā personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis (50,6 %) bija ievērojami zemāks par kopējo nodarbinātības līmeni (74,8 %) (48);

AT.	tā kā tādējādi personas ar invaliditāti ir vairāk pakļautas nodarbinātu personu nabadzības riskam (11 % salīdzinājumā ar ES vidējo līmeni 9,1 %) (49);

AU.	tā kā tikai 20,7 % sieviešu ar invaliditāti un 28,6 % vīriešu ar invaliditāti ir nodarbināti pilnu laiku (50);

AV.	tā kā dažās dalībvalstīs personas ar invaliditāti, uzsākot nodarbinātību, bieži zaudē savas ar invaliditāti saistītās tiesības, un tas palielina viņu risku nonākt nodarbinātu personu nabadzībā;

AW.	tā kā dažās dalībvalstīs personām ar invaliditāti, kuras ir nodarbinātas aizsargātās darbnīcās, ne vienmēr ir darba ņēmēja statuss, darba tiesības vai garantēta minimālā alga (51);

AX.	tā kā pēc finanšu krīzes personām ar invaliditāti ir vēl jo sarežģītāk iekļūt darba tirgū (52);

AY.	tā kā darba ņēmēju skaits, kuri dzīvo mājsaimniecībā, kam draud nabadzība, desmit gadu laikā ir palielinājies no 8 % līdz 9,4 %, t. i., par 20,5 miljoniem cilvēku (53);

AZ.

tā kā ir konstatēta korelācija starp nestandarta nodarbinātības veidu pieaugumu un lielāku to Eiropas iedzīvotāju daļu, kuri ir pakļauti nodarbinātu personu nabadzības riskam (54); tā kā 16,2 % no nepilnu laiku vai ar pagaidu līgumiem strādājošajiem ir vairāk pakļauti nodarbinātu personu nabadzības riskam salīdzinājumā ar 6,1 % to, kuriem ir beztermiņa darba līgums;

BA.	tā kā izglītības līmenis būtiski ietekmē nodarbinātu personu nabadzības risku; tā kā nodarbinātu personu nabadzības risks mazkvalificētiem darba ņēmējiem ir ievērojami augstāks; tā kā dažās dalībvalstīs ar nodarbinātu personu nabadzības risku saskaras pat augstprasmīgi darba ņēmēji (55);

BB.	tā kā visā ES pastāv atšķirīgas algu noteikšanas prakses;

BC.

tā kā minimālās algas sistēmas, ja tādas pastāv, dalībvalstīs ievērojami atšķiras attiecībā uz lielumu un tvērumu (56); tā kā minimālās algas sistēmas arī atšķiras to absolūtā un relatīvā līmeņa ziņā un tā kā pastāv ievērojamas atšķirības attiecībā uz segumu un pietiekamību, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus; tā kā, pat ja šādas atšķirības ir mazākas, tiklīdz tiek ņemtas vērā cenu atšķirības, pirktspējas atšķirības joprojām ir plašas (57); tā kā arī minimālās algas saņēmēju īpatsvars starp dalībvalstīm ievērojami atšķiras;

BD.

tā kā tikai trijās dalībvalstīs minimālā alga pastāvīgi pārsniedz noteikto nabadzības riska slieksni (60 % bruto mediāna) un citās dalībvalstīs tā nepasargā no nabadzības; tā kā uz dažām nozarēm, darba ņēmēju grupām un darba veidiem minimālās algas sistēmas vai koplīgumi vispār neattiecas vai arī attiecas tikai daļēji;

BE.	tā kā minimālās algas saņēmējiem bieži ir grūtības nodrošināt iztiku; tā kā, konkrētāk, 7 no 10 strādājošajiem, kuri saņem minimālo algu, ir vismaz “nelielas” grūtības nodrošināt iztiku salīdzinājumā ar 5 no 10 citiem strādājošajiem ar ievērojamām atšķirībām starp dalībvalstīm (58);

BF.

tā kā nodarbinātības samazinājums 2008. gada finanšu krīzes laikā ievērojami palielināja nestandarta nodarbinātībā, saīsināta darba laika un nepilna laika nodarbinātībā, tostarp piespiedu nepilna laika nodarbinātībā, esošo cilvēku skaitu (59); tā kā piespiedu nepilna laika darba ņēmēji visbiežāk strādā pamata vai zema līmeņa pakalpojumu profesijās un nozarēs un ir starp tiem, kuri visvairāk ir pakļauti nodarbinātu personu nabadzības riskam; tā kā vairāk nekā trešā daļa nepilna laika darba ņēmēju nepilna laika darbu strādā piespiedu kārtā un katrs otrais strādā īstermiņa darbu (60);

BG.	tā kā standarta pilna laika beztermiņa darba līgumi veido 59 % no kopējās nodarbinātības Eiropas Savienībā, savukārt nestandarta un bieži, bet ne vienmēr, arī nestabila nodarbinātība pastāvīgi palielinās (61);

BH.	tā kā īstermiņa nodarbinātība neveicina darba ņēmēju attīstību, apmācību un prasmju pielāgošanu atbilstoši mainīgajai darba pasaulei;

BI.	tā kā pastāv lielas svārstības to darba ņēmēju skaitā, kuri Eiropas Savienībā strādā nestabilu darbu vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, kā arī transporta, viesnīcu, ēdināšanas (62) un kultūras un pasākumu organizēšanas nozarēs;

BJ.

tā kā nodarbinātu personu nabadzība var arī ietekmēt gados jaunos speciālistus, kuriem ir augsts izglītības līmenis, jo īpaši dalībvalstīs ar augstiem jauniešu bezdarba līmeņa rādītājiem; tā kā, lai gan jauniešu ar universitātes diplomu īpatsvars starp nodarbinātu personu nabadzībā esošiem jauniešiem ir zemāks nekā to jauniešu īpatsvars, kuriem ir zemāks izglītības līmenis, dažās dalībvalstīs tas joprojām ir ļoti liels; tā kā šādiem jauniešiem bieži nākas samierināties ar zemām algām, negodīgiem darba nosacījumiem, fiktīvu pašnodarbinātību, nestandarta darba līgumiem un pat nedeklarētu darbu (63);

BK.

tā kā papildu ienākumi, lielāka elastība, pieredzes iegūšana, klientu piesaistīšana un iespēju trūkums tradicionālajā darba tirgū šķiet galvenie iemesli platformu darba pieņemšanai; tā kā platformu darbs parasti labvēlīgi ietekmē integrāciju darba tirgū (64); tā kā platformu darbs ir neviendabīgs un tāpēc universāls risinājums mazinātu nozīmīgu darba veidu rašanos (65);

BL.

tā kā 2019. gada jūlijā tika izveidota Eiropas Darba iestāde, lai palīdzētu dalībvalstīm un Komisijai efektīvi piemērot Savienības tiesību aktus, kas saistīti ar darbaspēka mobilitāti un sociālā nodrošinājuma koordinēšanu, un nodrošināt to izpildi; tā kā ir sagaidāms, ka Eiropas Darba iestāde pilnu darbības jaudu sasniegs līdz 2024. gadam;

BM.	tā kā, lai gan Komisija ir paziņojusi par ieceri sniegt priekšlikumu par Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru, nekāds konkrēts priekšlikums vēl nav ierosināts;

BN.	tā kā pieaugušo izglītības rādītājs Eiropas Savienībā 2018. gadā bija 11,1 %, savukārt 2020. gadam noteiktais mērķis bija 15 % (66); tā kā tehnoloģijai un inovācijai ir liels potenciāls radīt iespējas, taču vairāk nekā 40 % pieaugušo Eiropas Savienībā nav pamata digitālo prasmju;

Covid-19 pandēmijas ekonomiskās un sociālās sekas

BO.

tā kā 2008. gada finanšu krīzes laikā strauji palielinājās bezdarbs un nestabila un nestandarta nodarbinātība un Covid-19 krīze liek pievērsties arī tādiem sociālajiem jautājumiem kā darba zaudēšana, īstermiņa darbs un iztikas grūtības, piemēram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), amatniecībā nodarbinātajiem, mazajiem tirgotājiem un pārrobežu darba ņēmējiem; tā kā vidusslānis samazinās, plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem arvien vairāk palielinās, un Covid-19 krīze saasina atšķirības dalībvalstīs un starp tām;

BP.	tā kā 2020. gada aprīlī Covid-19 pandēmijas laikā 50 % strādājošo Eiropas Savienībā tika saīsināts darba laiks un vairāk nekā viena trešā daļa (34 %) nodarbināto ziņoja, ka tas ir samazināts “ievērojami”, savukārt 16 % apgalvoja, ka tas ir samazināts “nedaudz” (67);

BQ.

tā kā 75 % no ES iedzīvotājiem uzskata, ka viņu pašreizējā finansiālā situācija ir sliktāka nekā pirms Covid-19 pandēmijas, savukārt 68 % ziņo par grūtībām nodrošināt iztiku un 68 % nespēj saglabāt savu dzīves līmeni, bez ienākumiem pavadot vairāk nekā trīs mēnešus; tā kā 16 % strādājošo Eiropas Savienībā uzskata, ka drīzumā, iespējams, zaudēs darbu (68);

BR.

tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas krīze varētu radīt spēcīgas ilgtermiņa sekas darba tirgū, jo īpaši jauniešiem un neaizsargātiem darba ņēmējiem, jo tā var likt viņiem pieņemt nestabilu un nestandarta darbu, tā ievērojami pasliktinot darba nosacījumus un palielinot pastāvošo nevienlīdzību;

BS.	tā kā Covid-19 pandēmija tāpēc, visticamāk, tieši ietekmēs nabadzības pieaugumu un nodarbinātu personu nabadzību (69), jo īpaši visneaizsargātākajās sabiedrības grupās;

BT.	tā kā Covid-19 pandēmija ir apliecinājusi vajadzību pēc iekļaujošākas sociālās aizsardzības visu veidu darba ņēmējiem, jo īpaši pašnodarbinātajiem un platformās nodarbinātajiem;

BU.

tā kā palielinās zemu atalgotu un augstu atalgotu darbu skaits, taču vidēju ienākumu profesiju skaits sarūk; tā kā zemu atalgots darbs nenozīmē zemu kvalifikāciju, jo īpaši platformās nodarbinātajiem; tā kā pastāvīgi palielinās pieprasījums pēc augsti izglītotiem darba ņēmējiem, pat zemu atalgotās darbvietās,

uzsver, ka saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 31. pantu Eiropas Savienībai ir pienākums nodrošināt, lai visiem darba ņēmējiem būtu veselībai nekaitīgi, droši un cilvēka cieņai atbilstoši darba apstākļi, un aicina pievērst uzmanību tam, ka nabadzība un atstumtība no darba tirgus un sabiedrības palielina nevienlīdzību un segregāciju; atgādina, ka Komisijai un dalībvalstīm, īstenojot savu politiku, būtu tālāk jānostiprina ES sociālais modelis un jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, pienācīga dzīves līmeņa, atbilstīgas sociālās aizsardzības visiem nodrošināšanu, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu;

uzsver, ka LES ir noteikts pamatpienākums Savienībai darboties, lai panāktu Eiropas ilgtspējīgu attīstību, kuras pamatā cita starpā ir augstas konkurētspējas sociālā tirgus ekonomika, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī augstu aizsardzības līmeni; uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāapkaro sociālā atstumtība un diskriminācija un jāveicina sociālais taisnīgums un aizsardzība, sieviešu un vīriešu līdztiesība, paaudžu solidaritāte un bērnu tiesību aizsardzība;

ir vienisprātis ar Komisiju, ka Eiropas Savienībā kā pasaules reģionā ienākumu nevienlīdzība ir zemāka nekā dažās citās lielākajās ekonomiski attīstītajās valstīs, tomēr tā joprojām sagādā bažas; uzsver, ka augsta nevienlīdzība rada bažas par taisnīgumu, jo iesakņojusies nevienlīdzība var novest pie iespēju nevienlīdzības un samazināt potenciālo izaugsmi; uzsver, ka salīdzinoši augsta nevienlīdzība varētu saistīties ar augstāku nabadzības risku un izteiktāku sociālo atstumtību, kā arī biežākiem finansiālo grūtību gadījumiem, un tādējādi tas varētu mazināt sociālo kohēziju (70);

norāda, ka, lai gan sieviešu nabadzības līmenis dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras, nabadzības un sociālās atstumtības risks riska grupās, pie kurām pieder vecāka gadagājuma sievietes, vientuļās sievietes, sievietes ar bērniem un vientuļās mātes, bēgles un migrantes, sievietes ar citu ādas krāsu, mazākumtautību sievietes, homoseksuālas, biseksuālas sievietes un transpersonas, kā arī sievietes ar invaliditāti, ir augsts, un vidējā tendence ir tāda, ka sievietes ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam nekā vīrieši (2018. gadā ES — 22,8 %); norāda, ka citi krusteniskie riska faktori, piemēram, neaktivitāte, aprūpes pakalpojumu trūkums bērniem un apgādājamiem ģimenes locekļiem padara dažas īpašas sieviešu kategorijas neaizsargātākas pret nabadzības riskiem nekā citas;

uzsver, ka katrai otrajai personai, kas nāk no ārpussavienības migrantu ģimenēm, draud nabadzība vai sociālā atstumtība, ka īpaši augsts nestabila darba līmenis ir starp migrantēm un bēglēm un ka personas ar apgādājamu vai neregulāru statusu saskaras ar ārkārtīgi augstu nabadzības līmeni; uzsver, ka četriem no pieciem romu kopienas locekļiem ienākumi nesasniedz nabadzības sliekšņa apmēru un ka mazāk nekā viena no piecām romu sievietēm (vecumā no 16 gadiem) ir nodarbināta; uzsver, ka diskriminācija izglītības, apmācības un nodarbinātības pieejamībā un kvalitātē veicina šo realitāti; aicina ES sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu ES un valstu nodarbinātības standartu pilnīgu īstenošanu bez jebkādas diskriminācijas, tostarp izmantojot tādus uzraudzības, sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismus, kas ir efektīvi, neatkarīgi un pieejami visiem darba ņēmējiem;

norāda, ka saskaņā ar Eurostat datiem pašlaik dalībvalstīs 64,6 miljoni sieviešu un 57,6 miljoni vīriešu dzīvo nabadzībā, un tas liecina, ka nabadzības ietekme uz sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga; norāda, ka šie skaitļi tikai parāda, cik daudz sieviešu tas skar, un, lai pilnībā izprastu to nozīmi, tie ir jāizskata kopā ar citiem rādītājiem, piemēram, attiecībā uz vecumu, paredzamo mūža ilgumu, ienākumu nevienlīdzību, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, mājsaimniecības veidu un sociālajiem pārvedumiem,; uzsver, ka, visticamāk, netiek pietiekami novērtēts tas, ciktāl sievietes ir pakļautas nabadzībai, un aicina dalībvalstis vākt datus par nabadzību tādā veidā, kas atspoguļo personas reālo mājsaimniecības un individuālo situāciju, kopā ar attiecīgajiem datiem par līdztiesību, un veikt nabadzības statistikas un politikas dzimumu līdztiesības analīzi, jo nevar paļauties uz pieņēmumu, ka mājsaimniecībās resursi ir vienlīdzīgi sadalīti starp vīriešiem un sievietēm;

Pasākumi nevienlīdzības novēršanai

aicina Komisiju un dalībvalstis sasniegt salīdzināmu dzīves apstākļu mērķi, īstenojot augšupēju sociālo un ekonomisko konverģenci, lai cīnītos pret augošu nevienlīdzību dalībvalstīs un starp tām un palielinātu solidaritāti; mudina dalībvalstis stiprināt darba koplīguma slēgšanas sarunu sistēmas un nodrošināt minimālo sociālās aizsardzības un sociālā nodrošinājuma sistēmu visām vecuma grupām; uzsver, ka šos mērķus cita starpā var sasniegt, piemēram, ar tādiem instrumentiem kā minimālais ienākums, minimālās algas un minimālās pensijas pirmā pīlāra ietvaros (71) atbilstoši katras dalībvalsts kompetencēm un tiesību aktiem, kā arī ievērojot visus Eiropas Savienības vispārīgos principus, tostarp pamattiesības, proporcionalitāti, juridisko noteiktību, vienlīdzību likuma priekšā un subsidiaritāti;

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka nodarbinātu personu nabadzības novēršanai un risināšanai ir jābūt daļai no kopējā mērķa izskaust nabadzību Eiropas Savienībā;

uzskata, ka nevienlīdzības un nabadzības līmeņu samazināšanas nolūkā būtiski svarīga ir kvalitatīvu pakalpojumu (jo īpaši sabiedrisko pakalpojumu) cenas pieņemamība un piekļūstamība tiem; tāpēc uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai dalībvalstis veiktu pasākumus ar mērķi garantēt piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem un attiecīgi vispārēju piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai, cenas ziņā pieņemamiem mājokļiem, energoapgādei un sociālajai aizsardzībai;

10.

pauž pārliecību, ka apgalvojums “darbs ir vislabākais līdzeklis pret nabadzību” mūsdienās vairs ne vienmēr ir spēkā attiecībā uz zemu algu nozarēm un nestabiliem darba nosacījumiem (tostarp dažiem nestandarta nodarbinātības veidiem), kas ietekmē sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju un adekvātumu; tāpēc uzskata, ka efektīvi darba koplīgumi un efektīvas obligātās minimālās algas sistēmas, ja tādas ir piemērojamas, ir svarīgi instrumenti cīņai pret nabadzību;

11.

norāda, ka izaugsme ir būtiski svarīga, lai mazinātu nestabilitāti un nabadzību; pauž pārliecību, ka ir jāsekmē uzņēmējdarbība, tostarp starp sievietēm un jauniešiem; norāda, ka ir jāatbalsta MVU, kas rada darbvietas un labklājību un veido Eiropas ekonomikas pamatu; norāda, ka tie rada dzīvīgumu teritorijās un sekmē inovāciju, kā arī konkurētspējīga, dažādota un ilgtspējīga darba tirgus veidošanu; uzsver, ka ar ES tiesību aktiem ir jārada ieguvumi uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz to pienākumiem saskaņā ar SDO konvencijām un pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, kā arī uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra saistībām un ilgtspējīgas attīstības mērķiem, veicināt darba koplīguma slēgšanas sarunas; aicina dalībvalstis pielāgot savus valsts tiesību aktus, ja tie rada šķēršļus darba koplīguma slēgšanas sarunām un tiesībām apvienoties, pārrunāt un slēgt koplīgumus, kā arī attiecīgā gadījumā ievērot un īstenot tiesības uz taisnīgām minimālajām algām;

13.

uzsver, ka tehnoloģiju attīstība un pārmaiņas ekonomikas struktūrā rada augstāku saimnieciskās darbības un augstprasmīgo darbvietu koncentrāciju metropoles apvidos, palielinot sociālo un ģeogrāfisko nevienlīdzību; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt ieguldījumus digitālajās tehnoloģijās lauku apvidos, lai uzlabotu sabiedriskos pakalpojumus, paaugstinātu to kvalitāti un efektivitāti un radītu jaunus pakalpojumu sniegšanas veidus attāliem un nepietiekami apkalpotiem reģioniem, lai mazinātu nevienlīdzību un radītu labākas darba iespējas;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par prasmju programmu; uzsver, ka zems izglītības līmenis ir viens no nodarbinātu personu nabadzības pamatcēloņiem un ir jārisina;

15.

aicina dalībvalstis garantēt vienlīdzīgu piekļuvi iekļaujošai izglītībai un apmācībai visiem un pastiprināt savus centienus priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanā;

16.

uzsver, ka augstas kvalitātes izglītība jau no agrīna vecuma, profesionālā izglītība un apmācība, pārkvalifikācija un prasmju pilnveide ir būtiski svarīgi faktori, lai samazinātu nevienlīdzību, uzlabotu darba ņēmēju spējas pielāgoties mainīgajai darba pasaulei un viņiem atvieglotu veiksmīgu pāreju uz nodarbinātību;

17.

tāpēc aicina dalībvalstis cieši strādāt ar sociālajiem partneriem, izglītības un apmācības sniedzējiem, uzņēmumiem un citām attiecīgām ieinteresētajām personām, lai stiprinātu un uzlabotu izglītības un apmācības sistēmas un uzlabotu to kvalitāti un būtiskumu darba tirgum un pašattīstībai, cita starpā lai sniegtu cilvēkiem iespējas piekļūt mūžizglītībai;

18.

uzsver, ka digitālā pārkārtošanās un augošais augsti kvalificētu un augstprasmīgu profesiju skaits liek veikt mērķtiecīgus ieguldījumus mūžizglītībā; mudina Komisiju un dalībvalstis sniegt saskanīgu un visaptverošu atbalstu nepieciešamo digitālo prasmju veidošanai, tostarp gados vecākiem darba ņēmējiem; tāpēc aicina veikt mērķtiecīgus ieguldījumus digitālo prasmju pārkvalifikācijā un pilnveidē, lai darba ņēmēji varētu pielāgoties pārmaiņām un saņemt augstākas algas;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt jauniešiem pienācīgu izglītības un apmācības līmeni, kas viņiem ļaus atbilst darba tirgus vajadzībām un pārvarēt tā problēmas, un sniegt viņiem zināšanas par savām darba un sociālajām tiesībām, lai viņi nenonāktu nestandarta un nestabilā nodarbinātībā;

20.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka gadījumos, kad rodas konflikts starp ekonomiskajām pamatbrīvībām un sociālajām un darba pamattiesībām, sociālās un darba pamattiesības tiek skatītas tādā pašā līmenī kā vienotā tirgus ekonomiskās brīvības;

21.

aicina pieņemt visaptverošu Eiropas stratēģiju nabadzības novēršanai, nosakot vērienīgus mērķrādītājus nabadzības samazināšanai un galējas nabadzības izbeigšanai Eiropā līdz 2030. gadam saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlārā noteiktajiem principiem un ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot finanšu instrumentus, piemēram, Garantiju jauniešiem un ES programmas, lai mazinātu jauniešu bezdarbu, palielinātu jauniešu nodarbināmību un mudinātu viņus pieņemt stabilu un drošu darbu;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt reālus pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vērstus pasākumus, kas būtu nozīmīgi līdzekļi ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanai un nodokļu ieņēmumu palielināšanai dalībvalstīs;

24.

aicina Komisiju atjaunināt tās sistēmu kooperatīvu un sociālās ekonomikas uzņēmumu izveidei un attīstībai, kuri pēc savas būtības liek lielāku uzsvaru uz taisnīgiem darba apstākļiem un darba ņēmēju iespēju nodrošināšanu;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest iniciatīvas, lai veicinātu pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, izmantojot izglītību, profesionālo apmācību un mūžizglītību, kā arī piekļuvi finansējumam, sieviešu uzņēmējdarbību un sieviešu pārstāvību uz nākotni vērstās nozarēs, lai nodrošinātu piekļuvi kvalitatīvai nodarbinātībai; jo īpaši aicina vairāk popularizēt STEM priekšmetus, digitālo izglītību, mākslīgā intelekta un finanšu lietpratību, lai apkarotu pastāvošos stereotipus un nodrošinātu, ka vairāk sieviešu ienāk šajās nozarēs un dod ieguldījumu to attīstībā;

26.

uzsver regulāro dialogu ar sievietēm, kuras saskaras ar nabadzību, un lēmumu pieņēmējiem, izmantojot forumus valsts, reģionālajā un ES līmenī, lai uzraudzītu pašreizējās politikas/pakalpojumu efektivitāti un ierosinātu risinājumus;

27.

uzsver, ka ir jānodrošina pienācīgs finansējums NVO, un uzsver, ka tām ir jābūt pieejamiem ES līdzekļiem, lai sniegtu inovatīvus un efektīvus pakalpojumus cīņai pret nabadzību;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas plānu nekavējoties iesniegt Garantiju bērniem (72);

29.

aicina dalībvalstis visiem nodrošināt piekļuvi pienācīgam, cenas ziņā pieejamam, piekļūstamam, energoefektīvam un veselīgam mājoklim un darīt vairāk, lai atbalstītu sociālos mājokļus, tostarp valsts mājokļus; mudina dalībvalstis stiprināt paraugprakšu apmaiņu par efektīvu politiku sociālo mājokļu jomā;

30.

aicina dalībvalstis un vietējās pašvaldības pieņemt pienācīgu mājokļu politiku, radīt nosacījumus un atbalstu ieguldījumiem sociālajos un cenas ziņā pieejamos mājokļos un mazināt enerģētisko nabadzību;

31.

aicina Komisiju ierosināt ES stratēģisko satvaru valstu stratēģijām bezpajumtniecības jomā, ņemot vērā saites starp nodarbinātu personu nabadzību un bezpajumtniecību; aicina dalībvalstis steidzami veikt pasākumus, lai novērstu un mazinātu bezpajumtniecību un novērstu piespiedu izlikšanu no mājokļa;

32.

uzsver, cik būtiski ir saskaņā ar jauno Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+) palielināt finansējumu vistrūcīgākajām personām — tas būtu viens no Eiropas solidaritātes pamatelementiem un veids, kā palīdzēt ES apkarot galējas nabadzības izpausmes, tādas kā pārtikas trūkums un bērnu nabadzība;

Darba un dzīves apstākļu minimālā aizsardzība

33.

uzskata, ka ir vajadzīgs tiesiskais regulējums tāldarba nosacījumu regulēšanai Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu pienācīgus darba un nodarbinātības nosacījumus digitālajā ekonomikā, tādējādi palīdzot samazināt nevienlīdzību un risināt nodarbinātu personu nabadzības problēmu;

34.

aicina Komisiju nākt klajā ar ES regulējumu attiecībā uz minimālajiem ienākumiem;

35.

aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt ieguldījumu aktīvā darba politikā, lai sekmētu Eiropas darba ņēmēju un ekonomikas noturīgumu un sniegtu darba ņēmējiem noderīgas prasmes;

36.

atzīst Komisijas priekšlikumu ES direktīvai, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēji Eiropas Savienībā tiek aizsargāti ar pietiekamām minimālajām algām, kas ļauj nodrošināt pienācīgu dzīvi;

37.

uzsver, ka direktīvā būtu jāparedz skaidri aizsardzības pasākumi dalībvalstīs, kurās algas principā kolektīvi nosaka sociālie partneri;

38.

atgādina Komisijas politikas pamatnostādnēs 2019.–2024. gadam (73) ierosinātos pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka darba ņēmējiem Eiropas Savienībā ir taisnīga minimālā alga, kurai būtu jānodrošina pienācīgs dzīves līmenis neatkarīgi no darba vietas;

39.

atgādina, ka saskaņā ar aizsardzības līmeņa nepazemināšanas principu un labvēlīgākiem noteikumiem direktīvās par darba tiesībām ir paredzēti minimālie standarti un ka katra dalībvalsts var noteikt augstākus aizsardzības līmeņus un standartus;

40.

uzskata, ka šai direktīvai ar koplīgumiem un tiesību aktos noteiktām minimālajām algām būtu jānodrošina, ka neviens darba ņēmējs un viņa ģimene netiek pakļauti nabadzības riskam un ka ikviens var ar darbu nopelnīt sev iztiku un iesaistīties sabiedrības dzīvē;

41.

uzsver, ka ar galīgo direktīvu būtu jāgarantē, ka tiesību aktos noteiktās minimālās algas, ja tādas ir piemērojamas, vienmēr tiek noteiktas virs nabadzības sliekšņa;

42.

aicina dalībvalstis un sociālos partnerus nodrošināt, ka ir ieviestas minimālās algas, ievērojot valsts praksi un ņemot vērā to ietekmi uz konkurētspēju, darbvietu radīšanu un nodarbinātu personu nabadzību;

43.

uzsver, ka ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka darba devēji neizmanto prakses, kurās no minimālās algas tiek atskaitītas izmaksas, kas jāsedz, lai veiktu darbu, piemēram, izmaksas, kas saistītas ar uzturēšanos, nepieciešamo apģērbu, instrumentiem, individuālo aizsardzību vai citu aprīkojumu;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot tiesisko regulējumu par minimālajiem darba nosacījumiem visiem darba ņēmējiem, jo īpaši tiem darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti ar nestabiliem darba nosacījumiem, kas bieži arī ietekmē nestandarta darba ņēmējus un nestandarta darba ņēmējus gadījumdarbu ekonomikā, un uzlabot šo regulējumu, novēršot nepilnības likumdošanā un uzlabojot spēkā esošās direktīvas (74) vai attiecīgā gadījumā izstrādājot jaunus tiesību aktus;

45.

aicina dalībvalstis nodrošināt sociālās aizsardzības shēmas visiem darba ņēmējiem un aicina Komisiju papildināt un atbalstīt dalībvalstu darbības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu un darba ņēmēju sociālo aizsardzību;

46.

uzsver, ka darbaspēka mobilitāte ir būtiski svarīga, lai pēc iespējas vairāk izmantotu Eiropas iedzīvotāju talantus un ambīcijas, maksimāli palielinātu ekonomikas rezultātus un uzņēmumu un indivīdu labklājību un sniegtu cilvēkiem plašas iespējas; aicina Komisiju un dalībvalstis novērst pastāvošos šķēršļus mobilitātei Eiropas Savienībā;

47.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka personām ar invaliditāti tiek veikti saprātīgi pielāgojumi darba vietā (75);

48.

aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret stratēģijām, kas palielina nodarbinātu personu nabadzību, piemēram, nedeklarētu virsstundu darbu, neuzticamu vai neprognozējamu darba laika plānošanu, ko veic darba devēji, nulles stundu līgumiem, nedeklarētu saimniecisko darbību un ēnu ekonomiku; atgādina, ka par veselības aizsardzību un drošību darba vietā atbildīgs ir darba devējs un ka ar darbu saistītām mācībām jānotiek darba laikā;

49.

konstatē, ka Komisijas Eiropas samits par platformu darbu, kura mērķis bija izskatīt iespējas uzlabot darba nosacījumus platformās strādājošajiem, Covid-19 krīzes dēļ tika pārcelts; mudina Komisiju pēc iespējas ātrāk sarīkot šo samitu;

50.

norāda uz platformu darba sabiedriskajām sekām, proti, to, ka darba ņēmēji neiegūst darba tiesības un sociālo aizsardzību, kā arī netiek veiktas sociālā nodrošinājuma iemaksas un nodokļi;

51.

atzīst Komisijas plānu pieņemt tiesību akta priekšlikumu (76) par platformās nodarbinātajiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka sociālo partneru attiecības starp platformām un darba ņēmējiem ir pielāgotas jaunajiem digitalizētas sabiedrības un ekonomikas apstākļiem un tiek precizētas, uz šādiem darba ņēmējiem attiecinot spēkā esošos darba tiesību aktus un sociālā nodrošinājuma noteikumus, lai platformās nodarbinātajiem uzlabotu darba nosacījumus, prasmes un izglītību un nodrošinātu prognozējamu darba laiku visiem platformās nodarbinātajiem;

52.

uzsver, ka ar ES tiesību aktu priekšlikumu būtu jānodrošina, ka platformās nodarbinātie spēj veidot darba ņēmēju pārstāvības un apvienoties, lai noslēgtu koplīgumus;

53.

aicina dalībvalstis ātri transponēt un pilnībā īstenot direktīvu par darba un privātās dzīves līdzsvaru (77);

54.

aicina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi cenas ziņā pieejamai un kvalitatīvai bērnu aprūpei kopumā un jo īpaši vientuļajiem vecākiem, bērnu ar invaliditāti vecākiem un vecākiem daudzbērnu ģimenēs; atgādina, ka piekļuve bērnu aprūpei ir īpaši svarīga darba meklētājiem un darba ņēmējiem nestabilas nodarbinātības situācijā neatkarīgi no līguma rakstura, tāpat arī piekļuve aprūpes iespējām personām ar invaliditāti vai apgādājamiem radiniekiem, lai nepieļautu, ka šādi darba ņēmēji ar aprūpes pienākumiem nespēj izkļūt no nestabila darba, kas bieži izraisa nodarbinātu personu nabadzību;

55.

uzsver, ka labākas iespējas abu vecāku atvaļinājumam varētu labvēlīgi ietekmēt sieviešu nodarbinātību; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka vecāku atvaļinājuma maksājuma vai pabalstu saņēmēji tiek aizsargāti pret nonākšanu zem nabadzības sliekšņa;

56.

uzsver vajadzību nodrošināt atbilstību līdztiesības noteikumiem, lai novērstu jebkādus diskriminācijas veidus, jo īpaši attiecībā uz algām un darba nosacījumiem, sniegtu vienlīdzīgas iespējas un novērstu likumdošanas nepilnības, kas ietekmē nelabvēlīgākā situācijā esošas grupas; papildus aicina atbloķēt horizontālo Diskriminācijas novēršanas direktīvu;

57.

aicina Komisiju veicināt sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu dalību un iespējas darba tirgū un ieviest iniciatīvas, lai veicinātu sieviešu piekļuvi finansējumam, sieviešu uzņēmējdarbību un sieviešu finansiālo neatkarību;

58.

uzsver, ka, lai mazinātu nodarbinātu personu nabadzību starp sievietēm, ir būtiski svarīgi mazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un no tās izrietošo pensiju atšķirību; norāda, ka ir svarīgi sniegt piemērotu finansiālo atbalstu bērnu aprūpei maternitātes un vecāku atvaļinājuma laikā;

59.

lūdz dalībvalstis izskatīt iespēju pensiju shēmās ņemt vērā bērnu audzināšanas pienākumus, ja sievietes nevar strādāt un veikt atbilstīgas iemaksas attiecīgajos periodos;

60.

uzsver, ka darba samaksas pārredzamības pasākumos būtu jātiecas nodrošināt vienlīdzīgu samaksu un būtu jāļauj sociālajiem partneriem slēgt koplīgumus, lai šo mērķi sasniegtu;

61.

aicina Komisiju nākt klajā ar stratēģiju invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka personām ar invaliditāti tiek sniegtas nepieciešamās prasmes, lai iegūtu nodarbinātību atvērtā darba tirgū, un attiecībā uz tām ir spēkā darba tiesības, sociālā aizsardzība un minimālās algas;

62.

aicina dalībvalstis neatņemt personām ar invaliditāti viņu invaliditātes pabalstus, kas sedz ar invaliditāti saistītos papildu izdevumus, kad personas ar invaliditāti nonāk darba tirgū vai pārsniedz noteiktu ienākumu slieksni, jo šāda prakse veicina nodarbinātu personu nabadzību; aicina dalībvalstis atbalstīt personas ar invaliditāti, lai pārvarētu šķēršļus;

63.

aicina dalībvalstis garantēt, ka personas ar invaliditāti spēj izmantot savas darba un arodbiedrību tiesības tādā pašā mērā kā citi;

64.

atkārtoti aicina (78) Komisiju nekavējoties nākt klajā ar saistošiem pasākumiem darba samaksas pārredzamības jomā saskaņā ar tās apņemšanos dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam (79); uzskata, ka šādos pasākumos būtu pilnībā jāievēro valsts sociālo partneru autonomija;

65.

uzsver, ka darba devējiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā, pienācīgi ņemot vērā MVU īpašās iezīmes, būtu jānodrošina darba samaksas pārredzamība, vienlaikus novēršot jebkādas prakses, kas vājina principa “vienāda samaksa par vienādu darbu” ievērošanu;

66.

aicina Komisiju un dalībvalstis ierobežot nodarbinātu personu nabadzību, kas skar jauniešus; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus pret fiktīvu pašnodarbinātību un gados jaunu darba ņēmēju ekspluatāciju ar zemām algām un negodīgiem darba nosacījumiem, kas var izraisīt nodarbinātu personu nabadzību; apstiprina, ka ir steidzami jāpārskata un jāstiprina Eiropas stažēšanās kvalitātes sistēma, lai kvalitātes kritērijos iekļautu stažēšanās atalgojuma principu un nodrošinātu pienācīgu piekļuvi sociālās aizsardzības shēmām; atkārtoti apstiprina, ka jauniešu nodarbinātība nebūtu jāuztver kā lēts darbs un ka jauniešiem būtu jāiegūst taisnīgi darba nosacījumi un algas un atbilstīgi darba līgumi, kas arī atbilst viņu pieredzei un kvalifikācijai;

67.

pauž bažas par to, ka Covid-19 krīzes dēļ nestandarta un nestabila darba izplatība var palielināties; uzsver, ka tiesību aktos noteiktajām minimālajām algām būtu jāattiecas uz visiem darba ņēmējiem, tostarp pašlaik izslēgtajām darba ņēmēju kategorijām, piemēram, nestandarta darba ņēmējiem;

68.

aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot detalizētāku statistiku par nestabilas nodarbinātības pieaugumu un dažiem nestandarta nodarbinātības veidiem darba tirgos, kā arī veikt atbildes pasākumus, pielāgojot un modernizējot spēkā esošos darba tiesību aktus;

69.

atzinīgi vērtē dalībvalstu iniciatīvas, kuru mērķis ir samazināt nestabilu nodarbinātību un izskaust krāpnieciskas prakses algu samazināšanas un sociālā nodrošinājuma iemaksu izvairīšanās nolūkā (80), un aicina Komisiju ierosināt priekšlikumus savu kompetenču ietvaros saskaņā ar Līgumiem;

70.

atgādina dalībvalstīm, ka valstu nodarbinātības dienestiem arī turpmāk būtu jāpiedāvā pēc iespējas vairāk iespēju kvalitatīvai nodarbinātībai;

71.

mudina dalībvalstis pakāpeniski izbeigt nulles stundu līgumu izmantošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis mazināt piespiedu nepilna laika darbu un īpaši censties veicināt beztermiņa darba līgumus un ierobežot regulāri atjaunotu pagaidu līgumu izmantošanu;

72.

stingri uzskata, ka darba devēji ir pilnībā atbildīgi par visa darba ņēmējiem nepieciešamā aprīkojuma, apģērba un apdrošināšanas sagādāšanu, lai tie varētu veikt savus uzdevumus, paši nesedzot nekādas papildu izmaksas; uzsver, ka darba devēji ir pilnībā atbildīgi par izdevumiem saistībā ar nepieciešamo apmācību, lai darba ņēmēji varētu veikt savus uzdevumus;

73.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ES tiesību aktu par darbaspēka mobilitāti un sociālā nodrošinājuma koordināciju pienācīgu izpildi un jo īpaši nodrošināt, ka darba ņēmēji pirms līgumu parakstīšanas ir informēti par savām tiesībām, pienākumiem un procesuālajiem aizsardzības pasākumiem viņiem saprotamā valodā (81); aicina Eiropas Darba iestādi un dalībvalstis pārraudzīt atbilstību piemērojamajiem darba un sociālo tiesību aktiem; aicina dalībvalstis izveidot darba inspekcijas un iesaistīt Eiropas Darba iestādi pārrobežu situācijās;

74.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valsts darba inspekcijas veic efektīvu un pienācīgu kontroli un pārbaudes, nodrošina piemērotus sūdzību mehānismus un aizsargā visu darba ņēmēju, jo īpaši nestabilā nodarbinātībā un dažos nestandarta nodarbinātības veidos esošu darba ņēmēju, tiesības un nodrošina tam pienācīgu finansējumu;

75.

aicina dalībvalstis izpildīt pārskatīto Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu, lai nodrošinātu patiesu aizsardzību darba ņēmējiem šajā kategorijā;

76.

uzsver, ka gadījumos, kad trešo valstu valstspiederīgie strādā Eiropas Savienībā, pārraudzība un kontrole ir īpaši svarīgas, lai nodrošinātu viņu aizsardzību un nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis šajā ziņā intensīvi sadarboties ar Eiropas Darba iestādi;

77.

aicina Eiropas Darba iestādei piešķirt reālas inspekcijas pilnvaras, lai efektīvi cīnītos pret nelikumīgām praksēm un darba ņēmēju ekspluatāciju un ļaunprātīgu izmantošanu;

78.

atzinīgi vērtē Komisijas 2020. gada 16. jūlija pamatnostādnes par sezonas darbinieku aizsardzību un Padomes 2020. gada 9. oktobra secinājumus par sezonas darbiniekiem;

79.

norāda, ka Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi lielu skaitu lūgumrakstu, kuros tā tiek brīdināta, ka darba līgumi uz noteiktu laiku tiek izmantoti ļaunprātīgi — gan publiskajā (82), gan privātajā (83) sektorā, un šajā saistībā norāda, ka nodarbinātības nestabilitāte ir visbiežāk minētais cēlonis, kas ir par iemeslu stresam darbā; aicina Komisiju pievērsties tam, lai labāk reaģētu uz šiem lūgumrakstiem, ievērojot savu kompetenci un dalībvalstu kompetenci, lai efektīvi apkarotu nodarbināto personu nabadzību, sociālo atstumtību un nedrošus darba apstākļus;

80.

uzskata, ka prostitūcija ir smagas vardarbības un ekspluatācijas veids, kas galvenokārt skar sievietes un bērnus; aicina dalībvalstis pieņemt īpašus pasākumus, lai apkarotu prostitūcijas ekonomiskos, sociālos un kultūras cēloņus, un atbalstīt pasākumus prostitūcijā iesaistītajām personām, lai veicinātu viņu sociālo un profesionālo reintegrāciju;

81.

uzskata, ka būtu jāliek lielāks uzsvars uz vērtībām un politiku, kas veicina darbu un tā saistību ar cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu, un ka šādām vērtībām un politikai vajadzētu dot jēgpilnu ieguldījumu viņu sociālās un fiziskās vides uzlabošanā;

82.

atzinīgi vērtē mobilitātes tiesību aktu kopuma pieņemšanu; uzskata, ka mobilitātes tiesību aktu kopums ir spēcīgs instruments, ar kuru cīnīties pret sociālo dempingu un nodarbinātu personu nabadzību transporta nozarē; aicina ātri un pilnībā īstenot Regulu (ES) 2020/1054 (84) par vadīšanas laikiem, atpūtas laikposmiem un tahogrāfiem, aizsargājot kravas automašīnu vadītāju intereses visā Eiropā; uzsver, ka ir jāpieņem vēl citas līdzīgas iniciatīvas sociālā dempinga un nodarbinātu personu nabadzības mazināšanai citās nozarēs, ko ietekmē sociālais dempings un slikti darba apstākļi, piemēram, gaisa transporta un kuģošanas nozarē;

83.

uzskata, ka uzņēmumiem stažēšanās būtu jāuztver kā ieguldījums, nevis kā bezmaksas darbs; atgādina, ka jauniešiem stažēšanās laikā parasti nav nekādu citu ienākuma avotu; uzskata, ka stažieru veiktais darbs ir vērtīgs un būtiski svarīgs un ka viņi ir pelnījuši atalgojumu; aicina Komisiju un dalībvalstis izbeigt neapmaksātas stažēšanās praksi un garantēt augsti kvalitatīvu stažēšanos ar pienācīgu samaksu;

84.

uzskata, ka gados jaunajiem pieaugušajiem darba ņēmējiem būtu jāmaksā, pamatojoties uz viņu pieredzes līmeni, un viņus nevajadzētu diskriminēt ar ievērojami zemākām algām, ko nosaka tikai viņu vecums; tāpēc aicina dalībvalstis izbeigt praksi gados jauniem pieaugušajiem darba ņēmējiem likumiski maksāt algas, kas ir zemākas par minimālo algu;

Koplīgumi

85.

norāda, ka sociālo partneru autonomija ir vērtīgs ieguvums, un uzsver vajadzību to nodrošināt katrā dalībvalstī un ES līmenī pārraudzīt tās ievērošanu; ņem vērā Komisijas priekšlikumu (85) aizsargāt un stiprināt darba koplīguma slēgšanas sarunu sistēmas valstu līmenī, jo īpaši nozaru līmenī;

86.

aicina Komisiju veicināt ESF+ izmantošanu spēju veidošanai starp sociālajiem partneriem, lai stiprinātu darba koplīguma slēgšanas sarunas Eiropā; aicina dalībvalstis izveidot nepieciešamās iestādes un mehānismus, lai atbalstītu darba koplīguma slēgšanas sarunas, īpaši vēršot uzmanību uz darba koplīguma slēgšanas sarunām nozarēs; aicina dalībvalstis attiecīgos gadījumos vienmēr apspriesties ar sociālajiem partneriem un tos iesaistīt likumdošanas procesā;

87.

atzīst Komisijas priekšlikumu, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, radot nosacījumus darba koplīguma slēgšanas sarunām, ja koplīgumi aptver mazāk nekā 70 % (86) darba ņēmēju; uzsver, ka sociālie partneri ir jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesā par jebkādu šādu darbību uzsākšanu; uzskata, ka nekādas šajā saistībā veiktās darbības nedrīkst ietekmēt sociālo partneru autonomiju;

88.

aicina Komisiju pārraudzīt un dalībvalstis nodrošināt visu darba ņēmēju tiesības apvienoties organizācijās, veikt sarunas un slēgt koplīgumus, kā arī nekavējoties rīkoties, ja šādas tiesības tiek pārkāptas;

89.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka apvienības var piekļūt darba vietai, tostarp attālinātajam darbam, lai apvienotos organizācijās, dalītos ar informāciju un apspriestos;

90.

mudina Komisiju, lai izvairītos no konkurences uz algu rēķina, uzlabot publiskā iepirkuma direktīvas (87) tā, lai ļautu piedalīties tikai tiem piedāvājumiem, kas neapdraud piemērojamos koplīgumus; aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstību, pārbaudi un izpildi;

91.

atzīst, ka digitalizācijas un globalizācijas dēļ ir ievērojami pieaugusi pašnodarbinātība un nestandarta darba veidi; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izvērtēt, vai ir nepieciešams ES līmenī pieņemt pasākumus, kas ļauj individuāliem pašnodarbinātajiem apvienoties un slēgt koplīgumus, kā arī tās apņemšanos vajadzības gadījumā ierosināt regulatīvas izmaiņas un šajā saistībā nesen veikto sabiedrisko apspriešanu; gaida ietekmes novērtējuma publicēšanu par sākotnējām iespējām attiecībā uz turpmākajām darbībām; uzsver, ka tas nedrīkst kavēt nekādas citas Komisijas iniciatīvas fiktīvas pašnodarbinātības novēršanai un nestandarta darba ņēmēju tiesību nodrošināšanai;

92.

uzskata, ka ikvienam darba ņēmējam vai nu saskaņā ar nozares koplīgumu, vai ar valsts tiesību aktiem jāvar piekļūt pilnīgam pārskatam par savu darba devēju, algu un darba tiesībām; uzskata, ka šai informācijai jābūt pieejamai darba inspekcijām; uzskata, ka šajā nolūkā varētu izmantot īpašu identifikācijas karti pārrobežu darba ņēmējiem, kas jau ir apliecinājusi efektivitāti dažās dalībvalstīs; tāpēc aicina Komisiju nekavējoties ieviest digitālu Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru; uzskata, ka Eiropas sociālā nodrošinājuma numuram ir vērā ņemams potenciāls darboties kā kontroles mehānismam gan indivīdiem, gan attiecīgajām iestādēm, lai garantētu, ka sociālais nodrošinājums tiek samaksāts atbilstoši noteikumiem, un apkarotu krāpniecību sociālā nodrošinājuma jomā;

Covid-19 pandēmijas sociālā ietekme

93.

aicina Komisiju noteikt ES līmeņa reakciju, lai paplašinātu atbalstu sieviešu vadītiem MVU krīzes laikā un pēc tās;

94.

norāda, ka Covid-19 pandēmija būtiski ietekmē darba ņēmējus un nelabvēlīgā situācijā esošas personas; uzsver, ka politiskajai reakcijai uz pandēmiju jābūt vērstai uz cilvēku un balstītai uz vispārēju solidaritāti; uzsver, ka īpaši svarīgi ir pasākumi nabadzības un nodarbinātu personu nabadzības novēršanai un ka tiem būtu jātiecas uz strauju, taisnīgu un zaļu atveseļošanu; aicina dalībvalstis pandēmijas laikā nodrošināt adekvātu aizsardzību visiem neaizsargātajiem darba ņēmējiem un strādāt kopīgi ar sociālajiem partneriem, lai izstrādātu efektīvus, praktiskus un taisnīgus risinājumus pandēmijas radītajām problēmām; šajā saistībā atgādina, ka būtu jāizmanto pietiekama papildu resursu proporcija REACT-EU ietvaros, lai palielinātu Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (EAFVP) pieejamību nolūkā palīdzēt vistrūcīgākajiem; tāpat arī uzsver, ka ir svarīgi daudzgadu finanšu shēmā nodrošināt pietiekamu resursu piešķiršanu ESF+;

95.

aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tam, kādu ekonomisko ietekmi saīsināta darba laika shēmas rada uz cilvēkiem, kuri ir pastāvīgi vai uz laiku atlaisti no darba, un tam, kāda ir sociālā ietekme uz nestabilā situācijā dzīvojošiem cilvēkiem; šajā saistībā atgādina, ka saīsināta darba laika shēmas nav vienādas visās dalībvalstīs un ka pabalsti ievērojami atšķiras, tāpēc darba ņēmējus, kuri saņem zemus pabalstus, īpaši apdraud nodarbinātu personu nabadzība; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt darba ņēmējus, lai palīdzētu viņiem saglabāt darbu, tostarp sniedzot finansiālu atbalstu, piemēram, ar saīsināta darba laika shēmām un atbalstu nestabilas nodarbinātības un dažu nestandarta darba veidu situācijā esošajiem, kā arī apsvērt iespēju sniegt finansiālu atbalstu dažu veidu individuālajiem pašnodarbinātajiem, kuri krīzes dēļ ir zaudējuši finansiālo pamatu; turklāt aicina dalībvalstis aizsargāt nestabilā situācijā esošos;

96.

aicina dalībvalstis ar tiesiskajiem regulējumiem ierosināt minimālos standartus savām attiecīgajām valsts bezdarba apdrošināšanas shēmām un minimālā nodrošinājuma shēmām, lai uzlabotu sociālo nodrošinājumu Eiropas darba ņēmējiem un iedzīvotājiem;

97.

aicina veikt pasākumus, lai nepieļautu atkārtotu piespiedu nepilna laika nodarbinātības palielināšanos Covid-19 dēļ;

98.

atgādina par krīzes laikā saņemtajiem satraucošajiem ziņojumiem par pārrobežu darba ņēmēju un sezonas darbinieku tiesību pārkāpumiem attiecībā uz viņu darba un dzīves apstākļiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ierobežot ļaunprātīgas prakses un aizsargāt apakšuzņēmumu un piegādes ķēdē nodarbināto sezonas darbinieku un pārrobežu darba ņēmēju tiesības; šajā nolūkā aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu un cenas ziņā pieņemamu izmitināšanu darba ņēmējiem, attiecīgās izmaksas neatskaitot no darba ņēmēju algas;

99.

uzsver, ka Covid-19 krīze ir apliecinājusi, cik svarīga ir nodarbinātība profesijās, kas atzītas par sistēmiski svarīgām mūsu ekonomikai un sabiedrībai; atgādina, ka daudzi priekšplāna darbinieki dažās dalībvalstīs strādā zemu atalgotu darbu, bieži netiek pienācīgi novērtēti un nesaņem atbilstošu samaksu, turklāt bieži arī ir spiesti pakļauties nedrošiem darba nosacījumiem, kas daļēji ir saistīti ar veselības un sociālās aizsardzības trūkumu; uzsver, ka šādās profesijās lielākoties strādā sievietes; norāda, ka attiecībā uz aprūpes sniegšanu ir vajadzīga augšupēja konverģence;

100.

uzsver, ka ievērojamu satricinājumu pārvarēšanas nolūkā dalībvalstīm būtu jāpieņem ilgtermiņa stratēģijas, lai aizsargātu nodarbinātību un darba ņēmēju kvalifikācijas un mazinātu spiedienu uz valsts publiskajām finansēm;

101.

aicina Komisiju pieņemt ES aprūpes stratēģiju, reaģējot uz sociālo ietekmi uz personām ar aprūpes pienākumiem, kuras neproporcionālā mērā ir sievietes; uzsver, ka šai stratēģijai būtu jāpanāk ievērojami ieguldījumi aprūpes ekonomikā, jāstiprina politika, lai līdzsvarotu darba un aprūpes pienākumus visā cilvēka dzīves laikā, un jānovērš darbaspēka trūkums, jo īpaši ar apmācību, prasmju atzīšanu un labākiem darba apstākļiem šajās nozarēs;

102.

gaida Komisijas iecerēto priekšlikumu par Eiropas ilgtermiņa bezdarbnieka pabalstu pārapdrošināšanas shēmu, ņemot vērā, ka atlaišanas no darba gadījumi, visticamāk, kļūs biežāki; aicina šo priekšlikumu attiecināt uz ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) valstīm, paredzot iespēju ļaut pievienoties arī citām valstīm;

103.

aicina Komisiju un dalībvalstis mazināt Covid-19 smagākās sekas, izmantojot mērķorientētu ES un valstu atbalstu un piešķirot pietiekamus resursus; šajā saistībā atzinīgi vērtē pagaidu atbalsta instrumenta bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE) izveidi un aicina dalībvalstis to strauji īstenot; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka finanšu palīdzība netiek sniegta uzņēmumiem, kas ir reģistrēti Padomes secinājumu par pārskatīto ES sarakstu ar jurisdikcijām, kuras nesadarbojas nodokļu lietās, 1. pielikumā minētajās valstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka saņēmēji ievēro Līgumos noteiktās pamatvērtības un ka uzņēmumi, kas saņem publisku finansiālo atbalstu, aizsargā darba ņēmējus, garantē pienācīgus darba nosacījumus, ar cieņu izturas pret arodbiedrībām un piemērojamajiem koplīgumiem, maksā piemērojamos nodokļus un atturas no akciju atpirkšanas vai piemaksu izmaksāšanas vadībai, vai dividenžu izmaksāšanas akcionāriem;

104.

mudina dalībvalstis ieguldīt plašākā piekļuvē platjoslas internetam, attālinātā izglītībā un mācībās lauku apvidos, kuros ir depopulācijas un paaudžu nabadzības risks;

105.

ierosina veikt proaktīvus pasākumus, lai cīnītos pret iespējami augstu bezdarbu visā ES, izstrādāt valstu politiku un valstu nodarbinātības programmas un sekmēt zaļu, digitālu, sociālu, ilgtspējīgu un taisnīgu pārkārtošanos, kas nevienu neatstāj novārtā, ieguldot jaunās, ilgtspējīgās un piekļūstamās kvalitatīvās darbvietās, pārkvalifikācijas programmās, uz nākotni vērstā infrastruktūrā, inovācijā un digitālajās pārmaiņās; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniešu nodarbinātības veicināšanai;

106.

aicina Komisiju un dalībvalstis risināt krīzes sekas un veicināt pārkārtošanos, ņemot vērā reģionālās īpatnības, un tādējādi garantēt pieejamā finansējuma ātru piešķiršanu, piemēram, nodrošinot apmācību nākotnes darbvietām, prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju, kā arī šajā nolūkā finansiāli pilnveidojot ESF+;

107.

aicina Komisiju un dalībvalstis jo īpaši uzraudzīt nozares, kurās ir augsts nodarbinātības nestabilitātes līmenis, lai novērstu darba ņēmēju, piemēram, pagaidu darbu strādājošo lauksaimniecības nozarē, ļaunprātīgu izmantošanu, kad sezonas darbinieki saskaras ar ļaunprātīgiem nodarbinātības apstākļiem, kas dažos gadījumos pārkāpj ne tikai darba tiesības, bet arī darba ņēmēju pamattiesības;

108.

uzsver, ka darba ņēmēji ar zemiem ienākumiem ir vairāk pakļauti Covid-19 riskam, jo viņi strādā nozarēs, kurās ir daudz lielāka saskare ar cilvēkiem, piemēram, aprūpes un transporta nozarē, vai arī pieņem darbu tiešsaistes platformās bez jebkādas tāldarba iespējas; stingri nosoda ilgo īstenošanas periodu Covid-19 klasifikācijai Bioloģisko aģentu direktīvā (88); aicina steidzami pārskatīt Bioloģisko aģentu direktīvu, lai to pielāgotu globālām pandēmijām un citiem ārkārtējiem apstākļiem nolūkā pēc iespējas drīzāk nodrošināt darba ņēmējiem pilnīgu aizsardzību pret iedarbības riskiem;

109.

uzsver, ka darba ņēmēji ar zemiem ienākumiem bieži strādā nozarēs, kurās ir liels fiziskā stāvokļa pasliktināšanās risks, kas var radīt ilgtermiņa ietekmi uz viņu fizisko un garīgo veselību un ietekmēt viņu spēju gūt ienākumus nākotnē; uzskata, ka pašreizējie tiesību akti veselības un drošības jomā nav pietiekami vērsti uz darba traumu novēršanu; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk ierosināt jaunu stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā pēc 2020. gada un šajā saistībā aicina Komisiju konstatēt esošās problēmas un ierosināt instrumentus darba ņēmējiem zemu ienākumu nozarēs, lai attiecīgās problēmas risinātu; uzsver, ka stratēģijā ir jāiekļauj uzsvars uz platformās nodarbinātajiem un darba ņēmējiem nestandarta darba veidos; aicina Komisiju grozīt Direktīvu 2004/37/EK (89), lai pārskatītu un paplašinātu arodekspozīcijas robežvērtības vairākām kancerogēnām vai mutagēnām vielām;

110.

uzsver, ka zemu ienākumu nozarēs plaši ir izplatīts ar darbu saistīts stress; uzskata, ka ar darbu saistītam stresam ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm Eiropas veselības un drošības tiesību aktos; aicina Komisiju un dalībvalstis ciešā sadarbībā ar valstu sociālajiem partneriem ierosināt direktīvu par stresu, kas saistīts ar darbu, nosakot uzņēmumiem pamatnostādnes ar darbu saistītu stresa faktoru mazināšanai un liekot visiem uzņēmumiem izveidot uzņēmuma politiku ar darbu saistīta stresa jomā;

111.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, lai Eiropas atveseļošanas plāna īstenošana tiektos uz nabadzības un sociālekonomisko nevienlīdzību izskaušanu un būtu balstīta uz efektīvu mehānismu ar mērķrādītājiem un kritērijiem, kas ļauj precīzi novērtēt gūto progresu; uzsver, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā jāiesaista atveseļošanas plāna ex ante un ex post pārbaudē un ka visiem ievēlētajiem EP deputātiem ir jāpiešķir oficiāla loma, lai nodrošinātu pilnībā demokrātisku un pārredzamu novērtēšanas un īstenošanas procesu;

o o

112.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.

(2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(3) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

(4) OV C 9 E, 15.1.2010., 11. lpp.

(5) OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp.

(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0176.

(7) OV C 366, 27.10.2017., 19. lpp.

(8) OV C 482, 23.12.2016., 31. lpp.

(9) OV C 76, 28.2.2018., 93. lpp.

(10) OV C 363, 28.10.2020., 164. lpp.

(11) OV C 346, 27.9.2018., 156. lpp.

(12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.

(13) OV C 334, 19.9.2018., 88. lpp.

(14) https://www.ituc-csi.org/ituc-global-rights-index-2019

(15) https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/sdg_01_41/default/table?lang=lv

(16) Mājsaimniecību finanšu un patēriņa tīkls, The Household Finance and Consumption Survey: Results from the 2017 wave, Eiropas Centrālā banka, statistikas dokumentu sērijas 36. izdevums, 2020. gada marts, 25. lpp. https://www.ecb.europa.eu/pub/pdf/scpsps/ecb.sps36~0245ed80c7.en.pdf?bd73411fbeb0a33928ce4c5ef2c5e872

(17) Mājsaimniecību finanšu un patēriņa tīkls, The Household Finance and Consumption Survey: Wave 2017, statistikas tabulas, 2020. gada jūnijs, 5. lpp. https://www.ecb.europa.eu/home/pdf/research/hfcn/HFCS_Statistical_Tables_Wave_2017.pdf?656f4e10de45c91c3c882840e9174eac

(18) https://www.europarl.europa.eu/news/lv/headlines/society/20200227STO73519/gender-pay-gap-in-europe-facts-and-figures-infographic

(19) Korekcija ir statistikas metode, kas ļauj salīdzināt iedzīvotāju grupas, ņemot vērā atšķirības dažādu faktoru sadalījumā (darbības nozare, vecums, nodarbošanās u.tml.) starp attiecīgajām iedzīvotāju grupām. Nekoriģētā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība tiek aprēķināta kā relatīvā atšķirība starp sieviešu un vīriešu vidējo atlīdzību stundā. Tas ir vienkāršs algu nevienlīdzības rādītājs, tāpēc to plaši izmanto politikas veidotāji. Taču nekoriģētā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ietver arī iespējamo diskrimināciju starp sievietēm un vīriešiem attiecībā uz atšķirīgu samaksu par vienādu darbu, kā arī ietekmi, ko rada atšķirības sieviešu un vīriešu vidējās iezīmēs darba tirgū. https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/aid_development_cooperation_fundamental_rights/report-gender-pay-gap-eu-countries_october2018_en_0.pdf.

(20) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20181017-1?inheritRedirect=true

(21) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Gender_pay_gap_statistics#Gender_pay_gap_much_lower_for_young_employees

(22) https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2016-eu-minorities-survey-roma-selected-findings_lv.pdf

(23) http://ergonetwork.org/2020/04/eu-recovery-plan-the-case-of-roma/

(24) Dzīves kvalitāte ir cilvēku labklājības (labjutības) jēdziens, ko mēra ar sociāliem rādītājiem, nevis ar kvantitatīviem ienākumu un ražošanas mērījumiem (avots: Eurostat).

(25) Materiāla nenodrošinātība nozīmē ekonomiskas spriedzes stāvokli, kas tiek definēts kā piespiedu nespēja (nevis nevēlēšanās) segt negaidītus izdevumus vai atļauties vienu atvaļinājuma nedēļu gadā pavadīt ārpus mājām, maltīti, kas ietver gaļu vai zivis reizi divās dienās, pietiekamu mājokļa apkuri vai ilglietojuma preces, piemēram, veļas mazgāšanas mašīnu vai krāsu televizoru. Savukārt smaga materiāla nenodrošinātība nozīmē nespēju atļauties vismaz 4 no šādām 11 kategorijām: hipotēkas vai īres maksājumi, komunālo pakalpojumu rēķini, nomaksas maksājumi vai citi aizdevumu maksājumi, viena atvaļinājuma nedēļa gadā, maltīte, kas ietver gaļu, zivis vai to proteīnu ekvivalentu reizi divās dienās, negaidīti finanšu izdevumi, tālrunis (tostarp mobilais tālrunis), krāsu televizors, veļas mazgāšanas mašīna, automašīna, apkure (https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Quality_of_life_indicators_-_material_living_conditions#General_overview).

(26) Rādītājs “mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti dzīvojoši cilvēki” tiek definēts kā tādā mājsaimniecībā dzīvojošu cilvēku skaits, kurā darbspējas vecuma locekļi iepriekšējos 12 mēnešos strādāja mazāk nekā 20 % no sava kopējā potenciāla. Mājsaimniecības darba intensitāte ir attiecība starp kopējo mēnešu skaitu, kurā visi darbspējas vecumā esošie mājsaimniecības locekļi strādāja ienākumu atsauces gadā, un kopējo mēnešu skaitu, kuros tās pašas mājsaimniecības locekļi teorētiski būtu varējuši strādāt tajā pašā periodā. Darbspējas vecuma iedzīvotāji ir iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 59 gadiem, izņemot studentus vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Mājsaimniecības, kurās dzīvo tikai bērni, studenti, kas jaunāki par 25 gadiem, un/vai par 60 gadiem vecāki cilvēki, ir pilnībā izslēgtas no rādītāja aprēķiniem.

(27) Eurofound, “Nodarbinātu personu nabadzība Eiropas Savienībā”, 2017. gada 5. septembris.

(28) Kā noteikts Darba laika direktīvā, OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.

(29) Eurofound, “Nodarbinātu personu nabadzība Eiropas Savienībā”, 2017. gada 5. septembris.

(30) https://ec.europa.eu/energy/content/introduction-5_lv

(31) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Digital_economy_and_society_statistics_-_households_and_individuals

(32) Mājsaimniecība sociālo apstākļu aptauju kontekstā tiek definēta kā mājturības vienība vai, darbības ziņā, kā sociāla vienība, kura: ievēro kopīgu kārtību; dala mājsaimniecības izdevumus vai ikdienas vajadzības; dzīvo kopīgā mītnē. Mājsaimniecība ietver vai nu personu, kas dzīvo viena, vai arī cilvēku grupu, ne vienmēr savstarpēji radniecīgu, kuri dzīvo vienā un tajā pašā adresē ar kopīgu mājturību, t.i., kopīgi ietur vismaz vienu maltīti dienā vai izmanto kopīgu dzīvojamo istabu.

(33) https://ec.europa.eu/eurostat/documents/2995521/10163468/3-16102019-CP-LV.pdf/edc3178f-ae3e-9973-f147-b839ee522578

(34) Eurostat, “ES statistikas attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) metodoloģija — 2011 — nelabvēlīgās situācijas pārnešana starp paaudzēm” (https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/EU_statistics_on_income_and_living_conditions_(EU-SILC)_methodology_-_2011_intergenerational_transmission_of_disadvantages).

(35) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Quality_of_life_indicators_-_material_living_conditions#General_overview

(36) To iedzīvotāju procentuālā daļa, kas dzīvo mājsaimniecībā, kuras kopējās mājokļa izmaksas (atskaitot mājokļa pabalstus) ir vairāk nekā 40 % no kopējā mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma (atskaitot mājokļa pabalstus).

(37) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Housing_statistics#Housing_affordability

(38) https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tessi163/default/table?lang=lv

(39) https://www.europarl.europa.eu/news/en/agenda/briefing/2020-01-13/11/housing-urgent-action-needed-to-address-homelessness-in-europe

(40) https://www.feantsa.org/public/user/Resources/magazine/2019/Spring/Homeless_in_Europe_magazine_-_Spring_2019.pdf; https://www.feantsa.org/en/news/2020/07/23/fifth-overview-of-housing-exclusion-in-europe-2020

(41) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/DDN-20190122-1?inheritRedirect=true

(42) https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tessi012/default/table?lang=lv

(43) ESAO, Visser (2016) ICTWSS datubāze.

https://www.etuc.org/en/document/etuc-reply-first-phase-consultation-social-partners-under-article-154-tfeu-possible-action, 6. lpp., Nr. 15.

(44) Eurofound, “Sociālo partneru attiecības — situācija 2015.–2019. gadā”, 2020. gada 11. decembris.

(45) https://www.ituc-csi.org/IMG/pdf/2019-06-ituc-global-rights-index-2019-report-en-2.pdf

(46) ESAO, Negotiating Our Way Up: Collective Bargaining in a Changing World of Work, 2019. gada 18. novembris, 3.10. attēls, 125. lpp.

(47) Van den Berg, A., Grift, Y., van Witteloostuijn, A., The effect of employee workplace representation on firm performance: a cross-country comparison within Europe, pētījuma dokuments 2013-008, ACED 2013-016, Antverpenes Universitāte, 2013. gada aprīlis.

(48) https://www.europarl.europa.eu/news/lv/headlines/society/20200604STO80506/parliament-calls-for-a-new-ambitious-eu-disability-strategy

(49) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/pdfscache/34425.pdf

(50) Dzimumu līdztiesības indekss, 2019.

(51) https://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2014_2019/documents/empl/dv/empl20141120-wss-people-disabilities-/empl20141120-wss-people-disabilities-en.pdf

(52) Eurostat statistikas paskaidrojumi, “Eiropa 2020'' rādītāji — nabadzība un sociālā atstumtība”2020. gada 11. jūnijs (https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Archive:Europe_2020_indicators_-_poverty_and_social_exclusion&oldid=394836).

(53) https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=89&furtherNews=yes&langId=lv&newsId= 9378

(54) Eurofound, “Nodarbinātu personu nabadzība Eiropas Savienībā”, 2017. gada 5. septembris.

(55) https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/ilc_peps04/default/table?lang=lv

(56) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Minimum_wage_statistics

(57) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Minimum_wage_statistics#Minimum_wages_expressed_in_purchasing_power_standards

(58) Eurofound, “Minimālās algas 2020. gadā — gada pārskats”, 2020. gada 4. jūnijs.

(59) Eiropas Arodbiedrību institūts, Benchmarking Working Europe 2019, nodaļa “Labour market and social developments”, 2019.

https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=89&furtherNews=yes&langId=lv&newsId= 9378

(60) https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2016/587285/IPOL_STU(2016)587285_EN.pdf

(61) Eurofound, “Nodarbinātu personu nabadzība Eiropas Savienībā”, 2017. gada 5. septembris (https://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2017/in-work-poverty-in-the-eu).

(62) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/DDN-20200511-1

(63) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/DDN-20200511-1

(64) https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ ef18001en.pdf

(65) https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ ef18001en.pdf

(66) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/DDN-20190517-1

(67) Eurofound, Dati par dzīvošanu, strādāšanu un Covid-19, 2020. gada 28. septembris (http://eurofound.link/covid19data).

(68) Eurofound, Dati par dzīvošanu, strādāšanu un Covid-19, 2020. gada 28. septembris (http://eurofound.link/covid19data).

(69) https://www.worldbank.org/en/topic/poverty/brief/projected-poverty-impacts-of-COVID-19

(70) Employment and Social Developments in Europe 2019 (https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=8219).

(71) Tipiskas triju pīlāru pieejas pensijām pirmo pīlāru veido valsts obligātās pensijas, ko pārvalda valsts un parasti finansē no sociālās apdrošināšanas iemaksām un/vai vispārējiem nodokļu ieņēmumiem saskaņā ar kārtējo iemaksu principu. Avots: EPRS brīfings “Eiropas Savienības pensiju sistēmas — vai tās ir adekvātas un ilgtspējīgas?”, 2015. gada novembris.

(72) Kā minēts Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūcijā “Nevienlīdzības samazināšana, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai”, OV C 366, 27.10.2017., 19. lpp., un Eiropas Komisijas politikas pamatnostādnēs 2019.–2024. gadam: “Lai atbalstītu ikvienu bērnu, kam nepieciešama palīdzība, es izveidošu Eiropas Garantiju bērniem, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta ierosināto ideju”.

(73) “Eiropas Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem. Mana programma Eiropai”, politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024).

(74) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1152 (2019. gada 20. jūnijs) par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā (OV L 186, 11.7.2019., 105. lpp.).

(75) Saprātīgu pielāgojumu veikšana ir pienākums saskaņā ar ES Nodarbinātības vienlīdzības direktīvu (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.) un ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 5. pantu.

(76) Pielikumi Komisijas 2021. gada darba programmai (COM(2020)0690), 9. politikas mērķis sadaļā “Digitālajam laikmetam gatava Eiropa”.

(77) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1158 (2019. gada 20. jūnijs) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES (OV L 188, 12.7.2019., 79. lpp.).

(78) 2020. gada 30. janvāra rezolūcija par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, 2. punkts (Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0025).

(79) Saskaņā ar šo stratēģiju Komisijai bija jāiesniedz saistoši pasākumi darba samaksas pārredzamības jomā līdz 2020. gada beigām.

(80) Piemēram, apakšuzņēmumu (vai čaulas sabiedrību) un/vai pagaidu darba aģentūru izveide dalībvalstīs ar zemākām algām vienīgi nolūkā izmantot norīkotos darba ņēmējus tā vietā, lai pieņemtu vietējos darba ņēmējus.

(81) Kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/1152 (2019. gada 20. jūnijs) par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā (OV L 186, 11.7.2019., 105. lpp.).

(82) To starpā ir lūgumraksti Nr. 0240/18, 0328/18, 0365/18, 0374/18, 0396/18, 0419/18, 0829/2018, 0897/2018, 1161/2018, 0290/19, 0310/2019, 0335/2019, 0579/19, 0624/19, 0652/19, 0683/2019, 0737/2019, 1017/19, 1045/2019, 1241/2019, 1318/2019 un 0036/2020.

(83) To starpā ir lūgumraksti Nr. 1378/2013, 0019/2016, 0020/2016, 0021/2016, 0099/2017, 1162/2017, 0110/2018 un 0335/2019.

(84) Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 15. jūlija Regula (ES) 2020/1054, ar ko Regulu (EK) Nr. 561/2006 groza attiecībā uz minimālajām prasībām par maksimālajiem transportlīdzekļa ikdienas un iknedēļas vadīšanas laikiem, minimālajiem pārtraukumiem un ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem un ar ko Regulu (ES) Nr. 165/2014 groza attiecībā uz pozicionēšanu ar tahogrāfu palīdzību (OV L 249, 31.7.2020., 1. lpp.).

(85) Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai (2020. gada 28. oktobris) par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā (COM(2020)0682).

(86) Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai (2020. gada 28. oktobris) par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā (COM(2020)0682).

(87) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV L 94, 28.3.2014., 243. lpp.).

(88) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/54/EK (2000. gada 18. septembris) par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku aģentu iedarbību darba vietā (OV L 262, 17.10.2000., 21. lpp.).

(89) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā (OV L 158, 30.4.2004., 50. lpp.).

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/82

P9_TA(2021)0045

Covid-19 ietekme uz jauniešiem un sportu

Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu (2020/2864(RSP))

(2021/C 465/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 3. punktu un līgumu Protokolu (Nr. 2) par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14. pantu,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (1),

—	ņemot vērā 2020. gada 8. jūlija rezolūciju par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu tiesībām Covid-19 krīzes laikā (2),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par Eiropas kultūras atveseļošanu (3),

—	ņemot vērā 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Jaunatnes garantiju (4),

—	ņemot vērā 2020. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas izglītības nākotni saistībā ar Covid-19 (5),

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu (O-000074/2020 – B9-0005/2021),

—	ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

tā kā saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas datiem (6) pašreizējā Covid-19 pandēmija nesamērīgi skar jauniešus un viņi, visticamāk, saskarsies ar smagu negatīvu un ilgstošu ietekmi uz savu ekonomisko situāciju, veselību un labklājību, tostarp zaudētām izglītības, brīvprātīgā darba un apmācības iespējām viņu attīstības izšķirīgā posmā;

tā kā nevienlīdzību palielina Covid-19 pandēmijas ietekme uz to ES jaunatnes un izglītības programmu darbību, kuras skar darbu ar jaunatni un brīvprātīgo darbu, uz valstu izglītības sistēmām, nodarbinātību un ienākumiem, kā arī uz pilsoniskajām brīvībām, kā to apliecina ESAO statistika, proti, neraugoties uz valstu centieniem nodrošināt tiešsaistes mācību risinājumus, vien aptuveni puse skolēnu var piekļūt lielākajai daļai vai visai mācību programmai; tā kā šī situācija pastiprina digitālās plaisas sekas un kavē nepieciešamo digitālo prasmju attīstību, savukārt piekļuve skolu mācību programmām ne vienmēr nozīmē, ka audzēkņi, kas nonākuši grūtībās, var mācīties;

C.	tā kā jauniešiem ir īpaša loma uz solidaritāti balstītās darbībās, reaģējot uz viņu kopienu vajadzībām Covid-19 pandēmijas situācijā — sākot no izpratnes veicināšanas kampaņu vadīšanas līdz darbam pirmajās līnijās Eiropas Solidaritātes korpusa ietvaros un citām brīvprātīgā darba iniciatīvām;

tā kā pandēmijas negatīvās sekas ir tik tālejošas, ka tās ir vēl vairāk veicinājušas pilsoniskās telpas samazināšanos dalībvalstīs visā Eiropā, un daudzām jauniešu darba un sporta organizācijām var nākties pārtraukt darbību, kas negatīvi ietekmētu izveidotās Eiropas un starptautiskās sadarbības struktūras un ievērojami ierobežotu sabiedrības iesaistīšanos;

E.	tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītās psihosociālās sekas ietekmē jauniešu garīgo veselību un socializācijas spēju gan tūlītēju, gan ilgtermiņa faktoru dēļ; tā kā brīvā laika pavadīšanas pasākumu trūkums un sociālie ierobežojumi nesamērīgi ietekmē bērnus un jauniešus ar invaliditāti;

F.	tā kā Covid-19 pandēmija ir postoši ietekmējusi sportu un ar to saistītās nozares un jomas; tā kā ekonomiskā ietekme uz profesionālo sportu ir bijusi milzīga, samazinoties ieņēmumiem, jo neskaitāmi pasākumi visos līmeņos ir jāatceļ vai tiem jānotiek bez skatītājiem;

G.	tā kā pandēmijas postošā ietekme uz daļēji profesionālo un tautas sportu un atpūtas nozari turpinās, un daudzu sporta klubu pastāvēšana ir apdraudēta, jo tie būtībā ir bezpeļņas uzņēmumi, kas lielākoties darbojas brīvprātīgi un līdz ar to tiem nav nekādu finanšu rezervju;

H.	tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītie ierobežojumi un pietiekamu iespēju trūkums regulāriem treniņiem un vingrinājumiem fiziska kontakta sporta veidos kaitē sportistu attīstībai un izaugsmei;

I.	tā kā sports ir svarīga ekonomikas nozare, kas nodrošina 2,12 % no kopējā IKP, 2,72 % no kopējās nodarbinātības ES un aptuveni 5,67 miljonus darbvietu;

tā kā sportam ir svarīgas funkcijas sabiedrībā, piemēram, veicinot sociālo iekļaušanu, integrāciju, kohēziju un tādas vērtības kā savstarpēju cieņu un sapratni, solidaritāti, daudzveidību un līdztiesību, tostarp dzimumu līdztiesību; tā kā sports un ar to saistītās brīvprātīgās darbības var uzlabot fizisko un garīgo veselību un jo īpaši jauniešu nodarbināmību, kā arī palīdzēt jauniešiem atturēties no iesaistīšanās vardarbībā, tostarp ar dzimumu saistītā vardarbībā, noziedzībā un narkotiku lietošanā,

Jaunatne

pauž bažas par to, ka, ņemot vērā jauniešu darba tirgus īpaši augsto jutīgumu pret ekonomikas cikliem un ekonomikas krīzēm, pašreizējās pandēmijas seku dēļ jauniešu nodarbinātība ir cietusi vairāk, pastiprinot negatīvās tendences nozarē, kurā dominē nestabils, slikti apmaksāts nepilnas slodzes darbs ar zemākiem tiesiskās aizsardzības un sociālā nodrošinājuma standartiem;

uzsver, ka pašreizējā pandēmija ir īpaši smagi ietekmējusi jauniešus, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), un pasvītro nepieciešamību risināt problēmas, ar kurām saskaras jaunieši no neaizsargātām grupām; uzsver, ka ir jāņem vērā ievērojamās dzimumu atšķirības jauniešu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, īpatsvarā;

uzsver, ka vissmagāk ir skartas darbietilpīgas nozares, kurām bieži ir raksturīgs zems atalgojums, piemēram, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, izmitināšanas, tūrisma un ēdināšanas nozares, un kurās parasti tiek nodarbināti mazkvalificēti gados jauni darba ņēmēji un strādājoši studenti; norāda, ka kopš pandēmijas sākuma ir pastāvīgi pieaudzis bezdarbs un nabadzība jauniešu vidū; uzskata par iespējamu, ka jauniešu bezdarbs īstermiņā turpinās pieaugt un arī ilgtermiņā var saglabāties virs līmeņa, kāds tas bija pirms pandēmijas;

mudina Komisiju un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus ar mērķi novērst katastrofālo ietekmi uz jauniešu nodarbinātību, tostarp izmantojot makroekonomikas (fiskālo un monetāro) politiku, kas publiskos izdevumus novirza darbā pieņemšanas subsīdiju vai garantijas jauniešiem nodrošināšanai, lai atbalstītu jauniešiem pielāgotas darbvietu saglabāšanas un radīšanas un prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas shēmas, kā arī investīcijas tādās ekonomikas nozarēs, kas spēj uzņemt gados jaunus darba meklētājus, piedāvājot kvalitatīvas darbvietas un pienācīgus darba un atalgojuma nosacījumus;

atgādina par brīvprātīgā darba nozīmi jauniešu dzīves un darba prasmju attīstīšanā; uzskata, ka finansiāli atbalstīts brīvprātīgais darbs var palīdzēt bez darba esošiem jauniešiem pārvarēt krīzes izraisīto ekonomisko satricinājumu, vienlaikus sniedzot ieguldījumu sabiedrībā un iegūstot vērtīgu pieredzi, kas atvieglo pāreju uz ilgtermiņa pastāvīgu nodarbinātību; uzskata, ka Eiropas Solidaritātes korpuss var palīdzēt Eiropas jauniešiem paplašināt iespējas ārpus viņu vietējiem apstākļiem; šajā sakarībā mudina Komisiju nodrošināt precīzas un vienotas pamatnostādnes programmu īstenošanai krīzes situācijās un novērst šķēršļus līdzdalībai, ko cita starpā rada finansējuma elastības trūkums, finansējuma samazināšana, vīzu piešķiršanas stingrāki ierobežojumi brīvprātīgajiem no partnervalstīm un jauniešu kā brīvprātīgo juridiskā statusa nenodrošināšana;

uzsver ikdienējās mācīšanās un neformālās izglītības, mākslas, sporta, brīvprātīgā darba un sabiedrisko pasākumu būtisko nozīmi, tiem rosinot jauniešu līdzdalību un veicinot sociālo kohēziju — tie ir instrumenti, kuriem var būt ārkārtīgi spēcīga ietekme vietējās kopienās un kuri var palīdzēt risināt daudzus sabiedrības aktuālākos problēmjautājumus;

uzsver, ka saskaņā ar 2020. gada 21. jūlija vienošanos Eiropadomei vajadzētu rīkoties vērienīgāk attiecībā uz atbalstu jaunajām paaudzēm –– Eiropas nākotnei —, tostarp atveseļošanas plānos paredzot lielāku atbalstu jauniešiem, piešķirot 10 % izglītībai un paredzot 20 % investīcijām Eiropas digitālajā stratēģijā un digitālā vienotā tirgus izveidē; šajā sakarībā uzsver, ka nozaru programmas, kuras tieši vērstas uz jaunatni, piemēram, “Erasmus+”, Eiropas Solidaritātes korpuss, Garantija jauniešiem un Garantija bērniem, vai ar kurām varētu atbalstīt pārkārtošanos uz taisnīgāku un sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgāku Eiropu, ir jāmobilizē tā, lai pilnībā īstenotu to potenciālu, jo citādi tās var nesasniegt savus vērienīgos mērķus, radot rūgtu vilšanos jauniešiem un nākamajām paaudzēm;

uzsver, ka pašreizējā pandēmija ir paplašinājusi digitālo plaisu Eiropas Savienībā, un tādēļ uzsver steidzamo nepieciešamību veicināt digitālo pratību visiem un sekmēt alternatīvu, tostarp neformālās un ikdienējās mācīšanās iespēju, piemēram, tiešsaistes un digitālās mācīšanās un apmācības, visaptverošu izmantošanu, atzīšanu un validēšanu; jo īpaši aicina pievērsties un sniegt atbalstu konkrēti tiem jauniešiem, kuri ir piedzīvojuši ienākumu zaudēšanu, atrodoties tehniskajā, duālajā izglītībā un profesionālajā izglītībā un apmācībā, un izstrādāt un plaši izmantot kvalitatīvus digitālos rīkus, mācīšanas un apmācības materiālus un saturu, lai novērstu to, ka cilvēki pārtrauc izglītošanos, un nodrošinātu netraucētu un efektīvu pāreju no izglītības iestādes uz darba dzīvi; uzsver, ka, pat neraugoties uz Covid-19 īpašajiem apstākļiem, ir svarīgi uzturēt mācīšanos klātienē un nodrošināt, ka neviens netiek atstāts novārtā, jo īpaši attiecībā uz maziem bērniem, neaizsargātām grupām un jauniešiem no sarežģītas sociālekonomiskās vides bez tehnoloģiskiem līdzekļiem vai prasmēm;

mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus digitālajos risinājumos un prasmēs praktisko iemaņu attīstīšanai un kompetenču un kvalifikāciju iegūšanai, nodrošināt digitālo prasmju pieejamību visiem un veicināt neatkarīgu daudzvalodu, iekļaujošu un bezmaksas tiešsaistes mācību rīku izstrādi, lai uzlabotu digitālo prasmju un kompetenču vispārējo līmeni saistībā ar Digitālās izglītības rīcības plāna (2021–2027) īstenošanu; uzsver, ka ir jāattīsta skolotāju, pasniedzēju, skolu direktoru, vecāku un vadītāju kompetences nolūkā uzlabot tiešsaistes mācību, tālmācības un jaukta tipa mācību nodrošināšanu, īpašu uzmanību pievēršot prasmju attīstības programmām;

10.

pauž bažas par to, ka Covid-19 krīze ir palielinājusi satraukumu un bailes jauniešu vidū, kas var būtiski ietekmēt viņu dzīvi un pāreju no izglītības iestādes uz darba vidi; aicina plaši izmantot pielāgotus garīgās veselības pakalpojumus, psihosociālo atbalstu un sporta aktivitātes kā atsevišķus vai modulārus pasākumus un palielināt garīgās labklājības atbalstu apmācības un izglītības iestādēs, lai nepieļautu pandēmijas psiholoģiskās ietekmes ieilgšanu; uzsver pandēmijas ietekmi uz jauniešiem ar invaliditāti un jauniešiem, kas dzīvo lauku un attālos apvidos, un aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību šīs grupas vajadzībām, pielāgojot pieejamos atbalsta pasākumus un pakalpojumus;

11.

aicina dažādās politikas jomās īstenot uz tiesībām balstītu pieeju, kuras pamatā ir nediskriminācijas un līdztiesības principi, ar mērķi novērst dažādos diskriminācijas veidus, ar ko Covid-19 krīzes laikā saskaras jaunieši, un atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ir vajadzīga īpaša pieeja, lai atbalstītu un aizsargātu neaizsargātās grupas, piemēram, jauniešus ar invaliditāti, jauniešus no nelabvēlīgas vides un vardarbības ģimenē riskam pakļautus jauniešus, gados jaunus migrantus un bēgļus un gados jaunus LGTBIQ+ kopienas pārstāvjus; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt brīvu piekļuvi kvalitatīvai informācijai par Covid-19 un pandēmiju kopumā, kas būtu pielāgota jauniešu vajadzībām;

12.

uzsver, ka sporta un jaunatnes aktivitātes visā to daudzveidībā ir īpaši apdraudētas visā Eiropā, kā rezultātā samazinās pilsoniskā telpa, un mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai saglabātu struktūras un nodrošinātu piedāvājuma daudzveidību jaunatnes un sporta nozarē; atgādina, ka jauniešu, jaunatnes un sporta organizāciju atbalstam paredzēto risinājumu īstenošanā cieši jāiesaista vietējās iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un sociālie partneri; uzsver organizētu sporta un jaunatnes organizāciju lomu sociālās kohēzijas īstenošanā;

Sports

13.

pauž dziļas bažas par iespējamu ilgstošu kaitējumu sporta nozarei ne tikai tautsaimniecības un nodarbinātības ziņā, bet arī sabiedrībai kopumā;

14.

uzsver, ka sports un fiziskās aktivitātes pandēmijas apstākļos ir īpaši svarīgas, jo tās stiprina fizisko un garīgo noturību; atzinīgi vērtē datus par to, ka pārvietošanās ierobežojumu laikā daudzi cilvēki sākuši biežāk un aktīvāk pievērsties noteiktiem individuāliem sporta veidiem; no otras puses, pauž bažas, ka pārvietošanās ierobežojumu laikā daudzi jaunieši neiesaistās fiziskās aktivitātēs un tas varētu ietekmēt sabiedrības veselību;

15.

uzsver, ka Eiropas sporta modelis ir jāsaglabā un jāveicina, jo solidaritāte, taisnīgums un uz vērtībām balstīta pieeja būs svarīgāka nekā jebkad agrāk sporta nozares atveseļošanai un tautas sporta izdzīvošanai;

16.

atgādina, ka sports veicina un māca tādas vērtības kā savstarpēja cieņa un sapratne, solidaritāte, daudzveidība, taisnīgums, sadarbība un pilsoniskā līdzdalība un ka sports veicina kohēziju un migrantu un bēgļu integrāciju; uzsver, ka sportam nav robežu un ka tas vieno cilvēkus ar atšķirīgu sociālekonomisko un etnisko izcelsmi; uzskata, ka jo īpaši tautas sportam ir būtiska nozīme, lai veicinātu tādu cilvēku sociālo iekļaušanu, kuriem ir mazāk iespēju vai kuri pieder neaizsargātām grupām un ir personas ar invaliditāti; šajā sakarībā aicina Komisiju ar sporta starpniecību stiprināt iekļaušanu un izpētīt jaunas iespējas, kā maksimāli palielināt tā ietekmi un sasniedzamību; prasa palielināt atbalstu ģimenēm ar zemiem ienākumiem, lai viņu bērni varētu piedalīties sporta un citos brīvā laika pavadīšanas pasākumos;

17.

uzsver, ka cilvēki ar invaliditāti pieredz lielas finansiālas un organizatoriskas problēmas saistībā ar piekļuvi sportam gan tautas, gan profesionālā līmenī, kas Covid-19 pandēmijas laikā vēl saasinājušās, un tādēļ mudina Komisiju šo problēmu konkrēti risināt gaidāmajā stratēģijā invaliditātes jomā;

18.

uzsver, ka Covid-19 pandēmijai ir postoša ietekme uz visu sporta jomu visos līmeņos, jo īpaši uz sporta organizācijām un klubiem, līgām, sporta un fitnesa centriem, sportistiem, treneriem, sporta personālu un ar sportu saistītajiem uzņēmumiem, tostarp sporta pasākumu organizatoriem un sporta plašsaziņas līdzekļiem; uzskata, ka ceļš uz atveseļošanos būs sarežģīts, un uzsver nepieciešamību pēc mērķtiecīgiem seku mazināšanas pasākumiem;

19.

uzskata, ka ar vispārējiem atveseļošanas instrumentiem, ko ES pieņēmusi, reaģējot uz krīzi, ir jāpalīdz atbalstīt sporta nozari īstermiņā, un mudina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts atbalsta fondi, struktūrfondi un valstu atveseļošanas un noturības plāni sniedz labumu sporta nozarei, neraugoties uz tās īpašajām iezīmēm un organizatoriskajām struktūrām;

20.

uzsver, cik svarīgi jebkādi glābšanas pasākumi visiem sporta veidiem; uzsver, ka galvenie skatītāju sporta veidi gan nereti ir finansiāli visvairāk skartie, tomēr tiem nevajadzētu būt vienīgajiem, par kuriem var saņemt finansiālu atbalstu, un tiem arī nevajadzētu būt prioritāriem;

21.

uzskata, ka pašreizējais finansiālais atbalsts var būt nepietiekams, un aicina Komisiju izpētīt visas iespējas, kā sniegt papildu mērķtiecīgu atbalstu gan amatieru, gan profesionālajam sportam, lai palielinātu visas nozares dzīvotspēju;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sporta nozares un jo īpaši tautas sporta atveseļošanu un noturību pret krīzēm kopumā, izmantojot ES programmas, kuras ir pieejamas un no kurām nozare ir tiesīga atbalstu saņemt, tostarp programmu “Erasmus+” un Eiropas Solidaritātes korpusu, kā arī nodrošināt pilnīgu piekļuvi Atveseļošanas un noturības mehānismam, Eiropas Reģionālās attīstības fondam, Kohēzijas fondam, Eiropas Sociālajam fondam Plus un programmai “ES — veselībai”; uzsver, ka šajā ziņā ir būtiski iekļaut sportu attiecīgajos noteikumos un novērst visus šķēršļus pieteikumu iesniegšanas procesā valsts līmenī;

23.

aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt Covid-19 pandēmijas ekonomisko un sociālo ietekmi uz sportu visās dalībvalstīs un, pamatojoties uz šā novērtējuma rezultātiem, izstrādāt Eiropas pieeju problēmu risināšanai un iespējamo seku mazināšanai;

24.

aicina dalībvalstis strukturēti un sistemātiski apmainīties ar paraugpraksi, novēršot krīzes ietekmi uz sportu, un sistemātiski analizēt datus un informāciju par iesaistīšanos sportā un Covid-19 ietekmi; uzskata, ka ir lietderīgi izpētīt iespējas rast jaunus veidus, kā nodarboties ar sportu situācijās, kad nepieciešama fiziska distancēšanās;

25.

uzskata, ka ir steidzami nepieciešama plaša starpnozaru sadarbība, lai pārvarētu problēmas, kas sporta nozarē radušās Covid-19 pandēmijas dēļ; šajā sakarībā uzsver, ka būtu vēl vairāk jāveicina sadarbība visos līmeņos, tostarp ar visiem, kuri iesaistīti sporta kustībā, ar sportu saistīto uzņēmējdarbības nozari un citām attiecīgām ieinteresētām personām;

26.

norāda, ka krīzes laikā arvien plašāk tiek izmantoti digitālie risinājumi, piemēram, sporta lietotnes; uzskata, ka sporta nozares turpmāka digitalizācija palielinās tās noturību iespējamās krīzes situācijās nākotnē; prasa izstrādāt digitālos rīkus, kas ļautu finansēt sporta aktivitātes pandēmijas laikā;

27.

aicina Komisiju īpašā ES rīcības plānā koordinēt visus pasākumus, kas veikti ar mērķi novērst Covid-19 pandēmijas sekas sportā;

28.

mudina Padomi gaidāmajā ES sporta darba plānā prioritāti piešķirt pasākumiem un darbībām, kuru mērķis ir palīdzēt nozarei pārvarēt pandēmijas sekas īstermiņā un ilgtermiņā;

29.

uzskata, ka apstākļos, kad pandēmija turpina izplatīties, ir jāsāk koordinēts dialogs ar Eiropas un starptautiskajām sporta federācijām un dalībvalstīm ar mērķi apspriest iespējas droši turpināt rīkot nozīmīgus starptautiskus sporta pasākumus un sacensības; mudina dalībvalstis un Komisiju censties panākt saskaņotu pieeju attiecībā uz stadionu apmeklēšanu, ceļošanas ierobežojumiem un Covid-19 testēšanu, lai nodrošinātu Eiropas mēroga sporta sacensību efektīvu plānošanu un atbildīgu organizēšanu;

30.

prasa veikt pasākumus dopinga profilakses stiprināšanai Covid-19 ierobežošanas pasākumu laikā un pēc tiem, lai veicinātu sportistu veselību un godīgu spēli Eiropas sportā;

31.

uzskata, ka dažādi sporta veidi ir skarti dažādā mērā un ka dažos sporta veidos mazāki klubi, zemāku līgu sacensības un tautas sports ir cietuši tieši tāpēc, ka tie ir ekonomiski atkarīgi no nelieliem sponsoriem vai sportistu pašu iemaksām; uzsver, ka amatieru sports ir profesionālā līmeņa sporta pamats, jo mazie tautas sporta klubi sniedz būtisku ieguldījumu jaunu sportistu attīstībā un galvenokārt strādā uz brīvprātības pamatiem; uzsver, cik svarīga ir Eiropas sporta kopienas solidaritāte dažādos sporta veidos un sportā kopumā, un aicina palielināt atbalstu minoritāšu un tautas sportam, jo tam ir ekonomiskas grūtības turpināt darbību;

32.

norāda, ka Covid-19 pandēmijas izraisītie ierobežojumi un pietiekamu iespēju trūkums regulāriem treniņiem un vingrinājumiem sportā, kas paredz fizisku kontaktu, kaitē sportistu izaugsmei un attīstībai; uzskata, ka pasākumu rīkotāji, treneri un paši sportisti būtu jāinformē par iespējamām sekām, ko varētu radīt ilgstoša nespēja intensīvi trenēties; aicina sporta iestādes un organizācijas sadarboties, lai atbalstītu projektus un koncepcijas, kas vērstas uz zaudēto spēju atgūšanu;

33.

uzskata, ka arēnas un stadioni ir mūsu sabiedrības sporta un kultūras ekosistēmu sociālās struktūras centrā; atzīst, ka norišu vietu darbības atsākšana ir būtiska iedzīvotāju veselībai un labklājībai, kā arī ekonomikas atveseļošanai gan tagad, gan nākotnē;

o o

34.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.

(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0183.

(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0239.

(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0267.

(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0282.

(6) Visaptverošais ziņojums “Youth & COVID-19: Impacts on jobs, education, rights and mental well-being” (“Jaunatne un Covid-19: ietekme uz darba iespējām, izglītību, tiesībām un garīgo labklājību”), 2020. gada 11. augusts.

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/87

P9_TA(2021)0050

ES un Ukrainas asociācijas nolīgums

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma īstenošanu (2019/2202(INI))

(2021/C 465/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 8. pantu un V sadaļu, jo īpaši 21., 22., 36., 37. un 49. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piekto daļu,

—	ņemot vērā asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Ukrainu, no otras puses, tostarp padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (AN/DCFTA), kas stājās spēkā 2017. gada 1. septembrī, un ar to saistīto asociācijas programmu,

—	ņemot vērā to, ka 2017. gada 11. jūnijā attiecībā uz Ukrainas pilsoņiem stājās spēkā bezvīzu režīms atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes izdarītajiem grozījumiem Padomes Regulā (EK) Nr. 539/2001,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Regulu (ES) 2018/1806, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas (1),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas attiecībā uz Ukrainu, jo īpaši 2018. gada 12. decembra rezolūciju par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma īstenošanu (2) un 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu (3), kā arī 2020. gada 19. jūnija ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos par Austrumu partnerību, gatavojoties 2020. gada jūnija samitam (4),

—	ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) ziņojumus par Ukrainu, jo īpaši 2020. gada septembra 30. ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Ukrainā,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2020. gada 19. jūnija ziņojumu “Cilvēktiesību stāvoklis Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina)”,

—	ņemot vērā Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta 2019. gada 12. decembra kopējo darba dokumentu par asociācijas īstenošanas ziņojumu par Ukrainu (SWD(2019)0433),

—	ņemot vērā pieņemto kopīgo paziņojumu pēc 2020. gada 6. oktobrī notikušās ES un Ukrainas 22. augstākā līmeņa sanāksmes,

—	ņemot vērā Euronest parlamentārās asamblejas, Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības foruma un citu Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju ieteikumus un darbības,

—	ņemot vērā ES un Ukrainas parlamentārās asociācijas komitejas 2019. gada 19. decembra sanāksmes galīgos paziņojumus un ieteikumus,

—	ņemot vērā Parlamenta vēlēšanu novērošanas misiju 2019. gada 31. martā un 21. aprīļa secinājumus par Ukrainas prezidenta vēlēšanām un 2019. gada 21. jūlija secinājumus par pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām,

—	ņemot vērā to, ka 2020. gada 29. maijā Ukrainai tika izmaksāts 500 miljonu EUR aizdevums kā daļa no Komisijas ceturtās makrofinansiālās palīdzības (MFA) programmas,

—

ņemot vērā bezprecedenta palīdzības pasākumu kopumus, ko ES ieviesusi, lai palīdzētu kaimiņvalstīm cīņā pret Covid-19 pandēmiju, un jo īpaši ilgtermiņa aizdevumus 1,2 miljardu EUR apmērā, kas Ukrainai ar ļoti labvēlīgiem nosacījumiem piešķirti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. maija Lēmumu (ES) 2020/701 par makrofinansiālas palīdzības sniegšanu paplašināšanās un kaimiņreģiona partneriem saistībā ar Covid-19 pandēmijuu (5),

—	ņemot vērā NATO un Ukrainas komisijas 2019. gada 31. oktobra kopīgo paziņojumu,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) 2017. gada septembrī publicēto piekto valstu uzraudzības ziņojumu un 2020. gada jūnijā publicētos secinājumus par Ukrainu attiecībā uz 2017. gada ieteikumu īstenošanas progresu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu dalībvalstīm (6) par pasākumiem ar dzimumorientāciju vai dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai, un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pieņemtos standartus,

—	ņemot vērā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) vēlēšanu novērošanas misijas 2019. gada 21. jūlija galīgo ziņojumu par parlamenta pirmstermiņa vēlēšanām Ukrainā,

—	ņemot vērā organizācijas “Transparency International” 2019. gada korupcijas uztveres sarakstu, kurā Ukraina ieņem 126. vietu no 180 novērtētajām valstīm un teritorijām (pirmā vieta ir vislabākā),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, kas pieņemta 1992. gada 5. novembrī,

—	ņemot vērā Venēcijas komisijas pieņemto atzinumu par ukraiņu valodas kā valsts valodas atbalstīšanas likumu un Venēcijas komisijas pieņemto atzinumu par 2017. gada 5. septembra Izglītības likuma noteikumiem, kas attiecas uz valsts valodas un minoritāšu un citu valodu izmantošanu izglītībā,

—	ņemot vērā Venēcijas komisijas 2020. gada 10. decembra atzinumu par Ukrainas Konstitucionālo tiesu,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0219/2020),

tā kā AN/DCFTA ir stūrakmens Eiropas Savienības attiecībām ar Ukrainu, pamatojoties uz politiskām attiecībām un ekonomikas integrāciju, un reformu ceļvedis, kura pilnīga īstenošana būtu jāuzskata par iespēju pastāvīgi tuvināties Savienībai, radot pakāpenisku integrāciju Savienības iekšējā tirgū, un asociācijas nolīguma (AN) / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA) pilnvērtīga potenciāla un ieguvumu izmantošanu;

B.	tā kā Ukrainai saskaņā ar LES 49. pantu ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Savienības dalībvalsti, ja tā atbilst visiem Kopenhāgenas kritērijiem, ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un uztur tiesiskumu;

C.	tā kā ES un Ukrainas 22. augstākā līmeņa sanāksme atzina Ukrainas centienus tuvināties Eiropai un pauda atzinību par šo Eiropas izvēli, atzina Ukrainas ievērojamo progresu tās reformu procesā, kā arī pauda atzinību par rezultātiem AN īstenošanā un DCFTA sekmīgā īstenošanā;

D.	tā kā 2019. gadā Ukraina piedzīvoja delikātu vēlēšanu periodu gan prezidenta, gan parlamenta līmenī un tā kā būtu jāizsaka uzslava par šiem procesiem, kā arī sekojošo varas mierpilno un sakārtoto nodošanu;

tā kā valsts mēroga pašvaldību vēlēšanas 2020. gada 25. oktobrī bija vēl viens pārbaudījums demokrātijas stāvoklim un iespēja panākt turpmāku konsolidāciju; tā kā, tuvojoties 2020. gada 25. oktobrī plānotajām pašvaldību vēlēšanām, ir bijuši mēģinājumi izmainīt Vēlēšanu kodeksu notiekošas vēlēšanu kampaņas laikā un tā kā joprojām bažas rada tas, ka nav skaidru pasākumu attiecībā uz to, kā reaģēt uz Covid-19 situāciju, ņemot vērā drošas balsošanas jauno standartu pieņemšanu;

tā kā ODIHR ierobežota starptautiskā vēlēšanu novērošanas misija secināja, ka 2020. gada 25. oktobra vietējās vēlēšanas Ukrainā bija īpaši svarīgas pēc nesenajām decentralizācijas reformām, kuru rezultātā vietējām pašvaldībām tika nodotas ievērojamas pilnvaras un resursi, ka vēlēšanu process kopumā bija mierīgs, labi organizēts un pārredzams un procedūras lielākoties tika ievērotas, turklāt kopumā Ukrainas Centrālā vēlēšanu komisija bija ievērojusi visus juridiskos termiņus un darbojās objektīvi, atklāti un pārredzami;

G.	tā kā pilsoniskā sabiedrība un vēlēšanu eksperti ziņoja, ka vietējo partiju organizācijas, kandidāti un vēlēšanu komisiju locekļi nespēja pienācīgi sagatavoties kandidātu reģistrēšanai, jo Vēlēšanu kodekss tika pieņemts tieši pirms vēlēšanu procesa;

H.	tā kā lejupēju kontroles mehānismu ieviešana, piemērojot obligāto pilnvaru principu, kā arī sasaistot partiju sarakstus ar minimālo velētāju skaitu 10 000 apmērā, vājina vēlēšanu demokrātisko būtību;

tā kā pilsoniskā sabiedrība kritizēja lēmumu neorganizēt vēlēšanas 18 vietējās kopienās valdības kontrolētajās Doņeckas teritorijās un Luhanskas apgabalos un tā kā civilmilitārā pārvalde skaidri nepamatoja šo lēmumu, kura rezultātā faktiski tika atņemtas balsstiesības aptuveni 475 000 vēlētāju, kuri dzīvo šajās kopienās;

J.	tā kā, jo īpaši 2019. gada otrajā pusē, lai ātri īstenotu vēlēšanu kampaņu laikā solīto reformu, likumdošanas darbības temps ir bijis īpaši lēns, dažkārt kaitējot parlamentārajai kontrolei, pārredzamībai un tiesību aktu kvalitātei;

tā kā, lai gan Ukraina ir panākusi ievērojamu progresu, īstenojot ar AN saistītās saistības un integrējoties Savienībā, ir jāpabeidz vairākas uzsāktās reformas, īpaši tiesiskuma, labas pārvaldības un pretkorupcijas jomā; tā kā, neraugoties uz ievērojamo progresu, plaši izplatītā korupcija joprojām kavē Ukrainas reformu procesu; tā kā pašreizējā konstitucionālā krīze apdraud prezidenta un Augstākās radas spēju veikt reformas; tā kā šķiet, ka oligarhi atkal atgūst politisko ietekmi; tā kā vēl ir jāpieņem daži papildu pasākumi, lai izvairītos no regresa, galveno uzmanību pievēršot tiesu iestādēm;

tā kā intensīvā reformu procesa un saistīto institucionālo problēmu dēļ pieņemto reformu potenciāls netiek pilnībā izmantots; tā kā reformas kavē arī iekšējā institucionālā nestabilitāte un pretrunas, skaidru kritēriju neesamība, vāja kapacitāte, ierobežoti resursi un ārēji faktori, piemēram, Covid-19 pandēmija, kā arī politiskās apņemšanās trūkums pieņemt un nodrošināt tiesu un ekonomikas iestāžu pilnīgu neatkarību un novērst tiesu sistēmas selektīvu izmantošanu;

M.	tā kā NATO un Ukrainas komisijas 2019. gada 31. oktobra kopīgajā paziņojumā Ukraina tiek aicināta izpildīt starptautiskās saistības un pienākumus, ievērot cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un pilnībā īstenot Venēcijas komisijas ieteikumus un secinājumus par Izglītības likumu;

N.	tā kā OHCHR jaunākajā ziņojumā ir uzsvērts progresa trūkums kriminālprocesā par atbildību smagos cilvēktiesību pārkāpumos, kurus, iespējams, ir pieļāvuši Ukrainas spēku pārstāvji, kā arī kavējumi un nepietiekams progress ar Maidanu saistīto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā;

O.	tā kā saskaņā ar organizācijas “Transparency International” jaunāko ziņojumu korupcijas uztvere Ukrainā ir noslīdējusi līdz 2017. gada līmenim;

P.	tā kā Ukrainas iedzīvotāju vidū joprojām ir ļoti liels atbalsts modernizācijai, oligarhu varas izbeigšanai, reformām un cīņai pret korupciju un šīs cerības nekavējoties būtu jāattaisno;

Q.	tā kā pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma Ukrainas ekonomika bija atguvusi stabilitāti un tās izaugsme bija apmierinoša un samazinājās bezdarbs, ko veicināja progress AN/DCFTA potenciāla izmantošanā;

R.	tā kā Ukrainai ir jāuztur makroekonomikas stabilitāte, ievērojot tās Starptautiskā Valūtas fonda saistības un īstenojot visas vidējā termiņa struktūrpolitikas, par kurām panākta vienošanās ES DFS programmā, kā arī nodrošinot spēcīgu un neatkarīgu Ukrainas Valsts banku;

S.	tā kā pašreizējās globālās krīzes dēļ ir vajadzīga koordinēta pieeja un ārkārtas atbalsta pasākumu kopumi; tā kā ārkārtas pasākumiem ir jābūt samērīgiem, ierobežotiem laikā un ir jāievēro pamatbrīvības;

T.	tā kā ES ir iestājusies par Ukrainas iedzīvotājiem kopš Covid-19 pandēmijas sākuma, sniedzot finansiālu un materiālu atbalstu, izmantojot divpusējas un reģionālas programmas, piemēram, tās, kuras Savienība ir darījusi pieejamas Ukrainai 2020. gada martā, aprīlī un maijā;

tā kā Covid-19 pandēmija ir padziļinājusi Ukrainas veselības aprūpes sistēmas problēmas; tā kā, neraugoties uz to, ka saskaņā ar Ukrainas tiesību aktiem veselības aprūpe ir jāsaņem bez maksas, daudzi valsts iedzīvotāji, vēršoties pēc medicīniskas aprūpes, saskaras ar citu realitāti, jo Ukrainas Veselības ministrijas veiktie reformu pasākumi nepamatoti ieilguši;

V.	tā kā, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, ir vēl būtiskāk turpināt sniegt humāno palīdzību un nodrošināt, lai EDSO Īpašajai novērošanas misijai, ANO aģentūrām, nevalstiskajām organizācijām un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai būtu neierobežota piekļuve apgabaliem, kurus nekontrolē valdība;

tā kā Ukrainas neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās, kā arī tās spēju īstenot nepieciešamās ekonomiskās un sociālās reformas joprojām nopietni apdraud mērķtiecīgas dezinformācijas kampaņas, kiberuzbrukumi un citi hibrīddraudi, kā arī neatrisinātais konflikts valsts austrumos, ko izraisījusi Krievijas militārā agresija un lielas daļas Doņeckas un Luhanskas apgabalu okupācija, kā arī nepārtrauktā Krievijas īstenotā Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles nelikumīgā okupācija, kas pasliktināja cilvēktiesību situāciju un bija šķērslis valsts labklājības, stabilitātes un izaugsmes palielināšanai;

tā kā ES ir stingri nosodījusi notiekošo Krievijas agresiju pret Ukrainu, tostarp nelikumīgo Krimas un Sevastopoles aneksiju, pārkāpjot tās suverenitāti un teritoriālo integritāti, un ir izstrādājusi un turpinās īstenot politiku tās neatzīšanai, un šajā sakarā turpina veikt ierobežojošus pasākumus pret personām un struktūrām, kas iesaistītas šajā starptautisko tiesību pārkāpumā;

Y.	tā kā ES turpina atbalstīt Normandijas formāta, EDSO, trīspusējās kontaktgrupas un EDSO Īpašās novērošanas misijas (SMM) Ukrainā centienus un atzinīgi vērtē Ukrainas konstruktīvo pieeju Normandijas formātā un trīspusējā kontaktgrupā, un aicināja Krieviju rīkoties tāpat;

tā kā 2014. gada 17. jūlijā aviosabiedrības Malaysia Airlines lidojums MH17 no Amsterdamas uz Kualalumpuru tika notriekts virs Doņeckas apgabala, kas notika saistībā ar Krievijas centieniem iedragāt Ukrainas teritoriālo integritāti, kā rezultātā gāja bojā visi 298 pasažieri un apkalpes locekļi; tā kā Nīderlandes vadītā kopējā izmeklēšanas grupa (KIG) apstiprināja, ka lidojumu MH17 notrieca ar Buk“zeme–gaiss” tipa raķeti, kuru bija piegādājusi Kurskā bāzētā Krievijas sauszemes spēku 53. pretgaisa aizsardzības brigāde;

AA.

tā kā 2020. gada 9. martā saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem sākās tiesas process pret četriem galvenajiem aizdomās turētajiem par Malaysia Airlines lidojuma MH17 notriekšanu, ko par iespējamu darīja Ukrainas sadarbība ar KIG; tā kā Nīderlande 2020. gada 10. jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesai iesniedza starpvalstu pieteikumu pret Krievijas Federāciju par tās iesaisti lidojuma MH17 notriekšanā; tā kā Krievija izdarīja spiedienu uz Ukrainu, lai 2019. gada 7. septembra ieslodzīto apmaiņā iekļautu piekto personu, proti, Volodymyr Tsemakh; tā kā 2020. gada 15. oktobrī Krievija vienpusēji pārtrauca savu dalību trīspusējās patiesības noskaidrošanas apspriedēs ar Austrāliju un Nīderlandi; tā kā Krievija ir pastāvīgi kavējusi centienus saukt vainīgos pie atbildības, arī noraidot KIG rezultātus, sekmējot dezinformāciju par lidojumu MH17 un izmantojot savas veto tiesības ANO Drošības padomē, lai neļautu izveidot starptautisku tribunālu;

AB.	tā kā ES ir nosodījusi Krieviju par sadarbības pārtraukšanu MH17 lietās; tā kā ES noteikti ir aicinājusi Krieviju pilnvērtīgi sadarboties MH17 izmeklēšanās un lietās, ko izskata tiesa;

AC.

tā kā kopš kara sākuma Austrumukrainā ir nogalināti aptuveni 13 000 cilvēku, no kuriem ceturtā daļa bija civiliedzīvotāji, un līdz pat 30 000 cilvēku ir guvuši ievainojumus; tā kā aptuveni 1,5 miljoniem ukraiņu nācās pamest savas mājas bruņoto konfliktu ar Krievijas atbalstītajiem bruņotajiem grupējumiem dēļ; tā kā simtiem ukraiņu atrodas Krievijas un tās pilnvaroto apcietinājumā, savukārt daudzu citu atrašanās vieta ir nezināma; tā kā pašreizējais militārais konflikts ir izraisījis humanitāru krīzi ar postošām sekām 4,4 miljoniem cilvēku, no kuriem 1,5 miljoni ir iekšzemē pārvietotas personas (IDP); tā kā 3,4 miljoniem cilvēku, kas dzīvo sadursmes zonā, ir vajadzīga humānā palīdzība un aizsardzība; tā kā uzbrukumu publiskajai infrastruktūrai dēļ vietējiem iedzīvotājiem ir ierobežota piekļuve veselības aprūpei, skolām, ūdenim un sanitārijai;

AD.

tā kā cilvēktiesību stāvoklis Ukrainas okupētajās austrumu teritorijās un okupētajā Krimas pussalā ir būtiski pasliktinājies, turklāt sistemātiski notiek vārda brīvības, reliģiskās brīvības, īpašumtiesību pārkāpumi, tiek īstenoti nopietni izglītības un valodu tiesību ierobežojumi, plašsaziņas līdzekļu ļaunprātīga izmantošana un Krievijas pilsonības uzspiešana un tā kā cilvēka pamattiesības un brīvības netiek garantētas; tā kā pašpasludinātas iestādes okupētajā turpina aizskart Krimas tatārus, veicot kriminālvajāšanu pret desmitiem personu uz safabricētu terorisma apsūdzību pamata; tā kā Ukrainas Pilsonisko brīvību centrs lēš, ka Krimā un Krievijā vismaz 94 Ukrainas pilsoņi ir apsūdzēti uz politisku motīvu pamata, no kuriem 71 ir Krimas tatārs, tostarp Marlen Asanov, Memet Belyalov, Timur Ibragimov, Seyran Saliyev, Server Mustafayev, Server Zekiryayev un Edem Smailov, kuriem 2020. gada septembrī piesprieda cietumsodu uz 13–19 gadiem;

AE.

tā kā saskaņā ar 2020. gada pasaules preses brīvības indeksu Ukraina ierindojas 96. vietā; tā kā Ukraina ir pieņēmusi vairākas reformas, tostarp Likumu par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību, bet ir jāpaveic daudz vairāk, lai mazinātu oligarhu lielo varu pār plašsaziņas līdzekļiem, sekmētu redakcionālo neatkarību un apkarotu nesodāmību par vardarbīgiem noziegumiem pret žurnālistiem;

AF.

tā kā plašsaziņas līdzekļu vidi Ukrainā joprojām ietekmē oligarhiska rakstura mediju īpašnieki un tā kā plašsaziņas līdzekļu darbinieki, jo īpaši žurnālisti, kas izmeklē korupciju un krāpšanu, nepārtraukti saskaras ar vardarbības, iebiedēšanas un nāves draudiem: šeit jāmin žurnālista Vadym Komarov nāve 2019. gadā; viņu darbu nereti kavē ierobežota piekļuve informācijai, juridisks spiediens, tostarp krimināllieta pret Bihus.info, un cita starpā kiberuzbrukumi;

AG.

tā kā Ukrainā ir lieli sarežģījumi dzimumu līdztiesības jomā; tā kā līdztiesība likuma priekšā nenozīmē faktisku līdztiesību, bet praksē sievietes joprojām saskaras ar lieliem ierobežojumiem, jo īpaši darba vietās; tā kā Pasaules Ekonomikas foruma 2018. gada Pasaules dzimumu nevienlīdzības indeksā Ukraina ir ierindota 65. vietā no 149 valstīm; tā kā saskaņā ar ienākumu nevienlīdzības rādītāju Ukrainā uz katriem 100 dolāriem, ko nopelnījuši vīrieši, sievietes nopelna tikai 63,1 dolāru;

AH.	tā kā LGBTI un sieviešu tiesību aktīvisti nepārtraukti saskaras ar naida runu un vardarbīgiem uzbrukumiem un romi saskaras ar diskriminējošiem izteicieniem un naida runu no valsts un vietējo iestāžu un plašsaziņas līdzekļu puses;

AI.

tā kā tiesībaizsardzības iestādes ir vairākkārt atteikušās izmeklēt LGBTI, proti, praida demonstrācijas dalībnieku, kriminālsūdzības par naida noziegumiem vai naida runu, jo Kriminālkodeksā nav noteikumu par apsūdzības izvirzīšanu par naida kurināšanu vai vardarbību uz seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes pamata; tā kā Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (ECRI) ir ieteikusi grozīt Kriminālkodeksu, lai ietvertu šādu apsūdzības izvirzīšanas pamatu un uzskatītu to par vainu pastiprinošu apstākli;

AJ.

tā kā Parlaments atzīst Ukrainas iestāžu vadošo pozīciju un politisko gribu pienācīgi aizsargāt praidus valstī; tā kā joprojām tiek īstenota naida runa un naida noziegumi pret LGBTI un ne vienmēr ir sagaidāma policijas aizsardzība, kā parādīja vardarbīgie uzbrukumi Kijevas praida laikā, kur demonstrācijas dalībnieki nevarēja pilnībā izmantot savas vispārējās tiesības uz mierpilnu pulcēšanos, kuras laikā viņi būtu aizsargāti pret vardarbību;

AK.

tā kā AN/DCFTA īstenoja mērķi tuvināt Ukrainas tiesību aktus un valsts standartus ES tiesību aktiem un standartiem, tostarp sociālajā jomā; tā kā, neraugoties uz minēto apņemšanos, AN/DCFTA īstenošana sociālajā jomā joprojām ir neapmierinoša; tā kā Ukraina ir ratificējusi galvenos starptautiskos instrumentus, bet joprojām nav tos īstenojusi;

AL.

tā kā, neraugoties uz saistībām saskaņā ar asociācijas nolīgumu un vairākiem arodbiedrību aicinājumiem valdībai piemērot vajadzīgos pasākumus, lai panāktu sociālā dialoga progresu, trīspusēju konsultāciju jēdziens joprojām principā nav funkcionāls; tā kā pēc vairāk nekā desmitgadi kopš tās izveides Valsts sociālo un ekonomikas lietu trīspusējā padome (NTSEC) joprojām ir vāja un neefektīva un nespēj reāli ietekmēt sociālo dialogu, nemitīgi ciešot no nepietiekama darbinieku skaita un darbību nekonsekventas koordinācijas; tā kā 2019. gadā no 177 pilnībā ukraiņu arodbiedrībām, ko reģistrējusi Tieslietu ministrija, tikai vienai trešdaļai tika dota iespēja piedalīties darba koplīgumu slēgšanas sarunās,

Kopīgas vērtības un vispārīgi principi

norāda, ka AN/DCFTA atspoguļo ES un Ukrainas kopīgo mērķi virzīties uz priekšu politiskās attiecībās un panākt ekonomikas integrāciju, kas varētu būt reformu plāns, un uzsver tā ārkārtīgi svarīgo nozīmi, jo īpaši šajos ārkārtējos laikos; mudina pilnībā īstenot nolīgumu un izmantot tā potenciālu; turklāt mudina Ukrainas iestādes nolīguma īstenošanu saglabāt kā vienu no prioritātēm darba kārtībā, neraugoties uz Covid-19 pandēmijas radītajām problēmām; uzsver, ka ES palīdzība Ukrainai ir atkarīga no stingriem nosacījumiem, un atkārtoti norāda, ka Ukrainai ir no jauna jāapliecina apņemšanās īstenot reformas un ievērot Savienības principus; atgādina, ka AN/DCFTA ir jāatjaunina, lai pienācīgi ņemtu vērā tiesisko regulējumu attīstību un ekonomikas attīstības vajadzības un lai stiprinātu uzraudzības mehānismus; iesaka ES un Ukrainai izmantot gaidāmo regulāro pārskatīšanu par to, kā norit AN mērķu īstenošana, lai izskatītu iespējas atjaunināt tirdzniecības un nozaru elementus;

atzinīgi vērtē līdz šim nepieredzētos atbalsta pasākumu kopumus, tostarp makrofinansiālo palīdzību, ko Savienība ir darījusi pieejamu Ukrainai kā Eiropas daļai, lai palīdzētu partnervalstīm pārvarēt Covid-19 ārkārtas situāciju; norāda, ka tas skaidri parāda ES solidaritāti līdz šim nepieredzētas krīzes laikā; aicina Ukrainas iestādes radīt vidi, kura veicina ieguldījumus, un ātri īstenot nosacījumus, par kuriem panākta vienošanās, lai sadalītu ES makrofinansiālo palīdzību, kā noteikts saprašanās memorandā; atgādina Ukrainas valdībai, ka 1,2 miljardu EUR lielās makrofinansiālās palīdzības pirmās 600 miljonu EUR daļas izmaksa 2020. gada decembrī bez īpašiem politikas nosacījumiem bija vienreizējs izņēmums, kas saistīts ar šā atbalsta ārkārtas raksturu, un to nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai kavētu reformas, par kurām jau panākta vienošanās;

pauž gandarījumu par to, ka EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas, piedaloties Eiropas Parlamentam, novērtēja 2019. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanas kopumā kā konkurētspējīgas, labi administrētas un efektīvi pārvaldītas, kas apstiprina Ukrainas pievienošanos Savienības demokrātiskajām vērtībām un ir īpaši nozīmīgi saistībā ar Krievijas pašreizējiem centieniem destabilizēt Ukrainu; mudina Ukrainas iestādes risināt Eiropas Parlamenta delegāciju vadītāju paziņojumos apzinātās nepilnības un īstenot ieteikumus, kas izklāstīti EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas galīgajos ziņojumos; saglabā modrību, novērojot, kādā mērā Ukrainā tiek uzturēti demokrātiskie standarti, kas ļauj organizēt brīvas un godīgas vēlēšanas, jo šajā valstī notika pirmās pašvaldību vēlēšanas pēc atzinīgi vērtētās decentralizācijas reformas īstenošanas; aicina Ukrainas valdību nodrošināt brīvas un godīgas vēlēšanu kampaņas bez neatbilstīgām kampaņu finansēšanas metodēm, saskaņā ar kurām nav iespējama balsu pirkšana; uzsver, ka vēlēšanu procesam un balsošanas procesam vēlēšanu dienā būtu jāgarantē augstākie drošības standarti un jāparedz īpaši drošības pasākumi, lai nepieļautu Covid-19 izplatīšanos; norāda, ka Ukrainas parlamenta pirmstermiņa vēlēšanu laikā 2019. gadā viena mandāta vēlēšanu apgabalu robežas tika noteiktas veidā, kas nebija labvēlīgs valsts minoritāšu pārstāvībai; norāda, ka dažos reģionos, piemēram, Transkarpatijā, tika novēroti vēlēšanu norises pārkāpumi, piemēram, “klona” kandidātu izmantošana, kas samazināja ungāru minoritātes locekļu iespējas iekļūt parlamentā;

atzinīgi vērtē jauno Vēlēšanu kodeksu, ko pieņēma 2019. gada decembrī, tostarp tā noteikumus par iekšzemē pārvietoto personu tiesībām; tomēr atgādina, ka pastāvīgi grozījumi Vēlēšanu kodeksā notiekošu vēlēšanu laikā ir pret Venēcijas komisijas ieteikumiem, rada juridisko nenoteiktību un negatīvi ietekmē vēlēšanu komisiju darbu; mudina Ukrainu turpināt cīnīties pret nelikumīgām kampaņām, balsu pirkšanu, administratīvo resursu nepareizu izmantošanu un juridisko nenoteiktību saistībā ar kampaņām sociālajos plašsaziņas līdzekļos;

uzstāj, ka Vēlēšanu kodekss ir jāuzlabo un jāsaskaņo ar starptautiskajiem standartiem, lai risinātu tādus jautājumus kā sociālo plašsaziņas līdzekļu kampaņas, kampaņu izdevumu pārredzamība un neatkarīgu kandidātu piekļuve vēlēšanu procesam; attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām uzsver arī to, cik svarīgi ir novērst birokrātiskos šķēršļus vēlētāju reģistrēšanai iekšzemē pārvietotām personām, noteikt finanšu griestus kampaņām un nodrošināt atsevišķu kandidātu piedalīšanos, tostarp pārskatot plānu ieviest skaidras naudas depozītu kandidātiem mazās kopienās;

Reformas un iestāžu sistēma

uzsver nozīmi, kas piemīt demokrātiju veicinošām reformām un ticībai iestādēm kā efektīvākajiem drošības mehānismiem; aicina Komisiju izmantot ieviestos mehānismus, lai atvieglotu un atbalstītu Ukrainas reformu īstenošanu; rosina ciešā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību izstrādāt un īstenot kvalitatīvus un kvantitatīvus mehānismus, kas būtu domāti tam, lai uzraudzītu Ukrainas reformu īstenošanu, cita starpā paredzot skaidrus kritērijus, ieteikumus un nosacītības principus, kas jāizmanto, lai uzlabotu gada īstenošanas ziņojumu metodiku, jo šiem ziņojumiem vajadzētu kļūt par efektīviem rīkiem reformu virzīšanā;

uzsver, ka ir vajadzīgi uzlaboti vadības un ziņošanas mehānismi, kas novērtētu Ukrainas progresu, jo īpaši tieslietu nozares reformu jomā, pretkorupcijas, valstij piederošu uzņēmumu korporatīvās pārvaldības un enerģētikas reformu jomā, un kas būtu saistīti ar ekonomikas un ieguldījumu atbalstu;

iesaka koncentrēt uzmanību uz ierobežotu skaitu prioritāšu, tām veltot politiskos centienus, finansiālo atbalstu un tehnisko palīdzību nolūkā efektīvi veidot institucionālās spējas, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu ilgtermiņa reformas ne tikai tiesību aktos, bet arī praksē; atbalsta ES un Ukrainas nozaru sadarbības stiprināšanu tādās prioritārās jomās kā digitālā ekonomika, enerģētika, klimata pārmaiņas un tirdzniecība; atzinīgi vērtē Ukrainas vēlmi tuvināties ES digitālajam vienotajam tirgum un Eiropas zaļā kursa rīcībpolitikām, īstenojot attiecīgo tiesību aktu kopumu;

atzīst Ukrainas un citu asociācijas nolīgumu un DCFTA parakstītāju partnerības statusu un aicina pastiprināt politisko dialogu ar tiem, lai veicinātu turpmāku ekonomikas integrāciju un tiesību aktu saskaņošanu; aicina ES saskaņā ar principu “vairāk par vairāk” apsvērt iespēju izveidot visām trijām asociētajām valstīm, tostarp Ukrainai, ciešākas sadarbības stratēģiju reformu un ieguldījumu jomā, kas būtu atkarīga no vairākām jomām, cita starpā ieguldījumu spēju veidošanas, transporta, enerģētikas, tiesiskuma un digitālās ekonomikas, un sagatavot ceļu vērienīgai integrācijas ES darba programmai; aicina Komisiju sadarbībā ar starptautiskajām finanšu iestādēm līdz 2020. gada beigām ierosināt Ukrainai un citām asociētajām valstīm detalizētu un pielāgotu ekonomikas un ieguldījumu priekšlikumu ar nosacījumiem attiecībā uz Covid-19 pandēmijas seku risināšanu; turklāt aicina ES iestādes analizēt iespēju iekļaut Ukrainu un citas asociētās valstis kā novērotājas komiteju procedūrās, kuras īsteno saskaņā ar LESD 291. pantu un Regulu (ES) Nr. 182/2011 (7), kā arī Padomes darba grupu un komiteju sanāksmēs, lai parādītu ES apņemšanos attiecībā uz turpmāku integrāciju un lai stiprinātu valstu reformu orientāciju un administratīvo zinātību;

10.

atbalsta AN/DCFTA visaptverošu pārskatīšanu saskaņā ar nolīguma noteikumiem, lai pilnvērtīgi izmantotu tā potenciālu attiecībā uz politisko asociāciju un ekonomikas integrāciju, ietverot Ukrainas nozaru labāku integrāciju Eiropas Savienībā;

11.

aicina Komisiju pārskatīt AN/DCFTA attiecībā uz būtiskām politikas jomām, kurām nav pievērsta pienācīga vērība, piemēram, dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai un veselības krīzes risināšanai, kā arī nodrošināt, lai AN/DCFTA darbība nebūtu pretrunā rīcībai vides un klimata politikas jomā vai Eiropas zaļā kursa iniciatīvām;

12.

aicina Komisiju atbalstīt ieguldījumus nozarēs, kurām ir attīstības, izaugsmes un konkurētspējas potenciāls ES un kuras var vēl vairāk sekmēt ekonomikas diversifikāciju, proti, tādās nozarēs kā ilgtspējīga enerģētika un klimats, digitālais vienotais tirgus un kiberdrošība, kā arī transports;

13.

atzinīgi vērtē Ukrainas panākto progresu asociācijas nolīgumā paredzēto valsts saistību izpildē, jo īpaši lauksaimniecības, enerģētikas, banku, decentralizācijas, digitālās ekonomikas, vides un vēlēšanu procedūru jomā; tomēr norāda, ka saskaņā ar asociācijas nolīguma pārskatīšanas mehānismu (“Asociācijas nolīguma pulss”) 2019. gadā tika izpildīti tikai 37 % ar asociācijas nolīguma īstenošanu saistīto uzdevumu (samazinājums no 52 % 2018. gadā); atzīst mēģinājumus 2019. gada otrajā pusgadā paātrināt reformu gaitu, taču mudina Ukrainas iestādes nedot priekšroku likumdošanas procesa ātrumam uz pieņemto tiesību aktu kvalitātes rēķina, un uzsver, cik svarīgi ir turpināt tās saistību īstenošanu;

14.

šajā sakarā uzsver, ka Ukraina nedrīkst aizmirst to, ka ES politiskā, tehniskā un finansiālā atbalsta līmenis būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā Ukraina izpildīs saistības, ko tā uzņēmusies pret Savienību un tās dalībvalstīm, it īpaši attiecībā uz reformu procesu, cilvēktiesību, minoritāšu tiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kā arī patiesa un efektīva tiesiskuma izveidi;

15.

atzinīgi vērtē 2018. gadā pieņemto valdības un parlamenta kopīgo ceļvedi un kopīgas Eiropas integrācijas platformas izveidi 2019. gada novembrī un cer, ka šīs iniciatīvas nodrošinās labāku koordināciju starp reformu izstrādē, pieņemšanā un īstenošanā iesaistītajām iestādēm; mudina Parlamentu un Ukrainas valdību paplašināt šā instrumenta efektīvāku izmantošanu un pārskatīt savu sadarbību pie AN saistību īstenošanas un tiesību aktu tuvināšanas, lai optimizētu sinerģiju, jo īpaši balstoties uz ES tiesību aktu zināšanām un atbilstības novērtējumiem;

16.

izsaka atzinību Ukrainai par panākumiem, ko tā guvusi, reformējot valsts pārvaldi, un uzsver, ka ir svarīgi nepalēnināt turpmāko progresu un pēc iespējas ātrāk izvirzīt jebkādus pagaidu amata kandidātus Covid-19 periodā, balstoties uz darbā pieņemšanas procedūrām, kurās tiek ņemti vērā kandidāta nopelni; apzinās, ka Ukrainas pārvaldībai, iestādēm un publiskajai administrācijai tas ir nozīmīgs un sarežģīts uzdevums, un mudina Komisiju sniegt atbilstošu tehnisko un finansiālo atbalstu;

17.

atzinīgi vērtē decentralizācijas reformas progresu un pašvaldību tiesību nostiprināšanu, ko uzsāka 2014. gadā un kas izrādījusies viena no līdz šim sekmīgākajām reformām; atzīst U-LEAD projekta atbalstu, kā rezultātā ir izveidots gandrīz 1000 brīvprātīgi apvienotu vietējo kopienu ar aptuveni 11,7 miljoniem iedzīvotāju; pozitīvi novērtē līdz šim veiktos pasākumus valsts iestāžu un valsts finanšu decentralizācijai, izmantojot tiesību aktu kopumu un to praktiski īstenojot; aicina Komisiju rūpīgi izpētīt decentralizācijas reformas detaļas un, iespējams, izmantot to kā veiksmīgu gadījuma analīzi citām valstīm;

18.

mudina Ukrainu pabeigt decentralizācijas reformu plašā un atklātā dialogā, jo īpaši ar vietējām pašvaldībām un to apvienībām, lai palielinātu pašvaldību autonomiju un kompetenci un veicinātu regulāru apmaiņu starp centrālo valdību un vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām par jebkādu politiku, kam var būt teritoriāla ietekme;

19.

atzinīgi vērtē 2020. gada 25. oktobrī notikušo vietējo vēlēšanu pirmās kārtas organizēšanu, kurā vēlētāju aktivitāte pārsniedza 36 %, kas bija brīva un taisnīga, bet apvienota ar paralēlu sabiedrisko apspriešanu, kura saskaņā ar EDSO/ODIHR datiem radīja nepamatotas politiskas priekšrocības un padarīja neskaidru valsts nošķiršanu no partijām; aicina valsts iestādes ņemt vērā vietējo pašvaldību autonomiju un atbalstīt pašvaldību un pilsētu administratīvās spējas; aicina ieviest koncepciju par teritoriālu publisku struktūru kā juridisku personu, kas ir iedibināta prakse Eiropas Savienībā un atzīta Eiropas Vietējo pašvaldību hartā; atzinīgi vērtē budžeta kodeksa izmaiņas, kas garantē, ka 60 % daļa no vietējā iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiek nodrošināta kā vajadzīga iemaksa stabilās publiskās finansēs vietējā līmenī; brīdina par paralēlu struktūru izveidi vietējā līmenī, kas varētu izraisīt cīņu par kompetencēm, taču ierosina apsvērt iespēju piešķirt amatpersonām divkāršu kompetenci, uzņemoties gan vietējās kompetences, gan vienlaikus darbojoties kā zemākā līmeņa valsts iestādei; ņem vērā Augstākās radas 2020. gada 17. jūlija lēmumu par rajonu izveidi un likvidēšanu, saskaņā ar kuru rajonu konsolidācijas noteikumi vienmēr būs piemērojami arī Krimas teritorijām un Doņeckas un Luhanskas reģionu apgabaliem, ko Ukrainas valdība pašlaik nekontrolē;

Sadarbība kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā

20.

atzīst Ukrainas unikālo pieredzi un zināšanas, kā arī atzinīgi vērtē Ukrainas dalību kopējās drošības un aizsardzības politikas (KĀDP) misijās, kaujas grupās un operācijās, tās ieguldījumu ES kaujas grupās un tās aizvien lielāko saskaņotību ar ES paziņojumiem un deklarācijām par starptautiskiem un reģionāliem jautājumiem, kā arī tās ieguldījumu, un apsveic Ukrainu ar tās jauno NATO uzlaboto iespēju partnera statusu;

21.

atzinīgi vērtē sekmīgos pasākumus zinātniskās un tehnoloģiskās sadarbības jomā, ietverot kosmosa nozari, un aizsardzības jomā, jo īpaši konverģenci operatīvajos, izglītības un institucionālajos segmentos, kā arī vajadzīgo iekšējo izmaiņu īstenošanu šajās nozarēs; uzteic Ukrainas gatavību piedalīties ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa” un Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) pētniecības programmās; atzīmē auglīgo sadarbību starp Ukrainas Aizsardzības ministriju un Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) un mudina panākt turpmāku attīstību; aicina ES un Ukrainu ar izlīguma palīdzību veicināt sadarbību drošības un aizsardzības jomā, īpašu uzmanību pievēršot konfliktam Austrumukrainā un Krievijas mēģinājumiem graut Ukrainas suverenitāti un pārkāpt tās teritoriālo integritāti, veicināt sadarbību kiberdrošības jomā, kā arī cīnīties pret dezinformāciju un strādāt pie ģimeņu, kopienu un valsts iestāžu noturības stiprināšanas;

22.

atbalsta Ukrainas iespējamo līdzdalību atsevišķos KDĀP projektos, tostarp sadarbību ar EAA un jo īpaši pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO), ja tā atbilst saskaņotam politisko, materiālo un juridisko nosacījumu kopumam, kā to dara citas trešās valstis; atzinīgi vērtē ES nesen pieņemto lēmumu uzaicināt Ukrainu piedalīties ES ALTHEA operācijā Bosnijā un Hercegovinā un aicina abas puses — ES un Ukrainu — turpināt paplašināt Ukrainas dalību Eiropas Savienības misijās un operācijās;

23.

atzinīgi vērtē Ukrainas iestāžu un Eiropas publiskā un privātā sektora labāku sadarbību, lai apkarotu hibrīddraudus, vispirms no Krievijas puses, kuru mērķis, cita starpā, ir izplatīt nepatiesu informāciju, veicināt vardarbību un rosināt pret valdību un pret Eiropu vērstas pārliecības; uzskata, ka tagad ir laiks un ir piemēroti ES un Ukrainai pēc iespējas ātrāk uzsākt dialogu par kiberjautājumiem, un atbalsta drošības un aizsardzības dialoga paplašināšanu, lai pienācīgi reaģētu uz pašreizējiem un turpmākiem draudiem, jo īpaši saskaņā ar ES globālo drošības politikas stratēģiju;

Ukrainas teritoriālā integritāte un suverenitāte

24.

atkārtoti apliecina Savienības nelokāmo atbalstu Ukrainas neatkarībai, suverenitātei un teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās un apņemšanos to nodrošināt, kā arī tās atbalstu starptautiski koordinētu sankciju piemērošanai Krievijas valdībai un aģentiem, kas apdraud valsts suverenitāti un teritoriālo integritāti, līdz brīdim, kad būs izpildīti visi attiecīgie nosacījumi sankciju atcelšanai, tostarp pilnībā īstenoti Minskas nolīgumi un atjaunota Ukrainas teritoriālā integritāte tās starptautiski atzītajās robežās;

25.

turpina nosodīt Krimas un Sevastopoles nelikumīgo aneksiju un konkrētu Doņeckas un Luhanskas apgabalu de facto okupāciju; aicina Krievijas Federāciju pildīt savas starptautiskās saistības, atsaukt savus militāros spēkus no Ukrainas teritorijas un pilnībā īstenot ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par Ukrainas teritoriālo integritāti un par Krimu un Sevastopoli;

26.

uzsver, ka visos nolīgumos ar Krievijas Federāciju ir jāņem vērā Minskas vienošanās pilnīga īstenošana un ANO rezolūciju par Krimas statusu īstenošana, kā arī tas, ka Krievijas Federācija respektē Ukrainas teritoriālo integritāti;

27.

atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada 9. decembrī Parīzē pēc trīs gadu strupceļa tika atsāktas miera sarunas saskaņā ar Normandijas četrinieka formātu; mudina visas puses ievērot pamiera nolīgumu; uzsver, cik svarīgi ir noteikt papildu zonas, kurās var pārtraukt darbību, veikt atmīnēšanas darbības un atvērt kontrolpunktus visā sadursmes līnijā, un aicina Krieviju izmantot savu izšķirošo ietekmi attiecībā uz bruņotajiem formējumiem, ko tā atbalsta, lai respektētu un pilnībā īstenotu saistības, ko tā uzņēmusies kā daļu no Minskas nolīgumiem, kā arī Normandijas četrinieka un trīspusējās kontaktgrupas nesenās sanāksmes; atkārtoti norāda, ka saskaņā ar vienošanos Minskā un tā sauktajā Steinmeier formulā pašvaldību vēlēšanas Austrumukrainas okupētajās daļās ir jāīsteno saskaņā ar Ukrainas tiesību aktiem un EDSO uzraudzībā; uzsver, ka pašreizējā situācijā Doņeckā un Luhanskā nav izpildīti brīvu un godīgu vēlēšanu nosacījumi; atzinīgi vērtē atteikšanos no plāna iekļaut Krievijas atbalstītos separātistus kā vienu no pusēm trīspusējās kontaktgrupas sarunās; pauž nožēlu par Ukrainas delegācijas trīspusējā kontaktgrupā augsta ranga locekļu piezīmēm, kas noliedz Krievijas militāro iesaistīšanos Donbasa reģiona konfliktā;

28.

stingri nosoda Krievijas destabilizējošās darbības un militāro iejaukšanos Ukrainā; pauž bažas par to, ka Krievija joprojām veido militārus objektus un iekārtas Krimas pussalā, tostarp izvieto vairāk nekā 30 000 karavīru, jaunas “zeme–gaiss” un “zeme–zeme” raķešu sistēmas, kodolizmēģinājumu zemūdenes un stratēģiskos bumbvedējus; nosoda Krievijas nelikumīgo rīcību, kuras mērķis ir iegūt kontroli pār Kerčas šaurumu, kas ir starptautisko jūras tiesību un Krievijas starptautisko saistību pārkāpums, jo īpaši Kerčas tilta un tā dzelzceļa savienojuma izbūvi bez Ukrainas piekrišanas, kā arī Azovas jūras slēgšanu, kas būtiski kavē Ukrainas saimnieciskās darbības; aicina Krievijas Federāciju nodrošināt netraucētu un brīvu ceļu uz Azovas jūru un no tās saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, kā arī starptautisko nevalstisko organizāciju un starptautisko humanitāro organizāciju piekļuvi okupētajām Ukrainas Donbasa teritorijām un anektētajai Krimai; šajā sakarībā atgādina, ka 2018. gadā ieviestais Krievijas jūras inspekciju režīms attiecībā uz visiem kuģiem, kas šķērso Krievijas kontrolēto Kerčas šaurumu ceļā uz Azovas jūru un no tās, joprojām rada negatīvas ekonomiskas sekas reģionā; aicina atbrīvot visus Ukrainas politieslodzītos un karagūstekņus Krievijā, Krimā un Donbasa daļās, ko nekontrolē Ukrainas valdība; tomēr pauž bažas par to Krievijas pilsoņu piespiedu iekļaušanu aizturēto apmaiņā starp Ukrainu un Krieviju, kurus tur aizdomās par līdzdalību Malaysia Airlines reisa MH17 notriekšanā;

29.

uzsver, ka ir jārod politisks risinājums konfliktam Austrumukrainā; prasa Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) pastiprināt centienus konflikta atrisināšanai miermīlīgā ceļā, atbalstot visu pušu ieguldījumu miera procesā, kā arī papildinot uzticības veidošanas pasākumus un cenšoties vienoties par pilnvarām, lai visā okupētajā Ukrainas teritorijā izvietotu ANO miera uzturēšanas misiju; prasa, tiklīdz situācija to ļaus, pildot Minskas nolīgumus pilnā to apmērā, konfliktā iesaistītajām pusēm piedāvāt ES vadītas KDĀP misijas izvietošanu, lai palīdzētu īstenot tādus uzdevumus kā atmīnēšana, vietējo vēlēšanu sagatavošana un brīvas piekļuves nodrošināšana humānās palīdzības organizācijām; vienlaikus aicina ES iestādes būt gatavām palielināt sankcijas pret Krieviju, ja to prasīs situācija, arī ja Krievija nepildīs savus pienākumus saskaņā ar Minskas protokolu, jo īpaši attiecībā uz drošības daļu;

30.

mudina Ukrainu pildīt savas saistības attiecībā uz valsts eksporta kontroles reformu saskaņā ar ES prasībām un standartiem un attiecībā uz konsekventas un sistemātiskas sankciju politikas īstenošanu; aicina EĀDD un Komisiju labāk uzraudzīt ES sankciju īstenošanu, tostarp labāk uzraugot to dalībvalstu iestāžu darbības, kuras atbild par ES kopējo noteikumu īstenošanu;

31.

aicina EĀDD paredzēt Eiropas Savienībai, kuru pārstāv Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieks / Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), aktīvāku lomu Ukrainas austrumos notiekošā kara izbeigšanā miermīlīgā ceļā, arī Normandijas četrinieka formāta ietvaros; iesaka apsvērt ES īpašā sūtņa Krimā un Donbasa reģionā iecelšanu;

32.

atkārtoti aicina sarunas par Krimas pussalas deokupāciju risināt starptautiskā formātā ar ES aktīvu līdzdalību; aicina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis sniegt visu nepieciešamo atbalstu, lai izveidotu Krimas starptautisko platformu, kas ļautu koordinēt, formalizēt un sistematizēt Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošanu; uzskata, ka ir svarīgi šādas platformas darbībā iesaistīt Krimas tatāru tautas Mejlis kā vienīgo starptautiski atzīto Krimas tatāru pārstāvības iestādi;

33.

vienlaikus atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām Krievijas Federācija, kas ir okupējoša valsts, ir pilnībā atbildīga par uz laiku okupētās Krimas pussalas, iedzīvotāju vajadzību, tostarp tās ūdensapgādes, nodrošināšanu; turklāt norāda, ka saskaņā ar Ženēvas Konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, kurā Krievija ir viena no pusēm, okupējošais spēks nedrīkst piespiest okupētās teritorijas iedzīvotājus stāties tā armijā vai palīgspēkos;

34.

nosoda Krievijas Federāciju par Krievijas pilsoņu izmitināšanu okupētajā Krimā un Doņeckas un Luhanskas teritorijās, tādējādi mazinot līdzsvaru starp Krievijas pasu turētājiem un ukraiņiem, Krievijas pasu pastāvīgu izsniegšanu uz laiku okupēto Ukrainas teritoriju iedzīvotājiem, pārkāpjot Ukrainas suverenitāti un Minskas vienošanos mērķus un noteikumus, kā arī par tās mēģinājumiem 2020. gada 13. septembrī Krimas Autonomajā Republikā Ukrainā organizēt vietējās vēlēšanas; norāda, ka Sevastopoles gubernatora ievēlēšana bija nelikumīga un pretrunā starptautiskajām tiesībām, tāpat kā balsojums par pārstāvjiem tā sauktajā “Krimas Republikas” valsts padomē, tā sauktajā Simferopoles pilsētas leģislatīvajā asamblejā un tā sauktajā Razdolno reģiona lauku padomē; aicina ES piemērot sankcijas atbildīgajiem par balsošanas organizēšanu un īstenošanu; nosoda to, ka Krievija iesauc armijā gados jaunus vīriešus no okupētās Krimas, lai viņi dienētu Krievijas bruņotajos spēkos, un ka 85 % no šiem vīriešiem tika nosūtīti dienestā uz Krievijas Federāciju; aicina Krieviju pārstāt iesaukt armijā Krimas iedzīvotājus un pilnībā ievērot Ženēvas konvencijās noteiktās saistības;

35.

pauž pilnīgu atbalstu centieniem panākt tiesiskumu visiem 298 upuriem Malaysia Airlines lidojumā MH17, kuru notrieca Krievijas piegādātā “zeme–gaiss” tipa raķete, un viņu tuvākajiem radiniekiem, ietverot starptautiski atbalstīto kriminālprocesu pret četriem aizdomās turamajiem saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesā ierosināto lietu pret Krieviju; pauž uzslavu Ukrainai par nepārtraukto sadarbību KIG, lai noskaidrotu patiesību, identificētu aizdomās turamos un sauktu vainīgos pie atbildības; nosoda Krievijas vienpusējo izstāšanos no trīspusējām patiesības noskaidrošanas apspriedēm ar Austrāliju un Nīderlandi; aicina Krieviju pilnībā sadarboties visos īstenotajos centienos, lai nodrošinātu jebkuras MH17 notriekšanā iesaistītās personas vai struktūras saukšanu pie atbildības, cita starpā atsākot patiesības noskaidrošanas dialogu ar Austrāliju un Nīderlandi, sadarbojoties saistībā ar starpvalstu pieteikumu, ko šajā jautājumā pret Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir iesniegusi Nīderlande, un izdodot Volodymyr Tsemakh Nīderlandei; mudina Krieviju pārstāt izplatīt dezinformāciju par lidojumu MH17;

36.

aicina Ukrainu palīdzēt Moldovas centrālajai valdībai tās centienos atgūt kontroli pār Piedņestru, pamatojoties uz Moldovas teritoriālo integritāti;

37.

ņem vērā to, ka 2018. gada jūnijā tika pieņemti tiesību akti par valsts drošību un 2020. gadā — par iepirkumiem aizsardzības jomā un par izlūkdatiem; tomēr mudina pieņemt papildu tiesību aktus, kuru mērķis ir ierobežot Ukrainas drošības dienesta kompetences, lai to pārveidotu par vienkāršu pretizlūkošanas un terorisma apkarošanas aģentūru un noteiktu parlamenta uzraudzību pār visu drošības nozari;

Tiesiskums, brīvība, drošība un cīņa pret korupciju

38.

atkārtoti norāda, ka ir svarīgi panākt taustāmus rezultātus cīņā pret korupciju, lai saglabātu iedzīvotāju augstu atbalsta līmeni reformu procesam, kā arī uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un piesaistītu ārvalstu tiešos ieguldījumus; mudina Ukrainas iestādes turpināt reformu īstenošanu, jo īpaši tiesiskuma un korupcijas novēršanas jomā, un nodrošināt svarīgāko korupcijas novēršanas iestāžu neatkarību un nepārtrauktu darbu; šajā saistībā pauž atzinību par to, ka ir atjaunota Valsts korupcijas novēršanas aģentūra (NAPC) un ka 2020. gada janvārī spēkā stājās jauni tiesību akti par nelikumīgu iedzīvošanos un par trauksmes cēlējiem, kā arī pauž atzinību par to, ka 2019. gada septembrī darbu sāka Augstākā korupcijas apkarošanas tiesa;

39.

tomēr pauž bažas par Konstitucionālās tiesas 2020. gada 27. oktobra nolēmuma iznākumu, kas radīja juridisku plaisu Ukrainas pretkorupcijas arhitektūrā un būtiski vājināja NAPC; atzīst prezidenta V. Zelenska uzsāktos aktīvos centienus, ko uzņēmušies politiskās ieinteresētās personas, lai atjaunotu tiesību aktus un Ukrainas korupcijas apkarošanas struktūras uzticamību; mudina Ukrainas varas iestādes turpināt centienus, lai atjaunotu pilnībā funkcionējošu, efektīvu un visaptverošu iestāžu struktūru korupcijas apkarošanai, tostarp tiesu iestādēs, vienlaikus pilnībā saglabājot šo iestāžu neatkarību no izpildvaras un likumdošanas pilnvarām; uzsver, ka pilnībā pilnvarotai NAPC šajā kontekstā ir izšķirīga nozīme un ka Konstitucionālās tiesas nolēmums nav jāizmanto kā iegansts, lai to vājinātu vai nostumtu malā; pauž nopietnas bažas par acīmredzamiem mēģinājumiem ar likumīgām interesēm apdraudēt valsts sasniegumus cīņā pret korupciju un vispārējās demokrātiskās reformas, jo īpaši, atgūstot politisko varu no dažu Ukrainas oligarhu puses, kas ir palīdzējis vājināt uz reformām vērsto vairākumu Augstākajā radā, par ko liecina arī grūtības novērst likumdošanas plaisu, kas radās pēc Konstitucionālās tiesas 2020. gada 27. oktobra pretrunīgā nolēmuma; mudina visus politiskos dalībniekus atjaunot apņemšanos īstenot reformas, kuras ir pieprasījuši Ukrainas vēlētāji un kuras ir būtiskas, lai stiprinātu tiesiskumu, izskaustu korupciju un panāktu lielāku labklājību Ukrainas iedzīvotājiem;

40.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Augstākās pretkorupcijas tiesas (HACC) un citu pretkorupcijas iestāžu neatkarību, un aicina korupcijas apkarošanas iestāžu darbībā izmantot neitrālu un objektīvu pieeju, lai nodrošinātu uzticību un sabiedrības atbalstu cīņā pret korupciju; atzīst pirmos pieņemtos spriedumus un apstākli, ka HACC ievēro augstus profesionālos standartus; tomēr aicina pastiprināt HACC darbu, lai palielinātu notiesājošo spriedumu skaitu, tostarp augsta līmeņa lietās;

41.

pauž gandarījumu par darbu, ko veic Ukrainas Valsts korupcijas apkarošanas birojs (NABU), kurš neapšaubāmi ir efektīvākā korupcijas novēršanas iestāde; turklāt uzsver, ka ir jāstiprina NABU neatkarība; tāpēc mudina Likumu par Valsts korupcijas apkarošanas biroju saskaņot ar Konstitūciju un Konstitucionālās tiesas jaunāko lēmumu, kā arī ar pārredzamām, depolitizētām un uz nopelniem balstītām atlases procedūrām, kuras ir jānosaka attiecībā uz NABU un Specializētās korupcijas apkarošanas prokuratūras (SAPO), kā arī Valsts Izmeklēšanas biroja (SBI) vadītājiem, ietverot pamatotu godprātības pārbaudi;

42.

pauž nožēlu par Augstākās radas locekļu mēģinājumiem uzbrukt korupcijas apkarošanas iestādēm un vājināt šīs iestādes, jo īpaši attiecībā uz mēģinājumiem atbrīvot no amata NABU direktoru un SAPO direktora nepārredzamo atlases procesu; norāda, ka netiek aizsargāti NVO aktīvisti un žurnālisti, kas atklāj un nosoda korupciju, un aicina efektīvi īstenot jauno Likumu par trauksmes cēlēju aizsardzību, kurš stājās spēkā 2020. gada janvārī;

43.

atzinīgi vērtē korupcijas novēršanas stratēģijas 2020.–2024. gadam projektu un sagaida, ka Augstākā rada drīz pieņems šo visaptverošo stratēģiju, saglabājot visus projekta būtiskos elementus; atzīst dažādos spiedienus un sabotāžu, kas tiek vērsta pret korupcijas novēršanas iestādēm un kas atspoguļo cīņas pret korupciju pieaugošo efektivitāti un sekmes; uzstāj, ka korupcijas novēršanas iestādēm, proti, NABU, SAPO un HACC, ir jāsaglabā neatkarība, efektivitāte un pietiekami resursi; pauž atzinību, ka 2019. gada decembrī tika pieņemts jauns Likums par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu, kas stiprina uzņēmējdarbības īpašumtiesību struktūru pārredzamību Ukrainā un ir attiecīgā tiesiskā regulējuma ievērojams uzlabojums;

44.

pauž dziļas bažas par augsto politiskā spiediena pakāpi un iebiedēšanas centieniem pret Ukrainas Valsts bankas priekšsēdētāju, turklāt šī nav pirmā reize, un tie izraisīja viņa atkāpšanos 2020. gada jūlijā; mudina Ukrainas iestādes neizdarīt politisku spiedienu uz neatkarīgām ekonomikas nozares iestādēm un tiesībaizsardzības iestādēm un nodrošināt, lai to neatkarība tiek saglabāta kā garantija tirgus pareizai darbībai un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem visiem ekonomikas dalībniekiem;

45.

pauž nožēlu par to, ka tiesu iestādes joprojām ir viena no institūcijām, kurām Ukrainā uzticas vismazāk, un pauž lielas bažas par stāvokli, kādā tā bijusi pēc 2019. gada oktobra reformas, kā rezultātā tika pārkārtota un atjaunota Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija (HQCJ) un apturēts tiesnešu atkārtotas izvērtēšanas un pieņemšanas darbā process, lai gan ir 2 000 brīvu tiesnešu vakanču; pauž nožēlu par to, ka iepriekš Ukrainas Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija (HQCJ) nav ņēmusi vērā Sabiedrības integritātes padomes atzinumu, atkārtoti izvērtējot tiesnešus, un mudina to darīt nākotnē, lai aizpildītu vakances zemākās tiesas instancēs, pieņemot darbā tiesnešus, kas ievēro ētikas un godprātības standartus pilnīgā atbilstībā Venēcijas komisijas atzinumam Nr. 969/2019; uzstāj uz HQCJ drīzu pārveidi, pamatojoties uz Likuma Nr. 3711 grozījumu tādā veidā, kas atbilst Ukrainas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 11. marta Lēmumam Nr. 4-p/2020, lai izveidotu neatkarīgu HQCJ, balstoties uz pārredzamu atlases procedūru un iesaistot starptautiskus ekspertus; uzskata, ka pilnvarotai HQCJ vajadzētu būt iespējai efektīvi veikt tiesnešu jaunu atlasi un sēžu rūpīgu pārbaudi saskaņā ar pašas HQCJ pieņemtajiem noteikumiem un procedūrām atbilstīgi tās pilnvarām; stingri uzstāj uz nereformētās Augstākās tieslietu padomes (HCJ) godprātības pārbaudi; mudina Ukrainas iestādes turpināt un paātrināt tiesu sistēmas reformu, lai neapdraudētu jaunizveidoto korupcijas apkarošanas iestāžu darbu, atturēties no politiski motivētiem tiesas procesiem un tiesu iestāžu instrumentu izmantošanas pret politiskajiem oponentiem, kā arī pabeigt organizētās noziedzības apkarošanas tiesiskā regulējuma izveidi;

46.

aicina Komisiju pilnveidot esošos un izstrādāt jaunus instrumentus tiesiskuma un labas pārvaldības jomā, lai uzraudzītu un novērtētu Ukrainas progresu, jo īpaši ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un tiesiskuma mehānismu, lai nodrošinātu notiekošo reformu rūpīgu uzraudzību un iespējamu šo reformu nepilnību pienācīgu apzināšanu un novēršanu;

47.

atzinīgi vērtē 2019. gada septembrī sākto ģenerālprokuratūras reformu un aicina pabeigt prokuroru atestāciju, tādējādi nodrošinot, ka visu līmeņu jaunie prokurori tiek izraudzīti, balstoties uz pārredzamu un politiski objektīvu procesu; mudina Ukrainas iestādes stiprināt cīņu pret organizēto noziedzību un uzlabot tiesisko regulējumu, kā arī sadarbību un koordināciju starp atbildīgajām tiesībaizsardzības iestādēm;

48.

stingri aicina Ukrainas iestādes atturēties no iepriekšējās sliktās prakses saistībā ar politiski motivētām tiesas lietām; šajā sakarā uzsver, ka atšķirības politiskajos jautājumos būtu jārisina kompetentos politiskajos forumos, nevis tieslietu jomā;

49.

pauž bažas par to, ka Komisija ir iekļāvusi Ukrainu sarakstā kā “2. kategorijas” prioritāro valsti, kas liecina par nepietiekamu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un īstenošanu; uzsver nepieciešamību stiprināt muitas kontroli un infrastruktūru, lai labāk novērstu viltotu preču ievešanu un tranzītu Ukrainā un tās iekšienē; aicina Komisiju turpināt palīdzēt Ukrainai izstrādāt jaunus tiesību aktu projektus intelektuālā īpašuma tiesību jomā;

50.

aicina Ukrainas valdību turpināt izmeklēt noziegumus, ko Ukrainas spēku locekļi veikuši pret aktīvistiem Euromaidan protestu laikā, un ātri nodrošināt tiesiskumu cietušajiem un viņu ģimenēm;

51.

mudina Ukrainu ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

52.

atzinīgi vērtē grozījumus Ukrainas Kriminālkodeksā, definējot, ka izvarošanu un seksuālu vardarbību nosaka tas, ka cietušais nav devis savu piekrišanu, un mudina ātri izstrādāt metodiku seksuālas vardarbības noziegumu izmeklēšanai; pauž nožēlu, ka šādas metodikas neesamības dēļ 2019. gadā izvarošanas un seksuālas vardarbības gadījumos netika ierosināta kriminālvajāšana, pamatojoties uz to, ka cietušais nebija devis savu piekrišanu nodarītāja rīcībai;

Cilvēktiesības un pamatbrīvības

53.

stingri nosoda plašos un pastāvīgos pārkāpumus attiecībā uz cilvēktiesībām un tādām pamatbrīvībām kā vārda brīvība, reliģijas vai ticības un biedrošanās brīvība, kā arī tiesībām uz mierīgu pulcēšanos, ko veikuši Krievijas okupācijas spēki Krimas pagaidu okupētajā teritorijā un Krievijas atbalstītie bruņotie grupējumi Donbasa teritorijās, kuras nekontrolē valdība, tostarp piespiedu iesaukšanu, deportāciju, nelikumīgu un piespiedu pases maiņu, izglītības un valodu tiesību ierobežojumus, patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un citus skarbus aizturēšanas apstākļus, kā arī ierobežojošos pasākumus, piemēram, kontrolpunktu vienpusēju slēgšanu un piekļuves liegšanu ANO un humānās palīdzības misijām, kas pašreizējās pandēmijas laikā ir īpaši satraucoši;

54.

atgādina, ka Austrumukrainas kara dēļ joprojām ir apdraudēta civiliedzīvotāju dzīvība un labbūtība, un atzīmē, ka karadarbības mazināšanās Austrumukrainā pamiera laikā, kas stājās spēkā 2020. gada 27. jūlijā, veicināja drošības incidentu samazināšanos par 53 % un civiliedzīvotāju upuru skaita samazināšanos; atzinīgi vērtē programmu “EU4ResilientRegions” ar 30 miljonu EUR budžetu, kuras mērķis ir stiprināt Austrumukrainas un Dienvidukrainas noturību pret pašreizējā konflikta negatīvo ietekmi, tostarp hibrīddraudiem un citiem destabilizējošiem faktoriem;

55.

tomēr pauž dziļas bažas par humanitārās situācijas pasliktināšanos austrumu teritorijās, ko pašlaik nekontrolē Ukrainas valdība, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo Covid-19 krīzi; mudina pašvaldības de facto pieņemt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu iedzīvotāju pamatvajadzības, tostarp piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei un ārstēšanai, un šajā saistībā pilnībā sadarboties ar likumīgo Ukrainas valdību;

56.

uzsver, ka Austrumukrainā vairāk nekā 3,5 miljoni cilvēku abās saskarsmes līnijas pusēs joprojām ir atkarīgi no humānās palīdzības un aizsardzības un saskaras ar ūdensapgādes pārtraukumiem un elektroenerģijas atslēgšanos; norāda, ka pašreizējā Covid-19 pandēmija ir saasinājusi šo cilvēku problēmas; mudina Komisiju sadarbībā ar ANO struktūrām darīt vairāk, lai sniegtu palīdzību šīs humanitārās krīzes laikā saskaņā ar humanitāro vajadzību priekšrakstiem; mudina Komisiju veikt pasākumus, ar ko palīdzētu sagādāt iztikas līdzekļus 1,4 miljoniem iekšzemē pārvietoto personu;

57.

pauž nožēlu par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Krimā kopš okupācijas sākuma, jo Krievija ir krasi ierobežojusi pulcēšanās, vārda, biedrošanās, piekļuves informācijai un reliģijas brīvību kopš okupācijas sākuma; pauž nožēlu par diskriminējošo politiku, ko pašpasludinātas Krievijas iestādes vērš jo īpaši pret Krimas tatāru etnisko minoritāti, viņu īpašumtiesību pārkāpšanu, pieaugošo iebiedēšanu, kas vērsta pret šo kopienu un nelikumīgās aneksijas pretiniekiem, izmantojot piespiedu iesaukšanu, vajāšanu, kratīšanu, aizturēšanu un piespiedu pazušanu, kā arī minēto vārda, biedrošanās, reliģijas un pārvietošanās brīvības liegšanu pussalā; aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus Krimas pussalā un Krievijā nelikumīgi aizturētos un ieslodzītos Ukrainas pilsoņus, tostarp Krimas tatāru aktīvistus; turklāt aicina Krieviju izmeklēt nežēlīgos noziegumus pret Krimas tatāriem un nodrošināt un aizsargāt Krimas tatāru, ukraiņu un visu etnisko un reliģisko kopienu tiesības, lai uzturētu un attīstītu viņu pašu kultūru, tradīcijas, izglītību un identitāti;

58.

pauž nožēlu par to, ka Ukrainā ir vairāk nekā 1,5 miljoni iekšzemē pārvietotu personu, kā rezultātā Ukraina ieņem devīto vietu starp pasaules valstīm ar vislielāko iekšzemē pārvietotu personu skaitu; norāda, ka par to vispirms atbildīga ir Krievijas Federācija un tās pilnvarotie; aicina Ukrainas iestādes pielikt papildu centienus, lai mazinātu konflikta skarto cilvēku ciešanas, un īstenot pasākumus iekšzemē pārvietotu personu tiesību aizsardzībai; aicina Ukrainu piešķirt iekšzemē pārvietotām personām pilnvērtīgas civilās un politiskās tiesības un attieksmē pret iekšzemē pārvietotām personām ievērot starptautiskos standartus; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt un garantēt Ukrainas pilsonības tiesības uz laiku okupētajās teritorijās, arī vienkāršojot pensiju un bērnu dzimšanas apliecību saņemšanas procedūras un tādējādi nepieļaujot, ka šādi bērni paliek bez valstspiederības un neaizsargāti;

59.

mudina EDSO Īpašo novērošanas misiju Ukrainā īstenot tās pilnvaras un regulāras informācijas apmaiņas ar vajāšanas upuriem un lieciniekiem, juristiem, NVO un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, lai turpinātu novērtēt situāciju pagaidu okupētajās teritorijās Krimā un Ukrainas austrumos; prasa ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pievērst pastāvīgu uzmanību cilvēktiesību situācijai Krimas pussalā un valdības nekontrolētajos Austrumukrainas apgabalos;

60.

norāda, ka 2020. gadā beidzas piecu gadu rīcības plāns Ukrainas valsts cilvēktiesību stratēģijas īstenošanai, un aicina rūpīgi pārskatīt tā galvenos sasniegumus pirms mērķu noteikšanas turpmākam rīcības plānam; pievērš īpašu uzmanību Ukrainas valdības sniegtajam atbalstam Krimas tatāru iedzīvotājiem un pauž bažas par finansējuma trūkumu 2021. gada budžeta projektā, kas tika iesniegts Augstākajai radai 2020. gada septembrī, Krimas tatāru un citu no Ukrainas deportēto pilsoņu pārvietošanas un izmitināšanas programmai; aicina Ukrainu pieņemt tiesību aktus par Ukrainas pirmiedzīvotājiem, par Krimas tatāru kā pirmiedzīvotāju statusu un par grozījumiem Ukrainas Konstitūcijā, lai atzītu Krimas tatāru nacionālo un teritoriālo autonomiju Ukrainā un jo īpaši Krimā, kas izriet no Krimas tatāru kā pirmiedzīvotāju neatņemamām tiesībām uz pašnoteikšanos; uzstāj, ka Ukrainas iestādēm jārisina problēmas saistībā ar vienīgo televīzijas kanālu, kas raida Krimas tatāru valodā, proti, ATR, un ierosināt stabilu mehānismu finansiālā un tehniskā atbalsta saņemšanai, lai televīzijas kanāls varētu turpināt raidīt Krievijas okupētajā Krimā; atzinīgi vērtē Ukrainas iniciatīvu izstrādāt stratēģiju Krimas tatāru valodas attīstīšanai un popularizēšanai laikposmā līdz 2032. gadam;

61.

aicina EĀDD un Komisiju ātri ieviest ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, proti, Eiropas Magņicka veida tiesību aktu, kas ļautu piemērot sankcijas personām un uzņēmumiem, kuri pieļāvuši smagus cilvēktiesību pārkāpumus, īpašu uzmanību pievēršot situācijai pagaidu okupētajās Ukrainas teritorijās Krimā un daļā Doņeckas un Luhanskas reģiona, kā arī sankcijām pret personām, kas atbildīgas par citiem noziegumiem, tostarp korupciju; aicina Ukrainu sekot šim piemēram un ieviest šā akta Ukrainas versiju;

62.

pieņem zināšanai likumu par atbalstu ukraiņu valodas kā valsts valodas funkcionēšanai un prasa Ukrainas iestādēm pilnībā īstenot likumu atbilstoši tās starptautiskajām saistībām un saskaņā ar ieteikumiem, kas ietverti Venēcijas komisijas atzinumā Nr. 960/2019, proti, ievērot kopienu tiesības attīstīt un pilnībā lietot savu valodu, kā arī panākt visaugstāko uzmanību un līdzsvaru pret nacionālajām minoritātēm, to valodām un tiesībām uz izglītību;

63.

aicina Ukrainu piešķirt oficiālās valodas aizsardzības komisāram vai jebkuram citam šim nolūkam izveidotam subjektam pilnvaras uzraudzīt, vai tiek ievēroti tiesību akti par minoritāšu valodu lietošanu un pamatiedzīvotājiem;

64.

atbalsta ticības, uzskatu un vārda brīvību un uzsver, ka ir svarīgi visām nacionālajām, etniskajām un lingvistiskajām minoritātēm nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi informācijai, jo tas ir demokrātijas priekšnoteikums; nosoda naida runu un diskrimināciju etniskās izcelsmes vai valodas dēļ, kā arī nosoda nepatiesas ziņas un dezinformāciju, kas vērsta pret nacionālajām, etniskajām un lingvistiskajām minoritātēm;

65.

norāda, ka ir vajadzīgi pasākumi, lai stiprinātu minoritāšu tiesību infrastruktūru un veidotu pārliecību, ka minoritāšu tiesības tiks aizsargātas gan tiesību aktos, gan praksē; norāda, ka šādiem pasākumiem būtu jāietver juridiskās aizsardzības stiprināšana, minoritāšu jautājumu plašāka ņemšana vērā iestādēs un spēcīgāku un pastāvīgu apspriešanās mehānismu ieviešana; pauž bažas par to, ka Ukrainas iestādes neīsteno pienācīgu rīcību, lai novērstu diskrimināciju un naida runu pret minoritātēm, jo īpaši pret romu kopienu, kas ir bijusi diskriminācijas, rasistiskas vardarbības un neiecietības izpausmju upuris; aicina Ukrainu stiprināt holokausta un totalitārisma upuru piemiņu, pievienojoties Starptautiskajai holokausta atceres aliansei (IHRA) un pieņemot un piemērojot IHRA antisemītisma definīciju; prasa Komisijai uzaicināt Ukrainu piedalīties programmā “Eiropa pilsoņiem”; turklāt aicina Ukrainu turpināt totalitārisma upuru piemiņu; prasa Komisijai uzaicināt Ukrainu piedalīties programmā “Eiropa pilsoņiem”;

66.

atbalsta Eiropas politisko fondu darbu, lai veicinātu Ukrainas politisko vadītāju nākamās paaudzes veidošanos;

67.

mudina stiprināt dialogu un sadarbību ar baznīcām un reliģiskajām kopienām un organizācijām tādās jomās kā miera veidošana un izlīgums, tādējādi stiprinot paļāvību uz taisnīgu un brīvu sabiedrību, kā arī izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu sistēmām;

Situācija plašsaziņas līdzekļu jomā

68.

atzīmē pašreizējos reformu centienus plašsaziņas līdzekļu jomā; uzsver, ka reformai ir jānodrošina jo īpaši regulatīvās iestādes neatkarība, objektivitāte un pārskatatbildība, plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamība un plašsaziņas līdzekļu vienlīdzīgas iespējas godīgai konkurencei tirgū; pauž bažas par plāniem uzticēt regulatīvajai iestāde jaunas un plašākas kompetences, kas rada risku, ka var tikt ierobežota plašsaziņas līdzekļu brīvība un tiešsaistes un drukāto plašsaziņas līdzekļu saturs; saistībā ar likumprojektu par dezinformācijas apkarošanu uzsver, ka šis likumprojekts varētu novest pie plašas iejaukšanās plašsaziņas līdzekļu saturā un žurnālistu darbībās uz plašsaziņas līdzekļu brīvības rēķina un ka tas nebūs efektīvs dezinformācijas apkarošanas līdzeklis; mudina organizēt plašāku apspriešanos ar plašsaziņas līdzekļu kopienu un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, lai nepieļautu vārda brīvības apdraudēšanu;

69.

ar bažām norāda, ka televīzijas plašsaziņas līdzekļu tirgu Ukrainā, lai gan tas ir plurālistisks, joprojām raksturo oligarhu pārmērīga ietekme; mudina Ukrainu veicināt brīvus un neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un stiprināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu; uzsver ilgtspējīgu sabiedrisko raidorganizāciju un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu regulatoru, kā arī pilsoniskās sabiedrības svarīgo nozīmi, lai attīstītu noturību pret dezinformāciju un citiem destabilizējošiem faktoriem; aicina Augstāko radu un valdību atbalstīt valsts saistības pret sabiedrisko raidorganizāciju un nodrošināt finansiālu un politisku atbalstu tās turpmākai modernizācijai, neatkarībai un spējai veikt pētniecisko žurnālistiku;

70.

atkārtoti norāda, ka ES ir jāturpina atbalstīt Ukrainu hibrīddraudu novēršanā un dezinformācijas un nepatiesu ziņu apkarošanā, arī stiprinot neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes stratēģisko saziņu, lai uzlabotu Ukrainas noturību; atzinīgi vērtē ES un Ukrainas dialoga par kiberjautājumiem uzsākšanu;

71.

pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu darbinieku, jo īpaši pētniecisko žurnālistu, kuri ziņo par korupciju un krāpšanu, darba vides pasliktināšanos; nosoda jebkādas darbības, kuru mērķis ir ierobežot žurnālistu darbu, ietverot piekļuves informācijai ierobežošanu, kriminālizmeklēšanas, spiedienu atklāt avotus un naida runu, jo īpaši naida runu pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem; pauž bažas par to, ka Augstākās radas locekļi ir kļuvuši par dezinformācijas kampaņu upuriem vai pat ar nolūku palīdzējuši izplatīt dezinformāciju, kā liecina Ukrainas pētniecisko žurnālistu platformu nesen veiktā analīze;

72.

pauž nožēlu par vairākkārtējiem uzbrukumiem žurnālistiem un pilsoniskajiem aktīvistiem 2017.–2019. gada periodā; aicina Ukrainas iestādes apsūdzēt vainīgos un gādāt par plašsaziņas līdzekļu darbinieku un žurnālistu drošību un mudina pieņemt samērīgu pieeju plašsaziņas līdzekļu reglamentēšanā;

73.

pauž nožēlu par to, ka politiskais klimats valstī ir pasliktinājies, iebiedēšanu, naida runu un politisko spiedienu plaši izmantojot politiskiem mērķiem; mudina iestādes stingri nosodīt un aizliegt tādu ekstrēmistisku un naidu kurinošu grupējumu un tīmekļa vietņu kā “Myrotvorets” darbības, kuras veicina spriedzi sabiedrībā un ļaunprātīgi izmanto simtiem cilvēku, tostarp žurnālistu, politiķu un minoritāšu grupu pārstāvju, personas datus;

74.

mudina Ukrainā attīstīt demokrātisku, neatkarīgu, plurālistisku un līdzsvarotu plašsaziņas līdzekļu vidi, kas izbeigtu plašsaziņas līdzekļu kanālu politiski motivētu vajāšanu, tostarp licenču atsaukšanu, un aizsargātu vietējos žurnālistus, viedokļu veidotājus un disidentu viedokļu paudējus pret aizskaršanu un iebiedēšanu, sniegtu nediskriminējošu piekļuvi tiešsaistes un bezsaistes informācijai un darītu iespējamu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, kā arī sniegtu cilvēktiesību un pilsonisko tiesību garantijas; uzsver, ka žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un advokātiem vajadzētu būt iespējai strādāt neatkarīgi un bez liekas iejaukšanās un iebiedēšanas; atzinīgi vērtē darbu, ko veic Ukrainas cilvēktiesību organizācijas un Krimas prokurors, kurš, uz laiku strādājot no Ukrainas kontinentālās daļas, reģistrē cilvēktiesību pārkāpumus; uzstāj, ka ir jāizmeklē visi cilvēktiesību pārkāpumi un vainīgie ir jāsauc pie atbildības;

Dzimumu līdztiesība un LGBTI personu tiesības

75.

uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir svarīgs ilgtspējīgas un iekļaujošas attīstības priekšnoteikums; mudina Ukrainas valdību un iestādes īstenot pasākumus, lai vēl vairāk uzlabotu sieviešu pārstāvību un vienlīdzīgu attieksmi visos politiskās un sabiedriskās dzīves līmeņos, kā arī mudina tās novērst ar dzimumu saistītu vardarbību; prasa Komisijai un EĀDD integrēt dzimumu līdztiesību visās tās politikās, finansiālajā atbalstā, programmās un darbībās saistībā ar Ukrainu, īpaši, ja to mērķis ir mazināt Covid-19 radīto negatīvo ietekmi, jo sievietes, tostarp uzņēmējas, ir bijušas vienas no visvairāk cietušajām pusēm stingro ierobežojumu dēļ;

76.

nosoda vardarbīgos uzbrukumus un naida noziegumus pret LGBTI un aicina Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes efektīvi izmeklēt šos uzbrukumus; mudina Ukrainu izstrādāt un efektīvi īstenot visaptverošus sekundārus tiesību aktus, kas nodrošinātu ticības brīvību, ierobežotu nepārtraukto LGBTI, feministu aktīvistu, personu ar invaliditāti un minoritāšu diskrimināciju un uzlabotu viņu tiesību aizsardzību; aicina Ukrainas valdību un visus politikas dalībniekus pielikt pūles, veidojot iekļaujošu un iecietīgu sabiedrību;

77.

pauž nožēlu par to, ka Kriminālkodeksa 161. pantā joprojām nav paredzēts sods par naida kurināšanu vai vardarbību seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ un ka šie iemesli nav minēti kā vainu pastiprinoši apstākļi, kā arī nav iekļauti vispārīgajos noteikumos par vainu pastiprinošiem apstākļiem saskaņā ar 67. panta 1. punkta 3. apakšpunktu; atgādina, ka valdības rīcības plānā valsts cilvēktiesību stratēģijas īstenošanai bija paredzēts Kriminālkodeksa 67. pantā iekļaut nodarījumus seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ kā vainu pastiprinošus apstākļus; atgādina par Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību ieteikumiem un aicina Ukrainu attiecīgi grozīt Kriminālkodeksu;

Tirdzniecība un ekonomiskā sadarbība, sabiedrības veselība, nodarbinātības un sociālās lietas, darba ņēmēju mobilitāte

78.

uzsver, ka Ukraina ir nozīmīga Savienības ģeopolitiskā, ģeostratēģiskā un tirdzniecības partnere; atzinīgi vērtē to, ka ES un Ukrainas tirdzniecības plūsma ir ievērojami palielinājusies, kā rezultātā Savienība pašlaik ir Ukrainas lielākā tirdzniecības partnere; tomēr pauž nožēlu par samērā mazo ārvalstu tiešo ieguldījumu apjomu, kas ieplūst valstī;

79.

atzinīgi vērtē pastāvīgos pozitīvos rezultātus divpusējās tirdzniecības un ekonomiskajās attiecībās 2019. gadā, proti, Ukrainas imports ir pieaudzis par 12,3 % un eksports — par 9,7 %, kopā sasniedzot 43,3 miljardus EUR; norāda, ka ES un Ukrainas tirdzniecība ir pieaugusi par 49 % un ka ES joprojām ir Ukrainas galvenā tirdzniecības partnere, 2019. gadā sasniedzot 40 % no tās kopējā tirdzniecības apjoma, savukārt Ukraina ir 18. lielākā ES tirdzniecības partnere, un tirdzniecība ar to veido 1,1 % no ES kopējā tirdzniecības apjoma; norāda, ka Ukrainas tirdzniecības deficīts ar ES ir palielinājies līdz 5,1 miljardam EUR;

80.

mudina abas puses stiprināt sadarbību divpusējā līmenī un arī starptautiskos forumos, risinot Covid-19 radītās problēmas, jo īpaši padarot piegādes ķēdes noturīgākas un daudzveidīgākās, kā arī sadarbojoties, lai risinātu ar protekcionisma tendencēm saistītos jautājumus; norāda, ka ES mērķis panākt atvērtu stratēģisko autonomiju varētu radīt iespējas veidot vēl ciešāku sadarbību ar kaimiņvalstīm;

81.

mudina Komisiju palīdzēt Ukrainai noteikt jomas, kuras varētu vēl vairāk sekmēt ekonomikas diversifikāciju, un noteikt tās par prioritāti pilnīgas DCFTA īstenošanas procesā;

82.

atkārtoti norāda, ka Ukrainas pakāpeniska integrācija ES iekšējā tirgū, kā noteikts AN, ir viens no asociācijas galvenajiem mērķiem, un šajā saistībā atbalsta nosacījumus labākām ekonomikas un tirdzniecības attiecībām starp Ukrainu un ES, kā arī plašāku tiesību aktu tuvināšanas procesu, kas atkarīgs no DCFTA pilnīgas īstenošanas un attiecīgo tiesisko, ekonomisko un tehnisko noteikumu un standartu ievērošanas;

83.

norāda, ka ir ieviestas vairākas reformas, kas ir novedušas pie ekonomikas ierobežojumu atcelšanas, publisko finanšu lielākas pārredzamības un labākiem noteikumiem par koncesijām un publiskā un privātā sektora partnerību, sniedzot jaunas iespējas gan vietējiem, gan ārvalstu ieguldītājiem;

84.

tomēr atzīmē, ka valsts oligarhu varas likvidēšanā nav panākti acīmredzami rezultāti, jo oligarhiem joprojām ir spēcīga ietekme uz Ukrainas ekonomiku un politiku, jo īpaši uz plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un tiesu varu un tiesībaizsardzības sistēmu; uzskata, ka skaidru un visiem vienlīdzīgu noteikumu ieviešana ekonomikā un politikā var izrādīties efektīvs veids, kā de facto samazināt mazo bagātāko uzņēmēju grupu neoficiālo ietekmi uz valsts darbību, tostarp tiesību aktiem, un tādēļ aicina Ukrainas varas iestādes paātrināt oligarhu varas likvidēšanas procesu;

85.

turklāt pauž nožēlu par valsts īpašumā esošu uzņēmumu skaita pieaugumu un mudina Ukrainu vēl vairāk veicināt valsts uzņēmumu privatizāciju, lai modernizētu un uzlabotu tās ekonomikas darbību un novērstu oligarhu varu; uzsver nepieciešamību pēc Ukrainas atjaunotas apņemšanās vērsties pret iegūto tiesību ietekmi, kas, ja šo jautājumu nerisinās, varētu ievērojami iedragāt reformu līdzšinējos rezultātus un kopumā visus Ukrainas atbalsta pasākumus;

86.

aicina Ukrainu un ES uzlabot sadarbību vēl lielākā divpusējās tirdzniecības liberalizācijā, ietverot nolīguma par atbilstības novērtēšanu un rūpniecisko izstrādājumu pieņemamību noslēgšanu, kā arī sadarbību pie sanitāriem un fitosanitāriem pasākumiem un muitas jomā; turklāt aicina paplašināt nozaru sadarbību starp ES un Ukrainu izglītības, pētniecības, inovācijas, IKT un digitalizācijas jomā, kā arī zaļo tehnoloģiju izmantošanā, un apmainīties ar zinātību un paraugpraksi; papildus tam mudina uz plašāku sadarbību un pakāpenisku diferencētu Ukrainas nozaru integrāciju cita starpā enerģētikas savienībā, Transporta kopienā un digitālajā vienotajā tirgū;

87.

aicina Ukrainas iestādes atvērt valsts aviācijas tirgu Eiropas uzņēmumiem, tostarp zemo izmaksu uzņēmumiem, un atbalsta kopējā aviācijas nozares nolīguma parakstīšanu iespējami drīzāk;

88.

atzinīgi vērtē panākto sadarbības progresu digitālajā jomā starp Ukrainu un ES un mudina turpināt padziļināt šādu sadarbību, lai otrai pusei nodrošinātu iekšējā tirgus nosacījumus, ietverot citas savstarpēji interesējošas nozares; uzsver, cik svarīgi ir veiktie pasākumi digitālās pārveides un e-pārvaldības virzienā, kā arī progress Ukrainas tiesību aktu tuvināšanā ES tiesību aktiem elektronisko uzticamības pakalpojumu un elektronisko sakaru jomā; mudina Komisiju turpināt atbalstīt Ukrainas centienus attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu un informācijas lietotprasmi, e-pārvaldību un digitālo ekonomiku, lai atspoguļotu pašreizējo digitālo laikmetu un pakāpenisku integrāciju ES digitālajā vienotajā tirgū, kā arī izskatīt veidus, kā samazināt viesabonēšanas maksas starp ES un Ukrainu; šai sakarā atzinīgi vērtē jauno ES programmu e-pārvaldības un digitālās ekonomikas atbalstam Ukrainā, kuras apjoms ir 25 miljoni EUR; mudina paplašināt vienoto euro maksājumu telpu (SEPA), ietverot Ukrainu, kad tā būs izpildījusi visas tehniskās un juridiskās prasības;

89.

aicina Komisiju un EĀDD veikt ticamu vajadzību novērtējumu attiecībā uz Donbasa reģionu, lai izstrādātu stratēģiju tā sociālekonomiskajai atveseļošanai, un ierosina izveidot atbilstīgu starptautisku satvaru Donbasa atjaunošanai;

90.

aicina Ukrainas iestādes turpināt īstenot reformas valsts veselības aprūpes sistēmā, jo īpaši ņemot vērā graujošo ietekmi, kāda Covid-19 pandēmijai ir bijusi uz Ukrainas veselības aprūpes sistēmu; atzīmē, ka saskaņā ar UNICEF datiem Covid-19 pandēmija ir radījusi ne tikai valsts veselības aprūpes krīzi, bet arī sociālekonomisko krīzi, kas varētu palielināt nabadzības līmeni Ukrainā no 27,2 % līdz 43,6 % vai pat līdz 50,8 %; tādēļ mudina Ukrainas valdību īstenot visaptverošus sociālās aizsardzības pasākumus Covid-19 seku mazināšanai;

91.

atzinīgi vērtē to, ka Ukraina ir pievienojusies ES Veselības drošības komitejai un agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas sistēmai, lai iesaistītos Eiropas mēroga Covid-19 reaģēšanas darbību koordinēšanā sabiedrības veselības aprūpes jomā; mudina Komisiju, dalībvalstis un Ukrainu pastiprināt sadarbību sabiedrības veselības noturības jomā, apmainīties ar paraugpraksi un sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, lai izveidotu epidēmijas stratēģijas, kurās galvenā uzmanība pievērsta visneaizsargātākajām grupām; mudina Komisiju sniegt atbalstu Ukrainas valdībai, lai tā spētu piekļūt Covid-19 vakcīnām;

92.

aicina Ukrainas valdību nodrošināt, lai jebkādiem ierobežojošajiem pasākumiem, kurus nosaka, reaģējot uz Covid-19, būtu juridisks pamats, lai tie būtu patiešām vajadzīgi un samērīgi attiecībā pret mērķi aizsargāt sabiedrības veselību un glābt dzīvības (balstoties uz zinātniskiem ieteikumiem), lai tie tiktu pastāvīgi pārskatīti un atsaukti, kad vairs nav nepieciešami, un lai tie tiktu piemēroti nediskriminējošā veidā; aicina iestādes nodrošināt, lai reaģēšana uz Covid-19 nesamērīgi nelabvēlīgi neietekmētu neaizsargātās un marginalizētās grupas, un īstenot pasākumus iepriekš pastāvošās nevienlīdzības novēršanai;

93.

mudina Ukrainu novērst plaši izplatīto kronismu un korupciju, kas joprojām pastāv veselības aprūpes nozarē un jo īpaši Veselības ministrijā, un efektīvi izmeklēt jebkādas korumpētas darbības, īpaši mēģinājumus iegādāties medicīnisko aprīkojumu un Covid-19 vakcīnas par nesamērīgi augstu cenu pandēmijas laikā;

94.

atzīst Ukrainas Valsts veselības dienesta labi paveikto darbu, izveidojot pārredzamu sistēmu, kuras mērķis ir finansēt pacientiem sniegtos īpašos ārstēšanas veidus; aicina Veselības ministriju atbalstīt Ukrainas Valsts veselības dienesta darbu;

95.

atzinīgi vērtē progresu tiesību aktu tuvināšanā ES acquis un sanitārās un fitosanitārās stratēģijas pieņemšanu 2019. gada novembrī, kas ietver vairāk nekā 200 Savienības normatīvos aktus, kuri ir jāievieš Ukrainas tiesību aktos;

96.

ar bažām norāda, ka nav panākts pietiekams progress ES dzīvnieku labturības standartu tuvināšanā;

97.

atzinīgi vērtē 2020. gada martā pieņemto likumu par lauksaimniecības zemes pārdošanu, kam būtu jāveicina Ukrainas milzīgā potenciāla lauksaimniecības nozarē atraisīšana, kā arī 2020. gada maijā pieņemto likumu par dažu banku darbības regulēšanas instrumentu uzlabošanu, kas nostiprina banku sistēmu un neļauj PrivatBank atdot atpakaļ tās bijušajiem īpašniekiem;

98.

atzinīgi vērtē to, ka Ukraina ir pievienojusies daudzpusējai pagaidu strīdu izšķiršanas kārtībai (DPSIK), tādējādi veicinot strupceļa pārvarēšanu, ko izraisīja Apelācijas institūcijas darbības apturēšana, un nodrošinot to, ka Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) locekļi līdz Apelācijas institūcijas darbības atsākšanai var izmantot divu posmu strīdu izšķiršanas sistēmu PTO;

99.

aicina Ukrainu ievērot šķīrējtiesas kolēģijas turpmākos nolēmumus attiecībā uz moratoriju neapstrādātas koksnes eksportam, vienlaikus piemērojot obligātu uzticamības pārbaudi visā mežsaimniecības preču vērtības ķēdē un uzlabojot pārvaldību mežsaimniecības nozarē;

100.

pauž bažas par to, ka Ukraina pēdējā laikā ir uzsākusi divas aizsardzības izmeklēšanas par slāpekļa un kompleksā mēslojuma importu no ES; atzīst, ka Ukraina pēdējā brīdī lēma pārtraukt abas aizsardzības izmeklēšanas, taču ir paredzēts veikt vēl citas aizsardzības izmeklēšanas; brīdina, ka līdzīgas darbības var apdraudēt abu pušu savstarpējo uzticību;

101.

atgādina, ka mājputnu gaļa Eiropas Savienībā ir jutīgs produkts; atzīst risinājumu, kas rasts attiecībā uz mājputnu “citu” izcirtņu eksportu, grozot tirdzniecības preferences mājputnu gaļai un mājputnu gaļas izstrādājumiem un tādējādi novēršot vienošanās nepilnību; aicina Ukrainu atturēties no līdzīgas prakses un godprātīgi pilnībā ievērot un īstenot visus DCFTA noteikumus; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt DCFTA īstenošanu un izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai novērstu jebkādu tirgu kropļojošu praksi un iespējamu juridisku nepilnību ļaunprātīgu izmantošanu;

102.

mudina likvidēt krasās lauku un pilsētu atšķirības Ukrainā, izmantojot efektīvus finansiālus un tehniskus stimulus mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MMVU), mazajiem lauksaimniekiem un ģimenes uzņēmumiem lauku un piepilsētu teritorijās, kā arī uzlabojot cilvēku savienotību un infrastruktūru starp pilsētām un laukiem, lai veicinātu sociālo kohēziju;

103.

atzinīgi vērtē rezultātus, kas panākti saskaņā ar DCFTA mehānismu MVU, uzlabojot finansējuma pieejamību un paverot tirdzniecības iespējas; uzsver, ka pienācīga informācijas kampaņa varētu dot iespēju MVU gūt lielāku labumu no DCFTA sniegtajām iespējām;

104.

aicina Komisiju nodrošināt tehnisko atbalstu reģionālās nodarbinātības centriem nolūkā veicināt nodarbinātību, atbalstīt jauniešus un sociālo uzņēmējdarbību sekmējošas ilgtspējīgas ekonomikas attīstības programmas un investēt jauniešos un šajās programmās, un pievērst uzmanību jauniešiem lauku reģionos, lai sekmētu izglītības sistēmas atbilstību darba tirgus prasībām, kas ļautu aizsargāt neaizsargātākās personas un novērstu sociālekonomisko iespēju trūkumu;

105.

mudina Komisiju uzraudzīt DCFTA ietekmi uz darba tiesībām, biedrošanās brīvību un atalgojumu ekonomikas nozarēs, kas saistītas ar tirdzniecību ar ES; aicina Ukrainas valdību koncentrēt uzmanību arī uz tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sociālo dimensiju, cieši uzraugot DCFTA īstenošanas ekonomisko un sociālo ietekmi; aicina Ukrainas valdību ievērot un piemērot darba standartus, kā arī ratificēt un pilnībā īstenot visas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas; mudina Ukrainas valdību turpināt tuvināt tās darba standartus ar ES darba standartiem, jo īpaši saistībā ar pulcēšanās brīvību un sociālo dialogu; atzinīgi vērtē darba reformas iniciatīvu, bet uzsver, ka ir nepieciešama plaša apspriešanās ar arodbiedrībām un pilsonisko sabiedrību, un iesaka izmantot SDO zināšanas par šo jautājumu;

106.

aicina Komisiju nodrošināt, lai arodbiedrības un visdažādākie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji tiktu iesaistīti asociācijas nolīguma īstenošanas uzraudzībā; aicina Ukrainas valdību un Komisiju atbalstīt tās NVO, kuras izmeklē DCFTA pārkāpumus, jo īpaši sociālajā jomā;

107.

aicina Ukrainas valdību ieviest stimulu un sankciju sistēmu, lai apkarotu izteikti augsto darbvietu skaitu neformālās nodarbinātības sektorā;

108.

atzīst darbaspēka mobilitātes pieaugumu starp Ukrainu un ES (emigrācijas rādītāji ir no 2,2 līdz 2,7 miljoniem cilvēku, kas ir līdzvērtīgi 13–16 % kopējās nodarbinātības Ukrainā), kas, no vienas puses, palīdz samazināt darbaspēka piedāvājumu Ukrainā un darbaspēka trūkumu konkrētās profesijās un, no otras puses, ir viens no faktoriem, kuri sekmē algu paaugstināšanu darba ņēmējiem, kas paliek valstī, un nodrošina maksājumu ieplūdi no migrantiem, un tas būtiski ietekmē Ukrainas ekonomiku, veidojot ieplūdi, kura atbilst vairāk nekā 8 % no IKP; aicina turpināt analizēt darbaspēka emigrācijas pēc 2014. gada ekonomiskos un sociālos ieguvumus un ietekmi gan Ukrainas un dalībvalstu ekonomikā, gan sociālā nodrošinājuma sistēmās; uzsver, ka ir būtiski, lai būtu tāda valdības pieeja darba vides attīstīšanai, kura paredz pienācīgas kvalitātes darba apstākļus darbiniekiem Ukrainas uzņēmumos, ietverot drošību un veselības aizsardzību darbā, likumīgi deklarētas darbvietas ar valsts sociālo nodrošinājumu, laikus un pilnībā izmaksātas algas, tiesības iesaistīties arodbiedrībās un tiesības uz interešu pārstāvību, kā arī jēgpilnas darba koplīguma slēgšanas sarunas, kuru rezultātā tiktu panākti saistoši koplīgumi; atkārtoti norāda, ka ir jāpievēršas jautājumam par intelektuālā darbaspēka emigrāciju no Ukrainas, veicinot kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību un mācību programmas, kā arī radot darbvietu iespējas, lai jauniešiem un ģimenēm nodrošinātu sociālekonomiskās perspektīvas to vietējās kopienās;

109.

atzinīgi vērtē un aicina turpināt ES finansēto programmu atbalsta pilnveidi gan arodizglītības sistēmas modernizācijai Ukrainā (“EU4Skills: labākas prasmes modernai Ukrainai”), gan uzņēmējdarbības videi, kam ir liela nozīme personām, kuras varētu atgriezties, un vietējiem uzņēmējiem (korupcijas novēršana, MVU atbalsts, nodokļu un muitas reforma utt.), sniedzot to gan kā nozares dotācijas, gan ar nosacījumiem ES makrofinansiālās palīdzības programmās;

110.

aicina Asociācijas padomi piešķirt prioritāti starptautisko darba standartu un ES tiesību aktu un prakses īstenošanai sociālās politikas, nodarbinātības un darba jomā, kā arī darba koplīguma slēgšanas sarunu noteikumu, sociālā dialoga, dzimumu līdztiesības un darba tiesību aktu reformas īstenošanai, lai nodrošinātu, ka tiek līdzsvarotas sociālo partneru intereses un aizsargātas darba ņēmēju tiesības saskaņā ar asociācijas nolīguma noteikumiem (419.–421. un 424. pants) un SDO konvencijām (Nr. 81, Nr. 87, Nr. 98, Nr. 117, Nr. 122, Nr. 129, Nr. 144, Nr. 154 un Nr. 173); atgādina Ukrainas valdībai, ka tās centienus uzlabot uzņēmējdarbības vidi, lai piesaistītu tiešos ieguldījumus un sekmētu ekonomikas izaugsmi, nedrīkst īstenot uz tās darba ņēmēju tiesību un darba apstākļu rēķina; aicina Ukrainas valdību uz sistemātisku pieeju sociālajam dialogam un institucionāli to atbalstīt, kā arī īstenot centienus, lai Valsts sociālo un ekonomikas lietu trīspusējā padome kļūtu par sociālā dialoga efektīvu instrumentu;

111.

ar bažām atzīmē, ka Ukrainā nepilnīgu un neskaidru tiesību aktu dēļ ir ierobežota arodbiedrību spēja īstenot savas tiesības;

Enerģētika, vide un klimata pārmaiņas

112.

atzinīgi vērtē uzņēmuma “Naftogaz” nodalīšanas pabeigšanu 2019. gadā un juridiski neatkarīga gāzes pārvades sistēmas operatora (GTSO) izveidi, kas ir saskaņā ar ES trešo enerģētikas paketi; tomēr aicina Ukrainas iestādes stiprināt GTSO tehnisko neatkarību no “Naftogaz”; atzinīgi vērtē konkurētspējīga gāzes tirgus mājsaimniecībām liberalizāciju un atvēršanu; tomēr pauž nožēlu par nesenajiem uzbrukumiem “Naftogaz” vadībai, tostarp uzņēmuma uzraudzības valdei, kas iedragā neatkarību un līdz šim panākto reformu progresu šajā jomā;

113.

uzsver Ukrainas kā stratēģiskas gāzes tranzītvalsts nozīmi un nepieciešamību modernizēt tās dabasgāzes pārvades sistēmu, kā arī uzsver, ka ir svarīgi Ukrainu integrēt ES enerģētikas tīklā, balstoties uz AN atjauninātā XXVII pielikuma efektīvu īstenošanu; atzinīgi vērtē ilgtermiņa gāzes tranzīta līguma parakstīšanu, ko sekmēja ES; pauž bažas par “Nord Stream 2” cauruļvada izbūvi un atkārtoti norāda uz tā ilgtermiņa būtiskajiem politiskiem, ekonomiskiem un drošības riskiem; atzīmē, ka cauruļvads pastiprina ES atkarību no Krievijas gāzes piegādēm, apdraud ES iekšējo tirgu, neatbilst ES enerģētikas politikai vai tās stratēģiskajām interesēm un, iespējams, negatīvi ietekmē kara plosīto Ukrainu; tādēļ saskaņā ar saviem iepriekšējiem priekšlikumiem aicina visas ieinteresētās personas, jo īpaši dalībvalstis un Eiropu, izmantot pieejamās juridiskās klauzulas, lai projektu apturētu;

114.

prasa Komisijai pārbaudīt Ukrainas atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktu kopumam enerģētikas jomā, lai virzītos uz enerģētikas tirgu turpmāku integrāciju; pilnībā atbalsta Ukrainas integrāciju Eiropas kontinentālajā energotīklā (ENTSO-E); mudina Ukrainu uzlabot politikas un starptautisko darbību koordināciju starp, piemēram, Komisiju, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Eiropas Investīciju banku, Pasaules Banku, KfW, ENTSO-E un Enerģētikas kopienu un Ukrainas iestādēm, kas atbalsta Ukrainas enerģētikas nozari;

115.

nosoda to, ka Krievija iegūst gāzi Ukrainas šelfā, kas atrodas Ukrainas ekskluzīvajā ekonomikas zonā, un norāda, ka ES neatzīst Krievijas Federācijas īstenoto gāzes lauku pārņemšanu Azovas jūrā un Melnajā jūrā un atbalstīs Ukrainas iestāžu tiesisku rīcību šīs nelikumīgās ieguves apturēšanai;

116.

pauž nožēlu, ka jaunais elektroenerģijas vairumtirdzniecības tirgus, kas Ukrainā sāka darboties 2019. gada jūlijā, joprojām nav konkurētspējīgs saskaņā ar ES standartiem; tādēļ mudina Ukrainu pabeigt reformu un uzlabot atbilstību ES tiesību aktiem, pirmkārt un galvenokārt, uzlabojot valsts energosadales kompānijas “Ukrenergo” neatkarību un novēršot šķērssubsidēšanu; aicina Ukrainu modernizēt esošās elektrostacijas, lai panāktu atbilstību Eiropas stingrajiem vides un drošības standartiem;

117.

atzinīgi vērtē Ukrainas valdības nostāju ievērot Enerģētikas kopienas apņemšanos ievērot spēkā esošos ES tiesību aktus, tostarp vides un drošības politiku, tādējādi neļaujot ražot elektroenerģiju no spēkstacijām kaimiņvalstīs, kas tiek būvētas, neņemot vērā starptautisko konvenciju prasības un visaugstākos starptautiskos vides un drošības standartus, kas ir jāpieņem;

118.

pauž nožēlu par to, ka atjaunojamo energoresursu ražošanas nozare Ukrainā nepilda savas saistības pret ieguldītājiem un ka maksājumu kavējumi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražotājiem apdraud tīru energoresursu turpmāku attīstību Ukrainā;

119.

mudina Ukrainas varas iestādes steidzami pabeigt kodolelektrostaciju modernizāciju un izmeklēt šo procesu kavēšanos, jo īpaši Zaporožjes kodolelektrostacijas modernizāciju;

120.

uzsver, ka ir svarīgi paplašināt infrastruktūras sadarbību reģionā, vēl vairāk diversificēt Ukrainas energopiegādes, uzlabot energoefektivitāti, atjaunojamo energoresursu enerģiju un Ukrainas enerģētikas nozares savienojamību, vienlaikus nodrošinot vides ilgtspēju; norāda, ka Austrumu partnerības valstu reģionālās tirdzniecības atbalsts un veicināšana radīs arī jaunas ekonomiskās iespējas, tostarp MVU;

121.

atzinīgi vērtē to, ka Ukrainas valdība 2019. gada februārī pieņēma valsts vides politikas stratēģiju līdz 2030. gadam un valsts atkritumu apsaimniekošanas plānu, ietekmes uz vidi novērtējuma un stratēģiskā vides novērtējuma tiesību aktus, kā arī tiesību aktus, kas pieņemti klimata politikas jomā; mudina Ukrainu pilnveidot tās iesaisti klimata pārmaiņu novēršanā, tās klimata pārmaiņu rīcībpolitiku īstenošanā un klimata pārmaiņu jautājumu integrācijā visās politikas veidošanas jomās, kā arī pastiprināt centienus attiecībā uz valsts saistībām saskaņā ar 2015. gada Parīzes nolīgumu;

122.

mudina Ukrainu efektīvi cīnīties pret nelikumīgu mežizstrādi saskaņā ar ilgtspējīgas mežsaimniecības apsaimniekošanas un vides aizsardzības standartiem un rīkoties, lai izbeigtu kaitējumu videi, ko radījusi nelikumīga un neilgtspējīga dabas resursu izmantošana, piemēram, nelikumīga mežizstrāde Karpatu pirmmežos, kas ir arī galvenais plūdu cēlonis šajā reģionā; aicina ES veicināt nelikumīgas mežizstrādes novēršanu saistībā ar nelikumīgo Svidovecas slēpošanas kūrortu projektu, kā arī nelikumīgo un videi kaitīgo dzintara ieguves metodi; mudina Ukrainu ieguldīt ekoloģiski un vidiski drošās un ilgtspējīgās tūrisma infrastruktūrās un aicina Ukrainas iestādes novērst turpmāku projektu nodarītu kaitējumu videi, uzlabojot rūpīgu kontroli, pārredzamību un ietekmes uz vidi novērtējumu un uzticamības pārbaudes īstenošanu; mudina Ukrainu nodrošināt atvērtu un ērtu piekļuvi vides informācijai, paplašināt aizsargājamās teritorijas un paātrināt nacionālā emisiju samazināšanas plāna īstenošanu, lai samazinātu galveno piesārņotāju emisijas no lielām sadedzināšanas iekārtām; mudina Ukrainu pieņemt tiesību aktus par ilgtspējīga transporta attīstību; mudina Ukrainu drošā un videi nekaitīgā veidā savākt un likvidēt ļoti bīstamas lauksaimniecības ķīmiskās vielas, jo īpaši novecojušos pesticīdus Hersonas apgabalā un citos Ukrainas reģionos;

123.

pauž dziļas bažas par Austrumukrainā notiekošā konflikta ietekmi uz vidi, tostarp riskiem, ko rada savstarpēji savienotu šahtu applūdināšana; aicina padziļināti izvērtēt konflikta ietekmi uz vidi, lai pēc tam izstrādātu reaģēšanas plānu ekoloģiskas katastrofas novēršanai; ierosina “Donbasa atmīnēšanas” programmu, iesaistot Ukrainas iestādes un starptautisko sabiedrību;

124.

pauž arī dziļas bažas par aptuveni 1200 radioaktīviem avotiem, kas izmantoti medicīniskiem, rūpnieciskiem vai zinātniskiem mērķiem, kuri atrodas Doņeckas reģiona apkārtnē un kuri rada nopietnus veselības, drošības un ekoloģiskos riskus; aicina EDSO, trīspusējo kontaktgrupu un Normandijas četrinieka formāta valstis apkarot radioaktīvu darbību izplatīšanu un radioaktīvu vielu nelikumīgu ievešanu, kā paredz kodolieroču neizplatīšanas režīms; mudina visas puses sadarboties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai no Donbasa reģiona droši transportētu lietošanā neesošus augstas radioaktivitātes avotus;

125.

atzinīgi vērtē Ukrainas vēlmi atbalstīt Eiropas zaļā kursa mērķus un aicina Komisiju pienācīgi atbalstīt Ukrainas centienus, cita starpā dibinot attiecīgu strukturētu dialogu, izstrādājot ceļvedi un apmainoties ar informāciju; aicina Komisiju nodrošināt, lai DCFTA nebūtu pretrunā zaļajā kursā noteiktajiem vides mērķiem un iniciatīvām;

126.

pauž atzinību 10 miljonus EUR vērtajai ES programmai “Klimata tiesību aktu kopums ilgtspējīgai ekonomikai”, kas palīdzēs Ukrainai izstrādāt holistisku pieeju svarīgāko ekonomikas nozaru pārstrukturēšanai mazoglekļa ekonomikas virzienā;

Tieši personiskie kontakti un robežu pārvaldība

127.

atzīst pārrobežu mobilitātes nozīmi tiešu personisku kontaktu stiprināšanā un atzinīgi vērtē to, ka joprojām sekmīgi tiek īstenots bezvīzu režīms Ukrainas pilsoņiem, kas ir ļāvis Ukrainas pilsoņiem kopš 2017. gada jūnija doties vairāk nekā 40 miljonos ceļojumu uz ES valstīm; uzsver, ka ir svarīgi turpināt ievērot atbilstību vīzu režīma liberalizācijas kritērijiem un paātrināt saistītos reformu centienus; uzskata, ka bezvīzu režīms ir palielinājis ceļošanas apjomu no Ukrainas uz ES un tāpēc arī uzlabojis attiecīgo sabiedrību izpratni par to, kā vislabāk turpināt attiecību atjaunošanu; uzsver, ka šāda pieeja ir jāturpina un laika gaitā jāpaplašina;

128.

atgādina, ka ir svarīgi integrēt Ukrainu tādos ES satvaros kā “Erasmus+”, “Apvārsnis Eiropa” un “Radošā Eiropa” un ka ir jāstiprina attiecīgā sadarbība pašreizējo un turpmāko programmu ietvaros; uzskata, ka būtu ievērojami jāpaplašina Ukrainas studentu un universitāšu un skolu pasniedzēju dalība “Erasmus+” programmās;

129.

norāda, ka Ukrainas pilsoņu apmeklējumu pieaugošais skaits Šengenas valstīs ir radījis sarežģījumus ES un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem, kuros rodas sastrēgumi un kuriem nav ne infrastruktūras, ne kapacitātes, lai nodrošinātu pienācīgus un humānus apstākļus personām, kuras šķērso robežu; norāda, ka viena akūtākajām problēmām uz ES un Ukrainas robežas, jo īpaši uz Ungārijas un Ukrainas un Polijas un Ukrainas robežām, ir bijuši garie gaidīšanas laiki, lai šķērsotu robežu; aicina Komisiju uzsākt dialogu, lai nodrošinātu, ka robežšķērsošanas procedūras norisinās ātri un bez korupcijas, cita starpā veicot ieguldījumus, apmācot darbiniekus un ieviešot efektīvu robežšķērsošanas sūdzību izskatīšanas mehānismu; mudina ES atbalstīt jaunu robežšķērsošanas punktu izveidi un esošo punktu paplašināšanu uz ES un Ukrainas robežas, stingri uzraugot finansējumu, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu, kā tas noticis iepriekš;

130.

atbalsta labāku ES un Ukrainas sadarbību, jo īpaši tādos jautājumos kā robežu pārvaldība, valsts patvēruma un identitātes pārvaldības sistēmas, kas balstās uz biometriskiem līdzekļiem, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršana, organizētās noziedzības un smagu starptautisku noziedzīgu nodarījumu apkarošana un padziļināta sadarbība starp Ukrainu un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru (Frontex);

131.

ņem vērā, ka ir panākts turpmāks progress Ukrainas muitas un robežprocedūru saskaņošanā ar Savienības muitas un robežprocedūrām, kā arī to, ka turpinās nodokļu un muitas pārvalžu institucionālās reformas; atzinīgi vērtē Likumu par vienu juridisko vienību Valsts muitas dienestam, kā arī Likumu par atzītiem uzņēmējiem un Likumu par valsts elektroniskās tranzīta sistēmas ieviešanu, kurus pieņēma 2019. gada rudenī; tāpat atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada jūlijā pieņēma integrētas robežu pārvaldības stratēģiju līdz 2025. gadam un no tās izrietošo rīcības plānu 2020.–2022. gadam; tomēr pauž nožēlu par ES finansētā sešu robežšķērsošanas kontrolpunktu uz robežas ar Savienību modernizācijas projekta apturēšanu un par ļoti garajiem gaidīšanas laikiem, ar kuriem joprojām saskaras robežšķērsotāji; turklāt mudina Ukrainas iestādes pieņemt ārkārtējus pasākumus un noteikumus, kas vajadzīgi, lai pilnvērtīgi ieviestu atzīto uzņēmēju sistēmu un valsts elektronisko tranzīta sistēmu un nodrošinātu, ka no kompetentiem kandidātiem tiek ātri iecelta Valsts muitas dienesta jaunā vadība saskaņā ar pārredzamu, objektīvu un publisku atlases procedūru; mudina Ukrainas iestādes jebkādu preču kontrabandu atzīt par kriminālpārkāpumu, jo tas ir būtiski integrētai robežu pārvaldībai;

132.

prasa ES un Ukrainas un Moldovas iestādēm paātrināt nelikumīgas tirdzniecības bloķēšanu un kontrabandas kanālu likvidēšanu Piedņestrā, kas ir drošs kontrabandistu patvērums, kuru izmanto noziedznieki un oligarhi un kurš kalpo Krievijas ietekmes stiprināšanai un ir viens no galvenajiem konflikta ieilgšanas faktoriem;

Institucionālie noteikumi

133.

atzinīgi vērtē ES un Ukrainas 2020. gada 6. oktobra augstākā līmeņa divpusējās sanāksmes, kas norisinājās Briselē pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma, rezultātus un pauž atzinību abu pušu skaidrajiem paziņojumiem par to turpmāku apņemšanos stiprināt Ukrainas politisko asociāciju un ekonomikas integrāciju Eiropas Savienībā;

134.

atzinīgi vērtē notiekošo sanāksmju iznākumu un darbības saistībā ar Eiropas Parlamenta Žana Monē dialogiem ar Ukrainas Augstāko radu par mieru un demokrātiju un pilnībā atbalsta to turpināšanu; ir pārliecināts, ka parlamenta dialoga kultūras padziļināšana nodrošinās spēcīgu, neatkarīgu, pārredzamu un efektīvu Ukrainas Augstāko radu, kas ir būtiski valsts demokrātijas un Eiropas nākotnei, kā arī atbilst Ukrainas iedzīvotāju vēlmēm;

135.

šajā sakarā mudina Augstāko radu aktīvi turpināt institucionālo reformu, kuras mērķis, cita starpā, ir palielināt likumdošanas spēju un kvalitāti, īstenot izpildvaras politisko uzraudzību, kā arī nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību pilsoņiem, lai racionalizētu un noteiktu prioritātes tādu tiesību aktu projektu pieņemšanai, kas saistīti ar AN īstenošanu, un noteikt institucionālus aizsargpasākumus, lai bloķētu tiesību aktus, kas ir pretrunā AN paredzētajām saistībām, piemēram, palielinot Eiropas Integrācijas komitejas lomu, kuras atzinumiem vajadzētu būt saistošiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Parlaments turpinātu sadarboties ar Augstāko radu nolūkā atbalstīt šādu valsts reformu procesu; uzsver, ka Covid-19 pandēmijas kontekstā ir svarīgi turpināt iespējami labāku starpparlamentāro sadarbību un tiešus personiskus kontaktus;

136.

uzsver, ka ir svarīgi turpināt atbalstīt Eiropas Savienības padomdevēja misiju (EUAM) Ukrainā un tās lomu civilās drošības sektora reformā; atzinīgi vērtē tās vietējā biroja atvēršanu Mariupolē un cer uz reāliem rezultātiem, īstenojot misijas pilnvaras; prasa Komisijai pastiprināt centienus stiprināt AN/DCFTA īstenošanā iesaistīto Ukrainas iestāžu spējas; prasa Komisijai izstrādāt instrumentus, kas vajadzīgi, lai atbalstītu Ukrainas nepārtrauktu tuvināšanos ES tiesību aktu kopumam, kā paredzēts Ukrainas un ES 22. augstākā līmeņa sanāksmes lēmumos;

137.

atkārtoti aicina izveidot Austrumu partnerības universitāti Ukrainā; aicina Savienības iestādes pastiprināt un paplašināt Ukrainas juridisko profesiju pārstāvju, kas vēlas specializēties ES tiesībās, apmācības programmas un stiprināt Ukrainas spēju piedalīties pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa”, lai cita starpā veicinātu tiešus personiskus kontaktus un akadēmiķu un izglītības jomas pārstāvju sadarbību starp ES un Ukrainu;

138.

atzinīgi vērtē ES atbalstu Ukrainas valsts ierēdņu institucionālās spējas veidošanai un apmācības kursiem, ko organizē Eiropas Koledža Natolinā;

139.

aicina visas ES iestādes, dalībvalstis un Ukrainas iestādes organizēt kampaņas, kurās iedzīvotāji tiktu labāk informēti par iespējām, ko sniedz Austrumu partnerības iniciatīva un AN/DCFTA īstenošana, vairojot informētību par ciešākas asociācijas ieguvumiem un sasaistot tos ar pozitīvajām tendencēm darba tirgos Ukrainā un citās asociētajās valstīs; mudina Ukrainas iestādes labāk informēt Ukrainas pilsoņus par AN/DCFTA un ES palīdzības priekšrocībām un pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka AN/DCFTA un ES palīdzības un programmu piedāvātās iespējas sasniedz vietējo līmeni, tostarp valsts attālajos reģionos, jo īpaši lauku apvidos, lai dotu iespēju iedzīvotājiem panākt pozitīvas pārmaiņas viņu kopienās;

140.

pauž atzinību Ukrainas pilsoniskajai sabiedrībai, jauniešiem un NVO par to darbību visās sabiedriskās un politiskās dzīves jomās un jo īpaši par atbalstu AN/DCFTA īstenošanai, Covid-19 pandēmijas radīto problēmu risināšanai, dezinformācijas kampaņu apkarošanai, palīdzības un atvieglojumu sniegšanai IDP un citām neaizsargātām grupām, kā arī sabiedrības noturības un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes stiprināšanai Ukrainas iedzīvotāju vidū; mudina Ukrainas centrālo valdību un pašvaldības turpināt ciešas sadarbības veicināšanu ar pilsonisko sabiedrību, tostarp sniedzot lielāku finansiālu atbalstu tās darbībām; aicina Komisiju piešķirt prioritāti šādu NVO un pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalstam; šajā saistībā pauž atzinību programmai “Pilsoniskās sabiedrības kaimiņattiecību instruments” ar 20 miljonu EUR budžetu, kas atbalstīs pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju stiprināšanu lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē; mudina Ukrainas iestādes, ņemot vērā to, ka ir vairāki likumprojekti par pilsoniskās sabiedrības organizāciju un citu asociāciju funkcijām un darbu, nepieņemt nekādus likumus, kas neatbilst Ukrainas iekšzemes un starptautiskajām cilvēktiesību saistībām, un nodrošināt pilsoniskās sabiedrības darbību bez nekādiem nepamatotiem traucējumiem;

o o

141.

(1) OV L 303, 28.11.2018., 39. lpp.

(2) OV C 388, 13.11.2020., 116. lpp.

(3) OV C 11, 12.1.2018., 82. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0167.

(5) OV L 165, 27.5.2020., 31. lpp.

(6) CM/Rec(2010)5, pieejami tīmekļa vietnē https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectID=09000016805cf40a

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/110

P9_TA(2021)0051

Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (2020/2818(RSP))

(2021/C 465/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. un 15. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropadome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija izsludināja 2017. gada novembrī, un jo īpaši tā 1. principu “izglītība, apmācība un mūžizglītība” un 4. principu “aktīvs atbalsts nodarbinātībai”,

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1974. gada Konvenciju par apmaksātu mācību atvaļinājumu,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (COM(2020)0274) un tam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus SWD(2020)0121) un (SWD(2020)0122),

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par profesionālo izglītību un apmācību (PIA) ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai (COM(2020)0275),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas izglītības telpas izveides pabeigšana līdz 2025. gadam” (COM(2020)0625) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2020)0212),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam. Izglītības un apmācības pārveide digitālajam laikmetam” (COM(2020)0624) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2020)0209),

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI) 2020. Cilvēkkapitāls” (1),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102), kurā minēts, ka “divējā (ekoloģiskā un digitālā) pārkārtošanās ietekmēs ikvienu mūsu ekonomikas, sabiedrības un industrijas daļu” un ka “rūpniecības konkurētspēja ir atkarīga no kvalificēta darbaspēka pieejamības un spējas šos darbiniekus noturēt”, un kurā prognozēts, ka “jau nākamo piecu gadu laikā 120 miljoni Eiropas iedzīvotāju būs spiesti paaugstināt savu kvalifikāciju vai pārkvalificēties”,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640), kurā teikts, ka nolūkā padarīt iespējamas visas paziņojumā minētās pārmaiņas, “lai izmantotu ekoloģiskās pārkārtošanās piedāvātās iespējas, ir vajadzīga aktīva pārkvalifikācija un prasmju pilnveide”,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus “Pārkvalifikācija un kvalifikācijas celšana kā pamats ilgtspējas un nodarbināmības palielināšanai saistībā ar atbalstu ekonomikas atveseļošanai un sociālajai kohēzijai”,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 16. jūnija secinājumus par Covid-19 krīzes pārvarēšanu izglītības un apmācības jomā,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 18. novembra Rezolūciju par Eiropas izglītības telpas turpmāku attīstīšanu nolūkā atbalstīt uz nākotni orientētas izglītības un apmācības sistēmas (2),

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 3. marta secinājumus par sieviešu un vīriešu prasmju uzlabošanu ES darba tirgū (3),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 19. decembra Ieteikumu “Prasmju pilnveides ceļi — jaunas iespējas pieaugušajiem” (4),

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 14. decembra secinājumus par atjauninātu ES augstākās izglītības programmu (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. aprīļa Lēmumu (ES) 2018/646 par kopēju sistēmu labāku pakalpojumu sniegšanai attiecībā uz prasmēm un kvalifikācijām (Europass) un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2241/2004/EK (6),

—	ņemot vērā politikas sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 5. maija atzinumu “Ilgtspējīgs finansējums mūžizglītībai un prasmju attīstībai saistībā ar kvalificēta darbaspēka trūkumu” (skaidrojošs atzinums pēc Horvātijas prezidentūras pieprasījuma),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 15. marta atzinumu “Darba nākotne — nākotnē darba tirgū nepieciešamo zināšanu un prasmju apgūšana” (izpētes atzinums pēc Bulgārijas prezidentūras pieprasījuma) (7),

—	ņemot vērā Eiropas darba apstākļu apsekojumu (8),

—	ņemot vērā Eurofound pētījumu par digitalizācijas ietekmi uz prasmju izmantošanu un prasmju veidošanu (9),

—	ņemot vērā Cedefop pētījumu “Pilnvērtīgu iespēju sniegšana pieaugušajiem ar prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas programmām”, 1. un 2. sējums,

—	ņemot vērā Cedefop ziņojumu “Prasmju prognozes — tendences izaicinājumi līdz 2030. gadam” (10),

—	ņemot vērā Cedefop Prasmju panorāmu (11) un Eiropas prasmju indeksu (12),

—	ņemot vērā STOA pētījumu “Pārdomājot izglītību digitālajā laikmetā” (13),

—	ņemot vērā ESAO darba prasmju datubāzi (14),

—	ņemot vērā ESAO pētījumu “Uzlabot prasmes. Kā veicināt pieaugušo dalību izglītībā. Mācīšanās no veiksmīgām reformām” (15),

—	ņemot vērā ESAO 2020. gada 10. jūlija politikas apskatu “Prasmju pasākumi darbaspēka mobilizācijai Covid-19 krīzes laikā” (16),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2020. gada 22. oktobra rezolūciju “Eiropas izglītības nākotne saistībā ar Covid-19” (17),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Garantijas jauniešiem stiprināšanu (18),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2018. gada 12. jūnija rezolūciju par izglītības modernizēšanu Eiropas Savienībā (19),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. septembra rezolūciju par jauno Prasmju programmu Eiropai (20),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu (21),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes (22),

—	ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (O-000006/2021 – B9-0004/2021),

—	ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

tā kā zaļā un digitālā pārkārtošanās, kā arī demogrāfiskās tendences un globalizācija maina darba raksturu, darbvietu saturu un nepieciešamās prasmes un kvalifikācijas; tā kā prasmju pilnveide un pārkvalifikācija būs būtiski svarīgas, lai pārvarētu ātrāku makrotendenču radītās problēmas un izmantotu to sniegtās iespējas, un būs nozīmīgas, lai mazinātu augošo prasmju nepietiekamību ES darba tirgū;

tā kā “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” pilnībā atbilst Eiropas sociālo tiesību pīlāram, jo īpaši tā pirmajam principam, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, apmācību un mūžizglītību, lai varētu saglabāt un iegūt iemaņas, kas dotu iespējas pilnā mērā piedalīties sabiedrības dzīvē un veiksmīgi īstenot pārejas darba tirgū;

C.	tā kā izglītība digitālajā laikmetā ietver digitālu formālo izglītību, kā arī ikdienējo un neformālo izglītību tehniskajās, vispārīgajās un pilsoniskuma prasmēs visā Eiropas iedzīvotāju mūža laikā;

D.	tā kā formālās izglītības un mācību sistēmām ir arvien grūtāk reaģēt uz visām individuālajām un sociālajām vajadzībām un prasībām pastāvīgi mainīgā pasaulē;

tā kā Covid-19 krīze ir mainījusi darba pasauli, paātrinot atlaišanu un daudzu darbvietu novecošanos, ir pastiprinājusi digitālo prasmju un digitālās pratības nozīmīgumu, palielinājusi digitālo plaisu un pastiprinājusi vajadzību atjaunināt Eiropas darbaspēka prasmju kopumus, jo īpaši attiecībā uz kraso pieaugumu vajadzībā pēc digitālām un tehnoloģiskām prasmēm, kā arī vispārīgajām prasmēm, piemēram, noturību un spēju pielāgoties; tā kā, palielinoties mākslīgā intelekta izmantošanai, kas varētu pilnībā mainīt darba modeļus un aizstāt dažus darbības veidus, šādas vajadzības būs vēl jo neatliekamākas; tā kā pandēmija ir radījusi traucējumus izglītības un mācību darbībās, īpaši ietekmējot PIA izglītojamos, un ir izraisījusi bezdarba pieaugumu, jo īpaši starp jauniešiem, kuriem ir grūtības pārejā no izglītības uz darbu; tā kā pārvietošanās ierobežojumi Covid-19 krīzes laikā ir snieguši darba ņēmējiem iespēju atjaunināt savas prasmes;

F.	tā kā pamatkompetences ir būtiski svarīgas zināšanu sabiedrībā un mūžizglītības kontekstā, jo tās garantē lielāku elastību, pielāgojoties mainīgai sabiedrībai un darba tirgiem;

G.	tā kā joprojām pastāv liela nevienlīdzība attiecībā uz izglītības un prasmju pieejamību neaizsargātām sabiedrības grupām, kā arī starp dzimumiem, iedzīvotājiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi, cilvēkiem ar invaliditāti un sievietēm, kurām ir mazāk iespēju apgūt jaunas prasmes;

tā kā cilvēkiem ir jāapgūst darba tirgū vajadzīgās prasmes un jāspēj ātri pielāgoties mainīgajam prasmju pieprasījumam visa mūža garumā; tā kā 37 % līdz 69 % uzdevumu ES varētu tikt automatizēti daudzās nozarēs un līdz ar to būtiski mainītos darbības rezultāti (23); tā kā saskaņā ar Eurofound pētījumu 28 % daba ņēmēju ziņo, ka viņiem ir prasmes veikt sarežģītākus uzdevumus;

I.	tā kā prasmju pilnveide un pārkvalifikācija ir ne tikai individuāla, bet arī sociāla atbildība, jo zemi pamatprasmju līmeņi un pieaugušo zema līdzdalība mācību darbībās samazina viņu darba iespējas darba tirgū, radot sociālu un ekonomisku nevienlīdzību un veicinot augstus nabadzības līmeņus;

tā kā prasmju neatbilstība un prasmju trūkums rada būtiskas problēmas ES darba tirgū un izglītības sistēmās; tā kā darbaspēkam ir milzīgs digitālo prasmju trūkums un 42 % ES iedzīvotāju trūkst digitālo pamatprasmju (24); tā kā ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, lai novērstu digitālo prasmju trūkumu;

tā kā pašreizējai jauniešu paaudzei ir augstas prasmes; tā kā prasmju apgūšana, pārkvalifikācija, pilnveide un mūžizglītība nav vienīgā atbilde uz darbvietu trūkumu jauniešiem; tā kā ir vajadzīgi papildu nodarbinātības pasākumi, lai nodrošinātu kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu radīšanu; tā kā darba tirgus strauji mainās un tiek lēsts, ka 65 % no bērniem, kuri tagad uzsākt mācības sākumskolā, galu galā strādās pilnīgi jauna veida darbvietās, kas patlaban vēl neeksistē (25); tā kā 2019. gadā internetu izmantoja 85 % iedzīvotāju un tikai 58 % iedzīvotāju bija vismaz pamata digitālās prasmes (26);

tā kā Eiropas zaļā kursa mērķis līdz 2050. gadam nodrošināt klimatneitralitāti un līdz 2030. gadam par 60 % samazināt CO2 emisijas liks pāriet uz klimatneitrālu, aprites un energoefektīvu ekonomiku; tā kā tas būtiski ietekmēs visas ekonomikas nozares, padarot darbaspēka pārkvalifikāciju un koncentrēšanos uz zaļajām prasmēm visos izglītības veidos būtiski svarīgu, lai nodrošinātu taisnīgu pārkārtošanos, kas nevienu neatstāj novārtā;

tā kā papildus tehnoloģiskajām un digitālajām prasmēm viena no galvenajām prasmēm, kas cilvēkiem ir vajadzīga digitālajā laikmetā, ir kritiskā domāšana; tā kā pastāv neapšaubāma vajadzība uzlabot kritisko domāšanu visās iedzīvotāju grupās, lai viņi varētu pilnībā izmantot digitālo rīku potenciālu un tiktu pasargāti no riska;

N.	tā kā modernas, inovatīvas un iekļaujošas izglītības sistēmām, kuru pamatā ir digitālās tehnoloģijas, ir labas iespējas sagatavot jaunas profesionāļu paaudzes turpmākiem sarežģījumiem un iespējām;

tā kā visu cilvēku, tostarp neaizsargāto grupu, gados vecāko cilvēku un trūcīgos pilsētu rajonos vai mazapdzīvotos lauku un attālos apvidos un salās dzīvojošo cilvēku, vienlīdzīga piekļuve kvalitatīviem prasmju apguves, prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas pasākumiem, kā arī informācijai par prasmju resursiem, konsultācijām, izglītībai un profesionālajai apmācībai ir būtiski svarīga ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai; tā kā Eurofound pētījumi liecina, ka ir palielinājusies nevienlīdzība darba ņēmēju piekļuvē apmācībām (27);

P.	tā kā dažās ES dalībvalstīs Covid-19 krīzes laikā laiks, ko bērni velta skolas nodarbībām, ir sarucis uz pusi; tā kā izglītības un mācību iestāžu slēgšana — pat tikai uz laiku — var radīt ievērojamas sekas izglītojamajiem, nelabvēlīgi ietekmēt mācību rezultātus un palielināt esošo nevienlīdzību;

Q.	tā kā atšķirībā no obligātās izglītības sistēmas pieaugušo izglītība ir brīvprātīga apņemšanās, ko nosaka personīga vai profesionāla motivācija, tā radot lielākas grūtības izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzējiem;

R.	tā kā aktuālu prasmju esamība veicina cilvēku nodarbinātības nepārtrauktību darba tirgū un viņu sociālo iekļautību, kas arī ir būtiski svarīga miljoniem iedzīvotāju garīgajai veselībai un dzīvei;

S.	tā kā nepastāv prasmju atšķirības atkarībā no dzimuma, taču ir ar dzimumu saistītas atšķirības veiktajās izvēlēs un karjeras attīstībā;

tā kā izglītības, apmācības un prasmju politika ir dalībvalstu kompetencē; tā kā minētajās jomās ES ir svarīga loma dalībvalstu darbību atbalstīšanā, koordinēšanā un papildināšanā; tā kā jauni sarežģījumi liek mobilizēt Eiropas rīkus un atbalsta politiku Eiropas izglītības telpas ietvaros; tā kā ES programmām, piemēram, Erasmus+, Eiropas Garantijai jauniešiem un Eiropas Solidaritātes korpusam, ir nozīmīga loma jauniešu prasmju pilnveidē;

U.	tā kā digitālās tehnoloģijas tomēr būtu jāuztver kā rīki kvalitatīvas izglītības un apmācību nodrošināšanai; tā kā nākotnē pieaugs vajadzība pēc digitālajām prasmēm (kodēšana, loģistika un robotika) — ne tikai IT izglītības kursos, bet arī mācību programmā kopumā;

V.	tā kā būtu labāk jāizskata un jāveicina iespējas digitālām mācībām un digitālai prasmju veidošanai, piemēram, tiešsaistes mācībām neaizsargātām grupām vai MVU darbiniekiem, kuriem ir vajadzīgākas elastīgākas mācības ciešā sadarbībā ar atbildīgajām reģionālajām iestādēm un struktūrām;

W.	tā kā līdzdalības līmenis pirmsskolas izglītībā un aprūpē Eiropā bērniem vecumā līdz trīs gadiem pusē ES dalībvalstu joprojām nesasniedz 33 % (28);

tā kā saskaņā ar Eurofound datiem būtu labāk jāizskata un stratēģiski jārisina ar digitālu uzņēmējdarbības modeļu, piemēram, platformu darba, ieviešanu saistītā ietekme uz prasmēm, vai nu mazinot prasmju neatbilstību un zaudēšanu, vai arī ar prasmju, piemēram, transversālu un uzņēmējdarbības prasmju, attīstību;

Y.	tā kā 2019. gadā 10,2 % jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem Eiropas Savienībā labākajā gadījumā bija ieguvuši zemākā līmeņa vidējo izglītību un neturpināja izglītību vai mācības (izglītību priekšlaicīgi pametušie) (29);

Z.	tā kā sen ir atzīta mācību darbavietā nozīmīgā loma prasmju izmantošanā un attīstībā, taču 2019. gada ECS liecina, ka tikai neliela daļa organizāciju saskanīgi apvieno darbavietas prakses, kas optimizē prasmju izmantošanu un atbalsta prasmju attīstību;

AA.	tā kā 2017. gadā 72 % skolotāju Eiropā bija sievietes; tā kā 9 % no ES strādājošajiem skolotājiem bija jaunāki par 30 gadiem, savukārt 36 % bija vismaz 50 gadus veci (30),

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai”, kas ES politikas darba kārtības centrā nostāda prasmes un nodrošina, ka tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu apmācību un mūžizglītību visiem un visās jomās un nozarēs, kā noteikts Eiropas sociālo tiesību pīlāra pašā pirmajā principā, kļūst par realitāti visā Eiropas Savienībā;

atzinīgi vērtē paziņojumā izklāstītās 12 pamatdarbības, kā arī kvantitatīvos mērķus, kas jāsasniedz līdz 2025. gadam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt plašu piekļūstamību neaizsargāto grupu prasmju veidošanai un pilnveidei, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, mazprasmīgiem pieaugušajiem, minoritātēm, tostarp romiem, kā arī migrantu izcelsmes personām; aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā šīs tiesības īstenot, un ieviest pārraudzības mehānismu, kas mudina dalībvalstis izveidot valsts rīcības programmas un regulāri iesniegt valsts ziņojumus par to, kā šīs tiesības tiek ievērotas;

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt darba ņēmēju apmācības un pārkvalificēšanās pieejamību nozarēs un sektoros, kuros jāveic būtiskas izmaiņas saistībā ar zaļo un digitālo pārkārtošanos; uzsver, ka kvalifikācija un sertificētas kompetences sniedz darba ņēmējiem pievienoto vērtību, uzlabojot viņu pozīciju darba tirgū, un var tikt pārnestas, darba tirgum mainoties; aicina ar prasmēm saistīto sabiedrisko politiku vērst uz kvalifikācijas un kompetenču atzīšanu, sertifikāciju un apstiprināšanu;

uzsver, ka prasmes un mūžizglītība ir būtiski svarīgas ilgtspējīgai izaugsmei, produktivitātei, ieguldījumiem un inovācijām un tāpēc ir nozīmīgi faktori uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspējai; uzsver, ka cieša sadarbība un paraugprakšu apmaiņa starp visiem attiecīgajiem prasmju attīstīšanā iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp sociālajiem partneriem un visiem valdības līmeņiem, ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu, ka ikviens var iegūt darba tirgū un sabiedrībā kopumā nepieciešamās prasmes; šajā saistībā uzsver, ka ir jāapkopo jaunākie dati, informācija un prognozes par prasmju vajadzībām un pieprasījumu darba tirgū, tostarp vietējā līmenī; atbalsta Prasmju pilnveides pakta uzsākšanu nolūkā uzlabot uzņēmumu veiktās darbības Eiropas darbaspēka prasmju pilnveidei un pārkvalifikācijai; aicina ar vietējiem prasmju pilnveides paktiem labāk uzrunāt cilvēkus nozarēs, kuras visvairāk skārusi Covid-19 krīze, un palīdzēt viņiem pārkvalificēties, lai viņi paliktu aktīvi darba tirgū;

atgādina, ka profesionālās izglītības, izglītības un apmācības sistēmu modernizācija ir ļoti svarīga, lai sagatavotu jauniešus un pieaugušos attiecībā uz zaļo un digitālo pārkārtošanos un nodrošinātu, ka pamata vecuma un gados vecākie darba ņēmēji saglabā un attīsta prasmes, kas vajadzīgas, lai aizsargātu nodarbināmību un paildzinātu darba dzīvi; turklāt atgādina, ka šāda modernizācija ir svarīga, lai atveseļotos pēc Covid-19 pandēmijas; atzinīgi vērtē priekšlikumu Padomes ieteikumam par profesionālo izglītību un apmācību (PIA) ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai; uzsver, ka PIA programmām jābūt mērķorientētām, vērstām uz nākotni, piekļūstamām, caurlaidīgām, savstarpēji savienotām ES līmenī un vērstām uz izglītojamo, ļaujot izmantot elastīgus individuālus mācīšanās veidus un sniedzot PIA izglītojamajiem un pasniedzējiem prasmju kopumu, lai kļūtu par aktīviem un demokrātiskiem pilsoņiem un gūtu panākumus darba tirgū un sabiedrībā; atgādina, ka PIA programmu modernizācijai jābūt cieši saistītai ar to spēju raisīt interesi, lai vairāk jauniešu tās izvēlētos; uzsver paraugprakšu nozīmīgumu saistībā ar duālās izglītības sistēmām un PIA, kas varētu sekmēt strukturālas pārmaiņas darba tirgū un paaugstināt jauniešu nodarbinātības līmeni;

uzskata, ka māceklībām šajā ziņā var būt svarīga nozīme, jo tās sagatavo jauniešus ļoti pieprasītām darbvietām un tādējādi var sekmēt viņu ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot ES resursus PIA veicināšanai un mudināt darba devējus izveidot apmaksātas stažēšanās un māceklības programmas arodskolu audzēkņiem un rīkot viņiem konkursus un nozares turnīrus; mudina uzņēmumus nodrošināt sava darbaspēka prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju un uzlabot māceklību nodrošināšanu saskaņā ar stažēšanās kvalitātes sistēmu un Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai; šajā saistībā aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos Eiropas instrumentus, piemēram, stažēšanās kvalitātes sistēmu un Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai, un iekļaut priekšlikumiem paredzētus kvalitātes kritērijus, tostarp principu par stažieru un praktikantu taisnīgu atalgojumu, piekļuvi sociālajai aizsardzībai, ilgtspējīgu nodarbinātību un sociālajām tiesībām; uzsver, ka šie kritēriji nodrošinātu stažieru un mācekļu pāreju uz stabilu un kvalitatīvu nodarbinātību un palīdzētu radīt jauniešiem dzimumu aspektā līdzsvarotas iespējas visās nozarēs, kā arī iespējas, kas sniedz ilgtermiņa drošību, sociālo aizsardzību, vienlīdzīgus un pienācīgus darba nosacījumus un neveicina nestabilu nodarbinātību;

atgādina, ka profesionālās prasmes ir viens no Eiropas ekonomikas virzītājspēkiem, un aicina nodrošināt korelāciju starp konvencionālo izglītību un PIA, saskaņā ar kuru prasmju attīstība PIA — vai nu kā galvenais uzdevums, vai kā papildinoša daļa iespējām, kas pieejamas gan studentiem, gan pieaugušajiem, — var palielināt pieejamās iespējas darba meklētājiem, veicinātu darba mobilitāti un uzlabotu darba tirgus noturību krīzes situācijās;

iesaka Komisijai sniegt dalībvalstīm ieteikumus, kas sasaista PIA ar Prasmju programmu, ņemot vērā valstu kompetences un subsidiaritātes principu, ar mērķi uzlabot agrīno PIA karjeras attīstības atbalstu un pēc iespējas vairot Eiropas jauniešu iespējas prasmju attīstībai; šajā saistībā atzinīgi vērtē Cedefop un Eurofound sniegto ieguldījumu par šo tematu;

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi sniegt aktīvu atbalstu pasniedzējiem un apmācītājiem, pieņemot efektīvu politikas pasākumu kopumu, lai nodrošinātu, ka viņi ir labi sagatavoti un ar pilnveidotām prasmēm skolu un izglītības iestāžu digitālajai un zaļajai pārveidei; uzskata, ka izglītības arodbiedrībām jābūt iesaistītām to nepieciešamo prasmju un kompetenču noteikšanā, kas pasniedzējiem un apmācītājiem jāiegūst sākotnējā un pastāvīgā profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanā saistībā ar zaļo un digitālo pārkārtošanos; uzskata, ka ieguldījumi publiskajā izglītībā ir ievērojami jāpalielina un ka sociālajam dialogam ar arodbiedrībām jābūt nozīmīgam pīlāram, lai garantētu atbilstošas algas, pensijas un godīgus darba nosacījumus profesionāļiem izglītības un mācību nozarēs;

10.

uzsver, ka ar sociālo partneru iesaistīšanu ir jāuzlabo prasmju paredzēšanas sistēma, lai labāk apzinātu jaunās izmaiņas vajadzīgajās prasmēs, vajadzības gadījumā nodrošinātu vispārējas un ar nozari vai profesiju saistītas prasmes un pēc iespējas mazinātu prasmju trūkumu un prasmju nelīdzsvarotību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos pasākumus, lai uzlabotu prasmju apzināšanu; uzsver, ka mākslīgā intelekta un lielo datu analīzes izmantošana prasmju apzināšanā, nosakot jaunus darba profilus, ir regulāri un sistemātiski jāpārrauga, lai novērstu sistemātiskas kļūdas un tiešu vai netiešu diskrimināciju, un ka ir jānodrošina korektīvie pasākumi; uzsver, ka karjeras attīstības atbalsta stiprināšana no agrīna vecuma un vienlīdzīga piekļuve informācijai un studentu un pieaugušo, kas mācās, atbalstam var viņiem palīdzēt izvēlēties piemērotus izglītības un profesionālos ceļus, kas sniedz viņu interesēm, talantam un kompetencēm atbilstošas nodarbinātības iespējas, samazinot prasmju neatbilstību; uzsver, ka ir svarīga sadarbība starp nodarbinātības dienestiem un sociālajiem dienestiem, lai konstatētu un atbalstītu cilvēkus, kuri ir nesen zaudējuši darbu vai ir pakļauti darba zaudēšanas riskam; uzsver mūžilga karjeras atbalsta nozīmīgumu Prasmju programmā Eiropai un vajadzību uzlabot piekļuvi kvalitatīvam karjeras atbalstam;

11.

atzinīgi vērtē ieteikumu dalībvalstīm stiprināt agrīnā brīdinājuma sistēmas, lai konstatētu jauniešus, kuri ir pakļauti riskam nonākt NEET situācijā (nemācās, nestrādā un neapgūst arodu); pauž pārliecību, ka pienācīgi veiktas novēršanas darbības, piemēram, prasmju novērtējumi un karjeras konsultēšana, vēršot uzmanību uz to, lai palīdzētu izglītību priekšlaicīgi pametušajiem iegūt nodarbinātību vai izglītību, pirms viņi kļūst par bezdarbniekiem, un iekļaujošas un nediskriminējošas vispārējās izglītības nodrošināšana ilgtermiņā varētu samazināt jauniešu NEET situācijā skaitu;

12.

uzsver, ka ir jāpalielina sociālo partneru loma, nodrošinot, ka prasmju politika veicina koplīgumu slēgšanu par prasmju noteikšanu un regulējumu un pastāvīgu izglītošanos, apspriežoties ar sociālajiem partneriem par nepieciešamajām kompetencēm un atjauninot izglītības un mācību sistēmu programmas, kā arī sadarbojoties ar darba ņēmēju pārstāvjiem, lai kopīgi izstrādātu apmācības darbavietā, tās pielāgojot darbaspēka vajadzībām;

13.

aicina Komisiju sociālo rezultātu pārskatā iekļaut prasmju nepietiekamības rādītāju saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķiem un īstenošanu, kas varētu palīdzēt valstu politikas veidotājiem noteikt, kurās jomās ir jāiegulda lielāks darbs un vajadzīga labāka koordinācija ES līmenī, izsekot prasmju nepietiekamības izmaiņām un progresam un stimulēt augšupēju konverģenci starp dalībvalstīm;

14.

uzskata, ka ir jāuzlabo citā dalībvalstī iegūto mācīšanās rezultātu, diplomu, apmācību, profesionālo kvalifikāciju un prasmju savstarpēja atzīšana un ka tā palīdzēs pārvarēt prasmju trūkumu un neatbilstību; uzskata, ka tas arī ļaus pieaugušajiem iegūt pilnīgu kvalifikāciju, sekmēs mobilitāti, padarīs ES darba tirgu integrētāku un noturīgāku, kā arī stiprinās Eiropas konkurētspēju; uzsver, ka ir svarīgi mazināt prasmju trūkumu un neatbilstību, atvieglojot izglītojamo mobilitāti un kvalifikāciju pārrobežu atzīšanu, labāk izmantojot tādus rīkus kā Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra, Europass-CV, Eiropas kredītpunktu sistēma (ECVET), ES prasmju panorāma, ESCO un EURES; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Eiropas izglītības telpas izveidi līdz 2025. gadam;

15.

uzsver, ka daudzi iedzīvotāji iegūst vērtīgas prasmes un pieredzi ārpus formālās izglītības vai mācību sistēmas, piemēram, kā neformāls aprūpētājs, sniedzot aprūpi cilvēkiem ar invaliditāti vai gados vecākiem cilvēkiem; uzskata, ka šādas neformālas prasmes būtu jāatzīst, jo tās var palīdzēt neformāliem aprūpētājiem uzlabot savas iespējas darba tirgū;

16.

aicina pilnībā īstenot Profesionālo kvalifikāciju direktīvu, jo tajā ietvertais kopējais mācību satvars var palielināt to profesionāļu skaitu, kuri izmanto automātiskās atzīšanas sistēmu, un atbalsta tās sasaistīšanu ar digitālu viseiropas ES prasmju pasi, ko izstrādā Eiropas Komisija;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai piesaistītu ārvalstu studentus pēc tam, kad viņi absolvē ES augstskolas; uzsver, ka, piešķirot absolventiem piekļuvi mobilitātei ES iekšienē un derīgām darba meklētāju vīzām, varētu uzlabot ES vispārējo pievilcību;

18.

aicina atbloķēt pašreizējo priekšlikumu par zilo karti, lai Eiropas uzņēmumiem sniegtu kompetences, kas tiem ir nepieciešamas, lai saglabātu vai iegūtu konkurētspēju;

19.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir izcēlusi, ka ir svarīgas gan pamata, gan īpaši attīstītas digitālās prasmes un noturīgas izglītības sistēmas, kā arī to spēja pielāgoties starp klātienes, attālinātām, tiešsaistes un hibrīdmācību metodēm; arī norāda, ka Covid-19 pandēmija ir mainījusi prasmju pieprasījumu darba tirgū, līdz ar to palielinot digitālo prasmju trūkumu, un saasinājusi līdzšinējo nevienlīdzību un trūkumus izglītības jomā; uzsver, ka ikvienam iedzīvotājam ir vajadzīgas vismaz pamata digitālās prasmes un augstprasmīgiem speciālistiem ir jāsaņem apmācības un jāattīsta īpašas digitālās prasmes, kā arī inovatīva un uzņēmējdarbības domāšana;

20.

pauž nožēlu par to, ka joprojām pastāv dzimumu atšķirības sieviešu piekļuvē prasmju veidošanai un dalībā darba tirgū (31); uzsver, ka galvenās problēmas, ar ko saskaras sievietes, ietver šķēršļus izglītībai un mācībām STEM (zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika) mācību priekšmetos, sociālos un kultūras, kā arī ekonomiskos ierobežojumus, jo īpaši lauku un neformālā ekonomikā, kā arī nespēju veicināt sieviešu līdztiesīgas iespējas izvēlēties profesijas, kurās bieži dominē vīrieši; aicina Komisiju atbalstīt mentorēšanas tīklus, ļaujot vairāk sieviešu lomas modeļiem mudināt sievietes veikt alternatīvas izvēles klasiskajām dzimumu stereotipos balstītajām profesijām (32); aicina nepieļaut stereotipus un dzimtisko stereotipizēšanu apmācībās, jo tā ir saistīta ar nodarbināmību un rada apburto loku, tādējādi turpinot izteikto darba segregāciju; uzsver, ka 90 % darbvietu ir vajadzīgas pamata digitālās prasmes un ka sievietes veido vien 17 % no informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) kursu dalībniekiem un saistītajās karjerās strādājošajiem Eiropas Savienībā (33) un tikai 36 % no STEM absolventiem (34), kaut gan digitālajā pratībā meitenēm ir labāki rezultāti nekā zēniem (35);

21.

uzsver izglītības un prasmju attīstības nozīmīgumu ar dzimumu saistītu aizspriedumu mazināšanā un dzimumu līdztiesības veicināšanā un aicina gan valstu, gan Eiropas līmenī pastiprināt centienus pārvarēt dzimumu līdzsvara trūkumu un nodrošināt, ka sievietes var piekļūt kvalitatīvai mūžizglītībai un apmācībām, tostarp pēc pārtraukumiem ar aprūpi saistītu iemeslu dēļ; uzsver, ka privātajā un publiskajā sektorā, jo īpaši uz nākotni vērstās nozarēs, piemēram, STEM un digitālajā nozarē, kurā sievietes ir nepietiekami pārstāvētas, ir vajadzīgi dzimumsensitīvi darbinieku pieņemšanas un atlases procesi; šajā sakarībā uzsver, ka diskriminācija dzimuma dēļ kaitē ne tikai diskriminētajām personām, bet arī sabiedrībai kopumā; atgādina, ka ir jāveic pasākumi, lai krīzes ietekme nepastiprinātu dzimumu nelīdztiesību, mazinot neproporcionālo un ilgstošo ietekmi uz sieviešu tiesībām, ienākumiem un sociālo aizsardzību un novēršot turpmāku nevienlīdzību un diskrimināciju darba pasaulē, īpaši pievēršot uzmanību izteikti dzimtiskotajam darba tirgum, digitālās un zaļās pārkārtošanās procesam un neapmaksāta mājsaimniecības un aprūpes darba nevienlīdzīgam sadalījumam;

22.

uzsver, ka svarīgas ir vienlīdzīgas iespējas visiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt prioritāti digitālo prasmju nepietiekamības pārvarēšanai, nodrošinot, ka neaizsargātajiem reģioniem un trūcīgajiem iedzīvotājiem, kā arī tiem, kuri ir pakļauti sociālās atstumtības riskam, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti vai ar etnisko minoritāšu izcelsmi, ir piekļuve digitālajai izglītībai un apmācībām, minimālajai nepieciešamajai aparatūrai, plašai piekļuvei internetam, kā arī digitālajam atbalstam un citiem tehnoloģiskiem mācību rīkiem; uzsver, ka šīm kategorijām ir jāsaņem atbalsts digitālo prasmju uzlabošanai, kas viņiem ir vajadzīgas, lai gūtu panākumus un novērstu nevienlīdzības padziļināšanos, nodrošinot, ka neviens netiek atstāts novārtā;

23.

ar lielu interesi norāda uz iespējām un problēmām, ko rada digitālo risinājumu, piemēram, tāldarba, izplatīšanās, kura nolūkā ir būtiski svarīgi veidot digitālās prasmes; atgādina, ka ir svarīgs Eiropas tiesiskais regulējums, kura mērķis ir visā ES regulēt tāldarba nosacījumus un tiesības atslēgties, kā arī nodrošināt pienācīgus darba un nodarbinātības nosacījumus digitālajā ekonomikā, ko veido jaunu prasmju ieguve;

24.

uzsver daudzās iespējas, ko digitālais darbs sniedz darba ņēmēju darba apstākļu uzlabošanā, tostarp darba ņēmējiem, kuri ir tuvu pensijas vecumam, un jauniešu ar invaliditāti plašākā iekļaušanā; pauž nožēlu par to, ka cilvēki ar invaliditāti darba tirgū joprojām ir nelabvēlīgākā situācijā un ka pārāk bieži tiek izslēgti no darba tirgus, jo viņiem nav bijusi piekļuve izglītībai un apmācībām; aicina Komisiju savos ieteikumos dalībvalstīm īpaši vērst uzmanību uz to, kā uzlabot cilvēku ar invaliditāti piekļuvi digitālo prasmju apguvei vai pārkvalifikācijai, to koordinējot ar jaunajām vajadzībām topošajā globālajā digitālajā ekonomikā;

25.

norāda, ka saistībā ar tāldarba palielināšanos Komisijai un dalībvalstīm savās stratēģijās ir jāpiešķir centrāla nozīme prasmēm, kas veicina šo jauno darba veidu; uzsver, ka tālmācība un attālinātās skolas rada problēmas gan pedagogiem, gan izglītības ieguvējiem un ka prasmes, kas vajadzīgas, lai veiktu apmācītāju un pedagogu tālmācību un apmācību, pašlaik ir Eiropas īstermiņa prioritāte;

26.

aicina Komisiju atbalstīt apmācību piedāvājumu darba ņēmējiem, kuri saņem saīsināta darba laika vai daļēja bezdarba pabalstus, tostarp izmantojot SURE shēmu; aicina dalībvalstis piedāvāt piemērotus mācību pasākumus attiecīgajiem darba ņēmējiem;

27.

aicina darba devējus pielāgot darbavietas prakses, kurās tiek izmantotas darbaspēka prasmes un kas atbalsta prasmju attīstību, vēršot galveno uzmanību uz nākamās vadītāju paaudzes izglītību jautājumos, kas saistīti ar organizatorisko prakšu ieviešanu, efektīvi izmantojot prasmes un to attīstību, kā arī atbalstīt valstu valdības un sociālos partnerus tīklu un atbalsta struktūru izveidē, lai konsultētu organizācijas par to situācijai vispiemērotāko darbavietas prakšu apvienojumu;

28.

aicina atvieglot neformālās un ikdienējās mācīšanās jomā, tostarp digitālos nodarbinātības veidos, piemēram, platformu darbā, gūto sasniegumu atzīšanu, apstiprināšanu un pārnesamību;

29.

aicina nekavējoties ieviest spēcīgus Eiropas, valstu, reģionālos un vietējos pasākumus, novērtēšanas mehānismus un resursus, lai digitālās prasmes izvirzītu izglītības un apmācības politikas centrā, vienlaikus saglabājot augstu lasīšanas un matemātikas prasmju līmeni starp izglītojamajiem, padarot digitālās prasmes, IT rīkus un interneta piekļuvi pieejamus visiem, uzlabojot pasniedzēju un apmācītāju digitālās prasmes un aprīkojot skolas, mācību iestādes, PIA nodrošinātājus, pieaugušo izglītības un augstskolu jomā aktīvās organizācijas ar publiskām un neatkarīgām tiešsaistes mācību platformām, kā arī ar citām tehnoloģijām un digitālo infrastruktūru, kas nepieciešama mācībām tiešsaistē, attālināti un jauktā formā; šajā saistībā uzsver patiesas mūžizglītības pieejas nozīmīgumu; atbalsta Komisijas plānotās darbības, kas noteiktas Prasmju programmā un Digitālās izglītības plānā 2021.–2027. gadam, un aicina šajā jomā pastiprināt sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm; uzsver, ka ir svarīgi stimuli digitāla mācību satura un pamata programmu moduļu izstrādei atbilstoši darba tirgus vajadzībām, galveno uzmanību vēršot uz digitālajām un zaļajām prasmēm, tostarp tiešsaistes mācību platformās;

30.

pauž nožēlu par to, ka Eiropā joprojām ir bērni, kuriem nav nekādas piekļuves izglītībai, kā arī skolēni un studenti, kuriem nav nekādas vai pienācīgas piekļuves digitālajai izglītībai digitālā aprīkojuma, programmatūras vai interneta pieslēguma trūkuma vai to nepietiekamības dēļ; atkārtoti pauž vajadzību uzlabot savienojamību visos līmeņos, jo īpaši lauku un attālinātos apvidos, kuros tās bieži trūkst, un palielināt piekļuvi digitālajam aprīkojumam; norāda uz jaunākajām inovācijām ar izglītību saistītos datoros, planšetēs un programmatūrā Eiropā;

31.

uzsver, ka Covid-19 krīzes sekas sniedz unikālu iespēju paātrināt digitālo un tehnoloģisko mūžizglītības revolūciju, kas var pārvarēt fiziskos šķēršļus gadījumos, kad tas ir iespējams, un ievērojami palielināt tās vērienu un ietekmi; mudina dalībvalstis un izglītības pakalpojumu sniedzējus palielināt no atrašanās vietas neatkarīgas mācību iespējas, ļaujot izglītojamajiem attālos un lauku apvidos vai ārvalstīs piekļūt kursiem visā ES bez ierobežojumiem attiecībā uz atrašanās vietu;

32.

uzsver, ka Eiropas un valstu pasākumi, tostarp izglītības programmas un mērķorientēti ieguldījumi, būtu jāizstrādā un jāīsteno ar galveno mērķi nodrošināt iedzīvotāju gatavību un sagatavotību nākotnes darbvietām, kurās vajadzīgas digitālās prasmes, lai pilnībā izmantotu digitālās pārkārtošanās potenciālu ES darba tirgū un ļautu uzņēmumiem pilnībā izmantot jaunās darba metodes, piemēram, tāldarbu;

33.

norāda uz vajadzību vēl vairāk precizēt iniciatīvu “Eiropas universitātes” un tās mērķi noteikt standartus augstākajai izglītībai Eiropas Savienībā; atkārtoti pauž, ka veiksmīgu sadarbību starp universitātēm vienmēr ir noteikusi augšupēja pieeja, akadēmiskā neatkarība un izcilība un ka Boloņas process ir nozīmīgs instruments universitāšu sadarbībai Eiropas Savienībā un ārpus tās;

34.

atzīmē, ka zaļā pārkārtošanās ir svarīgs darbaspēka pieprasījuma virzītājspēks visās nozarēs un var radīt miljoniem darbvietu; atgādina, ka veiksmīgai pārejai uz zaļo ekonomiku ir jāiet roku rokā ar prasmju pilnveides, pārkvalificēšanās un prasmju attīstīšanas pasākumiem, lai veidotu prasmes, zināšanas un kompetenci, kas nepieciešamas zaļajai ekonomikai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas darbības, kuru mērķis ir atbalstīt pārejai uz zaļo ekonomiku nepieciešamo prasmju apguvi; prasa strauji rīkoties, lai izvairītos no prasmju trūkuma šajā jomā un ļautu ES saglabāt zaļās ekonomikas līderpozīcijas pasaulē; mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes apmācībā un izglītības sistēmās integrēt ilgtspējīgu attīstību, videi nekaitīgas kompetences un prasmes;

35.

uzsver, ka izglītojamo un pasniedzēju mobilitāte ir viens no galvenajiem instrumentiem ideju un paraugprakšu apmaiņai un prasmju apguves kvalitātes palielināšanai visā ES; uzsver, ka šādai mobilitātei ir jābūt piekļūstamai un iekļaujošai; norāda, ka, lai gan fiziskai mobilitātei vienmēr būtu jābūt galvenajai, virtuālas mācības kļūs arvien svarīgākas, lai to papildinātu un ārkārtējos gadījumos aizstātu, kā apliecina Covid-19 pasākumi;

36.

norāda, ka radošas un mākslinieciskas prasmes ir būtiski svarīgas ekonomikai, un aicina Prasmju programmā ieviest horizontālāku pieeju, lai tās iekļautu visās mācību programmās;

37.

uzsver, ka Prasmju programmas īstenošanai ir vajadzīgs pienācīgs finansējums gan Eiropas, gan valstu un vietējā līmenī; sagaida, ka daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam un Next Generation EU nodrošinās ievērojami lielākus resursus prasmju attīstīšanai; atgādina, ka galvenā atbildība par kvalifikācijas celšanu un pārkvalifikāciju ir dalībvalstīm un uzņēmumiem, un tādēļ aicina dalībvalstis vairāk ieguldīt prasmju attīstīšanas un izglītības budžetā, jo svarīgi ieguldījumi cilvēkkapitālā ir būtiski, lai nodrošinātu ilgtspējīgu konkurētspēju, sociālo taisnīgumu un noturību;

38.

uzsver programmu un instrumentu, piemēram, tādu kā Erasmus+, “Apvārsnis Eiropa”, Eiropas Solidaritātes korpuss, “Radošā Eiropa”, programma “Digitālā Eiropa” un Garantija jauniešiem un Garantija bērniem, nozīmīgumu atbalsta sniegšanā jauniešiem un pieaugušajiem jaunu kompetenču un kvalitatīvu prasmju ieguvē, kas vajadzīgas digitālajā un zaļajā ekonomikā un darba pasaulē, un mobilitātes iespēju sniegšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi izskatīt šo programmu potenciālu, lai veicinātu pastāvīgu prasmju apguves korelāciju ar darba tirgus vajadzībām;

39.

uzsver iespējas, ko varētu sniegt programma Erasmus+, jo īpaši pieaugušo izglītības jomā, un vajadzību palielināt tās budžetu 2021.–2027. gadam;

40.

aicina dalībvalstis savos atveseļošanas un noturības plānos kā prioritāti noteikt pārkvalifikāciju un prasmju pilnveidi; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Taisnīgas pārkārtošanās fondam un ESF+ ir pietiekams finansējums un tie atbalsta integrētus plānus vietējā līmenī, lai palīdzētu prasmju pilnveidē un pārkvalifikācijā, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām, tostarp jauniešiem, kuri ir pakļauti bezdarba riskam, nodrošinot, ka ikviens cilvēks neaizsargātos sektoros var pārkvalificēties un attīstīt jaunas prasmes, lai saglabātu aktivitāti darba tirgū un gūtu labumu un zaļās un digitālās pārkārtošanās; norāda uz individuālu mācību kontu potenciālu — finansēšanas mehānismu, kas ir būtiski svarīgs Prasmju programmas īstenošanai kā solis ceļā uz universālām mūžizglītības tiesībām;

41.

uzsver, ka profesionālais un karjeras attīstības atbalsts ir būtiski svarīgs, lai atbalstītu motivētas un gudras karjeras izvēles un novērstu izglītības un apmācību agrīnu pārtraukšanu, un ka atbalsts studiju un mācību laikā ir arī svarīgs veiksmīgām mācībām un prasmju attīstībai; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šāda atbalsta pieejamību jauniešiem, tajā ietverot uzņēmējdarbības prasmju attīstību;

42.

uzsver ieguldījumu formālās un neformālās mācībās un mūžizglītībā nozīmīgumu, lai nodrošinātu taisnīgu mācību un darbaspēka pāreju un apmācību un mācīšanās veicināšanu darba laikā;

43.

norāda, ka galvenais avots ES izglītības finansējumam ir Eiropas Sociālais fonds Plus, un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai šie līdzekļi arī turpmāk būtu pieejami šim mērķim, jo īpaši krīzes laikā;

44.

aicina izveidot apmaksāta mācību atvaļinājuma politiku saskaņā ar SDO Konvenciju par apmaksātu mācību atvaļinājumu, kas ļauj darba ņēmējiem darba laikā bez nekādām personīgām izmaksām piedalīties mācību programmās, lai veicinātu mūžizglītību;

45.

uzsver, ka izglītības, izpratnes veicināšanas, karjeras atbalsta un motivācijas stratēģijām, kā arī mūžizglītības sistēmām jābūt augsti kvalitatīvām un iekļaujošām, elastīgām un pieejamām visiem, lai veicinātu, darba tirgus konkurētspēju, sociālo iekļaušanu un vienlīdzīgas iespējas; aicina Komisiju un jo īpaši dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un veicināt piekļuvi augsti kvalitatīvām programmām pieaugušo, kas mācās, prasmju veidošanai, tostarp mazkvalificētiem un mazprasmīgiem pieaugušajiem, kā arī nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un neaizsargātiem iedzīvotājiem, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem, bezpajumtniekiem, jauniešiem NEET situācijā un cilvēkiem ar migrantu izcelsmi; uzsver vajadzību vairot informētību par to, cik svarīgi individuālās, ekonomikas un sabiedrības interesēs ir veidot prasmes visa mūža garumā; mudina iesaistīt izglītības jomā ieinteresētās personas, tostarp sociālos dienestus, pilsonisko sabiedrību un neformālās izglītības pakalpojumu sniedzējus, lai konstatētu un uzrunātu tos, kuri atrodas vistālāk no darba tirgus; uzsver, ka ir vajadzīgi inovatīvi vietēji risinājumi, lai pārdomātu, kā risināt prasmju nepietiekamību un neatbilstību;

46.

uzsver, ka izglītībā iesaistīto potenciālu var palielināt ar praksi, un šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi palielināt darba devēju ietekmi uz profesionālās izglītības sistēmas modeli; uzsver, ka darba devējiem būtu jāuzņemas nozīmīga loma, lai nodrošinātu iespējas pasniedzējiem un apmācītājiem un stažēšanos uzņēmumos, tādējādi sekmējot pasniedzēju un apmācītāju profesionālo kompetenču palielināšanu; aicina visos līmeņos nodrošināt ciešāku sadarbību starp uzņēmumiem un izglītību, PIA izglītojamajiem un studentiem piedāvājot stažēšanās un māceklības programmas uzņēmumos;

47.

uzsver, ka ir svarīgi sasniegt cilvēkus lauku un attālos apvidos un padarīt prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas iespējas piekļūstamākas un paredzētas cilvēkiem, kuri strādā lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, mežsaimniecībā un citās darbvietās attiecīgajos reģionos, kā arī sniegt viņiem zaļās, digitālās un visas nepieciešamās prasmes, lai labāk izmantotu pašreizējās un turpmākās iespējas, ko piedāvā zaļā un zilā ekonomika, un ļautu viņiem sniegt būtisku ieguldījumu vides aizsardzībā;

48.

atgādina, ka ārpusskolas programmas un neformāla un ikdienēja mācīšanās, tostarp brīvprātīgo darbības, ir nozīmīgas pielāgojamu mācīšanās iespēju un jaunu prasmju un zināšanu sniegšanā lielākajai daļai cilvēku, kuri ir ārpus formālās izglītības ietekmes jomas;

49.

uzsver vajadzību uzlabot spēju radīt interesi par skolotāju profesiju un piešķirt skolotājiem augstāku sociālo statusu kā stratēģisku rīcības virzienu atsevišķās ES dalībvalstīs; uzsver, ka labāko kandidātu piesaistīšana skolotāju profesijai, kā arī vecāko skolotāju kvalifikācijas uzlabošana un prasmju pilnveide Komisijai un dalībvalstīm būtu jāuztver kā prioritāra;

50.

uzsver, ka galvenā kompetence par prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju ir dalībvalstīm; uzskata, ka nolūkā īstenot zaļo un digitālo pārkārtošanos, pastāv reāla iespēja un labums izstrādāt viseiropas augsto tehnoloģiju prasmju vienotu kontaktpunktu, kas koordinē labākās prakses, nozares vadītu augsto tehnoloģiju prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju un izmanto uz datiem balstītas pieejas, lai noteiktu prasmju vajadzības visā ES;

51.

uzsver transversālu, starppersonu un starpkultūru prasmju nozīmīgumu papildus digitālajām un tehniskajām prasmēm, lai nodrošinātu pilnvērtīgu izglītību indivīdiem, risinātu esošās un turpmākās globālās problēmas un atbalstītu digitālo un zaļo pārkārtošanos, padarot to iekļaujošāku un taisnīgāku;

52.

pieņem zināšanai Komisijas plānotos pasākumus, ar ko veicināt dzīvesprasmes, jo īpaši Eiropas izglītības programmas pieaugušajiem atjaunināšanu; mudina Komisiju šo fokusa jomu padziļināt, integrējot dzīvesprasmes visos izglītības un apmācības sektoros; uzsver, ka dzīvesprasmes ir arī jāuztver ne tikai saistībā ar darba tirgus vajadzībām; uzsver, ka visiem iedzīvotājiem būtu jābūt piekļuvei personīgās izaugsmes prasmēm, lai gūtu iespējas mūsdienu strauji mainīgajā sabiedrībā; atgādina, ka tas ir īpaši svarīgi, lai atbalstītu iedzīvotāju noturību krīzes laikos, kad uzmanība ir jāpievērš labjutībai; aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst tādu vispārīgo prasmju attīstīšanai kā analītiskās prasmes, emocionālā inteliģence, līderība, uzņēmējdarbības un finansiālās prasmes, pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana, darbs komandā, komunikācija, sadarbība, atbildība, pielāgošanās spēja, radošums, inovācija, kritiskā domāšana un valodu prasmes, kas būs jo svarīgākas aktīvam pilsoniskumam un darba pasaulē pēc Covid-19;

53.

norāda, ka novecojošā sabiedrībā ļoti svarīgi ir nodrošināt mācības visa mūža garumā, stiprinot mūžizglītības kultūru no jaunības līdz vecumdienām; atgādina, ka Eiropas Savienībā joprojām ir svarīgi cīnīties pret gados vecāko cilvēku bezdarbu; aicina Komisiju un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst gados vecākiem darba ņēmējiem un nodrošināt, ka viņi var piedalīties īpaši pielāgotās prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas programmās, kas viņiem ļautu pielāgoties mainīgajam prasmju pieprasījumam un tādējādi ilgāk saglabāt aktivitāti darba tirgū, baudīt labu dzīves kvalitāti un pietiekamu neatkarības līmeni; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš digitālo prasmju un tehnoloģiju uzlabošanai, kas var sniegt jaunas metodes un iespējas arī pieaugušo un gados vecāko cilvēku izglītībai, un interneta piekļuves garantēšanai un digitālās infrastruktūras uzlabošanai, jo īpaši lauku un attālos apvidos; šajā saistībā norāda uz kopienas centru, bibliotēku un īpaši pielāgotu attālinātās mācīšanās risinājumu lomu, lai padarītu mūžizglītību piekļūstamāku gados vecākiem cilvēkiem; uzsver, ka vecākās paaudzes ir arī vērtīgs resurss savas pieredzes dēļ un būtu jāmudina ar to dalīties, lai uzlabotu prasmes jaunākajās darba ņēmēju paaudzēs;

54.

uzsver, ka ir jāpalielina bērnu vecumā līdz trīs gadiem skaits pirmsskolas izglītībā un aprūpē un vairāk jāuzsver pētniecības prasmju un radošas pieejas pasaules izzināšanai attīstība no bērna pirmajiem dzīves gadiem; norāda, ka agrīna pirmsskolas izglītības sākšana būtiski ietekmē labāku rezultātu gūšanu vēlākos izglītības posmos un ka līdzsvara trūkums attiecībā uz dalību pirmsskolas izglītībā un aprūpē var veicināt atšķirības bērniem pieejamajās iespējās un izglītojošajās darbībās jau agrīnākajos attīstības posmos;

55.

uzsver, ka ir ātri jāīsteno Komisijas izsludinātie pasākumi, lai iegūtu darba tirgū vajadzīgās prasmes un veicinātu ātru atveseļošanos no Covid-19 krīzes; aicina Komisiju noteikt skaidru laika grafiku plānotajām darbībām;

56.

uzsver, ka ir vajadzīgi risinājumi, kas ļautu uzņēmumiem un privātiem darba devējiem mudināt un atbalstīt apmācību kursus darbavietā un mācību atvaļinājumu, tostarp apsverot mācību kuponus vai darbā iegūto prasmju automātisku atzīšanu; atgādina par tādu iniciatīvu kā EuroSkills un WorldSkills stratēģisko nozīmīgumu, kas ir priekšzīmīgi paraugi partnerībām starp uzņēmumiem, valdību un reģionālajām un izglītības iestādēm; aicina atbalstīt EuroSkills iniciatīvas turpmāko attīstību, finansējot kopīgus projektus, veicot pieredzes apmaiņu, izmantojot iestāžu, kuras sniedz apmācības EuroSkills vajadzībām, potenciālu, radot EuroSkills meistarklases, nozares pilsētiņas talantīgiem jauniešiem un mācību sistēmu apmācītājiem un nozares ekspertiem;

57.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/human-capital

(2) OV C 389, 18.11.2019., 1. lpp.

(3) https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-6889-2017-INIT/lv/pdf

(4) OV C 484, 24.12.2016., 1. lpp.

(5) OV C 429, 14.12.2017., 3. lpp.

(6) OV L 112, 2.5.2018., 42. lpp.

(7) OV C 237, 6.7.2018., 8. lpp.

(8) Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums, Eurofound. https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1634en.pdf

(9) Datorizācijas ietekme uz darbvietu profiliem (mainīgi uzdevumi profesijās, kā rezultātā vajadzīgi atšķirīgi prasmju veidi): https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/wpef19007.pdf

(10) https://www.cedefop.europa.eu/files/3077_en.pdf

(11) https://skillspanorama.cedefop.europa.eu/en

(12) https://www.cedefop.europa.eu/lv/publications-and-resources/data-visualisations/european-skills-index

(13) EPRS_STU(2020)641528_EN.pdf (europa.eu)

(14) https://www.oecdskillsforjobsdatabase.org/

(15) https://www.oecd-ilibrary.org/docserver/cf5d9c21-en.pdf?expires=1600261868&id=id&accname=ocid194994&checksum=3B44E0891A2F10A546C7CBF7A9521676

(16) https://read.oecd-ilibrary.org/view/?ref=135_135193-hgf8w9g731&title=Skill-measures-to-mobilise-the-

(17) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0282.

(18) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0267.

(19) OV C 28, 27.1.2020., 8. lpp.

(20) OV C 337, 20.9.2018., 135. lpp.

(21) OV C 11, 12.1.2018., 44. lpp.

(22) OV C 316, 22.9.2017., 233. lpp.

(23) https://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=lv&catId=89&newsId=9150&furtherNews=yes

(24) https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/human-capital

(25) “Darbvietu nākotne”, Pasaules Ekonomikas forums, 2018. gada septembris.

(26) Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI), 2020, Eiropas Komisija.

(27) “Kā piedzimšanas vieta ietekmē darba vietu”, Eurofound (2019). https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef19004en.pdf

(28) Key Data on Early Childhood Education and Care Education and Training in Europe, 2019. gada izdevums, Eurydice ziņojums, 26. lpp.

(29) https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Early_leavers_from_education_and_training#Overview

(30) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20191004-1#:~:text=Among%20teachers%20working%20in%20the,were%20aged%2050%20or%20older.&text=In%20all%20EU%20Member%20States,in%202017%20were%20predominantly%20female

(31) SDO politikas informācija, 2020. gada augusts, https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_emp/---ifp_skills/documents/publication/wcms_244380.pdf

(32) “IKT darbam: digitālās prasmes darbavietā”, Eiropas Komisija, 2017.

(33) https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20180425-1

(34) https://op.europa.eu/lv/publication-detail/-/publication/9540ffa1-4478-11e9-a8ed-01aa75ed71a1/language-lv

(35) Starptautiskais 2018. gada pētījums par datorprasmi un informācijas lietotprasmi (ICILS).

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/126

P9_TA(2021)0053

Humanitārā un politiskā situācija Jemenā

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par humanitāro un politisko situāciju Jemenā (2021/2539(RSP))

(2021/C 465/12)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu, jo īpaši 2018. gada 4. oktobra (1), 2017. gada 30. novembra (2), 2016. gada 25. februāra (3) un 2015. gada 9. jūlija (4) rezolūcijas par situāciju Jemenā, kā arī 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu (5),

—	ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2021. gada 8. februāra paziņojumu par jaunākajiem grupējuma Ansar Allah uzbrukumiem,

—	ņemot vērā Eiropas EĀDD runaspersonas 2021. gada 12. janvāra paziņojumu par to, ka ASV kustību Ansar Allah kvalificējušas par teroristu organizāciju,

—

ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2020. gada 30. decembra paziņojumu par uzbrukumu Adenā, 2020. gada 19. decembra paziņojumu par jaunās valdības izveidi, 2020. gada 17. oktobra paziņojumu par aizturēto atbrīvošanu, 2020. gada 28. septembra paziņojumu par ieslodzīto apmaiņu un 2020. gada 31. jūlija paziņojumu par bahājiešu kopienas locekļu atbrīvošanu,

—	ņemot vērā Vācijas, Kuveitas, Zviedrijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienoto Valstu, Ķīnas, Francijas, Krievijas un Eiropas Savienības 2020. gada 17. septembra kopīgo paziņojumu par konfliktu Jemenā,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2020. gada 9. aprīļa paziņojumu par pamiera izsludināšanu Jemenā,

—	ņemot vērā ES krīžu pārvaldības komisāra Janeza Lenarčiča un bijušā Zviedrijas starptautiskās attīstības sadarbības ministra Pētera Ēriksona 2020. gada 14. februāra un 2020. gada 24. septembra kopīgos paziņojumus “ANO ĢA: ES un Zviedrija apvieno spēkus, lai novērstu badu Jemenā”,

—	ņemot vērā attiecīgos Padomes un Eiropadomes secinājumus par Jemenu, jo īpaši 2018. gada 25. jūnija Padomes secinājumus,

—	ņemot vērā ANO Ekspertu grupas Jemenas jautājumā 2021. gada 22. janvāra galīgo ziņojumu,

—

ņemot vērā attiecīgos ANO ekspertu paziņojumus par Jemenu, jo īpaši 2020. gada 3. decembra paziņojumu “ANO ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupa informē ANO Drošības padomi, steidzinot izskaust nesodāmību, paplašināt sankcijas un ANO Drošības padomei sakarā ar situāciju Jemenā vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā”, 2020. gada 12. novembra paziņojumu “ANO eksperti: jāļauj tehniskai grupai novērst naftas noplūdes katastrofu, kas apdraud Jemenu”, 2020. gada 15. oktobra paziņojumu “AAE: ANO eksperti apgalvo, ka bijušo Gvantanamo ieslodzīto piespiedu atgriešana Jemenā ir nelikumīga, apdraud dzīvības” un 2020. gada 23. aprīļa paziņojumu “ANO eksperti aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot bahājiešus Jemenā”,

—

ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2020. gada 2. septembra ziņojumu par to, kā tiek īstenota tehniskā palīdzība, kas sniegta Nacionālajai izmeklēšanas komisijai nolūkā izmeklēt apgalvojumus par visu Jemenas konfliktā iesaistīto pušu izdarītajiem pārkāpumiem un ļaunprātībām (A/HRC/45/57),

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašās pārstāves jautājumos par bērniem un bruņotiem konfliktiem 2020. gada 23. decembra ziņojumu par bērniem un bruņotiem konfliktiem,

—	ņemot vērā ANO ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupas Jemenas jautājumā 2020. gada 28. septembrī publicēto trešo ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Jemenā, tostarp par pārkāpumiem un ļaunprātībām kopš 2014. gada septembra,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2020. gada 29. septembra interaktīvo dialogu ar ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupu Jemenas jautājumos (ANO IEG),

—

ņemot vērā attiecīgās ANO Drošības padomes rezolūcijas, jo īpaši 2020. gada 14. jūlija rezolūciju Nr. 2534, ar ko līdz 2021. gada 15. jūlijam pagarina ANO misijas Hudeidas nolīguma atbalstam (UNMHA) pilnvaras, un 2020. gada 25. februāra rezolūciju Nr. 2511, ar ko uz vienu gadu pagarina sankciju režīmu pret Jemenu,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2020. gada 14. decembra paziņojumu par Stokholmas vienošanās otro gadadienu,

—	ņemot vērā ES pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu (6),

—	ņemot vērā 2018. gada 13. decembra Stokholmas vienošanos,

—	ņemot vērā 2019. gada 5. novembra Rijādas vienošanos,

—	ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolus,

—	ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

tā kā pirms desmit gadiem, 2011. gada februārī, sākās masu protesti, kas kļuva pazīstami kā Jemenas revolūcija, kuras rezultātā prezidents Ali Abdulla Salehs pēc 33 diktatūras gadiem atkāpās no amata; tā kā šī sacelšanās atspoguļoja Jemenas tautas dziļās vēlmes pēc demokrātijas, brīvības, sociālā taisnīguma un cilvēka cieņas;

tā kā kopš šā bruņotā konflikta sākuma 2015. gada martā ir nogalināti vismaz 133 000 cilvēku un 3,6 miljoni ir pārvietoti valsts iekšzemē; tā kā 2018. gada decembrī parakstītās Stokholmas vienošanās mērķis bija izveidot drošus humanitāros koridorus un panākt ieslodzīto apmaiņu un pamieru Sarkanās jūras reģionā; tā kā kopš tā laika puses ir pārkāpušas pamiera vienošanos un ir nogalināti vairāk nekā 5000 civiliedzīvotāju; tā kā lielākā daļa šo civiliedzīvotāju ir nogalināti Saūda Arābijas vadītās koalīcijas uzlidojumos;

tā kā analītiķi lielā mērā piekrīt uzskatam, ka, neīstenojot iekļaujošu politiku, Jemenai arī turpmāk būs jāpārdzīvo aizvien lielāka spriedze starp ciltīm un politiskais saspīlējums, kā arī mokošs pastarpināts karš starp Irānas atbalstītajiem hūsītu nemierniekiem un Saūda Arābiju, tādējādi ievelkot sarežģītā konfliktā visu plašāko reģionu; tā kā Saūda Arābija hūsītu nemierniekus Jemenā uztver kā Irānas spēku pārstāvjus, savukārt Irāna ir nosodījusi Saūda Arābijas vadīto ofensīvu un pieprasījusi nekavējoties pārtraukt Saūda Arābijas vadītos uzbrukumus no gaisa;

tā kā 2020. gadā kaujas saasinājās, jo īpaši Džaufā, Maaribā, Nihmā, Taizā, Hudeidā, Baidā un Abjanā, kā arī to apkaimē, un tas notika ar trešo valstu tiešu palīdzību un atbalstu (šai sakarā jāmin Saūda Arābijas vadītā Jemenas valdības koalīcija un AAE atbalsts Dienvidu pārejas padomei), savukārt Irānas atbalstītie hūsītu spēki joprojām kontrolē lielākās teritorijas Jemenas ziemeļu un centrālajā daļā, kur dzīvo 70 % valsts iedzīvotāju; tā kā joprojām plašā mērogā tiek izdarīti smagi cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, taču vainīgie pie atbildības netiek saukti;

tā kā ES ir nobažījusies par ziņām, ka hūsītu kustība ir atsākusi uzbrukumus Maaribas un Eldžaufas provincēs, kā arī vairākkārt mēģinājusi izdarīt uzbrukumus pāri robežai Saūda Arābijas teritorijā; tā kā atjaunotā karadarbība un uzbrukumi tieši pašlaik nopietni apdraud ANO īpašā sūtņa Mārtina Grifitsa pašreizējos centienus, kā arī vispārējos centienus izbeigt karu Jemenā;

tā kā Cilvēktiesību padome 2020. gada septembrī atjaunoja ANO IEG pilnvaras; tā kā ANO IEG jaunākais 2020. gada septembra ziņojums rāda, ka visas konfliktā iesaistītās puses joprojām izdara dažādus starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, tostarp uzbrukumus, kas var tikt uzskatīti par kara noziegumiem;

tā kā apstiprinātie cilvēktiesību pārkāpumi ietver patvaļīgu dzīvības atņemšanu, piespiedu pazušanu, patvaļīgu aizturēšanu, dzimumbalstītu vardarbību, tostarp seksuālu vardarbību, spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, bērnu vervēšanu un izmantošanu karadarbībā, tiesību uz taisnīgu tiesu liegšanu un pamatbrīvību un ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pārkāpumus; tā kā tas, ka hūsītu kustība plaši izmanto kājnieku mīnas, pastāvīgi apdraud civiliedzīvotājus un palielina pārvietošanu; tā kā hūsītu kustība, valdības spēki, AAE spēki un to atbalstītie Jemenas spēki ir tieši atbildīgi par patvaļīgu aizturēšanu un piespiedu pazušanu;

tā kā Jemena un AAE ir parakstījušas Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, bet nav tos ratificējušas; tā kā Saūda Arābija Romas statūtus nav nedz parakstījusi, nedz ratificējusi; tā kā vairāki Romas statūtu noteikumi, tostarp par kara noziegumiem, atspoguļo starptautiskās paražu tiesības, tā kā ANO IEG Jemenas jautājumos ir aicinājusi ANO Drošības padomi sakarā ar situāciju Jemenā vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā un paplašināt to personu sarakstu, uz kurām attiecas ANO Drošības padomes sankcijas;

tā kā 2020. gada 26. decembrī prezidents Abdrabuhs Mansurs Hadi pieņēma zvērestu no 24 cilvēku lielās jaunās Jemenas valdības, ko izdevies izveidot uz Saūda Arābijas starpniecībā panāktās Rijādas vienošanās pamata; tā kā Jemenas jaunā valdība izveidota saskaņā ar vienošanos par varas dalīšanu un nodrošina vienlīdzīgu pārstāvību gan no valsts ziemeļu, gan dienvidu reģioniem, tostarp tajā iekļauti pieci Dienvidu pārejas padomes locekļi; tā kā diemžēl tās locekļu vidū pirmo reizi vairāk nekā 20 gadu laikā nav nevienas sievietes; tā kā ir izcēlies jauns strīds starp starptautiski atzīto valdību (SAV) un Dienvidu pārejas padomi par tiesnešu iecelšanu amatā, savukārt tas apliecina kopīgās valdības nestabilitāti; tā kā atsācies militārais konflikts starp SAV spēkiem (ko atbalsta Saūda Arābijas vadītā koalīcija) un hūsītu kustību; tā kā kopš konflikta sākuma sievietes vispār nemaz nepiedalās sarunu procesos, tomēr tām joprojām ir būtiska loma ilgstoša konflikta risinājuma rašanā;

tā kā Jemenā joprojām ilgst pasaulē smagākā humanitārā krīze un gandrīz 80 % tās iedzīvotāju — vairāk nekā 24 miljoniem cilvēku, to skaitā pār par 12 miljoniem bērnu — ir nepieciešama humānā palīdzība; tā kā situācija uz vietas joprojām pasliktinās, 50 000 jemeniešu jau dzīvojot badam līdzīgos apstākļos; tā kā saskaņā ar jaunāko integrētās pārtikas nodrošinājuma pakāpju klasifikācijas analīzi Jemenā vairāk nekā puse iedzīvotāju, proti, 16,2 miljoni no 30 miljoniem, saskarsies ar pārtikas nodrošinājuma krīzi un to cilvēku skaits, kuri dzīvo badam līdzīgos apstākļos, varētu gandrīz trīskāršoties; tā kā līdz šim ir saņemti tikai 56 % no 3,38 miljardiem USD, kas 2020. gadā bija nepieciešami humānās palīdzības sniegšanai;

K.	tā kā Covid-19 un tās sociālekonomiskā ietekme vēl vairāk kavē piekļuvi veselības aprūpei un palielina nepietiekama uztura risku; tā kā ir sācies pēdējā laikā lielākais holeras uzliesmojums — ziņots par 1,1 miljonu gadījumiem;

tā kā pašreizējais konflikts ir būtiski kavējis Jemenas progresu virzībā uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM), jo īpaši 1. IAM (nabadzības izskaušana) un 2. IAM (bada izskaušana), sasniegšanu; tā kā šis konflikts ir atmetis Jemenas attīstību atpakaļ vairāk nekā par divdesmit gadiem; tā kā plaisa ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā palielināsies tik ilgi, kamēr vien pastāvēs šis konflikts;

tā kā kopš 2019. gada Jemenas ziemeļos jau trešo reizi briest degvielas krīze, būtiski samazinot civiliedzīvotāju piekļuvi pārtikai, ūdenim, medicīniskajiem pakalpojumiem un nepieciešamajam pārvadājumiem; tā kā šī cilvēku izraisītā krīze ir tiešs hūsītu kustības un ANO atzītās Jemenas valdības centienu iegūt kontroli pār degvielu rezultāts;

tā kā 2,1 miljons bērnu cieš no akūtas uztura nepietiekamības un gandrīz 358 000 bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem, cieš no smagas uztura nepietiekamības; tā kā finansējuma trūkuma dēļ kopš 2020. gada aprīļa ir samazināts pārtikas palīdzības apjoms un, ja netiks nodrošināts papildu finansējums, tiks skarti vēl 1,37 miljoni cilvēku; tā kā programmu apturēšanas gadījumā uztura nodrošināšanas pakalpojumus nevarēs saņemt 530 000 bērnu vecumā līdz diviem gadiem;

tā kā konflikts un nesenā Covid-19 pandēmija ir pasliktinājuši sieviešu stāvokli; tā kā dzimumbalstītās un seksuālās vardarbības līmenis kopš konflikta sākuma ir pieaudzis eksponenciāli; tā kā jau tā ierobežotā krimināltiesību sistēmas spēja vērsties pret seksuālo un dzimumbalstīto vardarbību ir izsīkusi un nav veikta nekāda izmeklēšana par tādu rīcību kā sieviešu nolaupīšana un izvarošana vai draudi to izdarīt nolūkā izspiest naudu no cietušo ģimenēm un kopienām; tā kā aptuveni 30 % pārvietoto mājsaimniecību vada sievietes; tā kā vairs nav pieejamas zāles pret daudzām hroniskām slimībām un tā kā Jemenā ir viens no augstākajiem mātes mirstības rādītājiem; tā kā grūtniecēm un zīdītājām, kuras nesaņem pietiekamu uzturu, ir lielāka iespēja inficēties ar holeru un lielāks asiņošanas risks, kas būtiski palielina komplikāciju un nāves iespējamību dzemdībās;

tā kā ANO IEG ir konstatējusi, ka AAE atbalstītie tā dēvētie “Drošības jostas” spēki vairākās ieslodzījuma vietās, tostarp koalīcijas aizturēšanas centrā Bureikā un Birahmedas cietumā, piekopj izvarošanu un citādu seksuālo vardarbību pret aizturētajiem, migrantiem un marginalizētām melnādaino kopienām no Āfrikas, kā arī iebiedē un aizskar LGBTI personas; tā kā ir ticami apgalvots, ka Irānas atbalstītie hūsītu nemiernieki kā kara ieroci izmanto izvarošanu un spīdzināšanu, jo īpaši pret sievietēm, kas iesaistījušās politiskajās darbībās, un aktīvistēm;

tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis ES mērogā aizliegt jebkāda veida drošības aprīkojuma eksportu, pārdošanu, uzlabošanu un uzturēšanu Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībniekiem, tostarp Saūda Arābijai un AAE, ņemot vērā nopietnos starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus Jemenā; tā kā dažas dalībvalstis ir noteikušas ieroču eksporta aizliegumus Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībniekiem, tostarp Vācija aizliegusi eksportēt ieročus uz Saūda Arābiju, bet Itālija — uz Saūda Arābiju un AAE, un tā kā to darīt apsver arī citas dalībvalstis; tā kā dažas dalībvalstis, pārkāpjot juridiski saistošo Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP par ieroču eksportu, turpina uz Saūda Arābiju un AAE eksportēt ieročus, kas varētu tikt izmantoti Jemenā (7);

tā kā ASV ir pārtraukušas ieroču pārdošanu Saūda Arābijai un apturējušas kara lidmašīnu F-35 nosūtīšanu uz AAE, gaidot pārskatīšanas rezultātus; tā kā ASV prezidents Džo Baidens 2021. gada 4. februārī paziņoja, ka tiek pārtraukts ASV atbalsts uzbrukuma operācijām Jemenas karā, tostarp attiecīgu ieroču pārdošana, un iecēla jaunu vēstnieku Jemenā

tā kā ANO Ekspertu grupa Jemenas jautājumā 2021. gada 22. janvāra galīgajā ziņojumā norādīja, ka arvien vairāk pierādījumu liecina, ka Irānas privātpersonas vai struktūras piegādā hūsītu kustībai ievērojamu daudzumu ieroču un komponentu; tā kā hūsītu kustība joprojām izdara raķešu un bezpilota lidaparātu uzbrukumus civiliem mērķiem Saūda Arābijā;

tā kā iepriekšējā ASV valdība 2021. gada 19. janvārī nolēma hūsītu kustību Ansar Allah iekļaut teroristu organizāciju sarakstā; tā kā, neraugoties uz ASV valdības piešķirtajām vispārējām atļaujām, šīs rīcības ietekme uz iespējām importēt pārtiku, degvielu un zāles valstī joprojām ir ārkārtīgi satraucoša; tā kā 2021. gada 5. februārī jaunā ASV valdība paziņoja par Ansar Allah svītrošanu no ārvalstu teroristu organizāciju un īpašas uzskaites globālo teroristu sarakstiem;

tā kā Jemenas politiskā un drošības stāvokļa pasliktināšanās ir paplašinājusi un nostiprinājusi teroristu grupējumu klātbūtni valstī, tostarp Ansar al Sharia, kas pazīstama arī kā Arābijas pussalas Al Qaeda, un tā dēvēto Daesh Jemenas provinci, kas turpina kontrolēt nelielas teritorijas daļas, kā arī Hezbollah militāro spārnu, kas iekļauts ES teroristu organizāciju sarakstā;

V.	tā kā stabilai, drošai un demokrātiskai Jemenai ar pienācīgi funkcionējošu valdību ir izšķirīga nozīme starptautiskajos centienos apkarot ekstrēmismu un vardarbību šajā reģionā un ārpus tā, kā arī panākt mieru un stabilitāti pašā Jemenā;

tā kā laikā no 2015. līdz 2019. gadam Jemenas ekonomikas apjoms samazinājās par 45 %; tā kā tās ekonomika, kas bija nestabila jau pirms konflikta, ir smagi cietusi un simtiem tūkstošu ģimeņu vairs nav stabila ienākumu avota; tā kā 90 % pārtikas Jemena importē, izmantojot komerciālu importu, ko nevar aizstāt palīdzības aģentūras, jo humānās palīdzības organizācijas nodrošina pārtikas kuponus vai skaidru naudu grūtībās nonākušiem cilvēkiem, lai viņi varētu iepirkties; tā kā 70 % palīdzības un komerciālā importa, kas nodrošina cilvēku izdzīvošanai vajadzīgo pārtiku, kurināmo un zāles, Jemenā nonāk caur husītu kontrolēto Hudeidas ostu un tai tuvumā esošo Salefas ostu;

tā kā ir plaši dokumentēta ekonomiskā iedzīvošanās, proti, gan Jemenas valdība, gan hūsītu kustība ir novirzījušas valsts ekonomiskos un finanšu resursus, radot postošas sekas Jemenas iedzīvotājiem; tā kā ANO Ekspertu grupas galīgajā ziņojumā ir norādīts, ka hūsītu kustība 2019. gadā novirzīja vismaz 1,8 miljardus USD, kas bija paredzēti valdībai algu izmaksai un pamatpakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem; tā kā ziņojumā arī ir uzsvērts, ka valdība ir iesaistīta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un korupcijā, tostarp Saūda Arābijas piešķirto 423 miljonu USD, kas sākotnēji bija paredzēti rīsu un citu preču iegādei Jemenas iedzīvotājiem, nelikumīgā novirzīšanā tirgotājiem, un tas nelabvēlīgi ietekmē Jemenas iedzīvotāju piekļuvi pienācīgam pārtikas nodrošinājumam, tādējādi liedzot viņiem tiesības uz pārtiku;

tā kā ANO ģenerālsekretāra runaspersona uzsvēra, ka ir steidzami jāpievēršas humanitārajam un vides apdraudējumam, ko radītu iespējama naftas noplūde no tankkuģa “Safer”, kurš pietauvots pie Jemenas krastiem netālu no Rās Isas un uz kura atrodas viens miljons barelu naftas; tā kā tankkuģa stāvokļa straujā pasliktināšanās rada nopietnu risku, ka var notikt liela naftas noplūde, kas postoši ietekmētu vidi, iznīcinātu bioloģisko daudzveidību un iznīcinātu vietējo Sarkanās jūras piekrastes kopienu iztikas līdzekļus; tā kā, neraugoties uz draudošo ekoloģiskās katastrofas risku, 44 gadus vecā naftas tankkuģa ilgi gaidītā pārbaude ir atlikta uz 2021. gada martu,

pauž visstingrāko nosodījumu par vardarbību, kas Jemenā turpina notikt kopš 2015. gada un ir izvērtusies par pasaules smagāko humanitāro krīzi; atgādina, ka Jemenas konfliktam nav iespējams rast militāru risinājumu un ka krīzi var ilgtspējīgi atrisināt tikai ar iekļaujošu Jemenas vadītu un Jemenas kontrolētu sarunu procesu, kurā ir pārstāvēti visi Jemenas sabiedrības dalībnieki un visas konfliktā iesaistītās puses; uzsver — lai apturētu karu un mazinātu pašreizējo humanitāro krīzi, visām pusēm būtu labticīgi jāiesaistās sarunās, kuru rezultātā tiktu panākti īstenojami politiski un drošības pasākumi saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2216 (2015), Hudeidas nolīguma atbalstam izveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas misijas un globālā pamiera kopīgas īstenošanas mehānismiem, kā prasīts ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2532(2020);

pauž sašutumu par postošo humanitāro krīzi valstī; aicina visas puses pildīt savus pienākumus sekmēt strauju un netraucētu humānās palīdzības un citu neatliekami svarīgu preču piegādi iedzīvotājiem, kā arī netraucētu piekļuvi medicīnas iestādēm gan Jemenā, gan citās valstīs; pauž īpašu satraukumu par jaunāko saskaņā ar integrēto pārtikas nodrošinājuma pakāpju klasifikāciju veikto novērtējumu, kas liecina, ka 50 000 cilvēku Jemenā dzīvo badam līdzīgos apstākļos, un paredzams, ka līdz 2021. gada jūnijam šis skaits trīskāršosies pat tad, ja pašreizējais palīdzības līmenis saglabāsies nemainīgs;

pauž gandarījumu par vairāk nekā 1 miljardu EUR lielo ieguldījumu, ko ES kopš 2015. gada ir sniegusi Jemenai kā politisko, attīstības un humāno palīdzību; atzinīgi vērtē apņemšanos 2021. gadā trīskāršot humāno palīdzību Jemenai; tomēr pauž bažas par to, ka ar to nepietiek, lai atrisinātu Jemenā samilzušās problēmas; pauž nožēlu par to, ka Jemenai paredzētā finansējuma deficīts 2019. gadā palielinājās līdz 50 %; atgādina, ka šīs krīzes mērogam un smagumam vajadzētu būt izejas punktam sarunās par nepieciešamo budžetu; aicina ES mobilizēt papildu resursus, lai situāciju Jemenā risinātu Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta plānošanas ietvaros; plašākā nozīmē mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt vadīt starptautiskos centienus, lai steidzami palielinātu humāno palīdzību, tostarp izpildot solījumus, kas tika doti 2020. gada jūnijā notikušajā līdzekļu devēju konferencē, kura bija veltīta Jemenas humānās palīdzības plāna izstrādei;

uzsver to, ka Covid-19 izplatīšanās rada nopietnas papildu problēmas iedragātajai valsts veselības infrastruktūrai, jo veselības aprūpes centriem trūkst pamata aprīkojuma Covid-19 ārstēšanai un veselības aprūpes darbiniekiem nav aizsarglīdzekļu un viņi lielākoties nesaņem algu, un šī iemesla dēļ viņi neierodas darbā; aicina visus starptautiskos līdzekļu devējus pastiprināt tūlītējas palīdzības sniegšanu vietējās veselības aprūpes sistēmas uzturēšanai un palīdzēt tai ierobežot pašreizējo nāvējošo slimību, tostarp Covid-19, malārijas, holēras un denges drudža, uzliesmojumu izplatīšanos Jemenā; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt Jemenā, tostarp iekšzemē pārvietotu personu nometnēs, piekļuvi vakcīnām, izmantojot mehānismu COVAX, kā daļu no centieniem nodrošināt taisnīgu un vispārēju piekļuvi Covid-19 vakcīnām, jo īpaši visneaizsargātāko iedzīvotāju vidū;

atbalsta ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Jemenā Mārtina Grifitsa centienus veicināt politisko procesu un panākt tūlītēju valsts mēroga pamieru; prasa piešķirt īpašajam sūtnim pilnīgu un netraucētu piekļuvi visām Jemenas teritorijas daļām; aicina PV/AP un visas dalībvalstis nodrošināt M. Grifitsam politisku atbalstu, lai rastu sarunu ceļā panāktu un iekļaujošu risinājumu; šajā nolūkā aicina Ārlietu padomi pārskatīt un atjaunināt nesenākos 2019. gada 18. februāra secinājumus par Jemenu, lai atspoguļotu pašreizējo situāciju valstī; mudina ES un visas tās dalībvalstis turpināt sadarboties ar visām konfliktā iesaistītajām pusēm un iestāties par Stokholmas nolīguma un ANO politiskās deklarācijas projekta īstenošanu kā nepieciešamiem pasākumiem saspīlējuma mazināšanā un politiskas vienošanās panākšanā;

ir pārliecināts, ka ar ilgtermiņa risinājumu būtu jāvēršas pret valsts nestabilitātes pamatcēloņiem un jāpanāk Jemenas tautas likumīgo prasību un cerību piepildījums; atkārtoti apliecina atbalstu visiem politiskajiem centieniem miermīlīgā ceļā aizsargāt Jemenas suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti; nosoda ārvalstu iejaukšanos Jemenā, tostarp ārvalstu karaspēka vienību un algotņu klātbūtni uz vietas; prasa nekavējoties atsaukt visus ārvalstu spēkus, lai veicinātu Jemenas iedzīvotāju politisko dialogu;

aicina visas konfliktā iesaistītās puses ievērot savas starptautiskajās humanitārajās tiesībās paredzētās saistības un izbeigt jebkādus pasākumus, kas saasina pašreizējo humanitāro krīzi; aicina ES un tās dalībvalstis visstingrākajā veidā nosodīt smagos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko kopš 2014. gada beigām ir izdarījušas visas konfliktā iesaistītās puses, tostarp Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumus, kuros gājuši bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju un kuri saasināja valsts nestabilitāti un tika mērķtiecīgi vērsti pret nemilitāriem objektiem, piemēram, skolām, ūdens rezervuāriem un kāzu norises vietām, un nosodīt hūsītu uzbrukumus Saūda Arābijas objektiem Jemenas teritorijā;

aicina Saūda Arābiju nekavējoties pārtraukt bloķēt kuģus, kuri piegādā degvielu hūsītu kontrolētajām teritorijām; atkārtoti norāda, ka visām pusēm ir steidzami jāatturas izmantot civiliedzīvotāju badināšanu kā kara metodi, jo tas ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu 8. panta 2. punkta b) apakšpunkta xxv) daļu; uzsver to, ka ir svarīgi panākt vienošanos starp valsts ziemeļu un dienvidu daļu par degvielas izmantošanu, lai mazinātu ekonomikas, lauksaimniecības, ūdens, medicīnas, enerģētikas un transporta krīzi, ko pastiprinājusi degvielas kā ekonomiskā kara ieroča izmantošana;

nosoda nesenos uzbrukumus, ko veica Irānas atbalstītā hūsītu kustība Maaribas un Džaufas provincē, kā arī atkārtotus mēģinājumus veikt pārrobežu uzbrukumus Saūda Arābijas teritorijā, kas grauj starptautiskās sabiedrības vispārējos centienus izbeigt šo pastarpināto karu Jemenā;

10.

atbalsta visus uzticības veicināšanas pasākumus, kas tiek īstenoti kopā ar konfliktā iesaistītajām pusēm, īpašu uzmanību pievēršot tiem, ar kuriem ir iespējams nekavējoties mazināt humanitārās vajadzības, piemēram, Sanas lidostas pilnīgai atvēršanai, algu izmaksu atsākšanai, tādu mehānismu īstenošanai, kas nodrošina ilgtspējīgu jūras ostu darbību, lai atvieglotu degvielas un pārtikas importu, un centieniem nodrošināt resursus Jemenas Centrālajai bankai un sniegt tai atbalstu; prasa Eiropas Savienībai un visām dalībvalstīm nodrošināt Jemenai ekonomikas glābšanas pasākumu kopumu, tostarp ārvalstu valūtas ieguldījumu, lai palīdzētu stabilizēt ekonomiku un Jemenas riālu un novērstu turpmāku pārtikas cenu pieaugumu, kā arī nodrošināt ārējās rezerves, lai subsidētu pārtikas un degvielas komerciālo importu un izmaksātu algas valsts sektora darbiniekiem;

11.

pauž nožēlu par to, ka pirmo reizi 20 gadu laikā Jemenas jaunajā valdībā nav sieviešu, un aicina Jemenas valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sieviešu vienlīdzīgu pārstāvību, klātbūtni un līdzdalību valsts politiskajā jomā;

12.

uzsver, ka ieroču eksportētāji no ES, kuri uzkurina konfliktu Jemenā, pārkāpj vairākus kritērijus, kas noteikti juridiski saistošajā Padomes kopējā nostājā 2008/944/KĀDP par ieroču eksportu; šajā sakarībā vēlreiz aicina ES mērogā aizliegt jebkāda drošības ekipējuma eksportu, pārdošanu, uzlabošanu un apkopi koalīcijas valstīm, tostarp Saūda Arābijai un AAE, ņemot vērā Jemenā īstenotos smagos starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus;

13.

ņem vērā vairāku dalībvalstu lēmumus aizliegt ieroču eksportu uz Saūda Arābiju un AAE; uzsver to, ka ieroču eksports joprojām ir dalībvalstu kompetencē; aicina visas dalībvalstis apturēt ieroču eksportu uz visām Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībvalstīm; aicina PV/AP ziņot par pašreizējo situāciju attiecībā uz ES dalībvalstu un Saūda Arābijas vadītās koalīcijas dalībvalstu militāro un drošības sadarbību; nosoda to, ka personas un struktūras no Irānas piegādā hūsītu kustībai ievērojamu daudzumu ieroču un to sastāvdaļu;

14.

atzinīgi vērtē to, ka Amerikas Savienotās Valstis ir uz laiku pārtraukušas pārdot Saūda Arābijai ieročus, kuri vēlāk tiek izmantoti Jemenas konfliktā, un apturējušas 23 miljardu USD vērto darījumu ar AAE par F-35 iznīcinātāju piegādi, kā arī neseno ASV administrācijas paziņojumu par to, ka drīzumā tiks izbeigta jebkāda atbalsta sniegšana uzbrukuma operācijām Jemenas karā, tostarp precīzi vadāmu raķešu piegāde un izlūkdatu apmaiņa; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ASV atjaunoto apņemšanos panākt konflikta diplomātisku atrisināšanu, par ko liecina nesenā ASV īpašā sūtņa Jemenā iecelšana;

15.

aicina visas Jemenas konfliktā iesaistītās puses īstenot pret raķešu un bezpilota lidaparātu uzbrukumiem vērstu politiku saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām; mudina Padomi, PV/AP un dalībvalstis atkārtoti apstiprināt ES nostāju saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un nodrošināt to, ka dalībvalstis ievieš aizsardzības pasākumus, lai panāktu, ka izlūkdati, komunikācijas infrastruktūra un militārās bāzes netiek izmantotas tā, ka tiek atvieglināta nāvessoda izpilde bez tiesas sprieduma; atkārtoti prasa pieņemt juridiski saistošu Padomes lēmumu par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu un starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu;

16.

pauž dziļas bažas par kriminālo un teroristu grupējumu, tostarp Arābijas pussalas “Al Quaeda” un ISIS/Da’esh, aizvien lielāku klātbūtni Jemenā; aicina visas konfliktā iesaistītās puses izlēmīgi vērsties pret šādiem grupējumiem; nosoda visu teroristu organizāciju veiktos uzbrukumus;

17.

atzinīgi vērtē jaunās ASV valdības lēmumu steidzami atcelt bijušās ASV valdības lēmumu noteikt hūsītu kustību, kas pazīstama arī kā Ansar Allah, par ārvalstu teroristu organizāciju un īpašas uzskaites globālajiem teroristiem;

18.

aicina Padomi pilnībā īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2216(2015), apzinot personas, kas liek šķēršļus humānās palīdzības piegādei, un personas, kas plāno, vada vai veic darbības, kuras ir pretrunā starptautiskajām cilvēktiesībām vai starptautiskajām humanitārajām tiesībām, vai darbības, kuras uzskatāmas par cilvēktiesību pārkāpumiem Jemenā, un vērst pret šīm personām mērķtiecīgus pasākumus; atgādina, ka Sankciju komiteja vēl nav izvirzījusi nevienu personu no koalīcijas dalībvalstīm sankciju piemērošanai, kaut arī ANO IEG, kas sniedz informāciju, lai palīdzētu pilnībā īstenot ANO Drošības padomes rezolūcijas, ir savākusi informāciju par atkārtotiem koalīcijas dalībnieku pārkāpumiem;

19.

stingri prasa izbeigt visu veidu seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, arī tām, kuras atrodas apcietinājumā; šajā sakarībā prasa ES nodrošināt īpašu finansējumu vietējām sieviešu vadītām organizācijām un sieviešu tiesību organizācijām, lai labāk sasniegtu sievietes, meitenes un ar dzimumu saistītu vardarbību pārcietušas personas, kā arī programmām, kuru mērķis ir panākt sieviešu izturētspēju un ekonomisku iespēju nodrošināšanu;

20.

atgādina, ka ir obligāti jāaizsargā bērni un jānodrošina viņu cilvēktiesību pilnīga ievērošana; šajā sakarībā aicina visas konfliktā iesaistītās puses izbeigt bērnu vervēšanu un izmantošanu par kareivjiem bruņotajā konfliktā un turklāt nodrošināt savervēto vai karadarbībā izmantoto zēnu un meiteņu demobilizāciju un efektīvu atbruņošanu, kā arī mudina puses atbrīvot sagūstītos bērnus un sadarboties ar ANO, lai īstenotu efektīvas programmas viņu rehabilitācijai, fiziskai un psiholoģiskai atveseļošanai un reintegrācijai sabiedrībā;

21.

aicina visas puses nekavējoties izbeigt visus uzbrukumus vārda brīvībai, tostarp apcietināšanu, piespiedu pazušanu un iebiedēšanu, un atbrīvot visus žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus, kas apcietināti tikai par savu cilvēktiesību izmantošanu;

22.

pauž dziļas bažas par ziņām saistībā ar reliģijas vai ticības brīvības liegšanu, tostarp diskrimināciju, nelikumīgu aizturēšanu un vardarbības izmantošanu, prasa ievērot un aizsargāt tiesības uz vārda un ticības brīvību un nosoda diskrimināciju reliģiskās piederības dēļ, jo īpaši kristiešus, ebrejus un citu reliģisko minoritāšu pārstāvjus un ateistus gadījumos, kas saistīti ar humānās palīdzības sadali; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot bahajiešu ticības sekotājus, kuri pašlaik ir aizturēti par savas reliģijas miermīlīgu praktizēšanu un kuriem izvirzītas apsūdzības, kas sodāmas ar nāvi, un pārtraukt viņu vajāšanu;

23.

pauž nožēlu par kaitējumu, ko Jemenas kultūras mantojumam, tostarp Sanas vecpilsētai un Zabidas vēsturiskajai pilsētai, nodarīja Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumi, un hūsītu spēku īstenoto Taizas Nacionālā muzeja apšaudi un manuskriptu un relikviju izlaupīšanu Zabidas vēsturiskajā bibliotēkā; uzsver, ka visi šādu noziegumu veicēji ir jāsauc pie atbildības saskaņā ar 1954. gada Hāgas Konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā; aicina apturēt Saūda Arābijas un AAE balsstiesības UNESCO pārvaldības struktūrās, kamēr nav veikta neatkarīga un neitrāla izmeklēšana par abu šo valstu atbildību kultūras mantojuma iznīcināšanā; aicina ANO ģenerālsekretāru nodot izskatīšanai Drošības padomē jautājumu par visu Jemenas konflikta apdraudēto kultūras objektu aizsardzību, lai par to pieņemtu rezolūciju;

24.

atgādina, ka ir steidzami jāveic ANO novērtējuma un remonta misija attiecībā uz tankkuģi “Safer”, kas pamests netālu no Hudeidas ostas un rada lielas vides katastrofas tūlītēju risku, apdraudot bioloģisko daudzveidību un vietējo Sarkanās jūras piekrastes kopienu iztiku; prasa ES sniegt visu nepieciešamo politisko, tehnisko un finansiālo atbalstu, lai steidzami sniegtu ANO tehniskajai komandai piekļuvi tankkuģim “Safer” un novērstu naftas noplūdi, kas varētu četras reizes pārsniegt bēdīgi slaveno “Exxon Valdez” naftas noplūdi Aļaskā 1989. gadā;

25.

prasa ES un tās dalībvalstīm izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus, lai sauktu pie atbildības visus, kas vainojami smagu cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanā; norāda uz iespēju piemērot universālās jurisdikcijas principu, lai izmeklētu smagus cilvēktiesību pārkāpumus Jemenā un sauktu pie atbildības to veicējus; prasa izmantot ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, lai piemērotu mērķtiecīgas sankcijas, piemēram, ceļošanas aizliegumus un līdzekļu iesaldēšanu, visu to konfliktā iesaistīto pušu, tostarp Irānas, Saūda Arābijas un AAE, amatpersonām, kuras ir iesaistītas smagos cilvēktiesību pārkāpumos Jemenā; aicina PV/AP un dalībvalstis atbalstīt pierādījumu vākšanu, lai šos pierādījumus izmantotu turpmākā kriminālvajāšanā, un apsvērt iespēju izveidot neatkarīgu komisiju šā procesa pārraudzībai; uzskata, ka zvērību upuriem un viņu ģimenēm būtu jāsniedz atbalsts attiecībā uz iespēju vērsties tiesā;

26.

aicina Cilvēktiesību padomi nodrošināt to, lai cilvēktiesību stāvoklis Jemenā joprojām tiktu iekļauts tās darba kārtībā, turpinot atjaunot ANO IEG pilnvaras un nodrošinot tai pietiekamus resursus, lai tā varētu efektīvi īstenot savas pilnvaras, tostarp vākt, glabāt un analizēt informāciju par pārkāpumiem un noziegumiem;

27.

atkārtoti pauž apņēmību cīnīties pret nesodāmību par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē, tostarp Jemenā; uzskata, ka par šādiem noziegumiem atbildīgās personas būtu pienācīgi jāsauc pie atbildības un tām būtu jāstājas tiesas priekšā; aicina ES un dalībvalstis apņēmīgi rīkoties, lai ANO Drošības padome nodotu lietu par situāciju Jemenā Starptautiskajai Krimināltiesai un paplašinātu to personu sarakstu, kurām piemēro Drošības padomes sankcijas;

28.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram, Persijas līča sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Jemenas valdībai, Saūda Arābijas Karalistes valdībai, Apvienoto Arābu Emirātu valdībai un Irānas Islāma Republikas valdībai.

(1) OV C 11, 13.1.2020., 44. lpp.

(2) OV C 356, 4.10.2018., 104. lpp.

(3) OV C 35, 31.1.2018., 142. lpp.

(4) OV C 265, 11.8.2017., 93. lpp.

(5) OV C 66, 21.2.2018., 17. lpp.

(6) OV C 303, 15.12.2009., 12. lpp.

(7) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp.

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/135

P9_TA(2021)0054

Stāvoklis Mjanmā

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par stāvokli Mjanmā (2021/2540(RSP))

(2021/C 465/13)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Mjanmu un rohindžu stāvokli, jo īpaši rezolūcijas, kas ir pieņemtas 2012. gada 22. novembrī (1), 2012. gada 20. aprīlī (2), 2010. gada 20. maijā (3), 2010. gada 25. novembrī (4), 2016. gada 7. jūlijā (5), 2016. gada 15. decembrī (6), 2017. gada 14. septembrī (7), 2018. gada 14. jūnijā (8), 2018. gada 13. septembrī (9) un 2019. gada 19. septembrī (10),

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. februāra un 2018. gada 10. decembra secinājumus par Mjanmu,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 23. aprīļa lēmumu vēl par divpadsmit mēnešiem pagarināt pret Mjanmu pašlaik spēkā esošos ierobežojošos pasākumus,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības un Mjanmas sesto cilvēktiesību dialogu, ko rīkoja 2020. gada 14. oktobrī ar videokonferences starpniecību,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 1. februāra paziņojumu par Mjanmu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegto AP/PV 2021. gada 2. februāra deklarāciju par Mjanmu,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes ģenerālsekretāra 2018. gada 23. martā publicēto ziņojumu par seksuālu vardarbību, ko izraisa konflikts (S/2018/250),

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (HRC) ziņojumus par Mjanmu un rohindžu musulmaņu un citu minoritāšu cilvēktiesību stāvokli,

—	ņemot vērā UNIFFM2019. gada 22. augusta ziņojumu par seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību Mjanmā un etnisko konfliktu ietekmi uz dzimumu līdztiesību (A/HRC/42/CRP.4),

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā un Augstā cilvēktiesību komisāra biroja ziņojumus, kā arī SDO uzraudzības mehānisma ziņojumus,

—	ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2020. gada 23. janvāra spriedumā par Gambijas Republikas iesniegto pieprasījumu likt veikt pagaidu pasākumus lietā par to, kā tiek piemērota Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Gambija pret Mjanmu),

—	ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

—	ņemot vērā ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 25. pantu,

—	ņemot vērā diplomātisko misiju Mjanmā 2021. gada 29. janvāra kopīgo paziņojumu par atbalstu Mjanmas pārejai uz demokrātiju un centieniem veicināt mieru, cilvēktiesības un attīstību valstī,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV) 2021. gada 1. februāra paziņojumu par Mjanmu,

—	ņemot vērā G7 ārlietu ministru 2021. gada 3. februāra paziņojumu, ar ko tiek nosodīts Mjanmā izdarītais valsts apvērsums,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 2021. gada 5. februāra paziņojumu presei par stāvokli Mjanmā,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālsekretāra António Guterres2021. gada 4. februāra preses paziņojumu,

—	ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) priekšsēdētāja 2021. gada 1. februāra paziņojumu par norisēm Mjanmas Savienības Republikā,

—	ņemot vērā pētījumu Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta Mjanmas jautājumos Tom Andrews paziņojumus,

—	ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

tā kā 2021. gada 1. februārī Mjanmas bruņotie spēki, kas ir pazīstami ar nosaukumu Tatmadaw, klaji pārkāpjot Mjanmas konstitūciju, arestēja prezidentu Win Myint un valsts padomnieci Aung San Suu Kyi, kā arī vadošus valdības locekļus, valsts apvērsuma ceļā sagrāba valsts likumdošanas, tiesu un izpildu varas atzarus un izsludināja viena gada ilgu ārkārtas stāvokli;

tā kā, reaģējot uz apvērsumu, vairākās Mjanmas pilsētās sākās protesti; tā kā 2021. gada 7. februārī aptuveni 100 000 cilvēku piedalījās miermīlīgā demonstrācijā pret valsts apvērsumu Jangonā; tā kā kopš 2021. gada 1. februāra aptuveni 164 politiķi, valdības amatpersonas, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, mūki un rakstnieki ir nelikumīgi arestēti vai atrodas mājas arestā; tā kā, reaģējot uz pastāvīgajiem protestiem šā gada 8. februārī, bruņotie spēki pasludināja ārkārtas stāvokli lielākajās pilsētās, nosakot nakts komandantstundu un aizliedzot visas pulcēšanās, kurās piedalās vairāk nekā pieci cilvēki;

tā kā Nacionālās demokrātijas līgas (NLD) partija uzvarēja parlamenta vēlēšanās, kas notika Mjanmā 2020. gada 8. novembrī, iegūstot 396 no 476 vietām (aptuveni 83 % no visām pieejamajām vietām); tā kā šīs bija otrās apstrīdētās vēlēšanas periodā pēc gandrīz 50 militārās diktatūras gadiem un tā kā Tatmadaw atbalstītā Savienības Solidaritātes un attīstības partija (USDP) saņēma tikai 33 vietas; tā kā NLD partija vēl vairāk palielināja savu parlamentāro vairākumu salīdzinājumā ar 2015. gada vēlēšanām, kas bija pirmās demokrātiskās vēlēšanas Mjanmā kopš 1990. gada un kurās NLD ieguva 360 vietas un USDP ieguva 41 vietu; tā kā militārie spēki jau bija atteikušies atzīt 1990. gada vēlēšanas, kurās NLD ieguva 392 no 492 vietām;

D.	tā kā vēlētāju aktivitāte visās demokrātiskajās vēlēšanās nemainīgi sasniedza aptuveni 70 %, tādējādi apliecinot Mjanmas tautas atbalstu demokrātijai;

tā kā jaunajam parlamentam bija jāsanāk kopā uz pirmo sanāksmi apvērsuma dienā; tā kā militārais apvērsum ignorē Mjanmas tautas demokrātiski pausto gribu un atspoguļoja Tatmadaw nodomu atkal pilnībā pārņemt varu pār Mjanmu tāpat, kā tas rīkojās, iedibinot militāro varu laikā, kas oficiāli beidzās 2012. gadā, bet patiesībā tā arī nekad nebeidzās; tā kā Tatmadaw paziņoja, ka jaunas vēlēšanas notiks pēc vienu gadu ilga tagad izsludināta ārkārtas stāvokļa, liekot saprast, ka šajā laikposmā parlamentārās pārstāvības nebūs;

F.	tā kā, neraugoties uz valsts apvērsumu, 2021. gada 4. februārī 70 jaunievēlētie deputāti nodeva parlamenta zvērestu, apņemoties turpināt pildīt parlamenta funkciju un īstenot savas tautas pārstāvju pilnvaras;

tā kā Tatmadaw, skaidri apzinoties savas zemās popularitātes iedzīvotāju vidū līmeni, pieņemt vēlēšanu rezultātus atteicās, atsaucoties uz plaši izplatītu krāpšanu ar vēlētājiem, nekādus pierādījumus neuzrādot; tā kā Mjanmas Vēlēšanu komisija un vēlēšanu novērotāji Tatmadaw apgalvojumus neapstiprināja; tā kā Tatmadaw un tās politiskā svira — USDP — pēdējo nedēļu laikā ir pastiprināti izteikušas apgalvojumus par vēlēšanu pārkāpumiem, aicinot iejaukties Mjanmas Savienības Vēlēšanu komisiju; tā kā bruņotie spēki rīko demonstrācijas, ar kurām armijai tiek apliecināts atbalsts; tā kā vēlēšanās nebija atļauts piedalīties apmēram 1,5 miljoniem etnisko minoritāšu vēlētāju, kas dzīvo konfliktu skartajās teritorijās un no kuriem lielākā daļa bija rohindžas; tā Mjanmas Pilsonības likumā rohindžas ir pasludināti par “nepilsoņiem” vai “ārvalstniekiem”, tādējādi liedzot viņiem pilsonību;

tā kā šis valsts apvērsums ir uzskatāms par klaju Mjanmas 2008. gada konstitūcijas pārkāpumu; tā kā Mjanmas konstitūcijā ir paredzēts, ka tikai prezidents var reāli izbeigt civilo pārvaldi; tā kā 2021. gada 1. februāra militārais apvērsums tādējādi bija antikonstitucionāls, jo prezidents Win Myint tika arestēts nelikumīgi;

I.	tā kā Tatmadaw par pagaidu prezidentu iecēla ģenerāli Myint Swe; tā kā galvenais lēmumu pieņēmējs, visticamāk, joprojām būs armijas virspavēlnieks, ģenerālis Min Aung Hlaing, kurš ir iekļauts starptautisko sankciju sarakstos, ņemot vērā viņa līdzdalību musulmaņu minoritātes vajāšanā;

tā kā kopš valsts apvērsuma Tatmadaw ir būtiski samazinājis pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvību un ir noteicis stingrus ierobežojumus plašsaziņas līdzekļiem, tostarp ir pavēlējis pilnībā atslēgt internetu un sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas; tā kā starptautiskie novērotāji Tatmadaw apsūdz par tādu viltus ziņu izmantošanu, ar kuru palīdzību attiecībā uz apvērsumu sabiedrība tiek maldināta; tā kā ir ieviesti valsts mēroga sociālo mediju ierobežojumi un televīzija pārraida tikai militārajiem spēkiem piederošo televīzijas kanālu Myawaddy;

tā kā bruņotajiem spēkiem ir raksturīgi politiskos sāncenšus un kritiķus neitralizēt, apsūdzot viņus sadomātos noziegumos; tā kā Aung San Suu Kyi tika arestēta un vēlāk apsūdzēta par vismaz 10 rāciju nelikumīgu importu; tā kā 2021. gada 1. februārī gāztais prezidents Win Myint tika aizturēts par koronavīrusa ārkārtas noteikumu pārkāpšanu un tiek apsūdzēts par to, ka pagājušajā gadā vēlēšanu kampaņas laikā sveica ar atbalstītājiem pilnu automašīnu; tā kā, ja gan Aung San Suu Kyi, gan Win Myint tiks atzīti par vainīgiem, viņiem var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem; tā kā ieraksts par sodāmību varētu viņiem liegt turpmāk ieņemt valsts amatus;

L.	tā kā aptuveni 100 grupas ir pievienojušās Pilsoniskās nepakļaušanās kustībai, kas ir pieprasījusi streikus veselības aprūpes dienestā un citās sfērās;

tā kā Mjanmai ir sena demokrātiskās cīņas un militārās apspiešanas vēsture; tā kā kopš neatkarības iegūšanas no Lielbritānijas 1948. gadā, jo īpaši ilgajā laikposmā no 1962. līdz 2015. gadam bruņotie spēki varu dzelžaini turēja savās rokās, slāpējot jebkādu demokrātisko progresu, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ierobežojot cilvēktiesības un ieslogot opozīcijas aktīvistus, tostarp 1991. gada Nobela Miera prēmijas laureāti Aung San Suu Kyi, kas laikposmā no 1989. gada līdz 2010. gadam ilgstoši atradās mājas arestā;

tā kā pašreizējā konstitūcija stājās spēkā 2008. gadā un tā kā cilvēktiesību aizsardzības organizācijas pirms vēlēšanām pauda bažas, ņemot vērā to, ka tā 25 % vietu parlamentā garantē Tatmadaw un tādējādi bruņotajiem spēkiem faktiski piešķir veto tiesības attiecībā uz jebkādām turpmākām konstitucionālām izmaiņām, kurām būtu nepieciešami 75 % balsu; tā kā konstitūcija nodrošina arī to, ka Tatmadaw saglabā pilnīgu kontroli pār drošības spēkiem, policiju un Iekšlietu, Aizsardzības un Robežkontroles ministriju;

tā kā pēc vairākiem protestiem un iekšējām cīņām šī valsts sāka pakāpeniski un demokrātiski atvērties 21. gadsimta otrās dekādes sākumā, kā rezultātā pieauga pilsoniskās brīvības, tostarp sākās lēns demokrātijas progress, par ko liecina 2015. gada vispārējās vēlēšanas, kā arī vairākas papildvēlēšanas, kurās uzvarēja opozīcijas partija NLD;

tā kā, ņemot vērā vispārējās situācijas sensitīvo raksturu, Mjanma, kaut arī kopš 2015. gada tajā ir bijusi daļēji demokrātiska un civila valdība, joprojām ir uzskatāma par nestabilu un spriedzes plosītu valsti, jo demokrātijas atbalsta spēkiem un Tatmadaw, neraugoties uz to, ka tiem lielā mērā ir bijuši kopīgi viedokļi par dažiem ekonomiskās attīstības projektiem un ekonomikas reformām, tomēr bija būtiski atšķirīgi priekšstati par valsts turpmāko virzību;

tā kā demokrātiskā atvēršanās, kas Mjanmā aizsākās ar 21. gadsimta otro dekādi, lielākoties bija saistīta ar nepieciešamību valsti attīstīt ekonomiski, jo tai tika piemērotas stingras starptautiskas sankcijas tās militārās varas un postošā cilvēktiesību stāvokļa dēļ; tā kā piesardzīgo demokrātisko reformu rezultātā dažas starptautiskās sankcijas lēnām tika atceltas, pateicoties kam, līdz ar to varēja veicināt ekonomikas attīstību un ieguvēji bija liela daļa Mjanmas iedzīvotāju; uzsver, ka apvērsuma dēļ valsts atkal nonāk stāvoklī, kurā tā atradās pirms demokratizācijas procesu uzsākšanas, un ka apvērsums “Viss, izņemot ieročus” (EBA) preferenču un sankciju režīma atslābināšanas nosacījumus liek pārskatīt;

tā kā cilvēktiesību pārkāpumi, jo īpaši pret musulmaņu minoritāti Mjanmā, konkrētāk – pret rohindžām, kurus Mjanmas valdība par savas valsts etnisko grupu atzinusi nav, turpinājās pēc demokrātiskās atvēršanas un traģiski vainagojās 2017. gadā ar eksekūcijām, kuras ANO raksturoja kā etnisko tīrīšanu, un izraisīja bēgļu masveida izceļošanu uz kaimiņvalsti Bangladešu; tā kā, neraugoties uz daudziem starptautiskās sabiedrības aicinājumiem, rohindžu minoritāte Mjanmā joprojām tiek vajāta;

tā kā Mjanmas valdība starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt rohindžu etnisko tīrīšanu un uzlabot viņu stāvokli lielā mērā ignorēja; tā kā tā rezultātā 2019. gada septembrī Parlaments galu galā Aung San Suu Kyi, toreizējo Mjanmas valsts padomnieci un ārlietu ministri, no sava Saharova Cilvēktiesību balvas laureātu saraksta uz laiku svītroja, jo viņa pret šiem precīzi dokumentētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem nekādi nevērsās; tā kā kopš tā laika starptautiskas sankcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem ir izsludinātas pret militārpersonām un tajā skaitā pret virspavēlnieku, ģenerāli Min Aung Hlaing;

tā kā Mjanmā ir daudzas etniskās grupas, tostarp rohindžas, kareni, rakhaini, šani un čini; tā kā iekšējo konfliktu dēļ pēdējo desmitgažu laikā traģiski bojā gājuši ir tūkstošiem cilvēku; tā kā nesenās sadursmes Karenas štatā kopš 2020. gada decembra vien ir novedušas pie 4 000 cilvēku pārvietošanas; tā kā pēdējo gadu laikā bruņotie spēki esot izdarījuši smagus cilvēktiesību pārkāpumus un nežēlīgus noziegumus, tostarp izvarošanu un kara noziegumus, kā rezultātā Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) sāka izmeklēšanu, īpaši ņemot vērā rohindžu minoritātes stāvokli; tā kā Starptautiskā neatkarīgā izmeklēšanas komisija Mjanmas jautājumos (IIFFMM) ir prasījusi veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības ģenerāli Min Aung Hlaing par genocīdu Rakhainas pavalsts ziemeļos, kā arī par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstī;

tā kā Starptautiskā Tiesa (ICJ) ar 2020. gada 23. janvāra spriedumu lika veikt pagaidu pasākumus Gambijas Republikas ierosinātajā lietā pret Mjanmu par to, kā tiek piemērota Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to; tā kā Mjanmas valdība, kuras aizstāvību Starptautiskajā Krimināltiesā vada Aung San Suu Kyi, apgalvojumus par genocīdu ir nosaukusi par maldinošiem un situācijas faktiskajiem apstākļiem neatbilstošiem; tā kā Mjanmas valdība ar vairākiem prezidenta rīkojumiem ir īstenojusi ierobežotu skaitu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanas pasākumu; tā kā valdība joprojām nav ne grozījusi, ne atcēlusi būtiskus tiesību aktus, kas veicina rohindžu diskrimināciju, tostarp 1982. gada Pilsonības likumu;

tā kā ES ir konsekventi prasījusi saukt pie atbildības tos, kas ir atbildīgi par šādiem noziegumiem, un tā ir atbalstījusi rezolūcijas, kas ir pieņemtas ANO Cilvēktiesību padomē 2018. gada 27. septembrī un ANO Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā 2018. gada 16. novembrī; tā kā augstākā ranga militārpersonas, kas uzraudzīja uzbrukumus rohindžām, palika amatā un piedalījās apvērsumā; tā kā Parlaments vairākkārt ir paudis nosodījumu par cilvēktiesību pārkāpumiem un sistemātiskajiem un plaši izplatītajiem uzbrukumiem pret rohindžām;

tā kā kopš 2013. gada Eiropas Savienība ir politiski un finansiāli atbalstījusi Mjanmas demokrātiskās pārejas procesu un ir veikusi milzīgus centienus, lai veicinātu mieru, cilvēktiesības un attīstību šajā valstī; tā kā 2015. gada oktobrī ES kā starptautiska lieciniece parakstīja valsts mēroga pamiera nolīgumu, tādējādi apliecinot tās būtisko lomu miera procesa atbalstīšanā; tā kā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES Mjanmai – attīstības atbalstam – piešķīra 688 miljonus EUR; tā kā Mjanma bauda tirdzniecības preferences, kas ir paredzētas shēmā EBA un kuras nodrošina beznodokļu un bezkvotu piekļuvi ES vienotajam tirgum; uzsver, ka 2018. gadā jau bija uzsākts EBA veicinātais ciešākas iesaistes process, kurā uzmanību pievērsa galvenokārt cilvēktiesību konvenciju un darba tiesību ievērošanai;

tā kā 2020. gada 23. aprīlī Padome par vienu gadu – līdz 2021. gada 30. aprīlim – pagarināja Mjanmai piemērotos ierobežojošo pasākumus, tostarp aktīvu iesaldēšanu un ceļošanas aizliegumus Mjanmas 14 augstākā ranga militārajām, robežsardzes un policijas amatpersonām, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem pret rohindžu iedzīvotājiem, etnisko minoritāšu ciemu iedzīvotājiem un civiliedzīvotājiem Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstī; tā kā nedz ģenerālim Min Aung Hlaing, nedz virspavēlnieka vietniekam, ģenerālim Soe Win nekādi ierobežojoši pasākumi piemēroti nav;

tā kā tiek lēsts, ka Rakhainas pavalstī joprojām ir aptuveni 600 000 rohindžu, kuri cieš no nepārtrauktas diskriminējošas politikas un prakses, sistemātiskiem pārkāpumiem attiecībā uz viņu pamattiesībām, patvaļīgiem arestiem, ieslodzīšanas pārpildītās nometnēs, pārvietošanās brīvības liegšanas un kuriem ir ļoti ierobežota piekļuve izglītībai un veselības aprūpei;

Z.	tā kā nedēļā pirms apvērsuma Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) bija pārskaitījis 350 miljonus USD kā Mjanmai paredzētu ārkārtas koronavīrusa finansējumu;

AA.

tā kā Tatmadaw un tās ģenerāļiem daudzi piedēvē korupciju un tā kā viņi ir dziļi iesaistīti Mjanmas ekonomikā, jo viņiem pieder spēcīgi konglomerāti, viņi kontrolē valsts dārgmetālu (žadu) un kokmateriālu tirdzniecību, pārvalda infrastruktūru, piemēram, ostas un aizsprostus, sniedz banku un apdrošināšanas pakalpojumus un pārvalda slimnīcas, sporta zāles un plašsaziņas līdzekļus; tā kā militārais valsts apvērsums apdraud starptautisko ieguldījumu, tūrisma un finanšu pastāvīgu klātbūtni;

AB.

tā kā uz apvērsumu ar nosodījumu, kritiku un bažām reaģēja plašs starptautisko dalībnieku loks, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste, Japāna, Indija, Austrālija, Kanāda; tā kā ASEAN priekšsēdētājs nāca klajā ar paziņojumu, kurā viņš aicināja uz “dialogu, izlīgumu un normalizāciju”; tā kā 2021. gada 5. februārī Indonēzijas prezidents Joko Widodo un Malaizijas premjerministrs Muhyiddin Yassin aicināja rīkot īpašu, šim jautājumam veltītu ASEAN sanāksmi;

AC.

tā kā ANO ģenerālsekretārs Guterres nosauca apvērsumu par “absolūti nepieņemamu”; tā kā ANO Drošības padome nāca klajā ar paziņojumu presei, kurā paustas dziļas bažas par militāro varas pārņemšanu Mjanmā un pieprasīts nekavējoties atbrīvot ievēlēto valsts vadītāju Aung San Suu Kyi un prezidentu Win Myint; tā kā Ķīna un Krievija liedza ANO Drošības padomei pieņemt stingrāku tekstu; tā kā ANO īpašais referents Mjanmas jautājumos Tom Andrews2021. gada 7. februārī publicēja paziņojumu, kurā viņš mudināja ANO Cilvēktiesību padomi kopā ar citām ieinteresētajām personām nekavējoties sasaukt īpašu sesiju,

AD.

tā kā Starptautiskā Krimināltiesas III pirmstiesas palāta 2019. gada 14. novembrī nolēma atļaut uzsākt izmeklēšanu par rohindžu deportāciju no Mjanmas uz Bangladešu; tā kā saskaņā ar jaunāko UNIFFM2019. gada 16. septembra ziņojumu Mjanmas valdības rīcība joprojām ir daļa no plaši izplatīta un sistemātiska pret Rakhainas pavalstī palikušajiem rohindžām vērsta uzbrukuma, kas ir uzskatāms par vajāšanu un citiem noziegumiem pret cilvēci,

pauž līdzjūtību un atbalstu Mjanmas tautai tās miermīlīgajā un leģitīmajā cīņā par demokrātiju, brīvību un cilvēktiesībām;

stingri nosoda 2021. gada 1. februārī notikušo militāro apvērsumu, ko ģenerāļa Min Aung Hlaing vadībā sarīkoja Tatmadaw, kā valsts apvērsumu un aicina Tatmadaw pilnībā ievērot 2020. gada novembrī notikušo demokrātisko vēlēšanu rezultātus un, lai neapdraudētu visus iepriekšējos gados panāktos demokrātiskos panākumus, nekavējoties atjaunot civilo valdību, izbeigt ārkārtas stāvokli un ļaut visiem ievēlētajiem parlamenta deputātiem pildīt savas pilnvaras nolūkā atjaunot konstitucionālo kārtību un demokrātiskās normas; mudina ES un tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību neatzīt Mjanmas militāro vadību, tostarp ģenerāli Min Aung Hlaing, ģenerāli Soe Win un prezidenta pienākumu izpildītāju Myint Swe, un attiecīgi rīkoties;

prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot prezidentu Win Myint, valsts padomnieci Aung San Suu Kyi un visus pārējos, kas ir nelikumīgi arestēti, aizbildinoties ar viltus vēlēšanām vai krāpnieciskiem vēlēšanu rezultātiem, vai citiem apvainojumiem bez iemesla, kuriem nav nekāda pamata; atgādina Tatmadaw, ka šāda veida apgalvojumi vēl vairāk mazina tās uzticamību vietējā un starptautiskā skatījumā; uzsver, ka Mjanmas bruņotajiem spēkiem ir jāprecizē, uz kāda juridiskā pamata arestētās personas ir aizturētas, un ka tiem ir arī jāgarantē, ka tiek pilnībā ievērotas šo personu tiesības, tostarp aizsardzība pret sliktu izturēšanos, un ka lai tām būtu piekļuve pašu izvēlētiem juristiem un saziņai ar savām ģimenēm;

nosoda Tatmadaw represijas pret neatkarīgajiem aktīvistiem, plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām pēc apvērsuma; prasa nekavējoties atbrīvot visus pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, mūkus un žurnālistus, kas arestēti tikai par opozīcijas paušanu, un uzstāj, ka nedrīkst tikt kavētas viņu tiesības miermīlīgi protestēt pret šo nelikumīgo apvērsumu un ka civiliedzīvotājiem nedrīkst piemērot nekādas represijas;

atzinīgi vērtē otro demokrātisko vispārējo vēlēšanu organizēšanu Mjanmā 2020. gada 8. novembrī un aicina visas attiecīgās puses stingri ievērot Mjanmas tautas gribu; mudina visas puses atsākt Mjanmas demokrātisko pāreju; uzstāj, ka nekavējoties ir jāsasauc abas Savienības asamblejas palātas, lai varētu veikt to inaugurāciju un iecelt valsts augstāko vadību, tostarp prezidentu, viceprezidentus un jauno civilo valdību, to darot pilnīgi pārredzamā un demokrātiskā veidā; atkārto PV/AP piedāvājumu, kurā viņš norādīja, ka Eiropas Savienība ir gatava atbalstīt dialogu ar visām galvenajām ieinteresētajām personām, kuras vēlas godprātīgi atrisināt situāciju un atjaunot Mjanmā konstitucionālo kārtību;

aicina Tatmadaw respektēt 2020. gada 8. novembra vispārējo vēlēšanu rezultātus, nekavējoties izbeigt ārkārtas stāvokli un nodot varu vēlētām civilajām iestādēm; atgādina, ka visi apgalvojumi par vēlēšanu pārkāpumiem ir jāpamato ar pierādījumiem un jāizmeklē, izmantojot pienācīgus demokrātiskos kanālus, pilnībā ievērojot likumīgo iestāžu lēmumu; uzskata, ka pašreizējā UEC, ko Tatmadaw iecēla 2021. gada 3. februārī, ir nelikumīga un nevar apliecināt nekādus iepriekšējus un turpmākus vēlēšanu rezultātus; uzstāj, ka ir nekavējoties jāatjauno iepriekšējā UEC;

mudina bruņotos spēkus un prezidenta Win Myint vadīto likumīgi ievēlēto Mjanmas valdību uzsākt kopā ar Mjanmas tautu brīvu un godīgu jaunas konstitūcijas izstrādes un īstenošanas procesu, lai valstī ieviestu patiesi demokrātisku iekārtu, lai valsts rūpētos par visu Mjanmas iedzīvotāju labjutību un labklājību, jo īpaši garantējot, ka tiek atzītas un pārstāvētas visas Mjanmā dzīvojošās etniskās grupas, tostarp rohindžas, un lai visiem iedzīvotājiem būtu garantēta drošība, brīvība, saskaņa un miers;

asi kritizē pilsonisko tiesību un cilvēktiesību ierobežošanu, kā arī vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumus, un šajā sakarībā stingri nosoda arī to, ka tiek ierobežota plašsaziņas līdzekļu brīvība, atslēdzot internetu un ierobežojot un bloķējot sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas, piemēram, Facebook un Twitter;

uzsver, ka telekomunikāciju atslēgšana papildus pašreizējai Covid-19 pandēmijai ir uzskatāma par iedzīvotāju papildu apdraudējuma faktoru, tāpat kā valstī notiekošais konflikts, kurā ir iesaistīti bruņoti grupējumi un kurš vairākās valsts daļās apdraud civiliedzīvotājus; tādēļ uzsver, ka nekavējoties ir pilnībā jāatjauno tālruņa un interneta pakalpojumi;

10.

uzsver PV/AP sniegto paziņojumu, kurā viņš teica, ka Eiropas Savienība sagaida, ka vienmēr tiks nodrošināta Mjanmas un dalībvalstu pilsoņu drošība, un ka ES apsvērs visas tās rīcībā esošās iespējas, lai nodrošinātu demokrātiju;

11.

uzteic Mjanmas iedzīvotājus, kuri, lai gan desmitiem gadu cietuši no militārā režīma un baudījuši tikai ierobežotas demokrātiskās brīvības, turpina centienus Mjanmā iedibināt demokrātisku iekārtu, un pauž viņiem atzinību par iespaidīgo vēlētāju aktivitāti — aptuveni 70 % — 2020. gada vēlēšanās, kas nepārprotami liecina par tās pilsoņu vēlmi piedalīties savas valsts demokrātiskajā pārvaldībā;

12.

atkārtoti pauž stingru atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un demokrātijas aizstāvjiem Mjanmā un pieprasa ES un tās iestādēm turpināt centienus, kuru mērķis ir pilsoniskās sabiedrības attīstība, neraugoties uz pašreizējiem un iespējamiem ierobežojumiem, kurus uzspiež pašreizējā militārā valdība;

13.

atkārtoti pauž pārliecību, ka demokrātijai, tiesiskumam un cilvēktiesību ievērošanai ir būtiska nozīme, lai panāktu ilgtspējīgu un patiesi iekļaujošu ekonomikas izaugsmi un labklājību;

14.

atkārtoti norāda, ka Aung San Suu Kyi, pat ja viņa nav pienācīgi nosodījusi cilvēktiesību pārkāpumus pret minoritātēm Mjanmā, joprojām ir Mjanmas tautas simbols attiecībā uz demokrātijas centieniem un centieniem panākt taisnīgāku un demokrātiskāku nākotni;

15.

pauž bažas par augsto viltotas un manipulētas informācijas līmeni, ko Mjanmā izplata Tatmadaw, un saskata arvien lielākajā šādu viltus ziņu klātbūtnē Mjanmā tendenci, kas raisa bažas;

16.

atgādina, ka Mjanmai ir jāpilda savi pienākumi un saistības attiecībā uz demokrātijas principiem un cilvēktiesībām, kas ir būtiska sastāvdaļa shēmā EBA (“Viss, izņemot ieročus”); mudina Komisiju sākt izmeklēšanu saskaņā ar VPS regulas 19. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai apturētu to tirdzniecības preferenču darbību, no kurām konkrētās nozarēs gūst labumu Mjanma, jo īpaši armijas amatpersonām piederošie uzņēmumi, un pienācīgi informēt Parlamentu; mudina ES un tās dalībvalstis palielināt spiedienu uz Tatmadaw un veikt visus to rīcībā esošos pasākumus, lai nodrošinātu ievēlēto iestāžu atgriešanos pie varas; aicina Komisiju (neizslēdzot iespējamus pasākumus, tostarp sankciju gatavošanu pret tiem, kas ir atbildīgi par apvērsumu) sagatavot pakāpeniskus soda pasākumus, lai pienācīgi reaģētu uz pastāvošajiem pārkāpumiem un jebkādiem iespējamiem turpmākiem pārkāpumiem, vienlaikus ņemot vērā iepriekš piešķirto tirdzniecības preferenču pozitīvo ietekmi uz pilsonisko sabiedrību un civilo tautsaimniecību;

17.

mudina Komisiju steidzami sniegt ieteikumus ES reģistrētiem uzņēmumiem, brīdinot tos par cilvēktiesību, reputācijas un juridiskajiem riskiem, ko slēpj sevī darījumi ar Mjanmas armiju; stingri mudina ES uzņēmumus veikt rūpīgu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā un nodrošināt, ka tiem nav saiknes ar Mjanmas drošības spēkiem, to individuālajiem locekļiem vai vienībām, kas ir to īpašumā vai kontrolē, un ka tie (ne tiešā, ne netiešā veidā) neveicina vēršanos ar militāro spēku pret demokrātiju un cilvēktiesībām; aicina ES uzņēmumus, tostarp mātesuzņēmumus un meitasuzņēmumus, steidzami pārskatīt savas uzņēmējdarbības saites Mjanmā un apturēt jebkādas attiecības ar uzņēmumiem, kuriem ir saikne ar armiju; norāda, ka pašlaik tiek sagatavoti tiesību akti par uzņēmumu uzticamības pārbaudi, ar kuriem ES uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū, uzliek pienākumu veikt uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā, nodrošinot, ka uzņēmumi, kas veic vai ir saistīti ar cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem Mjanmā, tiek saukti pie atbildības saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

18.

prasa ES iestādēm un citam starptautiskām finanšu organizācijām rūpīgi pārbaudīt Tatmadaw un tās locekļu finansiālo darbību un precizēt, kādus piemērotus pasākumus varētu veikt, ja situācija Mjanmā neuzlabosies vai pat pasliktināsies vēl vairāk;

19.

aicina ES un dalībvalstis veicināt starptautisko koordināciju, lai novērstu neatļautu preču nelikumīgu eksportu no Mjanmas, kas jo īpaši dod ekonomiskas priekšrocības armijai, un izbeigtu nelikumīgu preču ražošanu, jo īpaši tādu dabas resursu izmantošanu kā nelikumīgi iegūta koksne;

20.

aicina Padomi pārskatīt un, iespējams, grozīt Mjanmai noteikto ES ieroču embargo, lai nodrošinātu, ka embargo attiecas uz novērošanas iekārtām un divējāda lietojuma precēm, ko armija var izmantot represijām, apspiežot tiesības un opozīciju;

21.

aicina ES turpināt programmas, kas palīdz valsts iedzīvotājiem, un, ņemot vērā pašreizējo krīzi, vajadzības gadījumā palielināt atbalstu, tostarp humāno palīdzību un demokrātijas atbalsta iniciatīvas; atzinīgi vērtē Austrijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Nīderlandes un Polijas 2020. gada 1. jūlija lēmumu apturēt Mjanmas parāda atmaksu USD 98 miljonu apmērā, lai palīdzētu valstij pārvarēt Covid-19 pandēmijas smago ietekmi; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka attīstības palīdzība netiek novirzīta caur Mjanmas valdības kanāliem, kas tagad atrodas Tatmadaw rokās;

22.

uzskata, ka vajadzības gadījumā starptautiskās sabiedrības palīdzību var novirzīt ar ASEAN starpniecību — tāpat kā 2008. gadā pēc ciklona Nargis postījumiem Mjanmā; mudina ASEAN uzņemties aktīvu vidutājas lomu Mjanmā pašlaik notiekošajā krīzē; uzskata, ka demokrātijas konsolidāciju savās dalībvalstīs ASEAN var iedarbīgi veicināt ar vēlēšanu novērošanas misijām, jo šīs misijas vēlēšanām dod augstāku leģitimitātes pakāpi;

23.

16.Aicina PV/ AP cieši sadarboties ar līdzīgi domājošiem partneriem, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti, Japānu, Indiju, Austrāliju, Kanādu un jo īpaši ar ASEAN dalībvalstīm, un cieši sadarboties ar tiem un racionalizēt nostājas un iniciatīvas, lai pēc iespējas drīzāk atjaunotu civilo valdību Mjanmā;

24.

prasa, lai starptautiskajiem humanitārajiem novērotājiem, tostarp ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ANO īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā un Cilvēktiesību padomes īpašajām procedūrām, tiktu piešķirta tūlītēja un netraucēta piekļuve visai Mjanmas teritorijai; atzinīgi vērtē ciešo sadarbību starp ES un ANO un citām starptautiskajām organizācijām attiecībā uz Mjanmu;

25.

atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes paziņojumu, kurā pieprasīts nekavējoties atbrīvot visus aizturētos; aicina ANO Drošības padomi pēc iespējas ātrāk pieņemt rezolūciju, nosodot Tatmadaw apvērsumu un nosakot skaidras, saistošas un izpildāmas sekas, ja Tatmadaw turpinās pārkāpt demokrātiskos procesus;

26.

aicina ES un tās dalībvalstis veicināt rezolūcijas par Mjanmu pieņemšanu nākamajā ANO Cilvēktiesību padomes sesijā;

27.

papildus tam aicina Ķīnu un Krieviju aktīvi iesaistīties starptautiskajā diplomātijā un pildīt savu kā ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu atbildību un sagaida, ka tās pret situācijas Mjanmā uzraudzību izturēsies konstruktīvi;

28.

uzteic ANO ģenerālsekretāru António Guterres par viņa pausto stingro nostāju saistībā ar Mjanmas armijas rīcību un atzinīgi vērtē ASEAN priekšsēdētāja paziņojumu “Norises Mjanmas Savienības Republikā”, kurā ir uzsvērts, cik svarīgi ir “ievērot demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības principus un nodrošināt cilvēktiesību un pamatbrīvību īstenošanu un aizsardzību”;

29.

atgādina par Mjanmas etnisko daudzveidību un mudina Tatmadaw pilnībā ievērot katras tautības neatņemamās tiesības, un uzsver, ka Eiropas Savienība turpinās cieši uzraudzīt militārās vadības darbības attiecībā uz minoritātēm, jo īpaši rohindžām, kas pagātnē jau ir cietušas no milzīgas nežēlības; šajā sakarībā pauž pateicību un apliecina cieņu Bangladešas valdībai un tautai, kuras ir uzņēmušas un turpina uzņemt aptuveni vienu miljonu rohindžu bēgļu no Mjanmas; stingri uzsver, ka Mjanma galu galā ir atbildīga par šiem bēgļiem un tai ir jānodrošina viņu droša, humāna un sakārtota repatriācija un reintegrācija Mjanmā; prasa nodrošināt pilnīgu un netraucētu humānās palīdzības piekļuvi Mjanmai;

30.

atkārtoti pauž stingru nosodījumu par visiem iepriekšējiem un pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem un sistemātiskajiem un plaši izplatītajiem uzbrukumiem, tostarp slepkavībām, aizskarošu izturēšanos, izvarošanu un īpašuma iznīcināšanu, kas saskaņā ar UNIFFM un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (UNCHR) datiem liecina par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ko ir veikuši bruņotie spēki pret rohindžu iedzīvotājiem; uzsver, ka Tatmadaw pastāvīgi neievēro starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības;

31.

atzinīgi vērtē to, ka ES Ārlietu padome ir atjaunojusi un pagarinājusi 2018. gada sankcijas pret militārpersonām un Tatmadaw, robežsardzes un policijas amatpersonām, kas atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem pret rohindžu iedzīvotājiem, un sagaida, ka šīs personas tiks pastāvīgi pārbaudītas saskaņā ar sankciju režīmu;

32.

atkārtoti pauž atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas galvenā prokurora lēmumam uzsākt iepriekšēju izmeklēšanu par noziegumiem, kas izdarīti pret rohindžu iedzīvotājiem, un jebkurai piemērotai iniciatīvai, kas palīdz saukt pie atbildības personas par izdarītajām zvērībām, tostarp ģenerāli Min Aung Hlaing un ģenerāli Soe Wen;

33.

mudina Padomi grozīt pašreizējās ierobežojošo pasākumu shēmas pilnvaras, lai iekļautu demokrātijas pārkāpumus, un attiecināt mērķtiecīgas sankcijas uz visiem Mjanmas militāro spēku vadītājiem, tostarp visiem tiem, kas iesaistīti apvērsumā, un citām juridiskām vienībām, kas tiešā veidā pieder apvērsumā iesaistītajām personām;

34.

ļoti atzinīgi vērtē ES vadošo lomu, izveidojot ANO Neatkarīgo izmeklēšanas mehānismu Mjanmai (IIMM), lai apkopotu, konsolidētu, saglabātu un analizētu pierādījumus par vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem un pārkāpumiem, kas kopš 2011. gada ir izdarīti Mjanmā; mudina Mjanmu sadarboties ar starptautiskajiem centieniem nodrošināt pārskatatbildību, tostarp visbeidzot piešķirot IIMM pilnīgu piekļuvi valstij; aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību nodrošināt, lai IIMM būtu nepieciešamais atbalsts, tostarp finansiāls atbalsts, lai īstenotu savas pilnvaras;

35.

aicina PV/AP un dalībvalstis cieši sekot līdzi situācijai Mjanmā un aicina PV/AP regulāri ziņot Parlamenta Ārlietu komitejai, lai nodrošinātu pienācīgu parlamentāro dialogu par šo svarīgo un bažas raisošo situāciju;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju likumīgajam Mjanmas prezidentam un valdībai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASV, Apvienotās Karalistes, Japānas, Indijas, Austrālijas, Kanādas un ASEAN dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASEAN ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā, ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei, Pyidaungsu Hluttaw (Mjanmas Savienības asamblejai), Mjanmas prezidentam, valsts padomniecei un bruņotajiem spēkiem.

(1) OV C 419, 16.12.2015., 189. lpp.

(2) OV C 258 E, 7.9.2013., 79. lpp.

(3) OV C 161 E, 31.5.2011., 154. lpp.

(4) OV C 99 E, 3.4.2012., 120. lpp.

(5) OV C 101, 16.3.2018., 134. lpp.

(6) OV C 238, 6.7.2018., 112. lpp.

(7) OV C 337, 20.9.2018., 109. lpp.

(8) OV C 28, 27.1.2020., 80. lpp.

(9) OV C 433, 23.12.2019., 124. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0018.

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/147

P9_TA(2021)0056

Cilvēktiesību stāvoklis Kazahstānā

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā (2021/2544(RSP))

(2021/C 465/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā (1) un iepriekšējās rezolūcijas par Kazahstānu, tostarp 2013. gada 18. aprīļa (2), 2012. gada 15. marta (3) un 2009. gada 17. septembra (4) rezolūcijas,

—

ņemot vērā Padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu (PPSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses, kas tika parakstīts Astanā 2015. gada 21. decembrī un stājās spēkā 2020. gada 1. martā pēc tam, kad to bija ratificējušas visas dalībvalstis,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 17. jūnija secinājumus par ES Vidusāzijas stratēģiju,

—	ņemot vērā Kazahstānas valsts ziņojumu, kas ietverts ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2019. gadā,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu,

—	ņemot vērā ES un Kazahstānas Sadarbības padomes 17. sanāksmi 2020. gada 20. janvārī, ES un Kazahstānas Cilvēktiesību dialoga 12. sanāksmi 2020. gada 26. un 27. novembrī un ES un Kazahstānas Sadarbības komitejas 18. sanāksmi 2020. gada 25. septembrī,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2020. gada 12. marta Vispārējo periodisko pārskatu par Kazahstānu,

—	ņemot vērā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu,

—

ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2021. gada 1. februāra paziņojumu par pieaugošo spiedienu uz cilvēktiesību NVO Kazahstānā, 2021. gada 11. janvāra paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Kazahstānā un 2021. gada 7. janvāra paziņojumu par pasākumiem virzībā uz nāvessoda atcelšanu,

—	ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) paziņojumu par sākotnējiem konstatējumiem un secinājumiem attiecībā uz 2021. gada 10. janvāra vēlēšanām Kazahstānā,

—	ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

tā kā pēdējās nedēļās ir novērota satraucoša vispārējā cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanās un pilsoniskās sabiedrības organizāciju apspiešana Kazahstānā, jo vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvībai ir noteikti stingri ierobežojumi; tā kā pilsoniskā sabiedrība un cilvēktiesību organizācijas, kas darbojas Kazahstānā, tiek pakļautas arvien lielākam spiedienam un represijām no valsts iestāžu puses, kas kavē reformu centienus un ierobežo pilsoniskās sabiedrības būtisko darbu;

tā kā 2015. gada 21. decembrī Eiropas Savienība un Kazahstāna parakstīja Padziļinātu partnerības un sadarbības nolīgumu (PPSN), lai iedibinātu plašu satvaru ciešākam politiskajam dialogam un sadarbībai tieslietās un iekšlietās, kā arī daudzās citās jomās; tā kā šajā nolīgumā ir uzsvērta demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības, pamatbrīvības, ilgtspējīga attīstība un pilsoniskās sabiedrības sadarbība; tā kā PPSN pilnībā stājās spēkā 2020. gada 1. martā pēc tam, kad to bija ratificējušas visas dalībvalstis;

tā kā jaunajā ES stratēģijā Vidusāzijai spēcīgs uzsvars likts uz ES sadarbību ar Vidusāziju tādās jomās kā tiesiskums, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp biedrošanās un vārda brīvība, kas jāaizsargā un jāveicina, kā arī jārada labvēlīga vide pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem; tā kā Eiropas Savienība būtiski atvieglina Covid-19 krīzi Kazahstānā, tostarp pavisam nesen sniedzot finansiālu atbalstu saistībā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2021. gada 29. janvāra sūtījumu, kura apjoms pārsniedz 8000 kg medicīnisko preču;

tā kā EĀDD ir norādījis, ka Kazahstānas parlamenta vēlēšanas 2021. gada 10. janvārī ir palikušas neizmantotas iespējas, kā varēja demonstrēt politisko reformu un modernizācijas procesa efektīvu īstenošanu kopš pēdējām vēlēšanām, savukārt EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) sen sniegtie ieteikumi vairākos jautājumos palikuši nerealizēti, tostarp saistībā ar pamatbrīvībām, vēlēšanu administrēšanas objektivitāti, tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās, vēlētāju reģistrāciju, plašsaziņas līdzekļiem un vēlēšanu rezultātu publicēšanu; tā kā saskaņā ar EDSO/ODIHR un EDSO Parlamentārās asamblejas sākotnējiem konstatējumiem Kazahstānas tiesiskais regulējums pagaidām nespēj nodrošināt starptautiskajiem standartiem atbilstošas vēlēšanas;

tā kā sistēmiski trūkumi saistībā ar biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvību joprojām ierobežo politisko vidi un tajā vērojams īstenas politiskās konkurences un politiskās opozīcijas grupu trūkums, jo kopš 2013. gada nav reģistrēta neviena jauna partija, un līdz ar to vēlētājiem ir liegtas īstenas izvēles iespējas; tā kā demokrātiskas vēlēšanas ir politisko reformu īstenošanas un brīvas un atvērtas sabiedrības veidošanas stūrakmens;

tā kā divas opozīcijas kustības – Koshe Partiyasy un Kazahstānas Demokrātiskā izvēle – tika aizliegtas ar slepenu tiesas lēmumu, tās apzīmējot kā “ekstrēmiskas” organizācijas bez tiesībām lēmumu pārsūdzēt; tā kā 17 Koshe Partiyasy vadītāji tika ievietoti pirmstiesas apcietinājuma iestādēs saskaņā ar Kazahstānas Kriminālkodeksa 405. un 182. pantu, un viņiem draud ilgs cietumsods; tā kā cietumsodu joprojām izcieš ieslodzītie, kuri apsūdzēti par Kazahstānas demokrātiskās izvēles atbalstīšanu; tā kā 26 politieslodzītie, tostarp Almat Zhumagulov, Aset Abishev, Kenzhebek Abishev, Askhat Zheksebayev, Kairat Klyshev, Yerbol Yeskhozin, Abai Begimbetov, Asel Onlabekkyzy, Yerkin Sabanshiyev, Zhanat Zhamaliyev, Diana Baimagambetova, Noyan Rakhimzhanov un Askar Kayyrbek, tika apcietināti politiskas darbības dēļ, jo pauduši atbalstu minētajām kustībām;

tā kā nereģistrētajai opozīcijas partijai “Demokrātiskā partija” liedza piedalīties šajās vēlēšanās, jo varas iestādes 2020. gada 22. februārī liedza šai partijai rīkot dibināšanas kongresu Almati; tā kā bez šāda kongresa partijai nav iespējams reģistrēties; tā kā Demokrātiskās partijas locekļi izjuta spiedienu no varas iestāžu puses, jo daži tika arestēti par iespējamiem administratīviem pārkāpumiem un citiem tika liegts doties uz kongresa norises vietu;

tā kā vēlēšanu kampaņas laikā un vēlēšanu dienā Kazahstānas varas iestādes mēģināja pastiprināt interneta cenzūras kontroli, atkārtoti bloķējot internetu un piespiežot iedzīvotājus instalēt “valsts drošības sertifikātu”, kas ļautu pārtvert šifrētu tīmekļa datplūsmu; tā kā palielinās valsts kontrole pār internetu, tostarp mēģinājumi ierobežot informācijas plūsmu, izmantojot interneta cenzūru un kontroli un interneta bloķēšanu, kā arī prasību iedzīvotājiem instalēt “valsts drošības sertifikātu”, kas ļauj pārtvert interneta lietotāju tiešsaistes datplūsmu;

tā kā priekšvēlēšanu kampaņas laikā notika masveida aresti; tā kā vēlēšanu dienā varas iestādes 10 dažādās pilsētās nelikumīgi aizturēja vismaz 350 miermīlīgo protestētāju; tā kā Kazahstānas varas iestādes regulāri aizliedz miermīlīgus protestus, kuros kritizē valdības politiku; tā kā likumā par miermīlīgu pulcēšanos un 2020. gada maijā pieņemtajos grozījumos par politiskajām partijām un vēlēšanām nav ņemtas vērā Kazahstānas iedzīvotāju pamattiesības;

tā kā ODIHR ierobežotā vēlēšanu novērošanas misija (VMP) ziņoja, ka varas iestādes apgrūtināja un traucēja neatkarīgo novērotāju darbu, savukārt valdību atbalstošajiem novērotājiem tika atļauts uzraudzīt vēlēšanu procesu; tā kā cilvēktiesību NVO ziņojušas, ka daudzi neatkarīgie novērotāji, kas piedalījās parlamenta vēlēšanās 2021. gada 10. janvārī, tika pakļauti iebiedēšanai, administratīviem arestiem un naudassodiem;

tā kā plašsaziņas līdzekļu vidē Kazahstānā dominē valstij piederoši vai valsts subsidēti plašsaziņas līdzekļi; tā kā laikposmā no 2020. gada janvāra līdz jūlijam fiziski uzbrukts septiņiem žurnālistiem un 21 žurnālists, blogeris un aktīvists apcietināti, no kuriem septiņi aizturēti reportāžas laikā; tā kā varas iestādes 2020. gadā ierosinājušas vairāk nekā 38 krimināllietas pret žurnālistiem par it kā pastrādātiem noziegumiem, piemēram, nepatiesas informācijas izplatīšanu un kūdīšanu; tā kā 2016. gadā tika aizliegti visi galvenie valsts opozīcijas laikraksti un neatkarīgie žurnālisti joprojām tiek vajāti; tā kā varas iestādes izvirzīja krimināllietas pret neatkarīgā laikraksta Uralskaya Nedelya galveno redaktoru Lukpan Akhmedyarov dēļ ziņojuma par korumpētiem vietējās elites darījumiem un vairākas reizes fiziski uzbruka RFE/RL Kazakh Service žurnālistei Saniya Toiken un viņu aizturēja par miermīlīgo demonstrāciju un parlamenta vēlēšanu atspoguļošanu 2021. gadā;

tā kā no 2020. gada februāra līdz novembrim pieci opozīcijas aktīvisti tikuši nogalināti vai gājuši bojā neskaidros apstākļos pēc tam, kad viņi nepārtraukti vajāti par opozicionārām darbībām, proti, blogeris un no spīdzināšanas cietušais Dulat Agadil, viņa 17 gadus vecais dēls Zhanbolat Agadil, kurš bija galvenais liecinieks patvaļīgai tēva aizturēšanai, Amanbike Khairolla, Serik Orazov un Garifulla Embergenov; tā kā varas iestādes nav veikušas rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu par šo opozicionāru nāves gadījumiem; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi saukt pie atbildības personas, kuras pavēlējušas izdarīt šādus noziegumus un tos veikušas, un nodrošināt, ka atbildīgās personas atturas no pilsoniskās sabiedrības aktīvistu un to ģimenes locekļu vajāšanas, kuri vēlas noskaidrot patiesību par cietušajiem; tā kā Kazahstānas varas iestādes uzbruka vismaz 200 aktīvistiem, kuri piedalījās Dulat Agadil piemiņas ceremonijā vai organizēja līdzekļu vākšanas pasākumus viņa un citu politieslodzīto ģimenēm; tā kā 57 no viņiem izvirzīta apsūdzība par “ekstrēmismu”, tostarp trīs bērnu mātei Dametkan Aspandiyarova, kura pašlaik atrodas mājas arestā un kurai draud līdz 12 gadiem cietumsods par ekstrēmismu saistībā ar līdzekļu vākšanas pasākuma organizēšanu Dulat Agadil ģimenes atbalstam;

tā kā Kazahstānas cietumos ir izplatīta spīdzināšana un slikta apiešanās, un Koalīcija pret spīdzināšanu ik gadu ziņo par vismaz 200 spīdzināšanas gadījumiem; tā kā šādu pārkāpumu izdarītāji netiek sodīti, savukārt cilvēktiesību aizstāvi Elena Semenova brīvības atņemšanas iestādes ir apsūdzējušas par to, ka viņa sociālajos plašsaziņas līdzekļos atmaskojusi spīdzināšanas piekopšanu Kazahstānas brīvības atņemšanas iestāžu sistēmā;

tā kā, neraugoties uz aicinājumiem, ko pauduši ANO īpašais referents (5), Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja un Eiropas Savienība, Kazahstānas varas iestādes ļaunprātīgi izmanto neskaidrus un pārāk plaši interpretētus ekstrēmisma likumus, lai vajātu opozīciju un cilvēktiesību aizstāvjus; tā kā saskaņā ar šo likumu kopš 2020. gada 22. oktobra, kad iestādes izziņoja vēlēšanu datumu, politiski motivētu krimināllietu skaits ir divkāršojies, palielinoties līdz 99 lietām, un šāds pieaugums jo īpaši noticis, pamatojoties uz “ekstrēmisma” apsūdzībām; tā kā 69 no attiecīgajām personām draud tūlītēja apcietināšana, kā, piemēram, aktīvistei Gulzipa Dzhaukerova, un 11 aktīvistiem ir piemērots mājas arests, pamatojoties uz apsūdzībām par “ekstrēmismu”;

tā kā vairākām neatkarīgām cilvēktiesību NVO, tostarp ECHO, Erkindik Kanaty, Kazahstānas Starptautiskajam cilvēktiesību un tiesiskuma birojam un Starptautiskajai juridiskajai iniciatīvai, nesen, pamatojoties uz neskaidriem juridiskiem pieņēmumiem, tika piespriesti lieli naudassodi un uzdots no 2020. gada 25. janvāra pārtraukt darbu vismaz uz trim mēnešiem; tā kā, atriebjoties par tiesībsarga darbībām, varas iestādes vajā un pat sauc pie kriminālatbildības cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp Sholpan Dzhanzakova, Anna Shukeyeva, Raigul Sadyrbayeva, Aizhan Izmakova, Daniyar Khassenov, Altynai Tuksikova, Dana Zhanay, Nazym Serikpekova, Alma Nurusheva, Abaibek Sultanov, Zukhra Nariman, Ulbolsyn Turdiyeva, Aliya Zhakupova, Roza Musayeva un Barlyk Mendygaziyev; tā kā laikposmā no 2020. gada oktobra līdz novembrim vismaz 15 organizācijas tika informētas par to, ka tās pārkāpušas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 460-1. pantu, jo tās, iespējams, nav pienācīgi informējušas iestādes par saņemto ārvalstu finansējumu;

P.	tā kā 2020. gadā 112 personas, trīs labdarības organizācijas un viens komercuzņēmums tika notiesāti par reliģijas un ticības brīvības izmantošanu;

Q.	tā kā Kazahstānā ir plaši izplatīta valdošās elites korupcija, par ko liecina tas, ka Transparency International 2020. gada korupcijas uztveres indeksā valsts ieņēma 94. vietu un Kazahstānā tiek apgrūtinātas cilvēktiesības, sociālais taisnīgums un sociālekonomiskā attīstība;

tā kā Covid-19 pandēmijas laikā valdība ļaunprātīgi izmantoja pandēmijas ierobežojumus kā ieganstu, lai pastiprinātu politiskās represijas pret pilsonisko sabiedrību, cilvēktiesību aktīvistiem, opozīcijas pārstāvjiem un medicīnas darbiniekiem, kuri nosodīja valdības nespēju ierobežot slimības uzliesmojumu;

tā kā 2021. gada 21. janvārī divus etniskos kazahus Murager Alimuly un Kaisha Akankyzy, kuri aizbēga no Ķīnas, baidoties no ieslodzīšanas koncentrācijas nometnēs, vēlāk piekāva un sadūra nezināmi uzbrucēji, un tādēļ pietiekama uzmanība jāpievērš pastāvīgajai etniskajai spriedzei Kazahstānas dienvidu reģionos; tā kā Kazahstānā turpinās vardarbīgas etniskās sadursmes, jo īpaši dienvidu reģionā, kurā 2020. gada februārī kazahu un etnisko dunganu sadursmēs gāja bojā 11 cilvēki, desmitiem cilvēku tika ievainoti un vairāk nekā 23 000 cilvēku, galvenokārt dungani, bija spiesti pamest mājas;

tā kā Kazahstānas iestādes ļaunprātīgi izmantojušas starptautiskās kriminālās sadarbības mehānismus, tostarp Interpola sarkanos paziņojumus un savstarpējo tiesisko palīdzību (STP), lai vajātu politisko bēgli Beļģijā – juristi un cilvēktiesību aizstāvi Bota Jardemalie – un konfiscētu viņas dokumentus; tā kā 2020. gada 29. septembrī Francijas Valsts patvēruma tiesa piešķīra politisko patvērumu Kazahstānas demokrātiskās izvēles dibinātājam Mukhtar Ablyazov, kuram Kazahstānas tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu in absentia, tā pārkāpjot tiesības uz aizstāvību, kas liecina par Kazahstānas represīvās iekārtas sistēmisko un politisko raksturu un civillietu un kriminālprocesu ļaunprātīgu izmantošanu;

tā kā Kazahstānas varas iestādes turpina vērsties pret neatkarīgām arodbiedrībām un arodbiedrību aktīvistiem; tā kā 2020. gadā tika grozīts arodbiedrību likums, atceļot dalību arodbiedrībās un divpakāpju reģistrācijas prasības; tā kā, neraugoties uz šo grozījumu, Šimkentas pilsētas dome ir atsaukusi savu prasību tiesā pret degvielas un enerģētikas jomas darbinieku arodbiedrību (ITUFEW), ņemot vērā nepamatotus apgalvojumus un noteikumus, kas vairs nav spēkā vai neattiecas uz ITUFEW;

tā kā dzimumu līdztiesība joprojām ir problēma Kazahstānā; tā kā NVO norāda, ka netiek pietiekami ziņots par vardarbību pret sievietēm un ka par šādu vardarbību, kā arī seksuālu aizskaršanu, reti tiek ierosināta krimināllieta; tā kā saskaņā ar ANO datiem Covid-19 pandēmija ir radījusi jaunu šķērsli meitenēm attiecībā uz vienlīdzīgai piekļuvi informācijai un izglītībai; tā kā cietušajiem trūkst pietiekamas aizsardzības un tiesu iestāžu darbinieki, policijas darbinieki un pakalpojumu sniedzēji nav apmācīti identificēt un novērst vardarbību pret sievietēm un reaģēt uz to;

tā kā LGBTI personas Kazahstānā saskaras ar juridiskām problēmām un diskrimināciju; tā kā Kazahstānas parlaments 2020. gada jūnijā pieņēma diskriminējošus grozījumus jaunajā veselības kodeksā, kas reglamentē transpersonu veselības aprūpes aspektus; tā kā dzimumidentitātes maiņas process Kazahstānā joprojām ir invazīvs un pazemojošs,

mudina Kazahstānas valdību rīkoties saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām un ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, kas noteiktas PPSN ar Kazahstānu 1., 4., 5. un 235. pantā; aicina Kazahstānas varas iestādes ievērot starptautiskos standartus attiecībā uz vēlēšanu rīkošanas tiesisko regulējumu un ņemt vērā ODIHR LEOM ieteikumus, tostarp tos, kas attiecas uz konstitucionāli garantētām pamatbrīvībām, pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, politisko plurālismu, vēlēšanu pārvaldības objektivitāti, tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās, vēlētāju reģistrāciju, plašsaziņas līdzekļiem un vēlēšanu rezultātu publicēšanu;

aicina Kazahstānas valdību atsaukt politiski motivētas apsūdzības un izbeigt jebkāda veida patvaļīgu aizturēšanu, represijas un vajāšanu pret cilvēktiesību aktīvistiem, reliģiskām organizācijām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, arodbiedrībām, žurnālistiem un politiskās opozīcijas kustībām un ļaut cilvēkiem brīvi paust savus politiskos, reliģiskos un cita veida viedokļus; aicina valdību grozīt jauno likumu par miermīlīgu pulcēšanos, lai šī brīvība tiktu garantēta;

mudina Kazahstānas valdību nekavējoties atbrīvot un pilnībā reabilitēt visus politieslodzītos, jo īpaši Almat Zhumagulov, Aron Atabek, Nurgul Kaluova, Saltanat Kusmankyzy, Daryn Khassenov, Ulasbek Akhmetov, Kenzhebek Abishev, Yerzhan Yelshibayev, Aset Abishev, Igor Chuprina, Ruslan Ginatullin, Askhat Zheksebayev, Kairat Klyshev, Yerbol Yeskhozin, Abai Begimbetov, Asel Onlabekkyzy, Yerkin Sabanshiyev, Zhanat Zhamaliyev, Diana Baimagambetova, Noyan Rakhimzhanov un Askar Kayyrbek, un nekavējoties atcelt pirmstiesas apcietinājuma un mājas aresta pasākumus un brīvības ierobežojumus, kas noteikti pilsoniskajai sabiedrībai un opozīcijas aktīvistiem, sociālo plašsaziņas līdzekļu lietotājiem un miermīlīgiem protestētājiem; aicina Kazahstānas valdību pārskatīt bijušo politieslodzīto un spīdzināšanas upuru Iskander Yerimbetov, Maks Bokayev un Mukhtar Dzhakishev lietas un nodrošināt viņiem kompensāciju saskaņā ar ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos un ANO Cilvēktiesību komitejas ieteikumiem;

atzinīgi vērtē Kazahstānas valdības veiktos pasākumus, lai izbeigtu politiski motivētās lietas pret cilvēktiesību aizstāvjiem Daniyar Khassenov un Abaibek Sultanov, bet pauž bažas par jaunas krimināllietas ierosināšanu pret viņiem, pamatojoties uz “ekstrēmismu”; aicina Kazahstānas valdību atcelt visas politiski motivētās apsūdzības pret filantropu Barlyk Mendygaziyev un izbeigt viņa ģimenes locekļu un bijušo sabiedroto politiski motivēto vajāšanu;

nosoda ekstrēmisma novēršanas tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu pret miermīlīgo opozīcijas kustību “Kazahstānas demokrātiskā izvēle” (DCK)un “Koshe Partiyasy” atbalstītājiem, un mudina varas iestādes atļaut politisko plurālismu un konkurenci; mudina Kazahstānas valdību īstenot ieteikumus, ko sniedzis Eiropas Parlaments, ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā un Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, nosodot ekstrēmisma novēršanas tiesību aktu patvaļīgu piemērošanu;

aicina Kazahstānu īstenot reformas, kuru mērķis ir veicināt valsts modernizāciju, demokrātiju un stabilitāti, pastiprināt centienus reformēt Kazahstānas politisko sistēmu, lai attīstītu parlamentārismu un daudzpartiju sistēmu, un paplašināt pilsonisko līdzdalību; pieņem zināšanai Augstākās reformu padomes izveidi un ņem vērā Kazahstānas iestāžu paziņojumu par jaunu reformu posmu, jo īpaši attiecībā uz tiesībaizsardzību, tiesu sistēmu un cilvēktiesību izvirzīšanu par prioritāti; uzsver, ka ir svarīgi turpināt šo procesu, tostarp veikt izmaiņas vēlēšanu likumā un pilnībā īstenot EDSO/ODIHR ieteikumus;

aicina Kazahstānas varas iestādes pārtraukt izmantot kriminālkodeksu pret aktīvistiem, blogeriem, žurnālistiem un citām personām par to, ka viņi izmanto savas tiesības uz vārda brīvību;

atzinīgi vērtē Kazahstānas iestāžu lēmumu atcelt naudas sodus un ļaut NVO atsākt darbību, kā paziņots 2021. gada 3. februārī; prasa atcelt trīs gadu darbības aizliegumu aktīvistam Max Bokayev un ļaut viņam turpināt viņa svarīgo darbu; aicina Kazahstānas varas iestādes pārtraukt finanšu pārskatu sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu, lai izdarītu spiedienu uz cilvēktiesību grupām, atcelt nepamatotās apsūdzības par administratīviem pārkāpumiem pret grupām, ko apsūdz par iespējamiem ziņošanas pārkāpumiem, saskaņot tiesību aktus un praksi attiecībā uz ziņošanu par ārvalstu ienākumiem ar starptautiskajiem standartiem, tostarp atceļot Administratīvo pārkāpumu kodeksa 460-1. un 460-2. pantu, un tā vietā aizsargāt un veicināt svarīgo pilsoniskās sabiedrības darbu;

atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka neatkarīgas NVO tiek vajātas, veicot nepamatotas nodokļu pārbaudes, un ka cilvēktiesību aizstāvju un kustību, piemēram, “Bostandyq Kz”, “Femina Virtute”, “Veritas”, “405” un “Elimay”, un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu vajāšana, izmantojot administratīvus arestus, naudas sodus un kriminālvajāšanu, ne tikai kavē iestāžu jau veiktos reformu centienus, bet arī kaitē Kazahstānas starptautiskajai reputācijai;

10.

pauž nožēlu par satraucošo plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokli valstī un aicina Kazahstānas valdību nodrošināt brīvu un drošu vidi neatkarīgiem žurnālistiem;

11.

mudina Kazahstānas valdību atļaut neatkarīgām arodbiedrībām reģistrēties un darboties saskaņā ar Kazahstānas ratificētajiem starptautiskajiem darba standartiem un bez jebkādas iejaukšanās vai aizskaršanas; pauž dziļu nožēlu par to, ka Specializētā starpapgabalu ekonomikas tiesa Šimkentā 2021. gada 5. februārī uz sešiem mēnešiem pārtrauca degvielas un enerģētikas nozares darbinieku arodbiedrības (ITUFEW) darbību, pamatojoties uz apgalvojumiem, ka tā nav reģistrējusies saskaņā ar Arodbiedrību likumu; mudina Kazahstānas valdību jēgpilni īstenot 2020. gada maijā grozīto Arodbiedrību likumu;

12.

ar bažām norāda uz jauno likumprojektu par labdarības organizācijām, ar ko nosaka papildu reglamentējošus pasākumus pilsoniskās sabiedrības organizācijām un kas ir tiešā pretrunā labdarības darba loģikai un paraugpraksei, kā arī neseno iniciatīvu valdības aizgādībā izveidot līdzekļu devēju organizāciju asociāciju, kas var tikt ļaunprātīgi izmantota, lai kontrolētu līdzekļu devēju organizācijas, vēl vairāk ierobežojot to neatkarību un atbildību par veiktajām darbībām;

13.

norāda, ka kopš 2008. gada, kad Kazahstāna ratificēja ANO Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, Kazahstāna ir ievērojami uzlabojusi savus valsts tiesību aktus par saukšanu pie atbildības par cilvēku tirdzniecību un par cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzību; tomēr apliecina, ka Kazahstānai, ja tā vēlas izskaust cilvēku tirdzniecību, vēl ir jāstrādā pie vairāku problēmu risināšanas gan attiecībā uz atbalstu cietušajiem, gan vainīgo saukšanu pie atbildības;

14.

aicina iestādes apkarot visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp nodrošinot efektīvus un pieejamus ziņošanas kanālus un aizsardzības pasākumus, kas atbilst cietušo vajadzībām un nodrošina konfidencialitāti; prasa izbeigt nesodāmību un rīkoties, lai nodrošinātu atbilstošas kriminālsankcijas pret vainīgajiem, tostarp vardarbības ģimenē gadījumos; mudina Kazahstānas varas iestādes noteikt kriminālatbildību par vardarbību ģimenē kā atsevišķu pārkāpumu un nodrošināt kriminālsankcijas pret vainīgajiem; aicina Kazahstānas varas iestādes uzskatīt patversmes un pakalpojumus no vardarbības ģimenē cietušajiem par pamatpakalpojumiem un atvieglot to pieejamību visām sievietēm un meitenēm, tostarp koronavīrusa krīzes laikā; mudina Kazahstānu parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju;

15.

uzsver, ka ir pilnībā jāievēro LGBTI kopienas tiesības; aicina Kazahstānas valdību garantēt LGBTI kopienas diskriminācijas novēršanas principu, tostarp ar likumu aizliedzot diskrimināciju dzimuma identitātes vai seksuālās orientācijas dēļ; aicina pienācīgi apmācīt tiesu iestāžu un policijas darbiniekus, kā arī pakalpojumu sniedzējus, lai nodrošinātu LGBTI personām pienācīgu palīdzību un aizsardzību;

16.

mudina Kazahstānas valdību nodrošināt etnisko kazahu un citu tādu minoritāšu grupām piederošu personu drošību, kuras ir aizbēgušas no Ķīnas koncentrācijas nometnēm, tostarp piešķirot pastāvīgu bēgļa statusu Murager Alimuly un Kaisha Akankyzy, un pievērst pietiekamu uzmanību pastāvīgajai etniskajai spriedzei valsts dienvidu reģionos;

17.

iesaka Kazahstānas iestādēm atturēties no tiesu iestāžu sadarbības mehānismu, piemēram, Interpola sarkanā paziņojuma sistēmas un savstarpējas tiesiskās palīdzības pieprasījumu, ļaunprātīgas izmantošanas, lai vajātu režīma oponentus ārvalstīs un iegūtu piekļuvi konfidenciālai informācijai;

18.

atzinīgi vērtē to, ka Kazahstāna ir atcēlusi nāvessodu par visiem noziegumiem, 2021. gada 2. janvārī ratificējot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu, tādējādi kļūstot par 88. šā nolīguma pusi; mudina Kazahstānas valdību pildīt solījumus par pilnīgu neiecietību pret spīdzināšanu un nodrošināt, ka visi apgalvojumi par spīdzināšanu tiek pilnībā izmeklēti un vainīgie tiek saukti pie atbildības;

19.

mudina Kazahstānas valdību izskaust spīdzināšanu un sliktu izturēšanos cietumos, ievērot ieslodzīto tiesības un nodrošināt pienācīgus dzīves un higiēnas apstākļus un drošu vidi Covid-19 radīto draudu novēršanai;

20.

aicina Kazahstānu ieviest pienācīgus aizsardzības pasākumus attiecībā uz personas datiem un stiprināt datu aizsardzības tiesību aktus, kā arī ierobežot invazīvu digitālās novērošanas tehnoloģiju izmantošanu un ieviest tiesisko regulējumu, kas skaidri aizliedz patvaļīgu un nelikumīgu digitālo uzraudzību, tostarp sejas atpazīšanu, saskaņā ar cilvēktiesību aizsardzības principiem;

21.

aicina ES un tās dalībvalstis, tostarp samitos un citās augsta līmeņa sanāksmēs, daudzpusējos forumos un vietējās pārstāvniecībās, stingri atbalstīt pilsonisko sabiedrību, veikt papildu pasākumus, lai ar Komisijas starpniecību sniegtu atbalstu Kazahstānas pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp paplašinot finanšu dotāciju shēmas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas veicina cilvēktiesības, demokrātiskās vērtības, tiesiskumu un pamatbrīvības Kazahstānā, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvjiem, un stiprināt cilvēku savstarpējos kontaktus ar Kazahstānas pilsoņiem; uzsver, ka finansiālās palīdzības Kazahstānai mērķim vajadzētu būt pilsoniskās sabiedrības un politiskās vajāšanas upuru atbalstam, nevis autoritārā režīma atbalstam;

22.

mudina ES delegāciju Kazahstānā veicināt sadarbību ar vietējiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, organizējot regulāras sanāksmes un sniedzot ieteikumus oficiālās sanāksmēs ar Kazahstānas valdības amatpersonām;

23.

mudina ES delegāciju Kazahstānā uzraudzīt notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus un ieņemt publisku nostāju attiecībā uz pārkāpumiem, sniegt palīdzību politiskās vajāšanas upuriem un ieslodzītajiem aktīvistiem, apmeklējot valdības kritiķu un cilvēktiesību aizstāvju tiesas procesus un pieprasot apmeklējumus cietumos, kā arī ātri un apņēmīgi reaģēt uz jebkuru darbību, kas ir pretrunā tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību principiem;

24.

atgādina nesen apstiprināto ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, kas ļauj ES vērsties pret nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu izdarītājiem visā pasaulē un kas Kazahstānas gadījumā ļautu vērsties pret personām, vienībām un struktūrām, kuras ir iesaistītas plaši izplatītos un sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumos vai ir ar tiem saistītas; aicina Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un dalībvalstis apsvērt iespēju noteikt mērķtiecīgas sankcijas personām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem;

25.

prasa, lai cilvēktiesības būtu viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem ES sadarbībā ar Vidusāziju; uzsver, ka dziļākām politiskajām un ekonomiskajām attiecībām ar ES, kā to paredz PPSN, jābūt balstītām uz kopīgām vērtībām un jāatbilst aktīvai un konkrētai Kazahstānas iesaistei demokrātisko reformu īstenošanā, kas izriet no tās starptautiskajām saistībām un pienākumiem;

26.

aicina Komisiju un PV/AP veikt visaptverošu PPSN pārskatīšanu, ņemot vērā jaunākās norises un tirdzniecības politikas pārskatīšanas rezultātus;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Vidusāzijā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Kazahstānas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 23, 21.1.2021., 83. lpp.

(2) OV C 45, 5.2.2016., 85. lpp.

(3) OV C 251 E, 31.8.2013., 93. lpp.

(4) OV C 224 E, 19.8.2010., 30. lpp.

(5) ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanas laikā.

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/154

P9_TA(2021)0057

Politiskā situācija Ugandā

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par politisko situāciju Ugandā (2021/2545(RSP))

(2021/C 465/16)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ugandu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegto Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2021. gada 20. janvāra deklarāciju par vēlēšanām Ugandā,

—	ņemot vērā PV/AP 2021. gada 12. janvāra paziņojumu par Ugandā gaidāmajām vispārējām vēlēšanām,

—	ņemot vērā ES vēstnieka Attilio Pacifici2021. gada 12. janvāra komentārus par nevalstisko organizāciju (NVO) bankas kontu iesaldēšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības delegācijas Ugandā un Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Īrijas, Itālijas, Nīderlandes, Vācijas, Zviedrijas, Islandes un Norvēģijas diplomātisko misiju Ugandā 2020. gada 26. novembra kopīgo vietējo paziņojumu par nesenajām ar vēlēšanām saistītajām vardarbības izpausmēm Ugandā,

—	ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra runaspersonas 2021. gada 8. janvāra preses brīfinga piezīmes par Ugandu,

—	ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2020. gada 29. decembra paziņojumu “Uganda: ANO ekspertu dziļās bažas par pēkšņajiem vēlēšanu ierobežojumiem”,

—	ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko parakstījusi arī Uganda,

—	ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Uganda ratificēja 1995. gada 21. jūnijā,

—	ņemot vērā 1981. gada 27. jūnija Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

—	ņemot vērā 2007. gada 30. janvāra Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

—	ņemot vērā ANO 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—	ņemot vērā Ugandas Republikas 1995. gada konstitūciju, kas grozīta 2005. gadā,

—	ņemot vērā 2000. gada 23. jūnija Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (“Kotonū nolīgums”) (1), un jo īpaši tā 8. panta 4. punktu par nediskriminēšanu,

—	ņemot vērā kopīgo ES un Āfrikas stratēģiju,

—	ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas Ugandā 2016. gada 18. februāra galīgo ziņojumu,

—	ņemot vērā Demokrātijas un pārvaldības partneru grupas (PDG) 2020. gada 23. decembra kopīgo vietējo paziņojumu par cilvēktiesību aktīvistu apcietināšanu Ugandā,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tajā paredzētos ilgtspējīgas attīstības mērķus,

—	ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros Ugandai izstrādāto valsts indikatīvo programmu,

—	ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

tā kā 2021. gada 14. janvārī Ugandas vēlētāji devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai ievēlētu prezidentu un parlamenta deputātus, un tika saņemts ārkārtīgi daudz ziņojumu par pārkāpumiem, un tā kā 2021. gada 16. janvārī vēlēšanu komisija pasludināja, ka prezidenta vēlēšanās, iegūstot 59 % balsu, uzvarējis Yoweri Museveni, kurš amatā bijis jau 35 gadus un sāks sesto pilnvaru termiņu, savukārt galvenais opozīcijas līderis Robert Kyagulanyi Ssentamu jeb Bobi Wine saņēmis 35 % balsu; tā kā vēlēšanu rezultātus bija grūti verificēt, jo vēlēšanu komisija neievēroja noteikumos paredzēto balsu skaitīšanas procesu;

tā kā 2020. gadā paredzēto Ugandas prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu posmā bija vērojama vardarbība, opozīcijas kandidātiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem, vēlēšanu ekspertiem un žurnālistiem saskaroties ar sistemātisku apspiešanu un iebiedēšanu saistībā ar savu likumīgo tiesību īstenošanu; tā kā vēlēšanu procesu spēcīgi aizēnoja pārmērīga spēka lietošana no tiesībaizsardzības un drošības iestāžu puses;

tā kā, sākot ar 2020. gada rudeni, varas iestādes priekšvēlēšanu posmā pastiprināti apspieda politisko opozīciju, drošības iestādēm apcietinot galvenos opozīcijas kandidātus Bobi Wine, Patrick Oboi Amuriat un ģenerālleitnantu Henry Tumukunde, izklīdinot viņu rīkotos mītiņus un ierobežojot vēlēšanu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos;

tā kā opozīcijas partijas “Demokrātisko pārmaiņu forums” izvirzītais prezidenta amata kandidāts Patrick Oboi Amuriat pirms vēlēšanām vairākas reizes tika apcietināts, vienā no viņa kampaņas mītiņiem 2020. gada 9. novembrī sapulcējušies cilvēki tika izklīdināti, izmantojot asaru gāzi, un 2021. gada 6. janvārī policija apšaudīja viņa konvoju;

tā kā vēlēšanu kampaņas arvien pieaugošā militarizācija īpaši uzkrītoši izpaudās 2020. gada 18. un 19. novembrī, kad, drošības spēkiem apspiežot protestētājus, kuri pieprasīja atbrīvot tobrīd aizturēto prezidenta amata kandidātu Bobi Wine, vismaz septiņos valsts rajonos bojā gāja vismaz 54 protestētāji, simtiem cilvēku tika apcietināti un citi pazuda bez vēsts;

F.	tā kā pēc vēlēšanām opozīcijas kandidāts Bobi Wine faktiski tika turēts mājas arestā, 11 dienas atrodoties drošības spēku ielenkumā;

tā kā 2021. gada 1. februārīBobi Wine Ugandas Augstākajā tiesā iesniedza lūgumrakstu, lai apstrīdētu vēlēšanu rezultātus, izvirzot aizdomas par plaša mēroga krāpšanu, tostarp par militārpersonu līdzdalību vēlēšanu urnu piepildīšanā, nobalsošanu citu cilvēku vietā un vēlētāju neielaišanu vēlēšanu iecirkņos; tā kā pret prezidentu Y. K. Museveni pēc pēdējām četrām vēlēšanām tika iesniegtas sūdzības Augstajā tiesā;

H.	tā kā 2021. gada 7. janvārīBobi Wine iesniedza lūgumrakstu Starptautiskajā Krimināltiesā (ICC), apsūdzot prezidentu Y. K. Museveni un deviņas citas augstas amatpersonas daudzkārtējos cilvēktiesību pārkāpumos;

tā kā starptautiskās novērotāju un vēlēšanu ekspertu misijas lielākoties nevarēja būt klāt vēlēšanu iecirkņos, jo Ugandas iestādes nebija šīs misijas akreditējušas, un tā kā iestādes arī netika īstenojušas iepriekšējo misiju ieteikumus; tā kā ES bija piedāvājusi nosūtīt nelielu vēlēšanu novērotāju komandu, taču šis piedāvājums tika noraidīts; tā kā ASV atcēla Ugandas vispārējo vēlēšanu novērošanu, jo lielākā daļa iesniegto akreditācijas pieprasījumu tika noraidīti; tā kā ES vēlēšanu novērošanas misijas 2016. gada galīgajā ziņojumā bija sniegti aptuveni 30 ieteikumi, tostarp uzsvērta nepieciešamību pēc neatkarīgākas vēlēšanu struktūras un nepieciešamība novērst pārmērīgu spēka izmantošanu no drošības dienestu puses, taču Ugandas iestādes neīstenoja nevienu no šiem ieteikumiem;

tā kā valdība pirms vēlēšanām ierobežoja piekļuvi internetam un sāka ieviest sociālo mediju nodokli lietotājiem, kuri pērk interneta datus, un tā kā pirmsvēlēšanu posmā tika saņemti ziņojumi par bloķētu piekļuvi tiešsaistes ziņojumapmaiņas un sociālo mediju platformām; tā kā piekļuve dažām sociālo mediju vietnēm joprojām ir ierobežota;

tā kā Covid-19 pandēmija arī tika izmantota kā aizbildinājums represijām un nesamērīgiem ierobežojumiem pret opozīcijas pulcēšanos un aktivitātēm; tā kā no Ugandas ir saņemtas ziņas par aptuveni 40 000 Covid-19 gadījumiem; tā kā ANO augstais cilvēktiesību komisārs ir paudis bažas par to, ka Covid-19 pasākumi tikuši izmantoti, lai ierobežotu politiskās brīvības un politisko līdzdalību vēlēšanu procesā; tā kā 2020. gada 26. decembrī Uganda, atsaucoties uz piesardzības pasākumiem Covid-19 ierobežošanai, apturēja kampaņu norisi apgabalos, kuros opozīcijas spēki baudīja īpašu popularitāti, tostarp Mbarara, Kabarole, Luwero, Kasese, Masaka, Wakiso, Jinja, Kalungu, Kazo, Kampala City un Tororo;

tā kā ar Covid-19 saistītie ierobežojošie pasākumi vairākkārt tika vērsti pret konkrētām grupām, rezultātā izceļoties plaša mēroga vardarbībai un notiekot patvaļīgiem arestiem bez piekļuves advokātam, par ko liecina policijas 2020. gada 29. marta reids pret fondu “Saules bērni”, kurš sniedz patvērumu jauniešiem bezpajumtniekiem, kas sevi pieskaita lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem vai transpersonām;

tā kā 2020. gada novembrī Valsts nevalstisko organizāciju (NVO) birojs patvaļīgi apturēja pilsoņu nesen izveidotās pilsoniskās sabiedrības organizācijas “National Election Watch Uganda” darbību (šī organizācija bija izveidota ar mērķi veikt vēlēšanu novērošanu); tā kā Ugandas Finanšu izlūkošanas iestāde ir iesaldējusi vairāku pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp Ugandas Valsts NVO foruma un Ugandas Sieviešu tīkla (UWONET), bankas kontus, kā iemeslu minot neapstiprinātas apsūdzības terorisma finansēšanā;

tā kā pēdējo gadu laikā Ugandas varas iestādes ir arvien vairāk vērsušās pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo īpaši tām, kas strādā ar cilvēktiesību un vēlēšanu jautājumiem; tā kā 2020. gada 23. decembrī, pamatojoties uz apsūdzībām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un Ugandas konstitucionālo garantiju pārkāpšanu, tika apcietināts Nicholas Opiyo — vadošs cilvēktiesību jurists un Saharova stipendiāts — kopā ar trim citiem juristiem Herbert Dakasi, Anthony Odur un Esomu Obure, kā arī Nacionālās vienotības platformas (NUP) biedru Hamid Tenywa; tā kā Nikolas Opiyo2020. gada 30. decembrī tika atbrīvots pret drošības naudu, bet joprojām gaida tiesas procesu; tā kā N. Opiyo dedzīgi noliedz pret viņu izvirzītās apsūdzības, norādot, ka naudas līdzekļi tika likumīgi izmantoti, lai atbalstītu “Chapter Four Uganda” veikto darbu cilvēktiesību jomā;

O.	tā kā drošības dienestu darbinieki kampaņas gaitā ir nolaupījuši simtiem NUP atbalstītāju un nezināms skaits šo cilvēku joprojām ir piespiedu kārtā aizturēti vai arī viņu atrašanās vieta nav zināma;

tā kā prezidents Y. K. Museveni2020. gada 2. janvārī Finanšu ministrijai adresētā vēstulē deva rīkojumu apturēt organizācijas “Democratic Governance Facility” (DGF) darbību; tā kā DGF Ugandā finansē lielāko daļu NVO un to atbalsta daudzas dalībvalstis, tostarp Austrija, Norvēģija, Nīderlande, Zviedrija, Dānija un Īrija; tā kā šīs organizācijas mērķis ir stiprināt demokratizāciju, aizsargāt cilvēktiesības, uzlabot tiesu iestāžu pieejamību un veicināt pārskatatbildību; tā kā tiek nopietni kavēta svarīgu ES finansētu programmu īstenošana;

tā kā 2020. gada decembrī žurnālistu cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Human Rights Network for Journalists – Uganda” ziņoja par vairāk nekā 100 cilvēktiesību pārkāpumiem pret žurnālistiem, tostarp policijas vardarbību, kas galvenokārt notikusi tad, kad žurnālisti klātesot veidojuši materiālu par politisko kandidātu kampaņām; tā kā 2020. gada 30. decembrī policija apliecināja, ka atspoguļot balsošanas norisi būs atļauts tikai sertificētiem žurnālistiem; tā kā 2020. gada novembra nogalē varas iestādes izraidīja trīs Kanādas žurnālistus; tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2020. gada pasaules preses brīvības indeksā Uganda ieņem 125. vietu no 180 valstīm;

tā kā 2020. gada 12. decembrī valdība iesaldēja aktīvus četrām NVO (UWONET, Valsts NVO forumam, Sieviešu starptautiskajam miera centram un Vēlēšanu finanšu uzraudzības aliansei), kuras aktīvi darbojas vēlēšanu kampaņās nolūkā rosināt sieviešu un jauniešu līdzdalību, un šādu rīcību pamatoja ar apsūdzībām terorisma finansēšanā;

tā kā 2021. gada 11. janvārī ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs nosodīja tā dēvēto cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Ugandā un ziņoja par daudziem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp vārda brīvības, miermīlīgas pulcēšanās un līdzdalības tiesību pārkāpumiem, kā arī patvaļīgu dzīvības atņemšanu, patvaļīgu apcietināšanu, aizturēšanu un spīdzināšanu;

T.	tā kā vēlēšanu kampaņā un prezidenta Y.K Museveni paziņojumos pret rietumvalstīm tika vērsta arvien naidīgāka retorika;

tā kā Ugandas sabiedrība ir demogrāfiski viena no gados jaunākajām un visstraujāk augošajām pasaulē un daudzi tās pārstāvji izmantoja savas tiesības miermīlīgi balsot; tā kā Ugandas Valsts vēlēšanu komisija nebija reģistrējusi vienu miljonu gados jaunu balsstiesīgo vēlētāju, apgalvojot, ka tai trūkst materiālo resursu, lai minētās personas reģistrētu;

tā kā ar 11. Eiropas Attīstības fonda starpniecību ES nodrošina Ugandai 578 miljonus EUR, proti, atbalstu labas pārvaldības veicināšanai, infrastruktūras uzlabošanai, pārtikas nodrošinājuma panākšanai un lauksaimniecībai; tā kā Uganda saņem arī 112,2 miljonus EUR no ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai;

W.	tā kā sadarbība drošības un attīstības jomā starp Ugandu un ES, ASV un citām valstīm notiek saistībā ar Āfrikas Savienības miera uzturēšanas misiju Somālijā (AMISOM);

X.	tā kā ANO tautas attīstības indeksā no 189 valstīm Uganda ir 159. vietā un tā kā organizācijas “Transparency International” korupcijas uztveres indeksā no 180 valstīm Uganda ir 137. vietā;

Y.	tā kā Ugandai ir viens no pasaulē stingrākajiem likumiem, kas vērsts pret homoseksualitāti, un tā kā joprojām pastāv LGBTQ+ personu diskriminācija un vardarbība pret viņām;

tā kā bijušais militārā grupējuma līderis un bērns kareivis Dominic Ongwen no Ugandas tika atzīts par vainīgu kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci Starptautiskās Krimināltiesas 2021. gada 4. februāra nozīmīgajā spriedumā, kurā viņš tika notiesāts 61 atsevišķā apsūdzībā par slepkavību, izvarošanu, seksuālo verdzību, nolaupīšanu un spīdzināšanu, ko viņš veica, būdams komandieris Tā Kunga pretošanās armijā (LRA) — vardarbīgā grupējumā, kas rīkoja asiņainu vardarbības kampaņu Ugandā un tās kaimiņvalstīs, kura sākās 1980. gadu vidū un beidzās pirms dažiem gadiem,

pauž nožēlu par to, ka vēlēšanu process nebija demokrātisks un nepārredzams; nosoda pārmērīgo spēku, ko policijas un bruņotie spēki pielietoja prezidenta vēlēšanās, un minēto spēku pieaugošo iejaukšanos politiskajā procesā; pauž nožēlu par to, ka neatkarīgiem, vietējiem un starptautiskiem vēlēšanu novērotājiem tika aizliegts pārraudzīt vēlēšanas, neļaujot tās novērtēt saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem; uzsver, cik būtiskas ir brīvas un godīgas vēlēšanas, kas ir ilgtspējīgas ilgtermiņa attīstības priekšnoteikums; šajā sakarā pauž atzinību Ugandas iedzīvotājiem, jo īpaši jauniešiem, par drosmi un demokrātijai izrādīto entuziasmu šīs vēlēšanu kampaņas laikā;

nosoda vardarbību pret politiskās opozīcijas līderiem, viņu pastāvīgu vajāšanu un sistemātisku apspiešanu Ugandā, kā arī pilsoniskās sabiedrības, cilvēktiesību aizstāvju un plašsaziņas līdzekļu apspiešanu, radītos sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu darbības traucējumus un interneta atslēgšanu;

tādēļ aicina valdību izbeigt situāciju, kurā drošības spēki pastāvīgi izmanto nāvējošu un pārmērīgu spēku, un pārtraukt patvaļīgo aizturēšanu, apcietināšanu un uzbrukumus, kas vērsti pret opozīcijas politiķiem un atbalstītājiem, protestētājiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un žurnālistiem;

aicina Ugandas valdību nodrošināt taisnīgumu un pārskatatbildību visiem cietušajiem, veicot objektīvu, rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu par drošības spēku veikto šaušanu un vardarbību, un tāpat aicina Ugandas tiesu iestādes objektīvi un neatkarīgi piemērot spēkā esošo tiesisko regulējumu un pilnībā ņemt vērā pieejamos faktus un pierādījumus; aicina Ugandas iestādes nekavējoties sākt neatkarīgu izmeklēšanu par 2020. gada 18. un 19. novembrī notikušajiem traģiskajiem notikumiem, kuros vismaz 54 cilvēki bez iemesla gāja bojā policijas īstenotajos pasākumos pēc Bobi Wine apcietināšanas un vēl simtiem citu cilvēku tika ievainoti, un kurus personīgi atzinis prezidents Y.K. Museveni, un aicina saukt vainīgos pie atbildības;

uzsver, ka vēlēšanu rezultātu pārsūdzēšana un apstrīdēšana ir ticama vēlēšanu procesa būtiska iezīme; sagaida, ka visas vēlēšanu problēmas un sūdzības tiks izskatītas neatkarīgā un pārredzamā veidā, izmantojot pieejamos konstitucionālos un tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

aicina valdību nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas aizturētas un apcietinātas tikai par dalību miermīlīgas politiskās pulcēšanās pasākumos vai par to, ka ir izmantojušas savas tiesības uz vārda un biedrošanās brīvību, tostarp 2016. gada Eiropas Parlamenta Saharova stipendiātu Nicholas Opiyo, vai atcelt visas apsūdzības, kas vērstas pret minētajām personām; atgādina Ugandas valdībai, ka ir jāievēro vārda brīvība un tiesības uz miermīlīgu un drošu pulcēšanos, tostarp visu politisko dalībnieku un to atbalstītāju brīvu pārvietošanos, un nosoda pašreizējās represijas, kas vērstas pret pilsonisko sabiedrību; aicina valdību nodrošināt, ka Nicholas Opiyo tiesības uz taisnīgu tiesu tiek ievērotas visaugstākajā līmenī;

atgādina Ugandas iestādēm par pienākumu garantēt, aizsargāt un veicināt pamattiesības, tostarp valsts pilsoņu pilsoniskās un politiskās tiesības, taisnīgu pārstāvību neatkarīgi no etniskās izcelsmes, vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, un apstiprināt politiskās opozīcijas, pilsoniskās sabiedrības dalībnieku, žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu būtisko lomu valstī; aicina iestādes atcelt jebkādus ierobežojumus, kas var ierobežot cilvēku tiesības uz mierīgas pulcēšanās, vārda un biedrošanās brīvību;

atgādina Ugandas valdībai par vārda brīvības nozīmi un brīvu un plurālistisku plašsaziņas līdzekļu lomu demokrātiskā sabiedrībā; ar bažām norāda, ka žurnālisti, kas ziņoja par vēlēšanām, tika pakļauti regulārai iebiedēšanai un vardarbībai; sagaida, ka Ugandas iestādes veidos vidi, kurā žurnālisti var netraucēti veikt savu darbu;

aicina Ugandas iestādes nodrošināt visiem drošu un neierobežotu piekļuvi internetam, tostarp sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un tiešsaistes ziņojumapmaiņas platformām, jo pretējā gadījumā tas kļūs par nopietnu šķērsli informācijas brīvībai, tostarp plašsaziņas līdzekļu brīvībai;

10.

mudina Ugandas iestādes izbeigt pilsoniskās sabiedrības darbību patvaļīgu apturēšanu, pilsoniskās sabiedrības aktīvistu apcietināšanu un viņu finanšu aktīvu iesaldēšanu; šajā sakarībā visstingrākajā veidā nosoda mēģinājumus ierobežot pilsoniskās sabiedrības finansējumu, jo īpaši prezidenta Y.K. Museveni rīkojumu apturēt vairākus miljonus euro vērto demokrātiskas pārvaldības mehānismu, proti, apvienoto fondu, ko koordinē ES un dalībvalstu attīstības partneri, atbalstot grupas, kas strādā pie cilvēktiesību veicināšanas, demokrātijas padziļināšanas un pārskatatbildības uzlabošanas Ugandā;

11.

pauž cerību, ka Ugandas valdība nekavējoties pārtrauks Covid-19 pandēmijas izmantošanu par ieganstu tam, lai ieviestu likumus un politiku, kas pārkāpj starptautiskās tiesības, un atteiktos no cilvēktiesību garantijām, tostarp nepamatoti ierobežojot tiesības uz mierīgas pulcēšanās brīvību un vārda brīvību un to galvenokārt vēršot pret LGTBTQ+ personām; mudina Ugandas iestādes ievērot valsts iedzīvotāju tiesības un cieņu un stingri ierobežot ārkārtas pilnvaru īstenošanu, attiecinot to tikai uz sabiedrības veselības aizsardzību;

12.

stingri kritizē Ugandas skarbos likumus, kas vērsti pret homoseksualitāti, un prasa tos steidzami pārskatīt kopā ar stratēģiju diskriminācijas un vardarbības pret LGBTQ+ personām novēršanai;

13.

uzstājīgi prasa, lai ES delegācija Ugandā turpinātu cieši uzraudzīt LGBTQ+ personu situāciju un aktīvi atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus un LGBTQ+ personas uz vietas;

14.

uzstājīgi prasa, lai ES apņemtos un būtu gatava sadarboties ar Ugandas iestādēm un palīdzēt veikt tik ļoti nepieciešamās demokrātiskās un pārvaldības reformas; tomēr uzsver, ka šīs sadarbības panākumi lielā mērā ir atkarīgi no Ugandas puses vēlmes faktiski īstenot šīs reformas; šajā sakarībā atgādina, ka sistemātiska valsts īstenotu represiju un vardarbības izmantošana varētu būtiski ietekmēt ES turpmākās attiecības ar Ugandu; aicina ES izmantot politiskā spiediena iespējas, ko paver attīstības palīdzības programmas, īpaši budžeta atbalsta programmas, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu Ugandā;

15.

uzstāj, ka ES un citiem starptautiskajiem dalībniekiem ir jāsaglabā un jāstiprina sava integrētā un koordinētā pieeju Ugandai, kas ietver labas pārvaldības, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu un tiesu sistēmas un tiesiskuma stiprināšanu, un mudina ES un tās dalībvalstis norādīt uz šādām bažām publiskajos un diplomātiskajos kanālos; atkārtoti norāda, ka sankcijas pret personām un organizācijām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ugandā, ir jāpieņem ES līmenī saskaņā ar jauno ES cilvēktiesību sankciju mehānismu, proti, tā dēvēto ES Magņitska aktu;

16.

iesaka pastiprināt kontroli pār Ugandas fiskālo pārvaldību un pārredzamību; mudina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu turpināt sistemātiski pārskatīt ES budžeta atbalsta programmas gadījumos, kad pastāv risks, ka Ugandas iestādes līdzekļus varētu novirzīt izmantošanai darbībām, kas var veicināt cilvēktiesību pārkāpumus un tikt vērstas pret aktīvistiem;

17.

atzinīgi vērtē spriedumu lietā pret bijušo LRA komandieri Dominic Ongwen, kuru Starptautiskā Krimināltiesa atzinusi par vainīgu kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, un uzskata to par nozīmīgu soli centienos panākt taisnīgumu un noteikt atbildību par LRA pastrādātajiem nežēlīgajiem noziegumiem;

18.

joprojām pauž bažas par vispārējo drošības situāciju reģionā un šajā sakarā uzsver AMISOM nozīmīgo darbu; uzsver, ka tās ilgtermiņa mērķi tiks sasniegti tikai tad, ja visas iesaistītās puses rādīs labu piemēru tiesiskuma, pamattiesību un demokrātijas principu ievērošanā;

19.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Ugandas Republikas prezidentam, Ugandas parlamenta priekšsēdētājam un Āfrikas Savienības iestādēm.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

17.11.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 465/160

P9_TA(2021)0058

Sieviešu tiesību jomā turpmāk risināmie jautājumi vairāk nekā 25 gadus pēc Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas

Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par nākotnes izaicinājumiem Eiropā sieviešu tiesību jomā: vairāk nekā 25 gadus pēc Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas (2021/2509(RSP))

(2021/C 465/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1995. gada 15. septembra Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu un tās pārskatīšanas konferenču rezultātus,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru un jo īpaši tā 2., 3., 9., un 15. principu,

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, principu “nevienu neatstāt novārtā” un it īpaši 1. mērķi, kas tiecas izbeigt nabadzību, 3. mērķi, kas tiecas nodrošināt cilvēkiem veselīgu dzīvi, 5. mērķi, kas tiecas panākt dzimumu līdztiesību un uzlabot sieviešu dzīves apstākļus, 8. mērķi, kas tiecas panākt ilgtspējīgu un ekonomisku izaugsmi, un 13. mērķi, kas tiecas steidzami rīkoties, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un to ietekmei,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), kas stājās spēkā 2014. gada 1. augustā,

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1951. gada Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr. 100), SDO 2019. gada Konvenciju pret vardarbību un aizskarošu izturēšanos (Nr. 190) un SDO 2013. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Nr. 189),

—	ņemot vērā ANO Eiropas Ekonomikas komisijas 2019. gada 20. augusta ziņojumu “Regional review of progress: regional synthesis” (Reģionālais progresa pārskats: reģionālā sintēze),

—	ņemot vērā ANO Sieviešu organizācijas ziņojumu “Gender Equality: Women’s rights in review 25 years after Beijing” (Dzimumu līdztiesība: pārskatot sieviešu tiesības 25 gadus pēc Pekinas), kas publicēts 2020. gada 5. martā,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2019. gada 13. decembra ziņojumu Komisijai sešdesmit ceturtajā sesijā par sieviešu stāvokli “Review and appraisal of the implementation of the Beijing Declaration and Platform for Action and the outcomes of the twenty-third special session of the General Assembly” (Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas īstenošanas pārskats un novērtējums un Ģenerālās asamblejas divdesmit trešās īpašās sesijas rezultāti),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2020. gada 21. decembra ziņojumu Komisijai sešdesmit piektajā sesijā par sieviešu stāvokli “Women’s full and effective participation in decision making in public life, as well as the elimination of violence, for achieving gender equality and the empowerment of women and girls” (Sieviešu pilnīga un efektīva līdzdalība lēmumu pieņemšanā sabiedriskajā dzīvē, kā arī vardarbības izskaušana, lai panāktu dzimumu līdztiesību un nodrošinātu sieviešu un meiteņu iespējas),

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra politikas ziņojumu “The Impact of COVID-19 on Women” (Covid-19 ietekme uz sievietēm), kas publicēts 2020. gada 9. aprīlī,

—	ņemot vērā ANO Sieviešu organizācijas ziņojumu “No ieskata līdz rīcībai: dzimumu līdztiesība pēc Covid-19 krīzes”, kas publicēts 2020. gada 2. septembrī,

—	ņemot vērā EIGE ziņojumu “Pekina + 25: piektais pārskats par Pekinas Rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs”, kas publicēts 2020. gada 5. martā,

—	ņemot vērā EPRS pētījumu “)Beijing Platform for Action, 25-year review and future priorities” (Pekinas Rīcības platforma, 25 gadu pārskats un nākotnes prioritātes (Eiropas Parlamenta Izpētes dienests, Eiropas Parlaments, 2020. gads),

—	ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) ziņojumu “Covid-19 pandēmijas ietekme uz ģimenes plānošanu un ar dzimumu saistītas vardarbības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un bērnu laulību izbeigšanu”, kas publicēts 2020. gada 27. aprīlī,

—	ņemot vērā UNFPA paziņojumu “Miljoniem vairāk vardarbības, bērnu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un neplānotas grūtniecības gadījumu Covid-19 pandēmijas dēļ”, kas publicēts 2020. gada 28. aprīlī,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 9.–10. decembra secinājumus “Dzimumu līdztiesība ekonomikā ES: turpmākā virzība”,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos 2020. gada 25. novembra kopīgo paziņojumu par ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu (GAP III),

—	ņemot vērā 2020. gada 13. februāra rezolūciju par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 64. sesijā (1),

—	ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par ES Dzimumu līdztiesības stratēģiju (2) un Eiropas Komisijas Dzimumu līdztiesības stratēģiju 2020.–2025. gadam,

—	ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par dzimumu perspektīvu Covid-19 krīzes un pēckrīzes periodā (3),

—	ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par tiesību uz abortu de facto aizliegumu Polijā (4),

—	ņemot vērā 2020. gada 30. janvāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā (6),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rezolūciju par nepieciešamību pēc Padomes sanāksmes īpašā konfigurācijā par dzimumu līdztiesību (7),

—	ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā (8),

—	ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sievietēm politisko lēmumu pieņemšanā — kvalitāte un līdztiesība (9),

—	ņemot vērā ES daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam un tās horizontālo prioritāti par dzimumu līdztiesības integrēšanu,

—	ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.	tā kā 189 valdības no visas pasaules, tostarp no Eiropas Savienības un tās dalībvalstīm, 1995. gada Ceturtajā pasaules konferencē par sievietēm Pekinā apņēmās strādāt pie dzimumu līdztiesības un visu sieviešu un meiteņu iespēju palielināšanas;

tā kā konferencē pieņemtā Pekinas deklarācija un Rīcības platforma (BPfA) ir visaptverošākā globālā programma dzimumu līdztiesības veicināšanai un tiek uzskatīta par starptautisku sieviešu “tiesību aktu”, kurā sieviešu tiesības tiek definētas kā cilvēktiesības un tiek noteikts redzējums par vienlīdzīgām tiesībām, brīvību un iespējām visām pasaules sievietēm, un 2015. gadā tas tika atkārtoti apstiprināts ar 2030. gada Ilgtspējīgas attīstības programmu, nosakot mērķus un konkrētus pasākumus dažādās jomās, kas skar sievietes un meitenes;

C.	tā kā laikā pēc Pekinas platformas pieņemšanas 1995. gadā ir gūti noteikti panākumi attiecībā uz sievietēm un meitenēm, jo īpaši Eiropā, taču kopumā progress ir bijis nepieņemami lēns un šie ar grūtībām gūtie panākumi var tikt zaudēti;

D.	tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ Paaudžu līdztiesības forums ir atlikts līdz 2021. gada pirmajai pusei;

E.	tā kā ir pagājuši 25 gadi kopš Starptautiskās iedzīvotāju un attīstības konferences (ICPD) Kairā, kurā 179 valdības pieņēma ICPD Rīcības programmu, saskaņā ar Pekinas Rīcības platformu paužot globālu apņemšanos veicināt seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības (SRHR);

F.	tā kā Konvencija par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu stājās spēkā nedaudz vairāk nekā pirms 40 gadiem un, kaut arī visas ES dalībvalstis ir to ratificējušas, progress sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā ir lēns, kā norāda EIGE;

tā kā Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Eiropas Padomes Stambulas konvencija), kas ir visaptverošākais instruments vardarbības pret sievietēm novēršanai Eiropā, tika atvērta parakstīšanai pirms 10 gadiem, taču to vēl nav ratificējušas visas ES dalībvalstis un tai nav pievienojusies ES;

H.	tā kā 2021. gadā tiek atzīmēta Eiropas Padomes Stambulas konvencijas 10. gadadiena;

I.	tā kā ir jālikvidē kaitīgās struktūras un stereotipi, kas saglabā nevienlīdzību, lai veicinātu dzimumu līdztiesību; tā kā dzimumu līdztiesības veicināšana nāk par labu ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī pati par sevi ir mērķis;

J.	tā kā dzimumu nelīdztiesība aptver visus darba tirgus aspektus, tostarp nodarbinātību, darba samaksas, pensiju un aprūpes atšķirības, sociālo pakalpojumu un sociālās aizsardzības nepieejamību, arvien nedrošākas darbvietas un lielāku nabadzības risku sievietēm;

K.	tā kā ir pierādīts, ka finanšu krīze un tās sekas kaitē sievietēm, sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesībai un rada ilgtermiņa ietekmi; tā kā ekonomiskajos pasākumos pēc Covid-19 krīzes ir jāņem vērā dzimumu aspekti un sociālā vienlīdzība;

tā kā Covid-19 krīzes ietekme ir saistīta ar Covid-19 krīzi un tās sekām ir skaidri dzimumu aspekti, jo tā atšķirīgi ietekmē sievietes un vīriešus un ir saasinājusi pašreizējo nevienlīdzību; tā kā sievietes šī krīze ietekmē nesamērīgi smagi, savukārt reakcijā uz Covid-19 krīzi lielākoties netiek ņemti vērā dzimumu aspekti; tā kā šī ietekme izraisa gan satraucošu vardarbības un uzmākšanās pieaugumu saistībā ar dzimumu, gan neapmaksātus un nevienlīdzīgus aprūpes un mājas pienākumus, kā arī ierobežo piekļuvi seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām (SRHR) un rada lielu ietekmi uz sievietēm saimnieciskajā un darba jomā, jo īpaši uz veselības aprūpes darbiniecēm un aprūpētājām;

tā kā pandēmija ir īpaši smagi skārusi nozares un profesijas, kurās pārsvarā strādā sievietes (piemēram, veselības aprūpi, aprūpes un neatliekamās palīdzības dienestus, sociālo darbu, izglītību, mazumtirdzniecību, kasieres, apkopējas utt.) un neoficiālo ekonomiku; tā kā sievietes, kas strādā veselības aprūpes nozarē, ir vairāk pakļautas infekcijas riskam nekā vīrieši, jo viņas veido 76 % no ES veselības aprūpes darbiniekiem (10);

tā kā pašreizējo “stikla griestu” dēļ lēmumu pieņemšanā sievietes nav vienādi iesaistītas ar vīriešiem; tā kā lielākajā daļā ES dalībvalstu valdības kabinetu, parlamentu, valsts pārvaldes iestāžu, Covid-19 darba grupu un uzņēmumu valžu vēl nav panākta vienlīdzīga varas dalīšana starp vīriešiem un sievietēm;

tā kā sievietes saskaras ar krustenisku nevienlīdzību un diskrimināciju, kas inter alia saistīta ar viņu rasi, etnisko vai sociālo izcelsmi, seksuālo orientāciju, dzimuma identitāti un izpausmi, reliģiju vai pārliecību, dzīvesvietas statusu un invaliditāti, un ir jācenšas vērsties pret visiem diskriminācijas veidiem, lai panāktu dzimumu līdztiesību visām sievietēm; tā kā ES politikā ir jāpastiprina krusteniskā pieeja, lai risinātu diskriminācijas institucionālos, strukturālos un vēsturiskos aspektus; tā kā krusteniskās analīzes izmantošana ne tikai ļauj izprast strukturālos šķēršļus, bet arī sniedz pierādījumus, lai izstrādātu kritērijus un noteiktu virzību uz stratēģisku un efektīvu politiku pret sistēmisku diskrimināciju, atstumtību un sociālo nevienlīdzību;

tā kā sievietes biežāk saskaras ar bezdarbu un viņām ir nedrošs nodarbinātības statuss (piemēram, slēdzot darba līgumus), un tas rada nestabilitāti attiecībā uz darbvietu; tā kā aprūpes nozarē galvenokārt strādā sievietes (76 %) (11) un viņām parasti ir nestabils atalgojums un darba apstākļi; tā kā sociālās nozares pakalpojumus lielākoties izmanto un sniedz sievietes, tādēļ jebkāda šādu pakalpojumu nesniegšana vai nepietiekama sniegšana neļauj sievietēm pilnībā iesaistīties darbaspēkā, tādējādi radot situāciju, kurā dzimums netiek ņemts vērā sociālās nozares pakalpojumu plānošanā, budžeta plānošanā un nodrošināšanā;

tā kā sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības joprojām ir 14 % Eiropā (12) un 20 % pasaulē (13) un pensiju atšķirības starp dzimumiem dažās ES dalībvalstīs sasniedz pat 40 %; tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības rada pensiju atšķirības un tās pašas par sevi palielina nabadzības un atstumtības risku, jo īpaši vecāka gadagājuma sieviešu un vientuļo sieviešu vidū; tā kā gan darba samaksas atšķirības, gan darba nestabilitāte tieši ietekmē nākotnes pensijas;

tā kā neapmaksātā aprūpes un mājas darba nevienlīdzīga dalīšana nopietni ierobežo sieviešu līdzdalību ekonomikā; tā kā sieviešu neapmaksātais aprūpes darbs Covid-19 krīzes laikā ir bijis svarīgs sabiedrības uzturēšanai, tomēr aprūpes pienākumi ārpus darba tirgus Eiropā atstāj 7,7 miljonus sieviešu, salīdzinot ar 450 000 vīriešiem (14); tā kā sieviešu nodarbinātības īpatnības, kas izriet no nepieciešamības veikt neapmaksātu aprūpes darbu (t. i., nepilna laika darbs), ir būtisks faktors, kas ietekmē sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības; tā kā ilgtermiņa neoficiālos aprūpes pienākumus vismaz vairākas dienas nedēļā vai katru dienu uzņemas vairāk sieviešu nekā vīriešu un kopumā sievietes veido 62 % no visiem cilvēkiem, kas ES nodrošina ilgtermiņa neoficiālo aprūpi (15);

tā kā visā pasaulē 35 % sieviešu ir piedzīvojušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību no tuva partnera vai seksuālu vardarbību no cilvēka, kas nav partneris; tā kā Covid-19 pandēmijas laikā ir būtiski palielinājusies tuvu partneru veiktā vardarbība, ko ANO apzīmē kā “ēnu pandēmiju”, par 60 % palielinoties ārkārtas izsaukumiem no sievietēm, kuras cietušas no tuva partnera vardarbības, kā ziņo Pasaules Veselības organizācijas Eiropas dalībvalstis (16);

tā kā sievietes ir mazāk aizsargātas pret klimata pārmaiņu sekām (17); tā kā, neraugoties uz to, ka sievietes savā rīcībā, šķiet, vairāk raizējas par klimatu nekā vīrieši, sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas lēmumu pieņemšanā par klimata krīzes pārvarēšanu, un kopumā viņas veido tikai 32 % darbaspēka atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā (18);

tā kā dzimumu atšķirības ir visās digitālo tehnoloģiju jomās, jo īpaši novatoriskajās tehnoloģijās, piemēram, MI un kiberdrošības jomā; tā kā dzimumu stereotipi, kultūras noteikta atturība un izpratnes trūkums, kā arī sieviešu lomas modeļu veicināšana, apgrūtina meiteņu un sieviešu iespējas STEM pētījumos un karjerā;

V.	tā kā dažās dalībvalstīs ir vērojama acīmredzama pretreakcija un pastāv risks, ka dzimumu līdztiesība varētu vēl vairāk pasliktināt situāciju dalībvalstu darba plānos,

pauž nožēlu par to, ka 2020. gada 1. oktobrī ANO Ģenerālās asamblejas laikā notikušajā augsta līmeņa sanāksmē “Paātrināt dzimumu līdztiesības sasniegšanu un visu sieviešu un meiteņu iespēju palielināšanu” saistībā ar Pekinas konvenciju pasaules valstu vadītāji no 100 valstīm atzina, ka sieviešu tiesību jomā panākumi kopumā ir daudz pieticīgāki par apņemšanos, kas pausta 1995. gada Pekinas konvencijā;

uzsver, ka ANO Sieviešu organizācijas ziņojumā “Gender equality: Women’s rights in review 25 years after Beijing”(Dzimumu līdztiesība: pārskatot sieviešu tiesības 25 gadus pēc Pekinas) (19)" ir norādīts, ka virzība uz dzimumu līdztiesību faktiski klibo un ar grūtībām iegūtie panākumi tiek zaudēti visā pasaulē;

ar bažām norāda, ka EIGE 2020. gadā publicētajā BPfA piektajā pārskatā ir uzsvērts, ka neviena dalībvalsts Eiropā nav sasniegusi Pekinas konvencijā 1995. gadā noteiktos mērķrādītājus; pauž nožēlu par to, ka EIGE 2020. gada dzimumu līdztiesības indekss apliecināja — ir apstājusies virzība uz to, lai panāktu sieviešu un vīriešu līdztiesību, un, neraugoties uz centieniem uzlabot dzimumu līdztiesību, kas dod zināmus rezultātus, ES joprojām ir nevienlīdzība un dzimumu atšķirības visās BPfA aptvertajās jomās;

uzsver, ka Covid-19 sociālā un ekonomiskā ietekme nesamērīgi skar sievietes un meitenes, saasina pašreizējo dzimumu nevienlīdzību un apdraud līdz šim sasniegto; šajā jautājumā uzsver, ka saskaņā ar ANO Sieviešu organizācijas aplēsēm (20) pandēmija novedīs pie nabadzības sliekšņa vēl 47 miljonus sieviešu un meiteņu visā pasaulē, palielinot viņu kopskaitu līdz 435 miljoniem, un vienlaikus tā ir eksponenciāli palielinājusi vardarbību dzimuma dēļ, un sievietes ātrāk zaudē darbu un iztiku, jo ir vairāk iesaistītas smagi skartajās ekonomikas nozarēs;

atzīst, ka arvien vairāk sieviešu tiek ievēlētas un ieceltas lēmumu pieņēmēju amatos, taču pauž nožēlu, ka šis progress ir lēns un paritāte ir sasniegta tikai dažās ES dalībvalstīs;

atgādina par 2020. gada 17. decembrī pausto nostāju un aicina izveidot īpašu Padomes konfigurāciju dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai, lai ieviestu kopīgus un konkrētus pasākumus, reaģējot uz problēmām sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā, un nodrošināt, ka dzimumu līdztiesības jautājumi tiek apspriesti augstākajā politiskajā līmenī;

pauž nožēlu par to, ka dzimumu līdztiesības integrētā pieeja netiek sistemātiski piemērota visās ES politikas jomās un finansēšanas programmās; atzinīgi vērtē dzimumu līdztiesības principa noteikšanu par horizontālu prioritāti daudzgadu finanšu shēmā 2021.–2027. gadam; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek īstenota sistemātiska dzimumu līdztiesības integrētā pieeja kā pamatstratēģija, lai atbalstītu dzimumu līdztiesības ieviešanu un īstenotu dzimumlīdztiesīgu budžeta plānošanu, praksi un ceļvežus, konsultējoties ar dzimumu līdztiesības budžeta ekspertiem, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši gūst vienādu labumu no valsts budžeta izdevumiem visos budžeta veidošanas līmeņos un ka sieviešu perspektīvas tiek integrētas visās jomās, piešķirot īpašus līdzekļus nevienlīdzības novēršanai, piemēram, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp programmas “Iedzīvotāji, tiesības un vērtības” sadalījumā, kas ir paredzēts dzimumu līdztiesības veicināšanai;

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot konkrētus plānus un pasākumu kopumu, kam būtu piešķirts īpašs finansējums pietiekamā apmērā, pamatojoties uz BPfA noteiktajām 12 problemātiskajām jomām, jo īpaši tādām kā sievietes un nabadzība, sievietes un ekonomika, vara un lēmumu pieņemšana, sievietes un vardarbība, sievietes un vide, kā arī sievietes un veselība, lai veicinātu sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību, ņemot vērā gaidāmo Paaudžu līdztiesības forumu;

pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs pēdējos gados ir saasinājušās pretējas virzības tendences, apšaubot Stambulas konvenciju, veidojot pretreakciju pret sieviešu SRHR un radot problēmas ķermeņa autonomijas un auglības kontroles jomā; stingri nosoda Konstitucionālās tiesas nolēmumu, ar ko de facto ievieš abortu aizliegumu, un ar to saistīto vēršanos pret sieviešu SRHR Polijā, kā arī nepamatotos un pārmērīgos ierobežojumus abortu pieejamībai;

10.

atgādina, ka sieviešu tiesības ir cilvēktiesības un tās ir neatņemama, integrēta un nedalāma universālo cilvēktiesību sastāvdaļa, kā noteikts ceturtajā Pasaules Sieviešu konferencē;

11.

mudina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt un uzlabot salīdzināmu datu vākšanu sadalījumā pēc vecuma, rases un etniskās izcelsmes, kā arī dzimuma, lai uzlabotu kvantitatīvo analīzi un izstrādātu un īstenotu ES politiku, kas piemērotāk integrētu dzimuma krusteniskus aspektus; uzsver, cik liela nozīme ir EIGE kā ticamu un atbilstīgu datu avotam sadalījumā pēc dzimuma, lai nodrošinātu pamatu tiesību aktu analīzei un lēmumu pieņemšanai, un uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt un pastiprināt EIGE finansējumu un spējas; arī mudina EIGE un visas citas attiecīgās ES iestādes un aģentūras izstrādāt un iekļaut jaunus rādītājus, piemēram, attiecībā uz darba nepietiekamību, laika trūkumu vai aprūpes darba vērtību;

12.

atgādina, ka Eiropas Savienībā dzīvo 46 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti un puse no visām darbspējīgā vecuma sievietēm ar invaliditāti ir ekonomiski neaktīvas; uzsver īpašās problēmas, ar kurām saskaras sievietes ar invaliditāti, un atgādina, ka materiālās nenodrošinātības līmenis sievietēm ar invaliditāti visās dalībvalstīs ir augsts; tāpēc atkārtoti apstiprina nepieciešamību dzimumu līdztiesības aspektus vēl plašāk iekļaut gaidāmajā 2021. gada invalīdu līdztiesības stratēģijā;

13.

aicina Padomi un mudina dalībvalstis apstiprināt un īstenot direktīvu par diskriminācijas apkarošanu un garantēt, ka visās ES dalībvalstīs tiek izskausti daudzkārtējās un krusteniskās diskriminācijas veidi;

Sievietes un nabadzība

14.

uzsver, ka dzimums ES joprojām ir nozīmīgs faktors nabadzības aspektā un, kaut arī atstumtības līmenis un dzimumu atšķirības nabadzības jomā dažādās valstīs būtiski atšķiras, nabadzības riskam ir pakļauti 23,3 % sieviešu salīdzinājumā ar 21,6 % vīriešu (21); uzsver, ka šāds risks ievērojami palielinās līdz ar vecumu, atkarībā no mājsaimniecības sastāva, rases vai etniskās izcelsmes, invaliditātes un nodarbinātības statusa; uzsver, ka dzimumu atšķirības darba samaksas, pensiju un aprūpes jomās ir nozīmīgs faktors nabadzības feminizācijā;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties nabadzības feminizācijai visos tās veidos, tostarp nabadzībai vecumdienās, jo īpaši ņemot vērā tiesību uz pietiekamu pensiju pieejamību un piekļūstamību atkarībā no dzimuma, lai novērstu dzimumu atšķirības pensiju jomā, arī uzlabojot darba apstākļus feminizētajās nozarēs un profesijās; norāda, ka ir svarīgi risināt jautājumu par sabiedrībā, ekonomikā un kultūrā iesakņojušos tā darba pārāk zemo novērtējumu, ko veic galvenokārt sievietes, par nepieciešamību apkarot šādus stereotipus un par sieviešu pārāk lielo pārstāvību nestandarta darba attiecībās;

16.

uzsver, ka, lai novērstu pensiju atšķirības un vispār pensijas saglabātu un to apjomu palielinātu, ir kategoriski svarīgi, lai sociālā nodrošinājuma sistēmas publiskajā telpā pastāvētu arī turpmāk un lai ar to starpniecību tiktu īstenoti solidaritātes un pārdales principi, kā arī, lai tiktu pielikti maksimālie pūliņi nolūkā apkarot nestabilu un neregulētu nodarbinātību;

17.

aicina Komisiju iesniegt nabadzības apkarošanas stratēģiju cīņai pret nabadzības feminizāciju, īpašu uzmanību pievēršot viena vecāka mājsaimniecībām, kuras vada sievietes; aicina arī dalībvalstis īstenot īpašus sociālos pasākumus, lai apkarotu sociālās atstumtības un nabadzības risku attiecībā uz piekļuvi mājokļiem, transportam un enerģijai par pieņemamu cenu;

18.

mudina dalībvalstis veikt īpašus pasākumus, lai apkarotu nabadzības risku vecumdienās, un Komisiju iekļaut nabadzības dzimuma aspektu ekonomikas izaugsmes un sociālās politikas sistēmās; atzinīgi vērtē pēc dzimuma sadalītos rādītājus mehānismā, ar ko uzrauga Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu; uzsver nepieciešamību integrēt dzimumu līdztiesības aspektu, izmantojot krustenisko pieeju saskaņā ar minētā pīlāra 2. un 3. principu, un aicina labāk saskaņot Eiropas sociālo tiesību pīlāru ar Eiropas pusgadu; aicina Komisiju izstrādāt dzimumu līdztiesības indeksu un iekļaut to Eiropas pusgadā, lai uzraudzītu, kā dzimumu līdztiesības aspekts ietekmē makroekonomiskās rīcībpolitikas, kā arī zaļo un digitālo pārkārtošanos;

19.

mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst sievietēm galveno uzmanību, atveseļojoties pēc pandēmijas, lai novērstu to panākumu mazināšanos, kas gūti, mīkstinot dzimumu atšķirības nabadzības jomā, kuras izraisīja Covid-19 krīze;

Sievietes un vide

20.

atzinīgi vērtē klimata pārmaiņu dzimumu aspekta atzīšanu gan III Dzimumu līdztiesības rīcības plānā, gan Dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam; uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir būtiska klimata krīzes pārvarēšanai;

21.

uzsver, ka sievietes ir spēcīgas pārmaiņu izraisītājas; aicina ES un dalībvalstis visos sabiedrības līmeņos novērst dzimumu atšķirības lēmumu pieņemšanā, kas saistīta ar klimata pasākumiem;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un veicināt dzimumu līdztiesības mērķus, mērķrādītājus un rādītājus, kā arī vākt datus sadalījumā pēc dzimuma, plānojot, īstenojot, uzraugot un izvērtējot klimata pārmaiņu politiku, programmas un projektus, kā arī izveidot kontaktpunktus dzimumu un klimata pārmaiņu jautājumos visās valdības iestādēs;

Sievietes un ekonomika, sievietes un vara, un lēmumu pieņemšana

23.

uzsver, cik svarīgi ir pilnībā integrēt sievietes visās sabiedrības un ekonomikas jomās uz vienlīdzīgiem nosacījumiem ar vīriešiem un aktīvi veicināt dzimumlīdzsvarotu sieviešu pārstāvību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos; tādēļ aicina Komisiju Eiropadomē atbloķēt direktīvu par sievietēm uz kuģiem;

24.

aicina ES noteikt mērķrādītājus, rīcības plānus, laika grafikus un īpašus pagaidu pasākumus, lai panāktu dzimumu paritāti un virzītos uz līdzsvarotu pārstāvību visos izpildvaras, likumdošanas un administratīvajos amatos;

25.

uzsver, ka sieviešu pilnīga iekļaušana darba tirgū un sieviešu darījumdarbības veicināšana ir būtiski faktori, lai panāktu iekļaujošu ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi, apkarotu nevienlīdzību un veicinātu sieviešu ekonomisko neatkarību;

26.

aicina ES pastiprināt centienus novērst vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības un ieviest vienlīdzīga atalgojuma principu, pieņemot tiesību aktus, lai palielinātu atalgojuma pārredzamību, tostarp visiem uzņēmumiem obligātus pasākumus; pauž nožēlu par to, ka Komisijas priekšlikums par saistošiem atalgojuma pārredzamības pasākumiem vēl nav ieviests, kā plānots;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos uzraudzīt Darba un privātās dzīves līdzsvara direktīvas transponēšanu valstu tiesību aktos līdz 2022. gadam un nodrošināt, ka dalībvalstis to pilnībā īsteno, apspriežoties ar sieviešu tiesību organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; aicina arī dalībvalstis pārsniegt direktīvas obligātos standartus; norāda uz noteikumu par vecākiem paplašināšanu, iekļaujot tajos ilgtermiņa aprūpi ģimenes locekļiem ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkiem kā labu sākumpunktu, un prasa Komisijai apsvērt iespēju to paplašināt vēl tālāk, lai novērstu darbaspēka, jo īpaši sieviešu, zaudēšanu;

28.

uzsver, ka izmaiņas darba apstākļos, piemēram, attālinātais darbs, var ietekmēt spēju atvienoties un palielināt darba slodzi, sievietes skarot daudz vairāk nekā vīriešus, jo viņām dominējošā vai tradicionālā ir mājas un ģimenes aprūpētājas loma;

29.

aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, kurā būtu izmantota holistiska un mūžilga pieeja aprūpei, ņemot vērā gan aprūpētāju, gan aprūpes saņēmēju vajadzības un nosakot aprūpes obligātos standartus un kvalitātes pamatnostādnes visam dzīves ciklam, tostarp bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar ilgtermiņa vajadzībām;

30.

aicina Komisiju izvērtēt sieviešu līdzdalību darba tirgū un nodrošināt sieviešu nozīmīgu līdzdalību galvenajās lēmumu pieņemšanas struktūrās, kā arī dzimumu līdztiesības principam atbilstīgu atveseļošanas un ekonomikas stimulēšanas tiesību aktu kopumu izstrādē, iekļaujot tos DFS un Eiropas Atveseļošanas instrumenta (“Next Generation EU”) atveseļošanas plānā; norāda, ka Covid-19 krīze jo īpaši ietekmē sievietes darba tirgos, ņemot vērā sieviešu bezdarba līmeņa paaugstināšanos; tādēļ aicina Komisiju veikt īpašus pasākumus, lai novērstu atšķirības sieviešu un vīriešu nodarbinātībā, veicot mērķtiecīgu līdzekļu sadali saskaņā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu, kura ietvaros ES dalībvalstis pierādītu konkrētas darbības, ar ko risina sieviešu bezdarbu, sieviešu nabadzību un pieaugošās vardarbības pret sievietēm un meitenēm gadījumus kā šķēršļus, kas kavē sieviešu pilnīgu līdzdalību visās dzīves jomās, tostarp nodarbinātībā;

31.

uzsver nepieciešamību nodrošināt sieviešu, kas strādā mājsaimniecībās, tiesības uz pienācīgiem darba apstākļiem un vienlīdzīgu sociālo aizsardzību, nodrošinot SDO Konvencijas Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ratifikāciju un īstenošanu;

32.

ar bažām norāda, ka tikai 18 % (22) no astoņiem miljoniem IST speciālistu ES ir sievietes un ka viņām draud arī turpmāka izslēgšana no ES digitālās programmas; mudina Komisiju pastiprināt politiku, kas veicina sieviešu plašāku līdzdalību STEM karjerā un pētījumos, un uzsver nepieciešamību pēc sieviešu iekļaušanas un pārstāvības jaunajās ekonomikas jomās, kas ir svarīgas ilgtspējīgai attīstībai, tostarp IST, digitālajā un mākslīgā intelekta nozarē;

33.

aicina Eiropas iestādes ieviest saistošus pasākumus, piemēram, kvotas, lai nodrošinātu dzimumu paritāti vēlētajās struktūrās, un aicina dalībvalstis nodrošināt līdzsvarotu sieviešu un vīriešu pārstāvību gan Eiropas, gan valstu parlamentos; prasa arī izstrādāt stratēģijas, lai nodrošinātu dažādas kvalifikācijas sieviešu nozīmīgu pārstāvību lēmumu pieņemšanā Eiropas iestādēs;

Sievietes un vardarbība: ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušana

34.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos Dzimumu līdztiesības stratēģijā apkarot vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un atkārtoti aicina pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju ES, pamatojoties uz plašu pievienošanos tai, kā arī iestāties par tās ratificēšanu un īstenošanu visās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis ņemt vērā GREVIO ieteikumus un uzlabot tiesību aktus, lai tie vairāk atbilstu Stambulas konvencijas noteikumiem, nodrošinot tās pareizu īstenošanu un izpildi;

35.

atzinīgi vērtē iniciatīvu paplašināt noziedzīga nodarījuma definīciju, iekļaujot tajā īpašus, ar dzimumu saistītus vardarbības veidus saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu, un aicina Komisiju pēc tam nākt klajā ar priekšlikumu par holistisku, uz cietušajām vērstu ES direktīvu, lai novērstu un apkarotu visa veida vardarbību, kas saistīta ar dzimumu; atgādina, ka šādiem jauniem likumdošanas pasākumiem jebkurā gadījumā jāpapildina Stambulas konvencijas ratifikācija;

36.

aicina ES steidzami risināt ar dzimumu saistītas vardarbības pieaugumu Covid-19 pandēmijas laikā; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt Eiropas Savienības protokolu par vardarbību saistībā ar dzimumu, kas notikusi krīzes laikā, un kā “būtiskus pakalpojumus” dalībvalstīs paredzēt arī aizsardzības pakalpojumus cietušajiem, piemēram, palīdzības tālruņu numurus, drošu izmitināšanu un veselības aprūpes pakalpojumus, lai novērstu vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un atbalstītu no vardarbības ģimenē cietušos tādu krīžu laikā kā Covid-19 pandēmija; ar bažām norāda, ka trūkst datu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm, lai varētu noteikt šādu gadījumu skaita pieaugumu Covid-19 pandēmijas laikā;

37.

uzsver izglītības lielo nozīmi un aicina apkarot dzimumu stereotipus, kas paver ceļu vardarbībai saistībā ar dzimumu; aicina ES nodrošināt, ka visās ES publiskajās iestādēs tiek ieviesti un ievēroti rīcības kodeksi, kas paredz neiecietību pret vardarbību, diskrimināciju un ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī iekšējie ziņošanas un sūdzību iesniegšanas mehānismi;

38.

uzsver nepieciešamību apkopot un sakārtot datus sadalījumā pēc dzimuma un vecuma par visiem ar dzimumu saistītajiem vardarbības veidiem dalībvalstīs; atzinīgi vērtē paziņojumu par jaunu ES mēroga FRA pētījumu par vardarbības pret sievietēm visu veidu izplatību un dinamiku;

39.

aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt īpašus pasākumus, lai izskaustu kibervardarbību, tostarp uzmākšanos tiešsaistē, kiberhuligānismu un pret sievietēm vērstas naida runas, kas nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes, un jo īpaši pievērsties šo ar dzimumu saistīto vardarbības veidu pieaugumam Covid-19 pandēmijas laikā; aicina Komisiju iesniegt attiecīgu regulējumu un jebkuras citas iespējamās darbības, lai izskaustu naida runas un uzmākšanos tiešsaistē;

40.

aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt un īstenot nesen pieņemto SDO Konvenciju Nr. 190 pret vardarbību un aizskarošu izturēšanos;

41.

aicina dalībvalstis efektīvi īstenot Direktīvu 2011/36/ES (23) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un pieņemt īpašus pasākumus, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un dzimumu nelīdztiesību kā cilvēku tirdzniecības pamatcēloņus; aicina Komisiju pēc rūpīga ietekmes novērtējuma pārskatīt minēto direktīvu, uzlabojot pasākumus, lai novērstu un sauktu pie atbildības par visiem cilvēku tirdzniecības veidiem, jo īpaši par seksuālo izmantošanu, kas ir izplatītākais un visbiežāk ziņotais cilvēku tirdzniecības veids, kurš attiecas uz 92 % Eiropā pārdoto sieviešu un meiteņu; turklāt aicina Komisiju grozīt minēto direktīvu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nepārprotami kriminalizē jebkuru tādu pakalpojumu apzinātu izmantošanu, ko sniedz no cilvēku tirdzniecības cietušie;

Sievietes un veselība

42.

atgādina, ka vispārēja piekļuve veselības aprūpei ir cilvēktiesības, kuras var nodrošināt tikai ar sistēmu, kas ir universāla un pieejama visiem neatkarīgi no sociālā un ekonomiskā stāvokļa; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pienācīgu veselības aprūpi un garantēt vienlīdzīgu piekļuvi tai;

43.

mudina dalībvalstis ieguldīt stabilās un noturīgās sabiedrības veselības sistēmās un nodrošināt, ka veselības aprūpes pakalpojumu darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa parasti ir sievietes un viņas ieņem mazāk apmaksātos amatus, tiek piešķirta taisnīga atlīdzība un ir pienācīgi darba apstākļi;

44.

aicina vispārēji ievērot un nodrošināt piekļuvi SRHR, kā noteikts Starptautiskās iedzīvotāju un attīstības konferences Rīcības programmā un BPfA;

45.

uzsver, ka piekļuve ģimenes plānošanai, mātes veselības pakalpojumiem un drošiem un likumīgiem abortu pakalpojumiem ir svarīgi elementi, lai nodrošinātu sieviešu tiesības un glābtu dzīvības;

46.

aicina dalībvalstis nodrošināt visaptverošu izglītošanu seksualitātes un attiecību jomā jauniešiem, kā arī piekļuvi seksuālajai un reproduktīvajai veselības aprūpei, tostarp kontracepcijai, ģimenes plānošanai un drošiem un likumīgiem abortiem;

47.

norāda, ka ir svarīgi plašāk ņemt vērā dzimumu aspektus, veicot medicīnisko diagnosticēšanu un plānojot ārstēšanu, lai visiem cilvēkiem nodrošinātu pienācīgu un kvalitatīvu ārstēšanu; uzsver, ka sieviešu slimības un to pamatapstākļi joprojām netiek pietiekami diagnosticēti, ārstēti un izmeklēti;

Virzība uz Paaudžu līdztiesības forumu

48.

mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai īstenotu programmu Agenda 2030 un Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši IAM-3 un IAM-5, lai nodrošinātu, ka neviena sieviete vai meitene netiek pakļauta diskriminācijai, vardarbībai vai atstumtībai un ka viņām ir piekļuve veselībai, pārtikai, izglītībai un nodarbinātībai;

49.

atkārtoti uzsver lielo nozīmi, kāda ir ES saistībām, ko tā uzņēmās BPfA un pārskata konferencēs, un aicina Komisiju un dalībvalstis izpildīt savas pamatsaistības attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju palielināšanu;

50.

atzinīgi vērtē dalībvalstu un Komisijas līdzdalību un kopīgo vadību Rīcības koalīcijās;

51.

uzsver, cik svarīgi ir panākt vērienīgus rezultātus gaidāmajā Paaudžu līdztiesības forumā, tostarp pieņemot uz nākotni vērstas vērienīgas saistības un pasākumus, kam Komisija un dalībvalstis piešķir attiecīgu finansējumu, arī Rīcības koalīciju ietvaros;

52.

aicina visas dalībvalstis un Komisiju Rīcības koalīcijas progresa ziņojuma ietvaros pabeigt ikgadējo izsekošanu un iesniegt valstu ziņojumus;

53.

mudina ES nodrošināt, ka lēmumu pieņemšanas procesā par ES nostāju Paaudžu līdztiesības forumā tiek pilnībā iesaistīts Parlaments un tā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja;

o o

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0039.

(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0025.

(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0024.

(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0336.

(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0025.

(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0286.

(7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0379.

(8) OV C 449, 23.12.2020., 102. lpp.

(9) OV C 251 E, 31.8.2013., 11. lpp.

(10) EIGE, Dzimumu statistikas datubāze, https://eige.europa.eu/covid-19-and-gender-equality/frontline-workers.

(11) EIGE klientu apkalpošanas darbinieki: https://eige.europa.eu/covid-19-and-gender-equality/frontline-workers.

(12) EIGE, Pekinas pārskats: http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=sdg_05_20&lang=en.

(13) SDO, Understanding the gender pay gap (Izprotot sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības): https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_dialogue/---act_emp/documents/publication/wcms_735949.pdf.

(14) EIGE pētījums “Dzimumu nelīdztiesība aprūpē un tās ietekme uz darba tirgu”.

(15) EIGE 2019. gada dzimumu līdztiesības indekss: https://eige.europa.eu/publications/gender-equality-index-2019-report/informal-care-older-people-people-disabilities-and-long-term-care-services.

(16) British Medical Journal, “Covid-19: EU states report 60 % rise in emergency calls about domestic violence” (Covid-19: ES valstis ziņo, ka par 60 % pieaudzis ārkārtas izsaukumu skaits par vardarbību ģimenē), 2020. gada 11. maijs, pieejams tīmekļa vietnē: https://www.bmj.com/content/369/bmj.m1872. ANO ģenerālsekretāra 2020. gada jūlija ziņojums “Intensification of efforts to eliminate all forms of violence against women and girls” (Centieni pastiprināt visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu): https://undocs.org/en/A/75/274.

(17) EIGE, Area K – Women and the environment: climate change is gendered (K apgabals — sievietes un vide: klimata pārmaiņas ir sadalītas pa dzimumiem), 2020. gada 5. marts, pieejams tīmekļa vietnē: https://eige.europa.eu/publications/beijing-25-policy-brief-area-k-women-and-environment.

(18) EPRS ziņojums “)Beijing Platform for Action, 25 year review and future priorities” (Pekinas Rīcības platforma, 25 gadu pārskats un nākotnes prioritātes, 2020. gada 27. februāris, pieejams tīmekļa vietnē: https://www.europarl.europa.eu/thinktank/en/document.html?reference=EPRS_BRI(2020)646194.

(19) ANO Sieviešu organizācijas ziņojums Gender equality: Women’s rights in review 25 years after Beijing (Dzimumu līdztiesība: pārskatot sieviešu tiesības 25 gadus pēc Pekina)s: https://www.unwomen.org/en/digital-library/publications/2020/03/womens-rights-in-review.

(20) ANO Sieviešu organizācijas ziņojums “Gender equality in the wake of COVID-19” (Dzimumu līdztiesība pēc Covid-19): https://www.unwomen.org/en/digital-library/publications/2020/09/gender-equality-in-the-wake-of-covid-19.

(21) 2014. gadā vairāk nekā 122 miljoni cilvēku ES dzīvoja mājsaimniecībās, kuras uzskatīja par nabadzīgām, t. i., tās apdraudēja nabadzība vai sociālā atstumtība (AROPE). No šiem 122 miljoniem 53 % bija sievietes un 47 % vīrieši. EIGE ziņojums “Poverty, gender and intersecting inequalities in the EU” (Nabadzība, dzimums un krusteniskā nevienlīdzība ES), 2016. gads: https://eige.europa.eu/publications/poverty-gender-and-intersecting-inequalities-in-the-eu.

(22) Komisijas 2020. gada rezultātu pārskats “Sievietes digitālajā vidē (WiD)”.

(23) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.).

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 465

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	64. gadagājums 2021. gada 17. novembris

	II Informācija
	KOPĪGĀS DEKLARĀCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2021. gada 9. februāris
2021/C 465/18	Eiropas Parlamenta 2021. gada 9. februāra lēmums par pieprasījumu atcelt Álvaro Amaro imunitāti (2019/2150(IMM))	170

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2021. gada 9. februāris
2021/C 465/19	Eiropas Parlamenta 2021. gada 9. februāra lēmums par Eiropas Centrālās bankas priekšlikumu iecelt Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja vietnieku (N9-0080/2020 – C9-0425/2020 – 2020/0910(NLE))	172
2021/C 465/20	P9_TA(2021)0032 Ieroču iegādes un glabāšanas kontrole ***I Eiropas Parlamenta 2021. gada 9. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli (kodificēta redakcija) (COM(2020)0048 – C9-0017/2020 – 2020/0029(COD)) P9_TC1-COD(2020)0029 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 9. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2021/… par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli (kodifikācija)	174
2021/C 465/21	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2021. gada 19. janvāra deleģēto regulu, ar ko attiecībā uz Savienības atbalsta summām lauku attīstībai 2021. gadā groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 I pielikumu (C(2021)00188 – 2021/2517(DEA))	175
2021/C 465/22	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2021. gada 27. janvāra deleģēto regulu, ar ko groza Deleģēto regulu (ES) 2020/884, ar ko, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, attiecībā uz 2020. gadu no Deleģētās regulas (ES) 2017/891 atkāpjas attiecībā uz augļu un dārzeņu nozari un no Deleģētās regulas (ES) 2016/1149 atkāpjas attiecībā uz vīna nozari, un groza Deleģēto regulu (ES) 2016/1149 (C(2021)00371 – 2021/2530(DEA))	176
2021/C 465/23	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2020. gada 21. decembra deleģēto regulu, ar ko Deleģētajā regulā (ES) 2016/2251 paredzētos tehniskos standartus groza attiecībā uz laiku, kad nodrošinājuma apmaiņas nolūkā sāk piemērot konkrētas riska pārvaldības procedūras (C(2020)9147 – 2020/2942(DEA))	178
2021/C 465/24	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2020. gada 21. decembra deleģēto regulu, ar ko Deleģētajās regulās (ES) 2015/2205, (ES) 2016/592 un (ES) 2016/1178 noteiktos regulatīvos tehniskos standartus groza attiecībā uz datumu, kad noteiktiem līgumu veidiem stājas spēkā tīrvērtes pienākums (C(2020)9148 – 2020/2943(DEA))	180
	Trešdiena, 2021. gada 10. februāris
2021/C 465/25	P9_TA(2021)0038 Atveseļošanas un noturības mehānisma izveide ***I Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (COM(2020)0408 – C9-0150/2020 – 2020/0104(COD)) P9_TC1-COD(2020)0104 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 10. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/…, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu	182
	Ceturtdiena, 2021. gada 11. februāris
2021/C 465/26	P9_TA(2021)0046 Finanšu instrumentu tirgi ***I Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2014/65/ES groza attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldību un pozīciju limitiem, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0280 – C9-0210/2020 – 2020/0152(COD)) P9_TC1-COD(2020)0152 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2021/…, ar ko groza Direktīvu 2014/65/ES attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldību un pozīciju limitiem un Direktīvas 2013/36/ES un (ES) 2019/878 attiecībā uz to piemērošanu ieguldījumu brokeru sabiedrībām, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 krīzes	185
2021/C 465/27	P9_TA(2021)0047 ES atveseļošanas prospekts un mērķtiecīgi pielāgojumi finanšu starpnieku atbalstam, lai palīdzētu atgūties no Covid-19 pandēmijas ***I Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) 2017/1129 attiecībā uz ES atveseļošanas prospektu un mērķtiecīgiem pielāgojumiem finanšu starpnieku atbalstam, lai palīdzētu atgūties no Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0281 – C9-0206/2020 – 2020/0155(COD)) P9_TC1-COD(2020)0155 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/…, ar ko groza Regulu (ES) 2017/1129 attiecībā uz ES atveseļošanas prospektu un mērķtiecīgiem pielāgojumiem finanšu starpnieku atbalstam un Direktīvu 2004/109/EK attiecībā uz vienotā elektroniskā ziņošanas formāta izmantošanu gada finanšu pārskatiem nolūkā palīdzēt atgūties no Covid-19 krīzes	186
2021/C 465/28	P9_TA(2021)0048 Laika nišu izmantošanas noteikumi Savienības lidostās: pagaidu atbrīvojums ***I Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 95/93 attiecībā uz pagaidu atbrīvojumu no laika nišu izmantošanas noteikumiem Kopienas lidostās Covid-19 pandēmijas dēļ (COM(2020)0818 – C9-0420/2020 – 2020/0358(COD)) P9_TC1-COD(2020)0358 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/…, ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 95/93 attiecībā uz pagaidu atbrīvojumu no laika nišu izmantošanas noteikumiem Savienības lidostās Covid-19 krīzes dēļ	188
2021/C 465/29	P9_TA(2021)0049 Pagaidu pasākumi attiecībā uz sertifikātu un licenču derīgumu (Omnibus II) ***I Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka īpašus un pagaidu pasākumus saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu attiecībā uz dažu sertifikātu, apliecību, licenču un atļauju atjaunošanu vai pagarināšanu un dažu periodisku pārbaužu un periodisku mācību atlikšanu dažās transporta tiesību aktu jomās uz atsauces periodiem, kas seko Regulā (ES) 2020/698 minētajiem periodiem (COM(2021)0025 – C9-0004/2021 – 2021/0012(COD)) P9_TC1-COD(2021)0012 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2021. gada 11. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/…, ar ko nosaka īpašus un pagaidu pasākumus saistībā ar Covid-19 krīzes noturību attiecībā uz dažu sertifikātu, apliecību, licenču un atļauju atjaunošanu vai pagarināšanu, dažu periodisku pārbaužu un periodisku mācību atlikšanu dažās transporta tiesību aktu jomās un dažu Regulā (ES) 2020/698 minēto laikposmu pagarināšanu	189

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2020.–2021. GADA SESIJA 2021. gada 8.–11. februāra sēdes PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2021. gada 9. februāris
2021/C 465/01	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret projektu Komisijas regulai, ar ko Regulu (ES) 2019/424, (ES) 2019/1781, (ES) 2019/2019, (ES) 2019/2020, (ES) 2019/2021, (ES) 2019/2022, (ES) 2019/2023 un (ES) 2019/2024 groza attiecībā uz ekodizaina prasībām serveriem un datu glabāšanas ražojumiem, elektromotoriem un regulējama ātruma piedziņām, aukstumiekārtām, gaismas avotiem un atsevišķiem vadības blokiem, elektroniskajiem displejiem, sadzīves trauku mazgāšanas mašīnām, sadzīves veļas mazgāšanas mašīnām un sadzīves veļas mazgāšanas un žāvēšanas mašīnām un aukstumiekārtām ar tiešās pārdošanas funkciju (D069494/02 – 2020/2917(RPS))	2
	Trešdiena, 2021. gada 10. februāris
2021/C 465/02	Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2020. gada pārskatu (2020/2123(INI))	4
2021/C 465/03	Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par jaunu aprites ekonomikas rīcības plānu (2020/2077(INI))	11
2021/C 465/04	Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību īstenošanu (2020/2029(INI))	30
2021/C 465/05	Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 43. panta piemērošanu (2020/2047(INI))	47
2021/C 465/06	Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija Par publisku piekļuvi dokumentiem (Reglamenta 122. panta 7. punkts) — gada ziņojumi par 2016.–2018. gadu (2019/2198(INI))	54
2021/C 465/07	Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par nevienlīdzības samazināšanu, īpaši pievēršoties nodarbinātu personu nabadzības jautājumam (2019/2188(INI))	62
2021/C 465/08	Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. februāra rezolūcija par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu (2020/2864(RSP))	82
	Ceturtdiena, 2021. gada 11. februāris
2021/C 465/09	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par ES un Ukrainas asociācijas nolīguma īstenošanu (2019/2202(INI))	87
2021/C 465/10	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai (2020/2818(RSP))	110
2021/C 465/11	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par kodolelektrostacijas drošumu Astravjecā (Baltkrievija) (2021/2511(RSP))	123
2021/C 465/12	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par humanitāro un politisko situāciju Jemenā (2021/2539(RSP))	126
2021/C 465/13	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par stāvokli Mjanmā (2021/2540(RSP))	135
2021/C 465/14	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par Ruandu, Paul Rusesabagina lieta (2021/2543(RSP))	143
2021/C 465/15	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā (2021/2544(RSP))	147
2021/C 465/16	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par politisko situāciju Ugandā (2021/2545(RSP))	154
2021/C 465/17	Eiropas Parlamenta 2021. gada 11. februāra rezolūcija par nākotnes izaicinājumiem Eiropā sieviešu tiesību jomā: vairāk nekā 25 gadus pēc Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas (2021/2509(RSP))	160