20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/10

P9_TA(2020)0318

Virzība uz ilgtspējīgāku uzņēmumiem un patērētājiem paredzētu vienoto tirgu

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par virzību uz ilgtspējīgāku uzņēmumiem un patērētājiem paredzētu vienoto tirgu (2020/2021(INI))

(2021/C 425/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 114. pantu,

—	ņemot vērā LESD 169., 191., 192. un 193. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (1),,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/771 (2019. gada 20. maijs) par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem (3),

—	ņemot vērā 2018. gada 7. jūnija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Vienotā tirgus, uzņēmumu, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu, konkurētspējas un Eiropas statistikas programmu (COM(2018)0441),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1020 (2019. gada 20. jūnijs) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas Datu stratēģija” (COM(2020)0066),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojumu “Jauns aprites ekonomikas rīcības plāns. Par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu” (COM(2020)0098),

—	ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem (5),

—	ņemot vērā 2018. gada 13. septembra rezolūciju par aprites ekonomikas paketes īstenošanu: iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (6),

—	ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (7),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada oktobra publikāciju “Behavioural Study on Consumers’ Engagement in the Circular Economy” (“Uzvedības pētījums par patērētāju iesaistīšanos aprites ekonomikā”),

—	ņemot vērā Kopīgā pētniecības centra 2019. gada ziņojumu “Analysis and development of a scoring system for repair and upgrade of products” (“Analīze un punktu sistēmas izstrāde produktu remontēšanai un uzlabošanai”),

—	ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2019. gada 4. decembra ziņojumu “Vide Eiropā — stāvoklis un perspektīvas 2020”,

—	ņemot vērā pēc Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pieprasījuma 2020. gada martā izstrādāto pētījumu “Promoting product longevity” (“Ilgas produktu kalpošanas veicināšana”),

—	ņemot vērā pēc Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pieprasījuma 2020. gada aprīlī sagatavoto padziļināto analīzi “Sustainable Consumption and Consumer Protection Legislation” (“Ilgtspējīgs patēriņš un patērētāju aizsardzības tiesību akti”),

—

ņemot vērā Eiropas Patērētāju organizācijas (BEUC) 2015. gada 18. augusta ziņojumu “Durable goods: More sustainable products, better consumer rights — Consumer expectations from the EU’s ressource efficiency and circular economy agenda” (“Ilgi kalpojošas preces: ilgtspējīgāki produkti, labākas patērētāju tiesības — ko patērētāji sagaida no ES resursu efektīvas izmantošanas un aprites ekonomikas programmas”),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0209/2020),

A.	tā kā, saskaroties ar dabas resursu nepietiekamību un atkritumu apjoma palielināšanos, ir obligāti jāievieš tādi ilgtspējīgi ražošanas un patēriņa modeļi, kuros tiek ņemtas vērā planētas iespēju robežas, šajā nolūkā par prioritāti nosakot efektīvāku un ilgtspējīgāku resursu izmantošanu;

B.	tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze ir parādījusi, ka ir jāveido jauni un noturīgāki uzņēmējdarbības modeļi un jāatbalsta Eiropas uzņēmumi, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), mikrouzņēmumi un pašnodarbinātas personas;

tā kā ilgtspējīgam vienotajam tirgum ir jāatspoguļo Parlamenta aicinājums (8) pieņemt vērienīgu Eiropas zaļo kursu; tā kā tāpēc ir svarīgi izstrādāt pētniecībā balstītu stratēģiju, lai uzlabotu produktu ilglietojamību, atkalizmantojamību, modernizējamību un remontējamību; tā kā šai stratēģijai būtu jārada darbvietas, izaugsmes un inovācijas iespējas Eiropas uzņēmumiem, jāveicina to konkurētspēja pasaules mērogā un jānodrošina augsts patērētāju aizsardzības līmenis;

tā kā kopēja un aptveroša stratēģija nenozīmē universālu pieeju; tā kā piemērotāka būtu diferencēta pieeja, kuras pamatā būtu katras produktu kategorijas un nozares īpatnības, kā arī tirgus un tehnoloģiju attīstība; tā kā esošo noteikumu efektīva īstenošana un izpilde ir būtiska labi funkcionējošam un ilgtspējīgam vienotajam tirgum;

tā kā, veicot pārkārtošanos uz klimatneitralitāti un aprites ekonomiku, ir svarīgi mobilizēt pietiekamu finansējumu, izmantojot tādas finansēšanas programmas kā Vienotā tirgus programma, lai finansētu pētniecību un izstrādi ilgtspējīgu produktu jomā, kā arī uzņēmējiem un patērētājiem paredzētas informēšanas kampaņas;

tā kā patērētāji ir gatavi iesaistīties aprites ekonomikas procesā un saskaņā ar Komisijas 2018. gadā veikto patērētāju uzvedības pētījumu pastāv trīsreiz lielāka iespēja, ka patērētāji iegādāsies produktus, kas marķēti kā izturīgāki un viegli remontējami, tomēr joprojām pastāv šķēršļi, tostarp informācijas asimetrija; tā kā patērētāju informētības un uzņēmumu godīgas konkurences nodrošināšanai ir vajadzīga skaidra, uzticama un pārredzama informācija par produktu īpašībām, tostarp par paredzamo kalpošanas laiku un remontējamību; tā kā tāpēc ir jāuzlabo esošā informācija, vienlaikus izvairoties no informācijas pārslodzes;

tā kā produktu kalpošanas laiku un nolietošanās veidu nosaka dažādi dabīgi un mākslīgi faktori, piemēram, sastāvs, funkcionalitāte, remontēšanas izmaksas, patēriņa modeļi un lietošana; tā kā produkta paredzamais kalpošanas laiks jānosaka, pamatojoties uz objektīviem testiem un kritērijiem, kas atspoguļo reālos lietošanas apstākļus, un tas jānosaka pirms produkta laišanas tirgū;

tā kā līdz 2024. gadam ir jāpārskata Direktīva (ES) 2019/771; tā kā, gatavojoties šai pārskatīšanai, būtu jāizvērtē vairāki pasākumi ar mērķi radīt piemērotus apstākļus, lai palielinātu produkta ilglietojamību un nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī konkurētspējīgu uzņēmējdarbības vidi; tā kā divu gadu juridiskās garantijas laiks varētu nebūt piemērots visām produktu kategorijām ar garāku paredzamo kalpošanas laiku;

tā kā vienā iepriekšējām rezolūcijām (9) Eiropas Parlaments ir aicinājis veikt pasākumus preču un programmatūras ieprogrammētā nolietojuma problēmas risināšanai, tostarp izstrādāt kopīgu definīciju, lai varētu testēt produktus un konstatēt problemātisku praksi; tā kā ir jāizstrādā kopīga stratēģija vienotajam tirgum un jānodrošina juridiskā noteiktība un uzticēšanās gan uzņēmumu, gan patērētāju vidū;

J.	tā kā programmatūras kalpošanas ilgums nosaka arī elektronisko ierīču kalpošanas ilgumu; tā kā, ņemot vērā, ka programmatūra noveco aizvien straujāk, elektroniskām ierīcēm ir jābūt pielāgojamām, lai tās tirgū saglabātu konkurētspēju (10);

K.	tā kā 79 % ES iedzīvotāju uzskata, ka ražotājiem būtu jāuzliek pienākums nodrošināt, lai ir vieglāk remontēt digitālas ierīces vai aizstāt atsevišķas to daļas (11); tā kā augstas kvalitātes produkti palielina Eiropas uzņēmumu konkurētspēju;

tā kā 2015. gada decembrī veiktā pētījumā (12) ir atklājies, ka 59 % patērētāju nezina, ka juridiskās garantijas laiks ES ir vismaz divi gadi; tā kā patērētāju zināšanas par pastāvošajām augsta līmeņa tiesībām saistībā ar juridisko garantiju varētu uzlabot un tā kā šādi uzlabojumi veicinātu preču ilgtspējīgāku lietošanu;

M.	tā kā e-komercijas pieaugums ir radījis vajadzību labāk kontrolēt no trešām valstīm nākošu preču un pakalpojumu atbilstību ES vides un drošības standartiem un patērētāju tiesībām;

N.	tā kā ilgtspējīgam vienotajam tirgum ir vajadzīga efektīva tirgus uzraudzība, lai nodrošinātu šo noteikumu pienācīgu izpildi, un tajā būtiska nozīme ir tirgus uzraudzības un muitas iestādēm;

tā kā preču labošanas un atkalizmantošanas un uzticēšanās lietotu preču tirgum veicināšana varētu būt jaunu ekonomisku un sociālu iespēju un darbvietu avots, un konkrētos apstākļos sekmēt rūpniecības konkurētspēju; tā kā dažos gadījumos tādi šķēršļi kā piekļuves trūkums rezerves daļām, standartizācijas un savstarpējas izmantojamības trūkums un remonta pakalpojumu nepieejamība liedz patērētājiem izvēlēties remontu; tā kā tam ir negatīva ietekme uz remonta nozari;

P.	tā kā saskaņā ar Eirobarometra ziņojumu (13) 77 % ES iedzīvotāju labprātāk salabotu savas ierīces, nevis iegādātos jaunas; tā kā remontuzņēmumi Eiropā varētu būt vietējo darbvietu un īpašas zinātības avots;

Q.	tā kā tādu produktu veidu kalpošanas laika paildzināšana, kuri ir ekoloģiskās efektivitātes būtiskas uzlabošanas procesā, būtu jālīdzsvaro ar šo uzlaboto produktu apguvi un tāpēc tai nevajadzētu aizkavēt inovatīvu tehnoloģiju ieviešanu, kas varētu radīt būtiskus ieguvumus vides jomā;

R.	tā kā arvien pieaugošā digitalizācija nodrošina sabiedrībai jaunus informācijas apmaiņas kanālus un palīdz veidot ilgtspējīgu tirgu, kura pamatā ir atbildība, pārredzamība, informācijas apmaiņa un efektīvāka resursu izmantošana;

S.	tā kā tiešsaistes platformas varētu kļūt vēl atbildīgākas un sniegt patērētajiem uzticamu informāciju par produktiem un pakalpojumiem, ko tās piedāvā;

T.	tā kā digitālā nozare sniedz ieguldījumu inovācijā un ilgtspējīgas ekonomikas veicināšanā; tā kā būtu jāpievēršas tās infrastruktūras ietekmei uz vidi enerģijas un resursu patēriņa ziņā; tā kā ilgtspējīgākiem iepakojuma un piegādes veidiem ir izšķiroša nozīme aprites ekonomikas izveidē;

tā kā zaļš un ilgtspējīgs publiskais iepirkums ir stratēģisks instruments, ko var izmantot, lai kopā ar citām svarīgām rīcībpolitikām sekmētu Eiropas rūpniecības pārkārtošanos un stiprinātu ES noturību un atvērtu stratēģisko autonomiju; tā kā ilgtspējīga iepirkuma stratēģiska izmantošana var dot labumu gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, palielinot pieprasījumu pēc ilgtspējīgām precēm un to piedāvājumu un padarot šīs preces izmaksu ziņā efektīvas un pievilcīgas patērētājiem;

V.	tā kā ir jāizskauž maldinoši apgalvojumi attiecībā uz vidi un jāapkaro zaļmaldināšanas prakse, izmantojot efektīvas metodes, tostarp attiecībā uz šādu apgalvojumu pamatošanu;

W.	tā kā reklāma ietekmē patēriņa līmeni un modeļus; tā kā reklāma varētu palīdzēt uzņēmumiem un patērētājiem izdarīt apzinātu ilgtspējīgu izvēli;

atzinīgi vērtē Komisijas jauno aprites ekonomikas rīcības plānu un pausto nodomu veicināt ilglietojuma preces, kuras ir vieglāk remontēt, atkalizmantot un reciklēt, vienlaikus veicot pasākumus, lai šajā pārejā atbalstītu patērētājus;

uzsver, ka jebkurai ilgtspējīga vienotā tirgus stratēģijai ir taisnīgi, līdzsvaroti un samērīgi jāapvieno ilgtspējības, patērētāju aizsardzības un augsti konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas principi; uzsver, ka visiem potenciālajiem regulatīvajiem pasākumiem būtu jābūt balstītiem uz šiem principiem, jābūt vidisko izmaksu ziņā efektīviem un jādod labums gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, lai tie pieņemtu zaļo pārkārtošanos iekšējā tirgū; uzsver, ka regulatīvajiem pasākumiem būtu jārada konkurences priekšrocības Eiropas uzņēmumiem, nebūtu jāuzliek tiem nesamērīgs finansiāls slogs un būtu jāveicina inovācija un ieguldījumi ilgtspējīgās tehnoloģijās, jāstiprina Eiropas konkurētspēja un gala rezultātā — patērētāju aizsardzība; norāda, ka būtu jāveic visu paredzēto regulatīvo pasākumu ietekmes novērtējums un šajos pasākumos vienmēr būtu jāņem vērā tirgū notiekošie procesi un patērētāju vajadzības;

aicina Komisiju izvirzīt vērienīgus politiskus mērķus, izstrādājot, pieņemot un īstenojot attiecīgos gaidāmos priekšlikumus, piemēram, par patērētāju ietekmes palielināšanu pārejā uz zaļo ekonomiku un ilgtspējīgu produktu politikas iniciatīvu, kuri būtu pilnīgi jāsaskaņo ar ES klimata mērķrādītājiem un citiem vidiskajiem mērķiem, lai palielinātu vērtības ķēžu apritīgumu, resursu efektīvu izmantošanu un otrreizējo izejvielu izmantošanu, līdz minimumam samazinātu atkritumu radīšanu un sasniegtu aprites ekonomiku bez toksiskām vielām; uzsver, cik svarīgi ir laicīgi īstenot un ievērot pastāvošos pienākumus un standartus; mudina Komisiju ilgāk tos neatlikt;

uzsver, ka labi funkcionējošs vienotais tirgus ir spēcīgs ES zaļās un digitālās pārkārtošanās instruments, tostarp ņemot vērā tā nozīmi globalizētā ekonomikā; uzsver, ka vienotā tirgus izveide un padziļināšana, tostarp efektīvi piemērojot spēkā esošos tiesību aktus un likvidējot atlikušos nepamatotos un nesamērīgos šķēršļus, ir priekšnoteikums, lai Eiropas Savienībā panāktu ilgtspējīgāku ražošanu un patēriņu; aicina nodrošināt iekšējā tirgus pārredzamu pārvaldību, kā arī efektīvāku un uzlabotu uzraudzību; uzskata, ka ilgtspējīgāka vienotā tirgus tiesiskajam regulējumam būtu jāveicina inovācija un ilgtspējīgu tehnoloģiju attīstība, jāstimulē uzņēmumi pāriet uz ilgtspējīgākiem uzņēmējdarbības modeļiem un tādējādi jāsekmē ilgtspējīga ekonomikas atveseļošana;

norāda, ka ilgtspējīgs patēriņš ir cieši saistīts ar ilgtspējīgu ražošanu un ka ekonomikas dalībniekus būtu jāmudina ņemt vērā produktu un pakalpojumu ilglietojamību, sākot ar izstrādes posmu un beidzot ar laišanu vai piedāvāšanu iekšējā tirgū, lai nodrošinātu patērētājiem drošu, ilgtspējīgu, izmaksu ziņā efektīvu un pievilcīgu izvēli; aicina Komisiju ierosināt pasākumus (diferencējot produktu kategorijas un ņemot vērā nozares ar būtisku ietekmi uz vidi), kas uzlabos produktu ilglietojamību, tostarp to paredzamo kalpošanas laiku, atkalizmantojamību, modernizējamību, remontējamību un reciklējamību;

Patērētāju tiesības un ieprogrammētā nolietojuma apkarošana

aicina Komisiju, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, izstrādāt plašu stratēģiju, lai ar pasākumiem, kuri būtu diferencēti atkarībā no produktu kategorijām un kuros būtu ņemta vērā tirgus un tehnoloģiju attīstība, atbalstītu uzņēmumus un patērētājus un veidotu ilgtspējīgus ražošanas un patēriņa modeļus; norāda, ka šajā stratēģijā būtu jāiekļauj pasākumi, lai:

noteiktu pirms līguma slēgšanas sniedzamo informāciju par produkta paredzamo kalpošanas laiku (kas jāizsaka kā gadu un/vai lietošanas ciklu skaits un jāaprēķina pirms produkta laišanas tirgū, izmantojot objektīvu un standartizētu metodiku, kuras pamatā ir reāli lietošanas apstākļi, lietošanas intensitātes atšķirības, dabīgi faktori un citi rādītāji) un produkta remontējamību un padarītu tās par būtiskām produkta īpašībām Direktīvas 2011/83/ES un Direktīvas 2005/29/EK izpratnē, paturot prātā, ka šī informācija jāsniedz skaidrā un saprotamā veidā, lai izvairītos no patērētāju mulsināšanas un pārslogošanas ar informāciju,

izstrādātu un ieviestu obligātu marķējumu, lai produkta iegādes laikā patērētājiem sniegtu skaidru, uzreiz pamanāmu un viegli saprotamu informāciju par paredzamo produkta kalpošanas ilgumu un remontējamību; uzsver, ka šādas marķēšanas shēmas izstrādē būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas un ka tās pamatā vajadzētu būt saskaņotiem, uz pētniecību balstītiem un pārredzamiem standartiem, kā arī ietekmes izvērtējumiem, kas apliecina būtiskumu, samērīgumu un efektivitāti negatīvas ietekmes uz vidi mazināšanā un patērētāju aizsardzībā; uzskata, ka šajā marķējumā jo īpaši būtu jāiekļauj informācija par produktu ilglietojamību un remontējamību, piemēram, remontējamības rādītājs, un tas varētu būt kā ekoloģisko raksturlielumu indekss, kurā būtu ņemti vērā daudzi kritēriji visā produktu aprites ciklā atbilstoši produktu kategorijai;

c)	nostiprinātu ES ekomarķējuma nozīmi, lai palielinātu tā apguvi rūpniecībā un vairotu patērētāju informētību,

novērtētu, kuras preču kategorijas ir piemērotākās aprīkošanai ar lietošanas ilguma skaitītāju, pamatojoties uz izmaksu/vides efektivitātes analīzi, lai uzlabotu patērētāju informēšanu un produktu tehnisko apkopi, veicinātu produktu ilgtermiņa lietošanu, atvieglojot atkalizmantošanu, kā arī veicinātu ar atkalizmantošanu un lietotām precēm saistītus uzņēmējdarbības modeļus,

gatavojoties Direktīvas (ES) 2019/771 pārskatīšanai, novērtētu, kā juridisko garantiju ilgumu labāk saskaņot ar produktu kategorijas paredzamo kalpošanas laiku, kā arī to, kā apgrieztā pierādīšanas pienākuma perioda pagarināšana produkta neatbilstības gadījumā uzlabotu patērētāju un uzņēmumu iespējas izdarīt ilgtspējīgu izvēli; aicina veikt šo ietekmes novērtējumu, lai ņemtu vērā potenciālo pagarinājumu iespējamo ietekmi uz cenām, produktu paredzamo kalpošanas laiku, komerciālo garantiju sistēmām un neatkarīgiem remonta pakalpojumiem,

f)	gatavojoties Direktīvas (ES) 2019/771 pārskatīšanai, izpētītu iespējas stiprināt pārdevēju pozīciju attiecībā pret ražotājiem, saskaņā ar juridisko garantiju režīmu ieviešot ražotāju un pārdevēju kopīgu atbildības mehānismu,

apkarotu produktu priekšlaicīgu nolietojumu, apsverot iespēju iekļaut Direktīvas 2005/29/EK I pielikumā tādus prakses veidus, kas faktiski saīsina preces kalpošanas laiku, lai palielinātu tās nomaiņas biežumu, un nepamatoti ierobežot preču, tostarp programmatūras, remontējamību; uzsver, ka šie prakses veidi ir skaidri jādefinē, pamatojoties uz objektīvu un kopīgu definīciju un ņemot vērā visu iesaistīto ieinteresēto personu, piemēram, pētniecības iestāžu un patērētāju, uzņēmumu un vides organizāciju, veiktu novērtējumu;

uzsver, ka precēm ar digitāliem elementiem jāpievērš īpaša uzmanība un ka Direktīvas (ES) 2019/771 pārskatīšanā, kas jāveic līdz 2024. gadam, būtu jāņem vērā šādi elementi:

a)	koriģējoši atjauninājumi, t. i., drošības un atbilstības atjauninājumi, jāturpina visā ierīces paredzamajā kalpošanas laikā saskaņā ar produktu kategoriju,

b)	koriģējoši atjauninājumi būtu jānošķir no attīstošiem atjauninājumiem, kam jābūt atgriezeniskiem, un atjauninājumi nedrīkst mazināt preču veiktspēju vai reaģētspēju,

pārdevējam pirkšanas brīdī jāinformē patērētāji par paredzamo laiku, kad tiks nodrošināti kopā ar precēm iegādātās programmatūras atjauninājumi veidā, kas ir saderīgs ar inovāciju un iespējamu turpmāku tirgus attīstību, kā arī par to specifiku un ietekmi uz ierīču darbību, lai nodrošinātu, ka preces saglabā atbilstību un drošību;

uzsver, ka ir vajadzīgi vienkārši, efektīvi un piemērojami veidi, kā uzņēmumiem un patērētājiem saņemt tiesisko aizsardzību; uzsver, ka patērētāji visā ES būtu jāinformē par viņu tiesībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem; aicina saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmas (DFS) Vienotā tirgus programmu finansēt pasākumus, lai novērstu informācijas trūkumu un nodrošinātu atbalstu patērētāju, uzņēmēju un vides apvienību iniciatīvām; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāīsteno informācijas kampaņas, lai palielinātu patērētāju aizsardzību un uzticēšanos, jo īpaši neaizsargātās grupās, un aicina Komisiju sniegt patērētājiem pietiekamu informāciju par viņu tiesībām, izmantojot vienoto digitālo vārteju; uzsver, ka MVU, mikrouzņēmumiem un pašnodarbinātām personām ir vajadzīgs īpašs atbalsts, tostarp finansiāls atbalsts, lai izprastu un izpildītu juridiskās saistības patērētāju aizsardzības jomā;

norāda, ka daudzas preces, ko laiž vienotajā tirgū, jo īpaši preces, ko pārdod tiešsaistes tirdzniecības vietās un importē no valstīm ārpus ES, neatbilst ES tiesību aktiem par produktu drošību un ilgtspējības prasībām; aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami rīkoties, lai ES uzņēmumiem nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar starptautiskiem konkurentiem, kā arī nodrošinātu patērētājiem drošus un ilgtspējīgus produktus, uzlabojot tirgus uzraudzību un piemērojot vienādus muitas kontroles standartus visā ES gan tradicionālajiem, gan tiešsaistes uzņēmumiem; norāda, ka šā uzdevuma sekmīgai izpildei tirgus uzraudzības iestādēm jāpiešķir pietiekami finanšu, tehniskie, informācijas un cilvēkresursi saskaņā ar Regulu (ES) 2019/1020, aicina dalībvalstis tos piešķirt un Komisiju nodrošināt regulas pienācīgu īstenošanu; uzsver, ka būtu ievērojami jāuzlabo mijiedarbība starp ES ātrās brīdināšanas sistēmu bīstamu nepārtikas preču jomā (RAPEX) un tiešsaistes tirdzniecības vietām un platformām;

Remontēšanas stratēģija

10.

prasa, lai pirkuma izdarīšanas brīdī skaidri un viegli salasāmi tiktu sniegta šāda informācija par rezerves daļu un programmatūras atjauninājumu pieejamību un produkta remontējamību: paredzamais pieejamības ilgums, sākot no pirkuma izdarīšanas dienas, rezerves daļu vidējā cena pirkuma izdarīšanas brīdī, ieteicamais aptuvenais piegādes un remontēšanas termiņš un attiecīgos gadījumos informācija par remonta un tehniskās apkopes pakalpojumiem; turklāt prasa, lai šī informācija tiktu sniegta produkta dokumentācijā kopā ar kopsavilkumu par biežāk sastopamajiem bojājumiem un to novēršanu;

11.

aicina Komisiju noteikt patērētāju tiesības uz remontēšanu, lai šādas iespējas izmantošanu padarītu likumsakarīgu un pievilcīgu, turklāt par pieejamu cenu, ņemot vērā dažādu produktu kategoriju īpatnības līdzīgi pasākumiem, kas jau veikti attiecībā uz vairākām mājsaimniecības ierīcēm saskaņā ar Ekodizaina direktīvu:

sniedzot remontēšanas nozares dalībniekiem, tostarp neatkarīgajiem remontētājiem, un patērētājiem bezmaksas piekļuvi vajadzīgajai informācijai par remontēšanu un tehnisko apkopi, tostarp informācijai par diagnostikas rīkiem, rezerves daļām, programmatūru un atjauninājumiem, kas vajadzīgi remonta un tehniskās apkopes veikšanai, neskarot Direktīvu (ES) 2016/943 un paturot prātā obligātās patērētāju drošības prasības,

b)	rosinot savstarpēju izmantojamību un inovāciju veicinošu rezerves daļu standartizēšanu, vienlaikus ievērojot produktu drošības prasības,

nosakot obligātu minimālo periodu, kurā rezerves daļas ir darāmas pieejamas un kurš atspoguļo produkta paredzamo kalpošanas laiku pēc pēdējās vienības laišanas tirgū, kā arī saprātīgu maksimālo piegādes termiņu atbilstoši produktu kategorijai saskaņā ar 2019. gada 1. oktobrī pieņemtajām ekodizaina īstenošanas regulām, kas būtu jāpaplašina, iekļaujot plašāku produktu klāstu,

d)	nodrošinot, ka rezerves daļu cena ir saprātīga un līdz ar to izmaksu ziņā efektīva, salīdzinot ar paša produkta cenu, un ka neatkarīgiem un pilnvarotiem remontētājiem, kā arī patērētājiem ir piekļuve vajadzīgajām rezerves daļām bez nepamatotiem šķēršļiem,

priekšroku dodot remontēšanai, nevis nomaiņai, un šajā nolūkā pagarinot garantiju vai sākot jauna garantijas perioda atskaiti patērētājiem, kuri izvēlas šo iespēju, — gatavojoties Direktīvas (ES) 2019/771 pārskatīšanai un ņemot vērā gan patērētāju, gan uzņēmumu izmaksu efektivitātes analīzi un nodrošinot, ka pārdevēji vienmēr informē patērētājus par remontēšanas iespēju un saistītajām garantijas tiesībām,

f)	novērtējot, kā varētu atvieglot remontēšanu, ES līmenī izveidojot juridisku garantiju detaļām, kuras nomaina profesionāls remontētājs, kad precēm vairs netiek piemērota juridiska vai komerciāla garantija, — gatavojoties Direktīvas (ES) 2019/771 pārskatīšanai,

g)	mudinot dalībvalstis radīt stimulus, kas motivē remontu, īpaši pēc juridiskās garantijas termiņa beigām, piemēram, “lietpratēja prēmiju” patērētājiem, kas veic noteiktus remontdarbus, izmantojot pilnvarotus/neatkarīgus remontētājus;

Vispārēja stratēģija virzībai uz atkalizmantošanas kultūru

12.

atzinīgi vērtē Komisijas apsvērumus par saistošiem pasākumiem ar mērķi novērst nepārdotu vai nebojātu lietošanas kārtībā esošu preču iznīcināšanu, lai tās tiktu novirzītas uz atkalizmantošanas tirgu, kā arī par kvantitatīviem atkalizmantošanas mērķiem, tostarp ieviešot depozītu sistēmas saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu un Direktīvu par iepakojumu un izlietoto iepakojumu; uzsver, ka piekļuvē atkritumu poligoniem prioritāte būtu jāpiešķir jauniem ilgtspējīgiem uzņēmējdarbības modeļiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk stimulēt atkritumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; uzsver vajadzību pēc stratēģijas to juridisko šķēršļu novērtēšanai un novēršanai, kas kavē remontēšanu, tālākpārdošanu, atkalizmantošanu un ziedošanu, lai sekmētu resursu efektīvāku un ilgtspējīgāku izmantošanu, un vajadzību stiprināt otrreizējo izejvielu iekšējo tirgu, tostarp ar standartizācijas paplašināšanu, neskarot Regulas (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem noteikumus;

13.

uzsver, ka ir svarīgi sekmēt aprites ekonomiku un ilgtspējīgus uzņēmējdarbības modeļus, lai mazinātu preču iznīcināšanu un veicinātu labošanu un atkalizmantošanu; aicina Komisiju veicināt šādu modeļu izmantošanu, vienlaikus saglabājot to izmaksu efektivitāti un pievilcību un garantējot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, un mudināt dalībvalstis palielināt informētību par šiem modeļiem, izmantojot gan patērētājiem, gan uzņēmumiem paredzētas izglītojošas kampaņas un apmācību; uzsver pētniecības un izstrādes ieguldījumu nozīmi šajā jomā;

14.

norāda, ka uzņēmumi piekopj demotivējošu praksi, kas ierobežo patērētāju tiesības uz remontu un ietekmē iespējas izvēlēties remontu kā risinājumu; aicina izstrādāt pieeju, kas aizsargātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu un nodrošinātu efektīvu atbalstu neatkarīgiem remontētājiem, lai veicinātu patērētāju izvēli un panāktu kopumā ilgtspējīgu vienoto tirgu;

15.

uzsver, ka ir jāparedz stimuli, lai mudinātu patērētājus iegādāties lietotas preces; uzsver, ka garantijas nodošana tādas preces tālākpārdošanas gadījumā, kuras garantija vēl ir derīga, varētu palielināt patērētāju uzticēšanos šim tirgum; šajā sakarā aicina Komisiju analizēt, kādā mērā tālākpārdošanas gadījumā pirmreizējā pircēja garantiju varētu nodot papildu pircējiem, jo īpaši saistībā ar digitālo produkta pasi; Direktīvas (ES) 2019/771 pārskatīšanas kontekstā turklāt aicina izvērtēt vajadzību pārskatīt šajā direktīvā ietverto izņēmuma klauzulu, kas attiecas uz juridisko garantiju režīmu lietotu preču gadījumā, iepriekš veicot ietekmes novērtējumu par iespējamo ietekmi uz uzņēmējdarbības modeļiem, kas ir saistīti ar lietotām precēm un atkalizmantošanu;

16.

aicina noteikt saremontētu un atjaunotu preču precīzas definīcijas un atbalstīt plaša mēroga brīvprātīgas pagarinātu komerciālu garantiju sistēmas ieviešanu šādām precēm, kas papildinātu sākotnējās juridiskās garantijas un palīdzētu novērst negodīgu praksi attiecībā pret patērētājiem;

17.

uzsver, ka iekšējā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšana izšķiroši sekmēs pāreju uz ilgtspējīgāku vienoto tirgu; aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai izveidotu labi funkcionējošu iekšējo tirgu pakalpojumu jomā, un praksē palielināt centienus stiprināt pastāvošo tiesību aktu izpildi;

18.

uzsver pakalpojumu nozares nozīmi remonta un citu jaunu uzņēmējdarbības modeļu pieejamības uzlabošanā; atzinīgi vērtē tādu uzņēmējdarbības modeļu izstrādi, kuri patēriņu nošķir no materiālā īpašuma, kuros tiek pārdota produkta funkcija, un prasa pamatīgi izvērtēt lietošanas ekonomikas ietekmi un tās iespējamo atsitiena efektu, kā arī šādu modeļu ietekmi ne vien uz patērētājiem un viņu finansiālajām interesēm, bet arī uz vidi; uzsver, ka interneta pakalpojumu attīstība, jauni tirdzniecības veidi (noma, līzings, pakalpojums kā produkts utt.) un remontdarbnīcu pieejamība var palīdzēt pagarināt produktu kalpošanas laiku un vairot patērētāju informētību par šādiem produktiem un uzticēšanos tiem; aicina Komisiju veicināt šo jauno uzņēmējdarbības modeļu attīstību, izmantojot mērķorientētu finansiālu atbalstu saskaņā ar Vienotā tirgus programmu un citām attiecīgām DFS programmām;

19.

aicina izstrādāt valsts mēroga kampaņas un attiecīgus mehānismus, lai mudinātu patērētājus pagarināt produktu kalpošanas laiku, remontējot un izmantojot lietotas preces, un vairotu informētību par ilgtspējīgu inovatīvu tehnoloģiju pievienoto vērtību; aicina Komisiju un valstu iestādes palīdzēt valsts un vietējā līmeņa kompetentajām iestādēm, kā arī uzņēmumiem un apvienībām, kas īsteno šīs informēšanas kampaņas, atbalstot tās gan tehniski, gan finansiāli saskaņā ar DFS Vienotā tirgus programmu;

20.

aicina visus uzņēmumus un organizācijas reģistrēties ES vides vadības un audita sistēmā (EMAS), lai uzlabotu vidisko sniegumu; ar nepacietību gaida drīzumā plānoto Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvas pārskatīšanu, kam būtu ievērojami jāuzlabo informācijas par uzņēmumu vidisko sniegumu pieejamība;

Digitāla stratēģija ilgtspējīga tirgus atbalstam

21.

atzinīgi vērtē paziņojumu par vienotas Eiropas datu telpas izveidi viedām apritīgām lietojumprogrammām un Komisijas mērķi izstrādāt digitālas produktu pases, lai uzlabotu izsekojamību un piekļuvi informācijai par produktu ražošanas apstākļiem, ilglietojamību, sastāvu, atkalizmantošanu, remontu, demontāžas iespējām un rīcību pēc aprites cikla beigām, ņemot vērā proporcionalitātes principu un uzņēmumu izmaksas un pievēršot īpašu uzmanību MVU, mikrouzņēmumu un pašnodarbinātu personu vajadzībām; aicina šos instrumentus attīstīt ciešā sadarbībā ar rūpniecības aprindām un attiecīgām ieinteresētajām personām;

22.

konstatē digitālo tehnoloģiju ieguldījumu inovācijā un aprites ekonomikas attīstības veicināšanā; prasa Komisijai izstrādāt standartus un protokolus piekļuvei savstarpēji izmantojamiem datiem un to izmantošanai, lai efektīvi kopīgotu datus starp uzņēmumiem, ieguldītājiem un iestādēm un pavērtu jaunas datu virzītas aprites uzņēmējdarbības iespējas; prasa Komisijai un dalībvalstīm jaunajā DFS palielināt finansējumu pētniecībai un inovācijai ilgtspējīgu tehnoloģiju jomā;

23.

norāda uz digitālās nozares un tiešsaistes patēriņa vidisko pēdu gan saistībā ar tehnoloģiju ražošanu, gan pakalpojumu sniegšanu un aicina Komisiju izvērtēt, kā ES digitālās ilgtspējas indeksā, kas balstītos uz produktu aprites ciklu analīzi, tiktu integrēta digitālo tehnoloģiju ilgtspējīga ražošana un patēriņš; norāda, ka praksei, kas mazina ietekmi uz vidi, piemēram, iepakojuma samazināšanai un ilgtspējīgāka iepakojuma izstrādei, būtu jābūt daļai no stratēģijas virzībā uz ilgtspējīgu vienoto tirgu;

24.

piebilst, ka būtu jāvairo izpratne par nevajadzīgu datu, piemēram, neizmantotu lietotņu, datņu, video, fotoattēlu un mēstuļu, potenciālo vidisko pēdu; aicina Komisiju novērtēt digitālās prakses un infrastruktūras ietekmi to oglekļa un vidiskās pēdas ziņā, kā arī to ietekmi uz patērētāju rīcību un apsvērt piemērotus pasākumus tās mazināšanai;

25.

prasa Komisijai ņemt vērā Parlamenta lēmumus par vienotas lādētāju sistēmas ieviešanu ar mērķi mazināt ražošanas apjomu un elektronisko iekārtu atkritumus;

Nepieciešamā publisko iestāžu pieejas maiņa

26.

uzskata, ka atbilstoši Eiropas zaļajam kursam Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā svarīga loma būtu jāatvēl publiskajam iepirkumam, kas būtu jāizmanto, lai atbalstītu privātā sektora inovācijas centienus un publiskā iepirkuma procedūru digitalizācijas procesus un radītu vajadzīgos stimulus ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa veicināšanai; prasa piešķirt prioritāti pieprasījuma pēc ekoloģiskām precēm un pakalpojumiem ar mazāku vidisko pēdu palielināšanai un sociālo un vidisko kritēriju veicināšanai;

27.

uzsver, ka pārejā uz ilgtspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku publiskajā iepirkumā ir jāiekļauj vides, sociālie un inovācijas aspekti, publiskā iepirkuma procedūrās paredzot ilgtspējības kritērijus un mērķus; šajā saistībā atgādina Komisijas apņemšanos ierosināt nozarspecifiskus pasākumus un vadlīnijas par zaļo publisko iepirkumu, saglabājot publiskā iepirkuma pašreizējo tiesisko regulējumu, un aicina Komisiju rīkoties vērienīgi, lai ilgtspējības kritērijus publiskā iepirkuma jomā padarītu par automātisku izvēli; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt lietotus, atkalizmantotus, reciklētus un atjaunotus produktus un maza enerģijas patēriņa datorprogrammatūru, nosakot attiecīgus publiskā iepirkuma mērķus; uzsver, ka lieti varētu noderēt instruments, ar ko būtu iespējams pārbaudīt publiskā iepirkuma procedūru ilgtspējības kritērijus, lai nodrošinātu to atbilstību ES klimata saistībām un izskaustu zaļmaldināšanu;

28.

uzsver, ka zaļam un sociāli atbildīgam iepirkumam varētu būt liela nozīme piegādes ķēžu saīsināšanā, atkarības no trešām valstīm mazināšanā un ilgtspējības veicināšanā tādās izšķiroši svarīgās nozarēs kā zāļu, enerģijas un pārtikas ražošana; prasa publiskajā iepirkumā nodrošināt efektīvu savstarpību ar trešām valstīm un garantēt MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumiem atbilstošu piekļuvi publiskajam iepirkumam, cita starpā ieviešot piešķiršanas priekšrocību klauzulas;

29.

aicina dalībvalstis izmantot pašreizējās ES shēmas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu iepirkumu, un šajā saistībā aicina Komisiju pilnveidot vadlīnijas un rādīt piemēru, publicējot mērķrādītājus un statistiku, kas attiecas uz veiktā iepirkuma ietekmi uz vidi; turklāt aicina noteikt obligātus ziņošanas pienākumus ES iestādēm un dalībvalstīm attiecībā uz to veiktu ilgtspējīgu publisko iepirkumu, neradot nepamatotu administratīvo slogu un ievērojot subsidiaritātes principu;

Atbildīgs mārketings un reklāma

30.

norāda, ka gan tiešsaistē, gan bezsaistē patērētājiem nākas saskarties ar maldinošiem apgalvojumiem par preču un pakalpojumu ekoloģiskajiem raksturlielumiem; tāpēc iesaka efektīvi uzraudzīt ražotāju un izplatītāju apgalvojumus attiecībā uz vidi pirms preču un pakalpojumu laišanas tirgū un piemērot nesen grozīto Direktīvu 2005/29/EK, veicot aktīvus pasākumus, lai apkarotu maldinošu praksi; aicina Komisiju izstrādāt atjauninātas vadlīnijas, lai nodrošinātu šīs direktīvas vienveidīgu īstenošanu saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi, un sniegt norādījumus par tirgus uzraudzības pasākumiem;

31.

ierosina izstrādāt skaidras vadlīnijas un standartus apgalvojumiem attiecībā uz vidi un saistībām, kas praksē tiktu īstenoti ar pastiprinātu ekomarķējuma sertifikāciju, un atzinīgi vērtē izziņoto tiesību akta priekšlikumu par apgalvojumu attiecībā uz vidi pamatošanu; iesaka izvērtēt potenciālo vajadzību izveidot publisku Eiropas reģistru, kurā būtu uzskaitīti atļautie un aizliegtie apgalvojumi attiecībā uz vidi, kā arī norādīti nosacījumi un soļi, kas jāveic, lai varētu izmantot apgalvojumu; piebilst, ka pārredzamas, pārskatatbildīgas un precīzas informācijas sniegšana palielinās patērētāju uzticēšanos produktiem un tirgiem un ka tas galu galā novedīs pie ilgtspējīga patēriņa;

32.

uzsver, ka reklāma ietekmē patēriņa līmeni un modeļus un tai būtu jāmudina uzņēmumi un patērētāji izdarīt ilgtspējīgas izvēles; uzsver, ka ir svarīgi, lai reklāma būtu atbildīga un tajā tiktu ievēroti publiskie vides un patērētāju aizsardzības standarti; uzsver, ka pašreizējais tiesiskais regulējums, kas ir vērsts pret maldinošu reklāmu, varētu stiprināt patērētāju, jo īpaši noteiktu patērētāju kategoriju, kuras tiek uzskatītas par neaizsargātām, aizsardzību un veicināt ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu;

o o

33.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(2) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.

(3) OV L 136, 22.5.2019., 28. lpp.

(4) OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.

(5) OV C 334, 19.9.2018., 60. lpp.

(6) OV C 433, 23.12.2019., 146. lpp.

(7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.

(8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.

(9) OV C 334, 19.9.2018., 60. lpp.

(10) OV C 334, 19.9.2018., 60. lpp., S. apsvērums.

(11) Eirobarometra speciālaptaujas Nr. 503 ziņojums “Attitudes towards the impact of digitalisation on daily lives” (“Iedzīvotāju attieksme pret digitalizācijas ietekmi uz ikdienas dzīvi”), 2019. gada decembris.

(12) Komisijas vārdā 2015. gada decembrī veikts apsekojums “Consumer market study on the functioning of legal and commercial guarantees for consumers in the EU” (“Patēriņa tirgus pētījums par to, kā ES patērētāju labā darbojas juridiskās un komerciālās garantijas”).

(13) Eirobarometra zibensaptaujas Nr. 388 ziņojums “Attitudes of Europeans towards waste management and resource efficiency” (“Eiropas iedzīvotāju attieksme pret atkritumu apsaimniekošanu un resursu efektīvu izmantošanu”), 2014. gada jūnijs.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/19

P9_TA(2020)0319

Produktu drošuma jautājuma risināšana vienotajā tirgū

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par produktu drošuma jautājuma risināšanu vienotajā tirgū (2019/2190(INI))

(2021/C 425/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 768/2008/EK (2008. gada 9. jūlijs) par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu Nr. 93/465/EEK (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/515 (2019. gada 19. marts) par citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preču savstarpēju atzīšanu un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 764/2008 (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (2012. gada 25. oktobris) par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1020 (2019. gada 20. jūnijs) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011 (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/1148 (2016. gada 6. jūlijs) par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/881 (2019. gada 17. aprīlis) par ENISA (Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūra) un par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kiberdrošības sertifikāciju, un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 526/2013 (Kiberdrošības akts) (7),

—	ņemot vērā 2020. gada 12. februāra rezolūciju par automatizētiem lēmumu pieņemšanas procesiem: patērētāju aizsardzības un preču un pakalpojumu brīvas aprites nodrošināšana (8),

—	ņemot vērā 2019. gada 12. februāra rezolūciju par visaptverošu Eiropas rūpniecības politiku attiecībā uz mākslīgo intelektu un robotiku (9),

—	ņemot vērā 2018. gada 13. decembra rezolūciju par blokķēdi: progresīvu tirdzniecības politiku (10),

—	ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par vienotā tirgus pasākumu kopumu (11),

—	ņemot vērā 2018. gada 14. novembra starpposma ziņojumu par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam: Parlamenta nostāja ar nolūku panākt vienošanos (12),

—	ņemot vērā 2018. gada 3. oktobra rezolūciju par sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijām un blokķēdēm: uzticēšanās veidošana, atsakoties no starpniecības (13),

—	ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas standartiem 21. gadsimtam (14),

—	ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem (15),

—	ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par vienotā tirgus stratēģiju (16),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 15. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/…/ES par patēriņa preču drošumu un par Padomes Direktīvas 87/357/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/95/EK atcelšanu (17),

—	ņemot vērā Komisijas darba programmu 2020. gadam “Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem” (COM(2020)0037),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra ziņojumu par mākslīgo intelektu, lietu internetu un robotiku drošuma un atbildības aspektā (COM(2020)0064),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra Balto grāmatu par mākslīgo intelektu. Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās (COM(2020)0065),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu (COM(2020)0067),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu par ilgtermiņa rīcības plānu vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei (COM(2020)0094),

—	ņemot vērā Komisijas Mākslīgā intelekta augsta līmeņa ekspertu grupas (HLEG) 2019. gada 8. aprīlī publicētās “Ētikas pamatnostādnes uzticamam MI”,

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 8. aprīļa paziņojumu “Vairojot uzticēšanos antropocentriskam mākslīgajam intelektam” (COM(2019)0168),

—	ņemot vērā Komisijas Mākslīgā intelekta HLEG2019. gada 26. jūnijā publicēto ziņojumu “Politikas un ieguldījumu ieteikumi uzticama mākslīgā intelekta jomā”,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0207/2020),

A.	tā kā vienotais preču tirgus ir viens no svarīgākajiem ES ekonomikas stūrakmeņiem un preču tirdzniecība pašlaik veido aptuveni ceturto daļu no ES IKP un trīs ceturtdaļas no ES iekšējās tirdzniecības;

tā kā Produktu vispārējās drošības direktīva (Direktīva 2001/95/EK, GPSD) tika pieņemta 2001. gadā un tā kā e-komercijas pārdošanas apjoma pieauguma dēļ ir mainījušies patērētāju iepirkšanās ieradumi; tā kā iepriekšējais mēģinājums reformēt GPSD, ar ko Komisija nāca klajā 2013. gadā, nebija veiksmīgs;

tā kā nav pieņemami, ka ES patērētājiem tiek piegādāti produkti, kas neatbilst ES drošības prasībām vai ir citādi nelikumīgi un rada problēmas, sākot ar bīstamām ķīmiskām vielām produktos un beidzot ar nedrošu programmatūru un citiem apdraudējumiem drošībai; tā kā, lai sasniegtu augstu patērētāju veselības un drošības aizsardzības līmeni, ir vajadzīgs horizontāls tiesiskais regulējums, kas darbotos kā drošības tīkls un uzlabotu patērētāju aizsardzību;

tā kā preču tirdzniecība vienotajā tirgū ir saistīta ar preču tirdzniecības dinamiku pasaules tirgū un ar piegādes ķēžu efektivitāti; tā kā tādēļ ir būtiski nodrošināt, ka ES ārējās robežas tiek vēl vairāk aprīkotas ar efektīvākiem un saskaņotākiem instrumentiem, lai atklātu nedrošus produktus no trešām valstīm un novērstu to apriti vienotajā tirgū, dotu labumu uzņēmumiem, kas ievēro noteikumus, un pienācīgi un efektīvi aizsargātu patērētāju tiesības;

E.	tā kā kompetentajām iestādēm, veicot pasākumus, ar kuriem nodrošina patērētāju drošību, būtu pienācīgi jāņem vērā piesardzības princips, jo īpaši attiecībā uz produktiem, kuros iestrādātas jaunas digitālās tehnoloģijas un kuri varētu būt bīstami;

tā kā jaunās tehnoloģijas pārveido produktu īpašības un tas ir jāņem vērā, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un juridisko noteiktību, neliekot šķēršļus inovācijai; tā kā Komisijas ziņojums par mākslīgā intelekta (MI), lietu interneta (IoT) un robotikas drošumu un atbildību paver ceļu minētā mērķa sasniegšanai;

G.	tā kā ES ātrās ziņošanas sistēmā (RAPEX) paziņoto bīstamo produktu, kā arī bīstamu un neatbilstīgu produktu pārdošanas gadījumu skaits joprojām ir ļoti liels un tā kā ES tiesiskā regulējuma, jo īpaši produktu drošuma noteikumu, tostarp ražošanas procesā, ievērošana veicina produktu drošumu;

H.	tā kā liela nozīme ir integrētam un pēc noklusējuma garantētam produktu drošumam, jo izstrādes posmā iestrādāts drošums var ietekmēt tirgū pieejamo produktu drošumu;

tā kā ES tirgus uzraudzības sistēma galvenokārt ir vērsta uz uzņēmējiem, kas darbojas vienotajā tirgū, un tā kā e-komercijas attīstības rezultātā liels skaits trešo valstu produktu tiek tieši laisti tirgū; tā kā daudzi no šiem produktiem tomēr neatbilst Eiropas Savienības drošuma prasībām un tādēļ var kaitēt patērētājiem, kuri bieži vien nav informēti par šādiem apdraudējumiem;

tā kā patērētāju aizsardzības līmenim nevajadzētu būt atkarīgam no tā, vai patērētāji iepērkas tiešsaistes vai parastajās tirdzniecības vietās, un tā kā būtu vairāk jāpopularizē brīvprātīgas iniciatīvas, ko ievieš dažas digitālās platformas un tiešsaistes tirdzniecības vietas; tā kā, lai pietiekami aizsargātu patērētājus, joprojām ir vajadzīgi vēl citi pasākumi, jo daudzi produkti, ko pārdod tiešsaistes tirdzniecības vietās, neatbilst ES drošības noteikumiem, un tā kā tādēļ ir vajadzīgs plašāks tiesiskais regulējums, lai noteiktu platformu saistības un atbildību;

K.	tā kā produktu izsekojamība visā piegādes ķēdē ir būtiska, lai uzlabotu drošību un aizsargātu patērētājus;

L.	tā kā tika ziņots, ka liels skaits viltotu preču ES tirgū ir bīstamas un ir nopietni apdraudējušas patērētāju veselību un drošību,

uzsver, ka Covid-19 krīze ir parādījusi to, cik ārkārtīgi svarīgi cilvēku aizsardzībai Savienībā ir garantēt visaugstāko drošības līmeni visiem produktiem, kas vajadzīgi šīs ārkārtas situācijas un to visu krīžu pārvarēšanai, kuras varētu radīt problēmas ES nākotnē, un ka īpaši tas attiecas uz medicīniskajiem un aizsardzības līdzekļiem, tiešsaistes un parastajās tirdzniecības vietās tirgotiem produktiem, kā arī trešo valstu produktiem; šajā nolūkā uzsver, ka tiešsaistes platformām un tiešsaistes tirdzniecības vietām ir jāveic proaktīvi pasākumi, lai novērstu maldinošu praksi un dezinformāciju attiecībā uz produktiem, ko pārdod tiešsaistē; aicina Komisiju, veicot krīzē nepieciešamā aprīkojuma iepirkumus, īpašu uzmanību pievērst medicīnisko ierīču drošumam; norāda, ka produkti, kas balstās uz MI, lietu internetu vai robotiku, var sniegt risinājumus, kas var palīdzēt pārvarēt pašreizējo krīzi un turpmākās krīzes, kuras var kaitēt ES stratēģiskajai pozīcijai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis produktu drošuma regulējumā un tā attiecīgajos tīklos pastiprināt to saskaņotās darbības;

Visu produktu drošums

atzinīgi vērtē Regulu (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību, bet uzsver, ka, izņemot to produktu pārbaudes, kas tiek ievesti Savienības tirgū, regulu piemēro tikai produktiem, uz kuriem attiecas Savienības saskaņošanas tiesību akti, taču aptuveni viena trešdaļa no visiem ES apritē esošajiem produktiem ir nesaskaņoti produkti; mudina Komisiju atjaunināt un izveidot tirgus uzraudzības noteikumus gan saskaņotiem, gan nesaskaņotiem produktiem, kurus tirgo tiešsaistes vai parastajās tirdzniecība vietās, un tos pielāgot digitālā laikmeta mērķiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un uzlabotu produktu drošumu;

norāda, ka produktu drošuma noteikumi ir jāpielāgo jaunajai tirgus situācijai un digitālajai pārejai, novēršot jaunus riskus un draudus patērētāju drošībai, risinot ar tiem saistītās patērētāju drošības problēmas un aizsargājot viņu tiesības; aicina Komisiju, pārskatot GPSD, risināt problēmas, ko rada jaunās tehnoloģijas, piemēram, MI, IoT, robotika, 3D druka un citas, un konstatēt un novērst nepilnības spēkā esošajos tiesību aktos, piemēram, Mašīnu direktīvā un Radioiekārtu direktīvā, nepieļaujot tiesību aktu dublēšanas un nodrošinot konsekventu pieeju produktu drošumam visos nozaru tiesību aktos, piemēram, Rotaļlietu drošuma direktīvā un citos konkrētiem produktiem paredzētos tiesību aktos, lai panāktu visaugstāko patērētāju drošības līmeni, vienlaikus novēršot iespējamos šķēršļus revolucionāru tehnoloģiju izstrādei;

aicina Komisiju, pārskatot GPSD saskaņoti ar citu tiesību aktu, piemēram, Produktatbildības direktīvas, iespējamo pārskatīšanu, no jauna definēt jēdzienus “produkts” un “drošs produkts”, lai tas atspoguļotu sarežģītību, kas raksturīga jauno tehnoloģiju produktiem, kuros iestrādāts MI, IoT un robotika, savrupai programmatūrai un programmatūrai vai atjauninājumiem, kas izraisa produkta būtisku pārveidi, kuras rezultātā de facto tiek radīts jauns produkts; mudina Komisiju GPSD pārskatīšanā prioritāti piešķirt patērētāju tiesībām un juridiskajai noteiktībai;

pauž pārliecību, ka produktos iestrādātais MI un citas jaunās tehnoloģijas var mainīt produktu nolūku un ietekmēt to drošumu pēc laišanas tirgū, jo īpaši programmatūras atjauninājumu rezultātā vai saistībā ar pašmācības tehnoloģijām; mudina Komisiju apsvērt pieejas par to, ka laišana tirgū ir izšķirošais brīdis, kad uzņēmējam būtu jāgarantē produkta drošums, nemainīgo atbilstību paredzētajam mērķim un norāda, ka digitālajā laikmetā piemērotāka varētu būt prasība par produkta pastāvīgu – tostarp pēc programmatūras instalēšanas – atbilstību attiecīgajiem produkta drošuma tiesību aktiem;

piekrīt, ka MI sistēmām vajadzētu būt drošām, lai tās būtu uzticamas, – tā HLEG izklāstījusi savās “Ētikas pamatnostādnēs uzticamam MI” –, aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā HLEG ieteikumus un piekrīt, ka patērētāji ir jāinformē par MI un produktu, kuros tas ir iestrādāts, drošumu un drošību; pauž pārliecību, ka ES mēroga pieeja MI ir svarīga šīs tehnoloģijas izstrādei ES; uzsver, ka ir vajadzīga gan vienota definīcija, kas būtu periodiski jāpārskata, lai to pielāgotu jaunajām tehnoloģiju attīstības tendencēm, gan ar drošumu saistītas MI prasības, lai nepieļautu vēl lielāku vienotā tirgus sadrumstalotību, ko rada atšķirīgie valstu tiesību akti; uzsver, ka ES ir jārīkojas, lai izveidotu satvaru investīcijām, datu infrastruktūrai, pētniecībai un kopīgām ētikas normām, kas palielinātu patērētāju un uzņēmumu uzticēšanos, nodrošinātu efektīvāku un taisnīgāku patērētāju aizsardzības veidu, radītu juridisko noteiktību, uzlabotu ES ekonomisko konkurētspēju un stimulētu jaunuzņēmumu un uzņēmumu, kas veic un izmanto MI pētniecību, izveidi un attīstību; uzsver, ka Komisijai būtu jāizvērtē, kā MI tehnoloģiju un blokķēdi varētu izmantot tam, lai uzlabotu produktu drošumu, piemēram, izstrādājot sadarbspējīgas datubāzes par traumām, ko rada nedroši produkti, kuri tiek izplatīti vienotajā tirgū;

uzskata, ka MI sistēmas neatkarīgi no tā, vai tās ir savrupas vai iestrādātas produktā, piedāvā daudzas iespējas un ka tām būtu jāizmanto kvalitatīvas un objektīvas datu kopas, lai tās būtu uzticamas un sekmētu patērētāju aizsardzību; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Vairojot uzticēšanos antropocentriskam mākslīgajam intelektam”, kurā ņemtas vērā septiņas pamatprasības, kas izklāstītas HLEG pamatnostādnēs; uzsver, ka šīs pamatnostādnes būtu jāņem vērā arī starptautiskā līmenī; uzsver, ka Komisijai būtu jāpārbauda spēkā esošie MI standarti un jāapspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai novērtētu, kuri jaunie standarti ir vajadzīgi, ka tai būtu periodiski jāizvērtē ar MI saistītais ES tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu produktu drošumu un patērētāju un datu aizsardzību, un ka tai būtu jāiejaucas jomās, kurās tas ir nepieciešams, lai veicinātu juridisko noteiktību un nodrošinātu noteikumu saskaņošanu ES;

Atbilstība produktu drošuma noteikumiem

uzsver, ka saskaņota, uz risku balstīta novērtējuma sistēma, kas izstrādāta saskaņā ar skaidriem un pārredzamiem kritērijiem, būs efektīva, jo īpaši mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), ne tikai no administratīvā viedokļa, jo tā novērsīs nesamērīgu slogu, bet arī uzlabos patērētāju drošību; tādēļ mudina Komisiju vēl vairāk saskaņot metodiku un kopā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām rūpīgi izvērtēt uz risku balstītu novērtēšanas shēmu iespējamību, pielāgojot to piemērošanu produktiem ar augstu riska līmeni, un atbilstības novērtēšanas mehānismus, ja tādu vēl nav, lai nodrošinātu integrētu vai pēc noklusējuma garantētu to produktu drošumu un drošību, kuros iestrādātas jaunās tehnoloģijas; uzsver, ka ir jānodrošina konsekventa pieeja produktu drošuma tiesību aktu izpildei, un norāda, ka var rasties ievērojama asimetrija starp produktu ar iestrādātām jaunajām tehnoloģijām izstrādi un valsts iestāžu spēju tās novērtēt; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm ar Komisijas atbalstu būtu jākoordinē savas MI riska pārvaldības stratēģijas valsts tirgus uzraudzības stratēģiju kontekstā, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmējiem;

uzskata, ka pašreizējās nepilnības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā negatīvi ietekmē ES patērētāju tiesības un ES uzņēmumu, jo īpaši MVU un mikrouzņēmumu, konkurētspēju; mudina Komisiju, novērtējot turpmāko tiesību aktu ietekmi, ņemt vērā arī principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, jo šajos aktos būtu pienācīgi jāņem vērā nepieciešamība sniegt atbalstu MVU, lai samazinātu slogu, ko šie pasākumi var radīt, un nodrošinātu stabilu, paredzamu un pienācīgi regulētu vidi, kurā MVU var veikt uzņēmējdarbību;

10.

mudina Komisiju apsvērt ES kritērijus “regulatīvajām smilškastēm”, neatsakoties no piesardzības principa piemērošanas, jo tie var uzlabot produktu drošumu, sniedzot ekspertu zināšanas par to, kā modernā veidā novērtēt produkta atbilstību piemērojamajiem tiesību aktiem; uzsver, ka tādu tehnoloģiju kā MI izmēģināšanai un uzlabošanai paredzētas vienotas vides izveide palīdzēs ES uzņēmumiem pārvarēt vienotā tirgus sadrumstalotību un sekmīgi īstenot savu izaugsmes potenciālu visā ES; atzīst, ka svarīga loma ir digitālās inovācijas centriem, kas vienlaikus var darboties kā starpnieki starp regulatoriem un uzņēmumiem, palīdzot jaunuzņēmumiem un MVU pielāgoties jauniem tiesību aktiem un atvieglojot ienākšanu tirgū;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā MI autonomo pašmācīšanos visā produkta dzīves ciklā un izvērtēt iespējas izveidot mehānismus, ar kuriem nepieļauj jaunu risku veidošanos; prasa noteikt obligātu cilvēka veiktu pārraudzību kā standarta iespēju augsta riska MI produktiem un izstrādāt šādu produktu efektīvas pārbaudes visā piegādes ķēdē, nodrošinot uzticamas un objektīvas procedūras, lai panāktu produktu drošumu un patērētāju tiesības pieprasīt saziņu personiski, nevis automatizētā sistēmās; uzsver, ka spēcīgas patērētāju tiesības veicina drošu un inovatīvu MI produktu izstrādi;

12.

mudina jauno tehnoloģiju piegādātājus šādās tehnoloģijās integrēt drošības un drošuma mehānismus, tostarp pašremonta mehānismus, novērst tādas programmatūras augšupielādi, kas potenciāli var apdraudēt patērētāju drošību, palielināt informētību par savu produktu drošuma problēmām un nodrošināt un uzlabot produktu drošumu visā to dzīves ciklā; aicina Komisiju analizēt, vai produktu ilgizturība, atkārtotas izmantošanas iespējas, atjaunināmība un remontējamība var ietekmēt to drošumu; tomēr uzsver, ka daudzi uzņēmēji ne vienmēr faktiski kontrolē savus produktus visā to dzīves ciklā un ka par vairākām produktu sastāvdaļām var būt atbildīgas dažādas citas iesaistītās personas;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka savienojamības infrastruktūrā, tostarp jaunajās komunikācijas tehnoloģijās, piemēram 5G, ir iestrādāts integrētais un pēc noklusējuma garantētais produktu drošums un privātuma aizsardzība, lai uzlabotu savienoto produktu drošumu; uzsver, ka riski, ko rada programmatūras atjauninājumi, nepilnīgi dati un savienojamības zudums, var kaitēt drošumam un veselībai, un mudina Komisiju atjaunināt spēkā esošos produktu drošuma tiesību aktus, lai šos riskus novērstu;

14.

pauž pārliecību, ka savienoto ierīču un saistīto pakalpojumu kiberdrošības neesamība vai nepietiekamība var apdraudēt produktu drošumu un ka šis jautājums ir jārisina, horizontāli pārskatot attiecīgos noteikumus un ieteikumus; šajā saistībā aicina Komisiju nodrošināt, ka GPSD pārskatīšanas darbības joma aptver arī kiberdrošības vajadzības un jaunās tendences, nodrošinot, ka visas ierīces saglabā atbilstību nozares tīmekļa standartiem, kas tiek pastāvīgi pilnveidoti;

15.

uzsver, ka ES Kiberdrošības akts ir viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuru uzlabo kiberdrošību ES līmenī, tomēr tā pamatā ir vienīgi brīvprātīga sertifikācijas sistēma; aicina Komisiju izvērtēt gan vajadzību pēc ES kiberdrošības sertifikācijas sistēmas, kas attiecas uz produktiem, kuros iestrādātas jaunās tehnoloģijas, piemēram, MI, lietu interneta un robotiku, atbilstoši ES kiberdrošības satvaram, vienmēr ņemot vērā nozarei specifiskos aspektus, gan vajadzību izstrādāt attiecīgas obligātās sertifikācijas sistēmas patēriņa produktiem, kuras var ātri atjaunināt, lai pielāgotos pašreizējiem riskiem, neliekot šķēršļus inovācijai; tādēļ aicina Komisiju izvērtēt, vai ir vajadzīgi tiesību akti par obligātām kiberdrošības prasībām un pienācīgi tirgus uzraudzības mehānismi;

Efektīva tirgus uzraudzība

16.

uzsver, ka dažu pēdējo gadu laikā daudzas ES tirgus uzraudzības iestādes ir saskārušās ar finanšu un cilvēkresursu trūkumu, un mudina Komisiju un dalībvalstis tiktāl, ciktāl to attiecīgā kompetence ļauj tām, palielināt savu tirgus uzraudzības iestāžu resursus un zināšanas, uzlabot to sadarbību un izstrādāt kopīgas darbības, tostarp pārrobežu līmenī un attiecībā uz tiešsaistes tirgiem, uzlabot pārbaužu efektivitāti un lietderību, kā arī nodrošināt pienācīgu personālu tirgus uzraudzības iestādēm, tostarp muitas iestādēm, lai tās varētu identificēt nedrošus produktus, jo īpaši no trešām valstīm; šajā sakarībā uzsver, ka īpaši svarīgi ir attiecīgajām iestādēm nodrošināt modernu aprīkojumu, kā arī to, ka tās izmanto inovatīvas tehnoloģijas, un uzsver, ka piekļuve attiecīgajai dokumentācijai, piemēram, ar produktu drošību saistītai programmatūras dokumentācijai un datu kopām, ir būtiska tam, lai tirgus uzraudzības iestādes varētu veikt savu darbību un novērtēt produktu atbilstību attiecīgajiem drošības noteikumiem;

17.

uzsver, cik svarīga ir vienotā tirgus programma saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2021.–2027. gadam, lai atbalstītu un stiprinātu efektīvas tirgus uzraudzības iestādes to uzdevumu izpildē visā iekšējā tirgū un nodrošinātu produktu drošuma noteikumu vienādu izpildi visā ES tā, lai iekšējā tirgū būtu pieejami tikai droši un atbilstīgi produkti, kas nodrošina augstu patērētāju aizsardzības līmeni; šajā sakarībā atkārtoti aicina Komisiju un Padomi palielināt un nodrošināt pienācīgus resursus un īpašu budžeta pozīciju un aicina dalībvalstis arī piešķirt pietiekamus resursus saviem muitas dienestiem; mudina iestāžu sarunās iesaistītās puses nepieļaut DFS vienotā tirgus programmas un muitas programmu budžetu samazināšanos;

18.

uzsver – lai gan tirgus uzraudzības pasākumu mērķis ir aizsargāt vispārējās sabiedrības intereses un viltotas preces ir saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, pastāv saistība starp viltotām precēm un riskiem patērētāju veselībai un drošībai; tādēļ mudina Komisiju gūt labāku un skaidrāku priekšstatu par viltošanas fenomenu un iespējamo lomu, kāda varētu būt tirgus uzraudzības iestādēm un tiešsaistes tirdzniecības vietām ES patērētāju veselības un drošības labākā aizsardzībā, tostarp efektīvi īstenojot muitas tiesību aktus un saskaņojot muitas kontroli visā ES; mudina tirgus uzraudzības iestādes izmantot jaunās tehnoloģijas, piemēram, MI un blokķēdi, lai nodrošinātu, ka datu analīzi var izmantot tam, lai mazinātu risku, uzlabotu atbilstību tiesību aktiem par produktu drošumu un aizsargātu patērētājus pret viltotiem produktiem;

19.

mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt minimālo paraugu atlases līmeni; aicina tirgus uzraudzības iestādes regulāri vai kontroles dienās veikt nozarei specifiskus kontrolpirkumus, tostarp tiešsaistes tirdzniecības vietās, kā to dara Patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības tīkls (CPC); turklāt norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš produktu kategorijām, par kurām visvairāk ziņots RAPEX sistēmā, un jāveic attiecīgi ierobežojošie pasākumi gadījumā, kad ir konstatēts risks; iesaka šo pasākumu pamatojumam izmantot datu analīzes rīkus; uzsver, ka dalībvalstīm ir svarīgi piemērot efektīvas sankcijas pārkāpējiem;

20.

aicina Komisiju ātri pieņemt īstenošanas aktus saskaņā ar Regulu (ES) 2019/1020 un jo īpaši tās 25. pantu, nosakot kritērijus un metodes saskaņotu un nesaskaņotu produktu pārbaudēm, un iekļaut minimālās prasības attiecībā uz to produktu pārbaudēm, kurus ieved Savienības tirgū, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu konsekventu, efektīvu un vienveidīgu izpildi;

21.

uzsver, ka produktiem, kurus patērētāji iegādājas tieši no trešo valstu uzņēmējiem, ir jāpiemēro efektīva kontrole, lai nodrošinātu minēto uzņēmumu atbilstību ES tiesiskajam regulējumam; aicina tirgus uzraudzības iestādes, tostarp muitas iestādes, veikt pienācīgas šo produktu pārbaudes; aicina Komisiju izpētīt iespēju attiecībā uz nesaskaņotiem produktiem pieprasīt trešo valstu uzņēmējiem sev izraudzīties ES uzņēmēju, kas tirgus uzraudzības iestādēm sniegtu informāciju vai dokumentus par produkta drošumu un ar tām sadarbotos nolūkā nodrošināt, ka tiek veikti korektīvi pasākumi, lai novērstu neatbilstības gadījumus;

22.

aicina Komisiju sadarboties ar trešo valstu regulatīvajām iestādēm, lai apmainītos ar tirgus uzraudzības informāciju par bīstamiem produktiem un visos ES brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļautu noteikumus par tirgus uzraudzību un izpildi, tādā veidā trešo valstu uzņēmumiem, kas iekšējā tirgū pārdod produktus vai pakalpojumus, nosakot tādas pašas produktu drošuma prasības kā ES uzņēmumiem;

23.

mudina Komisiju ES un starptautiskā līmenī palielināt sadarbību starp patērētāju aizsardzības, tirgus uzraudzības un muitas iestādēm un citām attiecīgajām kompetentajām iestādēm, lai nodrošinātu saskaņotu un vienotu kontroli visās preču ievešanas vietās Eiropas Savienībā, un dot iespēju ātri nodot informāciju par nedrošiem produktiem, kā arī uzlabot tādu īstenošanas pasākumu koordinēšanu kā pārbaudes par atbilstību ES regulējumam un sankcijas; šajā kontekstā aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt ES un valstu publisko datubāžu, kurās ir informācija par nelegāliem produktiem, sadarbību; mudina Komisiju ar Regulu (ES) 2019/1020 paredzētā regulējuma ietvaros nodrošināt iespēju līdztekus kopējai muitas apdraudējumu pārvaldības sistēmai izmantot arī tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmu, lai paplašinātu sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju;

24.

mudina Komisiju savā muitas rīcības plānā par prioritāti noteikt produktu drošumu;

Droši produkti tiešsaistes tirdzniecības vietās

25.

uzsver, ka produktiem, ko piedāvā patērētājiem, vajadzētu būt vienlīdz drošiem gan tiešsaistes tirdzniecības vietās, gan veikalu plauktos, un atzīst Produktu drošuma solījumu (18) tiešsaistes tirdzniecības vietām, vienlaikus uzsverot tā brīvprātīgo raksturu, tirgus dalībnieku ierobežoto līdzdalību un detalizētu galveno darbības rādītāju (GDR) trūkumu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu parakstītāju centieniem atbilstošu novērtējumu; aicina Komisiju mudināt citas tiešsaistes tirdzniecības vietas pievienoties šai iniciatīvai un sniegt patērētājiem skaidru informāciju par viņu tiesībām un mazumtirgotājiem, kā arī izvērtēt, kāda varētu būt tiešsaistes tirdzniecības vietu loma nedrošu produktu aprites ierobežošanā, un atbilstoši Digitālo pakalpojumu aktam, GPSD pārskatīšanai un jebkādiem citiem attiecīgiem tiesību aktiem ierosināt obligātus noteikumus par to tirdzniecības vietu pienākumiem un atbildību, kas izveidotas ES un trešās valstīs;

26.

uzsver, ka, piemērojot ES noteikumus par produktu drošumu, ir jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi ES un trešo valstu platformām; aicina Komisiju kopā ar tirgus uzraudzības iestādēm veikt pētījumus par trešo valstu produktu drošumu, aktīvāk pārbaudīt tiešsaistes tirdzniecības vietas un palielināt to atbildību; mudina Komisiju sadarbībā ar patērētāju organizācijām un dalībvalstīm uzlabot patērētāju informēšanu par iespējamiem apdraudējumiem, ko rada neatbilstošu trešo valstu produktu iegāde tiešsaistes tirdzniecības vietās; aicina Komisiju pieprasīt tiešsaistes tirdzniecības vietām piemērot vienādus noteikumus visām struktūrām, kas piedāvā produktus patērētājiem ES, tostarp tām, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs;

27.

norāda, ka tiešsaistes platformas, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietas, ir devušas labumu gan mazumtirgotājiem, gan patērētājiem, nodrošinot plašāku izvēli un zemākas cenas, tomēr vienlaikus arvien vairāk tirgotāju, jo īpaši no trešām valstīm, vienotajā tirgū piedāvā nedrošus vai nelegālus produktus; tādēļ mudina tiešsaistes tirdzniecības vietas pēc iespējas ātrāk reaģēt uz RAPEX paziņojumiem un efektīvi un proaktīvi sadarboties ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, nekavējoties atsaucot nedrošus produktus un veicot pasākumus, lai novērstu to atkārtotu parādīšanos; aicina Komisiju noteikt pienākumus, saskaņā ar kuriem tiešsaistes tirdzniecības vietām ir efektīvi jāreaģē uz nedrošiem produktiem, tostarp informējot patērētājus, ja viņi ir iegādājušies nedrošu vai citādi neatbilstīgu produktu; mudina tiešsaistes tirdzniecības vietas pēc patērētāju organizācijas informācijas saņemšanas izdot brīdinājumu par nedrošu produktu un sadarboties ar minētajām organizācijām, lai novērtētu iespējamo risku;

28.

prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas, īstenojot kopējas darbības, uzlabo savstarpējo sadarbību un ar kompetentajām iestādēm, pirms produktu ievietošanas savās tīmekļa vietnēs ņem vērā RAPEX sistēmas datus, nekavējoties izņem no tirdzniecības produktus, ko RAPEX atzīst par nedrošiem, apmainās ar informāciju par pārdevējiem, kas pārkāpj noteikumus, veic efektīvus un atturošus pasākumus pret šādiem pārdevējiem un to piegādes ķēdi, ievieš komerciālo lietotāju stingras autentifikācijas sistēmu un izstrādā viegli pieejamu instrumentu, lai patērētāji varētu ziņot par nedrošiem produktiem;

29.

mudina Komisiju izvērtēt, kā tiešsaistes tirdzniecības vietas varētu uzlabot savienojamību ar RAPEX sistēmu ar nosacījumu, ka šī sistēma tiek modernizēta un tiek nodrošināta tās sadarbspēja, piemēram, izmantojot lietojumprogrammas saskarni, lai saņemtu brīdinājumus par produktiem, par kuriem ziņots sistēmā, un nodrošinātu, ka pārdošanai piedāvātie produkti ir droši, un mudina Komisiju noteikt prasību par to, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas savās tīmekļa vietnēs iekļauj saiti uz RAPEX, tā palielinot informētību par šo platformu;

30.

aicina Komisiju izvērtēt prasību tiešsaistes platformām ieviest efektīvus un piemērotus aizsardzības pasākumus, lai novērstu tādu nedrošu produktu reklāmas parādīšanos, kuri neatbilst ES tiesiskajam regulējumam, tostarp reklāmu vai maldinošas garantijas un piegādātāju vai klientu paziņojumus, un papildināt šo novērtējumu ar minēto noteikumu ietekmes rūpīgu novērtējumu, tostarp izmaksu efektivitātes analīzi, pamatojoties uz tiešsaistes platformu samērīgumu;

31.

aicina Komisiju risināt sarunas par vērienīgu PTO e-komercijas nolīgumu, lai uzlabotu produktu drošuma noteikumu ievērošanu tiešsaistē ES un starptautiskā līmenī;

Komisijas 2020. gada standartu programma un izsekojamība

32.

atzinīgi vērtē to, ka ES standartizācijas programmā 2020. gadam ir risinātas problēmas, kas rodas digitālajā vienotajā tirgū, piemēram, saistībā ar MI, IoT, datu, tostarp veselības datu, aizsardzību, kiberdrošību un automatizētu mobilitāti; aicina Komisiju pilnvarot Eiropas Standartizācijas komiteju, Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteju un Eiropas telesakaru standartu institūtu atbalstīt saskaņotu standartu izstrādes procesu, tostarp tradicionālajām nozarēm, kas iepriekš nav izmantojušas IT, lai nodrošinātu jaunu un savstarpēji savietojamu digitālo tehnoloģiju drošu izmantošanu visā ES; uzsver, ka būtu jāizstrādā standarti, jo īpaši attiecībā uz noteiktām produktu kategorijām, piemēram, individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, lai nodrošinātu visaugstāko drošības līmeni vīriešiem un sievietēm; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt visu attiecīgo ieinteresēto personu, tostarp patērētāju un uzņēmumu apvienību, līdzdalību standartizācijas darbībās;

33.

uzsver, ka efektīva un iedarbīga izsekojamība visā piegādes ķēdē ir būtiska tam, lai uzlabotu produktu drošumu un kvalitāti saskaņā ar ES tiesisko regulējumu un ES patērētāju aizsardzības principiem, jo skaidra un uzticama informācija par produktiem novērš patērētāju, tostarp personu ar invaliditāti, nedrošību, dod viņiem iespēju izdarīt apzinātu izvēli, pamatojoties uz attiecīgu informāciju, un ļauj tirgus uzraudzības iestādēm pildīt savus uzdevumus; aicina Komisiju attiecīgi atjaunināt noteikumus par nesaskaņotu produktu izsekojamības prasībām;

34.

aicina Komisiju izvērtēt, kā tādas sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas kā blokķēde varētu sekmēt produktu drošumu, uzlabojot to izsekojamību visā piegādes ķēdē, tostarp izmantojot to standartizāciju; norāda, ka uzticamas un pārbaudāmas elektroniskas informācijas izstrāde padarītu tirgus uzraudzības iestāžu veikto kontroli vienkāršāku un efektīvāku;

Atsaukšana

35.

norāda, ka patērētāji vāji reaģē uz produktu atsaukšanu un nedrošu produktu izmantošana turpinās, neraugoties uz to, ka tie ir atsaukti; aicina Komisiju publicēt viegli saprotamas pamatnostādnes par atsaukšanas procedūrām, tostarp pārbaudes sarakstu ar konkrētām prasībām, un sniegt skaidru informāciju par tirgus uzraudzības iestāžu izmantotajiem kritērijiem, lai palielinātu informēto patērētāju skaitu, vienlaikus ņemot vērā to, ka MVU un jo īpaši mikrouzņēmumiem, varētu būt vajadzīga papildu palīdzība, lai ievērotu pamatnostādnes;

36.

aicina mazumtirgotājus, tiešsaistes tirdzniecības vietas un patērētāju apvienības uzņemties lielāku lomu tiešsaistes vai parastajās tirdzniecības vietās iegādāto nedrošo produktu atsaukšanā, sniedzot patērētājiem pienācīgu un uzticamu informāciju, un aicina mazumtirgotājus un tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošināt, ka produkti tiek ātri izņemti no tiešsaistes tirdzniecības vietām un veikalu plauktiem un atsaukti no patērētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pieprasīt tiešsaistes tirdzniecības vietām ieviest efektīvus mehānismus, lai nodrošinātu, ka tās var sasniegt savus lietotājus, pircējus un pārdevējus neatkarīgi no tā, vai tie ir privātpersonas vai uzņēmumi, un pēc iespējas ātrāk viņus informēt par atsaukšanas nepieciešamību; aicina Komisiju izvērtēt to, kā jaunās tehnoloģijas un algoritmi var padarīt šo procesu efektīvāku, un nodrošināt, ka tiek sasniegts lielāks skaits skarto patērētāju;

37.

mudina Komisiju un dalībvalstis uzlabot pārrobežu paraugprakses apmaiņu atsaukšanas jomā un apsvērt iespēju paaugstināt reģistrēto produktu līmeni, lai skartos patērētājus, tostarp pat tos, kas veikuši pārrobežu pirkumus, varētu vieglāk identificēt un aktīvi informēt, un dot iespēju uzņēmējiem izmantot tādus datus kā lojalitātes shēmas, lai sasniegtu patērētājus, nepārkāpjot Vispārīgās datu aizsardzības regulas noteikumus; aicina patērētāju apvienības stiprināt sadarbību ar tirgus uzraudzības iestādēm atsaukšanas procedūru jomā, savās tīmekļa vietnēs veidojot to produktu sarakstus, kas RAPEX reģistrēti kā nedroši;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vienkāršu un saskaņotu atskaites ziņojumu par uzņēmēju veiktām produktu atsaukšanām, ko sniedz tirgus uzraudzības iestādēm atsaukšanas efektivitātes novērtēšanai;

o o

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.

(2) OV L 218, 13.8.2008., 82. lpp.

(3) OV L 91, 29.3.2019., 1. lpp.

(4) OV L 316, 14.11.2012., 12. lpp.

(5) OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.

(6) OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.

(7) OV L 151, 7.6.2019., 15. lpp.

(8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0032.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0081.

(10) OV C 388, 13.11.2020., 141. lpp.

(11) OV C 388, 13.11.2020., 39. lpp.

(12) OV C 363, 28.10.2020., 179. lpp.

(13) OV C 11, 13.1.2020., 7. lpp.

(14) OV C 334, 19.9.2018., 2. lpp.

(15) OV C 334, 19.9.2018., 60. lpp.

(16) OV C 76, 28.2.2018., 112. lpp.

(17) OV C 443, 22.12.2017., 722. lpp.

(18) Produktu drošuma solījums ir tiešsaistes tirdzniecības vietu brīvprātīga apņemšanās attiecībā uz to nepārtikas patēriņa preču drošumu, kuras no 2018. gada jūnija tiešsaistē pārdod trešo pušu pārdevēji.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/28

P9_TA(2020)0320

Mediju brīvības stiprināšana: žurnālistu aizsardzība Eiropā, naida runa, dezinformācija un platformu nozīme

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par mediju brīvības stiprināšanu: žurnālistu aizsardzība Eiropā, naida runa, dezinformācija un platformu nozīme (2020/2009(INI))

(2021/C 425/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), ANO Pretkorupcijas konvenciju un UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

—

ņemot vērā attiecīgās ANO Ģenerālās asamblejas un ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijas un ANO īpašā referenta jautājumos par uzskatu un vārda brīvības tiesību veicināšanu un aizsardzību ziņojumus, it sevišķi 2020. gada 23. aprīļa ziņojumu “Disease pandemics and the freedom of opinion and expression” (“Slimības pandēmijas un uzskatu un vārda brīvība”),

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta uzskatu un vārda brīvības jautājumos, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pārstāves plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos, Amerikas valstu organizācijas (OAS) īpašā referenta vārda brīvības jautājumos un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas (ACHPR) īpašā referenta vārda brīvības un informācijas pieejamības jautājumos 2017. gada 3. marta kopīgo deklarāciju “Freedom of expression and “Fake News”, Disinformation and Propaganda” (“Vārda brīvība un “viltus ziņas”, dezinformācija un propaganda”),

—	ņemot vērā ANO Rīcības plānu par žurnālistu drošību un nesodāmības problēmu,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 34 par ICCPR 19. pantu (“Uzskatu un vārda brīvība”),

—	ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tajā paustās apņemšanās, citu starpā apņemšanos ilgtspējīgas attīstības labad palīdzēt veidot miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības, piemēram, nodrošinot sabiedrības piekļuvi informācijai un aizsargājot pamatbrīvības,

—

ņemot vērā darbu, ko Eiropas Padome veikusi, lai veicinātu žurnālistu aizsardzību un drošību, tostarp Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2018)1 dalībvalstīm par mediju plurālismu un mediju īpašumtiesību pārredzamību un Ministru komitejas deklarāciju par kvalitatīvas žurnālistikas finansiālo ilgtspēju digitālajā laikmetā, Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2016)4 dalībvalstīm par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu mediju jomas aktoru drošību, kā arī tās 2020. gada ziņojumu “Hands off press freedom: Attacks on media in Europe must not become a new normal” (“Rokas nost no preses brīvības! Uzbrukumi medijiem Eiropā nedrīkst kļūt par ikdienišķu parādību”),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2019. gada 1. oktobra rezolūciju Nr. 2300 par trauksmes cēlēju aizsardzības uzlabošanu visā Eiropā,

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 10. jūnija kopīgo paziņojumu “Ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošana, pamatojoties uz faktiem” (JOIN(2020)0008),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 29. janvāra paziņojumu, kurā iekļauta Komisijas 2020. gada darba programma (COM(2020)0027),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 17. jūlija paziņojumu “Tiesiskuma stiprināšana Savienībā. Rīcības plāns” (COM(2019)0343),

—	ņemot vērā Komisijas 2020.–2025. gada dzimumu līdztiesības stratēģiju,

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 26. aprīļa paziņojumu “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja” (COM(2018)0236),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 26. septembra rīcības kodeksu par cīņu pret dezinformāciju tiešsaistē,

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 1. marta Ieteikumu par pasākumiem efektīvai cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē (C(2018)1177),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 5. decembra Rīcības plānu dezinformācijas apkarošanai,

—	ņemot vērā Komisijas Rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidīgiem izteikumiem tiešsaistē, kas laists klajā 2016. gada maijā, un tā ceturto izvērtēšanas kārtu, kuras rezultātā tika sagatavots dokuments “Faktu lapa: Rīcības kodeksa 4. uzraudzības kārta”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva jeb AVMPD) (2), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīvu (ES) 2018/1808, ar ko groza Direktīvu 2010/13/ES (3),

—	ņemot vērā Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupas 2020. gada ziņojumu “Disinformation: Assessment of the implementation of the Code of Practice” (“Dezinformācija. Rīcības kodeksa īstenošanas novērtējums”),

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 25. maija secinājumus par medijpratību pastāvīgi mainīgā pasaulē,

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 14. novembra secinājumus par Eiropas satura stiprināšanu digitālajā ekonomikā, kur atzīts, cik svarīgs ir saturs, ko rada mediji, “kā arī citas kultūras un radošās nozares”, kas “ir būtiski Eiropas sociālās un ekonomiskās attīstības pīlāri”,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (4),

—	ņemot vērā 2014. gada 12. maijā pieņemtās ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, kur mākslinieciskā brīvība līdzās mediju brīvībai atzīta par neatņemamu vārda brīvības sastāvdaļu,

—	ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2020. gada 24. aprīļa atjaunināto īpašo ziņojumu “Short Assessment of Narratives and Disinformation around the COVID-19/Coronavirus Pandemic” (“Ar Covid-19/koronavīrusa pandēmiju saistīto naratīvu un dezinformācijas īss novērtējums”),

—	ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) veikto darbu,

—	ņemot vērā organizācijas “Reportieri bez robežām” publicētā preses brīvības indeksa rezultātus, kā arī Eiropas Universitātes institūta Mediju plurālisma un mediju brīvības centra mediju plurālisma uzraudzības instrumenta darba rezultātus,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 9. janvāra rezolūciju par notiekošajām uzklausīšanām saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju un Ungāriju (6),

—	ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvām zonām (7),

—	ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par tiesiskumu Maltā saistībā ar nesen atklātajiem faktiem Daphne Caruana Galizia slepkavības lietā (8),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (9),

—	ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par ārvalstu iejaukšanos dalībvalstu un Eiropas demokrātiskajos procesos (10),

—	ņemot vērā 2019. gada 19. septembra rezolūciju par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei (11),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. marta rezolūciju par stāvokli tiesiskuma un korupcijas apkarošanas jomā Eiropas Savienībā (ES), jo īpaši Maltā un Slovākijā (12),

—	ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2017. gadā (13),

—	ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par dzimumu līdztiesību plašsaziņas līdzekļu nozarē Eiropas Savienībā (14),

—	ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē (15),

—	ņemot vērā 2018. gada 14. novembra rezolūciju par visaptveroša ES mehānisma nepieciešamību demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībai (16),

—	ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par “Facebook” lietotāju datu izmantošanu, ko veicis uzņēmums “Cambridge Analytica”, un ietekmi uz datu aizsardzību (17),

—	ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un brīvību Eiropas Savienībā (18),

—	ņemot vērā 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par pētniecisko žurnālistu aizsardzību Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta (19),

—	ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību: pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā (20),

—	ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par cīņu pret kibernoziedzību (21),

—	ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu (22),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par lielo datu ietekmi uz pamattiesībām — privātums, datu aizsardzība, nediskriminācija, drošība un tiesībaizsardzība (23),

—	ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par tiesiskumu Maltā (24),

—	ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (25),

—	ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (26),

—

ņemot vērā Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2019. gada 28. februāra pētījumu “Disinformation and propaganda – impact on the functioning of the rule of law in the EU and its Member States” (“Dezinformācija un propaganda: ietekme uz tiesiskuma darbību ES un tās dalībvalstīs”),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0205/2020),

tā kā mediju brīvība, plurālisms, neatkarība un žurnālistu drošība ir izšķirīgi svarīgi vārda un informācijas brīvības tiesību komponenti, bez kuriem nav iespējama ES un tās dalībvalstu demokrātiskā darbība; tā kā mediju galveno uzdevumu vidū jāmin pārredzamības un demokrātiskās pārskatatbildības stiprināšana; tā kā mediji demokrātiskā sabiedrībā pilda būtisku lomu, darbodamies kā publiski uzraugi, kuri vienlaikus palīdz informēt un iespēcināt iedzīvotājus, paplašinot viņu izpratni par pašreizējo politisko un sociālo situāciju un tādējādi veicinot viņu apzinātu līdzdalību demokrātiskajā dzīvē;

tā kā krīze ir izcēlusi to, cik būtisku lomu pilda žurnālisti, sniegdami iedzīvotājiem uzticamu un pārbaudītu informāciju; tā kā tāpēc ir jādara vairāk, lai panāktu žurnālistiem drošus un piemērotus darba apstākļus; tā kā sakarā ar korupcijas un sliktas pārvaldības apkarošanu Eiropas Savienībā īpaša uzmanība būtu jāpievērš pētnieciskajai žurnālistikai;

tā kā dažas dalībvalstis ierobežo mediju brīvību, izmantodamas ekonomiskus līdzekļus, piemēram, izkropļotu sabiedrisko reklāmu mediju kanālos, kura maina konkurenci, un tieši kontrolē sabiedriskos medijus, lai ietekmētu redakcionālos lēmumus un tādējādi nodrošinātu lojalitāti valdībai; tā kā publiskajām iestādēm būtu jāpieņem tiesisks un normatīvs satvars, kas veicinātu brīvu, neatkarīgu un plurālistisku mediju attīstību;

D.	tā kā visām dalībvalstīm ir jāievēro LES 2. pantā paredzētās vērtības;

tā kā mediju sagrābšana, institucionālās pārredzamības trūkums, naida runa un dezinformācija arvien vairāk tiek izmantotas politiskiem mērķiem kā instrumenti, ar ko saasināt sociālo polarizāciju; tā kā cīņa pret šīm parādībām ne tikai ir svarīga cilvēktiesību jomā, bet ir arī būtisks faktors tiesiskuma un demokrātijas aizsardzībā ES;

tā kā saskaņā ar 2020. gada Pasaules preses brīvības indeksu Covid-19 pandēmija ir izcēlusi un pastiprinājusi daudzas citas krīzes, kas apdraud tiesības uz brīvi ziņotu, neatkarīgu, daudzveidīgu un uzticamu informāciju; tā kā indekss uzrāda būtiskas atšķirības starp atsevišķām dalībvalstīm, no kurām dažas ierindojas starp pasaules līderēm, savukārt citas ir saraksta lejasgalā, līdz ar to dalībvalstis ar labākajiem rādītājiem no dalībvalstīm ar sliktākajiem rādītājiem šķir vairāk nekā 100 vietas; tā kā vairākas dalībvalstis starptautiskajos preses brīvības indeksos ir kritušās;

G.	tā kā mediju brīvība pēdējos gados ir pasliktinājusies un Covid-19 uzliesmojums pasliktināšanos ir saasinājis vēl vairāk, bet reizē arī izcēlis to, cik svarīgi ir mediji un tiesības uz piekļuvi uzticamai informācijai;

tā kā saskaņā ar Reuters Institute 2019. gada digitālo ziņu ziņojumu vidējais līmenis, kādā iedzīvotāji kopumā uzticas ziņām (pasaulē), salīdzinājumā ar 2018. gadu bija krities par 2 procentpunktiem (uz 42 %) un mazāk nekā puse aptaujāto (49 %) norādījuši, ka uzticas ziņu medijiem, ko paši izmanto; tā kā uzticēšanās ziņām, kas atrastas meklējot (33 %) un sociālajos medijos (23 %), ir stabila, bet ārkārtīgi zema;

I.	tā kā mediju īpašumtiesību pārredzamība ir absolūts priekšnosacījums mediju plurālisma un neatkarīgas žurnālistikas nodrošināšanai;

tā kā žurnālistiem un citiem mediju jomas aktoriem sava sabiedrības interešu aizsardzības nolūkos veiktā darba dēļ Eiropas Savienībā joprojām jārēķinās ar vardarbību, draudiem, vajāšanu, spiedienu, (paš-)cenzūru, publisku kaunināšanu un pat nogalināšanu; tā kā pēdējos gados aizvien izplatītāka kļuvusi žurnālistu iebiedēšana nolūka viņus apklusināt un šajā sakarā ir steidzami jārīkojas, lai aizsargātu būtisko lomu, ko neatkarīgie mediji pilda tiesiskuma principu nodrošināšanā; tā kā Daphne Caruana Galizia un Ján Kuciak slepkavības ir divi ļoti traģiski gadījumi, kuri parāda, kādā mērā ir apdraudēti pētnieciskie žurnālisti, kas atmasko korupciju un aizsargā demokrātiju un tiesiskumu;

K.	tā kā mediju brīvības apdraudējums ietver vajāšanu un uzbrukumus žurnālistiem, viņu tiesiskās aizsardzības neievērošanu, mediju sagrābšanu un politiski motivētas darbības mediju nozarē;

tā kā žurnālistes saskaras ar dzimumspecifisku vardarbību, piemēram, seksuālu uzmākšanos un aizskaršanu tiešsaistē; tā kā vairāk nekā 70 % sieviešu, kas strādā mediju jomā, ir piedzīvojušas vairāk nekā viena veida aizskaršanu, draudus vai uzbrukumus tiešsaistē; tā kā 52 % sieviešu šādus nodarījumus ir piedzīvojušas pagājušajā gadā vien; tā kā aizskaršana un vardarbīga attieksme tiešsaistē bieži vien ir ļoti seksualizēta un balstās nevis uz cietušo personu darba saturu, bet gan uz viņu fiziskajām īpašībām, piederību pie kādas kultūras vai privāto dzīvi; tā kā šie draudi žurnālistēm liek pievērsties pašcenzūrai un ierobežojoši ietekmē preses un vārda brīvību; tā kā pētījumi pastāvīgi rāda, ka sievietes mediju nozarēs ir minoritāte, jo īpaši radošos amatos, un ir ļoti nepietiekami pārstāvētas augstākajos lēmumu pieņemšanas līmeņos (27);

M.	tā kā vairākās dalībvalstīs pastāvīga prakse, kā iebiedēt žurnālistus, lai viņi izbeigtu korupcijas un citu sabiedrības interešu jautājumu izmeklēšanu, ir stratēģiska tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP);

tā kā papildus vardarbībai pret žurnālistiem, viņu iebiedēšanai un vajāšanai situāciju pasliktina tas, ka šādu noziegumu izdarītāji netiek saukti pie atbildības, savukārt nesodāmībai ir ierobežojoša ietekme; tā kā saskaņā ar EDSO informāciju nesodāmība dominē — piemēram, EDSO reģionā tiek atrisināti mazāk nekā 15 % žurnālistu slepkavību;

O.	tā kā žurnālistu tiesības ziņot un izmeklēt ir jāuzlabo un efektīvi jāaizsargā;

P.	tā kā mediju brīvības stiprināšanai ir vajadzīga uzticama un detalizēta informācija par dalībvalstīs un ES kopumā risināmo problēmu apmēru un būtību, tostarp par gadījumiem, kad ir pārkāpti neatkarīgo mediju principi un žurnālistu pamattiesības;

Q.	tā kā mākslinieciskā brīvība ir neatņemama pamattiesību uz vārda brīvību daļa un būtiska Eiropas kultūras daudzveidībai un veselīgai demokrātijai; tā kā uzbrukumi mākslinieciskajai brīvībai notiek aizvien vairāk, bet joprojām ir neredzami;

tā kā globālajai Covid-19 krīzei ir postoša sociālā un ekonomiskā ietekme uz mediju nozari; tā kā mediju elementi ir ziņojuši par ievērojamiem reklāmas ieņēmumu zaudējumiem; tā kā tūkstošiem mediju darbinieku jau ir zaudējuši vai var zaudēt darbu — vai nu uz laiku, vai pavisam; tā kā tas īpaši spēcīgi ir skāris ārštata žurnālistus un mediju darbiniekus, kuru skaits visā ES palielinās un kuri Eiropā jau veido ievērojamu daļu no visiem žurnālistiem un mediju darbiniekiem; tā kā tas rada nopietnu risku, ka informācija vēl vairāk koncentrēsies dažu personu rokās un tiks liegta brīvas un neatkarīgas informācijas izplatīšanās; tā kā darbvietu finansiālā ilgtspēja un finansiālā neatkarība ir izšķirīgi svarīga preses brīvības daļa;

S.	tā kā ieņēmumi no digitālās reklāmas bieži vien nāk par labu aktoriem no trešām valstīm, savukārt Eiropas mediju ieņēmumi strauji samazinās, līdz ar to ir apdraudēta tādu mediju uzņēmumu, piemēram, TV kanālu, laikrakstu un žurnālu, nākotne, kuri līdzekļus gūst no tradicionālās reklāmas;

T.	tā kā dažās dalībvalstīs valsts atbalsts medijiem nav sniegts pārredzami, savukārt tas nopietni apdraud to neatkarību un uzticamību;

tā kā sociālo mediju platformu uzņēmējdarbības modelis, kura pamatā ir mikroorientēta reklāma, pilda lomu diskrimināciju un vardarbību uzkurinošas naida runas izplatībā un popularizēšanā un radikalizācijas palielināšanā, kas noved pie vardarbīga ekstrēmisma, tostarp nelikumīga satura aprites ceļā; tā kā cīņa pret visu veidu neiecietību ir neatņemama cilvēktiesību aizsardzības daļa, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā;

V.	tā kā Covid-19 pandēmija ir novedusi pie īpaši neaizsargātu personu stigmatizācijas, arī ar mediju starpniecību, savukārt tas ir saasinājis Eiropas sabiedrības polarizāciju un palielinājis naida runas izplatīšanos;

tā kā aizvien izplatītāka kļūst kibervardarbība (ieskaitot naida runu tiešsaistē, kibervajāšanu un aizskaršanu tiešsaistē); tā kā sievietes ar publisku lomu, piemēram, politiķes, žurnālistes un aktīvistes, kas cīnās par sieviešu tiesībām un seksuālo minoritāšu tiesībām, kļūst par vienu no kiberterorizēšanas un tiešsaistes vardarbības galvenajiem mērķiem;

tā kā AVMPD visu dalībvalstu iestādēm uzliek pienākumu nodrošināt, ka audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēji un video kopīgošanas platformas veic pasākumus, lai aizsargātu sabiedrību pret programmām, lietotāju veidotiem video un audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kas kūda uz vardarbību vai naidu pret personu grupu vai kādas grupas locekli ES Pamattiesību hartas 21. pantā minēto iemeslu dēļ; tā kā AVMPD dalībvalstīm liek nodrošināt mediju regulatoru neatkarību;

tā kā nepatiesas informācijas un dezinformācijas izplatīšanās, kā arī nesamērīgi pasākumi tās apkarošanai digitālajās platformās apdraud informācijas brīvību, demokrātisko diskursu un mediju neatkarību un ir palielinājuši kvalitatīvu tradicionālo mediju nepieciešamību; tā kā datu analīze un algoritmi arvien vairāk ietekmē informāciju, kas pieejama iedzīvotājiem;

tā kā masīva grūti pārbaudāmu ziņu izplatīšanās no dažādiem avotiem, kā arī aizvien lielākā sociālo mediju un ziņapmaiņas platformu loma negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju pamattiesības; tā kā Covid-19 pandēmija ir paātrinājusi tiešsaistes dezinformācijas ietekmi, kas dažkārt smagi skar sabiedrības veselību, un ir vēl skaidrāk izcēlusi, ka ir jānodrošina brīva un neatkarīga informācija, lai aizsargātu iedzīvotāju pamattiesības; tā kā ES līmeņa koordinētas komunikācijas stratēģijas trūkums ir atvieglojis ar pandēmiju saistītas dezinformācijas izplatīšanos, sevišķi sociālajos medijos un ziņapmaiņas platformās;

AA.

tā kā dezinformācija un nepatiesa informācija par Covid-19 var izraisīt paniku un sociālus nemierus un pret to ir jāvēršas; tā kā dezinformācijas un nepatiesas informācijas apkarošanas pasākumus nevar izmantot par ieganstu, lai ieviestu nesamērīgus preses brīvības ierobežojumus, vājinātu mediju plurālismu un apdraudētu žurnālistu drošību; tā kā ziņojumi rāda, ka dalībvalstīs un kaimiņreģionos ir īstenotas koordinētas kampaņas, kas popularizē nepatiesu informāciju par veselību un dezinformāciju par ES un tās partneriem; tā kā Komisija šo parādību ir skatījusi nesenā kopīgajā paziņojumā par ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošanu; tā kā dažas valdības ārkārtas tiesību aktus ir izmantojušas ļaunprātīgi un, lai gan dažiem ierobežojumiem būs pagaidu raksturs, pastāv risks, ka citi paliks spēkā ilgi pēc veselības krīzes beigām; tā kā informācijas avotu plurālisms, pārskatatbildība un institucionālā pārredzamība ir vieni no galvenajiem aizsarglīdzekļiem pret dezinformāciju;

AB.	tā kā patiešām neatkarīgi, pienācīgi finansēti sabiedriskie mediji, kas darbojas dažādās platformās, ir svarīgi funkcionējošai ES demokrātijai,

Mediju brīvība, mediju plurālisms un žurnālistu aizsardzība Eiropā

atkārtoti pauž savas pastāvīgās dziļās bažas par mediju brīvības stāvokli Eiropas Savienībā, ņemot vērā pārkāpumus un uzbrukumus, kuri dažās dalībvalstīs joprojām tiek vērsti pret žurnālistiem un mediju darbiniekiem viņu darba dēļ, kā arī par pieaugošo šīs profesijas nomelnošanu sabiedrībā un vispārējo vājināšanos, kas īpaši smagi ietekmē vietējo, pētniecisko un pārrobežu žurnālistiku; uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Padomes 2018. gada 7. marta Ieteikumu par mediju plurālismu un mediju īpašumtiesību pārredzamību dalībvalstīm ir pozitīvs pienākums veicināt vārda brīvībai labvēlīgu bezsaistes un tiešsaistes vidi, kurā visi var izmantot savas tiesības uz vārda brīvību, un aicina dalībvalstis pilnībā atbalstīt šo ieteikumu;

ir dziļi satriekts par Daphne Caruana Galizia slepkavību Maltā un Ján Kuciak un viņa līgavas Martina Kušnírová slepkavību Slovākijā, ko motivēja viņu veiktā korupcijas un citu noziegumu izmeklēšana, un vēlreiz uzsver, cik svarīga ir neatkarīga izmeklēšana, lai sauktu pie atbildības šo noziegumu izdarītājus un pasūtītājus; aicina valsts tiesībaizsardzības iestādes šajā sakarā pilnībā sadarboties ar Eiropolu un citām attiecīgām starptautiskām organizācijām;

pauž nožēlu par to, ka žurnālisti un mediju darbinieki bieži strādā nestabilos apstākļos, kas apdraud viņu spēju strādāt pienācīgi un tādējādi ierobežo mediju brīvību; uzsver, ka adekvāti žurnālistu un mediju darbinieku darba apstākļi ir izšķirīgi svarīgi kvalitatīvas žurnālistikas veicināšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ilgtspējīgus pasākumus, kuru mērķis ir finansēt un atbalstīt kvalitatīvu un neatkarīgu žurnālistiku;

atgādina par būtisko lomu, ko pētnieciskie žurnālisti pilda organizētās noziedzības apkarošanā, vākdami attiecīgu informāciju un atklādami saiknes starp informācijas elementiem, tādējādi atmaskojot noziedzīgus tīklus un nelikumīgas darbības; uzsver, ka šīs darbības viņus pakļauj lielākam personiskam riskam;

uzsver izšķirīgi svarīgo lomu, ko pētnieciskie žurnālisti pilda, likdami varai uzņemties atbildību un darbodamies kā demokrātijas un tiesiskuma sargi;

vēlreiz stingri aicina Komisiju dalībvalstu valdību mēģinājumus kaitēt mediju brīvībai un plurālismam uzskatīt par nopietnu un sistemātisku ļaunprātīgu varas izmantošanu un par rīcību, kas ir pretrunā LES 2. pantā paredzētajām ES pamatvērtībām; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas nodomu gada ziņojumā par tiesiskuma stāvokli ES iekļaut īpašu nodaļu par mediju brīvības un plurālisma monitoringu; šajā kontekstā ierosina augšupēju pieeju, kas atspoguļotu individuālus viedokļus un daudzveidību, lai nodrošinātu, ka izaicinājumi, ar kuriem saskaras žurnālisti un mediju nozare, tiek skaidri ņemti vērā; turklāt aicina šajā nodaļā iekļaut konkrētām valstīm paredzētus ieteikumus un iedarbīgus reaģēšanas pasākumus, kā arī īpašumtiesību pārredzamības novērtējumu un novērtējumu par valdības un privātā sektora iejaukšanās līmeni ES dalībvalstīs; mudina Komisiju aktīvi sadarboties ar Eiropas Padomi, daloties paraugpraksēs un nodrošinot, ka veiktie pasākumi ir komplementāri; mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un uzturēt uzticamu satvaru mediju brīvības un mediju plurālisma aizsardzībai; aicina Komisiju strādāt pie tā, lai ieviestu Savienības līmeņa mediju brīvības standartus un etalonrādītājus, kā arī stimulus dalībvalstīm tiekties uz lielāku konverģenci; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt un stiprināt instrumentus, kas jau izstrādāti ES Pamattiesību hartas 11. pantā un ECTK 10. pantā paredzēto tiesību un brīvību veicināšanai un aizsardzībai, piemēram, Plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentu un Eiropas Padomes Žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzības platformu, un ātri reaģēt uz iespējamiem šo tiesību un brīvību apdraudējumiem un pārkāpumiem; mudina Komisiju ņemt vērā Covid-19 apstākļos 2020. gadā veikto ārkārtas pasākumu ietekmi uz preses brīvību, institucionālo pārredzamību, pārskatatbildību, mediju plurālismu un žurnālistu drošību, cita starpā — izveidot pārskatu par uzbrukumiem žurnālistiem Eiropas Savienībā un pasākumiem, ko šajā sakarā īstenojušas dalībvalstis; atgādina par Parlamenta vairākkārtējo aicinājumu izveidot pastāvīgu, neatkarīgu un visaptverošu mehānismu, kas aptvertu demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības ES; uzskata, ka ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismam mediju brīvība, tostarp mākslinieciskā brīvība, ir jānosaka par vienu no demokrātiskas sistēmas pamatiem; šajā kontekstā aicina Komisiju vākt informāciju un statistikas datus par mediju brīvību un plurālismu visās dalībvalstīs;

uzsver sabiedrisko mediju neaizstājamo lomu un to, ka ir būtiski nodrošināt un saglabāt to neatkarību no politiskas iejaukšanās; turklāt uzsver, ka ir jānodrošina privāto tirgus dalībnieku finansiālā neatkarība un to darbības ilgtspējai vajadzīgie nosacījumi, lai nepieļautu mediju sagrābšanu; vēlreiz aicina šajā kontekstā pieņemt vērienīgu ES mediju rīcības plānu; nosoda dažu dalībvalstu valdību mēģinājumus apklusināt kritiskus un neatkarīgus medijus un vājināt mediju brīvību un plurālismu; brīdina par mēģinājumiem netieši pakļaut šādus medijus, izmantojot finansiālu sponsorēšanu, un jo īpaši nosoda mēģinājumus kontrolēt sabiedriskos medijus; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs sabiedriskā apraide ir kļuvusi par valdību atbalstošas propagandas kanālu, kas bieži vien no sabiedrības izslēdz opozīcijas un minoritāšu grupas, tās atspoguļo nomelnojoši un dažkārt pat kūda uz vardarbību pret tām; uzsver, ka dažās dalībvalstīs, īpaši laukos, informācija, kas ir pieejama, ir tikai sabiedriskā propaganda un valodas barjeras ierobežo piekļuvi starptautiskajām ziņām; atgādina, ka iespējas piekļūt informācijai un baudīt kvalitatīvu žurnālistiku ir ārkārtīgi svarīgas no demokrātijas viedokļa; uzsver, ka dažās dalībvalstīs nav obligātas mediju elementu satura analīzes, kas dotu salīdzināmus publiskus datus par valdību atbalstošu viedokļu un opozīcijas viedokļu līdzsvarotu pārstāvību televīzijā un radio, sevišķi vēlēšanu kampaņu laikā;

vērš uzmanību uz ieteikumiem, kas iekļauti Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2019. gada 23. janvāra rezolūcijā Nr. 2255, kur dalībvalstis aicinātas garantēt sabiedriskajiem medijiem redakcionālo neatkarību, kā arī pietiekamu un stabilu finansējumu; uzsver, ka valstu, reģionālajiem un vietējiem medijiem un jo īpaši sabiedriskajiem medijiem ir svarīgs pienākums kalpot sabiedrības interesēm un pienācīgi atspoguļot mūsu sabiedrību kultūras, valodu, sociālo un politisko daudzveidību; uzsver, ka sabiedrisko mediju loma, ko tie pilda, uzticami darbodamies sabiedrības interešu labā, dalībvalstīs tiktu nostiprināta, ja tie saņemtu pienācīgu un ilgtspējīgu finansējumu bez politiskas iejaukšanās; tāpēc aicina dalībvalstis izmantot finansēšanas modeļus, saskaņā ar kuriem sabiedriskie mediji tiek finansēti no avotiem, kas ir neatkarīgi no politisko lēmumu pieņemšanas; uzsver, ka ir izšķirīgi svarīgi sargāt iestāžu neatkarību un nodrošināt stingru un neatkarīgu mediju pārraudzību pret nepamatotu valsts un komercstruktūru iejaukšanos un mēģinājumiem ietekmēt redakcionālo politiku; aicina Komisiju nākt klajā ar tiesisko satvaru sabiedrisko mediju darbību pārraudzībai, tostarp attiecībā uz to, vai tie atbilst piesardzīgas vadības un uzdevumos balstīta finansējuma kritērijiem un vai to pakalpojumi atbilst faktos balstītas, taisnīgas un ētiskas žurnālistikas prasībām;

nosoda to, ka dažās dalībvalstīs medijos trūkst līdzsvarotu politisko debašu, un to, ka praksē pastāv politiski motivēti informācijas ierobežojumi, piemēram, tiek liegta piekļuve sabiedrības interesēm svarīgiem datiem, izmantota kavēšanās taktika, nepamatoti sašaurināts pieprasītās informācijas apmērs, aizliegta žurnālistu uzturēšanās publiskās vietās, tostarp parlamenta telpās, ierobežotas žurnālistu iespējas intervēt politiķus un valdības locekļus un netiek sniegtas intervijas valdībai draudzīgos konglomerātos neietilpstošiem medijiem, pat tādiem, kam valstī ir plaša auditorija; uzsver, ka publiskajām iestādēm ir jānodrošina savu darbību pārredzamība, tādējādi palīdzot stiprināt sabiedrības uzticēšanos, ņemot vērā, ka brīva informācijas plūsma palīdz aizsargāt dzīvību un veselību un atvieglo un veicina sociālās, ekonomiskās un politiskās diskusijas un lēmumpieņemšanu; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka žurnālistiem un medijiem ir jēgpilni pieejamas parlamentārās debates, parlamenta deputāti, augsta līmeņa valdības amatpersonas, sabiedrībās interesēm svarīgi dati un publiski pasākumi un preses konferences, īpaši tās, ko organizē valdības, jo šādas pieejamības trūkums nopietni ierobežo mediju brīvības jēdzienu;

10.

vēlreiz pauž bažas par to, ka Eiropas Savienībā trūkst īpaša valsts līmeņa tiesiskā regulējuma vai rīcībpolitikas satvaru, kas aizsargātu žurnālistus un mediju darbiniekus pret vardarbību, draudiem un iebiedēšanu; aicina sabiedrībā pazīstamas personas un iestāžu pārstāvjus atturēties no žurnālistu nomelnošanas, jo tā visā sabiedrībā apdraud uzticēšanos medijiem; uzsver žurnālistu svarīgo lomu ziņošanā par protestiem un demonstrācijām un aicina viņus aizsargāt, lai viņi varētu darīt savu darbu bez bailēm; prasa, lai dalībvalstis nodrošina īpašas apmācības programmas tiesībaizsardzības iestādēm, kas atbildīgas par žurnālistu aizsardzību; aicina dalībvalstis un Komisiju gan tiesību aktos, gan praksē nodrošināt žurnālistu un citu mediju jomas aktoru, kā arī to avotu efektīvu aizsardzību un drošību, arī pārrobežu kontekstā; šajā sakarā ir stingri pārliecināts, ka dalībvalstīm būtu jāaizliedz izmantot privātdetektīvus iebiedēšanai ar mērķi iegūt informāciju par žurnālistiem viņu profesionālās darbības aspektā vai par viņu avotiem;

11.

ir dziļi nobažījies par aizvien izplatītākajiem uzbrukumiem medijiem un pauž nožēlu par žurnālistu avotu nepietiekamo aizsardzību; atgādina par dalībvalstu pienākumu ātri, neitrāli un rezultatīvi izmeklēt uzbrukumus, piemēram, draudus, slepkavības, aizskaršanu, iebiedēšanu un sliktu izturēšanos pret žurnālistiem, un mudina dalībvalstis pastiprināt centienus nepieļaut draudus un uzbrukumus žurnālistiem un mediju darbiniekiem, nodrošināt pārskatatbildību un garantēt, ka cietušajām personām un viņu ģimenēm ir pieejami atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejami ziņošanas mehānismi; aicina īstenot ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, kur uzsvērts, ka ES veiks visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu žurnālistu aizsardzību gan preventīvu pasākumu ziņā, gan mudinot veikt rezultatīvu izmeklēšanu, ja noticis pārkāpums; uzsver, ka žurnālistes ir īpaši neaizsargātas pret aizskaršanu un iebiedēšanu un tāpēc viņām būtu vajadzīgi papildu aizsardzības pasākumi; pauž dziļas bažas par to, ka uzbrukumi žurnālistēm un mediju darbiniecēm notiek aizvien vairāk; vēlreiz aicina dalībvalstis, apsverot žurnālistu drošības pasākumus, izmantot dzimumsensitīvu pieeju;

12.

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Eiropas Padomes ieteikumu par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu mediju jomas aktoru drošību un pēc iespējas drīz savos tiesību aktos transponēt Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kuras mērķis ir noteikt minimālos kopīgos standartus, lai nodrošinātu trauksmes cēlēju augsta līmeņa aizsardzību; uzsver, ka trauksmes celšana ir būtiska pētnieciskajai žurnālistikai un preses brīvībai;

13.

nosoda SLAPP izmantošanu nolūkā apklusināt vai iebiedēt pētnieciskos žurnālistus un medijus un attiecībā uz ziņošanu par konkrētām tēmām radīt baiļu gaisotni; vēlreiz stingri aicina Komisiju nākt klajā ar vispusīgu tiesību akta priekšlikumu, kura mērķis būtu izveidot minimālos standartus, kas vērsti pret SLAPP izmantošanu Eiropas Savienībā;

14.

norāda uz Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) galīgajiem ieteikumiem, kuri izklāstīti 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, saskaņā ar kuru tiesību akti par neslavas celšanu un apmelošanu attur no iespējamas ziņošanas par korupciju; vēlreiz aicina visas dalībvalstis savās tiesību sistēmās atteikties no tiesību aktos paredzētajiem sodiem par neslavas celšanu un apmelošanu — vismaz gadījumos, kad runa ir par apsūdzībām organizētajā noziedzībā, korupcijā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā dalībvalstīs un trešās valstīs;

15.

aicina Komisiju izveidot ES palīdzības dienestu, kas darbotos kā ātras reaģēšanas mehānisms žurnālistiem, kuri pieprasa aizsardzību, un nodrošināt, ka viņu situācijai tiek pievērsta pienācīga uzmanība;

16.

uzsver, ka pārmērīga īpašumtiesību koncentrācija satura producēšanas un satura izplatīšanas nozarēs var apdraudēt iedzīvotāju piekļuvi plašam satura klāstam; uzsver, ka mediju plurālisms, kas ir atkarīgs no to īpašnieku dažādības un satura daudzveidības, kā arī no neatkarīgas žurnālistikas, ir izšķirīgi svarīgs, lai stātos pretī dezinformācijas izplatīšanai un nodrošinātu, ka ES iedzīvotāji ir labi informēti. atgādina, ka saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta 2020. gada datiem mediju īpašumtiesību koncentrācija joprojām ir viens no būtiskākajiem riskiem mediju plurālismam un tiek uzskatīts, ka tā rada šķēršļus informācijas daudzveidībai; aicina dalībvalstis pieņemt un īstenot mediju īpašumtiesību tiesisko regulējumu, lai novērstu īpašumtiesību horizontālo koncentrāciju mediju nozarē un garantētu iedzīvotājiem pārredzamību, atklātību un vieglu piekļūstamību attiecībā uz informāciju par mediju īpašumtiesībām, finansējuma avotiem un vadību; aicina Komisiju sekot līdzi, kā dalībvalstu līmenī nolūkā palielināt mediju ainavas daudzveidību tiek izmantoti pastāvošie ES instrumenti pret īpašumtiesību koncentrāciju un nelikumīgu valsts atbalstu; nosoda visus mēģinājumus dalībvalstīs monopolizēt mediju īpašumtiesības vai politiski iejaukties mediju vadībā; mudina Komisiju un dalībvalstis ātri un apņēmīgi rīkoties, lai palielinātu mediju īpašumtiesību un mediju īpašnieku izmantoto finansiālo avotu pārredzamību; aicina Komisiju stiprināt centienus nodrošināt, ka mediji proaktīvi publisko informāciju par savu īpašumtiesību struktūru, arī par faktiskajiem īpašniekiem, un ka ir ieviesti skaidri noteikumi, ar ko novērst potenciālus interešu konfliktus, kuri izriet no mediju īpašumtiesību struktūrām, īpašu uzmanību pievēršot politiskas iejaukšanās nepieļaušanai; nosoda to, ka valdības, izmantojot publisko reklāmu, pārmērīgi iejaucas mediju plurālismā; aicina Komisiju rūpīgi sekot līdzi tam, kā tiek izmantoti ES līdzekļi, kas piešķirti brīvu un neatkarīgu mediju atbalstam, lai novirzītu resursus tiem, kuriem tie vajadzīgi; šajā sakarā uzsver, ka ES līdzekļus nedrīkst tērēt valsts kontrolētiem medijiem un medijiem, kas izplata politisko propagandu;

17.

pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs mediju regulatori ir nonākuši valdības ietekmē un darbojas neobjektīvi attiecībā pret medijiem, kas kritizē valdību;

18.

pauž bažas par mēģinājumiem Covid-19 pandēmiju izmantot, lai sodītu neatkarīgus un kritiskus medijus un ierobežotu valdības lēmumu un darbību pieejamību un to uzraudzības iespējas medijiem, ar ārkārtas pasākumiem apspiežot vai vājinot institucionālās pārredzamības mehānismus un liekot šķēršļus pienācīgām un informētām diskusijām par šīm darbībām; uzsver, ka žurnālistikai un brīvai informācijas plūsmai ir būtiska loma ES centienos ierobežot Covid-19 pandēmiju; norāda, ka žurnālistikai ir izšķirīga loma arī sabiedrības veselības ārkārtas situācijā; aicina Komisiju vispusīgi sekot līdzi šādām dalībvalstu valdību praksēm un rezultātus iekļaut gada ziņojumā par tiesiskumu;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami ieviest ES un valstu ārkārtas atveseļošanas pasākumu paketes, lai ar Covid-19 ekonomikas atveseļošanas plānu aizsargātu žurnālistu un mediju darbinieku darbvietas un iztiku, atbalstītu uzņēmumus un finansētu sabiedriskos medijus, pilnībā ievērojot ES konkurences noteikumus; uzsver, ka Covid-19 krīzes laikā daži mediji un it sevišķi vietējas mediju platformas ir lēsušas, ka reklāmas samazināšanās dēļ zaudēs vismaz 80 % (28) ieņēmumu; uzsver, ka pandēmijas apstākļos Eiropas iedzīvotājiem ir vajadzīgi profesionāli un neatkarīgi žurnālisti, kam ir droši ekonomiskie apstākļi; šajā kontekstā vēlreiz aicina, īstenojot nākamo DFS (2021–2027) pēc Covid-19 krīzes pārstrādātajā formā, izveidot pastāvīgu Eiropas žurnālistu fondu, kas piedāvātu tiešu finansiālu atbalstu neatkarīgiem žurnālistiem un medijiem, ārštata darbiniekiem un pašnodarbinātajiem mediju darbiniekiem; uzsver, ka finansējums būtu jāpārvalda neatkarīgām organizācijām, lai nepieļautu nekādu iejaukšanos redakcionālo lēmumu pieņemšanā, un ka atbalsts būtu jāsniedz tikai tiem sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, kas ir patiešām neatkarīgi un brīvi no valdības vai citādas iejaukšanās; atgādina, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī neatkarīgiem mediju jaunuzņēmumiem, sevišķi vietējiem, dalībvalstīs, kurās pēdējos gados ir pasliktinājusies mediju brīvība, būtiski palielinājusies mediju īpašumtiesību koncentrācija un sabiedriskos medijus apdraud politiskā ietekme;

20.

šajā kontekstā vēlreiz aicina pieņemt vērienīgu ES rīcības plānu dzīvīgas un plurālistiskas mediju ainavas izveides atbalstam;

21.

aicina pieņemt vērienīgu DFS ar lielākiem budžeta piešķīrumiem mediju un neatkarīgas žurnālistikas, sevišķi pētnieciskās žurnālistikas, atbalstam; uzsver, cik svarīga ir inovācija žurnālistikā un ziņu medijos, ko varētu veicināt ar ES finansējumu; ar bažām atzīmē budžeta samazinājumus, kas Komisijas pārskatītajā budžeta priekšlikumā paredzēti programmām “Radošā Eiropa” un “Tiesiskums, tiesības un vērtības”;

22.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka ES līdzekļi piešķirti, lai izveidotu jaunus projektus, piemēram, Eiropas mēroga ātrās reaģēšanas mehānismu preses un mediju brīvības pārkāpumu gadījumiem un pārrobežu pētnieciskās žurnālistikas fondu, nolūkā stiprināt mediju brīvību un plurālismu;

23.

uzsver, ka medijiem ir pildāma svarīga loma dzimumu līdztiesības un diskriminācijas novēršanas veicināšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai mediju nozarē veicinātu dzimumu līdztiesību tā, ka vairāk sieviešu var ieņemt radošus un lēmumpieņemšanas amatus, kas medijiem dotu iespēju palīdzēt vērsties pret dzimtiskajiem stereotipiem;

Naida runa

24.

nosoda visus ES un citviet notiekošos naida noziegumus, naida runu un nepamatotas vai negodprātīgas apsūdzības (29) gan bezsaistē, gan tiešsaistē, ko motivē diskriminācija, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības pie nacionālās minoritātes, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ; pauž bažas par naida noziegumiem un ar kūdīšanu uz diskrimināciju vai vardarbību saistītiem noziegumiem, kas notikuši Covid-19 pandēmijas laikā un noveduši pie īpaši neaizsargātu personu stigmatizācijas;

25.

pauž nožēlu par naida runas līmeņa paaugstināšanos ES valstu valdību un politisko partiju politiskajā komunikācijā; aicina dalībvalstis stingri nosodīt visu līmeņu politiķu un valsts amatpersonu veiktus naida noziegumus, naida runu un vainas novelšanu visu veidu medijos — jo tie tiešā veidā normalizē un pastiprina naidu un vardarbību sabiedrībā —, noteikt sodus par minētajām darbībām un atturēties no diskriminējošas un naidu uzkurinošas retorikas valdības komunikācijā, jo tā kaitē sabiedrībai; uzsver, ka sodiem vienmēr būtu jāatbilst starptautiskajiem vārda brīvības standartiem; turklāt aicina dalībvalstis likuma robežās garantēt un veicināt vārda brīvību, ieskaitot māksliniecisko brīvību, kas ir būtiska dzīvīgām demokrātiskajām diskusijām; atgādina, ka vārda brīvība neattiecas uz rasistisku un ksenofobisku runu;

26.

vēlreiz aicina dalībvalstis īstenot papildu pasākumus, ar ko novērst, nosodīt un apkarot naida runu un naida noziegumus, kā arī panākt šo pasākumu izpildi, lai vērstos pret naida runas un vardarbības izplatīšanos bezsaistē un tiešsaistē, vienlaikus nodrošinot, ka tiesībaizsardzības iestādes izmanto rezultatīvas naida noziegumu reģistrēšanas prakses, kuru pamatā ir principi, ko ieteikusi ES augsta līmeņa grupa rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanas jautājumos;

27.

uzsver, ka tiešsaistes naida runa pēdējos gados ir kļuvusi aizvien vairāk izplatīta, indivīdiem un destruktīviem aktoriem izmantojot tiešsaistes platformu pavērtās iespējas naidīgas informācijas izplatīšanai; uzsver, ka tas kaitē kopīgajām sabiedrības interesēm, jo kaitīgs saturs destabilizē cieņpilnu un godīgu publisko diskursu un apdraud sabiedrības drošību, ņemot vērā, ka naida runa tiešsaistē var uzkurināt vardarbību fiziskajā pasaulē;

28.

norāda, ka būtu jāstiprina naida runas un diskriminācijas apkarošanas tiesiskais regulējums; vēlreiz aicina šajā nolūkā atbloķēt sarunas par horizontālo diskriminācijas novēršanas direktīvu;

29.

vēlreiz aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko palielināt sieviešu drošību sabiedriskās vietās un internetā, vērsties pret jaunām dzimumbalstītas vardarbības formām, piemēram, kibervajāšanu un aizskaršanu tiešsaistē, un ieviest vispusīgus mehānismus, ar kuriem palīdzēt šādas vardarbības upuriem;

30.

vēlreiz aicina Komisiju un Padomi aktivizēt LESD 83. panta 1. punkta pārejas klauzulu, lai ES atzīto noziegumu katalogā iekļautu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības (arī kibervardarbības) veidus;

31.

pieņem zināšanai Komisijas popularizēto Rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidīgiem izteikumiem tiešsaistē un tā piekto izvērtēšanas kārtu, kurā secināts, ka IT uzņēmumi izņem vidēji 71 % no tiem paziņotajām nelikumīgas naida runas izpausmēm; atgādina, ka šā rīcības kodeksa izvērtēšanā un pārskatīšanā būtu jāiesaista žurnālisti un pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ka IT uzņēmumi, kas piedalās rīcības kodeksa īstenošanā, izņemšanas pieprasījumus izskata tikai saskaņā ar saviem noteikumiem un kopienas vadlīnijām; uzsver, ka privātuzņēmumiem ir liela rīcības brīvība noteikt, kas ir un kas nav likumīgi; mudina visus sociālo mediju platformu uzņēmumus iesaistīties rīcības kodeksa īstenošanā;

32.

norāda, ka dalībvalstīm, izmantojot visus piemērotos līdzekļus, ir jānodrošina, ka medijos, tostarp tiešsaistes un sociālajos medijos, kā arī reklāmā ne pret vienu personu vai personu grupu netiek vērsta kūdīšana uz vardarbību vai naidu, kas var tieši ietekmēt šādu personu līdzdalību pilsoniskajā sabiedrībā; vēlreiz aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālo mediju uzņēmumus sadarbībā ar attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām pretdarboties rasisma, ksenofobijas, naida pret LGBTI un reliģiskā naida izplatībai internetā; aicina dalībvalstis un Komisiju vākt uzticamākus datus par naida runas un naida noziegumu apmēru;

33.

pauž bažas par to, ka cietušie par naida noziegumiem neziņo, jo trūkst piemērotu aizsardzības līdzekļu un iestādes dalībvalstīs naida noziegumus pienācīgi neizmeklē un neizbeidz nesodāmību par tiem; aicina dalībvalstis izstrādāt un izplatīt rīkus un mehānismus, ar kuriem ziņot par naida noziegumiem un naida runu, un nodrošināt, ka visi iespējamie naida nozieguma vai naida runas gadījumi tiek rezultatīvi izmeklēti un attiecīgās personas tiek pakļautas kriminālvajāšanai un tiesas procesam;

Dezinformācija un platformu loma

34.

atzīmē, ka jaunās digitālās tehnoloģijas un sociālie mediji ir saasinājuši dezinformācijas izplatības un ārvalstu iejaukšanās problēmu un novedusi pie tā, ka tiešsaistes platformām ir ietekmīga loma ziņu un cita mediju satura publicēšanā, izplatīšanā un popularizēšanā; vēlreiz pauž bažas par dezinformācijas radīto apdraudējumu informācijas brīvībai, vārda brīvībai, demokrātiskajam diskursam, mediju neatkarībai un sabiedrības veselībai; uzsver, ka dezinformācijas apkarošanas pasākumiem būtu īpaši jāpievēršas viedokļu plurālisma veicināšanai ar atbalstu kvalitatīvai žurnālistikai, uzticamas, faktos balstītas un pārbaudītas informācijas sniegšanai un medijpratības attīstīšanai un ka šādiem pasākumiem jānodrošina informācijas brīvības un vārda brīvības garantijas;

35.

aicina tiešsaistes platformas un tiesībaizsardzības iestādes vairāk sadarboties, lai iedarbīgi vērstos pret naidu vai vardarbību uzkurinošu ziņu izplatīšanos; uzsver, cik svarīgi ir nekavējoties izņemt nelikumīgu saturu, lai apturētu tā nekontrolētu izplatīšanos; tomēr atzīmē, ka tiešsaistes platformas nevar un nedrīkst kļūt par privātiem cenzoriem un ka nelikumīgs saturs tiešsaistes platformām jāizņem, vienmēr ievērojot aizsardzības pasākumus, tostarp pārskatīšanu dalībvalsts tiesā, lai aizsargātu vārda brīvību, ieskaitot māksliniecisko brīvību, tiesības uz brīvu un neatkarīgu informāciju un iedzīvotāju pamattiesības kopumā; atgādina, ka tiešsaistes platformas ietilpst tiešsaistes publiskajā sfērā, kur noris publiskas debates; aicina Komisiju nodrošināt platformām aizsardzības pasākumus, lai tiktu ievērotas pamattiesības un vārda brīvība;

36.

atgādina, ka politiskās partijas un privātas un publiskas struktūras bieži izmanto politisko profilēšanu, dezinformāciju un manipulāciju ar informāciju, un vēlreiz pauž bažas par to, ka pirms visām lielajām valstu un ES vēlēšanām pastāvīgi tiek konstatēti iejaukšanās pierādījumi, kas liecina par ārvalstu ietekmi, un ka liela daļa no šīs iejaukšanās nāk par labu pret ES vērstiem un populistiskiem kandidātiem, kas mēģina polarizēt sabiedrību un izbeigt ideju plurālismu, vēršoties pret konkrētām minoritātēm un neaizsargātām grupām; norāda, ka cīņa pret trešo pušu iejaukšanos nākotnē būs izšķirīgs faktors Eiropas vērtību un demokrātijas sargāšanā; Covid-19 ārkārtas situācijas kontekstā uzsver, ka galēji labējo un populistu grupas un politiķi ir izmantojuši dezinformāciju un sensacionalizētus mediju ziņojumus par pandēmiju, lai vērstos pret minoritātēm un saasinātu pret imigrāciju vērsto retoriku, kas savukārt ir novedis pie rasistiskas un ksenofobiskas naida runas un diskriminācijas gadījumu skaita palielināšanās;

37.

norāda, ka visā pasaulē turpina izplatīties dažādu veidu maldinoša informācija un dezinformācija, kā arī citādas manipulācijas ar informāciju par, piemēram, Covid-19 pandēmiju, tā bieži ir vērsta pret visneaizsargātākajām kopienām un var nelabvēlīgi ietekmēt sabiedrības drošību, veselību un efektīvu krīzes pārvarēšanu; uzskata, ka šo dezinformācijas kampaņu mērķis ir vājināt demokrātisko procesu un iedzīvotāju uzticēšanos dalībvalstu demokrātiskajām institūcijām; atzinīgi vērtē 2020. gada 10. jūnija kopīgo paziņojumu par ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošanu; atgādina, ka visiem dezinformācijas apkarošanas pasākumiem, tostarp tiem, kas veikti Covid-19 ārkārtas situācijas kontekstā, ir jābūt nepieciešamiem, samērīgiem, pārredzamiem, pagaidu un pakļautiem regulārai pārraudzībai, nepieļaujot nekādu virzību uz valsts monopolu vai informācijas avotu koncentrāciju, un tie nekādā gadījumā nedrīkst liegt žurnālistiem un mediju jomas aktoriem veikt savu darbu vai novest pie tā, ka internetā nepamatoti tiek izņemts saturs vai tiek bloķēta piekļuve tam; pauž nožēlu par to, ka dažas tiešsaistes platformas, pamatojoties uz nepārredzamiem noteikumiem, kas lieki ierobežo vārda brīvību, izņem vai cenzē ar Covid-19 pandēmiju saistītu saturu, tostarp žurnālistisku saturu; uzsver, ka šādu pasākumu izmantošana var novest pie tā, ka tiek liegta vai ierobežota piekļuve svarīgai sabiedrības veselības informācijai; uzsver, ka jebkādi mēģinājumi noteikt kriminālatbildību par informāciju, kas saistīta ar pandēmiju, var izraisīt neuzticēšanos institucionālai informācijai, kavēt piekļuvi uzticamai informācijai un ierobežot vārda brīvību;

38.

nosoda sazvērestības teorijas un ar publiskiem līdzekļiem finansētas kampaņas, kuru mērķis ir diskreditēt ES un maldināt sabiedrību par ES mērķiem un darbībām; aicina Komisiju atklāti nosodīt un atmaskot melus un dezinformāciju, ko par ES izplata valstu iestādes, un publicēt un izplatīt faktos balstītas atbildes, lai informētu iedzīvotājus;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu nākt klajā ar Eiropas demokrātijas rīcības plānu, kura mērķis ir apkarot dezinformāciju un pielāgoties mainīgajiem draudiem un manipulācijām, kā arī atbalstīt brīvus un neatkarīgus medijus; šajā aspektā uzsver, ka vārda brīvības — arī brīvu, neatkarīgu un finansiāli ilgtspējīgu mediju, mākslinieciskās brīvības, pamattiesību satura un demokrātisko diskusiju — aizsardzība un cīņa pret naida runu un dezinformāciju ir būtisks faktors tiesiskuma un demokrātijas aizsardzībā ES; ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar Globālā dezinformācijas indeksa (GDI) pētījumu tīmekļa vietnes, kas Eiropas Savienībā izplata dezinformāciju, ik gadu ieņēmumos no reklāmas gūst vairāk nekā 70 miljonus EUR; uzsver potenciāli negatīvo ietekmi, kāda var būt mikroorientētā reklāmā balstītiem uzņēmējdarbības modeļiem; apstiprina, ka Vispārīgā datu aizsardzības regula (30) indivīdiem paredz tiesības netikt pakļautiem vispārizplatītai izsekošanai tiešsaistē pāri atsevišķu vietņu un lietotņu robežām; aicina Komisiju šajā sakarā vairāk sadarboties ar digitālajām platformām un stiprināt centienus panākt šādas prakses aizlieguma izpildi, apkarot dezinformācijas stratēģisko, automatizēto popularizēšanu tiešsaistē ar botiem un viltus profiliem un palielināt tiešsaistes reklāmas finansējuma un izplatīšanas pārredzamību; turklāt aicina visas tiešsaistes platformas nodrošināt, ka meklēšanas funkcijās izmantotie algoritmi nav pamatā balstīti uz reklāmu; prasa izveidot daudzpusīgu digitālo tiesību un pamattiesību ekspertu grupu, kas aptvertu neatkarīgos medijus un digitālo tiesību un cilvēktiesību NVO un palīdzētu Komisijai un ES iestādēm kopumā;

40.

atzinīgi vērtē to, ka ir sākts Eiropas Digitālo mediju observatorijas (EDMO) projekts, kas palielinās pieejamās zinātniskās zināšanas par tiešsaistes dezinformāciju, palīdzēs izstrādāt ES informācijas pārbaudes pakalpojumu tirgu un izveidot pārrobežu un multidisciplināru kopienu, kuru veidos faktu pārbaudītāji un akadēmiskie pētnieki, kas sadarbosies ar ieinteresētajām personām, lai identificētu, analizētu un atmaskotu potenciālu dezinformāciju, piemēram, par Covid-19;

41.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, kā arī privātajam sektoram, it sevišķi tiešsaistes platformām, un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā par vajadzību pēc vienotas rīcības cīņā pret dezinformāciju; uzsver, ka tiešsaistes platformām būtu jāuzņemas liela loma dezinformācijas atklāšanā un apkarošanā; atzīst daudzsološo un nepieciešamo, bet vēl nepietiekamo ietekmi, kas raksturīga brīvprātīgajām darbībām, ko veic daļa pakalpojumu sniedzēju un platformu, lai vērstos pret dezinformāciju, nelikumīgu saturu un ārvalstu iejaukšanos vēlēšanu procesos Eiropas Savienībā; tomēr uzsver, ka pašlaik tiešsaistes platformas vēl aizvien neuzņemas pienācīgu atbildību novērst tūlītējus apdraudējumus;

42.

uzsver, ka tiešsaistes platformu dezinformācijas apkarošanas darbību rezultativitāti iespējams novērtēt vien tad, ja tās tiek veiktas pilnīgi pārredzami un daloties relevantajos datos; tāpēc mudina Komisiju novērtēt visus iespējamos pasākumus, kā tiešsaistes platformām noteikt pienākumu iedarbīgi, pārredzami un pārskatatbildīgi vērsties pret dezinformācijas izplatīšanos un attiecīgi dalīties relevantajos datos; aicina Komisiju apsvērt sankcijas tiešsaistes platformām, kas to nedara; gaida, ka tas tiks attiecīgi atspoguļots Eiropas Demokrātijas rīcības plānā un digitālo pakalpojumu tiesību aktā;

43.

šajā sakarā uzsver, ka tiešsaistes satura izņemšana bez tiesas rīkojuma, kurā būtu noteikts tā nelikumīgais raksturs, būtiski ietekme vārda un informācijas brīvību; aicina regulāri novērtēt pakalpojumu sniedzēju un platformu brīvprātīgo dezinformācijas apkarošanas darbību ietekmi; uzstāj, ka dalībvalstīm ir pienākums ievērot, aizsargāt un garantēt pamattiesības, un prasa izvērtēt visas pieejamās iespējas aizsargāt un ievērot tiesības uz informāciju un līdzdalību; aicina Komisiju šajā sakarā ierosināt ES noteikumus par tiešsaistes platformām, kuru mērķis būtu arī vērsties pret valdības praksēm, kas nevajadzīgi ierobežo vārda brīvību; uzsver, ka automatizētu rīku izmantošana satura moderācijā var apdraudēt vārda un informācijas brīvību un ka ES digitālajai rīcībpolitikai un stratēģijai ir jānodrošina pienācīgi tiesību aizsardzības līdzekļi un garantijas, pilnībā ievērojot attiecīgos ES Pamattiesību hartas un ECTK noteikumus;

44.

uzskata, ka ES prakses kodeksu dezinformācijas jomā varētu stiprināt pastāvošo saistību pārraudzības uzlabojumi, tiešsaistes platformu pārredzama dalīšanās dezagregētā informācijā un datos un šādu saistību paplašināšana; uzskata, ka solis uz priekšu varētu būt kopregulējuma pieeja, kas pastāvīgi atspoguļotu aktuālās tendences digitālajā sfērā;

45.

mudina sociālo mediju uzņēmumus un tiešsaistes platformas izskatīt iespējas darīt pieejamus rīkus, kas lietotājiem ļautu ziņot par potenciālu dezinformāciju un to marķēt, lai atvieglotu raitu reaģēšanu un neatkarīgas un objektīvas trešo personu faktu pārbaudes organizācijas varētu to izskatīt, bet tas darāms, nepieļaujot šādu rīku nepareizu lietošanu; uzsver, ka tiešsaistes platformām būtu jāsadarbojas ar dalībvalstīm un ES iestādēm, lai atvieglotu dezinformācijas un ārvalstu iejaukšanās izvērtēšanu un vainīgo identificēšanu;

Medijpratība

46.

aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai stiprinātu tādu izglītības politiku, kas veicina medijpratību un informācijpratību, attīsta spējas domāt kritiski un palīdz iedzīvotājiem atpazīt dezinformāciju; šajā sakarā uzsver, ka centrālo un vietējo mediju redakcionālās neatkarības saglabāšana un medijpratības projektu izveide ir būtiski elementi, kas vajadzīgi, lai attīstītu noturību, palielinātu izpratni un stiprinātu izglītību attiecībā uz iedarbīgu propagandas, dezinformācijas un manipulāciju apkarošanu; uzskata, ka pastāvīgas medijpratības mācību programmas un centieni visās vecuma grupās ir ļoti svarīgi, kad jāpalielina sabiedrības noturība pret šādu apdraudējumu digitālajā telpā; šajā sakarā aicina Komisiju cieši sadarboties ar dalībvalstīm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai izstrādātu mācību programmas par informāciju, medijiem un datpratību; uzsver, ka medijpratība ir iedzīvotājiem aizvien svarīgāka un izšķirīgāka prasme; norāda, ka nolūkā uzrunāt plašāku auditoriju un pēc iespējas vairāk vecuma grupu ir svarīgi paplašināt medijpratības iniciatīvas, izmantojot sociālo mediju platformas, ieskaitot arī rezultatīvas medijpratības stratēģijas, kuru centrā ir veci cilvēki un visneaizsargātākās grupas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt arī programmas un rīcībpolitikas, kuru mērķis ir sekmēt medijpratību un ziņpratību žurnālistu un mediju jomas aktoru vidū, kā arī attīstīt kritisku un vērīgu skatījumu uz IKT lietojumu, piemēram, izpratnes palielināšanas kampaņas par tiesībām un iespējamajiem riskiem digitālajā sfērā; uzsver, ka ir jāizstrādā vispusīga ES medijpratības stratēģija, un aicina Komisiju pastiprināt centienus šajā jomā; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas pilda svarīgu lomu, veicinādamas medijpratību un palīdzēdamas novērst naida runas izplatīšanos; atgādina, ka programmas, kuru stratēģijas naida noziegumu un naida runas apkarošanai atzītas par rezultatīvām, ir vērstas uz sadarbību, komunikāciju, konfliktu risināšanu, problēmu risināšanu, mediāciju un aizspriedumu apzināšanos;

47.

mudina Komisiju pastiprināt centienus palielināt ES finansējumu medijpratības programmām un aktīvi popularizēt uzticamu, faktos balstītu un pārbaudītu informāciju, uzlabojot mediju izplatīšanas kanālus un līdz ar to — piekļuvi šādai informācijai; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot pārskatītās AVMPD noteikumus, kas tām prasa veicināt un attīstīt medijpratību;

48.

mudina Komisiju atbalstīt papildu izglītības programmas visās dalībvalstīs ne tikai medijpratības jomā, bet arī plašāka tvēruma pilsoniskajā izglītībā, piemēram, demokrātisko vērtību un cilvēktiesību aspektā, lai vēl vairāk uzlabotu spējas atpazīt dezinformāciju un propagandu;

49.

uzsver, ka vietējās un kopienas mediju organizācijas ir svarīgas struktūras, kuras popularizē, sagatavo un izplata informāciju un faktus, kas ir saistīti ar vietējiem un minoritāšu mākslas un kultūras pasākumiem; uzskata, ka tās ir svarīgs instruments, ar ko Eiropā saglabāt mediju plurālismu un uzturēt multikulturālu vidi; uzskata, ka arī kopienu mediji kā ieinteresētās personas būtu jāiesaista ES programmās, kuru mērķis ir veicināt žurnālistiku un medijpratību, un aicina dalībvalstis sniegt tiem pienācīgu atbalstu, nodrošinot, ka tie pilda savu lomu izglītības un kultūras jomā;

50.

aicina ES iestādes liela mēroga ārkārtas situāciju, piemēram, pandēmijas, gadījumā nodrošināt pastiprinātu un proaktīvu komunikāciju visās oficiālajās valodās, lai nodrošinātu, ka ES iedzīvotājiem ir pieejama precīza, lietotājdraudzīga un pārbaudīta informācija;

o o

51.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.

(2) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.

(3) OV L 303, 28.11.2018., 69. lpp.

(4) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.

(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0014.

(7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0101.

(8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0103.

(9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0080.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0031.

(11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0021.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0328.

(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0032.

(14) OV C 390, 18.11.2019., 19. lpp.

(15) OV C 433, 23.12.2019., 31. lpp.

(16) OV C 238, 6.7.2018., 57. lpp.

(17) OV C 324, 27.9.2019., 392. lpp.

(18) OV C 41, 6.2.2020., 64. lpp.

(19) OV C 390, 18.11.2019., 111. lpp.

(20) OV C 369, 11.10.2018., 11. lpp.

(21) OV C 346, 27.9.2018., 29. lpp.

(22) OV C 331, 18.9.2018., 135. lpp.

(23) OV C 263, 25.7.2018., 82. lpp.

(24) OV C 356, 4.10.2018., 5. lpp.

(25) OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp.

(26) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.

(27) Starptautiskais Sieviešu mediju fonds, “Global Report on the Status of Women in the News Media” (“Globālais ziņojums par sieviešu stāvokli ziņu medijos”), 2011.

(28) Sk. The Economist, “The newspaper industry is taking a battering” (“Trieciens laikrakstu nozarei”), 2020. gada 18. aprīlis, kā arī News Media Europe, “COVID-19 and the news media: journalism always comes at a cost” (“Covid-19 uz ziņu mediji: žurnālistika nekad nav par velti”), 2020. gada 24. marts.

(29) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 23. aprīļa spriedums, pieteikums Nr. 11798/85, 46. punkts.

(30) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/43

P9_TA(2020)0321

Jauna Eiropas industriālā stratēģija

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par jaunu Eiropas industriālo stratēģiju (2020/2076(INI))

(2021/C 425/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 9., 151., 152. pantu, 153. panta 1. un 2. punktu, kā arī 173. pantu, kas attiecas uz ES rūpniecības politiku un cita starpā atsaucas uz Savienības ražošanas nozares konkurētspēju,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 27. un 30. pantu,

—	ņemot vērā LESD un Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši LES 5. panta 3. punktu un Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā LES 3. panta 3. punktu, kas attiecas uz iekšējo tirgu, ilgtspējīgu attīstību un sociālo tirgus ekonomiku,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

—	ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti 2020. gada Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā, kas publicēts 2020. gada 11. jūnijā,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 2. jūnija paziņojumu par Farmācijas stratēģijas ceļvedi, kā pacientiem laikus piekļūt cenas ziņā pieejamām zālēm,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “Eiropas lielā stunda — jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” (COM(2020)0456),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “Pielāgotā Komisijas darba programma 2020. gadam” (COM(2020)0440),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas Datu stratēģija” (COM(2020)0066),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra balto grāmatu par mākslīgo intelektu “Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās” (COM(2020)0065),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra ziņojumu par mākslīgo intelektu, lietu internetu un robotiku drošuma un atbildības aspektā (COM(2020)0064),

—	ņemot vērā 2020. gada 15. maija rezolūciju par jauno daudzgadu finanšu shēmu, pašu resursiem un atveseļošanas plānu (1),

—	ņemot vērā Komisijas sagatavoto 2020. gada pavasara Eiropas ekonomikas prognozi,

—	ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2020. gada 23. aprīļa secinājumus pēc Eiropadomes locekļu videokonferences,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (2),

—	ņemot vērā Komisijas un Augstā pārstāvja 2020. gada 8. aprīļa kopīgo paziņojumu par ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 (JOIN(2020)0011),

—	ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2020. gada 17. marta secinājumus pēc Eiropadomes locekļu videokonferences par Covid-19,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 13. marta paziņojumu “Koordinēta ekonomikas reakcija uz Covid-19 uzliesmojumu” (COM(2020)0112),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojumu “Jauns aprites ekonomikas rīcības plāns — par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu” (COM(2020)0098), secinājumus “Pilnīgāka aprite — pāreja uz ilgtspējīgu sabiedrību”, kurus Padome pieņēma 3716. sanāksmē, kas notika 2019. gada 4. oktobrī (12791/19), un Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu “Noslēgt aprites loku – ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “MVU stratēģija ilgtspējīgai un digitālai Eiropai” (COM(2020)0103),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 4. marta priekšlikumu regulai, ar ko izveido klimatneitralitātes panākšanas satvaru un groza Regulu (ES) 2018/1999 (Eiropas Klimata akts) (COM(2020)0080),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067),

—	ņemot vērā Komisijas darba programmu 2020. gadam “Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem” (COM(2020)0037),

—	ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (3),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. janvāra paziņojumu “Ilgtspējīgas Eiropas investīciju plāns” (COM(2020)0021),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 28. novembra ziņojumu “ES energoietilpīgo nozaru konkurētspējīgas pārveides ģenerālplāns, kas līdz 2050. gadam nodrošinās klimatneitrālu aprites ekonomiku” (ziņojumu sniedza Augsta līmeņa grupa energoietilpīgo nozaru jautājumos),

—	ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par taisnīgu nodokļu politiku digitalizētā un globalizētā ekonomikā: BEPS 2.0 (4),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 12. decembra sanāksmes secinājumus (EUCO 29/19),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 20. jūnija sanāksmes secinājumus “Jauna ES stratēģiskā programma 2019.–2024. gadam” (EUCO 9/19),

—	ņemot vērā secinājumus par turpmāko ES rūpniecības politikas stratēģiju, kurus Padome pieņēma 3655. sanāksmē, kas notika 2018. gada 29. novembrī (14832/2018),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. maija paziņojumu “Jauna Eiropas darba kārtība kultūrai” (COM(2018)0267),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 13. septembra paziņojumu “Investīcijas gudrā, novatoriskā un ilgtspējīgā rūpniecībā. Atjauninātā ES rūpniecības politikas stratēģija” (COM(2017)0479),

—	ņemot vērā 2017. gada 5. jūlija rezolūciju par vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošanu kā stratēģisku prioritāti izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā (5),

—	ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par Eiropas rūpniecības digitalizāciju (6),

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, par vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošanu kā stratēģisku prioritāti izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā (O-000047/2017),

—	ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu (7),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “Eiropas rūpniecības digitalizācija. Digitālā vienotā tirgus priekšrocību izmantošana pilnā apmērā” (COM(2016)0180),

—	ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko Eiropas Parlaments ratificēja 2016. gada 4. oktobrī,

—	ņemot vērā 2016. gada 5. oktobra rezolūciju par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas (8),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 15. decembra un 2017. gada 23. jūnija sanāksmes secinājumus,

—	ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par ES kultūras un radošo nozaru saskaņotu politiku (9),

—	ņemot vērā Padomes secinājumus par rūpniecības konkurētspējas programmu, par Eiropas rūpniecības digitālo pārveidi un par digitālā vienotā tirgus tehnoloģiju un publisko pakalpojumu modernizācijas paketi,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—	ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai (10),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumu “Eiropas rūpniecības atdzimšana” (COM(2014)0014),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 22. maija un 2019. gada 22. marta sanāksmju secinājumus (EUCO 1/19),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas vēstuli,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A9-0197/2020),

tā kā Eiropas Savienībai ir vajadzīga jauna rūpniecības stratēģija, kas atbilst mērķim vēlākais līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un kas radīs apstākļus inovatīvas, iekļaujošas, noturīgas un digitalizētas sabiedrības veidošanai, kā arī sniegs būtisku devumu Eiropas rūpniecības nozaru globālās konkurētspējas veicināšanā; tā kā šai stratēģijai būtu jāpalīdz saglabāt augstu nodarbinātības līmeni un kvalitatīvas darbvietas, nevienu neatstājot novārtā; tā kā šai stratēģijai jānodrošina Eiropas rūpnieciskās bāzes divējā pārkārtošanās, lai tā kļūtu mūsdienīga un digitalizēta, spētu pilnvērtīgi izmantot atjaunojamo energoresursu enerģijas potenciālu, kā arī būtu lielā mērā energoefektīva, resursefektīva un klimatneitrāla; tā kā stratēģijai būtu arī jāstiprina Eiropas vadošā loma pasaulē un jāsamazina Savienības atkarība no citiem pasaules reģioniem stratēģiskajās vērtības ķēdēs, veicot to dažādošanu un padarot tās ilgtspējīgākas, izvairoties no Eiropas rūpniecības nozaru pārvietošanas un vienlaikus saglabājot tirgus atvērtību;

B.	tā kā Covid-19 pandēmija un tās negatīvās sekas ir radījušas vēl nepieredzētu Eiropas ekonomikas lejupslīdi, kas var saasināt nevienlīdzību un sociālo spriedzi Eiropas Savienībā, īpaši visneaizsargātāko iedzīvotāju vidū;

tā kā rūpniecības konkurētspēja un klimata politika pastiprina viena otru un tā kā novatoriska un klimatneitrāla reindustrializācija radīs darbvietas vietējā vidē un nodrošinās Eiropas ekonomikas konkurētspēju; tā kā šāda pieeja būtu jāpiemēro visās politikas jomās, kas attiecas uz zaļo un digitālo pārkārtošanos;

tā kā Savienībai jāatraisa atsevišķu sociālo grupu, tostarp jauniešu, migrantu, vecāka gadagājuma iedzīvotāju un sieviešu, neizmantotais uzņēmējdarbības potenciāls un šajās grupās tas jāattīsta pilnībā; tā kā Savienības rūpniecības stratēģija varētu sniegt iespēju veicināt nepietiekami pārstāvēto vai nelabvēlīgā situācijā esošo cilvēku grupu uzņēmējdarbības kultūru un radīt viņiem iespēju pilnībā iesaistīties digitālās un zaļās pārkārtošanās procesā;

tā kā Covid-19 pandēmija un tās izraisītā nepieredzētā ekonomikas lejupslīde ir ietekmējusi visus ekonomikas sektorus un it īpaši MVU, turklāt vairākos sektoros tiek pilnībā pārtraukta darbība; tā kā šajā sakarībā ātra un taisnīga atveseļošanās netiks panākta, izmantojot parasto uzņēmējdarbību, un jebkurai uz nākotni vērstai rūpniecības stratēģijai būtu jāsākas ar rūpniecības atveseļošanas un ilgtermiņa globālās konkurētspējas veicināšanas pasākumiem, it īpaši izaugsmes nozarēs un nozarēs, kuras visvairāk ietekmējuši ar Covid-19 saistītie pārvietošanās ierobežojumi;

tā kā uzņēmumu jaunās parādsaistības, kuras tie ir uzņēmušies, lai pārdzīvotu ekonomikas lejupslīdes periodu, visdrīzāk, vājinās šo uzņēmumu finanšu struktūru, kas īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā palēninās to izaugsmi un samazinās ieguldījumu spējas, lai īstenotu divējo pārkārtošanos uz digitalizētu, klimatneitrālu un resursefektīvu aprites ekonomiku;

tā kā šajā situācijā Savienībai nepieciešama rūpniecības stratēģija, kuru īsteno divos atšķirīgos posmos, no kuriem viens vērsts uz atveseļošanu, savukārt otrs uz atjaunošanu un noturības veidošanu; tā kā ekonomikas atveseļošanas pamatā jābūt spēcīgai un sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgai pieejai un ekonomikas atveseļošanai būtu jāveicina rūpniecības atjaunošana virzībā uz veiksmīgu digitālo un zaļo pārkārtošanos, šajos procesos iesaistot prasmīgu darbaspēku un nodrošinot, ka pārkārtošanās ir taisnīga un godīga;

tā kā Eiropas rūpniecības nozares ir savstarpēji cieši saistītas un pastāv stipras savstarpējās attiecības starp dalībvalstīm un dažādām pieejām, ko piemēro dažāda lieluma uzņēmumiem; tā kā līdz ar to saskaņota Eiropas politika, kas nodrošina, ka labumu var gūt visa ražošanas ķēde no lielām ražotnēm līdz MVU, varēs sekmīgāk palielināt Eiropas konkurētspēju pasaulē, kā arī ilgtspēju;

tā kā ES būtu jāturpina slēgt vērienīgus tirdzniecības nolīgumus gan daudzpusēji, gan divpusēji; tā kā jau pirms Covid-19 krīzes Eiropas rūpniecība, kas joprojām palika Eiropas ekonomikas pīlārs, nodrošinot darbu aptuveni 32 miljoniem cilvēku, tomēr bija nonākusi krustcelēs, jo tās ieguldījums ES IKP pēdējo 20 gadu laikā bija samazinājies no 23 % uz 19 %; tā kā patlaban Eiropas rūpniecība saskaras ar intensīvu starptautisko konkurenci, un bieži vien to ietekmē arvien pieaugoši protekcionistiskie tirdzniecības pasākumi, ko īsteno trešās valstis, kuras neievēro augstus vides un sociālos standartus;

tā kā jaunajai Eiropas rūpniecības stratēģijai jānodrošina Eiropas rūpnieciskās bāzes divējā pārkārtošanās, lai tā kļūtu konkurētspējīga un ilgtspējīga; tā kā šī pārveide sniedz iespēju Eiropai modernizēt savas rūpniecības pamatus, saglabāt un pārkārtot darbvietas un rūpniecisko pamatražošanu, kā arī iegūt prasmes un spējas, kas ir būtiskas globālajiem centieniem sasniegt Klimata aktā noteiktos mērķus un ilgtspējīgas attīstības mērķus;

tā kā stratēģijai jānodrošina nepieciešamais tiesiskais regulējums, lai panāktu divējo pārkārtošanos, kā arī nodrošinātu vajadzīgo infrastruktūru un finanšu resursus, un tajā galvenā uzmanība jāpievērš principam “energoefektivitāte pirmajā vietā”, enerģijas un resursu ietaupījumiem, atjaunojamo energoresursu enerģijas, kā arī bezoglekļa un mazoglekļa enerģijas tehnoloģijām, apritei un netoksiskumam;

tā kā, neskaitot Covid-19 krīzi, klimata pārmaiņas un vides pasliktināšanās joprojām ir viena no lielākajām problēmām, kas prasa visaptverošu kopēju pieeju; tā kā ES rūpniecības emisijas palielina Eiropas kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas; tā kā energoietilpīgās rūpniecības dekarbonizācija joprojām ir viens no būtiskākajiem uzdevumiem virzībā uz klimatneitralitātes panākšanu vēlākais līdz 2050. gadam; tā kā visām nozarēm būtu jāsniedz ieguldījums Savienības klimata mērķu sasniegšanā;

tā kā Covid-19 krīze ir pierādījusi digitālo līdzekļu, tostarp savienojamības un tīklu, kā arī digitālo prasmju, būtisko nozīmi kā instrumentiem, kas darba ņēmējiem un uzņēmumiem ļauj pielāgot ārkārtas situācijai veidu, kā tie veic savus uzdevumus un darbības; tā kā digitālās infrastruktūras stabilitāte un darbaspēka digitālo prasmju uzlabošana ir prioritārās jomas, lai paaugstinātu Eiropas uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspēju;

tā kā Savienības jaunajai rūpniecības stratēģijai jābūt vērstai uz pastiprinātu savienojamību, uzlabotiem digitālajiem slāņiem, industriālo lietu internetu, mākslīgo intelektu, blokķēdēm, hiperveiktspējas datošanu un kvantu datošanu; tā kā digitālā nozare, kas gan piedāvā tehnoloģijas risinājumus, gan optimizē rūpnieciskos procesus, veicinās arī Eiropas zaļā kursa īstenošanu un rūpniecības pāreju uz klimatneitralitāti un vienlaikus tiks uzlabota arī digitālās nozares energoefektivitāte un aprites ekonomikas sniegums;

tā kā, lai nodrošinātu Savienības suverenitāti un stratēģisko autonomiju, ir nepieciešama autonoma un konkurētspējīga rūpnieciskā bāze un ievērojami ieguldījumi pētniecībā un inovācijā, lai palielinātu vadošo nozīmi galveno pamattehnoloģiju un inovatīvu risinājumu jomā un nodrošinātu konkurētspēju globālā līmenī; tā kā Savienības rūpniecības stratēģijā būtu jāiekļauj rīcības plāns, lai pastiprinātu Eiropas rūpniecības nozaru piegādes ķēdes, saīsinātu tās, padarītu ilgtspējīgākas un dažādotu, samazinot pārmērīgu paļaušanos uz dažiem tirgiem un palielinot šo ķēžu noturību; tā kā būtu jāizstrādā arī viedās ražošanas repatriācijas stratēģija, lai pārceltu rūpniecības ražotnes atpakaļ uz Eiropu, kā arī palielinātu ražošanu un ieguldījumus un pārvietotu rūpniecisko ražošanu Savienībai stratēģiski svarīgās nozarēs,

uzskata, ka visās Savienības stratēģijās galvenā loma būtu jāatvēl pārejai uz sociālā, ekonomikas un vides aspektā noturīgu sabiedrību, stratēģisko vadību un autonomiju, kā arī labi funkcionējošu vienoto tirgu; tādēļ uzskata, ka ir nepieciešams izveidot pilnībā funkcionālu un uz nākotni vērstu regulējumu un politikas satvaru, kas balstīts izpratnē par dinamiku starp atveseļošanas plānu, mūsu klimata un digitālajiem mērķiem un efektīvu rūpniecības stratēģiju, kurā integrētas dažādās pieejas, mērķrādītāji un mērķi; aicina Komisiju noteikt visaptverošu un pārskatītu rūpniecības stratēģiju, kas nodrošina skaidru politikas satvaru, regulatīvo noteiktību un cita starpā:

a)	rada apstākļus ilgtermiņa izaugsmei, veicina inovācijās balstītu labklājību Savienībā un konkurētspējas pasaules līmenī, kā arī palīdz panākt klimatneitralitāti;

b)	mobilizē attiecīgos finanšu resursus, tostarp atveseļošanas pasākumus;

c)	atbalsta un pārvalda divējo — zaļo un digitālo — pārkārtošanos, saglabājot un radot kvalitatīvas darbvietas;

d)	palīdz īstenot Eiropas zaļo kursu;

e)	stiprina, padara ilgtspējīgākas, dažādo un digitalizē stratēģiskās vērtības ķēdes, cita starpā veicinot un atbalstot noteikumos balstītu starptautisko tirdzniecību;

f)	stiprina uzņēmējdarbības garu, nodrošina uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, atbalsta MVU un sekmē uzņēmumu, tostarp jaunuzņēmumu, izveidi un paplašināšanos;

g)	stiprina Savienības stratēģisko noturību un autonomiju, tostarp izejvielu pieejamību, un palīdz panākt tehnoloģisko līderību;

h)	rada nosacījumus vienlīdzīgai attīstībai un sekmē to visos Savienības reģionos, nevienu neatstājot novārtā;

aicina izstrādāt iekļaujošu rūpniecības stratēģiju, kas savā izstrādē un ieviešanā aptvertu visas rūpniecības ekosistēmas, MVU, reģionus, kopienas un darba ņēmējus; uzskata, ka spēcīga rūpniecības stratēģija var palīdzēt likvidēt grūtības, kas varētu rasties divējās pārkārtošanās laikā, un nodrošināt pārkārtošanās sniegto iespēju izmantošanu; pauž pārliecību, ka Savienības rūpniecības stratēģijas pamatā jābūt stingram sociālajam pīlāram un tai laikus jārisina strukturālo pārmaiņu radītās sociālās sekas;

uzskata, ka ir ļoti svarīgi veikt ieguldījumus aktīvos darba tirgos un nodrošināt izglītības un apmācības programmas ar mērķi piepildīt ekonomikas vajadzības; aicina Komisiju izstrādāt Savienības politiku, kas tādu darbvietu skaitu, kuras var tikt zaudētas tradicionālajās nozarēs, salāgo ar darbaspēka pieprasījumu digitālās un zaļās pārkārtošanās nozarēs; aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā to, ka šīs jaunās darbvietas, visticamāk, netiks izveidotas tajos pašos reģionos, kas zaudēs tradicionālās nozares, un tās neiegūs tie paši darba ņēmēji, veicināt tādu teritoriju ekonomisku un sociālu atveseļošanu, kurās ir iedzīvotāju skaita samazināšanās un nabadzības pieauguma risks, pievēršot īpašu vērību dzimumu nevienlīdzībai;

uzskata, ka šī divējā pārkārtošanās ir iespēja apgabaliem, kuri ir atkarīgi no fosilā kurināmā, virzīties uz vadošo pozīciju inovāciju izmantošanā un tādu ražošanas sistēmu, kas ir saderīga ar klimatneitralitātes mērķiem; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai šī pārkārtošanās veicinātu apstākļus darbvietu radīšanai, būtu godīga un sociāli taisnīga, kā arī atbilstīga principam, kas paredz nevienu neatstāt novārtā, un notiktu vienlaikus ar Eiropas sociālo tiesību pīlāra pilnīgu īstenošanu, sociālo un dzīves standartu uzlabošanu un labu darba apstākļu nodrošināšanu; šai sakarā uzsver, ka ikviena darbība, kas paātrina divējo pārkārtošanos, būtu jāpapildina ar attiecīgu politiku un konkrētiem pasākumiem ar mērķi mazināt negatīvo ietekmi uz reģioniem un visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem;

uzsver, ka šai sakarā galvenā uzmanība jāpievērš reģionālajai un sociālajai kohēzijai un pārstrukturēšanas plānošanai un pārvaldībai, pielāgojoties vietējā darba tirgus īpatnībām un vajadzībām, lai panāktu skarto reģionu ekonomisko atveseļošanu, mazinātu bezdarbu un veicinātu publisko ieguldījumu izmantošanu, tostarp pamatnozarēs, ko īpaši smagi skārusi pandēmija, nolūkā veicināt kvalitatīvu darbvietu izveidi visā Savienībā; uzsver, cik būtiska nozīme ir darba ņēmēju dalībai uzņēmumu vadībā un pārvaldībā;

uzstāj, ka ir jānosaka nākotnes prasmju kopumi un jāpalielina ieguldījumi cilvēkresursos, izglītībā, mērķtiecīgā apmācībā, prasmju pilnveidē un mūžizglītībā, lai nodrošinātu cilvēkus un reģionus ar nākotnes perspektīvām un ienākumiem, kā arī rūpniecību — ar kvalificētiem darba ņēmējiem; norāda, ka rūpniecības konkurētspēja ir lielā mērā atkarīga no tā, vai tiek piesaistīts un saglabāts kvalificēts darbaspēks ar būtiski svarīgām prasmēm ilgtspējas un uzņēmumu digitālās pārkārtošanas jomā, un ka šai nolūkā jānodrošina pienācīgs programmas “Digitālā Eiropa” un Vienotā tirgus programmas finansējums;

aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai stiprinātu izglītības politikas koordinēšanu, veicot ievērojamus publiskos ieguldījumu šajā jomā visā Eiropā; mudina Komisiju izveidot ieinteresēto personu ekspertu grupu, kuras uzdevums būtu, izmantojot mākslīgā intelekta un lielo datu kapacitāti, prognozēt nākotnes rūpniecisko prasmju nepilnības un iztrūkumu;

uzskata, ka jaunajai Eiropas rūpniecības nākotnes ilgtermiņa stratēģijai jāpalīdz apkarot darba samaksas un pensiju atšķirības starp dzimumiem, kuras joprojām ietekmē Eiropas darba tirgu un visu Eiropas sabiedrību; aicina Komisiju, īstenojot Eiropas rūpniecības stratēģiju, pienācīgi ņemt vērā dzimumu aspektu gan atveseļošanās, gan atjaunošanas un pārveides posmos, tostarp izmantot dzimumu līdztiesības principa ievērošanas budžeta plānošanā instrumentus, kad tiek definēti finanšu instrumenti rūpniecības atbalstam un Eiropas Savienības ekonomikas izaugsmei;

uzsver Eiropas rūpniecības lielo nozīmi, kas tai var būt, aktīvi iesaistoties un atbalstot vērienīgus vides, sociālos un ekonomiskos mērķus, tostarp cilvēktiesību jomā; uzskata — lai tas izdotos, Savienībai ir jānodrošina vispusīgs pienācīgas rūpības regulējums, lai nozare spētu apzināt, novērst, mazināt un izskaidrot vides un sociālos riskus, ietekmi, ļaunprātīgu izmantošanu un kaitējumu savās iekšzemes un globālajās darbībās, kā arī visās piegādes ķēdēs nolūkā nodrošināt obligāto standartu ievērošanu un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

10.

uzskata, ka Savienībai nepieciešama rūpniecības stratēģija, kas veicina rūpniecības atveseļošanu no pašreizējās ekonomikas krīzes, palīdz piesaistīt ieguldījumus, veicina kapitāla pieejamību un sekmē efektīvu konkurenci; tādēļ uzskata, ka atjauninātajā stratēģijā būtu jāņem vērā divi galvenie un savstarpēji saistītie posmi — viens paredz konsolidēt darbvietas, atveseļot ražošanu un pielāgot to “jaunajai normalitātei” pēc Covid-19 krīzes, savukārt otrs ir vērsts uz atjaunošanu un pārveidi;

11.

aicina Komisiju šai sakarā atbalstīt attiecīgos spēkā esošos un turpmākos tiesību aktus, lai par prioritāti noteiktu zaļo un digitālo pārkārtošanos, vienlaikus stiprinot ilgtermiņa konkurētspēju un sociālo un ekonomisko noturību abos posmos; aicina Komisiju arī stimulēt Savienības iekšējo pieprasījumu un ilgtermiņa izaugsmi, piesaistot lielākus gan publiskā, gan privātā sektora ieguldījumus pētniecībā un inovācijā, jaunu ilgtspējīgu un digitālu tehnoloģiju izstrādē, tostarp darbietilpīgās nozarēs, jaunos infrastruktūras tīklos un projektos, kas ir saderīgi ar Eiropas zaļā kursa mērķiem, enerģētikas un resursefektivitātes jomā, kā arī aprites ekonomikā;

12.

aicina Komisiju sagatavot visaptverošu ziņojumu, izvērtējot Savienības ekonomikas stāvokli un iespēju veikt divējo pārkārtošanos, kā arī izvērtējot rūpniecības nozares, tostarp MVU, iespējas veidot sinerģijas un pēc iespējas samazināt riskus, ko digitālā un zaļā pārkārtošanās var radīt viena otrai, un maksimizēt to sniegtos ieguvumus; aicina Komisiju, pamatojoties uz secinājumiem, pielāgot 2020. gada martā publicēto stratēģiju pašreizējai situācijai un pievērsties abiem posmiem, vienlaikus saglabājot orientāciju uz godīgu un taisnīgu zaļo un digitālo pārkārtošanos, kas stiprina Savienības suverenitāti un tās stratēģisko autonomiju;

13.

uzsver, ka Savienības rūpniecības stratēģijai jāpalīdz īstenot skaidri noteiktus mērķus, un pilnīgas pārredzamības nodrošināšanas nolūkā aicina Komisiju noteikt jēdzienu “stratēģisks”, “autonomija”, “stratēģiskā autonomija”, “noturība”, “stratēģiskā noturība” un citu saistītu jēdzienu skaidras, precīzas un konkrētas definīcijas, lai nodrošinātu, ka veiktie pasākumi, atsaucoties uz šiem jēdzieniem, ir konkrēti un vērsti uz ES prioritāšu un mērķu sasniegšanu;

14.

uzskata, ka ar tradicionāliem apdrošināšanas instrumentiem nepietiek, lai segtu pandēmijas izraisīto uzņēmējdarbības pārrāvumu radītos zaudējumus, un ka ir vajadzīgs vērienīgs ES mēroga risinājums, lai paredzētu un pārvaldītu nākotnes pandēmijas vai sistēmiskas krīzes negatīvo ietekmi uz cilvēkiem, uzņēmumiem un ekonomiku; aicina Komisiju strādāt pie regulējuma izveides, iesaistot institucionālus ieguldītājus, dalībvalstis un ES, lai segtu zaudējumus uzņēmējdarbības pārrāvumu dēļ, kurus nākotnē varētu izraisīt pandēmijas;

15.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot jaunu atveseļošanas instrumentu “Next Generation EU” (NGEU) 750 miljardu EUR apmērā; pauž nožēlu, ka Eiropadome 2020. gada jūlijā ierosināja gan DFS 2021.–2027. gadam, gan arī NGEU samazināt finansējumu uz nākotni vērstām programmām, un aicina ES budžeta finansējumu klimata pārmaiņu mazināšanas centieniem palielināt vismaz par 30 % no budžeta; uzskata, ka finansējuma samazinājums apdraudēs pamatu Savienības rūpniecības ilgtspējīgai un noturīgai atveseļošanai un ka tam būs negatīva papildietekme uz Savienības 2050. gada klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu, kā arī uz sociālo taisnīgumu un konkurētspēju pasaules mērogā; tādēļ aicina attiecībā uz 2021.–2027. gadu pieņemt vērienīgu un spēcīgu ilgtermiņa ES budžetu, kas nav mazāks par Komisijas priekšlikumā noteikto; šai sakarā uzsver Parlamenta nostāju jautājumā par ES pašu resursu sistēmas reformu, tostarp jaunu resursu ieviešanu, kas ir labāk pielāgoti ES galvenajām politikas prioritātēm un veicina progresu to īstenošanā;

16.

atzinīgi vērtē Savienības pieņemtos pasākumus Covid-19 krīzes risināšanai, ECB veikto likviditātes palielināšanu, EIB kapitāla palielināšanu MVU un iniciatīvu SURE, lai palīdzētu dalībvalstīm finansēt īstermiņa darba pasākumus, saglabāt nodarbinātību un aizsargāt darba ņēmējus; atzinīgi vērtē arī ārkārtas finanšu līdzekļu piešķiršanu saskaņā ar valsts atbalsta shēmu, atbalstot citādi maksātspējīgus uzņēmumus un darba ņēmējus, kas saskārās ar pandēmijas radītajām ekonomiskajām sekām; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, ka šajā ārkārtas posmā sniegtais atbalsts tiek pamatots ar pandēmijas sekām un neveicina efektīvas konkurences trūkumu vienotajā tirgū un ka neviena stratēģiski svarīga nozare netiek atstāta novārtā; turklāt sagaida, ka savlaicīgi tiks pārskatīti ES valsts atbalsta noteikumi, lai nodrošinātu dalībvalstīm vajadzīgo elastīgumu mērķtiecīgam atbalstam rūpnieciskās dekarbonizācijas un digitalizācijas veicināšanā, un it īpaši sagaida, ka tiks pārskatītas Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai; šai sakarā uzsver, ka jebkādas valsts atbalsta noteikumu pārskatīšanas pamatā jābūt ietekmes uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju novērtējumam, pārskatīšanā jāņem vērā iespējamie izkropļojumi pasaules līmenī, kā arī tai jābūt pilnībā atbilstīgai Eiropas Klimata aktā noteiktajiem ES klimatneitralitātes un vides mērķiem 2050. gadam;

17.

uzsver, ka valsts atbalsts būtu jāpiešķir tikai tiem uzņēmumiem, kuri saskaras ar Covid-19 tiešajām sekām, un ka valsts atbalsta noteikumu atvieglošanai jābūt laikā ierobežotai; šai sakarā aicina Komisiju ierosināt īpašu valsts atbalsta režīmu, kas paredzēts to nozaru atbalstam, kuras visvairāk cietušas no ārkārtas pasākumiem saistībā ar Covid-19, piemēram, autobūves nozares, tūrisma, aviācijas, tērauda un metāla rūpniecības nozares atbalstam; aicina Komisiju noteikt kopējas minimālās prasības uzņēmumiem, kas saņem finansiālu atbalstu, lai izvairītos no tā, ka atšķirīgi valstu kritēriji rada turpmākas neatbilstības; uzsver, ka saņemtajam valsts atbalstam būtu jāpalīdz aizsargāt darbvietas un tas būtu jāizmanto, lai attiecīgo uzņēmumu darbību pielāgotu Savienības klimatneitralitātes un vides mērķiem;

18.

saistībā ar ārkārtas palīdzību uzsver, ka ir svarīgi sniegt atbalstu uzņēmumiem, kas ievēro piemērojamos koplīgumus un nav reģistrēti nodokļu oāzēs;

19.

turklāt uzsver, ka jebkuram valsts atbalstam, ko piešķir saskaņā ar rūpniecības vai jebkuru citu politiku, jāatbilst kopējam “līdzsvara principam”, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un izvairītos no visiem fiskālā dempinga veidiem ES un vienotā tirgus izkropļojumiem;

20.

aicina Komisiju izstrādāt skaidru, saskaņotu un saprotamu pieeju tirgus definīcijai konkurences lietās dažādās nozarēs; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekamu ātrumu, pārredzamību un samērīgumu ES konkurences procesu administratīvajā un procesuālajā satvarā, jo īpaši ES uzņēmumu apvienošanās kontrolē;

21.

mudina Komisiju izveidot sistēmu ziņošanai par veidiem, kā ārvalstu protekcionisms ietekmē Savienības rūpniecību, un regulāri novērtēt ES rūpniecības nozaru konkurētspēju salīdzinājumā ar galvenajiem konkurentiem pasaulē, un rīkoties ātri, ja ir nepieciešams pielāgot ES noteikumus;

22.

būtisku starptautiskās ekonomikas izmaiņu kontekstā aicina Komisiju pārskatīt Savienības pretmonopola noteikumus, lai panāktu līdzsvaru starp nepieciešamību konkurēt pasaules līmenī un nepieciešamību aizsargāt piegādes ķēdes un patērētājus no lielākā mērā koncentrēta iekšējā tirgus iespējamajām negatīvajām sekām;

23.

uzskata, ka atsevišķu dalībvalstu ieviestās ekonomiskās shēmas ar mērķi palīdzēt MVU, jaunuzņēmumiem un uzņēmumiem pārvarēt īslaicīgu naudas līdzekļu trūkumu ir noderīgas, tomēr dažos gadījumos var palielināt šo uzņēmumu parāda līmeni; šai sakarā aicina Komisiju atbalstīt ES un valstu programmas, kas sekmē kapitāla pieaugumu un veicina atveseļošanu;

24.

aicina Komisiju atdzīvināt Mazās uzņēmējdarbības akta koncepciju, izmantojot iniciatīvas, kas it sevišķi vērstas uz atbalsta sniegšanu mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem, jo “universāla risinājuma” pasākumi nereti nenodrošina atbilstīgu pieeju mikrouzņēmumiem un MVU; uzskata, ka MVU piemērotākie ir ad hoc atbalsta pasākumi, kas ļauj izvairīties no birokrātiskiem šķēršļiem un ar efektīviem un pieejamiem instrumentiem nodrošināt uzņēmumiem vajadzīgo likviditāti, izmantojot ātras, vienkāršas un MVU draudzīgas procedūras; uzsver, ka daudziem MVU nebūs likviditātes, lai ieguldītu ilgtspējīgā digitālajā pārveidē;

25.

uzsver, ka ES finansēšanas programmas ietekmē atbalsta saņēmēju uzņēmumu ilgtermiņa izaugsmes līmeņa paaugstināšanu, taču uzsver arī, ka uzņēmumiem, it īpaši MVU, ir ļoti apgrūtināta ES finansējuma pieejamība; tādēļ aicina Komisiju īstenot risinājumu, kas jau izmantots, līdzfinansējot pagaidu valsts nodokļu kredītu sistēmas ar mērķi veicināt ieguldījumus digitālajās un vides tehnoloģijās;

26.

atkārtoti norāda, cik svarīgi ir ad hoc atbalsta pasākumi, kas vērsti uz MVU un paredz pienācīgu finansiālo atbalstu nākamajā DFS; mudina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt MVU kuponu programmu, lai atbalstītu MVU centienus cita starpā modernizēt novecojušu aprīkojumu, uzlabot zināšanu pārnesi un apzināt efektīvus tehnoloģiju, piemēram, rūpnieciskā MI, lietojumus, un paaugstināt darbaspēka kvalifikāciju, ļaujot tam apgūt tūlītēji nepieciešamās prasmes, lai būtu iespējama attālināta aktīvu kontrole, ražošanas uzraudzība un darbinieku sadarbība, kā arī lai atbalstītu centienus izmantot ekoloģiski ilgtspējīgus uzņēmējdarbības modeļus, aprites ekonomikas pieejas un panākt energoefektivitāti un resursefektivitāti, kas ir jomas, kurās digitālajai zinātībai bieži vien ir izšķiroša nozīme un kuras ļauj MVU saglabāt konkurētspēju;

27.

pauž nožēlu par joprojām lielo plaisu starp lieliem uzņēmumiem un MVU saistībā ar digitālo tehnoloģiju integrēšanu to uzņēmējdarbības operācijās, kā arī par plaisu starp līderiem un atpalicējiem inovāciju jomā; uzsver, ka ir jāpalielina iespējas MVU attiecībā uz to spēju apgūt inovatīvas tehnoloģijas un mazināt digitālo nelīdzsvarotību infrastruktūras ziņā mazākās pilsētās un lauku un attālos reģionos; šai sakarā aicina Komisiju turpināt atbalstīt Eiropas digitālo inovāciju centrus, kuru zināšanas par vietējām ekosistēmām var sniegt potenciāli efektīvu risinājumu digitālās plaisas mazināšanai;

28.

uzskata, ka sociālās ekonomikas uzņēmumi ir pilnībā jāiesaista rūpniecības stratēģijas rezultātu sasniegšanā, jo tie rada sabiedrisku vērtību un sekmē vietējo kopienu, kurās tie dibināti, attīstību; šajā saistībā — lai atbalstītu šīs uzņēmumu kategorijas piekļuvi finansējumam — aicina Komisiju ņemt vērā to īpatnības, izstrādājot finanšu instrumentus un darba programmas;

29.

uzsver, ka ir noteiktas iezīmes, kuru dēļ ekonomiski ilgtspējīga pāreja uz klimatneitrālu un pilnībā digitalizētu ekonomiku ir īpaši piemērota atveseļošanas pasākumiem, kuru mērķis ir ātri paaugstināt patērētāju pieprasījumu un nodarbinātību; uzsver, ka pierādījumi liecina — zaļie un digitālie projekti rada vairāk darbvietu, nodrošina lielāku īstermiņa atdevi no katra iztērētā euro un palielina ilgtermiņa izmaksu ietaupījumus salīdzinājumā ar tradicionālajiem fiskālajiem stimuliem, jo tos var ātri paplašināt tādēļ, ka tehnoloģija ir jau pieejama (piemēram, atjaunojamie enerģijas avoti), tie cenšas iesaistīt MVU un veicina vietējo ekonomiku, radot lielu ietekmi uz nodarbinātību, tāpēc tie ātri palielina patērētāju izmantojamos ienākumus (piemēram, saistībā ar energoefektivitāti), un tie ir mazāk pakļauti ārējiem satricinājumiem, tādējādi veicinot stabilāku sociālo un ekonomisko atveseļošanos;

30.

norāda — lai palīdzētu apzināt ieguldījumus ar lielu pozitīvu ekoloģisko un sociālo ietekmi, ES taksonomija pēc iespējas nodrošina satvaru, lai noteiktu ieguldījumu ekoloģiskās ilgtspējas līmeni un nodrošinātu, ka videi un sociālajiem mērķiem netiek nodarīts būtisks kaitējums;

31.

uzskata, ka Savienībai ir vajadzīga inovatīva rūpniecības stratēģija, kas paātrina mūsu nozaru un MVU, tostarp tradicionālo nozaru un MVU, digitalizāciju, uzlabo Savienības rūpniecības kapacitāti svarīgas digitālās infrastruktūras un spēju jomā un stiprina digitālo un datu vienoto tirgu; uzskata, ka Savienībai jāatbalsta uzņēmumi to zinātības un apmācības automatizēšanā un digitalizēšanā, kā arī jāpalīdz tiem investēt digitālajā aprīkojumā (aparatūrā un programmatūrā), pievēršot īpašu vērību sieviešu līdzdalības veicināšanai digitalizēšanas procesā un mācību un prasmju pilnveides sistēmu modernizācijai un uzlabošanai; uzsver programmas “Digitālā Eiropa” nozīmi, kā arī to, ka ir svarīgi paātrināt pamattehnoloģiju un jaunu tehnoloģiju pieņemšanu rūpniecības nozarēs; mudina visā ES izveidot digitālo inovāciju centrus;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis cita starpā investēt datu ekonomikā, antropocentriskā mākslīgajā intelektā, viedajā ražošanā, lietu internetā, mobilitātē, superdatošanā, programmatūras inženierijā un programmatūras tehnoloģijā, mākoņdatošanā, kvantu tehnoloģijā, noturīgos, izmaksu ziņā pieejamos un drošos ātrdarbīgos 5G un 6G elektronisko sakaru tīklos, blokķēdēs, robotikā, akumulatoros un satelīta internetā; šai sakarā aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt attiecīgo galveno pasākumu, kas ieteikti secinājumos par 5G kiberdrošības rīkkopu, savlaicīgu īstenošanu un jo īpaši — attiecīgā gadījumā — piemērot atbilstīgus ierobežojumus augsta riska piegādātājiem saistībā ar tiem galvenajiem aktīviem, kas ES koordinētajos riska novērtējumos definēti kā kritiski un sensitīvi;

33.

uzsver digitālās nozares būtisko nozīmi, palīdzot pārkārtot rūpniecību, proti, gan piedāvājot tīras tehnoloģijas risinājumus, gan optimizējot rūpnieciskos procesus un pēc iespējas samazinot to ietekmi uz vidi; ņemot vērā ar IKT saistīto lielo enerģijas un resursu patēriņu, prasa Komisijai novērtēt digitālu risinājumu masveida izstrādes ietekmi uz vidi, vienlaikus nodrošinot Eiropas vadošo lomu lielā mērā energoefektīvās aprites digitālajās tehnoloģijās un datu centros; prasa Komisijai ierosināt konkrētas pieejas attiecībā uz digitāliem risinājumiem, lai atbalstītu ekoloģisko pārkārtošanos un izstrādātu metodiku digitālo tehnoloģiju pieaugošās ietekmes uz vidi uzraudzībai un kvantificēšanai;

34.

uzsver, ka datiem ir būtiska nozīme Eiropas rūpniecības nozaru pārveidē, un uzsver arī viedas ražošanas izaugsmes un digitalizācijas nozīmi; aicina Komisiju īstenot Eiropas vienoto digitālo un datu tirgu un nodrošināt un veicināt sadarbspēju, kā arī drošu datu plūsmas un programmatūras pieejamību Savienībā visās nozarēs, visu lielumu uzņēmumos un publiskā sektora iestādēs; turklāt aicina Komisiju nodrošināt Eiropas vadošo lomu uz nākotni vērstu standartu noteikšanā un uz nākotni vērstu instrumentu un infrastruktūras izveidē datu glabāšanai un apstrādei un apkopot Eiropas datus galvenajās nozarēs, veidojot Savienības mēroga kopīgas un sadarbspējīgas datu telpas; šai sakarā aicina Komisiju īpaši ņemt vērā projektus, kuru mērķis ir datu pārzināšana un marķēšana, datu formāta standartizēšana un datu drošība, kā arī iegūt un apstrādāt datus Eiropas teritorijā, jo īpaši publisko iestāžu datus, izveidot labāku digitālās ekonomikas nodokļu sistēmu, kurā peļņa tiek aplikta ar nodokli tur, kur uzņēmumiem ir būtiska mijiedarbība ar lietotājiem, un turpmāk attīstīt Eiropas standartus un sertifikāciju kiberdrošības jomā, tādējādi veicinot konkurētspēju un revolucionāras tehnoloģijas, jo īpaši kritiskās infrastruktūras jomā, tostarp pārskatot Tīklu un informācijas drošības direktīvu (TID) un izveidojot kiberdrošības kompetenču centru tīklu; tāpat aicina Komisiju nodrošināt godīgu platformu uzņēmējdarbības attiecībām, kas dod iespēju uzņēmumiem ES, it īpaši MVU, efektīvi izmantot platformas iegūtos datus;

35.

atzīst, ka ir svarīgi, lai Eiropas pieeja datu ekonomikai būtu pārredzama, uzticama, sadarbspējīga un antropocentriska; aicina Komisiju un dalībvalstis pakāpeniski samazināt sadrumstalotību dažādās valstu stratēģijās un novērst tirgus varas nelīdzsvarotību nolūkā atbalstīt Savienības mēroga datu plūsmu, sadarbspēju, datu pārvaldību, aizsardzību un (atkārtotu) izmantošanu;

36.

uzskata, ka ir vajadzīgs Eiropas tiesiskais regulējums attiecībā uz mākslīgo intelektu, robotiku un saistītajām tehnoloģijām, kurš noteiktu ētikas principus un pamattiesības saistībā ar šo tehnoloģiju izstrādi, izvēršanu un izmantošanu, kā arī noteiktu drošības un atbildības jautājumus; uzsver, ka Eiropas rūpniecības inovācijas un konkurētspējas nodrošināšanai būs vajadzīgs horizontāls regulējums, kas atspoguļo Savienības vērtības un principus, lai sniegtu konkrētus norādījumus un juridisko noteiktību gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem — arī tiem, kas atrodas ārpus Eiropas;

37.

uzskata, ka ir rūpīgi jāizvērtē jebkāda likumdošanas rīcība, ko īsteno saistībā ar patlaban piemērojamā intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) regulējuma pārskatīšanu, jo tas varētu būtiski ietekmēt joprojām nestabilo un attīstības posmā esošo ES datu ekonomiku; uzskata, ka nevajadzētu paredzēt īpašumtiesības, balstoties uz intelektuālo īpašumu attiecībā uz datiem, kuri nav saistīti ar personām un kurus ģenerē tādas tehnoloģijas kā mākslīgais intelekts;

38.

aicina Komisiju atveseļošanas plānā iekļaut konkrētus pasākumus, kas paredz piesaistīt rūpniecības nozares Eiropai, lai stratēģiskās nozarēs pastiprinātu un veicinātu Eiropas rūpniecības uzņēmumu pārvietošanu un dažādošanu un lai, ņemot vērā klimatneitralitātes aspektu, saīsinātu un dažādotu piegādes ķēdes; šai sakarā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai Savienība ražotu pietiekami daudz stratēģisko preču, tādu kā medicīnas un veselības aprūpes aprīkojums vai atjaunojamo energoresursu enerģija, lai Savienība krīzes laikā būtu pašpietiekama, un šai nolūkā mudina izmantot stimulus, tādus kā prasība iepirkt vairāk vietējo (ES/EEZ) ražojumu no nozarēm, kuras saņem pagaidu atbalstu;

39.

atzīst risku, ka Covid-19 krīze varētu radīt pieaugošu ekonomisko nacionālismu un protekcionismu, nopietni apdraudot uz noteikumiem balstītu brīvo tirdzniecību un globālās vērtības ķēdes ražošanas atkārtotas nacionalizācijas un šo ķēžu sadalīšanas dēļ; tādēļ aicina ieinteresētās personas diversificēt un saīsināt savas piegādes ķēdes un padarīt tās ilgtspējīgākas, lai mazinātu neaizsargātību;

40.

šai sakarā aicina Komisiju aizstāvēt atvērtu un uz noteikumiem balstītu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, kas atbilst globālajiem centieniem apturēt klimata pārmaiņas un biodaudzveidības zudumu un ES augstajiem vides un sociālajiem standartiem, uzlabo starptautisko tirgu pieejamību ES uzņēmumiem un liedz spēcīgiem starptautisko procesu dalībniekiem ļaunprātīgi izmantot savu ietekmi tirgū; uzskata, ka šai sakarā Savienībai nepieciešamības gadījumā attiecībā uz trešo valstu uzņēmumiem būtu jāizmanto konkurences politika, pārliecinošāk jāpiemēro tirdzniecības aizsardzības instrumenta (TAI) pasākumi, lai sistemātiski cīnītos pret negodīgu dempingu un subsidēšanas praksi, kā arī jāstiprina pastāvošā TAI shēma;

41.

aicina Komisiju nekavējoties ierosināt pagaidu aizliegumu, lai stratēģiskās nozarēs Eiropas uzņēmumus nevarētu pārņemt valstīm piederoši uzņēmumi (VPU) vai ar valdībām saistīti uzņēmumi no trešām valstīm; turklāt aicina Komisiju apsvērt savstarpīgumu tirgus pieejamības nodrošināšanā, stiprināt un sistemātiski kontrolēt ārvalstu tiešo ieguldījumu izvērtēšanas satvaru, lai aizsargātu piekļuvi stratēģiskām nozarēm, infrastruktūrai, svarīgām pamattehnoloģijām vai jebkuriem citiem aktīviem drošības un kiberdrošības interesēs, un bloķēt uzņēmumu naidīgu pārņemšanu, lai aizsargātu konkurētspēju un mazinātu tirgus izkropļojumus vienotajā tirgū; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Balto grāmatu par vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu attiecībā uz ārvalstu subsīdijām; aicina ievērojami stiprināt un ātri pieņemt Regulu (ES) Nr. 654/2014 (Izpildes regula); uzsver, ka tā ir svarīgs instruments, lai aizsargātu Savienības intereses, kad trešās valstis pieņem nelikumīgus pasākumus, kas negatīvi ietekmē ES uzņēmumus;

42.

aicina Padomi turpināt veicināt sarunas par Starptautiskā iepirkuma aktu (IPI), kas paredz savstarpīgumu un kopīgus standartus; aicina Komisiju ierosināt atbilstīgus juridiskos instrumentus, lai novērstu vienotajā tirgū radītos izkropļojumus, tostarp publiskā iepirkuma procedūrās; šai sakarā aicina Komisiju apsvērt iespēju piešķirt prioritāti uzņēmumiem, kuri saglabā savu galveno mītni, ražošanu un darbvietas Savienībā; ņemot vērā to, ka nav stingra IPI un efektīvu starptautisku noteikumu par piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem, aicina Komisiju izvērtēt iespēju ieviest pasākumus tādu Eiropas ražotāju, it īpaši MVU, atbalstam, kuri saskaras ar pieaugošu konkurenci, ko rada jaunietekmes valstis, kas neievēro kopīgos starptautiskās tirdzniecības noteikumus un sociālos un vides standartus;

43.

uzskata, ka visaptverošai pieejai rūpniecības stratēģijai, kas aptver visas ES politikas jomas, var būt svarīga nozīme ekonomikas un “rūpniecības” diplomātijā; mudina Komisiju aktīvi izmantot ES tirdzniecības kameru tīklu trešās valstīs, lai izveidotu jaunas darījumdarbības partnerības;

44.

atzinīgi vērtē ieceri izveidot ekoloģiski ilgtspējīgu tehnoloģiju, digitālo tehnoloģiju un inovatīvu risinājumu pirmtirgus; uzskata, ka pētniecības un inovāciju finansēšana ir būtisks pamats novatoriskiem rūpniecības projektiem un digitālajām spējām, un uzskata, ka tai jānotiek līdztekus pašreiz Komisijas veiktajai pamatnostādņu analīzei attiecībā uz svarīgiem projektiem visas Eiropas interesēs (IPCEI); pauž viedokli, ka noturībai un stratēģiskajai autonomijai jābūt izšķirošiem kritērijiem un ka IPCEIjāatbilst Savienības klimatneitralitātes un digitālajiem mērķiem; aicina Komisiju uzlabot pārredzamību IPCEI īstenošanā un nodrošināt MVU iesaisti; turklāt aicina Komisiju paātrināt Eiropas līderu un/vai ekosistēmu izveidi stratēģiskās rūpniecības nozarēs, kas spēj konkurēt globālā mērogā un palīdzēs izveidot klimatneitrālu ekonomiku un ieņemt vadošo pozīciju digitālajā jomā, neradot konkurences izkropļojumus Savienībā un nemazinot ticību tirgus atvērtībai un pieejamībai;

45.

aicina Komisiju turpināt darbu saistībā ar vērtības ķēdēm, nodrošinot pienācīgu pēcpārbaudi darbībām, kas ierosinātas attiecībā uz sešām stratēģiskajām vērtības ķēdēm, ko identificēja Eiropas Stratēģiskais forums par IPCEI, un izstrādāt pārredzamus piemērošanas nosacījumus kopīgiem IPCEI projektiem, kas būtu vienādi visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka tie sniedz ieguvumu Savienībai kopumā; aicina Komisiju pašreizējos krīzes apstākļos veikt ieguldījumus projektos ar skaidru Eiropas pievienoto vērtību un vienkāršot administratīvos procesus, paplašināt izmaksu atbilstības kritērijus un palielināt finansējumu;

46.

uzskata, ka NGEU iniciatīva ir ES rūpniecības atveseļošanas no Covid-19 krīzes pirmā posma pamats; aicina Komisiju nodrošināt fonda ātru īstenošanu un prasa nodrošināt Parlamenta pilnvērtīgu iesaisti lēmumu pieņemšanas un īstenošanas procesā, lai nodrošinātu demokrātisku pārskatatbildību un pēc iespējas uzlabotu pārredzamību un parlamentāro kontroli; prasa nodrošināt — lai spētu priekšlaikus efektīvi izmaksāt līdzekļus 750 miljardu EUR apmērā —, ka

a)	NGEU paredz mērķus sociāliem, ilgtspējīgiem un digitāliem ieguldījumiem, lai mazinātu kaitīgo ietekmi un palielinātu ieguvumus klimatam, videi un sociālajai dimensijai;

b)	NGEU pievērš īpašu uzmanību maziem un vidējiem uzņēmumiem, kurus vissmagāk skārusi Covid-19 krīze, un atbalsta to piekļuvi finansējumam;

ja iespējams, NGEU tieši pārvalda Komisija, ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm īstenojot Eiropas programmas, lai saskaņotāk virzītos uz priekšu nolūkā nodrošināt labāku ietekmi uz globālo tirgu un pastiprināt pārredzamību un parlamentāro kontroli, kā arī novērst vienotā tirgus iekšēju un ārēju izkropļošanu un sagraušanu;

d)	NGEU īstenošanā ņem vērā to dalībvalstu īpatnības, kuras krīze ir skārusi dažādos veidos;

NGEU sadala finansiālo atbalstu dažādām rūpniecības ekosistēmām, tostarp mikrouzņēmumiem un MVU, atkarībā no gūtā kaitējuma, sociālās ietekmes, piedzīvotajām grūtībām un no valsts atbalsta shēmām jau saņemtā valsts finansiālā atbalsta apjoma, ņemot vērā dažādu vērtību ķēžu savstarpējo strukturālo atkarību; NGEU īstenošanā tiek ņemta vērā pieredze, kas gūta no iepriekšējiem publiskā atbalsta pasākumiem, reaģējot uz 2008.–2009. gada finanšu un ekonomikas krīzi, un to ietekmes uz stabilitāti un ilgtermiņa ekonomikas un sociālo atveseļošanos; NGEU ir atkarīgs no kritērijiem, kas nodrošina, ka finansējums netiek izmantots vecu parādu apmaksai vai novecojušu tehnoloģiju uzturēšanai un ka atbalstu saņem uzņēmumi, kuri veicina ilgtermiņa izaugsmi un kuriem ir liels potenciāls atdzīvināt ekonomiku; NGEU īstenošanā tiek ņemts vērā, ka atveseļošanas izdevumi būtu jānovirza arī klimatam nekaitīgām un inovāciju veicinošām nozarēm ar daudzkāršojošu ietekmi, kuras sekmēs ES turpmāko ekonomikas stabilitāti;

f)	NGEU atbalsta valstu fiskālās shēmas, kas stimulē privātā sektora kapitālieguldījumus un ļauj uzņēmumiem daļu no fonda sniegtajiem aizdevumiem pārvērst pašu kapitālā;

NGEU paredz īpašu finansējumu uzņēmumiem, it īpaši MVU, mikrouzņēmumiem un jaunuzņēmumiem, kuru uzņēmējdarbības plāni un darbības ir saistīti ar būtiskām inovācijām, tehnoloģijām un pakalpojumiem, tostarp digitālās un zaļās pārkārtošanās veicināšanu, vai kuru darbības ir nepieciešamas Savienības stratēģiskajai autonomijai kritiskās nozarēs, jo īpaši pastiprinot ekonomisko apriti, uzlabojot resursefektivitāti un energoefektivitāti un nodrošinot ietaupījumus un pāreju uz atjaunojamo energoresursu enerģiju; NGEU palīdz mūsu piegādes ķēdes padarīt noturīgākas un mazāk atkarīgas, veicot repatriāciju, to dažādošanu un stiprināšanu, vienlaikus izvairoties no tādu uzņēmumu diskriminēšanas, kuri nonākuši ārkārtas situācijā un kuriem nepieciešams atbalsts pārkārtošanās procesā;

h)	NGEU piešķir finansējumu lieliem uzņēmumiem ar nosacījumu, ka šiem uzņēmumiem ir ticami plāni pārejai uz klimatneitrālu uzņēmējdarbības modeli;

i)	NGEU stiprina EIB garantiju programmu un paredz, ka tā papildina valsts programmas, lai NGEU būtu vērtīgs papildinājums un stiprinātu to ietekmi uz vietas;

j)	NGEU dod priekšroku uzņēmumiem, kas apņemas nodrošināt pārredzamību un ES finansējuma pamanāmību, ir izveidojuši sistēmas darba ņēmēju līdzdalībai uzņēmuma lietās un izpilda savus nefinanšu ziņošanas pienākumus;

47.

uzsver, ka ir jāatbalsta ilgtspējīga un taisnīga atveseļošana, kas nodrošinātu iedzīvotāju labklājību pēc Covid-19 krīzes; uzskata, ka fondam būtu jāveicina Eiropas rūpniecības nozaru ilgtspēja un konkurētspēja, kā arī jānodrošina godīga un taisnīga rūpniecības digitālā un zaļā pārkārtošanās;

48.

uzskata, ka pašreizējās krīzes laikā Savienībai būtu jāgatavojas un jāplāno otrais rūpniecības stratēģijas posms, proti, jānodrošina nozaru konkurētspēja, ekoloģiskā ilgtspēja un digitalizācija, kā rezultātā tiktu panākta ilgtermiņa noturība, kuras pamatā ir sociālā atbildība; atgādina, ka dalībvalstīm būs izšķiroša nozīme sekmīgas atveseļošanas panākšanā, maksimāli izmantojot ES ierobežotos resursus, un ka rūpniecības politikai jākļūst par Komisijas horizontālo uzdevumu;

49.

uzskata, ka Savienībai vajadzīga rūpniecības stratēģija, kas ietver vides veselības un biodaudzveidības aizsardzību, un uzstāj, ka ir jāpanāk ātrāka mūsu rūpniecības klimatneitrāla pārveide; uzsver, ka ieguldījumiem jābūt saderīgiem ar klimatneitralitātes mērķiem 2050. gadam un ka pretējā gadījumā pastāv risks, ka tie kļūs par balasta aktīviem un ka mēs nespēsim atbrīvoties no fosilajā kurināmajā balstītām un videi kaitīgām tehnoloģijām;

50.

uzsver, ka patiesi efektīva Eiropas rūpniecības stratēģija un politika ir jābalsta uz vērienīgu klimatrīcību un Klimata aktā izvirzītajiem mērķiem, nodrošinot ceļvedi, kas palīdzētu izveidot nākotnes rūpniecību, visām nozarēm iesaistoties klimatneitralitātes mērķa sasniegšanā pēc iespējas ātri, bet ne vēlāk kā līdz 2050. gadam;

51.

uzsver, ka jaunā rūpniecības stratēģija ir jāpieskaņo mērķim līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitrālu ekonomiku, vienlaikus uzsverot, ka Eiropas klimata politikai ir jābūt pamatotai ar pierādījumiem;

52.

uzskata, ka mazemisiju un nulles emisiju tehnoloģijām, atjaunojamiem energoresursiem un ilgtspējīgiem produktiem, procesiem un pakalpojumiem visā vērtības ķēdē no izejvielām līdz energoietilpīgām nozarēm, ražošanas nozarei un rūpniecības pakalpojumu nozarei ir ievērojams potenciāls vietējos un pasaules tirgos; tāpat uzskata, ka Klimata akts lielā mērā veicinās centienu racionalizēšanu virzībā uz klimatneitralitātes panākšanu vēlākais līdz 2050. gadam, Savienības tiesību aktos paredzot klimata mērķus 2030. un 2050. gadam; uzskata, ka ir vajadzīgs arī holistiskāks un sistemātiskāks politikas satvars, lai nodrošinātu visu Savienības politikas virzienu saskaņotību, ilgtermiņa noteiktību un regulatīvo prognozējamību ieguldītājiem un viendabīgāku, pārredzamu un iekļaujošu pārvaldības pieeju visās politikas jomās, veidojot pamatu skaidrai un paredzamai stratēģijai Eiropas nozarēm;

53.

atzinīgi vērtē ierosināto Rūpniecības foruma iniciatīvu; aicina Komisiju turpināt izstrādāt šo iniciatīvu un tās ietvaros izveidot dialogu, kurā līdzsvaroti pārstāvēti visi attiecīgie zinātnes eksperti, organizācijas un ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība, patērētāju organizācijas un arodbiedrības, un noteikt forumam uzdevumu pastāvīgi veikt uzraudzību un regulāri ziņot par atsevišķu rūpniecības nozaru ES līmenī progresu virzībā uz klimatneitralitātes mērķiem, kas jāsasniedz vēlākais līdz 2050. gadam, un Konsultēt Komisiju par ieguldījumu devumu un atbilstību ES vides un klimata mērķiem saskaņā ar Regulu par enerģētikas savienības pārvaldību;

54.

uzskata, ka visām nozarēm būtu jāsniedz ieguldījums Savienības klimata mērķu sasniegšanā, un šajā sakarībā uzsver, ka Komisijai būtu svarīgi izstrādāt konkrētu nozaru stratēģijas, nosakot darbības, kas ir vajadzīgas, lai sasniegtu šos mērķus un nodrošinātu politikas saskaņotību; mudina ātri pakāpeniski beigt izmantot fosilos kurināmos un izveidot ļoti efektīvu un klimatneitrālu energosistēmu ar starptautiskā līmenī konkurētspējīgām cenām rūpniecības nozarēm; uzsver, ka tīrai, ilgtspējīgai un cenas ziņā pieejamai enerģijai un izejvielām ir būtiska nozīme pārejā uz lielā mērā energoefektīvu un klimatneitrālu ekonomiku; uzsver, ka ir jānodrošina, lai tādu energoavotu kā dabasgāze izmantošana būtu tikai pārejas pasākums, ņemot vērā mērķi vēlākais līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti; uzsver, ka ES enerģijas tirgus tālākai integrācijai būs nozīmīga loma energoapgādes pieejamības cenas ziņā un drošības veicināšanā; šai sakarā uzsver nepieciešamību paātrināt atjaunojamo energoresursu kapacitātes attīstību un integrēšanu enerģijas veidos un sekmēt ūdeņraža ražošanas izvēršanu, balstoties uz atjaunojamo energoresursu elektroenerģiju, kas var būt transformatīva tehnoloģija nozarēs, kurās ir grūti samazināt emisijas; atzinīgi vērtē Tīrā ūdeņraža alianses un Mazoglekļa nozaru alianses izveidi; uzsver, ka, lai īstenotu enerģētikas pārkārtošanu, ir jāpaātrina pētījumi par liela mēroga ūdeņraža un videi nekaitīgas degvielas ražošanas un dekarbonizācijas tehnoloģijām, piemēram, oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas rūpnieciskos procesos infrastruktūru, bioenerģijas iekārtām un ražotnēm, un jāizskata enerģijas ģeotermālo avotu potenciālā izmantošana; atkārtoti norāda, ka šai nolūkā ir jānodrošina plaša piekļuve cenas ziņā pieejamai energoinfrastruktūrai un atbalsta infrastruktūrai, kas atbilst energoietilpīgu nozaru dekarbonizācijas vajadzībām;

55.

aicina ES iestādes, dalībvalstis, reģionus, rūpniecības nozari un visus citus attiecīgos dalībniekus sadarboties, lai uzlabotu energoefektivitāti Eiropā, lai Savienībā izveidotu klimata ziņā nozīmīgu tehnoloģiju un inovāciju pirmtirgus un lai piešķirtu prioritāti ieguldījumiem enerģijas infrastruktūrā; aicina Komisiju nodrošināt, ka efektīvāk tiek izmantoti EIB kā tā dēvētās Savienības klimata bankas instrumenti, lai sekmētu ilgtspējīga finansējuma pieejamību publiskajam un privātajam sektoram un palīdzētu uzņēmumiem dekarbonizācijas procesā;

56.

uzsver, ka visās ekonomikas nozarēs ir vajadzīga izmaksu ziņā konkurētspējīgas atjaunojamo energoresursu enerģijas kapacitātes liela mēroga izvēršana; atzīst, ka Savienībai ir 40 % no visas pasaules atjaunojamo energoresursu enerģijas patentiem, un uzsver, ka tai arī turpmāk ir jāsaglabā līderpozīcija transformatīvu atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju jomā; šajā saistībā uzsver, ka ir jāizstrādā stingra rūpniecības politika attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem, ietverot gan piedāvājuma, gan pieprasījuma politikas virzienus un darot iespējamu atjaunojamo energoresursu nozares integrēšanu, kam ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu Eiropas ilgtermiņa energoapgādes drošību, līderpozīcijas tehnoloģiju jomā un stratēģisko autonomiju; mudina Komisiju atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģijas atzīt par būtisku stratēģisku vērtību ķēdi un rūpniecības ekosistēmu, kas ir atbilstīga finansējuma saņemšanai no Stratēģisko investīciju mehānisma, kā arī pienācīgi iekļaujama gaidāmajā rūpniecības forumā; uzsver, ka jāsagatavo atbalsta pasākumi atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģiju attīstībai Eiropā un jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi Savienības un trešo valstu ražotājiem;

57.

uzsver — lai Eiropas rūpniecība būtu konkurētspējīga, tā jāatbalsta ar efektīvu, ilgtspējīgu un pilnībā savstarpēji izmantojamu transporta, digitālo un enerģētikas infrastruktūras tīklu; aicina izstrādāt ilgtermiņa investīciju politiku, lai aprīkotu un atjaunotu infrastruktūru un samazinātu administratīvos šķēršļus, kas kavē Eiropas tīklu strauju attīstību; aicina piešķirt lielāku finansējumu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam tā trijās nozarēs, lai veicinātu ieguldījumus infrastruktūrā, starpsavienojumos, digitalizācijā un viedajos tīklos, kas saderīgi ar Eiropas zaļā kursa mērķiem; tāpat uzsver, ka ir jāpaātrina kopīgu interešu projekti (KIP) un pēc iespējas ātrāk jāpārskata Eiropas Enerģētikas tīklu (TEN-E) regula;

58.

uzsver, ka aprites ekonomika un nulles piesārņojuma ekonomika var modernizēt Savienības ekonomiku, samazināt tās enerģijas un resursu patēriņu, piešķirt prioritāti atkritumu rašanās novēršanai, sniegt stimulus inovācijai un pārveidot rūpniecības nozares un to vērtību ķēdes, ražojumus, ražošanas procesus un uzņēmējdarbības modeļus, tādējādi sekmējot Savienības ekonomikas dematerializāciju un detoksifikāciju un mazinot Eiropas atkarību no primāriem materiāliem, un vienlaikus stimulējot inovāciju, tostarp radot tirgus nulles emisiju, mazoglekļa un atjaunojamo energoresursu risinājumiem, kas var aizstāt uz fosilajiem kurināmajiem balstītos produktus un materiālus, un izstrādājot jaunas ekodizaina tehnoloģijas un risinājumus, lai novērstu ietekmi uz vidi; uzsver spēcīgo sinerģiju starp klimatrīcību un aprites ekonomiku, it īpaši energoietilpīgās, resursietilpīgās un renovācijas nozarēs, un uzsver, ka dažādām nozarēm ir atšķirīgi dekarbonizācijas risinājumi un izejas punkti; uzsver, ka aprites bioekonomika un uz koksnes resursiem balstīta rūpniecība spēs veicināt rūpniecības konkurētspēju un ilgtspēju;

59.

atgādina, ka Eiropas klimata un enerģētikas politikai būs nepieciešami lieli metālu un minerālu apjomi tās stratēģiskajām tehnoloģijām; pauž bažas par to, ka Eiropa daudzu šo metālu un minerālu piegādē ir ļoti atkarīga no citām pasaules valstīm un pakāpeniski zaudē savu daļu pasaules mērogā, pat attiecībā uz materiāliem, kuru izmantošanai tai ir rūpnieciskās jaudas; uzsver, ka Eiropas autonomiju stratēģiskajās nozarēs nevar sasniegt bez konkurētspējīgas un ilgtspējīgas ES ekosistēmas attiecībā uz pamata, retiem un kritiski svarīgiem materiāliem no primāriem un sekundāriem avotiem; šai sakarā uzsver aprites ekonomikas rīcības plāna nozīmi, bet stingri norāda, ka Eiropai ir jāpalielina spējas visos izejvielu vērtību ķēdes posmos — ieguvē, pārstrādē, kausēšanā, attīrīšanā un pārveidē; pauž viedokli, ka rīcības plāna kritisko izejvielu jomā tvērumam un alianses darbības jomai nevajadzētu aprobežoties ar kritiskajām izejvielām un to mērķim vajadzētu būt integrētas ekosistēmas izveidei dažādiem materiāliem, metāliem un minerāliem, kas nepieciešami rūpniecības pārkārtošanai;

60.

aicina Komisiju izstrādāt Eiropas stratēģiju par atjaunojamo energoresursu un resursefektīvu un energoefektīvu tehnoloģiju eksportu un importu;

61.

uzsver potenciālu, kas piemīt nozaru sasaistei un enerģiju patērējošu nozaru, tādu kā ēkas un transports, savstarpējai savienošanai, un šai sakarā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par enerģētikas sistēmas integrāciju;

62.

aicina nodrošināt ievērojamu finansējuma plūsmu ēku energosistēmu atjaunošanai, lai ar vajadzīgajiem līdzekļiem atveseļošanas plāna ietvaros sekmētu plānoto “renovācijas viļņa” iniciatīvu; uzsver, ka gaidāmajā priekšlikumā par renovācijas vilni un dalībvalstu pienākumā izstrādāt ilgtermiņa stratēģijas, lai iegūtu ļoti energoefektīvu un dekarbonizētu ēku fondu, nedalīta prioritāte būtu jāpiešķir energoefektivitātes prioritātes principam, tādējādi paātrinot padziļinātu renovāciju un uz fosilajiem kurināmiem balstītu un neefektīvu apkures un dzesēšanas sistēmu nomaiņu; uzsver, ka integrētas padziļinātas renovācijas programmas, kas ietver visu pašvaldību vai rajonu, var izvērst ar mazākām izmaksām un ātrāk, nodrošinot ieguvumus patērētājiem un samazinot enerģijas izmaksas;

63.

norāda, ka sildīšanas un dzesēšanas procesi joprojām rada vienu no būtiskākajiem enerģijas patēriņiem rūpniecības nozarē; tādēļ uzsver, ka, lai paātrinātu centienus rūpniecībā samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, ir pilnībā jāizmanto rūpnieciskās sildīšanas un dzesēšanas energoefektivitātes potenciāls ar plašāku un uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu elektrifikāciju, siltumsūkņiem, rūpniecības kopu labāku izmantošanu un simbiozēm, kas piedāvā ievērojamu samazināšanas potenciālu daudzās nozarēs;

64.

uzsver zaļās mobilitātes potenciālu darbvietu radīšanā, Eiropas rūpniecības izaugsmē un tādu investīciju veicināšanā, kuru mērķis ir paplašināt ilgtspējīgu transporta infrastruktūru, kas ļautu panākt daudzkāršojošu ietekmi, pateicoties pasūtījumiem, kurus saņemtu ļoti dažādi dalībnieki — darbuzņēmēji, apakšuzņēmēji, piegādātāji un to apakšuzņēmēji —, un samazinātu transporta nozares emisijas; uzsver, ka ir jāpaātrina Eiropas Akumulatoru alianses izveide, lai izmantotu tās stratēģiskās vērtību ķēdes potenciālu, palielinātu inovatīvu vietēji ražotu akumulatoru un metāla pārstrādes Eiropā iespējas un nodrošinātu Eiropas pievienoto vērtību, sekmējot Eiropas autobūves nozares konkurētspēju, un atvieglotu pāreju uz dekarbonizētu elektroenerģijas sistēmu; aicina vairāk ieguldīt ātrgaitas vilcienos un pilsētu dzelzceļa tīklu atjaunošanā, kā arī nulles emisiju un mazemisiju sabiedriskajā transportā; uzsver, ka ir jāsekmē zaļā mobilitāte, ieguldot labākā infrastruktūrā, piemēram, plašākā uzlādes staciju tīklā; uzskata, ka blīvāks uzlādes staciju tīkls ļaus ievērojami ātrāk paplašināties elektrotransportlīdzekļu tirgum, pozitīvi ietekmējot mūsu vidisko un oglekļa pēdu; tādēļ aicina Komisiju iesniegt plaša mēroga stratēģiju par elektrotransportlīdzekļu ātras uzlādes infrastruktūras ieviešanu, lai nodrošinātu, ka patērētāji iegādāsies elektrotransportlīdzekļus, jo būs pārliecināti par tehnoloģijas potenciālu un varēs piekļūt plašam atbilstīgas uzlādes infrastruktūras tīklam, un lai atbalstītu Eiropā bāzētu transportlīdzekļu ražošanu;

65.

uzskata, ka sekmīgai enerģētikas pārkārtošanai Eiropai būs nepieciešams liels daudzums cenas ziņā pieejamas nulles emisiju un mazoglekļa atjaunojamo energoresursu enerģijas, kas iegūta arī trešās valstīs un piegādāta, izmantojot atbalsta infrastruktūru; prasa izvirzīt ES stratēģiskās iniciatīvas un enerģētikas politiku Savienības ārpolitikas un kaimiņattiecību politikas centrā, ietverot finansiālu atbalstu atjaunojamos energoresursos balstītas ūdeņraža un zaļās elektroenerģijas aliansēm; uzskata, ka šīs alianses būtu jāiekļauj arī tirdzniecības nolīgumos; uzsver spēcīgu alianšu nozīmi resursu un izejvielu nepietiekamības un ilgtspējīgas ieguves jautājumu risināšanā;

66.

atgādina par ES 2019. gada ģenerālplānu par energoietilpīgu nozaru konkurētspējīgu pārkārtošanu, kura mērķis ir pārejas pārvaldība, vienlaikus saglabājot Eiropas nozaru konkurētspēju, un aicina Komisiju īstenot ieteikumu palīdzēt aizstāt importu no trešām valstīm, kas pienācīgi nenodrošina atbilstību vides standartiem, un mudināt ES globālos tirdzniecības partnerus noteikt vērienīgākus klimata mērķus;

67.

prasa pārskatīt ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS) saskaņā ar klimata mērķiem un oglekļa ievedkorekcijas mehānismu (CBAM), lai veicinātu pārdomātu ražošanas repatriāciju un īsākas vērtību ķēdes; uzsver CBAM potenciāli svarīgo nozīmi oglekļa emisiju pārvirzes novēršanā;

68.

norāda, ka vairāk nekā puse no pasaules IKP ir atkarīga no dabas un tās nodrošinātajiem pakalpojumiem, turklāt vairākas nozares ir daudzējādā ziņā saistītas ar dabu; norāda, ka resursu ieguve un apstrāde izraisa vairāk nekā 90 % bioloģiskās daudzveidības zuduma un ūdens trūkuma; uzsver, ka Eiropas rūpniecības politikai vajadzētu būt saskaņotai ar mērķiem, kas noteikti Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2030. gadam;

69.

uzsver, ka, pamatojoties uz pieeju “Viena veselība”, dabas ekosistēmu saglabāšanai ir izšķiroša nozīme tādu cilvēku pamatvajadzību kā dzeramais ūdens, tīrs gaiss un auglīga augsne nodrošināšanā; prasa steidzami izstrādāt stabilus rādītājus, lai novērtētu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un nodrošinātu piesārņojuma progresīvu samazināšanu, kā izklāstīts ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā;

70.

norāda, ka rūpniecība joprojām rada vislielāko vides piesārņojumu, novadot piesārņojošās vielas gaisā, ūdenī un augsnē; uzsver, ka Rūpniecisko emisiju direktīva paredz piesārņojošu vielu izplūdes mazināšanas pienākumus lielām ražotnēm; ar nepacietību gaida plānoto nulles piesārņojuma rīcības plānu attiecībā uz gaisu, ūdeni un augsni un Rūpniecisko emisiju direktīvas pārskatīšanu, kam būtu jāveicina ievērojams rūpnieciskā piesārņojuma samazinājums;

71.

uzsver, ka rūpniecības politikā ir svarīgi iekļaut reģionālo dimensiju, jo starp reģioniem pastāv noturīgas ekonomiskās atšķirības, kuras koronavīrusa krīzes ietekmē varētu padziļināties; uzsver — lai mazinātu un novērstu situācijas pasliktināšanos reģionos, reģionālo atveseļošanas plānu ietvaros ir jāpanāk progress ilgtspējīgas pārkārtošanas stratēģiju izstrādē un ekonomikas atveseļošanas programmas ir jāapvieno ar aktīvām darba tirgus programmām; aicina Komisiju cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai sagatavotu vidēja termiņa un ilgtermiņa prognozes attiecībā uz darba tirgū vajadzīgajām prasmēm;

72.

šai sakarā uzsver Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) nozīmi kvalitatīvu un pienācīgi atalgotu darbvietu radīšanas, uzņēmējdarbības konkurētspējas, ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes atbalstīšanā un izglītības un apmācības sistēmu modernizēšanā un uzlabošanā;

73.

uzsver, ka jāatbalsta taisnīga, iekļaujoša un godīga pārkārtošanās un ne vien jānodrošina prasmju pilnveide un darbvietas jaunās ekonomikas nozarēs, bet arī jānovērš sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, lai garantētu, ka neviens nav atstāts novārtā un ka neviens strādājošais netiek atstumts no darba tirgus; uzskata, ka labi izstrādāts Taisnīgas pārkārtošanās mehānisms, tostarp Taisnīgas pārkārtošanās fonds, būs svarīgs instruments, lai veicinātu šo divējo pārkārtošanos un sasniegtu vērienīgos klimatneitralitātes mērķus; uzstāj, ka, lai nodrošinātu iekļaujošāku pārkārtošanos un mazinātu tās sociālo ietekmi, visas vietējās ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības un kopienu pārstāvji, būtu jāiesaista teritoriālo taisnīgas pārkārtošanās plānu izstrādē un īstenošanā; uzsver, ka šajā saistībā būtiska nozīme ir ilgtspējīgām investīcijām tehnoloģijās, lai atbalstītu reģionālo tautsaimniecību ilgtermiņa ekonomisko attīstību; uzsver, ka stabils Taisnīgas pārkārtošanās mehānisma finansējums, tostarp ievērojami papildu budžeta resursi, būs galvenais elements Eiropas zaļā kursa sekmīgā īstenošanā;

74.

uzskata, ka ir jāstiprina reģionu savstarpējā sadarbība, kuras mērķis ir panākt ilgtspējīgu un digitālu pārkārtošanos, piemēram, pārdomātas specializācijas stratēģijas, lai stimulētu reģionālās ekosistēmas; tādēļ prasa Komisijai atbalstīt tādu instrumentu izstrādi, kas reģioniem sniedz skaidru ceļvedi ar pielāgotu pieeju, lai nodrošinātu līderpozīcijas rūpniecībā;

75.

uzskata, ka rūpniecības pārveides nolūkā ir būtiski jāpastiprina pētniecības un izstrādes centieni un jaunas zināšanas un inovācija jāintegrē pašreizējos tirgos un jāizmanto jaunu tirgu radīšanā; uzsver, ka inovācija ir viens no vadošo rūpniecības ekosistēmu dzinējspēkiem un tas būtu jāņem vērā pastiprinātā atbalstā inovācijai un uzņēmējdarbībai visos inovācijas cikla posmos; uzsver, ka ir jāpalielina pētniecības, it īpaši kvalitatīvu publiskā sektora pētījumu, izstrādes un inovāciju izdevumi kā galvenais elements divējas pārkārtošanās panākšanā, Savienības stratēģiskās autonomijas uzlabošanā un ilgtermiņa konkurētspējas palielināšanā; šai sakarā aicina dalībvalstis izpildīt apņemšanos 3 % no to IKP ieguldīt pētniecībā un izstrādē, lai saglabātu Savienības vadošo pozīciju globālajā konkurencē; pauž nožēlu par MVU pašreizējo inovācijas spēju trūkumu, kura iemesls ir nepieciešamā riska kapitāla nepietiekamība un administratīvo procedūru izmaksas un sarežģītība, kā arī atbilstīgu prasmju un informācijas pieejamības trūkums;

76.

uzsver, ka jāpalielina budžets Savienības rūpniecības pārveides pamatā esošajām programmām, un šai sakarā atgādina Parlamenta nostāju par labu pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” budžeta palielināšanai līdz 120 miljardiem EUR un programmas atbilstības Savienības klimatneitralitātes mērķiem nodrošināšanai, kā arī programmu “InvestEU” un “Digitālā Eiropa” atbalstam, izmantojot atbilstīgus finansēšanas instrumentus revolucionāru tehnoloģiju un inovāciju tirgus attīstībai, veicinot arī reģionālo, valsts, Eiropas un privāto finansējuma avotu sinerģiju; aicina efektīvi atbalstīt Eiropas Inovācijas padomi (EIP) un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtu (EIT) un stiprināt to misijas; uzstāj, ka ievērojama daļa finansējuma, kas pieejama MVU saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, būtu jāīsteno ar EIP starpniecību un izmantojot programmas sadarbības daļas, lai rastu jaunus risinājumus un sekmētu gan papildu, gan arī revolucionāru inovāciju; atbalsta Eiropas partnerības izveidi pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros, lai piesaistītu privātā sektora investīcijas nolūkā sekmēt zināšanu, tehnoloģiju un inovāciju pārnesi no pētniecības centriem un universitātēm uz rūpniecības procesiem, izmantojot rūpniecības ekosistēmu shēmu, kā arī lai atbalstītu atveseļošanu un zaļo un digitālo pārkārtošanos; aicina Komisiju arī nodrošināt, lai šīs partnerības būtu pārredzamas un iekļaujošas visā to īstenošanas gaitā, jo īpaši attiecībā uz to stratēģisko pētniecības programmu un gada darba programmām; uzsver, ka to īstenošanā būtu jāizslēdz jebkāds interešu konflikts un ka tām būtu jāgarantē patiesa pievienotā vērtība sabiedrībai;

77.

šajā saistībā arī uzskata, ka labāk sagatavotai un noturīgākai sabiedrībai ir būtiska nozīme, risinot Eiropas vai pasaules mēroga revolucionārus notikumus un sniedzot visaptverošus politiskus risinājumus un ka šai sakarā ļoti būtiska nozīme ir saskaņotiem ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē; šai sakarā aicina Komisiju atbalstīt mērķtiecīga instrumenta izveidi sagatavotības pandēmijai un sociālās noturības jomā, jo šāds pasākums nodrošinātu apstākļus labākai koordinēšanai ES līmenī, palīdzētu noteikt prioritārās jomas un uzsākt darbības, kurām nepieciešami augstas kvalitātes medicīniskie pētījumi un koordinēti ieguldījumi pētniecībā un izstrādē;

78.

atgādina, ka farmācijas nozare, kas balstīta uz pētniecību, ir svarīga nozare, kas palīdz nodrošināt cenas ziņā pieejamu zāļu ražošanas kvalitāti un piegādi visiem pacientiem, kam tās ir vajadzīgas, stiprina inovāciju, noturību, pieejamību un reaģētspēju Savienībā un palīdz risināt nākotnes problēmas; atkārtoti norāda, ka jāievieš zāļu trūkuma riska mazināšanas plāns, lai pārvaldītu jebkādas kritiski svarīgu zāļu piegādes ķēdes neaizsargātības un riskus, nodrošinātu turpmāko inovāciju un risinātu neizpildītās, neapmierinātās vajadzības, kā arī atbalstītu veselības aprūpes sistēmu noturīgumu, reaģētspēju un gatavību risināt nākotnes problēmas, tostarp saistībā ar pandēmiju;

79.

uzsver svarīgu pamattehnoloģiju nozīmi tehnoloģiskās un inovācijas kapacitātes veidošanā Eiropas Savienībā; aicina Komisiju pielāgot pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa” un savu rūpniecības stratēģiju transformatīvu tehnoloģiju izstrādei, izvēršanai un tirdzniecībai Savienībā, lai novērstu plaisu starp inovācijām un izvēršanu tirgū, nodrošinot riska finansējumu agrīna posma tehnoloģijām un demonstrējumu projektiem un izstrādājot agrīnas vērtības ķēdes, lai pirmām kārtām atbalstītu komerciālās, tirgū laižamās, nulles emisiju un mazemisiju, atjaunojamo energoresursu, energoefektīvas un resursefektīvas aprites tehnoloģijas un ražojumus, procesus, pakalpojumus un uzņēmējdarbības modeļus, kā arī lai atbalstītu pētniecības infrastruktūras attīstību, cita starpā ar mērķi samazināt pastāvošās dalībvalstu atšķirības; mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot vienotos kontaktpunktus, kas spētu sniegt informāciju par finansējuma iespējām transformatīvu tehnoloģiju rūpnieciskajiem demonstrējumu projektiem;

80.

aicina Komisiju izvērtēt pasākumus, lai novērstu potenciālo zināšanu un inovācijas zudumu pašreizējās krīzes laikā, tostarp instrumentus, ar ko atbalsta uzņēmumus, lai tie uz laiku dalītos darba ņēmēju zināšanās ar sabiedriskām pētniecības organizācijām un universitātēm, tādējādi nodrošinot valsts un privātā sektora pētniecību publisko prioritāšu jomā, kā arī saglabājot nodarbinātības un inovācijas spēju krīzes laikā;

81.

aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izstrādāt iespējamos nodokļu atvieglojumus, lai palielinātu investīcijas pētniecībā un izstrādē, kas ir ievērojami samazinājušās Covid-19 krīzes dēļ;

82.

aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt Eiropas uzņēmumu spēju izmantot inovatīvus risinājumus, pamatojoties uz visaptverošu intelektuālā īpašuma (IĪ) režīmu, veicināt elastīgu licencēšanu, lai saglabātu efektīvu aizsardzību to investīcijām pētniecībā un izstrādē, nodrošinātu godīgu peļņu un vienlaikus turpinātu tādu atvērtu tehnoloģiju standartu izstrādi, kas atbalsta konkurenci un izvēli, kā arī ES rūpniecības iesaisti pamattehnoloģiju izstrādē;

83.

atzīst, ka Eiropas konkurētspējas veicināšanā izšķirošs faktors ir spēcīgs intelektuālā īpašuma tiesību regulējums, lai apkarotu rūpniecisko spiegošanu un viltošanu, tādēļ aicina Komisiju saglabāt un stiprināt šo sistēmu; uzsver, ka jānodrošina paritāte ar ASV un Ķīnu dzīvības zinātnes intelektuālā īpašuma stimulos, lai Eiropa arī turpmāk būtu pievilcīga vieta investīcijām pētniecībā un izstrādē un rūpniecības attīstībai; aicina Komisiju saglabāt un attīstīt Eiropas pasaules līmeņa IĪ sistēmu, veicinot spēcīgu IĪ aizsardzību, stimulus un apbalvošanas mehānismus pētniecībai un izstrādei, lai piesaistītu investīcijas nākotnes inovāciju attīstībai sabiedrības interesēs; atzinīgi vērtē paziņojumu par rīcības plānu intelektuālā īpašuma jomā, kas varētu veicināt Eiropas devumu standartu izstrādē; atbalsta ilgtspējīgu ražošanu un darbvietas, kā arī ES augstas kvalitātes ražojumu pievilcības un reputācijas veicināšanu visā pasaulē; aicina Komisiju sekmēt ļoti svarīgu vides un klimata tehnoloģiju pārnesi uz jaunattīstības valstīm, šādām tehnoloģijām piešķirot atvērtās licences;

84.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk īstenot Eiropas vienoto patentu, kā paredzēts 2013. gada 19. februāra nolīgumā par vienotā patenta jurisdikciju;

85.

uzsver, cik svarīga ir rūpniecības pārveides visaptveroša un efektīva vispārējā pārvaldība, nodrošinot atbilstību attiecīgajiem ES tiesību aktiem un stratēģijām, it īpaši Eiropas zaļā kursa mērķiem, kam ir izšķiroša nozīme tās panākumos; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi 14 ekosistēmas un izvēlējusies iekļaujošu pieeju, apvienojot visus vērtības ķēdes dalībniekus, lai veicinātu Eiropas vadošās pozīcijas stratēģiskajās nozarēs un konkurētspēju pasaules mērogā; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai MVU varētu attīstīties katrā no šīm ekosistēmām; norāda uz nepieciešamību nodrošināt identificēto rūpniecisko ekosistēmu pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz kritērijiem, kas jāizpilda, lai iekļautos ekosistēmā, un nodrošināt arī precīzu sadalījumu pa dalībnieku veidiem katrā identificētajā ekosistēmā un informēšanu par rezultātiem un apspriestajām tēmām, atgādinot arī par Rūpniecības foruma un alianšu uzdevumiem saistībā ar šīm ekosistēmām; uzsver, ka būtu jānodrošina pilsoniskās sabiedrības, patērētāju tiesību aizsardzības organizāciju un arodbiedrību pienācīga iesaiste gan visaptverošo, gan arī nozaru rūpniecības stratēģiju un prioritāšu noteikšanā; uzsver, ka ekosistēmām jāietver visas saiknes ar vērtību ķēdēm, tostarp MVU, un uzsver, ka MVU ir būtiska nozīme rūpniecības alianšu un to ražošanas ķēžu veidošanā; uzsver, ka aliansēm ir vajadzīgi atbilstīgi finanšu instrumenti;

86.

uzskata, ka, izmantojot uzlabotu un viedu ražošanu, nākamās industriālās revolūcijas galvenie elementi būs ekosistēmas, kas nodrošinās cenas ziņā pieejamu, tīru, ilgtspējīgu un drošu enerģiju, kā arī nepieciešamo enerģētikas infrastruktūru, transformatīvas ražošanas un pakalpojumu sniegšanas metodes; aicina veikt ekosistēmu analīzi, lai novērtētu katras nozares vajadzības tās pārkārtošanās procesā un palīdzētu izstrādāt pārkārtošanās plānu; turklāt uzskata, ka rūpniecības, akadēmisko aprindu, MVU, jaunuzņēmumu un augošu uzņēmumu, arodbiedrību, pilsoniskās sabiedrības, galalietotāju organizāciju un visu citu ieinteresēto personu sadarbības veicināšana būs veids, kā likvidēt tirgus nepilnības un novērst plaisu starp ideju un tās realizāciju, vienlaikus aizsargājot darba ņēmējus, tostarp jomās, kurās vēl nav rūpnieciskas intereses, bet kuras nodrošina augstu pievienoto vērtību sabiedrībai; aicina īstenot šo ekosistēmu pārvaldību, lai integrētu visas attiecīgās ieinteresētās personas no rūpniecības nozarēm, kuras ir svarīgas zaļās un digitālās pārkārtošanās panākšanai; uzskata, ka ekosistēmām jāpievērš vērība, nosakot risinājumus un pasākumus, kas jāpieņem, lai īstenotu Eiropas rūpniecības stratēģiju un atbalstītu stabilas Eiropas vērtības ķēdes, kurām ir izšķiroša nozīme divējās — zaļās un digitālās — pārkārtošanās procesā;

87.

uzsver, ka investīcijām galvenajās vērtību ķēdēs būs izšķiroša nozīme mūsu turpmākās stratēģiskās autonomijas saglabāšanā; uzskata, ka ir jāpiešķir prioritāte investīcijām rūpniecības nozarēs, kas ir ārkārtīgi svarīgas mūsu stratēģiskajai autonomijai, piemēram, drošībai, aizsardzībai, klimata ziņā nozīmīgām tehnoloģijām, pārtikas suverenitātei un veselībai; it īpaši atgādina, cik būtiska nozīme ir farmācijas nozarei turpmāko inovāciju nodrošināšanā, lai risinātu neizpildītās un neapmierinātās vajadzības, kā arī atbalstītu veselības aprūpes sistēmu noturību, reaģētspēju un gatavību risināt nākotnes problēmas, tostarp saistībā ar pandēmijām;

88.

uzsver, ka būtiska nozīme ir atjaunojamo energoresursu enerģijas nozarei kā stratēģiskai nozarei, lai stiprinātu ES konkurences priekšrocību, panāktu ilgtermiņa noturību un nodrošinātu energoapgādes drošību, vienlaikus veicinot rūpniecības stiprumu; tāpat uzsver atjaunojamo energoresursu enerģijas nozares devumu jaunu vietējo darbvietu un uzņēmējdarbības iespēju radīšanā, it īpaši MVU, un iekārtu ražošanas veicināšanā, kā arī enerģijas izmaksu samazināšanā un izmaksu konkurētspējas uzlabošanā;

89.

uzsver, ka Covid-19 krīze ir smagi skārusi autobūves nozari, spiežot uzņēmumus un darba ņēmējus ātri pielāgoties piegādes izmaiņām un jaunām veselības un drošības prasībām papildus pārkārtošanās procesam, kurš norisinājās jau pirms pandēmijas; uzskata, ka, virzoties uz klimatneitrālu, digitālu un noturīgāku ekonomiku, ļoti būtiska ir pāreja uz viedu un videi nekaitīgu mobilitāti un ka tā arī būtu jāapsver kā iespēja nodrošināt zaļo izaugsmi un videi nekaitīgas darbvietas, pamatojoties uz Eiropas transportlīdzekļu tehnoloģiju nozares globālo konkurētspējas priekšrocību; aicina Komisiju noteikt prioritātes, kas saistītas ar pētniecību, inovāciju, digitalizāciju un atbalsta sniegšanu jaunuzņēmumiem, mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, arī autobūves nozarē;

90.

uzsver, ka arī tūrisma nozare ir smagi cietusi no Covid-19 krīzes, un aicina Komisiju noteikt prioritātes saistībā ar palīdzību šai nozarei un tās atveseļošanas veicināšanu, ņemot vērā tās devumu ES IKP un Savienības konkurētspējas veicināšanā; aicina Komisiju veicināt sadarbību dalībvalstu un reģionu starpā, lai radītu iespējas jauniem ieguldījumiem un turpmākām inovācijām ar mērķi izveidot tādu Eiropas Tūrisma ekosistēmu, kas ir ilgtspējīga, inovatīva un noturīga un kas aizsargā darba ņēmēju un patērētāju tiesības;

91.

uzsver kultūras un radošo nozaru potenciālu inovāciju veicināšanā, sekmējot izmaiņas citās nozarēs un stimulējot izgudrojumus un progresu; atzīmē, ka inovatīvas ekonomikas nozares aizvien vairāk ir atkarīgas no radošuma, lai saglabātu savas konkurētspējas priekšrocības; turklāt norāda, ka, rodoties aizvien sarežģītākiem, radošākiem un savstarpēji saistītiem uzņēmējdarbības modeļiem, kultūras un radošās nozares kļūst par gandrīz ikviena produkta un pakalpojuma izšķirošo komponentu; tādēļ uzskata, ka Eiropai būtu jābalstās uz saviem radošajiem un kultūras aktīviem, un aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot vispusīgu, saskaņotu un ilgtermiņa rūpniecības politikas programmu, pievērst pienācīgu vērību kultūras un radošajām nozarēm, ietverot piekļuvi finansējumam un finansējuma programmām;

92.

uzsver ES kosmosa politikas nozīmi, it sevišķi tāpēc, ka tā uzlabo Eiropas rūpniecības telpas kapacitāti un dara iespējamu sinerģiju ar citām svarīgām nozarēm un politikas virzieniem, jo īpaši nolūkā izstrādāt progresīvas tehnoloģijas un papildināt rūpniecības pārkārtošanu;

93.

norāda uz ķīmiskās rūpniecības ieguldījumu daudzās stratēģiskās vērtību ķēdēs un oglekļneitrālu, resursefektīvu un aprites tehnoloģiju un risinājumu radīšanā; prasa izstrādāt ar rūpniecības stratēģiju saskaņotu ilgtspējīgu politiku ķimikāliju jomā;

94.

aicina Eiropas Vides aģentūru kopā ar Eiropas Ķimikāliju aģentūru sagatavot ziņojumu par ķimikālijām Eiropas vidē; uzskata, ka ziņojumā būtu jānovērtē bīstamo ķimikāliju sistēmiskā specifika Eiropas ražošanas un patēriņa sistēmās, to izmantošana ražojumos, sastopamība Eiropas vidē un cilvēku veselībai un ekosistēmām nodarītais kaitējums;

95.

uzsver pienācīgi funkcionējošas un konkurētspējīgas zāļu un medicīnas aprīkojuma ražošanas nozares nozīmi tam, lai nodrošinātu ilgtspējīgu piekļūstamību zālēm un ES pacientiem garantētu augstu veselības aprūpes līmeni; uzskata, ka Komisijai būtu jāveicina dialogs ar dalībvalstīm un visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, izveidojot farmācijas forumu, ko uzraudzītu Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), lai nodrošinātu visaptverošu diskusiju par jautājumiem, kas cita starpā attiecas uz farmācijas ilgtspēju un jaunu tehnoloģiju ieviešanu veselības aprūpes sistēmās; uzsver, ka šajā forumā būtu jāņem vērā atšķirīgās valstu pieejas attiecībā uz cenu noteikšanu un kompensāciju, kā arī ieguldījumiem veselības aprūpē un attiecībā uz tās organizēšanu;

96.

uzskata, ka būtisks rūpniecības pārveides dzinējspēks ir publiskais iepirkums; aicina Komisiju izpētīt, kā pilnībā izmantot publisko izdevumu un investīciju sviras efektu, lai sasniegtu politikas mērķus, tostarp stiprinot ilgtspēju un atzīstot publiskā iepirkuma būtisko nozīmi Savienības ekonomikas atveseļošanas plānā, izvirzot par prioritāti un veicinot pieprasījumu pēc ekoloģiski inovatīvām un ilgtspējīgām precēm un pakalpojumiem, kā arī ļaujot pārdalīt galvenās stratēģiskās nozares, piemēram, ar veselību saistītu produktu ražošanu un lauksaimniecību, un veicinot īsākas un ilgtspējīgākas piegādes ķēdes; aicina Komisiju un publiskā sektora iestādes izvērtēt apstākļus, lai publiskajā iepirkumā par obligātu noteiktu prasību nodrošināt ilgtspēju, pamatojoties uz vides, sociālajiem un ētikas kritērijiem, tostarp ņemot vērā oglekļa pēdu, reciklēšanas saturu un darba nosacījumus visā dzīves ciklā, kā arī palielinot informētību un labāk izmantojot pašreizējās shēmas zaļo pakalpojumu veicināšanai; uzstāj, ka ir jānodrošina, lai MVU būtu taisnīga iespēja piedalīties publiskajā iepirkumā; aicina līgumslēdzējas iestādes sistemātiski izmantot pieeju, kuras pamatā ir vislabākā cenu un kvalitātes attiecība ražojumu un pakalpojumu izmantošanas laikā; mudina līgumslēdzējas iestādes izmantot noteikumu (Komunālo pakalpojumu direktīvas 85. pants), kas ļauj noraidīt piedāvājumus, ja vairāk nekā 50 % produktu, kas veido iepirkumu, izcelsme ir trešās valstīs;

97.

atzīst standartizācijas devumu Eiropas vienotajā tirgū un ekonomiskās, sociālās un vides labklājības uzlabošanā, tostarp attiecībā uz patērētāju un darba ņēmēju veselību un drošību; uzsver, ka jāizstrādā, jānovērtē un jāizmanto saskaņoti standarti, lai atbalstītu rūpniecības nozares, kas efektīvā, drošā, aprites ekonomikas principiem atbilstošā, ilgtspējīgā un atkārtojamā veidā ražo augstas kvalitātes produktus;

98.

aicina Komisiju pieņemt stingru galveno darbības rādītāju (GDR) sistēmu, lai analizētu Savienības regulu un instrumentu ex ante ietekmi un iespējamos nepieciešamos ieguldījumus, kā arī uzraudzītu progresu un rezultātus, ņemot vērā MVU dimensiju; uzsver, ka GDR sistēmai jābūt pamatotai uz konkrētiem, izmērāmiem, sasniedzamiem, atbilstīgiem un laikā orientētiem mērķiem;

99.

aicina Komisiju stiprināt ietekmes novērtējumu praksi un nodrošināt, ka pirms jaunu tiesību aktu priekšlikumu iesniegšanas vai jaunu pasākumu pieņemšanas tiek veikts detalizēts ietekmes novērtējums par iespējamām atbilstības nodrošināšanas izmaksām, ietekmi uz nodarbinātību, kā arī par slogu un potenciālajiem ieguvumiem Eiropas iedzīvotājiem, nozarēm un uzņēmumiem, tostarp MVU; uzskata, ka Savienības tiesību aktu un pasākumu novērtēšanā būtu vairāk jāpievēršas to īstenošanai dalībvalstīs un jāanalizē situācijas, kad ES tiesību akti tiek īstenoti vai interpretēti tādā veidā, kas rada nevajadzīgus un neparedzētus regulatīvus šķēršļus gan MVU, gan lielākiem uzņēmumiem; aicina Komisiju atbalstīt regulatīvo saskaņotību un atzīt Komisijas lietpratīga regulējuma dzinuli, kura mērķis ir samazināt birokrātiskus slogus, neapdraudot tiesību aktu efektivitāti vai nepazeminot sociālos un vides standartus, it sevišķi gadījumos, kad tradicionālajai rūpniecībai ir jāpielāgojas regulatīvu lēmumu dēļ; uzskata, ka digitalizācijas un dekarbonizācijas pasākumi būtu jāizstrādā tādā veidā, lai sniegtu iespējas uzņēmumiem, tostarp MVU, un lai mazinātu slogu jau tā skartajām nozarēm;

100.

sagaida, ka rūpniecības stratēģija neradīs nevajadzīgu regulatīvo slogu uzņēmumiem, it īpaši MVU, un ka tiks piemērots princips “viens pieņemts — viens atcelts”, lai katru reizi, kad jauni noteikumi rada atbilstības nodrošināšanas izmaksas, tiktu identificēti spēkā esošie noteikumi, kas jāatceļ vai jāpārskata, tādējādi novēršot atbilstības nodrošināšanas izmaksu pieaugumu attiecīgajā nozarē, taču neskarot likumdevēja prerogatīvas; uzskata, ka šādam priekšlikumam jābūt balstītam uz pierādījumiem, tas plaši jāapspriež, tam jānodrošina tiesību aktu un sociālo un vides standartu efektivitāte, kā arī skaidri jāparāda Eiropas līmeņa pasākumu nodrošinātie ieguvumi; uzskata, ka ES ir jāpastiprina principi, kas paredz “liels lielām lietām, mazs mazām lietām”, lai labāk nodrošinātu samērīgumu;

101.

uzsver, ka valsts pārvaldei būtu jāuzņemas galvenā loma, nodrošinot darījumdarbībai labvēlīgu ekonomisko vidi un samazinot administratīvo slogu uzņēmumiem, vienlaikus nodrošinot Savienības ētikas, sociālo, vides un pārredzamības standartu un darba ņēmēju drošības noteikumu pilnvērtīgu piemērošanu; uzskata, ka publiskajā sektorā un tā darba ņēmēju vidū ir jāveicina e-pārvaldības instrumenti, digitālo inovāciju politika un jāuzlabo digitālās prasmes; aicina Komisiju nodrošināt valstu un reģionu paraugprakses apmaiņu šajā jomā, īpašu uzmanību pievēršot ekonomikas konkurētspējas publiskai pārvaldībai;

102.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0124.

(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.

(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.

(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0102.

(5) OV C 334, 19.9.2018., 124. lpp.

(6) OV C 307, 30.8.2018., 163. lpp.

(7) OV C 11, 12.1.2018., 55. lpp.

(8) OV C 215, 19.6.2018., 21. lpp.

(9) OV C 238, 6.7.2018., 28. lpp.

(10) OV C 482, 23.12.2016., 89. lpp.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/63

P9_TA(2020)0322

Covid-19 uzliesmojuma sekas ārpolitikā

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par Covid-19 uzliesmojuma sekām ārpolitikā (2020/2111(INI))

(2021/C 425/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES),

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 8. aprīļa kopīgo paziņojumu par ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 (JOIN(2020)0011),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 22. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par makrofinansiālās palīdzības sniegšanu paplašināšanās un kaimiņreģiona partneriem saistībā ar Covid-19 pandēmijas krīzi (COM(2020)0163),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 29. aprīļa paziņojumu “Atbalsts Rietumbalkāniem cīņā pret Covid-19 un augšupejai laikposmā pēc pandēmijas — Komisijas devums pirms ES un Rietumbalkānu valstu vadītāju sanāksmes 2020. gada 6. maijā” (COM(2020)0315),

—	ņemot vērā deklarāciju par cilvēktiesībām koronavīrusa pandēmijas laikā, ar ko 2020. gada 5. maijā Eiropas Savienības vārdā nāca klajā Augstais pārstāvis Žuzeps Borels,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2532(2020) par karadarbības pārtraukšanu koronavīrusa izraisītās slimības (Covid-19) pandēmijas kontekstā un atbalstu ANO ģenerālsekretāram Antoniu Gutērrešam,

—	ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Mišelas Bašlē aicinājumu Covid-19 pandēmijas kontekstā pārskatīt plašu ekonomisko sankciju režīmu ietekmi,

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 10. jūnija kopīgo paziņojumu “Ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošana, pamatojoties uz faktiem” (JOIN(2020)0008),

—	ņemot vērā EĀDD 2020. gada 1. aprīļa un 2020. gada 20. maija atjaunināto īpašo ziņojumu “Ar Covid-19 pandēmiju saistīto naratīvu un dezinformācijas īss novērtējums”,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas 2020. gada 16. septembra runu par stāvokli Savienībā,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 25. marta pamatnostādnes par kritisku Eiropas aktīvu un tehnoloģiju aizsardzību pašreizējā krīzē,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. jūnija apspriešanās dokumentu “Atjaunota tirdzniecības politika spēcīgākai Eiropai”,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus par tā dēvētās Eiropas komandas (Team Europe) globālo atbildes reakciju uz Covid-19,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2020. gada 17.–21. jūlija secinājumus par atveseļošanas plānu un daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam,

—	ņemot vērā 2016. gada 28. jūnija Eiropas Savienības globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 13. jūlija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā un ANO Ģenerālās asamblejas 75. sesijā par tematu “Iestāties par multilaterālismu un stipru un efektīvu ANO, kas kalpo visiem”,

—	ņemot vērā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas (EuroLat) līdzpriekšsēdētāju 2020. gada 30. marta deklarāciju par Covid-19 pandēmiju,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (1),

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—	ņemot vērā 2018. gada 11. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par humanitārajām vīzām (2),

—	ņemot vērā ES 2008. gada 8. decembra pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

—	ņemot vērā Venēcijas komisijas Labas prakses kodeksu vēlēšanu jautājumos,

—	ņemot vērā Padomes gada ziņojumus Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0204/2020),

tā kā Covid-19 ir izraisījis globālu pandēmiju, kas skar miljoniem cilvēku dzīves, izraisot vēl nepieredzētu globālu veselības, ekonomikas, sociālo un humanitāro krīzi, radot globālās pārvaldības sistēmisku spriedzi ar tālejošām ilgtermiņa sekām starptautiskajās attiecībās, un kas ietekmē galvenos ES ārpolitikas, drošības un aizsardzības aspektus gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās; tā kā pret ES tiek vērsta dezinformācija, kiberuzbrukumi un cita veida ļaunprātīga trešo personu iejaukšanās, kuras mērķis ir destabilizēt ES iestādes un dalībvalstis;

tā kā pandēmija nesamērīgi skar visneaizsargātākās valstis un tā kā dažas valstis visā pasaulē nav reaģējušas un nav veikušas ātrus un pienācīgus drošības pasākumus, lai ierobežotu epidēmiju; tā kā Ķīnas valdība sākotnēji mazināja Covid-19 uzliesmojuma nopietnību; tā kā ar Covid-19 saistītie vēstījumi, kuros uzsvars tiek likts uz ģeogrāfiju, nevis medicīnisko terminoloģiju, ir stigmatizējoši; tā kā vīruss ir nogalinājis aptuveni miljonu cilvēku visā pasaulē un ir pierādījis, ka to var kontrolēt un mazināt tikai, valstīm savstarpēji saskaņojot savu rīcību un izrādot solidaritāti;

tā kā ES ir pienākums rīkoties kā globālam dalībniekam un pielāgot savas prioritātes un politiku, tostarp ārpolitiku, mainīgajai ģeopolitiskajai situācijai pasaulē un globālajai cīņai pret Covid-19, tā kā ES ir paredzami un atbilstīgi savai pozīcijai globālajā ekonomikā jāuzņemas vadība daudzpusēju un starptautisku centienu īstenošanā, ievērojot savas saistības attiecībā uz pamatbrīvībām un tiesiskumu; tā kā Covid-19 krīze ir atkārtoti parādījusi, ka ir nepieciešams stiprināt multilaterālismu un noteikumos balstītu kārtību, lai labāk risinātu globālās problēmas;

tā kā pandēmija un tās ekonomiskā un sociālā ietekme var vēl vairāk padziļināt politiskās pretenzijas, kas rodas no izjustās nevienlīdzības un marginalizācijas; tā kā pasaules ekonomikas lejupslīde ir īpaši smagi ietekmējusi visneaizsargātākās ekonomikas; tā kā Covid-19 uzliesmojums visā pasaulē ir saasinājis pastāvīgo zāļu trūkuma problēmu, radot smagas sekas jaunattīstības valstīs;

tā kā pandēmija ir pasliktinājusi neaizsargātu iedzīvotāju kritisko humanitāro situāciju, jo īpaši konfliktu zonās, bēgļu nometnēs, nestabilās valstīs un pirmiedzīvotāju kopienās; tā kā ES ir atkārtojusi ANO aicinājumu, ņemot vērā pandēmiju, nekavējoties panākt globālu pamieru un atvieglot sankcijas, lai nodrošinātu to, ka tiek piegādāts nepieciešamais aprīkojums un krājumi cīņai pret koronavīrusu; tā kā līdz ar to ir vērojama globālo brīvību un demokrātijas mazināšanās, kas rada papildu spriedzi daudzpusējai kārtībai, kura jau ir nonākusi krīzē;

tā kā vardarbīgās attiecībās esošas sievietes visā pasaulē bija spiestas palikt mājās un tika pakļautas varmāku ietekmei ilgāku laiku; tā kā palīdzības tālruņa līnijas tiem, kuri saskaras ar vardarbību ģimenē, un patversmes visā pasaulē ziņo par arvien pieaugošu skaitu palīdzības lūgumu un vairākās valstīs ziņojumu par vardarbību ģimenē un lūgumu pēc palīdzības skaits kopš sociālās distancēšanās pasākumu ieviešanas ir palielinājies par 25 %,

apliecina, ka Covid-19 pandēmijas globālais uzliesmojums maina starptautisko vidi, palielina riskus un veicina pārmaiņas globālajā kārtībā; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi stiprināt ES iekšējo noturību, veidot jaunas partnerības un stiprināt tās daudzpusējo redzējumu pasaules mērogā ar pārliecinošiem un koordinētiem ārpolitikas risinājumiem;

atzinīgi vērtē atbalsta iniciatīvas “Eiropas komanda” un “Globāla rīcība koronavīrusa apkarošanai”, kas palīdz partnervalstīm novērst koronavīrusa ietekmi uz pārrobežu koordināciju; atzinīgi vērtē ES koordināciju ar G7, G20, ANO, Pasaules Veselības organizāciju (PVO), Pasaules Pārtikas programmu un citiem starptautiskiem partneriem, kas veicina saskaņotu un iekļaujošu globālu reakciju uz pandēmiju, mazina plašāku ietekmi uz sabiedrību un ekonomiku un palīdz samazināt destabilizācijas risku;

pauž nožēlu par to, ka Covid-19 krīzes sākumposmā trūka globālas vadības un koordinētas starptautiskas reakcijas; nosoda to, ka netika izpausta kritiski svarīga informācija; noraida centienus rast izolētus risinājumus; stingri iebilst pret autoritārā nacionālisma pieaugumu, valsts sponsorētām dezinformācijas kampaņām un viltus vēstījumu izplatīšanu, kas veicina neuzticēšanos un grauj demokrātisko sabiedrību un starptautisko sadarbību, kā arī izvirza jautājumus par ES lomu pasaulē; uzsver, ka globālai sadarbībai un iekļaujošai globālai pieejai un koordinēšanai ir ļoti būtiska nozīme, lai efektīvi risinātu globālu veselības krīzi un citus globālus apdraudējumus;

uzsver, ka, neskatoties uz Covid-19 pandēmiju, ES partnervalstīm likumdošanas procesā nevajadzētu novirzīties no reformu ceļa, būtu nopietni jācīnās pret korupciju un jāapņemas ievērot un īstenot pamata cilvēktiesības un minoritāšu tiesības atbilstīgi starptautiskajiem pienākumiem un saistībām;

pauž nožēlu par to, ka virkne valdību un politisko līderu visā pasaulē izmanto krīzi kā iespēju iegūt pārmērīgi lielas pilnvaras un īstenot savu politisko programmu, ierobežojot cilvēktiesības, apdraudot demokrātijas standartus, vājinot tiesiskumu, mazinot parlamentu lomu, ierobežojot plašsaziņas līdzekļu brīvību, izvēršot kampaņas, ar kurām tiek vairots naids pret minoritāšu grupām, īstenojot pret ES reformām un vērtībām vērstas dezinformācijas kampaņas un kaitējot starptautiskajai sadarbībai; uzstāj, ka ikvienā gadījumā, kad tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis, ir jāiekļauj tā izbeigšanas klauzula; pauž bažas par to, ka demonstrācijās, kas protestē pret koronavīrusa ierobežojumiem dažādās pasaules pilsētās, bieži vien iefiltrējas un ar tām manipulē ekstrēmistu grupas, un demonstranti šo vīrusu dēvē par maldinošu joku;

pauž nožēlu par to, ka Covid-19 pandēmijas sekas ir saasinājušas sociālekonomisko nevienlīdzību pasaulē un nesamērīgi ietekmējušas visnabadzīgākās un visnelabvēlīgākajā situācijā esošās, marginalizētās un neaizsargātās sociālās grupas, tostarp migrantus; nosoda jebkādu ar Covid-19 inficēto personu atstumtību un diskrimināciju un aicina trešās valstis un ES dalībvalstis mazināt pandēmijas sociālās sekas;

aicina Komisijas priekšsēdētājas vietnieku / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) pārskatīt 2016. gada globālo stratēģiju, ņemot vērā krīzes globālo ietekmi un atspoguļojot šīs ģeopolitiskās pārmaiņas, nodrošināt to, ka ES rīkojas stratēģiskāk un sniedz savu ieguldījumu, aizstāvot, veicinot un pilnveidojot daudzpusējo pasaules kārtību, kas tika izveidota pēc Otrā pasaules kara, un demokrātijas atbalstu un cilvēktiesību aizsardzību noteikt par Eiropas komandas prioritāti, iesaistot šā uzdevuma veikšanā Eiropas Parlamentu un izmantojot tā rīcībā esošos demokrātijas atbalsta instrumentus un mehānismus;

Izmaiņas ģeopolitiskajā līdzsvarā pēc Covid-19 uzliesmojuma

ar bažām norāda uz ģeopolitisko konkurenci un saspīlējuma pieaugumu pēc Covid-19 uzliesmojuma un atzīst, ka Eiropas Savienībai vēl ir jānostiprina sava pozīcija šajā jaunajā ģeopolitiskajā vidē; piekrīt viedoklim, ka pēc Covid-19 pasaulē būs notikušas būtiskas izmaiņas un tam būs tālejošas sekas attiecībā uz ES ārpolitiku, un uzskata, ka Covid-19 ir apliecinājis nepieciešamību pēc spēcīgākas un efektīvākas ES ārpolitikas un drošības politikas;

uzstāj, ka būtu jāatjaunina transatlantiskā partnerība, lai efektīvāk cīnītos pret pandēmiju un citām svarīgām starptautiskām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām; atzīst, ka ir jārod jauns pamats ES un ASV sadarbībai, liekot uzsvaru uz savstarpējo cieņu un kopīgu darba kārtību multilaterālisma, starptautiskā taisnīguma, tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzībai pret nacionālistiskām, autoritārām un hegemoniskām interesēm;

10.

uzskata, ka šajā mainīgajā kontekstā ES ir jāpastiprina sava vadošā loma un jārāda piemērs, atbalstot daudzpusējus risinājumus, sadarbojoties ar starptautiskām organizācijām, jo īpaši ANO un tās aģentūrām, PVO, Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un starptautiskām reģionālām organizācijām, piemēram, NATO, cenšoties panākt ciešāku sadarbību ar līdzīgi domājošām valstīm, tostarp dienvidu puslodē, veicinot sadarbību starp demokrātiskiem režīmiem un stiprinot demokrātiskās vērtības; atgādina, ka pandēmija ir apliecinājusi nepieciešamību sadarboties, lai rastu kopīgus risinājumus problēmām, kas skar visu cilvēci;

Amerikas Savienotās Valstis

11.

pauž bažas par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība nesadarbojas, neizrāda vēlmi uzņemties vadošo lomu cīņā pret Covid-19 un neiesaistās kopīgajās iniciatīvās vakcīnu izstrādes jomā; uzskata, ka pretrunīgie fakti un nepatiesā informācija, ar kuru tiek noraidīta pandēmijas nopietnība, ir ārkārtīgi apgrūtinājuši kopīgo cīņu pret šo vīrusu; aicina gan ES, gan ASV stiprināt sadarbību un solidaritāti, pamatojoties uz zinātniski orientētu pieeju kopīgajā cīņā pret Covid-19 pandēmiju, tostarp savlaicīgu informācijas apmaiņu, vakcīnu un stratēģisko medicīnas iekārtu pētniecību un izstrādi, kā arī kopīgi risināt citas globālas problēmas;

12.

mudina iestādes ņemt vērā paraugpraksi, ko piedāvā Venēcijas komisijas Labas prakses kodekss vēlēšanu jautājumos, kurā iekļautas arī pamatnostādnes par vēlēšanu organizēšanu pandēmijas laikā;

13.

atgādina, ka transatlantiskā sadarbība joprojām ir būtisks ES ārpolitikas pīlārs un ka tā ir ārkārtīgi svarīga ES un ASV savstarpējās drošības un tirdzniecības interesēm; pauž pastāvīgu atbalstu transatlantiskajai aliansei un ciešākai stratēģiskajai transatlantiskajai sadarbībai; pauž nožēlu par vienpusējiem pasākumiem, kas veikti Covid-19 krīzes laikā, piemēram, ceļošanas ierobežojumiem no ES Šengenas zonas uz ASV, iepriekš neapspriežoties ar ES;

14.

pauž nožēlu par ASV iesaistes samazināšanos pasaules mērogā un ASV valdības lēmumu atsaukt PVO paredzēto finansējumu un izstāties no Atvērto debesu līguma, kā arī par pašreizējās ASV administrācijas vispārējo tendenci atkāpties no vairākām daudzpusējām organizācijām, kas tika izveidotas, lai radītu uz noteikumiem balstītu liberālu pasaules kārtību, vai graut tās (piemēram, Starptautiskās Krimināltiesas gadījumā);

15.

uzsver nepieciešamību stiprināt un veicināt ES un ASV sadarbību, kuras pamatā ir savstarpēja cieņa un kopīga darba kārtība multilaterālisma, starptautisko tiesību, kopīgu demokrātisko vērtību, tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzībai; norāda, ka pasaulē, kurā valda konkurence starp lielvarām, Eiropas Savienībai un Amerikas Savienotajām Valstīm ir kopīgas vērtības, kas saistītas ar pašreizējām starptautiskajām struktūrām, un tās joprojām ir neaizstājami partneri pašreizējā nepastāvīgajā starptautiskajā vidē;

Ķīna

16.

norāda, ka Ķīnas Tautas Republika pēc Covid-19 uzliesmojuma ir visā pasaulē pastiprinājusi savus diplomātiskos centienus, cenšoties aizpildīt politisko vakuumu daudzpusējā sistēmā, ko radījusi aizvien lielāka ASV izolēšanās, un tiecoties sevi pozicionēt kā dominējošu globālo procesu dalībnieku ar alternatīvu pārvaldības modeli; pauž bažas par ĶTR centieniem īstenot lielāku spēka demonstrēšanu reģionā, kuras rezultātā ir radušies robežstrīdi ar daudzām kaimiņvalstīm, un ar daudzpusēju organizāciju starpniecību veicināt savas valsts stratēģiskās intereses; pauž bažas par iespējamo varas centra nobīdi pasaules politikā saistībā ar Ķīnas vadošo pozīciju; iebilst pret to, ka Ķīnas valdība izmantoja pandēmijas uzliesmojuma radīto impulsu, lai uzspiestu valsts drošības likumu un apspiestu demokrātiju atbalstošo kustību Honkongā, palielinātu draudus Taivānai un darbību Tibetā un Dienvidķīnas jūrā, kā arī īstenotu uiguru brutālo vajāšanu Sjiņjanā, un nosoda Ķīnas pārstāvju atkārtotos uzbrukumus un spiedienu uz dalībvalstu valdībām un demokrātiski ievēlētiem politiķiem ES, piemēram, Čehijas parlamenta Senāta priekšsēdētāju un Zviedrijas kultūras ministri;

17.

norāda, ka pēc Covid-19 uzliesmojuma Ķīna sniedza ārkārtas ieguldījumu cīņā pret šo vīrusu, un pauž nožēlu, ka daļa piegādāto preču bija ar defektiem vai zemas kvalitātes; tomēr norāda arī uz ģeopolitiski un ģeoekonomiski motivētiem centieniem, ko pastiprina tā dēvētā “vīrusu diplomātijas” un “vilku karotāja diplomātijas” dezinformācijas kampaņas un agresīva propaganda; nosoda Ķīnas mēģinājumus izmantot minēto “vīrusu diplomātiju” pret ES, lai veidotu Ķīnas kā labvēlīga spēka globālo tēlu; pauž nožēlu par to, ka Ķīna Pasaules Veselības organizācijā izolē Taivānu; aicina dalībvalstis atbalstīt Taivānas dalību PVO/PVA un citās starptautiskās organizācijās novērotājas statusā, ņemot vērā to, ka tā efektīvi ierobežojusi vīrusa izplatību savā teritorijā, taču nevar dalīties ar savām specializētajām zināšanām, lai palīdzētu starptautiskā līmenī reaģēt uz pašreizējo veselības krīzi; atzinīgi vērtē Taivānas iestāžu sniegto atbalstu;

18.

pauž bažas par vairākām kļūdām un pārredzamības trūkumu saistībā ar Ķīnas sākotnējo reakciju uz Covid-19 pandēmijas globālo uzliesmojumu, tostarp slēpjot problēmas apmēru, mēģinot manipulēt ar informāciju un neizpaust to, vāji sazinoties ar PVO, ieviešot cenzūru, apspiežot un vajājot trauksmes cēlējus, cilvēktiesību aktīvistus un pilsoniskās sabiedrības žurnālistus, draudot viņiem un organizējot viņu piespiedu pazušanu, kā arī radot šaubas par oficiālo no Covid-19 mirušo personu skaitu, un norāda, ka visas šīs darbības negatīvi ietekmēja ES spēju prognozēt Covid-19 radīto krīzi, sagatavoties tai un cīnīties ar to, un tā rezultātā tika zaudētas cilvēku dzīvības; tādēļ mudina Ķīnas valdību pilnībā sadarboties neatkarīgajā starptautiskajā izmeklēšanā par Covid-19 izcelsmi un aicina dalībvalstis izstrādāt visaptverošu pieeju Ķīnas izaugsmei un aizsargāt ES stratēģisko autonomiju;

19.

aicina Eiropu reaģēt uz Ķīnas arvien intensīvāku ekspansiju attiecībā uz neaizsargātākajām ES dalībvalstīm un ES kaimiņvalstīm; norāda, ka pašreizējie centieni apturēt pandēmijas radīto ekonomikas lejupslīdi nodrošinās iespēju Ķīnai veikt stratēģiskus ieguldījumus tādās būtiskās nozarēs kā telekomunikācijas, transports un tehnoloģijas;

20.

pauž bažas par iespējamo “parādu slazdu”, kurā Covid-19 rezultātā varētu nonākt Āfrikas valstis, kā arī par trešo valstu arvien lielāku politisko un ekonomisko atkarību no Ķīnas, jo ekonomikas lejupslīdes dēļ tām būs grūti atmaksāt Ķīnas aizdevumus, kas ir daļa no iniciatīvas “Viena josla, viens ceļš”; mudina ES un tās dalībvalstis starptautiskajos forumos veicināt dzīvotspējīgu risinājumu meklējumus attiecībā uz trešo valstu parādu atvieglošanu; prasa ES un tās dalībvalstīm nodrošināt, ka humanitāru apsvērumu dēļ tiek izdarīti izņēmumi sankciju piemērošanā, jo šādiem izņēmumiem ir tūlītēja un praktiska ietekme uz medicīnisko iekārtu, izstrādājumu un cita veida palīdzības ātru piegādi skartajām valstīm;

21.

aicina PV/AP atzīt šīs bažas, pārskatīt ES un Ķīnas attiecības un vienlaikus radīt dialoga, iesaistīšanās un patiesas sadarbības un konkurences gaisotni, pamatojoties uz jaunu, konsekventu un pārliecinošāku stratēģiju, kas pielāgota mainītajai ģeopolitiskajai un ģeoekonomiskajai ainai un ilgtermiņa stratēģijai attiecībā uz Ķīnu, kurā ES un dalībvalstis, cik vien iespējams, sadarbojas, vajadzības gadījumā sacenšas un cīnās, lai aizstāvētu Eiropas vērtības un intereses; uzskata, ka šīs jaunās stratēģijas ietvaros ES būtu jācenšas ciešāk sadarboties ar līdzīgi domājošām šā reģiona valstīm un citām demokrātijām, tostarp Indiju, Austrāliju, Jaunzēlandi, Japānu un Dienvidkoreju, un izstrādāt Eiropas stratēģiju attiecībā uz Indijas un Klusā okeāna reģionu, kurā būtu pilnībā jāizmanto ES savienojamības stratēģija;

Indija

22.

ar bažām norāda, ka līdztekus Covid-19 epidēmijas uzliesmojumam Indijā, kurā līdz šim reģistrēti vairāk nekā 90 000 nāves gadījumu, turpinās politiskas represijas pret cilvēktiesību un individuālo brīvību aizstāvjiem saistībā ar spriedzi starp kopienām, un uzskata, ka ir svarīgi šo jautājumu iekļaut nākamā augsta līmeņa ES un Indijas dialoga darba kārtībā;

23.

uzsver ES un Indijas stratēģiskās partnerības nozīmi, nepieciešamību to uzlabot un kopīgi strādāt stabilitātes un drošības labā, jo īpaši Indijas okeānā un Klusajā okeānā;

Krievija

24.

pauž visdziļākās bažas par Krievijas Federācijas sistemātiskajiem mēģinājumiem graut ES vienotību un tās reakciju uz krīzēm, radīt neuzticēšanos starp ES un Rietumbalkāniem un Austrumu partnerības valstīm, kopš Covid-19 pandēmijas sākuma pastiprinot dezinformācijas kampaņas un kiberuzbrukumus pētniecības organizācijām, kā arī politizējot humāno palīdzību; uzteic EĀDD un Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvo grupu par centieniem identificēt un apspiest ar Krieviju saistītu plašsaziņas līdzekļu dezinformācijas kampaņas vairākās dalībvalstīs un aicina Komisiju palielināt centienus un finansējumu, kas veltīts Krievijas izplatīto viltus ziņu apkarošanai;

25.

norāda uz Krievijas piedāvājuma nepārprotami ģeopolitisko un ģeoekonomisko dimensiju, ko papildina “vīrusu diplomātija” un naratīvu sadursme; ar bažām norāda, ka Krievija veic uzstājīgas darbības starptautiskajā vidē, lai popularizētu savas ģeopolitiskās ieceres; prasa ES neatstāt šīs darbības bez uzraudzības un saglabāt darba kārtībā to konfliktu risināšanu, kuros Krievijai ir intereses, piemēram, ar Baltkrieviju, Ukrainu, Gruziju, Krimu, Sīriju un Lībiju;

26.

pauž nopietnas bažas par Krievijas centieniem izmantot pandēmiju, lai vēl vairāk ierobežotu cilvēktiesību nozīmi valstī, atbalstītu autoritārus režīmus un turpinātu savu agresīvo ārpolitiku; uzsver, ka nedrīkst pieļaut to, ka tādas valstis kā Krievija izmanto krīzi, lai novērstu uzmanību no savām būtiskajām iekšējām problēmām; pauž bažas par referendumu saistībā ar konstitūciju un pauž nosodījumu par to, ka Krievijas prezidents ir izmantojis pašreizējo krīzi, lai pieņemtu ļoti svarīgus konstitucionālus grozījumus, kas paildzina un stiprina viņa autoritāro varu Krievijā;

27.

nosoda Alekseja Navaļnija slepkavības mēģinājumu un aicina nekavējoties veikt Alekseja Navaļnija noindēšanas mēģinājuma neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu;

28.

aicina Krieviju jēgpilni, godprātīgi un starptautiskās noteikumos balstītās kārtības ietvaros iesaistīties globālajā reaģēšanā uz krīzi; pauž bažas par šobrīd izmantotās jaunās Krievijas vakcīnas efektivitāti un drošību; atgādina, ka Krievijas piegādāto medicīnisko izstrādājumu kvalitāte dažos gadījumos bija ļoti zema un tādēļ tie bija neefektīvi;

Uzstājīgāka ES ārpolitika nolūkā aizstāvēt Eiropas intereses un vērtības un daudzpusējo pasaules kārtību

29.

atzīst globālos drošības, sociālekonomiskos, vides un politiskos riskus, ko varētu radīt Covid-19 pandēmijas sekas, un pauž bažas par to, ka tādas pasaules lielvaras kā Ķīna un Krievija ir gatavas prasmīgi izmantot šo krīzi, lai izjauktu uz noteikumiem balstīto pasaules kārtību, kuras pamatā ir daudzpusējas organizācijas;

30.

uzsver, ka uz daudzpusējiem noteikumiem balstītai pasaules kārtībai ir būtiska nozīme pasaules miera, tiesiskuma un demokrātijas nodrošināšanā; uzskata, ka ģeopolitiskai ES kopā ar līdzīgi domājošiem partneriem ir jāuzņemas spēcīgāka loma šīs kārtības aizsardzībā un atjaunošanā; uzskata, ka ES jāmeklē veidi, kā mazināt spriedzi starp pasaules ietekmīgākajām valstīm, jo īpaši gadījumos, kad šāda spriedze traucē daudzpusējai darbībai; norāda, ka Covid-19 krīze ir akcentējusi nepieciešamību stiprināt daudzpusēju sadarbību, jo īpaši veselības globālajā pārvaldībā, un ka ir nepieciešama starptautisko iestāžu reforma; aicina ES dalībvalstis un PV/AP izstrādāt ES ceļvedi multilaterālisma jomā, lai veicinātu un sāktu daudzpusējo organizāciju strukturālas reformas;

31.

prasa izpētīt iespēju izveidot jaunu daudzpusējās sadarbības forumu starp rietumvalstu sabiedrotajiem, t. i., ES, ASV, Japānu, Kanādu, Dienvidkoreju, Austrāliju un Jaunzēlandi, ņemot vērā pieredzi, ko guvusi Daudzpusējā stratēģiskā eksporta kontroles koordinācijas komiteja (Coordinating Committee for Multilateral Strategic Export Controls); prasa, lai jaunas komitejas kompetencē tiktu iekļauta uzraudzība un kontrole tehnoloģiju eksporta, tirdzniecības plūsmu un tādu sensitīvu investīciju jomā, kas tiek veiktas problemātiskās valstīs;

32.

norāda, ka ES ģeopolitiskie mērķi ir jāatbalsta ar atbilstīgiem budžeta piešķīrumiem, izmantojot gaidāmo daudzpusējo finanšu shēmu (DFS), un pauž nožēlu par to, ka Eiropadome ir ierosinājusi samazināt ārpolitikas instrumentiem paredzētās budžeta pozīcijas; prasa stiprināt 2021.–2027. gada DFS satvarā paredzēto ES ārējās darbības budžetu un nodrošināt tā pietiekamību, lai garantētu to, ka ES rīcībā ir nepieciešamie resursi, lai risinātu problēmas kaimiņvalstīs un Covid-19 pandēmijas ģeopolitiskās sekas un panāktu virzību uz mērķi kļūt par atbildīgu ģeopolitisko procesu dalībnieci;

33.

uzsver, ka tikai spēcīga un vienotāka ES, kurai ir atvērta stratēģiskā autonomija un kuru atbalsta pietiekamas un uzticamas militārās spējas, kā arī instrumenti un mehānismi partneru atbalstam, spēs uzņemties nozīmīgu lomu jaunajā ģeopolitiskajā vidē un īstenot spēcīgu ārpolitiku, un uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpiešķir PV/AP stingrākas un skaidri definētas pilnvaras rīkoties ES vārdā, piemēram, izveidojot Eiropas biroju daudzpusējās struktūrās; atzinīgi vērtē Eiropadomes priekšsēdētāja Šarla Mišela secinājumu par to, ka ir “ārkārtīgi svarīgi stiprināt Savienības stratēģisko autonomiju”;

34.

uzskata, ka vienprātības noteikuma atcelšana noteiktās ārpolitikas jomās palīdzētu ES īstenot efektīvāku un proaktīvāku ārpolitiku, kas ir labāk piemērota ātrai reaģēšanai ārkārtas situācijās; aicina Padomi vai Eiropadomi ievērot Komisijas un Parlamenta aicinājumu pāriet uz balsošanu ar kvalificētu balsu vairākumu, vismaz par cilvēktiesību jautājumiem vai sankciju īstenošanu, aktivizējot pārejas klauzulu; uzsver, ka ES ietekme ir vislielākā tad, kad dalībvalstis rīkojas vienoti;

35.

uzsver bruņoto spēku svarīgo nozīmi Covid-19 krīzes laikā; atzinīgi vērtē militāro palīdzību civilajām atbalsta operācijām, jo īpaši lauku hospitāļu izvietošanā, pacientu transportēšanā un aprīkojuma piegādē un izdalē, un uzskata, ka dalībvalstu bruņoto spēku padziļināta kopīga darbība un koordinācija jau esošajās sistēmās, piemēram, pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) projekta un Eiropas Medicīnas komandcentra ietvaros, vai jaunās sistēmās, piemēram, militāro slimnīcu vilcienos, varētu palielināt efektivitāti un veicināt ES gatavību cīnīties pret pandēmijām; atzīst to, ka militārajam personālam jābūt pietiekami apmācītam, sagatavotam un aprīkotam, lai veiktu nozīmīgus šāda veida uzdevumus, atbalstot savus līdzcilvēkus;

36.

atzīst, ka ir jāpārskata ES drošības un aizsardzības stratēģijas, lai pilnveidotu stratēģisko autonomiju, tostarp veselības nozarē, uzlabotu sagatavotību un noturību pret jauniem draudiem — arī hibrīddraudiem — un tehnoloģijām, kas karadarbību ir padarījušas mazāk tradicionālu un rada izaicinājumus militāro spēku tradicionālajiem darbības veidiem, kā arī attiecībā uz nākotni, jo Krievija un Ķīna ir sākušas izturēties aizvien pašpārliecinātāk; uzsver to, ka ir nepieciešams stiprināt militāro mobilitāti, lai palīdzētu dalībvalstīm saistībā ar iespējamu konfliktu nākotnē rīkoties ātrāk un efektīvāk; uzsver, ka šīs norises būtu jāatspoguļo nākamajā stratēģiskajā drošības un aizsardzības kompasā, jāņem vērā Covid-19 plašāka ģeopolitiskā ietekme un jāpievēršas visam apdraudējuma spektram, piemēram, jaunām pandēmijām, ķīmiskiem, bioloģiskiem, radioloģiskiem un kodoldraudiem un ārvalstu iejaukšanās pasākumiem, tostarp dezinformācijai vai kiberuzbrukumiem; uzskata, ka, ņemot vērā jauno politisko līdzsvaru un iespējamo starptautiskās drošības vides pasliktināšanos pēc Covid-19 pandēmijas, ES aizsardzības budžetu kopumā un jo īpaši militārās mobilitātes budžetu samazināt nedrīkst;

37.

atbalsta nepieciešamību turpināt un stiprināt sadarbību un, ja vajadzīgs, stiprināt ES un NATO koordināciju, tostarp sadarbību un koordināciju ar Eiroatlantisko Katastrofas situāciju reaģēšanas centru (EADRCC) vai NATO Militārās medicīnas izcilības centru, kā arī nepieciešamību vērsties pret dezinformāciju un kiberuzbrukumiem, kas saistīti ar Covid-19; prasa nodrošināt ciešu koordināciju ar Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūru (ENISA) un tās atbalstu, kā arī sadarbību militāro spēju plānošanā un attīstīšanā;

38.

aicina izstrādāt jaunu institucionālu pieeju stratēģiskajai komunikācijai, lai risinātu problēmas un riskus, ar ko saskaras rietumu liberālās demokrātijas, un paplašināt un modernizēt ES komunikācijas stratēģijas tā, lai ES vērtības un rīcība būtu pietiekami pamanāma gan ES iekšienē, gan ārpus tās, jo īpaši tās kaimiņreģionos; mudina EĀDD vēl vairāk stiprināt savas spējas apkarot ļaunprātīgu ārvalstu iejaukšanos un dezinformāciju, hibrīdkaru, propagandu un spiegošanu, tostarp izveidojot īpašas stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas, kas pievērstos darbībai no a) Ķīnas un b) Tuvajiem Austrumiem, tostarp Irānas, un uzliekot maksas valstīm un nevalstiskiem dalībniekiem, kas apzināti izplata dezinformāciju, lai šķeltu ES un tās dalībvalstis un kaitētu tām; atkārtoti apliecina savu apņemšanos izstrādāt koordinētas leģislatīvas un neleģislatīvas sistēmas un uzlabot koordinācijas centienus un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm ES līmenī, lai cīnītos pret dezinformāciju;

39.

atzinīgi vērtē EUvsDisinfo darbu un pilsoniskās sabiedrības, vietējo organizāciju, neatkarīgo žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu organizāciju lomu cīņā pret dezinformāciju; uzsver to, cik svarīga nozīme ir ES principiālai nostājai cīņā pret dezinformāciju saistībā ar Covid-19 izplatību un pret kiberuzbrukumiem, kas vērsti pret kritisko infrastruktūru; aicina sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas rīkoties proaktīvi un pieņemt pasākumus, lai novērstu dezinformācijas un naida runas izplatīšanos saistībā ar Covid-19 vīrusu, un norāda, ka tām ir jāsniedz ieguldījums cīņā pret kibernoziedzību un jāpalielina informētība par šo pieaugošo apdraudējumu;

40.

uzsver, ka tās lielākais pasaules patēriņa tirgus, kurā ir gandrīz 500 miljoni cilvēku, nodrošina ievērojamu ES ietekmi pasaules mērogā, un uzskata, ka ģeopolitiski noskaņotai Komisijai būtu jāizmanto šī ietekme, tostarp ar tirdzniecības politikas palīdzību, lai aizstāvētu ES intereses gadījumos, kad citas valstis nav gatavas ievērot cilvēktiesības, tiesiskumu vai starptautiskos līgumus;

41.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir parādījusi nepieciešamību samazināt ES atkarību no trešām valstīm noteiktās stratēģiskās un eksistenciālās nozarēs, piemēram, veselības nozarē, un spēcīgi atbalsta kritiskāko piegādes ķēžu dažādošanu un relokāciju; norāda, ka Covid-19 pandēmija ir atklājusi savstarpējās saistības un atkarības radītu neaizsargātību un novedusi pie aizvien augoša protekcionisma; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi rast pareizo līdzsvaru starp mūsu vērtības ķēžu noturības uzlabošanu, lai panāktu stratēģisko autonomiju, ES globālās konkurētspējas stiprināšanu un pēc iespējas atvērtāku tirdzniecības attiecību saglabāšanu;

42.

atgādina par savu lūgumu steidzami līdz 2020. gada beigām ieviest vispārēju sankciju režīmu, kas būtu ES ekvivalents tā dēvētajam Magņitska aktam, lai tādējādi vērstos pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem; uzsver, ka tajā kā kritērijs sankciju noteikšanai būtu jāiekļauj augsta līmeņa korupcijas gadījumi; atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas paziņojumu par to, ka Komisija drīzumā nāks klajā ar priekšlikumu, un aicina Eiropadomi pieņemt globālu ES cilvēktiesību sankciju mehānismu kā lēmumu, kas saistīts ar Savienības stratēģiskajām interesēm un mērķiem saskaņā ar LES 22. panta 1. punktu;

43.

pauž dziļas bažas par Covid-19 pandēmijas nesamērīgo negatīvo ietekmi uz migrantiem un bēgļiem; mudina valdības, īstenojot ārpolitiku, iesaistīties atbildes pasākumos, kuru pamatā ir cilvēktiesību ievērošana un cieņa, un meklēt risinājumus, lai novērstu migrantu un bēgļu neaizsargātību un vajadzību pēc aizsardzības, ievērojot solidaritātes un partnerības principus un nodrošinot pienācīgus un piekļūstamus likumīgus migrācijas ceļus; uzsver to, ka ir svarīgi visā pasaulē ievērot tiesības uz patvērumu;

44.

aicina ES iesaistīties pasaules mēroga kampaņā, lai popularizētu ANO ieteikumus par cietumnieku skaita samazināšanu, īstenojot zema riska likumpārkāpēju agrīnas, provizoriskas vai pagaidu atbrīvošanas shēmas; jo īpaši mudina atbrīvot visas personas, kas aizturētas par kritisku vai atšķirīgu uzskatu paušanu vai par darbībām cilvēktiesību jomā, un atbalsta to, ka jāsamazina imigrantu aizturēšanas un slēgtu bēgļu nometņu izmantošana;

45.

atzīst sieviešu būtisko nozīmi Covid-19 krīzes seku mazināšanā, kā arī to, ka pandēmija dažādu dzimumu pārstāvjus ietekmē atšķirīgi; pauž nopietnas bažas par Covid-19 krīzes nepieredzēti lielo ietekmi uz dzimumu līdztiesības veicināšanu visā pasaulē aprūpes darba nevienlīdzīgas sadales ziņā gan ģimenē, gan arī valsts aprūpes sistēmā, ņemot vērā to, ka sievietes pasaulē veido aptuveni 70 % no darbaspēka veselības aprūpes jomā, un prasa globālajā atbildes reakcijā uz pandēmiju ņemt vērā sieviešu un marginalizēto grupu vajadzības, jo tās joprojām ir reti pārstāvētas sarunās par iespējamo atbildes reakciju uz krīzi;

46.

pauž pārliecību, ka uz cilvēktiesībām balstīta reakcija uz Covid-19 pandēmiju ir efektīvākā, iekļaujošākā un ilgtspējīgākā pieeja, lai pārvaldītu pašreizējo krīzi; atgādina, ka trešo valstu reakcija uz Covid-19 krīzi nedrīkst būt pretrunā cilvēktiesībām vai starptautiskajām tiesībām, tai jāaprobežojas tikai ar stingri nepieciešamiem un samērīgiem pasākumiem, turklāt šādi pasākumi ir pastāvīgi jākontrolē un attiecībā uz tiem ir jābūt noteiktiem konkrētiem termiņiem; aicina ES delegācijas cieši uzraudzīt cilvēktiesību stāvokli pasaulē, noteikt tendences un atbalstīt starptautiskās, reģionālās un vietējās organizācijas, iedzīvotājus un pilsonisko sabiedrību to centienos novērst Covid-19 krīzes negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām visā pasaulē un aicina Komisiju nodrošināt, ka Covid-19 sekas neapdraud to ES cilvēktiesību vērtību un saistību īstenošanu, kas jau noteiktas ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam;

47.

uzsver to, cik stratēģiski svarīga ir ES vadība un atbalsts tās kaimiņvalstīs gan austrumos, gan dienvidos, gan Arktikas reģionā, palīdzot kaimiņvalstīm cīņā pret Covid-19 pandēmiju; prasa palielināt atbalstu demokrātijai, tiesiskumam, cilvēktiesībām un reformām kaimiņvalstīs;

48.

uzsver, ka ES ir jāsniedz Rietumbalkānu valstīm, kas vēl nav ES dalībvalstis, taisnīgas iespējas pievienoties ES un ka ES ir jāstiprina centieni veikt ieguldījumus šajā reģionā; uzsver, ka, neskatoties uz pašreizējo pandēmiju, turpinās ES paplašināšanās process un ES turpina atbalstīt reformu procesus Rietumbalkānos; uzteic Komisijas finansiālās palīdzības iniciatīvu un medicīniskā aprīkojuma iekļaušanu ES kopīgajā iepirkuma procesā, lai palīdzētu Rietumbalkānu valstīm cīnīties ar Covid-19 pandēmiju; aicina iekļaut visas Rietumbalkānu valstis ES Solidaritātes fondā un atkārtoti norāda, ka palīdzība mūsu partneriem ir jāpapildina ar spēcīgu komunikācijas kampaņu;

49.

uzsver, ka Covid-19 krīze varētu destabilizēt Āfrikas valstis, kurās bieži vien ir nestabila veselības infrastruktūra un kurām ir lieli parādi, kas pastiprina konfliktu iespēju; prasa pastiprināt un efektīvāk koordinēt ES un Āfrikas sadarbību, paplašināt privāto investīciju apmērus, sekmēt finanšu palīdzību un atveseļošanas plānus un nodrošināt alternatīvas Ķīnas investīcijām; aicina ES turpināt pastiprinātu dialogu, kura rezultātā tiktu rīkota ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksme, un strādāt pie tā, lai veidotu Āfriku par ilgtermiņa uzticamu un ciešu ES partneri;

50.

uzsver, ka sankcijām nevajadzētu traucēt īstenot visaptverošu atbildes reakciju uz Covid-19 pandēmiju; attiecībā uz Irānas īpašo gadījumu uzsver, ka jāpaplašina tirdzniecības apmaiņu atbalsta instrumenta (INSTEX) tvērums un ka šis mehānisms būtu jāizmanto, lai veicinātu mūsu humānās palīdzības sniegšanu;

51.

uzsver, ka ES partneri Sāhelas un Sahāras apgabalā un Āfrikas raga reģionā saskaras ar nepieredzētām Covid-19 pandēmijas sekām un vienlaikus turpina cīņu pret bruņotiem teroristu grupējumiem, tostarp džihādistiem;

52.

uzskata, ka ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu attiecībām ir stratēģiska un būtiska nozīme; uzsver, ka Latīņamerika ir bijusi viens no reģioniem, ko Covid-19 pandēmija skārusi vissmagāk; aicina Komisiju turpināt sadarbību ar Latīņamerikas valstīm, izveidot ciešāku sadarbību cīņā pret Covid-19 pandēmiju, palīdzēt īstenot atveseļošanas plānus un politiski atbalstīt šīs valstis, lai novērstu to pārmērīgo atkarību no citu ģeopolitisko dalībnieku palīdzības; aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis izmantot Programmu 2030. gadam un IAM kā atveseļošanas ceļvedi;

53.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir negatīvi ietekmējusi pašreizējās kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijas, jo īpaši ES apmācības misijas tādās vietās kā Mali, Somālija un Centrālāfrikas Republika; atgādina, ka Eiropas klātbūtnei un uzticamām saistībām ir izšķiroša nozīme, lai mazinātu Covid-19 pandēmijas humanitārās un sociālekonomiskās sekas; aicina stiprināt KDAP misijas, kuru uzdevums ir konfliktu novēršana vai mazināšana, jo īpaši tās, kas atrodas ES tuvākajās kaimiņvalstīs, lai palīdzētu stabilizēt jau tā nestabilos apstākļus un novērstu konfliktu un vardarbības atkārtošanos Covid-19 izraisītās papildu spriedzes dēļ; aicina dalībvalstis darīt šādām misijām un operācijām pieejamu lielāku civilo un militāro personālu un šajā sakarībā arī prasa ātri pieņemt Eiropas Miera mehānismu; mudina EĀDD stiprināt KDAP misiju un operāciju noturību un ilgtspēju tādu krīžu kā Covid-19 pandēmija laikā; uzstāj, ka šādās situācijās ir svarīgi saglabāt KDAP misiju un operāciju darbības nepārtrauktību; prasa pilnībā pārskatīt Covid-19 ietekmi uz sagatavotību, gatavību, spēku formēšanu, personāla drošību un KDAP operāciju un misiju nepārtrauktību;

54.

aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis ES ārpolitikā un drošības politikā integrēt dzimumu līdztiesības aspektu un krustenisko perspektīvu, tostarp vienlīdzīgas un daudzveidīgas pārstāvības principu, kā arī atzīt atšķirīgo pieredzi, ko guvušas sievietes un citas marginalizētas grupas, kuras cietušas no šīs pandēmijas negatīvajām sekām;

55.

pauž pārliecību, ka sadarbība klimata pārmaiņu jomā varētu būt pamats plašākas globālās sadarbības veidošanai, reaģējot uz Covid-19, tiecoties atbalstīt daudzpusēju sistēmu un atjaunot ticību noteikumos balstītas sistēmas nepieciešamībai;

56.

uzskata, ka Covid-19 krīze ir atklājusi konkrētas mūsu Savienības nepilnības un ir parādījusi, ka steidzami ir vajadzīga efektīva, lietderīga un autonoma Savienība gan iekšējā, gan pasaules mērogā un mehānismi krīžu novēršanai un apkarošanai, tostarp ar finanšu instrumentiem; uzskata, ka konference par Eiropas nākotni būs laba platforma turpmākai virzībai, veidojot efektīvāku lēmumu pieņemšanu ES ārpolitikā; tādēļ ir apņēmies sākt šo konferenci pēc iespējas ātrāk;

57.

norāda uz Covid-19 ietekmi neaizsargātākajos reģionos, tostarp konfliktu reģionos un vismazāk attīstītajās valstīs; mudina PV/AP censties panākt vietēja un reģionāla mēroga karadarbības pārtraukšanu un vienošanos par pamieru, kā arī atbalstīt ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutērreša centienus apturēt karadarbību visā pasaulē; atgādina, ka atbalsta sniegšanā, tostarp reaģējot uz vajadzībām, kas saistītas ar Covid-19, jāievēro tādi humanitārie principi kā objektivitāte un neitralitāte; prasa ES iestāties par to, ka humānai palīdzībai ir jābūt pieejamai attālās konflikta zonās, veicinot humānās palīdzības piegādes koridorus, un uzsver, ka visām ārējām darbībām konfliktu skartajās valstīs jābūt balstītām uz konfliktu riska un neaizsargātības izvērtējumu, tostarp ietekmes uz sievietēm izvērtējumu, īpaši koncentrējoties uz miera veidošanu;

58.

atzinīgi vērtē to, ka ES noraida tā dēvēto vakcīnu nacionālismu; atkārtoti norāda, ka ES ir jāuzņemas vadošā loma, veicinot vakcīnu taisnīgu pieejamību ikvienam cilvēkam visā pasaulē; aicina Komisiju sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, lai nodrošinātu, ka, tiklīdz vakcīna ir gatava izplatīšanai, tā ir pieejama visiem;

o o

59.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.

(2) OV C 388, 13.11.2020., 11. lpp.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/73

P9_TA(2020)0323

Attīstības efektivitātes un palīdzības lietderības uzlabošana

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par attīstības efektivitātes un palīdzības lietderības uzlabošanu (2019/2184(INI))

(2021/C 425/08)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības samitu, kas notika 2015. gada 25.–27. septembrī, un tā noslēguma dokumentu “Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development” (“Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī, un it sevišķi šajā programmā izklāstītajos ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM) iekļauto 17. IAM, kurā ANO dalībvalstis apņemas nostiprināt programmas īstenošanas līdzekļus un no jauna iedzīvināt globālo partnerību ilgtspējīgas attīstības panākšanai (1),

—	ņemot vērā Adisabebas rīcības plānu — Trešajā starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu, kura notika Adisabebā (Etiopija) 2015. gada 13.–16. jūlijā, pieņemto noslēguma dokumentu, ko ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja ar 2015. gada 27. jūlija rezolūciju 69/313,

—	ņemot vērā ANO Starpaģentūru darba grupas attīstības finansēšanas jautājumos 2019. gada ziņojumu par ilgtspējīgas attīstības finansēšanu (2),

—	ņemot vērā Parīzes nolīgumu, par kuru panākta vienošanās ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) un Kioto protokola Pušu sanāksmes 11. sesijā (CMP 11), kas notika Parīzē (Francija) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

—

ņemot vērā otrajā Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti, kurš notika 2005. gadā, pieņemto Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti, trešajā Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti, kurš notika Akrā (Gana) 2008. gadā, pieņemto Akras rīcības plānu un ceturtā Augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti, kurš notika Pusanā (Korejas Republika) 2011. gada decembrī, noslēgumā izveidoto Pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC),

—	ņemot vērā GPEDC otrās augsta līmeņa sanāksmes, kas notika Nairobi (Kenija) 2016. gada novembrī un decembrī, noslēguma dokumentu (3),

—	ņemot vērā GPEDC augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2019. gada 13. un 14. jūlijā Ņujorkā līdztekus ANO Augsta līmeņa politiskajam forumam ilgtspējīgas attīstības jautājumos,

—	ņemot vērā koordinācijas komitejas 17. sanāksmi attiecībā uz Pasaules mēroga partnerības augstākā līmeņa sanāksmi 2019. gadā, ko paredzēts rīkot 2019. gada 26. un 27. martā Kampalā (\|Uganda),

—	ņemot vērā GPEDC 2019. gada ziņojumu “Making Development Co-operation More Effective” (Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana) (4),

—	ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu, kurā ir noteikts, ka ES īstenotās politikas attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un tās izskaušana, un ir pieprasīts, lai Savienība un dalībvalstis ievēro saistības, kuras tās uzņēmušās saistībā ar ANO un citām kompetentām organizācijām, un politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā,

—	ņemot vērā jauno 2017. gada 30. jūnija Eiropas Konsensu par attīstību (5),

—	ņemot vērā Āfrikas un ES kopējo stratēģiju, kas pieņemta otrajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada decembrī Lisabonā,

—	ņemot vērā Āfrikas Savienības un ES 2017. gada 29. un 30. novembra piekto samitu un samita deklarāciju “Investing in Youth for Accelerated Inclusive Growth and Sustainable Development” (“Ieguldījums jaunatnē, lai paātrinātu iekļaujošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību”) (6),

—	ņemot vērā globālo ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa”, ko 2016. gada jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par kopīgās plānošanas pastiprināšanu,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 16. maija secinājumus par 2019. gada ziņojumu Eiropadomei par ES attīstības palīdzības mērķiem (7),

—	ņemot vērā Lietpratēju augsta līmeņa grupas 2019. gada oktobra ziņojumu “Europe in the World – the future of European financial architecture for development” (“Eiropa pasaulē — turpmākā Eiropas finanšu arhitektūra attīstībai”) (8),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 26. marta darba dokumentu “ES starptautiskās sadarbības un attīstības rezultātu ietvara darbības uzsākšana” (SWD(2015)0080) un Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par rezultātu ietvaru,

—	ņemot vērā Komisijas stratēģisko plānu 2016.–2020. gadam par starptautisko sadarbību un attīstību,

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 12. septembra paziņojumu par jaunu Āfrikas un Eiropas ilgtspējīgu investīciju un darbvietu aliansi (COM(2018)0643),

—	ņemot vērā Komisijas darba grupas Āfrikas lauku reģioniem 2019. gada marta galīgo ziņojumu “An Africa-Europe Agenda for Rural Transformation” (“Āfrikas un Eiropas programma lauku reģionu pārveidei”) (9),

—	ņemot vērā 2019. gada jūlija pētījumu par efektivitātes principu piemērošanu “Effectiveness to Impact” (“Efektivitāte, lai ietekmētu”) (10),

—	ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti (11),

—	ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunattīstības valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta nākotni (12),

—	ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par Ceturto augsta līmeņa forumu par palīdzības lietderīgumu (13),

—	ņemot vērā 2015. gada 6. oktobra rezolūciju par vietējo pašvaldību lomu attīstības sadarbībā jaunattīstības valstīs (14),

—	ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu (15),

—	ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību (16),

—	ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai (17),

—	ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES trasta fondu Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību (18),

—	ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu (19),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu (20),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par ES un Āfrikas kopējo stratēģiju: stimuls attīstībai (21),

—	ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošanu (22),

—	ņemot vērā 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par gaidāmajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu (23),

—	ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par gada stratēģisko ziņojumu par ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanu un sasniegšanu (24),

—	ņemot vērā 2019. gada 27. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu (25),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par notiekošajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm (26),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūcija par ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 25) Madridē (Spānijā) (27),

—	ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (28),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus par ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam (29),

—	ņemot vērā Komisijas kopīgo dienestu darba dokumentu “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm: meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana, pateicoties ES ārējām attiecībām 2016.–2020. gadā” SWD(2015)0182),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi — Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492),

—	ņemot vērā pētījumu “Effective Development Cooperation – Does the EU deliver?: Detailed Analysis of EU Performance” (“Efektīva attīstības sadarbība: vai ES gūst rezultātus? ES snieguma detalizēta analīze”), kuru pasūtīja Komisija un kurš publicēts 2020. gada maijā (30),

—

ņemot vērā 2020. gada maija pētījumu par apvienotā finansējuma efektivitāti “The use of development funds for de-risking private investment: how effective is it in delivering development results?” (“Attīstības finansējuma izmantošana privāto investīciju riska samazināšanai: cik efektīvi tas palīdz gūt rezultātus attīstības jomā?”),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 15. maija paziņojumu “Partnervalstu vietējo pašpārvalžu ietekmes palielināšana, lai uzlabotu pārvaldību un sasniegtu efektīvākus attīstības rezultātus” (COM(2013)0280),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 9. marta kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ar Āfriku”,

—	ņemot vērā ESAO 2018. gada 10. decembra ziņojumu (salīdzinošā izvērtēšana par sadarbību attīstības jomā) par Eiropas Savienību,

—	ņemot vērā ESAO Attīstības palīdzības komitejas 2019. gada 22. februāra ieteikumu attiecībā uz humanitāro, attīstības un miera pasākumu saikni,

—	ņemot vērā ESAO 2020. gada 24. jūnija ziņojumu “The impact of the coronavirus (COVID-19) crisis on development finance” (“Koronavīrusa (Covid-19) krīzes ietekme uz attīstības finansējumu”) (31),

—	ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 2019. gada 25. septembra īpašo ziņojumu par okeānu, kriosfēru un klimata pārmaiņām,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A9-0212/2020),

tā kā attīstības sadarbības konteksts gadu gaitā ir mainījies, parādoties jaunām globālām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības zudumam, migrācijai, pārtikas trūkumam, iekšējiem konfliktiem, terorismam un vardarbīgam ekstrēmismam, un infekcijas slimību uzliesmojumiem, kā arī biežām un smagām dabas katastrofām — jo īpaši jaunattīstības valstīs —, kuras skar visneaizsargātākās personas; tā kā globālā vide kļūst aizvien sarežģītāka un nenoteiktāka, pieaugot konfliktiem un ģeopolitiskajai sāncensībai; tā kā tas uzskatāmi parāda nepieciešamību stiprināt multilaterālismu un turpināt centienus palielināt Eiropas palīdzības efektivitāti un ietekmi;

B.	tā kā pasauli ir smagi skārusi Covid-19 pandēmija; tā kā šīs pandēmijas ietekme uz jaunattīstības valstīm un palīdzības saņēmējvalstīm joprojām ir neskaidra un rada būtisku spiedienu uz līdzekļu devēju valstu un privāto investoru spējām sniegt palīdzību;

C.	tā kā Covid-19 pandēmija, kas ir skārusi visas valstis, neraugoties uz to attīstības līmeni, ietekmē ne vien veselību, bet arī ekonomiku un sociālo jomu; tā kā šī pandēmija ietekmē attīstības sadarbību un uzliek pienākumu gādāt par lielāku efektivitāti;

tā kā pašreizējā pandēmija ir būtiski traucējusi tūrismu, pārvadājumus pa jūru un citas ar okeāniem saistītas nozares un minētajās jomās varētu atstāt ilgstošas sekas, negatīvi ietekmējot daudzu jaunattīstības valstu — to skaitā visneaizsargātāko valstu, mazo salu jaunattīstības valstu un vismazāk attīstīto valstu — ekonomiku;

tā kā palīdzības efektivitāte ir atkarīga no tā, kā tiek īstenots princips par politikas saskaņotību attīstībai; tā kā joprojām ir jāpieliek pūles, lai ievērotu principus attiecībā uz politikas saskaņotību attīstībai, jo īpaši ES migrācijas, tirdzniecības, klimata un lauksaimniecības politikas jomā;

tā kā ES un dalībvalstu iekšpolitikas un ārpolitikas pasākumiem saskaņā ar politikas saskaņotību attīstībai nebūtu negatīvi jāietekmē jaunattīstības valstis; tā kā aizvien lielāks uzsvars tiek likts uz ES ārpolitikas interešu veicināšanu; tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu, kurā noteikts, ka attīstības sadarbības politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un izskaušana, ES ārējās palīdzības pamatā arī turpmāk vajadzētu būt attīstības efektivitātei un lietderībai un partnervalstu vajadzībām;

G.	tā kā attīstības efektivitātes principi, kā arī visi attīstības finansējuma avoti būtu jānosaka tā, lai sasniegtu Parīzes klimata nolīgumā noteiktos mērķus;

tā kā pasaules iedzīvotāju skaits pieaug straujāk nekā nacionālais kopienākums (NKI), jo īpaši Subsahāras Āfrikā, kur, kā sagaidāms, nākamo 30 gadu laikā iedzīvotāju skaits divkāršosies, sasniedzot 2,1 miljardu 2050. gadā un 3,8 miljardus gadsimta beigās; tā kā, neraugoties uz spēcīgu ekonomikas izaugsmi, tas palielinās nabadzībā un bez darba dzīvojošo cilvēku skaitu, parādot steidzamo nepieciešamību efektīvi atbalstīt jaunattīstības valstis to centienos sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

I.	tā kā ES un Āfrikas stratēģija, kas balstās uz vienlīdzīgu pušu partnerību, nozīmē ņemt vērā Āfrikas valstu konkrētās bažas attiecībā uz ekonomikas diversifikāciju, industrializāciju, valsts ieņēmumu zaudējumu un reģionālo integrāciju;

J.	tā kā nevienlīdzība starp valstīm joprojām ir ļoti liela un nevienlīdzība negatīvi ietekmē palīdzības efektivitāti un lietderību;

K.	tā kā ir svarīgi īstenot pasākumus, kuru mērķis ir veidot un palielināt kopienu noturību, jo īpaši nestabilās partnervalstīs, konfliktu vai dabas katastrofu skartās valstīs un bēgļus uzņemošajās valstīs;

L.	tā kā bērnu veselība un labklājība ir ļoti svarīgs attīstības sadarbības politikas mērķis;

tā kā ES, kas, ņemot kopā ar tās dalībvalstīm, ir pasaulē lielākā oficiālās attīstības palīdzības (OAP) līdzekļu devēja, 2018. gadā sniedzot atbalstu kopā 74,4 miljardu EUR apmērā, proti, gandrīz 57 % no visas pasaules OAP, ir apņēmusies veicināt efektīvu attīstības sadarbību, kas virzīta uz visu veidu nabadzības un nevienlīdzības izskaušanu, un atbalstīt savus attīstības partnerus Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā; tā kā 2019. gadā ESAO Attīstības palīdzības komitejas dalībnieces OAP kopā iztērēja tikai 0,3 % no NKI un tikai piecas dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Dānija, Luksemburga un Norvēģija) sasniedza vai pārsniedza izdevumu mērķi;

tā kā visu veidu attīstības sadarbībai būtu jābalstās uz valsts un demokrātiskās līdzatbildības un saskaņošanas principiem un vajadzētu būt vērstai uz rezultātiem, iekļaujošu partnerību, pārredzamību un pārskatatbildību, lai nolūkā pienācīgi sasniegt IAM nodrošinātu, ka attīstībai paredzētie līdzekļi tiek izmantoti efektīvi un lietderīgi;

tā kā Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstībai (GPEDC) uzdevums ir veicināt palīdzības efektivitātes principus; tā kā tai ir trīs stratēģiskās prioritātes, kas vadīs tās ieguldījumu rīcības desmitgades uzsākšanai, proti: veicināt attīstības efektivitāti, lai paātrinātu Programmas 2030. gadam īstenošanu; veidot labākas partnerības un izmantot uzraudzību par sviru rīcībai;

tā kā pētījums “Efective Development Cooperation – Does the EU deliver? Detailed Analysis of EU Performance” (“Efektīva attīstības sadarbība: vai ES gūst rezultātus? ES snieguma detalizēta analīze”) rāda, ka ES dalībvalstis un iestādes mazāk saskaņojas ar efektivitātes principiem un saistītajiem rādītājiem, jo īpaši prognozējamību, no partnervalstu rezultātu satvariem gūto rādītāju izmantošanu, izmantojot partnervalstu publisko finanšu pārvaldības sistēmas, apņēmību iesaistīt partnervalstu valdības projektu izvērtēšanā un pārredzamu ziņojumu iesniegšanu;

tā kā ES attīstības politikai un partnerībām ir jābūt veidotām, pamatojoties uz ilgtspējīgu politisko un ekonomisko sadarbību ar partneriem, kurā tiek ievēroti vienlīdzīgi nosacījumi un kura balstās uz cilvēktiesību ievērošanu; tā kā attīstības politikā ir jāņem vērā piespiedu kārtā pārvietoto cilvēku, neaizsargāto iedzīvotāju, migrantu un patvēruma meklētāju stāvoklis;

R.	tā kā, ņemot vērā ieilgušu krīžu skaita pieaugumu, ES būtu jāturpina centieni panākt humanitāro un attīstības pasākumu saiknes funkcionēšanu nolūkā sasniegt ilglaicīgus rezultātus;

S.	tā kā problemātisks jautājums joprojām ir attīstības sadrumstalotība, kas veidojas tādēļ, ka, arvien palielinoties līdzekļu devēju un palīdzības jomā darbojošos aģentūru skaitam, to veiktās darbības un projekti netiek savstarpēji koordinēti;

T.	tā kā plānošanas procesā ir svarīgi nodrošināt plašas konsultācijas partnervalstīs ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem: vietējām iestādēm, valstu parlamentiem, pilsonisko sabiedrību, vietējām NVO, sieviešu apvienībām, marginalizētām grupām, ANO un tās aģentūrām, MVU un privāto sektoru;

U.	tā kā, ja netiek īstenota augšupēja pieeja attīstībai, nav iespējams gūt maksimālus attīstības rezultātus; tā kā uzlabota apmaiņa ar konkrētiem piemēriem un padomiem par vietējiem sekmīgiem projektiem partnervalstīs palīdzēs efektīvi īstenot principus un sekmīgi sasniegt plānotos rezultātus;

V.	tā kā efektīvai privātā sektora iesaistei būtu jābalstās uz pieciem Kampalas principiem, proti: iekļaujošu valstu līdzatbildību, rezultātiem un mērķtiecīgu ietekmi, iekļaujošu partnerību, pārredzamību un pārskatatbildību un principu “nevienu neatstāt novārtā”;

W.	tā kā partnervalstīs ir vairāki citi dalībnieki un līdzekļu devēji, kas sniedz humāno un attīstības palīdzību;

tā kā, lai gan ES iestādēm un dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām iestādēm, starptautiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir liels datu krājums un specializētās zināšanas, tie netiek pietiekami kopīgoti; tā kā šie dati būtu jāpadara pieejamāki un jāizmanto politikas veidošanā;

tā kā trīspusēja sadarbība ir īpaši efektīva attiecībā uz sadarbības uzlabošanu, lai reaģētu uz kopīgām problēmām, piemēram, veicot profilakses, pārvaldības un atveseļošanas pasākumus saistībā ar dabas katastrofām, kas palēnina un pārtrauc attīstību, kā arī uz drošības problēmām plašākā reģionā vai pielāgojot mazo uzņēmumu darbības modeļus atbilstīgi jaunajām ekonomikas problēmām, kas radušās koronavīrusa krīzes laikā;

Z.	tā kā efektīvas atbalsta politikas izstrādei un īstenošanai ir vajadzīga padziļināta izpratne par atbalsta ietekmi un vispārējiem apstākļiem, kurā darbojas attīstības palīdzība;

AA.

tā kā pieejami un uzticami dati par palīdzību pastiprina palīdzības plūsmu pārredzamību un palīdz visiem attīstības partneriem to plānošanas un koordinācijas procesos; tā kā starptautiskie standarti, ko popularizē Starptautiskā palīdzības pārredzamības iniciatīva (IATI), padara šos datus salīdzināmus; tā kā, lai sasniegtu attīstības rezultātus un strādātu pie IAM sasniegšanas, ir vajadzīgi detalizēti dati par vietējo situāciju, saskaņots sasniedzamo rezultātu kopums, vienota rīcība to sasniegšanai un ātra sabiedrības atsauksme pārskatatbildības veicināšanai;

AB.	tā kā dzimumu līdztiesība ir ES attīstības palīdzības pamatprincips; tā kā attīstības politika atšķirīgi ietekmē sievietes un meitenes; tā kā attīstības jomā trūkst pa dzimumiem sadalītu datu;

AC.	tā kā ir pierādīts, ka palīdzības politikas nostādnes, kas veicina līdztiesību, ir efektīvākas IAM mērķu sasniegšanā, jo īpaši nabadzības apkarošanā un izglītības veicināšanā;

AD.

tā kā pastāv reāls risks, ka politiskā un ekonomiskā elite varētu piesavināties attīstības palīdzības, ārvalstu tiešo ieguldījumu un humānās palīdzības nodrošinātos ieguvumus; tā kā tas izceļ nepieciešamību pēc attīstības sadarbības, kuras mērķis ir panākt pārveidojošas pārmaiņas politiskajā ekonomikā, jo īpaši saistībā ar pārvaldību, varas sadali, sociālo atstumtību, sociālo aizsardzību un piekļuvi resursiem, kā arī mijiedarbību ar globālo ekonomiku; tā kā tas vērš uzmanību uz nepieciešamību atbalstīt un veicināt labas pārvaldības, tiesiskuma, varas nošķirtības un cilvēktiesību veicināšanas principus, īstenojot attīstības sadarbību;

AE.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD) lēš, ka jaunattīstības valstīm vajadzīgs 1 triljons USD parāda atvieglošanai pēc Covid-19 krīzes; tā kā Pasaules Banka, SVF, G20 un G7 ir īstenojuši valsts parāda atvieglošanas pasākumus attiecībā uz visnabadzīgākajām pasaules valstīm; tā kā šie pasākumi būtu jāpapildina, lai ar attīstības palīdzību varētu efektīvi veicināt IAM sasniegšanu tādās jomās kā piekļuve pamatpakalpojumiem, laba pārvaldība un pamata cilvēktiesības jaunattīstības valstīs;

AF.	tā kā ES ar savām aizjūras teritorijām — gan tālākajiem reģioniem, gan aizjūras zemēm un teritorijām — ir klātesoša visos okeānos un ir svarīgi, lai tā izstrādātu reģionālas stratēģijas, kurās pēc iespējas pilnīgāk iekļautas vietējā līmenī paustās vajadzības;

AG.	tā kā vietējām iestādēm ir būtiska loma IAM sasniegšanā un ES attīstības stratēģijas pamatā jābūt decentralizētai sadarbībai;

AH.	tā kā attīstības politikā ir jāņem vērā pielāgošanās klimata pārmaiņu ietekmei neaizsargātu iedzīvotāju pārvietošanas un sociālās nevienlīdzības palielināšanās ziņā un nabadzības izskaušanas nolūkā;

AI.	tā kā ienākumi, ko jaunattīstības valstis zaudē nelikumīgu kapitāla plūsmu dēļ, arī izvairīšanās no nodokļu maksāšanas dēļ, vairāk nekā divkārši pārsniedz summu, ko tās iegūst no oficiāliem ārējiem avotiem, tostarp attīstības palīdzības;

AJ.

tā kā ES iestādes aizvien mazāk izmanto valstu rezultātu satvarus un plānošanas instrumentus (publisko finanšu pārvaldība), lai gan tiem ir būtiska nozīme efektīvā attīstības sadarbībā, IAM sasniegšanā un dzimumu līdztiesības panākšanā, jo tie pozitīvi ietekmē dzimumresponsivitātes integrēšanu; tā kā šajā sakarībā vajadzīga lielāka apņemšanās,

uzsver, ka efektivitāte nozīmē radīt lielāku un labāku ietekmi, sasniegt IAM un nevienu neatstāt novārtā; uzskata, ka tad, ja Eiropas attīstības sadarbība ir saskaņota ar pašu partnervalstu centieniem un vietējām vajadzībām, koordinēta ar citu līdzekļu devēju centieniem un īstenota ar partneru iestāžu un sistēmu, kā arī vietējo dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības starpniecību un ja ar to tiek atbalstītas prioritātes, par kurām panākta vienošanās iekļaujošos un taisnīgos politikas procesos, nodrošinot demokrātisku valsts līdzatbildību un visu ieinteresēto personu iekļaušanu, tai ir lielāka, straujāka un ilgtspējīgāka ietekme;

uzsver, ka ES kā pasaulē lielākajai līdzekļu devējai un nozīmīgai uz noteikumiem balstīta multilaterālisma un demokrātijas starptautiskajai dalībniecei, būtu koordinēti jāizmanto savs spēcīgais instrumentu kopums un palīdzības veidi, lai varētu sadalīt uzdevumus un nepieļaut palīdzības sadrumstalotību, kā arī jānosaka prioritātes, saistībā ar kurām tā var efektīvi nodrošināt ietekmi ar lielāko pievienoto vērtību;

uzsver, ka ES būtu jāuzņemas vadošā loma palīdzības efektivitātes un palīdzības lietderības principu izmantošanā, lai nodrošinātu reālu ietekmi un IAM sasniegšanu savās partnervalstīs, vienlaikus nevienu neatstājot novārtā; šajā sakarībā uzsver ietekmi uz migrācijas un piespiedu pārvietošanas pamatcēloņu novēršanu, kāda varētu būt ES īstenotajai attīstības palīdzībai un ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem;

uzsver nepieciešamību īstenot jaunā Eiropas Konsensa par attīstību politikas mērķus stratēģiskākā un mērķtiecīgākā veidā katrā partnervalstī, tādējādi piemērojot humanitāro un attīstības pasākumu saiknes pieeju un ievērojot politikas saskaņotību attīstībai; uzsver, ka palīdzības programmas būtu jāapvieno ar parāda atmaksājamības analīzi un tajās būtu jāņem vērā nepieciešamība stiprināt parlamentāro uzraudzību partnervalstī;

uzsver, ka ES ir jāturpina cieši uzraudzīt līdzekļu izmantošanu un jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nepieļautu palīdzības finansējuma ļaunprātīgu izmantošanu, nodrošinot, ka attīstības sadarbībā tiek ievēroti tās politikas mērķi un vērtības; prasa ieviest efektīvus mehānismus, lai būtu iespējams rūpīgi kontrolēt minēto līdzekļu galamērķi un izvērtēt finansējumu saņēmušos projektus;

uzsver, ka laba pārvaldība ir izšķirīgs faktors taisnīgai un atbilstīgai palīdzības sadalei, un norāda, ka IAM sasniegšana un līdz ar to finansējuma efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no partnervalstu spējas izmantot līdzekļus taisnīgā un pārredzamā veidā;

aicina ES iesaistīties tiešā sadarbībā ar migrācijas izcelsmes un tranzīta valstīm un veidot iekļaujošas un ilgtspējīgas partnerības ar tām, pamatojoties uz katras valsts konkrētajām vajadzībām un migrantu individuālajiem apstākļiem;

uzsver, ka Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) principi ir balstīti uz svarīgu un paliekošu pieredzi, kas gūta saistībā ar iepriekšējām attīstības stratēģijām un praksi, tostarp gan panākumiem, gan neveiksmēm, un ka šie principi joprojām ir svarīgas izpausmes daudzpusējai sadarbībai un koordinācijai, kuru ES ir apņēmusies atbalstīt; aicina Komisiju izmantot savu dalību Pasaules mēroga partnerībā efektīvai attīstības sadarbībai un ESAO Attīstības palīdzības komitejā un paust savu viedokli starptautiskos forumos un starptautisko finanšu iestāžu pārvaldības struktūrās, lai vēl vairāk nostiprinātu efektivitātes principus un mudinātu uz to, ka visi iesaistītie dalībnieki tos ievēro un īsteno visu veidu attīstības sadarbībā;

atzīst, ka efektīvu attīstības sadarbību nav iespējams panākt tikai ar ES sadarbību vien un tā var būt patiesi efektīva tikai tad, ja sadarbojas visi attīstības dalībnieki; pauž bažas par to, ka tad, ja citi dalībnieki savās sadarbības programmās neievēro un neīsteno efektivitātes principus, no tā izrietošā sadrumstalotība un partnervalstu sistēmu apiešana netieši mazina palīdzības efektivitāti un ietekmi kopumā, tostarp attiecībā uz ES palīdzību;

10.

aicina Komisiju vismaz divas reizes gadā publicēt progresa ziņojumu par palīdzības efektivitāti, tajā aptverot kopīgo plānošanu, kopīgo īstenošanu, kopīgos rezultātu satvarus un ES iestāžu, dalībvalstu un vietējo un reģionālo iestāžu darbības; uzsver, ka šis ziņojums būtu jābalsta uz kopīgi saskaņotiem mērķrādītājiem un politikas mērķiem, jo īpaši IAM un konsensu; aicina Komisiju šā ziņojuma sagatavošanas gaitā apspriesties ar ieinteresētajām personām un iesniegt ziņojumu Parlamentam;

11.

aicina Komisiju un Padomi izvērst ES un tās dalībvalstu kopīgo plānošanu; norāda, ka valstu līmenī ES un dalībvalstīm ir jādara vairāk par pašreizējo divpusējo attīstības prioritāšu un darbību nostiprināšanu un jāpauž vienots kolektīvs Eiropas viedoklis par stratēģiskiem jautājumiem politiskajā un politikas dialogā ar partnervalstīm, kurā attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā reģionālās integrācijas struktūras kā ES partneres, kā arī inovatīvas finansēšanas metodes, piemēram, finansējuma apvienošanu un garantijas, ja tas ir lietderīgi; aicina uzņemties skaidras un izpildāmas saistības, izvērtējot iepriekšējās stratēģijas un praksi;

12.

aicina Komisiju nodrošināt, ka attiecīgajās partnervalstīs notiek regulāras sanāksmes, kurās piedalās ES un dalībvalstu pārstāvji, īstenošanas aģentūras, starptautiskās organizācijas, vietējās un reģionālās iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai apzinātu problēmas un iespējas, un ka turpmākā reakcija un īstenošana atbilst konstatētajām vajadzībām; norāda, ka kopīga plānošana misiju vadītāju vadībā ir izrādījusies sekmīga politisko, tirdzniecības, attīstības un drošības stratēģiju politikas saskaņotības ziņā; turklāt prasa, lai ES un tās dalībvalstis iesaistītos kopīgā īstenošanā un izvērtēšanā un lai tiktu izveidoti kopīgas pārskatatbildības mehānismi attiecībā uz iedzīvotājiem; aicina ES strādāt kopā ar netradicionāliem līdzekļu devējiem, kas var pierādīt palīdzības efektivitātes principu ievērošanu;

13.

atzinīgi vērtē Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus, kuros uzsvērts, ka “visiem Eiropas komandā iesaistītajiem dalībniekiem ir svarīgi koordinēt darbības un dalīties informācijā un saziņas centienos valstu līmenī, Eiropas Savienībā, partnervalstīs un globālajos un daudzpusējos forumos”; aicina Komisiju un dalībvalstis turpmāk ievērot šādu pieeju attiecībā uz visiem ar attīstību saistītajiem pasākumiem, plānošanu un īstenošanu; atkārto savas 2013. (32) un 2017. gadā (33) izteiktās prasības un prasa, lai Komisija, pamatojoties uz LESD 209. un 210. pantu, iesniegtu priekšlikumu tiesību aktam par regulatīvajiem aspektiem attiecībā uz ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā;

14.

uzsver, ka, ņemot vērā Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta (NDICI) turpmāko īstenošanu, ES, tās dalībvalstu un ES attīstības finansēšanas partneru kopīgai plānošanai un īstenošanai būtu jābalstās uz palīdzības efektivitātes principiem; norāda uz to, ka ir svarīgi kopīgi noteikt stratēģiskās prioritātes un apzināt investīciju vajadzības/nepilnības pirmsplānošanas posmā un pēc tam meklēt veidus, kā optimizēt ES iestāžu instrumentos paredzētos finansēšanas veidus, tostarp dotācijas, budžeta atbalsta dotācijas un EIB aizdevumus, kā arī finansējumu no dalībvalstīm; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka vismazāk attīstītajās valstīs pieaug saistītā atbalsta apjoms, un atkārtoti norāda, ka atbalsta atsaistīšana var samazināt izmaksas par 15–30 %;

15.

aicina Komisiju nodrošināt, ka šīs finansēšanas kārtības plānošana un īstenošana tiek koordinēta, stratēģiski saskaņota ar partnervalstu prioritātēm un procesiem un vērsta uz to, lai tiktu gūti transformējoši rezultāti un ietekme IAM sasniegšanai katras partnervalsts konkrētajā situācijā; uzsver, ka ir jāveicina pašpietiekamu tirgu izveide un jānodrošina, ka pirmsplānošanas posmā tiek ņemta vērā laba izbeigšanas prakse; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt centienus atsaistīt OAP saskaņā ar konsensā noteiktajām saistībām un mudināt visus attīstības sadarbības nodrošinātājus, tostarp jaunās tirgus ekonomikas valstis, darīt tāpat; atbalsta vietējo apgādi un līdzatbildību;

16.

uzsver, ka saistībā ar Parlamenta pilnvarām attiecībā uz Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu ir vajadzīgi noteikumi, lai uzlabotu finanšu dalībnieku atbilstību prasībām cilvēktiesību, vides un sociālajā jomā, izmantojot finansējuma apvienošanas garantiju mehānismus saskaņā ar EFIA+ un Ārējās darbības garantiju; atgādina, ka saskaņā ar Parlamenta nostāju 45 % no EFIA+ un Ārējās darbības garantijas satvarā sniegtā finansējuma piešķir investīcijām, kas veicina klimata jomas mērķu sasniegšanu, vides pārvaldību un aizsardzību, bioloģisko daudzveidību un pārtuksnešošanās apkarošanu, savukārt 30 % no kopējā finansējuma atvēl klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās darbībām;

17.

norāda, ka ES ir sev izvirzījusi vērienīgus mērķus vides un klimata jomā, un prasa, lai tā atbalstītu partnervalstis, cieši sadarbojoties, lai palīdzētu tām sasniegt to mērķus klimata un vides jomā un īstenot attiecīgās stratēģijas, gan tos, kuri paredzēti līgumā, gan tos, kurus valstis uzņēmušās pašas, jo valstu pašu resursu ilgtspējīga izmantošana ir pamats daudzu partnervalstu ekonomikai un būtiska IAM sasniegšanai;

18.

aicina ES iestādes, dalībvalstis un citus publiskus un nevalstiskus dalībniekus, kas darbojas attīstības sadarbības jomā, apmainīties ar pierādījumiem un pieredzi par to, kāda veida attīstības intervences parasti ir veiksmīgas un kādas intervences ir bijušas nesekmīgas, izrādījušās grūti īstenojamas vai tām nav bijusi paredzētā ietekme;

19.

atzinīgi vērtē Lietpratēju augsta līmeņa grupas par Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai neatkarīgo ziņojumu un aicina izveidot Eiropas Investīciju un ilgtspējīgas attīstības banku;

20.

uzsver, ka pārskatatbildībai par visiem publiskajiem izdevumiem, tostarp OAP, ir būtiska nozīme gan Eiropā, gan partnervalstīs; uzskata, ka pārskatatbildībai ir vajadzīgas spēcīgas iestādes un ka skaidri un saskaņoti mērķi attiecībā uz Eiropas OAP ir būtiski, lai nodrošinātu nepārtrauktu sabiedrības atbalstu ES attīstības sadarbības centieniem; atgādina, ka partnerības un sadarbība ar pilsonisko sabiedrību un NVO var uzlabot pārskatatbildību attiecībā uz publiskajiem izdevumiem saistībā ar OAP; norāda uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju lomu IAM sasniegšanai vajadzīgo finanšu līdzekļu mobilizēšanā;

21.

uzsver, ka pārskatatbildībai ir vajadzīgas pārredzamas un stabilas procedūras un arī rūpes par efektivitāti un pierādāmu rezultātu sasniegšanu, rūpīgs ex ante un ex post novērtējums un kritiska kļūdu analīze, kā arī mācīšanās, kā sasniegt efektīvus un ilgtspējīgus rezultātus; tāpēc aicina Komisiju koordinēt ietekmes rādītāju standartizāciju Eiropas mērogā, lai dalībvalstu starpā salīdzinātu projektu efektivitāti un lietderību;

22.

mudina saņēmējvalstu parlamentus pieņemt valsts politikas pasākumus attīstības palīdzības jomā, lai uzlabotu līdzekļu devēju pārskatatbildību un saņēmēju valdību, arī vietējo pašvaldību, līdzatbildību, izskaustu korupciju un visu veidu palīdzības izšķērdēšanu, uzlabotu nosacījumus budžeta atbalsta saņemšanai, kā arī ilgtermiņā samazinātu atkarību no palīdzības;

23.

uzsver, ka ir svarīgi, lai ES OAP būtu vēl vairāk vērsta uz nevienlīdzības samazināšanu, nabadzības novēršanu un neviena neatstāšanu novārtā;

24.

uzsver, ka efektīvs un lietderīgs atbalsts valstu vadītām stratēģijām un spēju attīstībai palīdz samazināt bērnu mirstību un ka ieguldījumi bērnu labklājībā ir būtiski, lai pārtrauktu nabadzības loku, arī apkarojot piespiedu darbu un nepilngadīgo nodarbināšanu;

25.

uzskata, ka ES partnervalstīm ir ļoti svarīgi, lai tiktu izmantotas uz rezultātiem balstītas pieejas, kas ir būtisks elements to spējā sasniegt IAM savu iedzīvotāju labā; tomēr norāda, ka ir svarīgi ņemt vērā partnervalstu konkrēto situāciju un problēmu daudzveidību, jo īpaši attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm un nestabilām valstīm; aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt un izmantot partnervalstu nacionālos rezultātu mērīšanas satvarus un uzraudzības un statistikas sistēmas, kā arī visos posmos iesaistīt visus attiecīgos dalībniekus: vietējās iestādes, valstu parlamentus, pilsonisko sabiedrību, citastarp sieviešu apvienības un marginalizētās grupas, kā arī privāto sektoru, īpašu uzmanību pievēršot MVU; uzsver, ka ieguldījumi vietējo pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju veidošanā ir būtisks priekšnoteikums efektīvai palīdzībai;

26.

norāda, ka dažās jomās attīstības palīdzības efektivitāti un lietderību ir grūti izmērīt, taču aicina Komisiju izpētīt novērtēšanai piemērotus rādītājus un izmantot rezultātus, lai sagatavotu īpaši katrai valstij paredzētu informāciju par attīstības palīdzības efektivitāti un lietderību un izstrādātu labākās prakses pieejas;

27.

aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt apņemšanos nodrošināt pārredzamas datu plūsmas, pastāvīgi investējot datu vizualizācijā, statistikas ziņošanā, atklāto datu publiskošanā un starptautisko standartu, piemēram, Starptautiskās palīdzības pārredzamības iniciatīvas standarta (IATI), piemērošanā un regulāri atjauninot un attīstot EU Aid Explorer; mudina pastiprināt centienus ES līmenī, lai nodrošinātu publisku piekļuvi datiem un to izplatīšanu, kā arī ziņošanu par ES attīstības palīdzības izdevumiem; šajā sakarībā atkārtoti norāda, ka Komisijai pirms attiecīgā gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras sākšanas būtu jāpublicē gada ziņojums par Eiropas Savienības instrumentu ārējās darbības finansēšanai īstenošanu;

28.

norāda, ka dzimumu līdztiesība ir būtiska ilgtspējīgai attīstībai un ka panāktais progress diskriminācijas un vardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošanā partnervalstīs būtu jāuzskata par svarīgu palīdzības efektivitātes aspektu; atgādina, ka attīstības sadarbībai var būt atšķirīga ietekme uz meitenēm un zēniem, sievietēm un vīriešiem;

29.

mudina Komisiju un dalībvalstis, kā arī visus attīstības partnerus noteikt par prioritāti dzimumu līdztiesību, vairāk izmantojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, ievērojot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā un mērķtiecīgi veicinot dzimumu līdztiesību; turklāt uzsver, ka nepieciešams vākt salīdzināmus un pa dzimumiem sadalītus dati, lai veicinātu visaptverošu un saskaņotu pieeju ES ziņošanai par dzimumu līdztiesības mērķiem, un atbalstīt sievietes, lai viņas kļūtu par pilntiesīgām attīstības veicinātājām savās kopienās un ārpus tām;

30.

aicina ES un tās dalībvalstis uzlabot savas palīdzības saskaņošanu ar efektivitātes principiem un saistītajiem rādītājiem, jo īpaši prognozējamību, no dalībvalstu rezultātu satvariem iegūtu rādītāju izmantošanu, partnervalstu publisko finanšu pārvaldības sistēmu izmantošanu un apņēmību iesaistīt partnervalstu valdības projektu izvērtēšanā, kā arī pārredzamu ziņošanu;

31.

aicina dalībvalstis vairāk saskaņot savu palīdzību ar kopējiem Eiropas palīdzības mērķiem, lai uzlabotu ES attīstības politikas efektivitāti kopumā;

32.

atbalsta stimulējošu un transversālu pieeju, kuras pamatā ir decentralizēti un augšupēji vajadzību novērtējumi un plānošana, kura veicina vietējo līdzatbildību un kura balstās uz rūpīgu situācijas analīzi un apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību un citām ieinteresētajām personām katrā partnervalstī, ciešā sadarbībā ar vietējām kopienām un organizācijām;

33.

mudina pastiprināt jaunatīstības valstu un trīspusējo sadarbību, tostarp attiecībā uz projektiem, kas vērsti uz efektīvāku reģionālo sadarbību un integrāciju, kā arī efektīvāk iesaistīt tālākos reģionus un aizjūras zemes un teritorijas Eiropas attīstības sadarbības īstenošanā to attiecīgajos ģeogrāfiskajos apgabalos visos pārvaldības līmeņos, lai atbalstītu IAM sasniegšanu un atgūšanos no Covid-19 pandēmijas; uzsver, ka attiecīgā gadījumā būtu jāizmanto spējas, kas piemīt valstīm ar vidējiem ienākumiem, tostarp valstīm, kas nesen izņemtas no ESAO Attīstības palīdzības komitejas veidotā OAP saņēmēju saraksta;

34.

uzsver — lai attīstības palīdzību padarītu efektīvāku, sasniegtu ilglaicīgus rezultātus un apmierinātu vietējās vajadzības, jo īpaši ieilgušas krīzes un pēckrīzes apstākļos, ir svarīgi uzlabot humānās palīdzības un attīstības palīdzības koordināciju un stiprināt humanitāro un attīstības pasākumu saikni un tās sasaisti ar darbībām, kas saistītas ar mieru un drošību jaunattīstības valstīs; prasa, lai ES turpinātu attīstīt šādu pieeju;

35.

atzīst prognozējama un elastīga finansējuma vērtību, tostarp to, cik vērtīgs ir daudzgadu humānās palīdzības finansējums ieilgušu krīžu gadījumā un attīstības palīdzības programmas, kas spēj pielāgoties neparedzētām humanitārajām krīzēm;

36.

uzsver, ka ir svarīgi stiprināt pilsoniskās sabiedrības organizācijas saistībā ar to lomu kā neatkarīgām attīstības dalībniecēm; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām labvēlīga un atklāta vide atbilst starptautiski atzītām tiesībām un maksimāli palielina šo organizāciju ieguldījumu attīstībā; pauž bažas par to, ka daudzās partnervalstīs mazinās pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības iespējas; aicina Komisiju uzlabot finansējuma pieejamību pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp partnervalstīs;

37.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot paraugprakses apmaiņu, politikas un darbības koordināciju un sadarbību starp ES un citiem dalībniekiem, piemēram, ANO un tās aģentūrām, kas sniedz palīdzību partnervalstīs; uzsver, ka tas ir vēl jo svarīgāk nestabilās partnervalstīs, valstīs, kuras ir skāruši konflikti vai dabas katastrofas, un bēgļus uzņemošajās valstīs; uzskata, ka šajā saistībā ir ļoti svarīgi galveno uzmanību pievērst kopienas izturētspējai un atbalstīt darbības, kuru mērķis ir izstrādāt uz informāciju par risku balstītas programmas un apmācības programmas ārkārtas situācijām, nodrošināt kopienas līdzdalību un veicināt partnerības;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sadarbību ar vietējām iestādēm partnervalstīs, kā arī Eiropas Savienībā; prasa, lai budžeta atbalsts kā palīdzības veids būtu izmantojams arī vietējā un reģionālā līmenī un lai tiktu izstrādāti pārdales mehānismi starp dažādiem pārvaldes līmeņiem un starp reģioniem ar galveno mērķi samazināt atšķirības un nevienlīdzību valstī un nodrošināt, ka neviens netiek atstāts novārtā;

39.

uzsver baznīcas un misiju organizāciju lomu humānajā un attīstības palīdzībā un to nozīmi vietējā līmenī, jo tās ir vienas no lielākajām NVO, kas darbojas attīstības un palīdzības jomā; uzsver, ka sadarbošanās ar reliģiskajiem līderiem daudzās jaunattīstības valstu vietējās kopienās bieži ir visefektīvākais veids, kā sasniegt vietējos iedzīvotājus, kam vajadzīga palīdzība;

40.

atzīst pilsoniskās sabiedrības būtisko lomu kā partnerei gan apspriešanās procesa laikā, gan sniedzot pakalpojumus; ņemot to vērā, aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt pilsoniskās sabiedrības lomu un stiprināt to, lai panāktu iekļaujošas attīstības partnerības;

41.

prasa pievērst lielāku uzmanību vietējiem MVU, mazajiem lauksaimniekiem un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm, jo šāda pieeja ir izrādījusies īpaši efektīva nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā un pilsoniskās sabiedrības un kopienu stiprināšanā;

42.

atzīst, ka privātā sektora iesaiste vietējā, valsts, divpusējā un starptautiskā līmenī ir svarīga IAM sasniegšanai, papildu attīstības finansējuma mobilizēšanai un pārkārtošanās uz ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, izaugsmi un labklājību īstenošanai;

43.

prasa pielikt pūles, lai nodrošinātu privātā sektora saskaņotību ar jaunattīstības valstu valdību un pilsoniskās sabiedrības attīstības prioritātēm un vietējo iedzīvotāju vajadzībām, jo īpaši marginalizēto un neaizsargāto grupu vajadzībām, un saskaņot privātā sektora iesaisti attīstības sadarbībā ar efektivitātes principiem un Kampalas principiem, vienlaikus uzlabojot ārvalstu tiešo ieguldījumu un globālo vērtības ķēžu pārredzamību, uzraudzību, izvērtēšanu un pārskatatbildību, kā arī cilvēktiesību un pienācīgas pārbaudes principu ievērošanu;

44.

prasa, lai Eiropas iestādes un struktūras izveidotu skaidru, strukturētu, pārredzamu un pārskatatbildīgu satvaru partnerību un alianšu ar privāto sektoru jaunattīstības valstīs pārvaldīšanai, un uzsver, ka vienlaikus ar nozīmīgāku privātā sektora lomu ir svarīgi attīstīt institucionālās spējas;

45.

uzsver, ka visiem dalībniekiem, arī privātajam sektoram, ir jādod ieguldījums efektivitātes programmā, pateicoties aktīvai līdzdalībai, plānošanai un īstenošanai, savstarpējai pārskatatbildībai un pārredzamībai, uzraudzībai un izvērtēšanai; uzsver, ka līdzekļu devējiem būtu jāuzlabo sava prognozējamība un ātrums, strādājot kopā ar šiem dalībniekiem kā īstenošanas partneriem un pamatpakalpojumu sniegšanas partneriem, lai patiešām sasniegtu visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas;

46.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka attīstības partnerībās iesaistītie privātā sektora dalībnieki ievēro korporatīvās pārskatatbildības principu cilvēktiesību un vides jomā visā projektu dzīves ciklā saskaņā ar ANO Globālo līgumu par cilvēktiesībām, ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, SDO darba pamatstandartiem un ANO Pretkorupcijas konvenciju; atkārtoti aicina izveidot ES tiesisko regulējumu, ar ko tiktu atbalstīta obligāta uzņēmumu pienācīga rūpība, lai nodrošinātu, ka ES investori rīkojas atbildīgi starptautiskā un vietējā līmenī un veicina vietējo attīstību jaunattīstības valstīs;

47.

atkārtoti norāda, ka privātajai attīstības palīdzībai ir jāatbilst ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, SDO standartiem un ESAO pamatnostādnēm par daudznacionāliem uzņēmumiem; turklāt uzsver, ka tās saistībā ir jāapņemas nodrošināt labu pārvaldību, nabadzības mazināšanu un labklājības radīšanu ar ilgtspējīgām investīcijām, kā arī samazināt nevienlīdzību, veicināt cilvēktiesības un vides standartus un dot pilnvērtīgas iespējas vietējai ekonomikai;

48.

uzsver, ka nolūkā attālināties no līdzekļu devēju — līdzekļu saņēmēju dinamikas un stiprināt partnervalstu atbildību par attīstības prioritātēm, lai īstenotu ilgtspējīgu attīstību, ES attīstības stratēģijas satvaros ir jāparedz konkrētas darbības ar mērķi atbalstīt lielāku vietējo resursu mobilizāciju partnervalstīs, piemēram, atbalstu cīņai pret korupciju un progresīvu nodokļu sistēmu attīstīšanai, kā arī cīņu pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

49.

atzinīgi vērtē to, ka ES izmanto dažādus attīstības finanšu instrumentus nabadzības izskaušanai un IAM sasniegšanai; uzsver, ka situācijā, kad pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma nabadzīgākās valstis jau tērēja vairāk līdzekļu parāda apkalpošanas maksājumiem nekā veselības aprūpes pakalpojumiem, līdzekļu devējiem ir jāpiešķir prioritāte uz dotācijām balstītam finansējumam, jo īpaši vismazāk attīstītajām valstīm;

50.

norāda — Komisija paredz, ka ES attīstības politikā aizvien lielāku vietu uz citu atbalsta veidu rēķina ieņems finansējuma apvienošanas garantiju mehānismi; uzsver, ka, lai gan apvienotais finansējums ir strauji palielinājies, ir maz pierādījumu par tā ietekmi uz attīstību, jo lielākā daļa no tā pašlaik nonāk valstīs ar vidējiem ienākumiem un tikai nedaudz nonāk vismazāk attīstītajās valstīs; uzsver Eiropas Revīzijas palātas kritisko atzinumu attiecībā uz to, kā Komisija pārvalda Eiropas Fonda ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) īstenošanu un cik tas ir efektīvi; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis pieņemt piesardzīgu pieeju apvienotā finansējuma saistībā un nodrošināt, ka viss ar apvienošanu mobilizētais finansējums atbilst attīstības efektivitātes principiem;

51.

mudina ES turpināt centienus atbalstīt partnervalstis pārdomātas, mērķtiecīgas un pielāgojamas politikas īstenošanā, kas var palīdzēt visefektīvāk sasniegt IAM; šajā sakarībā atgādina par pētniecības un izstrādes svarīgo lomu inovācijas un uzņēmējdarbības sekmēšanā ar pozitīvu plašāku ietekmi uz visām vietējās ekonomikas nozarēm; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sadarbību pētniecības un izstrādes jomā un stiprināt ieguldījumus stratēģiskās vietējās ražošanas jaudā, jo īpaši saistībā ar veselību, kā arī attiecībā uz jaunākajiem biofarmaceitiskajiem produktiem, lai palielinātu neatkarību no globālajām piegādes ķēdēm;

52.

uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju svarīgo lomu, tām apzinot vajadzības un sniedzot attīstības palīdzību tieši nabadzīgajiem, nelabvēlīgā situācijā esošajiem un neaizsargātajiem iedzīvotājiem; tomēr prasa labāk koordinēt NVO un citu līdzekļu devēju sniegto palīdzību, lai nodrošinātu palīdzības prognozējamību un nepieļautu palīdzības sadrumstalotību, darbību pārklāšanos un t. s. palīdzības bāreņu veidošanos (valstis, kuras attīstības kopiena ir atstājusi novārtā);

53.

aicina Komisiju vēlreiz izvērtēt, vai administratīvie pienākumi saistībā ar piekļuvi ES finansējumam ir samērīgi; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka ES dotācijas kļūst aizvien nepietiekamākas un nepievilcīgākas NVO tādēļ, ka tiek prasīts ierobežot atbalsta izmaksas un pieaug administratīvais un revīzijas slogs;

54.

aicina Komisiju izveidot tīklu, kas aptvertu uzticamus nevalstiskos partnerus, piemēram, vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, baznīcas, reliģiskās organizācijas un specializētas dalībvalstu aģentūras, un sadarboties ar šiem partneriem mazāka mēroga projektu īstenošanā;

55.

vēlreiz apstiprina, ka investīcijas dažāda mēroga vietējā un valsts infrastruktūrā svarīgu vietējo un valsts projektu īstenošanai ir visefektīvākais veids, kā ar atbalstu stimulēt un veicināt visas sabiedrības ekonomisko un sociālo attīstību;

56.

uzsver, ka parāda atvieglošanas pasākumi ir jāsaista ar papildu oficiālās attīstības palīdzības (OAP) mobilizēšanu; prasa G20 parāda apkalpošanas apturēšanas iniciatīvā iekļaut daudzpusējās un komerciālās parādsaistības; uzsver, ka ir jānodrošina visu kreditoru — arī Pasaules Bankas un citu daudzpusēju attīstības banku, kā arī privāto kreditoru — līdzdalība parāda apkalpošanas apturēšanas iniciatīvā un visos turpmākos parāda samazināšanas piedāvājumos; aicina izveidot daudzpusēju parādu pārstrukturēšanas mehānismu, lai reaģētu gan uz Covid-19 krīzes ietekmi, gan uz Programmas 2030. gadam finansējuma vajadzībām;

57.

vērš uzmanību uz to, ka sevišķi svarīgas ir vietējiem darbiniekiem un vietējiem dalībniekiem paredzētas apmācības programmas, lai nodrošinātu to projektu nepārtrauktību, kurus ES atbalsta partnervalstīs, un tādējādi palielinātu līdzatbildību un pārskatatbildību;

58.

uzsver OAP būtisko nozīmi attīstības efektivitātes programmas izpildē; uzsver, ka salīdzinājumā ar citām līdzekļu plūsmām, kas var nodrošināt ieguldījumu attīstībā, OAP ir elastīgāka un prognozējamāka un ar lielāku pārskatatbildību; brīdina, ka OAP kritērijus nedrīkstētu mīkstināt nolūkā segt izdevumus, kas nav tieši saistīti ar ilgtspējīgas attīstības veicināšanu jaunattīstības valstīs;

59.

atkārtoti prasa, lai Padome un dalībvalstis noteiktu skaidru grafiku mērķa palielināt OAP budžetu līdz 0,7 % no NKI sasniegšanai, tostarp ņemot vērā starptautiskās saistības 0,15–0,2 % no NKI tērēt OAP vismazāk attīstītajām valstīm, un lai Komisija iesniegtu konkrētu rīcības plānu, kurā noteikts, kā tiks izmantoti papildu resursi IAM sasniegšanai; uzsver, ka palīdzības efektivitāte neaizstāj pietiekamus atbalsta apjomus un ka ir ļoti svarīgi saglabāt vai pārsniegt mērķi 0,7 % tērēt OAP; atkārtoti norāda, ka ES budžetam būtu jāsniedz ievērojams ieguldījums vispārējā ES OAP palielināšanā;

60.

atkārtoti pauž atbalstu tam, lai Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentā tiktu iekļauti šādi mērķrādītāji: 20 % sociālajai iekļaušanai un cilvēces attīstībai; un vismaz 85 % no projektiem, kas finansēti ar OAP, galvenais vai viens no būtiskajiem mērķiem ir dzimumu līdztiesība, sieviešu un meiteņu tiesības un pilnvērtīgu iespēju sievietēm un meitenēm nodrošināšana, kā noteikusi ESAO Attīstības palīdzības komiteja;

61.

prasa panākt lielāku politikas saskaņotību attīstībai, lai nodrošinātu, ka ES vai dalībvalstu politikas pasākumiem nav negatīvas ietekmes uz jaunattīstības valstīm vai pretrunīgu mērķu;

62.

uzskata, ka Eiropas sniegtajai attīstības palīdzībai un publiskajiem ieguldījumiem būtu jāveicina kopīgo prioritāšu īstenošana un politikas mērķu sasniegšana, cita starpā nabadzības izskaušana, rīcība klimata un vides jomā, ekonomikas un tirdzniecības politika un migrācijas pārvaldība, un tos vajadzētu pilnībā saskaņot ar pamata cilvēktiesību, demokrātijas un labas pārvaldības principiem;

63.

uzsver, ka humānās palīdzības un ārkārtas palīdzības piešķiršana atkarībā no sadarbības ar ES migrācijas vai drošības jautājumos nav saderīga ar saskaņotajiem attīstības efektivitātes principiem;

64.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ESAO dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Eiropas Investīciju bankai, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, Pasaules Bankas grupai, Āfrikas Savienībai, Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai līdzpriekšsēdētājiem, ANO Attīstības programmai, ANO Ekonomisko un sociālo lietu departamentam, ESAO un Parlamentu savienībai.

(1) ANO rezolūcija, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī: https://www.unfpa.org/sites/default/files/resource-pdf/Resolution_A_RES_70_1_EN.pdf

(2) 2019. gada ziņojums par ilgtspējīgas attīstības finansēšanu: https://developmentfinance.un.org/sites/developmentfinance.un.org/files/FSDR2019.pdf

(3) GPEDC 2016. gada augsta līmeņa sanāksmes Nairobi noslēguma dokuments: http://effectivecooperation.org/wp-content/uploads/2016/12/OutcomeDocumentEnglish.pdf

(4) Pasaules mēroga partnerības progresa ziņojums, 2019. gada 17. jūnijs: http://effectivecooperation.org/blogs-news-resources/resource-library/

(5) OV C 210, 30.6.2017., 1. lpp.

(6) https://www.africa-eu-partnership.org/sites/default/files/33454-pr-final_declaration_au_eu_summit1.pdf

(7) 2019. gada ziņojums par ES attīstības palīdzības mērķiem: https://www.consilium.europa.eu/media/39336/annual-report-2019-on-development-aid-targets.pdf

(8) Padomes 2019. gada ziņojums par Eiropas finanšu arhitektūru attīstībai: https://www.consilium.europa.eu/media/40967/efad-report_final.pdf

(9) https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/food-farming-fisheries/farming/documents/report-tfra_mar2019_en.pdf

(10) Benfield and Como for AECOM International Development Europe (2019), pētījums par efektivitātes principu piemērošanu, kuru pasūtīja Eiropas Komisija (projekts 2018/403300/1): https://knowledge.effectivecooperation.org/system/files/2019-07/2019_07_Impact_study_final.pdf

(11) OV C 279 E, 19.11.2009., 100. lpp.

(12) OV C 33 E, 5.2.2013., 38. lpp.

(13) OV C 131 E, 8.5.2013., 80. lpp.

(14) OV C 349, 17.10.2017., 11. lpp.

(15) OV C 353, 27.9.2016., 2. lpp.

(16) OV C 58, 15.2.2018., 209. lpp.

(17) OV C 86, 6.3.2018., 2. lpp.

(18) OV C 204, 13.6.2018., 68. lpp.

(19) OV C 224, 27.6.2018., 36. lpp.

(20) OV C 252, 18.7.2018., 62. lpp.

(21) OV C 356, 4.10.2018., 66. lpp.

(22) OV C 390, 18.11.2019., 33. lpp.

(23) OV C 28, 27.1.2020., 101. lpp.

(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0220.

(25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0298.

(26) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0084.

(27) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0079.

(28) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.

(29) https://www.consilium.europa.eu/media/24467/st13201-en15.pdf

(30) https://ec.europa.eu/international-partnerships/system/files/eu-development-effectiveness-monitoring-report-2020_en.pdf

(31) http://www.oecd.org/coronavirus/policy-responses/the-impact-of-the-coronavirus-covid-19-crisis-on-development-finance-9de00b3b/

(32) 2013. gada 11. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā (OV C 468, 15.12.2016., 73. lpp.).

(33) 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu (OV C 252, 18.7.2018., 62. lpp.).

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/87

P9_TA(2020)0325

Darbīgās vielas, tostarp hlortolurons

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par Komisijas 2020. gada 16. oktobra Īstenošanas regulu (ES) 2020/1511, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām amidosulfuronam, bifenoksam, hlortoluronam, klofentezīnam, klomazonam, cipermetrīnam, daminozīdam, deltametrīnam, dikambam, difenokonazolam, diflufenikānam, fenoksapropam-P, fenpropidīnam, fludioksonilam, flufenacetam, fostiazātam, indoksakarbam, lenacilam, MCPA, MCPB, nikosulfuronam, parafīneļļām, piklorāmam, prosulfokarbam, sēram, triflusulfuronam un tritosulfuronam groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (2020/2853(RSP))

(2021/C 425/09)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. oktobra Īstenošanas regulu (ES) 2020/1511, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām amidosulfuronam, bifenoksam, hlortoluronam, klofentezīnam, klomazonam, cipermetrīnam, daminozīdam, deltametrīnam, dikambam, difenokonazolam, diflufenikānam, fenoksapropam-P, fenpropidīnam, fludioksonilam, flufenacetam, fostiazātam, indoksakarbam, lenacilam, MCPA, MCPB, nikosulfuronam, parafīneļļām, piklorāmam, prosulfokarbam, sēram, triflusulfuronam un tritosulfuronam groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (2), un jo īpaši tās 21. pantu un 17. panta pirmo daļu,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 11. marta Īstenošanas regulu (ES) 2015/408 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū 80. panta 7. punkta īstenošanu un aizstājamo vielu saraksta izveidošanu (3),

—	ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (4),

—	ņemot vērā tā 2018. gada 13. septembra rezolūciju par augu aizsardzības līdzekļu regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu (5),

—	ņemot vērā tā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju, kurā ir iebildums pret darbīgās vielas hlortolurona apstiprinājuma perioda iepriekš noteikto pagarināšanu (6),

—	ņemot vērā Reglamenta 112. panta 2. un 3. punktu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.	tā kā ar Komisijas Direktīvu 2005/53/EK (7) hlortolurons 2006. gada 1. martā tika iekļauts Padomes Direktīvas 91/414/EEK (8) I pielikumā un tiek uzskatīts par apstiprinātu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009;

B.	tā kā hlortolurona apstiprinājuma atjaunošanas procedūra saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 844/2012 (9) tiek īstenota kopš 2013. gada;

tā kā darbīgās vielas hlortolurona apstiprinājuma periods jau ir pagarināts par vienu gadu ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 533/2013 (10) un kopš 2017. gada — katru gadu par vienu gadu ar Komisijas Īstenošanas regulām (ES) 2017/1511 (11), (ES) 2018/1262 (12), (ES) 2019/1589 (13), un tagad ar Īstenošanas regulu (ES) 2020/1511 apstiprinājuma periods vēlreiz ir pagarināts par vienu gadu, ar kuru tas ir pagarināts līdz 2021. gada 31. oktobrim;

tā kā Komisija nav sniegusi paskaidrojumus par pagarināšanas iemesliem, izņemot šādu norādi: “Ņemot vērā to, ka no pieteikumu iesniedzējiem neatkarīgu iemeslu dēļ šo darbīgo vielu novērtēšana ir aizkavējusies, to apstiprinājuma periodi, visdrīzāk, beigsies, pirms tiks pieņemts lēmums par to atjaunošanu”;

tā kā Regulas (EK) Nr. 1107/2009 mērķis ir nodrošināt cilvēku un dzīvnieku veselības un vides augsta līmeņa aizsardzību, vienlaikus saglabājot Savienības lauksaimniecības konkurētspēju; tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš iedzīvotāju neaizsargātāko grupu, tostarp grūtnieču, zīdaiņu un bērnu, aizsardzībai;

F.	tā kā būtu jāpiemēro piesardzības princips un tā kā Regulā (EK) Nr. 1107/2009 ir norādīts, ka vielas būtu jāiekļauj augu aizsardzības līdzekļos tikai tad, ja ir pierādīts to nozīmīgums augkopībā un nav paredzama to kaitīga ietekme uz cilvēku vai dzīvnieku veselību vai nevēlama iedarbība uz vidi;

tā kā Regulā (EK) Nr. 1107/2009 ir noteikts, ka drošuma interesēs darbīgo vielu apstiprinājuma perioda ilgums būtu jāierobežo; tā kā apstiprinājuma periodam vajadzētu būt proporcionālam iespējamajiem riskiem, kas saistīti ar šādu vielu lietošanu, taču minētajā gadījumā ir skaidri redzams, ka nav šādas proporcionalitātes;

H.	tā kā 14 gadu laikā kopš hlortolurons tika apstiprināts kā darbīgā viela, tas ir atzīts par varbūtēju endokrīno disruptoru, tomēr minētajā laikposmā tā apstiprinājums nav pārskatīts vai atsaukts;

tā kā gadījumā, ja ir konstatēta kaitīga ietekme uz veselību, bet attiecībā uz zinātnes atziņām joprojām ir nenoteiktība, Komisijai un dalībvalstīm ir iespēja un pienākums rīkoties saskaņā ar piesardzības principu, pieņemot riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu cilvēku veselības augsta līmeņa aizsardzību;

tā kā Regulas (EK) Nr. 1107/2009 21. pantā ir paredzēts, ka Komisija var jebkurā brīdī pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu, jo īpaši tad, ja, ņemot vērā jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas, tā uzskata, ka ir norādes, ka viela vairs neatbilst minētās regulas 4. pantā noteiktajiem apstiprināšanas kritērijiem, un tā kā šī pārskatīšana var novest pie vielas apstiprinājuma atsaukšanas vai grozīšanas;

Īpašības, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus

tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1272/2008 (14) paredzēto saskaņoto klasifikāciju hlortolurons ir ļoti toksisks ūdens organismiem, ļoti toksisks ūdens organismiem ar ilglaicīgām sekām, par to ir aizdomas, ka tas var izraisīt vēzi (Carc. 2), kā arī aizdomas, ka tas var kaitēt nedzimušam bērnam (Repr. 2);

L.	tā kā zinātniskās publikācijās (15) hlortoluronam tiek piedēvētas īpašības, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus;

tā kā ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/408 hlortolurons 2015. gadā tika iekļauts aizstājamo vielu sarakstā, jo uzskatāms, ka tam piemīt endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošas īpašības, kas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēkus, un tā kā tas atbilst kritērijiem, saskaņā ar kuriem tas uzskatāms par noturīgu un toksisku vielu;

tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.6.5. punktu darbīgās vielas nevar apstiprināt, ja tiek uzskatīts, ka tām piemīt endokrīno sistēmu noārdošas īpašības, kas var izraisīt nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēkiem, ja vien cilvēku saskare ar šā augu aizsardzības līdzekļa darbīgo vielu, aizsargvielu vai sinerģistu reālos piedāvātajos apstākļos ir nebūtiska, t. i., līdzekli lieto slēgtās sistēmās vai citos apstākļos, kas nepieļauj saskari ar cilvēkiem, un ja attiecīgās darbīgās vielas, aizsargvielas vai sinerģista atliekas pārtikā vai barībā nepārsniedz sākotnējo vērtību, kas noteikta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 396/2005 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu (16);

O.	tā kā nav pieņemams, ka vielu, kura, iespējams, atbilst izslēgšanas kritērijiem, kas noteikti attiecībā uz vielām, kam ir endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošas īpašības, joprojām ir atļauts izmantot Savienībā, tādējādi apdraudot sabiedrības un vides veselību;

tā kā pieteikumu iesniedzēji Komisijas darba metodēs iestrādāto automātisko sistēmu var izmantot sev par labu, lai nodrošinātu darbīgo vielu apstiprinājuma perioda tūlītēju pagarināšanu, ja nav pabeigta atkārtota riska novērtēšana, un viņi ar nodomu paildzina atkārtotās novērtēšanas procesu, sniedzot nepilnīgus datus un pieprasot lielākas atkāpes un īpašus nosacījumus, kas rada nepieņemamu risku videi un cilvēku veselībai, jo šīs bīstamās vielas iedarbība pieteikuma izskatīšanas laikā turpinās;

tā kā Parlaments 2018. gada 13. septembra rezolūcijā par Augu aizsardzības līdzekļu regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu (17) aicināja Komisiju un dalībvalstis “nodrošināt, ka apstiprinājuma laikposma pagarināšana uz procedūras laiku, kas paredzēta Regulas 17. pantā, netiks izmantota aktīvām vielām, kas ir mutagēnas, kancerogēnas, reproduktīvajai funkcijai toksiskas un tādējādi ietilpst 1.A vai 1.B kategorijā, vai aktīvām vielām, kuras izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus un ir kaitīgas cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā tas konstatēts attiecībā uz tādām vielām kā flumioksazīns, tiakloprīds, hlortolurons un dimoksistrobīns”;

R.	tā kā Parlaments savā 2019. gada 10. oktobra rezolūcijā (18) jau ir iebildis pret hlortolurona apstiprinājuma perioda iepriekšējo pagarināšanu;

tā kā Komisija savā atbildē (19) uz iepriekšējo iebildumu pret hlortolurona apstiprinājuma perioda pagarināšanu atsaucas vienīgi uz “pētījumu, kurš kalpoja par pamatu ietekmes novērtējumam, kas tika veikts pirms Komisijas Regulas (ES) 2018/605 (20) pieņemšanas” un kurā “hlortolurons netika atzīts par varbūtēju endokrīno disruptoru”, taču nav atzinusi, ka minētā pētījuma rezultātā hlortolurons būtu svītrots no aizstājamo vielu saraksta;

tā kā pēc Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/2100 (21) un Regulas (ES) 2018/605 pieņemšanas Komisija uzdeva Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (EFSA) un Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) izstrādāt saskaņotas vadlīnijas, lai nodrošinātu, ka Savienības pieņemtie endokrīni disruptīvo īpašību noteikšanas kritēriji tiek konsekventi piemēroti biocīdu un pesticīdu novērtēšanā Savienībā; tā kā šīs vadlīnijas, kurās iekļauti jauni ESAO testi, tika publicētas 2018. gada jūnijā (22), taču nav izmantotas hlortolurona endokrīni disruptīvo īpašību novērtēšanai;

U.	tā kā tādēļ nav veikta hlortolurona pienācīga novērtēšana, kas ļautu to vairs neuzskatīt par endokrīno disruptoru;

V.	tā kā EFSA vēl nav izvērtējusi attiecībā uz hlortoluronu izstrādāto apstiprinājuma atjaunošanas novērtējuma ziņojuma projektu;

tā kā pēc iepriekšējās apstiprinājuma perioda pagarināšanas vairākām darbīgajām vielām, tostarp hlortoluronam, 2019. gadā saskaņā ar Īstenošanas regulu (ES) 2019/1589 tikai 3 no 29 vielām apstiprinājuma periods ir vai nu pagarināts, vai nav pagarināts, savukārt saskaņā ar Īstenošanas Regulu (ES) 2020/1511 27 vielām periods tika pagarināts atkārtoti, daudzām no tām trešo vai ceturto reizi,

uzskata, ka Īstenošanas regula (ES) 2020/1511 pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1107/2009 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

uzskata, ka Īstenošanas regulā (ES) 2020/1511 netiek ņemts vērā piesardzības princips;

uzskata, ka lēmums pagarināt hlortolurona apstiprinājuma piemērošanas periodu neatbilst Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktajiem nekaitīguma kritērijiem un nav pamatots nedz ar pierādījumiem, ka šo vielu var droši izmantot, nedz ar pierādītu steidzamu vajadzību izmantot darbīgo vielu hlortoluronu pārtikas ražošanā Savienībā;

aicina Komisiju atsaukt Īstenošanas regulu (ES) 2020/1511 un iesniegt komitejai jaunu projektu, kurā ņemti vērā zinātniskie pierādījumi par visu attiecīgo vielu, jo īpaši hlortolurona, kaitīgajām īpašībām;

aicina Komisiju iesniegt īstenošanas regulu projektus tikai par tādu vielu apstiprinājuma periodu pagarināšanu, kuru sakarā, ņemot vērā pašreizējās zinātnes atziņas, ir sagaidāms, ka nebūs jānāk klajā ar Komisijas priekšlikumu par apstiprinājuma neatjaunošanu attiecīgajai darbīgajai vielai;

aicina Komisiju atsaukt apstiprinājumus vielām, par kurām ir pierādījumi vai pamatotas šaubas, ka tās neatbilst Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktajiem drošuma kritērijiem;

aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu un savlaicīgu to darbīgo vielu apstiprinājuma atkārtotu novērtēšanu, attiecībā uz kurām tās ir datu sniedzējas dalībvalstis, un nodrošināt, lai pēc iespējas drīz tiktu efektīvi novērsti pašreizējie kavējumi;

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 344, 19.10.2020., 18. lpp.

(2) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.

(3) OV L 67, 12.3.2015., 18. lpp.

(4) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

(5) OV C 433, 23.12.2019., 183. lpp.

(6) Eiropas Parlamenta 2019. gada 10. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām amidosulfuronam, beta-ciflutrīnam, bifenoksam, hlortoluronam, klofentezīnam, klomazonam, cipermetrīnam, daminozīdam, deltametrīnam, dikambam, difenokonazolam, diflubenzuronam, diflufenikānam, fenoksapropam-P, fenpropidīnam, fludioksonilam, flufenacetam, fostiazātam, indoksakarbam, lenacilam, MCPA, MCPB, nikosulfuronam, piklorāmam, prosulfokarbam, piriproksifēnam, tiofanātmetilam, triflusulfuronam un tritosulfuronam groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0027).

(7) Komisijas 2005. gada 16. septembra Direktīva 2005/53/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK, lai tajā iekļautu hlortalonilu, hlortoluronu, cipermetrīnu, daminozīdu un tiofanātmetilu kā aktīvo vielu (OV L 241, 17.9.2005., 51. lpp.).

(8) Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīva 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 230, 19.8.1991., 1. lpp.).

(9) Komisijas 2012. gada 18. septembra Īstenošanas regula (ES) Nr. 844/2012, ar ko nosaka noteikumus, kas vajadzīgi darbīgo vielu apstiprinājumu atjaunošanas procedūras īstenošanai, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 252, 19.9.2012., 26. lpp.).

(10) Komisijas 2013. gada 10. jūnija Īstenošanas regula (ES) Nr. 533/2013, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām 1-metil-ciklopropēnam, hlortalonilam, hlortoluronam, cipermetrīnam, daminozīdam, forhlorfenuronam, indoksakarbam, tiofanātmetilam un tribenuronam (OV L 159, 11.6.2013., 9. lpp.).

(11) Komisijas 2017. gada 30. augusta Īstenošanas regula (ES) 2017/1511, ar ko Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 540/2011 groza attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām 1-metilciklopropēns, beta-ciflutrīns, hlortalonils, hlortolurons, cipermetrīns, daminozīds, deltametrīns, dimetēnamīds-P, flufenacets, flurtamons, forhlorfenurons, fostiazāts, indoksakarbs, iprodions, MCPA, MCPB, siltiofams, tiofanātmetils un tribenurons (OV L 224, 31.8.2017., 115. lpp.).

(12) Komisijas 2018. gada 20. septembra Īstenošanas regula (ES) 2018/1262, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām 1-metilciklopropēns, beta-ciflutrīns, hlortalonils, hlortolurons, klomazons, cipermetrīns, daminozīds, deltametrīns, dimetēnamīds-p, diurons, fludioksonils, flufenacets, flurtamons, fostiazāts, indoksakarbs, MCPA, MCPB, prosulfokarbs, tiofanātmetils un tribenurons groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (OV L 238, 21.9.2018., 62. lpp.).

(13) Komisijas 2019. gada 26. septembra Īstenošanas regula (ES) 2019/1589, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām amidosulfuronam, beta-ciflutrīnam, bifenoksam, hlortoluronam, klofentezīnam, klomazonam, cipermetrīnam, daminozīdam, deltametrīnam, dikambam, difenokonazolam, diflubenzuronam, diflufenikānam, fenoksapropam-P, fenpropidīnam, fludioksonilam, flufenacetam, fostiazātam, indoksakarbam, lenacilam, MCPA, MCPB, nikosulfuronam, piklorāmam, prosulfokarbam, piriproksifēnam, tiofanātmetilam, triflusulfuronam un tritosulfuronam groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (OV L 248, 27.9.2019., 24. lpp.).

(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.).

(15) Sk. arī: Hong M., Ping Z., Jian X., “Testicular toxicity and mechanisms of chlorotoluron compounds in the mouse”, Toxicology Mechanisms and Methods 2007; 17(8):483-8.

(16) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 23. februāra Regula (EK) Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK (OV L 70, 16.3.2005., 1. lpp.).

(17) OV C 433, 23.12.2019., 183. lpp.

(18) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0027.

(19) Komisijas veiktie papildu pasākumi attiecībā uz Eiropas Parlamenta neleģislatīvo rezolūciju par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām amidosulfuronam, beta-ciflutrīnam, bifenoksam, hlortoluronam, klofentezīnam, klomazonam, cipermetrīnam, daminozīdam, deltametrīnam, dikambam, difenokonazolam, diflubenzuronam, diflufenikānam, fenoksapropam-P, fenpropidīnam, fludioksonilam, flufenacetam, fostiazātam, indoksakarbam, lenacilam, MCPA, MCPB, nikosulfuronam, piklorāmam, prosulfokarbam, piriproksifēnam, tiofanātmetilam, triflusulfuronam un tritosulfuronam groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011, SP(2019)669, https://oeil.secure.europarl.europa.eu/oeil/popups/ficheprocedure.do?reference=2019/2826(RSP)&l=en.

(20) Komisijas 2018. gada 19. aprīļa Regula (ES) 2018/605, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 1107/2009 II pielikumu, aprakstot zinātniskus kritērijus endokrīni disruptīvu īpašību noteikšanai (OV L 101, 20.4.2018., 33. lpp.).

(21) Komisijas 2017. gada 4. septembra Deleģētā regula (ES) 2017/2100, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 528/2012 nosaka zinātniskus kritērijus endokrīni disruptīvu īpašību noteikšanai (OV L 301, 17.11.2017., 1. lpp.).

(22) EFSA un ECHA Guidance for the identification of endocrine disruptors in the context of Regulations (EU) No 528/2012 and (EC) No 1107/2009 (Vadlīnijas endokrīno disruptoru identificēšanai Regulu (ES) Nr. 528/2012 un (EK) Nr. 1107/2009 kontekstā), EFSA Vēstnesis, 2018. g., 16(6):5311, http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/5311

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/92

P9_TA(2020)0326

Karbendazīma izmantošana konkrētos biocīdos.

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko karbendazīmu apstiprina par 7. un 10. produkta veida biocīdos lietojamu esošu aktīvo vielu (D069099/01 – 2020/2852(RSP))

(2021/C 425/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko karbendazīmu apstiprina par 7. un 10. produkta veida biocīdos lietojamu esošu aktīvo vielu (D069099/01,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvu 98/8/EK par biocīdo produktu laišanu tirgū (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 528/2012 par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu (2) un jo īpaši tās 89. panta 1. punkta trešo daļu,

—	ņemot vērā 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (3),

—	ņemot vērā Reglamenta 112. panta 2. un 3. punktu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.	tā kā projektā Komisijas īstenošanas regulai paredzēts karbendazīmu apstiprināt par 7. (plēves konservanti) un 10. produkta (mūru konservanti) veida biocīdos lietojamu esošu aktīvo vielu uz trīs gadu periodu;

B.	tā kā Komisija ir apņēmusies īstenot nulles piesārņojuma mērķi, lai nodrošinātu vidi, kurā nav toksisku vielu, un šāda vide palīdzētu labāk aizsargāt iedzīvotājus un vidi no bīstamām ķīmiskām vielām un veicinātu inovāciju drošu un ilgtspējīgu alternatīvu izstrādei;

tā kā novērtējuma ziņojumi un ziņotājas dalībvalsts secinājumi par karbendazīmu tika iesniegti Komisijai 2013. gada 2. augustā; tā kā no Regulas (ES) Nr. 528/2012 90. panta 2. punkta var secināt, ka vielas, attiecībā uz kurām dalībvalstu veiktā novērtēšana ir pabeigta līdz 2013. gada 1. septembrim, būtu jānovērtē saskaņā ar Direktīvas 98/8/EK noteikumiem;

D.	tā kā karbendazīma bīstamās īpašības bija zināmas jau 2013. gadā, kad ziņotāja dalībvalsts iesniedza novērtējuma ziņojumus; tā kā starp novērtējuma ziņojumu iesniegšanu un projektu Komisijas īstenošanas regulai ir pagājuši septiņi gadi;

Juridiskie iebildumi

Nepieņemams vides apdraudējums

E.	tā kā karbendazīma apstiprināšana par lietojamu 7. un 10. produkta veidos varētu radīt nepieņemamu vides un cilvēku veselības apdraudējumu pretrunā Direktīvai 98/8/EK;

tā kā karbendazīms atbilst kritērijiem, lai to klasificētu kā 1B kategorijas mutagēnu un 1B kategorijas reproduktīvajai sistēmai toksisku vielu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1272/2008 (4), kā arī diviem no noturīgu, bioakumulatīvu un toksisku (PBT) vielu kritērijiem (P un T);

tā kā vairākos pētījumos paustas bažas arī par karbendazīma potenciālu izraisīt endokrīnās sistēmas darbības traucējumus (5); tā kā saskaņā ar Biocīdu pastāvīgās komitejas (BPC) atzinumiem par karbendazīma lietojumu visos 7., 9. un 10. produkta veidos (6) nevar izdarīt secinājumus par endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošām īpašībām; tā kā ir ļoti satraucoši, ka, Komisija ierosinot atļaut izmantot aktīvās vielas, joprojām neņem vērā piesardzības principu, pamatojoties uz neskaidriem to endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošu īpašību novērtējumiem, kas balstīti uz pieejamajiem datiem; tā kā nespēja izdarīt secinājumu par vielas endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošām īpašībām, pamatojoties uz ierobežotu datu pieejamību, nav līdzvērtīga secinājumam, ka šai vielai nav endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošu īpašību;

tā kā, lai gan novērtējuma ziņojumi par karbendazīmu tika iesniegti pirms 2013. gada 1. septembra, kas nozīmē, ka, lai gan karbendazīms atbilst Regulas (ES) Nr. 528/2012 5. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktam, Regulas (ES) Nr. 528/2012 5. panta 2. punkts apstiprinājuma lēmumā nav svarīgs (7), apstāklis, ka karbendazīmam piemīt zināmas ļoti nopietnas bīstamas īpašības, joprojām ir ļoti būtisks un netika pietiekami ņemts vērā Direktīvas 98/8/EK īstenošanā, ņemot vērā 10. pantu, ko lasa saistībā ar minētās direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu;

I.	tā kā karbendazīma izmantošana 7. un 10. produkta veidā ēku fasāžu krāsu apstrādei, lai novērstu sēnīšu un aļģu augšanu, rada augstu ūdens piesārņojuma risku, ko izraisa šo biocīdu notecēšana no ēku fasādēm katru reizi, kad līst lietus;

J.	tā kā pētījumā (8) tika secināts, ka Vācijā karbendazīms ir konstatēts vairāk nekā 90 % paraugu, kas iegūti no lietus ūdens dzidrinātājiem, un vairāk nekā 50 % paraugu no vētras ūdens pārplūdes baseiniem, kas izvada neattīrītus lietus ūdeņus ūdenstilpēs vai iesūcas gruntsūdeņos;

tā kā BPC atzinumā par 9. produkta veidu (šķiedra, āda, gumija un polimerizētu materiālu konservanti) ir secināts, ka karbendazīms nav apstiprināts tā iemesla dēļ, ka karbendazīma izskalošana no apstrādātām virsmām ar lietus ūdeni rada virszemes ūdeņu un nogulumu nodalījumu nepieļaujamu apdraudējumu un ka nav pieejami atbilstīgi riska pārvaldības pasākumi;

tā kā BPC atzinumos par 7. un 10. produkta veidu ir secināts, ka karbendazīma, tostarp krāsu (7. produktu veids) un ģipša (10. produktu veids), izmantošana ārpus telpām rada nepieņemamu virszemes ūdeņu un nogulumu nodalījumu apdraudējumu, jo nav pieejami atbilstīgi riska mazināšanas pasākumi, lai novērstu izplūdes kanalizācijā apstrādāto izstrādājumu kalpošanas laikā (5. gadi 7. produkta veidam un 25 gadi 10. produkta veidam);

M.	tā kā karbendazīma apstiprināšana lietošanai 7. un 10. produktu veidā — pat uz īsu trīs gadu periodu — tādējādi izraisītu karbendazīma tiešu novadīšanu vidē ar lietus ūdeni uz laiku līdz pat 25 gadiem;

N.	tā kā Zviedrija savā mazākuma atzinumā BPC norādīja, ka izmantoto produktu un apstrādāto izstrādājumu (piemēram, krāsu un ģipša) noplūdes ekspluatācijas laikā visiem lietošanas veidiem ārpus telpām rada nepieņemamu vides apdraudējumu un ka saskaņā ar novērtējuma ziņojumu šo risku nevar mazināt;

O.	tā kā apstāklim, ka BPC atzinumos ir secināts, ka karbendazīma lietošana attiecīgi 7., 9. un 10. produkta veidā rada tādu pašu nepieņemamu risku, vajadzētu būt par pamatu lēmumam neapstiprināt karbendazīmu visiem šiem lietojumiem ārpus telpām, nevis tikai 9. produkta veidam;

tā kā karbendazīma izmantošana iekštelpās arī var radīt nepieņemamu apdraudējumu, jo pētījumi (9) ir viesuši bažas, ka karbendazīma sastopamību virszemes ūdeņos galvenokārt rada apstrādāti sadzīves un rūpnieciskie notekūdeņi, neraugoties uz BPC atzinumu, ka karbendazīma lietošanas iekštelpās radītais apdraudējums videi ir pieņemams;

Apstiprināšanas nosacījumi nevar mazināt riskus

tā kā, ņemot vērā vides apdraudējumu, kas konstatēts novērtētajiem lietojumiem, saskaņā ar projektu Komisijas īstenošanas regulai karbendazīmu var apstiprināt ar noteikumu, ka ir ievērotas konkrētas specifikācijas un nosacījumi attiecībā uz tā izmantošanu, proti, ka produkta novērtējumā “īpaša uzmanība” jāpievērš virszemes ūdeņiem, nogulām, augsnei un gruntsūdeņiem attiecībā uz produktiem, kurus izmanto krāsās vai apmetumā, ko paredzēts lietot ārpus telpām;

R.	tā kā BPC atzinumi par 7. un 10. produkta veidiem norāda uz virszemes ūdeņu un nogulumu nodalījumu nepieņemamu apdraudējumu un liecina, ka attiecībā uz novērtētajiem lietošanas veidiem nav pieejami pietiekami riska pārvaldības pasākumi, lai novērstu noplūdi kanalizācijā;

tā kā Komisijas prasība pēc “specifikācijām un nosacījumiem”, kas pievienoti atļaujai, ir ļoti neskaidra un ar to nepietiek, lai kliedētu bažas par nepieņemamu apdraudējumu; tā kā projektā Komisijas īstenošanas regulai nav paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka atbilstīgi riska mazināšanas pasākumi, bet vienkārši jāpievērš uzmanība riskiem; tā kā projektā Komisijas īstenošanas regulai nav ņemts vērā tas, ka apliecinošajos dokumentos ir secināts, ka nav pieejami atbilstīgi riska pārvaldības pasākumi;

Saskaņotība starp riska pārvaldības lēmumu un zinātniskajiem pierādījumiem, kas izmantoti par pamatu lēmumam

tā kā, pieņemot riska pārvaldības pasākumu, un kā apstiprinājusi Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”), Komisijas lēmumam jābūt saskaņotam ar zinātniskajiem pierādījumiem, kas izmantoti par pamatu lēmumam; tā kā Komisija var neņemt vērā zinātnisko atzinumu, kas sniegts lēmumu pieņemšanas procesā, bet tai pēc tam jāsniedz tādi konkrēti iemesli saviem secinājumiem, kam ir līdzvērtīga zinātniska vērtība tiem, kas sniegti atzinumā; tā kā tā pamatojumā ir jāizskaidro, kāpēc Komisija neņem vērā atzinumu (10);

tā kā lēmums apstiprināt karbendazīmu par 7. un 10. produkta veida biocīdos lietojamu esošu aktīvo vielu būtībā ir pretrunā BPC atzinumam, ka karbendazīma izmantošana ārpus telpām krāsās (7. produkta veids) un apmetumā (10. produkta veids) rada virszemes ūdeņu un nogulumu nodalījumu nepieņemamu apdraudējumu, ņemot vērā Direktīvas 98/8/EK 10. pantu, ko lasa saistībā ar minētās direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu;

tā kā iemesli, kādēļ jāatkāpjas no BPC atzinumu secinājuma, ko Komisija sniedz savā projektā īstenošanas regulai, aprobežojas ar argumentiem, ka biocīdo produktu pilnīgai atļaušanai vajadzīgs papildu pasākums dalībvalstu līmenī un ka drīz tiks veikta pārskatīšana saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 528/2012;

tā kā minētie iemesli nepaskaidro, kāpēc Komisija uzskatīja, ka karbendazīms nerada nepieņemamu risku lietošanai 7. un 10. produkta veidā saskaņā ar Direktīvu 98/8/EK, jo īpaši ņemot vērā to, ka vienas un tās pašas aktīvās vielas izmantošana 9. produkta veidā rada nepieņemamu apdraudējumu, kādēļ tika pieņemts lēmums nepiešķirt atļauju šim produkta veidam;

X.	tā kā paskaidrojums par iemesliem, kāpēc ir jāatkāpjas no BPC atzinumu secinājumiem, ir nepieciešams ne tikai Revīzijas palātas veiktai kontrolei, bet arī vēl jo vairāk tam, lai Parlaments varētu pienācīgi īstenot savas rūpīgas pārbaudes pilnvaras;

Pieejamo alternatīvu apsvēršana

tā kā saskaņā ar BPC atzinumu par 7. produkta veidu karbendazīmu ir paredzēts lietot kā fungicīdu biocīdajos plēves konservantu produktos, ko izmanto vai iekļauj galalietojumos, piemērām, krāsās; tā kā saskaņā ar BPC atzinumu par 10. produkta veidu karbendazīmu ir paredzēts lietot kā fungicīdu būvniecības materiālu konservantos, ko izmanto vai iekļauj galalietojumos, piemērām, apmetumā;

tā kā Komisija secināja, ka nav pieejamas piemērotas alternatīvas karbendazīmam, pamatojoties tikai uz vienpadsmit trešo personu, no kurām visi ir uzņēmumi vai rūpniecības apvienības, 2014. gadā sniegtu nekonfidenciālu informāciju; tā kā, ja Komisijas lēmuma atbalstam ir pieejama cita informācija, tā būtu jādara pieejama Parlamentam, lai tas varētu pilnībā īstenot savas rūpīgās pārbaudes pilnvaras;

AA.	tā kā saskaņā ar BPC atzinumiem lielākajā daļā sniegtās informācijas karbendazīma izmantošana nav nodalīta starp 7., 9. un 10. produkta veidu, tādējādi neļaujot Komisijai pienācīgi novērtēt alternatīvu pieejamību katram atsevišķajam produkta veidam un lietojumam;

AB.	tā kā sniegtā informācija nebūt nav pietiekami sīki izklāstīta un atjaunināta, lai secinātu, ka nav piemērotu alternatīvu karbendazīmam lietošanai 7. un 10. produkta veida biocīdos;

AC.	tā kā informācijas sniedzēji jo īpaši par 7. produkta veidu paziņoja, ka karbendazīma aizstāšana krāsās ir tehniski iespējama, kaut arī uzskatīja to par pārāk laikietilpīgu un pārāk dārgu;

AD.

tā kā informācijas sniedzēji jo īpaši par 10. produkta veidu paziņoja, ka karbendazīma aizstāšana krāsās ir tehniski iespējama, kaut arī uzskatīja to par pārāk laikietilpīgu un pārāk dārgu; tā kā saskaņā ar BPC atzinumu ļoti mazā apstiprināto aktīvo vielu skaita šim produkta veidam dēļ ar BPC rīcībā esošo informāciju pašreiz nepietiek, lai izlemtu, vai ir kāda cita aktīvā viela, kas varētu būt alternatīva karbendazīma kā konservanta lietošanai apmetumā, kam piemīt augsta pH vērtība;

AE.	tā kā lielākajā daļā Komisijai 2014. gadā iesniegtās informācijas bija secināts, ka ir iespējams atrast alternatīvas karbendazīmam 7. un 10. produkta veidam, kaut arī ne bez grūtībām;

AF.	tā kā pieteikumu iesniedzēju rīcībā ir bijuši septiņi gadi, lai izpētītu iespējamās alternatīvas karbendazīmam, kura kaitīgās īpašības ir labi zināmas;

AG.

tā kā Komisija tāpēc nav izpildījusi savu pienākumu apsvērt piemērotu alternatīvu vielu pieejamību saskaņā ar Direktīvas 98/8/EK 10. panta 5. punktu; tā kā nav sniegts paskaidrojums, lai sīki norādītu, uz kāda pamata Komisija ir secinājusi, ka piemērotas un pietiekamas alternatīvas vielas nav pieejamas; tā kā šāda informācija ir ļoti svarīga pašreizējai atļaujai, ņemot vērā vielas toksikoloģisko profilu;

AH.

tā kā karbendazīma lietošanai 9. produkta veidā nav piešķirta atļauja; tā kā nekāda informācija, kas tika saņemta un minēta BPC atzinumā, nebija konkrēta attiecībā uz 9. produkta veidu; tā kā trešās puses izteica tādas pašas bažas par ierobežoto pieejamo alternatīvu skaitu, kā arī par laiku un izmaksām, kas vajadzīgas, lai izstrādātu alternatīvu ar līdzvērtīgu efektivitātes līmeni karbendazīmam 9. produkta veidam, kā arī 7. un 10. produkta veidam;

AI.

tā kā saskaņā ar BPC atzinumiem par abiem — 7. un 10. produkta veidiem — informācijas sniedzēji ir norādījuši, ka ir grūti novērtēt alternatīvu pieejamību, jo daudzas no tām vēl ir jāpārskata saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 528/2012; tā kā nav pieņemami, ka kavēšanās pārskatīšanas programmas izpildē kalpo par pamatojumu tam, lai kavētu cilvēku veselības un vides aizsardzību;

Politiskie argumenti

AJ.	tā kā nav pieņemami, ka Komisija nolemj atlikt tādu vielu neapstiprināšanu, kas rada nepieņemamu cilvēku veselības un vides apdraudējumu, ar vienkāršu pamatojumu, ka Regula (ES) Nr. 528/2012 palīdzēs padarīt šādu neapstiprināšanu sistemātiskāku, veicot turpmākas pārskatīšanas;

AK.

tā kā projektā Komisijas īstenošanas regulai paredzēts, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 528/2012 VI pielikuma 10. punktu dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jānovērtē, vai to teritorijā var izpildīt minētās regulas 5. panta 2. punkta nosacījumus, lai izlemtu, vai var atļaut lietot karbendazīmu saturošu biocīdo produktu;

AL.	tā kā Komisijai nevajadzētu deleģēt dalībvalstīm atbildību par karbendazīmu saturošu biocīdo produktu tirdzniecības atteikumu, pamatojoties uz argumentu, ka informācija par iespējamiem aizstāšanas kandidātiem, kas saņemta sabiedriskajā apspriešanā, nav kvalitatīva;

AM.

tā kā saskaņā ar Komisijas priekšlikumu uz apstrādātiem izstrādājumiem būs jāatrodas tikai etiķetei, kas sniedz ierobežotu informāciju, un uz šo etiķeti neattieksies regulatīva kontrole, pirms izstrādājums tiks laists tirgū un tirgots starp dalībvalstīm; tā kā, ja nav vajadzīga produkta atļauja, nebūs novērtējuma, vai produkta iedarbīgums atbilst norādēm etiķetē;

AN.	tā kā šī situācija nenodrošina pietiekamu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni, kā arī neparedz vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienības un trešo valstu uzņēmumiem,

uzskata, ka projekts Komisijas īstenošanas regulai neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo tas nav saderīgs ar Direktīvas 98/8/EK vai Regulas (ES) Nr. 528/2012 mērķi un saturu;

uzskata, ka, ņemot vērā

a)	karbendazīma bīstamās īpašības,

b)	tā ekoloģisko stāvokli, kā arī riska pārvaldības pasākumu trūkumu, kas norādīts apliecinošajos dokumentos,

c)	datu trūkumu, lai izlēmīgi secinātu, ka nav piemērotu alternatīvu,

d)	septiņu gadu laikposmu, kas pagājis kopš novērtējuma ziņojumu iesniegšanas, un

saskaņotības trūkumu starp Komisijas lēmumiem par karbendazīma lietošanu 7., 9. un 10. produkta veidā,

projekts Komisijas īstenošanas regulai, ar ko karbendazīmu apstiprina par 7. un 10. produkta veida biocīdos lietojamu esošu aktīvo vielu, pat uz īsu — trīs gadu laikposmu —, nav samērīgs, ņemot vērā nepieņemamos riskus, ko tas rada cilvēku veselībai un videi, un ka Komisijai būtu bijis jāizdara secinājums par nepieņemamiem riskiem, jo karbendazīma lietošana produktā joprojām vieš bažas;

uzskata, ka Komisijas sniegtā informācija tās projektā īstenošanas regulai nav pietiekama, lai Parlaments varētu pienācīgi īstenot rūpīgas pārbaudes pilnvaras;

aicina Komisiju atsaukt projektu īstenošanas regulai un iesniegt komitejai jaunu projektu, ierosinot neapstiprināt karbendazīmu par 7. un 10. produkta veida biocīdos lietojamu esošu aktīvo vielu;

atkārtoti uzsver — lai gan novērtējuma ziņojumi tika iesniegti pirms 2013. gada 1. septembra, atļaujot vielu, kas klasificēta kā 1B mutagēns, 1.B reproduktīvajai sistēmai toksiska viela ar iespējamām īpašībām, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, tiek radīts nepieņemams cilvēku veselības apdraudējums saistībā ar iepriekš norādītajiem lietojumiem;

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 123, 24.4.1998., 1. lpp.

(2) OV L 167, 27.6.2012., 1. lpp.

(3) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.).

(5) Morinaga, H. et al., ‘A Benzimidazole Fungicide, Benomyl, and Its Metabolite, Carbendazim, Induce Aromatase Activity in a Human Ovarian Granulose-Like Tumor Cell Line (KGN)’, Endocrinology 2004, 145(4):1860–1869 (Morinaga H. un citi, (Benzimidazola fungicīds, benomils un tā metabolīts, karbendazīms, CYP19 aktivitātes izraisīšana cilvēka olnīcu granulveida audzēja šūnu līnijā (KGN), Endokrinoloģija 2004. gads, 145(4): 1860.–1869. lpp.); Kim, D-J. et al., ‘Benomyl induction of brain aromatase and toxic effects in the zebrafish embryo’, Journal of Applied Toxicology 2009, 29:289–294 (Kim D-J. un citi, (Smadzeņu CYP19 benomila indukcija un toksiskās sekas Danio rerio embrijā), Lietišķās toksikoloģijas žurnāls, 2009. gads, 29: 289.–294. lpp.); Goldman, J.M. et al., ‘Effects of the benomyl metabolite, carbendazim, on the hypothalamic-pituitary reproductive axis in the male rat’, Toxicology 1989, 57(2): (Goldman J. M. un citi, (Benomilmetabolīta karbendazīma ietekme uz žurku tēviņu hipotalāma un hipofīzes reproduktīvo asi), Toksikoloģija, 1989. gads, 57(2): 173.–182. lpp.) Jiang, J. et al, ‘Carbendazim has the potential to induce oxidative stress, apoptosis, immunotoxicity and endocrine disruption during zebrafish larvae development’, Toxicology in Vitro 2015, 29(7):1473-1481 (Jiang J. un citi, (Karbendazīmam ir potenciāls inducēt oksidācijas stresu, apoptozi, imunotoksicitāti un endokrīnās sistēmas traucējumus Danio rerio kāpuru attīstības laikā), Toksikoloģija in vitro, 2015. gads, 29(7):1473.–1481. lpp.); Singh, S., Singh, N., Kumar, V. et al., ‘Toxicity, monitoring and biodegradation of the fungicide carbendazim’, Environmental Chemistry Letters 2016, 14: 317-329 317.–329. lpp.) Jin, C., Zeng, Z., Wang, C., Luo, T., Wang, S., Zhou, J., Ni, Y., Fu, Z., Jin, Y., ‘Insights into a Possible Mechanism Underlying the Connection of Carbendazim-Induced Lipid Metabolism Disorder and Gut Microbiota Dysbiosis in Mice’, Toxicological Sciences 2018, 166(2): 382-393 382.–393. lpp.) Durand, P., Martin, G., Blondet, A., Gilleron, J., Carette, D., Janczarski, S., Christin, E., Pointis, G., Perrard, M.H., ‘Effects of low doses of carbendazim or iprodione either separately or in mixture on the pubertal rat seminiferous epithelium: (Durand P., Martin G., Blondet A., Gilleron J., Carette D., Janczarski S., Christin E., Pointis G., Perrard M. H., (Karbendazīma vai iprodiona mazu devu, lietotu kopā vai atsevišķi, ietekme uz pubertātes vecuma žurkām: An ex vivo study’, Toxicology In Vitro 2017, 45(3):366-373; (Ex vivo pētījums), Toksikoloģija In Vitro, 2017. gads, 45(3): 366.–373. lpp.); Jin, Y., Zeng, Z., Wu, Y., Zhang, S., Fu, Z., ‘Oral Exposure of Mice to Carbendazim Induces Hepatic Lipid Metabolism Disorder and Gut Microbiota Dysbiosis’, Toxicological Sciences 2015, 147(1):116-26 (Jin Y., Zeng Z., Wu Y., Zhang S., Fu Z., (Karbendazīma iedarbība uz pelēm orālā ceļā izraisa aknu lipīdu metobolisma traucējumus un zarnu mikrobiotas disbiozi), Toksikoloģijas zinātnes, 2015. gads, 147(1): 116.–126. lpp.); Rama E.M., Bortolan, S., Vieira, M.L., Gerardin, D.C., Moreira, E.G., ‘Reproductive and possible hormonal effects of carbendazim’, Regulatory Toxicology and Pharmacology 2014, 69(3):476-486 (Rama E. M., Bortolan S., Vieira M. L., Gerardin D. C., Moreira E. G., (Karbendazīma iespējamā iedarbība uz reproduktīvo un hormonālo sistēmu), Reglamentējošā toksikoloģija un farmakoloģija, 2014. gads, 69(3): 476.–486. lpp.).

(6) BPC 2019. gada 10. decembra atzinums par pieteikumu aktīvās vielas apstiprināšanai: karbendazīms, produkta veids: 7; BPC 2019. gada 27. februāra atzinums par pieteikumu aktīvās vielas apstiprināšanai: karbendazīms, produkta veids: 9; BPC 2019. gada 10. decembra atzinums par pieteikumu aktīvās vielas apstiprināšanai: karbendazīms, produkta veids: 10; https://echa.europa.eu/regulations/biocidal-products-regulation/approval-of-active-substances/bpc-opinions-on-active-substance-approval?diss=true&search_criteria_ecnumber=234-232-0&search_criteria_casnumber=10605-21-7&search_criteria_name=Carbendazim

(7) BPC atzinumi par 7. un 10. produkta veidu, 14. lpp.

(8) https://www.umweltbundesamt.de/sites/default/files/medien/479/ publikationen/texte_169-2020_belastung_der_umwelt_mit_bioziden_realistischer_erfassen_-_schwerpunkt_eintraege_ueber_klaeranlagen.pdf

(9) Merel, S., Benzing, S., Gleiser, C., Di Napoli-Davis, G., Zwiener, C., ‘Occurrence and overlooked sources of the biocide carbendazim in wastewater and surface water’, Environmental Pollution 2018, 239:512-521. (Merel S., Benzing S., Gleiser C., Di Napoli-Davis G., Zwiener C., (Biocīdu karbendazīma rašanās un neievēroti rašanās avoti notekūdeņos un virszemes ūdeņos), Vides piesārņojums, 2018. gads, 239: 512.–521. lpp.

(10) Sk. lietu T-837/16, Zviedrija/ Komisiju, ECLI:EU:T:2019:144, , 69. punkts.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/98

P9_TA(2020)0327

Eiropas vēlēšanu izvērtēšana

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par Eiropas vēlēšanu izvērtēšanu (2020/2088(INI))

(2021/C 425/11)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 10. un 14. pantu un 17. panta 7. punktu,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 20. un 22. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21. un 39. pantu un 52. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Deklarāciju attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 6. un 7. punktu, kas pievienota Lisabonas līgumu pieņēmušās starpvaldību konferences nobeiguma aktam,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 21. pantu,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo īpaši tā 25. pantu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), jo īpaši tās 29. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 1. principu,

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 13. jūlija Lēmumu (ES, Euratom) 2018/994, ar ko groza Aktu par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (1),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija Lēmumu (ES) 2018/937, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu (2),

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 22. maija Lēmumu (ES, Euratom) 2018/767, ar ko nosaka laikposmu devītajai pārstāvju ievēlēšanai Eiropas Parlamentā vispārējās tiešās vēlēšanās (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 3. maija Regulu (ES, Euratom) 2018/673, ar ko groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 25. marta Regulu (ES, Euratom) 2019/493, ar ko attiecībā uz pārbaudes procedūru, kura saistīta ar personas datu aizsardzības noteikumu pārkāpumiem Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā, groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 (5),

—	ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām (6) (ar grozījumiem),

—	ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu (7),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (8),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām (9),

—	ņemot vērā 2018. gada 18. aprīļa rezolūciju par projektu Padomes lēmumam, ar ko nosaka laikposmu devītajai pārstāvju ievēlēšanai Eiropas Parlamentā vispārējās tiešās vēlēšanās (10),

—	ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta sastāvu (11),

—	ņemot vērā 2019. gada 16. jūlija lēmumu par Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanu (12),

—	ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par ārvalstu iejaukšanos dalībvalstu un Eiropas demokrātiskajos procesos (13),

—	ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pašreizējo stāvokli debatēs par Eiropas nākotni (14),

—	ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija lēmumu par Īpašās komitejas attiecībā uz ārvalstu iejaukšanos visos demokrātiskajos procesos Eiropas Savienībā, tostarp dezinformāciju, izveidi, kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru laiku (15),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2019. gada 20. marta informatīvo ziņojumu “Personu ar invaliditāti reālās tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās”,

—	ņemot vērā Parlamentu savienības (IPU) darbu dzimumu līdztiesības jomā, jo īpaši tās Dzimumsensitīvu parlamentu rīcības plānu,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9-0211/2020),

tā kā 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās tika novērota lielākā vēlētāju aktivitāte pēdējo 20 gadu laikā notikušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās — 50,66 % (par astoņiem procentpunktiem vairāk nekā 2014. gadā), no kā varēja secināt, ka palielinās Eiropas iedzīvotāju interese par norisēm Eiropas līmenī un ka viņi uzskata, ka ES tiesību akti ietekmē viņu ikdienas dzīvi; tā kā aiz šā īpatsvara slēpjas lielas atšķirības starp dalībvalstīm un tā kā ļoti liels balsstiesīgo iedzīvotāju īpatsvars vēlēšanās nepiedalījās, tāpēc ir jādara vairāk, lai palielinātu vēlētāju aktivitāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

tā kā Eirobarometra aptaujā, kas tika veikta Eiropas Parlamenta uzdevumā pēc 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tika noskaidrots, ka divas galvenās vēlētāju prioritātes bija ekonomikas un vides stāvoklis, kas skaidri norāda, ka iedzīvotāji, kuri piedalās Eiropas vēlēšanās, vēlas aktīvāku rīcību Eiropas Savienības līmenī šajās divās politikas jomās, kurās ES un dalībvalstu iestādēm ir dalīta kompetence (16);

tā kā pareiza vēlēšanu sistēmas izvēle rada vidi, kurā gan iedzīvotāji var paļauties uz to, ka tiks ievērotas viņu pamattiesības demokrātiskā iekārtā ievēlēt savus demokrātiskos pārstāvjus, gan politiskie pārstāvji var uzklausīt savus vēlētājus un pārstāvēt viņu intereses, tādējādi sniedzot iedzīvotājiem iespēju izjust savu ietekmi;

tā kā saskaņā ar Eirobarometra aptauju lielo vēlētāju aktivitāti var daļēji skaidrot ar aktivitātes pieaugumu jauniešu vidū, kaut gan kopumā vēlēšanās daudz aktīvāk joprojām piedalās iedzīvotāji vecumā virs 40 gadiem; tā kā vairāk nekā 50 % jauniešu vēlēšanās piedalījās, lai pildītu savu pilsonisko pienākumu un reaģētu uz klimata ārkārtas situāciju;

E.	tā kā pilsoniskās sabiedrības nerimstošai iesaistei bija izšķirīga nozīme proeiropeiska diskursa veidošanā pirms Eiropas vēlēšanām;

tā kā vēlētāju aktivitātes pieaugums bija saistīts arī ar proeiropeisko partiju, par kurām lielākoties balsoja gados jaunā paaudze, popularitātes pieaugumu, kas palielināja proeiropeisko spēku vairākumu Eiropas Parlamentā, bet rezultāti, ko vēlēšanās guva ES integrācijas procesu apdraudoši eiroskeptiķi, populisti un nacionālistiskas kustības, būtu jāuztver kā brīdinājums;

G.	tā kā vēlētāju aktivitātes pieaugums liecina arī par to, ka ES iedzīvotāji vēlas, lai ES ātri, demokrātiski un efektīvi rīkotos tādos svarīgos jautājumos kā nodarbinātība, dzīves dārdzība, sociālais dempings, klimata pārmaiņas, migrācija, pamattiesību aizsardzība un demokratizācija;

H.	tā kā mums visiem ir iedarbīgāk un aktīvāk jāizmanto visi saziņas veidi, tostarp digitālās tehnoloģijas, lai veicinātu stingru saikni starp ES līmeņa politiskajiem lēmumiem un to, cik lielā mērā vēlētāji jūtas iesaistīti ES iestāžu darbā;

tā kā Eiropas Parlamenta deputātu dzimumu līdzsvars ir uzlabojies (2019. gadā sieviešu īpatsvars bija 41 % — vairāk nekā 2014. gadā, kad tas bija 37 %), tomēr jāatzīst, ka Eiropas Parlamenta deputātu dzimumu līdzsvaru vēl nav izdevies panākt; tā kā aiz šiem skaitļiem slēpjas ievērojamas atšķirības starp atsevišķām dalībvalstīm un, lai būtu iespējams sasniegt dzimumu paritāti, joprojām ir jāpārvar daudzi šķēršļi;

J.	tā kā Ursula von der Leyen ir pirmā sieviete, kura ieņem Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatu; tā kā 13 no viņas vadītās Komisijas locekļiem ir sievietes, kas ir rekordliels sieviešu īpatsvars komisāru vidū;

K.	tā kā Eiropas daudzveidīgajai un multikulturālajai sabiedrībai vajadzētu būt labāk pārstāvētai Eiropas Parlamentā;

tā kā 15 dalībvalstis joprojām ierobežo personu ar invaliditāti tiesības balsot, tādējādi liedzot šiem iedzīvotājiem jēgpilnu līdzdalību un pārstāvību demokrātiskajos procesos; tā kā dalībvalstu noteikumu dēļ apmēram 800 000 ES pilsoņu nevarēja izmantot savas tiesības balsot pēdējās Eiropas vēlēšanās invaliditātes vai garīgās veselības problēmu dēļ;

tā kā demogrāfiskās pārmaiņas un sabiedrības novecošanās ir faktori, kuru rezultātā palielināsies to cilvēku skaits, kuri dzīvo ilgtermiņa aprūpes iestādēs vai ilgstoši ārstējas slimnīcās; tā kā būtu jāveicina īpašas šādiem cilvēkiem paredzēta oficiāla balsošanas kārtības plašāka izmantošana daudzās dalībvalstīs;

tā kā termiņi, kādos balsstiesīgie iedzīvotāji var reģistrēties vēlētāju sarakstā, dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras (no 90 dienām līdz 3 dienām pirms vēlēšanām); tā kā EESK informatīvajā ziņojumā “Personu ar invaliditāti reālās tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās” ir ieteikts reģistrāciju vēlētāju sarakstiem slēgt agrākais divas nedēļas pirms vēlēšanām;

tā kā saskaņā ar kopīgu ziņojumu, ko sagatavoja Eiropas Nacionālo organizāciju federācija darbam ar bezpajumtniekiem (FEANTSA) un Fondation Abbé-Pierre (17), Eiropas Savienībā ir vismaz 700 000 bezpajumtnieku, bet gandrīz 9 miljoni mājsaimniecību dzīvo ārkārtīgi nepiemērotos mājokļos; tā kā šis skaitlis 10 gadu laikā ir palielinājies par 70 %; tā kā bezpajumtniekiem ir ārkārtīgi grūti balsot;

tā kā 1976. gada Vēlēšanu akta reforma, ko Eiropas Parlaments pieņēma ar 2018. gada 4. jūlija rezolūciju par projektu Padomes lēmumam, ar ko groza Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, kas pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (18), joprojām nav ratificēta trīs dalībvalstīs;

Q.	tā kā Parlamentam būtu ar jaunu sparu jācenšas panākt, ka tiek ieviesti Parlamenta ierosinātie grozījumi Vēlēšanu aktā, kurus vēl nav ratificējušas dažas dalībvalstis, un jāuzstāj uz vienotu Eiropas vēlēšanu noteikumu ieviešanu;

R.	tā kā 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātā ir izveidojies jauns Parlamenta vairākums, kura sastāvā ir dažādas politiskās grupas ar skaidri proeiropeisku identitāti;

tā kā pēc 2019. gada vēlēšanām Padomes izrādītās pretestības dēļ Komisijas priekšsēdētāju neizdevās izraudzīties no dažādajiem izvirzītajiem kandidātiem, kā rezultātā ir samazinājusies uzticība šim procesam; tā kā Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana ir atkarīga no Eiropas Parlamenta deputātu vairākuma atbalsta iegūšanas; tā kā tikai daļa no ES pilsoņiem, kuri piedalījās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, uzskatīja, ka viņu balss var ietekmēt Komisijas priekšsēdētāja izraudzīšanos, kas norāda uz vajadzību uzlabot ES iedzīvotāju informētību par šo procesu;

tā kā izvirzīto kandidātu process vēl ir jāpilnveido; tā kā cita starpā tajā nav paredzēta iespēja izvirzītajiem kandidātiem oficiāli kandidēt, kas dotu iespēju Eiropas vēlētājiem balsot par sev vēlamo izvirzīto kandidātu un zināt, kuras personas kandidē uz Komisijas priekšsēdētāja amatu un kā Eiropas politiskās partijas šīs personas ir izraudzījušās; tā kā Parlaments šo jautājumu aktualizēja savā 2018. gada 7. februāra lēmumā par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu (19);

tā kā izvirzīto kandidātu sistēma ir steidzamības kārtā jāreformē, rīkojot padziļinātas pārdomas konferencē par Eiropas nākotni, ņemot vērā Eiropas vēlēšanu sistēmas proporcionalitātes principu, un ir jānodrošina gatavība šīs sistēmas piemērošanai nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2024. gadā; tā kā šajās pārdomās jāapskata arī Komisijas un tās priekšsēdētāja faktiskā politiskā loma un attiecīgi saistītās izmaiņas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā;

V.	tā kā apstāklis, ka tikai 8 % aptaujas respondentu uzskata, ka pēdējās vēlēšanās balsojuši, lai ietekmētu nākamā Komisijas priekšsēdētāja izvēli (20), apliecina, ka Komisijas priekšsēdētāja izvēles process ir steidzami jāskaidro un jāpadara vēlētājiem pārredzamāks;

tā kā tādi institucionāli priekšlikumi kā transnacionālu sarakstu ieviešana, kas minēta Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcijā par Eiropas Parlamenta sastāvu un kas Eiropas politiskajām partijām un kustībām piešķirtu nozīmīgāku lomu Eiropas Parlamenta vēlēšanās, Padomes pārveidošana par Savienības otro likumdošanas palātu, kā ierosināts Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām, vai iespējas došana Eiropas politiskajām partijām un kustībām veidot pirmsvēlēšanu koalīcijas, pārveidotu Eiropas Parlamenta vēlēšanas, patiešām ļaujot tām kļūt par vienām Eiropas mēroga vēlēšanām, nevis 27 valstu mēroga vēlēšanu apkopojumu, kā tas ir pašlaik;

X.	tā kā interešu deklarāciju izskatīšanas process un komisāru amata kandidātu uzklausīšanas Eiropas Parlamentā bija svarīgs posms, ar ko tika palielināta Komisijas pārskatatbildība Parlamenta un sabiedrības priekšā; tā kā šo procesu ir iespējams nākotnē uzlabot un tas arī būtu jādara;

tā kā ārvalstu spēki, dažkārt kopā ar iekšējiem dalībniekiem, ir vērsušies pret demokrātiskajiem procesiem gan dalībvalstu, gan ES līmenī, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus un vājinātu Savienību; tā kā ES iestāžu ieviestie mehānismi, piemēram, ES prakses kodekss dezinformācijas jomā un agrīnās brīdināšanas sistēma vēlēšanu jomā, palīdzēja mazināt ārvalstu ietekmi vēlēšanu kampaņas laikā;

tā kā Komisijas pieprasījumi sociālo plašsaziņas līdzekļu platformām pirms vēlēšanām radīja pārpratumus un tiem bija neparedzētas sekas, piemēram, Eiropas mēroga politisko reklāmu aizliegums, kaut gan šādas reklāmas ir viens no galvenajiem veidiem, kādā vēlētāji var identificēt un atpazīt Eiropas politiskās partijas Eiropas vēlēšanu kampaņās; tā kā jo īpaši šajā sakarā iestādēm vajadzētu izstrādāt starpiestāžu pieeju, kas pozitīvi ietekmētu vēlēšanu procesa drošību un stabilitāti; tā kā prakses kodekss ir pilnībā brīvprātīgs un tajā pievērsta uzmanība pārredzamībai, nevis reāliem ierobežojumiem, piemēram, attiecībā uz mērķtiecīgām politiskajām reklāmām;

AA.

tā kā Eiropas politiskās partijas un fondi ir galvenie sekmīgu Eiropas līmeņa politisko debašu veicinātāji gan Eiropas vēlēšanu laikā, gan pirms un pēc tām, tāpēc tiem vajadzētu būt redzamākiem; tā kā šīs svarīgās funkcijas dēļ Eiropas politiskajām partijām un politiskajiem fondiem būtu jānodrošina maksimāla pārredzamība attiecībā uz to pārvaldītajiem līdzekļiem, jo īpaši ES budžeta līdzekļiem;

AB.

tā kā Eiropas politiskās partijas saskaras ar dažādiem ierobežojumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņu rīkošanu, tostarp ierobežotām iespējām finansēt kampaņas un rīkot kopīgus pasākumus ar savām valsts līmeņa biedru partijām, un tām ir aizliegts rīkot kampaņas valsts līmeņa referendumos par Eiropas jautājumiem;

AC.	tā kā jaunu politisko partiju un kustību parādīšanās pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām liecina par pilsoņu interesi par jauninājumiem politikā;

AD.	tā kā atšķirīgi valstu noteikumi par partiju izveidi un piekļuvi Eiropas Parlamenta vēlēšanām joprojām ir būtisks šķērslis jauninājumiem politikā un patiesu Eiropas mēroga politisko debašu izveidei;

AE.	tā kā ir ziņots, ka vēlētāju reģistrēšanās kārtība Apvienotajā Karalistē ir bijis cēlonis tam, ka apmēram vienam miljonam Eiropas pilsoņu tika atņemtas iespējas izmantot savas tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās,

atzinīgi vērtē vēlētāju aktivitātes pieaugumu 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas parāda, ka vēlētāju aktivitātes samazināšanās tendenci visā Eiropā ir iespējams vērst pretējā virzienā, bet vienlaikus pauž vilšanos par pastāvīgi lielo nebalsotāju skaitu un to, ka visā Eiropas Savienībā gandrīz puse balsstiesīgo vēlētāju nepiedalījās vēlēšanās; atzīst ES iestāžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju vadīto kampaņu, jo īpaši Parlamenta kampaņas “Šoreiz es balsošu” svarīgo lomu vēlētāju aktivitātes palielināšanā; uzsver, ka ir jāveic vairāk pasākumu vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmenī, lai motivētu vēlētājus piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās; uzskata, ka vēlētāju aktivitātes palielināšanās liecina par to, ka arvien lielāka iedzīvotāju daļa uzskata ES par piemērotu līmeni, kurā risināt tādus mūsdienu problēmjautājumus kā ekonomika un ilgtspējīga izaugsme, klimata pārmaiņas un vides aizsardzība, sociālā un dzimumu nevienlīdzība, digitālā revolūcija, brīvības, cilvēktiesību un demokrātijas veicināšana, kā arī tādus ģeopolitiskus jautājumus kā migrācija un ārpolitika; aicina visas ES iestādes uzņemties atbildību un īstenot pilnvaras, ko tām tieši vai netieši ir devuši pilsoņi;

ir pārliecināts, ka vēlētāju aktivitātes pieaugošo tendenci ir iespējams turpināt, ja tiks nostiprināta savstarpējā saikne un pārskatatbildība starp vēlētājiem un kandidātiem un ja visās dalībvalstīs notiks debates par ES mēroga uzdevumiem un politiskajām programmām;

atzinīgi vērtē ievērojamo jauniešu aktivitātes pieaugumu vēlēšanās; atkārto savu aicinājumu Padomei un Komisijai sabiedriskās apspriešanas procedūrās un konferencē par Eiropas nākotni ņemt vērā jautājumus, kas satrauc jauniešus, jo tie skar aspektus, kas būs svarīgi nākamo paaudžu dzīvē; iesaka dalībvalstīm apsvērt iespēju saskaņot vēlētāju vecuma cenzu, lai vēl vairāk veicinātu gados jaunu vēlētāju aktivitāti;

atzinīgi vērtē to, ka pēdējās vēlēšanas ir uzlabojies dzimumu līdzsvars Parlamentā; tomēr uzsver, ka joprojām ir iespējams panākt uzlabojumus, lai panāktu dzimumu ziņā patiešām līdzsvarotu Parlamenta sastāvu, un atzīst, ka starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības, jo ir gan tādas dalībvalstis, kurās Eiropas Parlamentā tika ievēlēts vairāk nekā 50 % sieviešu, gan dalībvalstis, kurās netika ievēlēta neviena sieviete; aicina dalībvalstis un Savienības iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesības principu visā vēlēšanu procesā; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt dzimumu līdzsvara ievērošanu deputātu kandidātu sarakstos; aicina Komisiju sadarbībā ar Eiropas Parlamentu un citām struktūrām, piemēram, Venēcijas komisiju, formulēt ieteikumus dalībvalstīm nolūkā panākt sieviešu pārstāvības palielināšanu Eiropas Parlamentā, un aicina ieviest kandidātu sarakstus, kuros būtu vienāds skaits vīriešu un sieviešu, piemēram, izmantojot dzimumu paritātes sarakstus vai citas līdzvērtīgas metodes, jo daudzās dalībvalstīs nav nekādu tiesību aktu, kas nodrošinātu politisko paritāti vēlēšanās;

norāda, ka tikai daži Eiropas Parlamenta deputāti pieder etniskajām, lingvistiskajām un cita veida minoritātēm (21); uzskata, ka cīņa pret rasismu un atstumtības un diskriminācijas izskaušana ir no ES vērtībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas izrietošs pienākums; uzsver, ka valstu un Eiropas līmenī ir jādara vairāk, lai turpmāk palielinātu iekļautību vēlēšanu sarakstos un veicinātu minoritāšu pārstāvju ievēlēšanu, un aicina dalībvalstis un politiskās partijas, kuras piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pieņemt proaktīvus pasākumus, lai palielinātu nepietiekami pārstāvētu grupu pārstāvību;

šajā sakarā atgādina par īpašajām grūtībām, ar kurām politiskās līdzdalības ziņā saskaras romi, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi vēlētāju reģistrēšanas procedūrām, cita starpā personu apliecinošu dokumentu trūkuma dēļ; aicina dalībvalstis stiprināt romu izcelsmes vēlētāju izglītošanu un dalību vēlēšanās;

norāda, ka līdzīgus ieteikumus varētu sniegt attiecībā uz pilsoņu ar invaliditāti iespējām izmantot balsošanas tiesības un tiesības būt ievēlētam; ar lielām bažām atgādina, ka 2019. gadā visā Savienībā valstu līmeņa noteikumu dēļ nobalsot nevarēja apmēram 800 000 iedzīvotāju ar invaliditāti; aicina dalībvalstis pastiprināt apmaiņu ar paraugprakses piemēriem par vēlēšanu iecirkņu pieejamības uzlabošanu personām ar invaliditāti; norāda, ka vēlētājiem ar invaliditāti praktiskā balsošanas kārtība ir tikpat svarīga kā piekļuve informācijai vai vēlēšanu iecirkņiem;

mudina dalībvalstis garantēt to, ka visi balsstiesīgie iedzīvotāji, tostarp ES pilsoņi, kuri dzīvo ārpus savas izcelsmes valsts, bezpajumtnieki un ieslodzītie, kuriem šādas tiesības ir dotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, šīs tiesības spēj izmantot;

norāda, ka atšķirīgu vēlēšanu tradīciju rezultātā ir izveidojies atšķirīgu vēlēšanu sistēmu klāsts; iesaka izstrādāt skaidrus noteikumus, ieteikumus un pamatnostādnes, kuru nolūks būtu panākt tuvināšanos ceļā uz vienotu Eiropas vēlēšanu likumu un ES pilsoņu balss vienlīdzību, jo īpaši attiecībā uz tiesībām reģistrēt partiju un kandidēt vēlēšanās, tikt iekļautam vēlēšanu biļetenā, kandidātu pieteikšanu, piekļūstamību, balsojuma pilnvarojumu vai attālinātu balsošanu, kā arī vēlēšanu dienām;

10.

atzīst, ka 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas bija labi organizētas, noraugoties uz neskaidrību, ko radīja Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības; šajā sakarā uzsver to, cik veikli tika veikta sastāva pārstrukturēšana pēc Brexit, ko ļāva paveikt 2018. gada 7. februāra rezolūcijā par Eiropas Parlamenta sastāvu iekļautā drošības klauzula;

11.

mudina dalībvalstis pirms 2024. gada vēlēšanām nodrošināt konsulātiem lielākus resursus, lai būtu iespējams pastiprināt pārbaudes un informēt vēlētājus par to, ka daudzkārtēja balsošana ir nelikumīga;

12.

aicina dalībvalstis uzlabot savus tiesību aktus, lai atvieglotu bezpajumtnieku iespējas balsot; uzsver, ka turpinot kā balsošanas priekšnosacījumu pieprasīt Padomes 1993. gada 6. decembra Direktīvā 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (22), paredzēto pierādījumu par adresi, bezpajumtniekiem var tikt liegtas vēlēšanu tiesības valstīs, kur viņi nevar iegūt administratīvo adresi; stingri iesaka atteikties no prasības sniegt pierādījumu par adresi, lai atvieglotu iespējas nobalsot bezpajumtniekiem, kuri ir pilntiesīgi ES pilsoņi;

13.

uzskata, ka pēc 2019. gada vēlēšanām Eiropas Komisijas priekšsēdētāju izvirzīto kandidātu procesā neizdevās izraudzīties tāpēc, ka, pirmkārt, šajā procesā pēc 2014. gadā gūtās pieredzes netika veikti nekādi uzlabojumi, un otrkārt, tāpēc ka ES iedzīvotājiem šis process netika izskaidrots un viņiem par to neradās izpratne; plāno līdz nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas notiks 2024. gadā, reformēt demokrātisko procesu, kādā izraudzīsies Komisijas priekšsēdētāju; tomēr norāda, ka Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana jebkurā gadījumā ir atkarīga no Eiropas Parlamenta deputātu vairākuma atbalsta iegūšanas, lai pilnībā tiktu ņemti vērā vēlēšanu rezultāti, kā paredzēts Lisabonas līgumā;

14.

uzsver gaidāmās konferences par Eiropas nākotni nozīmīgo lomu debatēs par institucionālajiem jautājumiem, tostarp ņemot vērā 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus; atzinīgi vērtē trīs ES iestāžu gaidāmo kopīgo deklarāciju par konferenci par Eiropas nākotni, un aicina to ātri pieņemt; atgādina Komisijas priekšsēdētājas apņemšanos pievērsties (tostarp pašā konferencē) tematiem, kas konkrēti saistīti ar demokrātiskajiem procesiem un institucionālajiem jautājumiem, neskarot lēmumus, kas pašā konferencē tiks pieņemti par risināmo prioritāšu sarakstu;

15.

uzsver, ka Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanai ir vajadzīgs Parlamenta deputātu vairākums, tātad jau pēc definīcijas ir jāizveido koalīcija, panākot programmatisku vienošanos, kā tas bija redzams U. von der Leyen vadītās Komisijas ievēlēšanā;

16.

norāda, ka nav nekādu apstākļu, kas liegtu Eiropas politiskajām partijām un kustībām pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām veidot koalīcijas un līdz ar to izstrādāt kopīgu programmu un izraudzīties koalīcijai vienu izvirzīto kandidātu;

17.

uzskata, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti ir nostiprinājuši Eiropas Komisijas ievēlēšanas politisko dimensiju un līdz ar to — arī vajadzību precīzāk un objektīvāk pārbaudīt komisāra amata kandidātu interešu deklarācijas; turklāt uzskata, ka šis process ir uzsvēris vajadzību tehniski un objektīvi izvērtēt komisāru amata kandidātu interešu deklarācijas; atbalsta gaidāmās pārdomas, kas Konstitucionālo jautājumu komitejā (AFCO) un Juridiskajā komitejā (JURI) tiks rīkotas par neatkarīgas ētikas struktūras izveidi, kurai varētu piešķirt pienācīgus resursus; tomēr uzsver, ka katra komisāra amata kandidāta vai komisāru kolēģijas apstiprināšana vai noraidīšana galu galā ir politisks lēmums, kas nepārprotami ir Eiropas Parlamenta kompetencē;

18.

uzskata, ka visiem Eiropas vēlētājiem vajadzētu būt iespējai balsot par sev tīkamo Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu; tāpēc atkārto, ka izvirzītajiem kandidātiem nākamajās vēlēšanās vajadzētu spēt oficiāli kandidēt visās dalībvalstīs, viņi būtu jāievēlē Eiropas politiskajai partijai un viņiem vajadzētu kandidēt ar vienotu Eiropas priekšvēlēšanu programmu; uzsver, ka, ņemot vērā ES proporcionālo vēlēšanu sistēmu, Komisijas priekšsēdētāja(-s) ievēlēšana jebkurā gadījumā ir atkarīga no kandidāta vai kandidātes spējas iegūt Eiropas Parlamenta deputātu vairākuma atbalstu;

19.

norāda, ka šajā ziņojumā ierosinātajās izmaiņās ES primārajos tiesību aktos, kas atspoguļo Komisijas pieaugošo politisko lomu ES sistēmā, būtu jāietver arī Komisijas individuālā un kolektīvā atbildība Parlamenta un Padomes priekšā, kā arī Padomes pārveide par Savienības otro likumdošanas palātu;

20.

ierosina reformēt vēlēšanu likumu un lēmumu par Eiropas Parlamenta sastāvu, paredzot gan tūlītējus uzlabojumus, kas attiektos uz nākamajām vēlēšanām, un saskaņotu un obligātu uzlabojumu programmu laikposmam pēc nākamajām vēlēšanām;

21.

atzīst, ka, neraugoties uz to, ka vēlēšanu likuma reforma, par ko tika panākta vienošanās, dažās dalībvalstīs vēl nav ratificēta, būtu nepieciešams apspriest (tostarp konferencē par Eiropas nākotni) šādus turpmāk minētus elementus, kas varētu uzlabot Eiropas Parlamenta vēlēšanas:

—	jaunus attālinātās balsošanas līdzekļus iedzīvotājiem balsošanai Eiropas Parlamenta vēlēšanās īpašos vai ārkārtējos apstākļos,

—	kopīgus noteikumus par kandidātu pieņemamību, priekšvēlēšanu kampaņām un finansējumu,

—	saskaņotus visām dalībvalstīm paredzētus standartus par iespējām izmantot balsošanas tiesības un tiesībām tikt ievēlētam, tostarp pārdomas par minimālā vecuma cenza samazināšanu visās dalībvalstīs līdz 16 gadiem,

—	noteikumus par Eiropas Parlamenta deputātu prombūtni, piemēram, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, bērna kopšanas atvaļinājuma vai smagas slimības laikā;

22.

atkārto aicinājumu izveidot Eiropas vēlēšanu iestādi, kurai būtu pilnvaras uzraudzīt ar Eiropas vēlēšanu likumu saistīto pamatnostādņu un normu īstenošanu; iesaka stiprināt mehānismus, kas nodrošina valstu vēlēšanu komiteju iespējas apmainīties ar informāciju, ko koordinētu Eiropas vēlēšanu iestāde;

23.

pauž lielas bažas par to, ka joprojām nāk klajā pierādījumi par iejaukšanos un dezinformāciju pirms 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un ka tajos bieži ir norādes uz ārvalstu ietekmi; pauž atzinību Komisijas un citu iestāžu centieniem cīņā pret ārvalstu iejaukšanos vēlēšanu kampaņas laikā, jo īpaši ar EĀDD Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas darbu; tomēr norāda, ka cīņa pret šiem uzbrukumiem Eiropas demokrātijai, tostarp valstu līmenī, prasa finanšu līdzekļus un personāla resursus, kas vairākas reizes pārsniedz kopējos šim nolūkam Eiropas līmenī atvēlētos resursus; mudina Komisiju un dalībvalstis ievērojami palielināt finansējumu cīņai ar ārvalstu iejaukšanos; uzsver, ka par prioritāti ir jāizvirza labāka bērnu izglītošana par plašsaziņas līdzekļu lietošanu un pilsoniskumu no agrīna vecuma gan sabiedrībā kopumā, gan skolās, lai attīstītu iedzīvotāju kritisko domāšanu un spēju atpazīt gan nepamatotu informāciju, gan saites uz pārbaudāmu informāciju;

24.

uzskata, ka nelikumīga iejaukšanās vēlēšanu norisē nav parādība, kas būtu raksturīga tikai ārvalstīm; uzskata, ka ir jāpārbauda un vajadzības gadījumā jāreglamentē sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu satura popularizēšanas algoritmi, lai nodrošinātu, ka pilsoņiem pieejamā informācija ir objektīva un ka gan vēlēšanu kampaņu laikā, gan kopumā tiek aizsargātas viņu tiesības uz informāciju;

25.

uzskata, ka grūtības, kas rodas sakarā ar politiskajām reklāmām sociālo plašsaziņas līdzekļu platformās, parāda vajadzību Savienības mērogā saskaņot noteikumus par vēlēšanu kampaņām, jo īpaši tāpēc, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās faktiski ir jārīko Eiropas mēroga kampaņas, kurās vajadzība digitālajā telpā ievērot 27 dažādus juridiskos režīmus rada šķēršļus un juridisko nenoteiktību politiskajām partijām un kustībām;

26.

mudina Komisiju un Padomi veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai iedarbīgi cīnītos pret ārvalstu ietekmi un dezinformācijas iekšējo un ārējo dimensiju, pilnībā sadarboties ar Parlamenta jauno Īpašo komiteju attiecībā uz ārvalstu iejaukšanos visos demokrātiskajos procesos Eiropas Savienībā, tostarp dezinformāciju (INGE), un pilnībā pirms nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām ņemt vērā tās ieteikumus, tiklīdz tā būs nākusi klajā ar saviem secinājumiem; mudina Komisiju un Padomi ciešāk sadarboties ar Parlamentu šajos jautājumos, jo mūsu demokrātisko iestāžu aizsardzība ir viens no Eiropas Parlamenta pamatuzdevumiem;

27.

uzsver Eiropas politisko partiju. politisko kustību un fondu svarīgo lomu Eiropas līmeņa politisko debašu veicināšanā; tomēr norāda, ka Eiropas un valstu līmeņa ierobežojošu pasākumu dēļ Eiropas politiskās partijas nevar rīkot pilnvērtīgas Eiropas mēroga vēlēšanu kampaņas; turklāt uzsver, ka tām nav atļauts rīkot kampaņas referendumos, kas attiecas uz Eiropas jautājumiem, tostarp starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem vai Apvienotās Karalistes 2016. gada referendumā par dalību ES; prasa ciešāk saskaņot valstu un ES tiesību aktus, lai attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Eiropas Savienībā; ierosina veicināt Eiropas politisko partiju un kustību pamanāmību, norādot to nosaukumus un logotipus uz vēlēšanu zīmēm, un iesaka tos iekļaut arī visos materiālos, ko izmanto Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņās;

28.

uzskata, ka Eiropas politisko partiju manifestiem vajadzētu būt zināmiem pirms vēlēšanas, kam nepieciešami skaidri un pārredzami noteikumi par kampaņu rīkošanu; uzsver, ka Eiropas vēlēšanu noteikumiem ir jāveicina Eiropas partiju demokrātija, tostarp paredzot obligātu prasību valstu partijām, kuras kandidē Eiropas Parlamenta vēlēšanās, vēlēšanu zīmēs blakus savam logotipam norādīt tās attiecīgās Eiropas partijas logotipu, kuras dalībniece ir konkrētā partija;

29.

ierosina grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 (2014. gada 22. oktobris) par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (23), lai Eiropas politiskajām partijām un fondiem atļautu pilnībā iesaistīties Eiropas politiskajā telpā, rīkot kampaņas, izmantot kampaņām paredzēto finansējumu un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, palielināt to finansējuma pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz tā finansējuma pārvaldību, kas piešķirts no ES budžeta, un gadījumiem, kad finansējums nāk no dalībpartijām, un aizliegt ziedojumus no privātām un publiskām struktūrām no trešām valstīm; tomēr uzsver, ka varētu būt pieļaujama dalības maksas saņemšana no partijām, kuras ir no Eiropas Padomes valstīm, lai kultivētu Eiropas mēroga politiskās saites, ar nosacījumu, ka tas notiek paaugstinātas pārredzamības apstākļos;

30.

norāda, ka Eiropas partiju manifesti pirms 2019. gada vēlēšanām vēl nebija nozīmīgs politisko debašu temats; pauž lielu nožēlu par gadījumiem, kad šādās debatēs uzmanība tika pievērsta nevis ES jautājumiem, bet dalībvalstīm aktuāliem tematiem, kas nebija tieši saistīti ar politikas veidošanu ES līmenī; uzskata, ka vēlēšanu eiropeisko dimensiju var ievērojami palielināt, sniedzot pilsoņiem vairāk informācijas par ES pieņemtajiem lēmumiem un par šo lēmumu ietekmi uz viņu ikdienu;

31.

uzskata, ka, ieviešot ikgadēju Eiropas nedēļu, ko rīkotu vienlaikus visos dalībvalstu parlamentos un kuras laikā notiktu debates par Komisijas darba programmu, kurās piedalītos valstu parlamentu deputāti, Eiropas komisāri, Eiropas Parlamenta deputāti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, palīdzētu veidoties saistītām starpparlamentārām publiskajām sfērām un vietējā līmenī uzlabotu informācijas apriti par Eiropas mēroga pasākumiem;

32.

prasa izstrādāt koordinētu Eiropas līmeņa stratēģiju Eiropas Parlamenta vēlēšanu atspoguļošanai plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši nodrošinot, ka tiek apspriesta dažādo Eiropas līmeņa politisko spēku politiskā darba kārtība, ka tiek uzaicināti Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidāti no dažādām dalībvalstīm un ka tiek atspoguļoti priekšvēlēšanu kampaņu pasākumi;

33.

mudina sabiedriskās raidorganizācijas rīkot un pārraidīt izvirzīto kandidātu debates, kā arī Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates, jo informēt sabiedrību ir viņu kā kandidātu pienākums;

34.

uzskata, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāts ir nepārprotams aicinājums rūpīgi pārdomāt iestāžu darba organizāciju, lai iedzīvotāji, pilsoniskā sabiedrība un to pārstāvji varētu veidot Savienības nākotni; uzsver, ka Covid-19 pandēmijas dēļ ir saasinājusi vajadzību pēc Eiropas līmeņa institucionālām reformām; tāpēc aicina visus institucionālos partnerus uzņemties atbildību un aizvadīt vērienīgu, interaktīvu un iekļaujošu konferenci par Eiropas nākotni, kas būtu atvērta pilsoņiem, pilsoniskajai sabiedrībai un tās pārstāvjiem un kas nostiprinātu pārstāvības demokrātiju un ES noturību, panākot taustāmus rezultātus, un veikt turpmākus pasākumus attiecībā uz konferences secinājumiem, kuriem vajadzētu rosināt nozīmīgas izmaiņas Eiropas Savienības politikas virzienos un institucionālajā uzbūvē un no jauna stiprināt Eiropas projektu;

35.

uzdod priekšsēdētājam šo nosūtīt rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 178, 16.7.2018., 1. lpp.

(2) OV L 165 I, 2.7.2018., 1. lpp.

(3) OV L 129, 25.5.2018., 76. lpp.

(4) OV L 114 I, 4.5.2018., 1. lpp.

(5) OV L 85 I, 27.3.2019., 7. lpp.

(6) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.

(7) OV C 366, 27.10.2017., 7. lpp.

(8) OV C 252, 18.7.2018., 215. lpp.

(9) OV C 252, 18.7.2018., 201. lpp.

(10) OV C 390, 18.11.2019., 170. lpp.

(11) OV C 463, 21.12.2018., 83. lpp.

(12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0002.

(13) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0031.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0098.

(15) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0161.

(16) Eirobarometra izdevums Nr. 91.5. “2019. gada pēcvēlēšanu aptauja. Vai Eiropas vēlēšanas ieguvušas jaunu dimensiju?”, Eiropas Parlaments, 2019. gada septembris.

(17) FEANTSA un Fondation Abbé-Pierre, “Fifth Overview of Housing Exclusion in Europe 2020” (“Piektais pārskats par atstumtību mājokļa jomā Eiropā 2020. gadā”), 2020. gada jūlijs.

(18) OV C 118, 8.4.2020., 246. lpp.

(19) OV C 463, 21.12.2018., 89. lpp.

(20) Eirobarometra izdevums Nr. 91.5, 2019. gada septembris.

(21) Komisijas 2020. gada 19. jūnija paziņojums “Ziņojums par 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām” (COM(2020)0252).

(22) OV L 329, 30.12.1993., 34. lpp.

(23) OV L 317, 4.11.2014., 1. lpp.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/107

P9_TA(2020)0328

Pamattiesību stāvoklis Eiropas Savienībā — gada ziņojumi par 2018. un 2019. gadu

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā — gada ziņojumi par 2018. un 2019. gadu (2019/2199(INI))

(2021/C 425/12)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām (UNCRC),

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—	ņemot vērā ANO Programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—	ņemot vērā atsauces, kas sniegtas iepriekšējos ziņojumos par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantu, kurā paredzēts, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā,

—	ņemot vērā Pamattiesību hartas 21. pantu, kas aizliedz visu veidu diskrimināciju,

—	ņemot vērā LES 6. panta 2. punktā paredzēto ES pienākumu pievienoties Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai,

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (1) (“Rasu vienlīdzības direktīva”),

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2),

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (5),

—	ņemot vērā Strasbūrā 2020. gada 13. janvāra plenārsēdē notikušās debates par steidzami īstenojamiem pasākumiem bezpajumtniecības problēmas risināšanai Eiropā,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāra 19. principu, kurš paredz, ka “ikvienam, kam nepieciešams, sniedz piekļuvi labas kvalitātes sociālajam mājoklim vai kvalitatīvu palīdzību mājokļa nodrošināšanā”,

—	ņemot vērā pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 31. pantu par tiesībām uz dzīvesvietu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk — “Harta”) 34. panta 3. punktu, kurā ir nostiprinātas tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai tādējādi cīnītos pret sociālo atstumtību un nabadzību,

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada ziņojumu par strādājošo nabadzību (6),

—	ņemot vērā FRA ziņojumu “Bērnu nabadzības apkarošana — pamattiesību jautājums” (Combating child poverty: an issue of fundamental rights),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2019. gada 11. aprīļa rezolūciju Nr. 2280 par migrantu un bēgļu situāciju Grieķijas salās (7),

—	ņemot vērā 2019. gada 4. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+) (8),

—	ņemot vērā pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 2. pantu par tiesībām uz taisnīgiem darba apstākļiem,

—	ņemot vērā Pamattiesību hartas 31. pantu par godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 9. aprīļa ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (2019/C 136/01),

—	ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnēm (9),

—	ņemot vērā ES jaunatnes stratēģiju 2019.–2027. gadam, kas balstīta uz Padomes 2018. gada 26. novembra rezolūciju,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES (11),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (12),

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Otrais ziņojums par gūtajiem panākumiem cīņā pret cilvēku tirdzniecību (2018. gads), kā noteikts Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību 20. pantā” (COM(2018)0777),

—	ņemot vērā 8. pārskata ziņojumu par GRETA darbību (13) un GRETA ziņojumus par to, kā visās dalībvalstīs tiek īstenota Eiropas Padomes Konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (14),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Investīciju bankai: “Tīru planētu — visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” (COM(2018)0773) (15),

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāra 16. principu, kurā ir uzsvērtas tiesības uz savlaicīgu piekļuvi kvalitatīvai profilaktiskajai un ārstnieciskajai veselības aprūpei par pieņemamu cenu,

—	ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā (16),

—	ņemot vērā 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par dalībvalstīm paredzētām pamatnostādnēm par to, lai nepieļautu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu (17),

—	ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par bērnu migrantu aizsardzību (18),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2014. gada oktobra rezolūciju par alternatīvām bērnu migrantu aizturēšanai (RES 2020),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāres 2019. gada jūnija ieteikumu “Glābtas dzīvības. Aizsargātas tiesības. Trūkumu novēršana bēgļu un migrantu aizsardzībā Vidusjūras reģionā” (19),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2019. gada ziņojumu par pamattiesību stāvokli un 2019. gada jūnija FRA paziņojuma atjauninājumu “NVO kuģi, kuri iesaistīti meklēšanā un glābšanā Vidusjūrā un pret kuriem sākta kriminālizmeklēšana” (20),

—	ņemot vērā 2017. gada 5. oktobra rezolūciju par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmu un apstākļiem šajās iestādēs (21),

—	ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par antisemītisma apkarošanu (22),

—	ņemot vērā 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par starptautisko romu dienu — tā sauktais antičigānisms Eiropā un Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienas atzīšana ES līmenī (23),

—	ņemot vērā 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu (24),

—	ņemot vērā 2019. gada 12. februāra rezolūciju par vajadzību stiprināt ES stratēģisko programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām pēc 2020. gada un cīņas pret antičigānismu pastiprināšanu (25),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanu: negatīvas attieksmes pret romu izcelsmes cilvēkiem apkarošana Eiropā (26),

—	ņemot vērā FRA ziņojumu “Romu sievietes deviņās ES valstīs” (Roma women in nine EU countries),

—	ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un brīvību Eiropas Savienībā (27),

—	ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs (28),

—	ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem (29),

—	ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par “Facebook” lietotāju datu izmantošanu, ko veicis uzņēmums “Cambridge Analytica”, un ietekmi uz datu aizsardzību (30),

—	ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā (31),

—	ņemot vērā 2020. gada 7. oktobra rezolūciju par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma izveidi (32),

—	ņemot vērā 2019. gada 17. janvāra rezolūciju par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs (33),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 17. jūlija paziņojumu “Tiesiskuma stiprināšana Savienībā. Rīcības plāns” (COM(2019)0343),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu “2020. gada ziņojums par tiesiskumu. Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā” (COM(2020)0580) un tam pievienotās 27 valstu sadaļas par tiesiskumu dalībvalstīs (SWD(2020)0300-0326), kurās aplūkota dalībvalstu veikto Covid-19 pasākumu ietekme uz demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām,

—	ņemot vērā 2019. gada 14. februāra rezolūciju par interseksuāļu tiesībām (34),

—	ņemot vērā 2019. gada 14. februāra rezolūciju par tiesībām uz miermīlīgu protestu un samērīgu spēka lietošanu (35),

—	ņemot vērā 2019. gada 26. marta rezolūciju par afrikāņu izcelsmes cilvēku pamattiesībām Eiropā (36),

—	ņemot vērā 2019. gada 14. novembra rezolūciju par seksuālās izglītības kriminalizāciju Polijā (37),

—	ņemot vērā 2019. gada 26. novembra rezolūciju par bērnu tiesībām saistībā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 30. gadadienu (38),

—	ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā (39),

—	ņemot vērā Komisijas Ieteikumu (ES) 2018/951 par līdztiesības iestāžu standartiem (40),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada ikgadējo ziņojumu par LGBTI līdztiesības sekmēšanas pasākumu sarakstu,

—	ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvas zonas (41),

—	ņemot vērā 2018. gada 30. maija rezolūciju par Direktīvas 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, īstenošanu (42),

—	ņemot vērā 2020. gada 16. janvāra rezolūciju par notiekošajām uzklausīšanām saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju un Ungāriju (43),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2017. gada 19. decembra lēmumu lietā A. R. un L. R. pret Šveici (22338/15), kurā apstiprināts, ka vispusīga izglītošana seksualitātes jautājumos atbilst leģitīmajām interesēm aizsargāt sabiedrības veselību, aizsargāt bērnus no seksuālas vardarbības un sagatavot viņus sociālajai realitātei, tādējādi neatzīstot dalībvalstu pienākumu atļaut vecākiem turpmāk liegt saviem bērniem šādu izglītību,

—

ņemot vērā ECT lēmumu lietā Sh. un citi pret Grieķiju, Austriju, Horvātiju, Ungāriju, Ziemeļmaķedoniju, Serbiju un Slovēniju (44), kurā apstiprināts, ka bērna ārkārtējai neaizsargātībai būtu jāprevalē pār nelikumīgas uzturēšanās statusu, ka ir jāpieņem nepieciešamie pasākumi viņu aizsardzībai un ka iestādes, kas automātiski piemērojušas aizsardzības nolūkos īstenotas aizturēšanas režīmu, neapsverot alternatīvus līdzekļus vai neņemot vērā ES tiesību aktos noteikto prasību izvairīties no bērnu aizturēšanas, ir pārkāpušas 5. pantu (45),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2019. gada 3. oktobra rezolūciju par vardarbību dzemdībās un ginekoloģiskajā aprūpē (RES 2306), kurā Parlamentārā asambleja aicina Eiropas Padomes dalībvalstis apkarot vardarbību ginekoloģiskajā aprūpē un dzemdībās un sniedz ieteikumus, kā to darīt, un ar minēto rezolūciju saistīto Eiropas Padomes Līdztiesības un nediskriminēšanas komitejas 2019. gada 12. septembra ziņojumu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra tematisko dokumentu par sieviešu seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām Eiropā (2017),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāres ziņojumu pēc viņas vizītes Ungārijā 2019. gada 4.–8. februārī (CommDH(2019)13) (46),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju Nr. 2299 (2019) par Eiropas Padomes dalībvalstu piekopto promdzīšanas politiku un praksi (47),

—	ņemot vērā valstu, Eiropas un starptautisko NVO ziņojumus, kā arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra ziņojumus,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, Eiropas Padomes un Venēcijas komisijas veikto darbu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un ECT judikatūru,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas bija pieejama parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (“Stambulas konvencija”),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (48),

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas veikto darbu,

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada ziņojumu par ES Pamattiesību hartas piemērošanu (49),

—	ņemot vērā FRA 2018. un 2019. gada ziņojumus par pamattiesībām (50),

—

ņemot vērā FRA dokumentu “Pilsoniskās sabiedrības telpa: organizāciju viedoklis” (Civil society space: views of organisations), kā arī FRA ziņojumu “Problēmas, ar kurām saskaras pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas cilvēktiesību jomā ES” (Challenges facing civil society organisations working on human rights in the EU),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0226/2020),

tā kā ES ir ne vien monetāra, bet arī sociāla savienība — tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Sociālajā hartā un Eiropas sociālo tiesību pīlārā; tā kā LESD 151. pantā ir minētas sociālās pamattiesības, piemēram, tās, kas ir reglamentētas Eiropas Sociālajā hartā; tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, līdztiesību, tiesiskumu un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošanu, kā paredzēts LES 2. pantā, atspoguļots Hartā un nostiprināts starptautiskajos cilvēktiesību līgumos; tā kā Harta ir viens no ES primārajiem tiesību aktiem; tā kā Savienība vēl joprojām nav pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK), neraugoties uz to, ka tas ir Savienības pienākums saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu;

tā kā šīs ir vērtības, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm un kas būtu saskanīgi jāievēro un aktīvi jāveicina ES un katrai dalībvalstij atsevišķi visā politikā — gan iekšējā, gan ārējā; tā kā tiesiskuma ievērošana ir pamattiesību aizsardzības priekšnoteikums un tā kā galīgā atbildība par visu personu cilvēktiesību ievērošanu ir dalībvalstīm;

tā kā LES 17. pantā ir norādīts, ka Komisijai ir jānodrošina Līgumu piemērošana; tā kā dalībvalsts atteikšanās pilnībā ievērot ES tiesību aktus un nodrošināt varas dalījumu, tiesu iestāžu neatkarību un valsts rīcības prognozējamību apdraud ES uzticamību; tā kā neatkarīga tiesu vara, vārda un informācijas brīvība un mediju plurālisms ir ārkārtīgi nozīmīgi tiesiskuma elementi;

tā kā 2018. un 2019. gadā ES saskārās ar nopietnām un daudzšķautņainām problēmām, aizsargājot pamattiesības, tiesiskumu un demokrātiju, kas visi ir nesaraujami saistīti; tā kā Eiropas Komisijas 2019. gada marta Eirobarometra speciālaptauja liecina, ka informētība par Hartu joprojām ir zema; tā kā saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras datiem 2018. gadā visā ES tika konstatēti ne tikai cilvēktiesību pārkāpumi, bet arī vispārēja cilvēktiesību aizsardzības sistēmu noraidīšana (51);

tā kā Harta ir vairāk jāpopularizē, piemēram, īstenojot mērķtiecīgas izpratnes veicināšanas kampaņas, lai padarītu tās noteikumus iedarbīgākus un veicinātu tās izmantošanu kā pozitīvu interpretācijas avotu; tā kā varētu būt lietderīgi palielināt dalībvalstu tiesnešu, juristu apvienību un valsts pārvaldes iestāžu gan valsts ietvaros, gan arī pārrobežu mērogā īstenoto informācijas apmaiņu par pieredzi Hartas izmantošanā un šajā ziņā izmatotajām pieejām, tostarp vajadzības gadījumā izmantojot pastāvošos finansēšanas instrumentus, piemēram, programmā “Tiesiskums” paredzētās iespējas, kā arī īstenot mērķtiecīgas apmācības programmas praktizējošiem juristiem;

F.	tā kā korupcija nopietni apdraud demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības un rada kaitējumu visām dalībvalstīm un ES kopumā; tā kā pretkorupcijas tiesiskā regulējuma īstenošana dalībvalstīs joprojām ir nevienlīdzīga;

G.	tā kā nestabilas nodarbinātības un jauniešu bezdarba pieaugums ir ļoti satraucošs un var radīt ilgstošu negatīvu ietekmi uz Hartas 31. pantā noteiktajām tiesībām

tā kā bērna tiesības ir iekļautas ES Pamattiesību hartā; tā kā bērna interesēm vajadzētu būt izšķirošam apsvērumam visās ES darbībās un bērna interešu princips būtu pilnībā jāievēro visos tiesību aktos, tiesu un valdību lēmumos visos līmeņos; tā kā dalībvalstīm būtu jānodrošina visiem bērniem Eiropas Savienībā tiesības uz izglītību un jāaizsargā viņi no jebkādas diskriminācijas;

tā kā dzimumbalstīta vardarbība visos tās veidos, tostarp uzmākšanās un vardarbība darbavietā, mājās un tiešsaistē, ir pamattiesību pārkāpums, kas ietekmē visus sabiedrības līmeņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem, sociālā stāvokļa un izcelsmes vai dzīvesvietas valsts, un ir būtisks šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesībai; tā kā veselas 11 dalībvalstis nesniedz datus par sievietēm, ko tīši noslepkavojuši intīmi partneri vai ģimenes locekļi (52);

tā kā ECT ir noteikusi, ka dažāda veida vides degradācija var izraisīt būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, pārkāpjot tiesības uz dzīvību, privāto un ģimenes dzīvi, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu un tiesības uz mierīgu dzīvi mājās (53); tā kā netaisnības vides jomā bieži ir saistītas ar veselības apdraudējumiem un negatīvām sekām labklājībai un dažas kopienas un grupas, tostarp sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā esošas grupas, kā arī melnādainos cilvēkus un citādas ādas krāsas cilvēkus un etniskās minoritātes nesamērīgi ietekmē vides slogs;

K.	tā kā tiesu iestāžu pieejamība ir viena no pamattiesībām un nesodāmība ir būtisks šķērslis cietušo atlabšanai un aizsardzībai;

tā kā pēdējos gados pret sieviešu un meiteņu tiesībām ir īstenota organizēta pretreakcija, dažām dalībvalstīm cenšoties atkāpties no jau sasniegtā seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību jomā, piemēram, no esošās juridiskās aizsardzības attiecībā uz sieviešu piekļuvi ar abortiem saistītajai aprūpei, cita starpā ieviešot regresīvus priekšnosacījumus pirms abortu veikšanas, piemēram, obligātu neobjektīvu konsultēšanu vai gaidīšanas periodu, nenodrošinot, ka tiek likvidēti šķēršļi, kas praksē kavē piekļuvi abortiem, kā arī ir īstenoti centieni pilnībā aizliegt abortus vai likvidēt spēkā esošos likumīgos iemeslus aborta veikšanai; tā kā dažās dalībvalstīs ir bijuši mēģinājumi ierobežot vai aizliegt dzimumizglītības un dzimtes studijas un popularizēt kampaņas pret Stambulas konvenciju, kuras noliedz dzimumbalstītas vardarbības pastāvēšanu; tā kā pretreakcija pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību bieži ir saistīta ar plašāku demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību stāvokļa pasliktināšanos;

tā kā vairākās dalībvalstīs arvien biežāk tiek ziņots par vardarbības gadījumiem ginekoloģiskajā aprūpē un dzemdībās (54); tā kā Līgumā ir aizsargātas sieviešu, tostarp romu sieviešu, melnādaino un citādas ādas krāsas sieviešu, LGBT sieviešu un sieviešu ar invaliditāti, tiesības visā to daudzveidībā; tā kā sieviešu tiesību jautājums īpaši skar romu sievietes, kurām bieži vien nākas izjust saasinātas verbālas, fiziskas, psiholoģiskas un rasistiskas aizskaršanas izpausmes reproduktīvās veselības aprūpes kontekstā; tā kā romu sievietes ir saskārušās arī ar etnisko segregāciju dzemdību aprūpes iestādēs, kur viņas tiek ievietotas nodalītās palātās ar nodalītām sanitārajām telpām un ēdamtelpām; tā kā dažās dalībvalstīs romu personas ir tikušas pakļautas sistemātiskai piespiedu un obligātai sterilizācijai un nav par šiem cilvēktiesību pārkāpumiem varējušas saņemt pienācīgu atlīdzinājumu, tostarp kompensācijas;

tā kā ES ir pieredzējusi rasisma, neiecietības, ekstrēmisma, ksenofobijas, islamofobiska, antisemītiska un pret romiem vērsta noskaņojuma izplatīšanos, kas ir normalizējies dažās dalībvalstīs, un šādus uzskatus pauž viedokļu veidotāji un politiķi visā ES, līdzveidodami tādu sociālo klimatu, kurā zeļ rasisms, diskriminācija un naida noziegumi; tā kā musulmaņi, tostarp musulmaņu sievietes, joprojām saskaras ar plaši izplatītu naidīgumu un neiecietību daudzās ES valstīs (55); tā kā ES Pamattiesību aģentūra 2019. gada ziņojumā ir norādījusi, ka daudzās valstīs pastāv diskriminējoša institucionālā prakse, politika un tiesību akti; tā kā cīņai pret terorismu un terorisma apkarošanas politikai nevajadzētu izraisīt vispārēju pret konkrētām kopienām vērstu diskrimināciju; tā kā FRA 2018. gada decembrī izveidoja pirmo īpašo datubāzi naida pret musulmaņiem apkarošanas jomā; tā kā šķietami pieaug antisemītisms, par ko liecina ES Pamattiesību aģentūras 2019. gada 4. jūlija ziņojums, un vairākas dalībvalstis ziņo par antisemītisma motivētu noziegumu skaita pieaugumu; tā kā etniskās un reliģiskās minoritātes bieži saskaras ar verbālu, fizisku, psiholoģisku un rasistisku aizskaršanu; tā kā ir būtiski izstrādāt izglītības un apmācības iespējas, lai veicinātu kritisko domāšanu, sniegtu instrumentus visu veidu diskriminācijas un neiecietības identificēšanai un veicinātu digitālo pratību;

O.	tā kā tas, ka valstis arvien vairāk izmanto jaunas tehnoloģijas, piemēram, kriminoloģisko prognozēšanu un sejas atpazīšanas iespējas, rada vairākus riskus, jo īpaši rasu minoritātēm Eiropā;

P.	tā kā pastāv nopietna pretreakcija attiecībā uz LGBTI tiesībām, kā rezultātā vienā dalībvalstī pat ir ieviestas “no LGBTI brīvas zonas” (56);

tā kā mājokļu joma ir ES un dalībvalstu dalītā kompetencē; tā kā ir nepieciešama gan valsts, gan ES līmeņa stratēģija; tā kā bezpajumtniecība ir situācija, kurā indivīdiem tiek liegtas cilvēktiesības, un pati par sevi jau ir cilvēktiesību pārkāpums; tā kā visā ES vērojama izlikšanas no mājokļiem un bezpajumtniecības gadījumu skaita pieauguma tendence (57);

tā kā cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājums Eiropā pašlaik ir nepietiekams, neraugoties uz pieaugošo pieprasījumu; tā kā Eiropas Nacionālo organizāciju federācijas darbam ar bezpajumtniekiem (FEANTSA) publicētie gada pārskati liecina par bezpajumtniecības pieaugumu gandrīz visā ES/EEZ; FEANTSA 2018. gada ziņojumā norādīts, ka ārkārtīgi neaizsargātu ģimeņu dzīves apstākļu pasliktināšanās dēļ bērni kļūst par lielāko cilvēku grupu ārkārtas patversmēs (58);

tā kā vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms ir nostiprināti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 10. pantā; tā kā neatkarīga tiesu vara, vārda un informācijas brīvība un mediju plurālisms ir ārkārtīgi nozīmīgi tiesiskuma elementi, bez kuriem nav iespējama ES un tās dalībvalstu demokrātiskā darbība;

tā kā visā ES ir pieaudzis pret žurnālistiem vērsto draudu un uzbrukumu skaits (59); tā kā saskaņā ar EDSO informāciju nesodāmība dominē — piemēram, EDSO reģionā tiek atrisināti mazāk nekā 15 % žurnālistu slepkavību (plašsaziņas līdzekļu brīvības ziņojuma dati); tā kā minētais liecina par acīmredzamu žurnālistu aizsardzības pasliktināšanos, kas apdraud plašsaziņas līdzekļu un vārda brīvību, riskējot ar demokrātiju;

tā kā Parlamenta rezolūcijā par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu brīvību ES ir uzsvērts, ka dalībvalstīm un Komisijai būtu jāatturas pieņemt nevajadzīgus vai nesamērīgus pasākumus, kas ierobežo piekļuvi internetam un cilvēka pamattiesību īstenošanu vai kas ietver publiskās komunikācijas kontroles pārņemšanu, patvaļīgi izsludinot ārkārtas stāvokli vai citu iemeslu dēļ; tā kā šajos tiesību aktos dažkārt izmantots neskaidrs un neprecīzs formulējums, tādējādi tiesībaizsardzības iestādēm piešķirot plašu rīcības brīvību attiecībā uz īstenošanu un palielinot risku, ka tiks patvaļīgi ierobežotas tiesības uz miermīlīgas pulcēšanās brīvību;

tā kā ir pierādīts, ka 2018. un 2019. gadā daži lielākie sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumi, pārkāpjot spēkā esošos datu aizsardzības tiesību aktus, piešķīra trešo personu lietojumprogrammām piekļuvi lietotāju personas datiem un ka personas dati arvien vairāk tiek ļaunprātīgi izmantoti uzvedības prognozēšanai un manipulācijām, cita starpā vēlēšanu kampaņu vajadzībām; tā kā, ņemot vērā tehnoloģiju pastāvīgo attīstību, iejaukšanās pamattiesībās var būt ļoti liela; tā kā dažādām informācijas sistēmām var būt ietekme uz pamattiesībām, piemēram, attiecībā uz datu aizsardzību un privātuma pārkāpumiem;

tā kā, ņemot vērā nemitīgo tehnoloģiju attīstību, pamattiesību ievērošanas pārkāpumus var būt grūti paredzēt; tā kā dažādām informācijas sistēmām var būt ietekme uz pamattiesībām, piemēram, attiecībā uz datu aizsardzību un privātuma nepilnībām un pārkāpumiem; tā kā lielāka šo sistēmu sadarbspēja varētu nodrošināt stabilu un savlaicīgāku mūsu iedzīvotāju un arī viņu tiesību aizsardzību, jo īpaši pazudušu bērnu vai cilvēku tirdzniecības gadījumos, vai cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju; tā kā sadarbība un informācijas apmaiņa starp dažādām ES aģentūrām, kas strādā drošības jomā, ir būtiska savlaicīgai un efektīvai cīņai pret terorismu un radikalizāciju, kā arī kibernoziedzības novēršanai;

tā kā trauksmes cēlējiem un žurnālistiem ir būtiska nozīme jebkurā atklātā un pārredzamā demokrātijā; tā kā trauksmes cēlējiem un žurnālistiem ir būtiska nozīme pārredzamības, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanā, ziņojot par nelikumīgu vai neatbilstīgu rīcību, kas apdraud sabiedrības intereses, piemēram, par korupciju, noziedzīgiem nodarījumiem vai interešu konfliktiem, kas apdraud pilsoņu tiesības un brīvības; tā kā trauksmes celšana un žurnālistika ir vārda un informācijas brīvības pamataspekti; tā kā žurnālisti un citi mediju jomas aktori Eiropas Savienībā daudzkārt saskaras ar valstisku un nevalstisku aktoru uzbrukumiem, draudiem un spiedienu; tā kā žurnālistu un trauksmes cēlēju pienācīga aizsardzība ES, valstu un starptautiskā līmenī, kā arī žurnālistu, jo īpaši pētniecisko žurnālistu, un trauksmes cēlēju svarīgās lomas atzīšana sabiedrībā ir priekšnosacījumi, lai nodrošinātu šādu lomu efektivitāti;

tā kā ECTK 11. pantā un Hartas 12. pantā ir noteikts, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses; tā kā demokrātiskās sabiedrībās pulcēšanās brīvība ir viens no rīkiem, kas dod iespēju piedalīties sabiedriskajās diskusijās un panākt sociālas pārmaiņas;

tā kā policijas darbiniekiem, pildot dienesta pienākumus, vienmēr ir jābūt identificējamiem, lai varētu izmeklēt iespējamu pārmērīgu spēka pielietošanu, un valsts iestādēm ir jānosaka ar minēto saistītie pienākumi; tā kā dalībvalstīm ir atšķirīgas robežvērtības attiecībā uz to, kā tiesībaizsardzības iestādes izmanto spēku un ieročus sabiedriskās kārtības uzturēšanai; tā kā vairākas dalībvalstis (60) ir pieņēmušas tiesību aktus, kas varētu radīt nesamērīgus miermīlīgas pulcēšanās brīvības ierobežojumus;

AA.

tā kā dažās dalībvalstīs aizvien sarūk iespējas darboties pilsoniskajai sabiedrībai; tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai netiktu ierobežotas pilsoniskās sabiedrības organizāciju un cilvēktiesību aizstāvju tiesības un lai tiktu nodrošināta labvēlīga tiesiskā un normatīvā vide, kā atkārtoti nostiprināts nesen pieņemtajos Padomes secinājumos par Pamattiesību hartu pēc 10 gadiem: pašreizējais stāvoklis un turpmākais darbs; tā kā dalībvalstīm būtu arī jāatbalsta pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbs, sniedzot pietiekamu finansējumu, un jānodrošina mehānismi auglīgai sadarbībai ar tām;

AB.

tā kā valsts un nevalstisko organizāciju sponsorētās cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju diskreditācijas kampaņas ir vērstas uz to, lai ar savām stratēģijām atceltu spēkā esošos tiesību aktus pamattiesību jomā; tā kā šīs kampaņas bieži ir atbalstījuši tradicionālie plašsaziņas līdzekļi un sociālie tīkli, savukārt tie, kas aizstāv migrantus un patvēruma meklētājus, LGBTI+ kopienu, personas, kas pārcietušas ar dzimumu saistītu vardarbību, ticīgos un reliģiozas personas, kā arī citas atstumtas grupas, joprojām tiek kriminalizēti un stigmatizēti;

AC.

tā kā saskaņā ar IOM datiem tiek uzskatīts, ka Vidusjūrā ceļā uz Eiropu 2019. gadā bojā gājušas vai pazudušas 1 885 personas un 2018. gadā – 2 299 personas; tā kā maršruts no Lībijas uz Eiropu joprojām ir migrācijas ceļš, kurā ir vērojams pasaulē vislielākais nāves gadījumu skaits (līdz šim 2019. gadā — 646 nāves gadījumi), un 2018. gadā nāves gadījumu skaits bija piecas reizes lielāks nekā 2015. gadā, jo īpaši tādēļ, ka samazinājās meklēšanas un glābšanas (SAR) pasākumi Lībijas piekrastē (61); tā kā dzīvību glābšana ir solidaritātes ar apdraudētajām personām akts, taču pirmkārt un galvenokārt — juridisks pienākums, kas ir paredzēts gan starptautiskajās tiesībās, jo Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību Konvencijas (UNCLOS) — ko ir ratificējušas visas dalībvalstis un pati Savienība — 98. pantā ir noteikta prasība sniegt palīdzību visām personām, kuras uz jūras ir piemeklējusi nelaime, gan arī Savienības tiesību aktos (62);

AD.

tā kā solidaritātes kriminalizāciju turpināja izmantot kā instrumentu, lai apgrūtinātu to NVO darbu, kuras cenšas glābt dzīvības Vidusjūrā; tā kā cilvēkiem vairākās ES valstīs tika izvirzītas apsūdzības par palīdzību, ko viņi sniedza migrantiem un patvēruma meklētājiem, atklājot satraucošo tendenci noteikt kriminālatbildību par humāno palīdzību migrantiem un patvēruma meklētājiem;

AE.

tā kā saskaņā ar ES un starptautiskajām tiesībām Eiropas Savienībai ir pienākums pieņemt un apstrādāt to cilvēku pieteikumus, kuri ierodas Eiropas Savienībā, meklēdami patvērumu; tā kā patvēruma meklētāju promraidīšana ir ES un starptautisko tiesību pārkāpums un liedz viņiem izmantot minētajās tiesībās stingri noteiktās juridiskās garantijas; tā kā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre ir paudusi dziļas bažas par konsekventajiem ziņojumiem par vardarbīgu promraidīšanu;

AF.

tā kā migrācija ir daļa no ES pagātnes, tagadnes un nākotnes un viena no mūsdienu lielākajām problēmām, kas nepārprotami ietekmē pamattiesības; tā kā patvēruma meklētājiem, ieceļojot ES, ir tiesības un iespēja iesniegt patvēruma pieteikumus oficiālā robežšķērsošanas vietā; tā kā ir pausti apgalvojumi par migrantu un patvēruma meklētāju pamattiesību pārkāpšanu; tā kā robežsargiem ir jāsniedz pienācīgi pakalpojumi bēgļiem, ņemot vērā neaizsargātu cilvēku, piemēram, bērnu, traumētu personu un grūtnieču, īpašos apstākļus;

AG.

tā kā saskaņā ar Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras datiem 2018. gadā 18 % personu, kas neatbilstīgi ieceļoja ES, šķērsojot ārējās robežas, bija sievietes un gandrīz katrs piektais migrants tika reģistrēts kā bērns, no kuriem aptuveni 3 750 bija bez pavadības; tā kā šīs sievietes un bērni ir īpaši neaizsargāti pret viņu pamattiesību pārkāpumiem, piemēram, cilvēku tirdzniecību; tā kā dalībvalstīm ir jāizveido un jāstiprina bērnu aizsardzības sistēmas, lai nepieļautu vardarbību pret bērniem, ļaunprātīgu un nevērīgu izturēšanos pret bērniem un bērnu ekspluatāciju un reaģētu uz šiem pārkāpumiem;

AH.	tā kā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērniem migrantiem un bērniem bēgļiem tiek nodrošināta piekļuve izglītībai drīz pēc viņu ierašanās Eiropas Savienības teritorijā;

AI.	tā kā terorakti ir viens no vissmagākajiem pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem; tā kā 2018. un 2019. gadā Eiropas Savienībā bija vērojami terorisma glorificēšanas un teroristu godināšanas gadījumi; tā kā šāda veida rīcība leģitimizē terorismu, apdraud mūsu demokrātiju un pazemo cietušos,

Ekonomiskās un sociālās tiesības

atzīst, ka ES ir nozīmīga loma nabadzības un sociālās atstumtības novēršanā dalībvalstīs; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir svarīgi izstrādāt īpašas programmas, kuru mērķis ir izskaust bērnu nabadzību, jo nabadzības izteikti nelabvēlīgajai ietekmei uz bērnu sociālo, psiholoģisko un fizisko attīstību un ietekmei uz nākamo pieaugušo paaudžu veselību ir jāpievērš īpaša uzmanība; uzsver, ka bērni ir pakļauti nesamērīgam sociālās un ekonomiskās atstumtības riskam un saskaras ar to, ka viņu pamattiesības tiek pārkāptas ļaunprātīgas izmantošanas, vardarbības, ekspluatācijas, nabadzības un visu veidu sociālās atstumtības dēļ; uzsver, ka nabadzība pati par sevi ir sociālās netaisnības veids, kura pamatā ir dzimumu nevienlīdzība, diskriminācija un nevienlīdzīgas iespējas piekļūt precēm un pakalpojumiem; aicina Komisiju un Padomi, iesniedzot ekonomikas politikas priekšlikumus, ņemt vērā pamattiesības un nodrošināt, ka saistībā ar visiem lēmumiem par to pieņemšanu tiek veikti ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumi, lai izvērtētu jebkādu iespējamu negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām; aicina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi veselības aprūpei, kvalitatīvai izglītībai un mājokļiem, paredzot visiem vienlīdzīgus nosacījumus;

uzsver, ka ievērojami valsts izdevumu samazinājumi sabiedriskajiem pakalpojumiem ir nopietni ietekmējuši nevienlīdzību, kas savukārt ir spēcīgi ietekmējusi ES sociālo struktūru daudzās dalībvalstīs, un ka šī tendence joprojām turpinās, saasinot jau tā pieaugošo nevienlīdzību un pārkāpjot pamattiesības, un skar jo īpaši sievietes, cilvēkus ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēkus, bērnus, migrantus, romus, ceļotājus, LGBTI+ un cilvēkus no citām nelabvēlīgām grupām; atkārtoti norāda, ka makroekonomikas politikas pamatā jābūt ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet arī sociālajiem standartiem, lai nodrošinātu, ka visneaizsargātākie sabiedrības locekļi var pilnībā izmantot savas sociālās, politiskās un ekonomiskās tiesības; uzsver, ka vienlīdzīgai piekļuvei kvalitatīvai izglītībai un nodarbinātībai, kā arī kvalitatīvas izglītības un nodarbinātības iespējām ir izšķiroša nozīme, palīdzot mazināt nevienlīdzību un glābt cilvēkus no nabadzības; atzīst, ka svarīgas ir darba ņēmēju tiesības, piemēram, grūtniecības un dzemdību un paternitātes atvaļinājums, kas palīdz nodrošināt bērniem veselīgu un stabilu vidi; aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, lai aizsargātu un stiprinātu šādas tiesības, kas veicina ģimeņu sociālo un ekonomisko stabilitāti; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus darba apstākļus un aizsardzību pret ekonomisko ekspluatāciju un diskrimināciju, jo īpaši tām grupām, kuras ir visneaizsargātākās pret šādu nevienlīdzību, piemēram, jauniešiem; aicina dalībvalstis stiprināt Garantiju jauniešiem, nodrošinot, ka visiem jauniešiem ir pieejamas kvalitatīvas nodarbinātības, izglītības un apmācības iespējas un ka šādi piedāvājumi ir vienmērīgi sadalīti starp dalībvalstīm un reģioniem; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Nodarbinātības vienlīdzības direktīva, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi nodarbinātības iespējām neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, vecuma, invaliditātes un seksuālās orientācijas;

uzsver, ka mājoklis nav vien prece, bet gan nepieciešamība, jo bez tā trūcīgie iedzīvotāji nevar pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē un piekļūt visām savām pamattiesībām; pauž bažas par to, ka jo īpaši jaunieši nevar atļauties mājokli, un pauž nožēlu par mājokļu īpašnieku īstenoto diskrimināciju un politiku, kas samazina mājokļu pabalstus jauniešiem; pauž satraukumu par to, ka gandrīz viena trešdaļa no visiem bezpajumtniekiem lielākajā daļā ES dalībvalstu ir vecumā no 18 līdz 29 gadiem; aicina Komisiju un dalībvalstis integrēt Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāres ieteikumus, kas sniegti viņas 2020. gada 23. janvāra komentārā “Tiesības uz mājokli par pieņemamu cenu — Eiropas novārtā atstātais pienākums”, jo īpaši ieteikumu visām dalībvalstīm nekavējoties pieņemt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 31. pantu par tiesībām uz mājokli; aicina dalībvalstis sociālās politikas prioritātēs iekļaut tiesības uz pienācīgu mājokli iedzīvotājiem un palielināt ieguldījumus sociālajos mājokļos un mājokļos par pieņemamu cenu, lai novērstu pārmērīgu mājokļu izmaksu slogu, jo īpaši lai aizsargātu nelabvēlīgā situācijā esošas un neaizsargātas grupas; aicina Komisiju pienācīgi izmeklēt diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi mājokļiem, kas ir aizliegta saskaņā ar Rasu vienlīdzības direktīvu, un pārkāpumu gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūru;

vērš uzmanību uz Hartas 37. pantu, kurā apliecināts, ka Savienības politikas virzienos jābūt integrētiem augsta vides aizsardzības līmeņa sasniegšanas un vides kvalitātes uzlabošanas pasākumiem; uzsver, ka lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz visām politikas jomām un iniciatīvām ir steidzami jāiekļauj ar vidi saistīti apsvērumi, un uzskata, ka ilgtspējai ir jābūt visu makroekonomikas politiku vadošajam principam, lai nodrošinātu taisnīgu pāreju uz ekoloģiski ilgtspējīgu ekonomiku, vienlaikus aizsargājot un radot ilgtspējīgu nodarbinātību, un lai novērstu vienu no visbūtiskākajiem draudiem cilvēcei; aicina visā ES īstenot Orhūsas konvenciju, kas sasaista vides tiesības un cilvēktiesības; uzsver, ka kaitējums videi un dažu valsts iestāžu nespēja sniegt informāciju par nopietniem vides riskiem, kam ir pakļauti indivīdi, var radīt spēcīgas, nelabvēlīgas sekas indivīdiem;

atgādina, ka saskaņā ar LESD 6. pantu kompetence aizsargāt un uzlabot cilvēku veselību ir ES dalībvalstīm;

Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi

atgādina, ka sievietēm un meitenēm ir jāvar pašām būt noteicējām pār savu ķermeni un seksualitāti; aicina visas dalībvalstis garantēt vispusīgu izglītību par seksualitātes jautājumiem, nodrošināt sievietēm un meitanēm ģimenes plānošanas un visu seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, tostarp piekļuvi mūsdienīgām kontracepcijas metodēm un drošiem un likumīgiem abortiem;

nosoda pašreizējo redzamo un organizēto pretreakciju pasaules un Eiropas līmenī pret dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām; stingri uzsver, ka seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu un ar to saistīto tiesību liegšana ir pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids, un uzsver, ka ECT ir vairākkārt lēmusi, ka abortus ierobežojošs tiesiskais regulējums un piekļuves liegšana legāliem abortiem ir sieviešu cilvēktiesību pārkāpums; atkārtoti norāda, ka personiskos apsvērumos balstīta medicīnas speciālistu atteikšanās sniegt pilnīgu reproduktīvās un seksuālās veselības aprūpes pakalpojumu klāstu nedrīkst ierobežot sieviešu vai meiteņu tiesības uz reproduktīvās aprūpes pieejamību; aicina Komisiju pamattiesību stratēģijā iekļaut nepieciešamību atbalstīt seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības;

stingri nosoda satraucoši lielo feminicīdu gadījumu skaitu Eiropā, kas ir ekstrēmākais pret sievietēm vērstas vardarbības veids; pauž nožēlu par datu trūkumu dažās dalībvalstīs, kas liecina, ka šī problēma nav atzīta; aicina Padomi steidzami pabeigt Stambulas konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ratifikāciju ES, pamatojoties uz plašu pievienošanos bez jebkādiem ierobežojumiem; mudina Padomi un tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju;

stingri nosoda visu veidu seksuālo, ginekoloģisko un dzemdniecības vardarbību pret sievietēm, piemēram, nepiedienīgas darbības vai darbības bez attiecīgās personas piekrišanas, sāpīgu iejaukšanos bez anestēzijas, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu abortus, piespiedu sterilizāciju un piespiedu surogāciju;

10.

stingri nosoda romu sieviešu etnisko segregāciju medicīnas iestādēs, kurās tiek nodrošināta dzemdētāju aprūpe; aicina dalībvalstis nekavējoties aizliegt jebkāda veida etnisko segregāciju veselības aprūpes iestādēs, tostarp iestādēs, kurās tiek sniegta dzemdību aprūpe; aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvus un savlaicīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus visiem piespiedu un obligātās sterilizācijas upuriem, tostarp izveidojot efektīvas kompensācijas sistēmas;

11.

nosoda naida noziegumus un naida runu, kā arī diskrimināciju jebkāda iemesla dēļ, piemēram, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko uzskatu, minoritātes statusa, invaliditātes, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, dzimuma izpausmes vai seksuālo pazīmju dēļ; atkārtoti pauž bažas par to, ka naida runa tiešsaistē joprojām ir izplatīta un neatliekama problēma; brīdina par naida runas un dažādu rasisma veidu, piemēram, islamofobijas, antičigānisma, antisemītisma un pret melnādainajiem un “krāsainajiem” cilvēkiem vērsta rasisma, pieaugošo izplatību daudzās dalībvalstīs, ko veicina ekstrēmistu kustību un to retorikas pieaugums, kā arī dažu dalībvalstu valdību pārstāvji vai politiskie līderi, kuri izmanto naidīgus diskursus, izplatot rasistiskus, ksenofobiskus un pret LGBTI vērstu retoriku; pauž bažas par to, ka cietušie par naida noziegumiem neziņo, jo trūkst piemērotu aizsardzības līdzekļu un iestādes dalībvalstīs naida noziegumus pienācīgi neizmeklē un tajos vainojamās personas nenotiesā; tādēļ uzsver, ka ir jāveicina un jāatvieglo cietušo personu ziņošana par naida noziegumiem vai diskrimināciju un jāsniedz viņiem pienācīga aizsardzība un atbalsts; atgādina, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina naida noziegumu un naida runas gadījumu efektīva reģistrēšana un izmeklēšana, kā arī kriminālvajāšanas uzsākšana un tiesāšana par tiem; aicina Komisiju un FRA turpināt naida noziegumu un naida runas monitorēšanu dalībvalstīs un regulāri ziņot par šādiem gadījumiem un tendencēm;

12.

atgādina, ka Eiropas Savienībā ir notikuši uzbrukumi kristiešu kulta vietām vai vietām, kas citādi saistītas ar kristietību, piemēram, baznīcām, kapsētām, pieminekļiem un statujām; nosoda visus uzbrukumus kristiešiem un prasa nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret kristiešiem Eiropā un visā pasaulē;

13.

atgādina par ES iestāžu un aģentūru pienākumu attiecībā uz visiem pilsoņiem pilnībā ievērot tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību un aizliegumu publiski un privāti diskriminēt reliģijas vai ticības, tostarp filozofiskās pārliecības, dēļ; aicina dalībvalstis aizsargāt domas, apziņas, reliģijas vai ticības brīvību un efektīvi īstenot ES pamatnostādnes par tās veicināšanu un aizsardzību;

14.

pauž nopietnas bažas par to, ka, lai gan fašisma veicināšana vairākās dalībvalstīs saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir aizliegta, neofašistu kustības dažās dalībvalstīs, izmantojot fašistu simbolus un retoriku, ir kļuvušas pamanāmākas; pauž dziļas bažas par to, ka palielinās fašisma normalizēšanās visā ES; mudina dalībvalstis efektīvi aizliegt neofašistu un neonacistu grupējumus un jebkādus citus fondus vai apvienības, kas godina un glorificē nacismu un fašismu;

15.

aicina dalībvalstis nodrošināt Rasu vienlīdzības direktīvas pilnīgu īstenošanu, lai apkarotu joprojām pastāvošo rasismu pret melnādainajiem un “krāsainajiem” cilvēkiem, transfobiju, antičigānismu, antisemītismu un islamofobiju; nosoda to, ka rasu, etniskās, lingvistiskās un reliģiskās minoritātes saskaras ar strukturālu rasismu, diskrimināciju, naida noziegumiem un naida runu, tiesu pieejamības trūkumu un ilgstošu sociālekonomisko nevienlīdzību tādās jomās kā mājokļi, veselības aprūpe, nodarbinātība un izglītība, kas jāatzīst par galvenajiem šķēršļiem pamattiesību pilnīgai izmantošanai un galvenajiem šķēršļiem iekļaušanai un vienlīdzībai;

16.

prasa ātri pieņemt ierosināto 2008. gada Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu, kas vēl nav apstiprināta Padomē, lai novērstu pašreizējo aizsardzības trūkumu ES tiesiskajā regulējumā attiecībā uz nediskrimināciju vecuma, invaliditātes, reliģijas vai pārliecības, vai dzimumorientācijas dēļ galvenajās dzīves jomās, piemēram, sociālajā aizsardzībā, izglītībā un preču un pakalpojumu pieejamībā; aicina Komisiju aktīvi cīnīties pret segregāciju un diskrimināciju, tostarp uzsākot pienākumu neizpildes procedūras, lai veicinātu Pamatlēmuma par cīņu pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem efektīvu piemērošanu, izmantojot krimināltiesības; atgādina, ka šie pasākumi būtu jāpapildina ar pienācīgām valstu integrācijas stratēģijām;

17.

atgādina, ka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) mērķis nodrošināt vienlīdzīgas iespējas šādās jomās: piekļūstamība, līdzdalība, vienlīdzība, nodarbinātība, izglītība un apmācība, sociālā aizsardzība, veselība un ES ārējā darbība; uzsver, ka personas ar invaliditāti joprojām ir nelabvēlīgā situācijā un tiek diskriminētas nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļaušanas jomā; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir pieejamība sabiedriskās vietās, personu ar invaliditāti nodarbinātības minimālā procentuālā daļa, iekļaujošas izglītības garantijas, tostarp piekļuve tādām iniciatīvām kā “Erasmus+”, īpašu uzmanību pievēršot bērniem ar invaliditāti;

18.

aicina dalībvalstis nodrošināt bērnu aizsardzību pret jebkāda veida diskrimināciju izglītības jomā; jo īpaši prasa, lai bērniem, kuru aktivitātes ierobežojums ir saistīts ar valodas attīstības problēmām, piemēram, autiskā spektra traucējumiem, tiktu nodrošināta īpaša aizsardzība, ja viņu izglītība notiek daudzvalodu vidē, lai viņi varētu studēt dzimtajā valodā, ja viņu ģimenes to vēlas;

Brīvības

19.

aicina dalībvalstis aizsargāt un attīstīt dinamisku, neatkarīgu, plurālistisku un brīvu plašsaziņas līdzekļu nozari; šajā sakarībā nosoda jebkādus pasākumus, kuru mērķis ir apklusināt kritiskus plašsaziņas līdzekļus un mazināt plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, tostarp nosoda sarežģītus veidus, kuru rezultātā parasti netiek iesniegts brīdinājums Eiropas Padomes platformai žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzībai; pauž bažas par valdības kontrolētu struktūru izveidi, kas pārvalda lielu daļu valsts plašsaziņas līdzekļu vides, un sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu nolaupīšanu, lai tie kalpotu partizānu interesēm; atgādina, ka gadījumos, kad plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesības joprojām ir ļoti koncentrētas gan valdības, gan privātu īpašnieku rokās, tas rada būtisku risku plašsaziņas līdzekļu saturā ietvertās informācijas un viedokļu daudzveidībai; atgādina, ka vārda un informācijas brīvība, tostarp mākslinieciskās izpausmes brīvība, un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir demokrātijas un tiesiskuma pamatā, un mudina dalībvalstis garantēt savu plašsaziņas līdzekļu iestāžu neatkarību; atgādina, ka tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas mutiski, rakstiski vai drukātā veidā, mākslas darba veidā vai ar citu plašsaziņas līdzekļu starpniecību ir mākslinieciskās izpausmes brīvības sastāvdaļa (63)

20.

atgādina, ka pētnieciskajai žurnālistikai ir būtiska nozīme, darbojoties kā uzraugam demokrātiskā sabiedrībā, stiprinot politisko dalībnieku publisko pārraudzību, tostarp korupcijas jomā; nosoda to, ka daudzās dalībvalstīs joprojām pastāv un pieaug vardarbība, draudi un iebiedēšana pret žurnālistiem, tostarp saistībā ar informācijas atklāšanu par pamattiesību pārkāpumiem, kas bieži vien izraisa pašcenzūru un vājina pilsoņu tiesības uz informāciju; prasa Komisijai iesniegt priekšlikumu par stingriem un visaptverošiem mehānismiem, lai aizsargātu un stiprinātu vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību un uzlabotu žurnālistu aizsardzību, tostarp garantējot plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību, pieņemot ES mēroga direktīvu, kas vērsta pret SLAPP, izveidojot pastāvīgu ES fondu neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un pētnieciskajiem žurnālistiem un izveidojot ātrās reaģēšanas mehānismu apdraudētajiem žurnālistiem; aicina dalībvalstis novērst uzbrukumus pētnieciskajiem žurnālistiem viņu darba veikšanā un sodīt par tiem;

21.

uzsver trauksmes cēlēju īpaši nozīmīgo lomu sabiedrības interešu aizsardzībā un sabiedriskās pārskatatbildības un integritātes kultūras veicināšanu gan publiskajās, gan privātajās iestādēs; aicina dalībvalstis nekavējoties pilnībā transponēt valsts tiesību aktos Direktīvas (ES) 2019/1937, noteikumus, lai maksimāli palielinātu to ietekmi, tiklīdz šī direktīva stājas spēkā; mudina dalībvalstis papildināt šādus pasākumus, lai aizsargātu arī trauksmes cēlējus gadījumos, kad viņi ziņo par pārkāpumiem ārpus ES tiesību aktu darbības jomas;

22.

pauž bažas par apdraudējumu, ko dažādi propagandas un maldinošas informācijas veidi varētu radīt runas un vārda brīvībai un plašsaziņas līdzekļu neatkarībai, kā arī par negatīvo ietekmi, kāda tiem varētu būt uz politisko diskusiju kvalitāti un iedzīvotāju līdzdalību demokrātiskā sabiedrībā; aicina Komisiju veicināt un ieguldīt plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes stiprināšanā, aktīvi atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku, veicināt datu aizsardzību un izveidot pārredzamāku tiešsaistes ekosistēmu, vienlaikus aizsargājot plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu;

23.

uzsver, ka politiskā profilēšana, maldinoša informācija un manipulācijas ar informāciju apdraud ES demokrātiskās vērtības; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt izglītības un apmācības attīstību kritiskajā domāšanā, lai iedzīvotāji varētu paši izveidot savu viedokli un pārvarēt šos riskus;

24.

uzsver, ka, pildot savus pienākumus, tiesībaizsardzības jomā nodarbinātām amatpersonām jāievēro un jāaizsargā cilvēka cieņa un jāaizstāv un jāatbalsta visu personu cilvēktiesības; uzsver, ka policijas spēku galvenais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotāju drošību un nodrošināt miermīlīgu protestu norisi; nosoda tiesībaizsardzības iestāžu vardarbīgu un nesamērīgu iejaukšanos mierīgu demonstrāciju norisē; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai jebkāda spēka izmantošana, ko veic tiesībaizsardzības iestādes, vienmēr būtu likumīga, samērīga, nepieciešama un kā galējais līdzeklis, kā arī lai tiktu saudzēta cilvēku dzīvība un fiziskā neaizskaramība; aicina attiecīgās valstu iestādes nodrošināt pārredzamu, objektīvu, neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu gadījumos, kad radušās aizdomas vai pausti apgalvojumi par nesamērīgu spēka izmantošanu; atgādina, ka tiesībaizsardzības iestādes ir pilnā mērā atbildīgas par savu pienākumu izpildi un attiecīgā tiesiskā regulējuma un operatīvā satvara ievērošanu;

25.

asi nosoda pieaugošos pulcēšanās brīvības ierobežojumus, tostarp vēlēšanu laikā; aicina dalībvalstis atturēties no pulcēšanās brīvību ierobežojošu tiesību aktu pieņemšanas un mudina ES un dalībvalstis darīt vairāk, lai saglabātu un aizsargātu pulcēšanās brīvību kā vienu no pamattiesībām un demokrātisko procesu pamatprincipiem; aicina Komisiju aktīvi iesaistīties šo tiesību veicināšanā saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

26.

atgādina, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir būtiska nozīme iedzīvotāju interešu pārstāvēšanā vietējā, reģionālā, valsts, ES un starptautiskā līmenī, pienācīgi nepārstāvētu minoritāšu uzklausīšanas stiprināšanā un LES 2. pantā ietverto principu aizsargāšanā un veicināšanā; uzsver nepieciešamību nodrošināt labvēlīgu vidi pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kur tās var darboties bez uzbrukumiem un bez nevajadzīgiem vai patvaļīgiem ierobežojumiem;

27.

pauž dziļas bažas par to, ka dažās dalībvalstīs arvien sarūk iespējas neatkarīgai pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši sieviešu tiesību organizācijām, LGBTI organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp pauž bažas par nepamatotu administratīvo slogu, finansiālā atbalsta samazināšanu aizstāvības veikšanai, kā arī pulcēšanās un organizācijas brīvības ierobežojumiem; nosoda ierobežojumus attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju piekļuvi finansējumam, kam dažās dalībvalstīs ir sistēmiskāks aspekts juridisko un politisko izmaiņu veidā un kas nopietni ietekmē minēto organizāciju darbu un juridisko statusu; aicina Eiropas Komisiju un Padomi palielināt ES atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas Eiropas Savienībā aizstāv LES 2. pantā minētās vērtības, izmantojot programmu “Tiesības un vērtības”, kuras finansējumam vajadzētu būt ievērojamam, kā to pieprasījis Eiropas Parlaments;

28.

norāda, ka regulāra un visaptveroša uzraudzība un analīze ir būtiska, lai izprastu problēmas, ar kurām saskaras pilsoniskā sabiedrība visā Eiropā; aicina Eiropas Komisiju turpmākajos gada ziņojumos par tiesiskumu iekļaut attiecīgus rādītājus, kas saistīti ar pilsonisko telpu, vārda brīvību un biedrošanās brīvību, ierosināt rīcības plānu, lai aizsargātu un veicinātu pilsonisko sabiedrību, tostarp pieņemt pamatnostādnes par vārda brīvības, biedrošanās brīvības un miermīlīgas pulcēšanās brīvības aizsardzību, kā arī apdraudēto cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, un izveidot ārkārtas fondu viņu aizsardzībai; atzinīgi vērtē priekšlikumu pārskatīt Padomes 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (64), un uzsver nepieciešamību pēc rūpīga ietekmes novērtējuma nostiprināt un paplašināt tās pilnvaras; mudina Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu politikas veidošanā sistemātiski izmantot FRA sagatavotos datus;

29.

atzīst nopietnās problēmas, kas var rasties dominējošās eiroskeptiķu kopienās, jo īpaši tajās, kurās valda vardarbīgi politiskie uzskati, un mudina ES un dalībvalstis veicināt ES iedzīvotāju, jo īpaši jauniešu, aktīvu līdzdalību ES jautājumos, lai būtu iespēja uzklausīt viņu viedokļus, izmantojot demokrātiskus kanālus;

30.

uzsver pilsoniskās izglītības un starpkultūru dialoga svarīgo nozīmi ES iedzīvotāju izpratnes uzlabošanā par politisko līdzdalību; mudina izglītot ES iedzīvotājus par viņu tiesībām;

31.

norāda, ka jauni personas datu vākšanas un apstrādes paņēmieni uzvedības prognozēšanas un manipulēšanas nolūkā arvien vairāk ietekmē miljardiem cilvēku pamattiesības ES un visā pasaulē, jo īpaši tiesības uz privātumu, datu aizsardzību, informāciju un plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu; šajā sakarībā mudina privātos dalībniekus un kompetentās iestādes nodrošināt ES datu aizsardzības tiesību aktu un privātuma tiesību aktu pilnīgu piemērošanu un nodrošināt, ka iedzīvotāji saprot, kad, kā un kādiem nolūkiem viņu personas dati tiek apstrādāti un kā viņi var iebilst pret datu apstrādi un iesniegt sūdzības, lai aizsargātu savas tiesības uz personas datu aizsardzību un privātumu;

32.

aicina Eiropas Komisiju sākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kuru tiesību akti, ar ko īsteno par spēkā neesošu atzīto Datu saglabāšanas direktīvu, nav atcelti, lai nodrošinātu to atbilstību EST judikatūrai (65);

33.

uzsver iespējamos draudus pamatbrīvībām un drošībai saistībā ar jauno tehnoloģiju, jo īpaši mākslīgā intelekta (MI) sistēmu, izmantošanu, tostarp riskus, kas saistīti ar tiesībām uz personas datu aizsardzību un privātumu, bioētiskas bažas saistībā ar MI izmantošanu veselības aprūpē, iespējamu tiešu un netiešu diskrimināciju un neobjektivitāti, kas, iespējams, saasina aizspriedumus un marginalizāciju un dezinformācijas izplatīšanu; norāda, ka neobjektivitāte datu kopās un šo sistēmu izstrādē un darbībā var radīt neobjektīvus rezultātus, jo īpaši, ja tos izmanto tiesībaizsardzības iestādes, kā rezultātā šīs sistēmas var reproducēt pastāvošās sociālās, personīgās un citas neobjektivitātes un var izraisīt diskrimināciju sociālo, ekonomisko, etnisko, rases, seksuālās orientācijas, dzimuma, invaliditātes statusa vai citu faktoru dēļ; uzsver, ka ir vajadzīgi papildu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu privātumu un datu aizsardzību, ņemot vērā jauno tehnoloģiju attīstību, un ka ir jāņem vērā jebkāda ietekme uz pamattiesībām; aicina ES iestādes un dalībvalstis novērst jauno “digitālo plaisu”, jo īpaši valsts pārvaldes un pakalpojumu jomā; uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēki kopā ar sociālekonomiski nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem ir viena no grupām, ko visvairāk skar “digitālā plaisa”; uzsver, ka pieejai MI jābūt orientētai uz cilvēku un jānodrošina, ka cilvēka vērtības ir būtiskas veidam, kā MI sistēmas tiek izstrādātas, izvērstas, izmantotas un uzraudzītas, nodrošinot Līgumos un Hartā noteikto pamattiesību ievērošanu; aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem par saskaņotu Eiropas pieeju mākslīgajam intelektam, pamatojoties uz ētikas pamatnostādnēm par uzticamu mākslīgo intelektu, kuras ir sagatavojusi Komisijas Mākslīgā intelekta augsta līmeņa ekspertu grupa (AI HLEG);

34.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas un darbības, lai stiprinātu dalībvalstu sadarbību drošības jomā, un izstrādāto ES efektīvo atbildes reakciju uz terorismu un drošības apdraudējumu Eiropas Savienībā; mudina dalībvalstis pilnībā sadarboties citai ar citu un uzlabot informācijas apmaiņu savā starpā un ar ES aģentūrām tieslietu un iekšlietu jomā; uzsver, cik svarīgi ir ievērot pamattiesības cīņā pret terorismu; uzsver, ka ir svarīgi, lai uzraudzības mehānismi izlūkošanas dienestu jomā atbilstu Hartai un ECTK; aicina attiecīgās iestādes nodrošināt aizsardzības pasākumus, lai novērstu turpmāku viktimizāciju, ko izraisa cietušo pazemošana un uzbrukumi cietušo tēlam, ko veic ar uzbrucēju saistītas sociālās aprindas;

35.

uzsver, ka pretdiskriminācijas tiesību akti joprojām ir būtisks elements jebkurā stratēģijā, kuras mērķis ir novērst radikalizāciju un panākt to cilvēku deradikalizāciju, kuri jau ir ekstrēmistu organizāciju biedri; atkārtoti norāda, ka dalībvalstīm ar pastāvīgu Komisijas atbalstu ir jāuzlabo centieni novērst radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu un jāveicina Eiropas vērtības, iecietība un kopības gars;

Migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu pamattiesības

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2019. gada jūnija ieteikumu “Glābtas dzīvības. Aizsargātas tiesības. Trūkumu novēršana bēgļu un migrantu aizsardzībā Vidusjūras reģionā”; atkārtoti norāda, ka droši un likumīgi migrācijas ceļi ir labākais veids, kā izvairīties no cilvēku bojāejas; mudina dalībvalstis pastiprināt pārmitināšanas pasākumus, izveidot humanitāros koridorus uz ES un ieviest patvēruma meklētājiem iespēju pieprasīt humanitārās vīzas;

37.

uzsver, ka ir svarīgi labi pārvaldīt ES ārējās robežas; uzsver nepieciešamību risināt humanitāros jautājumus, kas saistīti ar robežkontroli;

38.

pauž dziļas bažas par to, ka tiek konsekventi ziņots par tiesībaizsardzības amatpersonu piekoptu vardarbīgas promraidīšanas praksi dažās dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis izmeklēt šo jautājumu un veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šāda politika un prakse tiek atcelta, tostarp nodrošinot, ka pašreizējās valstu cilvēktiesību iestādes (ombuda iestādes, VCI, VPM) īsteno neatkarīgu robežkontroles darbību uzraudzību, ko atbalsta ES un starptautiskās struktūras (Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs, CPT, ECRI, FRA), un nodrošinot, ka ES finansējums netiek izmantots pamattiesību pārkāpumu izdarīšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot starptautiskos un ES tiesību aktus, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, lai nodrošinātu plašu satvaru sakārtotai migrācijai un izvairītos no tā, ka migranti ir spiesti izmantot neatbilstīgas migrācijas kanālus;

39.

nosoda to, ka dažas dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, politiku un praksi, kas apdraud bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu cilvēktiesību efektīvu aizsardzību gan uz sauszemes, gan jūrā; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis migrācijas un patvēruma politikas centrā izvirzīt migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesības, kā arī atbildības dalīšanas principu; pauž nopietnas bažas par humanitāro situāciju karstajos punktos; aicina Komisiju ierosināt steidzamu risinājumu attiecībā uz biežajiem cilvēktiesību pārkāpumiem bēgļu un migrantu uzņemšanas centros Eiropas teritorijā;

40.

uzsver, ka dzīvības glābšana ir juridisks pienākums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un ES tiesībām; nosoda iebiedēšanu, arestus un kriminālprocesus, kas dažās dalībvalstīs uzsākti pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām un personām par humānās palīdzības sniegšanu migrantiem, kuru dzīvība ir apdraudēta; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka par humānās palīdzības darbībām netiek noteikta kriminālatbildība saskaņā ar ANO Protokolu par nelikumīgu ievešanu;

41.

uzsver, ka migrantiem bez dokumentiem vajadzētu būt iespējai pilnībā izmantot savas pamattiesības neatkarīgi no viņu juridiskā vai administratīvā statusa; atgādina, ka sievietes un bērni var būt spiesti iesaistīties seksuālās darbībās, lai meklētu aizsardzību vai pamata atbalstu izdzīvošanai, un ka tas bieži vien ir saistīts ar palīdzības trūkumu, reģistrācijas sistēmu nepilnībām un bērna interešu principa ievērošanas nepilnībām, ģimenes šķiršanos vai drošu un likumīgu ieceļošanas līdzekļu trūkumu ES;

42.

norāda, ka bērni veido gandrīz trešo daļu no patvēruma meklētājiem un tāpēc viņi ir īpaši neaizsargāti; aicina ES un dalībvalstis pastiprināt savus centienus, lai novērstu to, ka nepavadītie nepilngadīgie kļūst par cilvēku tirdzniecības un seksuālā ekspluatēšana upuriem;

43.

mudina ES un dalībvalstis veltīt pietiekamus resursus tam, lai grautu cilvēku tirdzniecības tīklu un kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli, kas nemitīgi pakļauj nāves briesmām tādas visneaizsargātākās grupas kā bērnus un sievietes, kā arī lai pasargātu daudzus no bīstamu un nekontrolētu migrācijas ceļu izmantošanas, kuros viņiem nebūs pieejama oficiālā patvēruma procedūra;

44.

atgādina, ka ar imigrācijas apsvērumiem saistīta bērnu aizturēšana nekad nav bērna interesēs saskaņā ar Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem; aicina ES un dalībvalstis pastiprināt pasākumus, lai izbeigtu bērnu aizturēšanu, jo īpaši saistībā ar migrāciju visā ES, un izstrādāt sabiedrībā balstītas alternatīvas aizturēšanai, kā arī par prioritāti noteikt integrāciju, izglītību un psiholoģisko atbalstu; uzsver, ka nepavadīts bērns pirmām kārtām ir bērns, kuram, iespējams, draud briesmas, un ka bērnu aizsardzībai, nevis migrācijas politikai ir jābūt galvenajam principam, kas dalībvalstīm un Eiropas Savienībai jāievēro, risinot šo problemātiku, lai tādējādi tiktu ievērots pamatprincips par bērna interesēm;

Tiesiskums un korupcijas apkarošana

45.

atkārtoti norāda, ka korupcija ir nopietns drauds demokrātijai, tiesiskumam un vienlīdzīgai attieksmei pret visiem iedzīvotājiem; uzsver saikni starp korupciju un pamattiesību pārkāpumiem vairākās jomās, piemēram, tiesu iestāžu neatkarība, plašsaziņas līdzekļu brīvība un žurnālistu un trauksmes cēlēju vārda brīvība, ieslodzījuma vietas, piekļuve sociālajām tiesībām vai cilvēku tirdzniecība (66);

46.

aicina ES iestādes un dalībvalstis apņēmīgi cīnīties pret korupciju un izstrādāt efektīvus instrumentus korupcijas novēršanai, apkarošanai un sankciju piemērošanai korupcijas gadījumā un krāpšanas apkarošanai, kā arī regulāri uzraudzīt publiskā finansējuma izlietojumu; aicina Komisiju nekavējoties atsākt ikgadējo korupcijas apkarošanas uzraudzību un ziņojumu izstrādi, pievēršoties ES iestādēm un dalībvalstīm; aicina visas dalībvalstis izpildīt GRECO ieteikumus;

47.

uzsver, ka organizēto noziedzību galvenokārt veicina korupcija; stingri nosoda cilvēku tirdzniecības pieaugumu un mudina dalībvalstis un ES iestādes palielināt sadarbību un pastiprināt cīņu pret organizēto noziedzību;

48.

atkārtoti apstiprina Parlamenta atbalstu ātrai efektīvas, neatkarīgas un pilnībā funkcionējošas Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei, lai stiprinātu cīņu pret krāpšanu Eiropas Savienībā;

49.

uzsver, ka tiesiskums ir demokrātijas stūrakmens, saglabā varas dalījumu, nodrošina pārskatatbildību, veicina uzticēšanos valsts iestādēm un garantē tādus principus kā likumība, juridiskā noteiktība, izpildvaras patvaļības aizliegums, tiesu neatkarība, objektivitāte un vienlīdzība likuma priekšā; uzsver, ka jo īpaši tiesiskumam un tiesu neatkarībai ir izšķiroša nozīme, lai iedzīvotāji varētu izmantot savas pamattiesības un brīvības; norāda, ka saskaņā ar Hartas 47. pantu pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir nepieciešama piekļuve “neatkarīgai” tiesai; uzsver, ka tiesu iestāžu politiskā ietekme vai kontrole un līdzīgi šķēršļi atsevišķu tiesnešu neatkarībai bieži vien ir noveduši pie tā, ka tiesu iestādes nespēj pildīt savu uzdevumu veikt neatkarīgas pārbaudes par valdības izpildvaras un likumdošanas struktūru patvaļīgu varas izmantošanu; nosoda tiesu sistēmas izmantošanu politiskiem mērķiem, kuru mērķis ir nodarīt kaitējumu, deleģitimizēt un apklusināt politiskās opozīcijas uzskatus;

50.

atgādina, ka pastāv cieša saikne starp tiesiskumu un pamattiesībām un ka ir jāpalielina informētība par LES 2. pantā un Hartā noteiktajām vērtībām, sniedzot informāciju par pilsoņu tiesībām;

51.

stingri nosoda dažu dalībvalstu valdību centienus vājināt varas dalīšanu un tiesu iestāžu neatkarību; jo īpaši pauž dziļas bažas par lēmumiem, ar kuriem tiek apšaubīta Eiropas tiesību aktu prioritāte, un aicina Komisiju izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai vērstos pret šiem uzbrukumiem;

52.

aicina Komisiju saistībā ar savu paziņoto tiesiskuma pārskatīšanas ciklu savlaicīgi risināt visus LES 2. panta pārkāpumus, jo īpaši tos, kas skar pamattiesības; atkārtoti uzsver, ka ir ārkārtīgi nepieciešams Parlamenta ierosinātais ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisms, tostarp ikgadējs neatkarīgs, uz pierādījumiem balstīts un nediskriminējošs pārskats, kurā izvērtēta visu dalībvalstu atbilstība LES 2. pantam; uzsver, ka LES 2. panta pārkāpumi grauj dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un padara pārrobežu tiesu iestāžu sadarbību par nepārliecinošu;

53.

pauž nožēlu par progresa trūkumu Padomē notiekošajās 7. panta procedūrās, neraugoties uz Komisijas, ANO, EDSO un Eiropas Padomes ziņojumiem un paziņojumiem, kuros norādīts, ka situācija attiecīgajās dalībvalstīs ir pasliktinājusies; aicina Padomi savās uzklausīšanās par 7. panta 1. punkta procedūru ņemt vērā situāciju pamattiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā; atgādina, ka Eiropas Parlamentu nevar izslēgt no šīm notiekošajām uzklausīšanām;

54.

aicina Komisiju un Padomi pilnībā izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus, lai 54 nopietnu tiesiskuma pārkāpumu risku, un turpināt iesāktās 7. panta procedūras; norāda, ka ES pamattiesību aizsardzības pasākumu neefektivitāte apdraud visus ES tiesību aktus un ar tiem saistītās pilsoņu tiesības un vājina ES uzticamību;

Cietumu apstākļi

55.

pauž satraukumu par standartiem neatbilstošiem apstākļiem cietumos dažās dalībvalstīs; mudina dalībvalstis ievērot noteikumus par aizturēšanu, kuri izriet no starptautisko tiesību instrumentiem un Eiropas Padomes standartiem; atgādina, ka pirmstiesas apcietinājums ir paredzēts kā ārkārtas pasākums, kas jāizmanto tikai gadījumos, kad tas ir absolūti nepieciešams, samērīgs un uz īsāko iespējamo laikposmu, un pauž nožēlu par to, ka joprojām pārāk daudz tiek izmantots pirmstiesas apcietinājums alternatīvu pasākumu vietā, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu; atgādina, ka neaizsargātām ieslodzīto grupām, piemēram, sievietēm, nepilngadīgajiem, etniskajām minoritātēm, LGBTI ieslodzītajiem, ieslodzītajiem ar garīgās veselības aprūpes vajadzībām vai smagi slimiem ieslodzītajiem, ir īpašas vajadzības, kas jāņem vērā; aicina Komisiju pieņemt kopīgus ES standartus par apstākļiem cietumos, lai aizsargātu ieslodzīto tiesības un veicinātu aizturēšanas standartus ES;

ES pievienošanās ECTK

56.

atgādina par to, ka LES 6. pantā ir noteikts pienākums pievienoties ECTK; aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai likvidētu juridiskos šķēršļus, kas kavē pievienošanās procesa pabeigšanu, un iesniegt jaunu nolīguma projektu par ES pievienošanos ECTK; uzskata, ka šāda nolīguma noslēgšana ieviestu papildu aizsardzības pasākumus attiecībā uz ES pilsoņu un iedzīvotāju pamattiesībām un sniegtu papildu mehānismu cilvēktiesību īstenošanai, proti, nodrošinātu iespēju Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegt sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izraisa kādas ES iestādes vai dalībvalsts rīcība, īstenojot ES tiesību aktus, kas ietilpst Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas jurisdikcijā;

o o

57.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

(2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(3) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.

(4) OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.

(5) OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.

(6) https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=89&furtherNews=yes&langId =en&newsId=9378

(7) http://assembly.coe.int/nw/xml/XRef/Xref-XML2HTML-en.asp?fileid=27678&lang=en

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0350.

(9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0033.

(10) OV L 186, 11.7.2019., 105. lpp.

(11) OV L 188, 12.7.2019., 79. lpp.

(12) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(13) https://rm.coe.int/8th-/168094b073

(14) https://www.coe.int/en/web/anti-human-trafficking/country-monitoring-work

(15) https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52018DC0773&from=LV&from=LV

(16) OV C 58, 15.2.2018., 9. lpp.

(17) OV C 118, 8.4.2020., 130. lpp.

(18) OV C 41, 6.2.2020., 41. lpp..

(19) https://rm.coe.int/lives-saved-rights-protected-bridging-the-protection-gap-for-refugees-/168094eb87

(20) https://fra.europa.eu/en/publication/2019/2019-update-ngo-ships-involved-search-and-rescue-mediterranean-and-criminal

(21) OV C 346, 27.9.2018., 94. lpp.

(22) OV C 307, 30.8.2018., 183. lpp.

(23) OV C 328, 6.9.2016., 4. lpp.

(24) OV C 346, 27.9.2018., 171. lpp.

(25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0075.

(26) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0229.

(27) OV C 41, 6.2.2020., 64. lpp.

(28) OV C 463, 21.12.2018., 21. lpp.

(29) OV C 101, 16.3.2018., 138. lpp.

(30) OV C 345, 16.10.2020., 58. lpp.

(31) OV C 345, 16.10.2020., 22. lpp.

(32) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0251.

(33) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0349.

(34) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0128.

(35) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0127.

(36) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0239.

(37) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0058.

(38) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0066.

(39) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0111.

(40) OV L 167, 4.7.2018., 28. lpp.

(41) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0101.

(42) OV C 76, 9.3.2020., 114. lpp.

(43) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0014.

(44) Pieteikums Nr. 141165/16, 2019. gada 13. jūnija spriedums.

(45) https://www.asylumlawdatabase.eu/en/content/ecthr-shd-and-others-v-greece-austria-croatia-hungary-northern-macedonia-serbia-and-slovenia

(46) https://rm.coe.int/report-on-the-visit-to-hungary-from-4-to-8-february-2019-by-dunja-mija/1680942f0d

(47) http://assembly.coe.int/nw/xml/XRef/Xref-XML2HTML-EN.asp?fileid=28074&lang=en

(48) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0080.

(49) Eiropas Komisijas 2018. gada ziņojums par ES Pamattiesību hartas piemērošanu: https://op.europa.eu/lv/publication-detail/-/publication/784b02a4-a1f2-11e9-9d01-01aa75ed71a1

(50) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA), 2018. gada pamattiesību ziņojums / 2019. gada pamattiesību ziņojums.

(51) https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2018-frf-2018-chair-statement_en.pdf

(52) https://eige.europa.eu/sites/default/files/documents/20190390_mh0419039enn_pdf.pdf

(53) https://www.coe.int/en/web/commissioner/-/living-in-a-clean-environment-a-neglected-human-rights-concern-for-all-of-us

(54) http://www.assembly.coe.int/LifeRay/EGA/Pdf/TextesProvisoires/2019/20190912-ObstetricalViolence-EN.pdf

(55) https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-eu-minorities-survey-muslims-selected-findings_en.pdf

(56) “No LGBT brīvas zonas” ir ieviestas Polijā – https://atlasnienawisci.pl/.

(57) https://www.coe.int/en/web/commissioner/-/the-right-to-affordable-housing-europe-s-neglected-duty

(58) https://www.feantsa.org/download/full-report-en1029873431323901915.pdf

(59) https://rm.coe.int/annual-report-2018-democracy-in-danger-threats-and-attacks-media-freed/1680926453

(60) Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre “Mierīgas pulcēšanās brīvības iespēju samazināšanās” (Shrinking space for freedom of peaceful assembly), Eiropas Padome, Strasbūra, 2019.

(61) https://www.iom.int/news/iom-mediterranean-arrivals-reach-110699-2019-deaths-reach-1283-world-deaths-fall

(62) Skatīt arī pienākumus, kas paredzēti 1974. gada Starptautiskajā konvencijā par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS), 1979. gada Starptautiskajā konvencijā par meklēšanu un glābšanu uz jūras (SAR) un 1989. gada Starptautiskajā glābšanas konvencijā.

(63) ECT 1988. gada 24. maija spriedums lietā Müller un citi / Šveice, 27. un 33. punkts; ECT 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā Karatas / Turcija; ECT 2007. gada 22. oktobra spriedums lietā Lindon, Otchakovsky-Laurens un July / Francija.

(64) OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp.

(65) Apvienotās lietas C-203/15 un C-698/15, Tele2 Sverige, un C-293/12 un C-594/12, digitālās tiesības, Īrija.

(66) https://rm.coe.int/factsheet-human-rights-and-corruption/16808d9c83

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/126

P9_TA(2020)0329

Cilvēktiesību situācijas pasliktināšanās Alžīrijā, jo īpaši žurnālista Khaled Drareni lieta

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Alžīrijā, jo īpaši žurnālista Khaled Drareni lietu (2020/2880(RSP))

(2021/C 425/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Alžīriju, jo īpaši 2019. gada 28. novembra rezolūciju par brīvību situāciju Alžīrijā (1) un 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par darba ņēmēju un cilvēktiesību aktīvistu ieslodzīšanu Alžīrijā (2),

—	ņemot vērā 2020. gada 15. jūnijā publicēto ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2019. gadā,

—	ņemot vērā Starptautiskās Juristu komisijas brīfingu “Nepilnīgs un neatbilstīgs: Alžīrijas konstitūcijas grozīšanas process”, kas publicēts 2020. gada oktobrī,

—	ņemot vērā 2020. gada 29. septembra kopīgo vēstuli, kuru parakstījusi 31 vietējā, reģionālā un starptautiskā pilsoniskās sabiedrības organizācija un kurā nosodītas represijas pret Alžīrijas pilsonisko sabiedrību,

—	ņemot vērā laikposmā no 2020. gada 30. marta līdz 16. septembrim Alžīrijas valdībai nosūtītos četrus ANO Cilvēktiesību padomes paziņojumus par patvaļīgiem un vardarbīgiem arestiem, netaisnīgiem tiesas procesiem un represijām pret cilvēktiesību aizstāvjiem un miermīlīgiem aktīvistiem,

—	ņemot vērā ES un Alžīrijas asociācijas nolīgumu un jo īpaši tā 2. pantu, kurā noteikts, ka demokrātijas principu un cilvēka pamattiesību ievērošanai ir jābūt būtiskam nolīguma elementam, uz kura jābalsta nolīguma pušu iekšējā un starptautiskā politika,

—	ņemot vērā ES un Alžīrijas 11. Asociācijas padomi,

—	ņemot vērā kopīgās partnerības prioritātes, kuras saskaņā ar pārskatīto Eiropas kaimiņattiecību politiku Alžīrija un Eiropas Savienība pieņēma 2017. gada 13. martā,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 19. novembra secinājumus attiecībā uz ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju 2020.–2024. gadam un jo īpaši tā ES cilvēktiesību aizstāvju mehānismu, kas izveidots, lai aizsargātu un atbalstītu žurnālistus un plašsaziņas līdzekļu darbiniekus,

—	ņemot vērā Alžīrijas kriminālkodeksu un jo īpaši tā 75., 79., 95.a, 98., 100., 144., 144.a pantu, 144.a panta 2. daļu, 146. un 196.a pantu,

—	ņemot vērā ES pamatnostādnes attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem, nāvessodu, spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, kā arī ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (UNCAT) un Konvenciju par bērna tiesībām un ņemot vērā, ka ES dalībvalstis un Alžīrija ir ratificējušas visus četrus minētos dokumentus,

—	ņemot vērā ANO darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos (WGAD) pieņemto Atzinumu 7/2020 par Fadel Breika aizturēšanu,

—	ņemot vērā trešo vispārējo periodisko pārskatu (VPP) par Alžīriju, ko ANO Cilvēktiesību padome pieņēma 36. sesijā 2017. gada 21. un 22. septembrī,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu (ACHPR),

—	ņemot vērā “Reportieru bez robežām” sagatavoto 2020. gada preses brīvības indeksu,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

tā kā 2019. gada februārī Alžīrija piedzīvoja vēl nebijušu protesta kustību (Hirak), reaģējot uz toreizējā prezidenta Abdelaziz Bouteflika izredzēm iegūt piekto mandātu; tā kā visā valstī piektdienās un otrdienās regulāri notika miermīlīgas demonstrācijas pret valdības korupciju un izskanēja aicinājumi veidot pilsonisku valsti, neatkarīgu tiesu sistēmu, demokrātisku reformu, pārredzamību un iekļaujošu sistēmu, lai sagatavotos brīvām vēlēšanām, un šādas demonstrācijas turpinājās visu gadu, tostarp vēlēšanu laikā; tā kā šīs nozīmīgās iknedēļas demonstrācijas brīvprātīgi tika pārtrauktas 2020. gada martā Covid-19 pandēmijas dēļ, taču protesta kustība turpinājās sociālajos medijos;

tā kā pēc prezidenta A. Bouteflika atkāpšanās 2019. gada 2. aprīlī, reaģējot uz Hirak kustību, un pēc diviem secīgiem lēmumiem atlikt vēlēšanas, kuru pieņemšanu būtiski ietekmēja militārā vadība, Alžīrijā 2019. gada 12. decembrī notika prezidenta vēlēšanas, pēc kurām par prezidentu kļuva bijušais premjerministrs Abdelmadjid Tebboune; tā kā Hirak kustība nosodīja izraudzītos kandidātus dēļ viņu saistības ar bijušo administrāciju un boikotēja vēlēšanas, kurās oficiālā vēlētāju aktivitāte bija zem 40 %;

tā kā kopš 2019. gada vasaras ir palielinājies miermīlīgo Hirak un arodbiedrību aktīvistu, kā arī žurnālistu aresti un patvaļīga aizturēšana politisku motīvu dēļ, tā pārkāpjot pamattiesības uz taisnīgu tiesu un likumā paredzēto kārtību; tā kā, neskatoties uz A. Bouteflika valdības oficiālajām beigām, aizvien biežāk notiek cenzūra, tiesas procesi un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu barga sodīšana, kurus bieži apsūdz par iesaistīšanos ārvalstu varas iestāžu sazvērestībā pret valsts drošību; tā kā drošības ierobežojumi, kas ieviesti cīņai pret Covid-19 pandēmiju, veicināja stingrāku kontroli, un varas iestādes to izmanto, lai vēl vairāk ierobežotu pilsonisko telpu un miermīlīgus protestus un apgrūtinātu runas un vārda brīvību;

D.	tā kā uz šo represiju fona, kas pašlaik notiek Alžīrijā, aizvien biežāk izskan runas, ka policijas iecirkņos un Iekšējās drošības ģenerāldirektorātā (DGSI) Alžīrā tiek piekopta spīdzināšana, kā tas noticis ar ieslodzīto Walid Nekkiche;

tā kā laikposmā no 2020. gada 30. marta līdz 16. aprīlim ar ANO īpašo procedūru starpniecību Alžīrijas valdībai tika nosūtīti trīs paziņojumi saistībā ar patvaļīgiem un vardarbīgiem arestiem, netaisnīgiem tiesas procesiem un represijām pret cilvēktiesību aizstāvjiem un miermīlīgiem aktīvistiem un 2020. gada 27. augustā tika nosūtīts ceturtais paziņojums attiecībā uz Mohamed Khaled Drareni;

tā kā televīzijas kanāla TV5 Monde korespondentam, “Reportieru bez robežām”(RSF) pārstāvim un ziņu vietnes Casbah Tribune direktoram Mohamed Khaled Drareni 2020. gada augustā piesprieda trīs gadu cietumsodu un 50 000 Alžīrijas dināru naudas sodu par to, ka viņš filmēja policijas uzbrukumu demonstrantiem Alžīrā; tā kā oficiālās apsūdzības pret viņu formulētas kā “kūdīšana uz neapbruņotu pulcēšanos” un “valsts teritoriālās integritātes apdraudēšana”; tā kā 2020. gada 15. septembrī apelācijas kārtībā viņa sods tika samazināts uz diviem gadiem; tā kā 2020. gada 16. septembrī ANO īpašie referenti un Īpašo procedūru darba grupa pauda nosodījumu par viņam piespriesto cietumsodu, aicināja Alžīrijas varas iestādes nodrošināt tūlītēju atbrīvošanu un viņa sodīšanu raksturoja kā skaidru vārda brīvības un miermīlīgas pulcēšanās pārkāpumu;

tā kā kopš Hirak protestu sākšanās 2019. gada februārī Mohamed Khaled Drareni tos divreiz nedēļā atspoguļoja ziņās; tā kā viņa reportāžas par Alžīrijas valdības vardarbīgajiem uzbrukumiem miermīlīgiem demonstrantiem un vārda brīvībai noveda pie tā, ka par Hirak protestu atspoguļošanu viņu pirms notiesāšanas trīs reizes apcietināja, proti, 2019. gada 14. maijā, 2019. gada 9. augustā un 2020. gada 9. janvārī, pratināja un iebiedēja, kā arī divos gadījumos notika kukuļošanas mēģinājumi no valdības amatpersonu puses; tā kā viņam tika paziņots, ka pēdējā apcietināšana ir galīgais brīdinājums pirms nodošanas tiesu sistēmai; tā kā 2020. gada 7. martāMohamed Khaled Drareni tika arestēts Hirak protesta laikā; tā kā M. K. Drareni atbrīvoja 2020. gada 10. martā, bet 2020. gada 27. martā no jauna arestēja;

ta ka kopš viņa aresta pirmās dienas vairāk nekā 20 miermīlīgu protestantu ir tikuši apcietināti; tā kā divi no šiem apcietinātajiem tika aizturēti par Amazigh karoga izkāršanu; tā kā Amazigh karogs plaši tiek lietos Hirak protestos; tā kā ģenerālis Ahmed Gaid Salah 2019. gada jūnijā šā karoga lietošanu aizliedza; tā kā pēdējos mēnešos bijušie režīma ierēdņi ir sākuši nomelnošanas kampaņu pret Amazigh Kabylie reģiona pamatiedzīvotājiem, kā rezultātā Hirak kustībā varētu notikt etniska šķelšanās; tā kā Amazigh un Hirak aktīvistus, tostarp Yacine Mebarki, joprojām patvaļīgi aiztur par atšķirīgu reliģisko un politisko uzskatu paušanu;

tā kā Hirak protestos tika pieprasīts atjaunot pilsoņiem publisko telpu; tā kā īpaši pēc tam, kad nolūkā nevairot Covid-19 izplatīšanos Hirak kustība pārcēlās tiešsaistē, vārda brīvības ierobežojumi un žurnālistiem noteiktie ierobežojumi tika pastiprināti, jo īpaši bloķējot interneta vietnes, cenzējot televīzijas programmas un aizturot un vajājot žurnālistus, plašsaziņas līdzekļu vadītājus un protestētājus, kuri pauž viedokli sociālajos medijos, un 2020. gada aprīlī un maijā vismaz sešas tiešsaistes ziņu vietnes Alžīrijas tīklos tika slēgtas;

tā kā vietējo tiesību aizstāvju grupas lēš, ka laikposmā no 2020. gada marta līdz jūnijam vismaz 200 cilvēki tika patvaļīgi arestēti par viedokļa paušanu vai iespējamu atbalstu Hirak kustībai; tā kā Nacionālā aizturēto atbrīvošanas komiteja (CNLD) dokumentējusi, ka līdz 2019. gada 17. novembrim pārliecības dēļ apcietinājumā atrodas vismaz 91 sirdsapziņas ieslodzītais, salīdzinot ar 44 ieslodzītajiem augusta beigās, un daudzi no viņiem pirmstiesas apcietinājumā atrodas uz nenoteiktu laiku; tā kā Covid-19 uzliesmojuma risks cietumos rada papildu apdraudējumu personām, kuras aizturētas par politisko uzskatu paušanu; tā kā 2020. gada 25. martā saistībā ar Covid-19 pandēmiju ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Michelle Bachelet aicināja atbrīvot politiskos ieslodzītos un tos, kuri aizturēti par kritisku viedokļu paušanu;

tā kā kopš 2020. gada janvāra aktīvisti un jo īpaši Feminicides-dz ir ziņojuši par 41 feminicīda gadījumu; tā kā 2020. gadā sieviešu tiesību kustības aizvien biežāk paudušas nosodījumu par pieaugošo vardarbību pret sievietēm un feminicīdu skaitu, kā arī aicinājušas pārskatīt pašreizējos likumus, jo īpaši Ģimenes kodeksu un vairākus kriminālkodeksa pantus, lai garantēt sieviešu un vīriešu pilnīgu līdztiesību;

tā kā 2020. gada aprīlī Alžīrija ar Likumu Nr. 20-06 pieņēma arī grozījumus kriminālkodeksā, kuri vēl vairāk ierobežo un kriminalizē tādu pamattiesību izmantošanu kā preses brīvība, vārda brīvība un biedrošanās brīvība, pamatojot šos ierobežojumus ar izdomātiem iemesliem, ka minētās brīvības izplata viltus ziņas un grauj Alžīrijas valsti; tā kā Alžīrijas iestādes aizvien biežāk izmanto neskaidri formulētos kriminālkodeksa pantus, tostarp tos, kas pievienoti 2020. gada aprīlī, lai sauktu pie atbildības cilvēkus, kuri izmanto savas tiesības uz viedokļa paušanu, vārda brīvību, mierīgu pulcēšanos un iesaistīšanos apvienībās; tā kā par pirmo reizi izdarītu pārkāpumu maksimālais sods ir piecu gadu cietumsods, ja pārkāpums izdarīts sabiedrības veselību aizsargājošu ierobežojošu pasākumu vai dabas, bioloģiskas vai tehnoloģiskas katastrofas vai jebkura cita veida katastrofas laikā;

tā kā Alžīrijas iestādes, izdarot spiedienu uz pilsoniskās sabiedrības telpu, ir panākušas progresu lejupēja konstitucionālās pārskatīšanas procesa īstenošanā, kas, iespējams, ir daļa no prezidenta A. Tebboune inaugurācijā paustās apņemšanās izveidot jaunu Alžīriju, reaģējot uz Hirak kustības protestiem, taču tam Alžīrijas sabiedrībā nav plaša atbalsta un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības organizācijas to ir kritizējušas, norādot, ka ir pārkāpti starptautiskie standarti par iekļautību, līdzdalību, pārredzamību un suverenitāti konstitūcijas veidošanā; tā kā pilsoniskās sabiedrības aktīvistu un žurnālistu masveida apcietināšana konstitucionālās pārskatīšanas procesa laikā būtiski iedragāja sabiedrības viedokli par šā procesa leģitimitāti;

tā kā Alžīrijā šī gada 2020. gada 1. novembrī notika referendums par valsts konstitūcijas pārskatīšanu, tostarp par divu termiņu ierobežojuma noteikšanu prezidenta amatam; tā kā vēlētāju aktivitāte šajā referendumā bija viszemākā kopš Alžīrijas neatkarības iegūšanas 1962. gadā — pēc oficiāliem datiem piedalījās 23,7 % vēlētāju; tā kā jauno konstitūciju oficiāli apstiprināja 66,8 % vēlētāju; tā kā Alžīrijas jaunā konstitūcija vēl nav ratificēta, gaidot uz prezidenta atgriešanos valstī;

tā kā Alžīrijas konstitūcijā ir saglabāti nosacījumi preses brīvībai, kas oficiāli iekļauti pārskatītās konstitūcijas 54. pantā par nācijas tradīciju un reliģisko, morālo un kultūras vērtību godāšanu; tā kā šādi preses brīvības ierobežojumi ir pretrunā ICCPR, ko Alžīrija ir ratificējusi; tā kā ANO Cilvēktiesību komitejas vispārējā komentārā Nr. 34 ir teikts, ka nevienu plašsaziņas līdzekli nevar sodīt par politiskās vai sociālās sistēmas kritizēšanu; tā kā ar pārskatīšanu tiek ieviestas arī bīstamas izmaiņas, kas paredz konstitucionalizēt armijas politisko lomu un pilnvaras; tā kā, pārskatot konstitūciju, tajā tiek saglabāts arī prezidenta dominējošais stāvoklis visās iestādēs, tostarp tiesu iestādēs;

tā kā Valsts tiesnešu savienība (SNM) ir nosodījusi to, ka Alžīrijas iestādes arvien biežāk un ļaunprātīgi izmanto pirmstiesas apcietinājumus; tā kā tiesu iestāžu darbiniekiem tika piemērotas profesionālas sankcijas pēc tam, kad viņi attaisnoja miermīlīgos aktīvistus vai pieprasīja ievērot tiesu neatkarību no izpildiestādēm;

Q.	tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2020. gada pasaules preses brīvības indeksā Alžīrija tika ierindota 146. vietā no 180, kas ir par piecām vietām zemāk nekā 2019. gadā un par 27 vietām zemāk nekā 2015. gadā;

tā kā Alžīrija ir svarīga Eiropas Savienības partnere Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros un ka šai valstij un reģionam ir būtiska nozīme politiskā, ekonomiskā un cilvēku savstarpējo attiecību kontekstā; tā kā ES un Alžīrijas partnerības prioritāšu pamatā ir kopīga apņemšanās ievērot vispārējās demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību vērtības,

stingri nosoda žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju, arodbiedrību pārstāvju, juristu, pilsoniskās sabiedrības dalībnieku un miermīlīgu aktīvistu patvaļīgu un nelikumīgu arestu, aizturēšanas un tiesu iestāžu īstenotas vajāšanas eskalāciju Alžīrijā, kas nav ļāvusi veidot politisku dialogu par nedemokrātisku konstitucionālo pārskatīšanu un izmantot vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību; nosoda ārkārtas pasākumu ieviešanu saistībā ar Covid-19 pandēmiju, kas tika izmantoti par ieganstu Alžīrijas iedzīvotāju pamattiesību ierobežošanai;

aicina Alžīrijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Mohamed Khaled Drareni un visas personas, kas aizturētas un apsūdzētas par tiesību uz vārda brīvību izmantošanu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, kā arī pulcēšanās un biedrošanās brīvības izmznotšanu, tostarp Yacine Mebarki, Abdellah Benaoum, Mohamed Tadjadit, Abdelkrim Zeghileche, Walid Kechida, Brahim Laalami, Aissa Chouha, Zoheir Kaddam, Walid Nekkiche, Nourreddine Khimoud un Hakim Addad; atkārto ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet aicinājumu Covid-19 pandēmijas apstākļos steidzami atbrīvot visus politieslodzītos un tos, kas aizturēti par atšķirīgu uzskatu paušanu; aicina Alžīrijas iestādes atbloķēt plašsaziņas līdzekļus un pārtraukt arestēšanu un aizturēšanu, kas vērsta pret politiskajiem aktīvistiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem vai visiem tiem, kas pauž atšķirīgu viedokli vai kritizē valdību;

atgādina, ka vārda brīvība, tostarp žurnālistu un pilsoņu žurnālistu brīvība ziņot, analizēt un komentēt protestus vai citādi paust savu neapmierinātību par valdību vai ar valdību saistītām iestādēm vai amatpersonām, ir būtiski svarīga tam, lai īstenotu pilnīgi demokrātisku politisko pāreju;

pauž solidaritāti ar visiem Alžīrijas pilsoņiem – sievietēm un vīriešiem ar dažādu ģeogrāfisko, sociālekonomisko un etnisko izcelsmi —, kuri kopš 2019. gada februāra miermīlīgās demonstrācijās pieprasa civiliedzīvotāju kontrolētu valsti, tautas suverenitāti, tiesiskuma ievērošanu, sociālo taisnīgumu un dzimumu līdztiesību; aicina Alžīrijas iestādes veikt atbilstīgus pasākumus korupcijas apkarošanai;

atkārtoti aicina Alžīrijas iestādes izbeigt kritiski noskaņotu žurnālistu, blogeru, cilvēktiesību aizstāvju, juristu un aktīvistu jebkāda veida iebiedēšanu, tiesisko vajāšanu, patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu vai kriminālatbildības noteikšanu viņiem, kā arī veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu un garantētu visas tiesības uz vārda brīvību, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību un domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvību, ko garantē Alžīrijas konstitūcija un ICCPR, kuru tā ir ratificējusi; nosoda jebkāda veida pārmērīga spēka pielietošanu, ko veic drošības spēki, izkliedējot miermīlīgus protestus; atgādina par savu prasību Alžīrijas iestādēm veikt neatkarīgu izmeklēšanu par visiem gadījumiem, kad drošības spēki pielieto pārmērīgu spēku, un saukt vainīgos pie atbildības; aicina Alžīrijas iestādes īstenot savas starptautiskās saistības saskaņā ar UNCAT;

norāda, ka kopš Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcijas pieņemšanas ir provizoriski atbrīvoti daži politiskie aktīvisti, piemēram, opozīcijas pārstāvji Karim Tabbou, Mustapha Bendjema un Khaled Tazaghart;

mudina Alžīrijas iestādes nodrošināt tādas brīvas pilsoniskās telpas izveidi, kas ļauj veidot patiesu politisko dialogu un neparedz kriminālatbildību par pamatbrīvību izmantošanu, pieņemot jaunus tiesību aktus, kas pilnībā atbilst starptautiskajiem standartiem un neparedz izņēmumus, kuri ir nelikumīgi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, jo īpaši konvencijām, ko Alžīrija ir ratificējusi, tostarp Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijām; uzsver, ka šī brīvā pilsoniskā telpa ir priekšnoteikums demokrātiskai un civilpersonu vadītai Alžīrijai; pauž nožēlu par to, ka ārvalstu reportieri, kad pieprasa preses vīzas darbam valstī, joprojām saskaras ar administratīviem šķēršļiem un kavēkļiem;

atgādina, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteikto demokrātijas principu un pamattiesību ievērošana ir viens no svarīgākajiem 2005. gada ES un Alžīrijas asociācijas nolīguma elementiem; uzsver, ka pašreizējai politiskajai pārejai ir jānodrošina visu dzimumu alžīriešu neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās, sociālekonomiskās un etniskās izcelsmes, tostarp imazigenu, tiesības pilnībā piedalīties demokrātiskajā procesā un izmantot savas tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē, tostarp izmainot tendenci, kas vērsta uz neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības, žurnālistikas un politiskās aktivitātes iespēju samazināšanu;

pauž bažas par jauniem ierobežojošiem tiesību aktiem, piemēram, Likumu Nr. 20-06, kas patvaļīgi nosaka kriminālatbildību par tādu viltus ziņu izplatīšanu, kas apdraud valsts amatpersonu godu un apvienību finansēšanu; uzsver, ka šis likums ietver vairākus noteikumus, kas pārkāpj starptautiskos standartus attiecībā uz vārda brīvību un biedrošanās brīvību, tostarp ICCPR 19. un 22. pantu;

10.

mudina Alžīrijas iestādes pārskatīt spēkā esošo 2012. gada ierobežojošo Likumu Nr. 12-06 par biedrošanos un 1991. gada Likumu Nr. 91-19 par publiskām sanāksmēm un demonstrācijām, ar ko nosaka iepriekšējas atļaujas saņemšanas režīmu, un nodrošināt, ka attiecīgā administratīvā iestāde nekavējoties izsniedz reģistrācijas apstiprinājumu vairākām pilsoniskās sabiedrības, nevalstiskajām, reliģiskajām un labdarības organizācijām, kas pieteikušās pārreģistrācijai;

11.

pauž nožēlu par 2020. gada aprīlī veiktajiem grozījumiem Alžīrijas Kriminālkodeksā, kas ierobežo preses brīvību, vārda brīvību un biedrošanās brīvību; mudina Alžīrijas iestādes pārskatīt kriminālkodeksu un jo īpaši tā 75., 79., 95.a, 98., 100., 144., 144.a, 144.a.2., 146. un 196.a pantu saskaņā ar ICCPR un ACHPR, lai izbeigtu kriminālatbildības noteikšanu par vārda brīvības un miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvības izmantošanu;

12.

atzinīgi vērtē to, ka ar pārskatītās konstitūcijas 4. un 223. pantu valsts un oficiālās valodas statuss tiek nostiprināts berberu valodai; uzsver, ka šādi paziņojumi nedrīkst kļūt par līdzekli to strukturālo problēmu ignorēšanai, ar kurām saskaras berberi, vai radīt plaisu Hirak kustībā; aicina Alžīrijas iestādes ar likumu nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret arābu un berberu valodas izmantošanu; mudina Alžīrijas valdību atcelt aizliegumu pacelt berberu karogu un nekavējoties atbrīvot visus, kas ieslodzīti par berberu simbolu izvietošanu;

13.

atbalsta Alžīrijas juristus un citus praktizējošus juristus, kuri joprojām cenšas ievērot augstākos tiesiskuma standartus, neraugoties uz pastāvošo kontekstu un ar to saistītajiem riskiem; aicina Alžīrijas iestādes pilnībā garantēt tiesu iestāžu neatkarību un tiesu sistēmas objektivitāti un pārtraukt un aizliegt jebkādus ierobežojumus, neatbilstīgu ietekmi, spiedienu, draudus vai iejaukšanos tiesu lēmumu pieņemšanā un citos juridiskajos jautājumos;

14.

aicina Alžīrijas iestādes nodrošināt gan pilnīgu atbildību, gan bruņoto spēku civilu un demokrātisku pārraudzību, kā arī to efektīvu pakļaušanu likumīgi izveidotai civilai varai un garantēt, ka armijas loma ir pienācīgi noteikta konstitūcijā un nepārprotami attiecas tikai uz valsts aizsardzības jautājumiem;

15.

mudina Alžīrijas iestādes atļaut starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām un ANO īpašo procedūru darbiniekiem iekļūt valstī;

16.

pauž bažas par administratīvajiem šķēršļiem, ar kuriem Alžīrijā saskaras reliģiskās minoritātes, jo īpaši saistībā ar Rīkojumu Nr. 06-03; mudina Alžīrijas valdību pārskatīt Rīkojumu Nr. 06-03 un to pieskaņot konstitūcijai un starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, jo īpaši ar ICCPR 18. pantam; prasa ievērot visu reliģisko minoritāšu reliģiskā kulta piekopšanas brīvību;

17.

pauž cerību, ka ES, sadarbojoties ar Alžīrijas iestādēm, galveno uzmanību pievērsīs cilvēktiesību stāvoklim, jo īpaši gaidāmajā ES un Alžīrijas Asociācijas padomes sanāksmē; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) sagatavot un iesniegt sarakstu ar atsevišķiem gadījumiem, kas rada īpašas bažas, tostarp tiem, kas minēti šajā rezolūcijā, un regulāri ziņot Parlamentam par progresu minēto gadījumu risināšanā;

18.

aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis kopā ar ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos atbalstīt pilsoniskās sabiedrības grupas, cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus un protestētājus, tostarp ieņemot pārliecinošāku sabiedrības nostāju attiecībā uz cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu Alžīrijā, skaidri un publiski nosodot cilvēktiesību pārkāpumus, mudinot iestādes atbrīvot patvaļīgi aizturētās personas un pārtraukt pārmērīgu pirmstiesas apcietinājuma izmantošanu, pieprasot piekļuvi aizturētajiem un uzraugot aktīvistu, žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju tiesas procesus, kā arī rūpīgi ar visiem pieejamajiem instrumentiem uzraugot cilvēktiesību situāciju Alžīrijā;

19.

uzsver, cik svarīgas ir ES un Alžīrijas attiecības, jo Alžīrija ir svarīga kaimiņvalsts un partneris; atgādina, cik būtiskas ir spēcīgas un padziļinātas ES un Alžīrijas attiecības, un atkārtoti apstiprina savu apņemšanos veicināt šīs attiecības, pamatojoties uz tādu kopējo vērtību pilnīgu ievērošanu kā cilvēktiesības, demokrātija, tiesiskums un plašsaziņas līdzekļu brīvība;

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES delegācijai Alžīrā, Alžīrijas valdībai, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Eiropas Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0072.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0188.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/132

P9_TA(2020)0330

Stāvoklis Etiopijā

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par stāvokli Etiopijā (2020/2881(RSP))

(2021/C 425/14)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Etiopiju,

—	ņemot vērā Augstā pārstāvja / priekšsēdētājas vietnieka Josep Borrell2020. gada 9. novembra paziņojumu par jaunākajām norisēm Etiopijā,

—	ņemot vērā Augstā pārstāvja / priekšsēdētājas vietnieka Josep Borrell un krīžu pārvaldības komisāra Janez Lenarčič2020. gada 12. novembra kopīgo paziņojumu par Etiopiju,

—	ņemot vērā krīžu pārvaldības komisāra Janez Lenarčič2020. gada 19. novembra paziņojumu “Tigrajas konflikts: ES humānā palīdzība Etiopijas bēgļiem, kas nonāk Sudānā”,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2020. gada 4. novembra paziņojumu,

—	ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Michelle Bachelet2020. gada 6. novembra un 2020. gada 13. novembra paziņojumus par Tigraju,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomē 2020. gada 24. novembrī notikušās neoficiālās sarunas par pašreizējo konfliktu Etiopijas Tigrajas reģionā,

—	ņemot vērā ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) 2020. gada 11. novembra stāvokļa ziņojumu par Etiopiju,

—	ņemot vērā Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētāja Viņa Ekselences Moussa Faki Mahamat2020. gada 9. novembra paziņojumu par stāvokli Etiopijā,

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju 2020. gada 9. novembra paziņojumu,

—	ņemot vērā ES dalībvalstu ārlietu ministru 2020. gada 19. novembra paziņojumu,

—	ņemot vērā 1994. gada 8. decembrī pieņemto Etiopijas Federālās Demokrātiskās Republikas Konstitūciju un jo īpaši tās III sadaļas noteikumus par pamattiesībām un pamatbrīvībām, cilvēktiesībām un demokrātiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

—	ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

—	ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā Kotonū nolīguma otro pārskatīto redakciju,

—	ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.	tā kā pašreizējais bruņotais konflikts starp Etiopijas federālo valdību un Tigrajas reģionālo administrāciju, ko vada Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte (TPLF), ir izraisījis simtiem civiliedzīvotāju nāvi un cilvēku masveida pārvietošanu;

tā kā 2020. gada 4. novembrī Etiopijas valdība izsludināja ārkārtas stāvokli un uzsāka militāras operācijas ziemeļu reģionā Tigrajā dienu pēc tam, kad tika ziņots par TPLF uzbrukumu federālās valdības militārajai bāzei Tigrajas reģionā; tā kā kopš tā laika ir notikušas bruņotas sadursmes starp federālajiem spēkiem (federālo armiju, Amharas reģiona īpašajiem policijas spēkiem un Amharas vietējiem paramilitāriem grupējumiem), no vienas puses, un TPLF lojālajiem reģionālajiem spēkiem (Tigrajas īpašajiem policijas spēkiem un paramilitārajiem grupējumiem), no otras puses;

C.	tā kā politiskās viedokļu atšķirības starp PP un TPLF saasinājās vēl vairāk, kad federālā valdība Covid-19 krīzes dēļ atlika 2020. gada maijā paredzētās valsts vēlēšanas;

tā kā 2020. gada septembrī TPLF vadītā Tigrajas reģionālā administrācija sarīkoja savas vēlēšanas, kuras Etiopijas valdība pasludināja par nelikumīgām, jo tās pilnvaru termiņam bija jābeidzas 2020. gada septembrī; tā kā federālais parlaments vēlēšanu procesu Tigrajas reģionā atzina par nelikumīgu; tā kā Tigrajas vadība paziņoja, ka tā vairs neatzīst ne federālo administrāciju, ne tās tiesību aktus; tā kā 2020. gada 3. novembrī federālais parlaments pasludināja TPLF par teroristu grupējumu;

tā kā 2020. gada 8. novembrīTPLF vērsās pie Āfrikas Savienības, lai ierosinātu sarunas, bet federālā valdība nepieļāva ne mazāko iespēju risināt sarunas ar TPLF un noraidīja starptautiskos aicinājumus uz dialogu un starpniecības izmantošanu, apgalvojot, ka Tigrajas konflikts ir iekšējs jautājums, ko nevajadzētu internacionalizēt; tā kā ES ir piedāvājusi atbalstu, lai palīdzētu mazināt spriedzi, atgriezties pie dialoga un nodrošināt tiesiskumu visā Etiopijā;

tā kā 2018. gadā Abiy Ahmed panāca vēsturisku vienošanos par mieru ar Eritreju, izbeidzot vairāk nekā desmit gadus ilgušo diplomātisko un komerciālo attiecību pārtraukumu starp abām valstīm; tā kā Abiy valdība veica būtiskus pasākumus, lai atbrīvotu žurnālistus un politieslodzītos, ļautu darboties iepriekš aizliegtajām opozīcijas grupām un pieņemtu jaunus tiesību aktus par pilsoniskās sabiedrības organizācijām un terorisma apkarošanu; tā kā valdība nesen tika kritizēta opozīcijas politiķu aizturēšanas dēļ; tā kā joprojām pastāv bažas par jauna likuma pieņemšanu, kura mērķis ir ierobežot naida runu un dezinformāciju, bet kurš var negatīvi ietekmēt vārda brīvību;

G.	tā kā dažas ar etniskajām grupām saistītas politiskās grupas Etiopijā, kuras jūtas atstumtas Etiopijas federālās pārvaldības sistēmas dēļ, apgalvo, ka šī sistēma ir izraisījusi etnisku favorītismu un diskrimināciju;

tā kā 2020. gada jūnijā pēc Oromo reģiona dziedātāja un aktīvista Hachalu Hundessa nāves uzliesmoja plaša vardarbība un simtiem cilvēku tika nogalināti un arestēti; tā kā 2020. gada 1. novembrī vairāk nekā 50 Amharas iedzīvotāju tika nogalināti pret trim ciematiem vērstos uzbrukumos, kurus daudzi uzskata par etniski motivētiem un kurus, iespējams, veica Oromo Atbrīvošanās armija (OLA) — no Oromo Atbrīvošanās frontes (OLF) atdalījies paramilitārs grupējums;

I.	tā kā saskaņā ar Nacionālās Amharas kustības sniegto informāciju Etiopijas varas iestādes aizliedza miermīlīgus pret nogalināšanu etnisku iemeslu dēļ vērstus protestus, kam bija jānotiek 2020. gada 28. oktobrī;

tā kā saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību organizāciju sniegto informāciju kopš konflikta sākuma vairākkārt ir notikusi neselektīva civiliedzīvotāju slepkavošana dažādās Tigrajas vietās, tostarp slaktiņš, kas 2020. gada 9. novembra naktī notika Maikadrā Tigrajas reģionā un kurā tika nogalināts simtiem civiliedzīvotāju, ko varētu pielīdzināt kara noziegumiem;

K.	tā kā saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību organizāciju sniegto informāciju citur valstī dzīvojošie tigrajieši ir atstādināti no darba un viņiem ir liegti lidojumi uz ārvalstīm; tā kā tiek ziņots par fizisku un digitālu novērošanu, masveida patvaļīgiem arestiem un aizturēšanu;

L.	tā kā Tigrajas prezidents ir apstiprinājis, ka viņa spēki ir izšāvuši uz Eritrejas Asmaras lidostu mērķētas raķetes;

tā kā nāvējošās sadursmes starp Etiopijas federālajiem spēkiem un TPLF ir izraisījušas starptautiskas bažas par riskiem, kurus rada esošo drošības situāciju saasināšanās vai jaunu situāciju izraisīšana Etiopijā, kas varētu ietekmēt kaimiņvalstis un, iespējams, destabilizēt visu Āfrikas raga reģionu; tā kā Etiopija ir atvilkusi karaspēku no Somālijas, kur tas cīnījās pret islāmistu nemierniekiem; tā kā Kenijas iestādes ir palielinājušas drošību pie Etiopijas robežas, baidoties no saspīlējuma saasināšanās;

tā kā ES attīstības sadarbība ar Etiopiju ir viena no apjomīgākajām pasaulē, laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam sasniedzot 815 miljonus EUR; tā kā Etiopija ir arī viena no lielākajām ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai līdzekļu saņēmējām un 2015.–2019. gadā ir saņēmusi vairāk nekā 271,5 miljonus EUR; tā kā 2020. gadā ES ir piešķīrusi 44,29 miljonus EUR humānās palīdzības projektiem Etiopijā, atbalstot vitāli svarīgas palīdzības sniegšanu valsts iekšienē pārvietotām personām, kurām nācies pamest mājas vardarbības vai dabas radītu apdraudējumu dēļ;

tā kā ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA) ir pieprasījis piekļuvi Tigrajas reģionam, kas kopš kauju sākuma joprojām ir pilnībā izolēts (piekļuve internetam un telefonsakari ir atslēgti); tā kā saskaņā ar UNHCR sniegto informāciju elektroenerģijas, telekomunikāciju, degvielas un skaidras naudas trūkums ierobežo jebkādas humānās palīdzības sniegšanu Tigrajā un pārējā Etiopijā, tostarp rūpes par cīņās ievainotajiem un nogalinātajiem;

tā kā vēl pirms kauju sākuma Etiopijā humānā palīdzība bija nepieciešama 15,2 miljoniem cilvēku, no kuriem 2 miljoni atradās Tigrajas reģionā; tā kā Tigrajas reģions ir piektais visapdzīvotākais reģions Etiopijā ar vairāk nekā 6 miljoniem iedzīvotāju un tajā dzīvo 100 000 iekšzemē pārvietotu personu un 96 000 Eritrejas bēgļu; tā kā tajā atrodas vairākas nozīmīgas bēgļu nometnes, kurās saskaņā ar NVO datiem 44 % iemītnieku ir bērni;

Q.	tā kā Etiopija ir parakstījusi Kotonū nolīgumu, kura 96. pantā ir noteikts, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir būtiska ĀKK un ES sadarbības sastāvdaļa;

tā kā cīņās ir gājuši bojā vai tikuši ievainoti tūkstošiem cilvēku abās pusēs un tās ir izraisījušas smagus cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem 2020. gada 22. novembrī vairāk nekā 38 500 bēgļu, bēgot no konflikta, bija šķērsojuši robežu un nonākuši Sudānā; tā kā ANO ir brīdinājusi par plaša mēroga humanitāro krīzi un tās aģentūras gatavojas tam, ka sešu mēnešu laikā varētu ierasties 200 000 bēgļu; tā kā cīņas izraisa arī iedzīvotāju iekšēju pārvietošanu; tā kā UNHCR jau ir lūdzis abām konfliktā iesaistītajām pusēm atvērt koridorus, lai cilvēki varētu doties prom un vienlaikus varētu tikt veiktas piegādes; tā kā starptautiskās humānās palīdzības organizācijas uz vietas ir nepietiekami aprīkotas un tām trūkst resursu, kas nepieciešami, lai parūpētos par bēgļiem un vardarbības upuriem, kuri tikko ieradušies; tā kā ANO aģentūras cenšas nekavējoties rast finansējumu 50 miljonu USD apmērā, lai nodrošinātu pārtiku un izveidotu jaunas nometnes; tā kā Eiropas Komisija mobilizē ārkārtas palīdzību sākotnēji 4 miljonu EUR apmērā, lai palīdzētu atbalstīt pārvietotās personas, kas ierodas Sudānā,

pauž dziļas bažas par nesenajiem notikumiem Etiopijā, tostarp par to, ka turpinās vardarbība un tiek ziņots par nopietniem pamata cilvēktiesību pārkāpumiem; pauž nožēlu par pašreizējo bruņoto konfliktu starp Etiopijas federālo valdību un TPLF vadīto Tigrajas reģionālo administrāciju; aicina abas puses apņemties nekavējoties panākt pamieru un ar demokrātiskiem līdzekļiem valsts konstitūcijas ietvaros risināt politiskās pretrunas nolūkā rast ilgstošu mierīgu risinājumu, izveidot pamiera uzraudzības mehānismu un ar iekļaujoša dialoga palīdzību strādāt pie nacionālā izlīguma panākšanas;

pauž solidaritāti cietušajiem un skartajām ģimenēm; pauž nožēlu par to, ka konfliktā dzīvību zaudē nevainīgi civiliedzīvotāji un ka notiek slepkavības un sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma, turklāt neatkarīgi no tā, kurš šos nodarījumus veic;

aicina Etiopijas centrālo valdību un TPLF nekavējoties rīkoties konflikta deeskalācijai; prasa, lai visi iesaistītie stingri ievērotu uz cilvēku orientētu drošības pieeju;

pauž nožēlu, ka pašlaik humānās palīdzības sniedzēju piekļuve ir stingri ierobežota; aicina Etiopijas valdību nodrošināt humānās palīdzības organizācijām tūlītēju un neierobežotu piekļuvi konfliktu zonām, lai sniegtu humāno palīdzību; brīdina par lielas humānās krīzes draudiem valstī, kā arī kaimiņvalstīs un plašākā reģionā;

ar bažām norāda uz premjerministra Abiy ultimātu Tigrajas spēkiem, mudinot viņus padoties un pretējā gadījumā draudot uzsākt militāru uzbrukumu reģiona galvaspilsētai Mekelei;

atgādina, ka apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem ir kara noziegums; aicina abu pušu spēkus ievērot starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības un nodrošināt iedzīvotāju aizsardzību skartajās teritorijās; mudina visas konfliktā iesaistītās puses un reģionālās iestādes līdz minimumam samazināt kaitējumu civiliedzīvotājiem un vienmēr nodrošināt pamatpakalpojumus civiliedzīvotājiem un viņu iespēju tiem piekļūt;

ar nopietnām bažām konstatē, ka Etiopijā pieaug spriedze starp etniskajām grupām un vardarbība; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Etiopijas un Tigrajas iestādes īstenotu atbildīgu vadību, veicinot iekļaujošu politisko vidi visiem iesaistītajiem un etniskajām grupām;

mudina federālās iestādes pārtraukt patvaļīgu aizturēšanu, novērošanu vai citādu vēršanos pret etniskajām grupām; aicina Etiopijas varas iestādes veikt stingrus pasākumus pret jebkādu etnisko profilēšanu un nodrošināt etnisko minoritāšu aizsardzību visā valstī; aicina Etiopijas valdību īstenot reformas, kas aizsargā cilvēktiesības un visām etniskajām grupām garantē vienlīdzīgu piekļuvi valdības pakalpojumiem un resursiem;

pauž nopietnas bažas par pieaugošo maldinošas informācijas izplatīšanos un naida runas izmantošanu, kurinot spriedzi starp etniskajām grupām, lai tā saasinātu pašreizējo konfliktu Tigrajas reģionā; aicina visas konfliktā iesaistītās puses atturēties no agresīviem izteikumiem un naida runas bezsaistē un tiešsaistē; mudina valsts un vietējās iestādes, plašsaziņas līdzekļus un sabiedrību atturēties no vardarbības kurināšanas un diskriminācijas un naidīguma attiecībā uz apdraudētajiem iedzīvotājiem;

10.

aicina Etiopijas kaimiņvalstis, tostarp Eritreju, kā arī citas valstis plašākā reģionā, piemēram, Nīlas baseina valstis, atturēties no jebkādas politiskas un militāras iejaukšanās, kas varētu veicināt konfliktu; uzsver, ka pretēja rīcība varētu destabilizēt plašāku reģionu, kas draudētu ar katastrofālām sekām starptautiskajam mieram un drošībai; uzsver izšķirošo lomu, kāda var būt Etiopijas kaimiņvalstīm, sniedzot diplomātisko atbalstu konflikta mazināšanai;

11.

pauž pilnīgu atbalstu Āfrikas Savienības (ĀS) vadītajiem starpniecības un saspīlējuma mazināšanas centieniem, ko rosināja ĀS Dienvidāfrikas prezidentūra, jo īpaši trīs ĀS īpašo sūtņu iecelšanai, un aicina visas iesaistītās puses aktīvi sadarboties un iesaistīties ĀS starpniecības centienos; aicina Etiopijas iestādes sadarboties ar starptautisko organizāciju, piemēram, Āfrikas Savienības, IGAD un Eiropas Savienības, centieniem iesaistīties iekļaujošā dialogā ar mērķi panākt mieru, drošību un stabilitāti valstī un reģionā;

12.

pauž nopietnas bažas par de facto notikušo sakaru pārtraukšanu ar Tigrajas ziemeļu reģionu; mudina Etiopijas valdību atjaunot visu veidu komunikāciju ar Tigraju kā apliecinājumu atbildībai un pārredzamībai saistībā ar tās militārajām operācijām reģionā un atļaut brīvu saziņu starp Tigrajas iedzīvotājiem; uzsver, cik svarīga un nepieciešama ir piekļuve informācijai gan tiešsaistē, gan bezsaistē, jo krīzes situācijā īpaši svarīgas ir visu cilvēku tiesības būt informētiem un piekļūt informācijai; prasa atļaut sniegt neatkarīgu informāciju par situāciju; uzstāj, ka ir svarīgi nekavējoties nodrošināt neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu piekļuvi Tigrajai; mudina Etiopijas valdību pilnībā ievērot vārda, biedrošanās un preses brīvību, kā paredzēts Etiopijas konstitūcijā, un atbrīvot nepamatoti aizturētos žurnālistus un blogerus; pauž stingru pārliecību, ka miermīlīgi protesti ir daļa no demokrātiska procesa un ka visos gadījumos jāizvairās no reaģēšanas ar pārmērīgu spēku;

13.

aicina visas konfliktā iesaistītās puses garantēt civiliedzīvotāju drošu un brīvu pārvietošanos un nodrošināt pulcēšanās brīvības ievērošanu;

14.

aicina visas Tigrajas ziemeļu reģiona konfliktā iesaistītās puses nodrošināt neatkarīgu cilvēktiesību novērotāju neierobežotu piekļuvi ar nolūku garantēt starptautisko cilvēktiesību standartu ievērošanu; aicina visas konfliktā iesaistītās puses cieši sadarboties ar attiecīgajiem dalībniekiem nolūkā veikt pārredzamu izmeklēšanu par Mai Kadras slaktiņu un prasa nekavējoties saukt pie atbildības un tiesāt šā nozieguma izdarītājus;

15.

aicina Etiopijas federālās iestādes veikt rūpīgu, neatkarīgu, efektīvu un objektīvu izmeklēšanu par visām slepkavībām un cilvēktiesību pārkāpumiem, ieskaitot pārmērīga spēka izmantošanu, patvaļīgu aizturēšanu un piespiedu pazušanu, un aicina Tigrajas iestādes sadarboties šajā izmeklēšanā; aicina visas Etiopijas iestādes aktīvi cīnīties pret nesodāmību; atgādina Etiopijas valdībai par tās pienākumu aizsargāt pamattiesības, tostarp tiesu iestāžu pieejamību un tiesības uz taisnīgu un neatkarīgu tiesu, kā paredzēts Āfrikas hartā un citos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos, tostarp Kotonū nolīgumā; prasa Etiopijas iestādēm nodrošināt, ka visā valstī tiek ievērots taisnīgs un objektīvs tiesiskums;

16.

aicina ES humānās palīdzības struktūras cieši sadarboties ar UNHCR un UNHCR turpināt sniegt atbalstu cilvēkiem, kuri šīs krīzes rezultātā kļuvuši par bēgļiem, tostarp to apgabalu tuvumā, no kuriem viņi bēguši; atgādina, ka Etiopijas valdība ir atbildīga par bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu drošību un aizsardzību tās teritorijā; atgādina, ka vairāk nekā 96 000 Eritrejas bēgļu galvenokārt izmitināti bēgļu nometnēs Tigrajas reģionā; atbalsta starptautiskās sabiedrības un humānās palīdzības organizāciju aicinājumus palielināt palīdzību bēgļiem un pārvietotajām personām;

17.

aicina ES un tās partnerus atbalstīt Sudānas valdību un vietējās iestādes to centienos reaģēt uz steidzamajiem aicinājumiem uzņemt Etiopijas bēgļus, kuri glābjas no karadarbībasTigrajas reģionā; pauž atzinību par Sudānas gatavību uzņemt šā konflikta bēgļus; uzsver, ka steidzami jāsagatavojas līdz 200 000 bēgļu uzņemšanai Sudānā; atzīst, ka Etiopija ir svarīga migrantu galamērķa, tranzīta un izcelsmes valsts; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visos finansētajos projektos, kas uzsākti saistībā ar Savienības trasta fondu Āfrikai, tiek ievērotas cilvēktiesības, jo īpaši migrantu un iekšzemē pārvietoto personu tiesības;

18.

aicina ES un tās dalībvalstis steidzami mobilizēt, kā arī strukturēti un saskaņoti izlietot papildu resursus konflikta radīto visaptverošo vajadzību risināšanai;

19.

atzinīgi vērtē Etiopijas valdības apņemšanos 2021. gadā sarīkot vispārējās vēlēšanas; mudina visus politikas dalībniekus visā valstī pirms vēlēšanām iesaistīties politiskā dialogā, piesaistot arī visa politiskā, ideoloģiskā, reģionālā un etniskā spektra iedzīvotājus; stingri uzsver, ka brīvas, taisnīgas, iekļaujošas un ticamas vēlēšanas var notikt tikai bez iebiedēšanas, vardarbības un aizskaršanas, garantējot vārda un biedrošanās brīvību saskaņā ar starptautiskajām normām; pauž nožēlu, ka apņemšanos rīkot brīvas vēlēšanas grauj vairāku visu politisko spektru pārstāvošu opozīcijas politiķu aizturēšana laikā kopš 2020. gada jūnija un nopietni procesuāli pārkāpumi, kas apdraud aizturēto personu tiesības uz taisnīgu tiesu; aicina iestādes atbrīvot visus aizturētos, ja vien viņiem netiek izvirzīta apsūdzība juridiski atzīstamos noziegumos un viņus var saukt pie atbildības saskaņā ar starptautiskajiem taisnīgas tiesas standartiem;

20.

pauž atbalstu Etiopijas vienotībai un teritoriālajai integritātei un aicina visus Etiopijas spēkus strādāt, lai panāktu miermīlīgu risinājumu jebkuram konfliktam valstī;

21.

aicina ES turpināt izmantot visus nepieciešamos diplomātiskos līdzekļus, lai sadarbotos ar federālajām un reģionālajām iestādēm, kā arī ar reģionālajiem partneriem un daudzpusējām iestādēm nolūkā atrisināt konfliktu mierīgā ceļā;

22.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Etiopijas Federācijas federālajai valdībai un parlamentam, Tigrajas iestādēm, Sudānas Republikas valdībai , IGAD valdībām, Āfrikas Savienībai un tās dalībvalstīm, Panāfrikas parlamentam un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/137

P9_TA(2020)0331

Nepārtrauktie cilvēktiesību pārkāpumi Baltkrievijā, jo īpaši Ramana Bondarenko slepkavība

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par nepārtrauktiem cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, jo īpaši Ramana Bandarenkas slepkavību (2020/2882(RSP))

(2021/C 425/15)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Baltkrieviju, jo īpaši 2020. gada 17. septembra rezolūciju par stāvokli Baltkrievijā (1), 2018. gada 4. oktobra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanos Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lietu (2), 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par Baltkrieviju (3), 2017. gada 6. aprīļa rezolūciju par stāvokli Baltkrievijā (4) un 2016. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Baltkrievijā (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 21. oktobra ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) par attiecībām ar Baltkrieviju (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2020. gada Saharova balvu par domas brīvību, kas 2020. gada 22. oktobrī tika piešķirta Baltkrievijas demokrātiskajai opozīcijai,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2020. gada 13. augusta paziņojumu un piecu politisko grupu vadītāju 2020. gada 17. augusta paziņojumu par stāvokli Baltkrievijā pēc tā sauktajām prezidenta vēlēšanām, kas notika 2020. gada 9. augustā,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2020. gada 1. oktobra un 2020. gada 16. oktobra secinājumus un Padomes 2020. gada 12. oktobra secinājumus par Baltkrieviju,

—

ņemot vērā Padomes 2020. gada 6. novembra lēmumu iekļaut 15 Baltkrievijas amatpersonas, tostarp Aleksandru Lukašenko, to personu sarakstā, kurām piemēro sankcijas, kā rezultātā kopējais to Baltkrievijas iedzīvotāju skaits, uz kuriem attiecas ceļošanas aizliegums un aktīvu iesaldēšana, ir 59, ņemot vērā Padomes 2020. gada 17. februāra lēmumu pagarināt 2004. gadā noteikto ES embargo ieročiem un aprīkojumam, ko var izmantot iekšējām represijām Baltkrievijā (7),

—	ņemot vērā Ārlietu padomes 2020. gada 14. augusta ārkārtas sanāksmes galvenos iznākumus un Eiropadomes priekšsēdētāja 2020. gada 19. augusta secinājumus par stāvokli Baltkrievijā pēc 2020. gada 9. augustā notikušajām prezidenta vēlēšanām,

—

ņemot vērā daudzās nesenās PV/AP deklarācijas un paziņojumus par Baltkrieviju, jo īpaši 2020. gada 11. augusta un 2020. gada 17. augusta paziņojumus, un iepriekšējos Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas paziņojumus, jo īpaši 2020. gada 13. novembra paziņojumu par Ramana Bandarenkas nāvi, kā arī paziņojumus par nāvessoda piemērošanu Baltkrievijā,

—

ņemot vērā PV/AP 2020. gada 7. septembra paziņojumu par patvaļīgiem un neizskaidrotiem arestiem un aizturēšanu politisku iemeslu dēļ un augstās pārstāves 2020. gada 11. septembra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par vardarbības eskalāciju un Koordinācijas padomes locekļu iebiedēšanu, ņemot vērā ES delegācijas Baltkrievijā 2020. gada 17. novembra kopīgo paziņojumu Minskā pārstāvēto ES dalībvalstu un Lielbritānijas vēstniecības, Šveices vēstniecības un Amerikas Savienoto Valstu vēstniecības vārdā par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Baltkrievijā,

—

ņemot vērā ANO paziņojumus par situāciju Baltkrievijā, jo īpaši ANO īpašo referentu cilvēktiesību jautājumos 2020. gada 13. augusta un 2020. gada 19. novembra un ANO augstā cilvēktiesību komisāra runaspersonas 2020. gada 21. augusta, 2020. gada 11. septembra un 2020. gada 13. novembra paziņojumus, kā arī steidzamās debates par cilvēktiesību stāvokli Cilvēktiesību padomes 45. sesijā 2020. gada 18. septembrī,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā 2020. gada 17. jūlija ziņojumu un ANO Cilvēktiesību padomes 2020. gada 17. septembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā, gatavojoties 2020. gada prezidenta vēlēšanām un pēc tām,

—	ņemot vērā EDSO referenta 2020. gada 5. novembra ziņojumu saskaņā ar Maskavas mehānismu par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem saistībā ar 2020. gada 9. augusta prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visas cilvēktiesību konvencijas, ko Baltkrievija ir parakstījusi,

—	ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

tā kā vēl nepieredzēti miermīlīgi protesti un streiki Baltkrievijā turpinās vairāk nekā 100 dienas pēc to sākuma, parādot Baltkrievijas sabiedrības neapmierinātības līmeni un mobilizēšanos pret vēlēšanu rezultātu masveida viltošanu un valsts autokrātiskā režīma izdarītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā ilgstošo protestu kulminācija ir nedēļas nogalēs notiekošie vienotības gājieni un protestu mērogs Baltkrievijas vēsturē ir nepieredzēts, turklāt dalībnieku skaits sasniedz simtiem tūkstošu;

tā kā Baltkrievijas iestādes uz likumīgiem un miermīlīgiem protestiem ir reaģējušas ar vardarbību, represijām, sistemātisku iebiedēšanu, vajāšanu, pamatbrīvību ierobežojumiem un necilvēcīgu izturēšanos, tostarp spīdzināšanu un seksuālu vardarbību pret protestu laikā aizturētām personām, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem; tā kā cilvēktiesību aizstāvji ir dokumentējuši vairāk nekā 500 spīdzināšanas un sliktas izturēšanās gadījumus, bet vairāki cilvēki ir pazuduši vai atrasti miruši, tostarp Alyaksandr Taraykouski, Konstantin Shishmakov, Artsyom Parukou, Alexander Vikhor un Gennady Shutov; tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām izpilda nāvessodu;

tā kā tiek lēsts, ka pirms un pēc 2020. gada 9. augusta vēlēšanām vairāk nekā 25 000 Baltkrievijas iedzīvotāju, tostarp veci cilvēki, sievietes un bērni, ir tikuši aizturēti par protestēšanu pret režīmu; tā kā pavisam nesen, 2020. gada 8. un 15. novembrī, miermīlīgu protestu laikā tika aizturēti vairāk nekā 1 000 cilvēku; tā kā Baltkrievijā ir vairāk nekā 125 politieslodzītie,

tā kā 31 gadu veco mākslas skolotāju Ramanu Bandarenku 2020. gada 11. novembra vakarā brutāli piekāva ar Lukašenko režīmu, iespējams, cieši saistītu cilvēku grupa civilapģērbā un maskās; tā kā R. Bandarenka tika piekauts arī apcietinājumā un pēc divām stundām tika aizvestas uz slimnīcu ar galvas ievainojumiem, no kuriem viņš nomira nākamajā dienā; tā kā iestādes cenšas izvairīties no atbildības, apgalvojot, ka R. Bandarenku piekāva “noraizējušies pilsoņi”, un saucot pie atbildības divus trauksmes cēlējus — ārstu un žurnālistu;

tā kā Baltkrievijas iestādes neveica tiesību aktos paredzētos tūlītējos pasākumus nozieguma izmeklēšanai un vairāk nekā 1 100 cilvēku, kas pieminēja R. Bandarenkas nāvi, turpmākajās dienās tika aizturēti visā Baltkrievijā; tā kā pareizticīgo un katoļu baznīcas pārstāvji no Baltkrievijas Izmeklēšanas komitejas saņēma paziņojumus par likumpārkāpumu, jo viņi nosodīja to, ka drošības spēki ir iznīcinājuši piemiņas vietu Ramanam Bandarenkam;

tā kā varas iestādes tā vietā, lai sauktu pie atbildības tos, kas ir atbildīgi par Raman Bandarenka nāvi, sauc pie atbildības tos, kuri cenšas noskaidrot patiesību par viņa nāves apstākļiem; tā kā Baltkrievijas Ģenerālprokuratūra 2020. gada 19. novembrī uzsāka krimināllietu saskaņā ar Baltkrievijas Kriminālkodeksa 178. panta 3. punktu (“medicīniskā noslēpuma izpaušana, kas radījusi smagas sekas”); tā kā neatkarīgās plašsaziņas līdzekļu organizācijas TUT.BY žurnāliste Katsiaryna Barysevich, kura rakstīja par Raman Bandarenka nāvi, pēc tam tika arestēta;

tā kā Baltkrievijas Iekšlietu ministrija 2020. gada 12. oktobrī nāca klajā ar paziņojumu, kurā paziņoja par gatavību pret protestētājiem izmantot kaujas munīciju; tā kā varas iestādes vairākos protestos izmantoja apdullināšanas granātas, piparu gāzi, gumijas lodes tiešā tēmējumā uz cilvēkiem un šāvienus gaisā; tā kā pastāv pastāvīgi šķēršļi transporta un saziņas jomā, jo īpaši ierobežojumi piekļuvei internetam, lai tādējādi nepieļautu un izkliedētu protestus;

tā kā Baltkrievijas iestādes turpina vardarbīgi apspiest neatkarīgos Baltkrievijas reportierus un pilsoņus žurnālistus un apzināti mēģina kavēt objektīvu ziņošanu; tā kā tikai 2020. gada 15. novembrī vien tika arestēti 23 žurnālisti, kuri ziņoja par protestiem, kas notika Ramana Bandarenkas piemiņai dažādās Baltkrievijas pilsētās; tā kā ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem nav atļauts ieceļot Baltkrievijā;

tā kā vēlēšanu laikā un pēc tām tika saukti pie atbildības 390 žurnālisti, no kuriem 77 ir izcietuši īsus cietumsodus līdz 15 diennaktīm saistībā ar administratīvām apsūdzībām; tā kā saskaņā ar Baltkrievijas Žurnālistu asociācijas sniegto informāciju par stāvokli 2020. gada 23. novembrī 14 žurnālistiem ir aizturēti saistībā ar administratīvām vai kriminālām apsūdzībām;

tā kā žurnālistu patvaļīga aizturēšana un aresti bieži vien ir bijuši saistīti ar spēka pielietošanu, kā rezultātā tika bojāts un konfiscēts profesionālais aprīkojums, kā arī tika izdzēsti sagatavotie videomateriāli; tā kā trīs žurnālistes savu žurnālistikas pienākumu izpildes laikā ir tikušas ievainotas ar gumijas lodēm;

tā kā ārvalstu korespondentiem, kuri ieradās, lai atspoguļotu vēlēšanas, tika atteikta akreditācija; tā kā 2020. gada 2. oktobrī Baltkrievijas Ārlietu ministrija atcēla visu ārvalstu žurnālistu akreditāciju šajā valstī, aprakstot šo rīcību kā daļu no valsts plašsaziņas līdzekļu noteikumu un procedūru reformas;

L.	tā kā Baltkrievijas bērni ir represiju upuri, jo viņu vecākiem par piedalīšanos protestos draud aizbildnības tiesību atņemšana;

tā kā ES ir noteikusi sankcijas pret 40 personām, kas ir atbildīgas par vardarbību, represijām un vēlēšanu rezultātu viltošanu Baltkrievijā; tā kā 2020. gada 6. novembrī Eiropadome nolēma papildināt sankcijām pakļauto personu sarakstu ar 15 Baltkrievijas amatpersonām, tostarp Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu; tā kā tiek gatavotas papildu sankcijas pret privātpersonām un uzņēmumiem; tā kā Astravjecas atomelektrostacija sāka ražot elektroenerģiju 2020. gada 3. novembrī, radot jaunas bažas par tās drošumu;

N.	tā kā Baltkrievijas iestādes līdz šim nav izmeklējušas ziņojumus par policijas vardarbību un joprojām ir plaši izplatīta nesodāmība par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā tiesiskuma trūkums neļauj cietušajiem izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu;

pauž visstingrāko nosodījumu par Ramana Bandarenkas slepkavību un izsaka līdzjūtību viņa ģimenei un visām ģimenēm, kuras Lukašenko režīma īstenoto represiju rezultātā ir zaudējušas tuviniekus;

prasa nekavējoties, rūpīgi, objektīvi un neatkarīgi izmeklēt Ramana Bandarenkas nāvi un Aleksandra Taraikovska, Aleksandra Vihora, Artjoma Porukova, Genādija Šutova un Konstantīna Šišmakova nāves gadījumus, kas saistīti ar protestiem;

aicina Baltkrievijas iestādes nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp Dr. Artsyom Sarokin un žurnālisti Katsiaryna Barysevich, kas atklāja Raman Bandarenka nogalināšanas oficiālu piesegšanu;

atkārtoti pauž atbalstu Baltkrievijas protestētājiem saistībā ar viņu prasībām pēc brīvības, demokrātijas, cieņas un tiesībām izvēlēties savu likteni; nosoda notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus, iebiedēšanu un nesamērīgu spēka izmantošanu pret miermīlīgiem protestētājiem;

prasa nekavējoties atbrīvot medicīnas darbinieci, kura informāciju par Raman Bandarenka nāvi nodeva plašsaziņas līdzekļiem sabiedrības interesēs, nepārkāpjot cietušā ģimenes tiesības;

mudina Baltkrievijas iestādes izbeigt jebkāda veida vardarbību, sliktu izturēšanos, ar dzimumu saistītu vardarbību un spīdzināšanu pret Baltkrievijas pilsoņiem un aizturētajiem, nodrošināt viņiem piekļuvi medicīniskām un juridiskām konsultācijām un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas patvaļīgi aizturētās personas, tostarp personas, kas aizturētas par piedalīšanos protestos pret vēlēšanu rezultātiem vai pret vardarbību, ko izmanto varas iestādes, vai par atbalstu šiem protestiem;

stingri nosoda jebkādu iebiedēšanu, vajāšanu, patvaļīgus arestus un aizturēšanu, kā arī sliktu izturēšanos pret iedzīvotājiem un nosoda cilvēktiesību pārkāpumus, ko veikušas Baltkrievijas valsts iestādes vai kas veikta to vārdā; prasa nekavējoties izbeigt jebkāda veida represijas pret iedzīvotājiem, piemēram, darbinieku atlaišanu vai studentu izslēgšanu par piedalīšanos streikos vai protestos, žurnālistu akreditācijas atsaukšanu, tādu sabiedrisko pakalpojumu kā ūdensapgādes vai apkures pārtraukšanu sodīšanas nolūkā, bērnu aizbildnības tiesību atņemšanu, privāto bankas kontu bloķēšanu un interneta piekļuves pārtraukšanu;

aicina visus Baltkrievijas tiesībaizsardzības darbiniekus un visus, kas rīkojas Baltkrievijas iestāžu vārdā, nekavējoties izbeigt izmantot vardarbību pret civiliedzīvotājiem un atturēties no kriminālu rīkojumu un norādījumu izpildes attiecībā uz nesamērīga spēka, vardarbības, spīdzināšanas un sliktas izturēšanās pret iedzīvotājiem izmantošanu; prasa Baltkrievijas kriminālkodeksā iekļaut konkrētu spīdzināšanas definīciju, kas atbilstu starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, kā arī veikt izmaiņas tiesību aktos, lai noteiktu kriminālatbildību par piespiedu pazušanu;

nosoda iestāžu pilnīgu nevēlēšanos izmeklēt gadījumus, kad tiesībaizsardzības amatpersonas izturas ļaunprātīgi un spīdzina, bet vienlaikus tiek uzsākta kriminālizmeklēšana pret miermīlīgiem pilsoņiem; uzsver, ka tas ir apliecinājums apzinātai un sistemātiskai represiju un nesodāmības politikai, ko vēl vairāk uzsver tas, ka iesaistītie policijas un īpašie drošības spēki joprojām saņem visaugstākos apbalvojumus par savu dalību noziegumos pret iedzīvotājiem;

10.

noraida tā saukto 2020. gada 9. augusta prezidenta vēlēšanu rezultātus un pauž nepārprotamu atbalstu Baltkrievijas tautai viņu leģitīmajās prasībās steidzami izbeigt autoritāras represijas, ievērot pamatbrīvības un cilvēktiesības, demokrātisko pārstāvību un politisko līdzdalību, kā arī rīkot jaunas, brīvas un godīgas vēlēšanas saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) veiktu vēlēšanu novērošanu;

11.

aicina visus uzņēmumus, kas darbojas Baltkrievijā, ievērot īpašu rūpību un ievērot cilvēktiesības saskaņā ar ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem;

12.

pieprasa, lai tiktu nodrošinātas iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanās, biedrošanās, vārda un viedokļa brīvību, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvību, un līdz ar to lai tiktu atcelti visi likumos un praksē noteiktie ierobežojumi šo brīvību izmantošanai;

13.

atgādina, cik svarīgi ir iedibināt tiesiskumu, lai ievērotu pamatbrīvības un cilvēktiesības, kā arī izveidot funkcionējošu un neatkarīgu tiesu sistēmu, lai nodrošinātu tiesības uz advokātu, taisnīgu tiesu un tiesību aizsardzību tiesā;

14.

aicina Komisiju palielināt palīdzību Baltkrievijā esošajiem neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuru izdzīvošana un darbība ir būtiska, lai Baltkrievijas sabiedrībai, kā arī starptautiskajai sabiedrībai sniegtu objektīvu informāciju par notikumiem Baltkrievijā;

15.

stingri nosoda to, ka joprojām tiek piemērots nāvessods, un prasa to nekavējoties pilnīgi atcelt, līdz tam paredzot nāvessoda moratoriju un efektīvas tiesības iesniegt apelāciju spriedumiem par nāvessodu;

16.

aicina Baltkrievijas iestādes izbeigt pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem vērstos uzbrukumus, aizturēšanu un demonizēšanu un strādāt pie tā, lai panāktu jēgpilnu plašsaziņas līdzekļu brīvības aizsardzību;

17.

prasa ES sniegt atbalstu starptautiskai izmeklēšanai par noziegumiem, ko Lukašenko režīms pastrādājis pret Baltkrievijas tautu; uzskata, ka izmeklēšana būtu jāatbalsta, izveidojot pierādījumu vākšanas centru un ES starptautisko tiesību ekspertu darba grupu, kas palīdzētu turpmākajās starptautiskajās izmeklēšanās; aicina Komisiju, dalībvalstis un EĀDD pilnībā atbalstīt ANO Cilvēktiesību padomes un EDSO Maskavas mehānisma, kā arī cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības centienus, lai nodrošinātu, ka tiek dokumentēti cilvēktiesību pārkāpumi un tiek ziņots par tiem, kā arī lai nodrošinātu attiecīgo pārskatatbildību un tiesiskumu cietušajiem;

18.

nosoda Baltkrievijas Nacionālās asamblejas darbības, atņemot Baltkrievijas pilsoņiem pilsonību politisku iemeslu dēļ;

19.

nosoda sieviešu cilvēktiesību aizstāvju apspiešanu, jo īpaši Marfas Rabkovas un Marinas Kostiljančenko no Viasna Cilvēktiesību centra apcietināšanu, un prasa nekavējoties izbeigt sieviešu aktīvistu vajāšanu dzimuma dēļ;

20.

uzskata, ka 2020. gada Saharova balvas par domas brīvību piešķiršana Baltkrievijas demokrātiskajai opozīcijai pašlaik var notikt attālinātas ceremonijas veidā, ņemot vērā pandēmijas apstākļus; tomēr uzsver, ka, tiklīdz situācija to ļaus, būtu jāorganizē fiziska ceremonija;

21.

uzsver, ka ES un dalībvalstu līdz šim veiktie pasākumi pret Lukašenko režīmu ir nepietiekami, un atzinīgi vērtē Padomes lēmumu izstrādāt trešo sankciju kopumu, kas paredzēts uzņēmumiem un oligarhiem, kuri ir saistīti ar Lukašenko režīmu; prasa pamatoti paplašināt ES sankciju sarakstu;

22.

atbalsta tūlītēju Eiropas Parlamenta faktu vākšanas misijas uzsākšanu Viļņā un Varšavā, kā arī sadarbību ar opozīciju Baltkrievijā, lai izpētītu iespējamos mediācijas un demokrātijas atbalsta pasākumus; uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki mediācijas un demokrātijas atbalsta pasākumi, piemēram, augsta līmeņa misija, kam sekotu faktu vākšanas misija;

23.

prasa pilnībā iesaldēt visus ES līdzekļu pārskaitījumus, tostarp aizdevumus no Eiropas Investīciju bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas un citiem avotiem, pašreizējai Baltkrievijas valdībai un valsts kontrolētiem projektiem; aicina EĀDD apturēt sarunas par ES un Baltkrievijas partnerības prioritātēm līdz brīdim, kad būs notikušas brīvas un godīgas prezidenta vēlēšanas;

24.

aicina ES un dalībvalstis palielināt palīdzību Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai un palielināt ES iesaisti un atbalstu neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem un neatkarīgajiem žurnālistiem, jo īpaši apcietinājumā esošajiem, uzraugot viņu tiesas procesus; prasa Komisijai steidzami izveidot stipendiju programmu studentiem un zinātniekiem, kas ir izslēgti no Baltkrievijas augstskolām par prodemokrātisku nostāju; aicina Komisiju sākt mērķtiecīgu ES palīdzības programmu, lai palīdzētu politisko represiju un policijas vardarbības upuriem;

25.

nosoda Eiropas diplomātu izraidīšanu no Baltkrievijas un prasa ES un dalībvalstīm apsvērt iespēju pazemināt diplomātisko attiecību līmeni ar šo valsti;

26.

pauž nožēlu par Baltkrievijas iestāžu lūgumiem izdot Varšavā izvietoto Telegram Next un Nexta-live kanālu dibinātājus Stsiapan Putsila un Roman Protasevich, kurus Baltkrievijas Valsts drošības komiteja (VDK) iekļāva teroristu darbībās iesaistīto personu sarakstā;

27.

aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot EDSO Maskavas mehānisma referenta ieteikumus attiecībā uz patvēruma piešķiršanu vajāšanas gadījumos, uz kuriem attiecas Ženēvas Bēgļu konvencija; mudina dalībvalstis šajā kontekstā turpināt atvieglot vīzu piešķiršanas procedūru personām, kas bēg no Baltkrievijas politisku iemeslu dēļ, un sniegt šīm personām un viņu ģimenēm visu nepieciešamo atbalstu un palīdzību;

28.

nosoda plašsaziņas līdzekļu apspiešanu, interneta piekļuves ierobežošanu, dezinformācijas izplatīšanu un žurnālistu un blogeru piekaušanu, apcietināšanu un iebiedēšanu; uzsver Baltkrievijas iedzīvotāju tiesības netraucēti piekļūt informācijai; prasa ES izmantot savus instrumentus, lai atbalstītu ziņu avotus un žurnālistus, kas pakļauti režīma represijām;

29.

norāda, ka Baltkrievijas darba ņēmējiem vajadzētu būt iespējai izmantot savas tiesības miermīlīgi streikot, nebaidoties no atlaišanas, aresta vai citām represijām;

30.

pauž nožēlu par to, ka Astravjecas atomelektrostacija neatbilst augstākajiem starptautiskajiem vides un drošuma standartiem; atbalsta centienus nodrošināt Eiropas solidaritāti attiecībā uz aizliegumu ES tirgū importēt Astravjecas atomelektrostacijas ražoto elektroenerģiju;

31.

atkārtoti aicina Padomi un Komisiju noteikt visaptverošus, efektīvus un savlaicīgus ES mēroga ierobežojošos pasākumus (tā dēvēto Eiropas Magņicka aktu), kas dotu iespēju vērsties pret ikvienu personu, valsts vai nevalstisku dalībnieku un citām struktūrām, kas ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ļaunprātīgu rīcību un korupciju;

32.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai un Baltkrievijas varas iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0231.

(2) OV C 11, 13.1.2020., 18. lpp.

(3) OV C 390, 18.11.2019., 100. lpp.

(4) OV C 298, 23.8.2018., 60. lpp.

(5) OV C 224, 27.6.2018., 135. lpp.

(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0280.

(7) OV L 45, 18.2.2020., 3. lpp.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/147

P9_TA(2020)0336

Tiesības uz abortu Polijā

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par tiesību veikt abortu faktisko aizliegumu Polijā (2020/2876(RSP))

(2021/C 425/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 2. pantu un 7. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un ar to saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk “Harta”),

—	ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūciju,

—	ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā ANO 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) un 1966. gada 16. decembra ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—	ņemot vērā 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2016. gada 23. novembra noslēguma apsvērumus par septīto periodisko ziņojumu par Poliju,

—	ņemot vērā UNESCO2018. gada 10. janvāra Starptautiskos tehniskos norādījumus par seksuālo izglītību,

—	ņemot vērā Kairā 1994. gadā notikušo Starptautisko konferenci par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD), tās rīcības programmu, pārskata konferenču rezultātus un 2019. gada Nairobi samitu par ICPD25,

—	ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas 1995. gada 15. septembrī pieņemta ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un turpmākos noslēguma dokumentus, kuri pieņemti ANO īpašajās sanāksmēs “Pekina + 10” (2005), “Pekina + 15” (2010) un “Pekina + 15” (2015),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), kas stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, kā arī Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (1),

—	ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), par kuriem vienojās 2015. gadā,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2017. gada 4. decembra tematisko dokumentu “Sieviešu seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības Eiropā”,

—	ņemot vērā Komisijas rīkotā 2017. gada ikgadējā pamattiesību kolokvija “Sieviešu tiesības nemierīgos laikos” secinājumus,

—	ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2018. gada ieteikumus par pusaudžu seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas 2017. gada 10. jūlija misijas ziņojumu pēc tās 2017. gada 22.–24. maija misijas Polijā un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2018. gada 3. decembra misijas ziņojumu pēc ad hoc delegācijas nosūtīšanas uz Poliju saistībā ar stāvokli tiesiskuma jomā (2018. gada 19.– 21. septembris),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Poliju un jo īpaši 2017. gada 15. novembra rezolūciju par stāvokli tiesiskuma un demokrātijas jomā Polijā (2) un 2020. gada 17. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu (3),

—	ņemot vērā četras pārkāpuma procedūras, ko Komisija uzsākusi pret Poliju saistībā ar Polijas tiesu sistēmas reformu, un priekšlikumu Padomes 2017. gada 20. decembra lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu (COM(2017)0835),

—	ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par Komisijas lēmumu piemērot LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz stāvokli Polijā (4),

—	ņemot vērā 2019. gada 14. novembra rezolūciju par seksuālās izglītības kriminalizāciju Polijā (5),

—

ņemot vērā 2019. gada 4. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs (6), un 2019. gada 17. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Tiesības un vērtības” (7),

—	ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā (8),

—	ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvām zonām (9),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (10),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembrī publicēto 2020. gada ziņojumu par tiesiskumu “Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā” (COM(2020)0580) un valsts sadaļu par tiesiskuma situāciju Polijā,

—	ņemot vērā vēstuli, ko 2020. gada 30. oktobrī Polijas premjerministram nosūtīja pieci Eiropas Parlamenta vairākuma grupu vadītāji (11),

—	ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

tā kā tiek uzskatīts, ka Savienības pamatā ir tādas vērtības kā cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, taisnīguma, tiesiskuma, cilvēktiesību un nediskriminācijas ievērošana, kā noteikts LES 2. pantā; tā kā visas dalībvalstis ir uzņēmušās pienākumus un saistības, kas ir noteiktas starptautiskajās tiesībās un ES līgumos un saskaņā ar kurām pamattiesības ir jāievēro, jāgarantē un jāizpilda;

B.	tā kā efektīva, neatkarīga un objektīva tiesu sistēma ir būtiska, lai nodrošinātu tiesiskumu un ES iedzīvotāju pamattiesību un pilsonisko brīvību aizsardzību;

tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Līgumos un Hartā un ir jāievēro vienmēr; tā kā saskaņā ar Hartu, ECTK un ECT judikatūru ar sieviešu seksuālo un reproduktīvo veselību saistītās tiesības ir saistītas ar vairākām cilvēktiesībām, piemēram, tiesībām uz dzīvību, brīvumu no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, tiesībām piekļūt veselības aprūpei, tiesības uz privātumu, informāciju un izglītību un diskriminācijas aizliegumu; tā kā šīs cilvēktiesības ir atspoguļotas arī Polijas konstitūcijā;

tā kā Parlaments savā nesen pieņemtajā programmā “ES veselība” ir pievērsies jautājumam par seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, lai nodrošinātu savlaicīgu piekļuvi precēm, kas nepieciešamas drošai pakalpojumu sniegšanai šajā jomā (piemēram, zāles, kontracepcijas līdzekļi un medicīniskais aprīkojums);

E.	tā kā Konstitucionālā tiesa tika izveidota kā viens no centrālajiem elementiem, lai nodrošinātu Polijas konstitucionālās demokrātijas tiesiskuma pārbaudes un līdzsvaru;

tā kā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja un ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja 2018. gada augustā nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, kurā uzsvēra, ka piekļuve drošiem un legāliem abortiem un ar to saistītajiem pakalpojumiem un informācijai ir svarīgi sieviešu reproduktīvās veselības aspekti, un mudināja valstis izbeigt ierobežojumus sieviešu un meiteņu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, jo tas apdraud viņu veselību un dzīvību; tā kā abortu pieejamība ir cilvēktiesības, savukārt to aizkavēšana un noraidīšana ir uz dzimumu balstītas vardarbības formas un var nozīmēt spīdzināšanu un/vai nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos; tā kā seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomas mērķi atbilst ANO 3. IAM un tā kā mērķi vardarbības dzimuma dēļ un kaitnieciskas prakses jomā atbilst 5. IAM;

tā kā piekļuve visaptverošai un vecumam atbilstošai informācijai, dzimumizglītībai un izglītībai un attiecībām, kā arī seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, tostarp ģimenes plānošanu, kontracepcijas metodēm un drošu un likumīgu abortu, kā arī meiteņu un sieviešu autonomija un spēja brīvi un patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu ķermeni ir viņu ekonomiskās neatkarības priekšnoteikums, un tādējādi tam ir būtiska nozīme, lai panāktu dzimumu līdztiesību un izskaustu uz dzimumu balstītu vardarbību; tā kā tas ir viņu ķermenis, viņu izvēle;

tā kā Polija ir ratificējusi Stambulas konvenciju, Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību, ICCPR, ICESCR un Konvenciju par bērna tiesībām un tā kā saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā tai ir pienākums nodrošināt piekļuvi visaptverošai dzimumizglītībai un informācijai, tostarp par seksuālu izmantošanu un vardarbību, kā arī mainīt dzimumu stereotipus sabiedrībā; tā kā Polija nav īstenojusi ECT spriedumus par legālu abortu pieejamību; tā kā Eiropas Padomes Ministru komiteja ir kritizējusi Poliju par progresa trūkumu šajā sakarā;

tā kā abortu pieejamības iespējas dalībvalstīs ļoti atšķiras; tā kā Polijai ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā 2020. gada Eiropas Kontracepcijas atlantā, un tai ir viena no visstingrākajām politikām attiecībā uz piekļuvi kontracepcijas līdzekļiem, ģimenes plānošanu, konsultēšanu un informācijas sniegšanu tiešsaistē; tā kā Polija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur ārkārtas kontracepcijas līdzekļiem ir vajadzīga recepte, ko ārsti bieži neizsniedz personīgās pārliecības dēļ;

tā kā kopš Konstitucionālā tribunāla 2015. gada lēmuma par 1996. gada 5. decembra Likumu par ārsta un zobārsta profesiju ne veselības aprūpes speciālistiem, ne veselības aprūpes iestādēm nav juridiska pienākuma norādīt alternatīvu iestāžu nosaukumus vai ārstu vārdus, ja tie liedz pacientam seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus personīgās pārliecības dēļ; tā kā likuma galīgajā redakcijā, kas grozīta 2020. gada jūlijā, nebija iekļauts alternatīvu norādīšanas pienākums, kā tas sākotnēji tika ierosināts; tā kā šāds izlaidums liecina par pilnīgu Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikuma neievērošanu saistībā ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildi, kuri attiecas uz Poliju seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību (SRHR) jomā;

tā kā saskaņā ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju, piemēram, Sieviešu un ģimenes plānošanas federācijas, datiem 2018. gadā tikai 10 % slimnīcu, ar kurām Polijas Nacionālais veselības fonds bija noslēdzis līgumus, veica legālus abortus, kas nozīmē, ka visas Polijas vojevodistes atsakās veikt drošus un likumīgus abortus, tādējādi ļoti apgrūtinot un bieži vien liedzot sievietēm iespēju piekļūt šādiem pakalpojumiem;

tā kā baiļu, kā arī kolēģu un medicīnas iestāžu spiediena rezultātā Polijas ārsti nevēlas būt saistīti ar aborta procedūrām; tā kā neatkarīgi no plaši izmantotās sirdsapziņas klauzulas ārsti rada papildu šķēršļus, kas tiesību aktos nav paredzēti, piemēram, nevajadzīgas medicīniskās pārbaudes, psiholoģiskas konsultācijas vai papildu konsultācijas ar ekspertiem, vai arī ierobežo sieviešu tiesības uz pirmsdzemdību pārbaudēm un informāciju, kura valsts veselības aprūpes sistēmā būtu jānodrošina visiem;

tā kā piekļuve ginekoloģiskajai aprūpei Polijā ir ļoti ierobežota un dažos reģionos gandrīz neiespējama, kā rezultātā ir daudz neplānotu grūtniecību, slikta reproduktīvā veselība, dzemdes kakla vēža plaša izplatība un nepietiekama piekļuve kontracepcijas līdzekļiem; tā kā piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei un LGBTI+ tiesības ir ļoti ierobežotas; tā kā transpersonas un nebināras personas, kurām vajadzīga ginekoloģiskā aprūpe, medicīnas iestādēs tiek diskriminētas un tām bieži tiek liegta piekļuve veselības aprūpei;

tā kā kopš 2019. gada sākuma vairāk nekā 80 Polijas reģioni, apgabali vai pašvaldības ir pieņēmuši pret LGBTI+ vērstas rezolūcijas, kurās paziņots, ka tie ir brīvi no tā sauktās “LGBT ideoloģijas”, vai ir pilnībā vai daļēji pieņēmuši “reģionālās ģimenes tiesību hartas”, jo īpaši diskriminējot vientuļos vecākus un LGBTI+ vecākus un personas un faktiski ierobežojot šo ES iedzīvotāju pārvietošanās brīvību;

tā kā tiek lēsts, ka Polijā katru gadu līdz 200 000 sieviešu pārtrauc grūtniecību un ir spiestas veikt slepenus abortus, galvenokārt paļaujoties uz medicīniskajām aborta tabletēm bez vajadzīgās profesionālās medicīniskās uzraudzības un padoma; tā kā tiek lēsts, ka katru gadu no Polijas uz ārzemēm ceļo līdz 30 000 sieviešu, lai saņemtu vajadzīgo veselības aprūpi un veiktu abortu (12); tā kā piekļuve šādiem pasākumiem ir saistīta ar samaksu par pakalpojumiem, kas nozīmē, ka tie nav vienlīdz pieejami visām sievietēm, jo īpaši sievietēm, kas atrodas sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā, un sievietēm migrantēm, kuras nonāk nelegālās situācijās; tā kā tas nozīmē, ka drošs aborts Polijā ir pieejams tikai ierobežotai sieviešu grupai;

tā kā, reaģējot uz Polijas parlamenta 119 deputātu priekšlikumu ar tā saukto “dzīvību atbalstošo” kustību atbalstu, Polijas Konstitucionālais tribunāls 2020. gada 22. oktobrī atzina par antikonstitucionālu 1993. gada Likuma par ģimenes plānošanu, cilvēka augļa aizsardzību un grūtniecības pārtraukšanas nosacījumu noteikumu, kas ļauj veikt abortu gadījumos, kad pirmsdzemdību tests vai citi medicīniski apsvērumi norāda uz lielu smaga un neatgriezeniska augļa defekta vai neārstējamas slimības, kas apdraud augļa dzīvību, varbūtību;

tā kā liela nopietnu un neatgriezenisku anomāliju vai neārstējamas augļa slimības iespējamība bija juridiskais pamats 1 074 no 1 110 grūtniecības pārtraukšanas gadījumiem 2019. gadā, bet pārējos gadījumos grūtniecība apdraudēja sievietes dzīvību vai veselību vai bija radusies aizliegtas darbības (proti, izvarošanas) dēļ, kas ir vienīgie citi gadījumi, kurus pieļauj 1993. gada Likums par ģimenes plānošanu;

tā kā šis nolēmums kļūs piemērojams pēc tā publicēšanas, kas saskaņā ar Polijas tiesību aktiem ir obligāta, un pēc tā publicēšanas Polijā gandrīz pilnībā aizliegs tiesības uz abortu, par aborta veikšanu paredzot kriminālatbildību un ar to izraisot slepeni un nedroši veiktu abortu skaita palielināšanos un veicinot aborta tūrismu, kas ir pieejams tikai dažām personām, tādējādi graujot sieviešu veselību un tiesību ievērošanu un apdraudot viņu dzīvību; tā kā, neraugoties uz to, ka nolēmums vēl nav publicēts, daudzām grūtniecēm, kuras ir informētas par lielu varbūtību, ka auglim ir nopietnas un neatgriezeniskas patoloģijas vai neārstējama slimība, tiek ierobežota piekļuve legāliem abortiem;

tā kā šis nolēmums ir jauns uzbrukums tiesiskumam un pamattiesībām un mēģinājums ierobežot seksuālās un reproduktīvās veselības jomu un ar to saistītās tiesības Polijā papildus tiem daudzajiem, kas veikti pēdējos gados; tā kā šie mēģinājumi sākotnēji tika apturēti 2016., 2018. un 2020. gadā Polijas iedzīvotāju masveida pretestības rezultātā, kas tika pausta “melnās piektdienas” gājienos, kurus ļoti atbalstīja dažādu Eiropas Parlamenta politisko grupu deputāti;

tā kā nolēmums tika pieņemts laikā, kad Covid-19 pandēmijas otrā viļņa dēļ visās ES dalībvalstīs, tostarp Polijā, bija spēkā uz sabiedrības veselības aizsardzību vērsti ierobežojumi, kas nopietni kavēja pienācīgas demokrātiskas debates un vajadzīgo procedūru, kas ir būtiski svarīgi attiecībā uz pamattiesību jautājumiem;

tā kā, neraugoties uz sanitārajiem ierobežojumiem un riskiem, Polijā un visā pasaulē ir notikuši bezprecedenta protesti; tā kā tūkstošiem demonstrantu turpina protestēt pret nopietniem ierobežojumiem, kas grauj viņu seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītās pamattiesības; tā kā, lai kontrolētu protestus, tika izvietota kārtības policija un militārā žandarmērija, un tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas ir izmantojušas pārmērīgu spēku un fizisku vardarbību pret miermīlīgiem protestētājiem, tostarp Polijas parlamenta deputātiem un Eiropas Parlamenta deputātiem no Polijas; tā kā šādas darbības ir pretrunā Polijas valdības saistībām, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā, tostarp Hartas, kas nodrošina tiesības uz mierīgu pulcēšanos, un īpašā referenta mierīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos pamatnostādnēm, kurās paredzēts, ka parasti militāros spēkus nedrīkst izmantot, lai uzturētu kārtību pulcēšanās vietās;

tā kā valsts iestādes izmantoja draudus, lai neļautu Polijas pilsoņiem un iedzīvotājiem piedalīties manifestācijās, tostarp noteica būtiskus finansiālus naudas sodus, savukārt valsts prokurors un tieslietu ministrs Zbigniew Ziobro ir paziņojis, ka protestu rīkotājiem tiks izvirzītas kriminālapsūdzības, kas var izraisīt cietumsodu ar brīvības atņemšanu līdz astoņiem gadiem; tā kā daudzi protestētāji, tostarp nepilngadīgie, ir nelikumīgi aizturēti;

tā kā 2020. gada 28. oktobrī premjerministra vietnieks Jarosław Kaczyński mudināja iedzīvotājus aizstāvēt tradicionālās poļu vērtības un aizsargāt baznīcas “par katru cenu”, kas izraisīja nacionālistisku huligānu agresijas aktus pret protestētājiem; tā kā kultūras un reliģiskās vērtības Polijā tādējādi tiek ļaunprātīgi izmantotas kā iemesls, kas kavē sieviešu tiesību pilnīgu īstenošanu, sieviešu līdztiesību un viņu tiesības pieņemt lēmumus par savu ķermeni; tā kā fundamentālistu organizācija Ordo Iuris, kas ir cieši saistīta ar valdošo koalīciju un ir bijusi virzītājspēks kampaņām, kuru mērķis ir graut cilvēktiesību ievērošanu un dzimumu līdztiesību Polijā, tostarp ar centieniem aizliegt abortus, aicina Poliju izstāties no Stambulas konvencijas un izveidot “no LGBTI brīvas zonas”;

tā kā saskaņā ar nesenajām aptaujām lielākā daļa Polijas iedzīvotāju atbalsta tiesības uz abortu pieejamību pēc pieprasījuma līdz 12. grūtniecības nedēļai; tā kā demonstranti prasa arī valdības atkāpšanos sakarā ar tās atkārtotajiem uzbrukumiem tiesiskumam; tā kā protestus galvenokārt organizē un koordinē sieviešu vadītas organizācijas, aktīvisti un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ar Polijas politiskās opozīcijas atbalstu; tā kā Polijas prezidenta priekšlikums attiecībā uz tiesību aktiem abortu jomā pēc protestiem nav apmierinošs;

tā kā Polijas parlamenta 2015. gada 22. decembrī un 2016. gada 22. jūlijā pieņemtie tiesību akti par Konstitucionālo tribunālu, kā arī 2016. gada beigās pieņemtais trīs tiesību aktu kopums nopietni iedragāja Konstitucionālā tribunāla darbības neatkarību un leģitimitāti; tā kā Konstitucionālais tribunāls 2015. gada 22. decembrī un 2016. gada 22. jūlijā pieņemtos tiesību aktus attiecīgi 2016. gada 9. martā un 2016. gada 11. augustā atzina par antikonstitucionāliem; tā kā tajā laikā Polijas iestādes šos spriedumus nepublicēja un neizpildīja; tā kā Polijā kopš minēto leģislatīvo izmaiņu stāšanās spēkā vairs nav iespējams efektīvi garantēt Polijas tiesību aktu konstitucionalitāti (13);

tā kā iepriekš minēto nolēmumu pasludināja tiesneši, kurus iecēluši un pilnībā pakļautībā tur PiS (Likums un taisnīgums) partijas vadītās koalīcijas politiķi; tā kā Polijas Senāta maršals šo nolēmumu uzskatīja par neesošu un aicināja valdību to nepublicēt, jo īpaši tāpēc, ka tas pārkāpj Polijas saistības cilvēktiesību jomā un neatbilst iepriekšējiem tiesību aktiem par Polijas konstitūciju, kā arī tāpēc, ka trīs tiesnešu un Konstitucionālā tribunāla priekšsēdētāja iecelšana amatā bija nelikumīga (14);

AA.	tā kā Komisija un Parlaments ir pauduši nopietnas bažas par tiesiskumu, tostarp par Konstitucionālā tiesas darbības leģitimitāti, neatkarību un efektivitāti; tā kā Komisija pēc 2015. gada tiesu sistēmas reformām Polijā sāka 7. panta 1. punkta procedūru;

stingri nosoda Konstitucionālā tribunāla nolēmumu un šķēršļus sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā un ar to saistīto tiesību ievērošanai Polijā; apstiprina, ka šis nolēmums apdraud sieviešu veselību un dzīvību; atgādina, ka tas ir stingri kritizējis visus likumdošanas priekšlikumus vai ierobežojumus, kuru mērķis ir vēl vairāk aizliegt un ierobežot piekļuvi drošiem un likumīgiem abortiem Polijā un kuri ir tuvu tam, lai aizliegtu abortu aprūpes pieejamību Polijā, jo lielākā daļa legālo abortu tiek veikta, pamatojoties uz slēdzienu par smagu un neatgriezenisku augļa defektu vai neārstējamu slimību, kas apdraud augļa dzīvību; atgādina, ka vispārēja piekļuve veselības aprūpei, kā arī seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības ir cilvēka pamattiesības;

atzīmē, ka tiesību uz abortu ierobežošana vai aizliegšana nekādā gadījumā nenovērš abortus, bet sekmē to veikšanu pagrīdē, kā rezultātā palielinās nelikumīgi, nedroši, slepeni veiktu un dzīvībai bīstamu abortu skaits; uzstāj, ka aborta veikšana nav jāiekļauj kriminālkodeksā, jo tas rada stindzinošu ietekmi uz ārstiem, kuri atturas no seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas, baidoties no kriminālsankcijām;

pauž nožēlu par to, ka nolēmums tika pasludināts laikā, kad ar Covid-19 pandēmiju saistītie sanitārie ierobežojumi nopietni iedragāja demokrātiskos procesus; asi kritizē sabiedriskas pulcēšanās ierobežojošo aizliegumu, kas ir bijis spēkā, nepasludinot dabas katastrofas stāvokli, kā noteikts Polijas konstitūcijas 232. pantā;

atgādina, ka sieviešu tiesības ir pamattiesības un ka ES iestādēm un dalībvalstīm ir juridisks pienākums ievērot un aizsargāt tās saskaņā ar Līgumiem un Hartu, un starptautiskajām tiesībām;

atzīmē, ka pārmērīgi daudzie nepamatotie ierobežojumi attiecībā uz abortu pieejamību, kas izriet no iepriekš minētā Konstitucionālā tribunāla nolēmuma, neaizsargā sievietēm pienākošos un neatņemamo cieņu, jo tie ir pretrunā Hartai, ECTK, ECT judikatūrai, daudzām starptautiskajām konvencijām, kuras parakstījusi Polija, kā arī Polijas Republikas Konstitūcijai;

stingri mudina Polijas parlamentu un iestādes atturēties no jebkādiem turpmākiem mēģinājumiem ierobežot seksuālās un reproduktīvās veselības jomu un ar to saistītās tiesības, jo šādi pasākumi ir pretrunā starptautiskajos tiesību aktos cilvēktiesību jomā noteiktajam principam, kas nepieļauj tiesību normas ar atpakaļvērstu spēku (principle of non-retrogression); nelokāmi apstiprina, ka seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību noliegšana ir dzimumu vardarbības veids; aicina Polijas iestādes veikt pasākumus, lai pilnībā īstenotu ECT pasludinātos spriedumus lietās pret Poliju, kuros ir nolemts, ka ierobežojošie tiesību akti abortu jomā pārkāpj sieviešu cilvēktiesības; uzsver, ka netraucētai un savlaicīgai piekļuvei reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem un sieviešu reproduktīvās autonomijas ievērošanai un lēmumu pieņemšanas tiesību garantēšanai ir izšķiroša nozīme, lai aizsargātu sieviešu cilvēktiesības un dzimumu līdztiesību;

uzsver vajadzību nodrošināt visaptverošu, uz pierādījumiem balstītu, nediskriminējošu un vecumam atbilstošu dzimumizglītību un informāciju visiem, jo, trūkstot informācijai un izglītībai par seksu un seksualitāti, rodas lielāks neplānotu grūtniecību skaits;

asi nosoda Polijas tieslietu ministra neseno lēmumu oficiāli sākt Polijas izstāšanos no Stambulas konvencijas, kas radītu nopietnus šķēršļus attiecībā uz dzimumu līdztiesību, sieviešu tiesībām un cīņu pret dzimumu vardarbību; mudina Polijas iestādes nodrošināt efektīvu un praktisku šīs konvencijas piemērošanu, tostarp nodrošināt pietiekamu skaitu kvalitatīvu patversmju sievietēm, kuras ir cietušas no vardarbības, un viņu bērniem, ņemot vērā ar dzimumu saistītas vardarbības eskalāciju Covid-19 pandēmijas laikā, kā arī piekļuvi būtiskam atbalstam un veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei;

pauž nožēlu, ka piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem atsevišķos Polijas apgabalos joprojām ir ierobežota un ka saskaņā ar Augstākās revīzijas biroja sniegto informāciju 2018. gadā tikai 2 % grūtnieču, kuras dzīvo Polijas lauku apvidos, tika veikti visas standarta pārbaudes, kas nepieciešamas grūtniecības laikā, piemēram, augļa ultraskaņa, kardiotokogrāfija vai mātes asins analīzes;

10.

pauž nožēlu par pastiprinātu sirdsapziņas klauzulas izmantošanu, kā rezultātā trūkst uzticamu nosūtīšanas mehānismu tām personām, kuras vēlas saņemt aborta pakalpojumus, un par lēnām apelācijas procedūrām personām, kurām šādi pakalpojumi tiek liegti, kā arī pauž nožēlu par to, ka ginekologi bieži atsaucas uz sirdsapziņas klauzulu, kad viņiem tiek lūgts izrakstīt kontracepcijas līdzekļus, tādējādi efektīvi ierobežojot piekļuvi kontracepcijas līdzekļiem Polijā; norāda, ka sirdsapziņas klauzula kavē arī piekļuvi pirmsdzemdību skrīningam, kas ir ne tikai tiesību uz informāciju par augļa stāvokli pārkāpums, bet arī rada šķēršļus veiksmīgai bērna aprūpei grūtniecības laikā vai tūlīt pēc tās; mudina Polijas iestādes atcelt tiesību aktu, kas ierobežo piekļuvi ārkārtas kontracepcijas tabletēm;

11.

pauž dziļas bažas par to, ka tūkstošiem sieviešu ir jāceļo, lai piekļūtu tik būtiskam veselības aprūpes pakalpojumam kā aborts; uzsver, ka pārrobežu abortu pakalpojumi nav īstenojama iespēja visneaizsargātākajām un atstumtākajām personām; pauž satraukumu par to, ka ceļošana uz ārzemēm apdraud sieviešu veselību un labjutību, jo bieži viņas ir vienas; uzsver pēcaborta aprūpes nozīmi, īpaši sievietēm, kurām rodas veselības sarežģījumi pēc nepilnīga vai nedroša aborta veikšanas;

12.

pauž atbalstu un solidaritāti ar tūkstošiem Polijas iedzīvotāju, it īpaši poļu sievietēm un LGBTI+, kuri, neraugoties uz sanitārajiem riskiem, izgāja ielās, protestējot pret nopietniem pamatbrīvību un tiesību ierobežojumiem; atzīmē, ka protestētāju prasības ietver ne tikai Konstitucionālā tribunāla nolēmuma atcelšanu, bet arī tā dēvētā “aborta kompromisa” denonsēšanu, tiesību akta par tiesībām uz abortu liberalizāciju un ķermeņa autonomijas ievērošanu; atgādina, ka pulcēšanās brīvība un biedrošanās brīvība ir Eiropas Savienības pamatprincipi pat pandēmijas laikā;

13.

asi nosoda pārmērīgu un nesamērīgu spēka un vardarbības izmantošanu pret protestētājiem, tostarp aktīvistiem un sieviešu tiesību organizācijām, ko īsteno tiesībaizsardzības iestādes un nevalstiski dalībnieki, piemēram, galēji labēji nacionālistiski grupējumi; aicina Polijas iestādes nodrošināt, lai tie, kuri uzbrūk protestētājiem, tiktu saukti pie atbildības;

14.

mudina Polijas iestādes stiprināt valsts tiesību aktus sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības veicināšanai, nodrošinot visus nepieciešamos finanšu līdzekļus un cilvēkresursus iestādēm, kuru darbība ir saistīta ar diskrimināciju dzimuma dēļ;

15.

aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt Konstitucionālā tribunāla sastāvu, kura prettiesiskums ir pamats apstrīdēt tā nolēmumus un tādējādi tā spēju ievērot Polijas konstitūciju; uzsver, ka iepriekš minētais nolēmums ir vēl viens piemērs tiesu varas politiskai pārņemšanai un tiesiskuma sistēmiskam sabrukumam Polijā;

16.

aicina Padomi, paplašinot pašreizējo uzklausīšanu jomu par situāciju Polijā saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu izskatīt šo jautājumu un citus apgalvojumus par pamattiesību pārkāpumiem Polijā; mudina Padomi turpināt oficiālo uzklausīšanu par pašreizējo situāciju Polijā, kas paredzēta 2020. gada 10. un 11. decembrī;

17.

atzinīgi vērtē 2020. gada 5. novembra provizorisko vienošanos par tiesību aktiem, ar ko izveido mehānismu, kas ļautu apturēt budžeta maksājumus dalībvalstij, kura pārkāpj tiesiskumu; mudina Komisiju apņēmīgi rīkoties attiecībā uz nesen pieņemtajiem nosacījumiem nākamajai daudzgadu finanšu shēmai 2021.–2027. gadam;

18.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt pietiekamu finansējumu nacionālajām un vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai veicinātu vietējo atbalstu demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām dalībvalstīs, tostarp Polijā; mudina Komisiju nekavējoties un tieši atbalstīt programmas un Polijas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas, lai nodrošinātu sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību aizsardzību; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt izpratnes veidošanu un apmācību, izmantojot finansēšanas programmas;

19.

aicina Komisiju par prioritāti noteikt ikvienas personas vienlīdzīgas un stipras tiesiskās aizsardzības nodrošināšanu pret diskrimināciju visu LESD 19. pantā minēto iemeslu dēļ; aicina Padomi nekavējoties atbloķēt un pabeigt sarunas par horizontālo direktīvu attiecībā uz nediskrimināciju un atzinīgi vērtē Komisijas jaunās, šajā jomā izdarītās apņemšanās;

20.

aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis centienos nodrošināt vispārēju piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp abortiem; mudina Komisiju nodrošināt seksuālās un reproduktīvās veselības jomas un ar to saistīto tiesību ievērošanu, iekļaujot tiesības uz abortu nākamajā ES Veselības aizsardzības stratēģijā;

21.

uzsver daudzu dalībvalstu pausto atbalstu polietēm un interesi par viņu problēmām; aicina ES finansēt organizācijas, kas veicina pārrobežu sadarbību starp organizācijām, kuras nodrošina drošu un likumīgu abortu veikšanu;

22.

aicina Komisiju apstiprināt Direktīvas 2004/113/EK (15) piemērošanu seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes precēm un pakalpojumiem un atzīt, ka šādu preču un pakalpojumu pieejamības ierobežojumi un šķēršļi ir diskriminācija dzimuma dēļ, jo tie nesamērīgi ietekmē vienu dzimumu (sievietes) vai neaizsargātās grupas (piemēram, transpersonas un nebināras personas); nosoda to, ka Polijas valdība ļaunprātīgi izmanto tiesu sistēmu un tās likumdošanas pilnvaras, lai instrumentalizētu un politizētu sieviešu un LGBTI+ dzīvi un veselību, šajā saistībā izraisot viņu diskrimināciju;

23.

aicina Komisiju pieņemt pamatnostādnes dalībvalstīm, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes precēm un pakalpojumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem un ECT judikatūru;

24.

aicina Padomi steidzami pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju Eiropas Savienībā; stingri nosoda dažu dalībvalstu mēģinājumus atcelt pasākumus, kas jau veikti, īstenojot konvenciju un apkarojot dzimumu vardarbību; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par dzimumu vardarbības iekļaušanu ES noziegumu sarakstā saskaņā ar LESD 83. pantu;

25.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Polijas prezidentam, valdībai un parlamentam, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0080.

(2) OV C 356, 4.10.2018., 44. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0225.

(4) OV C 129, 5.4.2019., 13. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0058.

(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0349.

(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0407.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0111.

(9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0101.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.

(11) Manfred Weber, PPE grupas priekšsēdētājs, Iratxe García Pérez, S&D grupas priekšsēdētāja, Dacian Cioloș, “Renew Europe” grupas priekšsēdētājs, Philippe Lamberts, Verts/ALE grupas līdzpriekšsēdētājs, kā arī Manon Aubry un Martin Schirdewan, GUE/NGL grupas līdzpriekšsēdētāji.

(12) https://www.theseus.fi/handle/10024/138222.

(13) Venēcijas komisijas 2016. gada 14. un 15. oktobra atzinuma par Likumu par Konstitucionālo tribunālu 128. punkts; ANO Cilvēktiesību komiteja, noslēguma secinājumi un ieteikumi par septīto periodisko ziņojumu par Poliju, 2016. gada 23. novembris, 7.–8. punkts; Komisijas 2017. gada 26. jūlija Ieteikums (ES) 2017/1520 par tiesiskumu Polijā (OV L 228, 2.9.2017., 19. lpp.).

(14) https://www.senat.gov.pl/aktualnoscilista/art,13159,zespol-ekspertow-przy-marszalku-senatu-o-wyroku-trybunalu-konstytucyjnego.html.

(15) Padomes Direktīva 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.).

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/155

P9_TA(2020)0337

ES tirdzniecības politikas pārskatīšana

Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par ES tirdzniecības politikas pārskatīšanu (2020/2761(RSP))

(2021/C 425/18)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. maija paziņojumu “Pielāgotā Komisijas darba programma 2020. gadam” (COM(2020)0440) un priekšsēdētājas Urzulas von der Leienas Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Dāvidam Marijam Sassoli un Vācijas kanclerei Angelai Merkelei adresēto 2020. gada 16. septembra nodomu vēstuli “Stāvoklis Savienībā 2020. gadā”,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. jūnija apspriešanās dokumentu “Atjaunota tirdzniecības politika spēcīgākai Eiropai”,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 27. maija paziņojumu “Eiropas lielā stunda — jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” (COM(2020)0456),

—	ņemot vērā Balto grāmatu par vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu attiecībā uz ārvalstu subsīdijām (COM(2020)0253),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “MVU stratēģija ilgtspējīgai un digitālai Eiropai” (COM(2020)0103),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Komisijas un priekšsēdētājas vietnieka / Augstā pārstāvja 2020. gada 9. marta kopīgo paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu stratēģiju ar Āfriku” (JOIN(2020)0004),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā” (COM(2020)0381),

—	ņemot vērā nolīgumu, kas tika pieņemts ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (Parīzes klimata nolīgumu),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—

ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā (1), 2017. gada 12. decembra rezolūciju par virzību uz digitālās tirdzniecības stratēģiju (2), 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā (3), 2020. gada 16. septembra rezolūciju par ES lomu pasaules mežu aizsardzībā un atjaunošanā (4), 2020. gada 7. oktobra rezolūciju par 2018. gada ziņojumu par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu (5) un 2020. gada 25. novembra rezolūciju par jaunu Eiropas rūpniecības stratēģiju (6),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. novembra paziņojumu,

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par ES tirdzniecības politikas pārskatīšanu (O-000070/2020 – B9-0024/2020),

—	ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.	tā kā pēc Covid-19 uzliesmojuma 2020. gadā ir sarautas globālās piegādes ķēdes un ražošanas līnijas, kas vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienība ir atkarīga no trešo valstu avotiem, jo īpaši tādās stratēģiskās nozarēs kā medicīna un farmācija;

B.	tā kā tirdzniecības noteikumi un tās nodrošinātie ieguvumi ir apdraudēti gan ārpus ES, gan arī ES dalībvalstīs un tā kā jaunie uzdevumi ilgtspējīgas attīstības jomā, tādi kā cīņa pret klimata pārmaiņām, ir jāintegrē visās ES ārējās un iekšējās publiskās politikas jomās;

C.	tā kā jau pirms pandēmijas ES atpalika no citiem ekonomiskajiem reģioniem konkurētspējas ziņā; tā kā patlaban Covid-19 pandēmijas izraisīto starptautiskās tirdzniecības traucējumu dēļ zaudējumi ekonomikā, kas jau bija ievērojami, ir vēl palielinājušies;

D.	tā kā Eiropas Savienība, kas ir reģions bez lieliem resursiem un vienlaikus pasaulē lielākais tirdzniecības bloks, ir unikālā pozīcijā, kura ļauj globālā mērā sadarboties, lai panāktu pasaules ekonomikas ilgtspējīgu atlabšanu saskaņā ar Eiropas zaļo kursu;

E.	tā kā ES tirdzniecības politikas pārskatīšana un neatlaidīgākas ES tirdzniecības programmas veidošana notiek laikā, kad visā pasaulē tirdzniecības, ekonomikas un finanšu jomā tiek veikti daudzi politiski virzīti pasākumi ar ilgtermiņa sekām,

Tirdzniecība un atklāta stratēģiskā autonomija

atzinīgi vērtē to, ka 2020. gadā ir laikus sākta ES tirdzniecības politikas pārskatīšana, kura reaģē uz un ņem vērā mācības, kas gūtas saistībā ar Covid-19 pandēmiju, protekcionisma pieaugumu pasaulē, īpaši sarežģīto starptautiskās tirdzniecības vidi un nepieciešamību integrēt tirdzniecības jautājumus Eiropas zaļajā kursā un IAM, lai ekonomiskā sadarbība un tirdzniecība būtu taisnīga, iekļaujoša un ilgtspējīga; uzskata, ka šajā nolūkā ir svarīgi koordinēt darbu un radīt sinerģiju starp attiecīgajiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un Eiropas Ārējās darbības dienestu, kā arī starp tirdzniecības politiku un iekšējiem politikas virzieniem (piemēram, rūpniecības, valsts atbalsta, digitalizācijas, vides, tostarp aprites ekonomikas, un sociālo politiku) un iekļaut tirdzniecības politiku plašākā ES ārpolitikā;

atzinīgi vērtē debates par atklātas stratēģiskās autonomijas koncepciju, kas ir unikāla Eiropas Savienībai, un aicina Komisiju sniegt sīkāku informāciju par tās saturu; šajā saistībā norāda, ka šai koncepcijai būtu jāatbilst ES starptautiskajām juridiskajām saistībām un tās apņēmībai tirdzniecības politikā īstenot noteikumos balstītu pieeju, kā arī daudzpusējai tirdzniecības sistēmai, kuras centrā ir Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO); uzstāj, ka ES tirdzniecības stratēģijai ir jāpalielina ES rūpniecības, tostarp lauksaimniecības nozares, konkurētspēja, jārada pietiekami kvalitatīvas darbvietas un jāaizsargā darba ņēmēji, jāveicina iekļaujoša un ilgtspējīga ekonomikas izaugsme saskaņā ar Eiropas zaļo kursu un jāizplata ES intereses un vērtības;

uzsver, ka Eiropas Savienībai, kas ir viens no pasaules lielākajiem tirdzniecības blokiem, būtu izdevīgi, ja tās starptautiskajā tirdzniecībā plašāk varētu izmantot euro, jo tiktu samazināts ārvalstu valūtu risks un citas ar valūtām saistītās izmaksas tirdzniecības darījumos; uzsver, ka pašlaik ir īpaši svarīgi veicināt tirdzniecību un ka ES tirdzniecības stratēģijai piemīt potenciāls ievērojami veicināt atveseļošanās procesu pēc pašreizējās sabiedrības veselības un ekonomikas krīzes;

aicina Komisiju analizēt, kā varētu uzlabot ES piegādes ķēžu noturību, vienlaikus palielinot ražošanas jaudu Savienībā, un šajā saistībā izpētīt iespējamos ieguvumus no krīzē būtisku preču stratēģisko krājumu veidošanas ES līmenī un piegādes avotu diversifikācijas veicināšanas, kā arī izvērtēt repatriācijas uz tuvu esošu valsti koncepciju un ES kaimiņreģiona valstu iespējamo īpašo lomu šai sakarā;

norāda, ka repatriācijai, kā arī repatriācijai uz tuvu esošu valsti būtu jāveicina ES ilgtermiņa konkurētspēja, nevis jāpalielina patērētāju izdevumi, un šajā sakarā jābalstās uz detalizētu katras nozares analīzi; norāda, ka piegādes ķēžu pārvaldības pasākumiem var būt būtiska nozīme ekonomikas atveseļošanā un ka lēmumi jebkurā gadījumā jāatstāj attiecīgo uzņēmēju ziņā;

aicina Komisiju noteikt Eiropas stratēģiskās nozares un izejvielas un proaktīvi atbalstīt uzņēmumus, jo īpaši MVU, koncentrējoties uz pašreizējo krīzi, bet arī ņemot vērā iespējamu turpmāku notikumu attīstību un sniedzot atbalstu klimatneitralitātes, globālo piegādes ķēžu pārskatatbildības un ilgtspējas, kā arī digitālās inovācijas jomā, lai uzlabotu pārtikas nodrošinājumu, saglabājot atvērtas zaļās joslas un uzlabojot pārtikas vērtības ķēžu pārredzamību; uzsver, ka ES ir lielā mērā atkarīga no tādu kritiski svarīgu izejvielu piegādēm no trešām valstīm, kas nepieciešamas zaļās un digitālās pārkārtošanās īstenošanai; šajā saistībā uzsver, ka pilnīgi funkcionējoša daudzpusēja tirdzniecības sistēma līdz ar ilgtspējīgu un labi īstenotu brīvas un godīgas tirdzniecības nolīgumu plašu tīklu ir labākais un izmaksu ziņā efektīvākais veids, kā garantēt, lai būtu pieejami vairāki ražošanas avoti; turklāt uzsver, ka lielāka noturība tiks panākta, veidojot atvērtas tirdzniecības plūsmas, atturoties no tirdzniecības ierobežošanas pasākumiem un īstenojot ciešu sadarbību ar tirdzniecības partneriem; uzskata, ka sadarbība ar tirdzniecības partneriem palīdzētu arī likvidēt šķēršļus tirdzniecībai;

Daudzpusēja tirdzniecības sistēma

atkārtoti apliecina ES apņēmību veidot atvērtu, noteikumos balstītu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, kuras centrā ir reformēta PTO, lai uzlabotu tās efektivitāti un stabilitāti; aicina Komisiju uzņemties aktīvāku lomu starptautiskos forumos ciešā sadarbībā ar citām starptautiskām pārvaldības iestādēm, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferenci (UNCTAD) un Starptautisko Darba organizāciju (SDO), un censties panākt vērienīgu PTO un tās sarunu funkcijas un noteikumu modernizāciju, stiprināšanu un būtisku aktivizēšanu, centrā izvirzot IAM un cīņu pret klimata pārmaiņām un vienlaikus arī nodrošinot starptautisko saistību ievērošanu;

prasa reformēt PTO Apelācijas institūciju, balstoties uz funkcionālu divlīmeņu strīdu izšķiršanas sistēmu; uzsver — kamēr Apelācijas institūcija nedarbojas kā nākas, ES būtu efektīvi jāizmanto daudzpusējā pagaidu apelācijas arbitrāžas kārtība un jāmudina citas PTO dalībvalstis piedalīties šajā kārtībā; aicina Savienību reformēt PTO vienošanās par strīdu izšķiršanu noteikumus par represijām, lai nodrošinātu, ka strīdi par nelikumīgu valsts atbalstu skartu tikai attiecīgas un ietekmētas nozares;

aicina Komisiju padziļināt starptautisko sadarbību ar stratēģiskajiem partneriem un šajā sakarā atzinīgi vērtē notiekošās diskusijas par to, kā risināt un efektīvi mazināt izkropļojumus, ko radījušas rūpniecības subsīdijas, ņemot vērā, ka tirgu kropļojošai praksei var būt ievērojama negatīva ietekme uz godīgu konkurenci un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, kā arī aicina meklēt risinājumus, lai novērstu uzspiestu tehnoloģiju pārnesi;

10.

dod priekšroku multilaterāliem nolīgumiem; tomēr atzīst, ka plurilaterāli nolīgumi var būt noderīgs instruments, kas palīdzētu panākt multilaterālu nolīgumu noslēgšanu; šajā sakarā norāda uz kopīgā paziņojuma iniciatīvu nozīmi; uzsver, ka ir svarīgi noslēgt saistošu un izpildāmu nolīgumu par zivsaimniecības subsīdijām, ņemot vērā ietekmi uz jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm;

11.

no jauna aicina noslēgt plurilaterālu nolīgumu par e-komerciju, kas palīdzētu MVU pārvarēt digitālo plaisu un mazināt šķēršļus digitālajai tirdzniecībai un kas atvieglotu pārrobežu komerciālo datu nosūtīšanu, pilnīgi ievērojot ES privātuma un datu aizsardzības tiesību aktus, tostarp Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR); aicina uzlabot patērētāju aizsardzību tiešsaistē un paplašināt sadarbību starp Komisijas dienestiem, lai uzlabotu viltotu preču atklāšanu e-komercijā; šajā saistībā gaida divpadsmito PTO Ministru konferenci, kas plānota 2021. gadā, un aicina līdz 2020. gada beigām nodrošināt konsolidētu tekstu; uzsver, ka ES jāsagatavo digitālās tirdzniecības stratēģija, pamatojoties uz Parlamenta 2017. gada rezolūciju par šo jautājumu, un jāmeklē risinājumi, lai ES varētu izstrādāt un veicināt jaunus starptautiskos noteikumus, tostarp iekļaujot īpašus noteikumus tirdzniecības nolīgumos, veidojot digitālo tirdzniecību veicinošu vidi ES uzņēmumiem un likvidējot šķēršļus trešās valstīs;

12.

aicina Komisiju pārraudzīt, analizēt un globālā un divpusējā līmenī ar starptautiskajiem partneriem risināt jaunus tirdzniecības šķēršļus, tostarp eksporta ierobežojumus un citus izkropļojumus, kas skar būtiskās preces, kā arī izstrādāt kopējus kritērijus uz ilgtspēju vērstām subsīdijām, kas piešķiramas atveseļošanai pēc pandēmijas; aicina Komisiju atjaunināt PTO Farmācijas nolīgumu, izskatot iespējas ieviest plašāku plurilaterālu iniciatīvu veselības aprūpes produktu jomā; aicina Komisiju nodrošināt, lai Līguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) elastību varētu optimāli izmantot attiecībā uz kritiski svarīgām medicīnas precēm un lai ES divpusējo nolīgumu noteikumiem nebūtu negatīvas ietekmes uz šo elastību;

Attiecības ar stratēģiskajiem partneriem

13.

uzsver, ka Amerikas Savienotās Valstis ir ES svarīgākais tirdzniecības partneris; norāda, ka pašreiz šajās attiecībās vērojama spriedze; ņem vērā vienošanos ar ASV par tarifu samazinājumu paketi, ko uzskata par pozitīvu pavērsienu, un mudina Komisiju izmantot šo brīdi, lai veidotu pozitīvu ES un ASV tirdzniecības programmu, kurā iekļauti arī citi jautājumi, nevis tikai tarifu samazinājumi, jo plašāks sadarbības nolīgums nodrošinātu īpašus ieguvumus, veicinot abu partneru ekonomikas atveseļošanos un tirdzniecības traucēkļu novēršanu un aptverot jaunas sadarbības jomas, piemēram, saistībā ar tirdzniecību, tehnoloģijām un nodokļu uzlikšanu digitālajā ekonomikā, arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ietvaros; mudina Komisiju turpināt darbu tiesību aktu izvērtēšanā, kas nāktu par labu it īpaši MVU; stingri atbalsta sadarbību ar ASV nolūkā risināt pasaules mēroga stratēģiskas problēmas; mudina ASV atkal pievienoties Parīzes klimata nolīgumam, lai atvieglotu turpmāko ES un ASV sadarbību; prasa ASV atcelt tarifus, kas noteikti kopš 2017. gada; pieņem zināšanai jaunāko ilgi gaidīto PTO spriedumu strīdā par Airbus un Boeing un uzsver, ka ir svarīgi rast risinājumu sarunu ceļā;

14.

aicina panākt ievērojamu progresu sarunās ar Ķīnu par visaptverošo investīciju nolīgumu, lai steidzami nodrošinātu nepieciešamo savstarpīgumu, tostarp attiecībā uz piekļuvi publiskā iepirkuma tirgum, un risinātu citus neatrisinātus jautājumus saistībā ar vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, piemēram, tirgu kropļojošu praksi, ko īsteno Ķīnas valsts uzņēmumi, vai uzspiestu tehnoloģiju pārnesi, prasībām kopuzņēmumiem un nediskriminējošu attieksmi; uzsver, ka ir svarīgi iekļaut vērienīgu sadaļu par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, lai aizsargātu cilvēktiesības, tostarp darba pamatstandartus, veicinātu vides standartus un cīņu pret klimata pārmaiņām saskaņā ar Parīzes klimata nolīgumu; uzsver, ka liela nozīme ir ES stratēģiskajām attiecībām ar Ķīnu kā konkurenti, partneri un sistēmisku sāncensi; tādēļ aicina dalībvalstis un ES iestādes paust vienotu viedokli; šajā saistībā mudina Komisiju izveidot īpašu darba grupu attiecībām ar Ķīnu, kas būtu līdzīga darba grupai attiecībām ar Apvienoto Karalisti, lai nodrošinātu vienotu un konsekventu vēstījumu visos līmeņos un visos formātos un veidotu kopēju un vienotu ES politiku attiecībā uz Ķīnu; uzsver, ka ES tirdzniecības un ieguldījumu attiecībās ir pilnā mērā jāievēro cilvēktiesības; pauž nopietnas bažas par ziņojumiem par uiguru ekspluatēšanu Ķīnas rūpnīcās un uzsver, ka būtu jāaizliedz ES tirgos ievest preces, kas saražotas tā dēvētajās pārmācības nometnēs; aicina Komisiju uzsākt darbības jomas izpēti un ietekmes novērtēšanu, lai pēc iespējas drīzāk oficiāli uzsāktu sarunas ar Taivānu;

15.

uzskata, ka pandēmijas kontekstā pasaules mērogā un īpaši attiecībā uz Āfriku, kā arī ņemot vērā Savienības jauno stratēģiju par Āfriku, būtu jāievieš jaunas pieejas, kas palīdzētu pārveidot ekonomiskās, komerciālās un tirdzniecības attiecības un tādējādi sekmēt godīgu un ētisku tirdzniecību, kuras pamatā ir solidaritātes un sadarbības princips un atbilstība ES attīstības politikai;

Horizontāli jautājumi

16.

uzsver, ka globālie tirgi ir būtisks MVU izaugsmes avots; tomēr norāda, ka tikai 600 000 MVU eksportē preces ārpus ES; mudina Komisiju atbalstīt MVU, tirdzniecības nolīgumos sistemātiski iekļaujot attiecīgas sadaļas un nodrošinot to īstenošanu, bet nepalielinot administratīvo un regulatīvo slogu, un ciešā sadarbībā ar dalībvalstu tirdzniecības kamerām un tirdzniecības atbalsta aģentūrām atbalstot šādu nolīgumu izmantošanu MVU darbībā; mudina Komisiju risināt jautājumu par MVU izmaksām, kas rodas, nodrošinot atbilstību arvien sarežģītākiem tiesību aktiem, kas skar tirdzniecību; aicina Komisiju, veidojot jaunus informācijas portālus vai uzlabojot jau esošos portālus, pēc iespējas agrīnākā posmā vērsties pie uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka ar praktiskiem pasākumiem var apmierināt MVU informācijas vajadzības; šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas centienus atbilstīgi 2020. gada marta MVU stratēģijai palielināt MVU paredzēto atbalstu; atzinīgi vērtē nesen ieviesto rīku Access2Markets, tostarp izcelsmes noteikumu pašnovērtējuma (ROSA) moduli, un aicina visas ieinteresētās personas sniegt atgriezenisko saiti Komisijai, lai rīku varētu pastāvīgi atjaunināt;

17.

pauž pārliecību, ka ir vajadzīgs regulējums par obligātu ES līmeņa horizontālu uzticamības pārbaudi visā piegādes ķēdē ES un ārvalstu uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū, lai sasniegtu IAM, veicinātu labu pārvaldību un palielinātu izsekojamību un pārskatatbildību globālajās piegādes ķēdēs, stiprinātu ES starptautisko konkurētspēju, radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un mazinātu trešo valstu negodīgas konkurences priekšrocības, ko rada zemāki aizsardzības standarti, kā arī sociālais un vides dempings starptautiskajā tirdzniecībā; uzsver, ka ir jāņem vērā kaitējuma risks un uzņēmuma lielums, vienlaikus paturot prātā proporcionalitātes principu;

18.

ar cerībām raugās uz Komisijas priekšlikumu par oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, kam būtu pilnīgi jāatbilst PTO prasībām un jābūt balstītam uz ietekmes novērtējumu; mudina Komisiju nodrošināt ES konkurētspēju, īpaši ņemot vērā izmaksas, riskus un citu starptautisko partneru ambīcijas, un ierosināt pārredzamu mehānismu, kas varētu līdzāspastāvēt esošajiem oglekļa emisiju pārvirzes pasākumiem, vienlaikus nodrošinot stabilu un konkrētu tiesisko regulējumu Eiropas nozarēm; uzsver, ka mūsu industriālajā stratēģijā būtu jāiestrādā līdzīgi priekšlikumi, lai stimulētu nozares ražot tīrus un konkurētspējīgus produktus; aicina Komisiju izstrādāt idejas, cita starpā ņemot vērā Nīderlandes un Francijas neoficiālo dokumentu par tirdzniecību, sociālekonomisko ietekmi un ilgtspējīgu attīstību; aicina Komisiju apsvērt iespēju izmantot ex post ietekmes novērtējumu un pārskatīšanas klauzulas, lai panāktu spēkā esošo BTN atbilstību zaļajam kursam, kā arī ierosināt jaunas iniciatīvas, kas paredzētu izmantot tirdzniecības politiku, lai veicinātu mūsu vērienīgo klimata mērķu sasniegšanu, tostarp jaunu PTO iniciatīvu klimata un tirdzniecības jomā, kuras pamatā būtu Vides preču nolīgumā paredzētās pilnvaras un kura paredzētu paplašināt tā tvērumu, iekļaujot arī videi nekaitīgu pakalpojumu tirdzniecību, lai tādējādi veicinātu vides preču attīstību un mazinātu plaša patēriņa preču izmantošanu;

19.

aicina Komisiju īstenot, virzīt un nodrošināt esošo BTN, tostarp izpildāmo tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības (TIA) sadaļu, efektīvu īstenošanu un nodrošināt, ka no sniegtajām priekšrocībām labumu gūst visi; uzsver, ka TIA sadaļu izpildi varētu būtiski uzlabot, izmantojot dažādas izpildes panākšanas metodes, un ka Komisijai uz sankcijām balstīts mehānisms būtu jāapsver kā pēdējā iespēja; atbalsta Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieka un tirdzniecības komisāra V. Dombrovska apņemšanos rosināt pārskatīt 15 punktu rīcības plāna īstenošanu attiecībā uz TIA sadaļām, jau sākotnēji sadarbojoties ar Parlamentu; aicina Komisiju izskatīt idejas, kas iekļautas Nīderlandes un Francijas neoficiālajā dokumentā, kā arī citus veidus, kā šo sadaļu izpildē panākt lielāku granularitāti; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos padarīt Parīzes klimata nolīguma ievērošanu par visu turpmāko tirdzniecības nolīgumu būtisku daļu; aicina veikt papildu pasākumus, piemēram, aizliegt tādu produktu ievešanu, kas saistīti ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, piespiedu darbu vai bērnu darbu;

20.

aicina Komisiju laikus pieņemt jaunās regulas priekšlikumu, ar kuru piemēro vispārējo preferenču sistēmu (VPS), lai, iespējams, palielinātu tādu valstu skaitu, uz kurām attiecas VPS+ shēma;

21.

uzsver, ka ir svarīgi kopā ar galvenajiem tirdzniecības partneriem novērst pretkonkurences praksi un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, lai radītu apstākļus, kas sekmē ekonomikas atveseļošanos pēc Covid-19 pandēmijas un pārkārtošanos uz ilgtspējīgu ekonomiku visā pasaulē; aicina Komisiju rīkoties ātri un izmeklēšanas uzsākt savlaicīgi — nekavējoties pēc kaitējuma rašanās, lai nodrošinātu, ka negodīga tirdzniecības prakse neapdraud Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātības līmeni, sevišķi ņemot vērā MVU īpašās vajadzības;

22.

atzinīgi vērtē jauniecelto galveno tirdzniecības nolīgumu izpildes uzraugu (GTNIU) un uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi konsekventi īstenot ES un PTO nolīgumus, ietverot to TIA sadaļas, un tirdzniecības tiesību aktus, tostarp efektīvākus, elastīgākus un pielāgojamākus tirdzniecības aizsardzības instrumentus, un panākt to izpildi, lai saglabātu ES uzticamību un vērtības un turpinātu īstenot tās darba kārtību godīgākas tirdzniecības nodrošināšanai; aicina jauniecelto GTNIU sadarboties ar Parlamentu, lai nodrošinātu, ka tirdzniecības partneri izpilda pirms ratifikācijas uzņemtās saistības;

23.

mudina Komisiju pārskatīt delegāciju lomu ES tirdzniecības un sadarbības programmas īstenošanā, ņemot vērā politikas konsekvenci, un nodrošināt koordinētu pieeju, kas ietver dažādus Komisijas dienestus (piemēram, starpnozaru tirdzniecības misijas uz trešām valstīm);

24.

aicina Komisiju sekmēt visu vajadzīgo darbību pabeigšanu ar mērķi pēc rūpīgas izmeklēšanas likvidēt pierādītos trūkumus tirdzniecības un investīciju instrumentu klāstā, tostarp iesniegt jaunu tiesību akta priekšlikumu ar mērķi pārskatīt Bloķēšanas statūtu attiecībā uz sankcijām, kas būtiski pārkāpj dalībvalstu teritoriālo suverenitāti, un, vispirms veicot ietekmes novērtējumu, ieviest jaunu instrumentu, ar kuru novērst un apkarot trešo valstu piespiedu pasākumus;

25.

aicina turpināt sarunas par Starptautiskā iepirkuma aktu (SIA), lai panāktu stingrāku savstarpības principa piemērošanu ES uzņēmumu piekļuvē starptautiskajiem publiskā iepirkuma tirgiem, vienlaikus saglabājot iespēju publisko iepirkumu izmantot kā instrumentu, lai gūtu panākumus pārejā uz klimatam draudzīgu ekonomiku, it īpaši jaunattīstības valstīs, ar atjaunotu daudzpusējo pieeju; atzinīgi vērtē Balto grāmatu par ārvalstu subsīdijām, kas ir vajadzīgs instruments, ar kuru papildina tirdzniecības aizsardzības pasākumus, un gaida, ka Komisija 2021. gada janvārī nāks klajā ar tiesību akta priekšlikumu ar mērķi aizsargāt ES uzņēmumus no iekšējā un globālā tirgus izkropļojumiem, vienlaikus uzsverot brīvas un godīgas konkurences nozīmi; papildus aicina visas dalībvalstis izmantot visus pieejamos instrumentus, tostarp Regulu (ES) 2019/452, ar ko izveido regulējumu ārvalstu tiešo ieguldījumu Savienībā izvērtēšanai, lai novērtētu potenciālo ieguldījumu un uzņēmumu iegādes radītos apdraudējumus ES kritiskajai infrastruktūrai, it īpaši stratēģiski svarīgās nozarēs, kā veselības aprūpē, sabiedrisko pakalpojumu, mobilitātes un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē, lai novērstu lieku un kaitējošu ekonomisko atkarību;

26.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts sarunās par daudzpusējo ieguldījumu tiesu (MIC); norāda, ka ieguldījumu tiesu sistēma (ICS) iecerēta kā solis ceļā uz MIC izveidi; pauž nožēlu par dalībvalstu ļoti lēno progresu ES iekšējo divpusējo ieguldījumu nolīgumu izbeigšanā un mudina Komisiju nepieciešamības gadījumā rīkoties atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas spriedumam Achmea lietā; aicina Komisiju turpināt darbu ES iekšējo ieguldījumu aizsardzības un veicināšanas satvara izveidē; pauž atbalstu notiekošajām sarunām par Eiropas zaļajam kursam atbilstošu Enerģētikas hartas nolīgumu, kuram jānodrošina iespēja panākt klimatneitralitāti, izvirzot mērķi pakāpeniski beigt aizsargāt ieguldījumus vecajās fosilā kurināmā tehnoloģijās; pauž bažas par ieguldītāju un valstu strīdu izšķiršanu un ar Enerģētikas hartas nolīgumu saistīto lietu skaitu;

27.

izceļ dzimumu līdztiesības jautājumu nozīmi; uzsver, ka ES BTN sniedz iespēju veicināt dzimumu līdztiesību, uzlabot sieviešu ekonomisko situāciju trešās valstīs un uzlabot sieviešu dzīves līmeni visās nozarēs, ko aptver ES BTN; norāda, ka sievietes saņem mazāk nekā divas piektdaļas no ieguvumiem, ko sniedz brīvas un godīgas tirdzniecības nolīgumi radīto darbvietu ziņā, un uzsver, ka sievietes varētu nesamērīgi ciest no pašreizējās ekonomikas krīzes; aicina Komisiju un Padomi veicināt un atbalstīt īpašas dzimumu līdztiesībai veltītas sadaļas iekļaušanu ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos;

28.

aicina Komisiju nodrošināt vietējo konsultantu grupu sniegto priekšlikumu izpildi starptautiskās tirdzniecības politikas uzlabošanai un aicina Komisiju un dalībvalstis labāk informēt par ES tirdzniecības politikas sniegtajām priekšrocībām un ietekmi, kas skar ikvienu, lai palielinātu pārredzamību un izpratni iedzīvotāju, nevalstisko organizāciju, arodbiedrību un uzņēmumu, jo īpaši MVU, vidū, jo ir svarīgi sniegt precīzu informāciju visām ieinteresētajām personām; šajā saistībā atgādina, ka liela nozīme ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. un 218. pantā nostiprinātajām Eiropas Parlamenta tiesībām, kā arī iestāžu dialogam, kas ir veids, kā dot ieguldījumu notiekošajās diskusijās un panākt, ka tās noslēdzas pozitīvi; atgādina par Parlamenta līdztiesīga likumdevēja lomu tirdzniecības politikas jomā un tā uzdevumu uzraudzīt sarunas, kā arī tirdzniecības nolīgumu efektīvu īstenošanu un par Komisijas priekšsēdētājas apņemšanos atbalstīt tās rezolūcijas par likumdošanas iniciatīvām, ko Parlaments pieņem saskaņā ar LESD 225. pantu;

o o

29.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 101, 16.3.2018., 30. lpp.

(2) OV C 369, 11.10.2018., 22. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0078.

(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0212.

(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0252.

(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0321.

20.10.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 425/171

P9_TA(2020)0317

Finanšu instrumentu tirgi: grozījumi attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldības prasībām un pozīciju limitiem, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas ***I

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2014/65/ES groza attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldību un pozīciju limitiem, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0280 – C9-0210/2020 – 2020/0152(COD)) (1)

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Grozījums Nr. 9, ja nav norādīts citādi

(2021/C 425/26)

EIROPAS PARLAMENTA GROZĪJUMI (*1)

Komisijas priekšlikumā

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko Direktīvu 2014/65/ES groza attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldību un pozīciju limitiem, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)

Covid-19 pandēmija nopietni ietekmē cilvēkus, uzņēmumus, veselības aprūpes sistēmas un dalībvalstu ekonomiku un finanšu sistēmas . Komisija 2020. gada 27. maija paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas lielā stunda — jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” (2) uzsvēra, ka likviditāte un piekļuve finansējumam būs nepārtraukta problēma nākamajos mēnešos. Tādēļ ir ļoti svarīgi atbalstīt atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas izraisītā smagā ekonomiskā trieciena, samazinot birokrātiju, ko panāktu , ieviešot konkrētus mērķtiecīgus grozījumus pašreizējos finanšu tiesību aktos. Līdz ar to grozījumu vispārējam mērķim vajadzētu būt nevajadzīgas birokrātijas likvidēšanai un tādu pagaidu izņēmumu paredzēšanai, kurus uzskata par efektīviem ekonomikas satricinājumu mazināšanai. Ar grozījumiem nevajadzētu ieviest izmaiņas, ar ko nozarei uzliek papildu slogus un sarežģītu likumdošanas jautājumu risināšanu atstāj uz plānotās FITD II pārskatīšanas laiku. Šis pasākumu kopums ir pieņemts ar apzīmējumu “Kapitāla tirgu atveseļošanas pakete”.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/65/ES (3) par finanšu instrumentu tirgiem tika pieņemta 2014. gadā, reaģējot uz finanšu krīzi, kas izvērsās 2007.–2008. gadā. Ar minēto direktīvu tika būtiski nostiprināta Savienības finanšu sistēma un garantēts augsts ieguldītāju aizsardzības līmenis visā Savienībā. Varētu apsvērt turpmākus centienus samazināt normatīvo aktu sarežģītību un ieguldījumu brokeru sabiedrību atbilstības izmaksas, kā arī novērst konkurences izkropļojumus , ar nosacījumu, ka vienlaikus pienācīgi tiek ņemta vērā ieguldītāju aizsardzība .

(3)

Attiecībā uz prasībām, kas bija paredzētas ieguldītāju aizsardzībai, Direktīva 2014/65/ES nav pilnībā sasniegusi savu mērķi pielāgot pasākumus, kuros pietiekamā mērā tiek ņemtas vērā katras ieguldītāju kategorijas (privāto klientu, profesionālo klientu un atbilstīgo darījumu partneru) īpatnības. Dažas no šīm prasībām ne vienmēr ir uzlabojušas ieguldītāju aizsardzību, bet dažkārt drīzāk ir kavējušas ieguldījumu lēmumu netraucētu izpildi. Lai uzlabotu ieguldītāju aizsardzību, piemērotības novērtēšanā noteikti ir jāņem vērā privāto ieguldītāju parāda līmenis, jo īpaši ņemot vērā patērētāju parāda līmeņa paaugstināšanos Covid-19 pandēmijas dēļ. Turklāt dažas Direktīvas 2014/65/ES prasības varētu grozīt , lai atvieglotu ieguldījumu pakalpojumu sniegšanu un ieguldījumu darbību veikšanu , ar nosacījumu, ka grozījumi izdarīti līdzsvarotā veidā, kas pilnībā aizsargā ieguldītājus .

(4)

Produktu pārvaldības prasības var ierobežot korporatīvo obligāciju pārdošanu. Korporatīvās obligācijas ar visaptverošām klauzulām parasti uzskata par drošiem un vienkāršiem produktiem, kas ir atbilstīgi privātiem klientiem. Šādas visaptverošas klauzulas aizsargā ieguldītājus pret zaudējumiem gadījumos, kad emitenti izvēlas pirmstermiņa atmaksu, nodrošinot, ka šiem ieguldītājiem tiek izmaksāts maksājums, kas ir vienāds ar to kuponu neto pašreizējo vērtību, kuru viņi būtu saņēmuši, ja obligācija nebūtu pieprasīta. Tādēļ produktu pārvaldības prasības vairs nebūtu jāpiemēro korporatīvām obligācijām ar šādām visaptverošām klauzulām.

(5)

Gan Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) izsludinātais uzaicinājums sniegt pierādījumus par pamudinājumu un izmaksu un maksu atklāšanas prasību ietekmi saskaņā ar Direktīvu 2014/65/ES, gan Komisijas organizētā sabiedriskā apspriešana apstiprināja, ka profesionālajiem klientiem un atbilstīgajiem darījumu partneriem nav nepieciešama standartizēta un obligāta informācija par izmaksām, jo viņi jau saņem nepieciešamo informāciju sarunās ar savu pakalpojumu sniedzēju. Minētā informācija ir pielāgota viņu vajadzībām un bieži vien ir detalizētāka. Tādēļ atbilstīgie darījumu partneri un profesionālie klienti būtu jāatbrīvo no šīm izmaksu un maksu atklāšanas prasībām, izņemot tās, kas saistītas ar ieguldījumu konsultāciju un portfeļa pārvaldības pakalpojumiem, jo profesionālajiem klientiem, kas noslēdz ieguldījumu portfeļa pārvaldības vai ieguldījumu konsultāciju attiecības, nav obligāti jābūt ar pietiekamu kompetenci vai zināšanām, lai viņus atbrīvotu no informācijas atklāšanas par izmaksām un maksām.

(6)

Ieguldījumu brokeru sabiedrībām pašlaik tiek prasīts veikt izmaksu un ieguvumu analīzi par noteiktām ieguldījumu portfeļa darbībām, ja pastāv tādas attiecības ar to klientiem, kurās tiek mainīti finanšu instrumenti. Tādējādi ieguldījumu brokeru sabiedrībām ir jāiegūst no klienta vajadzīgā informācija un ir jāspēj pierādīt, ka šādas nomaiņas rezultātā ieguvumi pārsniedz izmaksas. Tā kā šī procedūra ir pārāk apgrūtinoša profesionālajiem klientiem, kuri mēdz regulāri veikt maiņu, viņi būtu jāatbrīvo no šīs prasības, saglabājot iespēju to izvēlēties. Tā kā privātajiem klientiem ir vajadzīga augsta līmeņa aizsardzība, šī iespēja ir jāattiecina tikai uz profesionālajiem klientiem.

(7)

Klienti, kuriem ir pastāvīgas attiecības ar ieguldījumu brokeru sabiedrību, periodiski vai uz izraaisītājnotikumu pamata saņem obligātos pārskatus par sniegtajiem pakalpojumiem. Ne ieguldījumu brokeru sabiedrības, ne to profesionālie klienti šādus pakalpojumu pārskatus neatzīst par lietderīgiem. Šie pārskati ir jo īpaši nelietderīgi profesionālajiem klientiem, kas darbojas ļoti nepastāvīgos tirgos, jo tie tiek sniegti ļoti bieži un lielā skaitā. Profesionālo klientu reakcija uz šiem pakalpojumu pārskatiem bieži vien ir tāda, ka viņi vai nu tos vispār neizlasa, vai arī pieņem ātrus lēmumus par ieguldījumiem, nevis turpina īstenot ilgtermiņa ieguldījumu stratēģiju. Atbilstīgajiem darījumu partneriem tāpēc vairs nebūtu jāsaņem šādi pakalpojumu pārskati. Tomēr profesionālajiem klientiem vajadzētu būt iespējai izvēlēties saņemt šādus pakalpojumu pārskatus.

(8)

Ar Direktīvu 2014/65/ES tika ieviestas ziņošanas prasības par to, kā maksājumu uzdevumi tika izpildīti ar klientam vislabvēlīgākajiem noteikumiem. Šajos tehniskajos pārskatos ir daudz detalizētas kvantitatīvas informācijas par izpildes vietu, finanšu instrumentu, cenu, izmaksām un izpildes iespējamību. Ieguldītāji tos reti izlasa, par ko liecina ļoti mazais lejupielāžu skaits no ieguldījumu brokeru sabiedrību vietnēm. Tā kā tie neļauj ieguldītājiem veikt jēgpilnus salīdzinājumus, pamatojoties uz šiem datiem, minēto ziņojumu publicēšana uz laiku būtu jāaptur.

(9)

Lai atvieglotu saziņu starp ieguldījumu brokeru sabiedrībām un to klientiem un tādējādi arī pašu ieguldījumu procesu, informācija par ieguldījumiem vairs nebūtu jāsniedz papīra formātā, bet kā noklusējuma iespēja būtu jāparedz, ka to sniedz elektroniski. Privātajiem klientiem tomēr vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai arī turpmāk informācija tiktu sniegta papīra formātā.

(9a)

Komisijai būtu jānāk klajā ar ziņojumu par pozīciju limitu piemērošanas un pozīciju pārvaldības ietekmi uz likviditāti, tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un sakārtotiem cenu noteikšanas un norēķinu nosacījumiem preču atvasināto instrumentu tirgos, kā to paredz šī direktīva. Pārskatot to noteikumu būtību, kuri tika pieņemti, reaģējot uz Pitsburgas 2009. gada un Kannu 2011. gada G20 augstākā līmeņa sanāksmes nolīgumiem nolūkā uzlabot preču atvasināto instrumentu tirgu regulējumu, darbību un pārredzamību un risināt pārmērīgas cenu svārstības, ir būtiski veikt uz pierādījumiem balstītu novērtējumu par preču atvasināto instrumentu režīmu un apspriesties ar plašu ieinteresēto personu loku. [Gr. 2]

(10)

Direktīva 2014/65/ES ļauj personām, kas profesionāli tirgojas ar preču atvasinātajiem instrumentiem, emisiju kvotām un emisiju kvotu atvasinātajiem instrumentiem, izmantot atbrīvojumu no atļaujas saņemšanas kā ieguldījumu brokeru sabiedrībai, ja viņu tirdznieciskā darbība ir palīgdarbība attiecībā pret viņu pamatdarbību. Personām, kuras piesakās palīgdarbības pārbaudei, katru gadu ir jāpaziņo attiecīgajai kompetentajai iestādei, ka tās izmanto šo iespēju, un ir jāsniedz nepieciešamā informācija, lai izturētu abas kvantitatīvās pārbaudes, kurās nosaka, vai viņu tirdzniecības darbība ir palīgdarbība attiecībā pret viņu pamatdarbību. Pirmajā pārbaudē uzņēmuma spekulatīvās tirdznieciskās darbības lielumu salīdzina ar kopējo tirdzniecisko darbību Savienībā, pamatojoties uz aktīvu klasi. Otrajā pārbaudē salīdzina šīs spekulatīvās tirdznieciskās darbības lielumu, iekļaujot visas aktīvu klases, ar kopējo finanšu instrumentu tirdzniecisko darbību, ko uzņēmums veic grupas līmenī. Otrajai pārbaudei ir arī alternatīvs veids, kurā paredzēts salīdzināt aplēsto kapitālu, kas izmantots spekulatīvai tirdznieciskai darbībai, ar faktisko kapitāla daudzumu, ko grupas līmenī izmanto pamatdarbībai. Šie kvantitatīvie testi būtu jāsaglabā kā pamatnoteikums atbrīvojuma piemērošanai attiecībā uz palīgdarbību . Kā alternatīva iespēja būtu jāparedz, ka valstu uzraudzības iestādes var balstīties uz kvalitatīviem elementiem , ja tiek ievēroti skaidri definēti nosacījumi . EVTI vajadzētu būt pilnvarotai sniegt norādījumus par apstākļiem, kādos valsts iestādes varētu piemērot kvalitatīvu pieeju, kā arī izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektu par kvalitatīviem kritērijiem. Personas, kuras ir tiesīgas uz atbrīvojumu, tostarp tirgus veidotāji, veic darījumus savā vārdā vai sniedz ieguldījumu pakalpojumus, kas nav darījumi viņu vārdā, savas pamatdarbības klientiem vai piegādātājiem. Atbrīvojums abos gadījumos būtu pieejams atsevišķi un kopumā, ja grupas līmenī tas ir uzskatāms par palīgdarbības veidu. Minētajam atbrīvojumam nevajadzētu būt pieejamam personām, kas izmanto augstas intensitātes algoritmiskās tirdzniecības metodi vai ietilpst grupā, kuras pamatdarbība ir ieguldījumu pakalpojumu sniegšana vai banku darbība vai kura darbojas kā tirgus veidotāja attiecībā uz preču atvasinātajiem instrumentiem. ▌

(11)

Pašlaik kompetentajām iestādēm ir jānosaka un jāpiemēro pozīciju limiti neto pozīcijas lielumam, ko persona jebkurā laikā var turēt preču atvasinātos instrumentos, kurus tirgo tirdzniecības vietās, un ekonomiski līdzvērtīgos ārpusbiržas (EEOTC) līgumos, ko noteikusi Komisija. Tā kā pozīciju limitu režīms ir izrādījies nelabvēlīgs jaunu preču tirgu attīstības kontekstā, jaunie preču tirgi ir jāizslēdz no pozīciju limitu režīma. Tā vietā pozīciju limiti ir jāpiemēro tikai tiem preču atvasinātajiem instrumentiem, kurus uzskata par nozīmīgiem vai kritiski svarīgiem preču atvasinātajiem instrumentiem, un to EEOTC līgumiem. Nozīmīgi vai kritiski svarīgi atvasinātie instrumenti ir enerģētikas preču atvasinātie instrumenti, kuru atvērtās pozīcijas ir vismaz 300 000 partiju viena gada laikā. Ņemot vērā to ārkārtīgi svarīgo nozīmi iedzīvotājiem, lauksaimniecības preces, kuru pamatā ir cilvēkiem paredzēta pārtika, un to EEOTC līgumi paliks pašreizējā pozīciju limitu režīmā. EVTI būtu jāpilnvaro izstrādāt regulatīvo standartu projektus, lai definētu tās lauksaimniecības preces, kuru pamatā ir cilvēkiem paredzēta pārtika un uz kurām attiecas pozīciju limiti, un tos kritiski svarīgos vai nozīmīgos atvasinātos instrumentus, uz kuriem attiecas pozīciju limiti. Attiecībā uz nozīmīgiem un kritiski svarīgiem atvasinātajiem instrumentiem EVTI būtu jāņem vērā 300 000 partiju atvērtās pozīcijas viena gada laikā, tirgus dalībnieku skaits un pamatā esošās preces.

(12)

Direktīvā 2014/65/ES nevienai finanšu struktūrai nav paredzēti atbrīvojumi no riska ierobežošanas. Vairākas pārsvarā komerciāla rakstura grupas, kas izveidoja finanšu struktūru saviem tirdznieciskajiem mērķiem, nonāca situācijā, kad to finanšu struktūra nespēja īstenot visu grupas tirdzniecību, jo tā nebija tiesīga saņemt atbrīvojumu no riska ierobežošanas. Tāpēc būtu jāievieš šauri definēts atbrīvojums no riska ierobežošanas attiecībā uz finanšu darījumu partneriem. Minētajam atbrīvojumam no riska ierobežošanas vajadzētu būt pieejamam, ja pārsvarā komerciālas grupas ietvaros persona tiek reģistrēta kā ieguldījumu brokeru sabiedrība un tirgojas minētās komerciālās grupas vārdā. Lai attiecinātu šo atbrīvojumu no riska ierobežošanas tikai uz tām finanšu struktūrām, kuras tirgojas nefinanšu struktūru vārdā pārsvarā komerciālas grupas ietvaros, minētais atbrīvojums no riska ierobežošanas būtu jāpiemēro tām pozīcijām, kuras tur minētā finanšu struktūra un kuras ir objektīvi izmērāmas kā tādas, kas samazina ar komerciālo darbību tieši saistītus riskus, kuri rodas grupas nefinanšu struktūrām.

(13)

Pat likvīdu līgumu gadījumā tikai ierobežots skaits tirgus dalībnieku parasti darbojas kā tirgus veidotāji preču tirgos. Ja šiem tirgus dalībniekiem ir jāpiemēro pozīciju limiti, viņi nevar būt tik efektīvi kā tirgus veidotāji. Tāpēc atbrīvojums no pozīciju limita režīma būtu jāievieš arī attiecībā uz finanšu un nefinanšu darījumu partneriem saistībā ar pozīcijām, kas izriet no darījumiem, kuri ir veikti, lai izpildītu obligātās likviditātes prasības.

(13a)

Pozīciju limitu režīma izmaiņas ir paredzētas, lai atbalstītu jaunu enerģētikas līgumu izstrādi, jo īpaši elektroenerģijas tirgū, un to mērķis nav atvieglot lauksaimniecības preču līgumiem piemērojamo režīmu.

(14)	Pašreizējā pozīciju limitu režīmā netiek atzītas vērtspapīrotu atvasināto instrumentu unikālās īpašības. Tāpēc vērtspapīrotie atvasinātie instrumenti būtu jāizslēdz no pozīciju limitu režīma.

(15)

Kopš Direktīvas 2014/65/ES stāšanās spēkā nav konstatēti atvasināto instrumentu līgumi par vienām un tām pašām precēm. Tā kā minētajā direktīvā ir ietverts jēdziens “tas pats līgums”, cita mēnešu limita noteikšanas metodika ir nelabvēlīga vietai ar mazāk likvīdu tirgu, ja tirdzniecības vietas konkurē par preču atvasinātajiem instrumentiem, kuru pamatā ir tās pašas preces un kuriem ir vienādas īpašības. Tāpēc Direktīvā 2014/65/ES būtu jāsvītro atsauce uz “to pašu līgumu”. Kompetentajām iestādēm būtu jāspēj vienoties, ka to preču atvasināto instrumentu pamatā, kurus tirgo viņu attiecīgajās tirdzniecības vietās, ir vienas un tās pašas preces un tiem ir vienādas īpašības, un šādā gadījumā citu mēnešu limita bāzlīniju šā preču atvasinātā instrumenta likvīdākajā tirgū var izmantot kā bāzes limitu, nosakot citu mēnešu pozīciju limitu konkurējošiem līgumiem, kurus tirgo mazāk likvīdās tirdzniecības vietās.

(16)	Savienībā pastāv būtiskas atšķirības tajā, kā pozīcijas tiek pārvaldītas tirdzniecības vietā. Tāpēc vajadzības gadījumā būtu jāpastiprina pozīciju pārvaldības kontrole.

(17)

Lai nodrošinātu turpmāku attīstību ES preču tirgos, kas denominēti euro valūtā, pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai, lai tā nosaka, kuriem lauksaimniecības preču atvasinātajiem instrumentiem būtu jāpiemēro pozīciju limiti, kuriem kritiski svarīgajiem vai nozīmīgajiem atvasinātajiem instrumentiem būtu jāpiemēro pozīciju limiti, kādai vajadzētu būt procedūrai, saskaņā ar kuru personas var pieteikties uz atbrīvojumu no riska ierobežošanas attiecībā uz pozīcijām, kas izriet no darījumiem, kuri veikti, lai izpildītu obligātos likviditātes noteikumus, kādai vajadzētu būt procedūrai, saskaņā ar kuru finanšu struktūras, kas ietilpst pārsvarā komerciālā grupā, var pieteikties uz atbrīvojumu no riska ierobežošanas attiecībā uz pozīcijām, kuras tur minētā finanšu struktūra un kuras ir objektīvi izmērāmas kā tādas, kas samazina riskus, kuri ir tieši saistīti ar grupas nefinanšu struktūru komerciālo darbību, un kāds ir skaidrojums par pozīciju pārvaldības kontroles pasākumu saturu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (4). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(18)

ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) ir Savienības pamatpolitika, kuras mērķis ir panākt ekonomikas dekarbonizāciju atbilstoši Eiropas zaļajam kursam. Tādēļ uz emisijas kvotu un to atvasināto instrumentu tirdzniecību attiecas Direktīva 2014/65/ES un Regula (ES) Nr. 600/2014, un tā ir svarīgs elements Savienības oglekļa tirgū. Palīgdarbības atbrīvojums saskaņā ar Direktīvu 2014/65/ES ļauj konkrētiem tirgus dalībniekiem aktīvi darboties emisijas kvotu tirgū, un viņiem nav jāsaņem licence kā ieguldījumu brokeru sabiedrībām, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi. Ņemot vērā to, cik svarīgi ir sakārtoti, pareizi regulēti un uzraudzīti finanšu tirgi, ETS nozīmīgo lomu Savienības ilgtspējības mērķu sasniegšanā, kā arī pareizi funkcionējoša emisijas kvotu sekundārā tirgus lomu ETS darbības atbalstīšanā, ir būtiski, lai palīgdarbības atbrīvojums būtu atbilstoši izstrādāts, sekmējot šo mērķu sasniegšanu. Tas ir īpaši svarīgi, ja emisiju kvotu tirdzniecība notiek trešo valstu tirdzniecības vietās. Lai nodrošinātu Savienības finanšu stabilitātes aizsardzību, tirgus integritāti, ieguldītāju aizsardzību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī lai ETS turpinātu darboties pārredzami un stabili, nodrošinot rentablu emisiju samazinājumu, Komisijai būtu jāuzrauga emisijas kvotu un to atvasināto instrumentu tirdzniecības turpmākā attīstība Savienībā un trešās valstīs, jānovērtē palīgdarbības atbrīvojuma ietekme uz ETS un vajadzības gadījumā ir jāierosina piemērots grozījums attiecībā uz palīgdarbības atbrīvojuma darbības jomu un piemērošanu.

(19)	Tāpēc Direktīva 2014/65/ES attiecīgi ir jāgroza.

(20)

Šā ierosinātā grozījuma mērķi ir izvirzīti, lai papildinātu jau esošus ES tiesību aktus, tādēļ to vislabāk ir iespējams sasniegt ES līmenī, nevis ar dažādām valstu iniciatīvām. Finanšu tirgiem būtībā ir pārrobežu raksturs, un tas arvien pastiprinās. Šādas integrācijas dēļ izolēti valstu pasākumi nebūtu tik efektīvi un izraisītu tirgus sadrumstalotību, un tā rezultātā rastos patvaļīgi regulējumi un konkurences izkropļojumi.

(20a)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, uzlabot jau esošus Savienības tiesības aktus, nodrošinot vienotas un piemērotas prasības ieguldījumu brokeru sabiedrībām visā Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to apmēra un ietekmes dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(21)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (5) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(21a)

Grozījumu mērķim vajadzētu būt pagaidu izņēmumu paredzēšanai un nepārprotamas birokrātijas likvidēšanai, lai mazinātu ekonomikas krīzi; tādēļ ar grozījumiem būtu jāizvairās no jaunu vēl sarežģītāku likumdošanas aspektu risināšanas, kas nozarei varētu uzlikt papildu slogus. Lielākās izmaiņas tiesību aktos vispirms būtu atkārtoti jāizvērtē plānotajā FITD II pārskatīšanā,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Grozījumi Direktīvā 2014/65/ES

Direktīvu 2014/65/ES groza šādi:

(1)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

panta 1. punkta j) apakšpunktu aizstāj ar šādu tekstu:

“j)

personām:

i)	kuras tirgojas savā vārdā, tostarp tirgus veidotājiem, kas slēdz darījumus ar preču atvasinātajiem instrumentiem vai emisijas kvotām vai to atvasinātajiem instrumentiem, izņemot personas, kas veic darījumus savā vārdā, izpildot klientu rīkojumus; vai

ii)	kuras savas pamatdarbības klientiem vai piegādātājiem sniedz ieguldījumu pakalpojumus, kas nav darījumi savā vārdā, attiecībā uz preču atvasinātajiem instrumentiem vai emisijas kvotām vai to atvasinātajiem instrumentiem;

ar noteikumu, ka

—	katrā no šiem gadījumiem atsevišķi un kopumā minētā darbība grupas ietvaros ir palīgdarbība attiecībā pret pamatdarbību;

—	šīs personas nepieder pie grupas, kuras pamatdarbība ir ieguldījumu pakalpojumu sniegšana šīs direktīvas nozīmē un jebkuras darbības veikšana, kas uzskaitīta Direktīvas 2013/36/ES I pielikumā, vai arī tās darbojas kā tirgus veidotāji preču atvasinātajiem instrumentiem;

—	šīs personas neizmanto augstas intensitātes algoritmiskās tirdzniecības metodi;

—	šīs personas pēc pieprasījuma paziņo kompetentajai iestādei, uz kāda pamata tās ir novērtējušas, ka viņu darbība saskaņā ar i) un ii) apakšpunktu ir palīgdarbība attiecībā pret viņu pamatdarbību;”;

b)	4. punktu svītro; [Gr. 6]

ba)

pantam pievieno šādu punktu:

“(4a) Atkāpjoties no šā panta 4. punkta, dalībvalstis saistībā ar 1. punkta j) apakšpunktā minētajiem izņēmumiem var izvēlēties piemērot kvalitatīvos kritērijus.

EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektu, ar ko sniedz norādījumus par kvalitatīviem kritērijiem, kurus var izmantot, lai novērtētu, vai ir piemērojami šā panta 1. punkta j) apakšpunktā minētie izņēmumi.

EVTI regulatīvo tehnisko standartu projektu iesniedz Komisijai līdz 2021. gada 1. aprīlim.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu pieņemt otrajā daļā minētos regulatīvos tehniskos standartus.”

(2)

direktīvas 4. panta 1. punktu groza šādi:

iekļauj šādu 8a) apakšpunktu:

“(8a)

“finanšu instrumentu nomaiņa” ir finanšu instrumenta pārdošana un cita finanšu instrumenta pirkšana vai tiesību izmantošana veikt izmaiņas attiecībā uz esošo finanšu instrumentu;”;

iekļauj šādu 50a) apakšpunktu:

“(50a)

“korporatīvās obligācijas ar visaptverošām klauzulām” ir korporatīvās obligācijas ar klauzulu, kas emitentam uzliek par pienākumu pirmstermiņa atmaksas gadījumā atgriezt ieguldītājam obligācijas pamatsummu un kuponu neto pašreizējo vērtību, ko ieguldītājs būtu saņēmis, ja obligācija netiktu pieprasīta;”;

iekļauj šādu 62a) apakšpunktu:

“(62a)

“elektroniskais formāts” ir jebkurš pastāvīgs informācijas nesējs, izņemot papīru;”;

(3)	direktīvas 16. panta 3. punktā pievieno šādu daļu: “Prasības, kas noteiktas šajā punktā no otrās līdz piektajai daļai, neattiecas uz korporatīvajām obligācijām ar visaptverošām klauzulām.”;

(4)

direktīvas 24. pantu groza šādi:

a)	panta 2. punktā pievieno šādu daļu: “Šis punkts neattiecas uz korporatīvajām obligācijām ar visaptverošām klauzulām.”;

panta 4. punktā pievieno šādu daļu:

“Ja vienošanās par finanšu instrumenta pirkšanu vai pārdošanu ir noslēgta, izmantojot attālinātas saziņas līdzekļus , kas liedz iepriekšējas informācijas sniegšanu par izmaksām un maksām, ieguldījumu brokeru sabiedrība ▌bez liekas kavēšanās var iesniegt šādu informāciju par izmaksām un maksām ▌, ar noteikumu, ka ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

i)	ieguldījumu brokeru sabiedrība ir devusi klientam iespēju atlikt darījuma slēgšanu, lai tas pirms tam saņemtu minēto informāciju;

ii)	klients ir piekritis saņemt minēto informāciju bez liekas kavēšanās pēc darījuma noslēgšanas.

Ieguldījumu brokeru sabiedrība piedāvā klientam iespēju minēto informāciju saņemt pa tālruni pirms darījuma noslēgšanas. ”;

iekļauj šādu 5.a punktu:

“5.a Ieguldījumu brokeru sabiedrības visu šajā direktīvā prasīto informāciju klientiem vai potenciālajiem klientiem sniedz elektroniskā formātā, izņemot gadījumus, kad klients vai potenciālais klients ir privātais klients vai potenciāls privātais klients, kurš ir pieprasījis saņemt informāciju papīra formātā, un tādā gadījumā minētā informācija tiek sniegta papīra formātā un bez maksas.

Ieguldījumu brokeru sabiedrības informē privātos klientus vai potenciālos privātos klientus, ka viņiem ir iespēja saņemt informāciju papīra formātā.

Ieguldījumu brokeru sabiedrības informē esošos privātos klientus, kuri agrāk saņēma šajā direktīvā prasīto informāciju papīra formātā, par to, ka viņi saņems minēto informāciju elektroniskā formātā, vismaz astoņas nedēļas pirms šīs informācijas nosūtīšanas elektroniskā formātā. Ieguldījumu brokeru sabiedrības informē esošos privātos klientus, ka viņiem ir izvēles iespēja turpināt saņemt informāciju papīra formātā vai pāriet uz informācijas saņemšanu elektroniskā formātā. Ieguldījumu brokeru sabiedrības arī informē esošos privātos klientus, ka automātiska pāreja uz elektronisko formātu notiks tad, ja viņi astoņu nedēļu laikposmā nepieprasīs turpināt sniegt informāciju papīra formātā. Nav jāinformē tie esošie privātie klienti, kuri ar šo direktīvu prasīto informāciju jau saņem elektroniskā formātā.”

ca)

pantā iekļauj šādu 9.a punktu:

“9.a Dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu brokeru sabiedrības var kopīgi apmaksāt izpildes pakalpojumu sniegšanu un ieguldījumu izpētes nodrošināšanu, ja vien ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

a)	pirms izpildes vai ieguldījumu izpētes pakalpojumu sniegšanas ir noslēgts līgums starp ieguldījumu brokeru sabiedrību un izpētes pakalpojumu sniedzēju, norādot, kura kopīgā maksājuma daļa ir attiecināma uz ieguldījumu izpēti;

b)	ieguldījumu brokeru sabiedrība informē klientu par kopīgo maksājumu;

c)	izpildes pakalpojumi, par kuriem veic kopīgo maksājumu, attiecas tikai uz emitentiem, kas 36 mēnešu laikā pirms ieguldījumu izpētes veikšanas nav pārsnieguši tirgus kapitalizāciju 1 miljarda EUR apmērā.

Šajā pantā ieguldījumu izpēte ir aptverošs izpētes materiāls vai pakalpojumi, kas saistīti ar vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem vai citiem aktīviem, vai finanšu instrumentu emitentiem vai potenciālajiem emitentiem, vai aptverošs izpētes materiāls vai pakalpojumi, kuri cieši saistīti ar konkrētu nozari vai tirgu un nodrošina informatīvu izklāstu par finanšu instrumentiem, aktīviem vai emitentiem attiecīgajā nozarē vai tirgū.

Ieguldījumu izpēte ietver arī materiālus vai pakalpojumus, kas tieši vai netieši iesaka vai ierosina ieguldījumu stratēģiju un sniedz argumentētu viedokli par finanšu instrumentu vai aktīvu pašreizējo vai nākotnes vērtību vai cenu vai ietver citādu analīzi un sākotnējus izklāstus un sniedz secinājumus, balstoties uz jaunu vai esošo informāciju, kuru varētu izmantot, lai informētu par ieguldījumu stratēģiju, un kura būtu nozīmīga un spējīga pievienot vērtību ieguldījumu brokeru sabiedrības lēmumiem to klientu vārdā, no kuriem tiek iekasēta maksa par minēto izpēti.”

(5)

direktīvas 25. panta 2. punktā pievieno šādu daļu:

“Sniedzot ieguldījumu konsultācijas vai portfeļa pārvaldības pakalpojumus, kas saistīti ar finanšu instrumentu nomaiņu, ieguldījumu brokeru sabiedrības analizē finanšu instrumentu nomaiņas izmaksas un ieguvumus. Sniedzot ieguldījumu konsultācijas, ieguldījumu brokeru sabiedrības informē klientu par to, vai šādas finanšu instrumentu nomaiņas radītie ieguvumi ir lielāki par izmaksām, kas ar to saistītas.”;

(5a)	direktīvas 25. panta 6. punktā pievieno šādu daļu: “Šo punktu nepiemēro prasībām, kas saistītas ar zaudējumu ziņošanas robežvērtībām, kā noteikts šīs direktīvas 25.a pantā.”

(5b)

direktīvas 25. panta 8. punkta ievaddaļu groza šādi:

“8. Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 89. pantu, lai nodrošinātu, ka ieguldījumu brokeru sabiedrības ievēro principus, kas norādīti šā panta 2. līdz 6. punktā, sniedzot ieguldījumu pakalpojumus vai papildpakalpojumus saviem klientiem, tostarp nosaka informāciju, kas ir jāiegūst, lai novērtētu pakalpojumu un finanšu instrumentu piemērotību vai lietderību šo brokeru sabiedrību klientiem, kritērijus, ar kuriem novērtē vienkāršus finanšu instrumentus šā panta 4. panta a) apakšpunkta vi) punkta piemērošanas nolūkā, uzskaites datu un līgumu par pakalpojumu sniegšanu klientiem un periodisko klientiem sniegto ziņojumu par sniegtajiem pakalpojumiem saturu un formātu , bet neparedzot prasības saistībā ar zaudējumu ziņošanas robežvērtībām, kas noteiktas 25.a pantā . Minētajos deleģētajos aktos ņem vērā:”

(5c)

direktīvā iekļauj šādu 25.a pantu:

“25.a pants

Zaudējumu ziņošanas robežvērtības

(1) Ieguldījumu brokeru sabiedrības, kas sniedz portfeļa pārvaldības pakalpojumus, gadījumos, kad portfeļa kopējā vērtība saskaņā ar novērtējumu katra pārskata perioda sākumā samazinās par 10 %, bet pēc tam vairākkārt par 10 %, informē klientu ne vēlāk kā tās darbdienas beigās, kurā šī robežvērtība ir pārsniegta, vai gadījumos, kad robežvērtība ir pārsniegta dienā, kas nav darbdiena, informē klientu nākamās darbdienas beigās.

(2) Ieguldījumu brokeru sabiedrības, kas pārvalda privāto klientu kontus, kuros ir pozīcijas ar aizņemtiem finanšu instrumentiem vai iespējamo saistību darījumiem, informē klientu, ja katra instrumenta sākotnējā vērtība samazinās par 10 %, bet pēc tam vairākkārt par 10 %. Šajā punktā paredzētā ziņošana notiek par katru instrumentu, izņemot gadījumus, kad ar klientu ir panākta cita vienošanās, un ne vēlāk kā tās darbdienas beigās, kurā robežvērtība ir pārsniegta, vai gadījumos, kad robežvērtība ir pārsniegta dienā, kas nav darbdiena, ziņošana notiek nākamās darbdienas beigās.”

(6)

direktīvas 27. panta 3. punktā pievieno šādu daļu:

“Šajā punktā noteikto ziņošanas prasību tomēr nepiemēro līdz [šīs grozījumu direktīvas spēkā stāšanās datums + 2 gadi]. Eiropas Komisija visaptveroši pārskata šajā punktā minēto ziņošanas prasību piemērotību un līdz [šīs grozījumu direktīvas spēkā stāšanās datums + 1 gads] iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei.”;

(6a)	direktīvas 27. panta 6. punktā pievieno šādu daļu: “Eiropas Komisija visaptveroši pārskata šajā punktā minēto ziņošanas prasību piemērotību un līdz [šīs grozījumu direktīvas spēkā stāšanās datums + 1 gads] iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei.”;

(7)

iekļauj šādu 29.a pantu:

“29.a pants

Pakalpojumi profesionālajiem klientiem

(1) Šīs direktīvas 24. panta 4. punkta c) apakšpunktā noteiktās prasības nepiemēro citiem pakalpojumiem, ko sniedz profesionālajiem klientiem, izņemot ieguldījumu konsultācijas un portfeļa pārvaldību. Šīs direktīvas 24. panta 4. punkta c) apakšpunktā noteiktās prasības nepiemēro arī atbilstīgajiem darījumu partneriem.

(2) Prasības, kas noteiktas 25. panta 2. punkta trešajā daļā un 25. panta 6. punktā, nepiemēro pakalpojumiem, ko sniedz profesionālajiem klientiem, ja vien šie klienti rakstiski neinformē ieguldījumu brokeru sabiedrību, ka vēlas izmantot tiesības, kas paredzētas šajos noteikumos.

(3) Dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu brokeru sabiedrības veic 2. punktā minēto rakstisko pieprasījumu uzskaiti.”;

(8)

direktīvas 30. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu brokeru sabiedrības, kas saņēmušas atļauju izpildīt rīkojumus klientu vārdā un/vai veikt darījumus savā vārdā, vai saņemt un nosūtīt rīkojumus, var uzsākt darījumus vai iesaistīties darījumos ar atbilstīgiem darījumu partneriem bez vajadzības izpildīt prasības, kas paredzētas 24. pantā (izņemot 5.a punktu), 25. pantā, 27. pantā un 28. panta 1. punktā, attiecībā uz šiem darījumiem vai attiecībā uz visiem papildpakalpojumiem, kas tieši saistīti ar šiem darījumiem.”;

(9)

direktīvas 57. pantu groza šādi:

panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes atbilstīgi EVTI noteiktajai aprēķināšanas metodikai regulatīvajos tehniskajos standartos, kas pieņemti saskaņā ar 3. punktu, nosaka un piemēro pozīciju limitus attiecībā uz to, cik liela var būt lauksaimniecības preču atvasināto instrumentu un kritiski svarīgo vai nozīmīgo preču atvasināto instrumentu neto pozīcija, kuru persona var turēt visā tirdzniecības vietās veiktas tirdzniecības laikā, kā arī attiecībā uz ekonomiski līdzvērtīgiem ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem. Šos limitus nosaka, pamatojoties uz visām pašas personas turētajām pozīcijām un pozīcijām, ko viņas vārdā tur kopējā grupas līmenī, lai:

a)	novērstu tirgus ļaunprātīgu izmantošanu;

b)	atbalstītu sakārtotus cenu noteikšanas un norēķinu nosacījumus, tostarp lai novērstu tirgu kropļojošas pozīcijas, un jo īpaši nodrošinātu saskaņotību starp atvasināto instrumentu cenām piegādes mēnesī un pamatā esošo preču tūlītējām cenām, neskarot darījumu pamatā esošo preču cenas atklāšanu tirgū.

Pozīciju limitus nepiemēro:

a)	pozīcijām, kuras tur nefinanšu struktūra vai kuras tiek turētas tās vārdā un kuras var objektīvi izmērīt kā tādas, kas samazina riskus, kuri tieši saistīti ar šīs nefinanšu struktūras komerciālo darbību;

b)	pozīcijām, kuras tur finanšu struktūra vai kuras tiek turētas tās vārdā, ja tā pieder pie nefinanšu grupas un darbojas šīs nefinanšu grupas vārdā, un kuras var objektīvi izmērīt kā tādas, kas samazina riskus, kuri tieši saistīti ar šīs nefinanšu grupas komerciālo darbību;

c)	pozīcijām, kuras tur finanšu un nefinanšu darījumu partneri attiecībā uz pozīcijām, kuras objektīvi var izmērīt kā izrietošas no darījumiem, kas noslēgti, lai izpildītu pienākumus nodrošināt likviditāti tirdzniecības vietā saskaņā ar 2. panta 4. punkta ceturtās daļas c) apakšpunktu;

d)	vērtspapīriem, kas minēti 4. panta 1. punkta 44) apakšpunkta c) punktā un attiecas uz preci vai pamatā esošo aktīvu, kurš minēts I pielikuma C iedaļas 10) punktā.

EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai noteiktu procedūru finanšu struktūrām, kuras ietilpst pārsvarā komerciālā grupā un kuras var pieteikties uz atbrīvojumu no riska ierobežošanas attiecībā uz šīs finanšu struktūras turētajām pozīcijām, kas ir objektīvi izmērāmas kā tādas, kuras samazina riskus, kas tieši saistīti ar grupas nefinanšu struktūru komerciālo darbību. EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai noteiktu procedūru, ar kuru nosaka, kā personas var pieteikties uz atbrīvojumu no riska ierobežošanas attiecībā uz pozīcijām, kas izriet no darījumiem, kuri noslēgti, lai izpildītu pienākumus nodrošināt likviditāti tirdzniecības vietā.

EVTI šo regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai iesniedz līdz … [9 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā].

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.–14. pantu pieņemt pirmajā daļā minētos regulatīvos tehniskos standartus.”;

panta 3. un 4. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“3. EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai precizētu lauksaimniecības preču atvasinātos instrumentus un kritiski svarīgo vai nozīmīgo preču atvasinātos instrumentus, kas minēti 1. punktā, un noteiktu aprēķināšanas metodiku, kas kompetentajam iestādēm ir jāizmanto, nosakot termiņam tuvākā mēneša pozīciju limitus un citu mēnešu pozīciju limitus preču atvasinātiem instrumentiem, par kuriem norēķins veikts ar fizisku piegādi vai skaidrā naudā, pamatojoties uz attiecīgā atvasinātā instrumenta īpašībām.

Precizējot kritiski svarīgus vai nozīmīgus preču atvasinātos instrumentus, EVTI ņem vērā šādus faktorus:

a)	atvērto pozīciju lielums, kas vienā gadā ir vidēji 300 000 partiju;

b)	tirgus dalībnieku skaits;

c)	prece, kas ir attiecīgā atvasinātā instrumenta pamatā.

Nosakot pirmajā daļā minēto aprēķina metodiku, EVTI ņem vērā šādus faktorus:

a)	piegādājamās darījumu pamatā esošās preces;

b)	vispārējās atvērto pozīciju daļa minētajā atvasinātajā instrumentā un vispārējās atvērto pozīciju daļa citos finanšu instrumentos, kuru pamatā ir tā pati prece;

c)	tirgus dalībnieku skaits un lielums;

d)	darījumu pamatā esošo preču tirgus īpašības, tostarp ražošanas, patēriņa un transportēšanas uz tirgu sistēmas;

e)	jaunu atvasināto instrumentu izstrāde;

f)	ieguldījumu brokeru sabiedrību vai tirgus operatoru, kas pārvalda tirdzniecības vietu, un citu jurisdikciju pieredze attiecībā uz pozīciju limitiem.

EVTI pirmajā daļā minēto regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai iesniedz līdz [9 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā].

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.–14. pantu pieņemt pirmajā daļā minētos regulatīvos tehniskos standartus.

4. Kompetentā iestāde nosaka pozīciju limitus kritiski svarīgiem vai nozīmīgiem līgumiem par preču atvasinātajiem instrumentiem, kurus tirgo tirdzniecības vietās, un lauksaimniecības preču atvasinātajiem instrumentiem, pamatojoties uz aprēķināšanas metodiku, kas noteikta regulatīvajos tehniskajos standartos, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar 3. punktu. Minētajā pozīciju limitā iekļauj ekonomiski līdzvērtīgus ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumus.

Kompetentā iestāde pārskata pozīciju limitus ikreiz, kad būtiski mainās situācija tirgū, tostarp būtiski izmainās piegādājamās preces vai atvērtās pozīcijas, pamatojoties uz kompetentās iestādes noteikto piegādājamo apjomu un atvērtajām pozīcijām, un nosaka jaunus pozīciju limitus saskaņā ar aprēķināšanas metodiku, kas noteikta regulatīvajos tehniskajos standartos, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar 3. punktu.”;

panta 6., 7. un 8. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“6. Ja tirdzniecības vietās vairākās jurisdikcijās notiek plaša apjoma tirdzniecība ar lauksaimniecības preču atvasinātajiem instrumentiem un kritiski svarīgiem vai nozīmīgiem preču atvasinātajiem instrumentiem, kuru pamatā ir vienas un tās pašas preces un kuriem ir vienādas īpašības, tās tirdzniecības vietas kompetentā iestāde, kurā notiek lielākais tirdzniecības apjoms (“centrālā kompetentā iestāde”), nosaka vienoto pozīciju limitu, kas ir jāpiemēro visai ar minēto atvasināto instrumentu saistītajai tirdzniecībai. Centrālā kompetentā iestāde apspriežas ar citu tirdzniecības vietu kompetentajām iestādēm, kurās šis atvasinātais instruments tiek tirgots būtiskos apjomos, par piemērojamo vienoto pozīcijas limitu un visiem šā vienotā pozīcijas limita pārskatīšanas gadījumiem. Kompetentās iestādes, kas nepiekrīt centrālās kompetentās iestādes noteiktajam vienotajam pozīciju limitam, rakstiski iesniedz pilnīgu un detalizētu pamatojumu, kādēļ tās uzskata, ka 1. punktā noteiktās prasības nav izpildītas. EVTI izšķir visus strīdus, kas rodas kompetento iestāžu domstarpību dēļ.

To tirdzniecības vietu kompetentās iestādes, kurās tirgo lauksaimniecības preču atvasinātos instrumentus un kritiski svarīgo vai nozīmīgo preču atvasinātos instrumentus, kuru pamatā ir tās pašas preces un kuriem ir vienādas īpašības, un šo atvasināto instrumentu pozīciju turētāju kompetentās iestādes ievieš sadarbības mehānismus, tostarp būtisko datu apmaiņu, lai dotu iespēju uzraudzīt un izpildīt vienoto pozīciju limitu.

7. EVTI vismaz reizi gadā kontrolē to, kā kompetentās iestādes ir īstenojušas pozīciju limitus, kas noteikti saskaņā ar aprēķināšanas metodi, kuru EVTI noteikusi atbilstīgi 3. punktam. To darot, EVTI nodrošina, ka vienotais pozīciju limits tiek faktiski piemērots lauksaimniecības preču atvasinātajiem instrumentiem un kritiski svarīgajiem vai nozīmīgajiem līgumiem, kuru pamatā ir tās pašas preces un kuriem ir vienādas īpašības, neatkarīgi no tā, kur tos tirgo saskaņā ar 6. punktu.

8. Dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu brokeru sabiedrība vai tirgus operators, kas pārvalda tirdzniecības vietu, kurā tirgo preču atvasinātos instrumentus, piemēro pozīciju pārvaldības kontroles pasākumus, tostarp tirdzniecības vietas tiesības:

a)	uzraudzīt personu atvērtās pozīcijas;

iegūt informāciju, tostarp visus attiecīgos dokumentus, no personām par pozīcijas vai radītā riska lielumu un mērķi, informāciju par labumu gūstošajiem vai pamatā esošajiem īpašniekiem, visām saskaņotajām darbībām un visiem saistītajiem aktīviem vai pasīviem pamatā esošo preču tirgū, tostarp attiecīgā gadījumā — par pozīcijām, kuras ar biedru un dalībnieku starpniecību tiek turētas saistītajos līgumos citās tirdzniecības vietās un ārpusbiržas tirdzniecībā;

c)	pieprasīt personai uz laiku vai pastāvīgi izbeigt vai samazināt pozīciju un vienpusēji rīkoties, lai nodrošinātu pozīcijas izbeigšanu vai samazināšanu, ja persona neizpilda minēto pieprasījumu; un

d)	pieprasīt, lai persona uz laiku nodotu likviditāti atpakaļ tirgū par saskaņotu cenu un saskaņotā apjomā, ar skaidru nodomu mazināt plašas vai dominējošas pozīcijas ietekmi.

EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai precizētu pozīciju pārvaldības kontroles saturu, tādējādi ņemot vērā attiecīgo tirdzniecības vietu īpašības.

EVTI šo regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai iesniedz līdz [9 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā].

Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā minētos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu.”;

(10)

direktīvas 58. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2. Dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu brokeru sabiedrības, kas tirgojas ar preču atvasinātajiem instrumentiem vai emisijas kvotām vai to atvasinātajiem instrumentiem ārpus tirdzniecības vietas, vismaz reizi dienā sniedz centrālajai kompetentajai iestādei, kas minēta 57. panta 6. punktā, pilnīgu pārskatu par savām turētajām pozīcijām tirdzniecības vietā tirgotajos preču atvasinātajos instrumentos, emisijas kvotās vai to atvasinātajos instrumentos un ekonomiski līdzvērtīgo ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumos, kā arī par pozīcijām, kuras tur to klienti un klientu klienti, līdz pat galaklientiem, atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 600/2014 26. pantam un attiecīgā gadījumā Regulas (ES) Nr. 1227/2011 8. pantam.”;

(11)

direktīvas 90. pantā iekļauj šādu 1.a punktu:

“1.a Komisija līdz 2021. gada 31. decembrim pārskata 2. panta 1. punkta j) apakšpunktā noteiktā atbrīvojuma ietekmi uz emisijas kvotām vai to atvasinātajiem instrumentiem un vajadzības gadījumā pievieno minētajam pārskatam tiesību akta priekšlikumu par minētā atbrīvojuma grozīšanu. Šajā kontekstā Komisija novērtē ES emisijas kvotu un to atvasināto instrumentu tirdzniecību ES un trešās valstīs, kā arī 2. panta 1. punkta j) apakšpunktā noteiktā atbrīvojuma ietekmi uz ieguldītāju aizsardzību, emisijas kvotu un to atvasināto instrumentu tirgu integritāti un pārredzamību un to, vai ir jāpieņem pasākumi saistībā ar tirdzniecību, kas notiek trešo valstu tirdzniecības vietās.”.

1.a pants

Grozījumi Direktīvā (ES) 2019/878

Direktīvas (ES) 2019/878 2. panta 1. punktu groza šādi:

(1)

punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Dalībvalstis līdz 2020. gada 28. decembrim pieņem un publicē:

i)	pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas noteikumus, ciktāl tie attiecas uz kredītiestādēm;

ii)	pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas 1. panta 1. un 9. punkta noteikumus saistībā ar Direktīvas 2013/36/ES 2. panta 5. un 6. punktu un 21.b pantu, ciktāl tie attiecas uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām.”;

(2)	pēc pirmās daļas iekļauj šādu daļu: “Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.”

1.b pants

Grozījumi Direktīvā 2013/36/ES

Direktīvas 94. panta 2. punkta trešo, ceturto un piekto daļu aizstāj ar šādu:

“Lai noteiktu darbiniekus, kuru profesionālās darbības būtiski ietekmē iestādes riska profilu, kā minēts 92. panta 2. punktā, izņemot ieguldījumu brokeru sabiedrību darbiniekus, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, EBI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektu, kurā noteikti kritēriji šādu aspektu definēšanai:

a)	vadītāja atbildības un kontroles funkcijas;

b)	būtiska sabiedrības struktūrvienība un būtiska ietekme uz attiecīgās sabiedrības struktūrvienības riska profilu; un

c)	citas darbinieku kategorijas, kuras 92. panta 2. punktā tieši nav minētas un kuru profesionālās darbības ietekme uz iestādes riska profilu salīdzinoši ir tikpat būtiska kā attiecīgajā punktā minētajām darbinieku kategorijām.

Minēto regulatīvo tehnisko standartu projektu EBI iesniedz Komisijai līdz 2019. gada 28. decembrim.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras papildināt šo direktīvu, pieņemot šajā punktā minētos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 10.–14. pantu. Attiecībā uz ieguldījumu brokeru sabiedrībām piemērojamajiem regulatīvajiem tehniskajiem standartiem, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, pilnvaras, kas noteiktas šīs direktīvas 94. panta 2. punktā, kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/843, turpina piemērot līdz 2021. gada 26. jūnijam.”

2. pants

Transponēšana

(1) Dalībvalstis līdz [9 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Tās tūlīt dara Komisijai zināmu minēto pasākumu tekstu.

Dalībvalstis minētos pasākumus piemēro no … [12 mēneši no šīs direktīvas stāšanās spēkā].

(2) Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to valsts tiesību aktu galvenos noteikumus, kurus tās pieņem jomā, uz ko attiecas šī direktīva.

2.a pants

Pārskatīšanas klauzula

Vēlākais līdz 2021. gada 31. jūlijam, pēc apspriešanās ar EVTI un pamatojoties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem, kura jāveic Komisijai, paredzot pietiekamu izpildes laiku, Komisija iesniedz priekšlikumu Direktīvas 2014/65/ES un Regulas (ES) Nr. 600/2014 pārskatīšanai. Pārskatīšana ir visaptveroša un tajā ņem vērā tādus jautājumus kā tie, kas saistīti ar tirgus struktūru, datiem, tirdzniecību un pēctirdzniecību, izpētes noteikumiem, noteikumiem par pamudinājumu maksājumiem konsultantiem un konsultantu profesionālās kvalifikācijas līmeni Eiropā, klientu kategorizāciju un Brexit.

3. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā —

priekšsēdētājs

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A9-0208/2020).

(*1) Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumus apzīmē ar simbolu ▌.

(2) COM(2020)0456 final, 27.5.2020.

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/EK un Direktīvu 2011/61/ES (OV L 173, 12.6.2014., 349. lpp.).

(4) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(5) OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 425

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	64. gadagājums 2021. gada 20. oktobris

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2020. gada 23. novembra
2021/C 425/20	Eiropas Parlamenta 2020. gada 23. novembra normatīvā rezolūcija Padomes nostāja pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās vai komerclietās (pierādījumu iegūšana) (pārstrādāta redakcija) (09889/2/2020 – C9-0357/2020 – 2018/0203(COD))	162
2021/C 425/21	Eiropas Parlamenta 2020. gada 23. novembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana) (pārstrādāta redakcija) (09890/2/2020 – C9-0356/2020 – 2018/0204(COD))	163
	Trešdiena, 2020. gada 24. novembra
2021/C 425/22	Eiropas Parlamenta 2020. gada 24. novembra lēmums par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšanu (N9-0055/2020 – C9-0331/2020 – 2020/0805(NLE))	164
2021/C 425/23	Eiropas Parlamenta 2020. gada 24. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu, lai sniegtu palīdzību Horvātijai un Polijai saistībā ar dabas katastrofu un lai nodrošinātu avansa maksājumus Grieķijai, Horvātijai, Īrijai, Portugālei, Spānijai, Ungārijai un Vācijai saistībā ar liela mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situāciju (COM(2020)0960 – C9-0318/2020 – 2020/0299(BUD))	166
2021/C 425/24	Eiropas Parlamenta 2020. gada 24. novembra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2020. finanšu gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 9/2020 projektu, kas pievienots priekšlikumam izmantot Eiropas Savienības Solidaritātes fondu, lai sniegtu palīdzību Horvātijai un Polijai saistībā ar dabas katastrofu un lai nodrošinātu avansa maksājumus Grieķijai, Horvātijai, Īrijai, Portugālei, Spānijai, Ungārijai un Vācijai saistībā ar liela mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situāciju (12522/2020 – C9-0341/2020 – 2020/0297(BUD))	168
2021/C 425/25	Eiropas Parlamenta 2020. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (09573/1/2020 – C9-0355/2020 – 2018/0089(COD))	170
	Ceturtdiena, 2020. gada 25. novembra
2021/C 425/26	Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2014/65/ES groza attiecībā uz informācijas prasībām, produktu pārvaldību un pozīciju limitiem, lai veicinātu atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0280 – C9-0210/2020 – 2020/0152(COD)) Grozījums Nr. 9, ja nav norādīts citādi	171
	Piektdiena, 2020. gada 26. novembra
2021/C 425/27	P9_TA(2020)0324 Savienības tarifa kvotu un citu importa kvotu piemērošana ***I Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības tarifa kvotu un citu importa kvotu piemērošanu (COM(2020)0375 – C9-0274/2020 – 2020/0176(COD)) P9_TC1-COD(2020)0176 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2020. gada 26. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/… par Savienības tarifa kvotu un citu importa kvotu piemērošanu	184
2021/C 425/28	P9_TA(2020)0333 Muitas nodokļu atcelšana dažiem ražojumiem ***I Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par muitas nodokļu atcelšanu dažiem ražojumiem (COM(2020)0496 – C9-0284/2020 – 2020/0253(COD)) P9_TC1-COD(2020)0253 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2020. gada 26. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/… par muitas nodokļu atcelšanu dažām precēm	185
2021/C 425/29	P9_TA(2020)0334 Savienības vispārējā eksporta atļauja konkrētu divējāda lietojuma preču eksportam no Savienības uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti ***I Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 428/2009 IIa pielikumu attiecībā uz Savienības vispārējās eksporta atļaujas piešķiršanu konkrētu divējāda lietojuma preču eksportam no Savienības uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (COM(2020)0692 – C9-0345/2020 – 2020/0313(COD)) P9_TC1-COD(2020)0313 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2020. gada 26. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/…, ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 428/2009 IIa pielikumu attiecībā uz Savienības vispārējās eksporta atļaujas piešķiršanu konkrētu divējāda lietojuma preču eksportam no Savienības uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti	186
2021/C 425/30	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, groza Padomes Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz pagaidu pasākumiem saistībā ar pievienotās vērtības nodokli Covid-19 vakcīnām un in vitro diagnostikas medicīniskajām ierīcēm(COM(2020)0688 – C9-0352/2020 – 2020/0311(CNS))	187

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2020.–2021. GADA SESIJA 2020. gada 23.–26. novembra sēdes PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Trešdiena, 2020. gada 24. novembra
2021/C 425/01	Eiropas Parlamenta 2020. gada 24. novembra rezolūcija par bezpajumtniecības problēmas risināšanu Eiropas Savienībā (2020/2802(RSP))	2
2021/C 425/02	Eiropas Parlamenta 2020. gada 24. novembra rezolūcija par Šengenas sistēmu un Covid-19 krīzes laikā veiktajiem pasākumiem (2020/2801(RSP))	7
	Ceturtdiena, 2020. gada 25. novembra
2021/C 425/03	Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par virzību uz ilgtspējīgāku uzņēmumiem un patērētājiem paredzētu vienoto tirgu (2020/2021(INI))	10
2021/C 425/04	Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par produktu drošuma jautājuma risināšanu vienotajā tirgū (2019/2190(INI))	19
2021/C 425/05	Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par mediju brīvības stiprināšanu: žurnālistu aizsardzība Eiropā, naida runa, dezinformācija un platformu nozīme (2020/2009(INI))	28
2021/C 425/06	Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par jaunu Eiropas industriālo stratēģiju (2020/2076(INI))	43
2021/C 425/07	Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par Covid-19 uzliesmojuma sekām ārpolitikā (2020/2111(INI))	63
2021/C 425/08	Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par attīstības efektivitātes un palīdzības lietderības uzlabošanu (2019/2184(INI))	73
	Piektdiena, 2020. gada 26. novembra
2021/C 425/09	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par Komisijas 2020. gada 16. oktobra Īstenošanas regulu (ES) 2020/1511, ar ko attiecībā uz apstiprinājuma periodu pagarināšanu darbīgajām vielām amidosulfuronam, bifenoksam, hlortoluronam, klofentezīnam, klomazonam, cipermetrīnam, daminozīdam, deltametrīnam, dikambam, difenokonazolam, diflufenikānam, fenoksapropam-P, fenpropidīnam, fludioksonilam, flufenacetam, fostiazātam, indoksakarbam, lenacilam, MCPA, MCPB, nikosulfuronam, parafīneļļām, piklorāmam, prosulfokarbam, sēram, triflusulfuronam un tritosulfuronam groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (2020/2853(RSP))	87
2021/C 425/10	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko karbendazīmu apstiprina par 7. un 10. produkta veida biocīdos lietojamu esošu aktīvo vielu (D069099/01 – 2020/2852(RSP))	92
2021/C 425/11	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par Eiropas vēlēšanu izvērtēšanu (2020/2088(INI))	98
2021/C 425/12	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā — gada ziņojumi par 2018. un 2019. gadu (2019/2199(INI))	107
2021/C 425/13	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Alžīrijā, jo īpaši žurnālista Khaled Drareni lietu (2020/2880(RSP))	126
2021/C 425/14	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par stāvokli Etiopijā (2020/2881(RSP))	132
2021/C 425/15	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par nepārtrauktiem cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, jo īpaši Ramana Bandarenkas slepkavību (2020/2882(RSP))	137
2021/C 425/16	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par spriedzes palielināšanos Varošā pēc Turcijas nelikumīgajām darbībām un steidzamo nepieciešamību atsākt sarunas (2020/2844(RSP))	143
2021/C 425/17	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par tiesību veikt abortu faktisko aizliegumu Polijā (2020/2876(RSP))	147
2021/C 425/18	Eiropas Parlamenta 2020. gada 26. novembra rezolūcija par ES tirdzniecības politikas pārskatīšanu (2020/2761(RSP))	155
	ATZINUMI
	Eiropas Parlaments
	Trešdiena, 2020. gada 24. novembra
2021/C 425/19	Eiropas Parlamenta 2020. gada 24. novembra lēmums par ierosinājumu iecelt Julia Laffranque darbam komitejā, kas izveidota ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. pantu (2020/2238(INS))	161