—

priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks nevienā no palātām nedarbojas pastāvīgi,

—

katru tiesvedības gadu priekšsēdētāja vietnieks piedalās vienas lietas izskatīšanā katrā no desmit palātām, kas izskata lietas piecu tiesnešu sastāvā, un šīs lietas tiek izraudzītas saskaņā ar šādu kārtību:

—

pieciem tiesnešiem, paplašinātajā sastāvā ietilpst priekšsēdētāja vietnieks, tiesneši, kas ietilpst tajā trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāvā, kuram lieta sākotnēji nodota izskatīšanai, kā arī viens no attiecīgās palātas tiesnešiem, kuru nosaka, balstoties uz Reglamenta 8. pantā noteiktajai rangu kārtībai pretējo kārtību,

—

četriem tiesnešiem, paplašinātajā sastāvā ietilpst priekšsēdētāja vietnieks, tiesneši, kas ietilpst tajā trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāvā, kuram lieta sākotnēji nodota izskatīšanai, un attiecīgās palātas ceturtais tiesnesis.

1)

Vai jēdziens “patērētājs”, kā tas tiek lietots Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1) 17. pantā, ir jāinterpretē atbilstoši tā saturam, kas noteikts Padomes Direktīvā 87/102/EEK (1986. gada 22. decembris) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (2), vai arī tam ir autonoms saturs?

2)

Vai, izvērtējot “patērētāja” statusu, ir būtisks mērķis, kas izriet no līguma, kurš izskatāmajā lietā dod iespēju nākotnē gūt peļņu (ieguldījumu projekts), likumīgās iedarbības, vai arī nozīme ir līguma saistībai ar personas īstenoto komercdarbību vai profesionālo darbību līguma slēgšanas brīdī?

3)

Vai jēdziens “aizdevums, kas atmaksājams pa daļām”, kā tas tiek lietots Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz līgumiem par lietām (ķermeniskām lietām, kustamām lietām) vai arī tas aptver visus aizdevumus, arī bankas kredītlīgumu, kas noslēgts ar mērķi iegādāties mājokļa īpašumu?

4)

Vai no Regulas Nr. 1215/2012, ja tās 62. panta 1. punktā ietvertā jēdziena “domicils” kontekstā ir atsauce uz tās dalībvalsts tiesībām, kuras tiesā ir celta prasība, var izdarīt secinājumu par autonomiem kritērijiem (piemēram, formālu pazīmi par saikni ar konkrētas valsts teritoriju), lai konstatētu, ka domicils atrodas dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība pret patērētāju?

5)

Gadījumā, ja kredītlīgums, kas noslēgts ar mērķi iegādāties mājokļa īpašumu, var būt patērētāju līgums 17. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kas ir jāsaprot ar jēdzienu “pastāvīgā mītnesvieta”, kā tas tiek lietots Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 19. panta 3) punktā, un, vai tostarp ir iespējams, ka tas ir saistīts ar patērētāja galveno interešu centru?

6)

Gadījumā, ja Regulā (ES) Nr. 1215/2015 tās efektīvas piemērošanas nodrošināšanas nolūkā attiecībā uz jēdzienu “domicils” ir noteikti autonomi kritēriji, vai arī teritoriāla jurisdikcija ir jānosaka, pamatojoties uz attiecīgo jēdzienu?

1)

Vai LESD 49. pantā garantētajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību un LESD 56. pantā garantētajai brīvībai sniegt pakalpojumus atbilst tādas tiesību normas ieviešana, kura ir ietverta Likuma Nr. 190/14 1. panta 649. daļā un saskaņā ar kuru maksas un atlīdzības tiek samazinātas tikai attiecībā uz ierobežotu un konkrētu saimnieciskās darbības veicēju kategoriju, proti – tikai attiecībā uz tiem azartspēļu organizētājiem, kuri izmanto spēļu automātus, bet neattiecas uz visiem pārējiem azartspēļu sektora dalībniekiem?

2)

Vai Savienības tiesībās garantētajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam atbilst iepriekš minētās tiesību normas ieviešana, kura ir ietverta Likuma Nr. 190/14 1. panta 649. daļā un saskaņā ar kuru vienīgi ekonomisku apsvērumu dēļ tās spēkā esamības laikā ir tikusi samazināta atlīdzība, kas izriet no uzņēmējsabiedrības un Itālijas valsts pārvaldes savstarpēji panāktās vienošanās par koncesiju?

1)

Vai fiziskas personas, kam pieder kopīpašumā esošas dzīvojamās ēkas dzīvokļi, tiesiskajās attiecībās, ko tās nodibina saistībā ar dzīvojamās ēkas koplietošanas telpu pārvaldību un uzturēšanu, ir “patērētāji” (Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1) (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punkta un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2) (2011. gada 25. oktobris) 2. panta 1. punkta izpratnē)?

2)

Vai fizisko personu, kurām pieder kopīpašumā esošas dzīvojamās ēkas dzīvokļi, “patērētāja” statuss ir atkarīgs no to nodibināto tiesisko attiecību veida (individuāls līgums par koplietošanas telpu pārvaldību un uzturēšanu, saskaņā ar ZUES (Zakon za upravlenie na etazhnata sobstvenost, Likums par dzīvokļu īpašuma pārvaldību) 2. pantu noslēgts līgums, pārvaldību veic kopīpašnieku kopsapulce)?

3)

Vai tiesību normas, kas pieļauj atšķirīgu attieksmi pret kopīpašumā esošas ēkas īpašniekiem (to “patērētāja” statusa kontekstā) atkarībā no tā, vai tie ir vai nav noslēguši individuālu līgumu par dzīvojamās ēkas koplietošanas telpu apsaimniekošanu un uzturēšanu (otrajā gadījumā to pārvaldības institūcija ir kopīpašnieku kopsapulce), ir saderīgas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris)?

1)

Vai Dublinas III Regulas Nr. 604/2013 (1) 27. panta 3. punkts, attiecīgajā gadījumā lasot kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka prasība par apturēšanu, kas ir celta parastajā kārtībā kopā ar prasību atcelt lēmumu par pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz valsti, kurai, kā ir atzīts, ir jurisdikcija izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, neaptur pārsūtīšanas izpildi līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par minēto prasību par apturēšanu [?]

2)

Vai Dublinas III Regulas Nr. 604/2013 27. panta 3. punkts, attiecīgajā gadījumā lasot kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka prasība apturēt lēmuma par pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz valsti, kurai ir jurisdikcija izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, izpildi neaptur pārsūtīšanas izpildi līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par minēto prasību par apturēšanu, tikai ar nosacījumu, ka prasība par apturēšanu ir celta saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru, ja pieteikuma iesniedzējam tiek piemērots izraidīšanas vai repatriēšanas pasākums, kura izpilde ir tūlītēja, sevišķi tad, ja viņš atrodas apcietinājumā vai valdības rīcībā, un ja viņš vēl nav parastajā kārtībā cēlis prasību par apturēšanu vienlaikus ar prasību par atcelšanu [?]

1)

Prasību noraidīt.

2)

Prasītāji sedz tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.

1)

Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)

Unie van Professionele Transporteurs en Logistieke Ondernemers (UPTR) sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

1)

Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)

Par Rumānijas iesniegto pieteikumu par iestāšanos lietā nav jālemj.

3)

Dual Star Logistic SRL, Eliton Trans SRL, Agexim Spedition SRL, SC A & C International Road Cargo SRL un Uniunea Naţională a Transportatorilor Rutieri din România (UNTRR) sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus, izņemot tos, kas saistīti ar pieteikumu par iestāšanos lietā.

4)

Dual Star Logistic, Eliton Trans, Agexim Spedition, SC A & C International Road Cargo, Uniunea Naţională a Transportatorilor Rutieri din România (UNTRR), Parlaments un Padome, kā arī Rumānija sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā pašas.

1)

Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)

NG un citi prasītāji, kuru vārdi ir iekļauti rīkojuma pielikumā, atlīdzina Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Stasys Jakeliūnas atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)

Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt.

2)

Atcelt 2021. gada 2. jūnija rīkojumu Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments (T-272/21 R).

3)

Lēmuma par pušu tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

4)

Spānijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

—

atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu un atcelt Komisijas 2021. gada 20. maija lēmumu C(2021)3489 final lietā attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzēto procedūru (AT.40324 – European Government Bonds) vai pakārtoti samazināt naudas soda apmēru līdz 51,3 miljoniem EUR atbilstoši UBS neto kapitalizācijas (net value traded) metodikai, vai samazināt to līdz 60,6 miljoniem EUR atbilstoši UBS koriģētās neto kapitalizācijas metodikai, vai samazināt naudas sodu par vismaz 65 % – Komisijas metodikā konstatēto kļūdu un neprecizitāšu dēļ, kā arī

—

piespriest Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt UBS tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav piemērojusi vispārēji piemērojamos ES noteikumus par finanšu iestāžu apgrozījuma aprēķināšanu un tādējādi nav ievērojusi vispārējos principus par vienlīdzīgu attieksmi un tiesisko paļāvību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdaini atkāpusies no Pamatnostādnēm par naudas soda aprēķināšanu (1), proti, patvaļīgi un bez pietiekama paskaidrojuma, un ka tādējādi tā nav ievērojusi attiecīgo judikatūru un UBS tiesības uz aizstāvību.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav sniegusi pietiekamu pamatojumu par savu metodikas izvēli.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, aprēķinot UBS pārdošanas apjomu, nav izmantojusi vislabākos pieejamos skaitliskos datus.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija savas metodikas piemērošanā ir pieļāvusi vairākas būtiskas kļūdas un neprecizitātes, kuru rezultātā UBS tika uzlikts nesamērīgi liels naudas sods.

—

atcelt Tirdzniecības nolīgumu, ko 2020. gada 30. decembrī parakstījusi Eiropas Savienības Padome un Apvienotās Karalistes valdība, un Eiropas Savienības Padomes 2021. gada 29. aprīļa lēmumu to parakstīt, jo ar tiem ir apstiprināts Comprov16. pants un nav saglabāta Apvienotās Karalistes pilsoņu, kuriem ir ciešas ģimenes vai īpašuma saiknes Eiropas Savienības teritorijā saskaņā ar VSTV 1. pantu, brīva pārvietošanās;

—

piespriest Eiropas Savienībai atlīdzināt visas tiesvedības izmaksas, tostarp advokāta izmaksas 5 000 EUR apmērā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses, neesot ievērots tiesiskums. Šajā ziņā prasītāji norāda, ka šī nolīguma COMPROV.16. pantā ir paredzēts, ka gandrīz nevienu noteikumu nav iespējams pārsūdzēt tiesā un tostarp Eiropas Savienības Tiesā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots to personu pamattiesību pārkāpums, kurām Eiropas Savienībā ir saglabājušās ciešas ģimenes vai īpašuma saiknes. Šis pamats ir iedalīts trīs daļās.

—

atcelt Komisijas 2021. gada 2. jūnija lēmumu, ar ko noraidīts prasītāja lūgums iepazīties ar Komisijas dokumentiem un izgatavot kopijas no visas Komisijas saziņas – no 2020. gada 1. aprīļa – ar:

un it īpaši par BioNTech piedāvāto vakcīnu daudzumu un to piegādes termiņiem, ciktāl ar to prasītājam ir liegta piekļuve vai piešķirta tikai daļēja piekļuve;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) 2. panta 1. punktu prasītājam esot tiesības piekļūt Komisijas dokumentiem, kuri ir procesa priekšmets,.

2.

Otrais pamats: Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts neizslēdzot tiesības piekļūt attiecīgajai informācijai. Prasītā informācija esot nepieciešama gan valsts drošībai, sabiedriskajam mieram un kārtībai, valsts saimnieciskajai labklājībai, kārtības aizsardzībai, gan arī veselības aizsardzībai. Tāpēc esot pieļaujams eventuāls indivīda privātās sfēras un integritātes aizskārums. Visbeidzot, plašai sabiedrībai esot nozīmīga interese, lai prasītā informācija tiktu izpausta.

3.

Trešais pamats: Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums neizslēdzot tiesības piekļūt strīdīgajai informācijai. Neesot iemesla nepiemērot šo tiesību normu, jo tajā paredzētais izslēgšanas iemesls esot laika ziņā ierobežots un attiecoties tikai uz notiekošām apspriedēm. Savukārt prasītāja lūgums sniegt informāciju attiecoties vienīgi uz pabeigtiem procesiem.

4.

Ceturtais pamats: Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa neesot pretrunā tiesībām piekļūt informācijai, kura ir procesa priekšmets. Ar šo normu tiekot aizsargāts tikai notiekošs lēmumu pieņemšanas process. Taču prasītāja lūguma par piekļuvi dokumentiem priekšmets esot atbildētājas veiktās sarunas par vakcīnu piegādēm. Šīs sarunas jau esot noslēgušās. Turklāt pastāvot sevišķas sabiedrības intereses, lai informācija, kas ir procesa priekšmets, tiktu atklāta, jo Eiropas Savienībā par vakcīnu iegādi tiekot diskutēts un ziņots jau kopš vairākām nedēļām.

5.

Piektais pamats: Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums neesot pretrunā tiesībām piekļūt strīdīgajai informācijai. Minētās informācijas izplatīšana neradītu kaitējumu nevienas fiziskas vai juridiskas personas komerciālajām interesēm. Prasītajā informācijā neesot ietverts komercnoslēpums Direktīvas (ES) 2016/943 (2) izpratnē.

—

atcelt – pilnā vai daļējā apmērā – Komisijas 2021. gada 20. maija lēmuma lietā AT.40324 (European Government Bonds) attiecībā uz LESD 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzēto procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums”) 1. panta ceturto aizzīmi un līdz ar to pilnā vai daļējā apmērā atcelt Komisijas konstatējumu par atbildību attiecībā pret prasītājām;

—

pakārtoti atcelt – pilnā vai daļējā apmērā – lēmuma 2. panta otro aizzīmi un līdz ar to pilnā vai daļējā apmērā atcelt prasītājām uzlikto naudas sodu;

—

vēl pakārtotāk – būtiski samazināt ar lēmuma 2. panta otro aizzīmi prasītājām uzlikto naudas sodu līdz apmēram, ko Vispārējā tiesa uzskatītu par atbilstīgu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka prasītājas bija iesaistījušās LESD 101. panta 1. punkta EEZ līguma 53. panta pārkāpumā mērķa dēļ.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas veiktajā aplūkojamās saziņas kvalificēšanā un līdz ar to tās secinājumā, ka tā ir vērsta pret konkurenci, ir pieļauta kļūda faktisko un/vai tiesisko apstākļu vērtējumā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda faktisko un/vai tiesisko apstākļu vērtējumā attiecībā uz apgalvotā prasītāju pārkāpuma ilgumu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka secinājumā, ka laikā no 2011. gada 18. janvāra līdz 2011. gada 28. novembrim notika vienots un turpināts pārkāpums, ir pieļauta kļūda faktisko un/vai tiesisko apstākļu vērtējumā.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievēroti būtiski procedūras noteikumi un Līgumu prasības attiecībā uz atbildību, tajā skaitā saistībā ar Komisijas izklāstītajiem konstatējumiem, veidu, kādā tā kvalificējusi nozīmīgos saziņas gadījumus un vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošana attiecībā uz prasītāju dalības ilguma konstatēšanu.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka tā, pieņemdama pārdošanas apjoma aizstājēju, kas faktiski balstīts uz būtiski neprecīziem pieņēmumiem, kuru izmantošanu Komisija neesot attaisnojusi, ir pieļāvusi kļūdu faktisko apstākļu vērtējumā; turklāt ierosinātā metodika ir kļūdaina pati par sevi.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievēroti vispārējie tiesību principi, proti, samērīguma princips un vienlīdzīgas attieksmes princips, un ka uzliktajam naudas sodam ir jābūt konkrētam katra pārkāpēja gadījumā saistībā ar prasītājām uzliktā naudas soda aprēķinu, kas balstīts uz Komisijas izmantoto pārdošanas apjoma aizstājēju.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka saistībā ar Komisijas izklāstu par pārdošanas apjoma aizstājēju nav ievērotas tiesības uz aizstāvību un nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļautas kļūdas faktisko apstākļu vērtējumā un ka nav ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, raksturojot prasītāju iesaistīšanās apgalvotajā pārkāpumā smagumu.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka prasītājām uzliktā naudas soda aprēķinā nav atzīts, ka tas, ka prasītājām bija tikai ierobežota loma, ir atbildību mīkstinošs apstāklis.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un atļaut veikt preču zīmes (EUIPO reģistrācijas pieteikuma Nr. 017867693) reģistrāciju;

—

piespriest EUIPO segt savus tiesāšanās izdevumus pašam;

—

piespriest C8 segt savus tiesāšanās izdevumus pašai;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt MCO (IP) Holdings Limited tiesāšanās izdevumus.

—

savstarpējās saistības principa nepareiza piemērošana, kas izraisīja kļūdainu apzīmējuma reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu;

—

savstarpējās saistības principa nepareiza piemērošana, kā rezultātā Apelācijas padome kļūdaini noraidīja apelācijas sūdzību;

—

savstarpējās saistības principa nepareiza piemērošana, apmierinot iebildumus un līdz ar to kļūdaini noraidot apzīmējuma reģistrācijas pieteikumu.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un atļaut veikt preču zīmes (EUIPO reģistrācijas pieteikuma Nr. 017867689) reģistrāciju;

—

piespriest EUIPO segt savus tiesāšanās izdevumus pašam;

—

piespriest C8 segt savus tiesāšanās izdevumus pašai;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt MCO (IP) Holdings Limited tiesāšanās izdevumus.

—

savstarpējās saistības principa nepareiza piemērošana, kas izraisīja kļūdainu apzīmējuma reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu;

—

savstarpējās saistības principa nepareiza piemērošana, kā rezultātā Apelācijas padome kļūdaini noraidīja apelācijas sūdzību;

—

savstarpējās saistības principa nepareiza piemērošana, apmierinot iebildumus un līdz ar to kļūdaini noraidot apzīmējuma reģistrācijas pieteikumu.

—

atzīt Oleksandr Viktorovytch Klymenko prasību par pieņemamu;

—

atzīt, ka Eiropas Savienības Padomei, pieņemot pret Oleksandr Viktorovytch Klymenko ierobežojošos pasākumus, kas ir vai nav atcelti, par:

—

ir iestājusies ārpuslīgumiskā Eiropas Savienības atbildība;

—

atzīt, ka tādējādi Eiropas Savienībai ir jāatlīdzina prasītājam radušies zaudējumi;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt zaudējumus 50 000 EUR apmērā, kas radušies goda un cieņas aizskāruma dēļ, pieskaitot likumiskos procentus un jebkurus citus attaisnotus izdevumus;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei izmaksāt prasītājam summu, kas atbilst 500 EUR par katru mēnesi, kurā prasītāja vārds bija ierakstīts strīdīgajos sarakstos, lai novērstu morālo kaitējumu, ko radījušas gan viņa ikdienas dzīvei radītās grūtības, gan viņa veselības apdraudējums, pieskaitot likumiskos procentus un jebkurus citus attaisnotus izdevumus;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kas radot tiesību uz aizstāvību principa un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā apdraudējumu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta kļūda vērtējumā, jo Padome neesot ievērojusi savu pienākumu pierādīt pieņemto ierobežojošo pasākumu pamatotību.

—

atcelt šādus tiesību aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju:

līdz ar to:

—

izdot rīkojumu par Georges Haswani vārda svītrošanu no pielikumiem, kas pievienoti iepriekš minētajiem aktiem;

—

piespriest Padomei samaksāt 100 000 EUR kā morālā kaitējuma atlīdzību;

—

saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. pantu, atbilstoši kuram lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, G. Haswani prasa, lai Padome sedz savus, kā arī atlīdzina viņa tiesāšanās izdevumus, kurus viņš vajadzības gadījumā var pamatot tiesvedības laikā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Prasītājs pārmet Padomei, ka tā neesot ievērojusi viņa tiesības uz aizstāvību un jo īpaši viņa tiesības tikt uzklausītam pirms lēmuma par viņa vārda saglabāšanu sankciju sarakstos pieņemšanas.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde. Prasītājs pārmet Padomei, ka tā ir norādījusi tikai nekonkrētus, vispārīgus apsvērumus bez pietiekami konkrētām norādēm par to, kādēļ tā, izmantojot savu diskrecionāro novērtējuma varu, uzskata, ka attiecībā uz prasītāju ir jāpiemēro aplūkotie ierobežojošie pasākumi.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka, aizskarot pamattiesības, ir pārkāpts samērīguma princips. Prasītājs šajā ziņā uzskata, ka pret viņu veiktais pasākums ir nesamērīgs attiecībā pret noteikto mērķi un ir uzskatāms par pārmērīgu iejaukšanos uzņēmējdarbības brīvībā un tiesībās uz īpašumu, pamatojoties uz to, ka minētais pasākums ir vērsts uz jebkuru ietekmīgu saimniecisko darbību bez jebkādiem citiem kritērijiem.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā un pierādījumu neesamība. Prasītājs apgalvo, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaudes tiesā efektivitāte it īpaši prasa, lai, pārbaudot lēmuma par konkrētas personas vārda iekļaušanu vai saglabāšanu to personu sarakstos, uz kurām attiecas sankcijas, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesa nodrošinātu, ka šis lēmums ir balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Padomes apgalvojumi par “ciešajām saiknēm ar režīmu” un iespējamo starpnieka lomu naftas darījumos starp režīmu un Islāma valsti esot pilnīgi nepamatoti un tāpēc tie esot galīgi jānoraida.

5.

Piektais pamats attiecas uz prasību atlīdzināt nodarīto kaitējumu.

—

atcelt ES Padomes Lēmumu (KĀDP) 2021/855 (2021. gada 27. maijs), ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP (2013. gada 31. maijs) par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (1), ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas Regulu (ES) 2021/848 (2021. gada 27. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 (2012. gada 18. janvāris) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (2), ciktāl tā attiecas uz prasītāju; un

—

piespriest Padomei segt visus tiesāšanās izdevumus un izmaksas, tostarp tos, kas radušies prasītājam.

—

atcelt ACER Apelācijas valdes 2021. gada 28. maija lēmumu apvienotajā lietā Nr. A-007-2021 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais Apelācijas valdes lēmums”), ar kuru noraidīti pieteikumi atcelt un nodot atpakaļ ACER2020. gada 4. decembra lēmumu Nr.o33/2020 (turpmāk tekstā – “aģentūras lēmums”), ar ko ievieš reģionālās darbības drošības koordinēšanas metodiku Centrālajam jaudas aprēķināšanas reģionam (turpmāk tekstā – “RDDK metodika”);

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdas, izdarīdama pieņēmumu, ka ACER ir kompetence rīkoties, pārsniedzot Regulas 2017/1485 (1) 6. panta 3. un 8. punktā strikti noteikto pilnvarojumu apstiprināt PSO izstrādāto metodiku, un ka tā ir tiesīga izstrādāt politikas pasākumus, ar kuriem ir ievērojami paplašināti reģionālās sadarbības tvērums un apmērs.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde savā lēmumā nav norādījusi atbilstīgu pamatojumu un ka tādējādi tā ir pārkāpusi LESD 296. pantu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka ar aģentūras lēmumu ieviestā RDDK metodika ir saderīga ar Regulas 2019/943 (2) 35. panta 5. punktu un Direktīvas 2019/944 (3) 40. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, izdarīdama pieņēmumu, ka RDDK metodika neietekmē PSO iespējas izmantot centrālās dispečēšanas modeli.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka nav tā, ka ar aģentūras lēmumu pieņemtajā RDDK metodikā nebūtu izklāstīti taisnīgi noteikumi par elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecību, un ka nav tā, ka nebūtu nodrošināta stimulu atbilstība attiecībā uz pārslodzes vadību un ieguldījumiem ar aparatūru saistītos kompensējošos pasākumos, piemēram, fāzgriezes transformatoros.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka ar aģentūras lēmumu pieņemtā RDDK metodika netraucē uzturēt spēkā darbības drošības robežas, it īpaši sprieguma robežas, un tādēļ izdarīdama pieņēmumu, ka RDDK metodika ir saderīga ar attiecīgajām tiesību normām.

—

atcelt ACER Apelācijas valdes 2021. gada 28. maija lēmumu apvienotajā lietā Nr. A-001-2021 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais Apelācijas valdes lēmums”), ar ko noraidīti pieteikumi atcelt ACER2020. gada 30. novembra lēmumu Nr.o30/2020 (turpmāk tekstā – “aģentūras lēmums”) par Centrālā jaudas aprēķināšanas reģiona pārvades sistēmu operatoru (PSO) priekšlikumu attiecībā uz pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības izmaksu dalīšanas metodiku (turpmāk tekstā – “PDKTID metodika”);

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdas, konstatēdama, ka ACER kompetence nav ierobežota ar Regulas 2019/943 (1) (Elektroenerģijas regulas) 16. panta 13. punktu un ka līdz ar to ACER ir kompetence apstiprināt politikas pasākumus, ar kuriem uzlikti sodi par starpzonu darījumiem neatbilstoši Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam; neņemdama vērā ACER kompetences ierobežojumus, kas izriet no Komisijas Regulas 2015/1222 (2) 9. panta 11. punkta, un konstatēdama, ka ACER kompetence ir “piešķirta” ar Regulas 2019/942 (3) 6. panta 10. punktu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde savā lēmumā nav norādījusi atbilstīgu pamatojumu un ka tādējādi tā ir pārkāpusi LESD 296. pantu

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka plūsmu [uzskaites] sadalīšana nav pretrunā ACER PDKTID metodikas 2. pantā ietvertajām definīcijām.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka ACER PDKTID metodikā izklāstītā plūsmu [uzskaites] sadalīšana (pārāk augsta importējošo tirdzniecības zonu loka plūsmas (LP) aplēse) nav pretrunā Komisijas Regulas 2015/1222 74. panta 6. punkta c) un i) apakšpunktam.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka lielums – 10 % no ACER noteiktā loka plūsmas (LP) sliekšņa – nav pārāk augsts, jo tādējādi tā neesot ievērojusi Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā nostiprināto principu “piesārņotājs maksā”.

—

atcelt Komisijas lēmumu (2021. gada 10. jūnijs) par valsts atbalstu SA.28599 (C 23/2010) (Ex NN 36/2010, Ex CP 163/2009)), ko Spānijas Karaliste īstenojusi zemes ciparu televīzijas ieviešanai attālās un mazāk urbanizētās teritorijās (ārpus Kastīlijas-Lamančas);

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas Spānijas Karalistes tiesības tikt uzklausītai, kas paredzētas Hartas (1) 41. panta 2. punktā, un Regulas 2015/1589 (2) 4. panta 4. punkts, skatot to kopsakarā ar tās 6. pantu, jo pienākums pierādīt selektivitāti esot uzlikts Spānijas Karalistei.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots LESD 266. panta pārkāpums, jo Eiropas Komisija, piemērojot 2017. gada 20. decembra spriedumu C-70/16 P, esot pārsniegusi savas pilnvaras, kā arī tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu, it īpaši principa “reformatio in peius” neievērošana, un 47. panta pārkāpums.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots Hartas 41. pantā paredzēto tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums, jo neesot pamatota 3 gadus 6 mēnešus ilgā kavēšanās, lai izpildītu minētajā spriedumā noteikto pienākumu pamatot selektivitāti.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo neesot veikta selektivitātes, no kā izriet pierādīšanas pienākuma apvēršana, pienācīga analīze.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta pārkāpums, jo pasākums tika kvalificēts par “atbalsta shēmu”.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo attiecībā uz pašā lēmumā ietverto priekšrocības definīciju esot ieviesti neskaidri un pretrunīgi kvantificēšanas kritēriji.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo identificētajiem atbalsta saņēmējiem neesot piešķirta priekšrocība, un kļūda vērtējumā saistībā ar atbalsta saņēmēju noteikšanu.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta pārkāpums, jo, izvērtējot saderību, esot pieļauta kļūda vērtējumā.

—

atcelt Pamatdarbības nodaļas 2021. gada 14. jūnijā izsniegto paziņojumu procesā 50057C un visos citos procesos, kuros prasītājas/tiesību īpašnieces reģistrētā adrese ir ārpus Eiropas Savienības, saskaņā ar kuru prasītāja nedrīkst pārstāvēt klientus, kuru reģistrētā dzīvesvieta ir ārpus Eiropas Savienības;

—

atzīt par prettiesiskām izmaiņas, kas veiktas EUIPO Pamatnostādnēs attiecībā uz Spānijas advokātu profesionālo pārstāvniecību (A daļas 5. iedaļas 1. pielikums);

—

piespriest Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti Līgumi, jo EUIPO esot pārkāpis tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības, samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principus, paziņojot prasītājai par nelikumību attiecībā uz pilnvarām darboties kā pārstāvei EUIPO, pamatojoties uz to, ka Spānijā “abogados” var pārstāvēt tikai klientus, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Eiropas Savienībā, un klientus, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Eiropas Savienības, pārstāv profesionāls pārstāvis ar kvalifikāciju “Agente Oficial de la Propiedad Industrial”.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Regulas (ES) Nr. 2017/10011 (1) 120. pants.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka EUIPO neesot pilnvaru atņemt Spānijas advokātiem kopš 1996. gada pastāvošās tiesības pilnībā un bez nosacījumiem praktizēt EUIPO.

—

atcelt Komisijas 2021. gada 9. jūnija lēmumu, ar kuru tā noraidīja prasītāja lūgumu iepazīties ar Komisijas dokumentiem un izgatavot kopijas no visiem tā sauktās “Vadības komitejas”, kā arī “Apvienotās sarunu grupas” [Joint Negotiations Team] protokoliem, kopsavilkumiem, paziņojumiem, piezīmēm, sēdes protokoliem, apspriežu protokoliem, lēmumiem, priekšlikumiem, protokoliem, e-pasta sarakstes, sarakstes pa pastu, telefonsarunu protokoliem – it īpaši attiecībā uz Advance Purchase Agreements – un konkrētiem līgumiem ar farmācijas uzņēmumiem par cīņai pret Covid-19 epidēmiju paredzēto vakcīnu piegādi. Ar jēdzienu “Advance Purchase Agreements” tiek saprasts ikviens Komisijas līgums par cīņai pret pret Covid-19 epidēmiju paredzēto vakcīnu iepirkumu, piegādi, nodrošināšanu, rezervēšanu vai izstrādi Savienības dalībvalstu vajadzībām;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) 2. panta 1. punktu prasītājam esot tiesības piekļūt strīdīgajiem Eiropas Komisijas dokumentiem. Ar Komisijas atteikumu esot pārkāpta šī tiesību norma.

2.

Otrais pamats: prasītāja tiesībām uz piekļuvi neesot piemērojams neviens atteikuma iemesls. Konkrēti, prasītāja lūgums neesot pretrunā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajam izslēgšanas iemeslam. Prasītās informācijas atklāšana esot nepieciešama vairākiem plašas sabiedrības interesēs esošiem nolūkiem. Tāpēc indivīda privātuma un integritātes aizskārums esot pieļaujams. Turklāt aizskāruma bīstamība esot konkrēti un faktiski jāizskaidro. Taču atbildētāja šo izskaidrošanas pienākumu neesot izpildījusi.

—

atzīt prasības pieteikumu par pieņemamu kopā ar visiem saistītajiem dokumentiem un attiecīgajām kopijām;

—

apmierināt prasību, atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes Nr. 8 914 855 atcelšanu neizmantošanas dēļ;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Neesot pierādīta apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes faktiska izmantošana (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 18. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts).

—

turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) Nr. 2021/988 (2021. gada 16. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (1) (ad hoc Lēmums Nr. 66), izziņots ar dokumenta numuru C(2021) 4118;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot kļūdaini interpretēta Regula (ES) Nr. 1383/2015 (2) (5. apsvērums) un Regulas (ES) Nr. 639/2014 (3), kas grozīta ar Regulu (ES) Nr. 1383/2015, 53. panta 4. punkts, kā arī esot pārkāpts Regulas (ES) Nr. 1383/2015 1. pants un saprātīguma, nediskriminācijas un samērīguma principi saistībā ar apstrādes režīmu, kas ir piemērojams novēlotai informācijas sniegšanai elektroniskā datubāzē saistībā ar pasākumiem, kas paredz [dzīvnieku] turēšanas periodu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot kļūdaini interpretēta Regula (ES) Nr. 1383/2015 (5. apsvērums) un Regulas (ES) Nr. 639/2014, kas grozīta ar Regulu (ES) Nr. 1383/2015, 53. panta 4. punkts, kā arī ir pārkāpti saprātīguma, nediskriminācijas un samērīguma principi saistībā ar apstrādes režīmu, kas ir piemērojams novēlotai informācijas sniegšanai elektroniskā datubāzē saistībā ar pasākumiem, kas neparedz [dzīvnieku] turēšanas periodu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot kļūdaini interpretēta Regula (EK) Nr. 1760/2000 (4) (7. pants) saistībā ar termiņu informācijas sniegšanai datorizētā datubāzē.

—

saskaņā ar LESD 263. pantu atcelt Padomes Īstenošanas lēmumu (KĀDP) 2021/1002 (2021. gada 21. jūnijs), ar ko īsteno Lēmumu 2012/642/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Baltkrievijā (OV 2021, L 219 I, 70. lpp.), kā arī Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2021/997 (2021. gada 21. jūnijs), ar ko īsteno 8.a panta 1. punktu Regulā (EK) Nr. 765/2006 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz Baltkrieviju (OV 2021, L 219 I, 3. lpp.), ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

—

saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. pantu piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt Komisijas 2021. gada 13. jūlija lēmumu, ar ko noraidīts prasītāja lūgums iepazīties ar Komisijas dokumentiem un izgatavot kopijas no visas saziņas saziņas – no 2020. gada 1. aprīļa – starp Komisiju un sabiedrību AstraZeneca plc vai tās meitasuzņēmumiem, starp Komisiju un Vācijas Federālo valsts kanceleju vai Federālo veselības ministriju attiecībā uz sabiedrību AstraZeneca plc vai tās meitasuzņēmumiem un it īpaši par AstraZeneca plc piedāvāto Covid-19 vakcīnu daudzumu un to piegādes termiņiem;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: prasītājam esot tiesības piekļūt Eiropas Komisijas dokumentiem, kuri ir procesa priekšmets, atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) 2. panta 1. punktam. Ar Komisijas atteikumu esot pārkāpta šī tiesību norma.

2.

Otrais pamats: Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izslēgšanas iemesls neizslēdzot prasītāja tiesības uz piekļuvi. Šis izslēgšanas iemesls esot laika ziņā ierobežots un attiecoties tikai uz notiekošiem procesiem un apspriedēm. Beļģijā ar numuru 2021/48/C pret AstraZeneca notiekošais process attiecoties uz pilnīgi citu faktisko sastāvu un jau esot pabeigts ar 2021. gada 18. jūnija spriedumu. Neesot izpildīti arī pušu procesuālās līdztiesības un pareizas tiesvedības principa aizskaršanas priekšnosacījumi, jo visi eventuāli skartie procesi jau esot pabeigti.