—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. un 179.–181. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantu,

—

ņemot vērā Komisijai 2019. gada 2. septembrī uzdoto jautājumu, uz kuru jāatbild rakstiski, par miaļģiskā encefalomielīta (ME) pētniecību (E-002599/19) un Komisijas 2019. gada 28. oktobra atbildi,

—

ņemot vērā Komisijai 2018. gada 4. decembrī uzdoto jautājumu, uz kuru jāatbild rakstiski, par hroniskā noguruma sindromu (E-006124/2018) un Komisijas 2019. gada 30. janvāra atbildi,

—

ņemot vērā Komisijai 2018. gada 28. augustā uzdoto jautājumu, uz kuru jāatbild rakstiski, par miaļģiskā encefalomielīta atzīšanu Pasaules Veselības organizācijā un Komisijas atbalstu pētniecībai un apmācībai (E-004360/18) un Komisijas 2018. gada 1. novembra atbildi,

—

ņemot vērā Komisijai 2017. gada 9. novembrī uzdoto jautājumu, uz kuru jāatbild rakstiski, par miaļģiskā encefalomielīta / hroniskā noguruma sindroma izpētes finansēšanu (E-006901/17) un Komisijas 2017. gada 18. decembra atbildi,

—

ņemot vērā Reglamenta 227. panta 2. punktu,

A.

tā kā Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi vairākus lūgumrakstus, kuros paustas bažas par to, ka ES pašlaik nav tādu zāļu, ar kurām varētu ārstēt miaļģisko encefalomielītu/hroniskā noguruma sindromu (ME/HNS), un netiek pietiekami finansēta biomedicīniskā izpēte šajā jomā;

B.

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantu “ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti valstu tiesību aktos un praksē” un tā kā citos starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, ir atzītas vai minētas tiesības uz veselību vai tās elementiem, piemēram, tiesībām uz medicīnisko aprūpi;

C.

tā kā dalībvalstu un Savienības darbībām ir jābūt vērstām uz to, lai uzlabotu sabiedrības veselību; tā kā šis mērķis būtu jāsasniedz ar dalībvalstīm paredzētu Savienības atbalstu, kas sekmētu sadarbību un veicinātu pētījumus par slimību cēloņiem, izplatīšanos un profilaksi;

D.

tā kā ME/HNS ir neskaidras izcelsmes novājinoša, hroniska, multisistēmiska slimība ar ārkārtīgi daudzveidīgiem simptomiem, smaguma pakāpi un attīstību;

E.

tā kā Pasaules Veselības organizācija ir klasificējusi ME/HNS kā nervu sistēmas traucējumus atbilstīgi Starptautiskā slimību klasifikatora (SSK-11) kodam 8E49 (pēcvīrusa noguruma sindroms);

F.

tā kā ME/HNS ir kompleksa un ļoti smaga slimība, jo noguruma un citu fizisku simptomu dēļ slimniekam var būt neiespējami veikt ikdienas darbības; tā kā var būt ievērojami skarta dzīves kvalitāte un ME/HNS slimnieki var nespēt piecelties no gultas vai iziet no mājas un smagi cieš, kas turklāt negatīvi ietekmē sociālās un ģimenes attiecības un rada ievērojamas izmaksas sabiedrībai zaudēto darbspēju ziņā;

G.

tā kā būtu jāpievērš īpaša uzmanība tam, ka ME/HNS skartajām personām ir augsts risks tikt sociāli atstumtām; tā kā šajā sakarā ir ārkārtīgi svarīgi, lai nodarbinātie ME/HNS slimnieki varētu saglabāt savu darbvietu un netiktu izolēti;

H.

tā kā būtu jādara viss iespējamais, lai pielāgotu nodarbināto ME/HNS slimnieku darba apstākļus un vidi; tā kā viņiem vajadzētu būt tiesībām pielāgot darba vietu un darba laiku;

I.

tā kā joprojām nav izstrādāti biomedicīniskie diagnostiskie testi MR/HNS konstatēšanai un nav arī ES (EZA) apstiprinātas terapijas;

J.

tā kā nav zināma ne ME/HNS incidence un prevalence Eiropas Savienībā, ne tās radītais sociālais un ekonomiskais slogs, jo ES līmenī nav koordinēti un visaptveroši ievākti dati par šo jomu;

K.

tā kā Komisijas 2019. gada 30. augusta atbildē uz lūgumrakstu Nr. 0204/2019 ir norādīts, ka ME/HNS ir diagnosticēts aptuveni 24 miljoniem pasaules iedzīvotāju, tomēr tiek uzskatīts, ka tie ir tikai 10 % no visa ME/HNS slimnieku skaita;

L.

tā kā pēc Amerikas Miaļģiskā encefalomielīta un hroniskā noguruma sindroma biedrības aplēsēm pasaulē no ME/HNS cieš aptuveni 17–24 miljoni cilvēku;

M.

tā kā tiek uzskatīts, ka ES no ME/HNS cieš aptuveni 2 miljoni dažādas etniskās izcelsmes, vecuma un dzimuma cilvēku; tā kā pieaugušo vidū ar šo slimību vairāk slimo sievietes;

N.

tā kā pagaidām nav īpaši lielas izpratnes par ME/HNS un līdz ar to šī slimība bieži netiek diagnosticēta, jo veselības aprūpes speciālistiem nav pietiekamas zināšanas šajā jomā, ir grūtības konstatēt simptomus vai nav pieejami pienācīgi diagnostikas testi; tā kā nepietiekama izpratne par ME/HNS var ievērojami traucēt atzīt pacientu darba nespēju;

O.

tā kā ME/HNS slimnieki jūtas valsts iestāžu un visas sabiedrības novārtā atstāti un ignorēti un pamatoti lūdz šai slimībai pievērst lielāku uzmanību un paredzēt lielāku finansējumu izpētes attīstībai; tā kā minētie slimnieki nevēlas tikt stigmatizēti tādēļ, ka nav pietiekamas informācijas par šo slimību; tā kā bieži vien nepietiekami tiek atzīta ar ME/HNS slimnieku tiesībām saistītā stigmatizācija un no tās izrietošais psiholoģiskais diskomforts, kas ikvienā pilsoņa dzīves aspektā ievērojami ietekmē minētās personas, viņu ģimenes un sabiedrību;

P.

tā kā var tikt traucēta ar ME/HNS sirgstoši bērnu un jauniešu piekļuve izglītībai;

Q.

tā kā ir acīmredzama nepieciešamība atzīt šā tipa slimības dalībvalstu līmenī; tā kā būtu jānodrošina īpaši orientēta apmācība, lai kopumā palielinātu valsts iestāžu, veselības aprūpes speciālistu un ierēdņu informētību;

R.

tā kā lūgumraksts Nr. 0204/2019 saņēma un turpina saņemt ievērojamu skaitu parakstu no slimniekiem, viņu ģimenēm un arī zinātnieku aprindām, kas prasa ieguldīt lielākus resursus ME/HNS biomedicīniskajā izpētē un pacientu atbalsta nodrošināšanā;

S.

tā kā šo gadu laikā vairāki Eiropas Parlamenta deputāti ir uzdevuši jautājumus Komisijai par ES finansējuma pieejamību ME/HNS izpētei;

T.

tā kā ME/HMS izpēte joprojām ir visnotaļ fragmentēta un netiek veikta izpētes koordinācija ES līmenī; tā kā, neraugoties uz Pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” (2014–2020) piešķirto atbalstu vairākiem pētniecības projektiem par dažādas izcelsmes neiroloģiskajiem traucējumiem un sāpju izpēti (piemēram, Help4Me, GLORIA un RTCure), Komisija 2019. gada 30. janvāra atbildē uz jautājumu, uz kuru jāatbild rakstiski, (E-006124/2018) atzina, ka līdz šim ar ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammām nav atbalstīts neviens konkrēts projekts par ME/HNS diagnosticēšanu/ārstēšanu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

—

ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (1), 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām (2), 2017. gada 16. februāra rezolūciju par eurozonas budžeta kapacitāti (3) un 2019. gada 13. februāra rezolūciju par stāvokli sarunās par Eiropas nākotni (4),

—

ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (5),

—

ņemot vērā toreizējās Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātes Urzulas fon der Leienas 2019. gada 16. jūlija priekšlikumu politisko pamatnostādņu nākamajai Eiropas Komisijai 2019.-2024. pilnvaru termiņā ietvaros attiecībā uz konferences par Eiropas nākotni (“konference”) organizēšanu,

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 22. janvāra paziņojumu “Konferences par Eiropas nākotni veidošana” (COM(2020)0027),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 12. decembra secinājumus par vispārējo pieeju konferencei par Eiropas nākotni,

—

ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta nostāju attiecībā uz konferenci par Eiropas nākotni (6),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2020. gada 12. februāra rezolūciju par konferenci par Eiropas nākotni,

—

ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (7),

—

ņemot vērā 2020. gada 15. maija rezolūciju par jauno DFS, pašu resursiem un atveseļošanas plānu (8),

—

ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences paziņojumu par Šūmaņa deklarācijas 70. gadadienu,

—

ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.

tā kā ir jārisina gan iekšējās, gan ārējās problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, kā arī jaunās sociālās un starptautiskās problēmas, kas nebija pilnībā paredzētas Lisabonas līguma pieņemšanas laikā; tā kā daudzās būtiskās krīzes, kuras Savienība ir piedzīvojusi, liecina, ka vairākās pārvaldības jomās ir nepieciešamas institucionālas un politiskas reformas;

B.

tā kā pašreizējā Covid-19 krīze ir ļoti dārgi maksājusi, liekot apzināties, ka ES joprojām ir nepabeigts projekts un konferencē ir efektīvāk jārisina jautājumi saistībā ar nespēju nodrošināt solidaritāti un koordināciju, ekonomiskajiem, veselības un sociālajiem satricinājumiem un pastāvīgajiem pret pamattiesībām un tiesiskumu vērstajiem uzbrukumiem; tā kā tādēļ saistībā ar pašreizējo krīzi Eiropas Savienībai vēl steidzamāk ir jārod iespējas kļūt efektīvākai, demokrātiskākai un tuvākai pilsoņiem;

C.

tā kā gan Parlaments, gan Komisija un Padome ir paziņojuši, ka būtu jāorganizē konference par Eiropas nākotni un šim konferences procesam vajadzētu sniegt iespēju cieši iesaistīt ES iedzīvotājus augšupējā pasākumā, kurā viņi tiek uzklausīti un viņu viedoklis tiek ņemts vērā debatēs par Eiropas nākotni;

D.

tā kā konferencē būtu jānodrošina atklāts forums diskusijām starp dažādiem dalībniekiem bez iepriekš noteikta iznākuma; tā kā tādēļ trīs iestāžu kopīgā vienošanās būtu jāattiecina tikai uz konferences formātu un organizāciju,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 9., 10. un 19. pantu un 216. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta) un jo īpaši tās 3.,15., 20., 21., 23., 25., 26. un 47. pantu;

—

ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru un jo īpaši tā 17. principu par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu, 3. principu par vienādām iespējāmun 10. principu par veselīgu, drošu un labi pielāgotu darba vidi un datu aizsardzību,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (1),

—

ņemot vērā CRPD vispārējās piezīmes kā autoritatīvus norādījumus par CRPD īstenošanu,

—

ņemot vērā Padomes, dalībvalstu un Komisijas Rīcības kodeksu, kurā izklāstīta iekšējā kārtība, lai Eiropas Savienība īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to (2),

—

ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas (CRPD komitejas) 2015. gada 2. oktobra noslēguma secinājumus par Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas Cilvēktiesību konvenciju), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām (CRC) un ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Eiropas Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Eiropas Komisija nodrošina personu ar invaliditāti piekļuvi tās tīmekļa vietnēm (OI/6/2017/EA), par Eiropas Komisijas attieksmi pret personām ar invaliditāti ES personāla kopīgajā veselības apdrošināšanas shēmā (OI/4/2016/EA) un tās izmeklēšanas lēmumu apvienotajās lietās 1337/2017/EA un 1338/2017/EA par kandidātu ar redzes traucējumiem piekļuvi ES civildienesta ierēdņu darbinieku atlases procedūrām, ko rīko Eiropas Personāla atlases birojs,

—

ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tajā noteiktos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kurus ES ir apņēmusies īstenot,

—

ņemot vērā precīzi formulētās atsauces uz invaliditāti, kas iekļautas IAM, kuri attiecas uz izglītību (4. IAM), izaugsmi un nodarbinātību (8. IAM), nevienlīdzību (10. IAM), apdzīvotu vietu pieejamību (11. IAM) un datu vākšanu (17. IAM),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas izpētes atzinumu pēc Parlamenta pieprasījuma par sieviešu ar invaliditāti stāvokli,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Direktīvu (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīvu (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīvu (ES) 2018/1808, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (5),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (6),

—

ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2018/1972 par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (pārstrādāta redakcija) (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. janvāra paziņojumu “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” (COM(2020)0014),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 2. februāra darba dokumentu “Progresa ziņojums par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu” (SWD(2017)0029),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to (9),

—

ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2017. gadā (10),

—

ņemot vērā 2017. gada 30. novembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu (11),

—

ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot CRPD komitejas noslēguma apsvērumiem (12) ,,,

—

ņemot vērā 2015. gada 20. maija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu (13),

—

ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) (14),

—

ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (15),

—

ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem (16), 1998. gada 18. novembra rezolūciju par zīmju valodām (17) un 2016. gada 23. novembra rezolūciju par zīmju valodām un profesionāliem zīmju valodas tulkiem (18),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Politikas departamenta C 2016. gada pētījumu par Eiropas strukturāliem un investīciju fondiem un cilvēkiem ar invaliditāti Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta informatīvo publikāciju “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020)”,

—

ņemot vērā Eiropas Ombuda 2018. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Eiropas Savienības programmu veidošanu invaliditātes tiesību jomā 2020.–2030. gadam,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2019. gada ziņojumus par pamattiesību stāvokli,

—

ņemot vērā FRA tematiskos ziņojumus,

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 17. decembra paziņojumu par ES stratēģiju invaliditātes jomā pēc 2020. gada,

—

ņemot vērā Eurostat invaliditātes statistikas datus par piekļuvi darba tirgum, izglītībai un apmācībai, par nabadzību un ienākumu nevienlīdzību,

—

ņemot vērā personu ar invaliditāti pārstāvju organizāciju ziņojumus un ieteikumus,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (19), un jo īpaši tās 4., 6. un 7. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (20), un jo īpaši tās 5. panta 9. punkta a) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (21), un jo īpaši tās 2. panta 3. punktu un 8. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (22),

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.

tā kā cilvēki ar invaliditāti ir pilntiesīgi pilsoņi un viņiem visās dzīves jomās, arī attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un izglītībai, ir tādas pašas tiesības uz nedalītu cieņu, vienlīdzīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi, autonomiju un pilnīgu līdzdalību sabiedrībā, kādas tās ir citiem, un cienot un novērtējot viņu devumu ES sociālajā un ekonomiskajā attīstībā; tā kā vairāk nekā pusē dalībvalstu cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām vai intelektuālās attīstības traucējumiem ir liegtas tiesības balsot;

B.

tā kā tiek lēsts, ka Eiropas Savienībā ir 100 miljoni personu ar invaliditāti (23), kuriem joprojām tiek liegtas viņu pamata cilvēktiesības un katru dienu viņiem tiek apgrūtināta iespēja dzīvot neatkarīgu dzīvi; tā kā vairāk nekā 60 % cilvēku ar invaliditāti ir sievietes un arī lielākais vairākums cilvēku ar invaliditāti aprūpētāju ir sievietes; tā kā nav zināms bērnu ar invaliditāti skaits (statistikas datu trūkuma dēļ), bet tas Eiropas Savienībā varētu būt gandrīz 15 % no kopējā bērnu skaita; tā kā sabiedrības novecošanās dēļ arvien vairāk cilvēku saskarsies ar invaliditāti un viņiem būs vajadzīga pieejamāka un atbalstošāka vide, tostarp piemēroti pielāgoti pakalpojumi;

C.

tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkarotu diskrimināciju invaliditātes dēļ (10. pants), un Savienība ir pilnvarota pieņemt tiesību aktus, lai pret šādu diskrimināciju cīnītos (19. pants);

D.

tā kā Hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija invaliditātes dēļ un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

E.

tā kā CRPD ir pirmais starptautiskais līgums cilvēktiesību jomā, ko ratificējusi ES un visas tās dalībvalstis;

F.

tā kā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra apstiprina, ka CRPD ir saistoša Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, kad tās pieņem un īsteno ES tiesību aktus, piemēram, sekundāro tiesību aktu gadījumā (24);

G.

tā kā Eiropas Savienība un vairākas ES dalībvalstis nav ratificējušas CRPD fakultatīvo protokolu;

H.

tā kā bērniem ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem bērniem vajadzētu būt iespējai pilnībā baudīt visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp tiesības izaugt savā ģimenē vai ģimenes vidē, jo tieši tas viņiem ir visvairāk vajadzīgs, kā tas noteikts Konvencijā par bērna tiesībām; tā kā ģimenes locekļiem bieži vien ir jāierobežo vai jāpārtrauc profesionālā darbība, lai varētu rūpēties par ģimenes locekļiem ar invaliditāti; tā kā Eiropas Komisijas priekšizpētē saistībā ar Garantiju bērniem (starpposma ziņojums), ir konstatēts, ka galvenos šķēršļus bērniem ar invaliditāti rada tādas problēmas kā fiziska piekļuve, pakalpojumu un telpu nepiemērotība bērnu ar invaliditāti vajadzībām un daudzos gadījumos pat to neesamība; tā kā minētajā pētījumā daudzi aptaujātie norādīja uz diskriminācijas radītām problēmām, jo īpaši attiecībā uz problēmām, kas saistītas ar izglītību un cenas ziņā pieņemama mājokļa pieejamību;

I.

tā kā CRPD principi ir daudz plašāki par diskriminācijas novēršanu un norāda virzienu, kurā jādodas, lai panāktu, ka visi cilvēki ar invaliditāti un viņu ģimenes var pilnībā īstenot savas cilvēktiesības iekļaujošā sabiedrībā;

J.

tā kā EST judikatūrā ir noteikts, ka politiku var uzskatīt par netieši diskriminējošu, ja, praksē, apstrīdētais noteikums atstāj negatīvu ietekmi uz procentuāli ievērojami lielāku skaitu personu ar invaliditāti; tā kā, pat ja tikai pastāv aizdomas, ka kāds noteikums pēc būtības ir diskriminējošs un tam var būt līdzīga negatīva ietekme, tas tiks uzskatīts par diskriminējošu;

K.

tā kā CRPD 1. pantā ir noteikts, ka personas ar invaliditāti ir arī cilvēki, kuriem ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem; tā kā šajā ziņā CRPD 9. pants ir īpaši svarīgs;

L.

tā kā 2018. gadā 37 % no 28 dalībvalstu ES iedzīvotājiem, kas nav jaunāki par 15 gadiem, ir atzinuši, ka viņiem ir mēreni vai smagi fizisko spēju vai maņu orgānu darbības traucējumi; tā kā 2018. gadā 24,7 % no 28 dalībvalstu ES iedzīvotājiem, kas nav jaunāki par 16 gadiem, ir atzinuši, ka veselības problēmu dēļ viņiem ilgstoši bija (daži vai smagi) funkcionēšanas ierobežojumi: tā kā 17,7 % ir atzinuši, ka viņiem ilgstoši bija daži funkcionēšanas ierobežojumi, un 7 % ir atzinuši, ka viņiem ilgstoši bija smagi funkcionēšanas ierobežojumi (25);

M.

tā kā galveno hronisku slimību radīto slogu aprēķina, izmantojot invaliditātes koriģēto dzīves gadu (DALY); tā kā sistēmas, kas attiecas uz hroniskām slimībām, ES ir atšķirīgas un dažās valstīs tās varētu būt iekļautas plašākās invaliditātes shēmās;

N.

tā kā Eurofound ir norādījis, ka nav skaidri saprotama jēdziena (hroniska) “slimība” iekļaušana invaliditātes definīcijā (26); tā kā šī aģentūra iesaka pārskatīt Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā, lai mēģinātu atrisināt šo jautājumu;

O.

tā kā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020) nebija iekļauts un risināts jautājums par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti īpašo situāciju, diskriminēšanas veidiem un tiesību zaudēšanu, jo viņas saskaras ar multiplo diskrimināciju un citiem tiesību pārkāpumiem; tā kā multiplās diskriminācijas sekas ir nabadzība, sociālā atstumtība, atstumtība no izglītības iespējām un darba tirgus (visticamāk, ka viņas ir nodarbinātas zemu apmaksātās, pagaidu vai nestabilās darbvietās), radot papildu stresu un psiholoģisko slogu personām ar invaliditāti, kā arī viņu ģimenēm un aprūpētājiem; tā kā vienlīdzīgu attieksmi var nodrošināt ar pozitīviem pasākumiem un politiku attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti, bērnu ar invaliditāti mātēm/tēviem, vientuļajiem vecākiem ar invaliditāti un/vai bērnu ar invaliditāti vientuļajiem vecākiem; tā kā, iekļaujot dzimumdimensiju gaidāmajā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā pēc 2020. gada, tiks veicināta starpnozaru pieeja attiecībā uz diskriminācijas pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti izskaušanu;

P.

tā kā 2018. gadā apmēram 28,7 % ES iedzīvotāju ar invaliditāti (vecumā no 16 gadiem) draudēja nabadzība un sociālā atstumtība (27);

Q.

tā kā, lai gan CRPD 19. pantā ir noteikts, ka “šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē”, 800 000 personām ar invaliditāti ES joprojām ir liegtas iespējas izmantot tiesības balsot;

R.

tā kā nedzirdīgi neredzīgie cieš no retas divkāršas invaliditātes, ko rada divu maņu — redzes un dzirdes — traucējumi, kas ierobežo pilnvērtīgu līdzdalību un rada tādas īpašas problēmas kā piekļuve saziņai, informācijai, mobilitātei un sociālajai mijiedarbībai;

S.

tā kā ar invaliditāti saistītie pabalsti būtu jāuzskata par valsts atbalstu, kura mērķis ir palīdzēt cilvēkiem likvidēt viņu invaliditātes un/vai veselības stāvokļa radītos šķēršļus, lai viņi pilnībā piedalītos sabiedriskajā dzīvē, kā arī nodrošināt ienākumu kompensēšanu, ja tā ir vajadzīga;

T.

tā kā CRPD 9. pantā ir atzīts, ka ir jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm un meitenēm, ir reāla piekļuve fiziskajai videi, transportam, informācijai un komunikācijai, tostarp informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, kā arī citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan laukos;

U.

tā kā Direktīvā par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, ko pieņēma 2019. gada jūnijā (28), pirmo reizi ES līmenī tika nostiprinātas katra darba ņēmēja tiesības piecas darba dienas gadā izmantot aprūpētāja atvaļinājumu;

V.

tā kā Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020) (Stratēģija) ir kalpojusi par pamatu politikas priekšlikumiem par CRPD īstenošanu kā ES, tā ārpus tās;

W.

tā kā personas ar invaliditāti joprojām pilnvērtīgi nav iekļāvušās sabiedrībā un neizmanto visas savas tiesības; tā kā saskaņā ar CRPD 29. pantu personu ar invaliditāti līdzdalību iespējams sasniegt vien tad, ja tās ir iesaistītas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kur tās bieži vien nav pietiekami pārstāvētas;

X.

tā kā Stratēģija nav bijusi pielāgojama potenciālajām politikas jomām, piemēram, tā nav pielīdzināta ne programmai 2030. gadam, kuru ES un visas tās dalībvalstis ir apņēmušās īstenot, ne arī Eiropas sociālo tiesību pīlāram;

Y.

tā kā COVID-19 krīzes laikā personas ar invaliditāti ir saskārušās ar nopietnām problēmām un tiesību pārkāpumiem, piemēram, personīgās palīdzības, aprūpes un atbalsta pakalpojumu pārtraukumiem, nevienlīdzīgu piekļuvi ar veselību saistītai informācijai un veselības aprūpei, tostarp neatliekamai aprūpei, un/vai pilnīgu šādas informācijas un aprūpes nepieejamību, vispārējas un ar sabiedrības drošību saistītas informācijas trūkumu skaidrā un vienkāršā veidā, tostarp pieejamos, bezšķēršļu un lietojamos formātos, piesardzības pasākumu trūkumu aprūpes iestādēs, nevienlīdzīgu piekļuvi izglītības iestāžu piedāvātām alternatīvām, proti, attālinātām mācībām un mācībām tiešsaistē, un vardarbības ģimenē gadījumu skaita pieaugumu; tā kā pastāv iespēja, ka turpmākajos mēnešos varētu atsākties pandēmija un iepriekš minētās problēmas;

Z.

tā kā Stratēģija neattiecas uz visiem CRPD noteikumiem;

AA.

tā kā Komisija līdz šim nav transversāli un visaptveroši pārskatījusi savus tiesību aktus, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar CRPD noteikumiem;

AB.

tā kā Stratēģijas īstenošana nav bijusi ļoti sekmīga;

AC.

tā kā lielā daļā ES politikas jomu nav integrētas personu ar invaliditāti tiesības;

AD.

tā kā vēl arvien ir jauni un pārskatīti tiesību akti, kuros nav nevienas atsauces uz CRPD un uz piekļūstamību; tā kā piekļūstamība ir patstāvīga dzīvesveida un līdzdalības priekšnoteikums; tā kā Eiropas Savienībai kā CRPD pusei ir pienākums, ievērojot invaliditātes jēdziena daudzpusību, nodrošināt, lai cilvēki ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijas būtu cieši iesaistīti un aktīvi piedalītos tiesību aktu un politikas izstrādē un īstenošanā;

AE.

tā kā ir izšķirīgi svarīgi, lai personām ar invaliditāti būtu pilnīga un vienlīdzīga piekļuve darba tirgum, kas joprojām ir problemātiska, jo personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis darba tirgū ir 50,6 % (53,3 % vīriešiem un 483 % sievietēm ar invaliditāti) salīdzinājumā ar 74,8 % personām bez invaliditātes (29), bet bezdarba līmenis personām ar invaliditāti vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir 17 % salīdzinājumā ar 10 % personām bez invaliditātes, tādējādi liedzot daudzām personām ar invaliditāti dzīvot neatkarīgu un aktīvu dzīvi; tā kā ievērojamai daļai no tiem četriem miljoniem cilvēku, kurus ik gadu skar bezpajumtniecība, ir invaliditāte; tā kā šie rādītāji dažādu veidu invaliditātes un atbalsta vajadzību gadījumos ievērojami atšķiras;

AF.

tā kā ir jāatbalsta un jāmudina darba devēji, lai tie nodrošinātu personu ar invaliditāti iespēcināšanu no izglītības līdz nodarbinātībai; tā kā šajā nolūkā darba devēju izpratnes veicināšana ir viens no veidiem, kā cīnīties pret diskrimināciju saistībā ar personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā;

AG.

tā kā pasākumi darbavietā ir izšķirīgi svarīgi pozitīvas garīgās veselības veicināšanā un garīgu saslimšanu un psihosociālas invaliditātes profilaksē;

AH.

tā kā rīcībpasākumos, kuru mērķis ir risināt demogrāfisko izmaiņu radītās problēmas, ir jāietver pienācīgi pasākumi, kas paredzēti, lai personas ar invaliditāti varētu būt aktīvas un iesaistīties darba tirgū; tā kā šiem pasākumiem vajadzētu ietvert ne tikai profilakses pasākumus darba aizsardzības jomā, bet arī pasākumus, kas vērsti uz rehabilitāciju un līdzdalību pēc slimības vai nelaimes gadījuma;

AI.

tā kā līdzdalību pilnībā panākt var tikai tad, ja tiks iekļauts plašs personu ar invaliditāti loks un to pārstāvju organizācijas un notiks mērķtiecīga apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām, ņemot vērā atšķirīgos invaliditātes jēdzienus,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 101.–109. pantu,

—

ņemot vērā attiecīgos Komisijas noteikumus, vadlīnijas, rezolūcijas, sabiedriskās apspriešanas, paziņojumus un dokumentus par konkurenci,

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 15. jūlija ziņojumu par konkurences politiku 2018. gadā (COM(2019)0339) un Komisijas dienestu darba dokumentu, kas kā pavaddokuments publicēts tajā pašā dienā,

—

ņemot vērā 2019. gada 31. janvāra rezolūciju par gada ziņojumu par konkurences politiku (1),

—

ņemot vērā jaunievēlētās priekšsēdētājas Ursula von der Leyen2019. gada 10. septembra pilnvarojuma vēstuli Margrethe Vestager,

—

ņemot vērā komisāra amata kandidātes Margrethe Vestager rakstiskās un mutiskās atbildes Eiropas Parlamenta uzklausīšanā 2019. gada 8. oktobrī,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu – Komisijas paziņojums par nelikumīga un iekšējam tirgum neatbilstīga valsts atbalsta atgūšanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2019/1 par apstākļu nodrošināšanu nolūkā dot dalībvalstu konkurences iestādēm iespēju efektīvāk izpildīt konkurences noteikumus un par iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (4),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 11. decembra atzinumu par Komisijas 2019. gada 15. jūlija ziņojumu par konkurences politiku 2018. gadā,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2019. gada 5. decembra atzinumu par Komisijas 2019. gada 15. jūlija ziņojumu par konkurences politiku 2018. gadā,

—

ņemot vērā Komisijas augsta līmeņa ekspertu 2019. gada 4. aprīļa ziņojumu “Competition policy for the digital era” (“Konkurences politika digitālajam laikmetam”),

—

ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja 2014. gada 26. marta sākotnējo atzinumu “Privacy and competitiveness in the age of big data: The interplay between data protection, competition law and consumer protection in the Digital Economy” (“Privātums un konkurētspēja lielo datu laikmetā: datu aizsardzības, konkurences tiesību un patērētāju aizsardzības mijiedarbība digitālajā ekonomikā”) un Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja 2016. gada 23. septembra Atzinumu 8/2016 “Coherent enforcement of fundamental rights in the age of big data” (“Pamattiesību saskaņota īstenošana lielo datu laikmetā”),

—

ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas 2018. gada 29. augusta paziņojumu par datu aizsardzības ietekmi uz ekonomikas koncentrāciju,

—

ņemot vērā komisārei Margrethe Vestager2020. gada 4. februārī nosūtīto Francijas, Vācijas, Itālijas un Polijas ekonomikas un finanšu ministru vēstuli, kā arī Austrijas, Čehijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Luksemburgas, Maltas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles, Slovākijas, Slovēnijas, Somijas, Spānijas un Zviedrijas kopīgo ieguldījumu, kas izstrādāts, gatavojoties 2020. gada marta Eiropadomei,

—

ņemot vērā Francijas, Vācijas un Polijas 2019. gada 4. jūlija priekšlikumu “For a modernised European Competition Policy” (“Par modernizētu Eiropas konkurences politiku”),

—

ņemot vērā Eiropas Patērētāju organizācijas (BEUC) 2019. gada ziņojumu “The Role of Competition Policy in Protecting Consumers’ Well-being in the Digital Era” (“Konkurences politikas loma patērētāju labklājības aizsardzībā digitālajā laikmetā”),

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 7. janvāra lēmumu pagarināt septiņus ES valsts atbalsta noteikumu kopumus (Valsts atbalsta modernizācijas iniciatīva 2014.–2020. gadam) līdz 2022. gada beigām un līdz tam sākt novērtēšanas,

—

ņemot vērā Padomes 2019. gada 22. marta un 27. maija secinājumus,

—

ņemot vērā 2018. gada 18. decembra“Friends of Industry” (“Ražošanas nozares draugi”) 6. ministru sanāksmes 18 dalībvalstu deklarāciju,

—

ņemot vērā Svarīgu projektu visas Eiropas interesēs stratēģiskā foruma ziņojumu “Strengthening strategic value chains for a future-ready EU industry” (“Stratēģisko vērtības ķēžu stiprināšana ES rūpniecības turpmākajai sagatavotībai”),

—

ņemot vērā pašreiz notiekošo horizontālās sadarbības vadlīniju pārskatīšanu,

—

ņemot vērā sabiedrisko apspriešanu par horizontālajām grupu atbrīvojuma regulām,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 19. jūnija atzinumu “Ceļā uz sociālās ekonomikas uzņēmumiem pielāgotu ES tiesisko regulējumu” (INT871),

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas vēstuli,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0022/2020),

A.

tā kā konkurencei un efektīvai konkurences politikas īstenošanai ir jāsniedz labums visiem ES iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kuri ir nelabvēlīgā patērētāju situācijā, vienlaikus veicinot inovāciju un godīgu konkurenci starp uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū, jo īpaši nodrošinot, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir iespēja godīgi konkurēt;

B.

tā kā konkurences politika jāpielāgo digitālajiem, ekoloģiskajiem, ģeopolitiskajiem, rūpnieciskajiem un sociālajiem izaicinājumiem un tai jābūt saskaņā ar ES zaļā kursa prioritātēm un Parīzes nolīguma mērķiem, lai visās nozarēs nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas būtu kā viens no Eiropas sociālās tirgus ekonomikas stūrakmeņiem, vienlaikus ņemot vērā sociālo uzņēmumu faktoru;

C.

tā kā globālā sadarbība konkurences īstenošanā palīdz novērst korektīvo pasākumu un izpildes nodrošināšanas darbību rezultātu neatbilstību, kā arī palīdz uzņēmumiem samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas;

D.

tā kā uz ātro digitālo tirgu fona konkurences politika dažos gadījumos varētu būt pārmērīgi lēna un tādēļ pastāv risks, ka tā varētu būt neefektīva sistēmisku tirgus nepilnību novēršanā un konkurences atjaunošanā; tā kā papildu ex-ante noteikumi un pārraudzība varētu izrādīties lietderīgi efektīvākas uzraudzības nodrošināšanā;

E.

tā kā Eiropas konkurences iestādēm vajadzētu būt tikpat uzmanīgām, lai izvairītos no nepietiekamas izpildes panākšanas digitālajos tirgos, cik šie tirgi ir piesardzīgi attiecībā uz pārmērīgu izpildes panākšanu;

F.

tā kā ES konkurences politikas primārais mērķis ir novērst konkurences izkropļojumus, lai varētu saglabāt iekšējā tirgus integritāti un aizsargāt patērētājus;

G.

tā kā vairāki nesenie datu skandāli, izmeklēšanas un pierādījumi ir parādījuši, kā platformas vāc, izmanto un pārdod trešām pusēm personas datus un kā dominējoši tehnoloģiju uzņēmumi un platformas ir sistemātiski izsekojuši patērētājus tiešsaistē,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

83.

84.

85.

86.

87.

88.

89.

90.

91.

92.

93.

94.

95.

96.

97.

98.

99.

100.

101.

102.

103.

104.

105.

106.

107.

108.

109.

110.

111.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 13. panta 2. punktu un 17. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā iepriekšējos lēmumus un rezolūcijas par 2014., 2015., 2016., 2017. un 2018. gada budžeta izpildes apstiprinājumu Komisijai,

—

ņemot vērā to, ka Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktās administratīvās izmeklēšanās par Čehijas projektu, kas pazīstams ar nosaukumu “Stārķa ligzda”, tika konstatēti “nopietni pārkāpumi”,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas faktu konstatēšanas braucienu uz Čehiju 2014. gada 26. un 27. martā,

—

ņemot vērā 2018. gada 13. decembra rezolūciju par interešu konfliktu un ES budžeta aizsardzību Čehijā (1),

—

ņemot vērā Čehijas 2006. gada 16. marta Likuma Nr. 159/2006 par interešu konfliktiem 4. panta c) punktu, kas stājās spēkā 2017. gada februārī,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (2) (turpmāk “Finanšu regula”), kas stājās spēkā 2018. gada 2. augustā, un jo īpaši tās 61. pantu,

—

ņemot vērā 144. un 145. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (3),

—

ņemot vērā Komisijas nosūtītos jautājumus un sūdzību par iespējamu interešu konfliktu Čehijā (4),

—

ņemot vērā Komisijas Juridiskā dienesta 2018. gada 19. novembra atzinumu “Jaunās Finanšu regulas 61. panta (interešu konflikts) ietekme uz maksājumiem no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem)”,

—

ņemot vērā Valsts galvenā prokurora 2019. gada 4. decembrī rīkoto preses konferenci par izmeklēšanas atsākšanu pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu,

—

ņemot vērā 2019. gada 18. decembra plenārsēdes debates par interešu konfliktiem un korupciju, kas skar ES finansiālo interešu aizsardzību dalībvalstīs,

—

ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra plenārsēdes debates par Čehijas premjerministra kriminālvajāšanas atsākšanu saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas faktu konstatēšanas braucienu uz Čehiju 2020. gada 26.–28. februārī,

—

ņemot vērā Čehijas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 18. februāra lēmumu Pl. ÚS 4/17,

—

ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.

tā kā Čehijas galvenais prokurors ir nesen atsācis kriminālizmeklēšanu pret Čehijas premjerministru Andreju Babišu, kas tika uzsākta pēc OLAF ziņojuma par mazajiem uzņēmumiem paredzēto ES subsīdiju nepareizu lietošanu un pēc diviem gadiem apturēta; atgādina, ka projekta “Stārķa ligzda” ietvaros uzņēmums “Agrofert” mākslīgi radīja tās kontrolē paliekošu vidēju uzņēmumu, lai saņemtu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzētus līdzekļus kopumā aptuveni 2 miljonu EUR apmērā;

B.

tā kā Čehijas galvenais prokurors kriminālizmeklēšanas apturēšanu ir nosaucis par “nelikumīgu un pāragru”, jo nebija ņemti vērā ES tiesību akti, turklāt piebilstot, ka netika pienācīgi pārbaudīts subsīdiju piešķiršanas process;

C.

tā kā Finanšu regulas 61. panta 1. punkts (kopā ar 61. panta 3. punktu) nosaka:

D.

tā kā saskaņā ar Finanšu regulas 63. pantu dalībvalstīm ir jāievieš pārvaldības un kontroles sistēmas, kurām atbilstīgi 36. panta 3. punkta prasībām vajadzētu spēt novērst interešu konfliktus;

E.

tā kā 2017. gada februārī tika grozīts Čehijas likums Nr. 159/2006 par interešu konfliktiem, paplašinot aizliegto darbību sarakstu un iekļaujot noteikumus, kas aizliedz konkrētiem uzņēmumiem iesaistīties publiskajā iepirkumā pat kā apakšuzņēmējiem vai saņemt dotācijas; tā kā šā likuma mērķis ir novērst visa veida interešu konfliktus;

F.

tā kā publiskā iepirkuma noteikumi uzliek dalībvalstīm pienākumu izvairīties no interešu konfliktiem (Direktīvas 2014/24/ES 24. pants) (5), tostarp tiešām vai netiešām personīgajām interesēm, un jau ir spēkā noteikumi, kas paredzēti, lai risinātu situācijas, kuras tiek uzskatītas par interešu konfliktiem, kā arī īpašas saistības dalītas pārvaldības īstenošanā (piemēram, Regula (ES) Nr. 1303/2013);

G.

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (6) interešu konflikts objektīvi un pats par sevi ir nopietns pārkāpums, kuru kvalificējot nav vajadzības ņemt vērā iesaistīto personu nodomus un to, vai tās rīkojušās labticīgi vai ļaunprātīgi;

H.

tā kā Komisijai ir pienākums apturēt ES fondu maksājumus gadījumos, kad pastāv būtiski trūkumi pārvaldības un kontroles sistēmu darbībā un ja ir konstatēti iepriekš neatklāti, nepaziņoti un nekoriģēti nopietni pārkāpumi saistībā ar interešu konfliktu;

I.

tā kā “Agrofert” ir Čehijas premjerministra izveidots konglomerāts, kuru veido vairāk nekā 230 uzņēmumi un kurā strādā vairāk nekā 34 000 darbinieku (2017); tā kā ir konstatēts, ka A. Babišs ar viņa dibināto trasta fondu AB I un AB II starpniecību ir “Agrofert” grupu kontrolējošā uzņēmuma “Agrofert” faktiskais īpašnieks un vienlaikus vienīgais labuma guvējs; “Agrofert” grupā cita starpā ietilpst vairāki nozīmīgi Čehijas plašsaziņas līdzekļi; tā kā gadījumā, ja A. Babišs nolems likvidēt šos trasta fondus, viņš atgūs pilnīgas īpašumtiesības uz visiem to aktīviem;

J.

tā kā 2019. gada janvārī un februārī vairāki Komisijas dienesti (DG REGIO/DG EMPL, DG AGRI (iesaistītais ģenerāldirektorāts)) veica koordinētu visaptverošu revīziju par ES un valsts tiesību aktu piemērošanu; tā kā pašreiz notiekošajā AGRI revīzijā tiek izskatīts iespējams interešu konflikts attiecībā uz Čehijas lauksaimniecības ministru;

K.

tā kā Komisija, saskaņā ar Finanšu regulas 61. pantu veicot turpmākus pasākumus saistībā ar apgalvojumiem par interešu konfliktu Čehijā, 2019. gada novembrī Čehijas iestādēm nosūtīja DG REGIO un DG EMPL galīgo revīzijas ziņojumu, kas tika nopludināts Čehijas plašsaziņas līdzekļiem;

L.

tā kā Budžeta kontroles komiteja 2019. gada 16. decembrī noturēja slēgtu sanāksmi ar budžeta un administrācijas komisāru Johannesu Hānu;

M.

tā kā komisārs Hāns informēja Budžeta kontroles komiteju, ka Komisija publiskos revīzijas secinājumus tikai tad, kad būs pienācīgi ņemti vērā un rūpīgi izanalizēti visi pierādījumi; tā kā Čehijas iestādes 2020. gada 29. maijā iesniedza atbildes uz DG REGIO galīgo revīzijas ziņojumu;

N.

tā kā Komisija joprojām veic izmeklēšanu un piesardzības nolūkā līdz situācijas noskaidrošanai no Savienības budžeta saistībā ar ESI fondiem netiek veikti maksājumi uzņēmumiem, kuri tieši vai netieši pieder premjerministram Andrejam Babišam un kurus potenciāli varētu skart iespējamais interešu konflikts;

O.

tā kā Komisija neatmaksā Čehijas iestādēm maksājumus, kas no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai veikti “Agrofert” grupas projektiem, kurus potenciāli varētu skart iespējamais interešu konflikts;

P.

tā kā Čehijas parlamentam nav pilnvaru uzraudzīt iespējamos publiskos iepirkumus, Čehijas valsts līmeņa subsīdijas vai valsts atbalstītos publiskos ieguldījumus, no kuriem joprojām varētu gūt labumu “Agrofert” grupa;

Q.

tā kā “Agrofert” grupai pieder divi no lielākajiem Čehijas dienas laikrakstiem, proti, “Mladá fronta Dnes” un “Lidové Noviny”, un tā kontrolē televīzijas staciju “Óčko” un radiostacijas “Impuls” un “RockZone”; tā kā saskaņā ar Eiropas Žurnālistu federācijas ziņojumu A. Babišam faktiski pieder 30 % no Čehijas privātajiem plašsaziņas līdzekļiem (7);

R.

tā kā A. Babiša valsts amatpersonas pilnvaru laikā ievērojamu pieauga “Agrofert” grupas ieņēmumi un vienlaikus “Agrofert” grupa saņēma ES lauksaimniecības subsīdijas, kuru kopējā summa Čehijā vien 2016. gadā bija 970 414 000 CZK, 2017. gadā — 1 048 685 000 CZK un 2018. gadā — 973 284 000 CZK; tā kā “Agrofert” grupa 2014.–2020. gada periodā Čehijā varētu būt saņēmusi ES Kohēzijas fonda subsīdijas par kopējo summu 427 385 000 CZK; tā kā “Agrofert” grupa visdrīzāk ir saņēmusi papildu subsīdijas arī citās dalībvalstīs, piemēram, Slovākijā un Vācijā;

S.

tā kā Čehijas Konstitucionālā tiesa ar 2020. gada februāra lēmumu Pl. ÚS 4/17 izbeidza Čehijas Republikas prezidenta un Čehijas Republikas parlamenta deputātu ierosināto tiesvedību par tā Čehijas likuma atcelšanu, kurā ir definēti amatpersonu interešu konflikti; tā kā Konstitucionālā tiesa tajā pašā lēmumā precizēja, ka vēlēšanas nevar tik izmantotas, lai iegūtu kontroli pār valsti ar mērķi izmantot vai ļaunprātīgi izmantot tās spējas un resursus,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

—

ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par banku savienības 2018. gada ziņojumu (1),

—

ņemot vērā Komisijas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) pārskatu par paveikto saistībā ar Parlamenta 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par banku savienības 2018. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā to, ka Eiropas Parlaments un Padome ir apstiprinājuši banku darbības nozares tiesību aktu kopumu,

—

ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 24. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 806/2014, lai izveidotu Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (COM(2015)0586),

—

ņemot vērā 2010. gada Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām,

—

ņemot vērā Politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024) “Eiropas Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem. Mana programma Eiropai”, ar kurām Urzula fon der Leiena iepazīstināja 2019. gada 16. jūlijā,

—

ņemot vērā 2016. gada 23. novembra rezolūciju par “Bāzele III” vienošanās finalizāciju (2) un ECOFIN padomes 2016. gada 12. jūlija sanāksmes secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 24. maija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ar valsts obligācijām nodrošinātiem vērtspapīriem (COM(2018)0339),

—

ņemot vērā 2019. gada martā publicēto ECB gada pārskatu par uzraudzības darbībām 2018. gadā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas 2019. gada jūlija ziņojumu “Ar tādu finanšu starpniecību saistītu risku uzraudzība ES 2019. gadā, kuru veic iestādes, kas nav komercbankas” (4),

—

ņemot vērā Eiropas Banku iestādes (EBI) secinājumus saistībā ar Finanšu tehnoloģijas ceļvedi, kuri izdarīti pēc 2018. gada martā notikušās apspriešanās par EBI pieeju finanšu tehnoloģijai,

—

ņemot vērā EBI 2019. gada novembra ziņojumu “Eiropas banku sistēmas riska izvērtējums” (5),

—

ņemot vērā EBI 2019. gada 18. jūlija ziņojumu par regulēšanas perimetru, regulatīvo statusu un pieejām atļaujas piešķiršanai attiecībā uz finanšu tehnoloģijas darbībām,

—

ņemot vērā Eiropas uzraudzības iestāžu (EUI) 2019. gada janvāra ziņojumu “Finanšu tehnoloģija: regulatīvās “smilškastes” un inovācijas centri” (6),

—

ņemot vērā 2013. gada 7. novembra Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Centrālo banku par praktisko kārtību, kā īsteno demokrātisko pārskatatbildību un pārrauga uzdevumus, kas Eiropas Centrālajai bankai uzticēti saistībā ar vienoto uzraudzības mehānismu (7),

—

ņemot vērā ECB un Eiropas Revīzijas palātas (turpmāk — Revīzijas palāta) 2019. gada 9. oktobra saprašanās memorandu par ECB veikto uzraudzības uzdevumu revīziju (8),

—

ņemot vērā to, ka Eurosamits 2018. gada 14. decembrī apstiprināja Eurogrupas ziņojumu (sagatavotu iekļaujošā formātā), ar ko tiek izveidota augsta līmeņa darba grupa,

—

ņemot vērā, ka tas pats Eurosamits apstiprināja vienotā noregulējuma fonda kopīgā atbalsta mehānisma darbības jomu,

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 30. aprīļa ziņojumu par Direktīvas 2014/59/ES (Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīva) un Regulas (ES) Nr. 806/2014 (Vienotā noregulējuma mehānisma regula) piemērošanu un pārskatīšanu (COM(2019)0213),

—

ņemot vērā paziņojumu, par kuru Eurosamits vienojās savā 2019. gada 21. jūnija sanāksmē,

—

ņemot vērā Revīzijas palātas 2019. gada 10. jūlija īpašo ziņojumu par banku ES mēroga stresa testiem (9),

—

ņemot vērā ECB 2019. gada 22. augusta paziņojumu par nodomu pārskatīt uzraudzības gaidas attiecībā uz prudenciālajiem uzkrājumiem jauniem ienākumus nenesošiem kredītiem, lai ņemtu vērā jauno ES regulu par uzraudzības gaidām attiecībā uz prudenciāliem uzkrājumiem (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 12. jūnija paziņojumu “Ceturtais progresa ziņojums par ienākumus nenesošu aizdevumu samazināšanu un turpmāku riska samazināšanu banku savienībā” (COM(2019)0278),

—

ņemot vērā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes 2019. gada 18. jūlija tehnisko ieteikumu Eiropas Komisijai par ilgtspējas apsvērumiem kredītreitingu tirgū (11),

—

ņemot vērā Eiropas Stabilizācijas mehānisma 2019. gada oktobra diskusiju dokumentu “Banku savienības izveides pabeigšana ekonomiskās un monetārās savienības atbalstam” (12),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns: ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana” (COM(2018)0097),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par kredītreitingu aģentūrām — nākotnes perspektīvas (13),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2019. gada novembra pētījumu par atšķirībām banku maksātnespējas tiesību aktos un par šo tiesību aktu iespējamu saskaņošanu,

—

ņemot vērā 2019. gada 19. septembra rezolūciju par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas jomā (14),

—

ņemot vērā EBI 2019. gada 8. augusta atzinumu par noguldījumu atbilstību, seguma līmeni un sadarbību starp noguldījumu garantiju sistēmām (NGS), 2019. gada 30. oktobra atzinumu par izmaksām no noguldījumu garantiju sistēmām un 2020. gada 23. janvāra atzinumu par noguldījumu garantiju sistēmu finansēšanu un to līdzekļu izmantošanu,

—

ņemot vērā EBI 2019. gada 4. oktobra kopīgo atzinumu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku, kas skar ES finanšu nozari (15),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2019. gada novembra pētījumu par Noguldījumu garantiju sistēmas direktīvā paredzētajām izvēles iespējām un valstu rīcības brīvību un to izmantošanu Eiropas Noguldījumu apdrošināšanas sistēmas kontekstā,

—

ņemot vērā nolīgumu par informācijas apmaiņu starp ECB un kompetentajām institūcijām, kuras ir atbildīgas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu,

—

ņemot vērā to, ka Komisija ir atsaukusi savu priekšlikumu par strukturālajiem pasākumiem, ar ko uzlabo ES kredītiestāžu noturību (COM(2014)0043),

—

ņemot vērā EBI 2019. gada novembra ziņojumu par ienākumus nenesošiem aizdevumiem: sasniegtais progress un nākotnes problēmas” (16),

—

ņemot vērā ECB 2019. gada novembra pārskatu par finanšu stabilitāti,

—

ņemot vērā EUI 2019. gada 10. aprīļa kopīgo ieteikumu Eiropas Komisijai par nepieciešamību veikt uzlabojumus attiecībā uz IKT riska pārvaldības prasībām ES finanšu nozarē (17),

—

ņemot vērā Starptautisko norēķinu bankas 2018. gada ekonomikas pārskatu,

—

ņemot vērā EBI 2019. gada 29. oktobra ziņojumu par iespējamiem šķēršļiem banku un maksājumu pakalpojumu pārrobežu sniegšanai (18),

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0026/2020),

A.

tā kā — lai ekonomiskā un monetārā savienība būtu stabilāka, konkurētspējīgāka un saskaņotāka, ir nepieciešama stabila banku savienība un attīstītāka un drošāka kapitāla tirgu savienība un ir jāizveido budžeta instruments;

B.

tā kā banku savienības izveides pabeigšana ir būtiski svarīga saistībā ar uztveri par euro starptautiskā līmenī un saistībā ar tā pieaugošo lomu pasaules tirgos;

C.

tā kā — it īpaši kopš Covid-19 pandēmijas globālā uzliesmojuma — ir pieaudzis pasaules un eurozonas ekonomikas izaugsmes samazināšanās risks un tā kā tas turpina radīt problēmas finanšu stabilitātes jomā;

D.

tā kā banku savienības izveide nebūs pilnībā pabeigta, kamēr tai trūks vienotā noregulējuma fonda (VNF) atbalsta mehānisma un Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) kā banku savienības trešā pīlāra;

E.

tā kā labi funkcionējošs mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgus ir svarīgs gan ES ekonomikai, gan tās iedzīvotājiem;

F.

tā kā banku savienībai joprojām trūkst efektīvu instrumentu tam, lai novērstu problēmas, ar kurām saskaras patērētāji, tādas kā mākslīga sarežģītība, negodīga komercprakse, mazaizsargātu grupu izslēgšana no pamatpakalpojumu izmantošanas, kā arī ierobežota publisko iestāžu iesaiste;

G.

tā kā, neraugoties uz ieņēmumus nenesošu aizdevumu (INA) vispārējo samazināšanos pēdējos gados, dažās finanšu iestādēs to līmenis joprojām ir augsts;

H.

tā kā sistēmiski nozīmīgu finanšu iestāžu uzraudzības uzticēšana ECB ir izrādījusies veiksmīga; tā kā ECB nepieciešamības gadījumā var veikt uzraudzības uzdevumus attiecībā uz visām kredītiestādēm, kurām atļauts veikt darbību iesaistītajās dalībvalstis, kā arī attiecībā uz visām tajās izveidotajām filiālēm;

I.

tā kā vienotais noregulējuma mehānisms (VNM), kura mērķis ir nodrošināt vienotus noteikumus un procedūras un kopēju lēmumu pieņemšanas procesu grūtībās nonākušu banku pienācīgai noregulēšanai ar minimālu ietekmi uz reālo ekonomiku, ir bijis efektīvs; tā kā tomēr vēl ir jāstrādā pie tā, lai efektīvi novērstu nodokļu maksātāju finansētu intervenci grūtībās nonākušu banku glābšanai;

J.

tā kā nesenie plaša mēroga nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas skandāli, kuros bija iesaistītas ES finanšu iestādes, uzskatāmi parādīja, ka prudenciālo uzraudzību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzību nevar skatīt atsevišķi un ka trūkst pienācīgas sistēmas uzraudzībai un ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanai;

K.

tā kā Eiropas banku darbības nozare joprojām ir galvenā finansējuma nodrošinātāja uzņēmumiem — atšķirībā no citām jurisdikcijām, kurās ievērojamu finansējuma daļu uzņēmumiem nodrošina kapitāla tirgi;

L.

tā kā vairāk nekā desmit gadus pēc finanšu krīzes joprojām nav pilnībā atrisinātas problēmas “pārāk liels, lai bankrotētu” un “pārāk savstarpēji saistīts, lai bankrotētu” un tās joprojām analizē Finanšu stabilitātes padome,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.