1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs, kurā lietotāji var nelikumīgi sniegt sabiedrībai piekļuvi aizsargātam saturam, neveic “izziņošanu sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē, ja vien tas, papildus vienkāršai platformas nodrošināšanai, neveicina sabiedrības piekļuvi šādam saturam, tādējādi pārkāpjot autortiesības. Tā tas it īpaši ir gadījumā, kad šim pakalpojumu sniedzējam ir konkrēti zināms par aizsargāta satura nelikumīgu pieejamību platformā un tas atturas to izdzēst vai nekavējoties bloķēt tam piekļuvi, vai ja minētais pakalpojumu sniedzējs, pat ja tas zina vai tam būtu jāzina, ka, aplūkojot vispārīgi, tā platformas lietotāji ar tās palīdzību nelikumīgi sniedz sabiedrībai piekļuvi aizsargātam saturam, atturas īstenot atbilstošus tehniskus pasākumus, kas būtu sagaidāmi no parasti rūpīga uzņēmēja tā situācijā, lai ticamā un efektīvā veidā vērstos pret šajā platformā notiekošajiem autortiesību pārkāpumiem, vai arī, ja šis pakalpojumu sniedzējs piedalās tāda aizsargātā satura izvēlē, kurš tiek nelikumīgi izziņots sabiedrībai, ja šis pakalpojumu sniedzējs šajā platformā nodrošina rīkus, kas ir speciāli paredzēti šāda satura nelikumīgai kopīgošanai, vai ja tas apzināti veicina šādu kopīgošanu, – tas var liecināt par to, ka šis pakalpojumu sniedzējs ir izvēlējies ekonomisko modeli, atbilstoši kuram tā platformas lietotāji tiek mudināti nelikumīgi izziņot sabiedrībai aizsargāto saturu šajā platformā.

2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzēja darbība ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, ja vien šim pakalpojumu sniedzējam nav aktīvas lomas, kas tam ļauj uzzināt vai kontrolēt saturu, kurš ir augšupielādēts tā platformā.

Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai šis pakalpojumu sniedzējs zaudētu iespēju izmantot minētajā 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu no atbildības, tam ir jāzina par tā lietotāju konkrētām nelikumīgām darbībām, kas ir saistītas ar aizsargāto saturu, kurš ir ticis augšupielādēts tā platformā.

3)

Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka saskaņā ar valsts tiesībām autortiesību vai blakustiesību īpašnieks var saņemt rīkojumu pret starpnieku, kura pakalpojumus trešā persona ir izmantojusi, lai aizskartu viņa tiesības, šim starpniekam par to nezinot, Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, vienīgi tad, ja pirms tiesvedības sākšanas šis pārkāpums ir iepriekš bijis paziņots šim starpniekam un tas nav ātri izņēmis attiecīgo saturu vai bloķējis tam piekļuvi un nodrošinājis, lai šādi pārkāpumi neatkārtotos. Tomēr valsts tiesām, piemērojot šādu nosacījumu, ir jāpārliecinās, ka tā rezultātā pārkāpuma faktiska izbeigšana netiek aizkavēta tā, ka šim īpašniekam tiek radīti nesamērīgi zaudējumi.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams tādu personas datu apstrādei, kas attiecas uz transportlīdzekļu vadītājiem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem.

2)

Regulas (ES) 2016/679 normas, it īpaši tās 5. panta 1. punkts, 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 10. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru publiskai struktūrai, kas ir atbildīga par reģistru, kurā iekļauti transportlīdzekļu vadītājiem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem reģistrētie pārkāpumu uzskaites punkti, ir noteikts pienākums šos datus darīt publiski pieejamus, neuzliekot personai, kura pieprasa piekļuvi, pienākumu pamatot minēto datu iegūšanu ar konkrētu interesi.

3)

Regulas (ES) 2016/679 normas, it īpaši tās 5. panta 1. punkts, 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 10. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru publiskai struktūrai, kas ir atbildīga par reģistru, kurā iekļauti transportlīdzekļu vadītājiem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem reģistrētie pārkāpumu uzskaites punkti, ir ļauts nodot šos datus komersantiem atkalizmantošanas mērķiem.

4)

Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka dalībvalsts konstitucionālā tiesa – kura izskata sūdzību par valsts tiesisko regulējumu, kas Tiesas prejudiciālā nolēmuma gaismā izrādās nesaderīgs ar Savienības tiesībām –, piemērojot tiesiskās drošības principu, nolemj, ka šī tiesiskā regulējuma tiesiskās sekas tiek saglabātas spēkā līdz dienai, kad pasludināts minētās tiesas galīgais spriedums par šo konstitucionālo sūdzību.

1)

1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, 5. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai saskaņā ar visām piemērojamām valsts tiesību normām ir jāizvērtē, vai darba ņēmēju, kas tiek nodarbināts uz noteiktu laiku saskaņā fijos de obra līgumiem ar vienu un to pašu uzņēmumu atšķirīgās darba vietās, kas atrodas vienā un tajā pašā provincē, nodarbināšanas ierobežojums līdz trim secīgiem gadiem, ja vien nepastāv īpaši nosacījumi, un atlaišanas pabalsta piešķiršana šiem darba ņēmējiem, pieņemot, ka valsts tiesa konstatē, ka šie pasākumi ir faktiski veikti attiecībā uz šiem darba ņēmējiem, ir atbilstoši pasākumi, lai novērstu un attiecīgā gadījumā sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, kas izriet no secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku vai darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku vai “līdzvērtīgu tiesisku pasākumu” izmantošanas šīs 5. klauzulas 1. punkta izpratnē. Katrā ziņā šādas valsts tiesību normas attiecīgās dalībvalsts iestādes nevar piemērot tādā veidā, ka secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu, kas tiek dēvēti par fijos de obra, atjaunošanu uzskata par pamatotu ar “objektīviem iemesliem” šī Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē vienīgi tādēļ, ka katrs no šiem līgumiem parasti tiek noslēgts uz vienu būvobjektu neatkarīgi no tā ilguma, jo ar šādu valsts tiesisko regulējumu praksē netiek liegts attiecīgajam darba devējam apmierināt pastāvīgas un ilgstošas vajadzības pēc personāla, izmantojot šādu atjaunošanu.

2)

Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nododot darbiniekus publisko līgumu ietvaros, pārceltā darba ņēmēja tiesības un pienākumi, kas ir jāievēro uzņēmumam, kurš pārņem darbības, attiecas vienīgi uz tām tiesībām un pienākumiem, kas izriet no pēdējā līguma, kuru šis darba ņēmējs ir noslēdzis ar uzņēmumu, kas darbības pārtrauc, ar nosacījumu, ka šī tiesiskā regulējuma piemērošana nenozīmē, ka šis darbinieks tiek nostādīts nelabvēlīgākā situācijā vienīgi minētās pārcelšanas dēļ, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

1)

Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kuri tai ir noteikti:

2)

Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)

Eiropas Komisija un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1)

Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 20. septembra spriedumu Venecuēla/Padome (T-65/18, EU:T:2019:649), ciktāl ar to ir noraidīta Venecuēlas Bolivāra Republikas prasība atcelt Padomes Regulas (ES) 2017/2063 (2017. gada 13. novembris) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā 2., 3., 6. un 7. pantu.

2)

Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai izskatīšanai pēc lietas būtības.

3)

Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 913/2010 (2010. gada 22. septembris) par Eiropas dzelzceļa tīklu konkurētspējīgiem kravas pārvadājumiem 13. panta 1. punkts, 14. panta 9. punkts un 18. panta c) punkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/34/ES (2012. gada 21. novembris), ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu, 27. panta 1. un 2. punkts, skatot tos kopsakarā ar šīs direktīvas IV pielikuma 3. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka minētās direktīvas 3. panta 2. punktā definētais infrastruktūras pārvaldītājs ir iestāde, kuras kompetencē ir valsts tīkla pārskatā pieņemt noteikumus, kas piemērojami infrastruktūras jaudas pieprasījumu iesniegšanas procedūrai, tostarp noteikumus par to, kas attiecas vienīgi uz noteiktās elektroniskās rezervācijas sistēmas izmantošanu vienas pieturas aģentūrā, kura paredzēta 13. panta 1. punktā.

2)

Valsts regulatīvās iestādes veikto pārbaudi attiecībā uz tīkla pārskatā paredzētajiem noteikumiem par procedūru, kādā vienas pieturas aģentūrā tiek iesniegti infrastruktūras jaudas pieprasījumi, reglamentē Regulas Nr. 913/2010 20. panta tiesību normas, un šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts regulatīvā iestāde nevar iebilst pret minētajiem noteikumiem, ja tā nav izpildījusi no 20. panta izrietošo pienākumu sadarboties un, it īpaši, nav konsultējusies ar citu dalībvalstu, kuras iesaistītas pārvadājumu koridorā, regulatīvajām iestādēm, lai, cik vien iespējams, panāktu vienotu pieeju.

3)

Regulas Nr. 913/2010 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka infrastruktūras jaudas piešķiršanas kravu pārvadājumu koridorā sistēma, ko valde ir noteikusi saskaņā ar šo tiesību normu, nav Savienības tiesību akts.

1)

Apelācijas sūdzību noraidīt.

2)

WD sedz savus un atlīdzina Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelāciju.

1)

LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka duāla azartspēļu organizēšanas sistēma nav tam pretrunā tikai tādēļ vien, ka monopola īpašnieka loteriju un kazino reklāmas prakses mērķis ir sekmēt aktīvu dalību azartspēlēs, piemēram, padarot azartspēles par ikdienišķu parādību, piešķirot tām pozitīvu tēlu saistībā ar apstākli, ka gūtā peļņa tiek atvēlēta darbībām sabiedrības interešu labā, vai vairojot azartspēļu pievilcību ar reklāmas paziņojumiem, kas piesaista uzmanību ar ievērojamu laimestu solījumiem.

2)

Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liek dalībvalsts tiesai nepiemērot valsts tiesību normu, kas ir pretēja LESD 56. pantam, tostarp tad, ja šīs pašas dalībvalsts augstākā tiesa ir atzinusi šo tiesību normu par atbilstošu Savienības tiesībām.

1)

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē acīmredzami nav atbildēt uz Tribunale di Potenza (Potencas tiesa, Itālija) uzdoto pirmo un otro prejudiciālo jautājumu.

2)

Trešais Tribunale di Potenza (Potencas tiesa) uzdotais prejudiciālais jautājums ir acīmredzami nepieņemams.

1)

Vai sadarbības un pārbaudes mehānisms (SPM), kas ir izveidots ar Komisijas Lēmumu 2006/928/EK (2006. gada 13. decembris) (1), ir uzskatāms par Eiropas Savienības iestādes pieņemtu aktu LESD 267. panta izpratnē, kura interpretāciju var lūgt Eiropas Savienības Tiesai? Vai ar Eiropas Komisijas Lēmumu 2006/928/EK (2006. gada 13. decembris) izveidotā SPM saturs, būtība un darbība laikā ietilpst Līguma par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai, ko Rumānija 2005. gada 25. aprīlī parakstīja Luksemburgā, piemērošanas jomā? Vai saistībā ar SPM sagatavotajos ziņojumos formulētās prasības Rumānijai ir saistošas?

2)

Vai Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. [punkta] otrajā [daļā] un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā noteiktais tiesu neatkarības princips, ar atsauci uz LES 2. pantu, var tikt interpretēts tādējādi, ka tas attiecas arī uz procedūrām saistībā ar amatā esošu tiesnešu paaugstināšanu amatā?

3)

Vai minētais princips ir apdraudēts, ja tiek izveidota paaugstināšanas amatā uz augstākas instances tiesu struktūru sistēma, kas ir balstīta tikai uz apkopojošu darbības un rīcības vērtējumu, ko ir sagatavojusi komisija, kurā ietilpst pārbaudi tiesā veicošās struktūras priekšsēdētājs un šīs struktūras tiesneši, kas atsevišķi, papildus periodiskai tiesnešu izvērtēšanai, veic gan tiesnešu izvērtēšanu viņu paaugstināšanai amatā, gan viņu taisīto spriedumu pārbaudi tiesā?

4)

Vai Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. [punkta] otrajā [daļā] un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā noteiktais tiesu neatkarības princips, ar atsauci uz LES 2. pantu, ir apdraudēts, ja Rumānijas valsts neievēro Eiropas Savienības tiesību paredzamības un tiesiskās drošības principus, pieņemot SPM un saistībā ar to sagatavotos ziņojumus un piemērojot tos vairāk nekā 10 gadus, un tad bez brīdinājuma grozot tiesnešu, kuriem nav vadošu funkciju, paaugstināšanas amatā procedūru pretēji SPM ieteikumiem?

—

apstiprināt pārsūdzētā rīkojuma 24.–48. punktu, pilnībā noraidot Komisijas iebildi par nepieņemamību;

—

pārējā daļā pilnībā atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

saskaņā ar LESD 263. pantu atcelt Komisijas lēmumu, kas ir ietverts vēstulē, kura saņemta 2018. gada 2. aprīlī, un ar ko ir noraidīts kopīgais piedāvājums, kuru bija iesniedzis apelācijas sūdzības iesniedzējs attiecībā uz Papildu pētījumu par arodbiedrību praksi attiecībā uz nediskrimināciju un dažādību (uzaicinājums iesniegt piedāvājumus JUST/2017/RDIS/FW/EQUA/0042; OJ/S S215 – 09/11/2017 – 2017/S 215-446067);

—

piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus 1 EUR apmērā;

—

pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un katrā ziņā

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

1)

Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši:

2)

3)

Vai tāds uzņēmums kā Facebook Ireland, kurš uztur digitālu sociālo tīklu, ko finansē no reklāmām, un savos Lietošanas noteikumos piedāvā satura un reklāmas personalizēšanu, tīkla drošību, produktu uzlabošanu un visu uzņēmumu grupas produktu nepārtrauktu un netraucētu lietošanu, var atsaukties uz pamatojumu par apstrādes vajadzību līguma izpildei atbilstoši VDAR 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam vai par apstrādes vajadzību leģitīmo interešu ievērošanai atbilstoši VDAR 6. panta 1. punkta f) apakšpunktam, ja uzņēmums šiem mērķiem vāc datus no citiem savas uzņēmumu grupas pakalpojumiem un trešām tīmekļa vietnēm un lietotnēm, izmantojot tajās iekļautās saskarnes, tādas kā “Facebook Business Tools”, vai arī, izmantojot interneta lietotāja datorā vai mobilajā galiekārtā izvietotās sīkdatnes vai līdzīgas uzkrāšanas tehnoloģijas, tos sasaista ar lietotāja Facebook.com kontu un izmanto?

4)

Vai šādā gadījumā arī:

5)

Vai šādā gadījumā datu vākšana no citiem savas uzņēmumu grupas pakalpojumiem un trešām tīmekļa vietnēm un lietotnēm, izmantojot tajās iekļautās saskarnes, tādas kā “Facebook Business Tools”, vai arī, izmantojot interneta lietotāja datorā vai mobilajā galiekārtā izvietotās sīkdatnes vai līdzīgas uzkrāšanas tehnoloģijas, to sasaistīšana ar lietotāja Facebook.com kontu un izmantošana vai arī jau citādā veidā likumīgi savāktu un sasaistītu datu izmantošana individuālā gadījumā var būt pamatota arī atbilstoši VDAR 6. panta 1. punkta c), d) un e) apakšpunktam, lai, piemēram, atbildētu uz likumīgu pieprasījumu par konkrētiem datiem (c) apakšpunkts), lai novērstu neatbilstīgas darbības un veicinātu drošību (d) apakšpunkts), lai veiktu pētījumus sabiedrības interesēs un veicinātu aizsardzību, integritāti un drošību (e) apakšpunkts)?

6)

Vai tirgū dominējošam uzņēmumam, tādam kā Facebook Ireland, var tikt izteikta efektīva, it īpaši VDAR 4. panta 11. punktā paredzēta brīva piekrišana VDAR 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta un VDAR 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē?

Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši:

7)

Ja atbilde uz septīto jautājumu ir apstiprinoša, vai ir jāatbild uz 3.–5. jautājumu attiecībā uz datiem, kas iegūti no tās pašas uzņēmumu grupas pakalpojuma Instagram.

1)

Vai procedūra par pagaidu noregulējuma noteikšanu, kas ir paredzēta Direktīvas 89/665/EEK (1), kura ir grozīta ar Direktīvu 2014/23/ES (2), 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kuru Austrijā valsts līmenī ir paredzēts izskatīt arī tiesvedībā Bundesverwaltungsgericht [Federālajā administratīvajā tiesā], kurā, piemēram, var panākt arī pagaidu aizliegumu slēgt pamatnolīgumus vai slēgt piegādes līgumus, ir strīds civillietās un komerclietās atbilstoši Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (3) 1. panta 1. punktam? Vai šāda procedūra par pagaidu noregulējuma noteikšanu saskaņā ar iepriekšējo jautājumu ir uzskatāma vismaz par civillietu atbilstoši LESD 81. panta 1. punktam? Vai procedūra par pagaidu noregulējuma noteikšanu saskaņā ar Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir procedūra par pagaidu pasākumu noteikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu?

2)

Vai līdzvērtības princips, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to indivīdam tiek piešķirtas subjektīvas tiesības attiecībā pret dalībvalsti un ka tam pretrunā ir tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pirms pieteikuma par pagaidu noregulējuma noteikšanu izskatīšanas, kā tas ir paredzēts Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tiesai ir jānoskaidro publiskā iepirkuma procedūras veids un līguma (paredzamā) vērtība, kā arī summa, kas izriet no noteiktās publiskā iepirkuma procedūrās apstrīdētajiem, atsevišķi apstrīdamiem lēmumiem, vai attiecīgā gadījumā arī noteiktas publiskā iepirkuma procedūras daļas, lai pēc tam attiecīgā gadījumā tiesas kompetentā senāta priekšsēdētājs varētu izdot rīkojumu par trūkumu novēršanu nolūkā iekasēt nodevas, un nodevas nesamaksāšanas gadījumā pirms vai vēlākais vienlaikus ar pieteikuma par pagaidu noregulējuma noteikšanu noraidīšanu neveiktā nodevu maksājuma dēļ par pārskatīšanas pieteikuma izskatīšanu atbildīgais tiesas senāts varētu noteikt tiesvedības nodevu uzrēķinu, pretējā gadījumā zaudējot prasījuma tiesības, ja pretējā gadījumā (citās) civillietās Austrijā, kā, piemēram, prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu vai par atturēšanos no nelikumīgas darbības konkurences tiesību normu pārkāpuma dēļ, nodevu nesamaksāšana neliedz izskatīt saistīti iesniegtu pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu, neskarot jautājumu par kaut kādā apmērā maksājamām tiesiskās aizsardzības nodevām, arī pagaidu noregulējuma, kas pieprasīts civiltiesās atsevišķi no prasības, izskatīšana principā netiek liegta, ja nav samaksātas fiksētās nodevas; turklāt salīdzinoši Austrijā nodevu par sūdzības iesniegšanu nesamaksāšana sūdzību par administratīviem lēmumiem gadījumā vai nodevu par sūdzības vai revīzijas iesniegšanu nesamaksāšana par pārsūdzībām, kas iesniegtas par administratīvo tiesu lēmumiem Verfassungsgerichtshof [Konstitucionālajā tiesā] vai Verwaltungsgerichtshof [Augstākajā administratīvajā tiesā], neizraisa pārsūdzību noraidīšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ un, piemēram, neizraisa arī to, ka šajās sūdzības un revīzijas procedūrās pieteikumi par apturošas iedarbības atzīšanu drīkst tikt izskatīti, tikai tos noraidot?

2.1)

Vai līdzvērtības princips, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pirms tiek izskatīts pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu, kā tas ir paredzēts Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, senāta priekšsēdētājam kā tiesnesim, kas lietu izskata vienpersoniski, pamatojoties uz to, ka nav pietiekamā apmērā samaksātas fiksētās nodevas, ir jāizdod rīkojums novērst trūkumus, kas saistīti ar nodevu nomaksu, un šim tiesnesim, kas lietu izskata vienpersoniski, ir jānoraida pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ, ja pretējā gadījumā civillietās Austrijā par kopā ar prasību iesniegtu pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu saskaņā ar Gerichtsgebührengesetz [Likumu par tiesas nodevām] papildus prasībai pirmajā instancē principā nav jāmaksā nekādas papildu tiesas fiksētās nodevas un arī saistībā ar pieteikumiem par apturošas iedarbības atzīšanu, kas kopā ar sūdzību par lēmumu tiek iesniegti administratīvā tiesā, kopā ar revīzijas sūdzību – Verwaltungsgerichtshof vai ar sūdzību – Verfassungsgerichtshof, un kuriem funkcionāli ir tāds pats vai līdzīgs tiesiskās aizsardzības mērķis kā pieteikumam par pagaidu noregulējumu, nav jāmaksā atsevišķas nodevas par šiem papildu pieteikumiem par apturošas iedarbības atzīšanu?

3)

Vai Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/24 (4), 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā prasība, ka tiklīdz rodas izdevība, panākot vienošanos, veikt pagaidu pasākumus, lai labotu varbūtējo pārkāpumu vai novērstu turpmāku kaitējumu attiecīgām interesēm, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka šī prasība par tūlītēju rīcību piešķir subjektīvas tiesības uz nekavējoties pieņemtu lēmumu par pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu un ka ar to netiek pieļauta tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām arī nepārskatāmi īstenotu publiskā iepirkuma procedūru gadījumā, pirms izskatīt pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu, kura mērķis ir aizkavēt citus līgumslēdzējas iestādes iepirkumus, šajā ziņā pat nepastāvot nozīmei lēmuma pieņemšanā, tiesai ir jānoskaidro publiskā iepirkuma procedūras veids un (paredzamā) līguma vērtība, kā arī summa, kas izriet no noteiktās publiskā iepirkuma procedūrās apstrīdētajiem vai attiecīgi apstrīdamajiem, atsevišķi apstrīdamiem lēmumiem, vai attiecīgā gadījumā arī noteikta publiskā iepirkuma procedūras daļas, lai pēc tam attiecīgā gadījumā tiesas kompetentā senāta priekšsēdētājs varētu izdot rīkojumu par trūkumu novēršanu nolūkā iekasēt nodevas, un nodevu nesamaksāšanas gadījumā pirms vai vēlākais vienlaikus ar pieteikuma par pagaidu noregulējuma noteikšanu noraidīšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ par pārskatīšanas pieteikuma izskatīšanu atbildīgais tiesas senāts attiecībā uz pieteicēju, kas pretējā gadījumā zaudētu prasījuma tiesības, varētu veikt tiesvedības nodevu uzrēķinu?

4)

Vai tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas (5) 47. pantu, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām indivīdam tiek piešķirtas subjektīvas tiesības un netiek pieļauta tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām, pat nepastāvot nozīmei lēmuma pieņemšanā, arī nepārskatāmi īstenotu publiskā iepirkuma procedūru gadījumā, pirms tiek izskatīts pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu, kura mērķis ir aizkavēt citus līgumslēdzējas iestādes iepirkumus, tiesai ir jānoskaidro publiskā iepirkuma procedūras veids un (paredzamā) līguma vērtība, kā arī summa, kas izriet no noteiktās publiskā iepirkuma procedūrās apstrīdētajiem, atsevišķi apstrīdamajiem lēmumiem, vai attiecīgā gadījumā arī noteiktas publiskā iepirkuma procedūras daļas, lai pēc tam attiecīgā gadījumā tiesas kompetentā senāta priekšsēdētājs varētu izdot rīkojumu par trūkumu novēršanu nolūkā iekasēt nodevas, un nodevu nesamaksāšanas gadījumā pirms vai vēlākais vienlaikus ar pieteikuma par pagaidu noregulējuma noteikšanu noraidīšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ par pārskatīšanas pieteikuma izskatīšanu atbildīgais tiesas senāts attiecībā uz pieteicēju, kas pretējā gadījumā zaudētu prasījuma tiesības, varētu veikt tiesvedības nodevu uzrēķinu?

5)

Vai līdzvērtības princips, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to indivīdam tiek piešķirtas subjektīvas tiesības attiecībā pret dalībvalsti un netiek pieļauta tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām gadījumā, ja par pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu nav samaksātas fiksētās nodevas Direktīvas 89/665 – spēkā esošajā redakcijā – izpratnē, (tikai) administratīvās tiesas senātam kā tiesu iestādei ir jāveic fiksēto nodevu uzrēķins (ar no tā izrietošu samazinātu pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu skaitu nodevu maksātājam), ja pretējā gadījumā nodevu par prasības celšanu, pagaidu noregulējuma noteikšanu un pārsūdzības iesniegšanu uzrēķins civiltiesvedībā to nesamaksāšanas gadījumā tiek veikts ar lēmumu saskaņā ar Gerichtliches Einbringungsgesetz [Likumu par tiesas nodevu iekasēšanu] un administratīvo tiesību jomā nodevu par pārsūdzības iesniegšanu uzrēķins par sūdzībām administratīvajā tiesā vai Verfassungsgerichtshof, vai arī nodevu par revīzijas sūdzību iesniegšanu uzrēķins par revīzijas sūdzībām Verwaltungsgerichtshof šo nodevu nesamaksāšanas gadījumā parasti tiek veikts ar nodokļu iestādes lēmumu, par kuru (proti, lēmumu par nodevu uzrēķinu) vienmēr var iesniegt pārsūdzību administratīvajā tiesā un pēc tam savukārt revīzijas sūdzību Verwaltungsgerichtshof vai sūdzību Verfassungsgerichtshof?

6)

Vai Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 1. panta 1. punkts, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatnolīguma noslēgšana ar vienu ekonomikas dalībnieku saskaņā ar Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktu ir līguma noslēgšana Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 2.a panta 2. punkta izpratnē?

6.1)

Vai frāze Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktā: “tiesības slēgt līgumus, kas balstās uz minēto pamatnolīgumu” ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas balstās uz pamatnolīgumu, pastāv tad, ja līgumslēdzēja iestāde piešķir konkrētas līgumu slēgšanas tiesības, skaidri pamatojoties uz noslēgto pamatnolīgumu? Vai arī iepriekš minētā frāze “tiesības slēgt līgumus, kas balstās uz minēto pamatnolīgumu” ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pamatnolīguma kopapjoms jau ir izsmelts sprieduma lietā C-216/17 (6) 64. punkta izpratnē, vairs nepastāv līgums, kas ir balstīts uz sākotnēji noslēgto pamatnolīgumu?

7)

Vai tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta tādas tiesību normas piemērošana, saskaņā ar kuru strīdā par publisko iepirkumu iesaistītajai līgumslēdzējai iestādei procedūrā par pagaidu noregulējuma noteikšanu ir jāsniedz visa nepieciešamā informācija un jāiesniedz visa nepieciešamā dokumentācija, pretējā gadījumā attiecīgi pastāvot iespējai pieņemt attiecībā pret to nelabvēlīgu aizmugurisku nolēmumu, ja šīs līgumslēdzējas iestādes pārvaldes locekļi vai darbinieki, kuriem šī informācija līgumslēdzējai iestādei ir jāsniedz, tādējādi dažkārt tiek pakļauti riskam, iespējams, pat pašiem kļūt krimināltiesiski atbildīgiem, sniedzot informāciju un izsniedzot dokumentāciju?

8)

Vai Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/24, 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā prasība, ka publisko iepirkumu pārskatīšanas procedūras it īpaši tiek veiktas efektīvi, papildus ņemot vērā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 47. pantu un ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šīm tiesību normām tiek piešķirtas subjektīvas tiesības un ar tām netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pieteikuma par pagaidu noregulējuma noteikšanu iesniedzējam, kurš lūdz tiesisko aizsardzību, ir pienākums savā pieteikumā par pagaidu noregulējuma noteikšanu minēt konkrētu publiskā iepirkuma procedūru, kā arī konkrētu līgumslēdzējas iestādes lēmumu, pat ja šis pieteikuma iesniedzējs publiskā iepirkuma procedūrās bez iepriekšējas publicēšanas parasti nezinās, cik daudzas nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras līgumslēdzēja iestāde ir veikusi un cik daudzi publiskā iepirkuma lēmumi nepārskatāmajās publiskā iepirkuma procedūrās jau ir pieņemti?

9)

Vai prasība par lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šo tiesību normu tiek piešķirtas subjektīvas tiesības un netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pārskatīšanas pieteikuma iesniedzējam, kurš lūdz tiesisko aizsardzību, savā pieteikumā par pagaidu noregulējuma noteikšanu ir jānorāda konkrētā publiskā iepirkuma procedūra un konkrētais atsevišķi apstrīdamais un arī apstrīdētais līgumslēdzējas iestādes lēmums, pat ja šis pieteikuma iesniedzējs tam nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras bez iepriekšējas publicēšanas gadījumā parasti nevar zināt, cik daudzas nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras līgumslēdzēja iestāde ir veikusi un cik daudzi publiskā iepirkuma lēmumi nepārskatāmajās publiskā iepirkuma procedūrās jau ir pieņemti?

10)

Vai prasība par lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šo tiesību normu tiek piešķirtas subjektīvas tiesības un netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pieteikuma par pagaidu noregulējuma noteikšanu iesniedzējam, kurš lūdz tiesisko aizsardzību, ir pienākums samaksāt fiksētās nodevas apmērā, kas tam iepriekš nav paredzams, jo pieteikuma iesniedzējs tam nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras bez iepriekšējas publicēšanas gadījumā parasti nevar zināt, vai un attiecīgā gadījumā cik daudzas nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras ar kādu paredzamo līguma vērtību līgumslēdzēja iestāde ir veikusi un cik daudzi atsevišķi apstrīdami publiskā iepirkuma lēmumi nepārskatāmajās publiskā iepirkuma procedūrās jau ir pieņemti?

1)

Vai pārskatīšanas procedūra Bundesverwaltungsgericht [Federālajā administratīvajā tiesā], kas tiek veikta, īstenojot Direktīvu 89/665/EEK (1), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2014/23/ES (2), ir strīds civillietās un komerclietās atbilstoši Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (3) 1. panta 1. punktam? Vai šāda pārskatīšanas procedūra saskaņā ar iepriekšējo jautājumu ir uzskatāma vismaz par civillietu atbilstoši LESD 81. panta 1. punktam?

2)

Vai līdzvērtības princips, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to indivīdam tiek piešķirtas subjektīvas tiesības attiecībā pret dalībvalsti un ka tam pretrunā ir tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pirms pārskatīšanas pieteikuma izskatīšanas, kuram attiecīgi ir jāattiecas uz viena līgumslēdzējas iestādes atsevišķi apstrīdama lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai ir jānoskaidro publiskā iepirkuma procedūras veids un līguma (paredzamā) vērtība, kā arī summa, kas izriet no noteiktās publiskā iepirkuma procedūrās apstrīdētajiem, atsevišķi apstrīdamiem lēmumiem, vai attiecīgā gadījumā arī noteiktas publiskā iepirkuma procedūras daļas, lai pēc tam attiecīgā gadījumā tiesas kompetentā senāta priekšsēdētājs varētu izdot rīkojumu par trūkumu novēršanu nolūkā iekasēt nodevas, un nodevas nesamaksāšanas gadījumā, nosakot, ka pretējā gadījumā prasījuma tiesības tiks zaudētas, pirms vai vēlākais vienlaikus ar pārskatīšanas pieteikuma noraidīšanu neveiktā nodevu maksājuma dēļ par pārskatīšanas pieteikuma izskatīšanu atbildīgais tiesas senāts varētu veikt tiesvedības nodevu uzrēķinu, ja citādi civillietās Austrijā, kā, piemēram, prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu vai par atturēšanos no nelikumīgas darbības konkurences tiesību normu pārkāpuma dēļ, nodevu nesamaksāšana neliedz izskatīt prasību, neskarot jautājumu par kaut kādā apmērā maksājamām tiesiskās aizsardzības nodevām, turklāt salīdzinoši Austrijā nodevu par sūdzības iesniegšanu nesamaksāšana sūdzību par administratīviem lēmumiem gadījumā vai nodevu par sūdzības vai revīzijas iesniegšanu nesamaksāšana par pārsūdzībām, kas iesniegtas par administratīvo tiesu lēmumiem Verfassungsgerichtshof [Konstitucionālajā tiesā] vai Verwaltungsgerichtshof [Augstākajā administratīvajā tiesā], neizraisa pārsūdzību noraidīšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ?

2.1)

Vai līdzvērtības princips, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pirms tiek izskatīts pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu, kā tas ir paredzēts Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, senāta priekšsēdētājam kā tiesnesim, kas lietu izskata vienpersoniski, pamatojoties uz to, ka nav pietiekamā apmērā samaksātas fiksētās nodevas, ir jāizdod rīkojums novērst trūkumus, kas saistīti ar nodevu nomaksu, un šim tiesnesim, kas lietu izskata vienpersoniski, ir jānoraida pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ, ja pretējā gadījumā civillietās Austrijā par kopā ar prasību iesniegtu pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu saskaņā ar Gerichtsgebührengesetz [Likumu par tiesas nodevām] papildus prasībai pirmajā instancē principā nav jāmaksā nekādas papildu tiesas fiksētās nodevas un arī saistībā ar pieteikumiem par apturošas iedarbības atzīšanu, kas kopā ar sūdzību par lēmumu tiek iesniegti administratīvā tiesā, kopā ar revīzijas sūdzību – Verwaltungsgerichtshof vai ar sūdzību – Verfassungsgerichtshof, un kuriem funkcionāli ir tāds pats vai līdzīgs tiesiskās aizsardzības mērķis kā pieteikumam par pagaidu noregulējumu, nav jāmaksā atsevišķas nodevas par šiem papildu pieteikumiem par apturošas iedarbības atzīšanu?

3)

Vai Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 1. panta 1. punktā paredzētā prasība, ka publisko iepirkumu pārskatīšanas procedūras tiek veiktas jo īpaši iespējami ātri, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka šī prasība par ātrumu piešķir subjektīvas tiesības uz ātru pārskatīšanas procedūru un ka ar to netiek pieļauta tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām arī nepārskatāmi īstenotu publiskā iepirkuma procedūru gadījumā, pirms izskatīt pārskatīšanas pieteikumu, kuram attiecīgi ir jāattiecas uz viena līgumslēdzējas iestādes atsevišķi apstrīdama lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai katrā ziņā ir jānoskaidro publiskā iepirkuma procedūras veids un (paredzamā) līguma vērtība, kā arī summa, kas izriet no noteiktās publiskā iepirkuma procedūrās apstrīdētajiem, atsevišķi apstrīdamiem lēmumiem, vai attiecīgā gadījumā arī noteikta publiskā iepirkuma procedūras daļas, lai pēc tam attiecīgā gadījumā tiesas kompetentā senāta priekšsēdētājs varētu izdot rīkojumu par trūkumu novēršanu nolūkā iekasēt nodevas, un nodevas nesamaksāšanas gadījumā, nosakot, ka pretējā gadījumā prasījuma tiesības tiks zaudētas, pirms vai vēlākais vienlaikus ar pārskatīšanas pieteikuma noraidīšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ par pārskatīšanas pieteikuma izskatīšanu atbildīgais tiesas senāts varētu veikt tiesvedības nodevu uzrēķinu?

4)

Vai tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas (4) 47. pantu, ņemot vērā prasību par pārskatāmību saskaņā ar Direktīvas 2014/24/ES (5) 18. panta 1. punktu un citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauta tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām katrā ziņā arī nepārskatāmi īstenotu publiskā iepirkuma procedūru gadījumā pirms tiek izskatīts pārskatīšanas pieteikums, kuram attiecīgi ir jāattiecas uz viena līgumslēdzējas iestādes atsevišķi apstrīdama lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai ir jānoskaidro publiskā iepirkuma procedūras veids un (paredzamā) līguma vērtība, kā arī summa, kas izriet no noteiktās publiskā iepirkuma procedūrās apstrīdētajiem, atsevišķi apstrīdamajiem lēmumiem, vai attiecīgā gadījumā arī noteiktas publiskā iepirkuma procedūras daļas, lai pēc tam attiecīgā gadījumā tiesas kompetentā senāta priekšsēdētājs varētu izdot rīkojumu par trūkumu novēršanu nolūkā iekasēt nodevas, un nodevu nesamaksāšanas gadījumā, nosakot, ka pretējā gadījumā prasījuma tiesības tiks zaudētas, pirms vai vēlākais vienlaikus ar pārskatīšanas pieteikuma noraidīšanu nodevu nesamaksāšanas dēļ par pārskatīšanas pieteikuma izskatīšanu atbildīgais tiesas senāts varētu veikt tiesvedības nodevu uzrēķinu?

5)

Vai līdzvērtības princips, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to indivīdam tiek piešķirtas subjektīvas tiesības attiecībā pret dalībvalsti un netiek pieļauta tādu Austrijas valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām gadījumā, ja netiek samaksātas fiksētās nodevas par pārsūdzības iesniegšanu tiesā nolūkā izskatīt līgumslēdzējas iestādes lēmumus Direktīvas 89/665 – spēkā esošajā redakcijā – izpratnē (vai attiecīgā gadījumā iesniedzot tiesā pārsūdzību par prettiesiskuma konstatēšanu saistībā ar publisko iepirkumu nolūkā gūt zaudējumu atlīdzināšanu), (tikai) administratīvas tiesas senātam kā tiesu iestādei ir jāveic nesamaksāto, bet maksājamo fiksēto nodevu uzrēķins (ar no tā izrietošu samazinātu pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu skaitu nodevu maksātājam), ja pretējā gadījumā nodevu par prasības celšanu un pārsūdzības iesniegšanu uzrēķins civiltiesvedībā to nesamaksāšanas gadījumā tiek veikts ar administratīvu lēmumu saskaņā ar Gerichtliches Einbringungsgesetz [Likumu par tiesas nodevu iekasēšanu] un arī administratīvo tiesību jomā nodevu par pārsūdzības iesniegšanu uzrēķins par sūdzībām administratīvajā tiesā vai Verfassungsgerichtshof, vai arī nodevu par revīzijas sūdzību iesniegšanu uzrēķins par revīzijas sūdzībām Verwaltungsgerichtshof šo nodevu nesamaksāšanas gadījumā parasti tiek veikts ar administratīvas iestādes lēmumu, par kuru (proti, lēmums par nodevu uzrēķinu) parasti vienmēr var iesniegt pārsūdzību administratīvajā tiesā un pēc tam savukārt revīzijas sūdzību Verwaltungsgerichtshof vai sūdzību Verfassungsgerichtshof?

6)

Vai Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 1. panta 1. punkts, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatnolīguma noslēgšana ar vienu ekonomikas dalībnieku saskaņā ar Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktu ir līguma noslēgšana Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 2.a panta 2. punkta izpratnē un tādēļ līgumslēdzējas iestādes lēmums par to, ar kuru vienu ekonomikas dalībnieku saskaņā ar Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktu šis pamatnolīgums tiks noslēgts, ir lēmums par līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu saskaņā ar Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/23, 2.a panta 1. punktu?

6.1)

Vai frāze Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktā: “tiesības slēgt līgumus, kas balstās uz minēto pamatnolīgumu” ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas balstās uz pamatnolīgumu, pastāv tad, ja līgumslēdzēja iestāde piešķir konkrētas līgumu slēgšanas tiesības, skaidri pamatojoties uz noslēgto pamatnolīgumu? Vai arī iepriekš minētā frāze “tiesības slēgt līgumus, kas balstās uz minēto pamatnolīgumu” ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pamatnolīguma kopapjoms jau ir izsmelts sprieduma lietā C-216/17 (6) 64. punkta izpratnē, vairs nepastāv līgums, kas ir balstīts uz sākotnēji noslēgto pamatnolīgumu?

6.2)

Gadījumā, ja atbilde uz 6.1) jautājumu ir apstiprinoša:

Vai Direktīvas 2014/24 4. un 5. pants, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka paredzamā līguma vērtība vienam atsevišķam uz pamatnolīgumu balstītam līgumam vienmēr ir paredzamā iepirkuma vērtība saskaņā ar Direktīvas 2014/24 5. panta 5. punktu? Vai arī iepirkuma paredzamā vērtība saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu viena atsevišķa līguma gadījumā, kas noslēgts, pamatojoties uz pamatnolīgumu, ir tāda līguma vērtība, kas, piemērojot šīs direktīvas 5. pantu, izriet, nosakot viena atsevišķa piegādes līguma, kas ir balstīts uz pamatnolīgumu, paredzamo līguma vērtību?

7)

Vai tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta tādas tiesību normas piemērošana, saskaņā ar kuru strīdā par publisko iepirkumu iesaistītajai līgumslēdzējai iestādei ir jāsniedz visa nepieciešamā informācija un jāiesniedz visa nepieciešamā dokumentācija, pretējā gadījumā attiecīgi pastāvot iespējai pieņemt attiecībā pret to nelabvēlīgu aizmugurisku nolēmumu, ja šīs līgumslēdzējas iestādes pārvaldes locekļi vai darbinieki, kuriem šī informācija līgumslēdzējai iestādei ir jāsniedz, tādējādi dažkārt tiek pakļauti riskam, iespējams, pašiem kļūt krimināltiesiski atbildīgiem, sniedzot informāciju un izsniedzot dokumentāciju?

8)

Vai Direktīvas 89/665, kas ir grozīta ar Direktīvu 2014/24, 1. panta 1. punktā paredzētā prasība, ka publisko iepirkumu pārskatīšanas procedūras it īpaši tiek veiktas efektīvi, papildus ņemot vērā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu un ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šīm tiesību normām tiek piešķirtas subjektīvas tiesības un ar tām netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pārskatīšanas pieteikuma iesniedzējam, kurš lūdz tiesisko aizsardzību, ir pienākums savā pārskatīšanas pieteikumā attiecīgi norādīt konkrētu publiskā iepirkuma procedūru, kā arī konkrētu atsevišķi apstrīdamu līgumslēdzējas iestādes lēmumu, pat ja šis pieteikuma iesniedzējs publiskā iepirkuma procedūrās bez iepriekšējas publicēšanas parasti nezinās, vai līgumslēdzēja iestāde ir veikusi pieteikuma iesniedzējam nepārskatāmas līgumu slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas procedūras saskaņā ar valsts tiesībām, vai arī pieteikuma iesniedzējam nepārskatāmas sarunu procedūras bez iepriekšējas publicēšanas, vai arī ir veiktas viena vai vairākas nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras ar vienu vai vairākiem atsevišķi apstrīdamiem lēmumiem?

9)

Vai prasība par lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šo tiesību normu tiek piešķirtas subjektīvas tiesības un netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pārskatīšanas pieteikuma iesniedzējam, kurš lūdz tiesisko aizsardzību, savā pārskatīšanas pieteikumā ir jānorāda konkrētā publiskā iepirkuma procedūra un konkrētais atsevišķi apstrīdamais līgumslēdzējas iestādes lēmums, pat ja šis pieteikuma iesniedzējs publiskā iepirkuma procedūrās bez iepriekšējas publicēšanas parasti nezinās, vai līgumslēdzēja iestāde ir veikusi pieteikuma iesniedzējam nepārskatāmas līgumu slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas procedūras saskaņā ar valsts tiesībām, vai arī pieteikuma iesniedzējam nepārskatāmas sarunu procedūras bez iepriekšējas publicēšanas, vai arī ir veiktas viena vai vairākas publiskā iepirkuma procedūras ar vienu vai vairākiem atsevišķi apstrīdamiem lēmumiem?

10)

Vai prasība par lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šo tiesību normu tiek piešķirtas subjektīvas tiesības un netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu piemērošana, saskaņā ar kurām pārskatīšanas pieteikuma iesniedzējam, kurš lūdz tiesisko aizsardzību, ir pienākums samaksāt fiksētās nodevas tam pieteikuma iesniegšanas brīdī iepriekš neparedzamā apmērā, jo pieteikuma iesniedzējs tam nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras bez iepriekšējas publicēšanas gadījumā parasti nevar zināt, vai līgumslēdzēja iestāde ir veikusi līgumu slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas procedūras saskaņā ar valsts tiesībām, vai arī nepārskatāmas sarunu procedūras bez iepriekšējas publicēšanas, un kāda ir iepirkuma paredzamā vērtība, iespējams, veiktā sarunu procedūrā bez iepriekšējas publicēšanas, vai arī cik daudzi atsevišķi apstrīdami lēmumi jau ir pieņemti?

1)

Vai Padomes Direktīvas 93/83/EEK (1993. gada 27. septembris) par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai [..] (1), 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ne tikai raidorganizācija, bet arī satelītprogrammu paketes piegādātājs, kas piedalās nedalāmajā un vienotajā apraides darbībā, izmantošanas darbību – kurai vajadzības gadījumā ir nepieciešama piekrišana – veic tikai valstī, kur programmas nesējus signālus raidorganizācijas kontrolē un tās vārdā ievada nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi, kas nozīmē, ka, satelītprogrammu paketes piegādātājam piedaloties apraides darbībā, nevar tikt pārkāptas autortiesības uztveršanas valstī?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:

Vai jēdziens “atklāti raidījumi”, kas ir ietverts [..] Direktīvas 93/83 [..] 1. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā [..] (2) 3. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka atklātas raidīšanas caur satelītu laikā satelītprogrammu paketes piegādātājam, kas līdzdarbojas kā vēl viens dalībnieks, apvieno vienā paketē vairāku raidorganizāciju bezmaksas un maksas televīzijas programmu vairākus kodētus augstas izšķirtspējas signālus pēc savas izvēles un saviem klientiem piedāvā par atlīdzību šādā veidā radīto pastāvīgo audiovizuālo produktu, ir jāsaņem no attiecīgo tiesību īpašnieka atsevišķa atļauja arī attiecībā uz programmu paketē iekļauto bezmaksas televīzijas programmu aizsargāto saturu, lai gan tas saviem klientiem šajā ziņā tik un tā nodrošina tikai piekļuvi darbiem, kas apraides zonā jau ir ikvienam brīvi pieejami – lai gan sliktākā standarta izšķirtspējas kvalitātē?

1)

Vai, lai varētu piespriest izmaksāt kompensāciju saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 (1) VDAR 82. pantu, līdztekus VDAR noteikumu pārkāpumam ir nepieciešams arī, lai prasītājam būtu ticis nodarīts kaitējums, vai arī, lai varētu piespriest izmaksāt kompensāciju, pietiek jau ar VDAR noteikumu pārkāpumu kā tādu?

2)

Vai, saistībā ar izmaksājamās kompensācijas noteikšanu, līdztekus efektivitātes un līdzvērtības principiem Savienības tiesībās ir paredzētas arī citas prasības?

3)

Vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs uzskats, ka, lai varētu piespriest atlīdzināt nemateriālu kaitējumu, ir jāpastāv vismaz vērā ņemamām tiesību pārkāpuma sekām vai ietekmei, kas ir nozīmīgāka nekā tiesību pārkāpuma izraisīts sašutums?

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

nolemt, ka prasības pieteikums pirmajā instancē ir pamatots un atcelt Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2020/389 (1), ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē, kā arī tiesvedībā Vispārējā tiesā.

1)

Kā ir jādefinē Direktīvas 2008/104/EK (1) 5. panta 3. punktā ietvertais jēdziens “pagaidu darba aģentūru darbinieku vispārējā aizsardzība”, proti, vai tajā it īpaši ietilpst vairāk nekā tas, kas valsts un Savienības tiesību aktos ir obligāti paredzēts kā visu darba ņēmēju aizsardzība?

2)

Kādiem priekšnoteikumiem un kritērijiem ir jābūt izpildītiem, lai pieņemtu, ka tādi koplīguma noteikumi saistībā ar pagaidu darba aģentūru darbinieku darba un nodarbinātības apstākļiem, ar kuriem netiek ievērots Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punktā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips, ir tikuši pieņemti, ievērojot pagaidu darba aģentūru darbinieku vispārējo aizsardzību?

3)

Vai priekšnoteikumi un kritēriji, kas ir jāievēro sociālajiem partneriem, nodrošinot pagaidu darba aģentūru darbinieku vispārējo aizsardzību Direktīvas 2008/104 5. panta 3. punkta izpratnē, ir jāparedz valsts likumdevējam, ja tas sniedz tiem iespēju slēgt koplīgumus, kuros ir ietverti noteikumi saistībā ar pagaidu darba aģentūru darbinieku darba un nodarbinātības apstākļiem, ar kuriem netiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, un valsts koplīgumu sistēmā ir izvirzītas prasības, kas starp koplīguma pusēm ļauj sagaidīt samērīgu interešu līdzsvaru (t.s. koplīgumu pamatotības garantija)?

4)

Ja uz trešo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši:

5)

Ja uz trešo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:

Vai valstu tiesas tādu koplīgumos paredzētu noteikumu gadījumā saistībā ar pagaidu darba aģentūru darbinieku darba un nodarbinātības apstākļiem, ar kuriem tiek pieļauta atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa, atbilstoši Direktīvas 2008/104 5. panta 3. punktam drīkst vērtēt šos koplīgumus bez ierobežojumiem saistībā ar jautājumu, vai atkāpes ir tikušas pieļautas, ievērojot pagaidu darba aģentūru darbinieku vispārējo aizsardzību, vai arī atbilstoši Pamattiesību hartas 28. pantam un/vai Direktīvas 2008/104 19. apsvērumā ietvertajai norādei uz “sociālo partneru autonomiju” koplīguma pusēm saistībā ar pagaidu darba aģentūru darbinieku vispārējo aizsardzību ir jāpiešķir tiesā tikai ierobežotā apjomā pārbaudāma novērtējuma brīvība un, ja tas tā ir, cik plaša tā ir?

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (1) 63. panta 1. punkta otrā daļa pati par sevi un kontekstā ar publiskajā iepirkumā piemērojamo vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principu tvērumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja līgumslēdzēja iestāde konstatē, ka uzņēmums, uz kura spējām paļaujas ekonomikas dalībnieks, neatbilst atlases kritērijiem, tai ir jāprasa, lai ekonomikas dalībnieks aizstātu šo uzņēmumu, vai arī tādējādi, ka šādos apstākļos līgumslēdzējai iestādei ir iespēja prasīt šādu aizstāšanu, ja ekonomikas dalībnieks vēlas tikt izraudzīts?

2)

Vai pastāv apstākļi, kādos līgumslēdzējai iestādei, arī atkarībā no iepirkuma procedūras norises, pamatojoties uz vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principiem, (vairs) nav jāprasa vai tā nedrīkst prasīt, lai tiktu veikta aizstāšana?

1)

2)

Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši: vai Regulas (ES) Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, skatot to tās 19. apsvēruma gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka saistībā ar tiesību aizsardzības līdzekļa pret pārsūtīšanas lēmumu izmantošanu par pamatotu tiek atzīta personas, kura lūdz piešķirt starptautisko aizsardzību, norāde, ka pārsūtīšana nevar notikt, jo ir beidzies pārsūtīšanas termiņš, par ko divas dalībvalstis (šajā lietā: Vācija un Itālija) ir vienojušās iepriekš?

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180 (1)), 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārsūtīšanas termiņa, kas turpinās 29. panta 1. un 2. punkta izpratnē, skaitīšana sākas no jauna brīdī, kad ārvalstnieks, pēc tam, kad viņš bēgot ir izvairījies no pārsūtīšanas no dalībvalsts, citā (šajā lietā: trešajā) dalībvalstī no jauna lūdz piešķirt starptautisko aizsardzību?

2)

Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši: vai Regulas (ES) Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, skatot to tās 19. apsvēruma gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka saistībā ar tiesību aizsardzības līdzekļa pret pārsūtīšanas lēmumu izmantošanu par pamatotu tiek atzīta personas, kura lūdz piešķirt starptautisko aizsardzību, norāde, ka pārsūtīšana nevar notikt, jo ir beidzies pārsūtīšanas termiņš, par ko divas dalībvalstis (šajā lietā: Francija un Austrija) ir vienojušās iepriekš, kas nozīmējot, ka termiņš, kurā Nīderlande varēja veikt pārsūtīšanu, ir beidzies?

1)

Vai Regulas (EK) Nr. 1974/2006 (1), ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Regulai (EK) Nr. 1698/2005, 45. panta 4. punkta interpretācija ļauj pieņemt, ka tādā situācijā kā izskatāmajā gadījumā ir konstatējami “saimniecības zemes platību pārdalīšanas pasākumi” vai “zemes konsolidācijas pasākumi”, kā rezultātā atbalsta saņēmējs nespēj turpmāk nodrošināt atbilstību uzņemtajām saistībām?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai fakts, ka dalībvalsts nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai atbalsta saņēmēja saistības varētu pielāgot jaunajai situācijai saimniecībā, dod tiesības nepieprasīt atmaksāt līdzekļus par laikposmu, kurā saistības bija spēkā?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, kā, ņemot vērā pamatlietā konstatētos faktiskos apstākļus, ir interpretējams Padomes Regulas (EK) Nr. 73/2009 (2) (2009. gada 19. janvāris) 31. pants un kāda ir Komisijas Regulas (EK) Nr. 1122/2009 (3) (2009. gada 30. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009, 75. panta 2. punktā minētā termiņa būtība?

1)

Vai Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (KĪŠN) (1), 55. pants ir saderīgs ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantu un vēl spēkā esošs tiktāl, ciktāl tajā ir pieļauts tāds izņēmums no divkāršas sodīšanas aizlieguma, ka līgumslēdzēja puse, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot šo konvenciju, var deklarēt, ka KĪŠN 54. pants tai nav juridiski saistošs, ja nodarījums, par kuru taisīts citas valsts tiesas spriedums, ir draudi valsts drošībai vai citām tikpat būtiskām šīs līgumslēdzējas puses interesēm?

Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

2)

Vai ar KĪŠN 54. un 55. pantu un Hartas 50. un 52. pantu netiek pieļauts tas, ka Vācijas Federatīvās Republikas deklarāciju, kas, ratificējot KĪŠN, sniegta attiecībā uz StGB [Kriminālkodeksa] 129. pantu (Bundesgesetzblatt 1994 II 631) Vācijas tiesas interpretē tādējādi, ka deklarācija attiecas arī uz tādām noziedzīgām organizācijām, kāda ir šajā gadījumā, kas veic tikai noziedzīgus nodarījumus pret īpašumu un kurām turklāt nav izvirzītu politisku, ideoloģisku, reliģisku vai filozofisku mērķu, un kuras arī, izmantojot negodīgus līdzekļus, necenšas ietekmēt politiku, plašsaziņas līdzekļus, valsts pārvaldi, tiesu vai ekonomiku?

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

piespriest Crédit lyonnais atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

esot pārsniegusi pārbaudes tiesā robežas, ar savu vērtējumu attiecībā uz sarežģītiem ekonomikas elementiem aizstājot ECB vērtējumu, pārkāpdama Savienības tiesas noteikto standartu šajā jomā;

—

neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, neļaudama ECB saprast, kādā veidā tās vērtējumā par divkāršu valsts garantiju, kas piešķirta regulēto uzkrājumu ietvaros, varētu būt pieļauta kļūda;

—

esot sagrozījusi pierādījumus, kas tai tika iesniegti strīda izskatīšanas laikā, acīmredzami kļūdaini interpretējot gan apstrīdēto lēmumu pirmajā instancē (2019. gada 3. maija Lēmums ECB-SSM-2019-FRCAG-39), gan ECB piemēroto metodoloģiju, kuru ņemot vērā tika izskatīts Crédit lyonnais iesniegtais lūgums piemērot atbrīvojumu;

—

esot pārkāpusi CRR (1) 4. panta 1. punkta 94) apakšpunktu, pārmērīgas sviras riska definīciju papildinot ar kritērijiem, kas tajā nebija ietverti, un esot pārkāpusi CRR 429. panta 14. punktu, kurš attiecas uz to, ka no sviras rādītāja aprēķina tiek izslēgti daži riska darījumi, atņemot ECB rīcības brīvību, ko tai piešķir šis pants.

1)

Atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2014. gada 23. jūlija lēmumu, ar kuru ir izbeigta BZ arodslimības izcelsmes atzīšanas procedūra.

2)

Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)

ECB atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

FD atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Atcelt Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada 22. maija lēmumu, ar ko noraidīts GW lūgums izskatīt lietu invaliditātes komitejā.

2)

Revīzijas palāta atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2019. gada 28. janvāra lēmumu, ciktāl tajā ir atteikts piešķirt GY apgādnieka pabalstu par 2019. gadu.

2)

ECB atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Joëlle Mélin atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt.

2)

Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

1)

Pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt.

2)

Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

—

atcelt Komisijas lēmumu, konkrēti, Eiropas Komisijas Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ģenerāldirektorāta 2021. gada 18. martā izdoto individuālo tiesību aktu “Atgūšanas rīkojums un debetnota” (Ref. ARES(2021)1955613);

—

nodot lietu atpakaļ Eiropas Komisijai finanšu pieteikumu revīzijas veikšanai un atprasīt attiecīgos vērā ņemamos maksājumus saskaņā ar Dotācijas nolīgumu Nr. SI-2010-SIC-1231002 “Slovak Safer Internet”;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats attiecas uz atbildētājas lēmuma un atgūšanas rīkojuma (Ref. ARES(2021)1955613) atcelšanu, jo ir noticis būtisks procedūras noteikumu pārkāpums, Līgumu vai citu ar to piemērošanu saistīto tiesību normu pārkāpums vai pilnvaru nepareiza izmantošana, it īpaši kļūdains faktu un secinājumu juridiskais novērtējums (tiesību uz aizstāvību neievērošana, tiesību uz labu pārvaldību neievērošana, samērīguma principa, tiesiskās drošības principa, tiesiskas valsts principa, tiesiskās paļāvības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpums un Revīzijas 12-INFS-024 un Kontroles revīzijas 15-NR01-044 laikā veikts kļūdains faktu un secinājumu juridiskais novērtējums).

2.

Otrais pamats ir par to, ka atbildētājai esot jāpiespriež segt atbilstīgās izmaksas prasītājai kā sākotnējai labuma guvējai un Dotācijas nolīguma Nr. SI-2010-SIC-123002 – “Slovak Safer Internet” līgumslēdzējai pusei atbilstoši spēkā esošajam dotācijas nolīgumam, jo atbildētājas kompetencē ir veikt projekta īstenošanu un līdzekļu pārskaitījumus saistībā ar spēkā esošo nolīgumu starp atbildētāju un prasītāju.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētajai esot jāpiespriež atlīdzināt ar tiesvedību saistītās izmaksas un izdevumus. Saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem pamatiem un, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma iespējamo prettiesiskumu, prasītāja lūdz atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, kā arī segt izdevumus par juridisko palīdzību saistībā ar šo prasību.

—

atcelt 2020. gada 15. jūlija lēmumu par prasītājas līguma nepagarināšanu;

—

atcelt prasītājas 2019. gada novērtējuma ziņojumu;

—

ciktāl nepieciešams, atcelt 2021. gada 11. februāra lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

—

atlīdzināt prasītājas mantisko kaitējumu atbilstoši šajā prasības pieteikumā ietvertajam aprēķinam;

—

atlīdzināt prasītājas morālo kaitējumu, kas ex aequo et bono novērtēts 10 000 EUR apmērā;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka 2019. gada novērtējuma ziņojums nav ticis pienācīgi pabeigts un ziņojums par līguma nepagarināšanu ir balstīts uz nepabeigtu novērtējuma ziņojumu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts objektivitātes princips, Civildienesta noteikumu 11. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots tiesību tikt uzklausītam pārkāpums un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, Civildienesta noteikumu 25. panta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta un EIOPA līgumu pagarināšanas procedūras 6.7., 6.9. un 6.10. punkta pārkāpums.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā, visu lietas aspektu pienācīga neizvērtēšana un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta apvienojumā ar līgumu pagarināšanas procedūras 4. un 6.5. pantu pārkāpums.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta diskriminācija dzimuma un ģimenes stāvokļa dēļ – un tas ir Civildienesta noteikumu 1.d panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. panta pārkāpums.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots rūpības pienākums.

—

atcelt Eiropas Komisijas lēmumu, konkrēti, Eiropas Komisijas un INEA2021. gada 30. martā izdoto individuālo tiesību aktu “Termination of the Action” (Nr. ARES(2021)1953853);

—

nosūtīt lietu atpakaļ Eiropas Komisijai un INEA, un attiekties pret lietu un dotāciju nolīgumu kā spēkā esošiem, nevis izbeigtiem saskaņā ar Projekta Nr. 2015-SK-IA-0038 “Slovak Safer Internet Centre IV” Dotāciju nolīgumu Nr. INEA/CEF/ICT/A2015/1154788;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt ar tiesvedību saistītās izmaksas un izdevumus.

1.

Pirmais pamats attiecas uz Eiropas Komisijas lēmuma “Termination of the Action” (Ref. ARES(2021)1953853) atcelšanu, jo ir noticis būtisks procedūras noteikumu pārkāpums vai Līgumu vai citu saistīto tiesību normu pārkāpums, vai pilnvaru nepareiza izmantošana, it īpaši kļūdains faktu un secinājumu juridiskais novērtējums (tiesību uz labu pārvaldību neievērošana, samērīguma principa, tiesiskās drošības principa, tiesiskas valsts principa un tiesiskās paļāvības principa pārkāpums un kļūdains faktu un secinājumu juridiskais novērtējums pēdējā maksājuma pieprasījumā Projektā Nr. 2015-SK-IA-0038 “Slovak Safer Internet Centre IV”).

2.

Otrais pamats ir par to, ka pēdējā maksājuma pieprasījums projektā “Slovak Safer Internet Centre IV” ir jāatdod atpakaļ Komisijai un INEA [sic] izvērtēšanai un kontroles kompetences noteikšanai, kā arī līgumsaistību izpildei saskaņā ar Dotāciju nolīgumu Nr. INEA/CEF/ICT/A2015/1154788, un Komisijai esot jāpiespriež veikt atbilstīgo izmaksu pēdējo maksājumu prasītājai saskaņā ar spēkā esošo dotāciju nolīgumu, jo Komisijas kompetencē ir veikt projekta īstenošanu un līdzekļu pārskaitījumus saistībā ar spēkā esošo nolīgumu starp Komisiju un pieteicēju.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisijai esot jāpiespriež atlīdzināt ar tiesvedību saistītās izmaksas un izdevumus. Saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem pamatiem un ņemot vērā Komisijas lēmuma iespējamo prettiesiskumu, prasītāja lūdz atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, kā arī segt izdevumus par juridisko palīdzību saistībā ar šo prasību.

—

atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2021. gada 16. marta lēmumu;

—

anulēt Eiropas Parlamenta 2021. gada 31. martā izdoto paziņojumu par parādu Nr. 7010000523;

—

piespriest Parlamentam atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Parlaments bez pamatojuma, nesamērīgi un negodīgi vēlu pieņēma lēmumu, neņemot vērā saprātīga termiņa ievērošanas principu administratīvajās procedūrās, kas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā. Šī iemesla dēļ tika pārkāptas prasītāja aizstāvības tiesības tādēļ, ka pret viņu vērstā atgūšanas procedūra tika uzsākta novēloti, jo šīs procedūras ilguma dēļ viņam tika liegta iespēja sevi efektīvi aizstāvēt pret izvirzītajiem apgalvojumiem un iesniegt pierādījumus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra lēmums, uz kuru ir balstīts paziņojums par parādu, – kā prasītāju ietekmējošs tiesību akts – esot ticis pieņemts, pārkāpjot objektīva un taisnīga procesa un procesuālo tiesību vienlīdzības principus, kā arī prasītāja tiesības uz aizstāvību:

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Parlaments pieļāva kļūdu vērtējumā, jo nenovērtēja prasītāja sniegtos pierādījumus, kuri apstiprināja, ka palīga Vispārējā tiesā izklāstītie fakti, uz kuriem balstās Parlaments un uz kuru pamata tika uzsākta atgūšanas procedūra, ir nepareizi (apstiprina, ka izmeklēšana bija uzsākta bez pamatojuma) un pārkāpj Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Parlaments pārkāpa LESD 296. pantā un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto samērīguma principu un pienākumu norādīt pamatojumu, ciktāl bija noteikts, ka atmaksājamā summa ir 78 838,21 EUR. Prasītā atmaksājamā summa nebija detalizēti pamatota, un šī iemesla dēļ apstrīdētajā lēmumā tiek pieņemts, ka deputāta palīgs nekad pie prasītāja nav strādājis.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka publiski pieejamā Parlamenta informācija apstiprina, ka deputāta palīgs pildīja savus pienākumus vēlākais līdz 2015. gada 15. decembrim, kas norāda, ka atgūšanas procedūras uzsākšana bija nepamatota, un tādēļ lēmums ir jāatceļ.

—

atcelt Komisijas īstenošanas regulu (ES) 2021/546 (2021. gada 29. marts), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes alumīnija štancējumu importam (1);

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus un segt savus tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pušu procesuālo tiesību vienlīdzības un labas pārvaldības princips, esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un ir pārkāptas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz informācijas izpaušanu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot kaitējumu un cēloņsakarību attiecībā uz izmantoto metodoloģiju, datiem un procedūru, un esot pārkāpts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (turpmāk tekstā – “pamatregula”) (2), 3. pants.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pamatregulas 1. panta 2. punkts un 5. panta 2. punkts, jo neesot pareizi definēts attiecīgais ražojums.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pamatregulas 1. panta 2. punkts un 3. pants, kā arī esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā saistībā ar attiecīgā ražojuma tvērumu, kā arī saistībā ar importa no attiecīgās valsts vērtējumu kaitējuma analīzes un cēloņsakarības nolūkos (KN kods 7610 90 90).

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pamatregulas 2. panta 6a. punkta a) apakšpunkts, jo Komisija nepareizi izvēlējās “attiecīgo reprezentatīvo” valsti.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pamatregulas 2. panta 6a. punkts saistībā ar tā ziņojuma tiesisko statusu, kurā Komisija konstatē, ka atsevišķā valstī vai atsevišķā šīs valsts nozarē pastāv būtiski tirgus kropļojumi. Prasītājs apgalvo, ka esot pārkāpta Regula Nr. 1/1958, kurā ir noteiktas valodas, kas ir jāizmanto Eiropas Ekonomikas Kopienā (3), un tā pamattiesības, jo tas nevarēja saņemt iepriekš minēto ziņojumu itāļu valodā.

—

atzīt par spēkā neesošu un atcelt Eiropas Savienības Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāta (EMPL) 2021. gada 14. aprīļa lēmumu par noraidīšanu EMPL.B.2/AP/ab; Ref. Ares (2021);

—

noteikt ES Komisijai pienākumu izdot juridisku apstiprinājuma lēmumu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Apstrīdētajā 2021. gada 14. aprīļa lēmumā par noraidīšanu ES Finanšu regulas (1) 197. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīme saistībā ar uzaicinājumu uz konkursu VP/2020/008 esot novērtēta un šie noteikumi piemēroti Eiropas Uzņēmumu padomēm juridiski nepieļaujamā veidā. Prasība Eiropas Uzņēmumu padomēm, kas iesniedz pieteikumu, uzrādīt budžetu vai attiecīgi gada bilanci un bankas kontu kā stabilitātes un finansiālo iespēju apliecinājumu jau sākotnēji izslēgtu lielāko daļu Eiropas Uzņēmumu padomju, kurām valsts tiesību aktos, ar kuriem tiek transponēta Direktīva 2009/38/EK (2), nav piešķirts juridiskas personas statuss, no finansējuma. Šī prasība pārkāptu vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu un vienlaikus būtu pilnībā pretrunā arī finansēšanas programmas mērķim.

2.

Tā kā konkursa uzaicinājumā nav minēts to personu grupas ierobežojums, kuras iesniedz pieteikumus, un tā kā uzaicinājums tika skaidri un bez ierobežojumiem adresēts arī Lielbritānijas Eiropas Uzņēmumu padomēm, ierobežojums pārkāptu arī ES pārskatāmības pamatprincipu.

3.

Lēmumā par noraidīšanu piedāvātā interpretācija un tās piemērošana Eiropas Uzņēmumu padomēm arī novestu pie nepieļaujamas priekšrocības uzņēmumiem, kuri – kā sociālie partneri – paziņojumā par konkursu VP/2020/008 parasti tiek aicināti iesniegt atbilstošus finansēšanas projektus.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 95. panta 2. punkta un Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 27. panta 4. punkta pārkāpums.

—

atcelt Padomes 2021. gada 8. marta lēmumu par sūdzību un papildu sūdzību, ko prasītāja, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ir iesniegusi par Eiropas Savienības Padomes Īstenošanas lēmumu (ES) 2020/1117 (2020. gada 27. jūlijs), ar ko ieceļ Eiropas Prokuratūras Eiropas prokurorus, daļā, kurā par Eiropas Prokuratūras Eiropas prokuroru kā pagaidu darbinieks AD 13 pakāpē uz trīs gadu termiņu, kas nav atjaunojams, no 2020. gada 29. jūlija tiek iecelts viens no trijiem Portugāles sākotnēji izvirzītajiem kandidātiem – José Eduardo Moreira Alves d’Oliveira Guerra (OV 2020, L 244, 18. lpp.);

—

atcelt Padomes Īstenošanas lēmumu (ES) 2020/1117 (2020. gada 27. jūlijs), ar ko ieceļ Eiropas Prokuratūras Eiropas prokurorus, daļā, kurā par Eiropas Prokuratūras Eiropas prokuroru kā pagaidu darbinieks AD 13 pakāpē uz trīs gadu termiņu, kas nav atjaunojams, no 2020. gada 29. jūlija tiek iecelts José Eduardo Moreira Alves d’Oliveira Guerra;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

Pirmais pamats ir par to, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neuzskatīdama sevi par “iecēlējinstitūciju” Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 1. panta 1. un 2. punkta izpratnē, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 6. pantu, kad tā ieceļ amatā Eiropas prokurorus saskaņā ar Regulas 2017/1939 96. panta 1. punktu.

2)

Otrais pamats ir par to, ka esot pārkāpti Eiropas prokuroru iecelšanai piemērojamie noteikumi, ar kuriem tiek garantēta Eiropas Prokuratūras neatkarības principa ievērošana. Prasītāja apgalvo, ka gan ar to, ka Eiropas Savienības Padomei 2019. gada 29. novembrī nosūtītajā vēstulē Portugāles valdība apstrīd Regulas (ES) 2017/1939 14. panta 3. punktā minētās atlases komitejas veikto šīs valdības izvirzīto kandidātu sarindojumu, norādot no minētās komitejas izvēlētā kandidāta atšķirīgu vēlamo kandidātu, gan ar to, ka Padome šo izvēli akceptējusi, tiek apdraudēta Eiropas prokuroru iecelšanas procesuālā kārtība.

3)

Trešais pamats ir par to, ka esot pieļauta acīmredzama kļūda attiecībā uz lēmuma pieņemšanas pamatojumā norādītajiem apstākļiem. Konkrēti prasītāja apgalvo, ka Portugāles valdības 2019. gada 29. novembrī Padomei nosūtītajā vēstulē ir divas nopietnas kļūdas, kuras turklāt atzīst pati šī valdība. Šīs kļūdas ir apstāklī, ka Portugāles valdības vēlamais kandidāts tika sešas reizes nosaukts par “ģenerālprokurora vietnieku José Guerra”, un apgalvojumā, ka šis prokurors esot bijis izmeklētājs un apsūdzības uzturētājs kādā svarīgā kriminālprocesā par noziegumiem pret Eiropas Savienības finansiālajām interesēm.

4)

Ceturtais pamats ir par to, ka esot notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. Prasītāja apgalvo, ka pilnvaras, ar kādām Eiropas prokuroru atlases un iecelšanas procesā ir apveltīta Eiropas Savienības Padome, tai ir piešķirtas tālab, lai nodrošinātu Eiropas Prokuratūras neatkarību un lai Eiropas prokuroru amatā ieceltu tos dalībvalstu izvirzītos kandidātus, kuri ir viskvalificētākie un visādā ziņā atbilst prasībām par neatkarību Eiropas prokurora amata pienākumu izpildē.

5)

Piektais pamats ir par to, ka esot pārkāptas tiesības uz labu pārvaldību. Prasītāja apgalvo, ka apstāklis, ka Padome atkāpās no atlases komitejas atzinuma un līdz ar to – arī no sarindojuma, kas izriet no šīs komitejas veiktā vērtējuma –, šo atkāpšanos vispārīgi pamatodama ar vienkāršu norādi uz “kandidātu nopelnu atšķirīgu novērtējumu, kas veikts kompetentajās Padomes darba sagatavošanas struktūrās” vien, esot pielīdzināms pilnīgai pamatojuma neesamībai, un tādējādi prasītājai nav iespējas uzzināt šīs atkāpes pamatojumu.

6)

Sestais pamats ir par to, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas princips. Prasītāja apgalvo, ka Padome – attiecībā uz prasītāju ņemdama vērā “kandidātu nopelnu atšķirīgu novērtējumu, kas veikts kompetentajās Padomes darba sagatavošanas struktūrās”, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz pakalpojumiem, saistībā ar kuriem reģistrācija tika atteikta;

—

atcelt Operatīvās nodaļas 2020. gada 17. aprīļa lēmumu procesā Nr. 17 975 929 attiecībā uz pakalpojumiem, saistībā ar kuriem reģistrācija tika atteikta;

—

nodot lietu atpakaļ EUIPO, lai tas pēc būtības varētu grozīt lietas pamatā esošo lēmumu, un reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi Nr. 17 975 929 attiecībā uz visiem ar to aptvertajiem pakalpojumiem;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus procesā Operatīvajā nodaļā, Apelācijas padomē un Vispārējā tiesā.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

un līdz ar to pēc būtības atzīt Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas Nr. 2 756 740 spēkā esamību;

—

piespriest otrai procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies procesā EUIPO.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpums;

—

prasītājas iesniegto pierādījumu par preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju nepareiza izvērtēšana.

—

atcelt Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) 2020. gada 9. marta lēmumu, kā arī 2020. gada 19. augusta pārskatīšanas lēmumu attiecībā uz konkursu EPSO/AD/371/19 (AD7) – 6 – Administratori zinātniskās pētniecības jomā neiekļaut prasītājas uzvārdu rezerves sarakstā;

—

vajadzības gadījumā atcelt lēmumu par 2021. gada 15. marta sūdzības noraidīšanu;

—

prasīt iesniegt testus un konkursa katra testa rezultātus attiecībā uz prasītāju, kā arī nākamā posma rezultātus, lai varētu faktiski novērtēt ar katru pārkāpumu saistītos rezultātus un stresa, ko radīja saskaņā ar Tiesas Reglamenta 91. pantu konstatētie pārkāpumi, sekas;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmā daļa attiecas uz tehnisku kļūdu rašanos konkursa EPSO/AD/371/19 (AD7) – 6 – Administratori zinātniskās pētniecības jomā pārbaudījumu organizēšanā, kuras ir atzinusi administrācija un kas palielināja prasītājas stresu pārbaudījumu laikā.

2.

Otrā daļa attiecas uz administrācijas rūpības trūkumu un to, ka tā nereaģēja, lai izlabotu minētās kļūdas.

3.

Trešā daļa attiecas uz to, ka kļūdas neesot ņemtas vērā, novērtējot prasītājas sniegumu, un netika īstenotas procedūras, kas nodrošinātu vienlīdzību starp kandidātiem.

4.

Ceturtā daļa attiecas uz acīmredzamu kļūdu prasītājas snieguma novērtējumā.

—

atcelt Vienotā noregulējuma valdes 2021. gada 14. aprīļa lēmumu (SRB/ES/2021/22) par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā par 2021. gadu aprēķināšanu, ieskaitot tā pielikumus, ciktāl apstrīdētais lēmums, ieskaitot tā pielikumus, attiecas uz prasītājas iemaksu;

—

apturēt tiesvedību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta c) punktu vai, attiecīgi, d) punktu līdz nolēmumu pieņemšanai (saistītajās) lietās C-584/20 P (1) un C-621/20 P (2), C-663/20 P (3) un C-664/20 P (4), jo jau ilgstoši notiekošajās apelācijas tiesvedībās runa ir par tiem pašiem tiesību jautājumiem;

—

piespriest Vienotā noregulējuma valdei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais prasības pamats: būtisku formas noteikumu pārkāpums nepilnīgas apstrīdētā lēmuma paziņošanas dēļ

2.

Otrais prasības pamats: būtisku formas noteikumu pārkāpums kļūdaina apstrīdētā lēmuma pamatojuma dēļ

3.

Trešais prasības pamats: būtisku formas noteikumu pārkāpums neuzklausīšanas dēļ un tiesību tikt uzklausītam neievērošanas dēļ

4.

Ceturtais pamats: Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (5) kā apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata prettiesiskums, proti, Deleģētajā regulā (ES) 2015/63 noteiktās riska korekcijas metodikas prettiesiskums

5.

Piektais prasības pamats: Direktīvas 2014/59/ES (6) un Regulas (ES) Nr. 806/2014 (7) kā Deleģētās regulas (ES) 2015/63 un līdz ar to apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata prettiesiskums

—

atcelt Vienotā noregulējuma valdes 2021. gada 14. aprīļa lēmumu (SRB/ES/2021/22) par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā par 2021. gadu aprēķināšanu, ieskaitot tā pielikumus, ciktāl apstrīdētais lēmums, ieskaitot tā pielikumus, attiecas uz prasītājas iemaksu;

—

apturēt tiesvedību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta c) punktu vai, attiecīgi d) punktu līdz nolēmuma pieņemšanai (saistītajās) lietās C-584/20 P (1) un C-621/20 P (2), C-663/20 P (3) un C-664/20 P (4), jo jau ilgstoši notiekošajās apelācijas tiesvedībās runa ir par tiem pašiem tiesību jautājumiem;

—

piespriest Vienotā noregulējuma valdei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt Anulēšanas nodaļas 2019. gada 4. decembra lēmumu Nr. 22964C par spēkā neesamības atzīšanu, kā arī Apelācijas piektās padomes 2021. gada 20. aprīļa lēmumu, ar kuru apstiprināts Anulēšanas nodaļas lēmums, tostarp attiecībā uz procesuālo izdevumu atlīdzināšanu, un noraidīt otras procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieces pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu;

—

pakārtoti – atcelt Anulēšanas nodaļas 2019. gada 4. decembra lēmumu Nr. 22964C par spēkā neesamības atzīšanu, kā arī Apelācijas piektās padomes 2021. gada 20. aprīļa lēmumu, ar kuru apstiprināts Anulēšanas nodaļas lēmums, tostarp attiecībā uz procesuālo izdevumu atlīdzināšanu, un noraidīt otras procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieces pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu daļā attiecībā uz transportlīdzekļiem un transportlīdzekļu rezerves daļām, ciktāl tie ir iekļauti 12. klasē, proti, attiecībā uz lauksaimniecības transportlīdzekļiem un to rezerves daļām;

—

vēl pakārtotāk – atcelt Anulēšanas nodaļas 2019. gada 4. decembra lēmumu Nr. 22964C par spēkā neesamības atzīšanu, kā arī Apelācijas piektās padomes 2021. gada 20. aprīļa lēmumu, ar kuru apstiprināts Anulēšanas nodaļas lēmums, tostarp attiecībā uz procesuālo izdevumu atlīdzināšanu, un noraidīt otras procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieces pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu daļā attiecībā uz transportlīdzekļiem un transportlīdzekļu rezerves daļām, ciktāl tie ir iekļauti 12. klasē, proti, attiecībā uz velosipēdiem un divriteņu transportlīdzekļiem, kā arī to rezerves daļām.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. punkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 95. punkta pārkāpums.

—

atcelt atbildētājas 2021. gada 14. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2021. gadu (Lieta: SRB/ES/2021/22), ciktāl lēmums attiecas uz prasītāju;

—

apturēt tiesvedību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta c) un d) punktu tik ilgi, kamēr tiesvedībās lietās T-413/18 (1), T-481/19 (2), T-339/20 (3) un T-424/20 (4) un C-664/20 (5) stājas spēkā nolēmums vai tās tiek citādi izbeigtas;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais prasības pamats: Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (6), Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 (7) un LESD pārkāpums, piesaistot prasītāju iemaksām fondos.

2.

Otrais prasības pamats: Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 47. panta pārkāpums, jo aprēķināšanas process neatļaujot pilnīgu iemaksas aprēķina pamatojumu. Deleģētā regula (ES) 2015/63 daļēji esot neefektīva.

3.

Trešais prasības pamats: Hartas 16. un 20. panta pārkāpums, jo, pamatojoties uz prasītājas īpašo situāciju, apstrīdētajā lēmumā neesot ievērots vispārējais vienlīdzības princips un darījumdarbības brīvība.

4.

Ceturtais pamats: būtisku formas noteikumu un, iespējams, Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 5. panta 1. punkta pārkāpums, jo neesot droši, vai VNV lēmums ir ticis pieņemts. Atbildētāja neesot pietiekami izskaidrojusi faktiskos apstākļus, neesot uzklausījusi prasītāju pirms VNV lēmuma pieņemšanas un savu lēmumu neesot pietiekami pamatojusi.

5.

Piektais prasības pamats (pakārtoti): Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta pārkāpums pārmērīgi augsti noteikta mērķapjoma dēļ, jo atbildētāja mērķapjomu esot drīkstējusi noteikt ne lielāku par 55 000 000 000 EUR.

6.

Sestais prasības pamats (pakārtoti): Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta, skatīta kopā ar Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktu, pārkāpums, jo atbildētājai, aprēķinot iemaksu lielumu, no attiecīgajām saistībām esot bijis jāizslēdz saistības, kas nerada risku.

7.

Septītais prasības pamats (pakārtoti): Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punkta, skatīta kopā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 3. un 4. punktu, pārkāpums, jo atbildētāja prasītājas iemaksas nepamatoti esot aprēķinājusi, pamatojoties uz bruto pieeju atvasināto instrumentu līgumiem.

8.

Astotais prasības pamats (pakārtoti): Regulas Nr. 806/2014 70. panta 6. punkta, skatīta kopā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunktu, pārkāpums, jo atbildētāja nepamatoti esot uzskatījusi prasītāju par iestādi, kas tiek reorganizēta.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir noraidīts tās pieteikums;

—

grozīt apstrīdēto lēmumu, apmierinot apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu neapmierināt reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz 16. klasē ietilpstošajām precēm; un

—

piespriest EUIPO atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan tiesvedībā Vispārējā tiesā, gan procesā EUIPO.

—

piespriest EUIPO atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums;

—

Regulas (ES) 2017/1001 165. panta 5. punkta un Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 36. panta 1. punkta g) apakšpunkta un 36. panta 2. punkta pārkāpums.