—

ņemot vērā projektu Komisijas regulai, ar ko attiecībā uz svinu un tā savienojumiem groza XVII pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) (D063675/03,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (“REACH regula”) (1), jo īpaši tās 68. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem” (2),

—

ņemot vērā 2001. gada 3. aprīļa rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par PVC vidiskajiem aspektiem (3),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku (4),

—

ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par projektu Komisijas Īstenošanas lēmumam XXX, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 piešķir atļauju izmantot bis(2-etilheksil)ftalātu (DEHP) (5),

—

ņemot vērā 2018. gada 13. septembra rezolūcija par aprites ekonomikas paketes īstenošanu: iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (6),

—

ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (7),

—

ņemot vērā Vispārējās tiesas 2019. gada 7. marta spriedumu lietā T-837/16 (8),

—

ņemot vērā 5.a panta 3. punkta b) apakšpunktu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9),

—

ņemot vērā Reglamenta 112. panta 2. un 3. punktu, kā arī 4. punkta c) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.

tā kā Komisijas regulas projekta mērķis ir ierobežot to, kādā līmenī par stabilizatoru vinilhlorīda polimēros vai kopolimēros (PVC) var izmantot svinu;

B.

tā kā svins ir toksiska viela, kas pat mazās devās var smagi ietekmēt veselību, piemēram, izraisīt neatgriezeniskus neiroloģiskos bojājumus (10); tā kā droša svina līmeņa nav (11), (12); tā kā svins kaitē arī videi: tas ir ļoti toksisks ūdens organismiem (13) un pastāvīgi saglabājas vidē (14);

C.

tā kā svina izmantošana par PVC stabilizatoru ir problēma, uz ko Komisija norādīja jau 2000. gada 26. jūlija Zaļajā grāmatā par PVC vidiskajiem aspektiem (15);

D.

tā kā minētajā zaļajā grāmatā Komisija pauda uzskatu, ka tas, cik daudz svinu izmanto par stabilizatoru PVC izstrādājumos, būtu jāsamazina, un iezīmēja vairākus pasākumus, tostarp tiesību aktos noteiktu pakāpenisku izmantojuma izbeigšanu, tomēr galu galā aprobežojās ar PVC nozares brīvprātīgu apņemšanos līdz 2015. gadam izbeigt lietot svinu par PVC stabilizatoru (16);

E.

tā kā minētā pieeja bija pretrunā Parlamenta nostājai: atbildot uz zaļo grāmatu, Parlaments aicināja Komisiju pilnībā aizliegt svina izmantošanu par PVC stabilizatoru (17);

F.

tā kā Komisijas toreizējās rīcības — pareizāk sakot, tās bezdarbības — dēļ no 2000. līdz 2015. gadam tika saražots miljoniem tonnu PVC, kam par stabilizatoru izmantoti vairāki simti tūkstoši tonnu svina (18); tā kā PVC izstrādājumi, kas izgatavoti no šāda svinu saturoša PVC, pakāpeniski kļūst par atkritumiem;

G.

tā kā tad, kad 2015. gadā tika izpildīta PVC nozares brīvprātīgā apņemšanās, Komisija saprata, ka svins joprojām tiek izmantots importētos PVC izstrādājumos; tā kā tāpēc Komisija prasīja, lai Eiropas Ķimikāliju aģentūra (“aģentūra”) sagatavo XV pielikuma ierobežojumu ziņojuma projektu;

H.

tā kā aģentūra apstiprināja, ka ir primāri svarīgi noteikt ierobežojumus importētiem PVC izstrādājumiem, secinādama: “tā kā Eiropas PVC nozare jau ir sākusi pakāpeniski atteikties no svina savienojumu izmantošanas par PVC stabilizatoriem, aptuveni 90 % aplēsto svina emisiju ir attiecināmas uz PVC izstrādājumiem, kas importēti ES 2016. gadā” (19);

I.

tā kā Komisijas regulas projekts paredz ierobežot svina un tā savienojumu izmantošanu un klātbūtni no PVC ražotos izstrādājumos, par maksimālo svina koncentrāciju nosakot 0,1 % no PVC materiāla masas (20);

J.

tā kā šā noteikuma pamatā ir secinājums, ka risks, ko Savienībā cilvēkiem rada svina izmantošana par stabilizatoru PVC izstrādājumos, nav pietiekami kontrolēts (21); tā kā riska ierobežošanas priekšlikuma kontekstā svina riska aprakstā nebija izmantota bīstamība videi (22);

K.

tā kā šis ierobežojums tika piemērots ar šādu pamatojumu: “Ņemot vērā, ka svina savienojumi nevar PVC lietderīgi stabilizēt, ja svina koncentrācija ir zemāka par aptuveni 0,5 masas procentiem, Aģentūras ierosinātajai 0,1 % robežkoncentrācijai būtu jānodrošina, ka PVC ražošanas laikā svina savienojumu tīša pievienošana par stabilizētāju Savienībā vairs nav iespējama.” (23);

L.

tā kā ir svarīgi apzināties, ka 0,1 % robežvērtība ir nevis “drošs līmenis”, bet gan administratīva vērtība, kas noteikta, lai pilnībā novērstu svina izmantošanu par PVC stabilizatoru;

M.

tā kā Komisijas regulas projekts uz 15 gadiem paredz divas atkāpes attiecībā uz reģenerētiem PVC materiāliem: viena pieļauj svina koncentrāciju līdz 2 % no cieta PVC izstrādājuma masas (24), otra — svina koncentrāciju līdz 1 % no elastīga/mīksta PVC izstrādājuma masas (25);

N.

tā kā svina koncentrācija 1 % vai 2 % no masas nekādā ziņā nav “drošs līmenis”: tie ir ierobežojumi, kas noteikti, lai nozare varētu turpināt optimizēt savus finansiālos ieguvumus no svinu saturošu PVC atkritumu reciklēšanas (26);

O.

tā kā šādas atkāpes ļauj turpināt izmantot novecojušu vielu, ražojot izstrādājumus no reģenerēta PVC, lai gan Komisija ir skaidri atzinusi, ka ir pieejamas alternatīvas (27);

P.

tā kā šādas atkāpes ir pretrunā ilgstošajai Parlamenta nostājai, kas apstiprināta daudzās rezolūcijās, pēdējoreiz — 2020. gada 15. janvārī; tā kā Parlaments jau 2001. gadā konkrēti uzsvēra, ka “PVC reciklēšana nedrīkst ļaut turpināties smago metālu problēmai (28); tā kā Parlaments 2015. gada 9. jūlija rezolūcijā par resursu lietderīgu izmantošanu un virzību uz aprites ekonomiku uzsvēra, ka reciklēšana nebūtu jāizmanto kā attaisnojums bīstamu novecojušu vielu izmantošanas turpināšanai (29); tā kā 2015. gadā Parlaments attiecīgi rīkojās, iebilstot pret DEHP — vēl vienas novecojušas vielas — atļaušanu PVC reciklēšanai (30); tā kā 2018. gadā Parlaments atkārtoja, ka “saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju atkritumu rašanās novēršana ir svarīgāka par reciklēšanu un ka attiecīgi reciklēšana nebūtu jāizmanto kā attaisnojums bīstamo vielu izmantošanas turpināšanai” (31), tā kā 2020. gada 15. janvāra rezolūcijā par Eiropas zaļo kursu Parlaments skaidri norādīja, ka aizliegtas vielas “nevajadzētu no jauna ieviest ES patēriņa preču tirgū, veicot atkritumu pārstrādes darbības”;

Q.

tā kā Komisijas regulas projektā atkāpes attiecībā uz reģenerētu PVC ir pamatotas ar argumentu, ka “alternatīva šādu izstrādājumu reciklēšanai, t. i., PVC atkritumu apglabāšana poligonos un incinerācija, palielinātu emisijas vidē un nemazinātu risku” (32);

R.

tā kā domu gaitā, kas ir Komisijas regulas projekta pamatā, nav ņemts vērā tas, ka reciklēšana nemaz nav alternatīva apglabāšanai poligonā vai incinerācijai, jo PVC reciklēšana nevar turpināties mūžīgi un nozīmē tikai atlikt svinu saturoša PVC galīgo likvidēšanu un attiecīgās emisijas, turklāt radot papildu emisijas reciklēšanas gaitā un pēc tam lietošanas posmā;

S.

tā kā Komisijas regulas projekts ierobežotu aptuveni 1 000–4 000 tonnu svina importu (importētu PVC izstrādājumu veidā), bet tajā pašā laikā ļautu ik gadu (vēlreiz) laist tirgū aptuveni 2 500–10 000 tonnas svina, ko satur reģenerēts PVC; (33)

T.

tā kā, citiem vārdiem sakot, Komisijas regulas projekts ierobežotu svina importu PVC izstrādājumu veidā, taču ierobežojuma iedarbību vājinātu tas, ka tirgū vēlreiz tiktu laists divtik daudz svina izstrādājumos, kas izgatavoti no svinu saturoša reģenerēta PVC;

U.

tā kā tāpēc Komisijas regulas projektā paredzētās atkāpes attiecībā uz reģenerētu PVC ir pretrunā REACH regulas galvenajam mērķim nodrošināt augstu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni (34);

V.

tā kā šādas atkāpes ir pretrunā arī saistībām, ko paredz 2013. gadā pieņemtā 7. vides rīcības programma, kurā skaidri pausts aicinājums izstrādāt netoksisku materiālu aprites ciklus tā, lai reciklētos atkritumus Savienībā varētu izmantot kā būtisku un uzticamu izejmateriālu avotu (35);

W.

tā kā šādas atkāpes novestu pie divu kvalitātes līmeņu tirgus, proti, produktiem, kas izgatavoti no jauna PVC un nesatur svinu, un produktiem, kas izgatavoti no reģenerēta PVC un satur būtisku daudzumu svina; tā kā šādi pieļaut svinu izstrādājumos, kas izgatavoti no reģenerēta PVC, nozīmē diskreditēt izstrādājumu reģenerāciju;

X.

tā kā vidi saudzējošas PVC atkritumu apsaimniekošanas problēmas atlikt uz nākotni nav pareizi, sevišķi jau ne pārnesot svinu uz nākamo izstrādājumu paaudzi;

Y.

tā kā Komisijas regulas projekts atkāpes attiecībā uz reģenerētu PVC attiecina tikai uz konkrētiem lietojumiem un relevanto izstrādājumu grupai paredz prasību svinu iekapsulēt jaunražota PVC slānī, piemērošanu elastīgam PVC atliekot uz pieciem gadiem;

Z.

tā kā, nosakot atkāpju ierobežojumu, nav ņemtas vērā svina emisijas galīgajā atkritumu likvidēšanā, proti, 95 % emisiju;

AA.

tā kā Komisijas regulas projekts turklāt paredz, ka reģenerētu PVC saturoši PVC izstrādājumi jāmarķē ar marķējumu “Satur reģenerētu PVC”; tā kā aģentūras Riska novērtēšanas komiteja (RAC) ir norādījusi, ka šāds marķējums “pats par sevi nav pietiekams, lai varētu nošķirt reciklātu bez svina un reciklātu, kas satur svinu” (36);

AB.

tā kā šāds marķējums patiešām ir maldinošs, jo norādei par reģenerētu saturu ir pozitīva konotācija, taču šajā gadījumā salīdzinājumā ar izstrādājumiem, kas izgatavoti no svinu nesaturoša jauna PVC, reģenerētais materiāls satur būtisku svina daudzumu;

AC.

tā kā šāds maldinošs marķējums, kas domāts svinu saturošiem reģenerēta PVC izstrādājumiem un kam ir reklāmas raksturs, ir pretrunā REACH regulas mērķim panākt augstu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni;

AD.

tā kā Komisijas regulas projekts turklāt paredz sertifikācijas shēmu, kura pamatotu apgalvojumus par PVC reģenerāciju, lai nošķirtu šādus izstrādājumus no tādiem, kas izgatavoti no jauna PVC un uz ko attiecas cita robežvērtība;

AE.

tā kā balstīšanās uz papildu sertifikātiem liek apšaubīt šāda noteikuma īstenojamību un tāpēc ir pretrunā REACH regulas XV pielikuma noteikumiem, kas prasa, lai ierobežojums būtu īstenojams, izpildāms un regulējams;

AF.

tā kā Komisijas regulas projekts no ierobežojuma atbrīvo divus svina pigmentus, jo tiem vajadzīga atļauja saskaņā ar REACH regulu;

AG.

tā kā RAC skaidri atzīst, ka “riski .. tādā pašā mērā attiecas arī uz svina savienojumiem, kas nav izmantoti par stabilizatoriem” (37);

AH.

tā kā noteikt, kāds tieši svina savienojums izmantots PVC un kāda ir tā funkcija, ir grūti, kā skaidri atzinusi RAC (38);

AI.

tā kā tāpēc šāds atbrīvojums rada izpildes problēmas, tādējādi nonākot pretrunā REACH regulas XV pielikuma noteikumiem, kas prasa, lai ierobežojums būtu īstenojams, izpildāms un regulējams;

AJ.

tā kā, nosakot šādu atbrīvojumu, nav ņemts vērā arī spriedums lietā T-837/16, ar ko minēto svina pigmentu atļauja faktiski ir anulēta;

AK.

tā kā Komisijas regulas projekts ekonomikas dalībniekiem paredz 24 mēnešu labvēlības periodu, lai tie inter alia varētu “atbrīvoties no krājumiem” (39);

AL.

tā kā atļaut importētājiem vēl 24 mēnešus pārdot PVC izstrādājumus, kas satur tūkstošiem tonnu svina, kaut arī Savienībā šādus svinu saturošus PVC izstrādājumus vairs neražo, ir pretrunā REACH regulas mērķim panākt augstu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni;

AM.

tā kā Parlaments 2001. gadā norādīja, ka “ir jāturpina attīstīt tehnoloģisko pētniecību, galvenokārt attiecībā uz ķīmisko reciklēšanu, kurā iespējams no smagajiem metāliem atdalīt hloru .. lai palielinātu reciklēto PVC atkritumu īpatsvaru” (40);

AN.

tā kā nedz aģentūra, nedz Komisija nav novērtējusi, cik reālistiska būtu PVC atkritumu ķīmiskā reciklēšana / reciklēšana ievadmateriāla ieguvei, kas ļaut droši atdalīt un likvidēt svinu; tā kā saskaņā ar PVC nozari šādas tehnoloģijas ir pieejamas (41), (42);

AO.

tā kā Eiropas Ķīmiskās rūpniecības padome atbalsta ķīmisko reciklēšanu kā metodi, ar ko tikt galā ar vielām, kas rada bažas (43);

AP.

tā kā Komisijas regulas projekts nāk 18 gadus par vēlu un paredz vairākus elementus, kas nav savienojami ar REACH regulas mērķi vai saturu, proti, atkāpes attiecībā uz reģenerētu PVC, pozitīvu marķējumu par reģenerētu PVC, lai gan tas satur svinu, atbrīvojumus attiecībā uz svina pigmentiem un ilgu labvēlības periodu;

AQ.

tā kā Komisija šo Komisijas regulas projektu iesniedza vairāk nekā gadu pēc REACH regulā noteiktā termiņa (44),

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

—

ņemot vērā 8. un 9. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvā 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (1) (“Cietušo tiesību direktīvā”), kuras noteikumi attiecas arī uz sieviešu dzimumorgānu kropļošanas upuriem,

—

ņemot vērā 11. un 21. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvā 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (“Uzņemšanas nosacījumu direktīvā”) (2), kurā sieviešu dzimumorgānu kropļošanas upuri ir īpaši minēti to mazāk aizsargātu personu kategorijā, kurām patvēruma procedūru laikā būtu jāsaņem pienācīga veselības aprūpe,

—

ņemot vērā 20. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvā 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (“Kvalifikācijas direktīvā”) (3), kurā sieviešu dzimumorgānu kropļošana kā nopietna psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības forma ir minēta kā pamats, kas jāņem vērā starptautiskās aizsardzības piešķiršanā,

—

ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izbeigšanu (4), kurā pausta prasība ar preventīvu un aizsardzības pasākumu un tiesību aktu palīdzību pārtraukt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu visā pasaulē,

—

ņemot vērā 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana” (5),

—

ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par nulles toleranci pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu (6),

—

ņemot vērā ES gada ziņojumus par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, un jo īpaši Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūciju (7),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada jūnija secinājumus par visa veida vardarbības, kas vērsta pret sievietēm un meitenēm, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršanu un apkarošanu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta secinājumus par vardarbības pret sievietēm izskaušanu Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu “Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana” (COM(2013)0833),

—

ņemot vērā 2013. gada 6. februāra kopīgo paziņojumu par Starptautisko dienu pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kurā Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikā un pieci komisāri atkārtoti apstiprināja ES apņemšanos tās ārējās attiecībās vērsties pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

—

ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam, un jo īpaši tā 14.b mērķi, kurā konkrēti norādīts uz sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kā arī ņemot vērā šā rīcības plāna pašreizējo pārskatīšanu un sarunas par tā atjaunošanu,

—

ņemot vērā gūto pieredzi, īstenojot gan Komisijas Stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam, gan arī pasākumus rīcības plānā, kurš ir daļa no Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojuma,

—

ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 5.3. mērķi — izskaust visas kaitīgās ieražas, piemēram, bērnu, agrīnas un piespiedu laulības un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

—

ņemot vērā 1994. gada Kairas Starptautisko konferenci par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) un tās rīcības programmu, kā arī turpmāko pārskatīšanas konferenču rezultātus, jo īpaši Nairobi augstākā līmeņa sanāksmi par ICPD 25, un tajā pausto apņemšanos nepieļaut sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

—

ņemot vērā Pekinas Rīcības platformu un tās turpmāko pārskatīšanas konferenču rezultātus,

—

ņemot vērā Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam (GAP II), un jo īpaši tā tematisko prioritāti B, kurā paredzēts īpašs rādītājs attiecībā uz sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, un ņemot vērā šā plāna pašreizējo pārskatīšanu un sarunas par tā atjaunināšanu,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas paustajās politikas pamatnostādnēs iekļauto apņemšanos īstenot pasākumus vardarbības pret sievietēm apkarošanai,

—

ņemot vērā gaidāmo jauno Eiropas dzimumu līdztiesības stratēģiju,

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) 2013. gada ziņojumu “Sieviešu dzimumorgānu kropļošana Eiropas Savienībā un Horvātijā”, kā arī divus turpmākos ziņojumus “Izvērtējums par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas riskam pakļauto meiteņu skaitu Eiropas Savienībā”, proti, 2015. gada ziņojumu par Īriju, Portugāli un Zviedriju un 2018. gada ziņojumu par Beļģiju, Grieķiju, Franciju, Itāliju, Kipru un Maltu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 2014. gada Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“Stambulas konvenciju”), kuras 38. pantā visas konvencijas dalībvalstis aicinātas paredzēt kriminālatbildību par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

—

ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par ES pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016)0109 – 2016/0062(NLE)) (8),

—

ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (9),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2017. gada 13. septembra deklarāciju par nepieciešamību pastiprināt centienus nolūkā nepieļaut sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un piespiedu laulības Eiropā un cīnīties pret šīm parādībām,

—

ņemot vērā PVO pamatnostādnes par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas radīto veselības komplikāciju pārvaldību,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra 2018. gada 27. jūlija ziņojumu par vispārējo centienu pastiprināšanu nolūkā izbeigt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2018. gada 14. novembra rezolūciju par vispārējo centienu pastiprināšanu nolūkā izbeigt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

—

ņemot vērā Kotonū nolīgumu un pašlaik notiekošo tā pārskatīšanas procesu,

—

ņemot vērā ES un ANO 2017. gada septembrī sākto iniciatīvu “Spotlight”, kuras mērķis ir izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm,

—

ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.

tā kā starptautiski atzīts, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir rupjš un sistemātisks cilvēktiesību pārkāpums, vardarbība pret sievietēm un meitenēm un dzimumu nevienlīdzības izpausme, kas nav saistīta ne ar vienu reliģiju vai kultūru, un kas saskaņā ar UNICEF, ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) un PVO statistikas pārskatiem tagad atzīta par globālu problēmu, kas skar vismaz 200 miljonus sieviešu un meiteņu 30 valstīs; tā kā tomēr ir pierādījumi par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas gadījumiem vairāk nekā 90 valstīs visos kontinentos;

B.

tā kā UNFPA 2018. gada dati liecina, ka gadījumā, ja iedzīvotāju skaita tendences turpinās attīstīties līdzīgi kā pašlaik, ap 2030. gadu 68 miljoni meiteņu visā pasaulē būs pakļautas sieviešu dzimumorgānu kropļošanas riskam, un tiek prognozēts, ka šai manipulācijai ik gadu pakļauto skaits palielināsies no 4,1 miljona 2019. gadā līdz 4,6 miljoniem 2030. gadā;

C.

tā kā jaunākie par Eiropu pieejamie valstu dati ļauj lēst, ka aptuveni 600 000 sieviešu un meiteņu Eiropā visa mūža garumā izjūt sieviešu dzimumorgānu kropļošanas fiziskās un psiholoģiskās sekas, turklāt vēl 180 000 meiteņu 13 Eiropas valstīs vien skar liels risks tikt pakļautām šai manipulācijai;

D.

tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ietver visas procedūras, kas skar sieviešu ārējo dzimumorgānu daļēju vai pilnīgu noņemšanu, piemēram, klitoridektomiju, izgriešanu, infibulāciju un citas kaitīgas procedūras, kas ar nolūku izmaina vai rada ievainojumus sieviešu dzimumorgānos nemedicīniskiem nolūkiem, radot fiziskās; seksuālās un psiholoģiskās veselības komplikācijas, kas var pat izraisīt cietušās nāvi;

E.

tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošanu galvenokārt veic jaunām meitenēm no agras bērnības līdz 15 gadu vecumam; tā kā turklāt meiteni vai sievieti dzimumorgānu kropļošanai var pakļaut arī vairākos citos gadījumos tās dzīves laikā, piemēram, īsi pirms laulībām vai gadījumā, ja viņa gatavojas doties uz ārzemēm;

F.

tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) 2018. gada datiem pēdējā laikā palielinās to sieviešu un meiteņu īpatsvars, kuras, iespējams, jau ir cietušas no sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, un tas nozīmē, ka jautājums kļūst arvien aktuālāks un turpina pieaugt šīs manipulācijas skarto vai tās apdraudēto personu skaits; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem Eiropā pēdējos piecos gados vien ir ieradušās vairāk nekā 100 000 sieviešu patvēruma meklētāju, kuras, iespējams, ir cietušas no sieviešu dzimumorgānu kropļošanas;

G.

tā kā saskaņā ar UNICEF datiem ir panākts arī progress, jo pašlaik risks, ka meitenes varētu tikt pakļautas dzimumorgānu kropļošanai, ir par trešdaļu mazāks nekā vēl pirms 30 gadiem; tā kā visi pieejamie dati un līdz 2030. gadam atlikušie vien 10 gadi liek atzīt, ka ilgtspējīgas attīstības mērķis Nr. 5.3 par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu ne tuvu nav sasniegts; tā kā gluži pretēji — skarto sieviešu un meiteņu absolūtais skaits pieaug un turpinās palielināties, ja vien steidzami netiks pieliktas lielākas pūles, lai to nepieļautu;

H.

tā kā nolūkā paātrināt pārmaiņas un sasniegt mērķi līdz 2030. gadam pārtraukt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu visā pasaulē ir steidzami jāpastiprina un jākoordinē pašreizējie centieni šīs prakses pārtraukšanai vietējā, valstu, reģionālā un starptautiskā līmenī, jābalstās uz jau sasniegto un jāpanāk apjomīgas un paliekošas pārmaiņas, izmantojot efektīvas un visaptverošas stratēģijas;

I.

tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir ar dzimumu saistītas vardarbības veids, un tās pārtraukšanai ir būtiski kopienas līmenī risināt dzimumu nevienlīdzības pamatcēloņus, tostarp dzimumu stereotipus un kaitīgas sociālās normas;

J.

tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana nereti nav nošķirama no citiem dzimumu nevienlīdzības jautājumiem un ir tikai viens no daudziem sieviešu tiesību pārkāpumiem, piemēram, meiteņu nepietiekama piekļuve izglītībai, tostarp visaptverošai seksuālajai izglītībai, sieviešu nodarbinātības iespēju trūkums, nespēja iegūt īpašumu vai to mantot, piespiedu vai agrīnas bērnu laulības, seksuāla un fiziska vardarbība un kvalitatīvas veselības aprūpes trūkums, tostarp nepietiekami pakalpojumi seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību jomā;

K.

tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošanas medikalizācija ir gadījumi, kad šo manipulāciju veic veselības aprūpes speciālists slimnīcā vai citā medicīnas iestādē; tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošanas medikalizācija ir bīstams mēģinājums leģitimizēt šo praksi un pat potenciāli no tās gūt labumu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

—

ņemot vērā 2019. gada 12. februāra rezolūciju par visaptverošu Eiropas rūpniecības politiku attiecībā uz mākslīgo intelektu un robotiku (1),

—

ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku (2),

—

ņemot vērā Komisijas atbildības un jauno tehnoloģiju ekspertu grupas 2019. gada 21. novembrī publicēto ziņojumu “Atbildība par mākslīgo intelektu un citām jaunām digitālajām tehnoloģijām”,

—

ņemot vērā Komisijas augsta līmeņa ekspertu grupas mākslīgā intelekta jautājumos 2019. gada 26. jūnijā publicēto ziņojumu “Politikas un ieguldījumu ieteikumi uzticama mākslīgā intelekta jomā”,

—

ņemot vērā Komisijas augsta līmeņa ekspertu grupas mākslīgā intelekta jautājumos 2019. gada 8. aprīlī publicēto dokumentu “Ētikas pamatnostādnes uzticamam MI”, kā arī uzticama MI novērtējuma sarakstu,

—

ņemot vērā Komisijas 2019. gada 8. aprīļa paziņojumu “Vairojot uzticēšanos antropocentriskam mākslīgajam intelektam” (COM(2019)0168),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 7. decembra paziņojumu “Koordinētais mākslīgā intelekta plāns” (COM(2018)0795),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 25. aprīļa paziņojumu “Mākslīgais intelekts Eiropai” (COM(2018)0237),

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par automatizētiem lēmumu pieņemšanas procesiem: patērētāju aizsardzības un preču un pakalpojumu brīvas aprites nodrošināšana (O-000008/2020 – B9-0007/2020),

—

ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

A.

tā kā tehnoloģiju attīstība mākslīgā intelekta (MI) jomā, mašīnmācīšanās, sarežģītas algoritmiskās sistēmas un automatizēti lēmumu pieņemšanas procesi notiek strauji un tā kā ar šīm tehnoloģijām saistīto lietojumu, iespēju un problēmu ir daudz un tās skar gandrīz visas iekšējā tirgus nozares;

B.

tā kā ir sagaidāms, ka automatizētu lēmumu pieņemšanas procesu attīstība sniegs būtisku ieguldījumu zināšanu ekonomikā un tā piedāvā labumu sabiedrībai, cita starpā patērētājiem uzlabojot sabiedriskos pakalpojumus ar inovatīviem produktiem un pakalpojumiem un uzņēmumiem optimizējot darbības rādītājus;

C.

tā kā MI un automatizētu lēmumu pieņemšanas procesu izmantošana un attīstība arī rada problēmas patērētāju uzticībai un labklājībai, jo īpaši attiecībā uz patērētāju iespējām identificēt šādus procesus, saprast, kā tie darbojas, pieņemt apzinātus lēmumus par to izmantošanu un atteikties no tiem;

D.

tā kā ētikas norādes, piemēram, Komisijas augsta līmeņa ekspertu grupas mākslīgā intelekta jautājumos pieņemtie principi, sniedz izejas punktu; tā kā tomēr ir jāizskata pašreizējais ES tiesiskais regulējums, tostarp patērētāju tiesību acquis, ražojumu drošuma un tirgus uzraudzības tiesību akti, lai pārbaudītu, vai tie spēj reaģēt uz MI automatizētas lēmumu pieņemšanas parādīšanos un nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā noteikts ES Pamattiesību hartas 38. pantā;

E.

tā kā vienota ES pieeja automatizētu lēmumu pieņemšanas procesu izstrādei palīdzēs nodrošināt ieguvumus no šiem procesiem, mazināt riskus visā ES un izvairīties no iekšējā tirgus sadrumstalotības un ļaus ES labāk popularizēt savu pieeju un vērtības visā pasaulē,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk “Pamattiesību harta”),

—

ņemot vērā 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības (1), 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti (2), 2017. gada 13. decembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti (3), 2018. gada 14. marta rezolūciju par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai (4), 2019. gada 18. septembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES (5) un 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Izstāšanās līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu tiesībām īstenošanu un uzraudzību (6),

—

ņemot vērā 2020. gada 29. janvāra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (7),

—

ņemot vērā Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (8) (“Izstāšanās līgums”) un politisko deklarāciju, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars, kas pievienota Izstāšanās līgumam (9) (Politiskā deklarācija),

—

ņemot vērā vēstules, kas saņemtas no Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Drošības un aizsardzības apakškomitejas,

—

ņemot vērā ieteikumu Padomes lēmumam, ar ko pilnvaro sākt sarunas par jaunu partnerību ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, ar kuru Komisiju ieceļ par Savienības sarunu vedēju, un tā pielikumu, kurā ietvertas norādes sarunām par jaunām partnerattiecībām (COM(2020)0035) (“sarunu norādes”),

—

ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā Apvienotā Karaliste 2020. gada 31. janvārī pusnaktī (pēc Centrāleiropas laika) pārstāja būt Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts;

B.

tā kā Politiskā deklarācija nosaka parametrus vērienīgai, plašai, padziļinātai un elastīgai partnerībai tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības jomā, kas balstās uz visaptverošu un līdzsvarotu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN), kā arī tiesībaizsardzības un krimināltiesību, ārpolitikas, drošības un aizsardzības jomā un citās sadarbības jomās, un nosaka, ka, ja sarunu laikā ES un Apvienotā Karaliste uzskata, ka šī sadarbība atbilst to savstarpējām interesēm un turpmākās attiecības var aptvert arī citas sadarbības jomas, kas nav aprakstītas Politiskajā deklarācijā;

C.

tā kā turpmākajām attiecībām būtu jābalstās uz savstarpēji līdzsvarotām tiesībām un pienākumiem, ievērojot vienotā tirgus un muitas savienības integritāti, kā arī “četru brīvību” nedalāmību; tā kā valstij, kas nav ES dalībvalsts un kas nepilda tādus pašus pienākumus kā dalībvalsts, nevar būt tādas pašas tiesības un tā nevar baudīt tādas pašas priekšrocības kā dalībvalsts;

D.

tā kā Politiskajā deklarācijā ir teikts, ka turpmākās ekonomiskās partnerības pamatā būs noteikumi, kas nodrošinās vienlīdzīgus konkurences apstākļus atklātai un godīgai konkurencei;

E.

tā kā ES un Apvienotās Karaliste joprojām paliks tuvi kaimiņi un tām arī turpmāk būs daudzas kopīgas intereses;

F.

tā kā šādas ciešas attiecības visaptveroša partnerības nolīguma veidā starp ES un Apvienoto Karalisti varētu uzskatīt par atbilstošu satvaru turpmākajām attiecībām, ar kuru šīs kopīgās intereses var aizsargāt un veicināt, tostarp veidojot jaunas tirdzniecības attiecības;

G.

tā kā nolīgumam par turpmākajām attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti būtu jānodrošina elastīgs satvars, kas ļautu īstenot dažāda līmeņa sadarbību dažādās politikas jomās, pamatojoties uz kopēju pārvaldības struktūru ar atbilstošiem strīdu izšķiršanas noteikumiem;

H.

tā kā minētas sadarbības nolūkā abām pusēm būs jāsaglabā augsti standarti un to starptautiskās saistības vairākās politikas jomās;

I.

tā kā Izstāšanās līgumā ietvertais Protokols par Īriju/Ziemeļīriju paredz tiesisko regulējumu, kas saglabā Lielās piektdienas vienošanos visās tās daļās un Ziemeļīrijas iedzīvotāju tiesības, kā arī aizsargā vienotā tirgus integritāti un visas salas mēroga ekonomiku un tādējādi izvairās no stingras robežas, kamēr vien piekrišanas mehānisms paredz tā turpināšanu; tā kā Apvienotās Karalistes pienākums nodrošināt Lielās piektdienas vienošanās piemērošanu visās tās daļās ir spēkā jebkādos apstākļos;

J.

tā kā ir lietderīgi, ka ES iestādes un dalībvalstis kopā ar publiskām un privātām iestādēm apņemas veikt darbu, lai tās būtu gatavas visām iespējamām situācijām, kas var rasties starp ES un Apvienoto Karalisti notiekošo sarunu rezultātā;

K.

tā kā ES iestāžu un dalībvalstu turpmākā vienotība ir būtiska, lai aizstāvētu ES un tās pilsoņu intereses visos turpmākajos sarunu posmos, kā arī lai nodrošinātu minēto sarunu veiksmīgu un savlaicīgu noslēgšanu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

83.

84.

85.

86.

87.

88.

89.

90.

91.

92.

93.

94.

95.

96.

97.

98.

99.

100.

101.

102.

103.

104.

105.

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2018. gada pārskatu,

—

ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un ECB Statūtus un jo īpaši to 15. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 127. panta 1. un 2. punktu, 130. pantu un 284. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja amata kandidātes Christine Lagarde uzklausīšanu 2019. gada 4. septembrī,

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja Mario Draghi monetāro dialogu ar Eiropas Parlamentu 2019. gada 23. septembrī,

—

ņemot vērā G7 darba grupas par stabilajām kriptomonētām 2019. gada 18. oktobra ziņojumu “Globālo stabilo kriptomonētu ietekmes izvērtējums”,

—

ņemot vērā ECB atsauksmes par Eiropas Parlamenta sniegto ieguldījumu, kas pausts tā rezolūcijā par ECB 2017. gada pārskatu,

—

ņemot vērā ES augsta līmeņa ekspertu grupas ilgtspējīgu finanšu jautājumos 2018. gada 31. janvāra galīgo ziņojumu “Eiropas ekonomikas ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana”,

—

ņemot vērā 2018. gada 29. maija rezolūciju par ilgtspējīgām finansēm (1) un 2019. gada 28. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par regulējumu izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai (2),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu (UNFCCC),

—

ņemot vērā Reglamenta 142. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A9-0016/2020),

A.

tā kā saskaņā ar Komisijas 2019. gada rudens ekonomikas prognozi jaunākie dati par 2019. gadu liecina par IKP pieauguma palēnināšanos eurozonā no 1,9 % līmeņa 2018. gadā līdz 1,1 % 2019. gadā un ES-27 valstīs no 2,1 % 2018. gadā līdz 1,4 % 2019. gadā saistībā ar neseno straujo spriedzes pieaugumu tirdzniecībā, tā radīto nedrošību un Brexit;

B.

tā kā saskaņā ar Eurostat datiem bezdarba līmenis ES 2019. gada augustā bija 6,2 % un eurozonā — 7,4 %, kas ir zemākais bezdarba līmenis kopš 2008. gada jūlija; tā kā bezdarba līmenis Eiropas Savienībā joprojām ir nevienmērīgs; tā kā augsts jauniešu bezdarba līmenis, kas ir gandrīz divreiz augstāks par vidējo līmeni, joprojām ir nopietns jautājums, kas jārisina ES; tā kā bezdarba ziņā joprojām pastāv būtiska reģionālā nevienlīdzība gan dalībvalstīs, gan starp tām;

C.

tā kā saskaņā ar Eurosistēmas speciālistu 2019. gada septembra makroekonomisko prognozi ir gaidāms, ka saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) gada inflācija eurozonā 2019., 2020. un 2021. gadā sasniegs attiecīgi 1,2 %, 1,0 % un 1,5 %, tomēr nespējot saglabāt inflācijas līmeni, kas būtu zem, taču tuvu 2 %; tā kā inflācijas prognozes liecina par būtiskām atšķirībām eurozonā;

D.

tā kā 2018. gada beigās Eurosistēmas bilance bija sasniegusi vēsturiski lielāko apjomu (4,7 triljonus EUR), pārsniedzot 40 % no eurozonas GDP un salīdzinājumā ar 2017. gada beigām pieaugot par 4,25 % (0,2 triljoniem EUR);

E.

tā kā 2018. gadā ECB tīrā peļņa bija 1,575 miljardi EUR salīdzinājumā ar 1,275 miljardiem EUR 2017. gadā; tā kā šo palielinājumu galvenokārt var attiecināt uz neto procentu ienākumu pieaugumu ASV dolāru portfelī un aktīvu iegādes programmas (APP) portfelī;

F.

tā kā lielāka euro loma un tā plašāka izmantošana par rezerves valūtu palielinātu ES spēju neatkarīgi veidot savu politisko nostāju pret citiem globāliem spēkiem un tas ir galvenais elements, kas nepieciešams Eiropas ekonomiskās neatkarības saglabāšanai;

G.

tā kā, lai euro nodrošinātu sev spēcīgāku lomu pasaulē, eurozonai vispirms ir jāpierāda sava spēja izturēt lejupslīdi tā, lai nevienai no tās dalībvalstīm nebūtu (brīvprātīgi vai citādi) jāveic valsts parāda norakstīšana;

H.

tā kā LESD 127. panta 5. punktā ECBS ir noteikts pienākums palīdzēt uzturēt finanšu stabilitāti;

I.

tā kā ir jāturpina atbalstīt MVU, kas joprojām ir ES ekonomikas un sabiedrības pamats un veicina ekonomisko un sociālo kohēziju;

J.

tā kā globālās “zaļo” obligāciju emisijas apjoms ir palielinājies no mazāk nekā 1 miljarda EUR 2008. gadā līdz vairāk nekā 120 miljardiem EUR 2017. gadā un kopš 2013. gada euro denominētu “zaļo” obligāciju neto emisijas apjoms ir desmitkāršojusies; tā kā atšķirība starp “zaļo” obligāciju un visu rūpniecības nozaru maržām ir pakāpeniski samazinājusies;

K.

tā kā, neraugoties uz šo pozitīvo tendenci, “zaļās” obligācijas joprojām veido tikai 1 % no euro denominētu obligāciju kopējā piedāvājuma;

L.

tā kā krasi ir palielinājies darījumu ar virtuālām valūtām apjoms un tas rada konkurenci tradicionālu likumīgo maksāšanas līdzekļu sistēmu pārliecinošajam pārsvaram; tā kā virtuālās valūtas ir alternatīvs norēķinu līdzeklis, nevis likumīgs maksāšanas līdzeklis;

M.

tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2018. gada decembra aptaujas datiem iedzīvotāju atbalsts euro valūtai 2018. gadā pieauga līdz 75 %,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 13. jūlija Direktīvu 92/65/EEK, ar ko paredz dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz tādu dzīvnieku, spermas, olšūnu un embriju tirdzniecību un importu Kopienā, uz kuriem neattiecas dzīvnieku veselības prasības, kas paredzētas īpašos Kopienas noteikumos, kuri minēti Direktīvas 90/425/EEK A(I) pielikumā (1),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 13. pantu, kas paredz, ka, nosakot un īstenojot Savienības politikas jomas, Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāvelta pienācīga uzmanība dzīvnieku kā jutīgu būtņu labturības prasībām,

—

ņemot vērā LESD 114. pantu par vienotā tirgus izveidi un darbību un LESD 169. pantu par patērētāju tiesību aizsardzības pasākumiem,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulu (ES) 2016/429 par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām (“Dzīvnieku veselības tiesību akts”) (2) un Komisijai ar šo regulu noteiktās deleģēšanas un īstenošanas pilnvaras,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 576/2013 par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu un par Regulas (EK) Nr. 998/2003 atcelšanu (3) un Komisijas 2013. gada 28. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 577/2013 par identifikācijas dokumentu paraugiem suņu, kaķu un mājas sesku nekomerciālai pārvietošanai, teritoriju un trešo valstu saraksta izveidošanu un par deklarāciju formas, izkārtojuma un valodas prasībām atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 576/2013 paredzētajiem konkrētiem nosacījumiem (4),

—

ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par saderīgu sistēmu ieviešanu lolojumdzīvnieku reģistrēšanai dalībvalstīs (5),

—

ņemot vērā Komisijas finansēto pētījumu (SANCO 2013/12364) par komercpraksē iesaistītu suņu un kaķu labturību, kas veikts saskaņā ar Regulai (ES) Nr. 576/2013 (6) pievienoto Komisijas paziņojumu,

—

ņemot vērā rezultātus, kas ir gūti, īstenojot ES koordinētās kontroles plānu par suņu un kaķu pārdošanu tiešsaistē (7),

—

ņemot vērā jautājumus Komisijai un Padomei par ES iekšējā tirgus un patērētāju tiesību aizsardzību pret nelegālās lolojumdzīvnieku tirdzniecības negatīvajām sekām (O-000011/2020 – B9-0004/2020 un O-000010/2020 – B9-0003/2020),

—

ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.

tā kā nevalstiskās organizācijas, tiesībaizsardzības dienesti, kompetentās iestādes un veterinārsti ir guvuši pierādījumus par to, ka pieaug to lolojumdzīvnieku skaits, kurus nelegāli pārdod no vienas dalībvalsts uz citu, — bieži vien to dara organizētās noziedzības tīkli, izvairoties no kontroles un viltojot dokumentus, kā arī plašā mērogā ļaunprātīgi izmantojot Regulu (ES) Nr. 576/2013, kas attiecas uz lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu, lai gan dzīvnieki pāri robežām būtu jāpārvieto, ievērojot Padomes Direktīvu 92/65/EEK;

B.

tā kā tiek lēsts, ka nelegāla lolojumdzīvnieku tirdzniecība Eiropas Savienībā var būt ļoti ienesīga un tajā iesaistītās personas, tostarp dzīvnieku audzētāji, kuri nelegāli nodarbojas ar ciltsdarbu, tiek pakļautas tikai nelielam riskam tikt atklātām, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot legālās audzēšanas (ciltsdarba) nozares ienesīgumu;

C.

tā kā to daudzo reklāmas sludinājumu izcelsme, ar kuriem tiek piedāvāts tiešsaistē iegādāties dzīvniekus, ir nelikumīga;

D.

tā kā ES līmenī nepastāv nekādi kopīgi noteikumi par lolojumdzīvnieku audzēšanu un tā kā dzīvnieku audzētājiem dažādu dalībvalstu tiesību aktos noteikto dzīvnieku labturības standartu atšķirības izraisa ievērojamas iekšējā tirgū pārdoto lolojumdzīvnieku cenu atšķirības, ko izmanto nelegālie tirgotāji;

E.

tā kā liela apjoma masveida selektīvās audzēšanas iekārtās pret dzīvniekiem izturas neatbilstīgi viņu vajadzībām, radot smagas un ilgstošas sekas viņu veselībai, labturībai un uzvedības attīstībai;

F.

tā kā kontrabandisti un nelegālie pārdevēji visbiežāk rīkojas pilnīgi nesodīti, jo viņi zina, ka lielākā daļa patērētāju, kas ir iegādājušies sliktā veselības stāvoklī esošu lolojumdzīvnieku, pret viņiem tiesībaizsardzības iestādēs nevērsīsies;

G.

tā kā kaķu un suņu nelikumīga audzēšana bieži notiek šausminošos apstākļos un ar to saistītās izmaksas tiek pēc iespējamas samazinātas; tā kā nelikumīgi audzēti jaundzimušie dzīvnieki bieži vien no mātes tiek nošķirti pārāk ātri, nav pieraduši pie sabiedrības, ir slimīgi un cieš no stresa, bada, slāpēm un paaugstināta nosalšanas riska, kamēr tos pārvadā lielā attālumā pa ES šaurībā un antisanitāros apstākļos bez ēdiena, ūdens, gaisa kondicionēšanas vai bez apstāšanās; tā kā mazie kucēni un kaķēni parasti galamērķī nonāk, nebūdami atradināti no zīdīšanas un nebūdami apguvuši pamata socializēšanās iemaņas;

H.

tā kā, neskatoties uz panāktajiem uzlabojumiem, joprojām saglabājas ievērojamas bažas par lolojumdzīvnieku pasēm, piemēram, attiecībā uz atsevišķu dzīvnieku vecuma pārbaudēm un iespējām pases nomainīt; tā kā ir reģistrēts liels skaits viltotu lolojumdzīvnieku pasu un veterinārārsti bieži vien slepeni sadarbojas ar tirgoņiem šajā nelikumīgajā praksē, padarot pārbaudes un izmeklēšanu sarežģītāku (8);

I.

tā kā nelegāla ciltsdarba procesā audzēti lolojumdzīvnieki ļoti bieži ir daļēji vai pat vispār nav vakcinēti vai arī nav veikta pietiekama to profilakse pret citām slimībām; tā kā nelegāla lolojumdzīvnieku tirdzniecība ir saistīta ar dažādiem zoonozes riska faktoriem un cita starpā šādi trakumsērga no Eiropas teritorijām, kur šī slimība ir endēmiska, var izplatīties uz valstīm, kurās saslimstības ar trakumsērgu nav, un šādi var tikt pārnēsāti arī tādi parazīti kā Echinococcus multilocularis, kas izplatās ātri un kurus ir grūti kontrolēt (9);

J.

tā kā Dzīvnieku veselības tiesību akts, kas stāsies spēkā 2021. gada 21. aprīlī, sekmēs lielāku tiešsaistes tirdzniecības ar kaķiem un suņiem pārredzamību un uzlabos dzīvnieku veselību un labturību; tā kā Dzīvnieku veselības tiesību aktā visiem suņu un kaķu pārdevējiem, audzētājiem, pārvadātājiem un savākšanas centriem ir noteikts stingrs pienākums savus uzņēmumus reģistrēt attiecīgajās dalībvalstu kompetentajās iestādēs;

K.

tā kā nelegāla lolojumdzīvnieku tirdzniecība ne vien kaitē dzīvnieku labturībai, bet arī negatīvi ietekmē patērētāju aizsardzību, ES iekšējā tirgus netraucētu darbību, jo veidojas negodīga konkurence, un publiskā sektora finanses, jo tiek zaudēti nodokļu ieņēmumi;

L.

tā kā lolojumdzīvnieku iegādei Eiropas Savienībā tagad ļoti bieži ir ierasts izmantot reklāmas sludinājumus tiešsaistē un tikai nedaudz mazāk iecienīts avots ir sociālie plašsaziņas līdzekļi (10); tā kā gan valsts, gan ES līmenī maz aizsargātas ir to patērētāju tiesības, kuri lolojumdzīvniekus iegādājas ar tiešsaistes sludinājumu starpniecību; tā kā liels ir to nelegāla ciltsdarba procesā audzētu lolojumdzīvnieku skaits, kas tiek pārdoti dalībvalstu tirgos vai pat tieši no automašīnas pie ES iekšējām robežām;

M.

tā kā 65 % personu, kas tika aptaujātas Eirobarometra zibensaptaujā par nelikumīgu tiešsaistes saturu, izteicās, ka neuzskata, ka internets tā lietotājiem ir drošs, un 90 % piekrita uzskatam, ka tiešsaistes mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu nekavējoties būtu jānovāc saturs, kuru publiskās vai tiesībaizsardzības iestādes ir apzīmējušas kā nelikumīgu; tā kā 60 % interneta lietotāju teica, ka viņi vismaz reizi nedēļā izmanto kādu tiešsaistes sociālo tīklu un vairums interneta lietotāju vismaz laiku pa laikam izmanto arī tiešsaistes tirdzniecības vietas — 30 % aptaujāto tos izmanto vismaz reizi nedēļā; tā kā 69 % no interneta lietotājiem ES sacīja, ka viņi iepērkas tiešsaistē, un katru gadu šis skaitlis pieaug, kā arī palielinās to personu skaits, kas tiešsaistē iegādājas dzīvniekus (11);

N.

tā kā slikta izturēšanās pret lolojumdzīvniekiem, tostarp dzīvniekiem, kurus audzē, tur un pārdod, lai tie kļūtu par mājsaimniecību lolojumdzīvniekiem, lolojumdzīvniekiem, ko izmanto izklaidei, sportam un darbam, piemēram, kurtiem un spāņu kurtiem (galgos), kā arī pret klaiņojošiem dzīvniekiem joprojām rada lielas bažas daudziem iedzīvotājiem; tā kā (labāka) lolojumdzīvnieku identificēšana un reģistrācija var būt noderīgs līdzeklis cīņā pret dzīvnieku ļaunprātīgu izmantošanu un tā var veicināt lolojumdzīvnieku atbildīgu turēšanu; tā kā identifikācija un reģistrācija ir galvenie klaiņojošu dzīvnieku nenāvējošas un humānas pārvaldības un šādu dzīvnieku populāciju pakāpeniskas samazināšanas elementi;

O.

tā kā vairāk kā 70 % no jaunajām slimībām, kas pēdējo desmitgažu laikā ir konstatētas cilvēkiem, ir dzīvnieku izcelsmes slimības un dzīvnieki, kas parasti tiek turēti kā lolojumdzīvnieki, pārnēsā vairāk nekā 41 zoonozi, tostarp, trakumsērgu (12);

P.

tā kā Regulas (ES) Nr. 576/2013 I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus nedrīkst pārvietot no vienas dalībvalsts uz citu, ja vien tie nav marķēti, tajos implantējot transponderu; tā kā nav prasības par saskaņotu obligātu to kaķu un suņu identifikāciju, kuri atrodas valsts teritorijā un uz citām dalībvalstīm pārvietoti netiek; tā kā dalībvalstīs daudzi kaķi un suņi tā arī paliek neidentificēti un nereģistrēti;

Q.

tā kā, īstenojot ES koordinētās kontroles plānu par suņu un kaķu pārdošanu tiešsaistē, attiecībā uz 42 % no kontrolētajiem reklāmas sludinājumiem tika konstatēta neatbilstība starp pārdevēja statusu un viņa darbībām (13);

R.

tā kā dažas specializētās reklāmas tīmekļa vietnes sāk brīvprātīgi pieņemt stingrākus noteikumus ar mērķi pārbaudīt tiešsaistes pārdevēju identitāti un uzlabot dzīvnieku labturību;

S.

tā kā lielākajā daļā dalībvalstu jau ir spēkā zināms suņu un kaķu identifikācijas un reģistrācijas prasību līmenis; tā kā kaķu, suņu un mājas sesku identifikācijas prasības nav saskaņotas, kas cita starpā ir novedis arī pie valstu kodu nepareizas izmantošanas un dubultu un nepareizu kodu izmantošanas (14); tā kā lielākā daļa reģistrācijas datubāzu nav savstarpēji savienotas, kas ierobežo izsekojamību ES,

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Gvinejas Republiku,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu un Francijas vēstniecību Gvinejas Republikā 2019. gada 5. novembra kopīgo paziņojumu,

—

ņemot vērā Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) komisijas 2019. gada 4. novembra paziņojumu pēc incidentiem Konakri,

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 2019. gada 9. novembra paziņojumu presei par demonstrāciju apspiešanu Gvinejas Republikā,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes vispārējā regulārā pārskata darba grupas trīsdesmit piekto sesiju no 2020. gada 20. janvāra līdz 31. janvārim,

—

ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (Kotonū nolīgums),

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru pieņēma 1981. gada 27. jūnijā un kura stājās spēkā 1986. gada 21. oktobrī,

—

ņemot vērā Gvinejas Republikas konstitūciju, kuru Nacionālā pārkārtošanās padome apstiprināja 2010. gada 19. aprīlī un kas tika pieņemta 2010. gada 7. maijā,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda Valsts indikatīvo programmu 2015.–2020. gadam, ar ko piešķir līdzekļus Gvinejas Republikai,

—

ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.

tā kā prezidents Alpha Condé ir bijis pie varas Gvinejas Republikā kopš viņa ievēlēšanas 2010. gadā un atkārtotas ievēlēšanas 2015. gadā; tā kā kopš 2019. gada oktobra vidus valstī ir notikušas masveida protesta demonstrācijas, galvenokārt tās veikušas Nacionālā fronte Konstitūcijas aizsardzībai (FNDC), pamatojoties uz opozīcijas bailēm, ka prezidents Condé centīsies paplašināt savas konstitucionālās pilnvaras; tā kā Gvinejas Republikas konstitūcija ierobežo prezidenta pilnvaras līdz diviem pilnvaru termiņiem; tā kā prezidenta Condé otrais pilnvaru termiņš beigsies 2020. gada beigās;

B.

tā kā viņa ievēlēšana 2010. gadā bija pirmais solis demokrātisku reformu īstenošanai un pārredzamībai pēc gadiem ilgušās militārās kundzības; tā kā prezidentu Condé apsūdz korupcijā un ierobežojumu noteikšanā attiecībā uz politiskajām brīvībām; tā kā konstitucionālā reforma, kuras vienīgais mērķis ir pagarināt prezidenta pilnvaru termiņu, lai ļautu Alpha Condé palikt amatā, ir izraisījusi vardarbību;

C.

tā kā nesen prezidents Condé nesen centās likvidēt arī institucionālos šķēršļus viņa reformai, ietekmējot Gvinejas Republikas Konstitucionālo tiesu un Vēlēšanu komisiju; tā kā 2018. gada martā no amata tika atbrīvots Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Kéléfa Sall; tā kā tieslietu ministrs Cheick Sako ir atkāpies no amata, jo viņš iebilst pret konstitucionālajām izmaiņām, kas pieļauj trešo prezidenta pilnvaru termiņu;

D.

tā kā valdošajai partijai, kuras nosaukums ir “Rally of the Guinean People” (Gvinejas tautas kopība) nav divu trešdaļu balsu vairākuma, lai grozītu konstitūciju; tā kā referendums par konstitūcijas reformu apietu Gvinejas Republikas parlamentu;

E.

tā kā 2019. gada 19. decembrī prezidents Condé paziņoja par plāniem rīkot referendumu par konstitucionālo reformu, kuram jānotiek 2020. gada 1. martā; tā kā likumdevēja vēlēšanas, kas sākotnēji bija paredzētas 2020. gada 16. februārī, tika atliktas un notiks tajā pašā dienā, kad ir paredzēts referendums; tā kā ierosinātajā jaunajā konstitūcijā ir paredzēts pagarināt prezidenta pilnvaru termiņu no pieciem uz sešiem gadiem ar ierobežojumu uz diviem termiņiem; tā kā ir sagaidāms, ka prezidents Condé izmantos šīs konstitucionālās izmaiņas, lai panāktu trešo prezidenta pilnvaru termiņu;

F.

tā kā Nacionālā fronte Konstitūcijas aizsardzībai (FNDC), kas ir opozīcijas partiju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju un arodbiedrību alianse, ir rīkojusi protestus un plāno streikus pret konstitūcijas izmaiņām; tā kā laikposmā no 2019. gada 12. oktobra līdz 28. novembrim tika arestēti vismaz septiņi FNDC locekļi un pret viņiem vērsta kriminālvajāšana, pamatojoties uz to, ka viņu aicinājumi protestēt pret jauno konstitūcijas projektu bijuši akti vai darbības, kas varētu traucēt sabiedrisko kārtību un apdraudēt sabiedrības drošību, kamēr viņi galu galā tika attaisnoti starptautiska spiediena rezultātā;

G.

tā kā situācija valstī ir ļoti saspringta, pieaugot politiskajai spriedzei un vardarbīgu protestu uzliesmojumiem; tā kā saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju sniegto informāciju valdība ir smagi reaģējusi uz uzliesmojumiem un policija ir reaģējusi ar pārmērīgu, nepamatotu un nelikumīgu spēku pret protestētājiem, cilvēktiesību organizācijām ziņojot par barikādēm, apšaudēm un asaru gāzi, galvenokārt galvaspilsētā Konakri un ziemeļu opozīcijas kontrolē esošajā Mamou; tā kā Wanindara policija esot izmantojusi sievieti kā cilvēka vairogu, lai pasargātu sevi no protestētāju mestajiem akmeņiem;

H.

tā kā Gvinejas Republikas galvenās opozīcijas partijas “Demokrātisko spēku savienība” priekšsēdētāja vietnieks Fodé Oussou Fofana ir apsūdzējis prezidentu “konstitucionālā valsts apvērsumā” un “krāpšanā”; tā kā opozīcijas partijas ir apņēmušās boikotēt parlamenta vēlēšanas, lai paustu protestu;

I.

tā kā gan ECOWAS, gan Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija ir aicinājusi ievērot demonstrantu pamattiesības, bet drošības spēkus — uzlabot demonstrāciju pārvaldību;

J.

tā kā ANO Cilvēktiesību komisija ir konstatējusi, ka drošības spēki, reaģējot uz protestiem, kas sākās Konakri 2019. gada 14. un 15. oktobrī, “neievēroja starptautiskās normas un standartus attiecībā uz spēka lietošanu”; tā kā protestu laikā bojā gājušo demonstrantu bēres izjauca turpmāka vardarbība un nāves gadījumi;

K.

tā kā 2019. gada pasaules preses brīvības indeksā Gvinejas Republika ir ierindota 101. vietā no 180 valstīm; tā kā kopš 2015. gada vismaz 20 žurnālisti ir izsaukti ar pavēstēm, aizturēti vai pakļauti kriminālvajāšanai; tā kā kopš demonstrāciju sākuma 2019. gada oktobrī ir arestēti žurnālisti, cilvēktiesību aizstāvji un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, tostarp Abdourahmane Sanoh (FNDC koordinators), kuru vēlāk atbrīvoja, kamēr daži joprojām atradās ieslodzījumā un tika pakļauti vardarbībai; tā kā protestos ir nogalināti vismaz 28 civiliedzīvotāji un viens žandarms; tā kā cilvēktiesību organizācijas lēš, ka kopš 2015. gada ir nogalināti vismaz 70 protestētāji un garāmgājēji, tostarp students Amadou Boukariou Baldé, kuru 2019. gada maija protestu laikā pie Labé Universitātes līdz nāvei piekāva policisti;

L.

tā kā vairākas vietējās NVO ir nosodījušas ieslodzījuma apstākļus Gvinejas Republikā, jo īpaši “nopietnas nepilnības attiecībā uz pārpildītību, pārtiku un uzturu, kā arī apmācības trūkumu lielākajai daļai cietuma uzraugu” (saskaņā ar organizācijas Human Rights Watch ziņojumu); tā kā šie apstākļi rada bažas visā valstī, bet ir īpaši nopietni Konakri centrālajā cietumā;

M.

tā kā Gvinejas Republika ir viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, kas joprojām cieš no gadiem ilgas ekonomikas nepareizas pārvaldības un korupcijas, neraugoties uz pasaulē lielāko boksīta rezervi Boke apkārtnē esošajās raktuvēs; tā kā divas trešdaļas no 12,5 miljoniem iedzīvotāju dzīvo nabadzībā un Ebolas vīrusa krīze laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam būtiski vājināja valsts ekonomiku; tā kā bezdarbs īpaši skar jauniešus, kas jaunāki par 25 gadiem un veido vairāk nekā 60 % no visiem iedzīvotājiem;

N.

tā kā pašreizējos protestos pret konstitūcijas reformu, kas ir saasinājusi pretdarbību starp valdību un opozīcijas partijām, OGDH (Gvinejas Republikas Cilvēktiesību un pilsoņu tiesību organizācija) ir nosodījusi atkārtotos cilvēktiesību pārkāpumus Gvinejas Republikā; tā kā šī vardarbības rezultātā tiek iznīcinātas sabiedriskās ēkas un objekti, tā izraisa etniskas šķelšanās mēģinājumus un piespiedu padzīšanu no privātiem īpašumiem; tā kā laikposmā no 2019. gada februāra līdz maijam Gvinejas Republikas valdība piespiedu kārtā padzina vairāk nekā 20 000 cilvēku no Konakri apkaimes, lai nodrošinātu zemi valdības ministrijām, ārvalstu vēstniecībām, uzņēmumiem un citiem publiskā darba projektiem;

O.

tā kā laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam Eiropas Savienība sniedz atbalstu Gvinejas Republikai ar 11. EAF (Eiropas Attīstības fonda) valsts indikatīvo programmu EUR 244 000 000 apmērā, galveno uzmanību pievēršot valsts reformai un administrācijas modernizācijai, pilsētu sanitārijai, veselības aprūpei, autotransportam un valsts kredītrīkotāja atbalstam,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

—

ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par Madagaskaru, jo īpaši tās, ko pieņēma 2011. gada 9. jūnijā (1) un 2017. gada 16. novembrī (2),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Ženēvas Deklarāciju par bērna tiesībām un tās pieņemšanu ANO Ģenerālās asamblejā 1959. gadā,

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu, kurā bērnu tiesību veicināšana iekšlietās un ārlietās ir skaidri atzīta par vienu no ES mērķiem,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1973. gada 6. jūnija Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu, no kura persona drīkst strādāt, un SDO 1999. gada 1. jūnija Konvenciju Nr. 182 par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu un tūlītēju rīcību to izskaušanai,

—

ņemot vērā 2017. gada 16. martā pirmajā lasījumā pieņemto Parlamenta nostāju attiecibā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Savienības sistēmu konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvas, tantala, volframa, to rūdu un zelta atbildīgu importētāju pašsertifikācijai attiecībā uz piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi (3) (Konfliktu izrakteņu regula),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta),

—

ņemot vērā Bērnu tiesību komiteju,

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par bērnu darbu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2011. gada uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, īstenojot Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu “Aizsargāt, ievērot un labot””,

—

ņemot vērā 2019. gada 26. novembra rezolūciju par bērnu tiesībām saistībā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 30. gadadienu (4),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 25. jūlija rezolūciju, ar ko 2021. gadu pasludina par Starptautisko bērnu darba izskaušanas gadu,

—

ņemot vērā Padomes 2019. gada 10. decembra secinājumus par virzību uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam (5),

—

ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartām un augsta riska teritorijām, tostarp visus to pielikumus un papildinājumus,

—

ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju (6) par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu,

—

ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju (7) par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm,

—

ņemot vērā ANO vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (ANO Ģenerālās asambleja 2011. gads),

—

ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārīgo piezīmi Nr. 24 (2017) par valsts saistībām saskaņā ar Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām kontekstā ar uzņēmējdarbību (E/C.12/GC/24),

—

ņemot vērā UNICEF izstrādātos Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus,

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par ES un atbildīgām globālām vērtības ķēdēm,

—

ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju (8) par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs,

—

ņemot vērā Terre des Hommes Starptautiskās federācijas 2019. gada novembra ziņojumu “Child Labour in Madagascar’s Mica Secto“ (Bērnu darbs Madagaskaras vizlas ieguves nozarē) (9),

—

ņemot vērā Kotonū nolīguma 26. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.

tā kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 32. pantā noteikts, ka “dalībvalstis atzīst bērna tiesības un aizsardzību pret ekonomisko ekspluatāciju un jebkāda darba izpildīšanu, kurš var apdraudēt viņa veselību vai būt par šķērsli izglītības iegūšanā, vai arī kaitēt viņa veselībai un fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, morālajai un sociālajai attīstībai”;

B.

tā kā ANO Konvencija par bērna tiesībām ir viens no visplašāk ratificētajiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, ko ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā valstīm nosaka skaidrus juridiskus pienākumus veicināt, aizsargāt un atbalstīt ikviena bērna tiesības līgumslēdzēju valstu jurisdikcijā;

C.

tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies veicināt un aizsargāt bērnu tiesības savās iekšējās un ārējās darbībās un rīkoties saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām un tās fakultatīvo protokolu noteikumiem (10);

D.

tā kā Pamattiesību hartā ir noteikts, ka visās ES darbībās pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses, un ir aizliegts bērnu darbs, nosakot minimālo vecumu, no kura persona drīkst strādāt, bet tas nedrīkst būt mazāks par minimālo vecumu, kad tā pārtrauc mācības, un noteikts, ka jauniešiem, kuriem ir atļauts strādāt, ir jābūt darba apstākļiem, kas atbilst viņu vecumam, un jābūt aizsargātiem pret ekonomisku ekspluatāciju un jebkādu darbu, kas var kaitēt viņu drošībai, veselībai vai fiziskajai, garīgajai, morālajai vai sociālajai attīstībai vai sociālajai attīstībai vai traucēt viņu izglītību;

E.

tā kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 12. pantā un Pamattiesību hartas 24. pantā ir ievērotas bērna tiesības tikt uzklausītam un tiesības uz to, lai bērna viedoklis jautājumos, kas viņu skar, būtu ņemts vērā atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei;

F.

tā kā ES ir apņēmusies īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un sasniegt tās mērķus un uzdevumus, tostarp IAM 8.7. punktu, proti, “veikt tūlītējus un efektīvus pasākumus, lai izskaustu piespiedu darbu, izbeigtu mūsdienu verdzību un cilvēku tirdzniecību un nodrošinātu, ka tiek aizliegtas un izskaustas bērnu darba ļaunākās formas, tostarp bērnu kareivju vervēšana un izmantošana, un līdz 2025. gadam izbeigtu bērnu darbu visās tā formās” (11);

G.

tā kā visā pasaulē aptuveni 152 miljoni meiteņu un zēnu vecumā no 5 līdz 17 gadiem ir iesaistīti bērnu darbā (12), un visvairāk strādājošo bērnu dzīvo vismazāk attīstītajās valstīs; tā kā Āfrika ar 72,1 miljonu bērnu darba upuru un Āzija un Klusā okeāna reģions ar 62,1 miljonu ir pasaules reģioni ar vislielāko bērnu darba upuru skaitu; tā kā lauksaimniecība, pakalpojumi un rūpniecība, tostarp kalnrūpniecība, ir trīs galvenās nozares, kurās izmanto bērnu darbu; tā kā, lai gan ir gūti zināmi panākumi bērnu darba samazināšanā, SDO lēš, ka atbilstīgi pašreizējam samazināšanas tempam 2025. gadā joprojām būs spiesti strādāt 121 miljons zēnu un meiteņu;

H.

tā kā Starptautiskās Darba organizācijas 1999. gada Konvencijas Nr. 182 par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu un tūlītēju rīcību to izskaušanai 3. panta d) punktā bērnu darbs ir definēts kā “darbs, kas pēc savas būtības vai apstākļiem, kādos to veic, var kaitēt bērnu veselībai, drošībai vai morālei”; tā kā Madagaskara ir ratificējusi visus galvenos starptautiskos līgumus par bērnu darbu, tostarp Konvenciju par bērna tiesībām (un tās divus fakultatīvos protokolus), SDO Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu un SDO Konvenciju Nr. 182 par bērnu darba ļaunākajām formām, un tā kā valdība, sadarbojoties arī ar starptautiskajām darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, ir izstrādājusi valsts rīcības plānu bērnu darba apkarošanai Madagaskarā; tā kā šīs saistības un pasākumi nav devuši jūtamus rezultātus;

I.

tā kā Starptautiskā Darba organizācija savā bērnu darba definīcijā norāda, ka “ne visi darbi, ko dara bērni, būtu jāklasificē kā izskaužams bērnu darbs; tā kā bērnu vai pusaudžu dalību tādā darbā, kas neietekmē viņu veselību un personisko attīstību vai netraucē izglītībai, kopumā uzskata par pozitīvu”; tā kā ar Āfrikas Savienības programmu 2063. gadam un nesen parakstīto desmit gadu rīcības plānu par bērnu darba, piespiedu darba, cilvēku tirdzniecības un mūsdienu verdzības izskaušanu Āfrikā (2020.–2030. gads) Āfrikas valstis ir apņēmušās izskaust visa veida bērnu darbu kontinentā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 2030. gada programmas IAM 8.7. punktu;

J.

tā kā viena no bērnu darba visizplatītākajām ļaunākajām formām ir bīstams bērnu darbs, kas aptver aptuveni 73 miljonus bērnu vecumā no 5 līdz 17 gadiem, kuri strādā bīstamos apstākļos daudzās nozarēs, tostarp arī kalnrūpniecībā (13); tā kā 2018. gadā 47 % no visiem Madagaskaras bērniem vecumā no 5 līdz 17 gadiem bija iesaistīti bērnu darbā, tostarp aptuveni 86 000 bērnu strādāja kalnrūpniecībā (14); tā kā kalnrūpniecība ir nozare, kurā ir visaugstākie bērnu mirstības rādītāji –— vidēji 32 nāves gadījumi uz 100 000 bērniem vecumā no 5 līdz 17 gadiem;

K.

tā kā Madagaskarā ir pasaulē piektais lielākais tādu bērnu skaits, kuri neapmeklē skolu (15); tā kā Madagaskarā puse bērnu, kas ir jaunāki par pieciem gadiem, cieš no aizkavētas augšanas, un tikai 13 % bērnu ir piekļuve elektroenerģijai (16) tā kā 74 % no kopējā iedzīvotāju skaita dzīvo zem valsts nabadzības sliekšņa un 80 % dzīvo lauku apvidos (17); tā kā trīs ceturtdaļām iedzīvotāju jāiztiek ar mazāk nekā 1,90 USD dienā; tā kā saskaņā ar UNICEF datiem tikai 30 % Madagaskaras bērnu var apmeklēt pamatskolu; tā kā izglītībai ir būtiska nozīme, lai novērstu bērnu darbu un atturētu bērnus no klaiņošanas, jo tādējādi viņi kļūst neaizsargāti pret cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju;

L.

tā kā Madagaskara ir trešā lielākā vizlas eksportētāja pasaulē, kas 2017. gadā nodrošināja tai ienākumus 6,5 miljonu USD apjomā, un viena no valstīm, līdz ar Indiju, Ķīnu, Šrilanku, Pakistānu un Brazīliju, kurās pastāv vislielākais risks, ka tiks pārkāptas bērnu tiesības vizlas ieguves nozarē;

M.

tā kā vizla pieder pie atšķirīgu minerālu grupas, ko izmanto elektronikas un autorūpniecības nozarē, un tā ir sastopama dažādos produktos, sākot ar krāsām un ar augsnes ielabotājiem un beidzot ar dekoratīvo kosmētiku un viedtālruņiem;

N.

tā kā Madagaskarā vizlas ieguves nozarē ir nodarbināti aptuveni 11 000 bērnu; tā kā lielākā daļa šo bērnu tiek nodarbināta trīs dienvidu provincēs — Anosy, Androy un Ihorombe, kur bērniem tiek novērota neatbilstīga veselība, tie cieš no pārtikas trūkuma un nesaņem pienācīgu izglītību;

O.

tā kā bērni, kuri Madagaskarā iesaistīti vizlas ieguves nozarē, ir pakļauti skarbiem un nedrošiem darba apstākļiem, kas viņiem rada muguras sāpes, galvassāpes, ko izraisa raktuvēs valdošais karstums, ūdens vai skābekļa trūkums, muskuļu sāpes, kas rodas no nepatraukta grūta darba, pārnēsājot smagas kravas, un biežu klepu un elpošanas traucējumus, ko izsauc ļoti smalkās vizlas putekļu daļiņas raktuvēs un pārstrādes centros, kā arī to apkārtnē, kā arī tiek apdraudēta viņu dzīvība zemes iegruvumu vai noslīdējumu dēļ; tā kā Madagaskaras iestādes daudzām kalnrūpniecības kopienām nespēj nodrošināt pienācīgu piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai vai tīra dzeramā ūdens iekārtām;

P.

tā kā bērnu darba pamatcēloņi ir nabadzība, migrācija, karš vai vides degradācija un klimata pārmaiņas, kvalitatīvas izglītības pieejamības trūkums, pienācīgu darbvietu trūkums vecākiem, sociālās aizsardzības un sociālo normu trūkums; tā kā bērnu darba problēmas risināšanai ir nepieciešama daudzdimensionāla pieeja un bērnu darba modeļu analīze konkrētā kontekstā;

Q.

tā kā Madagaskara atrodas ANO tautas attīstības indeksa lejasgalā, ierindojoties 161. vietā no 189 valstīm (2017. gads), saskaņā Daudzdimensionālo nabadzības indeksu (MPI) 57 % Madagaskaras iedzīvotāju cieš no smagas daudzdimensionālas nabadzības un 1,3 miljonus cilvēku Madagaskarā 2019. gada martā smagi skāra pārtikas trūkums (18); tā kā bērnu darbs liecina par savstarpēji pastiprinošiem pamatcēloņiem, tostarp nabadzību, nevienlīdzību un sociālo pamatpakalpojumu nepieejamību; tā kā bērnu darbu kā tādu nevar aplūkot izolēti;

R.

tā kā vizlas nozare Madagaskarā tiek aplikta ar nodokli, izmantojot virkni sarežģītu pasākumu, kuros eksporta nodokļu līmeņi ir salīdzinoši zemi un ne vienmēr sniedz tiešu labumu kalnrūpniecības kopienām; tā kā ir izsniegtas tikai aptuveni 40 eksporta atļaujas, kas liecina, ka lielākā daļa vizlas ieguves tiek veikta nelikumīgi un neregulētās, nedrošās nerūpnieciskās vietās; tā kā eksporta pieaugums kopā ar ievērojamo cenas samazinājumu par tonnu ir palielinājis darbaspēka ekspluatācijas risku;

S.

tā kā Eiropas Savienības Rīcības plāna demokrātijai un cilvēktiesībām 2015.–2019. gadam mērķis ir apkarot bērnu darbu, tostarp atbalstot “partnervalstis, lai veicinātu, aizsargātu un īstenotu bērnu tiesības, īpašu uzmanību pievēršot ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, piemēram, tiesībām uz izglītību, veselību un uzturu, sociālajai aizsardzībai un cīņai pret bērnu darba ļaunākajām formām, vienmēr ievērojot bērna intereses.” (19);

T.

tā kā Bērnu tiesību komiteja Vispārīgajā komentārā Nr. 16 ”atzīst, ka pienākumi un atbildība ievērot bērnu tiesības praksē attiecas ne tikai uz valsts un valsts kontrolētiem dienestiem un iestādēm, bet arī uz privātiem tirgus dalībniekiem un uzņēmumiem”, piebilstot, ka “visiem uzņēmumiem ir jāpilda savi pienākumi attiecībā uz bērnu tiesībām un valstīm tas ir jānodrošina;

U.

tā kā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena apņēmās īstenot pilnīgas neiecietības politiku attiecībā uz bērnu darbu ES tirdzniecības nolīgumos (20) un aicināja priekšsēdētāja vietnieci demokrātijas un demogrāfijas jautājumos Dubravku Šuicu izstrādāt visaptverošu stratēģiju par bērnu tiesībām (21);

V.

tā kā pēdējos gados ES ir sākusi pieņemt tiesību aktus, lai uzlabotu korporatīvo pārskatatbildību un iestrādātu tiesību aktos rūpīgas cilvēktiesību pārbaudes (HRDD) elementus, tostarp ES Konfliktu izrakteņu regulu un ES Direktīvu par nefinanšu informācijas atklāšanu (NFR); tā kā dalībvalstis ir sākušas pieņemt valsts tiesību aktus ar tādu pašu mērķi, piemēram, Apvienotās Karalistes Mūsdienu verdzības likumu, Francijas likumu par daudznacionālo uzņēmumu rūpības pienākumu, Nīderlandes likumu par pienācīgu pārbaudi bērnu darba jomā vai Vācijas un Itālijas valsts rīcības plānus UNGP īstenošanai; tā kā Komisija ir paziņojusi par savu nodomu izpētīt veidus, kā uzlabot pārredzamību visā piegādes ķēdē, tostarp obligātās pienācīgas pārbaudes aspektus;

W.

tā kā Parlaments 2010. gada rezolūcijā mudināja Komisiju apsvērt iespēju aizliegt tādu produktu importu uz ES, kas ražoti, izmantojot bērnu darbu, un atkārtoja savas prasības 2016. gada rezolūcijā, kurā aicināja “izvirzīt līdzsvarotus un reālistiskus leģislatīvos priekšlikumus”, tostarp tādus pasākumus kā ražojumu, kuru ražošanā nav iesaistīti bērni, marķēšana un aizliegums importēt preces, kas ražotas, izmantojot bērnu darbu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

—

ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas 64. sesiju un tās prioritāro tēmu, proti, Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanas pārskatīšanu un novērtēšanu,

—

ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā rīkoto ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu par pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, kā arī ar tām saistītos turpmākos noslēguma dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā, 2010. gada 2. martā un 2015. gada 9. martā pieņēma ANO īpašajās sesijās „Pekina + 5“, „Pekina + 10“, „Pekina + 15“ un „Pekina + 20“, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā 2015. gada septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), īpaši IAM Nr. 3 un IAM Nr. 5,