Eiropas Savienības Tiesas jaunākās publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī

(2021/C 35/01)

Jaunākā publikācija

OV C 28, 25.1.2021.

Iepriekšējās publikācijas

OV C 19, 18.1.2021.

OV C 9, 11.1.2021.

OV C 443, 21.12.2020.

OV C 433, 14.12.2020.

OV C 423, 7.12.2020.

OV C 414, 30.11.2020.

Šie teksti pieejami

EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

Tiesas (otrā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums – Changmao Biochemical Engineering Co. Ltd/Distillerie Bonollo SpA u.c.

(Lieta C-461/18 P) (1)

(Apelācija - Dempings - Ķīnas izcelsmes vīnskābes imports - Personas, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, iesniegta apelācijas sūdzība - Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas otrais teikums - Daļēja starpposma pārskatīšana - Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa zaudēšana pārskatīšanas procedūrā - Galīgā antidempinga maksājuma grozīšana - Normālās vērtības noteikšana - Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 9. punkts - Pretapelācijas sūdzība - Prasība atcelt tiesību aktu, ko cēluši Eiropas Savienības teritorijā dibināti konkurējošie ražotāji - Pieņemamība - Tiešs skārums - Sprieduma izpildes kompetences sadalījums)

(2021/C 35/02)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Changmao Biochemical Engineering Co. Ltd (pārstāvji: K. Adamantopoulos, dikigoros, un P. Billiet, advocaat)

Pārējie lietas dalībnieki: Distillerie Bonollo SpA, Industria Chimica Valenzana (ICV) SpA, Distillerie Mazzari SpA, Caviro Distillerie Srl (pārstāvji: R. MacLean, solicitor, un A. Bochon, avocat), Comercial Química Sarasa SL, Eiropas Savienības Padome (pārstāvji: H. Marcos Fraile un M. B. Driessen, pārstāvji, kam palīdz N. Tuominen, avocată), Eiropas Komisija (pārstāvji: M. França un J. F. Brakeland, kā arī A. Demeneix)

Rezolutīvā daļa

1)	Galveno apelācijas sūdzību noraidīt.

2)	Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 3. maija sprieduma Distillerie Bonollo u.c./Padome (T-431/12, EU:T:2018:251) rezolutīvās daļas 2. punktu atcelt, ciktāl Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noteica Eiropas Savienības Padomei veikt pasākumus šī sprieduma izpildei.

3)	Pretapelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt.

4)	Changmao Biochemical Engineering Co. Ltd sedz savus, kā arī Distillerie Bonollo SpA, Industria Chimica Valenzana (ICV) SpA, Distillerie Mazzari SpA un Caviro Distillerie Srl, kā arī Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus saistībā ar galveno apelācijas sūdzību.

5)	Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina četras piektdaļas no Distillerie Bonollo SpA, Industria Chimica Valenzana (ICV) SpA, Distillerie Mazzari SpA un Caviro Distillerie Srl tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pretapelācijas sūdzību.

6)	Changmao Biochemical Engineering Co. Ltd un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pretapelācijas sūdzību paši.

---

(1)  OV C 341, 24.9.2018.

Tiesas (septītā palāta) 2020. gada 26. novembra spriedums (Högsta förvaltningsdomstolen (Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Skatteverket/Sögård Fastigheter AB

(Lieta C-787/18) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atskaitījumu korekcija, ko veic nodokļa maksātājs, kurš nav tas, kas sākotnēji ir veicis atskaitījumu - Fakts, ka sabiedrība privātpersonām pārdod nekustamo īpašumu, kuru minētā sabiedrība, kā arī iepriekšējā īpašniece sabiedrība ir izīrējusi - PVN piemērošanas izbeigšanās, nekustamo īpašumu pārdodot privātpersonām)

(2021/C 35/03)

Tiesvedības valoda – zviedru

Iesniedzējtiesa

Högsta förvaltningsdomstolen

Pamatlietas puses

Prasītājs: Skatteverket

Atbildētāja: Sögård Fastigheter AB

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj valsts tiesību aktus, kuros, saskaņā ar šīs direktīvas 188. panta 2. punktu paredzot, ka nekustamā īpašuma pārdevējam nav jāveic iepriekš veiktā pievienotās vērtības nodokļa atskaitījuma koriģēšana, ja pircējs šo īpašumu izmantos tikai darījumiem, kas dod tiesības uz atskaitījumu, ir arī noteikts, ka pircējam ir jāveic šī atskaitījuma koriģēšana attiecībā uz atlikušo koriģēšanas laikposmu, ja tas savukārt atsavina attiecīgo nekustamo īpašumu trešai personai, kura to neizmantos šādiem darījumiem.

---

(1)  OV C 72, 25.2.2019.

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 1. decembra spriedums (Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Federatie Nederlandse Vakbeweging/Van den Bosch Transporten BV, Van den Bosch Transporte GmbH, Silo-Tank kft

(Lieta C-815/18) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 96/71/EK - 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta 1. punkts - Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā - Starptautiskā kravas autotransporta vadītāji - Piemērošanas joma - Jēdziens “darbā norīkots darba ņēmējs” - Kabotāžas pārvadājumi - 3. panta 1., 3. un 8. punkts - LESD 56. pants - Pakalpojumu sniegšanas brīvība - Par vispārēji piemērojamiem pasludināti kolektīvi līgumi)

(2021/C 35/04)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Pamatlietas puses

Prasītāja: Federatie Nederlandse Vakbeweging

Atbildētājas Van den Bosch Transporten BV, Van den Bosch Transporte GmbH, Silo-Tank kft

Rezolutīvā daļa

1)	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ir interpretējama tādējādi, ka tā ir piemērojama starptautisko pakalpojumu sniegšanai autotransporta jomā.

2)

Direktīvas 96/71 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējs, kurš kā transportlīdzekļu vadītājs strādā starptautisko kravu pārvadājumu jomā, saskaņā ar fraktēšanas līgumu, kas ir noslēgts starp vienā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu, kurā viņš strādā, un uzņēmumu, kurš atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņš parasti strādā, šo tiesību normu izpratnē ir uzskatāms par kādā dalībvalstī darbā norīkotu darba ņēmēju, ja viņa darba izpilde aplūkotā ierobežota laika posmā atspoguļo pietiekamu saikni ar šo teritoriju. Šādas saiknes esamība tiek noteikta, visaptveroši novērtējot tādus faktorus kā konkrētā darba ņēmēja veikto darbību minētajā teritorijā veids, šī darba ņēmēja veikto darbību saiknes intensitāte ar ikkatru dalībvalsti, kurā viņš veic savu darbu, kā arī – kāds ir minēto darbību īpatsvars visā pārvadājumu pakalpojumu kopumā. Tas, ka starptautisko autopārvadājumu transportlīdzekļa vadītājs, kuru vienā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums ir nodevis citā dalībvalstī reģistrēta uzņēmuma rīcībā, saņem saviem uzdevumiem atbilstīgas norādes, to izpildi sāk vai beidz šī otrā uzņēmuma galvenās mītnes vietā, pats par sevi vien nav pietiekami, lai uzskatītu, ka šis vadītājs ir norīkots darbā šīs otrās dalībvalsts teritorijā Direktīvas 96/71 izpratnē, ja minētā transportlīdzekļa vadītāja darba izpilde neatspoguļo pietiekamu saikni ar šo teritoriju.

3)	Direktīvas 96/71 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saiknes esamībai tādu uzņēmumu grupas ietvaros, kuri ir līguma par darba ņēmēju norīkošanu darbā puses, nav nozīmes vērtējumā par darba ņēmēju norīkošanas darbā esamību.

4)

Direktīvas 96/71 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējs, kurš kā transportlīdzekļa vadītājs veic kravu pārvadājumus un kurš fraktēšanas līguma, kas ir noslēgts starp dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu, kurā viņš strādā, un citā dalībvalstī esošu uzņēmumu, ietvaros veic kabotāžas pārvadājumus dalībvalsts teritorijā, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā, principā ir jāuzskata par norīkotu darbā tās dalībvalsts teritorijā, kurā tiek veikti šie pārvadājumi. Kabotāžas pārvadājumu ilgumam nav nozīmes vērtējumā par šāda norīkojuma darbā esamību, un tas neietekmē šīs direktīvas 3. panta 3. punkta iespējamo piemērojamību.

5)

Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jautājums par to, vai kolektīvs līgums ir bijis pasludināts par vispārēji piemērojamu, ir jāvērtē, atsaucoties uz piemērojamām valsts tiesībām. Šajās tiesību normās minētajam jēdzienam atbilst tāds kolektīvais darba līgums, kurš nav ticis pasludināts par vispārēji piemērojamu –, taču kura ievērošana ir priekšnosacījums uzņēmumiem, kuriem tas ir piemērojams, lai tie tiktu atbrīvoti no cita kolektīvā darba līguma piemērošanas, kas savukārt ir pasludināts par vispārēji piemērojamu, – un kura noteikumi būtībā ir identiski pēdējā minētā kolektīvā darba līguma noteikumiem.

---

(1)  OV C 122, 1.4.2019.

Tiesas (otrā palāta) 2020. gada 25. novembra spriedums – Eiropas Komisija/GEA Group AG

(Lieta C-823/18 P) (1)

(Apelācija - Aizliegtas vienošanās - Eiropas siltuma stabilizatoru uz alvas, epoksidētas sojas pupu eļļas un esteru bāzes tirgi - Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar sensitīvu komercinformāciju - Ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošana vienai no uzņēmumu veidojošajām vienībām - Tā lēmuma atcelšana, ar ko groza sākotnējā lēmumā, ar kuru konstatēts pārkāpums, noteikto naudas sodu - Naudas sodi - Jēdziens “uzņēmums” - Solidāra atbildība par naudas soda samaksu - Vienlīdzīgas attieksmes princips - Naudas soda samaksas datums grozījumu gadījumā)

(2021/C 35/05)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: T. Christoforou, P. Rossi un V. Bottka, vēlāk – P. Rossi un V. Bottka)

Otrs lietas dalībniece: GEA Group AG (pārstāvji: C. Wagner un I. du Mont, Rechtsanwälte)

Rezolutīvā daļa

1)	Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 18. oktobra spriedumu GEA Group/Komisija (T-640/16, EU:T:2018:700).

2)	Nodot lietu T-640/16 atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.

3)	Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

---

(1)  OV C 93, 11.3.2019.

Tiesas (piektā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums (Tribunal Supremo (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Repsol Petróleo, SA/Administración General del Estado

(Lieta C-44/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 2003/96/EK - Nodokļu uzlikšana energoproduktiem un elektroenerģijai - 21. panta 3. punkts - Nodokļa iekasējamības gadījuma neesamība - Energoproduktu patēriņš tā uzņēmuma robežās, kas tos ražo, kurš notiek gala energoproduktu ražošanai un kura laikā neizbēgami tiek iegūti arī produkti, kas nav energoprodukti)

(2021/C 35/06)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Supremo

Pamatlietas puses

Prasītāja: Repsol Petróleo, SA

Atbildētāja: Administración General del Estado

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 21. panta 3. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kas ražo energoproduktus, kurus ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, patērē energoproduktus, ko tas pats ir saražojis, un ja šajā procesā tas neizbēgami iegūst arī produktus, kas nav energoprodukti, bet kam ir ekonomiska vērtība, uz patēriņa daļu, kura izraisa šādu produktu, kas nav energoprodukti, iegūšanu, neattiecas šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no nodokļa iekasējamības par energoproduktiem.

---

(1)  OV C 155, 6.5.2019.

Tiesas (piektā palāta) 2020. gada 25. novembra spriedums – Eiropas Komisija/Portugāles Republika

(Lieta C-49/19) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Elektroniskie sakari - Universālais pakalpojums un lietotāju tiesības attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem - Direktīva 2002/22/EK - Tīkli un pakalpojumi - 13. pants - Universālā pakalpojuma saistību finansēšana - Sadales mehānisms - Pārskatāmības, mazākā iespējamā tirgus izkropļojuma, nediskriminācijas un samērīguma principi)

(2021/C 35/07)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: sākotnēji L. Nicolae un P. Costa de Oliveira, kā arī G. Braga da Cruz, vēlāk – L. Nicolae un G. Braga da Cruz)

Atbildētāja: Portugāles Republika (pārstāvji: L. Inez Fernandes, kā arī P. Barros da Costa un J. Marques, pārstāvji, kuriem palīdz D. Silva Morais, advogado)

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus

---

(1)  OV C 112, 25.3.2019.

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 24. novembra spriedums (Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Wikingerhof GmbH & Co. KG/Booking.com BV

(Lieta C-59/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Tiesu iestāžu sadarbība civillietās - Regula (ES) Nr. 1215/2012 - Tiesu jurisdikcija - 7. panta 1. un 2. punkts - Īpašā jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu - Prasība izbeigt komercpraksi, kas tiek uzskatīta par nesaderīgu ar konkurences tiesībām - Apgalvojums par dominējošu stāvokli, kas izpaužas kā komercprakse, uz kuru attiecas līguma noteikumi - Izmitināšanas vietu rezervēšanas platforma tiešsaistē booking.com)

(2021/C 35/08)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesgerichtshof

Pamatlietas puses

Prasītāja: Wikingerhof GmbH & Co. KG

Atbildētāja: Booking.com BV

Rezolutīvā daļa

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka to piemēro prasībai, kura celta ar nolūku izbeigt konkrētas darbības, kas ir veiktas prasītāju un atbildētāju saistošās līgumiskajās attiecībās, un kura ir pamatota ar apgalvojumu par atbildētāja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, pārkāpjot konkurences tiesības.

---

(1)  OV C 155, 6.5.2019.

Tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums (Tribunalul Bucureşti (Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Star Taxi App SRL/Unitatea Administrativ Teritorială Municipiul Bucureşti prin Primar General, Consiliul General al Municipiului Bucureşti

(Lieta C-62/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - LESD 56. pants - Piemērojamība - Pilnībā iekšēja situācija - Direktīva 2000/31/EK - 2. panta a) punkts - Jēdziens “informācijas sabiedrības pakalpojumi” - 3. panta 2. un 4. punkts - 4. pants - Piemērojamība - Direktīva 2006/123/EK - Pakalpojumi - III nodaļa (Pakalpojumu sniedzēju brīvība veikt uzņēmējdarbību) un IV nodaļa (Pakalpojumu brīva aprite) - Piemērojamība - 9. un 10. pants - Direktīva (ES) 2015/1535 - 1. panta 1. punkta e) un f) apakšpunkts - Jēdziens “noteikumi par pakalpojumiem” - Jēdziens “tehniskie noteikumi” - 5. panta 1. punkts - Iepriekšēja nepaziņošana - Iespējamība atsaukties - Personu, kas vēlas pārvietoties pilsētā, un licencētu taksometru vadītāju savienošana ar viedtālruņa lietotnes palīdzību - Kvalifikācija - Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru šai darbībai tiek piemērota iepriekšējas atļaujas sistēma)

(2021/C 35/09)

Tiesvedības valoda – rumāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunalul Bucureşti

Pamatlietas puses

Prasītājs: Star Taxi App SRL

Atbildētāji: Unitatea Administrativ Teritorială Municipiul Bucureşti prin Primar General, Consiliul General al Municipiului Bucureşti

Piedaloties: IB, Camera Naţională a Taximetriştilor din România, D’Artex Star SRL, Auto Cobălcescu SRL, Cristaxi Service SRL

Rezolutīvā daļa

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) 2. panta a) punkts, kurā ir atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā, 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par “informācijas sabiedrības pakalpojumu” šo tiesību normu izpratnē ir atzīstams starpniecības pakalpojums, kas ietver personu, kuras vēlas pārvietoties pilsētā, un licencētu taksometru vadītāju savienošanu par atlīdzību, izmantojot viedtālruņa lietotni, un par ko minētā pakalpojuma sniedzējs ir noslēdzis pakalpojumu līgumus ar taksometru vadītājiem, par to saņemot ikmēneša abonentmaksu, taču tas tiem nepārsūta pasūtījumus, nenosaka brauciena maksu, nedz arī nodrošina tās iekasēšanu, jo samaksu personas veic tieši vadītājam, un arī nekontrolē automašīnu kvalitāti un to vadītāju izturēšanos.

2)

Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “tehniskiem noteikumiem” šīs tiesību normas izpratnē nav jāuzskata vietējās iestādes tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko starpniecības pakalpojumam – kura mērķis ir ar viedtālruņa lietotnes palīdzību par atlīdzību savienot personas, kas vēlas pārvietoties pilsētā, un licencētus taksometru vadītājus, un kurš ietilpst “informācijas sabiedrības pakalpojuma” jēdzienā Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē – tiek izvirzīts nosacījums par iepriekšējas atļaujas saņemšanu, kas jau ir piemērojama citiem taksometru rezervācijas pakalpojumiem.

3)

LESD 56. pants, Direktīvas 2000/31 3. panta 2. un 4. punkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nav piemērojami lietā, kurā visi atbilstošie apstākļi ir saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju. Direktīvas 2000/31 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, atbilstoši kuram tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko starpniecības pakalpojumam – kura mērķis ir ar viedtālruņa lietotnes palīdzību par atlīdzību savienot personas, kas vēlas pārvietoties pilsētā, un licencētus taksometru vadītājus, un kurš ietilpst “informācijas sabiedrības pakalpojuma” jēdzienā Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkta, kurā ir atsauce uz Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, izpratnē – tiek izvirzīts nosacījums par iepriekšējas atļaujas saņemšanu, kas jau ir piemērojama citiem taksometru rezervācijas pakalpojumiem. Direktīvas 2006/123 9. un 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko tāda starpniecības pakalpojuma sniegšanai, kura mērķis, izmantojot viedtālruņa lietotni, ir par atlīdzību savienot personas, kas vēlas pārvietoties pilsētā, un licencētus taksometru vadītājus, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja darbības veikšanai, ja šīs atļaujas saņemšanas nosacījumi neatbilst šo pantu prasībām, jo šie nosacījumi izvirza attiecīgajam pakalpojumam neatbilstošas tehniskās prasības, – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

---

(1)  OV C 164, 13.5.2019.

Tiesas (septītā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums – Suzanne Saleh Thabet, Gamal Mohamed Hosni Elsayed Mubarak, Alaa Mohamed Hosni Elsayed Mubarak, Heddy Mohamed Magdy Hussein Rassekh, Khadiga Mahmoud El Gammal/Eiropas Savienības Padome

(Apvienotās lietas C-72/19 P un C-145/19 P) (1)

(Apelācija - Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ēģiptē - Līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana - To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana - Prasītāju vārdu saglabāšana sarakstā - Trešās valsts iestādes lēmums - Eiropas Savienības Padomes pienākums pārbaudīt, ka šis lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā - Pienākums norādīt pamatojumu)

(2021/C 35/10)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

(Lieta C-72/19 P)

Prasītāji: Suzanne Saleh Thabet, Gamal Mohamed Hosni Elsayed Mubarak, Alaa Mohamed Hosni Elsayed Mubarak, Heddy Mohamed Magdy Hussein Rassekh, Khadiga Mahmoud El Gammal (pārstāvji: Lord Anderson, QC, B. Kennelly, QC, J. Pobjoy, barrister, kā arī G. Martin, C. Enderby Smith un F. Holmey, solicitors)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji: sākotnēji – J. Kneale un V. Piessevaux, vēlāk – A. Antoniadis un V. Piessevaux)

(Lieta C-145/19 P)

Prasītāji: Gamal Mohamed Hosni Elsayed Mubarak, kurš rīkojas savā vārdā, kā arī Suzanne Saleh Thabet un Alaa Mohamed Hosni Elsayed Mubarak vārdā – visi trīs ir Mohamed Hosni Elsayed Mubarak mantinieki (pārstāvji: Lord Anderson, QC, B. Kennelly, QC, J. Pobjoy, barrister, G. Martin, C. Enderby Smith un F. Holmey, solicitors)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji: sākotnēji – J. Kneale un V. Piessevaux, vēlāk – M. Balta un V. Piessevaux)

Rezolutīvā daļa

1)

Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 22. novembra spriedumu Saleh Thabet u.c./Padome (T-274/16 un T-275/16, nav publicēts, EU:T:2018:826), ciktāl ar to Vispārējā tiesa noraidīja prasības atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/411 (2016. gada 18. marts), ar ko groza Lēmumu 2011/172/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē, un Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/496 (2017. gada 21. marts), ar ko groza Lēmumu 2011/172/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē.

2)	Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 12. decembra spriedumu lietā Mubarak/Padome (T-358/17, nav publicēts, EU:T:2018:905).

3)	Atcelt Lēmumus 2016/411 un 2017/496, ciktāl tie attiecas uz Suzanne Saleh Thabet, Gamal Mohamed Hosni Elsayed Mubarak un Alaa Mohamed Hosni Elsayed Mubarak, kā arī Heddy Mohamed Magdy Hussein Rassekh un Khadiga Mahmoud El Gammal.

4)

Atcelt Lēmumu 2017/496, Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/491 (2017. gada 21. marts), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 270/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/466 (2018. gada 21. marts), ar ko groza Lēmumu 2011/172/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/465 (2018. gada 21. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 270/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē, ciktāl šie akti attiecas uz Mohamed Hosni Elsayed Mubarak.

5)	Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kuri radušies gan tiesvedībās pirmajā instancē, gan šajās apelācijas tiesvedībās.

---

(1)  OV C 155, 6.5.2019.

OV C 148, 29.4.2019.

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 24. novembra spriedums (Rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – R.N.N.S. (C-225/19), K.A. (C-226/19)/Minister van Buitenlandse Zaken

(Apvienotās lietas C-225/19un C-226/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa - Kopienas Vīzu kodekss - Regula (EK) Nr. 810/2009 - 32. panta 1. – 3. punkts - Lēmums par vīzas atteikumu - VI pielikums - Standartveidlapa - Pamatojums - Apdraudējums sabiedriskajai kārtībai, iekšējai drošībai vai sabiedrības veselībai, vai vienas vai vairāku dalībvalstu starptautiskajām attiecībām - 22. pants - Iepriekšējas apspriešanās ar citu dalībvalstu centrālajām iestādēm procedūra - Iebildumi pret vīzas izsniegšanu - Prasība, kas celta par lēmumu par vīzas atteikumu - Pārbaudes tiesā apjoms - Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants - Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību)

(2021/C 35/11)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem

Pamatlietas puses

Prasītāji: R.N.N.S. (C-225/19), K.A. (C-226/19)

Atbildētājs: Minister van Buitenlandse Zaken

Rezolutīvā daļa

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 610/2013 (2013. gada 26. jūnijs), 32. panta 2. un 3. punkts, lasot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, pirmkārt, ka ar tiem dalībvalstij, kas ir pieņēmusi galīgo lēmumu par atteikumu izsniegt vīzu, pamatojoties uz Regulas Nr. 810/2009, kas grozīta ar Regulu Nr. 610/2013, 32. panta 1. punkta a) apakšpunkta vi) punktu, tā iemesla dēļ, ka cita dalībvalsts ir izteikusi iebildumus pret vīzas izsniegšanu, ir noteikts pienākums šajā lēmumā norādīt tās dalībvalsts identitāti, kura ir izteikusi šos iebildumus, konkrētu uz šiem iebildumiem balstītu atteikuma pamatu, attiecīgā gadījumā norādot arī minēto iebildumu iemeslu būtību, kā arī iestādi, kurā vīzas pieteikuma iesniedzējs var vērsties, lai noskaidrotu šajā citā dalībvalstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, un, otrkārt, ka gadījumā, ja ir celta prasība par šo pašu lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 810/2009, kas grozīta ar Regulu Nr. 610/2013, 32. panta 3. punktu, tās dalībvalsts tiesas, kura ir pieņēmusi šo pēdējo minēto lēmumu, nevar pārbaudīt citas dalībvalsts izteiktu iebildumu pret vīzas izsniegšanu tiesiskumu pēc būtības.

---

(1)  OV C 187, 3.6.2019.

Tiesas (pirmā palāta) 2020. gada 25. novembra spriedums (Curtea de Apel Cluj (Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Banca B. SA/A.A.A.

(Lieta C-269/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Patērētāju aizsardzība - Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos - Direktīva 93/13/EEK - Noteikuma negodīgā rakstura konstatācijas sekas - Negodīga noteikuma aizstāšana - Mainīgās procentu likmes aprēķināšanas kārtība - Pieļaujamība - Aicinājums pusēm veikt sarunas)

(2021/C 35/12)

Tiesvedības valoda – rumāņu

Iesniedzējtiesa

Curtea de Apel Cluj

Pamatlietas puses

Prasītāja: Banca B. SA

Atbildētājs: A.A.A.

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pēc to noteikumu negodīguma konstatēšanas, ar kuriem ir paredzēts mainīgās procentu likmes noteikšanas mehānisms tādā aizdevuma līgumā kā pamatlietā aplūkotais – ja šis līgums nevar turpināt pastāvēt pēc attiecīgo negodīgo noteikumu svītrošanas, ja minētā līguma atcelšana radītu īpaši nelabvēlīgas sekas patērētājam un ja dalībvalsts tiesībās nav nevienas dispozitīvas tiesību normas, – valsts tiesai, ņemot vērā visas savas iekšējās tiesības, ir jāveic visi pasākumi, kas ir nepieciešami, lai aizsargātu patērētāju no īpaši nelabvēlīgām sekām, kuras varētu radīt minētā aizdevuma līguma atcelšana. Tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie nekas neliedz valsts tiesai tostarp aicināt puses veikt sarunas, lai paredzētu procentu likmes aprēķināšanas kārtību, ar nosacījumu, ka tā nosaka šo sarunu ietvarus un ka to mērķis ir starp līguma pušu tiesībām un pienākumiem izveidot reālu līdzsvaru, it īpaši, ņemot vērā Direktīvas 93/13 pamatā esošo patērētāju aizsardzības mērķi.

---

(1)  OV C 238, 15.7.2019.

Tiesas (piektā palāta) 2020. gada 25. novembra spriedums (Corte suprema di cassazione (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Istituto nazionale della previdenza sociale/WS

(Lieta C-302/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 2011/98/ES - Vienoto atļauju saņēmušo trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmēju tiesības - 12. pants - Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi - Sociālais nodrošinājums - Dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nolūkā noteikt tiesības uz ģimenes pabalstu netiek iekļauti tie trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri neuzturas šīs dalībvalsts teritorijā)

(2021/C 35/13)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Corte suprema di cassazione

Pamatlietas puses

Prasītājs: Istituto nazionale della previdenza sociale

Atbildētājs: WS

Rezolutīvā daļa

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, netiek ņemti vērā tie vienotās atļaujas turētāja ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē, kuri dzīvo nevis šīs dalībvalsts teritorijā, bet kādā trešā valstī, lai gan šīs dalībvalsts valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri dzīvo kādā trešā valstī, tiek ņemti vērā.

---

(1)  OV C 288, 26.8.2019.

Tiesas (piektā palāta) 2020. gada 25. novembra spriedums (Corte suprema di cassazione (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Istituto nazionale della previdenza sociale/VR

(Lieta C-303/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 2003/109/EK - Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji - 11. pants - Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi - Sociālais nodrošinājums - Dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot tiesības uz ģimenes pabalstu, netiek iekļauti pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes locekļi, kas neuzturas šīs dalībvalsts teritorijā)

(2021/C 35/14)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Corte suprema di cassazione

Pamatlietas puses

Prasītājs: Istituto nazionale della previdenza sociale

Atbildētājs: VR

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, netiek ņemti vērā tie pastāvīgā iedzīvotāja – šīs direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē – ģimenes locekļi, kuri dzīvo nevis šīs dalībvalsts teritorijā, bet kādā trešā valstī – lai gan minētās dalībvalsts valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri dzīvo kādā trešā valstī, tiek ņemti vērā –, ar nosacījumu, ka šī pati dalībvalsts nav skaidri paudusi apņemšanos izmantot šīs direktīvas 11. panta 2. punktā paredzēto atkāpi no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, transponējot šo direktīvu valsts tiesībās.

---

(1)  OV C 288, 26.8.2019.

Tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums (Nejvyšší správní soud (Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – BONVER WIN, a.s./Ministerstvo financí ČR

(Lieta C-311/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Pakalpojumu sniegšanas brīvība - Ierobežojumi - Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta azartspēļu rīkošana noteiktās vietās - LESD 56. panta piemērojamība - Pārrobežu elementa pastāvēšana)

(2021/C 35/15)

Tiesvedības valoda – čehu

Iesniedzējtiesa

Nejvyšší správní soud

Pamatlietas puses

Prasītāja: BONVER WIN, a.s.

Atbildētāja: Ministerstvo financí ČR

Rezolutīvā daļa

LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams tādas dalībvalstī reģistrētas sabiedrības situācijai, kas ir zaudējusi licenci azartspēļu rīkošanai pēc tam, kad šajā dalībvalstī ir stājies spēkā tiesiskais regulējums, kurā ir noteiktas vietas, kurās ir atļauts organizēt šādas spēles, šim regulējumam esot vienādi piemērojamam visiem tiem pakalpojumu sniedzējiem, kas veic darbību šīs dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no tā, vai šie pakalpojumi tiek sniegti šīs dalībvalsts vai citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, ja daļa tās klientu ir no citas dalībvalsts, nevis tās, kurā šī sabiedrība ir reģistrēta.

---

(1)  OV C 213, 24.6.2019.

Tiesas (piektā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums (Verwaltungsgericht Berlin (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Ingredion Germany GmbH/Bundesrepublik Deutschland

(Lieta C-320/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Vide - Direktīva 2003/87/EK - Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma - 3. panta h) punkts - Jaunas iekārtas - 10.a pants - Pagaidu noteikumi bezmaksas emisiju kvotu sadalei - Lēmums 2011/278/ES - 18. panta 1. punkta c) apakšpunkts - Ar kurināmo saistītās darbības līmenis - 18. panta 2. punkta otrā daļa - Piemērojamā jaudas izmantojuma koeficienta vērtība)

(2021/C 35/16)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Berlin

Pamatlietas puses

Prasītāja: Ingredion Germany GmbH

Atbildētāja: Bundesrepublik Deutschland

Rezolutīvā daļa

Komisijas Lēmuma 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK, 18. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai sadalītu bezmaksas emisijas kvotas jaunām iekārtām, jaudas izmantojuma koeficients ir ierobežots ar vērtību, kas ir mazāka par 100 %.

---

(1)  OV C 246, 22.7.2019.

Tiesas (pirmā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums – Région de Bruxelles-Capitale/Eiropas Komisija

(Lieta C-352/19 P) (1)

(Apelācija - Regula (EK) Nr. 1107/2009 - Augu aizsardzības līdzekļu laišana tirgū - Īstenošanas regula (ES) 2017/2324 - Darbīgās vielas glifosāta apstiprinājuma atjaunošana - LESD 263. pants - Reģionālās iestādes locus standi - Tiešs skārums)

(2021/C 35/17)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Région de Bruxelles-Capitale (pārstāvis: A. Bailleux, avocat)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija (pārstāvji: X. Lewis, F. Castillo de la Torre, I. Naglis un F. Castilla Contreras)

Rezolutīvā daļa

1)	Apelācijas sūdzību noraidīt.

2)	Briseles reģions atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 220, 1.7.2019.

Tiesas (piektā palāta) 2020. gada 25. novembra spriedums (ondernemingsrechtbank Antwerpen (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Belgische Vereniging van Auteurs, Componisten en Uitgevers CVBA (SABAM)/Weareone.World BVBA, Wecandance NV

(Lieta C-372/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Konkurence - LESD 102. pants - Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana - Jēdziens “netaisnīga cena” - Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma sabiedrība - Faktiskā monopola situācija - Dominējošais stāvoklis - Ļaunprātīga izmantošana - Muzikālo darbu izpilde mūzikas festivālu laikā - Skala, kas balstīta uz bruto ieņēmumiem no ieejas biļešu pārdošanas - Saprātīga saikne ar kolektīvās pārvaldības sabiedrības pakalpojumu - Faktiski izpildītās kolektīvās pārvaldības sabiedrības mūzikas repertuāra daļas noteikšana)

(2021/C 35/18)

Tiesvedības valoda – nīderlandiešu

Iesniedzējtiesa

ondernemingsrechtbank Antwerpen

Pamatlietas puses

Prasītāja: Belgische Vereniging van Auteurs, Componisten en Uitgevers CVBA (SABAM)

Atbildētājas: Weareone.World BVBA, Wecandance NV

Rezolutīvā daļa

LESD 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu šī panta izpratnē nav uzskatāms tas, ka kolektīvās pārvaldības sabiedrība, kurai ir faktisks monopols dalībvalstī, mūzikas pasākumu organizatoriem par tiesībām publiskot muzikālos darbus piemēro skalu, kurā:

—

pirmkārt, maksas, kas ir jāmaksā saskaņā ar autortiesībām, tiek aprēķinātas, pamatojoties uz bruto ieņēmumiem no ieejas biļešu pārdošanas piemērojamo tarifu, turklāt no šiem ieņēmumiem nevar atskaitīt visas izmaksas, kuras saistītas ar festivāla organizēšanu un kurām nav nekādas saiknes ar tajā izpildītajiem muzikālajiem darbiem, ciktāl, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, maksas, ko faktiski noteikusi kolektīvā pārvaldījuma sabiedrība, piemērojot šo skalu, nav pārmērīgas, ievērojot it īpaši darbu izmantošanas raksturu un apmēru, šīs izmantošanas radīto ekonomisko vērtību un šīs pārvaldības sabiedrības pakalpojumu ekonomisko vērtību, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai, un

—

otrkārt, tiek izmantota pakāpēs iedalīta paušāla sistēma, lai starp izpildītajiem muzikālajiem darbiem noteiktu to daļu, kas iegūta no šīs pārvaldības sabiedrības repertuāra, ar nosacījumu, ka nav citas metodes, kas ļautu precīzāk identificēt un noteikt šo darbu izmantošanas daudzumu un ar ko varētu sasniegt to pašu leģitīmo mērķi, proti, autoru, komponistu un mūzikas izdevēju interešu aizsardzību, turklāt nesamērīgi nepaaugstinot līgumu izpildes pārvaldīšanas un ar autortiesībām aizsargāto muzikālo darbu izmantošanas pārraudzības izmaksas; valsts tiesai tas ir jāpārbauda konkrētā tajā izskatāmā gadījuma gaismā un ņemot vērā visus lietas apstākļus, tostarp sniegto datu pieejamību un ticamību, kā arī pastāvošos tehnoloģiskos instrumentus.

---

(1)  OV C 270, 12.8.2019.

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 24. novembra spriedums (Østre Landsret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Viasat Broadcasting UK Ltd/TV2/Danmark A/S, Dānijas Karaliste

(Lieta C-445/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Valsts atbalsts - Sabiedriska raidorganizācija - LESD 106. panta 2. punkts - Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi - Ar iekšējo tirgu saderīgs atbalsts - LESD 108. panta 3. punkts - Paziņošana - Neesamība - Pienākums atbalsta saņēmējam maksāt procentus par atbalsta nelikumības laikposmu - Procentu aprēķināšana - Vērā ņemamās summas)

(2021/C 35/19)

Tiesvedības valoda – dāņu

Iesniedzējtiesa

Østre Landsret

Pamatlietas puses

Prasītāja: Viasat Broadcasting UK Ltd

Atbildētājas: TV2/Danmark A/S, Dānijas Karaliste

Rezolutīvā daļa

1)

LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesu pienākums piespriest tāda valsts atbalsta saņēmējam, kas īstenots, pārkāpjot šo tiesību normu, samaksāt procentus par šī atbalsta nelikumības laikposmu, ir piemērojams arī tad, ja ar galīgo lēmumu Komisija secina, ka minētais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu.

2)

LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesu pienākums piespriest tāda valsts atbalsta saņēmējam, kas īstenots, pārkāpjot šo tiesību normu, samaksāt procentus par šī atbalsta nelikumības laikposmu, ir piemērojams arī atbalstam, ko šis saņēmējs ir nodevis ar to saistītiem uzņēmumiem, un atbalstam, ko tam ir pārskaitījis valsts kontrolēts uzņēmums.

---

(1)  OV C 270, 12.8.2019.

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 24. novembra spriedums (Hof van beroep te Brussel (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – kriminālprocess pret AZ

(Lieta C-510/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās - Eiropas apcietināšanas orderis - Pamatlēmums 2002/584/TI - 6. panta 2. punkts - Jēdziens “izpildes tiesu iestāde” - 27. panta 2. punkts - Specialitātes princips - 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts - Atkāpe - Kriminālvajāšana par “citu nodarījumu”, nevis to, kas ir bijis nodošanas pamatā - Izpildes tiesu iestādes piekrišana - Izpildes dalībvalsts prokuratūras piekrišana)

(2021/C 35/20)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hof van beroep te Brussel

Pamatlietas kriminālprocesa puse

AZ

piedaloties: Openbaar Ministerie, YU, ZV

Rezolutīvā daļa

1)

Jēdziens “izpildes tiesu iestāde” Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 6. panta 2. punkta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver dalībvalsts iestādes, kuras – pat varēdamas arī nebūt tiesneši vai tiesas – piedalās šīs dalībvalsts tiesu varas īstenošanā krimināllietās, ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi saistīto funkciju pildīšanā rīkojas neatkarīgi un savas funkcijas pilda tādā procedūrā, kurā tiek ievērotas no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā izrietošās prasības.

2)

Pamatlēmuma 2002/584, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299, 6. panta 2. punkts, kā arī 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts prokurors, kurš – lai arī piedalās tiesu varas īstenošanā – savu lēmumpieņemšanas pilnvaru izmantošanas gaitā var saņemt konkrētu norādījumu no izpildvaras, nav “izpildes tiesu iestāde” šo tiesību normu izpratnē.

---

(1)  OV C 312, 16.9.2019.

Tiesas (desmitā palāta) 2020. gada 3. decembra spriedums – Eiropas Komisija/Beļģijas Karaliste

(Lieta C-767/19) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīvas 2009/72/EK un 2009/73/EK - Elektroenerģijas un dabasgāzes iekšējais tirgus - Efektīva elektroenerģijas un gāzes pārvades sistēmu pārvaldības, no vienas puses, un piegādes un ražošanas darbību, no otras puses, nodalīšana - Neatkarīgu valsts regulatīvo iestāžu izveide)

(2021/C 35/21)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: O. Beynet un Y. G. Marinova)

Atbildētāja: Beļģijas Karaliste (pārstāvji: L. Van den Broeck, M. Jacobs un C. Pochet, kurām palīdz G. Block, advokāts)

Rezolutīvā daļa

1)

Beļģijas Karaliste nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu paredzētos pienākumus, pareizi netransponējot: — gan Direktīvas 2009/72, gan Direktīvas 2009/73 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu; — Direktīvas 2009/72 37. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktu un Direktīvas 2009/73 41. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktu, kā arī — Direktīvas 2009/72 37. panta 6. punkta a)–c) apakšpunktu un 9. punktu, kā arī Direktīvas 2009/73 41. panta 6. punkta a)–c) apakšpunktu un 9. punktu.

2)	Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 10, 13.1.2020.

Tiesas (astotā palāta) 2020. gadā 25. novembra spriedums (Okresný súd Košice I (Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – NI, OJ, PK/Sociálna poisťovňa

(Lieta C-799/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Sociālā politika - Direktīva 2008/94/EK - 2. un 3. pants - Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā - Jēdzieni “darba ņēmēju neapmaksātie prasījumi” un “darba devēja maksātnespēja” - Nelaimes gadījums darbā - Darba ņēmēja nāve - Atlīdzība par morālo kaitējumu - Prasījuma piedziņa no darba devēja - Neiespējamība - Garantijas iestāde)

(2021/C 35/22)

Tiesvedības valoda – slovāku

Iesniedzējtiesa

Okresný súd Košice I

Pamatlietas puses

Prasītāji: NI, OJ, PK

Atbildētāja: Sociálna poisťovňa

Rezolutīvā daļa

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nevar tikt uzskatīts, ka darba devējs ir “maksātnespējas stāvoklī”, ja attiecībā uz viņu ir iesniegts pieteikums uzsākt izpildes procedūru, pamatojoties uz tādām tiesībām uz atlīdzinājumu, kuras ir atzītas ar tiesas nolēmumu, bet prasījums ir ticis atzīts par neatgūstamu šajā izpildes procedūrā šā darba devēja de facto maksātnespējas dēļ. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 4. punktu attiecīgā dalībvalsts ir nolēmusi minētajā direktīvā paredzēto darba ņēmēju aizsardzību attiecināt uz šādu maksātnespējas situāciju, kas ir konstatēta valsts tiesību aktos paredzētā procesā, kurš atšķiras no šā 2. panta 1. punktā minētajiem procesiem.

2)

Direktīvas 2008/94/EK 1. panta 1. punkts un 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atlīdzība, kas darba devējam ir jāmaksā pārdzīvojušajiem tuviniekiem par morālo kaitējumu, kurš nodarīts nelaimes gadījuma darbā izraisītas darba ņēmēja nāves rezultātā, par “darba ņēmēju prasījumu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām”, šīs direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē var tikt uzskatīta tikai tad, ja tā ietilpst jēdzienā “darba samaksa”, kā tas ir precizēts valsts tiesībās, un tas ir jānosaka valsts tiesai.

---

(1)  OV C 19, 20.1.2020.

Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 12. jūlijāOliver Spieker iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2018. gada 8. maija rīkojumu lietā T-92/18 Oliver Spieker/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs

(Lieta C-455/18 P)

(2021/C 35/23)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Oliver Spieker (pārstāvji: A. Schönfleisch, O. Spieker, M. Alber, N. Willich, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 8. maija rīkojumu lietā T-92/18 Spieker/EUIPO (“Science for a better skin”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 12. decembra lēmumu lietā R 067/2017-4, ar ko tika noraidīta apelācijas sūdzība, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza atcelt atbildētāja nodaļas [pārbaudītāja] 2017. gada 20. marta lēmumu;

—	atcelt Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 12. decembra lēmumu lietā R 067/2017-4;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp nepieciešamos izdevumus, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam ir radušies procesā Apelācijas ceturtajā padomē un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

Eiropas Savienības Tiesa (astotā palāta) ar 2020. gada 8. decembra rīkojumu noraidīja apelācijas sūdzību un nosprieda, ka lietas dalībniece, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 11. jūnijāJoão Miguel Barata iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2020. gada 2. aprīļa spriedumu lietā T-81/18 Barata/Parlaments

(Lieta C-259/20 P)

(2021/C 35/24)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: João Miguel Barata (pārstāvji: G. Pandey, avocat, D. Rovetta, avocat, V. Villante, avvocato)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Parlaments

Ar 2020. gada 3. decembra rīkojumu Tiesa (sestā palāta) nolēma apelācijas sūdzību noraidīt kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji acīmredzami nepamatotu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējam segt savus tiesāšanās izdevumus pašam.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 9. jūlijāPeek & Cloppenburg KG, Düsseldorf iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 13. maija spriedumu lietā T-445/18 Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-307/20 P)

(2021/C 35/25)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf (pārstāvji: P. Lange, A. Auler, M. Wenz, C. Möller, Rechtsanwälte)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Peek & Cloppenburg KG, Hamburg

Ar 2020. gada 29. oktobra rīkojumu Eiropas Savienības Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) atzina apelācijas sūdzību par nepieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 9. jūlijāPeek & Cloppenburg KG, Düsseldorf iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 13. maija spriedumu lietā T-535/18 Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-308/20 P)

(2021/C 35/26)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf (pārstāvji: P. Lange, A. Auler, M. Wenz, C. Möller, Rechtsanwälte)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Peek & Cloppenburg KG, Hamburg

Ar 2020. gada 29. oktobra rīkojumu Eiropas Savienības Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) atzina apelācijas sūdzību par nepieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 9. jūlijāPeek & Cloppenburg KG, Düsseldorf iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 13. maija spriedumu lietā T-445/18 Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-309/20 P)

(2021/C 35/27)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf (pārstāvji: P. Lange, A. Auler, M. Wenz, C. Möller, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Peek & Cloppenburg KG, Hamburg

Ar 2020. gada 29. oktobra rīkojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) atzina apelācijas sūdzību par nepieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 10. jūlijāPeek & Cloppenburg KG, Düsseldorf iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 13. maija spriedumu lietā T-446/18 Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-310/20 P)

(2021/C 35/28)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf (pārstāvji: P. Lange, A. Auler, M. Wenz, C. Möller, Rechtsanwälte)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Peek & Cloppenburg KG, Hamburg

Ar 2020. gada 29. oktobra rīkojumu Eiropas Savienības Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) atzina apelācijas sūdzību par nepieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 10. jūlijāPeek & Cloppenburg KG, Düsseldorf iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 13. maija spriedumu lietā T–444/18 Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-311/20 P)

(2021/C 35/29)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf (pārstāvji: P. Lange, A. Auler, M. Wenz, C. Möller, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Peek & Cloppenburg KG, Hamburg

Ar 2020. gada 29. oktobra rīkojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) nolēma, ka apelācijas sūdzība nav pieļaujama un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 10. jūlijāPeek & Cloppenburg KG, Düsseldorf iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 13. maija spriedumu lietā T-535/18 Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-312/20 P)

(2021/C 35/30)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Peek & Cloppenburg KG, Düsseldorf (pārstāvji: P. Lange, A. Auler, M. Wenz, C. Möller, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Peek & Cloppenburg KG, Hamburg

Ar 2020. gada 29. oktobra rīkojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) nolēma, ka apelācijas sūdzība nav atzīstama par pieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 16. jūlijā iesniedza Tribunal Judicial da Comarca dos Açores (Portugāle) — VO u.c./SATA International — Azores Airlines, SA

(Lieta C-316/20)

(2021/C 35/31)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Judicial da Comarca dos Açores

Pamatlietas puses

Prasītāji: VO, ZO, ML, NB, KE, JE, PI, VY

Atbildētāja: SATA International — Azores Airlines, SA

Prejudiciālais jautājums

Vai ceļojuma “par samazinātu biļešu cenu, kas sabiedrībai nav tieši vai netieši pieejama” jēdziens ietver pasažierus, kuri ir samaksājuši par daļu no savas biļetes, ja tās atlikušo vērtību sporta sacensību sponsorēšanas ietvaros ir apmaksājusi aviosabiedrība?

Ar 2020. gada 26. novembra rīkojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī regula nav piemērojama pasažierim, kurš ceļo ar biļeti par preferenciālu tarifu, ko izsniedzis aviopārvadātājs kāda pasākuma sponsorēšanas ietvaros un kas ir pieejama tikai noteiktām personām un var tikt izsniegta tikai ar iepriekšēju un individualizētu šā aviopārvadātāja atļauju.

---

(1)  OV 2004, L 46, 1. lpp.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 21. augustāDermavita Co. Ltd iesniedza par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2020. gada 25. jūnija spriedumu lietā T-104/19 – Allergan Holdings France (“JUVÉDERM”)

(Lieta C-400/20 P)

(2021/C 35/32)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Dermavita Co. Ltd (pārstāvis: D. Todorov, advokāts)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Allergan Holdings France

Ar 2020. gada 3. decembra rīkojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) nolēma, ka apelācijas sūdzība nav atzīstama par pieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 25. septembrī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2020. gada 15. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-778/16 un T-892/16, Īrija u.c./Komisija

(Lieta C-465/20 P)

(2021/C 35/33)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: L. Flynn, P.-J. Loewenthal un F. Tomat)

Pārējie lietas dalībnieki: Īrija, Apple Sales International (ASI), Apple Operations Europe (AOE), Luksemburgas Lielhercogiste, Polijas Republika, EBTA Uzraudzības iestāde

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—	noraidīt pirmo līdz ceturto un astoto pamatu lietā T-778/16 un pirmo līdz piekto, astoto un četrpadsmito pamatu lietā T-892/16;

—	nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā pārskatītu vēl nevērtētos pamatus, un

—	atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija izvirza divus apelācijas pamatus.

Pirmais apelācijas pamats: noraidot Lēmumā (1) galvenokārt izdarīto konstatējumu par priekšrocības esamību, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas. Šim pamatam ir trīs daļas.

—

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 125., 183.–187., 228., 242., 243. un 249. punktā Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi Lēmumu, secinot, ka galvenokārt izdarītais atzinums par priekšrocības esamību ir balstīts tikai uz darbinieku un fiziskās klātbūtnes neesamību ASI un AOE galveno biroju vietā, un nemēģinot pierādīt, ka ASI un AOE Īrijas filiāles faktiski pilda funkcijas, kas pamato Apple intelektuālā īpašuma licenču piedēvēšanu šīm filiālēm. Lēmuma 281.–305. apsvērumā esot analizētas faktiskās funkcijas, ko pilda gan galvenie biroji, gan Īrijas filiāles, lai pamatotu Apple intelektuālā īpašuma licenču piedēvēšanu šīm Īrijas filiālēm. Tas, ka Vispārējā tiesa nav pienācīgi ņēmusi vērā Lēmuma struktūru un saturu un skaidrojumus Komisijas rakstveida apsvērumos par funkcijām, ko pilda galvenie biroji un Īrijas filiāles, esot procedūras pārkāpums. Vispārējās tiesas nākamajam atzinumam sprieduma 268.–283., 286. un 287. punktā, ka Lēmumā ir izvērtētas funkcijas, ko pildījušas Īrijas filiāles, attaisnojot Apple intelektuālā īpašuma licenču piedēvēšanu tām, esot pretrunīgs pamatojums, kas esot pielīdzināms pamatojuma nenorādīšanai.

—

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 267., 269., 273., 274., 275., 277., 281., 283., 298.–302. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi atsevišķas vienības pieeju un nesaistītu uzņēmumu darījuma principu, kas esot LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums un/vai valsts tiesību sagrozīšana, tādēļ, ka tā atsaucās uz Apple Inc. pildāmām funkcijām, lai noraidītu to, ka ar Lēmumu Apple intelektuālā īpašuma licences ir piedēvētas Īrijas filiālēm. Tas, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā skaidrojumus, kas sniegti Lēmuma 308.–318. apsvērumā un Komisijas rakstveida apsvērumos, par to, kādēļ Apple Inc. pildītām funkcijām nav nozīmes, piedēvējot peļņu ASI un AOE, esot procedūras pārkāpums un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.

—

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 301. un 303.–309. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi atsevišķas vienības pieeju un nesaistītu uzņēmumu darījuma principu, kas esot LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums un/vai valsts tiesību sagrozīšana, tādēļ, ka tā ir atzinusi, ka formālas darbības, ko veikuši ASI un AOE vadītāji, ir funkcijas, ko ir pildījuši to galvenie biroji saistībā ar Apple intelektuāla īpašuma licencēm. Tas, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Komisijas skaidrojumus Lēmumā un tās rakstveida apsvērumos par to, kādēļ šie akti nav funkcijas, ko būtu pildījuši galvenie biroji, atsevišķas vienības pieejas un nesaistītu uzņēmumu darījuma principa piemērošanai, esot procedūras pārkāpums un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde. Tas, ka sava konstatējuma pamatojumam Vispārējā tiesa ir atsaukusies un nepieņemamu pierādījumu, esot procedūras pārkāpums.

Otrais apelācijas pamats: noraidot Lēmumā pakārtoti izdarīto konstatējumu par priekšrocības esamību, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas. Šim pamatam ir trīs daļas.

—	Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 349., 416., 434. un 435. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot noteikumus par pierādījumu standartu, kas Komisijai ir jāievēro, lai pierādītu priekšrocības esamību.

—	Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 315.–481. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi procedūru, kad tā, lai noraidītu pakārtoti izdarīto konstatējumu par priekšrocības esamību, pamatojās uz argumentiem, ko pieteikumos pirmajā instancē nebija izvirzījusi ne Īrija, ne ASI/AOE.

—	Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 315.–481. punktā Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi Lēmumu un pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu un/vai sagrozījusi valsts tiesības, secinot, ka Lēmumā nav pierādīta priekšrocības esamība, pamatojoties uz tajā pakārtoti norādīto argumentāciju.

---

(1)  Komisijas Lēmums (ES) 2017/1283 (2016. gada 30. augusts) par valsts atbalstu SA.38373 (2014/C) (ex 2014/NN) (ex 2014/CP), ko Īrija īstenojusi attiecībā uz Apple (OV 2017, L 187, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 5. oktobrī iesniedza Cour d'appel de Mons (Beļģija) – TP/Institut des Experts en Automobiles

(Lieta C-502/20)

(2021/C 35/34)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Cour d'appel de Mons

Pamatlietas puses

Prasītājs: TP

Atbildētājs: Institut des Experts en Automobiles

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Beļģijas 2007. gada 15. maija Likuma par automobiļu nozares eksperta profesijas atzīšanu un aizsardzību 5. panta [1. punkta 2. apakšpunkta] b) punkts un 6. pants, skatot tos kopsakarā ar 2008. gada 12. februāra Likumu, ar kuru nosaka ES profesionālo kvalifikāciju atzīšanas vispārējo kārtību, it īpaši tā 6., 8. un 9. pantu, var tikt interpretēti tādējādi, ka pakalpojuma sniedzējs, kurš pārceļ savu uzņēmējdarbības vietu uz citu dalībvalsti, pēc šīs pārcelšanas savā izcelsmes valstī, proti, Beļģijā, nevar reģistrēties Institut des Experts en Automobiles [Automobiļu nozares ekspertu institūta] (IEA) īslaicīgo un gadījuma rakstura pakalpojumu reģistrā, lai šajā valstī veiktu īslaicīgu un gadījuma rakstura darbību? Vai šāda interpretācija atbilst Savienības tiesībās atzītajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību?

2)

Vai Beļģijas 2007. gada 15. maija Likuma par automobiļu nozares eksperta profesijas atzīšanu un aizsardzību 5. panta [1. punkta 2. apakšpunkta] b) punkts un 6. pants, skatot tos kopsakarā ar 2008. gada 12. februāra Likumu, ar kuru nosaka ES profesionālo kvalifikāciju atzīšanas vispārējo kārtību, it īpaši tā 6., 8. un 9. pantu, kuri interpretēti tādējādi, ka īslaicīgas un pagaidu rakstura darbības jēdziens izslēdz iespēju pakalpojuma sniedzējam, kurš veic uzņēmējdarbību izcelsmes dalībvalstī, sniegt pakalpojumus saņemošajā dalībvalstī, ja tie zināmā mērā atkārtojas, bet nav regulāri, vai neļauj pakalpojuma sniedzējam tur izveidot noteiktu infrastruktūru, atbilst iepriekš minētajiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (1) noteikumiem?

---

(1)  OV 2005, L 255, 22. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 19. oktobrī iesniedza Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Austrija) – J.P./B.d.S.L.

(Lieta C-521/20)

(2021/C 35/35)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landesverwaltungsgericht Oberösterreich

Pamatlietas puses

Prasītājs: J.P.

Atbildētāja: B.d.S.L.

Prejudiciālais jautājums

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants (īpaši to skatot kopā ar “Eirovinjetes” direktīvu 1999/62/EK (1)) ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskajā regulējums, kurā – kā BStMG 20. panta 2. punkts, to skatot kopā ar VStG 22. panta 2. punktu – ir atļauts kumulatīvi tiesāt un sodīt par pienākuma maksāt autoceļu nodevu sērijveida pārkāpumiem, kas izdarīti attiecīgi norobežotos ceļu posmos, ir pretrunā vairākkārtējas tiesāšanas un sodīšanas aizliegumam tad, ja šajā ziņā likumu līmenī vienlaicīgi nav noteikts gan koordinācijas pienākums visām iestādēm un tiesām, kuru kompetencē ir īstenot šos administratīvā pārkāpuma procesus, gan skaidrs pienākums efektīvi piemērot samērīguma principu attiecībā uz kumulatīvā soda apmēru?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/62/EK (1999. gada 17. jūnijs) par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (OV 1999, L 187, 42. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 19. oktobrī iesniedza Oberster Gerichtshof (Austrija) – OE/VY

(Lieta C-522/20)

(2021/C 35/36)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Oberster Gerichtshof

Pamatlietas puses

Prasītājs: OE

Atbildētāja: VY

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (1) 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestais ievilkums ir pretrunā LESD 18. pantā noteiktajam diskriminācijas aizlieguma principam, jo šajā tiesību normā atkarībā no prasītāja valstspiederības kā dzīvesvietas valsts tiesu jurisdikcijas nosacījums ir paredzēts īsāks prasītāja uzturēšanās ilgums nekā Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šāds diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpums nozīmē, ka atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektā ievilkuma pamatnoteikumam visiem prasītājiem, lai varētu atsaukties uz dzīvesvietas tiesu jurisdikciju, neatkarīgi no viņu valstspiederības ir jāievēro 12 mēnešu uzturēšanās ilguma nosacījums vai arī uz visiem prasītājiem attiecas sešu mēnešu uzturēšanās ilguma nosacījums?

---

(1)  Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 19. oktobrī iesniedza Conseil d’État (Francija) – Association France Nature Environnement/Premier ministre un Ministre de la Transition écologique et solidaire

(Lieta C-525/20)

(2021/C 35/37)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d’État

Pamatlietas puses

Prasītāja: Association France Nature Environnement/

Atbildētāji: Premier ministre un Ministre de la Transition écologique et solidaire

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (1), 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir atļauts, saskaņojot programmu vai projektu, neņemt vērā šīs programmas vai projekta īslaicīgu ietekmi uz virszemes ūdeņu stāvokli īsākā laika posmā bez sekām ilgtermiņā?

2)	Apstiprinošas atbildes gadījumā – kādi nosacījumi šīm programmām un projektiem būtu jāizpilda Direktīvas 4. panta un it īpaši tā 6. un 7. punkta izpratnē?

---

(1)  OV L 327, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 21. oktobrī iesniedza Bundesfinanzhof (Vācija) – Finanzamt B/W AG

(Lieta C-538/20)

(2021/C 35/38)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzhof

Pamatlietas puses

Revision sūdzības iesniedzēja: Finanzamt B

Atbildētāja Revision tiesvedībā: W AG

Citi lietas dalībnieki: Bundesministerium der Finanzen

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 43. pants saistībā ar 48. pantu (tagad – Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants saistībā ar 54. pantu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir dalībvalsts tiesību normas, – kas neļauj uzņēmumam rezidentam no tā ar nodokli apliekamās peļņas atskaitīt tāda pastāvīga uzņēmuma zaudējumus, kurš atrodas citā dalībvalstī, ja, pirmkārt, uzņēmums ir izmantojis visas iespējas šos zaudējumus atskaitīt, ko piedāvā tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas šis pastāvīgais uzņēmums, un, otrkārt, tas vairs negūst ienākumus, izmantojot šo pastāvīgo uzņēmumu, un tāpēc vairs nav iespējas, ka zaudējumi šajā dalībvalstī tiks ņemti vērā (“galīgie” zaudējumi), – arī tad, ja attiecīgās tiesību normas ietver peļņas un zaudējumu atbrīvojumu no nodokļa, pamatojoties uz abu dalībvalstu divpusēju nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 43. pants saistībā ar 48. pantu (tagad – Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants saistībā ar 54. pantu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir arī Vācijas Gewerbesteuergesetz [Likuma par uzņēmējdarbības peļņas nodokli] normas, kas liedz uzņēmumam rezidentam no ar nodokli apliekamās uzņēmējdarbības peļņas atskaitīt pirmajā jautājumā aprakstītā veida “galīgos” zaudējumus, kuri ir radušies pastāvīgajam uzņēmumam, kas atrodas citā dalībvalstī?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai gadījumā, ja tiek slēgts pastāvīgs uzņēmums, kas atrodas citā dalībvalstī, var būt runa par tāda veida “galīgajiem” zaudējumiem kā tie, kas ir aprakstīti pirmajā jautājumā, lai gan pastāv vismaz teorētiska iespēja, ka uzņēmums attiecīgajā dalībvalstī atkal atver pastāvīgu uzņēmumu, ar kura peļņu agrākos zaudējumus attiecīgā gadījumā varētu savstarpēji ieskaitīt?

4)

Ja atbilde uz pirmo un trešo jautājumu ir apstiprinoša: vai pirmajā jautājumā aprakstītā veida “galīgie” zaudējumi, kuri var tikt ņemti vērā mātesuzņēmuma atrašanās vietas valstī, ietver arī tos pastāvīgā uzņēmuma zaudējumus, kas saskaņā ar tās valsts likumiem, kurā atrodas pastāvīgais uzņēmums, vismaz vienu reizi varētu tikt pārnesti uz nākamo taksācijas periodu?

5)	Ja atbilde uz pirmo un trešo jautājumu ir apstiprinoša: vai pienākums ņemt vērā pārrobežu “galīgos” zaudējumus ir ierobežots ar to zaudējumu summu, ko uzņēmums būtu varējis aprēķināt valstī, kurā atrodas pastāvīgais uzņēmums, ja zaudējumu ņemšana vērā tur nebūtu izslēgta?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 26. oktobrī iesniedza Landgericht Saarbrücken (Vācija) – Koch Media GmbH/FU

(Lieta C-559/20)

(2021/C 35/39)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landgericht Saarbrücken

Pamatlietas puses

Prasītāja: Koch Media GmbH

Atbildētājs: FU

Prejudiciālie jautājumi

1)

a) Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (“Piemērošanas direktīva”) (1) 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vajadzīgie advokāta izdevumi šajā tiesību normā ir jāsaprot kā “tiesu izdevumi” vai “citas izmaksas”, kas intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam Piemērošanas direktīvas 2. panta izpratnē rodas par to, ka tas ārpustiesas kārtībā ar brīdinājumu vēršas pret šo tiesību pārkāpēju ar prasību par atturēšanos no pārkāpuma izdarīšanas? b) Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) daļu ir noliedzoša, vai Piemērošanas direktīvas 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā pirmā jautājuma a) daļā minētie advokāta izdevumi ir jāsaprot kā kompensācija?

2)

a) Vai Savienības tiesības, it īpaši ņemot vērā — Piemērošanas direktīvas 3., 13. un 14. pantu, — Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (2) 8. pantu un — Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/24/EK (2009. gada 23. aprīlis) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (3) 7. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam Piemērošanas direktīvas 2. panta izpratnē principā ir tiesības uz visu pirmā jautājuma a) daļā minēto advokāta izdevumu atlīdzināšanu, katrā ziņā samērīgu un būtisku to daļu, pat ja — tiesību pārkāpumu ir izdarījusi fiziska persona ārpus savas profesionālās vai komerciālās darbības un — valsts tiesiskajā regulējumā šādā situācijā ir paredzēts, ka šādi advokāta izdevumi parasti ir atlīdzināmi tikai atbilstoši samazinātai strīda summai? b) Ja atbilde uz otrā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, vai otrā jautājuma a) daļā minētās Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka izņēmums no otrā jautājuma a) daļā minētā principa, saskaņā ar kuru tiesību īpašniekam ir jāatlīdzina visi pirmā jautājuma a) daļā minētie advokāta izdevumi vai katrā ziņā samērīga un būtiska to daļa, ņemot vērā citus faktorus (piemēram, darba aktualitāte, publikācijas ilgums un tas, ka fiziska persona pārkāpumu ir izdarījusi ārpus savas komerciālās vai profesionālās darbības), ir piemērojams, pat ja intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums Piemērošanas direktīvas 2. panta izpratnē izpaužas datņu koplietošanā, proti, tādējādi, ka darbs tiek padarīts pieejams sabiedrībai, piedāvājot bezmaksas lejupielādi visiem dalībniekiem brīvi pieejamā apmaiņas biržā bez digitālo tiesību pārvaldības (Digital Rights Management)?

---

(1)  OV 2004, L 157, 45. lpp.

(2)  OV 2001, L 167, 10. lpp.

(3)  OV 2009, L 111, 16. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Commissione tributaria provinciale di Parma (Itālija) ir iesniegusi 2020. gada 30. oktobrī – Casa di Cura Città di Parma SpA/Agenzia delle Entrate

(Lieta C-573/20)

(2021/C 35/40)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Commissione tributaria provinciale di Parma

Pamatlietas puses

Prasītāja: Casa di Cura Città di Parma SpA

Atbildētāja: Agenzia delle Entrate.

Prejudiciālie jautājumi

1)

[Vai ir] pretruna starp valsts tiesību aktu un [Eiropas Savienības] tiesībām, konkrēti, starp Prezidenta Dekrēta Nr. 633/72 19. panta piekto [daļu] un 19.a pantu (proti, valsts tiesību aktu, kurā tiek reglamentēts tā sauktā proporcionāli neatskaitāmā PVN mehānisms), no vienas puses, un 1977. gada 17. maija Direktīvas 77/388/EEK (1) 17. panta 2. punkta a) apakšpunktu, no otras puses?

2)

[Vai] nevienlīdzīgā attieksme, kas pastāv starp Itālijas veselības nozares uzņēmumiem, kuri tiek uzskatīti par “gala saņēmējiem” (un PVN maksātājiem), un citu Eiropas Savienības dalībvalstu (Beļģijas, Bulgārijas, Vācijas, Grieķijas, Francijas un Spānijas) veselības nozares uzņēmumiem, kuri tiek uzskatīti par “starpniekiem” (un var saņemt PVN atskaitījumus) [ir saderīga ar Eiropas Savienības tiesībām]?

3)

[Vai] attiecībā uz PVN režīmu pastāv nevienlīdzīga attieksme Eiropas Savienības dažādo dalībvalstu starpā tādēļ, ka, lai arī atbrīvoti no PVN Itālijā, tie paši veselības aprūpes un sanitārie pakalpojumi tiek aplikti ar PVN citās Eiropas Savienības dalībvalstīs (Beļģijā, Bulgārijā, Vācijā, Grieķijā, Francijā un Spānijā), tādējādi identiskiem veselības aprūpes un sanitārajiem pakalpojumiem tiek piemērotas atšķirīgas PVN likmes un līdz ar to atšķirīgas tiesības uz nodokļa atskaitīšanu?

4)

[Vai] nevienlīdzība, kas pastāv starp Itālijas veselības nozares uzņēmumiem (tostarp Casa di Cura Città di Parma SpA) un citu Eiropas Savienības dalībvalstu (Beļģijas, Bulgārijas, Vācijas, Grieķijas, Francijas un Spānijas) veselības nozares uzņēmumiem saistībā ar pēdējo minēto uzņēmumu sniegto veselības aprūpes un sanitāro pakalpojumu aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli atšķirībā no citiem veselības aprūpes nozares uzņēmumiem un līdz ar to tiesībām uz nodokļa atskaitīšanu/vai saistībā ar šim pakalpojumiem samaksātā PVN atgūšanu, [ir saderīga ar Eiropas Savienības tiesībām]?

---

(1)  Padomes Sestā direktīva 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 3. novembrī iesniedza Bundesfinanzgericht (Austrija) – XO/Finanzamt Waldviertel

(Lieta C-574/20)

(2021/C 35/41)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzgericht

Pamatlietas puses

Prasītāja: XO

Atbildētāja iestāde: Finanzamt Waldviertel

Prejudiciālie jautājumi

Pirmais jautājums, kas attiecas uz sekundāro tiesību aktu spēkā esamību:

Vai Regulas (EK) Nr. 883/2004 (1), kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 465/2012 (2), (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004” vai “Pamatregula”), 4. un 7. pants ir spēkā?

Otrais jautājums:

Vai Regulas 883/2004 7. pants, it īpaši tā virsraksts “Noteikumu par dzīvesvietu nepiemērošana”, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta tādu vispārējo tiesību normu juridiski saistoša stāšanās spēkā, kas noteiktas Familienlastenausgleichsgesetz 1967 [1967. gada Likuma par ģimenes izdevumu kompensēšanu] (turpmāk tekstā – “FLAG”) 8.a pantā, Einkommensteuergesetz 1988 [1988. gada Likuma par ienākuma nodokli] (turpmāk tekstā – “EStG”) 33. panta 3. punkta 2. apakšpunktā un Familienbeihilfe–Kinderabsetzbetrag–EU–Anpassungsverordnung [Noteikumos par ģimenes pabalstu un nodokļa atvieglojumu par bērnu koriģēšanu ES] un kuros tiek reglamentēta ģimenes pabalstu indeksācija atbilstoši pirktspējas situācijai dzīvesvietas valstī, ciktāl ar to ir saistīta ģimenes pabalsta samazināšana attiecībā uz dažām dalībvalstīm?

Trešais jautājums:

Vai Regulas Nr. 883/2004 7. pantā reglamentētais naudas pabalstu samazināšanas aizliegums, it īpaši frāze “naudas pabalstus [..] nesamazina, nemaina, neatliek, neatceļ un nekonfiscē”, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar minēto tiesību normu netiek liegta tādu tiesību normu juridiski saistoša stāšanas spēkā, kas noteiktas FLAG 8.a pantā, EStG 33. panta 3. punkta 2. apakšpunktā, kuros tiek reglamentēta ģimenes pabalstu indeksācija atbilstoši pirktspējas situācijai dzīvesvietas valstī, ciktāl aplūkotie ģimenes pabalsti ir jāpalielina?

Ceturtais un piektais jautājums, kuri attiecas uz ziņojumu, kas bija likuma grozījumu pamatā:

Ceturtais jautājums:

Vai Regulas 883/2004 7. un 67. pants ir jāinterpretē un savstarpēji jānošķir tādējādi, ka 7. pants attiecas uz noteikumu par dzīvesvietu kā vispārējas un abstraktas tiesību normas pieņemšanas procesu, ko veic dalībvalsts parlaments, savukārt 67. pants konkrētajā gadījumā attiecas uz individuālas un konkrētas tiesību normas pieņemšanas procesu un ir tieši vērsts uz iestādi, kā tas sākotnēji izrietēja no Pamatregulas II sadaļas?

Piektais jautājums:

Vai Regulas Nr. 883/2004 67. pants un 68. panta 1. un 2. punkts un Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie, tāpat kā pirms tam spēkā esošās tiesību normas – Regulas Nr. 1408/71 73. un 76. pants un Regulas Nr. 574/72 10. pants, ir jāpiemēro kopā un tādēļ tie ir jāsaprot vienīgi kontekstā un – ievērojot pārklāšanās novēršanas principu – to mērķis ir, lai persona nezaudē tiesības, kas tiek nodrošinātas ar Regulas 68. panta 1. un 2. punktā noteikto iesaistīto dalībvalstu iedalījumu un savstarpēju pakārtotību un skaidru norādi par attiecīgā gadījumā paredzētu tās kompetentās dalībvalsts piemaksu, kuras tiesību akti ir piemērojami pakārtoti, un tādējādi Regulas Nr. 883/2004 67. panta autonoma interpretācija, kā tas ir ziņojumā, nav pieļaujama?

Sestais jautājums:

Vai LESD 288. panta otrā daļā noteiktais regulu “vispārpiemērojamības” jēdziens un frāze “tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas” ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta kompetento iestāžu arī to individuālo tiesību normu juridiski saistoša spēkā stāšanās, kuru pamatā ir indeksāciju reglamentējošas tiesību normas, un lēmums, par kuru iesniegta sūdzība, pamatlietā nav ieguvis formālu juridisku spēku (galīgu spēku)?

Septītais jautājums:

Vai ar FLAG 53. panta 1. punktu sākotnējā redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Budgetbegleitgesetz vom 29.12.2000 [2000. gada 29. decembra Budžeta pavadlikums] (BGBl 1142/2000) un ar FLAG 53. panta 4. punktu sākotnējā redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Bundesgesetz vom 4.12.2018, mit dem das Familienlastenausgleichsgesetz 1967, das Einkommensteuergesetz 1988 und das Entwicklungshelfergesetz geändert werden [2018. gada 4. decembra Federālo likumu, ar kuru grozīti 1967. gada Likums par ģimenes izdevumu kompensēšanu, 1988. gada Likums par ienākuma nodokli un Likums par attīstības palīdzības sniedzējiem] (BGBl I 83/2018) tiek pārkāpts aizliegums transponēt regulas LESD 288. panta otrās daļas izpratnē?

Astotais līdz divpadsmitais jautājums, kas jāizskata kopā:

Astotais jautājums:

Vai prasība par pielīdzināšanu valsts pilsoņiem saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu, respektīvi, tās pamatā esošais LESD 45. panta 2. punktā noteiktais diskriminācijas aizliegums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas tiek ievērots tikai tad, ja migrējošais darba ņēmējs tiek pielīdzināts valsts pilsonim, uz kuru attiecas iekšzemes situācija, un kuram tādējādi ģimenes pabalsts saskaņā ar FLAG 12. pantu, skatot to kopsakarā ar 2. un 8. pantu, tiek iepriekš paziņots un tiek pastāvīgi katru mēnesi izmaksāts avansā, vai arī prasība par pielīdzināšanu valsts pilsoņiem tiek ievērota tad, ja migrējošais darba ņēmējs tiek pielīdzināts valsts pilsonim, uz kuru tāpat kā uz viņu attiecas starpvalstu situācija saskaņā ar FLAG 4. pantu, taču, atšķirībā no iepriekš minētā, otrajā gadījumā ģimenes pabalstu saskaņā ar FLAG 4. panta 4. punktu par attiecīgo kalendāro gadu saņem tikai reizi gadā pēc attiecīgā kalendārā gada beigām?

Devītais jautājums:

Vai Regulas Nr. 883/2004 68. panta 2. punkta otrā teikumā paredzētā tiesību uz ģimenes pabalstiem, ko nosaka citi pretrunā esošie tiesību akti, atcelšana līdz pat summai, ko paredz primāri spēkā esošie tiesību akti, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļautas tādas dalībvalsts tiesību normas par pārklāšanās novēršanu kā FLAG 4. panta 1.–3. punkts, kurā Austrijai kā prioritāri kompetentajai dalībvalstij tādā sākotnējā situācijā, kāda ir šeit aplūkota, ir paredzētas tiesības samazināt ģimenes pabalstu par tiesībām līdz “līdzvērtīgam ārvalstu pabalstam” citā dalībvalstī, jo jau ar Savienības tiesību normu ir novērsta pārklāšanās un attiecīgi tiesību normām par pārklāšanās novēršanu FLAG 4. panta 1.–3. punktā īsti vairs nav nozīmes?

Desmitais jautājums:

Vai Regulas Nr. 883/2004 68. panta 2. punkta otrā teikumā paredzētā tiesību uz ģimenes pabalstiem, ko nosaka citi pretrunā esošie tiesību akti, atcelšana līdz pat summai, ko paredz primāri spēkā esošie tiesību akti, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kuras tiesību akti ir piemērojami pakārtoti, un kurai, pamatojoties uz Savienības tiesību aktos noteikto kārtību, ir jāievēro savos tiesību aktos paredzēto ģimenes pabalstu atcelšana, ir pienākums noraidīt migrējoša darba ņēmēja vai ģimenes locekļa, vai saskaņā ar citiem dalībvalsts tiesību aktiem tiesīgas personas pieteikumu un ģimenes pabalstu nepiešķirt līdz pat summai, ko paredz primāri spēkā esošie tiesību akti, pat tad, ja, izvērtējot tikai dalībvalsts kontekstā, iespējams, pamatojoties uz alternatīvu juridisko pamatu, apstiprinājums būtu pieļaujams?

Vienpadsmitais jautājums:

Ja atbilde uz desmito jautājumu ir apstiprinoša, rodas jautājums, vai dalībvalstij, kuras tiesību akti ir piemērojami pakārtoti, un kurai, pamatojoties uz Savienības tiesību aktos noteikto kārtību, ir jāievēro savos tiesību aktos paredzēto ģimenes pabalstu atcelšana, bet kurai nav jāmaksā starpības piemaksa par summu, par kuru ir pārsniegta šī pabalstu summa pārsnieguma neesamības dēļ, pieteikums būtu jānoraida, pamatojoties uz to, ka Regulas Nr. 88[3]/2004 68. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzētā tiesību atcelšana ir pretrunā tiesību uz ģimenes pabalstu piešķiršanai?

Divpadsmitais jautājums:

Vai Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma Administratīvās komisijas veidlapa E411 tās 6. un 7. punktā, kas ir jāaizpilda tai dalībvalstij, kuras tiesību normas ir piemērojamas pakārtoti, tādā situācijā, kāda ir šeit aplūkota, vairs neatbilst tās dalībvalsts informācijas prasībām, kuras tiesību normas ir piemērojamas primāri, jo primāri kompetentajai dalībvalstij informācija no otras dalībvalsts ir nepieciešama desmitā un vienpadsmitā jautājuma izpratnē par to, ka tā īsteno Regulas Nr. 883/2004 68. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzēto tiesību atcelšanu, kā rezultātā nav nepieciešams izskatīt dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas ietver arī atalgojuma sliekšņus?

Trīspadsmitais jautājums:

Vai [Tiesas] pastāvīgajā judikatūrā, pamatojoties uz LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu, noteiktais pienākums atcelt tiesību normas ir jāsaprot tādējādi, ka to, pamatojoties uz iesniedzējtiesas iesniegto lūgumu, varētu īstenot arī Verfassungsgerichtshof [Konstitucionālā tiesa]?

Četrpadsmitais jautājums:

Vai LESD 267. panta pirmās daļas b) apakšpunkts attiecībā uz jautājumu par sekundāro tiesību spēkā esamību, kas ir obligāts pat iesniedzējtiesai, kuras lēmumu var pārsūdzēt, un jautājumu par spēkā esamību saistīto iesniedzējtiesas pienākumu nodrošināt spēkā esošo Savienības tiesību aktu piemērošanu, izdodot lēmumu par pagaidu pasākumiem, ar kuru, pamatojoties uz Savienības tiesību aktu piemērošanas prioritāti, revīzijas sūdzība tika pieņemta, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļautas tādas dalībvalsts tiesību normas kā B–VG 133. panta 4. un 9. punkts, skatot to kopsakarā ar VwGG 25.a panta 1.–3. punktu, un VwGG 30.a panta 7. punkts, kuros ir paredzēts, ka pamatā esošā administratīvā procesa puses par administratīvās tiesas lēmumu valsts līmenī ar ārkārtas revīzijas sūdzību var vērsties Verwaltungsgerichtshof, kas nodrošina tiesību aizsardzību?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.)

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (OV 2012, L 149, 4. lpp.)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 4. novembrī iesniedza Oberster Gerichtshof (Austrija) – CC/Pensionsversicherungsanstalt

(Lieta C-576/20)

(2021/C 35/42)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Oberster Gerichtshof

Pamatlietas puses

Prasītāja: CC

Atbildētāja: Pensionsversicherungsanstalt

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (1), 44. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka dalībvalsts, kura ir kompetenta piešķirt vecuma pensiju un saskaņā ar kuras tiesību normām pensijas pieprasītājai visā viņas darba dzīves laikā, izņemot bērna audzināšanas periodus, ir bijis nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statuss, ņem vērā citās dalībvalstīs uzkrātos bērnu audzināšanas periodus, jau tādēļ vien, ka brīdī, kurā bija jāņem vērā attiecīgā bērna audzināšanas periods atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību normām, šai pensijas pieprasītājai nebija ne nodarbinātās, ne arī pašnodarbinātas personas statusa? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:

2)	Vai Regulas Nr. 987/2009 44. panta 2. punkta pirmā teikuma pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 II sadaļu kompetentā dalībvalsts vispār neņem vērā bērna audzināšanas periodus atbilstoši tās tiesību normām vai tā šo periodu neņem vērā tikai konkrētā gadījumā?

---

(1)  OV 2009, L 284, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 10. novembrī iesniedza Landesgericht Korneuburg (Austrija) – JR/Austrian Airlines AG

(Lieta C-589/20)

(2021/C 35/43)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgericht Korneuburg

Pamatlietas puses

Prasītāja: JR

Atbildētāja: Austrian Airlines AG

Prejudiciālie jautājumi

1.

Vai Konvencijas par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas noslēgta 1999. gada 28. maijā Monreālā un ko Eiropas Kopiena parakstījusi 1999. gada 9. decembrī, un kas tās vārdā apstiprināta ar Padomes 2001. gada 5. aprīļa Lēmumu 2001/539/EK (1), 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “nelaimes gadījums” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kuros pasažieris, izkāpjot no lidmašīnas, uz mobilo kāpņu apakšējās trešdaļas bez konstatējama iemesla pakrīt un gūst savainojumus, ja savainojumus nav izraisījis pasažieru apkalpošanai izmantots priekšmets Tiesas 2019. gada 19. decembra sprieduma C-532/18 Niki Luftfahrt (2) izpratnē un ja kāpnēm nav nekādu defektu un tās nav arī slidenas?

2.	Vai Monreālas konvencijas 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātāja atbildība ir pilnīgi izslēgta, ja pastāv 1. punktā aprakstītie apstākļi un ja kritiena brīdī pasažieris nav turējies pie kāpņu margas?

---

(1)  Padomes Lēmums (2001. gada 5. aprīlis) par to, kā Eiropas Kopiena noslēdz Konvenciju par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju (Monreālas Konvenciju) (OV 2001, L 194, 38. lpp.).

(2)  ECLI:EU:C:2019:1127.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 11. novembrī iesniedza Bundesgerichtshof (Vācija) – Reprensus GmbH/S-V Pavlovi Trejd EOOD

(Lieta C-591/20)

(2021/C 35/44)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesgerichtshof

Pamatlietas puses

Prasītāja un revīzijas sūdzības iesniedzēja: Reprensus GmbH

Atbildētāja un atbildētāja revīzijas tiesvedībā: S-V Pavlovi Trejd EOOD

Prejudiciālais jautājums

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1) 7. panta 1) punkta a) apakšpunkts un 2) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir konstatējama jurisdikcija attiecībā uz neatļautu darbību par zaudējumu atlīdzību celtas prasības gadījumā, ja prasītājs ar ļaunprātīgu maldināšanu ir ticis mudināts noslēgt pirkuma līgumu un samaksāt pārdošanas cenu?

---

(1)  OV 2012, L 351, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 12. novembrī iesniedza Markkinaoikeus (Somija) – Kuluttaja-asiamies/MiGame Oy

(Lieta C-594/20)

(2021/C 35/45)

Tiesvedības valoda – somu

Iesniedzējtiesa

Markkinaoikeus

Pamatlietas puses

Prasītājs: Kuluttaja-asiamies

Atbildētāja: MiGame Oy

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (1) 21. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka tirgotājs papildus tāda tālruņa numura norādīšanai, kura gadījumā maksa par zvanu nav lielāka par pamata tarifu, var norādīt tālruņa numuru, ko patērētājs var izmantot iespējamiem ar noslēgtu līgumu saistītiem jautājumiem un par kura izmantošanu aprēķinātā maksa ir lielāka par pamata tarifu; turklāt vai tad, ja tāda tālruņa numura norādīšana, kura gadījumā maksa par zvanu ir lielāka par pamata tarifu, noteiktos apstākļos būtu saderīga ar 21. pantu, izvērtējot ir nozīme, piemēram, par pamata tarifu izmantojamā tālruņa numura vienkāršas atrašanas iespējai, pietiekami skaidri norādītam tālruņa numuru izmantošanas mērķim un būtiskajām atšķirībām attiecībā uz klientu atbalsta dienesta sasniedzamību vai atbalsta līmeni?

2)

Vai Direktīvas 2011/83/ES 21. pantā minētais pamata tarifa jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotājs kā klientu atbalsta dienesta tālruņa numuru ar noslēgto līgumu saistītiem jautājumiem drīkst norādīt tikai parastu ģeogrāfisko fiksētā vai mobilā tālruņa numuru vai tālruņa numuru, ko patērētāji var izmantot bez maksas; turklāt, ja tirgotājs drīkst norādīt citu tālruņa numuru, kāda var būt lielākā maksa, kas par šāda tālruņa numura izmantošanu ir jāmaksā patērētājam, kurš ir noslēdzis telefona pakalpojumu līgumu kā komplekta piedāvājumu?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 13. novembrī iesniedza Oberster Gerichtshof (Austrija) – UE/ShareWood Switzerland AG un VF

(Lieta C-595/20)

(2021/C 35/46)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Oberster Gerichtshof

Pamatlietas puses

Prasītājs: UE

Atbildētāji: ShareWood Switzerland AG, VF

Prejudiciālais jautājums

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (1), 6. panta 4. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pirkuma līgumi par tīkkokiem un balsas kokiem starp uzņēmumu un patērētāju, ar kuriem ir jāiegūst īpašumtiesības uz kokiem, lai tos pēc apsaimniekošanas nocirstu un ar peļņu pārdotu, un kuros šī mērķa nolūkā ir ietverts nomas līgums un pakalpojumu līgums, ir jāuzskata par “līgumiem, kuri saistīti ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma nomu/īri” šīs tiesību normas izpratnē?

---

(1)  OV 2008, L 177, 6. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 12. novembrī iesniedza Fővárosi Törvényszék (Ungārija) – DuoDecad Kft./Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága

(Lieta C-596/20)

(2021/C 35/47)

Tiesvedības valoda – ungāru

Iesniedzējtiesa

Fővárosi Törvényszék

Pamatlietas puses

Prasītāja: DuoDecad Kft.

Atbildētāja: Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Padomes Direktīvas 2006/112 (1) 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka zinātības licences saņēmēja – sabiedrība, kuras darbības vieta ir Savienības dalībvalstī (pamatlietas gadījumā – Portugālē) – nesniedz galalietotājiem tīmekļa vietnē pieejamus pakalpojumus, un tādējādi tā nevar būt nodokļa maksātāja, kas veic darbību citā dalībvalstī (pamatlietas gadījumā – Ungārijā) kā apakšuzņēmējs, zinātības tehniskā atbalsta pakalpojuma saņēmēja, bet gan šis nodokļa maksātājs sniedz šo pakalpojumu zinātības licences izsniedzējai, kas veic darbību šajā dalībvalstī, apstākļos, kuros licences saņēmēja: a) bija nomājusi birojus pirmajā dalībvalstī, tai bija IT un biroja infrastruktūra, savs personāls un plaša pieredze elektroniskās komercijas jomā, un tai bija īpašnieks ar plašām starptautiskajām attiecībām un elektroniskās komercijas jomā kvalificēts pārvaldītājs; b) bija ieguvusi zinātību, kas atspoguļoja tīmekļa vietņu un to atjauninājumu darbības procesus, sniedza par tiem atzinumus, ieteica izmaiņas šajos procesos un tās apstiprināja; c) bija tādu pakalpojumu saņēmēja, ko nodokļu maksātājs sniedza, pamatojoties uz šo zinātību; d) pastāvīgi saņēma pārskatus par apakšuzņēmēju sniegtajiem pakalpojumiem (konkrētāk, par tīkla vietņu datplūsmu un par no bankas konta veiktajiem maksājumiem); e) reģistrēja savā vārdā interneta domēnus, kas ļāva piekļūt tīmekļa vietnēm, izmantojot internetu; f) bija norādīta kā pakalpojuma sniedzēja tīmekļa vietnēs; g) pati veica darbības ar mērķi saglabāt tīmekļa vietņu popularitāti; h) pati savā vārdā noslēdza ar sadarbības partneriem un apakšuzņēmējiem līgumus, kas ir nepieciešami pakalpojuma sniegšanai (konkrētāk, ar bankām, kas tīmekļa vietnēs piedāvāja samaksu ar bankas kartēm, ar satura veidotājiem, kas nodrošina tīmekļa vietnēs pieejamo saturu, un ar tīmekļa pārziņiem, kas reklamē saturu); i) tās rīcībā bija pilnīga sistēma, lai saņemtu ieņēmumus no attiecīgā pakalpojuma sniegšanas galalietotājiem, kā bankas konti, ekskluzīva un pilnīga šo kontu pārziņa, galalietotāju datubāze, kas ļāva tiem izsniegt rēķinus par pakalpojumu sniegšanu, un sava rēķinu datorprogramma; j) tīmekļa vietnēs norādīja savu adresi pirmajā dalībvalstī kā fizisku klientu apkalpošanas dienestu, un k) ir sabiedrība, kas ir neatkarīga gan no licences izsniedzējas, gan no Ungārijas apakšuzņēmējiem, kas nodarbojas ar zinātībā aprakstītu noteiktu tehnisko procesu īstenošanu, ņemot vērā arī to, ka: i) iepriekš minētos apstākļus apstiprināja attiecīgā pirmās dalībvalsts iestāde kā atbilstoša iestāde šo objektīvo un trešām personām pārbaudāmo apstākļu apstiprināšanai; ii) tas, ka šīs dalībvalsts sabiedrība nevarēja piekļūt samaksas pakalpojumu sniedzējam, kas nodrošinātu samaksas saņemšanu ar bankas karti tīmekļa vietnē, bija objektīvs šķērslis pakalpojuma sniegšanai tīmekļa vietnēs citā dalībvalstī, tādēļ šajā pašā dalībvalstī reģistrētā sabiedrība nekad nesniedza pakalpojumu, kas ir pieejams tīmekļa vietnēs, ne pirms, ne pēc attiecīgā laika posma, un iii) sabiedrība licences saņēmēja un tās saistītie uzņēmumi guva pelņu no interneta vietnes darbības, kas kopumā ir lielāka par starpību, kāda veidojas pirmās un otrās dalībvalsts PVN likmes piemērošanas rezultātā?

2)

Vai PVN Direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka zinātības licences izsniedzēja – sabiedrība, kas veic darbību citā dalībvalstī – sniedz galalietotājiem tīmekļa vietnē pieejamus pakalpojumus un tādējādi ir nodokļa maksātāja kā apakšuzņēmēja zinātības tehniskā atbalsta pakalpojuma saņēmēja, un šis nodokļa maksātājs nesniedz šādu pakalpojumu pirmajā dalībvalstī darbību veicošajai licences saņēmējai apstākļos, kuros licences izsniedzējas: a) pašu resursi sastāvēja tikai no nomāta biroja un datora, ko izmantoja tās pārvaldītājs; b) vienīgie darbinieki bija pārvaldītājs un juridiskais padomnieks, kas strādāja nepilnu darba laiku dažas stundas nedēļā; c) vienīgais tās līgums bija līgums par zinātības attīstību; d) tā noteica, ka tai piederošos domēnu nosaukumus licences saņēmēja saskaņā ar savstarpēji noslēgto līgumu reģistrētu savā vārdā; e) nekad neparādījās kā attiecīgo pakalpojumu sniedzēja attiecībā uz trešām personām, konkrētāk, attiecībā uz galalietotājiem, bankām, kas tīmekļa vietnēs piedāvāja samaksu ar bankas kartēm, tīmekļa vietnēs pieejamā satura veidotājiem un tīmekļa pārziņiem, kas reklamē saturu; f) nekad nav izsniegusi attaisnojošos dokumentus, kas attiecas uz tīmekļa vietnēs pieejamiem pakalpojumiem, izņemot rēķinu, kas attiecas uz licences tiesībām, un g) tai nebija sistēmas (kā banku konti un cita infrastruktūra), kas ļautu saņemt ieņēmumus no tīmekļa vietnēs sniegtā pakalpojuma, ņemot vērā arī to, ka saskaņā ar 2015. gada 17. decembra spriedumu WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) pašam par sevi nav izšķirošas nozīmes tam, ka licences izsniedzējas sabiedrības pārvaldītājs un vienīgais akcionārs ir zinātības izgudrotājs, un turklāt šī pati persona ietekmē vai kontrolē šīs zinātības attīstību un izmantošanu un uz to balstīto pakalpojumu sniegšanu tādējādi, ka fiziskā persona, kas ir licences izsniedzējas sabiedrības pārvaldītājs un īpašnieks, ir arī to apakšuzņēmēju komercsabiedrību – un tādējādi prasītājas –, kuras sadarbojas pakalpojuma sniegšanā kā apakšuzņēmēji licences saņēmēja uzdevumā, īstenojot tiem norādītās funkcijas, pārvaldītājs un/vai īpašnieks?

---

(1)  Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28 novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 13. novembrī iesniedza Satversmes tiesa (Latvija) – AS “Pilsētas zemes dienests”/Latvijas Republikas Saeima

(Lieta C-598/20)

(2021/C 35/48)

Tiesvedības valoda – latviešu

Iesniedzējtiesa

Satversmes tiesa

Pamatlietas puses

Pieteikuma iesniedzēja: AS “Pilsētas zemes dienests”

Apstrīdēto aktu izdevusī institūcija: Latvijas Republikas Saeima

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) 135. panta 1. punkta “l” apakšpunktā paredzētais nekustamā īpašuma iznomāšanas darījumu atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa ir interpretējams tādējādi, ka šo atbrīvojumu piemēro zemes iznomāšanai piespiedu nomas gadījumā?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, proti, zemes iznomāšana piespiedu nomas gadījumā ir atbrīvojama no pievienotās vērtības nodokļa, vai tad, ja visos citos gadījumos zemes iznomāšana tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli, šāds atbrīvojums nav pretrunā ar vienu no Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu principiem – pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principu?

---

(1)  OV 2006, L 347, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 13. novembrī iesniedza Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuva) – UAB “Baltic Master”/Muitinės departamentas prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos

(Lieta C-599/20)

(2021/C 35/49)

Tiesvedības valoda – lietuviešu

Iesniedzējtiesa

Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas

Pamatlietas puses

Prasītājs: UAB “Baltic Master”

Atbildētājs: Muitinės departamentas prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1) (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 29. panta 1. punkta d) apakšpunkts un Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (2) (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, 143. panta 1. punkta b), e) vai f) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka pircējs un pārdevējs tiek uzskatīti par saistītām personām gadījumos, kad, tāpat kā šajā lietā, kaut arī nav dokumentu (oficiālu datu), kas apstiprinātu uzņēmējdarbības partnerību vai kontroli, darījumu noslēgšanas apstākļi, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, nav raksturīgi saimnieciskās darbības veikšanai normālos apstākļos, bet gan gadījumiem, kad 1) pastāv īpaši ciešas uzņēmējdarbības attiecības, kuru pamatā ir augsta līmeņa savstarpēja uzticēšanās starp līgumslēdzējām pusēm, vai 2) viena darījuma puse kontrolē otru vai abas darījuma puses kontrolē trešā puse?

2)

Vai Regulas (EEK) Nr. 2913/92 31. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir aizliegts noteikt muitas vērtību, pamatojoties uz informāciju, kas ir pieejama valsts datubāzē, attiecībā uz vienu muitas vērtību precēm, kurām ir vienāda izcelsme un kuras, kaut arī tās nav līdzīgas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 142. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, tiek attiecinātas uz vienu un to pašu TARIC pozīciju?

---

(1)  Padomes Regula (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992 L 302, 1. lpp.).

(2)  Komisijas Regula (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1993 L 253, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 13. novembrī iesniedza Tribunal d’arrondissement (Luksemburga) – Sovim SA/Luxembourg Business Registers

(Lieta C-601/20)

(2021/C 35/50)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal d’arrondissement

Pamatlietas puses

Prasītāja: Sovim SA

Atbildētājs: Luxembourg Business Registers

Prejudiciālie jautājumi

1. jautājums

Vai Direktīvas (ES) 2018/843 (1) 1. panta 15. punkta c) apakšpunkts – ar ko groza Direktīvas (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai [..] (2), 30. panta 5. punkta pirmo daļu – nosakot, ka dalībvalstīm visos gadījumos ir jādara pieejama informācija par patiesajiem labuma guvējiem ikvienam plašākas sabiedrības loceklim bez vajadzības to pamatot ar leģitīmām interesēm, ir spēkā,

a.

ņemot vērā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā, interpretējot to saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, un ievērojot tostarp Direktīvas 2018/843 30. un 31. apsvērumā izvirzītos mērķus, kas ir vērsti it īpaši uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanu; un

b.	ņemot vērā Hartas 8. pantā garantētās tiesības uz personas datu aizsardzību, ciktāl to mērķis it īpaši ir nodrošināt, lai personas dati tiktu apstrādāti likumīgi, godprātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā, tiktu ierobežoti datu vākšanas un apstrādes nolūki un tiktu minimizēti dati?

2. jautājums

1.

Vai Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētos ārkārtas apstākļus – kuros dalībvalstis var paredzēt atkāpes attiecībā uz piekļuvi visai informācijai par patiesajiem labuma guvējiem vai daļai no tās, ja šāda publiska piekļuve informācijai patieso labuma guvēju pakļautu nesamērīgam riskam, krāpšanas, nolaupīšanas, šantāžas, izspiešanas, aizskaršanas, vardarbības vai iebiedēšanas riskam – var konstatēt tikai tad, ja ir sniegts pierādījums par to, ka pastāv tāds nesamērīgs krāpšanas, nolaupīšanas, šantāžas, izspiešanas, aizskaršanas, vardarbības vai iebiedēšanas risks, kas ir ārkārtas rakstura, tiešām apdraud konkrēto patiesā labuma guvēja personu un ir konkrēts, faktisks un pastāvošs?

2.	Vai – apstiprinošas atbildes gadījumā – šādi interpretēts Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punkta g) apakšpunkts ir spēkā, ņemot vērā Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un Hartas 8. pantā garantētās tiesības uz personas datu aizsardzību?

3. jautājums

1.

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (3) (turpmāk tekstā – VDAR) 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts – kurā noteikts, ka dati ir jāapstrādā likumīgi, godprātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā – ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā, ka a. patiesā labuma guvēja personas dati, kas reģistrēti patieso labuma guvēju reģistrā, kurš izveidots saskaņā ar Direktīvas 2015/849 30. pantu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punktu, ir vispārpieejami plašākai sabiedrībai bez jebkādas kontroles un vajadzības sniegt pamatojumu un tādā veidā, ka datu subjektam (patiesā labuma guvējam) nav iespējams uzzināt, kurš ir piekļuvis šiem viņa personas datiem; kā arī tas, ka b. šāda patieso labuma guvēju reģistra datu apstrādes pārzinis dod atļauju piekļūt patieso labuma guvēju personas datiem neierobežotam un nenosakāmam personu skaitam?

2.

Vai VDAR 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kurā ir noteikti nolūka ierobežojumi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā, ka patiesā labuma guvēja personas dati – kas reģistrēti patieso labuma guvēju reģistrā, kas izveidots saskaņā ar Direktīvas 2015/849 30. pantu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punktu – var būt pieejami plašākai sabiedrībai, ja šo datu apstrādes pārzinis nevar garantēt, ka šie dati tiks izmantoti vienīgi mērķiem, kādiem tie tika vākti, proti, būtībā cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, kas savukārt ir uzdevumi, par kuru izpildes nodrošināšanu plašāka sabiedrība nav atbildīga?

3.

Vai VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā ir noteikta prasība minimizēt datus, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā, ka patieso labuma guvēju reģistrā, kas izveidots saskaņā ar Direktīvas 2015/849 30. pantu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punktu, plašāka sabiedrība var piekļūt ziņām ne tikai par patiesā labuma guvēja vārdu un uzvārdu, dzimšanas mēnesi un gadu, valstspiederību un pastāvīgās dzīvesvietas valsti, kā arī faktiskās līdzdalības veidu un lielumu, bet arī ziņām par viņa dzimšanas datumu un vietu?

4.

Vai VDAR 5. panta 1. punkta f) apakšpunktam – kurā ir noteikts, ka dati ir jāapstrādā tādā veidā, lai tiktu nodrošināta atbilstoša personas datu drošība, tostarp aizsardzība pret neatļautu vai nelikumīgu apstrādi, tādējādi nodrošinot šādu datu integritāti un konfidencialitāti – nav pretrunā neierobežota un beznosacījuma piekļuve bez konfidencialitātes saistībām patieso labuma guvēju personas datiem, kuri ir pieejami patieso labuma guvēju reģistrā, kas izveidots saskaņā ar Direktīvas 2015/849 30. pantu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punktu?

5.

Vai VDAR 25. panta 2. punkts, kurā garantēta datu aizsardzība pēc noklusējuma un saskaņā ar kuru personas datus bez attiecīgā datu subjekta iesaistīšanās nedara pieejamus nenoteiktam fizisku personu skaitam, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā, ka: a. patieso labuma guvēju reģistrā, kas izveidots saskaņā ar Direktīvas 2015/849 30. pantu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punktu, tiem plašākas sabiedrības locekļiem, kuri aplūko patiesā labuma guvēja personas datus, netiek prasīts pierakstīties šā reģistra tīmekļa vietnē; kā arī tas, ka b. informācija par šādā reģistrā reģistrētu patiesā labuma guvēja personas datu aplūkošanu attiecīgajam patiesā labuma guvējam netiek sniegta; kā arī tas, ka c. nekādi attiecīgo personas datu apjoma un pieejamības ierobežojumi nav piemērojami, ņemot vērā to apstrādes nolūku?

6.

Vai VDAR 44.-50. pants, kuros personas datu pārsūtīšana uz trešo valsti ir pakļauta stingriem nosacījumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā, ka šādi patiesā labuma guvēja dati, kuri ir iekļauti patieso labuma guvēju reģistrā, kas izveidots saskaņā ar Direktīvas 2015/849 30. pantu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punktu, jebkurā gadījumā ir pieejami ikvienam plašākas sabiedrības loceklim bez vajadzības to pamatot ar leģitīmām interesēm un bez ierobežojumiem attiecībā uz šīs sabiedrības atrašanās vietu?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/843 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES (OV 2018, L 156, 43. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 18. novembrī iesniedza Landesgericht Salzburg (Austrija) – CS/Eurowings GmbH

(Lieta C-613/20)

(2021/C 35/51)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgericht Salzburg

Pamatlietas puses

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: CS

Atbildētāja apelācijas tiesvedībā: Eurowings GmbH

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai gaisa pārvadātāja darbinieku streiks, uz kuru aicinājusi arodbiedrība, lai panāktu, ka tiek izpildītas prasības attiecībā uz darba samaksu un/vai sociālajiem pabalstiem, ir uzskatāms par “ārkārtēju apstākli” Regulas (EK) Nr. 261/2004 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē?

2)

Vai tas tā ir vismaz tad, a) ja ar aicinājumu streikot, kas vērsts pret koncerna mātessabiedrību (Lufthansa AG), meitasuzņēmuma darbinieki solidarizējas, lai atbalstītu koncerna mātessabiedrības salona apkalpes personāla prasības, kuru virzību nodrošina arodbiedrība, un b) it īpaši tad, ja pēc arodbiedrības vienošanās ar mātessabiedrību streiks meitasuzņēmumā “kļūst patstāvīgs”: arodbiedrība bez konstatējama iemesla to turpina un pat paplašina, savukārt meitasuzņēmuma salona apkalpes personāls seko tās aicinājumam?

3)

Vai, lai apkalpojošais gaisa pārvadātājs varētu pierādīt ārkārtēja apstākļa esamību, pietiek ar apgalvojumu, ka, lai gan koncerna mātessabiedrība ir izpildījusi prasības, arodbiedrība bez pamatota iemesla uztur spēkā aicinājumu streikot un galu galā pat pagarina streika norises laiku, un kuram ir pierādīšanas pienākums, ja trūkst detalizēta šīs situācijas faktisko apstākļu izklāsta?

4)

Vai 2019. gada 18. oktobrī paziņots streiks, kura norise atbildētājas meitasuzņēmumā bija plānota 2019. gada 20. oktobrī no plkst. 5,00 līdz plkst. 11,00, bet kas galu galā vēl 2019. gada 20. oktobrī plkst. 5,30 spontāni tika pagarināts līdz plkst. 24,00, ir uzskatāms par faktiski vairs nekontrolējamu apstākli?

5)

Vai kompensējoši pasākumi, kas ietver alternatīva lidojumu grafika sagatavošanu un salona apkalpes personāla nepietiekamības dēļ nenotikušu lidojumu aizstāšanu, izmantojot apakščārtera reisus, īpašu uzmanību pievēršot galamērķiem ūdenskrātuvju apvidos, kā arī Vācijas iekšzemes lidojumu un Eiropas mēroga lidojumu nošķiršana ir uzskatāmi par pasākumiem, kas konkrētajā situācijā ir samērīgi, ja turklāt ņem vērā, ka šajā dienā nācās atcelt tikai 158 lidojumus no kopumā paredzētajiem 712 lidojumiem?

6)	Kādas prasības ir jāizvirza attiecībā uz apkalpojošā gaisa pārvadātāja pienākumu pierādīt, ka tika veikti visi tehniskā un saimnieciskā ziņā iespējamie, saprātīgie pasākumi?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 18. novembrī iesniedza Tallinna Halduskohus (Igaunija) – AS Lux Express Estonia/Majandus- ja Kommunikatsiooniministeerium

(Lieta C-614/20)

(2021/C 35/52)

Tiesvedības valoda – igauņu

Iesniedzējtiesa

Tallinna Halduskohus

Pamatlietas puses

Prasītāja: AS Lux Express Estonia

Atbildētāja: Majandus- ja Kommunikatsiooniministeerium

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai gadījums, kad visiem privāto tiesību uzņēmumiem, kas valsts teritorijā nodrošina regulāros pasažieru komercpārvadājumus, izmantojot autoceļus, ūdensceļus un dzelzceļu, tiek noteikts vienāds pienākums bez atlīdzības pārvadāt konkrētas kategorijas pasažierus (pirmsskolas vecuma bērni, personas ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam, personas ar smagu invaliditāti no 16 gadu vecuma, personas ar ievērojamu redzes invaliditāti, kā arī pavadoņi personām ar smagu vai ievērojamu redzes invaliditāti, kā arī neredzīgu personu suns-pavadonis vai servisa suns personai ar invaliditāti), ir jāuzskata par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību noteikšanu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (1) (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70, 2. panta e) punkta un 3. panta 2. punkta izpratnē?

2)

Ja runa ir par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām Regulas Nr. 1370/2007 izpratnē: vai dalībvalstij saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu ir tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem izslēgt kompensācijas samaksu pārvadātājam par šādu saistību izpildi? Ja dalībvalstij ir tiesības izslēgt kompensācijas samaksu pārvadātājam, ar kādiem nosacījumiem tā to var darīt?

3)

Vai saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 3. panta 3. punktu ir atļauts no šīs regulas piemērošanas jomas izslēgt vispārējos noteikumus, ar kuriem nosaka maksimāli pieļaujamos tarifus pasažieru kategorijām, kas nav minētas šajā tiesību normā? Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. pantā paredzētais paziņošanas Eiropas Komisijai pienākums ir piemērojams arī tad, ja vispārējos noteikumos, ar kuriem nosaka maksimāli pieļaujamos tarifus, pārvadātājam nav paredzēta nekāda kompensācija?

4)	Gadījumā, ja šajā lietā nav piemērojama Regula Nr. 1370/2007: vai kompensācijas piešķiršana var tikt pamatota ar citu Eiropas Savienības tiesību aktu (piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību harta)?

5)	Kādiem nosacījumiem ir jāatbilst pārvadātājam attiecīgā gadījumā piešķiramajai kompensācijai, lai būtu izpildīti valsts atbalsta noteikumi?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV 2007, L 315, 1. lpp).

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Adraces/Komisija

(Lieta T-714/18) (1)

(Šķīrējklauzula - Partnerības pamatnolīgums - Europe Direct vietējais informācijas centrs - Līguma izbeigšana, nenorādot iemeslu - Tiesiskā drošība - Labas ticības princips - Samērīgums - Līdzēja tiesību un leģitīmo interešu ievērošana - Tiesības uz labu pārvaldību)

(2021/C 35/53)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Adraces – Associação para o Desenvolvimento da Raia Centro-Sul (Vila Velha de Ródão, Portugāle) (pārstāvji: G. Gentil Anastácio, D. Pirra Xarepe, J. Whyte un M. Barros Silva, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: J. Estrada de Solà un M. Ilkova)

Priekšmets

Prasība, kas ir pamatota ar LESD 272. pantu un kurā tiek lūgts, pirmkārt, konstatēt, ka Komisijas veiktā partnerattiecību pamatnolīguma COMM/LIS/ED/2018-2020_1 “izbeigšana” nav spēkā un, otrkārt, noteikt Komisijai pienākumu atgriezt prasītāju tajā tiesiskajā stāvoklī, kurā tā bija pirms minētās “izbeigšanas”.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Adraces – Associação para o Desenvolvimento da Raia Centro-Sul atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 54, 11.2.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Repsol/EUIPO – Basic (“BASIC”)

(Lieta T-722/18) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības atzīšanas process - Eiropas Savienības grafiska preču zīme “BASIC” - Agrāki valsts komercnosaukumi “basic” un “basic AG” - Relatīvi atteikuma pamati - Apzīmējuma, kas nav tikai vietēja mēroga, izmantošana komercdarbībā - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts un 53. panta 1. punkta c) apakšpunkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 4. punkts un 60. panta 1. punkta c) apakšpunkts) - Daļēja atzīšana par spēkā neesošu - Lēmums, kas pieņemts pēc tam, kad Vispārējā tiesa atcēla iepriekšējo lēmumu - Lietas nodošana atpakaļ apelācijas padomei - Lēmuma par lietas nodošanu atpakaļ autora kompetences neesamība - Regulas (EK) Nr. 216/96 1.d pants - Pretprasība)

(2021/C 35/54)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Repsol, SA (Madride, Spānija) (pārstāvji: J.-B. Devaureix un J. C. Erdozain López, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: H. O’Neill un V. Ruzek)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Basic AG Lebensmittelhandel (Minhene, Vācija) (pārstāve: D. Altenburg, advokāte)

Priekšmets

Par prasību, kas celta par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2018. gada 22. augusta lēmumu (lieta R 178/2018-2) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Basic Lebensmittelhandel un Repsol.

Rezolutīvā daļa

1)	Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas otrās padomes 2018. gada 22. augusta lēmumu lietā R 178/2018-2.

2)	Par pretprasību nav jālemj.

3)	EUIPO un Basic AG Lebensmittelhandel sedz savus, kā arī katrs atlīdzina pusi no Repsol, SA tiesāšanās izdevumiem.

---

(1)  OV C 54, 11.2.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 2. decembra spriedums – Thunus u.c./EIB

(Lieta T-247/19) (1)

(Civildienests - EIB darbinieki - Atalgojums - Atalgojuma ikgadējā pielāgošana - Tiesiskā drošība - Tiesiskā paļāvība - Apspriešanās ar darbiniekiem - Pienākums norādīt pamatojumu - Samērīgums)

(2021/C 35/55)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Vincent Thunus (Contern, Luksemburga) un pārējie pielikumā minētie prasītāji (pārstāve: L. Levi, advokāte)

Atbildētāja: Eiropas Investīciju banka (pārstāvji: T. Gilliams, J. Klein un J. Krueck, kuriem palīdz P.-E. Partsch, advokāts)

Priekšmets

Prasība, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt lēmumus, kuri ietverti prasītājiem adresētajos algas paziņojumos par 2018. gada februāri un nākamajiem mēnešiem un ar kuriem piemērots EIB Direktoru padomes 2017. gada 18. jūlija lēmums par jaunu pieeju visiem EIB darbiniekiem piemērojamajai, vispārējai personāla algu palielināšanai un EIB Vadības komitejas 2018. gada 30. janvāra lēmums par algu korekcijas koeficienta noteikšanu 2018. gadam 0,7 % apmērā, un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājiem esot nodarīts ar šiem lēmumiem.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Vincent Thunus un pārējie pielikumā minētie prasītāji sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Investīciju bankas (EIB) tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 206, 17.6.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 2. decembra spriedums – Thunus u.c./EIB

(Lieta T-318/19) (1)

(Civildienests - EIB personāls - Atalgojums - Ikgadējais algu pielāgojums - Tiesiskā drošība - Tiesiskā paļāvība - Konsultēšanās ar darbiniekiem - Pienākums norādīt pamatojumu - Samērīgums)

(2021/C 35/56)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Vincent Thunus (Konterna, Luksemburga) un citi prasītāji, kuru vārdi ir iekļauti pielikumā (pārstāvis: L. Levi, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Investīciju banka (pārstāvji: T. Gilliams, J. Klein un J. Krueck, kuriem palīdz P. E. Partsch, advokāts)

Priekšmets

Prasība, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu un ar ko tiek lūgts atcelt, pirmkārt, lēmumus, kas iekļauti prasītāju algas paziņojumos par 2019. gada februāri un nākamajiem mēnešiem, ar kuriem ir piemērots EIB Direktoru padomes 2017. gada 18. jūlija lēmums, nosakot jaunu pieeju attiecībā uz personāla kopējo algu pieaugumu, kas piemērojams visiem EIB darbiniekiem, Direktoru padomes 2018. gada 11. decembra lēmumu, ar ko paredzēts 2019. gada algu budžets, un EIB Vadības komitejas 2019. gada 30. janvāra lēmumu, ar ko noteikta algu pielāgojuma likme 2019. gadam 0,8 % apmērā, un, otrkārt, atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājiem esot nodarīti ar šiem lēmumiem.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Vincent Thunus un citi prasītāji, kuru vārdi ir iekļauti pielikumā, sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Investīciju bankas (EIB) tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 246, 22.7.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Ace of spades/EUIPO – Krupp un Borrmann (“JC JEAN CALL Champagne ROSÉ”)

(Lieta T-620/19) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīmes “JC JEAN CALL Champagne ROSÉ” reģistrācijas pieteikums - Agrākas Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīmes - Relatīvi atteikuma pamati - Apzīmējumu līdzība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) - Kaitējuma reputācijai neesamība - Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 5. punkts))

(2021/C 35/57)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ace of spades Holdings LLC (Ņujorka, Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis: A. Gómez López, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis: A. Folliard-Monguiral)

Pārējie procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieki: Gerhard Ernst Krupp (Minhene, Vācija), Elmar Borrmann (Reith, Austrija)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas piektās padomes 2019. gada 26. jūnija lēmumu lietā R 1/2019-5 attiecībā uz iebildumu procesu starp Ace of spades Holdings un G. E. Krupp un E. Borrmann.

Rezolutīvā daļa

1)	Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2019. gada 26. jūnija lēmumu lietā R 1/2019–5 daļā, kurā minētā padome noraidīja ar Regulas 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu pamatotu Ace of spades Holdings LLC apelācijas sūdzību un iebildumu.

2)	Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)	Katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 399, 25.11.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Ace of spades/EUIPO – Krupp un Borrmann (“JC JEAN CALL Champagne GRANDE RÉSERVE”)

(Lieta T-621/19) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīmes “JC JEAN CALL Champagne GRANDE RÉSERVE” reģistrācijas pieteikums - Agrākas Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīmes - Relatīvi atteikuma pamati - Apzīmējumu līdzība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) - Kaitējuma reputācijai neesamība - Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 5. punkts))

(2021/C 35/58)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ace of spades Holdings LLC (Ņujorka, Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis: A. Gómez López, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis: A. Folliard-Monguiral)

Pārējie procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieki: Gerhard Ernst Krupp (Minhene, Vācija), Elmar Borrmann (Reith, Austrija)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas piektās padomes 2019. gada 20. jūnija lēmumu lietā R 2/2019-5 attiecībā uz iebildumu procesu starp Ace of spades Holdings un G. E. Krupp un E. Borrmann.

Rezolutīvā daļa

1)

Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2019. gada 20. jūnija lēmumu lietā R 2/2019–5, ciktāl ar to minētā padome noraidīja ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu pamatotu Ace of spades Holdings LLC apelācijas sūdzību un iebildumus.

2)	Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)	Katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 399, 25.11.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Ace of spades/EUIPO – Krupp un Borrmann (“JC JEAN CALL Champagne PRESTIGE”)

(Lieta T-622/19) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīmes “JC JEAN CALL Champagne PRESTIGE” reģistrācijas pieteikums - Agrākas Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīmes - Relatīvi atteikuma pamati - Apzīmējumu līdzība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) - Kaitējuma reputācijai neesamība - Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 5. punkts))

(2021/C 35/59)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ace of spades Holdings LLC (Ņujorka, Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis: A. Gómez López, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis: A. Folliard-Monguiral)

Pārējie procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieki: Gerhard Ernst Krupp (Minhene, Vācija), Elmar Borrmann (Reith, Austrija)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas piektās padomes 2019. gada 26. jūnija lēmumu lietā R 3/2019-5 attiecībā uz iebildumu procesu starp Ace of spades Holdings un G. E. Krupp un E. Borrmann.

Rezolutīvā daļa

1)

Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2019. gada 26. jūnija lēmumu lietā R 3/2019–5, ciktāl ar to minētā padome noraidīja ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu pamatotu Ace of spades Holdings LLC apelācijas sūdzību un iebildumus.

2)	Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)	Katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 399, 25.11.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – GV/Komisija

(Lieta T-705/19) (1)

(Civildienests - Ierēdņi - Psiholoģiska vardarbība - Lūgums sniegt palīdzību - Lūguma noraidīšana - Dienesta intereses - Darba līdzvērtība - Saprātīgs termiņš - “Prima facie” pierādījumu neesamība - Atbildība)

(2021/C 35/60)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: GV (pārstāvis: B.-H. Vincent, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: B. Mongin, M. Brauhoff un T. Lilamand)

Priekšmets

Prasība, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Komisijas 2019. gada 5. februāra lēmumu, ar kuru noraidīts prasītāja lūgums sniegt palīdzību, un, otrkārt, atlīdzināt materiālo un morālo kaitējumu, kas prasītājam, iespējams, esot radies šī lēmuma dēļ.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	GV sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 413, 9.12.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Man and Machine/EUIPO – Bim Freelance (“bim ready”)

(Lieta T-819/19) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Starptautiska reģistrācija, ko attiecina uz Eiropas Savienību - Grafiska preču zīme “bim ready” - Agrāka Eiropas Savienības grafiska preču zīme “BIM freelance” - Relatīvs atteikuma pamats - Sajaukšanas iespējas neesamība - Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts - Preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto pakalpojumu loka sašaurināšana)

(2021/C 35/61)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Man and Machine Ltd (Thame Oxfordshire, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji: R. Peto un C. Neu, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: L. Rampini un V. Ruzek)

Otrs procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Bim Freelance Corp. (Maiami, Florida, Amerikas Savienotās Valstis)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2019. gada 17. septembra lēmumu lietā R 317/2019-1 attiecībā uz iebildumu procesu starp Bim Freelance un Man and Machine.

Rezolutīvā daļa

1)	Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2019. gada 17. septembra lēmumu lietā R 317/2019-1.

2)	EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 27, 27.1.2020.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – easyCosmetic Swiss/EUIPO – UWI (“easycosmetic”)

(Lieta T-858/19) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības atzīšanas process - Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “easyCosmetic” - Absolūts atteikuma pamats - Aprakstošs raksturs - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts))

(2021/C 35/62)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: easyCosmetic Swiss GmbH (Baar, Šveice) (pārstāvji: D. Terheggen un S. Sullivan, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: A. Söder un M. Fischer)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: UWI Unternehmensberatungs- und Wirtschaftsinformations GmbH (Bad Nauheim, Vācija) (pārstāvji: M. Krisch, T. Guttau un V. Wellens, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2019. gada 4. oktobra lēmumu lietā R 973/2019-2 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp UWI un easyCosmetic Swiss.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	EasyCosmetic Swiss GmbH sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumus.

3)	UWI Unternehmensberatungs- und Wirtschaftsinformations GmbH sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

---

(1)  OV C 45, 10.2.2020.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Promed/EUIPO – Centrumelektroniki (“Promed”)

(Lieta T-30/20) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības atzīšanas process - Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “Promed” - Absolūts atteikuma pamats - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

(2021/C 35/63)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Promed GmbH kosmetische Erzeugnisse (Farchant, Vācija) (pārstāvji: B. Sorg, B. Reinisch un C. Raßmann, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: H. O’Neill, V. Ruzek un S. Hanne)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Centrumelektroniki sp.j. (Tarnowskie Góry, Polija) (pārstāvis: M. Kondrat, advokāts)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas piektās padomes 2019. gada 7. novembra lēmumu lietā R 614/2019-5 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Centrumelektroniki un Promed kosmetische Erzeugnisse.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Promed GmbH kosmetische Erzeugnisse atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 68, 2.3.2020.

Vispārējās tiesas 2020. gada 9. decembra spriedums – Almea/EUIPO – Sanacorp Pharmahandel (“Almea”)

(Lieta T-190/20) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “Almea” reģistrācijas pieteikums - Agrāka valsts vārdiska preču zīme “MEA” - Relatīvs atteikuma pamats - Sajaukšanas iespēja - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

(2021/C 35/64)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Almea Ltd (Londona, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji: R. Furneaux un E. Humphreys, solicitors)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: J. Mrozowski, J. Crespo Carrillo un V. Ruzek)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Sanacorp Pharmahandel GmbH (Planegg, Vācija) (pārstāvji: I.-M. Helbig, S. Rengshausen un S. Cobet-Nüse, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2020. gada 15. janvāra lēmumu lietā R 246/2019-2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Sanacorp Pharmahandel un Almea.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Almea Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 191, 8.6.2020.

Vispārējās tiesas 2020. gada 7. decembra rīkojums – Militos Symvouleftiki/Komisija

(Lieta T-536/19) (1)

(Prasība atcelt tiesību aktu - Publiski pakalpojumu līgumi - Iepirkuma procedūra - Pakalpojumu sniegšana komunikācijas pasākumu organizēšanas jomā Komisijas pārstāvniecībai Grieķijā - Iepirkuma atcelšana - Intereses celt prasību neesamība - Nepieņemamība)

(2021/C 35/65)

Tiesvedības valoda – grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Militos Symvouleftiki AE (Atēnas, Grieķija) (pārstāvis: K. Farmakidis-Markou, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: J. Estrada de Solà un A. Katsimerou)

Priekšmets

Prasība, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2019. gada 29. maija lēmumu atcelt iepirkumu PR/2018-16/ATH par pakalpojumu sniegšanu komunikācijas pasākumu organizēšanas jomā Komisijas pārstāvniecībai Grieķijā.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)	Militos Symvouleftiki AE sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 357, 21.10.2019.

Vispārējās tiesas 2020. gada 4. decembra rīkojums – Agepha Pharma/EUIPO – Apogepha Arzneimittel (“AGEPHA”)

(Lieta T-792/19) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Iebildumu atsaukšana - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

(2021/C 35/66)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Agepha Pharma s.r.o. (Senec, Slovākija) (pārstāvis: D. Göbel, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāve: D. Walicka)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Apogepha Arzneimittel GmbH (Drēzdene, Vācija) (pārstāvji: A. Marx un R. Kaase, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2019. gada 26. augusta lēmumu lietā R 386/2019-2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Apogepha Arzneimittel GmbH un Agepha Pharma s.r.o.

Rezolutīvā daļa

1)	Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)	Agepha Pharma s.r.o. un Apogepha Arzneimittel GmbH sedz savus, kā arī katra atlīdzina pusi no Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumiem.

---

(1)  OV C 10, 13.1.2020.

Vispārējās tiesas 2020. gada 1. decembra rīkojums – Tikal Marine Systems/EUIPO – Ultra Safety Systems (“Tikal Tef-Gel”)

(Lieta T-185/20) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības pasludināšanas process - Pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu atsaukšana - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

(2021/C 35/67)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Tikal Marine Systems GmbH (Norderstedt, Vācija) (pārstāvis: M. Mahnkopf, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: P. Sipos un V. Ruzek)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Ultra Safety Systems Inc. (Mangonia Park, Florida, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji: C. Eckhartt, A. von Mühlendahl un P. Böhner, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 29. janvāra lēmumu lietā R 2500/2018-4 attiecībā uz spēkā neesamības pasludināšanas procesu starp Ultra Safety Systems un Tikal Marine Systems.

Rezolutīvā daļa

1)	Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)	Tikal Marine Systems GmbH un Ultra Safety Systems Inc. pašas sedz savus, kā arī katra atlīdzina pusi no Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumiem.

---

(1)  OV C 191, 8.6.2020.

Vispārējās tiesas 2020. gada 1. decembra rīkojums – Tikal Marine Systems/EUIPO – Ultra Safety Systems (“Ultra Tef-Gel”)

(Lieta T-192/20) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības pasludināšanas process - Pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu atsaukšana - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

(2021/C 35/68)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Tikal Marine Systems GmbH (Norderstedt, Vācija) (pārstāvis: M. Mahnkopf, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji: P. Sipos un V. Ruzek)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Ultra Safety Systems Inc. (Mangonia Park, Florida, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji: C. Eckhartt, A. von Mühlendahl un P. Böhner, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 29. janvāra lēmumu lietā R 2499/2018-4 attiecībā uz spēkā neesamības pasludināšanas procesu starp Ultra Safety Systems un Tikal Marine Systems.

Rezolutīvā daļa

1)	Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)	Tikal Marine Systems GmbH un Ultra Safety Systems Inc. pašas sedz savus, kā arī katra atlīdzina pusi no Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumiem.

---

(1)  OV C 191, 8.6.2020.

Prasība, kas celta 2020. gada 16. novembrī – Asian Gear/EUIPO – Multimox (Motorolleris)

(Lieta T-685/20)

(2021/C 35/69)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Asian Gear BV (Pijnacker, Nīderlande) (pārstāvis: B. Gravendeel, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Multimox Holding BV (Rijen, Nīderlande)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus dizainparauga īpašniece: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgais strīdus dizainparaugs: Kopienas dizainparaugs Nr. 607 155-0002

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas trešās padomes 2020. gada 3. septembra lēmums lietā R 1042/2018-3

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu vai grozīt to tādējādi, ka Kopienas dizainparaugs Nr. 607 155-0002 tiek atzīts par spēkā neesošu; pakārtoti:

—	apstiprināt Anulēšanas nodaļas 2018. gada 30. aprīļa lēmumu un atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt prasītājai tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 7. panta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 16. novembrī – Asian Gear/EUIPO – Multimox (Motorolleris)

(Lieta T-686/20)

(2021/C 35/70)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Asian Gear BV (Pijnacker, Nīderlande) (pārstāvis: B. Gravendeel, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Multimox Holding BV (Rijen, Nīderlande)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus dizainparauga īpašniece: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgais strīdus dizainparaugs: Kopienas dizainparaugs Nr. 607 155-0004

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas trešās padomes 2020. gada 3. septembra lēmums lietā R 1043/2018-3

Prasījumi

—	atcelt apstrīdēto lēmumu vai grozīt to tādējādi, ka Kopienas dizainparaugs Nr. 607 155-0004 tiek atzīts par spēkā neesošu; pakārtoti:

—	apstiprināt Anulēšanas nodaļas 2018. gada 30. aprīļa lēmumu un atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt prasītājai tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 7. panta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 18. novembrī – OG/EIB

(Lieta T-695/20)

(2021/C 35/71)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: OG (pārstāves: L. Levi un M. Vandenbussche, advokātes)

Atbildētāja: Eiropas Investīciju banka

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;

līdz ar to

—	piespriest EIB samaksāt darba algu par 16 mēnešiem un atlīdzību sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu par sešiem mēnešiem, proti, naudas summu 317 668 EUR apmērā sākotnējās prasības par kaitējuma atlīdzību celšanas brīdī, 2019. gada 23. oktobrī, šo summu samaksas brīdī aprēķinot no jauna,

—	piespriest EIB atlīdzināt morālo kaitējumu, kas ex aequo et bono ir novērtēts 50 000 EUR apmērā,

—	vajadzības gadījumā atcelt lēmumu noraidīt prasību par kaitējuma atlīdzību, kurš ir datēts ar 2020. gada 9. martu un saņemts 10. martā,

—	vajadzības gadījumā atcelt 2020. gada 8. augustā pieņemto netiešo lēmumu par sūdzību hierarhijas kārtībā,

—	kā procesa organizatorisko pasākumu piešķirt piekļuvi SSTL ziņojumam;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Lai pamatotu prasību ar mērķi konstatēt Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbildību par virkni notikumu, kuri, aplūkoti atsevišķi vai kopā, atklājot EIB kļūdaino rīcību, kas esot radījusi prasītājai kaitējumu un izraisījusi viņas slimību, prasītāja izvirza tikai vienu pamatu, kurš attiecas uz EIB īstenoto rūpības, labas pārvaldības un pārskatāmības pienākumu neizpildi un vispārīgāk – katram darba devējam saistošā vispārējā pienācīgas piesardzības un rūpības pienākuma neizpildi.

Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka tad, ja EIB būtu regulāri veikusi lietderīgos pasākumus šo ēku drošības nodrošināšanai, praktikantes traģiskā pašnāvība nebūtu notikusi. Viņa arī apgalvo, ka tad, ja EIB būtu uzņēmusies atbildību attiecībā uz šo pašnāvību un būtu attiecībā uz saviem darbiniekiem un it īpaši tiem, kuriem – kā prasītājai – bija saskarsme ar šo pašnāvību, izpildījusi tai saistošos pārskatāmības, atbalsta, atklātuma un palīdzības pienākumus, prasītāja tagad nebūtu darbiniece ar invaliditāti, kura piedzīvo ciešanas un kuras karjera un nopelni vairs neeksistē darba devējam, kam viņa ir uzticami kalpojusi.

Prasītāja norāda, ka fakti arī pierāda – EIB, kas nepavisam nav rīkojusies kā atbildīgs un aizsargājošs darba devējs, pēc savas praktikantes pašnāvības ir izvērsusi politiku ar mērķi iznīcināt prasītājas ticamību un vērtību, līdz tās fiziskam un garīgam sabrukumam. Prasītāja uzskata, ka pēc 30 gadiem priekšzīmīgas karjeras pret viņu ir izturējušies kā pret viduvēju un negodīgu darbinieci.

Prasība, kas celta 2020. gada 27. novembrī – Mylan Ireland/EMA

(Lieta T-703/20)

(2021/C 35/72)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Mylan Ireland Ltd (Dublina, Īrija) (pārstāvis: J. Krens, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Zāļu aģentūra (EMA)

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atzīt par pieņemamu un pamatotu prasītājas izvirzīto iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Cilvēkiem paredzēto zāļu komitejas secinājumu par to, ka Biogen Idec Ltd zālēm Tecfidera® ir cita veida aktīvās vielas statuss, kā rezultātā tiek nodrošināta jauna visaptveroša atļauja, kā tas minēts 2014. gada 30. janvāra lēmumā, ar kuru “Tecfidera® – Dimethyl Fumarate” ir tikusi piešķirta tirdzniecības atļauja;

—	atcelt EMA2020. gada 1. oktobra lēmumu, ar kuru nav apstiprināts prasītājas pieteikums par reģistrācijas apliecības izsniegšanu zāļu Tecfidera ģenēriskajai versijai;

—	piespriest EMA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatošanai prasītājs izvirza divus pamatus.

1.

Pirmais pamats: iebilde par prettiesiskumu esot pamatota un tādēļ apstrīdētais lēmums neesot juridiski pieņemams, jo EMA esot pieļāvusi gan tiesību kļūdu, gan kļūdu faktos un neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī neesot īstenojusi pienācīgu un rūpīgu izvērtēšanu atbilstīgi LESD 296. pantā noteiktajam.

2.

Otrais pamats: apstrīdētais lēmums esot prettiesisks, jo, saņemot prasītājas iebildumus reģistrācijas apliecības izsniegšanas fāzē, esot bijis atkārtoti jāpārbauda “cita veida aktīvā viela” statuss. Tādējādi EMA neesot pienācīgi izpildījusi savus pienākumus, jo īpaši pienākumu veikt pienācīgu un rūpīgu izvērtēšanu un norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. pantu, un tā rezultātā apstrīdētais lēmums esot prettiesisks.

Prasība, kas celta 2020. gada 30. novembrī – MiMedx Group/EUIPO – DIZG (“Epiflex”)

(Lieta T-706/20)

(2021/C 35/73)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: MiMedx Group, Inc. (Marieta, Džordžija, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji: J. Bogatz un Y. Stone, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: DIZG Deutsches Institut für Zell- und Gewebeersatz gGmbH (Berlīne, Vācija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes īpašniece: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “Epiflex” – Eiropas Savienības preču zīme Nr. 1 281 385

Informācija par procesu EUIPO: atcelšanas process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas otrās padomes 2020. gada 25. septembra lēmums lietā R 133/2020-2

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu,

—	piespriest EUIPO un otrai procesa dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kuri radušies prasītājai.

Izvirzītie pamati:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. panta, skatot to kopsakarā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/1430 19. panta 1. punktu, pārkāpums;

—	vienlīdzības principa, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. pantā, skatot to kopsakarā ar 41. pantu, pārkāpums;

—	tiesību uz labu pārvaldību, kā noteikts Hartas 41. panta 1. punktā, pārkāpums;

—	tiesību uz taisnīgu tiesu, kā noteikts Hartas 47. pantā, pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 95. panta 2. punkta, skatot to kopsakarā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/1430 19. panta 1. punkta trešo teikumu un 10. panta 7. punktu, pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. decembrī – Puma/EUIPO – CMS (“CMS Italy”)

(Lieta T-711/20)

(2021/C 35/74)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Puma SE (Hercogenauraha, Vācija) (pārstāvis: P. González-Bueno Catalán de Ocón, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: CMS Costruzione macchine speciali SpA (Alonte, Itālija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes īpašniece: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgā strīdus preču zīme: Starptautiska reģistrācija, ko attiecina uz Eiropas Savienību, attiecībā uz grafisku preču zīmi, kas ietver vārdisku elementu “CMS Italy” – Starptautiska reģistrācija, ko attiecina uz Eiropas Savienību, Nr. 1 150 538

Informācija par procesu EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 24. septembra lēmums lietā R 2215/2019-4

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO un CMS Costruzione macchine speciali SpA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 5. punkta pārkāpums;

—	tiesiskās noteiktības principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. decembrī – Škoda Investement/EUIPO – Škoda Auto (Bultas ar spārnu logo)

(Lieta T-712/20)

(2021/C 35/75)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Škoda Investement a.s. (Plzeņa, Čehijas Republika) (pārstāvis: L. Lorenc, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Škoda Auto a.s. (Mlada Boļeslava, Čehijas Republika)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes (Bultas ar spārnu logo) reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 17 991 861

Informācija par procesu EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 6. oktobra lēmums lietā R 284/2020-4

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	pilnībā atcelt Iebildumu nodaļas 2019. gada 9. decembra lēmumu attiecībā uz iebildumu Nr. B003083007;

—	nodot lietu atpakaļ Iebildumu nodaļai turpmākai izvērtēšanai attiecībā uz visām reģistrācijai pieteiktajām precēm un pakalpojumiem;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Procesuāli prettiesiska pirmās instances lēmuma tiesisko seku nepareizs vērtējums.

Prasība, kas celta 2020. gada 4. decembrī – Degode/EUIPO – Leo Pharma (“Skinovea”)

(Lieta T-715/20)

(2021/C 35/76)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: DEGODE – Dermago Development GmbH (Petershagen, Vācija) (pārstāvji: O. Spieker, A. Schönfleisch un N. Willich, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Leo Pharma A/S (Ballerup, Dānija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “Skinovea” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 17 898 565

Informācija par procesu EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2020. gada 4. septembra lēmums lietā R 337/2020-5

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	iespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 9. decembrī – kopuzņēmums Clean Sky 2/NG

(Lieta T-721/20)

(2021/C 35/77)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: kopuzņēmums “Clean Sky 2” (pārstāvji: M. Velardo, advokāte, un B. Mastantuono, pārstāvis)

Atbildētājs: NG

Prasījumi:

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

piespriest atbildētājam samaksāt summu 141 094,80 EUR apmērā, pamatojoties uz Eiropas Savienības septītās pamatprogrammas dotācijas līgumu Nr. 632506 “Wireless Flexible sensor co-operation for structural health Diagnosis/prognosis”, šo summu, sākot no 2019. gada 9. jūlija līdz faktiskai samaksai, palielinot par 3,5 % likmi, ko Eiropas Centrālā banka piemēro galvenajām refinansēšanas operācijām;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza šādu pamatu.

Atbildētājs neesot izpildījis savas līgumsaistības, neatmaksādams ar darbinieku izmaksām saistītās summas, kuras ir uzskatāmas par nefinansējamām. Līdz ar to 2019. gada 23. maijā prasītājs esot izdevis paziņojumu par parādu par summu 141 094,80 EUR apmērā, kas saskaņā ar dotācijas līguma noteikumiem jau ir tikusi izmaksāta uzņēmējsabiedrībai Alpha Consulting Service Srl. Šajā lietā neesot nekādu šaubu par faktiem, kas pamato atbildētāja kā no uzņēmumu reģistra izslēgtās uzņēmējsabiedrības Alpha Consulting Service Srl līdzīpašnieka un pārstāvja atbildību. Saistībā ar paziņojuma par parādu izdošanu paustie uzņēmējsabiedrības iebildumi esot vispārīgi, nepilnīgi un nepierādīti, un līdz ar to tie neesot uzskatāmi par pamatotiem. Tā rezultātā prasītājs esot tiesīgs atprasīt un saņemt atpakaļ izmaksāto summu ar nokavējuma procentiem.

Prasība, kas celta 2020. gada 10. decembrī – Far Polymers u.c./Komisija

(Lieta T-722/20)

(2021/C 35/78)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Pasītāji: Far Polymers Srl (Filago, Itālija), Gamma Chimica SpA (Milāna, Itālija), Carbochem Srl (Castiglione Olona, Itālija), Jeniuschem Srl (Gallarate, Itālija) (pārstāvji: G. Abbatescianni un E. Patti, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu atzīt šo prasību par pieņemamu, atcelt Komisijas Īstenošanas regulu 2020/1336, ar ko nosaka galīgos antidempinga maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes polivinilspirtu (PVS) importam, kas publicēta 2020. gada 29. septembra Oficiālajā Vēstnesī L 315.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītāji izvirza astoņus pamatus.

Pirmā pamata priekšmets ir normu pārkāpums un acīmredzama kļūda Savienības PVS ražošanas nozares identificēšanā, kurā Komisija iekļāva ne tikai brīvā tirgus, bet arī kontrolētā tirgus komersantus, kā arī ražotājus, kas vienlaikus ir importētāji. Šāda kļūda (a) esot apgrūtinājusi Savienības ražošanas nozarei radītā kaitējuma noteikšanu, kurš faktiski sakrīt tikai ar ziņotājam nodarīto [kaitējumu], (b) esot izraisījusi to, ka nodevas piemērošana nevis veicina brīvu konkurenci Savienības tirgū, bet ir labvēlīga tikai ziņotājam vai trešajai valstij; (c) esot izraisījusi to, ka nav atbilstoši novērtētas visu to Savienības ražošanas nozares komersantu intereses (ražotāji, importētāji un lietotāji), kuri iebilst pret nodevu, (d) esot nostādījusi regulu atklātā pretrunā iepriekšējām regulām, kurās neesot pietiekami ņemta vērā Savienības ražošanas nozares ražošanas jauda, lai varētu nodrošināt kvotas atbrīvojumiem no nodevām. Šo pašu iemeslu dēļ apstrīdēto regulu esot ietekmējusi arī pilnvaru nepareiza izmantošana.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais regulējums esot pretrunā LESD 102. panta principiem un – pakārtoti – ka to esot ietekmējusi acīmredzama kļūda un pilnvaru nepareiza izmantošana, ciktāl tā rezultātā PVS tirgū esot izveidojies ziņotāja, kas ir vienīgais ražotājs, kurš darbojas brīvajā Savienības tirgū un kuram ir turpmākā ražošanas jauda, dominējošs stāvoklis. Regulējumā netiekot ņemti vērā dokumentāri pierādījumi par ziņotāja jau praktizētajām pretkonkurences darbībām – kurš atsakās pārdot zemas kvalitātes PVS par cenu, kurā tiek ņemtas vērā zemās ražošanas izmaksas.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka regulējuma, ar kuru ir noteikta nodeva par LESD 296. panta pārkāpumu, kā arī par acīmredzamu kļūdu, pamatojums, lai Komisija varētu atteikt veikt Savienības tirgus sadalīšanu segmentos starp augstu un zemu kvalitāti, tomēr ir apstiprinājis, ka PVS tiek pārdots divās dažādās kvalitātēs, ar skaidri nošķirtiem ražošanas veidiem, adresātiem un cenām. Kvalitāte, kas nepārklājas un nav savstarpēji aizstājama. Pēc tam, kad tirgus tika sadalīts segmentos, Komisijai esot bijis jāatbrīvo no nodevas piemērošanas zemas kvalitātes PVS.

Ceturtā pamata priekšmets ir vinilacetāta monomērs (VAM) – galvenā PVS ražošanas izejviela. Komisija, nosakot parasto vērtību, lai noteiktu dempinga robežu, nav ņēmusi vērā Ķīnas VAM cenu izkropļojumu neesamību, jo tās ir saskaņotas ar starptautiskā tirgus cenām. Tādā veidā Komisija, nosakot kaitējuma apmēru, nav ņēmusi vērā Ķīnas eksportētāju nenozīmīgās izmaksas, kuri, tā kā tie ir vertikāli integrēti, ietaupīja uz VAM izmaksām.

Ar piekto pamatu tiek norādīts, ka Komisija esot kļūdaini un pretrunīgi pamatojusi apstrīdēto regulējumu, pārkāpjot LESD 296. pantu, neievērojot metanola ietekmi uz Ķīniešu ražotāju izmaksu noteikšanu un faktiski nav atzinusi – nosakot kaitējuma apmēru – eksporta cenu relatīvo korekciju šim izmaksu faktoram.

Ar sesto pamatu tiek apstrīdēta tā regulējuma daļa, kurā Komisija, piemērojot Eiropas Parlamenta un padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 254. pantu, ir noteikusi izņēmumu par tā PVS importu, kas ir paredzēts kartona ražošanai, jo šis izņēmums (a) nav attiecināts uz citiem galapatēriņiem, kas ir tieši tādā pašā situācijā kā kartona rūpniecība; un (b) ticis piemērots tikai PVS sajaukšanai, izņemot vienkāršo importu.

Septītā pamata priekšmets ir LESD 296. panta pārkāpums, kā arī Pamatregulas 12. apsvēruma un 6. panta 8. punkta pārkāpums, jo Komisija izlēma neņemt vērā konkrētus argumentus tikai tāpēc, ka tos izvirzīja ieinteresētās personas un nevis Ķīnas eksportētāji. Šādā veidā Komisija ir patvaļīgi ieviesusi principu, ka tikai dažas subjektu kategorijas var apstrīdēt Eiropas iestāžu pieņemto regulējumu.

Pēdējais, astotais, pamats ir par LESD 296. panta un Pamatregulas 19. panta pārkāpumu jautājumā par informācijas pieejamību. Komisija savāca daudzus nekonfidenciālus datus un nepadarīja tos pieejamus ieinteresētajām personām. Tādējādi ieinteresētās personas nevarēja rekonstruēt Komisijas motivāciju, pieņemot apstrīdēto normu.