—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 17. maija paziņojumu “Pretim automatizēto transportlīdzekļu mobilitātei.” ES nākamības mobilitātes stratēģija” (COM(2018)0283);

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu “Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģija — liels solis ceļā uz sadarbīgu, satīklotu un automatizētu pārvietošanos” (COM(2016)0766),

—

ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par interneta savienojamību izaugsmei, konkurētspējai un kohēzijai: Eiropas gigabitu sabiedrība un 5G (1);

—

ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģiju (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Juridiskās komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A8-0425/2018),

A.

tā kā ES stratēģija par satīklotu un automatizētu mobilitāti ir cieši saistīta ar Komisijas politiskajām prioritātēm, it īpaši tās programmām tādās jomās kā nodarbinātība, izaugsme un investīcijas, pētniecība un inovācija, vide un klimata pārmaiņas, tīra un droša mobilitāte un transports, ceļu satiksmes drošība un satiksmes sastrēgumu samazināšana, digitālais vienotais tirgus un enerģētikas savienība;

B.

tā kā straujais tehnoloģiju attīstības temps gan transporta nozarē, gan robotikā un mākslīgā intelekta jomā būtiski ietekmē ekonomiku un sabiedrību; tā kā autonomie transportlīdzekļi būtiski mainīs mūsu ikdienas dzīvi, noteiks pasaules autotransporta nākotni, samazinās transporta izmaksas, stiprinās ceļu satiksmes drošību, uzlabos mobilitāti un samazinās ietekmi uz vidi; tā kā autotransporta nozare varētu pavērt iespējas jauniem pakalpojumiem un transporta veidiem, tādējādi apmierinot augošo pieprasījumu pēc individuālās mobilitātes un kravu pārvadājumu pakalpojumiem, un varētu pat palīdzēt veikt apvērsumu pilsētvides plānošanā;

C.

tā kā Komisijas nolūks ir līdz 2020. gadam uz pusi samazināt ES ik gadu bojāgājušo skaitu salīdzinājumā ar 2010. gadu, rīkojoties saskaņā ar t. s. nulles vīzijas mērķi; tā kā šķiet, ka kopējais bojāgājušo un ievainoto skaits pēdējā laikā vairs nesamazinās, un 2016. gadā uz ES ceļiem dzīvību zaudēja vairāk nekā 25 000 cilvēku, savukārt 135 000 guva nopietnus savainojumus; tā kā mūsu pilsētas pieredz lielas mobilitātes problēmas, ko vēl saasina piesārņojums un klimata pārmaiņas;

D.

tā kā uzlabotas autovadītāja palīdzības sistēmas, piemēram, brīdinājums par novirzīšanos no braukšanas joslas un automātiska avārijas bremzēšana, jau ir pierādījušas spēju uzlabot ceļu satiksmes drošību un samazināt smagu negadījumu skaitu;

E.

tā kā lielākā daļa ceļu satiksmes negadījumu notiek cilvēku kļūdu dēļ un tādēļ ir ļoti būtiski samazināt šādu negadījumu iespējamību, pieprasot izmantot uzlabotas transportlīdzekļu sistēmas, kas palielina drošību, vienlaikus saglabājot personu mobilitāti;

F.

tā kā ir palēninājušās pozitīvās pārmaiņas ceļu satiksmes drošības jomā, ko ES pieredzēja pēdējos desmit gados; tā kā siltumnīcefekta gāzu un gaisa piesārņotāju vielu ziņā autotransports joprojām rada lielāko daļu transporta nozares emisiju;

G.

tā kā visā pasaulē pieaug gan pasažieru, gan kravu pārvadājumu vajadzības, vienlaikus augot izpratnei par mūsu planētas ierobežotajiem resursiem, un tāpēc transporta efektivitāte kļūs par arvien svarīgāku tēmu;

H.

tā kā ES būtu jāatbalsta un jāturpina attīstīt digitālās tehnoloģijas, kas vajadzīgas automatizētai mobilitātei, lai labotu cilvēku kļūdas un samazinātu ceļu satiksmes negadījumu un tajos bojāgājušo skaitu;

I.

tā kā automatizācija un jaunu tehnoloģiju ieviešana palielinās transporta un transporta sistēmu drošību un daļēji novērsīs iesaistītos cilvēka faktorus; tā kā vienlaikus ar automatizāciju būtu jāņem vērā gan transporta sistēmu dažādība, gan to stāvoklis dažādās dalībvalstīs; tā kā pirms automatizācijas procesa uzsākšanas ir jāizveido jaunas transporta sistēmas un gan jaunās, gan esošās šādas sistēmas jāapgādā ar atbilstošu drošības aprīkojumu;

J.

tā kā automatizācija jau pastāv un tās pirmā un otrā līmeņa risinājumi ir pieejami tirgū, savukārt nosacītas, augstas un pilnīgas automatizācijas (kad transportlīdzeklis vadīšana ir autonoma) līmeņi varētu būt pieejami vien ap 2020.-2030. gadu, un tādēļ autovadītāju palīdzības sistēmas ir svarīgas kā pamattehnoloģija ceļā uz pilnīgu automatizāciju;

K.

tā kā ir nepieciešams investēt gan pētniecības posmā, gan turpmākajā attīstības posmā, lai uzlabotu pieejamās tehnoloģijas un ieviestu drošu intelektisku transporta infrastruktūru;

L.

tā kā vairākas valstis visā pasaulē (piemēram, ASV, Austrālija, Japāna, Koreja un Ķīna) strauji virzās uz to, lai tirgū darītu pieejamus satīklotas un automatizētas mobilitātes risinājumus; tā kā Eiropai aktīvāk jāreaģē uz straujajām pārmaiņām šajā nozarē, jāatbalsta iniciatīvas un jāveicina stingras drošības prasības visiem satiksmes dalībniekiem, kas ceļo pa jūru, ūdensceļiem, autoceļiem, gaisu vai dzelzceļu un izmanto jaukta veida transportu;

M.

tā kā Komisija sagaida jaunā automatizēto un satīkloto transportlīdzekļu tirgus strauju pieaugumu un lēš, ka ES autobūves nozares ieņēmumi līdz 2025. gadam pārsniegs EUR 620 miljardus, bet ES elektronikas nozares — EUR 180 miljardus,

N.

tā kā Amsterdamas deklarācija (2016. gads) paredz sadarbību starp dalībvalstīm, Komisiju un nozares pārstāvjiem satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu vadīšanas jomā;

O.

tā kā autonomais transports ietver visus iespējamos tālvadības, automatizētos un autonomos ceļa, dzelzceļa, gaisa, ūdens un iekšējo ūdensceļu transportlīdzekļu veidus;

P.

tā kā Komisijas paziņojums par virzību uz automatizēto mobilitāti ir svarīgs posms ES stratēģijā attiecībā uz satīklotu un automatizētu mobilitāti;

Q.

tā kā uzsvars jāliek uz autonomu mobilitāti, ņemot vērā to, ka pilnībā autonomi transportlīdzekļi dos lielu ieguvumu ceļu satiksmes drošībai un būs darbināmi bez funkcijām saistībā ar satīklotību; tā kā palīgspējām un pakalpojumiem arī turpmāk varētu būt nepieciešama digitālā komunikācija;

R.

tā kā autonomo transportlīdzekļu ieviešana, kas sagaidāma jau sākot no 2020. gada, dos ievērojamu labumu, taču ir saistīta arī ar dažādiem jauniem riskiem, proti, attiecībā uz ceļu satiksmes drošību, civiltiesisko atbildību un apdrošināšanu, kiberdrošību, intelektuālā īpašuma tiesībām, datu aizsardzību un datu piekļuves jautājumiem, tehnisko infrastruktūru, standartizāciju un nodarbinātību; tā kā nav iespējams pilnībā paredzēt autonomās mobilitātes ilgtermiņa ietekmi uz nodarbinātību un vidi; tā kā ir ļoti svarīgi gan nodrošināt ES tiesiskā regulējuma atbilstību, lai varētu pienācīgi reaģēt uz šīm problēmām, gan arī palielināt sabiedrības informētību un gatavību pieņemt autonomus transportlīdzekļus,

S.

tā kā ar šo tehnoloģiju izmantošanu saistītie ētikas jautājumi rada vajadzību izstrādāt gan vadlīnijas mākslīgā intelekta ieviešanai, gan sistēmas, lai nodrošinātu šo ētikas jautājumu saskaņotu risināšanu;

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu, kur noteikts, ka dzimumu līdztiesības princips ir viena no Savienības pamatvērtībām,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 8. un 19. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu, kurā ir iekļauti īpaši noteikumi par dzimumu līdztiesības horizontālo principu, un LES 6. pantu, kurā atzīts, ka Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem,

—

ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“Stambulas konvencija”),

—

ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (1),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un vēlākos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO “Pekina+5” (2000. gadā), “Pekina+10” (2005. gadā) un “Pekina+15” (2010. gadā) īpašajās sanāksmēs, un “Pekina+20” pārskatīšanas konferences noslēguma dokumentu,

—

ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2009. gadā (2), 2011. gada 8. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2010. gadā (3), 2012. gada 13. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2011. gadā (4), 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā (5) un 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā (6),

—

ņemot vērā 2003. gada 13. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamentā (7),

—

ņemot vērā 2007. gada 18. janvāra rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai komiteju darbā (8),

—

ņemot vērā 2009. gada 22. aprīļa rezolūciju par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai komiteju un delegāciju darbā (9),

—

ņemot vērā 2009. gada 7. maija rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ES ārējās attiecībās un miera/valsts nostiprināšanā (10),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā (11),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (12),

—

ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada (13),

—

ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta darbā (14),

—

ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā (15),

—

ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē (16),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, ko nosaka ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68 (17), un jo īpaši tās 1. panta c) un d) punktu,

—

ņemot vērā 2018. gada brošūru par sievietēm Eiropas Parlamentā,

—

ņemot vērā 2018. gada augustā publicēto Eiropas Parlamenta ziņojumu par cilvēkresursiem 2017. gadā,

—

ņemot vērā norādījumus par dzimumneitrālu valodu Eiropas Parlamentā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieka un Augsta līmeņa grupas dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos priekšsēdētāja Dimitrios Papadimoulis ziņojumu Eiropas Parlamenta Prezidijam “Sieviešu un vīriešu līdztiesība Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā — pašreizējais stāvoklis un perspektīvas 2017.–2019. gadā”, ko pieņēma Prezidija 2017. gada 16. janvāra sanāksmē,

—

ņemot vērā ceļvedi 2017.–2019. gadam par to, kā īstenot ziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesība Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā — pašreizējais stāvoklis un perspektīvas 2017.–2019. gadā”,

—

ņemot vērā Rīcības plānu dzimumu līdztiesības un dažādības veicināšanai Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā 2014.–2019. gadam,

—

ņemot vērā Augsta līmeņa grupas dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos pilnvarojumu,

—

ņemot vērā norādījumus par atlases komisiju locekļu/darbinieku atlases speciālistu līdztiesību,

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 19. jūlija paziņojumu “Labāka darba vide visiem: no vienlīdzīgām iespējām uz dažādību un iekļaušanu” (C(2017)5300) (18) un tās dažādības un iekļaušanas hartu (19),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu “Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278) (20),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Dzimumu līdztiesības stratēģiju 2018.–2023. gadam (21),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 19. novembra kopīgo paziņojumu par dzimumu līdztiesību, kas pievienots Eiropas Parlamenta normatīvajai rezolūcijai par projektu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (22),

—

ņemot vērā Parlamentu savienības 2011. gada ziņojumu “Gender-sensitive Parliaments: A Global Review for Good Practice” (Parlamenti, kuru darbā tiek ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts — vispārējs labas prakses pārskats), kas publicēts 2011. gadā,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0429/2018),

A.

tā kā dzimumu līdztiesības princips ir viena no ES pamatvērtībām un ir nostiprināts ES Līgumos un Pamattiesību hartā; tā kā LESD 8. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienība, veicot savas darbības, tiecas novērst nevienlīdzību, veicināt dzimumu līdztiesību un, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkarot diskrimināciju;

B.

tā kā dzimumu līdztiesībai kopumā ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību, demokrātijas pastāvēšanu, tiesiskuma ievērošanu, ekonomikas izaugsmi, sociālo iekļautību un ilgtspēju un tā kā dzimumu dimensijas integrācija attiecas uz visām politikas jomām, kuras ir ES kompetencē;

C.

tā kā tiesības uz līdztiesību un nediskriminācijas garantija ir pamatprincipi, kas jāievēro, lai īstenotu integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai; tā kā, īstenojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, ir jānodrošina sieviešu, meiteņu, LGBTIK personu un visu dzimtisko identitāšu personu tiesības, izredzes un labklājība;

D.

tā kā progress dzimumu līdztiesības nodrošināšanā ES ir ne vien apstājies visā Savienībā, bet arī noslīdējis līdz ievērojamam regresam dažās dalībvalstīs;

E.

tā kā Stambulas konvencijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir mainīt mentalitāti un attieksmi, lai izbeigtu visu ar dzimumu saistītas vardarbības veidu turpināšanos; tā kā tādēļ visos līmeņos un vecuma grupās ir nepieciešama izglītošana par sieviešu un vīriešu līdztiesību, kurā nav stereotipu par dzimumu lomām, un par tiesībām uz personas neaizskaramību;

F.

tā kā netiek piešķirti pietiekami līdzekļi un cilvēkresursi, lai nodrošinātu īstu progresu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā ES politikas jomās, programmās, iniciatīvās un darbībās;

G.

tā kā puse no Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir sievietes un puse — vīrieši, bet Eiropas Parlamenta sastāvā sieviešu skaits ir ievērojami mazāks, jo tikai 36,1 % Eiropas Parlamenta deputātu ir sievietes; tā kā šī atšķirība vēl krasāka ir Parlamenta Prezidija sastāvā, kur ir 7 sievietes un 13 vīrieši; tā kā līdzsvarota dzimumu pārstāvība un dažādība Parlamenta struktūrās palīdz likvidēt stereotipus, samazina diskrimināciju un uzlabo ES pilsoņu demokrātisko pārstāvību un Parlamenta lēmumu leģimitāti;

H.

tā kā Parlamenta augstākās vadības amatos (ģenerāldirektori un direktori) 2016. gadā bija tikai 11 % sieviešu, bet 2017. gadā — 33 %;

I.

tā kā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) piekto mērķi tiecas līdz 2030. gadam “panākt dzimumu vienlīdzību un nodrošināt pilnvērtīgas iespējas visām sievietēm un meitenēm” un tā kā tas ir visu 17 IAM transversālais mērķis; tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai palīdzēs sasniegt efektīvu, ilgstošu un ilgtspējīgu taisnīgu attīstību, tādējādi pozitīvi ietekmējot nabadzības samazināšanas mērķu sasniegšanu; tā kā tomēr daudzās valstīs visā pasaulē (23) un arī Eiropā dzimumu līdztiesības jomā ir tikai ļoti lēns progress un minimālas pārmaiņas; tā kā 5. IAM sasniegšanas progress ES dalībvalstīs un to starpā atšķiras un tā kā sieviešu īpatsvars valstu parlamentos un ar lēmumu pieņemšanu saistītajos amatos joprojām nav vienāds ar vīriešu īpatsvaru (24);

J.

tā kā ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumi ir vajadzīgi, lai novērtētu un identificētu iespējamību, vai kāds konkrēts lēmums varētu negatīvi ietekmēt dzimumu līdztiesības stāvokli; tā kā līdz ar to ir svarīgi analizēt budžetu no dzimumu līdztiesības viedokļa, lai sniegtu informāciju par dažādajām sekām, kādas uz dzimumu līdztiesību varētu atstāt attiecīgie budžeta piešķīrumi un sadale, kā arī lai palielinātu pārredzamību un pārskatatbildību;

K.

tā kā ir atzīts, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ir efektīva un globāli atzīta stratēģija virzībā uz dzimumu līdztiesības īstenošanu, reorganizējot, uzlabojot, izstrādājot un izvērtējot politikas procesus tā, lai visi politikas veidošanā iesaistītie dalībnieki dzimumu līdztiesības perspektīvu visos līmeņos un posmos integrētu visās politikas jomās, regulatīvos pasākumos un izdevumu programmās; tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai nodrošina galvenos instrumentus, kurus izmantot, lai sistemātiski ņemtu vērā visu politikas jomu un darbību apstākļu, situāciju un vajadzību atšķirības, kā arī atbalstītu dzimumu līdztiesību un veicinātu vienlīdzīgas tiesības un līdzsvarotu dzimumu pārstāvību dažādos administratīvajos, politiskajos, sociālajos un ekonomiskajos līmeņos un lēmumu pieņemšanā;

L.

tā kā saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamentam, Padomei un Komisijai ir vairāk jāsadarbojas iestāžu līmenī, lai garantētu, ka visos Savienības budžeta posmos, politikas jomās, programmās un iniciatīvās var iekļaut dzimumu perspektīvu, kas atvieglotu paša Parlamenta darbu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā;

M.

tā kā grozījumi attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, kurus pieņēmusi Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja un kuri ir iesniegti pieņemšanai pārējās komitejās, ir efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka Parlamenta ziņojumos un rezolūcijās pienācīgi tiek ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts;

N.

tā kā dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušana budžeta plānošanā un programmu izstrādē palīdz veicināt dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesību īstenošanu un ir viens no galvenajiem instrumentiem, kuru politikas veidotāji izmanto, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, bet kuru tomēr joprojām sistemātiski nepiemēro neviena ES iestāde;

O.

tā kā jaunākie pieejamie dati (25) liecina, ka 59 % no Parlamenta personāla ir sievietes, taču joprojām visos pārvaldības līmeņos to īpatsvars nav pietiekams; tā kā sieviešu skaits augstākā līmeņa vadošajos amatos kopš 2017. gada jūnija ir pat samazinājies un sieviešu skaits vidējā līmeņa vadošajos amatos ir tikai nedaudz palielinājies;

P.

tā kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieka Dimitrios Papadimoulis 2017. gada ziņojumā par dzimumu līdztiesību tika izvirzīti trīs mērķi attiecībā uz sieviešu pārstāvību vidējā un augstākajā vadības līmenī, kuri jāsasniedz līdz 2019. gadam: 30 % ģenerāldirektoru līmenī, 35 % direktoru līmenī un 40 % nodaļu vadītāju līmenī, un tā kā pēc tam sagatavotajā ceļvedī ir izklāstīts, kā šos mērķus sasniegt;

Q.

tā kā, lai veicinātu integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamenta komiteju un delegāciju darbā, katrā komitejā un Delegāciju priekšsēdētāju konferencē ir iecelts loceklis, kurš atbild par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un kurš pieredzi un paraugpraksi izplata Integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai tīklā;

R.

tā kā nodrošināt saskaņotību starp iekšējo cilvēkresursu politiku un ārējām darbībām dzimumu līdztiesības un LGBTIK tiesību veicināšanas jomā ir svarīgi Parlamenta un citu ES iestāžu uzticamībai;

S.

tā kā kopš 2014. gada Parlamenta Reglamentā ir noteikts, ka Parlamenta daudzveidība ir jāatspoguļo katras Parlamenta komitejas biroja sastāvā un ka nav pieļaujami biroji, kuros ir tikai vīrieši vai tikai sievietes;

T.

tā kā par augstākā vadības līmeņa amatiem Parlamentā var lemt tikai Eiropas Parlamenta Prezidijs;

U.

tā kā integrētā pieejā dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Eiropas Parlamentā ir pienācīgi jāņem vērā LGBTIK personu un visu dzimtisko identitāšu personu tiesības, izredzes un labklājība, tā kā, lai gan Parlaments aizvien lielāku nozīmi piešķir LGBTIK jautājumiem, LGBTIK aktīvisti tomēr nav sevišķi pamanāmi un viņu iesaistīšanās ir vāja;

V.

tā kā ir jāatzīst sieviešu organizāciju un sieviešu vides sociālā un politiskā vērtība, to vēsture un darbs, kā arī to galvenā loma ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanā un dzimumu līdztiesības, sieviešu pašnoteikšanās un starpkultūru dialoga veicināšanā; tā kā apzināta integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai nav iespējama bez vietām, kas spētu radīt sieviešu pašnoteikšanos un autoritāti un izskaust vardarbību pret sievietēm;

W.

tā kā joprojām ik pa laikam tiek apstrīdēta sieviešu leģitimitāte politikā un sievietes cieš no stereotipu ietekmes, kura attur viņas no iesaistīšanās politikā, kas jo īpaši skaidri ir pamanāms politikas jomās, kurās sievietes ir mazāk pārstāvētas;

X.

tā kā sievietēm ES ir tādas pašas politiskās un pilsoniskās tiesības kā vīriešiem un tā kā sievietes tomēr bieži saskaras ar sociālo, sabiedrības vai ekonomisko nevienlīdzību;

Y.

tā kā dzimumu līdztiesība veicina plašākas debates un labāku lēmumu pieņemšanas procesu, jo tā pie sarunu galda sniedz visaptverošu viedokļu klāstu;

Z.

tā kā iestādēm ir jāatbild par vertikālas un horizontālas dzimumu segregācijas novēršanu;

AA.

tā kā Parlaments ilgus gadus ir apņēmies veicināt dzimumu līdztiesību un tā kā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja atbild par to, lai visās politikas jomās īstenotu un pilnveidotu integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai;

AB.

tā kā Parlamentam jāturpina cīnīties pret seksuālu uzmākšanos un jāīsteno saskaņotie pasākumi;

AC.

tā kā Parlamentā ir daudzas un dažādas struktūras, kas atbild par integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai izstrādi un īstenošanu un dzimumu līdztiesības un dažādības veicināšanu gan politikas, gan administratīvajā līmenī, piemēram, Augsta līmeņa grupa dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja, tīkls dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, Līdztiesības un dažādības nodaļa, Vienlīdzīgu iespēju un dažādības komiteja (COPEC), égalité, apvienības LGBTI+ personāls ES iestādēs, Profilakses un darba aizsardzības padomdevēja komiteja un Līdztiesības un dažādības koordinatoru grupa; tā kā tomēr šo struktūru starpā nav skaidras koordinācijas vai saskaņotības;

AD.

tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ir process, kura īstenošanai vajadzīgas īpašas prasmes un zināšanas, kā arī apņemšanās, un tāpēc tā var būt efektīva tikai tad, ja to papildina izpratnes veicināšanas un spēju veidošanas pasākumi iestādēs un darbiniekiem;

AE.

tā kā Parlaments jau 2003. gadā ir paudis apņemšanos pieņemt un īstenot politikas plānu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamentā, prioritāti piešķirot dzimumu līdztiesības integrācijai komiteju un delegāciju darbā, izmantojot konkrētus instrumentus, lai popularizētu dzimumu līdztiesības integrācijas principu, veidotu izpratni par to un īstenotu to savā ikdienas darbā,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Lēmumam, ar kuru groza Lēmumu 2007/198/Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopuzņēmumu ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām un piešķir tam priekšrocības (COM(2018)0445),

—

ņemot vērā Padomes Lēmumu 2007/198/Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopuzņēmumu ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām un piešķir tam priekšrocības (1),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2017. gada 13. novembra ziņojumu par Eiropas Kopuzņēmuma ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām 2016. finanšu gada pārskatiem ar Kopuzņēmuma atbildi,

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 14. jūnija paziņojumu par ES ieguldījumu reformētajā ITER projektā (COM(2017)0319),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0393/2018),

A.

tā kā nākotnē kodolsintēzei Eiropas un globālajā enerģētikas kartē varētu būt liela nozīme kā potenciāli neizsmeļamam, drošam, klimatam draudzīgam, vidiski atbildīgam un ekonomiski konkurētspējīgam enerģijas avotam;

B.

tā kā kodolsintēze jau tagad sniedz konkrētas iespējas nozarei un labvēlīgi ietekmē darbvietu radīšanu, ekonomikas izaugsmi un inovāciju, un tās labvēlīgā ietekme pārsniedz kodolsintēzes un enerģētikas jomu;

C.

tā kā Eiropas Kopuzņēmums ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām koordinē zinātniskos un tehnoloģiskos pētījumus un izstrādes darbības kodolsintēzes jomā;

D.

tā kā Eiropai no pašā sākuma bijusi vadošā loma ITER projektā, ko izstrādā ciešā sadarbībā ar ITER nolīguma ārpuseiropas parakstītājpusēm (ASV, Krievija, Japāna, Ķīna, Dienvidkoreja un Indija), un tā kā Eiropas ieguldījums, ko sniedz ar Kopuzņēmuma starpniecību, ir 45 % no projekta būvniecības izmaksām;

E.

tā kā Komisijas priekšlikuma grozīt Padomes lēmumu 2007/198/Euratom mērķis ir nodrošināt finansējumu turpmākai Eiropas dalībai ITER projektā uz visu nākamās daudzgadu finanšu shēmas laiku, lai garantētu projekta nepārtrauktību, kura uzdevums ir panākt būtisku zinātnes izrāvienu civila izmantojuma kodolsintēzes izstrādē, kam galu galā būtu jāsekmē drošas, noturīgas enerģijas ražošana, kas atbilst Parīzes nolīguma mērķiem,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gadā publicēto pētījumu Public Sector Reform: How the EU budget is used to encourage it (“ES budžeta izmantošana publiskā sektora reformas veicināšanai”) (1);

—

ņemot vērā stratēģiju “Eiropa 2020”,

—

ņemot vērā pašreizējo ES finansēšanas periodu (2014–2020) un Komisijas priekšlikumu attiecībā uz jauno daudzgadu finanšu shēmu (2021–2028);

—

ņemot abu likumdevēju 2018. gada jūlijā panākto vienošanos par Strukturālo reformu atbalsta programmas (SRSP) budžeta palielināšanu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 197. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A8-0378/2018),

A.

tā kā publiskajai pārvaldei dalībvalstīs ir ārkārtīgi liela nozīme ES budžeta īstenošanā un, darbojoties efektīvi, tā var palīdzēt nodrošināt modernas sistēmas pārticības un labklājības uzlabošanai Eiropas Savienībā;

B.

tā kā priekšlikuma par jauno daudzgadu finanšu shēmu (DFS) pašreizējā redakcijā nav paredzēts atsevišķs publiskajai pārvaldei veltīts mērķis,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

—

ņemot vērā domas, apziņas, reliģijas vai ticības brīvības starptautisko juridisko aizsardzību, kas garantēta ar 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 18. pantu, 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 18. pantu, 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 21. un 22. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 1993. gada 30. jūlija komentāru Nr. 22 par 1948. gada UDHR 18. pantu un tās 2011. gada 12. aprīļa Rezolūciju 16/18 par vēršanos pret neiecietību, negatīviem stereotipiem un personu stigmatizāciju, kā arī diskrimināciju un kūdīšanu uz vardarbību un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. februāra secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ,

—

ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko Padome pieņēma 2012. gada 25. jūnijā, un ES 2015.–2019. gada rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā,

—

ņemot vērā 2013. gada 24. jūnija ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību (1),

—

ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību (2), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu (3) un 2017. gada 14. decembra rezolūciju par rohindžu stāvokli (4),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par ES jauno pieeju cilvēktiesībām un demokrātijai — darbību, ko Eiropas Demokrātijas fonds (EDF) veicis kopš tā izveides (5), novērtējums, jo īpaši tās 27. un 28. punktu,

—

ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā (6) un 2017. gada 23. novembra rezolūciju par 2016. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (7), jo īpaši 2016. gada rezolūcijas 14. punktu attiecībā uz 2015. gadu un jo īpaši 2017. gada rezolūcijas 8. punktu attiecībā uz 2016. gadu,

—

ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2012. gada 5. oktobrī publicēto Rabātas rīcības plānu par jebkādas tādas rīcības aizliegšanu, kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un ir kūdīšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību,

—

ņemot vērā pilnvaras, kas ir ES īpašajam sūtnim domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 235/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām visā pasaulē (8),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, ietverot visas cilvēktiesības, un Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu “Instrumentu kopums. Tiesībās balstīta pieeja, ar ko aptver visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152 galīgā redakcija),

—

ņemot vērā 2015. gada Saharova balvas par domas brīvību piešķiršanu Saūda Arābijas blogerim un aktīvistam Raif Badawi par viņa ievērojamo darbu ar mērķi veicināt šajā valstī atklātu diskusiju par reliģiju un politiku; ņemot vērā, ka viņš joprojām atrodas apcietinājumā pēc notiesāšanas uz 10 gadiem cietumā, tūkstoš pletnes cirtieniem un lielu naudas sodu par it kā “islāma zaimošanu”,

—

ņemot vērā Pakistānas kristietes Asia Bibi lietu, kura tika ieslodzīta un kurai tika piespriests nāvessods par zaimošanu, un viņas neseno attaisnošanu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0449/2018),

A.

tā kā tiesības uz domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvību jeb, kā tās parasti dēvē ES satvarā un šajā rezolūcijā, tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību ir cilvēktiesības, kas piemīt visiem cilvēkiem, un indivīdu pamattiesības, līdzvērtīgas visām citām, un tās nebūtu jāpakļauj nekāda veida diskriminācijai, kā tas nostiprināts starptautiskos un Eiropas pamatdokumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; tā kā ikvienam ir tiesības uz visu to cilvēktiesību ievērošanu, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ES Pamattiesību hartā, nepieļaujot diskrimināciju rases, etniskās piederības, spēju, dzimuma, seksuālās orientācijas un reliģisko uzskatu vai to neesamības dēļ; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi; tā kā saskaņā ar Līguma 2. pantu Savienība ir dibināta, pamatojoties uz sabiedrībām, kurās valda plurālisms un tolerance;

B.

tā kā baznīcas un valsts nodalīšanas princips ir viens no konstitucionālajiem pamatprincipiem pasaulē un Eiropā;

C.

tā kā Eiropas Parlaments ir definējis sekulārismu kā stingru reliģiskās un politiskās varas nodalītību, kas nozīmē, ka netiek pieļauta nekāda reliģiska iejaukšanās publisko iestāžu darbībā un nekāda valsts iejaukšanās reliģiskās lietās, izņemot gadījumus, kad tas tiek darīts nolūkā nodrošināt sabiedriskās drošības un kārtības saglabāšanas noteikumu ievērošanu (tostarp citu personu brīvības ievērošanu), un ka visiem — ticīgajiem, agnostiķiem vai ateistiem — tiek garantēta vienāda apziņas brīvība;

D.

tā kā reliģijas vai ticības brīvība nozīmē, ka indivīdam ir tiesības izvēlēties, kam ticēt vai neticēt, ir tiesības bez jebkādiem ierobežojumiem mainīt reliģiju un ticību vai atteikties no tās, kā arī tiesības praktizēt un paust domu, apziņu, reliģiju un ticību pēc savas izvēles gan individuāli, gan kopā ar citiem un gan privāti, gan publiski; tā kā domu, apziņu, reliģiju vai ticību var paust lūgšanā, ievērošanā, praksē un mācīšanā; tā kā reliģijas vai ticības brīvība nozīmē, ka ticīgo un neticīgo kopienām ir tiesības saglabāt vai pamest savu ētosu un rīkoties saskaņā ar to, kā arī tiesības reliģiskajām, sekulārajām un nekonfesionālajām organizācijām tikt atzītām par juridiskām personām; tā kā to cilvēku aizsardzība, kuri ir piederīgi kādai reliģijai vai nevienai reliģijai, un efektīva vēršanās pret reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem, piemēram, diskrimināciju vai juridiskiem ierobežojumiem, kuru pamatā ir reliģija vai ticība, ir pamatnosacījumi, lai nodrošinātu, ka indivīdi var vienlīdzīgi izmantot reliģijas vai ticības brīvību;

E.

tā kā teistiski, neteistiski un ateistiski uzskati, kā arī tiesības nepiekopt nekādu reliģiju vai ticību ir arī aizsargāti saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu; tā kā piederēt vai nepiederēt pie kādas reliģijas vai ticības ir absolūtas tiesības, un tās nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot;

F.

tā kā visas cilvēktiesības un pamatbrīvības ir nedalāmas un savstarpēji atkarīgas un saistītas; tā kā reliģijas vai ticības brīvība ietver elementus no daudzām citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, vārda brīvības un pulcēšanās un biedrošanās brīvības, un ir atkarīga no tiem, un kopā tām ir svarīga nozīme cīņā pret visa veida neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ;

G.

tā kā reliģijas brīvībai ir jābeidzas brīdī, kad tās izmantošana pārkāpj citu tiesības un brīvības, un tā kā reliģijas praktizēšana vai sekošana pārliecībai nekādā gadījumā nedrīkst pamatot vardarbīgu ekstrēmismu vai kropļošanu, kā arī nedrīkst ļaut nevienam brīvi rīkoties, ar savu rīcību graujot cilvēkam piemītošo cieņu;

H.

tā kā reliģijas vai ticības brīvības ievērošana tieši veicina demokrātiju, attīstību, tiesiskumu, mieru un stabilitāti; tā kā reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumi ir izplatīti, tie skar cilvēkus visās pasaules daļās, aizskar cilvēka dzīves cienīšanu un rada vai saasina neiecietību, kas bieži vien jau iepriekš liecina par iespējamu vardarbību un konfliktiem; tā kā valstīm ir jāīsteno pienācīga rūpība, lai novērstu un izmeklētu vardarbības aktus vai draudus veikt šādus aktus un sodītu par tiem, ja tie vērsti pret personām to reliģijas vai ticības dēļ, kā arī nodrošinātu saukšanu pie atbildības šādu pārkāpumu gadījumā;

I.

tā kā saskaņā ar LES 21. pantu ES kā daļu no savas ārpolitikas pamatprincipiem veicina un aizstāv cilvēktiesību un pamatbrīvību universālumu un nedalāmību, kā arī cilvēka cieņas ievērošanu;

J.

tā kā daudzās valstīs joprojām ir reliģiski ierobežojumi un antagonisms, ko rada valdības vai sabiedrības; tā kā noteiktas reliģiskās minoritātes ir saskārušās ar lielākiem draudiem un vajāšanu gan no valsts, gan nevalstisko aktoru puses; tā kā visā pasaulē cilvēktiesību aizstāvji, kas cīnās par reliģijas vai ticības brīvību, tiek aizvien vairāk apdraudēti un piedzīvo aizvien vairāk uzbrukumu;

K.

tā kā, tiecoties sasniegt mērķi ar ES ārpolitiku sekmēt domas, apziņas un reliģijas brīvību, Padome 2013. gada jūnijā pieņēma ES pamatnostādnes par domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanu un aizsardzību un Komisija 2016. gada maijā uz vienu gadu iecēla pirmo īpašo sūtni domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES, un viņa pilnvaras kopš tā laika ir tikušas divas reizes atjaunotas uz vienu gadu;

L.

tā kā ES ir veicinājusi reliģijas vai ticības brīvību gan starptautiskā līmenī, gan daudzpusējos forumos, jo īpaši uzņemoties vadību par tematiskām rezolūcijām par reliģijas vai ticības brīvību ANO Ģenerālajā asamblejā (UNGA) un ANO Cilvēktiesību padomē (UNHRC) un atbalstot ANO īpašā reliģijas vai ticības brīvības referenta pilnvaras, kā arī sadarbojoties ar viņu un līdzīgi domājošām trešām valstīm;

M.

tā kā domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšana, tostarp izmantojot pilsoniskās sabiedrības atbalstu ticīgo, neticīgo un jo īpaši to personu tiesību aizsardzībai, kas pieder reliģiskām un ticības minoritātēm, atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem un cīņu pret diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ, kā arī kultūru un reliģiju dialoga veicināšana ir finansēšanas prioritāte saskaņā ar 2014.–2020. gada Eiropas instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR); tā kā no Eiropas Attīstības fonda (EAF) un ES finanšu instrumentiem, piemēram, Attīstības sadarbības instrumenta (ASI), Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI), Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta (IcSP) un Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA), ir atbalstīti arī projekti, ar kuriem sekmē domas, apziņas un reliģijas brīvības stāvokļa uzlabošanu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 11., 153. un 157. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. un 33. pantu,

—

ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015. gadam,

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumus par dzimumu līdztiesību (00337/2016),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam, kas pievienots Padomes 2011. gada 7. marta secinājumiem (07166/2011),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), it īpaši tās 14. pantu, kas aizliedz diskrimināciju,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un ANO 2016. gada 15. janvāra ziņojumu “Final study on illicit financial flows, human rights and the 2030 Agenda for Sustainable Development” (Galīgais pētījums par nelikumīgām finanšu plūsmām, cilvēktiesībām un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam), ko sagatavoja neatkarīgais eksperts jautājumos, kas attiecas uz valstu ārējā parāda un citu starptautisko finanšu saistību ietekmi uz visu cilvēktiesību pilnīgu īstenošanu, jo īpaši ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas 1995. gada 15. septembrī pieņemta ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un turpmākos noslēguma dokumentus, kuri pieņemti ANO īpašajās sanāksmēs “Pekina + 5” (2000), “Pekina + 10” (2005), “Pekina + 15” (2010) un “Pekina + 20” (2015),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) un tās 3. pantu, kurā ar terminu “sociālais dzimums (dzimte)” tiek saprastas “sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, kā arī ņemot vērā 1994. gada Amerikas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu, sodīšanu un izskaušanu (Belenas konvencija),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju Nr. 70/1 “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,

—

ņemot vērā svarīgākās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas par dzimumu līdztiesību, tostarp Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr. 100), Konvenciju par diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un nodarbošanos (Nr. 111), Konvenciju par darbiniekiem ar ģimenes pienākumiem (Nr. 156) un Maternitātes aizsardzības konvenciju (Nr. 183),

—

ņemot vērā kopīgo CEDAW adresēto iesniegumu “Swiss Responsibility for the Extraterritorial Impacts of Tax Abuse on Women’s Rights” (Šveices atbildība par nodokļu ļaunprātīgas izmantošanas eksteritoriālo ietekmi uz sieviešu tiesībām), kuru iesniedza Ekonomisko un sociālo tiesību centrs (CESR), organizācija Alliance Sud, Ņujorkas Universitātes Tiesībzinātņu skolas semināra par taisnīgumu pasaulē organizatori, organizācija Public Eye and organizācija Tax Justice Network un kurā uzsvērts nesamērīgais nodokļu slogs, kas uzlikts sievietēm, jo īpaši sievietēm ar maziem ienākumiem un sievietēm no jaunattīstības valstīm, un kas saistīts ar zaudētiem valsts ieņēmumiem pārrobežu nodokļu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu “Stratēģiskā iesaistīšanās dzimumu līdztiesības veicināšanā 2016.–2019. gadā” (SWD(2015)0278),

—

ņemot vērā Komisijas stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei,

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada Eiropas pusgada ziņojumus par valstīm,

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Taxation Trends in the European Union – Data for the EU Member States, Iceland and Norway, 2018 Edition” (Nodokļu politikas tendences Eiropas Savienībā — dati par ES dalībvalstīm, Islandi un Norvēģiju, 2018. gada redakcija),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 8. maija ziņojumu par mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstību, lai palielinātu sieviešu dalību darba tirgū, līdzsvarotu darba un privāto dzīvi strādājošiem vecākiem un panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi Eiropā (“Barselonas mērķi”) (COM(2018)0273),

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu,

—

ņemot vērā 2018. gada 18. janvāra priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK groza attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa likmēm (COM(2018)0020),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dzimumu līdztiesības indeksu,

—

ņemot vērā UN Women 2015. gada ziņojumu “Progress of the world’s women 2015-2016. Transforming economies, realising rights” (Pasaules sieviešu progress 2015.–2016. gadā. Pārmaiņas ekonomikā, tiesību īstenošana),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes speciālistu grupas 2005. gada galīgo ziņojumu par dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā, kurā dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā definēta kā uz dzimumu līdztiesību balstīta budžetu novērtēšana, visos budžeta plānošanas procesa līmeņos ietverot dzimumu perspektīvu un pārstrukturējot ieņēmumus un izdevumus, lai veicinātu dzimumu līdztiesību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada pētījumu “Bringing transparency, coordination and convergence to corporate tax policies in the European Union – I – Assessment of the magnitude of aggressive corporate tax planning” (Uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšana Eiropas Savienībā. I daļa. Agresīvas uzņēmumu ienākumu nodokļa plānošanas apmēra novērtējums),

—

ņemot vērā CEDAW komitejas noslēguma secinājumus par eksteritoriālajām saistībām sakarā ar nelikumīgu finanšu plūsmu un uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešanas ietekmi uz dzimumu līdztiesību Šveicē 2016. gadā un Luksemburgā 2018. gadā (1),

—

ņemot vērā “Institute of Development Studies” 2016. gada politikas ziņojumu “Redistributing Unpaid Care Work – Why Tax Matters for Women’s Rights” (Neapmaksāta aprūpes darba pārdale — kādēļ nodokļiem ir nozīme sieviešu tiesību aizsardzībā),

—

ņemot vērā Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta C 2017. gada aprīļa pētījumu “Gender equality and taxation in the European Union” (Dzimumu līdztiesība un nodokļu politika Eiropas Savienībā),

—

ņemot vērā UN Women 2018. gada aprīļa ziņojumu par sievietēm “Gender, taxation and equality in developing countries” (Dzimums, nodokļi un līdztiesība jaunattīstības valstīs),

—

ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu lomu videi draudzīgā ekonomikā (2),

—

ņemot vērā ESAO ziņojumu par ESAO dzimumu līdztiesības ieteikuma (2017. gada jūnijs) un nodokļu un atvieglojumu modeļu (2015. gads) īstenošanu,

—

ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (3),

—

ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā (4),

—

ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva (5),

—

ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā (6),

—

ņemot vērā 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei un Komisijai pēc izmeklēšanas attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0416/2018),

A.

tā kā LES 2. un 3. pantā ir atzīts, ka nediskriminēšana un sieviešu un vīriešu līdztiesība ir būtiskas ES vērtības un mērķi, kas ir Savienības pamatā; tā kā LESD 8. un 10. pantā Eiropas Savienībai ir noteikts pienākums tiekties novērst nevienlīdzību, veicināt dzimumu līdztiesību un apkarot diskrimināciju, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības; tā kā Pamattiesību harta ietver tiesības un principus, kas attiecas uz tiešas un netiešas diskriminācijas aizliegumu (21. panta 1. punkts) un vīriešu un sieviešu līdztiesību (23. pants); tā kā ES Pamattiesību hartā noteiktās tiesības ir tieši attiecināmas uz dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesību aktus (51. pants);

B.

tā kā Eiropas Savienībā sievietes joprojām nav pietiekami pārstāvētas darba tirgū — sieviešu kopējais nodarbinātības rādītājs joprojām ir par gandrīz 12 % zemāks nekā vīriešu nodarbinātības rādītājs; tā kā ES 31,5 % no strādājošām sievietēm strādā nepilnu darba laiku (salīdzinājumā ar 8,2 % strādājošu vīriešu);

C.

tā kā ir ļoti svarīgi risināt vīriešu un sieviešu nodarbinātības atšķirības un samazināt vīriešu un sieviešu pensiju atšķirības, kas ES ir vidēji gandrīz 40 % un izriet no pastāvīgas nevienlīdzības sieviešu dzīves laikā un laikposmiem, kad viņas nav iesaistītas darba tirgū;

D.

tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības ES ir 16 %, kas nozīmē, ka sievietes ES visās ekonomikas nozarēs stundā nopelna par vidēji 16 % mazāk nekā vīrieši;

E.

tā kā dažādo atšķirību kopējā ietekme, kas skar sievietes (vīriešu un sieviešu darba samaksas, nodarbinātības rādītāju, karjeras un bērnu kopšanas atvaļinājuma, pilnas darba dienas un nepilnas darba dienas attiecības atšķirības) būtiski palielina vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, izraisot lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku sievietēm, kura negatīvā ietekme skar arī viņu bērnus un ģimenes;

F.

tā kā Pekinas Rīcības platformā ir uzsvērts, ka dažādas politikas jomas un programmas, tostarp nodokļu politika, ir jāanalizē no dzimumu līdztiesības perspektīvas un jāpielāgo tā, lai veicinātu produktīvo aktīvu, bagātības, iespēju, ienākumu un pakalpojumu vienlīdzīgāku sadalījumu;

G.

tā kā CEDAW ir noteikts, ka ģimenes pamatā ir jābūt katra ģimenes locekļa līdztiesības, tiesiskuma un personiskās izaugsmes principiem, arī nodokļu tiesību jomā sievietes uztverot tāpat kā vīriešus, proti, kā patstāvīgus cilvēkus un neatkarīgas iedzīvotājas, nevis vīriešu aprūpētas personas;

H.

tā kā dalībvalstis kā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām parakstītājas ir apņēmušās pildīt pienākumu mobilizēt maksimālus pieejamos resursus, lai iegūtu līdzekļus ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakāpeniskai īstenošanai;

I.

tā kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa noteikumi, kuru dēļ sievietēm netieši ir nelabvēlīgāks stāvoklis saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai un tās nosacījumiem, kā arī ar darba devēja nodrošinātajām pensijām, var būt pretrunā 14. pantam 2006. gada 5. jūlija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/54/EK (8) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (9);

J.

tā kā Komisijas dienestu darba dokumentā “Stratēģiskā iesaistīšanās dzimumu līdztiesības veicināšanā 2016.–2019. gadā” ir norādītas dzimumu līdztiesībai svarīgas jomas, tostarp nodokļu politika, taču tajā nav saistošu noteikumu vai aicinājuma dalībvalstu līmenī īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai;

K.

tā kā nodokļu politikā var būt iekļauta tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ; tā kā tieša diskriminācija nozīmē, ka nodokļu noteikumi tieši attiecas vai nu uz vīriešiem, vai arī sievietēm kādā noteiktā veidā, savukārt netieša diskriminācija nozīmē, ka nodokļu noteikumi teorētiski visiem tiek piemēroti vienādi, taču faktiski ir diskriminējoši pret sievietēm, jo politika mijiedarbojas ar uzvedības/ienākumu modeļiem, kas atšķirīgi ietekmē dzimumus; tā kā lielākā daļa dalībvalstu ir atcēlušas tādus noteikumus nodokļu jomā, kas nepārprotami paredz atšķirīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, taču netieša nodokļu diskriminācija dzimuma dēļ joprojām ir izplatīta visā ES, jo nodokļu noteikumi mijiedarbojas ar sociālekonomisko situāciju;

L.

tā kā politikas izvēles, kas paredz palielināt un pārdalīt ieņēmumus, var nesamērīgi ietekmēt sieviešu ienākumus un ekonomisko drošību un samazināt viņu piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem, tā apdraudot viņu spēju īstenot savas ekonomiskās un sociālās tiesības un virzību uz dzimumu līdztiesību;

M.

tā kā dzimumperspektīvas trūkums ES un valstu nodokļu politikā pastiprina pašlaik pastāvošo plaisu starp dzimumiem (nodarbinātība, ienākumi, neapmaksāts darbs, pensija, nabadzība, bagātība utt.), neveicina sieviešu iekļūšanu un palikšanu darba tirgū un atbalsta tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus;

N.

tā kā nodokļu politikas izstrāde ir būtisks stratēģijas “Eiropa 2020” elements; tā kā Eiropas pusgada galvenais mērķis joprojām ir nodrošināt atbilstību Stabilitātes un izaugsmes paktam un tā kā ar dzimumu saistīti aspekti bieži netiek ņemti vērā prioritātēs un ieteikumos, jo īpaši attiecībā uz nodokļiem;

O.

tā kā regresīvas izmaiņas, kas pēdējās desmitgadēs ir vērojamas dalībvalstīs attiecībā uz darbaspēka, uzņēmumu ienākuma, patēriņa un īpašuma nodokļiem, ir novājinājušas nodokļu sistēmu pārdales spēju un sekmējušas ienākumu nevienlīdzības saasināšanos; tā kā šīs strukturālās pārmaiņas ir pārvirzījušas nodokļu slogu uz grupām ar zemiem ienākumiem — tātad it īpaši sievietēm —, jo ienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem ir nevienlīdzīgs, augstāko ienākumu pelnītāju vidū ir maz sieviešu, pamatpreču un pamatpakalpojumu patēriņa rādītājs sieviešu vidū ir lielāks nekā sabiedrības vidējais rādītājs, un salīdzinoši lielu daļu no sieviešu kopējiem ienākumiem veido no darba gūtie ienākumi, bet salīdzinoši mazu daļu — ienākumi no kapitāla (10);

P.

tā kā jo īpaši sievietes var saskarties ar ekonomisku nevienlīdzību, ko izraisa ienākumu nevienlīdzīgs sadalījums starp sievietēm un vīriešiem, nelielais sieviešu īpatsvars lielāko ienākumu guvēju vidū un salīdzinoši lielais darba ienākumu īpatsvars un mazais kapitāla ienākumu īpatsvars no sieviešu kopējiem ienākumiem (11);

Q.

tā kā kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem uzņēmumu ienākuma nodokļa vidējās likmes ir būtiski samazinājušās — no vairāk nekā 40 % līdz 21,9 % 2018. gadā, savukārt patēriņa nodokļu (no kuriem PVN veido būtisku daļu) likmes kopš 2009. gada ir palielinājušās, 2016. gadā sasniedzot 20,6 % (12);

R.

tā kā pašreizējā makroekonomikas politikā lielāka vērība būtu jāpievērš neapmaksātas aprūpes un mājsaimniecības darba nozīmei un tā kā pierādījumi rāda, ka 80 % gadījumu aprūpi ES veic neapmaksāti neoficiāli aprūpētāji un 75 % no tiem ir sievietes; tā kā atsevišķi nodokļu politikas veidi, nepietiekami finansēti sabiedriskie pakalpojumi un apgrūtināta sociālo pakalpojumu pieejamība nesamērīgi ietekmē grupas ar zemiem ienākumiem un it īpaši sievietes, jo viņas bieži nodrošina trūkstošo aprūpi, izglītību un cita veida ģimenes atbalstu, parasti par to nesaņemot atlīdzību, tādēļ nesamērīgi liela atbildība par aprūpi joprojām gulstas uz sievietēm; tā kā tieši nabadzīgākās un neaizsargātākās sievietes ES dalībvalstīs saskaras ar dubultu slogu, proti, neoficiālu aprūpes darbu un slikti apmaksātu nestabilu nodarbinātību (13);

S.

tā kā gandrīz visas dalībvalstis ir savām ienākuma nodokļa sistēmām piemērojušas divējādu pieeju, proti, nosakot augstāku nodokļu robežlikmi otrā naudas pelnītāja ienākumiem un ieviešot vienotas nodokļu likmes lielākajai daļai kapitāla ienākumu veidu; tā kā lielākajā daļā dalībvalstu nesamērīgi lielais nodokļu slogs, kas tiek piemērots otrajam naudas pelnītājam ģimenē tieša progresīvā nodokļa grafiku dēļ, kurus piemēro darba algai, ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē sieviešu dalību darba tirgū (14), papildus citiem nodokļu un pabalstu nosacījumiem un bērnu aprūpes vispārējo pakalpojumu izmaksām un nepietiekamībai;

T.

tā kā neaktivitātes “slazda” līmeni (pašreiz 40 %) un zema atalgojuma “slazda” līmeni, kas nesamērīgi ietekmē sievietes un nemotivē viņu pilnvērtīgu dalību nodarbinātībā, savā ziņā nosaka tiešo nodokļu noteikumi, kas papildina pabalstu zaudēšanu;

U.

tā kā dažās dalībvalstīs ģimenes var izmantot nodokļu samazinājumus arī saistībā ar apgādājamu laulāto draugu, pabalstiem precētiem pāriem un/vai nodokļu kredītiem pāriem ar vienu pelnītāju, un tas saglabā asimetriju salīdzinājumā ar viena vecāka, galvenokārt sieviešu, ģimenēm un neņem vērā ES ģimeņu situāciju atšķirības; tā kā šādi nodokļu atvieglojumi parasti nemotivē precētu sieviešu ienākšanu darba tirgū un tieši vai netieši sekmē sieviešu laika pārdali nevis apmaksāta darba veikšanai, bet gan neapmaksātam darbam;

V.

tā kā pētniecība par nodokļu ietekmi uz dzimumu nevienlīdzību uzņēmumu pārticības, individuālās pārticības un īpašumu ziņā nav pietiekami attīstīta, ir steidzami jānodrošina, lai šajās jomās būtu pieejami pēc dzimumiem sadalīti dati,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

—

ņemot vērā 2018. gada 6. februāra lēmumu par Savienības pesticīdu atļaušanas procedūras īpašās komitejas izveidi, tās pienākumiem, skaitlisko sastāvu un pilnvaru laiku (1),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. pantu,

—

ņemot vērā 7. vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam (2),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (3) (“regula”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 23. februāra Regulu (EK) Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 10. jūnija Regulu (ES) Nr. 546/2011 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu attiecībā uz vienotajiem principiem augu aizsardzības līdzekļu novērtēšanai un atļauju piešķiršanai (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 1. marta Regulu (ES) Nr. 283/2013, ar ko nosaka datu prasības attiecībā uz darbīgajām vielām (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 1. marta Regulu (ES) Nr. 284/2013, ar ko nosaka datu prasības attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 29. jūnija Īstenošanas regulu (ES) 2016/1056, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 attiecībā uz apstiprinājuma perioda pagarināšanu darbīgajai vielai glifosātam (11), un Komisijas 2016. gada 1. augusta Īstenošanas regulu (ES) 2016/1313, ar ko attiecībā uz darbīgās vielas glifosāta apstiprināšanas nosacījumiem groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. decembra Īstenošanas regulu (ES) 2017/2324, ar ko atjauno darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (13),

—

ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju (14) un 2017. gada 24. oktobra rezolūciju (15) par Komisijas īstenošanas regulas projektu, ar ko darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Īstenošanas Regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu,

—

ņemot vērā 2017. gada 15. februāra rezolūciju par bioloģiskajiem zema riska pesticīdiem (16),

—

ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par inovācijas un ekonomiskās attīstības veicināšanu Eiropas lauku saimniecību turpmākajā pārvaldībā (17),

—

ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par tehnoloģiskiem risinājumiem ilgtspējīgai lauksaimniecībai Eiropas Savienībā (18),

—

ņemot vērā 2018. gada 13. septembra rezolūciju par Augu aizsardzības līdzekļu regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu (19),

—

ņemot vērā Eiropas īstenošanas novērtējumu par Regulu (EK) Nr. 1107/2009 un tās attiecīgajiem pielikumiem, ko Eiropas Parlamenta Izpētes dienests publicēja 2018. gada aprīlī,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 23. novembra spriedumu lietā C-442/14 Bayer CropScience SA-NV, Stichting De Bijenstichting pret College voor de toelating van gewasbeschermingsmiddelen en biociden (20),

—

ņemot vērā Eiropas Ombuda 2016. gada 18. februāra lēmumu lietā 12/2013/MDC par Komisijas praksi attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu (pesticīdu) atļauju piešķiršanu un laišanu tirgū,

—

ņemot vērā 2015. gada 20. martā publicēto pētījumu “Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras monogrāfijas, 112. sējums: piecu fosfororganisko insekticīdu un herbicīdu novērtējums”,

—

ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2015. gada 12. novembra publikāciju “Secinājums par darbīgās vielas glifosāta radītā pesticīdu riska novērtēšanas salīdzinošo izvērtēšanu” (21), kā arī tās 2017. gada 7. septembra publikāciju “Peer review of the pesticide risk assessment of the potential endocrine disrupting properties of glyphosate” (Endokrīnos traucējumus potenciāli izraisošo glifosāta īpašību pesticīdu riska novērtējuma salīdzinošā pārskatīšana) (22),

—

ņemot vērā Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) Riska novērtēšanas komitejas (RNK) 2017. gada 15. marta atzinumu par glifosāta klasifikāciju,

—

ņemot vērā Zinātnisko konsultāciju mehānisma (ZKM) 2018. gada jūnija Zinātnisko atzinumu 5/2018 par ES augu aizsardzības līdzekļu atļaušanas procedūrām (23),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regula (EK) Nr. 1185/2009 attiecībā uz statistiku par pesticīdiem (COM(2017)0109),

—

ņemot vērā “Īstenošanas plānu par zema riska augu aizsarglīdzekļu pieejamības palielināšanu un paātrinātu integrētās augu aizsardzības īstenošanu dalībvalstīs”, ko izstrādāja Ilgtspējīgas augu aizsardzības ekspertu grupa un ko Padome apstiprināja 2016. gada 28. jūnijā,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes īpašā referenta par tiesībām uz pārtiku 2017. gada 24. janvāra ziņojumu par pesticīdu izmantošanu lauksaimniecībā pasaulē un tās ietekmi uz cilvēktiesībām,

—

ņemot vērā LESD 13. pantu, kas paredz, ka nosakot un īstenojot Savienības politiku, jo īpaši attiecībā uz iekšējo tirgu, būtu pilnībā jāievēro dzīvnieku labturības prasības, jo dzīvnieki ir justspējīgas būtnes,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 22. septembra Direktīvu 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (24),

—

ņemot vērā īpašo Eirobarometra aptauju Nr. 442, kura veikta 2016. gada martā un kurā noteikts, ka 89 % ES iedzīvotāju piekrīt, ka ES būtu jādara vairāk, lai starptautiskā līmenī veicinātu lielāku izpratni par dzīvnieku labturības nozīmi, un 90 % ES iedzīvotāju piekrīt, ka ir svarīgi noteikt augstus dzīvnieku labturības standartus,

—

ņemot vērā to, ka Parlaments saņem neskaitāmus lūgumrakstus no satrauktiem iedzīvotājiem, kuri, īstenojot savas tiesības, kas noteiktas LESD 24. un 227. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantā, pieprasa pārtraukt Eiropā un arī visā pasaulē testus ar dzīvniekiem un īstenot starptautiskus dzīvnieku labturības standartus,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ES riska novērtēšanas pārredzamību un ilgtspēju pārtikas aprites ķēdē (COM(2018)0179) (25),

—

ņemot vērā to, ka Komisija pašreiz veic Regulas (EK) Nr. 1107/2009 REFIT novērtējumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Savienības pesticīdu atļaušanas procedūras īpašās komitejas ziņojumu (A8-0475/2018),

A.

tā kā Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (turpmāk — “regula”) mērķis ir nodrošināt gan cilvēku, gan dzīvnieku veselības, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un uzlabot iekšējā tirgus darbību, saskaņojot noteikumus par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, vienlaikus veicinot lauksaimniecisko ražošanu;

B.

tā kā ES augu aizsardzības līdzekļu atļaušanas procedūra ir viena no stingrākajām pasaulē; tā kā — ņemot vērā vairāku ieinteresēto personu paustās bažas par glifosāta novērtējumu, Savienības pesticīdu atļaušanas procedūras īpašā komiteja (PEST) tiecas noteikt jomas, kurās iespējami turpmāki uzlabojumi saistībā ar Savienības augu aizsardzības līdzekļu atļaušanas procedūru, uzlabojot ieteikumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu gan cilvēku, gan arī dzīvnieku veselības un vides augsta līmeņa aizsardzību;

C.

tā kā piesardzības princips ir Savienības politikas pamatprincips, ko paredz LESD 191. pants; tā kā saskaņā ar regulas 1. panta 4. punktu tās pamatā ir piesardzības princips; tā kā lēmumam par riska pārvaldību saskaņā ar 13. panta 2. punktu ir jāatbilst piesardzības principa nosacījumiem, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 178/2002 7. panta 1. punktā; tā kā Regulas (EK) Nr. 178/2002 7. panta 2. punktā noteikts, ka pasākumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz piesardzības principu, jābūt proporcionāliem;

D.

tā kā vairākas ieinteresētās personas ir paudušas bažas par glifosāta novērtējumu un jo īpaši par to, vai ir veikts neatkarīgs, objektīvs un pārredzams novērtējums, vai pienācīgi piemēroti Regulā (EK) Nr. 1272/2008 noteiktie klasifikācijas kritēriji, vai atbilstīgi izmantotas attiecīgās vadlīnijas un vai pienācīgi piemēroti apstiprināšanas kritēriji un piesardzības princips;

E.

tā kā saskaņā ar regulas 4. panta 3. punktu augu aizsardzības līdzeklim saistībā ar labai augu aizsardzības praksei atbilstīgu lietošanu, ņemot vērā reālus lietošanas apstākļus, nav tūlītējas vai vēlākas kaitīgas ietekmes uz cilvēku, tostarp neaizsargāto grupu, veselību, kā arī nav nevēlamas iedarbības uz vidi;

F.

tā kā, novērtējot regulas īstenošanu, tika secināts, ka tās mērķi saistībā ar cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzību un vidi nav pilnībā īstenoti un ka būtu jāveic uzlabojumi, lai tos sasniegtu;

G.

tā kā ir ļoti svarīgi, lai regula tiktu pilnībā īstenota visās dalībvalstīs;

H.

tā kā apstiprināšanas un atļauju piešķiršanas procesos iesaistīto valstu kompetento iestāžu darbs bieži vien netiek veikts laikus; tā kā ir konstatēts, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuras ir iesaistītas apstiprināšanas un atļaušanas procesā, dažkārt trūkst personāla un finansējuma; tā kā papildus kavējumiem, kas saistīti ar novērtēšanas darbu, arī resursu trūkums var ietekmēt gan darbīgo vielu, gan arī augu aizsardzības līdzekļu novērtējumu, kā arī šāda novērtējuma veikšanai nepieciešamo laikposmu;

I.

tā kā riska novērtējuma neatkarība ir pamats, lai veidotu uzticību regulai un ES pārtikas aprites tiesību aktiem;

J.

tā kā konstatēts, ka lēmumu pieņemšanas process nav pārredzams visā procedūras laikā, jo nav nodrošināta sabiedrības piekļuve visiem pētījumiem un izejas datiem līdz pat riska pārvaldības posmam;

K.

tā kā tiesības piekļūt ES iestāžu, tostarp ES aģentūru, rīcībā esošajiem dokumentiem ir būtiskas tiesības un šo tiesību izņēmumi ir jāinterpretē šauri; norāda uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru pārredzamība un piekļuve dokumentiem veicina ES aģentūru lielāku leģitimitāti iedzīvotāju skatījumā un nodrošina ES aģentūru lielāku pārskatatbildību iedzīvotājiem demokrātiskā sistēmā (26);

L.

tā kā Komisijas Regula (ES) Nr. 283/2013, ar ko nosaka datu prasības attiecībā uz darbīgajām vielām, būtu regulāri jāpārskata, lai ņemtu vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas; tā kā Komisijas paziņojums, īstenojot Komisijas 2013. gada 1. marta Regulu (ES) Nr. 283/2013, ar ko nosaka datu prasības attiecībā uz darbīgajām vielām (27), joprojām ir visaptverošākais vadlīniju un testēšanas pamatnostādņu avots, lai gan daži no uzskaitītajiem dokumentiem varētu būt aizstāti un tos vajadzētu atjaunināt; tā kā metodikā, ko pamatnostādņu veidā izmanto Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) un dalībvalstis darbīgo vielu zinātniskai novērtēšanai, ne vienmēr ņemtas vērā aktuālākās zinātnes un tehnikas atziņas, kā to nosaka regulas 4. pants; tā kā riska novērtējumā netiek iekļautas vairākas nozīmīgas pārbaudes vai arī netiek izmantotas jaunākās zinātniskās metodes (piemēram, augsnes organismu mūsdienīgas ekotoksikoloģikās pārbaudes un novērtējums par atlieku koncentrāciju vidē, proti, putekļos, vējā, gaisā un ūdenī);

M.

tā kā atjauninātās pamatnostādnes par bitēm, ko EFSA izmantojusi savā nesen sagatavotajā pārskatā par trīs neonikotinoīdiem, vēl nav oficiāli pieņemtas; tā kā pamatnostādnes par augsnes organismiem, ko pašreiz izmanto EFSA, ir pieņemtas 2002. gadā;

N.

tā kā pamatnostādnēs tiesību aktu prasības pārveidotas praktiskos pasākumos, sniedzot skaidrojumus par veicamajām darbībām, savukārt testēšanas pamatnostādnēs noteikti testēšanas protokoli, kas jāievēro, sagatavojot datus, un skaidrota testēšanas kārtība;

O.

tā kā satraukumu rada augu aizsardzības līdzekļu plašā izmantošana, kā arī to neatbilstīga izmantošana profilaktiskos nolūkos;

P.

tā kā augu aizsardzības līdzekļu izmantošana desikācijai (proti, pamatkultūrauga apstrādei pirms ražas novākšanas, lai paātrinātu tā nogatavošanos un atvieglotu ražas novākšanu) nav atbilstīga;

Q.

tā kā augu aizsardzības līdzekļu izmantošana teritorijās, ko izmanto plašāka sabiedrība vai neaizsargātās grupas, nav atbilstīga;

R.

tā kā saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) apkopotajiem datiem ES 2016. gadā tika izlietotas 368 588 tonnas pesticīdu, kas ir 11,8 % no kopējā patēriņa pasaulē;

S.

tā kā saskaņā ar FAO pesticīdu izmantošana ES kopš 2009. gada palielinās; tā kā tendences dalībvalstīs tomēr ļoti atšķiras, un dažās dalībvalstīs ir vērojams straujš apjoma pieaugums, savukārt citās — būtisks patēriņa samazinājums; tā kā 16 ES dalībvalstīs pārdotais kopējais pesticīdu darbīgo vielu apjoms laikposmā no 2011. līdz 2016. gadam ir palielinājies par 1,6 %;

T.

tā kā līdz 2018. gadam ir apstiprinātas 493 darbīgās vielas un pamatvielas;

U.

tā kā Komisijas ziņojumā par Regulas (EK) Nr. 1185/2009 īstenošanu uzsvērti trūkumi statistikā par pesticīdu izmantošanu, kā arī zināšanu trūkums par konkrētu darbīgo vielu izmantošanu;

V.

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības 2016. gada ziņojumu par pesticīdu atliekām pārtikā (28), ko EFSA publicēja 2018. gadā, 96,2 % paraugu bija atbilstīgi robežvērtībām, ko pieļauj ES tiesību akti;

W.

tā kā sabiedrībai trūkst zināšanu par bīstamību un risku, kā arī par pieļaujamu un nevēlamu bīstamību un risku un par atbilstību maksimālā atlieku līmeņa (MAL) robežvērtībām Eiropā;

X.

tā kā lēmumi par atļauju izsniegšanu jaunām darbīgajām vielām un augu aizsardzības līdzekļiem pastāvīgi tiek pieņemti, neskatoties uz neskaidrībām saistībā ar faktisko ietekmi; tā kā netiek veikta pietiekama uzraudzība pēc atļauju izsniegšanas; tā kā trūkst datu par katra izmantotā augu aizsardzības līdzekļa precīzu daudzumu, par riska mazināšanas pasākumu īstenošanu un efektivitāti, kā arī par iespējamo kaitīgo ietekmi uz cilvēka un dzīvnieku veselību un vidi;

Y.

tā kā trūkst datu par darbīgo vielu, aizsargvielu, sinerģistu un papildvielu un to metabolītu, kā arī par preparātu un produktu maisījumu faktisko ietekmi; tā kā tādēļ nav pietiekamas informācijas par pesticīdu pilnīgu ietekmi uz cilvēku un dzīvnieku veselību un uz vidi;

Z.

tā kā izmēģinājuma projekts “Vides monitorings attiecībā uz pesticīdu izmantošanas ietekmi uz medus bitēm” vēl nav īstenots, neskatoties uz to, ka tas 2017. un 2018. finanšu gadā iekļauts Savienības budžetā;

AA.

tā kā viens no 7. vispārējās Savienības rīcības programmas līdz 2020. gadam mērķiem ir panākt, lai ķīmiskie produkti tiktu ražoti un izmantoti tā, lai pēc iespējas samazinātu būtisku negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību un vidi, un tā kā joprojām nav apzināta dažādu ķīmisku produktu kopējā ietekme uz cilvēka veselību un vidi;

AB.

tā kā regulas 4. panta 3. punktā noteikts, ka augu aizsardzības līdzeklim “nav tūlītējas vai vēlākas kaitīgas ietekmes (..) uz cilvēku (..) veselību (..), ņemot vērā zināmo kumulatīvo un sinerģisko ietekmi, ja ir pieejamas Iestādes apstiprinātas zinātniskās metodes tādas ietekmes novērtēšanai (..)”; tā kā Regula (EK) Nr. 396/2005 paredz ņemt vērā “to zināmo kumulatīvo un sinerģisko iedarbību, ja ir pieejamas šīs iedarbības izvērtēšanas metodes”;

AC.

tā kā šādas metodes pašreiz ir pieejamas un sagaidāms, ka EFSA līdz 2019. gada beigām pabeigs izmēģinājuma novērtējumu par pārtikas pesticīdu kumulatīvo iedarbību uz cilvēka nervu sistēmu un endokrīno sistēmu;

AD.

tā kā pašreiz nav juridiska pienākuma pārbaudīt darbīgo vielu attīstības neirotoksicitāti (AN), kuras piemēri cita starpā ir autisma, uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroma (UDHS) un disleksijas izraisīšana; tā kā jāveic pētījumi par attīstības toksicitāti un neirotoksicitāti un šādi pētījumi var rosināt veikt īpašus pētījumus, lai risinātu konkrētus jautājumus; tā kā šajā saistībā EFSA īsteno projektu, lai izstrādātu alternatīvus risinājumus nolūkā veikt AN skrīningu, neizmantojot dzīvniekus;

AE.

tā kā ir bažas, ka regulas īstenošana attiecībā uz dzīvnieku izmantošanu testēšanā, lai konstatētu bīstamību un novērtētu risku, nav atbilstīga trīs principiem (aizstāšana, samazināšanas un pilnveide), ko paredz Direktīva 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamiem dzīvniekiem, jo Komisijas Regulas (ES) Nr. 283/2013 un (ES) Nr. 284/2013, kā arī attiecīgās pamatnostādnes kopš to pieņemšanas nav atjauninātas, neskatoties uz to, ka ir pieejami apstiprināti alternatīvi testi un tehnoloģijas;

AF.

tā kā testēšana, lai konstatētu ietekmi uz cilvēku veselību, ietver dzīvnieku izmantošanu un tādēļ ne vienmēr ļauj precīzi noteikt iedarbību uz cilvēku;

AG.

tā kā ir jāpaātrina jaunu tādu metožu apstiprināšana, kurās neizmanto dzīvniekus un kuras sniedz informāciju par mehānismiem, kas rada toksicitāti cilvēkiem, tostarp par procesiem, kas rada negatīvu iedarbību uz cilvēkiem;

AH.

tā kā daudzu trešo valstu lauksaimniecības produktu ražošanā tiek nodrošināts zemāks cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmenis attiecībā uz atļauju izsniegšanu un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu; tā kā jānodrošina, lai ES aizsardzības līmeni neapdraudētu lauksaimniecības produktu imports no trešām valstīm;

AI.

tā kā nelikumīgi importēti augu aizsardzības līdzekļi ir nonākuši apritē ES un tiek izmantoti, radot iespēju apdraudējumu sabiedrības veselībai un negodīgu konkurenci attiecībā pret augu aizsardzības līdzekļiem, uz kuriem attiecas atļaušanas procedūra saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem;

AJ.

tā kā vairākas ieinteresētās personas ir paudušas bažas par pārredzamības trūkumu un interešu konfliktu saistībā ar pieteikumu iesniedzēju tiesībām, pirmo reizi iesniedzot pieteikumu darbīgās vielas apstiprināšanai, izvēlēties ziņotāju dalībvalsti (ZD);

AK.

tā kā vairākas ieinteresētās personas ir paudušas bažas par pārredzamības trūkumu un interešu konfliktu saistībā ar to, ka ZD kurai Komisija uztic pienākumu atjaunināt novērtējuma ziņojumu, var būt tā pati dalībvalsts, kura sagatavojusi sākotnējo novērtējuma ziņojuma projektu;

AL.

tā kā pēc regulas stāšanās spēkā saistībā ar jaunām darbīgajām vielām pieteikumu iesniedzēji kā ZD ir izraudzījušies tikai 11 no 28 dalībvalstīm, un tas uzskatāmi norāda uz būtiskām zinātības un personāla atšķirībām;

AM.

tā kā Francija, Nīderlande, Vācija un Apvienotā Karaliste ir izskatījušas aptuveni 80 % visu pieteikumu; tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības būtiski ietekmēs citu dalībvalstu darba apjomu;

AN.

tā kā saskaņā ar regulas 8. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam ir pienākums iesniegt kopsavilkuma dokumentu, kurā cita starpā būtu jāietver izmēģinājumu un pētījumu kopsavilkumi un rezultāti par katru darbīgās vielas datu prasību punktu, tostarp visas iesniegtās informācijas novērtējums;

AO.

tā kā vairākas ieinteresētās personas ir paudušas bažas par tiesību aktos paredzēto novērtēšanas pieeju un jo īpaši attiecībā uz to, kam būtu jāveic zinātniski pētījumi un jāsagatavo pierādījumi par darbīgo vielu novērtēšanu, kam būtu jānodrošina zinātniski recenzētas publikācijas un jānovērtē pētījumi;

AP.

tā kā saskaņā ar regulas 8. panta 5. punktu pieteikuma iesniedzējam ir pienākums pievienot dokumentiem pieejamās zinātniski recenzētās publikācijas par darbīgo vielu un tās attiecīgajiem metabolītiem;

AQ.

tā kā par jaunām darbīgajām vielām parasti ir pieejami tikai pieteikuma iesniedzēja sagatavoti dati, kas iegūti normatīvajos aktos paredzētos pētījumos;

AR.

tā kā risku novērtējumu pamatā jābūt visiem attiecīgajiem pieejamajiem zinātniskajiem pierādījumiem; tā kā zinātniski recenzētās publikācijas nodrošina nozīmīgu informāciju, kas papildina pieteikumu iesniedzēju sniegto informāciju par pētījumiem, kuri balstīti uz labu laboratorijas praksi (LLP), un var ietver konstatējumus, kas brīdina vērtētājus par negatīvo ietekmi, ko nekonstatē standarta pārbaudēs;

AS.

tā kā LLP principus ir izstrādājusi ESAO, lai nodrošinātu, ka pētījumi tiek veikti atbilstīgi konkrētām testēšanas metodēm, lai novērstu krāpšanu; tā kā ES šos principus ir pieņēmusi Direktīvā 2004/10/EK, kas prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai laboratorijas, kuras veic ķīmisku vielu drošības pētījumus, atbilstu ESAO LLP principiem, kā arī Direktīvā 2004/9/EK, kura paredz pienākumu dalībvalstīm izraudzīties iestādes, kuras ir atbildīgas par LLP pārbaudēm to teritorijā;

AT.

tā kā saskaņā ar Komisijas 2015. gada ziņojumu visas dalībvalstis ir transponējušas LLP direktīvas un ir izveidojušas darboties spējīgas LLP atbilstības uzraudzības valstu programmas;

AU.

tā kā ESAO testēšanas pamatnostādnes nodrošina, ka pētījumi ir reproducējami, atbilstīgi un vienveidīgi un dod iespēju regulējošajām iestādēm novērtēt pētījumu kvalitāti un atbilstību, nodrošināt pētījumu metodikas atbilstību un veicināt datu savstarpējo atzīšanu dalībvalstu starpā;

AV.

tā kā saskaņā ar regulas 11. panta 2. punktu “ziņotāja dalībvalsts veic neatkarīgu, objektīvu un pārredzamu novērtējumu, ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas”;

AW.

tā kā ir konstatēts, ka dažādas dalībvalstis, veicot ziņotājas dalībvalsts pienākumus, izmanto atšķirīgu praksi, atsaucoties uz pieteikuma iesniedzēja zinātniski recenzēto publikāciju kopsavilkumiem; tā kā pamatprincips paredz, ka ikvienā zinātniskā publikācijā skaidri jānorāda citu autoru atziņas, izmantojot pēdiņas;

AX.

tā kā Parlaments atzīst debates par publikāciju kopsavilkumu riska novērtējuma ziņojumā par glifosātu, ko sagatavojis Vācijas Federālais riska novērtējuma institūts (BfR); tā kā vairākas ieinteresētās personas ir paudušas bažas par to, ka būtiski novērtējuma elementi riska novērtējuma ziņojuma par glifosātu projektā ir pārņemti no pieteikuma, skaidri nenorādot, ka tās ir atsauces;

AY.

tā kā Savienības augu aizsardzības līdzekļu atļaušanas sistēmas uzticamība ir īpaši atkarīga no sabiedrības uzticēšanās EFSA, kas sniedz zinātniskos atzinumus, kuri ir lēmumu par pārtikas nekaitīgumu Eiropā pamats; tā kā satraukumu rada sabiedrības uzticības EFSA mazināšanās;

AZ.

tā kā pašreiz aptuveni divas trešdaļas dalībvalstu ekspertu, kuri strādā EFSA, pārstāv tikai sešas dalībvalstis;

BA.

tā kā saskaņā ar regulas 4. panta 1. punkta otro daļu, novērtējot darbīgo vielu, vispirms nosaka, vai ir izpildīti II pielikuma 3.6.2. līdz 3.6.4. punktā un 3.7. punktā izklāstītie apstiprināšanas kritēriji (tā dēvētie izslēgšanas kritēriji); tā kā viens no šiem izslēgšanas kritērijiem attiecas uz vielas klasifikāciju kā kancerogēnu vielu (1.A vai 1.B kategorija) saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008;

BB.

tā kā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) saskaņā ar tās nomenklatūru ir klasificējusi glifosātu kā vielu, kas var būt kancerogēna cilvēkiem (2.A kategorija — atbilst 1.B kategorijai Regulā (EK) Nr. 1272/2008); tā kā pēc iepazīšanās ar pieejamo informāciju, tostarp ar IARC novērtējumu, EFSA un ECHA — Eiropas aģentūras, kas ir atbildīgas par zinātnisku novērtējumu veikšanu, kuri ir ES lēmumu par risku pārvaldību pamats, secināja, ka viela nav klasificējama kā kancerogēna saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1272/2008 noteikumiem;

BC.

tā kā IARC, izdarot secinājumus, atbilstīgi tās darba principiem ir pamatojusies tikai uz publikācijām, EFSA un ECHA, veicot novērtējumu, ir pamatojušās galvenokārt uz nepublicētiem pētījumiem, ko pieteikuma iesniedzējs iesniedza saskaņā ar regulas 8. pantu, kā arī tām bija pieejami attiecīgie izejas dati;

BD.

tā kā vairākas citas kompetentās iestādes visā pasaulē, tostarp ASV, Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā un Japānā, ir pabeigušas jaunus glifosāta novērtējumus un ir secinājušas, ka tas nav kancerogēns; tā kā glifosātu joprojām vērtē ASV Vides aizsardzības aģentūra, kuras ekoloģisko risku novērtējuma projektā skaidri noteikts, ka viela var ietekmēt putnus un zīdītājus, kā arī sauszemes un ūdens augus;

BE.

tā kā EFSA veikts salīdzinājums apliecina, ka 2017. gadā no 54 pesticīdiem, kas novērtēti gan ES, gan arī IARC sistēmā, 14 gadījumos ES klasifikācija bija konservatīvāka (un tādējādi arī stingrāka) nekā IARC, 11 gadījumos (glifosāts un 10 citas darbīgās vielas) — mazāk stingra un 29 gadījumos tā bija līdzvērtīga;

BF.

tā kā vairākas ieinteresētās personas ir paudušas un joprojām pauž bažas par EFSA un ECHA atzinumiem, kuros secināts, ka glifosātu nevar klasificēt kā kancerogēnu;

BG.

tā kā šīs pretrunas, kas radīja bažas, diemžēl nebija iespējams atrisināt Īpašajā komitejā;

BH.

tā kā Komisija 2017. gada oktobrī paziņoja, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva “Aizliegt glifosātu un aizsargāt no kaitīgiem pesticīdiem gan cilvēkus, gan vidi” ir pieļaujama; tā kā vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju aicināja Komisiju ierosināt dalībvalstīm ieviest glifosāta izmantošanas aizliegumu, veikt pesticīdu apstiprināšanas procedūras reformu un ES līmenī noteikt obligātus pesticīdu izmantošanas samazināšanas mērķus;

BI.

tā kā tā dēvētie Monsanto dokumenti un Kalifornijas štata Augstākās tiesas nesen pieņemtais spriedums lietā Dewayne Johnson pret Monsanto (lieta Nr. CGC-16-550128) un tā pārsūdzība ir radījuši bažas par glifosāta novērtēšanas procesa neatkarību un interešu konfliktu šajā procesā;

BJ.