Eiropas Savienības Tiesas jaunākās publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī

(2020/C 359/01)

Jaunākā publikācija

OV C 348, 19.10.2020.

Iepriekšējās publikācijas

OV C 339, 12.10.2020.

OV C 329, 5.10.2020.

OV C 320, 28.9.2020.

OV C 313, 21.9.2020.

OV C 304, 14.9.2020.

OV C 297, 7.9.2020.

Šie teksti pieejami

EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

Apelācija sūdzība, ko 2020. gada 11. maijāGamma-A SIA iesniedza par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2020. gada 12. marta spriedumu lietā T-352/19 Gamma-A/EUIPO – Zivju pārstrādes uzņēmumu serviss

(Lieta C-199/20 P)

(2020/C 359/02)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Gamma-A SIA (pārstāvis: M. Liguts, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs

Ar 2020. gada 3. septembra rīkojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) atzina apelācijas sūdzību par nepieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 11. maijāGamma-A SIA iesniedza par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2020. gada 12. marta spriedumu lietā T-353/19 Gamma-A/EUIPO – Zivju pārstrādes uzņēmumu serviss

(Lieta C-200/20 P)

(2020/C 359/03)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Gamma-A SIA (pārstāvis: M. Liguts, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs

Ar 2020. gada 3. septembra rīkojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) atzina apelācijas sūdzību par nepieļaujamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 15. jūlijā iesniedza Bundesgerichtshof (Vācija) – Facebook Ireland Limited/Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e.V.

(Lieta C-319/20)

(2020/C 359/04)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesgerichtshof

Pamatlietas puses

Revīzijas sūdzības iesniedzēja: Facebook Ireland Limited

Atbildētāja revīzijas tiesvedībā: Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e.V.

Prejudiciālais jautājums

Vai tiesību normas, kas ietvertas Regulas (ES) 2016/679 (1) VIII nodaļā, it īpaši 80. panta 1. un 2. punktā, kā arī 84. panta 1. punktā, nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas – līdztekus iejaukšanās pilnvarām, kas piemīt uzraudzības iestādēm, kuru kompetencē ir regulas piemērošanas uzraudzība un izpilde, un datu subjektu tiesību aizsardzības līdzekļiem –, neatkarīgi no individuālu datu subjektu konkrētu tiesību pārkāpumiem un bez datu subjekta pilnvarojuma par Regulas (ES) 2016/679 pārkāpumiem konkurentiem, no vienas puses, un atbilstoši valsts tiesībām pilnvarotām organizācijām, iestādēm un kamerām, no otras puses, piešķir tiesības vērsties pret pārkāpēju ar civilprasību tiesā jautājumos, kas skar negodīgas komercprakses aizlieguma neievērošanu vai tiesību aktu patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārkāpumu vai aizliegumu izmantot spēkā neesošus Vispārējos darījumu nosacījumus?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 20. jūlijā iesniedza Audiencia Provincial de Barcelona (Spānija) – CDT, SA/MIMR, HRMM

(Lieta C-321/20)

(2020/C 359/05)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Audiencia Provincial de Barcelona

Pamatlietas puses

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: CDT, SA

Atbildētāji apelācijas sūdzībā: MIMR, HRMM

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai ar Tiesas spriedumu, kurā, interpretējot un piemērojot Savienības direktīvu, tiek atzīts, ka tai ir pretrunā kāda valsts tiesību norma, šī valsts tiesību norma nekavējoties zaudē spēku, vai arī tā ir jāturpina piemērot attiecībās starp privātpersonām līdz brīdim, kad valsts likumdevējs to groza? Tiek lūgts uz šo jautājumu atbildēt vai nu vispārīgi, vai arī saistībā tieši ar Tiesas 2012. gada 14. jūnija spriedumu (1) un tā ietekmi uz Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios [Vispārīgais likums par patērētāju un lietotāju aizsardzību] 83. pantu tā redakcijā, kas [bija spēkā līdz grozījumiem, kas izdarīti ar 2014. gada 27. marta Likumu Nr. 3/2014].

2)

Vai Savienības tiesību sistēmai raksturīgajam tiesiskās noteiktības principam ir pretrunā tas, ka pilnībā tiek svītrots par netaisnīgu uzskatīta līguma noteikuma saturs, gadījumā, ja līguma noslēgšanas un šā noteikuma formulēšanas brīdī nebija kritēriju, ar kuriem noteikt, kas ir netaisnīgs šajā noteikumā atrunātajā aspektā, jo šajā ziņā nebija nedz tiesību normu, nedz judikatūras? Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai sekām ir jābūt tādām, ka attiecīgais noteikums tiek svītrots tikai par netaisnīgu uzskatītajā aspektā?

3)	Vai šim pašam principam ir pretrunā tas, ka judikatūras atziņa par valsts tiesību normu interpretāciju tiek piemērota līgumiem, kas noslēgti, kamēr šī atziņa vēl nebija noformulēta un tiesu vidū vispārēji valdīja šai jaunajai atziņai pretrunīgs uzskats?

---

(1)  Tiesas spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito (C-618/10, EU:C:2012:349).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 23. jūlijā iesniedza Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Spānija) – IP/Tribunal Económico-Administrativo Regional de Cataluña (TEAR de Cataluña)

(Lieta C-330/20)

(2020/C 359/06)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Superior de Justicia de Cataluña

Pamatlietas puses

Prasītāja: IP

Atbildētāja: Tribunal Económico-Administrativo Regional de Cataluña (TEAR de Cataluña)

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Savienības tiesībām, proti, LESD 63. un 65. pantam un brīvas aprites, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pamatprincipiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā Ley 35/2006, de 28 de noviembre, del Impuesto sobre la Renta de las Personas Físicas [y de modificación parcial de las leyes de los Impuestos sobre Sociedades, sobre la Renta de no Residentes y sobre el Patrimonio] [2006. gada 28. novembra Likums 35/2006 par fizisko personu ienākuma nodokli un daļējiem grozījumiem likumos par uzņēmumu nodokli, par nerezidentu ienākuma nodokli un turības nodokli] 39. panta 2. punkts, kura redakcija izriet no 2012. gada 29. oktobra Likuma 7/2012 3. panta 2. punkta un saskaņā ar kuru gadījumā, kad pienākums ar “720. veidlapu” deklarēt ārvalstīs esošu mantu vai tur reģistrētas tiesības un aktīvus, nav izpildīts atbilstoši formas prasībām vai arī ir izpildīts novēloti, šī manta, tiesības un aktīvi “katrā ziņā” ir jākvalificē kā “nepamatots kapitāla pieaugums”, kas apliekams ar nodokli visagrākajā taksācijas periodā, attiecībā uz kuru nav iestājies noilgums, – neievērojot Ley 58/2003, de 17 de diciembre, General Tributaria [2003. gada 17. decembra Vispārējais nodokļu likums 58/2003] paredzētos noilguma noteikumus – ja vien tie nav “deklarētie ienākumi” vai ienākumi, kas ir gūti laika periodos, kad persona nebija nodokļu maksātājs Spānijā? Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši tāpēc, ka minētā tiesību norma tiek atzīta par samērīgu -

2)

Vai Savienības tiesībām, proti, LESD 63. un 65. pantam un brīvas aprites, vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un samērīguma pamatprincipiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā 2006. gada 28. novembra Fizisku personu ienākuma nodokļa likuma 35/2006 39. panta 2. punkts, kas paredz iepriekš minētās sekas gadījumā, ja šie ienākumi tika deklarēti novēloti, tomēr tas ir izdarīts pirms ir uzsākta un paziņota jebkāda veida kontroles procedūra vai iesniegts jebkāds lūgums par informācijas apmaiņu nodokļu jomā, lai gan ir spēkā mehānisms šādas informācijas apmaiņas veikšanai ar trešo valsti?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 24. jūlijā iesniedza Cour de cassation (Francija) – VD

(Lieta C-339/20)

(2020/C 359/07)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Cour de cassation

Pamatlietas puses

Prasītājs: VD

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (1) 12. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (2), ar ko šī direktīva ir aizstāta kopš 2016. gada 3. jūlija, 23. panta 2. punkta g) un h) apakšpunkts kopsakarā ar šīs regulas 65. apsvērumu nozīmē to, ka, ņemot vērā izmantotās informācijas slepenību un to, ka sabiedrība var tikt skarta kopumā, valsts likumdevējs elektronisko sakaru operatoriem var uzdot uz noteiktu laiku, bet visaptveroši saglabāt pieslēguma datus, lai direktīvas 11. pantā un regulas 22. pantā minētajai kompetentajai iestādei ļautu – ja par konkrētām personām parādās iemesls šaubīties, vai tās gadījumā nav iesaistītas iekšējās informācijas izmantošanā un tirgus manipulācijās – pieprasīt no operatora esošos datu plūsmas ierakstus gadījumos, kad ir iemesli aizdomām, ka šiem ar izmeklēšanas priekšmetu saistītajiem ierakstiem var būt nozīme, lai pierādītu pārkāpumu, tostarp ļaujot izsekot kontaktiem, ko konkrētās personas ir nodibinājušas pirms šaubu rašanās?

2)

Gadījumā, ja Eiropas Savienības Tiesas atbilde būtu tāda, kas Cour de cassation liktu atzīt, ka Francijas tiesību akti par pieslēguma datu saglabāšanu neatbilst Savienības tiesībām, – vai šo tiesību aktu iedarbību varētu saglabāt uz noteiktu laiku, lai izvairītos no tiesiskās nenoteiktības un ļautu iepriekš iegūtos un saglabātos datus izmantot atbilstoši kādam no šajos tiesību aktos noteiktajiem mērķiem?

3)

Vai valsts tiesa var uz noteiktu laiku saglabāt tiesiskā regulējuma iedarbību, kas ļauj tādas neatkarīgas administratīvas iestādes pārstāvjiem, kuras uzdevums ir veikt izmeklēšanu tirgus ļaunprātīgas izmantošanas jomā, iegūt pieslēguma datus bez tiesas vai citas neatkarīgas administratīvas iestādes iepriekšējas kontroles?

---

(1)  OV 2003, L 96, 16. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK (OV 2014, L 173, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 31. jūlijā iesniedza Verwaltungsgericht Wien (Austrija) – IE/Magistrat der Stadt Wien

(Lieta C-357/20)

(2020/C 359/08)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Wien

Pamatlietas puses

Prasītājs: IE

Atbildētājs: Magistrat der Stadt Wien

Prejudiciālie jautājumi

1)	Kas ir jāsaprot ar jēdzienu “vairošanās vieta” Dzīvotņu direktīvas (1) 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē un kā “vairošanās vieta” teritoriālā ziņā ir nošķirama no citām vietām?

2)	Atbilstoši kādiem faktoriem ir jānoskaidro, vai vairošanās vietu pastāvēšana ir ierobežota laika ziņā un, ja tas tā ir, uz kādu laikposmu?

3)	Atbilstoši kādiem kritērijiem ir jānoskaidro, vai vairošanās vietu noplicināšana vai iznīcināšana notiek ar kādu konkrētu darbību vai bezdarbību?

4)	Atbilstoši kādiem kritērijiem ir jānoskaidro, vai “atpūtas vietas” Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. panta d) apakšpunkta izpratnē ir tikušas noplicinātas vai iznīcinātas?

---

(1)  Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.) redakcijā, kurā pēdējie grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2013/17/ES (2013. gada 13. maijs), ar ko pielāgo dažas direktīvas vides jomā saistībā ar Horvātijas Republikas pievienošanos (OV 2013, L 158, 193. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 5. augustā iesniedza Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Spānija) – CZ/Tribunal Económico-Administrativo Regional de Cataluña (TEAR de Cataluña)

(Lieta C-366/20)

(2020/C 359/09)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Superior de Justicia de Cataluña

Pamatlietas puses

Prasītājs: CZ

Atbildētāja: Tribunal Económico-Administrativo Regional de Cataluña (TEAR de Cataluña)

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Savienības tiesībām, proti, LESD 63. un 65. pantam un brīvas aprites, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pamatprincipiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā Ley 35/2006, de 28 de noviembre, del Impuesto sobre la Renta de las Personas Físicas [y de modificación parcial de las leyes de los Impuestos sobre Sociedades, sobre la Renta de no Residentes y sobre el Patrimonio] [2006. gada 28. novembra Likums 35/2006 par fizisko personu ienākuma nodokli un daļējiem grozījumiem likumos par uzņēmumu nodokli, par nerezidentu ienākuma nodokli un turības nodokli] 39. panta 2. punkts, kura redakcija izriet no 2012. gada 29. oktobra Likuma 7/2012 3. panta 2. punkta un saskaņā ar kuru gadījumā, kad pienākums ar “720. veidlapu” deklarēt ārvalstīs esošu mantu vai tur reģistrētas tiesības un aktīvus, nav izpildīts atbilstoši formas prasībām vai arī ir izpildīts novēloti, šī manta, tiesības un aktīvi “katrā ziņā” ir jākvalificē kā “nepamatots kapitāla pieaugums”, kas apliekams ar nodokli visagrākajā taksācijas periodā, attiecībā uz kuru nav iestājies noilgums, – neievērojot Ley 58/2003, de 17 de diciembre, General Tributaria [2003. gada 17. decembra Vispārējais nodokļu likums 58/2003] paredzētos noilguma noteikumus – ja vien tie nav “deklarētie ienākumi” vai ienākumi, kas ir gūti laika periodos, kad persona nebija nodokļu maksātājs Spānijā? Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši tāpēc, ka minētā tiesību norma tiek atzīta par samērīgu -

2)

Vai Savienības tiesībām, proti, LESD 63. un 65. pantam un brīvas aprites, vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un samērīguma pamatprincipiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā 2006. gada 28. novembra Fizisku personu ienākuma nodokļa likuma 35/2006 39. panta 2. punkts, kas paredz iepriekš minētās sekas gadījumā, ja šie ienākumi tika deklarēti novēloti, tomēr tas ir izdarīts pirms ir uzsākta un paziņota jebkāda veida kontroles procedūra vai iesniegts jebkāds lūgums par informācijas apmaiņu nodokļu jomā, lai gan ir spēkā mehānisms šādas informācijas apmaiņas veikšanai ar trešo valsti?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 29. jūlijā iesniedza Satversmes tiesa (Latvija) – Boriss Cilevičs u.c./Latvijas Republikas Saeima

(Lieta C-391/20)

(2020/C 359/10)

Tiesvedības valoda – latviešu

Iesniedzējtiesa

Satversmes tiesa

Pamatlietas puses

Pieteikuma iesniedzēji: Boriss Cilevičs, Valērijs Agešins, Vjačeslavs Dombrovskis, Vladimirs Nikonovs, Artūrs Rubiks, Ivans Ribakovs, Nikolajs Kabanovs, Igors Pimenovs, Vitālijs Orlovs, Edgars Kucins, Ivans Klementjevs, Inga Goldberga, Evija Papule, Jānis Krišāns, Jānis Urbanovičs, Ļubova Švecova, Sergejs Dolgopolovs, Andrejs Klementjevs, Regīna Ločmele-Luņova, Ivars Zariņš

Apstrīdēto aktu izdevusī institūcija: Latvijas Republikas Saeima

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai tāds tiesiskais regulējums, kas apstrīdēts pamatlietā, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību vai – alternatīvi – 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī darījumdarbības brīvību, kas ir aizsargāta ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu?

2)	Kādi apsvērumi būtu ņemami vērā, izvērtējot šāda tiesiskā regulējuma attaisnojamību, atbilstību un samērīgumu ar tā leģitīmo mērķi – valsts valodas kā nacionālās identitātes izpausmes aizsardzību?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 20. augustā iesniedza Cour de cassation (Francija) – SR

(Lieta C-397/20)

(2020/C 359/11)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Cour de cassation

Pamatlietas puses

Prasītājs: SR

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (1) 12. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (2), ar kuru no 2016. gada 3. jūlija ir aizstāta iepriekš minētā direktīva, 23. panta 2.punkta g) un h) apakšpunkts kopsakarā ar šīs regulas 65. apsvērumu ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā izpaustās informācijas slepeno raksturu un plašo personu loku, kuras var tikt iesaistītas, valsts likumdevējs var noteikt pienākumu elektronisko komunikāciju operatoriem uz laiku, bet visaptveroši saglabāt informāciju par pieslēguma datiem, lai šīs direktīvas 11. pantā un šīs regulas 22. pantā minētās administratīvās iestādes varētu, rodoties iemesliem noteiktas personas turēt aizdomās par iesaisti iekšējās informācijas ļaunprātīgā izmantošanā vai tirgus manipulācijās, saņemt no operatoriem esošos datus par datu apmaiņu gadījumos, ja pastāv iemesli aizdomām, ka šādi ieraksti saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu varētu izrādīties atbilstoši, lai atklātu pierādījumus pārkāpumu materiālajam sastāvam, tostarp ļaujot izsekot ieinteresēto personu izveidotajiem kontaktiem vēl pirms aizdomu rašanās?

2)

Tādas Tiesas sniegtās atbildes gadījumā, kura liktu Kasācijas tiesai uzskatīt Francijas likuma normu par pieslēguma datu glabāšanu par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, vai varētu uz laiku saglabāt šādas likuma normas tiesiskās sekas, lai novērstu tiesisko nedrošību un ļautu iepriekš ievāktos un uzglabātos datus izmantot kādam no minētajā likumā paredzētajiem mērķiem?

3)	Vai valsts tiesa var uz laiku saglabāt tāda valsts likuma tiesiskās sekas, kas neatkarīgas administratīvās iestādes amatpersonām, veicot izmeklēšanas par ļaunprātīgu rīcību tirgū, ļauj saņemt pieslēguma datus, bez iepriekšējas tiesas vai neatkarīgas administratīvas iestādes uzraudzības?

---

(1)  OV 2003, L 96, 16. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK (OV 2014, L 173, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 20. augustā iesniedza Krajský soud v Brně (Čehijas Republika) – ELVOSPOL/Odvolací finanční ředitelství

(Lieta C-398/20)

(2020/C 359/12)

Tiesvedības valoda – čehu

Iesniedzējtiesa

Krajský soud v Brně

Pamatlietas puses

Prasītāja: ELVOSPOL

Atbildētāja: Odvolací finanční ředitelství

Prejudiciālais jautājums

Vai Padomes Direktīvas 2006/112/EK (1) (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 90. panta 1. un 2. punkta mērķim pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts nosacījums, kas liedz pievienotās vērtības nodokļa maksātājam, kuram ir radies pienākums samaksāt nodokli par pakalpojuma, kas apliekams ar nodokli, sniegšanu citam nodokļa maksātājam, veikt nodokļa summas korekciju par tāda prasījuma summu, kas radies sešus mēnešus pirms tiesas sprieduma par attiecīgā nodokļa maksātāja, kurš ir apmaksājis pakalpojumu tikai daļēji vai nav samaksājis par to vispār, maksātnespēju?

---

(1)  OV 2006, L 347, 1. lpp.

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2020. gada 3. jūlija rīkojumu apvienotajās lietās T-347/19 un T-348/19 Enrico Falqui un Danilo Poggiolini/Eiropas Parlaments 2020. gada 1. septembrī iesniedza Danilo Poggiolini

(Lieta C-408/20 P)

(2020/C 359/13)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Danilo Poggiolini (pārstāvji: F. Sorrentino, A. Sandulli, B. Cimino, advokāti)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Parlaments

Prasījumi

—

Atzīt par pieņemamu D. Poggiolini celto prasību, ar kuru tiek lūgts atcelt Eiropas Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta 2019. gada 11. aprīļa paziņojumu Nr. D (2019) 14435 un Finanšu ģenerāldirektorāta Deputātu finansiālo un sociālo tiesību direkcijas Deputātu atalgojuma un sociālo tiesību 2. nodaļas vadītāja 2019. gada 8. jūlija paziņojumu Nr. D309419; līdz ar to atcelt minētos paziņojumus vai nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai lietas izspriešanai pēc būtības.

—	piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā, kā arī tiesvedībā Vispārējā tiesā.

Motīvi un galvenie argumenti

Prasītājs ir izvirzījis trīs pamatus, ar kuriem tas pamato lūgumu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2020. gada 3. jūlija rīkojumu Nr. 951576 lietā T-348/19, konkrēti,

pamatu par to, ka esot nokavēts termiņš, proti, Eiropas Parlaments neesot ievērojis Vispārējās tiesas Reglamenta 81. pantā un 130. panta 1. punktā, tos aplūkojot kopā, noteikto divu mēnešu termiņu, kurā tam bija tiesības celt iebildumus par D. Poggiolini celtās prasības Vispārējā tiesā pieņemamību, un ka procesuālo dokumentu iesniegšanai, izmantojot “e–Curia” sistēmu, nevarot piemērot Vispārējās tiesas Reglamenta 60. pantu, kurā ir paredzēts, ka “procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu”;

pamatu par to, ka Eiropas Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta 2019. gada 11. aprīļa paziņojums Nr. D (2019) 14435 esot pārsūdzams, jo tas esot radījis tūlītējas tiesiskas sekas, kā rezultātā prasība par tā atcelšanu esot uzskatāma par pieņemamu;

pamatu par to, ka prasība atcelt Finanšu ģenerāldirektorāta Deputātu finansiālo un sociālo tiesību direkcijas Deputātu atalgojuma un sociālo tiesību 2. nodaļas vadītāja 2019. gada 8. jūlija paziņojumu Nr. D309419 esot pieņemama, jo šī prasība ir formulēta ar prasības pieteikuma grozījumiem atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantam, kā arī tiek apgalvots, ka, izpildoties visiem priekšnosacījumiem, šādi grozījumi prasības pieteikumā esot jāuzskata par prasības pieteikumu.

Prasītājs arī ir izvirzījis trīs citus pamatus par 2019. gada 11. aprīļa paziņojuma Nr. D(2019) 14435 un 2019. gada 8. jūlija paziņojuma Nr. D309419 prettiesiskumu, konkrēti,

pamatu par to, ka esot pārkāpts Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija lēmums “Eiropas Parlamenta Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumi”;

pamatu par to, ka Eiropas Parlaments neesot drīkstējis piemērot spēkā neesošu valsts tiesisko regulējumu (proti, tiesisko regulējumu, kas ir ticis ieviests ar Itālijas Deputātu palātas Prezidija Lēmumu Nr. 14/2018);

pamatu par to, ka Eiropas Parlaments esot prettiesiski piemērojis valsts tiesisko regulējumu, kurš ir pretrunā Savienības tiesību pamatprincipiem, proti, tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kā arī esot pieļauts Savienības tiesību pārākuma principa pārkāpums.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 11. septembrīSolar Ileias Bompaina AE iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2020. gada 3. jūlija rīkojumu lietā T-143/19 Solar Ileias Bompaina/Komisija

(Lieta C-429/20 P)

(2020/C 359/14)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Solar Ileias Bompaina AE (pārstāvji: A. Metaxas, dikigoros, A. Bartosch, Rechtsanwalt)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	pārsūdzēto rīkojumu atcelt;

—	atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzība ir balstīta uz diviem pamatiem.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot veikusi ar prasību saistīto faktu kļūdainu juridisko analīzi, jo Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vēra apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtās sūdzības saturu, lai gan tā šo saturu pilnībā pārzināja.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu pierādījumu standartu.

Prasība, kas celta 2020. gada 18. augustā – Lietuvas Republika/Komisija

(Lieta T-537/20)

(2020/C 359/15)

Tiesvedības valoda – lietuviešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lietuvas Republika (pārstāvji: R. Dzikovič un K. Dieninis)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu (1), ciktāl tas ir adresēts Lietuvas Republikai un attiecas uz “priekšlaicīgas pensionēšanās” pasākumu (113. pasākums);

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza vienu pamatu. Tā apgalvo, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ar ko tā noteica Lietuvai korekciju 2 186 447,97 EUR apmērā tādēļ, ka galvenajās pārbaudēs bija nepilnības, esot pārkāpusi Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (2) 52. panta 2. punktu un Regulas (ES) Nr. 908/2014 (3) 34. panta 6. punktu un 35. panta 1. punktu, un neesot ievērojusi samērīguma principu un pienākumu sadarboties.

Komisija, nosakot neatbilstību apmēru, pārkāpuma raksturu un Eiropas Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu, piemēroja Lietuvai vienotas likmes korekciju, lai gan Lietuvas iestādes bija veikušas ex post pārbaudes, kuras bija balstītas uz kritērijiem, kas tika uzlaboti Eiropas Savienības Vispārējās tiesas sprieduma T-508/15, Lietuvas Republika/Komisija gaismā, kā rezultātā ES fondiem nodarītais kaitējumus bija precīzi novērtējams un neatbilstību apmērs bija tik niecīgs, ka Komisija varēja pilnībā pārtraukt izmeklēšanu.

---

(1)  Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2020/859 (2020. gada 16. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2020, L 195, 59. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.).

(3)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 908/2014 (2014. gada 6. augusts), ar ko paredz noteikumus par to, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām struktūrām, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, noteikumiem par pārbaudēm, nodrošinājumu un pārredzamību (OV 2014, L 255, 59. lpp.).

Prasība, kas celta 2020. gada 26. augustā – Guasch Pubill/EUIPO – Napkings (Drāniņas tīrīšanai, Galdauti)

(Lieta T-538/20)

(2020/C 359/16)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Marcos Guasch Pubill (Barselona, Spānija) (pārstāvis: R. Guerras Mazón, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Napkings, SL (Madride, Spānija)

Informācija par procesu EUIPO

Apstrīdētā dizainparauga īpašniece: prasītāja tiesvedībā Vispārējā tiesā

Apstrīdētais dizainparaugs: Kopienas dizainparaugs (Drāniņas tīrīšanai, Galdauti) – Kopienas dizainparaugs Nr. 650 627-0003

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas trešās padomes 2020. gada 23. jūnija lēmums lietā R 1051/2019-3

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu, piemērot res judicata izņēmumu un piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—

pakārtoti – noraidīt izvirzītos argumentus, atcelt apstrīdēto lēmumu un pieņemt tā vietā citu lēmumu, ar kuru noraidīt spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu attiecībā uz visiem tajā izvirzītajiem argumentiem, vai nosūtīt lietu atpakaļ EUIPO“papildu argumentu” izvērtēšanai, attiecībā uz kuriem EUIPO vēl nav lēmis, un piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati

—	Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 52. panta 3. punkta pārkāpums.

—	Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta pārkāpums.

—	Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunkta kopsakarā ar 6. pantu pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 2. septembrī – Sopra Steria Benelux un Unisys Belgium/Komisija

(Lieta T-546/20)

(2020/C 359/17)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Sopra Steria Benelux (Ixelles, Beļģija), Unisys Belgium (Machelen, Beļģija) (pārstāvji: L. Masson un G. Tilman, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atcelt Eiropas Komisijas pieņemto lēmumu publiskā iepirkuma ietvaros, kas publicēts ar Nr. TAXUD/2019/OP/0006 ar nosaukumu “Specification, development, maintenance and 3rd level support of TAXUD IT platforms – Lot A: Evolution services for the CCN/CSI Platform”, ar ko — noraida prasītāju izveidotā konsorcija iesniegto piedāvājumu; — piešķir līguma slēgšanas tiesības konsorcijam ARHS-IBM;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza divus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka, pirmkārt, esot pārkāpts Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES, Euratom) Nr. 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), I pielikuma 23. pants. Otrkārt, šajā pamatā tiek norādīts uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā; — jo Komisija neesot pārbaudījusi izraudzītā pretendenta cenu anomāliju; — jo Komisija neesot uzskatījusi izraudzītā pretendenta piedāvājumu par nesamērīgi lētu.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, kas tostarp ir iekļauts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, jo Komisija neesot atbilstoši pamatojusi lēmumu neuzskatīt izraudzītā pretendenta piedāvājumu par nesamērīgi lētu.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. septembrī – Jeronimo Martins Polska/EUIPO – Rivella International (“Riviva”)

(Lieta T-551/20)

(2020/C 359/18)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Jeronimo Martins Polska S.A. (Kostrzyn, Polija) (pārstāvis: R. Skubisz, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Rivella International AG (Rothrist, Šveice)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “Riviva” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 16 888 174

Informācija par procesu EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 1. jūlija lēmums lietā R 2420/2019-4

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO un gadījumā, ja otra procesa Apelācijas padomē dalībniece iestāsies lietā, personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 47. panta 2. punkta pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. septembrī – QB/ECB

(Lieta T-555/20)

(2020/C 359/19)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: QB (pārstāve: L. Levi, advokāte)

Atbildētāja: Eiropas Centrālā banka

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;

līdz ar to:

—	atcelt 2019. gada 8. oktobrī sagatavoto novērtējuma ziņojumu par 2015. gadu;

—	ciktāl nepieciešams, atcelt 2020. gada 7. februāra un 24. jūnija lēmumus, ar kuriem attiecīgi tika noraidīta prasītājas administratīvā sūdzība un pārsūdzība;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu, kas pēc ex aequo et bono principa novērtēts 15 000 EUR apmērā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja ir izvirzījusi trīs pamatus.

1.	Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauts LESD 266. panta un Novērtējuma vadlīniju pārkāpums, jo neesot tikusi organizēta prasītājas novērtēšana no jauna, bet esot vienkārši pārrakstīti vērtējumi, kuri ir bijuši ietverti sākotnējā novērtējuma ziņojumā.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauts Novērtējuma vadlīniju un procedūras pārkāpums, kā arī neesot izpildīts rūpības pienākums, jo prasītājas novērtējuma ziņojumā neesot konkrēti norādīti veidi, kā uzlabot sniegumu, un neesot izvirzīti mērķi atbilstoši Novērtējuma vadlīnijās norādītajam.

Trešais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu, kas esot pieļauta strīdus novērtējuma ziņojumā attiecībā uz minētajā ziņojumā ietverto faktu novērtējumu.