Eiropas Savienības Tiesas jaunākās publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī

(2020/C 304/01)

Jaunākā publikācija

OV C 297, 7.9.2020.

Iepriekšējās publikācijas

OV C 287, 31.8.2020.

OV C 279, 24.8.2020.

OV C 271, 17.8.2020.

OV C 262, 10.8.2020.

OV C 255, 3.8.2020.

OV C 247, 27.7.2020.

Šie teksti pieejami

EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

Tiesas (astotā palāta) 2020. gada 26. februāra rīkojums (Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – PAGE International Lda/Autoridade Tributária e Aduaneira

(Lieta C-630/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Nodokļi - Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) - Priekšnodokļa atskaitīšana - Direktīva 2006/112/EK - 168. un 176. pants - Izņēmumi no tiesībām uz nodokļa atskaitīšanu - Ēdināšanas pakalpojumu iegāde - “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula - Pievienošanās Eiropas Savienībai)

(2020/C 304/02)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD)

Pamatlietas puses

Prasītāja: PAGE International Lda

Atbildētāja: Autoridade Tributária e Aduaneira

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 168. panta a) punkta un 176. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros pēc attiecīgās dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai, samazina izdevumu jomu, attiecībā uz kuriem nepastāv tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atskaitījumu, ar zināmiem nosacījumiem ļaujot daļēji atskaitīt saistībā ar šādiem izdevumiem, it īpaši tiem, kas saistīti ar ēdināšanu, samaksāto pievienotās vērtības nodokli, pat, ja nodokļa maksātājs norāda, ka šie izdevumi ir pilnībā radušies tā saimnieciskās darbības, kas tiek aplikta ar nodokļiem, ietvaros.

---

(1)  OV C 389, 11.11.2019.

Tiesas (devītā palāta) 2020. gada 16. jūlija rīkojums (Rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen (Beļģija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Federale Overheidsdienst Financiën, Openbaar Ministerie/Metalen Galler NV (C-632/19 un C-633/19), LW-Idee GmbH (C-632/19 un C-633/19), KGH Belgium NV (C-632/19), Vollers Belgium NV (C-633/19)

(Apvienotās lietas C-632/19 un C-633/19) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punkts un 94. pants - Dempings - Dažu Ķīnas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementu imports - Regula (EK) Nr. 91/2009 - Spēkā esamība un interpretācija - Pietiekamu precizējumu par pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, kā arī iemeslu, kas pamato nepieciešamību saņemt atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, neesamība - Acīmredzama nepieņemamība)

(2020/C 304/03)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen

Pamatlietas puses

Prasītājas: Federale Overheidsdienst Financiën un Openbaar Ministerie

Atbildētājas: Metalen Galler NV (C-632/19 un C-633/19), LW-Idee GmbH (C-632/19 un C-633/19), KGH Belgium NV (C-632/19) un Vollers Belgium NV (C-633/19)

Rezolutīvā daļa

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen (Antverpenes pirmās instances tiesa, Beļģija) iesniedza ar 2019. gada 27. marta lēmumiem, ir acīmredzami nepieņemami.

---

(1)  OV C 399, 25.11.2019.

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 16. novembrī iesniegusi Karolina Romańska par Vispārējās tiesas 2019. gada 6. septembra spriedumu lietā T-212/18 Romańska/Frontex

(Lieta C-839/19 P)

(2020/C 304/04)

Tiesvedības valoda – poļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Karolina Romańska – Kuć (pārstāve – A. Tetkowska, advokāte)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra

Ar 2020. gada 31. janvāra rīkojumu lieta tika izslēgta no reģistra.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 19. februārīCurrency One S.A. iesniedza par Vispārējās tiesas 2019. gada 19. decembra spriedumu lietā T-501/18 Currency One/EUIPO – Cinkciarz.pl

(Lieta C-101/20 P)

(2020/C 304/05)

Tiesvedības valoda – poļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Currency One S.A. (pārstāvis: P. Szmidt, advokāts)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Cinkciarz.pl sp. z o.o.

Ar 2020. gada 28. maija rīkojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) atzina apelācijas sūdzību par nepieļaujamu.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 11. maijā iesniedza Sąd Rejonowy dla Warszawy-Woli w Warszawie (Polija) – MN, DN, JN, ZN/X Bank S.A.

(Lieta C-198/20)

(2020/C 304/06)

Tiesvedības valoda – poļu

Iesniedzējtiesa

Sąd Rejonowy dla Warszawy-Woli w Warszawie

Pamatlietas puses

Prasītāji: MN, DN, JN, ZN

Atbildētāja: X Bank S.A.

Prejudiciālie jautājumi

1)

Pirmais jautājums ir šāds – vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (1) 2. panta b) punkts, 3. panta 1. un 2. punkts, 4. pants, kā arī šie apsvērumi: — tā kā patērētājam jāsaņem līdzvērtīga aizsardzība, slēdzot mutiskus un rakstveida līgumus, pēdējā gadījumā neatkarīgi no tā, vai līguma noteikumi ietverti vienā vai vairākos dokumentos; — tā kā līgumu noteikumu negodīga rakstura novērtēšanu atbilstoši izvēlētiem vispārējiem kritērijiem, jo īpaši sabiedriska rakstura pārdošanas un piegāžu jomā, kur tiek sniegti kopēji pakalpojumi, ievērojot lietotāju solidaritāti, jāpapildina ar līdzekļiem dažādu iesaistīto interešu vispārēja izvērtējuma veikšanai; tā kā tam nepieciešama godprātība; tā kā, novērtējot godprātību, jāpievērš īpaša uzmanība pušu pozīcijām pie līguma slēgšanas attiecībā uz to, vai patērētājs kaut kādā veidā ticis mudināts piekrist noteikumiem un vai preces vai pakalpojumi tikuši pārdoti vai piegādāti pēc patērētāja īpaša pasūtījuma; tā kā pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā; — tā kā līgumus būtu jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, patērētājam būtu jādod iespēja faktiski izskatīt visus noteikumus un, ja rodas šaubas, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam; ņemot vērā Tiesas 2015. gada 3. septembra sprieduma Horațiu Ovidiu Costea/SC Volksbank România SA (C-110/14, ECLI:EU:C:2015:538) 16. un 21. punktu, kā arī ģenerāladvokāta Pedro Krusa Viljalona [Pedro Cruz Villalón] 2015. gada 23. aprīļa secinājumu (ECLI:EU:C:2015:271) 20. un 26.–33. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar Direktīvu 93/13 piešķirtā patērētāju aizsardzība ir piemērojama ikvienam patērētājam? Vai arī, kā norādīts Tiesas 2014. gada 30. aprīļa sprieduma Árpád Kásler, Hajnalka Káslerné Rábai/OTP Jelzálogbank Zrt (C-26/13, ECLI:EU:C:2014:282) 74. punktā, patērētāju aizsardzību var saņemt tikai vidusmēra patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs? Citiem vārdiem sakot – vai valsts tiesa par negodīgiem var atzīt tāda līguma noteikumus, ko noslēdz jebkurš patērētājs, vai tā par negodīgiem var atzīt tikai tāda līguma noteikumus, ko noslēdza patērētājs, kuru var uzskatīt par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu vidusmēra patērētāju?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek saņemta atbilde, ka atbilstīgi Direktīvai 93/13 patērētāju aizsardzība nav piešķirama ikvienam patērētājam, bet gan tikai tādam, kurš ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs – vai par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu vidusmēra patērētāju var uzskatīt tādu patērētāju, kas pirms līguma noslēgšanas neizlasīja attiecībā pret ārvalsts valūtu indeksēta hipotekārā kredīta līgumu, kura summa ir 150 000 PLN un kurš tiek noslēgts uz 30 gadiem? Vai šādam patērētājam var tikt piešķirta aizsardzība atbilstīgi Direktīvai 93/13?

3)

Ja uz pirmo jautājumu tiek saņemta atbilde, ka atbilstīgi Direktīvai 93/13 patērētāju aizsardzība nav piešķirama ikvienam patērētājam, bet gan tikai tādam, kurš ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs – vai par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu vidusmēra patērētāju var uzskatīt tādu patērētāju, kas gan izlasīja projektu attiecībā pret ārvalsts valūtu indeksēta hipotekārā kredīta līgumam, kura summa ir 150 000 PLN un kurš tiek noslēgts uz 30 gadiem, bet to līdz galam nesaprata un tomēr neveica pasākumus, lai saprastu tā nozīmi pirms noslēgšanas, it īpaši nevērsās pie otrās līgumslēdzējās puses, proti, bankas, ar lūgumu izskaidrot tā saturu un atsevišķu noteikumu nozīmi? Vai šādam patērētājam var tikt piešķirta aizsardzība atbilstīgi Direktīvai 93/13?

---

(1)  OV 1993, L 95, 29. lpp.

Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 12. maijāClaudio Necci iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 25. marta rīkojumu lietā T-129/19 Necci/Komisija

(Lieta C-202/20 P)

(2020/C 304/07)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Claudio Necci (pārstāvji: S. Orlandi, T. Martin, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 25. marta rīkojumu lietā Necci/Komisija, T-129/19;

—	nodot lietu izskatīšanai Eiropas Savienības Vispārējai tiesai jauna nolēmuma pieņemšanai;

—	atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs lūdz atcelt 2020. gada 25. maijā pieņemto rīkojumu lietā T-129/19, ar kuru Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja viņa prasību atcelt tiesību aktu kā nepieņemamu un piesprieda viņam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Šajā ziņā prasītājs izvirza trīs pamatus:

Pirmais pamats ir par strīda priekšmeta sagrozīšanu, jo Eiropas Savienības Vispārējā tiesa uzskatīja, ka 2011. gada 18. jūlija lēmums ir prasītājam nelabvēlīgs.

Otrais pamats ir par viņa tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, jo, ja viņa prasība ir nepieņemama, prasītāja rīcībā nav neviena tiesību aizsardzības līdzekļa, lai apstrīdētu to, ka viņam vairs nav sociālā nodrošinājuma, lai gan viņš ir strādājis visu savu dzīvi.

Trešais pamats ir par vienas valsts tiesību aktu piemērošanas principa pārkāpumu, jo Eiropas Savienības Vispārējā tiesa nosprieda, ka visa sociālā nodrošinājuma zaudēšana Itālijā pēc pārcelšanas darbā “izriet no attiecīgās valsts tiesību aktos ietvertajām tiesību normām, un tas nekādā veidā neietekmē viņa situāciju saistībā ar JSIS”.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 12. maijā iesniedza Sąd Rejonowy dla Warszawy-Woli w Warszawie (Polija) – M.P., B.P./“A.”, kura veic uzņēmējdarbību ar “A.” S.A. starpniecību

(Lieta C-212/20)

(2020/C 304/08)

Tiesvedības valoda – poļu

Iesniedzējtiesa

Sąd Rejonowy dla Warszawy-Woli w Warszawie

Pamatlietas puses

Prasītājas: M.P., B.P.

Atbildētāja:“A.”, kura veic uzņēmējdarbību ar “A.” S.A. starpniecību

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai, ņemot vērā Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (1) 3. panta 1. punktu, 4. panta 1. punktu un 5. pantu, kā arī tās apsvērumus, kuros ir paredzēts, ka līgumi ir jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā un, ja rodas šaubas, priekšroka ir dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam, līguma noteikumam par ārvalstu valūtas pirkuma un pārdošanas kursu tāda kredīta līgumā, kurš ir indeksēts ārvalstu valūtā, ir jābūt formulētam nepārprotami, proti, tādējādi, lai aizņēmējs/patērētājs varētu patstāvīgi noteikt šo kursu konkrētā dienā, vai arī, ņemot vērā minētās direktīvas 4. panta 1. punktā norādīto līguma veidu, līguma ilgtermiņa (vairāku desmitu gadu) raksturu, kā arī to, ka ārvalstu valūtas kurss nepārtraukti (jebkurā brīdī) mainās, ir iespējams noformulēt līguma noteikumu vispārīgāk, proti, tādā veidā, kas attiecas uz ārvalstu valūtas tirgus vērtību, tādējādi liedzot noteikt pušu tiesību un pienākumu ievērojamu nelīdzsvarotību, kas būtu nelabvēlīgāka patērētājam minētās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē[?]

2)

Ja atbilde uz pirmo [jautājumu] ir apstiprinoša, vai, ņemot vērā Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 5. pantu un tās apsvērumus, līguma noteikumu par to, ka kreditors (banka) nosaka ārvalstu valūtas pirkšanas un pārdošanas kursu, var interpretēt tādējādi, lai šaubas par līgumu interpretētu labvēlīgāk patērētājam un pieņemtu, ka līgumā ārvalstu valūtas pirkšanas un pārdošanas kursi ir noteikti nevis brīvi, bet gan pamatojoties uz brīvo tirgu, jo īpaši situācijā, kad puses vienādi ir sapratušas tos līguma noteikumus, kuri nosaka ārvalstu valūtas pirkšanas un pārdošanas kursus, vai kad aizņēmējs/patērētājs neinteresējās par apstrīdēto līguma noteikumu līguma noslēgšanas vai izpildes brīdī, tostarp neiepazinās ar līguma saturu tā noslēgšanas brīdī vai darbības laikā[?]

---

(1)  OV 1993, L 95, 29. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā: 15. nodaļa, 2. sējums, 288. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 12. maijā iesniedza Sąd Rejonowy dla Warszawy-Woli w Warszawie (Polija) – G.W., E.S./ “A.”Towarzystwu Ubezpieczeń na Życie S.A.

(Lieta C-213/20)

(2020/C 304/09)

Tiesvedības valoda – poļu

Iesniedzējtiesa

Sąd Rejonowy dla Warszawy-Woli w Warszawie

Pamatlietas puses

Prasītāji: G.W., E.S.

Atbildētāja: “A” Towarzystwu Ubezpieczeń na Życie S.A.

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/83/EK (2002. gada 5. novembris) par dzīvības apdrošināšanu (1) 36. panta 1. punkts kopsakarā ar tās III pielikuma A daļas 12. punktu ir jāsaprot tādējādi, ka pienākums darīt zināmu tajā norādīto informāciju attiecas arī uz apdrošināto personu, ja viņš vienlaikus nav apdrošinājuma ņēmējs un rīkojas kā persona, kas kā patērētājs pievienojas grupas dzīvības apdrošināšanas un termiņapdrošināšanas līgumam, kurš noslēgts starp apdrošināšanas sabiedrību un apdrošināšanas ņēmēju uzņēmēju, un kā faktiskais ieguldītājs, kas nodrošina naudas līdzekļus, kuri tiek maksāti kā apdrošināšanas prēmija?

2)

Vai apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/83/EK (2002. gada 5. novembris) par dzīvības apdrošināšanu 36. panta 1. punkts kopsakarā ar III pielikuma A daļas 11. un 12. punktu ir jāsaprot tādējādi, ka tādu tiesisko attiecību kā pirmajā jautājumā ietvaros pienākums informēt par kapitāla aktīvu, kas saistīti ar apdrošināšanas kapitālieguldījumu fondu, īpašībām nozīmē arī, ka patērētājs – apdrošinātā persona pilnīgā un saprotamā veidā ir jāinformē par visiem riskiem, to veidiem un apmēru, kas saistīti ar ieguldījumiem kapitāla fonda aktīvos (tādos kā strukturētās obligācijas vai atvasināti instrumenti), vai arī minētā noteikuma izpratnē pietiek sniegt patērētājam – apdrošinātajai personai tikai pamatinformāciju par galvenajiem riska, kas saistīts ar līdzekļu ieguldīšanu ar apdrošināšanas kapitālieguldījumu fonda starpniecību, veidiem?

3)

Vai Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 36. panta 1. punkts kopsakarā ar III pielikuma A daļas 11. un 12. punktu ir jāsaprot tādējādi, ka pirmajā un otrajā jautājumā aprakstīto tiesisko attiecību ietvaros no tā izriet pienākums darīt zināmus patērētājam, kas pievienojas dzīvības apdrošināšanas līgumam kā apdrošinātā persona, visus ieguldījumu riskus un ar tiem saistītos apstākļus, par kuriem aktīvu (strukturēto obligāciju vai atvasināto instrumentu), kas ietilpst apdrošināšanas kapitālieguldījumu fondā sastāvā, emitents ir informējis apdrošinātāju?

4)

Vai apstiprinošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 36. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam, kas pievienojas grupas dzīvības apdrošināšanas un termiņapdrošināšanas līgumam kā apdrošinātā persona, ir jāsaņem informācija par kapitāla aktīvu īpašībām un riskiem, kas saistīti ar ieguldījumiem šajos aktīvos, pirms līguma noslēgšanas, atsevišķas pirmslīguma procedūras ietvaros, proti, vai tas ir pretrunā ar šādu valsts tiesību normu [kā] 2003. gada 22. maijaustawa o działalności ubezpieczeniowej [likuma par apdrošināšanas darbību] (Dz.U. Nr. 124, poz. 11510; 2009. gada 16. decembra konsolidētā redakcija, Dz.U. 2010, Nr. 11, poz. 66) 13. panta 4. punkts, saskaņā ar kuru pietiek atklāt šo informāciju tikai apdrošināšanas līguma saturā un tās noslēgšanas laikā, un informācijas saņemšanas brīdis nav skaidri noteikts un atdalīts pievienošanās līgumam procedūrā?

5)

Vai apstiprinošas atbildes uz pirmo līdz trešo jautājumu gadījumā Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 36. panta 1. punkts kopsakarā ar III pielikuma A daļas 11. un 12. punktu ir jāinterpretē arī tādējādi, ka tajā noteiktā pienākuma darīt zināmu informāciju izpilde ir jāuzskata par būtisku grupas dzīvības apdrošināšanas un termiņapdrošināšanas līguma elementu, un vai rezultātā konstatējumam, ka šis pienākums nav izpildīts pareizi, var būt tādas sekas, ka apdrošinātajam patērētājam tiek piešķirtas tiesības pieprasīt atmaksāt visas samaksātas apdrošināšanas prēmijas iespējamās vai tā sākotnējās spēkā neesamības konstatēšanas dēļ vai iespējamās individuālā paziņojuma par pievienošanos līgumam spēkā neesamības konstatēšanas dēļ?

---

(1)  OV 2002, L 345, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 26. maijā iesniedza Landesverwaltungsgericht Steiermark (Austrija) – LM

(Lieta C-219/20)

(2020/C 304/10)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landesverwaltungsgericht Steiermark

Pamatlietas puses

Prasītājs: LM

Atbildētāja: Bezirkshauptmannschaft Hartberg-Fürstenfeld

Persona, kas piedalās lietā: Österreichische Gesundheitskasse Kompetenzzentrum LSDB

Prejudiciālais jautājums

Vai ECPAK 6. pants, Hartas 41. panta 1. punkts un 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā par administratīvo pārkāpumu nolaidības dēļ administratīvo pārkāpumu procesā ir paredzēts obligāts piecu gadu noilguma termiņš?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 3. jūnijā iesniedza Verwaltungsgerichtshof (Austrija) – MT/Landespolizeidirektion Steiermark

(Lieta C-231/20)

(2020/C 304/11)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgerichtshof

Pamatlietas puses

Revīzijas sūdzības iesniedzējs: MT

Atbildētāja iestāde: Landespolizeidirektion Steiermark

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai kriminālprocesā ar mērķi aizsargāt monopola sistēmu valsts tiesai no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa ir jāizvērtē soda sankciju norma, kas tai ir jāpiemēro, ja tā jau iepriekš ir pārbaudījusi monopola sistēmu atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas prasībām un šajā pārbaudē ir atklājies, ka monopola sistēma ir pamatota?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: 2.a) Vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz ir paredzēts obligāti piemērot naudas sodu par katru azartspēļu automātu bez piemēroto naudas sodu kopsummas absolūtas maksimālās robežas? 2.b) Vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz ir paredzēts obligāti piemērot minimālo naudas sodu 3 000 EUR apmērā par katru azartspēļu automātu? 2.c) Vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz ir paredzēts piemērot aizstājošu brīvības atņemšanas sodu par katru azartspēļu automātu bez piemēroto aizstājošo brīvības atņemšanas sodu kopējā apmēra absolūtas maksimālās robežas? 2.d) Vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā tad, ja tiek piemērots sods par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz, ir paredzēts noteikt iemaksu administratīvā procesa izdevumu segšanai 10 % apmērā no piemērotajiem naudas sodiem?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša: 3.a) Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 49. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz ir paredzēts obligāti piemērot naudas sodu par katru azartspēļu automātu bez piemēroto naudas sodu kopsummas absolūtas maksimālās robežas? 3.b) Vai Hartas 49. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz ir paredzēts obligāti piemērot minimālo naudas sodu 3 000 EUR apmērā par katru azartspēļu automātu? 3.c) Vai Hartas 49. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz ir paredzēts piemērot aizstājošu brīvības atņemšanas sodu par katru azartspēļu automātu bez piemēroto aizstājošo brīvības atņemšanas sodu kopējā apmēra absolūtas maksimālās robežas? 3.d) Vai Hartas 49. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, kurā tad, ja tiek piemērots sods par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu saskaņā ar Glücksspielgesetz, ir paredzēts noteikt iemaksu administratīvā procesa izdevumu segšanai 10 % apmērā no piemērotajiem naudas sodiem?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 7. jūlijā iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Vācija) – BUND Naturschutz in Bayern e.V./Landkreis Rosenheim

(Lieta C-300/20)

(2020/C 304/12)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesverwaltungsgericht

Pamatlietas puses

Prasītāja: BUND Naturschutz in Bayern e.V.

Atbildētāja: Landkreis Rosenheim

Piedaloties: Landesanwaltschaft Bayern, Vertreter des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (1) 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti Direktīvas 2011/92/ES (2) (IVN direktīva) I un II pielikumā, tiek noteikti jau tad, kad dabas un ainavas aizsardzības noteikumos ir paredzēti vispārīgi aizliegumi ar iespēju atkāpties no aizlieguma, kā arī atļauju saņemšanas prasības, kam nav īpašas saistības ar IVN direktīvas pielikumos minētajiem projektiem?

2)

Vai Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka plāni un programmas ir sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zemes lietošanā u.tml. tad, ja to mērķis ir noteikt pamatprincipus, kas ir tieši piemērojami vienai vai vairākām attiecīgajām jomām? Vai arī pietiek ar to, ka dabas un ainavas aizsardzības nolūkā tiek reglamentēti vispārīgi aizliegumi un atļauju saņemšanas prasības, kas atļaujas procedūrā ir jāizvērtē attiecībā uz daudziem projektiem un izmantošanas veidiem un var netieši (“automātiski”) ietekmēt vienu vai vairākas attiecīgās jomas?

3)

Vai Direktīvas 2001/42 3. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatprincipi projektu turpmākās attīstības saskaņošanai ir noteikti, ja noteikumos, kas pieņemti dabas un ainavas aizsardzībai, ir paredzēti vispārīgi aizliegumi un atļauju saņemšanas prasības daudziem abstrakti noteiktiem projektiem un pasākumiem aizsargājamā teritorijā, bet noteikumu pieņemšanas laikā konkrēti projekti nav nedz paredzēti, nedz plānoti un tādēļ nav konstatējama īpaša saistība ar konkrētiem projektiem?

---

(1)  OV 2001, L 197, 30. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 9. jūlijā iesniedza Administratīvā apgabaltiesa (Latvija) – SIA “Visma Enterprise”/Konkurences padome

(Lieta C-306/20)

(2020/C 304/13)

Tiesvedības valoda – latviešu

Iesniedzējtiesa

Administratīvā apgabaltiesa

Pamatlietas puses

Pieteicēja: SIA “Visma Enterprise”

Atbildētāja: Konkurences padome

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai šajā lietā konstatētā vienošanās starp ražotāju un izplatītājiem (kas 6 (sešus) mēnešus ilgā laika periodā no potenciālā darījuma reģistrēšanas brīža dod priekšroku tam izplatītājam, kurš ir agrāk reģistrējis potenciālo darījumu uz pārdošanas procesa virzīšanu pie konkrētā gala lietotāja, ja gala lietotājs pret to neiebilst) atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību normu pareizai interpretācijai var tikt uzskatīta par tādu vienošanos uzņēmumu starpā, kuras mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punkta izpratnē?

2)	Vai šajā lietā konstatētajai vienošanās starp ražotāju un izplatītājiem, interpretējot to atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību normām, ir saskatāmas pazīmes, kas liek vērtēt, vai šāda vienošanās nav pakļauta atbrīvojumam no vispārējā vienošanās aizlieguma?

3)

Vai šajā lietā konstatētā vienošanās starp ražotāju un izplatītājiem, interpretējot to atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību normām, var tikt vērtēta kā izņēmums? Vai izņēmums, kas paredz tiesības slēgt vertikālas vienošanās, ierobežojot aktīvo pārdošanu ekskluzīvās teritorijās vai ekskluzīvām klientu grupām, ko piegādātājs rezervējis sev vai piešķīris citam pircējam, ja šādu aizliegumu neattiecina uz pārdošanu, ko veic pircēja klienti, un ja piegādātāja (pieteicējas) tirgus daļa nepārsniedz 30 %, ir piemērojams tikai ekskluzīvām izplatīšanas sistēmām?

4)

Vai šajā lietā konstatētās vienošanās starp ražotāju un izplatītājiem, interpretējot to atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību normām, sastāvu var veidot tikai viena tirgus dalībnieka prettiesiska rīcība? Vai šajā lietā konstatētajos apstākļos, interpretējot tos atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību normām, ir saskatāmas pazīmes, kas norāda uz viena tirgus dalībnieka dalību aizliegtā vienošanā?

5)

Vai šajā lietā konstatētajos apstākļos, interpretējot tos atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību normām, ir saskatāmas pazīmes, kas liecina par konkurences mazināšanu (deformēšanu) izplatīšanas sistēmas ietvaros, vai par priekšrocībām, ko gūst pieteicēja, vai par negatīvu ietekmi uz konkurenci?

6)

Vai šajā lietā konstatētajos apstākļos, interpretējot tos atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību normām, gadījumā, ja izplatīšanas tīkla tirgus daļa nepārsniedz 30 % (pieteicēja ir ražotājs, tādēļ tās tirgus daļu iekļauj arī tās izplatītāju realizācijas apjomi), ir saskatāmas pazīmes, kas liecina par negatīvu ietekmi uz konkurenci izplatīšanas sistēmā un/vai ārpus tās, un šādas vienošanās ir pakļautas vienošanās aizliegumam?

7)

Vai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta trešajai daļai un Komisijas 2010. gada 20. aprīļa Regulas Nr. 330/2010 (1) 2. pantam kontekstā ar 4. panta “b” punktu — atbrīvojums tiek piemērots izplatīšanas sistēmai, kurā (i) pats izplatītājs (dīleris) nosaka sev potenciālo klientu sadarbībai; (ii) piegādātājs nav, ņemot vērā objektīvus un skaidri zināmus un pārbaudāmus kritērijus, noteicis iepriekš konkrētas klientu grupas katram izplatītājam pakalpojumu sniegšanai; (iii) piegādātājs pēc izplatītāja (dīlera) pieprasījuma veic potenciālu klientu rezervēšanu šim izplatītājam; (iv) citi izplatītāji par potenciālā klienta rezervēšanu iepriekš nezina vai nav informēti; vai kurā (v) vienīgais kritērijs potenciālā klienta rezervēšanai un attiecīgi ekskluzīvās izplatīšanas sistēmas noteikšanai par labu konkrētam izplatītājam ir šī izplatītāja pieprasījums, nevis tā ir piegādātāja noteikta; vai kurā (vi) rezervācija ir spēkā 6 (sešus) mēnešus no potenciālā darījumu reģistrēšanas brīža (pēc tam ekskluzīva izplatīšana vairs nav spēkā)? — var atzīt, ka nav ierobežota pasīvā tirdzniecība, ja starp piegādātāju un izplatītāju noslēgtajā vienošanās ietverts nosacījums, ka pircējs (gala lietotājs) var iebilst pret tā rezervēšanu, vienlaikus neesot informētam par šādu nosacījumu. Vai pircēja (gala lietotāja) rīcība var ietekmēt (attaisnot) starp piegādātāju un izplatītāju noslēgtās vienošanās nosacījumus?

---

(1)  Komisijas Regula (ES) Nr. 330/2010 (2010. gada 20. aprīlis) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (OV 2010, L 102, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 13. jūlijā iesniedza Consiglio di Stato (Itālija) – Regione Veneto/Plan Eco S.r.l

(Lieta C-315/20)

(2020/C 304/14)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Consiglio di Stato

Pamatlietas puses

Prasītājs: Regione Veneto

Atbildētāja: Plan Eco S.r.l

Prejudiciālie jautājumi

Lūgums Tiesai atbildēt, vai: tādā gadījumā, kad jaukti sadzīves atkritumi, kuri nesatur bīstamus atkritumus, enerģijas reģenerācijas nolūkā ir mehāniski apstrādāti iekārtā (darbība R1/R12 Vides tiesību kodeksa C pielikuma izpratnē) un no šīs apstrādes izriet, ka apstrāde nav būtiski mainījusi jaukto sadzīves atkritumu sākotnējās īpašības, bet minētajiem atkritumiem ir piešķirta CER klasifikācija 19.12.12, kuru puses neapstrīd, lai izlemtu, vai ir likumīgi izcelsmes valsts iebildumi pret pieprasījumu saņemt iepriekšēju atļauju apstrādāto atkritumu nosūtīšanai uz Eiropas valsts ražošanas iekārtu to izmantošanai kā papildu kurināmo vai katrā ziņā kā līdzekli enerģijas ražošanai, kurus izcelsmes valsts kompetentā iestāde izvirza, pamatojoties uz Direktīvas 2008/98/EK (1) principiem, un it īpaši tādi iebildumi kā aplūkojamajā gadījumā, kuri ir pamatoti ar:

—	cilvēku veselības un vides aizsardzības principu (13. pants);

—

pašpietiekamības un tuvuma principu, kas ir paredzēts 16. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru “Dalībvalstis vajadzības gadījumā un, ja nepieciešams, sadarbojoties ar citām dalībvalstīm, veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu integrētu un atbilstīgu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu un tādu jauktu sadzīves atkritumu reģenerācijas iekārtu tīklu, kas savākti no privātām mājsaimniecībām, tostarp savācot šādus atkritumus arī no citiem radītājiem, ņemot vērā labākās pieejamās metodes”;

—	šī paša 16. panta [1. punkta] otrās daļas pēdējā teikumā paredzēto principu, saskaņā ar kuru “Dalībvalstis var arī ierobežot eksportējamos atkritumu sūtījumus vides aizsardzības apsvērumu dēļ, kā izklāstīts Regulā (EK) Nr. 1013/2006 (2)”;

—

šīs 2008. gada direktīvas 33. apsvērumu, saskaņā ar kuru, “lai piemērotu [..] Regulu (EK) Nr. 1013/2006 [..] par atkritumu sūtījumiem, jaukti sadzīves atkritumi, kas minēti šīs regulas 3. panta 5. punktā paliek jaukti sadzīves atkritumi, pat ja tie pakļauti atkritumu apstrādei, kas nav būtiski mainījusi to īpašības”:

Eiropas Atkritumu katalogs (konkrētā gadījumā – CER 19.12.12, atkritumi, kas ir ražoti mehāniskās apstrādes iekārtās reģenerācijas darbībām R1/R12) un attiecīgās klasifikācijas ietekmē vai neietekmē – un, apstiprinošas atbildes gadījumā, ar kādiem nosacījumiem un ierobežojumiem,– (Savienības tiesību) tiesisko regulējumu, kas attiecas uz atkritumu, kuri pirms mehāniskās apstrādes bija jaukti sadzīves atkritumi, sūtījumiem;

it īpaši, vai, attiecībā uz atkritumu, kuri izriet no jauktu sadzīves atkritumu apstrādes, sūtījumiem, iepriekš minētās Direktīvas 2008[/98] 16. panta tiesību normas un tās 33. apsvērums, kuri tieši attiecas uz atkritumu sūtījumiem, ir vai nav pārāki par Eiropas Atkritumu katalogā noteikto klasifikāciju;

precizējot, ja Tiesa to uzskatīs par vajadzīgu un lietderīgu, vai minētajam katalogam ir normatīvs raksturs, vai turpretī tas ir uzskatāms tikai par tehnisko sertifikāciju, kas ir atbilstoša visu atkritumu viendabīgai izsekojamībai”?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (OV 2006, L 190, 1. lpp.).

Tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2020. gada 2. marta rīkojums (Tribunal d'instance Epinal (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Cofidis SA/YU, ZT

(Lieta C-616/18) (1)

(2020/C 304/15)

Tiesvedības valoda – franču

Tiesas otrās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt lietu no reģistra.

---

(1)  OV C 436, 3.12.2018.

Prasība, kas celta 2020. gada 8. jūlijā – Société générale u.c./VNV

(Lieta T-444/20)

(2020/C 304/16)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Société générale (Parīze, Francija), Crédit du Nord (Lille, Francija), SG Option Europe (Puteaux, Francija) (pārstāvji: A. Gosset-Grainville, M. Trabucchi un M. Dalon, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atbilstoši LESD 263. pantam atcelt lēmumu Nr. SRB/ES/2020/24 par ex ante iemaksu VNF par 2020. gadu aprēķināšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;

—

atbilstoši LESD 277. pantam šādas VNM regulas, Īstenošanas regulas un Deleģētās regulas normas atzīt par nepiemērojamām: — VNM regulas 69. panta 1. punktu, 69. panta 2. punktu, 70. panta 1. punktu un 70. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu; — Deleģētās regulas 4. panta 2. punktu, 6. un 7. pantu, kā arī I pielikumu; — Īstenošanas regulas 4. pantu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pilnībā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza četrus pamatus.

1.	Pirmais pamats attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo ex ante iemaksu Vienotā noregulējuma fondā (VNF) aprēķināšanas noteikumi, kas paredzēti VNM regulā un Deleģētajā regulā neatspoguļojot ne iestāžu faktisko lielumu, ne faktisko risku.

2.

Otrais pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, jo ex ante iemaksu VNF mehānisms, kas paredzēts VNM regulā un Deleģētajā regulā, esot balstīts uz vērtējumu, kas mākslīgi pasliktinot tādu Francijas lielo iestāžu riska profilu, kādas ir prasītājas, un tādējādi tas radot iemaksas apmēru, kas esot nesamērīgi liels salīdzinājumā ar šo pašu iestāžu faktiski radīto risku.

3.

Trešais pamats attiecas uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, jo ex ante iemaksu VNF aprēķins, kas ir noteikts VNM regulā, Deleģētajā regulā un Īstenošanas regulā, pirmkārt, nevarot pietiekami precīzi tikt paredzēts un, otrkārt, atbilstot drīzāk iestādes relatīvajai situācijai salīdzinājumā ar citām maksātājām iestādēm, nevis tās situācijai un riska profilam. Visbeidzot, prasītājas uzskata, ka Komisijai neesot vajadzējis būt atbildīgai par riska indikatoru noteikšanu Deleģētās regulas ietvaros, jo šiem kritērijiem esot īpaši strukturējoša un noteicoša funkcija, nosakot iemaksu summas (LESD 290. pants).

4.

Ceturtais pamats attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo VNV, lai aprēķinātu mainīgo riska funkciju, neesot piemērojusi visus Deleģētajā regulā paredzētos riska kritērijus. Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums turklāt neietverot pietiekami skaidrus un pilnīgus elementus, lai tās varētu pārrēķināt maksājamās iemaksas summu, kas arī esot LESD 296. panta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 8. jūlijā – Crédit Agricole u.c./VNV

(Lieta T-445/20)

(2020/C 304/17)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Crédit agricole SA (Montrouge, Francija) un 48 citas prasītājas (pārstāvji: A. Gosset-Grainville, M. Trabucchi un M. Dalon, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atbilstoši LESD 263. pantam atcelt lēmumu SRB/ES/2020/24 par ex ante iemaksu VNF par 2020. gadu aprēķināšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;

—

atbilstoši LESD 277. pantam šādas VNM regulas, Īstenošanas regulas un Deleģētās regulas normas atzīt par nepiemērojamām: — VNM regulas 69. panta 1. punktu, 69. panta 2. punktu, 70. panta 1. punktu un 70. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu; — Deleģētās regulas 4. panta 2. punktu, 6. un 7. pantu, kā arī I pielikumu; — Īstenošanas regulas 4. pantu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pilnībā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza četrus pamatus, kas būtībā ir identiski vai līdzīgi pamatiem, kas ir izvirzīti lietā T-444/20 Société générale u.c./VNV.

Prasība, kas celta 2020. gada 8. jūlijā – Confédération nationale du Crédit mutuel u.c./VNV

(Lieta T-446/20)

(2020/C 304/18)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Confédération nationale du Crédit mutuel (Parīze, Francija) un 25 citas prasītājas (pārstāvji: A. Gosset-Grainville, M. Trabucchi un M. Dalon, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atbilstoši LESD 263. pantam atcelt lēmumu Nr. SRB/ES/2020/24 par ex ante iemaksu VNF par 2020. gadu aprēķināšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;

—

atbilstoši LESD 277. pantam šādas VNM regulas, Īstenošanas regulas un Deleģētās regulas normas atzīt par nepiemērojamām: — VNM regulas 69. panta 1. punktu, 69. panta 2. punktu, 70. panta 1. punktu un 70. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu; — Deleģētās regulas 4. panta 2. punktu, 6. un 7. pantu, kā arī I pielikumu; — Īstenošanas regulas 4. pantu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pilnībā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza četrus pamatus, kas būtībā ir identiski vai līdzīgi pamatiem, kas ir izvirzīti lietā T-444/20 Société générale u.c./VNV.

Prasība, kas celta 2020. gada 8. jūlijā – BNP Paribas/VNV

(Lieta T-447/20)

(2020/C 304/19)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: BNP Paribas (Parīze, Francija) (pārstāvji: A. Gosset-Grainville, M. Trabucchi un M. Dalon, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atbilstoši LESD 263. pantam atcelt lēmumu SRB/ES/2020/24 par ex ante iemaksu VNF par 2020. gadu aprēķināšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atbilstoši LESD 277. pantam šādas VNM regulas, Īstenošanas regulas un Deleģētās regulas normas atzīt par nepiemērojamām: — VNM regulas 69. panta 1. punktu, 69. panta 2. punktu, 70. panta 1. punktu un 70. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu; — Deleģētās regulas 4. panta 2. punktu, 6. un 7. pantu, kā arī I pielikumu; — Īstenošanas regulas 4. pantu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pilnībā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus, kas būtībā ir identiski vai līdzīgi pamatiem, kas ir izvirzīti lietā T-444/20 Société générale u.c./VNV.

Prasība, kas celta 2020. gada 8. jūlijā – BPCE u.c./VNV

(Lieta T-448/20)

(2020/C 304/20)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājas: BPCE (Parīze, Francija) un 44 citas prasītājas (pārstāvji: A. Gosset-Grainville, M. Trabucchi un M. Dalon, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atbilstoši LESD 263. pantam atcelt lēmumu Nr. SRB/ES/2020/24 par ex ante iemaksu VNF par 2020. gadu aprēķināšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;

—

atbilstoši LESD 277. pantam šādas VNM regulas, Īstenošanas regulas un Deleģētās regulas normas atzīt par nepiemērojamām: — VNM regulas 69. panta 1. punktu, 69. panta 2. punktu, 70. panta 1. punktu un 70. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu; — Deleģētās regulas 4. panta 2. punktu, 6. un 7. pantu, kā arī I pielikumu; — Īstenošanas regulas 4. pantu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pilnībā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza četrus pamatus, kas būtībā ir identiski vai līdzīgi pamatiem, kas ir izvirzīti lietā T-444/20 Société générale u.c./VNV.

Prasība, kas celta 2020. gada 8. jūlijā – Banque postale/VNV

(Lieta T-449/20)

(2020/C 304/21)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Banque postale (Parīze, Francija) (pārstāvji: A. Gosset-Grainville, M. Trabucchi un M. Dalon, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atbilstoši LESD 263. pantam atcelt lēmumu SRB/ES/2020/24 par ex ante iemaksu VNF par 2020. gadu aprēķināšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atbilstoši LESD 277. pantam šādas VNM regulas, Īstenošanas regulas un Deleģētās regulas normas atzīt par nepiemērojamām: — VNM regulas 69. panta 1. punktu, 69. panta 2. punktu, 70. panta 1. punktu un 70. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu; — Deleģētās regulas 4. panta 2. punktu, 6. un 7. pantu, kā arī I pielikumu; — Īstenošanas regulas 4. pantu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pilnībā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus, kas būtībā ir identiski vai līdzīgi pamatiem, kas ir izvirzīti lietā T-444/20 Société générale u.c./VNV.

Prasība, kas celta 2020. gada 14. jūlijā – Roxtec/EUIPO – Wallmax (Melnu riņķu, kas izvietoti uz oranža kvadrāta, attēlojums)

(Lieta T-455/20)

(2020/C 304/22)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Roxtec AB (Karlskrūna, Zviedrija) (pārstāvji: J. Olsson un J. Adamsson, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Wallmax Srl (Milāna, Itālija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes īpašniece: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme (Melnu riņķu, kas izvietoti uz oranža kvadrāta, attēlojums) – Eiropas Savienības preču zīme Nr. 14 784 375

Informācija par procesu EUIPO: spēkā neesamības atzīšanas process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas otrās padomes 2020. gada 20. aprīļa lēmums lietā R 2385/2018-2

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 22. jūlijā – Industria de Diseño Textil/EUIPO – Ffauf Italia (“ZARA”)

(Lieta T-467/20)

(2020/C 304/23)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Industria de Diseño Textil; SA (Arteixo, Spānija) (pārstāvji: G. Marín Raigal un E. Armero Lavie, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Ffauf Italia SpA (Riese Pio X, Itālija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “ZARA” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 89 29952

Informācija par procesu EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 8. maija lēmums lietā R 2040/2019-4

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir apmierināts iebildums attiecībā uz 29., 30., 35. un 43. klasē ietilpstošajām precēm un pakalpojumiem un noraidīt sajaukšanas iespējas pastāvēšanu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē attiecībā uz visām apstrīdētajām precēm un pakalpojumiem;

—	piespriest EUIPO un attiecīgajā gadījumā otrajai procesa EUIPO dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo prasību.

Izvirzītie pamati:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 47. panta 2. un 3. punkta un Komisijas īstenošanas regulas (EK) Nr. 2868/95 22. noteikuma 3. punkta un 4. punkta pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 24. jūlijā – LB/Parlaments

(Lieta T-468/20)

(2020/C 304/24)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: LB (pārstāvis: O. Schmechel, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt atbildētāja 2020. gada 2. jūlija lēmumu par prasītājas pārcelšanu citā amatā uz Eiropas Parlamenta Biroju Luksemburgā no 2020. gada 1. septembra;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasība ir pamatota ar turpinājumā norādītajiem pamatiem.

1.

Pirmais prasības pamats: pamatojuma neesamība — Lēmums par pārcelšanu citā amatā esot formāli prettiesisks, jo neietver pamatojumu. Tomēr saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu un LESD 296. pantu pamatojums esot bijis jāsniedz, jo prasītājas interese to uzzināt atbildētajam bija skaidri saskatāma.

2.	Otrais prasības pamats: Rotācijas procedūras īstenošanas noteikumu neievērošana — Saskaņā ar Rotācijas procedūras īstenošanas noteikumiem prasītāja drīkstēja atteikties no amata Eiropas Parlamenta Birojā (EPLO) Luksemburgā un to arī darīja. Tādējādi pārcelšana šajā amatā vairs nebija apsverama.

3.

Trešais prasības pamats: rūpības pienākuma neizpilde — Pārcelšana citā amatā uz citu dienesta vietu esot pretrunā darba devēja rūpības pienākumam, jo tā neesot saderīga ar vairākām Eiropas Pamattiesību hartā paredzētajām pamattiesībām. Esot pārkāptas it īpaši turpinājumā norādītās tiesības. — Esot pārkāptas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi (7. un 33. pants) un nepilngadīgās meitas tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem (24. pants), jo prasītājas ģimenei nāktos dzīvot šķirti – meita paliktu pie tēva Berlīnē, bet prasītāja viena pārceltos uz Luksemburgu. — Esot pārkāptas tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā (20. pants) un diskriminācijas aizliegums (21. pants). Uz prasītāju kā precētu EPLO ierēdni un nepilngadīgas meitas māti, kurai ar viņas vīru ir kopīgas aizgādības tiesības attiecībā uz meitu, attiecas rotācija, pamatojoties uz kuru viņu ir paredzēts pārcelt citā amatā uz Luksemburgu. EPLO ierēdņi, kuri dzīvo šķirti vai ir šķīrušies un kuriem ir kopīgas aizgādības tiesības attiecībā uz nepilngadīgu bērnu, ir atbrīvoti no rotācijas, lai gan šai nevienlīdzīgajai attieksmei nav objektīva pamata.

4.

Ceturtais prasības pamats: pārcelšanas citā amatā uz citu dienesta vietu nesamērīgums — Neesot veikts prasītājas un atbildētāja interešu izvērtējums, lai gan atbildētājam esot šāds pienākums saistībā ar tā pienākumu īstenot labu pārvaldību (ES Pamattiesību hartas 41. punkts). — Prasītājas aizsargājamās intereses ir skaidri prioritāras attiecībā pret atbildētāja interesi veikt pārcelšanu citā amatā. — Ar pārcelšanu citā amatā no EPLO Berlīnē uz EPLO Luksemburgā netiekot sasniegts dienesta interešu mērķis.

5.	Piektais prasības pamats: rīcības brīvības nepareiza izmantošana — Atbildētāja neapzinoties, ka tai ir rīcības brīvība, un tāpēc to neizmantojot.

6.

Sestais prasības pamats: tiesiskās paļāvības aizsardzība — Kopš prasītājas iecelšanas amatā 2001. gadā līdz 2018. gadam, kad Eiropas Parlamenta Prezidijs pieņēma Lēmumu par rotāciju, bija spēkā princips, ka rotācija neattiecas uz AST ierēdņiem. Šis princips bija spēkā kopš 1998. gada Lēmuma par rotāciju un tika apstiprināts arī ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2002. un 2004. gada Lēmumu par rotāciju. — Prasītājas tiesiskā paļāvība uz izņēmuma no rotācijas turpmāku spēkā esamību bija aizsargāta. Noteikumu maiņa tādējādi prasa objektīvu pārejas režīmu un objektīvus izņēmumus. Paredzētais trīs gadu pārejas periods neesot piemērots, jo tas nenovēršot prasītājas ģimenes šķiršanu. Neesot paredzēts uz prasītāju attiecināms izņēmums.

7.

Septītais prasības pamats: Tiesību zaudēšana — Atbildētājs esot zaudējis iespēju noteikt prasītājai pienākumu veikt rotāciju, no kura izriet dienesta vietas maiņa, jo tas pats ar atkārtotu izņēmuma noteikšanu AST ierēdņiem attiecībā uz rotāciju esot radījis prasītājai iespaidu, ka dienesta vietas maiņa nav sagaidāma.

Prasība, kas celta 2020. gada 28. jūlijā – Bigben Connected/EUIPO – Forsee Power (“FORCE POWER”)

(Lieta T-478/20)

(2020/C 304/25)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bigben Connected (Fretin, Francija) (pārstāvis – M. Chaminade, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Forsee Power (Parīze, Francija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiskās preču zīmes “FORCE POWER” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 16 541 377

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2020. gada 25. maija lēmums lietā R 2184/2019-5

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO, kā arī pretējai pusei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies procesā Iebildumu nodaļā un procesā Apelācijas padomē.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 2017/1001 8. panta 1. punkta b)apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 28. jūlijā – Eurobolt u.c./Komisija

(Lieta T-479/20)

(2020/C 304/26)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Eurobolt BV (‘s-Heerenberg, Nīderlande), Fabory Nederland BV (Tilburg, Nīderlande), ASF Fischer BV (Lelystad, Nīderlande), Stafa Group BV (Maarheeze, Nīderlande) (pārstāvji: S. De Knop, B. Natens un A. Willems, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt prasību par pieņemamu;

—

atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/611 (2020. gada 30. aprīlis), ar kuru galīgo antidempinga maksājumu, kas ar Regulu (EK) Nr. 91/2009 noteikts dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementu importam, atkārtoti nosaka dažu dzelzs vai tērauda savienotājelementu importam, ko veic, tos nosūtot no Malaizijas un deklarējot vai nedeklarējot kā Malaizijas izcelsmes ražojumus (1), un

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza trīs pamatus.

1.	Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka, ar atpakaļejošu spēku “labojot” būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu, ar Regulu (ES) 2020/611 tiekot pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 266. un 264. pants un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar Regulu (ES) 2020/611, jo tai neesot spēkā esoša tiesiskā pamata, tiekot pārkāpts Regulas (EK) No 1225/2009 (2) 13. panta 1. punkts, Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā – “LES”) 5. panta 1. punkts un 5. panta 2. punkts un labas pārvaldības princips.

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka, aizliedzot atmaksu un pieprasot samaksāt atmaksātus antidempinga maksājumus, ar Regulu (ES) 2020/611 tiekot pārkāpts LES 5. panta 1. punkts un 5. panta 2. punkts.

---

(1)  OV 2020, L 141, 1. lpp.

(2)  Padomes Regula (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.).

Prasība, kas celta 2020. gada 28. jūlijā – Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics un Jushi Egypt for Fiberglass Industry/Komisija

(Lieta T-480/20)

(2020/C 304/27)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics SAE (Ain Sukhna, Ēģipte), Jushi Egypt for Fiberglass Industry SAE (Ain Sukhna) (pārstāvji: B. Servais un V. Crochet, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/776 (2020. gada 12. jūnijs), ar kuru nosaka galīgos kompensācijas maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Ēģiptes izcelsmes austu un/vai sašūtu stikla šķiedras audumu importam un groza Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/492, ar ko nosaka galīgos antidempinga maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Ēģiptes izcelsmes austu un/vai sašūtu stikla šķiedras audumu importam (1), ciktāl tā attiecas uz prasītājām;

—	piespriest Komisijai un ikvienai personai, kurai tiktu atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam, atlīdzināt ar šo tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza sešus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas izmantotā prasītāju subsīdiju starpības aprēķināšanas metodika ir pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, 1. panta 1. punktam, 5. panta 1. punktam, 6. pantam, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktam un 24. panta 1. punktam (2).

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums kompensēt Ķīnas valsts iestāžu veikto finansiālo ieguldījumu ir pretrunā Regulas (ES) 2016/1037 2. panta a) un b) punktam, 3. panta 1. punkta a) apakšpunktam un 4. panta 2. un 3. punktam.

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar Komisijas lēmumu attiecībā uz zemes piešķiršanu Jushi nav ievērotas prasītāju tiesības uz aizstāvību un ir pārkāpts Regulas (ES) 2016/1037 30. pants, kā arī tās 3. panta 2. punkts, 5. pants un 6. panta d) punkts.

4.	Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums kompensēt ievedmuitas nodokļa atlaižu shēmas piemērošanu Jushi vajadzībām importētajiem materiāliem ir pretrunā Regulas (ES) 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktam, 3. panta 2. punktam un 5. pantam.

5.	Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums kompensēt zaudējumiem no ārvalstu valūtu kursu svārstībām piemērojamo nodokļu režīmu ir pretrunā Regulas (ES) 2016/1037 3. panta 2. punktam un 4. panta 2. punkta c) apakšpunktam.

6.	Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas izmantotā cenu samazinājuma starpības aprēķināšanas metodika attiecībā uz prasītājām ir pretrunā Regulas (ES) 2016/1037 1. panta 1. punktam, 2. panta d) punktam un 8. panta 1., 2. un 5. punktam.

---

(1)  OV 2020 L 189, 1. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (kodifikācija) (OV 2016 L 176, 55. lpp.).

Prasība, kas celta 2020. gada 31. jūlijā – Magnetec/EUIPO (“CoolTUBE”)

(Lieta T-481/20)

(2020/C 304/28)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Magnetec-Gesellschaft für Magnettechnologie mbH (Langenselbold, Vācija) (pārstāvji: M. Kloth, R. Briske un D. Habel, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “CoolTUBE” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 18 022 606

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2020. gada 15. maija lēmums lietā R 1755/2019-1

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp EUIPO apelācijas procesā radušos izdevumus.

Izvirzītie pamati

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. augustā – SATSE/Komisija

(Lieta T-484/20)

(2020/C 304/29)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Sindicato de Enfermería (SATSE) (Madride, Spānija) (pārstāve –M. Sesmero González, advokāte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

—

Prasītāja lūdz Vispārējai tiesai atcelt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2020. gada 4. jūnijā publicēto Komisijas Direktīvu (ES) 2020/739 (2020. gada 3. jūnijs), ar ko attiecībā uz SARS-CoV-2 iekļaušanu to bioloģisko aģentu sarakstā, par kuriem ir zināms, ka tie var inficēt cilvēkus, groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/54/EK III pielikumu un groza Komisijas Direktīvu (ES) 2019/1833 (OV 2020, L 175, 11. lpp.).

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Direktīvas 2000/54/EK 2. un 18. pants, kā arī tās III pielikums. — Šajā ziņā tiek apgalvots, ka neesot pieejami efektīvi ārstniecības vai profilakses pasākumi bioloģiskā aģenta SARS-CoV-2 apkarošanai; ka tas esot par ļoti lipīgu atzīts mutējošs vīruss, kura izplatīšanās sabiedrībā ir ļoti iespējama; un ka koronavīruss SARS-CoV-2 izraisa smagas patoloģijas un smagus simptomus, kuru dēļ tas spējot izraisīt smagu cilvēka saslimšanu, nopietni apdraudot darba ņēmējus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, kas esot pārkāptas būtiskas formas prasības, jo nav norādīts pamatojums bioloģiskā aģenta SARS-COV-2 klasificēšanai 3. riska grupā. — Šajā ziņā tiek apgalvots, ka Komisija – pat atzīstot, ka nav pieejama vakcīna vai efektīva ārstēšana, un neievērodama Direktīvas 2000/54/EK 2. pantā noteikto – klasificēja SARS-CoV-2 nevis 4. riska grupā, bet gan 3. riska grupā.

Prasība, kas celta 2020. gada 5. augustā – Junqueras i Vies/Parlaments

(Lieta T-485/20)

(2020/C 304/30)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Oriol Junqueras i Vies (Sant Joan de Vilatorrada, Spānija) (pārstāvis –A. Van den Eynde Adroer, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītājs lūdz Vispārējai tiesai gan atcelt Eiropas Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta Deputātu finanšu un sociālo tiesību direktorāta lēmumu, kas paziņots ar Didier KLETHI2020. gada 7. maija vēstuli un kurā ir noteikts, ka Eiropas Parlamenta deputātam Oriol Junqueras i Vias alga var tikt izmaksāta tikai par laiku no 2019. gada 25. septembra līdz 2020. gada 2. janvārim atbilstoši Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma 10. pantam, gan piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza trīs pamatus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Eiropas Savienības Tiesas virspalātas 2019. gada 19. decembra spriedums prejudiciālā nolēmuma lietā C-502/19, Junqueras Vies, kurā ir atzīts, ka O. Junqueras ir Eiropas Parlamenta deputāts kopš 2019. gada 13. jūnija; tāpēc saskaņā ar minēto spriedumu neiestājās 1976. gada Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 7.2. pantā paredzētais neatbilstības iemesls.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētā 1976. gada Vēlēšanu akta 7.2. pants šajā konkrētajā gadījumā esot jāinterpretē neformālistiski, jo ņemot vērā [Eiropas] Parlamenta bezdarbību attiecībā uz O. Junqueras [parlamentārās] imunitātes aizsardzību, viņam bija praktiski un fiziski, un pret viņa gribu liegta iespēja atteikties no Congreso de los Diputados [Spānijas Parlamenta apakšpalāta jeb Deputātu kongress] deputāta amata un piekļūt sava amata pienākumu veikšanai pilnā apmērā kā Eiropas Parlamenta loceklim.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētā 1976. gada Vēlēšanu akta 7.2. pants šajā konkrētajā gadījumā esot jāinterpretē pēc būtības, nevis formāli, jo neatbilstības iemesla pēc būtības nebija tāpēc, ka O. Junqueras visu laiku bija atstādināts no Congreso de Diputados deputāta amata pienākumu izpildes, apturot uz laiku visas viņa ar to saistītās tiesības un atalgojumus, un turklāt pret viņa gribu paturot viņu šajā amatā, fiziski un praktiski, un pret viņa gribu neļaujot viņam atteikties no minētā amata, lai varētu pilnībā uzņemties savu Eiropas Parlamenta deputāta amata pienākumu izpildi.