Eiropas Savienības Tiesas jaunākās publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī

(2020/C 87/01)

Jaunākā publikācija

OV C 77, 9.3.2020.

Iepriekšējās publikācijas

OV C 68, 2.3.2020.

OV C 61, 24.2.2020.

OV C 54, 17.2.2020.

OV C 45, 10.2.2020.

OV C 36, 3.2.2020.

OV C 27, 27.1.2020.

Šie teksti pieejami

EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 26. jūlijā iesniedza Tribunale di Potenza (Itālija) – OM/Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca u.c.

(Lieta C-569/19)

(2020/C 87/02)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale di Potenza

Pamatlietas puses

Prasītājs: OM

Atbildētāji: Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca, Ministero dell’Economia e delle Finanze, Presidenza del Consiglio dei Ministri

Ar 2019. gada 7. novembra rīkojumu Tiesa (devītā palāta) Tribunale di Potenza (Itālija) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzina par acīmredzami nepieņemamu.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 13. novembrī iesniedza Amtsgericht Hamburg (Vācija) – XY/KLM Cityhopper BV

(Lieta C-829/19)

(2020/C 87/03)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Amtsgericht Hamburg

Pamatlietas puses

Prasītājs: XY

Atbildētāja: KLM Cityhopper BV

Ar Tiesas 2020. gada 17. janvāra rīkojumu lieta tika izslēgta no Tiesas reģistra.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 18. novembrī iesniedza Verwaltungsgericht Gera (Vācija) – Toropet Ltd./Landkreis Greiz

(Lieta C-836/19)

(2020/C 87/04)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Gera

Pamatlietas puses

Prasītāja: Toropet Ltd.

Atbildētājs: Landkreis Greiz

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai Regulas Nr. 1069/2009 (1) 10. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sākotnējais iedalījums trešās kategorijas materiālā tiek anulēts, ja sadalīšanās un bojājumu dēļ materiāls nav derīgs cilvēku patēriņam?

2)

Vai Regulas Nr. 1069/2009 10. panta f) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzīvnieku izcelsmes produktu vai pārtikas, kurā ir dzīvnieku izcelsmes produkti, sākotnējais iedalījums trešās kategorijas materiālā ir anulējams, ja vēlāk notikušu sadalīšanās vai attiecīgi bojāšanās procesu rezultātā materiāls apdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību?

3)	Vai Regulas Nr. 1069/2009 9. panta d) punkta noteikums ir jāinterpretē ierobežojoši tādējādi, ka materiāls, kas sajaukts ar tādiem svešķermeņiem kā zāģu skaidām, kā otrās kategorijas materiāls ir klasificējams tikai tad, ja tas ir pārstrādājams materiāls un ir paredzēts lietošanai dzīvnieku barībā?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1069/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002 (OV 2009, L 300, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 22. novembrī iesniedza Verwaltungsgericht Köln (Vācija) – Vodafone GmbH/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-854/19)

(2020/C 87/05)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Köln

Pamatlietas puses

Prasītāja: Vodafone GmbH

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prejudiciālie jautājumi

1.

a) Vai regulēta datu viesabonēšanas pakalpojuma jēdziens Regulas Nr. 531/2012 (1) 6.a panta izpratnē, skatot to kopsakarā ar 2. panta 2. punkta m) apakšpunktu, gadījumā, kad mobilo sakaru tarifu plāns, ko klients var izmantot, esot ārvalstīs, un kas mobilo datu pārraidei paredz iekļautu datu apjomu, pēc kura iztērēšanas tiek samazināts datu pārraides ātrums, var tikt papildināts ar bezmaksas izvēles tarifu plānu, pamatojoties uz kuru iekšzemē iespējams izmantot noteiktus telekomunikāciju uzņēmuma partneruzņēmumu pakalpojumus, datu apjomam, kas patērēts, izmantojot šos pakalpojumus, netiekot pieskaitītam mobilo sakaru tarifu plānā iekļautajam mēneša datu apjomam, kurpretim ārvalstīs attiecīgo datu apjomu pieskaita tarifu plānā iekļautajam mēneša datu apjomam, ir jāsaprot tādējādi, ka mobilo sakaru tarifu plāns un izvēles tarifu plāns, aplūkojot tos kopā, ir uzskatāmi par vienotu regulētu datu viesabonēšanas pakalpojumu, kā rezultātā, tikai iekšzemē nav atļauts tarifu plānā iekļautajam mēneša datu apjomam nepieskaitīt datu apjomu, kas patērēts, izmantojot partneruzņēmumu pakalpojumus? b) Ja atbilde uz jautājumu 1.a) ir apstiprinoša: vai Regulas Nr. 531/2012 6.a pants situācijā, kāda tā ir šajā lietā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja datu apjoms, kas ir patērēts, izmantojot partneruzņēmumu pakalpojumus, ir pieskaitīts mobilo sakaru tarifu plānā iekļautajam mēneša datu apjomam ārvalstīs, ir jāuzskata, ka ir piemērota papildmaksa? c) Ja atbilde uz jautājumu 1.a) un jautājumu 1.b) ir apstiprinoša: vai tas attiecas arī uz gadījumu, kad situācijā, kāda tā ir šajā lietā, tiek prasīta samaksa par izvēles tarifu plānu?

2.

a) Ja atbilde uz jautājumu 1.a) ir apstiprinoša: vai Regulas Nr. 531/2012 6.b panta 1. punkta 1. rindkopa situācijā, kāda tā ir šajā lietā, ir jāinterpretē tādējādi, ka godīgas izmantošanas politikas regulējumu (“Fair Use Policy”) regulētu datu viesabonēšanas pakalpojumu izmantošanai mazumtirdzniecībā var piemērot arī izvēles tarifu plānam kā tādam? b) Ja atbilde uz jautājumu 1.a) ir apstiprinoša, un uz jautājumu 2.a) tā ir noliedzoša: vai Regulas Nr. 531/2012 6.b panta 1. punkta 1. rindkopa situācijā, kāda tā ir šajā lietā, ir jāsaprot tādējādi, ka kopīgs godīgas izmantošanas politikas regulējums (“Fair Use Policy”) regulētu datu viesabonēšanas pakalpojumu izmantošanai mazumtirdzniecībā var tikt piemērots kā mobilo sakaru tarifu plānam, tā arī izvēles tarifu plānam, kā rezultātā, nosakot kopīgas “Fair Use Policy” ietvaros piedāvājamo datu apjomu, par pamatu ir jāņem mobilo sakaru tarifu plāna iekšzemes mazumtirdzniecības kopējā cena vai attiecīgi mobilo sakaru tarifu plāna un izvēles tarifu plāna iekšzemes mazumtirdzniecības cenu summa. c) Ja atbilde uz jautājumu 1.a) ir apstiprinoša, un uz jautājumu 2.a) un jautājumu 2 b) tā ir noliedzoša: vai Regulas Nr. 531/2012 6.b panta 1. punkta 1. rindkopa, skatot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas Nr. 2016/2286 (2) 4. panta 2. punkta 1. rindkopu, situācijā, kāda tā ir šajā lietā, pēc analoģijas ir jāpiemēro tādējādi, lai godīgas izmantošanas politikas regulējums (“Fair Use Policy”) var tikt piemērots izvēles tarifu plānam kā tādam?

3.

a) Ja atbilde uz jautājumu 2.a) vai c) ir apstiprinoša: vai atklātās datu pakas jēdziens Regulas Nr. 531/2012 6.b panta 1. punkta 1. rindkopas, skatot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas Nr. 2016/2286 4. panta 2. punkta 1. rindkopu un 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu, izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka izvēles tarifu plāns, par kuru tiek prasīta samaksa, pats par sevi var tikt uzskatīts par atklāto datu paku? b) Ja atbilde uz jautājumu 3.a) ir apstiprinoša: vai tas attiecas arī uz situāciju, kāda tā ir šajā lietā, kad par izvēles tarifu plānu samaksa netiek prasīta?

4.

Ja atbilde uz jautājumu 2.a) vai c) ir apstiprinoša un uz jautājumu 3.a) vai b) tā ir noliedzoša: vai situācijā, kāda tā ir šajā lietā, Regulas Nr. 531/2012 6.b panta 1. punkta 1. rindkopa, skatot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas Nr. 2016/2286 4. panta 2. punkta 1. rindkopu, ir jāinterpretē tādējādi, ka mobilo sakaru tarifu plāna iekšzemes mazumtirdzniecības kopējā cena ir jāņem vērā arī, nosakot to apjomu, kuru datu viesabonēšanas klientiem jānodrošina atbilstoši “Fair Use Policy”, kas attiecināta atsevišķi uz izvēles tarifu plānu kā tādu?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 531/2012 (2012. gada 13. jūnijs) par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV 2012, L 172, 10. Lpp.).

(2)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2016/2286 (2016. gada 15. decembris), kurā izklāstīti detalizēti noteikumi par godīgas izmantošanas politikas piemērošanu un mazumtirdzniecības viesabonēšanas papildmaksas atcelšanas ilgtspējas novērtēšanas metodiku un viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja pieteikumu uz novērtējumu (OV 2016, L 344, 46. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 28. novembrī iesniedza Tribunal Supremo (Spānija) – L/Banco de Caja España de Inversiones, Salamanca y Soria, S.A.U.

(Lieta C-869/19)

(2020/C 87/06)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Supremo

Pamatlietas puses

Prasītāja: L

Atbildētāji: Banco de Caja España de Inversiones, Salamanca y Soria, S.A.U.

Prejudiciālais jautājums

Vai ar Direktīvas 93/13/EEK (1) 6. panta 1. punktu netiek pieļauta tādu procesuālo principu piemērošana kā dispozitivitātes, atbilstības un reformatio in peius aizlieguma principi, kas aizliedz tiesai, kura izskata bankas celtu pārsūdzību par spriedumu, ar kuru tika ierobežota laikā patērētāja nepamatoti samaksāto summu, piemērojot par spēkā neesošu atzītu “noteikumu par procentu likmes minimumu”, atlīdzināšana, lemt par pilnīgu šo summu atlīdzināšanu un tādējādi pasliktināt apelācijas sūdzības iesniedzēja stāvokli, jo minēto ierobežojumu nav pārsūdzējis patērētājs?

---

(1)  Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 29. novembrī iesniedza Schleswig-Holsteinischen Verwaltungsgericht (Vācija) – Deutsche Umwelthilfe eV/Bundesrepublik Deutschland

(Lieta C-873/19)

(2020/C 87/07)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Schleswig-Holsteinischen Verwaltungsgericht

Pamatlietas puses

Prasītāja: Deutsche Umwelthilfe eV

Atbildētāja: Bundesrepublik Deutschland

Pieaicinātā trešā persona: Volkswagen AG

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā parakstītās, ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) Eiropas Kopienas vārdā apstiprinātās Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesas iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (1) 9. panta 3. punkts, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka vides organizācijām principā ir jābūt iespējai tiesā apstrīdēt lēmumu, ar kuru tiek piešķirta atļauja ražot vieglos dīzeļdzinēja transportlīdzekļus ar pārveidošanas ierīcēm, kas var būt pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 715/2007 (2007. gada 20. jūnijs) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (2) 5. panta 2. punktam?

2)

Ja atbilde uz 1. jautājumu ir apstiprinoša: a) Vai Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot tādas pārveidošanas ierīces nepieciešamību, kas paredzēta motora aizsardzībai pret bojājumiem vai negadījumiem un transportlīdzekļa drošai darbībai, tehnisko iespēju robežās principā ir jāpamatojas uz EK tipa apstiprinājuma piešķiršanas brīdī pieejamajiem jaunākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem? b) Vai līdzās jaunākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem ir jāņem vērā arī citi apstākļi, kas var būt par iemeslu tam, lai izsniegtu atļauju izmantot pārveidošanas ierīci, lai gan tā, vadoties vienīgi no tajā brīdī pieejamajiem jaunākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, nebūtu “nepieciešama” Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta 2. teikuma a) apakšpunkta izpratnē?

---

(1)  Padomes Lēmums 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2005, L 124, 1. lpp.).

(2)  OV 2007, L 171, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 3. decembra iesniedza Amtsgericht Düsseldorf (Vācija) – VZ u.c./Eurowings GmbH

(Lieta C-880/19)

(2020/C 87/08)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Amtsgericht Düsseldorf

Pamatlietas puses

Prasītāji: VZ u.c.

Atbildētāja: Eurowings GmbH

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai EK Regulas Nr. 261/2004 (1) 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētās maršruta maiņas gadījumā, sakarā ar kuru pasažieris var izlidot ne vairāk kā vienu stundu pirms iepriekš paredzētā izlidošanas laika, lidojumam ir jāsākas tajā pašā izlidošanas vietā, kurā sākas rezervētais savienotais reiss, vai arī ir iespējama izlidošana no citas lidostas?

2)

Gadījumā, ja izlidošana var notikt arī no citas lidostas, vai nozīme ir tikai tam, ka izlidošana notiek ne vairāk kā vienu stundu pirms iepriekš paredzētā izlidošanas laika, neņemot vērā jautājumu, cik ilgā laikā pasažieris var ierasties lidostā, vai arī nobīde laikā ir jāaprēķina, ņemot vērā arī laiku, kas pasažierim ir nepieciešams, lai ierastos lidostā?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 3. decembrī iesniedza Audiencia Provincial de Barcelona (Spānija) – Sumal, S.L./Mercedes Benz Trucks España, S.L.

(Lieta C-882/19)

(2020/C 87/09)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Audiencia Provincial de Barcelona

Pamatlietas puses

Prasītājs: Sumal, S.L.

Atbildētājs: Mercedes Benz Trucks España, S.L.

Prejudiciālie jautājumi

A)	Vai Tiesas judikatūras doktrīna par ekonomisku vienību pamato mātesuzņēmuma atbildības attiecināšanu arī uz meitasuzņēmumu, vai arī šī doktrīna ir piemērojama tikai, lai meitasuzņēmumu atbildību attiecinātu uz mātesuzņēmumu?

B)	Vai ekonomiskas vienības jēdziens ir jāpaplašina grupas iekšējo attiecību ietvaros, pamatojoties tikai uz kontroles faktoriem, vai arī to var balstīt arī uz citiem kritērijiem, tostarp to, ka meitasuzņēmums varēja gūt labumu no pārkāpuma darbībām?

C)	Ja tiktu atzīts, ka mātesuzņēmuma atbildību ir iespējams attiecināt arī uz meitasuzņēmumu, kādas prasības šai nolūkā ir jāizpilda?

D)

Ja atbilde uz iepriekšējiem jautājumiem ir, ka atbildību par mātesuzņēmumu veiktajām darbībām ir iespējams attiecināt arī uz meitasuzņēmumiem, vai ar šo Kopienu doktrīnu būtu saderīga tāda valsts tiesību norma kā Likuma par konkurences aizsardzību 71. panta 2. punkts, kurā ir paredzēta tikai iespēja meitasuzņēmuma atbildību attiecināt uz mātesuzņēmumu, ar nosacījumu, ka mātesuzņēmums veic kontroli pār meitasuzņēmumu?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 10. decembrī iesniedza Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Vācija) – CF, DN/Bundesrepublik Deutschland

(Lieta C-901/19)

(2020/C 87/10)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg

Pamatlietas puses

Prasītāji: CF, DN

Atbildētāja: Bundesrepublik Deutschland

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Direktīvas 2011/95/ES (1) 15. panta c) punkts un 2. panta f) punkts nepieļauj tādu valsts tiesību normas interpretāciju un piemērošanu, kas paredz, ka smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā (tādā izpratnē, ka civiliedzīvotājs būtu pakļauts reālam minēto draudu riskam tikai tāpēc vien, ka viņš atrodas šajā teritorijā) situācijās, kad šie draudi nav vērsti konkrēti pret šo civiliedzīvotāju sakarā ar apstākļiem, kuri raksturo viņa individuālo stāvokli, var pastāvēt tikai tad, ja jau ir konstatēts minimālais upuru (bojāgājušo un ievainoto) skaits civiliedzīvotāju vidū?

2)	Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai vērtējums par to, vai radīsies draudi šādā izpratnē, ir jāveic, pilnībā ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus? Ja tas tā nav, kādas citas Savienības tiesībās noteiktas prasības ir izvirzītas šādam vērtējumam?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 11. decembrī iesniedza Bundesfinanzhof (Vācija) – Q-GmbH/Finanzamt Z

(Lieta C-907/19)

(2020/C 87/11)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzhof

Pamatlietas puses

Prasītāja: Q-GmbH

Atbildētāja: Finanzamt Z

Prejudiciālais jautājums

Vai ar apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darījumiem saistīts no nodokļa atbrīvots pakalpojums, ko sniedz apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) 135. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir tad, ja nodokļa maksātājs, kas apdrošināšanas sabiedrības uzdevumā veic starpniecību, šai apdrošināšanas sabiedrībai papildus arī piedāvā attiecīgo apdrošināšanas produktu?

---

(1)  OV 2006, L 347, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 12. decembrī iesniedza Consiglio di Stato (Itālija) – Ministero della Giustizia, in persona del Ministro p.t./GN

(Lieta C-914/19)

(2020/C 87/12)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Consiglio di Stato

Pamatlietas puses

Prasītāja: Ministero della Giustizia, in persona del Ministro p.t.

Atbildētāja: GN

Prejudiciālais jautājums

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants, LESD 10. pants un Padomes Direktīvas 2000/78/EK (1) (2000. gada 27. novembris) 6. pants, daļā, kurā piekļuvē nodarbinātībai ir aizliegta diskriminācija vecuma dēļ, neļauj dalībvalstij paredzēt vecuma ierobežojumu piekļuvei notāra profesijai?

---

(1)  Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 16. decembrī iesniedza Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākija) – kriminālprocess pret X.Y.

(Lieta C-919/19)

(2020/C 87/13)

Tiesvedības valoda – slovāku

Iesniedzējtiesa

Najvyšší súd Slovenskej republiky

Pamata kriminālprocesa dalībnieks

Generálna prokuratúra Slovenskej republiky, X.Y.

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai pamatlēmuma (1) 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētie kritēriji ir izpildīti tikai tad, ja notiesātajai personai pilsonības dalībvalstī ir tādas ģimenes, sociālās, profesionālās vai citas saiknes, kas ļauj uzskatīt, ka soda izpilde šajā valstī var atvieglot tās sociālo rehabilitāciju, un tātad – ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma Nr. 549/2011 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kas šādos gadījumos ļauj atzīt un izpildīt spriedumu, pamatojoties tikai uz formāli reģistrētu pastāvīgo dzīvesvietu izpildes valstī, neatkarīgi no tā, vai notiesātajai personai šajā valstī ir konkrētas saiknes, kas ļauj palielināt tās sociālās rehabilitācijas iespējas? [oriģ. 10. lpp.]

2)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai pamatlēmuma 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka arī pamatlēmuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā sprieduma valsts kompetentajai iestādei pirms sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanas ir jāpārbauda, vai soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim veicināt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, un tādā kontekstā kompetentajai iestādei arī ir jāmin dati, kas ir norādīti apliecinošā dokumenta d) daļas 4. punktā, it īpaši, ja notiesātā persona savā viedoklī saskaņā ar pamatlēmuma 6. panta 3. punktu norāda, ka sprieduma valstī viņai ir faktiskas ģimenes, sociālās vai profesionālās saiknes?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai pamatlēmuma 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pastāv pamats atteikt sprieduma atzīšanu un izpildi arī tad, ja šī pamatlēmuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā pēc šīs tiesību normas 3. punktā minētās konsultācijas un, iespējams, iegūtās vajadzīgās papildu informācijas nav pierādīta tādu ģimenes, sociālo, profesionālo vai cita veida saikņu esamība, kas ļautu pamatoti uzskatīt, ka soda izpilde izpildes valstī varētu veicināt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju?

---

(1)  Padomes Pamatlēmums 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 20. decembrī iesniedza Bundesfinanzgericht (Austrija) – Titanium Ltd

(Lieta C-931/19)

(2020/C 87/14)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzgericht

Pamatlietas puses

Prasītāja: Titanium Ltd

Atbildētāja: Finanzamt Wien 1/23

Prejudiciālais jautājums (1)

Vai “pastāvīgas iestādes” jēdziens ir jāsaprot tādējādi, ka vienmēr ir jābūt cilvēkresursiem un tehniskajiem resursiem un tādēļ iestādē noteikti ir jābūt pieejamam pakalpojuma sniedzēja paša personālam, vai arī konkrētajā gadījumā valsts teritorijā esoša nekustamā īpašuma ar nodokli apliekamu iznomāšanu, kas ir tikai pasīvs pakalpojums, kurš izpaužas kā pieļaušanas pienākums, arī bez cilvēkresursiem var uzskatīt par “pastāvīgu iestādi”?

---

(1)  Par Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/8/EK (OV 2008, L 44, 11. lpp.), kā arī Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts), ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2011, L 77, 1. lpp.), interpretāciju.

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 20. decembrīAutostrada Wielkopolska S.A. iesniedza par Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2019. gada 24. oktobra spriedumu lietā T-778/17 Autostrada Wielkopolska S.A./Komisija

(Lieta C-933/19 P)

(2020/C 87/15)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Autostrada Wielkopolska S.A. (pārstāvji: O. Geiss, advokāts, T. Siakka, advokāts)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Polijas Republika

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—	atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2018/556 (2017. gada 25. augusts) par valsts atbalstu SA.35356 (2013/C) (ex 2013/NN, ex 2012/N), ko īstenojusi Polija par labu Autostrada Wielkopolska S.A., vai pakārtoti nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā; un jebkurā gadījumā

—	piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un tiesvedībā Vispārējās tiesā lietā T-778/17.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza šādus četrus pamatus.

Pirmais pamats: Vispārējā tiesa, noraidīdama apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmo pamatu, acīmredzami esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo, pareizi konstatējusi, ka Komisijai bija jādod apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēja administratīvā procesa ietvaros no jauna paust savu viedokli (un apelācijas tiesvedībā šis konstatējums nav apšaubīts), tā tomēr esot piemērojusi nepareizu juridisko testu (kas paredz, ka ir jāpierāda, ka tam būtu potenciāla ietekme uz lēmumu), esot sagrozījusi strīdīgā lēmuma saturu un neesot pienācīgi pamatojusi konstatējumu, ka (nepareizais) tests nav izpildīts.

Otrais pamats: Vispārējā tiesa acīmredzami esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas: to, kā Komisija bija piemērojusi privāta ieguldītāja testu, neesot izvērtējusi, izmantojot pareizo juridisko standartu, tādējādi pārkāpdama LESD 107. panta 1. punktu; esot pārsniegusi savas pilnvaras veikt pārbaudi, jo strīdīgajā lēmumā izmantoto argumentāciju esot aizstājusi ar savu argumentāciju; esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu; neesot sniegusi pienācīgu pamatojumu; esot sagrozījusi pierādījumus; neesot ievērojusi pierādīšanas noteikumus (gan attiecībā uz saviem konstatējumiem, gan uz savu pienākumu, ņemot vērā piemērojamo juridisko standartu, izvērtēt, vai tas ievērots Komisijas novērtējumā) un neesot ievērojusi Savienības tiesību pārākumu pamatprincipu. Konkrētāk, kļūdains esot konstatējums, ka Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā un novērtēt inflācijas un valūtas maiņas kursa risku izmaiņas; kļūdaina esot arī Vispārējās tiesas atsauce uz 2005. gada 28. jūlija likumu kā privāta ieguldītāja testa ierobežojuma pamatu, kā arī konstatējums, ka Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā un novērtēt izbeigšanas un tiesvedības riskus, turklāt esot pieļautas kļūdas Vispārējās tiesas izvērtējumā par 152. apsvēruma trešo aspektu.

Trešais pamats: Vispārējā tiesa, noraidīdama otrā pamata otro daļu, acīmredzami esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo esot nepareizi piemērojusi piemērojamo testu, nepieļaujami Komisijas argumentāciju aizstājot ar savu argumentāciju, esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu, neesot sniegusi pienācīgu argumentāciju un neesot ievērojusi pierādīšanas noteikumus.

Ceturtais pamats: Vispārējā tiesa, noraidīdama piektā pamata pirmo daļu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo esot sagrozījusi pierādījumu skaidro jēgu un neesot sniegusi pienācīgu pamatojumu.

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 20. decembrīAlgebris (UK) Ltd, Anchorage Capital Group LLC iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2019. gada 10. oktobra rīkojumu lietā T-2/19 Algebris (UK) un Anchorage Capital Group/SRB

(Lieta C-934/19 P)

(2020/C 87/16)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Algebris (UK) Ltd, Anchorage Capital Group LLC (pārstāvji: T. Soames, advokāts, N. Chesaites, advokāts, R. East, Solicitor, D. Mackersie, Barrister)

Otra lietas dalībniece: Vienotā noregulējuma valde (VNV)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punktu;

—	atcelt pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 2) punktu un piespriest VNV segt savus, kā arī atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē, un

—	atzīt apelācijas sūdzības iesniedzēju locus standi attiecībā uz apstrīdētā lēmuma, kas pārsūdzēts Vispārējā tiesā, atcelšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav tieši skartas, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kļūdaini interpretējot Regulas (ES) Nr. 806/2014 (1) (turpmāk tekstā – “VNMR”) 20. panta 11. punkta pirmo daļu, kā arī pārkāpjot apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz īpašumu.

Vispārējās tiesas interpretācijas dēļ ir kļūdaini secināts, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā: 1) tādām ekspropriētām personām kā apelācijas sūdzības iesniedzējas būs vienīgi locus standi apstrīdēt ex post galīgā vērtējuma neveikšanu, ja tās var saņemt kompensāciju atbilstoši VNMR 20. panta 11. punkta otrās daļas b) punktam; 2) kompensācija saskaņā ar 20. panta 11. punkta otrās daļas b) punktu ir jāmaksā tikai tad, ja piemērotajā noregulējuma shēmā ir izmantots vai nu iekšējās rekapitalizācijas instruments atbilstoši VNMR 27. pantam, pagaidu iestādes instruments atbilstoši VNMR 25. pantam vai aktīvu nodalīšanas instruments saskaņā ar VNMR 26. pantu; 3) tādēļ kreditoriem (un akcionāriem) locus standi nebūs. Līdz ar to šādos apstākļos, kad ir grūti iedomāties, ka jebkurai citai personai, izņemot ekspropriētos akcionārus un kreditorus, būtu locus standi apstrīdēt to, ka VNV neveica ex post galīgo vērtējumu, VNV ir atļauts balstīties uz būtiski nepilnīgiem, ļoti neuzticamiem provizoriskiem vērtējumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējas tieši skar lēmums neveikt galīgo vērtējumu, jo ļoti iespējams, ka galīgs ex post vērtējums 1 un 2 apstiprinātu, ka bankas vērtējums esot bijis kļūdains, un tas liktu VNV apsvērt, vai kompensāciju apelācijas sūdzības iesniedzējām veikt, izmantojot kreditoru prasījumu atjaunošanu un/vai palielinot atlīdzību, ko Santander izmaksāja atbilstoši VNMR 20. panta 12. punktam. Ja VNV, īstenojot savu rīcības brīvību, nolemtu kompensāciju neizmaksāt, šis lēmums arī varētu tikt apstrīdēts un būtu prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets.

Vispārējās tiesas veiktā 20. panta 11. punkta interpretācija pārkāpj arī tiesības uz īpašumu, kas ir nostiprinātas Pamattiesību hartas 17. pantā, jo ex post galīgais vērtējums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka: 1) apelācijas sūdzības iesniedzēju AT1 un T2 obligāciju ekspropriācija notiek apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, un 2) tiek izmaksāta taisnīga kompensācija, t.i., nosakot bankas vērtību uz galīga ex post vērtējuma pamata.

2. Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka katrā ziņā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nebūtu tiesību uz kompensāciju atbilstoši VNMR 20. panta 12. punkta a) apakšpunktam, tādējādi kļūdaini interpretējot šo noteikumu un pārkāpjot nediskriminācijas principu.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka saistībā ar bankas noregulējumu 20. panta 12. punkta a) apakšpunktā būtu jāiekļauj apstākļi, kuros attiecīgie kapitāla instrumenti (t.i., AT1 un T2 obligācijas) tiek norakstīti 100 % apmērā (kā šajā gadījumā), neatkarīgi no tā, vai tie tiek norakstīti atbilstoši VNMR 22. panta 1. punktam vai, izmantojot iekšējās rekapitalizācijas instrumentu, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī pieeja atbilst faktam, ka “iekšējā rekapitalizācija” 100 % apmērā un AT1 un T2 obligāciju “norakstīšana”/“konvertācija” 100 % apmērā faktiski un būtībā ir viens un tas pats (ar vienu un to pašu ekonomisko ietekmi), jo abi noraksta bankas parādu attiecībā uz tās kreditoriem vai konvertē to kapitālā. Otrkārt, tas būtu diskriminējoši un nepareizi, ja kreditori/akcionāri, kuru parāda instrumenti ir norakstīti un konvertēti saskaņā ar VNMR 22. panta 1. punktu, nevarētu saņemt kompensāciju, kamēr tie, kuri izmantoja iekšējo rekapitalizāciju saskaņā ar VNMR 27. pantu, varētu saņemt kompensāciju, neraugoties uz to, ka: 1) norakstīšanas un konvertācijas atbilstoši VNMR 21. pantam un iekšējās rekapitalizācijas atbilstoši VNMR 27. pantam tiesiskais mehānisms un to lietderīgā ietekme ir viena un tā pati un 2) abi pasākumi bija balstīti uz vienu un to pašu provizorisko vērtējumu.

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu banku noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.).

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 23. decembrīCarmen Liaño Reig iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2019. gada 24. oktobra rīkojumu lietā T-557/17 Liaño Reig/VNV

(Lieta C-947/19 P)

(2020/C 87/17)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Carmen Liaño Reig (pārstāvis: F. López Antón, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

(i)

apmierināt šo apelācijas sūdzību un atcelt Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2019. gada 24. oktobra rīkojumu lietā T-557/17 (Carmen Liaño Reig/VNV), ciktāl ar to tika atzīta par nepieņemamu apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā celtā prasība un viņai tika piespriests atlīdzināt VNV tiesāšanas izdevumus, kas ir attiecīgi norādīts rīkojuma rezolutīvās daļas 1) un 3) punktā;

(ii)

saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu taisīt galīgo spriedumu lietā, kura ir apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā iepriekš minētajā tiesvedībā celtās prasības priekšmets, apmierinot visus apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā celtajā prasībā norādītos prasījumus, ja Tiesa uzskatītu, ka to ļauj tiesvedības stadija, vai, pretējā gadījumā, nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā, atliekot lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

Pamati un galvenie argumenti

A)   Attiecībā uz prasības nepieņemamības pamatu, kas ir balstīts uz rīkojumā norādīto apsvērumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasīto lēmuma par noregulējumu daļēju atcelšanu nevar nodalīt no citiem noregulējuma noteikumu elementiem, negrozot lēmuma par noregulējumu būtību

1.	Rīkojuma 40. punktā norādīto tiesisko pamatu skarot pamatojuma neesamība.

2.	Rīkojuma 40. punktā norādītais apgalvojums esot kļūdains un nepamatots, jo ar to netiekot ņemti vērā dati attiecībā uz lēmuma par noregulējumu 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajām kapitāla 2. kategorijas instrumentu, kas ir pārveidoti Banco Popular akcijās, summām.

3.	Rīkojumā neesot tikusi ņemta vērā Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru tiesību akta satura grozīšana esot jāaplūko, pamatojoties uz objektīvu kritēriju.

4.	Rīkojuma 30. un 35. punktu skarot pamatojuma neesamība attiecībā uz iespējamo nepieciešamību pārveidot visus kapitāla 2. kategorijas instrumentus kā priekšnosacījumu noregulējuma instrumenta, ko veido komercdarbības nodošana, īstenošanai.

5.	Rīkojumā esot pieļauta tiesību kļūda, jo tas esot balstīts uz Banco Santander sniegto pirkuma piedāvājumu, kurš nav daļa no lietai pievienotajiem dokumentiem.

6.	Rīkojumā esot pieļauta tiesību kļūda, jo tā 31. un 32. punktā neesot ņemti vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumi attiecībā uz 2. valorizācijas efektivitāti un neesot izvērtēti lietai pievienotie dokumenti, kas apstiprina šos apgalvojumus.

7.	Rīkojuma 42. punktā esot pieļauta tiesību kļūda pamatojuma neesamības dēļ.

8.	Rīkojumā netiekot ņemts vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums attiecībā uz Regulas [Nr. 806/2014] 21. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanu saistībā ar nodalāmības nosacījuma izpildi, kā rezultātā rīkojuma 42. punktā norādītais pamatojums esot kļūdains.

B)   Attiecībā uz prasības nepieņemamības pamatu saistībā ar to, ka rīkojumā tiekot uzskatīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgtā lēmuma par noregulējumu daļēja atcelšana ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam attiecībā uz vienai kategorijai piederošajiem kreditoriem

9.	Rīkojuma 48. un 51. punktā esot pieļauta apelācijas sūdzības iesniedzējas izteikto apgalvojumu vērtējuma kļūda.

10.	Rīkojuma 45. un 46. punktā esot pieļauta tiesību kļūda, nepienācīgi piemērojot BPEF obligācijām Regulas [Nr. 806/2014] 15. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzēto vispārējo noregulējuma principu.

11.	Rīkojuma 44.–46. un 51. punktā esot pieļauta tiesību kļūda, kļūdaini piemērojot BPEF obligācijām vienlīdzīgas attieksmes principu, un esot norādīts kļūdains pamatojums.

C)   Attiecībā uz rīkojumā norādīto prasījuma atcelt 1. un 2. valorizāciju nepieņemamību

12.	Rīkojumā (55. punkts) prasījuma atcelt 1. un 2. valorizāciju nepieņemamība esot pamatota tikai ar apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītā prasījuma daļēji atcelt lēmumu par noregulējumu nepieņemamību.

D)   Attiecībā uz rīkojumā norādīto prasījuma par atlīdzību nepieņemamību

13.	Rīkojumā (66. punkts) apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītā prasījuma par atlīdzību nepieņemamība esot pamatota tikai ar prasījuma atcelt BPEF obligāciju pārveidošanu par Banco Popular akcijām nepieņemamību.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 7. janvārī iesniedza Tallinna Ringkonnakohus (Igaunija) – Sotsiaalministeerium/Innove SA

(Lieta C-6/20)

(2020/C 87/18)

Tiesvedības valoda – igauņu

Iesniedzējtiesa

Tallinna Ringkonnakohus

Pamatlietas puses

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Sotsiaalministeerium

Atbildētāja apelācijas tiesvedībā: Innove SA

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (1), 2. un 46. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādi valsts tiesību aktu noteikumi kā Riigihangete seadus (RHS) (Publisko iepirkumu likums) 41. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru līgumslēdzējai iestādei, ja likumā ir noteiktas īpašas prasības attiecībā uz darbībām, kas jāveic saskaņā ar publisko līgumu, paziņojumā par līgumu ir jānorāda, kādas reģistrācijas vai darbības atļaujas ir nepieciešamas pretendenta kvalifikācijai, paziņojumā par līgumu ir jāpieprasa iesniegt apliecinājumu par darbības atļauju vai reģistrāciju, lai pārbaudītu likumā noteikto īpašo prasību izpildi, un pretendents, ja tam nav attiecīgā darbības atļauja vai reģistrācija, ir jānoraida kā nekvalificēts?

2)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 2. un 46. pants kopā ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka attiecībā uz līgumu par pārtikas atbalsta iepirkumu, kura vērtība pārsniedz starptautisko robežvērtību, līgumslēdzēja iestāde pretendentiem nosaka atlases kritēriju, saskaņā ar ko visiem pretendentiem, neatkarīgi no to līdzšinējās uzņēmējdarbības vietas, jau piedāvājuma iesniegšanas brīdī ir jābūt darbības atļaujai vai reģistrācijai pārtikas atbalsta sniegšanas valstī, pat ja līdz šim pretendents šajā dalībvalstī nav darbojies?

3)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša: a) Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 2. un 46. pants ir jāuzskata par tik skaidriem noteikumiem, ka attiecībā uz tiem nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu? b) Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 2. un 46. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka situācija, kurā līgumslēdzēja iestāde publiskā iepirkuma procedūrā par pārtikas atbalstu saskaņā ar Likumu par pārtikas apriti pieprasa pretendentiem, lai tiem jau piedāvājuma iesniegšanas brīdī būtu darbības atļauja, var tikt uzskatīta par acīmredzamu spēkā esošo noteikumu pārkāpumu, par nolaidību vai par neatbilstību, kas liedz atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 9. janvārī iesniedza Schleswig-Holsteinisches Verwaltungsgericht (Vācija) – L.R./Bundesrepublik Deutschland

(Lieta C-8/20)

(2020/C 87/19)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Schleswig-Holsteinisches Verwaltungsgericht

Pamatlietas puses

Prasītājs: L.R.

Atbildētāja: Bundesrepublik Deutschland

Prejudiciālais jautājums

Vai Direktīvas 2013/32/ES (1) 33. panta 2. punkta d) apakšpunktam un 2. panta q) punktam atbilst valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu var noraidīt kā nepieņemamu turpmāku pieteikumu, ja pirmā, personai nelabvēlīgā patvēruma procedūra ir veikta nevis kādā no ES dalībvalstīm, bet gan Norvēģijā?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 14. janvārī iesniedza Cour d'appel de Bruxelles (Beļģija) – Top System SA/Beļģijas valsts

(Lieta C-13/20)

(2020/C 87/20)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Cour d'appel de Bruxelles

Pamatlietas puses

Prasītājs: Top System SA

Atbildētāja: Beļģijas valsts

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Padomes Direktīvas 91/250/EEK (1991. gada 14. maijs) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (1) 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to datorprogrammas likumīgajam ieguvējam ir atļauts dekompilēt visu programmu vai tās daļu, ja šī dekompilācija ir vajadzīga, lai viņam ļautu labot kļūdas, kas ietekmē minētās programmas darbību, tostarp gadījumā, ja labošana nozīmē tādas funkcijas deaktivizēšanu, kas ietekmē lietotnes, kurā ietilpst šī programma, pareizu darbību?

2)	Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai turklāt ir jāizpilda arī direktīvas 6. panta nosacījumi vai kādi citi nosacījumi?

---

(1)  OV 1991, L 122, 42. lpp.

Prasība, kas celta 2020. gada 17. janvārī – Eiropas Komisija/Zviedrijas Karaliste

(Lieta C-22/20)

(2020/C 87/21)

Tiesvedības valoda – zviedru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: E. Manhaeve, C. Hermes, E. Ljung Rasmussen un K. Simonsson)

Atbildētāja: Zviedrijas Karaliste

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

konstatēt, ka, nesniedzot Komisijai informāciju, kas vajadzīga, lai novērtētu precizitāti apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem Habo un Töreboda aglomerācijas atbilst Padomes Direktīvas 91/271/EEK (1991. gada 21. maijs) par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (1) prasībām, Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus;

—

konstatēt, ka, nenodrošinot, ka pirms novadīšanas komunālos notekūdeņus no Lycksele, Malå, Mockfjärd, Pajala, Robertsfors un Tänndalen aglomerācijām atkārtoti attīra vai līdzvērtīgi saskaņā ar Direktīvas 91/271/EEK prasībām, Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi minētās direktīvas 4. pantā, lasot to kopā ar tās 10. un 15. pantu, paredzētos pienākumus;

—

konstatēt, ka, nenodrošinot, ka pirms novadīšanas komunālie notekūdeņi no Borås, Skoghall, Habo un Töreboda aglomerācijām tiek pakļauti stingrākai attīrīšanai nekā noteikts Direktīvas 91/271/EEK 4. pantā un saskaņā ar tās pašas direktīvas prasībām, Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi minētās direktīvas 5. pantā, lasot to kopā ar tās 10. un 15. pantu, paredzētos pienākumus;

—	piespriest Zviedrijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

—	Direktīvas 91/271/EEK 4. panta 1. punkts paredz, ka dalībvalstis nodrošina, ka komunālos notekūdeņus no noteikta lieluma aglomerācijām pirms novadīšanas attīra atkārtoti vai līdzvērtīgi.

—	Saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu dalībvalstis arī nodrošina, ka komunālie notekūdeņi no noteikta lieluma aglomerācijām pirms izvadīšanas jutīgajās zonās tiek pakļauti stingrākai attīrīšanai nekā noteikts 4. pantā.

—

Direktīvas 4. panta 3. punktā, lasot to kopā ar I pielikuma B.2. punktu un 1. tabulu, – kā arī tās 5. panta 3. punktā, lasot to kopā ar I pielikuma B.3. punktu un 2. tabulu, kad novadītie komunālie notekūdeņi nāk no aglomerācijām, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 10 000, – ir izklāstītas prasības attiecībā uz attīrīto notekūdeņu novadīšanu (turpmāk tekstā – “prasības attiecībā uz novadīšanu”). Ciktāl tas attiecas uz šo gadījumu, šīs prasības nosaka robežvērtības bioķīmiskā skābekļa pieprasījuma (BSP), ķīmiskā skābekļa pieprasījuma (CSP) un slāpekļa emisijas koncentrācijai.

—

Direktīvas 15. pantā, lasot to kopā ar I pielikuma D punktu, ir izklāstītas prasības, kuras piemēro, uzraugot un novērtējot, vai ir izpildītas prasības attiecībā uz [komunālo notekūdeņu] novadīšanu. Šīs prasības precizē, cik daudz un cik bieži katru gadu ir jāveic paraugu ņemšana (turpmāk tekstā – “prasības attiecībā uz kontroli”).

—	Direktīvas 10. pantā ir noteiktas prasības tādu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu projektēšanai, būvniecībai, darbināšanai un uzturēšanai, kas uzbūvētas, lai izpildītu prasības attiecībā uz [komunālo notekūdeņu] novadīšanu.

—

Izvērtējusi Zviedrijas iesniegto informāciju, Komisija uzskata, ka attiecībā uz sešām aglomerācijām Zviedrija nav izpildījusi Direktīvas 4. pantā, lasot to kopā ar tās 10. un 15. pantu, paredzētās prasības, jo tā nav izpildījusi prasības attiecībā uz novadīšanu un/vai prasības attiecībā uz kontroli.

—	Izvērtējusi Zviedrijas iesniegto informāciju, Komisija arī uzskata, ka attiecībā uz četrām citām aglomerācijām Zviedrija nav izpildījusi Direktīvas 5. pantā, lasot to kopā ar tās 10. un 15. pantu, paredzētās prasības, jo tā nav izpildījusi prasības attiecībā uz novadīšanu.

—

Zviedrija norāda, ka divās no šīm aglomerācijām ir izpildītas prasības attiecībā uz slāpekļa novadīšanu, izmantojot dabisko aizturi. Tomēr Zviedrija nav iesniegusi Komisijai informāciju, kas vajadzīga, lai novērtētu Zviedrijas apgalvojumu precizitāti attiecībā uz dabiskās aiztures pakāpi un direktīvā paredzēto slāpekļa atdalīšanas prasību ievērošanu. Tāpēc Komisija uzskata, ka Zviedrija nav ievērojusi LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu.

---

(1)  OV 1991, L 135, 40. lpp.

Prasība, kas celta 2020. gada 29. janvārī – Eiropas Komisija/Grieķijas Republika

(Lieta C-51/20)

(2020/C 87/22)

Tiesvedības valoda – grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: A. Bouchagiar un B. Stromsky)

Atbildētāja: Grieķijas Republika

Prasītājas prasījumi

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	konstatēt, ka, neveikdama visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Tiesas 2017. gada 9. novembra spriedumu lietā C-481/16 Komisija/Grieķija, EU:C:2009:845, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no minētā sprieduma un no LESD 260. panta 1. punkta;

—

piespriest Grieķijas Republikai samaksāt Komisijai kavējuma naudu 26 697,89 EUR apmērā par katru Tiesas 2017. gada 9. novembra sprieduma lietā C-481/16 izpildes nokavējuma dienu, skaitot no dienas, kad tiks pieņemts spriedums šajā lietā, līdz dienai, kad pilnībā tiks izpildīts 2017. gada 9. novembra spriedums;

—	piespriest Grieķijas Republikai samaksāt Komisijai vienreizēju naudas summu, kuras apmēru nosaka, reizinot pārkāpuma dienu skaitu ar 3 709,23 EUR, skaitot no 2017. gada 9. novembra sprieduma pasludināšanas līdz dienai, kad tiks pieņemts spriedums šajā lietā;

—	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2014. gada 27. martalēmumu lietā SA.34572 Grieķijas Republikai bija pienākums četru mēnešu laikā atgūt nesaderīgo atbalstu, kurš bija izmaksāts uzņēmējsabiedrībai Larco, kā arī sniegt Komisijai juridiski pilnīgu informāciju par šajā ziņā veiktajiem pasākumiem. Minēto atbalstu veidoja valsts garantijas, kuras uzņēmējsabiedrībai Larco tika piešķirtas 2008., 2010. un 2011. gadā, un valsts dalība šīs uzņēmējsabiedrības pamatkapitāla palielināšanā 2009. gadā.

2016. gada 2. septembrī Komisija cēla Tiesā prasību par LESD 108. panta 2. punkta pārkāpumu (lieta C-481/16). 2017. gada 9. novembrī Tiesa nosprieda, ka, noteiktajos termiņos neveikdama visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu minēto Komisijas lēmumu, un nesniegdama Komisijai informāciju par saskaņā ar šo lēmumu pieņemtajiem pasākumiem, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai izriet gan no minētā lēmuma 3.–5. panta, gan no Līguma par Eiropas Savienības darbību.

Neveikdama pasākumus, lai izpildītu šo Tiesas 2017. gada 9. novembra spriedumu, Grieķijas Republika neesot izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no minētā lēmuma un no Līguma par Eiropas Savienības darbību 260. panta 1. punkta.

Prasība, kas celta 2020. gada 4. februārī – Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-57/20)

(2020/C 87/23)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: R. Pethke un J. Jokubauskaitė)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītājas prasījumi

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

Vācijas Federatīvā Republika neesot izpildījusi savas saistības, kas izriet no Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) 296. panta 1. punkta un 299. panta, jo tā vienotās likmes režīmu parasti piemēro visiem lauksaimniekiem neatkarīgi no tā, vai parastā PVN režīma vai mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma piemērošana viņiem varētu radīt grūtības, kā arī piemēro vienoto likmi kompensējošu nodokļa likmi, kas strukturālā ziņā izraisot pārmērīgu samaksātā priekšnodokļa kompensāciju;

—	piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Direktīvas 2006/112/EK 296. panta 1. punkts

Ar pirmo pamatu Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika neatkarīgi no tā, vai parastā PVN režīma vai mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma piemērošana lauksaimniekiem varētu radīt grūtības, visiem lauksaimniekiem piemērodama vienotās likmes režīmu, esot pārkāpusi Direktīvas 2006/112 296. panta 1. punktu.

Direktīvas 2006/112/EK 296. pantā esot paredzēta lauksaimnieku, uz kuriem varētu attiecināt vienotas likmes režīma piemērošanu, pienācīga diferenciācija. Viena no šādu lauksaimnieku nepieciešamajām kvalificējošajām pazīmēm esot grūtības parastā PVN režīma vai 1. nodaļā paredzētā īpašā režīma piemērošanā. Vācijas Federatīvā Republika neesot veikusi šādi kvalificējamo lauksaimnieku, kuriem piemērojami atvieglojumi, atlasi.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vācijas Federatīvā Republika esot pārkāpusi Direktīvas 2006/112 299. pantu, jo tās noteiktā vienoto likmi kompensējošā nodokļa likme strukturālā ziņā izraisot vienotas likmes lauksaimnieku faktiski samaksātā priekšnodokļa pārmērīgu kompensāciju.

No vienas puses, aprēķinot lauksaimniecības sektora apgrozījuma kopsummu, tajā netiekot ieskaitīti lauksaimniecības pakalpojumi, kurus uz uzņēmuma līguma pamata lauksaimniekiem sniedz citi uzņēmumi, bet, no otras puses, visa lauksaimniecības sektora priekšnodokļa saistības tiekot samazinātas tikai par parastā kārtībā ar nodokli aplikto lauksaimnieku priekšnodokļa saistībām, bet ne par minēto līgumisko uzņēmēju priekšnodokļa saistībām. Tādējādi vienotā kārtībā veikta priekšnodokļa atmaksāšana vienotas likmes lauksaimniekiem strukturālā ziņā izraisot pārmērīgu kompensāciju.

---

(1)  OV 2006, L 347, 1. lpp.

Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 12. decembra rīkojums – KF/SATCEN

(Lieta T-619/19 R)

(Lēmums uzsākt administratīvu izmeklēšanu - Pieteikums apturēt lēmuma izpildi - Pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu - Nepieņemamība - Steidzamības neesamība)

(2020/C 87/24)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: KF (pārstāvji: A. Kunst, advokāts, un N. Macaulay, barrister)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Satelītcentrs (pārstāvis: A. Guillerme)

Priekšmets

Prasība, kas pamatota ar LESD 278. un 279. pantu un ar ko tiek lūgts apturēt Eiropas Savienības Satelītcentra direktora 2019. gada 3. jūlija lēmuma atkārtoti sākt administratīvo izmeklēšanu attiecībā uz KF izpildi.

Rezolutīvā daļa

1)	Pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu noraidīt.

2)	Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

Prasība, kas celta 2019. gada 11. decembrī – Multi-Service/Komisija

(Lieta T-873/19)

(2020/C 87/25)

Tiesvedības valoda – poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Multi-Service S.A. (Kwidzyn, Polija) (pārstāvis: P. Jankowski, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt Komisijas 2019. gada 3. oktobra lēmumu ARES (2019) 6103796 par iekļaušanas reģistrā statusu saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2019/661, ar reģistrācijas numuru ID 9920 un uzņēmuma reģistrācijas atjaunošanu reģistrā,

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus,

—	atzīt 2019. gada 23. oktobra vēstuli par pierādījumu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu.

Tā atbildētājai pārmet Regulas Nr. 517/2014 17. panta kopsakarā ar Īstenošanas regulas 2019/661 6. pantu pārkāpumu prasītājas sabiedrības reģistrācijas nepamatotas izslēgšanas no fluorogļūdeņražu (HFC) reģistra dēļ.

Prasība, kas celta 2019. gada 31. decembrī – GABO:mi/Komisija

(Lieta T-881/19)

(2020/C 87/26)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: GABO:mi Gesellschaft für Ablauforganisation:milliarium mbH & Co. KG (Minhene, Vācija) (pārstāvis: C. Mayer, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	piespriest atbildētājai samaksāt prasītājai summu 1 680 681,82 EUR apmērā kopā ar procentiem 76 552,60 EUR apmērā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus.

1.

Pirmajā pamatā tiek apgalvots, ka atbildētājai esot jāatlīdzina attaisnotās izmaksas. — Prasītāja esot sniegusi pakalpojumus saskaņā ar Sestās pamatprogrammas un Septītās pamatprogrammas dotāciju nolīgumiem. Laikā no 2015. gada 1. augusta līdz 2016. gada 30. aprīlim prasītāja esot strādājusi kopumā 37 pētniecības projektos. Laikā no 2016. gada 1. maija līdz 2016. gada 30. jūnijam prasītāja esot sniegusi pakalpojumus kopumā 38 pētniecības projektos. Visas šajos laikposmos veiktās izmaksas atbilstot attiecināmības kritērijiem, kas noteikti pušu noslēgtajos dotāciju nolīgumos (II.14.1. pants). Atbildētāja šīs izmaksas joprojām neesot atlīdzinājusi. Atbildētājai šīs izmaksas esot jāatlīdzina saskaņā ar dotāciju nolīgumiem.

2.

Otrajā pamatā tiek apgalvots, ka ieskaiti, kas veikti laikposmā no 2015. gada augusta līdz 2016. gada aprīlim, neesot spēkā. — Ieskaiti, kas veikti laikposmā no 2015. gada augusta līdz 2016. gada aprīlim, neesot spēkā saskaņā ar Vācijas tiesībām maksātnespējas jomā. Attiecībā uz summas daļu 274 248,27 EUR apmērā šī pret prasītājas prasījumiem veikto ieskaitu spēkā neesamība izrietot no Vācijas Maksātnespējas likuma (turpmāk tekstā – “InsO”) 95. panta 1. punkta 3. apakšpunkta. Savukārt ieskaiti, kas attiecas uz atlikušo summu 1 144 394,33 EUR apmērā, atbilstoši 2018. gada 25. septembra spriedumam GABO:mi Gesellschaft für Ablauforganisation:milliarium mbH & Co. KG/Komisija (Lieta T-10/16, EU:T:2018:600) tiek uzskatīti par spēkā neesošiem saskaņā ar InsO 96. panta 1. punkta 3. apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar InsO (agrākās redakcijas) 133. panta 1. punktu.

3.

Trešajā pamatā tiek apgalvots, ka ieskaiti, kas veikti provizoriskās maksātnespējas procedūras laikā (no 2016. gada maija līdz 2016. gada jūnijam), neesot spēkā. — Ieskaiti, ko atbildētāja ir veikusi laikā no 2016. gada maija līdz 2016. gada jūnijam, neesot spēkā saskaņā ar InsO 96. panta 1. punkta 3. apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar InsO 130. panta 1. punkta 2. apakšpunktu. InsO 96. panta 1. punkta 3. apakšpunktā esot noteikts, ka saistībā ar maksātnespēju nav spēkā tādi pirms vai pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas pieteikti ieskaiti, kuru gadījumā tiesības uz ieskaitu ir tikušas iegūtas apstrīdamā veidā.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. janvārī – Sieć Badawcza Łukasiewicz – Port Polski Ośrodek Rozwoju Technologii/Komisija

(Lieta T-4/20)

(2020/C 87/27)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Sieć Badawcza Łukasiewicz – Port Polski Ośrodek Rozwoju Technologii (Vroclava, Polija) (pārstāvis: Ł. Stępkowski, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atzīt par spēkā neesošiem atbildētājas līgumiskos prasījumus, kas ir izklāstīti 2019. gada 13. novembra vēstulē (ref. Ares (2019)6993009), kura ir datēta 2019. gada 12. novembrī, un sešās atbildētājas izdotajās debetnotās, kam ir pievienota pavadvēstule, par kopējo summu 180 893,90 EUR, kura ietver pamatsummu 164 449 EUR apmērā un līgumsodu 16 444,90 EUR apmērā, un līdz ar to:

—	atzīt, ka personāla izmaksas, uz kurām attiecas prasība, ir attiecināmas izmaksas, kas ir jāsedz atbildētājai, un

—	piespriest atbildētājai izmaksāt prasītājai naudas summu 180 893,90 EUR apmērā, kurai ir pieskaitīti likumiskie procenti saskaņā ar Beļģijas tiesībām ar likmi 8 % gadā, sākot no 2019. gada 24. decembra, ieskaitot, līdz pamatsummas apmaksai, un

—	pakārtoti, ja atbildētājas 2019. gada 13. novembra vēstule (ref. Ares (2019)6993009) ir apstrīdams akts, atcelt šajā vēstulē ietverto Komisijas lēmumu,

—	katrā ziņā piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza turpinājumā minētos pamatus.

1.

Pirmais galvenokārt izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāpts līgums: esot pārkāpti dotāciju nolīgumu Nr. 248577-C2POWER, 257626-ACROPOLIS un 215669-EUWB attiecīgi II.14 panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts, skatot tos kopsakarā ar nolīgumu attiecīgā II pielikuma II.6 panta 6. punktu, II.22 panta 6. punktu un II.24 panta 1. punktu.

2.	Otrais galvenokārt izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāptas piemērojamās tiesības, proti, Beļģijas tiesības: esot pārkāpts Beļģijas Civilkodeksa 1134., 1135. un 1315. pants.

3.	Trešais galvenokārt izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāptas piemērojamās tiesības, proti, Polijas tiesības: esot pārkāpts Polijas Darba likuma 113. pants, 18. panta 2. punkts un 140. pants.

4.	Ceturtais galvenokārt izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka atbildētājai ir jāizmaksā likumiskie procenti, pamatojoties uz Savienības tiesību vispārējo principu par nokavējuma procentiem, un saskaņā ar Beļģijas tiesībām.

5.	Piektais galvenokārt izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo atbildētāja esot sniegusi konkrētus un beznosacījumu apliecinājumus, kuri neesot ievēroti.

6.	Sestais galvenokārt izvirzītais pamats attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, ar kuru tiek apgalvots, ka atbildētājai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja spriedums tai ir nelabvēlīgs.

7.	Pirmais pakārtoti izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo atbildētāja neesot sniegusi pierādījumus un neesot uzklausījusi prasītāju.

8.	Otrais pakārtoti izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo atbildētāja esot pieļāvusi faktu kļūdas un neesot sniegusi saskaņotu pierādījumu kopumu.

9.	Trešais pakārtoti izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, jo atbildētāja neesot sniegusi pamatojumu un esot atteikusies izskaidrot savu nostāju.

10.	Ceturtais pakārtoti izvirzītais pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo atbildētāja esot sniegusi konkrētus un beznosacījumu apliecinājumus, kuri neesot ievēroti.

11.	Piektais pakārtoti izvirzītais pamats attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, ar kuru tiek apgalvots, ka atbildētājai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja spriedums tai ir nelabvēlīgs.

Prasība, kas celta 2020. gada 7. janvārī – Global Translation Solutions/Parlaments

(Lieta T-7/20)

(2020/C 87/28)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Global Translation Solutions ltd. (Valleta, Malta) (pārstāvis: C. Mifsud-Bonnici, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt atbildētāja 2019. gada 28. oktobra lēmumu noraidīt prasītāja piedāvājumu, kas iesniegts attiecībā uz 15. daļu saistībā ar iepirkuma procedūru TRA/EU19/2019 (1);

—	pakārtoti, atcelt prasītāja 2019. gada 5. decembra lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības attiecībā uz 15. daļu saistībā ar iepirkuma procedūru TRA/EU19/2019 tikai vienam saimnieciskās darbības subjektam; un,

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatošanai prasītājs izvirza trīs pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja 2019. gada 28. oktobra lēmums, ar ko tika noraidīts prasītājas attiecībā uz 15. daļu iesniegtais piedāvājums saistībā ar iepirkuma procedūru TRA/EU19/2019, esot nelikumīgs, jo tas ir balstīts uz kļūdainu faktu vērtējumu, proti, to, ka datnes formāts “.doc” neatbilst iepirkuma dokumentu noteikumiem, pamatojoties uz to, ka: — iepirkuma dokumenti neesot formulēti pietiekami skaidri, precīzi un nepārprotama valodā un/vai, — ka datnes formāts “.doc” esot funkcionāli vienāds ar datnes formātu “.docx”.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja 2019. gada 28. oktobra lēmums, ar ko tika noraidīts prasītājas attiecībā uz 15. daļu iesniegtais piedāvājums saistībā ar iepirkuma procedūru TRA/EU19/2019, esot nelikumīgs, jo: — atbildētājs ar savu rīcību esot pārkāpis tiesību aktus, tostarp, LESD 106. panta 3. punktu un Komisijas Īstenošanas regulu (2), un tā esot pretrunā Vispārējiem Savienības tiesību principiem, tostarp attiecībā uz publisko iepirkumu un samērīgumu, un/vai, — atbildētājs ar savu rīcību esot pārkāpis tiesību aktus, tostarp Finanšu regulas (3) 96. panta 2. punktu un vispārējos Savienības tiesību principus, tostarp, labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja 2019. gada 5. decembra lēmums piešķirt līguma slēgšanas tiesības saistībā ar iepirkuma procedūru TRA/EU19/2019 tikai vienam saimnieciskās darbības subjektam esot nelikumīgs, jo tas ir pretrunā vispārējiem Savienības tiesību principiem, tostarp attiecībā uz publisko iepirkumu, un pretrunā publiskā iepirkuma procedūras noteikumiem.

---

(1)  OV 2019/S 54-123613

(2)  Komisijas Deleģētā Regula (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV 2012 L 362, 1. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EU, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012 L 298, 1. lpp.).

Prasība, kas celta 2020. gada 20. janvārī – West End Drinks/EUIPO – Pernod Ricard (“The King of SOHO”)

(Lieta T-31/20)

(2020/C 87/29)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: West End Drinks Ltd (Londona, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji: C. Hawkes, Solicitor, un C. Hall, Barrister)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Pernod Ricard SA (Parīze, Francija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “The King of SOHO” zeltainā, tumši dzeltenā, gaiši dzeltenā krāsā un krēmkrāsā reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 11 539 103

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2019. gada 16. oktobra lēmums lietā R 1543/2018-1

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 42. panta 3. punkta pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 27. janvārī – AV un AW/Parlaments

(Lieta T-43/20)

(2020/C 87/30)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: AV un AW (pārstāvji: L. Levi un S. Rodrigues, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;

—	atcelt pārsūdzēto lēmumus un, ja nepieciešams, atgādināt atbildētājam par tā pienākumu izdarīt no tiem visus secinājumus attiecībā uz prasītājiem, piemērojot LESD 266. pantu, it īpaši attiecībā uz atalgojumu un paaugstināšanu amatā;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji izvirza piecus pamatus, uz kuriem tie balsta savu prasību, kas ir celta par 2019. gada 21. jūnija lēmumu, ar kuru Parlaments tiem ir piemērojis disciplinārsodu – pazemināšanu amatā attiecīgi par četrām un par divām amata pakāpēm.

1.	Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības tikt uzklausītiem, jo kompetentā iestāde prasītājus neesot uzklausījusi.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības uz aizstāvību un labas pārvaldības princips.

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzēto lēmumu sagatavošanas dokumenti esot prettiesiski. Prasītāji šajā ziņā apgalvo, ka gan Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas ziņojums, gan disciplinārlietu padomes atzinums ir bijuši prettiesiski.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) IX pielikuma 4. un 16. pants un dalībvalstu kompetenču sadales un procesuālās autonomijas princips. Prasītāji apgalvo, ka disciplinārlietu padomei un iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) 2018. gada 20. februāra sēdē esot bijis pienākums pārbaudīt, vai saskaņā ar Portugāles tiesībām advokāta pilnvarojums ir derīgs. Viņi papildus norāda, ka, līdzko disciplinārlietu padomei un iecēlējinstitūcijai bija kļuvis zināms, ka advokāta pilnvarojums nav derīgs, tām katrā ziņā vajadzēja apzināties, kādas sekas tas radīs disciplinārlietā, it īpaši attiecībā uz apstākli, ka prasītāji nav tikuši iepazīstināti ne ar faktiem, kas tiem tiek pārmesti, ne ar OLAF un izmeklētāju secinājumiem.

5.	Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Civildienesta noteikumu pielikuma 10. pants, jo sodi neesot samērīgi ar nodarījumu smagumu.

Prasība, kas celta 2020. gada 28. janvārī – Sahaj Marg Spirituality Foundation/EUIPO (“Heartfulness”)

(Lieta T-48/20)

(2020/C 87/31)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Sahaj Marg Spirituality Foundation (Manapakkam, Indija) (pārstāvis: E. Manresa Medina, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Grafiskas preču zīmes “Heartfulness” starptautiska reģistrācija, ko attiecina uz Eiropas Savienību – reģistrācijas pieteikums Nr. 1 433 232

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2019. gada 26. novembra lēmums lietā R 1266/2019-4

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 2. punkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 29. janvārī – Rothenberger/EUIPO – Paper Point (“ROBOX”)

(Lieta T-49/20)

(2020/C 87/32)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Rothenberger AG (Kelkheim, Vācija) (pārstāvji: V. von Bomhard un J. Fuhrmann, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Paper Point Snc di Daria Fabbroni e Simone Borghini (Arezzo, Itālija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “ROBOX” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 16 462 971

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2019. gada 31. oktobra lēmums lietā R 210/2019-1

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO un otrai procesa Apelācijas padomē dalībniecei, ja tā iestāsies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 31. janvārī – Melin/Parlaments

(Lieta T-51/20)

(2020/C 87/33)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Joëlle Melin (Aubagne, Francija) (pārstāvis: F. Wagner, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt par pieņemamu iebildi par prettiesiskumu un atzīt par prettiesiskiem DNĪN [Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumi] 33. panta 1. un 2. punktu un 68. panta 1. un 2. punktu;

—	līdz ar to atzīt, ka ģenerālsekretāra 2019. gada 17. decembra lēmumam trūkst juridiska pamata;

—	pakārtoti – atzīt, ka ģenerālsekretārs ir pārkāpis DNĪN 68. panta 2. punktu, un atcelt 2019. gada 17. decembra lēmumu; galvenokārt:

—	konstatēt, ka Joëlle Mélin ir iesniegusi DNĪN 33. panta 1. un 2. punktam un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai atbilstošus pierādījumus par viņas palīdzes darbu; līdz ar to:

—

atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2019. gada 17. decembra lēmumu, kas paziņots ar 2019. gada 18. decembra vēstuli Nr. D202484 un pieņemts, piemērojot Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija Lēmuma 2009/C 159/01 “par Eiropas Parlamenta Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumiem”, redakcijā ar grozījumiem, 68. pantu, un kurā konstatēts prasītājas parāds 130 339,35 EUR apmērā, kas nepamatoti esot samaksāti kā parlamentārā palīdzība, un norādīts pamatojums šī parāda atgūšanai;

—

atcelt paziņojumu par parādu Nr. 2019-2081, ar kuru prasītāja tiek informēta, ka attiecībā uz viņu ir konstatēts parāds saskaņā ar ģenerālsekretāra 2019. gada 17. decembra lēmumu par “saistībā ar parlamentāro palīdzību nepamatoti samaksāto summu atgūšanu, piemērojot DNĪN 68. pantu un Finanšu regulas 98.–101. pantu”;

—	piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek izvirzīta iebilde par prettiesiskumu tādēļ, ka ar Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumu (turpmāk tekstā – “īstenošanas noteikumi)”, kas pieņemti ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija lēmumu, 33. un 68. pantu esot pārkāpti tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips, īpaši to neskaidrā un neprecīzā rakstura dēļ. Prasītāja apgalvo, ka apstrīdēto tiesību normu precizitātes trūkums izraisa to, ka īstenošanas pasākumu tiesību normai ir nepieciešama tiesas interpretācija. Taču detaļas pierādījumam par deputāta palīga darbu tika izstrādātas tikai Montel judikatūrā 2017. gadā, jo 2005. gada Gorostiaga judikatūra attiecās vienīgi uz pilnvarotā maksātāja veiktu algu izmaksu. Tādējādi kopš 2008. gada apstrīdētajām normām esot raksturīgi nenoteiktības elementi un skaidrības trūkums. Prasītāja piebilst, ka, neraugoties uz tiesiskās nenoteiktības risku, Eiropas Parlaments nav precīzi un skaidri reglamentējis parlamentārās palīdzības kontroles procedūru, nedz arī formalizējis deputātam uzlikto pienākumu izveidot un saglabāt pierādījumus, vai noteikumus par pieņemamiem, identificējamiem un datētiem pierādījumiem.

2.

Otrais pamats ir par būtiska procedūras noteikuma un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Prasītāja apgalvo, ka ģenerālsekretārs nav veicis nekādu uzklausīšanu vai jebkādu procedūru pirms sava jaunā lēmuma pieņemšanas, ka viņš prasītājai nav pieprasījis nekādus paskaidrojumus un ka viņa analizētajos lietas materiālos nav ņemti vērā papildu dokumenti, ko prasītāja ir iesniegusi sava 2018. gada 7. decembra prasības pieteikuma atbalstam. Viņa turklāt uzskata, ka, neievērojot īstenošanas noteikumu 68. panta 2. punktā paredzēto procedūru, ģenerālsekretārs viņai liedzis iespēju iesniegt papildu dokumentus, un tādējādi viņai radījis risku, ka Vispārējā tiesa šos dokumentus noraidīs kā tādus, kas nav iesniegti ģenerālsekretāra vērtējumam atgūšanas procedūras sākumā.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. februārī – Bezos Family Foundation/EUIPO – SNCF Mobilités (“VROOM”)

(Lieta T-56/20)

(2020/C 87/34)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bezos Family Foundation (Sietla, Vašingtona, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji: A. Klett un M. Schaffner, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: SNCF Mobilités, établissement public à caractère industriel et commercial (Saint-Denis, Francija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “VROOM” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 17 569 997

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2019. gada 20. novembra lēmums lietā R 1288/2019-5

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	noraidīt iebildumus Nr. B 3 051 050;

—	atļaut veikt reģistrāciju atbilstoši Eiropas Savienības preču zīmes “VROOM” reģistrācijas pieteikumam Nr. 17 569 997;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un izdevumus procesos EUIPO (Apelācijas padome un Iebildumu nodaļa), ieskaitot prasītājas nepieciešamos izdevumus šajos procesos.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. februārī – Group/EUIPO – Iliev (“GROUP Company TOURISM & TRAVEL”)

(Lieta T-57/20)

(2020/C 87/35)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – bulgāru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Group EOOD (Sofija, Bulgārija) (pārstāvji: D. Dragiev, A. Andreev, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otrs procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieks: Kosta Iliev (Sofija, Bulgārija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs: otrs procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieks

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “GROUP Company TOURISM & TRAVEL” lillā, pelēkā, melnā, violetā, oranžā, sarkanā un dzeltenā krāsā reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 10 640 449

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2019. gada 8. novembra lēmums lietā R 2059/2018-5

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO un attiecīgajā gadījumā personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 4. punkta pārkāpums.

Prasība, kas celta 2020. gada 3. februārī – Sonova/EUIPO – Digitmarket (“B-Direct”)

(Lieta T-61/20)

(2020/C 87/36)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Sonova AG (Stäfa, Šveice) (pārstāvis: A. Sabellek, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Digitmarket – Sistemas de lnformação SA (Maia, Portugāle)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā strīdus preču zīme: vārdiskas preču zīmes “B-Direct” starptautiska reģistrācija, ko attiecina uz Eiropas Savienību – starptautiska reģistrācija Nr. 1 342 390, ko attiecina uz Eiropas Savienību

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2019. gada 28. novembra lēmums lietā R 88/2019-1

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.