1)

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 2. punkts un 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā tikai ar to vien, ka ir ticis parakstīts tāds pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgts līgums, kurā ir noteikts, ka patērētājs, noslēdzot šo līgumu, piekrīt visiem pārdevēja vai piegādātāja iepriekš sagatavotajiem līguma noteikumiem, netiek atspēkota prezumpcija par šādu noteikumu individuālu neapspriešanu.

2)

Direktīvas 93/13 3. panta 3. punkts, lasot to kopā ar tās pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds tieši paredzēts noteikums par līguma laušanu un noteikums par līgumsodu kā pamatlietā aplūkotie noteikumi, kuri ir ietverti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, kuri ir sagatavoti vienīgi pārdevēja vai piegādātāja labā un kurus pārdevējs vai piegādātājs ir sagatavojis iepriekš, var tikt uzskatīti par negodīgiem noteikumiem, kas paredzēti minētā pielikuma 1. punkta d), e) un f) apakšpunktā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

3)

Direktīvas 93/13 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad tieši paredzēts noteikums par līguma laušanu un noteikums par līgumsodu, kas ir ietverti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā pirkuma un pārdevuma priekšlīgumā, ir atzīti par negodīgiem, valsts tiesa nevar novērst šādu negodīgu noteikumu spēkā neesamību, aizstājot tos ar savu vērtējumu, ja vien šis līgums nevar turpināt pastāvēt šo negodīgo noteikumu atcelšanas gadījumā un ja minētā līguma atcelšana kopumā rada patērētājam īpaši nelabvēlīgas sekas.

1)

Vai EG-Fahrzeuggenehmigungsverordnung (EG–FGVI) (1) 6. panta 1. punkts, 27. panta 1. punkts vai Direktīvas 2007/46/EK (2) 18. panta 1. punkts, 26. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ražotājs pārkāpj savu pienākumu izsniegt derīgu sertifikātu saskaņā ar EG–FGV 6. panta 1. punktu (vai savu pienākumu izsniegt atbilstības sertifikātu saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 18. panta 1. punktu), ja tas transportlīdzeklī ir iebūvējis neatļautu pārveidošanas ierīci Regulas (EK) Nr. 715/2007 (3) 5. panta 2. punkta, 3. panta 10. punkta izpratnē, un ar šāda transportlīdzekļa nodošanu ekspluatācijā tiek pārkāpts aizliegums nodot ekspluatācijā transportlīdzekli bez derīga atbilstības sertifikāta saskaņā ar EG–FGV 27. panta 1. punktu (vai aizliegums pārdot bez derīga atbilstības sertifikāta saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 26. panta 1. punktu)?

Ja atbilde ir apstiprinoša:

2)

Vai Regulas (EK) Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta mērķis ir aizsargāt tieši arī galalietotāju un, proti, arī attiecībā uz tā rīcības brīvību un īpašumu? Vai galalietotāja tāda transportlīdzekļa iegāde, kurā ir iebūvēta neatļauta pārveidošanas ierīce, ietilpst riska jomā, kura novēršanai tika pieņemta šī norma?

—

šis pienākums nav saistīts ar īpašu iemeslu vietas, laika vai telpas ziņā,

—

saglabāšanas pienākums, sniedzot publiski pieejamus tālruņa pakalpojumus – ieskaitot īsziņu, multivides vai līdzīgu ziņu, kā arī neatbildētu vai neveiksmīgu zvanu pārsūtīšanu – attiecas uz šādiem datiem:

—

saglabāšanas pienākums, sniedzot publiski pieejamus interneta piekļuves pakalpojumus, attiecas uz šādiem datiem:

—

nedrīkst saglabāt šādus datus:

—

atrašanās vietas datiem, proti, izmantotās šūnas nosaukuma, glabāšanas ilgums ir četras nedēļas un pārējiem datiem – desmit nedēļas,

—

ir garantēta saglabāto datu efektīva aizsardzība pret ļaunprātīgas izmantošanas riskiem un jebkādu prettiesisku piekļuvi, un

—

saglabātos datus drīkst izmantot tikai, lai izmeklētu īpaši smagus noziedzīgus nodarījumus un novērstu konkrētus draudus personas veselībai, dzīvībai vai brīvībai vai arī valstij vai federālajai zemei, izņemot abonentam interneta lietošanai piešķirtu interneta protokola adresi, ko ir atļauts izmantot abonentu informācijas iegūšanai, lai izmeklētu jebkādus noziedzīgus nodarījumus, novērstu sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējumu, kā arī veiktu izlūkdienestu uzdevumus?

—

šis pienākums nav saistīts ar īpašu iemeslu vietas, laika vai telpas ziņā,

—

saglabāšanas pienākums, sniedzot publiski pieejamus tālruņa pakalpojumus – ieskaitot īsziņu, multivides vai līdzīgu ziņu, kā arī neatbildētu vai neveiksmīgu zvanu pārsūtīšanu – attiecas uz šādiem datiem:

—

saglabāšanas pienākums, sniedzot publiski pieejamus interneta piekļuves pakalpojumus, attiecas uz šādiem datiem:

—

nedrīkst saglabāt šādus datus:

—

atrašanās vietas datiem, proti, izmantotās šūnas nosaukuma, glabāšanas ilgums ir četras nedēļas un pārējiem datiem – desmit nedēļas,

—

ir garantēta saglabāto datu efektīva aizsardzība pret ļaunprātīgas izmantošanas riskiem un jebkādu prettiesisku piekļuvi, un

—

saglabātos datus drīkst izmantot tikai, lai izmeklētu īpaši smagus noziedzīgus nodarījumus un novērstu konkrētus draudus personas veselībai, dzīvībai vai brīvībai vai arī valstij vai federālajai zemei, izņemot abonentam interneta lietošanai piešķirtu interneta protokola adresi, ko ir atļauts izmantot abonentu informācijas iegūšanai, lai izmeklētu jebkādus noziedzīgus nodarījumus, novērstu sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējumu, kā arī veiktu izlūkdienestu uzdevumus?

1)

Vai aptiekai, kas piegādā zāles obligātās apdrošināšanas slimokasei, pamatojoties uz apdrošinātajai personai piešķirto atlaidi, ir tiesības uz nodokļu bāzes samazinājumu saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas 1996. gada 24. oktobra spriedumu Elida Gibbs Ltd., C-317/94 (EU:C:1996:400)?

2)

Ja atbilde ir apstiprinoša: vai tas nav pretrunā iekšējā tirgus neitralitātes un vienlīdzīgas attieksmes principiem, ja aptieka savā valstī var samazināt nodokļu bāzi, bet to nevar darīt aptieka, kas no citas dalībvalsts veic no nodokļiem atbrīvotas piegādes Kopienas iekšienē obligātās apdrošināšanas slimokasei?

1)

Vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (1) 21. pants ir jāpiemēro darba tiesiskajām attiecībām, kuru gadījumā Austrijā gan tika noslēgts darba līgums saistībā ar darbu Vācijā, tomēr darba ņēmēja, kura, vairākus mēnešus uzturējās Austrijā darba gatavībā, darbu neveica?

2)

Vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka var tikt piemērota tāda valsts tiesību norma kā Arbeits- und Sozialgerichtsgesetz [Likuma par darba un sociālo lietu tiesu] (turpmāk tekstā – “ASGG”) 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ar ko darba ņēmējai ir ļauts (atvieglotā veidā) celt prasību savā dzīvesvietā, kurā tā dzīvoja laikā, kad pastāvēja darba tiesiskās attiecības, vai darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī?

3)

Vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka var tikt piemērota tāda valsts tiesību norma kā ASGG 4. panta 1. punkta d) apakšpunkts, ar ko darba ņēmējam ir ļauts (atvieglotā veidā) celt prasību vietā, kurā ir jāizmaksā darba samaksa vai tā bija jāizmaksā viņa darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī?

4)

Ja uz otro un trešo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:

5)

Vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkts ir jāpiemēro darba tiesiskajām attiecībām, kuru gadījumā Austrijā gan tika noslēgts darba līgums saistībā ar darbu Vācijā, taču darba ņēmēja, kura, vairākus mēnešus uzturējās Austrijā darba gatavībā, darbu neveica, ja var tikt piemērota tāda valsts tiesību norma kā ASGG 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ar ko darba ņēmējai ir ļauts (atvieglotā veidā) celt prasību savā dzīvesvietā, kurā tā dzīvoja laikā, kad pastāvēja darba tiesiskās attiecības, vai darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī, vai arī ja var tikt piemērota tāda valsts tiesību norma kā ASGG 4. panta 1. punkta d) apakšpunkts, ir ļauts (atvieglotā veidā) celt prasību vietā, kurā ir jāizmaksā darba samaksa vai tā bija jāizmaksā viņa darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī?

1)

Vai EG-Fahrzeuggenehmigungsverordnung (EG–FGVI) (1) 6. panta 1. punkts, 27. panta 1. punkts vai Direktīvas 2007/46/EK (2) 18. panta 1. punkts, 26. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ražotājs pārkāpj savu pienākumu izsniegt derīgu sertifikātu saskaņā ar EG–FGV 6. panta 1. punktu (vai savu pienākumu izsniegt atbilstības sertifikātu saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 18. panta 1. punktu), ja tas transportlīdzeklī ir iebūvējis neatļautu pārveidošanas ierīci Regulas (EK) Nr. 715/2007 (3) 5. panta 2. punkta, 3. panta 10. punkta izpratnē, un ar šāda transportlīdzekļa nodošanu ekspluatācijā tiek pārkāpts aizliegums nodot ekspluatācijā transportlīdzekli bez derīga atbilstības sertifikāta saskaņā ar EG–FGV 27. panta 1. punktu (vai aizliegums pārdot bez derīga atbilstības sertifikāta saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 26. panta 1. punktu)?

Ja atbilde ir apstiprinoša:

2)

Vai Regulas (EK) Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta mērķis ir aizsargāt arī gala lietotāju, tālākpārdošanas gadījumā lietoto transportlīdzekļu tirgū, it īpaši nākamo automašīnas pircēju, proti, arī attiecībā uz tā rīcības brīvību un īpašumu? Vai automašīnas pircēja tāda lietota transportlīdzekļa iegāde, kurā ir iebūvēta neatļauta pārveidošanas ierīce, ietilpst riska jomā, kura novēršanai tika pieņemta šīs norma?

3)

Vai EG–FGV 6. un 27. pants vai Direktīvas 2007/46/EK 18. panta 1. punkts, 26. panta 1. punkts un 46. pants un Regulas (EK) Nr. 715/2007 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka minētā pārkāpuma gadījumā, no galalietotāja zaudējuma daļēji vai pilnībā (attiecīgā gadījumā – kādā veidā vai kādā apmērā?) ir jāveic atlīdzības par lietošanu atskaitīšana par transportlīdzekļa faktisku lietošanu, ja galalietotājs šī pārkāpuma dēļ var pieprasīt un pieprasa transportlīdzekļa pirkuma līguma atcelšanu? Vai interpretācija ir citāda, ja pārkāpums ir saistīts ar apstiprinātāju iestāžu un galalietotāju maldināšanu par to, ka ir izpildīti visi apstiprināšanas nosacījumi un ka transportlīdzekļa izmantošana ceļu satiksmē ir atļauta bez ierobežojumiem, un pārkāpums un maldināšana notiek, lai, izmantojot lielus pārdošanas apjomus, samazinātu izmaksas un palielinātu peļņu, vienlaikus radot konkurences priekšrocību uz klientu, kas par to neko nezina, rēķina?

1)

Vai EG-Fahrzeuggenehmigungsverordnung (EG–FGVI) (1) 6. panta 1. punkts, 27. panta 1. punkts vai Direktīvas 2007/46/EK (2) 18. panta 1. punkts, 26. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ražotājs pārkāpj savu pienākumu izsniegt derīgu sertifikātu saskaņā ar EG–FGV 6. panta 1. punktu (vai savu pienākumu izsniegt atbilstības sertifikātu saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 18. panta 1. punktu), ja tas transportlīdzeklī ir iebūvējis neatļautu pārveidošanas ierīci Regulas (EK) Nr. 715/2007 (3) 5. panta 2. punkta, 3. panta 10. punkta izpratnē, un ar šāda transportlīdzekļa nodošanu ekspluatācijā tiek pārkāpts aizliegums nodot ekspluatācijā transportlīdzekli bez derīga atbilstības sertifikāta saskaņā ar EG–FGV 27. panta 1. punktu (vai aizliegums pārdot bez derīga atbilstības sertifikāta saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 26. panta 1. punktu)?

Ja atbilde ir apstiprinoša:

2)

Vai Regulas (EK) Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta mērķis ir aizsargāt tieši arī galalietotāju un, proti, arī attiecībā uz tā rīcības brīvību un īpašumu? Vai galalietotāja tāda transportlīdzekļa iegāde, kurā ir iebūvēta neatļauta pārveidošanas ierīce, ietilpst riska jomā, kura novēršanai tika pieņemta šī norma?

3)

Vai EG–FGV 6. un 27. pants vai Direktīvas 2007/46/EK 18. panta 1. punkts, 26. panta 1. punkts un 46. pants un Regulas (EK) Nr. 715/2007 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka minētā pārkāpuma gadījumā, no galalietotāja zaudējuma daļēji vai pilnībā (attiecīgā gadījumā – kādā veidā vai kādā apmērā?) ir jāveic atlīdzības par lietošanu atskaitīšana par transportlīdzekļa faktisku lietošanu, ja galalietotājs šī pārkāpuma dēļ var pieprasīt un pieprasa transportlīdzekļa pirkuma līguma atcelšanu? Vai interpretācija ir citāda, ja pārkāpums ir saistīts ar apstiprinātāju iestāžu un galalietotāju maldināšanu par to, ka ir izpildīti visi apstiprināšanas nosacījumi un ka transportlīdzekļa izmantošana ceļu satiksmē ir atļauta bez ierobežojumiem, un pārkāpums un maldināšana notiek, lai, izmantojot lielus pārdošanas apjomus, samazinātu izmaksas un palielinātu peļņu, vienlaikus radot konkurences priekšrocību uz klientu, kas par to neko nezina, rēķina?

1)

Vai tiesību streikot īstenošana, ko veic gaisa pārvadātāja personāls un ko ir organizējusi darbinieku arodbiedrība, prasot darba nosacījumu uzlabošanu, - ja tā pamatā nav darba devēja iepriekšējs lēmums, bet gan darbinieku prasījumi -, var tikt uzskatīta par “ārkārtēju apstākli” Regulas Nr. 261/20[0]4 (1) 5. panta 3. punkta izpratnē vai, gluži pretēji, tā ir raksturīga attiecīgā gaisa pārvadātāja parastai darbībai?

2)

Vai pārvadātājam tādos apstākļos, kādi ir izskatāmajā strīdā, tostarp tad, ja tiesību streikot īstenošana ir tam iepriekš paziņota atbilstoši likumam, ir pienākums veikt kādu tiesiski pieļaujamu pasākumu, kā, piemēram, nodrošināt lidojumus ar citām sabiedrībām, kuras neietekmē streiks?

3)

Vai, lai uzskatītu aviosabiedrības salona apkalpes streiku par “ārkārtēju apstākli” Regulas Nr. 261/20[0]4 5. panta 3. punkta izpratnē, ir nozīme veidam, kādā streiks tiek izbeigts, konkrētāk, gadījumā, ja tas notiktu abu strīda pušu savstarpējas piekāpšanās rezultātā?

—

konstatēt, ka, neveikdama visus pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C-110/17, Komisija/Beļģija, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi LESD 260. panta 1. punktā noteiktos pienākumus;

—

piespriest Beļģijas Karalistei samaksāt kavējuma naudu 22 076,55 EUR apmērā par katru kavējuma dienu, kamēr nav izpildīts iepriekš minētais spriedums lietā C-110/17, skaitot no dienas, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā, līdz dienai, kad tiks izpildīts iepriekš minētais spriedums lietā C-110/17, šo summu iemaksājot kontā, kuru norādīs Komisija;

—

piespriest Beļģijas Karalistei samaksāt vai nu naudas sodu vismaz 2 029 000 EUR apmērā, vai – ja šis minimālais naudas soda apmērs tiktu pārsniegts – naudas sodu 4905,90 EUR apmērā par katru dienu, skaitot no iepriekš minētā sprieduma C-110/17 pasludināšanas dienas līdz dienai, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā, vai līdz dienai, kad tiks izpildīts iepriekš minētais spriedums lietā C-110/17 – atkarībā no tā, kas notiks agrāk, šo summu iemaksājot kontā, kuru norādīs Komisija;

—

piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to prasība tika noraidīta kā nepieņemama;

—

atzīt prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību par pieņemamu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai lietas izskatīšanai pēc būtības un

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

1.

Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizu pārbaudi, lai novērtētu, vai apstrīdētie noteikumi tieši ietekmē Venecuēlas Bolivāra Republiku (1).

2.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo, piemērojot sprieduma lietā Almaz-Antey definēto nosacījumu par individuālu skārumu, tā neesot ņēmusi vērā dažus būtiskus šīs lietas apstākļus.

3.

Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apstrīdēto noteikumu faktisko ietekmi uz Venecuēlas Bolivāra Republiku.

—

atcelt Vispārējās tiesas 2019. gada 10. oktobra rīkojumu lietā T-599/18 Aeris Invest/VNV, EU:T:2019:740, ciktāl Vispārējā tiesa ir nolēmusi, ka prasība ir nepieņemama;

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai, lai tā, ievērojot ar Tiesas nolēmumu izskatītos tiesību jautājumus, lemtu atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē izvirzītajiem prasījumiem, un

—

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

—

atcelt Vispārējās tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 24. septembra sprieduma lietā T-105/17 HSBC Holdings plc u.c./Eiropas Komisija rezolutīvās daļas 2) punktu;

—

atcelt Komisijas Lēmuma C(2016) 8530 final (2016. gada 7. decembris) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39914 – Euro Interest Rate Derivatives (EIRD)) (1) 1. panta b) punktu; alternatīvi – atcelt 1. panta b) punktu daļā, kurā ir atzīts, ka pēc 2007. gada 19. martaHSBC ir piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā; un

—

uzdot Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas HSBC ir radušies saistībā ar lietu T-105/17 un šo apelācijas sūdzību.

—

atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-755/15 un T-759/15;

—

atcelt apstrīdēto Komisijas 2015. gada 21. oktobra lēmumu (1) atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai; vai, pakārtoti, ja un ciktāl Tiesa nespēj taisīt galīgo spriedumu, nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt Fiat Chrysler Finance Europe tiesāšanās izdevumus atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, 184. panta 1. un 2. punktam un atlīdzināt Fiat Chrysler Finance Europe tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

noraidīt kā nepamatotu prasības pirmajā instancē pirmā pamata otro daļu, kas atkārtoti ir izklāstīta pārsūdzētajā spriedumā;

—

pašai taisīt nolēmumu par prasības pirmajā instancē pirmā pamata otro daļu, kas ir izklāstīta pārsūdzētajā spriedumā;

—

nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai lemtu par prasītājas atlikušajiem prasījumiem par tiesību pārkāpumiem, un

—

piespriest prasītājai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus un šīs tiesvedības izmaksas, kā arī tiesāšanās izdevumus un izdevumus, kas radušies pirmajā instancē.

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

noraidīt prasības pieteikumā pirmajā instancē izvirzīto pirmo un otro pamatu kā nepamatotus;

—

attiecībā uz prasības pieteikumā pirmajā instancē izvirzīto trešo un ceturto pamatu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai;

—

atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā līdz Vispārējās tiesas galīgā sprieduma pasludināšanai.

1)

Vai LESD 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Savienības dalībvalstij, kas lemj par tādas valsts, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts, bet kura ir Šengenas zonas dalībvalsts, valstspiederīgā izdošanu trešajai valstij, ir jāinformē par izdošanas pieprasījumu dalībvalsts, kas ir Šengenas zonas dalībvalsts, kuras pilsonība ir šai personai?

2)

Ja uz iepriekšējo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši un ja Šengenas zonas dalībvalsts ir lūgusi nodot šo personu, lai veiktu tiesvedību, kuras mērķiem ir pieprasīta izdošana, vai šī persona tai ir jāizdod saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju?

—

atzīt, ka nav bijis prettiesiska valsts atbalsta, atcelt Komisijas Lēmuma C(2019) 2526 final (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko īstenojusi Apvienotā Karaliste attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupas finansēšanas atvieglojumu, 1. pantu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka pastāv prettiesisks valsts atbalsts; un noraidīt prasību Apvienotajai Karalistei atgūt apgalvoti prettiesisko valsts atbalstu, kas prasītājām ir izmaksāts šajos apstākļos (apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pants);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu, ciktāl tajos tiek pieprasīts, lai Apvienotā Karaliste no prasītājām atgūtu apgalvoto valsts atbalstu; un

—

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājām radušies šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārpratusi Apvienotās Karalistes kontrolēto ārvalstu uzņēmumu (CFC) normu kontekstu, mērķi un darbības veidu attiecībā uz rīcību ar netirdzniecības finansiālo peļņu. Komisijas secinājumi apstrīdētajā lēmumā balstoties uz kumulatīvām acīmredzamām kļūdām. It īpaši – Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas savā izpratnē par vispārējo Apvienotās Karalistes nodokļu sistēmu, par CFC sistēmas mērķiem, par specifisko grupas finansēšanas atvieglojuma (GFE) apjomu un kvalificēto kredītattiecību definīciju.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija kļūdaini esot atainojusi grupas finansēšanas atvieglojumu kā nodokļu atvieglojumu un attiecīgi – kā priekšrocību. Saistībā ar netirdzniecības finanšu peļņu grupas finansēšanas atvieglojums ir nodokļu norma un daļa no CFC normu robežu definīcijas, nevis selektīva priekšrocība. Komisija nav sniegusi kvantitatīvu analīzi, lai parādītu, ka tā ir priekšrocība, un, tā kā nav pārliecinošu pierādījumu par to, ka strīdīgā pasākuma rezultātā rodas priekšrocība, apstrīdētais lēmums nevar palikt spēkā.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini noteikusi atsauces sistēmu CFC normu ietekmes novērtēšanai un kļūdaini identificējusi CFC normas kā atšķirīgu normu kopumu, kas ir nošķirtas no Apvienotās Karalistes vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Komisija neesot pareizi sapratusi CFC normu mērķi un neesot ievērojusi Apvienotās Karalistes rīcības brīvību.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas valsts atbalsta analīzē un esot piemērojusi nepareizos testus, izvērtējot salīdzināmības jautājumu. Komisija neesot atzinusi, ka pastāv dažādi riska līmeņi Apvienotās Karalistes nodokļu bāzei atkarībā no tā, vai aizdevums ir grupas vienībai, kurai nodokļi tiek uzlikti Apvienotajā Karalistē, vai tādai grupas vienībai, kas nav apliekama ar nodokļiem Apvienotajā Karalistē, un neracionāli secinājusi, ka aizdevums grupas iekšienē ir salīdzināms ar aizdevumu trešajai personai.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka pat pieņemot, ka aplūkojamie CFC pasākumi prima facie ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini secināts, ka nepastāv attaisnojums, kuru varētu piemērot, lai aizstāvētu konkrēto pasākumu saderību ar ES noteikumiem par valsts atbalstu. Turklāt apstrīdētais lēmums esot neracionāls un nekonsekvents, jo Komisija esot pareizi piekritusi tam, ka Apvienotās Karalistes 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma [UK’s Taxation (International and Other Provisions) Act 2010] 9.A sadaļas 9. nodaļas normas ir attaisnojamas gadījumos, kad vienīgais iemesls piemērot CFC maksājumu atbilstoši minētās 9.A sadaļas 5. nodaļā norādītajai iespējai ir “Apvienotās Karalistes saistītā kapitāla” tests, pamatojoties uz to, ka šis tests var būt pārmērīgi grūti īstenojams praksē, bet vienlaikus, un nesniedzot pienācīgu pamatojumu, Komisija apgalvo, ka minētā 9. nodaļa nekad nav attaisnojama gadījumos, ja CFC maksājums ir jāpiemēro būtiska personāla funkciju testa rezultātā atbilstoši šai 5. nodaļai. Proti, būtiska personāla funkciju testu ir pārmērīgi grūti piemērot praksē, tādēļ Komisijai bija jāsecina, ka minētā 9. nodaļa ir attaisnojama arī šī testa apstākļos, un tādējādi jāsecina, ka valsts atbalsts nepastāv.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka, ja apstrīdētais lēmums tiktu atstāts spēkā, tā īstenošana, atgūstot apgalvoto valsts atbalstu no prasītājiem, pārkāptu ES tiesību pamatprincipus, ieskaitot uzņēmējdarbības brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, piebilstot, ka prasītāju gadījumā konkrētie CFC atrodas citās dalībvalstīs.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka no apstrīdētā lēmuma izrietošais piedziņas rīkojums neesot pamatots un esot pretrunā Savienības tiesību pamatprincipiem.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi atbilstošus iemeslus būtiskiem elementiem, tādiem kā secinājumam, ka CFC maksājums atbilstoši minētajai 5. nodaļai varētu tikt piemērots, bez grūtībām un bez nesamērīga sloga izmantojot būtiska personāla funkciju testu.

9.

Ar devīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts arī labas pārvaldības princips, kurš prasa, lai Komisija savās administratīvajās procedūrās nodrošinātu pārskatāmību un paredzamību un pieņemtu savus lēmumus saprātīgā laika posmā. Nav saprātīgi, ka Komisijai vajadzēja vairāk kā četrus gadus, lai pieņemtu savu lēmumu uzsākt izmeklēšanu šajā lietā, un pieņemtu galīgo lēmumu vairāk kā sešus gadus pēc tam, kad strīdīgais pasākums stājies spēkā.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.), ciktāl tajā noteikts, ka apgalvotais atbalsta pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un noteikts to atgūt ar procentiem, tostarp no prasītājām;

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2., 3. un 4. pantu, ciktāl tajos ir noteikts, ka nesaderīgais atbalsts ir jāatgūst ar procentiem, tostarp no prasītājām;

—

piespriest Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, nospriežot, ka apgalvotais atbalsta pasākums sniedz selektīvu priekšrocību:

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, jo tā neesot pierādījusi, ka apgalvotais atbalsta pasākums ir ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm un draudējis izkropļot konkurenci.

3.

Ar trešo pamatu pakārtoti tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 49. pantu, apgalvoto atbalsta pasākumu kvalificējot kā nesaderīgu valsts atbalstu, kurš nepārkāpj LESD 49. pantā garantēto uzņēmējdarbības brīvību.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes/nediskriminācijas pamatprincipu ar to, ka:

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja uz apgalvoto valsts atbalstu attiecas LESD 107. panta 1. punkts, Komisija esot pārkāpusi Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 16. panta 1. punktu, izdodot rīkojumu atgūt apgalvoti nesaderīgā valsts atbalsta apmēru no apgalvotā atbalsta pasākuma saņēmējiem, jo šāda atgūšana pārkāpj ES tiesību vispārējos principus, proti, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītāju brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) izraisīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietvēra atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvoto atkāpi nevar attaisnot saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, uz kurām prima facie attiecas 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās puses šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neradot ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības (pakārtoti) atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītājas izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to esot pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka ar grupu finansēšanas atbrīvojuma shēmu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) tika radīta ekonomiskā priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, identificējot atsauces sistēmu “selektivitātes” analīzes mērķiem.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini un nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot tās izvēlētās atsauces sistēmas attiecīgos mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, apstrīdēto pasākumu identificējot kā tādu, kas rada atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, jo tā kļūdaini klasificēja apstrīdēto pasākumu ka prima facie selektīvu, nepareizi uzskatot, ka tas radīja atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas bija salīdzināmā tiesiskā un faktiskā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā pasākuma selektivitātes vērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis tiesību akts stājās spēkā tikai pēc tam, kad bija beidzies laikposms, kurā Komisija nolēma, ka apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļojot Komisijas nepareizu pilnvaru izmantošanu pretēji Apvienotās Karalistes autonomijai nodokļu jomā.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, secinot, ka apstrīdētā atkāpe neesot pamatota saistībā ar netirdzniecības finanšu peļņas, kas gūta no kvalificētām kredītattiecībām, kuras prima facie ietilpst 2010. gada Likuma par nodokļiem (Starptautiskie un citi noteikumi) 371.EB panta (“Darbības Apvienotajā Karalistē”) piemērošanas jomā, aplikšanu ar nodokļiem. Komisijas lēmumā esot arī pieļauta kļūda attiecībā uz “kvalificēto resursu” un “atbilstošo procentu maksājumu” izņēmumiem, jo tā neesot minējusi iemeslus saistībā ar to pamatojumu vai pamatojuma neesamību.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot rīkojusies, pārkāpjot LESD 108. panta 2. punktu, Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu un Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto labas pārvaldības pienākumu. Konkrēti tā savos procedūras sākšanas lēmumos neesot norādījusi, ka tai bija bažas attiecībā uz “75 % atbrīvojuma” atbilstoši 2010. gada Likuma par nodokļiem (Starptautiskie un citi noteikumi) 371.ID pantam pamatojumu, lai novērstu praktiskās grūtības, kas saistītas ar nozīmīgu amatpersonu pienākumu analīzi saistībā ar kreditēšanu grupas ietvaros, tādējādi, lai ieinteresētajām pusēm sniegtu pienācīgu iespēju iesniegt komentārus šajā jautājumā; Komisija, veicot izmeklēšanu, neesot aicinājusi ieinteresētās puses iesniegt komentārus šajā ziņā; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās neņemt vērā šādus komentārus, ko ieinteresētās puses šajā ziņā faktiski bija sniegušas. Līdz ar to apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka nodokļa uzlikšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai par ārvalstu filiāļu peļņu, “ciktāl tā attiecas uz iekšzemes aktīviem un darbībām”, neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums neesot vajadzīgs, lai nodrošinātu Līgumā paredzēto brīvību ievērošanu.

Savas prasības (pakārtoti) atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat tad (kas tā nav), ja apstrīdētais pasākums būtu valsts atbalsts, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka ar atbalsta atgūšanu netiktu pārkāpti ES pamatprincipi, un, nosakot pienākumu atgūt atbalstu, neatkarīgi no tā, vai CFS (kontrolētie ārvalstu uzņēmumi) izveide un to aizdevumi nerezidentu grupu uzņēmumiem faktiski bija saistīti ar brīvību veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvu apriti. Konkrēti šajā lietā ar atbalsta atgūšanu tiku pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību LESD 49. panta izpratnē un kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu. Ņemot vērā šo pārkāpumu, apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētais rīkojums atgūt atbalstu ir jāatceļ.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) izraisīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās puses šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītājas brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) rada ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās pusēs šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītājas brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) rada ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļojot Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371 ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām personām atbilstošu iespēju sniegt komentārus šajā sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās personas šajā sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums neesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītājas brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) rada ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās pusēs šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītāju brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) rada ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās pusēs šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītājas (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu grupu (CFC) finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītāju brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu vai kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) izraisīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietvēra atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā Apvienotās Karalistes nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvoto atkāpi nevar attaisnot saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, uz kurām prima facie attiecas 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām personām atbilstošu iespēju sniegt komentārus šajā sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās personas šajā sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana Apvienotās Karalistes uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neradot ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības (pakārtoti) atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītājas izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka apstrīdētais pasākums izraisīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļojot Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās pusēs šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atzīt, ka nav bijis prettiesiska valsts atbalsta, atcelt Komisijas Lēmuma C(2019) 2526 final (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko īstenojusi Apvienotā Karaliste attiecībā uz CFC grupas finansēšanas atvieglojumu, 1. pantu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka pastāv prettiesisks valsts atbalsts; un noraidīt prasību Apvienotajai Karalistei atgūt apgalvoti prettiesisko valsts atbalstu, kas prasītājām ir izmaksāts šajos apstākļos (apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pants);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu, ciktāl tajos tiek pieprasīts, lai Apvienotā Karaliste atgūtu apgalvoto valsts atbalstu; un

—

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājām radušies šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārpratusi AK kontrolēto ārvalstu uzņēmumu (CFC) normu kontekstu, mērķi un darbības veidu attiecībā uz rīcību ar netirdzniecības finansiālo peļņu. Komisijas secinājumi apstrīdētajā lēmumā balstoties uz kumulatīvām acīmredzamām kļūdām. It īpaši – Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas savā izpratnē par vispārējo AK nodokļu sistēmu, par CFC sistēmas mērķiem, par specifisko grupas finansēšanas atvieglojuma (GFE) apjomu un kvalificēto kredītattiecību definīciju.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija kļūdaini esot atainojusi grupas finansēšanas atvieglojumu kā nodokļu atvieglojumu un attiecīgi – kā priekšrocību. Saistībā ar netirdzniecības finanšu peļņu grupas finansēšanas atvieglojums ir nodokļu norma un daļa no CFC normu robežu definīcijas, nevis selektīva priekšrocība. Komisija nav sniegusi kvantitatīvu analīzi, lai parādītu, ka tā ir priekšrocība, un, tā kā nav pārliecinošu pierādījumu par to, ka strīdīgā pasākuma rezultātā rodas priekšrocība, apstrīdētais lēmums nevar palikt spēkā.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini noteikusi atsauces sistēmu CFC normu ietekmes novērtēšanai un kļūdaini identificējusi CFC normas kā atšķirīgu normu kopumu, kas ir nošķirtas no AK vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Komisija neesot pareizi sapratusi CFC normu mērķi un neesot ievērojusi AK rīcības brīvību.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas valsts atbalsta analīzē un esot piemērojusi nepareizos testus, izvērtējot salīdzināmības jautājumu. Komisija neesot atzinusi, ka pastāv dažādi riska līmeņi AK nodokļu bāzei atkarībā no tā, vai aizdevums ir grupas vienībai, kurai nodokļi tiek uzlikti AK, vai tādai grupas vienībai, kas nav apliekama ar nodokļiem AK, un neracionāli secinājusi, ka aizdevums grupas iekšienē ir pielīdzināms aizdevumam trešajai personai.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka pat pieņemot, ka aplūkojamie CFC pasākumi prima facie ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini secināts, ka nepastāv attaisnojums, kuru varētu piemērot, lai aizstāvētu konkrēto pasākumu saderību ar Eiropas Savienības noteikumiem par valsts atbalstu. Turklāt apstrīdētais lēmums esot neracionāls un nekonsekvents, jo Komisija esot pareizi piekritusi tam, ka AK 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma [UK’s Taxation (International and Other Provisions) Act 2010] 9.A sadaļas 9. nodaļas normas ir attaisnojamas gadījumos, kad vienīgais iemesls piemērot CFC maksājumu atbilstoši minētās 9.A sadaļas 5. nodaļā norādītajai iespējai ir “AK saistītā kapitāla” tests, pamatojoties uz to, ka šis tests var būt pārmērīgi grūti īstenojams praksē, bet vienlaikus, un nesniedzot pienācīgu pamatojumu, Komisija apgalvo, ka minētā 9. nodaļa nekad nav attaisnojama gadījumos, ja CFC maksājums ir jāpiemēro būtiska personāla funkciju testa rezultātā atbilstoši šai 5. nodaļai. Proti, būtiska personāla funkciju testu ir pārmērīgi grūti piemērot praksē, tādēļ Komisijai bija jāsecina, ka minētā 9. nodaļa ir attaisnojama arī šī testa apstākļos, un tādējādi jāsecina, ka valsts atbalsts nepastāv.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka, ja apstrīdētais lēmums tiktu atstāts spēkā, tā īstenošana, atgūstot apgalvoto valsts atbalstu no prasītājiem, pārkāptu ES tiesību pamatprincipus, ieskaitot uzņēmējdarbības brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, piebilstot, ka prasītāju gadījumā konkrētie CFC atrodas citās dalībvalstīs.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka no apstrīdētā lēmuma izrietošais piedziņas rīkojums neesot pamatots un esot pretrunā ES tiesību pamatprincipiem.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi atbilstošus iemeslus būtiskiem elementiem, tādiem kā secinājumam, ka CFC maksājums atbilstoši minētajai 5. nodaļai varētu tikt piemērots, bez grūtībām un bez nesamērīga sloga izmantojot būtiska personāla funkciju testu.

9.

Ar devīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts arī labas pārvaldības princips, kurš prasa, lai Komisija savās administratīvajās procedūrās atļautu pārskatāmību un paredzamību un pieņemtu savus lēmumus saprātīgā laika posmā. Nav saprātīgi, ka Komisijai vajadzēja vairāk kā četrus gadus, lai pieņemtu savu lēmumu uzsākt izmeklēšanu šajā lietā, un pieņemtu galīgo lēmumu vairāk kā sešus gadus pēc tam, kad strīdīgais pasākums stājies spēkā.

—

atcelt Komisijas Lēmumu C(2019) 2526 final (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko īstenojusi Apvienotā Karaliste attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu;

—

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka attiecīgā atsauces sistēma ir nevis Apvienotās Karalistes uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, bet CFC noteikumi. It īpaši Komisija, izdarot secinājumu, ka atsauces sistēma ir Apvienotās Karalistes CFC noteikumi, ir kļūdaini piemērojusi ES Tiesas judikatūru. Tā vietā Komisijai esot bijis jāsecina, ka atbilstošā atsauces sistēma ir Apvienotās Karalistes uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kuras neatņemama daļa ir CFC noteikumi.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz atsauces sistēmas mērķiem.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un nav pamatojusi savu secinājumu, ka grupu finansēšanas atbrīvojums ir selektīva atkāpe no atsauces sistēmas un tostarp ka uzņēmumi, kas gūst cita veida netirdzniecības finansiālu peļņu, atrodas juridiski un faktiski salīdzināmā situācijā ar uzņēmumiem, kas gūst netirdzniecības finansiālu peļņu no kvalificētiem aizdevumiem. Patiesi, Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka netirdzniecības finansiāla peļņa no augšupējiem aizdevumiem un moneyboxes [naudas kastēm] nerada ievērojami lielāku mākslīgas novirzīšanas risku nekā kvalificēti aizdevumi. Tālāk Komisija esot pieļāvusi kļūdu, koncentrējoties drīzāk uz grupu finansēšanas atbrīvojuma likumdošanas tehniku, nevis uz sekām.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un nav pamatojusi savu secinājumu, ka grupu finansēšanas atbrīvojumu nepamato nodokļu tiesiskā regulējuma raksturs un vispārējā struktūra saistībā ar būtisku personu funkciju testu. It īpaši Komisija esot pieļāvusi kļūdu, secinot, ka būtisku personu funkciju testa piemērošanas administratīvais slogs nepamato grupu finansēšanas atbrīvojumu un ka grupu finansēšanas atbrīvojumu nepamato vajadzība ievērot Līgumā par ES darbību paredzētās brīvības.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz LESD 107. pantā prasītās priekšrocības pastāvēšanu. Komisijas vērtējums esot balstīts uz nepamatotiem apgalvojumiem un tajā faktiski neesot parādīts, ka ir priekšrocība, bet tikai ir norādīts, ka tāda varētu būt noteiktos apstākļos.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka apstrīdētais pasākums izraisīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan Padomes Direktīva (ES) 2016/1164 stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, par kuru Komisija atzina, ka apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļojot Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās pusēs šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums neesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītājas brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

i.

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.) pilnībā;

ii.

pakārtoti, atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352, ciktāl tajā ir secināts, ka 2010. gada Likuma par nodokļiem (starptautiskie un citi noteikumi) [Taxation (International and Other Provisions) Act 2010] 371D pants rada nelikumīgu valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē;

iii.

pakārtoti, atcelt Komisijas Lēmuma (ES) 2019/1352 2., 3. un 4. pantu;

iv.

katrā ziņā piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt ar šo prasību saistītos tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot izvēlējusies nepareizu atsauces sistēmu selektivitātes analīzes nolūkā. Vērtējot saskaņā ar atbilstošu atsauces sistēmu, grupu finansēšanas atbrīvojums (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) nav atkāpe un nav selektīvs.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot būtībā nepareizi sapratusi tās izvēlētās atsauces sistēmas galveno mērķi un nav ņēmusi vērā visus šīs sistēmas mērķus, kā rezultātā tā esot piemērojusi nepilnīgu un hipotētisku atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija būtībā ir nepareizi raksturojusi apstrīdētā pasākuma nozīmi, šķietami, pamatojoties uz nepiemērotu regulatīvo tehniku. Apstrīdētais pasākums, ja to saprot pareizi, nav atkāpe no Komisijas izvēlētās atsauces sistēmas.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nepareizi esot secinājusi, ka apstrīdētais pasākums nošķir uzņēmumus, kas, ievērojot izvēlētās atsauces sistēmas mērķus, ir salīdzināmi.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija neesot atzinusi, ka apstrīdētais pasākums nav selektīva priekšrocība, jo tas izriet no vadošajiem principiem un Komisijas izvēlētās atsauces sistēmas rakstura un tas ir raksturīgs mehānisms, kas ir vajadzīgs šīs sistēmas darbībai un efektivitātei.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmumā esot paplašinātas Komisijas pilnvaras valsts atbalsta jomā, kas ir pretrunā Apvienotās Karalistes nodokļu suverenitātei.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība, izmeklējot apstrīdēto pasākumu, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 2. punktu un Regulas (ES) 2015/1589 (1) 6. pantu, kā arī tās labas pārvaldības pienākumu atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantam.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 296. pantu.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija neesot atzinusi, ka 2010. gada Likuma par nodokļiem (starptautiskie un citi noteikumi) 371ID pants bija pilnībā attaisnots un nebija selektīva priekšrocība.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka neesot bijis jāpieņem rīkojums par atgūšanu, jo atbilstoši lietai C-196/04 Cadbury Schweppes (2) tas pārkāptu Savienības tiesību vispārējos principus, kas attiecas uz uzņēmējdarbības pamatbrīvību.

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka neesot bijis jāpieņem rīkojums par atgūšanu, jo Komisijas vadlīnijas par atgūšanu ir ultra vires un pārkāpj Savienības tiesību vispārējos principus par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) rada ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām pusēm atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās pusēs šai sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka tādēļ apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atzīt, ka nav bijis prettiesiska valsts atbalsta, atcelt Komisijas Lēmuma C(2019) 2526 final (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko īstenojusi Apvienotā Karaliste attiecībā uz CFC grupas finansēšanas atvieglojumu, 1. pantu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka pastāv prettiesisks valsts atbalsts; un noraidīt prasību, lai AK atgūtu apgalvoti prettiesisko valsts atbalstu, kas prasītājai ir izmaksāts šajos apstākļos (apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pants);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu, ciktāl tajos tiek pieprasīts, lai AK atgūtu apgalvoto valsts atbalstu no prasītājas; un

—

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārpratusi AK kontrolēto ārvalstu uzņēmumu (CFC) normu kontekstu, mērķi un darbības veidu attiecībā uz rīcību ar netirdzniecības finansiālo peļņu. Komisijas secinājumi apstrīdētajā lēmumā balstoties uz kumulatīvām acīmredzamām kļūdām. It īpaši – Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas savā izpratnē par vispārējo AK nodokļu sistēmu, par CFC sistēmas mērķiem, par specifisko grupas finansēšanas atvieglojuma (GFE) apjomu un pieļaujamo aizdevuma attiecību definīciju.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija kļūdaini esot atainojusi grupas finansēšanas atvieglojumu kā nodokļu atvieglojumu un attiecīgi – kā priekšrocību. Saistībā ar netirdzniecības finanšu peļņu grupas finansēšanas atvieglojums ir nodokļu norma un daļa no CFC normu robežu definīcijas, nevis selektīva priekšrocība. Komisija neesot sniegusi kvantitatīvu analīzi, lai parādītu, ka tā ir priekšrocība, un, tā kā nav pārliecinošu pierādījumu par to, ka strīdīgā pasākuma rezultātā rodas priekšrocība, apstrīdētais lēmums nevar palikt spēkā.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini noteikusi atsauces sistēmu CFC normu ietekmes novērtēšanai un kļūdaini identificējusi CFC normas kā atšķirīgu normu kopumu, kas ir nošķirtas no AK vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Komisija neesot pareizi sapratusi CFC normu mērķi un neesot ievērojusi AK rīcības brīvību.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas valsts atbalsta analīzē un esot piemērojusi nepareizos testus, izvērtējot salīdzināmības jautājumu. Komisija neesot atzinusi, ka pastāv dažādi riska līmeņi AK nodokļu bāzei atkarībā no tā, vai aizdevums ir grupas vienībai, kurai nodokļi tiek uzlikti AK, vai tādai grupas vienībai, kas nav apliekama ar nodokļiem AK, un neracionāli secinājusi, ka aizdevums grupas iekšienē ir pielīdzināms aizdevumam trešajai personai.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka pat pieņemot, ka aplūkojamie CFC pasākumi prima facie ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini secināts, ka nepastāv attaisnojums, kuru varētu piemērot, lai aizstāvētu konkrēto pasākumu saderību ar Eiropas Savienības noteikumiem par valsts atbalstu. Turklāt apstrīdētais lēmums esot neracionāls un nekonsekvents, jo Komisija esot pareizi piekritusi tam, ka AK 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) [UK’s Taxation (International and Other Provisions) Act 2010] likuma 9.A sadaļas 9. nodaļas normas ir attaisnojamas gadījumos, kad vienīgais iemesls piemērot CFC maksājumu atbilstoši minētās 9.A sadaļas hipotētiskajai 5. nodaļai ir “AK saistītā kapitāla” tests, pamatojoties uz to, ka šis tests var būt pārmērīgi grūti īstenojams praksē, bet vienlaikus, un nesniedzot pienācīgu pamatojumu, Komisija apgalvo, ka minētā 9. nodaļa nekad nav attaisnojama gadījumos, ja CFC maksājums ir jāpiemēro būtiska personāla funkciju (SPF) testa rezultātā atbilstoši šai 5. nodaļai. Proti, būtiska personāla funkciju testu ir pārmērīgi grūti piemērot praksē, tādēļ Komisijai bija jāsecina, ka minētā 9. nodaļa ir attaisnojama arī šī testa apstākļos, un tādējādi jāsecina, ka valsts atbalsts nepastāv.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka, ja apstrīdētais lēmums tiktu atstāts spēkā, tā īstenošana, atgūstot apgalvoto valsts atbalstu no prasītājas, pārkāptu ES tiesību pamatprincipus, ieskaitot uzņēmējdarbības brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, piebilstot, ka prasītājas gadījumā konkrētie CFC atrodas citās dalībvalstīs.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka no apstrīdētā lēmuma izrietošais piedziņas rīkojums neesot pamatots un esot pretrunā ES tiesību pamatprincipiem.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi atbilstošus iemeslus būtiskiem elementiem, tādiem kā secinājumam, ka CFC maksājums atbilstoši minētajai 5. nodaļai varētu tikt piemērots, bez grūtībām un bez nesamērīga sloga izmantojot būtiska personāla funkciju testu.

9.

Ar devīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts arī labas pārvaldības princips, kurš prasa, lai Komisija savās administratīvajās procedūrās atļautu pārskatāmību un paredzamību un pieņemtu savus lēmumus saprātīgā laika posmā. Nav saprātīgi, ka Komisijai vajadzēja vairāk kā četrus gadus, lai pieņemtu savu lēmumu uzsākt izmeklēšanu šajā lietā, un pieņemtu galīgo lēmumu vairāk kā sešus gadus pēc tam, kad strīdīgais pasākums stājies spēkā.

—

atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu grupu (CFC) finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītāju brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) izraisīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietvēra atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā Apvienotās Karalistes nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvoto atkāpi nevar attaisnot saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, uz kurām prima facie attiecas 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām personām atbilstošu iespēju sniegt komentārus šajā sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās personas šajā sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana Apvienotās Karalistes uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neradot ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības (pakārtoti) atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītājas izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītāju brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) rada ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām personām atbilstošu iespēju sniegt komentārus šai sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās personas šajā sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītājas (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītāju brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) radīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietver atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļojot Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvotā atkāpe nav jāattaisno saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, kurām prima facie ir piemērojams 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas rīcība esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām personām atbilstošu iespēju sniegt komentārus šajā sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās personas šajā sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums neesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītājas (pakārtoti) izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) izraisīja ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini vai nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot attiecīgos tās izvēlētās atsauces sistēmas mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, identificējot apstrīdēto pasākumu kā tādu, kas ietver atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini klasificējot apstrīdēto pasākumu kā prima facie selektīvu, nepareizi atzīstot, ka tas ietvēra atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir tiesiski un faktiski salīdzināmā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, savā apstrīdētā pasākuma selektivitātes novērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis instruments stājās spēkā tikai pēc tā perioda beigām, kurā Komisija atzina apstrīdēto pasākuma par valsts atbalstu.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļo Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā AK nodokļu suverenitātei.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nospriežot, ka apgalvoto atkāpi nevar attaisnot saistībā ar nodokļa uzlikšanu netirdzniecības finansiālai peļņai no pieļaujamām aizdevuma attiecībām, uz kurām prima facie attiecas 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371EB pants. Komisijas lēmums arī esot prettiesisks attiecībā uz “pieļaujamo līdzekļu” un “saskaņotu procentu” atbrīvojumiem, jo tajā neesot norādīts nekāds to attaisnojuma vai attaisnojuma neesamības pamatojums.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu, kā arī labas pārvaldības principu atbilstoši Pamattiesību hartas 41. pantam. Konkrētāk – tā savā lēmumā par procedūras sākšanu neesot norādījusi, ka tai bija šaubas par “atbrīvojuma 75 % apmērā” attaisnojumu saskaņā ar 2010. gada Nodokļu politikas (starptautisko un citu noteikumu) likuma (Taxation (International and Other Provisions) Act 2010) 371ID pantu, lai novērstu praktiskas grūtības būtiska personāla funkciju analīzes īstenošanā saistībā ar aizdevuma darbībām grupas iekšienē, kā, piemēram, dodot ieinteresētajām personām atbilstošu iespēju sniegt komentārus šajā sakarā; tā izmeklēšanas laikā neesot ļāvusi nekādus komentārus šajā ziņā no ieinteresētajām personām; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās ignorēt šādus komentārus, kurus ieinteresētās personas šajā sakarā faktiski bija sniegušas. Tā rezultātā apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka nodokļa uzlikšana AK uzņēmumiem par to ārvalstu meitasuzņēmumu peļņu “iekšējiem aktīviem un darbībām piesaistāmā apmērā” neradot ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums nesot vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Līguma brīvībām.

Savas prasības (pakārtoti) atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja (kas tiek noliegts) apstrīdētais pasākums būtu ietvēris valsts atbalsta shēmu, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka atbalsta atgūšana nepārkāptu ES tiesību pamatprincipus, un izdodot rīkojumu to atgūt neatkarīgi no tā, vai kontrolēta ārvalstu uzņēmuma nodibināšana un šī uzņēmuma izsniegtie aizdevumi nerezidentu grupas uzņēmumiem faktiski bija brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana vai kapitāla brīva aprite. Konkrētāk – šajā lietā atgūšana pārkāptu prasītājas brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar LESD 63. pantu. Šāda pārkāpuma apmērā ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais atgūšanas rīkojums.

—

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu [CFC] grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to ir pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka grupas finansēšanas atbrīvojuma shēma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) izraisa ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tvērumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “selektivitātes” analīzes nolūkā nosakot atsauces sistēmu.