1)

Vai LESD 49. pants, attiecīgā gadījumā lasot to kopā ar LESD 56. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 15. un 16. pantu un apvienojumā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā personām vai uzņēmumiem, kuri vēlas veikt darbus ostās 1972. gada Likuma izpratnē – tostarp darbus, kas nav saistīti ar kravu iekraušanu kuģos un to izkraušanu stricto sensu – Beļģijas ostas teritorijā, šim nolūkam ir jāpiesaista tikai atzīti ostas strādnieki?

2)

Vai tad, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, Grondwettelijk Hof drīkst pagaidām atstāt spēkā attiecīgo 1972. gada Likuma 1. un 2. panta sekas, lai izvairītos no tiesiski nedrošas situācijas un sociālās spriedzes, ļaujot likumdevējam saskaņot tos ar pienākumiem, kas izriet no Savienības tiesībām?

1.

Vai tiesiskajās attiecībās, kas izriet no nolīguma par subsīdiju, dalībvalstu starpniekiestādes un struktūras, kuru kompetencē ir pirmajā vai otrajā instancē izskatīt procedūru par neatbilstību, savās procedūrās saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (1) (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (turpmāk tekstā – “Regula”), īpaši saistībā ar tās 60., 70. un 98. pantā ietverto kontroles mehānismu, ir tiesīgas tieši izvērtēt jebkādu pārkāpumu, kas rada vai varētu radīt kaitējumu Eiropas Savienības budžeta finanšu interesēm, un vajadzības gadījumā tām ir pienākums piemērot finanšu korekciju?

2.

Vai valsts procesuālo tiesību norma vai arī judikatūra, kurā tā ir interpretēta, paredzot, ka nolīguma par subsīdiju gadījumā tā neizpildi, kas izpaužas kā publiskā iepirkuma tiesību normu pārkāpums (neatbilstība), konstatēt un uz tā pamata iesniegt jebkādu civiltiesisku prasījumu ir atļauts vienīgi tad, ja arbitrāžas komisija vai tiesa, izskatot prasību, kas celta par arbitrāžas komisijas lēmumu, ir galīgi atzinusi pārkāpuma esamību, pienācīgi efektīvi nodrošina Savienības finanšu interešu aizsardzību?

3.

Ja publiskā iepirkuma tiesību normu pārkāpums rada aizdomas par neatbilstību, bet arbitrāžas komisijā procedūra nav uzsākta, vai tiesa, kas izskata civiltiesiskus prasījumus saistībā ar nolīguma par subsīdiju izpildi, var izvērtēt neatbilstību publiskajam iepirkumam, izskatot nolīguma neizpildi?

1)

Vai, lai vērtētu jautājumu, vai Direktīvas 2011/95/ES (1) 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē palestīnietim, kas ir bezvalstnieks, vairs netiek nodrošināta UNRWA aizsardzība vai palīdzība, teritoriālā ziņā ir jāņem vērā tikai attiecīgā darbības zona (Gazas josla, Jordānija, Libāna, Sīrija, Rietumkrasts), kurā bezvalstniekam, pametot UNRWA mandātteritoriju, bija faktiskā dzīvesvieta (šajā gadījumā – Sīrija), vai ir jāņem vērā arī citas UNRWA mandātteritorijā ietilpstošās darbības zonas?

2)

Ja nav jāņem vērā tikai darbības zona pamešanas brīdī: vai vienmēr un neatkarīgi no citiem priekšnoteikumiem ir jāņem vērā visas mandātteritorijas darbības zonas? Ja tas tā nav: vai pārējās darbības zonas ir jāņem vērā tikai tad, ja bezvalstniekam ar šo darbības zonu bija cieša (teritoriāla) saikne? Vai, lai konstatētu šādu saikni, ir jākonstatē – pamešanas brīdī esoša vai iepriekšēja – pastāvīgā dzīvesvieta? Vai, vērtējot ciešu (teritoriālu) saikni, ir jāņem vērā citi apstākļi? Ja tas tā ir: kādi? Vai ir nozīme tam, ka bezvalstniekam UNRWA mandātteritorijas pamešanas brīdī ir iespēja ieceļot attiecīgajā darbības zonā un no viņa to var sagaidīt?

3)

Vai bezvalstnieks, kurš pamet UNRWA mandātteritoriju, jo tā faktiskās dzīvesvietas darbības zonā ir apdraudēta viņa personiskā drošība un UNRWA tur nav iespējams viņam nodrošināt aizsardzību vai palīdzību, bauda Direktīvas 2011/95/ES 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē direktīvas piešķirto aizsardzību arī tad, ja viņš iepriekš ir devies uz šo darbības zonu, nepastāvot viņa personiskās drošības apdraudējumam tā iepriekšējās dzīvesvietas darbības zonā un nepastāvot situācijai, kad atbilstoši apstākļiem robežas šķērsošanas brīdī var rēķināties ar to, ka tas darbības zonā, uz kurieni viņš dodas, var baudīt UNRWA aizsardzību vai palīdzību un tuvākajā laikā var atgriezties viņa līdzšinējās dzīvesvietas darbības zonā?

4)

Vai, lai vērtētu jautājumu, vai bezvalstniekam nav jāatzīst ipso facto bēgļa statuss tāpēc, ka pēc UNRWA mandātteritorijas pamešanas vairs nav konstatējami Direktīvas 2011/95/ES 12. panta 1. panta a) apakšpunkta otrajā teikumā izvirzītie priekšnoteikumi, ir jāņem vērā tikai pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas darbības zona? Ja tas tā nav: vai papildus simetriski ir jāņem vērā zonas, kurām saskaņā ar 2. punktu ir nozīme attiecībā uz pamešanas brīdi? Ja tas tā nav: saskaņā ar kādiem kritērijiem ir jānoteic zonas, kuras ir jāņem vērā lēmuma par pieteikumu pieņemšanas brīdī? Vai, lai secinātu, ka vairs nav konstatējami Direktīvas 2011/95/ES 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā izvirzītie priekšnoteikumi, ir jākonstatē (valsts vai kvazi valsts) iestāžu gatavība uzņemt (atpakaļ) bezvalstnieku attiecīgajā darbības zonā?

5)

Gadījumā, ja saistībā ar Direktīvas 2011/95/ES 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā izvirzīto priekšnoteikumu pastāvēšanu un zušanu nozīme ir (pēdējās) pastāvīgās dzīvesvietas darbības zonai: kādiem kritērijiem ir nozīme, pamatojot pastāvīgo dzīvesvietu? Vai ir nepieciešama likumīga dzīvesvietas valsts atļauta uzturēšanās? Ja tas tā nav: vai darbības zonas atbildīgajām iestādēm ir vismaz apzināti jāpacieš attiecīgā bezvalstnieka uzturēšanās? Ja šajā ziņā tas tā ir: vai atbildīgajām iestādēm ir konkrēti jāzina par attiecīgā bezvalstnieka klātesamību vai arī pietiek ar apzinātu kā lielākas personu grupas dalībnieka uzturēšanās paciešanu? Ja tas tā nav: vai pietiek tikai ar ilgāku faktisku uzturēšanos?

1)

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts tādējādi, ka šis ieceļošanas aizliegums ietilpst Direktīvas 2008/115/EK darbības jomā:

—

atzīt, ka, neveicot vajadzīgos pasākumus, lai novērstu gruntsūdeņu objektu stāvokļa pasliktināšanos Doñana reģionā, neveicot to gruntsūdens tilpju papildu analīzi, kas identificētas ka apdraudētas, un nenosakot vajadzīgos pasākumus, kā arī Guadalquivir upes baseina apsaimniekošanas plāna pasākumu programmā neietverot atbilstošus pamatpasākumus un papildpasākumus, Spānijas Karaliste nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (1), 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā kopsakarā ar 1. panta b) punktu un V pielikuma 2.1.2. punktu, 5. pantā kopsakarā ar II pielikuma 2.2. punktu, 11. panta 1. punktā, 3. punkta a), c) un e) apakšpunktā, un 4. punktā paredzētos pienākumus;

—

atzīt, ka, neveicot attiecīgus pasākumus, lai novērstu to dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, saistībā ar kurām ir noteiktas teritorijas (ZEPA/LIC ES0000024 Doñana, ZEPA/LIC ES6150009 Doñana Norte y Oeste un ZEPA ES6150012 Dehesa del Estero y Montes de Moguer), pasliktināšanās, Spānijas Karaliste nav izpildījusi Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (2) 6. panta 2. punktā kopsakarā ar 7. pantu paredzētos pienākumus,

—

piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā kopsakarā ar tās pašas direktīvas 1. panta a) punktu un V pielikuma 2.1.2. punktu paredzēto pienākumu neizpilde

Ar Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu dalībvalstīm tiek noteikts pienākums novērst visu valsts teritorijā esošo gruntsūdeņu objektu stāvokļa pasliktināšanos. Šī tiesību norma ir jālasa kopā ar tās pašas direktīvas 1. panta a) punktu, kurā ir precizēti vides mērķi, kas dalībvalstīm ir jāsasniedz attiecībā uz gruntsūdeņiem, un tās V pielikuma 2.1.2. punktu, kurā ir definēti atbilstoši gruntsūdeņu kvantitatīvie rādītāji. Komisija uzskata, ka Spānijas Karaliste nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai novērstu gruntsūdeņu objektu stāvokļa pasliktināšanos Doñana reģionā pārmērīgas ekspluatēšanas dēļ. Komisija secina, ka tādēļ Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā kopsakarā ar tās pašas direktīvas 1. panta a) punktu un V pielikuma 2.1.2. punktu paredzētos pienākumus.

2)

Direktīvas 2000/60/EK 5. pantā kopsakarā ar tās pašas direktīvas II pielikuma 2.2. punktu paredzēto pienākumu neizpilde

Direktīvas 2000/60/EK 5. pantā ir noteikta procedūra upju baseina apgabala noteikšanai, izvirzot prasību, ka katrā konkrētā gadījumā ir jānosaka upju baseinu apgabala īpašības, ir jāveic pārskats par cilvēku darbības ietekmes uz virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli un ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze. Ja pirmās īpašību analīzes laikā tiek konstatēts, ka attiecībā uz gruntsūdens tilpi pastāv risks, dalībvalstīm saskaņā ar direktīvas II pielikuma 2.2. punktu ir jāveic papildu analīze. Komisija uzskata, ka Spānijas Karaliste nav pareizi piemērojusi Direktīvas 2000/60/EK 5. panta 1. punktu kopsakarā ar tās pašas direktīvas II pielikuma 2.2. punktu, jo tā nav veikusi papildu analīzi par Doñana reģiona gruntsūdens tilpēm, attiecībā uz kurām pastāv risks, un nav noteikusi vajadzīgos pasākumus. Komisija tādējādi secina, ka šādi Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2000/60/EK 5. pantā kopsakarā ar tās pašas direktīvas II pielikuma 2.2. punktu paredzētos pienākumus.

3)

Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 1. punkta, 3. punkta a), c) un e) apakšpunkta un 4. punkta pārkāpums

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 1. punktu “visas dalībvalstis nodrošina, ka katrā upju baseinu apgabalā vai starptautiska upju baseina daļā, kas atrodas tās teritorijā, ņemot vērā 5. pantā paredzētās analīzes rezultātus, tiek īstenota pasākumu programma, lai sasniegtu 4. pantā noteiktos mērķus.” 3. punkta a), c) un e) apakšpunktā ir uzskaitīti daži pamatpasākumi, kas šajā pasākumu programmā ir jāiekļauj. Tās pašas tiesību normas 4. punktā ir atsauce uz papildpasākumiem, kas ir jāizstrādā un jāīsteno papildus pamatpasākumiem. Komisija uzskata, ka Spānijas Karaliste Guadalquivir upes baseina apsaimniekošanas plānā nav iekļāvusi atbilstošus pamatpasākumus un papildpasākumus un tādēļ nav izpildījusi Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 1. punktā, 3. punkta a), c) un e) apakšpunktā un 4. punktā paredzētos pienākumus.

4)

Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 2. punkta kopsakarā ar 7. pantu pārkāpums

Direktīvas 92/43 6. panta 2. punktā, pamatojoties uz piesardzības principu, ir noteikts vispārējs aizsardzības pienākums, saskaņā ar kuru saistībā ar dabiskajām dzīvotnēm un sugas dzīvotnēm, kuru dēļ ir noteikta attiecīgā teritorija, ir jānovērš jebkāda noplicināšanās vai traucējumi, kas varētu būtu nozīmīgi attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem. Saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu šis aizsardzības pienākums attiecas arī uz teritorijām, kuras saskaņā ar Padomes Direktīvu 79/409/EEK (1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību (3) ir klasificētas kā īpašas putnu aizsardzības teritorijas (Especial Protección para las Aves (ZEPA)). Komisija uzskata, ka, neveicot attiecīgus pasākumus, lai novērstu to dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, saistībā ar kurām ir noteiktas teritorijas (ZEPA/LIC ES0000024 Doñana, ZEPA/LIC ES6150009 Doñana Norte y Oeste un ZEPA ES6150012 Dehesa del Estero y Montes de Moguer), Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 2. punktā kopsakarā ar 7. pantu paredzētos pienākumus.

—

atcelt Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2019. gada 27. jūnija spriedumu lietā T-20/17, Ungārija/Komisija;

—

noraidīt prasības, ko Ungārija cēlusi Vispārējā tiesā, otro un trešo pamatu, ar kuriem Ungārija apgalvo pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un pilnvaru nepareizu izmantošanu, un piespriest Ungārijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā;

—

pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā taisītu jaunu spriedumu un lemtu par pamatiem, kuri līdz šim nav tikuši izvērtēti, atliekot lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā pieņemšanu.

—

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 78.–83. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka Komisija, identificēdama atsauces sistēmu, nepareizi izslēdza Ungārijas reklāmas nodokļa progresīvās likmes. Pretēji tam, ko atzinusi Vispārējā tiesa, Komisijas lēmumā piedāvātā pieeja esot saderīga ar judikatūru. Līdz ar to, nosakot atsauces sistēmu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

—

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 84.–90. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka Komisija ir kļūdaini identificējusi reklāmas nodokļa mērķi, kura kontekstā ir jāizvērtē salīdzināmība. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru salīdzināmības vērtējumā nozīme esot tikai pasākumā paredzētā nodokļa mērķim, proti, pasākuma fiskālajam mērķim, ko nosaka nodokļa iekasējamības gadījums. Citiem mērķiem, piemēram, maksātnespējai ir nozīme tikai, izvērtējot, vai objektīvi ir attaisnojama jebkāda nevienlīdzīga attieksme saistībā ar nodokli, ja šie mērķi ir cieši saistīti ar nodokļa būtību. Līdz ar to par tiesību kļūdu esot uzskatāms tas, ka Vispārējā tiesa, lai izvērtētu reklāmas nodokļa salīdzināmību, atsaucas uz šim nodoklim piedēvēto pārdalīšanas mērķi.

—

Treškārt, neesot pareiza pārsūdzētā sprieduma 91.–105. punktā izklāstītā Vispārējās tiesas nostāja, atbilstoši kurai Komisija ir pieļāvusi kļūdu, kad tā secināja, ka ar pārdalīšanas mērķi nav attaisnojams uz apgrozījumu balstītā nodokļa progresīvais raksturs. Vispārējās tiesas apgalvojums, ka Ungārijas reklāmas nodoklis nav diskriminējošs un ka tam ir pārdalīšanas mērķis, esot balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka uzņēmumiem ar lielāku apgrozījumu noteikti ir lielāka peļņa nekā uzņēmumiem ar mazāku apgrozījumu. Balstīdamās uz šo kļūdaino pieņēmumu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā kā attaisnojumu nodokļa radītajai atšķirīgajai attieksmei atzina mērķi, kas nav minētā nodokļa būtības daļa. Turklāt, atzīstot šo kļūdaino pieņēmumu, Vispārējā tiesa esot nepamatoti apvērsusi pierādīšanas pienākumu un likusi Komisijai pierādīt, ka Ungārijas reklāmas nodoklim noteiktās likmes nevar tikt pamatotas ar šim nodoklim piedēvēto pārdalīšanas mērķi.

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (1) (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (galvenokārt tiesības aktīvi piedalīties kriminālprocesā un tiesības uz kaitējuma atlīdzību kriminālprocesā), kuras sava rakstura dēļ pienākas ne tikai fiziskajai personai kā just spējīgai būtnei, ir piemērojama arī juridiskajām personām un valstij, proti, valsts iestādēm, ja valsts tiesību normās tām tiek atzīts personas, kurai nodarīts kaitējums, statuss kriminālprocesā?

2)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. un 47. pantam, Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. pantam un Padomes Regulas (EK) Nr. 1260/1999 (2) (1999. gada 21. jūnijs) 38. panta 1. punkta h) apakšpunktam kopsakarā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1681/94 (3) (1994. gada 11. jūlijs) atbilst tāds tiesiskais regulējums un nolēmumu pieņemšanas prakse (4), saskaņā ar kuriem valsts nevar celt prasību kriminālprocesā, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts ar krāpniecisku rīcību, kuras rezultātā ir notikusi nepamatota Eiropas Savienības budžeta līdzekļu piesavināšanās, nedz tā var saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 256. panta 3. punktu pārsūdzēt rīkojumu, ar kuru tiesa nolemj neļaut valstij vai to pārstāvošajai administrācijai piedalīties galvenajā tiesas sēdē un prasīt kaitējuma atlīdzību, un pat nenosaka nekāda cita veida procedūru, kurā valsts varētu izmantot savas tiesības pret aizdomās turamo, kā rezultātā pat nevar tikt garantētas valsts tiesības uz nodarītā kaitējuma atlīdzību, ko vērst pret apsūdzētā mantu un mantiskajām tiesībām saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 50. pantu, tādējādi šīm tiesībām kļūstot de facto neizmantojamām?

3)

Vai jēdziens “ta[s] pa[ts] uzņēmum[s]”, kas minēts Padomes Regulas (EK) Nr. 994/98 (5) (1998. gada 7. maijs) 2. pantā kopsakarā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 69/2001 (6) (2001. gada 12. janvāris) 2. panta 2. punktu ir jāinterpretē tikai formāli, tādējādi, ka ir nepieciešams un ir pietiekami konstatēt, vai attiecīgajām sabiedrībām ir autonoma juridiskā personība uz valsts tiesiskā regulējuma pamata, tā ka katrai no šīm sabiedrībām var piešķirt valsts atbalstu līdz 100 000 EUR apmēram, vai tomēr izšķirošais kritērijs ir tādu minēto sabiedrību, kuras pieder vienām un tām pašām personām un kas ir savstarpēji saistītas, faktiskā darbības un pārvaldības kārtība, kā viena galvenā uzņēmuma pārvaldītu filiāļu sistēma, pat ja tām katrai ir sava juridiskā personība uz valsts tiesību pamata, tādējādi, ka jāuzskata, ka tās veido “to pašu uzņēmumu” un kā viens veselums var tikai vienreiz saņemt valsts atbalstu līdz 100 000 EUR?

4)

Vai 1995. gada 26. jūlija Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (7) nolūkos termins [atlīdzināms] “kaitējums” norāda tikai uz to nepamatoti iegūto līdzekļu daļu, kas tieši saistīta ar krāpniecisko rīcību, vai norāda arī uz izdevumiem, kas faktiski radušies un ir pamatoti ar dokumentiem un iemaksas izmantojumu, ja no pierādījumiem izriet, ka to izmaksa bijusi nepieciešama, lai maskētu krāpniecisku rīcību, aizkavētu krāpnieciskās rīcības atklāšanu un iegūtu visu piešķirtā valsts atbalsta summu?

1)

Vai Direktīvas 93/13 (1) 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdevuma, kas ir izteikts ārvalsts valūtā un atmaksājams valsts valūtā, galveno priekšmetu veido noteikumi, bez iespējas tos aplūkot atsevišķi, kuros ir paredzēti fiksēti maksājumi, kas prioritāri tiek novirzīti procentu segšanai, un kuros ir paredzēts līguma termiņa pagarinājums un maksājumu palielinājums, lai samaksātu atlikušo summu, kura var būtiski palielināties paritātes izmaiņu rezultātā?

2)

Vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka noteikumi, kuros ir paredzēti fiksēti maksājumi, kas prioritāri tiek novirzīti procentu segšanai, un kuros ir paredzēts līguma termiņa pagarinājums un maksājumu palielinājums, lai samaksātu atlikušo summu, kura var būtiski palielināties paritātes izmaiņu rezultātā, rada ievērojamu nelīdzsvarotību līguma pušu tiesībās un pienākumos, it īpaši tādā ziņā, ka ar tiem patērētājs tiek pakļauts nesamērīgam valūtas maiņas riskam?

3)

Vai Direktīvas 93/13 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir noteikts, ka tas, vai aizdevuma līguma, kas ir izteikts ārvalsts valūtā un atmaksājams valsts valūtā, noteikumi ir vienkārši, skaidri saprotami, būtu jānovērtē, atsaucoties līguma slēgšanas brīdī uz paredzamu ekonomisko situāciju, izskatāmajā lietā – uz sekām pēc 2007.–2009. gada ekonomiskajām problēmām attiecībā uz valūtas maiņas kursu svārstībām, ņemot vērā profesionāla aizdevēja kompetenci un zināšanas un tā labticību?

4)

Vai Direktīvas 93/13 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir noteikts, ka tas, vai aizdevuma līguma, kas ir izteikts ārvalsts valūtā un ir atmaksājams valsts valūtā, noteikumi ir vienkārši, skaidri saprotami, būtu jānovērtē, [pārliecinoties, ka] aizdevējs ar profesionālo kompetenci un zināšanām ir sniedzis patērētājam informāciju, it īpaši skaitļos izteiktu informāciju, kas ir tikai objektīva un abstrakta, neņemot vērā ekonomisko kontekstu, kas varētu ietekmēt valūtas maiņas kursu svārstības?

—

Atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-64/18 (1).

—

Atcelt Komisijas 2017. gada 13. decembra Lēmumu C(2017) 8839 final.

—

Piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt Vispārējās tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 18. jūnija spriedumu apvienotajā lietās T-624/15, T-694/15 un T-704/15 European Food u.c./Komisija (1);

—

noraidīt pirmā pamata pirmo daļu un otrā pamata pirmo daļu, kas ir izvirzītas lietā T-704/15;

—

noraidīt otrā pamata pirmo un otro daļu, kas ir izvirzītas lietās T-624/15 un T-694/15;

—

nodot apvienotās lietas T-624/15, T-694/15 un T-704/15 atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai to pamatu izskatīšanai, kas vēl nav izskatīti, un

—

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā pieņemšanu atlikt.

—

Ar galveno argumentu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir secinājusi, ka pasākums, ar ko Rumānija piešķīra atbalstu Ion un Viorel Micula, kas ir investori Zviedrijas pilsonību, un trim Rumānijas sabiedrībām, kuras viņi kontroli (turpmāk tekstā kopā – “Miculas”) ir stimulu shēmas atcelšana 2005. gada 22. februārī. Miculas tika piešķirts atbalsts drīzāk ar to, ka Rumānija izmaksāja kompensāciju, kura tika piešķirta minētās shēmas atcelšanai, kas notika pēc tās pievienošanās Savienībai.

—

Ar pakārtoto argumentu Komisija apgalvo, ka pat, ja Vispārējā tiesa pareizi secināja, ka atbalsta piešķiršanas pasākums bija stimulu shēmas atcelšana Rumānijā (quod non), Komisijas kompetencē joprojām bija pieņemt apstrīdēto lēmumu saskaņā ar Rumānijas Pievienošanās akta V pielikuma 2. nodaļu.

—

Ar galveno argumentu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir secinājusi, ka ES tiesības nav piemērojamas kompensācijai, kas tika piešķirta, pamatojoties uz to, ka visi notikumi, kuri izraisīja tās piešķiršanu, norisinājās pirms pievienošanās [Savienībai]. Drīzāk kompensācijas piešķiršana veido tās situācijas sekas nākotnē, kas radās pirms pievienošanās [Savienībai], atbilstoši noteikumiem par ES tiesību piemērošanu ratione temporis.

—

Ar pakārtoto argumentu Komisija apgalvo, ka pat, ja Vispārējā tiesa pareizi secināja, ka kompensācijas piešķiršana neveidoja tās situācijas sekas nākotnē, kas radās pirms pievienošanās [Savienībai] (quod non), ES tiesības joprojām bija piemērojamas piešķirtajai kompensācijai tāpēc, ka 1995. gada Eiropas līgums, kas ir daļa no ES tiesībām, bija piemērojams visiem notikumiem, kuri izraisīja šīs kompensācijas piešķiršanu un kuri norisinājās pirms pievienošanās [Savienībai].

—

Pirmkārt, Vispārējā tiesa nepareizi esot secinājusi, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu un ka ES tiesības piešķirtajai kompensācijai nebija piemērojamas.

—

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot aplūkojusi visus argumentus, kas ir norādīti apstrīdētajā lēmumā un kas pierāda, ka Rumānija Miculas piešķīra priekšrocību. Ar tiem argumentiem vien, kas nav aplūkoti, pietiek, lai pamatotu priekšrocības esamību.

—

atcelt EĀDD 2018. gada 31. augusta un 2019. gada 10. janvāra lēmumus, ar kuriem izpildīts medicīniskā dienesta 2018. gada 30. augusta ziņojums, samazinot slimības atvaļinājumu;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpums, pārspīlējot izmaksu aplēses, kā rezultātā prasītājs tika nepamatoti atzīts par atbildīgu sakarā ar neierašanos uz medicīnisko pārbaudi Briselē.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota nepareiza pilnvaru izmantošana ar norādi uz apzinātu nodomu kaitēt prasītājam personiska rakstura aizspriedumu dēļ.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz jautājumu par to, vai bija mainījusies prasītāja tiesiskā situācija, kā arī padziļinātas analīzes neveikšana attiecībā uz to, kādēļ tika konstatēta prasītāja atbildība par neierašanos uz medicīnisko pārbaudi.

—

atcelt Eiropas Komisijas 2019. gada 22. jūlija lēmumu, ar ko daļēji noraidīts prasītāju pieteikums līdz 2019. gada 5. septembrim vai līdz 2019. gada augusta beigām pagarināt termiņu apsvērumu iesniegšanai saistībā ar formālo izmeklēšanas procedūru lietā SA. 39078 (2019/C) (ex 2014/N) – Fehmarn Belt Fixed Link projekta finansēšana;

—

piespriest Komisijai atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu pamatot savu lēmumu nepagarināt attiecīgo termiņu līdz 2019. gada 5. septembrim vai 2019. gada 31. augustam, jo apstrīdētajā lēmumā neesot pamatojuma šim noraidījumam, vai, katrā ziņā, šis pamatojums esot nepilnīgs.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Procedūras regulas (1) 6. panta 1. punktu un tādējādi arī prasītāju kā ieinteresēto personu tiesības efektīvi piedalīties formālajā izmeklēšanas procedūrā valsts atbalsta lietā SA.39078, jo lūgums piešķirt pagarinājumu esot bijis pienācīgi un labi pamatots un samērīgs.

—

daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, proti, ciktāl tas attiecas uz iebildumu pamatu, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Preču zīmju regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā;

—

atļaut reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 11 853 389;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

atcelt Anulēšanas nodaļas 2017. gada 23. novembra lēmumu Atcelšanā Nr. 11921 C, kas vērsta, lai atceltu Eiropas Savienības preču zīmi attiecībā uz apģērba žāvētājiem, veļas mazgājamajām mašīnām, trauku mazgājamajām mašīnām un plītīm;

—

saglabāt Eiropas preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz apģērba žāvētājiem, veļas mazgājamajām mašīnām, trauku mazgājamajām mašīnām un plītīm;

—

piespriest atbildētājam segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

—

Padome ir nepamatoti piemērojusi tiesības, konstatējot, ka Eiropas Savienības preču zīmes izmantošana, par ko liecina apģērba žāvētāju, veļas mazgājamo mašīnu, trauku mazgājamo mašīnu un plīšu pārdošana, ko veikusi prasītāja, ASV militārajām bāzēm Vācijā un Beļģijā, nav Eiropas Savienības preču zīmes izmantošana Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. panta nozīmē;

—

Padome ir nepamatoti piemērojusi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. pantu, neņemot vērā prasītājas pierādījumus par izmantošanu, kas izpaužas kā pārdošana Johann Fouquet GmbH, šai padomei izvērtējot visu prasītājas veikto Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu attiecībā uz apģērba žāvētājiem, veļas mazgājamajām mašīnām, trauku mazgājamajām mašīnām un plītīm;

—

Padome ir nepamatoti piemērojusi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. pantu, neņemot vērā prasītājas pierādījumus par izmantošanu, kas izpaužas kā izmantošana sociālajos medijos, šai padomei izvērtējot visu prasītājas veikto Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu attiecībā uz apģērba žāvētājiem, veļas mazgājamajām mašīnām, trauku mazgājamajām mašīnām un plītīm.