—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 5. marta spriedumu lietā T-169/17;

—

atzīt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) izpilddirektora lēmumu PERS-AFFECT-16–134 par pārcelšanu amatā par spēkā neesošu un atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas radies prettiesiskas pārcelšanas amatā dēļ;

—

pakārtoti – atcelt spriedumu un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā.

1.

Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “CN”) (1) 7. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta pārkāpums

Apelācijas sūdzības iesniedzējs iebilst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu CN 7. panta piemērošanā. Pazemināšana amatā no operatīvās nodaļas direktora amata uz administratora amatu bez karjeras iespējām un bez apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības ievērojošas novērtēšanas procedūras vai disciplinārlietas esot nevis leģitīma pārcelšana amatā, bet gan nelikumīga pazemināšana pakāpē. Ar 2014. gada Civildienesta noteikumu grozījumiem nodaļas direktoru paaugstināšanas amatā iespējas augstāk par AD 12 pakāpi ir pārtapušas par izredzēm civildienesta noteikumu izpratnē. Iecēlējinstitūcija nevar vienpusēji atņemt šīs izredzes bez pienācīgas novērtēšanas procedūras vai disciplinārlietas. Kopš 2014. gada de lege vairs nevar pieņemt, ka pastāv līdzvērtība starp nodaļas direktora un administratora amatu bez karjeras iespējām.

Vispārējā tiesa citējot arī judikatūru par CN 7. panta piemērošanu un amatu līdzvērtības jēdzienu, bet no tā izdarot nepareizus secinājumus.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un procesuālu kļūdu, pilnībā nepieņemot lēmumu par otro pamatu, kas saistīts ar apelācijas sūdzības iesniedzēja prettiesisku pazemināšanu pakāpē 2016. gada 10. oktobrī, vienlaikus nepiešķirot jaunu funkciju, kas notika tikai 2016. gada 17. oktobrī. Šeit runa tieši neesot par pārcelšanu amatā CN 7. panta izpratnē ([Vispārējās tiesas] sprieduma 49.–106. punkts).

2.

Faktu sagrozīšana

Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu ne tikai pamatoja ar faktiem, kas neizriet no lietas materiāliem, bet arī savu spriedumu pamatoja ar citiem faktiem kā tie, kas izriet no lietas materiāliem.

Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa nav veikusi pierādījumu novērtējumu. Ja Vispārējā tiesa būtu veikusi pierādījumu novērtējumu, tai būtu bijusi jānovērtē atbildētāja apelācijas tiesvedībā izteikumu ticamība.

Turklāt Vispārējās tiesas vērtējums par apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcību saistībā ar viņa pienākumu ziņot par acīmredzami prettiesiskiem pasākumiem atņemot jebkādu lietderīgo iedarbību CN 21.a panta 1. punktam un 22.a pantam.

3.

Prettiesisks pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un apgalvojumu par psiholoģisko vardarbību, kā arī Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta novērtējums

Vispārējā tiesa esot noraidījusi apgalvojumu par psiholoģisko vardarbību saistībā ar izpilddirektora veiktajiem pasākumiem no 2016. gada 10. oktobra līdz 2016. gada 17. oktobrim, pārkāpjot spēkā esošās tiesību normas. Pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumam un apgalvojumam par psiholoģisko vardarbību ir nesaraujama saikne ar no 2016. gada 10. oktobra līdz 2016. gada 17. oktobrim pieņemto amatā pazemināšanas un iecelšanas amatā lēmumu. Pretēji Vispārējās tiesas apsvērumiem atbilstoši CN 12.a panta 3. punktam psiholoģiskās vardarbības priekšnosacījums nav “uzvedības kopums”. Vispārējā tiesa turklāt nav lēmusi par pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu, kurš ir saskatāms publiskā apelācijas sūdzības iesniedzēja profesionālā snieguma nomelnošanā, pārceļot viņu amatā.

—

pilnībā atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 2. aprīļa spriedumu lietā T-492/17;

—

atcelt Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) Cilvēkresursu direktorāta direktora kā iestādes, kam ir piešķirtas pilnvaras noslēgt darba līgumus, 2016. gada 19. septembrī pieņemto lēmumu uzteikt apelācijas sūdzības iesniedzēja uz nenoteiktu laiku noslēgto darba līgumu no 2017. gada 19. jūnija, un piespriest EĀDD atlīdzināt nemantisko kaitējumu, kurš ir nodarīts ar prettiesisko [darba līguma] uzteikšanu;

—

pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā;

—

piespriest EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies abās instancēs.

1)

Vai pamatlēmums (1) ir piemērojams situācijā, kurā pieprasītā persona ir tikusi notiesāta un sodīta trešā valstī, kurā pasludinātais spriedums, pamatojoties uz divpusēju nolīgumu starp šo trešo valsti un izsniegšanas valsti, ir ticis atzīts izsniegšanas valstī un tajā izpildīts saskaņā ar izsniegšanas valsts tiesību aktiem?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša – apstākļos, kad izpildes valsts ir piemērojusi savas valsts tiesību aktos paredzētos Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes fakultatīvos pamatus, kas noteikti pamatlēmuma 4. panta 1. punktā un 4. panta 7. punkta b) apakšpunktā, kā šādā situācijā izpildes dalībvalsts tiesu iestādei būtu jāvērtē noziedzīgais nodarījumu, kas atzīts par izdarītu trešā valstī, ja ar šo nodarījumu saistītie apstākļi norāda, ka noziegums ir ticis izplānots izsniegšanas valstī?

1)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, 2. pants, 4. panta 3. punkts un 6. panta 3. punkts kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. pantu un LESD 267. panta trešo daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts pēdējās instances tiesa tiesvedībā par dienesta attiecību neesamības konstatēšanu var nolemt, ka par tiesnesi nav uzskatāma persona, kura saņēmusi aktu par iecelšanu amatā šajā tiesā, kas izsniegts uz tādu noteikumu pamata, kuri pārkāpj efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, vai kārtībā, kura neatbilst šim principam, ja tiesai ir apzināti liegts pārbaudīt šos jautājumus pirms šī akta izsniegšanas?

2)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, 2. pants, 4. panta 3. punkts un Pamattiesību hartas 47. pants kopsakarā ar LESD 267. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir pārkāpts, ja akts par iecelšanu tiesneša amatā ir izsniegts pēc tam, kad valsts tiesa ir iesniegusi prejudiciālo jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, no atbildes uz kuru ir atkarīgs vērtējums, vai valsts tiesību normas, kuru piemērošana ir ļāvusi izsniegt šo aktu, atbilst Savienības tiesībām?

3)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, 2. pants, 4. panta 3. punkts, 6. panta 3. punkts un Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir pārkāpts, nenodrošinot tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, ja akts par iecelšanu tiesneša amatā dalībvalsts tiesā ir izsniegts tādas iecelšanas procedūras rezultātā, kas veikta, kliedzoši pārkāpjot dalībvalsts noteikumus par tiesnešu iecelšanu amatā?

4)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, 2. pants, 4. panta 3. punkts un Pamattiesību hartas 47. pants kopsakarā ar LESD 267. panta trešo daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips tiek pārkāpts, ja valsts likumdevējs dalībvalsts pēdējās instances tiesā ir izveidojis organizatorisku vienību, kas nav tiesa Savienības tiesību izpratnē?

5)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, 2. pants, 4. panta 3. punkts un Pamattiesību hartas 47. pants kopsakarā ar LESD 267. panta trešo daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka lēmumu par to, vai persona, kurai ir izsniegts akts par iecelšanu tiesneša amatā dalībvalsts pēdējās instances tiesā, ir dienesta attiecībās un tai ir tiesneša statuss, nevar pieņemt saskaņā ar valsts tiesībām kompetentā šīs tiesas organizatoriskā vienība, kurā ir iecelta šī persona, kura sastāv tikai no personām, kuru iecelšanas aktiem piemīt 2)–4) jautājumā norādītie trūkumi, un kura nav tiesa Savienības tiesību izpratnē, bet cita šīs tiesas organizatoriskā vienība, kas atbilst Savienības tiesību prasībām attiecībā uz tiesu?

—

atcelt Padomes Lēmumu 2019/806/KĀDP (2019. gada 17. maijs), ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2019/798 (2019. gada 17. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;

—

piespriest Padomei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, tostarp prasītāja tiesāšanās izdevumus.

1.

Par pirmo pamatu – acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā. Prasītājs uzskata, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatojot pret viņu veiktos pasākumus ar to, ka viņš esot, kā apgalvots, “plaši pazīstams uzņēmējs, kas darbojas Sīrijā” Lēmuma 2013/255/KĀDP 27. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 28. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Viņš apstrīd šo kvalifikāciju par “plaši pazīstamu uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā” un atspēkojamo prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu, kura izriet no apstrīdētajiem tiesību aktiem. Prasītājs apgalvo, ka viņam nav nekādas saiknes ar Sīrijas režīmu.

Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2013/255/KĀDP 27. panta 3. punktu un 28. panta 3. punktu prasītājs apgāž atspēkojamo prezumpciju, kas paredzēta šī lēmuma 27. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 28. panta 2. punkta a) apakšpunktā, pēc savas iniciatīvas pierādot, ka viņš (i) nav vai vairs nav saistīts ar Sīrijas režīmu, (ii) neietekmē to un (iii) attiecībā uz viņu nav reāla riska, ka tiks apieti ierobežojoši pasākumi, ko Padome ir pieņēmusi saistībā ar situāciju Sīrijā.

Prasītājs uzskata, ka, neņemot vērā šīs prezumpcijas apgāšanu, Padome turpina pieļaut acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā.

2.

Par otro pamatu – tiesību uz īpašumu un tiesību veikt profesionālo darbību nesamērīgu pārkāpumu. Prasītājs uzskata, ka ar pieņemtajām sankcijām Padome nenovēršami ir pārkāpusi viņa tiesības uz īpašumu, kā arī viņa tiesības veikt profesionālo darbību, tādējādi pārkāpjot Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmo papildu protokolu. Prasītājs uzskata, ka viņam nevar aizliegt miermīlīgi izmantot savu īpašumu un savu ekonomisko brīvību, un šī iemesla dēļ apstrīdētie pasākumi ir jāatceļ, ciktāl tie attiecas uz viņu.

—

atcelt Eiropas Savienības Padomes 2019. gada 3. jūlijā netieši izteikto atteikumu atzīt kā bezdarbību neatbildēšanu uz 2019. gada 3. maija lūgumu atlikt 2019. gada maija beigās paredzētās Eiropas Parlamenta vēlēšanas;

—

atzīt un nospriest, ka Eiropas Savienības Padome ir prettiesiski atturējusies atlikt Eiropas Parlamenta vēlēšanas un tādējādi veikt izmaiņas Padomes 2018. gada 22. maija Lēmumā (ES, Euratom) 2018/767 paredzētajos termiņos, lai prasītājiem no Lielbritānijas dotu iespēju aktīvi piedalīties balsošanā 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas ir būtiski eventuāla Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes izstāšanās līguma ratifikācijas kontekstā;

—

konstatēt šo bezdarbību;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei samaksāt katram no prasītājiem naudas summu 1 500 euro apmērā viņu tiesāšanās izdevumu segšanai.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas prasītāju tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuras aizsargātas Savienības tiesību aktos. Konkrētāk, šis prasītāju izvirzītais pamats ietver šādus aspektus:

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Padome ar savu prettiesisko atturēšanos ir trīskārši liegusi tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Konkrētāk, šā pamata ietvaros prasītāji pauž uzskatu, ka:

3.

Ar trešo pamatu tiek pausta iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Eiropas Savienības Padomes atteikumu konstatēt bezdarbību un atlikt Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Šis atteikums ir pamatots ar Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu (ES, Euratom), ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par līgumu, kurā nosaka tās izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības (dokuments XT 21016/17), tai skaitā šā lēmuma pielikumu, kurā izklāstīti norādījumi sarunām par minēto līgumu (dokuments XT 21016/17 ADD 1 REV 2), ko prasītāji uzskata par prettiesisku.

—

atzīt viņas prasību par pieņemamu un pamatotu un līdz ar to:

—

atcelt 2019. gada 3. maija lēmumu, kas prasītājai paziņots 6. maijā un ko sagatavojis Padomes Senior Legal Counsellor [X] kungs, bet iecēlējinstitūcijas statusā pieņēmis [Y] kungs, kur noteikts: “1. Prasītāja, dzimusi 1956. gada 25. martā [konfidenciāli] (1), AST 7 pakāpes ierēdne, tiek atvaļināta dienesta interesēs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu un var pretendēt uz minētajā pantā paredzētajām finansiālajām priekšrocībām. 2. Šis lēmums stājas spēkā 2015. gada 31. decembrī.”;

—

piespriest Padomei kā atlīdzību par mantisko kaitējumu un prasītājas karjeras apdraudējumu samaksāt naudas summu 151 101,72 euro apmērā – ar iespēju to paaugstināt vai samazināt tiesvedības laikā;

—

piespriest Padomei kā atlīdzību par morālo kaitējumu un prasītājas reputācijas apdraudējumu samaksāt naudas summu 70 000 euro apmērā – ar iespēju to paaugstināt vai samazināt tiesvedības laikā;

—

jebkurā gadījumā saskaņā ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktu piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 266. pants un nav ievēroti Savienības tiesību vispārējie pamatprincipi, tostarp, konkrētāk, tiesiskās paļāvības princips, labas pārvaldības princips, labticības princips, tiesiskās drošības princips un samērīguma princips.

Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka iecēlējinstitūcija acīmredzami nav pareizi piemērojusi un interpretējusi iepriekšminētās normas un principus, proti, nav veikusi pasākumus, kuri ietver Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 14. decembrī pasludinātā sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, proti, FV/Padome (T-750/16, EU:T:2018:972) izpildi. Viņa arī uzskata, ka nupat minētā nav ievērojusi principu, ka iestādei ir pienākums nodrošināt, ka tās lēmumi nav nesamērīgi, tas ir, ka tie ir nepieciešami mērķu sasniegšanai – tas nozīmē, ka lēmuma saturam un formai ir jāatbilst sasniedzamajam mērķim. Visbeidzot prasītāja norāda uz to, ka nav ievērota viņas tiesiskā paļāvība uz to, ka iecēlējinstitūcija pareizi un ar pienācīgu rūpību izpilda iepriekšminēto spriedumu T-750/16, pareizi un bez atpakaļejoša spēka piemērojot LESD 266. pantu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka, pirmkārt, apstrīdētais lēmums esot pretrunā Civildienesta noteikumu 42.c pantam un 2015. gada 23. oktobra paziņojumam personālam Nr. 71/15, un ka tā rezultātā tiek pārkāpts princips, ka iestāde savu lēmumu pieņem vienīgi ar juridiski pieļaujamu pamatojumu, tas ir, ar pamatojumu, kas ir nozīmīgs un bez acīmredzamām kļūdām vērtējumā par faktiem vai tiesību jautājumiem, un ka, otrkārt, esot pieļauta procedūras nepareiza izmantošana.

Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka, šajos apstākļos pieņemot apstrīdēto lēmumu, iecēlējinstitūcija acīmredzami nav pareizi piemērojusi un interpretējusi iepriekšminētās tiesību normas un paziņojumu personālam, jo savu lēmumu pieņēmusi ar pamatojumu, kas nav atbilstīgs nedz faktu, nedz tiesību jautājumu ziņā. Viņa uzskata, ka Padome pamatojumā nav norādījusi, kādu dienesta interešu vārdā tā paredzējusi Civildienesta noteikumu 42.c pantu piemērot attiecībā uz prasītāju, nedz arī to, kādu reālu organizatorisku vajadzību dēļ būtu nepieciešama apgalvotā jaunu kompetenču apgūšana, ko nupat minētā nespējot veikt, izņemot to, ka iecēlējinstitūcija Civildienesta noteikumu 42.c pantu acīmredzot esot piemērojusi disciplinārlietas vietā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts rūpības pienākums. Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka, šajos apstākļos pieņemot apstrīdēto lēmumu, iecēlējinstitūcija nav ievērojusi līdzsvaru, kas iestādei liek ņemt vērā visus apstākļus, kuri varētu ietekmēt tās lēmumu, kā arī ņemt vērā gan dienesta intereses, gan arī attiecīgā ierēdņa intereses.

—

daļēji atcelt 2019. gada 23. maija Lēmumu C(2019) 4027 final, proti:

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot neatbilstoši īstenojusi savu kompetenci, aprēķinot summu, kas saņemama no fondiem, un esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts LESD 296. panta otrajā daļā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu un labas pārvaldības princips

—

pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu tā, lai tiktu apmierināta apelācijas sūdzība un pilnībā noraidīts iebildums;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt visus izdevumus, kas radušies vai ir saistīti ar procesu Iebildumu nodaļā, Apelācijas padomē un šajā tiesvedībā Vispārējā tiesā.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 95. panta 1. punkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: Apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama tiesību kļūda, jo, interpretējot jēdzienu “apmierinošas metodes” Regulas (EK) Nr. 141/2000 (2) 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, pretēji šai normai tika pieprasīti Trecondi dati, salīdzinot ar melfalāna un siklofosfamīda indikācijām, attiecībā uz kurām nav piešķirta tirdzniecības atļauja.

2.

Otrais pamats: Tādējādi esot tikušas nepareizi izmantotas pilnvaras, jo indikāciju, attiecībā uz kurām nav piešķirta tirdzniecības atļauja, ņemšana vērā esot pretrunā 2016. gada 18. novembra“Komisijas paziņojumam par Regulas (EK) Nr. 141/2000 par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai 3., 5. un 7. panta piemērošanu (2016/C 424/03) (3)”.

3.

Trešais pamats: Turklāt apstrīdētais lēmums esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principam kā pilnvaru nepareizas izmantošanas apakšgadījumiem, jo Komisija, procedūras gaitā novērtējot esošās apmierinošās metodes Regulas (EK) Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kā mērauklu izmantoja nevis kondicionēšanas terapiju pirms cilmes šūnu pārstādīšanas, bet gan aprūpi cilmes šūnu pārstādīšanas gadījumā.

4.

Ceturtais pamats: Turklāt acīmredzama pilnvaru nepareiza izmantošana esot pamatojama tādējādi, ka, pieļaujot tiesību kļūdu, izvērtējot, vai Trecondi sniedz “ievērojamu labumu” Regulas (EK) Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, vērtējumā neesot tikuši ņemti vērā visi dati, jo klīniskie dati, kas bija iegūti netiešā salīdzinājumā, vērtējumā netika iekļauti kā metodiski nepieļaujami.

5.

Piektais pamats: Visbeidzot ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips kā īpašs pilnvaru nepareizas izmantošanas apakšgadījums, jo no metodiskā viedokļa tika noraidīti netiešā salīdzinājuma dati, lai gan iepriekš netiešā salīdzinājuma dati, kuru pamatā bija tā pati metodika, līdzīgos gadījumos bija akceptēti.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un EUIPO

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 296. panta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 6. punkta pārkāpums.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atzīt, ka Eiropas Komisija ir pārkāpusi Līgumu, jo tā nav rīkojusies saistībā ar Vācijas 1998. gada 7. janvārī ierosināto drošības procedūru attiecībā uz CE-zīmi medicīnas ierīcei “Inhaler Broncho-Air” un nav pieņēmusi lēmumu atbilstoši Direktīvas 93/42/EEK (1) 8. panta 2. punktam;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: Eiropas Komisija esot pārkāpusi Direktīvas 93/42/EEK 8. panta 2. punktu, jo tā kopš drošības procedūras uzsākšanas 1998. gada 7. janvārī attiecībā uz CE-zīmi medicīnas ierīcei “Inhaler Broncho-Air” nav pieņēmusi nekādu lēmumu un tai šajā saistībā neesot bijusi nekāda rīcības brīvība.

2.

Otrais pamats: Saistībā ar lēmuma nepieņemšanu (bezdarbību) Eiropas Komisija esot pārkāpusi LESD 34. pantu un tiesības uz preču brīvu apriti attiecībā uz medicīnas ierīci “Inhaler Broncho-Air”.

3.

Trešais pamats: Eiropas Komisija saistībā ar lēmuma nepieņemšanu esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, jo tādējādi tā prasītājam esot liegusi iespēju tiesā vai attiecīgi Tiesā pārbaudīt lēmumu un īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

4.

Ceturtais pamats: Eiropas Komisija esot pārkāpusi Hartas 41. pantu, jo līdz šim nav uzklausījusi personas, uz kurām attiecas valsts aizlieguma rīkojums, un nav pieņēmusi lēmumu saprātīgā termiņā, kas ir pretēji Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktā iekļautajām Savienības tiesību prasībām.

5.

Piektais pamats: Eiropas Komisija saistībā ar lēmuma nepieņemšanu esot pārkāpusi prasītāja tiesības uz īpašumu, kas ir pretēji Hartas 17. pantam, jo tas tādēļ neesot varējis laist brīvā apgrozībā ierīci “Inhaler Broncho-Air”.

6.

Sestais pamats: Eiropas Komisijas bezdarbība esot arī Hartas 20. panta un vienlīdzības likuma priekšā principa pārkāpums, jo tā līdzīgos gadījumos esot pieņēmusi lēmumus. Tāpat līdz ar to tā esot pārkāpusi diskriminācijas aizliegumu, kas paredzēts Hartas 21. pantā.

7.

Septītais pamats: Tā kā Eiropas Komisija nav pieņēmusi lēmumu, prasītājam jau 20 gadus esot liegts īstenot tiesības savā brīvi izvēlētajā profesijā strādāt kā ierīces “Inhaler Broncho-Air” izgudrotājam, un tādējādi Eiropas Komisija esot pārkāpusi Hartas 15. pantu.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un EUIPO.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1.punkta, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 296. panta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 6. punkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 2017/1001 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu.

—

būtisku procedūras noteikumu pārkāpums (tiesības uz aizstāvību, tiesības uz piekļuvi tiesai);

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

grozīt apstrīdēto lēmumu tādējādi, lai: (i) prasītājas apelācijas sūdzība tiktu atzīta par pieņemamu; (ii) pilnībā noraidīt spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu iesniedzēju pieteikumus ICD 10292 un ICD 10689 par attiecīgā reģistrētā Savienības dizainparauga atzīšanu par spēkā neesošu; (iii) piespriest spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu iesniedzējiem atlīdzināt procesā Apelācijas padomē un Anulēšanas nodaļā radušos izdevumus; (iv) pakārtoti – nodot lietu Anulēšanas nodaļai lēmuma pieņemšanai atbilstoši Regulas par Kopienas dizainparaugiem 4. panta 1. punktam.

—

piespriest atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

—

Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 10. apsvēruma un 8. panta 1. punkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

atcelt atbildētāja 2019. gada 16. janvāra lēmumu tiktāl, ciktāl tajā netika atzīta Kopienas dizainparaugu Nr. 5807179-0001-0012 prioritāte, atzīt prasīto prioritāti, sākot no 2017. gada 26. oktobra, kā arī veikt laboto Kopienas dizainparaugu publikāciju, norādot uz prioritāti;

—

atlīdzināt apelācijas procesā radušos izdevumus;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—

pakārtoti – noturēt tiesas sēdi.

—

Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 41. panta 1. punkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ir noraidīta apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas Nr. 8 435 695 atcelšanu attiecībā uz šādām precēm: “aparatūra, it īpaši kazino un azartspēļu zālēm, azartspēļu automātiem, spēļu automātiem, video loterijas spēļu automātiem internetā; kazino spēles, azartspēļu automāti un azartspēļu iekārtas, it īpaši komerciālai izmantošanai kazino un azartspēļu zālēs ar laimesta izmaksu vai bez tās, vai azartspēlēm internetā; spēļu automāti un/vai elektroniskie spēļu automāti ar laimesta iespēju vai bez tās; elektroniska vai elektrotehniska azartspēļu aparatūra, azartspēļu automāti, azartspēļu iekārtas, spēļu automāti, kurus darbina, ievietojot monētas, žetonus, banknotes, biļetes vai izmantojot elektroniskus, magnētiskus vai biometriskus datu nesējus, it īpaši komerciālai izmantošanai kazino un azartspēļu zālēs ar laimesta izmaksu vai bez tās; karkasi spēļu automātiem, azartspēļu aparatūrai, azartspēļu automātiem un azartspēļu iekārtām; elektriski, elektroniski vai elektromehāniski aparāti, lai spēlētu bingo spēles, loterijas spēles vai video loterijas spēles un izmantotu derību slēgšanas birojos, kas ir savienoti tīklā vai nesaistīti; elektropneimatiskās un elektriskās vilkšanas iekārtas (spēļu automāti)”, un grozīt to tādējādi, ka tiek noraidīts otras lietas dalībnieces spēkā neesamības atzīšanas pieprasījums šajā ziņā, kā arī piespriest otrai lietas dalībniecei segt izdevumus apelācijas un spēkā neesamības atzīšanas procesā;

—

pakārtoti – atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ir noraidīta apelācijas sūdzība par Eiropas Sūdzības preču zīmes reģistrācijas Nr. 8 435 695 atcelšanu attiecībā uz iepriekš minētajām precēm, un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai EUIPO;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 2. punkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

noraidīt Aldi Einkauf GmbH & Co. OHG iebildumus;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.