1)

Prejudiciālā jautājuma pārbaudē nav atklājies neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt spēkā esamību:

2)

Padomes Regula (EK) Nr. 501/2009 (2009. gada 15. jūnijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumu 2009/62/EK, nav spēkā, jo ar to Liberation Tigers of Tamil Eelam tika atstāta Padomes Regulas (EK) Nr. 2580/2001 2001. gada 27. decembris) par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā.

1)

Tiesai uzdoto jautājumu par spēkā esamību izskatīšanas laikā nav atklāts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2016/1395 (2016. gada 18. augusts), ar kuru atkārtoti uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo Buckinghan Shoe Mfg Co. Ltd, Buildyet Shoes Mfg., DongGuan Elegant Top Shoes Co. Ltd, Dongguan Stella Footwear Co Ltd, Dongguan Taiway Sports Goods Limited, Foshan City Nanhai Qun Rui Footwear Co., Jianle Footwear Industrial, Sihui Kingo Rubber Shoes Factory, Synfort Shoes Co. Ltd, Taicang Kotoni Shoes Co. Ltd, Wei Hao Shoe Co. Ltd, Wei Hua Shoe Co. Ltd, Win Profile Industries Ltd, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14, nedz arī Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2016/1647 (2016. gada 13. septembris), ar kuru atkārtoti uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas uzlikts tādu konkrētu apavu ar ādas virsu importam, kuru izcelsme ir Vjetnamā un kurus ražo Best Royal Co. Ltd, Lac Cuong Footwear Co. Ltd, Lac Ty Co. Ltd, Saoviet Joint Stock Company (Megastar Joint Stock Company), VMC Royal Co. Ltd, Freetrend Industrial Ltd. un tā saistītais uzņēmums Freetrend Industrial A (Vietnam) Co. Ltd., Fulgent Sun Footwear Co. Ltd, General Shoes Ltd, Golden Star Co. Ltd, Golden Top Company Co. Ltd, Kingmaker Footwear Co. Ltd., Tripos Enterprise Inc., Vietnam Shoe Majesty Co. Ltd, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14, spēkā esamību.

2)

Noilguma tiesiskais regulējums, kas paredzēts Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (2000. gada 16. novembris), 221. panta 3. punktā, ir piemērojams to antidempinga maksājumu iekasēšanai, ko nosaka šī sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktā minētās īstenošanas regulas.

1)

Ieviešot infrastruktūras izmantošanas nodevu saistībā ar pasažieru mehāniskajiem transportlīdzekļiem un vienlaikus paredzot transportlīdzekļu, kas reģistrēti Vācijā, īpašniekiem atbrīvojumu no mehānisko transportlīdzekļu nodokļa, kas piešķirts vismaz samaksātās nodevas apmēram līdzvērtīgā apmērā, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai izriet no LESD 18., 34., 56. un 92. panta.

2)

Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)

Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina trīs ceturtdaļas no Austrijas Republikas tiesāšanās izdevumiem un sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

4)

Austrijas Republika sedz vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem pati.

5)

Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1)

Izvērtējot, vai meitasuzņēmuma nerezidenta zaudējumi ir uzskatāmi par galīgiem 2005. gada 13. decembra sprieduma Marks & Spencer (C-446/03, EU:C:2005:763) 55. punkta izpratnē, tam vien, ka meitasuzņēmuma dalībvalstī apvienošanās gadījumā nav atļauts vienas uzņēmējsabiedrības zaudējumus pārnest citam nodokļa maksātājam, lai gan mātesuzņēmuma dalībvalstī šāda pārnešana ir atļauta gadījumā, kad apvienojas divas uzņēmējsabiedrības rezidentes, nav izšķirošas nozīmes, ja vien mātesuzņēmums nepierāda, ka tam nav iespējams šos zaudējumus izmantot, piemēram, pārdošanas darījuma ceļā, lai tādējādi zaudējumus nākamajos finanšu gados varētu ņemt vērā trešā persona.

2)

Gadījumā, kad pirmajā jautājumā minētais apstāklis izrādās nozīmīgs, nav nozīmes, ka meitasuzņēmuma rezidences valstī nav neviena cita subjekta, kas apvienošanās gadījumā varētu atskaitīt šos zaudējumus, ja šāda atskaitīšana būtu atļauta.

1)

Jēdziens “meitasuzņēmuma nerezidenta galīgie zaudējumi”2005. gada 13. decembra sprieduma Marks & Spencer (C-446/03, EU:C:2005:763) 55. punkta izpratnē neattiecas uz zemāka līmeņa filiāli, ja vien visi meitasuzņēmumi, kuri ir starpnieki starp mātesuzņēmumu, kas lūdz piemērot grupas nodokļa atvieglojumu, un zemāka līmeņa meitasuzņēmumu, kam ir radušies par galīgiem uzskatāmi zaudējumi, nav reģistrēti vienā un tajā pašā dalībvalstī.

2)

Izvērtējot, vai meitasuzņēmuma nerezidenta zaudējumi ir kļuvuši galīgi 2005. gada 13. decembra sprieduma Marks & Spencer (C-446/03, EU:C:2005:763) 55. punkta izpratnē, tam vien, ka atbilstoši meitasuzņēmuma rezidences valsts tiesībām vienas uzņēmējsabiedrības zaudējumus netiek ļauts pārnest citam nodokļa maksātājam likvidācijas gadā, nav izšķirošas nozīmes, ja vien mātesuzņēmums nepierāda, ka tam nav iespējams šos zaudējumus izmantot, piemēram, pārdošanas darījuma ceļā, lai tādējādi zaudējumus nākamo finanšu gadu ietvaros varētu ņemt vērā trešā persona.

3)

Gadījumā, kad šā sprieduma rezolutīvās daļas otrajā punktā minētais apstāklis izrādās nozīmīgs, nav nozīmes, cik lielā mērā meitasuzņēmuma, kuram ir radušies par galīgiem uzskatāmi zaudējumi, rezidences valsts tiesību aktu rezultātā daļu no šiem zaudējumiem nav bijis iespējams kompensēt ar paša meitasuzņēmuma vai cita tās pašas grupas uzņēmuma gūto peļņu.

1)

Lūgumu pieņemt jaunus pierādījumus noraidīt.

2)

Apelācijas sūdzību noraidīt.

3)

RF sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis), 3. panta u) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, kura, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 [megavatus (MW)]”, šīs direktīvas I pielikuma izpratnē, ražo elektroenerģiju, kuru galvenokārt ir paredzēts izmantot pašas iekārtas vajadzībām, ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” šīs tiesību normas izpratnē, ja šī iekārta, pirmkārt, vienlaikus veic produkta ražošanas darbību, kas neietilpst šajā pielikumā, un, otrkārt, nepārtraukti publiskajā elektroenerģijas tīklā, pie kura minētajai iekārtai tehnisku iemeslu dēļ ir jābūt pastāvīgi pieslēgtai, pret atlīdzību ievada daļu, kaut arī tā ir niecīga, no saražotās elektroenerģijas.

2)

Komisijas Lēmuma 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87, 3. panta c) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda iekārta kā pamatlietā aplūkotā, ciktāl tā ir jāuzskata par “elektroenerģijas ražošanas iekārtu” Direktīvas 2003/87 3. panta u) punkta izpratnē, nevar saņemt bezmaksas emisijas kvotas attiecībā uz siltumu, kurš ir saražots, veicot “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas I pielikumā, ja šis siltums tiek izmantots citiem nolūkiem, nevis elektroenerģijas ražošanai, ciktāl šāda iekārta neatbilst minētās direktīvas 10.a panta 4. un 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

1)

Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 82/97 (1996. gada 19. decembris), 30. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad tādu preču kā pamatlietā aplūkotie medikamenti muitas vērtība tiek aprēķināta atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajai deduktīvajai metodei, kompetentajai valsts muitas administrācijai, lai identificētu “līdzīgas preces”, ir jāņem vērā visi elementi, kuriem ir nozīme, piemēram, šo preču attiecīgais sastāvs, to aizstājamība to iedarbības ziņā un to savstarpējā komerciālā atvietojamība, tādējādi veicot faktisko apstākļu vērtējumu, kurā tiek ņemti vērā visi faktori, kas var ietekmēt minēto preču reālo ekonomisko vērtību, tostarp ievestās preces un tās ražotāja pozīcija tirgū.

2)

Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92, 152. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot ievesto preču vienības cenu saskaņā ar Regulas Nr. 2913/92, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 82/97, 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto metodi, Regulas Nr. 2454/93 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais 90 dienu termiņš, kurā ievestajām precēm ir jābūt pārdotām Eiropas Savienībā, ir strikts termiņš.

3)

Regulas Nr. 2913/92, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 82/97, 30. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot ievesto preču muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, šo preču pārdošanas cenas atlaides nevar tikt ņemtas vērā.

1.

Apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas rīkojumu ir pamatota ar LESD 263. panta ceturtās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta, to skatot kopā ar Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 6. un 13. pantu, pārkāpumiem.

2.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms norāda uz LESD 263. panta ceturtās daļas pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apstākli, ka Associazione GranoSalus atbilstoši tiesību aktiem ir locus standi tās biedriem esošā individuālā locus standi dēl, tā kā apstrīdētā Īstenošanas regula (ES) 2017/2324 “tos skar tieši un individuāli”, jo “reglamentējošs akts tos skar tieši un neietver īstenošanas pasākumus”.

Šajā ziņā Associazione uzsver, ka Vispārējā tiesa šīs normas piemērošanā esot pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka individuāla skāruma nosacījums nav izpildīts, jo “apstrīdētais akts, iespējams, skar dažus no prasītājas biedriem vispārīgi — kā patērētājus un Savienības pilsoņus” (rīkojuma 57. punkts).

Tomēr šāda apelācijas sūdzības iesniedzējas — GranoSalus — biedru kvalifikācija esot kļūdaina, ņemot vērā Associazione statūtus, kuros noteikts, ka tās biedri un caur viņiem arī pati Associazione ir patērētāju un lauksaimniecības produkcijas ražotāju interešu pārstāve un veicinātāja, tostarp īstenojot darbības “ar mērķi it īpaši Savienības līmenī cīnīties pret iespējamo mikotoksīnu un citu sārņu sliekšņa paaugstināšanos, lai aizsargātu patērētāju, ir īpaši bērnu, veselību”.

Tā kā nosacījums par individuālu skārumu ir izpildīts un šis nosacījums ir pievienojams tieša skāruma nosacījumam, Vispārējā tiesa esot kļūdaini spriedusi par šo jautājumu, to neņemot vērā.

3.

Tālāk Associazione norāda, ka Vispārējā tiesa rīkojumā kļūdaini esot noteikusi, ka nosacījums par tiešu skārumu, kuram jābūt izpildītam, lai prasība būtu pieņemama atbilstoši LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējai teikuma daļai, nebija faktiski izpildīts, jo pastāv iespējamie valsts pasākumi apstrīdētās Īstenošanas regulas (ES) Nr. 2017/2324 izpildei, šajā ziņā savu lēmumu pamatojot ar “dalībvalstu piešķirto atļauju laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus, kas satur darbīgo vielu “glisofātu”, atjaunošanu”, [un] šos aktus uzskatot par tādiem, kas veido “apstrīdētā akta īstenošanas pasākumus LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas nozīmē” (pārsūdzētā rīkojuma 84. un 85. punkts).

Šī novērtējuma kļūdaino raksturu ilustrējot apstāklis — kurš ir pierādīts aktos —, ka dalībvalsts, kurā Associazione un tās biedriem ir juridiskā adrese (Itālija), ir īstenojusi Regulu (ES) Nr. 2017/2324 ar Veselības ministra 2017. gada 19. decembra paziņojumu, kurā ir vienkārši noteikta aktīvās vielas “glifosāta” atļaujas automātiska atjaunošana uz laiku, kas nepārsniedz 5 gadus, vienlaikus pagarinot atļaujas saistībā ar augu aizsardzības līdzekļiem, kas satur glifosātu, līdz 2022. gada 15. decembrim, neveicot nekādu diskrecionāru novērtējumu pat attiecībā uz tehniskiem priekšrakstiem, kas minēti Regulas (ES) Nr. 2017/2324 I un II pielikumā.

Associazione šajā sakarā norāda, ka, pat ja Ministra 2017. gada 19. decembra paziņojums būtu jāuzskata par īstenošanas pasākumu, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka šis pat paziņojums nav pārsūdzams valsts tiesās, jo atbilstoši Itālijas tiesībām un judikatūrai šajā jomā šāda prasība nav iespējama (Consiglio di Stato (Valsts Padome) 2005. gada 9. novembra spriedums Nr. 6243).

4.

Tālāk Associazione apstrīd rīkojumu tādēļ, ka esot pārkāpta LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļa, jo Vispārējā tiesa neesot ievērojusi strīda priekšmetu, kāds tas ir definēts prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu. Associazione šajā sakarā norāda, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka apstrīdētās regulas tiešā iedarbība uz Associazione un — caur to — uz tās biedriem izriet no aktīvās vielas “glifosāta” iespējamās kancerogenitātes (skat. Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras 2015. gada 20. martā publicēto pētījumu, kurš ir noraidīts apstrīdētajā Regulā (ES) 2017/2324), kura apstiprināšana ir Eiropas Savienības ekskluzīvajā kompetencē un kurš nevar būt dalībvalstu kompetencē ietilpstošas atļaujas priekšmets; tas tā ir tāpēc, ka valsts atļauja augu aizsardzības līdzekļiem neietver nekādu novērtējumu par aktīvo vielu “glifosāts”, kuru jau “avansā” ir apstiprinājusi Eiropas Savienība, kā rezultātā ir izslēgts, ka Itālijai būtu pilnvaras atļaut vai aizliegt laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus ar atsauci uz aktīvo vielu “glifosāts”. Šajā lietā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļā noteiktos nosacījumus, neņemot vērā tiesvedības ietvaros izvirzītos argumentus, proti, ka glifosāta atliekas nonāk pazemes ūdeņos, pārtikā (makaronos) un augsnē, no kā izriet kaitējums, ko šīs vielas laišana tirgū nodara teritorijai, dalībvalstu pilsoņiem un interesēm, kuras pārstāv Associazione, un — caur to — tās biedriem.

Tātad Vispārējai tiesa esot bijusi jāizvērtē ietekme iepriekš minētā 263. panta izpratnē saistībā ar šo apstākli un saistībā ar GranoSalus statūtiem, kā arī saistībā ar tās biedru īpašo situāciju, ko tā nav izdarījusi savā rīkojumā.

5.

Balstoties uz iepriekš minēto, Associazione apstrīdēja LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas interpretāciju, ko sniegusi pirmās instances tiesa, kuras rezultātā šī norma zaudē piemērojamību un kura ir pretrunā Eiropas likumdevēja gribai. Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedz atsauces uz ģenerāladvokātu norādītajiem apsvērumiem vairākās tiesvedībās (skat. tostarp ģenerāladvokātu secinājumus lietās C-456/13 P; C-583/11 P un apvienotajās lietās no C-622/16 P līdz C-624/16 P), pēc kuru uzskata šādas ierobežojošas interpretācijas rezultātā 263. pantam zustu jēga un konkrēta lietderība.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Associazione norāda, ka tāda LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas interpretācija, kādu sniegusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā, ir acīmredzamā pretrunā Pamattiesību hartas 47. pantam (“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu [..] lietas izskatīšanu [..]”), Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 6. pantam (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) un 13. pantam (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību), tādējādi radot šķērsli paredzētajai iespējai vērsties Vispārējā tiesā tieša skāruma šādos apstākļos un līdz ar to nepamatoti radot kaitējumu Savienības tiesībās ieviestajam tiesību aizsardzības režīmam.

1)

Vai Padomes Regulas (EK) Nr. 1099/2009 (2009. gada 24. septembris) par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā (1) 26. panta 2. punkta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm, atkāpjoties no šajā regulā 4. panta 4. punktā noteiktā izņēmuma un ar mērķi uzlabot dzīvnieku labturību, ir ļauts pieņemt tādus noteikumus kā tie, kas ir paredzēti Decreet van het Vlaamse Gewest van 7 juli 2017 houdende wijziging van de wet van 14 augustus 1986 betreffende de bescherming en het welzijn der dieren, wat de toegelaten methodes voor het slachten van dieren betreft (Flandrijas reģiona 2017. gada 7. jūlija Dekrēts, ar kuru groza 1986. gada 14. augusta Likumu par dzīvnieku aizsardzību un labturību attiecībā uz atļautajām metodēm dzīvnieku kaušanā), kas, no vienas puses, paredz aizliegumu kaut dzīvniekus bez apdullināšanas, kas attiecas arī uz kaušanu, kura veikta reliģisku rituālu laikā, un, no otras puses, ievieš alternatīvu apdullināšanas metodi kaušanai, kas veikta reliģisku rituālu laikā tā, ka apdullināšanai ir jābūt atgriezeniskai un tā nedrīkst izraisīt dzīvnieka nāvi?

2)

Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša: vai ar iepriekš minētās regulas 26. panta 2. punkta pirmās daļas c) punktu gadījumā, ja tas tiek interpretēts pirmā prejudiciālā jautājuma izpratnē, ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. panta 1. punkts?

3)

Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša: vai ar iepriekš minētās regulas 26. panta 2. punkta pirmās daļas c) punktu, skatot to kopsakarā ar 4. panta 4. punktu, gadījumā, ja tas tiek interpretēts pirmā prejudiciālā jautājuma izpratnē, ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20., 21. un 22. pants, jo gadījumā, ja dzīvniekus pakļauj īpašām kaušanas metodēm, ko nosaka reliģiski rituāli, attiecībā uz pienākumu dzīvnieku apdullināt ir paredzēts tikai uz nosacījumiem balstīts izņēmums (4. panta 4. punkts, skatot to kopsakarā ar 26. panta 2. punktu), kamēr attiecībā uz dzīvnieku nonāvēšanu medībās, amatierzvejā, kultūras vai sporta pasākumu laikā regulas apsvērumos minētu iemeslu dēļ ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem šīs darbības neietilpst regulas piemērošanas jomā vai nav pakļautas pienākumam dzīvnieku apdullināt nonāvēšanas laikā (1. panta 1. punkta otrā daļa un 3. punkts)?

1)

kura pamatā ir pakāpēs iedalīts paušāls tarifs, nevis tarifs, kurā (izmantojot modernus tehniskos palīglīdzekļus) tiek ņemta vērā precīza kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārvaldītā repertuāra daļa no pasākumā atskaņotās mūzikas;

2)

saskaņā ar kuru licencēšanas atlīdzība ir atkarīga arī no ārējiem faktoriem, tostarp ieejas maksas, ēdienu un dzērienu cenas, izpildītājmāksliniekiem paredzētā budžeta un citu elementu, piemēram, dekorāciju, budžeta?

—

atzīt, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2007/60/EK (1) 7. panta 1. un 5. punktā un 15. panta 1. punktā noteiktos pienākumus attiecībā uz upju baseinu apgabaliem ES120 Grankanārija; ES122 Fuerteventura; ES123 Lansarote; ES124 Tenerife; ES125 Palma; ES126 Gomera un ES127 Eljerro;

—

atzīt, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2007/60/EK 10. panta 1. un 2. punktā noteiktos pienākumus attiecībā uz upju baseinu apgabaliem ES120 Grankanārija; ES122 Fuerteventura un ES125 Palma;

—

piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (1) 57. panta 4. punkta c) un g) apakšpunkts, lasot kopsakarā ar 6. un 7. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda piemērošana, saskaņā ar kuru ekonomikas dalībniekam pēc savas ierosmes ir jāsniedz pierādījumi par pasākumiem, ko tas ir veicis, lai pierādītu savu uzticamību;

2.

Ja tas tā ir, vai šādi interpretētais Direktīvas 2014/24/ES 57. panta 4. punkta c) un g) apakšpunkts, lasot kopsakarā ar 6. un 7. punktu, ir tieši piemērojams?

—

atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (1), 17. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 17. panta 4. punkta c) apakšpunktu in fine (proti, daļā, kas ietver formulējumu “un ir darījuši visu iespējamo, lai saskaņā ar b) apakšpunktu nepieļautu to turpmāku augšupielādi”);

—

piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Vai Direktīvas 2011/16 (1) 20. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iestādes informācijas apmaiņas pieprasījums, kurā noteikti nodokļu maksātāji, uz kuriem attiecas apmaiņas pieprasījums, vienkārši pamatojoties uz viņu akcionāru un juridiskās personas faktisko īpašnieku statusu, kaut arī prasītāja iestāde iepriekš nav identificējusi šos nodokļu maksātājus pēc uzvārda un individuāli, ir atbilstošs identifikācijas prasībām, kas noteiktas šajā tiesību normā?

2.

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai tās pašas direktīvas 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tā, ka atbilstība prognozējamā svarīguma normai nozīmē, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iestāde, lai pierādītu to, ka nenotiek informācijas medīšana, neraugoties uz to, ka attiecīgie nodokļu maksātāji nav identificēti individuāli, balstoties uz skaidriem un pietiekamiem paskaidrojumiem, var pamatot, ka tā veic mērķtiecīgu izmeklēšanu par ierobežotu personu grupu, un nevis vispārēju nodokļu uzraudzības izmeklēšanu, un ka šo izmeklēšanu pamato pamatotas aizdomas par konkrētu juridisko saistību nepildīšanu?

3.

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka, ja

pēc lēmuma par rīkojuma izdošanu un tai uzliktā naudas soda derīguma galīgās atzīšanas tai jāpiešķir apturošs termiņš naudas soda maksājumam, lai pēc tam, kad notikusi iepazīšanās ar informācijas elementiem attiecībā uz prognozējamo svarīgumu, ko galīgi apstiprinājusi kompetentā tiesa, varētu izpildīt lēmumu par rīkojuma izdošanu?

1)

Vai Direktīvas 2008/115/EK (1) (turpmāk tekstā — “Atgriešanas direktīva”) 10. pants, to skatot kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā — “Harta”) 4. un 24. pantu, Atgriešanas direktīvas 22. apsvērumu un 5. panta a) punktu, kā arī Direktīvas 2011/95/ES (2) (turpmāk tekstā — “Kvalifikācijas direktīva”) 15. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirms noteikt atgriešanās pienākumu nepilngadīgam ārzemniekam bez pavadības, dalībvalstij ir jāpārliecinās un jānoskaidro, vai izcelsmes valstī visādā ziņā principā eksistē un ir pieejamas atbilstīgas uzņemšanas iespējas?

2)

Vai Atgriešanas direktīvas 6. panta 1. punkts, to skatot kopā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, atzīstot likumīgu uzturēšanos savā teritorijā, dalībvalsts nav tiesīga nodalīt personas pēc vecuma, ja tiek konstatēts, ka nepilngadīgs ārzemnieks bez pavadības nevar saņemt nedz bēgļa, nedz alternatīvo statusu?

3)

Vai Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad nepilngadīgs ārzemnieks bez pavadības nepilda savu atgriešanās pienākumu un dalībvalsts konkrēti nerīkojas vai nerīkosies, lai pārietu pie izraidīšanas, atgriešanās pienākums ir jāatceļ un līdz ar to ir jāatzīst likumīga uzturēšanās? Vai Atgriešanas direktīvas 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad attiecībā uz nepilngadīgu ārzemnieku bez pavadības tiek pieņemts atgriešanas lēmums, kam neseko izraidīšanas darbības līdz brīdim, kad nepilngadīgais ārzemnieks bez pavadības ir sasniedzis 18 gadu vecumu, var uzskatīt, ka ir pārkāpti lojālas sadarbības princips un Kopienas lojalitātes princips?

1)

Vai valsts tiesas pienākums likt atbalsta saņēmējam samaksāt nelikumīgā atbalsta procentus (skat. spriedumu lietā CELF (1)) ir piemērojams arī tādā situācijā kā šajā lietā, kurā nelikumīgais valsts atbalsts bija kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu, kas vēlāk tika atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, un apstiprinājums tika piešķirts, pamatojoties uz visa sabiedrisko pakalpojumu uzņēmuma vispārējā finansiālā stāvokļa novērtējumu, tostarp tā kapitalizāciju?

2)

Vai valsts tiesas pienākums likt atbalsta saņēmējam samaksāt nelikumīgā atbalsta procentus (skat. spriedumu lietā CELF) attiecas arī uz summām, kas tādos apstākļos kā šajā lietā tiek pārskaitītas no atbalsta saņēmēja ar to saistītajiem uzņēmumiem saskaņā ar publisko tiesību pienākumu, bet kas saskaņā ar Komisijas galīgo lēmumu ir klasificētas kā priekšrocība atbalsta saņēmējam LESD 107. panta 1. punkta izpratnē?

3)

Vai valsts tiesas pienākums likt atbalsta saņēmējam samaksāt nelikumīgā atbalsta procentus (skat. spriedumu lietā CELF) attiecas arī uz valsts atbalstu, ko atbalsta saņēmējs tādos apstākļos kā šajā lietā ir saņēmis no valsts kontrolēta uzņēmuma, ņemot vērā, ka tā līdzekļi ir daļēji iegūti no atbalsta saņēmēja pakalpojumu pārdošanas?

1.

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T-229/17 Vācijas Federatīvā Republika/Eiropas Komisija;

2.

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/133 (2017. gada 25. janvāris) par atsauces uz saskaņoto standartu EN 14342:2013 “Koka grīdas un parkets. Īpašības, atbilstības novērtēšana un marķēšana” saglabāšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ar ierobežojumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 305/2011 (1);

3.

atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/145 (2017. gada 25. janvāris) par to, lai atsauci uz saskaņoto standartu EN 14904:2006 “Sporta laukumu segumi — Segumi universālām sporta zālēm — Specifikācija”Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saglabātu ar ierobežojumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 305/2011 (2);

4.

atcelt Komisijas 2017. gada 10. marta, 2017. gada 11. augusta, 2017. gada 15. decembra un 2018. gada 9. marta paziņojumus saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK, īstenošanu (3), ciktāl tajos ir atsauces uz saskaņotajiem standartiem EN 14342:2013 un EN 14904:2006;

5.

attiecīgi pakārtoti attiecībā uz prasījumu 2., 3. un 4. punktu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai,

6.

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

apmierināt apelācijas sūdzību, pilnībā atceļot Vispārējās tiesas rīkojumu lietā T-530/18, taisot jaunu spriedumu lietā T-530/18 un apmierinot prasību daļēji atcelt [Komisijas] Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/873 (2018. gada 13. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (1):

—

apmierināt apelācijas sūdzību, pilnībā atceļot Vispārējās tiesas rīkojumu lietā T-530/18 un nosūtīt lietu T-530/18 atpakaļ Vispārējai tiesai jauna sprieduma taisīšanai, kura, veicot pārskatīšanu, apmierinātu atcelšanas prasību un daļēji atceltu iepriekš minēto Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/873 (2018. gada 13. jūnijs);

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

A.

LESD 263. un 297. panta, kā arī tiesiskās drošības principa pārkāpums

B.

Sacīkstes principa pārkāpums, arī saistībā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantu

Rumānija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi sacīkstes principu, nesniedzot Rumānijas iestādēm iespēju paust nostāju par Komisijas paziņoto informāciju atbildē uz Savienības Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, kas ir informācija, kas pamatoja prasības kā nepieņemamas noraidīšanu.

—

atbilstoši LESD 270. pantam atcelt tiesību aktu, ar kuru prasītājs ir izslēgts no atklātā konkursa EPSO/AD/338/17;

—

atbilstoši LESD 263. panta 4. punktam atcelt Eiropas Komisijas lēmumu C(2018) 3969;

—

atbilstoši LESD 270. pantam atcelt atklātā konkursa EPSO/AD/356/18 rezerves sarakstu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus tādā apmērā, kādu Vispārējā tiesa atzītu par taisnīgu.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti Civildienesta noteikumu III pielikuma 3. un 7. panti, kā tie ir interpretēti it īpaši spriedumos T-361/10 Pachitis/Komisija un T-587/16 HM/Komisija.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka — pēc prasītāja uzskatiem — e-tray pārbaudījuma sagatavošanas procedūra ir atlases komisijas darba konfidencialitātes pienākuma, kurš paredzēts Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantā, pārkāpums.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka EPSO paredzētā e-tray pārbaudījuma norises kārtība prasītājam esot radījusi netiešu diskrimināciju invaliditātes dēļ un tas esot pienākuma nodrošināt reasonable adjustement [saprātīgu pielāgošanos] pārkāpums.

Par prasījumu atbilstoši LESD 263. panta 4. punktam atcelt Eiropas Komisijas lēmumu C(2018) 3969:

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti principi, kas definēti spriedumos T-516/14 Alexandrou/Komisija un C-491/15 P Typke/Komisija.

Par prasījumu atbilstoši LESD 270. pantam atcelt atklātā konkursa EPSO/AD/356/18 rezerves sarakstu:

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka EPSO neesot kompetences, jo tā nav nosūtījusi atlases komisijai pārskatīšanas pieteikumu konkursa Vispārīgo noteikumu 4.2.2. punkta izpratnē vai arī ir aizstājusi šīs komisijas lēmumu un pamatojumu ar savējo.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti Civildienesta noteikumi un Direktīvas normas saistībā ar diskrimināciju invaliditātes dēļ.

—

atcelt un/vai grozīt apstrīdēto aktu;

—

konstatēt, ka prasītājai ir tiesības uz to, ka tās “juridiskās vienības” formulārs tiek apstiprināts un tā rezultātā tā varētu saņemt apstrīdēto finansējumu.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu, 131. panta 2. punkta pārkāpumu;

—

tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu;

—

samērīguma un patvaļīgas rīcības aizlieguma principu pārkāpumu;

—

acīmredzamu kļūda vērtējumā;

—

un atbilstoša, pietiekama un attiecināma pamatojuma neesamību, jo apstrīdētajā lēmumā tiek uzskatīts, ka prasītājas tiesiskā paļāvība un tiesiskā drošība nav tikušas pārkāptas.

—

atzīt, ka Eiropas Komisija nav izpildījusi pienākumus nodrošināt, lai Rumānija izpildītu pienākumus, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti;

—

atzīt, ka Eiropas Komisija nav izpildījusi pienākumus nodrošināt, lai Rumānija izpildītu pienākumus, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI;

—

atzīt, ka Eiropas Komisija nav izpildījusi pienākumus nodrošināt, lai Rumānija izpildītu pienākumus, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula);

—

atzīt, ka Eiropas Komisija nav izpildījusi pienākumus nodrošināt, lai Rumānija ievērotu tiesiskuma principu, tiesu neatkarības principu un to personu pamattiesības, uz kurām attiecas to nolēmumi;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu, kas novērtēts EUR 2 apmērā;

—

piespriest atbildētājai novērst šādus pārkāpumus nākotnē.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Komisija nav izpildījusi pienākumus, kuri tai noteikti saistībā ar tiesu neatkarību, kuri izriet no lēmuma ieviest sadarbības un pārbaudes mehānismu, no Līgumiem un no Hartas

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Komisija nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti personas datu aizsardzības jomā

—

atcelt ECB 2019. gada 21. marta lēmumu par prasītāju plānoto būtiskas līdzdalības iegūšanu mērķa bankā.

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB noteiktais novērtējuma veikšanas periods saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 22. panta 2. punktu (1) esot beidzies pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un tāpēc ECB vairs neesot varējusi iebilst pret plānoto līdzdalības iegūšanu.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot pārkāpusi VUM regulas (2) 15. pantā ietverto procedūru un VUM Pamatregulas (3) 85.–87. pantu.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums esot balstīts uz novērtēšanas kritēriju saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 23. pantu kļūdainu interpretāciju un piemērošanu un to īstenošanu Latvijā.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot pārkāpusi samērīguma principu.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB neesot ņēmusi vērā lēmuma iebilst pret plānoto līdzdalības iegūšanu diskrecionāro raksturu.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot sagrozījusi attiecīgās lietas faktus.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB, neņemot vērā pati savu atbildību par ticības zudumu regulatīvajam procesam, esot pārkāpusi nemo auditor principu.

—

atzīt tās prasību atcelt tiesību aktu par pieņemamu;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Padomei nav kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo Eiropas Savienībai un Marokas Karalistei nav kompetences noslēgt Rietumsahārai piemērojamu starptautisku nolīgumu Front Polisario pārstāvētās sahravi tautas vietā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums izvērtēt jautājumu par pamattiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, jo Padome pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas šo jautājumu nav izvērtējusi.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu izpildīt Tiesas spriedumus, jo apstrīdētajā lēmumā neesot ņemti vērā 2018. gada 27. februāra sprieduma Western Sahara Campaign UK (C-266/16, EU:C:2018:118) motīvi.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievēroti pamatprincipi un pamatvērtības, uz ko Savienība balstās, rīkodamās starptautiskajā arēnā, jo:

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, jo apstrīdētais lēmums ir pretrunā Savienības konsekventi un atkārtoti izteiktajiem paziņojumiem, ka ir jāievēro pašnoteikšanās un līgumu relatīvās iedarbības principi.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips, jo, ņemot vērā Rietumsahāras atšķirīgo un īpašo statusu, pašnoteikšanās tiesību neaizskaramību un Rietumsahāras tautai piemītošo trešās personas statusu, Padomes ziņā nebija veikt samērīguma izsvēršanu starp apgalvotajiem ar zvejniecības nolīgumu panāktajiem “ieguvumiem” un tā ietekmi uz sahravi dabas resursiem.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka pastāv pretruna ar kopējo zivsaimniecības politiku, jo, piemērojot ar apstrīdēto lēmumu noslēgto nolīgumu, Savienības kuģi varēs piekļūt sahravi tautas zvejas resursiem bez tās piekrišanas un par to Marokas iestādēm tiks maksāta finansiāla atlīdzība, kaut arī Rietumsahāras ūdeņi nav Marokas “ūdeņi” Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 61. un 62. panta izpratnē.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas pašnoteikšanās tiesības, jo:

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts līgumu relatīvās iedarbības princips, jo ar apstrīdēto lēmumu tiek noliegts, ka sahravi tautai ES un Marokas attiecībās ir trešās personas statuss un tai bez tās piekrišanas ir uzliktas starptautiskas saistības attiecībā uz tās nacionālo teritoriju un dabas resursiem.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās krimināltiesības, jo:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas Savienības saistības attiecībā uz starptautiskās atbildības tiesībām, jo, noslēdzot Rietumsahārai piemērojamu starptautisku nolīgumu ar Maroku, apstrīdētajā lēmumā ir akceptēti smagie starptautisko tiesību pārkāpumi, kurus Marokas okupācijas spēki ir izdarījuši pret sahravi tautu, un ar to tiek sniegta palīdzība un atbalsts no šiem pārkāpumiem izrietošās situācijas saglabāšanai.

—

atzīt tās prasību atcelt tiesību aktu par pieņemamu;

—

atcelt apstrīdēto regulu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

saskaņā ar LESD 263. pantu atcelt Komisijas 2019. gada 7. marta lēmumu lietā AT.40023, ciktāl tas attiecas uz Francijas tirgu un Groupe Canal + spēkā esošajiem līgumiem un turpmākiem līgumiem;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt visus sabiedrībai Groupe Canal + radušos tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi pilnvaras, ciktāl saistības, kuras Komisija ir atzinusi par saistošām nolūkā izbeigt ģeobloķēšanu filmu nozarē, esot pretrunā Eiropas likumdevēja nesen pieņemtajām likumdošanas reformām.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu LESD 101. panta 1. punkta vērtējumā, jo tā ir uzskatījusi, ka saistības, kuras NBCUniversal, Sony Pictures, Warner Bros un Sky ir piedāvājuši uzņemties, neietekmēšot kultūras daudzveidību un, vispārēji, filmu finansēšanu un izmantošanu Eiropas Ekonomikas zonā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips, jo Komisija esot noteikusi par obligātām saistības, kuras esot acīmredzami nesamērīgas izvirzītajām bažām saistībā ar konkurenci, un ar tām tiekot ignorētas trešo personu intereses.

—

atzīt šo prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

—

līdz ar to daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

atlīdzināt morālo kaitējumu, kas radīts ar visiem PMO aktiem un darbībām, kuri jāizvērtē kopā ņemot, un kuru prasītāja lēš ex aequo et bono50 000 EUR apmērā;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. un 25. pants un Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā — “Civildienesta noteikumi”) VIII pielikuma 6. pants un ka esot pieļauta kļūda vērtējumā. Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka neesot nekāda pamatojuma, nedz tiesiska pamata, ar ko varētu attaisnot PMO lēmumu turpināt ieturēt vairāk nekā divas trešdaļas no viņas pensijas.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti likumības un tiesiskās drošības principi. Prasītājas ieskatā Civildienesta noteikumi esot “lex specialis”, kas ir pārāki par visām valsts tiesību normām — iztikai nepieciešamā minimuma jomā tajos tādējādi ietvertas būtiskās normas, kas ir atkāpe gan no Savienības vispārējām darba tiesībām, gan no valsts darba tiesībām.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts labas pārvaldības princips un rūpības pienākums, jo netika sniegts nekāds pamatojums attiecībā uz apstākļiem un pierādījumiem, ar ko varētu pamatot PMO lēmumu sevi atzīt par tiesīgu no jauna ieturēt 3 839,60 EUR no prasītājai izmaksājamām pensijām.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti vienlīdzības un nediskriminācijas principi, ciktāl, ja tiek ņemta vērā PMO interpretācija, iztikai nepieciešamā minimuma apmērs esot atkarīgs no valsts, kurā ierēdnis dzīvoja.

Prasītāja lūdz arī atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar pārkāpumiem, kurus esot veicis PMO un kuri viņai liedza dzīvot cieņpilni.

—

konstatēt, ka atbildētāja nav izpildījusi savus pienākumus, kas paredzēti LESD 108. pantā, jo tā formālo izmeklēšanas procedūru lietā SA.34402 (2015/C ex 2012/NN) nav samērīgā laikā pabeigusi ar lēmumu, kā tas paredzēts attiecīgi LESD 108. panta 2. punktā vai Regulas 2015/1589 (1) 9. panta 1. punktā;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar to, ka formālā izmeklēšanas procedūra nav pabeigta ar lēmumu, esot pārkāpts LESD 108. pants.

2.

Esot pārkāptas tiesības uz samērīgā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu, kas ir daļa no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā nostiprinātajām tiesībām uz labu pārvaldību.

3.

Esot pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants kopsakarā ar tās 20. pantu.

4.

Esot pārkāptas tiesības zināt pamatojumu, kuras ir daļa no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

—

atcelt Eiropas Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta paziņojumu, ar ko ir transponēts Deputātu palātas Prezidija 2018. gada 12. jūlija Lēmums Nr. 14/2018 un/vai Republikas Senāta Prezidentūras padomes Lēmums Nr. 6/2018, un katrā ziņā

—

atcelt Eiropas Parlamenta piešķirtās mūža pensijas pārskatīšanu un pārrēķinu;

—

tādējādi atzīt prasītāja tiesības saglabāt attiecīgo mūža pensiju uzkrātajā apmērā, kas uzkrāta, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kurš bija spēkā pirms Deputātu palātas Prezidija Lēmuma Nr. 14/2018 un/vai Republikas Senāta Prezidentūras padomes Lēmuma Nr. 6/2018, piespriežot Eiropas Parlamentam samaksāt viņam visas summas, kas ir nepamatoti ieturētas, ņemot vērā monetāro revalvāciju un pieskaitot likumiskos procentus, sākot no ieturējuma dienas līdz pilnīgai samaksai, kā arī

—

piespriest Eiropas Parlamentam izpildīt pasludināmo spriedumu un nekavējoties pilnībā atjaunot mūža pensiju sākotnējā apmērā, kā arī atlīdzināt visus zaudējumus, ja un tādā mērā, kādā tie ir radušies prasītājam;

—

katrā ziņā: piespriest pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, advokāta honorāru, ieskaitot PVN, advokātu sociālās apdrošināšanas iemaksu un vienotas likmes atlīdzību.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir noraidīta apelācijas sūdzība;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir noraidīta apelācijas sūdzība;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta 1. punkta pārkāpums.

—

atzīt par pamatotu [EUIPO Apelācijas padomē iesniegtās] apelācijas sūdzības pamatu un atcelt apstrīdēto lēmumu, atzīt sajaukšanas iespējas esamību starp konfliktējošajām preču zīmēm un, attiecīgi, noraidīt pilnībā pieteiktās preču zīmes reģistrāciju;

—

piespriest EUIPO un otrai procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniecei, ja tā iestātos lietā Vispārējā tiesā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

uzdot EUIPO pienākumu atzīt par spēkā esošu apstrīdētās preču zīmes starptautisko reģistrāciju Nr. 898 322 attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, kas ir reģistrēti 39. un 41. klasē;

—

piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, Sky Limited, atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar strīdu Vispārējā tiesā, kā arī izdevumus, kas radušies saistībā ar procesu EUIPO Apelācijas ceturtajā padomē.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 2017/1001 60. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pārkāpums.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 94. panta pārkāpums.

—

atcelt Eiropas parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/592 (2019. gada 10. aprīlis), ar kuru attiecībā uz Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības groza Regulu (ES) 2018/1806, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei un Eiropas parlamentam atlīdzināt visus tiesvedības izdevumus, tostarp advokāta honorāru 5 000 EUR apmērā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar Regulu (ES) 2019/592 esot pārkāptas iegūtās no Savienības pilsonības izrietošās tiesības.

Pirmkārt, prasītāji uzskata, ka Parlaments un Padome esot pārkāpusi viņu tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, jo viņi vairāk kā piecpadsmit gadus dzīvo citā Savienības dalībvalstī, valstī ar kuru viņiem ir cieša saikne — dažiem laulātais un bērni ir citas dalībvalsts valstspiederīgie, vai arī tiem tur pieder nekustamais īpašums.

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka apstrīdētajā regulā neesot ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, jo tiek atzīta tiesību, ko viņi ir ieguvuši pamatojoties uz viņu Savienības pilsonību, izbeigšana nenošķirot pilsoņus, kuru tiesības balsot tiek dzēstas pēc tam, kad viņi ir nodzīvojuši piecpadsmit gadus ārpus Apvienotās Karalistes, un pārējos pilsoņus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto regulu esot pārkāpts Gibraltāra statuss, ciktāl apstrīdētajā regulā atsauce uz Gibraltāru kā “Britu Kroņa koloniju” var tikai radīt nepiemērotu klimatu Spānijas un Apvienotās Karalistes samierināšanai uz Gibraltāra iedzīvotāju tiesību rēķina.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Regulā 2018/1240 Apvienotās Karalistes pilsoņiem paredzētais atbrīvojums no vīzas, ar pamatojumu, ka prasītājiem būšot jālūdz ETIAS ceļošanas atļauja un ka pastāvot iespēja, ka šī atļauja viņiem var tikt atteikta.

—

atcelt Eiropas Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta paziņojumu, ar ko ir transponēts Deputātu palātas Prezidija 2018. gada 12. jūlija Lēmums Nr. 14/2018 un/vai Republikas Senāta Prezidentūras padomes Lēmums Nr. 6/2018 un katrā ziņā

—

atcelt Eiropas Parlamenta izmaksātās mūža pensijas atkārtotu noteikšanu un pārrēķinu;

—

tādējādi atzīt prasītāja tiesības saglabāt attiecīgo mūža pensiju uzkrātajā apmērā, kas uzkrāta, pamatojoties uz tiesību aktiem, kuri bija spēkā pirms palātas Prezidija Lēmuma Nr. 14/2018 un/vai Republikas Senāta Prezidentūras padomes Lēmuma Nr. 6/2018, piespriežot Eiropas Parlamentam samaksāt viņam visas summas, kas ir nepamatoti ieturētas un kas palielinātas atbilstoši monetārajai revalvācijai, un kam pieskaitīti likumiskie procenti, skaitot no ieturējumu veikšanas dienas līdz summas samaksai, kā arī

—

piespriest Eiropas Parlamentam izpildīt pasludināmo spriedumu un nekavējoties pilnībā atjaunot mūža pensiju sākotnējā apmērā, kā arī atlīdzināt visus zaudējumus, ja un tādā mērā, kādā tie ir radušies prasītājam;

—

katrā ziņā: piespriest pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, advokāta honorāru, ieskaitot PVN, advokātu sociālās apdrošināšanas iemaksu un vienotas likmes atlīdzību.

—

atcelt Parlamenta lēmumu, ar ko prasītājiem tika liegta iespēja izmantot īpašo uzņemšanas dienestu, kas izveidots ievēlēto Parlamenta deputātu vajadzībām, un ar Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 29. maija rīkojumu, ar ko viņiem tika liegta iespēja iesniegt Reglamenta 3. panta 2. punktā minēto rakstisko deklarāciju;

—

atcelt Parlamenta lēmumu, kas apstiprināts Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija juridiski nepamatotajā vēstulē, neņemt vērā Spānijas oficiāli paziņotos Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, un pēc tam pieņemto lēmumu ņemt vērā atšķirīgu un nepilnīgu sarakstu ar ievēlētajiem deputātiem, ko 2019. gada 17. jūnijā iesniedza Spānijas iestādes un kas neietver prasītājus;

—

atcelt Parlamenta lēmumu, ar ko Spānijas Vēlēšanu komisijas 2019. gada 20. jūnija paziņojums atzīts par tādu, ar ko anulē prasītāju kā ievēlētu Parlamenta deputātu deklarāciju, un kas esot uzskatāms par Parlamenta prettiesisku paziņojumu par atbrīvošanu no amata, ar ko pārkāpts 1976. gada Vēlēšanu akta 13. pants;

—

atcelt Parlamenta lēmumu, kas apstiprināts Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija juridiski nepamatotajā vēstulē, par atteikumu nodrošināt tā Reglamenta 3. panta 2. punktā paredzētās prasītāju tiesības darboties Parlamentā un tā struktūrvienībās un izmantot visas ar to saistītās tiesības no pirmās sēdes dienas līdz dienai, kad tiks pieņemts nolēmums attiecībā uz strīdiem, kas nodoti izskatīšanai Parlamentā un Spānijas tiesu iestādēs;

—

atcelt Parlamenta priekšsēdētāja lēmumu, kas apstiprināts Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija juridiski nepamatotajā vēstulē, par atteikumu piešķirt prasītājiem privilēģijas un imunitāti saskaņā ar Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, ievērojot Reglamenta 8. pantu;

—

uzdot atbildētājam segt visus tiesāšanās izdevumus un saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu uzdot atbildētājam samaksāt atlīdzību par nodarīto kaitējumu — zaudēto ikmēneša algu, kas pienākas Eiropas Parlamenta deputātiem, kā arī simbolisku 1 euro par morālo kaitējumu.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar Parlamenta lēmumu, ar ko prasītājiem tika liegta iespēja izmantot īpašo uzņemšanas dienestu, kas izveidots ievēlēto Parlamenta deputātu vajadzībām, un ar Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 29. maija rīkojumu esot pārkāpti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā — “Harta”) 20. un 21. pants un 39. panta 2. punkts.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar Parlamenta lēmumu neņemt vērā Spānijas oficiāli paziņotos Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, un ar pēc tam pieņemto lēmumu ņemt vērā atšķirīgu un nepilnīgu sarakstu ar ievēlētajiem deputātiem, ko 2019. gada 20. jūnijā iesniedza Spānijas iestādes un kas neietver prasītājus, ir pārkāpts 1976. gada Vēlēšanu akta 12. pants un Eiropadomes Lēmuma 2018/937 (1) 3. panta 2. punkts kopsakarā ar Hartas 39. panta 2. punktu, LES 10. panta 1. un 2. punktu, LES 14. panta 2. un 3. punktu un 1976. gada Vēlēšanu akta 1. panta 3. punktu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar Parlamenta lēmumu, ar ko Spānijas Vēlēšanu komisijas 2019. gada 20. jūnija paziņojums atzīts par tādu, ar ko anulē prasītāju kā ievēlētu Parlamenta deputātu deklarāciju, un kas esot uzskatāms par Parlamenta prettiesisku paziņojumu par atbrīvošanu no amata, kurš ir pretrunā 1976. gada Vēlēšanu akta 13. pantam, ir pārkāpts 1976. gada Vēlēšanu akta 6. panta 2. punkts un 8. un 13. pants kopsakarā ar Hartas 39. panta 2. punktu, LES 10. panta 1. un 2. punktu, LES 14. panta 2. un 3. punktu un 1976. gada Vēlēšanu akta 1. panta 3. punktu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ar Parlamenta lēmumu par atteikumu nodrošināt tā Reglamenta 3. panta 2. punktā paredzētās prasītāju tiesības darboties Parlamentā un tā struktūrvienībās un izmantot visas ar to saistītās tiesības no pirmās sēdes dienas līdz dienai, kad tiks pieņemts nolēmums attiecībā uz strīdiem, kas nodoti izskatīšanai Parlamentā un Spānijas tiesu iestādēs, ir pārkāpts Eiropas Parlamenta Reglamenta 3. panta 2. punkts un 1976. gada Vēlēšanu akta 5. panta 1. punkts un 12. pants kopsakarā ar Hartas 39. panta 2. punktu, LES 10. panta 1. un 2. punktu, LES 14. panta 2. un 3. punktu un 1976. gada Vēlēšanu akta 1. panta 3. punktu.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ar priekšsēdētāja lēmumu par atteikumu piešķirt prasītājiem privilēģijas un imunitāti saskaņā ar Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, ir pārkāpts Eiropas Parlamenta Reglamenta 5. panta 2. punkts, 1976. gada Vēlēšanu akta 6. panta 2. punkts un minētā protokola 9. pants kopsakarā ar Hartas 39. panta 2. punktu, LES 10. panta 1. un 2. punktu, LES 14. panta 2. un 3. punktu un 1976. gada Vēlēšanu akta 1. panta 3. punktu.

—

atzīt par neesošu vai pilnībā atcelt pasākumu, par kuru prasītāja tika informēta ar apstrīdēto paziņojumu, ar ko Eiropas Parlaments atkārtoti noteica pensijas tiesības par izbeigto darbību un noteica atmaksāt summu, kura samaksāta, pamatojoties uz iepriekš noteikto pensijas apmēru;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atmaksāt visas summas, kas nepamatoti ieturētas un kam pieskaitīti likumiskie procenti, skaitot no ieturējumu veikšanas dienas līdz summas samaksai, un piespriest Eiropas Parlamentam izpildīt pasludināmo spriedumu un īstenot visas iniciatīvas, aktus vai pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka nekavējoties pilnībā tiek atjaunota sākotnējā pensija;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu prasītāja norāda uz akta autora kompetences neesamību, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un līdz ar to arī Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpumu.

2.

Ar otro prasības pamatu prasītāja norāda uz apstrīdētā akta juridiskā pamata neesamību un kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Deputātu nolikuma Īstenošanas noteikumu 75. pantu

3.

Ar trešo prasības pamatu prasītāja norāda, ka ar paziņojumu skaidri ir pārkāpts NĪN 75. panta 2. punktā noteiktais atrunas princips, kurā ir skaidra atsauce uz valsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem, tādējādi izslēdzot kādas dalībvalsts Deputātu palātas iekšējus lēmumus.

4.

Ar ceturto prasības pamatu prasītāja norāda uz Eiropas tiesību vispārējo principu, proti, tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības, tiesību aizsardzības un vienlīdzības principu acīmredzamu pārkāpumu.

—

atzīt par neesošu vai pilnībā atcelt pasākumu, par kuru prasītāja tika informēta ar apstrīdēto paziņojumu, ar ko Eiropas Parlaments atkārtoti noteica pensijas tiesības par izbeigto darbību un noteica atmaksāt summu, kura samaksāta, pamatojoties uz iepriekš noteikto pensijas apmēru;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atmaksāt visas summas, kas nepamatoti ieturētas un kam pieskaitīti likumiskie procenti, skaitot no ieturējumu veikšanas dienas līdz summas samaksai, un piespriest Eiropas Parlamentam izpildīt pasludināmo spriedumu un īstenot visas iniciatīvas, aktus vai pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka nekavējoties pilnībā tiek atjaunota sākotnējā pensija;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atzīt par neesošu vai pilnībā atcelt pasākumu, par kuru prasītājs tika informēts ar apstrīdēto paziņojumu, ar ko Eiropas Parlaments atkārtoti noteica pensijas tiesības par izbeigto darbību un noteica atmaksāt summu, kura samaksāta, pamatojoties uz iepriekš noteikto pensijas apmēru;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atmaksāt visas summas, kas nepamatoti ieturētas un kam pieskaitīti likumiskie procenti, skaitot no ieturējumu veikšanas dienas līdz summas samaksai, un piespriest Eiropas Parlamentam izpildīt pasludināmo spriedumu un īstenot visas iniciatīvas, aktus vai pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka nekavējoties pilnībā tiek atjaunota sākotnējā pensija;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

atzīt par neesošu vai pilnībā atcelt pasākumu, par kuru prasītājs tika informēts ar apstrīdēto paziņojumu, ar ko Eiropas Parlaments atkārtoti noteica pensijas tiesības par izbeigto darbību un noteica atmaksāt summu, kura samaksāta, pamatojoties uz iepriekš noteikto pensijas apmēru;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atmaksāt visas summas, kas nepamatoti ieturētas un kam pieskaitīti likumiskie procenti, skaitot no ieturējumu veikšanas dienas līdz summas samaksai, un piespriest Eiropas Parlamentam izpildīt pasludināmo spriedumu un īstenot visas iniciatīvas, aktus vai pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka nekavējoties pilnībā tiek atjaunota sākotnējā pensija;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

A)

Galvenokārt:

B)

Pakārtoti, gadījumā, ja netiks apmierināti galvenie prasījumi:

C)

Katrā ziņā piespriest Vienotajai noregulējuma valdei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies šajā tiesvedībā.

1.

Pirmais pamats attiecas uz izmeklēšanas neveikšanu, kļūdainu faktiskās situācijas vērtējumu, Regulas 2015/63 5. panta [1. punkta] a) apakšpunkta pārkāpumu un nepareizu piemērošanu, kā arī nediskriminācijas un labas pārvaldības principu pārkāpumu.

2.

Otrais pamats attiecas uz izmeklēšanas neveikšanu, kļūdainu faktiskās situācijas vērtējumu, Regulas 2015/63 5. panta [1. punkta] f) apakšpunkta pārkāpumu un nepareizu piemērošanu, kā arī nediskriminācijas un labas pārvaldības principu pārkāpumu.

3.

Trešais pamats attiecas uz Savienības iestādes īstenotās rīcības prettiesiskumu, ārpuslīgumisko atbildību saskaņā ar LESD 268. pantu.

4.

Ceturtais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, attiecas uz efektivitātes, līdzvērtības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu un no tā izrietošo Regulas 2015/63 nepiemērojamību.