Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas pamatdirektīva par ienākumu minimumu”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2019/C 190/01)

Ziņotājs: Georges DASSIS

Pilnsapulces lēmums	15.3.2018.
Juridiskais pamats	Reglamenta 29. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	18.12.2018.
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par / pret / atturas)	158/81/12

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Kopš 1952. gadā ir dibināta pirmā Eiropas Kopiena – Eiropas Ogļu un tērauda kopiena –, divas Eiropas iedzīvotāju paaudzes ir plaši atbalstījušas Eiropas integrācijas projektu. Ekonomiskā un sociālā kohēzija bija būtisks faktors, lai iedzīvotāji atbalstītu šo projektu.

1.2.

Kopš ekonomikas krīzes, kura sekoja 2008. gada finanšu krīzei, un neraugoties uz pēdējos gados novēroto ekonomikas atveseļošanos, nabadzības rādītājs ir pastāvīgi paaugstinājies ilgstošu bezdarbnieku un nabadzīgu strādājošo vidū. Tas joprojām ir satraucoši augsts lielākajā daļā dalībvalstu.

1.3.

Līdz šim ES dokumenti un saistības, piemēram, stratēģija “Eiropa 2020”, ar kuru iecerēts nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaitu samazināt par 20 miljoniem, nav devušas gaidītos rezultātus. Tāpēc subsidiaritātes principa piemērošana, izmantojot vienu vienīgu instrumentu — atvērto koordinācijas metodi, nav pietiekoša, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.

1.4.

Saistoša Eiropas pienācīgu minimālo ienākumu satvara ieviešana, kas dotu iespēju paplašināt dalībvalstu minimālo ienākumu sistēmu piemērošanu, šīs sistēmas atbalstīt un padarīt “pienācīgas”(adekvātas) būtu būtiska pirmā Eiropas atbilde uz nopietno un pastāvīgo nabadzības problēmu Eiropā. Minētais satvars pilnībā atbilstu priekšsēdētāja Ž. K. Junkera paziņojumam par “sociālo AAA reitingu Eiropai”, kā arī dotu iedzīvotājiem konkrētu signālu, ka Savienība patiešām darbojas viņu labā.

1.5.

Varētu pieņemt direktīvu, kurā noteikts tāds satvars pienācīga ienākumu minimuma ieviešanai, kas pielāgots dzīves līmenim un dzīvesveidam katrā konkrētajā valstī un kas paredz ņemt vērā sociālās pārdales, nodokļu un dzīves līmeņa elementus atkarībā no atsauces budžeta, kura aprēķināšanas metodika būtu definēta ES līmenī.

1.6.

Tādu juridisku instrumentu izvēli, kas veidotu Eiropas satvaru pienācīga ienākumu minimuma ieviešanai Eiropā, pamato nepieciešamība nodrošināt šā atbalsta pieejamību visiem, kuriem tas ir vajadzīgs, un tā atbilstību viņu reālajām vajadzībām. Pienācīgs ienākumu minimums ir arī instruments, kas sekmē atstumto iedzīvotāju integrāciju/reintegrāciju darba tirgū un strādājošo nabadzības apkarošanu.

1.7.

Jautājums par ES garantēta un pienācīga ienākumu minimuma ieviešanu ir izteikti politisks jautājums. Lai arī ES rīcību šajā jomā pamato LES, LESD, 1989. gada Kopienas Harta par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, 2000. gada Pamattiesību harta un Eiropas sociālo tiesību pīlārs, ir notikušas debates par to, vai ES tiesību akti par ienākumu minimumu ir juridiski pamatoti. Tie, kas aizstāv ES tiesību aktu izmantošanu, uzskata, ka juridiskais pamats ir LESD 153. panta 1. punkta c) (1) un h) (2) apakšpunkts. EESK iesaka īstenot pragmatisku pieeju, kas paredz saistošu ES satvaru, lai atbalstītu un ievirzītu pienācīga ienākumu minimuma sistēmu attīstību dalībvalstīs, kā arī to finansēšanu.

1.8.

Pirmajā EESK atzinumā par šo tematu Komiteja aicināja Komisiju izpētīt Eiropas ienākumu minimuma finansēšanas iespējas, īpašu uzmanību pievēršot iespējai izveidot atbilstošu Eiropas fondu (3). Tā kā Komisija nav reaģējusi uz minēto aicinājumu, Komiteja uzskata par nepieciešamu vēlreiz izteikt šo aicinājumu.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.   Ievads

2.1.1.

Debates par ienākuma minimuma pieņemšanu Eiropas līmenī notiek sociālās krīzes apstākļos; neraugoties uz to, ka ekonomika atveseļojas, krīze ir ieilgusi, un vērojama iedzīvotāju masveida atstumtība. Saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem 112,9 miljonus cilvēku jeb 22,5 % no visiem iedzīvotājiem Eiropas Savienībā (ES) apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība. Tas nozīmē, ka uz šiem cilvēkiem attiecas vismaz viens no šiem trijiem nosacījumiem: nabadzības risks pēc sociālajiem pārvedumiem (zemu ienākumu radīta nabadzība), atrašanās smagos materiālās nenodrošinātības apstākļos vai dzīvošana mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti. Nabadzības vai sociālās atstumtības apdraudētu cilvēku īpatsvars ES pieaugdams trīs gadus pēc kārtas laikposmā no 2009. gada līdz 2012. gadam, sasniedza gandrīz 25 %, un kopš tā laika tas ir pastāvīgi samazinājies, līdz pagājušajā gadā sasniedza 22,5 % rādītāju, kas ir par 1,2 procentpunktiem zemāks nekā 2008. gada atsauces līmenis un par 1 procentpunktu zemāks par 2016. gada līmeni (4).

2.1.2.

Diemžēl saistībā ar šā atzinuma tematu par pienācīgu ienākumu minimumu cilvēkiem, kurus skar nabadzība un galēja nabadzība, ilgtermiņa bezdarba līmenis pieauga no 2,9 % 2009. gadā (atsauces gads laikā, kad pieņēma stratēģiju 2020. gadam) līdz 3,4 % 2017. gadā, bet nabadzīgu strādājošo skaits eurozonā pieauga no 7,6 % 2006. gadā līdz 9,5 % 2016. gadā (no 8,3 % 2010. gadā, kas ir pirmais gads ar pieejamiem datiem, līdz 9,6 % ES 28 dalībvalstīs).

2.1.3.

Šī problēma īpaši smagi skar jauniešus. Eiropas Savienībā 2016. gadā vairāk nekā 6,3 miljoni jauniešu (vecumā no 15 līdz 24 gadiem) nestrādāja, nemācījās un neapguva arodu (NEET). Lai gan jauniešu bezdarba līmenis no vairāk nekā 23 % 2013. gadā samazinājās, 2016. gadā sasniedzot nepilnus 19 %, Eiropas Savienībā tas joprojām ir ļoti augsts (vairākās valstīs tas pārsniedz 40 %). Jauniešu ilgtermiņa bezdarba līmenis joprojām ir rekordaugsts. Jauniešu bezdarba līmenis vairāk nekā divreiz pārsniedz kopējo bezdarba līmeni (aptuveni 19 % pret 9 % 2016. gadā), un dažādās valstīs tas ir ļoti atšķirīgs: vairāk nekā 30 procentpunkti šķir dalībvalsti ar viszemāko līmeni, proti, Vāciju (7 %), no dalībvalstīm, kurās ir visaugstākais līmenis (Grieķijā 47 % un Spānijā 44 %).

2.1.4.

Turklāt šāda masveida atstumtības un nabadzības situācija īpaši smagi skar bērnus. Saskaņā ar Eurostat datiem 26 miljoni bērnu Eiropā dzīvo nabadzībā un atstumtībā. Viņi veido 27 % no ES iedzīvotājiem, kas jaunāki par 18 gadiem (5). Šie bērni nāk no nabadzīgām ģimenēm, dažkārt viena vecāka ģimenēm vai nabadzīgu strādājošo ģimenēm, dzīvo izolētībā un trūkumā, ko viņiem ir ļoti grūti pārvarēt. Kā uzsvērts Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. decembra rezolūcijā (6), “liela daļa no iedzīvotājiem, kurus apdraud nabadzība, ko rada bezdarbs, neatviegloti aprūpes pienākumi, nepastāvīgs un zemu apmaksāts darbs, kā arī atalgojuma diskriminācija un zemākas pensijas, ir sievietes”.

2.1.5.

Šajā situācijā svarīga nozīme ir daudzās ES valstīs īstenotajiem sociālās aizsardzības pasākumiem, kas krīzes laikā palīdzēja novērst vēl vairāk traģēdiju, taču minēto pasākumu darbība ir ierobežota un tie nav paredzēti pastāvīgas sociālās krīzes situācijai. Tādēļ ir jāpanāk ekonomikas atlabšana, kura rada darbvietas, un ienākumu minimums būtu instruments, kas sekmētu atstumto personu integrāciju/reintegrāciju darba tirgū. Jānorāda, ka valstis, kurās izveidotas pienācīga ienākumu minimuma sistēmas, spēj labāk turēties pretī krīzes negatīvajām sekām un mazināt nevienlīdzību, kas vājina sociālo kohēziju. Ir vērojamas ekonomikas atlabšanas pazīmes, kas vieš cerību, tomēr atlabšana notiek lēni un pieaugošas nevienlīdzības apstākļos. Tāpēc patlaban debates par pienācīga ienākumu minimuma ieviešanu Eiropā ir ļoti svarīgas.

2.1.6.

ES dokumenti un saistības, piemēram, 2010. gada jūnijā pieņemtā stratēģija “Eiropa 2020”, kuras mērķis bija samazināt nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaitu par 20 miljoniem (sic), līdz šim nav devušas gaidītos rezultātus. Tā kā subsidiaritātes principa piemērošana, kas notiek, izmantojot vienu vienīgu instrumentu — atvērto koordinācijas metodi –, nav devusi gaidītos rezultātus, minētā metode ir jāpapildina ar ES instrumentu. Pienācīga ienākumu minimuma režīmi nāk par labu ne vien grūtībās nonākušiem cilvēkiem, bet arī visai sabiedrībai. Tie nodrošina grūtībās nonākušo cilvēku aktīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē un palīdz viņiem atgriezties darba vidē un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Pienācīgs ienākumu minimums ir nepieciešams, lai veidotu vienlīdzīgāku sabiedrību, un tas nodrošina reālu pamatu sociālajai aizsardzībai un sociālo kohēziju, kas nāk par labu visai sabiedrībai.

2.1.7.

Ienākumu minimuma režīmi ir neliela daļa no sociālajiem izdevumiem, bet tiem ir būtiska ieguldījumu atdeve; savukārt ieguldījumu neesamība rada ļoti negatīvas sekas indivīdiem un lielas izmaksas ilgtermiņā. Tie veido efektīvu stimulu kopumu, jo iztērētā nauda nekavējoties ieplūst ekonomikā, bieži vien nozarēs, kuras visvairāk skārusi krīze. Ņemot vērā ienākumu minimuma un minimālās darba algas mijiedarbību, minētie režīmi palīdz arī nodrošināt pienācīgas algas un novērst nodarbinātu personu nabadzības pieaugumu.

2.1.8.

Svarīgi ir nejaukt šajā atzinumā izskatāmā pienācīga ienākumu minimuma jēdzienu ar vispārējiem ienākumiem, ko saņem visi attiecīgās kopienas (pašvaldības, reģiona vai valsts) locekļi bez jebkādiem ar materiālo stāvokli vai nodarbinātību saistītiem nosacījumiem. Kaut arī vairākumā valstu ir ieviesti ienākumu minimuma režīmi (7), vēl ir jāizvērtē to atbilstība vajadzībām, jo lielākajā daļā gadījumu atbilstība joprojām rada problēmas. Vācijā un Francijā (8) pašlaik turpinās darbs šajā jomā.

2.1.9.

Daudz darba jau ir ieguldīts saistībā ar ienākumu minimumu, un šajā jautājumā ir izteiktas vairākas nostājas. Ar šo atzinumu EESK uzstāj uz jēdzienu “pienācīgs ienākumu minimums”(minimums, kas ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi virs nabadzības sliekšņa), iedvesmu smeļoties no Starptautiskās Darba organizācijas jēdziena “pienācīgas kvalitātes nodarbinātība” (9).

2.1.10.

Turklāt ir jāņem vērā darbs, ko paveikusi Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja, ES Padomes Nodarbinātības komiteja un Sociālās aizsardzības komiteja, un nozīmīgais ieguldījums, kuru devuši tīkli, piemēram, Eiropas Minimālo ienākumu tīkls (EMIN) (10), kā arī viss darbs, ko veic Eiropas Nabadzības novēršanas tīkls (EAPN) (11), kurā iesaistījusies arī Eiropas Arodbiedrību konfederācija. Nedrīkst aizmirst arī Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) un Eiropas Padomes paveikto.

2.1.11.

Lielākā daļa dalībvalstu ir ieviesusi ienākumu minimuma režīmus. Definīcijas, piekļuves nosacījumi un piemērošanas līmeņi ir ļoti atšķirīgi, un tos vajadzētu vispārināt un saskaņot, izstrādājot kopīgus kritērijus, kas ļautu ņemt vērā katras valsts īpatnības. Līdz šim Komisija ienākumu minimumu ir atbalstījusi, uzskatot, ka dalībvalstīm ir jānodrošina risinājums šajā jautājumā. Ņemot vērā nozīmīgu rezultātu trūkumu, līdz 2020. gadam ir jāuzlabo valstu politika un koordinācija, kā arī jāievieš efektīvāki Eiropas instrumenti izvirzītā mērķa sasniegšanai.

2.1.12.

Dažas būtiskas piezīmes šā ievada nobeigumā: — pienācīgam ienākumu minimumam ir jēga tikai tad, ja tiek īstenota visaptveroša pieeja aktīvai integrācijai un iekļaušanai, kurā piekļuve iekļaujošiem darba tirgiem ar kvalitatīvām darbvietām un tālākizglītību apvienota ar piekļuvi kvalitatīviem publiskiem pakalpojumiem, it īpaši izglītības un veselības jomā, — tiesībām strādāt arī turpmāk jābūt pamattiesībām un galvenajam emancipācijas un ekonomiskās neatkarības elementam, — pienācīgs ienākumu minimums būtībā ir pagaidu, taču neaizstājams elements, kas paredzēts personu integrācijai/reintegrācijai darba tirgū ar aktīvu pasākumu starpniecību. Tas ir būtisks līdzeklis, kā nodrošināt uzticēšanos Eiropas Savienībai, — ienākumu minimuma atbilstība, nodrošinājums un pieejamība joprojām ir liels izaicinājums, kas dalībvalstīm sagādā grūtības savu režīmu izstrādē. Šīs sistēmas būtu jāatbalsta un, ja nepieciešams, jāpapildina Eiropas līmenī.

3.   Politiskā griba un tehniskie risinājumi

3.1.   Juridiskais pamats pastāv, un tas ir jāizmanto

3.1.1.

Par to, vai pastāv juridiskais pamats, kas ļautu pieņemt tiesību aktus par ienākumu minimumu, tiek pausti dažādi viedokļi. Tomēr ir acīmredzams, ka atvērtā koordinācijas metode nav devusi pietiekamus rezultātus, lai nodrošinātu atbilstīgu ienākumu minimumu visās ES valstīs, un ir palielinājusi nevienlīdzību starp valstīm, tādējādi radot būtisku problēmu Eiropas Savienības uzticamībai.

3.1.2.

Jautājums par ienākumu minimumu galvenokārt ir izteikti politisks jautājums. Runa ir par izvēli, kas jāizdara ES līmenī, un Komisija nevar aizbildināties ar subsidiaritātes principu, kas šajā jautājumā tiek neatbilstīgi izmantots, lai atzītu, ka tā neko nevar darīt. Komisijas iniciatīvas trūkums būtu nepieņemams un padarītu ES projektu iedzīvotājiem nesaprotamu jautājumā, kas skar cilvēka cieņu un cilvēktiesības. Tāpēc Komiteja mudina Komisiju sākt tūlītēju darbību, lai stiprinātu stratēģiju, kuru dalībvalstis koordinētu valstu un Eiropas līmenī un kuras mērķis būtu izstrādāt ienākumu minimumu, un lai sagatavotu saistošu ES instrumentu, kas balstītos uz vienotu metodiku tādu atsauces budžetu noteikšanai, kuri nodrošinātu pienācīgu ienākumu minimumu.

3.1.3.

Saskaņā ar Eiropas Padomes 1961. gada Eiropas Sociālo hartu, 1989. gada Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām un 2000. gada Pamattiesību hartu (34. pants) ir skaidrs, ka ienākumu minimums ir viens no Eiropas Savienības un Komisijas mērķiem, un Komisijai ir jāuzņemas iniciatīva, lai papildinātu un saskaņotu dalībvalstu rīcību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka priekšlikuma par sociālo tiesību pīlāru 14. punktā Komisija nepārprotami norāda, ka ikvienam “(..) ir tiesības uz adekvātu minimālo ienākumu pabalstu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi visos dzīves posmos, un tiesības uz ērtu piekļuvi sociālā atbalsta precēm un pakalpojumiem”.

3.1.4.

Īpaši nozīmīgas ir juridiskās atsauces uz Līgumiem. Šajā sakarā jāmin, piemēram, LES 3. pants, kurā ES mērķu vidū ir minēta pilnīga nodarbinātība un sociālā attīstība, cīņa pret sociālo atstumtību un diskrimināciju, kā arī ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana un dalībvalstu solidaritāte; LESD 9. pants, kurā precizēts, ka, “[n]osakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”; jo īpaši LESD 151. pantu, kas ir X sadaļas “Sociālā politika”pirmais pants, kurā minēts, ka “(..) nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, kā arī pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem, cilvēkresursu attīstību, kas vērsta uz pastāvīgi augstas nodarbinātības uzturēšanu un cīņu pret sociālo atstumtību”, ES un dalībvalstis izvirza par mērķiem, kurus ES var sasniegt, ciktāl tā (sk. LESD 153. panta 1. punktu) “(..) atbalsta un papildina dalībvalstu darbību šādās jomās: (..) c) darba ņēmēju sociālais nodrošinājums un sociālā aizsardzība; (..) h) no darba tirgus atstumtu personu integrācija (..); (..) j) sociālās atstumtības izskaušana; [un] k) sociālās aizsardzības sistēmu piemērošana mūsdienu prasībām (..).”

3.1.5.

Vajadzētu arī definēt, uz ko attiecas jēdziens “darba ņēmējs”. Komitejai būtu padziļināti jāizpēta šis jēdziens, jo ES tiesībās nav vienotas “darba ņēmēja”jēdziena definīcijas. Tādēļ ir jānoskaidro, kā tiek interpretēts jēdziens “darba ņēmējs”LESD 153. panta 1. punkta c) apakšpunktā. Tikmēr var droši apgalvot, ka LESD 153. pantā izšķirīga nozīme nav “darba ņēmēja”jēdzienam brīvas pārvietošanās tiesību nozīmē, bet gan “darba ņēmēja”jēdzienam tiesību uz sociālo nodrošinājumu nozīmē, kas attiecas uz visām personām, kurām ir tiesības piekļūt sistēmām, kas ietver visus Regulā (EK) Nr. 883/2004 uzskaitītos riskus.

3.1.6.

EESK jau ir paziņojusi: “Zinot to, ka nabadzība un sociālā atstumtība veicina populistiskas tendences daudzās ES dalībvalstīs, EESK atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumus “Nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana: integrēta pieeja” (12) un vienlaikus aicina nākamajā daudzgadu finanšu shēmā izveidot integrētu Eiropas fondu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) īstenošanā.” (13)

3.1.7.

Politiskā griba nozīmē objektīvi izvērtēt stratēģijas “Eiropa 2020”īstenošanu, tās veiksmes un neveiksmes, un palielināt tādu Eiropas darbību pamanāmību, ar ko atbalsta un papildina dalībvalstu darbības. Šāds papildu atbalsts varētu būt Eiropas fonds, kas finansētu ienākumu minimumu, kurš noteikts saskaņā ar tiesisko satvaru.

3.1.8.

Komisijai nevajadzētu aizbildināties ar subsidiaritātes principu. Ja dalībvalstis formulē iebildumus, atsaucoties uz subsidiaritātes principu, tad parasti tāpēc, lai ES rīcības dēļ tām nebūtu jāgroza valsts tiesību akti. Taču Komisija, būdama vispārējo interešu sargātāja, nevar abstrakti atsaukties uz subsidiaritātes principu, jo tādā gadījumā tas līdzinātos pašcenzūrai, un šo situāciju vēl nopietnāku padara tas, ka runa ir par pamattiesībām. Ja Komisija nav izstrādājusi leģislatīvā akta projektu, 2. protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu 6. pants nevar būt pilnībā efektīvs. Būtībā līdztekus Padomei “[i]kviens valsts parlaments vai ikviena kāda valsts parlamenta palāta astoņās nedēļās no leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas dienas var nosūtīt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas priekšsēdētājam kādā no Savienības oficiālajām valodām sastādītu pamatotu atzinumu, kurā paskaidrots, kāpēc tā uzskata, ka attiecīgais projekts neatbilst subsidiaritātes principam”. Šāda demokrātijas izpausme, kas var atšķirties no Padomes nostājas, cieš neveiksmi ikreiz, kad Komisijas un Padomes debates kavē leģislatīvā akta iespējamo pieņemšanu.

3.1.9.

Visbeidzot, atsauce uz Eiropas sociālo tiesību pīlāru, kura principus pilnībā atbalsta Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, nevar būt arguments pret saistoša Eiropas instrumenta pieņemšanu šajā jomā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Līgumā ir ietverts neapstrīdams juridiskais pamats. Eiropas sociālo tiesību pīlārs ir visu ES iestāžu kopīgā proklamācija, un tās mērķi ir “būt par ceļrādi uz (..) sociālajiem rezultātiem” (14). Tādēļ minētajam pīlāram jābūt par pamatu, kas kalpo pasākumu un tiesību aktu priekšlikumiem, kā Komisija to ir sākusi izmantot. Turklāt Eiropas sociālo tiesību pīlāra 14. punkta formulējumu, proti, “[i]kvienam, kam trūkst pietiekamu līdzekļu, ir tiesības uz adekvātu minimālo ienākumu pabalstu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi visos dzīves posmos, un tiesības uz ērtu piekļuvi sociālā atbalsta precēm un pakalpojumiem”, nevar interpretēt ierobežojoši. Faktiski šāda interpretācija būtu pretrunā pīlārā ietvertajam 6. apsvērumam, kurā norādīts, ka LESD “(..) ir iekļauti noteikumi, kuros paredzētas Savienības pilnvaras attiecībā uz tādām jomām kā (..) sociālā politika (151.–161. pants)”. Turklāt, runājot par ES likumdošanas pilnvarām, paziņojumam par Eiropas sociālo tiesību pīlāru pievienotajā Komisijas darba dokumentā ir atsauce uz Līguma pantu par tādu personu integrāciju, kuras ir atstumtas no darba tirgus.

3.1.10.

Pilnībā atbalstīdama Eiropas sociālo tiesību pīlārā izklāstītos principus, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka saistoša Eiropas instrumenta pieņemšana pienācīga ienākumu minimuma ieviešanai Eiropā vienlaikus konkretizēs visas oficiālās deklarācijas, kurās kopš Hartas par sociālajām pamattiesībām pieņemšanas norādīta nepieciešamība cīnīties pret sociālo atstumtību. Tas būtu arī signāls, ka 21. gadsimtā Eiropu var veidot tikai tad, ja tiek pievērsta uzmanība Eiropas iedzīvotāju dzīvei.

3.2.   Vajadzīgie tehniskie risinājumi

3.2.1.

No tehniskā aspekta raugoties, būtu jādefinē nosacījumi par piekļuvi garantētajam ienākumu minimumam. Tas būtu jānosaka, jo īpaši ņemot vērā šādus faktorus: — saikne starp garantēto ienākumu minimumu un aktivizēšanas nosacījumu, — mājsaimniecības sastāva ietekme, ņemot vērā to, cik svarīgs nabadzības situācijā ir bērna faktors, — citu resursu, piemēram, mantojuma, esamība, — garantēta ienākumu minimuma komponenti naudā un natūrā, piemēram, piekļuve veselības aprūpei, mājoklim, mobilitātei, ģimenes atbalstam un sabiedriskajiem pakalpojumiem.

3.2.2.

Ienākumu minimuma noteikšanā ir jāpiemēro visaptveroša pieeja dažādām cilvēku vajadzībām, kas neaprobežojas ar izdzīvošanu vai vienkārši ar nabadzības rādītāju, kuru aprēķina, pamatojoties uz vidējo ienākumu, kas dažās valstīs faktiski neļauj apmierināt pamatvajadzības. Lai nodrošinātu vislabākos apstākļus tādu personu integrācijai/reintegrācijai, kuras ir atstumtas no darba tirgus un dzīvo nabadzībā, ir jāņem vērā visas vajadzības, kas saistītas ar dzīves līmeni, mājokli, izglītību, veselību un kultūru. Pašlaik notiek debates par piekļuves nosacījumiem, un tie būs jāprecizē.

3.2.3.

Šī pieeja balstīta uz tādu ekonomistu darbiem kā Amartya Sen un uz to, ko A. Sen dēvē par “spējām”(capabilities), kuras veido trīs elementi: Veselība / paredzamais mūža ilgums. Nesenie pētījumi apliecināja, ka cilvēki, kurus skar nabadzība, taupa uz veselības aprūpes un jo īpaši zobārstniecības pakalpojumu rēķina. Viņiem ir neveselīgs dzīvesveids, viņi lieto mazāk kvalitatīvu pārtiku un tādēļ vairāk cieš no problēmām, kas saistītas ar aptaukošanos. Starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir ievērojamas paredzamā mūža ilguma atšķirības. Būtu jāņem vērā arī darba smaguma pakāpe. Zināšanas / izglītības līmenis. Statistikas dati skaidri parāda, ka bezdarba līmenis ir atkarīgs no izglītības līmeņa. Saskaņā ar Eurostat 2015. gada datiem 11 % Eiropas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 24 gadiem ir priekšlaicīgi pametuši mācības. Dzīves līmenis. Pirktspējā ir jāiekļauj ne tikai pārtika izdzīvošanai, bet visi dzīves kvalitātes elementi. Mobilitātes iespējas un kultūras pieejamība ir svarīgi integrācijas/iekļaušanas elementi attiecībās ar citiem un socializācijā, t. i., tie ir līdzekļi, kas dod iespēju nabadzīgiem cilvēkiem izvairīties no izolācijas, kas ir desocializācijas apburtais loks.

3.2.4.

Ir pragmatiski un elastīgi jāizstrādā instrumenti, kas ļauj aprēķināt pienācīgu ienākumu minimumu. Ir jāizstrādā vienota metodika, kā aprēķināt atsauces budžetu un pielāgot to katrai konkrētajai valstij. Nozīmīgu darbu ir paveicis, piemēram, Antverpenes Universitātes Sociālās politikas centrs, Eiropas Nabadzības novēršanas tīkls (EAPN) un Eiropas Minimālo ienākumu tīkls (EMIN). Ar šiem atsauces budžetiem ir vienlaikus jānodrošina elementu salīdzināmība starp dalībvalstīm, un tiem jābūt elastīgi piemērojamiem, ņemot vērā katras valsts apstākļus. Šajos budžetos jāietver ne tikai tā sauktais “pārtikas grozs”, bet arī veselības aprūpe un personiskā aprūpe, izglītība, mājoklis, apģērbs, mobilitāte, drošība, atpūta, sociālie kontakti un bērnu drošība, kā arī desmit jomas, kas kopējās metodikas kontekstā noteiktas projektā par atsauces budžetiem. Viens no lietderības aspektiem saistībā ar šiem atsauces budžetiem, kurus aktīvi atbalsta pētnieki un NVO, piemēram, EAPN un EMIN, ir tas, ka to izmantošana ļauj pārbaudīt, cik pamatoti ir nabadzības rādītāji, ko līdz šim izmantoja nabadzības sliekšņa noteikšanai.

3.2.5.

Svarīgi būtu arī novērtēt, kā ienākumu minimuma ieviešana varētu racionalizēt sociālos pabalstus atsevišķās valstīs. Uz šādu pieeju ir balstīts, piemēram, priekšlikums par “vispārēju darba ienākumu”, kas formulēts Francijas Republikas prezidenta iesniegtajā nabadzības apkarošanas plānā, kurā, apvienojot lielāko daļu sociālo pakalpojumu, paredzēts nodrošināt cieņas minimumu visiem tiem, kuri ir tiesīgi šādu ienākumu saņemt. Savukārt Vācijā uzsāktās debates par solidaritātes ienākumu minimuma ieviešanu varētu mazināt nabadzību, jo īpaši ilgstošu bezdarbnieku gadījumā, ja tiktu vienkāršota sociālo pabalstu sistēma. Valdība jau ir paredzējusi piešķirt 4 miljardus EUR līdz 2021. gadam.

---

(1)  https://www.bmas.de/SharedDocs/Downloads/DE/PDF-Publikationen/Forschungsberichte/fb491-eu-rechtsrahmen-soziale-grundsicherungssysteme.pdf;jsessionid=99C4D0B602A57E640467F949B3C34894?__blob=publicationFile&v=2.

(2)  https://eminnetwork.files.wordpress.com/2017/11/2017-nov-emin-la-route-de-lue-vers-le-revenu-minimum-fr-pdf-novembre-17.pdf; https://www.eapn.eu/wp-content/uploads/Working-Paper-on-a-Framework-Directive-EN-FINAL.pdf.

(3)  OV C 170, 5.6.2014., 23. lpp. Jāatgādina, ka EESK Darba devēju grupa bija izstrādājusi deklarāciju par atzinumu un balsoja pret šo atzinumu.

(4)  Eurostat.

(5)  EP 2015. gada rezolūcija, kuras pamatā ir Eurostat dati.

(6)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta rezolūcijai par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā – 2010. gads.

(7)  Skatīt MISSOC datubāzi: https://www.missoc.org-database/comparative-tables/results/.

(8)  Ienākumu minimuma ieviešana ir viens no Vācijas koalīcijas valdības programmas elementiem un daļa no nabadzības apkarošanas plāna, ar ko Francijas prezidents iepazīstināja 2018. gada septembrī.

(9)  http://www.ilo.org/global/topics/decent-work/lang–fr/index.htm.

(10)  https://eminnetwork.files.wordpress.com/2017/11/2017-nov-emin-la-route-de-lue-vers-le-revenu-minimum-fr-pdf-novembre-17.pdf.

(11)  https://www.eapn.eu/wp-content/uploads/Working-Paper-on-a-Framework-Directive-EN-FINAL.pdf.

(12)  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10434-2016-INIT/lv/pdf.

(13)  OV C 173, 31.5.2017., 15. lpp.

(14)  Eiropas sociālo tiesību pīlārā ietvertais 12. apsvērums.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšana Eiropas Savienībā”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2019/C 190/02)

Ziņotājs: Peter SCHMIDT

Pilnsapulces lēmums	12.7.2018.
Juridiskais pamats	Reglamenta 29. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	31.1.2019.
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	183/7/5

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

2017. gada decembrī pieņemtajā atzinumā par visaptverošu ES pārtikas politiku EESK atbalstīja integrētāku pieeju pārtikas jautājumam Eiropas Savienībā. Veselīgs un ilgtspējīgs uzturs ir viens no galvenajiem šādas pārtikas politikas pīlāriem, jo mums steidzami jāpārorientē savs uzturs, lai uzlabotu gan ekosistēmu, gan sabiedrības veselību un lauku apgabalu dzīvotspēju, nevis nodarītu tam visam kaitējumu.

1.2.

Ir aizvien vairāk pārliecinošu pierādījumu tam, ka ir pienācis laiks paātrināt paradigmas maiņu. EESK uzsver, ka politisku impulsu rīcībpolitikai pašreiz nodrošina, piemēram, ANO rīcības desmitgade uztura jomā, ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošana, Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām un jaunie priekšlikumi par kopējās lauksaimniecības politikas nākotni. Ir arī arvien vairāk zinātnisku pierādījumu, piemēram, Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC), EAT-Lancet komisijas, Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas un InterAcademies Partnership (1) sagatavotajos ziņojumos, kas norāda uz vajadzību steidzami pārveidot Eiropas un globālās pārtikas sistēmas. Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, ir spēcīgs pilsoniskās sabiedrības pieprasījums (piemēram, IPES Food procesa kontekstā izveidotā koalīcija), uzņēmēji ir atzinuši savu pienākumu palīdzēt īstenot pārmaiņas (piemēram, attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu, aprites ekonomiku, aptaukošanās mazināšanu, bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, kultūras veicināšanu utt.), un reģionālajā un vietējo pašvaldību līmenī tiek veikti pasākumi, piemēram, īstenojot Milānā parakstīto Pilsētu pārtikas politikas paktu, kā arī realizējot teritoriālos pārtikas projektus Francijā un pasaules lielāko pilsētu tīklu C40 (2).

1.3.

EESK atzīst un atbalsta Komisijas pašreizējās iniciatīvas veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšanai, piemēram, jaunākajā KLP reformas priekšlikumā iekļautās tiesību normas, kas paredz uzlabot ES lauksaimniecības spēju reaģēt uz sabiedrības prasībām pārtikas un veselības jomā, tostarp uz prasībām par nekaitīgu, uzturvielām bagātu un ilgtspējīgi ražotu pārtiku, kā arī par dzīvnieku labturību (3). Tomēr šīm iniciatīvām trūkst koordinētas pieejas.

1.4.

Sarežģītā saikne starp pārtiku, veselību, vidi un sabiedrību prasa attiecībā uz uzturu piemērot vispusīgāku pieeju, kas nebūtu saistīta vienīgi ar patērētāju ieradumiem. Lai nodrošinātu kohēziju un kopīgu mērķi, EESK aicina izstrādāt jaunas ilgtspējīga uztura pamatnostādnes, kurās būtu ņemtas vērā kultūras un ģeogrāfiskās atšķirības starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs. Vienkārši samazinot resursu izmantošanu ražošanā un mainot sastāvdaļas, netiek veicināts labāks vai veselīgāks uzturs.

1.5.

Jaunas ilgtspējīga uztura pamatnostādnes palīdzētu radīt skaidrāku ievirzi saimniecībām, pārstrādātājiem, mazumtirgotājiem un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Lauksaimniecības pārtikas sistēmai nāktu par labu jauns satvars, kas noteiktu, kā ražot, pārstrādāt, izplatīt un pārdot veselīgāku un ilgtspējīgāku pārtiku par taisnīgākām cenām.

1.6.

EESK aicina izveidot ekspertu grupu, kas divu gadu laikā izstrādātu Eiropas ilgtspējīga uztura pamatnostādnes. Tajā būtu jāiesaista uztura, sabiedrības veselības, pārtikas, vides un sociālo zinātņu jomā kompetentas profesionālās un zinātniskās struktūras. EESK ir gatava dot ieguldījumu šādas ekspertu grupas darbā, lai, piemēram, ar pagaidu izpētes grupas “Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas”starpniecību, darītu zināmu pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokli.

1.7.

EESK atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi investēt izglītošanā par ilgtspējīgu uzturu no agras bērnības, lai palīdzētu jauniešiem izprast pārtikas vērtību. Īpaša uzmanība jāpievērš neaizsargātām grupām, jo īpaši cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.

1.8.

EESK uzsver, ka kopīga Eiropas pārtikas produktu marķējuma koncepcija, kas atspoguļo ilgtspējīga uztura pamatnostādnes, uzlabotu pārredzamību un atturētu ražotājus no tādu nevajadzīgi lētu izejvielu izmantošanas, kuras ir gan neveselīgas, gan neilgtspējīgas (piemēram, transtaukskābes, palmu eļļa un pārmērīgs cukura daudzums). Patērētāji gūtu labumu no paplašināta pārtikas produktu marķējuma, kurā būtu iekļauti arī vidiski un sociālie aspekti. Tas patērētājiem palīdzētu izdarīt veselīgāku un ilgtspējīgāku izvēli.

1.9.

Ilgtspējīga uztura pamatnostādnes ne tikai palīdzētu komercnozarei, bet arī sniegtu kopējus un skaidrus kritērijus izmantošanai publiskajā iepirkumā. Eiropai vajag, lai pārtika būtu zaļā publiskā iepirkuma centrā. Šajā kontekstā EESK aicina steidzami pārskatīt ES zaļā publiskā iepirkuma kritērijus pārtikai un ēdināšanas pakalpojumiem.

1.10.

Konkurences tiesību akti nedrīkstētu būt šķērslis ilgtspējīga uztura pamatnostādņu izstrādei. Noteikumi būtu jāpielāgo, lai palīdzētu vietējai ekonomikai, nevis kavētu ilgtspēju. Lai nodrošinātu, ka ieinteresētajām pusēm visā pārtikas piegādes ķēdē labāk sadala pievienoto vērtību, EESK atzinīgi vērtē iespēju, kas visām nozarēm ieviesta ar 2013. gadā veikto TKO regulas reformu un kas starpnozaru organizācijām ļauj paziņot par to nolīgumiem, kuru mērķis ir palielināt produktu ilgtspējas standartus, un tādējādi saskaņā ar konkurences noteikumiem saņemt Eiropas Komisijas atļauju. Produkti, kas vides aizsardzības, dzīvnieku veselības un kvalitātes standartu ziņā ražoti ilgtspējīgākā veidā, dotu iespēju pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem panākt labākas cenas. Pirmspaziņojuma sarunas ar Komisiju var palīdzēt starpnozaru organizācijām izstrādāt iespējamos turpmākos paziņojumus.

1.11.

EESK uzsver, ka visi publiskās pārvaldības rīki būtu jāuzskata par politikas instrumentiem, kas ļauj samazināt neveselīgu pārtikas produktu ražošanu un patēriņu un veicināt veselīgus ēšanas ieradumus. Neilgtspējīga uztura radītas ārējās izmaksas ir “slēpts”apgrūtinājums sabiedrībai, ekonomikai un videi, un tādēļ tās jāsamazina vai jāiekļauj pārējās izmaksās. EESK aicina izstrādāt pienācīgas politiskās stratēģijas, kas ļautu īstenot ilgtspējīga uztura pamatnostādnes, un šajā sakarā īpašu uzmanību pievērst ieguvumiem, kas rodas gan lauksaimniekiem, gan uzņēmumiem.

1.12.

Eiropa aizstāv patērētāju tiesības uz precīzu informāciju. Ja vēlamies, lai veselīgas un ilgtspējīgas pārtikas izvēle būtu norma un vienkāršākā izvēle, Eiropai ir vajadzīgs atvērts, uz pierādījumiem balstīts kritēriju kopums, kādu nodrošinātu, piemēram, saskaņotas ilgtspējīga uztura pamatnostādnes.

2.   Ievads

2.1.

Pašiniciatīvas atzinumā “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums visaptverošas pārtikas politikas veidošanā Eiropas Savienībā”, kas pieņemts 2017. gada decembrī (NAT/711), EESK aicina Eiropas Savienībā izstrādāt visaptverošu pārtikas politiku, kuras mērķis būtu nodrošināt veselīgu uzturu no ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, sasaistīt lauksaimniecību ar uzturu un ekosistēmu pakalpojumiem un nodrošināt piegādes ķēdes, kas aizsargā visu Eiropas sabiedrības grupu veselību (4). Lai šos mērķus sasniegtu, ir jākoordinē politikas pasākumi gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā. Tas nozīmē, ka ilgtspējīgā pārtikas ražošanā ir jākoordinē arī pārtikas pieejamība par pieņemamu cenu un jānodrošina patērētājiem gan labāka piekļuve veselīgam un gardam uzturam, gan iespējas to izvēlēties. Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir pievērsties veselīgam un ilgtspējīgam uzturam kā vienam no galvenajiem visaptverošas ES pārtikas politikas pīlāriem.

2.2.

Politiskais impulss debatēm par veselīgu un ilgtspējīgu uzturu ir spēcīgs. — Saskaņā ar jaunāko ziņojumu par pārtikas trūkumu pasaulē (SOFI) (5), kas 2018. gada oktobrī tika prezentēts Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejā, pasaulē trešo gadu pēc kārtas ir vērojams bada pieaugums. Absolūtais tādu cilvēku skaits, kas cieš no nepietiekama uztura, 2017. gadā palielinājās līdz gandrīz 821 miljonam salīdzinājumā ar 804 miljoniem 2016. gadā. Palielinās arī pieaugušo aptaukošanās. Vairāk nekā katrs astotais pieaugušais jeb vairāk nekā 672 miljoni cilvēku pasaulē ir aptaukojušies. Globālā aptaukošanās pandēmija ir saistīta ar milzīgām ekonomiskām izmaksām, kas veido gandrīz 3 % no pasaules IKP un ir līdzvērtīgas smēķēšanas izmaksām un bruņotu konfliktu radītajām sekām. Pat Eiropā pusei iedzīvotāju ir liekais svars un 20 % cieš no aptaukošanās. — ANO ir pasludinājusi šo par rīcības desmitgadi uztura jomā un atzinusi vajadzību reformēt pārtikas sistēmas, lai nodrošinātu veselīgāku un labāku uzturu. Šo prasību uzsvēra arī Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas Augsta līmeņa ekspertu grupa savā 2017. gada septembra ziņojumā (6). ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) un Pasaules Veselības organizācija (PVO) patlaban izstrādā jaunu definīciju veselīgam un ilgtspējīgam uzturam un plāno 2019. gada martā rīkot starptautisku apspriešanos, lai izanalizētu ilgtspējīga uztura daudzdimensionālo raksturu. — Uzturam ir liela nozīme ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā un visas ilgtspējīgas attīstības programmas (2030) īstenošanā, proti, lai nodrošinātu, ka visiem cilvēkiem ir piekļuve nekaitīgai un uzturvielām bagātai pārtikai pietiekamā daudzumā visa gada garumā, līdz 2030. gadam likvidētu visus nepilnvērtīga uztura veidus (2. mērķis), kā arī nodrošinātu veselīgu dzīvi un sekmētu labklājību ikvienam un visos vecumos (3. mērķis). Tāpēc ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošana dod iespēju mainīt pārtikas patēriņa un ražošanas modeļus tā, lai tie kļūtu ilgtspējīgāki un veselībai labvēlīgāki. — Lai sasniegtu mērķus, kas minēti Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām, ir būtiski jāpārveido arī pārtikas sistēma, un IPCC īpašajā ziņojumā, kurš pieņemts 2018. gada oktobrī, ir zinātniski apstiprināta vajadzība pēc steidzamas rīcības klimata politikas jomā (7). — ES līmenī KLP reforma ir iespēja veicināt ilgtspējīgāku ražošanu un veselīgu uzturu, ja tā nodrošinās, ka uzturvielām bagāti produkti, piemēram, augļi, dārzeņi un piena produkti, ir viegli pieejami ES iedzīvotājiem. — Reģionu komiteja nesen ir arī pieņēmusi atzinumu “Vietējās un reģionālās iniciatīvas veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšanai” (8). — Starptautiskā ekspertu grupa ilgtspējīgu pārtikas sistēmu jomā (IPES-Food) drīzumā iepazīstinās ar savu ziņojumu par kopējo pārtikas politiku Eiropas Savienībā; ziņojumā būs iekļauti arī konkrēti ieteikumi par veselīgu un ilgtspējīgu uzturu.

2.3.

Pilsētu pašvaldības (un teritoriālās kopienas) kļūst par svarīgām dalībniecēm ilgtspējīgāku pārtikas sistēmu veicināšanā. Izmantojot integrētus starpnozaru pasākumus, pilsētas piesaista dažādas ieinteresētās personas, lai izstrādātu pārtikas politiku, ar ko risināt neatliekamas ar pārtiku saistītas problēmas (piemēram, pārtikas trūkums un aptaukošanās), vienlaikus palīdzot risināt plašākas problēmas, tostarp ar vidi, sociālo nevienlīdzību un nabadzību saistītus jautājumus. Milānā pieņemtais Pilsētu pārtikas politikas pakts, ko parakstījušas vairāk nekā 180 pilsētas visā pasaulē un kas aptver 450 miljonus iedzīvotāju (9), šajā kontekstā ir svarīgs pagrieziena punkts.

2.4.

Papildus politiskajam impulsam arī zinātniski pierādījumi un sociālās problēmas arvien vairāk apliecina, ka šis jautājums jārisina steidzami, kā sīkāk paskaidrots 3. nodaļā.

3.   Neveselīga un neilgtspējīga uztura ietekme

3.1.

Uztura izvēlei ir daudzveidīga ietekme – gan laba, gan kaitīga. Eiropiešiem ir vajadzīgs atbalsts, lai mazinātu uztura kaitīgo ietekmi un gūtu labumu no tā pozitīvajiem aspektiem. Novecojusī ideja, ka vienīgais uzdevums ir pietiekama pārtikas daudzuma piegāde, vairs nav uzskatāma par atbilstošu politiku. Ir jāņem vērā, kā pārtika tiek ražota un patērēta un kāda ir tās ilgtermiņa un tūlītējā ietekme. Eiropas patērētāju ēšanas ieradumi rada neparedzētu ietekmi uz piesārņojumu (piem., vienreizlietojams plastmasas iepakojums), klimatu, veselību, bioloģisko daudzveidību un daudz ko citu. Šī ietekme apdraud nākotni un liek mainīt mūsu ēšanas un patēriņa paradumus. Pārtikas piegādes ķēdēm, sākot no saimniecībām līdz restorāniem, ir jāsaņem dažādi politiski signāli. Zinātnieki ir sākuši meklēt jaunu definīciju tam, kas ir labs uzturs 21. gadsimtā, un secinājuši, ka tas ir ilgtspējīgs uzturs no ilgtspējīgām pārtikas sistēmām. Pašreiz pienācis laiks šo uzdevumu risināt politiski.

3.2.   Uztura ietekme uz sabiedrības veselību

Nepilnvērtīgs uzturs Eiropā ir galvenais priekšlaicīgas nāves un novēršamu slimību cēlonis. Veselības joma ir dalībvalstu kompetencē, un Eiropas Komisija galvenokārt atvieglo datu un informācijas apmaiņu. Tomēr Eiropas Savienībai ir iespēja uzlabot patērētāju izpratni par to, cik liela nozīme veselības saglabāšanā ir ilgtspējīgam uzturam. Eiropas Savienībā katru gadu 550 000 darbspējas vecuma cilvēku priekšlaicīgi mirst no nepārnēsājamām slimībām. Nepārnēsājamas slimības visā pasaulē pašreiz ir biežāks priekšlaicīgas nāves cēlonis nekā infekcijas slimības. Saskaņā ar ESAO datiem nepārnēsājamas slimības pašreiz veido lielāko daļu no veselības aprūpes izdevumiem dalībvalstīs, katru gadu izmaksājot ES valstīm 115 miljardus EUR jeb 0,8 % no IKP (10). Galvenais apdraudējums sabiedrības veselībai nākotnē ir rezistences pret antimikrobiāliem līdzekļiem izplatīšanās (11). Lai gan mikrobu rezistences jautājumā Komisija un PVO Eiropas reģions ir pauduši atbilstošu un stingru nostāju, ir jāpieliek lielākas pūles, lai samazinātu antimikrobiālu līdzekļu izmantošanu ES saimniecībās un nepieļautu gaļas importu no trešām valstīm, kuras profilaktiski izmanto antibiotikas.

3.3.   Uztura sociālā ietekme

Uzturs ir viens no galvenajiem sociālās nevienlīdzības rādītājiem un veicinātājiem. Uzturs, ko lieto cilvēki ar zemiem ienākumiem Eiropā, ir sliktāks, un viņi piedzīvo nopietnāku un agrīnāku ar uzturu saistītu veselības pasliktināšanos. Reģionos ar zemu ienākumu līmeni ir zemāka pirktspēja nekā pārtikušākos reģionos. Cilvēkiem ar zemiem ienākumiem uzturs ir ierobežotāks, un viņi patērē mazāk augļu un dārzeņu. Viņu uzturā ievērojamāku vietu ieņem pārtikas produkti ar augstu sāls, tauku un cukura saturu, kā arī sevišķi lielā mērā apstrādāti pārtikas produkti, jo tie gluži vienkārši ir lētāki.

3.4.   Uztura kultūras un psiholoģiskā ietekme

Eiropa ir slavena ar savām daudzveidīgajām un bagātīgajām kulinārijas tradīcijām. ES ir daudz darījusi, lai īpašas un vietējas nozīmes pārtikas produktus aizsargātu, izmantojot aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN), aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (AĢIN) un garantētu tradicionālo īpatnību (GTĪ) shēmas (12), tomēr pārtikas produktu iekļaušana tajās notiek lēni, jo pārstrādātāji palielina ražošanu, lai samazinātu izmaksas un atrastu jaunus tirgus. Eiropai ir jāpieliek lielākas pūles, lai atjaunotu un dažādotu mūsu pārtikas kultūru, – neslēptu to aiz bieziem mūriem, bet veidotu dažādību, lai panāktu noturību. Daudzveidīgāks uzturs palielina uzturvielu un garšu klāstu.

3.5.   Uztura vidiskā ietekme

Pārtikas ražošana un patēriņš būtiski ietekmē vidi globālā līmenī resursu izmantošanas ziņā, lai gan Eiropas Savienībā šī ietekme ir daudz mazāka. Lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmām ir liela ietekme uz vidi (piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisijas, bioloģiskā daudzveidība, ūdens, augsne). Eiropa var mazināt nevajadzīgi apstrādātas pārtikas sistēmu ietekmi, veicinot vienkāršu uzturu, kas ir bagāts ar uzturvielām, nevis kalorijām pārbagāts. Pārtikas sistēmas var būt veselības uzlabošanas un izturības nostiprināšanas avots, ja pārtika tiek audzēta, apstrādāta un patērēta citādi (13) (14). Tas gandrīz noteikti nozīmē samazinātu graudu daudzumu liellopu barībā un mazāku gaļas daudzumu patērētāju uzturā. Tam būtu pozitīva ietekme gan uz klimatu, gan veselību (15). Mums jāveicina ilgtspējīgākas lauksaimniecības sistēmas un jāņem vērā, piemēram, zālāju pozitīvā ietekme uz vidi (lielāka bioloģiskā daudzveidība, oglekļa dioksīda piesaiste). Tas arī mudinātu patērētājus lietot veselīgu, līdzsvarotu un ilgtspējīgu uzturu.

3.6.   Uztura ekonomiskā ietekme

Tas, ka 550 miljoni eiropiešu katru gadu tiek nodrošināti ar pārtiku, ir Eiropas sasniegums, taču tagad šai sistēmai ir jākļūst ilgtspējīgākai. Daudzi ekonomisti kritiski vērtē kopējās lauksaimniecības politikas subsīdijas, kas veido lielu ES budžeta daļu. Kā pretarguments tiek minēts, ka subsīdijas nodrošina Eiropas lauksaimnieku izdzīvošanu. To izmaksas ir pieaugušas, bet bruto pievienotās vērtības (GVA) procentuālā daļa, ko saņem lauksaimnieki, ir zema. Lielākā daļa pārtikas bruto pievienotās vērtības tiek radīta uz zemes rēķina, nevis iegūta no zemes. Pārtikas nozare ir viena no ES lielākajām ekonomikas nozarēm. Piemēram, ES pārtikas ražošanā ir nodarbināti 4,2 miljoni darbinieku, un nozares apgrozījums ir 1089 miljardi GBP (16). Patērētāji ir guvuši labumu no tā, ka pārtikas izmaksas kā iekšzemes izdevumu daļa ir ilgstoši samazinājušās. Bet šajā izmaksu samazinājumā ne vienmēr atspoguļojas visas izmaksas. 2017. gadā veiktā pētījumā par Apvienotās Karalistes pārtikas sistēmu atklājās, ka Apvienotās Karalistes patērētāju tiešie izdevumi pārtikai gadā sasniedz 120 miljardus GBP, bet viņiem ir jāsedz tikpat lielas papildu izmaksas citās reālās ekonomikas “budžeta pozīcijās”, tostarp 30 miljardi GBP par augsnes degradāciju un 40 miljardi GBP par veselību (17). Tādi pētījumi liecina par vajadzību pēc patieso izmaksu uzskaites, un šādu pieeju atbalsta ANO Vides programma (18).

4.   Veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšanas politika un līdzekļi

4.1.

Atbalstīt ar uzturvielām bagātāku un veselīgāku uzturu Eiropā ir steidzami risināms un ļoti svarīgs uzdevums, un būtu sīkāk jāizpēta iespējas veicināt labāku uzturu, izmantojot uzlabotas pārtikas sistēmas (19). Lai pārietu uz pārtikas sistēmām, kas nodrošina uzturvielām bagātu pārtiku veselīgam uzturam, būtu nepieciešamas izmaiņas politikā gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā. Piedāvājuma ziņā pārtikas ražošana un tas, kā pārtika tiek pārstrādāta (piemēram, mainot pārtikas produktu sastāvu), izplatīta un darīta pieejama patērētājiem, ir izšķirīgi faktori, kas nosaka tādas pārtikas pieejamību par pieņemamām cenām, kura veicina veselīgākus ēšanas ieradumus. Attiecībā uz pieprasījumu publiskā sektora politikas uzdevums būtu dot iespēju patērētājiem izvēlēties veselīgāku uzturu, piemēram, izmantojot izglītošanu skolās un informētības veicināšanas kampaņas, uztura pamatnostādnes, marķēšanu, publisko iepirkumu utt. Stratēģijas un rīcībpolitika, kuras mērķis ir uzlabot uzturvielām bagātas pārtikas piedāvājumu un pieprasījumu, ir savstarpēji saistītas un savstarpēji atkarīgas. Tāpēc būtu jāpieņem daudznozaru un daudzlīmeņu pieeja, iesaistot visas attiecīgās iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ieinteresētās personas, kam ir saistība ar pārtikas sistēmu.

4.2.

Viens no problēmas aspektiem ir arī tas, ka līdz šim daudzi lēmumi pārtikas rūpniecībā ir pieņemti, pamatojoties uz īstermiņa ekonomiskiem apsvērumiem, kuru dēļ ražošana un apstrāde dažkārt ir nepareizi pārorientēta uz neveselīgu sastāvdaļu audzēšanu un lietošanu (piemēram, palmu eļļa, transtaukskābes, pārmērīgs cukura un sāls daudzums). Ilgtspējīga pieeja nozīmē ņemt vērā ne tikai ekonomisko, bet arī sociālo un vidisko ietekmi. Šādai pieejai ir vajadzīgs ilgtermiņa redzējums, un tās uzdevums ir radīt nosacījumus īsākām teritoriālajām pārtikas piegādes ķēdēm. Tāpēc ir svarīgi veicināt arī jaunu satvaru, lai pārtikas rūpniecības uzņēmumi, tostarp MVU, ražotu, apstrādātu, izplatītu un pārdotu veselīgāku un ilgtspējīgāku pārtiku. Piemēram, ar ES pasākumiem būtu jārada iespēja ražotājiem vieglāk reklamēt pārtikas produkta sastāva nomaiņu, pat ja tā notiek pakāpeniski; spēkā esošo tiesību aktu ietvaros tas nav iespējams. Ar KLP palīdzību būtu jāmudina lauksaimnieki vietējā līmenī ražot sastāvdaļas ar labvēlīgāku ietekmi uz veselību. EESK aicina ātri ieviest arī ES līmeņa leģislatīvu ierobežojumu attiecībā uz rūpnieciski ražotu transtaukskābju lietošanu pārtikā.

4.3.

Jau ir izstrādāti vairāki ES politikas pasākumi un iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt veselīgu uzturu, piemēram, tādas Komisijas iniciatīvas kā ES rīcības platforma uztura, fiziskās aktivitātes un veselības jomā, kā arī reglamentējoši pasākumi attiecībā uz patērētājiem sniedzamo informāciju par pārtikas produktiem, tāpat arī uzturvērtības un veselīguma norādes, 2017. gada Baltā grāmata par aptaukošanos, ES rīcības plāns par bērnu aptaukošanās samazināšanu (2001–2020), daži noteikumi jaunajā KLP priekšlikumā (piemēram, uzlabot ES lauksaimniecības spēju reaģēt uz sabiedrības prasībām pārtikas un veselības jomā, tostarp uz prasībām par nekaitīgu, uzturvielām bagātu un ilgtspējīgi ražotu pārtiku, kā arī par pārtikas izšķērdēšanu un dzīvnieku labturību), ES programma skolu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu utt. Tomēr trūkst koordinētas pieejas. Jaunas ilgtspējīga uztura pamatnostādnes Eiropas Savienībā nodrošinātu vajadzīgo saskaņotību un daudzkritēriju satvaru, kas dalībvalstīm ļautu izstrādāt nacionālās pamatnostādnes, kā izklāstīts turpmāk.

5.   Ilgtspējīga uztura pamatnostādnes

5.1.

Tā kā parādās aizvien vairāk pierādījumu par uztura ietekmi uz veselību, vidi un ekonomiku, pieaug interese par t. s. ilgtspējīga uztura pamatnostādņu izstrādi. Gandrīz visām dalībvalstīm ir oficiālas uzturam vai pārtikai paredzētas pamatnostādnes. Tās ir pazīstamas kā padomi samazināt uzturā sāls patēriņu, apēst konkrētu skaitu augļu un dārzeņu porciju, lietot uzturā konkrētu daudzumu zivju un citas norādes. Ņemot vērā pārliecinošos pierādījumus par pārtikas vidisko ietekmi, pašreiz ir visnotaļ loģiski ieteikumos par uzturu ietvert plašākus kritērijus, tāpēc arvien skaļāk izskan aicinājumi izstrādāt ilgtspējīga uztura pamatnostādnes (20).

5.2.

ES dalībvalstis jau ir sākušas izstrādāt dažādu veidu ilgtspējīga uztura pamatnostādnes (21). Dažas no pamatnostādnēm ir tapušas dalībvalstu veselības un uztura ekspertu struktūrās (22) (23), citas – ministriju un aģentūru sadarbības gaitā (24), vēl citu izstrādi ir vadījusi pilsoniskā sabiedrība un rūpniecība (25). Šī daudzveidība ir bijusi lietderīga eksperimentēšanas periodā, bet pašreiz ir vajadzīgs skaidrs, saskaņots un kopējs satvars, lai patērētāji vienotajā tirgū gūtu labumu. Kad ilgtspējīgas pārtikas pamatnostādnes un ar to saistītie pasākumi tiks īstenoti, būs jānodrošina to efektīva uzraudzība.

5.3.

Eiropas ilgtspējīga uztura pamatnostādņu izstrādes nolūkā būtu jāizveido ekspertu grupa. Tajā būtu jāiesaista uztura, sabiedrības veselības, pārtikas, vides un sociālo zinātņu jomas attiecīgas profesionālās un zinātniskās struktūras. Ekspertu grupa, pamatojoties uz izpēti un datiem, ko nodrošinātu Kopīgais pētniecības centrs, Food 2030, LZPPK utt., divu gadu laikā sagatavotu pamatnostādnes, kuras sniegtu patērētājiem skaidrus ieteikumus par ilgtspējīgu uzturu. Šīs pamatnostādnes būtu pieejamas dalībvalstīm izmantošanai valsts līmenī, piemēram, veselības aprūpes dienestiem un publiskā sektora iestādēm, un ES līmenī, lai palīdzētu izstrādāt skaidru un integrētu pārtikas piegādes ķēdes regulējumu. Pamatnostādnes palīdzētu sasniegt plašus ES mērķus, piemēram, nodrošināt atbalstu ilgtspējīgas attīstības mērķiem, Parīzes nolīgumam par klimata pārmaiņām un citām saistībām un programmām ilgtspējas jomā, piemēram, Food 2030 (26). Ekspertu grupā būtu jāiekļauj tādas svarīgas struktūras kā Eiropas Uztura biedrību federācija (FENS), IPES-Food, Eiropas Sabiedrības veselības asociācija (EUPHA) un Eiropas Ekoloģiskā federācija, kuru darbu papildinātu ieguldījums no citiem kompetentiem zinātniskiem avotiem, piemēram, LZPPK, un Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD, Vides ĢD, Veselības un pārtikas nekaitīguma ĢD, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes, Eiropas Vides aģentūras un Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības un bioekonomikas pastāvīgās komitejas (LZPPK) atbalsts. EESK ir gatava dot ieguldījumu šādas ekspertu grupas darbā, lai, piemēram, ar pagaidu izpētes grupas “Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas”starpniecību, darītu zināmu pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokli.

6.   Ilgtspējīgas pārtikas marķēšanas shēmas

6.1.

Ilgtspējīga uztura pamatnostādnes būtu jāizmanto, ieviešot arī plašāku pārtikas produktu marķējumu, kas būtu saprotams, uzlabotu pārredzamību un atturētu ražotājus no tādu nevajadzīgi lētu izejvielu izmantošanas, kas ir gan neveselīgas, gan neilgtspējīgas (piemēram, transtaukskābes, palmu eļļa un pārmērīgs cukura daudzums). Patērētāji gūtu labumu no paplašināta pārtikas produktu marķējuma, arī ES kvalitātes logotipu sistēmas (AĢIN, ACVN, GTĪ), kurā būtu ietverti gan ar vidi, gan ar sociālo jomu, kā arī veselību un uzturvērtību saistīti aspekti.

6.2.

Līdzšinējā politikā galvenā uzmanība ir bijusi pievērsta uzturvērtības un citām veselīguma norādēm, taču EESK uzsver, ka pieaug bažas par patērētāju nepietiekamu informēšanu un izglītošanu attiecībā uz pārtikas vidisko un sociālo ietekmi. Skaidras marķēšanas sistēmas ieviešana, kuras mērķis ir sniegt norādes par pārtikas izcelsmi, ražošanas metodēm un uzturvērtību, ļautu atvieglot patērētāju izvēli. Arī izsekojamība ir ļoti būtiska gan pārtikas ražotājiem, gan patērētājiem, lai nodrošinātu pārtikas nekaitīgumu (27). Tāpēc EESC atkārtoti aicina ilgtspējīgas pārtikas marķēšanas vajadzībām izstrādāt jaunu viedo sistēmu, kas būtu jāsaskaņo ES līmenī (28). Tās pamatā vajadzētu būt arī jauniem izsekojamības un sertifikācijas procesiem, un to savā turpmākajā darbā sīkāk izstrādās EESK pagaidu izpētes grupa “Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas”. Būtu jāveicina arī lielāka uzsvara likšana uz tehnoloģijām, piemēram, mobilajām lietotnēm un patērētājiem paredzētiem displejiem mazumtirdzniecībā, lai nodrošinātu visu nepieciešamo informāciju un pilnīgu izsekojamību.

7.   Publiskais iepirkums

7.1.

Izmantojot publisko iepirkumu, vietējās pašvaldības varētu pakāpeniski piemērot ilgtspējīga uztura pamatnostādnes daudzās publiskā sektora iestādēs, jo īpaši skolās un slimnīcās. Veselīgu, vietējo sezonas pārtikas produktu ražošana, pārdošana un patēriņš, kas nodrošina ilgtspēju, palīdzētu sasniegt ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 12.7. mērķi “Ilgtspējīgs publiskais iepirkums”. Publiskā iepirkuma procedūrās būtu jādod priekšroka vietējiem ražotājiem, lai veicinātu veselīgu uzturu un vietējās ekonomikas attīstību.

7.2.

Jau eksistē vairākas iniciatīvas, lai veicinātu ilgtspējīgas pārtikas iepirkumu, un tas liecina par pilsoniskās sabiedrības un vietējo pašvaldību pieaugošo ieinteresētību un iesaistīšanos šajā jautājumā. Piemēram, apvienība “Vietējās pašvaldības – ilgtspējai”(ICLEI) pašreiz veicina iniciatīvu, kuras mērķis ir panākt, ka visās Eiropas skolās un bērnudārzos pakāpeniski tiek ieviests obligāts ilgtspējīgas pārtikas iepirkums, un sākotnēji ir paredzēts līdz 2022. gadam palielināt bioloģiskās pārtikas īpatsvaru līdz 20 %.

7.3.

EESK atzinīgi vērtē darbu, ko pašreiz veic Komisijas Kopīgais pētniecības centrs, pārskatot ES zaļā publiskā iepirkuma kritērijus pārtikas un ēdināšanas pakalpojumiem. Komiteja aicina zaļā publiskā iepirkuma kritērijos iekļaut precīzus un vērienīgākus pārtikas ilgtspējas kritērijus un novērst regulatīvos šķēršļus, jo īpaši saistībā ar konkurences noteikumiem.

8.   Konkurences noteikumi

8.1.

Konkurences tiesību akti dažkārt tiek uzskatīti par šķērsli, kas neļauj ražot un izplatīt ilgtspējīgu un veselīgu pārtiku. Apspriešanās ar Komisijas Konkurences ĢD būtu jāizmanto kā stimuls, kas veicina spēkā esošo noteikumu precizēšanu un pielāgošanu tā, lai Eiropas pārtikas piegādes ķēdēm nodrošinātu labākus nosacījumus un paātrinātu to pāreju uz ilgtspēju.

8.2.

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101. pants (29) aizliedz slēgt divu vai vairāku neatkarīgu tirgus dalībnieku nolīgumus, kas ierobežo konkurenci. Tas konkrēti attiecas uz norunām par cenu noteikšanu. Saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu nolīgumiem nepiemēro 101. panta 1. punktā noteikto aizliegumu, ja tie rada objektīvus ekonomiskus ieguvumus, kas ir lielāki par konkurences ierobežojuma radītu negatīvo ietekmi, piemēram, palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem (30).

8.3.

Starpnozaru organizācijas var atsaukties uz atkāpi no LESD 101. panta 1. punkta, ja tās izpilda konkrētus nosacījumus. Tām ir iespēja saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (TKO regula) 210. pantu paziņot Komisijai par saviem nolīgumiem, un, ja divu mēnešu laikā pēc pilnīga paziņojuma saņemšanas Komisija uzskata, ka tie nav nesaderīgi ar Savienības noteikumiem, LESD 101. panta 1. punktu nepiemēro. Nolīgumi nedrīkst paredzēt nedz cenu, nedz kvotu noteikšanu vai izraisīt tirgus sadalīšanu, vai radīt citus konkurences izkropļojumus. Izmantojot iespējas, ko sniedz TKO regula, starpnozaru organizācijas varētu rast nolīgumus ilgtspējas standartu palielināšanai.

9.   Informēšana un izpratnes veicināšana

9.1.

EESK atkārtoti ierosina sākt Eiropas līmeņa informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņu par pārtikas vērtību. Tas būs nepieciešams, lai ilgtermiņā mainītu patērētāju ieradumus (31).

9.2.

Vairāk līdzekļu jāpiešķir arī uzturmācībai skolās, kā arī profesionālās izglītības sistēmā.

9.3.

EESK vēlreiz aicina rīkot ES līmeņa vizuālas reklāmas kampaņas par veselīgāku pārtiku un uzturu (32), iedvesmojoties no dažos televīzijas kanālos bērniem paredzētajām pozitīvajām sociālās reklāmas kampaņām, kurās, piemēram, izskan mudinājums vairāk līdzsvarot uzturu. Ne tikai bērnu televīzijas raidījumu iecienītākās skatīšanās stundās, bet arī sociālajos plašsaziņas līdzekļos un citos komerciālos kanālos, kas ietekmē bērnu gaumi pārtikas ziņā, būtu efektīvāk jāuzrauga bērniem paredzētās reklāmas attiecībā uz pārtikas produktiem, kuriem ir augsts piesātināto tauku, transtaukskābju, brīvo cukuru un/vai sāls saturs (33) (34).

---

(1)  http://www.interacademies.org/48945/Global-food-systems-are-failing-humanity-and-speeding-up-climate-change.

(2)  https://www.c40.org/.

(3)  COM(2017) 713 final.

(4)  OV C129, 11.4.2018., 18. lpp.

(5)  2018. gada ziņojums par pārtikas trūkumu pasaulē (SOFI): http://www.fao.org/state-of-food-security-nutrition/en/.

(6)  HLPE, 2017. Nutrition and food systems (“Uztura un pārtikas sistēmas”).

(7)  http://www.ipcc.ch/news_and_events/pr_181008_P48_spm.shtml.

(8)  RK atzinuma faktu lapa “Vietējās un reģionālās iniciatīvas veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšanai”.

(9)  http://www.milanurbanfoodpolicypact.org/.

(10)  Eiropas Komisija (2018). Nepārnēsājamas slimības. https://ec.europa.eu/health/non_communicable_diseases/overview_lv.

(11)  Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (2017). Kopsavilkums: jaunākie dati par rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem Eiropas Savienībā. https://ecdc.europa.eu/sites/portal/files/documents/EAAD%20EARS-Net%20summary.pdf.

(12)  Eiropas Komisija (2015). Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un garantētas tradicionālās īpatnības. http://ec.europa.eu/agriculture/quality/schemes/index_en.htm.

(13)  Berners-Lee, et al. (2018), Current global food production is sufficient to meet human nutritional needs in 2050 provided there is radical societal adaptation (“Pašreizējā globālā pārtikas ražošana ir pietiekama, lai apmierinātu cilvēku uztura vajadzības 2050. gadā, ja tiek veikta radikāla sociāla pielāgošana”), Elementa, 6, 1, 52. http://doi.org/10.1525/elementa.310.

(14)  Ritchie H., D. Reay & P. Higgins (2017), Beyond Calories: A Holistic Assessment of the Global Food System (“Kas slēpjas aiz kalorijām: globālās pārtikas sistēmas holistisks novērtējums”), Frontiers in Sustainable Food Systems, 2, 57, doi: 10.3389/fsufs.2018.00057.

(15)  Skatīt, piemēram, šādus ziņojumus: World Resources Institute (2018), Creating a Sustainable Future (“Veidot ilgtspējīgu nākotni”), https://www.wri.org/publication/creating-sustainable-food-future; un EAT-Lancet komisija “Ilgtspējīgu pārtikas sistēmu nodrošināts veselīgs uzturs”(2019). Food in the Anthropocene (“Pārtika antropocēna laikmetā”), https://eatforum.org/initiatives/eat-lancet/.

(16)  FDE (2018), 2018. gada ziņojums. https://www.fooddrinkeurope.eu/uploads/publications_documents/FoodDrinkEurope_Annual_Report_INTERACTIVE.pdf.

(17)  Sustainable Food Trust (2017), The Hidden Cost of Food (“Pārtikas slēptās izmaksas”), Bristole.

http://sustainablefoodtrust.org/wp-content/uploads/2013/04/HCOF-Report-online-version.pdf.

(18)  UNEP (2017), TEEB for Agriculture and Food Interim Report (“TEEB lauksaimniecībai un pārtikai: starpposma ziņojums”). Nairobi: ANO Vides programma. http://teebweb.org/agrifood/home/teeb-for-agriculture-food-interim-report/.

(19)  OV C 129, 11.4.2018., 18. lpp.

(20)  Gonzalez-Fischer C., T. Garnett (2016), Plates, pyramids, planet: Developments in national healthy and sustainable dietary guidelines: a state of play assessment (“Šķīvji, piramīdas, planēta – valstu veselīga un ilgtspējīga uztura pamatnostādņu attīstība: stāvokļa novērtējums”), Roma un Oksforda, FAO un Food Climate Research Network.

(21)  Sk. pārskatu šādā publikācijā: T. Lang, P. Mason (2017), Sustainable diet policy development: implications of multi-criteria and other approaches (“Ilgtspējīga uztura politikas izstrāde: daudzkritēriju un citu pieeju ietekme”), 2008–2017, Proceedings of the Nutrition Society, doi: 10.1017/S0029665117004074.

(22)  Nīderlandes Veselības padome (2011), Guidelines for a Healthy Diet: the Ecological Perspective (“Veselīga uztura pamatnostādnes: ekoloģiskā perspektīva”), līguma Nr.: publikācijas Nr. 2011/08E, Hāga, Nīderlandes Veselības padome.

(23)  Voedingscentrum (2016), Nīderlandes Uztura centra pamatnostādnes Wheel of Five (“Piecu nozaru diagramma”) (13. pielikums par ilgtspējas jautājumiem). Hāga: Voedingscentrum.

(24)  Valsts pārtikas pārvaldes Vides aģentūra (2008), Environmentally Effective Food Choices: Proposal notified to the EU (“Videi draudzīgas pārtikas izvēle: Eiropas Savienībai paziņots priekšlikums”), Stokholma, Valsts pārtikas pārvalde.

(25)  Vācijas Ilgtspējīgas attīstības padome (RNE – Rat für Nachhaltige Entwicklung) (2014), The Sustainable Shopping Basket – A Guide to Better Shopping (“Ilgtspējīgs iepirkumu grozs – labākas iepirkšanās ceļvedis”), Berlīne, Vācijas Ilgtspējīgas attīstības padome. https://www.nachhaltigkeitsrat.de/en/projects/the-sustainable-shopping-basket.

(26)  http://ec.europa.eu/research/bioeconomy/index.cfm?pg=policy&lib=food2030.

(27)  OV C 303, 19.8.2016., 64. lpp.

(28)  OV C 129, 11.4.2018., 18. lpp.

(29)  OV C 326, 26.10.2012., 1. lpp.

(30)  COM(2018) 706 final. http://ec.europa.eu/competition/sectors/agriculture/report_on_competition_rules_application.pdf.

(31)  Eiropas Komisija (2015). Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un garantētas tradicionālās īpatnības. http://ec.europa.eu/agriculture/quality/schemes/index_en.htm

(32)  OV C 303, 19.8.2016., 64. lpp.

(33)  PVO Eiropas reģions (2018), Policies to limit marketing of unhealthy foods to children (“Politikas pasākumi, kas ļauj ierobežot neveselīgas pārtikas reklāmu bērniem”), Kopenhāgena: WHO Europe.http://www.euro.who.int/en/health-topics/disease-prevention/nutrition/news/news/2018/10/policies-to-limit-marketing-of-unhealthy-foods-to-children-fall-short-of-protecting-their-health-and-rights.

(34)  Food Active & Children’s Food Campaign (2018). Junk Food Marketing to Children: a study of parents’ perceptions (“Neveselīgas pārtikas reklāma bērniem: pētījums par vecāku priekšstatiem”), Londona. http://www.foodactive.org.uk/wp-content/uploads/2018/06/Junk-Food-Marketing-to-Children-a-study-of-parents-perceptions.pdf.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Digitālā revolūcija un iedzīvotāju vajadzības un tiesības”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2019/C 190/03)

Ziņotājs: Ulrich SAMM

Pilnsapulces lēmums	12.7.2018.
Juridiskais pamats	Reglamenta 29. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	11.2.2019.
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	129/2/1

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Pašreizējā digitālā revolūcija spēj būtiski mainīt sabiedrību, tautsaimniecību un nodarbinātību un radīt ilgtermiņa ieguvumus tādās jomās kā ekonomikas izaugsme un dzīves kvalitāte, ietekmējot visas nozares un mainot mūsu dzīves, darba un saziņas veidu. EESK skaidri paudusi, ka cilvēku veiktajai pārveidei būtu jāsniedz labums visiem. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē visus politikas un pilsoniskās sabiedrības pasākumus, kas dod labumu Eiropas iedzīvotājiem. Šajā atzinumā uzmanība galvenokārt pievērsta iedzīvotāju – darba ņēmēju, darba devēju un patērētāju kopumā – vajadzībām un bažām un norādīts uz jomām, kurās pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai ir liela nozīme. Tikai proaktīvi ietekmējot digitālo pārveidi, spēsim nodrošināt, ka tā kļūst par veiksmes stāstu.

1.2.

Digitalizācijas progress, it īpaši gadījumos, kad tiek ieviesti jauni digitāli produkti un pakalpojumi, var būt ļoti straujš (piemēram, kā tas bija ar mobilajiem tālruņiem/viedtālruņiem), bet tas arī var būt lēns noteiktās jomās, kurās cilvēkiem un sabiedrībai kopumā ir iebildumi pret tehnoloģijām, kā tas ir gadījumos, kad tiek ietekmēta cilvēka autonomija, atbildība, drošība, cieņa un privātums.

1.3.

Digitalizācija paver cilvēkiem ļoti daudz jaunu iespēju izdarīt izvēli, lai līdz šim nepieredzētā veidā uzlabotu savu dzīvi. No otras puses, jo lielāka ir digitalizācijas dominance mūsu dzīvē, jo vieglāk mūs arī var ietekmēt. Tas var apdraudēt mūsu autonomiju tādās jomās kā automobiļa vadīšana, pārtikas izvēle, rūpes par mūsu veselību, māju apsildīšana, smēķēšana, alkohola lietošana, finanšu pārvaldība un vēl daudzās citās jomās. EESK aicina izstrādāt, pieņemt un piemērot pārredzamus noteikumus attiecībā uz šīm tehnoloģijām, kuru attīstība ir ļoti strauja. Ieviešot labu tehnoloģiju, kas pārliecina, būtu jāapmāca, nevis jāietekmē, un būtu jāievēro cilvēku brīvprātības princips, lai garantētu viņu autonomiju.

1.4.

EESK ir skaidrs viedoklis par to, cik no ētikas viedokļa pieņemami ir atbildību par izvēli, kurai ir morāla ietekme, deleģēt uz mākslīgo intelektu balstītām sistēmām: lai kāda būtu automatizētu sistēmu sarežģītības pakāpe, to darbība ir jākontrolē cilvēkam (human-in-command). Tikai cilvēki pieņem galīgo lēmumu un uzņemas par to atbildību.

1.5.

Jo vairāk tiek automatizēta mūsu sadzīve, jo lielākas ir hakeru uzbrukumu iespējas. Patērētāji ir jāinformē par šiem draudiem, un jāsniedz viņiem atbalsts drošības pasākumu īstenošanā, it īpaši gadījumos, kad hakeri mēģina iegūt kontroli pār viedierīcēm. EESK aicina Eiropas Savienību nodrošināt iedzīvotāju aizsardzību viņu mājokļos un tāpēc pārskatīt drošības jomā spēkā esošo regulējumu un pieņemt stingrus noteikumus attiecībā uz jaunajām tehnoloģijām, kuru attīstība ir ļoti strauja.

1.6.

EESK atzinīgi vērtē centienus uzlabot ceļu satiksmes drošību, automobiļos ieviešot vairāk digitālo tehnoloģiju, bet arī pauž bažas par šo uzlabojumu gausumu. Lai varētu paātrināt pāreju uz vairāk automatizētu automobiļa vadīšanu, EESK aicina izstrādāt ES stimulus, kas mazinātu augstās izmaksas (nepieciešamība iegādāties jaunu automobili) un palielinātu nepietiekamo izpratni par palīdzības sistēmu lietderību (sarežģītība, apmācības trūkums). EESK uzskata, ka jāizstrādā Eiropas stratēģija, kuras mērķis ir nodrošināt mūsu ceļu sistēmu pielāgošanu un pārveidi, lai varētu sekmīgi izmantot pilnībā autonomus un simtprocentīgi drošus transportlīdzekļus.

1.7.

Tā kā digitālās tehnoloģijas strauji mainās, EESK aicina steidzami pielāgot un pārstrādāt Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Mūsu privātumu apdraud it īpaši tās jaunās tehnoloģijas, kas paver iespēju atpazīt seju. Tā kā šīs tehnoloģijas kļūst lētākas un visiem viegli pieejamas, galu galā pienāks brīdis, kad vairs nebūs iespējams anonīmi iet pa ielu vai iepirkties. Jo vairāk šīs tehnoloģijas tiek izmantotas etnisko pazīmju noteikšanai (profiling) un sociālā reitinga veidošanai (scoring), jo vairāk tiek apdraudēts privātums un autonomija. EESK uzsver, ka cilvēkiem vajadzētu būt tiesībām uz privātumu arī sabiedriskās vietās. EESK visnotaļ aicina Komisiju atkarībā no tā, cik strauji šīs tehnoloģijas mainās, regulāri pārskatīt Vispārīgo datu aizsardzības regulu un citus attiecīgos noteikumus.

1.8.

Individuālam patērētājam, kam nav profesionālu digitālo prasmju, ir vajadzīgs spēcīgs atbalsts sarežģītu digitālo sistēmu – gan sadzīves ierīču, gan digitālu platformu – izmantošanā. Lietošanas instrukcijas mēdz būt ļoti garas, un bieži vien atļauja izmantot noteiktus datus tiek dota neapzināti. EESK ir pārliecināta, ka ar pārredzamību vien nepietiek un ka tādēļ, lai palīdzētu patērētājiem, Eiropas Savienībā ir vajadzīgi vienkāršojumi un standarta procedūras.

1.9.

Digitālās platformas ar vienkāršiem līdzekļiem var novērot lietotāju rīcību. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad dati, cilvēkiem nezinot, ar nodomu tiek ļaunprātīgi izmantoti, Vispārīgā datu aizsardzības regula vairs nenodrošina pietiekamu privātuma aizsardzību. EESK ir pārliecināta, ka privātuma aizsardzību var vienīgi garantēt, papildus ierobežojot sensitīvu datu pieejamību, proti, nosakot, ka datiem drīkst piekļūt tikai ierobežots skaits personu, kurām piešķirtas šādas īpašas tiesības. Jāizstrādā drošības pasākumi, kas atbilst visaugstākajiem un visuzticamākajiem standartiem, un jāparedz regulāras pārbaudes, kuras veic neatkarīgas ES struktūras.

1.10.

EESK pauž bažas par to, ka, izmantojot uz biometrijas datiem balstītas novērošanas sistēmas, var sākties nepareiza klasificēšana un stigmatizācija, cilvēku automātiski ierindojot kādā kategorijā, piemēram, teroristi, noziedznieki vai neuzticamas personas. Sistēmas, kas cilvēkus automātiski atpazīst un ierindo aizdomīgo kategorijā, nekad nedrīkst darboties bez tiešas cilvēka līdzdalības un bez cilvēka veiktas rūpīgas pārbaudes.

1.11.

Paredzams, ka robotika tiks izmantota arī veselības aprūpes nozarē. Bet roboti ir ierīces, kam cilvēku aprūpē nepiemīt empātija un kas nespēj izjust cilvēku attiecību mijiedarbību. Ja robotus izmantos, neievērojot noteiktus pamatnosacījumus, tie var apdraudēt cilvēka cieņu. Tādēļ aprūpes robotiem būtu jāuztic tikai tādi aprūpes pienākumi, kuru veikšanā nav vajadzīga emocionāla, intīma vai personīga iesaistīšanās.

1.12.

EESK iesaka, ka rūpniecībai, kā arī tirdzniecības un pakalpojumu sektoram, plānojot jaunas automatizācijas sistēmas, vienmēr jāizmanto objektīvas zinātniskas metodes cilvēka un ierīces mijiedarbības optimizēšanai un novērtēšanai. Kognitīvās ergonomikas zinātniskās metodes paver iespēju objektīvi novērtēt garīgo slodzi saskarsmē ar jaunām tehniskās palīdzības sistēmām. Kognitīvajā ergonomikā lietotāju saskarņu novērtēšanai tiek izmantotas dažādas pētniecības disciplīnas, piemēram, psiholoģija un ergonomika. EESK ir pārliecināta, ka ilgtermiņā digitalizācija būs sekmīga tikai ar tādu pieeju, kas ir orientēta uz cilvēku.

1.13.

EESK aicina novērtēt reģionu attīstības atšķirības, kā arī to, cik liela ir iespējamā sociālā nevienlīdzība (šo atšķirību un nevienlīdzības cēlonis ir nevienādās iespējas piekļūt jaunajām digitālajām tehnoloģijām un prasmju neatbilstība), un to potenciālo ietekmi uz ES vienotību.

2.   Ievads

2.1.

Jau pieņemtos atzinumos (1) EESK atzinīgi novērtējusi Eiropas Komisijas izstrādāto programmu “Digitālā Eiropa”, kurā uzsvērts nodoms padarīt Eiropu par nozīmīgu digitalizācijas dalībnieku un palielināt tās ekonomikas potenciālu un konkurētspēju pasaulē, tādējādi paverot iespēju izveidot digitālo vienoto tirgu un ietekmēt digitālo pārveidi tā, lai šīs pārmaiņas pozitīvi ietekmētu visus Eiropas iedzīvotājus.

2.2.

Pašreizējā digitālā revolūcija jau ir mainījusi sabiedrību un turpmāk mainīs to vēl vairāk. Šīs pārmaiņas ietekmē ne tikai tautsaimniecību un nodarbinātību, radot ilgtermiņa ieguvumus tādās jomās kā ekonomikas izaugsme un dzīves kvalitāte, bet arī visas nozares, mainot mūsu dzīves, darba un saziņas veidu. EESK skaidri paudusi (2), ka cilvēku veiktajai pārveidei būtu jāsniedz labums visiem. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē visus politikas un pilsoniskās sabiedrības pasākumus, kas palīdz Eiropas iedzīvotājiem. Šajā atzinumā uzmanība galvenokārt pievērsta iedzīvotāju – darba ņēmēju, darba devēju un patērētāju kopumā – vajadzībām un bažām. Atzinumā norādīts uz jomām, kurās pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai ir liela nozīme centienos proaktīvi ietekmēt digitālo pārveidi un nodrošināt tās sekmīgu norisi.

2.3.

Digitalizācijas progress, it īpaši gadījumos, kad tiek ieviesti jauni digitāli produkti un pakalpojumi, var būt ļoti straujš (piemēram, kā tas bija ar mobilajiem tālruņiem/viedtālruņiem), bet tas arī var būt lēns noteiktās jomās, kurās cilvēkiem un sabiedrībai kopumā ir iebildumi pret tehnoloģijām, kā tas ir gadījumos, kad tiek ietekmēta cilvēka autonomija, atbildība, drošība, cieņa un privātums. Šajā atzinumā veiktā analīze ir daļēji balstīta uz publikāciju, kuras autori ir Royakkers et al, Ethics Inf Technol (2018. gads).

2.4.

Jaunu digitālo lietotņu izstrādi veicina ne tikai tādi interneta “milži”kā Google, Apple, Facebook, Amazon vai Microsoft, kā daudzi uzskata, bet arī daudzi entuziasti, kas darbojas rūpniecībā, laboratorijās un universitātēs. Daudzi sabiedrības locekļi ir šāda entuziasma pilni; taču ievērojams sabiedrības mazākums ir noskaņots skeptiski vai pauž satraukumu, un to var izskaidrot ar šo cilvēku sajūtu, ka apdraudēts ir viņu privātums, autonomija, drošība utt., vai, iespējams, ar viņu zināšanu trūkumu vai vienkārši bailēm no nākotnes. Digitālo pārveidi virza ne tikai tehnoloģijas. Gan iedzīvotāju un sabiedrības vajadzībām un vēlmēm, gan arī viņu tiesībām vajadzētu būtiski ietekmēt turpmāko attīstību tehnoloģiju jomā. Lai digitālā pārveide noritētu sekmīgi, ļoti svarīgs visu iesaistīto un it īpaši pilsoniskās sabiedrības uzdevums ir iesaistīt cilvēkus plānošanā un lēmumu pieņemšanā. Tas arī nozīmē, ka būtu jāgarantē drošu un cenas ziņā pieņemamu interneta savienojumu pieejamība, lai nepieļautu diskrimināciju un atstumtību.

3.   Straujā digitālā pārveide

3.1.

Digitālā revolūcija ir pāreja no mehāniskās un analogās elektronikas uz digitālo elektroniku, un šī pāreja sākās pagājušajā gadsimtā, proti, laikposmā no piecdesmito gadu beigām līdz septiņdesmito gadu beigām, kad parādījās un sāka izplatīties digitālie lieldatori un personālie datori. Pagājušajā gadsimta astoņdesmitajos gados sākās digitālo tehnoloģiju izmantošana daudzās jomās. Pašlaik viedtālruņi un planšetdatori jau tiek izmantoti biežāk nekā personālie datori.

3.2.

Kopš 1991. gada sabiedrība var piekļūt globālajam tīmeklim, un tika izveidota jauna infrastruktūra, kas pavēra iespēju savienot digitālās ierīces un radīt jaunas funkcijas, kuras bija daudz plašākas nekā vienas digitālās ierīces funkcijas. Šo tehnoloģisko iespēju kopums ir izraisījis būtiskas pārmaiņa mūsu saziņā, darbā un komercdarbībā. Digitālās platformas ir pavērušas līdz šim nepieredzētas jaunas iespējas. Kā piemērus var minēt Airbnb, Uber un Amazon, kas dažos gados ir kļuvušas par nozīmīgiem ekonomikas dalībniekiem.

3.3.

Šķiet, ka nekas nekavē turpmāku digitalizāciju. Viedu sensoru arvien plašāka izmantošana paver iespēju nolasīt un apstrādāt jebkāda veida objekta (lietu internets) datus (atrašanās vietu, pārvietošanos, vides datus, bioloģiskos datus, ķīmiskos datus). Sensoru skaits, ko var izmantot, ir praktiski neierobežots, un teorētiski ir iespējams radīt digitālu visas mūsu fiziskās vides karti. Nākotnē ar ātrgaitas platjoslas tehnoloģiju (5G) būs iespējams reāllaikā reaģēt uz sensoru datiem.

3.4.

Milzīgus no sensoriem un platformu darbības iegūtu datu apjomus (lielie dati) datoru programmas apstrādās, balstoties uz noteiktiem algoritmiem. Programmētāji varēs šos algoritmus definēt šauri vai arī veidot tos dinamiski, izmantojot ievaddatu kopumu (mašīnmācīšanās vai mākslīgais intelekts). Daudzi cer, ka tieši mākslīgais intelekts nodrošinās būtiskus tehnoloģiskus sasniegumus (3). Ļoti svarīgs ir jautājums, cik lielā mērā atļaujam ierīcēm izdarīt izvēli, kurai ir morālas sekas, un sabiedrībai un politikas veidotājiem tas ir jākontrolē. Ievērojama kontroles zuduma un pārredzamības trūkuma dēļ jau tagad bieži izskan aicinājumi ierobežot automātiskās datorsistēmas noteiktās jomās (piemēram, finanšu tehnoloģiju jomā).

3.5.

Sabiedrības digitalizācija norit ļoti strauji. Izmēģinājuma projekti vai tirgū jau ienākuši produkti liecina, ka sabiedriskās organizācijas un uzņēmumi ievieš daudz jaunu pieeju. Atkarībā no sektora šo jauno produktu iespiešanās tirgū var noritēt ļoti, ļoti dažādi. Tā arī var būt lēna noteiktās jomās, kurās pret tehnoloģijām ir iebildumi, kā tas aprakstīts turpmākajos punktos.

3.6.

Tipisks lietu interneta piemērs, pret ko rodas iebildumi, ir mājokļa automatizācijas vai viedmājokļa sistēmas, kuras kontrolē apgaismojumu, apkuri, izklaides ierīces vai vienības, mājsaimniecības ierīces un daudzas citas ierīces. Piekļuves kontroles un signalizācijas sistēmas, kas darbina drošības kameras, var augšupielādēt video. Trūkst tehnisko standartu, kas attiecas uz mājokļu automatizācijas sistēmām, un tādēļ ir sarežģīti izstrādāt vienādi funkcionējošas lietotnes, kuras kalpo dažādiem objektiem. Iespējams arī, ka šo sistēmu izmantošanā ir vajadzīgas augsta līmeņa prasmes un ka šīs sistēmas ir nepārtraukti jāatjaunina. Citas grūtības ir saistītas ar to, ka vairums mājokļu ir telpa, ko kopīgi izmanto cilvēki, kuriem ir atšķirīgas intereses, prasmes un spējas (piemēram, bērni, vecāka gadagājuma cilvēki un viesi). Daudz vienkāršāk ir dzīvot “viedā mājā”, kas pārvalda viena cilvēka dzīvi.

3.7.

Satīklota un automatizēta mobilitāte nav iespējama bez viediem automobiļu sensoriem, kas paver ļoti daudz jaunu iespēju uzlabot ērtības un vairot drošību un, visbeidzot, ar pilnīgu automatizāciju sasniegt visaugstāko ceļu satiksmes drošuma līmeni (4). Jau izstrādātas diezgan labas automātiskas automobiļa vadīšanas tehnoloģijas, bet vairāku iemeslu dēļ plaša to ieviešana norit gausi. Pirmkārt, automobiļa vadīšana augstā automatizācijas līmenī ir iespējama tikai jaunos automobiļos, kuru neatņemama sastāvdaļa ir sensori un centrālās datošanas vienības. Attiecīgās izmaksas, kas jāsedz privātpersonām un sabiedrībai, ir šķērslis, kurš kavē iespiešanos tirgū. Otrkārt, aizvien lielākais palīdzības sistēmu skaits var ievērojami sarežģīt automobiļa vadīšanu, un tādēļ ne visi cilvēki atzīst to lietderību. Treškārt, prasība, ka pilnībā autonomiem transportlīdzekļiem ir jābūt simtprocentīgi drošiem, būs liels šķērslis, kamēr līdztekus šiem transportlīdzekļiem ceļus izmantos arī parastie automobiļi un citi ceļu satiksmes dalībnieki. Pilnībā automatizētu transportlīdzekļu ieviešana ir grūts uzdevums, jo tā nav iespējama bez būtiskas ceļu sistēmu pārveides.

3.8.

Google un Facebook jau plaši un sekmīgi izmanto mākslīgo intelektu, lai “optimizētu”informācijas sniegšanu un reklāmu. Bet mākslīgo intelektu varētu izmantot un to izmantos arī daudzās citās jomās, kurās tas būs ļoti liels atbalsts (piemēram, uz zināšanām balstīto profesiju pārstāvjiem) kognitīva darba veikšanai. Tomēr dažās no minētajām jomām būtiskas problēmas dēļ attīstība varētu būt lēnāka, nekā mēs vēlētos: “Mākslīgo intelektu neierobežo tehnikas problēmas (datoru jauda), bet gan tas, ka mums trūkst pamatzināšanu par to, kā cilvēks mācās un domā.”Neordināras domāšanas un dzīves pieredzes izmantošanas spējas joprojām piemīt vienīgi cilvēkam.

3.9.

Dažiem celmlaužiem jau izdevies ieviest elastīgus e-risinājumus publisko pakalpojumu sniegšanai. Piemēram, Igaunijā sabiedrības atbalstu guvuši un plaši tiek izmantoti daudzi pakalpojumi, piemēram, e-pārvalde, e-nodokļu administrēšana, e-veselība un e-balsošana, un daudzi uzskata, ka tas ir tehnoloģiju izmantošanas paraugs, kas būtu jāpārņem visās ES valstīs, vēlams ar tādiem pašiem standartiem, lai nodrošinātu savstarpēju izmantojamību. Tikai ar visas ES stratēģiju un pietiekami labi finansētiem projektiem varēsim likvidēt šķēršļus, ko rada ļoti lielā reģionu, iestāžu un kultūru daudzveidība un prasība, ka subsidiaritātei ir jāprevalē pār centralizētu pārvaldi.

4.   Bažas un ieteikumi

4.1.   Eiropas Komisija 2017. gadā publicēja Eirobarometra aptaujas rezultātus (5), kas liecina, ka 76 % cilvēku, kas katru dienu lieto internetu, apgalvo, ka šīs tehnoloģijas pozitīvi ietekmē viņu dzīves kvalitāti, savukārt 38 % cilvēku nekad nelieto internetu. Šo pēdējo rādītāju varētu izskaidrot ar digitālo prasmju trūkumu, bet ievērojams ir arī tādu cilvēku skaits, kam netrūkst prasmju, bet kam ir nopietnas bažas par interneta izmantošanu un kas tādēļ vilcinās sekot šim piemēram. Šis viedoklis ir jārespektē un jāuztver nopietni. Bažas tiek paustas par tādiem turpinājumā aplūkotiem aspektiem kā autonomija, atbildība, drošība, cilvēka cieņa, privātums un darba apstākļi.

4.2.   Autonomija

4.2.1.

Ja kāds sludina, ka zina labāk, kas ir labi citiem cilvēkiem, mēs runājam par paternālismu. Par tehnoloģisku paternālismu varam runāt gadījumos, kad tas tiek “uzticēts”tehnoloģijām. Paternālisms var balstīties uz pārliecināšanu vai uz piespiešanu. Ieviešot labu tehnoloģiju, kas pārliecina, būtu jāapmāca, nevis jāietekmē, un būtu jāievēro cilvēku brīvprātības princips, lai garantētu viņu autonomiju. Digitalizācija paver cilvēkiem ļoti daudz jaunu līdz šim nepieredzētu iespēju izdarīt izvēli, kas uzlabo viņu dzīvi. No otras puses, jo lielāka ir digitalizācijas dominance mūsu dzīvē, jo vieglāk mūs var ietekmēt. Tas apdraud mūsu autonomiju tādās jomās kā automobiļa vadīšana, pārtikas izvēle, rūpes par mūsu veselību, mājokļa apsildīšana, smēķēšana, alkohola lietošana, finanšu pārvaldība un, kā liecina neseni notikumi, pat vēlēšanas, kuru ietekmēšana var apdraudēt mūsu demokrātiju. EESK aicina izstrādāt, pieņemt un piemērot pārredzamus noteikumus attiecībā uz šīm tehnoloģijām, kuru attīstība ir ļoti strauja, un attiecīgā gadījumā veikt stingrus juridiskus pasākumus.

4.2.2.

Visspilgtākais piemērs, kas ilustrē digitālās tehnoloģijas izmantošanu cilvēku ietekmēšanai, ir Ķīna. Ķīnas valdība, apkopojot datus par katru valsts pilsoni, veido sociālo reitingu, kas vēlāk ir pamats lēmumiem par to, vai attiecīgais cilvēks var dabūt aizdevumu, vīzu vai darbu. Tas ir krasā pretrunā Eiropas vērtībām un tiesībām (datu aizsardzība, privātums, sociālā aizsardzība, ilgtspēja).

4.2.3.

Vērojams, ka pieaug cilvēku vēlme vismaz daļu viņiem atvēlētā laika pavadīt, dzīvojot vairāk analogu dzīvi. Pieaugušie sākuši doties uz “digitālās detoksikācijas”nometnēm, kurās viņi, atvienojušies no tīmekļa, pavada nedēļas nogali, vai cilvēki cenšas vairāk laika pavadīt bezsaistē, lai bez tālruņa rokās pavadītu laiku kopā ar bērniem, ģimenēm un draugiem. Vērojams stabils pieprasījums pēc analogām lietām (grāmatām, bez datora palīdzības radītas mūzikas, vinila platēm, papīra, pildspalvām un daudzām citām lietām), kaut arī ir pieejamas digitālas alternatīvas. Zināms, ka virkne augsta līmeņa vadītāju reizēm pilnībā atslēdzas no e-pasta saziņas datplūsmas. Proti, viņi izdzēš visas iesūtnē atrodamās e-pasta vēstules vai vispār izdzēš savu e-pasta kontu, lai atgūtos no elektroniskās saziņas plūsmas. EESK uzskata: lai digitālā pārveide būtu sekmīga un gūtu visas sabiedrības atbalstu, šāda atslodze ir vajadzīga. Komiteja brīdina, ka pārmērīga cenšanās aizstāt analogās tehnoloģijas nav vēlama.

4.3.   Atbildība

Angļu valodā ar jēdzienu man-out-of-the-loop (t. i., bez cilvēka iejaukšanās) apzīmē pilnīgu automatizāciju, kas nozīmē, ka sistēma pieņem lēmumus bez cilvēka iejaukšanās. Attiecīgi piemēri ir zināšanu sistēmas, kas, balstoties uz lielu informācijas apjomu, nosaka diagnozi, vai militāri roboti, kuri, izmantojot no dažādiem avotiem iegūtu informāciju, pieņem lēmumus par dzīvību vai nāvi. Bieži tiek uzdots būtisks jautājums: cik no ētikas viedokļa pamatoti ir uzticēt uz mākslīgo intelektu balstītām sistēmām izvēli, kurai ir morālas sekas? EESK jau paudusi skaidru viedokli par šo jautājumu (6): jēdzieni “atbildība”un “morāle”ir saistīti vienīgi ar cilvēkiem, savukārt robotiem nepiemīt noteiktas garīgās īpašības vai personības īpašības. Lai kāda būtu automatizētu sistēmu sarežģītības pakāpe, to darbība ir jākontrolē cilvēkam (human-in-command). Tikai cilvēki pieņem galīgo lēmumu un uzņemas par to atbildību.

4.4.   Drošība un patērētāji

4.4.1.

Populāras jaunas ierīces, kas mūsu mājokļus pārveido par viediem mājokļiem, vairo arī to neaizsargātību. Tā kā mūsu lietotās ierīces – viedie televizori, tīmekļa kameras, spēļu konsoles, viedpulksteņi – arvien biežāk ir savienotas ar internetu, ir svarīgi, ka mums ir labs mājokļa tīkla aizsardzības plāns. Viedpulksteņi un citas nēsājamas ierīces papildina viedtālruņus un nodrošina tūlītēju piekļuvi ļoti efektīvām lietotnēm, e-pastam, īsziņām un tīmeklim. Hakeri vēlas iegūt ne tikai viņiem noderīgu informāciju, bet arī kontroli pār viedajām ierīcēm. Drošības eksperti ir parādījuši, cik vienkārši ir uzlaust spēļu lelli Cayla un ka iespējams pat uzlaust insulīna pumpi vai novērot viedpulksteņa nēsātāju. Patērētāji ir jāinformē par šiem draudiem. EESK aicina Eiropas Savienību nodrošināt iedzīvotāju aizsardzību viņu mājokļos un tāpēc pārskatīt drošības jomā spēkā esošo regulējumu un pieņemt stingrus noteikumus attiecībā uz jaunajām tehnoloģijām, kuru attīstība ir strauja.

4.4.2.

Biometrijas lietotnes (sejas atpazīšana, pirkstu nospiedumi, acs zīlītes attēla noņemšana) ir laba lieta, ja sistēma funkcionē nevainojami. Taču tiem cilvēkiem, kurus sistēma aplami klasificē kā aizdomīgus, bieži ir ļoti grūti izlabot šīs kļūdas. Biometrijas datu izmantošana var izraisīt nepareizu klasificēšanu un stigmatizāciju, cilvēku automātiski ierindojot kādā kategorijā, piemēram, teroristi, noziedznieki vai neuzticamas personas. Tas var izraisīt atkāpšanos no nevainīguma prezumcijas. Turklāt ne visu cilvēku biometrijas datus iespējams izmantot. Piemēram, 2 % cilvēku pirkstu nospiedumi nav “nolasāmi”, jo viņi ir vecāka gadagājuma cilvēki, noteiktu profesiju pārstāvji vai pacienti, kam veikta ķīmijterapija. Mūsu sabiedrības lietotās digitālās sistēmas jāveido tā, lai neatstumtu vai nediskriminētu cilvēkus, kuri neatbilst noteiktiem standarta kritērijiem. Sistēmas, kas cilvēkus automātiski ierindo aizdomīgo kategorijā, nekad nedrīkst darboties bez ciešas cilvēka līdzdalības un bez cilvēka veiktas rūpīgas pārbaudes.

4.4.3.

Identitātes viltošana ir liela problēma. Identitātes veidošana ir tīša svešu identifikatoru ieguve, piesavināšanās, izmantošana vai radīšana, lai veiktu vai plānotu veikt prettiesiskas darbības. Mūsu sabiedrībā ir vajadzīgs pietiekams juridisks atbalsts, lai aizsargātu šādas identitātes viltošanas upurus.

4.5.   Cilvēka cieņa

4.5.1.

Paredzams, ka robotika tiks izmantota arī veselības aprūpes nozarē. Roboti ir ierīces, kam cilvēku aprūpē nepiemīt empātija un kas nespēj izjust cilvēku attiecību mijiedarbību. Tādēļ aprūpes robotiem būtu jāuztic tikai tādi aprūpes pienākumi, kuru veikšanā nav vajadzīga emocionāla, intīma vai personīga iesaistīšanās. Ja robotus izmantos, neievērojot noteiktus pamatnosacījumus, tie var apdraudēt cilvēka cieņu.

4.6.   Privātums

4.6.1.

Sejas atpazīšana paver iespēju attiecīgās personas sejas profilu salīdzināt ar datubāzē glabāto informāciju, lai pārliecinātos, vai šajā datubāzē ir pieejama informācija par skenēto personu. Sejas atpazīšanu izmanto policija, kas veic izmeklēšanu, vai sabiedriskās vietās izvietotās drošības kameras, un šī izmantošana tiek tiesiski regulēta. Šāda sensitīva informācija ir droši jāglabā. Sejas atpazīšanas izmaksas tomēr samazināsies, un tā kļūs visiem – veikaliem, uzņēmumiem vai pat privātpersonām – viegli pieejama un to varēs izmantot. Vērojami mēģinājumi šīs tehnoloģijas izmantot pat emociju atpazīšanai. Pārņem bailes par to, ka sejas atpazīšanas tehnoloģijas dēļ galu galā pienāks brīdis, kad vairs nebūs iespējams anonīmi iet pa ielu vai iepirkties. EESK visnotaļ aicina nodrošināt, ka cilvēkiem ir tiesības uz privātumu arī sabiedriskās vietās. Principā būtu jāaizliedz, ka bez novēroto personu ziņas tiek izmantotas kameras sejas atpazīšanai.

4.6.2.

Visiem jau labi zināms par “lielo brāli”, proti, situāciju, kad valdība novēro visus cilvēkus, bet arvien ticamāka kļūst “mazā brāļa”parādīšanās un iespējamība, ka piedzīvosim dienu, kad privātpersonas vai mazi uzņēmumi novēros viens otru. Piemēram, viedas brilles var izmantot, lai apkopotu un iegūtu datus par sarunas partneri vai apmeklētāju. Mūsdienīgu un cenas ziņā pieņemamu tehnoloģiju progresam turpinoties, parādīsies citas elektroniskas novērošanas ierīces. EESK uzsver, ka līdztekus pašlaik spēkā esošajai Vispārīgajai datu aizsardzības regulai ir vajadzīgi skaidri, stingri noteikumi attiecībā uz cilvēka privātuma aizsardzību.

4.6.3.

Jo augstāks ir mājokļa automatizācijas līmenis, jo mājoklis, kas, mūsuprāt, ir privāta telpa, kļūst pārredzamāks. Mājokļu un ārpasaules robežšķirtne pamazām izplūst, jo mājokļu sienas vairs nepasargā no ziņkārīgiem skatieniem. Izklaides ierīces, signalizācijas sistēmas ar drošības kamerām un centrālās vadības sistēmas (galddatori, viedtālruņi vai viedas balss atpazīšanas ierīces) paver virkni iespēju hakeru uzbrukumiem. EESK aicina Eiropas Savienību koordinēti rīkoties, lai patērētājus informētu par šiem draudiem, un sniegt atbalstu drošības pasākumu īstenošanā.

4.6.4.

Draudus rada arī digitālo sistēmu sarežģītība. Tieši individuālam patērētājam, kam nav profesionālu digitālo prasmju, ir vajadzīgs spēcīgs atbalsts. Piemēram, digitālo ierīču lietošanas instrukcijas mēdz būt ļoti garas. Tajās lietotāji parasti tiek brīdināti par privātuma aizsardzības problēmām, taču atļauja izmantot noteiktus datus bieži vien tiek dota neapzināti, jo cilvēki nesaprot visu lietošanas instrukciju vai arī viņus pārņēmis tā dēvētais “piekrišanas nogurums”, proti, viņi ir noguruši no tā, ka viņiem bieži jāsniedz ierīcēm, kas apkopo datus, atļauja izmantot viņu datus. Tāpēc rodas jautājums par atbildību šajā procesā. EESK aicina veikt vienkāršošanu un ierosina Eiropas Savienībā ieviest standarta procedūras vai privātuma aizsardzības standartu kopumus, kas ir visiem viegli saprotami.

4.6.5.

Privātuma aizsardzības jautājums ir saistīts arī ar digitālajām platformām. Digitālās platformas ar vienkāršiem līdzekļiem var novērot lietotāju rīcību. Piemēram, Uber darbinieki izmantoja uzņēmuma lietotni God View, lai novērotu politiķus, slavenības un citas personas, un pēc lietas izskatīšanas tiesā šī novērošana vairs netiek veikta. Taču to tehnoloģiju izmantošana, kas vāc novērošanas datus un korelatīvos datus, nav pārtraukta. EESK ir pārliecināta, ka privātuma aizsardzību var vienīgi garantēt ar papildu pasākumiem, ierobežojot sensitīvu datu pieejamību, proti, nosakot, ka datiem drīkst piekļūt tikai ierobežots skaits personu, kurām piešķirtas šādas īpašas tiesības. Šādiem drošības pasākumiem, kas jāizstrādā, ir jāatbilst visaugstākajiem un visuzticamākajiem standartiem, un jāparedz regulāras pārbaudes, kuras veic neatkarīgas ES struktūras.

4.7.   Nodarbinātības nākotne

4.7.1.

Digitālajā laikmetā darbs joprojām būs galvenais ienākumu avots. Digitālas pārveides procesā nodarbināmība no darba devēja skatpunkta un darba spējas no darba ņēmēja skatpunkta ir vienas medaļas divas puses. Darbinieku spēja pielāgoties jauniem uzdevumiem ir tikpat nozīmīga kā iespēja ar digitālām tehnoloģijām darbu pielāgot individuāliem darba uzdevumiem. Tā kā robeža starp darbu, kura mērķis ir gūt ienākumus, un darbu privātām vajadzībām kļūst arvien neskaidrāka, sociālo partneru uzdevums ir rast un noteikt jaunus kritērijus individuālā snieguma taisnīgai novērtēšanai. Lai digitālās pārmaiņas varētu prognozēt, ir jāiesaista darba ņēmēji, viņus informējot, ar viņiem konsultējoties un paverot viņiem līdzdalības iespējas. Sociālais nodrošinājums, vispārējas nozīmes sabiedriskie pakalpojumi un ekoloģisko iztikas pamatu saglabāšana būs priekšnosacījumi nodarbinātas sabiedrības funkcionēšanai arī digitālas pārveides laikmetā.

4.7.2.

Automatizācija un roboti būtiski ietekmēs nodarbinātību nākotnē. Piemēram, jau ierasts, ka noliktavās materiālus pārvadā transporta sistēmas bez vadītāja. Roboti var aizstāt monotonu, smagu vai bīstamu darbu, un tā dēvētie jaunās paaudzes “sadarbīgie roboti”var kļūt par fiziskiem darbinieku partneriem un var būt īpaši noderīgi personām ar fizisku invaliditāti. Mūsdienu roboti galvenokārt aizstāj fizisku darbu, taču roboti, kam būs mākslīgais intelekts, veiks arī intelektuālo darbu. Attiecīgā ietekme būs jūtama daudzās profesijās, jo tad robotiem tiks uzticēta virkne uzdevumu vai tie pilnībā aizstās nodarbinātos cilvēkos, kā tas jau noticis pēdējās desmitgadēs. Tiek prognozēts, ka nodarbināto skaits visās rūpniecības nozarēs nemainīsies līdz 2022. gadam. Stāvoklis lielos uzņēmumos pat liecina, ka pārmaiņas darba dalīšanā starp cilvēkiem un ierīcēm ir radījušas gandrīz divas reizes vairāk jaunu darbvietu un funkcionālo lomu nekā šīs darba dalīšanas dēļ likvidēto darbvietu skaits. Šos jautājumus EESK ir aplūkojusi vairākos atzinumos (7).

4.7.3.

Nevienādās iespējas piekļūt jaunajām digitālajām tehnoloģijām un prasmju neatbilstība var izraisīt reģionu attīstības atšķirību pakāpenisku palielināšanos, kas ietekmē šo reģionu ekonomikas un kultūras attīstību un tāpēc arī to sociālo attīstību. EESK aicina novērtēt, cik liela ir iespējamā sociālā nevienlīdzība un kāda ir tās ietekme uz ES vienotību.

4.7.4.

Darba ņēmēji, kas sadarbojas vai mijiedarbojas ar automatizētām sistēmām vai kas strādā ar lielu daudzumu informācijas, iespējams, saskarsies ar noteiktām problēmām. Viņiem ir jāveic sarežģīti uzdevumi, kas saistīti ar lielu informācijas apjomu. Virtuālā realitāte, piemēram, tiek izmantota apmācības un plānošanas vajadzībām, savukārt paplašinātā realitāte kalpo kā atbalsts apkopes projektu īstenošanai. EESK iesaka, ka rūpniecībai un tirdzniecībai, plānojot jaunas automatizācijas sistēmas, vienmēr jāizmanto objektīvas zinātniskas metodes cilvēka un ierīces mijiedarbības optimizēšanai un novērtēšanai.

4.7.5.

Darba devējiem savukārt nākas no plašā jauno tehnoloģiju klāsta izraudzīties piemērotus digitālos risinājumus. Svarīgs uzdevums ir izstrādāt tehniskās palīdzības sistēmas, kas piemērotas uzņēmumu darbībai un darba procesiem. Pirms jaunu tehnoloģiju ieviešanas arī ieteicams noskaidrot, kāda ir darba ņēmēju tehniskā kompetence, un vajadzības gadījumā piedāvāt viņiem apmācību. Darba ņēmēju iesaistīšana jaunu tehnoloģiju ieviešanā arī ir būtisks faktors.

4.7.6.

Digitalizācijas laikmetā uzplaukst tāda pētniecības joma kā kognitīvā ergonomika. Kognitīvās ergonomikas zinātniskās metodes paver iespēju objektīvi novērtēt garīgo slodzi saskarsmē ar jaunām tehniskās palīdzības sistēmām. Kognitīvajā ergonomikā lietotāju saskarņu novērtēšanai tiek izmantotas dažādas pētniecības disciplīnas, piemēram, psiholoģija un ergonomika. Mērķis ir optimālu darbavietu izveide, kas ir izdevīga gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem. Šādi abām pusēm izdevīgi centieni nodrošina, ka tiek sasniegts iespējami augsts darbinieku profesionālās apmierinātības, labklājības un veselības līmenis un ka uzņēmums ilgtermiņā gūst labumu no augstiem viņu darbības rezultātiem un produktivitātes. EESK iesaka, ka šādām gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem izdevīgām novērtēšanas metodēm būtu jākļūst par vispārpieņemtu standartu. Digitālā pārveide būtu jāuzrauga, veicot visaptverošus un ES finansētus uz nodarbinātību orientētus pētījumus par digitalizāciju, kas kalpo pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai. EESK ir pārliecināta, ka ilgtermiņā digitalizācija būs sekmīga tikai tad, ja Ceturtās industriālās revolūcijas sistēmas tiks veidotas efektīvi un ievērojot darba ņēmēju intereses.

---

(1)  OV C 62, 15.2.2019., 292. lpp.

(2)  OV C 434, 15.12.2017., 30. lpp.; OV C 434, 15.12.2017., 36. lpp.; OV C 237, 6.7.2018., 8. lpp.; OV C 367, 10.10.2018., 15. lpp.

(3)  OV C 288, 31.8.2017., 1. lpp.

(4)  OV C 62, 15.2.2019., 274. lpp.

(5)  Eirobarometra speciālaptauja 460, aptauju veica TNS opinion & social, 2017. gada marts.

(6)  OV C 288, 31.8.2017., 1. lpp.

(7)  OV C 434, 15.12.2017., 30. lpp.; OV C 434, 15.12.2017., 36. lpp.; OV C 237, 6.7.2018., 8. lpp.; OV C 367, 10.10.2018., 15. lpp.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Investīciju bankai “2019. gada izaugsmes pētījums: stiprāka Eiropa globālas nenoteiktības apstākļos””

(COM(2018) 770 final)

(2019/C 190/04)

Ziņotāja: Anne DEMELENNE

Apspriešanās	Eiropas Komisija, 18.2.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Ekonomikas un monetārā savienība, ekonomiskā un sociālā kohēzija
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	1.2.2019.
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	124/1/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Gada izaugsmes pētījumā (GIP) kopumā sniegts pozitīvs novērtējums par līdzšinējo ekonomikas un sociālo progresu saistībā ar ekonomikas izaugsmes, ieguldījumu un darba tirgus attīstību. Neraugoties uz atzinīgi vērtētajiem uzlabojumiem kopš 2014. gada, iesniegtie dati liecina, ka salīdzinājumā ar citām attīstītajām ekonomikām rezultāti nav bijuši iespaidīgi.

1.2.

Gada izaugsmes pētījumā norādīts uz ārēju notikumu radītajiem apdraudējumiem, bet nav ierosināti atbilstīgi pretpasākumi. Ārējiem draudiem būtu jānorāda uz nepieciešamību izstrādāt stimulu politiku izaugsmes un nodarbinātības līmeņa saglabāšanai. Tas ietekmē ES un dalībvalstu budžetus.

1.3.

Ir izšķiroši svarīgi uzlabot ražīgumu, lai saglabātu ES konkurētspēju un uzlabotu labklājību. Atzinīgi ir jāvērtē reformas, kas var sekmēt lielāku ražīgumu. Tomēr ir rūpīgi jāizvērtē iepriekš īstenotā politika, ņemot vērā dažādos līdzšinējos rezultātus, tostarp ekonomikas atlabšanas lēno tempu, nepārtrauktas bažas par ražīgumu salīdzinājumā ar konkurentiem un nestabilas nodarbinātības pieaugumu.

1.4.

GIP uzsvērts, ka augstāks ražīgums ir atkarīgs no labākas izglītības un apmācības. Tas būtu jāatbalsta sociālajiem partneriem, pilsoniskajai sabiedrībai un ar publiskā un privātā sektora ieguldījumiem, tostarp ieguldījumiem, ko atbalsta ES struktūrfondi.

1.5.

Sociālais pīlārs tiek vērtēts ļoti atzinīgi. Ir jāprecizē, kā tas tiks īstenots praksē, kā ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību un citiem Eiropas instrumentiem var nodrošināt piekļuvi līdzekļiem un kā to finansēs ES un dalībvalstu līmenī.

1.6.

Ir atsauces uz jomām, kurās ierosinātas jaunas rīcībpolitikas, tostarp taisnīga nodokļu sistēma, banku savienība un eurozonas darbība. Progress ir ļoti lēns, un priekšlikumi bieži ir visai pieticīgi. Būtu lietderīgi pilnībā iesaistīt sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību.

1.7.

Ir īsi minēta ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanas nozīme, bet tām ir veltīta tikai ļoti neliela uzmanība, ņemot vērā ar klimata pārmaiņām saistītos riskus ekonomikai, kā aprakstīts Pasaules Ekonomikas foruma ziņojumā par riskiem (1). Turklāt trūkst analīzes par ekonomikas, kas balstīta uz oglekļa risinājumiem, ārējām izmaksām. Līdz šim veiktie pasākumi klimata aizsardzības jomā joprojām ir nepietiekami. Svarīgs solis būtu gada izaugsmes pētījuma pārdēvēšana par gada ilgtspējīgas izaugsmes pētījumu. Līdztekus klimata pārmaiņu nozīmīguma atzīšanai tādējādi vienlaikus tiktu atzīta arī ierobežoto resursu ilgtspējas, vides aizsardzības un tādējādi arī ekonomikas jomas un nākamo paaudžu interešu aizsardzības nozīme.

1.8.

Daudzās jomās politikas īstenošana ir atkarīga no privātā un arī publiskā sektora finansējuma. Tas būtu jāveicina gan ar reformām, ar ko rada labvēlīgu vidi privātā sektora ieguldījumiem, gan ar atbilstīgu ES budžetu un apņemšanos īstenot “zelta likumu”(golden rule), kas ļauj no dalībvalstu budžetiem finansēt sociāli un ekonomiski produktīvus ieguldījumus, kuri neapdraud turpmāko budžeta ilgtspēju.

2.   Eiropas Komisijas vispārējās prioritātes 2019. gada izaugsmes pētījumā (GIP)

2.1.

2019. gada izaugsmes pētījums ir iestrādāts plašākā kontekstā, kas aptver 22 secīgus ekonomikas izaugsmes ceturkšņus, tādējādi paverot iespēju īstenot reformas, kas nepieciešamas, lai novērstu pieaugošo globālo nenoteiktību un iespējamos iekšējos riskus, citiem vārdiem sakot: — palielinot privātā un publiskā sektora ieguldījumus, lai sekmētu kopējās ražošanas faktoru produktivitātes pieaugumu, — nodrošinot augstas kvalitātes ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, inovācijā, izglītībā, prasmēs un infrastruktūrā, — uzlabojot ražīgumu, sociālo iekļautību un institucionālās spējas, — izmantojot labi funkcionējošus un integrētus kapitāla tirgus, — nodrošinot makrofinansiālo stabilitāti un stabilu publisko finanšu sistēmu.

3.   Vispārīgas piezīmes par Eiropas Komisijas ieteikumiem

3.1.

EESK atzinīgi vērtē apņemšanos arī turpmāk atbalstīt reformas, kuru mērķis ir palielināt augstas kvalitātes investīcijas un sekmēt ražīguma izaugsmi, iekļautību un institucionālo kvalitāti, kā arī turpināt nodrošināt makrofinansiālu stabilitāti un stabilu publisko finanšu sistēmu. Tā atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta nepieciešamība pēc ieguldījumiem izglītībā un apmācībā un vairāk ņemta vērā arī vajadzība stiprināt ES sociālo dimensiju, reaģēt uz nevienlīdzību reģionu iekšienē un to starpā, arī attiecībā uz piekļuvi izglītībai, un panākt politikas instrumentu koordināciju. Tomēr vēl jāprecizē, kā šos mērķus sasniegt, un ekonomikas snieguma novērtējums nesakrīt ar pievienotajiem datiem visās jomās; dažos punktos tajā vērojama pašapmierinātība, pārspīlējot pozitīvos elementus, un, dažos gadījumos, izsakot nepamatotus apgalvojumus par līdzšinējās politikas labvēlīgo ietekmi.

3.2.

Ir norādīts uz apdraudējumiem un neskaidrībām, tostarp izmaiņām pasaules ekonomikā, ASV tirdzniecības politikā un nenoteiktību turpmākajās attiecībās ar Apvienoto Karalisti. Lejupslīdes risks laikposmā no tuvākā līdz vidējam termiņam norāda uz nepieciešamību sagatavot stimulējošus pasākumus izaugsmes un nodarbinātības līmeņa saglabāšanai, kā to iesaka ESAO (2). Šajā nolūkā būtu jāapsver iespēja ES budžeta ietvaros izveidot makroekonomikas stabilizācijas funkciju, kas ļautu palielināt eurozonas ekonomikas noturību. Tā varētu aizsargāt pret satricinājumiem un ļaut eurozonai īstenot pozitīvu fiskālo nostāju, ko pieprasījusi EESK (3), pat ja atsevišķas dalībvalstis savu pieejamo fiskālo telpu neizmanto atbilstīgi Eiropas mērķiem.

3.3.

Pastāv arī riski, ko rada iekšpolitikas norises pēc nosacīti neapmierinošiem rezultātiem ekonomikā un sociālajā jomā kopš 2008. gada. Tas arī norāda uz to, cik svarīgi ir veikt gan šādas reformas, gan politikas pasākumus, kas veicinātu ražīguma uzlabošanos un ekonomikas izaugsmi, kā arī kohēzijas un sociālās dimensijas politikas stiprināšanu.

3.4.   Izaugsme

3.4.1.

Eiropas Savienība kopš 2014. gada ir piedzīvojusi piecus gadus ilgu ekonomikas izaugsmi, vairākām valstīm ar zemākiem ienākumiem pārsniedzot ES vidējo rādītāju. Tas zināmā mērā ir mazinājis atšķirību starp visaugstākajiem un viszemākajiem ienākumiem ES kopumā, lai gan dažas citas valstis ir atpalikušas, radot jaunas atšķirību dimensijas.

3.4.2.

Kopš 2017. gada pirmo reizi kopš krīzes sākuma visās ES dalībvalstīs ir vērojama neliela izaugsme. Tomēr izaugsme Eiropas Savienībā joprojām ir lēnāka nekā pirmskrīzes laikā un nav iespaidīga salīdzinājumā ar neseno izaugsmi citās attīstītajās ekonomikās. Eiropas Savienībai ir jāizveido arī stabilāks pamats pēc ārkārtīgi ilgās depresijas kopš 2008. gada.

3.5.   Sociālie aspekti

3.5.1.

Nodarbinātības līmenis un īpatsvars liecina par būtisku atlabšanu no pagrimuma posma pēc 2008. gada. Lai gan GIP pievienotie dati liecina, ka jaunu darbvietu radīšanas tendence ir vērsta uz augstāku prasmju līmeni, līdztekus notiek daudzu jaunizveidotu darbvietu kvalitātes pazemināšanās.

3.5.2.

Arvien biežāk darbinieki darbā tiek pieņemti ar pagaidu un nepilna darba laika līgumiem, lai gan lielākā daļa darbinieku vēlētos standarta, pilna laika līgumus (4). Laikposmā no 2008. līdz 2017. gadam nepilna darba laika darba ņēmēju īpatsvars palielinājās no 16,8 % līdz 18,7 % no kopējā nodarbināto skaita, un lielāks skaits un pieaugums bija vērojams jaunāku darba ņēmēju kategorijā. Lai gan patlaban strādā vairāk cilvēku, kopējais nostrādāto stundu skaits 2017. gadā joprojām bija nedaudz zemāks par 2008. gada līmeni (5).

3.5.3.

Kā atzīts gada izaugsmes pētījumā, to strādājošo skaits, kas pakļauti nabadzības riskam, ir augsts un vairākās dalībvalstīs vēl pieaug (2008. gadā 8,6 %, 2017. gadā – 9,6 % no strādājošajiem (6)). Augstāks kopējais nodarbinātības līmenis nav pierādījums iekļaujošai izaugsmei, lai gan nodarbinātībai būtu jābūt vēlamākai par bezdarbu.

3.5.4.

Bezdarbnieku skaitā bieži netiek ieskaitītas tādas grupas, kā piemēram, personas, kas saņem invaliditātes pabalstu (7). Tas būtu jāņem vērā ieteikumos, it īpaši saistībā ar elastīguma un drošības piedāvāšanu šādām grupām, lai atvieglotu to piekļuvi atvērtajam darba tirgum, nezaudējot tiesības uz pabalstiem.

3.5.5.

Uzmanība būtu jāpievērš arī tam, lai nodrošinātu, ka personām ar nepastāvīgiem un nestandarta darba līgumiem, piemēram, pašnodarbinātajiem, nepilna laika darba ņēmējiem un personām, kas iesaistītas platformu darbā, ir pieejama atbilstīga sociālā aizsardzība. Bažas rada arī ir personas, kuru izdevumi veselības stāvokļa vai invaliditātes dēļ iztiku var padarīt neiespējamu un kuras, uzsākot algotu darbu, dažkārt zaudē atbilstošu finansiālo pabalstu par saistītajiem izdevumiem.

3.5.6.

Komisija ierosina pielāgot sociālo aizsardzību, pamatojoties uz jaunajiem nodarbinātības veidiem. Jāatzīst, ka būs jāatrod jauni finansējuma avoti, tomēr virzību uz priekšu nodrošinās atgriešanās pie kvalitatīvām darbvietām, kas atbilst darba tirgus vajadzībām, un ilgtspējīgiem darba līgumiem, kas cilvēkiem dod tiesības uz pienācīgu sociālo aizsardzību. Tāpat nāksies cīnīties pret dažu grupu – vecāka gadagājuma un ārvalstu izcelsmes cilvēku, personu ar invaliditāti, jauniešu un sieviešu – diskrimināciju darba tirgū; daudzi no šiem cilvēkiem bieži ir augsti kvalificēti.

3.5.7.

Atsauces uz plašākas piekļuves nodrošināšanu augstas kvalitātes pakalpojumiem un vecāku (jo īpaši sieviešu) piekļuves darba tirgum uzlabošanu ir jāvērtē atzinīgi, ņemot vērā to pozitīvo ietekmi sociālās atstumtības mazināšanā, kā arī darbaspēka piedāvājuma uzlabošanā. Tāpat ir jāveicina imigrantu sociālās integrācijas atbalsta politika kā daļa no migrācijas politikas, kas atspoguļo Eiropas solidaritātes un iecietības vērtības un cilvēktiesību ievērošanu.

3.6.   Algas un ražīgums

3.6.1.

Algu pieaugums ir bijis ļoti mērens, un atšķirības starp valstīm, pat par to pašu darbu, joprojām ir būtiskas. Algu pieaugums ES kopumā ir zemāks par ražīguma pieauguma līmeni.

3.6.2.

Tas nozīmē, ka ir samazinājies algu īpatsvars nacionālajā ienākumā. Tas, cik lielā mērā ieguvumi no lielāka ražīguma ir vienmērīgi sadalīti, dažādās dalībvalstīs atšķiras atkarībā no veiksmīgu kolektīvo sarunu īstenošanas jomas un politikas, kas veicina algu pieaugumu. Lai gan lielāks ražīgums parasti būtu uzskatāms par nepieciešamo, lai gan ne vienīgo, priekšnoteikumu lielākām algām, sistemātiskā saikne starp ražīgumu (kas ir atkarīgs arī no ieguldījumiem) un algām nedrīkst novest pie tā, ka, nosakot algas, netiek ņemts vērā dzīves dārdzības pieaugums; pretējā gadījumā tas var izraisīt lielu sociālo spriedzi.

3.6.3.

Zemas algas ir arī šķērslis lielākam ražīgumam valstīs ar zemāku atalgojuma līmeni, un visaugstāk kvalificētajiem cilvēkiem tas ir stimuls meklēt darbu citur. Darbaspēka mobilitāte būtu vērtējama atzinīgi, ja tā atspoguļo indivīdu pirmo izvēli. Tā ļauj iegūt prasmes un pieredzi, ko var izmantot, atgriežoties izcelsmes valstī. Tomēr visaugstāk kvalificēto personu emigrācija ir arī atturējusi no investīcijām darbībās, kuru veikšanai vajadzīgas augsta līmeņa prasmes, un tādējādi valstis ar zemāku atalgojuma līmeni nespēj attīstīt sarežģītāku saimniecisko darbību.

3.6.4.

Vairākās dalībvalstīs (lielākoties Austrumeiropā un Centrāleiropā) atalgojuma līmenis paaugstinājās pēc minimālās algas palielināšanas un algu paaugstinājuma publiskajā sektorā. Lielāks patēriņš ir veicinājis IKP pieaugumu. Tāpat arī minimālās algas un minimālo ienākumu nodrošināšanas pasākumi kā daļa no sociālās konverģences procesa Eiropas Savienībā var būt svarīgs sociālās aizsardzības elements un palīdzēt sasniegt pienācīgu dzīves līmeni visās valstīs, vienlaikus arī sekmējot izaugsmi.

3.7.   Ražīgums un prasmes

3.7.1.

Kā parādīts 3. diagrammā, ilgstošajai depresijai pēc 2008. gada sekoja ražošanas pieauguma atpalicība no lielākajiem konkurentiem pasaules mērogā (8). Šī atpalicība ir īpaši jūtama eurozonā. Minētās atšķirības samazināšanai būs vajadzīga tādas vides attīstība, kas veicina lielākus privātos ieguldījumus, kā arī pētniecības un inovāciju izmantošanu. Šajā nolūkā būs jāizmanto arī viss ES iedzīvotāju potenciāls, līdz minimumam jāsamazina atstumtība no darba tirgus un sociālā atstumtība un jāiegulda līdzekļos, ar kuriem veicina ilgtermiņa bezdarbnieku iekļaušanu darba tirgū.

3.7.2.

Zināšanu, prasmju, kvalifikācijas, attieksmes un radošuma uzlabošana joprojām ir absolūts priekšnoteikums ražīguma paaugstināšanai. Tas veicina arī demokrātiju un ilgtspējīgu attīstību. Gada izaugsmes pētījumā ir pareizi uzsvērta ieguldījumu nozīme prasmju, izglītības un mūžizglītības attīstībā. 40 % darba devēju ziņo par grūtībām pieņemt darbā pienācīgi kvalificētu personālu. Daudziem perspektīviem darba ņēmējiem arī ir grūti izmantot kvalifikāciju savā mītnes valstī.

3.7.3.

Ir būtiski izstrādāt stratēģijas, lai paredzētu nākotnē vajadzīgās prasmes, kā arī izstrādāt pienācīgas prasmju atzīšanas sistēmas un nodrošināt, ka izglītība un apmācība atbilst nodarbinātības vajadzībām. Atbalsts darba devējiem tādu pieejamo darbinieku atlasē, kuriem ir atbilstošas prasmes un kvalifikācija, būtu jānodrošina arī ar ieguldījumiem atbalsta dienestos, lai novērstu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, jo īpaši diskriminētajās grupās, piemēram, personu ar invaliditāti vai migrantu izcelsmes cilvēku vidū, un lai sniegtu atbalstu augstākas izglītības ieguves turpināšanai (9). Uz darba devējiem gulstas būtiska atbildība nodrošināt un veicināt prasmju un kvalifikācijas paaugstināšanu – dažādās dalībvalstīs tas ļoti atšķiras –, un veiksmīgu stratēģiju izstrāde un īstenošana nav iedomājama bez sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības, izglītības iestāžu un mācību uzņēmumu pilnīgas līdzdalības. GIP arī norādīts – lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, ir vajadzīgi atbilstoši ieguldījumi, kuros būtu jāiekļauj publiskie ieguldījumi, ko atbalsta Eiropas Savienība, gan izmantojot konkrētai valstij adresētus ieteikumus, gan ar pienācīgu struktūrfondu līdzdalību un to investīciju plānu.

3.8.   Klimata pārmaiņas

3.8.1.

GIP ir ļoti neskaidri un pārāk vāji ir atspoguļots klimata pārmaiņu radītais apdraudējums un ES progress Parīzes mērķu īstenošanā. Salīdzinājumā ar “Ziņojumu par globālajiem riskiem” (10), kas 2019. gada janvārī tika iesniegts Pasaules Ekonomikas foruma dalībniekiem, klimata pārmaiņu ietekmei uz izaugsmi un ekonomiku ir veltīta samērā neliela uzmanība. Pretēji tam, “Ziņojumā par globālajiem riskiem”norādīts, ka trīs (!) galvenie draudi pasaules ekonomikai ir saistīti ar klimata pārmaiņām un pārāk piesardzīgo politikas rīcību ekonomikas dekarbonizācijas jomā. Tāpēc klimata aizsardzība vairs nav jautājums par vides aizsardzību, bet gan eksistenciāls priekšnoteikums ekonomikas izdzīvošanai. Bloomberg NEF izstrādātie regulārie ziņojumi liecina, ka ieguldījumi tīrā enerģijā kopš 2011. gada ir samazinājušies (11). ES nevar pretendēt uz vadošo lomu pasaulē ne šajā jomā, ne inovācijās, kuru rezultātā tiek samazinātas siltumnīcefekta gāzu emisijas.

3.8.2.

Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā uzsvērts, ka ir steidzami jārīkojas, lai ierobežotu klimata pārmaiņas, kuras pēc trim gadiem var kļūt neatgriezeniskas. Arī visos pārvaldības līmeņos jābūt pieejamam budžetam (gan valsts, gan privātajiem ieguldījumiem), lai modernizētu un dekarbonizētu rūpniecību, transportu un enerģētikas jomu.

3.8.3.

Tas ir ieteicams, raugoties arī no fiskālās politikas viedokļa, ņemot vērā mūsdienu ekonomikas ārkārtīgi augstās ārējās izmaksas. Tomēr gada izaugsmes pētījumā šis jautājums principā nav izskatīts, lai arī Komisija gandrīz vienlaicīgi ar gada izaugsmes pētījumu ir publicējusi datus, kas liecina, ka tieši ar klimatu saistītas katastrofas 2017. gadā radīja zaudējumus 283 miljardu EUR apmērā (12). EESK ir vairākkārt norādījusi: Starptautiskais Valūtas fonds lēš, ka tiešās un netiešās subsīdijas uz oglekli balstītai enerģijas ražošanai Eiropas Savienībā sasniedz 330 miljardus ASV dolāru gadā. Tāpēc tā ir gada izaugsmes pētījuma nepilnība, ka netiek risināts jautājums par ārējo izmaksu internalizāciju un nav veltīta uzmanība diskusijai par konceptu “ne tikai IKP”.

3.9.   Ieguldījumi

3.9.1.

Ieguldījumiem ir izšķiroša nozīme darba ražīguma pieauguma nodrošināšanā. Šī problēma Eiropas Savienībai jārisina steidzami, ņemot vērā, ka tā atpaliek no galvenajiem konkurentiem svarīgākajās modernāko tehnoloģiju nozarēs un zemu oglekļa emisiju tehnoloģiju izstrādē. Ekonomika, kas nemitīgi uzlabojas, ir neatņemams pamats, lai finansētu sociālā nodrošinājuma un veselības aprūpes pakalpojumus tādā līmenī, kā to vēlas Eiropas iedzīvotāji. Labklājības, sociālās kohēzijas un sociālā taisnīguma veicināšana ir pilnībā saderīga ar ekonomikas izaugsmi un ražīguma pieaugumu (13).

3.9.2.

EESK atkārtoti pauž nostāju, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu pielikt lielākas pūles, lai novērstu šķēršļus, kas kavē ieguldījumus, un radītu ieguldījumiem labvēlīgu vidi. Ieguldījumu iespējas varētu pavērt Enerģētikas savienības izveides pabeigšana, digitālā vienotā tirgus stratēģija un rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku. Būtu jāapsver arī jaunas iespējas vidi saudzējošiem ieguldījumiem, kas veicinātu klimata pārmaiņu ierobežošanu.

3.9.3.

Arī starptautiskie tirdzniecības nolīgumi varētu nodrošināt ekonomikas izaugsmes stimulēšanas iespējas. Šā jautājuma risināšana ir īpaši steidzama, ņemot vērā apdraudējumu, ko rada Apvienotās Karalistes iespējamā izstāšanās no ES un tirdzniecības konflikti, kuros iesaistīta ASV. Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta uz noteikumiem balstīta starptautisko ekonomisko attiecību sistēma, ko papildina sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumiem. Tiem būtu jātiecas uz minimāliem tarifu līmeņiem, pienācīgi ņemot vērā cilvēktiesības, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) standartus, kā arī valstu tiesības pildīt regulatīvo funkciju sabiedrības interesēs.

3.9.4.

GIP nav paustas bažas par ieguldījumu līmeni, apgalvojot, ka pēc 2008. gada konstatētais trūkums ir gandrīz novērsts. Ieguldījumi (ar to domājot bruto pamatkapitāla veidošanu) 2018. gadā bija plānoti 20,6 % apmērā no IKP salīdzinājumā ar 22,5 % 2007. gadā un 19,4 % 2014. gadā (14). Tāpēc šis skaitliski izmērītais ieguldījumu trūkums ir nedaudz samazinājies, bet nav novērsts.

3.9.5.

Ieguldījumu līmenis joprojām ir zems, salīdzinot ar ASV un Dienvidkoreju – dažām ES dabiskajām konkurentēm inovāciju jomā. Līmenis joprojām ir īpaši zems daudzās valstīs ar zemākiem ienākumiem un valstīs, kuras pēc 2008. gada ir saskārušās ar vislielāko lejupslīdi.

3.9.6.

Gada izaugsmes pētījumā atbalstītas vairākas sociālo ieguldījumu jomas, tostarp veselības aprūpe, ilgtermiņa aprūpes sistēmas un valsts mājokļi. EESK jau ir norādījusi uz daudzējādo pozitīvo ietekmi, ko rada pārdomāti plānoti, efektīvi un lietderīgi uz nākotni vērsti sociālie ieguldījumi, kuri būtu jāuzskata nevis par izdevumiem, bet gan par ieguldījumiem Eiropas izaugsmē un nodarbinātības potenciālā (15). Šo mērķu īstenošanai jāatvēl vieta publiskajiem izdevumiem.

3.9.7.

Investīciju plāns Eiropai ir atzinīgi novērtēts kā līdzeklis, ar ko atbalstīt ieguldījumus, kas orientēti uz ES politikas prioritātēm. Taču piešķirtie resursi ir bijuši ierobežoti, un kopumā ar tiem ir pieticis tikai tam, lai saglabātu, nevis palielinātu kopējo EIB kredītu apjomu (16). Tas 2017. gadā faktiski bija par 7 % zemāks nekā vidējais līmenis 2013.–2016. gadā (17).

3.9.8.

Ir vajadzīga pieeja, kas nodrošinās pienācīgi finansētu ieguldījumu programmu, ietverot arī līdzekļus no ES budžeta un izmantojot dalībvalstu budžetu atbalstu. Šādi Eiropas Savienībai būs labākas iespējas īstenot pasludinātos mērķus, proti, atbalstīt MVU attīstību, ieguldījumus jaunās tehnoloģijās, lai veicinātu vēlamo zaļo pārveidi, un ieguldījumus izglītības un prasmju līmeņa paaugstināšanā un sociālo apstākļu uzlabošanā. EESK jau iepriekš ir norādījusi, ka ar elastību, kas pašlaik ir atļauta stabilitātes un izaugsmes paktā (SIP), nepietiek, un, lai nodrošinātu parādu ilgtspēju, ES līmenī būtu jāuzsāk debates par pilnvērtīgu noteikumu, kuru parasti dēvē par “līdzsvarota budžeta normu”un ar kuru no SIP piemērošanas jomas izslēdz publiskos ieguldījumus, kas sniedz pievienoto vērtību (18).

3.10.   Parāds

3.10.1.

Kā teikts iepriekšējā atzinumā (19), EESK piekrīt gada ietekmes novērtējumā paustajām bažām, ka augsts valsts un privātā sektora parāda līmenis ir pastāvīgas neaizsargātības avots, it īpaši eurozonā. Valsts kopējais parāds ir samazinājies no maksimālā līmeņa 88,1 % apmērā no IKP 2014. gadā līdz 81,4 % no IKP 2018. gadā, un tas joprojām ir krietni virs 2008. gada līmeņa un krietni pārsniedz mērķa 60 % no IKP. Tomēr starptautiski salīdzinājumi liecina, ka valsts parāda līmenis, kas pārsniedz 60 % no IKP, ne vienmēr ir saistīts ar lēnāku ekonomikas izaugsmi. Samazināt valsts parādu šķiet vieglāk straujas ekonomikas izaugsmes apstākļos. Tāpēc vislabākā aizsardzība pret apdraudējumu, kas saistīts ar augstu parāda līmeni, ir pilnīga ekonomikas izaugsmes atjaunošana, īstenojot anticiklisku makroekonomikas politiku. Turklāt izaugsmei labvēlīga fiskāla konsolidācija uzplaukuma periodā var palīdzēt novērst negatīvu tirgus reakciju sliktos laikos.

3.10.2.

Privātā sektora parāds pēdējos gados ir samazinājies, tomēr lielākajā daļā ES dalībvalstu tas joprojām ir augstāks par līmeni pirms euro ieviešanas. Mājsaimniecību un uzņēmumu aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana ir mazāk ilgstoša un sāpīga, kad ekonomikas izaugsme ir strauja. Lai novērstu ekonomikas krīzes, ir cieši jāuzrauga un ar normatīviem līdzekļiem jānovērš eurozonas ekonomikas destabilizācija ar prociklisku mājokļu tirgu.

3.10.3.

Līdzvērtīgi vissekmīgākajai ekonomikai samazināt parādus palīdz augstas kvalitātes iestādes. Tās nodrošina produktu, pakalpojumu, finanšu un darba tirgu, efektivitāti, palīdz panākt atbilstīgu valsts pārvaldes kvalitāti, un atbalsta pienācīgas pensijas, konkurenci un nodokļu politiku.

3.11.   Banku savienība

3.11.1.

Ja pašreizējie priekšlikumi par banku savienību tiktu īstenoti, tie nebūtu pietiekami, ja tos salīdzinātu ar iepriekšējo finanšu krīžu pieredzi. Būtu jāveic pasākumi, ar ko nodrošina, ka aizvien plašākie kapitāla tirgi tiek pienācīgi uzraudzīti, lai nepieļautu tādus toksiskus vērtspapīros pārvērstus produktus Eiropas kapitāla tirgos, kuri var veicināt nākamo finanšu krīzi. Eiropas Savienības uzraudzības iestādēm ir jānodrošina, ka kapitāla tirgu savienība nepaātrina kapitāla aizplūšanu no atsevišķām dalībvalstīm finanšu tirgus stresa apstākļos. Lai nodrošinātu labvēlīgākus finansēšanas nosacījumus reālajai ekonomikai, ir jāvājina negatīvais apburtais loks starp bankām un valsts procentu likmēm. Šajā sakarā divas neatņemamas sastāvdaļas ir Eiropas noguldījumu apdrošināšana un pienācīga atbalsta nodrošināšana ar Eiropas Stabilizācijas mehānismu vienotajam noregulējuma fondam. Pirms ieviest Eiropas noguldījumu apdrošināšanu, iesaistīto banku bilances vislielākā iespējamā un īstenojamā mērā ir jāatbrīvo no ieņēmumus nenesošiem aizdevumiem.

3.12.   Eurozonas reformas

3.12.1.

Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) padziļināšana būtu jāīsteno ar lielāku iztēli un sparu. Ar priekšlikumiem par EMS reformu un tās pārvaldību pašlaik nepietiek, lai aizsargātos pret asimetrisku satricinājumu riskiem. Iepriekšējā vienpusējā (tikai parādnieka veiktā) tekošā konta līdzsvarošana ir kaitējusi eurozonas kopējam IKP, palēninot tās atveseļošanos pēc 2008. gada. Lai dotu bijušajām tekošā konta deficīta valstīm vairāk iespēju paplašināt savu ekonomiku (fiskālās un ārējās bilances ziņā), tekošā konta pārpalikuma valstīm vajadzētu būt motivētām ne tikai veikt vairāk ieguldījumu, bet arī palielināt algas un sociālos pabalstus, lai atbalstītu privāto patēriņu.

3.12.2.

EESK mudina Eiropas valstu vadītājus paātrināt reformu īstenošanu attiecībā uz EMS, banku savienību un kapitāla tirgu savienību. Tomēr, kamēr eurozonai nav kopīga budžeta, kas var radīt pozitīvu fiskālo nostāju attiecībā uz eurozonu kopumā, jebkuras turpmākās lejupslīdes laikā joprojām būs nepieciešama monetāra stimulēšana. Ņemot vērā ECB aktīvu iegādes programmu paredzamo beigšanos 2018. gada beigās, mēs iesakām ECB apsvērt tādu aktīvu iegādes programmu, kuru var nekavējoties aktivizēt recesijas laikā, ja fiskālo stimulu plāns neizdodas. Programmai vajadzētu būt orientētai uz reālo ekonomiku un klimatam labvēlīgiem ieguldījumiem.

3.13.   Taisnīga nodokļu sistēma

3.13.1.

Ņemot vērā Eiropas Komisijā notiekošās diskusijas par to, ka nodokļi varētu kļūt par jautājumu, ko izlemj ar kvalificētu balsu vairākumu, EESK turpina atbalstīt uzsvaru uz taisnīgu nodokļu politiku, ņemot vērā katra indivīda spēju sniegt ieguldījumu. Saskaņā ar iepriekšējiem atzinumiem EESK atbalsta plaši atzītas kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes izstrādi, jo tas ir līdzeklis, ar ko stiprināt vienoto tirgu, vienkāršojot lielāko uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem, un cīnīties pret nodokļu agresīvu plānošanu (20). Tā arī atzinīgi vērtē nodokļu iniciatīvas digitālās ekonomikas jomā, uzskatot, ka ir ļoti svarīgi izstrādāt jaunus globāli pieņemamus principus par to, kā piesaistīt uzņēmumu peļņu ES dalībvalstij atbilstoši vērtības radīšanai un attiecīgi aplikt to ar nodokļiem (21). Atbilstoši saviem iepriekšējiem atzinumiem (22) EESK atzinīgi vērtē arī to, ka gada izaugsmes pētījumā ir uzsvērta cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu agresīvu plānošanu.

3.14.   Strukturālās reformas

3.14.1.

Gada izaugsmes pētījumā vēlreiz uzsvērts, cik nozīmīgas ir strukturālās reformas, kas tiek uzskatītas par noderīgām, lai radītu darbvietas un samazinātu parāda līmeni. Tomēr joprojām nav skaidrs, ko īsti nozīmē “strukturālā reforma”, tāpēc ir grūti interpretēt apgalvojumus, ka iepriekšējām reformām ir bijusi acīmredzami pozitīva ietekme. EESK iepriekšējos atzinumos ir atbalstījusi strukturālas reformas, kas vērstas uz sociālo un ekonomikas attīstību: vairāk un labākām darbavietām, uzlabotu piekļuvi darba tirgum, izglītību, apmācību un prasmju apguvi, ilgtspējīgu izaugsmi, pārvaldes un iestāžu kvalitāti un vides ilgtspēja (23). Tā ir norādījusi, ka šādām reformām būtu jāatbilst konkrētās valsts vajadzībām, tām būtu jāsaskan ar valsts reformu programmām, kas paredzētas labklājības uzlabošanai, un tām būtu nepieciešams demokrātisks atbalsts, nevis vienāda pieeja visām dalībvalstīm (24).

3.14.2.

Nesenie pieticīgās izaugsmes rādītāji un norises darba tirgū liek uzdot jautājumus par ieguvumiem no dažām iepriekšējām rīcībpolitikām, ko ieviesa kā “strukturālas reformas”. Nodarbināto skaits ir pieaudzis atbilstīgi pieaugošajam pieprasījumam, bet bieži vien pasliktinās darba kvalitāte un palielinās darba tirgus segmentācija.

3.14.3.

Iepriekšējo “strukturālo reformu”rezultāti joprojām ir pretrunu pilna joma. Daži novērtējumi ir bijuši pozitīvi, un darba devēji ziņoja, ka viņi ir zināmā mērā apmierināti ar reformām darba tirgū (25). Tomēr ir arī daudz publikāciju, kas liek nopietni šaubīties par Eiropas Komisijas iepriekšējiem ieteikumiem attiecībā uz darba tirgus politiku (26). Piemēram, ESAO Jaunajā nodarbinātības stratēģijā tagad, pamatojoties uz “jauniem pierādījumiem”, apgalvots, ka valstīm, kurām ir politika un iestādes, kas veicina darba kvalitāti, darba kvantitāti un lielāku iekļautību, ir labāki rezultāti nekā tām, kurās uzmanība galvenokārt koncentrējas uz tirgus elastības palielināšanu (vai saglabāšanu) (27).

3.14.4.

EESK atkārtoti norāda uz savu novērojumu, ka konkrēta reformas pasākuma veiksme vai neveiksme bieži izpaužas vairāk nekā pēc pieciem gadiem (28). Būtu jānovērtē iepriekšējo rīcībpolitiku, kas tika ieviestas kā “strukturālas reformas”, ietekme, pamatojoties uz pierādījumiem un visaptveroši iesaistot sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību. Tas būtu pamats turpmākiem ieteikumiem politikas jomā (29).

3.15.   Eiropas sociālo tiesību pīlārs

3.15.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta sociālā pīlāra svarīgā nozīme, un atkārto, ka tas ir steidzami jāīsteno, ņemot vērā slikto ekonomikas un sociālo sniegumu daudzās valstīs kopš 2008. gada.

3.15.2.

Sociālais pīlārs būtu pilnībā jāiekļauj Eiropas pusgadā. Tam nevajadzētu būt tikai pielikumam. Pievienotajā rezultātu tabulā norādīts turpmākā uzdevuma mērogs, ja ES vēlas sasniegt “sociālo triju A reitingu”. Skaidri redzams, ka pieņemams ienākumu, dzīves standartu, sociālā nodrošinājuma, labklājības nodrošināšanas, iegūtās izglītības un digitālās piekļuves līmenis nav pilnībā sasniegts visās dalībvalstīs (30).

3.15.3.

Sociālo tiesību pīlārs būtu jāizmanto kā līdzeklis, lai mērītu ieteikumus dalībvalstīm. Pīlāra 20 principi jāizmanto kā rādītāji, ar ko novērtē, cik sekmīgi valstis savu apņemšanos īstenot sociālo pīlāru ir integrējušas savā ekonomikas politikā.

3.15.4.

Tas arī norāda uz vajadzību pēc atbilstīga finansējuma, tostarp ES līmeņa iemaksām. Ieguldījumu var dot gan ES ieguldījumu plāns, ja tas ir pienācīgi finansēts, gan ES kohēzijas politika, saskaņojot tos ar konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem. Tas nozīmē, ka stabilitātes un izaugsmes paktā ir jāpieļauj pienācīgs elastīgums. Kā norādīts vienā no iepriekšējiem atzinumiem, tas nozīmē arī nepārtrauktu pienācīgu kohēzijas politikas finansēšanu no ES budžeta (31).

3.15.5.

Būtu arī rūpīgi jāapsver Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker 2017. gada runā par stāvokli Eiropas Savienībā paustais priekšlikums par Eiropas Darba iestādi. Tas palīdzētu nodrošināt ES darba un sociālā nodrošinājuma tiesību efektīvu īstenošanu un cīnīties pret negodīgu konkurenci.

3.15.6.

Sociālajam pīlāram pievienotā rezultātu tabula būtu jāizmanto gan kā vadlīnijas politikas ieteikumiem, gan arī kā paraugs līdzīgai analīzei par atsevišķu valstu sniegumu vides un klimata pārmaiņu politikas īstenošanā, lai arī šo politiku varētu izvērtēt tikpat nopietnā līmenī.

3.15.7.

Ņemot vērā ilgtspējīgas, tas ir, ekonomiski, ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgas, izaugsmes svarīgumu, gada izaugsmes pētījums būtu jāpārdēvē par gada ilgtspējīgas izaugsmes pētījumu.

3.16.   Sociālo partneru loma Eiropas pusgadā

3.16.1.

Dalībvalstu valdībām, sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir jāvienojas par būtiskām nacionālām reformām, kas ir vislabāk piemērotas tam, lai šo valstu ekonomika varētu saglabāt vai paaugstināt valsts iedzīvotāju dzīves līmeni. Tādēļ būtu jāiekļauj arī par ES pusgadu atbildīgo vietējo amatpersonu, valstu fiskālo jautājumu padomju, valstu produktivitātes padomju un valstu sociālo un ekonomikas lietu komiteju ieguldījums. Nozīmīga loma šajā jomā var būt arī EESK locekļiem.

---

(1)  Pasaules Ekonomikas foruma ziņojums par globālajiem riskiem, 2019.

(2)  ESAO ekonomikas perspektīva, 2018. gada novembris: galvenā ekonomista “Ievadraksts” un “Makroekonomiskās situācijas vispārējs novērtējums”, 43.–46. lpp.

(3)  EESK atzinums par eurozonas ekonomikas politiku (2018) (OV C 62, 8.6.2018., 312. lpp.).

(4)  COM(2018) 761 final, 14. lpp.

(5)  COM(2018) 761 final, 14. lpp.

(6)  COM(2018) 761 final, 41. lpp.

(7)  Eiropas Komisijas vienotajā nodarbinātības ziņojumā par 2018. gadu norādīts, ka Eiropas Savienībā ir nodarbināti tikai 47,4 % darbspējīga vecuma personu ar invaliditāti.

(8)  COM(2018) 770 final, 6. lpp.

(9)  Eiropas Komisijas 2018. gada vienotajā nodarbinātības ziņojumā norādīts, ka priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas iespēja personu ar invaliditāti vidū ir par 10,3 procentpunktiem lielāka nekā personu bez invaliditātes vidū (pamatojoties uz 2015. gada rādītājiem), un iespēja, ka personas ar invaliditāti iegūst terciāro izglītību, ir par 13,6 procentpunktiem mazāka salīdzinājumā ar personām bez invaliditātes (pamatojoties uz 2015. gada rādītājiem).

(10)  Pasaules Ekonomikas foruma ziņojums par globālajiem riskiem, 2019.

(11)  BloombergNEF – Ieguldījumu tendences tīras enerģijas jomā (Clean Energy Investment Trends), 2018. gada 3. ceturksnis.

(12)  COM(2018) 773 final.

(13)  EESK atzinums par eurozonas ekonomikas politiku (2017) (OV C 173, 31.5.2017., 33. lpp.).

(14)  AMECO datubāze.

(15)  EESK atzinums par tematu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra finansējums”(OV C 262, 25.7.2018., 1. lpp.).

(16)  ECA atzinums “ESIF: priekšlaicīgs priekšlikums pagarināt darbības termiņu un izvērst” (EFSI: an early proposal to extend and expand), 21. lpp.

(17)  EIB, 2017. gada statistikas pārskats (Statistical Report 2017).

(18)  EESK atzinums “Eurozonas ekonomikas politika (2017)”, 3.4. punkts (OV C 81, 2.3.2018., 216. lpp.).

(19)  EESK atzinums par eurozonas ekonomikas politiku (2018) (OV C 197, 8.6.2018., 33. lpp.).

(20)  EESK atzinums “Priekšlikums Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB)”(OV C 434, 15.12.2017, 58. lpp.).

(21)  EESK atzinums “Digitālās ekonomikas jomā starptautisku uzņēmumu gūtās peļņas aplikšana ar nodokli”(OV C 367, 10.10.2018., 73. lpp.).

(22)  EESK atzinums “Godīgai konkurencei un ekonomikas izaugsmei labvēlīga nodokļu sistēma”(OV C 434, 15.12.2017., 18. lpp.).

(23)  Piemēram, darījumdarbības vides uzlabošana, finansējums uzņēmumiem un pētniecības un izstrādes izdevumiem; uzņēmumu, nozaru un tautsaimniecības produktivitātes paaugstināšana; atbalsts labas kvalitātes un augstāk atalgotu darbvietu izveidei un vienlaicīgi centieni samazināt pagaidu un nestabilu, zemāk atalgotu darbvietu skaitu; koplīgumu slēgšanas un tajā nodrošināmās sociālo partneru autonomijas, kā arī vietējā, reģionālā un Eiropas līmeņa sociālā dialoga stiprināšana; publiskās pārvaldes iestāžu reformas ar mērķi paaugstināt to efektivitāti, lai tās spētu labāk veicināt ekonomisko un sociālo attīstību un kļūtu sabiedrībai pārredzamākas; atbalsts kvalitatīvām darba ņēmēju izglītības un apmācības sistēmām ar mērķi visām sociālajām grupām nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un pozitīvus rezultātus.

(24)  EESK atzinums par tematu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra finansējums”(OV C 262, 25.7.2018., 1. lpp.), 2.5. punkts.

(25)  ECB, struktūrpolitika eurozonā (Structural policies in the euro area).

(26)  A. Piasna & M. Myant (eds) Myths of Employment Deregulation: How it neither creates jobs nor reduces labour market segmentation, Brisele, EAI, 2017.

(27)  Labas darbavietas visiem mainīgā nodarbinātības vidē, ESAO nodarbinātības stratēģija (Good Jobs for All in a Changing World of Work, The OECD Jobs Strategy), 8. lpp.

(28)  EESK atzinums par tematu “REFIT programma”(OV C 62, 14.7.2019., 121. lpp.).

(29)  EESK atzinums par tematu “Reformu atbalsta programma”(OV C 62, 15.2.2019., 121. lpp.).

(30)  EESK atzinums “Eiropas sociālo tiesību pīlāra finansējums”(OV C 262, 25.7.2018., 1. lpp.).

(31)  EESK atzinums par daudzgadu finanšu shēmu pēc 2020. gada (OV C 440, 6.12.2018., 106. lpp.).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai nolūkā turpināt teritoriālās sadarbības programmas “PEACE IV (Īrija–Apvienotā Karaliste)” un “Apvienotā Karaliste–Īrija (Īrija–Ziemeļīrija–Skotija)”, ņemot vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības”

(COM(2018) 892 final – 2018/0432 (COD))

(2019/C 190/05)

Ziņotāja: Jane MORRICE

Apspriešanās	Eiropas Parlaments, 14.1.2019. Eiropas Savienības Padome, 15.1.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 178. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	102/1/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Brexit sarunās notiekošās sarežģītās debates par Apvienotās Karalistes un Īrijas robežu liecina, ka ES centieni arī pēc AK izstāšanās no Eiropas Savienības atbalstīt Ziemeļīriju un īstenot programmu PEACE un Interreg programmas ir ne tikai būtiski, bet arī ļoti nozīmīgi.

1.2.

EESK ļoti atzinīgi vērtē priekšlikumu pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES turpināt ES programmu PEACE Ziemeļīrijā un Īrijas robežapgabalos. EESK atzinīgi vērtē to, ka atbalsts miera procesam ir ES prioritāte, un atzīmē, ka programma PEACE ir būtiski sekmējusi miera saglabāšanu reģionā. Šis vērtējums sakrīt ar Eiropas Parlamenta 2018. gada septembra secinājumiem (1), kuros programma PEACE raksturota kā paraugs pārējai pasaulei.

1.3.

Turklāt, tā kā Brexit izraisītajai politiskajai, ekonomiskai un sociālajai nenoteiktībai ir destabilizējošs raksturs, pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem ir svarīgi, ka ES, izmantojot tai raksturīgo “augšupējo” pieeju miera veidošanai un konfliktu risināšanai, arī turpmāk dara visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka Ziemeļīrijā ne tikai nesākas jauni konflikti, bet arī turpinās izlīguma process.

1.4.

Eiropas Miera un izlīguma programma (PEACE) ir vērtīgākais un sekmīgākais miera veidošanas instruments, ko Eiropas Savienība izmantojusi konflikta situācijā. Saskaņā ar programmu PEACE, kas tika izveidota, reaģējot uz 1995. gada pamieru Ziemeļīrijā, 24 gadu laikā kopš tās izveides vairāk nekā 2 miljardi euro ir ieguldīti kopienu, pārrobežu un citos izlīguma projektos.

1.5.

Visas Lielās piektdienas / Belfāstas nolīgumu parakstījušās puses uzskata, ka programma PEAC” būtiski sekmē miera procesu, un šī programma ir unikāla, jo tā ir daudz tālejošāka nekā visi citi ES pasākumi, kas tiek īstenoti tās teritorijā. Šī programma ieinteresētās personas no Apvienotās Karalistes un Īrijas apvieno ES paspārnē ar vienu vienīgu mērķi nosargāt miera procesu un veicināt miera veidošanu reģionā un citviet.

1.6.

Tā kā Brexit procesa un Apvienotās Karalistes iespējamās izstāšanās dēļ ir jārīkojas steidzami, Eiropas Savienībai ir jāreaģē, lai nosargātu miera procesu, kam jāatbilst jaunajām reģiona vajadzībām laikposmā pēc Brexit. Paužot atbalstu programmas PEACE un pārrobežu iniciatīvas Interreg programmu turpināšanai, ES sper nozīmīgu soli pareizajā virzienā. Šī apņemšanās saprotamu iemeslu dēļ ir pamats būtiskai daļai atbalsta, ko ES sniedz šim reģionam, taču var un vajag darīt vairāk.

1.7.

Steidzamākās vajadzības – gan Brexit sarunu laikā, gan pēc tām – kļūs redzamas, ja pieaugs saspīlējums kopienu attiecībās un gan uz ielas, gan pie robežas pieaugs domstarpības starp tiem, kas ir lojāli Apvienotās Karalistes valdībai, un tiem, kuri ir lojāli Īrijas valdībai. ES “labas gribas” žests varētu būt apņemšanās nākamajā posmā palielināt ES finansējumu programmai PEACE un Belfāstā izveidot Eiropas Miera un izlīguma centru, kā ierosināts iepriekšējos EESK/EP/Eiropas Komisijas ziņojumos (2). Tas konkrēti liecinātu par to, ka ES ir apņēmības pilna ilgtermiņā atbalstīt miera procesu.

2.   Vispārīga informācija

2.1.

Apzinoties, ka stāvoklis Ziemeļīrijā ir sarežģīts un bīstams, pirmās programmas PEACE veidotāji vēlējās radīt visaptverošu instrumentu, ar ko var mēģināt nojaukt barjeras starp naidīgām un sašķeltām kopienām. Programma PEACE, kas tika radīta, apspriežoties ar ieinteresētajām personām no politikas veidošanas, pārvaldes un brīvprātīgā darba jomas, ir augšupēja koncepcija, kura aktīvi uzrunā visneaizsargātākos sabiedrības slāņus, tostarp bērnus, sievietes, konfliktā cietušos un konflikta dalībniekus.

2.2.

Saskaņā ar programmu PEACE 1 tika īstenota virkne pasākumu, lai izveidotu vietējās organizācijas, kam jāsadarbojas ar “ar pretējo pusi”, jo lielākās ES līdzekļu daļas kontrole un sadale bija uzticēta vietējām grupām un padomēm. Ar programmu PEACE tika stimulēti projekti, kas vērsti uz miera veidošanu, konfliktu risināšanu, kopīgas izpratnes panākšanu, traumu dziedēšanu un samierināšanos ar pagātnes mantojumu. Ar programmu PEACE gūti daudzi panākumi, un nenovērtējams ir tās devums centienos bruģēt ceļu uz 1998. gada miera nolīgumu. Programmu PEACE pašlaik pārvalda Īpašā ES programmu struktūrvienība (SEUPB), kas ir Apvienotās Karalistes / Īrijas pārrobežu organizācija, kura izveidota saskaņā ar nolīgumu un kura piešķir visus miera procesam un pārrobežu sadarbībai atvēlētos ES līdzekļus.

2.3.

Programmas PEACE turpināšana ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu, ka reģionā, saskaroties ar sašķeltās lojalitātes radītajām problēmām, kas pēc Brexit varētu saasināties, atkal nerodas konflikts, par kura iespējamību liecina sarunu laikā vērojamais saspīlējums. Programmas PEACE turpināšana tik būtiska nav bijusi kopš 1998. gada. Atzinīgi vērtējama apņemšanās Brexit sarunās ievērot Lielās piektdienas / Belfāstas nolīgumu un nodrošināt, ka netiek atjaunota “stingra robeža”, un programma PEACE var būtiski atbalstīt pārejas procesu. Īrijas robežas jautājums ir visproblemātiskākais Brexit aspekts pašlaik notiekošajās sarunās un būs tāds arī pēc šīm sarunām, un tāpēc būtiska un nozīmīga loma ir programmai PEACE un pārrobežu iniciatīvas Interreg programmām, kā arī pastāvīgam Apvienotās Karalistes un Īrijas dialogam.

3.   Vispārīgi ieteikumi

3.1.

Domājot par jaunu iniciatīvu (PEACE Plus) laikposmam pēc 2020. gada, būtu jāapsver, kā programmu varētu pilnveidot. Uzlabojumus var veikt piecās nozīmīgās jomās.

3.1.1.

Lielāks uzsvars uz visas kopienas aptverošiem centieniem veidot visiem kopēju sabiedrību. Par prioritāti būtu jānosaka arī lielāks atbalsts integrētai izglītībai, kā arī plašsaziņas līdzekļiem un pārrobežu apmaiņai kultūras un sporta jomā. Turklāt, kā liecina daudzie “miera” mūri, kas nodala sašķeltas sabiedrības, prioritāri būtu jāatbalsta sabiedrības virzīti pasākumi, kuru mērķis ir fiziskās un sociālās vides uzlabošana.

3.1.2.

Atbalsts “vienas identitātes” projektiem būtu jāpiešķir tikai nošķirtu kopienu uzticēšanās vairošanai, ja šādi projekti patiešām ir pakāpiens virzībā uz saskarsmi ar “pretējo pusi”. Kā uzskata kāds labi informēts komentētājs, dažas problēmas, kas rodas saistībā ar programmas PEACE finansējumu, ir izskaidrojamas ar to, ka “pārāk daudz tiek dots, bet pārāk maz tiek prasīts”.

3.1.3.

Ar programmu PEACE saistītie komunikācijas pasākumi neatbilst pamatprasībām, proti, tie nenodrošina, ka iedzīvotāji ir pietiekami informēti par ES lomu. Īpašā ES programmu struktūrvienība (SEUPB) cenšas šo nepilnību novērst, bet Eiropas Komisijai, valdību departamentiem, ietekmes veidotājiem un citiem būtu jāveltī vairāk pūļu, lai atzītu, skaidrotu un atzinīgi novērtētu ES lomu, izmantojot tādu pazīšanas zīmi kā “Baltā dūja”, kas simbolizē ES finansētos PEACE projektus.

3.1.4.

Vajadzīgas skaidras uzraudzības un novērtēšanas procedūras, lai nodrošinātu, ka rezultāti tiek vērtēti, ņemot vērā to transformējošo raksturu, nevis ekspertu spēju kaut ko ieteikt tikai ķeksīša pēc. Dažas mazas grupas kopienās, kurām ir visvairāk vajadzīgs atbalsts, norādījušas, ka ES finansējums nav “ieguldāmo pūļu vērts” un ka tā iegūšanai tērējamo vērtīgo cilvēkresursu apmērs ir tik liels, ka to šīs grupas nevar atļauties.

3.1.5.

Eiropas Parlamenta 2018. gadā pieņemtā rezolūcijā (3) pausts viedoklis, ka programma PEACE varētu būt ES modelis, kas būtu jāpopularizē, lai panāktu ilgstošu mieru citviet Eiropā un pasaulē. Līdzīgs viedoklis izskan EESK atzinumā, kurā ierosināts virzīties uz globālu miera veicināšanas stratēģiju ES vadībā un izveidot Eiropas miera ceļu, kas sniedzas no Ziemeļīrijas līdz Nikosijai. Šis ceļš, ko dēvē par Baltās dūjas ceļu, sekos īru svētceļnieka Kolumbāna maršrutam un stiepsies gar Rietumu frontes ceļu un cauri Balkāniem, lai savienotu divas sašķeltas salas, kuras atrodas katra savā Eiropas pusē (4).

3.2.

Iespējams, ka spēcīgākais impulss noteiktu programmas PEACE aspektu uzlabošanai nāks no “Briseles”, taču jaunā programma PEACE plus laikposmam pēc 2020. gada paver iespēju atsākt dialogu ar pilsonisko sabiedrību, lai Ziemeļīrijā palielinātu izpratni par ES mērķiem un vērtībām. Pilnveidojot programmu, nebūtu jāpalielina birokrātija, bet jācenšas vairot uzticēšanos un izpratni par ES lomu miera un izlīguma atbalstīšanā.

3.3.

Būtu jāsāk apspriešanās, kas līdzīga tai, kuru 1994. gadā saistībā ar PEACE 1 sāka bijušais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Jacques Delors, un ar šādu apspriešanos būtu ne tikai jāpalielina kopienu “ieinteresētība” veidot mieru, bet arī jāpaver kopīgas mācīšanās iespējas. Ņemot piemēru no Delors kga, kas sava pilnvaru perioda beigās izveidoja darba grupu, Komisijas priekšsēdētājs Juncker arī varētu izveidot līdzīgu struktūru, kurā darbotos trīs Eiropas Parlamenta deputāti no Ziemeļīrijas un Eiropas Komisijas ģenerālsekretārs un kura darbotos vienlaikus ar pašreizējo Komisijas darba grupu, kā arī sadarbotos ar Īpašo ES programmu struktūrvienību (SEUPB) un Eiropas Komisijas biroju, kas atrodas Belfāstā, Dublinā un Londonā, vadītājiem.

4.   Konkrēti būtiski ieteikumi attiecībā uz nākamo programmas PEACE finansēšanas posmu laikposmā pēc 2020. gada

—	Lielāks uzsvars liekams uz projektiem, kas vērsti gan uz “vienas identitātes”, gan uz visas kopienas aptverošu aspektu integrāciju. Priekšroka dodama programmām, kas veicina sadarbību.

—	Programmas PEACE darbības periods būtu jāpagarina. Konfliktu pārveidei būs vajadzīgs laiks, un tāpēc ir jāuzņemas saistības, kuru pildīšanas laiks ir ilgāks nekā pašreizējie finansēšanas cikli.

—	Būtu jāapsver iespēja ieteikt, ka visiem ES programmas PEACE finansējumu saņēmušajiem projektiem ir jāizmanto Baltās dūjas simbols, ko papildina ES karogs un uzraksts “finansējums saņemts no ES programmas PEACE”.

—	Programmas PEACE uzraudzības struktūrās arī turpmāk būtu jāiekļauj ne tikai pretimnākošākie vai pieredzējušākie dalībnieki, bet arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Vairāk jāatbalsta dalībnieki kopienās, tādā veidā veicinot šo dalībnieku izaugsmi.

—	Būtu jāapsver iespēja PEACE paspārnē izveidot vietējās komitejas, kas sadarbojas ar kopienu padomēm, Ziemeļīrijas asambleju un citiem politikas veidotājiem.

—	Būtu jāpopularizē Baltās dūjas ceļa koncepcija, jāveido visas Eiropas miera veidotāju sadarbības tīkls, jāizmanto ar ikdienu saistīti vēstījumi, lai palielinātu izpratni par konfliktiem, un iedzīvotāji aktīvi jāiesaista miera ceļā.

—

Nebūtu jāatsakās no sākotnējās apņemšanās Ziemeļīrijā izveidot Eiropas Miera centru, kas būtu saistīts ar centru Nikosijā, tādā veidā veidojot platformu reāli īstenotu praktisku miera stiprināšanas pasākumu izplatīšanai Eiropā un visā pasaulē un nodrošinot, ka Ziemeļīrijā miera procesā un citviet smagi gūto pieredzi var arī turpmāk izmantot to cilvēku labā, kuri dzīvo konfliktu skartā vai pēckonfliktu sabiedrībā.

---

(1)  Eiropadomes priekšsēdētājs Donald Tusk: “Mēs neliksim uz spēles mieru un mēs nenoteiksim derīguma termiņu izlīgumam (..) ja saņemsim ticamas garantijas par miera saglabāšanu Ziemeļīrijā, Apvienotā Karaliste pametīs Eiropas Savienību kā uzticams draugs.”

(2)  Skatīt EESK atzinumu (SC/029) par tematu “Ziemeļīrijas miera process”, kas pieņemts 2008. gada 22. oktobrī (OV C 100, 30.4.2009., 100. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. septembra rezolūcija par ES kohēzijas politikas ietekmi uz Ziemeļīriju.

(4)  Skatīt EESK atzinumu par tematu ““Baltās dūjas ceļš”: priekšlikums globālai miera veicināšanas stratēģijai ES vadībā” (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par dažiem aviācijas drošības aspektiem saistībā ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības”

(COM(2018) 894 final – 2018/0434 (COD))

(2019/C 190/06)

Rapporteur-general: Thomas McDONOGH

Apspriešanās	Eiropas Parlaments, 14.1.2019. Padome, 14.1.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punkts
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Biroja lēmums	22.1.2019.
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par / pret / atturas)	79/0/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK vairākkārt ir uzsvērusi, ka starptautiskā aviācija savu ekonomikas izaugsmes ilgtspējas veicinātājas lomu var pildīt tikai tad, ja tiek saglabāts visaugstākais drošības līmenis. Drošības priekšnoteikums ir vienoti standarti, ko ievēro visas ieinteresētās personas un ko uzrauga attiecīgi pilnvarotas aģentūras. Brexit var apdraudēt šos aviācijas drošības standartus un vienādu to piemērošanu visā Eiropā, jo no 2019. gada marta būtiskie ES tiesību akti varētu vairs neattiekties uz Apvienotās Karalistes (AK) aviācijas ieinteresētajām personām.

1.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) atzinuma projekts par gaisa pārvadājumu pamatsavienojamības nodrošināšanu (TEN/689), tāpat kā šis atzinums, ir izstrādāti, lai novērtētu konkrētus aspektus attiecīgajā Eiropas Komisijas regulatīvajā iniciatīvā. Abu atzinuma projektu pamatā ir pieņēmums, ka uz Apvienotajā Karalistē reģistrētajām aviokompānijām pēc AK izstāšanās no Eiropas Savienības (Brexit) vairs neattieksies aviācijas darbības juridiskais pamats vienotajā aviācijas tirgū – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1008/2008 (1) un citas ES regulas, ar kurām reglamentē dažādus aviācijas aspektus, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1139 (2) un akti, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 216/2008 (3).

1.3.

Lai mazinātu juridisko nenoteiktību un plānošanas nestabilitāti pēc 2019. gada 29. marta, sarunu ceļā ES un AK ir sagatavojušas Izstāšanās līgumu, kas AK valdībai dos iespēju ieviest valsts likumus un normatīvus – turpmāko tiesiskā regulējuma sistēmu AK aviācijas nozarei. Patlaban gan AK parlaments Izstāšanās līgumu vēl nav ratificējis. Saistībā ar 2018. gada vasarā izstrādāto rīcības plānu ārkārtas situācijai Komisija cita starpā ir attiecīgi sagatavojusi Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par dažiem aviācijas drošības aspektiem saistībā ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības (Regula).

1.4.

Ja nav nekāda cita juridiskā pamata, nav skaidrs, vai Apvienotās Karalistes un ES izsniegtie sertifikāti joprojām būs derīgi, kā Apvienotajā Karalistē reģistrētas aviokompānijas no 2019. gada 30. marta varēs iegūt vajadzīgo sertifikāciju un kā AK remonta un tehniskās apkopes uzņēmumi turpmāk varēs piegādāt rezerves daļas un sniegt pakalpojumus saistībā ar ES tiesību aktos noteikto licencēšanu. Lai atrisinātu šos jautājumus un izveidotu juridisko pamatu, kas nodrošinātu raitu pāreju uz AK likumu piemērošanu, ir steidzami nepieciešama ārkārtas apstākļu regula – gadījumam, ja Izstāšanās līgums netiek pieņemts.

1.5.

Daudzos gadījumos ieinteresētās personas var atrisināt sertifikātu derīguma termiņa problēmas, vēršoties pie kādas ES-27 civilās aviācijas iestādes vai piesakoties uz trešās valsts sertifikātu, ko izsniedz Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA), tomēr ir situācijas, kad šāds risinājums nav iespējams. Tās var atrisināt tikai tad, ja ir izveidots juridiskais pamats.

1.6.

Ārkārtas pasākumi ir vajadzīgi steidzamības kārtā, savukārt ES regulējumam jāstājas spēkā tikai, lai atrisinātu ar aviāciju saistītos drošības jautājumus, kuriem nav cita risinājuma. Tādēļ šim jābūt pagaidu regulējumam, kurš ir spēkā līdz brīdim, kad AK ir izveidojusi valsts aģentūras un valsts tiesību sistēmu, kas ļauj pildīt drošības aģentūras pienākumus.

1.7.

EESK atbalsta šo Komisijas regulatīvo iniciatīvu, kurā tiek atzītas specifiskās problēmas, kas aviācijas drošības jomā var rasties, ja izstāšanās notiks bez līguma. Regula nozarei nodrošinās vajadzīgās garantijas, ka, Apvienotajai Karalistei pārejot no ES dalībvalsts statusa uz trešās valsts statusu, sertifikācijas process netiks apdraudēts. Arī ceļotājiem tiks garantēts, ka pēc 2019. gada 29. marta lidojumi joprojām būs droši.

1.8.

EESK piekrīt Komisijas argumentiem, ka Regulas mērķis nav paildzināt status quo, bet gan nodrošināt par steidzamiem uzskatāmus ārkārtas pasākumus, ar kuriem mazināt iespējamo kaitējumu gaisa transportam starp ES un Apvienoto Karalisti. Ierosinātā regula ir piemērojama tikai uz laiku, lai nozare varētu arī turpmāk ievērot visaugstākos drošības standartus.

1.9.

EESK mudina Apvienoto Karalisti pēc iespējas ātrāk noslēgt divpusējus drošības nolīgumus ar ES un ar citām trešām valstīm, lai panāktu vajadzīgo vienprātību par Apvienotās Karalistes un minēto citu pušu izsniegto sertifikātu savstarpēju atzīšanu.

2.   Normatīvais konteksts

2.1.   Starptautiskie nolīgumi

2.1.1

Apvienotajai Karalistei pēc Brexit būs jāpārņem vairāki ar aviāciju saistīti nolīgumi, kuros ES piedalās dalībvalstu vārdā. Attiecībā uz MRO (tehnisko apkopi, remontu un rekonstrukciju), aviācijas ražošanu, remonta aprīkojumu un drošības standartiem vissvarīgākais nolīgums ir ES un ASV divpusējais aviācijas drošības nolīgums (BASA).

2.1.2

Saskaņā ar šo nolīgumu abu pušu drošības aģentūras – attiecīgi Federālā aviācijas pārvalde (FAA) un Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA) – savstarpēji atzīst viena otras sertifikācijas un apstiprināšanas procedūras; ir nepieciešams tikai viens apstiprinājums. Apvienotās Karalistes gadījumā FAA vairs nevarētu paļauties uz AK Civilās aviācijas iestādes (CAA) inspekcijām Federālās aviācijas pārvaldes licencētās remonta darbnīcās, kuras atrodas Apvienotajā Karalistē. Būtu nepieciešamas gan FAA veiktas inspekcijas, gan CAA apstiprinājums.

2.1.3

Tā kā BASA bieži atsaucas uz ES dalībvalstīm, AK varētu saglabāt status quo vienīgi tad, ja ASV piekristu pārejas periodā attiekties pret AK tā, it kā tā joprojām būtu ES dalībvalsts, un noslēgt atsevišķu BASA ar Apvienoto Karalisti. Šādam nolīgumam, kaut gan juridiski tas joprojām ir diskutējams, būtu vajadzīga ES piekrišana, lai pārejas periodā tas varētu stāties spēkā, – Eiropas Savienības Tiesas lēmums par ES un Singapūras brīvās tirdzniecības nolīgumu: atšķirība starp nolīgumiem par pasažieru un preču pārvadājumiem un nolīgumiem par pakalpojumiem, piemēram, tehnisko apkopi un remontu. Otrā veida nolīgumi attiecas uz kopējo tirdzniecības politiku, tātad tie ir ekskluzīvā ES kompetencē; tādējādi ES-ASV BASA aizstāšanai ar AK-ASV BASA būtu vajadzīga ES piekrišana. Tā, visticamāk, arī notiks, jo Izstāšanās līguma mērķis bija panākt, ka pāreja ir labi organizēta.

2.1.4

AK ir paziņojusi, ka patlaban notiek sarunas par divpusēju BASA ar ASV, Brazīliju un Kanādu; šīs sarunas būs grūti pabeigt bez ES un AK drošības nolīguma – īpaši attiecībā uz jebkādu nolīgumu par AK statusu Eiropas Aviācijas drošības aģentūrā.

2.2.   EASA

2.2.1

AK pēc Brexit varētu iesniegt pieteikumu par zināma veida asociētās EASA dalībnieces statusu, lai saglabātu priekšrocības, ko dod ES un ASV savstarpējā atzīšana, un nodrošinātu skaidrību par drošības standartiem, ko AK piemēros. Būdama Čikāgas konvencijas dalībniece, AK varētu kvalificēties asociētās EASA dalībnieces statusam; tomēr tai būtu jāpiemēro attiecīgie ES aviācijas jomas tiesību akti.

2.3.   Aviācijas drošība “smagā Brexit”gadījumā

2.3.1

Lai mazinātu risku, ka Izstāšanās līguma neratificēšanas gadījumā rodas pārrāvumi gaisa satiksmē starp ES un AK, Komisija ir pieņēmusi divus regulu priekšlikumus: pirmkārt, uz laiku nodrošināt konkrētu gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu starp Apvienoto Karalisti un ES un attiecīgi pagarināt dažu esošo licenču derīguma termiņu. Gaisa pārvadājumu pamatsavienojamības jautājums ir aplūkots citā EESK atzinumā – TEN/689.

2.3.2

Otrais priekšlikums regulai – par dažiem aviācijas drošības aspektiem saistībā ar Brexit – attiecas uz dažu aeronavigācijas ražojumu, daļu, ierīču un uzņēmumu sertifikātu derīguma termiņa pagarināšanu. Šajā ziņā ieinteresētajām personām ir piemērojami daži aizsardzības līdzekļi – piemēram, pāreja uz ES CAA vai agrīna pieteikumu iesniegšana EASA par trešo valstu sertifikātiem –, tomēr ne visus iespējamos traucējumus var mazināt ar šiem pasākumiem.

2.3.3

Derīguma termiņu pagarināšanas steidzamība ir cieši saistīta ar to, ka Apvienotajai Karalistei, lai varētu atsākt izsniegt licences, ir jāpārņem pilnvaras, kuras iepriekš bija piešķirtas EASA. Savukārt EASA var izsniegt tikai noteiktus sertifikātus uz trešās valsts licences pamata (4). Līdz ar to derīguma termiņu pagarināšana palīdzētu aizpildīt pārejas laiku, kas Eiropas Aviācijas drošības aģentūrai un pārvadātājiem vajadzīgs, lai izsniegtu noteiktus sertifikātus saskaņā ar jauno AK statusu – kā trešai valstij.

3.   Ierosinātās regulas saturs

3.1.

Ierosinātā regula attiecas uz dažādu veidu sertifikātiem, kas derīgi pirms izstāšanās datuma, taču vispārināti nošķir EASA izsniegtus sertifikātus fiziskām vai juridiskām personām, kuru galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Apvienotajā Karalistē, un sertifikātus, kurus izsniegušas fiziskas vai juridiskas personas, ko sertificējušas AK kompetentās iestādes (5).

3.2.

Pirmie no tiem ir galvenokārt tipa sertifikāti un ierobežotie tipa sertifikāti, izmaiņu vai papildinājumu apstiprinājumi šādos sertifikātos, remonta apstiprinājumi, Eiropas tehnisko standartu prasību atļaujas, kā arī projektēšanas organizācijas apstiprinājumi (6). Šie sertifikāti būs derīgi vēl 9 mēnešus, un ar Komisijas deleģētajiem aktiem to derīguma termiņu varēs pagarināt vēl ilgāk (7).

3.3.

Pie otrā veida sertifikātiem galvenokārt pieder ražojumu, daļu vai ierīču izmantošanas sertifikāti, tehniskās apkopes pabeigšanas sertifikāti un lidojumderīguma pārbaudes sertifikāti (8). Tie paliek spēkā, lai ražojumus, daļas un ierīces varētu turpināt izmantot gaisa kuģos vai kā gaisa kuģus (9). Turklāt ierosinātā regula nodrošina, ka ES dalībvalstu kompetentās iestādes un EASA ņem vērā AK kompetentās iestādes uzraudzībā esošu mācību organizāciju pārbaudes, kas veiktas iepriekš (10).

3.4.

Sertifikātu spēkā neesamība ietekmētu ne vien aviācijas ražojumu laišanu tirgū, bet arī faktisko to izmantošanu, tāpēc licencēm ir obligāti jābūt derīgām arī turpmāk; vienīgā iespējamā alternatīva ir pārvietot, piemēram, aviācijas ražošanu uz ES jurisdikciju, lai nepieļautu laika pārrāvumu līdz trešo valstu sertifikātu izsniegšanai.

3.5.

Vēl jo svarīgāk tas ir tāpēc, ka noteiktām gaisa kuģu sastāvdaļām nereti ir ļoti ierobežots ražotāju skaits. Tomēr faktors, kas var izraisīt traucējumus, joprojām ir tas, ka netiks izsniegti jauni sertifikāti, piem., tipa sertifikāti, kas var ievērojami traucēt tādu uzņēmumu darbību, kuriem nav iespējams pārcelt sertificēšanu uz ES jurisdikciju, un to klienti tādējādi var būt atkarīgi no konkrētiem produktiem un to sertificēšanas.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.   Ieinteresēto personu paustās bažas

4.1.1

Aviācijas nozares ieinteresētās personas apliecina, ka ir steidzami jāgarantē droša šīs nozares darbība arī turpmāk. Ierosinātā regula paredz pietiekamu nodrošinājumu ārkārtas gadījumam, kā arī precīzi orientētu pārejas platformu ierobežotam laikposmam.

4.1.2

Dažas ieinteresētās personas šā atzinuma izstrādes laikā ir norādījušas, ka regulas 5., 6., 7. un 8. pants būtu jāattiecina ne tikai uz sertifikātu turētājiem, bet arī uz juridiskām vai fiziskām personām, kas sertifikātus izsniedz. Tas visām sertifikācijas procesā iesaistītajām pusēm nodrošinātu juridisko noteiktību par to, ka status quo tiks saglabāts arī pēc 2019. gada 29. marta.

4.1.3

EESK piekrīt Komisijas argumentiem, ka Regulas mērķis nav paildzināt status quo, bet gan nodrošināt par steidzamiem uzskatāmus ārkārtas pasākumus, ar kuriem mazināt iespējamo kaitējumu nozarei. Ieinteresētās personas bija informētas par diskusijām saistībā ar Brexit, taču ne visās situācijās tām ir iespējams pašām veikt alternatīvus pasākumus, lai mazinātu Brexit ietekmi uz aviācijas drošību. Tāpēc tām ir vajadzīga juridiskās noteiktības garantija. ES regula sertifikātu izsniedzējiem nenodrošina nepārprotamu juridisko noteiktību attiecībā uz sertifikācijas nepārtrauktību. Šādu skaidrību sniegs jauni AK tiesību akti valsts līmenī.

4.1.4

EESK atbalsta šo Komisijas regulatīvo iniciatīvu, kurā tiek atzītas specifiskās problēmas, kas aviācijas drošības jomā var rasties, ja izstāšanās notiks bez līguma. Regula nozarei nodrošinās vajadzīgās garantijas, ka, Apvienotajai Karalistei pārejot no ES dalībvalsts statusa uz trešās valsts statusu, sertifikācijas process netiks apdraudēts. Arī ceļotājiem tiks garantēts, ka pēc 2019. gada 29. marta lidojumi joprojām būs droši.

4.1.5

EESK visnotaļ atbalsta šādu pieeju un mudina puses pēc iespējas ātrāk noslēgt divpusēju aviācijas drošības nolīgumu, savstarpēji vienojoties par to, kā abu pušu drošības aģentūras turpmāk sadarbosies, lai viscaur Eiropā nodrošinātu saskaņotu drošības pasākumu īstenošanu.

4.1.6

EESK turklāt mudina AK noslēgt BASA ar vadošajām ekonomikas lielvarām, galvenokārt ASV, lai drošības pasākumos saglabātu nepārtrauktību un konsekvenci, kas līdz šim valdījusi Ziemeļatlantijas tirgū.

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regula (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 4. jūlija Regula (ES) 2018/1139 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un ar ko izveido Eiropas Savienības Aviācijas drošības aģentūru, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2111/2005, (EK) Nr. 1008/2008, (ES) Nr. 996/2010, (ES) Nr. 376/2014 un Direktīvas 2014/30/ES un 2014/53/ES un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 552/2004 un (EK) Nr. 216/2008 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 3922/91 (OV L 212, 22.8.2018., 1. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Regula (EK) Nr. 216/2008 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 91/670/EEK, Regulu (EK) Nr. 1592/2002 un Direktīvu 2004/36/EK (OV L 79, 19.3.2008., 1. lpp.).

(4)  Regula (ES) 2018/1139, 68. pants.

(5)  COM(2018) 894 final, 1. panta 2. punkts.

(6)  COM(2018) 894 final, I pielikuma 1. iedaļa.

(7)  COM(2018) 894 final, 3. pants.

(8)  COM(2018) 894 final, I pielikuma 2. iedaļa.

(9)  COM(2018) 894 final, 4. pants.

(10)  COM(2018) 894 final, 5. pants.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem, kas nodrošina gaisa pārvadājumu pamatsavienojamību attiecībā uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības”

(COM(2018) 893 final – 2018/0433 (COD))

(2019/C 190/07)

Galvenais ziņotājs: Jacek KRAWCZYK

Atzinuma pieprasījums	Eiropas Parlaments, 14.1.2019. Padome: 14.1.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punkts un 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Biroja lēmums	22.1.2019.
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	77/1/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir konsekventi uzsvērusi Eiropas vienotās aviācijas telpas kā ekonomikas izaugsmes, labklājības un Eiropas starptautiskās konkurētspējas katalizatora nozīmi un apmēru. Tiklīdz Apvienotās Karalistes (AK) lēmums par izstāšanos no Eiropas Savienības (Brexit) stāsies spēkā, visas Apvienotās Karalistes ekonomikas nozares vairs nebūs Eiropas vienotā tirgus neatņemama sastāvdaļa; tās aviācijas nozare vairs negūs labumu no Eiropas vienotās aviācijas telpas un nesniegs tajā ieguldījumu.

1.2.

Brexit ietekmes uz nozīmīgo ES un AK gaisa satiksmi novērtējums būs atkarīgs no Apvienotās Karalistes un ES iestāžu spējas ātri pieņemt attiecīgus regulatīvus pasākumus, lai nodrošinātu augstu konkurētspējas līmeni starp ES-27 un Apvienotās Karalistes aviācijas nozari.

1.3.

Arvien iespējamākā “izstāšanās bez līguma”scenārija gadījumā Eiropas Savienības tiesību akti, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1008/2008 (1), vairs neattiektos uz gaisa satiksmes pakalpojumiem starp Apvienoto Karalisti un ES. Tas rada juridisko nenoteiktību, apdraud plānošanas stabilitāti un turpmāku pakalpojumu savienojamību starp Apvienoto Karalisti un ES.

1.4.

Eiropas Parlamenta un Padomes ierosinātā regula par kopīgiem noteikumiem, kas nodrošina gaisa pārvadājumu pamatsavienojamību attiecībā uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības (Regula), ir pagaidu risinājums un ārkārtas rīcības plāns, lai mazinātu krasa Brexit sekas. Ierosinātie pasākumi ir vienīgais reālais veids, kā mazināt iespējamās nopietnās negatīvās sekas, kas sagaidāmas aviācijas nozarē, ja izstāšanās līgums netiek ratificēts pirms 2019. gada 29. marta.

1.5.

Regulā būs paredzēts papildu laiks, lai Komisija un Apvienotās Karalistes valdība vienotos par visaptverošu gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumu (ASA), kas pēc tam kļūtu par aviācijas tiesisko regulējumu attiecībās starp ES un Apvienoto Karalisti. Tas arī paredzēs starplaikā nodrošināt gaisa pārvadājumu pamatsavienojamību starp ES un Apvienoto Karalisti.

1.6.

Sarunas par ASA starp ES un Apvienoto Karalisti būs jāveic nekavējoties, lai no jauna noteiktu juridisko pamatu stabilai konkurencei gaisa satiksmes jomā starp abu pušu pārvadātājiem. EESK ir gatava sniegt nepieciešamo ieguldījumu no ES-27 dalībvalstu organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju puses. Eiropas ekonomikas, tās iedzīvotāju un darba ņēmēju interesēs EESK mudina ES un Apvienoto Karalisti pieņemt visaptverošu ASA, cik drīz vien iespējams, kā vienīgo tiesisko pamatu atvērtam un konkurētspējīgam aviācijas tirgum.

1.7.

Pēc tam, kad Apvienotā Karaliste iesniedza pieteikumu par izstāšanos no dalības ES, Komisija izstrādāja saskaņotu sarunu stratēģiju un ar visu ES iestāžu pilnīgu un nedalītu atbalstu to konsekventi un pārredzami īstenoja (2). EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un dalībvalstu vienotību. Vienota pieeja ir ES iedzīvotāju interesēs. Tas vienlīdz attiecas arī uz civilās aviācijas nozari.

1.8.

EESK atbalsta ierosinātās regulas kā gaisa pārvadājumu pamatsavienojamības nodrošināšanai paredzēta ārkārtas pasākuma galveno ievirzi, ņemot vērā, ka regulu nevar uzskatīt par Regulas (EK) Nr. 1008/2008 papildinājumu vai pat vienpusēju izstāšanās līgumu. Ierosinātajā regulā ietvertās tiesības ir pamatoti ierobežotas laika un mērķa ziņā. Komerciālo iespēju aprobežošana ar trešās un ceturtās brīvības pakalpojumiem starp ES un Apvienoto Karalisti ir loģiska un konsekventa. ES un Apvienotās Karalistes aviokompāniju turpmākās komerciālās iespējas ir jāapspriež sarunās par nākamo ASA starp ES un Apvienoto Karalisti.

1.9.

Lai nodrošinātu pamatsavienojamību un godīgu konkurenci, ierosinātajā regulā ir ietverti vairāki kritēriji un procedūras, piemēram, maksimālā robežvērtība reisu biežumam IATA vasaras un ziemas sezonas līmenī (3), tiesību “līdzvērtības”jēdziens (4) un Komisijas tiesības samazināt, grozīt vai atsaukt tiesības (5). EESK iesaka: lai labāk atspoguļotu pašreizējos tirgus apstākļus, atsauces periodam būtu jābeidzas 2019. gada 29. martā (pilnā IATA vasaras un ziemas sezona 2018./2019. gadā).

1.10.

Ņemot vērā šā sliktākā gadījuma scenārija ekonomiskās un sociālās sekas, ir īpaši svarīgi, lai Komisija izstrādātu pārredzamu un ciešu uzraudzības mehānismu. Šādā mehānismā būtu jāparedz arī cieša sadarbība starp Komisiju, sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām pirms pārejas perioda un tā laikā, kamēr notiek sarunas par jaunu gaisa satiksmes pakalpojumu līgumu. Šādā uzraudzībā jābūt ietvertai arī pasažieru, darbinieku un vides standartu aizsardzībai.

1.11.

EESK uzskata, ka aviācijas nozarē strādājošajiem darba ņēmējiem no Apvienotās Karalistes būtu jāsaglabā tiesības, kādas viņiem bija paredzētas ES tiesību aktos, tostarp attiecībā uz apkalpes darba laiku, pagaidu aģentūru, lidojuma laika ierobežojumiem, direktīvu par uzņēmuma īpašnieku maiņu u. c., lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā pret Savienības pārvadātājiem.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.   Juridiskais pamats gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai ES iekšienē

Kā izklāstīts Paskaidrojuma rakstā (6), suverēnas valstis organizē gaisa transportu, izmantojot divpusējus gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumus. Tomēr pēc ES iekšējā gaisa transporta liberalizācijas dalībvalstu gaisa pārvadātāju brīvība sniegt ES iekšējos gaisa satiksmes pakalpojumus ir balstīta vienīgi uz Regulu (EK) Nr. 1008/2008. Šajā regulā izklāstīti arī noteikumi, kas reglamentē šo pārvadātāju licencēšanu. Neesot izstāšanās līgumam, pakalpojumus starp Apvienoto Karalisti un dalībvalstīm vairs nereglamentētu šī regula, tāpēc no 2019. gada 30. marta attiecīgajiem gaisa pārvadātājiem vairs nebūtu juridiskā pamata nodrošināt gaisa pārvadājumu pakalpojumus starp Apvienoto Karalisti un dalībvalstīm. Turklāt Apvienotās Karalistes pārvadātāji zaudētu Savienības darbības licenci.

Lai gan valstis var apstiprināt lidojumu grafikus, ko izraudzītās aviosabiedrības iesniegušas lidojumu sezonai, pamatojoties uz savstarpēju atzīšanu un savstarpīgumu, šie ad hoc apstiprinājumi neparedz nekādu plānošanas stabilitāti, un tie izraisītu gandrīz nepārvaldāmu administratīvo slogu attiecībā uz lidojumiem starp AK un ES dalībvalstīm, kā arī diezgan pretrunīgu juridisku jautājumu par to, vai ES saglabātu ekskluzīvas tiesības risināt sarunas par ES un Apvienotās Karalistes ASA nosacījumiem, bez kā dalībvalstis nevar juridiski apstiprināt lidojumus. Tādēļ attiecībā uz gaisa satiksmes pakalpojumiem starp ES un Apvienoto Karalisti ir būtiski, lai tiktu izveidots juridiskais pamats pakalpojumu sniegšanai pēc 2019. gada 29. marta.

2.2.   Izstāšanās līgums – sekas attiecībā uz aviāciju

ES un Apvienotā Karaliste ir veikušas sarunas par izstāšanās līgumu, kurā ietverti pasākumi, kas jāveic, lai atvieglotu Apvienotās Karalistes pāreju no dalībvalsts statusa uz trešās valsts, kas nav ES dalībvalsts, statusu. Šis līgums skartu visas tautsaimniecības nozares. Pārejas periodā uz Apvienoto Karalisti attiektos gan spēkā esošie ES tiesību akti, gan ES tiesību akti, kas stājas spēkā pārejas periodā; tomēr Apvienotajai Karalistei nebūtu aktīvas lomas ES lēmumu pieņemšanas procesā, tostarp to, ko veic ES aģentūras, piemēram, EASA. Tas turpināsies līdz brīdim, kad tiks noslēgts jauns ASA starp Apvienoto Karalisti un ES-27.

2.2.1.   ES noslēgtie starptautiskie nolīgumi

Apvienotajai Karalistei pēc Brexit jāpārņem vairāk nekā 750 starptautiskie nolīgumi, ko ES noslēgusi dalībvalstu vārdā. Tie iekļauj vairākus ar aviāciju saistītus nolīgumus, jo īpaši ES un ASV visaptverošo gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumu, no kura Apvienotā Karaliste vairs negūs labumu. Kad vien ES ir noslēgusi gaisa satiksmes pakalpojumu līgumu, pamatojoties uz ekskluzīvu kompetenci, Apvienotā Karaliste vairs negūs labumu no šī līguma, nebūdama ES dalībvalsts. Arī gadījumos, kad nolīgums, kas noslēgts, pamatojoties uz jaukto kompetenci, dod labumu “ES dalībvalstīm”, Apvienotā Karaliste vairs nebūs labuma guvēja. Izstāšanās līgumā ES apņemas paziņot visām starptautiskajām ES gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumu līgumslēdzējām pusēm, ka pārejas periodā tām būtu jāizturas pret AK kā pret ES dalībvalsti. Tomēr trešās puses ziņā ir noteikt, vai tā to darīs; izstāšanās līgums neuzliek saistības trešām personām turpināt piemērot labumu sniegšanu Apvienotajai Karalistei pēc 2019. gada 29. marta.

2.2.2.   Attiecībā uz MRO (tehniskā apkope, remonts un rekonstrukcija), aviācijas rūpniecību, remonta iekārtām, kā arī drošības standartiem šie aspekti ir aplūkoti citā EESK atzinumā, proti, TEN/688 “Aviācijas drošība pēc Brexit”.

3.   Ierosinātā regula

3.1.   Konteksts

Lai mazinātu iespējamus nopietnus gaisa satiksmes pārtraukumus starp ES un Apvienoto Karalisti scenārijā bez ratificēta izstāšanās līguma, Komisija ir pieņēmusi divus priekšlikumus regulām:

—	Priekšlikums par kopīgiem noteikumiem, kas nodrošina gaisa pārvadājumu pamatsavienojamību attiecībā uz Brexit (COM(2018) 893 final – 2018/0433 (COD)), kas ir šā atzinuma priekšmets, un

—	Priekšlikums par dažiem aviācijas drošības aspektiem saistībā ar Brexit (COM(2018) 894 final – 2018/0434 (COD)) (7).

Pieņemtie pasākumi ir steidzamības jautājumi konkrētās Savienības tiesību jomās, neesot izstāšanās līgumam. Ierosināto pasākumu ierobežotais skaits ir uzskatāms par ārkārtējiem centieniem aizsargāt Eiropas Savienības un tās iedzīvotāju vitālās intereses šāda scenārija gadījumā.

Jo īpaši, Komisija uzsver, ka tiem nav jābūt nedz dalības Eiropas Savienībā sniegto priekšrocību atkārtojumam, nedz paredzētā pārejas perioda nosacījumiem. ES vienpusēji pieņems pasākumus (ar iespēju tos jebkurā laikā atsaukt), un nozarei tiks piemēroti noteikti laika ierobežojumi. Turklāt būtu jāievēro noteiktais kompetenču sadalījums, un valsts pasākumiem jābūt saskaņā ar ES tiesību aktiem. Visbeidzot, tiem nevajadzētu būt par līdzekli, ko izmantot sagatavotības pasākumu vai savlaicīgas rīcības trūkuma gadījumā.

3.2.   Ierosinātie pasākumi

3.2.1.

Priekšlikuma regulai mērķis ir nodrošināt – 12 mēnešu laikposmā – gaisa pārvadājumu pamatsavienojamību starp Apvienoto Karalisti un ES. Ar šo priekšlikumu Apvienotās Karalistes gaisa pārvadātājiem tiek paredzētas tiesības lidot pāri ES teritorijai bez nosēšanās, nolaisties Savienības teritorijā ar satiksmi nesaistītos nolūkos, kā arī nodrošināt tiešus savienojumus starp Apvienotās Karalistes un ES teritoriju neatkarīgi no tā, vai šie pakalpojumi attiecas uz pasažieriem vai kravu un vai tie ir regulāri vai neregulāri (8). Jo īpaši, tiek ierosināts noteikt, ka kapacitāte attiecībā uz lidojumiem nepārsniedz reisu biežumu pirms Brexit, proti, 2018. gada attiecīgi IATA ziemas un vasaras sezonā (9).

3.2.2.

Apvienotās Karalistes pārvadātājiem piešķirtās tiesības turklāt ir atkarīgas no “tiesību līdzvērtīguma”principa ievērošanas, kas būtībā nozīmē, ka Komisija uzraudzīs, vai Savienības gaisa pārvadātājiem piešķirtas līdzvērtīgas de jure and de facto tiesības tām, ko Apvienotās Karalistes pārvadātāji baudīs saskaņā ar ierosināto regulu. Ja tā nebūs vai ja pārvadātājiem piešķirto tiesību līmenis atšķiras, Komisijas ziņā ir noteikt turpmākus kapacitātes ierobežojumus, pieprasīt dalībvalstīm atteikt, apturēt vai atsaukt darbības atļaujas vai pieņemt citus atbilstīgus pasākumus (10). Šos pašus ierobežojumus Komisija var piemērot gadījumos, kad tiek konstatēts, ka nav nodrošināta godīga konkurence, piemēram, ja Apvienotā Karaliste subsidē savus pārvadātājus vai ES gaisa pārvadātāji tiek diskriminēti (11).

3.2.3.

Turklāt ierosinātajā regulā ir ietvertas prasības attiecībā uz darbības atļauju saņemšanu no dalībvalstīm (12), darbības plānu un grafiku iesniegšanu iestādēm attiecīgajās dalībvalstīs (13), atļaujas atteikuma, anulēšanas, apturēšanas vai ierobežošanas nosacījumiem (14), kā arī attiecībā uz Apvienotās Karalistes izdoto lidojumderīguma sertifikātu, kompetences sertifikātu vai licenču pastāvīgu atzīšanu (15).

4.   Īpašas piezīmes

4.1.   Kapacitātes iesaldēšana

4.1.1.

Eiropas ieinteresētajām personām bija atšķirīgi viedokļi attiecībā uz piedāvātās kapacitātes maksimālās robežvērtības noteikšanu (16). Galvenais arguments, lai atceltu maksimālo robežvērtību, ir gaidāmais tirgus pieaugums par 6 % turpmākajos gados.

4.1.2.

EESK ir vienisprātis ar Komisiju par to, ka šīs regulas mērķis ir nepapildināt Regulas (EK) Nr. 1008/2008 piemērojamību un nodrošināt pilnībā funkcionējošu de facto vienoto Eiropas aviācijas tirgu. Kā regula, kas aptver reisu biežumu un līdz ar to arī piedāvāto kapacitāti, tā patiešām iejaucas tirgus dinamikā. Tomēr Brexit dēļ, un tā kā nav citu apstiprinātu pasākumu, piemēram, izstāšanās līguma, ir nepieciešama steidzama rīcība. Tāpēc regula ir jāskata kontekstā ar politisko nespēju pieņemt atbilstošu izstāšanās līgumu, kas uz ierobežotu laiku papildinātu juridisko pamatu, rosinot Apvienoto Karalisti pieņemt pasākumus kā trešai valstij; bez šāda izstāšanās līguma visas tautsaimniecības nozares, jo īpaši aviācijas nozare, saskarsies ar nopietniem traucējumiem.

4.1.3.

Tāpēc ar šo regulu piedāvājamā kapacitāte nav funkcionējoša tirgus atspoguļojums, bet gan steidzama ārkārtas pasākuma atspoguļojums. Bez šīs regulas Apvienotās Karalistes pārvadātājiem nopietni draud ES darbības licences atsaukšana. Ar šo regulu var nodrošināt gaisa pārvadājumu pamatsavienojamību. Turklāt ierobežojums sniedz dalībvalstīm noteiktību, ciktāl neviena dalībvalsts nevar apstiprināt papildu reisu biežumus, un arī pamats iespējami nepieciešamas korektīvas rīcības veikšanai ir skaidrs. Maksimālā robežvērtība attiecībā uz reisu biežumu izceļ regulas pagaidu un ārkārtas raksturu. Lai labāk atspoguļotu pašreizējos tirgus apstākļus, atsauces periodam būtu jābeidzas 2019. gada 29. martā (pilnā 2018./2019. gada IATA vasaras un ziemas sezona). Tā stāsies spēkā laikā, kas nepieciešams, lai vienotos par jaunu gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu (ASA) – ne vairāk kā 12 mēnešus.

4.1.4.

EESK atbalsta uz laiku ierobežotu maksimālo robežvērtību attiecībā uz reisu biežumu, uzsverot pasākuma pagaidu un ārkārtas raksturu. Tomēr Eiropas ekonomikas un tās darba ņēmēju interesēs EESK mudina ES un Apvienoto Karalisti pieņemt visaptverošu ASA, cik drīz vien iespējams, kā vienīgo tiesisko pamatu atvērtam un konkurētspējīgam aviācijas tirgum.

4.2.   Kodu koplietošanas un nomas līgumu paplašināšana

4.2.1.

EESK uzskata, ka klauzulu par kodu koplietošanas un nomas līgumu darbības turpināšanu iekļaušana pārsniegtu regulas mērķi. Šos komerciālos līgumus nevar uzskatīt par tādiem, kas ietilpst abu pušu pamatsavienojamības nodrošināšanas kategorijā. Šādu komerciālās sadarbības līgumu juridisko pamatu nodrošina Regula (EK) Nr. 1008/2008; lai šādus līgumus turpinātu, tie būs jāiekļauj nākotnes visaptverošajā ASA starp ES un Apvienoto Karalisti.

4.3.   Piektās brīvības (kravas) operāciju paplašinājums

4.3.1.

Regulā ir paredzēts savienojamības pamatelements – gaisa pārvadājumi starp divām valstīm, proti, trešās un ceturtās brīvības satiksmes tiesības. Regula ietver arī tehniskās tiesības, pirmās un otrās brīvības satiksmes tiesības. Jebkādas tiesības, kas pārsniedz pamatsavienojamību starp divām valstīm, nevar ietilpt šajā regulā, kuras mērķis nav nodrošināt jaunas komerciālas iespējas vai pat paplašināt juridisko pamatu visām pašreizējām darbībām. EESK uzskata, ka pagaidu kārtā piešķirto komerciālās satiksmes tiesību papildināšana ārpus trešās un ceturtās brīvības tiesībām neatbilstu ierosinātās regulas mērķim un loģikai.

4.4.   Ietekme uz īpašumtiesību un kontroles prasībām

4.4.1.

EESK uzskata, ka nebūtu Brexit dēļ jāmaina Regulā (EK) Nr. 1008/2008 noteiktās īpašumtiesību un kontroles prasības. Ja pastāv risks, ka kāda ES aviosabiedrība varētu pēc Brexit zaudēt savu ES darbības licenci, ierosinātajā regulā jāparedz pietiekams papildu laiks, lai aviosabiedrība varētu pielāgot savu īpašumtiesību struktūru, kas jāapstiprina Komisijai.

4.5.   Atbrīvojums no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 868/2004 (17) piemērošanas attiecībā uz Apvienotās Karalistes pārvadātāju veiktajiem pārvadājumiem uz ES

4.5.1.

EESK uzskata, ka Regula (EK) Nr. 868/2004 jāsaglabā kā instruments bez izņēmumiem, jo tas radītu precedentu šā tirdzniecības aizsardzības instrumenta piemērošanai nākotnē. Turklāt šāds atbrīvojums nav vajadzīgs, jo pati regula paredz pasākumus, kurus var iedarbināt, ja Komisija uzskata, ka tie ir nepieciešami, lai neitralizētu diskriminējošu rīcību pret ES pārvadātājiem.

4.6.   Līdzvērtības klauzula

4.6.1.

Ir paustas bažas par līdzvērtības klauzulu, kas ļauj Komisijai pieprasīt dalībvalstīm atcelt vai ierobežot Apvienotās Karalistes pārvadātāju tiesības sniegt pakalpojumus. Klauzula patiešām ir atvērta interpretācijai, un nekādā ziņā nav pamata sagaidīt, ka visas dalībvalstis šo klauzulu interpretēs līdzīgi. Tās galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā ļauj novērst aviosabiedrību automātisku sodīšanu un tādējādi mazina pienākuma līmeni attiecībā uz iejaukšanos tirgū. Ņemot vērā regulas pagaidu raksturu, piemērotāka ir pragmatiska pieeja, nevis formāls “dots pret dotu”mehānisms, jo īpaši, kā paredzēts šajā klauzulā.

4.6.2.

EESK atzīst “de facto vai de iure līdzvērtības”priekšrocības, kā aprakstīts ierosinātās regulas 4. pantā, kā līdzekli, kas ļauj nodrošināt godīgu konkurenci un vienlīdzīgus konkurences apstākļus aviosabiedrībām, kuras piedāvā pārvadājumu pakalpojumus starp ES un Apvienoto Karalisti. Bez izstāšanās līguma Apvienotās Karalistes aviosabiedrībām vairs nebūtu saistoši ES noteikumi, piemēram, par patērētāju aizsardzību, emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu vai valsts atbalsta pamatnostādnēm. Tomēr ne tikai aviosabiedrību interesēs, bet arī ES iedzīvotāju interesēs ir panākt labāku izpratni par to, kad noteiktus pakalpojumus varētu potenciāli izbeigt, lai izveidotu “faktisku vai juridisku”tiesību līdzvērtību.

4.6.3.

Tāpēc EESK iesaka Komisijai nodrošināt, ka šī klauzula tiek īstenota saskaņoti, izmantojot potenciāli vairāk konkrētu piemēru situācijām, kas varētu rosināt atbildes pasākumus no ES puses.

4.7.   EESK uzskata, ka aviācijas nozarē strādājošajiem darba ņēmējiem no Apvienotās Karalistes būtu jāsaglabā tiesības, kādas viņiem bija paredzētas ES tiesību aktos, it īpaši Darba laika direktīvā, direktīvā par pagaidu aģentūrām, regulā par lidojuma laika ierobežojumiem, Eiropas Uzņēmumu padomes direktīvā, direktīvā par uzņēmumu īpašnieku maiņu utt., lai saglabātu pienācīgi vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā pret Savienības pārvadātājiem.

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regula (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.).

(2)  COM(2018) 556 final/2; COM(2018) 880 final

(3)  COM(2018) 893 final, 3. panta otrā daļa.

(4)  COM(2018) 893 final, 4. pants.

(5)  COM(2018) 893 final, 4. un 5. pants.

(6)  COM(2018) 895 final.

(7)  EESK atzinums par tematu “Aviācijas drošība pēc Brexit”, TEN/688 (skatīt šā Oficiālā Vēstneša 37. lpp.).

(8)  COM(2018) 893 final, 3. panta 1. punkts.

(9)  COM(2018) 893 final, 3. panta 2. punkts

(10)  COM(2018) 893 final, 4. pants.

(11)  COM(2018) 893 final, 5. pants.

(12)  COM(2018) 893 final, 6. pants.

(13)  COM(2018) 893 final, 7. pants.

(14)  COM(2018) 893 final, 8. pants.

(15)  COM(2018) 893 final, 9. pants.

(16)  COM(2018) 893 final – 2018/0433 (COD).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 868/2004 par aizsardzību pret subsidēšanu un negodīgas cenu noteikšanas praksi, kas rada zaudējumus Kopienas gaisa pārvadātājiem gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšanā no valstīm, kuras nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 162, 30.4.2004., 1. lpp.).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem, kas nodrošina kravu autopārvadājumu pamatsavienojamību attiecībā uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības”

(COM(2018) 895 final – 2018/0436 (COD))

(2019/C 190/08)

Galvenais ziņotājs: Raymond HENCKS

Apspriešanās	Eiropas Parlaments, 14.1.2019. Eiropas Savienības Padome, 14.1.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 91. panta 1. punkts
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Biroja lēmums	22.1.2019.
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	76/1/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atbalsta Komisijas centienus uz laiku nodrošināt pamatsavienojamību starptautiskajiem kravu autopārvadājumiem ar smagkravas transportlīdzekļiem starp ES un Apvienoto Karalisti un otrādi, līdzko Apvienotā Karaliste izstāsies no ES bez ratificēta izstāšanās līguma, kā rezultātā ES tiesību akti tai vairs nebūs saistoši.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē to, ka izskatāmajā regulas priekšlikumā Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem piešķirtas tiesības līdz 2019. gada 31. decembrim veikt divpusējos pārvadājumus starp Apvienoto Karalisti un Eiropas Savienību, ievērojot priekšlikumā paredzētos noteikumus un ar nosacījumu, ka arī ES pārvadātāji var pārvietoties Apvienotās Karalistes teritorijā ar tādiem pasiem noteikumiem, tostarp ar godīgiem, taisnīgiem un nediskriminējošiem konkurences nosacījumiem.

1.3.

EESK ļoti cer, ka vēlākais dienu pirms izstāšanās no ES bez līguma Apvienotās Karalistes varas iestādes pieņems līdzvērtīgu pagaidu pasākumu kopumu, kas nodrošinās ES autopārvadātājiem, kas pārvietojas Apvienotajā Karalistē, tādas pašas tiesības, kuras Komisija provizoriski piedāvā Apvienotajā Karalistē licencētajiem pārvadātājiem, ļaujot tiem pārvadāt kravas starp Apvienoto Karalisti un pārējām 27 dalībvalstīm.

1.4.

Gadījumā, ja Apvienotā Karaliste no ES izstājas bez izstāšanās līguma, EESK aicina Apvienoto Karalisti un ES vest sarunas un pirms pārejas perioda beigām, savstarpēji vienojoties, izveidot pamatsavienojamību Eiropas Transporta ministru konferences (ETMK) sistēmas ietvaros un izstrādāt Apvienotās Karalistes un Eiropas Savienības attiecību turpmākus noteikumus.

1.5.

Sociālajos un tehniskajos noteikumos, kas pārejas periodā jāievēro pārvadātājiem, kuri var izmantot Apvienotās Karalistes licenci un pārvietoties ES teritorijā, trūkst noteikuma par smagkravas transportlīdzekļu profesionālu vadītāju sākotnējo kvalifikāciju un periodisku apmācību. Tā kā šajā gadījumā runa ir par ļoti svarīgu drošības faktoru, EESK prasa izskatāmā regulas priekšlikuma 4. pantu papildināt ar atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 15. jūlija Direktīvu 2003/59/EK par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību, par Padomes Regulas (EEK) Nr. 3820/85 un Padomes Direktīvas 91/439/EEK grozīšanu un Padomes Direktīvas 76/914/EEK (1) atcelšanu.

2.   Ievads

2.1.

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1072/2009 (2) ir noteikti kopīgi noteikumi attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravu autopārvadājumu tirgum visā Kopienā transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pilna masa pārsniedz 3,5 tonnas, ja pārvadājumus veic uz dalībvalsts teritoriju vai no tās, vai arī šķērsojot vienas vai vairāku dalībvalstu teritoriju.

2.2.

Šīs regulas mērķis ir novērst visus ierobežojumus, tostarp tos, kas skar piekļuvi tirgum, kravu autopārvadājumu pakalpojumu sniedzēja valstspiederības dēļ vai tādēļ, ka tas ir reģistrēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā jāsniedz pakalpojumi. Šie pārvadājumi principā tiek veikti ar kādā dalībvalstī izdotu Kopienas licenci, ko papildina transportlīdzekļa vadītāja atestāts, ja vadītājs ir trešās valsts pilsonis.

2.3.

Uz pārvadājumiem no dalībvalstīm uz trešām valstīm vēl arvien lielā mērā attiecas divpusēji nolīgumi starp dalībvalstīm un šīm trešām valstīm.

2.4.

Ja Apvienotā Karaliste izstāsies no ES bez izstāšanās līguma, ES tiesību akti Apvienotās Karalistes kravu autopārvadājumu pakalpojumiem vairs nebūs saistoši. Bez derīgas licences Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem vairs nebūtu piekļuves ES autopārvadājumu tirgum un (iespējams) otrādi.

2.5.

Pašlaik vienīgais juridiskais pamats, kas varētu kompensēt izstāšanās līguma neesamību, ir transporta atļauju daudzpusējā kvota, kuru noteikusi ETMK un ko piemēro 43 valstīs, tostarp 26 ES dalībvalstīs (izņemot Kipru) un Apvienotajā Karalistē, un kas ļauj veikt starptautiskus kravu pārvadājumus starp transportlīdzekļa reģistrācijas valsti un citu valsti, kas ir ETMK dalībniece.

2.6.

Taču 2019. gadam noteiktais atļauju skaits, ko izsniedz ETMK dalībvalstij (23 252 atļaujas ES-27 un 984 – Apvienotajai Karalistei), ir pārāk ierobežots, lai ņemtu vērā pašreizējo pārvadājumu apjomu. Šo atļauju skaitu var palielināt tikai ar visu ETMK dalībvalstu vienprātīgu lēmumu, un tāpēc šī iespēja nav piemērots risinājums, kas ļautu novērst traucējumus piekļuvē kravu autopārvadājumu tirgum no ES uz Apvienoto Karalisti un otrādi.

2.7.

Lai izvairītos no nesamērīgiem savienojamības traucējumiem un ar tiem saistītajām katastrofālajām sekām abām pusēm, ir steidzami jāpiešķir Apvienotās Karalistes autopārvadātājiem pagaidu tiesības brīvi pārvietoties ES ar nosacījumu, ka Apvienotā Karaliste arī piemēro tādus pašus noteikumus ES autopārvadātājiem.

3.   Komisijas priekšlikumi

3.1.

Pieņemot, ka Apvienotā Karaliste izstājas no ES bez izstāšanās līguma, izskatāmajā regulas priekšlikumā Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem ir piešķirtas divpusējo pārvadājumu tiesības ES no nākamās dienas pēc tam, kad Līgumi vairs nav saistoši Apvienotajai Karalistei, līdz 2019. gada 31. decembrim.

3.2.

Tomēr minētās divpusējo pārvadājumu tiesības ES tiek piemērotas tikai tad, ja Apvienotā Karaliste nodrošina, ka tiesības, kuras izmanto Apvienotās Karalistes autopārvadātāji ES, ir pilnīgi līdzvērtīgas tiesībām, kas piešķirtas ES autopārvadātājiem Apvienotajā Karalistē. Ja šis līdzvērtīgums netiek ievērots, Komisija ar deleģēto aktu ir pilnvarota:   ierobežot kapacitāti un/vai braucienu skaitu; vai   apturēt izskatāmās regulas piemērošanu; vai   pieņemt citus atbilstīgus pasākumus.

3.3.

Apvienotās Karalistes autopārvadātājiem piešķirtās tiesības ir atkarīgas no atbilstības attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, kas piemērojami kravu autopārvadājumiem, jo īpaši attiecībā uz: — autotransporta apkalpes locekļiem un pašnodarbinātajiem autovadītājiem, — sociālās jomas tiesību aktiem saistībā ar autotransportu, — tahogrāfiem, — dažu autotransportlīdzekļu maksimālajiem pieļaujamajiem gabarītiem un masu, — ātruma ierobežošanas ierīču uzstādīšanu un izmantošanu noteiktu kategoriju transportlīdzekļos, — drošības jostu obligātu lietošanu, — direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā ievērošanu, — Kopienas noteikumiem par godīgu un nediskriminējošu konkurenci ievērošanu.

3.4.

Dalībvalstīm un Komisijai ir atļauts pārbaudīt, vai kravu autopārvadātājiem, kas pārvadā kravas ES, Apvienotā Karaliste ir piešķīrusi atļaujas vai sertifikātus saskaņā ar attiecīgajiem standartiem, ka ir ievēroti visi attiecīgie valsts un Savienības tiesību akti un ka netiek pārsniegtas atļautās tiesības.

3.5.

Dalībvalstis nevar vest sarunas vai slēgt divpusējus nolīgumus par kravu autopārvadājumiem ar Apvienoto Karalisti jautājumos, uz kuriem attiecas izskatāmā regulas priekšlikuma darbības joma.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

Kravu autopārvadājumi ir svarīga nozare gan Apvienotajai Karalistei, gan ES. Katru gadu Apvienoto Karalisti un ES savieno vairāk nekā 4,4 miljoni kravas transportlīdzekļu ar šoferiem. Apvienotā Karaliste 2015. gadā uz ES pa autoceļiem eksportēja kopumā 21 350 000 tonnas kravu. Tajā pašā laikā Eiropas Savienība uz Apvienoto Karalisti eksportēja 26 816 000 tonnas kravu (3).

4.2.

No tā izriet, ka šajā apmaiņā šķēršļi smagi skartu abu pušu tirdzniecību, nodarbinātību un ekonomisko izaugsmi, kā arī nopietni traucētu piegādes ķēdēm.

4.3.

EESK pauž gandarījumu, ka Komisija ir ierosinājusi ārkārtas pasākumus, lai izvairītos no vissliktākās situācijas, piešķirot Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem pagaidu tiesības veikt divpusējos pārvadājumus starp Apvienoto Karalisti un Eiropas Savienību saskaņā ar priekšlikumā paredzētajiem noteikumiem, tostarp līdzvērtīgus noteikumus ES pārvadātājiem Apvienotajā Karalistē un godīgas konkurences nosacījumus, gaidot, ka pirms pārejas perioda beigām 2019. gada 31. decembrī sarunās tiks panākta savstarpēja vienošanās par pasākumiem, kas nepieciešami pamatsavienojamības ieviešanai ETMK sistēmas ietvaros, un izstrādāti iespējamie turpmākie noteikumi, ko piemēro Apvienotās Karalistes un Eiropas Savienības turpmākajām attiecībām.

4.4.

EESK ļoti cer, ka vēlākais dienu pirms izstāšanās no ES bez izstāšanās līguma Apvienotās Karalistes varas iestādes pieņems līdzvērtīgu pagaidu pasākumu kopumu, kas nodrošinās ES autopārvadātājiem, kas pārvietojas Apvienotajā Karalistē, tādas pašas tiesības, kuras Komisija provizoriski piedāvā Apvienotajā Karalistē licencētajiem pārvadātājiem, ļaujot tiem pārvadāt kravas starp Apvienoto Karalisti un pārējām 27 dalībvalstīm.

4.5.

Ja Apvienotā Karaliste noraida šādu pārvadājuma tiesību savstarpīgumu paredzētajā termiņā, izskatāmais regulas priekšlikums zaudētu spēku un Apvienotās Karalistes kravas, ko pārvadā ar smagkravas transportlīdzekļiem, uz robežas ar Eiropas Savienību būtu vai nu jāpārkrauj ES reģistrētajos smagkravas transportlīdzekļos vai, ciktāl iespējams, jātransportē ar vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem, kuru pieļaujamā masa nepārsniedz 3,5 tonnas un uz kuriem neattiecas kopējie noteikumi par piekļuvi starptautisko kravu autopārvadājumu tirgum.

4.6.

Savā 2018. gada 18. janvāra atzinumā par tematu “Piekļuve starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum un autopārvadātāju profesionālajai darbībai” (4), kas saistīts ar priekšlikumu regulai par Regulas (EK) Nr. 1072/2009 pārskatīšanu, EESK jau norādīja: tas, ka šī regula netiek attiecināta uz vieglajiem kravas automobiļiem, var kropļot konkurenci. EESK atgādina par savu prasību minēto regulu piemērot vieglajiem kravas automobiļiem, taču, iespējams, vienkāršākā veidā.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

Izskatāmā regulas priekšlikuma 4. pantā ir izklāstīti sociālie un tehniskie noteikumi, kas pārejas periodā jāievēro pārvadātājiem, kuriem ir Apvienotās Karalistes licence un kuri darbojas ES teritorijā.

5.2.

EESK konstatē, ka starp šiem noteikumiem trūkst noteikuma par smagkravas transportlīdzekļu profesionālu vadītāju sākotnējo kvalifikāciju un periodisku apmācību. Tā kā šajā gadījumā runa ir par ļoti svarīgu drošības faktoru, EESK prasa minēto pantu papildināt ar atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 15. jūlija Direktīvu 2003/59/EK par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību, par Padomes Regulas (EEK) Nr. 3820/85 un Padomes Direktīvas 91/439/EEK grozīšanu un Padomes Direktīvas 76/914/EEK atcelšanu.

---

(1)  OV L 226, 10.9.2003., 4. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1072/2009 (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp.).

(3)  Apvienotās Karalistes Kravu autopārvadājumu asociācijas (Road Haulage Association) statistika.

(4)  OV C 197, 8.6.2018., 38. lpp.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko saistībā ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes (“Apvienotā Karaliste”) izstāšanos no Eiropas Savienības nosaka noteikumus par uzsākto mācību mobilitātes pasākumu turpināšanu programmā Erasmus+”

(COM(2019) 65 final — 2019/0030 (COD))

(2019/C 190/09)

Atzinuma pieprasījums	Eiropas Parlaments, 30.1.2019. Eiropas Savienības Padome, 12.2.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. panta 4. punkts, 166. panta 4. punkts un 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	152/0/1

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un attiecībā uz to nav nepieciešami nekādi Komitejas komentāri, Komiteja 541. plenārsesijā 2019. gada 20. un 21. februārī (2019. gada 20. februāra sēdē) vienprātīgi nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulu (ES) Nr. 508/2014 groza attiecībā uz dažiem noteikumiem, kuri saistīti ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības”

(COM(2019) 48 final — 2019/0009 (COD))

(2019/C 190/10)

Apspriešanās	Eiropas Parlaments, 30.1.2019. Eiropas Savienības Padome, 6.2.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punkts un 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	159/0/2

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un attiecībā uz to nav nepieciešami nekādi Komitejas komentāri, Komiteja 541. plenārsesijā, kas notika 2019. gada 20. un 21. februārī (2019. gada 20. februāra sēdē), ar 159 balsīm par un 2 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Savienības zvejas kuģu zvejas atļaujām Apvienotās Karalistes ūdeņos un Apvienotās Karalistes zvejas kuģu zvejas darbībām Savienības ūdeņos groza Regulu (ES) 2017/2403”

(COM(2019) 49 final – 2019/0010 (COD))

(2019/C 190/11)

Apspriešanās	Eiropas Parlaments, 30.1.2019. Eiropas Savienības Padome, 6.2.2019.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punkts un 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts plenārsesijā	20.2.2019.
Plenārsesija Nr.	541
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	171/0/2

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un attiecībā uz to nav nepieciešami nekādi Komitejas komentāri, Komiteja 541. plenārsesijā, kas notika 2019. gada 20. un 21. februārī (2019. gada 20. februāra sēdē), ar 171 balsi par un 2 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.