21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/2

P8_TA(2018)0025

Eiropas Centrālās bankas 2016. gada pārskats

Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2016. gada pārskatu (2017/2124(INI))

(2018/C 463/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2016. gada pārskatu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 284. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) statūtus un jo īpaši to 3. un 15. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu,

—	ņemot vērā Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos ziņojumu (M. Monti ziņojumu),

—	ņemot vērā makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru (MNNP),

—	ņemot vērā ECB ekonomikas biļetena rakstu “MFI aizdevumu likmes — izeja nestandarta monetārās politikas īstenošanas laikā” (izdevums Nr. 1/2017),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada ziņojumu par Eiropas rūpniecību un monetāro politiku,

—	ņemot vērā organizācijas Transparency International ziņojumu “Vienas monētas divas puses? Eiropas Centrālās bankas neatkarība un pārskatatbildība”,

—	ņemot vērā ECB paskaidrojuma rakstu “Kas ir nauda?”,

—	ņemot vērā ECB vienošanos par ārkārtas likviditātes palīdzību (ĀLP), kas publicēta 2017. gada 19. jūnijā,

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 22. marta Ieteikumu 2010/191/ES par euro banknošu un monētu likumīgā maksāšanas līdzekļa statusa darbības jomu un ietekmi (1),

—	ņemot vērā 11. pantu Padomes 1998. gada 3. maija Regulā (EK) Nr. 974/98 par euro ieviešanu (2),

—	ņemot vērā LESD 128. panta 1. punktu par euro naudaszīmju un monētu likumīgā maksāšanas līdzekļa statusu,

—	ņemot vērā ECB priekšsēdētāja 2017. gada 6. aprīļa runu,

—	ņemot vērā LESD 127. panta 5. punktu,

—	ņemot vērā LESD 127. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā ECB atsauksmes par Eiropas Parlamenta sniegto ieguldījumu, izstrādājot rezolūciju par ECB 2015. gada pārskatu (3),

—	ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0383/2017),

tā kā ECB Padome 2016. gada 9. un 10. marta sanāksmē pieņēma papildu pasākumus, lai ar monetāro politiku sasniegtu primāro — cenu stabilitātes — mērķi un sekundāro mērķi — atbalstīt ekonomiku, un tādēļ 1) pazemināja savas bāzes procentu likmes un par 0,4 procentpunktiem samazināja noguldījumu iespējas procentu likmi, 2) līdz EUR 80 miljardiem palielināja ikmēneša apjomu iepirkumiem saskaņā ar aktīvu iegādes programmu (AIP), 3) iekļāva AIP jaunu elementu — uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmu (USAIP), lai iegādātos investīciju kategorijas euro denominētas obligācijas, ko emitējušas nebanku korporācijas, kuras veic savu darījumdarbību eurozonā, kā arī 4) ieviesa vēl vienu ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju (ITRMO) programmu ar četru gadu termiņu;

tā kā ECB Padome 2016. gada 7. un 8. decembra sanāksmē nolēma pagarināt AIP darbības laikposmu, nosakot lēnāku ikmēneša iegādes tempu (EUR 80 miljardus samazinot līdz EUR 60 miljardiem) no 2017. gada aprīļa līdz decembrim vai pat vēl ilgāk, ja būs nepieciešams, un jebkurā gadījumā tik ilgi, kamēr vien ECB Padome to uzskatīs par pamatotu korekciju, ar ko var panākt savam inflācijas mērķim atbilstošu inflācijas tendenci;

C.	tā kā ECB Valdes locekļi ir nemitīgi uzsvēruši, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta sistēmā ir svarīgi īstenot reformas, kas palielina produktivitāti, līdz ar izaugsmi veicinošu fiskālo politiku;

D.	tā kā saskaņā ar Eurosistēmas 2017. gada septembra makroekonomikas prognozi ir sagaidāms, ka, vadoties pēc saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI), gada inflācija eurozonā 2017. gadā būs 1,5 %, 2018. gadā — 1,2 % un 2019. gadā — 1,5 %;

tā kā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) galvenais uzdevums ir uzturēt cenu stabilitāti, ko ECB Padome ir definējusi kā eurozonas SPCI pieaugumu, kurš vidējā termiņā katru gadu ir nedaudz zemāks par 2 %; tā kā kopš 2013. gada ECB prognozētais ikgadējais rādītājs četrus gadus ir bijis krietni zemāks par inflācijas mērķi, ko tā noteikusi vidējam termiņam, un tagad ECB prognozē, ka līdz 2020. gadam tā šo mērķi nesasniegs;

F.	tā kā ECB uzskata, ka vāja inflācijas dinamika cita starpā ir arī mērena darba samaksas pieauguma un zemu enerģijas cenu rezultāts;

G.	tā kā LESD 127. panta 5. punktā ECBS ir noteikts pienākums palīdzēt uzturēt finanšu stabilitāti;

H.	tā kā 2016. gadā ECB tīrā peļņa bija EUR 1,19 miljardi salīdzinājumā ar EUR 1,08 miljardiem 2015. gadā;

I.	tā kā šādu tīro peļņu galvenokārt palīdzēja gūt lielāki tīrie procentu ieņēmumi, kas nopelnīti ar vērtspapīriem (tostarp no AIP portfeļa un ASV dolāru portfeļa), kuri tiek turēti monetārās politikas mērķiem;

J.	tā kā izaugsmes un bezdarba līmenis ģeogrāfiski joprojām ir ļoti atšķirīgs, tāpēc ekonomika ir bīstami trausla un stabila attīstība ir apdraudēta;

K.	tā kā ar LESD 123. pantu un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 21. pantu valdību monetāra finansēšana ir aizliegta;

L.	tā kā palielinās to finanšu tehnoloģijas (Fintech) uzņēmumu skaits, kuriem ir vērā ņemamas iespējas paplašināt finansiālo integrāciju eurozonā, un līdz ar to lielāka kļūst arī nepieciešamība gan pēc mikroprudenciālās, gan makroprudenciālās uzraudzības un kontroles,

Vispārīgs pārskats

uzsver, ka saskaņā ar ECB Statūtu 7. pantu ne ECB, ne valstu centrālās bankas, nedz arī kāds no to lēmējinstanču locekļiem nelūdz un nepieņem ne Savienības iestāžu un struktūru, nedz arī kādas dalībvalsts valdības vai citas struktūras norādījumus; tāpēc uzsver, ka ECB neatkarīgi pilda savu eurozonas monetārās iestādes pienākumu, kā tas ir noteikts Līgumā; tomēr uzsver, ka ir vajadzīga lielāka pārskatatbildība un pārredzamība, kas atbilstu tās neatkarības līmenim;

atzīst arī to, ka ECB ir federāla struktūra, kas nepieļauj valstu veto tiesības un valdību iejaukšanos, tāpēc spēj rīkoties izlēmīgi, risinot dažādus jautājumus, piemēram, palīdzot pārvarēt krīzi;

atzīmē, ka atbalstoša monetārā politika, ko ECB īstenojusi laikposmā no 2012. līdz 2016. gadam, cita starpā arī ECB zemās procentu likmes un aktīvu iegādes programma, ir veicinājusi ciklisku ekonomikas atveseļošanos un darbvietu radīšanu, un to ir izdevies panākt, arī nepieļaujot deflāciju, saglabājot labvēlīgus finansēšanas apstākļus uzņēmumiem un mājsaimniecībām, kā arī uzturot finanšu stabilitāti un maksājumu sistēmu pareizu darbību; taču ir noraizējies par to, kā netradicionālas monetārās politikas pasākumi varētu ietekmēt individuālos noguldītājus un pensiju shēmu finansiālo līdzsvaru, un ir noraizējies arī par aktīvu “burbuļu” veidošanos, ko ECB vajadzētu rūpīgi uzraudzīt un samazināt līdz minimumam;

ir noraizējies, ka izdevīgos apstākļus, ko bija izveidojusi ECB, eurozonas bankas neizmantoja, lai nostiprinātu savu kapitāla bāzi, bet gan izmaksāja iespaidīgas dividendes, kuras dažkārt pārsniedza nesadalītās peļņas līmeni, kā to apliecina Starptautisko norēķinu bankas dati;

joprojām ir nobažījies par to, ka refinansēšanas operāciju nodrošinājumam Eurosistēmai vēl arvien tiek piedāvāts ļoti daudz netirgojamu aktīvu un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru; atkārtoti aicina ECB sniegt informāciju par to, kuras centrālās bankas ir pieņēmušas šādus vērtspapīrus, un atklāt vērtēšanas metodes, kas piemērotas šādiem aktīviem; uzsver, ka šāda informācija būtu noderīga, lai īstenotu parlamentāru pārbaudi attiecībā uz to, kā ECB pilda tai uzticētos uzraudzības uzdevumus;

ar bažām norāda, ka eurozonā palielinās Eiropas Vienotās automatizētās reālā laika bruto norēķinu sistēmas (TARGET2) nelīdzsvarotība, kaut gan tirdzniecības nelīdzsvarotība ir mazinājusies, un tas liecina, ka turpinās kapitāla aizplūšana no eurozonas perifērijas;

Cenu stabilitāte

atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Statistikas biroja (Eurostat) datiem vidējā inflācija eurozonā 2016. gadā bija 0,2 %, savukārt inflācija, neņemot vērā enerģijas cenas, saglabājās 0,9 % līmenī; turklāt atzīmē, ka pamatinflācijai 2016. gadā vēl arvien nebija pārliecinoši augšupējas tendences, kā norādīts ECB 2016. gada pārskatā;

atzīmē, ka, spriežot pēc prognozēm, inflācija eurozonā vismaz līdz 2020. gadam varētu saglabāties līmenī, kas nesasniedz 2 %, lai gan ECB ir īstenojusi ļoti atbalstošu monetāro politiku, un tas vedina domāt, ka eurozonas ekonomika nedarbojas ar pilnu jaudu, turklāt cenu stabilitāti ir grūtāk panākt cita starpā arī tādēļ, ka nesen ir paaugstinājies euro maiņas kurss;

atzīmē pašas ECB novērtējumu, proti, ka tad, ja tā nebūtu īstenojusi savu politikas pasākumu kopumu, inflācijas līmenis būtu vidēji gandrīz par 0,5 % zemāks nekā līmenis, kuru pašlaik prognozē laikposmam no 2016. līdz 2019. gadam;

10.

piekrīt ECB, kura uzskata — lai panāktu, ka pašlaik cikliskais atveseļošanās process pārtop par scenāriju, kas ved uz noturīgu, ilgtspējīgu un stabilu ekonomikas ilgtermiņa strukturālo attīstību, arī dalībvalsts līmenī stabila un izaugsmi veicinoša valsts fiskālā politika ir līdzsvaroti jāapvieno ar sociāli sabalansētām un vērienīgām reformām, kuras palielina produktivitāti;

11.

monetārās politikas transmisijas kanāli pašlaik ir mazefektīvi, tāpēc uzskata, ka ECB ir jāpanāk, ka tiek sasniegta cenu stabilitāte, ko ECB Padome ir definējusi kā inflācijas līmeni, kurš ir nedaudz zemāks par 2 %; uzskata, ka ECB tomēr būtu rūpīgi jāizvērtē, kādu labumu un kādu blakusietekmi rada tās politika, un tas jo īpaši attiecas uz pasākumiem, kurus tā ir iecerējusi īstenot, lai apkarotu deflāciju; uzskata — lai panāktu noteiktību un uzticēšanos finanšu tirgos, ECB vajadzētu pievērsties skaidram un kodolīgam savu monetārās politikas pasākumu izklāstam;

12.

uzskata, ka vēl nepārejošā krīze ir akcentējusi nepieciešamību pēc politikas satvara teorētiskā pamata dažādošanas centrālajās bankās; prasa ECB savā nākamajā gada analizēt krīzes ietekmi uz tās teorētiskā satvara veidošanās procesu;

Ekonomikas izaugsme un nodarbinātība

13.

atgādina, ka saskaņā ar ECB Statūtu 2. pantu un saskaņā ar LESD 127. pantu un noteikumiem, kas sīkāk izklāstīti LESD 282. pantā, ECB ir pienākums, nekaitējot galvenajam — cenu stabilitātes — mērķim, atbalstīt “Savienībā vispārēju ekonomikas politiku, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti LES 3. pantā”;

14.

atzīmē, ka IKP pieaugums eurozonā ir bijis stabils, kaut arī mērens, tomēr salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tas ir bijis pozitīvs un ar noturīgu tendenci — 2 % 2015. gadā un 1,8 % 2016. gadā; konstatē, ka saskaņā ar Komisijas 2017. gada rudens ekonomikas prognozi IKP pieauguma temps varētu būt 2,2 % 2017. gadā un 2,3 % 2018. gadā;

15.

vērš uzmanību uz to, ka ECB 2016. gada pārskatā ir norādīts — investīciju apjoms ir palielinājies nedaudz lēnāk nekā iepriekšējā gadā; uzsver, ka ECB ar savu monetāro politiku vēl nav izdevies jūtami ietekmēt ES ekonomikas investīciju daļu; atzīmē, ka šādas ietekmes trūkuma sekas ir īpaši nelabvēlīgas Savienības perifērijas reģioniem;

16.

ar nožēlu vērš uzmanību uz to, ka, saskaņā ar SVF 2017. gada aprīļa Pasaules ekonomikas apskatā sniegto informāciju, starpība starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu eurozonā 2016. gadā bija -1,2 % no iespējamā IKP, un šī starpība būs negatīva vēl līdz 2019. gadam, un tas nozīmē, ka prognozes periodā eurozonas IKP būs zemāks par iespējamo;

17.

atzīmē, ka pati ECB savu monetāro politiku uzskata par galveno faktoru, kas nodrošinājis ciklisku ekonomikas atveseļošanos eurozonā, kaut gan šo procesu cita starpā galvenokārt ir veicinājis un joprojām veicina iekšzemes pieprasījums, kuru atbalsta izdevīgi finansēšanas nosacījumi un darba tirgu uzlabošanās, kā arī dažās dalībvalstīs īstenotās reformas, kas veicina produktivitātes un konkurētspējas palielināšanos, un ekonomikas atveseļošanās ir notikusi, arī pateicoties naftas cenu kritumam, un tas viss kopā laikposmā no 2016. līdz 2019. gadam nodrošinās par 1,7 % lielāku izaugsmi;

18.

uzskata, ka ar monetāro politiku vien nepietiek — kā uz to norādījis ECB priekšsēdētājs —, lai panāktu ilgtspējīgu ekonomikas atveseļošanos, un tikai ar tās palīdzību vien nevar atrisināt Eiropas ekonomikas strukturālās problēmas, ja papildus dalībvalsts līmenī netiek īstenota rūpīgi izstrādāta, sociāli sabalansēta un taisnīga politika, kas ilgtermiņā veicina izaugsmi un konkurētspēju, līdz ar stabilu fiskālo politiku, ievērojot Stabilitātes un izaugsmes paktu; turklāt piekrīt ECB, ka ir jāveido pamatīgāka EMS institucionālā arhitektūra, lai atbalstītu iepriekšminētās reformas un vairotu eurozonas spēju izturēt makroekonomiskos satricinājumus;

19.

pauž nožēlu, ka daudzas eurozonas valstis joprojām cieš no augsta bezdarba līmeņa, lai gan bezdarbs ir samazinājies — no 10,5 % 2015. gada decembrī līdz 9,6 % 2016. gada decembrī, un ka kopējais pieprasījums eurozonā joprojām ir zems, turklāt paturot prātā, ka nepārejoša nevienlīdzība ES var kaitēt stabilai un iekļaujošai ekonomikas attīstībai; tāpēc prasa īstenot politiku, kas vērsta uz produktivitātes palielināšanu, uzsvaru liekot uz prasmēm, pateicoties kurām var turpināt radīt kvalitatīvas darbvietas, kā arī palielināt darba samaksu;

20.

ņem vērā ECB gada pārskatā iekļauto analīzi par to, kā ECB īstenotā politika ir ietekmējusi sadali; mudina ECB turpināt pētīt savas monetārās politikas ietekmi uz sadali, cita starpā arī attiecībā uz ienākumu nevienlīdzību, un ņemt šādu izpēti vērā, izstrādājot monetāro politiku;

21.

uzsver — lai monetārā politika būtu pilnībā efektīva, ar attiecīgu fiskālo un ekonomikas politiku un ar reformām, kuras palielina produktivitāti, ir jānovērš pašlaik aktuālā norēķinu konta nelīdzsvarotība;

Kredītu piedāvājums un banku uzraudzība

22.

norāda — lai gan naudas masas M1 agregāts 2016. gadā palielinājās par 8,8 %, naudas masas M3 agregāts turpina palielināties tikai par 5 % gadā, un tas liecina, ka monetārās politikas transmisija nav pilnībā efektīva, un norāda uz monetārām anomālijām, kā arī uz pienācīga kredītu piedāvājuma trūkumu; tādēļ uzsver kapitāla tirgu savienības nozīmi, jo tā varētu piedāvāt alternatīvu ekonomikas finansēšanas veidu laikā, kad bankas ir nonākušas grūtībās;

23.

atzīst, ka monetārā politika zināmā mērā ir samazinājusi kredīta izmaksas un ir palīdzējusi nodrošināt eurozonā uzņēmumiem un mājsaimniecībām pieejamāku finansējumu un ka atsevišķās dalībvalstīs tas ir jo īpaši jūtams, kā norādīts ECB 2016. gada pārskatā, kurā konstatēts, ka eurozonas mājsaimniecībām izsniegto aizdevumu izmaksas dažādās valstīs joprojām ir atšķirīgas; tāpēc uzskata, ka šīs politikas ietekme ir ierobežota, jo pieprasījums pēc kredītiem ir zems, joprojām nav novērstas strukturālas problēmas dažu dalībvalstu banku sistēmās un trūkst uzticēšanās pašu finanšu iestāžu savstarpējās attiecībās;

24.

mudina padarīt finansējumu vēl pieejamāku MVU, tā stingri nodrošinot iekļaujošu ekonomikas attīstību;

25.

atzinīgi vērtē to, ka kopš 2015. gada procentu likmes ļoti maziem aizdevumiem ir turpinājušas samazināties straujāk nekā procentu likmes lieliem aizdevumiem, tādējādi vēl vairāk samazinot atšķirības starp ļoti mazu un lielu aizdevumu procentu likmēm; turklāt atzīmē, ka mazo un lielo aizdevumu procentu likmju atšķirības patlaban eurozonas valstīs ir līdzīgas;

26.

atzīmē, ka ieildzis gandrīz lēzenas ienesīguma līknes periods varētu ietekmēt banku sistēmas stabilitāti un peļņas gūšanas iespējas; tomēr piekrīt ECB, kura uzskata, ka bankas iespējas gūt peļņu galu galā ir atkarīgas no bankas darījumdarbības modeļa, kā arī no bankas struktūras un bilances, nevis no zemām procentu likmēm; tāpat arī atzīmē, ka ES banku sektoram ir raksturīga dažādība, un šajā ziņā valstu specifika nebūt nav mazsvarīgs faktors, un tas savukārt veicina finanšu sistēmas stabilitāti;

27.

atzīst, ka zemo procentu likmju politika, kas patlaban tiek īstenota, pagaidām pozitīvi ietekmē ienākumus nenesošu aizdevumu (INA) līmeni, taču ar strukturālu pieeju būtu efektīvi jānovērš lielie riski, kuri saistīti ar INA; atzinīgi vērtē ECB un VUM centienus uzraudzīt eurozonas bankas un palīdzēt tām samazināt savu INA darījumu īpatsvaru un īpaši atzinīgi vērtē gan ECB 2017. gada martā bankām sniegtos norādījumus par to, kā risināt ar INA saistīto problēmu, un pasākumus, kurus ECB veikusi attiecībā uz atsevišķām bankām, gan arī rīcības plānu, kas apstiprināts ECOFIN padomes 2017. gada 11. jūlija sanāksmē, neskarot pilnvaras, kuras Parlaments īsteno attiecībā uz 1. līmeņa tiesību aktiem; norāda, ka bankām, uzraudzītājiem, regulatoriem un valstu iestādēm ir jāapvieno spēki, lai pareizi īstenotu Padomes pieņemto rīcības plānu; pieprasa, lai spriedzes testiem būtu plašs tvērums un lai tie būtu metodoloģiski piemēroti un pamatīgi; iesaka rūpīgi uzraudzīt norises nekustamā īpašuma tirgos; uzskata, ka jebkādi papildu pasākumi būtu veicami tā, lai nodrošinātu, ka ir pilnībā ievērotas Eiropas Parlamenta prerogatīvas;

USAIP

28.

atzinīgi vērtē uzlabojumus, ko ECB ir panākusi saistībā ar to vērtspapīru saraksta nodošanu atklātībai, kuru turētājs saskaņā ar ECB USAIP ir Eurosistēma, taču atzīmē, ka šī programma sniedz tiešu labumu galvenokārt lielajām korporācijām;

29.

aicina ECB arī turpmāk nodrošināt pilnīgu pārredzamību pār to, kā, ievērojot saprātīgi noteiktu laika ierobežojumu, atklātībai tiek nodota informācija par katra uzņēmuma saskaņā ar USAIP izdarīto pirkumu apjomu; aicina ECB arī publicēt visus USAIP datus vienotā, ērti lietojamā izklājlapā, jo tādējādi attiecībā uz šo programmu vieglāk varētu nodrošināt publisku pārskatatbildību; uzsver, ka jebkurā gadījumā būtu jānodrošina pilnīga pārredzamība pēc programmas beigām; turklāt aicina ECB nepieļaut nekādus konkurences izkropļojumus tirgū un tāpēc nodot atklātībai kritērijus, pēc kuriem nosaka, vai uzņēmuma obligācijas atbilst attiecīgajām prasībām, lai tās varētu iegādāties saskaņā ar USAIP; uzsver, ka obligāciju atbilstību nosaka pēc riska pārvaldības kritērijiem, nevis emitējošo uzņēmumu lieluma;

Citi problemātiski jautājumi

30.

atzīmē, ka ECB ir ES iestāde un tāpēc tai ir saistošs Parīzes nolīgums;

31.

piekrīt, ka labi funkcionējošs, daudznozaru un integrēts kapitāla tirgus palīdzētu īstenot vienotās monetārās politikas transmisiju; uzskata, ka kapitāla tirgu savienībai būtu jākļūst par galveno faktoru, kas veicina kapitāla fonda paplašināšanos Eiropas Savienībā; prasa pakāpeniski, laicīgi un pilnībā izveidot un ieviest kapitāla tirgu savienību;

32.

atzīmē, ka ECB ir pozitīvi novērtējusi Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) izveidi, kas kļuvusi par banku savienības trešo pīlāru; vērš uzmanību uz to, ka noguldījumu apdrošināšanai ir izšķiroša nozīme, lai panāktu uzticēšanos un garantētu, ka banku savienībā visi noguldījumi ir vienlīdz droši; uzsver, ka ENAS vēl vairāk varētu palīdzēt vairot un nosargāt finanšu stabilitāti; atzīst, ka riska dalīšana ir cieši jāsaista ar riska samazināšanu;

33.

ņem vērā Komisijas pārdomas par drošu Eiropas aktīvu veidošanu eurozonas banku savienībai;

34.

ņem vērā ECB Padomes 2017. gada 23. jūnijā pieņemto lēmumu par ieteikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza ECBS un ECB Statūtu 22. pantu, lai nodrošinātu juridisku pamatu, kas ļauj Eurosistēmai pildīt savu centrālās emisijas bankas pienākumu ierosinātās centrāla mijieskaita darījumu partneru uzraudzības sistēmas reformas procesā, un lai tādējādi pilnvarotu ECB regulēt tīrvērtes sistēmu (tostarp centrāla mijieskaita darījumu partneru) darbību, cenšoties efektīvi novērst riskus, kurus šīs sistēmas rada attiecībā uz maksājumu sistēmu netraucētu darbību un vienotas monetārās politikas īstenošanu; pašlaik izvērtē ieteikumu un gaida iespēju šo priekšlikumu apspriest;

Fiziskā nauda un digitālās valūtas

35.

piekrīt ECB, ka fiziskā nauda ir svarīga ka likumīgs maksāšanas līdzeklis, jo euro ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis eurozonā, un atgādina visām eurozonas dalībvalstīm, ka mazumtirdzniecības darījumos kā likums būtu jāpieņem euro monētas un banknotes, taču tas neskar attiecīgo dalībvalstu tiesības noteikt maksimālās robežvērtības skaidras naudas darījumiem, lai cīnītos pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu; iesaka Eurosistēmai laist klajā Kārļa Lielā piemiņai veltītas banknotes, kas arī būtu likumīgs maksāšanas līdzeklis;

36.

ņem vērā, ka patlaban notiek diskusijas par tā dēvēto centrālās bankas digitālo valūtu jeb digitālo naudas bāzi, kas būtu pieejama plašam darījumu partneru lokam, tostarp mājsaimniecībām; mudina Komisiju un ECB pētīt šādas shēmas, lai uzlabotu maksājumu sistēmu publisku pieejamību, nodrošinot arī fiziskās naudas pieejamību, un izvērtēt problemātiskos jautājumus, kas varētu rasties ECB saistībā ar naudas emitēšanas monopolu; uzsver — progress virtuālo valūtu jomā nedrīkst kļūt par iemeslu tam, ka tiek ierobežoti skaidras naudas maksājumi mazumtirdzniecībā vai ka skaidra nauda tiek atcelta;

37.

uzsver, ka finanšu nozarei svarīga ir kiberdrošība; atzinīgi vērtē ECB darbu šajā jomā, cita starpā arī to, ka 2016. gada februārī ir sākusi darboties izmēģinājuma shēma, kas izveidota, lai ziņotu par būtiskiem kiberincidentiem, un sadarbību G7 struktūrā;

Pārskatatbildība un pārredzamība

38.

prasa ECB, vērtējot finansiālās palīdzības programmas izpildi, turpināt sniegt nepieciešamo atbalstu Grieķijai un arī ikvienai citai dalībvalstij; uzskata, ka šādu palīdzību — neskarot Grieķijas neatkarīgas valsts statusu, — cita starpā varētu nodrošināt, ja Grieķijas valsts obligācijas tiktu iekļautas valsts sektora aktīvu iegādes programmā (VSIP), pamatojoties uz atbilstības kritērijiem, ko piemēro visām dalībvalstīm, un ja plašāk tiktu īstenota nodrošināto obligāciju iegādes trešā programma (NOIP3), to pēc tiem pašiem atbilstības kritērijiem attiecinot arī uz Grieķijas juridiskajām personām — gan publisko, gan privāto tiesību subjektiem;

39.

aicina ECB sadarbībā ar Eiropas uzraudzības iestādēm izvērtēt visas sekas, ko rada Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, un jebkurā brīdī būt gatavai banku un to darbības pārcelšanai uz eurozonu; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi stingrāk īstenot ārpus eurozonas veiktu euro tīrvērtes darījumu uzraudzību, tā nepieļaujot, ka uzraudzībā veidojas plaisas un rodas ar finanšu stabilitāti saistītas problēmas; sāk diskutēt par 2017. gada jūnijā komitejas līmenī iesniegto Komisijas priekšlikumu grozīt Regulu par Eiropas tirgus infrastruktūru attiecībā uz centrāla mijieskaita darījumu partneru uzraudzību, lai panāktu, ka tā kļūst stingrāka;

40.

atzīmē, ka Augsta līmeņa grupa pašu resursu jautājumos ir konstatējusi — peļņa, ko ECB gūst no naudas emisijas, varētu būt viens no jaunajiem ES budžeta pašu resursu veidiem; uzsver — lai šī peļņa kļūtu par ES pašu resursiem, būtu jāgroza ECBS un ECB Statūti un tie arī attiecīgi jāpielāgo, nodrošinot, ka ir ņemta vērā to dalībvalstu īpašā situācija, kuras eurozonai nav pievienojušās;

41.

uzskata, ka ECB neatkarības līmenim — tātad arī pārskatatbildības pakāpei — ir jāatbilst tam, cik šī iestāde ir svarīga; uzsver, ka ECB savi pienākumi un uzdevumi ir jāpilda, nodrošinot pārredzamību plašākai sabiedrībai un lielāku pārskatatbildību attiecībās ar Parlamentu; uzsver, ka ir jāiesniedz Parlamentam attiecīgo kandidātu atlases saraksti, lai Parlaments varētu pildīt pienākumus, kas tam uzticēti kā iestādei, kura piedalās ECB priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un citu Valdes locekļu iecelšanas procesā;

42.

norāda, ka dialogs par monetārās politikas jautājumiem ir svarīgs instruments, lai attiecībās ar Parlamentu un līdz ar to arī ar plašāku sabiedrību nodrošinātu, ka lēmumi monetārās politikas jomā tiek pieņemti pārredzami; atzinīgi vērtē to, ka ECB priekšsēdētājs un citi Valdes locekļi regulāri piedalās un īsteno viedokļu apmaiņu dialogā par monetārās politikas jautājumiem un arī citos forumos; uzskata, ka dialogu par monetārās politikas jautājumiem varētu uzlabot vēl vairāk, tādēļ to cita starpā arī reorganizējot, lai viedokļu apmaiņa ar ECB priekšsēdētāju un citiem Valdes locekļiem dialogā par monetārās politikas jautājumiem un citos forumos būtu mērķtiecīgāka, interaktīvāka un būtiskāka, vadoties pēc ieteikumiem un atsauksmēm, ko 2014. gada martā snieguši monetārās jomas eksperti, kuri strādāja Ekonomikas un monetārās komitejas uzdevumā; turklāt aicina ECB ierēdņus arī turpmāk īstenot atzinīgi vērtējamo praksi sniegt rakstiskas atbildes uz jautājumiem, kas pēc viedokļu apmaiņas ir palikuši neatrisināti;

43.

atzinīgi vērtē ECB 2016. gadā pieņemto lēmumu savā gada pārskatā publicēt atsauksmes par Parlamenta sniegto ieguldījumu un mudina ECB neatlaidīgi tiekties nodrošināt pārredzamību, lai labāk izskaidrotu pasākumus, ko tā veic monetārās politikas jomā; atgādina, ka ir prasījis ECB savu gada pārskatu papildināt ar atsevišķu sadaļu vai pielikumu, kurā būtu vispusīgi izklāstīta ECB atbildes reakcija uz Parlamenta ziņojumu par iepriekšējo gadu;

44.

prasa ECB nodrošināt savas iekšējās Revīzijas komitejas locekļu neatkarību; lai nepieļautu interešu konfliktus, mudina ECB publicēt ECB Padomes locekļu finansiālo interešu deklarācijas; mudina ECB nodrošināt, lai Ētikas komiteju nevadītu bijušais ECB priekšsēdētājs vai kāds no bijušajiem ECB Padomes locekļiem, nedz arī kāda cita persona, kura nonākusi interešu konfliktā; aicina ECB Padomi vadīties pēc ES Civildienesta noteikumiem un Rīcības kodeksa un pieprasīt saviem bijušajiem locekļiem ievērot divus gadus ilgu profesionālās atturēšanās periodu pēc tam, kad ir beidzies viņu attiecīgo pilnvaru laiks; uzsver, ka ECB Valdes locekļiem principā vajadzētu atturēties no vienlaicīgas līdzdalības forumos vai citās organizācijās, kuru sastāvā ir ECB uzraudzītu banku vadītāji, ja vien šāda līdzdalība nav saskaņā ar pasaules līmenī iedibināto praksi un ja līdz ar ECB šādos forumos vai organizācijās nepiedalās arī citas centrālās bankas, piemēram, tādas kā ASV Federālo rezervju sistēma vai Japānas Banka; uzskata, ka šādos gadījumos ECB būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai nepieļautu iespēju, ka ECB līdzdalība traucē tai pildīt savu uzraudzības pienākumu, un tai nebūtu jāpiedalās sarunās, kurās tiek spriests par ECB uzraudzītām bankām; ņem vērā Eiropas Ombuda 2018. gada 15. janvāra ieteikumus, kas sniegti par Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja un bankas lēmumu pieņemšanas struktūru locekļu līdzdalību G30 (Starptautiskās ekonomikas un monetārās politikas konsultatīvās grupas) sastāvā;

45.

aicina ECB pieņemt skaidru un atklātu politiku attiecībā uz trauksmes cēlējiem;

46.

atzīmē, ka pagaidu darbinieku nodarbināšanas politika, ko pašlaik īsteno ECB, cita starpā paļaujoties arī uz pagaidu darba līgumu atkārtotu slēgšanu, var radīt nestabilitāti darba vidē un apdraudēt profesionālo kohēziju ECB struktūrā; ir nobažījies par gadījumiem, kuros pastāv aizdomas par draugu būšanu, un ir nobažījies arī par to, cik augsts ir ECB darbinieku neapmierinātības līmenis; atzīmē un atzinīgi vērtē ECB ierosmes, ar kurām šīs problēmas ir iecerēts risināt, cita starpā arī veidojot spēcīgāku dialogu ar personāla pārstāvjiem, un mudina ECB vēl neatlaidīgāk īstenot šos centienus; aicina ECB nodrošināt vienādu attieksmi pret visiem saviem darbiniekiem un nodrošināt viņiem visiem vienlīdzīgas iespējas, kā arī garantēt iestādē pienācīgus darba apstākļus;

47.

atzinīgi vērtē ECB pūliņus, ievērojot 2017. gada maijā panākto vienošanos par ārkārtas likviditātes palīdzību, vairot skaidrību un pārredzamību attiecībā uz to, kā tiek piešķirta ārkārtas likviditātes palīdzība un kā tiek noteikta tās cena; norāda, ka varētu ieviest vēl lielāku skaidrību par to, kā iestādes eurozonā tiek nodrošinātas ar centrālās bankas likviditāti;

48.

atzinīgi vērtē ECB praksi publicēt savus vispārēji piemērojamos lēmumus, noteikumus, ieteikumus un atzinumus, tādējādi samazinot to gadījumu skaitu, kuros prasību izpaust informāciju izņēmuma kārtā nepiemēro; prasa ECB nodrošināt vairāk pārredzamības sabiedrībai — cita starpā arī ar sabiedriskās apspriešanas palīdzību — gadījumos, kad attiecīgās informācijas publicēšana būtiski netraucē tirgu darbību;

49.

uzsver, ka ECB uzraudzības pienākumus nevajadzētu jaukt ar pienākumiem, ko ECB pilda monetārās politikas jomā, un ka neviens no šiem diviem nedrīkstētu kļūt par iemeslu tam, ka ECB nonāk interešu konfliktā, pildot kādu no saviem galvenajiem uzdevumiem;

o o

50.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un ECB.

(1) OV L 83, 30.3.2010., 70. lpp.

(2) OV L 139, 11.5.1998., 1. lpp.

(3) https://www.ecb.europa.eu/pub/pdf/other/20170410_feedback_on_the_input_provided_by_the_european_parliament.en.pdf?384c7fc03ceda115fe0e9aa7cf378e07

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/10

P8_TA(2018)0026

Inovācijas paātrināšana tīras enerģijas jomā

Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra rezolūcija par inovācijas paātrināšanu tīras enerģijas jomā (2017/2084(INI))

(2018/C 463/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu “Paātrināt inovāciju tīras enerģijas jomā” (COM(2016)0763),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu, kuru Eiropas Savienība ratificēja 2016. gada 4. oktobrī,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumu “Ceļā uz integrētu energotehnoloģiju stratēģisko (SET) plānu: Eiropas energosistēmas pārveides paātrināšana” (C(2015)6317),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080) un Parlamenta 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885) un Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju par “Enerģētikas ceļvedi 2050” –– enerģija nākotnei (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Enerģētikas savienības pārvaldību (COM(2016)0759) un jo īpaši tajā paredzēto Enerģētikas savienības pētniecības, inovācijas un konkurētspējas dimensiju un 22. pantu “Integrētā ziņošana par pētniecību, inovāciju un konkurētspēju”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) (3),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 18. jūlija paziņojumu “Inovācijas nostiprināšana Eiropas reģionos: stratēģijas izturētspējīgai, iekļaujošai un ilgtspējīgai izaugsmei” (COM(2017)0376),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu “Eiropas topošie līderi: jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu atbalsta iniciatīva” (COM(2016)0733),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8–0005/2018),

tā kā pētniecība, izstrāde un inovācija ir atsevišķa ES Enerģētikas savienības dimensija, turklāt pētniecība, izstrāde un inovācija enerģētikas jomā būtiski veicina ES rūpniecības vadošo lomu, globālo konkurētspēju, ilgtspējīgu izaugsmi, darbvietu radīšanu, kā arī dalībvalstu un Savienības kopējo enerģētisko drošību, samazinot atkarību no enerģijas importa un veicinot visu energoavotu efektīvu un ilgtspējīgu izmantošanu;

tā kā ES joprojām ir globāla līdere augstas kvalitātes mazemisiju enerģētikas inovācijās, tostarp attiecībā uz energoefektivitāti, atjaunojamiem energoresursiem un jaunām tīrajām tehnoloģijām, nodrošinot ES stabilu pamatu turpmāka progresa panākšanai tīras enerģijas pētniecībā un inovācijā, tostarp izstrādājot akumulatorus e-mobilitātei un enerģijas uzglabāšanai; tā kā vērienīga un mērķtiecīga klimata un enerģētikas politika, jo īpaši klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam un enerģētikas ceļvedis 2050. gadam, ir būtiski dzinējspēki šīs vadošās lomas sasniegšanai; tā kā šajā kontekstā Parīzes nolīgums būtiski palielināja globālo centienu vērienīguma līmeni un parakstītāju konkrētās saistības attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu; tā kā ES arī turpmāk ir jāsaglabā savas politikas un instrumentu vērienīgums, lai raidītu pareizus investīciju signālus un nezaudētu savu globāli vadošo pozīciju tīras enerģijas pētniecības un inovācijas tirgū;

tā kā ES, tostarp Eiropas rūpniecības, turpmākajai konkurētspējai ir svarīgi, lai tiktu veicinātas inovācijas energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā un pētniecība un izstrāde; tā kā ES kļūs par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu izmantošanas jomā tikai tad, ja tiks ieviestas rentablas inovācijas un īstenoti pastiprināti pētniecības un attīstības centieni šajā konkrētajā jomā; tā kā principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” īstenošana ir jāpamato ar stingru inovācijas politiku Eiropas līmenī, jo īpaši saistībā ar sistēmu integrāciju;

tā kā pilnībā funkcionējošs un konkurētspējīgs iekšējais enerģijas tirgus ar atbilstīgu tiesisko regulējumu un infrastruktūru ir būtisks, lai turpinātu stimulēt pētniecību, izstrādi un inovāciju un maksimāli palielinātu jauno un tīro tehnoloģiju ienākšanu tirgū visos ES reģionos, nodrošinot apjomradītus ietaupījumus un skaidrību attiecībā uz regulējumu un investīcijām, tādējādi ļaujot Savienībai pilnībā izmantot tehnoloģiski neitrālu enerģētikas inovāciju potenciālu, kas sekmē efektivitāti, energoavotu mazemisiju un ilgtspējīgu izmantošanu un decentralizētus ražošanas, uzglabāšanas un transporta risinājumus un tehnoloģijas;

E.	tā kā inovācijai tīras enerģijas jomā būtu jāsekmē pieejama energoapgāde Eiropas patērētājiem, samazinot enerģijas tarifus, nodrošinot lielāku kontroli pār savu enerģijas patēriņu un ražošanu un piedāvājot produktus un pakalpojumus, kas patērē mazāk enerģijas;

tā kā ES un tās dalībvalstu enerģētikas politika un finansēšanas instrumenti, tostarp attiecīgās publiskās investīcijas, būtu jāveido tā, lai pilnībā izmantotu paātrinātas tehniskās attīstības tendences, un galvenokārt būtu jākoncentrējas uz pakāpenisku pāreju uz videi nekaitīgām, augsti efektīvām, mazemisiju enerģētikas sistēmām; tā kā tirgus, tehnoloģiju vai zinātniskās nenoteiktības dēļ finansējums no privātā sektora bieži ir nepietiekams vai nav pieejams; tā kā ES ir jādod stingri un saskaņoti signāli un stimuli, lai nodrošinātu investoriem nepieciešamo noteiktību un palielinātu privātās investīcijas tīras enerģijas inovācijā, pētniecībā, izstrādē un ieviešanā;

tā kā inovāciju pirmkārt un galvenokārt virza inovatori un tirgus pieprasījums; tā kā Komisijai primāri vajadzētu koncentrēties uz veicinošas struktūras izveidi inovatoriem, sākot no vienkāršotas piekļuves pētniecības finansējumam un beidzot ar zināšanu pārvēršanu komerciāli dzīvotspējīgos produktos; tā kā šajā kontekstā var noderēt partnerības starp pētniekiem un attiecīgajiem rūpnieciskajiem partneriem;

tā kā enerģijas subsīdijas ietekmē tirgus cenas, maskējot patiesās izmaksas enerģijai no dažādiem avotiem un patiesās izmaksas ar enerģiju saistītām tehnoloģijām, tādējādi negatīvi ietekmējot pētniecības un investīciju apstākļus tīras enerģijas inovācijai, kā arī turpmāko ieviešanu; tā kā subsīdiju izmantošana būtu pakāpeniski jāizbeidz un līdz tam laikam šai izmantošanai būtu jāaprobežojas ar pagaidu instrumentiem, kuru mērķis ir radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un konkurētspējīgu tirgu, kas veicinātu jaunu, tīru tehnoloģiju ieviešanu, jo īpaši energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas jomās;

tā kā enerģijas avotu, izplatīšanas tīklu un tehnoloģiju radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju aprites cikla izvērtējums (LCA) būtu jāņem vērā kā atsauce, ES līmenī izstrādājot konkrētus politikas virzienus un stimulus, kuru mērķis ir sekmēt tīrus, mazemisiju un energoefektīvus risinājumus un tehnoloģijas, tostarp izejvielu un izrakteņu ilgtspējīgu ieguvi; tā kā uzmanība būtu jāpievērš tādām tīras enerģijas inovācijām, kam ir tieša ietekme uz iedzīvotājiem un ražojošiem patērētājiem, nodrošinot viņu līdzdalību enerģētikas pārkārtošanā un padarot šo pārkārtošanu pieejamāku;

tā kā ar enerģiju saistītā pētniecība un inovācija tika atzīta par prioritāru jomu 7. pamatprogrammā un programmā “Apvārsnis 2020”, bet 9. pamatprogrammā tas būtu jāturpina, ņemot vērā Savienības saistības Enerģētikas savienībā un saskaņā ar Parīzes nolīgumu, lai efektīvāk piesaistītu publisko un privāto finansējumu pētniecībai un izstrādei un lai palīdzētu mazināt investīciju riskus visperspektīvākajai inovācijai tīras enerģijas jomā, jo īpaši energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas jomā;

K.	tā kā transporta nozarei, kuras energopatēriņš ir trešdaļa no ES energopatēriņa, ir milzīgs energoefektivitātes un oglekļa emisiju samazināšanas potenciāls un tāpēc tai vajadzētu būt nozīmīgai lomai pārejā uz jauniem enerģijas risinājumiem un uz mazoglekļa sabiedrību,

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ar ko izveido satvaru, lai paātrinātu ES inovāciju tīras enerģijas jomā; uzsver, ka enerģijas inovācijai nepieciešams regulatīvais un finansēšanas satvars, kas saskaņots ar ES Enerģētikas ceļvedi 2050. gadam un saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu un kas veicina visu energoavotu efektīvu un ilgtspējīgu izmantošanu, tādējādi panākot enerģijas ietaupījumus un plašākus ieguvumus, tostarp tādās jomās kā veselība, drošība un gaisa un ūdens kvalitāte, vienlaikus nodrošinot Savienības rūpniecības konkurētspēju, energoapgādes drošību un atbilstību ES līgumā noteiktajiem pienākumiem, kā arī vispusīgu atbildi vides problēmām; atzīst, ka satvars ES tīras enerģijas inovācijas paātrināšanai ir neatņemama daļa no plašāka tiesību aktu priekšlikumu kopuma, kas norādīts paketē “Tīra enerģija visiem Eiropas iedzīvotājiem”, un tāpēc tam būtu jāpastiprina tās dažādi elementi, Savienības saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu un plašāki Enerģētikas savienības tiesību akti un principi, jo īpaši tie, kas iekļauti 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvarā un 2050. gada ceļvedī, vienlaikus ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. un 194. panta noteikumus;

atzīst, ka sekmīga enerģētikas inovāciju ieviešana ir daudzdimensionāls uzdevums, kas ietver gan piedāvājuma, gan pieprasījuma puses vērtības ķēdes, cilvēkkapitālu, tirgus dinamiku, regulējumu, inovāciju un rūpniecības politikas jautājumus; uzsver, ka šā uzdevuma īstenošanā ir jāiesaistās iedzīvotājiem — gan patērētājiem, gan ražojošiem patērētājiem —, kā arī plašam ieinteresēto personu lokam, tostarp akadēmiskajām aprindām, pētniecības un tehnoloģiju organizācijām (RTO), MVU, jaunuzņēmumiem, enerģētikas un būvniecības uzņēmumiem, mobilitātes nodrošinātājiem, pakalpojumu sniedzējiem, iekārtu ražotājiem, IT un telekomunikāciju uzņēmumiem, finanšu iestādēm, Savienībai, valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm, atjaunojamās enerģijas kopienām, NVO, izglītotājiem un sabiedriskās domas veidotājiem; uzsver tādu jaunu uzņēmējdarbības modeļu vērtību, kuri izmanto inovatīvas digitālās tehnoloģijas, lai cita starpā optimizētu tīras enerģijas pašražošanu, uzglabāšanu, apmaiņu un pašpatēriņu uz vietas un palielinātu piekļuvi atjaunojamiem energoresursiem, jo īpaši mājsaimniecībām, kuras skar enerģētiskā nabadzība;

uzskata, ka, lai īstenotu izmaksefektīvu enerģētisko pāreju uz videi draudzīgām, uz patērētājiem orientētām un lielākā mērā digitalizētām un decentralizētām sistēmām ar aktīviem ražojošajiem patērētājiem un ražojošo patērētāju kopienām, ir jāveic pētniecība un jāizvērš inovācija visās energosistēmas nozarēs, tostarp jāīsteno ar konkrētām tehnoloģijām nesaistīti un sistēmiski risinājumi, citstarp tādi, kas palielina efektivitāti un decentralizētu enerģijas ražošanu; atzīst, ka šī pāreja sekmē jaunus organizatoriskos modeļus, jo īpaši enerģijas ražošanā, pārvadē, sadalē un uzglabāšanā, elektromobilitātē, darījumdarbībā un vajadzību pārvaldībā, kā arī pakalpojumu sniegšanā; atzīst, ka ir nepieciešami kopēji standarti, lai veicinātu savienotu un digitalizētu energosistēmu; uzsver, ka ilgtspējīgiem liela mēroga izmēģinājuma projektiem, tostarp kopienās īstenotiem, var būt nozīmīga loma sistēmiskas inovācijas enerģētikas jomā īstenošanā;

atgādina, ka ES pētniecības un inovācijas politikā energoefektivitātei vajadzētu būt transversālai un horizontālai prioritātei, ko piemēro visām nozarēm un kas attiecas ne tikai uz projektiem, kuri ir saistīti ar enerģiju, un kas sistemātiski veicina un stimulē energoefektīvāku procesu, pakalpojumu un preču radīšanu, īstenojot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” visā enerģijas ķēdē, tostarp enerģijas ražošanā, pārvadē, sadalē un galapatēriņā;

atzīst, ka ir svarīgi turpināt Eiropas enerģijas tirgu liberalizāciju, jo īpaši likvidējot šķēršļus brīvai cenu veidošanai un pakāpeniski izbeidzot piešķirt enerģijas subsīdijas, lai veicinātu turpmāku inovāciju un tādu jaunu tehnoloģiju izmantošanu, kuras novedīs pie ilgtspējīgākas enerģijas izmantošanas un kas veicinās atjaunojamās enerģijas lielāku piedāvājumu, radīs vienlīdzīgus konkurences apstākļus un konkurētspējīgu tirgu, kas spēj enerģijas patērētājiem, ražojošajiem patērētājiem, kopienām un uzņēmumiem nodrošināt labākus nosacījumus;

ES darbību saskaņotība

konstatē, ka tīras enerģijas pētniecība, izstrāde un inovācija lielā mērā ir atkarīga no stabila tirgus un no tiesiskā regulējuma paredzamības un noteiktības, kam nepieciešams vērienīgs un izpildāms ilgtermiņa politikas redzējums, tostarp ar enerģētiku un klimatu saistīti mērķi un saistības, pastāvīgi mērķtiecīgi stimuli un ilgtermiņa pašu kapitāls, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus tehnoloģijām, tādējādi veicinot inovāciju, atvieglojot energoapgādi, samazinot šķēršļus ienākšanai tirgū un atvieglojot tīras enerģijas inovāciju, lai sasniegtu kritisko masu, kas nepieciešama ieviešanai tirgū; atzinīgi un kā veicināmu vērtē pievēršanos galvenajām tehnoloģijām, kā apstiprināts energotehnoloģiju stratēģiskajā plānā (SET plānā) un Komisijas paziņojumā; atkārtoti uzsver LESD 194. panta noteikumus un norāda, ka tie ir jāatspoguļo politikā un finanšu instrumentos, kas atbalsta inovāciju tīras enerģijas jomā; tomēr uzsver, ka lielāku prioritāti nepieciešams piešķirt transversālai, starpnozaru un sistēmiskai inovācijai enerģētikas jomā, kā arī izglītības un uzņēmējdarbības sekmēšanai, jo inovāciju virza ne tikai tehnoloģijas; uzsver, ka šajā sistemātiskajā pieejā vajadzētu efektīvi integrēt dažādus pieejamos vai izstrādē esošos risinājumus, jo īpaši attiecībā uz energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu integrāciju; prasa Eiropas tehnoloģiju un inovāciju platformas izmantot, lai palīdzētu konstatēt perspektīvas tīras enerģijas inovācijas, kurām būtu vērts sniegt mērķtiecīgu atbalstu;

mudina Komisiju, dalībvalstis un attiecīgos gadījumos reģionus ieviest mehānismus, kuri ļautu saskaņot ES, valstu un reģionālās pētniecības un enerģētikas inovāciju programmas, lai sekmētu sinerģijas un izvairītos no dublēšanās, tādējādi nodrošinot visefektīvāko izmantošanu dalībvalstīs pieejamajiem resursiem un infrastruktūrai, kā arī energoavotiem, ar nolūku maksimizēt jaunu tehnoloģiju un inovāciju iekļūšanu tirgū un veicinātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus visā ES; uzskata, ka attiecīgās informācijas iekļaušana integrētos valstu enerģētikas un klimata plānos varētu veicināt šo mērķi; šajā kontekstā uzsver to, cik svarīgi ir veicināt paraugprakses un informācijas apmaiņu, kā arī racionalizējot noteikumus par dalību enerģētikas inovāciju programmās visām organizācijām, uzņēmumiem, universitātēm un institūtiem gan no ES, gan no trešām valstīm;

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos arī turpmāk no programmas “Apvārsnis 2020” un Eiropas Pētniecības padomes finansēt fundamentālos pētījumus; uzsver, ka ir vēl vairāk jāpastiprina kopīgo pētījumu finansējums, kas tiek piešķirts enerģētikas nozarei ar mērķi risināt programmā “Apvārsnis 2020” noteiktās sabiedrības problēmas, un ir arī jāracionalizē enerģijas inovācijas citu sabiedrības problēmu risināšanā; pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu stiprināt tirgu veidojošas inovācijas, papildus jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu iniciatīvai nodibinot Eiropas Inovācijas padomi, lai sekmētu tādu progresīvu inovāciju radīšanu, kuras spētu aptvert un radīt jaunus tirgus; uzskata, ka tirgū balstītu finanšu instrumentu (piemēram, aizdevumu un kapitāla) izveidei nevajadzētu kaitēt dotāciju finansējumam, kas bezpeļņas un sabiedriskajiem dalībniekiem, piemēram, akadēmiskajām aprindām, universitātēm un pilsoniskajai sabiedrībai, ļauj piedalīties augstvērtīgos transnacionālos Eiropas projektos;

joprojām pauž bažas par pastāvošo finanšu instrumentu lielo skaitu un sarežģītību un uzsver, ka ir jāpanāk labāka saskaņotība starp attiecīgajiem fondiem, tostarp struktūrfondiem, kas paredzēti tīras enerģijas projektiem, un jāpadara saprotamāki pašreizējie finansēšanas instrumenti ES un dalībvalstu līmenī; aicina Komisiju izstrādāt dažādu finansēšanas instrumentu plānu visos vērtības ķēdes posmos un uzskata, ka būtu jānovērtē iespēja apvienot dažādus instrumentus, vienlaikus raugoties, lai netiek apdraudēta to savstarpējā papildināmība; turklāt uzskata, ka dažās dalībvalstīs trūkst spēju izstrādāt atbalsta pasākumus ar enerģiju saistītai inovācijai, jo īpaši valsts finansiālā atbalsta shēmās, un šajā sakarā aicina Komisiju vēl vairāk stiprināt šīs spējas, vienlaikus nodrošinot saskaņotu un vienkāršotu ES finansēšanas sistēmu tīras enerģijas inovācijai;

10.

aicina Komisiju novērtēt savu ar enerģētiku saistīto finanšu instrumentu un fondu darbības rezultātus un sniegt paātrinātu atbildi, lai uzlabotu instrumentus, ja ir konstatētas konkrētas problēmas, neatbilstība vai uzlabojumu nepieciešamība, un pielāgot minētos instrumentus un fondus jaunajiem ES enerģētikas mērķiem;

11.

aicina Komisiju Eiropas Savienības rūpniecības politikas ietvaros ierosināt mērķtiecīgu, ilgtermiņa un tehnoloģiski neitrālu enerģijas dimensiju, kas pamatotos uz augstu energoefektivitāti, turpmāku tirgus liberalizāciju un lielāku pārredzamību, lai palīdzētu izvairīties no investīcijām balasta aktīvos; uzsver, ka šai dimensijai vajadzētu būt neatņemamai daļai no Savienības rūpniecības politikas stratēģijas un rīcības plāna; uzsver inovatīvu procesu un tehnoloģiju lomu emisiju rezultātu uzlabošanā energoietilpīgās nozarēs; aicina Komisiju energoefektivitāti un resursu efektivitāti izvirzīt pētniecības un inovācijas priekšplānā un mudina dalībvalstis no ETS izsoles ieņēmumiem veikt pamatotas investīcijas energoefektivitātē un ilgtspējīgās mazoglekļa tehnoloģijās; uzsver Inovācijas fonda izveidošanu, lai atbalstītu mazoglekļa tehnoloģiju un procesu inovāciju ETS IV posmā; uzskata, ka ir svarīgi veicināt atvērtas inovācijas sistēmu, kurā rūpniecība un uzņēmumi apkopo savu atšķirīgo pieredzi un kopā izstrādā kvalitatīvus un ilgtspējīgus risinājumus; atzīst Tīras enerģijas rūpnieciskās konkurētspējas foruma lomu būtisku enerģētikas inovāciju ieviešanā, tostarp fotoelementu un vēja enerģijas nozarēs, bet iespējams cita starpā arī attiecībā uz glabāšanas risinājumiem, oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu un enerģiju ražojošiem bioprocesiem; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos un atbalstu nozares virzītām iniciatīvām, lai veicinātu ES vadošo lomu globālā mērogā attiecībā uz tīru enerģiju un mazemisiju tehnoloģiju risinājumiem;

12.

atgādina, ka saules fotoelementu nozarei jābūt Eiropas rūpniecības politikas centrā, lai apmierinātu augošā globālā tirgus pieprasījumu, ņemot vērā to, ka lielākā daļa saules fotoelementu un moduļu mūsdienās tiek ražoti ārpus Eiropas Savienības, galvenokārt Ķīnā; uzsver, ka ES ir jābūt pilnībā integrētai jaunajā investīciju ciklā, lai saglabātu vadošo pozīciju pētniecībā un izstrādē attiecībā uz fotoelementu ražošanas iekārtām, kā arī dažiem citiem segmentiem, piemēram, invertoriem, izejvielām, ēkās integrētiem fotoelementiem, ekspluatāciju, apkopi un sistēmu līdzsvarošanu; turklāt uzsver, ka ir jāsaglabā sava zinātība par sistēmu integrāciju, piemēram, neliela apmēra fotoelementu risinājumiem jaunattīstības valstīm;

13.

mudina Komisiju un dalībvalstis enerģētikas nozarē un citās saistītās nozarēs pastiprināt centienus atbalstīt inovāciju attiecībā uz ilgtspējīgu izejvielu ieguvi, uzlabotu produktu konstrukciju, otrreizēju pārstrādi, atkārtotu izmantošanu un esošo metālu un materiālu kaskādes veida izmantošanu aprites ekonomikas un energotaupības kontekstā;

14.

atzīst saikni starp digitalizāciju, IT un pētniecību un inovāciju enerģētikas jomā, jo īpaši attiecībā uz uzlabotu datu vākšanu, savietojamību, saistīto datu drošību un privātuma garantijām; uzskata, ka sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijām, piemēram, blokķēdes sistēmai, var būt sava loma ar enerģiju saistītu procesu efektivitātes uzlabošanā un attiecībā uz to, lai veicinātu iedzīvotāju iesaisti enerģētikas sistēmas pārveidošanā, tostarp izmantojot enerģijas vienādranga tirdzniecību; aicina Komisiju šajā sakarā atbalstīt šo iniciatīvu, uzlabot tās tiesisko regulējumu un nodrošināt saskaņotību starp saistītiem aspektiem Enerģētikas savienībā, digitālajā vienotajā tirgū, kiberdrošības stratēģijās un Eiropas datu aizsardzības regulējumā, lai nostiprinātu Savienības spēju būt šīs jaunās tendences priekšplānā;

15.

aicina Komisiju izveidot īpašu starpdienestu grupu, kuras uzdevums cita starpā būtu:

a)	veicināt jaunas politikas plānošanu kopīgu pētījumu un inovācijas jomā, lai nodrošinātu saskaņotību un konsekvenci un novērstu biežas izmaiņas prioritātēs;

b)	noteikt attiecīgās ieinteresētās personas visos plašākas ES enerģētikas inovāciju ekosistēmas līmeņos un visās nozarēs, tostarp atkrastes vēja un citu atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju nozarēs;

identificēt esošos ieinteresēto personu forumus, kas saistīti ar enerģētikas pētniecību un inovāciju, jo īpaši energoefektivitāti un atjaunojamajiem energoresursiem; sekmēt kopu veidošanos, iekļaušanos starptautiskajos vērtības radīšanas tīklos, kā arī investīcijas un inovāciju; nodrošināt instrumentus starpnozaru, starpdisciplīnu un reģionālai apmaiņai, tostarp attiecībā uz enerģētikas inovācijas projektiem, valstu un vietējiem ilgtermiņa enerģētikas inovāciju politikas virzieniem, kopīgām investīciju iespējām, enerģētikas pārkārtošanas iedzīvināšanu iedzīvotāju vidū un vietēja līmeņa iniciatīvām;

d)	stimulēt visu līmeņu publiskās iestādes izstrādāt kapitāla piesaistīšanas plānus un sniegt stimulus inovācijai tīras enerģijas jomā, lai uzlabotu investoru uzticību un uzsāktu privātā kapitāla mobilizāciju;

izveidot apkopojumu par paraugpraksi, labākajiem politikas un finansēšanas instrumentiem enerģētikas jomā, tostarp PPP, publisko iepirkumu un nodokļu atvieglojumiem, apmaiņas un informācijas mehānismiem, komunikācijas instrumentiem un kampaņām, kā arī darbības vadlīnijas un tehnisko palīdzību attiecībā uz inovācijas sekmēšanu tīras enerģijas jomā, ieviešanu un ražojošo patērētāju iesaistīšanu, lai nodrošinātu, ka ES var sniegt pienācīgu atbalstu visiem inovācijas cikla posmiem, un sniegtu praktisku instrumentu kopumu dalībvalstīm, vietējām iestādēm un ieinteresētajām personām;

izvērtēt iespējas izstrādāt inovāciju sekmējošus, racionalizētus un elastīgus noteikumus par dalību 9. pamatprogrammas un ESI fondu regulu pasākumos, galveno uzmanību pievēršot ilgtermiņa ietekmes panākšanai, lai tos labāk saskaņotu, novērstu pieteikumu iesniedzēju resursu izniekošanu un veicinātu izcilību inovācijā visā Eiropā;

g)	izveidot mehānismu ar mērķi atbalstīt transnacionālu enerģētikas jaunuzņēmumu ekosistēmu, tostarp Eiropas inkubatoru sistēmu, lai nodrošinātu, ka enerģētikas inovācijas un uzņēmējdarbības modeļu ieviešana tirgū pārvar inovācijas cikla “nāves ieleju”;

h)	palielināt sinerģiju ar programmu “Apvārsnis 2020” un citām finansēšanas iniciatīvām, lai stiprinātu pētniecības un inovācijas spēju veidošanu ES reģionos, kuros ir zems darbības līmenis;

i)	sniegt padomus Eiropas iestādēm par saskaņotu iepirkuma praksi, sekmējot plašāku enerģētikas inovāciju ieviešanu; palīdzēt Eiropas līmenī noteikt konkrētus mērķus attiecībā uz inovatīvu risinājumu publisko iepirkumu;

izstrādāt konkrētus priekšlikumus, lai izveidotu efektīvu un vienotu padomdevēju struktūru inovatoriem par enerģētikas inovāciju finansēšanu, izmantojot ES, dalībvalstu un Eiropas Investīciju bankas līmenī pieejamo finansējumu un instrumentus, kā arī citus potenciālos privātos avotus; pastiprināt tehnisko palīdzību informācijas apkopošanā par privātā un publiskā finansējuma iespējām un norādīt pieteikumu iesniedzējiem uz atbilstošāko finansēšanas mehānismu, jo īpaši energoefektivitātes jomā, kur mazu projektu apvienošana plašākos portfeļos ir neaizstājama;

k)	identificēt veidus, kā ES tiesību aktos publiskā iepirkuma jomā stimulēt inovatīvus energorisinājumus publiskajā sektorā;

16.

uzsver, ka publiskais iepirkums var būt inovācijas virzītājspēks, kā arī veicināt ilgtspējīgāku izaugsmi, kas ir atzīts arī ilgtspējīgas attīstības mērķos; norāda, ka ilgtspējīgu produktu, pakalpojumu un publisku būvdarbu izvēle ir svarīga un var izveidot pirmtirgus vai jaunus tirgus inovatīviem produktiem; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu iniciatīvas ietvaros, ar kuru ieviesīs pasākumus saistībā ar ES iepirkumu, lai cita starpā mudinātu dalībvalstis izvirzīt vērienīgus inovāciju iepirkuma mērķus; turklāt uzsver, ka vietējām un reģionālām iestādēm var būt svarīga loma, rādot labu piemēru, kā arī apmainoties ar paraugpraksi forumos, piemēram, Pilsētas mēru paktā;

17.

mudina Komisiju ietekmes novērtējumos stiprināt konkurētspējas pārbaudes inovācijas spēju aspektu un visos jaunajos enerģētikas politikas priekšlikumos un spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšanā ņemt vērā pētniecības un inovācijas spējas, neapdraudot tiesību aktu efektivitāti;

18.

prasa Komisijai nodrošināt, ka tās darbs pie inovācijas, no vienas puses, un standarti un sadarbspēja, no otras puses, ir pilnīgi saskaņoti, lai ES ieņemtu vadošo lomu pasaulē attiecībā uz standartu noteikšanu tīras enerģijas un lietu interneta integrētajās nozarēs; šajā kontekstā kā paraugu atzinīgi vērtē jaunā Eiropas viedierīču standarta (SAREF) izstrādi, kas varētu izveidot jaunu ES balstītu atsauces valodu attiecībā uz datiem, kas ir saistīti ar enerģētiku, ļaujot mājsaimniecības ierīcēm apmainīties ar informāciju ar jebkuru enerģijas pārvaldības sistēmu;

19.

atgādina, ka enerģētikas inovācijas politikai ir jābūt saskaņotai ar ES apņemšanos saglabāt un pastiprināt CO2 piesaistītājus, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību, jo īpaši mežos, uz sauszemes un jūrās;

20.

mudina attiecīgās dalībvalstis sniegt pienācīgu ieguldījumu, lai sasniegtu mērķi pētniecībai un izstrādei novirzīt 3 % no ES IKP; norāda, ka kopējais palielinājums līdz 3 % līmenim Eiropas pētniecībai un inovācijai papildus nodrošinātu vairāk nekā EUR 100 miljardus gadā; atgādina, ka divas trešdaļas no finansējuma pētniecībai un izstrādei ir paredzēts piesaistīt no privātā sektora;

Ilgtermiņa finansēšanas noteiktība

21.

atkārtoti aicina palielināt 9. pamatprogrammai paredzēto kopējo budžetu vismaz līdz EUR 120 miljardiem un mudina Komisiju 9. pamatprogrammā ar ilgtspējīgiem mazemisiju enerģētikas projektiem saistīta finansējuma īpatsvaru palielināt vismaz par 50 % salīdzinājumā ar attiecīgo “Apvārsnis 2020” līmeni, lai nodrošinātu pietiekamu finansējumu ES enerģētikas pārkārtošanai un efektīvi īstenotu Enerģētikas savienību; jo īpaši prasa pastiprināt 9. pamatprogrammas finanšu resursus, lai stimulētu progresu un tirgus izveides inovāciju, ko veic jo īpaši MVU un jaunuzņēmumi; uzsver, ka liela nozīme ir spēcīgiem izcilības kritērijiem, lai ES kļūtu par globālu centru inovācijai, pētniecībai un vadošajām tehnoloģijām, tostarp fundamentālajai pētniecībai; norāda uz pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” starpposma novērtējuma rezultātiem, kas liecina, ka 2017. gada 1. janvārī programma bija zem paredzētā līmeņa attiecībā uz izdevumiem saistībā ar klimata pārmaiņām un ilgtspējību; atzinīgi vērtē pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansējuma palielināšanu “Sabiedrības problēmu risināšanai” 2018. gada budžetā, tomēr joprojām pauž lielas bažas par samazinājumu enerģētikas projektiem saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, ko uzskata par nesaderīgu ar Enerģētikas savienības mērķiem;

22.

atkārtoti uzsver, ka ir jāuzlabo Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) finansēto investīciju kvalitāte un īpaši jākoncentrējas uz labāka ģeogrāfiskā sadalījuma stimulēšanu, ņemot vērā pašreizējo līdzsvara trūkumu ESIF ģeogrāfiskajā pārklājumā un mazāk attīstītu un pārejas posmā esošu reģionu īpašās vajadzības; atzīst, ka ir jāsadarbojas ar valstu attīstību veicinošajām investīciju bankām, investīciju platformām un tiesīgajiem finanšu starpniekiem, iespējams, tiem deleģējot ES garantijas izmantošanu; prasa būtiski pastiprināt Eiropas Investīciju konsultāciju centra lomu un spējas, jo īpaši nodrošinot vietējo klātbūtni un proaktīvu lomu projektu sagatavošanā;

23.

uzskata, ka 9. pamatprogrammā būtu jāatbalsta tādas iniciatīvas kā “100 % atjaunojamās enerģijas pilsētas”, iesaistot pilsētu un vietējās pārvaldes iestādes ar mērķi ievērojami palielināt atjaunojamās enerģijas iespējas pilsētu elektroapgādē, mobilitātē, siltumapgādē un aukstumapgādē, izmantojot inovāciju projektus, kas potenciāli varētu ietvert viedtīklus, enerģijas sistēmas pārvaldību, darbības nozaru sasaistes nodrošināšanai, elektrotransportlīdzekļu izmantošanas veicināšanu utt.;

24.

atzīst SET plāna, zināšanu un inovācijas kopienas (ZIK) InnoEnergy un attiecīgo kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu lomu enerģētikas inovācijas veicināšanā; uzsver, ka šīs dažādās sistēmas ir labāk jāsavieno ar cita starpā InnovFin iniciatīvu, ESIF un ierosināto Paneiropas Riska kapitāla fondu fonda programmu, tādējādi īstenojot saskaņotu un mērķtiecīgu investīciju stratēģiju tīras enerģijas inovāciju jomā, kas palīdzētu agrīna posma projektiem, jaunuzņēmumiem un MVU efektīvi pārvarēt tā dēvēto “nāves ieleju” un sasniegt tirgus gatavības līmeni, kas vajadzīgs globāliem panākumiem; uzskata, ka efektīvi stimuli investīcijām enerģētikas inovācijā, izmantojot valsts investīciju fondus un pensiju fondus, varētu būtiski ietekmēt nepieciešamā pašu kapitāla piesaisti;

25.

atgādina, ka pirmie jauna veida projekti (FOAK) ir ļoti riskanti un kapitāls un aizdevumi tiek nodrošināti daudz zemākā līmenī, nekā finansējot pārbaudītas mazoglekļa tehnoloģijas; šajā nolūkā aicina Komisiju likvidēt atlikušos regulatīvos šķēršļus un ierosināt SET-FOAK kapitāla fonda izveidi;

26.

konstatē, ka Eiropas Inovācijas padome (EIP) varētu palīdzēt agrīnā attīstības posmā esošiem uzņēmumiem atrast finansējumu, un ierosina tai uzņemties lomu koordinēt dažādus virzienus saskaņotā investīciju stratēģijā tīras enerģijas inovāciju jomā; prasa sniegt vairāk informācijas par EIP struktūru un saskaņotību ar spēkā esošajiem inovācijas atbalsta instrumentiem;

27.

uzskata, ka iedzīvotāju virzītai enerģētikas inovācijai nepieciešams samazināt šķēršļus iekļūšanai tirgū un ka tā paver neizmantotas iespējas inovāciju finansēšanai; aicina Komisiju izpētīt efektīvus veidus enerģētikas inovācijas veicināšanai, izmantojot citstarp kolektīvo finansēšanu, un apsvērt iespēju izveidot enerģētikas inovācijas kolektīvās finansēšanas pašu kapitāla fondu; uzskata, ka jauniem un daudzveidīgiem finansēšanas veidiem vajadzētu papildināt jau esošos veidus;

28.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt viedtīklu tehnoloģiju, kā arī veicināt un integrēt augšupēju decentralizētu elektroenerģijas ražošanu, tostarp izmantojot kopas un kooperatīvās shēmas; aicina Komisiju atbalstīt šīs tīras enerģijas inovācijas jomas ar finanšu mehānismiem, tostarp tādiem, kas mazinātu risku privātajām investīcijām un mazinātu slogu publiskajām investīcijām energosistēmu modernizācijā; turklāt atzinīgi vērtē Komisijas nodomu palielināt stimulēšanas balvu izmantošanu kā vērtīgu instrumentu augšupēju nozīmīgu inovāciju veicināšanai;

29.

uzsver — lai veicinātu augšupēju pieeju inovācijai, būtu jāsekmē maza mēroga izmantošanas veidi (piemēram, NegaWatt, ražošana uz vietas un vietēja uzglabāšana) un to apvienošana un apkopošana, lai piesaistītu vairāk investīciju un palielinātu pieejamību, īpašu uzmanību pievēršot mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem vai daudzdzīvokļu ēkām;

ES vadošā loma pasaulē

30.

atgādina Parīzes nolīguma mērķus attiecībā uz to, lai veicinātu globālos centienus paātrināt inovāciju tīras enerģijas jomā; uzsver nepieciešamību turpināt finansēt pētījumus un datu vākšanu par klimata pārmaiņām; aicina Komisiju atbilstīgi ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) izpētīt dažādas iespējas palīdzēt jaunattīstības valstīm un jaunajām tirgus ekonomikas valstīm enerģētikas pārkārtošanā, izmantojot cita starpā spēju veidošanas pasākumus, palīdzot samazināt kapitāla izmaksas atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projektiem, veicinot iespējamu tehnoloģiju nodošanu un sniedzot risinājumus viedo pilsētu attīstībai, kā arī attālām un lauku kopienām, tādējādi stiprinot enerģijas inovāciju ekosistēmas jaunattīstības valstīs un palīdzot tām gūt rezultātus Parīzes nolīguma saistību īstenošanā; šajā sakarā atzinīgi vērtē nesen izveidoto Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai;

31.

aicina Komisiju izmantot visas iespējas, ko sniedz Inovācijas misijas iniciatīva, lai tās locekļi varētu ievērot un izpildīt savu apņemšanos dubultot ikgadējos izdevumus tīras enerģijas pētniecībai un izstrādei 2015.–2020. gada laikposmā; uzsver, ka ir svarīgi meklēt sinerģijas ar citām globālām iniciatīvām, piemēram, cita starpā ar “Breakthrough Energy Coalition” un globālajiem kapitāla un investīciju fondiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē Savienības vadošo lomu attiecībā uz saules gaismas pārveidošanas inovācijas uzdevumu un pieejamas ēku siltumapgādes un aukstumapgādes inovācijas uzdevumu; šajā kontekstā prasa izpētīt iespēju koordinēt darba dalīšanu enerģētikas inovāciju jomā globālā mērogā;

32.

aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu stratēģiju ilgtspējīgas tīras enerģijas tehnoloģiju eksportam un sistēmiskus risinājumus, tostarp īpašu atbalsta mehānismu un mērķtiecīgu palīdzību, ko sniegtu ES delegācijas trešās valstīs; šajā sakarībā uzsver ieguldījumu, ko šīs stratēģijas īstenošanā var dot padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA);

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi izvērtēt patentu reģistrācijas procedūras un pieprasa likvidēt nevajadzīgu administratīvo slogu, kas palēnina novatorisku produktu ienākšanu tirgū un ietekmē ES vadošo lomu pārejā uz tīru enerģiju;

Iedzīvotāju virzīta inovācija enerģētikas jomā

34.

uzskata, ka — lai paātrinātu inovāciju tīras enerģijas jomā, Eiropas iedzīvotājiem ir jāmaina domāšana, no vienkāršas informētības par enerģētikas jautājumiem virzoties uz dziļāku izpratni par nepieciešamajām izmaiņām uzvedībā, jo īpaši attiecībā uz enerģijas ietaupījumiem un jauniem ražošanas patēriņa modeļiem, kas vajadzīgi aktuālo problēmu risināšanai saistībā ar ilgtspējīgu izaugsmi, un lai visās jomās varētu izmantot digitālās revolūcijas un inovācijas sniegtās priekšrocības un galu galā sekmīgi īstenot enerģētikas pārkārtošanu; norāda, ka inovācija var veicināt iedzīvotāju aktīvāku iesaisti enerģijas ražošanā, tostarp iepludinot tīklā pašražoto elektroenerģiju, kā arī dot ieguldījumu enerģijas efektīvākā izmantošanā, samazinot patēriņu mājsaimniecību līmenī un tādējādi samazinot emisijas un rēķinus;

35.

uzsver, ka ir jāstiprina Eiropas zināšanu bāze un jāmazina sadrumstalotība, veicinot izcilību zinātnē un izglītībā, lai izveidotu pētniecības centrus, kuri ir akadēmiski izcili starptautiskā mērogā; uzsver, ka ir jāizstrādā stratēģija, kas Eiropai nodrošinātu talantīgu ārvalstu speciālistu piesaisti, vienlaikus saglabājot saikni ar talantīgākajiem Eiropas speciālistiem, kuri dzīvo ārzemēs; atzīst, ka kvalificēts darbaspēks nodrošina Eiropai lielas priekšrocības un ir galvenais dzinulis ieguldījumiem pētniecībā, izstrādē un inovācijā;

36.

atzīst, ka ir būtiski nodrošināt Eiropas iedzīvotāju un kopienu pilnīgi demokrātisku iesaisti, kas ir svarīgs noteikums sekmīgai enerģētikas pārkārtošanai; tāpat uzsver, ka šādas pārveides efektīvai īstenošanai ir nepieciešama atklātība, pārredzamība un vienlīdzīgi konkurences apstākļi un ka tā jābalsta uz godīgu konkurenci;

37.

uzskata, ka inovācijai tīras enerģijas un energoefektivitātes jomā ir potenciāls radīt jaunas un labākas darbvietas; uzskata — lai pārvaldītu sekmīgu pāreju uz ilgtspējīgu dekarbonizētu ekonomiku, ir jānodrošina, ka darba tirgi var pienācīgi reaģēt uz novatorisku tīras enerģijas sistēmu jaunajām prasībām;

38.

aicina Komisiju savās pētniecības un izstrādes iniciatīvās lielāku uzmanību pievērst saiknei starp inovāciju energosistēmās un jauniem profesionālās darbības virzieniem, izglītības vajadzībām, darbvietām un apmācības prasībām;

39.

atzīst nepieciešamību pēc sistēmiskas izglītības un iesaistīšanas sistēmām, kas izstrādātas, lai ļautu sabiedrībai pilnībā iesaistīties enerģētikas sistēmas pārveidošanā un ļautu visu vecumu Eiropas iedzīvotājiem no informētības un izpratnes pakāpeniski pāriet uz aktīvu līdzdalību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu; aicina Komisiju, dalībvalstis, vietējās iestādes un privāto sektoru veicināt patērētāju informētu izvēli un iedzīvotāju iesaistīšanos ar enerģiju saistītos pasākumos, cita starpā izmantojot izpratnes veicināšanas kampaņas, visaptverošu un pieejamu informāciju par patērētās enerģijas rēķiniem un cenu salīdzināšanas instrumentiem, sekmējot pašražošanu, pieprasījumreakciju un sadarbīgas koplietošanas shēmas, līdzdalības budžetus un kolektīvo finansēšanu ar enerģiju saistītiem ieguldījumiem, nodokļu un ieguldījumu atvieglojumus, kā arī tehnoloģiskus risinājumus un jauninājumus; aicina Komisiju, dalībvalstis un attiecīgās iestādes apzināt paraugpraksi, kas palīdz novērst mājsaimniecību enerģētisko nabadzību;

40.

uzskata, ka reģioniem un pilsētām ir izšķiroša nozīme ilgtspējīgu enerģijas modeļu nostiprināšanā; atzīst, ka reģioniem un pilsētām ir svarīga loma, sekmējot atbildības uzņemšanos par enerģētikas pārkārtošanu un palīdzot inovācijas klimata politikas un enerģētikas jomā attīstīt “no apakšas uz augšu”; norāda, ka reģioni un pilsētu teritorijas ir vispiemērotākās, kur pārbaudīt un īstenot integrētus risinājumus, iesaistot šajā procesā iedzīvotājus; šajā saistībā uzsver, ka liela nozīme ir Pilsētu mēru paktam, jo tas tiecas sekmēt globālu paraugprakses apmaiņu un nodrošināt resursu un ieguldījumu apvienošanu; norāda, ka arī lauku reģionos ir nepieciešamas inovācijas, kas var risināt tādas problēmas kā nošķirtība vai demogrāfiskās pārmaiņas, kā arī tur jāsniedz jauni pakalpojumi;

41.

mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt reģionālās un vietējās iestādes, tām veicot koordinētus pasākumus, lai stimulētu enerģētikas inovāciju vietējā un reģionu līmenī ar mērķi izstrādāt saskaņotas stratēģijas; uzsver, ka enerģētikas pārkārtošana radikāli ietekmēs nodarbinātību dažos Eiropas Savienības reģionos, un šajā kontekstā uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš reģioniem, kas saskaras ar tādām problēmām kā pakāpeniska enerģijas ražošanas ierobežošana no lignīta, akmeņoglēm un cita veida cietā fosilā kurināmā, kā arī tā ietekmēs ieguves rūpniecību, reaģējot uz kādu dalībvalsts, vietējo iestāžu vai nozares lēmumu vai uz citiem apstākļiem; uzsver, ka ir jāpalīdz šiem reģioniem izstrādāt iekļaujošas, vietējas un taisnīgas pārkārtošanas stratēģijas un jānovērš ietekme uz sabiedrību, ekonomiku un vidi, kā arī jāpārveido attiecīgās teritorijas; norāda uz finanšu iespējām sniegt šādu atbalstu, daļēji izmantojot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izsolēs gūtos ieņēmumus, kā arī Modernizācijas fondu, kas jāizveido laikposmam no 2021. līdz 2030. gadam; uzskata, ka iekļaujošos ieinteresēto personu procesos būtu jāparedz, kā labāk piesaistīt alternatīvus novatoriskus uzņēmumus, jaunuzņēmumus un nozares ar mērķi izveidot ilgtspējīgu reģionālo ekonomiku, palielinot cilvēku pašcieņu un palīdzot elektroenerģijas ražošanas jaudu aizstāt ar atjaunojamajiem energoresursiem vai energoefektivitātes risinājumiem; prasa, lai pētniecības un inovācijas politika būtu vērsta uz attiecīgo reģionu atdzīvināšanu, nodrošinot ilgtspējīgu nodarbinātību un izaugsmes iespējas, jo īpaši tad, ja atteikšanās no lignīta, ogļu vai cita veida cietā fosilā kurināmā izmantošanas enerģijas ražošanā ir saistīta ar kalnrūpniecības darbībām;

42.

aicina Komisiju palīdzēt vietējām un reģionālajām iestādēm iegūt plašākas pilnvaras īstenot ar tīru enerģijas saistītas inovācijas, piemēram, viedās pilsētas, e-mobilitāti un viedtīklus, kā arī attiecībā uz atjaunojamo enerģijas veidu ienākšanu tirgū atkarībā no to gatavības līmeņa, un palīdzēt šīm iestādēm risinātu problēmas, ar ko tās saskaras enerģētikas pārkārtošanas procesā, piemēram, iedzīvotāju iesaisti; mudina apmainīties ar paraugpraksi, apvienot ieguldījumus, labāk izvērtēt izredzes projektu īstenošanā piesaistīt banku finansējumu un izstrādāt finansēšanas stratēģijas, piemēram, ekonomisko pamatojumu, kā arī izmantot publisko iepirkumu un aizdevumus;

43.

uzskata, ka transporta nozarei ir milzīgs potenciāls un tai vajadzētu ieņemt svarīgu lomu enerģētikas pārkārtošanā, un mudina Komisiju atbalstīt pašreizējo finansējumu elektrisko transportlīdzekļu infrastruktūras ieviešanai; aicina Komisiju turpināt atbalstīt un izstrādāt papildu iniciatīvas, piemēram, Eiropas līmeņa elektromobilitātes iniciatīvu un kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis”;

44.

mudina Komisiju atzīt ūdeņraža priekšrocības mobilitātes jomā, kā arī ieguvumus, ko sniedz transporta un elektroenerģijas nozaru savienošana, un radīt stimulus jauniem uzņēmējdarbības modeļiem līdzīgās jomās, piemēram, viedai uzlādei un transportlīdzekļu piesaistei tīklam, kas elektrisko transportlīdzekļu īpašniekiem ļautu elastīgi pārdot enerģijas pārpalikumus elektroenerģijas sistēmai; aicina Komisiju nodrošināt finansējumu inovācijām ar mērķi izstrādāt ūdeņraža uzglabāšanas risinājumu, uzlabotus ilgtermiņa uzglabāšanas risinājumus elektriskajiem transportlīdzekļiem, izstrādāt ūdeņraža uzlādes infrastruktūru, kā arī infrastruktūru un pieslēgšanas risinājumus, tostarp uzlādes infrastruktūru elektriskajiem transportlīdzekļiem; mudina dalībvalstis un vietējās iestādes uzsākt jaunas iniciatīvas, piemēram, ieviest fiskālus stimulus saistībā ar elektrisko un ūdeņraža transportlīdzekļu ienākšanu tirgū, nodokļu samazinājumus un atbrīvojumus elektrisko un ūdeņraža transportlīdzekļu īpašniekiem, kā arī daudzveidīgas citas iniciatīvas saistībā ar elektrisko transportlīdzekļu izmantošanas veicināšanu, piemēram, cenu samazinājumus, prēmiju maksājumus un piemaksas elektrisko transportlīdzekļu pircējiem, kā arī bezmaksas autostāvvietu izveidi elektriskiem transportlīdzekļiem;

45.

atzīmē, ka ES pētniecības un izstrādes programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros tiek daudz darīts, lai transporta nozarē līdz 2050. gadam panāktu 60 % SEG emisiju samazinājumu salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni (4); atgādina, ka ES pētniecības un inovācijas programmas ir galvenais faktors, kas ļauj enerģijas, IKT inovācijas un intelektiska transporta sistēmas ieviest tirgū; aicina Komisiju pieejamo finansējumu turpmāk uzskatāmāk novirzīt savstarpēji saistītām stratēģiskām prioritātēm, piemēram, mazemisiju mobilitātei, alternatīvo degvielu uzpildes infrastruktūrai, elektromobilitātei un integrētam pilsētransportam, īpašu uzmanību pievēršot visu veidu piesārņojošām emisijām, trokšņa mazināšanai, ceļu satiksmes drošībai, satiksmes pārslodzei un sastrēgumiem, un to darīt, nodrošinot tehnoloģiju neitralitātes principa ievērošanu; norāda arī, ka ir svarīgi izstrādāt modernus biodegvielas veidus, palielināt dzelzceļa pārvadājumu un velotransporta īpatsvaru;

46.

Atzinīgi vērtē to, ka Komisija ar publisko iepirkumu atbalstīs inovatīvu tīras enerģijas risinājumu ieviešanu tirgū, atzinīgi vērtē “tīro” autotransporta līdzekļu direktīvas pārskatīšanu un atzīst iespējamo ieguvumu sabiedriskā transporta iestādēm un operatoriem, autobusu ražotājiem, piegādes nozarei, enerģijas piegādātājiem, valsts un starptautiskajām asociācijām un pētniecības centriem; aicina Komisiju bez vilcināšanās nākt klajā ar priekšlikumiem šajā jomā;

47.

mudina izveidot Stratēģisko transporta pētniecības un inovāciju programmu, kuras pamatā būtu ceļveži, kas izstrādāti, Komisijai apspriežoties ar dalībvalstīm, kā arī ar vietējām un reģionālajām iestādēm un operatoriem, un atbilstīgs pārvaldības mehānisms, lai atbalstītu transporta nozarē tik ļoti nepieciešamo pētniecību, inovāciju un jaunu tehnoloģiju ieviešanu un veicinātu zemu emisiju mobilitāti; aicina šo ceļvežu secinājumus iekļaut Komisijas gada darba programmā;

48.

prasa nodrošināt integrētu un koordinētu pieeju, lai vērā tiktu ņemta ES pilsētvides dimensija, valstu politikas virzieni un likumdošana, kā arī prasa nodrošināt ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānu izstrādi, lai atbalstītu un mudinātu dalībvalstis uzlabot iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti un vides stāvokli pilsētu teritorijās; mudina izstrādāt kooperatīvas intelektiskā transporta sistēmas un autonomus transportlīdzekļus, un ieviest komunikācijas infrastruktūras, lai nodrošinātu lielu jaudu un zemu latentumu, kas nepieciešams 5G tīklam; infrastruktūras kvalitātes jomā aicina aktīvi censties samazināt nevienlīdzību un uzlabot sadarbību starp pilsētu un lauku teritorijām un starp vairāk attīstītiem reģioniem un tiem reģioniem, kuri ir mazāk attīstīti;

49.

uzsver, cik svarīgs ir jaunais 2017. gada jūnijā parakstītais Eiropas Konsenss par attīstību, kurā ir noteikts kopējs redzējums un satvars ES un tās dalībvalstu darbībām attīstības sadarbības jomā; atzīmē, ka pirmo reizi 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) un saistītie mērķi, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, ir vispārēji piemērojami visām valstīm, ņemot vērā ES apņēmību būt vadošam spēkam to īstenošanā; uzskata, ka Konsenss saskaņo Savienības attīstības sadarbības politiku ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un paredz nozīmīgus pasākumus ilgtspējīgas enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

50.

atgādina ka Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 8. pantā ir noteikts, ka “ESI fondu mērķus tiecas sasniegt, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības principu”, ņemot vērā ES mērķi saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, un atbilstīgi ES saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu;

51.

atgādina, ka Parīzes nolīgumu un KNR programmu mērķis ir veicināt resursu efektīvu izmantošanu, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kā arī nodrošināt horizontālās partnerības, daudzlīmeņu pārvaldības, nediskriminācijas un dzimumu līdztiesības principu ievērošanu;

52.

uzskata, ka būtu jāpastiprina sinerģijas starp ES politikas virzieniem, izmantojot vienotu un konsekventu ES nostāju attiecībā uz antidempinga pasākumiem, lai tādējādi nodrošinātu, ka ražošanas nozare pilnībā gūst labumu no enerģētikas pārkārtošanas;

53.

atzīst, ka Eiropas reģioniem un pilsētām ir svarīga loma, sekmējot atbildības uzņemšanos par enerģētikas pārkārtošanu visā pasaulē un virzot augšupēji inovācijas klimata politikas un enerģētikas jomā; prasa visām enerģētikas tehnoloģijām, kas ienāk ES tirgū, piemērot tādus pašus vides kvalitātes standartus; pauž bažas par pilsētu zaļo teritoriju nosargāšanas iespējām.

o o

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV C 399, 24.11.2017., 21. lpp.

(2) OV C 36, 29.1.2016., 62. lpp.

(3) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp.

(4) Kā norādīts Komisijas 2011. gada 28. marta Baltajā grāmatā “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144).

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/21

P8_TA(2018)0032

ES dalībvalstu minoritāšu aizsardzība un nediskriminēšana

Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcija par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs (2017/2937(RSP))

(2018/C 463/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10., 19., 21. un 167. pantu,

—	ņemot vērā LESD 20. un 227. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 44. pantā noteiktās tiesības iesniegt lūgumrakstu,

—	ņemot vērā Hartas 21. un 22. pantu,

—	ņemot vērā LES preambulu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (1) (Rasu vienlīdzības direktīva),

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2) (Direktīva par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības jomā),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (3) (Brīvas pārvietošanās direktīva),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Vispārējās tiesas 2017. gada 3. februāra spriedumu lietā T-646/13 Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe pret Komisiju (4),

—	ņemot vērā rezolūcijas par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā (5),

—	ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā (6),

—	ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par ES pilsonību: ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne (7),

—	ņemot vērā 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Lūgumrakstu komitejas darbību 2015. gadā (8),

—	ņemot vērā 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu (9),

—	ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību: pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā (10),

—	ņemot vērā 2017. gada aprīļa pētījumu “Diskriminācija, par ko liecina saņemtie lūgumraksti”, ko pēc Lūgumrakstu komitejas pieprasījuma pasūtīja Eiropas Parlamenta Politikas departaments C,

—	ņemot vērā 2017. gada augusta pētījumu “Virzībā uz visaptverošu ES aizsardzības sistēmu minoritātēm”, ko pēc Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas pieprasījuma pasūtīja Eiropas Parlamenta Politikas departaments C,

—	ņemot vērā 2017. gada maija pētījumu “Mazākumtautību valodas un izglītība: labākā prakse un šķēršļi”, ko pēc Kultūras un izglītības komitejas pieprasījuma pasūtīja Eiropas Parlamenta Politikas departaments B,

—	ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas 2017. gada 4. maijā rīkoto atklāto uzklausīšanu “Cīņa pret ES dalībvalstu pilsoņu diskrimināciju un minoritāšu aizsardzība” (11),

—	ņemot vērā Reglamenta 216. panta 2. punktu,

A.	tā kā Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi vairākus lūgumrakstus, kuros paustas bažas par dažādām diskriminējošām praksēm pret ES pilsoņiem, kas pieder pie minoritātēm, un ir organizējusi uzklausīšanu par dažādiem attiecīgajiem jautājumiem;

B.	tā kā pastāv cieša saikne starp minoritāšu tiesībām un tiesiskuma principu; tā kā LES 2. pantā ir skaidri minētas pie minoritātēm piederošu personu tiesības un tā kā pret šīm tiesībām ir jāattiecas tāpat kā pret citām tiesībām, kas nostiprinātas Līgumos;

C.	tā kā LESD 10. pantā noteikts, ka, “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība tiecas apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ”;

D.	tā kā, lai gan starptautiskie nolīgumi nodrošina stabilu pamatu minoritāšu tiesībām, minoritāšu tiesību aizsardzības praktiskajā īstenošanā Eiropas Savienībā joprojām ir daudz darāmā;

E.	tā kā Eiropas Savienībā ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums kļūt par pilntiesīgu, aktīvu un integrētu sabiedrības locekli;

F.	tā kā minoritāšu tiesību ievērošana ir svarīga prasība, kas saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem ir izvirzīta kandidātvalstīm;

G.	tā kā diskriminācija etniskās izcelsmes dēļ ir minēta kā viens no izplatītākajiem diskriminācijas veidiem un tā kā diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ ir ievērojami palielinājusies, kā liecina jaunākais Eirobarometra apsekojums par diskrimināciju (12);

H.	tā kā Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas Komisijas priekšlikums (COM(2008)0426) attiecas uz ļoti daudzām jomām, piemēram, izglītību, sociālo aizsardzību, piekļuvi precēm un pakalpojumiem un preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu;

I.	tā kā Lūgumrakstu komitejas saņemtie lūgumraksti par diskrimināciju attiecībā uz minoritāšu tiesībām būtu rūpīgi jāanalizē, lai izprastu iedzīvotāju bažas un ieteiktu risinājumus;

J.	tā kā vairāki lūgumraksti liecina, ka minoritātes sastopas ar diskrimināciju pamattiesību īstenošanā, un tā kā tas rada bažas par minoritāšu kopienu nākotni, jo īpaši vidi piesārņojošu darbību kontekstā;

K.	tā kā ar nacionālajām minoritātēm saistīta kultūras mantojuma aizsardzībai un stiprināšanai dalībvalstīs, kas ir būtisks kopienu, grupu un indivīdu kultūras identitātes elements, ir izšķirīga nozīme sociālajā kohēzijā;

L.	tā kā dalībvalstīm ir nepārprotams pienākums veikt koriģējošus pasākumus attiecībā uz diskriminējošu praksi pret romu kopienas locekļiem, jo īpaši attiecībās ar reģionālajām un nacionālajām pārvaldes iestādēm;

M.	tā kā lūgumrakstu iesniedzēji pauž bažas par to, ka trūkst visaptverošas ES reakcijas un aizsardzības attiecībā uz viņu valodas un citām minoritāšu tiesībām, kas ietvertas Hartā un ES tiesību vispārējos principos, kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa,

pauž nožēlu par to, ka pie minoritātēm piederošas personas joprojām sastopas ar šķēršļiem, kas liedz nodrošināt viņu pamattiesību ievērošanu, un cieš no naida runas un naida noziegumiem;

uzskata, ka dalībvalstīm būtu konsekventi jāievēro minoritāšu tiesības un regulāri jānovērtē, vai šīs tiesības tiek ievērotas;

Autohtono, nacionālo un lingvistisko minoritāšu diskriminācijas apkarošana: valstu un ES pienākums

norāda, ka minoritāšu jautājumi nav bijuši pietiekami prioritāri ES darba kārtībā, un atbalsta integrētu pieeju attiecībā uz līdztiesību un nediskriminēšanu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis atbilstoši reaģē uz cilvēku dažādību sabiedrībā;

uzskata, ka ES ir pienākums aizsargāt un veicināt minoritāšu tiesības; uzskata, ka ir jāuzlabo ES tiesiskais regulējums, lai visaptveroši aizsargātu pie minoritātēm piederošo personu tiesības;

uzsver lomu, ko pilda ES iestādes, palielinādamas informētību par jautājumiem, kas saistīti ar minoritāšu aizsardzību, un mudinādamas un atbalstīdamas dalībvalstis kultūras daudzveidības un iecietības veicināšanā, jo īpaši ar izglītības palīdzību;

uzsver, ka kultūras mantojuma politikas attīstībai vajadzētu būt iekļaujošai, vērstai uz kopienām un līdzdalību veicinošai, tai vajadzētu ietvert apspriedes un dialogu ar attiecīgajām minoritāšu kopienām;

norāda, ka ES trūkst efektīvu instrumentu, ar ko monitorēt minoritāšu tiesību ievērošanu; prasa ES mērogā efektīvi uzraudzīt autohtono un lingvistisko minoritāšu situāciju; uzskata, ka ES Pamattiesību aģentūrai būtu jāveic uzlabots nacionālo minoritāšu diskriminācijas monitorings dalībvalstīs;

atzīst, ka dalībvalstīm ir nozīmīga loma autohtono, nacionālo un lingvistisko minoritāšu aizsardzībā; atgādina, ka nacionālo minoritāšu aizsardzība un aizliegums diskriminēt valodas dēļ un piederības pie nacionālas minoritātes dēļ ir noteikts Līgumos un Hartā;

pauž nožēlu par to, ka vēl nav atrisināti jautājumi, kas ietverti rezolūcijā par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā;

ES tiesiskais regulējums par minoritātēm: pārbaudījumi un iespējas

10.

uzsver, ka nacionālo minoritāšu tiesības un to aizsardzība ir neatņemama tiesiskuma daļa, kā noteikts 1990. gadā parakstītajā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Kopenhāgenas dokumentā;

11.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to juridiskās sistēmas garantētu, ka pie minoritātēm piederošas personas netiek diskriminētas, un pieņemt mērķorientētus aizsardzības pasākumus, kas balstīti uz attiecīgajām starptautiskajām normām; nosoda amatpersonu diskriminējošo attieksmi pret personām, kas pieder pie minoritātēm; rosina kompetentās iestādes izmantot pastāvošos mehānismus, kas paredzēti ziņošanai un vajadzības gadījumā sodīšanai par šādiem diskriminācijas gadījumiem;

12.

uzsver, ka ir jāpievēršas dalībvalstīs pastāvīgi dzīvojošo nepilsoņu situācijai un juridiskajam statusam;

13.

uzsver, ka nacionālo minoritāšu dabas un kultūras mantojuma resursi ir svarīgi sociālās kohēzijas pīlāri un tie jāuzskata par vērtību, kas pilnībā jāsaglabā nākamajām paaudzēm, inter alia — izbeidzot piesārņošanu;

14.

aicina visas dalībvalstis parakstīt, ratificēt un īstenot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu vai atjaunināt savas saistības ievērot attiecīgos starptautiskos nolīgumus; uzsver, ka pret lingvistiskām un autohtonām minoritātēm būtu jāattiecas, ievērojot šajos dokumentos noteiktos principus;

15.

aicina pārskatīt Rasu vienlīdzības direktīvu un Direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības jomā; pauž dziļu nožēlu par nepietiekamo progresu Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas priekšlikuma pieņemšanā un aicina Komisiju un Padomi atsākt attiecīgās sarunas ar mērķi tās noslēgt līdz šā sasaukuma beigām;

Minoritāšu valodu aizsardzība un aizstāvība

16.

mudina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības izmantot minoritāšu valodas, un aizsargāt valodu daudzveidību Savienībā saskaņā ar ES līgumiem;

17.

uzskata, ka kopienās, kurās ir vairāk nekā viena oficiālā valoda, atbilstoši dalībvalsts konstitucionālajai kārtībai jāievēro valodu tiesības, neierobežojot vienas valodas tiesības salīdzinājumā ar citu;

18.

aicina Komisiju stiprināt reģionālo un minoritāšu valodu mācīšanas un izmantošanas popularizēšanu, jo tas ir viens no veidiem, kā varētu novērst ar valodas izmantošanu saistīto diskrimināciju ES;

LGBTI tiesības

19.

mudina Komisiju aktīvāk vērsties pret LGBTI diskrimināciju un homofobiju, tostarp īstenojot konkrētus likumdošanas pasākumus, bet respektējot dalībvalstu kompetences; iesaka uzraudzīt LGBTI tiesības un sniegt skaidru un piekļūstamu informāciju par LGBTI personu un viņu ģimenes locekļu pārrobežu tiesību atzīšanu ES; uzskata, ka dalībvalstīm būtu pienācīgi jāiegulda pasākumos, kas nodrošinātu mērķorientētu izglītību dažādos posmos, lai nepieļautu aizskaršanu un strukturēti apkarotu homofobiju;

20.

mudina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis pareizi īsteno Brīvas pārvietošanās direktīvu, konsekventi ievērojot, inter alia, noteikumus, kas attiecas uz ģimenes locekļiem, kā arī aizliedzot jebkādu diskrimināciju;

21.

aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu, ka LGBTI personas un viņu ģimenes var izmantot tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar LESD 21. pantu un Hartas 21. pantu;

o o

22.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

(2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(3) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

(4) ECLI:EU:T:2017:59.

(5) OV C 124 E, 25.5.2006., 405. lpp.

(6) OV C 93, 9.3.2016., 52. lpp.

(7) OV C 378, 9.11.2017., 146. lpp.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0512.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0413.

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0487.

(11) http://www.europarl.europa.eu/cmsdata/117287/peti-hearing-programme-20170504-en.pdf.

(12) “Diskriminācija ES 2015. gadā”, http://ec.europa.eu/COMMFrontOffice/publicopinion/index.cfm/Survey/getSurveyDetail/instruments/SPECIAL/surveyKy/2077.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/26

P8_TA(2018)0033

Nulles tolerance pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu

Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcija par nulles toleranci pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu (2017/2936(RSP))

(2018/C 463/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2012. gada 25. oktobra direktīvas (2012/29/ES) (1) par cietušo tiesībām 8. un 9. pantu par obligātu atbalsta pakalpojumu sniegšanu vardarbībā cietušām personām, tostarp sievietēm, kas cietušas no dzimumorgānu kropļošanas,

—	ņemot vērā 2013. gada 26. jūnija Uzņemšanas nosacījumu direktīvas (2013/33/ES) (2) 11. un 21. pantu, kurā ir īpaši norādīts, ka sievietes, kas cietušas no dzimumorgānu kropļošanas, ir starp tām neaizsargātajām personām, kurām būtu jāsaņem pienācīga veselības aprūpe patvēruma procedūras laikā,

—	ņemot vērā 2011. gada 13. decembra Kvalifikācijas direktīvas (2011/95/ES) (3) 20. pantu, kurā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir ietverta kā nopietna psiholoģiska, fiziska vai seksuāla vardarbība, un to, ka šis apsvērums jāņem vērā, spriežot par starptautisko aizsardzību,

—	ņemot vērā 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana” (4),

—	ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izbeigšanu (5), kurā pausta prasība ar preventīvu un aizsardzības pasākumu un tiesību aktu palīdzību pārtraukt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu visā pasaulē,

—	ņemot vērā ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada jūnija secinājumus par visa veida vardarbības, kas vērsta pret sievietēm un meitenēm, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršanu un apkarošanu,

—	ņemot vērā Padomes 2010. gada marta secinājumus par vardarbības pret sievietēm izskaušanu ES,

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu “Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana” (COM(2013)0833),

—	ņemot vērā 2013. gada 6. februāra kopīgo paziņojumu par Starptautisko dienu pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kurā Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve un pieci ES komisāri apliecināja ES apņemšanos ārējo attiecību jomā cīnīties pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

—	ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam, jo īpaši 14.b mērķi,

—	ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 5.3. mērķi — izskaust visas kaitīgās ieražas, piemēram, bērnu, agrīnas un piespiedu laulības un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

—	ņemot vērā Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam,

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2013. gada ziņojumu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu Eiropas Savienībā un Horvātijā,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2014. gada Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

—	ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju (6) par ES pievienošanos Stambulas Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2017. gada septembra deklarāciju par nepieciešamību pastiprināt centienus nolūkā nepieļaut un cīnīties pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un piespiedu laulībām Eiropā,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra rezolūciju par vispārējo centienu pastiprināšanu nolūkā izbeigt sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu (A/RES/67/146),

—	ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

—	ņemot vērā ES un ANO 2017. gadā sākto iniciatīvu “Spotlight”, kuras mērķis ir izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm,

—	ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par nulles toleranci pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu (O-000003/2018 – B8-0005/2018),

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 5. mērķī “Panākt dzimumu līdztiesību un nodrošināt pilnvērtīgas iespējas visām sievietēm un meitenēm” ir skaidri pausta prasība izbeigt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kā arī kaitīgas ieražas;

B.	tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir prakse, kurai jāpievērš īpaša uzmanība, kā noteikts ES Rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam 14. mērķī “Dzimumu līdztiesības, sieviešu tiesību, sieviešu un meiteņu pilnvērtīgu iespēju un līdzdalības veicināšana”;

C.	tā kā Dzimumu līdztiesības rīcības plāna 2016.–2020. gadam (GAP II) tematiskajā prioritātē B “Fiziskā un garīgā neaizskaramība” kā viens no rādītājiem ir ietverts no sieviešu dzimumorgānu kropļošanas cietušu 15–49 gadus vecu meiteņu un sieviešu īpatsvars;

D.	tā kā tagad sieviešu dzimumorgānu kropļošana kā transnacionāla rakstura kaitīga prakse ir atzīta par aktuālu jautājumu pasaulē un ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam tā ir identificēta kā kaitīga prakse, kas jāizskauž līdz 2030. gadam;

E.	tā kā 2016. gada statistikas pārskatā ir norādīts, ka vismaz 200 miljoni meiteņu un sieviešu visā pasaulē ir cietušas no sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, tomēr precīzs skaitlis vēl nav zināms;

F.	tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana, kas tiek praktizēta ne tikai konkrētās Āfrikas kontinenta daļās, bet arī Tuvo Austrumu, Āzijas un Okeānijas daļās, ir problēma arī Eiropas Savienībā, izraisot smagas sekas cietušajām sievietēm un meitenēm;

G.	tā kā pēdējās trīs desmitgadēs ir vērojams progress, izplatības rādītājiem krītoties līdz aptuveni 30 %, tomēr progress nav bijis vienmērīgs; tā kā šo progresu tomēr varētu mazināt iedzīvotāju skaita pieaugums, ar to domājot, ka šī procedūra tiks veikta lielākam skaitam meiteņu un sieviešu;

H.	tā kā bieži vien vietējās kopienas ir vienīgās, kas visvairāk ietekmē vecāku lēmumu veikt meiteņu apgraizīšanu vai to sieviešu lēmumu, kuras izvēlas veikt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

I.	tā kā — lai gan sieviešu dzimumorgānu kropļošana nav ar reliģiju saistīta prasība — daudzas praktizējošas kopienas ir izteikti reliģiozas, jāpanāk reliģisko un citu līderu iesaistīšanās kustībā pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

J.	tā kā šī prakse vienmēr jāskata vietējā kontekstā, lai izstrādātu atbilstīgu izskaušanas stratēģiju;

tā kā bieži vien sieviešu dzimumorgānu kropļošana nav nošķirama no citām dzimumu nevienlīdzības problēmām un tā ir tikai viena no daudzām pret sieviešu tiesībām vērstām vardarbības izpausmēm, piemēram, meitenēm nav pieejama izglītība, tostarp visaptveroša dzimumaudzināšana; sievietēm nav darba vai viņas nav nodarbinātas; nav iespēju iegūt vai mantot īpašumu; piespiedu vai agrīnas laulības; seksuāla un fiziska vardarbība; kvalitatīvas veselības aprūpes, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību trūkums;

L.	tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana kopā ar citām uz dzimumu balstītas vardarbības izpausmēm ir veids, kā tiek īstenota kontrole pār sievietes ķermeni, un tiek pārkāptas sievietes tiesības uz veselību, drošību, fizisku neaizskaramību un dažos gadījumos — pat tiesības uz dzīvi;

tā kā, lai gan preventīvi pasākumi ir vēlamāks veids, kā izskaust sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, ņemot vērā to, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošanas veicēji, palīgi un līdzdalībnieki bieži vien ir cietušās personas vecāki, ir acīmredzami nepieciešams arī novērst šķēršļus, kas traucē veikt kriminālvajāšanu lietās saistībā ar sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, vienlaikus ņemot vērā bērna labākās intereses,

norāda, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izplatības rādītāji ir samazinājušies izlēmīgas rīcības un informētības palielināšanas pasākumu rezultātā, un mudina visus iesaistītos dalībniekus turpināt centienus saglabāt šo impulsu valstīs, kurās sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir izplatīta;

uzskata, ka šis impulss ir iespēja starptautiskajām organizācijām un valstīm pastiprināt centienus, galvenokārt veidojot saiknes un sakarus starp dažādiem reģioniem, ieinteresētajām personām un nozaru dalībniekiem, lai aktīvi sadarbotos un panāktu šīs prakses un citu tādu prakšu izbeigšanu, kas kaitē meitenēm, kuras visu turpmāko dzīvi var just fiziskas, psiholoģiskas un emocionālas sekas;

atzīst vērtīgo darbu, ko prevencijas, informētības palielināšanas un atbalsta sniegšanas jomā veic organizācijas, uz vietas sadarbojoties ar kopienām gan ES, gan ārpus tās, un atzīst, ka saikņu veidošana starp tām ir priekšnoteikums, lai turpmāk nepieļautu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut sieviešu dzimumorgānu kropļošanas novēršanu visās jomās, jo īpaši veselības aprūpē, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpē, sociālā darba, patvēruma, izglītības, tostarp dzimumaudzināšanas, tiesībaizsardzības, tieslietu, bērnu aizsardzības, plašsaziņas līdzekļu un komunikācijas jomās;

uzsver, ka saskaņā ar Stambulas konvencijas 38. pantu dalībvalstīm ir pienākums noteikt kriminālsodus par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kā arī meiteņu mudināšanu un piespiešanu veikt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai pakļaušanu tai, un uzskata, ka šī konvencija aizsargā ne tikai meitenes un sievietes, kam draud sieviešu dzimumorgānu kropļošanas risks, bet arī tās meitenes un sievietes, kam visu dzīvi nākas sadzīvot ar šīs prakses izraisītajām sekām (tādās situācijās kā reinfibulācija, ar patvērumu saistītās situācijās, piekļuve aprūpei u. c.); uzsver, ka Stambulas konvencijā ir noteikts, ka kultūra, ieražas, reliģija, tradīcijas vai tā dēvētais goda aspekts nevar būt par attaisnojumu nekādai vardarbībai pret sievietēm;

aicina ES un dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas Eiropas Padomes Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu, nekavējoties to darīt, lai ES darbības atbilstu starptautiskiem standartiem, kuru mērķis ir veicināt visaptverošu un integrētu pieeju attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

ar gandarījumu norāda, ka visu dalībvalstu krimināltiesībās meitenes un sievietes ir skaidri vai neapšaubāmi aizsargātas pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, tomēr pauž dziļas bažas par to, ka tiesību normas ir acīmredzami neefektīvas, jo Eiropas Savienībā izskatīšanai tiesā ir nodotas tikai dažas lietas;

ar bažām norāda, ka tiesību aktu un, konkrētāk, kriminālvajāšanas īstenošana sagādā problēmas visās dalībvalstīs un izcelsmes valstīs; tāpēc aicina Komisiju veicināt attiecīgajiem dalībniekiem paredzētas mērķtiecīgas mācības par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas atklāšanu, izmeklēšanas veikšanu un kriminālvajāšanas sākšanu; aicina dalībvalstis būt modrākām, atklājot sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, veicot šo lietu izmeklēšanu un sākot kriminālvajāšanu;

konstatē, ka krimināltiesību normas un mērķtiecīgas mācības ir jāapvieno ar centieniem palielināt informētību, lai atturētu sieviešu dzimumorgānu kropļošanas veicējus no šādas prakses turpināšanas;

10.

atzīst, ka būtiskākā atšķirība starp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un citiem uz dzimumu balstītas vardarbības veidiem ir ļaunprātīga nodoma neesamība, un uzsver, ka šis apstāklis jāņem vērā sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izbeigšanas stratēģijās, lai gan tas nekādā ziņā nav uzskatāms par šīs prakses attaisnojumu;

11.

pauž nožēlu par to, ka konkrētās valstīs pieaug medikalizācija, un uzstāj, ka tas ir nepieņemams veids, kā risināt pamatcēloņus, kā to jau noteikušas ANO un PVO; aicina dalībvalstis noteikt sieviešu dzimumorgānu kropļošanas medikalizāciju par pretlikumīgu, vienlaikus palielinot medicīniskā personāla informētību par šo problēmu;

12.

uzsver, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir viena no paredzamākajām uz dzimumu balstītas vardarbības formām, un aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt stingrus preventīvus pasākumus bēgļu nometnēs; aicina Komisiju papildus iekļaut sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un citu kaitīgu prakšu novēršanu integrācijas procedūrās un Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondā (AMIF) un nodrošināt attiecīgu informāciju ar ES Patvēruma aģentūras starpniecību;

13.

prasa noteikt visaugstākos aizsardzības standartus patvēruma meklētājiem, kam aizsardzība nepieciešama ar sieviešu dzimumorgānu kropļošanu saistītu iemeslu dēļ, veicot kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un Patvēruma direktīvas pārskatīšanu, kā arī izmantojot jauno ES Patvēruma aģentūru;

14.

ar nepacietību gaida, kad tiks izveidots globāls tīkls, kas ļaus izveidot saiknes starp attiecīgajiem dalībniekiem visās pasaules daļās, ļaujot apvienot idejas un spēkus; aicina Komisiju sniegt atbalstu šim nozīmīgajam tīklam;

15.

aicina Komisiju reaģēt uz pilsoniskās sabiedrības aicinājumiem padarīt finansējumu pietiekami elastīgu, lai vietējās organizācijas, kas veic darbu kopienās, varētu pieteikties finansējumam un, izmantojot holistisku pieeju, varētu risināt gan sieviešu dzimumorgānu kropļošanas problēmu, gan virkni jautājumu saistībā ar meiteņu un sieviešu tiesībām, un lai varētu izveidot saikni starp organizācijām, kuras darbojas ES, un tām, kas darbojas praktizējošās valstīs; šajā saistībā atzinīgi vērtē Eiropas tīkla “End FGM” (“Izbeigt sieviešu dzimumorgānu kropļošanu”) un tā dalībnieku darbu, tostarp paveikto, izmantojot projektu “Change Plus”, kas paredz vietējo kopienu pārstāvju apmācību par to, kā panākt izmaiņas ne tikai tiesību aktos, bet arī uzvedībā kopienās;

16.

aicina Komisiju un dalībvalstis glabāt datus par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un tās veidu izplatību un iesaistīt zinātnisko aprindu pārstāvjus datu vākšanas un izpētes procesā, kā arī jaunās paaudzes speciālistu izglītošanā par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; atzīst, ka Eiropas migrācijas tīklam var būt nozīmīga loma; uzskata, ka kopēja pētniecības programma par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu ļautu praktizējošo teritoriju universitātēm sazināties ar ES universitātēm, lai organizētu apmaiņas programmas, uzlabotu datu vākšanu un topošo speciālistu spējas dažādās nozarēs;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut pamatinformāciju par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un citām meitenēm kaitīgām praksēm to disciplīnu mācību programmās, kurām ir būtiska loma sieviešu dzimumorgānu kropļošanas novēršanā;

18.

uzsver, ka, neraugoties uz vietējo kontekstu, sieviešu dzimumorgānu kropļošana jāskata uz dzimumu balstītas vardarbības kontekstā un jāuztver kā dzimumu vienlīdzības jautājums, kas būtu jārisina, izmantojot visaptverošu pieeju, lai nepieļautu nievājošu attieksmi pret tām kopienām, kurās šī prakse tiek veikta;

19.

uzsver, ka, nodrošinot iespējas visām meitenēm apmeklēt skolu un izveidojot priekšnoteikumus sieviešu ekonomiskajām iespējām, tiek sperti pirmie soļi, lai panāktu sieviešu stāvokļa uzlabošanu praktizējošās kopienās;

20.

vērš uzmanību uz to, ka dažādiem saziņas kanāliem, piemēram, mākslai, literatūrai, jauniem un vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, ir gan potenciāls, gan spēks darīt vēstījumu saprotamāku cilvēkiem; uzsver, ka, izmantojot tīklus, sadarbības programmas, informācijas kampaņas un mācību programmas, ir svarīgi iesaistīt zēnus un vīriešus jauna skatījuma izveidē attiecībā uz dzimumu vienlīdzību un pašreizējo varas struktūru apkarošanā;

21.

aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm un praktizējošām valstīm izveidot tīklus un integrētas stratēģijas sieviešu dzimumorgānu kropļošanas novēršanai, tostarp nodrošināt sociālo darbinieku, medicīniskā personāla, kopienu un reliģisko līderu, kā arī policistu un tiesu darbinieku apmācību; atzīst, ka neviena reliģija neatbalsta šo praksi;

22.

aicina Komisiju iekļaut jautājumu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un citām meitenēm un sievietēm kaitīgām praksēm cilvēktiesību dialogos un diplomātiskajā saziņā; aicina EĀDD un dalībvalstis pastiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai mudinātu tās pieņemt valsts tiesību aktus, kas aizliedz sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, un atbalstīt tiesībaizsardzības iestādes īstenošanas nodrošināšanā;

23.

atzinīgi norāda, ka delegācijām un EĀDD katru gadu tiek nodrošināta apmācība par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu bērnu tiesību vai dzimumu līdztiesības mācību kontekstā, un aicina Komisiju darīt mērķgrupām plaši zināmus un pieejamus tādus dažādu nozaru speciālistiem paredzētus instrumentus kā “United to end FGM” (“Vienoti, lai izbeigtu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu”);

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības Padomei.

(1) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(2) OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.

(3) OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.

(4) OV C 93, 24.3.2017., 142. lpp.

(5) OV C 332 E, 15.11.2013., 87. lpp.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/31

P8_TA(2018)0034

Krievija, Oyub Titiev lieta un Cilvēktiesību centra “Memoriāls” lieta

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par Krieviju, Oyub Titiev lietu un Cilvēktiesību centra “Memoriāls” lietu (2018/2560(RSP))

(2018/C 463/05)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par tiesiskumu Krievijā (1), 2014. gada 13. marta rezolūciju par Krieviju — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšanu (2) un 2014. gada 23. oktobra rezolūciju par nevalstiskās organizācijas “Memoriāls” (Saharova balvas 2009. gada laureātes) slēgšanu Krievijā (3), 2015. gada 12. marta rezolūciju par Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavību un demokrātijas stāvokli Krievijā (4), 2016. gada 24. novembra rezolūciju par Krievijā pārliecības dēļ ieslodzītā Ildar Dadin lietu (5) un 2017. gada 6. aprīļa rezolūciju par Krieviju un par Alekseja Navaļnija un citu protestētāju arestu (6),

—	ņemot vērā Parlamenta Ārlietu komitejas un Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētāju 2018. gada 12. janvāra paziņojumu, kurā aicināja nekavējoties atbrīvot cilvēktiesību aizstāvi Oyub Titiev,

—

ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantu, kas paredz, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai, vai sodīšanai, un kam Krievijas Federācija ir līgumslēdzēja puse,

—	ņemot vērā ES 2018. gada 19. janvāra paziņojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā uz cilvēktiesību centru “Memoriāls” Krievijā un EĀDD runaspersonas 2018. gada 11. janvāra paziņojumu par Cilvēktiesību centra “Memoriāls” biroja Čečenijas Republikā direktora Oyub Titiev aizturēšanu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas vizīti Krievijas Federācijas Čečenijas Republikā 2017. gada novembrī un decembrī,

—	ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1998. gada 9. decembrī pieņemto ANO deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā spēkā esošo Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras puses, un apturētās sarunas par jaunu ES un Krievijas nolīgumu,

—	ņemot vērā septīto periodisko ziņojumu par Krievijas Federāciju, kurš tika izskatīts ANO Cilvēktiesību komitejas 3136. un 3137. sanāksmē, kas notika 2015. gada 16. un 17. martā,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās vadlīnijas lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai,

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

tā kā Krievijas Federācija ir pilntiesīga Eiropas Padomes locekle un ir parakstījusi Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, tādējādi apņemoties ievērot demokrātijas principus, tiesiskumu un pamatbrīvības un cilvēktiesības; tā kā Krievijai ir pienākums un līdzekļi izmeklēt Čečenijas iestāžu veiktos noziegumus; tā kā Krievijas Federācija ir ratificējusi 11 no 18 starptautiskajiem cilvēktiesību nolīgumiem;

tā kā 2009. gada Saharova balvu ieguvušās cilvēktiesību organizācijas Cilvēktiesību centra “Memoriāls” (pazīstama kā “Memoriāls”) Čečenijas biroja direktoru Oyub Titiev2018. gada 9. janvārī arestēja Čečenijas policija un viņš tika apsūdzēts par narkotiku glabāšanu; tā kā Oyub Titiev šīs apsūdzības noliedz un NVO un citi cilvēktiesību aizstāvji tās nosoda, jo uzskata par safabricētām;

C.	tā kā 2018. gada 25. janvārī Čečenijas Republikas Augstākā tiesa apstiprināja Šali pilsētas tiesas lēmumu nosūtīt Oyub Titiev apcietinājumā uz diviem mēnešiem;

D.	tā kā Krievijas Federācijas krimināllikums ir grozīts un ir ieviests jauns 212.1. pants, saskaņā ar kuru persona var tikt apsūdzēta par likuma par publisku pulcēšanos pārkāpšanu, neraugoties uz to, ka šis grozījums ierobežo vārda brīvību un pulcēšanās brīvību;

E.	tā kā Krievijas iestādes izrāda tendenci neievērot tiesības brīvi pulcēties un pēc miermīlīgajām demonstrācijām, kas notika 2017. gada 26. martā, aizturēja vairāk nekā 1 000 demonstrantus tikai Maskavas pilsētā vien un vēl daudzus citus vairākās citās Krievijas Federācijas pilsētās;

F.	tā kā politieslodzīto skaits šajā valstī pēdējos gados ir ievērojami palielinājies, saskaņā ar Cilvēktiesību centra “Memoriāls” ziņām 2016. gadā sasniedzot 102 personas;

G.	tā kā 2012. gada likums par NVO stingri ierobežoja NVO spēju strādāt neatkarīgi un darboties efektīvi; tā kā saskaņā ar šo likumu Krievijas Tieslietu ministrija noteica, ka “Memoriāls” ir “ārvalstu aģents”;

tā kā “Memoriāla” vēsturnieks Yuri Dmitriev bija daļa no grupas, kas Sandarmohā atrada vairāk nekā 9 000 cilvēku masu kapu, no kuriem daudzi bija padomju inteliģences pārstāvji; tā kā pēdējos gados “Memoriāls” ir kļuvis par vienīgo atlikušo neatkarīgo cilvēktiesību organizāciju, kas turpina darboties Čečenijas Republikā; tā kā ir ļoti iespējams, ka uzbrukumi cilvēktiesību aizstāvjiem Čečenijas Republikā, tostarp safabricētās kriminālapsūdzības pret Oyub Titiev un dedzināšanas gadījumi kaimiņrepublikās, tika organizēti saskaņotā veidā kā atriebība “Memoriālam” par informācijas atklāšanu un centieniem panākt taisnīgumu saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā;

I.	tā kā Parlaments 2009. gadā cilvēktiesību grupai “Memoriāls” piešķīra Saharova balvu par vārda brīvību;

J.	tā kā “The Economist” 2017. gada demokrātijas indeksā Krievija ir ierindota 135. vietā no 167 valstīm, kas parāda nozīmīgu stāvokļa pasliktināšanos salīdzinājumā ar valsts 102. vietu 2006. gadā;

tā kā ir lielas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem pret LGBTI personām Čečenijā; tā kā Krievijas Federācija ir parakstījusi vairākus starptautiskus cilvēktiesību nolīgumus un kā Eiropas Padomes locekle arī Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un līdz ar to tai ir pienākums nodrošināt visu to personu drošību, kuras var būt pakļautas riskam; tā kā ES ir atkārtoti piedāvājusi papildu atbalstu un zināšanas, lai palīdzētu Krievijai modernizēt un uzturēt savu konstitucionālo un tiesisko kārtību atbilstīgi Eiropas Padomes standartiem; tā kā Krievijai ir pienākums un līdzekļi izmeklēt Čečenijas iestāžu veiktos noziegumus; tā kā kopš 1993. gada homoseksualitāte Krievijas Federācijā vairs netiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu,

prasa nekavējoties atbrīvot Cilvēktiesību centra “Memoriāls” biroja Čečenijas Republikā direktoru Oyub Titiev, kas tika apcietināts 2018. gada 9. janvārī un pēc tam oficiāli apsūdzēts un paturēts apcietinājumā saistībā ar izdomātām apsūdzībām par narkotisko vielu nelikumīgu iegādi un glabāšanu; mudina Krievijas iestādes nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērotas Oyub Titiev cilvēktiesības un juridiskās tiesības, tostarp tiesības uz advokāta palīdzību, medicīnisko aprūpi, fizisko neaizskaramību, cilvēcisko cieņu un aizsardzību pret tiesu iestāžu īstenotu vajāšanu, kriminālatbildības noteikšanu un patvaļīgu apcietināšanu;

pauž nožēlu par Čečenijas iestāžu paziņojumu, kas vērsts pret cilvēktiesību aizstāvju un organizāciju darbu; ar bažām norāda, ka apcietināšana notika īsi pēc tam, kad publiski uzstājās Čečenijas parlamenta priekšsēdētājs Magomed Daudov, kas, šķiet, attaisno vardarbību pret cilvēktiesību aizstāvjiem;

uzskata, ka Oyub Titiev apcietināšana ir daļa no satraucošas tendences, kas izpaužas kā pret Čečenijā strādājošiem neatkarīgiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem vērsti aresti, uzbrukumi, iebiedēšana un diskreditācija; norāda, ka citi šīs satraucošās tendences gadījumi ir Kaukāza Tautu asamblejas priekšsēdētāja Ruslan Kutaev un žurnālista Zhalaudi Geriev apcietināšana, kuri abi tika notiesāti, pamatojoties uz apšaubāmu informāciju saistībā ar narkotikām attiecīgi 2014. un 2016. gadā;

pauž dziļas bažas par to, ka vēl neviens nav saukts pie atbildības par Oyub Titiev priekšgājējas “Memoriālā” un cilvēktiesību aktīvistes Čečenijā Natalia Estemirova slepkavību — viņa tika nolaupīta pie savas mājas Groznijā 2009. gada jūlijā un vēlāk tajā pašā dienā tika atrasta nošauta netālu no Gazijurtas ciemata blakus esošajā Ingušijā; mudina Krievijas iestādes patiesi izmeklēt šo noziegumu; šajā sakarā atgādina, ka vēl viens cilvēktiesību jurists un aktīvists Stanislav Markelov, kas plaši pazīstams ar savu darbu saistībā ar pārkāpumiem Čečenijā, tika nošauts Maskavas centrā 2009. gadā;

mudina Krievijas iestādes nekavējoties pārtraukt satraucošo tendenci, kas izpaužas kā aresti, uzbrukumi, iebiedēšana un diskreditācija pret neatkarīgiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri strādā šajā Krievijas Federācijas reģionā, un tādējādi pārkāpj viņu tiesības uz vārda brīvību; nosoda Čečenijas iestāžu uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem un mudina Maskavu pārtraukt šos uzbrukumus un sekmēt normālus darba apstākļus cilvēktiesību aizstāvjiem un organizācijām Čečenijā un citās Krievijas Federācijas daļās;

pauž dziļas bažas par apstākļu pasliktināšanos kritiski svarīgai pilsoniskajai sabiedrībai Krievijā, jo īpaši tām organizācijām, kas darbojas cilvēktiesību un demokrātisko brīvību jomā, un pauž kritiku par valsts politiku šajā jomā; uzsver, ka 2009. gada Saharova balvas ieguvējs “Memoriāls” joprojām ir viens no autoritatīvākajiem viedokļa paudējiem par cilvēktiesībām Krievijā un tas ir kļuvis par pēdējo atlikušo neatkarīgo cilvēktiesību organizāciju, kas turpina darboties Čečenijas Republikā, un pauž solidaritāti un stingru atbalstu tā pašaizliedzīgajam darbam;

aicina Krievijas iestādes aizsargāt visus Krievijas iedzīvotājus pret nelikumīgu vardarbību; aicina Krievijas iestādes nekavējoties izbeigt vārda brīvības apspiešanu Čečenijā, nodrošināt efektīvas drošības garantijas cietušajiem un lieciniekiem un saukt pie atbildības pārkāpumu izdarītājus; uzsver, ka Krievijai un tās valdībai ir galvenā atbildība par šo nodarījumu izmeklēšanu, vainīgo saukšanu pie atbildības un visu Krievijas pilsoņu aizsargāšanu pret nelikumīgu vardarbību;

norāda, ka vēl viena izpausme cilvēktiesību organizāciju vajāšanai un iebiedēšanai Ziemeļkaukāza reģionā bija 2018. gada 17. janvārī notikusī “Memoriāla” biroju aizdedzināšana blakus esošajā Ingušijas Republikā un uzbrukums 2018. gada 22. janvārī, kad nenoskaidroti dedzinātāji aizdedzināja automobili, kas pieder “Memoriāla” vietējam birojam Dagestānā; nosoda šos uzbrukumus un mudina Krievijas iestādes efektīvi izmeklēt šos un citus uzbrukumus “Memoriāla” īpašumiem un draudus tā darbiniekiem un nodrošināt, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības;

aicina Krievijas iestādes steidzami veikt tūlītēju, neatkarīgu, objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu par šiem nosodāmajiem notikumiem Čečenijā; aicina Čečenijas iestādes un Krievijas Federācijas iestādes ievērot valsts tiesību aktus un starptautiskās saistības, stiprināt tiesiskumu un vispārējos cilvēktiesību standartus un nodrošināt drošību un demokrātiskās brīvības visām personām, kuras var būt pakļautas riskam;

10.

pieņem zināšanai “Memoriāla” lūgumu Oyub Titiev lietu izmeklēt ārpus Čečenijas;

11.

nosoda uzbrukumus citām pilsoniskās sabiedrības grupām un NVO Čečenijā, tostarp uzbrukumus un nomelnošanas kampaņu pret Cilvēktiesību aizstāvju apvienoto mobilo grupu Čečenijā, kas noveda pie grupas aiziešanas no Čečenijas drošības apsvērumu dēļ 2016. gadā;

12.

pauž dziļas bažas par ziņojumiem, ka Čečenijas Republikā notiek par LGBTI uzskatītu personu patvaļīga aizturēšana un spīdzināšana; aicina iestādes pārtraukt šo vajāšanas kampaņu un atļaut starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām veikt iespējamo noziegumu ticamu izmeklēšanu; tāpat nosoda personu nogalināšanu, ko veic ģimenes locekļi, veicot tā dēvētās “slepkavības goda aizstāvēšanas dēļ”, un pauž nožēlu par to, ka Čečenijas iestādes atbalsta un iedrošina šādu noziegumu veikšanu;

13.

aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis palīdzēt tiem, kas ir aizbēguši no Čečenijas, un informēt sabiedrību par šo vardarbīgo kampaņu; atzinīgi vērtē to, ka vairākas dalībvalstis ir piešķīrušas patvērumu šādiem cietušajiem, un aicina visas dalībvalstis turpināt vai pastiprināt patvēruma pieprasījuma procedūras cietušajiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem saskaņā ar Eiropas un valsts tiesību aktiem;

14.

aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD nodrošināt, ka visi gadījumi, kuros personas apsūdzētas politisku iemeslu dēļ, tiek izskatīti ES un Krievijas cilvēktiesību apspriedēs, kad tās atsāksies, un ka Krievijas pārstāvjiem šajās apspriedēs tiek oficiāli pieprasīts atbildēt par katru atsevišķu gadījumu, un ziņot Parlamentam par viedokļu apmaiņu ar Krievijas iestādēm;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam un Čečenijas varas iestādēm.

(1) OV C 65, 19.2.2016., 150. lpp.

(2) OV C 378, 9.11.2017., 250. lpp.

(3) OV C 274, 27.7.2016., 21. lpp.

(4) OV C 316, 30.8.2016., 126. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0446.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0125.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/35

P8_TA(2018)0035

Sodīšana ar nāvi Ēģiptē

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par sodīšanu ar nāvi Ēģiptē (2018/2561(RSP))

(2018/C 463/06)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti, sevišķi 2016. gada 10. marta rezolūciju par Ēģipti, jo īpaši Giulio Regeni lietu (1), 2015. gada 17. decembra rezolūciju par Ibrahim Halawa draudošo nāvessodu (2) un 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē (3); 2017. gada 16. februāra rezolūciju par nāvessodu izpildi Kuveitā un Bahreinā (4) un 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu (5); kā arī 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu (6),

—	ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību un cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2013. gada augusta un 2014. gada februāra secinājumus par Ēģipti,

—

ņemot vērā ES un Ēģiptes 2001. gada asociācijas nolīgumu, kas stājās spēkā 2004. gadā un kuru papildināja 2007. gada ES un Ēģiptes rīcības plāns, ņemot vērā arī ES un Ēģiptes partnerības prioritātes 2017.–2020. gadam, kas tika pieņemtas 2017. gada 25. jūlijā, un kopīgo paziņojumu pēc ES un Ēģiptes Asociācijas padomes,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2017. gada 10. oktobra kopīgo deklarāciju par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu,

—	ņemot vērā ANO ekspertu, tostarp ANO īpašā referenta jautājumā par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu Nils Melzer, 2018. gada 26. janvāra kopīgo paziņojumu, kurā pausts mudinājums Ēģiptes iestādēm pārtraukt plānoto nāvessoda izpildi,

—	ņemot vērā Ēģiptes Konstitūciju, īpaši tās 93. pantu (starptautisko tiesību aktu cilvēktiesību jomā saistošais raksturs),

—	ņemot vērā ANO aizsardzības mehānismu, ar kuru garantē tiesību aizsardzību personām, kam draud nāvessods,

—	ņemot vērā Āfrikas Principus un pamatnostādnes par tiesībām uz taisnīgu tiesu un juridisko palīdzību, kas aizliedz jebkādos apstākļos tiesāt civilpersonas militārās prāvās,

—	ņemot vērā 2016. gada 21.–23. jūnijā Oslo notikušajā 6. Pasaules kongresā pret nāvessodu pieņemto noslēguma deklarāciju,

—	ņemot vērā ES Stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību jomā, kurā cilvēktiesību aizsardzība un uzraudzīšana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu neatņemamu daļu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantu un 6. un 13. protokolu,

—	ņemot vērā sešas ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par moratoriju nāvessoda izpildei,

—	ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu, ko Ēģipte ir ratificējusi,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram ir pievienojusies arī Ēģipte, un jo īpaši tā 18. pantu, tā Otro fakultatīvo protokolu par nāvessodu, kā arī 14. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

tā kā nāvessods ir visnehumānākais un visdegradējošākais soda veids un ar to tiek pārkāptas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesības uz dzīvību; tā kā Eiropas Savienībai ir stingra un principiāla nostāja pret nāvessodu un kā vienu no galvenajiem saviem cilvēktiesību politikas mērķiem tā atbalsta nāvessoda moratoriju visā pasaulē, lai ar laiku pasaulē tas tiktu atcelts pavisam;

B.	tā kā tiek ziņots, ka kopš 2014. gada janvāra nāvessods Ēģiptē piespriests vismaz 2 116 cilvēkiem; tā kā bijušie prezidenti Mohamed Morsi un Adli Mansour neapstiprināja nevienu nāvessodu; tā kā kopš 2014. gada 1. janvāra izpildīts vismaz 81 nāvessods;

tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju 2017. gadā Ēģiptes tiesas piesprieda vismaz 186 nāvessodus un nāvessods tika izpildīts 16 cilvēkiem; tā kā pēdējo nedēļu laikā un kopš 2017. gada decembra beigām satraucoši pieaudzis piespriesto nāvessodu skaits; tā kā visi nesen izpildītie nāvessodi tika veikti bez iepriekšēja paziņojuma cietušajiem vai viņu tuviniekiem; tā kā pašlaik drīza nāvessoda izpilde sagaida 24 ēģiptiešus, kas ir izsmēluši visas apelācijas iespējas;

tā kā vismaz 891 cilvēkam, kas pašlaik tiek tiesāts vai gaida tiesu Ēģiptē, izvirzītas apsūdzības, par kurām var tikt piespriests nāvessods; tā kā vismaz 38 personas, kas iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī bijušas jaunākas par 18 gadiem, tiesātas kopā ar pieaugušajiem tajos pašos nodarījumos aizdomās turamajiem, izvirzot apsūdzības, par kurām var tikt piespriests nāvessods; tā kā vismaz septiņiem šādiem cilvēkiem sākotnēji tiesas rekomendējušas piespriest nāvessodu; tā kā nāvessoda piespriešana un izpilde personām, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī bijušas jaunākas par 18 gadiem, ir starptautisko tiesību, tostarp ANO Konvencijas par bērna tiesībām un arī Ēģiptes bērnu likuma 111. panta, pārkāpums; tā kā Ēģipte ir pievienojusies virknei starptautisko konvenciju par politiskajām un pilsoniskajām tiesībām, spīdzināšanu, bērnu un nepilngadīgo tiesībām un tiesu varu;

tā kā Militārajā kodeksā nāvessods paredzēts par lielāku skaitu nodarījumu nekā Civilkodeksā un Ēģiptes tiesību aktos ir pakāpeniski paplašināta militārā jurisdikcija; tā kā civiliedzīvotāju skaits, kuriem nāvessodu piespriedušas Ēģiptes militārās tiesas, pieaudzis no 60 (2016. gadā) līdz vismaz 112 (2017. gadā); tā kā pēdējos mēnešos nāvessods izpildīts vismaz 23 ēģiptiešiem, no kuriem 22 civiliedzīvotājiem to piespriedusi militārā tiesa, kas ir tālu no taisnīgas tiesas standartiem; tā kā laikā no 2014. gada oktobra līdz 2017. gada septembrim militārajām tiesām pavisam nodoti vismaz 15 000 civiliedzīvotāji, tai skaitā daudzi bērni;

tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju satraucoši daudzas atzīšanās un liecības, ko izmanto prāvās, tostarp militārajās tiesās, iegūtas pēc tam, kad apsūdzētais nolaupīts un spīdzināts vai pret viņu vērsta citāda ļaunprātīga izturēšanās; tā kā cīņa pret spīdzināšanu jau sen ir ES prioritāte cilvēktiesību jomā un ANO Konvencijas pret spīdzināšanu, kuru ir parakstījusi arī Ēģipte, mērķis;

tā kā saskaņā ar ziņojumiem visi nesen izpildītie un drīzumā izpildāmie nāvessodi piespriesti prāvās, kurās nav pienācīgi ievērotas tiesības uz taisnīgu tiesu un procesuālās tiesības; tā kā ANO aizsardzības mehānisms, ar kuru garantē tiesību aizsardzību personām, kam draud nāvessods, stingri aizliedz piemērot nāvessodu pēc negodīgas tiesas prāvas; tā kā ANO eksperti cilvēktiesību jomā ir atkārtoti aicinājuši Ēģipti apturēt visu gaidāmo nāvessodu izpildi saistībā ar apgalvojumiem par netaisnīgām tiesas prāvām;

tā kā ir svarīgi, lai tiktu veikti visi pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka prāvas notiek apstākļos, kuros patiešām pilnībā tiek ievērotas visas garantijas, kas noteiktas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuras puse ir arī Ēģipte, 14. pantā; tā kā nāvessoda piespriešanas gadījumā tiesas procesam jāatbilst visaugstākajiem taisnīguma standartiem un pienācīgi jāievēro procesuālās tiesības;

I.	tā kā 2017. gada 29. novembrī Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija mudināja Ēģiptes valdību nekavējoties apturēt nāvessoda izpildi piecās dažādās lietās; tā kā tomēr vienam no šiem atbildētājiem — Kafr el-Sheikh — nāvessods tika izpildīts 2018. gada 2. janvārī;

J.	tā kā pēc 2011. gada revolūcijas Ēģipte ir piedzīvojusi vairākus sarežģījumus un starptautiskā sabiedrība sniedz atbalstu šai valstij tās centienos risināt savas ekonomiskās, politiskās un drošības problēmas;

tā kā pastāv nopietnas drošības problēmas Ēģiptē, sevišķi Sīnāja pussalā, kur teroristu grupas uzbrūk drošības spēkiem; tā kā Ēģiptē notikuši vairāki postoši terorakti, tostarp nesenais uzbrukums sūfiju mošejai, kurā tika nogalināti 311 civiliedzīvotāji un vēl vismaz 128 cilvēki guva ievainojumus; tā kā 2017. gada 9. aprīlī divos uzbrukumos, kas, uzspridzinoties pašnāvniekiem, tika īstenoti Sv. Jura baznīcā Tantā un Sv. Marka koptu pareizticīgo katedrālē, gāja bojā vismaz 47 cilvēki;

tā kā Ēģiptē joprojām turpinās ārkārtas stāvoklis, kas tika noteikts 2017. gada aprīlī un no 2018. gada 13. janvāra pagarināts uz vēl trim mēnešiem, lai, kā ziņo valsts plašsaziņas līdzekļi, palīdzētu novērst apdraudējumu un terorisma finansēšanu, un kas apdraud pamatbrīvības un piešķir prezidentam un tiem, kas darbojas viņa vārdā, pilnvaras uz trim mēnešiem nosūtīt civiliedzīvotājus uz valsts drošības ārkārtas tiesām;

M.	tā kā vispārējā humanitārā situācija Ēģiptē turpina pasliktināties; tā kā Ēģiptes varas iestādes vēršanos pret terorismu izmanto kā ieganstu, lai īstenotu plaša mēroga iedzīvotāju apspiešanu;

tā kā 2015. gada pretterorisma likums paredz nāvessodu personām, kas atzītas par vainīgām teroristu grupas izveidē vai vadīšanā, piemērojot plašu terorisma definīciju, kas ietver “sabiedriskās kārtības pārkāpšanu, sabiedrības drošības vai interešu apdraudējumu, šķēršļu likšanu Konstitūcijas un likumu piemērošanai vai kaitējumu valsts vienotībai, sabiedriskajam mieram vai valsts drošībai”, kā rezultātā ikviens civiliedzīvotājs, tostarp cilvēktiesību aizstāvji, var tikt pasludināts par teroristu un ir notiesāts uz nāvi;

tā kā Ēģiptes cilvēktiesību aizstāvji, kuri dokumentē un nosoda nāvessodu, spīdzināšanu un piespiedu pazušanu, ir tikuši pakļauti mērķtiecīgiem represīviem pasākumiem, piemēram, 2017. gadā slēgts El Nadeem centrs un Ēģiptes varas iestādes mēģinājušas slēgt Ēģiptes Tiesību un brīvību komisijas (ECRF) Kairas biroju; tā kā pagājušajā gadā Ēģiptē notika atklāta vēršanās pret NVO, proti, tika pieņemts likums, kas paredz, ka valsts drošības iestādēm jāapstiprina šādu organizāciju pašmāju un ārvalstu izcelsmes finansējums, kas faktiski nozīmē to aizliegumu; tā kā 2018. gada 5. aprīlī Ēģiptes augstākā apelācijas tiesa lems par tā saukto ārvalstu finansējuma jautājumu, kas skars starptautiskās NVO;

tā kā 2017. gada jūlijā pieņemtās jaunās ES un Ēģiptes partnerības prioritātes 2017.–2020. gadam balstās uz kopīgu apņemšanos ievērot tādas vispārējas vērtības kā demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana un tās ir atjaunināts satvars politiskai iesaistei un ciešākai sadarbībai, tostarp drošības, tiesu sistēmas reformas un terorisma apkarošanas jomā, pienācīgi ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības; tā kā Asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Ēģipti Politisko jautājumu apakškomiteja cilvēktiesību un demokrātijas jomā savu piekto sesiju rīkoja 2018. gada 10. un 11. janvārī Kairā un tajā pievērsās sadarbībai tādās jomās kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums;

tā kā ES ir Ēģiptes svarīgākais ekonomiskais partneris un galvenais ārvalstu ieguldījumu avots; tā kā ES divpusējā palīdzība Ēģiptei no Eiropas kaimiņattiecību instrumenta 2020.–2017. gadam līdzekļiem ir aptuveni EUR 500 miljoni; tā kā 2013. gada 21. augustā ES Ārlietu padome uzdeva Augstajai pārstāvei pārskatīt ES palīdzību Ēģiptei; tā kā Padome pieņēma lēmumu, ka ES sadarbība ar Ēģipti būtu jāpielāgo atbilstoši notikumu attīstībai šajā zemē;

R.	tā kā vairākās ES dalībvalstīs bāzēti uzņēmumi ir turpinājuši piegādāt Ēģiptei novērošanas un militārās iekārtas,

asi nosoda nāvessodus un aicina Ēģipti apturēt visu drīzumā paredzēto nāvessodu izpildi; stingri atbalsta tūlītēju moratoriju nāvessoda izpildei Ēģiptē kā soli tā atcelšanas virzienā; šajā sakarā nosoda visus nāvessoda izpildes gadījumus, lai kur tie notiktu, un vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas ievērošanu, kā noteikts ES cilvēktiesību politikas prioritātēs; aicina Ēģiptes iestādes pārskatīt visus piespriestos nāvessodus, lai nodrošinātu, ka visiem tiem, kam sods piespriests negodīgā tiesvedībā, tiktu nodrošināta atkārtota, godīga tiesvedība; atgādina, ka, neraugoties uz drošības problēmām Ēģiptē, nāvessoda izpilde nebūtu jāizmanto kā līdzeklis cīņā pret terorismu;

aicina Ēģiptes Parlamentu pārskatīt Ēģiptes Kriminālkodeksu, Kriminālprocesa kodeksu, pretterorisma tiesību aktus un Militāro kodeksu un aicina valdību pārskatīt attiecīgos dekrētus, lai nodrošinātu, ka civiliedzīvotājus, kas apsūdzēti noziegumos, par kuriem var piespriest nāvessodu, nekādu iemeslu dēļ nenovirza uz ārkārtas vai militārām tiesām, jo šādas tiesas neatbilst taisnīgas tiesas standartiem, ko Ēģipte apstiprinājusi kā daļu no savām starptautiskajām saistībām un ko tā garantē arī savā Konstitūcijā; aicina Ēģiptes varasiestādes izbeigt civiliedzīvotāju tiesāšanu militārajās tiesās;

mudina Ēģiptes iestādes apcietinājuma laikā nodrošināt fizisko un psiholoģisko drošību visiem apsūdzētajiem; nosoda spīdzināšanu vai ļaunprātīgu izturēšanos; aicina Ēģiptes varasiestādes nodrošināt, ka aizturētie saņem medicīnisko aprūpi, kas viņiem varētu būt vajadzīga; aicina ES pilnībā īstenot eksporta kontroli attiecībā uz Ēģipti, jo īpaši attiecībā uz precēm, ko iespējams izmantot nāvessoda izpildei vai spīdzināšanai;

mudina Ēģipti parakstīt un ratificēt Otro fakultatīvo protokolu Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura mērķis ir atcelt nāvessodu, un arī ANO Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu; mudina Ēģiptes valdību izsludināt atklātu ielūgumu attiecīgajiem ANO īpašajiem referentiem apmeklēt šo valsti;

pauž nopietnas bažas par masveida tiesas procesiem Ēģiptes tiesās un par lielo skaitu tajās piespriesto nāvessodu; aicina Ēģiptes tiesu iestādes ievērot Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram Ēģipte ir pievienojusies, un jo īpaši tā 14. pantu par tiesībām uz taisnīgu tiesu bez nepamatotas vilcināšanās, uz skaidru apsūdzību pamata un nodrošinot apsūdzētā tiesību ievērošanu;

aicina PV/AP paust nosodījumu par satraucoši lielo nesen Ēģiptē izpildīto nāvessodu skaitu un mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis turpināt cīņu pret nāvessodu; mudina EĀDD pievērsties jaunākajiem notikumiem Ēģiptē un izmantot visus tā rīcībā esošos ietekmes līdzekļus, lai apturētu gaidāmo nāvessodu izpildi un mudinātu Ēģiptes iestādes ievērot savas saistības, kas izriet no starptautiskajām normām un tiesību aktiem;

mudina PV/AP un dalībvalstis ar ES un Ēģiptes partnerības prioritātēm nodrošināt, ka cilvēktiesību ievērošana netiek vājināta ar migrācijas pārvaldības vai terorisma apkarošanas pasākumiem; uzsver nozīmi, ko ES piešķir sadarbībai ar Ēģipti kā svarīgu kaimiņvalsti un partneri; stingri mudina Ēģipti ievērot savu apņemšanos, kas pausta ES un Ēģiptes partnerības prioritātēs, ko pieņēma 2017. gada 27. jūlijā, lai saskaņā ar Ēģiptes Konstitūciju un starptautiskajiem standartiem veicinātu demokrātiju, pamatbrīvības un cilvēktiesību ievērošanu;

nosoda Ēģiptē notikušos teroraktus; izsaka visdziļāko līdzjūtību teroraktu upuru ģimenēm; solidarizējas ar Ēģiptes tautu un atkārtoti apstiprina savu apņemšanos cīnīties pret radikālu ideoloģiju izplatīšanos un teroristu grupām;

atgādina Ēģiptes valdībai, ka Ēģiptes un tās sabiedrības ilgtermiņa labklājība ir cieši saistīta ar universālo cilvēktiesību aizsardzību un ar tādu demokrātisku un pārredzamu iestāžu izveidi un nostiprināšanu, kuras nodarbojas ar iedzīvotāju pamattiesību aizsardzību;

10.

solidarizējas ar lielāko daļu Ēģiptes iedzīvotāju, kuri vēlas izveidot brīvu, stabilu, pārtikušu, iekļaujošu un demokrātisku valsti, kas respektē savas valstiskās un starptautiskās saistības cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā;

11.

pauž nopietnas bažas par to, ka Ēģiptē joprojām tiek ierobežotas demokrātiskās pamattiesības, proti, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvība, politiskais plurālisms un tiesiskums; aicina izbeigt jebkāda veida vardarbību, kūdīšanu, naida runu, vajāšanu, iebiedēšanu, piespiedu pazušanu un cenzūru, ko pret politiskajiem oponentiem, protestētājiem, žurnālistiem, blogeriem, studentiem, sieviešu tiesību aktīvistiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, LGBTI pārstāvjiem un minoritātēm, tostarp nūbiešiem, vērš Ēģiptes valsts iestādes, drošības spēki un dienesti un citas grupas; nosoda pārmērīgo spēka lietošanu pret protestētājiem; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēkus, kuri miermīlīgi izmantojuši savas tiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, un prasa veikt neatkarīgā un pārredzamā veidā izmeklēt visus cilvēktiesību pārkāpumus;

12.

atkārtoti pauž dziļu sašutumu par itāļu pētnieces Giulio Regeni spīdzināšanu un nonāvēšanu un atkārtoti nosoda progresa trūkumu viņas brutālās slepkavības izmeklēšanā; uzsver, ka tas turpinās izdarīt spiedienu uz Eiropas iestādēm, lai tās sadarbotos ar Ēģiptes partneriem, līdz šajā lietā tiek noskaidrota patiesība un vainīgie tiek saukti pie atbildības;

13.

mudina prezidentu Sisi un viņa valdību pildīt savas saistības īstenot patiesu politisko reformu un ievērot cilvēktiesības; uzsver, ka uzticamas un pārredzamas vēlēšanas ir būtiskas demokrātijai, tās garantē 2014. gada Konstitūcija un tās atbilst Ēģiptes starptautiskajām saistībām;

14.

aicina ES un tās dalībvalstis gaidāmajās ANO Cilvēktiesību sesijās un tik ilgi, cik ilgi šī valsts nespēj nodrošināt vērā ņemamus uzlabojumus cilvēktiesību situācijā, ieņemt skaidru, stingru un vienotu nostāju attiecībā uz Ēģipti;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī Ēģiptes parlamentam un valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0084.

(2) OV C 399, 24.11.2017., 130. lpp.

(3) OV C 300, 18.8.2016., 34. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0044.

(5) OV C 349, 17.10.2017., 41. lpp.

(6) OV C 371 E, 20.12.2011., 5. lpp.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/40

P8_TA(2018)0036

Bērnu verdzība Haiti

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par bērnu verdzību Haiti (2018/2562(RSP))

(2018/C 463/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Haiti,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Attīstības komisāra 2017. gada 12. jūnija kopīgo paziņojumu saistībā ar Pasaules dienu pret bērnu darbu,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes gada ziņojumu, kurā uzsvērta virzība un problēmas cilvēktiesību jomā Haiti 2017. gadā,

—	ņemot vērā organizācijas “ĀKK un ES rīcība migrācijas jomā” (ACP-EU migration action) 2017. gada 20. jūlija pētījumu par cilvēku tirdzniecību Haiti,

—	ņemot vērā Haiti īstenošanas ziņojumu, ko 2016. gada 15. janvārī izskatīja ANO Bērnu tiesību komiteja,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) no 2016. gada 31. oktobra līdz 11. novembra vispārējo periodisko pārskatu par Haiti,

—	ņemot vērā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ANO fakultatīvo protokolu,

—	ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

—	ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—	ņemot vērā ANO 1956. gada 7. septembra Papildu Konvenciju par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un paražu izskaušanu, jo īpaši tās 1. panta pirmās daļas d) apakšpunktu,

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 182 par ļaunākajām bērnu darba formām un SDO Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu, no kura persona drīkst būt nodarbināta vai strādāt,

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 34. sesiju 2017. gada decembrī Portoprensā (Haiti),

—	ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

—	ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,

—	ņemot vērā ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.	tā kā Haiti ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm ar augstu korupcijas līmeni, sliktu infrastruktūru, veselības aprūpes trūkumu, zemu izglītības līmeni un vēsturiski politisku nestabilitāti, kas ir galvenie sabiedrību kropļojošās nabadzības cēloņi;

B.	tā kā bērnu izmantošana par mājkalpotājiem, ko kreolu valodā bieži dēvē par restavek, sistemātiski notiek visā Haiti un pastāv galvenokārt grūto ekonomisko apstākļu un kultūras noteiktas attieksmes pret bērniem dēļ;

tā kā restavek ir iekšzemes bērnu tirdzniecības un mūsdienu verdzības forma, kas skar aptuveni 400 000 Haiti bērnu, no kuriem 60 % ir meitenes; tā kā daudziem Haiti bērniem nav dzimšanas apliecības un draud iespēja tikt tirgotiem un ļaunprātīgi izmantotiem; tā kā saskaņā ar UNICEF bērnu eksponētība vardarbībai un ļaunprātīgai izmantošanai, tostarp miesas sodiem un ar dzimumu saistītai vardarbībai, ir būtiska problēma; tā kā viena no četrām sievietēm un viens no pieciem vīriešiem cieš no seksuālas vardarbības pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas; tā kā 85 % bērnu vecumā no 2 līdz 14 gadiem cieš no vardarbīgas disciplīnas mājās, 79 % cieš no miesas sodiem un 16 % no smagiem miesas sodiem; tā kā aptuveni 30 000 bērnu dzīvo aptuveni 750 galvenokārt privāti vadītos un finansētos bērnunamos;

D.	tā kā restavek bērni parasti nāk no nabadzīgām lauku ģimenēm, kurām ir maz vai nav vispār nekādu iespēju palielināt ienākumus un kuras pārdod bērnu citai ģimenei apmaiņā pret pārtiku vai naudu;

tā kā Haiti valdība ir pielikusi zināmas pūles, lai cīnītos pret restavek bērnu ekspluatāciju, piemēram, pieņemot visaptverošu likumu cilvēku tirdzniecības apkarošanai, pasākumus, lai apzinātu mājkalpībā nodotos bērnus, palīdzētu viņiem un uzlabotu informētību; tā kā valsts pienākums ir sniegt vecākiem atbalstu, lai viņi varētu pildīt savus pienākumus;

tā kā daudzi Haiti bērni nesaņem pietiekamu izglītību un skološanu; tā kā saskaņā ar UNICEF datiem 18 % Haiti bērnu vecumā no 6 līdz 11 gadiem neapmeklē pamatskolu; tā kā aptuveni puse no visiem Haiti iedzīvotājiem, kas vecāki par 15 gadiem, ir analfabēti, 85 % skolu ir privātas un pārmērīgi dārgas ģimenēm ar zemiem ienākumiem; tā kā viesuļvētra “Metjū” būtiski ietekmēja piekļuvi izglītībai, vissmagāk skartajās teritorijās radot postījumus 1 633 skolām no 1 991;

tā kā vairāk nekā 175 000 cilvēku, tostarp desmitiem tūkstošu bērnu, kas tika pārvietoti pēc 2016. gada oktobra viesuļvētras “Metjū”, joprojām dzīvo ārkārtīgi nestabilos un nedrošos apstākļos; tā kā 2010. gada zemestrīce prasīja vairāk nekā 220 000 dzīvību un tās dēļ tika pārvietoti apmēram 800 000 bērnu, kā rezultātā daudzi piespiedu kārtā nonāca verdzībā;

H.	tā kā Haiti ir piespiedu darba un bērnu tirdzniecības izcelsmes, tranzīta un galamērķa valsts; tā kā restavek parādībai ir arī starptautiska dimensija, daudziem Haiti bērniem tiekot pārdotiem uz kaimiņu Dominikānas Republiku;

I.	tā kā nesenais vēlēšanu un politiskais strupceļš pēc 2016. gada prezidenta vēlēšanām nopietni kavēja Haiti spēju pieņemt galvenos tiesību aktus un valsts budžetu, lai risinātu steidzamas sociālās un ekonomiskās problēmas;

tā kā nesodāmību Haiti ir veicinājis ierēdņu pārskatatbildības trūkums un jo īpaši tas, ka nenotiek sistemātiskas izmeklēšanas par policijas spēka lietošanu un plaša mēroga nelikumīgām vai patvaļīgām aizturēšanām; tā kā Transparency International korupcijas indeksā Haiti ir ierindota 159. vietā no 176 valstīm;

K.	tā kā ANO Attīstības programmas (UNDP) tautas attīstības indeksā Haiti ir ierindota 163. vietā un tai nepārtraukti ir vajadzīga humānā un attīstības palīdzība;

tā kā 2017. gada septembrī Haiti parlaments apstiprināja 2018. gada budžetu, jau tā trūcīgajiem iedzīvotājiem nesamērīgi palielinot nodokļus, kas noveda pie vardarbīgām demonstrācijām un dumpjiem galvaspilsētā Portoprensā; tā kā ekonomikas un finanšu ministrs Patrick Salomon iepazīstināja ar budžetu, kurā, piemēram, valdības iestāžu tīrīšana ir noteikta par prioritāti salīdzinājumā ar sabiedrības veselības programmām;

M.	tā kā ES ir piešķīrusi Haiti EUR 420 miljonus 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros, īpašu uzmanību pievēršot bērnu uzturam un izglītībai, lai atbalstītu bērnu attīstību;

tā kā ES 2017. gadā izsludināja uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kura nosaukums franču valodā ir “La promotion des droits des enfants et la protection des enfants victimes d’exploitation, discrimination, violence et abandon” (“Bērnu tiesību veicināšana un tādu bērnu aizsardzība, kas bijuši ekspluatācijas, diskriminācijas, vardarbības un pamešanas upuri”) un kura galvenā prioritāte ir atgriezt ieslodzītos bērnus bioloģiskajās ģimenēs vai ievietot tos audžuģimenēs,

pauž nožēlu par to, ka sakarā ar restavek parādību liels skaits Haiti bērnu vardarbīgi tiek aizvesti no ģimenēm un tiek izmantoti piespiedu darbā; prasa izbeigt šādu praksi;

pauž dziļas bažas par nepārtrauktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp vardarbību dzimuma dēļ, nelikumīgām aizturēšanām un bērnu paverdzināšanu (restavek) Haiti; aicina Haiti valdību par prioritāriem noteikt likumdošanas pasākumus, proti, Kriminālkodeksa reformu, lai apkarotu šādas parādības, vienlaikus steidzamu reformu veikšanai atjaunojot valsts galvenās iestādes, kuru darbība ir apstājusies nesenā politiskā strupceļa rezultātā;

aicina Haiti valdību steidzami īstenot pasākumus, lai novērstu vājās vietas, kas noved pie bērnu mājkalpības, tostarp nodrošināt to bērnu aizsardzību, kas cietuši no nevērības, ļaunprātīgas izmantošanas, vardarbību un bērnu darba;

aicina ES un tās dalībvalstis turpināt palīdzēt Haiti īstenot pasākumus, kas aizsargā bērnus, tostarp programmas un partnerības, kuru mērķis ir apkarot vardarbību, izmantošanu un bērnu ekspluatāciju; aicina Haiti valdību noteikt par prioritāti un izveidot pietiekami finansētas procedūras restavek prakses izbeigšanai, tostarp apmācot sociālos dienestus, lai palīdzētu restavek bērnus izņemt no ģimenēm, kur notiek izmantošana, un nodrošinātu viņiem rehabilitāciju, kas apmierinātu viņu fiziskās un psiholoģiskās vajadzības;

aicina Haiti valdību izveidot administratīvu sistēmu, kas nodrošina visu jaundzimušo bērnu reģistrāciju, kā arī pasākumus, lai reģistrētu tos, kuri nav reģistrēti piedzimstot, un lai reģistrētu dzīvesvietu;

mudina Haiti iestādes un līdzekļu devējus novirzīt lielus resursus, ko pašreiz tērē dārgiem, bet zemas kvalitātes bērnunamiem, uz kopienas sniegtiem pakalpojumiem, kas stiprina ģimeņu un kopienu spējas pienācīgi rūpēties par saviem bērniem;

aicina Haiti valdību un attiecīgās pārējās ES dalībvalstis bez atrunām ratificēt šādas konvencijas, kas ir būtiskas cīņā pret bērnu tirdzniecību un paverdzināšanu:

—	Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu un piedalīties izmeklēšanas un starpvalstu procedūrās;

—	Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

—	Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu;

—	Romas Statūtus;

aicina ES attīstības palīdzībā īpašu uzmanību veltīt tam, lai palīdzētu veikt steidzamu tiesu sistēmas reformu un apmācītu prokurorus un tiesnešus vest lietas saistībā ar izvarošanu un seksuālu vardarbību, nodrošinot policijas un tiesu iestāžu prasmes objektīvi apieties ar sievietēm un meitenēm, kas ziņo par vardarbību dzimuma dēļ;

norāda, ka Haiti parlaments 2017. gada septembrī pieņēma gada budžetu; uzsver nesen panākto progresu attiecībā uz tiesībām uz izglītību, jo īpaši izmantojot Vispārējas, brīvas un obligātas izglītības programmu, kas paredz gan efektīvas uzraudzības sistēmu, gan izpildes nodrošināšanu un stabilu finansējumu gan no Haiti valsts budžeta, gan no ES attīstības palīdzības; prasa nākamajā EAF un Haiti Valsts indikatīvajā programmā lielāku uzmanību pievērst restavek bērnu, tostarp to, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā, kuriem ir invaliditāte vai mācīšanās grūtības un kuri dzīvo lauku rajonos, labjutībai un rehabilitācijai, tostarp sniedzot regulārus kopīgos progresa ziņojumus par veiktajiem pasākumiem un to efektivitāti restavek parādības apkarošanā;

10.

sagaida, ka ES un tās dalībvalstis, kuras apņēmās sniegt palīdzību Haiti pēc viesuļvētras “Metjū”, pildīs savus solījumus un palīdzēs šai valstij pārvarēt tās ilgtermiņa problēmas;

11.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ĀKK un ES Ministru padomei, Cariforum institūcijām, Haiti un Dominikānas Republikas valdībām un parlamentiem un ANO ģenerālsekretāram.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/44

P8_TA(2018)0039

Eiropas Investīciju bankas finansiālo darbību gada pārskats

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par Eiropas Investīciju bankas finansiālo darbību gada pārskatu (2017/2071(INI))

(2018/C 463/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15., 126., 175., 177., 208., 209., 271., 308. un 309. pantu, kā arī tam pievienoto 5. protokolu par Eiropas Investīciju bankas (EIB) statūtiem,

—	ņemot vērā EIB tīmekļa vietnē publicēto EIB grupas darbības plānu 2017.–2019. gadam,

—	ņemot vērā EIB 2016. gada darbības pārskatu,

—	ņemot vērā EIB 2016. gada finanšu pārskatu un 2016. gada statistikas ziņojumu,

—	ņemot vērā EIB 2016. gada septembrī sagatavoto novērtējumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un EIB 2017. gada 2. maijā noslēgto vienošanos attiecībā uz informācijas apmaiņu saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013, — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 13. decembra Regulu (ES) 2017/2396, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un (ES) 2015/1017 attiecībā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda termiņa pagarināšanu, kā arī šā fonda un Eiropas Investīciju konsultāciju centra tehnisku uzlabojumu ieviešanu (2),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības (COM(2016)0583),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai (COM(2016)0582),

—	ņemot vērā EIB ekonomikas noturības iniciatīvu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 26. septembra Regulu (ES) 2017/1601, ar ko izveido Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA), EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu (3),

—	ņemot vērā pirmo EFIA stratēģiskās padomes sanāksmi, kas notika Briselē 2017. gada 28. septembrī,

—	ņemot vērā Gēteborgā 2017. gada 17. novembrī rīkoto sociālo samitu par taisnīgām darbvietām un izaugsmi un Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

—	ņemot vērā EIB grupas stratēģiju par dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību,

—	ņemot vērā ziņojumu par EIB pārredzamības politikas īstenošanu 2015. gadā un EIB 2016. gada korporatīvās pārvaldības ziņojumu,

—	ņemot vērā EIB vides un sociālo rokasgrāmatu,

—	ņemot vērā pašlaik notiekošo 2010. gada “EIB sūdzību izskatīšanas mehānisma — principi, darba uzdevumi un reglaments” pārskatīšanu,

—	ņemot vērā EIB 2010. gada 15. decembrī klajā laisto dokumentu “EIB politika attiecībā uz vāji regulētām un nepārredzamām jurisdikcijām un jurisdikcijām, kas nesadarbojas” (NCJ politika) un 2014. gada 8. aprīlī klajā laisto pielikumu šim dokumentam,

—	ņemot vērā EIB 2016. gada 4. oktobrī sniegto piekrišanu tam, lai ES ratificētu Parīzes nolīgumu,

—	ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,

—	ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. septembra plenārsēdē Strasbūrā Komisijas priekšsēdētāja Ž. K. Junkera sniegto runu par Savienības stāvokli,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0013/2018),

A.	tā kā Eiropas Investīciju banka (EIB) tiek uzskatīta par ES finansiālo izpildvaru un galveno institūciju, kas atbalsta publiskās un privātās investīcijas ES, un tā kā vienlaikus tai ir būtiska loma — kas izpaužas kā ārējās aizdošanas darbības — arī ārpus ES;

B.	tā kā EIB grupas finanšu darbības ietver gan pašu resursu aizdošanu, gan tādu dažādu pilnvaru īstenošanu, kas tai piešķirtas ar ES budžeta un trešo pušu, piemēram, dalībvalstu, atbalstu;

C.	tā kā pastāvīga uzmanība būtu jāpievērš paraugprakses attīstīšanai saistībā ar EIB grupas snieguma politiku un vadību, pārvaldību un pārredzamību;

D.	tā kā EIB 2016. gadā saglabāja stabilu finansiālo stāvokli atbilstīgi minētā gada prognozēm, gada neto pārpalikumam sasniedzot EUR 2,8 miljardus;

tā kā EIB arī turpmāk būtu jāpilnveido savi centieni efektīvi paplašināt savas aizdošanas darbības, nodrošinot tehnisko palīdzību un konsultatīvo atbalstu, it īpaši reģionos, kuros ir zems investīciju līmenis, lai novērstu reģionālās neatbilstības, vienlaikus mazinot administratīvo slogu pieteikumu iesniedzējiem;

tā kā EIB kā iestādei, kas ir atbildīga par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) līdzekļu pārvaldību, būtu jāsaglabā kvalitatīvs un ģeogrāfiski līdzsvarots aktīvu portfelis, nodrošinot ilgtermiņa ekonomiskos labumus, kas rada kvalitatīvas darbvietas, un tai minētais uzdevums būtu jānosaka par galveno prioritāti visā ES teritorijā;

tā kā Eiropas Investīciju fondam (EIF) būtu jāuzņemas svarīga loma, papildinot EIB intervences darbības, jo tas ir ES speciālais instruments tāda riska kapitāla un garantiju nodrošināšanā, kas galvenokārt ir paredzētas MVU atbalstam un tādējādi veicina vēl lielāku Eiropas integrāciju un ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

tā kā aizsardzība pret krāpšanu, tostarp krāpšanu nodokļu jomā un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, un pret terorisma finansēšanas riskiem ir ietverta EIB grupas līgumiskajos noteikumos, kas ir iekļauti līgumos, kurus parakstījusi EIB grupa un tās darījumu partneri; tā kā EIB grupai būtu jāpieprasa tās darījumu partneriem ievērot visus piemērojamos tiesību aktus; tā kā EIB grupai, pamatojoties uz uzticamības pārbaudes rezultātiem, būtu jāpiemēro papildu līgumiskie noteikumi, lai risinātu specifiskus pārredzamības un integritātes jautājumus;

I.	tā kā Līgumā ir noteikts EIB grupas pienākums veicināt ES integrāciju, ekonomisko un sociālo kohēziju un reģionālo attīstību ar speciāliem investīciju instrumentiem, piemēram, aizdevumiem, vērtspapīriem, garantijām, riska sadales iespējām un konsultēšanas pakalpojumiem;

J.	tā kā EIB grupai būtu jāsaglabā augsta kredītvērtība kā būtisks līdzeklis tās darījumdarbības modelī un kvalitatīvs drošu aktīvu portfelis ar stabiliem investīciju projektiem saistībā ar ESIF un visi finanšu instrumenti tās portfelī,

Globālie uzdevumi un galvenie politikas virzieni

uzsver, ka ekonomikas krīze ir būtiski vājinājusi ES ekonomikas izaugsmi un ka vienas no galvenajām tās sekām ir investīciju samazināšanās ES; uzsver — kā liecina Eurostat konstatējumi, publisko un privāto investīciju samazināšanās krīzes visvairāk skartajās valstīs ir sasniegusi satraucošu līmeni; pauž bažas par joprojām lielo makroekonomisko nelīdzsvarotību un joprojām būtisko bezdarba līmeni dažās dalībvalstīs;

sagaida, ka EIB turpinās sadarboties ar Komisiju un dalībvalstīm to sistēmisko trūkumu novēršanā, kuri atsevišķiem reģioniem vai valstīm neļauj pilnībā gūt labumu no EIB finansiālajām darbībām;

atzinīgi vērtē EIB grupas gatavību palielināt ES konkurētspēju, sniegt reālu atbalstu izaugsmei un darbvietu radīšanai un veicināt sociālekonomisko problēmu atrisināšanu gan ES, gan ārpus tās, īstenojot tās vispārējos sabiedrības politikas mērķus saistībā ar inovācijām, MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu, infrastruktūru, vidi, ekonomikas un sociālo kohēziju un klimatu; atgādina, ka minētie mērķi arī rada nepieciešamību pēc sabiedrisko labumu nodrošināšanas; uzsver — lai sekmīgi sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, visām EIB grupas darbībām vajadzētu būt ne tikai ekonomiski ilgtspējīgām, bet ar tām arī būtu jāveicina gudrāka, zaļāka un iekļaujošāka ES; šajā sakarā aicina EIB sadarboties ar maziem tirgus dalībniekiem un kopienu kooperatīviem, lai veiktu maza mēroga atjaunojamās enerģijas projektu apkopošanu nolūkā padarīt tos atbilstīgus EIB finansējuma saņemšanai; uzsver nepieciešamību saskaņot šo mērķu sasniegšanai nepieciešamos instrumentus;

šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas darbības virzienu, kurā tiek apvienoti dažādi finanšu resursi, tostarp ESIF līdzekļi, centralizēti pārvaldītie ES līmeņa finanšu instrumenti un Eiropas strukturālo un investīciju (ESI) fondu programmu līdzekļi, kā arī dalībvalstu un valstu attīstību veicinošo banku un institūciju līdzekļi, tādējādi sniedzot iespēju nodrošināt līdzekļus projektiem ar paaugstinātu risku un projektiem, kuriem ir ierobežota piekļuve finansējumam, kas ir izdevīgi MVU;

atzinīgi vērtē to, ka EIB ir apstiprinājusi savu apņemšanos atbalstīt Parīzes nolīguma īstenošanu; uzskata, ka EIB enerģētikas aizdevumu piešķiršanai piemērojamo aizdošanas kritēriju pārskatīšana, kas paredzēta 2018. gadā, sniegs iespēju Bankai izvērtēt atbalstu, ko tā sniedz fosilās enerģijas sektoram, un publicēt būtiskus un visaptverošus saistītos datus; šajā sakarībā mudina Banku publicēt konkrētus rīcības plānus, kas izriet no tās 2015. gada klimata stratēģijas, un pielāgot tās portfeli mērķim, kas paredz to, lai vidējās temperatūras paaugstināšanās pasaulē būtu 1,5 grādi atbilstīgi Parīzes nolīgumam, nekavējoties un pakāpeniski pilnībā pārtraucot fosilā kurināmā projektu īstenošanu un par prioritāti nosakot energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu projektus; atzinīgi vērtē Padomes 2017. gada 10. oktobra secinājumus par finansējumu klimata pārmaiņu jomā (4) un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekama finansējuma pieejamību ilgtspējīgām zaļajām investīcijām, tostarp uz bioloģiskiem resursiem balstītām rūpniecības nozarēm (5); aicina EIB turpināt finansiāli atbalstīt ilgtspējīgus vietējos enerģijas avotus, lai pārvarētu Eiropas būtisko atkarību no ārējiem enerģijas avotiem un nodrošinātu energoapgādes drošību; aicina EIB apsvērt iespēju pieņemt ESAO Rio marķēšanas kritērijus klimata jomā, kurus izmanto klimata jomai paredzēto ESI fondu izdevumu izsekošanai un uzraudzībai, lai labāk ņemtu vērā ar kohēzijas politiku saistītās EIB darbības, kad tiek izvērtēta ESI fondu loma ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanā;

norāda — neraugoties uz to, ka EIB pavisam nesen kopumā tik tikko izpildīja savu 25 % mērķi, klimata politikas jomā tā ir uzrādījusi ļoti neviendabīgus darbības rezultātus; pauž bažas par to, ka 16 ES dalībvalstīs EIB atbalsts rīcībai klimata politikas jomā nesasniedza pat 20 % līmeni un ka klimata politikas īstenošanai paredzētās investīcijas 2016. gadā galvenokārt tika veiktas ekonomiski attīstītākajās ES dalībvalstīs — 70 % no ESIF atbalsta atjaunojamai enerģijai bija koncentrēti tikai vienā valstī, proti, Beļģijā, un 80 % no energoefektivitātes palielināšanai paredzētajām investīcijām ar ESIF palīdzību tika piešķirti Francijai, Somijai un Vācijai;

atzinīgi vērtē to, ka EIB uz minēto krīzi reaģēja, būtiski paplašinot savas darbības, tostarp vissmagāk skartajās valstīs; aicina EIB turpināt atbalstīt ES dalībvalstis, lai veicinātu to ekonomikas atveseļošanos;

atgādina, ka steidzami jāskaidro Brexit ietekme uz EIB pašreizējo budžetu un tās darbībām, lai tā arī turpmāk varētu pildīt savu lomu; atzīmē, ka Apvienotā Karaliste nodrošināja 16,11 % no EIB kapitāla, proti, EUR 3,5 miljardus no iemaksātā kapitāla un EUR 35,7 miljardus no EIB pieprasāmā kapitāla; uzsver, ka ir svarīgi viest skaidrību attiecībā uz Apvienotās Karalistes iemaksu EIB budžetā, kā arī tās turpmāko ekonomisko līdzdalību; prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās rezultātā EIB nezaudēs spēju atbalstīt ES ekonomiku; šajā sakarā uzsver nepieciešamību pēc iespējas drīzāk nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz Apvienotajā Karalistē pašlaik īstenotajiem projektiem, kurus līdzfinansē EIB; uzskata — lai gan Apvienotajai Karalistei pirms tās oficiālās izstāšanās no Savienības investīciju ziņā būtu jāpiemēro tāds pats režīms kā jebkurai citai dalībvalstij, EIB ir tiesības par investēšanas nosacījumu izvirzīt garantiju sniegšanu, ka visā investēšanas periodā tiks nodrošināta atbilstības kritēriju izpilde, it īpaši vides standartu jomā;

uzsver EIB veikto finansēšanas darbību nozīmīgumu austrumu un dienvidu kaimiņreģionā, lai atbalstītu valstis, kuras īsteno sarežģītas ekonomiskās un demokrātiskās reformas to virzībā uz ES; atgādina, ka galvenajām finansēšanas darbībām turklāt vajadzētu būt vērstām gan uz steidzamu vajadzību, gan ilgtermiņa problēmu risināšanu, piemēram, infrastruktūras atjaunošanu, pienācīgu mājokļu un ārkārtas reaģēšanas infrastruktūras būvniecību un jauniešu bezdarba novēršanu; uzsver, ka EIB būtu jāveic ārējas operācijas, lai tās darbības koncentrētos konkrēti uz Eiropas Savienībai ļoti nozīmīgām jomām; šajā sakarā īpašu uzmanību vērš uz EIB ārējo aizdevumu pilnvarojuma piemērošanas jomas paplašināšanu, lai pastiprinātu darbības dienvidu kaimiņvalstīs, Vidusjūras reģionā, Latīņamerikā un Āzijā; vērš uzmanību arī uz EIB operāciju lielo potenciālu ekonomiskā stāvokļa uzlabošanā ģeopolitiski ļoti svarīgos reģionos, it īpaši Ukrainā, kas valsts austrumdaļā notiekošā bruņotā konflikta dēļ saskaras ar lielu ekonomisko spriedzi;

10.

uzskata, ka EIB kā ES bankai, kas ir iekļauta Līgumos un attiecīgajā pievienotajā protokolā un ko šie tiesību akti reglamentē, ir jārīkojas atbilstoši šim īpašajam statusam, kurš tai paredz īpašas tiesības un pienākumus; konstatē, ka EIB ir svarīga loma aizvien lielāka skaita tādu finanšu instrumentu īstenošanā, kuriem ir sviras efekts attiecībā uz ES budžeta līdzekļiem;

11.

norāda — saskaņā ar darbības plānu 2017.–2019. gadam prognozējams, ka EIB parakstīto aizdevumu vērtība 2019. gadā atkal palielināsies (līdz EUR 76 miljardiem pēc samazināšanās no EUR 77 miljardiem 2014. gadā līdz EUR 73 miljardiem 2016. gadā); norāda, ka pašreizējiem apstākļiem būtu jāveicina Banku pieņemt vērienīgākus mērķus un palielināt EIB parakstītos aizdevumus; atgādina, ka EIB būtu jāuzņemas svarīga loma stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā ar tādu instrumentu palīdzību kā “Apvārsnis 2020” un Eiropas Infrastruktūras savienošanas instruments;

12.

atzinīgi vērtē EIB apņemšanos novērst iedzīvotāju migrācijas pamatcēloņus un veikt pasākumus migrācijas krīzes īpaši smagi skartajās valstīs, tostarp pastiprināt un papildināt humanitāro darbību un sniegt atbalstu ekonomikas izaugsmei, attīstībai un investīcijām, kas nepieciešamas gan pilsētu, veselības, izglītības, gan sociālai, mūsdienīgai un ilgtspējīgai infrastruktūrai, nepieciešamās ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai darbvietu radīšanai un pārrobežu sadarbības veicināšanai starp dalībvalstīm un trešām valstīm; sagaida, ka EIB grupa šajā nolūkā pastiprinās centienus tās ekonomikas noturības iniciatīvas un pārskatītā ELM koordinēšanā ar Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA); prasa palielināt finansiālo atbalstu projektiem, kuri palīdzētu samazināt ar migrācijas krīzi saistītās ekonomiskās izmaksas un kuriem vienlaikus būtu labvēlīga ietekme uz pilsoņiem, bēgļiem un citiem migrantiem dalībvalstīs, kas uzņem lielākās bēgļu un migrantu plūsmas;

13.

šajā sakarā atzinīgi vērtē EIB iniciatīvu “Reaģēšana uz krīzi un izturētspēja”, kuras mērķis ir palielināt Eiropas dienvidu kaimiņvalstīm un Balkānu reģionam piešķiramā atbalsta summu par EUR 6 miljardiem; prasa, lai ar šīs iniciatīvas palīdzību tiktu panākta patiesa papildināmība attiecībā uz EIB pašreizējām darbībām šajā reģionā;

14.

ņem vērā EIB priekšlikumu — balstoties uz EIF piemēru, izveidot Grupas ietvaros filiāli, kura būtu paredzēta finansējuma nodrošināšanai ārpus Eiropas; cer savlaicīgi saņemt informāciju par jebkurām norisēm šajā jautājumā;

15.

atzinīgi vērtē 2017. gadā publicēto EIB grupas stratēģiju par dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību; uzskata, ka visos EIB grupas finansēšanas darījumos būtu jāņem vērā dzimumu līdztiesības perspektīva; pauž cerību, ka drīz tiks īstenots Dzimumu līdztiesības rīcības plāns, nosakot vērienīgus mērķus un konkrētus rādītājus;

16.

atzinīgi vērtē vienošanos par ESIF darbības pagarināšanu un pielāgošanu un sagaida, ka pārskatītais fonds un uzlabotais Eiropas Investīciju konsultāciju centrs ļaus atrisināt pašreizējā sistēmā konstatētās problēmas, proti, saistībā ar papildināmību, ilgtspējību, rīcību klimata politikas jomā, ģeogrāfisko līdzsvaru un konsultāciju centra darbībām; uzsver, ka EIB aizdošanas darbībās ir svarīgi novērst ģeogrāfisko nelīdzsvarotību, lai nodrošinātu piešķiršanu plašākā ģeogrāfiskā un nozaru kontekstā, neapdraudot projektu kvalitātes augsto līmeni; aicina EIB vēl vairāk stiprināt sadarbību ar valstu attīstību veicinošām bankām un institūcijām (NPBI), lai palielinātu informētību, vairāk izvērstu konsultatīvo darbību un tehnisko palīdzību, kas ļautu ilgtermiņā risināt ģeogrāfiskās līdzsvarošanas problēmu; atzīmē saistībā ar ESIF projektiem gūto ļoti dažādo pieredzi; atbalsta un mudina veikt labākās prakses turpmāku apmaiņu starp EIB un dalībvalstīm nolūkā nodrošināt Junkera plāna ekonomisko efektivitāti un sviras efektu, jo tas būtiski ietekmēs ES iedzīvotāju dzīvi;

17.

norāda, ka sociālajā sektorā EIB gadā sniedz aizdevumus vidēji EUR 1 miljarda apmērā sociālo mājokļu projektiem (attiecībā uz tiem pēdējos gados ir vērojams krass pieaugums un lielāka projektu iniciatoru un aizdevēju dažādība), EUR 1,5 miljardus veselības aprūpes infrastruktūrai un EUR 2,4 miljardus izglītības infrastruktūras projektiem; uzsver, ka turpmāka EIB finansēšanas darbību attīstība šajā nozarē atspoguļotu pašreizējo progresu virzībā uz ES sociālo tiesību pīlāra nodrošināšanu un to, lai atbilstīgi gaidītajam nodrošinātu, ka EIB grupa par prioritāti nosaka tos projektus, kuriem ir vislielākā ietekme uz ilgtspējīgu darbvietu radīšanu vietējā līmenī;

18.

atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar EIB Ekonomikas departamenta 2017. gada 28. septembra informatīvo kopsavilkumu EIB grupas 2015. un 2016. gadā apstiprinātās uzkrātās investīcijas līdz 2020. gadam nodrošinās ES IKP pieaugumu par 2,3 % un radīs 2,25 miljonus jaunu darbvietu, kas parāda EIB būtisko makroekonomisko ietekmi; mudina EIB vēl vairāk paplašināt savu spēju veikt makroekonomisko analīzi, tostarp izpēti par tās darbību makroekonomisko ietekmi, kā arī vispārējo analītisko darbu un nozaru pētījumus, un empīrisko zinātnisko rakstu un publikāciju klāstu, tādējādi kļūstot arī par “zināšanu banku”; aicina EIB turpināt uzlabot projektu izvērtēšanu, izmantojot daudzveidīgākus, precīzākus un pilnveidotākus ietekmes rādītājus;

19.

atzīst, ka EIB pēdējos gados ir bijusi nozīmīga pretcikliska loma; uzskata, ka — tiklīdz ekonomikā būs no jauna sasniegts pirmskrīzes investīciju līmenis —, lai veicinātu ilgtspējīgas investīcijas, tehnoloģisko progresu un inovāciju, kas noved līdz ilgtspējīgai izaugsmei, par vienu no EIB pamatprioritātēm būtu jānosaka koncentrēšanās uz investīciju nepietiekamības mazināšanu jomās, kurās slikti darbojas tirgi, piemēram, tāpēc ka tie pastāvīgi galveno uzmanību velta īstermiņa rezultātiem un nespēj pareizi izvērtēt ilgtermiņa ietekmi uz nesaistītām trešām personām; uzsver nepieciešamību prioritāti piešķirt uz inovāciju balstītiem projektiem, kas nodrošina skaidru pievienoto vērtību ES, kā arī reģionālo attīstību atbalstošiem projektiem, tādiem kā lauku rajonu un citu grūtāk pieejamu un nepietiekami attīstītu rajonu atdzīvināšana;

20.

uzsver, ka EIB bija un būs arī turpmāk pozitīva loma publisko investīciju nepietiekamības mazināšanā; uzsver, ka investēšanai, atbildīgām un ilgtspējīgām strukturālām reformām un stabilai budžeta politikai ir jābūt daļai no vispārējas stratēģijas; prasa, lai ikreiz, kad tas ir iespējams, EIB darbības dalībvalstīs tiktu koordinētas ar šo valstu valdību darbībām, politikas nostādnēm un mērķiem, kas noteikti valsts reformu programmās un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos;

21.

uzsver, ka ES līmenī pastāv būtiski strukturāli iemesli, kuru dēļ starp dalībvalstīm palielinās atšķirības investīciju ziņā; aicina EIB palielināt tehnisko palīdzību, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar projektu sagatavošanas vājo kapacitāti dažās dalībvalstīs; aicina EIB sniegt detalizētāku informāciju par tiešajām un netiešajām darbvietām, kas radītas ar ikviena finansētā projekta palīdzību;

22.

uzsver — Līgumā ir noteikts, ka EIB, izmantojot savu galveno, proti, aizdošanas darbību, un sinerģijā ar ESI fondiem veicina līdzsvarotu un noturīgu iekšējā tirgus attīstību, lai atbalstītu projektus, kuru mērķis ir panākt mazāk attīstītu reģionu attīstību, un projektus, kuriem ir pārrobežu raksturs; tādēļ uzsver arī EIB svarīgās papildinošās lomas potenciālu kohēzijas politikas īstenošanā un to, ka šai lomai vienmēr vajadzētu būt balstītai uz izpildes rādītājiem un orientētai uz rezultātu, tostarp izmantojot darbības, kuru mērķis ir stiprināt projektu izstrādes kapacitāti, konsultēšanas un analīzes pakalpojumus un aizdevumus ESI fondu piešķīrumu līdzfinansēšanai valsts līmenī; aicina Komisiju un EIB labāk saskaņot savus centienus, lai vēl vairāk veicinātu labākās prakses apmaiņu un izplatītu investīciju iespējas visos Eiropas reģionos, tostarp tajos, kuri neietilpst Kohēzijas fonda darbības jomā, nolūkā labāk sasniegt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus;

23.

uzsver, ka EIB kā publiskai finanšu institūcijai, kas finansē projektus, kuru mērķis ir ES politiku un prioritāšu īstenošana, būtu jāveicina ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, tostarp mazāk attīstītos reģionos, kā to nosaka Līgums par Eiropas Savienības darbību; tomēr ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar aizdevumu ģeogrāfisko sadalījumu pa valstīm, kurās projekti tiek īstenoti, 54,11 % no kopējiem 2016. gadā piešķirtajiem aizdevumiem saņēma piecas ekonomiskā ziņā svarīgākās ES dalībvalstis; aicina EIB un Komisiju izpētīt šādas situācijas izveidošanās iemeslus un līdz 2018. gada vidum ziņot par to Parlamentam; uzsver — lai sasniegtu mērķi mazināt reģionālās atšķirības, ir nepieciešama līdzekļu, tostarp ESIF līdzekļu, plašāka teritoriālā sadale un ka šiem līdzekļiem vienmēr vajadzētu papildināt ESI fondu līdzekļus; uzsver nepieciešamību palielināt EIB lomu sociālās uzņēmējdarbības un jaunuzņēmumu, sociālās infrastruktūras attīstības paātrināšanas, atjaunojamās enerģijas, energoefektivitātes un aprites ekonomikas projektu finansēšanā; šajā sakarā atgādina, ka EIB daudz investē arī trešās valstīs;

24.

ņem vērā EIB grupas pārvaldīto visu pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finanšu instrumentu (InnovFin) starpposma novērtējumu un tajā sniegtos 15 ieteikumus; sagaida, ka EIB grupa izstrādās sīku stratēģiju attiecībā uz darbu, kuru tā ir paredzējusi veikt, lai īstenotu šos ieteikumus;

Atbilstība

25.

atkārtoti pauž savu nostāju par to, ka Eiropas tiesiskajam regulējumam, tostarp EIB Statūtiem, ESIF regulai, četrām Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) regulām un tiesību aktiem, kas attiecas uz pieciem ESI fondiem (Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu), būtu jāaizliedz, ka ES finansējums galu galā nonāk tādu saņēmēju vai finanšu starpnieku rokās, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka tie ir saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai krāpšanu nodokļu jomā;

26.

atgādina, ka EIB politikai attiecībā uz jurisdikcijām, kas nesadarbojas (NCJ), ir jābūt vērienīgai; norāda, ka paļaušanās uz kopīgo ES sarakstu ar trešo valstu jurisdikcijām, kas neievēro standartus labai pārvaldībai nodokļu jomā, kuru ES Padome apstiprināja 2017. gada 5. decembrī un kurš konflikta gadījumā prevalēs pār citiem vadošo organizāciju sarakstiem, ir pozitīvs, tomēr nepietiekams solis, un aicina nodrošināt, ka pārskatu sniegšanas pienākums attiecībā uz katru valsti bez izņēmumiem kļūst par būtisku EIB stratēģijas par korporatīvo sociālo atbildību daļu; aicina EIB: ievērot attiecīgos standartus un piemērojamos tiesību aktus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu, cīņu pret terorismu, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; neizmantot nodokļu apiešanas shēmas un neiesaistīties tajās, jo sevišķi agresīvās nodokļu plānošanas shēmās vai praksē, kas neatbilst labas pārvaldības kritērijiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos, Padomes secinājumos, Komisijas paziņojumos vai citā Komisijas oficiāli sniegtā informācijā; neuzturēt uzņēmējdarbības attiecības ar iestādēm, kuras ir inkorporētas vai reģistrētas jurisdikcijās, kas nesadarbojas ar Savienību starptautiski pieņemto nodokļu pārredzamības un informācijas apmaiņas standartu piemērošanā; aicina EIB pēc apspriešanās ar Komisiju un ieinteresētajām personām pārskatīt un atjaunināt savu NCJ politiku, ņemot vērā iepriekšminētā Savienības saraksta par jurisdikcijām, kas nesadarbojas, pieņemšanu; aicina Komisiju savukārt katru gadu iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu par minētās politikas īstenošanu;

27.

atzīmē, ka Komisija ir nobloķējusi atsevišķus starptautisku finanšu institūciju (SFI) (6) iepriekš iesniegtos projektus, jo šie projekti paredzēja nepamatoti sarežģītas vienošanās nodokļu jomā, izmantojot kaitējošus nodokļu režīmus vai to neesamību trešās valstīs; aicina Komisiju un EIB gada pārskatā iekļaut informāciju par projektiem, ar kuriem saistītie līdzekļi tika pārvietoti uz ārzonas jurisdikcijām; uzsver, ka SFI būtu jānovērš risks, ka ES līdzekļi tiešā vai netiešā veidā varētu tikt izmantoti nodokļu apiešanā un krāpšanā nodokļu jomā;

28.

atzīmē, ka tika paustas bažas par EIB finansētiem projektiem, kuros ir iesaistītas ārzonas struktūras un jurisdikcijas, kas nesadarbojas; aicina Komisiju publicēt publisku gada ziņojumu par ES līdzekļu izmantošanu saistībā ar ārzonas struktūrām un par EIB un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) naudas pārvedumiem uz šādām struktūrām, tostarp norādot bloķēto projektu skaitu un raksturu, paskaidrojot projektu bloķēšanas iemeslus un minot pasākumus, kas pēc tam veikti, lai nodrošinātu, ka ES līdzekļi tieši vai netieši netiek izmantoti nodokļu apiešanā un krāpšanā nodokļu jomā;

29.

atzinīgi vērtē to, ka EIB ņem vērā nodokļu ietekmi valstīs, kurās tā veic investīcijas, un to, kā šīs investīcijas veicina ekonomikas attīstību, darbvietu radīšanu un nevienlīdzības mazināšanu;

30.

uzskata, ka EIB kā Eiropas Savienības bankai būtu jāpalielina centieni, lai nodrošinātu, ka finanšu starpnieki, ar kurām tā sadarbojas, neizmanto nodokļu apiešanas struktūras, it īpaši agresīvas nodokļu plānošanas shēmas vai praksi, kas neatbilst ES tiesību aktos, tostarp Komisijas ieteikumos un paziņojumos, iekļautajiem labas nodokļu pārvaldības kritērijiem, un neiesaistās šādās struktūrās; uzsver, ka EIB būtu jānodrošina arī tas, ka finanšu starpnieki nav iesaistīti korupcijā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, organizētajā noziedzībā vai terorismā;

31.

uzsver, ka EIB rīcībā vajadzētu būt drošai un pilnīgai informācijai par EIB līdzekļu galīgo saņēmēju faktiskajiem īpašniekiem, tostarp gadījumos, kad finansējums ir atkarīgs no privātiem kapitāla fondiem; tādēļ mudina EIB pastiprināt uzticamības pārbaudes procedūru un uzlabot pārredzamību attiecībā uz finanšu starpniekiem, kas ir tās sadarbības partneri; uzskata, ka kritēriju izmantošana finanšu starpnieku atlasei un atjauninātas informācijas par uzņēmumu, tostarp trastu, fondu un nodokļu oāžu, faktiskajiem īpašniekiem apkopošana ir pastāvīgi izmantojama paraugprakse; atzīmē, ka EIB šādu uzņēmumu faktiskos īpašniekus identificē uzticamības pārbaudes laikā; aicina EIB grupu vēl vairāk pastiprināt līgumiskos nosacījumus, iekļaujot tajos klauzulu par labu pārvaldību vai atsauci uz to, lai mazinātu integritātes un reputācijas apdraudējuma risku; uzstāj uz to, ka EIB būtu jāizveido publiski pieejams visaptverošs finanšu starpnieku atlases kritēriju saraksts, lai pastiprinātu ES apņemšanos apkarot ļaunprātīgu rīcību nodokļu jomā un efektīvāk novērstu korupcijas un noziedzīgu grupu iefiltrēšanās risku;

32.

atzinīgi vērtē EIB centienus veikt uzticamības pārbaudi attiecībā uz EIB grupas darījumu partneriem un operācijām, tostarp pašlaik īstenotās uzraudzības darbības un kontroli, lai nodrošinātu, ka EIB neapzināti neatvieglo korupciju, krāpšanu, slepenu vienošanos, piespiešanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, krāpšanu nodokļu jomā, kaitējošu nodokļu praksi vai terorisma finansēšanu, un jo īpaši to, ka galvenā atbilstības nodrošināšanas inspektora birojs (OCCO) publicē regulārus darbības pārskatus un cieši sadarbojas ar EIB Galveno inspekciju; aicina EIB pieskaņoties jaunajai Komisijas plānotajai ātrās brīdināšanas un izslēgšanas sistēmai;

33.

atzinīgi vērtē EIB grupas sadarbību un apmaiņu ar dažādajiem Komisijas dienestiem attiecībā uz pasākumu kopumu nodokļu apiešanas novēršanai, lai precizētu šī tiesību aktu kopuma piemērošanas jomu un pamatelementus, EIB grupas lomu un līdzdalību, kā arī tās iesaistīšanos dialogā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām par minētajiem jautājumiem gan EIB grupas Direktoru padomes, gan EIB dienestu, piemēram, OCCO, līmenī; aicina EIB savās uzticamības pārbaudēs labāk risināt nodokļu apiešanas jautājumu;

Pārskatatbildība

34.

uzskata, ka pastiprināta EIB grupas ekonomiskā loma, lielāka investēšanas kapacitāte un ES budžeta izmantošana tās operāciju garantijām ir jāpapildina ar lielāku pārredzamību un pārskatatbildību, lai nodrošinātu tās darbību, projektu atlases un finansēšanas prioritāšu patiesu publisko kontroli;

35.

apliecina to, ka EIB katru gadu Parlamentam iesniedz trīs pārskatus par savām darbībām un ka tās priekšsēdētājs un personāls pēc Parlamenta un tā komiteju pieprasījuma regulāri piedalās uzklausīšanās; tomēr atgādina savu prasību nodrošināt augstāku parlamentārās pārskatatbildības un pārredzamības līmeni; šajā sakarā atkārtoti aicina parakstīt iestāžu nolīgumu starp EIB un Parlamentu par informācijas apmaiņu, paredzot tajā arī iespēju deputātiem iesniegt rakstiskus jautājumus EIB priekšsēdētājam;

36.

atgādina, ka pārredzamība ES politikas virzienu īstenošanā ne tikai kalpo tam, lai stiprinātu EIB grupas vispārējo korporatīvo pārskatatbildību un uzticamību, sniedzot skaidru priekšstatu par finanšu starpnieku un galīgo saņēmēju veidu, bet arī veicina finansēto projektu efektivitāti un ilgtspēju un nodrošina nulles tolerances pieeju krāpšanai un korupcijai tās aizdevumu portfelī;

37.

atzinīgi vērtē to, ka EIB grupas pārredzamības politika balstās uz informācijas atklāšanas prezumpciju un ka ikviens var piekļūt EIB grupas dokumentiem un informācijai; atgādina savu ieteikumu EIB tīmekļa vietnē publicēt nekonfidenciālus dokumentus, tādus kā iestāžu nolīgumi un memorandi, un mudina EIB grupu neapstāties pie paveiktā, bet turpināt meklēt veidus, kā panākt turpmākus uzlabojumus;

38.

ierosina, lai EIB grupa sekotu Pasaules bankas grupas Starptautiskās Finanšu korporācijas (IFC) piemēram un sāktu atklāt informāciju par augsta riska apakšprojektiem, ko tā finansē ar komercbanku starpniecību (galvenie starpnieki/ finanšu instrumenti, ko EIB izmanto MVU finansēšanai);

39.

atzinīgi vērtē to, ka EIB grupa pēc pieprasījuma atklāj visus tās rīcībā esošos projektu dokumentus; prasa EIB grupai definēt pamatnostādnes tādas nesensitīvas un pamata informācijas atklāšanai, kuru būtu iespējams atklāt saistībā ar prasībām attiecībā uz aktīvu informācijas atklāšanu projektu līmenī;

40.

prasa, lai EIB grupas informācijas atklāšanas politika nodrošinātu arvien lielāku pārredzamību attiecībā uz principiem, uz ko balstās tās cenu noteikšanas politika un pārvaldības struktūras; šajā sakarā atzinīgi vērtē EIB grupas Direktoru padomes 2017. gada janvāra sanāksmju protokolu publiskošanu, dokumentu publisko reģistru un projektu datu publicēšanu, izmantojot Starptautiskās palīdzības pārredzamības iniciatīvu (7); prasa publiskot Vadības komitejas sanāksmju protokolus;

41.

pieņem zināšanai pašlaik notiekošo EIB grupas trauksmes celšanas politikas pārskatīšanu; mudina EIB grupu palielināt sūdzību izskatīšanas mehānisma neatkarību, leģitimitāti, pieejamību, paredzamību, objektivitāti un pārredzamību, tostarp iesaistot direktorus un uzlabojot sūdzību iesniedzēju aizsardzību; uzskata, ka šādi pasākumi nepārprotami ir EIB, ieinteresēto personu un ES institūciju interesēs;

42.

atzīmē, ka par 53 % no 120 krāpšanas gadījumiem, par kuriem 2016. gadā paziņoja Ģenerālās inspekcijas Krāpšanas izmeklēšanas nodaļa, bija informējuši EIB grupas darbinieki; atzinīgi vērtē to, ka mehānisms, ar kura palīdzību ziņo par krāpšanas gadījumiem, EIB tīmekļa vietnē tagad ir pieejams 30 valodās (8); uzskata, ka EIB būtu rūpīgi jāseko līdzi darbam, kas pašlaik notiek pie trauksmes cēlēju aizsardzības ES līmenī, un attiecīgi vēl vairāk jāuzlabo savas ziņošanas iespējas;

43.

aicina EIB grupu pastāvīgi pievērst īpašu uzmanību snieguma pārbaudei, izmantojot snieguma izvērtēšanu un pierādītu ietekmi; mudina to turpināt pilnveidot savus uzraudzības rādītājus, konkrētāk, papildināmības rādītājus, lai pēc iespējas agrāk projekta izstrādes posmā izvērtētu ietekmi un Direktoru padomei sniegtu pietiekamu informāciju par paredzamo ietekmi, jo īpaši attiecībā uz projektu ieguldījumu ES politikas virzienu īstenošanā, piemēram, to ietekmi uz nodarbinātību (gan ieviešanas, gan darbības posmā); turklāt norāda, ka EIB grupas sniegumu finansēšanas jomā nevar izvērtēt, balstoties tikai uz tās finansiālās ietekmes izvērtējumu, un tāpēc prasa saglabāt pareizo līdzsvaru starp darījumu apjoma ziņā darbības noteiktajiem mērķiem un EIB grupas personāla mērķiem, kas nav saistīti ar finansēm; mudina, piemēram, snieguma izvērtējumos norādīt, kādus konkrētus mērķus saistībā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) ir paredzēts īstenot ar attiecīgā projekta palīdzību un cik lielā mērā tas ir veicinājis šo mērķu sasniegšanu; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji, kas dzīvo to zonu tiešā tuvumā, uz kurām attiecas finansētie infrastruktūras projekti, tiktu aktīvi iesaistīti šo projektu izvērtēšanā;

44.

atzinīgi vērtē to, ka EIB turpina pilnveidot savu ziņošanai par ietekmi izmantoto metodiku, piemēram, lai rūpīgi atspoguļotu investīcijas, kas mobilizētas, izmantojot dažādas struktūras aizdevumu piešķiršanai ar starpnieku palīdzību un jaunus produktus, kā arī atzinīgi vērtē kopā ar citām daudzpusējām attīstības bankām veiktos pasākumus ziņošanas par ietekmi svarīgāko aspektu saskaņošanā, kā, piemēram, ziņojumā, kas nesen tika sagatavots par ziņošanu par klimata jomas finansēšanu, un pašlaik sagatavošanā esošajā ziņojumā par aizdošanu visās nozarēs;

45.

atzinīgi vērtē to, ka rezultātu mērīšanas sistēma (ReM+) pakāpeniski rada “kultūras maiņu” EIB grupā; prasa saskaņot un vispārināt šo pasākumu, papildus, cik vien iespējams, integrējot Adisabebas un Parīzes rādītājus; uzskata, ka šādu rādītāju turpmāka pielāgošana, ņemot vērā vietējos viedokļus, varētu mazināt to saiknes trūkumu, tomēr neietekmējot to neatkarību;

46.

aicina EIB, investējot trešās valstīs, ņemt vērā vietējos apstākļus; atgādina, ka investēšanu trešās valstīs nedrīkst balstīt tikai uz maksimālas peļņas gūšanas pieeju un ka tās mērķim ir jābūt arī privātā sektora virzītas ilgtermiņa ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai un nabadzības mazināšanai, šajā nolūkā radot darbvietas un uzlabojot produktīvu resursu pieejamību;

47.

atzīmē, ka daudzās EIB darbības valstīs tiek izdarīti uzbrukumi cilvēktiesībām, jo īpaši vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvībai, un ka šie uzbrukumi izpaužas dažādos veidos — no protestu vardarbīgas apspiešanas un vārda brīvības pasludināšanas par kriminālu nodarījumu līdz patvaļīgiem arestiem, cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanai un pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības ierobežošanai; aicina EIB pieņemt rīcības plānu cilvēktiesību jomā, lai īstenotu ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā mērķus un ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un tādējādi novērstu EIB projektu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, nodrošinātu, ka EIB projekti veicina cilvēktiesību stiprināšanu un ievērošanu, un sniegtu tiesiskās aizsardzības līdzekļus cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos;

48.

atzinīgi vērtē EIB pamatmetodikas “ReM” publicēšanu, tomēr uzskata, ka šādas izvērtēšanas rezultāti, tostarp ietekme uz vidi un sociālā ietekme projektu vai apakšprojektu līmenī, būtu jāatklāj par katru operāciju; atzinīgi vērtē ārējo aizdevumu mandāta termiņa vidusposma pārskatīšanu, kā rezultātā EIB tagad pēc pieprasījuma Parlamentam iesniedz ReM lapas par projektiem, uz kuriem attiecas ES budžeta garantija; tomēr, lai uzlabotu EIB pārredzamību, aicina to publicēt ReM lapas arī par atsevišķajiem ārpus ES īstenotajiem projektiem un trīs pīlāru izvērtēšanas lapas par ES īstenotajiem projektiem;

49.

aicina EIB publicēt visus svarīgos dokumentus par aizdevumiem autobūves nozarē dīzeļtehnoloģiju attīstībai, tostarp attiecīgo Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ziņojumu un tā ieteikumus par EIB aizdevumu izsniegšanu uzņēmumam “Volkswagen”, un vispārīgāk —izskaidrot, cik lielā mērā aizdevumi tika sniegti autobūves uzņēmumiem, par kuriem ir konstatēts, ka tie ir veikuši manipulācijas ar emisiju pārbaudi, un sniegt pārskatu par to, cik no šiem aizdevumiem ir tikuši uzskatīti par klimata darbību; šajā sakarībā prasa viest skaidrību attiecībā uz ieviesto līdzsvara un atsvara sistēmu, lai nodrošinātu orientēšanos uz īstenām tīrajām tehnoloģijām nesenākos aizdevuma līgumos ar autobūves uzņēmumiem, piemēram, tiem, kas atbalsta pētniecības un izstrādes darbības savienojamības, efektīvu benzīna un elektrisko hibrīddzinēju, lielāku attālumu elektrisko automobiļu un progresīvo autovadītāja palīdzības sistēmu jomā;

50.

atzinīgi vērtē to, ka EIB grupa pieņēma augstus pārredzamības un pārskatatbildības standartus attiecībā uz aizdevumu piešķiršanu MVU, un to, ka šie rezultāti tiks ņemti vērā finanšu starpnieku veiktajā obligātajā ziņošanā par katru MVU, kam sniegts EIB grupas atbalsts, tad, kad tiks apsvērti turpmāki darījumi ar to pašu starpnieku;

51.

uzsver, ka pēc Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. jūlija Direktīvas (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības, (9) un Padomes 2017. gada 12. oktobra Regulas (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei, (10) stāšanās spēkā EPPO ir jāpārbauda EIB operācijas dalībvalstīs ikreiz, kad šo valstu iestādēm vai Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir pamats aizdomām, ka šajā sakarā ir pastrādāts noziedzīgs nodarījums;

52.

atzīmē ierobežoto pieejamo informāciju par apmēru, kādā EIB aizdošanas darbības veicina kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu; tādēļ aicina EIB gada pārskatā attiecīgā gadījumā iekļaut īpašas sadaļas, kas būtu veltītas kohēzijas politikas īstenošanas atbalstam paredzēto EIB darbību, tostarp ar Interreg saistīto darbību, ietekmes izvērtēšanai, un sniegt detalizētu informāciju par aizdevumu izmantošanu kohēzijas politikas projektos un programmās, aprakstot arī atbalsta ģeogrāfisko sadalījumu, tā faktisko ieguldījumu kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā, tostarp horizontālo principu ievērošanā un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanā, un konkrēto spēju piesaistīt privātās investīcijas; šajā sakarā uzsver EIB pienākumu sniegt Eiropas Parlamentam, Revīzijas palātai un citām institūcijām pietiekamus datus, tostarp par tās produktu izmaksām un pārvaldību, un pieņem zināšanai pievienoto vērtību, kas piemīt ES līmenī apkopotiem datiem par kohēzijas politikas investīciju un EIB investīciju kombinēšanu;

EIB grupas finanšu darbības

53.

aicina EIB grupu aktīvi sadarboties ar Komisiju saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) veiktajā finanšu instrumentu skaita un veidu racionalizēšanā un, gatavojoties šim procesam, vispirms pievērst uzmanību jebkādiem pastāvošiem dublēšanās vai pārklāšanās gadījumiem, balstoties uz savu pieredzi;

54.

uzskata, ka EIB grupas finanšu instrumenti būtu jāizmanto to projektu īstenošanai, kas atlasīti, pamatojoties uz to vērtīgumu, spēju radīt pievienoto vērtību Eiropas Savienībai kopumā un patiesu papildināmību, jo īpaši jomās, kurās tirgus nefinansē un neatbalsta projektus, vienlaikus rodot pareizo līdzsvaru starp, iespējams, augstāka riska profilu un būtisko nepieciešamību saglabāt EIB augsto kredītreitingu;

55.

šajā sakarā brīdina par risku, ka tirgus virzīti instrumenti ES budžeta izstrādē var novirzīt uzmanību no ES vispārējā sabiedriskā labuma, un mudina EIB grupu uzlabot ziņošanu Komisijai, saistībā ar finanšu instrumentiem par savu finansēšanas darbību sniedzot informāciju, kas raksturo tās kvalitāti, nevis kvantitāti;

56.

atzīmē — lai pilnībā izmantotu papildu riska uzņemšanās kapacitāti, EIB grupa ir izstrādājusi dažādus jaunus produktus, kas dos iespēju uzņemties lielāku risku (piemēram, subordinētais parāds, pašu kapitāla daļas, riska dalīšana ar bankām), un ir pārskatījusi savu kredītriska politiku un atbilstības kritērijus, lai pieļautu lielāku elastību;

57.

aicina EIB grupu turpināt pilnveidot riska kultūru, lai uzlabotu savu efektivitāti, papildināmību un sinerģiju starp tās intervences operācijām un dažādajiem ES politikas virzieniem, jo īpaši atbalstot inovatīvus uzņēmumus, infrastruktūras projektus un tos MVU, kas uzņemas risku vai attīstās ekonomiski nelabvēlīgos vai nestabilos reģionos, atbilstoši periodiskajam un ilggadējam mērķim atvieglot finansējuma pieejamību MVU, taču tajā pašā laikā neapdraudot pareizas pārvaldības principus un EIB augsto kredītreitingu; atgādina — lai uz riska pārnešanu balstīti instrumenti veicinātu ES ekonomikas attīstību, kā arī ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, tie nevar būt bez riska; uzsver, ka EIB un tās akcionāriem tas ir pilnībā jāapzinās; mudina EIB apsvērt iespēju piedāvāt savas obligācijas tiešai iegādei;

58.

atzīmē, ka EIB grupas atbalsts MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem 2016. gadā sasniedza rekordlielu apjomu — EUR 33,6 miljardus, un ka ar tā palīdzību tika radīti 4,4 miljoni darbvietu; uzsver, ka ir svarīgi, lai EIB grupa sniegtu pastāvīgu atbalstu MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem, uzlabojot tiem finansējuma pieejamību; uzsver, ka MVU ir Eiropas ekonomikas pamats un ka tiem arī turpmāk vajadzētu būt EIB grupas aizdošanas darbību galvenajam objektam, vēl vairāk pastiprinot MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem paredzētos finansēšanas instrumentus;

59.

atgādina, ka vairāk nekā 90 % no ES MVU ir mikrouzņēmumi, kas nodrošina gandrīz 30 % darbvietu privātajā sektorā; norāda, ka mikrouzņēmumi pret ekonomiskiem triecieniem ir neaizsargātāki nekā lielāki uzņēmumi un ka tos arī turpmāk var skart kredīta nepietiekama pieejamība, it īpaši gadījumos, kad tie atrodas ekonomiskā un banku darbības ziņā nelabvēlīgos reģionos; aicina EIB izstrādāt stratēģiju, kā novērst to, ka MVU šādos apstākļos saskaras ar grūtībām projektu finansējuma pieejamībā;

60.

atzīst, ka apgrūtinātā finansējuma pieejamība joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem kultūras un radošo industriju izaugsmei; uzsver steidzamo nepieciešamību pēc finansēšanas iniciatīvām šādu industriju stiprināšanai; uzsver, ka EIB un ESIF piemīt potenciāls atbalstīt radošo nozari, galvenokārt finansējot MVU; aicina EIB, izpētot iespējamo mijiedarbību ar programmu “Radošā Eiropa”, risināt jautājumu saistībā ar to, ka kultūras un radošās industrijām trūkst ESIF finansējuma;

61.

aicina EIB grupu atsevišķu veidu projektu īstenošanā arī turpmāk paļauties uz finansiāli stabiliem starpniekiem, tādiem kā valstu attīstību veicinošās bankas un iestādes, kas neapdraudētu tās augsto kredītreitingu;

62.

uzskata, ka daudzi EIB grupas pārvaldes noteikumi ir paredzēti, lai aizsargātu tās augsto kredītreitingu, taču ir pieejams ļoti maz informācijas par to, cik tuvu EIB grupa atrodas zemākam kredītreitingam;

63.

uzsver, ka EIB grupas finansēto investīciju projektu uzticamības pārbaudei būtu jābalstās gan uz faktoriem, kas saistīti ar finanšu ienesīgumu, gan faktoriem, kas ir saistīti nevis ar finanšu ienesīgumu, bet ar cita veida mērķu sasniegšanu, piemēram, projekta ieguldījumu augšupējā ekonomiskajā konverģencē un kohēzijā Eiropas Savienībā vai stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu vai 2030. gada IAM mērķu sasniegšanu; uzskata, ka EIB grupai šie ar finansēm nesaistītie kritēriji pienācīgi būtu jāizskaidro institucionāliem un privātiem investoriem (piemēram, pensiju fondiem un apdrošināšanas uzņēmumiem), tādējādi visā finanšu nozarē veicinot lielākas uzmanības veltīšanu sociālekonomiskajai ietekmei un ietekmei uz vidi;

64.

uzskata, ka gadījumos, kad saspringti finanšu tirgus apstākļi liedz īstenot dzīvotspējīgu projektu vai kad ir nepieciešams atvieglot investīciju platformu izveidi vai projektu finansēšanu nozarēs vai jomās, kuras saskaras ar būtiskiem tirgus darbības traucējumiem vai neoptimālu situāciju investīciju jomā, projekta īstenošanas atvieglošanas nolūkā EIB grupai būtu jāīsteno un jādokumentē izmaiņas, jo īpaši ES garantijas atmaksāšanā EIB, lai palīdzētu samazināt operācijas finansēšanas izmaksas, kas jāsedz EIB grupas ar finanšu instrumentu palīdzību piešķirtā finansējuma saņēmējam; uzskata, ka nepieciešamības gadījumā līdzīgi centieni būtu jāveic, lai nodrošinātu to, ka ar finanšu instrumentu palīdzību tiek atbalstīti mazi projekti, un ka šāda rīcība būtu jāapsver arī gadījumos, kad vietēju vai reģionālu starpnieku izmantošana sniedz iespēju samazināt izmaksas, ko rada mazu projektu finansēšana ar finanšu instrumenta palīdzību;

65.

atzinīgi vērtē nesen apstiprināto pamatkapitāla finansēšanas stratēģiju, kas paredz operāciju ar pamatkapitāla daļām pastiprinātu izmantošanu, lai risinātu no pamatkapitāla gūtā finansējuma nepietiekamības problēmu prioritārajās inovācijas un infrastruktūras jomās Eiropas Savienībā, jo īpaši šādās divās tirgus jomās: netiešais no pamatkapitāla gūtais finansējums (investīcijas infrastruktūras fondu kapitālā un kopīgu investīciju programmas) un tiešais no pamatkapitāla gūtais finansējums (kvazikapitāla aizdevumi uzņēmumiem un kvazikapitāla aizdevumi vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem), kombinējot tiešos un netiešos instrumentus (pamatkapitāla fondi un līdzdalības aizdevumi);

66.

atzinīgi vērtē EIF jau sniegto atbalstu kolektīvās finansēšanas platformām pastāvošo darbību ietvaros, vēlmi turpināt platformu selektīvu atbalstīšanu pastāvošo programmu ietvaros vai paplašinot tās, un kopīgi ar Komisiju veikto darbu pie iespējama izmēģinājuma projekta par kolektīvu finansēšanu ar parāda un pamatkapitāla palīdzību; ierosina, lai EIF meklētu veidus, kā identificēt finanšu tehnoloģiju nozares vadītus finanšu starpniekus, kuriem nepieciešams atbalsts, un kā tiem piekļūt;

67.

aicina Komisiju izvērtēt un rūpīgi uzraudzīt izmaksas, kas saistītas ar Eiropas Investīciju bankai piešķirto mandātu skaitu; atgādina, ka, ņemot vērā finanšu un cilvēkresursu pašreizējo apmēru, saistītās administratīvās izmaksas var ietekmēt tās vispārējos izpildes rādītājus;

68.

uzsver, ka palielinās EIB loma kohēzijas politikā, jo īpaši tāpēc, ka finanšu instrumenti pastiprināti tiek izmantoti apvienojumā ar dotācijām; tomēr uzsver, ka to pieejamība galīgajiem saņēmējiem joprojām ir ļoti ierobežota un ka dalībvalstis un reģioni norāda gan uz Finanšu regulā, gan Kopīgo noteikumu regulā noteikto procedūru sarežģītību, tostarp uz nesamērīgām izmaksām un maksām, kā arī uz konkurenci ar pievilcīgākiem valsts un reģionālā līmeņa instrumentiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka kohēzijas politikas ietvaros tika izveidota fi-compass platforma kā vienas pieturas aģentūra konsultāciju pakalpojumu sniegšanai par finanšu instrumentiem; tomēr prasa sniegt turpmāku tehnisko palīdzību un vienkāršot pastāvošās procedūras, kā arī lielāku uzmanību veltīt sadarbībai ar finanšu starpniekiem nepieciešamās kapacitātes palielināšanai un norāda uz nepieciešamību labāk saistīt pārvaldības izmaksas un maksas ar finanšu instrumentu līdzekļu pārvaldītāja darbības rezultātiem saistībā ar ESI fondiem; tomēr atgādina, ka dotācijas, kas ir efektīvs atbalsta veids dažādās publiskās intervences jomās, ir jāsaglabā kā galvenais kohēzijas politikas instruments, ka finanšu instrumenti būtu jākoncentrē tajos sektoros, kuros tiem ir lielāka pievienotā vērtība nekā dotācijām, un ka to izmantošanai arī turpmāk vajadzētu būt vadošo iestāžu ziņā; norāda — lai varētu labāk pārbaudīt EIB darbības, būtu jāveicina stingrāka satvara izveide EIB sadarbībai ar Eiropas Parlamentu;

EIB grupas komunikācijas un konsultēšanas darbības

69.

pauž nožēlu par to, ka EIB grupas finansējuma iespējamie saņēmēji parasti nav pietiekami informēti par EIB grupas izstrādātajiem produktiem; pauž šaubas par to, vai EIB grupas piegādes ķēde ir pietiekami daudzveidīga un iekļaujoša;

70.

uzskata, ka EIB grupai sadarbībā ar attiecīgajiem valstu partneriem būtu jāuzlabo komunikācija, lai palielinātu MVU informētību par finansējuma rašanas iespējām un lai labāk informētu iedzīvotājus par konkrētiem ES finansētiem vietējiem projektiem;

71.

šajā sakarā atzinīgi vērtē partnerības, kas pašlaik tiek slēgtas ar starptautiskām un valsts institūcijām, lai nodrošinātu papildināmību ar EIB konsultēšanas pakalpojumiem;

72.

pauž nožēlu par to, ka nav pieejami dati par EIB lomu katrā no kohēzijas politikas īstenošanas cikla posmiem, un par ierobežoto informāciju par apmēru, kādā EIB aizdošanas darbības veicina kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu; uzsver — lai nodrošinātu to, ka informācija sasniedz galīgos saņēmējus reģionālā un vietējā līmenī un lai palielinātu projektu redzamību, būtu jāpastiprina centieni pārredzamības un komunikācijas uzlabošanas jomā, un prasa šādus centienus īstenot;

73.

sagaida, ka Komisija, EIB grupa un valsts, reģionālās un vietējās iestādes turpinās un pastiprinās sadarbību ar valstu attīstību veicinošām bankām un institūcijām papildināmības garā, lai radītu vairāk sinerģiju starp ESI fondiem un EIB finansēšanas instrumentiem un aizdevumiem, mazinātu administratīvo slogu, vienkāršotu procedūras, palielinātu administratīvo kapacitāti, sekmētu teritoriālo attīstību un kohēziju un uzlabotu izpratni par ESI fondiem un EIB veikto finansēšanu, jo valstu attīstību veicinošo banku un institūciju rīcībā ir pamatīgas zināšanas par to attiecīgo teritoriju un spēja vietējā līmenī izmantot īpaši pielāgotus finanšu instrumentus;

o o

74.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, EIB un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 128, 19.5.2017., 1. lpp.

(2) OV L 345, 27.12.2017., 34. lpp.

(3) OV L 249, 27.9.2017., 1. lpp.

(4) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2017/10/10/conclusions-climate-change/pdf

(5) Piemēram, labi pamatoti, augstu novērtēti projekti, kas nesaņem finansējumu no biorūpniecības kopuzņēmuma.

(6) EIB, EIF un Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonds.

(7) Eiropas Parlamenta 2016. gada 28. aprīļa rezolūcija par Eiropas Investīciju banku (EIB) — 2014. gada pārskats (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0200).

(8) http://www.eib.org/attachments/general/reports/ig_fraud_investigations_activity_report_2016_en.pdf.

(9) OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp.

(10) OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/56

P8_TA(2018)0040

Pašreizējais stāvoklis cilvēktiesību jomā Turcijā

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par pašreizējo stāvokli cilvēktiesību jomā Turcijā (2018/2527(RSP))

(2018/C 463/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, jo īpaši 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par žurnālistu stāvokli Turcijā (1),

—	ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Turciju (2),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves Federica Mogherini un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra Johannes Hahn2018. gada 2. februāra paziņojumu par jaunākajām norisēm Turcijā, 2017. gada 14. jūlija paziņojumu gadu pēc valsts apvērsuma mēģinājuma Turcijā un 2017. gada 13. marta paziņojumu par Venēcijas komisijas viedokli par grozījumiem Turcijas Konstitūcijā un nesenajiem notikumiem,

—

ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2017. gada 8. jūnija paziņojumu par to, ka saņemtas ziņas par Amnesty International Turcijā vadītāja Taner Kiliç apcietināšanu, 2017. gada 8. jūlija paziņojumu par cilvēktiesību aizstāvju apcietināšanu Turcijas Büyükada salā un 2017. gada 26. oktobra paziņojumu par cilvēktiesību lietām Turcijā,

—	ņemot vērā ES un Turcijas 2017. gada 25. jūlija augsta līmeņa politisko dialogu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2017. gada 2. novembra rakstiskos apsvērumus, kas iesniegti Eiropas Cilvēktiesību tiesai, par divpadsmit pieteikumiem saistībā ar vārda brīvību un parlamenta deputātu tiesībām uz brīvību un drošību Turcijā un 2017. gada 10. oktobra rakstiskos apsvērumus par desmit pieteikumiem saistībā ar vārda brīvību un žurnālistu tiesībām uz brīvību Turcijā,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju 2156 (2017) par demokrātisku iestāžu darbību Turcijā,

—	ņemot vērā to, ka tādas ES pamatā esošās vērtības kā tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana ir vērtības, kas attiecas arī uz visām ES kandidātvalstīm;

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECHR) un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuriem ir pievienojusies arī Turcija,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

tā kā Parlaments asi nosodīja 2016. gada 15. jūlija valsts apvērsuma mēģinājumu; tā kā 2018. gada 18. janvārī Turcijas parlaments vēl par trim mēnešiem pagarināja ārkārtas stāvokli; tā kā ārkārtas stāvoklis patlaban tiek izmantots, lai apklusinātu opozīciju, un tas pārsniedz jebkādus leģitīmus pasākumus valsts drošības apdraudējuma novēršanai; tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ārkārtas pasākumiem ir jābūt nepieciešamiem un samērīgiem gan darbības jomas, gan ilguma ziņā;

B.	tā kā Turcija ir svarīgs ES partneris un tiek sagaidīts, ka tā kā kandidātvalsts ievēros visaugstākos standartus attiecībā uz demokrātiju, tostarp cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, pamatbrīvībām un vispārējām tiesībām uz taisnīgu tiesu;

C.	tā kā 148 cilvēki, kas parakstīja uzsaukumu “Akadēmiķi mieram”, tagad tiek apsūdzēti par “teroristu propagandas” izplatīšanu un 2018. gada maijā viņu lieta tiks izskatīta tiesā;

tā kā saskaņā ar Eiropas Žurnālistu federācijas sniegtajām ziņām pēc valsts apvērsuma mēģinājuma ieslodzījumā joprojām atrodas 148 žurnālisti; tā kā turpinās uzbrukumi politiskajai opozīcijai, izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus; tā kā 449 personas tika aizturētas par komentāru ievietošanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos, paužot kritiku par Turcijas valdības militāro intervenci Sīrijas anklāvā Afrinā; tā kā saskaņā ar Amnesty International datiem Turcijas varas iestādes ir slēgušas simtiem pilsoniskās sabiedrības organizāciju un slēgušas vairāk nekā 160 raidorganizācijas, laikrakstu un žurnālu redakcijas, publikāciju un izplatīšanas uzņēmumus;

tā kā Turcijas iestādes kopš 2016. gada jūlija ir pārtraukušas 107 000 cilvēku profesionālo darbību; tā kā Izmeklēšanas komisija par ārkārtas stāvokļa praksi, kas tika izveidota pēc Eiropas Padomes ieteikuma, līdz 2018. gada 18. janvārim ir saņēmusi 104 789 pieteikumus un līdz šim tā ir pieņēmusi lēmumus tikai 3 110 lietās, un šie lēmumi nav publiskoti;

F.	tā kā pēdējos gados ir vērojama izpildvaras kontrole pār tiesu sistēmu un kriminālvajāšanu, tiek plaši izvērsta tiesnešu un prokuroru apcietināšana, atbrīvošana no amata un patvaļīga pārcelšana citā amatā, kā arī pastāvīgi uzbrukumi juristiem;

G.	tā kā saskaņā ar Cilvēktiesību asociācijas (HRA) datiem 2017. gada pirmajos 11 mēnešos kopskaitā 2278 cilvēki ir tikuši spīdzināti vai pakļauti nežēlīgai attieksmei;

tā kā situācija valsts dienvidaustrumos joprojām raisa dziļas bažas; tā kā ir ziņots, ka saistībā ar drošības operācijām kopš 2015. gada jūlija ir nogalināti aptuveni 2500 cilvēki un tiek lēsts, ka pusmiljons cilvēku ir tikuši pārvietoti valsts iekšienē; tā kā apcietinājumā joprojām atrodas 68 kurdu pašvaldību mēri;

I.	tā kā šo aizturēto žurnālistu vidū ir, piemēram, Vācijas-Turcijas žurnālists Deniz Yücel, mācībspēks un pastāvīgās slejas autors Mehmet Altan, žurnālists Şahin Alpay un daudzi žurnālisti, kā arī līdzstrādnieki no dienas laikraksta “Cumhuriyet”, viņu vidū Ahmet Şık;

tā kā pēc parlamentārās imunitātes atcelšanas lielam skaitam parlamenta deputātu daudzi opozīcijas deputāti ir saskārušies ar tiesvedību un aizturēšanu; tā kā ieslodzījumā joprojām atrodas 10 parlamenta deputāti, viņu vidū HDP līdzpriekšsēdētāji Figen Yüksekdağ un Selahattin Demirtaş, kuram drošības apsvērumu dēļ neļāva ierasties tiesā, un CHP deputāts Enis Berberoğlu, un sešiem parlamenta deputātiem tika atņemts deputāta mandāts, viņu vidū Saharova balvas laureātei Leyla Zana, pēc Turcijas parlamentā notikuša balsojuma;

tā kā 2017. gada jūlijā Turcijas varas iestādes apcietināja 10 cilvēktiesību aktīvistus (“Stambulas desmitnieku”), kuri vēlāk tika atbrīvoti pret drošības naudu; tā kā Stambulas tiesa atcēla pati savu spriedumu atbrīvot Amnesty International Turcijā priekšsēdētāju Taner Kılıç2018. gada 1. februārī un patur viņu apcietinājumā uz visu viņa tiesas procesa laiku;

L.	tā kā viens no Turcijas vadošajiem pilsoniskās sabiedrības līderiem Osman Kavala tika apcietināts 2017. gada 18. oktobrī un līdz šim laikam tiek turēts ieslodzījumā, pamatojoties uz apsūdzību par “mēģinājumu gāzt valdību”, tādējādi, ka viņš atbalstīja Gezi parka protestus 2013. gada decembrī;

M.	tā kā 2017. gada 19. novembrī Ankaras gubernatora birojs nolēma noteikt aizliegumu uz nenoteiktu laiku attiecībā uz jebkādiem pasākumiem, ko organizētu LGBTI organizācijas,

tā kā, neraugoties uz to, ka Turcijas konstitūcijā ir paredzēta ticības, reliģijas un reliģisko ideju privātas izplatīšanas brīvība un ir aizliegta diskriminācija reliģiskās piederības dēļ, reliģiskās minoritātes joprojām saskaras ar mutiskiem un fiziskiem uzbrukumiem, stigmatizāciju un sociālo spiedienu skolās un sabiedriskajā dzīvē, diskrimināciju un problēmām attiecībā uz iespēju likumīgi izveidotu lūgšanu vietu;

tā kā, ņemot vērā situāciju Turcijā attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesībām un preses brīvību, Turcijas pirmspievienošanās finansējums ir samazināts par EUR 105 miljoniem, salīdzinot ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu par ES 2018. gada budžetu, vēl tālākus EUR 70 miljonus paturot rezervē, līdz valsts veic “pietiekami izmērāmus uzlabojumus” šajās jomās;

P.	tā kā 2016. gada novembrī Parlaments aicināja iesaldēt Turcijas pievienošanās procesu un 2017. gada jūlijā — to apturēt, ja izmaiņas konstitūcijā tika īstenotas nemainīgā veidā;

atkārtoti pauž asu nosodījumu par 2016. gada 16. jūlija apvērsuma mēģinājumu un pauž solidaritāti ar Turcijas pilsoņiem; atzīst Turcijas valdības tiesības un pienākumu īstenot darbības, lai sauktu vainīgos pie atbildības, vienlaikus garantējot tiesiskumu un tiesības uz taisnīgu tiesu; tomēr uzsver, ka neveiksmīgais militārā apvērsuma mēģinājums patlaban tiek izmantots, lai vēl vairāk apspiestu leģitīmu un miermīlīgu opozīciju un, nesamērīgi piemērojot nelikumīgas darbības un pasākumus, neļautu plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskajai sabiedrībai miermīlīgi īstenot vārda brīvību;

pauž dziļas bažas par pastāvīgo pamattiesību un pamatbrīvību, kā arī tiesiskuma situācijas pasliktināšanos Turcijā, kā arī par to, ka tiesu vara nav neatkarīga; pauž nosodījumu par patvaļīgu aizturēšanu, tiesu iestāžu īstenotu vajāšanu un administratīvu vajāšanu, kas vērsta pret desmitiem tūkstošu cilvēku; mudina Turcijas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus tos, kas ir apcietināti tikai par to, ka viņi dara savu likumīgu darbu un īsteno savas tiesības uz vārda un biedrošanās brīvību, un tiek turēti apcietinājumā bez jebkādiem reāliem pierādījumiem par kriminālām darbībām; prasa atcelt valstī ārkārtas stāvokli un atcelt ārkārtas stāvokļa dekrētus;

aicina Turcijas iestādes ievērot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurā ir ietverta skaidra atteikšanās no nāvessoda, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, tostarp nevainīguma prezumpcijas principu;

aicina Turcijas valdību nodrošināt visām tām personām, kam piemēroti ierobežojoši pasākumi, pienācīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību un lietu pārskatīšanu atbilstīgi tiesiskuma ievērošanai; uzsver, ka nevainīguma prezumpcija ir jebkuras konstitucionālas valsts pamatprincips; aicina Turciju steidzami pārskatīšanas kārtā pārskatīt Izmeklēšanas komisiju par ārkārtas stāvokļa praksi, lai šī komisija kļūtu par stingru un neatkarīgu komisiju, kas spēj individuāli pievērsties visiem gadījumiem, efektīvi izskatīt milzīgo pieteikumu skaitu, ko tā saņem, un nodrošināt, ka netiek nepamatoti aizkavēta izskatīšana tiesā; mudina Izmeklēšanas komisiju publiskot tās lēmumus; aicina Turcijas iestādes atļaut arodbiedrībām veikt savas arodbiedrības leģitīmas darbības;

uzsver, ka terorisms joprojām tieši apdraud Turcijas iedzīvotājus; tomēr uzsver, ka Turcijas plaši definētie pretterorisma tiesību akti nebūtu jāizmanto iedzīvotāju un plašsaziņas līdzekļu sodīšanai par to, ka viņi īsteno savas tiesības uz vārda brīvību; šajā sakarā nosoda vismaz 148 valsts un privāto universitāšu mācību spēku, kas parakstīja uzsaukumu “Akadēmiķi mieram”, apcietināšanu un tiesāšanu, un tādā pašā mērā nosoda nesenos žurnālistu, aktīvistu, ārstu un vienkāršo iedzīvotāju arestus par to, ka viņi pauda savu nostāju pret Turcijas militāro iejaukšanos Afrinā; pauž nopietnas bažas par to, kādas humanitārās sekas izraisīs militārā intervence šajā Sīrijas reģionā, kurā iedzīvotāju vairākums ir kurdi, un brīdina pret nesamērīgām darbībām;

pauž dziļas bažas par ziņojumiem par spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem un aicina Turcijas iestādes veikt rūpīgu izmeklēšanu par šiem apgalvojumiem; atkārtoti pauž savu prasību publicēt Eiropas Padomes Komitejas spīdzināšanas novēršanai ziņojumu (CPT ziņojums);

asi nosoda Turcijas parlamenta lēmumu nekonstitucionāli atsaukt imunitāti lielam skaitam deputātu, tādējādi dodot iespēju 10 opozīcijas deputātu apcietināšanai, tostarp apcietināti Tautas Demokrātiskās partijas (HDP) līdzpriekšsēdētāji Figen Yüksekdağ un Selahattin Demirtaş, kā arī atsaukts mandāts sešiem opozīcijas deputātiem, tostarp visnesenāk — Saharova balvas ieguvējas Leyla Zana mandāts; izsaka nosodījumu par 68 kurdu pašvaldību mēru turēšanu ieslodzījumā; izsaka nosodījumu par vietējo ievēlēto pārstāvju patvaļīgu aizstāšanu, kas vēl vairāk iedragā Turcijas demokrātisko struktūru;

pauž dziļas bažas par to, ka ārkārtas stāvokļa sakarā ar izpilddekrētu ir tikuši slēgti vairāk nekā 160 plašsaziņas līdzekļi; nosoda politisko spiedienu uz žurnālistiem; pauž nopietnas bažas par Turcijas iestāžu veikto sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu uzraudzību un sociālo plašsaziņas līdzekļu kontu slēgšanu; mudina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus, kas apcietināti bez jebkādiem pierādījumiem, tostarp ES pilsoni Vācijas žurnālistu Deniz Yücel, kas ir ieslodzījumā jau gadu, tostarp deviņus mēnešus vieninieku kamerā, kaut arī pret viņu netika celtas nekādas oficiālas apsūdzības; aicina Turciju atcelt apsūdzības pret somu-turku žurnālisti Ayla Albayrak, kam Turcijas Tiesa aizmuguriski piespriedusi sodu; atzinīgi vērtē to, ka daži žurnālisti un darbinieki no opozīcijas laikraksta “Cumhuriyet” tika atbrīvoti pēc tam, kad ieslodzījumā bija pavadījuši vairākus mēnešus, un prasa arī nekavējoties atbrīvot tos četrus “Cumhuriyet” žurnālistus, kas joprojām atrodas ieslodzījumā;

ir ļoti nobažījies par masveida represijām pret Turcijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām un jo īpaši pauž bažas par vienas no vadošām NVO līdera Osman Kavala apcietināšanu; mudina Turcijas valdību nekavējoties atbrīvot Osman Kavala, jo viņa apcietināšana ir politiski motivēta un patvaļīga;

10.

ar bažām norāda, ka vājinās Turcijas izsenie sekulārie principi un vērtības; pauž nopietnas bažas par ticības brīvības neievērošanu, tostarp par pieaugošo diskrimināciju, kas vērsta pret kristiešiem un citām reliģiskajām minoritātēm; pauž nosodījumu par to, ka Mardinā ir konfiscētas 50 aramiešu baznīcas, klosteri un kapsētas; aicina Komisiju steidzami risināt šos jautājumus ar Turcijas iestādēm; mudina Turcijas valdību atbrīvot mācītāju Andrew Brunson un ļaut viņam atgriezties mājās;

11.

tāpat atgādina par nediskriminācijas principu pret mazākumtautībām, tostarp romiem, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības paust savu kultūru un gūt sociālās labklājības pieejamību;

12.

izsaka nosodījumu par Ankaras gubernatora biroja 2017. gada 19. novembra paziņojumu attiecībā uz lēmumu uz nenoteiktu laiku aizliegt jebkādus pasākumus, ko organizē LGBTI organizācijas, pēc tam, kad trīsreiz pēc kārtas tika aizliegts Stambulas praida gājiens; aicina Turcijas iestādes atsaukt aizliegumu; atzinīgi vērtē vadošā LGBTI aktīvista Ali Erol atbrīvošanu un šajā sakarībā aicina Turcijas iestādes atbrīvot patvaļīgi aizturētos LGBTI aktīvistus un nodrošināt labjutību Diren Coşkun, kas īsteno badastreiku ;

13.

atkārtoti pauž dziļas bažas par situāciju Turcijas dienvidaustrumos, jo īpaši tajās teritorijās, kur tiek izsludinātas komandantstundas, pielietots pārmērīgs spēks un piemērota kolektīvā sodīšana; mudina Turciju izstrādāt plānu vismaz pusmiljona iekšzemē pārvietoto personu efektīvai reintegrācijai; atkārtoti pauž nosodījumu par to, ka PKK ir atgriezusies pie vardarbības, un tā ir teroristisko organizāciju ES sarakstā kopš 2002. gada, un mudina šo organizāciju nolikt ieročus un izmantot miermīlīgus un demokrātiskus līdzekļus savas gribas paušanai; atgādina, ka Turcijas valdības pienākums ir aizsargāt visus Turcijas pilsoņus; pauž sašutumu par plaši izplatīto ekspropriācijas praksi, tostarp pašvaldību īpašumu gadījumā; pauž pārliecību, ka tikai politiski taisnīga kurdu jautājuma atrisināšana var panākt ilgtspējīgu stabilitāti un labklājību šajā teritorijā un visā Turcijā, un tāpēc aicina abas puses atgriezties pie sarunu galda;

14.

pauž nopietnas bažas par juridiskās sistēmas darbību Turcijā pēc Stambulas krimināltiesas lēmuma paturēt apcietinājumā divus ieslodzītos žurnālistus Mehmet Altan un Şahin Alpay pēc tam, kad konstitucionālā tiesa bija pieprasījusi viņus atbrīvot, pamatojoties uz to, ka ir tikušas pārkāptas viņu tiesības laikā, kad viņi atradās apcietinājumā; norāda, ka tā ir tiesiskuma tālāka pasliktināšanās; pauž dziļu nožēlu par neseno “Amnesty International” Turcijā priekšsēdētāja Taner Kılıç atkārtoto apcietināšanu, ko plašā mērā uzskata par taisnīgas tiesas farsu, un aicina atcelt pret viņu un viņa līdzatbildētājiem (“Stambulas desmitnieku”) izvirzītās apsūdzības, jo pret viņiem nav iesniegti nekādi konkrēti pierādījumi;

15.

atkārtoti pauž savu 2017. gada novembrī pausto nostāju, kurā Parlaments prasīja, lai finansējums, kas paredzēts Turcijas iestādēm saskaņā ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II), tiktu sniegts ar nosacījumu, ka jāveic uzlabojumi tādās jomās kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums, un, ja iespējams, pāradresēts pilsoniskās sabiedrības organizācijām; atkārtoti aicina Komisiju, pārskatot IPA līdzekļus, ņemt vērā notikumu attīstību Turcijā, bet arī nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā palielināt atbalstu Turcijas pilsoniskajai sabiedrībai;

16.

aicina Savienības augsto pārstāvi, EĀDD, Komisiju un dalībvalstis turpināt izvirzīt ar to partneriem Turcijā jautājumu par apcietināto cilvēktiesību aizstāvju, politisko aktīvistu, juristu, žurnālistu un akadēmisko aprindu pārstāvju situāciju un nodrošināt viņiem diplomātisko un politisko atbalstu, tostarp tiesas prāvu novērošanu un uzraudzību;

17.

aicina šo rezolūciju pārtulkot turku valodā;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Turcijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0423.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0306.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/61

P8_TA(2018)0041

Stāvoklis Venecuēlā

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par stāvokli Venecuēlā (2018/2559(RSP))

(2018/C 463/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Venecuēla,

—	ņemot vērā Venecuēlas konstitūciju,

—

ņemot vērā daudzās iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā (1), 2014. gada 18. decembra rezolūciju par Venecuēlas demokrātiskās opozīcijas vajāšanu (2), 2015. gada 12. marta rezolūciju par stāvokli Venecuēlā (3), 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par stāvokli Venecuēlā (4), 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par stāvokli Venecuēlā (5) un 2017. gada 13. septembra rezolūciju par ES politiskajām attiecībām ar Latīņameriku (6),

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas, Delegācijas attiecībām ar Mercosur un parlamentārās asamblejas EuroLat priekšsēdētāju 2017. gada 12. jūlija deklarāciju par pašreizējo stāvokli Venecuēlā,

—	ņemot vērā 2001. gada 11. septembrī pieņemto Amerikas Demokrātijas hartu,

—	ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein2017. gada 31. marta paziņojumu par Venecuēlas Augstākās tiesas spriedumu pārņemt Nacionālās asamblejas likumdošanas pilnvaras,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) paziņojumu, kurā nosodīta Enrique Aristeguieta aizturēšana 2018. gada 2. februārī,

—

ņemot vērā brīdinājumus, kas izklāstīti Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2016. gada 30. maija un 2017. gada 14. marta ziņojumos par Venecuēlu, un OAS ģenerālsekretāra aicinājumus steidzami sasaukt Pastāvīgo padomi saskaņā ar Amerikas Demokrātijas hartas 20. pantu, lai apspriestu politisko krīzi Venecuēlā,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2017. gada 27. marta vēstuli par stāvokļa pasliktināšanos un smagu politisko, ekonomisko un humanitāro krīzi Venecuēlā,

—	ņemot vērā OAS deklarāciju, ko 2017. gada 13. martā parakstīja 14 šīs organizācijas dalībvalstis, pieprasot Venecuēlai nekavējoties ieplānot vēlēšanas, atbrīvot politiskos ieslodzītos un citu pasākumu starpā atzīt tās konstitūcijā noteikto varas dalīšanu,

—	ņemot vērā OAS Pastāvīgās padomes 2017. gada 3. aprīļa rezolūciju par jaunākajiem notikumiem Venecuēlā,

—	ņemot vērā Limas grupas 2018. gada 23. janvāra deklarāciju par Nacionālās konstitucionālās asamblejas aicinājumu sarīkot prezidenta vēlēšanas,

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 13. novembra un 2018. gada 22. janvāra secinājumus par Venecuēlu, proti, ieroču embargo un sankciju noteikšanu,

—	ņemot vērā 2017. gada 7. decembrī ES vārdā sniegto PV/AP deklarāciju par dažu trešo valstu pievienošanos ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā,

—	ņemot vērā 2018. gada 26. janvārī ES vārdā sniegto PV/AP deklarāciju par jaunākajiem notikumiem Venecuēlā, nosodot Venecuēlas iestāžu lēmumu izraidīt Spānijas vēstnieku Karakasā,

—	ņemot vērā Parlamenta lēmumu 2017. gada A. Saharova balvu piešķirt Venecuēlas demokrātiskajai opozīcijai,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

tā kā nelikumīgā Nacionālā konstitucionālā asambleja, kura nav atzīta ne starptautiskā, ne Eiropas Savienības līmenī, prasīja rīkot prezidenta vēlēšanas līdz 2018. gada aprīļa beigām; tā kā saskaņā ar Venecuēlas Konstitūciju par vēlēšanu sarīkošanu atbildīgā iestāde ir Nacionāla vēlēšanu padome; tā kā Venecuēlas Konstitūcijas 298. pants, kurā ir skaidri norādīts, ka “tiesību akti, kas reglamentē vēlēšanu procesu, nedrīkst nekādā veidā tikt mainīti sešu mēnešu laikposmā pirms vēlēšanu dienas,” pavisam nesen ir pārkāpts vairākas reizes;

tā kā šis lēmums pieņemts ārpus valstī notiekošā dialoga, kas notiek kopš 2017. gada decembra, un neņemot vērā to, ko izdevies sasniegt Venecuēlas valdības un opozīcijas tikšanās laikā Santodomingo; tā kā vēlēšanu datums un pirmsvēlēšanu process bija divas no galvenajām tēmām Santodomingo sarunās; tā kā šis aicinājums rīkot vēlēšanas ir pretrunā gan demokrātijas principiem, gan godprātībai attiecībā uz valdības un opozīcijas dialogu;

tā kā 2018. gada 25. janvārī Augstākā tiesa nolēma izslēgt MUD (Mesa de la Unidad Democrática) no prezidenta vēlēšanām; tā kā 2018. gada 4. februārī Nacionālā vēlēšanu padome izslēdza partiju Primero de Justicia no vēlēšanu procesa; tā kā tādiem līderiem kā Leopoldo López un Henrique Capriles ir aizliegts kandidēt; tā kā ar šiem lēmumiem ir nopietni pārkāpts taisnīgu vēlēšanu princips, aizliedzot opozīcijas kandidātiem vēlēšanās brīvi konkurēt saskaņā ar vienlīdzīgiem noteikumiem;

D.	tā kā MUD saņēma Parlamenta 2017. gada Saharova balvu par domas brīvību;

E.	tā kā saistībā ar šādu nekonstitucionālu aicinājumu rīkot pirmstermiņa vēlēšanas Meksika un Čīle izstājās no nacionālā politisko sarunu procesa starp Venecuēlas valdību un daļu no opozīcijas;

F.	tā kā 2017. gada 13. novembrī ES Padome nolēma noteikt ieroču embargo pret Venecuēlu un aizliegumu eksportēt materiālus, kurus varētu izmantot represijām valstī;

G.	tā kā 2018. gada 22. janvārī ES Padome vienprātīgi nolēma piemērot sankcijas pret septiņām Venecuēlas oficiālām amatpersonām, nosakot ierobežojošus pasākumus, piemēram, ceļošanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu, tādējādi reaģējot uz demokrātijas principu, tiesiskuma un demokrātijas pārkāpumiem;

tā kā pēc ES sankciju pieņemšanas Venecuēla veica atbildes pasākumu, izraidot Spānijas vēstnieku Karakasā, pasludinot viņu par persona non grata un apsūdzot Spāniju par iejaukšanos tās iekšējās lietās; tā kā ES ir stingri nosodījusi šo lēmumu, vienlaikus apliecinot pilnīgu solidaritāti ar Spāniju un norādot, ka ES lēmumi ārpolitikas jomā, tostarp sankciju noteikšana, tiek pieņemti vienbalsīgi;

tā kā stāvoklis cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā Venecuēlā turpina pasliktināties; tā kā Venecuēla saskaras ar nepieredzētu politisku, sociālu, ekonomisku un humanitāru krīzi, kuras dēļ iet bojā daudz cilvēku; tā kā brīvu un godīgu vēlēšanu rīkošana ar visām nepieciešamajām garantijām un pietiekama laika atvēlēšana vēlēšanu sagatavošanai ir būtiski nosacījumi, lai varētu sākt risināt daudzās problēmas, ar kurām Venecuēla saskaras; tā kā gandrīz 2 miljoni venecuēliešu ir pametuši valsti; tā kā uzņēmējām valstīm ir aizvien grūtāk sniegt palīdzību un pakalpojumus jaunpienācējiem;

J.	tā kā nemiernieku policijas amatpersona Oscar Pérez un seši citi cilvēki tika nonāvēti bez tiesas, neraugoties uz to, ka viņi jau bija padevušies;

K.	tā kā 2018. gada 2. februārī izlūkdienesti nakts laikā no mājām nolaupīja Enrique Aristeguieta Gramcko, nesniedzot nekādu informāciju par viņa atrašanās vietu un atbrīvojot viņu nākamajā dienā;

tā kā arvien lielāks skaits Venecuēlas iedzīvotāju, tostarp bērni, cieš no pārtikas trūkuma, jo ir ierobežota piekļuve kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, medikamentiem un pārtikai; tā kā Venecuēlas valdība diemžēl vēl aizvien noliedz šo problēmu un atsakās pieņemt starptautisko humāno palīdzību un sekmēt tās izplatīšanu; tā kā Venecuēlas iedzīvotāji cenšas iegādāties pārtiku un pirmās nepieciešamības preces Karību jūras salās, jo valstī pastāv smaga to nepietiekamība,

nosoda nelikumīgās Nacionālās konstitucionālās asamblejas, kas nav atzīta ne starptautiskā, ne ES līmenī, vienpusējo lēmumu līdz 2018. gada aprīļa beigām rīkot pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas; pauž dziļu nožēlu par Venecuēlas Augstākās tiesas neseno spriedumu aizliegt MUD pārstāvjiem piedalīties gaidāmajās vēlēšanās; norāda, ka daudzi iespējamie kandidāti nevarēs kandidēt vēlēšanās, jo ir trimdā, sastopas ar administratīvo tiesību atņemšanu, atrodas apcietinājumā vai mājas arestā; uzstāj, ka nebūtu jārada nekādi šķēršļi vai jāparedz nosacījumi attiecībā uz politisko partiju līdzdalību, un aicina Venecuēlas iestādes pilnībā atjaunot viņu tiesības kandidēt vēlēšanās;

uzsver, ka ES un tās iestādes, tostarp Eiropas Parlaments, atzīs tikai tādas uz reālistiska vēlēšanu grafika balstītas vēlēšanas, par kurām valsts mēroga dialogā panākta vienošanās ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem un politiskajām partijām un kurās tiek ievēroti vienlīdzīgas, godīgas un pārredzamas līdzdalības nosacījumi, tostarp atceļot aizliegumu piedalīties politiskajiem oponentiem, atbrīvojot politiskos ieslodzītos, nodrošinot līdzsvarotu neatkarīgas Nacionālās Vēlēšanu padomes sastāvu un paredzot pienācīgas garantijas, tajā skaitā neatkarīgu starptautiski novērotāju uzraudzību; atgādina, ka ir gatavs nosūtīt vēlēšanu novērošanas misiju, ja visi nepieciešamie nosacījumi būs izpildīti;

stingri nosoda Venecuēlas iestāžu lēmumu izraidīt Spānijas vēstnieku Karakasā un pasludināt viņu par persona non grata un prasa Venecuēlas valdībai nekavējoties atjaunot normālas diplomātiskās attiecības ar Spāniju; atgādina, ka visi ES lēmumi ārpolitikas jomā, tostarp sankciju ieviešana, tiek pieņemti vienbalsīgi; šajā sakarībā aicina paust pilnīgu solidaritāti ar Spāniju;

atzīst par piemērotiem pasākumiem ES Padomes ieviesto ieroču embargo un sankcijas pret septiņām Venecuēlas amatpersonām, šādi reaģējot uz smagiem cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumiem, taču aicina tās paplašināt un attiecināt uz personām, kuras ir galvenokārt atbildīgas par politisko, sociālo, ekonomisko un humanitāro krīzi, proti, prezidentu, viceprezidentu, aizsardzības ministru, augstām militārās vadības amatpersonām un tām pietuvinātām personām, tostarp ģimenes locekļiem; ierosina, ka gadījumā, ja cilvēktiesību stāvoklis turpinās pasliktināties, izskatīt un piemērot diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus, tostarp saistībā ar valsts īpašumā esošo naftas uzņēmumu Petróleos de Venezuela S.A. (PDVSA);

visstingrākajā veidā nosoda to, ka joprojām tiek pārkāpta Venecuēlas demokrātiskā kārtība; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Nacionālajai asamblejai kā vienīgajam likumīgi izveidotajam un atzītajam Venecuēlas parlamentam un aicina Venecuēlas valdību pilnībā atjaunot tās konstitucionālās pilnvaras; noraida visus Konstitucionālās asamblejas pieņemtos lēmumus, jo tie pārkāpj visus demokrātijas standartus un noteikumus; pauž atbalstu politiskam risinājumam attiecībā uz visiem iesaistītajiem dalībniekiem un politiskajām partijām; atgādina, ka valsts pārvaldes atzaru pilnvaru dalīšana un neiejaukšanās ir viens no tādu demokrātisku valstu pamatprincipiem, kuru darbības pamatā ir tiesiskums;

aicina Starptautiskās Krimināltiesas prokuroru saskaņā ar Romas statūtu noteikumiem uzsākt izmeklēšanu par Venecuēlas režīma veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un prasa ES uzņemties aktīvu lomu šajā jomā;

atkārtoti prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiski ieslodzītos, respektēt demokrātiski ievēlētas struktūras un ievērot cilvēktiesības;

pauž solidaritāti un pilnīgu atbalstu Venecuēlas tautai, ko skar smaga humanitārā krīze; prasa nekavējoties panākt vienošanos par ārkārtas humānās palīdzības piekļuves plānu un aicina Venecuēlas iestādes steidzamības kārtā atļaut netraucētu humānās palīdzības sniegšanu un piešķirt atļauju starptautiskajām organizācijām, kuras vēlas palīdzēt sabiedrībai; aicina ātri īstenot neatliekamus pasākumus, lai cīnītos pret uztura nepietiekamību visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, piemēram, bērniem; prasa ES palīdzēt kaimiņvalstīm un jo īpaši Kolumbijai uzlabot Venecuēlas bēgļu stāvokli; aicina Venecuēlas valdību nodrošināt pensijas ārvalstīs dzīvojošiem venecuēliešiem, kam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu;

atkārtoti prasa pēc iespējas drīzāk uz Venecuēlu nosūtīt Eiropas Parlamenta delegāciju un veidot dialogu ar visām konfliktā iesaistītajām pusēm;

10.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 145. lpp.

(2) OV C 294, 12.8.2016., 21. lpp.

(3) OV C 316, 30.8.2016., 190. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0269.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0200.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0345.

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/83

P8_TA(2018)0029

Eiropas Parlamenta sastāvs

Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcija par Eiropas Parlamenta sastāvu (2017/2054(INL) – 2017/0900(NLE))

(2018/C 463/20)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 14. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā LES 10. pantu (1),

—	ņemot vērā 2013. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas Parlamenta sastāvu 2014. gada vēlēšanu perspektīvā (2),

—	ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu un tai pielikumā pievienoto priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko pieņem noteikumus par grozījumu veikšanu Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (3);

—	ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija lēmumu 2013/312/ES, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu (4),

—	ņemot vērā 1998. gada 10. aprīlī noslēgto Lielās piektdienas vienošanos;

—	ņemot vērā Reglamenta 45., 52. un 84. pantu,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A8-0007/2018),

tā kā Eiropas Parlamenta sastāva veidošanā ir jāievēro LES 14. panta 2. punkta pirmajā daļā noteiktie kritēriji, proti, kopējais Eiropas Savienības pilsoņu pārstāvju skaits nedrīkst pārsniegt septiņi simti piecdesmit deputātus, neskaitot priekšsēdētāju, un šo pārstāvību īsteno pēc degresīvas proporcionalitātes principa, ievērojot, ka katrai dalībvalstij ir vismaz seši deputāti, bet neviena no dalībvalstīm neiegūst vairāk par deviņdesmit sešām deputātu vietām;

B.	tā kā LES 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka Eiropas Parlaments sastāv no Savienības pilsoņu pārstāvjiem;

tā kā LES un Līgumā par Eiropas Savienības darbību uzsvērts tas, cik nozīmīga ir līdztiesība un vienlīdzīga attieksme Savienības iestādēs pret iedzīvotājiem; tā kā ir būtiski sekmēt vienlīdzīgu pārstāvību, lai palielinātu Eiropas Parlamenta kā likumdevējas iestādes, kas pārstāv Savienības pilsoņus, leģitimitāti;

D.	tā kā Eiropas Parlaments izskatīja vairākus pasūtītos un saņemtos priekšlikumus pastāvīgai sistēmai, ar kuru paredz vietu sadali, pamatojoties uz matemātiskām formulām;

tā kā 2017. gada 29. martā un saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu Apvienotās Karalistes valdība paziņoja Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības un tā kā divu gadu termiņš, lai apspriestu un noslēgtu izstāšanās līgumu, beidzas 2019. gada 29. martā, ja vien Eiropadome, vienojoties ar Apvienoto Karalisti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt;

F.	tā kā, ja vien nemainīsies pašreizējā tiesiskā situācija, Apvienotā Karaliste brīdī, kad 2019. gadā notiks nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, vairs nebūs Eiropas Savienības dalībvalsts;

tā kā vairākas dalībvalstis nesen izteica atbalstu vienota vēlēšanu apgabala izveidei, sākot ar Eiropas Parlamenta 2019. gada vēlēšanām; tā kā vienota vēlēšanu apgabala izveidošanas priekšnoteikums ir grozījumu veikšanu Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, kas būtu jāpieņem vismaz vienu gadu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kā to paredz Venēcijas komisijas Labas prakses kodekss vēlēšanu jautājumos;

tā kā savā 2015. gada 11. novembra priekšlikumā Padomes lēmumam, ar ko pieņem noteikumus par grozījumu veikšanu Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, Eiropas Parlaments pieprasīja ieviest obligāto robežvērtību vēlēšanu apgabaliem un dalībvalstīm ar tikai vienu vēlēšanu apgabalu, kur tiek izmantota sarakstu sistēma un kas aptver vairāk nekā noteiktu vietu skaitu; uzskata, ka šī robežvērtība jānosaka, ņemot vērā jauno vietu sadalījumu,

konstatē, ka pašreizējais vietu sadalījums Eiropas Parlamentā, kā tas noteikts Eiropas Padomes Lēmumā 2013/312/ES, attiecas vienīgi uz 2014.–2019. gada parlamentāro sasaukumu; tādēļ uzsver, ka ir vajadzīgs jauns lēmums par Eiropas Parlamenta sastāvu 2019.–2024. gada sasaukumam;

atzīst, ka pašreizējā vietu sadalījumā vairākos gadījumos nav ievērots degresīvās proporcionalitātes princips un tāpēc tas ir jākoriģē attiecībā uz Eiropas Parlamenta sastāvu pēc nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā;

atzīst, ka vairākas dalībvalstis uzskata, ka, lemjot par vietu sadalījumu Eiropas Parlamentā, ir jāņem vērā balsošanas sistēma Padomē;

uzsver, ka, lai gan matemātiskās formulas parāda lielu potenciālu nodrošināt pastāvīgu sistēmu vietu sadalījumam, šobrīd Parlamentam ierosināt pastāvīgu sistēmu ir politiski neizdevīgi;

atzīst, ka, ja vien pašreizējā tiesiskā situācija nemainīsies, Apvienotā Karaliste brīdī, kad 2019. gadā notiks nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, vairs nebūs dalībvalsts;

ierosina, sākot ar nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā, piemērot jaunu vietu sadali Parlamentā, kurā ievēroti LES 14. pantā noteiktie kritēriji; gadījumā, ja mainās augstāk minētā juridiskā situācija saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības, vietu sadalījumam, ko piemēroja Parlamenta 2019.–2014. gada sasaukuma laikā, vajadzētu būt spēkā, līdz Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības kļūst juridiski stājusies spēkā;

uzsver, ka deputātu vietu atbrīvošanās pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības atvieglos jauna vietu sadalījuma pieņemšanu Eiropas Parlamentā, kas atbildīs degresīvās proporcionalitātes principam; turklāt uzsver, ka ierosinātais jaunais vietu piešķīrums ļaus samazināt Parlamenta lielumu; norāda, ka pietiks izmantot tikai daļu no deputātu vietām, kas atbrīvosies līdz ar Apvienotās Karalistes izstāšanos, lai nodrošinātu, ka deputātu vietas nezaudē neviena dalībvalsts;

uzsver, ka Parlamenta lieluma samazināšana varētu atstāt noteiktu vietu skaitu, lai ņemtu vērā iespējamu turpmāku Eiropas Savienības paplašināšanos;

atgādina, ka saskaņā ar Lielās piektdienas vienošanos Ziemeļīrijas pilsoņiem ir neatņemamas tiesības uz to, lai viņiem būtu Apvienotās Karalistes pilsonība vai Īrijas pilsonību, vai abas pilsonības, un saskaņā ar tiesībām uz Īrijas pilsonību — arī Savienības pilsonība;

10.

atgādina, ka degresīvās proporcionalitātes princips, kā noteikts Līgumos, ir balstīts uz katras dalībvalsts vietu skaitu, nevis uz kandidātu valstspiederību;

11.

aicina Padomi ātri pabeigt pārskatīt Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās;

12.

uzsver, ka Eiropas Parlamenta ierosinātā reformu veikšana Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās palīdzēs nostiprināt vēlēšanu Eiropas dimensiju un raidīs pozitīvu vēstījumu Eiropas projekta nākotnei;

13.

uzskata, ka ierosinātais sadalījums, pamatojoties uz Līgumu principiem, nodrošina stabilu pamatu metodei, lai noteiktu vietu sadali nākotnē, ievērojot LES 14. pantā noteiktos kritērijus, jo īpaši degresīvās proporcionalitātes principu, kā arī tas ir taisnīgs, pārredzams, objektīvs, atbilstošs jaunākajām demogrāfiskajām pārmaiņām un ir saprotams Eiropas pilsoņiem;

14.

pamatojoties uz LES 14. panta 2. punktā paredzētajām iniciatīvas tiesībām, iesniedz Eiropadomei pielikumā pievienoto priekšlikumu Eiropadomes lēmumam, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu; uzsver, ka minētais lēmums, kuram vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana, ir jāpieņem steidzami, lai dalībvalstis varētu laikus veikt nepieciešamos iekšējos pasākumus Eiropas Parlamenta 2019.–2024. gada sasaukuma vēlēšanu rīkošanai;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tai pievienoto Eiropadomes lēmuma priekšlikumu, kā arī iepriekš minēto Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu Eiropadomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Minētajā pantā ir noteikts, ka “pilsoņi Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā”.

(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0082.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0395.

(4) OV L 181, 29.6.2013., 57. lpp.

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMA PIELIKUMS

Priekšlikums

EIROPADOMES LĒMUMAM,

ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu

EIROPADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 14. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta iniciatīvu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu,

tā kā:

(1)

Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punkta pirmā daļa nosaka Eiropas Parlamenta sastāva kritērijus, proti, ka Savienības pilsoņu pārstāvju skaits nepārsniedz septiņi simti piecdesmit, neskaitot priekšsēdētāju, šī pārstāvība ir degresīvi proporcionāla, ar minimālo slieksni seši deputāti katrai dalībvalstij, un nevienai dalībvalstij nepiešķir vairāk par deviņdesmit sešām vietām;

(2)

Līguma par Eiropas Savienību 10. pants paredz, inter alia, ka Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija, pilsoņi Savienības līmenī tiek tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā un dalībvalstis Padomē pārstāv to valdības, kas par savu darbību saskaņā ar demokrātijas principiem atbild vai nu savu valstu parlamentiem, vai saviem pilsoņiem. Tāpēc Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punkts par Eiropas Parlamenta sastāvu piemērojams saistībā ar plašāku Līgumos noteikto institucionālo kārtību, kas ietver arī noteikumus par lēmumu pieņemšanu Padomē;

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU:

1. pants

Piemērojot Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punkta noteikumus, ievēro šādus principus:

—	Eiropas Parlamenta vietu sadalījumā pilnībā izmanto Līgumā par Eiropas Savienību noteikto minimālo un maksimālo slieksni katrai dalībvalstij, lai sadalījums pēc iespējas labāk atbilstu attiecīgajam iedzīvotāju skaitam dalībvalstīs,

—

degresīvo proporcionalitāti definē šādi: attiecība starp katras dalībvalsts iedzīvotāju skaitu un vietu skaitu pirms noapaļošanas līdz veseliem skaitļiem ir mainīga atkarībā no attiecīgā dalībvalstu iedzīvotāju skaita tādējādi, ka katrs Eiropas Parlamenta deputāts no dalībvalstīm, kurās iedzīvotāju skaits ir lielāks, pārstāv vairāk pilsoņu, nekā katrs deputāts no dalībvalstīm, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks, un otrādi — jo dalībvalstī ir vairāk iedzīvotāju, jo lielāks skaits vietu tai pienākas,

—	vietu sadalījums atspoguļo demogrāfisko attīstību dalībvalstīs.

2. pants

Kopējo iedzīvotāju skaitu dalībvalstīs, pamatojoties uz dalībvalstu sniegtajiem visjaunākajiem datiem, aprēķina Komisija (Eurostat) saskaņā ar metodi, kas noteikta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1260/2013 (1).

3. pants

1. Ar šo pārstāvju skaitu Eiropas Parlamentā, kurus ievēlē katrā dalībvalstī, 2019.–2024. gada parlamentārajam sasaukumam nosaka šādi:

Beļģija	21
Bulgārija	17
Čehija	21
Dānija	14
Vācija	96
Igaunija	7
Īrija	13
Grieķija	21
Spānija	59
Francija	79
Horvātija	12
Itālija	76
Kipra	6
Latvija	8
Lietuva	11
Luksemburga	6
Ungārija	21
Malta	6
Nīderlande	29
Austrija	19
Polija	52
Portugāle	21
Rumānija	33
Slovēnija	8
Slovākija	14
Somija	14
Zviedrija	21

2. Tomēr, ja 2024.–2019. gada parlamentārā sasaukuma sākumā Apvienotā Karaliste joprojām ir Savienības dalībvalsts, pārstāvju skaits Eiropas Parlamentā no katras dalībvalsts, kuri stājas amatā, ir tāds, kā paredzēts Eiropadomes Lēmuma 2013/312/ES (2) 3. pantā, līdz Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības kļūst juridiski stājusies spēka.

Tiklīdz juridiski ir stājusies spēkā Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības, pārstāvju skaits Eiropas Parlamentā, ko ievēlē katrā dalībvalstī, ir tāds, kāds norādīts šā panta 1. punktā.

Visi pārstāvji Eiropas Parlamentā, kuri aizpilda papildu deputātu vietas, kas izriet no starpības starp deputātu vietu skaitu, kuras piešķirtas saskaņā ar šā punkta pirmo un otro daļu, ieņem savas vietas Parlamentā vienlaicīgi.

4. pants

Pietiekami savlaicīgi pirms 2024.–2029. gada sasaukuma sākuma Eiropas Parlaments saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punktu iesniedz Eiropadomei priekšlikumu par atjauninātu vietu sadalījumu.

5. pants

Šis Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

…,

Eiropadomes vārdā –

priekšsēdētājs

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Regula (ES) Nr. 1260/2013 par Eiropas demogrāfijas statistiku (OV L 330, 10.12.2013., 39. lpp.).

(2) Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija Lēmums 2013/312/ES, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu (OV L 181, 29.6.2013., 57. lpp.).

21.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 463/89

P8_TA(2018)0030

Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšana

Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra lēmums par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu (2017/2233(ACI))

(2018/C 463/21)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2017. gada 5. oktobrī Priekšsēdētāju konferencē pieņemto lēmumu,

—	ņemot vērā vēstuļu apmaiņu starp Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju un Komisijas priekšsēdētāju, jo īpaši Komisijas 2017. gada 2. oktobra vēstuli, kurā pausta piekrišana tās priekšsēdētāja 2017. gada 7. septembra priekšlikuma projektam,

—	ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām un tā grozījumu projektu (1),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10. panta 1. un 4. punktu un 17. panta 3. un 7. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 245. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu,

—	ņemot vērā LESD 295. pantu,

—	ņemot vērā Komisijas darba programmu 2017. gadam (2),

—	ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu (3),

—	ņemot vērā 2016. gada 1. decembra rezolūciju par komisāru interešu deklarācijām — pamatnostādnes (4),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (5),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs (6),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. septembra lēmuma projektu par Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodeksu, jo īpaši tā 10. pantu par līdzdalību Eiropas politikā amata pilnvaru termiņa laikā,

—	ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījuma “Komisāru rīcības kodekss. Efektivitātes un lietderības uzlabošana” atjauninājumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 140. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A8-0006/2018),

A.	tā kā LES 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija, un tā kā Komisijai kā Savienības izpildiestādei ir izšķirīga loma Savienības darbībā;

B.	tā kā LES 10. panta 3. punkts un 11. pants Savienības pilsoņiem piešķir tiesības līdzdarboties Savienības demokrātiskajā dzīvē;

tā kā LES 17. panta 3. punktā noteikts, ka, veicot savus pienākumus, Komisija ir pilnīgi neatkarīga, ka Komisijas locekļus izraugās, pamatojoties uz viņu vispārējo kompetenci un uzticību Eiropas idejai, un no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma, un ka viņi nelūdz un nepieņem nevienas valdības vai citas iestādes vai struktūras norādījumus;

D.	tā kā grozījumu projekta mērķis ir saskaņā ar LES 17. panta 7. punktu Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanas procesā īstenot demokrātiskus principus;

E.	tā kā grozījumu projekts paredz atļaut Komisijas locekļiem kandidēt Parlamenta vēlēšanās bez prasības atkāpties no amata;

F.	tā kā tas, ka valdības locekļi kandidē valsts parlamenta vēlēšanās, neatkāpjoties no amata, dalībvalstīs ir bieži izplatīta prakse;

G.	tā kā grozījumu projekts ļauj Komisijas locekļiem būt par Eiropas politisko partiju vadošajiem Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātiem (“Spitzenkandidaten”);

H.	tā kā Parlaments jau ir paudis atbalstu vadošo kandidātu izvirzīšanas procesam, kas skaidri paredzēts Līgumā, savā priekšlikumā pārskatīt Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (7);

I.	tā kā saskaņā ar LES 10. panta 4. punktu politiskās partijas Eiropas līmenī veicina Eiropas politiskās apziņas veidošanos; tā kā saskaņā ar LES 10. panta 3. punktu un 11. panta 1. punktu tas attiecas arī uz pilsoņiem un apvienībām;

J.	tā kā grozījumu projekts paredz arī nepieciešamos pasākumus, ar kuriem aizsargāt pārredzamību, neitralitāti, konfidencialitāti un koleģialitāti; tas viss joprojām attiecas uz Komisijas locekļiem, kuri ir iesaistījušies vēlēšanu kampaņā;

tā kā grozījumu projekts Komisijas priekšsēdētājam uzliek pienākumu informēt Parlamentu par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu, ka tad, kad komisāri kandidē Parlamenta vēlēšanās, tiek ievēroti neatkarības, godprātības un apdomības principi, kas ir nostiprināti LESD 245. pantā un Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodeksā;

L.	tā kā grozījumu projekts paredz, ka Komisijas locekļi nedrīkst izmantot Komisijas cilvēkresursus vai materiālos resursus pasākumiem, kas ir saistīti ar vēlēšanu kampaņu,

atgādina, ka Komisijas priekšsēdētāju pēc Eiropadomes priekšlikuma pēc atbilstīgas apspriešanās ievēlē Eiropas Parlaments, ņemot vērā Parlamenta vēlēšanu rezultātus, un tāpēc Eiropas politiskajām partijām tāpat kā 2014. gadā ir jāizvirza vadošie kandidāti, lai Eiropas pilsoņi zinātu, par ko Eiropas Parlamenta vēlēšanās balsot kā par Komisijas priekšsēdētāju;

atgādina, ka vadošo kandidātu process atspoguļo iestāžu līdzsvaru starp Parlamentu un Eiropadomi, kā paredzēts Līgumos; turklāt uzsver, ka šis solis uz priekšu Savienības parlamentārās dimensijas nostiprināšanā ir princips, kas nav atceļams;

uzsver, ka, neievērojot vadošo kandidātu procesu, Eiropadome apstiprināšanai Parlamentā varētu izvirzīt tādu Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu, kas Parlamentā neiegūtu pietiekamu balsu vairākumu;

brīdina, ka Eiropas Parlaments Komisijas priekšsēdētāja apstiprināšanas procedūrā noraidīs jebkuru kandidātu, kas nav bijis izvirzīts par vadošo kandidātu, gatavojoties Parlamenta vēlēšanām;

uzskata, ka vadošo kandidātu process turklāt sekmē pārredzamību, jo Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāti tiek darīti zināmi pirms Parlamenta vēlēšanām, nevis — kā iepriekš — vien pēc tām;

uzsver, ka, tuvojoties Parlamenta vēlēšanām, vadošo kandidātu process veicina Eiropas pilsoņu politisko apziņu un stiprina gan Parlamenta, gan Komisijas politisko leģitimitāti, tiešāk saistot to attiecīgo ievēlēšanu ar vēlētāju izvēli; tāpēc atzīst, ka vadošo kandidātu procesam ir svarīga pievienotā vērtība attiecībā uz mērķi stiprināt Komisijas politisko dabu;

uzskata, ka Komisijas politiskā leģitimitāte tiktu nostiprināta vēl vairāk, ja par Komisijas locekļiem izvirzītu vairāk ievēlētu Eiropas Parlamenta deputātu;

atgādina, ka 2014. gada Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā visas lielākās Eiropas politiskās partijas pieņēma vadošo kandidātu procesu un izvirzīja savus Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātus un ka tika rīkotas publiskas kandidātu debates, tādējādi ieviešot konstitucionālu un politisku praksi, kas atspoguļo Līgumos paredzēto iestāžu līdzsvaru;

uzskata, ka 2014. gada vadošo kandidātu process bija sekmīgs, un uzsver, ka 2019. gada Parlamenta vēlēšanas būs izdevība šo praksi nostiprināt vēl vairāk;

10.

mudina Eiropas politiskās partijas savus vadošos kandidātus (“Spitzenkandidaten”) izraudzīties atklātā, pārredzamā un demokrātiskā sacensībā;

11.

uzskata, ka grozījumu projekts atbilst LES 10. panta 1. punktam un 17. panta 7. punktam, un vērtē tos atzinīgi kā uzlabojumu, kas konsolidēs Komisijas priekšsēdētāja demokrātiskas ievēlēšanas procesu;

12.

ņem vērā, ka ir stājies spēkā pārskatītais Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodekss, kuras mērķis ir precizēt Komisijas locekļu amata pienākumus un pienākumus ārpus šā amata; atgādina par viedokļiem, ko jau paudis Eiropas Parlaments, cita starpā — attiecībā uz nogaidīšanas periodu, kas piemērojams bijušajiem Komisijas locekļiem pēc amata atstāšanas, pārredzamību, neatkarīgas ētikas komitejas iecelšanu un dalību Parlamenta vēlēšanu kampaņās;

13.

uzskata, ka ir svarīgi Komisijas locekļu rīcības kodeksā noteikt stingrus pārredzamības, neitralitātes un drošības standartus, lai izvairītos no iespējamiem kampaņās iesaistījušos Komisijas locekļu interešu konfliktiem;

14.

īpaši atgādina par prasību ieviest trīs gadu nogaidīšanas periodu, kas piemērojams bijušajiem Komisijas locekļiem pēc amata atstāšanas;

15.

apstiprina pielikumā pievienotos grozījumus Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām;

16.

uzdod priekšsēdētājam šos grozījumus parakstīt kopā ar Komisijas priekšsēdētāju un nodrošināt to publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

17.

uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu kopā ar pielikumu nosūtīt Komisijai un informēšanas nolūkā Padomei un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.

(2) Komisijas 2016. gada 25. oktobra paziņojums “Komisijas 2017. gada darba programma. Panākot tādu Eiropu, kas aizsargā, dod iespējas un aizstāv” (COM(2016)0710).

(3) OV C 366, 27.10.2017., 7. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0477.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0049.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0358.

(7) Akts par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, kas pievienots Padomes Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV L 278, 8.10.1976., 1. lpp.) un grozīts ar Padomes Lēmumu 93/81/Euratom, EOTK, EEK (OV L 33, 9.2.1993., 15. lpp.) un Padomes Lēmumu 2002/772/EK, Euratom (OV L 283, 21.10.2002., 1. lpp.).

PIELIKUMS

Nolīgums starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju, ar ko groza Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 4. punktu

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst nolīgumam, kas tika publicēts OV L 45, 17.2.2018., 46. lpp.)

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 463

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	61. gadagājums 2018. gada 21. decembris

	II Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2018. gada 6. februāra
2018/C 463/14	Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra lēmums par pieprasījumu atcelt Steeve Briois imunitāti (2017/2221(IMM))	70

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS PARLAMENTS
	Otrdiena, 2018. gada 6. februāra
2018/C 463/15	Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija attiecībā uz projektu Padomes lēmumam par to, lai atjaunotu Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Brazīlijas Federatīvo Republiku par sadarbību zinātnes un tehnoloģiju jomā (11040/2017 – C8-0320/2017 – 2017/0139(NLE))	72
2018/C 463/16	Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra lēmums par Savienības pesticīdu atļaušanas procedūras īpašās komitejas izveidi, tās pienākumiem, skaitlisko sastāvu un pilnvaru laiku (2018/2534(RSO))	73
2018/C 463/17	P8_TA(2018)0023 Klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ īstenota ģeogrāfiskā bloķēšana un cita veida diskriminācija ***I Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko novērš ģeogrāfisko bloķēšanu un cita veida diskrimināciju klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ iekšējā tirgū un groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (COM(2016)0289 – C8-0192/2016 – 2016/0152(COD)) P8_TC1-COD(2016)0152 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/…, ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ un groza Regulas (EK) Nr. 2006/2004 un (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK	76
2018/C 463/18	P8_TA(2018)0024 Emisiju izmaksefektīva samazināšana un investīcijas mazoglekļa risinājumos ***I Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos (COM(2015)0337 – C8-0190/2015 – 2015/0148(COD)) P8_TC1-COD(2015)0148 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/…, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos, un Lēmumu (ES) 2015/1814	79
	Trešdiena, 2018. gada 7. februāra
2018/C 463/19	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2017. gada 20. decembra deleģēto regulu, ar ko Deleģēto regulu (ES) 2017/2358 un Deleģēto regulu (ES) 2017/2359 groza attiecībā uz to piemērošanas sākumdienu (C(2017)08681 – 2017/3032(DEA))	82
2018/C 463/20	Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcija par Eiropas Parlamenta sastāvu (2017/2054(INL) – 2017/0900(NLE))	83
2018/C 463/21	Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra lēmums par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu (2017/2233(ACI))	89
2018/C 463/22	Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai Portugāle sāktu transportlīdzekļu reģistrācijas datu automatizētu apmaiņu (13308/2017 – C8-0419/2017 – 2017/0821(CNS))	93
	Ceturtdiena, 2018. gada 8. februāra
2018/C 463/23	P8_TA(2018)0037 Garantiju fonds ārējai darbībai ***I Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai (COM(2016)0582 – C8-0374/2016 – 2016/0274(COD)) P8_TC1-COD(2016)0274 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 8. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/…, ar kuru groza Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai	94
2018/C 463/24	P8_TA(2018)0038 Eiropas Investīciju bankai piešķirtā ES garantija attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības ***I Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības (COM(2016)0583 – C8-0376/2016 – 2016/0275(COD)) P8_TC1-COD(2016)0275 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 8. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2018/…, ar kuru groza Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības	95

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2017.–2018. GADA SESIJA 2018. gada 5.–8. februāra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 254, 19.7.2018 . PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2018. gada 6. februāra
2018/C 463/01	Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2016. gada pārskatu (2017/2124(INI))	2
2018/C 463/02	Eiropas Parlamenta 2018. gada 6. februāra rezolūcija par inovācijas paātrināšanu tīras enerģijas jomā (2017/2084(INI))	10
	Trešdiena, 2018. gada 7. februāra
2018/C 463/03	Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcija par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs (2017/2937(RSP))	21
2018/C 463/04	Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcija par nulles toleranci pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu (2017/2936(RSP))	26
	Ceturtdiena, 2018. gada 8. februāra
2018/C 463/05	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par Krieviju, Oyub Titiev lietu un Cilvēktiesību centra Memoriāls lietu (2018/2560(RSP))	31
2018/C 463/06	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par sodīšanu ar nāvi Ēģiptē (2018/2561(RSP))	35
2018/C 463/07	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par bērnu verdzību Haiti (2018/2562(RSP))	40
2018/C 463/08	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par Eiropas Investīciju bankas finansiālo darbību gada pārskatu (2017/2071(INI))	44
2018/C 463/09	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par pašreizējo stāvokli cilvēktiesību jomā Turcijā (2018/2527(RSP))	56
2018/C 463/10	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par stāvokli Venecuēlā (2018/2559(RSP))	61
2018/C 463/11	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par UNRWA stāvokli (2018/2553(RSP))	65
2018/C 463/12	Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par noteikumiem attiecībā uz laika maiņu (2017/2968(RSP))	67
	ATZINUMI
	Eiropas Parlaments
	Ceturtdiena, 2018. gada 8. februāra
2018/C 463/13	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret projektu Komisijas regulai, ar kuru attiecībā uz grozījumiem 9. starptautiskajā finanšu pārskatu standartā groza Regulu (EK) Nr. 1126/2008, ar ko pieņem vairākus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002 (D054380/02 – 2017/3018(RPS))	68