1)

Vai Regulas (EK) Nr. 967/2006 (1) 3. panta 2. panta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētais termiņš attiecas arī uz tādiem grozījumiem laicīgi notikušā paziņojumā par pārpalikuma maksājumu, kas izriet no pēc termiņa beigām koriģēta pieskaitāmā pārpalikuma cukura daudzuma konstatējuma, pamatojoties uz pārbaudi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 952/2006 (2) 10. pantu?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši:

Vai šajā gadījumā, ja runa ir par tādiem grozījumiem laicīgi notikušā paziņojumā, kas ir tikuši izdarīti, ņemot vērā pārbaužu laikā konstatētos faktus, Tiesas 2002. gada 10. janvāra spriedumā lietā C-101/99, ECLI:EU:C:2002:7, British Sugar, minētie priekšnoteikumi saistībā ar paziņošanas termiņa neievērošanu saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2670/81 Regulas Nr. 3559/91 (3) grozītajā redakcijā 3. panta 2. punktu attiecas arī uz paziņošanas termiņa atbilstoši Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punktam neievērošanu?

3)

Vai, ja Regulas (EK) Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmais teikums nav piemērojams paziņojumiem par grozījumiem, pamatojoties uz pārbaudēm (skat. pirmo jautājumu), vai ja ir piemērojami termiņa neievērošanai izvirzītie priekšnoteikumi (skat. otro jautājumu), lai noteiktu termiņu, kurā ir jāpaziņo par pārpalikuma maksājuma koriģēšanu, par atskaites brīdi ir jāizmanto nākamā gada 1. maijs vai arī ir jāpiemēro valsts tiesības?

4)

Ja uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka par atskaites punktu nav jāizmanto nedz nākamā gada 1. maijs, nedz ir jāpiemēro valsts tiesības:

Vai tiek ievēroti Kopienu tiesību vispārējie principi, pie kuriem pieder arī samērīguma, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi, ja tādā gadījumā kā šis, ņemot vērā pārbaudes, pārbaudes ziņojuma sagatavošanas un tā izvērtēšanas ilgumu, par pārpalikuma maksājumu par 2007./2008. tirdzniecības gadu tiek paziņots 2010. gada 20. oktobrī un 2011. gada 27. oktobrī? Vai šajā ziņā ir nozīme tam, vai cukura ražotājs par pārlieko daudzumu konstatēšanu ir cēlis iebildumus?

1)

Vai ir atbilstoša šīs tiesas veiktā Direktīvas 1999/70/EK (1) pielikumā ietvertā pamatnolīguma interpretācija, uzskatot, ka prasītāju pieņemšana darbā uz noteiktu laiku ir atzīstama par ļaunprātīgu izmantošanu, jo publiskā sektora darba devējs izmanto dažādus līguma slēgšanas veidus, no kuriem visi ir pagaidu, lai ilgstoši un pastāvīgi nodrošinātu tādu funkciju izpildi, ko parasti veic pastāvīgie štata darbinieki, un lai nosegtu strukturālus defektus un vajadzības, kurām faktiski nav pagaidu, bet gan ilgstošs un pastāvīgs raksturs? Vai tādējādi minētā līgumu slēgšana uz noteiktu laiku pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē nav pamatojama ar objektīvu iemeslu, jo tāda līgumu uz noteiktu laiku izmantošana tiešā veidā ir pretrunā pamatnolīguma preambulas otrajai daļai un minētā nolīguma vispārīgo apsvērumu 6. un 8. punktam, nepastāvot apstākļiem, kas pamatotu šādu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu?

2)

Vai ir atbilstoša šīs tiesas veiktā Direktīvas 1999/70/EK pielikumā ietvertā pamatnolīguma interpretācija, uzskatot, ka parastas atlases procedūras, kurai piemīt iepriekš aprakstītās iezīmes, izsludināšana nav nedz līdzvērtīgs pasākums, nedz arī tā var tikt uzskatīta par sankciju, jo tā nav samērīga ar pieļauto ļaunprātīgo izmantošanu, kā rezultātā tiek izbeigtas pagaidu darbinieka darba attiecības, pretēji direktīvas mērķiem, un turpinoties pagaidu štata darbinieku nelabvēlīgajai situācijai, un šāda atlases procedūra nevar arī tikt uzskatīta par efektīvu pasākumu, jo tā nerada darba devējam nekādu kaitējumu un arī nepilda nekādu preventīvu funkciju, un tādējādi tā neatbilst Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajai daļai, jo tā nenodrošina, ka Spānijas valsts sasniegs direktīvā paredzētos rezultātus?

3)

Vai ir atbilstoša šīs tiesas veiktā Direktīvas 1999/70 2. panta pirmās daļas un Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 14. septembra sprieduma lietā C-16/15 (2) interpretācija, uzskatot, ka atklātas atlases procedūras izsludināšana nav piemērots līdzeklis, lai sodītu par secīgu pagaidu darba līgumu slēgšanas ļaunprātīgu izmantošanu, jo Spānijas tiesību aktos nav paredzēts efektīvs un preventīvs sankciju mehānisms, kas izbeigtu pagaidu štata darbinieku iecelšanas amatā ļaunprātīgu izmantošanu, un tajos nav atļauts šādos strukturāli izveidotajos amatos iecelt darbiniekus, kas cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas, tādējādi turpinoties šo darbinieku nestabilajai situācijai?

4)

Vai ir atbilstoša šīs tiesas veiktā interpretācija, ka no ļaunprātīgas rīcības cietušā pagaidu darbinieka darba līguma pārveidošana “uz nenoteiktu laiku noslēgtā nepastāvīgā darba līgumā” nav efektīva sankcija, jo šāda veida darba attiecības var tikt izbeigtas vai nu tādēļ, ka viņa amata vieta tiek aizpildīta atlases procedūras rezultātā, vai darba vieta tiek likvidēta, un tādējādi tas neatbilst pamatnolīgumam, lai novērstu noteikta laika darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, ciktāl tā neatbilst Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajai daļai, jo tā nenodrošina, ka Spānijas valsts sasniegs šajā direktīvā paredzētos rezultātus?

Ņemot vērā šo situāciju, šajā gadījumā ir atkārtoti jāuzdod jautājumi, kas ietverti 2018. gada 30. janvāra lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko paātrinātajā tiesvedībā 193/2017 (3) iesniegusi Juzgado Contencioso-Administrativo no 8 de Madrid (Madrides Administratīvā tiesa Nr. 8):

5)

Ja valsts tiesa ir konstatējusi tādu secīgu publiskā sektora pagaidu aizstājoša štata darbinieka darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu SERMAS dienestā, kas ir paredzēti, lai apmierinātu pastāvīgās un strukturālās vajadzības sniegt pastāvīgo štata darbinieku pakalpojumus, vai, ņemot vērā, ka valsts tiesību sistēmā nav ne efektīvu, ne atturošu līdzekļu, lai novērstu šādu ļaunprātīgu izmantošanu un likvidētu Kopienas tiesību normas pārkāpuma sekas, Direktīvā 1999/70/EK ietvertā pamatnolīguma 5. klauzula ir interpretējama tādējādi, ka atbilstoši tai valsts tiesai ir jāveic efektīvi un atturoši pasākumi, lai nodrošinātu pamatnolīguma lietderīgo iedarbību, un līdz ar to – jāsoda par šo ļaunprātīgo izmantošanu un jālikvidē minētās Eiropas [Savienības] tiesību normas pārkāpuma sekas, nepiemērojot valsts tiesību normu, kura to liedz darīt?

Ja atbilde būtu apstiprinoša, kā arī ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 14. septembra sprieduma apvienotajās lietās C-184/15 un C-197/15 (4) 41. punktā nospriesto:

Vai Direktīvas 1999/70/EK mērķiem – kā pasākums secīgu noteikta laika darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai un sodīšanai, un Savienības tiesību pārkāpuma seku likvidēšanai – atbilstu pagaidu aizvietošanas štata darbinieku/palīgpersonāla/aizstājoša personāla nodarbinātības attiecību pārveidošana par ilgstošām nodarbinātības attiecībām, pārkvalificējot šos darbiniekus par pastāvīgajiem vai uz nenoteiktu laiku amatā ieceltiem publiskā sektora darbiniekiem, nodrošinot tiem tādu pat nodarbinātības noturīgumu, kāds ir salīdzināmiem pastāvīgajiem štata ierēdņiem, ņemot vērā, ka valsts tiesiskajā regulējumā publiskajā sektorā ir pilnībā aizliegts pārveidot secīgi noslēgtus noteikta laika darba līgumus par nenoteikta laika darba līgumu, un nepastāv cits efektīvs līdzeklis, lai novērstu un, attiecīgā gadījumā, sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, secīgi slēdzot darba līgumus uz noteiktu laiku?

6)

Vai secīgu noteikta laika darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā pagaidu aizstājošo štata personāla nodarbinātības attiecību pārveidošana par pastāvīgām vai uz nenoteiktu laiku nodibinātām nodarbinātības attiecībām ir uzskatāma par tādu, kas atbilst Direktīvas 1999/70/EK un tajā ietvertā pamatnolīguma mērķiem, tikai tad, ja pagaidu štata darbiniekam, attiecībā pret kuru ir notikusi ļaunprātīga izmantošana, ir nodrošināti tādi paši darba apstākļi kā pastāvīgajiem štata darbiniekiem (saistībā ar sociālo nodrošinājumu, paaugstināšanu amatā, vakanto amatu aizpildīšanu, profesionālo apmācību, atvaļinājumiem, administratīvo statusu, licencēm un atļaujām, pensiju iemaksām un darba tiesisko attiecību izbeigšanu, kā arī dalību konkursos, kuri tiek rīkoti vakanto amatu aizpildīšanai un paaugstināšanai amatā), pamatojoties uz amata pastāvīguma un tā ieņemšanas principiem, ar visām tādām pašām saistītajām tiesībām un pienākumiem, kādi ir pastāvīgajam štata personālam?

7)

Attiecīgā gadījumā ņemot vērā, ka nodarbināšana uz noteiktu laiku tiek ļaunprātīgi izmantota pastāvīgu vajadzību apmierināšanai, nepastāvot objektīvam iemeslam, un neatbilst kādai steidzamai vai neatliekamai nepieciešamībai, kas to pamatotu, un ka [Spānijas] valsts tiesībās nav paredzētas sankcijas vai efektīvi ierobežojumi, vai gadījumā, kad darba devējs nenodrošina pastāvīgumu darba ņēmējam, ar Direktīvā 1999/70/EK izvirzītajiem mērķiem ir saderīgs tāds ļaunprātīgas izmantošanas un Savienības tiesību pārkāpuma radīto seku novēršanai paredzēts pasākums kā pabalsts, kas būtu līdzīgs kompensācijai par nelikumīgu atlaišanu, proti, pabalsts, kas kalpo kā atbilstīga, samērīga, efektīva un preventīva sankcija?

1)

Vai pēc jaunas atsauces līdzekļa atļaujas kompetentajai iestādei College voor de toelating van gewasbeschermingsmiddelen en biociden ir tiesības – attiecīgā gadījumā pēc savas iniciatīvas – mainīt atļaujas, kas attiecas uz paralēlu tirdzniecību Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (1) 52. panta izpratnē un kas izsniegta pirms lēmuma par jaunu atļauju, derīguma termiņu atbilstoši – vēlākam – derīguma datumam, kurš ir piesaistīts lēmumam par jaunu atsauces līdzekļa atļauju?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai paralēlas tirdzniecības atļaujas derīguma termiņa mainīšana ir automātiskas, no pašas Regulas (EK) Nr. 1107/2009 izrietošas sekas, ko rada atsauces līdzekļa jauna atļauja? Vai līdz ar to paralēlas tirdzniecības atļaujas jauna derīguma datuma reģistrēšana kompetentās iestādes datubāzē ir vienkārši administratīva darbība, vai arī par to ir jāpieņem lēmums pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz pieteikumu?

3)

Ja uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka ir nepieciešams lēmums, vai šajā gadījumā ir piemērojams Regulas (EK) Nr. 1107/2009 52. pants, it īpaši šā panta 3. punkts?

4)

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, kāda(-as) tiesību norma(-as) tad ir jāpiemēro?

5)

Vai augu aizsardzības līdzekli var uzskatīt par tādu, kas nav identisks Regulas (EK) Nr. 1107/2009 52. panta izpratnē, jau tad, ja atsauces līdzekļa izcelsmes vieta (vairs) nav tas pats uzņēmums? Vienlaikus, atbildot uz šo jautājumu, tiek lūgts, lai Tiesa izvērtētu jautājumu, vai asociēts uzņēmums vai saskaņā ar licenci strādājošs uzņēmums var nozīmēt arī uzņēmumu, kas ar tiesību īpašnieka atļauju ražo produktu pēc tās pašas receptes. Vai šajā saistībā ir būtiski, vai ražošanas process, saskaņā ar kuru tiek ražots atsauces līdzeklis un paralēli importējamais ražojums, attiecībā uz aktīvajām vielām notiek vienā un tajā pašā uzņēmumā?

6)

Vai vienkārši atsauces līdzekļa ražotnes maiņai ir nozīme, novērtējot jautājumu par produkta identiskumu?

7)

Ja atbilde uz piekto un/vai sesto jautājumu ir apstiprinoša, vai no tā izrietošo secinājumu (“nav identisks”) var izmainīt tas, ka kompetentā iestāde jau ir konstatējusi, ka produkta sastāvs nav mainījies vai ir mainījies tikai minimāli?

8)

Kam ir jāpierāda, ka ir izpildīti Regulas (EK) Nr. 1107/2009 52. panta 3. punkta nosacījumi, ja paralēlā produkta atļaujas īpašniekam un atsauces līdzekļa atļaujas īpašniekam šajā jautājumā ir atšķirīgi viedokļi?

—

atskaitījums par riska kapitālu tiek samazināts par tādu atskaitījumu par riska kapitālu, kuru aprēķina pēc pozitīvās starpības starp pastāvīgā uzņēmuma aktīvu neto uzskaites vērtību, no vienas puses, un to pasīvu kopsummu, kuri neietilpst sabiedrības pašu kapitālā un ir attiecināmi uz pastāvīgo uzņēmumu, no otras puses, un

—

minētais samazinājums netiek piemērots, ja tā summa ir mazāka par šā pastāvīgā uzņēmuma peļņu,

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (2004. gada 29. aprīlis) (Regula Nr. 882/2004) (1) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem, VI pielikuma 1. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” un Regulas Nr. 882/2004 VI pielikuma 2. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” ir jāinterpretē tādējādi, ka (algu un darba samaksas) izmaksas, ko var ņemt vērā nodevu aprēķināšanā, drīkst būt tikai to oficiālo veterinārārstu un oficiālo palīgu (algu un darba samaksas) izmaksas, kuri veic oficiālās kontroles, vai arī tajās var iekļaut arī cita Nederlandse Voedsel- en Warenautoriteit (Nīderlandes Pārtikas produktu un patēriņa preču iestāde, NVWA) vai Besloten Vennootschap Kwaliteitskeuring Dierlijke Sector (Sabiedrība ar ierobežotu atbildību kvalitātes kontrolei lopkopības nozarē, KDS) personāla (algu un darba samaksas) izmaksas?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta tāda atbilde, ka Regulas Nr. 882/2004 VI pielikuma 1. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” un Regulas Nr. 882/2004 VI pielikuma 2. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” var ietvert arī cita NVWA vai KDS personāla (algu un darba samaksas) izmaksas, kādos apstākļos un kādās robežās tad starp šīm cita personāla izmaksām un oficiālajām kontrolēm pastāv vēl tik cieša saikne, lai par šīm (algu un darba samaksas izmaksām) iekasētās nodevas varētu pamatot ar Regulas Nr. 882/2004 27. panta 4. punktu un VI pielikuma 1. un 2. punktu?

3)

4)

Vai tiesiskais regulējums Regulas Nr. 882/2004 27. panta 4. punkta a) apakšpunktā un VI pielikuma 1. un 2. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka 27. panta 4. punktam ir pretrunā tas, ka kautuvēm izrakstītajos rēķinos par oficiālajām kontrolēm vajadzīgajām darbībām, ko veic NVWA nodarbinātie veterinārārsti un (mazāk atalgotie) aizlienētie veterinārārsti, tiek piemērots vidējais tarifs, līdz ar to tām izrakstītajos rēķinos tiek piemērots lielāks tarifs nekā aizlienētajiem veterinārārstiem samaksātais tarifs?

5)

Vai tiesiskais regulējums Regulas Nr. 882/2004 26. pantā un 27. panta 4. punkta a) apakšpunktā, kā arī VI pielikuma 1. un 2. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka nodevu par oficiālajām kontrolēm aprēķināšanā var ņemt vērā izmaksas, kas paredzētas rezerves izveidošanai sabiedrībā ar ierobežotu atbildību (KDS), no kuras kompetentā iestāde aizņemas oficiālos palīgus, turklāt krīzes gadījumā rezervi var izmantot, lai samaksātu algas, darba samaksu un izglītības izdevumus personālam, kurš reāli veic oficiālās kontroles, un personālam, kurš dara iespējamu oficiālo kontroļu veikšanu?

6)

Ja uz piekto jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, līdz kādai summai drīkst veidot šādu rezervi, un kāds drīkst būt tās aptvertais laikposms?

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 882/2004 (1) (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (Regula Nr. 882/2004), VI pielikuma 1. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” un Regulas Nr. 882/2004 VI pielikuma 2. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” ir jāinterpretē tādējādi, ka (algu un darba samaksas) izmaksas, ko var ņemt vērā nodevu aprēķināšanā, drīkst būt tikai to oficiālo veterinārārstu un oficiālo palīgu (algu un darba samaksas) izmaksas, kuri veic oficiālās kontroles, vai arī tajās var iekļaut arī cita Nederlandse Voedsel- en Warenautoriteit (Nīderlandes Pārtikas produktu un patēriņa preču iestāde, NVWA) vai Besloten Vennootschap Kwaliteitskeuring Dierlijke Sector (Sabiedrība ar ierobežotu atbildību kvalitātes kontrolei lopkopības nozarē, KDS) personāla (algu un darba samaksas) izmaksas?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta tāda atbilde, ka Regulas Nr. 882/2004 VI pielikuma 1. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” un Regulas Nr. 882/2004 VI pielikuma 2. punktā minētais jēdziens “oficiālajā kontrolē iesaistītais personāls” var ietvert arī cita NVWA vai KDS personāla (algu un darba samaksas) izmaksas, kādos apstākļos un kādās robežās tad starp šīm cita personāla izmaksām un oficiālajām kontrolēm pastāv vēl tik cieša saikne, lai par šīm (algu un darba samaksas) izmaksām iekasētās nodevas varētu pamatot ar Regulas Nr. 882/2004 27. panta 4. punktu un VI pielikuma 1. un 2. punktu?

3)

Vai tiesiskais regulējums Regulas Nr. 882/2004 27. panta 4. punkta a) apakšpunktā un VI pielikuma 1. un 2. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajam 27. panta 4. punktam un VI pielikuma 1. un 2. punktam ir pretrunā tas, ka kautuvēm izrakstītajos rēķinos tiek iekļautas tādas nodevas par oficiālajām kontrolēm, kas attiecas uz stundas ceturkšņiem, kurus tās ir pieteikušas kompetentajā iestādē, bet kuri reāli nav izlietoti oficiālajām kontrolēm?

1)

Prasību noraidīt.

2)

Vincent Villeneuve atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

—

Atcelt EIB 2018. gada 4. aprīļa lēmumu par prasītāja atlaišanu no darba,

—

uzdot atbildētajai atlīdzināt prasītājam nodarīto mantisko kaitējumu, kas šobrīd ir 2 240,31 EUR, un nemantisko kaitējumu 50 000 EUR apmērā, un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas tiesības uz aizstāvību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

—

piespriest Eiropas Centrālajai bankai atlīdzināt tiem faktiski nodarīto kaitējumu, kas attiecībā uz katru no tiem ir konkretizēts prasības pieteikumā un kura apmērs ir aprēķināts, reizinot summu 83,77 EUR par katru kooperatīvās sabiedrības paju ar katram prasītajam (fiziskai vai juridiskai personai) piederošo paju skaitu;

—

piespriest Eiropas Centrālajai bankai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

1.

Pirmais pamats, kas atvedināts no faktiskajiem apstākļiem, krimināllietas materiāliem un valsts tiesībām.

2.

Otrais pamats, kas atvedināts no LESD 340. panta.

3.

Trešais pamats, kas atvedināts no Tiesas judikatūras

—

atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu. Tādējādi:

—

atcelt Komisijas 2018. gada 10. aprīļa lēmumu C(2018) 2075 final lietā SA.46897 (2018/NN) – Francijas iespējamais atbalsts – CACES;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots jēdziens “vainojamība” LESD 107. panta izpratnē, jo tas, ka Organismes paritaires collecteur agréés par l’État (OPCA) [Valsts apstiprinātas uz paritāti balstītas struktūras] atmaksā drošas būvniecības tehnikas vadīšanas mācību izdevumus, esot uzskatāms par valsts resursu izmantošanu, kuru izraisījis pasākums, kurā ir vainojama valsts. Tādējādi prasītāji norāda, ka lēmumā, kuru tie prasa atcelt, nav ievērota Pearle judikatūra (spriedums, 2004. gada 15. jūlijs, Pearle u.c., C-345/02, EU:C:2004:448).

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots jēdziens “priekšrocība LESD 107. panta izpratnē, jo ar Francijas valsts šajā lietā veiktajiem pasākumiem tiekot sniegta priekšrocība uzņēmumiem, kuri nodrošina tā sauktās “CACES®” (Certificat d’Aptitude à la Conduite En Sécurité [Drošas vadīšanas prasmes apliecība]) mācības, pretstatā uzņēmumiem, kuri nodrošina tā sauktās “PCE®” (Permis à la Conduite d’Engins [Tehnikas vadīšanas atļauja]) mācības.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots jēdziens “selektivitāte” LESD 107. panta izpratnē, jo veiktajiem pasākumiem esot selektīvs raksturs. Šis pamats ir iedalīts trijās daļās:

—

atcelt 2017. gada 6. novembra un 2017. gada 4. decembra lēmumus, paziņojot prasītājam, ka viņam nav tiesību uz noteiktiem pabalstiem (apgādnieka pabalstu, bērna pabalstu, izglītības pabalstu un pirmsskolas pabalstu);

—

attiecīgi, piespriest attiecīgo summu samaksu no pieprasītajiem datumiem, tām pieskaitot nokavējuma procentus (ECB likme + 2 punkti). Jāuzskata, ka korekcijas maksājumiem, kas nav saistīti ar mēnesi, kurā tie tiek maksāti, piemēro nodokli, kas būtu bijis jāmaksā, ja tie tiktu veikti parastos datumos saskaņā ar Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 (1);

—

vajadzības gadījumā atcelt 2018. gada 5. jūnija lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja 2018. gada 29. martā iesniegtā sūdzība;

—

vajadzības gadījumā atcelt 2018. gada 2. februāra lēmumus, ar kuriem tika noraidīts prasītāja 2017. gada 15. decembra administratīvās izskatīšanas pieprasījums;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ECB nosacījumi par īstermiņa nodarbinātību un tās īstermiņa nodarbinātības noteikumi ir nelikumīgi (pamats par prettiesiskumu).

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots kolektīvo tiesību pārkāpums, jo, pieņemot ECB īstermiņa nodarbinātības nosacījumus un noteikumus, nav notikusi pienācīga apspriešanās ar ECB personāla komiteju.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies Apelācijas padomē.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu;

—

noraidīt preču zīmi, par kuru iesniegts reģistrācijas pieteikums;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atzīt šo prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

—

atcelt 2018. gada 3. jūlija Eiropas Komisijas [konfidenciāli] (1), ar kuru ir saglabāts aizliegums prasītājam iekļūt Komisijas ēkās;

—

uzdot Komisijai segt izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka akta izdošana neietilpst akta izdevēja kompetencē.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Komisijas Lēmums (ES, Euratom) 2015/443 (2015. gada 13. marts) par drošību Komisijā (OV 2015, L 72, 41. lpp.) (turpmāk tekstā – “Lēmums 2015/443”) un ka apstrīdētajam aktam nav tiesiska pamata.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas prasītāja pamattiesības, konkrēti, ir pārkāpts LESD 67. pants, LES 6. pants, Lēmuma 2015/443 3. pants, kā arī Pamattiesību hartas 6., 7., 8., 15., 27., 31., 41., 42., 47., 48. un 49. pants. Šim pamatam ir trīs daļas:

4.

Ar pakārtoti izvirzīto ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 296. pants un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkts un principi par vienpusēja tiesību akta formālu un materiālu pamatojumu. Šim pamatam ir divas daļas:

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

pakārtoti, grozīt apstrīdēto lēmumu tādējādi, lai iebildums tiktu nodots Iebildumu nodaļai, lai tā to pārskatītu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt prasītājai tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un izdevumus Apelācijas padomē; pakārtoti, ja otra procesa Apelācijas padomē dalībniece iestājas lietā, tad piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, solidāri atlīdzināt prasītājai tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un izdevumus Apelācijas padomē.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt 2018. gada pasākumus, ciktāl tie attiecas uz K. Kaddour, un

—

piespriest Padomei atlīdzināt K. Kaddour tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka 2018. gada pasākumos ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka prasītājam ir tiesības gūt labumu no Padomes Lēmuma 2013/255/KĀDP, kas grozīts ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/1836 (3), 27. panta un 28. panta 2. punkta, kā arī Padomes Regulas (ES) Nr. 36/2012, kas grozīta ar Padomes Regulu (ES) 2015/1828 (4), 15. panta 1. punkta b) apakšpunkta.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar 2018. gada pasākumiem ir pārkāptas prasītāja pamattiesības, kas ir aizsargātas ar ES Pamattiesību hartu un/vai Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un kas attiecas uz prasītāja tiesībām uz viņa reputācijas aizsardzību un mierīgu īpašuma izmantošanu, kā arī samērīguma princips.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 4. panta, lasot to kopsakarā ar 6. panta 1. punktu, un 7. panta pārkāpums.