18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/2

P8_TA(2017)0245

Partneru līdzdalības palielināšana un pārredzamības uzlabošana Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par partneru līdzdalības palielināšanu un pārredzamības uzlabošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā (2016/2304(INI))

(2018/C 331/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 174., 175. un 177. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (1) (Kopīgo noteikumu regula),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. janvāra Deleģēto regulu (ES) Nr. 240/2014 par Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību saistībā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (2),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana (ziņojuma novērtēšana saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulas 16. panta 3. punktu)” (3),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju “ESI fondu darbības programmu novēlota īstenošana: ietekme uz kohēzijas politiku un turpmākā rīcība” (4),

—	ņemot vērā 2016. gada 10. maija rezolūciju par jauniem teritoriālās attīstības instrumentiem 2014.–2020. gada kohēzijas politikā — integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība (5),

—	ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem (6),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. novembra secinājumus par kohēzijas politikas un Eiropas strukturālo un investīciju fondu rezultātiem un jaunajiem elementiem (7),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Kohēzijas politikas redzamības nodrošināšana: informācijas un komunikācijas noteikumi 2014.–2020. gadam” (8),

—	ņemot vērā Komisijas uzdevumā veikto Eirobarometra 2015. gada septembra zibensaptauju Nr. 423 “Pilsoņu izpratne un priekšstati par ES reģionālo politiku” (9),

—	ņemot vērā L. Van den Brande 2014. gada oktobra ziņojumu “Daudzlīmeņu pārvaldība un partnerība”, kas tika sagatavots pēc reģionālās politikas un pilsētpolitikas komisāra Johannes Hahn pieprasījuma (10),

—	ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas sabiedrības informēšanas plānu 2016. gadam “Reģionu un pilsētu savienošana spēcīgākai Eiropai” (11),

—	ņemot vērā Komisijas uzdevumā veikto 2016. gada jūlija pētījumu “Partnerības principa un daudzlīmeņu pārvaldības īstenošana 2014.-2020. gada ESI fondiem” (12),

—	ņemot vērā Interreg Europe sekretariāta izklāstu “Projekta komunikācijas stratēģijas veidošana” (13),

—

ņemot vērā Polijas Ekonomiskās attīstības ministrijas uzdevumā izstrādāto ziņojumu “Kā ES-15 dalībvalstis gūst labumu no kohēzijas politikas V4 valstīs?” (14), kas tika sagatavots kā daļa no ex post novērtējuma un prognozēm par V4 valstīs īstenotās kohēzijas politikas rezultātā radītajām priekšrocībām ES-15 valstīm,

—	ņemot vērā Eiropas Nabadzības novēršanas tīkla (EAPN) 2014. gada rokasgrāmatu “Dot vārdu pilsoņiem: ieinteresēto personu iesaistīšanās veicināšana efektīvai lēmumu pieņemšanai. Pamatnostādnes lēmumu pieņēmējiem ES un valstu līmenī” (15),

—	ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departaments —Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2014. gada novembra pētījumu “Communicating Europe to its Citizens: State of Affairs and Prospects” (“Informācijas sniegšana par Eiropu tās pilsoņiem: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas”),

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departaments —Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada aprīļa informatīvo dokumentu (briefing) “Research for REGI Committee: Mid-term review of the MFF and Cohesion Policy” (“Pētījums REGI komitejai: DFS vidusposma pārskatīšana un kohēzijas politika”),

—	ņemot vērā 2016. gada 19. septembra Komisijas dienestu darba dokumentu par 2007.–2013. gada ERAF un Kohēzijas fonda ex post novērtējumu (SWD(2016)0318),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0201/2017),

A.	tā kā kohēzijas politika ir ievērojami palīdzējusi veicināt izaugsmi un nodarbinātību un samazināt nevienlīdzību starp ES reģioniem;

tā kā vairāki ziņojumi un neatkarīgi novērtējumi liecina, ka ES kohēzijas politikas finansējumam ir pozitīva ietekme gan uz ekonomiku, gan uz iedzīvotāju dzīvi, tomēr rezultāti ne vienmēr ir tikuši labi izklāstīti sabiedrībai, un informētības līmenis par šā finansējuma pozitīvo ietekmi joprojām ir diezgan zems; tā kā ES kohēzijas politikas pievienoto vērtību veido ne tikai tās apliecinātā pozitīvā ekonomiskā, sociālā un teritoriālā ietekme, bet arī dalībvalstu un reģionu apņēmība nostiprināt Eiropas integrāciju;

C.	tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai galalietotāji un pilsoniskā sabiedrība būtu informēti par vietējām ES finansētām programmām neatkarīgi no finansējuma līmeņa konkrētajā reģionā;

D.	tā kā partnerības princips un daudzlīmeņu pārvaldības modelis, kuru pamatā ir plašāka koordinācija starp publiskā sektora iestādēm, ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, var efektīvi veicināt labāku sabiedrības informēšanu par ES politikas mērķiem un rezultātiem;

E.	tā kā pastāvīgam dialogam un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai ir būtiska nozīme sabiedriskās politikas pārskatatbildības un leģitimitātes nodrošināšanā, radot kopīgas atbildības izjūtu un pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā;

F.	tā kā ESI fondu redzamības palielināšana var palīdzēt uzlabot priekšstatu par kohēzijas politikas efektivitāti un atgūt iedzīvotāju uzticēšanos un ieinteresētību Eiropas projektā;

tā kā būtiska nozīme ir konsekventai komunikācijas stratēģijai, ar to domājot ne tikai lejupēju komunikāciju par ESI fondu konkrētajiem rezultātiem, bet arī augšupēju komunikāciju, kas vērsta uz projektu iniciatoru informētības uzlabošanu par finansēšanas iespējām, lai tādējādi palielinātu sabiedrības iesaistīšanos īstenošanas procesā;

H.	tā kā būtu jāpaplašina un jāuzlabo informācijas sniegšanas un komunikācijas kanālu dažādošanas metodes,

Vispārīgi apsvērumi

uzsver, ka kohēzijas politika ir viens no galvenajiem publiskā sektora mehānismiem izaugsmes veicināšanai, un ar piecu ESI fondu starpniecību tā nodrošina ieguldījumus visos ES reģionos un palīdz samazināt nevienlīdzību, atbalstīt konkurētspēju un gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi un uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

ar bažām konstatē, ka vispārējā sabiedrības informētība un izpratne par ES reģionālās politikas efektivitāti gadu gaitā ir samazinājusies; norāda uz Eirobarometra 2015. gada septembra aptauju Nr. 423, kurā tikai nedaudz vairāk kā viena trešdaļa (34 %) Eiropas iedzīvotāju atbildēja, ka ir dzirdējuši par ES līdzfinansētiem projektiem, kas uzlabo dzīves kvalitāti viņu dzīvesvietas apvidū; norāda, ka lielākā daļa respondentu kā svarīgas jomas nosauca izglītību, veselības aprūpi, sociālo infrastruktūru un vides politiku; uzskata, ka priekšnoteikums pozitīvai komunikācijai ir ne tikai ESI fondu finansēto projektu daudzums, bet galvenokārt šo projektu kvalitāte un pievienotā vērtība, ko nodrošina projektu faktiskie rezultāti; tādēļ uzsver, ka, novērtējot, atlasot, īstenojot un pabeidzot projektus, ir jākoncentrējas uz iecerēto rezultātu panākšanu, lai nepieļautu neefektīvus izdevumus, kuru dēļ sabiedrībā varētu veidoties negatīvs priekšstats par kohēzijas politiku; vērš uzmanību uz to, ka, izraugoties komunikācijas pasākumus, īpaši jāapsver to saturs un tvērums, un vienlaikus atkārtoti uzsver, ka pats labākais reklāmas veids ir uzskatāmi parādīt īstenoto projektu nozīmīgumu un noderīgumu;

norāda, ka kohēzijas politikas ieguldījumu redzamības nodrošināšanai būtu jāpaliek Komisijas un dalībvalstu dalītā atbildībā un ka ir jātiecas formulēt efektīvas Eiropas komunikācijas stratēģijas, kas izstrādātas tā, lai nodrošinātu kohēzijas politikas ieguldījumu redzamību; šajā sakarībā norāda uz vadošo iestāžu un it sevišķi vietējo un reģionālo kompetento iestāžu lomu, īstenojot institucionālo komunikāciju, un kā atbalsta saņēmējām, jo tās piedāvā visefektīvāko saskarni saziņai ar iedzīvotājiem, sniedzot informāciju uz vietas un tuvinot Eiropu iedzīvotājiem; turklāt atgādina, ka minētās iestādes vislabāk pārzina vietējo un reģionālo situāciju un vajadzības un ka redzamības uzlabošanai ir nepieciešami lielāki centieni vairot informētību un pārredzamību iedzīvotājiem tuvā līmenī;

uzsver, ka politikas redzamības nodrošināšana izpaužas kā duāls process, ko veido komunikācija un mijiedarbība ar partneriem; turklāt uzsver, ka, ņemot vērā sarežģītos problēmjautājumus, kā arī tiecoties nodrošināt leģitimitāti un efektīvus ilgtermiņa risinājumus, publiskā sektora iestādēm saskaņā ar partnerības principu ir jāiesaista attiecīgās ieinteresētās personas visos parnerības nolīguma un darbības programmu apspriešanas un īstenošanas posmos; turklāt uzsver nepieciešamību nostiprināt publiskā sektora iestāžu un partneru institucionālās spējas un atkārtoti uzsver Eiropas Sociālā fonda (ESF) iespējamo lomu šajā kontekstā;

šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstīs ir vērojams nevienmērīgs progress virzībā uz administratīvo procedūru racionalizēšanu, kas ļautu plašāk mobilizēt un iesaistīt reģionālos un vietējos partnerus, tostarp ekonomiskos un sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību pārstāvošās organizācijas; atgādina par sociālā dialoga svarīgo nozīmi šajā kontekstā;

Risināmie problēmjautājumi

norāda, ka palielinās eiroskepticisms un pret Eiropu vērsta populistiska propaganda, kas sagroza informāciju par Savienības politiku, un aicina Komisiju un Padomi analizēt un risināt šo parādību pamatā esošos cēloņus; tāpēc uzsver, ka ir steidzami nepieciešams attīstīt efektīvākas komunikācijas stratēģijas, nodrošinot iedzīvotājiem draudzīgas valodas lietojumu un tiecoties pārvarēt plaisu starp ES un tās iedzīvotājiem, tostarp arī bezdarbniekiem un sociālas atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem, un šajā nolūkā izmantot dažādas vietēja, reģionāla un valsts līmeņa plašsaziņas platformas, ar kuru starpniecību ir iespējams raidīt iedzīvotājiem precīzu un saprotamu vēstījumu par Eiropas projekta pievienoto vērtību viņu dzīves kvalitātei un labklājībai;

aicina Komisiju un Padomi gan attiecībā uz pašreizējo satvaru, gan uz kohēzijas politikas reformu, kas tiks veikta pēc 2020. gada, analizēt, kā priekšstata veidošanos par ES politiku ietekmē pasākumi, kuri vērsti uz saiknes nostiprināšanu ar Eiropas pusgadu un strukturālo reformu īstenošanu ar ESI fondu finansēto programmu starpniecību;

atzīst, ka tiesiskais regulējums tikai ierobežotā mērā nodrošina pienācīgu kohēzijas politikas redzamību; uzsver, ka līdz ar to informācijas sniegšana par šīs politikas faktiskajiem sasniegumiem ne vienmēr ir bijusi prioritāte dažādajām ieinteresētajām personām; uzskata, ka būtu nepieciešams pastāvīgi aktualizēt ieteicamos komunikācijas pasākumus informēšanai par faktiskajiem sasniegumiem; šajā sakarībā norāda, ka nedz Savienības, nedz dalībvalstu līmenī ESI fondu tehniskās palīdzības ietvaros nav paredzēts atvēlēt finansējumu šādiem pasākumiem; tomēr uzsver, ka vadošās iestādes un atbalsta saņēmēji ir atbildīgi par to, lai tiktu regulāri uzraudzīta Kopīgo noteikumu regulas 115. pantā un XII pielikumā paredzēto noteikumu ievērošana attiecībā uz informācijas un komunikācijas pasākumiem;

atkārtoti uzsver, ka ir jārod pienācīgs līdzsvars starp nepieciešamību vienkāršot kohēzijas politikas īstenošanas noteikumus un saglabāt pareizu un pārredzamu finanšu pārvaldību un cīnīties pret krāpšanu, vienlaikus par to pienācīgi informējot sabiedrību; šajā sakarībā atgādina — lai sabiedrībā nezustu uzticēšanās vadošajām iestādēm un vietējai pārvaldei, ir nepieciešams skaidri nošķirt pārkāpumus no krāpšanas; turklāt uzstāj uz to, ka, neskarot nepieciešamās kontroles un revīzijas, ir jāvienkāršo un jāsamazina administratīvais slogs, kas gulst uz atbalsta saņēmējiem;

10.

uzsver, ka ir būtiski palielināt līdzatbildību par politiku vietējā un reģionālā līmenī, lai nodrošinātu rezultātu efektivitāti un sabiedrības informēšanu par tiem; atzinīgi vērtē to, ka partnerības princips rada pievienoto vērtību Eiropas sabiedriskās politikas īstenošanā, kā tas tika apstiprināts nesen veiktā Komisijas pētījumā; taču norāda, ka dažkārt joprojām ir diezgan grūti mobilizēt partnerus, kas skaidrojams ar to, ka partnerības princips ticis īstenots formāli un partneri nav varējuši patiešām iesaistīties pārvaldības procesā; atgādina, ka ir nepieciešams veltīt vairāk pūļu un resursu partneru iesaistīšanai un pieredzes apmaiņai ar partneriem paredzētu dialoga platfomu starpniecību, cita starpā tiecoties panākt, lai viņi tālāk izplatītu informāciju par ES finansējuma iespējām un gūtajiem panākumiem;

11.

turklāt atgādina arī par kohēzijas politikas ieguldījumu ilgtermiņa stratēģiskā rakstura būtību, proti, ka dažkārt rezultāti nav saskatāmi uzreiz, un šis apstāklis kaitē kohēzijas politikas instrumentu redzamībai, it sevišķi salīdzinājumā ar citiem Savienības instrumentiem, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); tāpēc mudina attiecīgā gadījumā turpināt komunikācijas pasākumus vēl četrus gadus pēc projekta slēgšanas; uzsver, ka dažu ieguldījumu rezultāti (it sevišķi ieguldījumi cilvēkkapitālā) ir mazāk redzami un tos ir grūtāk kvantificēt nekā “taustāmus” ieguldījumus, un prasa veikt detalizētāku un diferencētāku izvērtējumu par kohēzijas politikas ilgtermiņa ietekmi uz iedzīvotāju dzīvi; turklāt uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš ex post novērtējumam un komunikācijas pasākumiem attiecībā uz ESI fondu ieguldījumu Savienības stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, kas ir Eiropas ilgtermiņa attīstības stratēģija;

12.

norāda, ka plašsaziņas līdzekļiem ir nozīmīga loma iedzīvotāju informēšanā par dažādām ES politikas jomām un vispārējiem ES jautājumiem; tomēr pauž nožēlu, ka ES kohēzijas politikas ieguldījumu atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos ir diezgan ierobežots; uzsver nepieciešamību izstrādāt informatīvas kampaņas un komunikācijas stratēģijas, kas būtu vērstas uz tādiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri ir piemēroti pašreizējiem informācijas izaicinājumiem un sniedz informāciju pieejamā un pievilcīgā veidā; uzsver, ka ir nepieciešams izmantot sociālo plašsaziņas līdzekļu augošo ietekmi, digitālā progresa sniegtās priekšrocības un dažādo pieejamo komunikācijas kanālu apvienojumu, tiecoties tos labāk izmantot ESI fondu piedāvāto iespēju un nodrošināto sasniegumu polpularizēšanā;

Komunikācijas uzlabošana un sadarbība ar partneriem 2014.–2020. gada plānošanas perioda otrajā pusē

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt jau pastāvošo komunikācijas līdzekļu un instrumentu koordināciju un pieejamību ES līmenī, lai pievērstos tematiem, kuriem ir ietekme uz ES darba kārtību; šajā kontekstā uzsver, ka ir svarīgi sniegt pamatnostādnes, kurās būtu izklāstīti paņēmieni un metodes efektīvai sabiedrības informēšanai par to, kā kohēzijas politikas īstenošana nodrošina ES iedzīvotājiem ikdienas dzīvē jūtamus rezultātus; aicina vadošās iestādes un atbalsta saņēmējus aktīvi un sistemātiski informēt sabiedrību par politikas rezultātiem, devumu un ilgtermiņa ietekmi, vienlaikus ņemot vērā dažādos projektu attīstības posmus;

14.

norāda, ka, ņemot vērā tradicionālajos un modernajos saziņas līdzekļos izplatītās informācijas daudzumu un kvalitāti, vairs nav pietiekami tikai izvietot Komisijas logotipu uz projekta apraksta planšetēm; aicina Komisiju izstrādāt efektīvākus identifikācijas līdzekļus;

15.

atzinīgi vērtē konkrētus pašreizējos komunikācijas pasākumus, piemēram, kampaņu “Eiropa manā reģionā”, Komisijas tīmekļa lietojumprogrammu “EU Budget for Results”, sadarbību ar CIRCOM Regional (16), programmu “Eiropa pilsoņiem”, kā arī nesen izveidotā Eiropas Solidaritātes korpusa sniegtās iespējas; turklāt uzsver “Europe Direct” informācijas centru būtisko nozīmi decentralizētajā komunikācijā, tiem tiecoties palielināt informētību par kohēzijas politikas ietekmi uz vietas gan vietējā, gan reģionālā mērogā; turklāt uzsver, ka ir jāveltī koncentrēti centieni tam, lai kā potenciālos komunikācijas veicinātājus uzrunātu studentus un žurnālistus un lai komunikācijas kampaņās nodrošinātu ģeogrāfisko līdzsvaru;

16.

uzsver nepieciešamību pielāgot Kopīgo noteikumu regulā izklāstītos noteikumus attiecībā uz komunikāciju; aicina Komisiju apsvērt jautājumu par pievienoto vērtību, kādu nodrošinātu īpaša finansējuma atvēlēšana komunikācijas vajadzībām tehniskās palīdzības budžetā, kā arī — attiecīgā gadījumā — saistošu publicitātes un informācijas prasību skaita palielināšana attiecībā uz kohēzijas politikas projektiem; aicina Komisiju 2017. gadā sniegt skaidras norādes par to, kā tehnisko palīdzību pašreizējā finansēšanas periodā varētu izmantot komunikācijas vajadzībām, lai nodrošinātu juridisko noteiktību vietējām un reģionālajām iestādēm un citiem atbalsta saņēmējiem; turklāt atkārtoti uzsver to, ka parastie komunikācijas un reklāmas standarti, kas ir labi uztverami strukturālo un tehnoloģisko ieguldījumu gadījumā, nav tik efektīvi tad, kad runa ir par nemateriāliem ieguldījumiem cilvēkkapitālā;

17.

uzsver nepieciešamību piešķirt komunikācijai lielāku nozīmi ES kohēzijas politikas prioritāšu sarakstā, it sevišķi tā darba kontekstā, kuru veic vadošie darbinieki, kas nav tieši atbildīgi par komunikāciju, un integrēt komunikāciju parastajā ESI fondu procedūrā; prasa profesionālāku komunikāciju, it sevišķi vietējam līmenim adresētus pasākumus un izvairīšanos no ES žargona izmantošanas;

18.

atznīgi vērtē Komisijas veikto ex post novērtējumu par 2007.–2013. gada kohēzijas politikas programmām, kas piedāvā izcilu pamatu sabiedrības informēšanai par sasniegtajiem rezultātiem un panākto ietekmi; pieņem zināšanai V4 valstu iniciatīvu par kohēzijas politikas ārējiem efektiem ES-15 dalībvalstīs (17) un aicina Komisiju sagatavot plašāku objektīvu pētījumu ES-28 līmenī; turklāt mudina Komisiju dažādot savas komunikācijas stratēģijas attiecībā uz neto līdzekļu devējām un neto saņēmējām dalībvalstīm un izcelt īpašās priekšrocības, ko kohēzijas politika sniedz reālās ekonomikas stimulēšanā, uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanā, izaugsmes un darbvietu radīšanā visos ES reģionos un kopienu un ekonomikas infrastruktūras uzlabošanā, gan izmantojot tiešus ieguldījumus, gan tiešo un netiešo eksportu (netiešā ietekme);

19.

aicina Komisiju un vadošās iestādes apzināt veidus, kā atvieglot un standartizēt piekļuvi informācijai, lai veicinātu zināšanu un labas prakses apmaiņu attiecībā uz komunikācijas stratēģijām un tādējādi labāk izmantotu esošo pieredzi un palielinātu pārredzamību un finansēšanas iespēju pamanāmību;

20.

atzinīgi vērtē e-kohēzijas ieviešanu pašreizējā plānošanas periodā ar mērķi vienkāršot un racionalizēt ESI fondu īstenošanu; uzsver tās spēju efektīvi veicināt piekļuvi informācijai, uzraudzīt programmu attīstību un veidot noderīgas saiknes starp ieinteresētajām personām;

21.

uzskata, ka ir nepieciešams pastiprināt komunikāciju jaunajos plašsaziņas kanālos un ka šajā nolūkā būs vajadzīga stratēģija attiecībā uz digitālo un sociālo plašsaziņas līdzekļu platformām, kas būtu izstrādātas tā, lai informētu iedzīvotājus un dotu viņiem iespēju izteikt savas vajadzības, koncentrējoties uz galalietotāju sasniegšanu ar dažādu instrumentu, piemēram, interaktīvu tiešsaistes līdzekļu, starpniecību, izstrādājot pieejamāku mobilo saturu un lietojumprogrammas, kā arī nodrošinot, lai informācija būtu pielāgota dažādām vecuma grupām un vajadzības gadījumā pieejama dažādās valodās; aicina vadošās iestādes sniegt attiecīgajiem ģenerāldirektorātiem aktuālu informāciju par finanšu datiem, sasniegumiem un ieguldījumiem, lai ievietotu ESI fondu atklāto datu platformā viegli lasāmus datus un grafikus žurnālistu vajadzībām; aicina uzsākt reģionālas iniciatīvas labāko projektu godalgošanai, gūstot ierosmi no “RegioStars”;

22.

turklāt ierosina uzlabot pašreizējo komunikācijas pasākumu uzraudzību un novērtēšanu un izveidot reģionālas darba grupas komunikācijas jautājumos, kurās tiktu iesaistīti dažādu līmeņu dalībnieki;

23.

uzsver to, cik svarīgs ir Eiropas rīcības kodekss attiecībā uz partnerību, kā arī partnerības principa nozīmi, stiprinot kopīgās apņemšanās un līdzatbildīgumu par kohēzijas politiku; aicina nostiprināt saikni starp publiskā sektora iestādēm, potenciālajiem atbalsta saņēmējiem, privāto sektoru, pilsonisko sabiedrību un iedzīvotājiem, īstenojot atklātu dialogu, un īstenošanas gaitā pēc nepieciešamības pielāgot partnerības dalībnieku sastāvu, lai nodrošinātu pareizu līdzsvaru starp partneriem, kas pārstāv kopienas intereses visos procesa posmos;

24.

atzinīgi vērtē inovatīvo daudzlīmeņu un daudzu ieinteresēto personu sadarbības modeli, kas tika ierosināts ES pilsētprogrammā, un iesaka iespēju robežās atkārtot to, īstenojot kohēzijas politiku;

25.

uzsver, ka ir jāpastiprina pārrobežu un starpreģionālās sadarbības komunikācijas dimensija, tostarp arī pašreizējo makroreģionālo stratēģiju līmenī, kuras vajadzētu darīt redzamākas ES iedzīvotājiem, izplatot labu praksi un piemērus, kas liecinātu par ieguldījumu nodrošinātajiem panākumiem un sniegtajām iespējām;

Komunikācijas sekmēšana par kohēzijas politiku laikposmā pēc 2020. gada

26.

aicina Komisiju vairot ES kohēzijas politikas finansējuma pievilcīgumu, turpinot vienkāršošanu un ierobežojot pārmērīgu reglamentēšanu, un apsvērt iespēju samazināt regulējošo noteikumu un pamatnostādņu sarežģītību un attiecīgā gadījumā — daudzumu, ņemot vērā ieteikumus, ko paudusi augsta līmeņa neatkarīgo ekspertu grupa ESI fondu atbalsta saņēmējiem paredzētās vienkāršošanas uzraudzības jautājumos;

27.

ņemot vērā to, kā ES kohēzijas politika veicina pozitīvu identificēšanos ar Eiropas integrācijas projektu, aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest projektu pieteikumu veidlapās obligātu komunikācijai veltītu iedaļu palielinātas tehniskās palīdzības izmantošanas ietvaros, atvēlot īpašu budžetu komunikācijai programmas līmenī un vienlaikus raugoties, lai nepalielinātos ierobežojumu skaits, un nodrošinot nepieciešamo elastīgumu; turklāt aicina vadošās iestādes un vietējās un reģionālās iestādes kvalitatīvāk informēt sabiedrību par projektu galīgajiem rezultātiem;

28.

uzsver nepieciešamību pastiprināt Savienības dialogu ar iedzīvotājiem, pārdomāt komunikācijas kanālus un stratēģijas un, ņemot vērā sociālo tīklu un jauno digitālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas, pielāgot vēstījumus vietējam un reģionālajam kontekstam; uzsver arī pilsoniskās sabiedrības ieinteresēto personu potenciālo lomu komunikācijas īstenošanā; tomēr atkārtoti uzsver, ka izglītojošais saturs ir tikpat svarīgs kā plašsaziņas līdzekļu stratēģijas un popularizēšana dažādās platformās;

29.

uzsver, ka, raugoties no komunikācijas un redzamības aspekta, šī politika pēc 2020. gada ir jāturpina vienkāršot, tostarp attiecībā uz dalīto pārvaldību un revīzijas sistēmām, lai rastu pareizo līdzsvaru starp politiku, kas vērsta uz rezultātiem, atbilstošu pārbaužu un kontroļu daudzumu un vienkāršotām procedūrām;

30.

aicina nākamajā plānošanas periodā pēc 2020. gada vēl vairāk nostiprināt partnerības principu; pauž pārliecību, ka aktīva ieinteresēto personu, tostarp pilsonisko sabiedrību pārstāvošo organizāciju, iesaistīšana partnerības nolīguma un darbības programmu apspriešanā un īstenošanā varētu palīdzēt uzlabot līdzatbildīgumu par politikas īstenošanu un īstenošanas pārredzamību un varētu nozīmēt arī labāku politikas īstenošanu attiecībā uz ES budžetu; tādēļ aicina dalībvalstis apsvērt iespēju īstenot jau pastāvošos līdzdalīgas pārvaldības modeļus, apvienojot visus attiecīgos sabiedrības partnerus un iesaistot ieinteresētās personas līdzdalīgā budžeta izstrādes procesā, lai attiecīgā gadījumā noteiktu valsts, reģionālajam un vietējam līdzfinansējumam piešķirtos resursus, tā tiecoties palielināt savstarpējo uzticēšanos un iedzīvotāju iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā par publiskā sektora izdevumiem; turklāt ierosina sadarbībā ar atbalsta saņēmējiem un dažādām ieinteresētajām personām kopīgi veikt rezultātu novērtēšanu, lai apkopotu attiecīgos datus, kas varētu palīdzēt stimulēt aktīvu līdzdalību un turpmāko darbību redzamību;

31.

turklāt prasa palielināt pilsētu un lauku apvidu sadarbību, lai attīstītu teritoriālās partnerības starp pilsētām un lauku apvidiem, pilnībā izmantojot ES fondu sinerģijas potenciālu un pamatojoties uz pilsētu lietpratību un lielāko spēju pārvaldīt finansējumu;

32.

turklāt mudina Komisiju un dalībvalstis savos attiecīgajos komunikācijas rīcības plānos koncentrēties uz sadarbības stiprināšanu starp dažādajiem ģenerāldirektorātiem, ministrijām un informācijas sniedzējiem dažādos līmeņos un mērķauditoriju pārskata izveidi, lai izstrādātu un raidītu konkrētām mērķgrupām pielāgotus vēstījumus, kas ļautu tiešāk sazināties ar iedzīvotājiem vietējā līmenī un viņus labāk informēt;

33.

šajā sakarībā uzsver kultūras maiņas nozīmi tādā izpratnē, ka par komunikāciju ir jābūt atbildīgām visām iesaistītajām pusēm un atbalsta saņēmējiem pašiem jākļūst par galvenajiem vēstījuma paudējiem;

34.

turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt jau pastāvošo komunikācijas un informācijas tīklu lomu un pozīciju un izmantot ES e-komunikācijai par kohēzijas politikas īstenošanu paredzēto interaktīvo platformu, lai apkopotu visus attiecīgos datus par ESI fondu projektiem un dotu iespēju galalietotājiem sniegt atsauksmes par īstenošanas procesu un sasniegtajiem rezultātiem, neaprobežojoties tikai ar trūcīgu projekta aprakstu un informāciju par veiktajiem izdevumiem; uzskata, ka šāda platforma atvieglotu arī kohēzijas politikas komunikācijas efektivitātes novērtēšanu;

o o

35.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu nacionālajiem un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.

(2) OV L 74, 14.3.2014., 1. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0055.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0211.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419.

(7) http://www.consilium.europa.eu/press-releases-pdf/2016/11/47244650399_en.pdf

(8) http://ec.europa.eu/regional_policy/en/information/publications/brochures/2014/ensuring-the-visibility-of-cohesion-policy-information-and-communication-rules-2014-2020

(9) http://ec.europa.eu/COMMFrontOffice/publicopinion/index.cfm/ResultDoc/download/DocumentKy/67400

(10) http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/informing/dialog/2014/5_vandenbrande_report.pdf

(11) http://cor.europa.eu/en/about/Documents/CoR-communication-plan-2016.pdf

(12) http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/policy/how/studies_integration/impl_partner_report_en.pdf

(13) http://www.interregeurope.eu/fileadmin/user_upload/events/Rotterdam/pdf/Designing_communication_strategy.pdf

(14) https://www.strukturalni-fondy.cz/getmedia/fdc8a04e-590d-47ac-9213-760d4ac76f75/V4_EU15_manazerske-shrnuti.pdf?ext=.pdf

(15) http://www.eapn.eu/images/stories/docs/EAPN-position-papers-and-reports/2014-eapn-handbook-Give-a-voice-to-citizens-Guidelines-for-Stakeholder-Engagement.pdf

(16) Eiropas Reģionālās sabiedriskās televīzijas pakalpojumu profesionālā asociācija.

(17) Ziņojums “Kā ES-15 dalībvalstis gūst labumu no kohēzijas politikas V4 valstīs”, kas Polijas Ekonomiskās attīstības ministrijas uzdevumā izstrādāts saistībā ar ex post novērtējumu un prognozēm par V4 valstīs īstenotās kohēzijas politikas rezultātā radītajām priekšrocībām ES-15 valstīm.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/10

P8_TA(2017)0246

Septītās pētniecības pamatprogrammas izmaksu lietderība

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par Septītās pētniecības pamatprogrammas izmaksu lietderību (2015/2318(INI))

(2018/C 331/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) XIX sadaļu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads) (1),

—	ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (3) (Finanšu regula),

—	ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2014. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm (4),

—	ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 2/2013 “Vai Komisija ir nodrošinājusi Septītās pētniecības pamatprogrammas efektīvu īstenošanu?”,

—	ņemot vērā Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas Zinātnes un tehnoloģiju komitejas ziņojumu “Leaving the EU: implications and opportunities for science and research” (“Atstāt ES: sekas un iespējas zinātnē un pētniecībā”) (2016. gada 16. novembris) (5),

—	ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa — Komisija (6),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0194/2017),

A.	tā kā daudzgadu finanšu shēma (DFS) 2007.–2013. gadam ir noslēgusies, taču Septītās pētniecības un inovācijas pamatprogrammas (Septītā pamatprogramma) īstenošana turpinās;

B.	tā kā uz pētniecības un inovācijas projektiem DFS 2014.–2020. gadam darbības laikā attiecas regula par pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”;

C.	tā kā, cik zināms, par Septīto pamatprogrammu nav izstrādāta visaptveroša izmaksu lietderības analīze;

D.	tā kā Septītās pamatprogrammas visaptverošu izvērtēšanu ideālā gadījumā būtu vajadzējis veikt pirms pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” stāšanās spēkā;

E.	tā kā programmas kļūdu īpatsvars un ex post izvērtējums nesniedz visaptverošu informāciju par izmaksu lietderību,

Septītā pamatprogramma

uzsver, ka Septītās pamatprogrammas kopējais apstiprinātais budžets bija EUR 55 miljardi, kas saskaņā ar aplēsēm bija 3 % no visiem izdevumiem pētniecības un tehnoloģiju attīstības (RTD) jomā Eiropā, jeb 25 % no finansējuma konkurētspējas uzlabošanai; Septītās pamatprogrammas septiņu gadu darbības laikā tika iesniegti vairāk nekā 139 000 pētniecības priekšlikumu, no kuriem tika atlasīti un finansēti 25 000 visaugstākās kvalitātes projektu; no 29 000 organizāciju, kas piedalījās Septītajā pamatprogrammā, galvenie finansējuma saņēmēji cita starpā bija universitātes (44 % no Septītās pamatprogrammas finansējuma), pētniecības un tehnoloģiju organizācijas (27 %), lieli privāti uzņēmumi (11 %) un MVU (13 %), savukārt publiskais sektors (3 %) un pilsoniskās sabiedrības organizācijas (2 %) veidoja mazāk nozīmīgu daļu;

apzinās, ka Septīto pamatprogrammu izmanto atbalsta saņēmēji no visām ES dalībvalstīm, asociētajām valstīm un kandidātvalstīm, piemēram, Šveices, Izraēlas, Norvēģijas, Islandes, Lihtenšteinas, Turcijas, Horvātijas, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas, Serbijas, Albānijas, Melnkalnes, Bosnijas un Hercegovinas, Fēru salām un Moldovas, kā arī starptautiskās sadarbības partnervalstīm;

norāda uz augsta līmeņa ekspertu grupas (7) veikto Septītās pamatprogrammas ex post izvērtējumu, kurā atzīts, ka Septītā pamatprogramma bijusi sekmīga; šī augsta līmeņa grupa jo īpaši uzsvēra, ka Septītā pamatprogramma:

—	veicināja zinātnisko izcilību individuālā un institucionālā līmenī,

—	sekmēja novatorisku pētniecību, īstenojot jauno Septītās pamatprogrammas programmu “Idejas” (Eiropas Pētniecības padome),

—	stratēģiski iesaistīja rūpniecību un MVU,

—	nostiprināja jaunu sadarbības veidu un atvērtās inovācijas satvaru,

—	stiprināja Eiropas pētniecības telpu, katalizējoši iedarbojoties uz sadarbības kultūru un veidojot tematisku problēmu risināšanai piemērotus visaptverošus tīklus,

—	risināja noteiktas sabiedrību skarošas problēmas, īstenojot Septītās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju un inovācijas programmu “Sadarbība”,

—	veicināja valstu pētniecības un inovācijas sistēmu un politikas saskaņošanu,

—	stimulēja pētnieku mobilitāti Eiropā — Septītās pamatprogrammas programma “Cilvēki” ir radījusi nepieciešamos apstākļus atvērtam pētnieku darba tirgum,

—	veicināja investīcijas Eiropas pētniecības infrastruktūrā,

—	sasniedza pētniecības kritisko masu Eiropā un pasaulē;

norāda, ka saistībā ar Septītās pamatprogrammas izvērtēšanu rīkotajā sabiedriskajā apspriešanā ar ieinteresētajām personām, kura notika laikā no 2015. gada februāra līdz 2015. gada maijam, tika norādīts uz šādiem trūkumiem:

—	liels administratīvais slogs un apgrūtinoši juridiskie un finanšu noteikumi,

—	pārlieku liels pieprasījums,

—	nepietiekama uzmanība pievērsta ietekmei uz sabiedrību,

—	pārāk šaurs tematu un uzaicinājumu tvērums,

—	nepietiekama koncentrēšanās uz rūpniecības nozaru līdzdalību,

—	augstas robežvērtības jauniem dalībniekiem; kopumā zems veiksmīgo priekšlikumu un veiksmīgo pretendentu īpatsvars — attiecīgi 19 % un 22 %,

—	vāja saziņa;

pauž bažas, ka saskaņā ar komisāra pausto viedokli Septītā pamatprogramma nebūs pilnībā īstenota un novērtēta līdz pat 2020. gadam, tādēļ nākotnē varētu aizkavēties turpmākās programmas; mudina Komisiju pēc iespējas drīz un ne vēlāk, pirms tā nāk klajā ar pētniecības programmu, kas sekos programmai “Apvārsnis 2020”, publicēt novērtējuma ziņojumu;

Revīzijas palātas konstatējumi

ar bažām uzsver, ka Revīzijas palāta uzskata —pētniecības un citu iekšpolitikas jomu uzraudzības un kontroles sistēmas ir “daļēji efektīvas”;

aicina Komisiju sīki informēt Parlamenta kompetento komiteju par 10 darījumiem, kuri veido 77 % no kopējām kļūdām 2015. gadā, un par veiktajiem koriģējošajiem pasākumiem;

ar bažām norāda, ka pēdējo finanšu gadu budžeta izpildes apstiprināšanā pētniecības, attīstības un inovācijas (RDI) jomā kļūdu īpatsvars vienmēr pārsniedzis 5 %;

norāda, ka 2015. gadā 72 darījumos (48 %) no 150 Revīzijas palātas revidētajiem darījumiem tika konstatētas kļūdas; pamatojoties uz skaitļos izteiktajām 38 kļūdām, Revīzijas palātas aplēstais kļūdu līmenis ir 4,4 %; turklāt 16 skaitļos izsakāmu kļūdu gadījumos Komisijai, valsts iestādēm vai neatkarīgajiem revidentiem bija pietiekami daudz informācijas, lai novērstu vai atklātu un izlabotu kļūdas pirms izdevumu apstiprināšanas; ja visa šī informācija būtu izmantota kļūdu labošanai, tad aplēstais kļūdu līmenis šajā nodaļā būtu par 0,6 % zemāks;

10.

pauž nožēlu par to, ka no 38 darījumiem, kuros pieļautās kļūdas bija izsakāmas skaitļos, 10 darījumos Revīzijas palāta konstatēja kļūdas, kas pārbaudītajos elementos pārsniedza 20 %; šie 10 gadījumi (deviņi no Septītās pētniecības pamatprogrammas un viens no 2007.–2013. gada Konkurētspējas un inovācijas programmas) 2015. gadā veidoja 77 % no kopējā aplēstā kļūdu līmeņa apakškategorijā “Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”;

11.

pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa (33 no 38) no Revīzijas palātas konstatētajām skaitļos izteiktajām kļūdām bija saistītas ar atbalsta saņēmēju deklarētu neattiecināmu personāla un netiešo izmaksu atlīdzināšanu un ka gandrīz visas Revīzijas palātas konstatētās kļūdas izmaksu deklarācijās bija radušās tāpēc, ka atbalsta saņēmēji bija nepareizi interpretējuši sarežģītos attiecināmības noteikumus vai nepareizi aprēķinājuši attiecināmās izmaksas, un no tā var nepārprotami secināt, ka šie noteikumi ir jāvienkāršo;

12.

konstatē, ka Komisijas aplēstais atlikušo kļūdu īpatsvars (programmas darbības beigās un pēc korekciju veikšanas) ir 3 % 2014. gadā (2,88 % 2015. gadā);

13.

atgādina par savu nostāju saistībā ar apstiprinājuma sniegšanu Komisijai par 2012. un 2014. finanšu gada budžeta izpildi: “pauž pārliecību, ka Komisijai ir jāturpina censties panākt pieņemamu līdzsvaru starp programmu pievilcību dalībniekiem un likumīgo prasību nodrošināt atbildību un finanšu kontroli; šajā sakarībā atgādina par ģenerāldirektora norādi 2012. gadā attiecībā uz to, ka nav praktiska tāda pieeja, atbilstoši kurai par katru cenu jāpanāk atlikušo kļūdu īpatsvars 2 % apmērā”;

14.

pauž nožēlu par to, ka galvenie kļūdu cēloņi bija nepareizi aprēķinātas personāla izmaksas un neattiecināmas tiešās un netiešās izmaksas;

15.

ar bažām norāda uz Revīzijas palātas Īpašā ziņojuma Nr. 2/2013 konstatējumiem, kuros tā secina, ka Komisijas procesi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu, ka finansējums tiek ieguldīts augstas kvalitātes pētniecībā, taču mazāk uzmanības pievērsts efektivitātei;

—

ar esošajiem informācijas tehnoloģiju (IT) rīkiem nav bijis iespējams efektīvi īstenot projektus, astoņos Komisijas dienestos vairāk nekā 2 500 darbinieku ir nodarbināti, lai īstenotu Septīto pamatprogrammu, un no tiem 1 500 (60 %) darbinieku ir tieši norīkoti pārvaldīt īpašās programmas “Sadarbība” īstenošanu,

—	dotācijas piešķiršanas termiņš būtu vēl vairāk jāsaīsina un

—	Septītās pamatprogrammas finanšu kontroles modelī nav pietiekami ņemts vērā kļūdu risks;

16.

pieņem zināšanai Komisijas atbildi uz Revīzijas palātas secinājumiem, kurā norādīts, ka 4 324 dotācijas tomēr ir parakstītas un atbalstu saņēmuši gandrīz 20 000 dalībnieku, ka dotācijas piešķiršanas termiņš jau ir saīsināts un ka kontroles struktūra ir izstrādāta tādā veidā, lai lielākā nozīme būtu ex post pārbaudei;

Septītās pamatprogrammas izmaksu lietderība

17.

uzsver, ka izmaksu lietderība būtu jānosaka, ņemot vērā saimnieciskumu, lietderību un efektivitāti (pareiza finanšu pārvaldība) (8) politikas mērķu sasniegšanā;

18.

norāda, ka pētniecības pamatprogrammu īstenošana ir dažādu ģenerāldirektorātu, izpildaģentūru, kopuzņēmumu, t. s. 185. panta struktūru, Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) dalītā pārziņā;

19.

norāda, ka Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāts (DG RTD) 2015. gadā atļāva maksājumus EUR 3,8 miljardu apmērā, no kuriem 67,4 % tika veikti tiešā ģenerāldirektorāta atbildībā, 12,6 % veica kopuzņēmumi, 10,7 % — EIB un Eiropas Investīciju fonds (EIF) un 2,4 % — izpildaģentūras;

20.

norāda, ka saskaņā ar DG RTD 2015. gada darbības pārskatu Eiropas Savienība Septītajā pamatprogrammā ieguldīja EUR 44,56 miljardus, no kuriem 58 % nonāca Vācijā (16 %), Apvienotajā Karalistē (16 %), Francijā (11 %), Itālijā (8 %) un Spānijā (7 %);

21.

konstatē, ka DG RTD ir izveidojis kontroles sistēmu, kas paredzēta objektīvo risku mazināšanai dotāciju tiešās un netiešās pārvaldības dažādajos posmos; turklāt DG RTD ir ieviesis EIB un EIF īstenoto finanšu instrumentu uzraudzības stratēģiju;

22.

attiecībā uz Septīto pamatprogrammu 2007.–2013. gadam norāda, ka DG RTD līdz 2015. gada beigām bija pabeidzis īstenot un noslēdzis 3 035 no 4 950 dotāciju nolīgumiem un 1 915 projektus ar vēl veicamo maksājumu summu EUR 1,6 miljardi; 2015. gadā DG RTD veica 826 galīgos maksājumus; mudina ģenerāldirektorātu nākamajos finanšu gados šos datus attīstīt;

23.

jo īpaši norāda uz to, ka attiecībā uz tādiem rādītājiem kā dotācijas piešķiršanas termiņš, informēšanas termiņš un maksājuma veikšanas termiņš bija vērojama pozitīva tendence un tie tika atzīti par apmierinošiem (93–100 % atbilstība);

24.

norāda, ka DG RTD Septītās pamatprogrammas plānošanas periodā veica 1 550 revīzijas, aptverot 1 404 līdzekļu saņēmējus un 58,7 % budžeta;

25.

atzīmē, ka DG RTD uzskata, ka ar izpildaģentūru saistīto darbību uzraudzībai un koordinēšanai nodarbināto darbinieku skaits atbilda 9,4 pilnslodzes ekvivalentiem; tas atbilda EUR 1,26 miljoniem jeb 1,35 % no kopējām administratīvajām izmaksām; turklāt 2015. gadā Pētniecības izpildaģentūra (REA) un Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūra (ERCEA) izpildīja darbības budžetu EUR 1,94 miljardu apmērā un Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūra (EASME) un Inovācijas un tīklu izpildaģentūra (INEA) izpildīja maksājumu apropriācijas EUR 480,5 miljonu apmērā;

26.

konstatē, ka DG RTD radītās izmaksas saistībā ar kopuzņēmumu darbību uzraudzību bija EUR 1,67 miljoni jeb 0,35 % no kopuzņēmumiem izmaksātajiem EUR 479,9 miljoniem; turklāt konstatē, ka DG RTD radītās izmaksas saistībā ar 185. panta struktūru darbību uzraudzību bija EUR 0,7 miljoni jeb 0,78 % no maksājumiem minētajām struktūrām;

27.

uzsver, ka kopuzņēmumi un 185. panta struktūras paši ir atbildīgi par savām revīzijām, kuru rezultāti ir jāpaziņo DG RTD;

28.

ar bažām norāda, ka DG RTD aplēstais vispārējais atklāto kļūdu īpatsvars ir 4,35 %; tajā pašā laikā ģenerāldirektorāts uzskata, ka atlikušo kļūdu īpatsvars (programmas termiņa beigās un pēc korekciju veikšanas) ir 2,88 %;

29.

norāda, ka 2016. gada beigās atgūstamā summa bija EUR 68 miljoni, no kuriem EUR 49,7 miljoni tika reāli iekasēti;

30.

tomēr konstatē, ka Septītās pamatprogrammas noteikumi pietiekami neatbilda vispārējai uzņēmējdarbības praksei, ka kontroles sistēmā bija labāk jālīdzsvaro risks un kontrole, ka saņēmējiem bija nepieciešami labāki norādījumi, lai pārvarētu sistēmas sarežģītību, un atlīdzināšanas metodēm vajadzēja būt efektīvākām;

31.

pauž bažas, ka DG RTD gada darbības pārskats liecināja, ka 2015. gada beigās 1 915 Septītās pamatprogrammas projekti ar kopējo vērtību EUR 1,63 miljardi joprojām nebija pabeigti, tādēļ varētu kavēties pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošana;

32.

norāda, ka Eiropas Savienības interesēs ir izveidot sinerģiju starp pētniecības un inovācijas sektoru, no vienas puses, un struktūrfondiem, no otras puses;

33.

norāda, ka Komisijai vajadzētu nodrošināt, ka Septītā pamatprogramma un valstu finansējums pētniecībai saskan ar ES noteikumiem par valsts palīdzību, lai nepieļautu nekonsekvenci un divkāršu finansēšanu; uzsver, ka būtu jāņem vērā valstu īpatnības;

34.

uzsver finanšu instrumentu nozīmīgumu pētniecības un inovācijas jomā; saistībā ar pētniecības konkurētspēju uzsver, ka finanšu instrumentu izmantošana projektiem augstākā tehnoloģiskās gatavības līmenī (TRL) var nodrošināt, ka publiskās investīcijas sniedz būtiskus ienākumus; šajā saistībā norāda, ka “riska dalīšanas finanšu mehānisms 2007.–2013. gadam piedāvā aizdevumus un hibrīdfinansējumu vai mezonīnfinansējumu, lai uzlabotu riska kapitāla pieejamību pētniecības un inovācijas projektu īstenošanai. Norāda, ka Savienības riska dalīšanas finanšu mehānisma ieguldījums laikposmā no 2007. līdz 2015. gadam 961 miljona euro apmērā nodrošināja atbalstu pasākumiem, kuru vērtība pārsniedza 10,22 miljardus euro paredzētā 11,31 miljarda euro vietā (..)”; norāda, ka riska dalīšanas instruments maziem un vidējiem uzņēmumiem nodrošināja finansējumu vairāk nekā EUR 2,3 miljardu apmērā, no kuriem Savienības ieguldījums bija EUR 270 miljoni (9); uzskata, ka šie skaitļi konkrēti parāda uzņēmumu un citu finansējuma saņēmēju interesi par riska finansējumu;

35.

konstatē, ka ir nepieciešams labāk orientēt Septītās pamatprogrammas finanšu instrumentus, lai nodrošinātu, ka tiek atbalstīti jauni dalībnieki, kuriem ir ierobežota piekļuve finansējumam pētniecības un inovācijas jomā;

36.

norāda, ka nav iekļauti konkrēti pasākumi, ko ieteica ārējais revidents un/vai Komisijas Iekšējās revīzijas dienests, proti, divi pasākumi saistībā ar kontroles sistēmām ārējo struktūru pārraudzībai un trīs Dalībnieku garantiju fonda pasākumi;

37.

ierosina, ka būtu jāuzlabo rezultātu paziņošana dalībvalstīs un informācijas kampaņas par šo programmu;

Nākotnes izredzes saistībā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”

38.

uzsver to, ka līdz 2015. gada beigām bija publicēti 198 uzaicinājumi iesniegt piedāvājumus (ar termiņu līdz attiecīgajam datumam) saistībā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”; kā atbilde uz šiem uzaicinājumiem tika saņemti kopā 78 268 priekšlikumi, no kuriem 10 658 priekšlikumi tika iekļauti galvenajā vai rezerves sarakstā; tas atbilst sekmīgo pieteikumu īpatsvaram ap 14 %, ņemot vērā vienīgi attiecināmos priekšlikumus; tajā pašā laikposmā ar finansējuma saņēmējiem tika parakstīti 8 832 dotāciju nolīgumi, no kuriem 528 parakstīja DG RTD;

39.

atzīst, ka Septītajā pamatprogrammā salīdzinājumā ar Sesto pamatprogrammu tika panākts izmaksu ietaupījums EUR 551 miljona apmērā un ka Komisija centās vēl vairāk vienkāršot pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanu salīdzinājumā ar Septīto pamatprogrammu; uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu vienkāršotas visas politikas jomas, tostarp struktūrfondi, lai saglabātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES finanšu palīdzības saņēmējiem;

40.

ar gandarījumu norāda, ka DG RTD cenšas vēl vairāk samazināt pieskaitāmās izmaksas, līgumu pārvaldību nododot izpildaģentūrām un citām struktūrām; šajā sakarībā uzsver, ka, īstenojot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, 55 % no tās budžeta pārvaldīs izpildaģentūras;

41.

uzsver, ka lielais skaits politisko dalībnieku, tostarp Komisijas ģenerāldirektorāti, izpildaģentūras, kopuzņēmumi un 185. panta struktūras, prasa ievērojamu koordināciju un ir ārkārtīgi svarīgi, lai tā būtu efektīva;

42.

norāda uz viedokļu atšķirībām starp EIT un Komisiju, no vienas puses, un Revīzijas palātu, no otras puses, attiecībā uz maksājumu likumību; uzskata, ka šā strīda atrisinājums nedrīkst kaitēt finansējuma saņēmējiem, kas rīkojušies godprātīgi;

43.

atzinīgi vērtē to, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”:

—	programmas struktūra ir mazāk sarežģīta un nodrošina dažādu daļu savietojamību,

—	tiek piemērots vienots noteikumu kopums,

—	ir viena finansējuma likme uz projektu,

—	netiešās izmaksas sedz pēc vienotas likmes (25 %),

—	tiek pārbaudīta tikai projekta koordinatoru finansiālā dzīvotspēja,

—	ir ieviesta izmērāmāka pieeja, kas balstīta uz sniegumu,

—	pētniecības un inovācijas jomā tiek piemērota vienotas revīzijas stratēģija,

—	ir izveidots vienots dalībnieku portāls dotāciju un ekspertu pārvaldībai,

—	dotācijas, ar ekspertiem noslēgtie līgumi un arhivēšana tiek pārvaldīti elektroniski;

44.

atzinīgi vērtē vienota atbalsta centra izveidi, kas palīdzēs septiņiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, četrām izpildaģentūrām un sešiem kopuzņēmumiem koordinēt programmu un sasniegt tās mērķus efektīvā un saskaņotā veidā; norda, ka sākot ar 2014. gada 1. janvāri vienotais atbalsta centrs visiem pētniecības ģenerāldirektorātiem, izpildaģentūrām un kopuzņēmumiem, kas īsteno pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, nodrošina kopējus pakalpojumus juridiskā atbalsta, ex post revīzijas, IT sistēmu un darbības, uzņēmējdarbības procesu, ar programmu saistītās informācijas un datu jomā;

45.

ierosina pastiprināt valstu kontaktpunktu lomu, lai uz vietas sniegtu kvalitatīvu tehnisko atbalstu; sasniegto rezultātu ikgadēja novērtēšana, apmācība un to valstu kontaktpunktu atalgošana, kuri darbojas efektīvi, palielinās pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” sekmju rādītāju;

46.

atzinīgi vērtē to, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzētā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansējuma daļa ir pieaugusi no 19,4 % 2014. gadā līdz 23,4 % 2015. gadā, un iesaka proaktīvi veicināt šo tendenci;

47.

uzskata par nepieņemamu to, ka DG RTD nav ievērojis Parlamenta prasību, proti, lai Komisijas ģenerāldirektorāti savos gada darbības pārskatos publicētu visus konkrētām valstīm adresētos ieteikumus;

48.

aicina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka vienā projektā strādājoši pētnieki, kuri veic vienādu darbu, saņem vienādu atalgojumu, un sagatavot sarakstu ar visiem no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansētajiem uzņēmumiem (uzskaitot tos pēc valstiskās piederības), kuri ir iekļauti biržas sarakstā un/vai kuru gada pārskatos ir uzrādīta peļņa;

49.

atzīst, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” ieviestie jaunie elementi arī atbilst Revīzijas palātas komentāriem;

50.

atgādina, ka notiek Devītās pētniecības pamatprogrammas sagatavošana; uzsver, ka jānodrošina, lai šīs programmas sagatavošanā tiktu izmantota pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanas paraugprakse; ierosina piešķirt vairāk līdzekļu inovācijai, kas ir ekonomiski izdevīga uzņēmējdarbības sektoram, un nodrošināt lielāku elastību starp dažādu apakšprogrammu budžetiem, lai nepieļautu, ka programmām, kuras novērtētas ar “izcili”, pietrūkst finansējuma;

Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ietekme uz Septīto pamatprogrammu

51.

cienot pieņemto lēmumu, norāda uz Apvienotās Karalistes pilsoņu 2016. gada 23. jūnija balsojumu, kurā viņi pauda politisko gribu izstāties no Eiropas Savienības;

52.

atzinīgi vērtē Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas darbu, izvērtējot šā balsojuma sekas zinātnes un pētniecības jomā (10) un cenšoties pēc iespējas samazināt negatīvo ietekmi uz Eiropas konkurētspēju;

53.

norāda, ka organizācijas, kas darbojas Apvienotajā Karalistē, 2014. gadā saistībā ar uzaicinājumiem pieteikties dotāciju finansējumam saņēma EUR 1,27 miljardus jeb 15 % no kopējās summas un 2015. gada uzaicinājumu konkursos — EUR 1,18 miljardus jeb 15,9 % no kopējās summas un tā togad bija lielākā vienas dalībvalsts saņemtā ES finansējuma daļa (11);

Secinājumi

54.

secina, ka Komisija Septīto pamatprogrammu izmaksu ziņā kopumā pārvaldīja lietderīgi; norāda, ka ir arī uzlabota programmas efektivitāte, neraugoties uz kavējumiem un atkārtoti konstatēto kļūdu īpatsvaru tās īstenošanā;

55.

atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palātas bažas tika ņemtas vērā;

56.

aicina Komisiju nodrošināt, lai pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” ieviestie modernizācijas pasākumi, piemēram, vienotās likmes netiešajām izmaksām, vienotas revīzijas stratēģija, vienots dalībnieku portāls utt., tiktu līdzīgā veidā piemēroti citās politikas jomās, piemēram, struktūrfondu jomā; uzsver, ka pret visiem dotāciju saņēmējiem jāizturas taisnīgi un vienlīdzīgi;

57.

aicina dalībvalstis pielikt vēl lielākas pūles, lai sasniegtu mērķi investēt pētniecībā 3 % no IKP; uzskata, ka tādējādi tiktu sekmēta izcilība un inovācija; tādēļ aicina Komisiju izskatīt iespēju nākt klajā ar priekšlikumu par Zinātnes pakta izveidi vietējā, reģionālā un valstu līmenī, pamatojoties uz Pilsētu mēru pakta jau iedibināto dinamiku;

58.

pauž bažas par to, ka savos novērtējuma ziņojumos abas aģentūras — REA un ERCEA — norādīja, ka būtu vairāk jāuzlabo atgriezeniskā saite un saziņa starp Komisiju un izpildaģentūrām;

o o

59.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Revīzijas palātai un Komisijai.

(1) OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp.

(3) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.

(4) OV C 373, 10.11.2015., 1. lpp.

(5) http://www.parliament.uk/business/committees/committees-a-z/commons-select/science-and-technology-committee/inquiries/parliament-2015/leaving-the-eu-inquiry-16-17/publications/

(6) OV L 246, 14.9.2016., 25. lpp.

(7) “Commitment and Coherence, ex-post evaluation of the 7th EU Framework Programme, November 2015” (“Iesaistīšanās un saskaņotība. Septītās ES pamatprogrammas ex post izvērtējums”, 2015. gada novembris) https://ec.europa.eu/research/evaluations/pdf/fp7_final_evaluation_expert_group_report.pdf.

(8)

(9) COM(2016)0675, 18. un 19. lpp.

(10) Sk. Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas Zinātnes un tehnoloģiju komitejas 2016. gada 16. novembra ziņojumu.

(11) 2015. gada uzraudzības ziņojums par pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, 21. lpp. un turpmāk.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/17

P8_TA(2017)0247

Bezvalstniecība Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā (2016/2220(INI))

(2018/C 331/03)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā ANO cilvēktiesību instrumentus, tostarp attiecībā uz tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju par bērna tiesībām, Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu, 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā citus ANO instrumentus par bezvalstniecību un tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) Izpildu komitejas Secinājumu Nr. 106 par bezvalstniecības identifikāciju, novēršanu un samazināšanu un bezvalstnieku aizsardzību (1), ko apstiprināja ar ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada rezolūciju A/RES/61/137,

—	ņemot vērā UNHCR kampaņu ar mērķi līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību (2) un UNHCR, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes un citu struktūru atbalstīto un ANO Cilvēktiesību padomes apstiprināto globālo kampaņu par vienlīdzīgām valstspiederības tiesībām,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 15. jūlija rezolūciju par cilvēktiesībām un patvaļīgu valstspiederības atņemšanu (A/HRC/RES/32/5),

—	ņemot vērā Vīnes deklarāciju un rīcības programmu (3), kas 1993. gada 25. jūnijā tika pieņemta ANO Pasaules konferencē par cilvēktiesībām,

—	ņemot vērā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) Vispārējo ieteikumu Nr. 32 par dzimuma aspektiem, kas saistīti ar sieviešu bēgļa statusu, patvērumu, valstspiederību un bezvalstniecību (4),

—	ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) Cilvēktiesību deklarāciju (5),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punktu, kas paredz, ka “attiecībās ar citām pasaules daļām” Savienībai ir jāveicina “nabadzības izskaušana un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzība, kā arī starptautisko tiesību normu stingra ievērošana un attīstība, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) (6),

—	ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (7),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 4. decembra secinājumus par bezvalstniecību (8),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu/Birmu (9),

—	ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs (10),

—	ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par Mjanmu un jo īpaši par rohingu stāvokli (11),

—	ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (12),

—	ņemot vērā Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2014. gada novembra pētījumu “Addressing the Human Rights impact of statelessness in the EU’s external action” (“Bezvalstniecības radītās ietekmes uz cilvēktiesībām risināšana ES ārējās darbībās”),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0182/2017),

tā kā Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas reģionu veido šādas valstis: Afganistāna, Bangladeša, Butāna, Bruneja, Kambodža, Indija, Indonēzija, Laosa, Malaizija, Maldīvija, Mjanma, Nepāla, Pakistāna, Filipīnas, Singapūra, Šrilanka, Taizeme, Austrumtimora un Vjetnama, kuras visas ir vai nu Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN), vai Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociācijas (SAARC) locekles vai kurām šajās organizācijās ir novērotāja statuss;

tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (VCD) ir apstiprināts, ka visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās; tā kā tiesības uz valstspiederību un to, lai netiktu patvaļīgi atņemta valstspiederība, ir nostiprinātas VCD 15. pantā, kā arī citos starptautiskos cilvēktiesību instrumentos; tā kā starptautiskie juridiskie instrumenti tomēr vēl nav sasnieguši savu galveno mērķi, proti, nodrošināt ikviena cilvēka tiesības uz valstspiederību;

C.	tā kā visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un saistītas; tā kā cilvēktiesības un pamatbrīvības ir visu cilvēku tiesības no dzimšanas brīža un to aizsardzība un veicināšana ir valdību svarīgākais uzdevums;

tā kā visās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs ratificētā Konvencija par bērna tiesībām paredz, ka bērnu reģistrē tūlīt pēc piedzimšanas un viņam ir tiesības iegūt valstspiederību; tā kā tiek lēsts, ka puse no pasaules bezvalstniekiem ir bērni un ka daudzi no viņiem ir bezvalstnieki kopš dzimšanas;

E.	tā kā ASEAN Cilvēktiesību deklarācijā ir apstiprināts, ka ikvienam ir tiesības uz likumā paredzēto valstspiederību un nevienam nevar ne patvaļīgi atņemt valstspiederību, ne liegt tiesības to mainīt;

tā kā 1954. gada Konvencijā par bezvalstnieku statusu bezvalstnieks tiek definēts kā “persona, kurai nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”; tā kā bezvalstniecības iemesli var būt dažādi, cita starpā arī valstu pēctecība, valstu sadalīšanās, dažos gadījumos notikumi, kuru dēļ nākas bēgt, migrācija un cilvēku tirdzniecība, kā arī valstspiederības likumu izmaiņas un nepilnības, valstspiederības atcelšana, jo attiecīgā persona ir ilgu laiku dzīvojusi ārpus savas valsts, patvaļīga valstspiederības atņemšana, diskriminācija dzimuma, rases, etniskās piederības vai citu iemeslu dēļ, administratīvi un birokrātiski šķēršļi, tostarp saistībā ar dzimšanas apliecību saņemšanu vai reģistrēšanu; tā kā lielākā daļa šo iemeslu — ja ne visi — ir konstatējami bezvalstniecības gadījumos Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā;

G.	tā kā ir svarīgi norādīt, ka bezvalstnieka un bēgļa statuss ir divas dažādas lietas; tā kā lielākā daļa bezvalstnieku nekad nav pametuši savu dzimšanas vietu vai nekad nav šķērsojuši starptautisku robežu;

tā kā bezvalstniecība ir daudzšķautņaina problēma un izraisa visdažādākos cilvēktiesību pārkāpumus, to skaitā arī problēmas saistībā ar dzimšanas apliecībām un citiem civilstāvokļa dokumentiem, kā arī citas problēmas saistībā ar īpašumtiesībām, neiekļaušanu bērnu veselības aizsardzības programmās un valsts skolu sistēmās, uzņēmuma īpašumtiesībām, politisko pārstāvību un dalību vēlēšanās, piekļuvi sociālajam nodrošinājumam un sabiedriskajiem pakalpojumiem; tā kā bezvalstniecība var sekmēt cilvēku tirdzniecību, patvaļīgu aizturēšanu, pārvietošanās brīvības pārkāpumus, vardarbību pret bērniem, bērnu ekspluatāciju un sieviešu diskrimināciju;

tā kā bezvalstniecībai joprojām netiek pievērsta pienācīga starptautiskās sabiedrības uzmanība, neraugoties uz tās ārkārtīgi satraucošo globālo un reģionālo ietekmi uz cilvēktiesībām, un to joprojām uzskata par valstu iekšējo jautājumu; tā kā bezvalstniecības mazināšanai un visbeidzot likvidēšanai būtu jākļūst par starptautiska līmeņa prioritāti cilvēktiesību jomā;

J.	tā kā tādās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs kā Nepālā, Malaizijā un Brunejā uz likuma pamata tiek pieļauta diskriminācija dzimuma dēļ, piemēram, attiecībā uz valstspiederības iegūšanu vai nodošanu bērnam vai laulātajam;

K.	tā kā UNHCR ir aplēsis, ka attiecīgajā reģionā 135 miljoniem bērnu vecumā līdz pieciem gadiem nav reģistrēta dzimšana un ir risks kļūt par bezvalstniekiem;

L.	tā kā bezvalstniecības likvidēšana arī panāktu lielāku demokrātiju, jo bijušie bezvalstnieki tiktu iekļauti demokrātiskajā procesā un viņiem būtu iespēja sniegt tajā savu ieguldījumu;

M.	tā kā bezvalstniecības sarežģītā problēma starptautiskajās tiesībās un politikā tiek maz risināta, lai gan tā nebūt nav nenozīmīgs jautājums;

N.	tā kā bezvalstniecība kaitē skarto iedzīvotāju grupu attīstības izredzēm un traucē efektīvi īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

tā kā UNHCR vispārējais rīcības plāns bezvalstniecības izskaušanai (2014–2024) paredz sniegt atbalstu valstīm risināt galvenās bezvalstniecības situācijas, novērst jaunu gadījumu rašanos un labāk identificēt un aizsargāt bezvalstnieku iedzīvotāju grupas; tā kā šā rīcības plāna 10. pasākumā arī norādīts, ka ir jāuzlabo bezvalstniecības datu kvalitāte un kvantitāte; tā kā ES ir apņēmusies aktīvi atbalstīt šo rīcības plānu;

tā kā Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) ir apstiprināts, ka ir svarīgi attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt jautājumu par bezvalstniecību un koncentrēt centienus, lai novērstu to, ka konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ rodas bezvalstnieku iedzīvotāju grupas;

tā kā 2016. gada 20. septembrī pieņemtajā ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē — valstu un reģionu jautājumi ir norādīts, ka ES mērķis ir ES ārpolitikā palielināt cilvēktiesību konsekvenci, efektivitāti un redzamību un palielināt ES iesaistīšanos ANO un reģionālajos cilvēktiesību mehānismos, lai sekmētu reģionālo līdzatbildību un veicinātu cilvēktiesību universālumu, un ir konkrēti minēts, ka tas paredz arī uzsākt pirmo politikas dialogu par cilvēktiesībām ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) cilvēktiesību mehānismiem;

R.	tā kā ES ir noteikusi, ka attiecībās ar trešām valstīm tā cilvēktiesības izvirzīs pirmajā plānā;

S.	tā kā bezvalstniecība veicina iedzīvotāju pārvietošanos, emigrāciju un cilvēku tirdzniecību, tādējādi destabilizējot veselus apakšreģionus;

tā kā daudzi no 10 miljoniem pasaules bezvalstnieku dzīvo Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un Mjanmas rohingi ir pasaulē lielākā vienotā bezvalstnieku grupa (vairāk nekā 1 miljons cilvēku, uz kuriem attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts), tomēr lielas bezvalstnieku grupas ir arī Taizemē, Malaizijā, Brunejā, Vjetnamā, Filipīnās un citur; tā kā tibetieši bez valstspiederības dzīvo tādās valstīs kā Indija un Nepāla; tā kā uz dažām no šīm grupām attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts, bet uz citām ne; tā kā statistikas nodrošinājums un ziņošana par bezvalstnieku iedzīvotāju grupām visā pasaulē ir nepilnīga, jo ne visām valstīm ir statistikas dati par šo jautājumu; tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir gan ilgstošas un neatrisinātas lietas, gan lietas, kurās ir panākts progress;

tā kā pēdējo gadu laikā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir panākts progress attiecībā uz grozījumiem valstspiederības likumos, ieviešot atbilstīgus noteikumus, lai novērstu bezvalstniecību un dotu iespēju bezvalstniekiem iegūt valstspiederību; tā kā šie centieni ir jāpastiprina un pieņemtie likumi jāievēro arī praksē;

tā kā rohingi ir viena no pasaulē visvairāk vajātajām minoritātēm, viena no pasaulē lielākajām bezvalstnieku grupām un oficiāli bezvalstnieki kopš 1982. gadā pieņemtā Birmas pilsonības likuma piemērošanas; tā kā rohingus Mjanmas un kaimiņvalstu varas iestādes uzskata par nevēlamiem, kaut arī dažas no kaimiņvalstīm ir uzņēmušas lielu bēgļu kontingentu; tā kā Rakhainas štatā notiek sadursmes; tā kā tūkstošiem bēgļu, kuriem ir izdevies šķērsot robežu un nonākt Bangladešā, ir steidzami nepieciešama humānā palīdzība un viņiem ar varu liek atgriezties, un tas ir starptautisko tiesību pārkāpums; tā kā rohingi bēg no kolektīvas sodīšanas politikas Rakhainas štatā, kur drošības spēki veic neselektīvus represīvus uzbrukumus, kā tiek ziņots, šaujot uz ciemu iedzīvotājiem no kaujas helikopteriem, dedzinot mājas, veicot patvaļīgu aizturēšanu un izvarojot sievietes un meitenes; tā kā vietējie un starptautiskie pasākumi, kas veikti, reaģējot uz rohingu cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos un humanitāro krīzi, ir bijuši lielā mērā nepietiekami un daudzi instrumenti, ar ko risināt šo jautājumu, vēl nav izpētīti;

tā kā pret simtiem tūkstošu tā dēvēto biharu pēc Bangladešas neatkarības kara, kad Pakistāna atteicās viņus repatriēt, neattiecās kā pret Bangladešas pilsoņiem; tā kā kopš 2003. gada ar vairākiem tiesas nolēmumiem tomēr ir apstiprināts, ka bihari ir Bangladešas pilsoņi; tā kā liels skaits biharu joprojām nav pilnībā integrēti Bangladešas sabiedrībā un attīstības programmās un daudzi nav varējuši pilnībā izmantot savas atkārtoti apstiprinātās tiesības;

tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir vēl daudzas citas bezvalstnieku grupas; tā kā pēdējo gadu laikā tomēr ir bijušas vairākas pozitīvas norises, piemēram, Indonēzijā, kas atcēla diskrimināciju dzimuma dēļ valstspiederības iegūšanas procedūrā un 2006. gadā reformēja valstspiederības likumu, līdz ar to tiem Indonēzijas izcelsmes migrantiem, kas uzturējušies ārpus valsts ilgāk nekā 5 gadus, vairs nevar atņemt pilsonību, ja tādā gadījumā viņi kļūtu par bezvalstniekiem; Kambodžā, kur noteikts, ka bērna dzimšanas reģistrācija ir bez maksas pirmo 30 dienu laikā pēc piedzimšanas; Vjetnamā, kas 2008. gadā atvieglināja naturalizāciju ikvienam, kas bezvalstnieka statusā Vjetnamā bija dzīvojis ilgāk nekā 20 gadus; un Taizemē, kur pēc valstspiederības un civilstāvokļa reģistrācijas likumu reformas valstspiederību kopš 2013. gada ir ieguvuši 23 000 bezvalstnieku;

Y.	tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai visu šā reģiona valstu valdības un attiecīgās iestādes pilnībā ievērotu neaizraidīšanas principu un aizsargātu bēgļus atbilstīgi savām starptautiskajām saistībām un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

Z.	tā kā bezvalstnieku grupām vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas, kas nodrošina veselības aprūpi, uzturapmācību un uztura atbalstu,

pauž bažas par to, ka pasaulē ir miljoniem bezvalstniecības gadījumu, jo īpaši Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, un solidarizējas ar bezvalstniekiem;

ir ārkārtīgo nobažījies par Mjanmas rohingu minoritātes stāvokli; pauž sašutumu saistībā ar ziņojumiem par ievērojamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un rohingu pastāvīgu apspiešanu, diskrimināciju un neatzīšanu par Mjanmas sabiedrības daļu, kas liek domāt par koordinētu etniskās tīrīšanas kampaņu; uzsver, ka rohingi Mjanmas teritorijā ir dzīvojuši daudzās paaudzēs un viņiem ir pilnīgas tiesības uz Mjanmas pilsonību, jo tā viņiem agrāk ir bijusi līdz ar visām tiesībām un pienākumiem, kas no tā izriet; mudina Mjanmas valdību un varas iestādes atjaunot Mjanmas pilsonību rohingu minoritātei; turklāt mudina nekavējoties atvērt Rakhainas štatu humānās palīdzības organizācijām, starptautiskajiem novērotājiem, NVO un žurnālistiem; uzskata, ka būs jāorganizē objektīva izmeklēšana, lai sauktu pie atbildības cilvēktiesību pārkāpējus; turklāt uzskata, ka ir jāveic steidzami pasākumi, lai nepieļautu turpmāku pret minoritātēm vērstu diskriminējošu rīcību, naidīgumu un vardarbību vai kūdīšanu uz šādām darbībām; sagaida, ka Nobela miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Aung San Suu Kyi izmantos savus dažādos amatus Mjanmas valdībā, lai tuvinātu atrisinājumu;

pauž nožēlu, ka dažos gadījumos bezvalstniecības statuss tiek izmantots, lai marginalizētu konkrētas kopienas un tām atņemtu tiesības; uzskata, ka minoritāšu juridiska, politiska un sociāla iekļaušana ir svarīgs demokrātiskās pārejas elements un ka bezvalstniecības jautājumu atrisināšana palīdzētu panākt labāku sociālo kohēziju un politisko stabilitāti;

vērš uzmanību uz to, ka bezvalstniecība var izraisīt ievērojamu humanitāro krīzi, un atkārtoti norāda, ka bezvalstniekiem vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas; uzsver, ka bezvalstniecība bieži vien nozīmē to, ka nav pieejama izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi, darbs, pārvietošanās brīvība un drošība;

pauž bažas par datu trūkumu attiecībā uz bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, piemēram, par Butānu, Indiju, Nepālu un Austrumtimoru ir pieejami tikai nedaudz datu vai to nav vispār; turklāt pauž bažas par to, ka pat tad, ja ir pieejami kopējie rādītāji, trūkst kategorijās iedalītu datu par, piemēram, sievietēm, bērniem un citām neaizsargātām grupām; norāda, ka šis informācijas trūkums sarežģī mērķtiecīgu darbību izstrādāšanu, arī saistībā ar UNHCR kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību; stingri mudina Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis apkopot uzticamus un publiski pieejamus kategorijās iedalītus datus par bezvalstniecību;

norāda, ka ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Filipīnu 2016. gada maija iniciatīva ar mērķi gūt nepieciešamos datus par bērnu bezvalstnieku skaitu un stāvokli reģionā; aicina ES piedāvāt sadarbību un atbalstu, lai visaptveroši apzinātu bezvalstniecību un noteiktu projektus, kuru mērķis ir izskaust bezvalstniecību reģionā;

pauž dziļas bažas par to, ka Brunejas, Malaizijas un Nepālas valstu tiesību aktos ir diskriminējoši noteikumi, kas pamatojas uz dzimumu; uzsver nepieciešamību pārskatīt ar valstspiederības tiesību aktiem saistītus noteikumus konkrēti Konvencijā par bērna tiesībām un Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

atzinīgi vērtē labvēlīgo notikumu attīstību reģionā un Filipīnu, Vjetnamas un Taizemes centienus un mudina šā reģiona valstis strādāt kopā, apmainīties ar labiem piemēriem un īstenot kopīgus pūliņus, lai izskaustu bezvalstniecību visā reģionā;

atgādina par situāciju pēc bezvalstniecības novēršanas šajā reģionā un par cilvēktiesību principu attiecībā uz līdzdalību; atbalsta bezvalstniecības skarto kopienu un bijušo bezvalstnieku iekļaušanu attīstības projektos un plānošanā; mudina valdības un attīstības projektus pievērsties jautājumam par diskrimināciju pēc bezvalstniecības novēršanas, vadoties pēc Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 4. panta 1. punkta;

10.

atzīst valstu suverenitāti tādos jautājumos kā pilsonība, tomēr mudina valstis, kurās ir bezvalstnieku grupas, īstenot konkrētus pasākumus, lai atrisinātu bezvalstniecības problēmu saskaņā ar principiem, kas nostiprināti starptautiskajās konvencijās, kuras ir ratificētas visās šajās valstīs, jo īpaši Konvencijā par bērna tiesībām; norāda uz vairākām pozitīvām norisēm šajā reģionā;

11.

mudina Bangladešas valdību pieņemt skaidru plānu, kas ļautu pilnībā īstenot 1997. gada Čitagongas kalnu joslas miera līgumu, tādējādi ļaujot reabilitēt pārvietotos Čitagongas kalnu joslas teritorijas pirmiedzīvotājus (jumma), kuri pašlaik dzīvo Indijā un ir bezvalstnieki;

12.

stingri mudina valstis īstenot 1961. gada Konvencijā par apatrīdisma samazināšanu paredzēto drošības principu, proti, ka personai, kas dzimusi kādā valstī, arī piešķir šīs valsts pilsonību, ja citādi šī persona kļūtu par bezvalstnieku;

13.

uzsver bezvalstniecības saikni ar sociālo un ekonomisko neaizsargātību; mudina jaunattīstības valstu valdības novērst valstspiederības liegšanu, zaudēšanu vai atņemšanu diskriminējošu iemeslu dēļ, pieņemt taisnīgus valstspiederības likumus un īstenot pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un nediskriminējošas valstspiederības dokumentu procedūras;

14.

atzinīgi vērtē Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) pausto Padomes apņemšanos attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt bezvalstniecības jautājumu un atzinīgi vērtē arī Padomes apņemšanos stiprināt attiecības ar ASEAN; iesaka šajos centienos pievērsties ne tikai tām bezvalstnieku iedzīvotāju grupām, kas izveidojušās konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ, bet iekļaut arī citus svarīgus aspektus, piemēram, bezvalstniecību, ko izraisījusi diskriminācija, kā arī dzimšanas un civilstāvokļa nereģistrēšana;

15.

atgādina par ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) paredzēto pasākumu, proti, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) izveidot kopīgu satvaru, lai ar trešām valstīm risinātu jautājumus par bezvalstniecību; uzsver, ka oficiāla satvara izveide un izplatīšana ievērojami palīdzētu Eiropas Savienībai atbalstīt UNHCR mērķi līdz 2024. gadam visā pasaulē izskaust bezvalstniecību;

16.

aicina ES veicināt globālu bezvalstniecības risinājumu izstrādi kopā ar īpašām reģionālajām vai vietējām stratēģijām, jo pieeja “viens risinājums visam” nebūs pietiekami efektīva, lai novērstu bezvalstniecību;

17.

uzskata, ka ES būtu stingrāk jāuzsver bezvalstniecības lielā ietekme uz tādiem globāliem jautājumiem kā nabadzības izskaušana, Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošana, bērna tiesību veicināšana, nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošana;

18.

atzinīgi vērtē ilgtspējīgas attīstības mērķa Nr. 16.9 pieņemšanu, ar ko paredz, ka juridiskā identitāte un dzimšanas reģistrācija būtu jānodrošina visiem; tomēr pauž nožēlu, ka bezvalstniecība nav skaidri minēta 2030. gada programmā ne kā diskriminācijas pamats, ne arī saistībā ar mērķi samazināt nabadzību; aicina ES un tās dalībvalstis apsvērt iespēju iekļaut bezvalstniecības kritērijus savos uzraudzības un ziņošanas mehānismos, īstenojot ilgtspējīgas attīstības mērķus;

19.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot efektīvu komunikācijas stratēģiju bezvalstniecības jomā, lai veicinātu izpratni par šo jautājumu; aicina ES, sadarbojoties ar UNHCR un izmantojot delegācijas attiecīgajās trešās valstīs, īstenot plašāku un labāku saziņu par bezvalstniecību un koncentrēties uz cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir bezvalstniecības sekas;

20.

aicina ES izstrādāt visaptverošu stratēģiju bezvalstniecības jomā, pamatojoties uz diviem pasākumu kopumiem; uzskata, ka ar pirmo pasākumu kopumu būtu jārisina steidzamas situācijas un ar otro būtu jāparedz ilgtermiņa pasākumi bezvalstniecības izskaušanai; uzskata, ka šajā stratēģijā galvenā uzmanība būtu jāpievērš ierobežotam prioritāšu skaitam un ka ES būtu jāuzņemas vadība steidzami risināmās situācijās, lai starptautiskā līmenī veicinātu izpratni par bezvalstniecību;

21.

uzsver, ka ES visaptverošo stratēģiju bezvalstniecības jomā būtu jāvar pielāgot konkrētām situācijām, ar kurām saskaras bezvalstnieki; uzsver — lai paredzētu atbilstīgus pasākumus, ir jānodala bezvalstniecība, kas radusies administratīvās spējas trūkuma dēļ, un bezvalstniecība, kas radusies pret konkrētām kopienām vai minoritātēm īstenotas diskriminējošas valsts politikas dēļ;

22.

iesaka dalībvalstīm noteikt par prioritāti pozitīvu norišu veicināšanu saistībā ar bezvalstniecības problēmas risināšanu Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un ierosina jaunu visaptverošu politikas pieeju, cita starpā:

—	mudināt valstis pievienoties bezvalstniecības konvencijām, divpusējos kontaktos starp parlamentiem un ministrijām un citos līmeņos uzsverot to sniegtās priekšrocības;

—	atbalstīt ASEAN nozaru struktūras un SAARC, tām palīdzot savām attiecīgajām dalībvalstīm turpināt tiesību uz valstspiederību īstenošanu un izskaužot bezvalstniecību;

—	daudzpusējos forumos uzsvērt bezvalstniecības konvenciju vērtību;

—

strādāt kopā ar valstīm, lai popularizētu priekšrocības, ko sniedz starpnozaru, kategorijās iedalītu un pārbaudāmu valsts datu vākšana par bezvalstniekiem un personām bez noteiktas valstspiederības, jo bezvalstnieku identifikācija ir pirmais solis, kas jāveic attiecīgajām valstīm, lai īstenotu vajadzīgos pasākumus bezvalstniecības izskaušanai; savāktie dati tiks izmantoti reģistrācijas, dokumentācijas, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas, likumības un kārtības uzturēšanas un attīstības plānošanas nolūkos;

—	konsekventi uzsvērt, ka dzimšanas reģistrācijai ir jābūt bez maksas, viegli pieejamai un nediskriminējošai;

—

konsekventi uzsvērt, ka nacionālās identitātes pārvaldības mehānismiem ir jāiekļauj personību apliecinoši dokumenti visiem attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem, tostarp grūti sasniedzamām un marginalizētām grupām, kurām var būt bezvalstniecības vai valstspiederības neesamības risks, kā arī jānodrošina šādi dokumenti;

—	atbalstīt Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis, lai tās nodrošinātu izglītības pieejamību visiem, tostarp bērniem bezvalstniekiem, jo bezvalstniecība ir ievērojams šķērslis, kas neļauj bērniem izmantot vienlīdzīgas izglītības iespējas;

—	mudināt piešķirt ievērojamu lomu inovatīvām tehnoloģijām, izmantojot digitālas dzimšanas reģistrācijas programmas, lai uzlabotu reģistrāciju un arhivēšanu;

—	risināt jautājumu par valstspiederības likumu saturu un piemērošanu un tiesību uz valstspiederību patvaļīgu atņemšanu vai liegšanu, pamatojoties uz etnisko piederību, kas ir galvenais bezvalstniecības cēlonis šajā reģionā;

—	mudināt šā reģiona valstis risināt sieviešu vajadzības un jautājumus saistībā ar seksuālu vardarbību un vardarbību dzimuma dēļ, izmantojot cilvēktiesības un uz kopienu balstītas pieejas, jo īpaši attiecībā uz cilvēku tirdzniecības upuriem;

—	pievērsties jautājumam par valstspiederības likumiem un dzimumu diskrimināciju, jo dažās valstīs ir grūti vai pat neiespējami bērniem pārmantot pilsonību no mātes;

—	nodrošināt, ka visi ES finansētie attīstības projekti un humānā palīdzība tiek izstrādāti tā, lai visos attiecīgajos gadījumos tiktu arī risināts bezvalstniecības jautājums;

—

veidot attiecīgo ES iestāžu un dalībnieku spējas saprast un novērtēt bezvalstniecības jautājumus, kā arī sagatavot programmas un ziņot par tiem, iedibināt regulāru ziņošanu par ES sasniegumiem bezvalstniecības apkarošanā, cita starpā ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē iekļaujot nodaļu par bezvalstniecību;

—

nodrošināt, ka valstu stratēģijās cilvēktiesību un demokrātijas jomā tiek pienācīgi aptverti bezvalstniecības, valstspiederības un pilsonības jautājumi un ka tās ir balstītas uz principu, ka ikvienam neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, ticības vai reliģijas, nacionālās izcelsmes vai piederības valsts minoritātei vai mazākumtautībai ir tiesības uz valstspiederību; pievērsties bezvalstniecības jautājumam katrā politiskā un cilvēktiesību dialogā ar attiecīgajām valstīm;

—	sagatavot ES cilvēktiesību pamatnostādnes par bezvalstniecību, lai nodrošinātu konkrētus izmērāmus mērķus ES centieniem izskaust bezvalstniecību visā pasaulē;

—	pastiprināt dialogu par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ar attiecīgajām reģionālajām un starptautiskajām organizācijām, kā arī Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstu kaimiņvalstīm un citām šajā reģionā aktīvām valstīm;

—	nodrošināt, ka vēlēšanu novērošanas misiju dalībnieki attiecīgā gadījumā izprot bezvalstniecības jautājumus;

—	uzsvērt, ka ir jānodrošina pilnvērtīgas iespējas reģionālajām cilvēktiesību struktūrām, lai tās varētu ieņemt aktīvāku lomu bezvalstniecības apzināšanā un izskaušanā;

—

paredzēt pienācīgu finansējumu attīstības sadarbības instrumenta, Eiropas Attīstības fonda un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta budžetā NVO un citām organizācijām, kas strādā bezvalstnieku interesēs; veicināt partnerību starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un bezvalstnieku kopienām, lai bezvalstniekiem dotu iespēju cīnīties par savām tiesībām;

—	atbalstīt valstu sadarbību nolūkā apkarot bezvalstniecību, jo īpaši tad, ja tai ir pārrobežu sekas, cita starpā apmainoties ar paraugpraksi bezvalstniecības apkarošanas starptautisko standartu īstenošanā;

—

nodrošināt turpmākus pasākumus, piemēram, izpratnes veicināšanu un tehnisko atbalstu valsts pārvaldes iestādēm spēju veidošanai, tostarp vietējā līmenī, ja ir panākta pozitīva notikumu attīstība un uzlabojumi ir jāievieš praksē, piemēram, Taizemē, Filipīnās, Vjetnamā un Bangladešā, kur bihariem ir atjaunota pilsonība, cita starpā tiesības balsot;

23.

aicina Brunejas Darusalamas, Malaizijas un Nepālas valdības apkarot jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ to valstspiederības likumos un veicināt bērnu tiesības uz valstspiederību;

24.

norāda uz bezvalstniecības saikni ar piespiedu pārvietošanu, jo īpaši konfliktu skartos reģionos; atgādina, ka pasaulē vismaz 1,5 miljoni bezvalstnieku ir bēgļi vai bijušie bēgļi, tostarp daudz jaunu sieviešu un meiteņu;

25.

atgādina, ka bezvalstniecība pasaulē lielākoties nav apzināta un par to nav pietiekamas informācijas, un pieejamie dati balstās uz atšķirīgām definīcijām; mudina starptautisko sabiedrību pieņemt vienotu definīciju un novērst nepilnības datu vākšanā bezvalstniecības izvērtēšanai jaunattīstības valstīs, jo īpaši palīdzot vietējām iestādēm ieviest atbilstīgas metodes, lai noteiktu bezvalstnieku skaitu, identificētu un reģistrētu tos, un uzlabot šo valstu statistikas spējas;

26.

aicina Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, mudina aktīvi koordinēt valstu bezvalstniecības kontaktpunktus un atzinīgi vērtē kampaņu #IBelong;

27.

uzsver lielo nozīmi, kāda ir 1954. gada Konvencijai par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvencijai par apatrīdisma samazināšanu, kuras paredz tiesiskā regulējuma noteikšanu bezvalstnieku identifikācijai un aizsardzībai un bezvalstniecības novēršanai un kuras var būt ievērojams pirmais solis tām valstīm, kas vēlas panākt progresu bezvalstniecības problēmas risināšanā;

28.

atzinīgi vērtē ES atbalstu bezvalstniekiem Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, kas tiek sniegts, izmantojot dažādus instrumentus, un mudina Savienību turpināt centienus, lai jautājumu par bezvalstniecības ietekmi uz attīstību, mieru un stabilitāti iekļautu attīstības sadarbības programmās kā to neatņemamu daļu un — plašākā mērogā — ārējā darbībā;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) http://www.unhcr.org/excom/exconc/453497302/conclusion-identification-prevention-reduction-statelessness-protection.html

(2) http://www.unhcr.org/protection/statelessness/54621bf49/global-action-plan-end-statelessness-2014-2024.html

(3) http://www.ohchr.org/Documents/ProfessionalInterest/vienna.pdf

(4) http://www.refworld.org/docid/54620fb54.html

(5) http://www.asean.org/wp-content/uploads/ images/ASEAN_RTK_2014/6_AHRD_Booklet.pdf

(6) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/sites/antitrafficking/files/ council_conclusions_on_the_action_plan_on_human_rights_and_democracy_2015_-_2019.pdf

(7) https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/ docs/pressdata/EN/foraff/131181.pdf

(8) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/12/ 04-council-adopts-conclusions-on-statelessness/

(9) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2016/06/ 20-fac-conclusions-myanmar-burma/

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0404.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0316.

(12) OV C 316, 30.8.2016., 141. lpp.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/25

P8_TA(2017)0248

Pārrobežu apvienošana vai sadalīšana

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par pārrobežu apvienošanu vai sadalīšanu (2016/2065(INI))

(2018/C 331/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 49., 54. un 153. pantu,

—	ņemot vērā Padomes 1982. gada 17. decembra sesto direktīvu 82/891/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/56/EK par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos (2),

—	ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Regulu (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (3),

—	ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. decembra paziņojumu “Eiropa un Āzija: „Rīcības plāns: Eiropas uzņēmējdarbības tiesības un korporatīvā vadība — mūsdienīgs tiesiskais regulējums akcionāru lielākai iesaistīšanai un noturīgāku uzņēmumu veidošanai”(COM(2012)0740),

—	ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par Eiropas uzņēmējdarbības tiesību nākotni (6),

—	ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu juridiskās adreses pārrobežu pārcelšanu (7),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par taisnīgas, konkurētspējīgas un stabilas uzņēmumu ienākuma nodokļu sistēmas izveidošanu Eiropas Savienībā (COM(2016)0682),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumus, kas pieņemti lietās, kurās ir skatīta brīvība veikt uzņēmējdarbību, jo īpaši tādās kā SEVIC Systems AG (8), Cadbury Schweppes plc e Cadbury Schweppes Overseas Ltd/Commissioners of Inland Revenue (9), CARTESIO Oktató és Szolgáltató bt. (10), VALE Építési kft. (11), KA Finanz AG/Sparkassen Versicherung AG Vienna Insurance Group (12), Kamer van Koophandel en Fabrieken voor Amsterdam/Inspire Art Ltd. (13), Überseering BV/Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (NCC) (14) , Centros Ltd/Erhvervs- og Selskabsstyrelsen (15), un The Queen/H. M. Treasury and Commissioners of Inland Revenue, ex parte Daily Mail and General Trust plc.. (16),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada oktobra atsauksmju paziņojumu, kurā ir sniegts kopsavilkums par atbildēm uz sabiedrisko apspriešanos, ko laikposmā no 2014. gada 8. septembra līdz 2015. gada 2. februārim veica attiecībā uz pārrobežu apvienošanu un sadalīšanu (17),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C: pilsoņu tiesības un konstitucionālo lietu 2016. gada jūnija pētījumu “Uzņēmumu pārrobežu apvienošana un sadalīšana, mītnes pārcelšana: vai ir nepieciešams normatīvs regulējums?” (18),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2016. gada decembra pētījumu “Ex-post analysis of the EU framework in the area of Cross-border mergers and divisions” (ES regulējuma uzņēmumu pārrobežu apvienošanas un sadalīšanas jomā ex-post analīze” (19),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2017. gada darba programmu “Panākot tādu Eiropu, kas aizsargā, dod iespējas un aizstāv”, jo īpaši II nodaļas 4. punktu (COM(2016)0710),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0190/2017),

A.	tā kā komerctiesību visaptveroša reforma un šķēršļi, kas traucē pilnībā īstenot Direktīvu par pārrobežu apvienošanu, ievērojami ietekmē Eiropas konkurētspēju;

B.	tā kā uzņēmumu pārrobežu sadalīšana pagaidām nav reglamentēta nevienā Eiropas Savienības tiesību aktā; tā kā patlabanējā situācija uzņēmumiem, kas vēlas apvienoties vai sadalīties, rada acīmredzamu procesuālas, administratīvas un finansiālas grūtības un negodprātības un dempinga risku;

C.	tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir stingri atbalstījis tāda Eiropas tiesību akta pieņemšanu, kurā būtu reglamentēta uzņēmumu juridiskās adreses vai galvenā biroja pārrobežu pārcelšana; tā kā lielākā daļa akcionāru atbalsta vairākumu Parlamenta prasību;

D.	tā kā nolūkā uzlabot uzņēmumu mobilitāti Eiropas Savienībā ir svarīgi, lai tiktu pieņemts kopīgs tiesiskais regulējums, kas reglamentētu uzņēmumu apvienošanas, sadalīšanas un pārcelšanas darbības;

E.	tā kā ne visās dalībvalstīs, kurās ir īstenota pārrobežu apvienošana un sadalīšana vai uz/no kurām tiek pārvietota juridiskā adrese vai galvenais birojs, spēkā ir regulējums par darba ņēmēju tiesībām uz uzklausīšanu, informāciju un līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

tā kā juridiskās adreses pārcelšana nedrīkstētu būt pretēja Eiropas Savienības un izcelsmes dalībvalstu tiesību aktos noteiktajām tiesiskajām, sociālajām un fiskālajām prasībām, bet Savienības un dalībvalstu mērķim drīzāk vajadzētu būt vienāda tiesiskā regulējuma izveidei, kurā būtu nodrošināta maksimālā procedūru pārredzamība un vienkāršošana un ar kuru tiktu apkarota krāpšana nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas;

tā kā attiecīgajos ES acquis tiesību aktos ir paredzēts nodrošināt plašu informācijas klāstu, konsultācijas un darba ņēmēju līdzdalības tiesības; tā kā Direktīvā 2009/38/EK (20) un Direktīvā 2005/56/EK ir garantēta darba ņēmēju pārrobežu līdzdalība un noteikts iepriekš pastāvējušo tiesību princips; tā kā tas uzskata, ka darba ņēmēju tiesības ir jāsaglabā arī uzņēmuma mītnes pārcelšanas gadījumā;

tā kā visas jaunās Eiropas komerctiesību iniciatīvas būtu jāpamato ar pastāvošo komerctiesību formu padziļinātu izvērtējumu un novērtējumu, attiecīgajiem EST spriedumiem par uzņēmumu pārrobežu mobilitāti un ietekmes novērtējumiem, kuros ir atspoguļotas visu ieinteresēto personu intereses, tostarp akcionāru, kreditoru, ieguldītāju un darba ņēmēju intereses, nodrošinot subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošanu,

Horizontāli jautājumi

pievērš uzmanību tam, cik svarīgi ir izstrādāt pamatregulējumu, kurā būtu kompleksi reglamentēta uzņēmumu mobilitāte Eiropas līmenī, lai vienkāršotu pārcelšanas, sadalīšanas un apvienošanas procedūras un prasības, kā arī, lai novērstu negodprātību un viltus pārcelšanu sociālā vai fiskālā dempinga nolūkā;

aicina Komisiju pievērst uzmanību tās sabiedriskās apspriešanās rezultātiem, kura notika laikposmā 2014. gada 8. septembris un 2015. gada 2. februāris un kuras temats bija iespējamā Direktīvas 2005/56/EK pārskatīšana un iespējama tāda normatīvā regulējuma ieviešana, kurā būtu reglamentēta pārrobežu sadalīšana; atgādina, ka apspriešanas rezultāti lika domāt par to, ka tika panākta zināma vienprātība par pārrobežu apvienošanas un sadalīšanas regulējuma prioritātēm, pieņemot mērķus, ar kuru palīdzību būtu jāatbalsta iekšējais tirgus un jāveicina darba ņēmēju tiesību ievērošana;

uzskata, ka ir svarīgi, lai turpmākie regulējuma priekšlikumi par uzņēmumu mobilitāti saturētu normas par maksimālu saskaņošanu — it īpaši attiecībā uz procesuālajiem standartiem, uzņēmumu vadības personu tiesībām, sevišķi mazākuma akcionāru tiesībām, — un šo regulējumu piemērotu visiem subjektiem, kas LESD 54. pantā ir definēti kā sabiedrības un citas juridiskas personas, un pēc tam tiktu saskaņotas arī citas, speciālākas normas, piemēram, darba ņēmēju tiesības;

uzskata, ka, pieņemot jaunos noteikumus par apvienošanu, sadalīšanu un mītņu pārcelšanu, būtu jāsekmē uzņēmumu mobilitāte Savienībā, ņemot vērā to uzņēmējdarbības vajadzības pēc restrukturizācijas, lai labāk izmantotu iekšējā tirgus iespējas un atvieglotu uzņēmumu organizēšanās brīvību, pienācīgi ievērojot darba ņēmēju pārstāvības tiesības; šajā sakarībā pievērš uzmanību tam, cik svarīgi ir novērst šķēršļus, kādus rada tādu tiesību aktu kolīzijas, ar kuriem nosaka piemērojamās dalībvalsts tiesības; uzskata, ka darba ņēmēju tiesību aizsardzību varētu nodrošināt, pieņemot dažādus ES tiesību aktus, jo īpaši ierosinot direktīvu par darba ņēmēju standartu minimumu un par darbinieku dalību Eiropas komerctiesību formās un saskaņā ar Eiropas tiesībām izveidotajās uzraudzības valdēs;

Pārrobežu apvienošanās

uzsver Direktīvas 2005/56/EK par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos pozitīvo efektivitāti, kas izpaudās kā kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanas veicināšana Eiropas Savienībā, kā tas izriet no oficiālajiem datiem, kas liecina par ievērojamu pārrobežu apvienošanos pieaugumu pēdējos gados, kā ar šīm apvienošanām saistīto izmaksu un procedūru apjoma samazināšana;

uzskata par nepieciešamu veikt Direktīvas 2005/56/EK pārskatīšanu, lai uzlabotu tās īstenošanu un ņemtu vērā EST judikatūras uzņēmējdarbības brīvības un Eiropas komerctiesību regulējuma neseno attīstību; uzskata, ka turpmākajiem likumdošanas priekšlikumiem grozīt Direktīvu 2005/56/EK būtu jāsatur jauns noteikumu kopums, kas reglamentētu uzņēmumu sadalīšanu, un būtu jānosaka vadlīnijas, kā pieņemt turpmākos tiesību aktus par uzņēmumu mobilitāti;

aicina Komisiju vadīties pēc tās apspriešanās rezultātiem, kas notika 2015. gada oktobrī un kurā jo īpaši izkristalizējās nepieciešamība pēc maksimālās to kritēriju saskaņošanas, kas reglamentē apvienošanas ietekmi uz dažādiem subjektiem, kuriem ir saikne ar uzņēmumu;

uzskata par prioritāti to, lai attiecībā uz virkni uzņēmumu vadības personu un kategoriju tiktu pieņemts progresīvāku normu kopums un lai šie noteikumi tiktu iestrādāti arī turpmākajos kopīgajos pārrobežu sadalīšanas un juridiskās adreses vai galvenā biroja pārcelšanas modeļos; uzskata, ka ir ļoti svarīgi vienkāršot pārrobežu apvienošanas procedūras, precīzāk definējot juridisko dokumentu standartus — sākot ar akcionāru informēšanas jautājumu un apvienošanas dokumentu apkopošanu — un īstenojot jaunus digitalizācijas paņēmienus, ja tiek saglabāti pamata procesuālie standarti un prasības, kas ir izklāstītas Direktīvā 2005/56/EK (tostarp pirmsapvienošanās apliecības izsniegšana un tiesiskuma pārbaude saskaņā ar šīs direktīvas 10. un 11. pantu), un ja ir saglabāti sabiedriskas nozīmes jautājumi, piemēram, juridiskā noteiktība un komercreģistru uzticamība;

vēlas, lai jaunie darba ņēmēju tiesības reglamentējošie noteikumi tiktu formulēti tā, lai novērstu to, ka daži uzņēmumi direktīvu par pārrobežu apvienošanu piemēro tikai ar mērķi juridisko adresi vai galveno biroju pārcelt nodokļu, sociālo un juridisku normu neievērošanas nolūkā; uzsver to, cik svarīgi ir novērst neskaidrības tādu sankciju piemērošanā, kas dalībvalstīs ir noteiktas par darba ņēmēju tiesību pārkāpšanu;

10.

par svarīgu uzskata uzlabojumu panākšanu attiecībā uz dažiem būtiskiem aspektiem:

—	aktīvu un pasīvu grāmatvedība;

—	aktīvu novērtējuma metode;

—	noteikumi par kreditoru aizsardzību;

—	datums, kurā sākas kreditoru aizsardzības periods un šā perioda ilgums saskaņā ar kopsapulces kā atbildīgā orgāna noteikšanas principu;

—	uzņēmumu informācijas izziņošana, izmantojot dalībvalstu savstarpēji savienotos un standartizētos reģistrus;

—	mazākuma akcionāru tiesības;

—	informācijas, apspriešanās un darbinieku līdzdalības lēmumu pieņemšanā standartu minimuma noteikšana;

—	atsevišķi īpaši izņēmumi no procesuālām prasībām;

11.

piešķir lielu nozīmi mazākuma akcionāru dažām tiesībām, vienas no kurām ir tiesības uz izmeklēšanu par apvienošanu, tiesības uz atlīdzību tāda akcionāra izstāšanās no sabiedrības gadījumā, kurš to dara iebildumu pret apvienošanos dēļ un tiesības apstrīdēt valūtas maiņas kursa precizitāti;

12.

atbalsta iespēju ieviest paātrinātu pārrobežu procedūru ieviešanu gadījumā, ja visi akcionāri tām piekrīt, ja darba ņēmēju nav klāt un ja tās neietekmē kreditorus;

Pārrobežu sadalīšana

13.

atgādina, ka Direktīva 82/891/EEK reglamentē tikai uzņēmumu sadalīšanu vienas dalībvalsts ietvaros; konstatē, ka kaut arī īpaši dažādu dalībvalstu uzņēmumu sadalīšanas gadījumu skaits ir mazāks, kā tas ir darīts zināms Komisijas 2015. gada apspriešanas dokumentā, skaitļi par sadalīšanu vienas valsts ietvaros liecina par reālu vajadzību izveidot īpašu ES regulējumu, kas reglamentētu pārrobežu sadalīšanu; uzsver, ka neviena jauna direktīva nedrīkst tikt izmantota kā oficiāls instruments uzņēmumu sadalīšanas gadījumos, lai izvēlētos izdevīgāko tiesību sistēmu nolūkā izvairīties no dalībvalstu tiesībās noteiktajiem juridiskajiem pienākumiem;

14.

aicina Komisiju ņemt vērā lielo ekonomisko ietekmi, kāda var būt pārrobežu sadalīšanas regulējumam, piemēram, organizācijas struktūras vienkāršošanai, labākām pielāgošanās spējām un jaunām iekšējā tirgus iespējām;

15.

konstatē ilgstošas un sarežģītas procedūras, kas patlaban ir jāveic pārrobežu sadalīšanas gadījumā un kas pārsvarā tiek īstenotas divos posmos: sākotnējā sadalīšana vienas valsts ietvaros un tai sekojošā pārrobežu sadalīšana; uzskata, ka harmonizētu standartu ieviešana ES līmenī attiecībā uz pārrobežu sadalīšanu veicinātu darbību vienkāršošanu un samazinātu procedūru izmaksas un ilgumu;

16.

pievērš uzmanību tam, cik svarīgi ir novērst šķēršļus, kādus rada tādu tiesību aktu kolīzijas, ar kuriem nosaka piemērojamās dalībvalsts tiesības;

17.

atgādina, ka dažās dalībvalstīs nepastāv valsts mēroga ad hoc normas, kas reglamentētu pārrobežu sadalīšanas norisi;

18.

uzskata, ka turpmākā likumdošanas priekšlikuma par pārrobežu sadalīšanu pamatā ir jābūt principiem un prasībām, kas ir uzskaitītas attiecībā uz Direktīvu par pārrobežu apvienošanu:

—	procesuāli jautājumi un vienkāršošanas jautājumi, tostarp visas galvenās patlaban aktuālās uzņēmumu sadalīšanas formas (“sadalīšana”, “atdalīšana”, “spietošana”),

—	kreditoru un mazākuma akcionāru tiesības, uzsverot aizsardzības un efektivitātes principu,

—	darba ņēmēju līdzdalības, pārstāvības un garantijas standartu ievērošana nolūkā uzlabot darba ņēmēju aizsardzību, jo īpaši aizsardzību pret sociālo dempingu;

—	grāmatvedības jautājumi;

—	aktīvi un pasīvi;

—

noteikumu un procedūru saskaņošana, piemēram: ar akcijām saistītas tiesības, reģistrācijas un uzņēmumu reģistru savstarpējas saziņas prasības, darījuma pabeigšanas datums, sadalīšanas nosacījumu minimums, vairākuma regulējums un struktūra, kas atbild par tiesību normu ievērošanas uzraudzību un darījuma tiesiskumu;

o o

19.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) OV L 378, 31.12.1982., 47. lpp.

(2) OV L 310, 25.11.2005., 1. lpp.

(3) OV L 294, 10.11.2001., 1. lpp.

(4) OV L 294, 10.11.2001., 22. lpp.

(5) OV L 80, 23.03.2002., 29. lpp.

(6) OV C 332 E, 15.11.2013., 78. lpp.

(7) OV C 87 E, 1.4.2010., 5. lpp.

(8) Lieta C-411/03, SEVIC Systems AG13.12.2005., ECLI:ES:C:2005:762.

(9) Lieta C-196/04, Cadbury SchweppesOverseas Ltd/Commissioners of Inland Revenue, 12.9.2006., ECLI:EU:C:2006:544.

(10) Lieta C-210/06, CARTESIO Oktató és Szolgáltató bt., 16.12.2008., ECLI:EU:C:2008:723.

(11) Lieta C-378/10, VALE Építési kft., 12.7.2012., ECLI:EU:C:2012:440.

(12) Lieta C-483/14, KA Finanz AG/Sparkassen Versicherung AG Vienna Insurance Group, 7.4.2016., ECLI:EU:C:2016:205.

(13) Lieta C-167/01, Kamer van Koophandel en Fabrieken voor Amsterdam/Inspire Art Ltd., 30.9.2003., ECLI:EU:C:2003:512.

(14) Lieta C-208/00, Überseering BV/Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (NCC), 5.11.2002., ECLI:EU:C:2002:632.

(15) Lieta C-212/97, Centros Ltd/Erhvervs- og Selskabsstyrelsen, 9.3.1999., ECLI:EU:C:1999:126.

(16) Lieta C-81/87, The Queen/H. M. Treasury and Commissioners of Inland Revenue, ex parte Daily Mail and General Trust plc., 27.09.1988., ECLI:EU:C:1988:456.

(17) http://ec.europa.eu/internal_market/consultations/2014/cross-border-mergers-divisions/docs/summary-of-responses_en.pdf

(18) PE 558.775 http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/IDAN/2015/558775/EPRS_ IDA(2016)556960_EN.pdf

(19) PE 593.796.

(20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīva 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (OV L 122, 16.5.2009., 28. lpp.).

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/30

P8_TA(2017)0253

Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanas novērtējums

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanas novērtējumu, ņemot vērā tās starpposma novērtējumu un priekšlikumu 9. pamatprogrammai (2016/2147(INI))

(2018/C 331/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) (1),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 16. decembra Regulu (Euratom) Nr. 1314/2013 par Eiropas Atomenerģijas kopienas pētniecības un mācību programmu 2014.–2018. gadam, kas papildina pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1290/2013, ar ko nosaka pētniecības un inovācijas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus (3),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 3. decembra Lēmumu 2013/743/ES, ar ko izveido īpašo programmu, ar kuru īsteno Pētniecības un inovāciju pamatprogrammu 2014.–2020. gadam “Apvārsnis 2020” (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1292/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 294/2008 par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta izveidi (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Lēmumu Nr. 1312/2013/ES par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) stratēģisko inovāciju programmu: EIT ieguldījums inovācijas veicināšanā Eiropā (6),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulas (ES) Nr. 557/2014, (ES) Nr. 558/2014, (ES) Nr. 559/2014, (ES) Nr. 560/2014 un (ES) Nr. 561/2014 (7) un Padomes 2014. gada 16. jūnija Regulas (ES) Nr. 642/2014 (8) un (ES) Nr. 721/2014 (9), ar ko izveido kopuzņēmumus saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Lēmumus Nr. 553/2014/ES, Nr. 554/2014/ES, Nr. 555/2014/ES un Nr. 556/2014/ES (10), ar ko izveido 185. pantā paredzētās publiskā un privātā sektora partnerības, ko finansē saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”,

—	ņemot vērā Augsta līmeņa grupas jautājumos par ES pētniecības un inovācijas programmu ietekmes maksimālu palielināšanu 2017. gada 3. februāra jautājumu dokumentus (11),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. un 2015. gada uzraudzības ziņojumus par pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas Pētniecības telpa — laiks to īstenot un sekot līdzi panāktajam” (COM(2017)0035),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Aizsardzības rīcības plāns” (COM(2016)0950),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Stratēģijas starptautiskajai sadarbībai pētniecības un inovācijas jomā īstenošana” (COM(2016)0657),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2016)0178) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0106),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Par atbildi uz ziņojumu, ko izstrādājusi Septītās pamatprogrammas ex post novērtējuma augsta līmeņa ekspertu grupa” (COM(2016)0005),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Gada ziņojums par Eiropas Savienības pētniecības un tehnoloģiju izstrādes pasākumiem 2014. gadā” (COM(2015)0401),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2014. un 2015. gada ziņojumus “Sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu integrēšana pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”: dalībnieki, budžets un disciplīnas”,

—	ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Labāks regulējums uz inovāciju vērstiem ieguldījumiem ES līmenī” (SWD(2015)0298),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas Pētniecības telpa — 2014. gada progresa ziņojums” (COM(2014)0575),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pētniecība un inovācija kā jaunas izaugsmes avoti” (COM(2014)0339),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Otrais operatīvais ziņojums par izglītību un apmācību kodolenerģētikas jomā Eiropas Savienībā” (SWD(2014)0299),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “NJT pamatiniciatīvas — jauna partnerības pieeja, lai risinātu vērienīgus uzdevumus zinātnes jomā un veicinātu inovācijas Eiropā” (SWD(2014)0283),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Kopīgo tehnoloģiju ierosmju “Clean Sky”, “Kurināmā elementi un ūdeņradis” un “Novatorisku zāļu ierosme” kopuzņēmumu otrais starpposma novērtējums” (COM(2014)0252),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par kopīgo tehnoloģiju ierosmju (KTI) un publiskā un privātā sektora partnerību nozīmi un ietekmi pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanā, lai panāktu ilgtspējīgas pārmaiņas rūpniecībā (12),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (13),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par ES līdzekļiem dzimumu līdztiesības jomā (14),

—	ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par inovāciju sinerģiju — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, pamatprogramma “Apvārsnis 2020” un citi Eiropas inovāciju fondi un ES programmas (15),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūciju par kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3) (16),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0209/2017),

A.	tā kā pamatprogramma “Apvārsnis 2020” ir ES vērienīgākā centralizēti pārvaldītā pētniecības un inovācijas programma un pasaulē vērienīgākā pētniecības un inovācijas programma, ko finansē no publiskajiem līdzekļiem;

tā kā sarunās par pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) Parlaments pieprasīja EUR 100 miljardus, nevis EUR 77 miljardus, par ko bija sākotnēji panākta vienošanās; tā kā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” budžets šķiet ļoti ierobežots, lai pilnībā izpētītu izcilības potenciālu un pienācīgi reaģētu uz sabiedrības problēmām, ar ko saskaras Eiropas un pasaules sabiedrība;

C.	tā kā Augsta līmeņa grupas pētniecības un inovācijas programmu ietekmes palielināšanas jautājumos ziņojums un starpposma novērtējums, kas paredzēts 2017. gada 3. ceturksnī, veidos pamatu Devītās pamatprogrammas struktūrai un saturam, un priekšlikums par to tiks publicēts 2018. gada pirmajā pusē;

D.	tā kā ekonomikas un finanšu krīze bija noteicošais faktors, izstrādājot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”; tā kā jaunas problēmas, jaunas politiskās un sociāli ekonomiskās paradigmas un ieilgušās globālās tendences, ļoti iespējams, noteiks, kāda būs nākamā pamatprogramma;

E.	tā kā pamatprogrammas pamatā jābūt Eiropas vērtībām, zinātnes neatkarībai, atvērtībai, daudzveidībai, augstiem Eiropas ētiskajiem standartiem, sociālajai kohēzijai un iedzīvotāju vienlīdzīgai piekļuvei risinājumiem un atbildēm, ko tā sniedz;

F.	tā kā ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir svarīgi Eiropas ekonomikas un sociālajai attīstībai un konkurētspējai pasaules līmenī; tā kā zinātnes izcilības nozīme jauninājumu un ilgtermiņa konkurētspējas priekšrocību veicināšanā ir jāatspoguļo Devītās pamatprogrammas finansējumā;

Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” struktūra, filozofija un īstenošana

uzskata, ka vairāk nekā trīs gadus pēc pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanas uzsākšanas ir pienācis laiks, lai Parlaments izstrādātu savu nostāju par tās starpposma novērtējumu un redzējumu attiecībā uz jauno Devīto pamatprogrammu;

atgādina, ka pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” mērķis ir veicināt tādas sabiedrības un ekonomikas izveidi, kas balstīta uz zināšanām un inovāciju, un stiprināt zinātnisko un tehnoloģisko bāzi un visbeidzot Eiropas konkurētspēju, piesaistot papildu gan publisko, gan privāto finansējumu pētniecībai un attīstībai un palīdzot sasniegt mērķi — līdz 2020. gadam pētniecībai un attīstībai novirzīt 3 % no IKP; pauž nožēlu par to, ka 2015. gadā ES pētniecībā un attīstībā ieguldīja tikai 2,03 % no IKP, — atsevišķi rādītāji dažādām valstīm ir no 0,46 % līdz 3,26 % (17), toties galvenie konkurenti pasaulē pētniecības un attīstības izdevumu ziņā apsteidz ES;

atgādina, ka Eiropas Pētniecības telpas (EPT) tiešie konkurenti ir pasaules pētniecības reģioni, kuriem ir visaugstākie rādītāji, un ka tālab EPT stiprināšana ir Eiropas kopīgs pienākums; mudina attiecīgās dalībvalstis sniegt pienācīgu ieguldījumu, lai sasniegtu ES mērķi — pētniecībai un attīstībai novirzīt 3 % no IKP; norāda, ka kopējais palielinājums 3 % apmērā Eiropas pētniecībai un inovācijai gadā papildus nodrošinātu vairāk nekā EUR 100 miljardus;

uzsver, ka Septītās pamatprogrammas novērtējums un pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” uzraudzība norāda uz to, ka ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma ir sekmīga un neapšaubāmi rada ES pievienoto vērtību (18); atzīst, ka joprojām pastāv iespējas uzlabot pamatprogrammu un turpmākās programmas;

uzskata, ka tās sekmīgu īstenošanu nodrošina daudznozaru un uz sadarbību vērsta struktūra, kā arī prasības attiecībā uz izcilību un ietekmi;

apzinās, ka pamatprogrammas mērķis ir stimulēt rūpniecības nozares pārstāvju dalību, lai palielinātu rūpniecības nozares ieguldījumus pētniecībā un attīstībā (19); norāda, ka rūpniecības nozares, tostarp MVU, dalība ir ievērojami plašāka nekā Septītajā pamatprogrammā; tomēr atgādina, ka rūpniecība kopumā nav pietiekami palielinājusi savu pētniecības un attīstības izdevumu daļu, par ko tika panākta vienošanās Barselonas Eiropadomes secinājumos (20); prasa Komisijai izvērtēt finansējuma Eiropas pievienoto vērtību un nozīmi sabiedrībai attiecībā uz rūpniecības virzītiem instrumentiem, piemēram, kopīgām tehnoloģiju ierosmēm (KTI) (21), kā arī visu kopīgo ierosmju saskaņotību, atvērtību un pārredzamību (22);

norāda, ka par programmas budžetu, pārvaldību un īstenošanu ir atbildīgas vairāk nekā 20 dažādas ES struktūras; jautā, vai tādējādi netiek īstenoti pārmērīgi koordinēšanas centieni, sarežģītas administratīvās procedūras un nenotiek dublēšanās; aicina Komisiju rīkoties, lai panāktu racionalizāciju un vienkāršošanu;

norāda, ka 2. un 3. pīlārs galvenokārt ir vērsts uz augstākiem tehnoloģiju gatavības līmeņiem (TGL), tādējādi, iespējams, ierobežojot tādu novatorisku inovāciju apguvi nākotnē, kuras ietver vēl neīstenotie pētniecības projekti ar zemākiem TGL; prasa panākt līdzsvaru starp TGL, lai veicinātu visu vērtības ķēdi; uzskata, ka TGL var izslēgt inovāciju veidus, kas nav saistīti ar tehnoloģijām un ko rada fundamentālos vai lietišķos pētījumos, jo īpaši sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu jomā;

aicina Komisiju piedāvāt mazo, vidējo un lielo projektu līdzsvarotu kopumu; norāda, ka ir palielinājies vidējais finansējums projektiem pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un ka lielāki projekti sastopas ar lielākām grūtībām attiecībā uz priekšlikuma sagatavošanu un projektu pārvaldību, kas dod priekšrocības dalībniekiem ar lielāku pieredzi ar pamatprogrammām, rada šķēršļus jaunpienācējiem un koncentrē finansējumu nelielā skaitā iestāžu;

Budžets

10.

uzsver, ka pašreizējais satraucoši zemais sekmības līmenis, kas nepārsniedz 14 % (23), ir negatīva tendence salīdzinājumā ar Septīto pamatprogrammu; uzsver, ka pārmērīgi liela skaita priekšlikumu iesniegšana padara finansējumu nepieejamu lielam skaitam ļoti augstas kvalitātes projektu, un pauž nožēlu par to, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) samazinājumi ir padziļinājuši šo problēmu; aicina Komisiju pārtraukt samazinājumus pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” budžetā;

11.

uzsver budžeta spiedienu, ar ko saskaras Savienības pētniecības un inovāciju pamatprogrammas; pauž nožēlu par negatīvajām sekām, ko ES budžeta maksājumu krīze atstājusi uz programmas īstenošanu pašreizējās DFS pirmo gadu laikā; cita starpā norāda uz mākslīgu kavējumu, kas aptver uzaicinājumus EUR 1 miljarda apmērā 2014. gadā, un ievērojamo priekšfinansējuma līmeņa samazinājumu jaunajām programmām; šajā sakarībā uzsver, ka saskaņā ar DFS regulas 15. pantu 2014.–2015. gadā uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” tika pārnesti līdzekļi; uzsver, ka šie pārnestie līdzekļi tika pilnībā apgūti, apliecinot spēcīgu sniegumu un spēju apgūt pat vēl vairāk līdzekļu; uzsver, ka šī līdzekļu pārnešana nemaina kopējo programmu finansējumu, kas nozīmē attiecīgi mazāku apropriāciju apjomu DFS otrajā pusē; aicina abas budžeta lēmējiestādes un Komisiju nodrošināt atbilstošu maksājumu apropriāciju līmeni turpmākajos gados un darīt visu iespējamo, lai nepieļautu jaunu maksājumu krīzi pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas pēdējos gados;

12.

uzsver, ka programma “Apvārsnis 2020” ir galvenokārt balstīta uz dotācijām un jo īpaši vērsta uz fundamentālas un uz sadarbību balstītas pētniecības finansēšanu; uzstāj, ka ieguldījumi pētniecībā var būt ļoti riskanti ieguldītājiem un ka ir jāfinansē pētniecība, izmantojot dotācijas; šajā sakarībā uzsver, ka jebkurā gadījumā daudzām publiskajām iestādēm bieži vien ir juridiski liegts uzņemties aizdevumus; pauž nožēlu par tendenci dažos gadījumos atteikties no dotācijām un izmantot aizdevumus; atzīst, ka augstam TGL, kas ir tuvs komerciālai darbībai, vajadzētu būt pieejamiem finanšu instrumentiem, izmantojot InnovFin finanšu instrumentus un ārpus pamatprogrammas (piemēram, EIB, EIF shēmas);

13.

uzsver, ka vairākas dalībvalstis nepilda savas valsts līmenī uzņemtās saistības attiecībā uz ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā; uzsver, ka 3 % no IKP mērķis ir jāsasniedz un pauž cerību, ka šo mērķi ir iespējams palielināt līdz lielāko ES konkurentu pasaulē līmenim cik drīz vien iespējams; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis virzīt valsts stratēģijas tā, lai sasniegtu šo mērķi, un prasa paredzēt struktūrfondu daļu pētniecības un attīstības darbībām un programmām, jo īpaši ieguldījumiem resursu palielināšanā un pētniecības infrastruktūras un algu jomā, kā arī atbalstīt pamatprogrammas priekšlikumu sagatavošanas un projektu pārvaldības darbības;

Vērtēšana

14.

apstiprina, ka “izcilībai” būtu jāpaliek visbūtiskākajam vērtēšanas kritērijam visos trijos pamatprogrammas pīlāros, ņemot pašreizējos “ietekmes” un “īstenošanas kvalitātes un efektivitātes” kritērijus, kas varētu palīdzēt norādīt uz projekta pievienoto vērtību ES; tāpēc aicina Komisiju izpētīt veidus, kā ņemt vērā “ietekmes” un “īstenošanas kvalitātes un efektivitātes” kritērijus: nepietiekami pārstāvēto ES reģionu līdzdalības trūkumu, nepietiekami pārstāvēto zinātnes nozaru, piemēram, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu, iekļaušanu un infrastruktūras, ko finansē no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondi), izmantošanu, kas šķiet būtiski, lai sekmīgi īstenotu Eiropas Pētniecības telpu un nodrošinātu sinerģijas starp pamatprogrammu un ESIF;

15.

aicina vērtētājus labāk un pārredzamāk veikt izvērtējumu un kvalitātes pārbaudi; uzsver vajadzību uzlabot atgriezenisko saiti ar dalībniekiem visā izvērtēšanas procesā un prasa ņemt vērā neveiksmīgo pieteikumu iesniedzēju sūdzības par to, ka vērtēšanas kopsavilkuma ziņojumi (ERS) nav pietiekami izvērsti un ka tajos trūkst skaidrības par to, kas būtu darāms citādi, lai pieteikums būtu veiksmīgs; tādēļ aicina Komisiju līdz ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus publicēt sīki izstrādātus vērtēšanas kritērijus, lai sniegtu dalībniekiem detalizētākus un informatīvākus ERS, un organizēt uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus tā, lai nepieļautu pārmērīgi liela skaita priekšlikumu iesniegšanu, kas negatīvi ietekmē pētnieku motivāciju un programmas reputāciju;

16.

aicina Komisiju sniegt plašāku “ietekmes” definīciju, ņemot vērā gan ekonomiskās, gan sociālās sekas; uzsver, ka pamata pētniecības projektu ietekmes novērtēšanai arī turpmāk jābūt elastīgai; aicina Komisiju saglabāt līdzsvaru starp augšupējiem un lejupējiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kā arī analizēt, kura novērtējuma procedūra (viena vai divu posmu) ir lietderīgāka, lai izvairītos no pārmērīgi liela skaita priekšlikumu iesniegšanas, un veikt kvalitatīvus pētījumus;

17.

prasa Komisijai, ņemot vērā ietekmi uz ilgtspēju, izvērtēt, cik lielā mērā būtu lietderīgi lielāku uzmanību pievērst konkrētiem tematiem;

18.

aicina Komisiju padarīt pieejamāku dalībnieku portālu, kā arī paplašināt valstu kontaktpunktu tīklu un piešķirt tam vairāk līdzekļu, lai īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem nodrošinātu efektīvu pakalpojumu projektu priekšlikumu iesniegšanas un izvērtēšanas laikā;

19.

uzskata, ka Eiropas Pētniecības padomei būtu jāiesaistās projektos, kas veicina sadarbību Eiropā, jo īpaši jāiesaista reģioni un iestādes ar zemākām spējām, lai ES pētniecības un inovācijas politiku un zinātību izplatītu visā ES teritorijā;

Transversāli jautājumi

20.

norāda, ka ieinteresētās personas kopumā ļoti atzinīgi vērtē pamatprogrammas “Apvārsnis 20202” struktūru, jo īpaši uz sabiedrības problēmu risināšanu vērsto pieeju; aicina Komisiju turpināt atbalstīt uz sabiedrības problēmu risināšanu vērstu pieeju un uzsver, cik būtiska nozīme ir augstskolu, pētniecības organizāciju, rūpniecības nozares (īpaši MVU) un citu dalībnieku kopīgiem pētījumiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju novērtēt sabiedrības problēmu risināšanas atbilstību un to atsevišķos budžetus, pamatojoties uz pašreizējo ekonomisko, sociālo un politisko kontekstu pamatprogrammas īstenošanas laikā un ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu;

21.

atzīst Komisijas centienus vienkāršot pārvaldību un saīsināt laikposmu no uzaicinājuma publicēšanas līdz dotācijas piešķiršanai; aicina Komisiju turpināt centienus samazināt birokrātiju un vienkāršot pārvaldību; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest vienreizēju maksājumu, lai vienkāršotu pārvaldību un revīzijas;

22.

prasa Komisijai novērtēt, vai pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” jaunieviestie, vienkāršotie finansēšanas modeļi, kā paredzēts, ir palielinājuši rūpniecības nozares līdzdalību; aicina šajā ziņā izvērtēt finansēšanas modeļa efektivitāti;

23.

prasa Komisijai izvērtēt, cik lielā mērā valsts vai īpašu norēķinu sistēmu izmantošana noteikumos, kas reglamentē līdzdalību sistēmā, paredzētās sistēmas vietā, varētu samazināt Eiropas finansēto projektu izvērtēšanas procesu un tādējādi samazināt kļūdu daudzumu; šajā sakarībā aicina veidot ciešāku sadarbību ar Eiropas Revīzijas palātu un veikt vienotu revīziju;

24.

norāda, ka fondu sinerģijai ir izšķiroša nozīme, lai palielinātu ieguldījumu efektivitāti; uzsver, ka RIS3 ir būtisks instruments, lai veicinātu sinerģiju, izstrādājot valsts un reģionālā līmeņa satvaru ieguldījumiem pētniecībā, attīstībā un inovācijā, un šajā nolūkā tas būtu jāatbalsta un jāstiprina; pauž nožēlu par to, ka pastāv būtiski šķēršļi sinerģijas pilnīgai īstenošanai (24); tādēļ cenšas panākt, lai tiktu saskaņoti noteikumi un procedūras attiecībā uz pētniecības, attīstības un inovācijas projektiem, ko finansē no ESI fondiem un pamatprogrammas līdzekļiem, un norāda, ka izcilības zīmoga sistēmas efektīva izmantošana būs iespējama tikai tad, ja tiks izpildīti iepriekš minētie nosacījumi; prasa Komisijai daļu no ESI fondiem paredzēt RIS3 sinerģijai ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”; aicina Komisiju pārskatīt valsts atbalsta noteikumus un atļaut struktūrfondu projektus pētniecības un attīstības jomā pamatot ar pamatprogrammas noteikumiem, vienlaikus garantējot to pārredzamību; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pareizu papildināmības principa piemērošanu, kas praksē nozīmē to, ka iemaksas no Eiropas fondiem nedrīkst aizstāt valsts vai līdzvērtīgus izdevumus, ko veic dalībvalsts reģionos, uz kuriem šis princips attiecas;

25.

norāda, ka veiksmīgai EPT īstenošanai ir vajadzīga pilnīga pētniecības, attīstības un inovācijas potenciāla izmantošana visās dalībvalstīs; atzīst problēmu saistībā ar līdzdalības atšķirībām programmā “Apvārsnis 2020” un uzskata, ka šī problēma ir jārisina gan ES, gan valstu līmenī, tostarp ar ESIF starpniecību; aicina Komisiju un dalībvalstis pielāgot esošos rīkus vai pieņemt jaunus pasākumus, lai mazinātu šīs atšķirības, piemēram, ar tīklošanas rīku izveidi pētniekiem; atzinīgi vērtē izcilības izplatīšanas un dalības paplašināšanas politiku; aicina Komisiju izvērtēt, vai trīs paplašināšanas instrumenti ir sasnieguši savus konkrētos mērķus: nodrošināt pietiekamus budžeta līdzekļus un līdzsvarotu instrumentu kopumu, kas palīdz novērst atšķirības ES pētniecības un inovācijas jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt skaidrus noteikumus, kas ļautu pilnībā īstenot izcilības zīmoga sistēmu un izpētīt finansēšanas sinerģijas; aicina Komisiju izveidot mehānismus, kas ļautu ietvert pamatprogrammā pētniecības infrastruktūras projektus, kas finansēti no ESIF; prasa pārskatīt rādītājus, ko izmanto, lai noteiktu “nepietiekami pārstāvētās” valstis un reģionus, un regulāri pārbaudīt minēto valstu un reģionu sarakstu pamatprogrammas īstenošanas laikā;

26.

norāda, ka Komisijas gada ziņojumos par pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanu 2014. un 2015. gadā konstatēts, ka ES-15 dalībvalstis saņēmušas 88,6 % no finansējuma, savukārt ES-13 dalībvalstīm tie bija tikai 4,5 % no finansējuma, tādējādi tas ir mazāk par asociācijas valstīm piešķirto finansējumu (6,4 %);

27.

atzinīgi vērtē centienus uzlabot saikni starp Eiropas Pētniecības telpu un Eiropas augstākās izglītības telpu, lai atvieglotu nākamās pētnieku paaudzes apmācības iespējas; atzīst, ka ir svarīgi integrēt zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) un pētniecības un uzņēmējdarbības prasmes dalībvalstu izglītības sistēmās agrīnā posmā, lai rosinātu jauniešus attīstīt šīs prasmes, jo pētniecības un attīstības jautājums būtu jārisina strukturāli, nevis cikliski vai īslaicīgi; aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot jauno pētnieku nodarbinātības stabilitāti un pievilcību;

28.

uzsver, ka ir svarīga ciešāka sadarbība starp rūpniecības nozarēm un universitāšu un zinātnisko iestāžu sistēmām, lai universitātēs un zinātniskajos centros veicinātu specializētu struktūru izveidi nolūkā stiprināt saikni ar ražošanas nozari;

29.

uzsver, ka starptautiskā sadarbība ir svarīgs Eiropas pētniecības jomas stiprināšanas līdzeklis; apstiprina, ka starptautiskās līdzdalības līmenis ir pazeminājies no 5 % Septītās pamatprogrammas īstenošanas laikā līdz 2,8 % pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanas laikā; atgādina, ka pamatprogrammai būtu jāpalīdz nodrošināt, ka Eiropa saglabā galvenā globālo norišu dalībnieka statusu, apzinoties arī zinātnes diplomātijas nozīmi; aicina Komisiju pārskatīt pamatprogrammu attiecībā uz starptautisko sadarbību un izstrādāt konkrētus tūlītējus pasākumus un ilgtermiņa stratēģisku redzējumu un struktūru, lai sasniegtu šo mērķi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā BONUS un PRIMA;

30.

uzsver, ka ir jāstiprina sadarbība Devītās pamatprogrammas ietvaros un jāizplata zinātnes diplomātija;

31.

atgādina, ka sociālo un humanitāro zinātņu integrācija nozīmē sociālo un humanitāro zinātņu pētījumus starpnozaru projektos, nevis ex post papildinājumu citādi tehnoloģiskiem projektiem, un ka aktuālākajām problēmām, ar kurām saskaras ES, vajadzīgi metodiski pētījumi, kas konceptuāli lielākā mērā vērsti uz sociālajām un humanitārajām zinātnēm; norāda, ka sociālās un humanitārās zinātnes ir nepietiekami pārstāvētas pašreizējā pamatprogrammā; aicina Komisiju stiprināt sociālo un humanitāro zinātņu pētnieku iespējas piedalīties starpdisciplināros pamatprogrammas projektos un nodrošināt pietiekamu finansējumu sociālo un humanitāro zinātņu tematiem;

32.

uzsver līdzsvarotas pētniecības un inovācijas nozīmi pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un prasa īstenot līdzīgu pieeju nākamajā pamatprogrammā; atzinīgi vērtē EIC (25) izveidi, taču uzstāj, ka tam nevajadzētu atkal novest pie tā, ka pētniecība tiek nošķirta no inovācijas vai finansējums tiek vēl vairāk sadrumstalots; uzsver, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” nav pietiekami vērsta uzmanība uz tā dēvētās “nāves ielejas” pārvarēšanu, kas ir galvenais šķērslis, lai no prototipiem uzsāktu masveida ražošanu;

33.

aicina Komisiju precizēt EIC mērķus, instrumentus un funkcijas un uzsver, ka ir jāizvērtē EIC izmēģinājuma projekta rezultāti; aicina Komisiju nākt klajā ar līdzsvarotu instrumentu apvienojumu EIC portfelim; uzsver, ka EIC nekādā gadījumā nevajadzētu aizstāt otro pīlāru un ka otro pīlāru nevajadzētu padarīt par instrumentu atsevišķu pasākumu atbalstam, — tam arī turpmāk jābūt vērstam uz kopīgu pētniecību; uzsver, ka jāsaglabā un jāstiprina MVU instruments un programma “Ātrais ceļš uz inovāciju”; aicina Komisiju izstrādāt mehānismus nolūkā iesaistīt MVU lielākos Devītās pamatprogrammas starpdisciplīnu projektos, lai tie varētu pilnībā izmantot savu potenciālu; aicina Komisiju saglabāt ZIK pašreizējā EIT struktūrā, uzsverot, cik svarīga ir pārredzamība un plaša ieinteresēto personu iesaiste, un analizēt to, kā EIT un ZIK var mijiedarboties ar EIC; aicina Komisiju izstrādāt regulējumu privāta riska kapitāla ieguldījumiem sadarbībā ar EIC, lai tādējādi veicinātu riska kapitāla ieguldījumus Eiropā;

34.

atzinīgi vērtē iniciatīvas, kuras tuvina privāto un publisko sektoru, lai veicinātu pētniecību un inovāciju; uzsver, ka ir jāpalielina ES vadošā loma, piešķirot prioritāti publiskās pētniecības vajadzībām un pietiekamai pārredzamībai, izsekojamībai un taisnīgai atdeves sabiedrībai līmenim no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ieguldījumiem attiecībā uz galaproduktu pieņemamām cenām, pieejamību un piemērotību, jo īpaši dažās sensitīvās jomās, piemēram, veselības jomā, aizsargājot sabiedrības intereses un taisnīgu sociālo ietekmi; aicina Komisiju turpināt pētīt mehānismus, īpaši saistībā ar visu tādu projektu, ilgtermiņa izmantošanu, kurus finansē ar dotācijām, ko piešķir pamatprogrammas ietvaros, apvienojot taisnīgu atdevi sabiedrībai un stimulus rūpniecības nozares līdzdalībai;

35.

atzinīgi vērtē to, ka atvērtā piekļuve patlaban ir vispārēji piemērojams princips, īstenojot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”; vērš uzmanību uz to, ka virkne nozīmīgu publikāciju, kas saistītas ar projektiem līdz 2016. gada decembrim (26), apliecina, ka ir vajadzīga jauna politika par datu un zināšanu apmaiņas atzīšanu, lai nodrošinātu, ka pētniecības rezultāti un zinātniskie dati ir maksimāli pieejami; aicina Komisiju pārskatīt elastīguma kritērijus, kas varētu būt šķērslis šā mērķa sasniegšanai, un padziļināt zināšanas un attīstību;

36.

atzinīgi vērtē finansējumu “atvērto pētniecības datu izmēģinājuma projektam” kā pirmo soli, lai izveidotu “atvērtās zinātnes mākoni”; atzīst e-infrastruktūras un superskaitļošanas būtisko nozīmi un potenciālu, vajadzību iesaistīt publiskā un privātā sektora ieinteresētās personas un pilsonisko sabiedrību, kā arī iedzīvotāju zinātniskās darbības nozīmi, lai nodrošinātu, ka sabiedrība aktīvāk piedalās problēmu noteikšanā un risināšanā, kā arī risinājumu līdzradīšanā; aicina Komisiju un publisko un privāto pētniecības kopienu izvērtēt jaunus modeļus, kas integrē privātos mākoņu un tīklošanas resursus un publisko e-infrastruktūru, kā arī palīdz ieviest iedzīvotāju programmas zinātnes un inovācijas jomā;

37.

atzinīgi vērtē Komisijas jaunieviestos inovācijas centrus, kas vēl vairāk stiprinās Eiropas inovācijas vidi, palīdzot uzņēmumiem, jo īpaši MVU, uzlabot to uzņēmējdarbības modeļus un ražošanas procesus;

38.

mudina valsts kontaktpunktus vairāk iesaistīties to projektu popularizēšanā, kuriem piešķir izcilības zīmogu, kā arī palīdzēt minētajiem projektiem rast citus valsts vai starptautiskus publiskā vai privātā finansējuma avotus, valstu kontaktpunktu tīkla ietvaros stiprinot sadarbību šajā jomā;

Ieteikumi attiecībā uz Devīto pamatprogrammu

39.

uzskata, ka ES ir iespējas kļūt par vadošu pasaules līmeņa centru pasaulē pētniecības un zinātnes jomā; turklāt uzskata, ka tāpēc Devītajai pamatprogrammai ir jākļūst par Eiropas galveno prioritāti, lai veicinātu izaugsmi, darbvietu izveidi un inovāciju;

40.

atzinīgi vērtē pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” panākumus un sviras faktoru 1:11; aicina Komisiju ierosināt palielināt Devītās pamatprogrammas kopējo budžetu EUR 120 miljardu apmērā; uzskata, ka papildus budžeta palielinājumam ir vajadzīga sistēma, kura ietver inovāciju, un tādēļ aicina Komisiju skaidrāk precizētu inovācijas jēdzienu un tās dažādos veidus;

41.

norāda, ka ES saskaras ar vairākām būtiskām un dinamiskām problēmām, un aicina Komisiju kopā ar Eiropas Parlamentu trešajā pīlārā nodrošināt līdzsvarotu un elastīgu instrumentu kopumu, kas atbilstu jauno problēmu dinamiskumam; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekami elastīgs budžets īpašajām trešā pīlāra problēmām un regulāri jāpārskata minēto problēmu atbilstība;

42.

aicina Komisiju saglabāt līdzsvaru starp fundamentāliem pētījumiem un inovāciju Devītajā pamatprogrammā; norāda uz nepieciešamību stiprināt kopīgu pētniecību; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot MVU līdzdalību kopīgos projektos un inovācijās;

43.

mudina Komisiju pastiprināt sinerģijas starp Devīto pamatprogrammu un citu īpašu Eiropas finansējumu pētniecībai un inovācijai, un izveidot saskaņotus instrumentus un noteikumus attiecībā uz šiem fondiem gan ES, gan valstu līmenī un ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm; aicina Komisiju arī nākamajā pamatprogrammā ņemt vērā to, ka standartizācijai ir svarīga nozīme inovācijas jomā;

44.

norāda, ka Devītajā pamatprogrammā būtu jārisina iespējamā problēma, kas saistīta ar pārmērīgi liela priekšlikumu skaita iesniegšanu un zemo panākumu līmeni pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”; ierosina apsvērt iespēju atkārtoti ieviest divposmu novērtēšanas procedūru, paredzot vienotu pirmo posmu un īpaši veidotu otro posmu, kas paredzēts izvēlētajiem pretendentiem; aicina Komisiju nodrošināt pietiekami visaptverošus ESR ar norādījumiem par to, kādā veidā priekšlikumu varētu pilnveidot;

45.

uzsver, ka arī turpmāk pētniecības pamatprogrammas centrā neapstrīdami ir jābūt Eiropas pievienotajai vērtībai;

46.

aicina Komisiju nākamajā DFS nošķirt aizsardzības pētniecību no civilās pētniecības un nodrošināt šīm divām atšķirīgajām programmām divus atsevišķus budžetus, kuri neskar ar Devīto pamatprogrammu saistītās civilās pētniecības ieceres attiecībā uz budžetu; tādēļ aicina Komisiju iepazīstināt Parlamentu ar iespējamiem veidiem, kā finansēt gaidāmo aizsardzības pētniecības programmu saskaņā ar Līgumiem un no īpaša budžeta ar jauniem līdzekļiem un atbilstīgi īpašiem noteikumiem; uzsver to, cik šajā sakarībā svarīga ir parlamentārā uzraudzība;

47.

uzskata, ka programmai “Nākotnes un jaunās tehnoloģijas” ir liels nākotnes potenciāls un ka tā ir labs instruments, ko var izmantot, lai valsts un reģionālā līmenī izplatītu inovatīvas idejas un zinātību;

48.

uzsver, ka, ņemot vērā Parīzes nolīgumu un ES klimata mērķus, ir prioritāri jānodrošina finansējums pētījumiem klimata pārmaiņu jomā un klimata datu vākšanas infrastruktūrai — jo īpaši tāpēc, ka Amerikas Savienotās Valstis apsver iespēju ievērojami samazināt ASV vides pētniecības iestāžu budžetu;

49.

uzsver, ka Devītās pamatprogrammas galvenajiem mērķiem pētniecības un inovāciju jomā arī turpmāk vajadzētu būt šādiem: stiprināt ES konkurētspēju, radīt izaugsmi un darbvietas, sniegt jaunas zināšanas un inovāciju, lai risinātu būtiskās problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, kā arī turpināt progresu attiecībā uz ilgtspējīgas Eiropas Pētniecības telpas izveidi; šajā saistībā atzinīgi vērtē pamatprogrammas pašreizējo pīlāru struktūru un aicina Komisiju saglabāt šo struktūru, lai nodrošinātu nepārtrauktību un prognozējamību; tādēļ aicina Komisiju turpināt darbu, lai panāktu programmas saskaņotību, vienkāršošanu, pārredzamību un skaidrību, kā arī vērtēšanas procesa uzlabošanu, sadrumstalotības un dublēšanās mazināšanu, kā arī nevajadzīga administratīvā sloga novēršanu;

50.

atzīst, ka administratīvie uzdevumi un pētniecība lielā mērā izslēdz cits citu; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi ierobežot ziņošanas pienākumus līdz minimumam, lai novērstu, ka birokrātija kavē inovācijas, un nodrošināt to, lai tiktu efektīvi izmantots Devītās pamatprogrammas finansējums, vienlaikus nodrošinot pētniecības autonomiju; mudina Komisiju šajā sakarībā pielikt lielākas pūles attiecībā uz vienkāršošanu;

51.

norāda, ka Komisija arvien vairāk runā par atbalstu, kas ir atkarīgs no rezultātiem; aicina Komisiju precīzāk definēt terminu “rezultāti”;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sinerģiju starp pamatprogrammu un citiem fondiem, lai atrisinātu pētniecības nepietiekamības problēmu, ar ko saskaras konverģences reģioni dažās dalībvalstīs, piemērojot papildināmības principu; pauž nožēlu par to, ka finanšu piešķīrumi no struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem var samazināt valsts pētniecības un attīstības izdevumus reģionos, kuros šos līdzekļus var izmantot, un uzstāj, ka šādiem finanšu piešķīrumiem jāpapildina valstu publiskie izdevumi; aicina Komisiju un dalībvalstis arī nodrošināt, ka publiskais finansējums pētniecībai un inovācijai tiek uzskatīts par ieguldījumu nākotnē, nevis izmaksām;

53.

norāda, ka ieguldījumus pētniecībā un inovācijā no struktūrfondiem var veikt tikai tad, ja dalībvalstīs ir tam pienācīgi radīts labvēlīgs pamats; tādēļ aicina izveidot ciešāku saikni starp konkrētām valstīm paredzētiem ieteikumiem attiecībā uz strukturālām reformām un ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā;

54.

uzsver, ka vajadzīgi jauni augstākās izcilības centi un reģioni, kā arī uzsver, cik būtiski ir turpināt attīstīt Eiropas Pētniecības telpu (EPT); uzsver nepieciešamību nodrošināt lielāku sinerģiju starp pamatprogrammu, ESIF un ESI fondiem, lai sasniegtu šo mērķi; aicina izstrādāt politiku, lai likvidētu šķēršļus, ar ko saskaras austrumu un dienvidu valstis, piemēram, zemāka atalgojuma problēmu, lai tādējādi izvairītos no intelektuālā darbaspēka emigrācijas; prasa projekta izcilību atzīt par prioritāru salīdzinājumā ar tā dēvēto vadošo elites iestāžu izcilību;

55.

uzskata, ka ir nepieciešams iekļaut spēcīgākus stimulus izmantot ESI fondus investīcijām pētniecībā un inovācijā gadījumos, kad pastāv konkrētām valstīm adresēti ieteikumi šajā sakarībā vai kad ir atklāti trūkumi; secina, ka ESI fondu investīcijas pētniecībā un inovācijā 2014.–2020. gada laikposmā sasniegs EUR 65 miljardus; tādēļ ierosina, lai izveidotā ESI fondu izpildes rezerve dalībvalstīs tiek izmantota, ieguldot pētniecībā un inovācijā ievērojamu daļu ieņēmumu no strukturālajiem fondiem;

56.

atzinīgi vērtē izcilības zīmoga principu un potenciālu kā kvalitātes apliecinājumu sinerģijai starp ESI fondiem un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, taču norāda, ka tas nav pietiekami piemērots praksē, jo dalībvalstīs nav pietiekamu finanšu resursu; uzskata, ka projekti, kuri iesniegti finansējuma saņemšanai saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un atbilst stingriem atlases un piešķiršanas kritērijiem ar pozitīvu iznākumu, bet kurus nevar finansēt budžeta ierobežojumu dēļ, būtu jāfinansē no ESI fondu līdzekļiem, ja šādi līdzekļi ir pieejami minētajam nolūkam; norāda, ka līdzīgs mehānisms būtu arī jānosaka attiecībā uz kopīgiem pētniecības projektiem;

57.

aicina Komisiju nodrošināt Devītajā pamatprogrammā augstāka līmeņa atbalstu jauniem pētniekiem, piemēram, Eiropas mēroga tīkla veidošanas instrumentus, un pastiprināt finansēšanas shēmas pētniekiem iesācējiem, kuriem ir mazāk nekā divu gadu pieredze pēc zinātņu doktora grāda iegūšanas;

58.

ņem vērā, ka Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktās darbības ir plaši atzīts finansējuma avots, kas veicina pētnieku mobilitāti un jauno zinātnieku pilnveidi; uzskata, ka nepārtrauktības nolūkos būtu vēlams nodrošināt, ka Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktās darbības tiek finansētas arī Devītajā pamatprogrammā;

59.

aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt privātā sektora ieguldījumus pētniecībā, attīstībā un inovācijā, kuriem ir jāpapildina, nevis jāaizstāj publiskā sektora ieguldījumi; atgādina, ka divām trešdaļām no mērķa veltīt pētniecības un attīstībai 3 % no IKP ir jānāk no privātā sektora (27); atzinīgi vērtē nozares līdz šim īstenotos centienus, ņemot vērā kopumā ierobežotos resursus publiskā sektora izdevumiem pētniecības un attīstības jomā, un aicina privāto sektoru vairāk ieguldīt pētniecībā un attīstībā, kā arī atklātajā piekļuvē un atvērtajā zinātnē; aicina Komisiju noteikt lielo rūpniecības uzņēmumu līdzdalības līmeni (ar aizdevumiem, dotācijām vai uz sava rēķina) atkarībā no projekta Eiropas pievienotā vērtības mēroga un tā potenciāla būt MVU virzītājspēkam, vienlaikus ņemot vērā katras nozares īpatnības un vajadzības; aicina Komisiju uzraudzīt iemaksas natūrā, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi ir jauni un patiesi;

60.

aicina Komisiju uzlabot to noteikumu pārredzamību un skaidrību, kurus piemēro publiskā un privātā sektora sadarbībai Devītās pamatprogrammas projektos, ņemot vērā novērtējumā ietvertos rezultātus un ieteikumus; aicina Komisiju pārbaudīt un novērtēt pašreizējos publiskā un privātā sektora partnerību instrumentus;

61.

uzsver, ka uzņēmumu līdzdalība būtu jāturpina veicināt neatkarīgi no MVU instrumenta, jo daudzās jomās uzņēmumiem ir nepieciešamās zināšanas un tie sniedz būtisku finansiālo ieguldījumu;

62.

pauž nožēlu par pretrunīgajiem rezultātiem, kas panākti pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, pievēršot vērību dzimumu līdztiesības aspektam, jo vienīgais sasniegtais mērķis ir sieviešu īpatsvars konsultantu grupās, savukārt sieviešu īpatsvars projektu vērtēšanas komitejās un projektu koordinatoru vidū, kā arī dzimumu aspekts pētniecības un inovācijas saturā joprojām ir zem mērķa līmeņa; uzsver nepieciešamību uzlabot līdzdalību un dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu Devītajā pamatprogrammā un sasniegt mērķa līmeņus, kas noteikti regulā par pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, un aicina Komisiju veikt izpēti, lai atklātu šķēršļus vai grūtības, kas var izraisīt sieviešu nepietiekamu pārstāvību šajā programmā; mudina dalībvalstis saskaņā ar EPT mērķiem izveidot dzimumu pārstāvības ziņā līdzsvarotu tiesisko un politisko vidi un nodrošināt stimulus pārmaiņām; atzinīgi vērtē Komisijas norādījumus par dzimumu līdztiesību programmā “Apvārsnis 2020” (28); atgādina, ka saskaņā ar šiem norādījumiem dzimumu līdzsvars ir viens no faktoriem, ko ņem vērā, piešķirot prioritāti priekšlikumiem ar tādu pašu vērtējumu, kuri pārsniedz robežvērtību;

63.

norāda, ka nākamajā pamatprogrammā būs jāņem vērā Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES un tās ietekme; norāda, ka pētniecību un inovāciju pozitīvi ietekmē skaidrs un stabils ilgtermiņa satvars un tas ka Apvienotā Karaliste ir līdere zinātnes jomā; pauž cerību, ka tīkli un sadarbība starp Apvienoto Karalisti un ES varētu turpināties pētniecības jomā un, ka, ievērojot zināmus nosacījumus, varētu ātri rast stabilu un pieņemamu risinājumu, lai nodrošinātu, ka ES nezaudē iespējas saistībā ar programmā “Apvārsnis 2020” un Devītajā pamatprogrammā radītajiem zinātniskajiem rezultātiem;

o o

64.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 948. lpp.

(3) OV L 347, 20.12.2013., 81. lpp.

(4) OV L 347, 20.12.2013., 965. lpp.

(5) OV L 347, 20.12.2013., 174. lpp.

(6) OV L 347, 20.12.2013., 892. lpp.

(7) OV L 169, 7.6.2014., 54.–178. lpp.

(8) OV L 177, 17.6.2014., 9. lpp.

(9) OV L 192, 1.7.2014., 1. lpp

(10) OV L 169, 7.6.2014., 1.–53. lpp.

(11) http://ec.europa.eu/research/evaluations/pdf/hlg_issue_papers.pdf.

(12) OV C 34, 2.2.2017., 24. lpp.

(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0052.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0075.

(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0311.

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0320.

(17) EPRS 2017. gada februāra pētījums “ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma “Apvārsnis 2020”. Eiropas Īstenošanas novērtējums”.

(18) Saņemts vairāk nekā 130 000 priekšlikumu, parakstīts 9 000 dotāciju līgumu, īstenota līdzdalība 50 000 projektu un piešķirti EUR 15,9 miljardi ES finansējuma.

(19) Divas trešdaļas no pētniecībai un attīstībai piešķirtajiem 3 % no IKP būtu jānodrošina rūpniecības nozarei. Skatīt Eurostat datus par privātajiem izdevumiem pētniecībai un attīstībai: http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/ table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tsc00031&plugin=1

(20) http://ec.europa.eu/invest-in-research/pdf/download_en/ barcelona_european_council.pdf

(21) Kopumā 7 KTI ir piešķirti vairāk nekā EUR 7 miljardi no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansējuma, aptuveni 10 % no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” budžeta un vairāk nekā 13 % no faktiski pieejamā finansējuma uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (aptuveni EUR 8 miljardi gadā 7 gadu laikposmā).

(22) Skatīt Padomes 2015. gada 29. maija sanāksmes secinājumus.

(23) EPRS 2017. gada februāra pētījums “ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma “Apvārsnis 2020”. Eiropas Īstenošanas novērtējums”.

(24) Vērienīga pētniecības infrastruktūra atbilst ERAF tvērumam un mērķiem, taču ERAF finansējumu, ko piešķir valsts līmenī, nevar izmantot, lai to līdzfinansētu; būvniecības izmaksas, kas saistītas ar jaunu pētniecības infrastruktūru, ir attiecināmas izmaksas saskaņā ar ERAF, taču darbības un personāla izmaksas tādas nav.

(25) Komisijas paziņojums “Eiropas topošie līderi. Jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu atbalsta iniciatīva” (COM(2016)0733).

(26) OpenAIRE ziņojums: Pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” no projektu kopskaita (10 684) ir pabeigti 19 % projektu, savukārt 8 667 projekti vēl tiek īstenoti. OpenAIRE ir konstatētas 6 133 publikācijas, kuras saistītas ar 1 375 pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” projektiem.

(27) Skatīt Padomes 2015. gada 29. maija sanāksmes secinājumus.

(28) Skatīt Komisijas norādījumus par dzimumu līdztiesību programmā “Apvārsnis 2020”. http://eige.europa.eu/sites/default/files/h2020-hi-guide-gender_en.pdf

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/41

P8_TA(2017)0254

ES kohēzijas politikas pamatelementi pēc 2020. gada

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par ES kohēzijas politikas pamatelementiem pēc 2020. gada (2016/2326(INI))

(2018/C 331/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), īpaši tā 3. pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 4., 162., 174. – 178. un 349. pantu,

—

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība” (4),

—	ņemot vērā 2013. gada 17. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006 (6),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (8),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu “Daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskats/pārskatīšana. Uz rezultātiem orientēts ES budžets” (COM(2016)0603),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē. Maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

—	ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu (9),

—	ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par Eiropas teritoriālo sadarbību — paraugprakse un inovatīvi pasākumi (10),

—	ņemot vērā 2016. gada 11. maija rezolūciju par kohēzijas politikas īstenošanas paātrināšanu (11),

—

ņemot vērā 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju Donavas reģionam (12), 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam un makroreģionu nozīmi turpmākajā kohēzijas politikā (13), 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Adrijas un Jonijas jūras reģionu (14) un 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES stratēģiju Alpu reģionam (15),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par inovāciju sinerģiju — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, pamatprogramma “Apvārsnis 2020” un citi Eiropas inovāciju fondi un ES programmas (16),

—	ņemot vērā 2016. gada 10. maija rezolūciju par jauniem teritoriālās attīstības instrumentiem 2014.–2020. gada kohēzijas politikā — integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība (17),

—	ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem (18),

—	ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūcija par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā (19),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (20),

—

ņemot vērā visus Komisijas paziņojumus un Parlamenta rezolūcijas par tālākajiem reģioniem, jo īpaši 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas “Eiropa 2020” kontekstā (21) un 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attālāko reģionu potenciāla kāpināšanu, veidojot sinerģiju starp ES struktūrfondiem un citām Eiropas Savienības programmām (22),

—	ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Kohēzijas politiku un stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu (23),

—	ņemot vērā augsta līmeņa grupas ESI fondu līdzekļu saņēmēju uzraudzības vienkāršošanas jautājumos secinājumus un ierosinājumus,

—	ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada Īpašo ziņojumu Nr. 31 — “Vismaz piektdaļas ES budžeta novirzīšana klimata rīcībai: notiek vērienīgs darbs, bet pastāv nopietns risks, ka iecerēto neizdosies sasniegt”, kas pieņemti 2017. gada 21. martā,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2015. gada 15. decembra spriedumu (24) par LESD 349. panta interpretāciju,

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 19/2016 — “ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus, – gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā”,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. februāra ziņojumu par Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda papildināmību — koordinācijas, sinerģijas un papildināmības nodrošināšana,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0202/2017),

A.	tā kā ES kohēzijas politika izriet no LES un LESD un pauž ES solidaritāti kā vienu no Savienības pamatprincipiem, īstenojot ar Līgumu pamatoto mērķi samazināt reģionālās atšķirības un sekmēt visu ES reģionu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

tā kā ES pārstāja darboties kā “konverģences instruments” pēc 2008. gada, kā rezultātā palielinājās pastāvošās atšķirības starp dalībvalstīm un to iekšienē un sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība visā ES; atgādina, ka kohēzijas politika Eiropas līmenī ir ļoti efektīva, tā jo īpaši veicina dažādus teritoriālās sadarbības veidus un tādēļ tā joprojām ir — tās ekonomikas, sociālajā un teritoriālajā dimensijā — akūti nepieciešama politika, kas apvieno konkrētās vietas vajadzības ar ES prioritātēm un dod konkrētus rezultātus uz vietas visiem iedzīvotājiem;

tā kā kohēzijas politika joprojām ir galvenā, ļoti veiksmīga un novērtēta ES mēroga ieguldījumu politika noturīgu darbvietu radīšanā, kā arī gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes un konkurētspējas radīšanā pēc 2020. gada, īpaši laikā, kad daudzās dalībvalstīs krasi samazinās kā publiskā, tā privātā sektora investīcijas un ir jūtamas globalizācijas sekas; atgādina, ka kohēzijas politikai ir bijusi nozīmīga loma un tā devusi būtisku ieguldījumu, reaģējot uz makroekonomikas ierobežojumiem;

tā kā kohēzijas politikas iepriekšējā reforma 2013. gadā bija plaša un pamatīga, galveno uzmanību pievēršot politikai, kas paredz uz rezultātiem vērstu pieeju, efektivitāti un lietderību, no vienas puses, un ietverošas partnerības, daudzlīmeņu pārvaldības, viedas specializācijas un vietējas pieejas, no otras puses;

E.	tā kā atjaunotās kohēzijas politikas rezultātā ir notikusi pakāpeniska pāreja no koncentrēšanās uz tādu politiku, kas balstīta uz liela mēroga infrastruktūras projektiem, par labu tādai, kas veicina uz zināšanām balstītu ekonomiku un inovācijas;

F.	tā kā šie principi būtu jāsaglabā un jānostiprina arī pēc 2020. gada, lai nodrošinātu politikas īstenošanas nepārtrauktību, pamanāmību, juridisko noteiktību, pieejamību un pārredzamību;

tā kā, lai sekmīgi īstenotu kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada, ir būtiski samazināt administratīvo slogu saņēmējiem un pārvaldības iestādēm, rast pareizo līdzsvaru starp politikas lielāku orientēšanu uz rezultātiem un pārbaudes un kontroles pasākumu līmeni nolūkā palielināt samērīgumu, ieviest atšķirības programmu īstenošanā un vienkāršot noteikumus un procedūras, jo tās pašlaik bieži vien tiek uztvertas kā pārāk sarežģītas;

H.	tā kā šie elementi apvienojumā ar integrētu politikas pieeju un partnerības principu liecina par kohēzijas politikas pievienoto vērtību;

tā kā arvien lielāki ierobežojumi gan ES, gan valstu budžetiem un arī Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES sekas nedrīkstētu vājināt ES kohēzijas politiku; šajā sakarībā prasa ES un AK sarunu dalībniekiem pārdomāt priekšrocības un trūkumus, kas rastos Apvienotajai Karalistei turpinot piedalīties Eiropas teritoriālās sadarbības programmās;

tā kā ar kohēzijas politiku jau tiek risinātas ļoti plašs tādu problēmu spektrs, kas ir saistītas ar tās mērķiem, kā noteikts Līgumos, un nav sagaidāms, ka visas jaunās problēmas, ar ko ES saskarsies pēc 2020. gada, varētu risināt ar tādu pašu vai pat vēl mazāku budžetu, lai gan ietekme var būt lielāka, ja dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām tiek atļauta lielāka rīcības brīvība, lai atbalstītu jaunu politisko problēmu risināšanu,

Kohēzijas politikas pievienotā vērtība

stingri iebilst pret jebkādiem scenārijiem attiecībā uz 27 valstu ES līdz 2025. gadam, kā noteikts Baltajā grāmatā par Eiropas nākotni, kas samazinātu ES centienus saistībā ar kohēzijas politiku; aicina Komisiju gluži pretēji iesniegt visaptverošu priekšlikumu tiesību aktam par spēcīgu un efektīvu kohēzijas politiku laika posmam pēc 2020. gada;

uzsver, ka izaugsmi un reģionālo, ekonomikas un sociālo konverģenci nevar panākt bez labas pārvaldības, sadarbības, savstarpējas uzticēšanās starp visām ieinteresētajām pusēm un bez partneru efektīvas iesaistīšanas valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, kā tas ir noteikts ar partnerības principu (Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 5. pants); atgādina, ka ES kohēzijas politika, kurai piemēro dalītu pārvaldību, un piedāvā ES unikālu līdzekli, lai tieši risinātu pilsoņu rūpes saistībā ar iekšējām un ārējām problēmām; uzskata, ka dalītai pārvaldībai, kas balstās uz partnerības principu, daudzlīmeņu pārvaldībai un koordinācijai starp dažādiem administratīvajiem līmeņiem ir ļoti būtiska nozīme, lai nodrošinātu labāku līdzdalību un atbildību par politikas īstenošanu starp visām ieinteresētajām pusēm;

uzsver kohēzijas politikas stimulējošo ietekmi un secinājumus, ko var gūt pārvaldības iestādes, atbalsta saņēmēji un ieinteresētās puses; uzsver horizontālo un daudzpusīgo pieeju kohēzijas politikā, kas ir vieda, noturīga un iekļaujoša politika, kurā ir paredzēts satvars valsts un vietējā līmeņa dalībnieku mobilizēšanai un koordinēšanai un viņu tiešai iesaistīšanai kopīgā darbā, lai ar līdzfinansētajiem projektiem panāktu ES prioritātes; šajā sakarībā aicina nodrošināt optimālu koordināciju un sadarbību starp Komisijas ĢD, kas ir atbildīgs par kohēzijas politiku, un citiem ģenerāldirektorātiem, kā arī ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm;

pauž nožēlu par to, ka novēloti tika pieņemtas vairākas darbības programmas, un novēlotu pārvaldības iestāžu iecelšanu dažās dalībvalstīs pašreizējā plānošanas periodā; atzinīgi vērtē darbības programmas paātrinātas īstenošanas pirmās pazīmes, kas novērotas 2016. gadā; mudina Komisiju, gatavojoties nākamajam plānošanas periodam, turpināt Labākas īstenošanas darba grupas darbu, lai atbalstītu īstenošanu un apzinātu kavēšanās iemeslus, kā arī ierosināt praktiskus veidus, kā izvairīties no šādām problēmām; kategoriski mudina visus iesaistītos dalībniekus turpināt īstenošanas uzlabošanu un paātrināšanu, neradot vājas vietas;

norāda, ka nepilnības finanšu plānošanā un īstenošanas sistēmā noveda pie līdz šim nepieredzētas neapmaksātu rēķinu un nepadarītu darbu uzkrāšanos, kas tika pārnesti no iepriekšējās Daudzgadu finanšu shēmas (DFS) uz pašreizējo; aicina Komisiju vēl pirms pašreizējās DFS beigām nākt klajā ar strukturālu risinājumu problēmām un novērst to, ka tās tiek pārnestas uz nākamo DFS; uzsver, ka maksājumu apropriāciju līmenim ir jāatbilst iepriekšējām saistībām, īpaši perioda beigās, kad dalībvalstu maksājumu pieprasījumu līmenim ir tendence ievērojami pieaugt;

atzīst, ka dažās dalībvalstīs, pateicoties partnerības principam, ir izveidojusies ciešāka sadarbība ar reģionālajām un vietējām iestādēm, kaut arī joprojām ir iespējami uzlabojumi, lai nodrošinātu reālu un savlaicīgu visu ieinteresēto pušu iesaistīšanu, tostarp pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu, lai bez administratīvā sloga palielināšanas vai kavēšanās izraisīšanas nodrošinātu lielāku pārskatatbildību un pārredzamību; uzsver, ka saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības pieeju arī turpmāk būtu jāiesaista ieinteresētās puses; uzskata, ka nākotnē būtu jāturpina stiprināt partnerības principu un rīcības kodeksu, piemēram, ieviešot skaidras minimālās prasības attiecībā uz iesaistīšanos partnerībā;

uzsver — lai gan kohēzijas politika ir mazinājusi krīzes un taupības pasākumu ietekmi Eiropas Savienībā, joprojām saglabājas lielas reģionālās atšķirības, kā arī atšķirības attiecībā uz konkurētspēju un sociālā nevienlīdzība; aicina veikt pastiprinātu darbību, lai mazinātu šādas atšķirības un nepieļautu jaunu atšķirību rašanos visa veida reģionos, vienlaikus saglabājot un konsolidējot atbalstu reģioniem, lai veicinātu līdzatbildību par politiku visa veida reģionos un īstenotu ES mērķus visā ES; šajā sakarībā uzskata, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš reģioniem, padarot tos noturīgākus pret pēkšņiem satricinājumiem;

atgādina, ka teritoriālā sadarbība visās tās izpausmēs, tostarp makroreģionālās stratēģijas, kuru potenciāls vēl nav izsmelts, transponē politiskas sadarbības un reģionu un iedzīvotāju koordinācijas koncepciju pāri robežām ES teritorijā; uzsver, cik vērtīga ir kohēzijas politika, risinot problēmas, kas raksturīgas salām, pārrobežu reģioniem un ziemeļu mazapdzīvotiem reģioniem, kā ir paredzēts LESD 174. pantā, tālākiem reģioniem, kas definēti LESD 349. un 355. pantā, kuri visi bauda īpašu statusu un kuriem paredzētie īpašie instrumenti un finansējums būtu jāsaglabā laikposmā pēc 2020. gada, kā arī nomaļiem reģioniem;

norāda, ka Eiropas teritoriālā sadarbība (ETS) ir viens no svarīgākajiem kohēzijas politikas mērķiem 2014.–2020. gadam, kas ES mērķus papildina ar ievērojamu pievienoto vērtību, veicina solidaritāti starp ES reģioniem un ar tās kaimiņvalstīm un sekmē pieredzes apmaiņu un labas prakses nodošanu, piemēram, izmantojot standartizētus dokumentus; uzstāj, ka ir nepieciešams turpināt pārrobežu, transnacionālu un starpreģionālu sadarbību, kas ir daļa no mērķa stiprināt teritoriālo kohēziju, kā to paredz LESD 174. pants; uzskata, ka tai būtu jāpaliek nozīmīgam instrumentam laikposmā pēc 2020. gada; tomēr uzsver, ka pašreizējās ETS budžets nedz atbilst lielajiem uzdevumiem, ar kuriem saskaras Interreg programmas, nedz arī ar to efektīvi atbalsta pārrobežu sadarbību; tādēļ aicina būtiski palielināt ETS budžetu nākamajam plānošanas periodam;

10.

uzsver, cik svarīga Eiropas publiskajām iestādēm ir pašreizējās Interreg Europe sadarbības programma, lai veicinātu pieredzes apmaiņu un labas prakses nodošanu; ierosina, ka finansēšanas iespējas nākamajai Interreg Europe programmai pēc 2020. gada ir jāpaplašina, lai ļautu nodrošināt ieguldījumus materiālajos izmēģinājuma un demonstrācijas projektos, ņemot vērā arī ieinteresēto pušu visā Eiropā iesaistīšanu;

Kohēzijas politikas pamatprincipi pēc 2020. gada — nepārtrauktība un jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi

11.

uzsver, ka pašreizējā reģionu sadalīšana pa kategorijām, ieviestās reformas, piemēram, tematiskā koncentrācija, un darbības rezultātu sistēma ir parādījuši kohēzijas politikas vērtību; aicina Komisiju iesniegt idejas lielākai elastībai visa ES budžeta izmantošanai; uzskata, ka rezerves izveide šajā saistībā ir interesanta iespēja, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar neparedzētiem notikumiem plānošanas periodā un lai atvieglotu darbības programmu pārplānošanu nolūkā pielāgot ESIF ieguldījumus, pielāgojoties mainīgajām vajadzībām katrā reģionā, un arī, lai ņemtu vērā globalizācijas ietekmi reģionālā un vietējā līmenī, tomēr negatīvi neietekmējot kohēzijas politikas ieguldījumus vai ietekmi uz stratēģisko orientāciju, ilgtermiņa mērķiem un daudzgadu programmu plānošanas drošību un stabilitāti gan reģionālajām, gan vietējām pašvaldībām;

12.

atzīst ex ante nosacījumu vērtību, jo īpaši nosacījumu attiecībā uz pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3), kuras turpina atbalstīt stratēģisko ESI fondu plānošanu un ir nodrošinājušas lielāku orientēšanos uz rezultātiem; norāda, ka ex ante nosacījumi dod iespēju ESI fondam efektīvi atbalstīt Eiropas mērķus pēc 2020. gada, neskarot kohēzijas mērķus, kas noteikti Līgumā;

13.

iebilst pret makroekonomiskajiem nosacījumiem un uzsver, ka saiknei starp kohēzijas politiku un ekonomikas pārvaldības procesiem Eiropas pusgadā ir jābūt līdzsvarotai, abpusējai un nerepresīvai attiecībā uz visām ieinteresētajām pusēm; atbalsta teritoriālās dimensijas turpmāku atzīšanu, kura varētu būt izdevīga Eiropas pusgadam, proti, būtu jāapsver ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas, kā arī noturīgas izaugsmes, nodarbinātības un vides aizsardzības ekonomiskās pārvaldības un kohēzijas politikas mērķi, izmantojot līdzsvarotu pieeju;

14.

uzskata, ka, ņemot vērā to, ka kohēzijas politikas finansējums ir paredzēts, lai veicinātu ieguldījumus, izaugsmi un nodarbinātību visā Eiropas Savienībā, Komisijai septītajā Kohēzijas ziņojumā un ciešā sadarbībā ar dalībvalstu valdībām būtu jāizvērtē, kā pievērsties jautājumam par šādu investīciju ietekmi uz šo valdību budžeta deficītiem;

15.

norāda, ka administratīvās un institucionālās kapacitātes palielināšana un tādējādi arī valstu un reģionālo aģentūru investīciju atbalstīšanas iespēju palielināšana darbības programmu plānošanas, īstenošanas un novērtēšanas, kā arī profesionālās apmācības kvalitātes jomā dalībvalstīs un reģionos ir būtiski svarīga savlaicīgai un sekmīgai kohēzijas politikas īstenošanai un konverģences radīšanai ar augstākiem standartiem; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir Taiex Regio Peer 2 Peer iniciatīva, kas uzlabo administratīvās un institucionālās spējas un nodrošina labākus rezultātus attiecībā uz ES ieguldījumiem;

16.

uzsver nepieciešamību vienkāršot kohēzijas politikas vispārējo pārvaldības sistēmu visos pārvaldības līmeņos, sekmēt darbības programmu plānošanu, pārvaldību un novērtēšanu, lai padarītu tās pieejamākas, elastīgākas un efektīvāku; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi cīnīties pret pārmērīgu reglamentēšanu dalībvalstīs; prasa Komisijai palielināt iespējas e–kohēzijai un konkrētiem izdevumu veidiem, piemēram, standarta likmes vienības izmaksas un vienotas likmes summas saskaņā ar KNR, un ieviest digitālu platformu vai vienas pieturas aģentūras pieteikuma iesniedzējiem un labuma guvējiem; atbalsta augsta līmeņa grupas ESI fondu līdzekļu saņēmēju uzraudzības vienkāršošanas jautājumos secinājumus un ierosinājumus un mudina dalībvalstis īstenot šos ierosinājumus;

17.

aicina Komisiju apsvērt risinājumus saskaņā ar proporcionalitātes un diferencēšanas principiem programmu īstenošanā, balstoties uz riska novērtējumu, objektīviem kritērijiem un arī pozitīvajiem, programmām paredzētajiem stimuliem, to apjomu un administratīvās spēju, īpaši attiecībā uz vairākpakāpju revīzijām, kurās galvenā uzmanība būtu pievērsta cīņai pret pārkāpumiem, proti, krāpšanu un korupciju, un pārbaužu skaitu, lai panāktu lielāku saskaņotību starp kohēzijas politiku, konkurences politiku un citām ES politikas jomām, jo īpaši valsts atbalsta noteikumiem, kas attiecas uz ESI fondiem, bet ne uz ESIF vai programmu “Apvārsnis 2020”, kā arī attiecībā uz vienotu noteikumu kopumu visiem ESI fondiem iespēju nolūkā padarīt finansējumu efektīvāku, vienlaikus ņemot vērā katra fonda īpatnības;

18.

aicina Komisiju nolūkā panākt patiesu vienkāršošanu un vienojoties ar valsts un reģionālo programmu vadošajām iestādēm, izstrādāt īstenojamu plānu vienkāršotu izmaksu režīma paplašināšanai attiecībā uz ERAF, ievērojot arī noteikumus, kas ir iekļauti priekšlikumā regulai, lai grozītu finanšu noteikumus, kurus piemēro budžetam, proti, tā dēvētajā kopotajā regulā;

19.

uzskata, ka būtu jāsaglabā dotācijas, balstoties uz kohēzijas politikas finansēšanu; norāda uz finanšu instrumentu pieaugošo lomu; norāda, ka aizdevumi, pašu kapitāls vai garantijas var pildīt papildinošu funkciju, bet tie būtu jāizmanto piesardzīgi, pamatojoties uz atbilstīgu ex ante novērtējumu, un dotācijas būtu jāpapildina tikai tad, ja šādi finanšu instrumenti apliecina pievienoto vērtību un varētu radīt daudzkāršojošu iedarbību, piesaistot papildu finansiālo atbalstu un ņemot vērā reģionālās atšķirības un atšķirīgu praksi un pieredzi;

20.

uzsver, cik svarīga ir Komisijas, EIB un dalībvalstu palīdzība vietējām un reģionālām iestādēm ar inovatīviem finanšu instrumentiem, izmantojot platformas kā, piemēram, “fi-compass” platforma vai nodrošinot stimulus atbalsta saņēmējiem; atgādina, ka šādi instrumenti nav piemēroti visu veidu darbībām saskaņā ar kohēzijas politiku; uzskata, ka visiem reģioniem, pamatojoties uz brīvprātības principu, vajadzētu būt iespējai lemt par finanšu instrumentiem atbilstīgi viņu vajadzībām; tomēr iebilst pret saistošiem kvantitatīviem mērķiem attiecībā uz finanšu instrumentu izmantošanu un uzsver, ka aizvien lielāka finanšu instrumentu izmantošana nedrīkstētu izraisīt ES budžeta samazināšanu kopumā;

21.

aicina Komisiju nodrošināt labāku sinerģiju un saziņu starp ESI fondiem un citiem Savienības fondiem un programmām, tostarp ESIF, un par tiem un atvieglot vairāku fondu izmantošanas iespēju īstenošanu; uzsver, ka, izmantojot ESIF, nevajadzētu apdraudēt kohēzijas politikas plānošanas stratēģisko saskaņotību, teritoriālo koncentrāciju un ilgtermiņa perspektīvu un ka tam nevajadzētu aizstāt dotācijas, kā arī nevajadzētu aizstāt vai samazināt ESIF budžetu; uzstāj uz savu resursu reālu papildināmību; prasa noteikt skaidru norobežojumu starp ESIF un kohēzijas politiku, kā arī paredzēt iespējas to apvienošanai un atvieglot izmantošanu, nejaucot tos, kas var padarīt pievilcīgāku finansējuma struktūru, lai lietderīgi izmantotu ierobežotos ES resursus; uzskata, ka ir vajadzīga noteikumu saskaņošana attiecībā uz vairākfondu darbībām, kā arī skaidra komunikācijas stratēģija par pastāvošām finansējuma iespējām; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt instrumentu kopumu atbalsta saņēmējiem;

22.

aicina Komisiju apsvērt papildu rādītāju kopuma izstrādi līdzās IKP rādītājam, kurš joprojām ir ESI fondu taisnīgas iedalīšanas galvenā likumīgā un uzticama metode; uzskata, ka būtu jāizvērtē un jāapsver sociālā progresa indekss vai demogrāfisks rādītājs, lai sniegtu visaptverošu priekšstatu par reģionālo attīstību; uzskata, ka ar šādiem rādītājiem varētu labāk reaģēt uz jauna veida nevienlīdzību, kas pašlaik veidojas starp ES reģioniem; turklāt uzsver, cik svarīgi ir rezultātu rādītāji, lai stiprinātu politikas orientēšanos uz rezultātu un izpildi;

23.

aicina Komisiju apsvērt pasākumus, kuru mērķis ir atrisināt jautājumu par valsts finansējumu kohēzijas politikas projektiem, ņemot vērā problēmu, ar ko saskaras vietējās un reģionālās pašvaldības ļoti centralizētās dalībvalstīs, kurām nav pietiekamas fiskālās un finansiālās spējas un kuras sastopas ar lielām grūtībām projektu līdzfinansēšanā un bieži vien pat projektu dokumentācijas sagatavošanā, jo trūkst finanšu resursu, kas noved pie kohēzijas politikas mazāka izmantojuma;

24.

mudina Komisiju apsvērt iespēju izmantojot NUTS III līmeni kohēzijas politikas reģionu klasifikācijai attiecībā uz dažām atlasītām prioritātēm;

Svarīgākās politikas jomas modernizētai kohēzijas politikai pēc 2020. gada

25.

uzsver ESF un garantija jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, jo īpaši cīņā pret ilgtermiņa un jauniešu bezdarbu Savienībā, kas ir vēsturiski augstā līmenī, jo īpaši mazāk attīstītos reģionos, tālākajos reģionos un reģionos, kurus krīze ir skārusi vissmagāk; uzsver to, ka MVU ir izšķiroša nozīme darbvietu radīšanā, tiem nodrošinot 80 % darbvietu Savienībā, inovatīvo nozaru veicināšanā, piemēram, digitālajā un mazoglekļa ekonomikā;

26.

uzskata, ka kohēzijas politika laikposmā pēc 2020. gada būtu jāturpina, lai rūpētos par neaizsargātām un nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošām personām, vēršoties pret pieaugošo nevienlīdzību un veidojot solidaritāti; norāda uz investīciju izglītībā, apmācībā un kultūrā pozitīvo ietekmi, radot pievienoto vērtību sociālajā un nodarbinātības jomā; turklāt norāda, ka ir nepieciešams saglabāt sociālo iekļaušanu, tostarp izmaksas, izmantojot ESF, ko papildina ERAF ieguldījumi šajā jomā;

27.

ierosina labāk izmantot ESI fondus, lai risinātu demogrāfiskās pārmaiņas un risinātu to reģionālās un vietējās sekas; uzskata, ka reģionos, kas saskaras ar problēmām, piemēram, iedzīvotāju skaita samazināšanos, ESI fondi būtu optimāli jānovirza darbvietu radīšanai un izaugsmei;

28.

norāda, cik svarīga ir teritoriālās attīstības programma nozīmi un veiksmīgas lauku un pilsētu partnerības, kā arī viedo pilsētu kā mikrokosmu un katalizatoru lomu reģionālo un vietējo problēmu inovatīviem risinājumiem;

29.

atzinīgi vērtē Amsterdamas paktu un pilsētu un pilsētu teritoriju nozīmes Eiropas politikas veidošanā labāku atzīšanu un prasa efektīvi īstenot sadarbības metodi partnerībās, kas paredzētas paktā; uzskata, ka rezultāti būtu jāiekļauj ES turpmākajās politikās laikposmam pēc 2020. gada;

30.

uzsver uzlaboto pilsētu dimensiju kohēzijas politikā, paredzot īpašus noteikumus par pilsētu ilgtspējīgu attīstību un inovatīviem pasākumiem pilsētās; uzskata, ka šis aspekts būtu turpmāk jāattīsta un jāuzlabo laikposmam pēc 2020. gada un ka būtu jāpastiprina kompetenču tālāka deleģēšana zemākiem līmeņiem; mudina Komisiju uzlabot koordināciju starp dažādiem pilsētām paredzētiem pasākumiem, lai uzlabotu saistībā ar kohēzijas politiku sniegto tiešo atbalstu pašvaldībām, nodrošinot teritoriālajai attīstībai finansējumu un īpaši tai pielāgotus instrumentus; uzsver tādu teritoriālās attīstības instrumentu nozīmi nākotnē kā, piemēram, “Sabiedrības virzīta vietējā attīstība” un “Integrēti teritoriālie ieguldījumi”;

31.

atbalsta ES saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām; šajā sakarībā atgādina par mērķi, kuru apstiprinājušas visas ES iestādes, tērēt vismaz 20 % no ES budžeta ar klimata pārmaiņām saistītām darbībām, un uzsver, ka ESI fondiem ir svarīga nozīme šajā sakarībā un ka tie būtu arī turpmāk jāizmanto iespējami lietderīgāk attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kā arī attiecībā uz zaļo ekonomiku un atjaunojamiem enerģijas avotiem; uzskata, ka ir nepieciešams uzlabot uzraudzības un izsekošanas sistēmu attiecībā uz izdevumiem, kas ir saistīti ar klimata jautājumiem; šajā sakarībā uzsver ETS potenciālu, kā arī pilsētu un reģionu lomu saistībā ar pilsētvides attīstības programmu;

32.

norāda, ka pētniecības un inovācijas stratēģija pārdomātai specializācijai (RIS3) stiprina reģionālās inovāciju ekosistēmas; uzsver, ka, lai ES varētu konkurēt pasaules mērogā, pētniecībai, inovācijai un tehnoloģijas attīstībai arī turpmāk vajadzētu būt nozīmīgai lomai; uzskata, ka pārdomātas specializācijas modelim vajadzētu kļūt par vienu no vadošajām pieejām kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada, sekmējot sadarbību starp dažādiem reģioniem, pilsētām un lauku apgabaliem un veicinot ES ekonomikas attīstību, kas izpaustos sinerģijas radīšanā starp starpvalstu RIS3 un pasaules līmeņa kopām; atgādina par pašreizējo izmēģinājuma projektu “Kāpnes uz izcilību” (S2E), ar kuru turpina atbalstīt reģionus, attīstot un izmantojot sinerģiju starp ESI fondiem, pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un citām ES finansēšanas programmām; tādēļ uzskata, ka jāveic turpmāki pasākumi, lai pēc iespējas palielinātu sinerģijas nolūkā vēl vairāk stiprināt pārdomātu specializāciju un inovāciju laikposmam pēc 2020. gada;

33.

uzsver, ka kohēzijas politikas lielāka atpazīstamība ir būtiski svarīga, lai cīnītos pret eiroskepticismu, un var sekmēt pilsoņu uzticēšanās un paļāvības atgūšanu; uzsver — lai uzlabotu informētību par ESI fondiem, lielāka uzmanība ir jāpievērš šo fondu programmu saturam un rezultātiem, izmantojot lejupēju un augšupēju pieeju, kas nodrošina to ieinteresēto pušu un saņēmēju līdzdalībai, kuri var darboties kā efektīvs kanāls, kā izplatīt informāciju par kohēzijas politikas sasniegumiem; turklāt mudina Komisiju, dalībvalstis, reģionus un pilsētas efektīvākā veidā sniegt informāciju par kohēzijas politikas novērtējamiem rezultātiem, kuri sniedz pievienoto vērtību ES pilsoņu ikdienas dzīvē; uzsver, ka vajadzības gadījumā ir jāturpinās komunikācijas pasākumiem saskaņā ar īpašu budžetu tehniskās palīdzības ietvaros, kamēr projekta īstenošana tiek pabeigta un tā rezultāti kļūst skaidri redzami;

Perspektīva

34.

aicina sekmēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti visā ES un noteikt par ES attīstības prioritātēm ES līdzekļu novirzīšanu izaugsmei, darbvietu radīšanai un konkurētspējas palielināšanai; aicina turpināt cīņu pret reģionālajām atšķirībām, nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī pret diskrimināciju; uzskata, ka papildus Līgumos noteiktajiem mērķiem kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu kļūt par instrumentu, lai sasniegtu Eiropas Savienības politiskos mērķus, tādējādi arī veicinot labāku izpratni par tās rezultātiem un saglabājot Savienības galvenās investīciju politikas statusu, kas ir pieejama visiem reģioniem;

35.

atkārtoti uzsver, ka ir pienācis laiks sagatavot ES kohēzijas politiku pēc 2020. gada, lai to uzsāktu efektīvi pašā plānošanas perioda sākumā; tādēļ prasa, lai Komisija laikus uzsāktu jauna tiesiska regulējuma sagatavošanu, proti, nekavējoties pēc tam, kad būs iesniegts un pārtulkots oficiālajās valodās Komisijas priekšlikums nākamajai DFS; turklāt aicina laikus pieņemt visus tiesību aktu priekšlikumus par turpmāko kohēzijas politiku, kā arī —pirms jaunā plānošanas perioda sākuma — tādus norādījumus par pārvaldību un kontroli, kuriem nav atpakaļejoša spēka; uzsver, ka darbības programmu novēlota īstenošana negatīvi ietekmē kohēzijas politikas efektivitāti;

36.

norāda, ka galvenajos aspektos pašreizējās kohēzijas politikas tiesiskais regulējums pēc 2020. gada būtu jāsaglabā ar uzlabotu, nostiprinātu, viegli pieejamu un uz rezultātiem vērstu politiku un ar šīs politikas pievienoto vērtību, par kuru iedzīvotāji ir labāk informēti;

37.

uzsver, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu 2016/0282(COD), ka migrantu un bēgļu, kuriem piešķirta starptautiska aizsardzība, uzņemšanai, kā arī viņu sociālajai un ekonomiskajai integrācijai ir nepieciešama saskaņota pārnacionāla pieeja, kas arī būtu jāpanāk ar pašreizējo un turpmāko ES kohēzijas politiku;

38.

uzsver, cik svarīga ir noteikumu stabilitāte; prasa, lai Komisija, gatavojot kohēzijas politikas īstenošanas noteikumus saskaņā ar nākamo DFS, paredzētu pēc iespējas mazāk izmaiņu; ir pārliecināts, ka kohēzijas politikai pēc 2020. gada ir jāsaglabā budžeta daļa pienācīgā līmenī gadījumā, ja tā netiek palielināta, ņemot vērā sarežģītās iekšējās un ārējās problēmas, kuras nāksies risināt ar politikas starpniecību; uzskata, ka šo politiku nedrīkst vājināt nekādi apstākļi, tostarp AK izstāšanās no ES, un ka turpmāk nedrīkstētu mazināt šīs politikas daļu ES kopējā budžetā, novirzot maksāšanas līdzekļus jauniem uzdevumiem; turklāt uzsver kohēzijas politikas daudzgadu raksturu un aicina saglabāt tās 7 gadu plānošanas periodu vai ieviest 5 + 5 gadu plānošanas periodu ar obligātu termiņa vidusposma pārskatīšanu;

39.

prasa nodrošināt snieguma rezerves ātru piešķiršanu; norāda, ka laiks starp rezultātiem un līdzekļu atbrīvošanai no rezerves ir pārāk ilgs, tādējādi samazinot rezerves efektivitāti; mudina Komisiju ļaut dalībvalstīm īstenot izpildes rezerves izmantošanu, tiklīdz ir pabeigta pārskatīšana;

40.

šajā sakarībā norāda, ka digitālā programmai, tostarp vajadzīgās infrastruktūras nodrošināšanai un progresīvu tehnoloģisko risinājumu izmantošanai, ir jākļūst par prioritāti saistībā ar kohēzijas politiku, jo īpaši nākamajā finansēšanas periodā; norāda, ka telekomunikāciju nozares attīstība jebkurā gadījumā būtu jāpapildina ar atbilstošu apmācību, kas arī būtu jāatbalsta ar kohēzijas politiku;

o o

41.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstīm un to parlamentiem un Reģionu komitejai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.

(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.

(4) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.

(5) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.

(6) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp.

(7) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(8) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.

(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053.

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0321.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0217.

(12) OV C 305 E, 11.11.2010., 14. lpp.

(13) OV C 351 E, 2.12.2011., 1. lpp.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0383.

(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0336.

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0311.

(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0211.

(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419.

(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0308.

(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0307.

(21) OV C 258 E, 7.9.2013., 1. lpp.

(22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0133.

(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0384.

(24) ECLI:EU:C:2015:813

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/50

P8_TA(2017)0255

Zivju krājumu stāvoklis un sociālekonomiskā situācija zivsaimniecības nozarē Vidusjūrā

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par zivju krājumu stāvokli un sociālekonomisko situāciju zivsaimniecības nozarē Vidusjūrā (2016/2079(INI))

(2018/C 331/07)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (1) (KZP regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (2),

—	ņemot vērā Padomes 2006. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1967/2006, kas attiecas uz Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem un ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 2847/93, kā arī atceļ Regulu (EK) Nr. 1626/94 (3),

—

Labojums Padomes 2008. gada 29. septembra Regulā (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999 (4),

—	ņemot vērā Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisijas (GFCM) vidustermiņa stratēģiju laikposmam 2017.–2020. gads, kuras izstrādes mērķis ir nodrošināt Vidusjūras un Melnās jūras zivsaimniecības ilgtpējību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko īsteno Eiropas Savienībā darbojošos Lauksaimniecības kooperatīvu Ģenerālās konfederācijas (COGECA), Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETF) un Zvejnieku saimniecību nacionālo organizāciju asociācijas (EUROPÊCHE) 2012. gada 21. maijā noslēgto un 2013. gada 8. maijā grozīto nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā (5),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju “Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,

—	ņemot vērā reģionālo konferenci par tēmu “Veidojot nākotni ilgtspējīgām mazapjoma zvejas saimniecībām Vidusjūras un Melnās jūras rajonā”, kas notika Alžīrā, Alžīrijā, 2016. gada 7.–9. martā,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0179/2017),

A.	tā kā Vidusjūrā, kurā dzīvo 17 000 jūras sugu, ir viena no lielākajām pasaules bioloģiskās daudzveidības biocenozēm; tā kā, pieņemot lēmumu, kā šo dabas sistēmu pārvaldīt, tādēļ ir jāpiemēro daudzsugu pieeja;

tā kā Komisija paziņojumā “Apspriešanās par zvejas iespējām 2017. gadam saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku” (COM(2016)0396) pauž uzskatu, ka Vidusjūrā novērojamā galvenā tendence joprojām ir pārlieku lielā nozveja un ka steidzami ir jāveic pasākumi, kas šo situāciju uzlabotu; tā kā šajā dokumentā Komisija pauž bažas, jo daudzās novērtējumā analizētās sugas tiek zvejotas, ievērojami pārsniedzot objektīvās aplēses par maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (MIIA);

tā kā attiecībā uz visiem zivju krājumiem un vēlākais līdz 2020. gadam Vidusjūrai ir jāreaģē uz galveno problēmu — sasniegt mērķi pakāpeniski atjaunot un saglabāt zivju populāciju virs tā biomasas līmeņa, kas spēj sniegt maksimālo ilgtspējīgo atdevi; tā kā šīs problēmas risināšanā būs jāpiedalās un jāuzņemas saistības arī trešām valstīm; tā kā Vidusjūras akvatorijā vispārējais pārmērīgas zivju resursu ekspluatācijas līmenis par aptuveni par 2-3 reizēm pārsniedz zvejas izraisītu zivju mirstības mērķapjomu (FMSY); tā kā, neskatoties uz ievērojamajiem pūliņiem, kas ir veikti gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, lai īstenotu un ievērotu tiesību aktus zivsaimniecības nozarē, vairāk nekā 93 % novērtēto sugu Vidusjūrā joprojām tiek uzskatītas par tādām, kas tiek zvejotas pārmērīgi;

tā kā šajā reģionā zivsaimniecībām ir milzīga sociālekonomiskā nozīme attiecībā uz piekrastes iedzīvotājiem; tā kā zivsaimniecības nozarē strādā simtiem tūkstošu cilvēku, tostarp sekundārās apstrādes jomā, un tā kā šajā nozarē strādā ievērojams skaits sieviešu, kuru nodarbinātība ir sevišķi atkarīga no zivsaimniecības nozares; tā kā Vidusjūras reģions dod būtisku ieguldījumu pārtikas nodrošinājumā, jo īpaši šā reģiona neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām; tā kā zivsaimniecības piedāvā ienākumu papildināšanas veidu un nodrošina ar pārtiku, un sekmē reģionālo stabilitāti;

E.	tā kā Vidusjūru ietekmē virkne faktoru, piemēram, piesārņojums, ko rada jūras transports, kurš kopā ar zveju ietekmē zivju krājumu normālu apjomu;

tā kā mazapjoma zivsaimniecības (MZS) veido 80 % no flotēm un tajās ir izveidoti 60 % Vidusjūras akvatorijas darbavietu; tā kā ir jāpauž nožēla, ka Eiropas līmenī nav panākta vienošanās par MZS definīciju, kaut arī ir jāatzīst, ka tas ir grūts uzdevums, ņemot vērā jūras ekosistēmas un zvejas nozares īpatnību un parametru lielo dažādību; tā kā jēdziens “piekrastes mazapjoma zveja” ir oficiāli definēts tikai Eiropas Zivsaimniecības fonda (Padomes Regula (EK) Nr. 1198/2006) sakarībā kā “zveja, ko veic zvejas kuģi ar kopējo garumu mazāku nekā 12 metri un neizmantojot velkamu zvejas rīku” (tādu kā traļi); tā kā mazapjoma zvejas definīcijā būtu jāņem vērā virkne valstu un reģionālo raksturīgo iezīmju;

tā kā augsta līmeņa sanāksmē, kas notika 2016. gada februārī Katānijā, par zivju krājumu stāvokli Vidusjūrā tika panākta vienošanās par steidzamo vajadzību šīs negatīvās tendences novērst, un tika atzīta lielā problēma vēlākais līdz 2020. gadam atjaunot un uzturēt zivju populāciju virs biomasas līmeņiem, kuros var gūt maksimālo ilgtspējīgo atdevi, vienlaikus ievērojot KZP pienākumu attiecībā uz maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu attiecībā uz visām sugām;

tā kā papildus pārmērīgai zvejai Vidusjūra saskaras ar daudzām problēmām, lielākā no kurām var tikt saistīta ne tikai biezi apdzīvotām piekrastēm (barības vielu un piesārņojošo vielu pārmērīgs daudzums un dzīvotnes un piekrastes izmaiņas), bet arī jūras transportam un resursu pārmērīgai izmantošanai, tostarp naftas un gāzes ieguvei; tā kā Vidusjūra turklāt ir ļoti neaizsargāta pret klimata pārmaiņām, kas apvienojumā ar intensīvu jūras satiksmi veicina jaunu invazīvo sugu ieviešanos un iedzīvošanos;

I.	tā kā neiespējamībai izmantot īpašus rīkus un paņēmienus, kuri ir pieņemamāki un kuriem ir mazāka ietekme un apdraudēto krājumu stāvokli, ir nopietna ietekme uz jau tā marginalizēto piekrastes un salu kopienu dzīvotspēju un tā kavē attīstību un palielina iedzīvotāju skaita sarukšanu;

J.	tā kā piekrastes kopienas visās Vidusjūras dalībvalstīs ir ļoti atkarīgas no zivsaimniecībām un jo īpaši no MZS un tādēļ tās apdraud zivju krājumu ilgtspējas trūkums;

K.	tā kā Eiropas Savienībā ir ļoti daudz piekrastes kopienu, kas plašā mērā ir atkarīgas no tradicionālo, amatniecisko un mazapjoma zivsaimniecību darbības Vidusjūras akvatorijā;

L.	tā kā daudzos Vidusjūras reģionos atpūtas zvejai piemīt sociālekonomiska vērtība un tā gan tiešā, gan netiešā veidā ietekmē nodarbinātību;

M.	tā kā ir jāņem vērā, kāda ir atpūtas zvejas nozīme no Vidusjūras krājumu viedokļa,

uzsver, cik svarīgi ir ātri un pilnībā sasniegt mērķus un veikt pasākumus, kas ir paredzēti, īstenojot KZP, un cik svarīga ir savlaicīga un efektīva daudzgadu apsaimniekošanas plāna īstenošana, ievērojot uz reģionalizāciju un sugu daudzveidību balstītu pieeju; jo īpaši uzsver vajadzību nodrošināt labu vides statusa (LVS) mērķi, kas ir noteikts ES Jūras stratēģijas pamatdirektīvā (Direktīva 2008/56/EK), ņemot vērā, ka lēmums par zivsaimniecību apsaimniekošanas pasākumiem būtu jāpieņem KZP kontekstā;

uzskata, ka, īstenojot KZP, pret Vidusjūras akvatoriju būtu arī turpmāk jāizturas atšķirīgi no pārējām jūru akvatorijām, jo to lielā mērā veido starptautiskie ūdeņi, kuros trešām valstīm ir izšķiroša nozīme, kas ietekmē zivju krājumu stāvokli;

uzskata, ka, reaģējot uz minētajām problēma, ir vajadzīga steidzama kolektīva rīcība, kuras pamatā būtu sadarbība, kas tiktu īstenota vairākos līmeņos: starptautiskā, Eiropas, dalībvalstu un reģionālā līmenī; uzskata, ka iekļaujošā augšupējā procesā būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp profesionāļi un zvejnieki atpūtnieki, zvejas nozare, tradicionālā un amatnieciskā mazapjoma zvejniecība, zinātnieki, reģionālās organizācijas, aizsargājamo jūras teritoriju pārziņi, arodbiedrības un NVO; šajā sakarībā uzsver Vidusjūras Konsultatīvās padomes stratēģisko lomu;

uzsver, ka pārvaldības pasākumi un noteikumi pilnībā neīstenos potenciālu bez to piekrastes kopienu apzināšanās, pilnīga atbalsta un dalības, kuras ir jāinformē par to, kādu apdraudējumu to ekonomiskajai un sociālajai nākotnei rada zivju krājumu un sugu noplicināšana;

konstatē, ka nav kopīgu un sīki izstrādātu mazapjoma zvejas un amatnieciskās zvejas jēdzienu definīciju; uzsver, ka šādas definīcijas ir nepieciešamas pēc iespējas drīz ES līmenī, lai tās varētu lietot turpmākajā politiskajā darbībā;

apgalvo, ka zivsaimniecības politikas veidošanas lēmumu procesā būtu pilnībā jāiesaista un jāintegrē zvejnieki un zvejnieku asociācijas, ražotāju organizācijas, arodbiedrības, piekrastes rīcības grupas (CAG) un vietējās kopienas saskaņā ar KZP reģionalizācijas politiku un iesaistot Vidusjūras akvatorijas austrumkrasta un dienvidkrasta trešās valstis; uzsver, ka nodrošināt pietiekamus zivsaimniecības resursus un ilgtspējīgas un rentablas zivsaimniecības, un līdz ar to saglabāt pašreizējo nodarbinātības līmeni un ideālā gadījumā radīt vairāk darbvietu zivsaimniecības nozarē varēs vienīgi tad, ja tiek panākti godīgi, līdzsvaroti un taisnīgi apstākļi visām iesaistītajām valstīm un visiem Vidusjūras zvejniekiem; uzsver, ka zivsaimniecības nozarē svarīga nozīme ir spēcīgiem un neatkarīgiem sociālajiem partneriem, kā arī institucionalizētam sociālajam dialogam un darbinieku dalībai uzņēmumu jautājumu risināšanā;

konstatē, ka KZP rada pamudinājumus, tostarp zvejas iespējas, zvejot specializēti un ar mazāku ietekmi uz jūras ekosistēmu un tās resursiem; šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpiemēro pārredzami un objektīvi kritēriji, tostarp vides kritēriji, sociāli un ekonomiski kritēriji (KZP regulas 17. pants); tā kā šā iemesla dēļ pūliņi ir jāvelta šā mērķa sasniegšanai, lai pamudinājumi un priviliģēta pieeja piekrastes zvejas teritorijām tiktu nodrošināta mazapjoma (amatnieciskajām un tradicionālajām) flotēm, ja tās zvejo specializēti un veidā, kura ietekme ir ierobežota; uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar attiecīgajām piekrastes kopienām;

atzīmē, ka atpūtas zvejas ietekme uz zivju krājumiem un tās sociālekonomiskais potenciāls Vidusjūras reģionā nav pietiekoši izpētīts; uzskata, ka turpmāk vajadzētu vākt datus par atpūtas zvejnieku skaitu, viņu lomu lielumu un viņu sniegto pievienoto vērtību piekrastes kopienās;

konstatē, ka atpūtas zveja ar tādām darbībām kā tūrisms dod lielus ekonomiskos ieņēmumus vietējām kopienām un tās ietekme uz vidi ir neliela, un tāpēc tā būtu jāveicina;

10.

uzskata, ka ir ļoti būtiski definēt piekrastes, mazapjoma un tradicionālo zveju atbilstoši sociāli ekonomiskajām iezīmēm un vienlaikus piemērot reģionālu pieeju;

11.

uzsver, ka piekrastes zvejā tiek izmantoti tradicionālie zvejas rīki un paņēmieni, kuri savu īpašību dēļ definē piekrastes reģionu identitāti un dzīvesveidu, un tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt to lietošanu un aizsargāt tos kā daļu no kultūras, vēstures un tradīciju mantojuma;

12.

uzskata, ka saistībā ar reģionalizāciju un ņemot vērā katra konkrētā zvejas veida īpatnības, būtu jāatļauj atsevišķas pamatotas atkāpes attiecībā uz īpašo zvejas rīku un paņēmienu izmantošanu;

13.

uzsver, ka saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) datiem jūras dzīvo resursu saglabāšanai, apsaimniekošanai un izmantošanai būtu jāpiemēro piesardzīga pieeja, ņemot vērā sociālekonomiskos apsvērumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgas zivsaimniecības, vienlaikus kompleksi aizsargājot un saudzējot jūras vidi; uzsver, ka zinātniskās informācijas trūkums nedrīkst kalpot par aizbildinājumu nespējai īstenot saglabāšanas un apsaimniekošanas pasākumus; uzskata, ka ir būtiski svarīgi ātri novērst datu un reālas zinātniskās informācijas trūkumu par zivju krājumu stāvokli; uzsver, ka ir jāapspriežas ar visām ieinteresētajām personām un tās jāiesaista šajā procesā;

14.

uzskata, ka, lai aizsargātu un saudzētu Vidusjūras zivju un vides resursus, īstenojot efektīvas zivsaimniekošanas politikas nostādnes, tās ir jāveic līdztekus iedarbīgām, plašām un steidzamām politikas nostādnēm un pasākumiem, ar kuriem neitralizē faktorus, kas ietekmē minētos resursus un negatīvi uz tiem iedarbojas, piemēram: klimata pārmaiņas (globālā sasilšana, paskābināšanās, lietus režīms), piesārņojums (ķīmiskais, organiskais, makro- un mikroskopiskais), nekontrolēta gāzes un naftas meklēšana un ieguve, jūras transports, invazīvās sugas, dabas dzīvotņu iznīcināšana vai mainīšana, īpaši piekrastes teritorijās; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi labāk izprast šo faktoru ietekmi uz zivju krājumiem; prasa, lai šajā sakarībā tiktu stiprinātas Eiropas tagadējās spējas uzraudzīt un monitorēt Vidusjūru, piemēram, Eiropas Jūras novērojumu un datu tīkls un Kopernika programma un tās jūras komponents;

15.

uzskata, ka zvejas resursu un jūras resursu aizsardzība un saglabāšana Vidusjūras akvatorijā nedrīkst balstīties tikai uz pasākumiem, kas attiecas uz zivsaimniecības nozari, bet gan būtu arī jāietver citas darbības nozares, kam ir ietekme uz jūras vidi;

16.

uzskata, ka būtu jāpastiprina centieni pētīt jūru, jo īpaši attiecībā uz komerciāli izmantotām sugām, un ka šīs zināšanas būtu jāizmanto par pamatu, plānojot minēto sugu ilgtspējīgu izmantošanu;

17.

stingri uzsver nelegālās, nereģistrētās vai neregulētās (NNN) zvejas izplatīto problēmu, kas joprojām pastāv Vidusjūras akvatorijā, — pat ES valstīs; uzskata, ka nekāda rīcība, ko īsteno, lai aizsargātu resursus, — cita starpā un galvenokārt mazo zvejas saimniecību interesēs, nevar būt efektīva, ja NNN zveja netiek apkarota stingri un apņēmīgi; uzskata, ka ES ir nepieciešams nodrošināt to Vidusjūras valstu atbalstu saviem centieniem apkarot NNN zveju, kuras nav ES dalībvalstis; turklāt uzskata, ka visā Vidusjūras akvatorijā būtu attiecīgi jāsaskaņo pārbaužu procedūras, ņemot vērā plaši atšķirīgo pārbaužu un sankciju procedūru piemērošanu;

18.

atgādina, ka piekrastes kopienām ir liela ietekme uz to pasākumu efektivitāti, kas ir vērsti uz NNN zvejas novēršanu, atklāšanu un noskaidrošanu;

19.

uzskata par prioritāti kontroles darbības pastiprināšanu gan uz zemes — visā izplatīšanas ķēdē (tirgos un ēdināšanas pakalpojumu tirdzniecībā) —, gan jūrā, jo īpaši zonās, kurās zvejas darbības ir uz laiku apturētas vai aizliegtas;

20.

uzskata, ka, lai novērstu sociālo nevienlīdzību, zvejniecības iespējas ir jāsadala, izmantojot objektīvus un pārredzamus kritērijus, tostarp vides, sociālos un ekonomiskos kritērijus, pienācīgu uzmanību pievēršot mazas ietekmes metodēm; uzskata, ka zvejniecības iespējas būtu taisnīgi jāsadala dažādos zvejniecības segmentos, tostarp tradicionālā un maza apjoma zvejniecībā; turklāt uzskata, ka ir jāparedz stimuli, kā zvejniekus mudināt izmantot specializētākus zvejas rīkus un tehnoloģijas, kurām ir mazāka ietekme uz jūras vidi, kā tas ir paredzēts KZP regulas 17. pantā;

21.

uzskata, ka zivju krājumu noplicināšana Vidusjūrā attiecībā uz komerciālo un izklaides zveju ir jārisina ar zivsaimniekošanas un saglabāšanas pasākumiem, tostarp galvenokārt, piemērojot teritoriālus un laika ierobežojumus un dienas un nedēļas nozvejas limitus un kvotas, ja tas ir nepieciešams; uzskata, ka šādā veidā tiktu nodrošināti vienlīdzīgi konkurences ar trešām valstīm apstākļi attiecībā uz kopīgajiem zivju krājumiem; uzskata, ka par šiem pasākumiem būtu jālemj ciešā sadarbībā ar attiecīgo nozari, lai nodrošinātu lēmumu efektīvu īstenošanu;

22.

atzinīgi vērtē pārbaužu skaita palielināšanu Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrā un uzsver, ka ir jāpastiprina centieni, lai pārvarētu abas nozīmīgākās problēmas, kas attiecas uz normu ievērošanu 2016. gadā, proti: nepatiesa dokumentu deklarēšana (reģistrācijas žurnāls, izkraušanas un pārvietošanas deklarācijas, pārdošanas zīmes utt.) un aizliegtu vai neatbilstošu zvejas rīku izmantošana;

23.

uzsver, ka nekādā gadījumā uz zvejnieku pleciem nedrīkst uzvelt pienākumus, kas izriet no izkraušanas pienākuma, kas ir jāveic saskaņā ar reformēto KZP;

24.

aicina veikt pētījumu par sekām, kādas būs zivsaimniecības izmetumu izbeigšanai, kas izpaustos kā barības vielu liegšana jūras organismiem un citām sugām, piemēram, kaijām;

25.

konstatē, ka aizsargājamo jūras teritoriju sistēma Vidusjūrā aptver neadekvātu virsmas īpatsvaru un ka ievērojami atšķiras dažādu akvatoriju platība; norāda, ka ir novērojams vispārējs ekonomisko resursu trūkums; uzskata to par ļoti svarīgu atzīt un palielināt nozīmi, kāda aizsargājamām jūras teritorijām jau ir kā attīstītām zinātniskās pētniecības laboratorijām, kad tiek veikti īpaši pasākumi un īstenota sadarbība un kopīga ar zvejniekiem pārvaldība, un optimizēt šo zonu izmantošanu, ņemot vērā zinātniskos padomus un saglabāšanas mērķus; šajā sakarībā uzskata par svarīgu nodrošināt stabilu sistēmas finansējuma palielinājumu; uzskata par izšķiroši svarīgu ciešāk sadarboties ar GFCM un trešām valstīm, lai noskaidrotu teritorijas, attiecībā uz kurām veic aizsardzības pasākumus, un izveidotu efektīvu monitorēšanas un kontroles sistēmu, ar ko pārbauda šo teritoriju efektivitāti;

26.

uzsver, ka ir svarīgi panākt, lai aizsargājamās jūras teritorijas līdz 2020. gadam aptvertu vismaz 10 % Vidusjūras, ievērojot ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi 14.5; aicina GFCM 2018. gada gadskārtējās sesijas laikā piekrist progresīvam kalendāram, kurā būtu minēti kvalificēti šā mērķi sasniegšanas uzstādījumi; uzsver, ka daudzos gadījumos pastāvošās aizsargātās jūras teritorijas netiek pietiekami efektīvi apsaimniekotas; tādēļ uzskata, ka līdztekus efektīvai monitorēšanas un kontroles sistēmas ieviešanai ir svarīgi izstrādāt un piemērot apsaimniekošanas pasākumus saskaņā ar ekosistēmas pieeju, lai varētu uzraudzīt aizsardzības pasākumu efektivitāti;

27.

jo īpaši uzsver nepieciešamību aizsargāt sadarbību tādu jutīgu teritoriju pārvaldībā, kas ir uzskatāmas par ekonomiski nozīmīgāko sugu svarīgām nārsta vietām (piem., Jabukas ieplaka Adrijas jūrā);

28.

uzsver, ka Vidusjūrai ir raksturīga bioloģiskā ziņā unikāla populācija, kuru zvejo dažādu valstu zvejas flotes, un ka tādēļ vitāli svarīga nozīme ir ciešai sadarbībai un zvejas reglamentēšanas pasākumu koordinēšanai visu ieinteresēto pušu starpā visos līmeņos;

29.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai risinātu problēmu saistībā ar jūras piesārņojumu un plastmasas atkritumiem jūrā, kuri rada ļoti nopietnu kaitējumu videi, ekoloģijai, ekonomikai un veselībai;

30.

uzskata par ārkārtīgi svarīgu apsaimniekošanas plānu ietvaros īstenot dažādotu un niansētu politisko nostāju pieeju, kā arī ievērot dažādus kritērijus, kuru pamatā būtu sugu bioloģiskie raksturlielumi un zvejas veidu tehnoloģiju raksturlielumi; papildus tam uzskata, ka katrā daudzgadu plānā vajadzētu būt paredzētai atbilstošai plānošanai attiecībā uz telpu (zvejas aizlieguma zonu rotācija, pilnīga vai daļēja slēgšana atbilstoši zvejas sistēmām) un laiku (bioloģiskās atjaunošanās periods), kā arī paredzētai tādu tehnisko pasākumu sekmēšanai, kurus īsteno, lai panāktu pēc iespējas lielāku zvejas rīku specializāciju; uzsver, ka ir jāparedz attiecīgā finanšu atlīdzība;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas paustās apņemšanās saistībā ar Vidusjūras daudzgadu apsaimniekošanas plānu; uzsver, ka ir svarīgi reģionalizēt KZP, ar kuru īsteno zivsaimniekošanu Vidusjūras akvatorijā; prasa iesaistīt Vidusjūras Konsultatīvo padomi (MEDAC) visā procesā, plānojot un izveidojot daudzgadu apsaimniekošanas plānu un reģionalizētos pasākumus;

32.

uzsver, ka bioloģiskā miera periodos ir zvejniekiem jāgarantē pienācīgi ieņēmumi;

33.

konstatē, ka attiecībā uz visām Vidusjūru komerciālajām sugām un atpūtas zvejas mērķsugām tiesību aktos ir jānosaka minimālais pieļaujamais zivju izmērs, kas būtu atkarīgs no dzimumbrieduma un labāko pieejamo zinātnisko izpratni; norāda, ka ir jāveic pasākumi, lai stingrāk kontrolētu minētā pieļaujamā minimālā izmēra ievērošanu;

34.

uzskata, ka ir jāmudina saskaņota rīcība ar Vidusjūras reģiona trešām valstīm, šajā jomā darbojošos starptautisko institūciju vadībā pastiprinot politisko un tehnisko sadarbību; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nesen sākto programmu MedFish4Ever — prasību rīkoties, lai apturētu zivju krājumu noplicināšanu Vidusjūrā; uzsver nepieciešamību šīs programmas ietvaros veikt visu, kas ir mūsu spēkos, lai veicinātu ilgtspējīgu zivsaimniecību Vidusjūras valstīs;

35.

uzsver nepieciešamību veicināt un īstenot vienošanos par liegumiem laika / teritorijas ziņā, ar kuriem nosaka secīgus pagaidu ierobežojumus zvejai noteiktu sugu nārstošanas vietās visa gada laikā; šī zvejas darba sezonālā dalīšana un specializācija būs ļoti produktīva un ir jāplāno ar zvejas kopienu un zinātnisko konsultantu piekrišanu;

Trešām valstīm paredzēti pasākumi

36.

aicina Komisiju sekmēt darbības ar GFCM starpniecību, lai uzlabotu to zivju krājumu stāvokli, kuras zvejo arī trešās valstis, turklāt izmantojot tās priekšrocības, ko dod jau izveidotā sadarbība starp struktūrām, kas pārstāv zvejas flotes, un struktūrām, kas pārstāv uzņēmumus, kuri darbojas zvejas nozarē, un atbilstošās attiecīgo trešo valstu iestādes vai struktūras;

37.

konstatē, ka tas, ka trūkst kopīgu regulējuma noteikumu, kuri reglamentētu ES un trešo valstu zvejas flotes, kas darbojas Vidusjūrā, rada negodīgu konkurenci starp zvejniekiem, vienlaikus apdraudot ilgtermiņa nozvejas ilgtspēju attiecībā uz kopīgi zvejotām sugām;

38.

uzsver sadarbības nozīmi un nepieciešamību veicināt atbilstību tiesību normām un vienādus konkurences apstākļus zivsaimniecības kontroles jomā ar trešām valstīm un reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācijām (RZPO) un nostiprināt to jūras teritoriju un zivju krājumu pārvaldības horizontālu koordināciju, uz kuriem neattiecas valstu jurisdikcijas;

39.

aicina Komisiju palīdzēt Vidusjūras valstīm, kas nav ES dalībvalstis, ieviest ilgtspējīgu zivsaimniecību, atbalstot mazapjoma un piekrastes zveju, apmainoties ar paraugpraksi un uzturot atklātu saziņas kanālu, un izveidot nepieciešamo dialogu starp iesaistītajām dažādajām valstu administrācijām, lai pienācīgi atbalstītu GFCM vidusposma stratēģijas (2017.–2020. gads) īstenošanu un uzlabotu Vidusjūras zivju krājumu stāvokļa tendenci, kura rada bažas; aicina Komisiju rīkot efektīvas informācijas apmaiņas ar trešām valstīm Vidusjūras reģionā par darbībām, kuras īsteno Vidusjūrā zvejojošās trešo valstu flotes;

40.

prasa GFCM vadībā izveidot reģionālo plānu, lai nodrošinātu vienādus apstākļus visiem kuģiem, kas zvejo Vidusjūras reģionā, un nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp zvejas resursiem un visu Vidusjūras piekrastes valstu flošu kapacitāti; turklāt prasa izveidot kuģu uzraudzības sistēmas (KUS) un apvienoto pārbaužu reģionālu centru;

41.

ieteic, lai Komisija uz laiku aptur importu no trešām valstīm, kas neveic vajadzīgos pasākumus, ar kuriem novērš, attur un izskauž NNN zveju un kuri tām ir jāveic saskaņā ar starptautiskajām tiesībām kā karoga, ostas, piekrastes vai tirdzniecības valstīm;

42.

aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt, sniegt visu iespējamo palīdzību un strādāt kopā ar trešām valstīm, lai labāk cīnītos pret NNN zveju visā Vidusjūras reģionā;

43.

mudina piekrastes valstis sadarboties, lai izveidotu zvejas lieguma un aizsargājamās jūras teritorijas, tostarp starptautiskos ūdeņos;

44.

uzsver nepieciešamību noteikt pamatnoteikumu kopumu, kas reglamentētu atpūtas zvejas pārvaldību visā Vidusjūras reģionā;

Sociālie un ekonomiskie aspekti

45.

uzsver, ka 250 000 personas ir nodarbinātas tieši uz kuģiem un ka nodarbināto personu skaits šajā zivsaimniecības nozarē ir eksponenciāli lielāks, ja ņemam vērā ģimenes, kuru galvenais iztikas avots ir reģionālā zveja un kuru locekļi strādā blakusnozarēs, piemēram, pārstrādē un kuģu remontēšanā, un tūrismā, tostarp ar atpūtas zveju saistītā tūrismā; konstatē, ka 60 % no darbvietām, kas ir saistītas ar zveju, ir izveidotas Vidusjūras dienvidu un austrumu jaunattīstības valstīs, apliecinot to, kāda nozīme no šo reģionu ilgtspējīgas attīstības viedokļa ir mazapjoma un atpūtas zivsaimniecībām, jo īpaši nozīme visneaizsargātāko piekrastes kopienu skatījumā;

46.

uzskata, ka ir būtiski uzlabot zvejnieku darba apstākļus, sākot no pienācīga atalgojuma un godīgas konkurences, īpašu uzmanību veltot augstajam nelaimes gadījumu līmenim šajā nozarē un lielajam arodslimību riskam; ierosina, lai dalībvalstis izveidotu ienākumu atbalsta instrumentus, pienācīgi ievērojot katras dalībvalsts tiesību aktus un tradīcijas; visbeidzot, iesaka dalībvalstīm izveidot stabilu ienākumu kompensācijas fondu, kuru izmantotu zvejošanas aizlieguma periodos, kas var būt noteikti nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ, jo tajos nav iespējams zvejot, slēgtajās sezonās (bioloģiskie miera periodi), lai nodrošinātu zvejoto sugu dzīves ciklu, vides katastrofu dēļ vai tādos gadījumos, kuri ir saistīti ar ilgstošu vides piesārņojumu vai jūras biotoksīnu piesārņojumu;

47.

norāda, ka ES zvejas nozare nu jau vairākus gadus pārdzīvo smagu periodu sakarā ar augstākām ražošanas izmaksām, zivju krājumu samazināšanos, mazākiem lomiem un pastāvīgu ieņēmumu kritumu;

48.

norāda, ka nozares sociālekonomiskais stāvoklis ir pasliktinājies dažādu iemeslu dēļ, tostarp tādēļ, ka ir samazinājušies zivju krājumi, pazeminājusies zivju vērtība pirmajā pārdošanā (kas neatspoguļojas mazumtirdzniecības cenā, jo lielākā daļa starpnieku netaisnīgi sadala pievienoto vērtību nozares vērtību ķēdē, un dažos reģionos tas notiek izplatīšanas monopola dēļ) un pieaugušas degvielas cenas; norāda, ka šīs grūtības ir veicinājušas zvejas darba apjoma palielināšanos, kas rada īpašas bažas attiecībā uz mazapjoma zveju un var patiesi kaitēt šā tradicionālā dzīvesveida nākotnei un no zvejas būtiski atkarīgo vietējo kopienu izdzīvošanai;

49.

uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt tādas iniciatīvas kā zvejas tūrisms vai pētniecības darbības, kurām būtu labvēlīga ietekme uz nodarbinātību un kuras būtu saderīgas ar zvejas darba apjoma samazināšanas mērķi;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis visiem zivsaimniecības nozares darba ņēmējiem garantēt pienācīgus darba apstākļus un adekvātu sociālo nodrošinājumu neatkarīgi no viņus nodarbinošo uzņēmumu lieluma un veida, nodarbinātības vietas un noslēgtā līguma, arī izmantojot ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerības nolīgumus, kas noslēgti ar attiecīgo reģionu ar mērķi apkarot sociālo dempingu un uzlabot piekļuvi tirgiem un finansējumam, sadarboties ar valstu pārvaldēm un iestādēm un diversificēt iztikas līdzekļus; uzsver efektīvu darba inspekciju un kontroļu nozīmi;

51.

uzsver nepieciešamību uzlabot zvejnieku darba apstākļus, ņemot vērā augsto negadījumu īpatsvaru šajā nozarē, kā arī neproporcionāli augsto fizisko un garīgo arodslimību risku; uzsver, ka ir jānodrošina zvejniekiem pienācīgs darba un privātās dzīves līdzsvars; uzsver, ka ir svarīgi gan uz zvejas kuģiem, gan uz sauszemes nodrošināt pienācīgas sanitārās labierīcības un atbilstīgas dzīvojamās telpas, kā arī atpūtas iespējas; uzsver nepieciešamību nodrošināt ostu, ostu akvatoriju un ūdensceļu darbības drošību un kuģojamību;

52.

uzsver nepieciešamību garantēt, ka ikviens Eiropas Savienībā importētais zivju un zivsaimniecības produkts ir ražots apstākļos, kas atbilst starptautiskajiem vides, darba un cilvēktiesību standartiem; aicina Komisiju un dalībvalstis zivsaimniecības nozarē nodrošināt godīgu konkurenci un ilgtspēju, lai aizsargātu darbvietas un izaugsmi; uzsver, ka tas ir ne tikai ārkārtīgi svarīgi attiecībā uz konkurenci Savienībā, bet jo īpaši arī attiecībā uz konkurentiem no trešām valstīm;

53.

uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveicina to līdzekļu pilnīga izmantošana, kurus var iegūt no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) un Eiropas kaimiņattiecību instrumenta; uzskata, ka Komisijai būtu jādara viss iespējamais, lai palīdzētu dalībvalstīm un trešām valstīm izmantot visus pieejamos fondu līdzekļus visefektīvākajā veidā, jo īpaši attiecībā uz:

—	darba apstākļu un drošības uz klāja uzlabošanu;

—	darba un profesionālās apmācības uzlabošanas statusu un jauno ekonomisko darbību tapšanas un attīstības atbalstīšanu šajā jomā, piesaistot, izglītojot un apmācot daudzās jomās jaunus cilvēkus;

—	sieviešu nozīmes celšanu zvejas un ar to tiešā veidā saistītās ražošanas nozarēs, ņemot vērā, ka viņas veido 12 % no nozares kopējā darbaspēka;

54.

norāda, ka EJZF ir jāpalīdz mazapjoma zivsaimniecības nozarei atjaunot tās zvejas rīkus, lai jo īpaši ievērotu stingros ierobežojumus, kas ir noteikti attiecībā uz izkraušanas pienākumu;

55.

aicina Komisiju mudināt to zivsaimniecības vietējās rīcības grupu (ZVRG) dibināšanu un darbības, kas veicina ilgtspējīgas zivsaimniecības modeli;

56.

uzskata par ārkārtīgi svarīgu sekmēt, uzsvērt un stimulēt vienas teritorijas vai reģiona zvejnieku, jo īpaši mazo zvejnieku, sadarbību, lai kopīgi plānotu un apsaimniekotu vietējo zivsaimniecību resursus un panāktu efektīvu un konkrētu reģionalizāciju, ievērojot KZP objektīvos mērķus; uzskata, ka amatu, mērķu, tehnisko raksturlielumu un izmantotās tehnikas milzīgā sadrumstalotība un dažādība ir iezīme, kas ir raksturīga zvejai Vidusjūrā, un ka horizontāla un vienveidīga pieeja tādēļ šo vietējo specifiku ignorētu;

57.

norāda, ka neraugoties uz neseniem uzlabojumiem, joprojām augsts saglabājas to zivju krājumu skaits, kuru apjoms nav faktiski izvērtēts, un ka Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK) sūdzas par pašu izvērtējumu skaita faktisku samazināšanos — 2012. gadā tika veikti 44 izvērtējumi un tikai 15 — 2014. gadā; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt datu ātru un pienācīgu ieguvi un mudināt uz pētījumu skaita un to sugu skaita palielinājumu, par kurām ir iegūti dati, un atbalstīt šo pieaugumu, pie viena vairojot zināšanas par zivju krājumiem, atpūtas zvejas ietekmi un tādiem ārējiem faktoriem kā piesārņojums, lai sasniegtu zivju krājumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

58.

uzskata, ka racionāla un ilgtspējīga resursu pārvaldība ir atkarīga no to datu daudzuma un zinātniskas izmantošanas, kas ir savākti par tādiem faktoriem kā zvejas jauda, veiktās zvejas darbības un to sociālekonomiskais stāvoklis, un izmantotā zivju krājuma bioloģiskais stāvoklis;

59.

konstatē, ka tikai 40 % no loma, kas tiek izkrauts teritorijā, kurā ir spēkā GFCM regulējums, tiek iegūti no zivju krājumiem, kuru zinātniskie izvērtējumi ir iesniegti Komisijai, un ka minētais īpatsvars samazinās, ja runa ir par zivju krājumiem, attiecībā uz kuriem tiek īstenots apsaimniekošanas plāns; vērš uzmanību nepieciešamībai uzlabot zivju krājumu stāvokļa zinātnisko izvērtējumu piemērošanas sfēru un palielināt to lomu īpatsvaru, kas ir iegūti, zvejojot saskaņā ar daudzgadu zivsaimniecības plānos reglamentētiem zvejas veidiem;

60.

uzskata par svarīgiem zvejas darba izvērtējumus atpūtas zvejā un datu vākšanu par nozveju katrā jūras akvatorijā un Vidusjūrā;

61.

uzsver nepieciešamību īstenot integrētu pieeju, kurā vienlaikus būtu ņemta vērā jūras vides dažādība, jūrā dzīvojošo sugu (gan zvejojamo, gan nezvejojamo) sarežģītība, dažādie raksturlielumi un zvejas darbību īstenošana, tāda parādība kā zivju vērtības samazināšanās pirmajā pārdošanā un — dažos reģionos — izplatīšanas monopoli un ņemti vērā arī citi faktori, kuri ietekmē zivju krājumu pietiekamus apjomus;

62.

atzīst, ka pieejamie dati, ar kuriem nosaka mazo zivsaimniecību darbības apjomu un ietekmi, ir ierobežoti un dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgi; norāda, ka, tā kā trūkst datu, amatniecisko zveju parasti mēdz ņemt vērā nepietiekami;

63.

uzsver, ka labāka izpratne par to, kāda ietekme ir dažādiem zvejas veidiem, jo īpaši mazapjoma un atpūtas zvejai, palīdzētu noteikt labākos apsaimniekošanas pasākumus;

64.

stingri atbalsta GFCM priekšlikumu izveidot zvejas darbību katalogu un tajā iekļaut informāciju par zvejas iekārtām un zvejas darbībām, kā arī zvejas teritoriju un zvejošanai paredzēto zivju un piezvejas aprakstu, lai tādējādi sniegtu pilnīgu zvejas darbību aprakstu noteiktā teritorijā un tās mijiedarbības aprakstu, kas tiek īstenota ar citām zivsaimniecības nozarēm, piemēram, atpūtas zveju;

65.

uzskata, ka atpūtas zvejai būtu jāpiemēro jauni noteikumi un ka būtu jāizstrādā arī atpūtas zvejas darbību katalogs, kurā būtu ietverta informācija par zvejas rīkiem un darbībām un sniegts zvejas rajonu, mērķsugu un piezvejas apraksts;

66.

aicina Komisiju sekmēt ciešu zinātnisko sadarbību un censties uzlabot to datu ieguvi, kas attiecas uz vissvarīgākajiem zivju krājumiem, samazinot laiku starp datu ieguvi un to galīgo izvērtējumu un pieprasot ZZTEK izvērtējumus par jauniem zivju krājumiem; pauž dziļu nožēlu par to, ka Vidusjūrā lielākā daļa lomu veido zivju sugas, par kurām iegūtais datu apjoms ir niecīgs (“nepietiekama apjoma datu zivsaimniecības”);

67.

uzsver lielo un izšķiroši svarīgo nepieciešamību apmainīties ar datiem un apkarot datu nepieejamību un izkliedētību, izveidojot kopēju datubāzi ar visaptverošiem un uzticamiem datiem par zivsaimniecību resursiem un izveidojot tādu ekspertu un pētniecības iestāžu tīklu, kas aptvertu dažādus zivsaimniecības zinātnes aspektus; uzsver, ka šī datubāze ir jāfinansē no ES līdzekļiem un tai ir jāsatur visi dati par zivsaimniecībām un zvejas darbībām ģeogrāfiskajos sīkāka iedalījuma apgabalos, tostarp par atpūtas zveju, lai atvieglotu kvalitatīvu, neatkarīgu un izsmeļošu datu uzraudzību un tādējādi uzlabotu zivju krājumu izvērtējumus;

68.

konstatē, ka pagaidām nav pietiekami novērtēta NNN zvejas ietekme, raksturlielumi un mērogs, ka to novērtējums katrā Vidusjūras akvatorijas valstī ir atšķirīgs un ka šīs valstis šā iemesla dēļ nav precīzi atspoguļotas informācijā par zivsaimniecību pašreizējo stāvokli un par laikā novērojamām tendencēm; uzsver, ka šīs valstis būtu pienācīgi jāņem vērā, izstrādājot zinātniskus izvērtējumus, kas tiek veikti zivsaimniecību apsaimniekošanas nolūkā;

69.

aicina dalībvalstis ar produktu marķēšanu un izsekojamību apkarot jūras produktu krāpniecību un pastiprināt to nelegālas zvejas apkarošanas centienus; pauž nožēlu par to, ka nav pieejama informācija par to, kādā stāvoklī atrodas lielākā daļa zivju krājumu (“zivju krājumi, par kuriem pieejamie dati ir nepietiekami”), un ka aptuveni 50 % nozvejas netiek oficiāli deklarēti un 80 % lomu tiek iegūti no “zivju krājumiem, par kuriem pieejamie dati ir nepietiekami”;

70.

aicina dalībvalstis ratificēt un pilnībā īstenot visas atbilstošās SDO konvencijas par strādājošajiem zivsaimniecības nozarē, lai nodrošinātu labus darba apstākļus un pastiprinātu darba koplīgumu institūcijas, lai strādājošie jūrniecības jomā, tostarp pašnodarbinātie, gūtu labumu no savām darba tiesībām;

71.

aicina Komisiju mudināt un atbalstīt ieguldījumus zivsaimniecības nozares diversifikācijā un inovācijā, izstrādājot papildu pasākumus;

Izpratne

72.

uzsver, ka efektīvus rezultātus un pilnīgu izpildi var nodrošināt, ja šīs nozares dalībniekiem ir augsts apzinīguma un izpratnes līmenis, attīstot visu zvejnieku (gan profesionāliem, gan atpūtas) iemaņas un izglītojot visus zvejniekus, un viņus iesaistot lēmumu pieņemšanas procesā, papildus kam tiek veiktas īpašas darbības, ar kurām izplata paraugpraksi;

73.

uzskata, ka ir svarīgi iestāties par obligātu noteikumu sniegt pienācīgu informāciju patērētājiem, kurā būtu detalizēti atveidota produktu precīzā izcelsme un zvejas paņēmiens un datums; uzskata, ka mums ir jāanalizē un jāizvērtē, vai jaunajā TKO paredzētajiem pasākumiem ir izdevies uzlabot patērētāju informēšanu;

74.

papildus tam uzskata par svarīgu pievērst arī patērētāju uzmanību un viņus izglītojot aicināt patērēt zivis atbildīgi, dodot priekšroku vietējas izcelsmes zivīm, kas ir zvejotas ar ilgtspējīgām tehnoloģijām, iespējams, no zivju krājumiem, kas netiek ekspluatēti pārmērīgi un netiek plaši pārdoti; šajā sakarībā uzskata par nepieciešamu, sadarbojoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, sekmēt efektīvu un uzticamu izsekošanas un marķēšanas sistēmu, ar kuras palīdzību cita starpā informē patērētājus un apkaro krāpšanu pārtikas jomā;

75.

uzskata, ka ir jāpanāk līdzsvars starp godīgu konkurenci, patērētāju prasībām, zivsaimniecības nozares ilgtspējību un darbvietu saglabāšanu; uzsver nepieciešamību pēc visaptverošas pieejas un visu Vidusjūras reģiona valstu spēcīgas politiskās gribas, lai risinātu problēmas un uzlabotu stāvokli Vidusjūrā;

76.

atzinīgi vērtē kampaņu MEDFISF4EVER, ko Komisija sāka, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz situāciju Vidusjūrā;

77.

uzskata, ka skolas, slimnīcas un citas sabiedriskās iestādes būtu jāapgādā ar zivīm no vietējām zivsaimniecībām;

78.

uzsver, ka, ņemot vērā šo jauno scenāriju un visus jaunos savstarpēji saistītos faktorus, kas pastāv Vidusjūrā, Regula (EK) Nr. 1967/2006 ir jāpārskata Vidusjūras dēļ, lai ņemtu vērā tās šā brīža stāvokli;

79.

norāda, ka ir jāpārskata Regula (EK) Nr. 1967/2006, jo īpaši tā daļa, kurā ir minēts aizliegums izmantot atsevišķus tradicionālus rīkus (piem., aizliegums izmantot žaunu tīklus ārpus komerciālas zvejas kategorijas) un noteikumi, kas attiecas uz zvejas rīku specifiskām iezīmēm, piemēram, zvejas tīklu augstumu un tīkla acs izmēru, un dziļumu un attālumu no krasta, kādā rīkus var izmantot;

o o

80.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.

(2) OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.

(3) OV L 409, 30.12.2006., 11. lpp.

(4) OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0343.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/60

P8_TA(2017)0260

Nepieciešamība pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai (2016/2061(INI))

(2018/C 331/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 151., 153. un 157. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tajā paredzētos noteikumus par sociālajām tiesībām un vīriešu un sieviešu līdztiesību,

—	ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 22. un 25. pantu,

—

ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārējo komentāru Nr. 16: Vienlīdzīgas tiesības vīriešiem un sievietēm izmantot visas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības (Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) 3. pants)) (1) un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārējo komentāru Nr. 19: Tiesības uz sociālo nodrošinājumu (ICESCR 9. pants) (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—	ņemot vērā Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2. punktu, 4. panta 3. punktu, 12., 20. un 23. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada 5. decembra secinājumus (3),

—	ņemot vērā Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvu 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (4),

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (5),

—	ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (7),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada augusta ceļvedi “Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes”,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 3. decembra dienestu darba dokumentu “Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278) un jo īpaši tās 3.2. mērķi,

—	ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli (8),

—	ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par vientuļo māšu stāvokli (9),

—	ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa “vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu (10),

—	ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām (11),

—	ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā (12),

—	ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (13),

—	ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu (14),

—	ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi (15),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. jūnija secinājumus “Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

—	ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011–2020), ko Padome pieņēma 2011. gada 7. martā,

—	ņemot vērā pētījumu “No dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības: atšķirības starp mātēm un sievietēm bez bērniem” (2016), ko pasūtījis tā Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, un Komisijas pētījumu “No dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības ES” (2013),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0197/2017),

tā kā 2015. gadā ES no dzimuma atkarīga pensiju atšķirība, ko var definēt kā atšķirību starp sieviešu vidējiem pensijas ienākumiem (pirms nodokļu nomaksas), salīdzinot ar to, ko saņem vīrieši, vecuma grupā no 65 gadiem bija 38,3 % un tā dalībvalstīs pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājusies par 50 %; tā kā finanšu krīze pēdējos gados ir negatīvi ietekmējusi daudzu sieviešu ienākumus; tā kā dažās dalībvalstīs 11–36 % sieviešu nav pieejama vispār nekāda pensija;

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no vispārējiem pamatprincipiem, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā un 3. panta 3. punktā, LESD 8. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantā; tā kā dzimumu līdztiesība būtu jāintegrē visos ES politikas virzienos, iniciatīvās, programmās un darbībās;

C.	tā kā lielākajā daļā ES dalībvalstu sievietes saņem mazākas pensijas nekā vīrieši un vistrūcīgāko pensionāru kategorijā ir vērojams nesamērīgi liels sieviešu īpatsvars, savukārt visturīgāko pensionāru kategorijā viņas nav pietiekami pārstāvētas;

tā kā šādas atšķirības ir nepieņemamas un tās būtu jāierobežo, un visas pensiju iemaksas ES būtu jāaprēķina un jāiekasē dzimumneitrālā veidā, balstoties uz dzimumu līdztiesību kā vienu no ES pamatprincipiem, kā arī uz visu cilvēku tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi kā vienu no tās pamattiesībām, kas noteiktas ES Pamattiesību hartā;

E.	tā kā katram ceturtajam ES 28 dalībvalstu iedzīvotājam pensija ir galvenais ienākumu avots un tā kā pensiju sasniegušo iedzīvotāju būtiskais pieaugums, kas izriet no paredzamā mūža ilguma pieauguma un sabiedrības vispārējās novecošanas, līdz 2060. gadam dubultos personu skaitu šajā kategorijā;

F.	tā kā demogrāfisko pārmaiņu rezultātā nākotnē aizvien mazāk un mazāk aktīvi darba ņēmēji radīs aizvien lielāku skaitu pensionāru, kas nozīmē, ka privātās un aroda vecuma pensijas shēmas kļūs aizvien nozīmīgākas;

tā kā pensiju politikas mērķis ir panākt ekonomisko neatkarību, kas ir ļoti būtiska attiecībā uz sieviešu un vīriešu līdztiesību, un tā kā dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmas garantē visiem ES iedzīvotājiem pienācīgus un pietiekamus pensijas ienākumus un pieņemamu dzīves līmeni un aizsargā viņus pret nabadzības risku, kas izriet no dažādiem faktoriem vai no sociālās atstumtības, ar mērķi nodrošināt viņiem aktīvu sociālo, kultūras un politisko līdzdalību un ļaut dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi vecumdienās, lai viņi turpinātu piedalīties sabiedrības dzīvē;

tā kā augoša individuālā atbildība par uzkrāšanas lēmumiem, kas ietver dažādus riskus, cita starpā nozīmē to, ka personām ir jābūt precīzi informētām par pieejamajām iespējām un saistītajiem riskiem; tā kā gan sievietēm, gan vīriešiem un jo īpaši sievietēm būtu jāpalīdz uzlabot finanšu pratības līmeni, lai viņi varētu pieņemt pārdomātus lēmumus par šiem jautājumiem, kuru sarežģītība aizvien pieaug;

tā kā pensiju atšķirības vēl vairāk saasina sieviešu ekonomisko neaizsargātību un pakļauj viņas sociālajai atstumtībai, pastāvīgai nabadzībai un ekonomiskai atkarībai, jo īpaši no viņu laulātajiem vai citiem ģimenes locekļiem; tā kā darba samaksas un pensiju atšķirība ir vēl izteiktāka to sieviešu vidū, kuras atrodas nelabvēlīgā situācijā vairāku apstākļu dēļ vai pieder rasu, etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm, ņemot vērā, ka viņas bieži vien veic darbu, kuros nepieciešams mazāk prasmju un ir mazāka atbildība;

J.	tā kā pensijas, kas ir saistītas ar personas individuālām tiesībām, nevis atvasinātām tiesībām, varētu palīdzēt nodrošināt ikvienas personas ekonomisko neatkarību, samazināt šķēršļus līdzdalībai oficiālā nodarbinātībā un mazināt dzimtiskos stereotipus;

K.	tā kā ilgāka paredzamā dzīves ilguma dēļ sievietēm visam pensijas laikposmam vidēji var būt nepieciešami lielāki ienākumi nekā vīriešiem; tā kā šādi papildu ienākumi viņām var būt pieejami ar apgādnieka zaudējuma pensiju mehānismu starpniecību;

L.	tā kā tādu salīdzināmu, pilnīgu, uzticamu un regulāri atjauninātu datu trūkums, kas ļautu novērtēt pensiju atšķirības apmēru un to ietekmējošo faktoru nozīmīgumu, rada neskaidrību par visefektīvākajiem līdzekļiem, kas būtu jāizmanto cīņai pret šo atšķirību;

M.	tā kā šī atšķirība vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem ir lielāka (vairāk nekā 40 %), salīdzinot ar vidējo rādītāju visā vecuma grupā no 65 gadiem, kas ir jo īpaši saistīts ar dažās dalībvalstīs īstenoto tiesību nodošanu, piemēram, atraitnības gadījumos;

tā kā pensiju samazināšana un iesaldēšana palielina nabadzības risku vecāka gadagājuma iedzīvotāju, jo īpaši sieviešu, vidū; tā kā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto vecāka gadagājuma sieviešu īpatsvars 2014. gadā bija 20,2 % salīdzinājumā ar 14,6 % vīriešu īpatsvaru, un līdz 2050. gadam vairākumā dalībvalstu nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vecumā virs 75 gadiem īpatsvars varētu sasniegt 30 %;

O.	tā kā iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem ienākumu vērtība ir aptuveni 94 % no visu iedzīvotāju vidējiem ienākumiem; tā kā, neraugoties uz to, aptuveni 22 % sieviešu vecumā virs 65 gadiem dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa;

P.	tā kā vidējā pensiju atšķirība ES 2014. gadā slēpa ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm; tā kā salīdzinājumam zemākā sieviešu un vīriešu pensiju atšķirība ir 3,7 % un augstākā — 48,8 %, savukārt atšķirība pārsniedz 30 % 14 dalībvalstīs;

Q.	tā kā iedzīvotāju, kuri saņem pensiju, īpatsvars dalībvalstīs ievērojami atšķiras — no 15,1 % Kiprā līdz 31,8 % Lietuvā 2013. gadā, lai gan lielākā daļa pensiju saņēmēju lielākajā daļā ES dalībvalstu 2013. gadā bija sievietes;

tā kā pensiju atšķirība, kas balstīta uz daudziem pastāvošajiem faktoriem, liecina par vīriešu un sieviešu stāvokļa nelīdzsvarotību attiecībā uz viņu karjeru un ģimenes dzīvi, viņu iespējām veikt iemaksas, viņu attiecīgo lomu ģimenē un kārtību, kādā tiek aprēķināts atalgojums atbilstīgi pensiju sistēmā noteiktajam; tā kā tas arī norāda uz darba tirgus segregāciju un augstāku tādu sieviešu proporciju, kuras strādā nepilnu darba laiku par zemāku stundas atalgojumu ar karjeras pārtraukumiem un mazāku nostrādāto gadu skaitu, ņemot vērā neapmaksāto darbu, ko veic sievietes kā mātes un savas ģimenes aprūpētājas; tā kā tādēļ pensiju atšķirība būtu jāuzskata par īpaši būtisku dzimumu nevienlīdzības darba tirgū rādītāju, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašreizējā sieviešu un vīriešu pensiju atšķirība ir ļoti tuvu kopējā atalgojuma atšķirībai (39,7 % 2015. gadā);

tā kā korektīvu mehānismu esamība var neļaut pilnībā uztvert pensiju atšķirību, kas atspoguļo visas dzīves laikā starp vīriešiem un sievietēm pastāvošās nesabalansētības un nevienlīdzības kopumu attiecībā uz, piemēram, mūžizglītības iespējām un finanšu resursiem, un ir novērojams pensiju kapitāla uzkrāšanas pirmajā un otrajā līmenī;

T.	tā kā šī pensiju atšķirība ikvienā brīdī atspoguļo vairākus gadu desmitus sabiedrībā un darba tirgū pastāvošos apstākļus; tā kā šie apstākļi ir pakļauti izmaiņām, kuras dažkārt mēdz būt būtiskas un ietekmēs vairāku pensionēto sieviešu paaudžu vajadzības;

U.	tā kā pensiju atšķirībai ir raksturīgas dažādas iezīmes atkarībā no attiecīgo pensionēto sieviešu personīgās situācijas, sociālā stāvokļa, civilstāvokļa un/vai ģimenes stāvokļa; tā kā šajā sakarībā vienota pieeja ne vienmēr varēs sniegt vislabākos rezultātus;

tā kā vientuļo vecāku mājsaimniecības ir īpaši neaizsargātas, jo tās ir 10 % no visām mājsaimniecībām, kurās ir apgādājami bērni, un 50 % šo mājsaimniecību ir pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam, kas divas reizes pārsniedz visu iedzīvotāju vidējo rādītāju; tā kā pastāv apliecinoša saistība starp pensiju atšķirību un audzināmo bērnu skaitu un tā kā no dzimuma atkarīga pensiju atšķirība precētu sieviešu un māšu vidū ir daudz lielāka nekā neprecētu sieviešu bez bērniem vidū; tā kā, raugoties no šī viedokļa, ar māšu un jo īpaši vientuļo māšu stāvokli saistītā nevienlīdzība viņu pensionēšanās brīdī var palielināties;

tā kā grūtniecība un bērna kopšanas atvaļinājums skar mātes, kuras ir 79,76 % no personām, kas samazina savu darba laiku, lai varētu rūpēties par bērniem, kas ir jaunāki par astoņiem gadiem, uzņemoties zemu apmaksātu vai nepilnas slodzes darbu vai ieviešot nevēlamus karjeras pārtraukumus, lai rūpētos par saviem bērniem; tā kā grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumi ir nepieciešami un īpaši būtiski līdzekļi, lai labāk sadalītu ar aprūpi saistītus pienākumus, uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru un ierobežotu sieviešu karjeras pārtraukumus;

X.	tā kā bērnu skaits neierobežo vai pat var pozitīvi ietekmēt tēvu atalgojuma līmeni un līdz ar to pensiju tiesības;

tā kā, ņemot vērā to, ka daudzas sievietes nav reģistrētas kā bezdarbnieces, īpaši tās, kas dzīvo lauku apvidos vai attālos reģionos, kā arī daudzas no tām, kuras velta laiku tikai mājsaimniecības darbiem un bērnu aprūpei, sieviešu bezdarba līmenis nav pietiekami novērtēts; tā kā tas rada atšķirības starp viņu pensiju līmeni;

Z.	tā kā tā dēvētie tradicionālie darba organizēšanas veidi apgrūtina iespējas pienācīgi līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi strādājošiem pāriem, kuri savu profesionālo darbību vēlas veikt, strādājot pilnu slodzi;

AA.	tā kā pensiju kredīti vīriešiem un sievietēm bērnu vai ģimenes locekļu aprūpes pabalstu veidā varētu palīdzēt nodrošināt to, ka darba pārtraukumiem aprūpes dēļ nav negatīvas ietekmes uz pensiju, un būtu vēlams šādas shēmas paplašināt vai stiprināt visās dalībvalstīs;

AB.	tā kā pensiju kredīti, kas attiektos uz dažādiem darba veidiem, varētu palīdzēt visiem strādājošiem gūt pensijas ienākumus;

AC.

tā kā, neraugoties uz dažiem īstenotajiem centieniem šīs situācijas uzlabošanai, sieviešu iesaistīšanas darba tirgū līmenis joprojām ievērojami atpaliek no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un tas ir arī ievērojami zemāks nekā attiecībā uz vīriešiem; tā kā sieviešu līdzdalības palielināšana darba tirgū papildina pasākumus, lai samazinātu sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību Eiropas Savienībā, jo pastāv tieša saikne starp līdzdalību darba tirgū un pensiju līmeni; tā kā nodarbinātības līmeņa dati tomēr neietver informāciju par nodarbinātības ilgumu vai veidu un tādējādi ir ierobežoti, spējot sniegt ziņas vienīgi par atalgojuma un pensiju līmeni;

AD.

tā kā nostrādāto gadu skaits tieši ietekmē pensijas ienākumus; tā kā sievietēm karjera vidēji ir par vairāk nekā 10 gadiem īsāka nekā vīriešiem un tā kā sievietēm, kuru profesionālās darbības ilgums ir mazāks par 14 gadiem, pensiju atšķirība ir divreiz lielāka (64 %) nekā sievietēm, kuru karjera ir bijusi ilgāka (32 %);

AE.

tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši pārtrauc karjeru, iesaistās nestandarta nodarbinātības veidos, strādā nepilnu darba laiku (32 % sieviešu salīdzinājumā ar 8,2 % vīriešu) vai bez atlīdzības, jo īpaši tad, ja viņas sniedz aprūpes pakalpojumus bērniem un radiniekiem un ir gandrīz vienīgās atbildīgās par aprūpi un mājas pienākumiem pastāvošās dzimumu nelīdztiesības dēļ, un tas viss var negatīvi ietekmēt viņu pensiju;

AF.

tā kā ieguldījumi skolās, pirmsskolas izglītībā, universitātēs un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpē var palīdzēt nodrošināt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un var ilgtermiņā ne tikai radīt darbvietas, bet arī nodrošināt sievietēm augstas kvalitātes nodarbinātību un iespējas palikt darba tirgū ilgāku laiku, kas ilgtermiņā pozitīvi ietekmē viņu pensijas;

AG.

tā kā neoficiālā aprūpe ir īpaši būtisks pīlārs, uz kuru balstās mūsu sabiedrība, un tā kā šo pienākumu lielā mērā veic sievietes un šāda nelīdzsvarotība atspoguļojas sieviešu un vīriešu pensiju atšķirībās; tā kā šāda veida “neredzamais darbs” nav pietiekami atzīts, jo īpaši tiesību uz pensiju aprēķināšanā;

AH.

tā kā ES joprojām pastāv lielas atšķirības darba samaksā sievietēm un vīriešiem; tā kā minētā atšķirība 2014. gadā sasniedza 16,3 % līmeni, jo īpaši diskriminācijas un segregācijas dēļ, kā rezultātā nozarēs ar zemāku atalgojuma līmeni ir vērojams pārmērīgi liels sieviešu īpatsvars salīdzinājumā ar citām nozarēm, kurās galvenokārt dominē vīrieši; tā kā citi faktori, piemēram, karjeras pārtraukumi vai nebrīvprātīgs nepilnas slodzes darbs, lai apvienotu darba un ģimenes dzīves pienākumus, stereotipi, sieviešu darba nepietiekama novērtēšana un izglītības un profesionālās pieredzes līmeņa atšķirības arī veicina vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības;

AI.	tā kā ES mērķis panākt pienācīgu sociālo aizsardzību ir noteikts LESD 151. pantā; tā kā ES šajā sakarībā būtu jāatbalsta dalībvalstis, sniedzot ieteikumus par tādu vecāka gadagājuma cilvēku aizsardzības uzlabošanu, kuriem ir tiesības saņemt pensiju, pamatojoties uz vecumu vai personīgo situāciju;

AJ.	tā kā saiknes pastiprināšana starp iemaksām un atalgojumu papildus arvien pieaugošajai pensiju sistēmu organizācijas otrā un trešā līmeņa nozīmei ar dzimumu saistītu faktoru rašanās risku pensiju atšķirībā pārnes uz privātā sektora dalībniekiem;

AK.	tā kā nav veikti nekādi ex ante vai ex post dzimumu ietekmes novērtējumi attiecībā uz pensiju sistēmu reformām, kas paredzētas Komisijas 2012. gada Baltajā grāmatā par pensijām;

AL.	tā kā tikai dalībvalstis ir atbildīgas par valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu un pensiju sistēmu izstrādi un organizāciju; tā kā ES galvenokārt ir atbalsta kompetence pensiju shēmu jomā, jo īpaši saskaņā ar LESD 153. pantu,

Vispārīgas piezīmes

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt stratēģiju no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izskaušanai Eiropas Savienībā un palīdzēt tām izstrādāt vadlīnijas šajā jomā;

apstiprina un atbalsta Padomes aicinājumu izstrādāt jaunu Komisijas iniciatīvu, kurā paziņojuma veidā tiktu izklāstīta stratēģija sieviešu un vīriešu līdztiesībai 2020. – 2016. gadam tāpat kā tas notika attiecībā uz iepriekšējām stratēģijām, un pastiprināt ES stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā, cieši sasaistot to ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

uzskata, ka ar šo stratēģiju būtu jācenšas ne tikai dalībvalstu līmenī novērst pensiju atšķirību ietekmi, jo īpaši uz visneaizsargātākajām grupām, bet arī to nepieļaut nākotnē, novēršot tās pamatcēloņus, piemēram, nevienādas pozīcijas starp sievietēm un vīriešiem darba tirgū attiecībā uz darba samaksu, paaugstināšanu amatā un iespējas strādāt pilnas slodzes darbu, kā arī darba tirgus segregāciju; šajā sakarībā mudina veidot starpvaldību dialogu un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

uzsver, ka ir vajadzīga daudzpusīga pieeja ar darbību kombināciju dažādu politikas virzienu ietvaros, kuru mērķis ir uzlabot dzimumu līdztiesību, lai šī stratēģija būtu veiksmīga, un tai ir jāpiemēro pieeja mūža garumā, ņemot vērā visu attiecīgās personas darba dzīvi, kā arī novēršot atšķirības starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz nodarbinātību, karjeru un iespējām veikt pensiju iemaksas, kā arī iespējām, kuras rada veids, kādā pensiju sistēmas ir veidotas; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, kas vajadzīgi saskaņā ar Padomes 2015. gada 18. jūnija secinājumiem “Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību novēršana”,

atgādina, ka minimālās algas jautājumu apspriešanā liela nozīme ir sociālajiem partneriem, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu; uzsver, ka arodbiedrības un kolektīvo līgumu noteikumi ir būtiski, lai nodrošinātu, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir piekļuve valsts pensijai saskaņā ar paaudžu solidaritātes un dzimumu līdztiesības principiem; uzsver, ka, pieņemot politiskus lēmumus, kas maina būtiskus juridiskos aspektus attiecībā uz pensijas tiesību nosacījumiem, ir svarīgi pienācīgi ņemt vērā sociālos partnerus; aicina ES un dalībvalstis, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem un organizācijām, kas darbojas dzimumu līdztiesības jomā, izstrādāt un īstenot politiku no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības novēršanai; iesaka dalībvalstīm papildus šiem centieniem apsvērt iespēju regulāri apzināt ar darba samaksu saistīto situāciju;

aicina dalībvalstis ieviest cieņpilnus pasākumus, kas novērstu tādu darba ņēmēju nonākšanu nabadzībā, kuru veselības stāvoklis neļauj strādāt līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam; uzskata, ka būtu jāsaglabā priekšlaicīgas pensionēšanās noteikumi darba ņēmējiem, kuri ir pakļauti smagiem vai kaitīgiem darba apstākļiem; uzskata, ka nodarbinātības līmeņa celšana, radot kvalitatīvas darbvietas, varētu palīdzēt ievērojami samazināt tādu cilvēku skaita turpmāku pieaugumu, kuri nespēj strādāt līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam, tādējādi samazinot novecošanas radīto finansiālo slogu;

pauž dziļas bažas par konkrētām valstīm adresētu ieteikumu (KVAI), kuros ieteikts īstenot taupības pasākumus, ietekmi uz pensiju shēmām un to ilgtspēju un piekļuvi uz iemaksām balstītām pensijām aizvien lielākā skaitā dalībvalstu un par KVAI negatīvo ietekmi uz ienākumu līmeni un sociālajiem pabalstiem, kas nepieciešami, lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību;

uzsver, ka subsidiaritātes princips ir stingri jāpiemēro arī pensiju jomā;

Novērtēšanas un izpratnes veidošanas pasākumi, lai labāk cīnītos pret pensiju atšķirībām

aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt izmeklēt iemeslus, kādēļ pastāv pensiju atšķirības, un strādāt kopīgi ar Eurostat un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), lai izveidotu uzticamus rādītājus no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības noteikšanai, kā arī atklātu dažādos tās pamatā esošos faktorus, lai to uzraudzītu un noteiktu skaidrus samazināšanas mērķus, kā arī ziņot Eiropas Parlamentam; aicina dalībvalstis katru gadu sniegt Eurostat statistikas datus par no dzimuma atkarīgām darba samaksas atšķirībām un no dzimuma atkarīgām pensiju atšķirībām, lai būtu iespējams novērtēt attīstību visā ES un apzināt līdzekļus šā jautājuma risināšanai;

10.

aicina Komisiju veikt rūpīgu novērtējumu par ietekmi, kādu uz neaizsargātākajām grupām un jo īpaši sievietēm radījuši 2012. gada Baltās grāmatas par pensijām ieteikumi, kuru mērķis ir apkarot no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību cēloņus, kā arī izveidot oficiālu no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību rādītāju un veikt sistemātisku uzraudzību; prasa īstenot līdz šim veikto pasākumu pienācīgu novērtējumu un ietekmes uz dzimumu līdztiesību uzraudzību; aicina Komisiju atbalstīt pa dzimumiem sadalītas statistikas un pētniecības attīstību, lai labāk uzraudzītu un novērtētu pensiju sistēmu reformu ietekmi uz sieviešu pārticību un labklājību;

11.

aicina dalībvalstis to sociālajā politikā veicināt cīņu pret no dzimuma atkarīgām pensiju atšķirībām, veicinot šīs jomas kompetento lēmumu pieņēmēju izpratni un izstrādājot programmas, lai palielinātu sieviešu informētību par šīs parādības sekām un sniegtu viņām instrumentus, kas nodrošina iespēju izveidot viņu pensijas finansēšanas stratēģijas, kuras būtu ilgtspējīgas, ilglaicīgas un atbilstu viņu īpašajām vajadzībām, kā arī par sieviešu piekļuvi pensiju otrajam un trešajam līmenim, jo īpaši nozarēs, kurās galvenokārt tiek nodarbinātas sievietes un šādu pensiju izmantošanas līmenis varētu būt zems; aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt un vēl vairāk veicināt sabiedrības informētību par vienlīdzīgu darba samaksu un no dzimuma atkarīgām pensiju atšķirībām, kā arī tiešu un netiešu diskrimināciju pret sievietēm darbvietā;

12.

vēlreiz atgādina par nepieciešamību saskaņot definīcijas, lai vienkāršotu tādu terminu kā “no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības” un “no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības” salīdzināšanu ES līmenī;

13.

prasa dalībvalstīm un Savienības iestādēm veicināt pētniecību par no dzimuma atkarīgu atšķirību ietekmi uz pensijām un sieviešu finansiālo neatkarību, ņemot vērā tādus jautājumus kā sabiedrības novecošanās, veselības stāvokļa atšķirības un paredzamais mūža ilgums atkarībā no dzimuma, to, kā ir mainījušās ģimenes struktūras un ir palielinājies tādu mājsaimniecību skaits, kurā ir tikai viens cilvēks, un atšķirības sieviešu personīgajā situācijā; prasa tām izstrādāt iespējamas stratēģijas, lai pārtrauktu no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības;

Nevienlīdzības samazināšana attiecībā uz pensiju iemaksu veikšanas spēju

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES tiesību akti attiecībā uz tiešu vai netiešu dzimumdiskrimināciju tiek pienācīgi īstenoti un to progress tiek pastāvīgi uzraudzīts, uzsākot pārkāpuma procedūras gadījumos, kad šie tiesību akti netiek ievēroti, un, iespējams, tos pārskatot, lai nodrošinātu, ka vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas spējas veikt pensiju maksājumus;

15.

pauž viennozīmīgu nosodījumu par darba samaksas atšķirībām un to “neizskaidrojamo sastāvdaļu”, ko izraisa diskriminācija darbvietā, un atgādina par savu aicinājumu pārskatīt skaidri un pienācīgi tikai divās dalībvalstīs transponēto Direktīvu 2006/54/EK, lai nodrošinātu vienlīdzīgāku attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un darba samaksas jomā, piemērojot kopš EEK dibināšanas ar Līgumu garantēto principu, ka par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu vīriešiem un sievietēm ir vienāda darba samaksa;

16.

aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu un līdztiesību darba tirgū un attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un jo īpaši pieņemt sociālās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka sieviešu darba samaksa un sociālās tiesības, tostarp pensijas, atbilst principam, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu; aicina dalībvalstis noteikt atbilstošus pasākumus, lai ierobežotu to, ka netiek ievērots vienlīdzīgas samaksas princips sievietēm un vīriešiem par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu;

17.

prasa dalībvalstīm, darba devējiem un arodbiedrībām izstrādāt un īstenot praktiski lietojamus un konkrētus darbvietu novērtēšanas līdzekļus, lai palīdzētu noteikt vienādi vērtīgu darbu un līdz ar to nodrošinātu, ka vīrieši un sievietes saņem vienlīdzīgu darba samaksu un tādējādi nākotnē vienādas pensijas; mudina uzņēmumus veikt ikgadējas vienlīdzīgas darba samaksas revīzijas, publicēt šos datus maksimāli pārredzami un ierobežot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis risināt horizontālās un vertikālās segregācijas problēmu darba tirgū, novēršot dzimumu nevienlīdzību un diskrimināciju nodarbinātībā un jo īpaši ar izglītības starpniecību un informētības uzlabošanas pasākumiem meiteņu un sieviešu vidū, mudinot viņas uzsākt studijas, darba gaitas un karjeru nozarēs ar inovatīvas izaugsmes iespējām, kurās šobrīd valdošo stereotipu dēļ dominē vīrieši;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sievietēm plašākus stimulus strādāt ilgāk un ar īsākiem karjeras pārtraukumiem, lai palielinātu viņu ekonomiskās neatkarības līmeni šobrīd un nākotnē;

20.

norāda uz to, cik svarīgi saistībā ar to, ka atbildības slogs no pensiju sistēmām arvien vairāk tiek pārnests uz pašfinansētām shēmām, ir nodrošināt nediskriminējošu piekļuvi finansēšanas pakalpojumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/113/EK, piemērojot abiem dzimumiem vienādus aktuāros kritērijus; norāda, ka abu dzimumu vienlīdzības noteikuma piemērošana palīdzēs samazināt no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības; aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt pārredzamību, piekļuvi informācijai un noteiktību arodpensiju shēmu dalībniekiem un saņēmējiem, ņemot vērā ES nediskriminācijas un dzimumu līdztiesības principus;

21.

uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa ir skaidri norādījusi, ka arodpensiju shēmas ir jāuzskata par samaksu un ka līdz ar to vienlīdzīgas attieksmes princips attiecas arī uz minētajām shēmām;

22.

aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst sievietēm, kurām bieži vien nav tiesību saņemt pensiju un kā dēļ viņām trūkst ekonomiskas neatkarības, sevišķi laulības šķiršanas gadījumā;

Ar karjeru saistītās nevienlīdzības samazināšana starp vīriešiem un sievietēm

23.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija reaģēja uz EP aicinājumu labāk saskaņot profesionālo un privāto dzīvi ar neleģislatīviem priekšlikumiem un tiesību akta priekšlikumu, ar ko izveido vairāku veidu atvaļinājumu, lai risinātu 21. gadsimta problēmuzdevumus; uzsver, ka Komisijas priekšlikumi ir labs pamats, lai piepildītu Eiropas pilsoņu cerības; aicina visas iestādes šo paketi īstenot pēc iespējas drīzāk;

24.

mudina dalībvalstis ievērot un īstenot tiesību aktus par maternitātes tiesībām, lai sievietes nesaņemtu mazāku pensiju tāpēc, ka darba dzīves laikā kļuvušas par mātēm;

25.

aicina dalībvalstis apsvērt iespēju ļaut darba ņēmējiem apspriest brīvprātīgi elastīgus darba nosacījumus, tostarp “viedo darbu”, saskaņā ar valsts praksi un neatkarīgi no bērnu vecuma vai ģimenes stāvokļa, kas tādējādi ļautu sievietēm un vīriešiem labāk apvienot darba un ģimenes dzīvi, piemēram, tā, lai viņiem nebūtu jādod kaut kam priekšroka, uzņemoties aprūpes pienākumus;

26.

norāda uz Komisijas priekšlikumu par aprūpētāju atvaļinājumu direktīvā par darba un privātās dzīves saskaņošanu vecākiem un aprūpētājiem, kā arī atgādina par aicinājumu nodrošināt pienācīgu atalgojumu un sociālo aizsardzību; mudina dalībvalstis, balstoties uz labas prakses apmaiņu, gan sieviešu, gan vīriešu labā ieviest “aprūpes kredītus”, lai kompensētu karjeras pārtraukumus, kas paredzēti ģimenes locekļu neformālai aprūpei, un oficiālos aprūpes atvaļinājumus, piemēram, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu, un taisnīgi ņemt tos vērā pensiju tiesību aprēķināšanā; uzskata, ka šādi kredīti būtu jāpiešķir uz īsu konkrētu laiku, lai vēl vairāk nenostiprinātu stereotipus un nevienlīdzību;

27.

aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, lai atzītu, cik nozīmīga ir neformālā aprūpe, ko veic ģimenes locekļu un citu apgādājamo personu labā, un tās taisnīgs sadalījums starp sievietēm un vīriešiem, jo šāda sadalījuma trūkumam ir potenciāls izraisīt karjeras pārtraukumus un nedrošas darbvietas sievietēm, tādējādi apdraudot viņu pensijas tiesības; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi sniegt stimulus vīriešiem, lai viņi izmantotu savu bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu;

28.

aicina dalībvalstis ļaut darbiniekam pēc grūtniecības un dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājuma saglabāt salīdzināmu darba režīmu;

29.

norāda, ka privātās un darba dzīves līdzsvaru vīriešiem un sievietēm var panākt tikai tad, ja ir pieejamas vietējas, cenas ziņā pieejamas, kvalitatīvas un piekļūstamas aprūpes iestādes bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un aprūpējamām personām un ja tiek veicināts vienlīdzīgs pienākumu, izmaksu un aprūpes darba sadalījums; aicina dalībvalstis palielināt ieguldījumus pakalpojumos bērniem, uzsver nepieciešamību pēc bērnu aprūpes iestāžu pieejamības lauku apvidos un mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, tostarp izmantojot pieejamo ES finansējumu, lai izveidotu šādas visiem pieejamas iestādes; aicina dalībvalstis ne tikai sasniegt Barselonas mērķus pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā līdz 2020. gadam, bet arī noteikt līdzīgus mērķus ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, tajā pašā laikā piedāvājot ģimenēm, kas dod priekšroku citam bērnu aprūpes modelim, izvēles brīvību; pauž atzinību tām dalībvalstīm, kuras jau ir sasniegušas šos abus mērķu kopumus;

Pensiju sistēmu ietekme uz pensiju atšķirību

30.

aicina dalībvalstis, pamatojoties uz uzticamiem un salīdzināmiem datiem, izvērtēt savu pensijas sistēmu ietekmi uz pensiju atšķirību un tās pamatā esošos faktorus, lai apkarotu diskrimināciju un nodrošinātu pārredzamību dalībvalstu pensiju sistēmās;

31.

uzsver, ka, nodrošinot pensiju sistēmu ilgtspēju, ir jāapzina problēmas, ko rada demogrāfiskās izmaiņas, sabiedrības novecošana, dzimstības līmenis un attiecība starp algotā darbā nodarbinātām personām un personām pensionēšanās vecumā; atgādina, ka šo personu situācija lielā mērā ir atkarīga no viņu nostrādāto gadu skaita un veiktajām pensiju iemaksām;

32.

aicina dalībvalstis nolūkā garantēt ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu, ņemot vērā paredzamā mūža ilguma pieaugumu ES, steidzami veikt nepieciešamās strukturālās izmaiņas pensiju sistēmās;

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis sīkāk izpētīt to, kādu ietekmi uz pensiju atšķirību varētu radīt pensiju sistēmu pāreja no valsts noteiktās vecuma pensijas shēmām uz elastīgākiem mehānismiem iemaksu veikšanai arodpensiju un privāto pensiju shēmās attiecībā uz pensiju sistēmā veikto maksājumu ilgumu vai aiziešanas no darba tirgus pakāpeniskumu;

34.

brīdina, ka dzimumu līdztiesību apdraud riski, ko rada pāreja no sociālā nodrošinājuma pensijām uz privāti finansētām pensijām, jo privātās pensijas balstās individuālās iemaksās un nekompensē laiku, kas pavadīts, nodrošinot aprūpi bērniem vai citiem apgādājamiem radiniekiem, vai bezdarba periodus, slimības atvaļinājumus vai invaliditāti; norāda uz to, ka pensiju sistēmu reformas, kas sasaista sociālos pabalstus ar izaugsmi, kā arī stāvokli darba un finanšu tirgos, ir vērstas tikai uz makroekonomikas jautājumiem, neņemot vērā pensiju sociālo aspektu;

35.

aicina dalībvalstis savās pensiju sistēmās un īstenotajās reformas novērst elementus, kas rada atšķirības pensiju jomā (jo īpaši no dzimuma atkarīgas atšķirības, piemēram, pašreizējās pensiju atšķirības), ņemot vērā jebkādu turpmāku pensiju reformu ietekmi dzimumu aspektā, kā arī īstenot pasākumus, lai izskaustu šo diskrimināciju; uzsver, ka būtu jānovērtē jebkādu ar pensijām saistītu politikas izmaiņu ietekme uz atšķirībām, kas atkarīgas no dzimuma, veicot īpašu analīzi, kurā tiek salīdzināta ierosināto izmaiņu ietekme uz sievietēm un vīriešiem, un tai vajadzētu būt sabiedriskās politikas plānošanas, izstrādes, īstenošanas un novērtēšanas procesu daļai;

36.

aicina Komisiju sekmēt labas prakses apmaiņu, lai noteiktu gan visefektīvākos korektīvos mehānismus, gan mehānismus, ar kuriem varētu cīnīties pret faktoriem, kas veicina pensiju atšķirību;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pret abiem dzimumiem vienlīdzīgu anuitāti pensiju shēmās un aprūpes kredītos, kā arī saistītajos pabalstos, lai panāktu to, ka sievietēm būtu vienlīdzīgas pensiju tiesības par tādu pašu iemaksu veikšanu pat tad, ja viņu prognozētais dzīves ilgums ir lielāks nekā vīriešiem, un nodrošināt to, ka sieviešu paredzamais mūža ilgums netiek izmantots par ieganstu diskriminācijai, jo īpaši pensiju aprēķināšanā;

38.

aicina pārskatīt visus stimulus, kas pieejami saskaņā ar nodokļu un pensiju sistēmām, un to ietekmi uz pensiju atšķirību, kas atkarīga no dzimuma, īpašu uzsvaru liekot uz mājsaimniecībām, kuras vada vientuļās mātes; arī prasa atcelt neproduktīvus stimulus un tiesību individualizāciju;

39.

uzsver apgādnieka zaudējuma pensijas būtisko nozīmi daudzu vecāka gadagājuma sieviešu pasargāšanā no nabadzības un sociālās atstumtības, kas viņas apdraud vairāk nekā vecāka gadagājuma vīriešus; aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā reformēt savas apgādnieka zaudējuma pensiju un atraitņu pensiju sistēmas, lai neradītu neizdevīgu situāciju neprecētām sievietēm; aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu izpētīt dažādu sistēmu ietekmi, kuras nodrošina apgādnieka zaudējuma pensijas, ņemot vērā augsto laulības šķiršanas gadījumu līmeni, neprecētu pāru neaizsargātību pret nabadzību un vecāka gadagājuma sieviešu sociālo atstumtību, un apsvērt iespēju izstrādāt juridiskus instrumentus, lai nodrošinātu dalītas pensijas tiesības laulības šķiršanas gadījumos;

40.

uzsver, ka visiem cilvēkiem ir tiesības uz vispārēji pieejamu valsts pensiju, un atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. pantā ir noteiktas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz cieņpilnu dzīvi un neatkarību, savukārt Hartas 34. pantā ir atzītas tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri nodrošina aizsardzību maternitātes, slimības, nelaimes gadījuma darba vietā, invaliditātes, apgādājamības, atkarības no ilgtermiņa aprūpes, vecuma vai darba zaudēšanas gadījumā; uzsver, ka valsts sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras finansē no iemaksām, ir liela nozīme pienācīgas vecuma pensijas nodrošināšanā;

41.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka gan vīriešiem, gan sievietēm ir iespējas sasniegt pilnus iemaksu periodus, un tāpat nodrošināt, ka ikvienam ir tiesības uz pensiju, lai likvidētu pensiju atšķirības, apkarojot dzimumdiskrimināciju nodarbinātībā, pielāgojot izglītības un karjeras plānošanu, uzlabojot darba un privātās dzīves līdzsvaru un veicinot ieguldījumus bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpē;

42.

norāda, ka savā Vispārējā komentārā Nr. 16 (2005) par vienlīdzīgām tiesībām vīriešiem un sievietēm izmantot visas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir noteikusi 3. panta prasības saistībā ar ICESCR 9. pantu, tostarp prasību vienādot vīriešu un sieviešu obligāto pensionēšanās vecumu un nodrošināt, lai sievietes saņemtu vienlīdzīgu pabalstu gan valsts, gan privātajās pensiju shēmās;

o o

43.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) 2005. gada 11. augusts, E/C.12/2005/4.

(2) 2008. gada 4. februāris, E/C.12/GC/19.

(3) (XX-3/def/GRC/4/1/EN)

(4) OV L 6, 10.1.1979., 24. lpp.

(5) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(6) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.

(7) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.

(8) OV C 51 E, 22.2.2013., 9. lpp.

(9) OV C 131 E, 8.5.2013., 60. lpp.

(10) OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp.

(11) OV C 36, 29.1.2016., 6. lpp.

(12) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.

(13) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.

(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/71

P8_TA(2017)0261

2016. gada ziņojums par Serbiju

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par Eiropas Komisijas 2016. gada ziņojumu par Serbiju (2016/2311(INI))

(2018/C 331/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes prezidentvalsts secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/213/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Serbiju, un ar ko atceļ Lēmumu 2006/56/EK (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. oktobra atzinumu par Serbijas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā (SEC(2011)1208), Eiropadomes 2012. gada 2. marta lēmumu piešķirt Serbijai kandidātvalsts statusu un Eiropadomes 2013. gada 27. un 28. jūnija lēmumu sākt pievienošanās sarunas ar Serbiju,

—	ņemot vērā stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN) starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm un Serbijas Republiku, kurš stājās spēkā 2013. gada 1. septembrī,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1244 (1999), Starptautiskās Tiesas (ST) 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai vienpusējā Kosovas neatkarības pasludināšana atbilst starptautiskajām tiesībām, un ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra rezolūciju Nr. 64/298, kurā atzīts šā ST atzinuma saturs un pausta atzinība ES gatavībai veicināt dialogu starp Serbiju un Kosovu,

—	ņemot vērā deklarāciju un ieteikumus, kas tika pieņemti ES un Serbijas stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas piektajā sanāksmē, kura notika 2016. gada 22. un 23. septembrī,

—	ņemot vērā ziņojumu par uzņēmējdarbības un rūpniecības politiku, ko 2016. gada 7. oktobrī pieņēma ES un Serbijas pilsoniskās sabiedrības apvienotā konsultatīvā komiteja,

—	ņemot vērā EDSO/ODIHR ierobežotās vēlēšanu novērošanas misijas 2016. gada 29. jūlija galīgo ziņojumu par pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām Serbijā,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 9. novembrī pieņemto 2016. gada ziņojumu par Serbiju (SWD(2016)0361),

—	ņemot vērā Komisijas novērtējumu par Serbijas ekonomikas reformu programmu (2016–2018) (SWD(2016)0137),

—	ņemot vērā kopīgos secinājumus, kas tika pieņemti ES, Rietumbalkānu un Turcijas ekonomikas un finanšu dialogā, kurš notika 2016. gada 26. maijā (9500/2016),

—	ņemot vērā prezidentvalsts 2016. gada 13. decembra secinājumus,

—	ņemot vērā ES un Serbijas stabilizācijas un asociācijas padomes trešo sanāksmi, kura notika 2016. gada 13. decembrī,

—	ņemot vērā 2016. gada 4. februāra rezolūciju par 2015. gada ziņojumu par Serbiju (2),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0063/2017),

A.	tā kā Serbija, tāpat kā jebkura potenciālā ES dalībvalsts, ir jāvērtē atbilstoši tās nopelniem vienādu kritēriju kopuma izpildē, īstenošanā un ievērošanā un tā kā pievienošanās grafiku nosaka vajadzīgo reformu veikšanas kvalitāte un pietiekamība;

B.	tā kā saskaņā ar sarunu programmu vispārējās sarunu virzības nodrošināšanai joprojām ir būtiski, lai Serbija panāktu progresu 23. un 24. tiesiskuma sadaļas īstenošanā, kā arī attiecību normalizēšanas procesā ar Kosovu atbilstīgi 35. sadaļai;

tā kā Serbija ir īstenojusi svarīgus pasākumus, lai normalizētu attiecības ar Kosovu, un tā rezultātā tika noslēgta 2013. gada 19. aprīļa pirmā vienošanās par attiecību normalizācijas principiem un 2015. gada augusta vienošanās, bet šajā saistībā vēl ir daudz jāpaveic; tā kā steidzami ir jāveic papildu pasākumi, lai pievērstos visiem starp abām valstīm neatrisinātajiem jautājumiem, panāktu progresu šajos jautājumos un tos atrisinātu;

D.	tā kā Serbija ir saglabājusi apņēmību izveidot funkcionējošu tirgus ekonomiku un turpina īstenot stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN);

tā kā ir pilnībā jānodrošina minoritāšu aizsardzības tiesiskā regulējuma īstenošana, jo īpaši attiecībā uz izglītību, valodas izmantojumu, piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem un reliģiskajiem dievkalpojumiem minoritāšu valodās, kā arī nacionālo minoritāšu atbilstīgu politisko pārstāvību vietējā, reģionālā un valsts līmenī,

atzinīgi vērtē to, ka ir uzsāktas sarunas par 23. sadaļu (Tiesu iestādes un pamattiesības) un 24. sadaļu (Tiesiskums, brīvība un drošība), ņemot vērā, ka tās ir svarīgas sadaļas ES pieejā paplašināšanās procesam, kura pamatā ir tiesiskums, jo joprojām sarunu vispārējās virzības nodrošināšanai ir būtiski panākt virzību šo sadaļu īstenošanā; atzinīgi vērtē 32. sadaļas (Finanšu kontrole) un 35. sadaļas (Citi jautājumi) atvēršanu, sarunu sākšanu par 5. sadaļu (Publiskais iepirkums) un 25. sadaļas (Zinātne un pētniecība) atvēršanu un provizorisko slēgšanu, sarunu sākšanu par 20. sadaļu (Uzņēmējdarbības un rūpniecības politika) un 26. sadaļas (Izglītība un kultūra) atvēršanu un provizorisko slēgšanu; gaida to papildu sadaļu atvēršanu, kuras ir tehniski sagatavotas;

atzinīgi vērtē Serbijas pastāvīgo iesaistīšanos virzībā uz integrāciju Eiropas Savienībā un konstruktīvo un labi sagatavoto pieeju sarunām, kas skaidri liecina par apņēmību un politisko gribu; aicina Serbiju turpināt aktīvi popularizēt šo stratēģisko lēmumu Serbijas iedzīvotāju vidū un izplatīt informāciju par to, tostarp sekmējot lielāku Serbijas pilsoņu informētību par Serbijai paredzēto finansējumu no ES budžeta; aicina Serbijas iestādes atturēties no retorikas un publiskiem vēstījumiem, kuri būtu vērsti pret ES; uzsver, ka ir vajadzīgas informētas, pārredzamas un konstruktīvas debates par ES, tās iestādēm un to, ko nozīmē dalība ES; ņem vērā uzlabojumus dialogā un sabiedriskajās apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un pilsonisko sabiedrību, kā arī to līdzdalību ES integrācijas procesā;

uzsver to, ka veiksmīga integrācijas procesa svarīgs rādītājs joprojām ir reformu un politikas pamatnostādņu rūpīga īstenošana; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta pārskatītā valsts programma acquis pieņemšanai (NPAA); aicina Serbiju uzlabot jauno tiesību aktu un politikas pamatnostādņu īstenošanas plānošanu, koordināciju un uzraudzību, izveidojot pienācīgas un efektīvas administratīvās spējas, un turpināt centienus nodrošināt pilsoniskās sabiedrības sistemātisku iesaistīšanu politikas dialogos, tostarp pievienošanās procesā, jo tas ir līdzeklis demokrātiskās pārvaldības standartu uzlabošanai; atzinīgi vērtē Valdības biroja sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību īstenotās pastāvīgās iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot valsts un pilsoniskās sabiedrības sadarbību;

norāda uz kavējumiem saistībā ar pirmspievienošanās palīdzības apguvi, ko izraisa arī neatbilstīga iestāžu sistēma; mudina iestādes apzināt pozitīvus piemērus un paraugpraksi dalībvalstīs; uzsver, ka ir jāizveido efektīvāka un vispusīga iestāžu sistēma valsts, reģionālā un vietējā līmenī, lai apgūtu IPA (Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu) un citus pieejamos līdzekļus;

atzinīgi vērtē Serbijas progresu funkcionējošas tirgus ekonomikas izveidošanā un valsts vispārējā ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos; uzsver, ka Serbija ir panākusi labus rezultātus dažu politikas trūkumu novēršanā, jo īpaši attiecībā uz budžeta deficītu, kas pašreiz ir zem līmeņa, kas noteikts Māstrihtas kritērijos; uzsver, ka ir uzlabojušās izaugsmes iespējas un ir samazinājusies iekšējā un ārējā nelīdzsvarotība; atzinīgi vērtē to, ka ir sekmīgi attīstījusies valsts uzņēmumu pārstrukturēšana, jo īpaši enerģētikas un dzelzceļa pārvadājumu jomā, un uzsver šo uzņēmumu profesionālas pārvaldīšanas nozīmi, lai tos padarītu efektīvākus, konkurētspējīgākus un ekonomiskākus; uzsver publiskā sektora nodarbinātības nozīmi Serbijā un darba ņēmēju tiesību ievērošanas svarīgumu;

pieņem zināšanai 2017. gada 2. aprīlī notikušo prezidenta vēlēšanu rezultātus; stingri nosoda pret citiem prezidenta amata kandidātiem vērsto retoriku, ko prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā izmantoja valdības amatpersonas un valdību atbalstošie plašsaziņas līdzekļi; pauž nožēlu par to, ka vēlēšanu kampaņas laikā kandidātiem nebija vienādas piekļuves plašsaziņas līdzekļiem, kā arī par parlamenta darba apturēšanu kampaņas laikā, kas liedza opozīcijas politiķiem publiskas izpausmes vietu; aicina iestādes pienācīgi izmeklēt apgalvojumus par dažādu veidu pārkāpumiem, vardarbību un iebiedēšanu vēlēšanu laikā; atzīst protestus, kas šajā laikā notika vairākās Serbijas pilsētās un mudina iestādes izskatīt protestētāju prasības saskaņā ar demokrātijas standartiem un demokrātijas garu;

uzsver mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) milzīgo nozīmi Serbijas ekonomikā un aicina Serbiju veikt turpmākus uzņēmējdarbības vides uzlabojumus privātajā sektorā; aicina Serbijas valdību un ES iestādes paplašināt savas finansējuma iespējas MVU, jo īpaši IT un digitālās ekonomikas jomā; atzinīgi vērtē Serbijas centienus attiecībā uz duālo izglītību un arodizglītību, lai novērstu jauniešu bezdarbu, un uzsver, ka apmācības organizēšanā ir svarīgi ievērot darba tirgus pieprasījumu; mudina Serbiju popularizēt uzņēmējdarbības, jo īpaši jauniešu vidū; ņem vērā nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences un intelektuālā darbaspēka emigrāciju un aicina Serbiju ieviest nacionālas programmas jauniešu nodarbinātības sekmēšanai;

atzinīgi vērtē 2016. gada 24. aprīlī organizētās parlamenta vēlēšanas, par kuru norisi starptautiskie novērotāji sniedza pozitīvu atzinumu; aicina iestādes pilnībā īstenot EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz neobjektīvu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos, pašreizējo partiju neatbilstīgām priekšrocībām un valsts un partiju darbību nepietiekamu nošķiršanu, reģistrācijas procesu un pārredzamības trūkumu attiecībā uz politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanu; uzsver, ka politisko partiju finansēšanai ir jāatbilst augstākajiem starptautiskajiem standartiem; aicina iestādes pienācīgi izmeklēt apgalvojumus par pārkāpumiem, vardarbību un iespējamu iebiedēšanu vēlēšanu procesa laikā; aicina Serbiju nodrošināt taisnīgu un brīvu vēlēšanu noturēšanu 2017. gada aprīlī;

norāda, ka 2017. gada 2. aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās premjerministrs Aleksandar Vučić saņēma 55,08 % balsu; uzsver, ka vēlēšanas novēroja Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas daudzpartiju delegācija un ka EDSO/ODIHR nosūtīja vēlēšanu novērtēšanas misiju;

10.

atkārto aicinājumu Serbijai atbilstīgi tās kandidātvalsts statusa saistībām pakāpeniski pieskaņot savas ārpolitikas un drošības politikas pamatnostādnes ES pamatnostādnēm, tostarp politikai attiecībā uz Krieviju; uzskata, ka Serbijas un Krievijas kopīgās militārās mācības ir vērtējamas negatīvi; pauž bažas par Krievijas avioaprīkojuma atrašanos Nišā; pauž nožēlu par to, ka 2016. gada decembrī Serbija bija viena no 26 valstīm, kas neatbalstīja Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūciju par Krimu, kurā tika aicināts nosūtīt starptautisku novērošanas misiju attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli šajā pussalā; atzinīgi vērtē Serbijas būtisko ieguldījumu ES KDAP misijās un operācijās (EUTM Mali, EUTM Somalia, EUNAVFOR Atalanta, EUTM RCA), kā arī pastāvīgo līdzdalību starptautiskās miera uzturēšanas operācijās; stingri mudina un atbalsta Serbiju sarunās par pievienošanos PTO;

11.

atzinīgi vērtē Serbijas konstruktīvo un humanitāro pieeju, risinot migrācijas krīzi; aicina Serbiju sekmēt šo konstruktīvo pieeju arī attiecībā uz kaimiņvalstīm; pozitīvi norāda, ka Serbija ir veltījusi ievērojamas pūles, lai nodrošinātu, ka ar ES un starptautisko atbalstu trešo valstu valstspiederīgajiem tiek sniegts patvērums un nodrošināta humānās palīdzības piegāde; uzsver, ka Serbijai būtu jāpieņem un jāīsteno jauni tiesību akti par patvērumu; aicina Serbijas iestādes arī turpmāk visiem bēgļiem un migrantiem nodrošināt tādus pamatpakalpojumus kā pienācīgs mājoklis, pārtika, sanitārija un veselības aprūpe; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt Serbijai pastāvīgu atbalstu migrācijas problēmu risināšanā un cieši uzraudzīt to, kā tiek izmantotas finanšu subsīdijas, kas paredzētas migrantu plūsmu organizēšanai un pārvaldīšanai; mudina Serbiju nodrošināt, ka turpina samazināties to patvēruma meklētāju skaits, kuri no Serbijas ierodas ES; aicina Serbiju pilnībā ievērot patvēruma pieteikuma iesniedzēju tiesības Serbijā un nodrošināt nepavadītu un no vecākiem nošķirtu nepilngadīgo identifikāciju un aizsardzību; aicina Komisiju turpināt darbu pie migrācijas jautājumu risināšanas kopā ar visām Rietumbalkānu valstīm, lai nodrošinātu Eiropas un starptautisko standartu ievērošanu;

Tiesiskums

12.

norāda — lai arī ir panākts zināms progress attiecībā uz tiesu iestādēm, jo īpaši tiesu prakses saskaņošanā un uz nopelniem balstītas darbā pieņemšanas sistēmas veicināšanā, praksē tiesu neatkarība netiek garantēta, kas tiesnešiem un prokuroriem neļauj īstenot pieņemtos tiesību aktus; aicina iestādes saskaņot tiesisko regulējumu ar Eiropas standartiem nolūkā samazināt politisko ietekmi saistībā ar tiesnešu un prokuroru pieņemšanu darbā un iecelšanu amatā; uzsver, ka tiesu iestāžu kvalitāti un efektivitāti un tiesu pieejamību joprojām ierobežo darba slodzes nevienmērīgs sadalījums, apgrūtinoša neizskatīto lietu uzkrāšanās un tas, ka nav pieejama bezmaksas juridiskās palīdzības sistēma, kura vēl ir jāizveido; aicina īstenot Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus;

13.

pauž bažas par to, ka korupcijas apkarošanā nav vērojams progress, un mudina Serbiju paust skaidru politisko gribu un apņemšanos risināt šo problēmu, arī stiprinot un pilnībā piemērojot tiesisko regulējumu; aicina Serbiju pastiprināti īstenot valsts pretkorupcijas stratēģiju un rīcības plānu un prasa izveidot sākotnēju rezultātu uzskaiti attiecībā uz izmeklēšanu, apsūdzēšanu un notiesāšanu par augsta līmeņa korupciju; atzinīgi vērtē progresu saistībā ar likumprojekta par pretkorupcijas aģentūru pabeigšanu un jaunizveidotajā ES mērķsadarbības projektā paredzētās korupcijas novēršanas un apkarošanas darbību īstenošanu; mudina Serbiju grozīt un īstenot kriminālkodeksa korupcijas un ekonomisko noziegumu iedaļu, lai nodrošinātu uzticamu un paredzamu krimināltiesību sistēmu; pauž bažas par atkārtotajām informācijas noplūdēm plašsaziņas līdzekļos par notiekošām izmeklēšanām; aicina Serbijas iestādes rūpīgi izmeklēt vairākus augsta līmeņa gadījumus, kuros žurnālisti ir nodrošinājuši pierādījumus par iespējamiem pārkāpumiem; atkārtoti aicina īstenot pienācīgu reformu attiecībā uz amata pilnvaru un atbildīga amata ļaunprātīgu izmantošanu, lai nepieļautu iespējamas neatbilstīgas izmantošanas vai patvaļīgas interpretācijas gadījumus; uzsver, ka klauzulas par amata pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu pārmērīga piemērošana privātajā sektorā kaitē uzņēmējdarbības videi un ierobežo juridisko noteiktību; aicina Serbiju nodrošināt valsts pārvaldes neitralitāti un nepārtrauktību;

14.

atzinīgi vērtē Serbijas aktīvo līdzdalību starptautiskajā un reģionālajā policijas un tiesu iestāžu sadarbībā, kā arī gūtos rezultātos cīņā pret organizēto noziedzību un Serbijas pirmā smagās un organizētās noziedzības draudu novērtējuma (SOCTA) pieņemšanu; aicina Serbiju pastiprināt centienus plašāku kriminālo tīklu darbības izmeklēšanā, uzlabot finanšu izmeklēšanu un uz izlūkdatiem balstītu policijas darbību un panākt pārliecinošus galīgo spriedumu rezultātus; aicina Serbiju pilnībā īstenot 2016. gada februārī pieņemto Likumu par policiju, saskaņot ar ES tiesību aktiem noteikumus par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju un izveidot drošu platformu izlūkdatu apmaiņai starp tiesībaizsardzības aģentūrām; atzinīgi vērtē nesenās valsts īpašuma likuma izmaiņas un uzsver, ka ir jānodrošina šā tiesību akta pārredzama un nediskriminējoša īstenošana un ka jāpieņem papildu pasākumi, lai attiecībā uz īpašumtiesībām pilnībā ieviestu juridisko noteiktību; aicina veikt papildu pasākumus, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar Likuma par valsts iestāžu struktūru un kompetencēm tiesvedībā, kas saistīta ar kara noziegumiem, darbības jomu, ietekmi un īstenošanu; aicina iestādes izskatīt gadījumus, kuros policija pret iedzīvotājiem ir izmantojusi pārmērīgu spēku; ar bažām ir ņēmis vērā pretrunīgos notikumus Belgradas Savamalas rajonā, jo īpaši privātīpašuma nojaukšanu; pauž bažas par to, ka ir pagājis vesels gads, izmeklēšanai nemaz nevirzoties uz priekšu, un prasa to ātri atrisināt un pilnībā sadarboties ar tiesiskās varas iestādēm, kas veic izmeklēšanu, lai sauktu vainīgos pie atbildības; aicina Serbijas Iekšlietu ministriju un Belgradas pilsētas iestādes pilnībā sadarboties ar prokuroru šajā lietā; aicina iestādes atturēties no apvainojumiem, spiediena izdarīšanas un uzbrukumiem, kas vērsti pret pilsoniskās kustības “Neļausim Belgradai noslīkt” dalībniekiem;

15.

atzinīgi vērtē Serbijas aktīvo iesaistīšanos terorisma apkarošanā un atgādina, ka saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2178 (2014) Serbija jau 2014. gadā noteica, ka ārvalstu kaujinieku darbības ir kriminālpārkāpums; mudina pieņemt 2016. gada martā pabeigto valsts stratēģiju terorisma novēršanai un apkarošanai; mudina Serbiju pilnībā īstenot ieteikumus, kas iekļauti novērtējuma ziņojumā, kuru sagatavoja Eiropas Padomes Īpašā ekspertu komiteja pasākumu novērtēšanai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanai (Moneyval), un jo īpaši Finanšu darbību darba grupas (FATF) ieteikumus par terorisma finansēšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu; atzinīgi vērtē Serbijas pastāvīgo starptautisko un reģionālo sadarbību cīņā pret narkotikām, taču uzsver, ka ir vajadzīgi papildu centieni, lai izsekotu un sauktu pie atbildības kriminālos tīklus, kas ir iesaistīti cilvēku tirdzniecībā; uzskata, ka šo jautājumu efektīvākai risināšanai ir būtiska reģionāla stratēģija un labāka reģionālā sadarbība;

Demokrātija

16.

atzinīgi vērtē veiktos pasākumus ar mērķi uzlabot pārredzamību un apspriešanās procesu parlamentā, tostarp atklātas uzklausīšanas un regulāras sanāksmes, un konsultācijas ar Nacionālo konventu Eiropas integrācijas jautājumos, jo īpaši tā kā tās ir svarīga sarunu procedūras daļa; joprojām pauž bažas par steidzamības procedūru pārmērīgo izmantošanu tiesību aktu pieņemšanas procesā; uzsver, ka steidzamības procedūru un parlamentārās darba kārtības pēdējā brīža izmaiņu biežā izmantošana apdraud parlamenta darbības efektivitāti, kvalitāti un likumdošanas procesa pārredzamību, vienlaikus ne vienmēr pieļaujot pienācīgu apspriešanos ar ieinteresētajām personām un plašāku sabiedrību; uzsver, ka ir jānostiprina parlamenta uzraudzība attiecībā uz izpildvaru; prasa visos līmeņos nodrošināt labāku koordināciju un nekavējoties pieņemt parlamenta rīcības kodeksu; pauž nožēlu par to, ka organizētības trūkuma dēļ ES delegācijas Serbijā vadītājs nevarēja iepazīstināt Serbijas parlamenta Eiropas integrācijas komiteju ar Komisijas ziņojumu; uzsver, ka ES delegācijas vadītājam vajadzētu būt iespējai iesniegt šo ziņojumu, nesaskaroties ar neatbilstīgiem šķēršļiem, un ka tas ļaus arī gūt pienācīgu priekšstatu par to, kā Serbijas parlaments īsteno pievienošanās procesu;

17.

norāda, ka ir jāpārskata konstitūcija, lai pilnībā atspoguļotu Venēcijas komisijas ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz parlamenta lomu tiesnešu iecelšanā amatā, politisko partiju kontroli attiecībā uz parlamenta deputātu pilnvarām, svarīgu iestāžu neatkarību un pamattiesību aizsardzību;

18.

atzinīgi vērtē valsts finanšu pārvaldības reformu programmu, e-pārvaldes stratēģiju, regulatīvās reformas un politikas veidošanas stratēģiju, jaunus tiesību aktus par vispārējām administratīvām procedūrām, valsts sektorā strādājošo algām un provinču un vietējo pašvaldību ierēdņiem; norāda, ka dažās jomās valsts pārvaldes reformas rīcības plāns tiek īstenots lēni un nav panākts nekāds progress tiesiskā regulējuma grozīšanā attiecībā uz centrālās valdības ierēdņiem; uzsver, ka ir vajadzīgi papildu centieni, lai palielinātu pārvaldes profesionālismu un samazināt tās politizāciju un lai padarītu pārredzamākas procedūras attiecībā uz pieņemšanu darbā un atlaišanu no darba;

19.

atgādina par to, cik liela nozīme izpildvaras pārraudzības un pārskatatbildības nodrošināšanā ir tādām neatkarīgām regulatīvajām iestādēm kā ombudam, sabiedrībai svarīgas informācijas un personas datu aizsardzības komisāram, Valsts revīzijas iestādei, Pretkorupcijas aģentūrai un Pretkorupcijas padomei; uzsver, ka valsts iestādēm ir jābūt pārredzamām un pārskatatbildīgām; aicina iestādes pilnībā aizsargāt šo regulatīvo iestāžu neatkarību, sniegt pilnīgu politisko un administratīvo atbalstu to darbam un nodrošināt pienācīgus turpmākos pasākumus saistībā ar to ieteikumiem; aicina iestādes atturēties no apvainojumiem un nepamatotiem politiskiem uzbrukumiem, kas vērsti pret ombudu;

20.

uzsver nepieciešamību nodrošināt pieejamu izglītības sistēmu ar pilnīgu un līdzsvarotu mācību programmu, tostarp jautājumā par cilvēktiesību un nediskriminācijas nozīmi, kā arī nodrošināt darba un mācību iespējas jauniešiem un nepieciešamību sekmēt Eiropas mācību programmu, piemēram, Erasmus programmas, iespējas;

Cilvēktiesības

21.

uzsver, ka pastāv tiesiskā un institucionālā sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt starptautisko cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka ir vajadzīga cilvēktiesību saskaņota īstenošana visā valstī; norāda, ka ir vajadzīgi pastāvīgi centieni, lai uzlabotu neaizsargāto iedzīvotāju grupu, tostarp personu ar invaliditāti, HIV/AIDS slimnieku, LGBTI personu, migrantu, patvēruma meklētāju un etnisko minoritāšu, stāvokli; uzsver, ka Serbijas iestādēm, visām politiskajām partijām un valsts amatpersonām ir jāveicina iecietība un iekļaušana Serbijā; aicina iestādes nodrošināt, ka tiek pienācīgi īstenoti pieņemtie nediskriminācijas tiesību akti, jo īpaši tie, kas saistīti ar naida noziegumiem; pauž bažas par likumprojektu par karā cietušo civiliedzīvotāju tiesībām, no kura izslēgtas vairākas iedzīvotāju grupas, kuras ir cietušas no konfliktu izraisītās vardarbības, un aicina iestādes šo likumu pārskatīt;

22.

atkārtoti pauž bažas par to, ka nav panākti uzlabojumi vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu pašcenzūras jomā, kas ir parādība, kura aizvien vairāk saasinās; uzsver, ka joprojām rada bažas politiskā iejaukšanās, draudi un vardarbība pret žurnālistiem un žurnālistu iebiedēšana, tostarp fiziski uzbrukumi, mutiski un rakstiski draudi, kā arī uzbrukumi īpašumam; aicina iestādes publiski un viennozīmīgi nosodīt visus uzbrukumus, nodrošināt pienācīgus resursus, lai proaktīvāk izmeklētu visus gadījumus, kad ir notikuši uzbrukumi žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, un drīz saukt pie atbildības vainīgos; pauž bažas par nesamērīgo vēršanos pret kritiski noskaņotiem plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem, ierosinot civillietas par neslavas celšanu un īstenojot nomelnošanas kampaņas, un par tiesu varas iestāžu lēmumu, kuri pieņemti saistībā ar neslavas celšanu, iespējamu ietekmi uz plašsaziņas līdzekļu brīvību; pauž bažas par negatīvo kampaņu pret pētnieciskajiem žurnālistiem, kas ziņo par korupciju, un aicina valdības amatpersonas atturēties no iesaistīšanās šādās kampaņās; prasa pilnībā īstenot tiesību aktus par plašsaziņas līdzekļiem; atzinīgi vērtē nolīguma parakstīšanu par sadarbību un žurnālistu aizsardzību, par kuru vienojās prokurori, policija, žurnālisti un plašsaziņas līdzekļi, un sagaida tā īstenošanu; uzsver, ka ir vajadzīga pilnīga pārredzamība attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un finansējumu plašsaziņas līdzekļiem; mudina valdību nodrošināt abu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu organizāciju neatkarību un finansiālo ilgtspēju un nodrošināt tāda plašsaziņas līdzekļu satura finansiālo dzīvotspēju, ko sagatavo minoritāšu valodās, un palielināt sabiedrisko raidorganizāciju nozīmi šajā jomā;

23.

pauž bažas par to, ka 2015. gada Reklāmas likumu pieņēma, neveicot pienācīgu sabiedrisko apspriešanu un atceļot tādus svarīgus noteikumus kā valsts iestāžu reklamēšanas aizliegums un politiskās reklāmas aizliegums ārpus vēlēšanu kampaņām;

24.

pauž nožēlu par IPA līdzekļu izmantošanas priekšnoteikumu, kas nosaka, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir jābūt partnerattiecībām ar valdību, lai to pieteikums būtu sekmīgs;

25.

nosoda valdības un valdības pārvaldītā plašsaziņas līdzekļa negatīvo kampaņu attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām; pauž bažas par to, ka valdība izveido fiktīvas pilsoniskās sabiedrības organizācijas kā opozīciju neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzskata, ka ir nepieņemami, ka, lai pilsoniskās sabiedrības organizāciju pieteikums par IPA līdzekļiem būtu sekmīgs, tām ir jābūt partnerattiecībām ar valdību;

Cieņa pret minoritātēm un to aizsardzība

26.

atkārtoti norāda, ka cilvēktiesību, tostarp nacionālo minoritāšu tiesību, veicināšana un aizsardzība, ir ES dalības pamata priekšnoteikums; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts rīcības plāns nacionālo minoritāšu tiesību īstenošanai un dekrēts, ar ko tiek izveidots nacionālo minoritāšu fonds, kuram ir jāsāk darboties; prasa pilnībā, vispusīgi un pārredzami īstenot šo rīcības plānu un tā pielikumu, konstruktīvi iesaistot visas puses; atkārtoti aicina Serbiju nodrošināt to, ka tiek konsekventi īstenoti tiesību akti par minoritāšu aizsardzību, un pievērst īpašu uzmanību nediskriminējošai attieksmei pret nacionālajām minoritātēm visā valstī, tostarp attiecībā uz izglītību, valodas izmantojumu, pienācīgu pārstāvību tiesu varas iestādēs, valsts pārvaldē, valsts parlamentā un vietējās un reģionālā struktūrās un piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem un reliģiskiem dievkalpojumiem minoritāšu valodās; atzinīgi vērtē jaunu izglītības standartu pieņemšanu serbu valodas kā svešvalodas mācīšanai un progresu, tulkojot skolas mācību grāmatas minoritāšu valodās, un mudina Serbijas iestādes nodrošināt šo procesu ilgtspēju; aicina Serbiju pilnībā īstenot visus starptautiskos līgumus, kas attiecas uz minoritāšu tiesībām;

27.

norāda, ka arī Vojvodinas etnisko pārstāvju, kultūras un konfesiju daudzveidība ir daļa no Serbijas identitātes; uzsver, ka Vojvodina ir uzturējusi augstu līmeni minoritāšu aizsardzības jomā un ka etnisko grupu savstarpējās attiecības joprojām ir labas; uzsver, ka Vojvodinas autonomiju nedrīkstētu vājināt un ka būtu nekavējoties jāpieņem likums par Vojvodinas resursiem, kā noteikts konstitūcijā; atzinīgi vērtē Serbijas pilsētas Novi Sadas panākumus, kura ir izraudzīta par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2021. gadam;

28.

ņem vērā, ka ir pieņemta romu sociālās integrācijas stratēģija 2016.–2025. gadam, kura attiecas uz izglītību, veselību, mājokļiem, nodarbinātību, sociālo aizsardzību, nediskrimināciju un dzimumu līdztiesību; prasa pilnībā un strauji īstenot šo jauno romu integrācijas stratēģiju, jo romi ir vājākā, atstumtākā un diskriminētākā grupa Serbijā, un steidzami pieņemt rīcības plānu un izveidot struktūru rīcības plāna īstenošanas koordinēšanai; nosoda romu neoficiālo apdzīvoto vietu nojaukšanu, ko iestādes veica bez brīdinājuma, nepiedāvājot alternatīvu apmešanās vietu; pauž dziļas bažas par personas apliecinošo dokumentu neizsniegšanu romiem, kas ierobežo viņu pamattiesības; uzskata, ka iepriekš minēto problēmu dēļ rodas liels Serbijas romu īpatsvars starp patvēruma meklētājiem ES;

Reģionālā sadarbība un labas kaimiņattiecības

29.

atzinīgi vērtē to, ka Serbija ir apņēmusies uzturēt konstruktīvas divpusējas attiecības ar citām paplašināšanās procesā iesaistītajām valstīm un kaimiņos esošajām ES dalībvalstīm; mudina Serbiju turpināt proaktīvi un pozitīvi sadarboties ar kaimiņvalstīm un valstīm plašākā reģionā, veicināt labas kaimiņattiecības un pastiprināt centienus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām atrisināt divpusējās kaimiņattiecības problēmas; atkārtoti aicina iestādes atvieglot piekļuvi tiem arhīviem, kas attiecas uz bijušajām Dienvidslāvijas republikām; aicina Serbiju pilnībā īstenot divpusējos nolīgumus ar kaimiņvalstīm; uzsver, ka neatrisinātiem divpusējiem strīdiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt pievienošanās procesu; mudina Serbiju ciešāk sadarboties ar kaimiņos esošajām ES dalībvalstīm, īpaši pierobežu zonās, lai sekmētu ekonomisko attīstību;

30.

pozitīvi vērtē to, ka Serbija ir pastiprinājusi konstruktīvu iesaisti reģionālās sadarbības iniciatīvās, piemēram, stratēģijā Donavas reģionam, Dienvidaustrumu Eiropas sadarbības procesā, Reģionālās sadarbības padomē, Centrāleiropas brīvās tirdzniecības nolīgumā, Adrijas un Jonijas iniciatīvā, Brdo un Brijuni procesā, sešu Rietumbalkānu valstu iniciatīvā un tās savienojamības programmā un Berlīnes procesā; atzinīgi vērtē Bulgārijas, Rumānijas un Serbijas premjerministru sanāksmi enerģētikas un transporta infrastruktūras sadarbības jomā un atbalsta ierosinājumu par pastāvīgām “Krajovas grupas” sanāksmēm; uzsver reģionāla Rietumbalkānu Jaunatnes sadarbības biroja nozīmi izlīguma panākšanā; aicina Serbiju īstenot savienojamības reformas pasākumus, kas ir saistīti ar savienojamības programmu, 2016. gada Parīzes konferences par Rietumbalkāniem secinājumiem un TEN-T regulējumu; atzinīgi vērtē Serbijas Tirdzniecības un rūpniecības palātas nozīmi, veicinot reģionālo sadarbību un sniedzot ieguldījumu Rietumbalkānu palātas Investīciju foruma izveidē;

31.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta valsts stratēģija kara noziegumu izmeklēšanai un iztiesāšanai; aicina Serbiju sekmēt cieņas un iecietības gaisotni un nosodīt visu veidu naida runu, kā arī genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu publisku atbalstīšanu un noliegšanu; norāda, ka 2015. gada decembrī beidzās iepriekšējā kara noziegumu prokurora pilnvaru termiņš; uzsver, ka šā prokurora pēcteča iecelšana amatā rada nopietnas bažas; aicina īstenot valsts stratēģiju un pieņemt prokuratūras darba stratēģiju saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un principiem un starptautisko tiesību noteikumiem; aicina panākt ciešāku reģionālo sadarbību, izskatot kara noziegumus un šajā sakarībā risinot visus atlikušos jautājumus, tostarp reģiona kara noziegumu prokuratūras sadarboties savstarpēji svarīgos jautājumos; aicina pilnībā sadarboties ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY), kas joprojām ir būtiski; prasa kara noziegumus izskatīt bez diskriminācijas, vēršoties pret nesodāmību un nodrošinot saukšanu pie atbildības; mudina iestādes turpināt darbu pie jautājuma par bezvēsts pazudušo personu likteni, atrast masu kapus un nodrošināt upuru un viņu ģimeņu tiesības; atkārtoti pauž atbalstu iniciatīvai izveidot reģionālo komisiju, lai noskaidrotu faktus par kara noziegumiem un citiem nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušajā Dienvidslāvijā, un mudina Serbijas valdību vadīt šādas komisijas izveidi;

32.

pauž bažas par vairāku augstu Serbijas amatpersonu piedalīšanos Serbu Republikas dienas svinībās 2017. gada 9. janvārī, kas norisinājās pretēji Bosnijas un Hercegovinas Konstitucionālās tiesas nolēmumiem; uzsver, ka gan Serbijai kā kandidātvalstij, gan Bosnijai un Hercegovinai kā potenciālai kandidātvalstij būtu ar savām darbībām jāaizsargā un jāsekmē tiesiskums; aicina Serbijas iestādes atbalstīt konstitucionālas reforma Bosnijā un Hercegovinā, lai nostiprinātu valsts spēju darboties un piedalīties ES pievienošanās sarunas;

33.

atzinīgi vērtē trīs jaunu robežšķērsošanas punktu atvēršanu starp Serbiju un Rumāniju kā labvēlīgu notikumu attīstību un iesaka atvērt trīs robežšķērsošanas punktus Bulgārijā — Salash-Novo Korito, Bankya-Petachinci un Treklyano-Bosilegrad, kuru atvēršana kavējas;

34.

izsaka atzinību gan Serbijai, gan Albānijai par to apņemšanos turpināt uzlabot divpusējās attiecības un stiprināt reģionālo sadarbību politiskā un sabiedriskā līmenī, piemēram, izmantojot Reģionālo jaunatnes sadarbības biroju (RYCO), kura galvenā mītne atrodas Tirānā; mudina abas valstis turpināt labo sadarbību, lai veicinātu izlīgumu reģionā;

35.

atzinīgi vērtē Serbijas pastāvīgo iesaisti normalizācijas procesā ar Kosovu un tās apņemšanos īstenot vienošanās, kas ir panāktas ES veicinātajā dialogā; atkārtoti norāda, ka dialoga progress būtu jāvērtē pēc tā praktiskās īstenošanas; tādēļ prasa abām pusēm turpināt darbu pie visu jau noslēgto vienošanos pilnīgas, godprātīgas un laicīgas īstenošanas un apņēmīgi turpināt normalizācijas procesu, tostarp par Serbijas pašvaldību apvienības jautājumu; mudina Serbiju un Kosovu apzināt jaunas dialogā apspriežamās jomas ar mērķi uzlabot cilvēku dzīvi un vispusīgi normalizēt attiecības; atkārto savu aicinājumu Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD)novērtēt to, kā abas puses pilda savas saistības;

36.

tomēr pauž nožēlu par Serbijas iestāžu lēmumu neļauj bijušajai Kosovas prezidentei Atifete Jahjaga piedalīties “Mirëdita, Dobar Dan” festivālā Belgradā, uz kuru viņa tika uzaicināta, lai sniegtu runu par seksuālās vardarbības upuriem Kosovas karā; tāpat pauž nožēlu par sekojošajiem “savstarpīguma pasākumiem”, kurus pieņēma Kosovas iestādes, lai aizliegtu Serbijas darba ministra Aleksandar Vulin ieceļošanu Kosovā; uzsver, ka šādi lēmumi pārkāpj Briseles vienošanos par brīvu pārvietošanos, kuru Serbija un Kosova noslēdza abu valstu attiecību normalizēšanas procesā;

37.

pauž nopietnas bažas par neseno spriedzi starp Serbiju un Kosovu saistībā ar pirmo vilciena braucienu no Belgradas un Ziemeļmitrovicu, tostarp kareivīgiem saukļiem un pret ES vērstu retoriku; uzsver, ka gan Belgradai, gan Prištinai ir jāatturas no jebkādas rīcības, kas varētu apdraudēt šajā procesā līdz šim panākto progresu, un jāatturas no provokatīvas darbības un nelietderīgas retorikas, kas varētu kavēt normalizācijas procesu;

38.

atzinīgi vērtē Serbijas iestāžu atbalstu Melnkalnei saistībā ar izmeklēšanu par nesekmīgajiem uzbrukumiem, kas bija plānoti Melnkalnes vēlēšanu dienā 2016. gadā; norāda, ka pēc tam, kad Melnkalne bija izdevusi apcietināšanas orderi, Serbijas iestādes apcietināja divas aizdomās turētās personas; mudina Serbijas iestādes turpināt sadarboties ar Melnkalni, lai organizētu aizdomās turēto personu izdošanu Melnkalnei saskaņā ar valstu divpusējā nolīguma par izdošanu noteikumiem;

39.

aicina Komisiju turpināt centienus atbalstīt patiesa izlīguma procesu reģionā, jo īpaši atbalstot kultūras projektus, kuru temats ir nesenā pagātne un kuri veicina kopīgu un vienotu vēstures izpratni un sabiedrības un politisko iecietības, iekļautības un izlīguma kultūru;

Enerģētika

40.

aicina Serbiju pilnībā īstenot savienojamības reformas pasākumus enerģētikas nozarē; mudina Serbiju attīstīt konkurenci gāzes tirgū un veikt pasākumus, lai uzlabotu saskaņotību ar acquis tādās jomās kā energoefektivitāte, atjaunojamie energoresursi un cīņa pret klimata pārmaiņām, tostarp pieņemt visaptverošu politiku klimata jomā; aicina ratificēt Parīzes klimata nolīgumu; aicina izstrādāt hidroenerģijas stratēģiju visam Rietumbalkānu reģionam saskaņā ar ES tiesību aktiem vides jomā un aicina iestādes izmantot papildu ES finansējumu EUR 50 miljonu apmērā, lai pārredzami attīstītu reģiona hidroelektrostaciju potenciālu; pauž atzinību Serbijai par vides finansēšanas sistēmas izveidi, nodibinot Zaļo fondu; uzsver, ka ir jāattīsta Serbijas gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumi ar kaimiņvalstīm; mudina Serbiju paātrināt Bulgārijas un Serbijas gāzes starpsavienojuma tehnisko un budžeta sagatavošanu;

41.

norāda, ka Serbijai vēl ir oficiāli jāpieņem ūdens resursu apsaimniekošanas stratēģija un ka tā vēl nav pārskatījusi Likumu par ūdens resursiem un Valsts Donavas upes baseina apsaimniekošanas plānu; uzsver, ka minētie tiesību akti ir ļoti svarīgi, lai turpinātu pieskaņošanu ES acquis un uzlabotu ES direktīvu īstenošanu ūdens resursu jomā;

o o

42.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī Serbijas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 80, 19.3.2008., 46. lpp.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0046.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/80

P8_TA(2017)0262

2016. gada ziņojums par Kosovu

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Kosovu (2016/2314(INI))

(2018/C 331/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2003. gada 19.–20. jūnija Saloniku Eiropadomes prezidentūras secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

—	ņemot vērā stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp ES un Kosovu, kurš stājās spēkā 2016. gada 1. aprīlī,

—	ņemot vērā pamatnolīguma parakstīšanu ar Kosovu par dalību Savienības programmās,

—	ņemot vērā premjerministru Hasim Thaci un Ivica Dacic2013. gada 19. aprīlī parakstīto pirmo vienošanos par attiecību normalizēšanas principiem un 2013. gada 22. maija īstenošanas pasākumu plānu,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 14. jūnija Lēmumu 2016/947/KĀDP, ar ko groza Vienoto rīcību 2008/124/KĀDP par Eiropas Savienības Tiesiskuma misiju Kosovā (EULEX Kosovo),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra ziņojumus par ANO pagaidu pārvaldes misijas Kosovā (UNMIK) veicamajām darbībām un ar to saistīto notikumu turpmāko gaitu, tostarp aktuālāko ziņojumu, kas tika publiskots 2016. gada 26. oktobrī, kā arī 2016. gada 16. novembra Drošības Padomes debates par UNMIK,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 9. novembra paziņojumu par ES paplašināšanās politiku (COM(2016)0715),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 9. novembrī pieņemto 2016. gada progresa ziņojumu par Kosovu (SWD(2016)0363),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 18. aprīļa novērtējumu par Kosovas ekonomisko reformu programmu 2016.–2018. gadam (SWD(2016)0134),

—	ņemot vērā 2016. gada 26. maija dialoga par ekonomikas un finanšu jautājumu dialoga starp ES un Rietumbalkānu valstīm un Turciju kopīgos secinājumus (9500/2016),

—	ņemot vērā 2016. gada 11. novembrī Prištinā uzsākto Eiropas Programmu reformu jomā,

—	ņemot vērā prezidentūras 2016. gada 13. decembra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2009. gada 7. decembra, 2010. gada 14. decembra un 2011. gada 5. decembra sanāksmes secinājumus, kuros attiecīgi tika uzsvērts un vēlreiz apliecināts, ka, neskarot dalībvalstu pozīciju attiecībā uz Kosovas statusu, tai vajadzētu piešķirt arī priekšrocības saistībā ar eventuālo vīzu režīma liberalizācijas perspektīvu, tiklīdz tā būs izpildījusi visus nosacījumus,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija priekšlikumu regulai par vīzu režīma liberalizāciju cilvēkiem no Kosovas (COM(2016)0277) un Komisijas 2016. gada 4. maija ceturto ziņojumu par Kosovas progresu vīzu režīma liberalizācijas ceļvedī noteikto prasību izpildē (COM(2016)0276),

—

ņemot vērā 2008. gada 28.–29. maijā, 2009. gada 6.–7. aprīlī, 2010. gada 22.–23. jūnijā, 2011. gada 20. maijā, 2012. gada 14.–15. martā, 2013. gada 30.–31. oktobrī un 2015. gada 29.–30. aprīlī notikušo EP un Kosovas starpparlamentāro sanāksmju kopīgos paziņojumus, kā arī ES un Kosovas Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas paziņojumus un ieteikumus, kas pieņemti tās pirmajā un otrajā sanāksmē attiecīgi 2016. gada 16.–17. maijā un 2016. gada 23.–24. novembrī, un pirmo Stabilizācijas un asociācijas padomes sanāksmi, kas notika 2016. gada 25. novembrī,

—	ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0062/2017),

A.	tā kā 114 no 193 ANO dalībvalstīm, tostarp 23 no 28 ES dalībvalstīm, atzīst Kosovas neatkarību;

B.	tā kā (potenciālās) kandidātvalstis tiek vērtētas pēc to nopelniem un tā kā pievienošanās grafiku nosaka vajadzīgo reformu īstenošanas ātrums un kvalitāte;

C.	tā kā ES ir atkārtoti paudusi vēlmi ar skaidras Eiropas perspektīvas palīdzību sniegt atbalstu Kosovas saimnieciskai un politiskai attīstībai saskaņā ar reģiona Eiropas perspektīvu un Kosova ir demonstrējusi apņēmību ceļā uz Eiropas integrāciju;

D.	tā kā ES ir noteikusi tiesiskumu, pamattiesības, demokrātisko iestāžu stiprināšanu, tostarp publiskās administrācijas reformu, kā arī labas kaimiņattiecības, ekonomikas attīstību un konkurētspēju par paplašināšanās politikas pamatelementiem,

E.	tā kā vairāk nekā 90 % kosoviešu bažījas par draudošu bezdarbu un vairāk nekā 30 % saņem mēnesī no 0 līdz EUR 120,

atzinīgi vērtē to, ka 2016. gada 1. aprīlī stājās spēkā ES un Kosovas Stabilizācijas un asociācijas nolīgums (SAN), kas ir pirmās līgumattiecības un būtisks solis, lai turpinātu procesu virzībā uz Kosovas integrāciju Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē Eiropas Programmas reformu jomā uzsākšanu 2016. gada 11. novembrī un valsts stratēģijas pieņemšanu par SAN īstenošanu, kas ir platforma, lai atvieglotu asociācijas nolīguma īstenošanu, un aicina Kosovu izrādīt nepārprotamu politisko gribu un apņēmību, lai īstenotu saskaņoto ceļvedi, tostarp koordinācijas mehānisma izveidi, lai īstenotu Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN), un izmantot labvēlīgo situāciju, ko radījusi SAN, lai īstenotu un institucionalizētu reformas un uzlabotu Kosovas sociālekonomisko attīstību, izveidotu sadarbību ar ES daudzās jomās, ar kuru varētu arī pastiprināt Kosovas tirdzniecības un ieguldījumu integrāciju, lai sekmētu attiecības ar kaimiņvalstīm un veicinātu stabilitāti reģionā; aicina Kosovas valdību pievērst galveno uzmanību tādu visaptverošu reformu īstenošanai, kas ir jāveic, lai izpildītu tai SAN noteiktās saistības; atzinīgi vērtē 2. Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas rīkošanu 2016. gada 23. un 24. novembrī un pirmās ES un Kosovas Asociācijas un stabilizācijas padomes sanāksmes rīkošanu 2016. gada 25. novembrī; norāda, ka brīvas, godīgas un pārredzamas agrīnās parlamenta vēlēšanas un pašvaldību vēlēšanas 2017. gada otrajā pusē ir izšķiroši svarīgas Kosovas demokrātiskai nākotnei, kā arī tās ES integrācijas procesa nākotnei;

atzinīgi vērtē miermīlīgo un pienācīgo 2017. gada 11. jūnija agrīno parlamenta vēlēšanu norisi; tomēr pauž nožēlu par to, ka daļēji sakarā ar to, ka bija maz laika, netika skatīti daži no EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODHIR) 2014. gada ieteikumiem; pauž bažas par problēmām, ko saskatījuši ES novērotāji vēlēšanu kampaņas laikā, jo īpaši attiecībā uz dažu politisko partiju destruktīvo iejaukšanos gan privāto, gan sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu neatkarībā un draudiem un iebiedēšanas aktiem, kas vērsti pret Kosovas serbu kopienas locekļiem un kandidātiem no tās, konkurējot ar Srpska Lista; mudina puses strauji veidot valdību, lai turpinātu Kosovas ceļu uz ES, un apņemties ratificēt robežu demarkācijas nolīgumu ar Melnkalni un veidot informācijas bāzi par augsta līmeņa notiesāšanu par korupciju un organizēto noziedzību, lai sagatavotos bezvīzu ceļošanas nosacījumiem Kosovas valstspiederīgajiem;

pauž bažas par ilgstošo un ārkārtējo politiskās vides polarizāciju; aicina visas puses demonstrēt atbildību un piederības sajūtu un radīt apstākļus auglīgam, uz risinājumu un rezultātiem orientētam dialogam, lai mazinātu spriedzi un panāktu ilgtspējīgu kompromisu, kura mērķis ir sekmēt valsts progresu ceļā uz Eiropu;

mudina Kosovas serbu kopienas vadītājus pilnībā uzņemties atbildību par savu lomu un nozīmi valsts iestādēs, kuras rīkojas neatkarīgi no Belgradas un konstruktīvi, lai labumu gūtu visi Kosovas iedzīvotāji, vienlaikus mudinot Kosovu turpināt atbalstīt Kosovas serbu piekļuvi Kosovas iestādēm; šajā saistībā atzinīgi vērtē Kosovas serbu tiesu iestāžu darbinieku, policijas un civilās aizsardzības integrēšanu Kosovas sistēmā; aicina Kosovas iestādes turpināt veidot savstarpēju uzticēšanos kopienu starpā, vienlaikus veicinot to ekonomisko integrāciju;

visstingrākajā veidā nosoda dažu opozīcijas locekļu pasākumu vardarbīgo pārtraukšanu, kuri notika Kosovas parlamentā 2016. gada pirmajā pusē, un atzinīgi vērtē opozīcijas atgriešanos, lai piedalītos Asamblejas procedūrās attiecībā uz lielāko daļu jautājumu, kā arī Eiropas Parlamenta un Kosovas Asamblejas kopīgās parlamentārās delegācijas locekļu konstruktīvo iesaistīšanos aizejošā sasaukuma darbības pēdējā posmā; uzsver, cik būtiski ir uzturēt politisku dialogu, aktīva un konstruktīva visu politisko partiju piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesos un netraucēts parlamenta darbs kā priekšnosacījums progresam integrācijas procesā ES;

uzsver, ka virzībā uz ES integrāciju ir vajadzīga stratēģiska ilgtermiņa koncepcija un stabila ilgtermiņa apņemšanās, pieņemot un īstenojot nepieciešamās reformas;

norāda, ka piecas dalībvalstis nav atzinušas Kosovu; uzsver, ka atzīšana veicinātu attiecību normalizēšanos starp Kosovu un Serbiju un ES uzticēšanos savai ārpolitikai; atzingi vērtē visu dalībvalstu konstruktīvo pieeju ES attiecību ar Kosovu veicināšanā un stiprināšanā, kuras mērķis ir veicināt sociālekonomisko attīstību, tiesiskumu un demokrātisko konsolidāciju, no kuras ieguvēja būs visa Kosovas tauta; mudina īstenot pozitīvu attieksmi pret Kosovas dalību starptautiskajās organizācijās;

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piešķirt vīzu režīma liberalizāciju, kas būtu ļoti pozitīvi vērtējams solis Kosovas virzībā uz integrāciju Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē to, ka samazinās Kosovas pilsoņu patvēruma pieprasījumi gan ES, gan Šengenas valstīs, un atzinīgi vērtē Reintegrācijas fonda ieviešanu un reintegrācijas programmas atgrieztajiem Kosovas pilsoņiem; pauž bažas par to, ka Asambleja tās aizejošajā sasaukumā ir nonākusi strupceļā attiecībā uz demarkācijas nolīguma ar Melnkalni ratifikāciju, un uzsver, ka vīzu režīma liberalizāciju var piešķirt tikai tad, kad Kosova būs izpildījusi visus kritērijus, tostarp attiecībā uz to, kā veidot informācijas bāzi par augsta līmeņa notiesāšanu par korupciju un organizēto noziedzību — šeit ievērojamu palīdzību sniedza IT izsekošanas mehānisms attiecībā uz redzama profila lietām, kādu Kosova izmanto attiecībā uz noziegumiem augstos līmeņos, mehānisms, kas arī būtu jāpaplašina, aptverot arī citas krimināllietas; tādēļ aicina iestādes pastiprināt centienus, apkarojot tādas parādības kā naudas atmazgāšana, narkotiku tirdzniecība, cilvēku tirdzniecība, ieroču tirdzniecība un ieroča nelegāla turēšana savā īpašumā;

uzskata — ir būtiski, lai Kosovas ārpolitika un drošības politika būtu pielāgota ES kopējai ārpolitikai un drošības politikai;

10.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts, īstenojot kopš 2016. gada augusta normalizācijas procesā ar Serbiju parakstītos nolīgumus pēc mēnešiem, kad progress bija ļoti neliels vai tā nebija vispār; uzsver, ka vienošanos īstenošana pilnā apmērā ir būtiski svarīga, lai turpmāk sekmīgi attīstītu dialogu starp Prištinu un Belgradu; aicina gan Kosovu, gan Serbiju izrādīt lielāku iesaistīšanos un ilgtspējīgu politisko gribu attiecībā uz attiecību normalizēšanu un atturēties no jebkādām darbībām, kas varētu apdraudēt līdz šim sasniegto progresu šajā procesā; atgādina, ka tas ir priekšnoteikums tam, lai pievienotos Eiropas Savienībai; pieņem zināšanai, ka ir panākts zināms progress attiecībā uz citiem tehniskiem jautājumiem, piemēram, tādiem kā kadastrs, augstākās izglītības diplomi un reģistrācijas numura zīmes, un attiecībā uz nolīguma īstenošanu par Mitrovicas tiltu; ar bažām sekoja līdzi notikumiem saistībā Mitrovicas tiltu un atbalsta nesen panākto vienošanos; atzinīgi vērtē to, ka Kosovai ir piešķirts neatkarīgs starptautiskais tālruņa kods; atkārto savu aicinājumu Eiropas Ārējās darbības dienestam regulāri veikt novērtēšanu par to, kā abas puses pilda savas saistības, un par konstatēto ziņot Eiropas Parlamentam; uzsver, ka panāktajiem nolīgumiem būtu jāuzlabo vienkāršo iedzīvotāju ikdienas dzīve; norāda, ka dialoga sniegtās priekšrocības nav saskatāmas Kosovas un Serbijas pilsoņiem, un uzsver, ka ir nepieciešama vislielākā pārredzamība dialogu rezultātu izklāstīšanā, jo īpaši Kosovas ziemeļu daļā; uzsver to, cik svarīgas ir labas kaimiņattiecības ar visām Rietumbalkānu valstīm;

11.

pauž stingru nosodījumu par serbu nacionālistu vilciena nosūtīšanu no Belgradas uz Ziemeļkosovu; pauž nopietnas bažas par kareivīgiem saukļiem un pret ES vērstu retoriku; norāda uz Kolmāras (Francija) tiesas lēmumu atteikt izdot Serbijai un atbrīvot Ramush Haradinaj, kuru 2008. un 2012. gadā attaisnoja Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) un kurš 2017. gada 4. janvārī Francijā tika arestēts, pamatojoties uz starptautisku apcietināšanas orderi, ko izsniegusi Serbija 2004. gadā saskaņā ar savu likumu par valsts iestāžu organizāciju un kompetenci tiesvedībā par kara noziegumiem; pauž nožēlu, ka šis likums līdz šim ir ticis izmantots ļaunprātīgi, lai vērstos pret to valstu pilsoņiem, kas pieder pie bijušās Dienvidslāvijas, — kā to pierāda šis nesenais gadījums; mudina abas puses atturēties no provokatīvas darbības un nelietderīgas retorikas, kas varētu kavēt normalizācijas procesu; aicina ES, Kosovu un Serbiju apspriest šos jautājumus konstruktīvā veidā sarunu par pievienošanos ES ietvaros;

12.

norāda, ka vēl nav izveidota Serbu vietējo pašvaldību apvienība, ka vēl nav izstrādāti attiecīgie statūti un ka par apvienības izveidošanu atbild Kosovas valdība; mudina Kosovu nekavējoties izveidot šo apvienību saskaņā ar vienošanos, kas tika panākta ES veicinātā dialoga ietvaros, un atbilstoši Kosovas Konstitucionālās tiesas nolēmumam; šajā saistībā mudina Kosovas iestādes iecelt augsta līmeņa darba grupu ar skaidru un termiņiem piesaistītu mandātu ierosināt statūtus, lai sabiedrība varētu dot ieguldījumu un lai parlaments to varētu pārskatīt; pauž bažas, ka joprojām pastāv Serbijas paralēlās struktūras, tostarp tādējādi, ka turpinās finansiāls atbalsts, un aicina izformēt tās; mudina visas ieinteresētās personas rast piemērotu un savstarpēji pieņemamu ilgtermiņa risinājumu attiecībā uz Trepcas kalnrūpniecības kompleksa statusu;

13.

aicina politiskos spēkus nodrošināt, lai tiktu ievērotas pilsoniskās brīvības un drošība attiecībā uz serbu kopienu un viņu kulta vietām;

14.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidotas Kosovas specializētās palātas un Specializētais prokuratūras birojs Hāgā, jo tas ir būtisks solis, lai nodrošinātu tiesiskumu un izlīgumu; uzsver, ka liecinieku aizsardzībai ir ārkārtīgi svarīga nozīme, lai specializētās tiesas darbība būtu veiksmīga, un tādēļ aicina iestādes ļaut iedzīvotājiem izmantot šo sistēmu bez bailēm no atriebības; aicina ES un dalībvalstis turpināt atbalstu Tiesai, tostarp ar pienācīgu finansējumu; atzinīgi vērtē Nīderlandes gatavību uzņemt Tiesu savā valstī;

15.

aicina Kosovu risināt jautājumu par bezvēsts pazudušajām personām, tostarp patiesu īpašuma tiesību garantēšanu, neļaujot pārņemt īpašumus un garantējot pārvietoto personu atgriešanos un reintegrāciju; aicina Kosovu, kā to paredz Valsts rīcības plāns, nodrošināt efektīvu kompensāciju personām, kas ir cietušas no izvarošanas kara apstākļos; ar bažām atzīmē lēno progresu attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un notiesāšanu par kara noziegumiem, tostarp seksuālās vardarbības gadījumiem Kosovas kara laikā no 1998. līdz 1999. gadam, un aicina Kosovu pastiprināt centienus šajā sakarā;

16.

pauž nožēlu, ka lēmumu pieņemšanā nenotiek regulāra apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību; mudina, ka ir nepieciešams tālāk pavērt iespējas pilsoniskajai sabiedrībai, un aicina demonstrēt politisko gribu mijiedarbībai ar pilsonisko sabiedrību, īstenojot obligāto standartu minimumu attiecībā uz sabiedrisko apspriešanu;

17.

aicina politiskos spēkus garantēt, ievērot, atbalstīt un pastiprināt centienus uzlabot tiesiskumu, tostarp tajā ietverto tiesu iestāžu neatkarību, un skaidri nošķirt pamatoto Kosovas tautas vēlmi pēc brīvības un taisnīguma no to personu darbībām, kuras, iespējams, izdarījušas kara noziegumus, kas kompetentajām tiesu iestādēm pienācīgi jāizmeklē;

18.

norāda, ka ombuds sāka īstenot 2015. gada likumu par ombudu ar pastiprinātu un uzlabotu ziņošanu, un mudina pieņemt saistītus sekundāros tiesību aktus; prasa, lai asambleja un Kosovas valdība nodrošinātu ombuda finansiālo, funkcionālo un organizatorisko neatkarību saskaņā ar starptautiskajiem standartiem attiecībā uz valstu cilvēktiesību iestādēm; mudina valdību veikt turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem un ieteikumiem, ko sniedz valsts kontroliera birojs un ombuds;

19.

uzsver, ka ir nepieciešams, lai pienācīgi darbotos ombuda institūcija, un nepieciešams nodrošināt, ka tai ir visi tās darbību veikšanai vajadzīgie resursi;

20.

norāda — lai gan ir gūti zināmi panākumi, pieņemot tiesību aktus par tiesu sistēmas pareizu darbību, tiesu varas administrēšana joprojām ir lēna un neefektīva un to kavē atlikušie trūkumi tiesību aktos krimināltiesību jomā un attiecībā uz politisko un ekonomisko lietderību, politiskā iejaukšanās, atbildības trūkums un ierobežoti finanšu resursi un cilvēkresursi, tostarp Īpašu uzdevumu prokurora birojā; mudina Kosovu piešķirt prioritāti šā jautājuma risināšanai, lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz ārvalstu ieguldītāju īpašumtiesībām; ņem vērā centienus, ko veic policija un prokuratūra, lai cīnītos pret organizēto noziedzību; atzinīgi vērtē kompetento iestāžu centienus, lai izmeklētu Astrit Dehari nāvi cietumā, un mudina kompetentās iestādes novest līdz galam izmeklēšanu;

21.

atzinīgi vērtē pamatnolīguma parakstīšanu attiecībā uz Kosovas dalību ES programmās un mudina panākt nolīguma stāšanos spēkā un pienācīgu īstenošanu pēc iespējas drīz, kad to būs apstiprinājis Eiropas Parlaments;

22.

pauž nopietnas bažas par progresa trūkumu attiecībā uz vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī par pieaugošu politisko iejaukšanos plašsaziņas līdzekļu darbībā, izdarīto spiedienu uz tiem un to iebiedēšanu; pauž nopietnas bažas par to, ka pieaug tieši draudi un uzbrukumi žurnālistiem, un par plaši izplatīto pašcenzūru; mudina Kosovas iestādes pilnībā atzīt un aizsargāt vārda brīvību saskaņā ar ES standartiem, izbeigt nesodāmību par uzbrukumiem žurnālistiem un saukt vainīgos pie atbildības; mudina valdību garantēt sabiedriskās raidorganizācijas RTK neatkarību un ilgtspēju un ieviest atbilstošu finansēšanas sistēmu; aicina pieņemt atbilstīgus tiesību aktus par autortiesībām un nodrošināt pārredzamību par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām;

23.

aicina Kosovas valdību nodrošināt, lai tiktu tūlīt izmeklētas lietas par fiziskiem uzbrukumiem žurnālistiem un cita veida spiedienu, un pasteidzināt un un nostiprināt lietu iztiesāšanu, turpināt viennozīmīgi nosodīt visus uzbrukumus, kas vērsti pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem un nodrošināt pārredzamību attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem, lai cīnītos pret nepienācīga spiediena draudu palielināšanos pret redaktoriem un žurnālistiem;

24.

atzinīgi vērtē vienošanos, ko 2016. gada 30. novembrī parakstīja Kosova un Serbija par galīgajiem pasākumiem attiecībā uz to vienošanās īstenošanu tieslietu jomā, kura panākta 2015. gada 9. februāra dialoga gaitā, kas ļaus valsts tiesu iestādēm kļūt darboties spējīgām visā Kosovas teritorijā;

25.

uzsver, ka sistēmiska korupcija ir pretrunā ES pamatvērtībām — pārredzamībai un tiesu varas neatkarībai; atkārtoti pauž bažas par ļoti lēno progresu cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību un aicina ar jaunu sparu un nepārprotamu politisko gribu pievērsties šiem jautājumiem, kas traucē tālāko ekonomikas progresu; pauž nožēlu, ka korupcija un organizētā noziedzība paliek nesodīta dažās Kosovas teritorijās, jo īpaši tās ziemeļos; pauž bažas par to, ka reģistrēto izmeklēšanu, saukšanu pie atbildības, galīgo notiesāšanu skaits joprojām ir zems un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju un sekvestrāciju izmanto reti, lai gan tas ir būtisks rīks cīņā pret korupciju, — tādēļ iesaka ātri iesaldēt līdzekļus un palielināt galīgo konfiskāciju skaitu; mudina Kosovas Korupcijas novēršanas aģentūru īstenot aktīvāku pieeju izmeklēšanās; pauž bažas, ka politisko partiju un kampaņu finansēšanu pienācīgi neaptver regulatora uzraudzība; pauž uzskatu, ka likums par interešu konfliktu ir jāpieskaņo Eiropas standartiem un ka ir jāīsteno efektīva tādu valsts ierēdņu atstādināšana, kuri ir apsūdzēti vai notiesāti par smagiem noziegumiem vai ar korupciju saistītiem noziegumiem; pauž bažas par to, ka trūkst efektīvas koordinācijas starp tām iestādēm, kas ir atbildīgas par korupcijas lietu atklāšanu, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu; pauž nopietnas bažas par noziedzīgu bruņotu grupējumu iesaistīšanos pārrobežu noziedzīgās darbībās, un aicina īstenot tiešu un efektīvu sadarbību starp Kosovu un Serbiju, kā arī starp visām reģiona valstīm cīņā pret organizēto noziedzību; uzsver, ka Kosovas dalība Interpolā un sadarbība ar Eiropolu varētu atvieglot šos centienus;

26.

pauž bažas par to, ka Kosova turpina būt uzglabāšanas un tranzīta valsts attiecībā uz stiprajām narkotikām; ar bažām norāda uz to, ka trūkst konfiscēto narkotiku drošas uzglabāšanas pirms to iznīcināšanas; pauž nopietnas bažas par nelielo notiesāšanas skaitu lietās pret cilvēku tirdzniecību, lai gan Kosova ir avots, tranzīta ceļš un galamērķis attiecībā uz sievietēm un bērniem, kas pakļauti cilvēku tirdzniecībai; ar bažām norāda, ka pastāv bruņoti grupējumi un tie ir iesaistīti tādās organizētās noziedzības darbībās kā ieroču kontrabanda, un norāda uz acīmredzamo nesodāmību, kurā tie spēj darboties pāri robežām;

27.

aicina Kosovu pastiprināt centienus, lai izbeigtu ar dzimumu saistītu vardarbību, un nodrošināt, ka sievietes pilnībā izmanto savas tiesības; aicina Kosovas iestādes piešķirt pietiekamu finansējumu valsts stratēģijas pret vardarbību ģimenē īstenošanai, kas ietver starptautiskus mehānismus, piemēram, Stambulas konvenciju; atzinīgi vērtē augsta līmeņa politisko atbalstu LGBTI personu tiesībām; atzinīgi vērtē otrā praida gājiena organizēšanu, taču atkārtoti norāda, ka LGBTI kopienā joprojām ir plaši izplatītas bailes;

28.

aicina Kosovas iestādes pievērsties dzimumu līdztiesībai kā prioritātei un nodrošināt, lai valdības struktūras un iestādes rādītu piemēru; pauž bažas par strukturālajām problēmām, kas kavē likuma īstenošanu dzimumu līdztiesības jomā, un joprojām pauž bažas par nepietiekamo sieviešu pārstāvību ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos; mudina Kosovu pastāvīgi iedrošināt sievietes tiekties uz augsta līmeņa amatiem; pauž bažas par to, ka zems ir sievietēm piemītošo īpašumtiesību līmenis, un aicina iestādes aktīvi nodrošināt, lai sievietēm tiktu garantētas īpašumtiesības, tostarp mantošanas tiesības; atzinīgi vērtē valsts stratēģijas par vardarbības ģimenē pieņemšanu un aicina stratēģiju pilnībā īstenot, lai panāktu progresu vardarbības ģimenē un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanā; atgādina par saikni starp dzimumvardarbību kara un konfliktu laikā un normalizāciju un ar dzimumu saistītas vardarbības augsto klātbūtnes līmeni valstīs pēc konflikta, ja šis jautājums netiek pienācīgi risināts; mudina iestādes publiski veicināt un ieviest aizsardzības mehānismus un patvēruma piešķiršanas pasākumus sievietēm, kuras izvēlas atklāti runāt un ziņot par vardarbību ģimenē; mudina NVO darbu šajā jautājumā;

29.

atzinīgi vērtējot starpministriju koordinācijas grupas izveidi cilvēktiesību jomā 2016. gadā, norāda, ka vajadzīgi papildu centieni, lai aizsargātu visas minoritātes Kosovā, tostarp romu, aškalu, ēģiptiešu un goranu kopienas, pilnībā īstenojot attiecīgos tiesību aktus, un jāpiešķir pietiekami resursi; aicina kompetentās valsts un vietēja mēroga institūcijas prioritārā kārtā veikt visus nepieciešamos tiesiskos un praktiskos pasākumus, lai ierobežotu diskrimināciju un nostiprinātu dažādo etnisko minoritāšu tiesības, tostarp kultūras, valodas un īpašuma tiesības, lai sekmētu etniski daudzveidīgas sabiedrības attīstību; aicina Kosovu nodrošināt, ka atgriezušies bēgļi, no kuriem daudzi ir romi, tiek pilnībā integrēti un viņiem tiek atjaunotas viņu kā pilsoņu tiesības, tādējādi izbeidzot bezvalstniecību; aicina Kosovu pieņemt jaunu stratēģiju un rīcības plānu attiecībā uz romu, aškalu un ēģiptiešu kopienām;

30.

pauž gandarījumu par pastiprinātiem centieniem cīņā pret vardarbīgu ekstrēmismu un radikalizāciju, tās novēršanā un apkarošanā un atzīst svarīgo darbu, ko Kosova paveikusi šajā jomā; norāda, ka daudzi ārvalstu kaujinieki ir atgriezušies Kosovā, un aicina varas iestādes nodrošināt, ka viņi tiek uzraudzīti un pret viņiem tiek vērsta kriminālvajāšana, un izveidot visaptverošu pieeju ar efektīvu novēršanas, deradikalizācijas un vajadzības gadījumā reintegrācijas politiku; aicina turpināt identificēt, novērst un pārtraukt ārvalstu kaujinieku ieplūšanu un turpmākai radikalizācijai paredzētas neizsekojamas naudas ieplūšanu; uzsver nepieciešamību pēc efektīvām kopienas programmām, ar kurām pievērsties smagajām situācijām, kuras uzkurina vardarbīgu ekstrēmismu un radikalizāciju, un veidot tādas attiecības, kas veicina iecietību un dialogu;

31.

atzinīgi vērtē to, ka ir uzlabojusies ekonomiskā situācija un pieauguši nodokļu ieņēmumi, kā rezultātā ir vairāk līdzekļu, lai valdība īstenotu savu politiku; tomēr pauž bažas par Kosovas budžeta noturīgumu attiecībā uz atvieglojumiem, kas iedalīti jo īpaši kara veterāniem, un šajā sakarībā aicina reformēt attiecīgo tiesību aktu saskaņā ar vienošanos ar Starptautisko valūtas fondu; atgādina, ka sociālekonomiskajām strukturālajām reformām ir izšķiroši svarīga nozīme, lai atbalstītu ilgtermiņa izaugsmi; uzsver nepieciešamību atbalstīt vietējo ražošanu, vienlaikus koncentrējoties uz vietējā ražojuma produktu konkurētspēju, lai tie varētu panākt atbilstību ES importa standartiem; pauž bažas par atkarību no migrantu naudas pārvedumiem; pauž bažas par ad hoc pieņemtajiem finansēšanas lēmumiem, kas izjauc uzņēmējdarbībai nepieciešamo stabilitāti; atgādina par nepieciešamību padarīt raitāku jaunu uzņēmumu reģistrēšanu, kuru pašlaik kavē administrēšana bez pārskatatbildības, nepietiekami attīstītas infrastruktūra, vājš tiesiskums un korupcija; mudina Kosovu veikt turpmākos pasākumus pēc ieteikumiem no ES Mazās uzņēmējdarbības akta novērtējuma un reglamentējošu ietekmes novērtējumu ieviešanas, lai samazinātu MVU administratīvo slogu, un aicina Komisiju palielināt palīdzību attiecībā uz MVU; aicina Kosovu pilnībā īstenot Ekonomikas reformu programmas 2016.-2018. gadam un 2016. gada 11. novembrī uzsāktās Eiropas Reformu programmas ieteikumus;

32.

ar bažām norāda uz augsto bezdarba līmeni, jo īpaši jauniešu bezdarbu, un pauž bažas par diskrimināciju pret sievietēm darba tirgū, jo īpaši darbā pieņemšanas procesā; aicina Kosovu pastiprināt centienus, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un uzlabotu darba tirgus nosacījumus; uzsver nepieciešamību koncentrēties uz izglītības kvalitātes uzlabošanu, tostarp, uzlabojot skolotāju apmācību, atbalstot pāreju no skolas uz darbu un samērojot izglītības kompetences ar darba vides vajadzībām, kas ir būtiski svarīgi ļoti augstā jauniešu bezdarba līmeņa pārvarēšanai; aicina veltīt tālākas pūles, lai palielinātu visu Kosovas sabiedrības daļu kopīgu izglītību; uzsver, ka ir jāuzlabo īstenošanas mehānismi, jo īpaši darba inspekcijas un tiesas, un ar Kosovas Sociālo un ekonomikas lietu padomes starpniecību jāstiprina dialogs starp publiskajām iestādēm un sociālajiem partneriem; atzinīgi vērtē 2016. gada Parīzes augstākā līmeņa sanāksmes noslēgumu un pirmā Jauniešu reģionālās sadarbības biroja (RYCO) izveidošanu;

33.

pauž nožēlu par Kosovas vājajiem centieniem atbilstīgu un efektīvu administratīvo spēju izveidošanā, kas valstij neļauj pilnībā īstenot pieņemtos tiesību aktus un efektīvi izmantot ES fondus; pauž nožēlu par korupcijas izplatišanos, politisko iejaukšanos un darbinieku politizāciju valsts pārvaldes visos līmeņos, kā arī iecelšanu dažādās neatkarīgās iestādēs un aģentūrās, balstoties uz politisko piederību, nevis pietiekami uz profesionālajiem kritērijiem; aicina veltīt tālākus centienus, lai nodrošinātu uz nopelniem balstītu pieņemšanu amatos, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu, iedarbību un profesionālā ziņā neatkarīgu pārvaldi; aicina izmeklēt nesen paustās aizdomas par politisku iejaukšanos amatā pieņemšanā un lēmumu pieņemšanas procesos valsts iestādēs;

34.

norāda, ka iepirkuma specifikācijas, lai pieteiktos uz visa veida līgumiem IPA fonda ietvaros, satur tādas prasības, ka Kosovas vai reģionālie uzņēmumi bieži vien nevar pat pieteikties uz tiem, un tādēļ aicina pievērst īpašu uzmanību tam, lai sniegtu norādes un instruētu ieinteresētās puses; mudina iestādes novirzīt atlikušo palīdzību, kas vēl nav plānota, uz projektiem ar tiešāku ietekmi uz Kosovas ekonomiku;

35.

atzinīgi vērtē to, ka pagarināts misijas EULEX Kosovo pilnvaru termiņš, un mudina Kosovu turpināt aktīvi sadarboties, lai EULEX pilnībā un netraucēti īstenotu savu mandātu; aicina, lai ES turpinātu centienus vēl vairāk stiprināt neatkarīgu tiesu, policijas un muitas sistēmu laikposmā pēc 2018. gada, Kosovai pilnībā uzņemoties šo funkciju īstenošanu; aicina tiesu lietas, ar kurām nodarbojas EULEX prokurori, efektīvi un vienmērīgi nodot valsts prokuroriem ar pienācīgām garantijām nodrošināt, ka personām, kas agrāk cietušas no pārkāpumiem, ir iespējams noskaidrot patiesību, panākt taisnību un saņemt kompensāciju;

36.

pieņem zināšanai, ka ir pabeigta kriminālizmeklēšana saistībā ar apgalvojumiem par korupciju EULEX misijā; pauž gandarījumu par to, ka iesaistītās ES amatpersonas atbrīvotas no aizdomām par jebkādiem pārkāpumiem; aicina EULEX nodrošināt pastiprinātu efektivitāti, pilnīgu pārredzamību un lielāku atbildību attiecībā uz šo misiju visu tās pilnvaru laiku un pilnībā īstenot visus ieteikumus, ko savā 2014. gada ziņojumā sniedzis neatkarīgais eksperts Jean Paul Jacqué;

37.

norāda, ka līdz šim Kosova nav kļuvusi par nozīmīgu tranzīta ceļu bēgļiem un migrantiem, kuri ceļo pa “Rietumbalkānu maršrutu”; mudina Kosovas iestādes nodrošināt, ka pret personām, kas to šķērso, izturas saskaņā ar Eiropas un starptautiskajām tiesībām, tostarp ES Pamattiesību hartu un 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu; atgādina, ka finansējumam, citstarp no IPA II pozīcijas, vajadzētu būt pieejamam un gatavam tā mobilizēšanai un ātrai un efektīvai īstenošanai krīzes un vajadzības gadījumā;

38.

atzinīgi vērtē to, ka vairāki serbu reliģiskie un kultūras objekti, kas diemžēl 2004. gadā tika iznīcināti, ir atjaunoti ar Kosovas publiskajiem līdzekļiem, — piemēram, pareizticīgo katedrāle; atzīst Kosovas apņemšanos aizsargāt kultūras mantojuma objektus un aicina iestādes visos līmeņos īstenot visas ANO konvencijas kultūras mantojuma jomā neatkarīgi no Kosovas statusa attiecībā uz UNESCO, pieņemot atbilstošu stratēģiju un attiecīgus valsts tiesību aktus, un nodrošināt pienācīgu kultūras mantojuma objektu aizsardzību un apsaimniekošanu visā Kosovā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES finansētās programmas, kuru mērķis ir aizsargāt un atjaunot mazos kultūras mantojuma objektus, lai veicinātu starpkultūru un starpkonfesiju dialogu visās daudznāciju municipalitātēs; atgādina, ka ir nepieciešams pieņemt likumprojektu par ticības brīvību un tajā būtu jāiekļauj Venēcijas Komisijas ieteikumi par šo jautājumu;

39.

ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Padomes lēmumu piešķirt novērotāja statusu Kosovas Parlamentārajai asamblejai no 2017. gada janvāra attiecībā uz plenārsēdēm, kas saistītas ar Kosovu; atbalsta Kosovas centienus integrēties starptautiskajā sabiedrībā; šajā sakarībā prasa, lai Kosova varētu piedalīties visās attiecīgajās reģionālajās un starptautiskajās organizācijās, un mudina Serbiju izbeigt iejaukšanos šajā procesā;

40.

mudina Kosovas iestādes pieņemt uzticamu ilgtermiņa enerģētikas stratēģiju un tiesisko regulējumu, kas balstīta uz energoefektivitāti, enerģijas avotu diversifikāciju un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu; uzsver, ka ir nepieciešams turpināt darbu, lai izstrādātu uzticamus elektroenerģijas tīklus un padarītu enerģētikas nozari ilgtspējīgāku gan attiecībā uz drošības, gan vides standartiem; aicina iestādes parakstīt Rietumbalkānu 6. saprašanās memorandu par reģionālā elektrības tirgus attīstīšanu un par sistēmas izveidošanu turpmākai sadarbībai ar citām valstīm; uzsver, ka 2017. gadā Kosova prezidēs Enerģijas kopienas līgumā, un atgādina iestādēm par Kosovas juridiskajām saistībām, kas izriet no šā līguma, līdz 2020. gadam panākt, ka 25 % elektroenerģijas iegūst no atjaunīgiem avotiem; aicina valdību ievērot vienošanos pārtraukt Kosovas A spēkstacijas ekspluatāciju un atjaunot Kosovas B spēkstaciju, un izmantot EUR 60 miljonus, ko ES šajā nolūkā piešķīrusi Pirmspievienošanās atbalsta instrumenta (IPA) līdzekļu ietvaros; aicina izstrādāt hidroenerģijas stratēģiju visam Rietumbalkānu reģionam;

41.

pauž bažas par satraucoši augsto gaisa piesārņojuma līmeni Kosovā, jo īpaši Prištinas pilsētas teritorijā, un aicina valsts un pašvaldību vadītājus steidzami veikt attiecīgus pasākumus, lai tiktu galā ar šo ārkārtas situāciju; uzsver, ka ir pienācīgi jāizpilda valsts stratēģija par gaisa kvalitāti; pauž bažas, ka atkritumu apsaimniekošanas problēma joprojām ir viena no redzamākajām problēmām Kosovā un ka spēkā esošie tiesību akti pilnībā neatrisina problēmu;

42.

atzinīgi vērtē jauna dzelzceļa savienojuma projekta sākšanu Austrumu-Vidusjūras austrumu daļas koridoram ar jaunu dzelzceļa līniju un stacijām Kosovā, kas ir Kosovas vienīgais savienojums ar pārējo reģionu; aicina Kosovas valdību pilnībā atbalstīt projekta īstenošanu;

43.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus ar mērķi panākt, lai tiktu atbloķēts energosavienojuma tīkls starp Albāniju un Kosovu, ko Serbija mēnešiem ilgi ir bloķējusi, un aicina uz konstruktīvu sadarbību starp Serbijas un Kosovas elektroenerģijas iestādēm; atgādina Serbijai, ka Enerģētikas kopienas noteiktais termiņš, līdz kuram jāatceļ blokāde, bija 2016. gada 31. decembris;

44.

aicina Komisiju turpināt risināt ar migrāciju saistītos jautājumus kopā ar visām Rietumbalkānu valstīm, lai nodrošinātu Eiropas un starptautisko standartu ievērošanu; atzinīgi vērtē šajā jomā līdz šim paveikto darbu;

45.

aicina Komisiju turpināt centienus, lai atbalstītu patiesu samierināšanās procesu reģionā, proti, atbalstot kultūras projektus, kuros skatīta nesenā pagātne un veicināta kopēja un kopīga izpratne par vēsturi un sabiedrības un politiskā iecietības, iekļautības un samierināšanas kultūra;

46.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, kā arī Kosovas valdībai un Nacionālajai Asamblejai.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/88

P8_TA(2017)0263

2016. gada ziņojums par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (2016/2310(INI))

(2018/C 331/11)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2003. gada 19.–20. jūnija Saloniku Eiropadomes prezidentūras secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

—	ņemot vērā Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN) starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, no otras puses (1),

—	ņemot vērā pamatnolīgumu, kas tika noslēgts Ohridā un parakstīts 2001. gada 13. augustā Skopjē (Ohridas pamatnolīgums),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 16. decembra lēmumu piešķirt valstij ES kandidātvalsts statusu, kā arī Eiropadomes 2008. gada jūnija secinājumus, Padomes 2008. gada decembra, 2012. gada decembra, 2014. gada decembra un 2015. gada decembra secinājumus un prezidentvalsts 2016. gada 13. decembra secinājumus, ko atbalstīja lielākā daļa delegāciju, un atkārtoti pauda nepārprotamu un stingro apņemšanos attiecībā uz valsts pievienošanās ES procesu,

—	ņemot vērā šīs valsts un Komisijas Stabilizācijas un asociācijas komitejas 13. sanāksmi, kas 2016. gada 15. jūnijā notika Skopjē,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 9. novembra paziņojumu par ES paplašināšanās politiku (COM(2016)0715), kuram pievienots Komisijas dienestu darba dokuments “2016. gada ziņojums par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku” (SWD(2016)0362),

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada jūnija Īpašo ziņojumu par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada jūnija steidzamās reformu prioritātes attiecībā uz bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku,

—	ņemot vērā ieteikumus, kurus izstrādājusi augsta līmeņa ekspertu grupa sistēmiskajos tiesiskuma jautājumos, kas saistīti ar 2015. gada pavasarī atklāto saziņas pārtveršanu;

—	ņemot vērā politisko vienošanos (tā dēvēto “Pržino nolīgumu”), kurš tika panākts 2015. gada 2. jūnijā un 15. jūlijā starp četrām galvenajās politiskajām partijām, un 2016. gada 20. jūlija un 31. augusta četru partiju vienošanos par tā īstenošanu,

—	ņemot vērā Parīzes 2016. gada 4. jūlija augstākā līmeņa sanāksmes par Rietumbalkāniem priekšsēdētāja noslēguma deklarāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieteikumus Parīzes 2016. gada augstākā līmeņa sanāksmei,

—	ņemot vērā EDSO/ODIHR provizoriskos konstatējumus un secinājumus, kā arī galīgo ziņojumu par agrīnajām parlamenta vēlēšanām 2016. gada 11. decembrī,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 817 (1993) un Nr. 845 (1993), kā arī ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 47/225 un 1995. gada 13. septembra pagaidu nolīgumu,

—	ņemot vērā Starptautiskās Tiesas spriedumu par 1995. gada 13. septembra pagaidu nolīguma piemērošanu,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par šo valsti,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0055/2017),

tā kā agrīnajās parlamenta vēlēšanās (pēc tam, kad tās bija divreiz pārceltas uz vēlāku laiku) Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā 2016. gada 11. decembrī valdīja ikdienišķa un mierīga gaisotne saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un atbilstoši EDSO/ODIHR ieteikumiem; tā kā tās noritēja bez būtiskiem incidentiem, kopumā bija labi pārvaldītas un vēlētāju aktivitāte bija augsta;

tā kā politiskā polarizācija, dziļa savstarpēja neuzticēšanās un patiesa partiju dialoga trūkums apgrūtina reformu veikšanu un pievienošanās sagatavošanu; tā kā dažās nozīmīgās jomās joprojām var novērot situācijas pasliktināšanos; tā kā demokrātija un tiesiskums pastāvīgi tiek apgrūtināts, jo īpaši ņemot vērā valsts nozagšanu, kas ietekmē demokrātisko iestāžu darbību un galvenās sabiedriskās dzīves jomas;

tā kā 2017. gada 27. aprīlī Talat Xhaferi tika ievēlēts par jauno Maķedonijas Republikas parlamenta priekšsēdētāju; tā kā 2017. gada 17. maijā Maķedonijas Republikas prezidents mandātu jaunas valdības veidošanai uzticēja SDSM vadītājam Zoran Zaev; tā kā 2017. gada 31. maijā Maķedonijas parlaments ievēlēja jauno valdību, ko vada premjerministrs Zoran Zaev;

D.	tā kā reformu procesa dažu nozīmīgāko jautājumu starpā ir tiesu varas, valsts pārvaldes un plašsaziņas līdzekļu reforma, jauniešu bezdarba risināšana un Ohridas pamatnolīguma īstenošanas pārskatīšana;

tā kā ir nepieciešama visu politisko spēku nopietna apņemšanās, lai valsts turpinātu ceļu, kas ved uz integrāciju ES un eiroatlantisko integrāciju; tā kā jaunajai valdībai ir jāpieņem un pilnībā jāīsteno nopietnas reformas ar taustāmiem rezultātiem, jo īpaši tādās jomās kā tiesiskums, tieslietas, korupcijas novēršana, pamattiesības, iekšlietas un labas kaimiņattiecības;

F.	tā kā Komisija, Padome un Parlaments ir vienisprātis, ka pozitīva ieteikuma sākt pievienošanās sarunas ar valsti uzturēšana spēkā ir atkarīga no/pakļauta panākumiem Pržino nolīguma īstenošanā un būtiska progresa steidzamo reformu prioritāšu īstenošanā;

G.	tā kā Padome bloķē turpmāko rīcību, jo ar Grieķiju nav atrisināts nosaukuma jautājums; tā kā divpusējas problēmas nedrīkst izmantot kā ieganstu, lai traucētu tūlītēju sarunu uzsākšanu ar ES;

tā kā divpusējos strīdus nedrīkst izmantot ES pievienošanās procesa kavēšanai un tie nedrīkst radīt šķēršļus pievienošanās sarunu uzsākšanai, bet tie būtu pienācīgi jārisina konstruktīvā gaisotnē un saskaņā ar ES un ANO standartiem; tā kā ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu labas kaimiņattiecības un etnisko grupu attiecības,

tā kā (potenciālās) kandidātvalstis vērtē pēc to nopelniem un tā kā pievienošanās grafiku nosaka vajadzīgo reformu ātrums un kvalitāte; tā kā pievienošanās sarunu sākšana ir jānodrošina pēc tam, kad ir izpildīti nepieciešamie nosacījumi; tā kā valsts daudzus gadus tika uzskatīta par vienu no visprogresīvākajām ES kandidātvalstīm attiecībā uz pielāgošanos acquis;

tā kā ES pievienošanās process ir galvenais turpmāko reformu stimuls, jo īpaši tādās jomās kā tiesiskums, tiesu neatkarība, cīņa pret korupciju un plašsaziņas līdzekļu brīvība; tā kā reģionāla sadarbība un labas kaimiņattiecības ir būtiski paplašināšanās procesa, stabilizācijas un asociācijas procesa un valsts pievienošanās procesa elementi;

tā kā 2016. gada 20. jūlijā un 31. augustā četru galveno politisko partiju vadītāji panāca vienošanos par Pržino nolīguma īstenošanu, tostarp par 2016. gada 11. decembri kā par agrīno parlamenta vēlēšanu datumu, un paziņoja par atbalstu īpašā prokurora darbam; tā kā viņi arī atkārtoja savu apņemšanos īstenot steidzamo reformu prioritātes;

L.	tā kā nesenā politiskā krīze parādīja, ka Maķedonijas iestādēs trūkst efektīvas pārbaužu un līdzsvara sistēmas un ir nepieciešams palielināt pārredzamību un publisku pārskatatbildību;

M.	tā kā organizētās noziedzības un korupcijas apkarošana joprojām ir būtiska, lai novērstu noziedzības iefiltrēšanos politiskajā, tiesiskajā un ekonomikas sistēmā,

atzinīgi vērtē jaunas valdības izveidošanu 2017. gada 31. maijā; mudina visas politiskās partijas darboties izlīguma garā visu pilsoņu kopējās interesēs un strādāt kopā ar valdību pie tā, lai atjaunotu uzticēšanos valstij un tās iestādēm, tostarp — pilnībā īstenojot Pržino vienošanos un steidzamo reformu prioritātes;

atzinīgi vērtē pamattiesību ievērošanu, ko parādīja 2016. gada 11. decembra agrīnās vēlēšanas, kas bija labi organizētas, notika pārredzamā un iekļaujošā veidā un noritēja bez būtiskiem starpgadījumiem; norāda — EDSO/ODIHR uzskata, ka šajās vēlēšanās bija konkurence; atzinīgi vērtē to, ka visas politiskās partijas atzina rezultātus iekšējās stabilitātes dēļ, un uzsver partiju atbildību, nepieļaujot, lai situācija noved pie politiskās krīzes; aicina visas partijas atturēties no jebkuras obstrukcijas attiecībā uz efektīvu parlamenta darbību; mudina jauno valdību strauji veikt nepieciešamās reformas, lai nodrošinātu valsts eiroatlantisko integrāciju un veicinātu Eiropas perspektīvu iedzīvotāju labā; uzskata, ka partiju un etnisko grupu savstarpēja sadarbība ir būtiska, lai risinātu iekšējās un ar ES saistītās problēmas, arī lai saglabātu pozitīvo ieteikumu sākt sarunas par pievienošanos ES;

atzinīgi vērtē uzlabojumus saistībā ar vēlēšanu procesu, tostarp tiesisko regulējumu, vēlētāju sarakstu un atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos; atzinīgi vērtē to, ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvji novēroja vēlēšanu norisi lielākajā daļā vēlēšanu iecirkņu; aicina kompetentās iestādes efektīvi risināt jautājumu par iespējamām neatbilstībām un trūkumiem, tostarp vēlētāju iebiedēšanu, balsu pirkšanu, administratīvo resursu ļaunprātīgu izmantošanu, politisko spiedienu uz plašsaziņas līdzekļiem, kā arī konfrontējošas runas un verbālus uzbrukumus žurnālistiem, arī ņemot vērā 2017. gada maijā paredzētās vietējās vēlēšanas; mudina kompetentās iestādes pievērsties ieteikumiem, ko sniedza EDSO/ODIHR un Venēcijas komisija, un izveidot ticamu uzskaiti par efektīvām pārbaudēm politisko partiju un vēlēšanu kampaņas finansēšanas jomā; uzsver, ka nepieciešama vēlēšanu administrācijas darba lielāka pārredzamība un depolitizācija, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos turpmākajām vēlēšanām;

uzskata, ka ir svarīgi rīkot tautas skaitīšanu (pēdējā skaitīšana notika 2002. gadā), ja visa valsts būs vienprātīga attiecībā uz piemēroto metodiku, lai iegūtu atjauninātu un reālu priekšstatu par Maķedonijas iedzīvotāju sastāvu un spētu labāk apmierināt Maķedonijas iedzīvotāju vajadzības pēc citiem pakalpojumiem un piedāvāt tos, kā arī turpmāk atjaunināt vēlētāju sarakstu un nākotnē samazināt jebkuras neprecizitātes un trūkumus;

sagaida, ka jaunā valdība, sadarbojoties ar citām partijām, kā pirmo prioritāti paātrinās ar ES saistītās reformas; atkārtoti pauž atbalstu pievienošanās sarunu uzsākšanai ar nosacījumu, ka tiek gūti panākumi Pržino nolīguma īstenošanā, lai nodrošinātu tā pilnīgu, reālu un ilgtspējīgu īstenošanu, un panākts būtisks progress, īstenojot steidzamo reformu prioritāšu sistēmiskas reformas; aicina Padomi iespējami ātri pievērsties jautājumam par pievienošanās sarunām; joprojām ir pārliecināts, ka sarunas var radīt jaunu dinamiku, atdzīvināt Eiropas perspektīvu, stimulēt ļoti nepieciešamās reformas un pozitīvi ietekmēt divpusējo strīdu atrisināšanu, lai neaizkavētu ES pievienošanās procesu;

uzsver stratēģisko nozīmi, kas piemīt tālākam progresam ES pievienošanās procesa, un vēlreiz mudina visas partijas parādīt politisko gribu un līdzdalību, pilnībā īstenojot steidzamo reformu prioritātes un Pržino nolīgumu; uzsver, ka Pržino nolīguma īstenošana ir būtiska arī ārpus vēlēšanu procesa, lai nodrošinātu politisko stabilitāti un ilgtspēju nākotnē; aicina Komisiju cik vien drīz iespējams, taču ne vēlāk par 2017. gada beigām, novērtēt valsts progresu īstenošanas jomā un iesniegt par to ziņojumu Parlamentam un Padomei; kaut gan atgādinot, ka sen gaidītās reformas ir jāuzsāk un jāīsteno, atbalsta augsta līmeņa dialoga par pievienošanos (HLAD) turpināšanu, lai sistemātiski atbalstītu valsti tās centienos; pauž nožēlu par to, ka HLAD ietvaros nav notikusi neviena sanāksme un iepriekšējo mērķu sasniegšanā gūtie panākumi ir nepietiekami; vērš uzmanību uz to, ka valsts eiroatlantiskās integrācijas procesa turpmāka kavēšanās var radīt potenciālas negatīvas politiskās, drošības un sociālekonomiskās sekas; aicina Komisiju un EĀDD arī palielināt ES finansēto projektu redzamību valstī, lai tuvinātu Eiropas Savienību valsts iedzīvotājiem;

uzsver valsts būtiskos panākumus ES integrācijas procesā un norāda uz negatīvajām sekām, ko radīs turpmāka integrācijas procesa kavēšanās, tostarp apdraudot ES paplašināšanās politikas uzticamību un radot nestabilitātes risku reģionā;

norāda, ka pašreizējās problēmas, ar ko saskaras Eiropas Savienība (BREXIT, migrācija, radikālisms utt.), nedrīkst kavēt paplašināšanās procesu, jo šīs problēmas ir pierādījušas nepieciešamību pilnībā integrēt Rietumbalkānus ES struktūrās, lai veicinātu un padziļinātu partnerību, pārvarot starptautiskās krīzes;

atzinīgi vērtē augsto tiesību aktu saskaņotības līmeni ar acquis communautaire un atzīst, ka prioritāra ir pašreizējo tiesību un politikas ietvaru efektīva īstenošana un ieviešana, tāpat kā valstīs, ar kurām jau notiek pievienošanās sarunas;

10.

apsveic valsti ar to, ka tā turpina pildīt savas saistības SAN ietvaros; aicina Padomi pieņemt Komisijas 2009. gada priekšlikumu pāriet uz otro SAN posmu saskaņā ar attiecīgiem noteikumiem;

11.

mudina visas partijas parādīt politisko gribu un atbildību, lai pārvarētu konfrontējošo politisko vidi, polarizāciju un kompromisa kultūras neesamību un no jauna iesaistītos dialogā; no jauna uzsver parlamenta izšķirošo nozīmi valsts demokrātiskajā attīstībā un tā lomu kā politiska dialoga un pārstāvības forumam; aicina stiprināt tā pārraudzības funkcijas un ierobežot praksi bieži mainīt tiesību aktus un izmantot vienkāršotas procedūras to pieņemšanai bez pietiekamas apspriešanas vai ietekmes novērtējuma; mudina panākt netraucētu parlamentāro komiteju darbību ziņu pārtveršanā, drošības jomā un izlūkošanā, neapgrūtinātu piekļuvi nepieciešamajiem datiem un liecībām, lai nodrošinātu ticamu parlamentāru kontroli par attiecīgajiem dienestiem; atzīst pilsoniskās sabiedrības konstruktīvo nozīmi, atbalstot un uzlabojot demokrātiskos procesus;

12.

atzīmē progresu, reformējot valsts pārvaldi, tostarp pasākumus, lai īstenotu jauno tiesisko regulējumu attiecībā uz cilvēkresursu pārvaldi; aicina uzņemties papildu saistības Komisijas ieteikumu īstenošanā; joprojām pauž bažas par valsts pārvaldes politizēšanu un par to, ka ierēdņi izjūt politisku spiedienu; mudina jauno valdību visos līmeņos uzlabot profesionālismu, neitralitāti un neatkarību, īstenojot jaunu darbā pieņemšanas un novērtēšanas kārtību pēc nopelniem; uzsver, ka nepieciešams pabeigt 2017.–2022. gada valsts pārvaldes reformu stratēģiju, tostarp nodrošinot pietiekamu budžeta piešķīrumu šīs reformas izpildei, un arī lai stiprinātu attiecīgās administratīvās spējas; aicina nākamo valdību izstrādāt pārredzamus un efektīvus noteikumus par pārskatatbildību iestādēs un starp tām; iesaka visu kopienu taisnīgu pārstāvību visos valsts pārvaldes līmeņos;

13.

iesaka nākamajai valdībai izstrādāt visaptverošu e-pārvaldības stratēģiju kopā ar jaunu iedzīvotājiem un uzņēmumiem paredzētu e-pakalpojumu izstrādāšanu, lai mazinātu birokrātisko slogu valstij, iedzīvotājiem un uzņēmējdarbībai; uzsver, ka e-pārvaldība un e-pakalpojumi veicinātu valsts ekonomikas attīstību un palielinātu valsts pārvaldes un dienestu pārredzamību un efektivitāti; uzsver iedzīvotāju tiesības uz piekļuvi publiskai informācijai un aicina turpināt darbu, lai nodrošinātu, ka šīs tiesības nekādi netiek pārkāptas; mudina meklēt novatoriskus e-risinājumus, kā nodrošināt publiskās informācijas vieglu pieejamību un samazināt ar to saistīto birokrātiju;

14.

pauž nožēlu par pastāvīgo regresu tiesu varas, kura būtu jāmudina darboties neatkarīgi, reformēšanā; pauž nožēlu par nepārtraukto politisko iejaukšanos tiesu varas darbā, tostarp tiesnešu un prokuroru iecelšanā un paaugstināšanā, kā arī par pārskatatbildības trūkumu un selektīvā tiesiskuma gadījumiem; vēlreiz aicina kompetentās iestādes efektīvi pievērsties neatrisinātajiem jautājumiem, kas minēti “steidzamo reformu prioritātēs”, un parādīt politisko gribu, lai panāktu virzību tiesu sistēmas reformā, tostarp uzlabojot — gan tiesību aktos, gan praksē — pārredzamību amatā iecelšanas un paaugstināšanas procedūrās un samazinot tiesvedības ilgumu; atzīst, ka ir veikti daži pasākumi, lai uzlabotu pārredzamību; turklāt aicina iestādes nodrošināt Tieslietu padomes un Prokuroru padomes profesionalitāti un visas tiesu sistēmas funkcionālo neatkarību;

15.

atgādina, cik svarīgi ir veikt izmeklēšanu par iespējamajiem likumpārkāpumiem, kurus atklāja sarunu noklausīšanās, un ar tiem saistītajiem uzraudzības trūkumiem rūpīgi un neatkarīgi, bez šķēršļiem; atgādina, cik svarīgs ir uzdevums un darbs, ko veic īpašais prokurors un Parlamentārā izmeklēšanas komisija, lai varētu novērtēt gan juridisko, gan attiecīgi arī politisko pārskatatbildību; atzīmē, ka īpašais prokurors ir izvirzījis pirmās kriminālās apsūdzības attiecībā uz pārkāpumiem, kuri ir saistīti ar sarunu noklausīšanos;

16.

pauž bažas par politiskajiem uzbrukumiem un administratīvo un juridisko šķēršļu radīšanu Īpašās prokuratūras (SPO) darbam, kā arī par citu iestāžu sadarbības trūkumu; atgādina krimināltiesām, kas neatsaucas uz SPO oficiālajiem pieprasījumiem, ka tām ir juridisks pienākums palīdzēt SPO; uzskata, ka demokrātijas procesa īstenošanai ir būtiski, lai SPO spētu pildīt visas savas funkcijas un veikt rūpīgu izmeklēšanu pilnīgi neatkarīgi, bez šķēršļiem un ar nepieciešamajiem līdzekļiem; aicina sniegt SPO pilnīgu atbalstu un nodrošināt apstākļus un laiku, kas nepieciešams tās darba izpildei; aicina izbeigt šā darba aizkavēšanu tiesās, tām nenosūtot pierādījumus īpašajam prokuroram, un aicina atbalstīt likuma grozījumus, lai nodrošinātu tā autonomās pilnvaras liecinieku aizsardzības jomā attiecībā uz lietām, par kurām tas ir atbildīgs; ir cieši pārliecināts, ka šīs izmeklēšanas rezultāti būs svarīga virzība uz to, lai varētu atjaunot uzticību valsts iestādēm; turklāt uzsver nepieciešamību pieņemt grozījumus Likumā par liecinieku aizsardzību;

17.

joprojām pauž bažas, ka korupcija joprojām ir nopietna problēma un ka korupcijas apkarošanu apdraud politiska iejaukšanās; uzsver nepieciešamību pēc stingras politiskās gribas to apkarot; uzsver nepieciešamību stiprināt policijas, prokuratūras un Valsts Komisijas korupcijas novēršanai (VKKN) neatkarību; aicina rīkoties, lai uzlabotu pārredzamību un nodrošinātu nopelnu kritērija izmantošanu VKKN locekļu atlasē un iecelšanā; aicina steidzami nodrošināt interešu konfliktu efektīvu novēršanu un sodīšanu par interešu konfliktiem un izveidot ticamu uzskaiti par augsta līmeņa korupciju, tostarp tiesiskā regulējuma īstenošanu attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību saskaņā ar Eiropas standartiem, steidzamo reformu prioritātēm un Venēcijas komisijas ieteikumiem; no jauna mudina neatkarīgās PSO un plašsaziņas līdzekļus informēt par korupciju un atbalstīt neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu; aicina iestādes atbalstīt ombuda darbu, nodrošinot to ar pietiekamiem personāla un budžeta resursiem;

18.

pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu, politiķu un valdības darbību apvienošanos, jo īpaši attiecībā uz valsts budžeta izdevumiem; stingri nosoda nelikumīgās saites starp ekonomiskiem, politiskiem un klanu grupējumiem attiecībā uz valsts līdzekļu tērēšanu; aicina valdību izstrādāt tiesisku sistēmu, kas regulētu interešu konfliktus un publiskotu informāciju par to personu aktīviem, kuras ieņem augstus amatus, kā papildu pasākumu korupcijas apkarošanai;

19.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota tiesiskā sistēma un stratēģijas, lai apkarotu organizēto noziedzību; atzinīgi vērtē noziedzīgo tīklu un cilvēku kontrabandas, cilvēku tirdzniecības un narkotiku kontrabandas maršrutu iznīcināšanu un aicina vēl vairāk pastiprināt centienus apkarot organizēto noziedzību; mudina vēl vairāk uzlabot sadarbību starp tiesībaizsardzības aģentūrām gan valsts, gan kaimiņvalstu līmenī un stiprināt tiesu pilnvaras un resursus; uzskata, ka ir būtiski vēl vairāk attīstīt tiesībaizsardzības spējas, lai izmeklētu finanšu noziegumus un konfiscētu aktīvus;

20.

atzinīgi vērtē nepārtrauktos centienus apkarot islāmistu radikalizāciju un ārvalstu teroristu kaujiniekus; atzinīgi vērtē 2013.–2019. gada terorisma apkarošanas stratēģijas pieņemšanu, kurā ir arī definētas vardarbīga ekstrēmisma, radikalizācijas, novēršanas un reintegrācijas koncepcijas; aicina to īstenošanā izmantot ciešāku sadarbību starp drošības aģentūrām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), reliģiskajiem līderiem, vietējām kopienām un citām valsts iestādēm izglītības, veselības un sociālo pakalpojumu nozarēs, pievēršoties dažādajiem radikalizācijas posmiem un izstrādājot rīkus reintegrācijai un rehabilitācijai; turklāt aicina drošības dienestus pastāvīgi uzraudzīt ārvalstu kaujiniekus, kas atgriežas, uzraudzīt viņu pienācīgu integrāciju sabiedrībā un īstenot pastāvīgu informācijas apmaiņu ar ES iestādēm un kaimiņvalstu iestādēm;

21.

pauž bažas par informāciju, kas saņemta no PSO par to, ka pasliktinās to darbas apstākļi; joprojām pauž bažas par radikāliem politiķu un plašsaziņas līdzekļu publiskajiem uzbrukumiem PSO un ārvalstu pārstāvjiem; atzīst un atbalsta PSO nozīmīgo lomu, pārraugot, sekmējot un uzlabojot demokrātiskos procesus, tostarp vēlēšanu procesā, kā arī nodrošinot pārbaudes un līdzsvaru; pauž bažas par valdības ierobežoto iesaistīšanos un nepietiekamo sadarbību ar PSO visos līmeņos; uzsver, cik svarīgs ir regulārs un konstruktīvs dialogs un sadarbība ar PSO, un mudina kompetentās iestādes regulāri un strukturēti iekļaut tās politikas veidošanā; aicina iestādes nekādā gadījumā —, piemēram, ne politiskās piederības, ne reliģisko uzskatu, ne etniskā sastāva dēļ, nediskriminēt PSO; uzskata, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvību bez pietiekama pamata nedrīkst liegt nevienai iedzīvotāju grupai;

22.

mudina iestādes atsākt rīkot pārtraukto tautas skaitīšanu, kas nodrošinātu precīzu iedzīvotāju statistiku, ko varētu izmantot par pamatu, valdībām izstrādājot attīstības programmas un pienācīgi plānojot budžetu;

23.

atgādina valdībai un politiskajām partijām par to atbildību par iekļaušanas un iecietības kultūras veidošanu tiesību sistēmā un praksē; atzinīgi vērtē to, ka pieņemta valsts stratēģija vienlīdzībai un diskriminācijas nepieļaušanai 2016.–2020. gadam; pauž bažas par Aizsardzības pret diskrimināciju komisijas objektivitāti un neatkarību un aicina nodrošināt pārredzamu tās locekļu atlases procedūru; atkārto savu nosodījumu attiecībā uz naida runu, kas vērsta pret diskriminētām grupām; pauž bažas, ka joprojām ir plaši izplatīts tolerances trūkums, diskriminācija un pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem (LGBTI) vērsti uzbrukumi; atkārto savu aicinājumu Diskriminācijas nepieļaušanas likumu saskaņot ar acquis attiecībā uz diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ; no jauna uzsver, ka nepieciešams cīnīties pret romu diskrimināciju un aizspriedumiem pret romiem un veicināt viņu integrāciju un piekļuvi izglītības sistēmai un darba tirgum; pauž bažas par necilvēcīgajiem apstākļiem un pārblīvētību cietumos, neraugoties uz ievērojamu pieaugumu budžetā, kas paredzēts cietumiem; aicina ievērot ombuda ieteikumus;

24.

aicina turpināt centienus veicināt dzimumu līdztiesību un palielināt sieviešu iesaisti politiskajā dzīvē un nodarbinātībā, uzlabot viņu sociāli ekonomisko situāciju un stiprināt sieviešu tiesības kopumā; aicina kompetentās iestādes labāk īstenotu tiesību aktu par vienlīdzīgām iespējām, risināt jautājumu par to, ka sievietes nav pietiekami pārstāvētas galvenajos lēmumu pieņēmēju amatos visos līmeņos, un stiprināt iestāžu mehānismus, lai veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību; mudina kompetentās iestādes piešķirt tā īstenošanai pietiekamus budžeta līdzekļus; pauž bažas par to, ka sievietēm nav pieejami daži pamatpakalpojumi, un par nemainīgi augsto zīdaiņu mirstības rādītāju;

25.

mudina valdību veikt pasākumus, lai pārskatītu Likumu par vardarbības ģimenē novēršanu un aizsardzību pret to un citus attiecīgus tiesību aktus, lai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību visiem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē un dzimuma vardarbības, un uzlabot atbalsta pakalpojumus cietušajiem no vardarbības ģimenē, tostarp atbilstošu skaitu patvēruma vietu; turklāt mudina valdību nodrošināt, ka lietas par vardarbību ģimenē tiek rūpīgi izmeklētas un vainīgie tiek sodīti, un turpināt uzlabot informētību par vardarbību ģimenē;

26.

atkārto, ka situācija etnisko grupu starpā joprojām ir trausla; aicina visas politiskās partijas un PSO aktīvi sekmēt iekļaujošas un iecietīgas etniski, kultūras ziņā un reliģiski daudzveidīgas sabiedrības attīstību un stiprināt līdzāspastāvēšanu un dialogu; uzskata, ka ir nepieciešami īpaši pasākumi, lai panāktu sociālo kohēziju starp dažādām etniskām, nacionālām un reliģiskām kopienām; atgādina valdības un politisko partiju vadītājiem par viņu apņemšanos pilnībā īstenot Ohridas pamatnolīgumu iekļaujošā un pārredzamā veidā un nekavējoties pabeigt tā pārskatīšanu, kura jau bija jāpabeidz, tostarp politikas ieteikumu formulēšanu, un nodrošināt pietiekamu budžetu tā īstenošanai; nosoda jebkāda veida “iredentismu” un jebkādus mēģinājumus sašķelt dažādas sociālās grupas; uzsver, ka ir svarīgi sākt ilgi gaidīto tautas skaitīšanu bez turpmākas kavēšanās;

27.

28.

atkārtoti uzsver, ka iestādēm un pilsoniskai sabiedrībai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi vēsturiska izlīguma panākšanai, lai pārvarētu plaisu starp dažādām etniskajām un nacionālajām grupām un šo grupu iekšienē, tostarp bulgāru identitātes iedzīvotāju vidū;

29.

mudina valdību skaidri apliecināt sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem, ka diskriminācija pēc nacionālās identitātes valstī nav pieļaujama, tostarp saistībā ar tiesu sistēmu, plašsaziņas līdzekļiem, nodarbinātību un sociālajām iespējām; uzsver šo darbību lielo nozīmi dažādu etnisko kopienu integrēšanai un valsts stabilitātei un integrācijai ES;

30.

mudina iestādes atgūt no Serbijas attiecīgos Dienvidslāvijas slepenā dienesta arhīvus; uzskata, ka totalitārās pagātnes pārredzama apzināšana, tostarp slepeno dienestu arhīvu atvēršana, ir virzība uz turpmāku demokratizāciju, atbildību un iestāžu stiprināšanu;

31.

atgādina, cik svarīga ir plašsaziņas līdzekļu brīvība un neatkarība, kas ir viena no ES pamatvērtībām un ikvienas demokrātijas stūrakmens; turpina paust bažas par vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, naida runas izmantošanu, iebiedēšanas un pašcenzūras gadījumiem, sistemātisku politisko iejaukšanos un spiedienu redakcionālajā politikā, pētnieciskas, objektīvas un precīzas reportāžu žurnālistikas trūkumu, kā arī nesabalansētu ziņošanu par valdības darbībām; atkārto aicinājumu nodrošināt viedokļu dažādību galvenajos plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši sabiedrisko pakalpojumu raidorganizācijā;

32.

aicina jauno valdību nodrošināt, ka žurnālistu iebiedēšana vai pret viņiem vērsta vardarbība tiek novērsta un pienācīgi izmeklēta, un vainīgie tiek saukti pie atbildības; uzsver nepieciešamību nodrošināt valsts sabiedriskās apraides ilgtspēju un politisko un finanšu autonomiju, lai nodrošinātu tās finansiālo un redakcionālo neatkarību, un tiesības uz piekļuvi objektīvai informācijai; aicina veidot iekļaujošas plašsaziņas līdzekļu interešu pārstāvības struktūras; aicina izstrādāt profesionālo ētikas kodeksu, ko pieņem gan sabiedriskie, gan privātie plašsaziņas līdzekļi; mudina valsts amatpersonas, PSO un žurnālistu organizācijas kopīgi strādāt pie plašsaziņas līdzekļu reformas;

33.

joprojām pauž bažas, ka politiskā situācija rada nopietnu risku Maķedonijas ekonomikai; joprojām pauž bažas par vājo līgumu izpildi, nelegālo ekonomisko darbību apjomu un grūtībām finansējuma pieejamībā; uzsver, ka ievērojama ēnu ekonomika ir būtisks šķērslis uzņēmējdarbībai; uzsver vajadzību ieviest pasākumus, kas stiprina konkurētspēju un darbvietu radīšanu privātajā sektorā, un aicina kompetentās iestādes pievērsties tiesu sistēmas efektivitātes nodrošināšanai;

34.

atzinīgi vērtē to, ka saglabājas makroekonomiskā stabilitāte, samazinās bezdarba līmenis un valdība saglabā apņemšanos veicināt izaugsmi un nodarbinātību, izmantojot tirgus ekonomikas politiku, taču pauž bažas par valsts parāda nemainīgumu un to, ka joprojām pastāv ļoti augsts bezdarba līmenis, saglabājoties ļoti zemai dalībai darba tirgū, īpaši jauniešu, sieviešu un personu ar invaliditāti vidū; tāpat mudina kompetentās iestādes novērst ilgtermiņa un strukturālo bezdarbu, sekmēt sadarbību ekonomikas politikas jomā, labāk pielāgot izglītību darba tirgus prasībām un izveidot mērķtiecīgu stratēģiju par to, kā labāk integrēt jauniešus un sievietes darba tirgū; pauž bažas par augsti izglītotu jaunos speciālistu aizplūšanu un stingri aicina valdības izstrādāt programmas, lai ļautu augsti izglītotiem jaunajiem speciālistiem atgriezties un piedalīties politiskajos un lēmumu pieņemšanas procesos; aicina rīkoties, lai uzlabotu fiskālo disciplīnu un pārredzamību un palielinātu budžeta plānošanas spējas; atbalsta līdzsvarotu budžetu principu; norāda, ka droša un prognozējama reglamentējošā vide uzņēmumiem palielina makroekonomisko stabilitāti un izaugsmi; aicina šajā jomā pietiekami apspriesties ar visām iesaistītajām personām;

35.

atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti transporta, enerģētikas un telekomunikāciju tīklu jomā un jo īpaši pūliņus pabeigt X transporta koridora izveidi (2); ņemot vērā dzelzceļa savienojumu lielo nozīmi ilgtspējīgā transporta sistēmā, atzinīgi vērtē valdības nodomu modernizēt vai uzbūvēt dzelzceļa savienojumus no Skopjes uz kaimiņvalstu galvaspilsētām un aicina gūt lielākus panākumus, jo īpaši pabeidzot dzelzceļa un autoceļa savienojumus VIII koridora ietvaros (3);

36.

uzteic labo sagatavotības līmeni elektronisko sakaru un informācijas sabiedrības jomā; aicina turpināt virzību kiberdrošības jomā un uzsver nepieciešamību izstrādāt un pieņemt valsts kiberdrošības stratēģiju, lai paaugstinātu kibernoturību;

37.

pauž bažas par ievērojamiem trūkumiem vides jomā, īpaši saistībā ar rūpniecisko piesārņojumu un gaisa un ūdens piesārņojumu; uzsver vajadzību izstrādāt un īstenot ilgtspējīgu atkritumu politiku; norāda, ka ūdensapgādes sistēmas pašreizējais stāvoklis kopumā ir slikts, tādēļ rodas lieli ūdens zudumi un ūdens kvalitātes problēmas; uzsver nepieciešamību izstrādāt un īstenot ilgtspējīgu atkritumu politiku un aicina izstrādāt visaptverošu politiku un stratēģiju rīcībai klimata jomā saskaņā ar ES 2030. gada satvaru attiecībā uz klimata politiku un Parīzes klimata nolīguma ratificēšanu un īstenošanu;

38.

atzinīgi vērtē valsts konstruktīvo nostāju reģionālās sadarbības jomā, jo īpaši Rietumbalkānu sešu iniciatīvu un savienojamības programmas ietvaros; tomēr norāda, ka transporta un enerģētikas infrastruktūra ir savienota ar reģionālajiem kaimiņiem un savienojums ar TEN-T tīklu joprojām ir nepietiekams; atzinīgi vērtē panākumus apgādes drošības jomā, kā arī attiecībā uz elektroenerģijas pārvades starpsavienojumiem un gāzes starpsavienojumiem; norāda uz nolīgumu, kas parakstīts ar Rietumbalkānu valstīm par reģionāla elektrības tirgus izveidi; uzsver nepieciešamību panākt progresu elektrības tirgus atvēršanā un attīstīt konkurenci gāzes un enerģijas tirgū, strādājot pie tā, lai nodalītu komunālos pakalpojumus saskaņā ar ES Trešo enerģētikas paketi; aicina būtiski uzlabot energoefektivitāti, atjaunojamās enerģijas ražošanu un cīņu pret klimata pārmaiņām; aicina ratificēt Parīzes nolīgumu klimata jomā;

39.

mudina iestādes stiprināt administratīvās un finanšu spējas pārredzamas, efektīvas un lietderīgas publiskā iepirkuma kārtības nodrošināšanai, jebkuru nepilnību novēršanai un ES līdzekļu pareizai un savlaicīgai izmantošanai, un tajā pašā laikā sniegt sīki izstrādātus regulārus ziņojumus par Kopienas finansējuma plānošanu un izmantošanu; ar bažām konstatē, ka Komisija atkal ir samazinājusi IPA finansiālo atbalstu par aptuveni EUR 27 miljoniem, jo nebija politiskas apņemšanās veikt reformas valsts finanšu pārvaldībā; aicina Komisiju iekļaut informāciju par IPA atbalstu šai valstij un veikto pasākumu efektivitāti tās ziņojumos, jo īpaši par IPA atbalstu galveno prioritāšu un attiecīgo projektu īstenošanai;

40.

pauž atzinību valstij par tās konstruktīvo lomu un sadarbību un tās milzīgajiem centieniem, risinot problēmas saistībā ar migrācijas krīzi, tādējādi būtiski sekmējot ES drošību un stabilitāti; šajā saistībā aicina Komisiju nodrošināt valsti ar visiem nepieciešamajiem instrumentiem krīzes mazināšanai; iesaka veikt turpmākus pasākumus un darbības, ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības tās patvēruma sistēmas uzlabošanā, lai nodrošinātu vajadzīgās spējas novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību un migrantu kontrabandu, tostarp noslēgt sadarbības nolīgumus ar kaimiņvalstīm cīņā pret noziedzību, un lai nodrošinātu efektīvu robežu pārvaldību;

41.

norāda, ka Maķedonija ir tā dēvētajā Rietumbalkānu maršrutā un aptuveni 600 000 bēgļu un migrantu, tostarp neaizsargātās grupas, piemēram, bērni un veci cilvēki, līdz šim ir to šķērsojuši savā ceļā uz Eiropu; mudina Maķedonijas iestādes nodrošināt, ka attieksme pret migrantiem un bēgļiem, kuri pieprasa patvērumu Maķedonijā vai ceļo caur tās teritoriju, atbilst starptautiskajām un ES tiesībām, tostarp 1951. gada Bēgļu konvencijām un ES Pamattiesību hartai;

42.

aicina Komisiju turpināt risināt ar migrāciju saistītos jautājumus kopā ar visām Rietumbalkānu valstīm, lai nodrošinātu Eiropas un starptautisko standartu ievērošanu;

43.

uzsver lielo nozīmi, kāda ir reģionālajai sadarbībai kā instrumentam, ar ko virzīt tālāk ES integrācijas procesu, un atzinīgi vērtē valsts konstruktīvos centienus un aktīvo ieguldījumu divpusējo attiecību veidošanā ar visām šā reģiona valstīm;

44.

uzskata, ka reģionālā sadarbība ir svarīgs elements ES pievienošanās procesā, sekmējot stabilitāti un labklājību reģionā, un tai jābūt valdības prioritātei; atzinīgi vērtē valsts pastāvīgi konstruktīvo lomu un aktīvo devumu, lai veicinātu divpusēju, reģionālu un starptautisku sadarbību, kā arī un tās dalību civilās un militārās krīzes pārvaldības operācijās; pauž atzinību par lielāku pielāgošanos ES ārpolitikai (73 %); aicina Maķedonijas iestādes saskaņot savu nostāju arī ar ES ierobežojošajiem pasākumiem pret Krieviju pēc nelikumīgās Krimas aneksijas; atkārto, ka ir svarīgi pabeigt sarunas par līgumu par draudzību un labām kaimiņattiecībām ar Bulgāriju; aicina iestādes ievērot to valsts iedzīvotāju politiskās, sociālās un kultūras tiesības, kuri apzinās sevi kā bulgārus;

45.

mudina izveidot ar kaimiņvalstīm kopīgas ekspertu komisijas vēstures un izglītības jomā, lai sekmētu objektīvu, uz faktiem balstītu vēstures interpretāciju, nostiprinātu akadēmisko sadarbību un veicinātu pozitīvu jauniešu attieksmi pret kaimiņvalstīm;

46.

atzinīgi vērtē taustāmos rezultātus, kas gūti iniciatīvā attiecībā uz uzticības veicināšanas pasākumiem starp šo valsti un Grieķiju, kas varētu sekmēt labāku saprašanos un ciešākas divpusējās attiecības, paverot ceļu valsts nosaukuma problēmas savstarpēji pieņemamam risinājumam, un atzīst pozitīvās norises tās īstenošanā; uzsver, cik būtiski ir atturēties no tādiem žestiem, pretrunīgi vērtējamas rīcības un paziņojumiem, kas var negatīvi ietekmēt labas kaimiņattiecības; stingri atkārto savu aicinājumu Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei (PV/AP) un Komisijai izstrādāt jaunas iniciatīvas atlikušo domstarpību pārvarēšanai un strādāt sadarbībā ar abām valstīm un ANO īpašo pārstāvi, lai panāktu savstarpēji pieņemamu risinājumu nosaukuma jautājumā un ziņot par to Parlamentam;

47.

atzinīgi vērtē Berlīnes procesa ietvaros veiktās darbības, kas apliecina stingru politisko atbalstu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvai; norāda, uz to, cik liela nozīme ir šim procesam, lai veicinātu valstu ekonomisko attīstību reģionā, veicot ieguldījumus pamattīklos un divpusējos projektus tādās jomās kā infrastruktūra, ekonomika un savienojamība; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi aktīvi piedalīties reģionālajās ar jaunatni saistītajās iniciatīvās, piemēram, attiecībā uz Rietumbalkānu reģionālo jaunatnes sadarbības biroju; atzinīgi vērtē Rietumbalkānu fonda izveidi un mudina Komisiju ņemt vērā piedāvātas iniciatīvas un projektus;

48.

pauž atzinību valstij par tās CEI vadību, visa 2015. gada laikā pievēršoties ekonomiskajai sadarbībai un uzņēmējdarbības iespējām, infrastruktūrai un vispārīgai ekonomikas attīstībai, tostarp lauku attīstībai un tūrismam, kā arī par makroreģionu tuvināšanu;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, PV/AP, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī šīs valsts valdībai un parlamentam.

(1) OV L 84, 20.3.2004., 13. lpp.

(2) X koridors ir viens no Eiropas transporta koridoriem, kas savieno Zalcburgu (Austrija) ar Salonikiem (Grieķija).

(3) VIII koridors ir viens no Eiropas transporta koridoriem, kas savieno Duresu (Albānija) ar Varnu (Bulgārija). Tas šķērso arī Skopji.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/100

P8_TA(2017)0265

Ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējā norise Bangladešā

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējo norisi Bangladešā (2017/2636(RSP))

(2018/C 331/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par vārda brīvību Bangladešā (1),

—	ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par Rana Plaza ēkas sabrukšanas otro gadadienu un pašreizējo stāvokli ilgtspējas pakta īstenošanā (2),

—	ņemot vērā 2014. gada 18. septembra rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Bangladešā (3),

—	ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari (4),

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu, jo īpaši tās, kas pieņemtas 2014. gada 16. janvārī (5), 2013. gada 21. novembrī (6) un 2013. gada 14. martā (7),

—	ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūcijas par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (8) un par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (9),

—	ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūcijas par korporatīvo sociālo atbildību — atbildīgu un pārredzamu uzņēmējdarbības praksi un noturīgu izaugsmi (10) un par korporatīvo sociālo atbildību — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu (11),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 24. aprīļa darba dokumentu “Apģērbu nozares vērtības ķēžu ilgtspējas panākšana ar ES rīcību attīstības jomā” (SWD(2017)0147),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681) un rezultātus, kas gūti sabiedriskajā apspriešanā par Komisijas darbu pie korporatīvās sociālās atbildības (KSA) politikas virzības pēc 2014. gada,

—	ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā (12),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—	ņemot vērā Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Bangladešas Tautas Republiku par partnerību un attīstību,

—	ņemot vērā Ilgtspējības paktu par nepārtrauktiem darba tiesību un rūpnīcu drošības uzlabojumiem Bangladešas gatavo apģērbu ražošanas un trikotāžas nozarē,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2016. gada jūlija un 2015. gada 24. aprīļa ziņojumus par Bangladešas Ilgtspējības pakta īstenošanas tehnisko statusu,

—	ņemot vērā INTA komitejas 2017. gada 23. janvāra atskaiti par ad hoc delegācijas darba braucienu uz Bangladešu (Daku) 2016. gada 15.–17. novembrī,

—	ņemot vērā 2013. gada oktobrī sākto Starptautiskā Darba organizācijas (SDO) Bangladešas Darba apstākļu uzlabošanas programmu,

—	ņemot vērā SDO augsta līmeņa trīspusējās misijas ziņojumu un SDO Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos 2017. gada novērojumus par konvencijām Nr. 87 un Nr. 98,

—	ņemot vērā SDO 2016. gada konferences Komitejas standartu piemērošanas jautājumos ziņojuma īpašo punktu,

—	ņemot vērā sūdzību, kas 2017. gadā iesniegta SDO Komitejai jautājumos par biedrošanās brīvību, par to, ka valdība Ašulijā 2016. gada decembrī apspieda apģērbu ražošanas nozarē strādājošos, un sūdzību, kas iesniegta ANO īpašajiem referentiem par Ašulijā notikušo apspiešanu,

—	ņemot vērā ANO Johannesburgas deklarāciju par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu nolūkā veicināt sociālo un ekonomisko attīstību,

—	ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences Investīciju politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai (2015),

—	ņemot vērā ANO Pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, ar kuriem valdībām un uzņēmumiem tiek noteikts cilvēktiesību aizsardzības un ievērošanas satvars un kurus ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja 2011. gada jūnijā,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo paktu par cilvēktiesībām, darbu, vidi un korupcijas apkarošanu,

—	ņemot vērā ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem,

—	ņemot vērā kvartāla konsolidēto ziņojumu par koriģējošo pasākumu jomā panākto progresu gatavo apģērbu rūpnīcās, uz kurām attiecas 2016. gada 31. oktobra nolīgums,

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par Ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējo norisi Bangladešā (O-000037/2017 – B8-0217/2017),

—	ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā Bangladeša ir kļuvusi par otro lielāko apģērba ražotāju pasaulē un tās tekstilrūpniecības nozare nodrošina gandrīz 81 % no kopējā eksporta; tā kā 60 % no saražotā apģērba tiek nosūtīti uz ES, kas ir Bangladešas lielākais eksporta tirgus;

tā kā gatavo apģērbu ražošanas nozare patlaban nodarbina 4,2 miljonus cilvēku līdz pat 5 000 rūpnīcās un netieši nodrošina iztiku 40 miljoniem cilvēku jeb aptuveni ceturtajai daļai Bangladešas iedzīvotāju; tā kā gatavo apģērbu ražošanas nozare ir būtiski veicinājusi nabadzības samazināšanu un sieviešu iespēcināšanu; tā kā sievietes — galvenokārt no lauku apvidiem — veido 80 % no Bangladešas gatavo apģērbu ražošanas nozarē strādājošo kopskaita; tā kā 80 % strādājošo tomēr joprojām ir nodarbināti neoficiālajā sektorā; tā kā apģērbu piegādes ķēžu sarežģītība un zemā pārredzamība atvieglo cilvēktiesību pārkāpumus un veicina ekspluatāciju; tā kā minimālā alga gatavo apģērbu ražošanas nozarē joprojām ir zemāka par Pasaules Bankas noteikto nabadzības slieksni;

tā kā dzimumu līdztiesība veicina attīstību; tā kā sieviešu tiesības ietilpst cilvēktiesību jomā; tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. pantā stingri noteikts, ka, “veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību”, un tāpēc ES ir pienākums visā savā rīcībpolitikā integrēt dzimumu līdztiesību, nodrošinot, ka vīrieši un sievietes gūst vienādu labumu no sociālām pārmaiņām, ekonomikas izaugsmes un pienācīgu darbvietu radīšanas, novēršot diskrimināciju un pasaulē veicinot sieviešu tiesību ievērošanu;

tā kā aptuveni 10 % gatavo apģērbu ražošanas nozarē nodarbinātā darbaspēka strādā eksporta pārstrādes zonās (EPZ); tā kā EPZ piemērojamajā darba tiesību likumā darba ņēmējiem nav piešķirtas pietiekamas pamattiesības salīdzinājumā ar citviet Bangladešā strādājošajiem; tā kā tiek plānota apjomīga EPZ paplašināšana;

tā kā ES dāsnās vienpusējas tirdzniecības preferences, kas ir noteiktas vismazāk attīstītajām valstīm paredzētajā iniciatīvā “Viss, izņemot ieročus” un iekļautas ES VPS regulā, ar kuru Bangladešas tekstilizstrādājumiem piešķir beztarifu piekļuvi saskaņā ar elastīgiem noteikumiem par izcelsmi, ir ievērojami sekmējušas Bangladešas apjomīgā apģērbu eksporta veiksmes stāstu un nodarbinātības izaugsmi;

tā kā šīs tirdzniecības preferences nosaka ES princips par taisnīgas un brīvas tirdzniecības veicināšanu un tāpēc ES ir tiesības vissmagākajos cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos apturēt VPS priekšrocības, pamatojoties uz VPS regulas V nodaļas 19. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka preferenču režīmu var uz laiku atcelt vairāku iemeslu dēļ, cita starpā arī gadījumos, kad tiek nopietni un sistemātiski pārkāpti principi, kas ir noteikti VIII pielikuma A daļā uzskaitītajās konvencijās, tostarp astoņās SDO pamatkonvencijās;

G.	tā kā, pamatojoties uz šiem noteikumiem, Komisija un EĀDD 2017. gada sākumā sāka ciešāku dialogu par darba tiesībām un cilvēktiesībām, lai panāktu lielāku atbilstību minēto konvenciju principiem;

tā kā SDO ziņojumā, ko izstrādāja 2016. gada konferences Komiteja standartu piemērošanas jautājumos, Bangladešai veltīja īpašu punktu, norādot, ka šī valsts nopietni pārkāpj pienākumus, kurus paredz Konvencija Nr. 87 (biedrošanās brīvība); tā kā 2015. gadā SDO ziņoja, ka 78 % arodbiedrību reģistrācijas pieteikumu ir tikuši noraidīti gan tādēļ, ka rūpnīcu pārvaldnieki un atsevišķi politiķi ir naidīgi noskaņoti pret arodbiedrībām, gan tādēļ, ka trūka administratīvo spēju reģistrēt šos pieteikumus;

tā kā saskaņā ar dažādiem ziņojumiem kopš 2006. gada simtiem apģērba ražošanas nozarē strādājošo ir gājuši bojā Bangladešas rūpnīcu ugunsgrēkos, par kuriem neviens no daudzajiem attiecīgo rūpnīcu īpašniekiem vai pārvaldniekiem diemžēl nekad nav saukts pie atbildības tiesā; tā kā tiek lēsts, ka katru gadu visās nozarēs kopumā aptuveni 11 700 strādājošo zaudē dzīvību letālos negadījumos un vēl 24 500 mirst no arodslimībām;

J.	tā kā pašreizējā minimālā alga — 5 300 takas (BDT) jeb USD 67 mēnesī — kopš 2013. gada nav palielināta un minimālās algas padome sasaukta nav;

tā kā, reaģējot uz 2016. gada 21. decembra Bangladešas apģērbu ražošanas nozares strādājošo streikiem un demonstrācijām, kuros prasītas augstākas algas, varas iestādes ir patvaļīgi apcietinājušas un aizturējušas vismaz 35 arodbiedrību vadītājus vai atbalstītājus, slēgušas arodbiedrību un NVO birojus vai piemērojušas tiem policijas uzraudzību, kā arī atstādinājušas vai atlaidušas aptuveni 1 600 strādnieku par protestiem pret zemajām algām apģērbu ražošanas nozarē;

L.	tā kā Bangladeša pārredzamības indeksā no 177 valstīm ierindojas 145. vietā; tā kā korupcija globālajā apģērbu piegādes ķēdē ir endēmiska un ir saistīta gan ar politiskajām aprindām, gan ar vietējo pārvaldi;

tā kā vairākas daudzsološas privātā sektora virzītas iniciatīvas, piemēram, Bangladešas Vienošanās par ugunsdrošību un ēku drošību (turpmāk — “Vienošanās”), pēdējo divdesmit gadu laikā ir nedaudz uzlabojušas piegādes ķēdes standartus un darbaspēka drošību, pastiprinot darba ņēmēju tiesības apģērbu piegādes ķēdē;

tā kā vairākos Ilgtspējības pakta novērtējumos pēc kārtas (2014., 2015. un 2016. gadā) ir secināts, ka Bangladešas iestādes dažās jomās ir panākušas jūtamus uzlabojumus, un ir atzīts, ka pakta ieguldījums ir nedaudz uzlabojis veselības un darba drošību rūpnīcās un darba apstākļus gatavo apģērbu ražošanas nozarē; tā kā uzlabot darba ņēmēju tiesību ievērošanu ir bijis grūtāk un šajā jomā pēdējo dažu gadu laikā nav novēroti nekādi būtiski uzlabojumi; tā kā saskaņā ar SDO sniegto informāciju trūkumi Bangladešas 2013. gada Darba likuma grozīšanā un īstenošanā rada nopietnus šķēršļus tiesību uz biedrošanās brīvību izmantošanā un arodbiedrību reģistrēšanā, īpaši gatavo apģērbu ražošanas nozarē EPZ; tā kā EPZ strādājošajiem ir liegtas tiesības iestāties arodbiedrībā;

tā kā pēc traģēdijas ir radies nepieredzēti liels Eiropas patērētāju pieprasījums sniegt vairāk informācijas par ražojumu izcelsmi un apstākļiem, kādos tie ražoti; tā kā Eiropas iedzīvotāji ir iesnieguši neskaitāmus lūgumrakstus un ir organizējuši kampaņas, prasot lielāku pārskatatbildību no apģērbu zīmolu uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka to produkti tiek ražoti, ievērojot ētikas normas,

Atbildīga uzņēmējdarbība Bangladešā — galvenokārt iekšējs uzdevums

uzsver, ka, neraugoties uz pēdējo gadu laikā gūtajiem iespaidīgajiem sasniegumiem izaugsmē un attīstībā, Bangladešai ilgtermiņā ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošāku ekonomikas izaugsmi; uzsver, ka liela nozīme šajā nolūkā būs strukturālajām reformām, kas palielina ražīgumu, kā arī veicina eksporta diversifikāciju, sociālo taisnīgumu, strādājošo tiesības, vides aizsardzību un cīņu pret korupciju;

aicina Bangladešas valdību palielināt tās apņemšanās līmeni uzlabot apģērbu ražošanas nozarē strādājošo drošību un darba apstākļus un darba ņēmēju tiesības un padarīt to par augstākā līmeņa prioritāti, kā arī labāk īstenot tiesību aktus, kuros ir reglamentēta ēku un rūpnīcu drošība, arī turpmāk palielināt valdības finansējumu darba inspekcijām, arī turpmāk pieņemt darbā un apmācīt lielāku skaitu rūpnīcu inspektoru, nodrošināt apstākļus, kuros darba inspektoru mainība ir mazāka, pieņemt gada darba plānu, saskaņā ar kuru veic pārbaudes pēc tam, kad attiecīgās rūpnīcās ir konstatēta nepieciešamība veikt korekcijas, un ēku un rūpnīcu pārbaudes veikt arī citās nozarēs;

aicina Bangladešas valdību grozīt 2013. gada Darba tiesību likumu, lai efektīvi reglamentētu biedrošanās brīvību un koplīguma sarunas, sekmētu sociālo dialogu, nodrošinātu arodbiedrību ātru un tiesisku reģistrāciju, garantētu efektīvu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par arodbiedrību iespējamu diskrimināciju un netaisnīgu darba tiesisko attiecību praksi, pieņemtu tiesisko regulējumu, kurā ir reglamentēti ar darbu saistītie jautājumi un kurš pilnībā atbilstu starptautiskajiem standartiem, jo īpaši SDO Konvencijai Nr. 87. un Nr. 98 par biedrošanās brīvību un koplīgumu sarunām, un kurš tiktu efektīvi piemērots; papildus tam mudina valdību nodrošināt, lai EPZ reglamentējošajās tiesību normās būtu paredzēta neierobežota biedrošanās brīvība, kas atbilstu tiem pašiem starptautiskajiem standartiem, un aktīvi steidzamības kārtā izmeklēt visus pret arodbiedrībām vērstos diskriminācijas gadījumus;

mudina Bangladešas valdību, nozares apvienības un rūpnīcu īpašniekus turpināt koriģēšanas darbus visās uz eksportu orientētajās gatavo apģērbu ražošanas rūpnīcās un nodrošināt, ka tiek veikts remonts un citi pēc pārbaudēm veicami pasākumi, kuri attiecīgajām publiskajām iestādēm ir pārredzamā veidā jāuzrauga, atzīstot līdzekļu devēju piesaistītā finansējuma noderību un efektīva finansiālā atbalsta lietderību;

mudina Bangladešas valdību nekavējoties atkārtoti sasaukt minimālā algas padomi un noteikt darba samaksas biežāku pārskatīšanu;

Privātā sektora iniciatīvas — efektīvs un vērtīgs ieguldījums

aicina starptautisko zīmolu uzņēmumus un mazumtirgotājus, un Bangladešas privātā sektora uzņēmumus arī turpmāk būt aktīviem, ievērojot darba tiesības un īstenojot korporatīvās sociālās atbildības pasākumus, kā arī uzlabot to rādītājus attiecībā uz atbildīgu uzņēmējdarbības praksi, tostarp, Bangladešas apģērbu ražošanā strādājošajiem nodrošinot cilvēka cienīgus darba apstākļus un atvieglojot pārredzamas informācijas sniegšanu par to, kurās rūpnīcās attiecīgās preces tiek ražotas, un konkrēto iniciatīvu koordinācijas mehānismu darbību; mudina turpināt darbu ar globālajiem mazumtirgotājiem un zīmolu uzņēmumiem nolūkā pieņemt vienotu rīcības kodeksu attiecībā uz rūpnīcu revīziju Bangladešā;

uzsver sasniegto, pateicoties privātā sektora iesaistei sadarbībā ar Bangladešas valdību un šajā valstī darbojošamies starptautiskajām organizācijām, īstenojot Vienošanos; tomēr norāda uz to, ka, neskatoties uz jūtamajiem panākumiem, kas gūti ugunsdrošības un ēku drošības jomā, Vienošanās partneri joprojām ir norūpējušies par lēno koriģēšanas pabeigšanu attiecībā uz izšķirošajiem drošības jautājumiem; aicina Vienošanās puses pagarināt savas saistības, to pārjaunojot vēl uz pieciem gadiem, pirms 2018. gada 12. maijā beidzas pašreizējā nolīguma darbība; aicina Bangladešas valdību un darījumu sektoru atzīt, ka Bangladešā strādājošo mazumtirgotāju saistības, kuras tie uzņēmušies saskaņā ar minēto Vienošanos, ir lietderīgas, un atbalstīt Vienošanās partneriem Bangladešā piešķirto pilnvaru pagarinājumu;

aicina Bangladešas valdību un privāto sektoru arī turpmāk īstenot savas iniciatīvas, kuras tika izstrādātas, lai cietušajām personām izmaksātu finansiālu kompensāciju un šīs personas rehabilitētu, izstrādāt efektīvu atkārtotas nodarbinātības stratēģiju un sniegt atbalstu uzņēmējdarbības un iztikas prasmju apguvē;

ES un starptautiskās sabiedrības kopīgā atbildība

atbalsta turpmākos pasākumus, kas ir jāveic saskaņā ar Bangladešas Ilgtspējas paktu un Komisijas un EĀDD pastiprināto dialogu ar Bangladešu par darba tiesībām un cilvēktiesībām, kuru mērķis ir panākt labāku atbilstību VPS regulā uzskaitīto konvenciju principiem;

10.

atbalsta to, ka Komisija izskata iespēju pieņemt ES iniciatīvu par apģērbu ražošanas nozari, kuras galvenie principi ir brīvprātīgas iniciatīvas un stingri rīcības kodeksi; konstatē, ka Komisijas 2017. gada 24. aprīļa darba dokumentu “Apģērbu nozares vērtības ķēžu ilgtspējas panākšana ar ES rīcību attīstības jomā” un atkārtoti prasa neaprobežoties tikai ar šo darba dokumentu, bet iekļaut arī iespēju noskaidrot tāda tiesību akta pieņemšanas lietderību, kurā būtu noteikts pienācīgas rūpības pienākums; papildus tam uzsver, ka ir koordinācija, dalīšanās ar informāciju un paraugprakses apmaiņa, kā arī valdību apņemšanās noteikt atbilstīgus pamatapstākļus var veicināt privātā un publiskā sektora vērtības ķēdes iniciatīvu efektivitātes uzlabošanu un palīdzēt panākt pozitīvus rezultātus ilgtspējīgas attīstības jomā; uzsver, ka pārredzamības palielināšanas nolūkā ir svarīgi veicināt patērētāju informētību, kā arī atbalstīt centienus uzlabot darba un vides standartus, produktu drošību un ilgtspējīgu patēriņu;

11.

uzskata, ka Bangladešas Ilgtspējības pakts, kura galvenais dalībnieks ir ES, varētu kalpot kā paraugs līdzīgu partnerību veidošanai ar trešām valstīm; aicina ES turpināt un pastiprināt tās starptautiskā līmeņa sadarbību ilgtspējības attīstības un korporatīvās sociālās atbildības jomā ar tādām organizācijām kā SDO, ESAO un ANO;

12.

atbalsta darbu, ko veic ANO beztermiņa darba grupa, kura ir izveidota ar mērķi izstrādāt saistošu ANO līgumu par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iesaistīties no šā darba izrietošajās sarunās;

13.

uzsver, ka nespēja uzlabot drošības situāciju un sistemātiski novērst ekstrēmistu radītos draudus Bangladešā tieši ietekmēs investīcijas šajā valstī, galu galā palēninot ilgtermiņa attīstību un vienkāršo cilvēku dzīves;

Secinājumi

14.

uzsver, ka augstas kvalitātes apģērbu ražošanas nozarei ir būtiska nozīme Bangladešas ekonomiskajā un sociālajā attīstībā un ka tās paplašināšanās ir ļāvusi lielam skaitam strādājošo, jo īpaši sievietēm, pāriet no neoficiālās ekonomikas uz oficiālo ekonomiku; brīdina par iniciatīvām, kuru rezultātā ES un citu valstu uzņēmumi varētu par Bangladešu zaudēt interesi, tādējādi kaitējot ne vien tās reputācijai, bet jo īpaši valsts turpmākajām attīstības izredzēm;

15.

uzsver, ka Bangladešas valdības, vietējā privātā sektora, starptautiskās sabiedrības un uzņēmējdarbības partneru kopīgs pienākums ir veicināt atbildīgas uzņēmējdarbības kā visaptveroša mērķa sasniegšanu;

o o

16.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Cilvēktiesību padomei, Bangladešas valdībai un parlamentam un SDO ģenerāldirektoram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0414.

(2) OV C 346, 21.9.2016., 39. lpp.

(3) OV C 234, 28.6.2016., 10. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0196.

(5) OV C 482, 23.12.2016., 149. lpp.

(6) OV C 436, 24.11.2016., 39. lpp.

(7) OV C 36, 29.1.2016., 145. lpp.

(8) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.

(9) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.

(10) OV C 24, 22.1.2016., 28. lpp.

(11) OV C 24, 22.1.2016., 33. lpp.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0299.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/116

P8_TA(2017)0270

Eiropas Stratēģisko investīciju fonda darbības īstenošana

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda darbības īstenošanu (2016/2064(INI))

(2018/C 331/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/1017 (2015. gada 25. jūnijs) par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 – Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (1) (ESIF regulu),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 31. maija ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Revīzijas palātai par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda galvojuma fonda pārvaldību 2015. gadā (COM(2016)0353),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropa atkal investē. Novērtējums par Investīciju plānu Eiropai” (COM(2016)0359),

—	ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas 2015. gada ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par EIB grupas finansēšanas un investīciju operācijām saskaņā ar ESIF (2),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentā (SWD(2016)0297) sniegto novērtējumu, Eiropas Investīciju bankas novērtējumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbību (3), Ernst & Young ad hoc revīziju par Regulas (ES) 2015/1017 piemērošanu (4) un Eiropas Revīzijas palātas atzinumu (5),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un (ES) 2015/1017 attiecībā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda termiņa pagarināšanu, kā arī šā fonda un Eiropas Investīciju konsultāciju centra tehnisku uzlabojumu ieviešanu (COM(2016)0597),

—	ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 21. Pušu konferencē (COP 21) 2015. gada decembrī Parīzē (Francija),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (6),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (7),

—	ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0200/2017),

norāda uz Eiropā veikto investīciju lielo nepietiekamību, kas saskaņā ar Komisijas aplēsēm sasniedz vismaz EUR 200–300 miljardus gadā; ņemot to vērā, īpaši uzsver to, ka Eiropā ir vajadzīgs finansējums ar augstu riska līmeni, it sevišķi MVU finansēšanas, pētniecības un izstrādes, IKT un transporta, komunikāciju un enerģētikas infrastruktūras jomā, kurā ir nepieciešams saglabāt iekļaujošu ekonomikas attīstību; pauž bažas par to, ka jaunākie nacionālo kontu dati neuzrāda nekādu ievērojamu investīciju apjoma pieaugumu kopš Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbības sākšanas, un tas rada bažas, ka, neko nemainot, turpināsies izaugsmes samazināšanās un aizvien pieaugoša bezdarba līmeņa palielināšanās sevišķi attiecībā uz jauniešiem un jaunajām paaudzēm; uzsver — lai atjaunotu izaugsmi, cīnītos pret bezdarbu, veicinātu spēcīgas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas rūpniecības attīstību un sasniegtu ES politikas ilgtermiņa mērķus, šī investīciju nepietiekamība ir noteikti jānovērš, radot investīcijām labvēlīgu vidi konkrētās stratēģiskās jomās;

uzsver ESIF nozīmi, palīdzot pārvarēt grūtības un novērst šķēršļus finansējuma saņemšanā, kā arī veikt stratēģiskas, pārveidojošas un produktīvas investīcijas, kas nodrošina augstu pievienoto vērtību ekonomikai, videi un sabiedrībai, reformēt un modernizēt dalībvalstu ekonomikas, radīt izaugsmi un darbvietas, kurām, neraugoties uz ekonomisko iespējamību, nav pieejams tirgus finansējums, un stimulēt privātās investīcijas visos ES reģionos;

atgādina par regulā paredzēto Parlamenta lomu, jo īpaši attiecībā uz ESIF īstenošanas uzraudzību; tomēr atzīst, ka ir pāragri sniegt visaptverošu uz faktiem balstītu galīgo novērtējumu par ESIF darbību un tā ietekmi uz ES ekonomiku, bet uzskata, ka ir jāveic provizorisks novērtējums, kura pamatā būtu visaptveroši dati par atlasītajiem un noraidītajiem projektiem, kā arī saistītie lēmumi, lai noteiktu iespējamās jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi, īstenojot ESIF 2.0 un turpmākās versijas; aicina Komisiju nākt klajā ar vispusīgu novērtējumu, tiklīdz tai ir pieejama vajadzīgā informācija;

Papildvērtība

atgādina, ka ESIF mērķis ir nodrošināt papildvērtību, palīdzot novērst tirgus nepilnības vai neapmierinošu situāciju investīciju jomā un atbalstot operācijas, kuras nevarētu īstenot vai nevarētu īstenot tikpat lielā mērā, izmantojot pašreizējos ES finanšu instrumentus vai privātus resursus bez ESIF līdzdalības; tomēr norāda, ka ir vēl vairāk jāprecizē papildvērtības jēdziens;

atgādina — lai gan ESIF atbalstītie projekti ir vērsti uz darbvietu radīšanu, ilgtspējīgu izaugsmi un ekonomisko, teritoriālo un sociālo kohēziju saskaņā ar ESIF regulas 9. pantā noteiktajiem vispārējiem mērķiem, tiek uzskatīts, ka tie sniedz papildvērtību, ja ar tiem saistītais risks atbilst EIB īpašajām darbībām, kā definēts EIB statūtu 16. pantā un EIB kredītriska politikas pamatnostādnēs; atgādina, ka ESIF atbalstītajiem projektiem parasti ir augstāks riska profils nekā tiem, kurus atbalsta ar EIB parastajām operācijām; uzsver, ka EIB projektus, ar kuriem saistītais risks ir zemāks par EIB īpašo darbību minimālo risku, ESIF var atbalstīt tikai tādā gadījumā, ja ES galvojums ir nepieciešams, lai nodrošinātu papildvērtību;

ņem vērā, ka, lai gan visi ESIF apstiprinātie projekti ir norādīti kā “īpašas darbības”, neatkarīgā novērtējumā tika konstatēts, ka dažus projektus būtu varēts finansēt, neizmantojot ES galvojumu;

aicina Komisiju sadarbībā ar EIB un ESIF pārvaldības struktūru sagatavot sarakstu, kurā norādīts viss ES garantētais EIB finansējums, kas atbilst papildvērtības kritērijiem, un sniegt skaidrus un visaptverošus paskaidrojumus par pierādījumiem, kas apliecina, ka projektus nebūtu varēts īstenot ar citiem līdzekļiem;

norāda, ka var rasties pretrunas starp kvalitatīviem un kvantitatīviem ESIF mērķiem tādā ziņā, ka piesaistīto privāto investīciju mērķa sasniegšanai EIB varētu finansēt mazāk riskantus projektus, kuru īstenošanā investori jau ir ieinteresēti; mudina EIB un ESIF pārvaldības struktūras panākt patiesu papildvērtību, kā definēts ESIF regulas 5. pantā, un nodrošināt to, ka tiek pilnībā novērstas tirgus nepilnības un neapmierinošas situācijas investīciju jomā;

aicina EIB nodrošināt pārredzamību līdzekļu pārvaldībā un attiecībā uz visu publisko, privāto un trešās puses ieguldījumu izcelsmi, kā arī sniegt konkrētus datus, tostarp par specifiskiem projektiem un ārvalstu investoriem, un uzsver ESIF regulā paredzētās prasības par ziņošanu Parlamentam; atkārtoti norāda, ka visiem iespējamiem turpmākajiem trešo valstu ieguldītājiem ir jāievēro visi ES noteikumi par publisko iepirkumu, darba tiesības un vides regulējums, un sagaida, ka lēmumos par ESIF projektu finansēšanu tiks pilnībā ievēroti sociālie un vides kritēriji, kas ir piemērojami EIB projektiem;

Rezultātu pārskats un projektu atlase

10.

norāda, ka saskaņā ar regulu, pirms projekts tiek atlasīts ESIF atbalsta piešķiršanai, tam piemēro uzticamības pārbaudes un lēmumu pieņemšanas procesus, ko veic gan EIB, gan arī ESIF pārvaldības struktūrās; ņem vērā, ka projektu atbalstītāji ir izteikuši vēlmi pēc ātras atgriezeniskās saites un uzlabotas pārredzamības gan attiecībā uz atlases kritērijiem, gan arī iespējamā ESIF atbalsta summu un veidu/daļu; prasa nodrošināt lielāku skaidrību, lai vēl vairāk mudinātu projektu atbalstītājus pieteikties ESIF atbalsta saņemšanai, tostarp sniedzot tiem, kas piesakās uz ESIF finansējuma saņemšanu, piekļuvi rezultātu pārskatam; prasa lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz atlases kritērijiem un finansiālo atbalstu darīt pārredzamāku un to paātrināt, vienlaikus ES resursu aizsardzības nolūkā arī turpmāk nodrošināt stingru uzticamības pārbaudi; uzsver — lai vienkāršotu novērtēšanas procesu, jo īpaši investīciju platformām, būtu jāmudina EIB un valsts attīstību veicinošas bankas vai EIB delegācija valsts attīstību veicinošās bankās veikt kopīgu uzticamības pārbaudi;

11.

uzskata, ka ir detalizētāk jāprecizē kritēriji, saskaņā ar kuriem tiek novērtēti projekti un galvojuma saņemšanai atbilstīgie partneri; prasa ESIF pārvaldības struktūrām sniegt papildinformāciju par novērtējumiem, kas veikti visiem saskaņā ar ESIF attiecīgi apstiprinātajiem projektiem, jo īpaši attiecībā uz to papildvērtību, ieguldījumu ilgtspējīgā izaugsmē un darbvietu radīšanas spēju, kā noteikts regulā; attiecībā uz galvojuma saņemšanai atbilstīgajiem partneriem prasa ieviest stingrus korporatīvās pārvaldības noteikumus, kas šāda veida struktūrām jāievēro, lai tās varētu kļūt par pieņemamiem ESIF partneriem saskaņā ar ES principiem un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) standartiem;

12.

atgādina, ka rezultātu pārskats ir Investīciju komitejas (IK) vajadzībām izveidots rīks, lai tā ES galvojuma piešķiršanas nolūkos noteiktu prioritārās operācijas, kurām ir lielāki rezultāti un pievienotā vērtība, un ka Investīciju komitejai šis rīks ir attiecīgi jāizmanto; plāno izvērtēt, vai rezultātu pārskats un tā rādītāji tiek pienācīgi ņemti vērā, piemēroti un izmantoti; prasa pienācīgi piemērot projektu atlases kritērijus un padarīt šo procesu pārredzamāku; atgādina, ka saskaņā ar spēkā esošās regulas pielikumu, nosakot prioritāros projektus, IK ir jāpiešķir vienāda nozīme katram rezultātu pārskata pīlāram neatkarīgi no tā, vai konkrēto pīlāru vērtē ar noteiktu punktu skaitu vai arī to raksturo ar kvalitatīviem un kvantitatīviem rādītājiem, par kuriem punktus nepiešķir; pauž nožēlu par to, ka pašreizējā rezultātu pārskatā 3. pīlāram, kurš attiecas uz projektu tehniskajiem aspektiem, tiek piešķirta tikpat liela nozīme kā 1. un 2. pīlāram, kas attiecas uz vēlamo rezultātu, kurš ir svarīgāks aspekts; kritiski vērtē to, ka EIB pati atzīst — IK eksperti 4. pīlāru izmanto tikai informatīviem nolūkiem, nevis lēmumu pieņemšanai; prasa, lai pēc tam, kad par projektu ir pieņemts galīgais lēmums, rezultātu pārskati, izņemot sensitīvu komercinformāciju, tiktu publiskoti;

13.

atzīst, ka, lai sagatavotu jaunus, novatoriskus projektus, var paiet vairāki gadi, ka EIB izjūt spiedienu sasniegt EUR 315 miljardu mērķi, tāpēc tai nebija citas iespējas kā vien nekavējoties sākt ESIF darbības; tomēr pauž bažas, ka EIB, īstenojot ESIF, līdz šim ir lielā mērā izmantojusi jau esošo projektu portfeli, kas ietver projektus ar zemāku risku, tādējādi samazinot savu parasto finansējumu; pauž bažas par to, ka ESIF nenodrošina papildu finansējumu novatoriskiem projektiem ar augstu riska līmeni; uzsver, ka projekts, kas atbilst īpašās darbības kritērijiem, ne vienmēr ir riskants; tomēr projekts varētu tikt klasificēts kā īpaša darbība arī tādēļ, ka tā finansējums ir strukturēts mākslīgi riskantā veidā, netieši norādot uz to, ka arī ļoti zema riska projekti var viegli kļūt arī par projektiem ar augstu riska līmeni; uzsver, ka projektu atlases kritērijus nekādā gadījumā nevajadzētu vājināt tikai tādēļ, lai sasniegtu politikas mērķi piesaistīt EUR 315 miljardus investīciju;

14.

prasa EIB sniegt aplēsi par tās iespējamām ikgadējām aizdošanas spējām vidējā termiņā, ņemot vērā ESIF un iespējamās izmaiņas regulējumā, turpināt izsniegt savus aizdevumus EUR 70–75 miljardu apmērā gadā, izmantojot peļņu, atmaksu no programmām u. c., un izmantot ESIF kā papildu instrumentu; norāda, ka tādējādi EIB darījumu apjoms kopumā sasniegtu vismaz EUR 90 miljardus, nevis EUR 75 miljardus;

15.

uzskata, ka ir svarīgi apspriest, vai paredzētais sviras rādītājs, kas ir 15, ir atbilstošs, lai ESIF varētu atbalstīt kvalitatīvus projektus ar augstāku risku, un aicina Komisiju sniegt par to novērtējumu; atgādina, ka šis paredzētais sviras rādītājs, kas ir 15, ir balstīts uz portfeli un atspoguļo EIB finansēšanas pieredzi, lai novērstu tirgus nepilnības; prasa papildus prasībai par apjomu izvērtēt sabiedriskos mērķus, kas ESIF jāsasniedz; ierosina ņemt vērā arī Parīzes Klimata pārmaiņu konferencē (COP 21) noteiktos Savienības mērķus; aicina EIB publiskot līdz šim sasniegto sviras efektu un tā aprēķināšanā izmantoto metodi;

16.

norāda, ka mazo projektu atbalstītājiem bieži vien ir grūtības piekļūt nepieciešamajam finansējumam; ar bažām konstatē, ka mazo projektu atbalstītāji tiek atturēti no pieteikumu iesniegšanas ESIF finansējuma saņemšanai vai pat tiek uzskatīti par neatbilstīgiem minētā finansējuma saņemšanai projektu apmēra dēļ; norāda uz būtisko ietekmi, kāda mazam projektam tomēr varētu būt valsts vai reģionālā mērogā; uzsver nepieciešamību pastiprināt tehnisko palīdzību, ko piedāvā Eiropas Investīciju konsultāciju centrs (EIKC), kurš sniedz mazu projektu atbalstītājiem ieteikumus un praktiskus padomus projektu strukturēšanā un apvienošanā, izmantojot investīciju platformas vai pamatnolīgumus; aicina Valdi izskatīt šo jautājumu un iesniegt priekšlikumus, lai šo situāciju labotu;

Nozaru dažādošana

17.

uzsver, ka ESIF ir uz pieprasījumu balstīts instruments, kura izmantošanā tomēr būtu jāievēro regulā izklāstītie un Valdes noteiktie politiskie mērķi; prasa īstenot vairāk informēšanas pasākumu un sniegt vairāk informācijas nozarēm, kurās nav apmierināts pieprasījums pēc investīcijām, bet kuras nav spējušas pilnībā izmantot ESIF; šajā sakarībā norāda, ka ES makroekonomikas līmenī ir jāīsteno vairāk pasākumu investīciju pieprasījuma veicināšanai;

18.

atzinīgi vērtē to, ka ESIF finansējums aptver visas ESIF regulā noteiktās nozares; tomēr norāda, ka dažas nozares ir pārstāvētas nepietiekami, jo īpaši sociālās infrastruktūras, veselības un izglītības nozare, kurām atvēlēti tikai 4 % ESIF apstiprinātā finansējuma; norāda, ka tam var būt dažādi iemesli, piemēram, dažās nozarēs varētu trūkt pieredzes un tehnisko zināšanu par to, kā piekļūt ESIF, vai arī laikā, kad sāka darboties ESIF, dažās nozarēs jau tika piedāvātas labākas investīciju iespējas īstenošanai sagatavotu, rentablu projektu ziņā; ņemot to vērā, aicina EIB apspriest veidus, kā uzlabot nozaru dažādošanu, to saistot ar regulā izklāstītajiem mērķiem, kā arī jautājumu par to, vai ESIF atbalsts nebūtu jāpaplašina, aptverot arī citas nozares;

19.

atgādina — lai ievērotu ES atbalstīto COP 21 klimata nolīgumu, ir jāmaina virziens un jākoncentrējas uz ilgtspējīgām investīcijām, kuras ESIF būtu pilnībā jāatbalsta; uzsver, ka ESIF investīcijām būtu jāatbilst šīm saistībām; norāda uz nepieciešamību pastiprināt ziņošanu par klimata pārmaiņām;

20.

uzsver nepieciešamību palielināt to resursu proporcionālo īpatsvaru, kas tiek piešķirti ilgtermiņa projektiem, piemēram, telesakaru tīkliem vai projektiem, kuriem ir salīdzinoši augsts riska līmenis, kas parasti ir raksturīgs jaunām un progresīvām tehnoloģijām; norāda, ka šādas investīcijas platjoslas infrastruktūrā, 5G, kiberdrošībā, tradicionālās ekonomikas digitalizācijā, mikroelektronikā un augstas veiktspējas skaitļošanā (HPC) varētu vēl vairāk mazināt digitālo plaisu;

21.

pauž nožēlu par to, ka sākotnējā intensificēšanas stadijā nav noteikti koncentrācijas ierobežojumi; atgādina, ka transporta nozare ir devusi lielāko ieguldījumu ESIF fondā, proti, EUR 2,2 miljardus no EUR 8 miljardiem, tādējādi pārsniedzot 25 % no kopējā galvojuma fonda; ar bažām norāda, ka transporta nozare ir saņēmusi tikai aptuveni 13 % no visām investīcijām, kas līdz šim piesaistītas un darītas pieejamas ESIF infrastruktūras un inovāciju klasē, un ka tas ir tālu no 30 % robežas, kura noteikta katrai konkrētajai nozarei; aicina Investīciju komiteju īpašu uzmanību pievērst transporta nozares projektiem, jo tie joprojām ir ļoti maz pārstāvēti investīciju portfelī, lai gan transportam ir ļoti būtiska loma gan ekonomikas izaugsmes, gan patērētāju drošības ziņā;

Pārvaldība

22.

konstatē, ka Eiropas Investīciju bankā ir pilnībā ieviestas ESIF pārvaldības struktūras; uzskata — lai uzlabotu ESIF efektivitāti un pārskatatbildību, būtu jāapspriež iespējas, kā ESIF pārvaldības struktūru pilnībā nošķirt no EIB pārvaldības struktūras;

23.

atgādina, ka rīkotājdirektors (RD) atbild par ESIF ikdienas darba vadību, IK sanāksmju sagatavošanu un vadīšanu un ārējo pārstāvību; atgādina, ka RD palīdz rīkotājdirektora vietnieks (RDV); pauž nožēlu par to, ka praksē attiecīgie pienākumi, it īpaši RDV pienākumi, nav skaidri noteikti; aicina EIB apsvērt iespēju precizēt RD un RDV uzdevumus, lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību; uzskata, ka ir svarīgi, lai RD, kam palīdz RDV, joprojām noteiktu IK sanāksmju darba kārtību; turklāt ierosina noteikt, ka rīkotājdirektoram būtu jāizstrādā procedūras iespējamo interešu konfliktu novēršanai Investīciju komitejā, jāsniedz ziņojumi Valdei un jāierosina sankcijas par pārkāpumiem, kā arī to piemērošanas līdzekļi; uzskata, ka RD un RDV pilnvaras šo uzdevumu izpildē kļūtu plašākas, ja tiktu iegūta lielāka autonomija no EIB; tāpēc aicina EIB izpētīt iespējas, kā palielināt RD un RDV neatkarību;

24.

atgādina, ka IK eksperti atbild par ESIF projektu atlasi, ES galvojuma piešķiršanu un operāciju apstiprināšanu ar investīciju platformām un valsts attīstību veicinošām bankām vai iestādēm; turklāt atgādina, ka eksperti ir neatkarīgi; tādēļ pauž bažas par reģistrētajiem IK locekļu interešu konfliktiem, no kuriem turpmāk katrā gadījumā vajadzētu izvairīties;

25.

uzskata, ka projektu atlase nav pietiekami pārredzama; uzsver, ka EIB būtu jāuzlabo informācijas publiskošana par apstiprinātajiem ESIF projektiem, sniedzot pienācīgu pamatojumu par to papildvērtību un rezultātu pārskatu, kā arī projektu devumu ESIF mērķu sasniegšanā, īpaši uzsverot ESIF operāciju gaidīto ietekmi uz investīciju trūkuma samazināšanu Savienībā;

26.

aicina EIB apsvērt iespējas, kā varētu uzlabot sadarbību starp IK, RD un Valdi; uzskata, ka ir svarīgi, lai RD piedalītos Valdes sanāksmēs un viņam tādējādi būtu iespēja informēt Valdi par turpmākajām darbībām;

27.

ierosina apspriest iespējas, kā uzlabot ESIF pārvaldības struktūru pārredzamību Parlamenta vajadzībām, un iecelt vēl vienu pilntiesīgu Valdes locekli, kura kandidatūru izvirzījis Parlaments; mudina ESIF pārvaldības struktūras proaktīvi dalīties informācijā ar Parlamentu;

Valsts attīstību veicinošas bankas

28.

atgādina, ka zinātības dēļ valsts attīstību veicinošas bankas (VAVB) ir būtiskas ESIF veiksmīgai darbībai, jo tās atrodas tuvu vietējiem tirgiem un pazīst tos; uzskata, ka sinerģija līdz šim nav izmantota vajadzīgajā apmērā; konstatē risku, ka EIB var izstumt vietējās iestādes, un aicina EIB uzlabot spēju masveidā piesaistīt valstu un reģionu līmeņa partnerus; prasa EIB atbalstīt jau pastāvošo publisko banku struktūru stiprināšanu, lai aktīvi sekmētu labas prakses un tirgus zināšanu apmaiņu starp šīm iestādēm; uzskata, ka šajā nolūkā VAVB būtu jācenšas noslēgt sadarbības nolīgumus ar Eiropas Investīciju fondu (EIF); atzīst, ka ESIF un EIB aizvien vairāk vēlas iegūt lielāku skaitu subordinēto daļu ar VAVB, un mudina turpināt to darīt; aicina Komisiju un EIB apspriest, vai būtu lietderīgi Valdē integrēt VAVB specializētās zināšanas;

Investīciju platformas

29.

atgādina, ka jābūt iespējai piesaistīt daudzveidīgas investīcijas ar ģeogrāfisku vai tematisku ievirzi, palīdzot finansēt un apvienot projektus un līdzekļus no dažādiem avotiem; ar bažām norāda, ka pirmā investīciju platforma tika izveidota tikai 2016. gada 3. ceturksnī un ka šī kavēšanās apgrūtina gan maza mēroga projektu iespējas gūt labumu no ESIF, gan pārrobežu projektu attīstību; uzsver nepieciešamību vienkāršot investīciju platformu izveides noteikumus; prasa EIB un Eiropas Investīciju konsultāciju centram (EIKC) veicināt investīciju platformu izmantošanu kā veidu investīciju ģeogrāfiskās un tematiskās dažādošanas sasniegšanai;

30.

mudina ESIF pārvaldības struktūras pievērst lielāku uzmanību investīciju platformām, lai maksimāli palielinātu labumu, ko tās var sniegt, pārvarot šķēršļus investīcijām, jo īpaši dalībvalstīs, kurās ir mazāk attīstīti finanšu tirgi; aicina EIB sniegt ieinteresētajām personām, tostarp valsts, vietējām un reģionālām struktūrām, vairāk informācijas par platformām un to izveides nosacījumiem un kritērijiem; atzīst vietējo un reģionālo pašvaldību lomu stratēģisku projektu identificēšanā un līdzdalības veicināšanā;

31.

ierosina apspriest to, kādus papildu līdzekļus izmantot investīciju platformu popularizēšanai, piemēram, projektu apstiprināšanā prioritāti piešķirot tiem projektiem, kas iesniegti ar platformas starpniecību, kā arī apvienojot mazākus projektus un grupas līgumus un izveidojot mehānismus līgumu grupu finansēšanai; uzskata, ka īpaši būtu jāveicina transnacionālu platformu izveide, jo daudziem projektiem enerģētikas un digitālajā jomā ir transnacionāla dimensija;

Finanšu instrumenti

32.

atgādina, ka EIB ir izveidojusi jaunus finanšu instrumentus ESIF vajadzībām, lai nodrošinātu augsta riska finansējumam īpaši pielāgotus produktus; mudina EIB vēl vairāk palielināt tās pievienoto vērtību, koncentrējoties uz augstāka riska finanšu produktiem, piemēram, finanšu ķīlām un kapitāla tirgus instrumentiem; pauž bažas par projektu atbalstītāju pausto kritiku, ka nodrošinātie finanšu instrumenti nav savienojami ar projektu vajadzībām (augsta riska projektiem bieži vien ir vajadzīgs avanss, lai aktivizētu investīcijas, nevis mazākas summas, kas tiek izsniegtas katru gadu), un par investoriem, kuri uzsver, ka pašlaik viņi nevar piedalīties ESIF finansējumā, jo trūkst pienācīgu privātā kapitāla instrumentu; aicina EIB sadarbībā ar projektu atbalstītājiem un investoriem izskatīt šo jautājumu; turklāt aicina EIB izpētīt, kā ar “zaļo” obligāciju attīstību varētu maksimāli izmantot ESIF potenciālu, finansējot projektus, kuri nes labumu vides un/vai klimata jomā;

Ģeogrāfiskā dažādošana

33.

atzinīgi vērtē to, ka līdz 2016. gada beigām ESIF finansējumu bija saņēmušas visas 28 valstis; tomēr ar bažām konstatē, ka līdz 2016. gada 30. jūnijam ES-15 valstis bija saņēmušas 91 %, savukārt ES-13 valstis — tikai 9 % no ESIF atbalsta; pauž nožēlu par to, ka ESIF atbalsts ir galvenokārt palīdzējis tikai ierobežotam skaitam valstu, kurās investīciju nepietiekamība jau ir zemāka par ES vidējo rādītāju; norāda, ka ESIF finansēto projektu ģeogrāfiskais sadalījums līdzekļu saņēmējās valstīs bieži vien ir nelīdzsvarots; uzskata, ka pastāv teritoriālās koncentrācijas risks, un uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš mazāk attīstītiem reģioniem visās 28 dalībvalstīs; aicina EIB sniegt turpmāku tehnisko palīdzību tām valstīm un reģioniem, kas no ESIF ir guvuši vismazāko labumu;

34.

atzīst, ka pastāv saistība starp IKP un apstiprināto projektu skaitu; atzīst, ka lielākās dalībvalstis var izmantot labāk attīstītos kapitāla tirgus, tādēļ pastāv lielāka iespēja, ka tās gūst labumu no tāda uz tirgu balstīta instrumenta kā ESIF; uzsver, ka mazāks ESIF atbalsts ES-13 valstīm var būt saistīts ar citiem faktoriem, piemēram, projektu mazo apmēru, attiecīgā reģiona atrašanos perifērijā un konkurenci ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem); tomēr ar bažām konstatē, ka dažu valstu ieguvums ir neproporcionāls, un uzsver, ka ģeogrāfiskā dažādošana ir jāturpina, jo īpaši tādās svarīgās jomās kā ražošanas modernizēšana un uzlabošana un ekonomikas ilgtspējība, galveno uzmanību šajā procesā pievēršot tehnoloģiskajai attīstībai; prasa Komisijai turpināt pētīt un analizēt pašreizējā ģeogrāfiskā sadalījuma cēloņus;

Eiropas Investīciju konsultāciju centrs (EIKC)

35.

uzskata, ka EIKC darbība ir ļoti svarīga; uzskata, ka tā misija būt par vienotu piekļuves punktu visaptverošām konsultācijām un tehniskajai palīdzībai visos projekta cikla posmos lielā mērā atbilst iestāžu un projektu atbalstītāju augošajām vajadzībām pēc tehniskās palīdzības;

36.

pauž gandarījumu, ka EIKC darbojas kopš 2015. gada septembra un ka tā ieviešana noritēja raiti; atzīst, ka, ņemot vērā tā pastāvēšanas ierobežoto periodu un darbinieku trūkumu sākotnējā posmā, ne visi EIKC pakalpojumi ir pilnībā izveidoti un tā darbība galvenokārt ir vērsta uz atbalsta sniegšanu projektu izstrādē un strukturēšanā, kā arī politikas ieteikumiem un projektu pārbaudi; uzsver, ka EIKC ir jāpieņem darbā dažādu nozaru eksperti, lai sniegtu labāk pielāgotas konsultācijas, informāciju un atbalstu jomām, kurās ESIF netiek izmantots pilnā mērā;

37.

ir pārliecināts, ka EIKC var sniegt būtisku ieguldījumu daudzu ESIF īstenošanas trūkumu novēršanā; pauž stingru pārliecību, ka šim nolūkam EIKC jāieņem aktīvāka nostāja, sniedzot palīdzību tādās jomās kā investīciju platformu izveide, tostarp ņemot vērā šo platformu nozīmi mazāku projektu finansēšanā; uzsver arī EIKC lomu konsultāciju sniegšanā par to, kā apvienot citus ES finansējuma avotus ar ESIF;

38.

tāpat uzskata, ka EIKC var aktīvi veicināt ģeogrāfisko un nozaru dažādošanu, ne tikai ietverot savos pakalpojumos visus reģionus un lielāku skaitu nozaru, bet arī palīdzot EIB operāciju uzsākšanā; uzskata, ka EIKC var būt svarīga loma ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanā;

39.

atgādina, ka ar ESIF regulu EIKC tiek pilnvarots izmantot vietējās zināšanas, lai veicinātu ESIF atbalstu visā Savienībā; uzskata, ka šajā jomā ir vajadzīgi būtiski uzlabojumi, jo īpaši ciešāka sadarbība ar attiecīgajām valstu iestādēm; piešķir lielu nozīmi pakalpojumu sniegšanai vietējā līmenī, arī tādēļ, lai ņemtu vērā konkrētās situācijas un vietējās vajadzības, jo īpaši valstīs, kurās nav pieredzējušu valsts attīstību veicinošu iestāžu (VAVI) vai VAVB; uzskata — lai ņemtu to vērā, būtu jāpastiprina saikne ar citiem vietējiem pakalpojumu sniedzējiem;

40.

sagaida, ka EIKC bez liekas kavēšanās pabeigs darbā pieņemšanas procedūras un nokomplektēs personālu pilnā sastāvā; tomēr pauž šaubas par to, vai paredzētā personāla jauda būs pietiekama, lai EIKC sniegtu vajadzīgos konsultāciju pakalpojumus un tiktu galā ar palielinātu darba apjomu, kā arī plašākām pilnvarām;

41.

uzsver, ka EIKC ir jāpaaugstina savu pakalpojumu profils, jāuzlabo komunikācija un jāpalielina EIKC ieinteresēto personu informētība un izpratne par centra darbībām; uzskata, ka šim nolūkam būtu jāizmanto visi attiecīgie komunikācijas kanāli, tostarp valsts un vietējā līmenī;

Eiropas Investīciju projektu portāls (EIPP)

42.

pauž nožēlu, ka Eiropas Investīciju projektu portālu (EIPP) Komisija atklāja tikai 2016. gada 1. jūnijā — gandrīz gadu pēc ESIF regulas pieņemšanas; norāda, ka tagad portāls darbojas un pašlaik tajā ir ietverti 139 projekti, tomēr uzskata, ka tas joprojām ir ļoti tālu no potenciāla, kas tika sagaidīts, pieņemot ESIF regulu;

43.

uzskata, ka EIPP nodrošina vienkārši lietojamu platformu projektu atbalstītājiem, lai pārredzamā veidā uzlabotu investīciju projektu pamanāmību; tomēr uzskata, ka portāla panākumu atslēga ir arī savas pamanāmības būtiska uzlabošana, lai investori un projektu atbalstītāji to atzītu par lietderīgu, uzticamu un efektīvu instrumentu; mudina Komisiju aktīvi strādāt šajā virzienā, īstenojot pārdomātus komunikācijas pasākumus;

44.

norāda, ka ar EIPP izveidi un attīstību, pārvaldību, atbalstu, uzturēšanu un vadīšanu saistītās izmaksas pašlaik tiek segtas no ES budžeta ikgadējā piešķīruma EUR 20 miljonu apmērā, kas paredzēts EIKC; tomēr atgādina, ka maksas, kas tiek iekasētas no privātajiem projektu atbalstītājiem, kuri reģistrē savus projektus portālā, veido EIPP ārējos piešķirtos ieņēmumus un turpmāk būs tā galvenais finansējuma avots;

Galvojums

45.

atgādina, ka ES sniedz neatsaucamu beznosacījumu galvojumu EIB attiecībā uz finansēšanas un investīciju operācijām, kas tiek veiktas ESIF satvarā; pauž pārliecību, ka ES galvojums ir devis iespēju EIB uzņemties lielāku risku infrastruktūras un inovācijas klasē (IIK) un ļāvis palielināt un pārcelt uz agrāku laiku finansējuma piešķiršanu programmā COSME un InnovFin ietvertiem MVU un vidēji liela kapitāla uzņēmumiem, paredzot atbalstu no MVU klases (MVUK); uzskata, ka EUR 25 miljonu lielā robežvērtība, ko EIB, šķiet, izmanto parastajām aizdevuma operācijām, nebūtu jāpiemēro ESIF gadījumā, lai palielinātu mazāku projektu finansēšanu un veicinātu piekļuvi MVU un citiem iespējamiem līdzekļu saņēmējiem;

46.

uzsver, ka ļoti intensīvās līdzekļu apguves dēļ, kas atspoguļo lielo tirgus pieprasījumu, MVU klasei saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu tika piešķirti papildu EUR 500 miljoni no IIK parāda portfeļa; atzinīgi vērtē to, ka ESIF regulas elastīguma rezultātā papildu finansējums tika piešķirts MVU un maziem uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu; plāno cieši uzraudzīt galvojuma piešķiršanu abās klasēs; turklāt norāda, ka 2016. gada 30. jūnijā parakstīto operāciju apmērs IIK bija tikai 9 % no kopējā mērķapjoma;

47.

atgādina, ka ES galvojuma fonds tiek galvenokārt finansēts no ES budžeta; ņem vērā visus attiecīgos novērtējumus, kuros norādīts, ka galvojuma fonda pašreizējā nodrošinājuma likme 50 % apmērā attiecībā uz iespējamo zaudējumu segšanu šķiet pārdomāta un piesardzīga un ka ES budžetu jau aizsargātu arī koriģēta mērķa likme 35 % apmērā; plāno izpētīt, vai priekšlikumi par zemāku mērķa likmi ietekmētu atlasīto projektu kvalitāti un veidu; uzsver, ka līdz šim nav celtas nekādas prasības EIB vai EIF operāciju saistību nepildīšanas dēļ;

Turpmākais finansējums, fonda spējas

48.

norāda, ka Komisija ir ierosinājusi gan pagarināt ESIF darbības laiku, gan paplašināt tā finansiālās spējas un ka tas ietekmētu ES budžetu; pauž nodomu nākt klajā ar alternatīviem finansēšanas priekšlikumiem;

49.

atgādina, ka dalībvalstis tika aicinātas sniegt ieguldījumu ESIF, lai paplašinātu tā spējas, tādējādi ļaujot tam atbalstīt vairāk investīciju ar augstāku riska līmeni; pauž nožēlu par to, ka, lai gan šāds ieguldījums tiek uzskatīts par vienreizēju pasākumu Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulas (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (8) 5. panta un Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulas (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (9), 3. panta izpratnē, dalībvalstis šo iniciatīvu neuzņēmās; prasa informāciju no EIB un Komisijas par to, vai tās šajā laikā ir veikušas pasākumus, lai pārliecinātu dalībvalstis sniegt ieguldījumu ESIF, un vai tās varētu piesaistīt citus investorus; aicina Komisiju un EIB pastiprināt centienus šajā virzienā;

Papildināmība ar citiem ES finansējuma avotiem

50.

ņem vērā, ka, Komisijai un EIB apzinoties pārklāšanos un konkurenci starp ESIF un ES budžeta finanšu instrumentiem, ir pieņemtas pamatnostādnes, kurās ieteikts ESIF un ESI fondu finansējumu apvienot; uzsver, ka ESIF un ESI fondu finansējuma apvienošana nekādā veidā nedrīkstētu negatīvi ietekmēt ESI fondu dotāciju finansējuma apmēru un mērķi; tomēr norāda uz pastāvošajām atbalsttiesīguma kritēriju, noteikumu, ziņošanas termiņu un valsts atbalsta noteikumu piemērošanas atšķirībām, kas kavē šo finansējuma avotu apvienotu izmantošanu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sākusi šos jautājumus risināt savā priekšlikumā par Finanšu regulas pārskatīšanu, un cer, ka šī pārskatīšana tiks veikta savlaicīgi, lai vienkāršotu finansējumu apvienošanu un izvairītos no konkurences un pārklāšanās; uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni un ka šim nolūkam ir jāizmanto investīciju plāna otrais un trešais pīlārs;

51.

ierosina, ka Komisijai savos kārtējos ziņojumos vajadzētu iekļaut to projektu sarakstu, kuri gūst labumu no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) dotāciju apvienošanas ar ESIF;

52.

norāda, ka publiskā un privātā sektora partnerības projektus transporta infrastruktūras jomā parasti vajadzētu balstīt uz principu “lietotājs maksā”, lai mazinātu slogu, ko publiskajiem budžetiem un nodokļu maksātājiem rada infrastruktūras būvniecība un uzturēšana; norāda — lai nodrošinātu, ka ES transporta politikas mērķi tiek sasniegti visā ES, ir svarīgi koordinēt dažādus ES finansējuma veidus un neatbalstīt publiskā un privātā sektora partnerības fondus uz struktūrfondu rēķina;

Nodokļi

53.

pauž nopietnas bažas, ka dažos gadījumos EIB ar ESIF starpniecību cenšas atbalstīt projektus, kas strukturēti, izmantojot nodokļu oāzēs reģistrētus uzņēmumus; mudina EIB un EIF atturēties no nodokļu apiešanas struktūru, jo īpaši agresīvas nodokļu plānošanas shēmu, vai prakšu izmantošanas vai iesaistīšanās šādās struktūrās vai praksēs, kas neatbilst ES labas pārvaldības principiem nodokļu jomā, kuri izklāstīti attiecīgajos ES tiesību aktos, tostarp Komisijas ieteikumos un paziņojumos; uzstāj, ka neviens projekts vai projekta atbalstītājs nedrīkst būt atkarīgs no tādām personām vai sabiedrībām, kas veic darbību valstīs, kuras ir iekļautas plānotajā Eiropas sarakstā ar tām nodokļu jurisdikcijām, kas nesadarbojas;

Komunikācija un pamanāmība

54.

konstatē, ka daudzi projektu atbalstītāji nav informēti par ESIF pastāvēšanu vai viņiem nav pietiekami skaidra priekšstata par to, ko ESIF var piedāvāt, kādi ir konkrētie atbalsttiesīguma kritēriji un kas konkrēti jādara, lai pieteiktos finansējuma saņemšanai; uzsver, ka ir jāveic turpmāki pasākumi, tostarp mērķtiecīga tehniskā atbalsta sniegšana attiecīgajā ES valodā valstīs, kas guvušas mazāku labumu no ESIF, lai vairotu informētību par to, kas ir ESIF, kādus konkrētus produktus un pakalpojumus tas piedāvā un kāda ir investīciju platformu un VAVB loma;

55.

prasa iztulkot visās dalībvalstu valodās visus informatīvos materiālus un ar finansēšanas procedūru saistītos materiālus, lai veicinātu informētību un piekļuvi vietējā līmenī;

56.

pauž bažas, ka tiešais atbalsts, kas sniegts finanšu starpniekiem, kuri vēlāk atbild par ES finansējuma piešķiršanu, varētu radīt situācijas, kurās līdzekļu galīgais saņēmējs nezina, ka ir saņēmis ESIF finansējumu, un prasa rast risinājumus, lai uzlabotu ESIF pamanāmību; tādēļ prasa EIB iekļaut ESIF līgumos konkrētu klauzulu, skaidri norādot projekta atbalstītājam, ka saņemtais finansējums ir piešķirts no ESIF/ES budžeta;

Paplašināšana

57.

atzīst, ka ESIF viens pats un ierobežotā apmērā, visticamāk, nespēs novērst investīciju nepietiekamību Eiropā, tomēr tas ir ES investīciju plāna centrālais pīlārs, kas apliecina ES apņemšanos risināt šo jautājumu; aicina iesniegt turpmākus priekšlikumus par to, kā pastāvīgi veicināt investīcijas Eiropā;

o o

58.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.

(2) http://www.eib.org/attachments/strategies/efsi_2015_report_ep_council_en.pdf

(3) http://www.eib.org/attachments/ev/ev_evaluation_efsi_en.pdf, 2016. gada septembris.

(4) 2016. gada 14. novembra ziņojums, https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/ey-report-on-efsi_en.pdf

(5) OV C 465, 13.12.2016., 1. lpp.

(6) OV C 268, 14.8.2015., 27. lpp.

(7) OV C 195, 12.6.2015., 41. lpp.

(8) OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.

(9) OV L 209, 2.8.1997., 6. lpp.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/125

P8_TA(2017)0271

Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmu (2017/2003(INI))

(2018/C 331/18)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu (1),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 26. maija rezolūciju par vienotā tirgus stratēģiju (2),

—	ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūcija par jaunām iespējām maziem transporta uzņēmumiem, tostarp uz sadarbību orientētiem saimnieciskās darbības modeļiem (3),

—	ņemot vērā Konkurētspējas un izaugsmes jautājumu augsta līmeņa darba grupas 2016. gada 12. septembra sanāksmi un prezidentūras apspriežu dokumentu (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. maija paziņojumu “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus – Eiropas izdevības un uzdevumi” (COM(2016)0288),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. oktobra paziņojumu “Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (2015) (COM(2015)0192),

—	ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2016. gada 29. septembra sanāksmi un tās rezultātu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (5) (Pakalpojumu direktīva),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva) (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, ar ko groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (8),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 25. maija darba dokumentu par vadlīnijām Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, īstenošanai (SWD(2016)0163),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (9),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 7. decembra atzinumu “Sadarbīgā ekonomika un tiešsaistes platformas: pilsētu un reģionu kopīgs viedoklis” (10),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 15. decembra atzinumu par sadarbīgo ekonomiku (11),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0195/2017),

A.	tā kā sadarbīgā ekonomika pēdējos gados ir strauji augusi lietotāju, darījumu un ieņēmumu ziņā, izmainot produktu un pakalpojumu sniegšanas ieradumus un daudzās nozarēs radot konkurenci tirgū jau esošajiem saimnieciskās darbības modeļiem;

B.	tā kā sadarbīgā ekonomika sociāli labvēlīgi ietekmē Eiropas Savienības sabiedrību;

C.	tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir galvenais Eiropas ekonomikas virzītājspēks un tie veidoja 99,8 % no visiem nefinanšu nozares uzņēmumiem, par ko liecina 2014. gada rādītāji, nodarbinot divas trešdaļas visu darba ņēmēju;

D.	tā kā tikai 1,7 % ES uzņēmumu pilnībā izmanto progresīvas digitālās tehnoloģijas, savukārt 41 % tās neizmanto vispār; tā kā visu nozaru digitalizācija ir būtiski svarīga ES konkurētspējas saglabāšanai un uzlabošanai;

E.	tā kā jaunākais Eiropas Komisijas pētījums pierāda, ka 17 % Eiropas patērētāju ir izmantojuši sadarbīgās ekonomikas nodrošinātos pakalpojumus un 52 % ir informēti par tās piedāvātajiem pakalpojumiem (12);

F.	tā kā nav oficiālas statistikas par sadarbīgās ekonomikas nodarbinātības rādītājiem;

G.	tā kā sadarbīgā ekonomika jauniešiem, migrantiem, nepilna laika darba ņēmējiem un veciem cilvēkiem rada iespējas piekļūt darba tirgum;

H.	tā kā sadarbīgās ekonomikas modeļi, piedāvājot elastīgu saimnieciskās darbības un nodarbinātības veidu iespējas, var veicināt sieviešu dalību darba tirgū un ekonomikā;

tā kā, lai gan nesenais Komisijas paziņojums “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” ir labs sākumpunkts, lai veicinātu šīs nozares attīstību un to efektīvi regulētu, šīs jomas turpmākajā analīzē un ieteikumos ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības perspektīva un jāatspoguļo attiecīgo diskriminācijas aizlieguma tiesību aktu noteikumi;

J.	tā kā ES iekšējā tirgus mērķis ir arī sociālā taisnīguma un aizsardzības veicināšana, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantā,

Vispārīgi jautājumi

atzinīgi vērtē paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” un uzsver, ka tam vajadzētu būt pirmajam solim ceļā uz līdzsvarotu, visaptverošāku un vērienīgāku ES stratēģiju sadarbīgās ekonomikas jomā;

uzskata, ka sadarbīgā ekonomika, ja to saprātīgi attīstīs, radīs ievērojamas iespējas iedzīvotājiem un patērētājiem, kuri gūst labumu no pastiprinātas konkurences, pielāgotiem pakalpojumiem, plašākas izvēles un zemākām cenām; uzsver, ka šīs nozares izaugsmi veicina patērētāji, un piešķir patērētājiem aktīvāku lomu;

uzsver, ka jānodrošina uzņēmumu izaugsmes iespējas, likvidējot šķēršļus, dublēšanu un sadrumstalotību, kas kavē pārrobežu attīstību;

mudina dalībvalstis nodrošināt juridisko skaidrību un neuzskatīt sadarbīgo ekonomiku par draudu tradicionālajai ekonomikai; uzsver, ka ir svarīgi, lai sadarbīgās ekonomikas regulējums neierobežotu, bet atvieglotu attīstību un radītu iespējas;

piekrīt tam, ka sadarbīgā ekonomika rada jaunas un interesantas uzņēmējdarbības iespējas, nodarbinātību un izaugsmi un tai bieži ir svarīga loma, ne tikai veicinot ekonomiskās sistēmas efektivitāti, bet arī sociālo un vides ilgtspēju, tā ļaujot labāk sadalīt resursus un līdzekļus, kas citādi tiek pārāk maz izmantoti, un veicinot pāreju uz aprites ekonomiku;

vienlaikus atzīst, ka sadarbīgā ekonomika var būtiski ietekmēt izsenis pieņemtus regulētas saimnieciskās darbības modeļus daudzās tādās stratēģiskajās nozarēs kā transports, izmitināšana, sabiedriskā ēdināšana, pakalpojumi, mazumtirdzniecība un finanses; apzinās uzdevumus, kas saistīti ar līdzīgiem ekonomikas dalībniekiem noteiktiem dažādiem juridiskajiem standartiem; uzskata, ka sadarbīgā ekonomika rada jaunas iespējas patērētājiem, tā piedāvā jaunas nodarbinātības iespējas un tai ir potenciāls atvieglot nodokļu saistību izpildi, tomēr uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt patērētāju augsta līmeņa aizsardzību, pilnībā ievērojot darba ņēmēju tiesības un izpildot nodokļu saistības; atzīst, ka sadarbīgā ekonomika ietekmē gan lauku, gan pilsētu vidi;

norāda uz skaidrības trūkumu uzņēmējiem, patērētājiem un iestādēm par to, kā dažās jomās piemērot spēkā esošo regulējumu, un tādējādi arī uz vajadzību novērst tiesiskā regulējuma “pelēkās zonas” un pauž bažas par vienotā tirgus sadrumstalotības risku; apzinās, ka šīs pārmaiņas, ja tās netiks pietiekami regulētas, var radīt juridisko nenoteiktību par piemērojamajiem noteikumiem un individuālo tiesību īstenošanas un patērētāju tiesību aizsardzības ierobežojumus; uzskata, ka noteikumi ir jāpielāgo digitālā laikmeta vajadzībām, un pauž lielas bažas par juridiskās nenoteiktības un noteikumu sarežģītības negatīvo ietekmi uz Eiropas jaunuzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām, kas iesaistīti sadarbīgajā ekonomikā;

uzskata, ka dinamiskas, skaidras un attiecīgā gadījumā saskaņotas tiesiskās vides attīstība un vienlīdzīgu konkurences noteikumu ieviešana ir priekšnoteikums sadarbīgās ekonomikas uzplaukumam Eiropas Savienībā;

Sadarbīgā ekonomika Eiropas Savienībā

uzsver, ka sadarbīgā ekonomika ir ne tikai jaunu saimnieciskās darbības modeļu kopums, ko izmanto preču un pakalpojumu piedāvāšanai, bet arī jauna ekonomikas un sabiedrības integrācijas forma, kurā piedāvāto pakalpojumu pamatā ir plašs tādu attiecību klāsts, kas nostiprinātas ekonomiskajās un sociālajās attiecībās, un tiek radīti jaunas sabiedrības veidi un uzņēmējdarbības modeļi;

10.

norāda uz to, ka Eiropas sadarbīgai ekonomikai piemīt dažas īpatnības un ka tā atspoguļo arī Eiropas saimnieciskās darbības struktūru, ko veido galvenokārt MVU un mikrouzņēmumi; uzsver vajadzību nodrošināt uzņēmējdarbības vidi, kurā sadarbīgās platformas var paplašināt darbību un būt ļoti konkurētspējīgas pasaules tirgū;

11.

norāda, ka Eiropas uzņēmējiem ir izteikta tieksme veidot sadarbīgas platformas sociāliem mērķiem, un atzīst pieaugošo interesi par sadarbīgo ekonomiku, kas balstās uz kooperatīvās uzņēmējdarbības modeļiem;

12.

uzsver to, cik svarīgi ir novērst jebkāda veida diskrimināciju, lai nodrošinātu efektīvu un vienlīdzīgu piekļuvi sadarbīgiem pakalpojumiem;

13.

uzskata, ka uz tiem sadarbīgās ekonomikas piedāvātajiem pakalpojumiem, kas tiek reklamēti publiski un piedāvāti, lai gūtu peļņu, attiecas Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (13), un tādēļ attiecībā tiem būtu jāievēro princips, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm;

ES reglamentējošie noteikumi: biedrinieki, patērētāji un sadarbīgās platformas

14.

atzīst — lai arī dažas sadarbīgās ekonomikas daļas tiek regulētas, tostarp vietējā un valsts līmenī, pārējās var nonākt regulējuma “pelēkajās zonās”, jo ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, kuri ES noteikumi ir piemērojami, tādējādi rodas būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm gan valstu, reģionālo un vietējo noteikumu, gan judikatūras dēļ, kas palielina vienotā tirgus sadrumstalotības risku;

15.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri novērst pašreizējo sadrumstalotību, taču pauž nožēlu par to, ka tās paziņojumā nav pietiekamas skaidrības par spēkā esošo ES tiesību aktu piemērošanu dažādiem sadarbīgās ekonomikas modeļiem; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpaātrina spēkā esošo tiesību aktu īstenošana, un aicina Komisiju censties izstrādāt īstenošanas sistēmu, ar ko atbalsta dalībvalstu pasākumus, jo īpaši attiecībā uz Pakalpojumu direktīvu un patērētāju aizsardzības tiesību aktiem; aicina Komisiju pilnībā izmantot visus šajā jomā pieejamos instrumentus, tostarp, atklājot nepareizas vai nepietiekamas tiesību aktu īstenošanas gadījumus, vienmēr izmantot pārkāpuma procedūras;

16.

uzsver, ka tirgus piekļuves nosacījumiem, kas noteikti ES Līgumos un sekundārajos tiesību aktos un ko piemēro sadarbīgajām platformām un pakalpojumu sniedzējiem, ir jābūt vajadzīgiem, pamatotiem un samērīgiem, kā arī vienkāršiem un skaidriem; uzsver, ka šajā novērtējumā būtu jāņem vērā tas, vai pakalpojumus sniedz speciālisti vai privātpersonas, vienādranga pakalpojumu sniedzējiem piemērojot vieglākas juridiskās prasības un vienlaikus nodrošinot kvalitātes standartus un augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī ņemot vērā nozaru atšķirības;

17.

atzīst, ka pašreizējiem un jaunajiem dalībniekiem un pakalpojumiem, kas saistīti ar digitālajām platformām, un sadarbīgajai ekonomikai ir jāattīstās uzņēmējdarbībai draudzīgā vidē ar labvēlīgu konkurenci un pārredzamām normatīvajām izmaiņām; piekrīt, ka, novērtējot prasību par piekļuvi tirgum atbilstību Pakalpojumu direktīvas noteikumiem, dalībvalstīm būtu jāņem vērā sadarbīgās ekonomikas uzņēmējdarbības īpatnības;

18.

mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai sniegtu turpmākas vadlīnijas par tādu efektīvu kritēriju noteikšanu, ar kuriem nošķirt biedriniekus un profesionāļus, kas ir ļoti svarīgi taisnīgai sadarbīgās ekonomikas attīstībai; norāda, ka šīm vadlīnijām būtu jānodrošina skaidrība un juridiskā noteiktība un cita starpā jāņem vērā tiesību aktu atšķirības dalībvalstīs un to ekonomiskie apstākļi, piemēram, ienākumu līmenis, nozaru rādītāji, mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu stāvoklis un darbības peļņas gūšanas nolūkā; uzskata, ka nākamais solis varētu būt vispārējo principu un kritēriju noteikšana ES līmenī un robežvērtību kopuma noteikšana valsts līmenī, un aicina Komisiju veikt pētījumu šajā jautājumā;

19.

vērš uzmanību uz to, ka biedriniekus un uzņēmumus var nošķirt, nosakot robežvērtības, taču tas var arī radīt atšķirības starp mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, no vienas puses, un biedriniekiem, no otras puses; uzskata, ka ir ļoti ieteicams nodrošināt vienlīdzīgas konkurences apstākļus līdzīgu kategoriju pakalpojumu sniedzējiem; prasa likvidēt nevajadzīgu regulatīvo slogu un nepamatotus tirgus piekļuves prasības visiem uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, jo tas arī kavē inovāciju;

20.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskā regulējuma atbilstību un novērst sadarbīgās ekonomikas ļaunprātīgu izmantošanu, apejot likumus; uzskata, ka būtu jānodrošina patērētāju tiesību augsta līmeņa aizsardzība neatkarīgi no tā, vai pakalpojumus sniedz speciālisti vai biedrinieki, un jo īpaši uzsver to, cik svarīgi ir aizsargāt patērētājus biedrinieku darījumos, vienlaikus atzīstot, ka zināmu aizsardzību var nodrošināt arī pašregulācija;

21.

prasa nodrošināt pasākumus, ar kuriem garantē, ka neregulāru pakalpojumu sniedzēji pilnībā izmanto un pastāvīgi ievēro patērētāju aizsardzības noteikumus tādā pašā vai salīdzināmā veidā kā profesionālo pakalpojumu sniedzēji;

22.

norāda, ka būtu jānodrošina patērētāju piekļuve informācijai par to, vai citu pakalpojuma lietotāju sniegto vērtējumu nav ietekmējis pakalpojuma sniedzējs, piemēram, apmaksātas reklāmas veidā;

23.

norāda, ka ir vajadzīga lielāka skaidrība patērētājiem strīdu gadījumos, un aicina sadarbīgās platformas nodrošināt, ka tiek ieviestas efektīvas sistēmas sūdzību un strīdu izšķiršanas procedūru vajadzībām, tādējādi atvieglojot patērētājiem iespējas izmantot viņu tiesības;

24.

uzsver, ka sadarbīgās ekonomikas uzņēmējdarbības modeļu pamatā galvenokārt ir reputācija un ka ir būtiski nodrošināt pārredzamību šajā jomā; uzskata, ka daudzos gadījumos sadarbīgās ekonomikas uzņēmējdarbības modeļi ar tehnoloģiju atbalstu dod patērētājiem tiesības un iespējas uzņemties aktīvu lomu; uzsver, ka sadarbīgajā ekonomikā joprojām ir nepieciešami patērētāju aizsardzības noteikumi, īpaši gadījumos, kad tirgū ir dominējošie dalībnieki, pastāv informācijas asimetrija un izvēles vai konkurences trūkums; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt patērētājiem pienācīgu informāciju par katram darījumam piemērojamo tiesisko regulējumu, no tā izrietošajām tiesībām un juridiskajām saistībām;

25.

aicina Komisiju pēc iespējas ātri sīkāk precizēt sadarbīgo platformu atbildības režīmu, lai uzlabotu atbildīgu rīcību, pārredzamību un juridisko noteiktību un tādējādi palielinātu lietotāju uzticēšanos; īpaši norāda uz noteiktības trūkumu, jo īpaši par to, vai platforma piedāvā pamatpakalpojumu vai tikai informācijas sabiedrības pakalpojumu saskaņā ar E-tirdzniecības direktīvu; tāpēc aicina Komisiju sniegt papildu norādes par šiem aspektiem un apsvērt, vai ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai padarītu regulatīvo sistēmu efektīvāku; tajā pašā laikā mudina sadarbības platformas veikt brīvprātīgus pasākumus šajā jomā;

26.

aicina Komisiju turpināt uzraudzīt ES tiesību aktus, lai mazinātu neskaidrības un garantētu lielāku juridisko noteiktību attiecībā uz noteikumiem, kas piemērojami sadarbīgiem saimnieciskās darbības modeļiem, un novērtēt, vai ir piemēroti jauni vai grozīti noteikumi, jo īpaši attiecībā uz aktīviem starpniekiem un viņu informācijas un pārredzamības prasībām, saistību neizpildi un atbildību;

27.

uzskata, ka jebkuram jaunam tiesiskajam regulējumam būtu jālīdzsvaro platformas pašpārvaldes spējas un salīdzinošas izvērtēšanas mehānismi, jo abi ir izrādījušies efektīvi un tajos ņem vērā patērētāju apmierinātību ar sadarbīgās ekonomikas pakalpojumiem; ir pārliecināts, ka pašas tiešsaistes platformas var uzņemties aktīvu lomu, veidojot šādu jaunu normatīvo vidi, novēršot informācijas asimetriju, jo īpaši digitālos reputāciju mehānismus izmantojot lietotāju uzticēšanās palielināšanai; tajā pašā laikā norāda, ka ar sadarbīgās platformas pašregulējošo jaudu nevar aizstāt nepieciešamību pēc tādiem spēkā esošiem noteikumiem kā E-tirdzniecības direktīvas un ES patērētāju aizsardzības tiesību akts un citiem iespējamie noteikumi;

28.

tādēļ uzskata, ka digitālie uzticēšanās veidošanas mehānismi ir būtiski svarīga sadarbīgās ekonomikas daļa; atzinīgi vērtē visus centienus un iniciatīvas, ko ieviesušas sadarbīgās platformas, lai novērstu izkropļojumus, kā arī tos, kuru mērķis ir palielināt uzticēšanos un pārredzamību ar novērtējuma un pārskatīšanas mehānismiem, veidojot ticamus reputācijas kritērijus, ieviešot garantijas vai apdrošināšanu, biedrinieku un profesionālo patērētāju identitātes pārbaudes, kā arī attīstot drošas un pārredzamas maksājumu sistēmas; uzskata, ka tāda jaunu tehnoloģiju attīstība kā divpusējie vērtēšanas mehānismi, pārskatu neatkarīga izvērtēšana un brīvprātīga sertifikācijas sistēmu pieņemšana ir labi piemēri tam, kā novērst ļaunprātīgu izmantošanu, manipulācijas, krāpšana un viltotas atsauksmes; mudina sadarbīgās platformas mācīties no paraugprakses piemēriem un uzlabot izpratni par savu lietotāju juridiskajām saistībām;

29.

norāda, cik svarīgi ir precizēt metodes, ar kurām, pamatojoties uz algoritmiem, darbojas automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, lai tādā veidā nodrošinātu taisnīgumu un pārredzamību; aicina Komisiju arī izskatīt šo jautājumu no ES konkurences tiesību viedokļa; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm, privāto sektoru un attiecīgām regulējošām iestādēm noteikt efektīvus algoritmu izstrādes pārskatatbildības principu kritērijus uz informāciju balstītām sadarbīgajām platformām;

30.

uzsver vajadzību novērtēt datu izmantošanu gadījumos, kad tam var būt atšķirīga ietekme uz dažādām sabiedrības grupām, lai novērstu diskrimināciju un pārbaudītu iespējamo kaitējumu, ko rada lielo datu nodošana privātīpašumā; atgādina, ka ES jau ir izstrādājusi visaptverošu datu aizsardzības sistēmu Vispārīgo datu aizsardzības regulā, un tāpēc aicina sadarbīgās ekonomikas platformas neatstāt novārtā jautājumu par datu aizsardzību, nodrošinot pārredzamu informāciju pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem attiecībā uz savāktajiem personas datiem un veidu, kādā šie dati tiek apstrādāti;

31.

atzīst, ka daudzi ES tiesību aktu noteikumi jau ir piemērojami sadarbīgajai ekonomikai; aicina Komisiju novērtēt vajadzību turpināt izstrādāt ES tiesisko regulējumu, lai novērstu turpmāku vienotā tirgus sadrumstalotību atbilstoši labāka regulējuma principiem un dalībvalstu pieredzei; uzskata, ka minētajai sistēmai vajadzētu būtu saskaņotai un vajadzības gadījumā elastīgai, tehnoloģiski neitrālai un nākotnes vajadzībām atbilstošai un ka to papildus iespējami vajadzīgam nozaru regulējumam būtu jāveido vispārējo principu un konkrētu noteikumu kombinācijai;

32.

uzsver, ka ir svarīgi saskanīgi noteikumi, lai visiem dalībniekiem nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, un aicina Komisiju pirms jauna tiesību akta ieviešanas, kas varētu sadrumstalot iekšējo tirgu, nodrošināt, ka tiek ievēroti pašreizējie noteikumi un tiesību akti darba ņēmēju un patērētāju tiesību jomā;

Konkurence un nodokļu saistību izpilde

33.

atzinīgi vērtē, ka sadarbīgās ekonomikas izaugsme ir palielinājusi konkurenci un likusi pašreizējiem dalībniekiem pievērst uzmanību patērētāju patiesajām vajadzībām; mudina Komisiju sekmēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai sadarbīgās platformas varētu sniegt salīdzinošus pakalpojumus gan savstarpēji, gan tradicionāliem uzņēmumiem; uzsver, ka ir svarīgi konstatēt un novērst šķēršļus, kas ir saistīti ar sadarbīgu uzņēmumu, jo īpaši jaunuzņēmumu, izveidi un darbības paplašināšanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešamas brīvas datu plūsmas, datu pārnesamība un sadarbspēja, kas atvieglo pāreju starp platformām un novērš bloķēšanu, kurai ir būtiska nozīme atvērtas un godīgas konkurences nodrošināšanā un sadarbīgo platformu lietotāju nozīmes stiprināšanā, vienlaikus ņemot vērā visu tirgus dalībnieku leģitīmās intereses un aizsargājot lietotāju informāciju un personas datus;

34.

atzinīgi vērtē ekonomisko darījumu pieaugošo izsekojamību tiešsaistes platformās, lai nodrošinātu nodokļu saistību izpildi un piemērošanu, bet pauž bažas par grūtībām, kas līdz šim ir radušās dažās nozarēs; uzsver, ka sadarbīgo ekonomiku nekad nevajadzētu izmantot kā līdzeklis, lai izvairītos no nodokļu saistību izpildes; turklāt uzsver, ka ir steidzami nepieciešama sadarbība starp kompetentajām iestādēm un sadarbīgajām platformām par nodokļu saistību izpildi un nodokļu iekasēšanu; atzīst, ka dažas valstis risina šos jautājumus un atzīmē sekmīgo publiskā-privātā sektora sadarbību šajā jomā; aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, iesaistot kompetentās iestādes un ieinteresētās personas, lai izstrādātu efektīvus un novatoriskus risinājumus nodokļu uzlikšanas un saistību izpildes uzlabošanai, lai novērstu pārrobežu krāpšanu nodokļu jomā; aicina sadarbīgās platformas uzņemties aktīvu lomu šajā jomā; mudina dalībvalstis sniegt informāciju un sadarboties tādas informācijas nodrošināšanā, kas dažādiem ekonomikas dalībniekiem, kuri iesaistīti sadarbīgā ekonomikā, ir jāpaziņo nodokļu iestādēm saistībā ar viņu nodokļu informācijas sniegšanas pienākumu, kā noteikts valsts tiesību aktos;

35.

piekrīt, ka funkcionāli līdzīgas nodokļu saistības būtu jāpiemēro uzņēmumiem, kas sniedz salīdzināmus pakalpojumus vai nu tradicionālās ekonomikas, vai arī sadarbīgās ekonomikas ietvaros, un uzskata, ka nodokļi būtu jāmaksā tad, ja tiek gūta peļņa, nevis tikai segtas izmaksas, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu un saskaņā ar valstu un vietējiem tiesību aktiem nodokļu jomā;

Ietekme uz darba tirgu un darba ņēmēju tiesības

36.

uzsver, ka digitālajai revolūcijai ir būtiska ietekme uz darba tirgu un jaunās sadarbīgās ekonomikas tendences ir daļa no sabiedrības digitalizācijas pašreizējās tendences;

37.

tajā pašā laikā norāda, ka sadarbīgā ekonomika paver jaunas iespējas un jaunus, elastīgus nodarbinātības veidus visiem lietotājiem, jo īpaši pašnodarbinātajiem un tiem, kuri ir bez darba, atrodas tālu no darba tirgus vai citādi nespētu tajā iesaistīties, un tādējādi tā varētu pavērt ceļu iekļūšanai darba tirgū, jo īpaši jauniešiem un atstumtajām grupām; tomēr norāda, ka atsevišķos apstākļos tas var radīt arī nestabilas situācijas; uzsver, ka, no vienas puses, ir vajadzīgs elastīgs darba tirgus, bet, no otras puses, darba ņēmējiem ir vajadzīgs ekonomiskais un sociālais nodrošinājums atbilstoši dalībvalstu praksei un tradīcijām;

38.

aicina Komisiju izpētīt, ciktāl spēkā esošie Savienības noteikumi ir piemērojami digitālajam darba tirgum, un nodrošināt to pienācīgu ieviešanu un izpildi; aicina dalībvalstis, negaidot konkrētu iemeslu un pamatojoties uz prognozēšanas loģiku, sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām izvērtēt, vai ir nepieciešams modernizēt spēkā esošo tiesisko regulējumu, tostarp sociālās nodrošināšanas sistēmas, lai neatpaliktu no tehnoloģiju attīstības un vienlaikus garantētu darba ņēmēju aizsardzību; aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt sociālās nodrošināšanas sistēmas un tādējādi panākt, ka saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma pabalsti ir eksportējami un var summēt apdrošināšanas periodus; mudina sociālos partnerus vajadzības gadījumā atjaunināt koplīgumus, lai aizsardzības standartus, kas patlaban ir spēkā, turpmāk varētu piemērot arī digitālā darba pasaulē;

39.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, sniedzot sadarbīgos pakalpojumus, aizsargāt darba ņēmēju tiesības — pirmkārt un galvenokārt darba ņēmēju tiesības apvienoties, tiesības uz kolektīvu rīcību un darba koplīgumu slēgšanu atbilstoši dalībvalstu praksei un tradīcijām; atgādina, ka sadarbīgajā ekonomikā visi darba ņēmēji ir vai nu algoti darbinieki, vai pašnodarbinātie atkarībā no prioritāro faktu pamatojuma un ir atbilstoši klasificējami; aicina dalībvalstis un Komisiju savās attiecīgajās kompetenču jomās nodrošināt taisnīgus sadarbīgās ekonomikas darba nosacījumus un pienācīgu juridisko un sociālo aizsardzību visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu statusa;

40.

aicina Komisiju publicēt vadlīnijas par to, kā Savienības tiesību akti ir piemērojami dažādu veidu darījumdarbības modeļiem platformu struktūrās, lai vajadzības gadījumā novērstu likumdošanas nepilnības nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma jomā; uzskata, ka platformu ekonomikai ir liels pārredzamības potenciāls, tāpēc tai var labi izsekot un tādējādi panākt spēkā esošo tiesību aktu izpildi; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai darba inspekcijas veiktu pietiekami daudz pārbaužu attiecībā uz tiešsaistes platformām un lai par noteikumu pārkāpumiem būtu piemērotas sankcijas, sevišķi tad, ja pārkāpums saistīts ar darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem un ja nav izpildītas konkrētas kvalifikācijas prasības; aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst nedeklarētam darbam un fiktīvai pašnodarbinātībai šajā nozarē un jautājumu par platformu ekonomiku iekļaut darba kārtībā, kuru īsteno Eiropas platforma sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu; aicina dalībvalstis nodrošināt inspekcijām pietiekami daudz resursu;

41.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pamattiesību un atbilstošas sociālās apdrošināšanas aizsardzību arvien pieaugošajam pašnodarbināto skaitam, kam ir liela loma sadarbīgajā ekonomikā, tostarp nodrošināt tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, kā arī kompensācijām;

42.

mudina dalībvalstis atzīt, ka sadarbīgā ekonomika radīs arī traucējumus, un tādēļ sagatavot izlīdzināšanas pasākumus konkrētām nozarēm un atbalstīt apmācību un palīdzību jauna darba meklēšanā;

43.

uzsver, ka ir svarīgi, lai sadarbīgo platformu dalībnieki varētu gūt labumu no vērtējumu un pārskatu pārnesamības, kas veido viņu digitālo tirgus vērtību, un lai veicinātu vērtējumu un pārskatu pārnesamību un uzkrāšanu starp dažādām platformām, vienlaikus ievērojot noteikumus par visu iesaistīto pušu datu un privātuma aizsardzību; atzīmē, ka tiešsaistē pieejamo novērtējumu (reitingu) gadījumā ir iespējama negodīga un patvaļīga prakse, kas var ietekmēt ne vien sadarbīgo platformu darbinieku darba apstākļus un tiesības, bet arī iespējas saņemt darba piedāvājumus; uzskata, ka novērtējumu un pārskatīšanas mehānismi būtu jāizstrādā pārredzamā veidā un ka darba ņēmējiem vajadzētu būt informētiem un uzklausītiem atbilstīgā līmenī un saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi par vispārējiem kritērijiem, ko izmanto šādu mehānismu izstrādei;

44.

uzsver, ka mainīgajā nodarbinātības vidē ir svarīgi atjaunot prasmes un nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem ir atbilstīgas prasmes, kas vajadzīgas digitālajā sabiedrībā un ekonomikā; mudina Komisiju, dalībvalstis un sadarbīgās ekonomikas uzņēmumus nodrošināt mūžizglītības un digitālo prasmju pilnveides iespēju pieejamību; uzskata, ka ir vajadzīgas jaunas publisko un privāto ieguldījumu iespējas un finansēšanas iespējas mūžizglītībai un apmācībai, jo īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem;

45.

uzsver, ka sadarbīgās ekonomikas kontekstā svarīgs ir attālinātais darbs un viedais darbs, un tāpēc piekrīt tam, ka šie darba veidi ir jāpielīdzina tradicionālajiem darba veidiem;

46.

aicina Komisiju izpētīt, ciktāl Direktīva par pagaidu darba aģentūrām (2008/104/EK (14)) ir piemērojama konkrētām tiešsaistes platformām; uzskata, ka daudzas tiešsaistes platformas, kuras pilda starpnieka funkciju, struktūras ziņā ir līdzīgas pagaidu darba aģentūrām (līgumattiecību trīsstūris, kas veidojas starp pagaidu darba aģentūras darbinieku/platformas struktūrā nodarbināto, pagaidu darba aģentūru/tiešsaistes platformu un lietotājuzņēmumu/klientu);

47.

aicina valstu nodarbinātības dienestus un Eiropas darbvietu mobilitātes portāla (EURES) tīklu nodrošināt labāku savstarpējo komunikāciju par sadarbīgās ekonomikas piedāvātajām iespējām;

48.

aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus sniegt platformās nodarbinātajām personām atbilstošu informāciju par darba apstākļiem un nosacījumiem un par darba ņēmēju tiesībām, kā arī par viņu darba attiecībām gan ar platformām, gan ar lietotājiem; uzskata, ka platformām būtu proaktīvi jāsniedz lietotājiem un darba ņēmējiem informācija par piemērojamo tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu juridisko prasību izpildi;

49.

vērš uzmanību uz to, ka nav datu par sadarbīgās ekonomikas radītajām izmaiņām nodarbinātības vidē; aicina dalībvalstis un Komisiju, sadarbojoties arī ar sociālajiem partneriem, savākt vairāk uzticamu un visaptverošu datu par šo jautājumu, un mudina dalībvalstis izraudzīties jau pastāvošu valsts kompetento iestādi, kura uzraudzīs un novērtēs jaunās tendences sadarbīgajā darba tirgū; uzsver, ka šajā sakarā svarīga ir informācija un labākās prakses apmaiņa starp dalībvalstīm; uzsver, ka ir svarīgi rūpīgi uzraudzīt sadarbīgās ekonomikas darba tirgu un darba apstākļus, lai novērstu nelikumīgu rīcību;

Sadarbīgās ekonomikas vietējā dimensija

50.

norāda, ka arvien vairāk vietējo iestāžu un pašvaldību jau aktīvi regulē un veido sadarbīgo ekonomiku, uzmanību pievēršot sadarbīgajai praksei, to izmantojot gan politikas veidošanai, gan kā organizējošo principu jaunām sadarbīgās pārvaldes un līdzdalības demokrātijas formām;

51.

uzskata, ka pastāv plašas manevrēšanas iespējas valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, lai pieņemtu situācijai piemērotus pasākumus un tā tieši īstenotu noteiktus sabiedriskas nozīmes mērķus, izmantojot samērīgus pasākumus, kas pilnībā atbilst ES tiesību aktiem; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis to politikas veidošanā un tādu noteikumu pieņemšanā, kas ir saskaņā ar ES tiesību aktiem;

52.

norāda, ka pirmās iniciatores bija pilsētas, kurās tādi pilsētvides apstākļi kā apdzīvotības blīvums un fiziskais tuvums veicina sadarbīgas prakses pieņemšanu, un ka turpmāk līdzās viedajām pilsētām šāda prakse būtu jāattiecina arī uz sadarbīgajām pilsētām un pārejas uz iedzīvotājiem draudzīgākām infrastruktūrām atvieglošanu; ir arī pārliecināts, ka sadarbīgā ekonomika var piedāvāt nozīmīgas iespējas iekšējai perifērijai, lauku apvidiem un mazāk attīstītām teritorijām, sniegt jaunas un iekļaujošas attīstības formas, radīt labvēlīgu sociālo un ekonomisko ietekmi un palīdzēt atstumtām kopienām ar netiešu labumu tūrisma nozarei;

Sadarbīgās ekonomikas veicināšana

53.

norāda, cik svarīgas ir atbilstošas kompetenču prasmes un apmācība, lai pēc iespējas daudzi cilvēki varētu aktīvi iesaistīties sadarbīgajā ekonomikā un izmantot tās potenciālu;

54.

uzsver, ka IKT ļauj inovatīvām idejām strauji un efektīvi attīstīties sadarbīgajā ekonomikā, vienlaikus savienojot dalībniekus un nodrošinot viņiem iespējas neatkarīgi no tā, vai tie ir lietotāji vai pakalpojumu sniedzēji, veicinot viņu piekļuvi tirgum un dalību tajā un padarot attālos un lauku apgabalus pieejamākus;

55.

aicina Komisiju rīkoties proaktīvi un atbalstīt publisko un privāto sadarbību, jo īpaši attiecībā uz e-identifikācijas izmantošanu, lai palielinātu patērētāju un pakalpojumu sniedzēju uzticēšanos tiešsaistes darījumiem, ņemot vērā e-identifikācijas savstarpējas atzīšanas ES sistēmu, un likvidētu pārējos sadarbīgās ekonomikas izaugsmes šķēršļus, piemēram, šķēršļus pārrobežu apdrošināšanas sistēmu nodrošināšanai;

56.

norāda, ka piektās paaudzes tīklu (5G) ieviešana būtiski pārveidos mūsu ekonomikas loģisko pamatojumu, padarot pakalpojumus daudzveidīgākus un pieejamākus; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi izveidot konkurētspējīgu tirgu inovatīviem uzņēmumiem, jo šāda tirgus sekmīga darbība galu galā noteiks mūsu ekonomikas stabilitāti;

57.

norāda, ka arvien pieaug sadarbīgās ekonomikas nozīme enerģētikas nozarē, dodot iespēju patērētājiem, ražotājiem, privātpersonām un kopienām efektīvi iesaistīties vairākos decentralizētos atjaunojamās enerģijas cikla posmos, tostarp pašražošanā un pašpatēriņā, uzglabāšanā un sadalē, saskaņā ar Eiropas Savienības mērķiem klimata un enerģētikas jomā;

58.

norāda, ka sadarbīgā ekonomika sekmīgi attīstās īpaši tajās kopienās, kurās ir spēcīgi zināšanu un izglītības kopīgas izmantošanas modeļi, kas spēj veicināt un nostiprināt atvērtās inovācijas kultūru; uzsver, ka saskaņota politika un platjoslas un ultraplatjoslas ieviešana ir priekšnosacījums tam, lai attīstītu visu sadarbīgās ekonomikas potenciālu un izmantotu sadarbīgās ekonomikas modeļa piedāvātās priekšrocības; tādēļ atgādina, ka pienācīga piekļuve tīklam ir jānodrošina visiem ES iedzīvotājiem, jo īpaši mazāk apdzīvotos, attālākajos vai lauku apgabalos, kuru savienojamība pašreiz vēl nav pietiekama;

59.

uzsver, ka sadarbīgajai ekonomikai ir vajadzīgs atbalsts, lai panāktu attīstību un izaugsmi, un ka ieguldījumu piesaistīšanas nolūkā tai arī turpmāk jābūt atvērtai pētniecībai, inovācijām un jaunām tehnoloģijām; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai ES tiesību akti un politikas nostādnes būtu piemēroti nākotnes vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz neekskluzīvu, uz eksperimentiem orientētu telpu atvēršanu, kas veicina digitālo savienojamību un prasmes, atbalsta Eiropas uzņēmējus un jaunuzņēmumus, atbalstot Industry 4.0, inovāciju centrus, klasterus un inkubatorus un vienlaikus veidojot sinerģiju ar tradicionāliem uzņēmējdarbības modeļiem;

60.

uzsver transporta nozares sarežģītās īpatnības sadarbīgajā ekonomikā un ārpus tās; norāda, ka uz šo nozari attiecas stingrs regulējums; norāda uz sadarbīgās ekonomikas modeļu potenciālu būtiski uzlabot transporta sistēmas efektivitāti un ilgtspējīgu attīstību (tostarp izmantojot integrētas vairākveidu braucienu un ceļojumu biļetes vienā virzienā transporta lietotājiem ar sadarbīgās ekonomikas lietotnēm), tās drošību un drošumu, kā arī padarīt attālākos apgabalus pieejamākus un samazināt satiksmes sastrēgumu nevēlamu paplašināšanos;

61.

aicina attiecīgās iestādes sekmēt sadarbīgo transporta pakalpojumu un tradicionālās transporta sistēmas līdzāspastāvēšanu; aicina Komisiju integrēt sadarbīgo ekonomiku savā darbā pie jaunām tehnoloģijām transporta jomā (satīklotie transportlīdzekļi, autonomie transportlīdzekļi, integrēta digitālā biļešu pārdošana un intelektiskās transporta sistēmas), jo tām ir raksturīga spēcīga mijiedarbība un dabiska sinerģija;

62.

uzsver, ka platformām un to lietotājiem ir vajadzīga tiesiskā noteiktība, lai nodrošinātu sadarbīgās ekonomikas attīstību ES transporta nozarē; norāda, ka mobilitātes jomā ir svarīgi skaidri nošķirt, no vienas puses, i) automobiļu koplietojumu un izmaksu dalīšanu konkrētā braucienā, ko automobiļa vadītājs ir plānojis veikt savām vajadzībām, un, no otras puses, ii) regulētus pasažieru pārvadājumu pakalpojumus;

63.

atgādina, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm savstarpējā izmitināšana ir lielākais sadarbīgās ekonomikas sektors darījumu skaita ziņā, savukārt automobiļu koplietošana ir lielākais sektors platformu ienākumu ziņā;

64.

uzsver, ka tūrisma nozarē mājokļa koplietošana ir lielisks resursu un nepietiekami izmantotu telpu izmantošanas veids, jo īpaši teritorijās, kas tradicionāli negūst labumu no tūrisma;

65.

šajā sakarā nosoda dažu publisko institūciju uzspiestos noteikumus, kuru mērķis ir ierobežot tādas tūristu izmitināšanas piedāvājumu, kas balstās uz sadarbīgo ekonomiku;

66.

vērš uzmanību uz grūtībām, ar ko saskaras Eiropas sadarbīgās platformas, lai piekļūtu riska kapitālam un īstenotu izaugsmes stratēģiju, jo īpaši platformu mazā izmēra un iekšējā tirgus sadrumstalotības, kā arī pārrobežu ieguldījumu trūkuma dēļ; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot spēkā esošos finanšu instrumentus, lai veiktu ieguldījumus sadarbīgos uzņēmumos un veicinātu iniciatīvas, kas sekmē piekļuvi finansējumam, jo īpaši jaunuzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem;

67.

uzsver, ka sadarbīgas finansēšanas sistēmas, piemēram, kolektīvā finansēšana, ir svarīgs papildinājums tradicionālajiem finansēšanas kanāliem efektīvā finanšu ekosistēmā;

68.

norāda, ka pakalpojumi, ko MVU sniedz sadarbīgās ekonomikas nozarē, ne vienmēr ir pietiekami pielāgoti personām ar invaliditāti un veciem cilvēkiem; prasa izstrādāt rīkus un programmas, lai palīdzētu šiem tirgus dalībniekiem ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības;

69.

aicina Komisiju atvieglot un veicināt Eiropas uzņēmēju, kas darbojas sadarbīgās ekonomikas nozarē, piekļuvi attiecīgajam finansējumam, kā arī ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammai “Apvārsnis 2020”;

70.

norāda, ka arī finanšu nozarē strauji attīstās un pieaug inovatīvas tehnoloģijas un tādi digitālie rīki kā blokķēdes un sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas; uzsver, ka šo decentralizēto tehnoloģiju izmantošana sadarbīgajā ekonomikā varētu nodrošināt efektīvu biedrinieku darījumu un savienojumu iespējas, tā veicinot neatkarīgu tirgu vai tīklu izveidi un nākotnē ar tām aizstājot starpnieku pašreizējās funkcijas sadarbīgajās platformās;

o o

71.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0237.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0455.

(4) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11834-2016-INIT/en/pdf

(5) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.

(6) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.

(7) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(8) OV L 337, 18.12.2009., 11. lpp.

(9) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

(10) ECON-VI/016.

(11) OV C 75, 10.3.2017., 33. lpp.

(12) Eirobarometra zibensaptauja Nr. 438 (2016. gada marts) par sadarbīgo platformu izmantošanu.

(13) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.

(14) OV L 327, 5.12.2008., 9. lpp.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/135

P8_TA(2017)0272

Tiešsaistes plaformas un digitālais vienotais tirgus

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu (2016/2276(INI))

(2018/C 331/19)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. maija paziņojumu “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus. Eiropas izdevības un uzdevumi” (COM(2016)0288) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0172),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0184),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam. Pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” (COM(2016)0179) un pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus (SWD(2016)0108 un SWD(2016)0109),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “Eiropas rūpniecības digitalizācija. Digitālā vienotā tirgus priekšrocību izmantošana pilnā apmērā” (COM(2016)0180) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0110),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0100),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2016)0178) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0106),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra paziņojumu “Veidojot Eiropas datu ekonomiku” (COM(2017)0009) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2017)0002),

—	ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (1),

—	ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu (2),

—	ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) Nr. 2015/2120, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (4),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 531/2012 noteikumus par viesabonēšanas vairumtirgiem (COM(2016)0399),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016)0590),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū (COM(2016)0593),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (7) (Tīklu un informācijas drošības direktīva),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (COM(2016)0287) (AVMP direktīva),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā (COM(2016)0283),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem digitālā satura piegādes līgumu aspektiem (COM(2015)0634),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 25. maija darba dokumentu “Norādījumi par Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi īstenošanu/piemērošanu” (SWD(2016)0163),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada jūnijā publicētos norādījumus IKT nozarei par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu,

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 15. septembra darba dokumentu “Provizoriskais ziņojums par e-komercijas nozares apsekojumu” (SWD(2016)0312),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus: Eiropas izdevības un uzdevumi” (8),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0204/2017),

A.	tā kā digitālā vienotā tirgus izveides mērķis ir novērst valstu tiesību aktu sadrumstalotību un likvidēt tehniskos, juridiskos un nodokļu šķēršļus, lai ļautu uzņēmumiem, iedzīvotājiem un patērētājiem pilnībā izmantot digitālo rīku un pakalpojumu sniegtās priekšrocības;

B.	tā kā digitalizācija un jaunās tehnoloģijas turpina mainīt saziņas veidus, piekļuvi informācijai un iedzīvotāju, patērētāju un uzņēmumu rīcību un tā kā ceturtās industriālās revolūcijas rezultātā notiks visu ekonomikas un sabiedrības aspektu digitalizācija;

C.	tā kā interneta un mobilo ierīču izmantošanas attīstība ir radījusi jaunas uzņēmējdarbības iespējas jebkura lieluma uzņēmumiem un rada jaunus un alternatīvus uzņēmējdarbības modeļus, kuros izmanto jaunās tehnoloģijas un piekļuvi globālajam tirgum, bet vienlaikus tiek radītas arī jaunas problēmas;

D.	tā kā interneta platformu attīstība un izmantošana dažāda veida darbībām, tostarp komercdarbībai un preču un pakalpojumu koplietošanai, ir mainījusi veidus, kā lietotāji un uzņēmumi mijiedarbojas ar satura sniedzējiem, tirgotājiem un citām privātpersonām, kas piedāvā preces un pakalpojumus;

tā kā Direktīva par elektronisko tirdzniecību starpniekus atbrīvo no atbildības par saturu tikai tad, ja tiem nav ne zināšanu, ne kontroles attiecībā uz pārsūtīto un/vai uzturēto informāciju, bet, ja starpniekam faktiski ir zināmi pārkāpumi, nelikumīgas darbības vai informācija, tā paredz ātru reakciju, lai nekavējoties liegtu vai atspējotu piekļuvi nelikumīgai informācijai vai darbībai;

F.	tā kā daudzas tiešsaistes platformas un informācijas sabiedrības pakalpojumi piedāvā vieglāku piekļuvi precēm, pakalpojumiem un digitālajam saturam un paplašina savu darbību attiecībā uz patērētājiem un citiem dalībniekiem;

G.	tā kā Komisija veic vairākus novērtējumus par patērētāju aizsardzības noteikumiem un uzņēmumu savstarpējo (B2B) praksi, kurā iesaistās tiešsaistes platformas attiecībā uz saviem uzņēmējdarbības lietotājiem;

H.	tā kā radošums un inovācija ir digitālās ekonomikas dzinējspēki un tā kā tāpēc ir būtiski svarīgi nodrošināt augsta līmeņa intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

Vispārējs ievads

atzinīgi vērtē paziņojumu “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus. Eiropas izdevības un uzdevumi”;

atzinīgi vērtē dažādas iniciatīvas, kas jau ierosinātas saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus stratēģiju Eiropai; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt koordināciju un saskaņotību starp šīm iniciatīvām; uzskata, ka digitālā vienotā tirgus izveide ir būtiska, lai stiprinātu ES konkurētspēju, radītu augstas kvalitātes darbvietas un augstas kvalifikācijas darbvietas un veicinātu digitālās ekonomikas izaugsmi Eiropā;

atzīst, ka tiešsaistes platformas sniedz labumu mūsdienu digitālajai ekonomikai un sabiedrībai, palielinot patērētāju izvēles iespējas un radot un veidojot jaunus tirgus; tomēr norāda, ka tiešsaistes platformas izvirza jaunus uzdevumus politikas un regulējuma jomā;

atgādina, ka daudzi ES politikas virzieni attiecas arī uz tiešsaistes platformām, bet norāda, ka dažos gadījumos tiesību akti netiek pienācīgi īstenoti vai tiek atšķirīgi interpretēti dalībvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi vispirms pareizi īstenot un izpildīt spēkā esošos ES tiesību aktus un tikai tad var apsvērt, vai ir nepieciešams papildināt spēkā esošo tiesisko regulējumu situācijas uzlabošanai;

atzinīgi vērtē pašlaik notiekošo darbu ar mērķi atjaunināt un papildināt pašreizējo tiesisko regulējumu, lai tas būtu piemērots digitālajam laikmetam; uzskata, ka efektīva un pievilcīga normatīvā vide ir vitāli svarīga, lai Eiropā varētu attīstīties tiešsaistes un digitālā uzņēmējdarbība;

Platformu definīcija

atzīst, ka būtu ļoti grūti panākt vienotu, juridiski atbilstošu un nākotnes vajadzībām piemērotu tiešsaistes platformu definīciju ES līmenī, jo jāņem vērā tādi faktori kā esošo tiešsaistes platformu un to darbības jomu ļoti dažādie veidi, kā arī strauji mainīgā vide digitālajā pasaulē; uzskata, ka jebkurā gadījumā vienota ES definīcija vai “vienas mērauklas pieeja” nepalīdzētu ES gūt panākumus platformu ekonomikā;

tajā pašā laikā atzīst, ka ir svarīgi izvairīties no ES iekšējā tirgus sadrumstalotības, kas varētu rasties, izplatoties reģionāliem vai valstu noteikumiem un definīcijām, kā arī norāda uz vajadzību nodrošināt noteiktību un līdzvērtīgus konkurences apstākļus gan uzņēmumiem, gan patērētājiem;

tāpēc uzskata, ka tiešsaistes platformas būtu jānošķir un jādefinē attiecīgos nozaru tiesību aktos ES līmenī atbilstoši to īpašībām, klasifikācijai un principiem un ievērojot uz problēmu risināšanu vērstu pieeju;

atzinīgi vērtē Komisijas pašreizējo darbu attiecībā uz tiešsaistes platformām, tostarp apspriešanos ar ieinteresētajām personām un ietekmes novērtējuma veikšanu; uzskata, ka šāda uz pierādījumiem balstīta pieeja ir būtiski svarīga, lai radītu visaptverošu izpratni šajā jomā; aicina Komisiju, balstoties uz šo padziļināto analīzi, vajadzības gadījumā ierosināt regulējumu vai citus pasākumus;

10.

norāda, ka B2C un C2C platformas darbojas ļoti dažādās jomās, piemēram, tādās kā e-komercija, mediji, meklētājprogrammas, maksājumu sistēmas, darba nodrošināšana, operētājsistēmas, transports, reklāma, kultūras satura izplatīšana, sadarbīgā ekonomika un sociālie tīkli; turklāt norāda, ka, lai arī dažas kopīgas iezīmes ļauj identificēt šīs struktūras, tiešsaistes platformas var izpausties dažādos veidos un to identificēšanai var izmantot daudzas dažādas pieejas;

11.

norāda, ka tiešsaistes B2C un C2C platformām lielākā vai mazākā pakāpē ir raksturīgas konkrētas kopīgas iezīmes, piemēram, darbošanās daudzpusējos tirgos, divu vai vairāku atšķirīgu lietotāju grupu pārstāvju tiešas saziņas organizēšana ar elektroniskiem līdzekļiem, atšķirīga veida lietotāju mijiedarbība, tiešsaistes pakalpojumu piedāvāšana atbilstoši lietotāja preferencēm un pamatojoties uz lietotāju sniegtiem datiem, satura klasificēšana vai atsauksmju sniegšana, piemēram, izmantojot algoritmus, preces vai pakalpojumus, ko tiešsaistē piedāvā trešās personas, vairāku pušu saziņas organizēšana ar mērķi pārdot preci, sniegt pakalpojumu vai apmainīties ar saturu, informāciju, precēm vai pakalpojumiem vai koplietot tos;

12.

norāda, ka ārkārtīgi svarīgi ir precizēt metodes, ar kurām tiek pieņemti uz algoritmiem balstīti lēmumi, un veicināt šo algoritmu izmantošanas pārredzamību; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izskatīt algoritmu izmantošanā iespējamās kļūdas un aizspriedumus, lai novērstu jebkādu diskrimināciju, negodīgu praksi vai privātuma pārkāpumus;

13.

tomēr uzskata, ka skaidri būtu jānošķir B2C un B2B platformas, ņemot vērā jaunās B2B tiešsaistes platformas, kuras ir svarīgas rūpnieciskā interneta attīstībai, piemēram, mākoņpakalpojumus vai datu koplietošanas platformas, kas nodrošina sakarus starp lietu interneta (IoT) produktiem; aicina Komisiju novērst vienotajā tirgū pastāvošos šķēršļus, kas kavē šādu platformu izaugsmi;

Eiropas tiešsaistes platformu ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana

14.

norāda, ka tiešsaistes platformas izmanto internetu kā mijiedarbības līdzekli un tās var rīkoties kā veicinātājas, tādējādi sniedzot labumu lietotājiem, patērētājiem un uzņēmumiem un atvieglojot piekļuvi globālajam tirgum; norāda, ka tiešsaistes platformas var palīdzēt pielāgot preču un pakalpojumu piedāvājumu un pieprasījumu, pamatojoties uz kopienas noskaņojumu, kopīgu piekļuvi, reputāciju un uzticēšanos;

15.

norāda, ka tiešsaistes platformas un lietotnes, daudzas no kurām izstrādājuši Eiropas lietotņu izstrādātāji, izmanto milzīgu un arvien pieaugošu skaitu savienotu mobilo ierīču, personālo datoru, klēpjdatoru un citu skaitļošanas ierīču un ir arvien vairāk pieejamas šajās ierīcēs;

16.

norāda, ka galvenā prioritāte jāpiešķir tam, lai nodrošinātu pietiekamas investīcijas ātrgaitas platjoslas tīklu un citas digitālās infrastruktūras izvēršanai nolūkā sasniegt savienojamības mērķus gigabita sabiedrībā, jo šāda izvēršana ir ļoti svarīga, lai iedzīvotāji un uzņēmumi gūtu labumu no 5G tehnoloģijas attīstības un lai kopumā nodrošinātu savienojamību visās dalībvalstīs;

17.

uzsver, ka viedo ierīču, tostarp viedtālruņu un planšetdatoru, arvien plašākā izmantošana ir vēl vairāk paplašinājusi un uzlabojusi piekļuvi jauniem pakalpojumiem, tajā skaitā tiešsaistes platformām, tādējādi palielinot to nozīmi ekonomikā un sabiedrībā, jo īpaši jauniešu vidū, taču aizvien vairāk arī visās vecuma grupās; norāda, ka digitalizācija vēl vairāk palielināsies līdz ar lietu interneta straujo attīstību, kurš, kā tiek prognozēts, līdz 2020. gadam savienos 25 miljardus objektu;

18.

uzskata, ka piekļuve tiešsaistes platformām, izmantojot augstas kvalitātes tehnoloģijas, ir nozīmīga visiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem — ne tikai tiem, kas jau pašlaik darbojas tiešsaistē; uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut atšķirības, kas varētu rasties no digitālo prasmju trūkuma vai nevienlīdzīgas piekļuves tehnoloģijām; uzsver, ka valstu un Eiropas līmenī ir nepieciešama apņēmīga pieeja attiecībā uz digitālo prasmju attīstību;

19.

vērš uzmanību uz to, ka strauji attīstās tiešsaistes platformu tirgi, kas piedāvā jaunu tirdzniecības vietu precēm un pakalpojumiem; atzīst šādu tirgu globālo un pārrobežu raksturu; norāda, ka globālie tiešsaistes platformu tirgi piedāvā patērētājiem plašu izvēli un efektīvu cenu konkurenci; norāda, ka vienošanās par “viesabonēšanu kā mājās” atbalsta tiešsaistes platformu pārrobežu dimensiju, padarot tiešsaistes pakalpojumu izmantošanu pieejamāku;

20.

norāda, ka tiešsaistes platformām ir aizvien lielāka loma, veicinot apmaiņu un nodrošinot piekļuvi jaunumiem un citai iedzīvotājiem vērtīgai informācijai, kā arī veicinot demokrātijas darbību; uzskata, ka tiešsaistes platformas var būt arī e-pārvaldības veicinātājas;

21.

mudina Komisiju turpināt veicināt Eiropas tiešsaistes platformu un jaunuzņēmumu izaugsmi un palielināt to spēju paplašināt darbību un konkurēt globālā mērogā; aicina Komisiju ievērot inovācijai labvēlīgu politiku attiecībā uz tiešsaistes platformām, atvieglojot ienākšanu tirgū; pauž nožēlu par ES mazo daļu no tirgus kapitalizācijas tiešsaistes platformu jomā; uzsver, ka ir svarīgi novērst šķēršļus, kas kavē vienmērīgu tiešsaistes platformu pārrobežu darbību un rada traucējumus Eiropas digitālā vienotā tirgus darbībā; uzsver, ka ir svarīgi nediskriminēt un nepieciešamību atvieglot pāreju starp platformām, kas sniedz savietojamus pakalpojumus;

22.

uzsver, ka izšķirošie faktori ietver atvērtu vidi, viendabīgus noteikumus, pietiekamas savienojamības pieejamību, pašreizējo lietotņu sadarbspēju un atvērtu standartu pieejamību;

23.

atzīst ievērojamās priekšrocības, ko tiešsaistes platformas var piedāvāt MVU un jaunuzņēmumiem; norāda, ka tiešsaistes platformas bieži vien ir vieglākais un piemērotākais pirmais solis mazajiem uzņēmumiem, kas vēlas darboties tiešsaistē un gūt labumu no tiešsaistes izplatīšanas kanāliem; norāda, ka tiešsaistes platformas ļauj MVU un jaunuzņēmumiem piekļūt globālajiem tirgiem, neveicot pārmērīgas investīcijas dārgas digitālās infrastruktūras izveidē; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamību un taisnīgu piekļuvi platformām, un atgādina, ka dažu tiešsaistes platformu dominējošā stāvokļa pieaugumam nevajadzētu samazināt uzņēmējdarbības brīvību;

24.

mudina Komisiju par prioritāti izvirzīt pasākumus, kas ļautu Eiropas jaunuzņēmumiem un tiešsaistes platformām izveidoties un paplašināt darbību; uzsver, ka veicināt finansējumu un investīcijas jaunuzņēmumos, izmantojot visus pieejamos finansēšanas instrumentus, ir būtiski, lai attīstītu Eiropas izcelsmes tiešsaistes platformas, jo īpaši ar piekļuvi riska kapitālam un dažādiem kanāliem, piemēram, bankām vai publiskajiem fondiem vai alternatīvām finansēšanas iespējām, piemēram, kolektīvai finansēšanai un kolektīvām investīcijām;

25.

norāda, ka dažas tiešsaistes platformas rada iespēju īstenot sadarbīgo ekonomiku un veicina tās izaugsmi Eiropā; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par sadarbīgo ekonomiku un uzsver, ka tam vajadzētu būt pirmajam solim virzībā uz plašāku Eiropas stratēģiju šajā jomā, atbalstot jaunu uzņēmējdarbības modeļu attīstību; uzsver, ka šie jaunie uzņēmējdarbības modeļi rada darbvietas, veicina uzņēmējdarbību un piedāvā jaunus pakalpojumus, lielāku izvēli un labākas cenas iedzīvotājiem un patērētājiem, kā arī elastību un jaunas iespējas, bet var radīt arī problēmas un riskus darba ņēmējiem;

26.

norāda, ka dalībvalstis pēdējās desmitgadēs ir uzlabojušas stāvokli darba un sociālo standartu jomā un sociālās aizsardzības sistēmas, un uzsver, ka arī digitālajā laikmetā ir jānodrošina sociālās dimensijas attīstība; norāda, ka aizvien pieaugošā digitalizācija ietekmē darba tirgus, mainot darbvietas un mainot līgumattiecības starp darba ņēmējiem un uzņēmumiem; norāda, ka ir svarīgi nodrošināt darba un sociālās tiesības un spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu, lai vēl vairāk veicinātu sociālās drošības shēmas un nodarbinātības kvalitāti; turklāt aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām attiecīgām ieinteresētajām personām novērtēt nepieciešamību modernizēt spēkā esošos tiesību aktus, tostarp sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai turētos līdzi tehnoloģiju attīstībai, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību, kā arī garantējot pienācīgus darba apstākļus un vispārējo labumu sabiedrībai kopumā;

27.

aicina dalībvalstis garantēt atbilstošu sociālo nodrošinājumu pašnodarbinātām personām, jo tieši šie darba ņēmēji ir galvenie digitālā darba tirgus dalībnieki; turklāt aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā izstrādāt jaunus aizsardzības mehānismus, lai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību tiešsaistes platformu darbiniekiem, kā arī nediskrimināciju un dzimumu līdztiesību, un apmainīties ar labāko praksi Eiropas līmenī;

28.

norāda, ka tiešsaistes veselības platformas var atbalstīt inovatīvas darbības, radot un nododot atbilstīgās iesaistīto veselības aprūpes patērētāju zināšanas, ieviešot inovācijas veselības aprūpes vidē; uzsver, ka jaunas inovāciju platformas piedalīsies nākamās paaudzes inovatīvo veselības aprūpes produktu plānošanā un izstrādē, lai tie precīzi atbilstu pašreiz neapmierinātajām vajadzībām;

Starpnieku atbildības precizēšana

29.

norāda, ka pašreizējais ES starpnieku ierobežotās atbildības režīms ir viens no dažu ieinteresēto personu izvirzītajiem jautājumiem pašlaik notiekošajās debatēs par tiešsaistes platformām; norāda, ka apspriešanās par normatīvo vidi attiecībā uz platformām parādīja relatīvu atbalstu pašreizējai sistēmai, kas ietverta Direktīvā par elektronisko tirdzniecību, kā arī to, ka jānovērš atsevišķi trūkumi tās izpildē; tādēļ uzskata, ka būtu sīkāk jāprecizē atbildības režīms, jo tas ir būtisks pīlārs ES digitālajai ekonomikai; uzskata, ka ir nepieciešami norādījumi no Komisijas par starpnieku atbildības regulējuma īstenošanu, lai tiešsaistes platformas varētu pildīt savus pienākumus un ievērot noteikumus par atbildību, lai stiprinātu tiesisko noteiktību un lai palielinātu lietotāju uzticēšanos; aicina Komisiju šajā sakarā izstrādāt turpmākus pasākumus un atgādina, ka platformas, kuru loma nav neitrāla saskaņā ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību definīciju, nevar pretendēt uz atbrīvojumu no atbildības;

30.

uzsver, ka, lai gan mūsdienās radošo saturu patērē vairāk nekā jebkad iepriekš, piemēram, izmantojot tādus pakalpojumus kā platformas lietotāju augšupielādētam saturam un satura apvienošanas pakalpojumus, radošajām nozarēm šis patēriņa pieaugums nav nesis atbilstīgu ienākumu palielinājumu; uzsver, ka par vienu no tā galvenajiem iemesliem tiek minēta vērtības nodošana, ko radījis skaidrības trūkums attiecībā uz šo tiešsaistes pakalpojumu statusu saskaņā ar autortiesībām un e-komercijas tiesību aktiem; uzsver, ka ir radīts negodīgs tirgus, kas apdraud digitālā vienotā tirgus attīstību un tā galvenos dalībniekus, proti, kultūras un radošās nozares;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos publicēt norādījumus par starpnieku atbildību, jo pastāv atsevišķas neskaidrības attiecībā uz spēkā esošajiem noteikumiem un to īstenošanu dažās dalībvalstīs; uzskata, ka šie norādījumi palielinās lietotāju uzticību tiešsaistes pakalpojumiem; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus; aicina Komisiju pievērst uzmanību regulējuma atšķirībām attiecībā uz tiešsaistes un bezsaistes pasauli un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus salīdzināmiem pakalpojumiem tiešsaistē un bezsaistē, ja tas ir nepieciešams un iespējams, un ņemt vērā katras nozares specifiku, sabiedrības attīstību, nepieciešamību pēc lielākas pārredzamības un tiesiskās noteiktības un nepieciešamību neradīt šķēršļus inovācijai;

32.

uzskata, ka digitālās platformas ir līdzekļi, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi kultūras un radošajiem darbiem, un tās piedāvā kultūras un radošajām nozarēm lieliskas iespējas izstrādāt jaunus uzņēmējdarbības modeļus; uzsver, ka jāapsver iespējas, kā šis process var notikt ar lielāku juridisko noteiktību un tiesību subjektu interesēs; uzsver, cik svarīga ir pārredzamība un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana; šajā sakarā uzskata, ka autortiesību un intelektuālā īpašuma jomas tiesiskajā regulējumā ir jāaizsargā tiesību subjekti, lai tiktu atzītas vērtības un sekmēta inovācija, radošums, investīcijas un satura izstrāde;

33.

mudina tiešsaistes platformas stiprināt pasākumus cīņai pret nelikumīgu un kaitīgu saturu tiešsaistē; atzinīgi vērtē notiekošo darbu pie AVMP direktīvas un Komisijas nodomu ierosināt pasākumus saistībā ar video koplietošanas platformām attiecībā uz nepilngadīgo aizsardzību un satura, kas saistīts ar naida runu, izņemšanu; norāda, ka netika pieminēts saturs, kas saistīts ar kūdīšanu uz terorismu; prasa pievērst īpašu uzmanību tam, lai novērstu iebiedēšanu un vardarbību pret neaizsargātām personām;

34.

uzskata, ka tiešsaistes platformu atbildības noteikumiem vajadzētu paredzēt iespēju efektīvi risināt jautājumus, kas saistīti ar nelegālu saturu un precēm, piemēram, piemērojot uzticamības pārbaudes, vienlaikus saglabājot līdzsvarotu un inovācijai draudzīgu pieeju; mudina Komisiju definēt un sīkāk precizēt paziņošanas un izņemšanas procedūras un sniegt norādījumus par brīvprātīgiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst šādu saturu;

35.

uzsver, ka ir svarīgi veikt darbības pret viltus ziņu izplatīšanu; aicina tiešsaistes platformas nodrošināt lietotājiem rīkus, ar kuriem atmaskot viltus ziņas, ļaujot informēt citus lietotājus par to, ka satura patiesums ir ticis apstrīdēts; vienlaikus norāda, ka brīva viedokļu apmaiņa ir demokrātijas būtisks elements un ka tiesības uz privātumu attiecas arī uz sociālo mediju jomu; uzsver brīvas preses vērtīgumu ticamas informācijas sniegšanā iedzīvotājiem;

36.

aicina Komisiju veikt izsmeļošu analīzi par pašreizējo situāciju un tiesisko regulējumu attiecībā uz viltus ziņām un izskatīt iespēju pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu viltota satura izplatīšanu un izplatīšanos;

37.

uzsver nepieciešamību tiešsaistes platformām apkarot nelegālas preces un saturu un negodīgu praksi (piemēram, izklaides biļešu tālākpārdošanu par uzskrūvētām cenām), izmantojot regulatīvus pasākumus un papildinot tos ar efektīviem pašregulācijas pasākumiem (piemēram, skaidriem lietošanas noteikumiem un attiecīgiem mehānismiem atkārtotu pārkāpēju konstatēšanai vai specializētu satura moderācijas komandu izveidi un bīstamu produktu izsekošanu) vai izmantojot hibrīdus pasākumus;

38.

atzinīgi vērtē šai nozarei paredzēto Rīcības kodeksu par nelikumīgas naida runas apkarošanu, par ko vienojās 2016. gadā un ko atbalstīja Komisija, un aicina Komisiju izstrādāt piemērotus un samērīgus līdzekļus tiešsaistes platformām nelegālu preču un satura konstatēšanai un novēršanai;

39.

uzskata, ka ir būtiski ievērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu un Tīklu un informācijas drošības direktīvu attiecībā uz datu īpašumtiesībām; norāda, ka lietotājiem bieži vien ir stimuli paziņot savus personas datus tiešsaistes platformām; uzsver nepieciešamību informēt lietotājus par savākto datu precīzu raksturu un veidiem, kā tie tiks izmantoti; uzsver, ka lietotājiem obligāti jābūt iespējai kontrolēt savu personas datu savākšanu un izmantošanu; uzsver, ka vajadzētu būt arī iespējai nesniegt personas datus; norāda, ka noteikums par “tiesībām tikt aizmirstam” attiecas arī uz tiešsaistes platformām; aicina tiešsaistes platformas paredzēt anonimitātes nodrošināšanu gadījumos, kad personas datus apstrādā trešās personas;

40.

aicina Komisiju ātri pabeigt pārskatu par to, vai ir nepieciešamas oficiālas paziņošanas un rīcības procedūras kā daudzsološs līdzeklis, ar ko visā ES teritorijā saskaņotā veidā stiprināt atbildības režīmu;

41.

mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt praktiskus norādījumus par tirgus uzraudzību attiecībā uz produktiem, ko pārdod tiešsaistē;

Vienlīdzīgu konkurences apstākļu veidošana

42.

mudina Komisiju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzējiem un citiem pakalpojumiem, ar kuriem tie konkurē, tostarp B2B un C2C; uzsver, ka tiesiskā noteiktība ir ļoti svarīga plaukstošas digitālās ekonomikas izveidei; norāda, ka konkurences spiediens dažādās nozarēs un uz dažādiem dalībniekiem šajās nozarēs ir atšķirīgs; tāpēc atgādina, ka universāli risinājumi reti ir piemēroti; uzskata, ka jebkādos ierosinātos īpaši pielāgotos risinājumos vai regulatīvos pasākumos ir jāņem vērā platformām raksturīgās īpatnības, lai nodrošinātu godīgu konkurenci uz vienlīdzīgiem pamatiem;

43.

vērš uzmanību uz tiešsaistes platformu atšķirīgo lielumu — no starptautiskajiem uzņēmumiem līdz mikrouzņēmumiem; uzsver, ka liela nozīme ir godīgai un efektīvai konkurencei starp tiešsaistes platformām, lai veicinātu patērētāju izvēli un nepieļautu monopolu vai dominējošu stāvokļu izveidi, kas kropļo tirgus, ļaunprātīgi izmantojot ietekmi tirgū; uzsver, ka atvieglot pārslēgšanos starp tiešsaistes platformām vai tiešsaistes pakalpojumiem ir būtisks pasākums tirgus nepilnību nepieļaušanai un bloķēšanas situāciju novēršanai;

44.

norāda, ka tiešsaistes platformas maina stingri regulēto tradicionālās uzņēmējdarbības modeli; uzsver, ka spēkā esošā regulējuma iespējamām reformām būtu jākoncentrējas uz noteikumu saskaņošanu un regulējuma sadrumstalotības mazināšanu, lai tiešsaistes platformām nodrošinātu atvērtu un konkurētspējīgu tirgu, vienlaikus nodrošinot augstus patērētāju aizsardzības standartus; uzsver nepieciešamību izvairīties no pārmērīgas regulēšanas un turpināt REFIT procesu un labāka regulējuma principa īstenošanu; uzsver, ka ir svarīga tehnoloģiju neitralitāte un to noteikumu saskaņotība, kas vienlīdzīgās situācijās ir piemērojami gan tiešsaistē, gan bezsaistē, ciktāl tas ir nepieciešams un iespējams; uzsver, ka regulējuma noteiktība veicina konkurenci, investīcijas un inovāciju;

45.

uzsver, ka ir svarīgas investīcijas infrastruktūrā gan pilsētu, gan lauku teritorijās; uzsver, ka godīga konkurence nodrošina investīcijas kvalitatīvos ātrgaitas platjoslas pakalpojumos; uzsver, ka cenas ziņā pieņemama piekļuve un uzticamas ātrgaitas infrastruktūras, piemēram, īpaši ātrdarbīgu savienojumu un telekomunikāciju, pilnīga izvēršana veicina tiešsaistes platformu pakalpojumu piedāvājumu un izmantošanu; uzsver, ka nepieciešama tīkla neitralitāte un godīga un nediskriminējoša piekļuve tiešsaistes platformām kā priekšnoteikums inovācijai un patiesai konkurencei tirgū; mudina Komisiju racionalizēt finansēšanas shēmas ar digitalizācijas procesa veicināšanu saistītajām iniciatīvām, lai izmantotu Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondi), programmu “Apvārsnis 2020” un iemaksas no dalībvalstu budžetiem; aicina Komisiju izvērtēt publiskā un privātā sektora partnerību (PPP) un kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu (KTI) potenciālu;

46.

aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot saskaņotu pieeju attiecībā uz platformu lietotāju tiesībām labot datus, tiesībām uz pretēju apgalvojumu un tiesībām uz iecietību;

47.

aicina Komisiju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz prasībām, kas izvirzītas pret platformām, par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies no tādu diskreditējošu faktu izplatīšanas, kas lietotājam rada pastāvīgu kaitējumu;

Pilsoņu un patērētāju informēšana un ietekmes palielināšana

48.

uzsver, ka nākotnes internets nevar gūt panākumus bez lietotāju uzticēšanās tiešsaistes platformām, lielākas pārredzamības, vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, personas datu aizsardzības, labākas kontroles pār reklāmu un citām automatizētām sistēmām un tiešsaistes platformām, kas ievēro visus piemērojamos tiesību aktus un lietotāju likumīgās intereses;

49.

uzsver, ka svarīga ir pārredzamība attiecībā uz datu vākšanu un izmantošanu, un uzskata, ka tiešsaistes platformām ir pienācīgi jāreaģē uz lietotāju bažām, savlaicīgi pieprasot viņu piekrišanu saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu un efektīvāk un skaidrāk informējot par to, kādi personas dati tiek vākti, un to, kā tie tiek koplietoti un izmantoti saskaņā ar ES datu aizsardzības tiesisko regulējumu, vienlaikus saglabājot lietotājiem iespēju atsaukt savu piekrišanu attiecībā uz atsevišķiem noteikumiem, nezaudējot pilnīgu piekļuvi pakalpojumam;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka digitālajā vidē tiek pilnībā ievērotas iedzīvotāju tiesības uz privātumu un uz viņu personas datu aizsardzību; uzsver, ka ir svarīgi pareizi īstenot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, nodrošinot, ka tiek pilnībā ievērots princips, kas paredz integrētu privātuma aizsardzību un privātumu pēc noklusējuma;

51.

norāda, ka ir precizēt jautājumus, kas saistīti ar piekļuvi datiem, īpašumtiesībām un atbildību, un aicina Komisiju turpināt izvērtēt pašreizējo tiesisko regulējumu šajās jomās;

52.

uzsver, ka tiešsaistes platformu pārrobežu raksturs sniedz lielu izdevību digitālā vienotā tirgus attīstīšanai, bet ir nepieciešama arī efektīvāka sadarbība starp valstu iestādēm; aicina esošos patērētāju aizsardzības dienestus un mehānismus sadarboties un nodrošināt efektīvu patērētāju aizsardzību attiecībā uz tiešsaistes platformu darbību; turklāt norāda, cik svarīga šajā sakarā ir Pārrobežu izpildes un sadarbības regula; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu turpināt novērtēt papildu vajadzību atjaunināt spēkā esošos patērētāju aizsardzības noteikumus attiecībā uz platformām, 2017. gadā veicot ES patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesiskā regulējuma pārbaudi;

53.

mudina tiešsaistes platformas piedāvāt klientiem skaidrus, visaptverošus un taisnīgus noteikumus un nosacījumus un nodrošināt lietotājdraudzīgus veidus, kā informēt par noteikumiem un nosacījumiem, datu apstrādi, juridiskām un komerciālām garantijām un iespējamām izmaksām, vienlaikus izvairoties no sarežģītas terminoloģijas, lai uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzību un palielinātu uzticēšanos un izpratni par patērētāju tiesībām, jo tas ir svarīgi tiešsaistes platformu panākumu gūšanai;

54.

norāda, ka augsti patērētāju aizsardzības standarti tiešsaistes platformās ir vajadzīgas ne tikai attiecībā uz B2B praksi, bet arī C2C attiecībās;

55.

prasa novērtēt spēkā esošos tiesību aktus un pašregulācijas mehānismus, lai noteiktu, vai tie nodrošina pietiekamu aizsardzību lietotājiem, patērētājiem un uzņēmumiem, ņemot vērā arvien pieaugošo sūdzību skaitu un Komisijas uzsāktās izmeklēšanas par vairākām platformām;

56.

uzsver, ka ir svarīgi sniegt lietotājiem skaidru, objektīvu un pārredzamu informāciju par kritērijiem, kas izmantoti viņiem sniegtās informācijas filtrēšanai, šķirošanai, sponsorēšanai, personalizēšanai vai pārskatīšanai; uzsver, ka nepieciešama skaidra diferenciācija starp sponsorēto saturu un jebkādu citu saturu;

57.

aicina Komisiju risināt atsevišķus jautājumus saistībā ar platformu atsauksmju sistēmām, piemēram, viltotu atsauksmju sniegšanu un negatīvu atsauksmju dzēšanu ar mērķi iegūt konkurences priekšrocības; uzsver nepieciešamību padarīt atsauksmes uzticamākas un noderīgākas patērētājiem un nodrošināt, ka platformas ievēro spēkā esošās saistības un šajā sakarā veic pasākumus pret šādu praksi, piemēram, izmantojot brīvprātīgas shēmas; atzinīgi vērtē norādījumus par Negodīgas komercprakses direktīvas īstenošanu;

58.

aicina Komisiju novērtēt nepieciešamību pēc kritērijiem un robežvērtībām attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiešsaistes platformām var piemērot papildu tirgus uzraudzību, un sniegt norādījumus tiešsaistes platformām, lai veicinātu savlaicīgu atbilstību esošajām saistībām un vadlīnijām, jo īpaši patērētāju aizsardzības un konkurences noteikumu jomā;

59.

uzsver, ka autori un radītāji ir jāaizsargā arī digitālajā laikmetā, un atgādina par radošās nozares svarīgumu ES nodarbinātībai un ekonomikai; aicina Komisiju novērtēt pašreizējo Intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas direktīvu (IĪTPD) (9), lai nepieļautu ziņošanas procesu tīšu nepareizu izmantošanu, un nodrošināt, ka visi vērtības ķēdes dalībnieki, tostarp starpnieki, piemēram, interneta pakalpojumu sniedzēji, var efektīvāk cīnīties pret viltošanu, veicot aktīvus, samērīgus un efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu izsekojamību un nepieļautu viltotu preču reklamēšanu un izplatīšanu, ņemot vērā, ka viltošana rada risku patērētājiem;

60.

uzsver nepieciešamību atjaunot intelektuālā īpašuma vērtības līdzsvarotu sadali, jo īpaši platformās, kas izplata aizsargātu audiovizuālu saturu;

61.

prasa turpināt sadarbību starp platformām un tiesību subjektiem, lai nodrošinātu tiesību pareizu iegūšanu un cīņu ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem tiešsaistē; atgādina, ka šādi pārkāpumi var būt reāla problēma ne tikai uzņēmumiem, bet tie var arī apdraudēt patērētāju veselību un drošību, tādēļ patērētāji ir jāinformē par viltotu preču nelikumīgas tirdzniecības patieso ietekmi un apjomiem; tāpēc atkārtoti aicina attiecīgajos maksājumu pakalpojumos piemērot pieeju “sekojiet naudai”, lai liegtu preču viltotājiem turpināt savu saimniecisko darbību; uzsver, ka Intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas direktīvas (IĪTPD) pārskatīšana varētu būt piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu augsta līmeņa sadarbību starp platformām, lietotājiem un visiem citiem ekonomikas dalībniekiem, apvienojot to ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību pareizu piemērošanu;

62.

aicina Komisiju arī turpmāk popularizēt platformu, kas tika izveidota, lai risinātu strīdus saistībā ar pirkumiem, kuri veikti tiešsaistē starp patērētājiem, uzlabot tās lietošanas ērtumu, un uzraudzīt, kā tirgotāji ievēro pienākumu savā tīmekļvietnē ievietot saiti uz šo platformu, lai turpmāk risinātu problēmas saistībā ar arvien pieaugošo sūdzību skaitu par vairākām tiešsaistes platformām;

Tiešsaistes uzticamības palielināšana un inovācijas sekmēšana

63.

uzsver, ka datu aizsardzības un patērētāju tiesību efektīva īstenošana tiešsaistes tirgos saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas un Kiberdrošības direktīvas noteikumiem ir prioritāras darbības gan attiecībā uz publisko politiku, gan uzņēmumiem uzticamības palielināšanas nolūkā; uzsver, ka patērētāju un datu aizsardzībai ir nepieciešami dažādi pasākumi un tehniskie līdzekļi tādās jomās kā privātums tiešsaistē, interneta drošība un kiberdrošība; uzsver, ka svarīga ir pārredzamība attiecībā uz datu vākšanu un maksājumu drošību;

64.

norāda, ka maksājumi tiešsaistē piedāvā augstu pārredzamības līmeni, kas palīdz aizsargāt patērētāju un uzņēmēju tiesības un minimizēt krāpšanas riskus; atzinīgi vērtē arī jaunas alternatīvas un inovatīvas maksājumu metodes, piemēram, virtuālās valūtas un e-makus; norāda, ka pārredzamība atvieglo cenu un darījumu izmaksu salīdzināšanu un palielina ekonomisko darījumu izsekojamību;

65.

uzsver, ka godīga, paredzama un inovācijai labvēlīga vide un investīcijas pētniecībā, darbaspēka attīstīšanā un tā kvalifikācijas celšanā ir būtiski faktori jaunu ideju radīšanai un inovācijām; uzsver, ka atvērtie dati un atvērtie standarti ir svarīgi jaunu tiešsaistes platformu izstrādei un inovācijai; atgādina, ka 2018. gadā ir paredzēts sagatavot īstenošanas pārskatu par Direktīvu par publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu (10); norāda, ka atvērti, progresīvi un kopīgi testēšanas stendi un atklātas lietotņu programmēšanas saskarnes var būt Eiropai ļoti nozīmīgas;

66.

uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisijas un jo īpaši dalībvalstu pieeja būtu apņēmīga, virzoties uz digitālo prasmju attīstību nolūkā izveidot augsti kvalificētu darbaspēku, jo tas ir priekšnosacījums tam, lai nodrošinātu augstu nodarbinātības līmeni ar taisnīgiem nosacījumiem visā ES, vienlaikus izbeidzot digitālo analfabētismu, kas rada digitālo plaisu un digitālo atstumtību; tāpēc uzskata, ka digitālo prasmju attīstīšana un pilnveidošana ir obligāti nepieciešama un tai ir vajadzīgas lielas investīcijas izglītībā un mūžizglītībā;

67.

uzskata, ka platformām, kurās tiek glabāts ievērojams apjoms aizsargāto darbu un kuras šos darbus dara pieejamu sabiedrībai, būtu jānoslēdz licences līgumi ar attiecīgajiem tiesību subjektiem, izņemot gadījumus, kad tās vairs nav aktīvas un tādējādi uz tām attiecas Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 14. pantā paredzētais atbrīvojums, lai panāktu taisnīgu peļņas sadali ar autoriem, radītājiem un attiecīgajiem tiesību subjektiem; uzsver — šādos licences nolīgumos un to īstenošanā ir jāņem vērā, ka lietotāji var izmantot savas pamattiesības;

B2B attiecību un ES konkurences tiesību aktu ievērošana

68.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcību saistībā ar konkurences tiesību labāku piemērošanu digitālajā vidē un uzsver, ka, ņemot vērā digitālās nozares straujo attīstību, ir savlaicīgi jāpieņem lēmumi lietās, kas skar konkurenci; tomēr norāda, ka dažos aspektos ES konkurences tiesību akti ir jāpielāgo digitālajai pasaulei, lai nodrošinātu atbilstību paredzētajam mērķim;

69.

pauž bažas par dažu tiešsaistes platformu problemātisku un negodīgu B2B tirdzniecības praksi, piemēram, pārredzamības trūkumu (t. i., attiecībā uz meklēšanas rezultātiem, datu izmantošanu vai cenu noteikšanu), noteikumu vienpusējām izmaiņām, reklāmu vai sponsorētu rezultātu popularizēšanu, vienlaikus samazinot nesponsorētu rezultātu redzamību, iespējamiem negodīgiem noteikumiem, piemēram, maksājumu risinājumos, un iespējamiem pārkāpumiem, kad platformas uzņemas divējādu lomu kā starpnieki un kā konkurenti; norāda, ka šī divējādā loma var radīt ekonomiskus stimulus tiešsaistes platformām dot priekšroku saviem produktiem un pakalpojumiem, kā arī uzspiest diskriminējošus B2B nosacījumus; aicina Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus šajā sakarā;

70.

aicina Komisiju nākt klajā ar tādu mērķtiecīgu izaugsmi un patērētāju tiesību aizsardzību veicinošu tiesisko regulējumu saistībā ar B2B attiecībām, kas pamatojas uz dominējoša tirgus stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas principiem, un nodrošināt, ka platformas, kas darbojas kā vārteja uz lejupējo tirgu, nekļūst par vārtziņiem; uzskata, ka šādai sistēmai vajadzētu novērst kaitējumu patērētāju labklājībai un veicināt konkurenci un inovāciju; turklāt iesaka, ka šim regulējumam vajadzētu būt tehnoloģiju ziņā neitrālam un spējīgam novērst jau pastāvošos riskus, piemēram, attiecībā uz mobilo ierīču operētājsistēmu tirgu, kā arī turpmākos riskus, ko rada jaunas ar interneta attīstību saistītas tehnoloģijas, piemēram, lietu internets vai mākslīgais intelekts, kas piešķirs platformām vēl lielāku ietekmi, darbojoties kā starpniekam starp tiešsaistes uzņēmumiem un patērētājiem;

71.

atzinīgi vērtē mērķtiecīgo padziļināto pētījumu par B2B praksi, kas Komisijai jāveic līdz 2017. gada pavasarim, un mudina veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu godīgu konkurenci;

72.

uzsver, ka ES konkurences tiesību aktiem un iestādēm ir jāgarantē vienlīdzīgi konkurences apstākļi, tostarp vajadzības gadījumā attiecībā uz patērētāju aizsardzību un nodokļu jautājumiem;

73.

norāda uz nesen atklātajiem faktiem, tostarp par lieliem digitālajiem uzņēmumiem un to īstenoto nodokļu plānošanas praksi Eiropas Savienībā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas centienus apkarot nodokļu apiešanu un aicina dalībvalstis un Komisiju ierosināt turpmākas reformas, lai nepieļautu nodokļu apiešanas praksi Eiropas Savienībā; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka visi uzņēmumi, tostarp digitālie uzņēmumi, maksā nodokļus tajās dalībvalstīs, kur tie veic saimniecisko darbību;

74.

norāda uz atšķirīgo juridisko vidi 28 dalībvalstīs un digitālās nozares specifiku, kur uzņēmuma fiziska klātbūtne valsts tirgū bieži vien nav vajadzīga; aicina dalībvalstis pielāgot savas PVN sistēmas saskaņā ar galamērķa valsts principu (11);

ES vieta pasaulē

75.

norāda, ka ES klātbūtne pasaules tirgū ir nožēlojami maza, ko jo īpaši izraisa pašreizējā digitālā tirgus sadrumstalotība, juridiska nenoteiktība un finansējuma un iespēju trūkums tehnoloģisko inovāciju laišanai tirgū, kas rada grūtības Eiropas uzņēmumiem kļūt par pasaules līderiem un konkurēt ar dalībniekiem pārējās pasaules valstīs šajā jaunajā globāli konkurējošajā ekonomikā; mudina veidot tādu vidi jaunuzņēmumiem un strauji augošiem uzņēmumiem, kas sekmē attīstību un vietējo darbvietu radīšanu;

76.

prasa Eiropas iestādēm nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp ES un ārpussavienības valstu operatoriem, piemēram, attiecībā uz aplikšanu ar nodokļiem un līdzīgiem jautājumiem;

77.

uzskata, ka ES ir potenciāls kļūt par nozīmīgu dalībnieku digitālajā pasaulē, un uzskata, ka tai būtu Eiropā jāveido labvēlīga gaisotne inovācijām, izstrādājot pamatotu tiesisko regulējumu, kas aizsargā visas ieinteresētās personas;

o o

78.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Eiropadomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0052.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.

(4) OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.

(5) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.

(6) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

(7) OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.

(8) OV C 75, 10.3.2017., 119. lpp.

(9) Direktīva 2004/48/EK (OV L 157, 30.4.2004., 45. lpp.).

(10) Direktīva 2003/98/EK (OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp.).

(11) Sk. Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūciju par virzību uz galīgu PVN sistēmu un cīņu ar krāpšanu PVN jomā (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0453).

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/146

P8_TA(2017)0273

Humanitārā situācija Jemenā

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par humanitāro situāciju Jemenā (2017/2727(RSP))

(2018/C 331/20)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu un it īpaši 2016. gada 25. februāra rezolūciju (1) par humanitāro situāciju Jemenā un 2015. gada 9. jūlija rezolūciju (2) par stāvokli Jemenā,

—	ņemot vērā Padomes 2017. gada 3. aprīļa secinājumus par Jemenu,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 8. oktobra paziņojumu par uzbrukumu Jemenā un 2016. gada 19. oktobra paziņojumu par pamieru Jemenā,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Jemenu, jo īpaši Rezolūciju Nr. 2216 (2015), Rezolūciju Nr. 2201 (2015) un Rezolūciju Nr. 2140 (2014),

—	ņemot vērā 2017. gada 25. aprīlī Ženēvā notikušo humanitārajai krīzei Jemenā veltīto augsta līmeņa līdzekļu devēju pasākumu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā referenta cilvēktiesību un starptautisko sankciju jautājumos Idriss Jazairy2017. gada 12. aprīļa aicinājumu atcelt jūras blokādi Jemenā,

—

ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein2016. gada 10. oktobra paziņojumu par šausminošajiem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem bēru laikā Jemenā, 2017. gada 10. februāra paziņojumu par civiliedzīvotājiem starp konfliktā iesaistītajām pusēm Jemenā un 2017. gada 24. marta paziņojumu par mēneša laikā nogalinātajiem vairāk nekā 100 civiliedzīvotājiem, tostarp zvejniekiem un bēgļiem, Jemenas konfliktam turpinoties divus gadus,

—	ņemot vērā ANO īpašā sūtņa Jemenā Ismail Ould Cheikh Ahmed2016. gada 21. oktobra un 19. novembra, kā arī 2017. gada 30. janvāra paziņojumus,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

tā kā humanitārā situācija Jemenā ir katastrofāla; tā kā 2017. gada februārī Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) paziņoja, ka Jemenā ir “pasaulē viskritiskākā ārkārtas situācija ar pārtikas nodrošinājumu”; tā kā 2017. gada maijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA) norādīja, ka 17 miljoniem cilvēku Jemenā ir nepieciešama pārtikas palīdzība un 7 miljoni no viņiem saskaras ar “ārkārtas situāciju ar pārtikas nodrošinājumu”; tā kā 2,2 miljoni bērnu cieš no akūta pārtikas trūkuma un katru desmit minūšu laikā novēršamu iemeslu dēļ mirst viens bērns; tā kā 2 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē un 1 miljons cilvēku ir atgriezušies valstī;

tā kā pašreizējā konflikta sekas ir postošas valstij un tās iedzīvotājiem; tā kā, neraugoties uz starptautiskajiem aicinājumiem rast politisku krīzes risinājumu, konfliktā iesaistītās puses nav spējušas panākt noregulējumu, un cīņas turpinās; tā kā neviena puse nav panākusi militāru uzvaru, un nav gaidāms, ka tas notiks nākotnē;

tā kā saskaņā ar ANO sniegto informāciju vardarbības dēļ kopš 2015. gada marta ir nogalināti aptuveni 10 000 cilvēku un vairāk nekā 40 000 ir ievainoti; tā kā kaujas gan uz sauszemes, gan gaisā ir padarījušas neiespējamu ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) uz vietas esošo novērotāju piekļuvi teritorijai, lai pārbaudītu bojā gājušo civiliedzīvotāju skaitu, un tas nozīmē, ka šie skaitļi atspoguļo tikai tos nāves un ievainojumu gadījumus, ko Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ir spējis apstiprināt; tā kā karš ir smagi skāris Jemenas civilo infrastruktūru un iestādes, un tām kļūst aizvien grūtāk nodrošināt pamatpakalpojumus. tā kā veselības aprūpes sistēma ir uz sabrukuma robežas un galvenie priekšplānā esošie medicīnas darbinieki mēnešiem ilgi nav saņēmuši darba samaksu;

D.	tā kā Jemena piedzīvo otru holeras un akūtu ūdeņainas caurejas uzliesmojumu, kas ir izraisījis vairāk nekā 100 000 iespējamas saslimšanas ar holeru gadījumus un gandrīz 800 cilvēku nāvi laikā no 2017. gada 27. aprīļa līdz 8. jūnijam visā valstī;

tā kā mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupas, it īpaši sievietes un bērni, ir sevišķi skārusi pašlaik notiekošā karadarbība un humanitārā krīze un tā kā pastāv īpašas bažas par sieviešu un meiteņu drošību un labklājību; tā kā bērni ir īpaši neaizsargāti pret pieaugošo vardarbību Jemenā un ANO ir dokumentējis 1 540 bērnu nāves un 2 450 bērnu ievainošanas gadījumus;

F.	tā kā saskaņā ar UNICEF sniegto informāciju vardarbības dēļ vairāk nekā 350 000 bērnu iepriekšējā mācību gadā nevarēja atsākt skolas gaitas, tādējādi palielinot skolu neapmeklējošo bērnu kopējo skaitu Jemenā līdz vairāk nekā 2 miljoniem; tā kā ārpusskolas bērnus apdraud iesaistīšana karadarbībā;

tā kā valstī tiek importēti gandrīz 90 % no pamatproduktiem; tā kā ANO īpašais referents cilvēktiesību un starptautisko sankciju jautājumos ir uzsvēris, ka koalīcijas spēku kopš 2015. gada marta uzspiestā gaisa un jūras blokāde Jemenā bija viens no galvenajiem humanitārās katastrofas iemesliem, savukārt vardarbība valstī un plaši izplatītais degvielas trūkums ir kavējis iekšējo pārtikas sadales tīklu darbību;

H.	tā kā stabila un droša Jemenas valsts, kam ir pienācīgi funkcionējoša valdība, ir izšķiroši svarīga, lai varētu īstenot starptautiskos centienus ekstrēmisma un vardarbības apkarošanā šajā reģionā un ārpus tā, kā arī lai panāktu mieru un stabilitāti pašā Jemenā;

tā kā stāvoklis Jemenā nopietni apdraud attiecīgā reģiona, it īpaši Āfrikas raga, Sarkanās jūras un plašākā Tuvo Austrumu reģiona, stabilitāti; tā kā Al Qaeda Arābijas pussalā (AQAP) ir spējusi izmantot politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Jemenā, paplašinot savu klātbūtni un palielinot teroristu uzbrukumu skaitu un mērogu; tā kā AQAP un t. s. Islāma valsts ISIS/Da’esh ir iedibinājusi klātbūtni Jemenā un veikusi teroristiskus uzbrukumus, nogalinot simtiem cilvēku;

J.	tā kā 2016. gada 25. februāra rezolūcijā Parlaments prasīja īstenot iniciatīvu, kuras mērķis būtu noteikt ES ieroču embargo pret Saūda Arābiju, saskaņā ar Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/CFSP;

K.	tā kā gan hūsītu, gan sabiedroto spēki ir apsūdzēti smagos kara tiesību pārkāpumos, proti, aizliegtu kājnieku mīnu izmantošanā, sliktā attieksmē pret aizturētajiem un neselektīvos raķešu uzbrukumos apdzīvotām teritorijām Jemenā un Saūda Arābijas dienvidos;

tā kā kopējais ES humanitārais finansējums Jemenai 2015. un 2016. gadā sasniedza EUR 120 miljonus; tā kā 2017. gadā ir piešķirts atbalsts EUR 46 miljonu apmērā; tā kā, neraugoties uz humanitārajai krīzei Jemenā veltīto augsta līmeņa līdzekļu devēju pasākumu, kurš notika aprīlī Ženēvā un kurā piedalījās dažādas valstis un organizācijas, kas pauda apņemšanos piešķirt USD 1,1 miljardu, līdzekļu devēji līdz 2017. gada 9. maijam bija piešķīruši tikai 28 % no ANO humanitārajā iniciatīvā Jemenai 2017. gadā paredzētajam USD 2,1 miljardam; tā kā 2017. gadā ir paredzēts mobilizēt papildu līdzekļus attīstības palīdzībai EUR 70 miljonu apmērā;

pauž nopietnas bažas par satraucošo humanitārās situācijas pasliktināšanos Jemenā, kurai ir raksturīga plaši izplatīta nedrošība attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu un akūta uztura nepietiekamība, neselektīvi uzbrukumi civiliedzīvotājiem un medicīniskajam un palīdzības sniegšanas personālam, civilās un medicīniskās infrastruktūras iznīcināšana, no gaisa veiktu uzbrukumu turpināšanās un sauszemes cīņas un apšaudes, neraugoties uz atkārtotajiem aicinājumiem atjaunot karadarbības pārtraukšanu;

pauž dziļu nožēlu par konflikta rezultātā zaudētajām dzīvībām un karadarbības skarto cilvēku ciešanām un izsaka līdzjūtību cietušo ģimenēm; atkārtoti apstiprina apņemšanos turpināt atbalstīt Jemenu un tās iedzīvotājus; mudina visas iesaistītās puses censties panākt tūlītēju pamieru un atgriezties pie sarunu galda; atkārtoti pauž atbalstu Jemenas teritoriālajai nedalāmībai, suverenitātei un neatkarībai;

pauž nopietnas bažas par to, ka uzbrukumu no gaisa un sauszemes cīņu turpināšanās ir novedusi pie tūkstošiem civilidzīvotāju nāves, pārvietošanas un iztikas līdzekļu zaudēšanas, apdraudot vēl lielāka skaita cilvēku dzīvību, vēl vairāk destabilizējot situāciju Jemenā, iznīcinot valsts fizisko infrastruktūru, radot nestabilitāti, kuru ir izmantojušas teroristu un ekstrēmistu organizācijas, piemēram, ISIS/Da’esh un AQAP, un pasliktinot jau tā kritisko humanitāro situāciju;

stingri nosoda visus teroristu uzbrukumus un vardarbību pret civiliedzīvotājiem, tostarp bombardēšanu, kasešu munīcijas izmantošanu, raķešu uzbrukumus un snaiperu apšaudes un ziņas par kājnieku mīnu izmantošanu, kā arī par uzbrukumiem, kuru rezultātā tiek iznīcināta civilā infrastruktūra, tostarp skolas, medicīnas iestādes, dzīvojamie rajoni, tirgi, ūdensapgādes sistēmas, ostas un lidostas;

mudina Jemenas valdību pildīt savus pienākumus cīņā pret ISIS/Daesh un AQAP, kas izmanto pašreizējo nestabilitāti; atgādina, ka noziedzīgi un neattaisnojami ir visi terorisma akti neatkarīgi no to izdarīšanas iemesla un no tā kurš, kad un kur tos ir izdarījis; uzsver, ka ir nepieciešams, lai visas konfliktā iesaistītās puses ar izlēmīgu rīcību vērstos pret šādām grupām, kuru darbības ir uzskatāmas par nopietnu apdraudējumu risinājumam sarunu ceļā un drošībai reģionā un ārpus tā;

atkārtoti aicina visas konfliktā iesaistītās puses un to reģionālos un starptautiskos atbalstītājus ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību un atturēties no tiešas uzbrukumu mērķēšanas uz civilo infrastruktūru, it īpaši medicīniskajām telpām un aprīkojumu un ūdensapgādes sistēmām; atgādina, ka apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, tostarp slimnīcām un medicīniskajam personālam, ir smagi starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi; mudina starptautisko sabiedrību veikt pasākumus, lai īstenotu starptautisko kriminālvajāšanu pret tiem, kas atbildīgi par starptautisko tiesību pārkāpumiem Jemenā; šajā sakarībā atbalsta ANO augstā cilvēktiesību komisāra Zeid Ra’ad Al-Hussein aicinājumu izveidot neatkarīgu starptautisku struktūru, kas veiktu visaptverošu izmeklēšanu par noziegumiem, kas izdarīti saistībā ar šo konfliktu Jemenā; uzsver, ka ir jānodrošina saukšana pie atbildības par pārkāpumiem, lai panāktu paliekošu konflikta atrisinājumu;

atgādina, ka nav iespējams nekāds militārs risinājums konfliktam Jemenā un ka krīzi var atrisināt vienīgi iekļaujošā pašas Jemenas vadītā sarunu procesā, iesaistot tajā visas ieinteresētās personas ar pilnīgu un jēgpilnu sieviešu līdzdalību un nonākot pie iekļaujoša politiska risinājuma; atkārtoti pauž atbalstu ANO ģenerālsekretāra, ANO īpašā sūtņa Jemenā un Eiropas Ārējās darbības dienesta centieniem sekmēt to, lai tiktu atsāktas sarunas, un mudina visas konfliktā iesaistītās puses rīkoties konstruktīvi, neizvirzot priekšnoteikumus šiem centieniem; uzsver — lai atvieglotu atgriešanos uz politiska risinājuma ceļa, būtiska ir uzticības veicināšanas pasākumu īstenošana, piemēram, nekavējoši pasākumi, lai panāktu stabilu uguns pārtraukšanu, mehānisms uzraudzītai spēku atvilkšanai, humānās palīdzības un komerciālās piekļuves atvieglošana un politisko ieslodzīto atbrīvošana;

mudina Saūda Arābiju un Irānu strādāt pie divpusējo attiecību uzlabošanas un censties strādāt kopā, lai izbeigtu kaujas Jemenā;

atbalsta ES aicinājumu visām konfliktā iesaistītajām pusēm veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu un novērstu visas vardarbības izpausmes, tostarp seksuālo vardarbību un dzimumvardarbību bruņota konflikta apstākļos; stingri nosoda bērnu tiesību pārkāpumus un pauž bažas par bērnu ierobežoto piekļuvi pat pamata veselības aprūpei un izglītībai; nosoda bērnu kareivju vervēšanu un izmantošanu karadarbībā; aicina ES un starptautisko sabiedrību atbalstīt demobilizēto bērnu rehabilitāciju un reintegrāciju sabiedrībā;

10.

aicina visas konfliktā iesaistītās puses sadarboties, lai likvidētu visus loģistikas un finansiālos šķēršļus, kas ietekmē pārtikas un medicīnas preču importu un izplatīšanu grūtībās nonākušajiem civiliedzīvotājiem; jo īpaši mudina puses nodrošināt pilnīgu un efektīvu tirdzniecības ieejas punktu darbību, piemēram, Hodeidas un Adenas ostās; uzsver to nozīmi kā iespēju sniegt humāno palīdzību un nodrošināt pirmās nepieciešamības preču piegādes; prasa atkal atvērt Sanas lidostu komerciāliem lidojumiem, lai varētu nosūtīt steidzami vajadzīgās zāles un patēriņa preces, savukārt tos Jemenas iedzīvotājus, kuriem nepieciešama ārstēšana, varētu aiztransportēt;

11.

aicina Padomi efektīvi veicināt starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, kā noteikts attiecīgajās ES pamatnostādnēs; atkārtoti uzsver, ka visām ES dalībvalstīm ir stingri jāpiemēro noteikumi, kas paredzēti Padomes Kopējā nostājā 2008/944/CFSP par ieroču eksportu; šajā sakarībā atgādina par 2016. gada 25. februāra rezolūciju;

12.

uzsver, ka ir svarīgi palielināt vietējo iestāžu iespējas un spējas pakalpojumu sniegšanā, kā arī iesaistīt Jemenas diasporu un starptautiskās NVO vissvarīgāko pakalpojumu nozaru atbalstīšanā; jo īpaši uzsver, ka ES un citiem starptautiskiem dalībniekiem ir steidzami jārisina holeras uzliesmojuma problēma un jāatbalsta veselības aprūpes sistēma, lai nepieļautu tās sabrukšanu, tostarp atvieglojot piegādes un algas maksājumus priekšplānā esošajiem medicīnas darbiniekiem, kam ir īpaši būtiska loma humānās palīdzības sniegšanā;

13.

atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu gatavību palielināt humanitāro palīdzību iedzīvotājiem visā valstī, reaģējot uz pieaugošajām vajadzībām, un mobilizēt attīstības palīdzību, lai finansētu projektus kritiskajās nozarēs; atzinīgi vērtē apņemšanās, kas paustas humanitārajai krīzei Jemenā veltītajā augsta līmeņa līdzekļu devēju pasākumā, un uzsver, ka ir nepieciešama koordinēta humānās palīdzības sniegšana ANO vadībā, lai atvieglotu Jemenas iedzīvotāju ciešanas; turklāt mudina visas valstis pildīt saistības, ko tās uzņēmās minētajā pasākumā, un dot savu ieguldījumu humanitāro jautājumu risināšanā;

14.

aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos steidzami ierosināt integrētu ES stratēģiju attiecībā uz Jemenu un atjaunināt stimulu Jemenas miera iniciatīvai ANO aizbildnībā; šajā sakarībā aicina iecelt īpašu ES pārstāvi Jemenā;

15.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Jemenas valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0066.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0270.

18.9.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/166

P8_TA(2017)0256

Saistoši ikgadēji siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumi nolūkā izpildīt Parīzes nolīgumā paredzētās saistības ***I

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam nolūkā izveidot noturīgu Enerģētikas savienību un izpildīt Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām (COM(2016)0482 – C8-0331/2016 – 2016/0231(COD)) (1)

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

(2018/C 331/30)

Grozījums Nr. 1

Regulas priekšlikums

Virsraksts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Priekšlikums	Priekšlikums
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA	EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA
par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam nolūkā izveidot noturīgu Enerģētikas savienību un izpildīt Parīzes nolīgumā paredzētās saistības , un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām	par klimata politikas pasākumiem Parīzes nolīgumā paredzēto saistību izpildei , un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām (Klimata politikas pasākumu regula Parīzes nolīguma īstenošanai)

Grozījums Nr 2

Regulas priekšlikums

1.a atsauce (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

Grozījums Nr 3

Regulas priekšlikums

1.b atsauce (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

Grozījums Nr 4

Regulas priekšlikums

3. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3)

2016. gada 10 . jūnijā Komisija nāca klajā ar priekšlikumu, ka ES jāratificē Parīzes nolīgums. Šis leģislatīvā akta priekšlikums ir daļa no pasākumiem, ar ko ES pildīs Parīzes nolīgumā paredzētās saistības. Savienības apņēmību panākt emisijas samazinājumus visas tautsaimniecības mērogā apliecina Savienības un tās dalībvalstu iecerētais nacionāli noteiktais devums, ko UNFCCC sekretariātam iesniedza 2015. gada 6. martā.

(3)

Padome Parīzes nolīgumu ratificēja 2016. gada 5. oktobrī pēc tam, kad 2016. gada 4. oktobrī piekrišanu bija sniedzis Eiropas Parlaments. Parīzes nolīgums stājās spēkā 2016 . gada 4. novembrī , un nolīguma 2. pantā ir noteikts, ka ar šo nolīgumu tiecas panākt, lai pasaule noteiktāk stātos pretim klimata pārmaiņu draudiem ilgtspējīgas attīstības un nabadzības izskaušanas kontekstā, un tādēļ cita starpā: a) globālo vidējās temperatūras pieaugumu noturēt krietni zem 2 oC atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 oC salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, apzinoties, ka tas ievērojami mazinātu klimata pārmaiņu riskus un ietekmi; b) vairot spēju pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei un veicināt klimatnoturību un tādu attīstību, kas iespējama ar zemu siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu, turklāt tā, lai neapdraudētu pārtikas ražošanu, c) finanšu plūsmas pieskaņot virzībai uz zemāku siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu un klimatnoturīgu attīstību .

Parīzes nolīgumā ir arī noteikts, ka nolīguma pusēm ir jārīkojas, lai attiecīgā gadījumā saglabātu vai uzlabotu siltumnīcefekta gāzu piesaistīšanas un uzkrāšanas sistēmas, tostarp mežus.

Šis leģislatīvā akta priekšlikums ir daļa no pasākumiem, ar ko ES pildīs Parīzes nolīgumā paredzētās saistības. Savienības apņēmību panākt emisijas samazinājumus visas tautsaimniecības mērogā apliecina Savienības un tās dalībvalstu iecerētais nacionāli noteiktais devums, ko UNFCCC sekretariātam iesniedza 2015. gada 6. martā.

Grozījums Nr 5

Regulas priekšlikums

4. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4)	Parīzes nolīgums aizstāj pieeju, ko paredz 1997. gada Kioto protokols, kurš pēc 2020. gada vairs nebūs spēkā.

(4)

Parīzes nolīgums aizstāj pieeju, ko paredz 1997. gada Kioto protokols, kurš pēc 2020. gada vairs nebūs spēkā. Līdz ar to turpmāk vairs netiks izmantotas arī ar Kioto protokolu saistītās zaļo investīciju sistēmas, kas nodrošina finansiālu atbalstu emisiju samazināšanas projektiem dalībvalstīs ar zemākiem ienākumiem.

Grozījums Nr 6

Regulas priekšlikums

4.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4a)

Vides padome 2009. gada 21. oktobra sanāksmē atbalstīja mērķi, kuru Savienība noteica, ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) viedokli par emisiju samazinājumu, kas jāpanāk visām attīstītajām valstīm kā grupai, proti, mērķi līdz 2050. gadam samazināt emisiju apjomu par 80 līdz 95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

Grozījums Nr 7

Regulas priekšlikums

5. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(5)

Pāreja uz tīru enerģiju nozīmē, ka jāmainās investīciju modeļiem , ka vajadzīgi attiecīgi stimuli visās rīcībpolitikas jomās. Viena no nozīmīgākajām Savienības prioritātēm ir noturīgas Enerģētikas savienības izveide, kas ļaus iedzīvotājus nodrošināt ar drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un lētu enerģiju . Lai to panāktu, ar šo regulu ir jāturpina vērienīgie pasākumi klimata jomā un jāpanāk progress pārējos Enerģētikas savienības aspektos, kā izklāstīts Pamatstratēģijā spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku (16).

(5)

Pāreja uz tīru enerģiju un bioekonomiku nozīmē, ka jāmainās investīciju modeļiem visās rīcībpolitikas jomās un ka ir vajadzīgi stimuli mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kuriem ir mazāks kapitāls, un mazām lauku saimniecībām, lai tie varētu pielāgot savus darījumdarbības modeļus . Viena no nozīmīgākajām Savienības prioritātēm ir noturīgas Enerģētikas savienības izveide, kurā priekšroka dota energoefektivitātei un kuras mērķis ir apgādāt iedzīvotājus ar drošu un ilgtspējīgu enerģiju par pieņemamu cenu , kā arī piemērot stingru ilgtspējas un emisiju samazināšanas politiku bioloģiskas izcelsmes resursu izmantošanai, lai ar tiem aizstātu fosilos resursus . Lai to panāktu, ar šo regulu ir jāturpina vērienīgie pasākumi klimata jomā un jāpanāk progress pārējos Enerģētikas savienības aspektos, kā izklāstīts Pamatstratēģijā spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku (16).

Grozījums Nr 8

Regulas priekšlikums

9. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 406/2009/EK (19) iedibināto pieeju, kas paredz ikgadējus un saistošus valstij noteiktus ierobežojumus, vajadzētu izmantot arī 2021.–2030. gadā: trajektorijas aprēķina izejas punkts 2018 . gadā būtu vai nu vidējās siltumnīcefekta gāzu emisijas 2016.–2018. gadā, vai 2020. gadā iedalītā ikgadējā emisijas apjoma vērtība (izvēloties zemāko no šīm divām vērtībām), bet trajektorijas beigu punkts būtu katrai dalībvalstij noteiktais ierobežojums 2030. gadam. Lai atalgotu agrīnu rīcību un lai palīdzētu dalībvalstīm ar mazāku investēšanas spēju, dalībvalstis, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedz ES vidējo rādītāju un kuru emisiju apjoms no 2013. līdz 2020. gadam ir mazāks par ikgadējiem emisijas apjomiem, kas tām saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK iedalīti laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, ar zināmiem nosacījumiem var pieprasīt papildu apjoma iedalīšanu no rezerves. Ir paredzēts, ka 2021. gadā papildus tiks pielāgots tām dalībvalstīm iedalītais emisijas apjoms, kurām vienlaikus ir pozitīvs ierobežojums saskaņā ar Lēmumu 406/2009/EK un pieaugošs iedalītais emisijas apjoms laikā no 2017. līdz 2020. gadam, kas noteikts saskaņā ar Lēmumiem 2013/162/ES un 2013/634/ES, tādējādi atspoguļojot šo dalībvalstu iespējas šajos gados emisijas palielināt. Eiropadome ir secinājusi, ka esošo elastības iespēju pieejamība un izmantošana ETS neaptvertajos sektoros būtu ievērojami jākāpina, lai nodrošinātu Savienības kopīgo centienu izmaksefektivitāti un emisiju uz vienu iedzīvotāju konverģenci līdz 2030. gadam.

Grozījums Nr 9

Regulas priekšlikums

9.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(9a)

Tā kā Savienībai ir jāsāk īstenot pāreju uz mazoglekļa ekonomiku, šajā regulā ir noteikta emisiju samazināšanas ilgtermiņa trajektorija, lai no 2031. gada samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, uz kurām attiecas šī regula. Šī regula arī palīdz sasniegt Parīzes nolīguma mērķi šā gadsimta otrajā pusē panākt līdzsvaru starp siltumnīcefekta gāzu antropogēnajām emisijām pa avotiem un uztveršanu piesaistītājsistēmās.

Grozījums Nr 10

Regulas priekšlikums

10.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(10a)

Lai savu lietderību nezaudētu tirgus stabilitātes rezerve, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2015/1814 (1a) , to kvotu skaits, kuras anulētas tāpēc, ka pēc ES ETS kvotu daudzuma samazināšanas ir izmantota šajā regulā paredzētā elastības iespēja, nebūtu jāņem vērā kā saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK anulētas kvotas, atbilstoši Lēmumam (ES) 2015/1814 nosakot kopējo kvotu skaitu, kuras attiecīgajā gadā ir apgrozībā saskaņā ar minēto lēmumu.

Grozījums Nr 11

Regulas priekšlikums

11. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(11)

Virkne Savienības pasākumu palielina dalībvalstu iespējas izpildīt saistības klimata jomā, un bez tiem būs ļoti sarežģīti panākt vajadzīgos emisijas samazinājumus šīs regulas aptvertajos sektoros. Pie tiem pieder tiesību akti par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm, CO2 emisijas samazināšanu no sauszemes transportlīdzekļiem, ēku energoefektivitāti , atjaunojamiem energoresursiem , energoefektivitāti un aprites ekonomiku , kā arī Savienības finansējuma instrumenti , kas domāti ar klimatu saistītām investīcijām.

(11)

Vairāki Savienības pasākumi palielina dalībvalstu iespējas izpildīt saistības klimata jomā, un bez tiem būs ļoti sarežģīti panākt vajadzīgos emisijas samazinājumus šīs regulas aptvertajos sektoros. Pie tiem pieder tiesību akti par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm, CO2 emisijas samazināšanu no sauszemes transportlīdzekļiem, ēku energoefektivitātes uzlabošanu , atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu , lielāku energoefektivitāti un aprites ekonomikas veicināšanu , kā arī Savienības finansējuma instrumenti ar klimatu saistītām investīcijām.

Grozījums Nr 12

Regulas priekšlikums

11.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(11a)

Ir jāpanāk emisiju samazināšanās un jācenšas līdz maksimumam palielināt lauksaimniecības nozares ietekmi, tāpēc ir svarīgi, lai dalībvalstis veicinātu novatoriskus klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus ar vislielāko potenciālu, tostarp šādas darbības: aramzemes pārveidošana ilggadīgos zālājos; dzīvžogu, buferjoslu un koku stādījumu apsaimniekošana uz lauksaimniecības zemes; jaunas agromežsaimniecības un mežu stādīšanas sistēmas; pasākumi, ar ko nepieļauj koku izciršanu un mežu iznīcināšanu; maz kultivēta vai nekultivēta augsne un virsaugu/starpkultūru un augu atlikuma izmantošana augsnes kultivēšanai; oglekļa audits un augsnes/barības vielu apsaimniekošanas plāni; slāpekļa lietderīgāka izmantošana un nitrifikācijas inhibēšana; mitrāju/kūdrāju atjaunošana un saglabāšana; un pilnveidotas dzīvnieku audzēšanas, barošanas un apsaimniekošanas metodes, ar ko var samazināt emisiju apjomu.

Grozījums Nr 13

Regulas priekšlikums

11.b apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(11b)

Ar šo regulu un ar piedāvātajām elastības iespējām rosina samazināt emisijas atbilstoši citiem ar klimatu un enerģētiku saistītiem Savienības tiesību aktiem nozarēs, uz kurām attiecas šī regula, tostarp energoefektivitātes jomā. Tā kā vairāk nekā 75 % siltumnīcefekta gāzu emisiju ir saistītas ar enerģiju, būs svarīgi palielināt energoefektivitāti un taupīt enerģiju, lai panāktu emisiju samazināšanos. Tādēļ vērienīgām energoefektivitātes politikas nostādnēm ir izšķiroša nozīme, ne vien lai vēl vairāk samazinātu fosilā kurināmā importu un tā garantētu drošāku energoapgādi un patērētāju rēķinu samazināšanos, bet arī lai panāktu, ka ēkās, rūpniecībā un transportā tiek izmantots vairāk energotaupības tehnoloģiju, un tādējādi nostiprinātu ekonomikas konkurētspēju, veicinātu vietēju darbvietu radīšanu, panāktu veselības uzlabošanos un vērstos pret enerģētisko nabadzību. Pasākumi, kas veikti jomās, uz kurām attiecas šī regula, laika gaitā atmaksājas un ir izmaksu ziņā lietderīgs veids, kā palīdzēt dalībvalstīm sasniegt savus mērķus saskaņā ar šo regulu. Tāpēc ir svarīgi, lai dalībvalstis, ieviešot šo regulu valsts politikas nostādnēs, īpašu uzmanību pievērstu katras nozares atšķirīgajam energoefektivitātes uzlabošanas un investīciju potenciālam.

Grozījums Nr 14

Regulas priekšlikums

11.c apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(11c)

Transporta nozare ir ne vien liels siltumnīcefekta gāzu emitētājs, bet arī nozare, kurā kopš 1990. gada visstraujāk ir palielinājies enerģijas patēriņš. Tāpēc ir svarīgi, lai Komisija un dalībvalstis vēl vairāk censtos palielināt energoefektivitāti, sekmēt pāreju uz ilgtspējīgiem transporta veidiem un samazināt nozares lielo oglekļa atkarību. Energoresursu struktūras dekarbonizācija, veicinot zema emisiju līmeņa energoresursu izmantošanu transportam (piemēram, ilgtspējīgu biodegvielas veidu un elektrisko transportlīdzekļu izmantošanu), palīdzēs sasniegt CO2 emisijas samazināšanas mērķrādītāju atbilstoši Parīzes nolīguma mērķiem. To varētu veicināt, nodrošinot nozarei skaidru ilgtermiņa regulējumu, kas garantētu noteiktību un būtu pamats investīcijām.

Grozījums Nr 15

Regulas priekšlikums

11.d apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(11d)

Enerģētikas un nozaru politikas ietekme uz saistībām, ko Savienība un dalībvalstis uzņemas klimata jomā, būtu jāvērtē ar vienotām kvantitatīvām metodēm, lai attiecīgās politikas ietekme būtu pārredzama un pārbaudāma.

Grozījums Nr 57

Regulas priekšlikums

12. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(12)

Regula […] par zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā radušos siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistījumu iekļaušanu klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam] paredz noteikumus, kā jāuzskaita siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesaistījumi saistībā ar zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību (LULUCF). Lai gan šīs regulas vidisko rezultātu, proti, panāktos siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumus, ietekmē tas, ka tiek ņemts vērā daudzums, kas nepārsniedz kopējo neto piesaistījumu un kopējo neto emisiju summu no atmežotas zemes, apmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes un apsaimniekotiem zālājiem, kā definēts Regulā […], vēl viena iespēja, ko dalībvalstis vajadzības gadījumā varētu izmantot savu saistību izpildei, būtu elastības iespēja, kurā iekļautas ne vairāk kā 280 milj. t CO2 ekv., ko sadala starp dalībvalstīm saskaņā ar III pielikumu. Ja tiek pieņemts deleģētais akts, ar ko atjaunina meža references līmeni, pamatojoties uz nacionālajiem mežsaimniecības uzskaites plāniem, saskaņā ar [LULUCF] regulas 8. panta 6. punktu, tad saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz 7. pantu nolūkā atspoguļot to, ka minētajā pantā paredzētajā elastības iespējā tiek ņemta vērā uzskaites kategorija “apsaimniekota meža zeme”. Pirms šāda deleģētā akta pieņemšanas Komisijai, pamatojoties uz pieejamajiem datiem, vajadzētu izvērtēt to , cik pamatīga ir “apsaimniekotas meža zemes” uzskaite, jo īpaši to, cik liela saskanība pastāv starp prognozēto un faktisko mežistrādi. Bez tam šajā regulā vajadzētu atļaut ikgadējā iedalītā emisijas apjoma vienības brīvprātīgi dzēst, lai šo daudzumu varētu ņemt vērā, kad tiek izvērtēta dalībvalsts atbilstība Regulas […] prasībām.

(12)

Regula […] par zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā radušos siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistījumu iekļaušanu klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam] paredz noteikumus par to , kā ir jāuzskaita siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesaistījumi saistībā ar zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību (LULUCF). Lai gan šīs regulas īstenošanas rezultātu attiecībā uz vidi ( proti, panāktos siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumus) ietekmē tas, ka tiek ņemts vērā daudzums, kurš nepārsniedz kopējo neto piesaistījumu un kopējo neto emisiju summu no atmežotas zemes, apmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes, apsaimniekotiem zālājiem un attiecīgā gadījumā no apsaimniekotiem mitrājiem , kā definēts Regulā […], vēl viena iespēja, ko dalībvalstis vajadzības gadījumā varētu izmantot savu saistību izpildei, būtu elastības iespēja, kurā iekļautas ne vairāk kā 280 milj. t CO2 ekv., ko sadala starp dalībvalstīm saskaņā ar III pielikumu. Ja tiek pieņemts deleģētais akts, ar ko atjaunina meža references līmeni, pamatojoties uz nacionālajiem mežsaimniecības uzskaites plāniem, saskaņā ar [LULUCF] regulas 8. panta 6. punktu, tad būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu pieņemt aktus attiecībā uz 7. pantu nolūkā atspoguļot to, ka minētajā pantā paredzētajā 280 miljonu [tonnu CO2 ekv.] elastības iespējā ir līdzsvaroti ņemta vērā uzskaites kategorija “apsaimniekota meža zeme”. Pirms šāda deleģētā akta pieņemšanas Komisijai, pamatojoties uz datiem, kas ir pieejami, vajadzētu izvērtēt, cik pamatīga ir “apsaimniekotas meža zemes” uzskaite, un jo īpaši izvērtēt konsekvenci starp prognozēto un faktisko mežistrādi. Bez tam šajā regulā vajadzētu atļaut ikgadējā iedalītā emisijas apjoma vienības brīvprātīgi dzēst, lai šo daudzumu varētu ņemt vērā, kad tiek izvērtēta dalībvalsts atbilstība Regulas […] prasībām.

Grozījums Nr 17

Regulas priekšlikums

12.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(12a)

Lai savstarpēji konsekventi sasniegtu daudzos Savienības mērķus, kas ir saistīti ar lauksaimniecības nozari, tostarp tādus kā klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām, gaisa kvalitāte, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmas pakalpojumu saglabāšana, kā arī atbalsts lauku ekonomikai, būs vajadzīgas izmaiņas investīcijās un stimulos, ko atbalstītu ar Savienības pasākumiem, tādiem kā KLP. Ir būtiski, lai šajā regulā būtu ņemts vērā uzdevums palīdzēt sasniegt Savienības mežu stratēģijā noteiktos mērķus, proti, veicināt konkurētspējīgu un ilgtspējīgu koksnes piedāvājumu Savienības bioekonomikas attīstībai, kā arī veicināt dalībvalstu valsts mežu politikas, Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģijas un Savienības aprites ekonomikas stratēģijas īstenošanu.

Grozījums Nr 18

Regulas priekšlikums

13. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(13)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi, pārredzami un izmaksefektīvi paziņoti un verificēti gan dati par siltumnīcefekta gāzu emisijām, gan cita informācija, kas vajadzīga, lai novērtētu virzību sakarā ar dalībvalstīm ikgadēji iedalīto emisiju apjomu, prasības par ikgadējo ziņošanu un novērtēšanu saskaņā ar šo regulu ir integrētas ar attiecīgajiem pantiem Regulā (ES) Nr. 525/2013, kurus tāpēc vajadzētu attiecīgi grozīt. Minētās regulas grozījumiem vajadzētu nodrošināt, ka to, kā dalībvalstīm sokas ar emisiju samazināšanu, arī turpmāk novērtēs reizi gadā, ņemot vērā Savienības politikas un pasākumu attīstību un informāciju no dalībvalstīm. Reizi divos gados novērtēšanā vajadzētu iekļaut prognozes par Savienības virzību uz emisijas samazināšanas saistību izpildi un par dalībvalstu virzību uz savu pienākumu izpildi. Savukārt atskaitījumu piemērošanu vajadzētu apsvērt tikai ik pēc pieciem gadiem, lai varētu ņemt vērā potenciālo devumu no atmežotas zemes, apmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes un apsaimniekotiem zālājiem saskaņā ar Regulu […]. Tas neskar Komisijas pienākumu nodrošināt, ka dalībvalstis pilda savus pienākumus, kas izriet no šīs regulas, vai Komisijas pilnvaras šādā sakarā uzsākt pienākumu neizpildes procedūru.

(13)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi, pārredzami un izmaksu ziņā lietderīgi paziņoti un verificēti gan dati par siltumnīcefekta gāzu emisijām, gan cita informācija, kas vajadzīga, lai novērtētu virzību sakarā ar dalībvalstīm ikgadēji iedalīto emisiju apjomu, prasības par ikgadējo ziņošanu un novērtēšanu saskaņā ar šo regulu ir integrētas ar attiecīgajiem pantiem Regulā (ES) Nr. 525/2013, kurus tāpēc vajadzētu attiecīgi grozīt. Minētās regulas grozījumiem vajadzētu nodrošināt, ka to, kā dalībvalstīm sokas ar emisiju samazināšanu, arī turpmāk novērtēs reizi gadā, ņemot vērā Savienības politikas un pasākumu attīstību un informāciju no dalībvalstīm. Reizi divos gados novērtēšanā vajadzētu iekļaut prognozes par Savienības virzību uz emisijas samazināšanas saistību izpildi un par dalībvalstu virzību uz savu pienākumu izpildi. Reizi divos gados būtu jāveic pilnīga atbilstības pārbaude. Iespēja ņemt vērā potenciālo devumu no atmežotas zemes, apmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes un apsaimniekotiem zālājiem saskaņā ar Regulu […] būtu jāapsver, ievērojot minētajā regulā noteiktos intervālus . Tas neskar Komisijas pienākumu nodrošināt, ka dalībvalstis pilda savus pienākumus, kas izriet no šīs regulas, vai Komisijas pilnvaras šādā sakarā uzsākt pienākumu neizpildes procedūru.

Grozījums Nr 19

Regulas priekšlikums

13.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(13a)

Tā kā nozares, uz kurām attiecas šī regula, rada vairāk nekā pusi no Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijām, emisiju samazināšanas politikas nostādnes šajās nozarēs ir ļoti svarīgas, lai Savienība varētu izpildīt savas saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu. Tāpēc uzraudzības, ziņošanas un turpmākas pārbaudes procedūrām saskaņā ar šo regulu vajadzētu būt pilnīgi pārredzamām. Dalībvalstīm un Komisijai būtu jānodrošina, ka informācija par šīs regulas izpildi ir publiski pieejama un ka šīs regulas pārskatīšanas procesā ir panākta pienācīga ieinteresēto personu un sabiedrības līdzdalība. Tāpat arī Komisija ir aicināta izveidot efektīvu un pārredzamu sistēmu, ar kuru uzraudzīt ieviesto elastības iespēju izmantošanas rezultātus.

Grozījums Nr 20

Regulas priekšlikums

14. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(14)

Lai kopējie samazinājumi tiktu panākti ar pēc iespējas lielāku izmaksefektivitāti , dalībvalstīm vajadzētu dot iespēju daļu no sava ikgadējā iedalītā emisijas apjoma pārskaitīt citām dalībvalstīm. Būtu jānodrošina šādu pārskaitījumu pārredzamība, un tiem vajadzētu notikt abām pusēm parocīgā veidā, tostarp izmantojot izsoles vai tirgus starpniekus, kas darbojas kā aģenti, vai divpusējus nolīgumus.

(14)

Lai kopējie samazinājumi būtu izmaksu ziņā pēc iespējas lietderīgāki , būtu jāļauj dalībvalstīm daļu no tām iedalītā ikgadējā emisijas apjoma atlikt rezervē vai aizņemties. Būtu arī jāļauj dalībvalstīm daļu no tām iedalītā ikgadējā emisijas apjoma pārskaitīt citām dalībvalstīm. Būtu jānodrošina šādu pārskaitījumu pārredzamība, un tiem vajadzētu notikt abām pusēm parocīgā veidā, cita starpā arī izsoles kārtībā vai izmantojot tirgus starpniekus, kas darbojas kā aģenti, vai divpusējus nolīgumus.

Grozījums Nr 21

Regulas priekšlikums

15. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(15)

Eiropas Vides aģentūras mērķis ir atbalstīt ilgtspējīgu attīstību un palīdzēt sasniegt ievērojamu un izmērāmu Eiropas vides uzlabošanos, sniedzot politikas veidotājiem, publiskajām iestādēm un sabiedrībai savlaicīgu, mērķtiecīgu, būtisku un ticamu informāciju. Eiropas Vides aģentūrai vajadzētu pienācīgi palīdzēt Komisijai saskaņā ar savu gada darba programmu.

(15)

Grozījums Nr 22

Regulas priekšlikums

17. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(17)	Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus 4. panta īstenošanai, saskaņā ar kuru tiks noteikti dalībvalstu ikgadējie emisijas limiti, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (21).

(17)	Būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu pieņemt aktus, ar ko šo regulu papildina, nosakot ikgadējo emisiju apjomu, kurš jāiedala katrai dalībvalstij .

Grozījums Nr 23

Regulas priekšlikums

19.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(19a)

Līdz ar Savienības centieniem samazināt savas emisijas ne mazāk svarīgi ir panākt, lai saskaņā ar mērķi palielināt savu pozitīvo ietekmi uz pasaules oglekļa plaukstas nospiedumu Savienība kopā ar trešām valstīm plānotu klimata jomā piemērojamus risinājumus un tādēļ kopā ar trešām valstīm īstenotu kopīgus projektus 2030. gada klimata politikas kontekstā, ņemot vērā to, ka Parīzes nolīgums attiecas uz jauno starptautiskās sadarbības mehānismu cīņai pret klimata pārmaiņām.

Grozījums Nr 24

Regulas priekšlikums

20. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(20)	Lai noskaidrotu, kā šī regula kopumā darbojas, to vajadzētu izskatīt 2024. gadā un pēc tam reizi 5 gados. Izskatīšanā vajadzētu ņemt vērā arī valsts apstākļu dinamiku un vadīties no Parīzes nolīgumā paredzētās globālās izsvēršanas rezultātiem.

(20)

Lai noskaidrotu, kā šī regula kopumā darbojas, to vajadzētu izvērtēt 2024. gadā un pēc tam reizi 5 gados. Izvērtēšanā vajadzētu ņemt vērā arī valsts apstākļu maiņas dinamiku un vadīties pēc Parīzes nolīgumā paredzētās globālās izsvēršanas rezultātiem.

Lai pildītu Parīzes nolīguma prasības, Savienības centieniem jākļūst aizvien spēcīgākiem un reizi piecos gados Savienībai jāsniedz ieguldījums, kas atspoguļo tās iespējami lielāko vērienu.

Tāpēc izvērtēšanas procesā būtu jāņem vērā Savienības mērķis līdz 2050. gadam visas tautsaimniecības mērogā samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80 līdz 95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un Parīzes nolīguma mērķis šā gadsimta otrajā pusē panākt līdzsvaru starp siltumnīcefekta gāzu antropogēnajām emisijām pa avotiem un uztveršanu piesaistītājsistēmās. Izvērtēšana būtu jāveic, balstoties uz labākajam zinātnes atziņām, kādas vien ir pieejamas, un par pamatu ņemot sagatavošanās ziņojumu, ko izstrādājusi Eiropas Vides aģentūra.

Emisiju samazinājuma apjoms, kas dalībvalstīm jāpanāk, sākot no 2031. gada, būtu jāizvērtē, ņemot vērā tādus principus kā taisnīgums un izmaksu lietderība.

Grozījums Nr 25

Regulas priekšlikums

1. pants – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Šī regula nosaka pienākumus attiecībā uz dalībvalstu minimālajiem devumiem Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas saistību izpildē 2021.–2030. gada periodā un noteikumus par to, kā nosaka ikgadējos iedalītos emisijas apjomus un kā novērtē dalībvalstu virzību uz to minimālā devuma izpildi. Regulā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāsamazina 2. pantā minētās siltumnīcefekta gāzu emisijas, lai taisnīgi un izmaksu ziņā lietderīgi sasniegtu Savienības mērķi līdz 2030. gadam panākt samazinājumu vismaz par 30 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni.

Grozījums Nr 26

Regulas priekšlikums

1. pants – 1.a daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	Šīs regulas vispārējais mērķis ir dot Savienībai iespēju sākt pāriet uz mazoglekļa ekonomiku, tāpēc regulā ir noteikta prognozējama ilgtermiņa trajektorija, pēc kuras panākt, lai Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas apjoms līdz 2050. gadam samazinātos par 80 līdz 95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

Grozījums Nr 27

Regulas priekšlikums

2. pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
3. Šīs regulas kontekstā CO2 emisijas no IPCC avota kategorijas “1.A.3.A civilā aviācija” uzskata par vienādām ar nulli.	3. Šajā regulā CO2 emisijas no IPCC avota kategorijas “1.A.3.A civilā aviācija” , kuras ietilpst Direktīvas 2003/87/EK darbības jomā, uzskata par vienādām ar nulli.

Grozījums Nr 28

Regulas priekšlikums

2. pants – 3.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	3.a Šī regula attiecas uz CO2 emisijām no IPCC avota kategorijas “1.A.3.D kuģošana”, kuras neietilpst Direktīvas 2003/87/EK darbības jomā.

Grozījums Nr 29

Regulas priekšlikums

4. pants

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
4. pants	4. pants
Ikgadējie emisijas līmeņi 2021.–2030. gada periodā	Ikgadējie emisijas līmeņi 2021.–2030. gada periodā
1. 2030. gadā katra dalībvalsts savas siltumnīcefekta gāzu emisijas ir ierobežojusi par vismaz to procentuālo apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij norādīts šīs regulas I pielikumā, salīdzinājumā ar savām 2005. gada emisijām, kuras ir noteiktas saskaņā ar 3. punktu.	1. Līdz 2030. gadam katra dalībvalsts savas siltumnīcefekta gāzu emisijas ir ierobežojusi vismaz par to procentuālo apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij norādīts šīs regulas I pielikumā, salīdzinājumā ar savām 2005. gada emisijām, kuras ir noteiktas saskaņā ar 3. punktu.
2. Ievērojot 5., 6. un 7. pantā paredzētās elastības iespējas un pielāgojumus saskaņā ar 10. panta 2. punktu un ņemot vērā jebkādus atskaitījumus , kam par iemeslu ir Lēmuma Nr. 406/2009/EK 7. panta piemērošana , katra dalībvalsts nodrošina, ka no 2021. līdz 2029. gadam tās katra gada siltumnīcefekta gāzu emisijas nepārsniedz līmeni saskaņā ar lineāru trajektoriju, kuras izejas punkts ir 2020 . gads un saskaņā ar 3. punktu noteiktās 2016., 2017. un 2018. gada vidējās siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet beigu punkts — 2030. gads un šīs regulas I pielikumā attiecīgajai dalībvalstij noteiktais limits.	2. Ievērojot 5., 6. un 7. pantā paredzētās elastības iespējas un pielāgojumus saskaņā ar 10. panta 2. punktu un ņemot vērā jebkādus atskaitījumus Lēmuma Nr. 406/2009/EK 7. panta piemērošanas rezultātā , katra dalībvalsts nodrošina, ka no 2021. līdz 2029. gadam tās siltumnīcefekta gāzu emisijas katru gadu nepārsniedz līmeni , kas noteikts ar lineāru trajektoriju, kuras izejas punkts ir 2018 . gads un vai nu saskaņā ar 3. punktu noteiktās 2016., 2017. un 2018. gada vidējās siltumnīcefekta gāzu emisijas , vai arī 2020. gadam iedalītais ikgadējais emisijas apjoms, kas noteikts saskaņā ar Lēmuma Nr. 406/2009/EK 3. panta 2. punktu un 10. pantu (izvēloties zemāko no šīm divām vērtībām) , bet beigu punkts — 2030. gads un šīs regulas I pielikumā attiecīgajai dalībvalstij noteiktais limits.
3. Komisija pieņem īstenošanas aktu , ar kuru CO2 ekvivalenta tonnās norāda ikgadējos iedalītos emisijas apjomus 2021.–2030. gada periodam, kā minēts 1. un 2. punktā. Lai varētu pieņemt šo īstenošanas aktu , Komisija visaptveroši izskatīs jaunākos valstu pārskatu datus par 2005. gadu un 2016.–2018. gadu, kurus dalībvalstis iesniegušas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 525/2013 7. pantu.	3. Komisija saskaņā ar 12. pantu pieņem deleģētos aktus , ar ko šo regulu papildina, CO2 ekvivalenta tonnās nosakot ikgadējos iedalītos emisijas apjomus 2021.–2030. gada periodam, kā minēts 1. un 2. punktā. Lai varētu pieņemt šos deleģētos aktus , Komisija visaptveroši izskatīs jaunākos valstu pārskatu datus par 2005. gadu un 2016.–2018. gadu, kurus dalībvalstis iesniegušas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 525/2013 7. pantu.
4. Šajā īstenošanas aktā, pamatojoties uz procentuālajiem apjomiem, ko dalībvalstis paziņojušas saskaņā ar 6. panta 2. punktu, norāda arī to , kādi daudzumi 2021.–2030. gada periodā varētu tikt ņemti vērā atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu. Ja visu dalībvalstu daudzumu summa pārsniedz kopdaudzumu — 100 miljonus —, tad katrai dalībvalstij domāto daudzumu proporcionāli samazina tā, lai kopdaudzums netiktu pārsniegts.	4. Šajā deleģētajā aktā, pamatojoties uz procentuālajiem apjomiem, ko dalībvalstis paziņojušas saskaņā ar 6. panta 2. punktu, norāda arī daudzumus , ko 2021.–2030. gada periodā varētu ņemt vērā atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu. Ja visu dalībvalstu daudzumu summa pārsniedz kopējo daudzumu — 100 miljonus, tad katrai dalībvalstij paredzēto daudzumu proporcionāli samazina tā, lai kopējais daudzums nebūtu pārsniegts.
5. Šo īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 13. pantā minēto izskatīšanas procedūru.

Grozījums Nr 30

Regulas priekšlikums

4.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	4.a pants
	Emisiju samazināšanas ilgtermiņa trajektorija laikposmam no 2031. gada
	Ja vien pirmās 14. panta 2. punktā minētās izvērtēšanas rezultātā vai kādā no nākamajiem šādas izvērtēšanas procesiem nav nolemts citādi, tad laikposmā no 2031. līdz 2050. gadam katra dalībvalsts katru gadu turpina samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kuras ietilpst šīs regulas darbības jomā. Katra dalībvalsts nodrošina, ka laikposmā no 2031. līdz 2050. gadam valsts siltumnīcefekta gāzu emisijas katru gadu nepārsniedz līmeni, kas noteikts ar lineāru trajektoriju, kuras izejas punkts ir valstij 2030. gadam iedalītais ikgadējais emisijas apjoms, bet beigu punkts ir emisiju apjoms 2050. gadā, kas ir par 80 % mazāks nekā attiecīgās dalībvalsts emisiju apjoms 2005. gadā.
	Komisija saskaņā ar 12. pantu pieņem deleģētos aktus, ar ko šo regulu papildina, CO2 ekvivalenta tonnās nosakot ikgadējos iedalītos emisijas apjomus laikposmam no 2031. līdz 2050. gadam.

Grozījums Nr 31

Regulas priekšlikums

5. pants

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
5. pants	5. pants
Elastības instrumenti, ko var izmantot ikgadējo limitu izpildei	Elastības instrumenti, ko var izmantot ikgadējo limitu izpildei
1. Dalībvalstis var izmantot šā panta 2. līdz 6. punktā, 6. pantā un 7. pantā izklāstītās elastības iespējas.	1. Dalībvalstis var izmantot šā panta 2. līdz 6. punktā, 6. pantā un 7. pantā izklāstītās elastības iespējas.
2. Kas attiecas uz 2021 . līdz 2029. gadu, dalībvalsts var aizņemties daudzumu, kas nepārsniedz 5 % no tās nākamajam gadam paredzētā ikgadējā iedalītā emisijas apjoma .	2. Attiecībā uz 2021. līdz 2025. gadu dalībvalsts var aizņemties daudzumu, kas nepārsniedz 10 % no ikgadējā emisijas apjoma, kuru tai paredzēts iedalīt nākamajā gadā. Attiecībā uz 2026 . līdz 2029. gadu dalībvalsts var aizņemties daudzumu, kas nepārsniedz 5 % no ikgadējā emisijas apjoma, kuru tai paredzēts iedalīt nākamajā gadā .
3. Dalībvalsts , kuras siltumnīcefekta gāzu emisijas konkrētajā gadā ir mazākas par tās ikgadējo iedalīto emisijas apjomu attiecīgajam gadam, ņemot vērā elastības iespēju izmantošanu saskaņā ar šo pantu un 6. pantu , var šo ikgadējā iedalītā emisijas apjoma pārpalikumu atlikt rezervē nākamajiem gadiem līdz 2030. gadam.	3. Ja dalībvalsts siltumnīcefekta gāzu emisijas konkrētajā gadā , ņemot vērā elastības iespēju izmantošanu saskaņā ar šo pantu un 6. pantu, nesasniedz ikgadējo emisijas apjomu , kas dalībvalstij attiecīgajam gadam ir iedalīts , tad par laikposmu no 2021. līdz 2025. gadam dalībvalsts tai iedalītā ikgadējā emisijas apjoma pārpalikumu , nepārsniedzot 10 % no dalībvalstij iedalītā ikgadējā emisijas apjoma , var atlikt rezervē nākamajiem gadiem līdz 2025. gadam. Attiecībā uz 2026. līdz 2029. gadu dalībvalsts tai iedalītā ikgadējā emisijas apjoma pārpalikumu, nepārsniedzot 5 % no dalībvalstij iedalītā ikgadējā emisijas apjoma, var atlikt rezervē nākamajiem gadiem līdz 2030. gadam.
4. Dalībvalsts līdz 5 % no sava attiecīgā gada ikgadējā iedalītā emisijas apjoma var pārskaitīt citām dalībvalstīm . Saņēmēja dalībvalsts šo daudzumu var izmantot atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu vai nu attiecīgajā gadā, vai nākamajos gados līdz 2030. gadam.	4. Dalībvalsts var pārskaitīt citām dalībvalstīm ne vairāk kā 5 % no tai attiecīgajam gadam iedalītā ikgadējā emisijas apjoma par laikposmu no 2021. līdz 2025. gadam un ne vairāk kā 10 % par laikposmu no 2026. līdz 2030. gadam . Saņēmēja dalībvalsts šo daudzumu var izmantot atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu vai nu attiecīgajā gadā, vai nākamajos gados līdz 2030. gadam.
5. Dalībvalsts var pārskaitīt citām dalībvalstīm to sava ikgadējā iedalītā emisijas apjoma daļu, kas attiecīgajā gadā pārsniedz tās siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu, ņemot vērā elastības iespēju izmantošanu saskaņā ar 2. līdz 4. punktu un 6. pantu. Saņēmēja dalībvalsts šo daudzumu var izmantot atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu vai nu attiecīgajā gadā, vai nākamajos gados līdz 2030. gadam.	5. Dalībvalsts var pārskaitīt citām dalībvalstīm tai iedalītā ikgadējā emisijas apjoma daļu, kas attiecīgajā gadā pārsniedz dalībvalsts siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu, ņemot vērā elastības iespēju izmantošanu saskaņā ar šā panta 2. līdz 4. punktu un 6. pantu. Saņēmēja dalībvalsts šo daudzumu var izmantot atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu vai nu attiecīgajā gadā, vai nākamajos gados līdz 2030. gadam.
	5.a Dalībvalsts tai iedalīto ikgadējo emisijas apjomu pārskaitīt nedrīkst, ja uz pārskaitījuma brīdi attiecīgās dalībvalsts emisijas pārsniedz tai iedalīto ikgadējo emisijas apjomu.
6. Dalībvalstis atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu var bez jebkādiem kvantitatīviem ierobežojumiem, tomēr nepieļaujot divkāršu uzskaiti, izmantot saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 24.a panta 1. punktu piešķirtos kredītus no projektiem.	6. Dalībvalstis atbilstības nolūkā saskaņā ar 9. pantu bez jebkādiem kvantitatīviem ierobežojumiem, tomēr nepieļaujot dubultu uzskaiti, var izmantot saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 24.a panta 1. punktu piešķirtos kredītus no projektiem. Dalībvalstis var rosināt gan privātā sektora dalībnieku partnerības, gan publiskā un privātā sektora partnerības veidošanos šādu projektu vajadzībām.

Grozījums Nr 32

Regulas priekšlikums

6. pants – 3.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

3.a Šajā pantā un II pielikumā izklāstīto elastības iespēju var atļaut izmantot tikai tad, ja attiecīgās dalībvalstis apņemas veikt pasākumus arī citās nozarēs, kur iepriekš nav izdevies sasniegt pietiekami labus rezultātus. Komisija šo regulu papildina, līdz 2019. gada 31. decembrim saskaņā ar 12. pantu pieņemot deleģētu aktu, kurā uzskaitīti attiecīgie pasākumi un nozares.

Grozījums Nr 55

Regulas priekšlikums

7. pants – virsraksts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Piesaistījumu no atmežotas zemes, apmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes un apsaimniekotiem zālājiem papildu izmantošana, nepārsniedzot 280 miljonus neto piesaistījumu	No zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības gūto piesaistījumu papildu izmantošana, nepārsniedzot 280 miljonus neto piesaistījumu

Grozījums Nr 34

Regulas priekšlikums

7. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Ja dalībvalsts emisijas pārsniedz tās konkrēta gada ikgadējo iedalīto emisijas apjomu, tad attiecībā uz konkrēto gadu dalībvalsts atbilstības nolūkā saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, var ņemt vērā daudzumu, kas nepārsniedz kopējo neto piesaistījumu un kopējo neto emisiju summu visās Regulas […] [LULUCF] 2. pantā minētajās uzskaites kategorijās “atmežota zeme”, “apmežota zeme”, “apsaimniekota aramzeme” un “apsaimniekoti zālāji”, ar šādiem nosacījumiem:

1. Ja dalībvalsts emisijas pārsniedz tai konkrētajam gadam iedalīto ikgadējo emisijas apjomu , ieskaitot arī visus emisijas apjomus, kas atlikti rezervē saskaņā ar 5. panta 3. punktu , tad attiecībā uz konkrēto gadu dalībvalsts atbilstības nolūkā saskaņā ar šīs regulas 9. pantu var ņemt vērā daudzumu, kurš nepārsniedz kopējo neto piesaistījumu un kopējo neto emisiju summu visās Regulas […] [LULUCF] 2. pantā minētajās uzskaites kategorijās “atmežota zeme”, “apmežota zeme”, “apsaimniekota aramzeme”, “apsaimniekoti zālāji” , attiecīgā gadījumā arī “apsaimniekoti mitrāji” un, ja saskaņā ar šā panta 2. punktu ir pieņemts deleģētais akts, “apsaimniekota meža zeme” , ar šādiem nosacījumiem:

-a)

dalībvalsts līdz 2019. gada 1. janvārim ir iesniegusi Komisijai rīcības plānu, kurā izklāstījusi pasākumus (attiecīgā gadījumā paredzot arī Savienības finansējuma izmantošanas iespēju), kas izstrādāti klimatefektīvai lauksaimniecībai un arī zemes izmantošanas un mežsaimniecības sektoriem, un skaidri norādījusi, kā šie pasākumi palīdzēs samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ievērojot šo regulu, un laikposmā no 2021. līdz 2030. gadam ar uzviju izpildīt Regulas […] [LULUCF] 4. panta prasības;

a)	kopējais daudzums, ko ņem vērā attiecīgajai dalībvalstij par visiem gadiem 2021.–2030. gada periodā, nepārsniedz III pielikumā attiecīgajai dalībvalstij noteikto līmeni;

a)	kopējais daudzums, ko ņem vērā attiecīgajai dalībvalstij par visiem gadiem 2021.–2030. gada periodā, nepārsniedz III pielikumā attiecīgajai dalībvalstij noteikto līmeni;

b)	šis daudzums ir uzvija virs daudzuma, ko attiecīgajai dalībvalstij piemēro saskaņā ar Regulas […] [LULUCF] 4. pantu;

b)	ir pierādīts, ka Regulas […] [LULUCF] 12. pantā noteiktajos piecu gadu periodos šis daudzums ir uzvija virs daudzuma, ko attiecīgajai dalībvalstij piemēro saskaņā ar Regulas […] [LULUCF] 4. pantu;

c)	dalībvalsts nav saņēmusi vairāk neto piesaistījumu saskaņā ar Regulu […] [LULUCF] no citām dalībvalstīm, nekā tā ir pārskaitījusi, un

c)	dalībvalsts nav saņēmusi vairāk neto piesaistījumu saskaņā ar Regulu […] [LULUCF] no citām dalībvalstīm, nekā tā ir pārskaitījusi, un

d)	dalībvalsts ir izpildījusi Regulas […] [LULUCF] prasības.

d)	dalībvalsts ir izpildījusi Regulas […] [LULUCF] prasības.

Komisija var sniegt atzinumu par rīcības plānu, ko dalībvalsts iesniegusi saskaņā ar šā punkta -a) apakšpunktu.

Grozījums Nr 56

Regulas priekšlikums

7. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Ja tiek pieņemts deleģētais akts, ar ko atjaunina meža references līmeni, pamatojoties uz nacionālajiem mežsaimniecības uzskaites plāniem saskaņā ar [LULUCF] regulas 8. panta 6. punktu, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģēto aktu, ar kuru groza šā panta 1. punktu un III pielikumā minētās uzskaites kategorijas , lai atspoguļotu to, ka saskaņā ar minētās regulas 12. pantu līdzsvaroti ir ņemta vērā uzskaites kategorija “apsaimniekota meža zeme” , nepārsniedzot 280 miljonu [tonnu CO2 ekv.] kopējo daudzumu, kas ir pieejams saskaņā ar šo pantu .

Grozījums Nr 36

Regulas priekšlikums

9. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Ja 2027. un 2032. gadā konstatē , ka kādai dalībvalstij izskatītās siltumnīcefekta gāzu emisijas ir pārsniegušas ikgadējo tai iedalīto emisijas apjomu jebkurā konkrētā perioda gadā, arī ņemot vērā šā panta 2. punktu un 5. līdz 7. pantā paredzēto elastības iespēju izmantošanu, tad piemēro šādus pasākumus:

1. Reizi divos gados Komisija pārbauda, kā dalībvalstis pilda šīs regulas prasības. Ja kādai dalībvalstij izvērtētās siltumnīcefekta gāzu emisijas ir pārsniegušas ikgadējo tai iedalīto emisijas apjomu jebkurā konkrētā perioda gadā, arī ņemot vērā šā panta 2. punktu un 5. līdz 7. pantā paredzēto elastības iespēju izmantošanu, tad piemēro šādus pasākumus:

a)	dalībvalsts nākamā gada emisijas apjomam pieskaita CO2 ekv. t izteiktu siltumnīcefekta gāzu emisijas uzvijas daudzumu, kas pareizināts ar koeficientu 1,08 , atbilstīgi pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 11. pantu; un

a)	dalībvalsts nākamā gada emisijas apjomam pieskaita CO2 ekv. t izteiktu siltumnīcefekta gāzu emisijas uzvijas daudzumu, kas pareizināts ar koeficientu 1,08 , atbilstīgi pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 11. pantu; un

b)	dalībvalstij uz laiku ir aizliegts jebkādu daļu no sava ikgadējā iedalītā emisijas apjoma pārskaitīt citai dalībvalstij līdz brīdim, kad tā ir panākusi atbilstību šai regulai . Centrālais administrators realizē šo aizliegumu 11. pantā minētajā reģistrā.

b)	kamēr dalībvalsts nav izpildījusi šīs regulas prasības, nevienu daļu no iedalītā ikgadējā emisijas apjoma tā nedrīkst pārskaitīt citai dalībvalstij. Centrālais administrators realizē šo aizliegumu 11. pantā minētajā reģistrā.

Grozījums Nr 58

Regulas priekšlikums

9.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

9.a pants

Rezerve agrīnai rīcībai

1. Lai ņemtu vērā agrīnu rīcību laikposmā līdz 2020. gadam, kopējo 2026. līdz 2030. gadam iedalīto ikgadējo emisijas apjomu daudzumu, kas nepārsniedz 90 miljonus tonnu [CO2 ekv.], pēdējā šīs regulas 9. pantā minētajā atbilstības pārbaudē pēc dalībvalsts pieprasījuma tai ieskaita kā daudzumu, ko attiecīgā dalībvalsts ir izmantojusi atbilstības nolūkā, ar šādiem nosacījumiem:

saskaņā ar Lēmuma Nr. 406/2009/EK 3. panta 2. punktu un 10. pantu dalībvalstij noteiktais kopējais ikgadējo emisijas apjomu daudzums, kas tai iedalīts laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, pārsniedz pārbaudīto dalībvalsts ikgadējo siltumnīcefekta gāzu emisijas kopējo apjomu laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam;

b)	dalībvalsts IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā tirgus cenās nesasniedz ES vidējo rādītāju;

c)	dalībvalsts ir līdz II un III pielikumā noteiktajam līmenim maksimāli izmantojusi 6. un 7. pantā minētās elastības iespējas;

d)	dalībvalsts ir maksimāli izmantojusi 5. panta 2. un 3. punktā minētās elastības iespējas un nav pārskaitījusi tai iedalīto emisijas apjomu citai dalībvalstij saskaņā ar 5. panta 4. un 5. punktu; un

e)	Savienība kopumā ir sasniegusi savu 1. panta pirmajā daļā nosprausto mērķii.

2. Maksimālo daļu no 1. punktā minētā kopējā daudzuma, ko kādai dalībvalstij drīkst ieskaitīt atbilstības nolūkā, nosaka kā skaitļu attiecību, kur pirmais skaitlis ir starpība starp kopējo ikgadējo emisijas apjomu daudzumu, kas dalībvalstij iedalīts laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, un pārbaudīto dalībvalsts ikgadējo siltumnīcefekta gāzu emisijas kopējo apjomu tajā pašā laikposmā, un otrais skaitlis ir starpība starp kopējo ikgadējo emisijas apjomu daudzumu, kas laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam iedalīts visām dalībvalstīm, kuras atbilst 1. punkta b) apakšpunkta kritērijam, un pārbaudīto šādu dalībvalstu ikgadējo siltumnīcefekta gāzu emisijas kopējo apjomu tajā pašā laikposmā.

Ikgadējo iedalīto emisijas apjomu un pārbaudīto ikgadējo emisijas apjomu nosaka saskaņā ar šā panta 3. punktu.

3. Komisija saskaņā ar 12. pantu pieņem deleģētos aktus, ar ko šo regulu papildina, atbilstoši šā panta 1. un 2. punktam CO2 ekvivalenta tonnās nosakot attiecīgu maksimālo daļu katrai dalībvalstij. Šajos deleģētajos aktos Komisija izmanto ikgadējos iedalītos emisijas apjomus, kas noteikti saskaņā ar Lēmuma Nr. 406/2009/EK 3. panta 2. punktu un 10. pantu, un datus, kuri iegūti, izvērtējot pārskatus par 2013. līdz 2020. gadu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013.

Grozījums Nr 38

Regulas priekšlikums

10. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
2. Šīs regulas IV pielikumā norādīto daudzumu pieskaita 2021. gada iedalītajam apjomam katrai minētajā pielikumā minētajai dalībvalstij.	2. Šīs regulas IV pielikumā norādīto daudzumu — pavisam 39,14 miljonus CO2 ekvivalenta tonnu visām dalībvalstīm kopā — pieskaita 2021. gada apjomam, kas iedalīts katrai minētajā pielikumā norādītajai dalībvalstij.

Grozījums Nr 39

Regulas priekšlikums

11. pants – virsraksts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Reģistrs	Eiropas reģistrs

Grozījums Nr 40

Regulas priekšlikums

11. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Komisija nodrošina, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 525/2013 10. pantu izveidotajā Savienības reģistrā tiek vesta pareiza uzskaite saskaņā ar šo regulu, tostarp par ikgadējiem iedalītajiem emisijas apjomiem, elastības iespējām, ko izmanto saskaņā ar 4. līdz 7. pantu, atbilstības pārbaudēm saskaņā ar 9. pantu un izmaiņām tvērumā saskaņā ar šīs regulas 10. pantu. Centrālais administrators veic automatizētu pārbaudi par katru darījumu saskaņā ar šo regulu un nepieciešamības gadījumā bloķē darījumus, lai nodrošinātu, ka nav pārkāpumu. Šī informācija ir publiski pieejama.

1. Komisija nodrošina, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 525/2013 10. pantu izveidotajā Savienības reģistrā tiek vesta pareiza uzskaite saskaņā ar šo regulu . Šajā nolūkā Komisija saskaņā ar 12. pantu pieņem deleģēto aktu , ar ko šo regulu papildina jo īpaši attiecībā uz ikgadējiem iedalītajiem emisijas apjomiem, elastības iespējām, ko izmanto saskaņā ar 4. līdz 7. pantu, atbilstības pārbaudēm saskaņā ar 9. pantu un izmaiņām tvērumā saskaņā ar šīs regulas 10. pantu. Centrālais administrators veic automatizētu pārbaudi par katru darījumu saskaņā ar šo regulu un nepieciešamības gadījumā bloķē darījumus, lai nodrošinātu, ka nav pārkāpumu. Eiropas reģistra sistēma ir pārredzama un ietver visu būtisko informāciju par iedalīto apjomu pārskaitījumiem starp dalībvalstīm. Šī informācija ir publiski pieejama īpašā tīmekļa vietnē, ko uztur Komisija .

Grozījums Nr 41

Regulas priekšlikums

11. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
2. Komisija ir pilnvarota saskaņā ar šīs regulas 12. pantu pieņemt deleģēto aktu, ar ko īsteno šā panta 1. punktu.	svītrots

Grozījums Nr 42

Regulas priekšlikums

11.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	11.a pants
	Savienības finansējuma ietekme uz klimatu
	Komisija saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par klimata pārmaiņu mazināšanu veic visaptverošu starpnozaru pētījumu par ietekmi, ko rada no Savienības budžeta vai citiem līdzekļiem piešķirtais finansējums.
	Līdz 2019. gada 1. janvārim Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šā pētījuma secinājumiem un attiecīgajā gadījumā pievieno ziņojumam likumdošanas priekšlikumus, ar kuriem ir iecerēts panākt, ka Savienības finansējums vairs netiek piešķirts, ja tas nav saderīgs ar Savienības CO2 samazināšanas mērķrādītājiem vai politiku. Ziņojumā iekļauj priekšlikumu par obligātu ex ante pārbaudi, kas par saderību ar klimata politikas nostādnēm no 2020. gada 1. janvāra turpmāk būs jāveic ikreiz, kad būs plānots jauns Savienības ieguldījums, un pienākumu nodrošināt, lai pārbaudes rezultāti būtu sabiedrībai pārredzami un pieejami.

Grozījums Nr 43

Regulas priekšlikums

12. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Pilnvaras pieņemt šīs regulas 7. panta 2. punktā un 11. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no šīs regulas spēkā stāšanās brīža .

2. Pilnvaras pieņemt šīs regulas 4. panta 3. punktā, 4.a pantā, 6. panta 3.a punktā, 7. panta 2. punktā , 9.a pantā un 11. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no … [šīs regulas spēkā stāšanās diena]. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

Grozījums Nr 44

Regulas priekšlikums

12. pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 7. panta 2. punktā un 11. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 4. panta 3. punktā, 4.a pantā, 6. panta 3.a punktā, 7. panta 2. punktā , 9.a pantā un 11. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

Grozījums Nr 45

Regulas priekšlikums

12. pants – 6. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

6. Saskaņā ar 7. panta 2. punktu un 11. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

6. Saskaņā ar 4. panta 3. punktu, 4.a pantu, 6. panta 3.a punktu, 7. panta 2. punktu , 9.a pantu un 11. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

Grozījums Nr 46

Regulas priekšlikums

13. pants

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
13. pants	svītrots
Komitejas procedūra
1. Komisijai palīdz Klimata pārmaiņu komiteja, kas izveidota ar Regulu (ES) Nr. 525/2013. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.
2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Grozījums Nr 47

Regulas priekšlikums

14. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	1. Sešu mēnešu veicinošā dialoga laikā, ko 2018. gadā īsteno saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), Komisija publicē paziņojumu, kurā novērtē klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā pieņemto Savienības tiesību aktu atbilstību Parīzes nolīguma mērķiem. Paziņojumā jo īpaši izvērtē to, cik šajā regulā noteiktie pienākumi ir nozīmīgi un atbilstīgi Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai un cik lielā mērā Savienības klimata un enerģētikas tiesību akti, tostarp energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu enerģijas prasības, kā arī lauksaimniecības un transporta tiesību akti sader ar ES apņemšanos samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Komisija līdz 2024. gada 28. februārim un pēc tam reizi piecos gados Eiropas Parlamentam un Padomei ziņo par šīs regulas darbību, par to, kā tā sekmē ES vispārīgā 2030. gadam izvirzītā siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķrādītāja sasniegšanu un Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu , un vajadzības gadījumā var sagatavot priekšlikumus.	2. Pēc Parīzes nolīguma īstenošanas rezultātu pirmās globālās izsvēršanas 2023. gadā Komisija līdz 2024. gada 28. februārim ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas darbību, par to, kā tā palīdz sasniegt ES vispārējo 2030. gadam noteikto siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķrādītāju un Parīzes nolīguma mērķus , un pēc tam Komisija šādu ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei sniedz sešu mēnešu laikā pēc katras nākamās šādas globālās izsvēršanas reizes. Attiecīgā gadījumā ziņojumam pievieno likumdošanas priekšlikumus, ar ko dalībvalstīm nosaka lielākus emisiju samazinājuma apjomus.
	Emisiju samazinājuma apjomu, kas katrai dalībvalstij jāpanāk, sākot no 2031. gada, izvērtē, sadalījumu starp dalībvalstīm nosakot pēc tādiem principiem kā taisnīgums un izmaksu lietderība.
	Tāpat arī ņem vērā to, ciktāl Savienībai un trešām valstīm ir izdevies sasniegt Parīzes nolīguma mērķus un ciktāl ir izdevies līdzsvarot un saglabāt privāto finansējumu, ar ko atbalsta pāreju uz mazoglekļa ekonomiku.

Grozījums Nr 48

Regulas priekšlikums

15.a pants (jauns)

Lēmums (ES) 2015/1814

1. pants – 4. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	15.a pants
	Grozījumi Lēmumā (ES) 2015/1814
	Lēmuma (ES) 2015/1814 1. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:
	“4. Komisija līdz nākamā gada 15. maijam publicē katru gadu apritē esošo kvotu kopskaitu. Konkrētā gadā apritē esošo kvotu kopskaits ir to kvotu kopējais skaits, kuras piešķirtas laikposmā kopš 2008. gada 1. janvāra, ieskaitot kvotas, kas minētajā laikposmā piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 13. panta 2. punktu, un ar iekārtām dotās tiesības saskaņā ar ES ETS izmantot starptautiskos kredītus attiecībā uz emisijām, kuras radušās līdz konkrētā gada 31. decembrim, no kā atskaitīts ES ETS iekārtu verificēto emisiju kopējais daudzums tonnās laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz tā paša konkrētā gada 31. decembrim, visas kvotas, kas anulētas saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 12. panta 4. punktu (izņemot kvotas, kuras anulētas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/… (*1) 6. panta 1. punktu), un rezervē esošo kvotu skaits. Neņem vērā emisijas, kas radušās trīs gadu laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam, un kvotas, kuras piešķirtas par šīm emisijām. Publicēšana pirmo reizi notiek līdz 2017. gada 15. maijam.

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A8-0208/2017).

(16) COM(2015)0080.

(19) Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 406/2009/EK (2009. gada 23. aprīlis) par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (OV L 140, 5.6.2009., 136. lpp.).

(1a) Parlamenta un Padomes Lēmums (ES) 2015/1814 (2015. gada 6. oktobris) par Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas tirgus stabilitātes rezerves izveidi un darbību un ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK (OV L 264, 9.10.2015., 1. lpp.).

(21) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 331

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	61. gadagājums 2018. gada 18. septembris

	II Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Parlaments
	Trešdiena, 2017. gada 14. jūnija
2018/C 331/22	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija lēmums par pieprasījumu atcelt Rolandas Paksas imunitāti (2016/2070(IMM))	151
2018/C 331/23	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija lēmums par pieprasījumu atcelt Mylène Troszczynski imunitāti (2017/2019(IMM))	153
2018/C 331/24	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija lēmums par pieprasījumu atcelt Jean-Marie Le Pen imunitāti (2017/2020(IMM))	155
	Ceturtdiena, 2017. gada 15. jūnija
2018/C 331/25	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija lēmums par pieprasījumu atcelt Marine Le Pen imunitāti (2017/2021(IMM))	157

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS PARLAMENTS
	Otrdiena, 2017. gada 13. jūnija
2018/C 331/26	P8_TA(2017)0249 Savienības dalība partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis (COM(2016)0662 – C8-0421/2016 – 2016/0325(COD)) P8_TC1-COD(2016)0325 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2017/… par Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis	159
2018/C 331/27	P8_TA(2017)0250 Īpaši pasākumi, lai sniegtu papildu palīdzību dabas katastrofu skartajām dalībvalstīm ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 attiecībā uz īpašiem pasākumiem, lai sniegtu papildu palīdzību dabas katastrofu skartajām dalībvalstīm (COM(2016)0778 – C8-0489/2016 – 2016/0384(COD)) P8_TC1-COD(2016)0384 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/…, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 attiecībā uz īpašiem pasākumiem, lai sniegtu papildu palīdzību dabas katastrofu skartajām dalībvalstīm	162
2018/C 331/28	P8_TA(2017)0251 Energoefektivitātes marķējums ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido energoefektivitātes marķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES (COM(2015)0341 – C8-0189/2015 – 2015/0149(COD)) P8_TC1-COD(2015)0149 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/…, ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES	163
2018/C 331/29	P8_TA(2017)0252 Eiropas kultūras galvaspilsētas laikposmā no 2020. gada līdz 2033. gadam ***I Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 445/2014/ES, ar ko nosaka Savienības rīcību Eiropas kultūras galvaspilsētas no 2020.gada līdz 2033. gadam (COM(2016)0400 – C8-0223/2016 – 2016/0186(COD)) P8_TC1-COD(2016)0186 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2017/…, ar kuru groza Lēmumu Nr. 445/2014/ES, ar ko nosaka Savienības rīcību Eiropas kultūras galvaspilsētas no 2020. līdz 2033. gadam	165
	Trešdiena, 2017. gada 14. jūnija
2018/C 331/30	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam nolūkā izveidot noturīgu Enerģētikas savienību un izpildīt Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām (COM(2016)0482 – C8-0331/2016 – 2016/0231(COD))	166

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2017.–2018. GADA SESIJA 2017. gada 12.–15. jūnija sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 68, 22.2.2018 . PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2017. gada 13. jūnija
2018/C 331/01	Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par partneru līdzdalības palielināšanu un pārredzamības uzlabošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā (2016/2304(INI))	2
2018/C 331/02	Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par Septītās pētniecības pamatprogrammas izmaksu lietderību (2015/2318(INI))	10
2018/C 331/03	Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā (2016/2220(INI))	17
2018/C 331/04	Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par pārrobežu apvienošanu vai sadalīšanu (2016/2065(INI))	25
2018/C 331/05	Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par pamatprogrammas Apvārsnis 2020 īstenošanas novērtējumu, ņemot vērā tās starpposma novērtējumu un priekšlikumu 9. pamatprogrammai (2016/2147(INI))	30
2018/C 331/06	Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par ES kohēzijas politikas pamatelementiem pēc 2020. gada (2016/2326(INI))	41
2018/C 331/07	Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par zivju krājumu stāvokli un sociālekonomisko situāciju zivsaimniecības nozarē Vidusjūrā (2016/2079(INI))	50
	Trešdiena, 2017. gada 14. jūnija
2018/C 331/08	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai (2016/2061(INI))	60
2018/C 331/09	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par Eiropas Komisijas 2016. gada ziņojumu par Serbiju (2016/2311(INI))	71
2018/C 331/10	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Kosovu (2016/2314(INI))	80
2018/C 331/11	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (2016/2310(INI))	88
2018/C 331/12	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā (2017/2703(RSP))	97
2018/C 331/13	Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūcija par ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējo norisi Bangladešā (2017/2636(RSP))	100
	Ceturtdiena, 2017. gada 15. jūnija
2018/C 331/14	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Azerbaidžānas žurnālista Afgan Mukhtarli lietu (2017/2722(RSP))	105
2018/C 331/15	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Pakistānu, īpaši cilvēktiesību aizstāvju situāciju un nāvessodu (2017/2723(RSP))	109
2018/C 331/16	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Indonēzijā (2017/2724(RSP))	113
2018/C 331/17	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda darbības īstenošanu (2016/2064(INI))	116
2018/C 331/18	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmu (2017/2003(INI))	125
2018/C 331/19	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu (2016/2276(INI))	135
2018/C 331/20	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par humanitāro situāciju Jemenā (2017/2727(RSP))	146
2018/C 331/21	Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas politisko partiju un politisko fondu finansēšanu (2017/2733(RSP))	150