20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/2

Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums – Dirk Andres, rīkojoties kā Heitkamp BauHolding GmbH maksātnespējas administrators/Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-203/16 P) (1)

((Apelācija - Valsts atbalsts - Vācijas nodokļu tiesiskais regulējums par noteiktu zaudējumu pārnešanu uz nākamajiem taksācijas gadiem (“sanācijas klauzula”) - Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu - Prasība atcelt tiesību aktu - Pieņemamība - LESD 263. panta ceturtā daļa - Individuāli skarta persona - LESD 107. panta 1. punkts - Jēdziens “valsts atbalsts” - Selektivitātes kritērijs - Atsauces sistēmas noteikšana - Faktu juridiskā kvalifikācija))

(2018/C 294/02)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Dirk Andres, rīkojoties kā Heitkamp BauHolding GmbH maksātnespējas administrators (pārstāvji: W. Niemann, S. Geringhoff, Rechtsanwalt un P. Dodos, Rechtsanwälte)

Pārējās lietas dalībnieces: . Eiropas Komisija (pārstāvji: R. Lyal, T. Maxian Rusche un K. Blanck-Putz), Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji: T. Henze un R. Kanitz)

Rezolutīvā daļa

1)	Pretapelācijas sūdzību noraidīt.

2)	Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 4. februāra sprieduma Heitkamp BauHolding/Komisija (T-287/11, EU:T:2016:60) rezolutīvās daļas 2) un 3) punktu atcelt.

Komisijas Lēmumu 2011/527/ES (2011. gada 26. janvāris) par valsts atbalstu C 7/10 (ex CP 250/09 un NN 5/10), ko īstenoja Vācija [atbilstoši Likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli paredzētajai shēmai] nodokļu zaudējumu pārnešanai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā (“KStG, Sanierungsklausel”), atcelt.

4)	Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina Dirk Andres, kurš rīkojas kā Heitkamp BauHolding GmbH maksātnespējas administrators, tiesāšanās izdevumus gan saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, gan tiesvedību apelācijas tiesvedībā.

5)	Vācijas Federatīvā Republika sedz savus apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 211, 13.6.2016.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/3

Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums – Vācijas Federatīvā Republika/Dirk Andres (Heitkamp BauHolding GmbH maksātnespējas administrators), Eiropas Komisija

(Lieta C-208/16 P) (1)

(2018/C 294/03)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji: T. Henze un R. Kanitz)

Pārējie lietas dalībnieki: Dirk Andres (Heitkamp BauHolding GmbH maksātnespējas administrators) (pārstāvji: W. Niemann, S. Geringhoff un P. Dodos, Rechtsanwälte), Eiropas Komisija (pārstāvji: R. Lyal, T. Maxian Rusche un K. Blanck-Putz)

Rezolutīvā daļa

1)	Pretapelācijas sūdzību noraidīt.

2)	Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 4. februāra sprieduma Heitkamp BauHolding/Komisija (T-287/11, EU:T:2016:60) rezolutīvās daļas 2. un 3. punktu.

Atcelt Komisijas Lēmumu 2011/527/ES (2011. gada 26. janvāris) par valsts atbalstu C 7/10 (ex CP 250/09 un NN 5/10), ko īstenoja Vācija [atbilstoši Likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli paredzētajai shēmai] nodokļu zaudējumu pārnešanai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā (“KStG, Sanierungsklausel”).

Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus gan saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, gan tiesvedību apelācijas instancē, atlīdzina Vācijas Federatīvās Republikas tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību apelācijas instancē, kā arī Dirk Andres, kurš rīkojas kā Heitkamp BauHolding GmbH maksātnespējas administrators, tiesāšanās izdevumus gan saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, gan tiesvedību apelācijas instancē.

(1) OV C 211, 13.6.2016.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/4

Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums – Vācijas Federatīvā Republika/Lowell Financial Services GmbH, iepriekš GFKL Financial Services AG, Eiropas Komisija

(Lieta C-209/16 P) (1)

((Apelācija - Valsts atbalsts - Vācijas nodokļu tiesiskais regulējums par zaudējumu pārnešanu uz nākamajiem taksācijas gadiem (shēma nodokļu zaudējumu pārnešanai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā) - Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu - Prasība atcelt tiesību aktu - Pieņemamība - LESD 263. panta ceturtā daļa - Individuāli skarta persona - LESD 107. panta 1. punkts - Jēdziens “valsts atbalsts” - Selektivitātes kritērijs - Atsauces sistēmas noteikšana - Faktu juridiskā kvalifikācija)

(2018/C 294/04)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji: T. Henze un R. Kanitz)

Pārējie lietas dalībnieki: Lowell Financial Services GmbH, iepriekš GFKL Financial Services AG (pārstāvji: M. Schweda, M. Knebelsberger un F. Loose, Rechtsanwälte) un Eiropas Komisija (pārstāvji: R. Lyal, T. Maxian Rusche un K. Blanck-Putz)

Rezolutīvā daļa

1)	Pretapelācijas sūdzību noraidīt.

2)	Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 4. februāra sprieduma GFKL Financial Services/Komisija (T-620/11, EU:T:2016:59) rezolutīvās daļas 2) un 3) punktu.

3)	Atcelt Komisijas Lēmumu 2011/527/ES (2011. gada 26. janvāris) par valsts atbalstu C 7/10 (ex CP 250/09 un NN 5/10), ko īstenojusi Vācija – Shēma nodokļu zaudējumu pārnešanai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā (Sanierungsklausel).

4)	Eiropas Komisijas sedz savus tiesāšanās izdevumus tiesvedībā pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā, kā arī Vācijas Federatīvajai Republikai radušos tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un Lowell Financial Services GmbH radušos tiesāšanās izdevumus tiesvedībā pirmajā instancē.

5)	Lowell Financial Services GmbH sedz savus apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 222, 20.6.2016.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/5

Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums – Lowell Financial Services GmbH, iepriekš GFKL Financial Services AG/Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-219/16 P) (1)

(Apelācija - Valsts atbalsts - Vācijas nodokļu tiesiskais regulējums par noteiktu zaudējumu pārnešanu uz nākamajiem taksācijas gadiem (“sanācijas klauzula”) - Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu - Prasība atcelt tiesību aktu - Pieņemamība - LESD 263. panta ceturtā daļa - Individuāli skarta persona - LESD 107. panta 1. punkts - Jēdziens “valsts atbalsts” - Selektivitātes kritērijs - Atsauces sistēmas noteikšana - Faktu juridiskā kvalifikācija)

(2018/C 294/05)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Lowell Financial Services GmbH, iepriekš GFKL Financial Services AG (pārstāvji: M. Schweda, J. Eggers, M. Knebelsberger un F. Loose, Rechtsanwälte)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija (pārstāvji: R. Lyal, T. Maxian Rusche un K. Blanck-Putz), Vācijas Federatīvā Republika

Rezolutīvā daļa

1)	Pretapelācijas sūdzību noraidīt.

2)	Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 4. februāra sprieduma GFKL Financial Services/Komisija (T-620/11, EU:T:2016:59) rezolutīvās daļas 2. un 3. punktu.

Atcelt Komisijas Lēmumu 2011/527/ES (2011. gada 26. janvāris) par valsts atbalstu C 7/10 (ex CP 250/09 un NN 5/10), ko Vācija īstenojusi saskaņā ar Shēmu nodokļu zaudējumu pārnešanai grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā, kas paredzēta Likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli (“KStG, Sanierungsklausel”).

4)	Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina Lowell Financial Services GmbH tiesāšanās izdevumus gan saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, gan tiesvedību apelācijas instancē.

(1) OV C 222, 20.6.2016.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/5

Tiesas (virspalāta) 2018. gada 26. jūnija spriedums (Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – MB/Secretary of State for Work and Pensions

(Lieta C-451/16) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 79/7/EEK - Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jomā - Nacionālā valsts pensiju sistēma - Dzimuma maiņas atzīšanas nosacījumi - Valsts tiesiskais regulējums, kurā šī atzīšana ir pakārtota nosacījumam, ka par neesošu tiek atzīta pirms šīs dzimuma maiņas noslēgta laulība - Atteikums dzimumu mainījušai personai piešķirt valsts vecuma pensiju no iegūta dzimuma personām paredzētā pensionēšanās vecuma - Tieša diskriminācija dzimuma dēļ))

(2018/C 294/06)

Tiesvedības valoda – angļu

Iesniedzējtiesa

Supreme Court of the United Kingdom

Pamatlietas puses

Prasītāja: MB

Atbildētāja: Secretary of State for Work and Pensions

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīva 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos, it īpaši tās 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums, lasot to kopā ar 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā dzimumu mainījušai personai, lai tā varētu pretendēt uz valsts vecuma pensijas saņemšanu no šā iegūtā dzimuma personām likumā noteiktā pensionēšanās vecuma, ir noteikta prasība ne tikai atbilst noteiktiem fiziska, sociāla un psiholoģiska rakstura kritērijiem, bet arī nosacījumam, ka tā nedrīkst būt laulībā ar tā dzimuma personu, kuru viņa ieguvusi šīs maiņas rezultātā.

(1) OV C 383, 17.10.2016.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/6

Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums – Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)/Puma SE

(Lieta C-564/16 P) (1)

((Apelācija - Eiropas Savienības preču zīme - Regula (EK) Nr. 207/2009 - 8. panta 5. punkts - 76. pants - Iebildumu process - Relatīvi atteikuma pamati - Regula (EK) Nr. 2868/95 - 19. noteikums - 50. noteikuma 1. punkts - Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) agrāku lēmumu, ar kuriem atzīta agrākās preču zīmes reputācija, esamība - Labas pārvaldības princips - Šo lēmumu ņemšana vērā vēlākos iebildumu procesos - Pienākums norādīt pamatojumu - EUIPO apelācijas padomju procesuālie pienākumi))

(2018/C 294/07)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) (pārstāvji: D. Botis un D. Hanf)

Otrs lietas dalībnieks: Puma SE (pārstāvis: P. González-Bueno Catalán de Ocón, advokāts)

Rezolutīvā daļa

1)	Apelācijas sūdzību noraidīt.

2)	Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 86, 20.3.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/7

Tiesas (desmitā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums – Spliethoff's Bevrachtingskantoor BV/Eiropas Komisija

(Lieta C-635/16 P) (1)

((Apelācija - Prasība atcelt tiesību aktu - Pieņemamība - Strīda priekšmeta noteikšana - Finansiālā palīdzība Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) jomā - Transporta nozare 2014. – 2020. gada laikposmā - Uzaicinājums iesniegt piedāvājumus - Inovācijas un tīklu izpildaģentūra (INEA) - Elektroniskā pasta vēstule, kurā prasītāja informēta par tās piedāvājuma noraidīšanu - Vēlāks Eiropas Komisijas lēmums par atlasīto piedāvājumu saraksta izveidošanu - Efektīva tiesību aizsardzība tiesā))

(2018/C 294/08)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Spliethoff's Bevrachtingskantoor BV (pārstāvis: Y. De Vries, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija (pārstāves: J. Samnadda un J. Hottiaux)

Rezolutīvā daļa

1)	Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 11. oktobra rīkojumu Spliethoff’s Bevrachtingskantoor/Komisija (T-564/15, nav publicēts, EU:T:2016:611).

2)	Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.

3)	Atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

(1) OV C 70, 6.3.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/7

Tiesas (desmitā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums (Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Instituto Nacional de la Seguridad Social/Jesús Crespo Rey

(Lieta C-2/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos - Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums - Regula (EK) Nr. 883/2004 - XI pielikuma sadaļas “Spānija” 2. punkts - Vecuma pensija - Aprēķināšanas veids - Teorētiskais apmērs - Atbilstošā apdrošināšanas iemaksas alga - Īpašais līgums - Apdrošināšanas iemaksu algas izvēle - Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba ņēmējam sociālās apdrošināšanas iemaksas ir jāveic no minimālās iemaksas algas))

(2018/C 294/09)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Superior de Justicia de Galicia

Pamatlietas puses

Prasītājs: Instituto Nacional de la Seguridad Social

Atbildētājs: Jesús Crespo Rey

piedaloties: Tesorería General de la Seguridad Social

Rezolutīvā daļa

1999. gada 21. jūnijā Luksemburgā parakstītais Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, atbilstoši kuram migrējošam darba ņēmējam, kurš ir noslēdzis šīs dalībvalsts sociālās nodrošināšanas īpašo līgumu, ir pienākums veikt iemaksas no minimālās iemaksas algas, kā rezultātā – aprēķinot šī darba ņēmēja vecuma pensijas teorētisko apmēru – minētās dalībvalsts kompetentā iestāde šo periodu, uz kuru attiecas minētais līgums, pielīdzina nodarbinātības periodam tajā pašā dalībvalstī un, veicot šo aprēķinu, ņem vērā vienīgi tās iemaksas, kuras darba ņēmējs ir veicis saskaņā ar šo līgumu, lai gan pirms tam, kad attiecīgais darba ņēmējs tika izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, viņš ir veicis iemaksas šajā dalībvalstī no iemaksu algām, kuras ir augstākas par minimālo iemaksas algu, un ka neemigrējošam darba ņēmējam, kurš arī ir noslēdzis šādu līgumu, bet nav izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, ir tiesības izvēlēties veikt iemaksas no iemaksu algām, kuras ir augstākas par minimālo iemaksas algu.

(1) OV C 104, 3.4.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/8

Tiesas (septītā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums (Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Valenciana (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Eva Soraya Checa Honrado/Fondo de Garantía Salarial

(Lieta C-57/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Sociālā politika - Darbinieku aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā - Direktīva 2008/94/EK - 3. panta pirmā daļa - Garantiju iestādes nodrošināta izmaksāšana - Atlaišanas pabalsti sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu - Darba vietas pārcelšana, darba ņēmējam liekot mainīt dzīvesvietu - Darba līguma būtiska nosacījuma grozījums - Darba līguma izbeigšana pēc darba ņēmēja iniciatīvas - Vienlīdzības un nediskriminācijas principi))

(2018/C 294/10)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Valenciana

Pamatlietas puses

Prasītāja: Eva Soraya Checa Honrado

Atbildētājs: Fondo de Garantía Salarial

Rezolutīvā daļa

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 3. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja noteikts tiesību aktos paredzēts pabalsts, kas jāmaksā sakarā ar darba līguma izbeigšanu pēc darba ņēmēja vēlēšanās, kā arī tas, kas ir jāmaksā atlaišanas gadījumā tādu objektīvu iemeslu dēļ, kādus ir norādījusi iesniedzējtiesa, saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu ietilpst jēdzienā “atlaišanas pabalsts sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu” šīs tiesību normas izpratnē, tajā pašā jēdzienā ir jāietilpst arī tiesību aktos paredzētajam pabalstam sakarā ar darba līguma izbeigšanu pēc darba ņēmēja vēlēšanās tāpēc, ka darba devējs pārceļ darba vietu, kas darba ņēmējam liek mainīt dzīvesvietu.

(1) OV C 121, 18.4.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/9

Tiesas (pirmā palāta) 2018. gada 27. jūnija spriedums (Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Turbogás Produtora Energética SA/Autoridade Tributária e Aduaneira

(Lieta C-90/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 2003/96/EK - Energoproduktu un elektroenerģijas aplikšana ar nodokli - 21. panta 5. punkta trešā daļa - Uzņēmums, kas ražo elektroenerģiju savām vajadzībām - Nelieli elektroenerģijas ražotāji - 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts - Elektroenerģijas ražošanai izmantotie energoprodukti - Pienākums atbrīvot))

(2018/C 294/11)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD)

Pamatlietas puses

Prasītāja: Turbogás Produtora Energética SA

Atbildētāja: Autoridade Tributária e Aduaneira

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 21. panta 5. punkta trešā daļa un 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds uzņēmums, par kādu ir pamatlieta un kas ražo elektroenerģiju savām vajadzībām, lai kāds būtu uzņēmuma lielums un lai kāda būtu tā saimnieciskā pamatdarbība, ir jāuzskata par “izplatītāju” pirmā noteikuma izpratnē, kura elektroenerģijas patēriņš elektroenerģijas ražošanai tomēr ietilpst obligātajā atbrīvojumā, kas paredzēts minētā 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

(1) OV C 144, 8.5.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/9

Tiesas (trešā palāta) 2018. gada 27. jūnija spriedums (Østre Landsret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Erdem Deha Altiner, Isabel Hanna Ravn/Udlændingestyrelsen

(Lieta C-230/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Savienības pilsonība - LESD 21. panta 1. punkts - Direktīva 2004/38/EK - Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā - Trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, tiesības uzturēties šī pilsoņa pilsonības dalībvalstī - Minētā ģimenes locekļa ieceļošana attiecīgās dalībvalsts teritorijā pēc Savienības pilsoņa atgriešanās šajā dalībvalstī))

(2018/C 294/12)

Tiesvedības valoda – dāņu

Iesniedzējtiesa

Østre Landsret

Pamatlietas puses

Prasītāji: Erdem Deha Altiner, Isabel Hanna Ravn

Atbildētāja: Udlændingestyrelsen

Rezolutīvā daļa

LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēta atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršana saskaņā ar Savienības tiesībām trešās valsts valstspiederīgajam, tāda Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, kuram ir šīs dalībvalsts pilsonība un kurš tajā atgriežas pēc tam, kad saskaņā ar Savienības tiesībām un ievērojot tās ir uzturējies citā dalībvalstī, ja šis attiecīgā Savienības pilsoņa ģimenes loceklis nav ieceļojis šī Savienības pilsoņa izcelsmes dalībvalsts teritorijā vai nav tajā iesniedzis uzturēšanās atļaujas pieteikumu attiecīgā Savienības pilsoņa atgriešanās šajā dalībvalstī “dabiskajā turpinājumā”, ja vien šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta prasība vispārējā novērtējumā ņemt vērā arī citus atbilstošus elementus, īpaši tādus, kas var pierādīt, ka, lai gan ir aizritējis laiks no Savienības pilsoņa atgriešanās minētajā dalībvalstī līdz viņa ģimenes locekļa, trešās valsts valstspiederīgā, ieceļošanai tajā pašā dalībvalstī, uzņēmējā dalībvalstī izveidotā un nostiprinātā ģimenes dzīve nav beigusies, kas tādējādi var pamatot atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršanu attiecīgajam ģimenes loceklim, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

(1) OV C 213, 3.7.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/10

Tiesas (pirmā palāta) 2018. gada 27. jūnija spriedums (Conseil d'État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Ibrahima Diallo/État belge

(Lieta C-246/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Eiropas Savienības pilsonība - Direktīva 2004/38/EK - 10. panta 1. punkts - Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas pieteikums - Izsniegšana - Termiņš - Lēmuma pieņemšana un paziņošana - Sešu mēnešu termiņa neievērošanas sekas - Dalībvalstu procesuālā autonomija - Efektivitātes princips))

(2018/C 294/13)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d'État

Pamatlietas puses

Prasītājs: Ibrahima Diallo

Atbildētāja: État belge

Rezolutīvā daļa

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 10. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka lēmums saistībā ar Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas pieteikumu ir jāpieņem un jāpaziņo šajā tiesību normā paredzētajā sešu mēnešu termiņā.

Direktīva 2004/38 ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā kompetentajām valsts iestādēm ir noteikts pienākums pēc savas iniciatīvas izsniegt Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, ja ir pārsniegts Direktīvas 2004/38 10. panta 1. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš, iepriekš nekonstatējot, vai ieinteresētā persona faktiski atbilst nosacījumiem, lai saskaņā ar Savienības tiesībām uzturētos uzņemošajā dalībvalstī.

Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru pēc tam, kad tiesa ir atcēlusi lēmumu, ar ko ir atteikts izsniegt Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, kompetentajai valsts iestādei automātiski tiek dots pilns Direktīvas 2004/38 10. panta 1. punktā minētais sešu mēnešu termiņš.

(1) OV C 231, 17.7.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/11

Tiesas (sestā palāta) 2018. gada 27. jūnija spriedums (Administrativen sad – Varna (Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – “Varna Holideis” EOOD/Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Varna pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite

(Lieta C-364/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma - Direktīva 2006/112/EK - Nekustamā īpašuma piegāde, kas veikta pirms Bulgārijas pievienošanās Eiropas Savienībai - Pārdošanas līguma spēkā neesamība, kas konstatēta pēc pievienošanās - Pienākums koriģēt sākotnējo atskaitījumu - Interpretācija - Tiesas kompetence))

(2018/C 294/14)

Tiesvedības valoda – bulgāru

Iesniedzējtiesa

Administrativen sad

Pamatlietas puses

Prasītāja: “Varna Holideis” EOOD

Atbildētājs: Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Varna pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite

Rezolutīvā daļa

Atbildes sniegšana uz Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem nav Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.

(1) OV C 269, 14.8.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/11

Tiesas (sestā palāta) 2018. gada 27. jūnija spriedums (Conseil d'État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – SGI (C-459/17), Valériane SNC (C-460/17)/Ministre de l'Action et des Comptes publics

(Apvienotās lietas C-459/17 un C-460/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma - Tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu - Tiesību uz nodokļa atskaitīšanu faktiskie nosacījumi - Preču faktiskā piegāde))

(2018/C 294/15)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d'État

Pamatlietas puses

Prasītājas: SGI (C-459/17), Valériane SNC (C-460/17)

Atbildētājs: Ministre de l'Action et des Comptes publics

Rezolutīvā daļa

Padomes Direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķina bāze, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 91/680/EEK (1991. gada 16. decembris), 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai nodokļa maksātājam, kas ir rēķina adresāts, tiktu atteiktas tiesības atskaitīt šajā rēķinā minēto PVN, administrācijai pietiek pierādīt, ka šim rēķinam atbilstošie darījumi nav faktiski īstenoti.

(1) OV C 347, 16.10.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/12

Tiesas (piektā palāta) 2018. gada 28. jūnija spriedums (Sąd Rejonowy Poznań – Stare Miasto w Poznaniu (Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – tiesvedībā, ko ierosināja HR

(Lieta C-512/17) (1)

((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Tiesu iestāžu sadarbība civillietās - Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību - Regula (EK) Nr. 2201/2003 - 8. panta 1. punkts - Bērna pastāvīgā dzīvesvieta - Zīdainis - Noteicošie apstākļi šīs pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai))

(2018/C 294/16)

Tiesvedības valoda – poļu

Iesniedzējtiesa

Sąd Rejonowy Poznań – Stare Miasto w Poznaniu

Pamatlietas puses

Prasītāja: HR

Piedaloties: KO, Prokuratura Rejonowa Poznań Stare Miasto w Poznaniu

Rezolutīvā daļa

Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 8. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta šīs regulas izpratnē ir vieta, kur faktiski atrodas viņa dzīves centrs. Iesniedzējtiesai, pamatojoties uz saskanīgu faktisko apstākļu kopumu, ir jānosaka, kur šis centrs bija pieteikuma par vecāku atbildības noteikšanu par bērnu iesniegšanas brīdī. Šajā ziņā tādā lietā kā pamatlieta, ņemot vērā šīs tiesas konstatētos faktus, noteicošo apstākļu kopums ir šāds:

—	bērns kopš dzimšanas līdz viņa vecāku kopdzīves šķiršanas brīdim galvenokārt ir dzīvojis ar viņiem konkrētajā vietā;

—	vecāks, kurš kopš pāra kopdzīves šķiršanas brīža faktiski ir īstenojis aizgādību pār bērnu, joprojām šajā vietā ikdienā dzīvo ar bērnu un tur veic savu profesionālo darbību, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, un

—	bērns minētajā vietā regulāri sazinās ar otro vecāku, kurš joprojām dzīvo šajā pašā vietā.

Turpretī tādā lietā kā pamatlieta par noteicošiem nav uzskatāmi šādi apstākļi:

—	vecāks, kurš faktiski īsteno aizgādību pār bērnu, pagātnē kopā ar viņu ir uzturējies savas izcelsmes dalībvalsts teritorijā savu atvaļinājumu laikā un svētku periodos;

—	attiecīgā vecāka izcelsme, no tās izrietošās bērna kultūras saiknes ar šo dalībvalsti un viņa attiecības ar ģimeni, kura dzīvo minētajā dalībvalstī, un

—	iespējamais minētā vecāka nodoms nākotnē kopā ar bērnu apmesties šajā pašā dalībvalstī.

(1) OV C 412, 4.12.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/14

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 11. maijā iesniedza Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Beļģija) – Oracle Belgium BVBA/Belgische Staat

(Lieta C-318/18)

(2018/C 294/19)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel

Pamatlietas puses

Prasītāja: Oracle Belgium BVBA

Atbildētāja: Belgische Staat

Prejudiciālie jautājumi

Vai Eiropas Komisijas 2016. gada 11. janvāra lēmuma (SA.37667) 2. panta 2. punkts, kas paredz, ka “[v]isas summas [par nelikumīgu uzskatītā, Beļģijas Nodokļu administrācijas Iepriekšējo nolēmumu dienesta ar 2008. gada 1. jūlija lēmumu piešķirtā atbalsta pasākuma, ko Beļģija piešķīra Tekelec International BVBA kā tā sauktās “virspeļņas” atbrīvojumu no nodokļa attiecībā uz 2009., 2010., 2011. un 2012. finanšu gadu], kas pēc 1. punktā minētās atgūšanas vēl nav atgūtas no saņēmējiem, atgūst no uzņēmumu grupas, kurai saņēmējs pieder”, ir jāinterpretē tādējādi, ka, jaunai uzņēmumu grupai (Oracle grupai) pārņemot atbalsta saņēmēju (Tekelec International BVBA) pēc atbalsta pasākuma beigām (atbalsta pasākums attiecībā uz 2009., 2010., 2011. un 2012. finanšu gadu, pārņemšanai notiekot 2013. gada 10. jūnijā) un pirms Eiropas Komisijas uzsāktās izmeklēšanas par atbalsta pasākuma tiesiskumu (ierosināta ar 2013. gada 19. decembra vēstuli) par “uzņēmumu grupu, kurai saņēmējs pieder” kļūst pircēja uzņēmumu grupa vai par to turpina uzskatīt pārdevēja uzņēmumu grupa?

Ja neatkarīgi no atbalsta pasākuma, kas uzskatāms par nelikumīgu, rakstura (saimniecisks vai fiskāls) atbilde uz pirmo jautājumu ir pakārtota apstāklim, vai pārņemšanas cena ir saderīga ar tirgus nosacījumiem – proti, pārdevēja uzņēmumu grupa ir jāuzskata par atbalsta saņēmēju, ja pārņemšanas cena ir saderīga ar tirgus nosacījumiem, īpaši ja attiecīgā atbalsta pasākuma vērtība tika iekļauta pārņemšanas cenā, un pircēja uzņēmumu grupa ir jāuzskata par atbalsta saņēmēju, ja pārņemšanas cena ir zemāka par tirgus cenu, konkrēti, ja attiecīgā atbalsta pasākuma vērtība netika vai tikai daļēji tika iekļauta pārņemšanas cenā –, kuram no pircēja uzņēmumu grupas vai tās daļas šādā situācijā par nelikumīgu uzskatāmā atbalsta pasākuma atgūšanas gadījumā ir pienākums sniegt pierādījumus: vai jaunajai uzņēmumu grupai vai attiecīgajai tās daļai ir jāpierāda, ka pārņemšanas cena ir saderīga ar tirgus nosacījumiem, vai arī struktūrai, kas pieprasa atbalsta atgriešanu – Belgische Staat –, ir jāpierāda, ka pārņemšanas cena ir zemāka par tirgus cenu?

3)	Turpretim, ja atbilde uz pirmo jautājumu attiecīgā atbalsta pasākuma fiskālā rakstura dēļ nav atkarīga no apstākļa, vai pārņemšanas cena ir saderīga ar tirgus nosacījumiem, balstoties uz ko šādā gadījumā ir jānosaka, kura uzņēmumu grupa pārņemšanas dēļ ir “uzņēmumu grupa, kurai saņēmējs pieder”?

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/15

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 22. maijā iesniedza Krajský súd v Prešove (Slovākija) – TE/Pohotovosť s.r.o.

(Lieta C-331/18)

(2018/C 294/20)

Tiesvedības valoda – slovāku

Iesniedzējtiesa

Krajský súd v Prešove

Pamatlietas puses

Prasītāja: TE

Atbildētāja: Pohotovosť s.r.o.

Prejudiciālie jautājumi

Slovākijas likumdevējs ir reaģējis uz spriedumu lietā C-42/15 (1), no 2018. gada 1. maija no Likuma Nr. 129/2010 par patēriņa kredītiem un citiem kredītiem un aizdevumiem, kas ir piešķirti patērētajiem, un ar kuru groza dažus citus likumus, 9. panta, ciktāl tajā ir atsauce uz kredīta atmaksu kā līguma elementu, svītrojot frāzi “aizdevuma pamatsumma, procenti un citas izmaksas”. Tādējādi ir likvidētas tiesības, kas ar likumu bija piešķirtas patērētājiem patēriņa kredītlīgumos, iegūt jebkādu informāciju (ne tikai amortizācijas tabulas formā) par kredīta atmaksas sadalījumu saistībā ar aizdevuma pamatsummu, procentiem un citām izmaksām, kā arī sodiem par šo tiesību neievērošanu.

Tiesu judikatūra ir mainījusies, lai no 2018. gada 1. maija ar likumā izdarītajiem grozījumiem pilnībā izpildītu Eiropas Savienības Tiesas spriedumu; tomēr strīdos, kas izriet no līgumiem, kas ar patērētājiem ir noslēgti pirms 2018. gada 1. maija, saskanīgi interpretējot Savienības tiesības, pēc būtības ir jāpanāk tāds pats rezultāts, kādu ir vēlējies sasniegt likumdevējs.

Šādos apstākļos Eiropas Savienības Tiesai uzdotais jautājums ir vērsts uz Savienības tiesību interpretāciju saistībā ar direktīvu netiešās iedarbības piemērošanu. Ņemot vērā tiesu nolēmumu lielo skaitu, ar kuriem agrāk, pamatojoties uz Likumu Nr. 129/2010, patērētājiem ir tikušas atzītas tiesības iegūt informāciju par pamatsummas, procentu un citu izmaksu atmaksas sadalījumu, rodas jautājums:

vai, īstenojot direktīvas netiešo iedarbību horizontālās privātpersonu attiecībās, lai panāktu pilnīgu direktīvas iedarbību, izmantojot visas interpretācijas metodes un valsts tiesības kopumā, tiesiskās noteiktības princips strīdā par patēriņa kredītlīgumu, kas ir noslēgts pirms 2018. gada 1. maija, neļauj tiesai pieņemt nolēmumu, kuram ir tādas pašas sekas kā tiesību akta grozījumam, ko likumdevējs ir veicis, lai no 2018. gada 1. maija izpildītu spriedumu lietā C-42/15?

Gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildēs tā, ka tiesiskās noteiktības princips, īstenojot direktīvas netiešo iedarbību privātpersonu horizontālajās attiecībās, lai panāktu pilnīgu direktīvas iedarbību, ļauj tiesai pieņemt nolēmumu, kuram ir tādas pašas sekas kā tiesību akta grozījumam, ko likumdevējs ir veicis, lai no 2018. gada 1. maija izpildītu spriedumu lietā C-42/15, rodas šādi papildu jautājumi:

Vai Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 9. novembra spriedums lietā C-42/15 Home Credit Slovakia/Klára Bíróová un Direktīva 2008/48/EK (2) (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (3) ir interpretējami tādējādi, ka Eiropas Savienības Tiesa ir nolēmusi, ka Direktīva 2008/48/EK nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas prasa noteikt kredīta atmaksas sadalījumu ne tikai amortizācijas tabulas formā, bet jebkādā citā likumā paredzētā formā, norādot patēriņa kredīta summas atmaksai veicamo maksājumu apmēru, skaitu un periodiskumu?

Vai Eiropas Savienības Tiesas spriedums, ņemot vērā procentus un citas izmaksas atšķirībā no pamatsummas, ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir sniegta atbilde arī uz jautājumu, vai dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteiktas patērētāju tiesības uz to, lai patēriņa kredītlīgumā būtu norādīts procentu un citu izmaksu atmaksas apmērs, skaits un termiņi, pārsniedz direktīvas prasības? Ja spriedums attiecas arī uz procentiem un citām izmaksām, vai Direktīvas 2008/48/EK, it īpaši 10. panta 2. punkta j) apakšpunkta prasības pārsniedz tiesību normas, kuras attiecas uz procentu un citu izmaksu atmaksas kārtību, kas nav paredzēta amortizācijas tabulas formā?

(1) Spriedums, 2016. gada 9. novembris, Home Credit Slovakia (EU:C:2016:842).

(2) OV 2008, L 133, 66. lpp.

(3) Padomes Direktīva 87/102/EEK (1986. gada 22. decembris) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (OV 1987, L 42, 48. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/16

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 24. maijā iesniedza Raad van State (Nīderlande) – Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid/J. u.c.

(Lieta C-341/18)

(2018/C 294/21)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad van State

Pamatlietas puses

Prasītājs: Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

Atbildētāji: J. u.c.

Citi lietas dalībnieki: C. un H. u.c.

Prejudiciālie jautājumi

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2016/399 (1) (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš iepriekš ir ieceļojis Šengenas zonā, piemēram, izmantojot starptautisku lidostu, izceļo Šengenas Robežu kodeksa izpratnē, tiklīdz viņš kā jūrnieks uzkāpj uz jūras kuģa, kas jau ir piestājis jūras ostā kā uz ārējās robežas, neatkarīgi no tā, vai, un, ja jā, tad, kad viņš ar šo kuģi atstās šo jūras ostu? Vai arī, lai notiktu izceļošana, vispirms ir jākonstatē, ka jūrnieks atstās jūras ostu ar attiecīgo jūras kuģi, un, ja jā, vai pastāv maksimālais termiņš, kurā kuģim ir jāiziet no ostas, un kad šajā gadījumā ir jāiespiež izceļošanas spiedogs? Vai arī par “izceļošanu” ir uzskatāms cits brīdis, attiecīgā gadījumā, ar citiem vai bez nosacījumiem?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.)

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/16

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 25. maijā iesniedza Arbeidshof te Gent (Beļģija) – ISS Facility Services NV/Sonia Govaerts, Euroclean NV

(Lieta C-344/18)

(2018/C 294/22)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Arbeidshof te Gent

Pamatlietas puses

Prasītāja: ISS Facility Services NV

Atbildētājas: Sonia Govaerts, Euroclean NV

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes Direktīvas 2001/23/EK (1) (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vairāku uzņēmuma daļu īpašumtiesību vienlaicīgas pārejas gadījumā direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē vairākiem īpašumtiesību saņēmējiem tiesības un pienākumi, kas izriet no darbinieka, kas tika nodarbināts katrā nodotajā uzņēmuma daļā, īpašnieka maiņas brīdī spēkā esoša darba līguma, pāriet uz katru īpašumtiesību saņēmēju, taču samērīgi ar minētā darba ņēmēja nodarbinātības apjomu uzņēmuma daļā, kura īpašumtiesības ir pārgājušas uz attiecīgo saņēmēju;

vai arī tādējādi, ka minētās tiesības un pienākumi kopumā pāriet uz tās uzņēmuma daļas īpašumtiesību saņēmēju, kurā minētais darba ņēmējs tika nodarbināts galvenokārt;

vai arī tādējādi, ka, ja direktīvas tiesību normas nevar tikt interpretētas vienā no iepriekš izklāstītajiem veidiem, tiesības un pienākumi no minētā darba ņēmēja darba līguma nepāriet ne uz vienu no īpašumtiesību saņēmējiem, un turklāt minētais attiecas arī uz gadījumu, kad nav iespējams noteikt darbinieka nodarbinātības apjomu atsevišķi katrā no uzņēmuma daļām, kuru īpašumtiesības nodod?

(1) OV 2001, L 82, 16. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/17

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 29. maijā iesniedza Consiglio di Stato (Itālija) – Azienda Agricola Barausse Antonio e Gabriele – Società semplice/Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura (AGEA)

(Lieta C-348/18)

(2018/C 294/23)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Consiglio di Stato

Pamatlietas puses

Prasītāja: Azienda Agricola Barausse Antonio e Gabriele – Società semplice

Atbildētāja: Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura (AGEA)

Prejudiciālais jautājums

Vai Kopienu Regulas Nr. 3950/92 (1) 2. panta 1. punkts – arī ņemot vērā to, ko Eiropas Kopienu Tiesa jau pamatojusi 2011. gada 5. maija spriedumā apvienotajās lietās C-230/09 un C-231/09 attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1798[1788]/2003 (2) 10. panta 3. punktu, – ir jāinterpretē tādējādi, ka piegādēm piešķirtā valsts references daudzuma neizmantotās daļas pārdale var tikt veikta saskaņā ar objektīviem dalībvalstu noteiktiem prioritārajiem kritērijiem, vai tas tomēr ir jāinterpretē tādējādi, ka šādu izlīdzināšanas stadiju var reglamentēt vienīgi samērīguma kritērijs?

(1) Padomes Regula (EEK) Nr. 3950/92 (1992. gada 28. decembris), ar ko ievieš papildmaksājumus piena un piena produktu nozarē (OV L 405, 1. lpp.).

(2) Padomes Regula (EK) Nr. 1788/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko nosaka maksājumu piena un piena produktu nozarē (OV L 270, 123. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/18

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 30. maijā iesniedza Vredegerecht te Antwerpen (Beļģija) – Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen (NMBS)/Mbutuku Kanyeba

(Lieta C-349/18)

(2018/C 294/24)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Vredegerecht te Antwerpen

Pamatlietas puses

Prasītāja: Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen (NMBS)

Atbildētājs: Mbutuku Kanyeba

Prejudiciālie jautājumi

Vai [Regulas (EK) Nr.] 1371/200[7] (1) (2007. gada 23. oktobris) par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem 9. panta 4. punkts, to lasot kopā ar Direktīvas 93/13 (2) 2. panta a) punktu un 3. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka starp transporta uzņēmumu un pasažieri vienmēr izveidojas līgumiskas tiesiskās attiecības, pat ja pasažieris pārvadātāja pakalpojumu izmanto, neiegādājoties biļeti?

Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir noliedzoša, vai šādā gadījumā doktrīnas par negodīgiem noteikumiem piešķirtā aizsardzība attiecas arī uz pasažieri, kurš izmanto sabiedrisko transportu, neiegādājoties biļeti, un šādas rīcības rezultātā saskaņā ar pārvadātāja vispārējiem nosacījumiem, ko to normatīvā rakstura dēļ vai sakarā ar to paziņošanu oficiālā valsts publikācijā uzskata par vispārēji piemērojamiem, viņam ir pienākums maksāt papildu summu pie biļetes cenas?

Vai Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. pants – kurā ir paredzēts: “Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” – visās situācijās nepieļauj, ka tiesa noteikumu, kas klasificēts kā negodīgs, ierobežo vai tā vietā piemēro vispārējos tiesību aktus?

4)	Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir noliedzoša, kādos apstākļos valsts tiesa var ierobežot noteikumu, kas klasificēts kā negodīgs, vai to aizstāt ar vispārējiem tiesību aktiem[?]

Ja uz iepriekš minētajiem jautājumiem nevar sniegt abstraktas atbildes, rodas jautājums, vai situācijā, kad valsts dzelzceļa sabiedrība pēc bezbiļetnieka noķeršanas viņu civiltiesiski soda ar papildu summu, iespējams, papildus biļetes cenai, un tiesa secina, ka prasītā papildu summa ir negodīga Direktīvas 93/13 2. panta a) punkta izpratnē, to lasot kopā ar 3. pantu, Direktīvas 93/13 6. pants nepieļauj, ka tiesa atzīst attiecīgo noteikumu par spēkā neesošu un piemēro vispārējos tiesību aktus par atbildību, lai kompensētu valsts dzelzceļa sabiedrībai nodarīto zaudējumu[?]

(1) OV 2007, L 315, 14. lpp.

(2) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/18

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 30. maijā iesniedza Vredegerecht te Antwerpen (Beļģija) – Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen (NMBS)/Larissa Nijs

(Lieta C-350/18)

(2018/C 294/25)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Vredegerecht te Antwerpen

Pamatlietas puses

Prasītāja: Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen (NMBS)

Atbildētāja: Larissa Nijs

Prejudiciālie jautājumi

4)	Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir noliedzoša, kādos apstākļos valsts tiesa var ierobežot noteikumu, kas klasificēts kā negodīgs, vai to aizstāt ar vispārējiem tiesību aktiem[?]

(1) OV 2007, L 315, 14. lpp.

(2) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/19

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 30. maijā iesniedza Vredegerecht te Antwerpen (Beļģija) – Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen (NMBS)/Jean-Louis Anita Dedroog

(Lieta C-351/18)

(2018/C 294/26)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Vredegerecht te Antwerpen

Pamatlietas puses

Prasītāja: Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen (NMBS)

Atbildētājs: Jean-Louis Anita Dedroog

Prejudiciālie jautājumi

4)	Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir noliedzoša, kādos apstākļos valsts tiesa var ierobežot noteikumu, kas klasificēts kā negodīgs, vai to aizstāt ar vispārējiem tiesību aktiem[?]

(1) OV 2007, L 315, 14. lpp.

(2) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/20

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 30. maijā iesniedza Tribunalul Bacău (Rumānija) – Radu Lucian Rusu, Oana Maria Rusu/SC Blue Air – Airline Management Solutions Srl

(Lieta C-354/18)

(2018/C 294/27)

Tiesvedības valoda – rumāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunalul Bacău

Pamatlietas puses

Prasītāji: Radu Lucian Rusu, Oana Maria Rusu

Atbildētāja: SC Blue Air – Airline Management Solutions Srl

Prejudiciālie jautājumi

Vai Regulas Nr. 261/2004 (1) 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās summas 400 EUR nolūks ir kompensēt galvenokārt materiālos zaudējumus, bet morālais kaitējums ir jāvērtē saskaņā ar 12. pantu, jeb turpretī 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts sedz galvenokārt morālo kaitējumu un materiālie zaudējumi ir reglamentēti ar 12. panta normām?

2)	Vai summa, ko veido nesaņemtais atalgojums un kas pārsniedz 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētos 400 EUR, ietilpst 12. pantā paredzētā turpmākās kompensācijas jēdzienā?

Saskaņā ar 12. panta [1. punkta] otro teikumu “kompensāciju, kas piešķirta saskaņā ar šo regulu, var atskaitīt no šādas kompensācijas”. Vai minētais regulas pants ir jāsaprot tādējādi, ka valsts tiesai ir rīcības brīvība atskaitīt no turpmākās kompensācijas summu, kas ir piešķirta saskaņā ar 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, vai arī minētais atskaitījums ir obligāts?

4)	Ja summas atskaitījums nav obligāts, kādi elementi ir jāņem vērā valsts tiesai, lemjot, vai no turpmākās kompensācijas ir jāatskaita summa, kas ir paredzēta 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā?

5)	Vai zaudējumi, kas rodas zaudētā atalgojuma dēļ, jo darbinieks nevarēja ierasties darbavietā tādēļ, ka lidojuma maiņas dēļ nokļuva galamērķī ar kavējumu, ir jāvērtē ņemot vērā pienākumu, kas ir paredzēti 8. pantā, vai 12. pantā, to skatot kopā ar 4. pantu, izpildi?

6)	Vai gaisa pārvadātāja pienākuma sniegt atbalstu saskaņā ar Regulas Nr. 261/2004 4. panta 3. punktu un 8. pantu izpilde paredz, ka pasažieris ir pilnībā jāinformē par visām iespējām mainīt lidojumu, kas ir paredzētas 8. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā?

7)	Kurai pusei saskaņā ar Regulas Nr. 261/2004 8. pantu ir pienākums pierādīt, ka lidojuma maiņa tika veikta pēc iespējas ātrāk?

8)	Vai regula uzliek pasažieriem pienākumu meklēt citus lidojumus uz galamērķi un lūgt aviosabiedrībai atrast pieejamās vietas tajos lidojumos, vai arī aviosabiedrībai ir pienākums pašai meklēt pasažierim visizdevīgāko veidu, kā nogādāt to galamērķī?

9)	Vai nosakot pasažieriem radušos zaudējumus ir svarīgs apstāklis, ka tie piekrita aviosabiedrības piedāvājumam lidot 2016. gada 11. septembrī, kaut arī varēja paredzēt, ka prombūtnes no darba laikā nesaņems atalgojumu?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp., īpašais izdevums latviešu valodā: 07. sējums 008 lpp. 10 – 16)..

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/21

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 31. maijā iesniedza Landesgericht Salzburg (Austrija) – Barbara Rust-Hackner/Nürnberger Versicherung Aktiengesellschaft Österreich

(Lieta C-355/18)

(2018/C 294/28)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgericht Salzburg

Pamatlietas puses

Prasītāja: Barbara Rust-Hackner

Atbildētāja: Nürnberger Versicherung Aktiengesellschaft Österreich

Prejudiciālie jautājumi

Vai Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) (1), kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) (2), 15. panta 1. punkts, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK, 31. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojumā par atteikuma iespēju ir jābūt arī norādei, ka par atteikumu var paziņot jebkādā formā?

2)	Vai par atteikumu kļūdainas informēšanas par atteikuma tiesībām dēļ apdrošinājuma ņēmējs var paziņot vēl arī pēc dzīvības apdrošināšanas līguma izbeigšanas uzteikuma (un atpirkuma) rezultātā?

(1) Padomes Direktīva 90/619/EEK (1990. gada 8. novembris) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu (dzīvības apdrošināšanu) un par pasākumiem, kas veicina brīvu pakalpojumu faktisku sniegšanu, kā arī par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK; OV 1990, L 330, 50. lpp.

(2) Padomes Direktīva 92/96/EEK (1992. gada 10. novembris) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK un Direktīvā 90/619/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva); OV 1992, L 360, 1. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/22

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 31. maijā iesniedza Landesgericht Salzburg (Austrija) – Christian Gmoser/Nürnberger Versicherung Aktiengesellschaft Österreich

(Lieta C-356/18)

(2018/C 294/29)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgericht Salzburg

Pamatlietas puses

Prasītājs: Christian Gmoser

Atbildētāja: Nürnberger Versicherung Aktiengesellschaft Österreich

Prejudiciālie jautājumi

2)	Vai par atteikumu kļūdainas informēšanas par atteikuma tiesībām dēļ apdrošinājuma ņēmējs var paziņot vēl arī pēc dzīvības apdrošināšanas līguma izbeigšanas uzteikuma (un atpirkuma) rezultātā?

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/23

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 31. maijā iesniedza Landesgericht Salzburg (Austrija) – Bettina Plackner/Nürnberger Versicherung Aktiengesellschaft Österreich

(Lieta C-357/18)

(2018/C 294/30)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgericht Salzburg

Pamatlietas puses

Prasītāja: Bettina Plackner

Atbildētāja: Nürnberger Versicherung Aktiengesellschaft Österreich

Prejudiciālais jautājums

2)	Vai par atteikumu kļūdainas informēšanas par atteikuma tiesībām dēļ apdrošinājuma ņēmējs var paziņot vēl arī pēc dzīvības apdrošināšanas līguma izbeigšanas uzteikuma (un atpirkuma) rezultātā?

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/23

Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 1. jūnijā Eiropas Zāļu aģentūra iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2018. gada 22. marta spriedumu lietā T-80/16 Shire Pharmaceuticals Ireland/EMA

(Lieta C-359/18 P)

(2018/C 294/31)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Zāļu aģentūra (pārstāvji: S. Marino, A. Spina, S. Drosos un T. Jabłoński)

Otra lietas dalībniece: Shire Pharmaceuticals Ireland Ltd, Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	apmierināt EMA apelācijas sūdzību un atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-80/16;

—	noraidīt kā nepamatotu prasību atcelt tiesību aktu, un

—	piespriest prasītājai pirmajā instancē atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajās tiesvedībās (tostarp tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Vispārējā tiesā).

Pamati un galvenie argumenti

EMA izvirza divus apelācijas sūdzības pamatus.

Pirmais apelācijas sūdzības pamats ietver divas daļas. Šī pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas ietvaros EMA norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 50. punktā nospriežot, ka Regulas par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (1) 5. panta 1. punkts ir aplūkojams neatkarīgi no 5. panta 2. punkta. Ar šo interpretāciju tiekot pārkāpts 5. panta 1. punkts, jo tā apdraudot šīs normas efektivitāti.

Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas ietvaros EMA norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā nospriežot, ka EMA ir jāpamatojas uz zāļu jēdzienu, tai 5. panta 1. punkta vajadzībām nosakot, vai pieteikums par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu un iepriekš iesniegts pieteikums par tirdzniecības atļaujas piešķiršanu pārklājas.

Otrā apelācijas sūdzības pamata ietvaros EMA norāda, ka Vispārējā tiesa ir balstījusies uz nepareizu Direktīvas 2001/83/EK (2) 1. panta 2. punktā paredzētā zāļu jēdziena interpretāciju, tai nospriežot, ka divu zāļu aktīvo vielu un lietošanas kārtības atšķirības padara tās par atšķirīgām Regulas par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai 5. panta 1. punkta vajadzībām.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 141/2000 (1999. gada 16. decembris) par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (OV 2000, L 18, 1. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV 2001, L 311, 67. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/24

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 4. jūnijā iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (Itālija) – Eni SpA/Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero dell’Economia e delle Finanze

(Lieta C-364/18)

(2018/C 294/32)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia

Pamatlietas puses

Prasītāja: Eni SpA

Atbildētāji: Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero dell’Economia e delle Finanze

Prejudiciālais jautājums

Vai noteikumiem, kas ietverti Direktīvas 94/22/EK (1) 6. panta 1. punktā un preambulas sestajā apsvērumā, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas it īpaši ietverts 1996. gada Leģislatīvā dekrēta Nr. 625 19. panta 5.bis punktā, kurš saskaņā ar Consiglio di Stato spriedumā Nr. 290/2018 sniegto interpretāciju ļauj royalties iemaksu jomā noteikt, ka ir jāizmanto QE parametrs, kas balstīts uz naftas un cita veida kurināmā kotācijām, un nevis Pfor indekss, kas piesaistīts gāzes cenai īstermiņa tirgū?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/22/EK (1994. gada 30. maijs) par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (OV L 164, 3. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/25

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 4. jūnijā iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (Itālija) – Shell Italia E & P SpA/Ministero dello Sviluppo Economico u.c.

(Lieta C-365/18)

(2018/C 294/33)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia

Pamatlietas puses

Prasītāja: Shell Italia E & P SpA

Atbildētāji: Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero dell’Economia e delle Finanze, Autorità di Regolazione per l’Energia, Reti e Ambiente

Prejudiciālais jautājums

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/25

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 5. jūnijā iesniedza Juzgado de lo Social de Madrid (Spānija) – José Manuel Ortiz Mesonero/UTE Luz Madrid Centro (kurā ietilpst komercsabiedrības SICE S.A., Urbalux S.A., ImesAPI S.A., Extralux S.A. un Citelum Ibérica S.A.)

(Lieta C-366/18)

(2018/C 294/34)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado de lo Social de Madrid

Pamatlietas puses

Prasītājs: José Manuel Ortiz Mesonero

Atbildētāja: UTE Luz Madrid Centro (kurā ietilpst komercsabiedrības SICE S.A., Urbalux S.A., ImesAPI S.A., Extralux S.A. un Citelum Ibérica S.A.)

Prejudiciālais jautājums

Vai tāda valsts tiesību norma kā Estatuto de los Trabajadores [Darba likums] 37. panta 6. punkts – kurā darba ņēmēja iespēja izmantot tiesības savienot darbu ar savu ģimenes dzīvi tālab, lai veiktu savā apgādībā esošo nepilngadīgo vai ģimenes locekļu tiešu aprūpi, ir pakārtota nosacījumam, ka šim darba ņēmējam katrā ziņā jāsamazina savs parastais darba laiks, tā rezultātā proporcionāli samazinoties arī viņa darba algai – ir pretrunā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 10. un 157. pantam, Līguma par Eiropas Savienību 3. pantam, Pamattiesību hartas 23. pantam un 33. panta 2. punktam, kā arī Direktīvas 2006/54 (1) 1. pantam un 14. panta 1. punktam, skatot tos visus kopsakarā ar Direktīvu 2010/18 (2), ar ko īsteno pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.).

(2) Padomes Direktīva 2010/18/ES (2010. gada 8. marts), ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (OV 2010, L 68, 13. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/26

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 4. jūnijā iesniedza Tribunal Supremo (Spānija) – María Teresa Aragón Carrasco, María Eugenia Cotano Montero, María Gloria Ferratges Castellanos, Raquel García Ferratges, Elena Muñoz Mora, Ángela Navas Chillón, Mercedes Noriega Bosch, Susana Rizo Santaella, Desamparados Sánchez Ramos, Lucía Santana Ruiz un Luis Salas Fernández (kā Lucía Sánchez de la Peña mantinieks)/Administración del Estado

(Lieta C-367/18)

(2018/C 294/35)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Supremo

Pamatlietas puses

Prasītāji: María Teresa Aragón Carrasco, María Eugenia Cotano Montero, María Gloria Ferratges Castellanos, Raquel García Ferratges, Elena Muñoz Mora, Ángela Navas Chillón, Mercedes Noriega Bosch, Susana Rizo Santaella, Desamparados Sánchez Ramos, Lucía Santana Ruiz un Luis Salas Fernández (kā Lucía Sánchez de la Peña mantinieks)

Atbildētāja: Administración del Estado

Prejudiciālie jautājumi

Vai Direktīvas 1999/70 (1) pielikumā esošā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā Spānijas valsts tiesiskais regulējums, kas Texto refundido del Estatuto [Básico] del Empleado Público [Likuma par nodarbināšanas kārtību publiskajā sektorā pārstrādātā redakcija] (Karaļa 2015. gada 30. oktobra Leģislatīvais dekrēts [5]/2015) 12. panta 3. punktā paredz iespēju brīvi atbrīvot no amata bez atlīdzinājuma, turpretim Texto refundido del Estatuto de los Trabajadores [Darba likuma pārstrādātā redakcija] (Karaļa 2015. gada 23. oktobra Leģislatīvais dekrēts 2/2015) 49. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredz šādu atlīdzinājumu gadījumā, kad kādu likumā paredzēto iemeslu dēļ tiek izbeigts darba līgums?

Vai – gadījumā, ja uz pirmo jautājumu atbildams noliedzoši – Pamatnolīguma 5. klauzulas piemērošanas jomā ietilpst tāds pasākums kā Spānijas likumdevēja noteiktais atlīdzinājums 12 dienu izpeļņas apmērā par katru nostrādāto gadu, kas darbiniekam jāsaņem uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšanas gadījumā pat tad, ja uz noteiktu laiku esošās darba tiesiskās attiecības bija noformētas ar vienu vienīgu līgumu?

Vai – gadījumā, ja uz otro jautājumu atbildams apstiprinoši – Pamatnolīguma 5. klauzulai ir pretrunā tāda tiesību norma, kurā darba līguma izbeigšanas gadījumā uz noteiktu laiku nodarbinātajiem darbiniekiem ir paredzēts atlīdzinājums 12 dienu izpeļņas apmērā par katru nostrādāto gadu, taču šāds atlīdzinājums nav paredzēts, kad no amata brīvi pēc saviem ieskatiem tiek atbrīvots iepriekš minētais palīgpersonāls?

(1) Direktīva 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/27

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 7. jūnijā iesniedza Tribunal Administrativo e Fiscal de Penafiel (Portugāle) – Prosa – Produtos e Serviços Agrícolas/Autoridade Tributária e Aduaneira

(Lieta C-373/18)

(2018/C 294/36)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Administrativo e Fiscal de Penafiel

Pamatlietas puses

Prasītāja: Prosa – Produtos e Serviços Agrícolas

Atbildētāja: Autoridade Tributária e Aduaneira

Prejudiciālais jautājums

Vai Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvas 69/335/EEK (1) 7. panta 1. punktam redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvu 85/303/EEK (2), ir pretrunā Zīmognodevas vispārīgā tarifa 26.1. pozīcija, kas izteikta no 2001. gada 14. decembra Dekrētlikuma Nr. 322-B/2001 3. panta izrietošajā redakcijā un kurā ir paredzēts, ka par kapitālsabiedrības (akciju sabiedrības), kuras kapitāls tiek pilnībā ieguldīts naudā, dibināšanu ir jāmaksā zīmognodeva?

(1) Padomes Direktīva (1969. gada 17. jūlijs) par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV 1969, L 249, 25. lpp.).

(2) OV 1985, L 156, 23. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/27

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 8. jūnijā iesniedza Spetsializiran nakazatelen sad (Bulgārija) – kriminālprocess pret AH, PB, CX, KM, PH

(Lieta C-377/18)

(2018/C 294/37)

Tiesvedības valoda – bulgāru

Iesniedzējtiesa

Spetsializiran nakazatelen sad

Pamata kriminālprocesa dalībnieki

AH, PB, CX, KM, PH

Prejudiciālais jautājums

Vai valsts judikatūra, kurā ir prasīts, lai vienošanās (kas noslēgta kriminālprocesa ietvaros) tekstā, tiktu uzrādīti kā attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarītāji ne tikai apsūdzētais, kas ir atzinis savu vainu attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un ir noslēdzis šo vienošanos, bet arī pārējie apsūdzētie, attiecīgā noziedzīgā nodarījuma līdzizdarītāji, kas nav noslēguši šo vienošanos, nav atzinuši savu vainu un attiecībā uz kuriem kriminālprocess notiek parastā kārtībā, bet kuri ir piekrituši tam, ka pirmais apsūdzētais noslēdz attiecīgo vienošanos, ir saderīga ar Direktīvas 2016/343 (1) 4. panta 1. punkta pirmo teikumu, lasot kopsakarā ar tās 16. apsvēruma pirmo teikumu un 17. apsvērumu?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV 2016, L 65, 1. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/28

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 11. jūnijā iesniedza Raad van State (Nīderlande) – Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid/E.P.

(Lieta C-380/18)

(2018/C 294/38)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad van State

Pamatlietas puses

Prasītājs: Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

Atbildētājs: E.P.

Prejudiciālie jautājumi

Vai Regulas (ES) 2016/399 (1) 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, konstatējot, ka likumīgā uzturēšanās, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ir beigusies, jo ārvalstnieks apdraud sabiedrisko kārtību, ir jāpamato, ka attiecīgā ārvalstnieka personiskā uzvedība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu kādai no sabiedrības pamatinteresēm?

Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši, kādas prasības saskaņā ar Regulas (ES) 2016/399 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu ir jāizvirza pamatojumam, ka ārvalstnieks rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai?

Vai Regulas (ES) 2016/399 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts prakse, saskaņā ar kuru ārvalstnieks apdraud sabiedrisko kārtību tikai tāpēc, ka ir skaidrs, ka viņš tiek turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes regula (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/28

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 11. jūnijā iesniedza Raad van State (Nīderlande) – G.S./Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

(Lieta C-381/18)

(2018/C 294/39)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad van State

Pamatlietas puses

Prasītājs: G.S.

Atbildētājs: Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

Prejudiciālie jautājumi

Vai Direktīvas 2003/86/EK (1) 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, atsaucot vai nepagarinot ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, ir jāpamato, ka attiecīgā ģimenes locekļa personiskā uzvedība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu kādai no sabiedrības pamatinteresēm?

Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši: kādas ir pamatojumam izvirzītās prasības saskaņā ar Direktīvas 2003/86/EK 6. panta 2. punktu, lai atsauktu vai nepagarinātu ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem?

Vai Direktīvas 2003/86/EK 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts prakse, saskaņā ar kuru sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ var atsaukt vai nepagarināt ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, ja sods vai drošības līdzeklis, kas ir ticis piemērots attiecīgajam ģimenes loceklim, ņemot vērā likumīgās uzturēšanās Nīderlandē ilgumu, ir pietiekami smags (“progresīvā skala”), un turklāt, ņemot vērā kritērijus, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2001. gada 2. augusta sprieduma Boultif pret Šveici, ECLI:CE:ECHR:2001:0802JUD005427300, un 2006. gada 18. oktobra sprieduma Üner pret Nīderlandi, ECLI:CE:ECHR:2006:1018JUD004641099, notiek interešu izvērtējums, ņemot vērā attiecīgā ģimenes locekļa interesi īstenot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos Nīderlandē un Nīderlandes valsts interesi aizsargāt sabiedrisko kārtību?

(1) Padomes direktīva (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/29

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 11. jūnijā iesniedza Raad van State (Nīderlande) – V.G./Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

(Lieta C-382/18)

(2018/C 294/40)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad van State

Pamatlietas puses

Prasītājs: V.G.

Atbildētājs: Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

Prejudiciālie jautājumi

Vai Tiesas kompetencē, ņemot vērā Direktīvas 2003/86/EK (1) 3. panta 3. punktu un spriedumu Nolan (ECLI:EU:C:2012:638), ietilpst atbildes sniegšana uz Nīderlandes tiesas uzdotiem jautājumiem par šīs direktīvas tiesību normu interpretāciju lietā par apgādnieka, kuram ir Nīderlandes valstspiederība, ģimenes locekļa ieceļošanas un uzturēšanās pieteikumu, ja direktīva Nīderlandes tiesībās tieši un bez nosacījumiem ir atzīta par piemērojamu šādiem ģimenes locekļiem?

Vai Direktīvas 2003/86/EK 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, noraidot ģimenes locekļa ieceļošanas un uzturēšanās pieteikumu sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, ir jāpamato, ka attiecīgā ģimenes locekļa personiskā uzvedība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu kādai no sabiedrības pamatinteresēm?

Ja uz otro jautājumu ir jāatbild noliedzoši: kādas ir pamatojumam izvirzītās prasības saskaņā ar Direktīvas 2003/86/EK 6. panta 1. punktu, lai noraidītu ģimenes locekļa ieceļošanas un uzturēšanās pieteikumu sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ?

Vai Direktīvas 2003/86/EK 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts prakse, saskaņā ar kuru var noraidīt ģimenes locekļa ieceļošanas un uzturēšanās pieteikumu sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, ņemot vērā notiesājošus spriedumus laikā, kad viņš agrāk uzturējās attiecīgajā dalībvalstī, un turklāt ņemot vērā kritērijus, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2001. gada 2. augusta sprieduma Boultif pret Šveici, ECLI:CE:ECHR:2001:0802JUD005427300, un 2006. gada 18. oktobra sprieduma Üner pret Nīderlandi, ECLI:CE:ECHR:2006:1018JUD004641099, notiek interešu izvērtējums, ņemot vērā attiecīgā ģimenes locekļa un attiecīgā apgādnieka interesi īstenot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos Nīderlandē un Nīderlandes valsts interesi aizsargāt sabiedrisko kārtību?

(1) Padomes direktīva (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/30

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 11. jūnijā iesniedza Sąd Rejonowy Lublin-Wschód w Lublinie z siedzibą w Świdniku (Polija) – Lexitor Sp. z o.o/Spółdzielczej Kasie Oszczędnościowo – Kredytowej im. Franciszka Stefczyka z siedzibą w Gdyni, Santander Consumer Bank S.A. ar juridisko adresi Vroclavā, mBank S.A. ar juridisko adresi Varšavā

(Lieta C-383/18)

(2018/C 294/41)

Tiesvedības valoda – poļu

Iesniedzējtiesa

Sąd Rejonowy Lublin-Wschód w Lublinie z siedzibą w Świdniku

Pamatlietas puses

Prasītāja: Lexitor Sp. z o.o

Atbildētājas: Spółdzielcza Kasa Oszczędnościowo – Kredytowa im. Franciszka Stefczyka z siedzibą w Gdyni, Santander Consumer Bank S.A. ar juridisko adresi Vroclavā, mBank S.A. ar juridisko adresi Varšavā

Prejudiciālie jautājumi

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (1) 16. panta 1. punkts kopsakarā ar 3. panta g) punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam, kurš pirms termiņa ir apmaksājis savas saistības, kas izriet no kredītlīguma, ir tiesības uz kopējo kredīta izmaksu samazinājumu, tostarp tādu izmaksu, kuru apmērs nav atkarīgs no šī kredītlīguma darbības ilguma?

(1) OV L 133, 660. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/30

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 11. jūnijā iesniedza Consiglio di Stato (Itālija) – Arriva Italia Srl u.c./Ministero delle Infrastrutture e dei Trasporti

(Lieta C-385/18)

(2018/C 294/42)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Consiglio di Stato

Pamatlietas puses

Prasītāji: Arriva Italia Srl, Ferrotramviairia SpA, Consorzio Trasporti Aziende Pugliesi (CO.TRA.P)

Atbildētāja: Ministero delle Infrastrutture e dei Trasporti

Prejudiciālie jautājumi

Vai iepriekš norādītajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos 70 miljonu EUR dotācijas piešķiršana saskaņā ar likumu dzelzceļa transporta nozares operatoram, ievērojot nosacījumus, kuri noteikti 2015. gada 28. decembra Likumā Nr. 208 (1. panta 867. punkts), kas grozīts ar 2017. gada 24. aprīļa Dekrētlikumu Nr. 50, un šā operatora vēlāka nodošana citam saimnieciskās darbības subjektam, nerīkojot konkursu un par atlīdzību, kas vienāda ar nulli, ir valsts atbalsts Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta izpratnē?

Ja atbilde ir apstiprinoša, ir jānoskaidro, vai attiecīgais atbalsts ir saderīgs ar Savienības tiesībām un kādas ir sekas tam, ka tas netika paziņots saskaņā ar LESD 107.[108] panta 3. punktu.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/31

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 11. jūnijā iesniedza College van Beroep voor het Bedrijfsleven (Nīderlande) – Coöperatieve Producentenorganisatie en Beheersgroep Texel UA/Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit

(Lieta C-386/18)

(2018/C 294/43)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

College van Beroep voor het Bedrijfsleven

Pamatlietas puses

Prasītāja: Coöperatieve Producentenorganisatie en Beheersgroep Texel UA

Atbildētājs: Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit

Prejudiciālie jautājumi

1.a)

Vai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 508/2014 (1) (2014. gada 15. maijs) par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011 66. panta 1. punktam, ciktāl tajā ir paredzēts, ka Eiropas Jūrlietu un Zivsaimniecības fonds “atbalsta” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1379/2013 (2) (2013. gada 11. decembris) par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1184/2006 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 104/2000 28. pantā minēto ražošanas un tirdzniecības plānu sagatavošanu un īstenošanu, dalībvalstij tiek liegts ražotāju organizācijai, kas ir iesniegusi pieteikumu par šādas dotācijas piešķiršanu, norādīt, ka šī dalībvalsts iespēju iesniegt šādu pieteikumu saistībā ar konkrētu izdevumu kategoriju (šajā gadījumā: ražošanas un tirdzniecības plānu sagatavošanas un īstenošanas izdevumi) vai konkrētu laikposmu (šajā gadījumā: 2014. gads) pieteikuma iesniegšanas brīdī nebija paredzējusi nedz tās Eiropas Komisijas apstiprinātajā darbības programmā, nedz valsts tiesību normās par izdevumu atbilstības noteikšanu?

1.b)	Vai, atbildot uz 1.a) jautājumu, ir nozīme tam, ka ražotāju organizācijai atbilstoši Regulas 1379/2013 28. pantam ir pienākums izstrādāt ražošanas un tirdzniecības plānu un pēc tam, kad dalībvalsts ir apstiprinājusi ražošanas un tirdzniecības plānu, šo ražošanas un tirdzniecības plānu īstenot?

Gadījumā, ja uz 1.a) jautājumu tiek atbildēts tādējādi, ka atbilstoši Regulas 508/2014 66. panta 1. punktam dalībvalstij tiek liegts ražotāju organizācijai, kas ir iesniegusi pieteikumu par dotācijas piešķiršanu saistībā ar ražošanas un tirdzniecības plānu sagatavošanu un īstenošanu, norādīt, ka šī dalībvalsts iespēju iesniegt šādu pieteikumu pieteikuma iesniegšanas brīdī nebija paredzējusi, vai Regulas 508/2014 66. panta 1. punkts šādā gadījumā var tikt izmantots par tiešu attiecīgā pieteikuma iesniedzēja prasījuma pret tā dalībvalsti par attiecīgās dotācijas piešķiršanu juridisko pamatu?

Gadījumā, ja uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Regulas 508/2014 66. panta 1. punkts otrajā jautājumā norādītajā gadījumā var tikt izmantots par tiešu attiecīgā pieteikuma iesniedzēja prasījuma pret tā dalībvalsti par attiecīgās dotācijas piešķiršanu juridisko pamatu, vai ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (3) (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006, 65. panta 6. punktu netiek pieļauta dotācijas piešķiršana par ražošanas un tirdzniecības plāna sagatavošanu un īstenošanu, ja dotācijas pieteikums tiek iesnigts pēc tam, kad ražošanas un tirdzniecības plāns ir ticis sagatavots un īstenots?

(1) OV 2014, L 149, 1. lpp.

(2) OV 2013, L 354, 1. lpp.

(3) OV 2013, L 347, 320. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/32

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 12. jūnijā iesniedza Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Polija) – Delfarma Sp. z o.o./Prezesowi Urzędu Rejestracji Produktów Leczniczych, Wyrobów Medycznych i Produktów Biobójczych

(Lieta C-387/18)

(2018/C 294/44)

Tiesvedības valoda – poļu

Iesniedzējtiesa

Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie

Pamatlietas puses

Prasītāja: Delfarma Sp. z o.o.

Atbildētājs: Prezes Urzędu Rejestracji Produktów Leczniczych, Wyrobów Medycznych i Produktów Biobójczych

Prejudiciālie jautājumi

Vai Savienības tiesības, it īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību 34. un 36. pants ir pretrunā valsts tiesiskajam regulējumam, saskaņā ar kuru atļauja paralēli importēto zāļu izplatīšanai dalībvalstī nevar tikt piešķirta tikai tādēļ, ka zāles, kas ir paralēlā importa priekšmets, ir atļautas eksportētājā dalībvalstī kā ģenēriskās zāles atsauces zālēm, t.i., pamatojoties uz kopsavilkuma dokumentāciju, bet importētājā dalībvalstī šādas zāles ir atļauts laist apgrozībā kā atsauces ārstniecisko līdzekli, t.i., pamatojoties uz pilnīgu dokumentāciju, turklāt šāds lēmums par atteikumu tiek pieņemts bez abu zāļu terapeitiska identiskuma pārbaudes pēc būtības un bez valsts iestādes pieprasījuma, neskatoties uz šādu iespēju, saņemt dokumentāciju no attiecīgās eksportētājas dalībvalsts iestādes?

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/32

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 13. jūnijā iesniedza Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Beļģija) – Brussels Securities SA/État belge

(Lieta C-389/18)

(2018/C 294/45)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal de première instance francophone de Bruxelles

Pamatlietas puses

Prasītāja: Brussels Securities SA

Atbildētāja: État belge

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes Direktīvas 90/435/EEK (1990. gada 23. jūlijs) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (1) (2012. gada 18. janvārī aizstāta ar Padomes Direktīvu 2011/96/ES (2011. gada 30. novembris) par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (2)), 4. pants kopsakarā ar citiem Savienības tiesību aktiem,

ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts iestādes regulējums kā 1992. gada Ienākuma nodokļa kodekss un Karaļa dekrēts par 1992. gada Ienākumu nodokļa kodeksa īstenošanu redakcijās, kas ir piemērojamas 2011. taksācijas gadam,

kurā, izvēloties atbrīvojuma no nodokļa sistēmu (atturēšanās aplikt ar nodokli sadalīto peļņu, ko ir guvis mātesuzņēmums, pamatojoties uz asociāciju ar savu meitasuzņēmumu), ir noteikts, ka mātesuzņēmuma nodokļu bāzē vispirms ir jāiekļauj meitasuzņēmuma sadalītās dividendes un vēlāk no nodokļa bāzes jāatskaita 95 % no dividendēm kā galīgi ar nodokli apliktie ienākumi,

mātesuzņēmuma ienākuma nodokļa aprēķina bāzes noteikšanas nolūkā, vienlaikus piemērojot šo Beļģijas galīgi ar nodokli aplikto ienākumu atskaitījuma sistēmu un (1) tiesību normas par citu atskaitījumu, kas ir šajā tiesiskajā regulējumā paredzētais nodokļa atvieglojums (atskaitījums par riska kapitālu), (2) tiesības atskaitīt atgūstamos agrākos zaudējumus, (3) tiesības pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem galīgi ar nodokli aplikto ienākumu pārpalikumu, atskaitījumu par riska kapitālu un atgūstamo agrāko zaudējumu summu, ja kādā no taksācijas gadiem to summa bija lielāka par ar nodokli apliekamo ienākumu summu, un (4) nodokļu uzlikšanas kārtību, saskaņā ar kuru šajos nākamajos taksācijas gados ir jāapliek ar nodokli visa ar nodokli apliekamā peļņa: sākumā pārnestie galīgi ar nodokli apliktie ienākumi, pēc tam pārnestais atskaitījums par riska kapitālu (kuru drīkst pārnest tikai “nākamos septiņus taksācijas periodus”) un visbeidzot atgūstamo agrāko zaudējumu summa,

par visu no meitasuzņēmuma saņemto dividenžu summu vai daļu no tās tiek samazināti zaudējumi, kurus sabiedrība būtu varējusi atskaitīt, ja dividendes tiktu vienkārši izslēgtas no tā taksācijas gada peļņas, kurā tā tika gūta (kā rezultātā šajā taksācijas gadā tiek samazināts ar nodokli apliekamais rezultāts un attiecīgā gadījumā tiek palielināti pārnesamie nodokļu zaudējumi), atšķirībā no gadījuma, ja tie tiktu atstāti šajā peļņā, vēlāk tiem piemērotu atbrīvojuma noteikumus un no nodokļa atbrīvotās summas pārnestu nepietiekamas peļņas dēļ,

proti, tiek samazināta to mātesuzņēmuma atgūstamo agrāko zaudējumu summa, kuri varētu rasties taksācijas gados, kas seko taksācijas gadam, kurā galīgi ar nodokli apliktie ienākumi, atskaitījums par riska kapitālu un atgūstamo agrāko zaudējumu summa pārsniedz ar nodokli apliekamās peļņas summu?

(1) OV L 225, 6. lpp.

(2) OV L 345, 8. lpp

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/33

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 15. jūnijā iesniedza Juzgado de lo Social de Barcelona (Spānija) – Ana María Páez Juárez/Nobel Plastiques Ibérica, S.A.

(Lieta C-397/18)

(2018/C 294/46)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado de lo Social de Barcelona

Pamatlietas puses

Prasītāja: Ana María Páez Juárez

Atbildētāja: Nobel Plastiques Ibérica S.A.

Citi lietas dalībnieki: Fondo de Garantía Salarial (FOGASA) un Ministerio Fiscal

Prejudiciālie jautājumi

Vai, piemērojot Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (1), kā to ir interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa, par personām ar invaliditāti ir jāuzskata darbinieki, kas ir kvalificēti kā īpaši jutīgi pret noteiktiem riskiem, ja savu personisko īpašību vai zināma bioloģiskā stāvokļa dēļ viņi ir īpaši jutīgi pret riskiem, kuri ir saistīti ar darbu, un šī iemesla dēļ viņi nevar strādāt noteiktās darbvietās, jo tas rada risku viņu pašu veselībai vai apdraud citas personas?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, tiek uzdoti šādi jautājumi:

Vai lēmums par darbinieces atlaišanu saimniecisku, tehnisku, organizatorisku vai ar ražošanu saistītu iemeslu dēļ ir tieša vai netieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja šai personai ir konstatēta invaliditāte, jo viņa ir īpaši jutīga, lai strādātu atsevišķās darbvietās fizisko sāpju dēļ, un tāpēc tai ir grūtības sasniegt produktivitātes līmeni, kas tiek prasīts, lai nekļūtu par atlaižamu darbinieku?

Vai lēmums par darbinieces atlaišanu saimniecisku, tehnisku, organizatorisku vai ar ražošanu saistītu iemeslu dēļ ir tieša vai netieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja šai personai ir konstatēta invaliditāte, jo tā ir atzīta par īpaši jutīgu, lai strādātu atsevišķās darbvietās fizisko sāpju dēļ, un ja spēja strādāt visās darbvietās, tostarp tajās, kurās nevar strādāt persona ar invaliditāti, lēmumā ir norādīta kā viens no atlaišanas kritērijiem?

Vai lēmums par darbinieces atlaišanu saimniecisku, tehnisku, organizatorisku vai ar ražošanu saistītu iemeslu dēļ ir tieša vai netieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja šai personai ir atzīta invaliditāte, jo tā ir atzīta par īpaši jutīgu, lai strādātu atsevišķās darbvietās fizisko sāpju dēļ, kas ir pamatā ilgai prombūtnei vai darbnespējai pirms atlaišanas, un šīs darbinieces prombūtne lēmumā ir norādīta kā viens no atlaišanas kritērijiem?

(1) OV 2000, L 303, 16. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/34

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 15. jūnijā iesniedza Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Spānija) – Antonio Bocero Torrico/Instituto Nacional de la Seguridad Social un Tesorería General de la Seguridad Social

(Lieta C-398/18)

(2018/C 294/47)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Superior de Justicia de Galicia

Pamatlietas puses

Prasītājs: Antonio Bocero Torrico

Atbildētāji: Instituto Nacional de la Seguridad Social un Tesorería General de la Seguridad Social

Prejudiciālais jautājums

Vai LESD 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā pieeja priekšlaicīgai vecuma pensijai tiek padarīta atkarīga no nosacījuma, ka izmaksājamās pensijas apmēram ir jābūt lielākam par minimālo pensiju, kādu attiecīgajai personai būtu jāizmaksā atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam, interpretējot šo “izmaksājamo pensiju” kā faktisko pensiju, ko izmaksā tikai kompetentā dalībvalsts (šajā gadījumā – Spānija), neņemot vērā arī faktisko pensiju, kuru attiecīgā persona varētu saņemt kā tāda paša veida pabalstu no vienas vai vairākām citām dalībvalstīm?

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/35

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 18. jūnijā iesniedza College van Beroep voor het Bedrijfsleven (Nīderlande) – Vereniging Gasopslag Nederland, TAQA Onshore BV, TAQA Piek Gas BV/Autoriteit Consument en Markt

(Lieta C-399/18)

(2018/C 294/48)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

College van Beroep voor het Bedrijfsleven

Pamatlietas puses

Prasītāji: Vereniging Gasopslag Nederland, TAQA Onshore BV, TAQA Piek Gas BV

Atbildētāja: Autoriteit Consument en Markt

Prejudiciālie jautājumi

Vai vienots jaudas tarifs, kura gadījumā diferenciācija notiek nevis atkarībā no tīkla lietotāja veida, bet gan līgumā paredzētās jaudas, atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 715/2009 (1) (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu (Gāzes regula) 13. panta 1. punktam?

(1) OV 2009, L 211, 36. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/35

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 18. jūnijā iesniedza Krajský soud v Praze (Čehijas Republika) – Herst, s.r.o./Odvoloncva

(Lieta C-401/18)

(2018/C 294/49)

Tiesvedības valoda – čehu

Iesniedzējtiesa

Krajský soud v Praze

Pamatlietas puses

Prasītājs: Herst, s.r.o.

Atbildētājs: Odvolací finanční ředitelství

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai jebkuru nodokļa maksātāju jāuzskata par nodokļa maksātāju Padomes Direktīvas 2006/112/EK (1) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 138. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē? Ja nē, uz kādiem nodokļa maksātājiem šis noteikums attiecas?

Ja Tiesas atbilde ir tāda, ka PVN direktīvas 138. panta 2. punkta b) apakšpunktu piemēro tādai situācijai kā pamatlietā (proti, preču iegādātājs ir attiecīgi reģistrēts nodokļa maksātājs), vai šo noteikumu jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja šo preču nosūtīšana vai transportēšana notiek saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Padomes Direktīvā 2008/118/EK (2) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (turpmāk tekstā – “Akcīzes nodokļa direktīva”), piegāde, kas ir saistīta ar procedūru, kas paredzēta Akcīzes nodokļa direktīvā, ir jāuzskata par piegādi, saistībā ar kuru ir tiesības uz atbrīvojumu saskaņā ar šo noteikumu, lai gan PVN direktīvas 138. panta 1. punktā paredzētie atbrīvojuma nosacījumi citādi nav izpildīti, ņemot vērā preču transportēšanas piesaisti citam darījumam?

Ja Tiesas atbilde ir tāda, ka PVN direktīvas 138. panta 2. punkta b) apakšpunktu nepiemēro tādā situācijā kā pamatlietā, vai tas, ka preces tiek transportētas atliktās akcīzes nodokļa maksāšanas režīmā, ir izšķiroši, lai noteiktu jautājumu par to, kuru no vairākām secīgām piegādes transportēšanām piesaistīt darījumam, lai noteiktu tiesības uz atbrīvojumu no PVN saskaņā ar PVN direktīvas 138. panta 1. punktu?

Vai “tiesības rīkoties ar precēm kā īpašniekam” PVN direktīvas nozīmē iegūst nodokļa maksātājs, kurš pērk preces no cita nodokļa maksātāja tieši konkrētam klientam, lai izpildītu jau esošu pasūtījumu (norādot preču veidu, daudzumu, izcelsmes vietu un piegādes laiku), ja viņš pats fiziski ar precēm nerīkojas, jo, noslēdzot pārdošanas līgumu, viņa pircējs piekrīt organizēt preču transportēšanu no to izcelsmes vietas, tā, ka viņš tikai nodrošina piekļuvi pieprasītajām precēm, izmantojot savus piegādātājus, un dara zināmu informāciju, kas vajadzīga preču pieņemšanai (viņa vārdā vai viņa apakšpiegādātāju vārdā, kas iesaistīti pārdošanas ķēdē), un viņa peļņa no darījuma ir starpība starp šādu preču iepirkšanas un pārdošanas cenu bez preču, par kurām izraksta rēķinu, transportēšanas izmaksām?

Vai ar Akcīzes nodokļa direktīvu (piemēram, 4. panta 1. punkts, 17. pants vai 19. pants) tieši vai netieši, ierobežojot šādu preču efektīvu izmantošanu, ir noteikti pietiekami nosacījumi “tiesību rīkoties ar (akcīzes) precēm kā īpašniekam” nodošanai PVN direktīvas nozīmē, kā rezultātā preču pārņemšana saskaņā ar atliktās akcīzes nodokļa maksāšanas režīmu, ko veic apstiprināts noliktavas turētājs vai reģistrēts saņēmējs atbilstoši nosacījumiem, kas izriet no Akcīzes nodokļa direktīvas, būtu jāuzskata par preču piegādi PVN nolūkā?

Šajā kontekstā, apsverot piegādes noteikšanu, kas saistīta ar transportēšanu preču piegādes ķēdē atliktās akcīzes nodokļa maksāšanas režīmā ar vienu pārvadājumu, vai ir nepieciešams uzskatīt, ka transportēšana PVN direktīvas nozīmē ir uzskatāma par sāktu un beigtu saskaņā ar Akcīzes nodokļa direktīvas 20. pantu?

Vai PVN neitralitātes princips vai kāds cits ES tiesību princips kavē valsts tiesību aktos paredzētā konstitucionālā principa in dubio mitius piemērošanu, kas uzliek valsts iestādēm pienākumu, ja tiesību normas ir neskaidras un objektīvi piedāvā vairākas iespējamās interpretācijas, izvēlēties to interpretāciju, kas ir par labu personai, uz kuru tiesību norma attiecas (šajā gadījumā PVN maksātājs)? Vai šī principa piemērošana būtu savietojama ar Savienības tiesībām vismaz tad, ja tā attiektos tikai uz situācijām, kad attiecīgie lietas fakti būtu cēlušies pirms Eiropas Savienības Tiesas saistošas interpretācijas par apstrīdēto juridisko jautājumu, kura noteica, ka ir pareiza cita, nodokļa maksātājam mazāk labvēlīga interpretācija?

Ja var piemērot in dubio mitius principu:

Ņemot vērā ierobežojumus, kas Savienības tiesībās bija noteikti laikā, kad notika ar nodokli apliekamie darījumi (no 2010. gada novembra līdz 2013. gada maijam), vai bija iespējams apsvērt jautājumu par to, vai preču piegādes vai preču transportēšanas juridiskajam jēdzienam ir (vai nav) tāds pats saturs gan PVN direktīvas mērķiem, gan Akcīzes nodokļa direktīvas mērķiem kā objektīvi juridiski neskaidrs un ar divām iespējamām interpretācijām?

(1) OV 2006, L 347, 1. lpp.

(2) OV 2009, L 9, 12. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/37

Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 14. jūnijāAlcogroup un Alcodis iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2018. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T-274/15 Alcogroup un Alcodis/Komisija

(Lieta C-403/18 P)

(2018/C 294/50)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Alcogroup, Alcodis (pārstāvji: P. de Bandt, J. Dewispelaere un J. Probst, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Orde van Vlaamse Balies, Ordre des barreaux francophones et germanophone un Ordre français des avocats du barreau de Bruxelles

Prasījumi

—	atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T-274/15;

—	atzīt prasību attiecībā uz abiem apstrīdētajiem lēmumiem par pieņemamu;

—	nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā par prasību atcelt tiesību aktus lemtu pēc būtības;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

—	ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu;

—	ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/37

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 21. jūnijā iesniedza Višje sodišče v Mariboru (Slovēnija) – Aleš Kuhar, Jožef Kuhar/Addiko Bank d.d.

(Lieta C-407/18)

(2018/C 294/51)

Tiesvedības valoda – slovēņu

Iesniedzējtiesa

Višje sodišče v Mariboru

Pamatlietas puses

Prasītāji: Aleš Kuhar un Jožef Kuhar

Atbildētāja: Addiko Bank d.d.

Prejudiciālais jautājums

Vai, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību efektivitātes principu, Padomes Direktīva 93/113/EEK (1) ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildu tiesvedībā izpildes tiesai pēc savas ierosmes ir jāatsaka izpilde tādēļ, ka tieši izpildāmā notariālā aktā (izpildes rīkojumā) ir iekļauts negodīgs noteikums, tādā gadījumā kā šajā lietā, kurā dalībvalsts procesuālajos tiesību aktos izpildes tiesai nav piešķirta faktiska iespēja pārtraukt vai apturēt izpildi (pēc parādnieka lūguma vai savas ierosmes) līdz galīgam spriedumam pēc būtības par noteikuma negodīgumu, kas taisīts tiesvedībā pēc būtības, ko uzsācis parādnieks kā patērētājs?

(1) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/38

Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 4. jūlijāVerein Deutsche Sprache e.V. iesniedza par Vispārējās tiesas (otra palāta) 2018. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T-468/16 Verein Deutsche Sprache e.V./Eiropas Komisija

(Lieta C-440/18 P)

(2018/C 294/52)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Verein Deutsche Sprache e.V. (pārstāvis: W. Ehrhardt, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T-468/16 un atzīt par spēkā neesošu Komisijas ģenerālsekretāra lēmumu, kuru viņš pieņēmis tās vārdā atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) (2016. gada 10. jūnijs) Īstenošanas noteikumu 4. pantam.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā izvirza šādus apelācijas sūdzības pamatus.

Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas procesa organizācijā: apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata par kļūdainu to, ka Vispārējā tiesa nav izmantojusi Statūtu 24. pantā, kā arī Reglamenta 88. un 89. pantā paredzētos informācijas iegūšanas instrumentus. Tai Komisijas faktu izklāsts esot bijis jāpārbauda dziļāk neatkarīgi no apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikuma par pierādījumu savākšanas pasākumiem. Pietiekams iemesls esot pretrunas Komisijas apgalvojumos par faktiskajiem apstākļiem.

Nepareiza attieksme pret 2017. gada 20. februāra pierādījumu piedāvājumu: apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nav dziļāk izvērtējusi universitātes zinātniskā līdzstrādnieka vēstuli, kura iesniegta kā pierādījums un kurā bija iekļauta iekšēja informācija, lai gan tā šo pierādījumu skaidri atzina par pieņemamu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa Komisijas preses sekretāri kļūdaini nav nopratinājusi kā liecinieci, lai gan iepriekš minētajā dokumentā ir sniegtas pietiekamas norādes, lai veiktu nopratināšanu.

Likumības prezumpcijas nepiemērojamība: apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka – pretēji Vispārējās tiesas konstatētajam – Eiropas Savienības Tiesas izstrādātā likumības prezumpcija nav piemērojama Savienības iestādes argumentācijai, kura, ja tā atbilst patiesībai, būtu pretrunā labas pārvaldības principiem.

Judikatūra, kuru Vispārējā tiesa ir minējusi, lai piemērotu likumības prezumpciju, attiecoties uz atšķirīgām situācijām un tāpēc nevarot tikt attiecināta uz šeit izspriežamo lietu.

Netiešu pierādījumu par citu dokumentu esamību neņemšana vērā: apelācijas sūdzības iesniedzēja, vēlreiz atkārtojot savu argumentāciju, apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav sniegusi pietiekamus netiešus pierādījumus par citu dokumentu pastāvēšanu.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijas par pārskatāmības pienākumu kļūdaina neizvērtēšana: apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa izdara kļūdainu pieņēmumu, ka Komisijas apgalvojums par citu dokumentu pastāvēšanu ir tiesisks, un tāpēc neņem vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par pārskatāmības pienākumu.

(1) OV 2001, L 145, 43. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/39

Prasība, kas celta 2018. gada 4. jūlijā – Eiropas Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-443/18)

(2018/C 294/53)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: B. Eggers un D. Bianchi)

Atbildētāja: Itālijas Republika

Prasītājas prasījumi

Konstatēt, ka Itālijas Republika,

—

izplatības ierobežošanas teritorijā nenodrošinādama tūlītēju vismaz visu to augu aizvākšanu, kuri ir inficēti ar Xylella fastidiosa, ja tie atrodas inficētajā zonā 20 km attālumā no šīs inficētās teritorijas robežas ar pārējo Savienības teritoriju, nav izpildījusi pienākumus, kuri tai ir noteikti Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/789 (1) 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā;

—	izplatības ierobežošanas teritorijā nenodrošinādama uzraudzību par Xylella fastidiosa klātbūtni, [kas jānodrošina,] piemērotā laikā katru gadu veicot apsekojumus, nav izpildījusi pienākumus, kuri tai ir noteikti Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/789 7. panta 7. punktā;

—

turklāt pastāvīgi nekavējoties nerīkodamās, lai novērstu Xylella fastidiosa izplatīšanos, secīgi nepildīdama konkrētos Lēmumā (ES) 2015/789 paredzētos pienākumus saistībā ar attiecīgajām inficētajām teritorijām, tādējādi pieļaujot slimības tālāku izplatīšanos, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/789 6. panta 2., 7. un 9. punktā un 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 7. panta 7. punktā, pamatpienākumus, kas izriet no Direktīvas 2000/29/EK (2) 16. panta 1. punkta, un lojālas sadarbības pienākumu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā;

2)	piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

No Komisijas rīcībā esošajām ziņām, kas ir balstītas uz Itālijas Republikas sniegto informāciju, Komisijas veiktajiem auditiem, EFSA un citu struktūru zinātniskajiem atzinumiem, izriet, ka apsekojumi ir veikti novēloti, rezultātā inficētie augi ir izcirsti ar ievērojamu kavēšanos vai nav izcirsti ne tikai līdz dienai, kad tika nosūtīts argumentētais atzinums, bet līdz pat dienai, kad tika celta šī prasība. Tādēļ Komisija uzskata par pierādītu, ka Itālija ilgstoši un vispārēji nav pildījusi iepriekš minētajos pantos paredzēto pienākumu novērst slimības izplatīšanos.

(1) Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2015/789 (2015. gada 18. maijs) par pasākumiem, kas veicami, lai novērstu Xylella fastidiosa (Wells et al.) ievešanu un izplatīšanos Savienībā (izziņots ar dokumenta numuru C(2015) 3415) (OV L 125, 36. lpp.).

(2) Padomes Direktīva 2000/29/EK (2000. gada 8. maijs) par aizsardzības pasākumiem pret tādu organismu ievešanu, kas kaitīgi augiem vai augu produktiem, un pret to izplatību Kopienā (OV L 169, 1. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/41

Vispārējās tiesas 2018. gada 3. jūlija spriedums – Keramag Keramische Werke u.c./Komisija

(Apvienotās lietas T-379/10 RENV un T-381/10 RENV) (1)

((Konkurence - Aizliegtas vienošanās - Francijas vannas istabu aprīkojuma tirgus - Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums - Noteiktu subjektu dalība aizliegtajā vienošanās - Pierādījumu atkārtots vērtējums))

(2018/C 294/54)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas lietā T-379/10 RENV: Keramag Keramische Werke GmbH, iepriekš – Keramag Keramische Werke AG (Ratingen, Vācija), un 5 citi prasītāji, kuru nosaukumi ir norādīti sprieduma pielikumā. Prasītāja lietā T-381/10 RENV: Sanitec Europe Oy (Helsinki, Somija) (pārstāvji: P. Lindfelt, K. Struckmann, advokāti, un J. Killick, barrister)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: F. Castillo de la Torre, F. Ronkes Agerbeek un J. Norris-Usher)

Priekšmets

Prasība atbilstoši LESD 263. pantam, pirmkārt, daļēji atcelt Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmumu C(2014) 4185, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39092 – Vannas istabu aprīkojums [un armatūra]) un, otrkārt, samazināt prasītājām ar šo lēmumu uzliktā naudas soda apmēru.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Keramag Keramische Werke GmbH un parējās prasītājas, kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā, sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus lietās C-613/13 P, T-379/10 RENV un T-381/10 RENV.

(1) OV C 301, 6.11.2010.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/42

Vispārējās tiesas 2018. gada 4. jūlija spriedums – Deluxe Entertainment Services Group/EUIPO (“deluxe”)

(Lieta T-222/14 RENV) (1)

((Eiropas Savienības preču zīme - Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “deluxe” reģistrācijas pieteikums - Absolūts atteikuma pamats - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts) - Pienākums norādīt pamatojumu - Regulas Nr. 207/2009 75. pants (tagad – Regulas 2017/1001 94. pants))

(2018/C 294/55)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Deluxe Entertainment Services Group Inc. (Burbank, Kalifornija, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji: L. Gellman, solicitor, un M. Esteve Sanz, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis: S. Palmero Cabezas)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2014. gada 22. janvāra lēmumu lietā R 1250/2013-2 attiecībā uz pieteikumu par grafiska apzīmējuma “deluxe” kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Deluxe Entertainment Services Group Inc. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 175, 10.6.2014.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/42

Vispārējās tiesas 2018. gada 3. jūlija spriedums – Transtec/Komisija

(Lieta T-616/15) (1)

((EAF - ĀKK valstis - Kotonū nolīgums - Kultūras iniciatīvu atbalsta programma portugāļu valodā runājošajās Āfrikas valstīs - Komisijas maksājumi vienībai, kura atbild par programmas finanšu izpildi Gvinejā-Bisavā - Atgūšana pēc finanšu revīzijas - Prasījumu ieskaits - Samērīgums - Nepamatota iedzīvošanās - Ārpuslīgumiskā atbildība))

(2018/C 294/56)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Transtec (Brisele, Beļģija) (pārstāvis: L. Levi, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: sākotnēji A. Aresu un S. Bartelt, vēlāk A. Aresu)

Priekšmets

Pirmkārt, prasība, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un kurā ir lūgts atcelt lēmumus par ieskaitu, kas ir ietverti Komisijas 2015. gada 27. augusta, kā arī 7., 16., 23. un 25. septembra vēstulēs par 624 388,73 EUR atgūšanu, kas atbilst daļai no avansa maksājumiem, kuri prasītājai samaksāti kultūras iniciatīvu atbalsta programmas Gvinejā-Bisavā ietvaros, kas tiek finansēta no devītā Eiropas Attīstības fonda (EAF) līdzekļiem, pieskaitot nokavējuma procentus, un, otrkārt, prasība, kura ir pamatota ar LESD 268. pantu un kurā ir lūgta tādu summu restitūcija, kuras iespējami ir saistītas ar nepamatotu iedzīvošanos, kā arī tāda kaitējuma atlīdzināšana, kas prasītājai esot iespējami nodarīts Komisijas rīcības dēļ.

Rezolutīvā daļa

Daļēji atcelt lēmumus par ieskaitu, kas ir ietverti Komisijas 2015. gada 27. augusta, kā arī 7., 16., 23. un 25. septembra vēstulēs par 624 388,73 EUR atgūšanu, kas atbilst daļai no avansa maksājumiem, kuri prasītājai samaksāti kultūras iniciatīvu atbalsta programmas Gvinejā-Bisavā ietvaros, kas tiek finansēta no devītā Eiropas Attīstības fonda (EAF) līdzekļiem, pieskaitot nokavējuma procentus, ciktāl šie lēmumi attiecas uz 312 265,42 EUR atgūšanu, kas atbilst neattaisnotajiem izdevumiem, kuri ir identificēti EAF revīzijas ziņojuma 2007/20859 par darbības programmas aplēsēm un programmas noslēguma aplēsēm ar atsauci FED/2010/249-005 finanšu konstatējumā Nr. 2.

2)	Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)	Komisija un Transtec sedz katra savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 27, 25.1.2016.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/43

Vispārējās tiesas 2018. gada 5. jūlija spriedums – Spānija/Komisija

(Lieta T-88/17) (1)

((ELFLA - 2007. – 2013. gada plānošanas perioda pēdējais izpildes gads - Dalībvalstu maksājumu aģentūru grāmatojumu noskaidrošana - Lēmums, ar kuru noteiktas summas atzīst par atkārtoti neizmantojamām saistībā ar lauku attīstības programmu Estremaduras autonomajam apgabalam - Aprēķina metode - Regulas Nr. 1698/2005 69. panta 5.b punkts - Tiesiskā paļāvība))

(2018/C 294/57)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Spānijas Republika (pārstāvji: M. A. Sampol Pucurull un M. J. García-Valdecasas Dorrego)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāves: J. Aquilina un M. Morales Puerta)

Priekšmets

Prasība, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/2113 (2016. gada 30. novembris) par dalībvalstu maksājumu aģentūru grāmatojumu noskaidrošanu saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) finansētajiem izdevumiem ELFLA 2007.–2013. gada plānošanas perioda pēdējā izpildes gadā (no 2014. gada 16. oktobra līdz 2015. gada 31. decembrim) (OV 2016, L 327, 79. lpp.), ar kuru Komisija Estremaduras maksājumu aģentūras grāmatojumu noskaidrošanas kontekstā kā “atkārtoti neizmantojamu summu” kvalificēja summu 5 364 682,52 EUR apmērā.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 95, 27.3.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/44

Vispārējās tiesas 2018. gada 30. maija spriedums – RT/Parlaments

(Lieta T-98/17) (1)

((Civildienests - Ierēdņi - Slimības atvaļinājums - Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkts - Iekšējā sistēma darba kavējumu kontrolei un invaliditātes turpināšanās periodiskai kontrolei - Medicīniskā izziņa - Ārsta paraksta un zīmoga neesamība - Attālināta ārsta konsultācija, izmantojot internetu - Atteikums pieņemt))

(2018/C 294/58)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: RT (pārstāvis: C. Bernard-Glanz, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments (pārstāvji: J. Steele un E. Taneva)

Priekšmets

Prasība, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un kuras mērķis ir atcelt Eiropas Parlamenta 2016. gada 30. jūnija lēmumu, ar ko kā nepieņemams noraidīts dokuments, ko prasītājs 2016. gada 27. jūnijā bija iesniedzis kā medicīnisko izziņu, kurā noteikts izmantot slimības atvaļinājumu.

Rezolutīvā daļa

1)	Atcelt Eiropas Parlamenta 2016. gada 30. jūnija lēmumu, ar ko kā nepieņemams noraidīts dokuments, ko prasītājs kā medicīnisko izziņu, kurā noteikts izmantot slimības atvaļinājumu bija iesniedzis 2016. gada 27. jūnijā.

2)	Parlaments atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 129, 24.4.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/45

Vispārējās tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedums – HF/Parlaments

(Lieta T-218/17) (1)

((Civildienests - Līgumdarbinieki - Civildienesta noteikumu 24. pants - Lūgums sniegt palīdzību - Civildienesta noteikumu 12.a pants - Psiholoģiska vardarbība - Padomdevēju komiteja, kas izskata jautājumus par vardarbību un tās novēršanu darba vietā - Lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību - Tiesības tikt uzklausītam - Sacīkstes princips - Atteikums darīt zināmu padomdevēju komitejas atzinumu un liecinieku uzklausīšanas protokolus - Administratīvā procesa ilgums - Saprātīgs termiņš))

(2018/C 294/59)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: HF (pārstāvis: A. Tymen, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments (pārstāvji: E. Taneva un M. Ecker)

Priekšmets

Prasība, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Parlamenta 2016. gada 3. jūnija lēmumu, ar kuru šīs iestādes institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, noraidīja prasītājas 2014. gada 11. decembrī iesniegto lūgumu sniegt palīdzību, un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas tai esot nodarīts ar šīs institūcijas pieļautajiem pārkāpumiem minētā lūguma sniegt palīdzību izskatīšanā.

Rezolutīvā daļa

1)	Prasību noraidīt.

2)	Eiropas Parlaments sedz savus un atlīdzina vienu ceturtdaļu no HF tiesāšanās izdevumiem.

3)	HF sedz trīs ceturtdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem pati.

(1) OV C 178, 6.6.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/45

Vispārējās tiesas 2018. gada 3. jūlija spriedums – Vienna International Hotelmanagement/EUIPO (“Vienna House” un “VIENNA HOUSE”)

(Lietas T-402/17 un T-403/17) (1)

((Eiropas Savienības preču zīme - Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “Vienna House” un grafiskas preču zīmes “VIENNA HOUSE” reģistrācijas pieteikumi - Absolūts atteikuma pamats - Aprakstošs raksturs - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts (tagad – Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts)))

(2018/C 294/60)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Vienna International Hotelmanagement AG (Vīne, Austrija) (pārstāvis: E. Zrzavy, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis: D. Hanf)

Priekšmets

Divas prasības par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 25. aprīļa lēmumiem lietā R 333/2016-4 un lietā R 332/2016-4 attiecībā uz pieteikumiem reģistrēt, pirmkārt, vārdisku apzīmējumu “Vienna House” un, otrkārt, grafisku apzīmējumu “VIENNA HOUSE” kā Eiropas Savienības preču zīmes.

Rezolutīvā daļa

1)	Lietas T-402/17 un T-403/17 apvienot sprieduma taisīšanai.

2)	Prasības noraidīt.

3)	Vienna International Hotelmanagement AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 277, 21.8.2017.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/46

Prasība, kas celta 2018. gada 23. maijā – García Ruiz/Parlaments

(Lieta T-322/18)

(2018/C 294/61)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Faustino-Francisco García Ruiz (Alcorcón, Spānija) (pārstāve: C. Manzano Ledesma, advokāte)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt, ka ar šo prasību tiek apstrīdēta Lūgumrakstu komitejas rīcība, un, pieņemot šo prasību izskatīšanā, apmierināt tajā izvirzīto prasījumu, atzīstot, ka ir noticis tiesību pārkāpums, un tādējādi garantējot prasītāja interešu aizsardzību Vispārējā tiesā;

—	vajadzības gadījumā spriest par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs apgalvo, ka:

Šī prasība tiek celta atbilstoši EKL 232. panta trešajai daļai un LESD 265. panta trešajai daļai tāpēc, ka Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja lūgumraksta iesniedzējam nav adresējusi kādu tiesību aktu, izņemot ieteikumus vai atzinumus, un tādējādi, pārkāpjot Līgumu, netika aizsargātas pieteicēja tiesības.

Ar Comunidad de Madrid [Madrides autonomā kopiena] publiskās administrācijas un tiesu pieņemtajiem lēmumiem liedzot tiesības saņemt Comunidad de Madrid piešķirto valsts pensijas piemaksu, tiek aizskartas viņa tiesības un ekonomiskās intereses.

Comunidad de Madrid administratīvais lēmums un tiesu nolēmumi rada ienākumu saņemšanas ziņā nevienlīdzīgu attieksmi un diskrimināciju brīvprātīgi un piespiedu kārtā pensionējušos personu starpā.

Tā kā pensiju jautājumi ir Eiropas Savienības kompetencē, Vispārējās tiesas ziņā ir nodrošināt prasītāja tiesību aizsardzību apstākļos, kad dalībvalsts publiskā administrācija un tiesas ir liegušas tiesības, kas ir piešķirtas Savienības tiesu pastāvīgajā judikatūrā un direktīvās par līdztiesību pabalstu saņemšanā, lai arī attiecībā uz tiesībām saņemt pabalstus abu iepriekš minēto pensionāru kategoriju situācijas ne faktu ziņā, ne juridiski nav objektīvi atšķirīgas.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/47

Prasība, kas celta 2018. gada 31. maijā – NEC Corporation/Komisija

(Lieta T-341/18)

(2018/C 294/62)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: NEC Corporation (Tokija, Japāna) (pārstāvji: R. Bachour, Solicitor, O. Brouwer un A. Pliego Selie, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 1768 final (2018. gada 21. marts) par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.40136 – Kondensatori), ciktāl ar to prasītāja tiek vainota LESD 101. panta/EEZ līguma 53. panta pārkāpumā;

—	pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to prasītājai ir noteikts naudas sods, un/vai

—

papildus pakārtoti, ņemot vērā divos pirmajos pamatos izvirzītos argumentus, īstenot tās neierobežoto kompetenci koriģēt naudas sodu līdz līmenim, kāds ir saderīgs ar likumā noteikto un ar termina “recidīvisms” kā atbildību pastiprinoša apstākļa, kas ir pamats naudas soda palielinājumam, pamatojumu, un kāds ir samērīgs, un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir acīmredzamas kļūdas tiesību piemērošanā un vērtējumā, un tam trūkst pamatojuma attiecībā uz recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa piemērošanu, nosakot NEC Corporation naudas sodu, un ka NEC Corporation uzliktais naudas sods pārkāpj samērīguma principu.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums pārkāpj prasītājas tiesības uz aizstāvību, jo tā 1. pantā ir apgalvots, ka prasītāja pati ir piedalījusies konstatētajā pārkāpumā, lai gan paziņojumā par iebildumiem tas nav norādīts vai pat izteikts kā pieņēmums. Turklāt šāds secinājums esot juridiski un faktiski nepareizs un ietverot pretrunīgu secinājumu un pamatojumu, jo tajā vienlaicīgi ir atzīts (bet kvalificēts kā neatbilstošs), ka NEC Corporation nav zinājusi par pārkāpumu, bet arī ir skaidri norādīts, ka NEC Corporation kā mātessabiedrība ir atbildīga par (kā tiek apgalvots) kontroli, ko tā noteiktu laikposmu ir īstenojusi pār Tokin Corporation.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nepiemēroja Tokin Corporation to pašu naudas soda pamatsummas samazinājumu kādu tā piemēroja NEC Corporation uzliktā naudas soda pamatsummai, un turklāt tai, nosakot naudas sodu, esot bijis jāpiemēro arī vidējā pārdošanas vērtība, nevis jāpaļaujas uz pārdošanas vērtību identificētā pārkāpuma pēdējā gadā, kas nav reprezentatīva. Šīs nepilnības noved pie kļūdām naudas soda aprēķinā un/vai nesamērīga naudas soda apmēra (kā arī pie pietiekama pamatojuma neesamības pirmajam elementam, jo apstrīdētā lēmuma pamatojumā nav norādīts, kāpēc, kā tas ir acīmredzams, tāds pats samazinājums nav piemērots NEC Corporation uzliktā naudas soda pamatsummai).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/48

Prasība, kas celta 2018. gada 30. maijā – Nichicon Corporation/Komisija

(Lieta T-342/18)

(2018/C 294/63)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Nichicon Corporation (Kioto, Japāna) (pārstāvji: A. Ablasser-Neuhuber, F. Neumayr, G. Fussenegger un H. Kühnert, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 1768 final (2018. gada 21. marts) par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.40136 – Kondensatori) pilnībā tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

pakārtoti, daļēji atcelt:

apstrīdētā lēmuma 1. panta f) punktu, kurā tika atzīts, ka prasītāja piedalījās vienotā un turpinātā LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā elektrolītisko kondensatoru nozarē, kas aptver visu EEZ un kas sastāvēja no nolīgumiem un/vai saskaņotām darbībām, kuru mērķis bija saskaņot cenas laikposmā no 1998. gada 26. jūnija līdz 2010. gada 31. maijam,

b.	apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktu, kurā prasītājai ir uzlikts naudas sods EUR 72 901 000 apmērā, un

—	samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu atbilstoši LESD 261. pantam un Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (1) 31. pantam;

—	katrā ziņā, attiecībā uz naudas soda apmēru aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu un samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu atbilstoši LESD 261. pantam un Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 31. pantam, un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. pantu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus.

Ar pirmo tiek apgalvots, ka ir pieļautas būtiskas kļūdas faktos.

Apgalvotās būtiskās kļūdas faktos attiecas it īpaši uz trim kontaktu laikposmiem. Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi par faktiem, kas neesot pietiekami pierādīti. Rezultātā Komisija esot kļūdaini pieņēmusi, ka ir pārkāpts LESD 101. pants.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz kvalifikāciju par vienotu un turpinātu pārkāpumu un attiecībā uz pieņēmumu par prasītājas atbildību par dalību.

Otrais pamats attiecas uz apgalvotām kļūdām, ko Komisija esot pieļāvusi gan attiecībā uz to kontaktu kvalificēšanu, kas identificēti kā vienots un turpināts pārkāpums, gan attiecībā uz prasītājas atbildību par šādu pārkāpumu. Pirmkārt, Komisija neesot juridiski pietiekami pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma apjomu. Otrkārt, Komisija esot kļūdījusies, uzskatot, ka prasītāja ir atbildīga par kontaktiem, kuros tā nepiedalījās. Treškārt, Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka pārkāpums turpinājās bez pārtraukuma līdz 2003. gada 7. novembrim. Ceturtkārt, Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot prasītāju par atbildīgu par nepārtrauktu dalību vienotā un turpināta pārkāpumā pēc 2008. gada 10. novembra. Rezultātā Komisija vairs nevarētu piemērot sankcijas prasītājai, jo būtu notecējis termiņš. Piektkārt, Komisija kļūdaini uzskatīja, ka prasītājas dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā būtu turpinājusies, neskatoties uz tās acīmredzamo attālināšanos.

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvota kompetences neesamība.

Ceturtais pamats ir balstīts uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot naudas sodu.

Ceturtajā pamatā prasītāja norāda uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, nosakot naudas sodu. Pirmkārt, Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu un tās pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai, piemērojot nepareizu kopējo pārdošanas apjomu EEZ kā pamatu naudas soda aprēķināšanai. Otrkārt un treškārt, kļūdaini nosakot gan smaguma koeficientu, gan papildu summu, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu, pienākumu norādīt pamatojumu un ne bis in idem principu. Ceturtkārt, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu, neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, naudas sodā nepienācīgi atspoguļojot prasītājas ierobežoto dalību. Turpinājumā, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu un naudas soda aprēķināšanas pamatnostādnes, kā atbildību mīkstinošu apstākli neņemot vērā prasītājas neuzmanību, ja tāda ir bijusi, tās ārkārtīgi ierobežoto lomu un ārkārtīgi ierobežoto uz konkurenci vērsto izturēšanos.

5.	Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievēroti būtiski procedūras noteikumi. Piektais pamats ir balstīts uz Komisijas apgalvoto būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē, nenosūtot Nichicon papildu paziņojumu par iebildumiem un nosakot pārāk īsu termiņu aizstāvībai.

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003 L 1, 1. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/50

Prasība, kas celta 2018. gada 3. jūnijā – Tokin Corporation/Komisija

(Lieta T-343/18)

(2018/C 294/64)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Tokin Corporation (Sendai City, Japāna) (pārstāvji: C. Thomas, T. Yuen un M. Perez, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt Komisijas Lēmuma C (2018) 1768 (2018. gada 21. marts) 2. panta f) punktu, ciktāl tajā TOKIN Corporation ir uzlikts naudas sods EUR 5 036 000 apmērā solidāri ar NEC Corporation;

—	samazināt naudas soda, kāds TOKIN Corporation lēmuma 2. panta f) punktā ir uzliks solidāri ar NEC Corporation, apmēru;

—	atcelt minētā lēmuma 2. panta g) apakšpunktu, ciktāl ar to TOKIN Corporation ir uzlikts naudas sods EUR 8 814 000 apmērā;

—	samazināt naudas soda, kāds TOKIN Corporation ir uzliks lēmuma 2. panta g) punktā, apmēru un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus.

1.	Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 3. punktu un vienlīdzīgas attieksmes principu, atsaucoties uz 2011/12 kā uz atsauces periodu prasītājas pārdošanas apjoma noteikšanā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu un personiskās atbildības principu, piemērojot naudas soda pamatsummas samazinājumu atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, tā vietā, lai samazinātu smaguma pakāpi, kas izmantota pamatsummas aprēķināšanā, pārkāpuma aspektam, par kuru prasītāja tika saukta pie atbildības.

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/51

Prasība, kas celta 2018. gada 4. jūnijā – Rubycon un Rubycon Holdings/Komisija

(Lieta T-344/18)

(2018/C 294/65)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Rubycon Corp. (Ina City, Japāna) un Rubycon Holdings Co. Ltd (Ina City) (pārstāvji: J. Rivas Andrés, A. Federle un M. Relange, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 1768 final (2018. gada 21. marts) par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru Lietā AT.40136 – Kondensatori –, ciktāl tas attiecas uz Rubycon, un it īpaši tā 1. panta h) punktu, 2. panta k) punktu, 2. panta 1) punktu un 4. pantu;

—	piespriest Rubycon saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu uzliktā naudas soda ievērojamu samazinājumu tādā līmenī, ka tas nav diskriminējošs un atlīdzina Rubycon par tās ciešo sadarbības līmeni;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz Komisijas atteikumu piešķirt Rubycon“daļēju imunitāti” saskaņā ar Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (1) 26. pantu par lielāka smaguma pārkāpumu.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots un ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz Komisijas secinājumu neatkāpties no Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (2), un nepiešķirt Rubycon papildu naudas soda samazinājumu, pārkāpjot ES tiesību aktu samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, kā arī sodu individualizācijas principu.

(1) Komisijas Paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.).

(2) Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/51

Prasība, kas celta 2018. gada 5. jūnijā – Ukrselhosprom PCF un Versobank/ECB

(Lieta T-351/18)

(2018/C 294/66)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Ukrselhosprom PCF LLC (Solone, Ukraina) un Versobank AS (Tallina, Igaunija) (pārstāvji: O. Behrends, L. Feddern un M. Kirchner, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Centrālā banka (ECB)

Prasījumi

—	atcelt Eiropas Centrālās bankas 2018. gada 26. marta lēmumu ECB/SSM/2018–EE-1 WHD-2017–0012 atsaukt Versobank AS bankas darbības licenci;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza vienpadsmit pamatus.

1.	Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ECB nav bijusi kompetenta pieņemt lēmumu saistībā ar Versobank AS likvidāciju.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ECB nav pati veikusi novērtējumu attiecībā uz pamatā esošo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas (NILL) un terorisma finansēšanas novēršanas (TFN) problemātiku.

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ECB nav izmeklējusi, kā arī rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus nozīmīgos lietas aspektus, īpaši attiecībā uz NILL/TFN riskiem un atbilstību priekšrakstiem.

4.	Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir nepamatoti noraidījusi citas iespējas, it īpaši pārdot Versobank vai sniegt Versobank iespēju izvēlēties veikt pašlikvidāciju.

5.	Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

6.	Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi samērīguma principu.

7.	Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principus.

8.	Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir īstenojusi détournement de pouvoir [pilnvaru nepareizu izmantošanu].

9.	Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi tiesības tikt uzklausītam.

10.	Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka ECB ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību.

11.	Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ECB lēmumam nav sniegusi pienācīgu pamatojumu.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/52

Prasība, kas celta 2018. gada 5. jūnijā – Nippon Chemi-Con Corporation/Komisija

(Lieta T-363/18)

(2018/C 294/67)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Nippon Chemi-Con Corporation (Tokija, Japāna) (pārstāvji: H. Niemeyer, M. Röhrig, D. Schlichting un I. Stoicescu, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	pilnībā vai daļēji atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (2018. gada 21. marts) par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (AT.40136 – Kodensatori);

—	pakārtoti, atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 21. marta Lēmuma 2. panta g) punktu;

—	pakārtoti, samazināt prasītājai Eiropas Komisijas 2018. gada 21. marta Lēmuma 2. panta g) apakšpunktā uzlikto naudas sodu, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju saskaņā ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu;

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības tikt uzklausītam un Pamattiesību hartas 41. pants.

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības tikt uzklausītam, nepiešķirot piekļuvi visiem lietas materiālu dokumentiem, uz kuriem tā ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, neiesniedzot visus potenciāli attaisnojošus pierādījumus, vēstules ar faktu izklāstu vietā neiesniedzot papildu paziņojumu par iebildumiem, lai novērstu sākotnējā paziņojuma par iebildumiem trūkumus, un nenodrošinot pienācīgu piekļuvi sanāksmju ar citām pusēm protokoliem.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija visā iespējamā pārkāpuma laikā nav sniegusi precīzus un konsekventus pierādījumus par pārkāpumu, kas ietekmē EEZ.

Turklāt Komisija nav sniegusi precīzus un konsekventus pierādījumus visā iespējamā pārkāpuma laikā par pārkāpumu, kas ietekmē EEZ, jo īpaši saistībā ar ECC sanāksmēm (1998.–2003. gads) un trīspusējām un daudzpusējām sanāksmēm un to ietekmi uz EEZ laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka nav pietiekamu pierādījumu par vienotu un turpinātu pārkāpumu.

Pēc prasītājas domām, Komisija nav pierādījusi, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums, kas ietver visu veidu apgalvotās sanāksmes par visiem alumīnija elektrolītiskajiem kondensatoriem un tantala elektrolītiskajiem kondensatoriem četrpadsmit gadu garumā un kas ietekmē EEZ, jo tā nav ne vajadzīgajā līmenī definējusi vispārēju plānu ar vienotu pret konkurenci vērstu mērķi, ne arī pierādījusi papildu saiknes esamību starp dažādajām sanāksmēm.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka nav noticis pārkāpums mērķa dēļ.

Komisija neesot arī pierādījusi, ka pret konkurenci vērstā rīcība bija pārkāpums mērķa dēļ, jo apgalvotā informācijas apmaiņa par nākotnes cenām un piegādi sanāksmju un kontaktu laikā saistībā ar pārdošanu EEZ notika reti un ierobežotā apjomā.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijai neesot kompetences.

Komisija arī kļūdaini apgalvojot, kā tai ir kompetence attiecībā uz pārkāpumu, nesniedzot pietiekamus pierādījumus par apgalvotā pārkāpuma saistību ar EEZ. Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka būtībā neviens no divpusējiem un trīspusējiem kontaktiem neietekmēja pārdošanu EEZ, jo šie kontakti bija vērsti uz klientiem ārpus Eiropas. Komisija neesot pierādījusi apgalvojumu, ka japāņu kondensatoru ražotāji piedalījās sanāksmēs, lai samazinātu konkurenci EEZ.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 2. un 3. punkta, Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai (2) un naudas sodu noteikšanas pamatprincipu, jo īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu, pārkāpums.

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, Komisijas Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai un naudas sodu noteikšanas pamatprincipus, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, apsverot nesamērīgu pārdošanas apjomu un neņemot vērā iespējamā pārkāpuma ierobežotās saiknes ar EEZ.

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003 L 1, 1. lpp.).

(2) Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/54

Prasība, kas celta 2018. gada 25. jūnijā – Intas Pharmaceuticals/EUIPO – Laboratorios Indas (“INTAS”)

(Lieta T-380/18)

(2018/C 294/68)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Intas Pharmaceuticals Ltd (Ahmedabad, Indija) (pārstāvis: M. Edenborough, QC)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Laboratorios Indas, SA (Pozuelo de Alarcón, Spānija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja Vispārējā tiesā

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “INTAS” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 14 153 811

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2018. gada 16. aprīļa lēmums lietā R 815/2017-4

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	pakārtoti, grozīt apstrīdēto lēmumu tādējādi, lai iebildumi tiktu nodoti Iebildumu nodaļai, lai tā tos izskatītu no jauna;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt prasītājai tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo prasību un izdevumus Apelācijas padomē;

—	pakārtoti, ja otra procesa Apelācijas padomē dalībniece iestājas lietā, tad piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, solidāri atlīdzināt prasītājai tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo prasību un izdevumus Apelācijas padomē.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/55

Prasība, kas celta 2018. gada 26. jūnijā – Sta*Ware EDV Beratung/EUIPO – Accelerate IT Consulting (“businessNavi”)

(Lieta T-383/18)

(2018/C 294/69)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Sta*Ware EDV Beratung GmbH (Starnberg, Vācija) (pārstāvji: M. Bölling un M. Graf, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Accelerate IT Consulting GmbH (Ahlen, Vācija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes īpašniece: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme “businessNavi” – Eiropas Savienības preču zīme Nr. 9 155 698

Process EUIPO: anulēšanas process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2018. gada 2. maija lēmums lietā R 434/2017-5

Prasītājas prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to tika atcelts Anulēšanas nodaļas 2017. gada 16. februāra lēmums (anulēšana Nr. 12 336 C) un tika konstatēts, ka Eiropas Savienības preču zīmes Nr. 9 155 698 “businessNavi” (grafiska preču zīme) reģistrācija paliek spēkā attiecībā uz šādiem 42. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem:

datorprogrammu atjaunināšana, konsultāciju datoru jomā pakalpojumi, konsultācijas datorprogrammu jomā, datorsistēmu analīze, datorsistēmu izstrāde, datu pārvalde serveros, elektroniskās datu apstrādes programmētāja pakalpojumi, elektroniskās datu apstrādes konsultācijas (informācijas tehnoloģiju speciālista pakalpojumi), elektroniskās datu apstrādes programmu izstrāde, konsultācijas attiecībā uz aprīkojumu un programmatūru, elektroniskās datu apstrādes programmu īstenošana tīklos, programmatūras piekļuvei internetam instalēšana un uzturēšana, datorprogrammu instalēšana, datortīklu konfigurēšana, izmantojot programmatūru, tīklu darbības snieguma uzraudzība un analīze, serveru administrēšana, tehniskā projektu vadība elektroniskās datu apstrādes jomā;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 18. panta, lasot kopsakarā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 22. noteikuma 3. un 4. punktu un 40. noteikuma 5. punktu, pārkāpums.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/56

Prasība, kas celta 2018. gada 27. jūnijā – Iccrea Banca/Komisija un VNV

(Lieta T-386/18)

(2018/C 294/70)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Iccrea Banca SpA Istituto Centrale del Credito Cooperativo (Roma, Itālija) (pārstāvji: P. Messina, F. Isgrò un A. Dentoni Litta, advokāti)

Atbildētājas: Eiropas Komisija un Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

saskaņā ar LESD 263. pantu atcelt Vienotās noregulējuma valdes 2018. gada 12. aprīļa Lēmumu Nr. SRB/ES/SRF/2018/03 un attiecīgā gadījumā tā pielikumus, kā arī visus citus iespējamos Vienotās noregulējuma valdes lēmumus, ja tie nav zināmi, pamatojoties uz kuriem Banca d’Italia pieņēma 2018. gada 27. aprīļa Lēmumu Nr. 0517765/18 un 2018. gada 28. maija Lēmumu Nr. 0646641/18;

—	saskaņā ar LESD 268. pantu atlīdzināt ICCREA Banca radušos zaudējumus, ko veido tās veiktās lielākās iemaksas un ko tai radījusi Vienotā noregulējuma valde, veicot savas funkcijas – noteikt prasītājas veicamās iemaksas;

—	pakārtoti un gadījumā, ja netiktu apmierināti iepriekš minētie prasījumi, atzīt, ka nav spēkā [Deleģētās regulas (ES) 2015/63] 5. panta 1. punkta a) un f) apakšpunkts (vai attiecīgā gadījumā visa regula), jo tie ir pretrunā vienlīdzības, nediskriminācijas un samērīguma pamatprincipiem;

—	katrā ziņā piespriest Vienotajai noregulējuma valdei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir vērsta pret Vienotās noregulējuma valdes 2018. gada 12. aprīļa Lēmumu Nr. SRB/ES/SRF/2018/03 un attiecīgajiem tā pielikumiem, kā arī pret visiem vēlāk pieņemtajiem lēmumiem, ja tie nav zināmi, pamatojoties uz kuriem tika noteiktas iemaksas, kas prasītājai ir jāveic atbilstoši Deleģētajai regulai (ES) 2015/63 (1).

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus.

Pirmais pamats attiecas uz izmeklēšanas neveikšanu, kļūdainu faktiskās situācijas vērtējumu, Regulas (ES) 2015/63 5. panta [1. punkta] a) apakšpunkta pārkāpumu un nepareizu piemērošanu, kā arī uz nediskriminācijas un labas pārvaldības principu pārkāpumu.

—	Šajā ziņā tiek apgalvots, ka Vienotā noregulējuma valde ir kļūdaini piemērojusi Regulas 2015/63 5. panta [1. punkta] a) apakšpunktu, aprēķinot iemaksas, kas ir jāveic prasītājai, jo nav ņēmusi vērā grupas iekšējo saistību piemērošanu.

Otrais pamats attiecas uz izmeklēšanas neveikšanu, kļūdainu faktiskās situācijas vērtējumu, Regulas (ES) 2015/63 5. panta [1. punkta] f) apakšpunkta pārkāpumu un nepareizu piemērošanu, kā arī uz nediskriminācijas un labas pārvaldības principu pārkāpumu.

—	Šajā ziņā tiek apgalvots, ka Vienotā noregulējuma valde ir kļūdaini piemērojusi Regulas (ES) 2015/63 5. panta [1. punkta] f) apakšpunktu, radot dubultas uzskaites situāciju.

Trešais pamats attiecas uz Savienības struktūras prettiesisku rīcību, kas izraisa tās ārpuslīgumisko atbildību saskaņā ar LESD 268. pantu.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka Vienotās noregulējuma valdes rīcībai piemīt visi elementi, kas Eiropas judikatūrā vienmēr ir bijuši prasīti šādas prasības iesniegšanai, proti, iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu faktiska esamība un cēloņsakarība starp attiecīgo rīcību un norādītajiem zaudējumiem.

Ceturtais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, attiecas uz efektivitātes, līdzvērtības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu un no tā izrietošo Regulas (ES) 2015/63 nepiemērojamību.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka ar iespējamo pretrunu starp minēto regulu un prasītājas situāciju esot pārkāpti iepriekš minētie principi, ciktāl uz subjektiem, kas atrodas tādā pašā faktiskajā situācijā kā ICCREA, attiecas iemaksu atvieglojumi, kas prettiesiski pasliktina prasītājas situāciju, kā rezultātā analogas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi.

(1) Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/57

Prasība, kas celta 2018. gada 28. jūnijā – Mellifera/Komisija

(Lieta T-393/18)

(2018/C 294/71)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Mellifera e. V., Vereinigung für wesensgemäße Bienenhaltung (Rosenfeld, Vācija) (pārstāvis: A. Willand, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2018. gada 19. aprīļa Lēmumu Ares (2018) 2087165, kas prasītājai paziņots 2018. gada 19. aprīlī;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasība ir pamatota šādu pamatu:

Regulas (EK) Nr. 1367/2006 (1) 10. panta 1. punkta, kas lasīts kopsakarā tās 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu un Orhūsas konvenciju (2), pārkāpums

—	Prasītāja apgalvo, ka darbīgās vielas glifosāta atļaujas atjaunošana ir administratīvs akts, kuru var pārbaudīt Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktā paredzētajā procesā.

—	Turklāt tiek it īpaši apgalvots, ka atļaujas atjaunošanai ir “individuāls raksturs”, jo atļaujas procesā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju tiekot pieņemts lēmums.

—	Papildus tam tiek apgalvots, ka atļauja darbīgajai vielai glifosātam saskaņā ar spēkā esošajām normām būtu varējusi tikt piešķirta tikai kopā ar atbilstošiem ierobežojumiem un nosacījumiem bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai.

—	Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka ir pieļautas kļūdas darbīgās vielas glifosāta atļaujas atjaunošanas procesā.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.).

(2) Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/58

Prasība, kas celta 2018. gada 27. jūnijā – TrekStor/EUIPO (“Theatre”)

(Lieta T-399/18)

(2018/C 294/72)

Tiesvedības valoda: vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: TrekStor Ltd (Honkonga, Ķīna) (pārstāvji: O. Spieker, A. Schönfleisch un M. Alber, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “Theatre” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 16 374 886

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas otrās padomes 2018. gada 26. aprīļa lēmums lietā R 2238/2017-2

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta un 2. punkta pārkāpums.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/59

Prasība, kas celta 2018. gada 2. jūlijā – Zhadanov/EUIPO – (“PDF Expert”)

(Lieta T-404/18)

(2018/C 294/73)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Igor Zhadanov (Odesa, Ukraina) (pārstāvis: P. Olson, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “PDF Expert” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 16 257 735

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas otrās padomes 2018. gada 18. aprīļa lēmums lietā R 1813/2017-2

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi saskaņā ar pieteikumu Nr. 16 257 735 attiecībā uz “datoru lietojumprogrammatūru personālajiem datoriem, mobilajiem tālruņiem un portatīvajām elektroniskajām ierīcēm, konkrēti, programmatūru PDF dokumentu apskatīšanai, grozīšanai un apstrādei”;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati:

—	Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, neatzīstot reģistrācijai pieteikto preču īpašo raksturu;

—	Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu iesniegto pierādījumu novērtējumā, secinot, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme nav ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/59

Prasība, kas celta 2018. gada 3. jūlijā– Holmer Dahl/VNV

(Lieta T-405/18)

(2018/C 294/74)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Helene Holmer Dahl (Madride, Spānija) (pārstāvji: R. Vallina Hoset, A. Sellés Marco, C. Iglesias Megías un A. Lois Perreau de Pinninck, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējās instances tiesai ir šādi:

—	atzīt Vienotās noregulējuma valdes ārpuslīgumisko atbildību un piespriest atlīdzināt zaudējumus, kas viņai radīti ar Vienotās noregulējuma valdes darbībām un bezdarbībām, kuru rezultātā prasītāja zaudēja viņai piederošās BANCO POPULAR ESPAÑOL, S.A. akcijas;

—

piespriest Valdei atlīdzināt prasītājai zaudējums par nodarīto materiālo un morālo kaitējumu (“prasītā summa”) šādā apmērā:

—	saistībā ar materiālo kaitējumu: pilna summa 160 558,41 EUR par Banco Popular akciju dzēšanu; un

—	saistībā ar morālo kaitējumu: summa līdz 60 558,41 EUR vai summa, ko Tiesa uzskatītu par atbilstošu;

—	palielināt prasīto summu par kompensācijas procentiem, sākot no 2017. gada 7. jūnija līdz sprieduma pasludināšanai šajā lietā;

—	prasītajai summai pieskaitīt attiecīgos kavējuma procentus par laiku no sprieduma pasludināšanas šajā lietā līdz pilnīgai prasītās summas samaksai atbilstoši ECB galvenajām refinansēšanas darbībām noteiktajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem;

—	piespriest Vienotajai noregulējuma valdei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pamati un galvenie argumenti ir līdzīgi tiem, kuri ir izvirzīti lietā T-659/17, Vallina Fonseca/Vienotā noregulējuma valde (OV 2017, C 424, 42. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/60

Prasība, kas celta 2018. gada 2. jūlijā – mobile.de/EUIPO – Droujestvo S Ogranichena Otgovornost “Rezon” (“mobile.ro”)

(Lieta T-412/18)

(2018/C 294/75)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: mobile.de GmbH (Dreilinden, Vācija) (pārstāvis: T. Lührig, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Droujestvo S Ogranichena Otgovornost “Rezon” (Sofija, Bulgārija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes īpašniece: prasītāja

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme “mobile.ro” – Eiropas Savienības preču zīme Nr. 8 838 542

Process EUIPO: anulēšanas process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2018. gada 29. marta lēmums lietā R 111/2015–1

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 64. panta 2. un 3. punktu, pārkāpums;

—	Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 19. panta 2. punkta un 10. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 64. panta 2. un 3. punktu, pārkāpums;

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļu, pārkāpums;

—	LES 4. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 59. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 61. panta 2. punktā pausto juridisko atziņu, pārkāpums.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/61

Prasība, kas celta 2018. gada 4. jūlijā – Portigon/SRB

(Lieta T-413/18)

(2018/C 294/76)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Portigon AG (Diseldorfa, Vācija) (pārstāvji: D. Bliesener un V. Jungkind, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde (VNV)

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt atbildētājas 2018. gada 12. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā par 2018. gadu (SRB/ES/SRF/2018/03), ciktāl šis lēmums attiecas uz prasītāju;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus, kas būtībā ir identiski vai līdzīgi pamatiem, kādi ir izvirzīti lietā T-420/17, Portigon/SRB (1).

(1) OV 2017, C 277, 56. lpp.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/62

Prasība, kas celta 2018. gada 4. jūlijā – Silgan Closures un Silgan Holdings/Komisija

(Lieta T-415/18)

(2018/C 294/77)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Silgan Closures GmbH (Minhene, Vācija) un Silgan Holdings Inc. (Stemforda, Konektikuta, ASV) (pārstāvji: D. Seeliger, Y. Gürer, R. Grafunder un V. Weiss)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt 2018. gada 6. aprīļa Pārbaudes lēmumu C(2018) 2173 final, kas paziņots 2018. gada 24. aprīlī;

—	atcelt visus pasākumus, kas veikti, pamatojoties uz šo pārbaudi, kura ir īstenota uz šī prettiesiskā lēmuma pamata;

—	it īpaši piespriest Komisijai atdot atpakaļ visu dokumentu kopijas, kuras tika sagatavotas un paņemtas līdzi pārbaudes gaitā, neizpildes gadījumā paredzot, ka Vispārējā tiesa atcels Komisijas nākotnē pieņemamo lēmumu, un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza šādus pamatus:

Būtisku procesuālo principu un tiesību uz aizstāvību pārkāpums

Pirmajā pamatā prasītājas it īpaši apgalvo, ka Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs) ir izpaudis Komisijai informāciju, kuru prasītājas sadarbojoties ir sniegušas valsts procedūrā Bundeskartellamt, kas norit kopš 2014. gada, un kura tādēļ, veicot informācijas apmaiņu saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (1) 12. pantu, nedrīkstēja tikt izpausta.

2.	Pārbaudes lēmuma kļūdains pamatojums un pārmērīgi plašs un vispārīgs pārbaudes priekšmetu apraksts (“fishing expedition”), kā arī pietiekamu netiešo pierādījumu neesamība.

3.	Samērīguma principa pārkāpums Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka noteikt pārbaudi, pamatojoties uz Bundeskartellamt izmeklēšanu un procedūras stadiju, nav bijis nedz nepieciešami, nedz samērīgi.

Pilnvaru nepareiza izmantošana

Ceturtajā pamatā tiek norādīts, ka pārbaude ir noteikta, pamatojoties uz nesaistītiem apsvērumiem. Jautājums esot par nolūkam neatbilstošu Bundeskartellamt un Komisijas sadarbību, lai ļautu Komisijai sodīt uzņēmumus, kas likumu nepilnību dēļ valsts mērogā, iespējams, nebūtu varējis notikt.

Komisijas kompetences neesamība un subsidiaritātes principa pārkāpums

Šajā ziņā prasītājas sūdzas par to, ka nav konstatējams nedz tas, ka būtu bijis neatbilstoši, ja Bundeskartellamt pienācīgi izbeigtu tajā izskatāmo procedūru, nedz arī tas, kādēļ šo procedūru tās apjoma vai iedarbības dēļ labāk būtu bijis īstenot tik vēlu Savienības mērogā.

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/63

Prasība, kas celta 2018. gada 10. jūlijā – Bauer Radio/EUIPO – Weinstein (“MUSIKISS”)

(Lieta T-421/18)

(2018/C 294/78)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bauer Radio Ltd (Peterborough, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji: G. Messenger, Barrister)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otrs procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieks: Simon Weinstein (Vīne, Austrija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs: otrs procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieks

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “MUSIKISS” reģistrācijas pieteikums – reģistrācijas pieteikums Nr. 12 317 616

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2018. gada 14. marta lēmums lietā R 510/2017–1

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO un otram procesa dalībniekam segt savus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

20.8.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/64

Prasība, kas celta 2018. gada 6. jūlijā – Fissler/EUIPO (“vita”)

(Lieta T-423/18)

(2018/C 294/79)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Fissler GmbH (Idāra-Oberšteina, Vācija) (pārstāvji: G. Hasselblatt un K. Middelhoff, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “vita” – reģistrācijas pieteikums Nr. 15 857 188

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2018. gada 28. marta lēmums lietā R 1326/2017-5

Prasītājas prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītie pamati

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 294

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	61. gadagājums 2018. gada 20. augusts

Saturs		Lappuse
	IV Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Savienības Tiesa
2018/C 294/01	Eiropas Savienības Tiesas jaunākās publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī	1