27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/2

P8_TA(2016)0433

Eiropas Centrālās bankas 2015. gada pārskats

Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2015. gada pārskatu (2016/2063(INI))

(2018/C 224/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2015. gada pārskatu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 284. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā LESD 123. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtus un jo īpaši to 15. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0302/2016),

tā kā sakarā ar Apvienotās Karalistes iespējamo izstāšanos no Eiropas Savienības ECB priekšsēdētājs M. Draghi pareizi norādīja, ka ietekmes vēriens ekonomikas attīstības perspektīvu ziņā būs atkarīgs no tā, kad notiks gaidāmās sarunas, kā tās risināsies un kāds būs to galīgais rezultāts — līdz šim eurozona ir spējusi saglabāt noturību, taču šādas neskaidrības dēļ attīstības pamatscenārijam joprojām aktuāls ir lejupslīdes risks, un viņš arī norādīja, ka neatkarīgi no tā, kā turpmāk veidosies Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecības, ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt vienotā tirgus integritāti — lai kāds arī nebūtu rezultāts, tam jānodrošina, ka noteikumi ir vienādi visām iesaistītajām pusēm;

B.	tā kā jaunākajā pavasara prognozē Komisija lēš, ka pēc 2015. gada, kad attiecīgais rādītājs bija 1,7 %, faktiskā izaugsme eurozonā turpmāk būs neliela un ģeogrāfiski nevienmērīga — 1,6 % 2016. gadā un 1,8 % 2017. gadā;

tā kā tā pati prognoze liecina, ka bezdarba līmenis eurozonā varētu pazemināties — no 10,9 % 2015. gada beigās līdz 9,9 % 2017. gada beigās; tā kā atšķirības starp dalībvalstīm bezdarba līmeņa ziņā 2015. gadā aizvien palielinājās — attiecīgais rādītājs svārstījās diapazonā no 4,6 % Vācijā līdz pat 24,9 % Grieķijā;

tā kā tā pati prognoze arī liecina, ka valsts budžeta deficīts eurozonā varētu pakāpeniski samazināties no 2,1 % 2015. gadā līdz 1,9 % 2016. gadā un 1,6 % 2017. gadā, turklāt tiek lēsts, ka pirmo reizi kopš krīzes sākuma samazināsies arī valsts parāda attiecība pret IKP, lai gan četrās eurozonas dalībvalstīs (Francijā, Spānijā, Grieķijā un Portugālē) joprojām tiek īstenota Komisijas ierosinātā pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra; tā kā Kipra, Īrija un Slovēnija ir īstenojušas makroekonomikas programmas un tām ir izdevies samazināt savu budžeta deficītu tiktāl, ka tas vairs nepārsniedz noteikto robežvērtību — 3 % no IKP;

tā kā tā pati prognoze liecina, ka gan 2016., gan 2017. gadā eurozonai varētu būt ārējais pārpalikums aptuveni 3 % apmērā no IKP; tā kā smags Apvienotās Karalistes izstāšanās process no ES var nelabvēlīgi ietekmēt gan ES, gan Apvienotās Karalistes tirdzniecības bilanci, jo Apvienotā Karaliste ir viens no galvenajiem eurozonas tirdzniecības partneriem;

F.	tā kā LESD 127. panta 5. punktā Eiropas Centrālo banku sistēmai ir noteikts pienākums palīdzēt uzturēt finanšu stabilitāti;

G.	tā kā LESD 127. panta 2. punktā ir noteikts, ka Eiropas Centrālo banku sistēmas uzdevums ir “veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību”;

tā kā 2016. gada septembra prognozē ECB lēš, ka vidējais inflācijas līmenis eurozonā, kurš 2015. gadā bija nulle, tuvu tai saglabāsies arī 2016. gadā (0,2 %), 2017. gadā sasniedzot 1,2 % un 2018. gadā — 1,6 %; tā kā cita starpā arī zemas enerģijas cenas varētu būt viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ inflācijas koeficients pēdējos gados ir bijis zems;

tā kā inflācijai noteikto mērķrādītāju ir aizvien grūtāk sasniegt, jo nostiprinās demogrāfiskās tendences, enerģijas cenas joprojām ir zemas un Eiropas sabiedrība, kurā valda liels bezdarbs, izjūt visu tirdzniecības un finanšu globalizācijas ietekmi; tā kā šis deflācijas spiediens veicina investīciju trūkumu un vēl vairāk vājina kopējo pieprasījumu;

J.	tā kā 2015. gada martā ECB sāka īstenot paplašināto aktīvu iegādes programmu, kuras kopējā vērtība sasniedz EUR 1,1 triljonu un kuru sākotnēji bija plānots īstenot līdz 2016. gada septembrim;

tā kā minētā programma pa šo laiku ir atjaunināta un tagad aktīvus ir plānots iegādāties līdz 2017. gada martam par kopējo summu, kurai vajadzētu sasniegt gandrīz EUR 1,7 triljonus, un tā kā ir paplašināts atbilstīgo aktīvu saraksts, tajā iekļaujot arī nefinanšu uzņēmumu obligācijas, kā arī reģionālo pašvaldību un vietējās pašpārvaldes iestāžu obligācijas; tā kā ir radušās bažas par to, ka ECB bilancē riska pakāpe kļūst aizvien lielāka;

L.	tā kā no iegādes programmas sākuma ECB ir iepirkusi ar aktīviem nodrošinātus vērtspapīrus EUR 19 094 miljonu vērtībā;

tā kā monetārās politikas ziņā ECB ir ieņēmusi vēl brīvāku nostāju un savas galvenās atsauces likmes samazinājusi līdz vēl nepieredzēti zemam līmenim — galveno refinansēšanas operāciju procentu likme un noguldījumu iespējas procentu likme 2016. gada martā bija pazemināta attiecīgi līdz 0 % un - 0,4 %; tā kā ECB piedāvā bankām stimulus, lai tās izsniegtu aizdevumus, un ar šādu mērķi īsteno nākamo ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju (ITRMO II) sēriju;

tā kā ECB norāda, ka vienotais uzraudzības mehānisms (VUM) ir izveidots, lai nodrošinātu, ka eurozonā konsekventi tiek piemērota un īstenota mikroprudenciālā uzraudzība, tā garantējot vienlīdzīgus konkurences apstākļus banku operācijām un ieviešot kopīgu novērtēšanas metodiku (uzraudzības pārbaudes un novērtējuma procesu — SREP);

O.	tā kā ECB priekšsēdētājs ir neatlaidīgi uzsvēris, ka steidzami jāveic eurozonā tik ļoti vajadzīgās strukturālās reformas;

P.	tā kā ECB atbalsta vienkāršas, pārredzamas un standartizētas vērtspapīrošanas sistēmu un kapitāla prasību samazināšanu šādas sistēmas piemērošanas rezultātā, jo tas no jauna aktivizēs gan vērtspapīrošanas tirgu darbību, gan reālās nozaru ekonomikas finansēšanu;

Q.	tā kā ar LESD 123. pantu un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 21. pantu valdību monetāra finansēšana ir aizliegta,

uzsver, ka eurozona joprojām cieš no augsta bezdarba līmeņa, pārāk zemas inflācijas un lielas makroekonomikas nelīdzsvarotības, tostarp tekošā konta nelīdzsvarotības, un ka piedevām arī ražīguma pieauguma līmenis eurozonā ir ļoti zems, jo trūkst investīciju (salīdzinājumā ar pirmskrīzes līmeni patlaban investīciju līmenis ir par 10 procentpunktiem zemāks), nav veiktas strukturālās reformas un iekšzemes pieprasījums ir vājš; atzīmē, ka augstais valsts parāda līmenis un jo īpaši ārkārtīgi lielais ieņēmumus nenesošu kredītu apjoms un joprojām nepietiekami kapitalizētais banku sektors dažās dalībvalstīs turpina šķelt eurozonas finanšu tirgu, tādējādi mazinot iespējas manevrēt, lai atbalstītu ekonomiski visvājākās valstis; uzsver, ka ilgtspējīgu ekonomikas uzlabošanos šajās dalībvalstīs var panākt tikai ar stabilu fiskālo politiku un sociāli līdzsvarotām strukturālajām reformām, kas vērstas uz ražīguma palielināšanu;

uzsver, ka Eiropas Centrālā banka ir federāla struktūra, kas nepieļauj valstu veto tiesības, tāpēc spēj rīkoties izlēmīgi, lai pārvarētu krīzi;

atzīst, ka šajos ļoti sarežģītajos apstākļos ECB, apzinādamās riskus, ko rada ieildzis zemas inflācijas periods, nepārkāpa LESD 127. pantā noteiktās pilnvaras, pieņemot lēmumu veikt ārkārtējus pasākumus, lai panāktu, ka inflācijas līmenis atkal paaugstinās un sasniedz vidējam termiņam noteikto 2 % mērķi, tātad ECB īstenotie pasākumi nav pretlikumīgi (1); atzīmē, ka kopš 2015. gada marta, kad sākās aktīvu iegādes programmas īstenošana, un pateicoties ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas (ITRMO) programmām, kas vērstas uz reālo ekonomiku, finanšu konjunktūra ir nedaudz uzlabojusies un tas eurozonā ir veicinājis aizdevumu izsniegšanu gan juridiskām, gan fiziskām personām; atzīmē, ka ar minētajiem pasākumiem ir izdevies arī samazināt dažu eurozonas valstu obligāciju ienesīguma starpību; norāda, ka uzlabojumi dalībvalstīs nav bijuši vienādi un ka pieprasījums pēc kredītiem dažās dalībvalstīs joprojām ir niecīgs;

uzsver, ka 2016. gada jūnijā ECB sāka īstenot četras jaunas ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas (ITRMO II); norāda, ka programmas stimulu struktūra ir mainījusies salīdzinājumā ar sākotnējo ITRMO, jo atsevišķas bankas varēs aizņemties ar negatīvām likmēm pat tad, ja nepalielinās savu neto aizdevumu apjomu reālajai ekonomikai;

pauž bažas par to, ka tiek vājināts ITRMO koncepcijas galvenais elements — saikne starp centrālās bankas likvīdu izsniegšanu un reālās ekonomikas kreditēšanu, jo ECB piedāvā likvīdus ar negatīvām likmēm, neprasot, lai bankas atmaksātu līdzekļus, ja nesasniedz tām noteikto aizdevumu izsniegšanas robežvērtību;

atzinīgi vērtē nelokāmo apņemšanos, ko Eiropas Centrālā banka pauda 2012. gada jūlijā, proti, darīt visu iespējamo, lai aizsargātu euro, jo šim solījumam ir bijusi izšķiroša nozīme, garantējot eurozonas finanšu stabilitāti;

uzskata, ka aktīvu iegādes programma Eiropas ekonomiku varētu ietekmēt vēl vairāk, ja vienlaikus tiktu īstenotas efektīvas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas, kuru mērķis ir palielināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju, un ja programmā lielāks īpatsvars būtu paredzēts cita starpā arī EIB obligāciju iegādei (sevišķi saistībā ar Eiropas transporta tīklu (TEN-T) un Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E), jo tie ir projekti ar sociālā un ekonomiskā ziņā apliecinātu Eiropas pievienoto vērtību) un vērtspapīrotiem aizdevumiem MVU; aicina ECB sagatavot analītisku pētījumu par to, kāda būtu aktīvu iegādes programmas ietekme, ja ECB sekundārajos tirgos varētu iegādāties tieši ar investīcijām un pētniecības izdevumiem saistītos dalībvalstu valsts parāda vērtspapīrus; ir nobažījies, ka kropļojumus varētu radīt tiešie nefinanšu sabiedrību obligāciju pirkumi saistībā ar uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmu (CSPP), lai arī pašreizējos apstākļos varētu būt pamats veikt šādus pirkumus;

piekrīt ECB priekšsēdētājam Mario Draghi, kurš apgalvo, ka ar vienotu monetāro politiku vien kopējo pieprasījumu ir iespējams stimulēt tikai tādā gadījumā, ja vienlaikus dalībvalstu līmenī tiek īstenota stabila fiskālā politika un vērienīgas sociāli līdzsvarotu strukturālo reformu programmas; atgādina, ka saskaņā ar pilnvarām, kuras noteiktas primārajos tiesību aktos — ES Līgumos, galvenais ECB mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti, lai garantētu stabilu vidi, kas veicina investīcijas; uzskata, ka monetārā politika vien nav īstais līdzeklis, ar ko risināt Eiropas ekonomikas strukturālās problēmas; uzsver — gaidāmā ekonomikas atlabšana nebūt nenozīmē, ka vairs nav vajadzīgas pamatīgas strukturālās reformas; vērš uzmanību uz jaunākajiem pētījumiem un diskusijām par to, ka pēdējos desmit gados visā pasaulē, iespējams, ir bijis vērojams neitrālo procentu likmju kritums; norāda, ka šādos apstākļos varētu rasties vēl vairāk ierobežojumu monetārās politikas īstenošanai un varētu mazināties tās efektivitāte, jo biežāk aktuāls būtu risks, ka tiek sasniegta zemākā — nulles robeža;

piekrīt, ka labi funkcionējošs, dažādots un integrēts kapitāla tirgus palīdzētu nodrošināt vienotas monetārās politikas transmisijas kanālus; šajā sakarībā pieprasa, lai secīgos posmos tiktu pilnībā ieviesta un īstenota banku savienība un lai dalībvalstis ievērotu visus ar to saistītos tiesību aktus, kā arī pieprasa veidot kapitāla tirgu savienību, jo tas būtu izšķirošs solis ceļā uz efektīvāku vienotas monetārās politikas īstenošanu un finanšu nozares satricinājuma radītu risku ietekmes mazināšanu; par izšķirošas nozīmes faktoru uzskata ieņēmumus nenesošu kredītu problēmas risināšanu vissmagāk skarto valstu banku nozarē ar mērķi atjaunot stabilu monetārās politikas transmisiju visā eurozonā;

10.

uzsver, ka, veicot strukturālas un sociāli līdzsvarotas reformas ekonomikā un darba tirgū, būtu pilnībā jārēķinās arī ar demogrāfisko deficītu Eiropā, tā tiecoties novērst deflācijas spiedienu un rosināt līdzsvarotākas demogrāfiskās struktūras veidošanos, jo tad inflācijai noteikto mērķrādītāju būtu vieglāk uzturēt aptuveni 2 % līmenī; norāda, ka nelabvēlīgu demogrāfisko tendenču gadījumā izredzes uz investīcijām varētu būt negatīvas;

11.

taču atzīmē — lai arī gana iespaidīgs ir bijis ar neordināru pasākumu ietekmi saistītais risks un to plašāka ietekme, jo īpaši attiecībā uz perifērijā esošo banku finansēšanas nosacījumiem, tomēr līdz 2017. gadam diezin vai izdosies panākt inflācijas konverģenci vidējam termiņam noteiktā 2 % mērķa virzienā; norāda, ka pašreizējais atveseļošanās process banku un tirgus aizdevumu jomā starp dalībvalstīm nenotiek ģeogrāfiski vienmērīgi un līdz šim vēl nav simtprocentīgi devis vēlamo rezultātu attiecībā uz investīciju trūkumu, kas eurozonā joprojām ir aktuāls; uzsver, ka investīciju trūkuma iemesls ir ne vien finansējuma pieejamības trūkums, bet arī zems pieprasījums pēc kredītiem un ka ir jāveicina tādu strukturālo reformu īstenošana, kuras rosina tieši investēšanu un nodarbinātību; vērš uzmanību uz to, ka aizvien mazāk ir pieejami institucionālu investoru starptautiski atzīti augstas kvalitātes aktīvi;

12.

norāda — lai gan ietekme uz reālo ekonomiku ir bijusi ļoti niecīga, finansējums bankām tomēr ir bijis pieejams gandrīz par velti vai par ļoti zemu cenu un tādējādi ir tieši subsidētas banku bilances; pauž nožēlu, ka šīs subsīdijas apjoms netiek uzraudzīts un publiskots, lai gan tas ir neapšaubāms monetārās politikas plašākas fiskālās ietekmes faktors, un ka nav stingru nosacījumu attiecībā uz to, vai un kā šī subsīdija tiek investēta; uzstāj, ka līdz ar šāda veida ārkārtējiem pasākumiem būtu jāveic arī pasākumi, ar ko mazina tirgu un ekonomikas izkropļojumus;

13.

pauž nožēlu, ka MVU un lielākiem uzņēmumiem piešķirtā finansējuma īpatsvars, maziem un lieliem aizdevumiem piemērotās procentu likmes un kredīta piešķiršanas nosacījumi MVU dažādās eurozonas valstīs vēl arvien (kaut arī aizvien mazāk) atšķiras, taču atzīst, ka monetārās politikas iespējas šajā ziņā ir ierobežotas; uzsver, ka nepieciešamība pastāvīgi pielāgot banku bilances cita starpā ietekmē arī to, cik lielā mērā dažās dalībvalstīs MVU ir pieejams kredīts; turklāt norāda, ka varētu veidoties vēl citi konkurences izkropļojumi, ja ECB iegādāsies uzņēmumu obligācijas kapitāla tirgū, kura pamatā esošajiem atbilstības kritērijiem nevajadzētu radīt turpmākus izkropļojumus, jo īpaši ņemot vērā riska regulējumu, un no kura nevajadzētu izslēgt MVU;

14.

uzsver, ka ieilguša lēzenas ienesīguma līknes perioda ietekmē varētu mazināties banku peļņas gūšanas iespējas, sevišķi tad, ja tās nepielāgotu savus darījumdarbības modeļus, un ka tas jo īpaši varētu apdraudēt privātpersonu ietaupījumus, kā arī pensiju un apdrošināšanas fondus; brīdina, ka, mazinoties peļņas gūšanas iespējām, bankām varētu zust vēlme izvērst kreditēšanas darbību; jo īpaši vērš uzmanību uz to, cik nelabvēlīgi šāda procentu likmju politika ietekmē vietējās un reģionālās bankas un krājbankas, kurām finansējums no finanšu tirgiem ir maz pieejamas, un kādus riskus tā rada apdrošināšanas un pensiju nozarē; tāpēc prasa nodrošināt tieši negatīvas procentu likmes instrumenta, tā izmantošanas un ietekmes pastāvīgu uzraudzību; uzsver, ka pienācīgi, piesardzīgi un savlaicīgi jāpārvalda pakāpeniska atteikšanās no šīs īpaši zemu (negatīvu) procentu likmju politikas;

15.

saprot, kāpēc tika ieviestas negatīvas procentu likmes, taču uzsver, ka tas nemazina bažas par negatīvu procentu likmju politikas iespējamo ietekmi uz individuāliem noguldītājiem un uz pensiju shēmu finansiālo līdzsvaru, kā arī bažas par aktīvu burbuļu veidošanos šādas politikas ietekmē; ir noraizējies par to, ka dažās dalībvalstīs ilgāka termiņa procentu likmes krājkontiem ir zemākas par inflācijas līmeni; uzskata, ka, ņemot vērā demogrāfiskās tendences un atšķirīgās ietaupījumu veidošanas tradīcijas, šādas ienākumu samazināšanās rezultātā varētu palielināties mājsaimniecību taupības likme, un tas savukārt varētu postoši iedarboties uz iekšzemes pieprasījumu eurozonā; brīdina — ņemot vērā noguldījumu likmju lejupvērsto neelastību, no vēl lielākas noguldījumu likmju samazināšanas ECB līmenī varētu būt maz labuma;

16.

joprojām ir nobažījies par to, ka refinansēšanas operāciju nodrošinājumam Eurosistēmai vēl arvien tiek piedāvāts ļoti daudz netirgojamu aktīvu un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru; atkārtoti pieprasa, lai ECB tam darītu zināmu, kuras centrālās bankas ir pieņēmušas šādus vērtspapīrus, un atklāt šādu aktīvu vērtēšanas metodes; uzsver, ka, saņemot šādu informāciju, Parlamentam būtu vieglāk pārbaudīt, kā ECB pilda tai uzticētos uzraudzības pienākumus;

17.

prasa ECB izanalizēt to, kā atšķiras monetārās politikas transmisija dalībvalstīs, kurās ir centralizēts un koncentrēts banku sektors, un dalībvalstīs ar dažādāku vietējo un reģionālo banku tīklu un kā šī transmisija atšķiras valstīs, kuras ekonomikas finansēšanas nolūkā vairāk paļaujas uz bankām vai uz kapitāla tirgiem;

18.

aicina ECB rūpīgi izvērtēt atkārtotas aktīvu un nekustamā īpašuma burbuļu veidošanās potenciālo risku īpaši zemu (negatīvu) procentu likmju politikas kontekstā, jo īpaši ņemot vērā krietni pieaugušo kreditēšanas apjomu un nesamērīgi augstās cenas nekustamā īpašuma sektorā, sevišķi dažās lielajās pilsētās, un uzskata, ka ECB sadarbībā ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK) šajā sakarībā būtu jāiesniedz priekšlikumi par konkrētu sistēmisku ieteikumu sagatavošanu;

19.

piekrīt ECB vērtējumam, kura uzskata, ka pašreizējā CRD IV/CRR [Kapitāla prasību direktīvas un Kapitāla prasību regulas] dokumentu kopumā trūkst konkrētu pasākumu, ar ko varētu arī efektīvi novērst vairākus sistēmiskā riska veidus, proti, i) trūkst dažādu ar aktīviem saistītu pasākumu un cita starpā nav noteikti ierobežojumi aizdevuma un ķīlas vērtības attiecībai, aizdevuma un ienākumu attiecībai vai parāda apkalpošanas izmaksu un ienākumu attiecībai, un ii) nav ieviesti ierobežojumi dažādiem riska darījumiem, uz kuriem neattiecas pašreizējā liela riska darījumu definīcija; mudina Komisiju izvērtēt, vai šajā sakarībā būtu jāizstrādā likumdošanas priekšlikumi; norāda, ka dažus no šiem pasākumiem jau varētu iekļaut pašlaik notiekošajā Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) likumdošanas priekšlikuma izstrādes procesā;

20.

norāda, ka tas, kā ECB rīkojās 2015. gada jūnijā saistībā ar likvīdu izsniegšanu Grieķijai, un fakts, ka atklātībā ir nonākušas ECB Padomes sarunas par Kipras banku maksātspēju, liecina — “maksātnespējas” jēdziens, uz kuru balstoties eurozonā iestādēm tiek izsniegti centrālās bankas likvīdi, nav pietiekami skaidrs un juridiski noteikts, jo iepriekšējos gados par ārkārtas likviditātes palīdzības turpināšanu vai ierobežošanu ECB ir lēmusi, pārmaiņus atsaucoties gan uz statisku maksātspējas jēdzienu (kas pamatojas uz to, vai banka noteiktā laikposmā atbilst minimālā kapitāla prasībām), gan uz dinamisku maksātspējas jēdzienu (kura pamatā ir tālredzīgi spriedzes testu scenāriji); uzsver, ka šī neskaidrība ir jānovērš, lai garantētu juridisko noteiktību un veicinātu finanšu stabilitāti;

21.

atzīmē, ka ECB priekšsēdētājs atzīst — ECB politikai ir sekas sadales ziņā un tas ietekmē nevienlīdzību, un pieņem zināšanai ECB viedokli, kura uzskata, ka šīs sekas varētu daļēji kompensēt, samazinot kredītu izmaksas iedzīvotājiem un MVU un vienlaikus palielinot nodarbinātību eurozonā;

22.

atzīmē, ka ECB īstenotās aktīvu iegādes programmas ietekmē obligāciju ienesīgums vairumā dalībvalstu ir samazinājies līdz vēl nepieredzēti zemam līmenim; neiesaka riskēt ar pārāk augstiem novērtējumiem obligāciju tirgos, jo ar tiem būtu grūti tikt galā, ja procentu likmes atkal sāktu paaugstināties, bet atlabšana vēl nebūtu pietiekami noturīga, un tas jo īpaši attiecas uz valstīm, kurās tiek īstenota pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra vai kurām ir augsts parāda līmenis; norāda, ka patlaban zemo procentu likmju pēkšņa paaugstināšana atbilstoši ienesīguma līknei rada ievērojamu tirgus risku finanšu iestādēm, kam ir liels tādu finanšu instrumentu īpatsvars, kurus izmanto vērtēšanai pēc tirgus cenas;

23.

uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi, kādiem priekšnoteikumiem ir jābūt izpildītiem, lai Eiropas Centrālo banku sistēma (ECBS) sekundārajā tirgū varētu iegādāties eurozonas dalībvalstu valsts obligācijas, un tie ir šādi:

—	par pirkumiem netiek paziņots,

—	pirkumu apjoms jau no paša sākuma ir ierobežots,

—	lai nepieļautu, ka tiek kropļoti emitēšanas nosacījumi, jau pašā sākumā ir noteikts, cik drīz pēc valsts obligāciju emitēšanas ECBS tās drīkst iegādāties,

—	ECBS iegādājas tikai to dalībvalstu valsts obligācijas, kurām ir pieejams obligāciju tirgus un līdz ar to ir iespējama šādu obligāciju finansēšana,

—	nopirktās obligācijas tiek turētas līdz termiņa beigām tikai izņēmuma gadījumos, un gadījumā, ja turpmāka intervence vairs nav nepieciešama, iegāde tiek ierobežota vai pārtraukta un nopirktās obligācijas no jauna tiek laistas tirgū;

24.

pieņem zināšanai, ka dažas dalībvalstis īpaši zemu (negatīvu) procentu likmju politiku, iespējams, izmanto tādēļ, lai nesteigtos īstenot nepieciešamās strukturālās reformas un konsolidēt primāro valsts budžeta deficītu, jo īpaši centrālās valdības līmenī, un šajā sakarībā norāda uz saistībām, kas dalībvalstīm jāpilda saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu; atzīst, ka dažu dalībvalstu valsts parāda vērtspapīru negatīvas procentu likmes ir bijis viens no iemesliem, kas veicinājis budžeta pārpalikuma veidošanos; uzsver, ka valstīm būtu jāsaskaņo sava ekonomikas politika, jo īpaši eurozonā; uzsver, ka nenovēršami nāksies atteikties no neordināras monetārās politikas īstenošanas un ka tas būs ļoti sarežģīts process, tādēļ to nāksies rūpīgi plānot, lai izvairītos no nelabvēlīgiem satricinājumiem kapitāla tirgos;

25.

atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts Padomes sanāksmes protokols un lēmums, saskaņā ar kuru ir publiskojami ECB un valstu centrālo banku nolīgumi par neto finanšu aktīviem; mudina ECB arī turpmāk censties vairot pārredzamību; atgādina ECB, ka obligāti ir īstenojama paraugpraksei atbilstoša politika attiecībā uz personāla pieņemšanu darbā;

26.

atgādina, ka LESD 130. pantā noteiktā ECB neatkarība attiecībā uz monetārās politikas īstenošanu ir izšķiroša, lai sasniegtu mērķi saglabāt cenu stabilitāti; prasa visām valdībām atturēties no paziņojumiem, ar ko tiek apšaubīta ECB loma, kuru tā pilda, īstenojot savas pilnvaras;

27.

aicina ECB, pildot tai uzticētos banku uzraudzības pienākumus, īpašu uzmanību pievērst proporcionalitātes principam;

28.

norāda uz pienākumu sadalījumu starp ECB un Eiropas Banku iestādi (EBI); uzsver, ka ECB nevajadzētu kļūt par faktisko standartu noteicēju bankām, uz kurām neattiecas vienotais uzraudzības mehānisms (VUM);

29.

atzīmē, ka ECB Padome 2016. gada 18. maijā pieņēma regulu par kredīta un kredītriska mikrodatu vākšanu (AnaCredit); aicina ECB un valstu centrālās bankas AnaCredit projektu īstenošanā nodrošināt pēc iespējas lielāku rīcības brīvību;

30.

aicina ECB pie nākamo posmu īstenošanas saistībā ar AnaCredit datubāzi ķerties tikai pēc tam, kad būs notikusi sabiedriskā apspriešana, un turklāt nodrošināt, lai turpmākās īstenošanas procesā pilnībā būtu iesaistīts Eiropas Parlaments un jo īpaši būtu ņemts vērā proporcionalitātes princips;

31.

ar bažām norāda, ka eurozonā atkal palielinās Eiropas Vienotās automatizētās reālā laika bruto norēķinu sistēmas (TARGET2) nelīdzsvarotība, kaut gan tirdzniecības nelīdzsvarotība ir mazinājusies, un tas liecina, ka turpinās kapitāla aizplūšana no eurozonas perifērijas;

32.

atgādina, ka dialogam par monetāro politiku ir svarīga nozīme, lai garantētu monetārās politikas pārredzamību attiecībās ar Eiropas Parlamentu un ar plašāku sabiedrību;

33.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) Kā to nesen uzsvērusi Eiropas Savienības Tiesa un arī Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa savā 2016. gada 21. jūnija spriedumā.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/8

P8_TA(2016)0434

Zaļā grāmata par finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem

Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem (2016/2056(INI))

(2018/C 224/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 1999. gada 11. maija paziņojumu “Finanšu tirgu regulējuma īstenošana: rīcības plāns” (rīcības plāns finanšu pakalpojumu jomā) (COM(1999)0232),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 31. janvāra paziņojumu “Nozares izmeklēšana banku mazumtirdzniecības pakalpojumu nozarē saskaņā ar Regulas 1/2003 17. pantu (Noslēguma ziņojums)” (COM(2007)0033),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 30. aprīļa Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū (COM(2007)0226),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Direktīvu 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem Kopienā, ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 2560/2001 (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra Zaļo grāmatu “Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu” (COM(2011)0941),

—	ņemot vērā Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes 2014. gada ziņojumu par labu praksi saistībā ar salīdzināšanas tīmekļa vietnēm,

—	ņemot vērā Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes 2016. gada aprīlī ES iestādēm sniegto atzinumu par kopēju riska izvērtēšanas un pārredzamības satvaru aroda pensiju kapitāla uzkrāšanas institūcijām (AKUI),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 4. februāra Direktīvu 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/65/ES par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/EK un Direktīvu 2011/61/ES (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Regulu (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (5),

—

ņemot vērā Direktīvu 2009/65/EK, kas nesen grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/91/ES, ar ko groza Direktīvu 2009/65/EK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) attiecībā uz depozitārija funkcijām, atlīdzības politikas nostādnēm un sankcijām (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/92/ES par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Regulu (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (8),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 8. augusta ziņojumu par Eiropas Uzraudzības iestāžu (EUI) un Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) darbību (COM(2014)0509),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2015/751 par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (9),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Direktīvu (ES) 2015/2366 par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 20. janvāra Direktīvu (ES) 2016/97 par apdrošināšanas izplatīšanu (11),

—	ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par virtuālajām valūtām (12),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. decembra Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem: labāki produkti, lielāka izvēle un vairāk iespēju patērētājiem un uzņēmumiem (COM(2015)0630),

—	ņemot vērā EBI 2016. gada 21. marta atbildes dokumentu, kas sagatavots, reaģējot uz Komisijas Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0294/2016),

tā kā privātpersonām un maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzēto finanšu pakalpojumu (turpmāk — mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumi) tirgus Eiropas Savienībā joprojām nav pietiekami attīstīts un ir ļoti sadrumstalots, par ko liecina, piemēram, nelielais pārrobežu darījumu skaits, un tā kā tāpēc ir nepieciešama efektīva rīcība, lai atraisītu visu vienotā tirgus potenciālu un atvieglotu inovāciju, kas sniedz labumu tiešajiem lietotājiem;

tā kā mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgu — kam ir raksturīga salīdzinoši augsta koncentrācija apvienojumā ar nepietiekamu konkurenci — dinamika var novest pie ierobežotas izvēles un zemas izmaksu lietderības, kā arī būtiskām atšķirībām starp dalībvalstīm; tā kā starptautiski uzņēmumi, kam ir filiāles vairākās dalībvalstīs, šos šķēršļus var apiet vieglāk nekā mazi uzņēmumi;

tā kā mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu Eiropas tirgus būs dzīvotspējīgs tikai tad, ja tas patērētājiem sniegs patiesu pievienoto vērtību, nodrošinot efektīvu konkurenci, pieejamību un patērētāju aizsardzību, it īpaši attiecībā uz produktiem, kas ir reāli nepieciešami dalībai ekonomiskajā dzīvē;

tā kā mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgus turpmāka attīstīšana ES līmenī, nodrošinot atbilstošu tiesisko regulējumu, kas paredz nepieciešamo aizsardzību patērētājiem, ne tikai atvieglotu svarīgu un rezultatīvu pārrobežu darbību, bet arī varētu pavērt lielākas iespējas pastiprinātai konkurencei valsts līmenī; tā kā īstam mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu Eiropas iekšējam tirgum ir ievērojams potenciāls nodrošināt patērētājiem labākus finanšu pakalpojumus un produktus, lielākas izvēles iespējas, finanšu pakalpojumu un produktu labāku pieejamību un zemākus tarifus; tā kā konkurences ietekme uz tarifiem atšķirsies atkarībā no nozares un produkta;

tā kā Zaļajā grāmatā uzmanība galvenokārt ir pievērsta finanšu pakalpojumiem, kas paredzēti iedzīvotājiem, kuri meklē iespējas saņemt pārrobežu pakalpojumus; tā kā, iesniedzot jaunus priekšlikumus, ir svarīgi, lai tie būtu izdevīgi arī visiem ES patērētājiem, tādējādi nodrošinot, ka mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgus darbojas visu patērētāju labā;

F.	tā kā, tiecoties likvidēt šķēršļus un ierobežojot pastāvošās protekcionisma tendences, kas bloķē inovāciju mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jomā, ir jāsaglabā vērienīga pieeja; tā kā īsts vienotais tirgus ES padarīs pievilcīgu kā inovatīvu finanšu pakalpojumu centru;

tā kā digitalizācijas un finanšu tehnoloģiju inovācijas izraisītajai straujai transformācijai ne tikai piemīt potenciāls — ja to piesardzīgi pārvalda — radīt jaunus un nereti labākus finanšu produktus patērētājiem un veicināt finansiālo iekļaušanu, tostarp samazinot darījumu izmaksas un atvieglojot finansējuma pieejamību, bet tā rada arī svarīgus uzdevumus drošības, datu aizsardzības, patērētāju aizsardzības, nodokļu uzlikšanas, godīgas konkurences un finanšu stabilitātes jomā, kas būtu cieši jāuzrauga, lai iedzīvotājiem nodrošinātu pēc iespējas lielāku labumu;

H.	tā kā daudzu pakalpojumu sniegšana tiek pārnesta uz tiešsaisti, ir svarīgi nodrošināt, lai neviens netiktu atstāts bez ievērības un lai finansiālas izslēgšanas nepieļaušanas nolūkā attiecīgos gadījumos piekļuve pakalpojumiem tiktu nodrošināta, izmantojot nedigitālus kanālus;

tā kā jebkādiem centieniem Eiropas Savienībā nostiprināt mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgu vajadzētu būt saskaņotiem ar digitālā vienotā tirgus, kapitāla tirgu savienības un vienotā tirgus stratēģijas īstenošanas programmām un šo centienu vispārējam mērķim vajadzētu būt darbvietu radīšanas, ilgtspējīgas izaugsmes, finanšu stabilitātes un patērētāju lomas pastiprināšanai Eiropas ekonomikā;

uzsver, ka mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu Eiropas tirgum ir jāsniedz labums MVU gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā; raugoties no piedāvājuma viedokļa, tas nozīmē finansējuma pieejamības uzlabošanos maziem un vidējiem uzņēmumiem; savukārt, raugoties no pieprasījuma viedokļa, tas nozīmē pārrobežu tirgu atvieglotas pieejamības nodrošināšanu MVU;

tā kā iekšējā tirgus izveides pabeigšana ir svarīga patērētājiem un tā kā ir arī ļoti svarīgi Eiropas finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem nodrošināt iespēju izmantot iekšējā tirgus priekšrocības, lai tie varētu konkurēt ar tradicionālajiem tirgus dalībniekiem — un līdz ar to piedāvāt inovatīvus, patērētājiem draudzīgus risinājumus — un radīt darbvietas visā ES;

L.	tā kā mikrouzņēmumi, MVU un uzņēmumi ar vidēji lielu kapitālu ir Eiropas ekonomikas pamats un nodarbinātības un izaugsmes virzītājspēks; tā kā visiem Eiropas tiesību aktiem un iniciatīvām ir jābūt pielāgotiem šo uzņēmumu raksturīgajām iezīmēm;

M.	tā kā Eiropas iekšējā tirgus izveides pabeigšana ir ļoti svarīga gan patērētājiem, gan uzņēmumiem un tā kā jauni, inovatīvi dalībnieki piedāvā alternatīvas pastāvošajiem pakalpojumiem,

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem (šo pakalpojumu definīcijā iekļauta arī apdrošināšana) un šīs Zaļās grāmatas līdz šim izraisītās dzīvās un ražīgās debates; atzinīgi vērtē arī šīs Zaļās grāmatas sabiedrisko apspriešanu, kas tajā iesaistītajām personām ļāvusi paust viedokli, pamatojoties uz to konkrēto situāciju un/vai darbības nozari; uzsver, ka, ņemot vērā iesaistīto dalībnieku un attiecīgo produktu daudzveidību, vienota pieeja mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumiem sniegtu cerētajam pretēju rezultātu;

uzskata, ka digitalizācija arī turpmāk patērētājiem, investoriem, MVU un citiem uzņēmumiem sniegs jaunas iespējas konkurences, pārrobežu darbības un inovācijas ziņā; uzsver, ka tikai ar digitalizāciju vien nepietiek, lai Eiropā radītu dzīvotspējīgu mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgu; norāda, ka pastāv daudzi šķēršļi, kurus nav iespējams pārvarēt tikai ar digitalizācijas palīdzību vien, piemēram, atšķirīgie nodokļu režīmi, sociālās apdrošināšanas shēmas, tiesu sistēmas un veselības aprūpes sistēmas, atšķirības līgumslēgšanas un patērētāju aizsardzības kārtībā, kā arī valodu un kultūru dažādība;

uzskata, ka, ņemot vērā nepieciešamību visos politikas izstrādes posmos pastiprināti aktīvi rīkoties, lai efektīvi un atbilstoši reaģētu uz norisēm šādā inovatīvā tirgū, kas ātri mainās, Zaļās grāmatas iniciatīva tika ierosināta īstajā laikā;

uzskata, ka tiesību aktu vienkāršošanai, ko veicina atturēšana no pārlieku sarežģītu produktu un pakalpojumu izveides, ir ļoti liela nozīme dalībvalstu tirgos, it sevišķi apdrošināšanas nozarē, piedāvāto produktu salīdzināmības uzlabošanā;

norāda, ka ir jau pieņemti daudzi ES tiesību akti, kas attiecas uz mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu vienoto tirgu, piemēram, Otrā maksājumu pakalpojumu direktīva, Starpbanku komisijas maksas regula, Maksājumu kontu direktīva, Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva, Hipotekāro kredītu direktīva un Apdrošināšanas izplatīšanas direktīva; aicina Komisiju cieši uzraudzīt minēto tiesību aktu transponēšanu un īstenošanu, nepieļaujot dublēšanos un pārklāšanos;

uzsver, ka ir svarīgi veicināt pozitīvas pārmaiņas mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgū, radot konkurējošu vidi un uzturot visiem tirgus dalībniekiem — gan esošajiem dalībniekiem, gan jaunpienācējiem — vienlīdzīgus konkurences apstākļus un paredzot pēc iespējas neitrālākus noteikumus tehnoloģiju un darījumdarbības modeļa ziņā; norāda, ka šāda pieeja ir nepieciešama it īpaši tāpēc, lai atbalstītu jaunuzņēmumu un inovatīvu MVU izaugsmi;

prasa Komisijai nodrošināt vienādu noteikumu piemērošanu visiem attiecīgajiem pakalpojumiem, lai nepieļautu konkurences izkropļošanu, it īpaši līdz ar mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jaunu sniedzēju ienākšanu tirgū; uzsver, ka šie noteikumi nedrīkst kavēt inovāciju; norāda, ka tirgus integrāciju varētu veicināt kontaktpunktu izveide, kuri ieinteresētajām personām ļautu ziņot par gadījumiem, kad tiek nelikumīgi piemēroti atļauju piešķiršanu reglamentējošie ES noteikumi;

atzīmē, ka 2016. gada pirmajā ceturksnī finansējums finanšu tehnoloģijām Eiropā bija tikai USD 348 miljoni salīdzinājumā ar USD 1,8 miljardiem Ziemeļamerikā un USD 2,6 miljardiem Ķīnā, kas liecina par to, ka steidzami ir nepieciešama strauja domāšanas maiņa un atbilstoši regulatīvi pasākumi kā atbildes reakcija uz tehnoloģiskajām norisēm, lai Eiropa kļūtu par vadošu tirgu inovāciju jomā; uzsver, ka īsts mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu vienotais tirgus, kurā jaunpienācējiem ir nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi, padarīs ES pievilcīgu kā inovatīvu finanšu pakalpojumu centru un sniegs patērētājiem lielākas un labākas izvēles iespējas, kā arī pazeminās pakalpojumu tarifus; uzsver — lai gan revolucionāras tehnoloģijas rada ar regulējumu saistītas problēmas, tās vienlaikus paver lieliskas iespējas inovācijai, no kuras labumu gūst tiešie lietotāji, un stimulē ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību;

uzsver — it īpaši nolūkā palielināt patērētāju uzticēšanos un apmierinātības līmeni —, ka Zaļās grāmatas iniciatīvu varēs sekmīgi īstenot tikai tad, ja tajā būs stingrs uzsvars uz tāda ES tirgus izveidi, kurā labi aizsargātiem patērētājiem ir vienlīdzīgas iespējas un ir pieejami pārredzami un vienkārši produkti, kuru lietderība atbilst cenai; atzīst vērtību, ko nodrošina vienkāršu, drošu un standartizētu produktu piedāvāšana patērētājiem; aicina Eiropas Uzraudzības iestādes regulāri izvērtēt sasaistīšanas prakses ietekmi uz tarifiem un konkurenci mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jomā; aicina Komisiju ieviest vienkāršu, pārvedamu un drošu finanšu produktu regulējumu; turklāt aicina Komisiju izpētīt iespējas izveidot saskaņotu tiesisko pamatu standartizētām izvēles iespējām attiecībā uz visvairāk izmantotajiem ES finanšu produktiem, par paraugu izmantojot bankas pamatkonta un Eiropas privāto pensiju (PEPP) modeli;

10.

uzsver, ka no Zaļās grāmatas izrietošajiem priekšlikumiem ir jāatbilst proporcionalitātes principam;

11.

atgādina, ka visām uz Zaļo grāmatu balstītajām iniciatīvām vajadzētu būt saderīgām ar cīņas pret krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju pastiprināšanu, tostarp ar centienu pastiprināšanu attiecībā uz vienota nodokļu maksātāja identifikācijas numura izstrādi;

12.

atzīmē, ka mazumtirdzniecības finanšu produkti kļūst aizvien sarežģītāki; uzstāj uz nepieciešamību izstrādāt iniciatīvas un instrumentus, kas palielinātu konkurenci un patērētājiem ļautu identificēt drošus, ilgtspējīgus un vienkāršus produktus viņiem pieejamajā produktu klāstā un salīdzināt tos; atbalsta tādas iniciatīvas kā ieguldītāju pamatinformācijas dokuments pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) un komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokuments; uzsver, ka šie informācijas mehānismi ir jāpielāgo digitālajai realitātei; uzskata, ka prospekta kopsavilkums būtu jāsaskaņo ar komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentu, lai ļautu privātajiem ieguldītājiem pienācīgi izvērtēt riskus, kas saistīti ar vērtspapīriem, kurus piedāvā publiski vai kurus atļauts tirgot;

13.

atgādina par nesenajām izmaiņām banku darbības nozares tiesiskajā regulējumā, it īpaši par Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvu un Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvu; atgādina, ka jaunā noregulējuma režīma ieviešanas rezultātā daži privātajiem ieguldītājiem piedāvātie instrumenti ir saistīti ar lielāku zaudējumu risku; uzstāj uz nepieciešamību patērētājus pilnībā informēt par jauno noteikumu ietekmi, it īpaši gadījumos, kad viņu noguldījumi vai ieguldījumi ir pakļauti ar iekšējo rekapitalizāciju saistītam riskam; aicina Komisiju pārbaudīt, vai dalībvalstis pareizi piemēro Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvu; norāda, ka atsevišķu iekšēji rekapitalizējamu instrumentu pārdošana privātajiem ieguldītājiem ir ārkārtīgi problemātiska gan atbilstošas patērētāju aizsardzības, gan iekšējās rekapitalizācijas īstenojamības ziņā, un aicina Komisiju izpētīt iespējas šādas prakses ierobežošanai;

14.

atzīmē, ka mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu Eiropas tirgus spēs pastāvēt tikai tad, ja patērētājiem visā ES tiks nodrošināta vienāda tiesiskā aizsardzība; uzsver nepieciešamību atjaunināt un popularizēt finanšu strīdu izšķiršanas tīklu “FIN-NET”;

15.

atzīmē, ka apdrošināšanas garantiju sistēmas neesamība dažās dalībvalstīs var iedragāt patērētāju uzticēšanos, un aicina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt tiesību aktu par apdrošināšanas garantiju sistēmas segumu;

16.

uzsver, ka vienmēr būtu jāpatur prātā finansiālās iekļaušanas perspektīva un ka būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka visiem patērētājiem ir vienādi pieejami vismaz svarīgākie finanšu pakalpojumi, tostarp pa nedigitāliem kanāliem, lai nepieļautu finansiālu izslēgšanu;

17.

uzskata, ka finanšu nozarē notiekošās strukturālās izmaiņas — sākot ar finanšu tehnoloģiju uzņēmumu rašanos un beidzot ar uzņēmumu apvienošanos un pārņemšanu —, kas var izraisīt darbinieku skaita samazināšanu un filiāļu slēgšanu, ir jāveic, nepazeminot to pakalpojumu kvalitāti, kuri tiek sniegti vismazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem un lauku apvidu vai mazapdzīvotu teritoriju iedzīvotājiem;

18.

uzsver, ka izglītošana finanšu jautājumos ir nozīmīgs patērētāju aizsardzības un viņu iespēju palielināšanas instruments; prasa uzlabot un atvieglot neatkarīgas izglītības finanšu jautājumos pieejamību un uzsver nepieciešamību veicināt patērētāju izpratni par ieguldīšanas iespējām;

19.

konstatē, ka digitalizācija var sniegt labumu privātajiem ieguldītājiem, piemēram, produktu vieglāku salīdzināmību, pārrobežu ieguldījumu labāku un vienkāršāku pieejamību, godīgāku konkurenci starp pakalpojumu sniedzējiem, kā arī ātrāku un vienkāršāku reģistrēšanu un maksāšanu un no tā izrietošu darījuma izmaksu samazināšanos, taču tā var radīt arī problēmas, kuras nedrīkst atstāt bez ievērības, piemēram, savu klientu pazīšanas, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un datu aizsardzības prasību ievērošanas nodrošināšanu, kā arī zināmus riskus, tādus kā centralizēto sistēmu neaizsargātība pret kiberuzbrukumiem; prasa noteikt un uzraudzīt jaunās un pašreizējās tendences finanšu tirgos un to radītos labumus un riskus, par kritēriju izmantojot to iespējamo ietekmi uz privātajiem ieguldītājiem;

20.

atzīmē, ka finanšu pakalpojumu sniedzēji arvien vairāk dažādos nolūkos izmanto no dažādiem avotiem iegūtus finanšu un nefinanšu datus par patērētājiem, it īpaši kredītu piešķiršanas un apdrošināšanas nozarē; uzsver, ka, izmantojot personas datus un lielos datus, finanšu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāievēro ES tiesību akti datu aizsardzības jomā, šādu datu izmantošanai būtu stingri jāaprobežojas ar to, kas ir nepieciešams attiecīgā pakalpojuma sniegšanai, kā arī to izmantošanai būtu jāsniedz labums patērētājiem; ņemot vērā iepriekš minēto, būtu rūpīgi jāuzrauga lielo datu izraisītā ar risku saistīto izmaksu dalīšanas atcelšana apdrošināšanas nozarē;

21.

uzskata, ka iespēja izņemt skaidru naudu bankomātos ir svarīgs publiskais pakalpojums, kas jāsniedz, nepieļaujot nekādu diskriminējošu vai negodīgu praksi, un ka līdz ar to šis pakalpojums nedrīkst radīt pārmērīgas izmaksas;

22.

uzsver, ka ir jāpaaugstina patērētāju uzticēšanās finanšu pakalpojumiem, jo tā ir ļoti zema, it īpaši attiecībā uz finanšu produktiem, kuriem piemīt augsts valūtas maiņas risks, un aicina Komisiju nodrošināt to pašreizējo pasākumu pilnīgu īstenošanu, kuri paredzēti, lai uzlabotu patērētāju izpratni finanšu jomā, un nepieciešamības gadījumā turpmāku pasākumu ieviešanu, lai palielinātu patērētāju spējas pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus, palielinātu šo produktu pārredzamību un novērstu šķēršļus, kas patērētājus kavē pāriet uz citu produktu, un jebkādas ar šādu pāriešanu saistītas nepamatotas izmaksas, kā arī šķēršļus, kuri kavē atteikšanos no produkta; uzsver, ka pirms līguma noslēgšanas kredīta, tostarp hipotekārā kredīta, vai aizdevuma izvērtēšanas ietvaros patērētāji ir sistemātiski jānodrošina ar Eiropas standartizētās informācijas lapu (ESIL) un Eiropas līmenī noteiktajām patēriņa kredīta standartinformācijas veidlapām;

23.

atzīmē, ka finanšu institūciju darbiniekiem, kas apkalpo klientus, un finanšu pakalpojumu sniedzējiem ir jāuzņemas ļoti svarīga loma, lai mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumus darītu pieejamus visiem sabiedrības slāņiem un patērētājiem Eiropas Savienībā; norāda, ka principā būtu jānodrošina, ka minētie darbinieki saņem nepieciešamo apmācību, un jāatvēlē nepieciešamais laiks, lai viņi varētu pienācīgi apkalpot klientus, ka uz viņiem nevajadzētu attiecināt pārdošanas mērķus vai stimulus, kas varētu ietekmēt vai izkropļot viņu sniegtās konsultācijas, un ka viņiem saskaņā ar MiFID II patērētāju aizsardzības noteikumiem vienmēr vajadzētu darboties klientu interesēs;

24.

uzsver, ka pareizu ieguldīšanas lēmumu pieņemšanā liela nozīme ir neatkarīgu konsultāciju pieejamībai par pieņemamu samaksu; uzsver — lai uzlabotu konsultācijas, īpaši ir nepieciešams plašāks standartizētu privāto ieguldījumu produktu piedāvājums un efektīvi ieguldītājiem paredzēti informatīvie dokumenti attiecībā uz sarežģītiem un vienkāršiem produktiem;

25.

konstatē, ka, neraugoties uz pastāvošo pieprasījumu, pašlaik netiek piedāvātas konkrētam mērķim paredzētas specifiskas finanšu konsultācijas par pieņemamu samaksu, kuru tvērums būtu šaurāks nekā MiFID regulēto ieguldījumu konsultāciju tvērums; pieņem zināšanai dažās dalībvalstīs rīkotās pārdomas un ierosinātās iniciatīvas attiecībā uz šāda starppakalpojuma ieviešanu; aicina Komisiju, dalībvalstis un tirgus dalībniekus apzināt un izpētīt labas prakses piemērus un iniciatīvas šajā jomā un sekot tiem;

26.

norāda uz MiFID II direktīvas īstenošanas nepilnībām dalībvalstīs, kuru rezultātā daudzos gadījumos starpniekiem tikušas izvirzītas darbietilpīgas ziņošanas prasības, kas faktiski neuzlabo patērētāju aizsardzību un pārsniedz pašas MiFID II prasības; prasa mācīties no šīs pieredzes;

27.

uzsver, ka banku mazumtirdzniecības pakalpojumiem ir izšķiroša loma pienācīgā monetārās politikas nosacījumu pārnešanā uz tirgu, it īpaši uz patērētājiem; norāda — lai popularizētu patērētāju ilgtermiņa noguldījumus, liela nozīme ir atbilstošai monetārās politikas videi;

28.

uzsver — lai mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu vienotais tirgus būtu efektīvs un dinamisks, būtu jālikvidē nevajadzīgas vai netaisnīgas atšķirības starp eurozonas dalībvalstīm un dalībvalstīm ārpus tās;

29.

uzskata, ka vienotās valūtas ieviešana visās dalībvalstīs bez izņēmuma mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu vienoto tirgu padarītu efektīvāku un saskaņotāku;

30.

konstatē, ka, ļoti iespējams, šajā jomā būs jāpastiprina ES līmeņa veiktspēja, kas saistīta ar datu vākšanu un analīzi; atzīmē — lai varētu pievērsties attiecīgo tiesību aktu izstrādei, pirms tam dažas no daudzsološākajām Zaļajā grāmatā paustajām idejām būs jāpamato ar plašu un atbilstošu empīrisko informāciju; uzsver, ka būtu pienācīgi jāatklāj šāda empīriska darba metodika un ar to saistītie pieņēmumi, un ka būtu pilnībā jāizmanto EBI regulā paredzētā Eiropas uzraudzības iestāžu veiktā uzraudzības darba rezultāti, lai noskaidrotu dažādu jauninājumu sniegto labumu un ar tiem saistītos riskus, kā arī to, vai ir nepieciešami likumdošanas pasākumi, lai starp šiem labumiem un riskiem panāktu pareizo līdzsvaru;

31.

aicina Komisiju atrisināt finanšu produktu un pakalpojumu maldinošas pārdošanas jautājumu; īpaši aicina Komisiju cieši uzraudzīt to MiFID II jauno noteikumu īstenošanu, kuri aizliedz maksāt komisijas maksu neatkarīgiem finanšu konsultantiem un ierobežo tās maksāšanu finanšu konsultantiem, kas nav neatkarīgi, un, pamatojoties uz šo uzraudzību, apsvērt, vai šie ierobežojumi nebūtu jāpadara stingrāki;

Īstermiņa prioritātes

32.

uzsver, ka ir jāpastiprina ES un valsts līmeņa tiesību aktu īstenošanas nodrošināšana finanšu un patērētāju aizsardzības jomā un ka vienota mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgus izveidei un sekmīgai darbībai ir nepieciešami tiesību akti, kas nodrošina augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, un šo tiesību aktu konsekventa un stingra īstenošanas nodrošināšana visās dalībvalstīs; tajā pašā laikā atzīmē, ka pēdējos gados, tiecoties uzlabot prudenciālo stabilitāti, nostiprināt patērētāju aizsardzību un atjaunot uzticēšanos nozarei, ir ievērojami palielinājies tiesību aktu apjoms mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jomā; uzsver, ka Eiropas uzraudzības iestādēm būtu jāpastiprina darbība patērētāju un privāto ieguldītāju aizsardzības jomā un ka vairākās dalībvalstīs kompetentajām aģentūrām šajā jomā būtu jāsāk strādāt aktīvāk un kompetentāk; aicina dalībvalstu uzraudzības iestādes veikt labas prakses apmaiņu, lai nodrošinātu, ka mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jomā tiesību akti tiek piemēroti tā, lai aizsargātu godīgu konkurenci un vienlaikus nodrošinātu patērētāju aizsardzību reglamentējošo tiesību aktu īstenošanu;

33.

aicina Komisiju procedūrā, kas saistīta ar plānoto Balto grāmatu par Eiropas uzraudzības iestāžu finansēšanu un pārvaldību, īpašu uzmanību veltīt tam, lai attiecīgo iestāžu rīcībā būtu finansēšanas modeļi un pilnvaras, kas nepieciešamas, lai tās varētu uzņemties aktīvāku uz patērētāju orientētu lomu mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgū un vienlaikus nodrošināt finanšu stabilitāti;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veicināt finansēt ilgtspējīgas un zaļas investīcijas un mudina Komisiju, balstoties uz agrākajām konsultācijām un cieši iesaistot Eiropas Parlamentu, saistībā ar Parīzes nolīguma īstenošanu uzņemties aktīvāku lomu kapitāla tirgu savienības izmantošanā, lai atbalstītu augošo ilgtspējīgu un atbildīgu investīciju tirgu, veicinot ilgtspējīgas investīcijas, ar biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu un finanšu starpnieku kritēriju palīdzību nodrošinot efektīvu un standartizētu vides, sociālo un pārvaldības (VSP) informāciju un šādus kritērijus pienācīgi atspoguļojot investīciju pārvaldības sistēmās un informācijas atklāšanas standartos, pamatojoties uz līdzīgiem noteikumiem, kurus nesenajā AKUI direktīvas pārskatīšanā sekmīgi popularizēja Parlaments; turklāt mudina Komisiju, balstoties uz savu pētījumu un G20 izpētes grupas darbu zaļo finanšu jomā, popularizēt ar VSP saistītās vērtēšanas pakalpojumus un saskaņotu satvaru zaļo obligāciju tirgum;

35.

aicina Komisiju pastiprināt darbu pie tādas diskriminācijas apkarošanas mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu Eiropas tirgū, kura balstās uz dzīvesvietu, nepieciešamības gadījumā papildināt plānotos vispārējos priekšlikumus, kuru mērķis ir izbeigt nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu, ar turpmākām likumdošanas iniciatīvām, kas būtu paredzētas tieši finanšu nozarei, un vienlaikus paturēt prātā to, ka dažu produktu un pakalpojumu cenas ir saistītas ar virkni (regulatīvu vai ģeogrāfisku) faktoru, kas dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi;

36.

mudina Komisiju, tostarp pamatojoties uz Maksājumu kontu direktīvu un Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes veikto apdrošināšanas sektora analīzi, izveidot labi organizētu un viegli lietojamu ES līmeņa salīdzināšanas portālu, kas aptvertu mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgus lielāko daļu vai pat visu šo tirgu; uzsver, ka salīdzināšanas instrumentiem ir jābūt precīziem un patērētājiem svarīgiem un ka tiem jābūt noderīgiem ne tikai produktu cenas, bet arī to kvalitātes salīdzināšanai, jo ir jāpatur prātā tas, ka var salīdzināt tikai līdzīgus produktus;

37.

aicina Komisiju, tostarp atsaucoties uz Maksājumu kontu direktīvu, apzināt noteikumus, praksi un par praksi neuzskatāmus pasākumus, ko piemēro maksājumu kontu maiņai iekšzemes un pārrobežu līmenī attiecīgajās mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu Eiropas tirgus daļās, un nākt klajā ar saskaņotu un visaptverošu stratēģiju attiecībā uz to, kā šo ES mēroga pārrobežu maiņu padarīt vieglāku patērētājiem;

38.

mudina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt alternatīvas strīdu izšķiršanas struktūras, kas saistītas ar mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgu, un šajā nolūkā nodrošināt, ka minētās struktūras ir patiesi neatkarīgas un pārstāv visus tirgus dalībniekus, kā arī veikt pasākumus, lai palielinātu FIN-NET efektivitāti un nodrošinātu to atpazīstamību patērētājiem; turklāt mudina Komisiju, lai tā pēc tam, kad būs veikusi plānoto izvērtējumu attiecībā uz ieteikuma par kolektīvo tiesisko aizsardzību īstenošanu, apsvērtu iespēju ieviest Eiropas kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēmu;

39.

prasa Komisijai turpināt izmeklēt mulsinošas un dažreiz maldinošas prakses gadījumus, ar kuriem nākas saskarties patērētājiem, kad viņi ar norēķinu karti veic ar valūtas konversiju saistītus maksājumus vai naudas izņemšanu, un ierosināt atbilstošu risinājumu, kas patērētājiem ļautu, tostarp praksē, pilnībā saprast un kontrolēt situāciju, arī attiecībā uz maksājumiem, kuri saistīti ar digitālo tirgu;

40.

atgādina Komisijai, ka finanšu institūcijas joprojām mēdz anulēt maksājumu kartes, ja to turētājs pārceļas uz citu dalībvalsti, un prasa šajā sakarā veikt pasākumus, tostarp brīdināt valstu iestādes;

41.

aicina Komisiju veicināt digitālās identifikācijas metožu savstarpēju atzīšanu un sadarbspēju, neskarot pastāvošo sistēmu drošības līmeni un to spēju pildīt prasības, ko paredz ES tiesiskais regulējums nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis, lai tās, rūpīgi strādājot pie eIDAS regulas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu reglamentējošo jauno tiesību aktu īstenošanas, cita starpā atbilstoši personas datu aizsardzības principiem, radītu vispārēju vidi, kurā stingras drošības prasības tiktu apvienotas ar taisnīgām un vienkāršām patērētāju identifikācijas procedūrām, jo šiem tiesību aktiem ir jābūt pilnībā īstenojamiem; turklāt prasa Komisijai un dalībvalstīm identificēt un likvidēt regulatīvos šķēršļus elektroniskā paraksta sistēmas izmantošanai attiecībā uz parakstīšanos uz finanšu pakalpojumiem un atvieglot patērētāju digitālo piesaistīšanu pārrobežu mērogā visā ES;

42.

norāda, ka sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas iespējamā pārveidojošā ietekme rada nepieciešamību palielināt regulatīvo spēju, lai jau agrīnā posmā noteiktu iespējamos sistēmiskos riskus un problēmas saistībā ar patērētāju aizsardzību; tādēļ aicina Komisiju izveidot horizontālu darba grupu, kas cieši uzraudzītu riskus un palīdzētu tos savlaicīgi novērst;

43.

aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm un saskaņā ar vienoto kontaktpunktu koncepciju izstrādāt plānu tāda koordinēta valstu vienas pieturas aģentūru tīkla izveidei, kurš sniegtu palīdzību mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu uzņēmumiem, kas vēlas labāk izmantot pārrobežu darījumdarbības iespējas;

44.

uzsver, ka mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu sniedzēji ir jāmudina finansēt ar inovāciju un vidi saistītus projektus; norāda, ka varētu apsvērt iespēju izmantot MVU atbalsta faktoram līdzīgu pieeju;

45.

aicina Komisiju veikt pasākumus, reaģējot uz EAAPI priekšlikumu par kopēju riska novērtēšanas un pārredzamības sistēmu AKUI, lai visā Savienībā veicinātu reālas otrā līmeņa sistēmas izveidi un shēmu salīdzināmību un palīdzētu regulatoriem, uzraudzītājiem un pašiem patērētājiem labāk apzināties labumus un riskus patērētājiem;

46.

aicina Komisiju izpētīt jaunas pieejas, kuru izmantošana uzņēmumiem nodrošinātu lielāku elastīgumu regulējuma jomā, lai tie varētu eksperimentēt un ieviest jauninājumus, vienlaikus saglabājot augstu patērētāju aizsardzības un drošības līmeni;

47.

prasa Komisijai nākt klajā ar priekšlikumu par ES krājkonta izveidi, lai Eiropā atraisītu ilgtermiņa finansēšanas potenciālu un atbalstītu ekoloģisko pāreju;

48.

mudina Komisiju paskaidrot vispārējā labuma noteikumu izmantošanu, kurus dalībvalstis patlaban varētu netieši izmantot, lai bloķētu jaunu produktu ienākšanu savos tirgos, un pilnvarot Eiropas uzraudzības iestādes kļūt par aktīviem starpniekiem starp dalībvalstīm gadījumos, kad tiek pretrunīgi interpretēta šo noteikumu izmantošana;

Ilgtermiņa apsvērumi

49.

prasa Komisijai turpināt pētīt to, vai ir iespējams un lietderīgi likvidēt pastāvošos šķēršļus finanšu pakalpojumu pārrobežu sniegšanai — tādējādi garantējot iekšzemes un pārrobežu pārnesamību dažādās mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgus daļās, piemēram, attiecībā uz privāto pensiju un apdrošināšanas produktiem —, un kādas būtu šādas likvidēšanas nodrošinātās priekšrocības un izmaksas;

50.

uzsver, ka dalībvalstīs patlaban tiek transponēta vai īstenota Hipotekāro kredītu direktīva; mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt šīs direktīvas transponēšanu un īstenošanu un analizēt šī tiesību akta ietekmi uz mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu tirgu; atzīmē, ka joprojām pastāv būtiski šķēršļi spēcīgāka vienotā tirgus izveidei hipotekāro kredītu un patēriņa kredītu jomā; tādēļ mudina Komisiju turpināt iesākto darbu, vienlaikus nodrošinot finanšu stabilitāti, līdzsvarojot ar privātumu un datu aizsardzību saistītos apsvērumus un labāk koordinētu kredīta datubāžu pārrobežu pieejamības uzlabošanu un nodrošinot, ka neatkārtojas ar kredītu saistītie incidenti, kad patērētāji tika nepamatoti pakļauti valūtas maiņas riskam;

51.

prasa Komisijai kopīgi ar dalībvalstīm veikt analīzi par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jomā, un par šo tiesību aktu ietekmi; aicina Komisiju un dalībvalstis sīki izpētīt juridiskos un citus atlikušos šķēršļus pārrobežu operācijām un ES tirgus izveides pabeigšanai mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jomā; uzsver, ka, veicot šādu analīzi, ir jāņem vērā MVU raksturīgās īpatnības;

52.

aicina Komisiju izanalizēt, kādi dati aizdevējiem ir nepieciešami, lai tie varētu izvērtēt savu klientu kredītspēju, un, pamatojoties uz šo analīzi, nākt klajā ar priekšlikumiem šī izvērtēšanas procesa reglamentēšanai; aicina Komisiju turpināt izpētīt kredītbiroju pašreizējo praksi attiecībā uz patērētāju datu vākšanu, apstrādi un izmantošanu tirgvedībā, lai nodrošinātu, ka minētā prakse ir atbilstoša un neapdraud patērētāju tiesības; aicina Komisiju vajadzības gadījumā apsvērt iespēju attiecīgi rīkoties;

53.

prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka ar mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumiem saistītā digitālā komunikācija un tirdzniecība ir viegli pieejamas personām ar invaliditāti, tostarp ar tīmekļa vietņu un lejupielādējamu datņu formātu palīdzību; atbalsta visu mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu pilnīgu iekļaušanu Direktīvas par produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (Eiropas Pieejamības akts) piemērošanas jomā;

54.

atzinīgi vērtē centienus uzlabot pārredzamību automobiļu nomas pakalpojumu cenu noteikšanā, tostarp apdrošināšanas papildpakalpojumu pārdošanas un citu maksu noteikšanā; uzsver, ka jebkādai ar automobiļu nomu saistītai maksai vai atlīdzībai — gan obligātai, gan fakultatīvai — jābūt patērētājiem skaidri un izceltā veidā redzamai nomas uzņēmuma vai salīdzināšanas tīmekļa vietnē; atgādina Komisijai nepieciešamību nodrošināt Negodīgas komercprakses direktīvas īstenošanu un atzinīgi vērtē to, ka nesen, ņemot vērā tehnoloģiskās pārmaiņas, tika pieņemtas jaunas īstenošanas pamatnostādnes;

55.

atgādina darbu, kas paveikts saistībā ar Kredītreitingu aģentūru regulu; prasa Komisijai izvērtēt šādu tiesību aktu ietekmi privātajiem patērētājiem pārdoto produktu ziņā;

o o

56.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.

(2) OV L 266, 9.10.2009., 11. lpp.

(3) OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.

(4) OV L 173, 12.6.2014., 349. lpp.

(5) OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.

(6) OV L 257, 28.8.2014., 186. lpp.

(7) OV L 257, 28.8.2014., 214. lpp.

(8) OV L 352, 9.12.2014., 1. lpp.

(9) OV L 123, 19.5.2015., 1. lpp.

(10) OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.

(11) OV L 26, 2.2.2016., 19. lpp.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0228.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/18

P8_TA(2016)0435

Eiropas aizsardzības savienība

Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par Eiropas aizsardzības savienību (2016/2052(INI))

(2018/C 224/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Lisabonas līgumu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

—	ņemot vērā LES 42. panta 6. punktu par pastāvīgu strukturētu sadarbību;

—	ņemot vērā LES 42. panta 7. punktu par aizsardzības aliansi;

—	ņemot vērā 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 18. decembra un 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumus,

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra un 2014. gada 18. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

—	ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule (1);

—	ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par ES savstarpējās aizsardzības un solidaritātes noteikumiem — politiskie un darbības aspekti (2),

—

ņemot vērā 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam (3), kuras 89. punktā ir norādīts, ka “pamattiesības ir spēkā arī aiz kazarmu durvīm un ka tās pilnībā attiecas arī uz formastērpos ģērbtiem pilsoņiem, un iesaka dalībvalstīm nodrošināt pamattiesību ievērošanu arī bruņotajos spēkos”,

—

ņemot vērā galīgos secinājumus, kas tika pieņemti starpparlamentārajās konferencēs par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un par kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), kuras notika Hāgā 2016. gada 8. aprīlī, Luksemburgā 2015. gada 6. septembrī, Rīgā 2015. gada 6. martā, Romā 2014. gada 7. novembrī, Atēnās 2014. gada 4. aprīlī, Viļņā 2013. gada 6. septembrī, Dublinā 2013. gada 25. martā un Pafosā 2012. gada 10. septembrī,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) neseno paziņojumu ES dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē Gimnihā 2016. gada 2. septembrī, kurā tika atkārtoti uzsvērta dalībvalstīm pavērtā iespēja gūt konkrētus panākumus aizsardzības jomā,

—	ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza PV/AP Federica Mogherini,

—	ņemot vērā PV/AP un Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītājas 2014. gada 7. jūlija progresa ziņojumu par Eiropadomes 2013. gada decembra secinājumu īstenošanu,

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu “Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 24. jūnija ziņojumu “Jauns kurss Eiropas aizsardzībai”,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 8. maija ziņojumu par tās paziņojuma par aizsardzību īstenošanu,

—

ņemot vērā novērtējumus, kas veikti par 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un Direktīvu 2009/43/EK par ES teritorijā īstenotiem ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem,

—	ņemot vērā Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopīgo paziņojumu,

—	ņemot vērā PV/AP un Komisijas 2013. gada 11. decembra kopīgo paziņojumu “ES visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” (JOIN(2013)0030) un ar to saistītos Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus,

—	ņemot vērā 2016. gada 10. augusta Itālijas aizsardzības un ārlietu ministru deklarāciju, kurā pausts aicinājums izveidot “aizsardzības jomas Šengenu”,

—	ņemot vērā 2016. gada 28. jūnija Vācijas un Francijas ārlietu ministru kopīgo deklarāciju “Spēcīga Eiropa nenoteiktības laikos” (A strong Europe in an uncertain world),

—	ņemot vērā iespējamo Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES,

—	ņemot vērā 2016. gada jūnija Eirobarometra 85.1 rezultātus,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0316/2016),

tā kā pēdējos gados ir ievērojami pasliktinājusies drošības situācija gan Eiropā, gan tās tuvākajā apkaimē un tā kā tas ir radījis nopietnas un nebijušas problēmas, kuras neviena valsts vai organizācija nespēj atrisināt pati saviem spēkiem; tā kā Eiropas teritoriju vairāk nekā jebkad agrāk apdraud terorisms, bet Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos turpinās pastāvīgas vardarbības un terorisma izplatīšanās; tā kā solidaritātes un noturības nolūkā ES ir jāturas kopā un jārīkojas vienoti un sistemātiski, rīcību saskaņojot ar saviem sabiedrotajiem, partneriem un trešām valstīm; tā kā ES un tās pilsoņu prioritātes ir īstenot preventīvus pasākumus, dalīties sensitīvā drošības informācijā, pārtraukt bruņotus konfliktus, novērst plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus, izplatīt demokrātiju un tiesiskumu un cīnīties pret terorismu un šīs prioritātes būtu jāisteno gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, tostarp izveidojot militāro inženieru vienību, kas risinātu dažus ļoti praktiskus jautājumus saistībā ar klimata pārmaiņu radītajām sekām un dabas katastrofām trešās valstīs; tā kā faktisku draudu situācijās Eiropai vajadzētu būt spēcīgākai un jāreaģē ātrāk;

tā kā terorisms, hibrīddraudi, ekonomikas nestabilitāte, kiberdrošības un energodrošības trūkums, organizētā noziedzība un klimata pārmaiņas veido galvenos ikdienas draudus drošībai arvien sarežģītākā un savstarpēji vairāk saistītā pasaulē, kurā ES būtu jādara viss iespējamais un jācenšas rast veidus, kā garantēt drošību un nodrošināt pārticību un demokrātiju; tā kā, ņemot vērā pašreizējo finansiālo un drošības situāciju, Eiropas bruņotajiem spēkiem būtu jāsadarbojas ciešāk un militārajam personālam būtu vairāk un labāk jāorganizē kopīga apmācība un darbs; tā kā saskaņā ar 2016. gada jūnijā publicēto Eirobarometru 85.1 aptuveni divas trešdaļas ES pilsoņu vēlētos, lai ES darītu vairāk drošības un aizsardzības politikas jomā; tā kā robeža starp iekšējo un ārējo drošību kļūst aizvien nenoteiktāka; tā kā īpaša uzmanība būtu jāvelta konfliktu novēršanai, nestabilitātes pamatcēloņu risināšanai un cilvēku drošības garantēšanai; tā kā klimata pārmaiņas nopietni apdraud drošību, mieru un stabilitāti pasaulē, tādējādi palielinot draudus tradicionālajai drošībai, tostarp samazinot dzeramā ūdens un pārtikas pieejamību nestabilu un jaunattīstības valstu iedzīvotājiem un tādējādi izraisot ekonomisku un sociālu spriedzi, kas piespiež cilvēkus migrēt, vai radot politisku spriedzi un drošības riskus;

C.	tā kā PV/AP ir iekļāvusi Savienības drošību Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā kā vienu no piecām galvenajām prioritātēm;

tā kā Lisabonas līgumā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina pietiekamas spējas civilajām un militārajām KDAP misijām un operācijām; tā kā Līgumos paredzētā drošības un aizsardzības veidošanas spēja nebūt nav optimāla; tā kā Eiropas iestādēm arī var būt ļoti nozīmīga loma politikas iniciatīvu sākšanā; tā kā dalībvalstis līdz šim nav izrādījušas pietiekamu vēlmi izveidot Eiropas drošības un aizsardzības savienību, baidoties, ka šāda savienība kļūtu par to suverenitātes apdraudējumu;

E.	tā kā dublēšanās, jaudas pārpalikuma un ar iepirkumiem aizsardzības jomā saistītu šķēršļu dēļ aplēstās Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas aizsardzības un drošības jomā sasniedz EUR 26,4 miljardus gadā (4);

tā kā LES 42. pantā ir paredzēta pakāpeniska Savienības kopējas aizsardzības politikas izstrāde kā daļa no KDAP, kuras rezultātā tiks veidota kopēja ES aizsardzība, kad par to, vienprātīgi nobalsojot, nolems Eiropadome; tā kā LES 42. panta 2. punktā arī dalībvalstīm ir ieteikts pieņemt šādu lēmumu saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām;

tā kā LES 42. pantā ir paredzēta arī aizsardzības institūciju izveide un Eiropas spēju un bruņojuma politikas noteikšana; tā kā šajā pantā ir arī noteikts, ka ES centieniem būtu jāatbilst NATO saistībām un vajadzētu būt papildinošiem un savstarpēji pastiprinošiem; tā kā ar kopēju Savienības aizsardzības politiku būtu jāstiprina Eiropas spēja veicināt drošību tās teritorijā un ārpus tās robežām, kā arī jānostiprina tās partnerība ar NATO un transatlantiskās attiecības, un tāpēc ar tās palīdzību būs iespējams padarīt stiprāku NATO, tādējādi vēl vairāk uzlabojot un padarot efektīvāku teritoriālo, reģionālo un globālo drošību un aizsardzību; tā kā nesen 2016. gada Varšavas NATO augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajā kopīgajā deklarācijā par NATO un ES stratēģisko partnerību tika atzīta NATO nozīme un atbalsts, ko ES var sniegt kopējo mērķu sasniegšanā; tā kā Eiropas aizsardzības savienībai (EAS) būtu jānodrošina miera uzturēšana, konfliktu novēršana un starptautiskās drošības stiprināšana saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem;

tā kā procesuālu, finansiālu un politisku šķēršļu dēļ vēl nav izmantotas ES kaujas vienības, kas pilnīgu operatīvo spēju ieguva 2007. gadā un kas tika izveidotas, lai pildītu militārus uzdevumus humanitārajā, miera uzturēšanas un miera veidošanas jomā, lai gan ir bijusi gan iespēja, gan nepieciešamība to darīt; uzsver, ka tā ir neizmantota iespēja stiprināt ES kā svarīga globāla spēka nozīmi stabilitātes un miera veicināšanā;

tā kā, izņemot Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) izveidi, līdz šim nav izstrādāts, pieņemts vai īstenots neviens no citiem trūkstošajiem ES kopējās drošības un aizsardzības politikas elementiem; tā kā EAA joprojām ir organizatoriski jāpārveido, lai izmantotu visu tās potenciālu un apliecinātu, ka tā rada pievienoto vērtību, stiprina KDAP efektivitāti un var nodrošināt saskaņotus valstu aizsardzības plānošanas procesus jomās, kas ir svarīgas KDAP militāro operāciju kontekstā saskaņā ar LES 43. pantā aprakstītajiem Petersbergas uzdevumiem; mudina visas dalībvalstis piedalīties EAA un uzņemties saistības, lai šo mērķi īstenotu;

tā kā ES Globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā ir paredzēts, ka ES ir sistemātiski jāveicina sadarbība aizsardzības jomā, izmantojot visu spēju klāstu, lai reaģētu uz ārējām krīzēm, palīdzētu pilnveidot partneru spējas, garantētu Eiropas drošību un izveidotu stabilu Eiropas aizsardzības rūpniecību, kas ir būtiski svarīga Savienības stratēģiskajai lēmumu pieņemšanas un rīcības autonomijai; tā kā pirms jebkādu pasākumu īstenošanas par tiem ir jāvienojas visiem Padomes locekļiem;

tā kā 2015. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē, kurā uzmanība daļēji tika pievērsta aizsardzībai, tika aicināts sekmēt plašāku un sistemātiskāku Eiropas līmeņa sadarbību aizsardzības jomā, lai nodrošinātu pamatspējas, tostarp attiecīgā gadījumā izmantojot ES līdzekļus un norādot, ka par militārajām spējām un to pārvaldību joprojām ir atbildīgas dalībvalstis;

L.	tā kā Francija 2015. gada 17. novembrī pieprasīja piemērot LES 42. panta 7. punktu un pēc tam lūdza citu dalībvalstu palīdzību un nodrošināja sniegtās palīdzības pārvaldību tikai divpusējā veidā;

tā kā ES līmeņa baltajai grāmatai par drošību un aizsardzību būtu vēl vairāk jāstiprina KDAP un jāuzlabo ES spēja rīkoties kā drošības garantētājai saskaņā ar Lisabonas līgumu un tā varētu ietvert noderīgas pārdomas par turpmāku un efektīvāku KDAP; tā kā KDAP misijas un operācijas tiek galvenokārt izvērstas tādos reģionos kā Āfrikas rags un Sāhela, kurus nopietni ietekmē klimata pārmaiņu radītās negatīvās sekas, piemēram, sausums un augsnes degradācija;

tā kā Padomes Nīderlandes prezidentūra atbalstīja ideju par ES balto grāmatu; tā kā Višegradas grupas valstis atzinīgi vērtēja ideju par spēcīgāku Eiropas aizsardzības jomas integrāciju; tā kā Vācija 2016. gada baltajā grāmatā par Vācijas politiku un federālo aizsardzības spēku nākotni aicināja izveidot Eiropas drošības un aizsardzības savienību;

O.	tā kā pakāpeniska integrācija aizsardzības jomā ir mūsu labākā iespēja paveikt vairāk, tam tērējot mazāk naudas, un baltā grāmata varētu piedāvāt nebijušu iespēju ierosināt papildu pasākumus,

Eiropas aizsardzības savienība

atgādina — lai nodrošinātu Eiropas ilgtermiņa drošību, ir vajadzīga politiskā griba un apņēmība, kuras pamatā ir plašs atbilstīgu politikas instrumentu klāsts, tostarp spēcīgas un modernas militārās spējas; mudina Eiropadomi vadīt kopējas Savienības aizsardzības politikas pakāpenisku veidošanu un nodrošināt papildu finanšu resursus tās īstenošanai, lai to iekļautu nākamajā ES daudzgadu politiskajā un finanšu shēmā (DFS); atgādina, ka kopējas Savienības aizsardzības politikas izveide ir saskaņā ar Lisabonas līgumu veikta kopējās drošības un aizsardzības politikas pilnveidošana un īstenošana, uz kuru attiecas starptautiskās tiesības un kura faktiski ir neaizstājama, lai sniegtu ES iespēju veicināt tiesiskumu, mieru un drošību pasaules līmenī; šajā sakarībā atzinīgi vērtē visus dalībvalstīs veiktos pasākumus, kuru mērķis ir kopējo aizsardzības centienu lielāka integrācija, ņemot vērā arī ļoti svarīgo ieguldījumu, ko sniegtu baltā grāmata par drošību un aizsardzību;

mudina ES dalībvalstis izmantot visu Lisabonas līguma potenciālu saistībā ar KDAP, jo īpaši saistībā ar LES 42. panta 6. punktā minēto pastāvīgo strukturēto sadarbību vai LES 41. panta 3. punktā minēto sākumfondu; atgādina, ka LES 43. pantā norādītie Petersbergas uzdevumi ir ļoti daudzi vērienīgi militāri uzdevumi, piemēram, kopīgas atbruņošanas operācijas, humanitārie un glābšanas uzdevumi, militārās konsultēšanas un palīdzības uzdevumi, konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas uzdevumi, kaujas uzdevumi krīzes pārvarēšanai, tostarp miera atjaunošana un stabilizācija pēc konflikta novēršanas; atgādina, ka iepriekšminētajā pantā arī ir norādīts, ka visi šie uzdevumi var veicināt cīņu pret terorismu, tostarp atbalstot trešās valstis terorisma apkarošanā to teritorijā; uzsver, ka pašreizējā ar KDAP saistītā situācija neļauj īstenot visus uzskaitītos uzdevumus; uzskata, ka būtu svarīgi sistemātiski strādāt pie tā, lai atrastu veidus, kā ES varētu īstenot Lisabonas līguma mērķus;

uzskata, ka patiesi spēcīgai Eiropas aizsardzības savienībai (EAS) būtu jāpapildina dalībvalstu individuālās garantijas un spējas;

uzskata, ka EAS izveide ir jāsāk ar rūpīgu KDAP pārskatīšanu, pamatojoties uz stingru aizsardzības principu, efektīvu finansējumu un koordinēšanu ar NATO; uzskata, ka līdz ar lielāku iekšējās un ārējās drošības integrāciju svarīgs solis ir KDAP paplašināšana, lai tā neaprobežotos ar ārēju krīžu pārvaldību, nodrošinātu patiesu drošību un aizsardzību un sniegtu Savienībai iespēju iesaistīties visos krīžu un konfliktu posmos, izmantojot visu tās rīcībā esošo instrumentu klāstu;

uzsver vajadzību izveidot struktūru aizsardzības ministru padomes veidā, lai nodrošinātu ilgstošu politisko vadību un koordinētu Eiropas aizsardzības savienības veidošanu; aicina Eiropas Savienības Padomi pirmām kārtām izveidot pastāvīgu sanāksmju satvaru, kurā tiktu iesaistīti aizsardzības ministri no dalībvalstīm, kas ir apņēmušās īstenot ciešāku sadarbību aizsardzības jomā, un kurš tiktu izmantots kā forums apspriedēm un lēmumu pieņemšanai;

aicina Komisijas priekšsēdētāju izveidot Komisijas locekļu pastāvīgu darba grupu aizsardzības jautājumu risināšanai, tās vadību uzticot PV/AP; prasa Parlamentam veidot saikni ar šo grupu ar pastāvīgo pārstāvju starpniecību; atbalsta Komisijas plašāku iesaistīšanos aizsardzības jomā, izmantojot mērķtiecīgu pētniecību, plānošanu un īstenošanu; aicina PV/AP integrēt klimata pārmaiņu jautājumu visās ES ārējās darbībās un jo īpaši KDAP;

uzskata, ka, ņemot vērā risku un draudu uztveres pasliktināšanos Eiropā, Eiropas aizsardzības savienība ir jāizveido steidzami, jo īpaši ņemot vērā to, ka uz Eiropas Savienības robežām arvien vairāk pasliktinās drošības apstākļi, sevišķi pie tās austrumu un dienvidu kaimiņvalstu robežām; norāda, ka tas ir arī atspoguļots dalībvalstu drošības stratēģijās; uzsver, ka šī situācija arvien vairāk pasliktinājās 2014. gadā, kad izveidojās un attīstījās pašpasludinātā Islāma valsts un vēlāk, kad spēku pielietoja Krievija;

uzskata, ka EAS pamatā jābūt regulāram dalībvalstu kopējo drošības draudu novērtējumam, bet savienībai ir arī jābūt pietiekami elastīgai, lai nodrošinātu dalībvalstu individuālo drošības problēmu un vajadzību risināšanu;

uzskata, ka Savienībai būtu jāvelta pašu resursi, lai veicinātu lielāku un sistemātiskāku Eiropas līmeņa sadarbību aizsardzības jomā starp tās dalībvalstīm, tostarp pastāvīgu strukturētu sadarbību (PESCO); pauž pārliecību par to, ka ES līdzekļu izmantošana būtu skaidra kohēzijas un solidaritātes izpausme un ka tas kopīgu centienu rezultātā ļautu visām dalībvalstīm uzlabot to militārās spējas;

10.

uzskata, ka pastiprināta Eiropas sadarbība aizsardzības jomā nodrošinātu lielāku efektivitāti, vienotību un lietderību, kā arī palielinātu ES ieguvumus un spējas un varētu pozitīvi ietekmēt pētniecību aizsardzības jomā un rūpniecības jautājumus; uzsver, ka, tikai izmantojot šādu padziļinātu sadarbību, kurai pakāpeniski būtu jāpārtop īstā Eiropas aizsardzības savienībā, ES un tās dalībvalstis varētu iegūt tehnoloģiskās un rūpnieciskās spējas, kas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu iespēju rīkoties ātri, autonomi un efektīvi, atsaucīgi un efektīvi risinot mūsdienu draudus;

11.

mudina visas dalībvalstis veidot saistošākas attiecības citai ar citu, Savienības satvarā izveidojot pastāvīgu strukturētu sadarbību; mudina dalībvalstis izveidot daudznacionālus spēkus PESCO satvarā un nodrošināt šo spēku pieejamību KDAP īstenošanai; uzsver, ka visu dalībvalstu līdzdalība pastāvīgā un efektīvā strukturētā sadarbībā ir būtiska un nepieciešama; uzskata, ka parasti Padomei būtu jāuztic miera uzturēšanas, konfliktu novēršanas un starptautiskās drošības stiprināšanas pienākumi šiem daudznacionālajiem spēkiem; iesaka gan ES, gan valstu līmenī veidot tādas politisko lēmumu pieņemšanas procedūras, kuras ļauj ātri reaģēt krīzes apstākļos; pauž pārliecību, ka ES kaujas vienību sistēma būtu jāpārdēvē, jāizmanto un jāturpina pilnveidot no politiskā, modulārā un efektīva finansējuma viedokļa; atbalsta ES operāciju štāba izveidi kā kopīgu operāciju efektīvas plānošanas, vadības un kontroles priekšnosacījumu; uzsver, ka PESCO ir atvērta visām dalībvalstīm;

12.

aicina dalībvalstis īpaši atzīt militārā personāla tiesības veidot un piedalīties profesionālās apvienībās vai arodbiedrībās, kā arī iesaistīt militāro personālu regulārā sociālajā dialogā ar iestādēm; aicina Eiropadomi veikt konkrētus pasākumus virzībā uz Eiropas bruņoto spēku saskaņošanu un standartizāciju, lai atvieglotu bruņoto spēku personāla sadarbību jaunās Eiropas aizsardzības savienības satvarā;

13.

norāda, ka visām dalībvalstīm ir grūti uzturēt ļoti plašu aizsardzības spēju klāstu, galvenokārt finansiālu ierobežojumu dēļ; tādēļ aicina panākt lielāku koordināciju un veikt skaidrākas izvēles attiecībā uz to, kuras spējas uzturēt, lai dalībvalstis varētu specializēties konkrētu spēju nodrošināšanā;

14.

aicina dalībvalstis meklēt papildu iespējas veikt ar bruņotajiem spēkiem un materiāliem saistītus kopīgus iepirkumus, tehnisko apkopi un uzturēšanu; ierosina, ka varētu būt lietderīgi vispirms izskatīt iespējas apvienot un kopīgi izmantot nenāvējošus materiālus, piemēram, transportlīdzekļus un gaisa kuģus, transportlīdzekļu un gaisa kuģu degvielas uzpildi, kā arī citus palīgmateriālus;

15.

uzskata, ka dalībvalstu spēku saderīguma un integrācijas nodrošināšanā būtiska nozīme ir sadarbspējai; tāpēc uzsver, ka dalībvalstīm ir jāizskata iespēja veikt kopīgus militāro resursu iepirkumus; norāda, ka protekcionisms un ES aizsardzības tirgu slēgtais raksturs padara šo uzdevumu grūtāku;

16.

uzsver, ka ir jāpārskata un jāpaplašina mehānisms Athena, lai nodrošinātu iespēju finansēt ES misijas no kolektīvā finansējuma, nevis atstāt lielākās izmaksu daļas segšanu atsevišķu iesaistīto dalībvalstu ziņā, tādējādi likvidējot iespējamu šķērsli, kas varētu kavēt dalībvalstis piešķirt spēkus;

17.

aicina Eiropas Parlamentu izveidot pilntiesīgu Drošības un aizsardzības komiteju, lai uzraudzītu pastāvīgās strukturētās sadarbības īstenošanu;

18.

uzskata, ka būtiska, pieaugoša EAA nozīme ir neaizstājama, lai nodrošinātu to, ka EAS satvarā tiek efektīvi koordinētas uz spējām vērstas programmas un projekti un izveidota kopēja Eiropas spēju un bruņojuma politika, cenšoties panākt lielāku lietderību, novērst dubultošanos un mazināt izmaksas un pamatojoties uz ļoti precīzu prasību uzskaitījumu attiecībā uz spējām, kas nepieciešamas KDAP operācijām un saskaņotiem valsts aizsardzības plānošanas un iepirkumu procesiem saistībā ar iepriekšminētajām spējām; uzskata, ka tam būtu jānotiek pēc dalībvalstu aizsardzības spēku kopuma pārskata un EAA iepriekš veikto pasākumu un procedūru pārskata; aicina EAA norādīt, kuri pamatmērķos un spēju attīstības plānā noteiktie spēju trūkumi tika novērsti aģentūras satvarā; pauž pārliecību, ka iniciatīvu un projektu apvienošana un dalīšanās ar tiem ir teicams sākums virzībā uz ciešāku Eiropas sadarbību;

19.

mudina Komisiju sadarboties ar EAA, lai stiprinātu aizsardzības nozares rūpniecisko un tehnoloģisko bāzi, kas ir būtiski svarīga Eiropas stratēģiskajai autonomijai; uzskata — rūpniecības atbalstīšanas nolūkā ir svarīgi, lai dalībvalstis palielinātu izdevumus aizsardzības jomā, kā arī nodrošinātu rūpniecības konkurētspējas saglabāšanu pasaules līmenī; norāda, ka pašreizējā tirgus sadrumstalotība ir faktors, kas vājina Eiropas aizsardzības rūpniecības konkurētspēju; uzskata, ka kopīga pētniecība var palīdzēt mazināt šo sadrumstalotību un uzlabot konkurētspēju;

20.

pauž stingru pārliecību, ka tikai vienota pieeja spēju attīstībai, tostarp konsolidējot funkcionālās kopas, piemēram, Eiropas Gaisa transporta pavēlniecību, var radīt apjomradītus ietaupījumus, kas vajadzīgi Eiropas aizsardzības savienības pamatu nodrošināšanai; turklāt uzskata, ka ES spēju stiprināšana, izmantojot kopīgus iepirkumus un citus apvienošanas un kopīgas izmantošanas veidus, varētu nodrošināt ļoti vajadzīgo stimulu Eiropas aizsardzības rūpniecībai, tostarp MVU; atbalsta mērķtiecīgus pasākumus šādu projektu stimulēšanai, lai sasniegtu EAA atskaites punktu, proti, 35 % no kopējiem tēriņiem kopīgos iepirkumos, kā noteikts ES Globālajā stratēģijā; uzskata, ka Eiropas aizsardzības pusgada ieviešana, kura laikā dalībvalstis iepazītos ar citu valstu plānošanas cikliem un iepirkuma plāniem, varētu palīdzēt pārvarēt pašreizējo sadrumstaloto situāciju aizsardzības tirgū;

21.

uzsver, ka kiberdrošība pēc savas būtības ir politikas joma, kurā sadarbība un integrācija ir izšķiroši svarīga, turklāt ne tikai starp ES dalībvalstīm, galvenajiem partneriem un NATO, bet arī starp dažādiem sabiedrības dalībniekiem, jo tā nav tikai militāra atbildība; aicina nodrošināt skaidrākas vadlīnijas par to, kā un kādā kontekstā ir jāizmanto ES defensīvās un ofensīvās spējas; atgādina, ka Parlaments ir vairākkārt aicinājis rūpīgi pārskatīt ES divējāda lietojuma preču eksporta regulu, lai nepieļautu to, ka nepareizās rokās nonāk programmatūras un citas sistēmas, kuras iespējams izmantot, lai vērstos pret ES digitālo infrastruktūru vai izdarītu cilvēktiesību pārkāpumus;

22.

norāda uz augstās pārstāves nesen publiskoto Globālo stratēģiju, kas ir saskaņots satvars rīcības prioritātēm ārpolitikas jomā un Eiropas aizsardzības politikas turpmākajiem attīstības virzieniem;

23.

atgādina par četriem kolektīvo investīciju robežlielumiem, ko 2007. gada novembrī apstiprināja EAA Ministru valde, un pauž bažas par zemo sadarbības līmeni, ko apliecināja 2013. gadā publicētais ziņojums par aizsardzības datiem;

24.

aicina PV/AP uzņemties iniciatīvu un sapulcināt nozīmīgākos Eiropas aizsardzības rūpniecības uzņēmumus un ieinteresētās personas, lai attīstītu Eiropas bezpilota gaisa kuģu rūpniecību;

25.

aicina PV/AP uzņemties iniciatīvu un sapulcināt nozīmīgākos Eiropas aizsardzības rūpniecības uzņēmumus un ieinteresētās personas, lai izstrādātu stratēģijas un platformu kopīgai aizsardzības ekipējuma izstrādei;

26.

aicina PV/AP pastāvīgas strukturētas sadarbības satvarā stiprināt sadarbību starp valsts kiberdrošības stratēģijām, spējām un vadības centriem un EAA, lai palīdzētu nodrošināt aizsardzību pret kiberuzbrukumiem un cīnīties pret tiem;

27.

aicina turpināt ES kiberaizsardzības politikas satvara izstrādi, lai uzlabotu dalībvalstu kiberaizsardzības spējas, operatīvo sadarbību un informācijas apmaiņu;

28.

ņem vērā darbu, kas notiek, lai izstrādātu sagatavošanas darbību turpmākai ES aizsardzības pētniecības programmai, un mudina pēc iespējas drīzāk sākt tās efektīvu īstenošanu, kā to 2013. un 2015. gadā prasīja Eiropadome, pēc EP ierosināta izmēģinājuma projekta; uzsver, ka sagatavošanas darbības īstenošanai būtu jānodrošina pietiekams budžets — vismaz EUR 90 miljoni nākamo trīs gadu laikā (2017–2020); uzskata, ka pēc sagatavošanas darbības būtu jāīsteno plaša, specializēta un ES finansēta pētniecības programma, kas tiktu iekļauta nākamajā DFS, kas sākas 2021. gadā; norāda, ka Eiropas aizsardzības pētniecības programmai minētajā laikposmā būs nepieciešami vismaz EUR 500 miljoni gadā, lai tā būtu ticama un panāktu būtiskas izmaiņas; aicina dalībvalstis ieskicēt plānu turpmākajām sadarbības programmām, uz kuru pamata var sākt veidoties ES finansēta pētniecība aizsardzības jomā, un aicina izveidot sākumfondu sagatavošanas darbībām, gatavojoties militārajām operācijām, kā paredzēts Lisabonas līgumā; ņem vērā ar aizsardzību saistītās Komisijas iniciatīvas, piemēram, aizsardzības rīcības plānu, Eiropas aizsardzības rūpniecības politiku un Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko bāzi;

29.

uzsver to, ka tādu KDAP misiju sākšana kā EU NAVFOR MED ir veicinājusi virzību uz Eiropas aizsardzības savienības izveidi; aicina ES turpināt un pastiprināt šāda veida misijas;

30.

uzskata, ka ir svarīgi izmantot Eiropas pusgada procedūru, lai ieviestu ciešākas sadarbības veidus drošības un aizsardzības jomā;

31.

uzsver to, ka ir svarīgi ieviest nepieciešamos pasākumus, kas mudinātu veidot funkcionējošu, godīgu, pieejamu un pārredzamu Eiropas aizsardzības tirgu, kurš būtu atvērts citiem, veicinātu turpmāku tehnoloģisko inovāciju, atbalstītu MVU un stimulētu izaugsmi un nodarbinātību, lai radītu dalībvalstīm iespēju daudz efektīvāk un lietderīgāk izmantot to attiecīgos aizsardzības un drošības budžetus, gūstot no tiem maksimālu labumu; norāda, ka stabilas Eiropas aizsardzības tehnoloģiskās un rūpnieciskās bāzes nodrošināšanai ir vajadzīgs godīgs, funkcionējošs un pārredzams iekšējais tirgus, apgādes drošība un strukturēts dialogs ar rūpniecības nozarēm, kas ir saistītas ar aizsardzību; pauž bažas par to, ka virzība uz labāku konkurētspēju, korupcijas novēršanas pasākumu īstenošana un lielākas pārredzamības panākšana aizsardzības nozarē līdz šim ir noritējusi lēni un joprojām nav izveidota stabila Eiropas aizsardzības rūpniecības politika un netiek ievēroti iekšējā tirgus noteikumi; uzskata, ka integrētam un konkurētspējīgam Eiropas aizsardzības bruņojuma tirgum ir jāsniedz stimuli un ieguvumi visām dalībvalstīm un jānodrošina visiem pircējiem atbilstoši un cenu ziņā pieejami līdzekļi to individuālo drošības vajadzību nodrošināšanai; uzsver vajadzību nodrošināt Direktīvas par iepirkumu aizsardzības jomā un Direktīvas par sūtījumiem Kopienas iekšienē pareizu piemērošanu visā ES; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt divu tā dēvētā aizsardzības tiesību aktu kopuma direktīvu pilnīgu īstenošanu;

32.

aicina Komisiju sniegt savu ieguldījumu, īstenojot aizsardzības rīcības plānu, atbalstīt spēcīgu rūpniecisko bāzi, kas spēj nodrošināt Eiropas stratēģisko spēju vajadzības, un noteikt jomas, kurās ES varētu sniegt pievienoto vērtību;

33.

pauž pārliecību, ka, pakāpeniski izstrādājot kopēju Savienības aizsardzības politiku, ES ar attiecīgo dalībvalstu piekrišanu būtu jāparedz līdzdalība to īstenotajās spēju programmās, tostarp līdzdalība struktūrās, kas ir izveidotas šo programmu īstenošanai Savienības satvarā;

34.

mudina Komisiju, sadarbojoties ar EAA, rīkoties kā sadarbības veicinātājai un nodrošinātājai aizsardzības jomā, mobilizējot ES līdzekļus un instrumentus, kuru mērķis ir panākt, lai dalībvalstis izstrādātu aizsardzības spēju programmas; atgādina, ka Eiropas aizsardzības rīcības plānam vajadzētu būt stratēģiskam instrumentam, ar kuru Eiropas līmenī veicināt sadarbību aizsardzības jomā, jo īpaši īstenojot ES finansētu aizsardzības pētniecības programmu un pasākumus, kas stiprina rūpniecisko sadarbību visā vērtības veidošanas ķēdē;

35.

ļoti atzinīgi vērtē stratēģiskās autonomijas koncepciju, kuru ES Globālās stratēģijas ietvaros izveidojusi PV/AP; uzskata, ka šai koncepcijai būtu jāizpaužas gan mūsu stratēģiskajās prioritātēs, gan arī spēju un rūpniecības nostiprināšanā;

36.

atzinīgi vērtē Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopīgo paziņojumu, kurā uzsvērta nepieciešamība pēc spēcīgākas ES un NATO sadarbības drošības un aizsardzības jomā; pauž pārliecību, ka ES un NATO sadarbībā būtu jāietver sadarbība austrumos un dienvidos, hibrīddraudu un kiberdraudu novēršana, jūras satiksmes drošības uzlabošana, kā arī aizsardzības spēju pilnveides saskaņošana un koordinēšana; uzskata, ka sadarbība tehnoloģisko, rūpniecisko un militāro spēju jomā piedāvā iespēju uzlabot abu sistēmu savietojamību un sinerģiju, tādējādi nodrošinot lielāku resursu efektivitāti; atgādina, ka ir svarīgi bez kavēšanās īstenot iepriekšminēto paziņojumu, un saistībā ar to aicina EĀDD kopā ar attiecīgajiem partneriem līdz 2016. gada decembrim izstrādāt konkrētas īstenošanas iespējas; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāattīsta spējas, ko iespējams izmantot KDAP ietvaros, lai nodrošinātu autonomas rīcības iespēju gadījumos, kad NATO nevēlas rīkoties vai ES rīcība ir piemērotāks risinājums; pauž pārliecību, ka tādējādi arī tiktu nostiprināta NATO loma drošības un aizsardzības politikā un kolektīvajā aizsardzībā; uzsver, ka ES un NATO sadarbība spēcīgākas un efektīvākas aizsardzības rūpniecības un pētniecības veicināšanai ir stratēģiska prioritāte un ir būtiski nodrošināt tās ātru īstenošanu; pauž pārliecību, ka kopīgs darbs novēršanas, analīzes un agrīnas atklāšanas jomā, veicot efektīvu informācijas un izlūkdatu apmaiņu, uzlabos ES iespēju apkarot draudus, tostarp hibrīddraudus; joprojām uzskata, ka NATO ir galvenā drošības un aizsardzības nodrošinātāja Eiropā; uzsver nepieciešamību novērst NATO un Savienības instrumentu pārklāšanos; uzskata, ka ES ir iespējas panākt būtiskas arī ar civiliem aspektiem saistītas izmaiņas nestabilos reģionos; tomēr uzstāj — lai gan NATO uzdevums ir aizsargāt pret ārējiem uzbrukumiem savas locekles, no kurām lielākā daļa ir Eiropas valstis, Eiropai būtu jācenšas būt faktiski spējīgai sevi aizstāvēt un vajadzības gadījumā rīkoties autonomi, uzņemoties šajā jomā lielāku atbildību, proti, uzlabojot ekipējumu, apmācības un organizāciju;

37.

norāda — lai gan NATO arī turpmāk ir jābūt kolektīvās aizsardzības pamatam Eiropā, NATO un ES politiskās prioritātes, iespējams, ne vienmēr būs vienādas, arī saistībā ar ASV “Āzijas kursu”; turklāt norāda, ka ES rīcībā ir unikāls ar drošību saistītu instrumentu kopums, kas nav pieejams NATO, un arī NATO ir šāds Eiropai nepieejams instrumentu kopums; uzskata, ka ES būtu jāuzņemas lielāka atbildība saistībā ar drošības krīzēm tās tuvākajā apkaimē, tādējādi sniedzot ieguldījumu NATO uzdevumu izpildē, jo īpaši saistībā ar hibrīdkaru un jūras satiksmes drošību; uzskata, ka ilgtermiņā var būt nepieciešams reformēt mehānismu “Berlīne plus”, tostarp lai sniegtu NATO iespēju izmantot ES spējas un instrumentus; uzsver, ka ES stratēģiskās autonomijas un Eiropas aizsardzības savienības izveides mērķis ir jāīsteno, nodrošinot pilnīgu sinerģiju ar NATO, un no tā būtu jāizriet efektīvākai sadarbībai, vienlīdzīgam slodzes sadalījumam un ražīgai darba dalīšanai starp NATO un ES;

38.

pauž pārliecību par to, ka ES un NATO sadarbībā būtu jāietver kopīga noturības veidošana austrumos un dienvidos, kā arī investīcijas aizsardzības jomā; uzskata, ka sadarbība spēju jomā piedāvā iespēju uzlabot abu sistēmu savietojamību un sinerģiju; pauž pārliecību, ka tādējādi arī tiktu nostiprināta NATO loma drošības un aizsardzības politikā un kolektīvajā aizsardzībā;

39.

pauž nopietnas bažas par ziņojumiem, ka administratīvās procedūras nevajadzīgi palēnina spēku veidošanu KDAP misijām un ātrās reaģēšanas vienību pārrobežu pārvietošanos ES teritorijā; aicina dalībvalstis izveidot ES mēroga sistēmu aizsardzības personāla, ekipējuma un materiālu ātras pārvietošanas koordinācijai KDAP īstenošanas nolūkos, ja tiek sākta solidaritātes klauzulas darbība un ja saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu dalībvalstīm ir pienākums sniegt palīdzību un atbalstu ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem;

40.

prasa izveidot praktisku kārtību un pamatnostādnes LES 42. panta 7. punkta aktivizēšanai nākotnē; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus minētā panta īstenošanai, lai ļautu dalībvalstīm efektīvi pārvaldīt citu dalībvalstu sniegto palīdzību un atbalstu vai nodot to efektīvai pārvaldībai Savienības satvarā; aicina dalībvalstis censties sasniegt mērķi 2 % no IKP paredzēt izdevumiem aizsardzības jomā un 20 % no aizsardzības budžeta tērēt ekipējumam, ko EAA noteikusi par vajadzīgu, tostarp ar šo jomu saistītai pētniecībai un izstrādei, tādējādi novēršot neatbilstību EAA noteiktajiem četriem kolektīvo investīciju robežlielumiem;

41.

uzskata, ka valstu budžetiem noteikto finansiālo ierobežojumu radītās grūtības vienlaikus ietver arī attiecīgas progresa iespējas, kas izriet no acīmredzamas vajadzības pēc ciešākas dalībvalstu sadarbības aizsardzības jautājumos; atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu lēmumu apturēt vai pavērst pretējā virzienā izdevumu samazināšanas tendenci aizsardzības jomā;

42.

uzskata, ka Parlamentam būtu jāieņem svarīga vieta turpmākajā Eiropas aizsardzības savienībā un tādēļ uzskata, ka Drošības un aizsardzības apakškomitejai būtu jākļūst par pilntiesīgu Parlamenta komiteju;

43.

aicina PV/AP izstrādāt ES balto grāmatu drošības un aizsardzības jomā, kas būtu balstīta uz Eiropadomes apstiprināto ES Globālo stratēģiju; prasa Padomei bez kavēšanās dot rīkojumu par šā dokumenta izstrādi; pauž nožēlu par to, ka PV/AP ierosinājusi ES aizsardzības ministriem izstrādāt tikai īstenošanas plānu par drošību un aizsardzību, nevis īstenot visaptverošu baltās grāmatas procesu; uzskata, ka pēc šāda īstenošanas plāna būtu jāseko parastam baltās grāmatas procesam drošības un aizsardzības jomā un šai baltajai grāmatai būtu jākļūst par lietderīgu pamatu, uz kura bāzes konkrēti un, ņemot vērā reālos apstākļus, tiktu noteikts iespējamo Savienības ieguldījumu apmērs drošības un aizsardzības politikā katrā likumdošanas pilnvaru periodā;

44.

pauž pārliecību par to, ka ES baltajai grāmatai drošības un aizsardzības jomā būtu jātiek izstrādātai saskaņotu starpvaldību un starpparlamentu procesu un dažādu ES iestāžu sniegta ieguldījuma rezultātā un ka šiem procesiem būtu jābalstās uz starptautisku koordināciju ar partneriem un sabiedrotajiem, tostarp NATO, kā arī iestāžu visaptverošu atbalstu; aicina PV/AP pārskatīt sākotnējo grafiku, lai sāktu mērķtiecīgas konsultācijas ar dalībvalstīm un parlamentiem;

45.

uzskata, ka, pamatojoties uz ES Globālo stratēģiju, baltajā grāmatā būtu jāietver ES drošības un aizsardzības stratēģija, spējas, kuras tiek uzskatītas par nepieciešamām šīs stratēģijas izvēršanai, un pasākumi un programmas gan dalībvalstu, gan ES līmenī, kas palīdzētu nodrošināt šīs spējas, kurām vajadzētu būt balstītām uz kopēju Eiropas spēju un bruņojuma politiku, vienlaikus ņemot vērā to, ka aizsardzība un drošība joprojām ir valstu kompetencē esoša joma;

46.

uzskata, ka baltā grāmata būtu jāizstrādā kā saistošs iestāžu nolīgums, kurā būtu izklāstītas visas Savienības iniciatīvas, investīcijas, pasākumi un programmas, kas īstenojamas attiecīgajā ES daudzgadu politiskajā un finanšu shēmā; pauž pārliecību, ka dalībvalstīm, partneriem un sabiedrotajiem būtu jāņem vērā šis iestāžu nolīgums savā drošības un aizsardzības plānošanā, lai panāktu savstarpēji konsekventu un papildinošu rīcību;

Sākotnējās iniciatīvas

47.

uzskata, ka nekavējoties būtu jāsāk šādu iniciatīvu īstenošana:

—	sagatavošanas darbība par pētniecību KDAP jomā, kas sāktos 2017. gadā un turpinātos līdz 2019. gadam;

—	tai sekojoša vērienīgāka un stratēģiska pētniecības programma aizsardzības jomā, kas darbosies līdz nākamās DFS sākumam, ja dalībvalstis nodrošinās nepieciešamos papildu finanšu resursus vai saskaņā ar LESD 185. pantu tiks nodrošināts dalībvalstu līdzfinansējums;

—	Eiropas drošības pusgads, lai novērtētu to, kādu progresu dalībvalstis sasniegušas, paredzot līdzekļus aizsardzības budžetā;

—	stratēģija, kurā izklāstīti pasākumi, kas veicami, lai izveidotu un īstenotu Eiropas aizsardzības savienību;

—	iespējas izskatīšana par pastāvīgas aizsardzības ministru padomes izveidi;

—	atbalsts NATO iniciatīvai, kas paredz daudznacionālu bataljonu izvietošanu dalībvalstīs, kad un kur nepieciešams, jo īpaši saistībā ar vajadzīgās infrastruktūras (tostarp mājokļu) izveidi;

—	parasta baltās grāmatas procesa virzīšana, lai to pirmo reizi ieviestu, plānojot nākamo DFS;

—	ieinteresēto personu konference par Eiropas bruņojuma un spēju politikas attīstību un attiecīgo valstu politikas saskaņošanu, pamatojoties uz ES aizsardzības pārskatu;

—	tādu juridisku problēmu risināšana, kas kavē vienotas komunikācijas īstenošanu par spēju veidošanu, lai sekmētu trešo valstu drošību un attīstību;

—	ES kaujas vienību koncepcijas reformēšana, lai izveidotu pastāvīgas vienības, kas būtu neatkarīgas no vadošās valsts un sistemātiski piedalītos kopīgās apmācībās;

—	militārā sākumfonda izveide, kā paredzēts LES 41. panta 3. punktā, kas palīdzētu daudz ātrāk sākt militārās KDAP operācijas;

—	rīcības plāns mehānisma Athena stiprināšanai un paplašināšanai, lai nodrošinātu ES misijām vairāk Kopienas līdzekļu;

—

mehānisma Athena reforma, lai palielinātu tā potenciālu attiecībā uz izmaksu sadali un kopējo finansējumu, jo īpaši saistībā ar ES kaujas vienību vai citu ātrās reaģēšanas līdzekļu izvietošanu un militāro dalībnieku spēju veidošanu partnervalstīs (apmācība, mentoru pakalpojumi, konsultēšana, ekipējuma nodrošināšana, infrastruktūras uzlabošana un citi pakalpojumi);

—	pārdomu process par ārvalstu tiešajām investīcijām aizsardzībai un drošībai būtiskās nozarēs un pakalpojumu sniedzējos, lai izstrādātu ES līmeņa tiesību aktus;

—	pārdomu process par divējāda lietojuma standartizāciju, lai izstrādātu ES līmeņa tiesību aktus;

—	pārdomu process par pastāvīga štāba izveidi KDAP militāro operāciju vadībai un kontrolei;

—	ES mēroga sistēma aizsardzības personāla, aprīkojuma un materiālu ātras pārvietošanas koordinācijai;

—	Eiropas aizsardzības rīcības plāna sākotnējie elementi, kam jābūt balstītiem uz ES drošības un aizsardzības balto grāmatu;

—

sākotnēji ES un NATO projekti hibrīddraudu apkarošanas un novēršanas un noturības veidošanas, ar stratēģisko komunikāciju un reaģēšanu saistītas sadarbības, operatīvās sadarbības, tostarp jūrā, un migrācijas, kiberdrošības koordinācijas un aizsardzības, aizsardzības spēju, aizsardzības tehnoloģiskās, pētniecības un rūpnieciskās bāzes stiprināšanas, mācību un austrumu un dienvidu partneru aizsardzības un drošības spēju veidošanas jomā;

—	pasākumi sadarbības un uzticības stiprināšanai starp dalībniekiem kiberdrošības un aizsardzības jomā;

48.

ierosina Eiropas aizsardzības savienību izveidot steidzamā kārtā, pamatojoties uz diferencētas integrācijas sistēmu un īstenojot to divos posmos:

a)	pastāvīgas strukturētas sadarbības aktivizēšana, ko Parlaments jau ir apstiprinājis, jo tā ir iekļauta Komisijas priekšsēdētāja programmā “Jauns sākums”;

b)	PV/AP kopējās ārpolitikas un drošības politikas vispārējās stratēģijas rīcības plāna īstenošana;

o o

49.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ģenerālsekretāram, kosmosa, drošības un aizsardzības jomā strādājošām ES aģentūrām un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0120.

(2) OV C 419, 16.12.2015., 138. lpp.

(3) OV C 46 E, 24.2.2010., 48. lpp.

(4) Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā (The Cost of Non-Europe in Common Security and Defence Policy), Eiropas Parlamenta Izpētes dienests (2013), 78. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/29

P8_TA(2016)0436

Potenciāla atraisīšana pasažieru pārvadājumiem pa ūdensceļiem

Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par potenciāla atraisīšanu pasažieru pārvadājumiem pa ūdensceļiem (2015/2350(INI))

(2018/C 224/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1974. gada Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS) ar grozījumiem,

—	ņemot vērā Starptautiskās Jūrniecības organizācijas 1978. gada protokolu, kas attiecas uz 1973. gada Starptautisko konvenciju par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu,

—	ņemot vērā ANO 2006. gada Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—	ņemot vērā UNFCCC 21. Pušu konferenci (COP 21) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 11. Pušu konferenci (CMP 11), kas notika no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim Parīzē,

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 28. marta Balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

—	ņemot vērā Komisijas 2009. gada 21. janvāra paziņojumu “Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā” (COM(2009)0008),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1315/2013 par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 661/2010/ES (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010 (2),

—	ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par stratēģiskiem mērķiem un rekomendācijām ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā (3),

—	ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2010 par pasažieru tiesībām, ceļojot pa jūru un iekšzemes ūdensceļiem, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 24. maija ziņojumu par Regulas (ES) Nr. 1177/2010 par pasažieru tiesībām, ceļojot pa jūru un iekšzemes ūdensceļiem, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004, piemērošanu (COM(2016)0274),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 10. septembra paziņojumu “Virzoties uz kvalitatīvu iekšējo ūdensceļu transportu — NAIADES II” (COM(2013)0623),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/87/EK, ar ko nosaka tehniskās prasības attiecībā uz iekšējo ūdensceļu kuģiem (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/45/EK par pasažieru kuģu drošības noteikumiem un standartiem (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1090/2010, ar ko groza Direktīvu 2009/42/EK par statistikas pārskatiem attiecībā uz kravu un pasažieru pārvadājumiem pa jūru (8),

—	ņemot vērā Padomes 1998. gada 18. jūnija Direktīvu 98/41/EK par to personu reģistrāciju, kas atrodas uz pasažieru kuģiem, kuri kursē uz Kopienas dalībvalstu ostām vai no tām (9),

—	ņemot vērā Padomes 1995. gada 8. decembra Regulu (EK) Nr. 3051/95 par iebraucamo pasažieru prāmju (ro-ro prāmju) drošības vadību (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Direktīvu 2012/33/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz sēra saturu flotes degvielā (11),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 16. oktobra ziņojumu “REFIT. Kursa korekcija: ES pasažieru kuģu drošības jomā pieņemto tiesību aktu atbilstības pārbaudes” (COM(2015)0508),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 31. marta ziņojumu “Direktīvas 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai, REFIT novērtējums” (COM(2016)0168),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0306/2016),

A.	tā kā Eiropas ģeogrāfija ar tās garajām krasta līnijām un daudzām salām un upēm sniedz lieliskas iespējas attīstīt ilgtspējīgus pasažieru pārvadājumus pa ūdensceļiem;

tā kā pasažieru pārvadājumi pa ūdensceļiem sniedz plašas iespējas izmantot pieejamo infrastruktūras un kuģu jaudas pārpalikumu tādās jomās kā piekrastes (tuvsatiksmes) pārvadājumi, iekšzemes ūdensceļu un jūras prāmji, mobilitāte pilsētās un perifērijā, kruīzi un tūrisms un ka tiem ir svarīga nozīme, savienojot dažādos Eiropas Savienības reģionus, un līdz ar to tie ir svarīgs faktors, lai pastiprinātu kohēziju; tā kā turklāt kruīzu un prāmju satiksme veicina piekrastes tūrismu, kas ir viens no galvenajiem jūrniecības darbības veidiem Eiropā;

C.	tā kā pēdējos gados ir bijusi tendence uz intensīvu kuģu attīstību dažādās navigācijas jomās, piemēram, ir izveidoti upju un jūras kuģi, kas atbilst jūras kuģu prasībām un arī spēj kuģot seklos ūdeņos;

D.	tā kā tehnoloģiju attīstība ir atkal padarījusi pārvadājumus pa ūdensceļiem par alternatīvu pārslogotajiem autoceļiem uz pilsētu centriem;

E.	tā kā pasažieru un kravu pārvadājumi pa ūdensceļiem saskaras ar dažādām grūtībām un tiem ir atšķirīgas vajadzības attiecībā uz infrastruktūru, vides uzdevumiem, operatīviem jautājumiem, drošību un ostu un pilsētu attiecībām, lai gan abus šos tirgus segmentus pārvalda viena ostas pārvalde;

tā kā pasažieru ūdens transporta centru integrācija Eiropas infrastruktūras savstarpējās savienošanas politikā, kas jau tiek īstenota, piemērojot Regulu (ES) Nr. 1315/2013 par Eiropas transporta tīklu (TEN-T) un Regulu (ES) Nr. 1316/2013 par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), arī turpmāk sniegs Eiropas līmeņa pievienoto vērtību;

G.	tā kā aizdevumu un garantiju iespējas pārvadājumu pa ūdensceļiem projektiem ir pieejamas arī no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) kā papildu instruments, kas papildina tradicionālās dotācijas;

tā kā iekšzemes ūdensceļu transports ir atzīts par videi nekaitīgu transporta veidu, kam ir vajadzīga īpaša uzmanība un atbalsts, un tā kā Baltajā grāmatā ir ieteikts veicināt jūras un iekšzemes ūdensceļu transportu, palielinot piekrastes un iekšzemes kuģniecības īpatsvaru un uzlabojot transporta drošību;

tā kā ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām un priekšlikumā Eiropas tiesību aktam par pieejamību ir nodrošinātas pienācīgas nostādnes ne vien Regulas (ES) Nr. 1177/2010 īstenošanai un attiecīgā gadījumā turpmākai pārskatīšanai, bet arī pasažieru tiesību akta pieņemšanai intermodālo pārvadājumu kontekstā, ar nosacījumu, ka šāds tiesību akts ietver arī no šķēršļiem brīvas pieejamības nodrošināšanu pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām;

tā kā, lai gan pasažieru pārvadājumi pa ūdensceļiem tiek uzskatīti par drošu transporta veidu, iepriekš saistībā ar pasažieru pārvadājumiem pa ūdensceļiem ir notikuši vairāki traģiski nelaimes gadījumi, tostarp Estonia, Herald of Free Enterprise, Costa Concordia, Norman Atlantic un UND Adryatik katastrofas;

tā kā ES jūras transporta politikā 2018. gada perspektīvā ir noteikts mērķis, ka ES ir jākļūst par pasaules līderi jūras izpētes un inovāciju, kā arī kuģubūves jomā nolūkā uzlabot kuģu energoefektivitāti un “viedumu”, samazinot to ietekmi uz vidi un līdz minimumam samazinot nelaimes gadījumu risku, kā arī nodrošināt labāku dzīves jūrā kvalitāti,

L.	tā kā upju kruīza kuģu tūrisms un pasažieru pārvadājumi pa upēm, kanāliem un citiem iekšzemes ūdensceļiem pieaug daudzās Eiropas upēs un pilsētu mezglos ap tām;

M.	tā kā ES ir pieņēmusi vairākas makroekonomikas stratēģijas, kas paredz ūdensceļu izmantošanu, tostarp Donavas, Adrijas un Jonijas jūras un Baltijas jūras reģionu stratēģijas,

uzskata, ka ES un tās dalībvalstu transporta politikas darba kārtībā pasažieru pārvadājumiem pa ūdensceļiem ir jāpiešķir lielāka prioritāte; tāpēc uzskata, ka tām ir jāsadarbojas, lai izveidotu “vienotu telpu pasažieru pārvadājumiem pa ūdensceļiem”, piemēram, mazinot administratīvo slogu, kas saistīts ar pārrobežu pasažieru pārvadājumiem;

Konkurētspēja

mudina dalībvalstis, reģionālās un vietējās iestādes un Komisiju apsvērt ar pasažieru pārvadājumiem pa ūdensceļiem saistītos jautājumus gan pamata, gan visaptverošajos tīklos un jo īpaši uzlabot attiecīgo TEN-T un EISI ietilpstošo infrastruktūru, uzlabojot tās savstarpējos savienojumus, cita starpā ar iekšzemes dzelzceļa infrastruktūru, tostarp nodrošinot infrastruktūru un informāciju, lai apmierinātu visu ceļotāju mobilitātes vajadzības;

aicina, tostarp ar trešām valstīm, attīstīt jūras maģistrāles, kuras veicina efektīvu multimodālu transportu, atvieglo šā transporta veida integrāciju ar citiem transporta tīkliem un veidiem, novērš trūkumus galvenajās tīkla infrastruktūrās un nodrošina teritoriālo nepārtrauktību un integrāciju;

uzsver nepieciešamību novērst trūkumus savienojumos starp paplašināto Rietumeiropas iekšzemes ūdensceļu sistēmu un esošo Austrumeiropas sistēmu, kas ir būtiski bojāta un vietām pilnībā iznīcināta;

aicina Komisiju publicēt gada pārskatu par projektiem, kas īstenoti pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem jomā un kurus ES līdzfinansējusi no kohēzijas, struktūrfondu, reģionālajiem, iniciatīvas Interreg, programmas “Apvārsnis 2020”, EISI, TEN-T un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzekļiem;

aicina Komisiju publicēt kopsavilkuma ziņojumu par ES stratēģiju īstenošanu pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem segmentā;

uzsver Eiropas statistikas datu būtisko nozīmi ūdens transporta nozares plānu un politikas noteikšanā, jo īpaši attiecībā uz to pārrobežu jūras un iekšzemes ūdensceļu pārvadājumu pakalpojumu skaitu, ko piedāvā gan prāmji, gan kruīza kuģi, ņemot vērā to, ka pastāv teritorijas, kurās pārvadājumi starp dažādām teritorijām var notikt tikai pa ūdeni; prasa Eurostat iekļaut statistikas datus par jūras kruīza pasažieru piestāšanas ostas apmeklējumiem, proti, pasažieru skaitu, kuri iekāpj un izkāpj katrā tranzīta ostā, turklāt ietverot ne tikai tranzīta kruīza pasažierus, kas katru gadu dodas atvaļinājumā (kopējais skaits); tostarp šie skaitļi sniegtu reālistiskāku priekšstatu par kruīza pārvadājumu nozares un pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem pievienoto vērtību kopumā;

aicina Komisiju izstrādāt sistēmu saskaņotai statistikas datu vākšanai par negadījumiem un starpgadījumiem, kuros iesaistīti iekšējo ūdensceļu kuģi, ietverot arī pārrobežu satiksmi;

uzskata, ka pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem integrēšana pilsētu un reģionālā sabiedriskā transporta tīklos ievērojami uzlabotu mobilitātes efektivitāti, vides rādītājus, dzīves kvalitāti, izdevīgumu cenu ziņā, sauszemes transporta tīklu noslodzes mazināšanu un komfortu pilsētās; aicina Komisiju pilnībā atbalstīt ieguldījumus kvalitatīvā iekšzemes infrastruktūrā, kas var veicināt vietējo satiksmes sastrēgumu mazināšanu un negatīvas ietekmes nepieļaušanu uz vietējiem iedzīvotājiem; aicina Komisiju izveidot sarakstus ar paraugprakses piemēriem šajā jomā;

10.

aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt vietējās iniciatīvas, kuru mērķis ir aktivizēt iekšējo ūdensceļu transportu kā aglomerāciju apgādes līdzekli, tostarp izveidojot izplatīšanas centrus upju ostās un attīstot pasažieru pārvadājumus, galvenokārt, lai padarītu attiecīgās teritorijas pievilcīgākas tūristiem;

11.

uzsver, ka pasažieru pārvadājumi pa ūdensceļiem būtu labāk jāintegrē informācijas, biļešu rezervācijas un biļešu tirdzniecības sistēmās, lai uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un vēl vairāk attīstītu tūrisma nozari, jo īpaši attālās un izolētās teritorijās; uzsver, ka Eiropas integrētas biļešu pārdošanas sistēmu darbībā ir jāņem vērā pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem operatori;

12.

mudina Komisiju finansēt labāk organizētus un efektīvākus projektus integrētu transporta pakalpojumu jomā, kas ļautu pakāpeniski samazināt enerģijas patēriņu; reorganizēt dažādu publisko un privāto gaisa, jūras un sauszemes pārvadātāju grafiku, lai intermodāli un efektīvi pārvaldītu pasažieru pārvadājumus; apvienot publiskā un privātā sektora operatoru izsniegtās biļetes vienotā ceļošanas apliecībā, kas pieejama ar digitālas lietojumprogrammas starpniecību;

13.

norāda, ka vajadzības gadījumā būtu jāveicina prakse, saskaņā ar kuru kravas kuģi sniedz arī pasažieru pārvadājumu pakalpojumus un otrādi — piemēram, prāmju gadījumā —, jo šāda prakse kuģiem sniedz iespējas panākt labākus noslodzes rādītājus un lielāku ekonomisko lietderību, kā arī mazināt sastrēgumus uz ceļiem;

14.

atzinīgi vērtē centienus pasažieru pārvadājumos pa ūdensceļiem izmantot videi nekaitīgākus un energoefektīvākus kuģus ar zemāku emisiju līmeni, kas paredzēti Eiropas sistēmā, kuras mērķis ir padarīt ūdens transportu zaļāku; uzskata, ka tādējādi tiks rasti lētāki risinājumi, kas turklāt būs arī ilgtspējīgi, pievilcīgāki un tādējādi arī ekonomiskā ziņā konkurētspējīgāki, padarot šo nozari kopumā “lētāku, tīrāku un zaļāku”;

15.

norāda, ka dažādās problēmas lielās piekrastes zonās ES prasa veikt dažādas darbības (nodrošināt vairāk prāmju pārvadājumu Ziemeļjūrā, modernizēt un tehniski uzlabot Vidusjūrā izmantotos prāmjus utt.);

16.

pauž pārliecību, ka ir aktīvāk jāveicina, lai ES pasažieru kuģu būves nozare arī turpmāk būtu konkurētspējīga tirgus dalībniece, vienlaikus samazinot vides pēdas nospiedumu ar pētniecības darbību un inovāciju apjoma palielināšanu šajā nozarē;

Vides ilgtspēja

17.

aicina Komisiju iekļaut pasažieru pārvadājumus pa ūdensceļiem savā stratēģijā un veikt pasākumus nolūkā samazināt CO2 emisijas saskaņā ar COP 21 nolīgumiem un tādējādi līdz minimumam samazināt ārējās izmaksas;

18.

mudina Komisiju un dalībvalstis uzlabot vides aizsardzības standartus, lai samazinātu gaisa piesārņojumu, līdzīgi Baltijas jūras reģionā noteiktajiem standartiem attiecībā uz sēra emisiju ierobežojumiem, degvielas kvalitāti un dzinējiem ar lietderīgāku degvielas izmantojumu;

19.

uzsver, ka transporta dekarbonizācija prasa būtiskus centienus un progresu pētniecības un inovāciju jomā; atbalsta Komisiju tās centienos popularizēt sašķidrināto gāzi, alternatīvus degvielas veidus, kas nav fosilā degviela, elektriskās un hibrīdpiedziņas sistēmas, kuru pamatā ir atjaunojamo energoresursu enerģija, saules un vēja enerģijas izmantošanu uz jūras kuģiem, kā arī mudina Komisiju pielāgot izpēti un inovāciju, lai īpaši pievērstos piedāvāto risinājumu praktiskajai izmantojamībai pasažieru pārvadājumos pa ūdensceļiem;

20.

atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu, LNG bunkurēšanas iekārtām kuģiem un jūras kuģiem ir jābūt TEN-T pamattīkla jūras ostās līdz 2025. gadam, bet iekšējās ostās — līdz 2030. gadam;

21.

aicina Komisiju veicināt enerģētisko neatkarību, izmantojot saules baterijas uz ostas termināļu ēkām, un uzkrāt dienā saražoto enerģiju tālākai izmantošanai naktī;

22.

uzsver, ka prāmju satiksmes nozare ir svarīga tuvsatiksmes pārvadājumu tirgus sastāvdaļa un ka tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt tās dinamiku un konkurētspēju, vienlaikus uzlabojot tās rādītājus vides jomā un energoefektivitāti;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu veikt REFIT novērtējumu attiecībā uz ostas iekārtām kā iespēju pieskaņot šo direktīvu attīstībai pasaulē un atbalsta tās plānus parastās likumdošanas procedūras ietvaros izstrādāt jaunus tiesību aktus; norāda, ka tam nevajadzētu atturēt dalībvalstis uzsākt ilgtspējīgākas iniciatīvas, tostarp ieviest labu informācijas apmaiņas un uzraudzības sistēmu attiecībā uz atkritumiem apsaimniekošanu gan uz kuģiem, gan ostās;

Drošība un drošums

24.

uzsver, ka piesārņojuma un nelaimes gadījumu novēršanai ir īpaši būtiska nozīme Eiropas Jūras drošības aģentūras uzdevuma uzlabot pārrobežu jūras prāmju un kruīza kuģu drošību izpildē, kā arī patērētāju drošības aizsardzībā;

25.

atgādina, ka prāmju un kruīza kuģu darbiniekiem ir jābūt kvalificētiem, lai efektīvi palīdzētu pasažieriem ārkārtas situācijā;

26.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu kuģošanā iekšējos ūdeņos, kas paredz saskaņotus standartus, lai kvalificētu apkalpes locekļus un kuģu vadītājus nolūkā uzlabot darbaspēka mobilitāti kuģošanā iekšējos ūdeņos;

27.

uzsver, ka saistībā ar tādu informācijas sistēmu turpmāko attīstīšanu kā tradicionālie radari, SafeSeaNet, Galileo un upju informācijas pakalpojumi (RIS) galvenā uzmanība ir jāpievērš drošības, drošuma un sadarbspējas uzlabošanai, un mudina dalībvalstis padarīt RIS obligātu;

28.

aicina kompetentās iestādes ierosināt izstrādāt skaidru sistēmu atbildības un izmaksu sadalei nolūkā uzlabot drošību un risināt arī darbinieku apmācības, instruēšanas un norādījumu sniegšanas jautājumu, jo īpaši attiecībā uz mācību ar atzītiem simulatoriem apstiprināšanu mācību programmas ietvaros, saskaņā ar Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) noteikumiem; uzskata, ka pakalpojumu kvalitāti un drošību vissekmīgāk var uzlabot kvalificēti darbinieki;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas jaunos likumdošanas priekšlikumus, lai vienkāršotu un uzlabotu kopējos noteikumus par kuģu drošību, pārvadājot pasažierus ES ūdeņos, nolūkā pastiprināt drošību un palielināt konkurenci, padarot noteikumus skaidrākus un vienkāršākus un pieskaņojot tos juridiskajai un tehnoloģiskajai attīstībai;

30.

atzīst — tā kā drošība rada aizvien lielākas bažas, iespējams, būs vajadzīgi papildu pasākumi, kuros tiks ņemtas vērā prāmju satiksmes un ostu darbību īpatnības, lai nodrošinātu prāmju satiksmes netraucētu ikdienas darbību;

31.

norāda, ka daudzas upes faktiski ir robežupes, un mudina atbildīgās iestādes nodrošināt sadarbību un labi integrētas un efektīvas drošības, drošuma un ārkārtas reaģēšanas sistēmas, kas darbojas abās robežas pusēs;

32.

norāda, ka vairākas slēgtās jūras, piemēram, Baltijas un Adrijas jūra, robežojas ar vairākām dalībvalstīm, kā arī valstīm, kas nav ES sastāvā, un tādēļ aicina atbildīgās iestādes nodrošināt efektīvu drošuma, drošības un jo īpaši ārkārtas situāciju sistēmu;

33.

uzsver, ka situācijās, kad starptautiski jūras prāmji veic pārvadājumus ES teritoriālajos ūdeņos, ir jāpiemēro ES un dalībvalstu tiesību akti;

Pakalpojumu kvalitāte un pieejamība

34.

mudina Komisiju priekšlikumā par pasažieru tiesībām intermodālo pārvadājumu jomā integrēt Regulā (ES) Nr. 1177/2010 minētos principus, tostarp aspektus, kas saistīti ar no šķēršļiem brīvas pieejamības nodrošināšanu pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām, kā arī tajā ņemt vērā vecāka gadagājuma cilvēku un ģimeņu, kas ceļo kopā ar bērniem, īpašās vajadzības; mudina Komisiju iesniegt gada statistikas datus par pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām skaitu;

35.

uzsver pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem lielo nozīmi ilgtspējīgas tūrisma nozares attīstībai un sezonalitātes pārvarēšanai, jo īpaši tādos Savienības tālajos un nomaļajos reģionos kā piekrastes, salu, ezeru un lauku reģioni; turklāt uzskata, ka tūrisma pakalpojumu veicināšanas pasākumu uzmanības centrā ir jābūt MVU; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes maksimāli izmantot ES finansējuma iespējas MVU, tostarp subsīdijas vietējām kopienām iepriekš minētajos attālākajos reģionos;

36.

norāda uz lielo potenciālu, kas piemīt ērtu savienojumu izveidei starp iekšzemes ūdensceļu maršrutiem un Eiropas velosipēdu maršrutiem, lai palielinātu to pievilcību tūristu acīs daudzos ES reģionos; uzsver nepieciešamību ņemt vērā to iedzīvotāju vajadzības, kuri ceļo ar velosipēdu, izmantojot pasažieru pārvadājumus pa ūdensceļiem;

37.

uzskata, ka tūrisms piekrastes reģionos un salās ir nepietiekami attīstīts savstarpējas savienojamības trūkuma dēļ; uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā tas, ka šajās jomās ir palielinājies pieprasījums pēc kvalitatīviem transporta pakalpojumiem;

38.

uzskata, ka pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem nozare ir vēl jo svarīgāka teritorijās, kuras pašlaik nav ekonomiski dzīvotspējīgas, piemēram, retāk apdzīvotās attālās salās;

39.

atgādina, ka dažas prāmju līnijas, kas savieno tālākos reģionus ar kontinentu, nodrošina šo reģionu pastāvēšanu un patiesi ir īpaši svarīgas teritoriālās, sociālās un ekonomiskās kohēzijas un ekonomikas un rūpniecības izaugsmes jomā, tādējādi sekmējot Eiropas kohēziju un integrāciju;

40.

uzsver, ka būtu jāsekmē regulējuma izveide savienojumiem ar salām, salu reģioniem un attāliem reģioniem, īstenojot pasākumus, lai nodrošinātu kvalitatīvāku prāmju satiksmi un piemērotus termināļus;

41.

uzsver, cik vēlama ir pasažieru pārvadājumu pa ūdensceļiem integrēšana regulārajiem transporta pakalpojumu izmantotājiem un tūristiem paredzētā multimodālas mobilitātes sistēmā, ņemot vērā sabiedrisko transportu lielās aglomerācijās, kā arī norāda uz šādas sistēmas potenciālu; šajā sakarībā uzskata, ka ir nepieciešami turpmāki uzlabojumi, lai attīstītu mobilitāti kā pakalpojumu, ieviešot integrētas biļešu tirdzniecības sistēmas, palielinātu pārvadājumu uzticamību, komfortu, precizitāti un biežumu, samazinātu spiedienu uz loģistikas ķēdēm, kā arī panāktu ātrāku iekāpšanu nolūkā piesaistīt pasažierus;

42.

uzsver — nolūkā nodrošināt augstu pakalpojumu kvalitātes līmeni un arī kuģošanas drošības interesēs ir sevišķi būtiski attīstīt zināšanas un prasmes jūrniecības nozarē ES;

o o

43.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 348, 20.12.2013., 1. lpp.

(2) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.

(3) OV C 81 E, 15.3.2011., 10. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0310.

(5) OV L 334, 17.12.2010., 1. lpp.

(6) OV L 389, 30.12.2006., 1. lpp.

(7) OV L 163, 25.6.2009., 1. lpp.

(8) OV L 325, 9.12.2010., 1. lpp.

(9) OV L 188, 2.7.1998., 35. lpp.

(10) OV L 320, 30.12.1995., 14. lpp.

(11) OV L 327, 27.11.2012., 1. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/36

P8_TA(2016)0437

Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu (2016/2139(INI))

(2018/C 224/05)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības samitu un ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto noslēguma dokumentu “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā” un it sevišķi šajā programmā izklāstītajos ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM) iekļauto 17. IAM, proti, ANO dalībvalstu apņemšanos nostiprināt programmas īstenošanas līdzekļus un no jauna iedzīvināt globālo partnerību ilgtspējīgas attīstības panākšanai, (1)

—	ņemot vērā Adisabebas rīcības plānu — trešajā starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu, kura notika Etiopijā, Adisabebā 2015. gada 13.–16. jūlijā, pieņemto noslēguma dokumentu, ko ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja savā 2015. gada 27. jūlija rezolūcijā Nr. 69/313 (2),

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu “Trends and progress in international development cooperation” (“Starptautiskās attīstības sadarbības tendences un sasniegumi”) (E/2016/65) (3), kas tika iesniegts Attīstības sadarbības foruma 2016. gada sesijā,

—

ņemot vērā Otrajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti 2005. gadā pieņemto Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti, Trešajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti, kurš notika Akrā (Gana) 2008. gadā, pieņemto Akras rīcības plānu (4) un Ceturtā augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti, kurš notika Pusanā (Korejas Republika) 2011. gada decembrī, noslēgumā izveidoto Pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) (5),

—	ņemot vērā 2010. gada 10. aprīlī pieņemto Dili deklarāciju par miera veidošanu un valsts veidošanu un Ceturtajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti 2011. gada 30. novembrī noslēgto “Jauno vienošanos par darbību nestabilās valstīs”,

—	ņemot vērā GPEDC Pirmajā augsta līmeņa sanāksmē Mehiko 2014. gada aprīlī pieņemto komunikē (6),

—	ņemot vērā drīzumā gaidāmo Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai Otro augsta līmeņa sanāksmi, kura notiks Nairobi no 2016. gada 28. novembra līdz 1. decembrim (7);

—	ņemot vērā ESAO/UNDP 2014. gada progresa ziņojumu “Making Development Co-operation More Effective” (“Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana”) (8),

—	ņemot vērā 2011. gadā Sīemrīepā pieņemto Pilsoniskās sabiedrības organizāciju konsensu par starptautisko satvaru pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības efektivitātei attīstības jomā,

—

ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā ir norādīts, ka ES īstenotās attīstības politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un izskaušana, un noteikts, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jārespektē saistības, ko tās apstiprinājušas ANO un citu kompetento organizāciju kontekstā, un, īstenojot politiku, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, tām ir jāievēro attīstības sadarbības mērķi;

—	ņemot vērā 2005. gadā pieņemto Eiropas konsensu attīstības jomā (9) un ieceri 2017. gadā vienoties par jaunu konsensu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības rīcības kodeksu attiecībā uz papildināmību un darba dalīšanu attīstības politikā (10),

—

ņemot vērā konsolidēto tekstu par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā (11), kura pamatā ir Padomes 2009. gada 17. novembra secinājumi par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā, Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumi par darba sadali vairāku valstu mērogā un Padomes 2010. gada 9. decembra secinājumi par savstarpēju atbildību un pārredzamību,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 26. marta darba dokumentu “Launching the EU International Cooperation and Development Results Framework” (“ES starptautiskās sadarbības un attīstības rezultātu ietvara darbības uzsākšana”) (SWD(2015)0080) un Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par rezultātu ietvaru (12),

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. marta secinājumus par ES kopējo nostāju, kas ieņemama Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai Pirmajā augsta līmeņa sanāksmē (13),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par jaunu globālu partnerību nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada (14),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par kopīgās plānošanas pastiprināšanu (15),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus attiecībā uz 2016. gada ziņojumu Eiropadomei par ES attīstības palīdzības mērķiem (16),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 23. jūnija darba dokumentu “2015 EU Accountability Report on Financing for Development — Review of progress by the EU and its Member States” (“ES 2015. gada atskaites ziņojums par attīstības finansēšanu — pārskats par ES un dalībvalstu gūto progresu”) (SWD(2015)0128),

—	ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, (17)

—	ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti (18),

—	ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunattīstības valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta nākotni (19),

—	ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju pa Ceturto augsta līmeņa forumu par palīdzības lietderīgumu (20),

—	ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā (21),

—	ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu (22),

—	ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību (23)

—	ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (24),

—	ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai (25),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0322/2016),

A.	tā kā joprojām pilnā apmērā ir spēkā ar Parīzes deklarāciju un Akras rīcības programmu ieviestie principi un to vērtīgā nozīme ir apliecinājusies gan attīstības palīdzības kvalitātes uzlabošanā, gan sabiedrības atbalsta vairošanā šai palīdzībai donorvalstīs;

tā kā visām augsta līmeņa politiskajām saistībām, kas tika pieņemtas Monterejas konsensā (2002), Romas deklarācijā (2003), Parīzes deklarācijā (2005), Akras rīcības programmā (2008) un Pusanā notikušajā Ceturtajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti (2001), ir viens un tas pats mērķis, proti, uzlabot oficiālās attīstības palīdzības īstenošanas, pārvaldības un izmantošanas kvalitāti, lai maksimāli vairotu tās ietekmi;

tā kā palīdzības efektivitātes principi daudzās valstīs ir nodrošinājuši nepārprotamu ieguldījumu virzībā uz tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, tomēr gūtais progress atšķiras un ne visi principi visās valstīs tikuši pilnībā īstenoti un tos ne vienmēr īstenojuši visi attīstības procesa dalībnieki;

tā kā Pasaules mēroga partnerībai var būt izšķirīga loma ilgtspējīgas attīstības programmas “Agenda 2030” īstenošanā un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā, jo tā maina akcentus, no palīdzības efektivitātes koncepcijas, kas attiecas uz tradicionālo publiskā sektora sniegto attīstības palīdzību, pārorientējoties uz attīstības sadarbības efektivitātes koncepciju;

tā kā oficiālajai attīstības palīdzībai, ja to sniedz mērķtiecīgāk un atbilstoši efektīvas attīstības sadarbības principiem — demokrātiska pašu valstu atbildība, pielāgošana, vietējās kapacitātes stiprināšana, pārredzamība un demokrātiska pārskatatbildība, koncentrēšanās uz rezultātiem un iekļautība — var būt izšķiroša loma programmas “Agenda 2030” mērķu īstenošanā, it sevišķi valstīs ar zemiem ienākumiem un situācijās, kad jācīnās ar ārkārtīgi lielu nabadzību un nevienlīdzību; uzsver, ka, izvirzot nosacījumus palīdzības saņemšanai, ir jāievēro demokrātiskas pašu valstu atbildības principi;

F.	tā kā, lai efektīvi izskaustu nabadzību un veicinātu IAM sasniegšanu, papildus attīstības palīdzībai un sadarbībai ir vajadzīgi citi attīstības palīdzības instrumenti;

G.	tā kā budžeta atbalstam ir daudz priekšrocību, piemēram, valsts atbildība, precīzāka rezultātu analīze, saskaņotāka politika, efektīvāka palīdzības prognozēšana un pieejamo līdzekļu optimāla, tieša izmantošana iedzīvotāju labā;

H.	tā kā attīstības stratēģijās, kas vērstas uz iekļaujošas un ilgtspējīgas attīstības panākšanu, līdzās tradicionālajām valsts sektora un nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas attīstības jomā, par īstenu partneri kļūst privātais sektors;

tā kā, lai palīdzība būtu efektīva, ir būtiski, lai valstis, kuras šo palīdzību saņem, līdztekus īstenotu uz izaugsmi vērstu ekonomikas politiku, ieviešot tirgus ekonomikas mehānismus, mobilizējot privāto kapitālu un veicot zemes reformu, kā arī pakāpeniski atverot savus tirgus globālajai konkurencei;

J.	tā kā saskaņā ar Komisijas veiktu pētījumu palīdzības sadrumstalotība Eiropas Savienībai ik gadu rada papildu izmaksas EUR 2–3 miljardu apmērā;

K.	tā kā Pasaules mēroga partnerība efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) ir iekļaujošs forums, kas pulcē valdības, divpusējas un daudzpusējas organizācijas, pilsonisko sabiedrību, parlamentus, arodbiedrības un privāto sektoru vienādā mērā no visām valstīm;

tā kā GPEDC uzmanības centrā ir attīstības procesā iesaistīto dalībnieku rīcība un savstarpējās attiecības, attīstības politikas nostādņu un programmu efektīva īstenošana un progresa uzraudzīšana attiecībā uz pēdējās desmitgades gaitā definētu izšķirīgi nozīmīgu principu ievērošanu nolūkā uzlabot visu attīstības panākšanai veltīto centienu efektivitāti visu dalībnieku vidū; tā kā būtu nepieciešams precizēt tās vietu globālajā attīstības sistēmā, ņemot vērā to, ka tā pārrauga programmas “Agenda 2030” īstenošanu;

tā kā tādām jaunietekmes valstīm kā Ķīna, Brazīlija, Turcija, Krievija un Indija ir arvien svarīgāka nozīme gan kā līdzekļu devējām, gan no attīstības kompetences un tehnoloģiju pārneses viedokļa, un to zināmā mērā ir nodrošinājusi šo valstu pašu nesen gūtā un tagadējā pieredze attīstības jomā; tā kā būtu iespējams uzlabot minēto valstu un tradicionālāku līdzekļu devēju sadarbību globālu sabiedrisko labumu veicināšanā, kā arī to piedalīšanos iekļaujošā attīstības sadarbībā GPEDC ietvaros;

N.	tā kā Komisija aktīvi darbojas GPEDC koordinācijas komitejā un viena no šīs komitejas līdzpriekšsēdētājām pārstāv ES dalībvalsti — Nīderlandi; tā kā nākamā valsts, kas pārņems līdzpriekšsēdētāja pienākumus, ir Vācija;

tā kā, lai valstis pašas uzņemtos atbildību attīstības sadarbības procesā, līdzekļu devējiem ir jāpielāgojas valstu attīstības plāniem un starptautiski pieņemtajiem IAM un uzdevumiem, savukārt valstīm jāiesaistās attīstības plānu un programmu izstrādē un jāievēro pārskatatbildība to īstenošanas gaitā;

tā kā palīdzība nodrošina dubultu ieguvumu, ja tā tiek ne vien izmantota attīstības projektu finansēšanai, bet arī iztērēta uz vietas, iegādājoties vietēja ražojuma preces un pakalpojumus; tā kā tādēļ būtisks attīstības palīdzības efektivitātes aspekts — kā norādīts Parīzes deklarācijā par attīstības efektivitāti — ir pašu valstu sistēmu un publiskā iepirkuma sistēmu nostiprināšana, kas ir būtiska arī labas pārvaldības uzlabošanai un demokrātiskās pārskatatbildības palielināšanai partnervalstīs;

tā kā pastāv risks, ka palīdzības sniedzēju virzītas attīstības sadarbības programmas un saistītais atbalsts, tostarp iepirkuma jomā, var būt dažādu politisku interešu izpausme, kas dažkārt ir pretrunā ar attīstības politikas nostādnēm un var apdraudēt vietējo atbildību, attīstības palīdzības ilgtspēju un iepriekš gūtos panākumus pielāgošanas jomā, līdz ar to zūdot efektivitātei un palielinoties atkarībai; tā kā vietējai atbildībai ir svarīga loma efektīvas attīstības nodrošināšanā iedzīvotāju labā;

R.	tā kā attīstības sadarbības programmu panākumu novērtēšanai tagad arvien lielākā mērā tiek izmantoti rezultātu ietvari, taču pilnīga atbildība par šiem ietvariem un to izmantošana jaunattīstības valstīs joprojām ir problemātisks jautājums;

S.	tā kā GPEDC 2016. gada pārraudzības kārta liecina, ka valstu sistēmu izmantošanā gūtais progress joprojām ir neliels un ka nav gūti turpmāki panākumi palīdzības atsaistīšanā, atsaistītās palīdzības apmēram joprojām paliekot 80 % līmenī, kas tika sasniegts 2010. gadā;

T.	tā kā partnervalstu parlamentu deputāti, vietējās varas iestādes un pilsoniskā sabiedrība turpina paust neapmierinātību attiecībā uz to, kādā mērā tie tiek iesaistīti attīstības sadarbības plānošanā un īstenošanā un par to informēti;

tā kā attīstības efektivitāte, kas nozīmē visu attīstības panākšanai, tostarp arī nabadzības samazināšanai, veltīto līdzekļu un resursu efektīvu izmantojumu, ir atkarīga gan no palīdzības sniedzējām valstīm, gan no valstīm, kas šo palīdzību saņem, kā arī no tā, vai pastāv efektīvas un atsaucīgas institūcijas, pārdomāta politika, vietējo ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība, tiesiskums, iekļaujoša demokrātiska pārvaldība, efektīvi un pārredzami kontroles mehānismi un aizsargmehānismi pret korupciju jaunattīstības valstīs un pret nelegālām finanšu plūsmām starptautiskā līmenī; tā kā GPEDC būtu pastiprināti jāiesaistās iepriekš minēto attīstībai būtisko faktoru progresa sekmēšanā un veicināšanā,

V.	tā kā problemātisks jautājums joprojām ir attīstības sadrumstalotība, kas veidojas tādēļ, ka, arvien palielinoties līdzekļu devēju un palīdzības jomā darbojošos aģentūru skaitam, to veiktās darbības un projekti netiek savstarpēji koordinēti;

W.	tā kā, neraugoties uz jaunietekmes ekonomiku palēnināto izaugsmes tempu un izejvielu cenu kritumu, ir turpinājusi palielināties dienvidu valstu savstarpējā sadarbība;

tā kā attīstības aina kļūst arvien neviendabīgāka un ir vērojams, ka valstīs ar vidēju ienākumu līmeni dzīvo vairāk nabadzīgu cilvēku nekā valstīs ar zemiem ienākumiem; tā kā līdztekus ir mainījusies attīstības jomā risināmo uzdevumu būtība — ir radušies jauni globāla mēroga problēmjautājumi, kā, piemēram, migrācija, pārtikas nodrošinājums, miers un stabilitāte, kā arī klimata pārmaiņas,

aicina visus attīstības procesā iesaistītos dalībniekus, lai tie, balstoties uz saistībām, kuras noteiktas no Parīzes līdz Pusanai aptvertajā laikposmā, pastiprinātu centienus padarīt attīstības sadarbību iespējami efektīvu, tiecoties izpildīt ilgtspējīgas attīstības programmā “Agenda 2030” izklāstītos vērienīgos mērķus un uzdevumus un optimāli izmantot publiskā un privātā sektora resursus attīstības vajadzībām;

aicina izmantot visus attīstības politikas instrumentus nabadzības izskaušanai un IAM virzīšanai; uzskata, ka attīstības finansējuma efektivitāte būtu jāizvērtē, pamatojoties uz konkrētiem rezultātiem un kopējo ieguldījumu attīstības politikā;

uzsver oficiālās attīstības palīdzības (OAP) svarīgo lomu attīstības efektivitātes programmas īstenošanā, nabadzības izskaušanā, nevienlīdzības samazināšanā, svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā un labas pārvaldības atbalstīšanā; uzsver, ka salīdzinājumā ar citām līdzekļu plūsmām, kas var nodrošināt ieguldījumu attīstībā, OAP ir elastīgāka un prognozējamāka un ietver lielāku pārskatatbildību;

atgādina, ka efektīvas attīstības sadarbības priekšnoteikums ir pietiekams finansējums; norāda, ka lielākā daļa OAP sniedzēju līdz 2015. gadam nav izpildījuši savu apņemšanos piešķirt attīstības palīdzībai 0,7 % no NKI, un tā rezultātā jaunattīstības valstīm ir gājuši secen vairāk nekā USD 2 triljoni, kas palīdzētu sasniegt tūkstošgades attīstības mērķus;

mudina ES un tās dalībvalstis izpildīt jau sen pausto apņemšanos atvēlēt palīdzībai 0,7 % no NKI, pastiprināt attīstības palīdzību, cita starpā izmantojot ES budžetu un Eiropas Attīstības fondu, un pieņemt efektīvu ceļvedi pārredzamai, prognozējamai un atbildīgai saistību izpildei; brīdina, ka OAP kritērijus nedrīkstētu mīkstināt, lai segtu izdevumus, kas nav tieši saistīti ar ilgtspējīgas attīstības veicināšanu jaunattīstības valstīs;

ar bažām norāda, ka 2015. gada vidū tikai piecas ES dalībvalstis bija publicējušas Pusanas saistību īstenošanas plānus; mudina dalībvalstis līdz GPEDC Otrajai augsta līmeņa sanāksmei (HLM2), kas notiks Nairobi no 2016. gada 28. novembra līdz 1. decembrim, publicēt īstenošanas plānus un ziņot par paveikto;

aicina HLM2 noslēguma dokumentā skaidri aplūkot un noteikt attīstības procesā iesaistīto dalībnieku un institūciju diferencētās lomas un pienākumus saistībā ar programmas īstenošanu un principu piemērošanu, lai veicinātu progresu un sekmētu turpmāko sadarbību;

norāda uz Meksikas ierosinājumu papildināt attīstības efektivitātes principus ar piekto principu — “Neaizmirst nevienu” (“Leave No-one Behind”); atzīst, ka attīstības efektivitātes programmas kontekstā ir svarīgi pievērst lielu uzmanību nabadzīgām, neaizsargātām un marginalizētām grupām, pienācīgi ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu un situācijas, kurās valda nestabilitāte un konflikti; uzskata — kaut arī šis princips atbilstu programmas “Agenda 2030” pamatidejai un vispārējām saistībām, par tā iespējamo iekļaušanu ir nopietni jādiskutē un jāpārdomā, kā nodrošināt šā principa darbību, it sevišķi pievēršoties jautājumam par tā integrēšanu un rādītājiem;

uzsver, ka GPEDC ir jānosaka stabila vieta programmas “Agenda 2030” un Adisabebas rīcības programmas īstenošanas kontekstā; uzskata, ka GPEDC var nodrošināt pievienoto vērtību, ja tās darbs būs sadalīts stratēģiskos posmos un pieskaņots ANO ECOSOC Attīstības sadarbības foruma, Attīstības finansēšanas foruma un Augsta līmeņa politiskā foruma darbam un darba grafikam;

10.

uzsver, ka GPEDC vajadzētu uzņemties aktīvu lomu efektivitātes principu ievērošanas pārraudzībā, pamatojoties uz pārbaudītiem faktiem, un pārskatatbildības nodrošināšanā par šo principu ievērošanu IAM sasniegšanas procesā un atbalstīt visus dalībniekus to pilnīgākā īstenošanā valstu līmenī; uzsver, ka ir nepieciešams, lai GPEDC nodrošinātu skaidri noteiktus sadarbības kanālus konkrētiem attīstības procesa dalībniekiem, kuri neietilpst ESAO līdzekļu devēju lokā, tostarp jaunietekmes donorvalstīm, vietējām un reģionālām pārvaldes institūcijām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privātiem filantropiem, finanšu iestādēm, privātā sektora uzņēmumiem un arodbiedrībām; uzskata, ka, nosakot kārtību, kādā tiek pildīti GPEDC priekšsēdētāja pienākumi, būtu jāatspoguļo iesaistīto dalībnieku daudzveidība;

11.

atgādina, ka izaugsme par 1 % Āfrikā vairāk nekā divkārt pārsniedz oficiālās attīstības palīdzības apmēru;

12.

uzskata, ka GPEDC vajadzētu uzņemties vadošu lomu, tiecoties nodrošināt progresu 17. IAM sasniegšanā, proti, attiecībā uz pārraudzību un pārskatatbildību, lielāku palīdzības efektivitāti, attīstības finansējuma kvalitātes un kapacitātes aspektiem, nodokļu ilgtspēju un parādu atmaksājamību, privātā sektora mobilizēšanu un tā atbildību par ilgtspējīgu attīstību, pārredzamību, saskanīgu politiku, daudzpusējām ieinteresēto personu partnerībām, dienvidu valstu savstarpējo sadarbību un trīspusēju sadarbību;

13.

uzsver GPEDC nozīmīgo lomu attiecībā uz IAM 17.16.1. rādītāju, t. i., attiecībā uz efektīvāku, iekļaujošāku partnerību panākšanu, kurās sadarbotos daudzas ieinteresētās puses, lai atbalstītu un nostiprinātu programmas “Agenda 2030” īstenošanu, novērtējot attīstības mērķiem veltīto centienu kvalitāti; atzinīgi vērtē 2016. gada pārraudzības kārtu, norādot, ka šajā procedūrā iesaistījušos attīstības procesa dalībnieku skaits ir audzis, un gaida progresa ziņojuma publicēšanu;

14.

mudina GPEDC puses apsvērt iespēju, balstoties uz apvienotās atbalsta vienības darbu, izveidot sev neatkarīgāku pastāvīgo sekretariātu, kura rīcībā būtu pienācīgi resursi, un mudina ES dalībvalstis un partnervalstis izraudzīties valstu koordinācijas punktus;

15.

norāda, ka Eiropas Parlamentam vajadzētu būt iespējai pilnībā īstenot savu būtisko lomu, proti, demokrātisko kontroli attiecībā uz visās jomās īstenoto ES politiku, tostarp arī attīstības politiku, un prasa, lai tam tiktu regulāri un laikus sniegta informācija par Komisijas ieņemto nostāju GPEDC koordinācijas komitejā;

16.

atzinīgi vērtē gūtos panākumus un iesaka Komisijai turpināt centienus, lai nodrošinātu, ka visiem iesaistītajiem dalībniekiem ir pieejama informācija attiecībā uz attīstības sadarbības plānošanas, finansēšanas mehānismu, projektu un palīdzības plūsmu pārredzamību, it sevišķi Starptautiskās palīdzības pārredzamības iniciatīvas (IATI) un tīmekļa vietnes “EU Aid Explorer” izveides kontekstā; tomēr norāda, ka šajā sakarībā joprojām jāveic nozīmīgi pasākumi, un prasa, lai visi līdzekļu devēji steidzami ieguldītu turpmākus un ievērojamus pūliņus ar mērķi uzlabot informācijas un datu pieejamību un panākt, ka tie tiek sniegti savlaicīgāk un ir labāk salīdzināmi; aicina dalībvalstis, kuras vēl nepiedalās IATI, iesaistīties šajā iniciatīvā; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot pieejamos datus un atbalstīt arī partnervalstis, veicinot informācijas un paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

17.

uzskata, ka pārraudzība, novērtēšana un zināšanu apmaiņa attiecībā uz attīstībā gūtajiem panākumiem ir sevišķi svarīga, lai uzlabotu pārskatatbildību un sadarbības ietekmi, it sevišķi valstu līmenī; tāpēc mudina Komisiju ne retāk kā reizi 24 mēnešos iesniegt ziņojumus par ES un dalībvalstu centieniem un rīcības plāniem, kas vērsti uz Pusanas principu visaptverošu īstenošanu; aicina ES turpināt atbalstīt partnervalstis, tām uzlabojot savas administratīvās spējas un loģistikas jaudu, it sevišķi statistikas sistēmas;

18.

atzinīgi vērtē ESAO iniciatīvas, kas, iespējams, palīdzēs samazināt nelikumīgās finanšu plūsmas, un aicina starptautisko sabiedrību pastiprināt sadarbību, lai kopumā palielinātu nodokļu režīmu un finanšu plūsmu pārredzamību; uzstāj, ka šajā ziņā būtiska loma un atbildība ir multinacionālajiem uzņēmumiem un finanšu iestādēm;

19.

aicina Komisiju, ES delegācijas un dalībvalstu aģentūras informēt valstu parlamentus un, cik vien iespējams, vietējās un reģionālās varas iestādes, kā arī ieinteresētās privātpersonas un pilsonisko sabiedrību par attīstības palīdzības plānošanu un finansiālajām saistībām, šajā nolūkā publicējot attīstības sadarbības apskatus par konkrētām valstīm, kuros būtu jāiekļauj pārskats par stratēģiskajiem dokumentiem, līdzekļu devēju koordināciju, ikgadējiem rīcības plāniem un notiekošām un plānotām programmām, kā arī projektu un iepirkumu konkursiem vai citiem izmantotajiem finansēšanas mehānismiem;

20.

mudina saņēmējvalstu parlamentus pieņemt valsts politikas nostādnes attiecībā uz attīstības palīdzību, lai uzlabotu līdzekļu devēju un saņēmējvalstu valdību, tostarp vietējo pašvaldību, pārskatatbildību, uzlabotu publisko finanšu pārvaldību un līdzekļu apguves spēju, izskaustu korupciju un palīdzības izšķērdēšanu jebkurā tās izpausmē, nodrošinātu efektīvas nodokļu sistēmas un uzlabotu nosacījumus budžeta atbalsta saņemšanai, kā arī ilgtermiņa perspektīvā samazinātu atkarību no palīdzības;

21.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt visu dalībvalstu iesaistīšanos Adisabebas nodokļu iniciatīvā, lai līdz 2020. gadam dubultotu tehnisko palīdzību un nostiprinātu partnervalstu kapacitāti nodokļu iekasēšanas jomā;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar partnervalstu parlamentiem, tiecoties sniegt konstruktīvu atbalstu šādu politikas nostādņu izstrādē, papildinot tās ar savstarpējas pārskatatbildības pasākumiem; atzinīgi vērtē Komisijas centienus uzlabot valstu pārskatatbildību par budžeta atbalstu, palīdzot uzlabot valstu parlamentu un augstāko revīzijas iestāžu institucionālo kapacitāti;

23.

akcentē iedzīvotāju, vietējo kopienu, vēlēto pārstāvju, reliģisko organizāciju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, akadēmisko aprindu, arodbiedrību un privātā sektora lomu attīstības procesā un uzsver, ka visi šie dalībnieki ir jāiesaista efektivitātes programmas pilnveidošanā un īstenošanā dažādos līmeņos; uzskata — lai minēto dalībnieku ieguldījums būtu efektīvs, ir nepieciešama viņu aktīva līdzdalība plānošanā un īstenošanā, savstarpējā pārskatatbildībā un pārredzamībā, pārraudzībā un novērtēšanā, un līdzekļu devējiem, sadarbojoties ar minētajiem dalībniekiem kā īstenošanas un pamatpakalpojumu sniegšanas partneriem, ir jāuzlabo prognozējamība un temps, lai patiešām sasniegtu visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas;

24.

uzsver, ka palīdzība var būt noturīga tikai tad, ja saņēmēji ir apņēmības pilni un atbildīgi; kategoriski uzskata, ka liela nozīme ir kopīgai atbildībai par attīstības procesa rezultātiem, tostarp par Stambulas principu īstenošanu, un atgādina, ka demokrātiskai vietējai atbildībai ir nepieciešamas stipras iestādes, kas var nodrošināt vietējo dalībnieku pilnīgu līdzdalību attīstības programmu īstenošanā, pārraudzībā un novērtēšanā;

25.

uzsver, ka ir svarīgi dot iespēju pilsoniskās sabiedrības organizācijām īstenot savu lomu kā neatkarīgām attīstības procesa dalībniecēm, īpašu uzmanību pievēršot veicinošai videi, kas atbilst atzītām starptautiskajām tiesībām un maksimāli palielina pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījumu attīstībā; pauž bažas par to, ka daudzās partnervalstīs mazinās pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības iespējas; aicina Komisiju uzlabot finansējuma pieejamību pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

26.

atzinīgi vērtē ES gūto progresu un apņēmīgo iesaistīšanos kopīgajā plānošanā; norāda, ka kopīgajai plānošanai vajadzētu mazināt palīdzības sadrumstalotību un darījumu izmaksas, palielināt papildināmību, pateicoties labākam darba dalījumam, un uzlabot vietējo un savstarpējo pārskatatbildību, kā arī attīstības palīdzības prognozējamību, tādējādi nodrošinot nepārprotamas priekšrocības kā Eiropas Savienībai, tā partnervalstīm; konstatē, ka kopīgās plānošanas iespēju izmanto 59 no 110 partnervalstīm, kuras saņem ES attīstības palīdzību; aicina dalībvalstis un partnervalstis sekmīgāk iesaistīties kopīgajā plānošanā, lai visā pilnībā un visās iespējamās valstīs izmantotu tās nodrošinātās priekšrocības;

27.

atgādina par savu pieprasījumu (26) kodificēt un nostiprināt mehānismus un praksi, lai nodrošinātu attīstības palīdzības labāku papildināmību un efektīvu koordināciju starp ES dalībvalstīm un institūcijām, paredzot skaidrus un izpildāmus noteikumus, ar kuriem nodrošināt demokrātisku vietējo atbildību, saskaņošanu, pielāgošanu valstu stratēģijām un sistēmām, līdzekļu prognozējamību, pārredzamību un savstarpēju pārskatatbildību; aicina Komisiju sniegt informāciju par turpmākas rīcības trūkumu saistībā ar šo pieprasījumu un norādīt, kādus alternatīvus pasākumus tā ir veikusi vai plāno veikt šajā sakarībā;

28.

atgādina, ka ES un dalībvalstis ir apņēmušās atsaistīt savu palīdzību, un atzīst šajā jomā gūtos panākumus; prasa, lai visi attīstības palīdzības sniedzēji, tostarp jaunietekmes valstis, turpinātu centienus paātrināt palīdzības atsaistīšanu globālā līmenī; aicina palīdzības sniedzējus dot priekšroku partnervalstu publiskā iepirkuma sistēmu izmantošanai;

29.

aicina Komisiju un dalībvalstis attīstīt jaunas iniciatīvas, lai uzlabotu dienvidu valstu savstarpējas sadarbības un trīspusējas sadarbības paraugprojektus, kā jaunus līdzekļu devējus piesaistot jaunietekmes valstis un citas valstis ar vidējiem ienākumiem, nolūkā risināt visām iesaistītajām pusēm svarīgus globālus problēmjautājumus un vienlaikus nezaudējot nabadzības izskaušanas perspektīvu; uzsver, ka ir pilnībā jāizmanto decentralizētās sadarbības potenciāls, lai gūtu panākumus attīstības efektivitātes programmas īstenošanā, līdztekus ievērojot visas garantijas saistībā ar pārredzamību, efektivitāti un saskaņotību un nepieļaujot to, ka starptautiskās palīdzības struktūra kļūst vēl sadrumstalotāka;

30.

uzsver, ka attīstības palīdzībai, ja to izmanto leģitīmas, iekļaujošas, tiesiskumā balstītas un cilvēktiesības ievērojošas pārvaldības kontekstā, var būt svarīga nozīme gan nabadzības apkarošanā, nevienlīdzības novēršanā un attīstības sekmēšanā, it sevišķi vismazāk attīstīto valstu gadījumā, gan arī kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu pieejamības uzlabošanā visnelabvēlīgākajos apstākļos esošām un neaizsargātām grupām, un tā var katalizējoši iedarboties uz citiem izšķirīgiem sistēmiskiem faktoriem, kuri sekmē attīstību, piemēram, veicināt dzimumu līdztiesību (kā izklāstīts Pusanas partnerībā) un izglītību un nostiprināt veselības aprūpes sistēmas, tostarp ar nabadzību saistītu slimību apkarošanu;

31.

uzsver to, cik svarīga ir 16. IAM nozīme, raugoties uz attīstības efektivitāti kopumā, un brīdina, ka attīstības palīdzības mērķi nav iespējams efektīvi sasniegt, ja nepastāv miers, netiek ievērotas cilvēktiesības un tiesiskums un ja nepastāv objektīva, efektīva un neatkarīga tiesu sistēma, starptautiski atzīti sociālie, vides un darba standarti un garantijas publisko institūciju un amatpersonu integritātei, kā arī iekļaujoša lēmumu pieņemšana, kas visos līmeņos balstās uz līdzdalību un pārstāvību, pārredzamība un pārskatatbildība;

32.

atgādina, ka korupcija saņēmējvalstīs — neatkarīgi no tā, vai šī korupcija ir vai nav tieši saistīta ar attīstības palīdzību, — nopietni iedragā demokrātisko leģitimitāti un apdraud sabiedrības atbalstu attīstības palīdzībai donorvalstīs; tādēļ atzinīgi vērtē visus pasākumus, kas tiek veikti, lai veicinātu pareizu finanšu pārvaldību un pilnībā izskaustu korupciju, taču vienlaikus norāda, ka daudzās partnervalstīs situācija jau pēc būtības ir saistīta ar zināmas pakāpes risku;

33.

mudina dalībvalstis un citus līdzekļu devējus pastiprināt centienus un palielināt cilvēkresursus, lai izstrādātu labāku efektivitātes un padziļinātas analīzes koncepciju nestabilitātes, pēckonflikta un konfliktu novēršanas kontekstos, kur iecerētie rezultāti ne vienmēr fiksējami datu veidā un izmantojot rezultātu ietvarus;

34.

pauž ciešu pārliecību, ka privātais sektors ir svarīgs partneris IAM sasniegšanā un papildu resursu mobilizēšanā attīstības vajadzībām; uzsver — ņemot vērā privātā sektora dalībnieku aizvien lielāko lomu attīstības sadarbībā, minētajiem dalībniekiem ir jāpielāgojas attīstības efektivitātes principiem un visā projektu dzīves cikla laikā jāievēro korporatīvās pārskatatbildības principi; atzīst dažu privātā sektora dalībnieku centienus integrēt sava uzņēmējdarbības modeļa pamatā saistības cilvēktiesību jomā, sociālo iekļautību un ilgtspēju un aicina vispārināt šo pieeju; norāda, ka privātajam sektoram ir jāievēro starptautisko tiesību principi un sociālie un vides standarti, kā arī ANO Globālais līgums cilvēktiesību jautājumos, ANO pamatprincipi uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, SDO darba pamatstandarti un ANO Pretkorupcijas konvencija; aicina Komisiju nodrošināt, lai uzņēmumi, kas darbojas nodokļu oāzēs, nepiedalītos OAP finansētos projektos; vienlaikus uzsver, ka partnervalstīm ir jāveicina uzņēmējdarbībai labvēlīga vide, tostarp pārredzama juridiskā un regulējošā sistēma;

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, Kenijas, kur notiks GPEDC Otrā augsta līmeņa sanāksme, parlamentam un valdībai, GPEDC līdzpriekšsēdētājiem, ANO Attīstības programmai, ESAO un Parlamentu savienībai.

(1) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/70/1&Lang=E

(2) http://www.un.org/esa/ffd/wp-content/uploads/2015/08/AAAA_Outcome.pdf

(3) https://documents-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/N16/132/05/PDF/N1613205.pdf?OpenElement

(4) http://www.oecd.org/dac/effectiveness/34428351.pdf

(5) http://www.oecd.org/dac/effectiveness/49650173.pdf

(6) http://effectivecooperation.org/2014/03/draft-communique-for-the-first-high-level-meeting-of-the-global-partnership/

(7) http://effectivecooperation.org/events/2016-high-level-meeting/

(8) http://effectivecooperation.org/wp-content/uploads/2016/05/4314021e.pdf

(9) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

(10) Padomes secinājumi 9558/07, 15.5.2007.

(11) Padomes dokuments18239/10.

(12) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9145-2015-INIT/lv/pdf

(13) http://www.consilium.europa.eu/en/workarea/downloadasset.aspx?id=15603

(14) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9241-2015-INIT/lv/pdf

(15) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-8831-2016-INIT/lv/pdf

(16) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-8822-2016-INIT/lv/pdf

(17) Padomes dokuments 10715/16

(18) OV C 279 E, 19.11.2009., 100. lpp.

(19) OV C 33 E, 5.2.2013., 38. lpp.

(20) OV C 131 E, 8.5.2013., 80. lpp.

(21) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0558.

(22) OV C 353, 27.9.2016., 2. lpp.

(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0137.

(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0224.

(25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0246.

(26) 2013. gada 11. decembrī pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0558.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/45

P8_TA(2016)0439

“Bāzele III” vienošanās finalizācija

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par “Bāzele III” vienošanās finalizāciju (2016/2959(RSP))

(2018/C 224/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā G20 valstu sanāksmēs pieņemtos pēckrīzes secinājumus,

—	ņemot vērā G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2016. gada 27. februāra sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

—	ņemot vērā G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2016. gada 14. un 15. aprīļa sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

—	ņemot vērā G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2016. gada 23. un 24. jūlija sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

—	ņemot vērā G20 valstu vadītāju 2016. gada 4. un 5. septembra sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

—	ņemto vērā Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (BCBS) ziņojumus G20 valstu vadītājiem, kuros sniegta jaunākā informācija par saskaņotās reformu programmas īstenošanu, un jo īpaši BCBS 2015. gada novembra ziņojumu G20 valstu vadītājiem “Pēckrīzes reformu finalizēšana: atjauninājums” (1),

—

ņemot vērā BCBS2016. gada 6. aprīļa konsultatīvo dokumentu par Bāzele III regulējuma par sviras rādītāja satvaru pārskatīšanu, 2016. gada 24. marta konsultatīvo dokumentu “Kredītriska svērto aktīvo variācijas mazināšana — ierobežojumi attiecībā uz iekšējo modeļu pieeju izmantošanu” un 2015. gada 10. decembra konsultatīvo dokumentu par standartizētās pieejas attiecībā uz kredītrisku pārskatīšanu,

—	ņemot vērā BCBS 2016. gada oktobra diskusiju dokumentu un konsultatīvo dokumentu par grāmatvedības uzskaites regulējumu,

—	ņemot vērā BCBS 2016. gada oktobra standartu attiecībā uz TLAC (kopējā zaudējumu absorbcijas spēja) holdingiem — grozījumi Bāzeles III standartā par kapitāla definīciju (2),

—	ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) 2016. gada jūlijā publiskoto ES nebanku kreditēšanas aktivitāšu pārraudzības dokumentu,

—	ņemot vērā Eiropas Banku iestādes (EBI) veikto spriedzes testu rezultātus, kas tika publicēti 2016. gada 29. jūlijā,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. jūlija secinājumus par pēckrīzes Bāzeles reformu finalizēšanu (3),

—	ņemot vērā SVF 2016. gada ziņojumu par finanšu stabilitāti pasaulē,

—	ņemot vērā 2016. gada 10. marta rezolūciju par banku savienību — 2015. gada ziņojums (4),

—	ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšanu un jauniem uzdevumiem — efektīvāka un lietderīgāka ES finanšu nozares regulējuma un kapitāla tirgu savienības satvara ietekme un virzība uz šī satvara izveidi (5),

—	ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā (6),

—	ņemot vērā Parlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas vajadzībām sagatavoto pētījuma “Eiropas Savienības loma starptautiskajos ekonomikas forumos” — rakstu Nr. 5: “BCBS”,

—	ņemot vērā viedokļu apmaiņu ar BCBS ģenerālsekretāru Bill Coen, VUM Uzraudzības valdes priekšsēdētāju Danièle Nouy, Uzraudzības valde, EBI priekšsēdētāju Andrea Enria un ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieku Valdi Dombrovski par Bāzele III/Bāzele IV vienošanās finalizāciju,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Bāzeles komiteju veikto pārskatu par standartizēto pieeju kredītriskam un pēc tam 2016. gada 6. jūlijā notikušo viedokļu apmaiņu ar priekšsēdētāja vietnieku J. Katainen,

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par Bāzele III vienošanās finalizāciju (O-000136/2016 – B8-1810/2016),

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā noturīga un labi kapitalizēta banku sistēma ir priekšnoteikums, lai saglabātu finanšu stabilitāti, nodrošinātu atbilstīgus aizdevumus reālajai ekonomikai visā tās ciklā, un veicinātu ekonomikas izaugsmi;

B.	tā kā G20 valstu vadītāji pēc finanšu krīzes vienojās īstenot visaptverošu reformu programmu ar mērķi uzlabot starptautisko banku regulatīvos standartus, tostarp arī prudenciālās prasības;

tā kā BCBS izstrādā starptautiski saskaņotus prudenciālo prasību minimālos standartus attiecībā uz lielām bankām, kas darbojas starptautiskā mērogā; tā kā BCBS uzrauga un izvērtē to, kā tiek īstenoti šie vispārējie standarti un iesniedz ziņojumu G20; tā kā tās norādījumi ir svarīgs instruments, lai visā pasaulē novērstu regulējuma sadrumstalošanos;

tā kā Eiropas Savienība saskaņā ar Kapitāla prasību regulu (CRR) un Kapitāla prasību direktīvā (CRD IV) īstenoja starptautiski saskaņotus standartus, lai arī pielāgojot tos ES finansēšanas vajadzībām, piemēram, attiecībā uz MVU atbalsta faktoru, un pieļaujot zināmu elastību; tā kā ES ir nolemts, ka šie standarti ir piemērojami visām bankām, nevis tikai lielākajām, starptautiski aktīvām bankām, bet tikmēr dažu ārpus Eiropas esošu valstu jurisdikcijā tos piemēro tikai ar lielākajām bankām; tā kā svarīgi panākt progresu starptautiski vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanā; tā kā ir paredzams, ka Komisija nāks klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par CRR/CRD IV pārskatīšanu, lai turpinātu īstenot vienošanos par Bāzeles regulējuma pārskatīšanu;

kā prudenciālās prasības bankām ir savstarpēji saistītas un papildina citas regulatīvās prasības, piemēram, kopējo zaudējumu absorbcijas spēju (TLAC) un centrālā mijieskaita obligātu izmantošanu attiecībā uz atvasinātiem instrumentiem; tā kā tiesiskais regulējums, kas reglamentē ES banku nozari, pēdējos gados ir būtiski uzlabojusies, it īpaši saistībā ar banku savienības izveidi;

F.	tā kā finansiālo stabilitāti un izaugsmi nosakošajam satvaram vajadzētu būt visaptverošam un līdzsvarotam, lai aptvertu dinamisko uzraudzības praksi un nekoncentrētos tikai uz statisku regulējumu, kas galvenokārt attiecas uz kvantitatīvajiem aspektiem;

G.	tā kā dati liecina par pagātnē novērotām pārmērīgām riska pakāpes svārstībām un “stratēģisku riska modelēšanu” nolūkā samazināt banku kapitāla prasības un valstu uzraudzības iestāžu grūtībām, novērtējot iekšējos modeļus, kas veicināja finanšu krīzi;

tā kā banku uzņēmējdarbības dažādiem modeļiem paredzēto prudenciālo prasību īstenošana var ievērojami atšķirties gan apjoma, gan sarežģītības ziņā, padarot pieeju “viens izmērs der visiem” neefektīvu un nesamērīgi apgrūtinošu, jo īpaši daudzām mazām, vietējā līmenī strādājošām, mazāk sarežģītām un savstarpēji saistītām bankām, kā arī to regulatoriem un uzraudzības iestādēm; tādēļ ir nepieciešama atbilstoša proporcionalitāte un elastība;

tā kā BCBS patlaban apspriež papildu izmaiņas banku prudenciālajā sistēmā saistībā ar kredītrisku un operacionālo risku; tā kā šīs reformas ir vērstas uz to, lai palielinātu kedītriskam paredzēto standartizēto pieeju riska jutīgumu un robustumu, papildu ierobežojum attiecībā uz iekšēji modelētu pieeju un sviras rādītāju modeļa finalizēšanu, un iespējamo minimālo kapitāla daudzumu, pamatojoties uz standartizētu pieeju;

J.	tā kā lielākā daļa ASV finanšu iestāžu izmanto standartizēto pieeju attiecībā uz kredītrisku novērtējumiem, savukārt ES daudzas lielas un vidējas bankas izmantot iekšējos modeļus;

K.	tā kā standartizētās pieejas atbilstoša pārskatīšana un proporcionalitātes principa ievērošana ir galvenie faktori, lai BCBS standarts varētu darboties attiecībā uz mazām bankām, kuras ir galvenās tā izmantotājas;

L.	tā kā G20 valstis ir norādījušas, ka, veicot pašreizējo pārskatīšanu, nevajadzētu ievērojami palielināt vispārējās kapitāla prasības, un dalībvalstis atkārtoti pauda šo viedokli ECOFIN padomes 2016. gada jūlija sanāksmē;

M.	tā kā Eiropas bankām regulatori tagad regulāri veic sistēmiskos spriedzes testus, un šo testu rezultāti tiek publiskoti;

N.	tā kā ārpus ES esošu jurisdikciju pārstāvji, piemēram, Japāna, ir pauduši bažas saistībā ar pieaugošo spiedienu uz kapitāla piesaisti un arvien lielākajām atbilstības izmaksām, kas rodas, nodrošinot atbilstību šiem jaunajiem standartiem;

O.	kā BSBC lēmumiem nav juridiska spēka, un, lai tie varētu darboties ES, tie jātransponē saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; tā kā ne visas valstu kompetentās iestādes ir pārstāvētas BCBS, bet ECB un VUM ir pilntiesīgi locekļi, un Komisija un EBI ir novērotājas,

uzsver, cik liela nozīme ir stabiliem pasaules standartiem un principiem attiecībā uz banku prudenciālo regulējumu, un atzinīgi vērtē BCBS pēc krīzes šajā jomā paveikto darbu;

atkārtoti apstiprina, ka bankām ir jābūt labi kapitalizētām, lai atbalstītu reālo ekonomiku, mazinātu sistēmisko risku un nepieļautu, ka banku glābšanā atkārtoti ir jāiegulda milzīgi līdzekļi, kā tas tika pieredzēts šīs krīzes laikā; uzsver, ka nebanku kreditēšanas aktivitātēm ir nepieciešams atbilstošs regulējums, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un finanšu stabilitāti;

uzsver, ka, pretēji citām jurisdikcijām, bankām ir būtiska loma Eiropas ekonomikas finansēšanā, un, visticamāk, arī turpmāk tās būs galvenais finansējuma avots mājsaimniecībām un uzņēmumiem, jo īpaši MVU; uzsver, ka ES likumdošana vienmēr ir centusies to atspoguļot (piemēram, izmantojot MVU atbalsta faktoru), un tai būtu jāturpina to darīt (piemēram, pagarināt un paplašināt atbalsta faktoru); tomēr atzīst, ka ir svarīgi dažādot finansējuma avotus Eiropas ekonomikā, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē pašlaik notiekošo darbu saistībā ar kapitāla tirgu savienību;

ņem vērā darbu, ko veic BCBS, lai finalizētu Bāzeles III regulējumu, ar kuru paredzēts palielināt svērtā riska kapitāla regulējuma vienkāršību un konverģenci nolūkā novērst riska svērto aktīvu pārmērīgas svārstības un vienādiem riskiem piemērot vienādus noteikumus; uzsver, ka ir nepieciešama lielāka pārredzamība un pārskatatbildība, lai paaugstinātu BCBS apspriežu leģitimitāti un ar tām saistīto atbildību; atzinīgi vērtē BCBS ģenerālsekretāra uzstāšanos ECON komitejā un mudina turpināt šo dialogu;

uzsver, ka pašreizējās pārskatīšanas laikā būtu jāievēro Centrālo banku vadītāju un uzraugu grupas (GHOS) paziņotais princips būtiski nepalielināt vispārējās kapitāla prasības, vienlaikus stiprinot Eiropas banku vispārējo finansiālo stāvokli;

uzsver, ka otrs un vienlīdz svarīgs princips, kas būtu jāievēro pārskatīšanas laikā, ir veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules līmenī, samazinot — nevis palielinot — atšķirības starp dažādām jurisdikcijām un banku modeļiem, un nepamatoti nesodot ES banku modeli;

pauž bažas par to, ka BCBS projektu agrīnā analīze liecina, ka reformu kopums tā pašreizējā stadijā varētu būt pretrunā šiem diviem iepriekš minētajiem principiem; aicina BCBS attiecīgi pārskatīt savus priekšlikumus un aicina ECB un VUM nodrošināt to ievērošanu jaunā standarta pabeigšanas un uzraudzības posmā;

uzsver, ka šāda pieeja būtu lietderīga, lai nodrošinātu jaunā standarta saskaņotu īstenošanu, Eiropas Parlamentam darbojoties kā vienam no likumdevējam;

atgādina, ka proporcionalitātes princips ir jāvērtē ne tikai saistībā ar reglamentēto iestāžu lielumu, bet arī jāuzskata par taisnīgu līdzsvaru starp katrai ieinteresēto personu grupai paredzētā regulējuma izmaksām un ieguvumiem;

10.

aicina uz dialogu un paraugprakses apmaiņu starp regulatoriem attiecībā uz to, kā piemērot proporcionalitātes principu, kas jānosaka gan ES, gan starptautiskā līmenī;

11.

aicina BCBS rūpīgi un vispusīgi izvērtēt jauno reformu kvalitatīvo un kvantitatīvo ietekmi, ņemot vērā to ietekmi uz dažādām jurisdikcijām un dažādiem banku darbības modeļiem, pirms šis standarts tiek pieņemts Komitejā; uzskata, ka, veicot šo novērtējumu, būtu jāņem vērā Komitejas iepriekš ieteiktās reformas; aicina BCBS veikt vajadzīgos pielāgojumus, ja šīs analīzes laikā veidojas nelīdzsvarotība;

12.

atgādina, cik svarīga ir uz risku balstīta pieeja regulējumam, piemērojot vienādus noteikumus tādiem pašiem riskiem, vienlaikus uzsverot nepieciešamību mazināt regulējuma arbitrāžas apjomu un pārmērīgas svārstības riska svērtajiem aktīviem; aicina BCBS saglabāt prudenciālā regulējuma jutīgumu pret riskiem, tostarp nodrošinot, ka, pārskatot standartizēto pieeju un uz iekšējiem reitingiem balstītās pieejas (IRBA) piemērošanas apjomu, tiek novērsti regulējuma arbitrāžas riski, kā arī ņemta vērā dažādu finansējuma veidu, piemēram, nekustamā īpašuma kreditēšanas, infrastruktūras finansēšanas un specializēto aizņēmumu, specifika, un novēršot nesamērīgu ietekmi uz reālo ekonomiku; šajā sakarā pauž bažas par potenciālo ietekmi, ko uz reālo ekonomiku varētu atstāt ierosinājums noteikt izejošā kapitāla minimālos līmeņus (output floors);

13.

aicina Komisiju rūpīgi un vispusīgi izvērtēt neseno un jauno reformu kvalitatīvo un kvantitatīvo ietekmi, tostarp arī ietekmi uz reālās ekonomikas finansēšanu Eiropā un uz paredzētajiem Eiropas tiesību aktu projektiem, piemēram, par kapitāla tirgu savienību; aicina Komisiju izmantot secinājumus, kas izriet no uzaicinājuma iesniegt liecības un no darba saistībā ar finanšu pakalpojumu regulējuma pirmās analīzes novērtējumu, kurš ir jāpabeidz līdz 2016. gada beigām; aicina Komisiju pārliecināties, ka jaunie BCBS priekšlikumi vai to īstenošana nav pretrunā ar šīm iniciatīvām; uzsver, ka šis novērtējums nedrīkst apdraudēt līdzšinējos likumdošanas sasniegumus un to nevajadzētu uztvert kā aicinājumu mazināt regulējumu;

14.

prasa, lai, nosakot sviras rādītāju, pilnībā tiktu ņemtas vērā prasības attiecībā uz atvasināto produktu centrālā mijieskaita pilnvarošanu ar mērķi veicināt centrālā mijieskaita izmantošanu;

15.

atgādina, ka gan ietekmes novērtējumos, gan standartu kalibrēšanā ir pienācīgi jāņem vērā Eiropas banku darbības modeļu specifika, tirgi, kuros tie darbojas, iestāžu dažādie lielumi un atšķirīgie riska profili, lai saglabātu nepieciešamo Eiropas banku nozares daudzveidību un ievērotu proporcionalitātes principu; aicina Komisiju ņemt vērā visus šos principus, nosakot īstenošanas apjomu un pārveidojot BCBS priekšlikumus ES tiesību aktos;

16.

uzsver to, cik svarīga nozīme ir Eiropas un valstu banku uzraudzības iestādēm, nodrošinot ES uzraudzības konverģenci, ņemot vērā proporcionalitātes principu un noteikumu atbilstību dažādiem banku darbības modeļiem; uzsver, cik svarīga ir uzticama un salīdzināma informācija par situāciju uzraudzītajās iestādēm, lai šo darbu varētu veikt efektīvi un ticami; uzsver, ka būtu jāsaglabā tiesības izmantot iekšējos modeļus; aicina VUM un EBI turpināt savu uzraudzības darbu, lai nodrošinātu iekšējo modeļu konsekventu īstenošanu un lai to jauda adekvāti atspoguļotu banku uzņēmējdarbības modeļu riskus, uzlabotu konverģenci šo modeļu trūkumu novēršanā un vajadzības gadījumā ierosinātu izmaiņas;

17.

atgādina par bankām izvirzīto prudenciālo prasību mijiedarbību ar citiem galvenajiem banku standartiem, piemēram, ieviešot ES TLAC standartu un saskaņojot to ar Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvā paredzētajām MREL prasībām, kā arī tuvākajā nākotnē piemērojot SFPS 9. grāmatvedības standartu un banku savienības regulējumu; tādēļ uzsver, ka, apsverot prudenciālā regulējuma reformas, būtu jāņem vērā visi šie dažādie elementi, kā arī to atbilstošā un kombinētā ietekme;

18.

atgādina, ka vairākas lielākās ES bankas pēdējos gados ir izmaksājušas akcionāriem dividendes, kaut arī tās joprojām ir būtiski nepietiekami kapitalizētas un nav konsekventi sakārtojušas savu bilanci;

19.

prasa Komisijai saistībā ar vismazāk riskantajiem banku darbības modeļiem par prioritāru uzskatīt darbu ar mazajām bankām (small banking box) un paplašināt šo darbu, veicot novērtējumu par iespējamību nākotnē izveidot tiesisko regulējumu, kas sastāvētu no vienkāršākiem, atbilstošākiem un samērīgākiem uzraudzības noteikumiem, kuri būtu pielāgoti dažādiem banku darbības modeļu veidiem;

20.

uzsver, cik svarīgi ir BCBS darbā iesaistīt Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Eiropas Banku iestādi un BCBS diskusijās nodrošināt pārredzamu un vispusīgu jaunāko informāciju par attīstības gaitu; aicina ECOFIN sanāksmēs uzsvērt šo iestāžu iesaistīšanas būtisko nozīmi un palielināt atbildību pret Eiropas Parlamenta ECON komiteju, regulāri sniedzot norādījumus diskusijās iesaistītajiem ES pārstāvjiem;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) http://www.bis.org/bcbs/publ/d344.pdf.

(2) https://www.bis.org/bcbs/publ/d387.htm.

(3) http://www.consilium.europa.eu/en/press/press-releases/2016/07/12-conclusions-banking-reform/.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0093.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0006.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0108.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/50

P8_TA(2016)0440

Kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku) (2016/2067(INI))

(2018/C 224/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitikas un drošības politiku),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 42. panta 6. punktu un 46. pantu par pastāvīgas strukturētas sadarbības nodibināšanu,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) (13026/2016), jo īpaši daļas, kas attiecas uz kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu un V sadaļu, jo īpaši tās 21. un 36. pantu un 42. panta 2., 3. un 7. punktu,

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra, 2014. gada 18. novembra, 2015. gada 18. maija, 2016. gada 27. jūnija un 2016. gada 17. oktobra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra un 2015. gada 26. jūnija secinājumus,

—

ņemot vērā 2015. gada 21. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (1), 2015. gada 21. maija rezolūciju par Eiropas aizsardzības tirgos notiekošo norišu ietekmi uz drošības un aizsardzības spējām Eiropā (2), 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par stratēģiski militāro stāvokli Melnās jūras baseinā pēc tam, kad Krievija nelikumīgi aneksēja Krimu (3), 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule (4) — un 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par miera atbalsta operācijām — ES sadarbība ar ANO un Āfrikas Savienību (5),

—	ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ar ko 2016. gada 28. jūnijā iepazīstināja PV/AP Federica Mogherini,

—	ņemot vērā drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plānu, ko 2016. gada 14. novembrī iesniedza PV/AP Federica Mogherini, un Padomes 2016. gada 14. novembra secinājumus par ES globālās stratēģijas īstenošanu drošības un aizsardzības jomā;

—	ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas 2016. gada 6. aprīļa kopīgo paziņojumu par hibrīddraudu apkarošanu (JOIN(2016)0018) un attiecīgos Padomes 2016. gada 19. aprīļa secinājumus,

—

ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas 2015. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu par spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam (JOIN(2015)0017) un Komisijas 2016. gada 5. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 230/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu (COM(2016)0447),

—	ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas 2016. gada 5. jūlija kopīgo paziņojumu par ES mēroga stratēģiska satvara elementiem drošības sektora reformas atbalstam (JOIN(2016)0031),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. aprīļa secinājumus par misiju atbalsta platformu,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu “Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības iekšējās drošības atjaunoto stratēģiju 2015.–2020. gadam un ar to saistītos Padomes 2015. gada 15. un 16. jūnija secinājumus,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 20. aprīļa paziņojumu “Eiropas Drošības programmas īstenošana cīņā pret terorismu un virzībā uz efektīvu un patiesu drošības savienību” (COM(2016)0230),

—	ņemot vērā Augstās pārstāves un Komisijas 2013. gada 11. decembra kopīgo paziņojumu “ES visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” (JOIN(2013)0030) un ar to saistītos Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus,

—

ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kiberdrošību un kiberaizsardzību (6), ņemot vērā Augstās pārstāves un Komisijas 2013. gada 7. februāra kopīgo paziņojumu “Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa” (JOIN(2013)0001), ņemot vērā Padomes 2014. gada 18. novembra ES kiberaizsardzības politikas satvaru,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 5. jūlija paziņojumu “Kā nostiprināt Eiropas Kiberizturētspējas sistēmu un sekmēt konkurētspējīgu un inovatīvu kiberdrošības nozari” (COM(2016)0410),

—	ņemot vērā 2016. gada 10. februārī parakstīto tehnisko vienošanos starp NATO datordrošības incidentu reaģēšanas spējām un Eiropas Savienības datorapdraudējumu reaģēšanas vienību (CERT-EU), kas nodrošina labāku informācijas apmaiņu par kiberincidentiem,

—	ņemot vērā ES un NATO kopīgo deklarāciju, kas tika parakstīta NATO samitā Varšavā 2016. gada 8. jūlijā (Eiropadomes priekšsēdētāja, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ģenerālsekretāra kopīgā deklarācija),

—	ņemot vērā Varšavas samita paziņojumu, ko pieņēma valstu un valdību vadītāji, kuri piedalījās Ziemeļatlantijas Padomes sanāksmē Varšavā 2016. gada 8. un 9. jūlijā,

—	ņemot vērā Eirobarometra 2016. gada jūnija aptaujas Nr. 85.1 rezultātus,

—	ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0317/2016),

Stratēģiskais konteksts

norāda, ka Eiropas drošības vides stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies — tas ir kļuvis mainīgāks, sarežģītāks, bīstamāks un neparedzamāks; norāda, ka pastāv gan tradicionāli draudi, gan hibrīddraudi, kurus rada gan valstis, gan nevalstiski dalībnieki no dienvidiem un austrumiem, un šie draudi dalībvalstis ietekmē atšķirīgi;

atgādina, ka ES dalībvalstu drošība ir cieši saistīta, un norāda, ka tās reaģē uz minētajiem draudiem un riskiem nekoordinēti un fragmentāri, tādējādi apgrūtinot un bieži vien traucējot vienotākas pieejas īstenošanu; uzsver, ka koordinācijas trūkums ir viena no Savienības darbības vājajām pusēm; norāda, ka Eiropai trūkst noturības, lai efektīvi vērstos pret hibrīddraudiem, kuriem bieži vien ir raksturīga pārrobežu dimensija;

uzskata, ka Eiropa pašlaik ir spiesta reaģēt uz arvien sarežģītākām krīzēm: no Rietumāfrikas caur Sāhelu, Āfrikas ragu, Tuvajiem Austrumiem, Austrumukrainu līdz pat Kaukāzam; uzskata, ka ES būtu jāpaplašina dialogs un sadarbība ar šā reģiona trešām valstīm, kā arī reģiona un apakšreģionu organizācijām; uzsver, ka ES vajadzētu būt gatavai rīkoties attiecībā uz strukturālām pārmaiņām starptautiskās drošības situācijā un tādām problēmām kā starpvalstu konfliktiem, valstu sabrukumiem un kiberuzbrukumiem, kā arī klimata pārmaiņu ietekmi uz drošību;

ar bažām norāda, ka Eiropā ir nepieredzētā apmērā pieaudzis radikālu islāmistu organizāciju īstenots terorisms, kas izdara spiedienu uz eiropeisko dzīvesveidu; uzsver, ka līdz ar to individuālā drošība ir kļuvusi īpaši svarīga, mazinot tradicionālo drošības iedalījumu ārējās un iekšējās dimensijās;

aicina ES pielāgoties šiem drošības izaicinājumiem, jo īpaši efektīvāk izmantojot jau izveidotos KDAP instrumentus un saskaņojot to izmantošanu ar citiem ārējiem un iekšējiem instrumentiem; aicina dalībvalstīm labāk sadarboties un koordinēt savu darbību, jo īpaši terorisma apkarošanas jomā;

aicina īstenot spēcīgu preventīvu politiku, kuras pamatā būtu vispusīgas deradikalizācijas programmas; norāda, ka ir būtiski arī aktīvāk cīnīties pret radikalizāciju un teroristu propagandu gan Eiropas Savienībā, gan ES ārējās attiecībās; aicina Komisiju, visās dalībvalstīs cīnoties pret radikalizāciju un terorismu, veicināt aktīvu krimināltiesas iestāžu, tostarp Eurojust, sadarbību tieslietu jomā;

norāda, ka pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara Eiropas robežas ir pārveidotas ar varu; uzsver militārās okupācijas negatīvo ietekmi uz drošību Eiropā kā vienotā veselumā; atkārtoti norāda, ka jebkādas ar varu veiktas Ukrainas robežu izmaiņas ir pretrunā Helsinku Nobeiguma akta un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem;

uzsver, ka saskaņā ar 2016. gada jūnijā publiskoto Eirobarometra aptauju Nr. 85.1 aptuveni divas trešdaļas ES pilsoņu vēlētos, lai ES vairāk iesaistās drošības un aizsardzības politikas jautājumu risināšanā;

uzskata, ka vienotāka un līdz ar to efektīvāka Eiropas ārpolitika un drošības politika var sniegt izšķirošu ieguldījumu nolūkā samazināt bruņoto sadursmju intensitāti Irākā un Sīrijā un likvidētu pašpasludināto Islāma valsti;

Pārskatīta un stabilāka KDAP

10.

pauž stingru pārliecību, ka minēto iemeslu dēļ ir visaptveroši un pamatīgi jāpārskata KDAP, lai ļautu ES un dalībvalstīm sniegt būtisku ieguldījumu Savienības drošības garantēšanā, starptautisku krīžu pārvarēšanā un ES stratēģiskās autonomijas aizstāvēšanā; atgādina, ka neviena valsts nevar šīs problēmas atrisināt viena pati;

11.

uzskata — lai nodrošinātu KDAP veiksmīgu pārskatīšanu, šajā procesā jau no paša sākuma ir pilnībā jāiesaista ES dalībvalstis, tādējādi izvairoties no politiska strupceļa riska nākotnē; uzsver praktiskos un finansiālos ieguvumus, ko sniegtu lielāka sadarbība Eiropas aizsardzības spēju attīstīšanā, un norāda uz pašreizējām iniciatīvām, kuras būtu jāīsteno, pieņemot konkrētus pasākumus aizsardzībai veltītajā Eiropadomes sanāksmē 2016. gada decembrī; turklāt aicina dalībvalstis un ES veikt atbilstīgus ieguldījumus drošībā un aizsardzībā;

12.

uzsver, ka, nodibinot pastāvīgu strukturētu sadarbību (LES 42. panta 6. punkts), būs iespējams attīstīt pašaizsardzības spējas vai izveidot pastāvīgu pašaizsardzības struktūru, kas var stiprināt krīzes pārvarēšanas operācijas;

13.

uzsver — tā kā Eiropa vairs pilnībā nekontrolē savu drošības vidi un nevar izvēlēties rīcības laiku un vietu, ES ar KDAP misijām un operācijām, un citiem attiecīgiem instrumentiem vajadzētu būt spējīgai iesaistīties visā krīžu pārvarēšanas pasākumu spektrā, tostarp krīžu novēršanā un risināšanā, tādējādi ietverot visus konflikta ciklu posmus, kā arī pilnībā iesaistīties Eiropas drošības garantēšanā un nodrošināt, lai visai brīvības, drošības un tiesiskuma telpai būtu kopēja drošība un aizsardzība; mudina Eiropadomi sākt kopējās drošības un aizsardzības politikas pārveidi par kopējo aizsardzību, kā paredzēts LES 42. panta 2. punktā; uzskata — lai to panāktu, par svarīgu KDAP mērķi ir jānosaka ES noturības stiprināšana;

14.

atzinīgi vērtē ceļvedi par KDAP, ar kuru iepazīstināja PV/AP un kurā ir iekļauts konkrēts grafiks un pasākumi; atzinīgi vērtē to, ka šis ceļvedis papildina gaidāmo Eiropas Aizsardzības rīcības plānu; uzsver to, ka ir jāpastiprina KDAP militārais aspekts; stingri atbalsta to, ka dalībvalstis koordinē ieguldījumus drošībā un aizsardzībā, kā arī to, ka ES līmenī ir jāpalielina finansiālais atbalsts pētniecībai aizsardzības jomā;

15.

vienlaikus arī uzsver, ka KDAP pamatā vajadzētu būt spēcīgam kolektīvās aizsardzības principam un efektīvai finansēšanai un ka to būtu jāīsteno, koordinējoties ar starptautiskajām struktūrām drošības un aizsardzības jomā un pilnībā papildinot NATO spējas; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāmudina dalībvalstis sasniegt NATO izvirzītos ar spējām saistītos mērķus, kas paredz, ka aizsardzības izdevumi ir vismaz 2 % no IKP, kā tas apstiprināts Velsas un Varšavas augstākā līmeņa sanāksmēs;

16.

atgādina, ka konflikti un krīzes Eiropā un tās apkaimē notiek gan fiziskajā telpā, gan kibertelpā, un uzsver, ka tādēļ kiberdrošība un kiberaizsardzība ir jāiekļauj KDAP kā pamatelementi un pilnībā jāintegrē visās ES iekšpolitikas un ārpolitikas pamatnostādnēs;

17.

atzinīgi vērtē PV/AP iesniegto ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju (ESGS), kas ir nepieciešams un pozitīvs dokuments virzībā uz tādu institucionālo struktūru, kurā KĀDP un KDAP tiks izmantotas un attīstītas; pauž nožēlu par dalībvalstu vājo līdzdalību ESGS sagatavošanā;

18.

uzsver, ka ir vajadzīga dalībvalstu un nacionālo parlamentu stingra apņemšanās, atbildība un atbalsts, ko īsteno ciešā sadarbībā ar visām attiecīgajām ES struktūrām, lai nodrošinātu, ka politiskā līmenī tiek ātri un efektīvi īstenots ESGS vērienīgums, prioritātes un visaptverošā pieeja, šajā nolūkā pēc drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plāna izstrādājot ES Balto grāmatu par drošību un aizsardzību; izceļ īstenošanas plāna ciešo saistību ar ESGS plašāku īstenošanu, gaidāmo Komisijas Eiropas aizsardzības rīcības plānu un Varšavā parakstīto ES un NATO kopīgo deklarāciju; atzinīgi vērtē PV/AP un dalībvalstu nemitīgo darbu īstenošanas procesā; uzsver, ka ir jāpiešķir pienācīgi resursi ESGS īstenošanai un efektīvākai un robustākai KDAP;

19.

uzskata, ka vajadzīgs turpmākais pasākums pēc ESGS izstrādes ir tādas nozaru stratēģijas izstrāde, par kuru vienojas un ar kuru iepazīstina Eiropadome un kurā būtu vairāk jāprecizē vērienīgums, uzdevumi, prasības un spēju prioritātes civilajā un militārajā līmenī; atkārtoti aicina izstrādāt Balto grāmatu par Eiropas aizsardzību un mudina Padomi bez kavēšanās sagatavot šo dokumentu; pauž bažas, ka ierosinātais drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plāns ir daudz pieticīgāks par to, ko sagaida Parlaments un sabiedrība; atkārtoti norāda uz visu Eiropas Savienību dalībvalstu drošības nedalāmību;

20.

pieņem zināšanai Vācijas un Francijas ārlietu ministru ierosināto Eiropas drošības paktu un atbalsta arī ideju par Eiropas stratēģiskās vides kopējo analīzi, kas paredz apdraudējuma izvērtēšanu padarīt par kopīgu periodisku darbību, tādējādi panākot, ka tiek ņemtas vērā ikvienas puses bažas, kā arī sniegts atbalsts kopējām spējām un rīcībai; atzinīgi vērtē arī citu dalībvalstu nesenās iniciatīvas par KADP izstrādi; tomēr ar nožēlu konstatē, ka dalībvalstis nav izvērtējušas savu pasivitāti attiecībā uz iepriekšējo ES līmeņa saistību īstenošanu aizsardzības jomā;

21.

konstatē, ka šajā nolūkā ir vajadzīga koordinācija ar līdzīgām NATO darbībām; konstatē, ka ir ārkārtīgi nepieciešama lielāka un efektīvāka izlūkdatu un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm;

22.

norāda, ka iekšējā un ārējā drošība arvien vairāk tiek integrēta un ir arvien grūtāk definēt dalījumu starp fizisko telpu un kibertelpu, līdz ar to kļūst nepieciešama arī attiecīgo instrumentu integrācija, lai dotu ES iespēju izmantot visus instrumentus līdz pat LES 42. panta 7. punktam paredzētajiem;

KDAP un integrētā pieeja krīzēm

23.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot pastāvīgu ES štābu civilo un militāro KDAP misiju un operāciju veikšanai, no kurienes integrēti, pamatdarbībās iesaistīti darbinieki atbalstītu visu plānošanas ciklu, sākot no sākotnējās politiskās koncepcijas izstrādes līdz detalizētiem plāniem; uzsver, ka tā nebūtu NATO struktūru replika, bet gan nepieciešams institucionāls risinājums, lai stiprinātu KDAP misiju un operāciju plānošanas un īstenošanas spējas;

24.

uzsver KDAP misiju un operāciju, tostarp robežu palīdzības, spēju veidošanas, militārās apmācības misiju un jūras spēku operāciju, ieguldījumu starptautiskā miera un stabilitātes nodrošināšanā;

25.

pauž nožēlu, ka KDAP misijas un operācijas joprojām sabotē strukturālās nepilnības, kas apdraud to efektivitāti; uzskata, ka tām vajadzētu būt patiesiem instrumentiem un tās varētu būt labāk integrētas ESGS;

26.

šajā sakarībā norāda, ka ESGS ir noteikts politiskā vērienīguma līmenis, lai nodrošinātu integrētu pieeju konfliktiem un krīzēm attiecībā uz ES iesaistīšanos visos konflikta cikla posmos, veicot konflikta novēršanu, atrisināšanu un stabilizāciju, kā arī apņemšanos novērst pāragru izstāšanos; uzskata, ka ES būtu konsekventi jāatbalsta pašpasludinātās Islāma valsts apkarošanas koalīcijā iesaistītās dalībvalstis, izveidojot KDAP operāciju Irākā un Sīrijā, kas koncentrētos galvenokārt uz apmācību;

27.

atzinīgi vērtē domu par “reģionalizētām” KDAP misijām Sāhelā, jo īpaši tāpēc, ka tas atbilst šā apakšreģiona valstu vēlmei pēc lielākas sadarbības drošības jomā, izmantojot Sāhelas G5 platformu; ir pārliecināts, ka tā varētu būt iespēja pastiprināt uz vietas esošo KDAP misiju (EUCAP Sahel Mali un EUCAP Sahel Niger) efektivitāti un nozīmīgumu; pauž stingru pārliecību, ka šai reģionalizācijas koncepcijai būtu jābalstās uz attiecīgās jomas ekspertu zināšanām, konkrētiem mērķiem un līdzekļiem to sasniegšanai, un to nevajadzētu izstrādāt vienīgi politisku apsvērumu dēļ;

28.

uzsver, ka visos Padomes lēmumos par turpmākajām misijām un operācijām kā prioritāte būtu jānosaka iesaistīšanās tādos konfliktos, kuri tieši ietekmē ES drošību vai partneru un to reģionu drošību, kuros ES ir drošības garants; uzskata, ka iesaistīšanās lēmuma pamatā vajadzētu būt kopīgai analīzei un izpratnei par stratēģisko vidi, kā arī dalībvalstu kopējām stratēģiskajām interesēm, un tajā būtu jāņem vērā citu sabiedroto un organizāciju, piemēram, ANO vai NATO, darbības; uzskata, ka KDAP spēju veidošanas misijas ir jāsaskaņo ar drošības sektora reformu un tām darbībām, ko Komisija veic tiesiskuma jomā;

29.

pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu grozīt Regulu (ES) Nr. 230/2014 (ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu), lai paplašinātu ES palīdzību, to sniedzot arī militāro dalībnieku apbruņošanai partnervalstīs, jo tas ir neaizstājams ieguldījums to noturībā, kas mazinās šo valstu iespējas atkal iekļūt konfliktā un kļūt par labvēlīgu vietu naidīgām darbībām pret ES; uzsver, ka tā būtu jārīkojas vienīgi ārkārtas gadījumā, kā paredzēts minētā priekšlikuma par Regulas (ES) Nr. 230/2014 grozīšanu 3.a pantā, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, labu pārvaldību un tiesiskumu; šajā sakarībā mudina EĀDD un Komisiju ātrāk īstenot iniciatīvu par spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam (CBSD), lai uzlabotu KDAP misiju efektivitāti un ilgtspēju;

30.

uzsver arī nepieciešamību identificēt finanšu instrumentus, ar kuriem pastiprināt partneru spēju veidošanu drošības un aizsardzības jomā; aicina EĀDD un Komisiju nodrošināt pilnīgu saskaņotību un koordināciju, lai panāktu labākos rezultātus un nepieļautu dublēšanos uz vietas;

31.

norāda, ka šajā nolūkā būtu jāpārskata Pētersbergas misijas un būtu pēc iespējas ātrāk jāpadara kaujas vienības par derīgu militāro instrumentu, tām nodrošinot lielāku modularitāti un funkcionālāku finansēšanu; norāda, ka dalībvalstu konstruktīvas attieksmes trūkums ir bijis politisks un operatīvs šķērslis kaujas vienību izvietošanai; mudina Padomi sākt veidot LES 41. panta 3. punktā paredzēto sākumfondu, no kura bez kavēšanās varētu finansēt militāro operāciju sākotnējās fāzes;

32.

aicina nodrošināt lielāku elastību attiecībā uz ES finanšu noteikumiem, lai uzlabotu tās spēju reaģēt uz krīzēm, un īstenot spēkā esošos Lisabonas līguma noteikumus; aicina pārskatīt mehānismu Athena, lai tā darbības jomu paplašinātu, attiecinot uz visām saistītajām izmaksām — pirmkārt, uz ātrās reaģēšanas operācijām, ES kaujas vienību izvēršanu un tad uz visām militārajām operācijām;

Sadarbība ar NATO un citiem partneriem

33.

atgādina, ka NATO un ES ir vienas un tās pašas stratēģiskās intereses un tās saskaras ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem no austrumiem un dienvidiem; norāda, ka savstarpējās aizsardzības klauzula — 42. panta 7. punkts — attiecas uz ES dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir NATO dalībvalstis; norāda, ka ES būtu jāspēj ar saviem līdzekļiem tādā pašā mērā aizsargāt tās ES dalībvalstis, kuras nav NATO dalībvalstis; norāda, ka ESGS mērķis ir sasniegt atbilstošu ES stratēģiskās autonomijas līmeni, un uzsver, ka abu organizāciju līdzekļiem jābūt savstarpēji papildinošiem; uzskata, ka ES stratēģiskajai autonomijai būtu jāstiprina Eiropas spēja veicināt drošību savā teritorijā un ārpus tās, kā arī partnerattiecības ar NATO un transatlantiskās attiecības;

34.

uzskata, ka ciešas un efektīvas ES un NATO sadarbības pamats ir to misiju un attiecīgi arī instrumentu sarakstu papildināmība un saderība; uzsver, ka abu organizāciju attiecību pamatā arī turpmāk vajadzētu būt sadarbībai, nevis konkurencei; uzskata, ka ES būtu jāmudina dalībvalstis sasniegt NATO izvirzītos ar spējām saistītos mērķus, kas paredz, ka aizsardzības izdevumi ir vismaz 2 % no IKP;

35.

uzsver, ka NATO ir vislabāk aprīkota atturēšanai un aizsardzībai un agresijas gadījumā pret kādu no NATO dalībvalstīm ir gatava īstenot kolektīvo aizsardzību (Ziemeļatlantijas līguma V pants), savukārt KDAP pašlaik ir koncentrēta uz miera uzturēšanu, konfliktu novēršanu un starptautiskās drošības nostiprināšanu (LES 42. pants), un ES ir papildu līdzekļi, ar kuriem risināt problēmas, kas saistītas ar dalībvalstu iekšējo drošību, tostarp apvērsumiem, kuri nav iekļautas V pantā; atkārto, ka LESD 222. pantā minētā “solidaritātes klauzula” ir paredzēta, lai nodrošinātu demokrātisko institūciju un civiliedzīvotāju aizsardzību teroristu uzbrukuma gadījumā;

36.

atzinīgi vērtē kopīgo deklarāciju, ko ES un NATO parakstīja Varšavā, un pilnīgi atbalsta tajā minētās sadarbības jomas; norāda, ka deklarācijā ir aprakstīta vispāratzīta neoficiāla prakse, nevis pacelta jaunā līmenī ES un NATO sadarbība; uzsver nepieciešamību īpaši padziļināt sadarbību un vēl vairāk papildināt spēju veidošanu attiecībā uz hibrīddraudiem un kiberdraudiem un pētniecību; atzinīgi vērtē Bratislavas ceļvedī minēto mērķi nekavējoties uzsākt kopīgās deklarācijas īstenošanu;

37.

pilnībā atbalsta vēl ciešāku sadarbību drošības un aizsardzības jomā ar citiem institucionālajiem partneriem, tostarp ANO, Āfrikas Savienību, EDSO, kā arī stratēģiskajiem divpusējiem partneriem, jo īpaši ASV, tādās jomās kā hibrīddraudi, jūras drošība, ātra reaģēšana, terorisma apkarošana un kiberdrošība;

Eiropas sadarbība aizsardzības jomā

38.

uzskata, ka spēcīgākas aizsardzības rūpniecības attīstīšana nostiprinātu ES stratēģisko autonomiju un tehnoloģisko neatkarību; pauž pārliecību — lai Eiropas kaimiņvalstīs stiprinātu ES drošības veicinātājas statusu, ir nepieciešamas atbilstošas un pietiekamas spējas un konkurētspējīga, efektīva un pārredzama aizsardzības rūpniecība, kas nodrošina ilgtspējīgu piegādes ķēdi; norāda, ka Eiropas aizsardzības jomai ir raksturīga sadrumstalotība un dublēšanās, kas ir pakāpeniski jānovērš, nodrošinot stimulus un priekšrocības visiem valsts komponentiem un ņemot vērā integrēta aizsardzības tirgus ilgtermiņa perspektīvas;

39.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis vēl nav pietiekami apņēmīgi īstenojušas politikas satvaru sistemātiskai un ilgtermiņa sadarbībai aizsardzības jomā un ka resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas iniciatīva nav devusi taustāmus rezultātus; aicina Padomi ieviest regulāras debates par aizsardzību, kas notiktu divas reizes gadā, lai sniegtu stratēģiskas norādes un politisku stimulu attiecībā uz EDAP un Eiropas sadarbību aizsardzības jomā;

40.

uzsver, ka ir vēl vairāk jāpadziļina sadarbība kiberaizsardzības jomā un jānodrošina KDAP misiju pilnīga kibernoturība; mudina Padomi kiberaizsardzību iekļaut kā neatņemamu daļu debatēs par aizsardzību; uzskata, ka ir ļoti nepieciešamas valstu kiberaizsardzības stratēģijas; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot kiberspējas veidošanas pasākumus, par kuriem ir atbildīga Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA), un izmantot NATO Kopējās kiberaizsardzības izcilības centru (CCDCOE);

41.

norāda, ka visām dalībvalstīm ir grūtības uzturēt ļoti plašu loku pilnībā operatīvu aizsardzības spēju, galvenokārt finansiālu ierobežojumu dēļ; tādēļ aicina panākt lielāku koordināciju un izdarīt skaidrāku izvēli attiecībā uz to, kuras spējas uzturēt, lai dalībvalstis varētu specializēties noteiktās spējās;

42.

uzskata, ka sadarbspēja ir izšķirošs elements, lai dalībvalstu spēki būtu saderīgāki un integrētāki; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm jāizpēta iespēja kopīgi nodrošināt aizsardzības resursus; norāda, ka šo uzdevumu apgrūtina protekcionisms un ES aizsardzības tirgu slēgtais raksturs;

43.

atgādina, ka stabils Eiropas aizsardzības tehniskais un rūpnieciskais pamats, kurā ir ietvertas iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem, ir svarīgs KDAP pamatelements un priekšnosacījums kopējam tirgum, tādējādi dodot iespēju ES izveidot savu stratēģisko autonomiju;

44.

ar nožēlu atzīmē, ka dalībvalstis pilnīgi atšķirīgā apmērā piemēro Direktīvu 2009/81/EK par iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā un Direktīvu 2009/43/EK par Eiropas Savienības teritorijā īstenotiem ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem; aicina Komisiju konsekventi piemērot norādījumus par 346. pantu un uzņemties Līgumu izpildes uzraudzītājas lomu, sākot īstenot pārkāpuma procedūras gadījumos, kad ir pārkāpti direktīvu noteikumi; aicina dalībvalstis uzlabot daudznacionālos centienus saistībā ar militārās jomas iepirkuma pieprasījumu un Eiropas ražotājus no piegādātāju puses nostiprināt savas pozīcijas pasaules tirgū, izmantojot labāku koordināciju un rūpniecisko konsolidāciju;

45.

pauž bažas par to, ka visās dalībvalstīs nemitīgi samazinās finansējums pētījumiem aizsardzības jomā, kas apdraud rūpniecības un tehnoloģisko pamatu un līdz ar to arī Eiropas stratēģisko autonomiju; aicina dalībvalstis nodrošināt savas armijas ar aprīkojumu, ko ir izgatavojusi Eiropas aizsardzības rūpniecība, nevis tās rūpnieciskie konkurenti;

46.

pauž pārliecību, ka KDAP efektivitāti uzlabotu EAA lomas palielināšana tādu programmu, projektu un darbību koordinēšanā, kuras ir vērstas uz spēju attīstīšanu; uzskata, ka būtu jāatbalsta pilnīga EAA mērķu īstenošana, tostarp tās turpmākās prioritātes un uzdevumi attiecībā uz Eiropas aizsardzības rīcības plānu (EARP) un Eiropas aizsardzības pētniecības programmu (EDRP); tādēļ aicina dalībvalstis pārskatīt aģentūras organizāciju, procedūras un darbības, paverot plašākas iespējas turpmākai sadarbībai un integrācijai; aicina dalībvalstis sniegt EAA pamatnostādnes par Spēju attīstības plāna pārskatīšanu saskaņā ar ESGS un nozaru stratēģiju;

47.

uzsver, ka kiberdrošība pēc savas būtības ir politikas joma, kurā ir izšķirīgi svarīga sadarbība un integrācija, turklāt ne tikai starp ES dalībvalstīm, galvenajiem partneriem un NATO, bet arī starp dažādiem sabiedrības dalībniekiem, jo tā nav tikai militāra atbildība; prasa paredzēt skaidrākas pamatnostādnes par to, kā un kādā kontekstā tiks izmantotas ES aizsardzības un uzbrukuma spējas; atgādina, ka Eiropas Parlaments ir vairākkārt aicinājis rūpīgi pārskatīt ES divējāda lietojuma preču eksporta regulu, lai nepieļautu tādu programmatūras un citu sistēmu nonākšanu nepareizās rokās, kuras iespējams izmantot, lai vērstos pret ES digitālo infrastruktūru; aicina ES starptautiskos forumos, tostarp, bet ne tikai interneta pārvaldības forumos, aizstāvēt ideju, ka interneta pamatinfrastruktūrai vajadzētu būt neitrālai zonai, kurā ir aizliegts iejaukties valdībām, kas īsteno nacionālās intereses;

48.

atbalsta Komisijas iniciatīvas aizsardzības jomā, piemēram, aizsardzības rīcības plānu un aizsardzības rūpniecības politiku, kuras būtu jāuzsāk pēc tam, kad būs iesniegta ES Baltā grāmata par drošību un aizsardzību; atbalsta Komisijas turpmāku iesaistīšanos aizsardzības jomā, lai veiktu plašu un mērķtiecīgu pētniecību, plānošanu un īstenošanu; atzinīgi vērtē sagatavošanas darbību attiecībā uz pētniecību, kas saistīta ar KDAP, un prasa nodrošināt pienācīgu finansējumu atlikušajam pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) periodam; atbalsta ES pētniecības programmas izstrādi aizsardzības jomā saskaņā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (2021–2027);

49.

uzskata, ka ar jaunu ES pētniecības programmu aizsardzības jomā būtu jāfinansē pētniecības projekti tādās prioritāšu jomās, par kurām ir vienojušās dalībvalstis, un ka Eiropas Aizsardzības fonds varētu atbalstīt tādu spēju finansēšanu, kuras ir kopīgi noteikušas dalībvalstis un kurām ir atzīta ES pievienotā vērtība;

50.

aicina reformēt Eiropas tiesību aktus, lai aizsardzības rūpniecība gūtu labumu no tāda paša valsts atbalsta, kāds ir ASV rūpniecībai;

o o

51.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram, NATO Parlamentārās asamblejas prezidentam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pašreizējam priekšsēdētājam un EDSO Parlamentārās asamblejas prezidentam.

(1) OV C 353, 27.9.2016., 59. lpp.

(2) OV C 353, 27.9.2016., 74. lpp.

(3) OV C 407, 4.11.2016., 74. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0120.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0249.

(6) OV C 419, 16.12.2015., 145. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/58

P8_TA(2016)0441

ES stratēģiskā komunikācija pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai (2016/2030(INI))

(2018/C 224/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu (1),

—	ņemot vērā 2009. gada 4. aprīļa Strasbūrā/Kēlā notikušajā NATO samitā pieņemto deklarāciju saistībā ar NATO 60. gadskārtu,

—	ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā (2),

—	ņemot vērā Ārlietu padomes 2015. gada 9. februāra secinājumus par terorisma apkarošanu,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 19. un 20. marta secinājumus,

—	ņemot vērā 2015. gada 16. martā pieņemtos Padomes secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī ISIL/Daesh draudiem, ko 2016. gada 23. maijā atkārtoti apstiprināja Ārlietu padome,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV) 2015. gada 18. maija ziņojumu “ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule” un notiekošo darbu pie jaunas ES globālās drošības stratēģijas izstrādes,

—	ņemot vērā 2015. gada 10. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām (3),

—	ņemot vērā “EU Action Plan on Strategic Communication” (“ES Rīcības plānu par stratēģisko komunikāciju”), Ref. Ares(2015)2608242 – 22.6.2015,

—	ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (4),

—	ņemot vērā 2014. gada 5. septembrī Velsas NATO samitā pieņemto deklarāciju,

—	ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušanu (5),

—	ņemot vērā 2015. gada 28. aprīļa Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Drošības programmu (COM(2015)0185),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 6. aprīļa kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Kopīgs regulējums hibrīddraudu apkarošanai — Eiropas Savienības reakcija” (JOIN(2016)0018),

—	ņemot vērā 2016. gada 20. aprīļa Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Eiropas Drošības programmas īstenošana cīņā pret terorismu un virzībā uz efektīvu un patiesu drošības savienību” (COM(2016)0230),

—	ņemot vērā Eiropas Demokrātijas fonda priekšizpēti par krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu iniciatīvām Austrumu partnerībā un ārpus tās robežām “Bringing Plurality and Balance to the Russian Language Media Space” (“Pluralitātes un līdzsvara nodrošināšana krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu telpā”),

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību cīņā pret terorismu (A/31/65),

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 34 (CCPR/C/GC/34),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0290/2016),

tā kā ES ir apņēmusies starptautiskajā arēnā darboties saskaņā ar tādiem principiem kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību, pamatbrīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošana, piekļuve informācijai, vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms, lai gan pēdējo no uzskaitītajiem principiem tomēr var zināmā mērā ierobežot atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencijai; tā kā trešo pušu struktūras, kuru mērķis ir diskreditēt Savienību, šīs vērtības neatzīst;

tā kā ES, tās dalībvalstis un iedzīvotāji ir pakļauti arvien lielākam sistemātiskam spiedienam spēt apstrādāt informācijas, dezinformācijas un maldinošas informācijas, kā arī propagandas kampaņas no valstīm un nevalstiskām struktūrām, piemēram, to kaimiņvalstīs esošām pārrobežu teroristu un organizētās noziedzības organizācijām, kuru mērķis ir vājināt objektīvas informācijas vai ētiskas žurnālistikas jēdzienu, radot iespaidu, ka visa informācija ir neobjektīva vai tiek izmantota kā politiskās varas instruments, kas tādējādi vēršas arī pret demokrātiskām vērtībām un interesēm;

tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība, piekļuve informācijai un vārda brīvība ir tādas demokrātiskas sistēmas stūrakmeņi, kurā plašsaziņas līdzekļu patieso īpašnieku un finansējuma avotu pārredzamība ir būtiski svarīga; tā kā stratēģijas kvalitatīvas žurnālistikas, plašsaziņas līdzekļu plurālisma un faktu pārbaudes nodrošināšanai var būt efektīvas tikai tad, ja informācijas sniedzējiem var uzticēties un uz viņiem var paļauties; tā kā vienlaikus būtu kritiski jāizvērtē, kā rīkoties ar plašsaziņas līdzekļu avotiem, īpaši tā saucamajiem jaunajiem medijiem, sociālajiem tīkliem un digitālo vidi, par ko ir pierādījumi, ka tie ir atkārtoti īstenojuši apzinātas maldināšanas un dezinformācijas stratēģiju;

tā kā informācijas karš ir vēsturiska parādība, kas ir tikpat sena kā pats karš; tā kā Aukstā kara laikā tika izvērsts mērķtiecīgs informācijas karš un kopš tā laika tas ir neatņemama sastāvdaļa mūsdienu modernajam hibrīdkaram, kas izmanto slēptu un atklātu militāru un nemilitāru paņēmienu kombināciju, lai destabilizētu tās valsts politisko, ekonomisko un sociālo situāciju, kurai tiek uzbrukts, oficiāli nepiesakot karu ar to, un tā kā šāds karš tiek izvērst ne tikai pret ES partneriem, bet arī pret pašu ES, tās iestādēm un visām dalībvalstīm un iedzīvotājiem neatkarīgi no to valstspiederības un reliģiskās pārliecības;

tā kā, ņemot vērā Krievijas veikto Krimas aneksiju un Krievijas īstenoto hibrīdkaru Donbasā, Kremlis ir saasinājis konfrontāciju ar ES; tā kā Kremlis ir pastiprinājis savu propagandu, Krievijai īstenojot spēcīgāku ietekmi Eiropas plašsaziņas līdzekļu vidē ar mērķi radīt Eiropas sabiedriskās domas atbalstu Krievijas darbībām un vājināt ES ārpolitikas saskaņotību;

F.	tā kā saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. pantu kara propaganda un jebkāds atbalsts uz valstspiederību, rasi vai reliģisko piederību pamatotam naidam, kas uzskatāms par kūdīšanu uz diskrimināciju, naidīgu attieksmi vai vardarbību, ir aizliegts ar likumu;

G.	tā kā finanšu krīze un jauni digitālo plašsaziņas līdzekļu veidi ir radījuši būtiskus apgrūtinājumus kvalitatīvai žurnālistikai, kas novedusi pie kritiskās domāšanas mazināšanās auditorijā, kas padara to neaizsargātāku pret dezinformāciju un manipulāciju;

H.	tā kā propaganda un Krievijas plašsaziņas līdzekļu iejaukšanās ir īpaši izteikta un nereti nesamērīga austrumu kaimiņreģiona valstīs; tā kā šajās valstīs plašsaziņas līdzekļi bieži vien ir vāji un nespēj kontrolēt situāciju saistībā ar Krievijas plašsaziņu līdzekļu spēku un ietekmi;

I.	tā kā informācijas un komunikācijas kara tehnoloģijas tiek izmantotas, lai leģitimizētu darbības, kas apdraud ES dalībvalstu suverenitāti, politisko neatkarību, to iedzīvotāju drošību un to teritoriālo neaizskaramību;

J.	tā kā ES neatzīst ISIL/Daesh par valsti vai valstij līdzīgu veidojumu;

tā kā ISIL/Daesh, Al-Qaeda un daudzi citi vardarbīgi džihādistu teroristu grupējumi sistemātiski izmanto komunikācijas stratēģijas un propagandu — kā bezsaistē, tā tiešsaistē — kā daļu no pamatojuma savai pret ES, tās dalībvalstīm un Eiropas vērtībām vērstajai darbībai un jaunu eiropiešu rekrutēšanai savās rindās;

tā kā pēc Strasbūrā/Kēlā notikušajā NATO augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtās deklarācijas, kurā bija uzsvērts, ka kļūst arvien svarīgāk, lai NATO atbilstošā, savlaicīgā, precīzā un atsaucīgā veidā īstenotu saziņu par tās mainīgajiem pienākumiem, mērķiem un uzdevumiem, 2014. gadā Latvijā tika izveidots NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs (NATO StratCom COE), kura izveide tika atbalstīta Velsā notikušās NATO augstākā līmeņa sanāksmes deklarācijā,

ES stratēģiskais paziņojums pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai

uzsver, ka stratēģiskā propaganda pret ES izpaužas daudzās atšķirīgās formās un izmanto dažādus instrumentus, kas bieži vien ir pielāgoti, lai atbilstu dalībvalstu profiliem, ar mērķi sagrozīt patiesību, sēt šaubas, šķelt dalībvalstis, panākt stratēģisku plaisu starp Eiropas Savienību un tās partneriem Ziemeļamerikā, paralizēt lēmumu pieņemšanas procesu, diskreditēt ES iestādes un transatlantiskās partnerības, kurām ir atzīta loma Eiropas drošības un ekonomikas arhitektūrā, kā Eiropas Savienības, tā tās kaimiņvalstu pilsoņu acīs un prātos, vājināt un izšķīdināt Eiropas vēstījumu, kura pamatā ir demokrātiskās vērtības, cilvēktiesības un tiesiskums; atgādina, ka viens no svarīgākajiem izmantotajiem instrumentiem ir baiļu un nedrošības sēšana ES iedzīvotāju vidū, kā arī tāds naidīgu valstu un organizāciju attēlojums, kas rada priekšstatu, ka tie ir spēcīgāki, nekā tie patiesībā ir;

aicina ES iestādes atzīt, ka stratēģiskā komunikācija un informācijas karš nav vienīgi ES ārēja problēma, bet gan arī iekšēja problēma, un pauž bažas par daudzajiem pret ES vērstas propagandas pavairotājiem Savienībā; pauž bažas par dažu dalībvalstu ierobežoto izpratni par to, ka tās ir propagandas un sagrozītas informācijas auditorija un izplatīšanas telpa; šajā sakarā aicina ES pusi risināt jautājumu saistībā ar pašreizējo skaidrības un vienošanās trūkumu par to, kas ir uzskatāma par propagandu un dezinformāciju, un sadarbībā ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un ES dalībvalstu ekspertiem izstrādāt vienotu definīciju kopu, kā arī apkopot faktus par propagandas patēriņu;

norāda, ka dezinformācija un propaganda ir daļa no hibrīdkara; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešams palielināt izpratni un demonstrēt pārliecinātu rīcību ar institucionālo un politisko paziņojumu, ideju laboratoriju / akadēmiskās pētniecības, sociālo plašsaziņas līdzekļu kampaņām, pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām, plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes iniciatīvām un citiem lietderīgiem pasākumiem;

uzsver, ka Eiropas Savienībai naidīgas trešo valstu propagandas un dezinformācijas stratēģija var izpausties dažādos veidos un ietver konkrēti tradicionālos plašsaziņas līdzekļus, sociālos tīklus, skolu mācību programmas un politiskās partijas — gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

norāda uz pašreizējo ES stratēģisko komunikāciju daudzslāņaino raksturu dažādos līmeņos, ieskaitot ES iestādes, dalībvalstis, dažādas NATO un ANO struktūras, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un aicina pēc iespējas labāk to darbību un šīm pusēm apmainīties ar informāciju; prasa dažādiem dalībniekiem, kuri ir pauduši savas bažas par šiem propagandas centieniem un vēlas ieviest stratēģijas dezinformācijas apkarošanai, ciešāk sadarboties un savā starpā apmainīties ar informāciju; uzskata, ka ES šādas koordinācijas veikšana būtu jāuzdod Savienības iestādēm;

atzīst, ka ES ir jāuzskata savs stratēģiskās komunikācijas darbs par prioritāti un tam būtu jāietver atbilstoši resursi; atkārto, ka ES ir sekmīgs integrācijas modelis, kas krīzes laikā turpina piesaistīt valstis, kas vēlas īstenot šo modeli un iekļauties tajā; tāpēc uzsver, ka ES ir drosmīgi un mērķtiecīgi jāizplata savs pozitīvais vēstījums par šīm sekmēm, vērtībām un principiem un ka ES savā vēstījumā ir jābūt ofensīvai, nevis defensīvai;

Krievijas dezinformācijas un propagandas kara atpazīšana un atmaskošana

ar nožēlu norāda, ka Krievija saziņu un tikšanās ar ES partneriem izmanto drīzāk propagandas mērķiem un nolūkā publiski vājināt ES kopējo nostāju, nevis patiesa dialoga izveidošanai;

atzīst, ka Krievija izmanto dažādus rīkus un instrumentus, piemēram, domnīcas un īpašus fondus (piem., Russkiy Mir), īpašas iestādes (Rossotrudnichestvo) daudzvalodu televīzijas kanāli (piem., RT), pseido ziņu aģentūras un multimediju dienesti (Sputnik), pārrobežu sociālas un reliģiskas grupas, jo režīms vēlas sevi attēlot kā tradicionālo kristīgo vērtību vienīgo aizstāvi, sociālos medijus un interneta troļļus, lai apstrīdētu demokrātiskās vērtības, šķeltu Eiropu, gūtu vietējo atbalstu un radītu priekšstatu par nefunkcionējošām valstīm ES austrumu kaimiņreģionā; uzsver, ka Krievija savos propagandas instrumentos iegulda ievērojamus finanšu līdzekļus, kurus tiešā veidā nodrošina valsts vai kas tiek piešķirti ar Kremļa kontrolētu uzņēmumu un organizāciju starpniecību; uzsver, ka, no vienas puses, Kremlis finansē politiskās partijas un citas organizācijas, kas darbojas ES, lai vājinātu politisko kohēziju, bet, no otras puses, Kremļa propaganda tiešā veidā ir vērsta pret noteiktiem žurnālistiem, politiķiem un indivīdiem ES;

atgādina, ka drošības dienesti un izlūkdienesti ir konstatējuši, ka Krievijai ir spēja un nodoms veikt operācijas, kuru mērķis ir destabilizēt citas valstis; norāda, ka tas nereti izpaužas kā atbalsts politiskajiem ekstrēmistiem un plaša mēroga dezinformācijas un plašsaziņas līdzekļu kampaņas; turklāt norāda, ka šādi plašsaziņas līdzekļu uzņēmi ir un aktīvi darbojas ES;

10.

norāda, ka Kremļa informācijas stratēģija papildina tā divpusējo attiecību, ekonomiskās sadarbības un kopēju projektu stiprināšanas politiku ar atsevišķām ES dalībvalstīm, lai vājinātu ES saskanību un negatīvi ietekmētu ES politikas programmas;

11.

apgalvo, ka Krievijas stratēģiskā komunikācija ir daļa no plašākas musinošas kampaņas ES sadarbības un suverenitātes, Savienības un tās dalībvalstu politiskās neatkarības un teritoriālās neaizskaramības vājināšanai; mudina dalībvalstis saglabāt modrību saistībā ar Krievijas informācijas darbībām Eiropas teritorijā un stiprināt spēju apvienošanas un pretizlūkošanas darbu šādu darbību apkarošanai;

12.

stingri kritizē Krievijas centienus traucēt ES integrācijas procesu un šajā kontekstā pauž nožēlu par Krievijas sniegto atbalstu pret ES vērstiem spēkiem Eiropas Savienības ietvaros un jo īpaši galēji labējām partijām, populistu spēkiem un kustībām, kas noliedz liberālās demokrātijas pamatvērtības;

13.

pauž dziļas bažas par to, ka strauji izplešas Kremļa inspirētas darbības Eiropā, tostarp tiek izplatīta dezinformācija un propaganda, kuras mērķis ir saglabāt vai palielināt Krievijas ietekmi un vājināt un sašķelt ES; uzsver, ka liela daļa Kremļa propagandas ir vērsta uz mērķi aprakstīt atsevišķas Eiropas valstis kā piederošas pie “Krievijas tradicionālās ietekmes sfēras”; norāda, ka viena no tās galvenajām stratēģijām ir tāda alternatīva vēstījuma, kura pamatā bieži vien ir sagrozīts vēsturisko notikumu skaidrojums, izplatīšana un uzspiešana, lai attaisnotu tās ārējās darbības un ģeopolitiskās intereses; norāda, ka viena no tās galvenajām stratēģijām ir vēstures falsificēšana; šajā kontekstā norāda uz vajadzību ar sabiedrisku kampaņu un izglītības sistēmu palīdzību uzlabot informētību par komunistisko režīmu noziegumiem un sniegt atbalstu pētniecības un dokumentācijas pasākumiem, jo īpaši bijušajās Padomju Savienības bloka valstīs, lai pretdarbotos Kremļa vēstījumam;

14.

uzsver, ka Krievija izmanto to, ka nav starptautiska tiesiskā regulējuma tādās jomās kā kiberdrošība un trūkst pārskatatbildības plašsaziņas līdzekļu reglamentēšanas jomā, un neskaidrību šajos jautājumos izmanto par labu sev; uzsver, ka agresīvas Krievijas darbības kiberjomā sekmē informācijas karu; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) pievērst uzmanību interneta apmaiņas punktu kā kritiskas infrastruktūras nozīmei ES drošības stratēģijā; uzsver nepieciešamību nodrošināt informācijas sistēmu noturību ES un dalībvalstu līmenī, jo īpaši pret pakalpojumatteici un traucējumiem, kam var būt svarīga vieta hibrīdkonfliktā un propagandas apkarošanā, un cieši sadarboties šai jomā ar NATO, īpaši NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru;

15.

aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotas stratēģiskās komunikācijas mehānismus, lai atbalstītu dezinformācijas un propagandas apkarošanu un šādas informācijas avotu noteikšanu ar mērķi atklāt hibrīddraudus;

Izpratne par ISIL/Daesh informācijas karu, dezinformāciju un radikalizācijas metodēm un to apkarošana

16.

apzinās, ka ISIL/Daesh gan reģionālā, gan globālā līmenī izmanto dažādas stratēģijas, lai popularizētu savu politisko, reliģisko, sociālo, naidīgo un vardarbīgo vēstījumu; aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt atbildes vēstījumu, ar kuru stāties pretī ISIL/Daesh vēstījumam, iesaistot izglītības sistēmu un palielinot tādu neradikālu musulmaņu garīgo līderu iespējas un pamanāmību, kuru respektablais statuss ļauj ticami deleģitimizēt ISIL/Daesh propagandu; atzinīgi vērtē globālās koalīcijas centienus apkarot ISIL/Daesh un šajā sakarā atbalsta ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku; prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm sagatavot un izplatīt pret džihādistu propagandu vērstu informāciju, kurā īpašs uzsvars likts uz pedagoģisko aspektu, lai parādītu, ka radikālā islāma sludināšana no teoloģiskā viedokļa ir nepareiza;

17.

uzsver, ka islāmistu teroristu organizācijas, jo īpaši ISIL/Daesh un Al-Qaeda, iesaistās aktīvās informācijas kampaņās ar mērķi kaitēt Eiropas vērtībām un interesēm, kā arī palielināt pret tām vērsto naidīgumu; pauž bažas par to, ka ISIL/Daesh aktīvi izmanto sociālos medijus, īpaši Twitter un Facebook, savas propagandas izplatīšanai un rekrutēšanai, tā uzrunājot jo īpaši jauniešus; uzsver šajā sakarā, ka ir svarīgi iekļaut pret ISIL/Daesh vērsto kontrpropagandas stratēģiju plašākā, visaptverošā reģionālajā stratēģijā, kurā apvienoti diplomātiski, sociālekonomiski, attīstības un konfliktu novēršanas instrumenti; atzinīgi vērtē speciālas dienvidu valstīm paredzētas stratēģiskās komunikācijas grupas izveidi, kurai ir potenciāls efektīvi veicināt ISIL/Daesh ekstrēmistu propagandas un ietekmes likvidāciju un cīņu pret šo propagandu un ietekmi;

18.

uzsver, ka ES un eiropieši ir galvenais ISIL/Daesh mērķis un aicina ES un tās dalībvalstis ciešāk sadarboties, lai pasargātu sabiedrību, jo īpaši jauniešus, no vervēšanas, palielinot to noturību pret radikalizāciju; uzsver, ka ir jāvelta lielāka uzmanība ES rīku un metožu uzlabošanai, galvenokārt kibertelpas jomā; aicina visas dalībvalstis ciešā sadarbībā ar 2015. gada oktobrī izveidoto Radikalizācijas izpratnes tīkla izcilības centru pētīt un efektīvi novērst sociāli ekonomiskās parādības, kas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki ir neaizsargāti pret radikalizāciju, kā arī veikt daudzdimensionālus, institucionālus pasākumus (saiknes veidošana starp akadēmiskiem pētījumiem, brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldību, policiju, tiesām, sociāliem dienestiem, izglītības sistēmām), lai cīnītos pret radikalizāciju; uzsver, ka Padome ir aicinājusi veicināt krimināltiesiskos atbildes pasākumus, reaģējot uz radikalizāciju, kas noved pie terorisma un vardarbīga ekstrēmisma;

19.

aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai neļautu ISIL/Daesh piekļūt finansējumam un fondu līdzekļiem, un veicināt šo principu ES ārējās darbības jomā un uzsver nepieciešamību parādīt ISIL/Daesh patieso dabu un liegt tās ideoloģisko leģitimizēšanu;

20.

aicina ES un tās dalībvalstis īstenot saskanīgu ES līmeņa rīcību, vēršoties pret naida runu, ko sistemātiski izplata neiecietīgi, radikāli sludinātāji, izmantojot sprediķus, grāmatas, televīzijas raidījumus, internetu un citus komunikācijas līdzekļus, kas rada auglīgu augsni, lai nostiprinātos tādas teroristu organizācijas kā ISIL/Daesh un Al-Qaeda;

21.

uzsver, ka ir svarīgi, lai ES un dalībvalstis sadarbotos ar sociālo mediju pakalpojumu sniedzējiem ar mērķi apkarot ISIL/Daesh propagandas izplatīšanu ar sociālo mediju starpniecību;

22.

uzsver, ka islāmistiskās teroristu organizācijas, jo īpaši ISIL/Daesh un Al-Qaeda, ir iesaistītas aktīvās dezinformācijas kampaņās ar mērķi kaitēt Eiropas vērtībām un interesēm; šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt konkrētu stratēģiju, lai cīnītos pret islāmistu propagandu un dezinformāciju, kas vērsta pret ES;

23.

uzsver, ka neitrāls, uzticams un objektīvs vēstījums un uz faktiem balstīta informācija par norisēm ES dalībvalstīs novērstu trešo pušu propagandas izplatīšanu;

ES stratēģija propagandas apkarošanai

24.

atzinīgi vērtē Rīcības plānu stratēģiskās komunikācijas jomā; atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu par kopīgu regulējumu hibrīddraudu apkarošanai un aicina nekavējoties apstiprināt un īstenot šos ieteikumus; uzsver, ka, lai īstenotu ierosinātās darbības, ir vajadzīga visu attiecīgo pušu sadarbība un koordinācija ES un valstu līmenī; uzskata, ka tikai visaptveroša pieeja var nodrošināt, ka ES centieni būs sekmīgi; aicina ES rotējošās prezidējošās dalībvalstis vienmēr ietvert savās programmās stratēģisko komunikāciju, lai nodrošinātu nepārtrauktu darbu šajā jautājumā; atzinīgi vērtē Latvijas prezidentūras iniciatīvas un sasniegumus šajā jomā; aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi politiskā līmenī nodrošināt biežu saziņu ar dalībvalstīm, lai labāk koordinētu ES darbības; uzsver, ka būtu ievērojami jāuzlabo ES un NATO sadarbība stratēģiskās komunikācijas jomā; atzinīgi vērtē Slovākijas prezidentūras plānu saistībā ar Eiropas atceres dienu totalitāro un autoritāro režīmu upuriem organizēt konferenci par totalitārismu;

25.

prasa, lai atbildīgās ES iestādes un instances efektīvi uzraudzītu pret Eiropu vērstās propagandas finansējuma avotus;

26.

uzsver, ka ES demokrātijas instrumentu ietvaros ir vajadzīgs lielāks finansējums, lai atbalstītu plašsaziņas līdzekļu brīvību Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstīs; šajā sakarā aicina Komisiju nodrošināt, lai attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma aizsardzību tiktu pilnībā izmantoti esošie instrumenti, piemēram, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR), EKP, Austrumu partnerības plašsaziņas līdzekļu brīvības uzraudzība (Eastern Partnership Media Freedom Watch) un EDF;

27.

norāda, ka Krievija stratēģiskās komunikācijas darbībām atvēl milzīgus resursus, un uz naidīgas propagandas iespējamo ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu ES un tās spēju mazināt sabiedrības uzticēšanos, atklātību un demokrātiju; atzinīgi vērtē ES stratēģisko komunikāciju darba grupas paveikto ievērojamo darbu; tāpēc aicina pastiprināt ES stratēģisko komunikāciju darba grupu, pārveidojot to par pilnvērtīgu EĀDD struktūrvienību, kuras kompetences jomā ir austrumu un dienvidu kaimiņreģions un kurai ir atbilstošs personāls un pietiekami budžeta līdzekļi, paredzot iespēju izveidot tai savu budžeta posteni; aicina stiprināt sadarbību starp ES dalībvalstu izlūkdienestiem, lai novērtētu ietekmi, ko rada trešās valstis, kas vēlas vājināt ES demokrātiskos pamatus un vērtības; aicina nodrošināt ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu un EĀDD stratēģiskās komunikācijas jomā, tostarp izmantojot Parlamenta analītiskās spējas un dalībvalstu informācijas birojus;

28.

uzsver, ka ir svarīgi, lai ES savā ārējā darbībā turpinātu aktīvi veicināt pamattiesību un brīvību ievērošanu; uzskata, ka uz propagandas apkarošanu vērsto ES darbību pamatā jābūt vārda brīvības, pulcēšanās brīvības, tiesību uz informāciju, kaimiņvalsti plašsaziņas līdzekļu neatkarības atbalstam;

29.

uzsver nepieciešamību stiprināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu objektivitāti un neatkarību ES un tās kaimiņvalstīs, ieskaitot nevalstiskos dalībniekus, tostarp atbalstot žurnālistus un plašsaziņas līdzekļu dalībniekiem paredzētu spēju veidošanas programmu izstrādi, veicinot informācijas apmaiņas partnerības un tīklus, piemēram, satura koplietošanas platformas, pētniecību saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem, mobilitātes un apmācības iespējas žurnālistiem un prakses vietas ES plašsaziņas līdzekļos, lai veicinātu labas prakses apmaiņu;

30.

uzsver, ka svarīga nozīme ir kvalitatīvai izglītībai un apmācībai žurnālistikas jomā gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, lai tiktu veidotas kvalitatīvas žurnālistikas analīzes un tiktu panākti augsti redakcionālie standarti; uzskata, ka ES vērtību, proti, preses brīvības un vārda brīvības, kā arī plašsaziņas līdzekļu plurālisma, veicināšana ietver atbalstu vajātiem un ieslodzītiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem trešās valstīs;

31.

iestājas par ciešāku sadarbību starp ES iestādēm, Eiropas Demokrātijas fondu (EDF), Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Eiropas Padomi un dalībvalstīm, lai novērstu darbību pārklāšanos un nodrošinātu sinerģiju līdzīgās iniciatīvās;

32.

pauž satraukumu par nopietnajām problēmām saistībā ar plašsaziņas līdzekļu neatkarību un brīvību atsevišķās ES dalībvalstīs, par ko ziņojušas tādas starptautiskās organizācijas kā “Reportieri bez robežām”; aicina ES un dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus pašreizējās situācijas uzlabošanai plašsaziņas līdzekļu jomā, lai nodrošinātu, ka ES ārējai darbībai, atbalstot plašsaziņas līdzekļu brīvību, objektivitāti un neatkarību, piemīt ticamība;

33.

aicina atbilstīgi ierosinātajam pastiprināto stratēģiskās komunikācijas darba grupu, kas izmanto Twitter kontu @EUvsDisInfo, izveidot tiešsaistē plašai sabiedrībai paredzētu vietni, kas varētu būt noderīga daudzām pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām, kas ir aktīvas šai jomā, kurā būtu pieejami dažādi rīki dezinformācijas konstatēšanai, un skaidrots, kā darbojas dezinformācija;

34.

apstiprina, ka efektīvai komunikācijas stratēģijai jāiesaista vietējās kopienas diskusijās par ES darbību, jāatbalsta iedzīvotāju savstarpējie kontakti un pienācīgi jāņem vērā kultūras un sociālie sakari kā galvenā platforma, lai apkarotu vietējo iedzīvotāju aizspriedumus; šajā saistībā atgādina, ka ES delegācijām ir jāuztur tiešs kontakts ar vietējā līmeņa ieinteresētajām personām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

35.

uzsver, ka aiz vārda brīvības nevar slēpties kūdīšana uz naidu, vardarbību vai karu; mudina, lai šajā saistībā pieņemtās juridiskās iniciatīvas nodrošinātu lielāku atbildību, izskatot dezinformācijas gadījumus;

36.

uzsver, cik svarīgi ir konsekventi un efektīvi darīt zināmu ES politiku — tiklab Savienībā, kā arī ārpus tās — un sniegt konkrētiem reģioniem pielāgotus paziņojumus, ieskaitot piekļuvi informācijai vietējās valodās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē EĀDD tīmekļa vietnes krievu valodā izveidošanu kā pirmo soli pareizajā virzienā un mudina tulkot EĀDD tīmekļa vietni vēl vairākās valodās, piemēram, arābu un turku valodā;

37.

uzsver, ka dalībvalstīm ir pienākums aktīvi, preventīvā veidā un sadarbojoties apkarot naidīgas informācijas izplatīšanu, kas tiek īstenota to teritorijā vai ir vērsta pret to interesēm; mudina dalībvalstu valdības veidot pašām savas stratēģiskās komunikācijas spējas;

38.

aicina visas dalībvalstis nodrošināt, lai to iedzīvotājiem būtu pieejami divreiz nedēļā iznākošie apskati, ko sagatavo ES Stratēģiskās komunikācijas darba grupa (The Disinformation Digest un The Disinformation Review), lai nodrošinātu plašas sabiedrības informētību par trešo pušu izmantotajām propagandas metodēm;

39.

uzstāj, ka ir jāsaredz atšķirība starp propagandu un kritiku;

40.

uzsver, ka, lai gan ne visa Eiropas Savienības vai tās politikas kritika noteikti ir propaganda vai dezinformācija, jo īpaši saistībā ar politisko uzskatu paušanu, manipulācijas gadījumi vai atbalsts, kas saistīts ar trešām valstīm un ir paredzēts šīs kritikas veicināšanai vai saasināšanai, dod pamatu apšaubīt šo vēstījumu ticamību;

41.

uzsver, ka, lai gan ir jāpretojas pret ES vērstai trešo valstu propagandai un dezinformācijai, tam nevajadzētu radīt šaubas par nepieciešamību saglabāt konstruktīvas attiecības ar trešām valstīm un uzskatīt tās par stratēģiskajiem partneriem, risinot kopējas problēmas;

42.

atzinīgi vērtē Rīcības plāna par stratēģisko komunikāciju pieņemšanu un Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupas (East StratCom Team) izveidošanu Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD) ar mērķi darīt zināmu ES politiku un apkarot pret ES vērstu propagandu un dezinformāciju; aicina turpināt uzlabot stratēģisko komunikāciju; uzskata, ka ir vēl vairāk jāuzlabo Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupas darba efektivitāte un pārredzamība; aicina EĀDD izstrādāt kritērijus, lai novērtētu tās darba efektivitāti; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupai pietiekamu finansējumu un atbilstošu personālu;

43.

norāda, ka Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupas publicētajam dezinformācijas pārskatam (Disinformation Review) ir jāatbilst standartiem, kas noteikti Starptautiskās Žurnālistu federācijas Deklarācijā par žurnālistu rīcības principiem; uzsver, ka šis pārskats jāsagatavo pienācīgi, nelietojot aizvainojošus izteikumus vai aizspriedumainus vērtējumus; aicina Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupu pārskatīt kritērijus, ko tā izmanto, gatavojot šo pārskatu;

44.

uzskata, ka efektīva stratēģija cīņā ar propagandu, kura vērsta pret ES, varētu būt tādu pasākumu pieņemšana, ar kuriem nodrošinātu mērķauditorijai atbilstošu un interesantu informāciju par ES darbību, Eiropas vērtībām un citiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem, un uzsver, ka šim mērķim varētu izmantot modernās tehnoloģijas un sociālos tīklus;

45.

aicina Komisiju virzīt noteiktas likumdošanas iniciatīvas, lai panāktu lielāku efektivitāti un atbildību cīņā pret dezinformāciju un propagandu, un izmantot Eiropas kaimiņattiecību instrumenta vidusposma pārskatu kā iespēju aicināt par prioritāti noteikt plašsaziņas līdzekļu izturētspējas palielināšanu; aicina Komisiju veikt rūpīgu pārbaudi par pašreizējo ES finanšu instrumentu efektivitāti un iesniegt priekšlikumu par visaptverošu un elastīgu risinājumu tieša atbalsta sniegšanai neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, domnīcām un NVO, īpaši tiem, kas sniedz informāciju mērķgrupas lietotajā valodā, un kas ļautu novirzīt papildu līdzekļus organizācijām, kas spēj to darīt, piemēram, Eiropas Demokrātijas fondam, vienlaikus ierobežojot finanšu plūsmas, kas paredzētas indivīdiem un organizācijām, kas iesaistītas stratēģiskaš komunikācijas darbībās un aicina uz vardarbību un naidu; aicina Komisiju veikt rūpīgu revīziju, lai noteiktu, cik efektīvi ir ES finansētie liela mēroga plašsaziņas līdzekļu projekti, piemēram, Euronews;

46.

uzsver informētības uzlabošanas, izglītības, tiešaistes plašsaziņas līdzekļu un informācijas lietotprasmes nozīmi ES un kaimiņvalstīs, lai sniegtu iedzīvotājiem spēju kritiski analizēt plašsaziņas līdzekļu saturu nolūkā atklāt propagandu; saistībā ar to uzsver, ka ir svarīgi stiprināt zināšanas visos izglītības sistēmas līmeņos; norāda uz vajadzību mudināt iedzīvotājus aktīvi iekļauties sabiedrībā un stiprināt viņu kā plašsaziņas līdzekļu patērētāju informētību; uzsver interneta un sociālo tīklu, īpaši sociālo mediju, nozīmi, kur nepatiesas informācijas izplatīšana un dezinformācijas kampaņu īstenošana ir vienkāršāka un bieži vien nesaskaras ne ar nekādiem šķēršļiem; atgādina, ka propagandas apkarošana ar propagandu ir neproduktīva, tāpēc uzskata, ka ES kopumā un dalībvalstis atsevišķi var apkarot trešo pušu īstenoto propagandu, tikai atspēkojot dezinformācijas kampaņas un izmantojot pozitīvus vēstījumus un informāciju; atzīst, ka finanšu krīze un jauno digitālo mediju attīstība ir radījuši būtiskus izaicinājumus kvalitatīvai žurnālistikai,

47.

pauž bažas par sociālo mediju un tiešsaistes platformu izmantošanu noziedzīgai naida kurināšanai un kūdīšanai uz vardarbību un mudina dalībvalstis pielāgot un atjaunināt tiesību aktus, lai pievērstos pašreizējām norisēm, vai pilnībā īstenot un piemērot spēkā esošos tiesību aktus par naida kurināšanu — gan tiešsaistē, gan bezsaistē; norāda, ka ir vajadzīga labāka sadarbība ar tiešsaistes platformām un ar vadošajiem interneta pakalpojumu un plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem;

48.

aicina dalībvalstis, cīnoties pret plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju, kas negatīvi ietekmē plašsaziņas līdzekļu plurālismu, izveidot un nodrošināt nepieciešamo satvaru kvalitatīvai žurnālistikai un informācijas daudzveidībai;

49.

norāda, ka plašsaziņas līdzekļu lietotprasme sniedz zināšanas un prasmes un dod iespēju iedzīvotājiem īstenot savas tiesības uz vārda brīvību, kritiski analizēt plašsaziņas līdzekļu saturu un reaģēt uz dezinformāciju; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešams palielināt izpratni par dezinformācijas risku, šim nolūkam izmantojot plašsaziņas līdzekļu prasmju akcijas visos līmeņos, tostarp Eiropas informācijas kampaņu jautājumos saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem, žurnālistu un redaktoru ētiku un sekmējot labāku sadarbību ar sociālajām platformām un veicinot kopīgas iniciatīvas, kuru mērķis ir novērst naida runas, kūdīšanu uz vardarbību un diskrimināciju tiešsaistē;

50.

norāda, ka neviena “maigās varas” stratēģija nevar būt veiksmīga bez kultūras diplomātijas un starpkultūru dialoga veicināšanas starp valstīm un valstu ietvaros, Eiropas Savienībā un ārpus tās; tādēļ mudina īstenot ilgtermiņa publiskās un kultūras diplomātijas darbības un iniciatīvas, piemēram, stipendijas un apmaiņas programmas studentiem un jaunajiem speciālistiem, tostarp iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt starpkultūru dialogu, nostiprināt kultūras saiknes ar ES un popularizēt kopējās kultūras saiknes un mantojumu, kā arī nodrošināt pienācīgu apmācību ES delegāciju darbiniekiem un EĀDD, lai viņi varētu apgūt atbilstošas starpkultūru prasmes;

51.

uzskata, ka sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir jāsniedz piemērs attiecībā uz to, kā saskaņā ar žurnālistikas paraugpraksi un ētiku jāpasniedz neitrāla objektīva informācija;

52.

uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš jaunajām tehnoloģijām, tostarp digitālajai apraidei, mobilajiem sakariem, tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem un sociālajiem tīkliem — tostarp reģionālajiem —, kas veicina informācijas izplatīšanu un labāku izpratni par Eiropas vērtībām, kuras norādītas Līgumos; atgādina, ka šādai saziņai jānotiek augstā līmenī, ir jāietver konkrēta paraugprakse un jāizgaismo ES ietekme uz trešām valstīm, ieskaitot ES humāno palīdzību, kā arī iespējas un priekšrocības, ko ciešāka asociācija un sadarbība ar ES dod trešo valstu pilsoņiem, jo īpaši jauniešiem, piemēram, bezvīzu ceļošana vai attiecīgā gadījumā spēju veidošanas, mobilitātes un apmaiņas programmas;

53.

uzsver vajadzību nodrošināt, lai jaunais EKP portāls, — kas tiek pašlaik izstrādāts kaimiņattiecību programmas OPEN ietvaros, — ne vien apkopotu saturu, kas ir adresēts ekspertu kopienām, bet gan lai tajā būtu arī sadaļa, kas pielāgota vispārējai auditorijai; uzskata, ka portālā būtu jāietver sadaļa par Austrumu partnerību, apkopojot tajā par dažādām iniciatīvām pieejamo informāciju, kas pašreiz ir sadrumstalota vairākās tīmekļa vietnēs;

54.

norāda uz popkultūras un izklaidējošās izglītības “entertainment-education (EE)” potenciālu kopīgo cilvēcisko vērtību formulēšanā un informācijas sniegšanā par ES politikas virzieniem;

55.

uzsver savu atbalstu tādām iniciatīvām kā Baltijas plašsaziņas līdzekļu izcilības centrs Rīgā, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs (NATO StratCom COE) vai Radikalizācijas izpratnes tīkla izcilības centrs; uzsver nepieciešamību izmantot šo organizāciju konstatējumus un veikto analīzi un uzlabot ES analītisko kapacitāti visos līmeņos; aicina Komisiju un dalībvalstis sākt līdzīgus projektus, iesaistīties žurnālistu apmācībā, atbalstīt neatkarīgus plašsaziņas līdzekļu centrus un plašsaziņas līdzekļu dažādību, veicināt tīklu veidošanu un sadarbību starp plašsaziņas līdzekļiem un ideju laboratorijām un apmainīties ar labāko praksi un informāciju šajās jomās;

56.

nosoda regulāros neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu, žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu ierobežošanas pasākumus Krievijā un okupētajās teritorijās, tostarp Krimā kopš tās nelikumīgas aneksijas; uzsver, ka kopš 1999. gada Krievijā ir nogalināti, bez pēdām pazuduši un ieslodzīti desmitiem žurnālistu; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot žurnālistu aizsardzību Krievijā un ES kaimiņvalstīs, kā arī sniegt atbalstu Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un investēt cilvēku savstarpējos kontaktos; prasa nekavējoties atbrīvot apcietinātos žurnālistus; norāda, ka ES stiprina attiecības ar tās austrumu partnervalstīm un citām kaimiņvalstīm, kā arī ir atvērta komunikācijai ar Krieviju; atzīst, ka lielākais šķērslis Krievijas īstenotajām dezinformācijas kampaņām būtu neatkarīgu un brīvu plašsaziņas līdzekļu pastāvēšana pašā Krievijā; uzskata, ka tā panākšanai ir jābūt ES mērķim; aicina veltīt īpašu uzmanību un pietiekamus resursus plašsaziņas līdzekļu plurālismam, vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, pētnieciskajai žurnālistikai un plašsaziņas līdzekļiem svešvalodās, jo īpaši krievu, arābu, persiešu, turku un urdu valodā, kā arī citās pret propagandu neaizsargātu iedzīvotāju grupu valodās;

57.

atbalsta komunikācijas kampaņas, ko attiecīgie dalībnieki īsteno Sīrijā, Irākā un reģionā (tostarp ārvalstu cīnītāju izcelsmes valstīs), lai diskreditētu ISIL/Daesh ideoloģiju un nosodītu tās īstenotos cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī apkarotu ar citām grupām reģionā saistīto vardarbīgo ekstrēmismu un naida runu; aicina ES un tās dalībvalstis dialogā ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm uzsvērt, ka laba pārvaldība, pārskatatbildība, pārredzamība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana ir būtisks priekšnosacījums šo valstu sabiedrības aizsardzībai pret neiecietīgu un vardarbīgu ideoloģiju izplatību, kas iedvesmo tādas teroristu organizācijas kā ISIL/Daesh un Al-Qaeda; ņemot vērā, ka palielinās draudi, ko rada ISIL/Daesh un citas starptautiskas teroristu organizācijas, uzsver vajadzību stiprināt sadarbību drošības jautājumos ar valstīm, kurām ir liela pieredze terorisma apkarošanā;

58.

aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi un Padomi apstiprināt pilnīgu ES atbalstu pašreizējam īstenošanas procesam un sniegt finansiālu atbalstu 2015. gadā veiktajā Eiropas Demokrātijas fonda priekšizpētē par krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu iniciatīvām Austrumu partnerībā un ārpus tās robežām sniegto ieteikumu izpildei;

o o

59.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, EĀDD un NATO.

(1) OV C 137 E, 27.5.2010., 25. lpp.

(2) OV C 434, 23.12.2015., 24. lpp.

(3) OV C 407, 4.11.2016., 35. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0272.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0410.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/68

P8_TA(2016)0442

Zīmju valoda un profesionāli zīmju valodas tulki

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par zīmju valodām un profesionāliem zīmju valodas tulkiem (2016/2952(RSP))

(2018/C 224/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 5., 9., 10., 19., 168. pantu un 216. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

—	ņemot vērā ES Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem (1) un 1998. gada 18. novembra rezolūciju par zīmju valodām (2),

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (3),

—	ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem (4),

—	ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 4 (2016) par tiesībām uz iekļaujošu izglītību (5),

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“Nodarbinātības vienlīdzības direktīva”) (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (7),

—	ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par “Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja (8),

—	ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma politikas dokumentu par līdztiesību un nediskriminēšanu (9),

—	ņemot vērā 2015. gada 2. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (COM(2015)0615),

—	ņemot vērā 2012. gada 3. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (COM(2012)0721),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Direktīvu 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (10),

—	ņemot vērā Eiropas Zīmju valodas tulku foruma (efsli) publikācijas par mācību rezultātiem un novērtēšanas vadlīnijām attiecībā uz vienlīdzīgām izglītības iespējām zīmju valodas tulkiem un kvalitatīviem pakalpojumiem nedzirdīgiem iedzīvotājiem visā Savienībā (11),

—	ņemot vērā efsli/EUD vadlīnijas zīmju valodas tulkiem par starptautiskām un Eiropas līmeņa sanāksmēm (12),

—	ņemot vērā AIIC vadlīnijas mutiskajiem tulkiem, kas strādā jauktās komandās (13),

—	ņemot vērā efsli ziņojumu par tiesībām uz zīmju valodas tulkošanas pakalpojumiem darbā vai studijās ārvalstīs (14),

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

tā kā visām personām ar invaliditāti, it īpaši sievietēm un bērniem, tostarp nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem — gan tiem, kas izmanto zīmju valodu, gan tiem, kas to neizmanto, —, kā pilntiesīgiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības un pienākas neatņemama cieņa, neatkarīga dzīve, patstāvība un pilnvērtīga līdzdalība sabiedrībā;

B.	tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju invaliditātes dēļ (10. pants), un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants);

C.	tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija invaliditātes dēļ un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

D.	tā kā ES ir aptuveni miljons nedzirdīgu zīmju valodas lietotāju (15) un 51 miljons vājdzirdīgo (16), no kuriem daudzi lieto zīmju valodu;

E.	tā kā nacionālās un reģionālās zīmju valodas ir pilnvērtīgas dabiskās valodas ar savu gramatiku un sintaksi, kas neatpaliek no runātajām valodām (17);

F.	tā kā ES daudzvalodības politika atbalsta svešvalodu apguvi un tā kā viens no tās mērķiem ir panākt, ka katrs eiropietis papildus dzimtajai valodai prot vēl divas valodas; tā kā nacionālo un reģionālo zīmju valodu apguve un atbalstīšana varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi;

G.	tā kā piekļūstamība ir priekšnosacījums personu ar invaliditāti neatkarīgai dzīvei un pilnvērtīgai un līdztiesīgai dalībai sabiedrībā (18);

H.	tā kā piekļūstamība nozīmē ne vien fizisko vides piekļūstamību, bet arī informācijas un komunikācijas piekļūstamību, tostarp zīmju valodā veidota satura piekļūstamību (19);

I.	tā kā profesionāli zīmju valodas tulki darba uzdevumu ziņā ir līdzvērtīgi runātās valodas tulkiem;

J.	tā kā zīmju valodas tulku statuss dalībvalstīs ir daudzveidīgs — no neformāla atbalsta sniedzējiem ģimenē līdz profesionāliem pilnīgi kvalificētiem tulkiem ar augstāko izglītību;

K.	tā kā visās dalībvalstīs trūkst kvalificētu un profesionālu zīmju valodas tulku un tā kā zīmju valodas lietotāju un zīmju valodas tulku attiecība variē diapazonā no 8:1 līdz 2 500:1 (vidējā attiecība ir 160:1) (20);

L.	tā kā ir iesniegts lūgumraksts (21), kurā Parlaments aicināts ļaut lūgumrakstus iesniegt ES nacionālajās un reģionālajās zīmju valodās;

M.	tā kā Briseles deklarācija par zīmju valodām Eiropas Savienībā (22) atbalsta nediskriminējošu pieeju dabiskas zīmju valodas izmantošanai, kā prasīts ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ratificējusi ES un visas ES dalībvalstis, izņemot vienu;

tā kā sabiedriskās un privātās televīzijas subtitrēšanas līmenis un kvalitāte dalībvalstīs ievērojami atšķiras: subtitrēšanas līmenis sniedzas no mazāk par 10 % līdz gandrīz 100 %, un kvalitātes standarti ir ļoti dažādi (23); tā kā attiecībā uz vairumu dalībvalstu trūkst datu par zīmju valodas tulkošanas līmeni televīzijā;

O.	tā kā zīmju valodas lietotājiem izdevīga varētu būt jaunu valodas tehnoloģiju izstrāde;

P.	tā kā saskaņā ar CRPD saprātīga pielāgojuma atteikums ir diskriminācija un tā kā saskaņā ar Nodarbinātības vienlīdzības direktīvu saprātīgs pielāgojums (direktīvā “saprātīga darba vietas izveidošana”) jānodrošina, lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu;

Q.	tā kā pašlaik nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem nav pieejama tieša saziņa ar Eiropas Parlamenta deputātiem un Eiropas Savienības iestāžu administratoriem un nedzirdīgajiem vai vājdzirdīgajiem no ES iestādēm,

Kvalificēti un profesionāli zīmju valodas tulki

uzsver, ka vajadzīgi kvalificēti un profesionāli zīmju valodas tulki un šajā nolūkā īstenojama pieeja, kas ietver šādus elementus:

a)	dalībvalstīs un ES iestādēs oficiāli jāatzīst nacionālās un reģionālās zīmju valodas;

b)	oficiāla apmācība (kas tiktu sniegta augstskolā vai līdzīgā iestādē, būtu līdzvērtīga trīs gadu pilna laika studijām un atbilstu apmācībai, ko saņem runātās valodas tulki) (24);

c)	reģistrācija (oficiāla akreditācija un kvalitātes kontroles sistēma, piemēram, pastāvīga profesionālā pilnveide);

d)	oficiāla profesijas atzīšana;

atzīst, ka kvalitatīvu zīmju valodas tulkošanas pakalpojumu sniegšana

a)	ir atkarīga no objektīva kvalitātes novērtējuma, kurā iesaistītas visas ieinteresētās personas;

b)	balstās uz profesionālu kvalifikāciju;

c)	iesaista speciālistus no nedzirdīgo kopienas;

d)	ir atkarīga no pietiekamiem līdzekļiem zīmju valodas tulku apmācībai un nodarbināšanai;

atzīst, ka zīmju valodas tulkošana ir profesionāls pakalpojums, par ko pienākas attiecīgs atalgojums;

Piekļūstamības un saprātīga pielāgojuma nošķīrums (25)

novērtē to, ka piekļūstamība nāk par labu konkrētām iedzīvotāju grupām un ir balstīta uz standartiem, ko īsteno pakāpeniski;

apzinās, ka attiecībā uz piekļūstamības nenodrošināšanu nevar aizbildināties ar neproporcionalitāti vai nepamatotu slogu;

atzīst, ka saprātīgi pielāgojumi attiecas uz individuālām personām un papildina piekļūstamības nodrošināšanas pienākumu;

norāda, ka persona var pieprasīt izdarīt saprātīgus pielāgojumus pat tad, ja ir izpildīts piekļūstamības nodrošināšanas pienākums;

saprot, ka atkarībā no situācijas zīmju valodas tulkošanas nodrošināšana var būt piekļūstamības pasākums vai saprātīgs pielāgojums;

Piekļūstamība

uzsver, ka nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem zīmju valodas tulkošanas, subtitrēšanas, runas pārvēršanas tekstā un/vai alternatīvu saziņas formu, tostarp mutisko tulku, veidā vajadzīga piekļuve tādai pašai informācijai un saziņai, kādai var piekļūt citi;

10.

uzsver, ka publiskajiem un valsts pārvaldes pakalpojumiem, tostarp to tiešsaistes saturam, jānodrošina piekļuve ar tiešu starpniecību, piemēram, uz vietas izmantojot zīmju valodas tulkus, bet attiecīgos gadījumos arī ar alternatīvām interneta un attālināto pakalpojumu metodēm;

11.

atkārtoti pauž apņemšanos politisko procesu padarīt pēc iespējas piekļūstamu, tostarp — ar profesionālu zīmju valodas tulku palīdzību; norāda, ka tas attiecas arī uz vēlēšanām, sabiedrisko apspriešanu un vajadzības gadījumā citiem pasākumiem;

12.

uzsver, ka digitālās telpas vienlīdzīgas piekļūstamības nodrošināšanā visiem palielinās valodas tehnoloģiju loma;

13.

atzīst, cik svarīgi piekļūstamības nodrošināšanas nolūkā ir minimālie standarti, īpaši, ņemot vērā jaunās un nākotnes tehnoloģijas, piemēram, zīmju valodas tulkošanas un subtitrēšanas pakalpojumu sniegšanu internetā;

14.

norāda, ka, lai gan veselības aprūpes sniegšana ir dalībvalstu ziņā, tajā būtu jāņem vērā nedzirdīgo, neredzīgu nedzirdīgo un vājdzirdīgo pacientu vajadzības, piemēram, ar profesionālu zīmju valodas tulku pakalpojumiem un īpašu personāla apmācību, sevišķu uzmanību pievēršot sievietēm un bērniem;

15.

atzīst, ka vienlīdzīgu tiesu iestāžu pieejamību nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem var nodrošināt tikai ar pienācīgi kvalificētu un profesionālu zīmju valodas tulku pakalpojumiem;

16.

apzinās, cik svarīga ir pareiza un precīza mutiskā un rakstiskā tulkošana, it sevišķi tiesās un citos juridiskos kontekstos; tāpēc atkārto, cik svarīgi ir specializēti un profesionāli zīmju valodas tulki ar augstu kvalifikāciju, it sevišķi minētajos kontekstos;

17.

uzsver, ka jāintensificē atbalsts un īpaši pasākumi, kas paredzēti cilvēkiem ar invaliditāti bruņotu konfliktu laikā, ārkārtas humanitārajās situācijās un dabas katastrofu gadījumos, piemēram, zīmju valodas tulkošana un piekļūstama tekstuāla reāllaika informācija katastrofas gadījumā (26);

Nodarbinātība, izglītība un apmācība

18.

norāda, ka jāveic saprātīgi pielāgojumi, tostarp profesionālu zīmju valodas tulku pakalpojumu nodrošināšana, lai panāktu vienlīdzīgu piekļuvi nodarbinātībai, izglītībai un apmācībai;

19.

uzsver, ka jānodrošina līdzsvarota un vispusīga informācija par zīmju valodu un to, ko nozīmē būt nedzirdīgam, lai vecāki varētu izdarīt informētu izvēli savu bērnu interesēs;

20.

uzsver, ka dzīves iemaņu, tostarp valodas prasmju, apguvē izšķirīgi svarīgas ir bērnu agrīnās izglītošanas programmas; turklāt norāda, ka šādās programmās ideālā gadījumā par pozitīvu paraugu jākalpo nedzirdīgajiem;

21.

uzsver, ka nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem audzēkņiem un viņu vecākiem jādod iespēja pirmsskolas un skolas līmenī apgūt nacionālo vai reģionālo zīmju valodu, ko lieto viņu vidē (27);

22.

uzsver, ka zīmju valoda būtu jāiekļauj izglītības programmās, lai veicinātu izpratni un zīmju valodas lietojumu;

23.

uzsver, ka jāveic pasākumi, lai atzītu un atbalstītu nedzirdīgo kopienu valodidentitāti (28);

24.

aicina dalībvalstis sekmēt zīmju valodas apguvi tāpat kā svešvalodu apguvi;

25.

uzsver, ka kvalificēti zīmju valodas tulki un pasniedzēji, kas zina zīmju valodu un prot efektīvi strādāt divvalodīgā iekļaujošās izglītības vidē, ir svarīgs faktors, kas nosaka nedzirdīgu bērnu un jauniešu izglītības sasniegumus, ilgtermiņā nodrošinot labākus izglītības rezultātus un zemāku bezdarba līmeni;

26.

uzsver, ka pastāv vispārējs piemērotos formātos un valodās izdotu divvalodīgu zīmju valodas mācību grāmatu un izglītības materiālu trūkums;

27.

mudina Eiropas Savienībā garantēt pārvietošanās brīvību nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem, īpaši “Erasmus+” un saistītās mobilitātes programmās, nodrošinot, ka dalībnieki nav nesamērīgi noslogoti ar pienākumu pašiem gādāt par tulkošanu;

28.

atzinīgi vērtē Eiropas invaliditātes kartes izmēģinājuma projektu; pauž nožēlu par to, ka projektā nav iekļauta zīmju valodas tulkošana, jo tas būtiski ierobežo nedzirdīgo, neredzīgu nedzirdīgo un vājdzirdīgo darba ņēmēju un studentu pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā;

Eiropas Savienības iestādes

29.

atzīst, ka attiecībā uz saprātīgu pielāgojumu un piekļūstamības — tostarp zīmju valodas tulkošanas pakalpojumu — nodrošināšanu ES iestādēm jārāda paraugs saviem darbiniekiem, ievēlētajām amatpersonām un praktikantiem, kā arī attiecībās ar ES iedzīvotājiem;

30.

atzinīgi vērtē to, ka ES iestādes jau pēc ad hoc principa nodrošina publisko pasākumu un komiteju sanāksmju piekļūstamību; uzskata, ka subtitrēšana un runas pārvēršana tekstā būtu jāuzskata par alternatīvu, bet līdzvērtīgu un nepieciešamu līdzekli vājdzirdīgiem cilvēkiem, kas neizmanto zīmju valodu, un ka tas ir būtiski arī ES iestāžu darbiniekiem saprātīgu pielāgojumu nodrošināšanas aspektā saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 5. pantu;

31.

atzīst, ka ES iestādēs pastāv sistēma, ar ko piekļūstamības nolūkos nodrošina zīmju valodas tulkošanu, izmantojot attiecīgos tulkošanas dienestus; mudina iestādes izmantot pastāvošās sistēmas arī tad, kad personālam un/vai ievēlētām amatpersonām jānodrošina saprātīgi pielāgojumi, tādējādi efektīvi samazinot administratīvo slogu attiecīgajai personai un iestādēm;

32.

uzstājīgi mudina iestādes zīmju valodas tulkiem oficiāli piešķirt tādu pašu statusu kā runātās valodas tulkiem attiecībā uz tulkošanas pakalpojumiem, ko tie nodrošina iestādēm un/vai to personālam un ieceltām amatpersonām, tostarp piekļuvi tehnoloģiskajam atbalstam, sagatavošanās materiāliem un dokumentiem;

33.

mudina Eurostat nodrošināt, ka ES iestādes saņem statistiku par nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem zīmju valodas lietotājiem, lai tās varētu labāk izstrādāt, īstenot un analizēt savu invaliditātes un valodas politiku;

34.

mudina Parlamenta apmeklētāju dienestu ņemt vērā nedzirdīgo, neredzīgu nedzirdīgo un vājdzirdīgo apmeklētāju vajadzības, nodrošinot piekļuvi tieši nacionālā vai reģionālā zīmju valodā un ar runas pārvēršanas tekstā pakalpojumiem;

35.

aicina iestādes pilnībā īstenot ES izmēģinājuma projektu INSIGN, kurš izveidots, reaģējot uz Parlamenta 2012. gada 12. decembra lēmumu par reāllaika zīmju valodas lietojumprogrammas un pakalpojuma ieviešanu, un kura mērķis ir uzlabot saziņu starp nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem un ES iestādēm (29);

o o

36.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp.

(2) OV C 379, 7.12.1998., 66. lpp.

(3) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0318.

(5) http://www.ohchr.org/Documents/HRBodies/CRPD/GC/RighttoEducation/CRPD-C-GC-4.doc.

(6) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(7) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107.

(9) http://www.youthforum.org/assets/2016/04/0099-16_Policy_Paper_Equality_Non-discrimination_FINAL2.pdf.

(10) OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.

(11) http://efsli.org/publications.

(12) http://efsli.org/efsliblu/wp-content/uploads/2012/09/SL-Interpreter-Guidelines.pdf.

(13) http://aiic.net/page/6701/guidelines-for-spoken-language-interpreters-working-in-mixed-teams/lang/1.

(14) http://efsli.org/efsliblu/wp-content/uploads/2012/09/R1101-The-right-to-sign-language-interpreting-services-when-working-or-studying-abroad.pdf.

(15) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-13-511_lv.htm.

(16) Eiropas Vājdzirdīgo federācija (EFHOH): http://www.efhoh.org/about_us.

(17) Brentari, D. (red.) (2010) Sign Languages. Cambridge University Press. Pfau, R., Steinbach M. un Bencie W. (red.) (2012) Sign Language: An International Handbook. De Gruyter.

(18) Vispārējais komentārs Nr. 2, CRPD komiteja, CRPD/C/GC/2.

(19) ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), 9. pants.

(20) Wit, M. de (2016, sagatavošanā). Sign Language Interpreting in Europe, 2016. g. izdevums.

(21) Lūgumraksts Nr. 1056-16.

(22) Briseles deklarācija (2010), Eiropas Nedzirdīgo savienība (EUD): http://www.eud.eu/files/8514/5803/7674/brussels_declaration_FINAL.pdf.

(23) EFHOH (2015). State of subtitling access in EU. Pieejams: http://media.wix.com/ugd/c2e099_0921564404524507bed2ff3648781a3c.pdf.

(24) Efsli (2013), Learning Outcomes for Graduates of a Three Year Interpreting Training Programme.

(25) CRPD/C/GC/4, 28. punkts.

(26) ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), 11. pants.

(27) http://www.univie.ac.at/designbilingual/downloads/De-Sign_Bilingual_Findings.pdf.

(28) Vispārējais komentārs Nr. 4, CRPD komiteja, CRPD/C/GC/4, pieejams: http://www.ohchr.org/Documents/HRBodies/CRPD/GC/RighttoEducation/CRPD-C-GC-4.doc.

(29) http://www.eud.eu/projects/past-projects/insign-project/.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/75

P8_TA(2016)0443

Aktīvās vielas bentazona apstiprinājuma atjaunošana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko darbīgās vielas bentazona apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (D047341/00 – 2016/2978(RSP))

(2018/C 224/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko darbīgās vielas bentazona apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (D047341/00,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (1), un jo īpaši tās 20. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (2),

—	ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) secinājumu dokumentu par riska novērtēšanas salīdzinošo izvērtēšanu augu aizsardzības līdzekļiem, kuru sastāvā ir darbīgā viela bentazons (3),

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.	tā kā darbīgā viela bentazons ir selektīvas iedarbības herbicīds, ko lauksaimniecībā parasti izmanto platlapju nezāļu apkarošanai daudzu dažādu kultūraugu veģetācijas perioda virszemes posmā;

B.	tā kā, ņemot vērā darbīgajai vielai bentazonam raksturīgās īpašības, ļoti liela ir iespēja, ka šī darbīgā viela var netraucēti ieskaloties pazemes ūdeņos;

C.	tā kā Apvienotās Karalistes (AK) Vides aģentūras dati liecina, ka darbīgā viela bentazons ir AK apstiprināts augu aizsardzības līdzeklis, kura klātbūtne visbiežāk tiek konstatēta valsts pazemes ūdeņos, un šī viela ir atrodama arī virszemes ūdeņos; tā kā situācija ir līdzīga visā Eiropā;

D.	tā kā ar Komisijas 2016. gada 8. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) 2016/549, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011, apstiprinājuma periods darbīgajai vielai bentazonam tika pagarināts līdz 2017. gada 30. jūnijam, jo vēl nebija sagatavots šīs vielas novērtējums;

tā kā saskaņā ar projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko darbīgās vielas bentazona apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (turpmāk — īstenošanas regulas projekts), bentazona apstiprinājums, pamatojoties uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) veikto zinātnisko novērtējumu, ir pagarināts līdz 2032. gada 31. janvārim, t. i., uz ilgāko iespējamo laika periodu;

F.	tā kā, saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009 un ņemot vērā jaunākos zinātniskos un tehniskos faktus, īstenošanas regulas projektā ir iekļauti zināmi nosacījumi un ierobežojumi, jo īpaši prasība sniegt papildu apstiprinošu informāciju;

G.	tā kā, izvērtējot piezīmes, kas bija saņemtas par atkārtotas iekļaušanas novērtējuma ziņojumu (AINZ), tika secināts, ka no pieteikuma iesniedzējiem ir jāpieprasa papildu informācija;

tā kā, izvērtējot piezīmes, kas bija saņemtas par AINZ, tika secināts, ka EFSA būtu jākonsultējas ar ekspertiem tādās jomās kā toksikoloģiskā iedarbība uz zīdītājiem, atliekvielas, aprite un uzvedība vidē un ekotoksikoloģija un ka EFSA būtu jāpieņem secinājumu dokuments par to, vai darbīgā viela bentazons varētu atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti Regulas (EK) Nr. 1107/2009 4. pantā;

tā kā pieteikuma iesniedzējiem ir jāsniedz apstiprinoša informācija par pašreizējā ESAO konceptuālajā pamatsistēmā norādītajiem 2/3 līmeņa testiem, lai varētu izvērtēt iespējamo endokrinoloģiski mediēto iedarbību saistībā ar ietekmi uz organisma attīstību, kura konstatēta pētījumā par toksiskuma ietekmi žurku attīstības stadijās (lielāks apaugļoto šūnu zudums pēcimplantācijas posmā, mazāks dzīvu augļu skaits un augļa attīstības traucējumi gadījumos, kad nav izteiktas toksikoloģiskas iedarbības uz mātes organismu, jo tas liecina, ka varētu būt pamats to klasificēt kā 2. kategorijas reprotoksisku vielu);

tā kā patērētājiem iespējamā riska novērtējums vēl nebija pilnībā izstrādāts tādēļ, ka jēdziena “atliekvielas” definīcijas, kas tika piedāvātas, lai veiktu riska novērtējumu attiecībā uz augiem un lai nodrošinātu noteikto prasību izpildi attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem, bija uzskatāmas par provizoriskām, jo tika konstatēts, ka trūkst vajadzīgo datu;

tā kā vēl nebija pilnībā izstrādāts novērtējums par pamatelementa bentazona un metabolīta N-metilbentazona iedarbību uz pazemes ūdeņiem; tā kā trūkst informācijas par iespējamo iedarbību uz pazemes ūdeņiem gadījumos, kad lietošanas deva gadā pārsniedz 960 g darbīgās vielas uz vienu hektāru (tika piemēroti raksturīgie lietojumi, kuros šis rādītājs nepārsniedz 1 440 g darbīgās vielas uz vienu hektāru);

L.	tā kā ar Komisijas lēmumu apstiprināt darbīgo vielu, vienlaikus pieprasot datus, kas apliecina vielas drošumu (tā dēvētā apstiprinošo datu procedūra), darbīgo vielu varētu laist tirgū, vēl pirms Komisija ir saņēmusi visus šāda lēmuma pamatojumam vajadzīgos datus;

tā kā Eiropas Ombuda 2016. gada 18. februāra lēmumā par kārtību, kādā Komisija apstiprina un laiž tirgū augu aizsardzības līdzekļus (pesticīdus) (lieta 12/2013/MDC), Komisija ir aicināta izmantot apstiprinošo datu procedūru tikai atsevišķos gadījumos, stingri ievērojot attiecīgos tiesību aktus, un divu gadu laikā pēc Ombuda lēmuma iesniegt ziņojumu, kas uzskatāmi apliecinātu, ka ar apstiprinošo informāciju pieņemtu lēmumu skaits ir būtiski samazinājies salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju šīs pieejas īstenošanā;

N.	tā kā Komisijas īstenošanas regulas projektā nav ņemts vērā Eiropas Ombuda piedāvātais risinājums attiecībā uz to, kā pilnveidot pesticīdu apstiprināšanai izveidoto Komisijas sistēmu;

tā kā Regulā (EK) Nr. 1107/2009 ir noteikts, ka darbīgo vielu apstiprinājuma atjaunojums būtu jānosaka uz laiku, kas nepārsniedz 15 gadus; tā kā apstiprināšanas periods būtu jānosaka samērīgi, ņemot vērā iespējamos riskus, kas saistīti ar šādu vielu lietošanu; tā kā saskaņā ar piesardzības principu, kas, ievērojot Regulu (EK) Nr. 1107/2009, ir jāpiemēro, Komisijai jānodrošina, ka darbīgās vielas netiek apstiprinātas, ja ir pamats uzskatīt, ka tās varētu apdraudēt sabiedrības veselību un vidi;

P.	tā kā EFSA salīdzinošās izvērtēšanas dokumentā darbīgo vielu bentazonu ir ierosināts klasificēt kā toksisku reproduktīvajai sistēmai (2. kategorija) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1272/2008 noteikumiem;

tā kā šī ir atzīta par svarīgu problemātisku jomu, par kuru ir pietiekami daudz informācijas, lai izvērtētu raksturīgos lietojumus pēc vienotajiem principiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktu un atbilstoši Komisijas Regulai (ES) Nr. 546/2011, un tā kā šāds novērtējums neļauj secināt, ka vismaz vienā no raksturīgo lietojumu gadījumiem augu aizsardzības līdzeklim, kas satur attiecīgo darbīgo vielu, iespējams, nebūs kaitīgas iedarbības uz cilvēka vai dzīvnieku veselību vai uz pazemes ūdeņiem vai ka tam nebūs nepieļaujamas ietekmes uz vidi;

tā kā, ņemot vērā EFSA secinājumus, ir noteiktas svarīgas problemātiskas jomas un jo īpaši ir konstatēts, ka pēc tehniskā materiāla specifikācijas, kuru piedāvājuši abi pieteikuma iesniedzēji, to nav iespējams salīdzināt ar materiālu, kas izmantots testēšanai, lai iegūtu toksikoloģiskās etalonvērtības, un nav pierādīts, ka ekotoksiskuma pētījumos izmantotais tehniskais materiāls ir abu pieteikuma iesniedzēju tehniskajām specifikācijām atbilstoši reprezentatīvs,

uzskata, ka Komisijas īstenošanas regulas projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1107/2009 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

uzskata, ka ar darbīgās vielas bentazona raksturīgo lietojumu izvērtēšanu nepietiek, lai secinātu, ka vismaz vienā no raksturīgo lietojumu gadījumiem augu aizsardzības līdzeklim, kas satur darbīgo vielu bentazonu, iespējams, nebūs kaitīgas iedarbības uz cilvēka vai dzīvnieku veselību vai uz pazemes ūdeņiem vai ka tam nebūs nepieļaujamas ietekmes uz vidi;

aicina Komisiju un dalībvalstis finansēt pētniecību un inovāciju, kuras mērķis ir rast citus risinājumus, izstrādājot ilgtspējīgus un izmaksu ziņā efektīvus kaitēkļu apkarošanas līdzekļus, lai būtu garantēts augsts cilvēka un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmenis;

uzskata, ka, apstiprinot darbīgo vielu bentazonu ar apstiprinošo datu procedūru, Komisija ir pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 1107/2009 noteikumus un nav ievērojusi piesardzības principu, kā tas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantā;

aicina Komisiju vispirms pieprasīt un izvērtēt visu attiecīgo trūkstošo informāciju un tikai pēc tam pieņemt lēmumu par apstiprināšanu;

prasa Komisijai atsaukt īstenošanas regulas projektu un iesniegt komitejai jaunu projektu;

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.

(2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

(3) EFSA Journal (2015); 13(4):4077.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/78

P8_TA(2016)0444

Ķīnā ieslodzītā izdevēja Gui Minhai lieta

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Ķīnā ieslodzītā izdevēja Gui Minhai lietu (2016/2990(RSP))

(2018/C 224/11)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Ķīnā, jo īpaši 2016. gada 4. februāra rezolūciju par Honkongā bezvēsts pazudušo grāmatu izdevēju lietu (1), 2015. gada 16. decembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām (2) un 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju (3),

—	ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2016. gada 7. janvāra paziņojumu par bezvēsts pazudušām personām, kas saistītas ar Mighty Current izdevniecību Honkongā,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta 2014. gada aprīļa 18. ikgadējo ziņojumu par Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabalu (ĪPA),

—	ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, ko sāka 1995. gadā, un 34. sarunu kārtu, ko 2015. gada 30. novembrī un 1. decembrī rīkoja Pekinā,

—	ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2016. gada 16. februāra paziņojumu,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par elementiem jaunai ES stratēģijai attiecībā uz Ķīnu,

—	ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala Pamatlikumu, jo īpaši tā pantus par personas brīvību un preses brīvību, kā arī Honkongas Tiesību hartas dekrētu,

—	ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā Ķīnas Nacionālā tautas kongresa Pastāvīgās komitejas 2015. gada 1. jūlijā pieņemto jauno valsts drošības likumu, Nacionālā tautas kongresa 2016. gada 28. aprīlī pieņemto jauno likumu par ārzemju NVO pārvaldību un 2016. gada 7. novembrī pieņemto jauno likumu par kiberdrošību,

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.	tā kā 2015. gada 17. oktobrī Pataijā, Taizemē bez pēdām pazuda grāmatu izdevējs un izdevniecības un grāmatnīcas, kurā pārdod Pekinu kritizējošus literāros darbus, akcionārs Gui Minhai;

B.	tā kā laika posmā no 2015. gada oktobrim līdz decembrim pazuda arī četri citi Honkongas iedzīvotāji (Lui Bo, Zhang Zhiping, Lam Wing-Kee un Lee Bo), kuri strādāja tajā pašā grāmatnīcā;

C.	tā kā Gui Minhai ir ķīniešu izcelsmes Zviedrijas valstspiederīgais un tādēļ ir ES pilsonis;

tā kā 2016. gada 17. janvārīGui Minhai piedalījās Ķīnas televīzijas pārraidē un acīmredzami atzina, ka viņš ir brīvprātīgi atgriezies kontinentālajā Ķīnā, lai stātos tiesas priekšā par iespējamu noziegumu saistībā ar satiksmes negadījumu 2003. gadā; tā kā ir pamatoti apsvērumi uzskatīt, ka viņa dalība televīzijas pārraidē bija iestudēta un ka viņam vajadzēja nolasīt priekšā uzrakstītu tekstu;

E.	tā kā Gui Minhai apcietinājumā bez iespējām sazināties ir pavadījis vairāk nekā gadu un viņa uzturēšanās vieta nav zināma; tā kā Gui Minhai ir vienīgais no grāmatu tirgotāju grupas, kurš joprojām atrodas cietumā;

F.	tā kā Zviedrijas iestādes ir lūgušas Ķīnas iestāžu pilnu atbalstu, aizsargājot minētā pilsoņa, kā arī citu “pazudušo” personu tiesības; tā kā ne Gui Minhai ģimene, ne Zviedrijas valdība nav informēta par viņam izvirzītām oficiālām apsūdzībām vai par oficiālo vietu, kur viņš ir ieslodzīts;

tā kā Lui Bo un Zhang Zhiping tika atļauts atgriezties Honkongā attiecīgi 2016. gada 4. martā un 8. martā pēc ieslodzījuma kontinentālajā Ķīnā; tā kā viņi lūdza policiju neierosināt pret viņiem lietu un atgriezās kontinentālajā Ķīnā tajā pašā dienā, kad ieradās; tā kā Lee Bo atgriezās Honkongā 2016. gada 24. martā un noliedz, ka bijis nolaupīts; tā kā Lam Wing-Kee atgriezās Honkongā 2016. gada 16. jūnijā;

tā kā 29016. gada jūnijā viens no izdevējiem Lam Wing-Kee atgriezās Honkongā nolūkā izbeigt izmeklēšanu par savu pazušanu, taču tā vietā, lai atgrieztos kontinentālajā daļā, viņš pastāstīja plašsaziņas līdzekļiem, ka Ķīnas drošības spēki viņu nolaupīja, turēja viņu izolācijā un televīzijas kameru priekšā piespieda atzīties noziegumos, kurus viņš nebija izdarījis;

tā kā Honkonga ievēro un aizsargā vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību; tā kā jebkura Ķīnas vadību kritizējoša materiāla publicēšana ir legāla Honkongā, lai gan ir aizliegta kontinentālajā Ķīnā; tā kā princips “viena valsts, divas sistēmas” garantē Honkongas autonomiju no Pekinas attiecībā uz minētajām brīvībām, kas ir noteiktas Pamatlikuma 27. pantā;

tā kā 2015. gada ziņojumā par Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabalu EĀDS un Komisija norāda, ka lieta par pieciem grāmatu izdevējiem ir visnopietnākais Honkongas Pamatlikuma un principa “viena valsts, divas sistēmas” pārkāpums, kopš Honkonga no jauna tika iekļauta Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR) 1997. gadā; tā kā juridiskas pilnvaras īstenot tiesību aktus Honkongā ir tikai Honkongas tiesībaizsardzības iestādēm;

tā kā ANO Komiteja pret spīdzināšanu ir paudusi nopietnas bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem, kas saņemti no dažādiem avotiem, saistībā ar ierasto praksi nelikumīgi turēt personas nezināmās un neoficiālās ieslodzījuma vietās, tā sauktajos “melnajos cietumos”; tā kā minētā komiteja ir arī paudusi nopietnas bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem, kuros norādīts, ka spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās prakse joprojām ir dziļi iesakņojusies krimināltiesību sistēmā, kurā soda noteikšana pārāk lielā mērā balstās uz atzīšanos;

L.	tā kā Ķīna ir parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), bet vēl nav ratificējusi to; tā kā Ķīna nav ne parakstījusi, ne ratificējusi Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

tā kā ES un Ķīnas 17. samitā, kas notika 2015. gada 29. jūnijā, divpusējās attiecības sāka risināt jaunā līmenī un tā kā samita stratēģiskajā cilvēktiesību un demokrātijas pamatprogrammā ES apņemas cilvēktiesības izvirzīt priekšplānā visās attiecībās ar trešām valstīm, tostarp ES stratēģiskajiem partneriem; tā kā ES un Ķīnas 18. samits, kas notika 2016. gada 12. un 13. jūlijā, noslēdzās ar paziņojumu par to, ka līdz 2016. gada beigām starp ES un Ķīnu tiks rīkota vēl viena cilvēktiesību dialoga kārta,

pauž dziļas bažas par to, ka trūkst informācijas par Gui Minhai atrašanās vietu; prasa nekavējoties publicēt detalizētu informāciju par viņa atrašanās vietu un prasa nekavējoties viņu droši atbrīvot un nodrošināt viņam saziņas tiesības;

ar bažām norāda uz apgalvojumiem par to, ka Honkongā darbojas kontinentālās Ķīnas tiesībaizsardzības iestādes; atgādina Ķīnas iestādēm, ka jebkāda Ķīnas tiesībaizsardzības iestāžu darbība Honkongā nav atbilstoša principam “viena valsts, divas sistēmas”;

mudina attiecīgās iestādes Taizemē, Ķīnā un Honkongā atbilstoši tiesiskuma principam noskaidrot pazušanas apstākļus;

stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši patvaļīgos arestus, aizturēšanu, piespiedu atzīšanos, slepenu ieslodzīšanu, turēšanu apcietinājumā bez tiesībām sazināties un publicēšanās un vārda brīvības pārkāpumus; atgādina, ka ir jānodrošina redaktoru, žurnālistu un emuāristu neatkarība; prasa nekavējoties izbeigt cilvēktiesību pārkāpumus un politisko iebiedēšanu;

nosoda vārda brīvības ierobežojumus un kriminalizāciju un pauž nožēlu par vārda brīvības ierobežojumu pastiprināšanu; aicina Ķīnas valdību pārtraukt informācijas brīvas aprites ierobežošanu, tostarp ierobežojot interneta izmantošanu;

pauž bažas par 2016. gada 7. novembrī pieņemto jauno kiberdrošības likumu, kas atbalstīs un padarīs par likumīgu kibertelpas cenzūru un uzraudzību, kā arī par pieņemto valsts drošības likumu un terorisma apkarošanas likumprojektu; norāda uz Ķīnas reformas aizstāvošo juristu un pilsonisko tiesību aizstāvju bažām, ka šie likumi vēl vairāk ierobežos vārda brīvību un pieaugs pašcenzūra;

aicina Ķīnu atbrīvot miermīlīgos valdības kritizētājus, pretkorupcijas aktīvistus, juristus un žurnālistus un atsaukt pret viņiem izvirzītās apsūdzības;

pauž bažas par jauno ārvalstu NVO pārvaldības likumu, kas drīzumā, 2017. gada 1. janvārī, stāsies spēkā, jo tas ievērojami apgrūtinās Ķīnas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes un valstī stingri ierobežos biedrošanās un vārda brīvību, tostarp tiks aizliegtas tās ārvalstu NVO, kas nav reģistrētas Ķīnas Valsts drošības ministrijā, un provinču valsts drošības departamentiem tiks aizliegts finansēt jebkādas Ķīnas privātpersonas vai organizācijas, kā arī Ķīnas grupām netiks ļauts veikt darbības nereģistrētu ārzemju NVO vārdā vai uzdevumā, tostarp attiecinot šo aizliegumu uz NVO, kas atrodas Honkongā un Makao; aicina Ķīnas iestādes nodrošināt drošus un taisnīgus apstākļus un pārredzamus procesus, kas ļautu NVO brīvi un efektīvi darboties Ķīnā:

uzsver Eiropas Savienības apņemšanos stiprināt demokrātiju, tostarp tiesiskumu, tiesu iestāžu neatkarību, pamattiesības un pamatbrīvības, pārredzamību un informācijas un vārda brīvību Honkongā;

10.

aicina Ķīnu nekavējoties ratificēt ICCPR un parakstīt un ratificēt Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

11.

uzsver Eiropas Savienības apņemšanos stiprināt tiesiskumu, tiesu iestāžu neatkarību, pamatbrīvības un pamattiesības, jo īpaši pārredzamību un vārda brīvību, visās valstīs, ar kurām tai ir divpusējas attiecības; uzskata, ka jāveido jēgpilns un atklāts dialogs par cilvēktiesībām, balstoties uz savstarpēju cieņu; pauž pārliecību, ka stiprām pašreizējām ES un Ķīnas attiecībām ir jānodrošina efektīvs pamats nopietnam, jēgpilnam un atklātam dialogam par cilvēktiesībām, balstoties uz savstarpēju cieņu;

12.

uzstāj uz to, ka attiecības tirdzniecības un ekonomikas jomā ir svarīgas, lai uzlabotu ES un Ķīnas labklājību; atgādina, ka šādas attiecības var attīstīties tikai tad, ja nodomi ir labticīgi un ja ir savstarpēja cieņa; uzsver, ka cilvēktiesību ievērošana un pārredzamība ir mūsdienu tirdzniecības nolīgumu daļa;

13.

mudina attiecīgās ES iestādes rīkoties ātri un iekļaut Gui Minhai jautājumu nākamā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga darba kārtībā;

14.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0045.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0458.

(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0252.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/82

P8_TA(2016)0445

Guarani-Kaiowa cilts stāvoklis Matugrosu du Sulas štatā Brazīlijā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Guarani-Kaiowá cilts stāvokli Matugrosu du Sulas štatā Brazīlijā (2016/2991(RSP))

(2018/C 224/12)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par nepieciešamību aizsargāt pirmiedzīvotāju tautu tiesības Brazīlijā, jo īpaši 1996. gada 15. februāra rezolūciju par Brazīlijas pirmiedzīvotāju konstitucionālo tiesību pārkāpumiem (1),

—	ņemot vērā 1995. gada 12. oktobra rezolūciju par pirmiedzīvotāju tautu stāvokli Brazīlijā (2),

—	ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP), ko 2007. gada 13. septembrī pieņēma Ģenerālā asambleja,

—	ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā 2015. gada septembrī pieņemtos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,

—	ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un ANO Globālo līgumu,

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1989. gada 27. jūnijā pieņemto Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautu tiesībām, kuru parakstījusi arī Brazīlija,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini2016. gada 9. augusta deklarāciju sakarā ar Starptautisko pasaules pirmiedzīvotāju dienu,

—	ņemot vērā ANO 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR),

—	ņemot vērā ANO īpašās referentes pirmiedzīvotāju tautu tiesību jautājumos Victoria Tauli Corpuz ziņojumu par viņas Brazīlijas apmeklējumu no 2016. gada 7. marta līdz 17. martam (A/HRC/33/42/Add.1),

—	ņemot vērā Pirmiedzīvotāju misijas padomes (CIMI) 2016. gada ziņojumu,

—	ņemot vērā ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos paziņojumus ES un Brazīlijas cilvēktiesību dialoga laikā,

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

tā kā spēkā esošajā Brazīlijas Konstitūcijā, kas pieņemta 1988. gadā un par kuru notika apspriešanās ar pirmiedzīvotāju tautām, ir atzītas pirmiedzīvotāju tautu tiesības uz savu kultūras tradīciju saglabāšanu, kā arī atzītas viņu sākotnējās tiesības uz viņu senču apdzīvotajām teritorijām; tā kā reglamentēt un aizsargāt šo tiesību ievērošanu ir valsts pienākums;

tā kā saskaņā ar ANO īpašās referentes pirmiedzīvotāju tautu tiesību jautājumos sniegto informāciju pēdējo astoņu gadu laikā ir ziņots, ka gandrīz nekas netiek darīts, lai īstenotu ANO ieteikumus un rezolūcijas attiecībā uz ieilgušām problēmām, kas sāpīgi skar Brazīlijas pirmiedzīvotāju tautas, piemēram, attiecībā uz atļauju piešķiršanu viņu teritoriju izmantošanai, kā arī attiecībā uz satraucošu stāvokļa pasliktināšanos pirmiedzīvotāju tautu tiesību aizsardzības jomā;

tā kā — saskaņā ar Īpašā Sekretariāta pirmiedzīvotāju veselības jautājumos (SESAI) un Matugrosu du Sulas pirmiedzīvotāju veselības apgabala iestādes (DSEI-MS) sniegtajiem datiem par Guarani-Kaiowá noslepkavošanu Matugrosu du Sulas štatā — pēdējo 14 gadu laikā ir tikuši noslepkavoti vismaz 400 pirmiedzīvotāji un 14 viņu līderi, tostarp Simiao Vilharva un Clodiodi de Souza, kamēr viņi ar miermīlīgiem protestiem centās atgūt savu senču zemi;

tā kā saskaņā ar Valsts Apsekojumu par pirmiedzīvotāju veselību un uzturu Brazīlijā, kas tika veikts 2008.-2009. gadā, 26 % pirmiedzīvotāju bērnu bija hroniska uztura nepietiekamība, savukārt citu iedzīvotāju bērnu gadījumā šis rādītājs bija vidēji 5,9 %; tā kā saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, ko veica Brazīlijas FIAN un pirmiedzīvotāju misijas padome (CIMI) 42 % iedzīvotāju Guarani un Kaiowá kopienās cieš no hroniskas uztura nepietiekamības;

tā kā jauniešu pašnāvības un bērnu mirstības rādītājus ietekmē tas, ka netiek nodrošināta pienācīga veselības aprūpe, izglītības un sociālie pakalpojumi un netiek noteiktas pirmiedzīvotāju teritoriju robežas; tā kā pēdējos 15 gados vismaz 750 cilvēki, lielākoties jauni cilvēki, izdarīja pašnāvību un vairāk nekā 600 bērni mira, nesasniedzot 5 gadu vecumu, lielākoties no novēršamām, viegli ārstējamām slimībām;

tā kā 98,33 % no Brazīlijas pirmiedzīvotāju teritorijām atrodas Amazones reģionā, kur pirmiedzīvotāju kopienas palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību un tādējādi viņiem ir būtiska loma cīņā pret klimata pārmaiņām; tā kā saskaņā ar 2016. gada 1. novembrī publicēto pētījumu “Ceļā uz globālu pamatscenāriju oglekļa dioksīda uzglabāšanai kolektīvās teritorijās — atjaunināta analīze par pirmiedzīvotāju tautu un vietējo kopienu ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā”, kuru veica Tiesību un resursu iniciatīva, Woods Hole pētniecības centrs un Pasaules Resursu institūts, pirmiedzīvotāju tiesību uz zemi nostiprināšana var būt svarīgs faktors mežu, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzībā;

G.	tā kā Federālā Valsts ministrija un Valsts atbalsta fonds pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībai (FUNAI) 2007. gadā parakstīja Noteikumus par kodeksa pielāgošanu (TAC), ar mērķi līdz 2009. gadam konstatēt 36 Guarani-Kaiowá kopienu teritorijas Matugrosu du Sulas štatā un noteikt šo teritoriju robežas;

H.	tā kā pašlaik tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, kas saistītas ar Brazīlijas Federālās Konstitūcijas reformēšanu, interpretēšanu un piemērošanu, un tā kā iespējamās izmaiņas var apdraudēt pirmiedzīvotāju tiesības, kas noteiktas Konstitūcijā;

atzīst ES un Brazīlijas ilgo partnerību, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un demokrātijas principu un vērtību ievērošana; izsaka atzinību Brazīlijas valdībai par sasniegto, piemēram, par FUNAI konstruktīvo lomu, par vairākiem Federālās Augstākās tiesas lēmumiem, lai novērstu izlikšanu no mājokļiem, par vairākiem centieniem sniegt diferencētus pakalpojumus veselības aprūpes un izglītības jomā, par būtiskiem panākumiem saistībā ar zemes robežu noteikšanu Amazones reģionā, par valsts pirmās konferences organizēšanu par politiku attiecībā uz pirmiedzīvotājiem, kā arī par Valsts Padomes Pirmiedzīvotāju jautājumos izveidi;

stingri nosoda vardarbību pret pirmiedzīvotāju kopienām Brazīlijā; pauž sašutumu par nabadzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem cieš Guarani-Kaiowá kopienas Matugrosu du Sulas štatā;

aicina Brazīlijas varas iestādes nekavējoties rīkoties, lai aizsargātu pirmiedzīvotāju drošību un nodrošināt, ka tiek veiktas neatkarīgas izmeklēšanas un tiek saukti pie atbildības tie, kas vainojami pirmiedzīvotāju noslepkavošanā un uzbrukumos pirmiedzīvotājiem, kad viņi cenšas aizsargāt savas cilvēktiesības un teritoriālās tiesības;

atgādina Brazīlijas varas iestādēm, ka tām ir pienākums uzturēt spēkā un pilnībā piemērot attiecībā uz Guarani-Kaiowá kopienām Brazīlijas Konstitūcijas noteikumus par individuālo tiesību, kā arī minoritāšu un neaizsargātu etnisko grupu tiesību aizsardzību;

atgādina Brazīlijas varas iestādēm par pienākumu ievērot starptautiskos cilvēktiesību standartus attiecībā uz pirmiedzīvotājiem, kā tas jo īpaši noteikts Brazīlijas federālajā Konstitūcijā un Likumā 6.001/73 par “Indiāņu statūtiem”;

atzīst Brazīlijas Federālās Augstākās tiesas nozīmi, turpinot aizsargāt pirmiedzīvotāju sākotnējās un konstitucionālās tiesības, un aicina Nacionālo Padomi izstrādāt mehānismus un pasākumus, ar kuriem varētu nodrošināt labāku aizsardzību mazaizsargātām iedzīvotāju grupām;

aicina Brazīlijas varas iestādes pilnībā īstenot ANO īpašās referentes pirmiedzīvotāju tautu tiesību jautājumos ieteikumus, kurus viņa iesniedza pēc Brazīlijas apmeklējuma 2016. gada martā;

aicina Brazīlijas varas iestādes izstrādāt darba plānu, lai prioritāti piešķirtu visu to teritoriju robežu noteikšanai, kuras par savām pieprasa Guarani-Kaiowá kopienas un nodrošināt tehniski darbību veicinošus apstākļus šā mērķa sasniegšanai, ņemot vērā ka daudzu slepkavību gadījumi ir saistīti ar atriebību par centieniem atgūt senču teritorijas;

iesaka Brazīlijas varas iestādēm piešķirt pietiekamus budžeta līdzekļus FUNAI darbam un nostiprināt šo organizāciju ar vajadzīgajiem resursiem, lai sniegtu pirmiedzīvotājiem tik nepieciešamos pamatpakalpojumus;

10.

pauž bažas par ierosināto konstitucionālo grozījumu Nr. 215/2000 (PEC 215), pret kuru kategoriski iestājas Brazīlijas pirmiedzīvotāju tautas, ņemot vērā, ka apstiprināšanas gadījumā tiks apdraudētas pirmiedzīvotāju tiesības uz zemi, jo tas dos iespēju grupējumiem, kuru intereses ir vērstas pret pirmiedzīvotājiem saistībā ar agrorūpniecisko, koksnes ieguves, kalnrūpniecības un enerģētikas nozari, bloķēt jaunu teritoriju atzīšanu par pirmiedzīvotāju teritorijām; pauž stingru pārliecību, ka uzņēmumus vajadzētu saukt pie atbildības par jebkādu kaitējumu videi un cilvēktiesību pārkāpumiem, un ka ES un dalībvalstīm šo vajadzētu atbalstīt kā pamatprincipu, nosakot to par saistošu noteikumu visos tirdzniecības politikas virzienos;

11.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, Brazīlijas prezidentam un valdībai, Brazīlijas Nacionālā Kongresa priekšsēdētājam, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un ANO Pastāvīgajam pirmiedzīvotāju lietu forumam.

(1) OV C 65, 4.3.1996., 164. lpp.

(2) OV C 287, 30.10.1995., 202. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/88

P8_TA(2016)0449

Stāvoklis Sīrijā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Sīrijā (2016/2933(RSP))

(2018/C 224/14)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, tostarp 2016. gada 6. oktobra rezolūciju (1),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos paredzētos principus,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Da’esh un Jabhat al-Nusra fronti un rezolūcijas par konfliktu Sīrijas Arābu Republikā, jo īpaši Rezolūcijas Nr. 2118 (2013), Nr. 2139 (2014), Nr. 2165 (2014), Nr. 2191 (2014), Nr. 2199 Nr. (2015), Nr. 2254 (2015), Nr. 2258 (2015) un Nr. 2268 (2016),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 17. oktobra secinājumus un Eiropadomes 2016. gada 18. un 19. februāra un 2016. gada 20. un 21. oktobra secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Hrista Stiljanida kopīgos paziņojumus, proti, 2016. gada 16. septembra paziņojumu par Sīriju, 2016. gada 20. septembra paziņojumu par aviācijas uzlidojumiem ANO/ Sīrijas Sarkanā Pusmēness humānās palīdzības autokolonnai, 2016. gada 24. septembra paziņojumu par stāvokli Alepo, 2016. gada 2. oktobra paziņojumu par Alepo paredzēto ārkārtas humanitāro iniciatīvu, un 2016. gada 25. oktobra paziņojumu par steidzamo vajadzību piegādāt Alepo humāno palīdzību,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes izveidotās neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas Arābu Republikas jautājumā ziņojumus un ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 27. septembra un 2016. gada 21. oktobra rezolūcijas par Sīrijas Arābu republiku,

—	ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves Federikas Mogerīni 2016. gada 17. novembra paziņojumu par Krieviju un Starptautisko Krimināltiesu,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

tā kā sešus gadus ilgajā galējas vardarbības un nežēlības pārpilnajā konfliktā Sīrijā ir nogalināti vairāk nekā 400 000 cilvēku un vairāk nekā 13 miljoniem cilvēku ir vajadzīga humānā palīdzība; tā kā tiek lēsts, ka 8,7 miljoni cilvēku varētu būt pārvietoti Sīrijā 2016. gadā, bet 4,8 miljoni cilvēku ir aizbēguši no valsts;

tā kā Sīrijā joprojām nerimstas kaujas un bombardēšana, un humanitārā situācija ir vēl vairāk pasliktinājusies; tā kā Alepo joprojām ir Sīrijas konflikta epicentrs, bet kaujas turpinās arī Hamā, Idlibā, Sīrijas ziemeļrietumos, Damaskas piepilsētās un Deir ez Zorā; tā kā vairāk nekā četri miljoni cilvēku dzīvo aplenktās pilsētās un grūti sasniedzamos apvidos, kur iznīcināta ļoti svarīga ūdensapgādes un elektrības infrastruktūra; tā kā, neraugoties uz vienpusējiem humanitārajiem karadarbības pārtraukumiem, kurus pasludināja Asada režīms un Krievija, Alepo austrumdaļas un citu aplenkto pilsētu, piemēram, nemiernieku kontrolētās pilsētas Zabadani un valdības spēku kontrolēto Idlibas provinces Kefrajas un Fuas ciematu, iedzīvotājus joprojām skar nopietns pirmās nepieciešamības pārtikas un medicīnas preču trūkums; tā kā aplenktajām Alepo austrumdaļas apkaimēm nav bijis iespējams piegādāt humāno palīdzību kopš 2016. gada jūlija;

tā kā Alepo un visur Sīrijā ir radusies pastāvīga veselības aizsardzības krīze; tā kā pēc UNICEF rīcībā esošajiem datiem vairāk nekā divām trešdaļām Sīrijas valstspiederīgo, kuri uzturas reģionā, nav regulāri pieejams ūdens, un gandrīz 6 miljoniem bērnu ir steidzami vajadzīga palīdzība dzīvības glābšanai;

tā kā visas konfliktā iesaistītās puses ir izdarījušas nopietnus cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, tomēr vissmagākos pārkāpumus ir izdarījis Krievijas un Irānas atbalstītais Asada režīms, starp kura pārkāpumiem var minēt ieroču, degbumbu, tvertņveida bumbu un pretbunkuru bumbu neselektīvu izmantošanu civiliedzīvotāju teritorijās un tādu vielu izmantošanu, kas Konvencijā par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu ir uzskaitītas kā ķīmiskie ieroči; tā kā nav tikuši ievēroti piesardzības un proporcionalitātes principi; tā kā ir mērķtiecīgi uzbrukts civiliedzīvotāju teritorijām, skolām, slimnīcām, humānās palīdzības darbiniekiem un bēgļu nometnēm; tā kā noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi nedrīkst palikt nesodīti;

tā kā neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija Sīrijas Arābu Republikas jautājumā, kura darbojas ar ANO mandātu, un cilvēktiesību aizstāvju grupas ir ievākušas pierādījumus tam, ka Sīrijas valdība necilvēcīgos apstākļos apcietinājumā tur vismaz 200 000 cilvēku; tā kā Sīrijas valdības ieslodzījuma vietās pēdējos gados no spīdzināšanas un slimībām ir miruši tūkstošiem apcietinājumā turēto Sīrijas iedzīvotāju; tā kā ir plaši izplatīta piespiedu pazušanas prakse un šausminoša vardarbība pret ieslodzītajiem; tā kā Sīrijas iestādes ir mēģinājušas paturēt slepenībā informāciju par savām ieslodzījuma vietām, liedzot tām piekļūt starptautiski atzītiem aizturēšanas apstākļu uzraudzītājiem; tā kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (SSKK) kopš 2011. gada ir saņēmusi atļauju apmeklēt tikai dažus cietumus;

tā kā pasauli regulāri šausmina Da’esh un citu džihādistu grupējumu pastrādātie nežēlīgie noziegumi, brutālu nāvessodu izpilde un neaprakstāmi nežēlīga seksuāla vardarbība, nolaupīšanas, spīdzināšana, piespiešana pāriet citā ticībā un sieviešu un meiteņu paverdzināšana; tā kā bērni ir tikuši savervēti un nosūtīti teroristu uzbrukumos; tā kā Da’esh joprojām kontrolē plašas Sīrijas un Irākas daļas; tā kā Da’esh pastrādā genocīdu pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, ārkārtīgi nežēlīgas spīdzināšanas un iznīcina kultūras mantojumu; tā kā pastāv nopietnas bažas par Da’esh patlaban kontrolētajās teritorijās dzīvojošo iedzīvotāju labklājību un viņu iespējamu izmantošanu kā “dzīvo vairogu” atbrīvošanas kampaņā;

G.	tā kā Jabhat Fateh al-Sham (bijusī Al-Nusra fronte), kas ir Al-Qaeda sabiedrotais Sīrijā, ir teroristu organizācija, kas noraida sarunās panāktu politisko pāreju un iekļaujošu demokrātisko nākotni Sīrijā;

tā kā Sīrija ir parakstījusi, bet nav ratificējusi Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) Romas statūtus; tā kā ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns ir vairākkārt aicinājis ANO Drošības padomi jautājumu par stāvokli Sīrijā nodot izskatīšanai Starptautiskajai Krimināltiesai; tā kā Krievija un Ķīna bloķē virzību uz atbildības nodrošināšanu Sīrijā, izmantojot savas veto tiesības attiecībā uz Drošības padomes rezolūciju, kura piešķirtu Tiesai pilnvaras izmeklēt par šausmīgajiem noziegumiem, kas pastrādāti konflikta laikā Sīrijā; tā kā 2016. gada 16. novembrī Krievija nolēma atsaukt savu parakstu Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos; tā kā šāda nesaukšana pie atbildības vēl vairāk pastiprina ļaunprātības un upuru ciešanas;

tā kā ir nepieciešams atgādināt konfliktā iesaistītajām valstīm un pusēm to pienākumus, kas izriet no ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 2254(2015), jo īpaši pienākumu izbeigt visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, un pienākumu nodrošināt humānās palīdzības piekļuvi visā valsts teritorijā; tā kā, lai nodrošinātu to, ka visas puses pilnībā ievēro šo rezolūciju, Eiropas Savienībai ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie instrumenti, tostarp ierobežojoši pasākumi;

J.	tā kā ES ir viens no galvenajiem humānās palīdzības piegādātājiem cilvēkiem, kas bēg no vēl nepieredzētas vardarbības un posta Sīrijā; tā kā starptautiskās vienotības trūkuma dēļ ir ievērojami grūtāk sarunu ceļā panākt risinājumu Sīrijas karam;

atkārtoti pauž dziļas bažas par to, ka Sīrijā joprojām nerimst kaujas un bombardēšana un ir pasliktinājusies humanitāro situācija; stingri nosoda visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, visu aplenkumu turpināšanu Sīrijā un nespēju nodrošināt humānās palīdzības piekļuvi tiem Sīrijas iedzīvotājiem, kuriem tā ir nepieciešama; aicina visas puses nodrošināt netraucētu un nepārtrauktu humanitāro piekļuvi un ārkārtējām situācijām paredzēto preču piegādi, jo īpaši aplenktās un grūti sasniedzamās teritorijās; uzsver, ka iedzīvotāju tīša mērdēšana badā starptautiskajās humanitārajās tiesībās ir aizliegta, un mudina visas puses nekavējoties atļaut veikt medicīnisko evakuāciju no Alepo un visām citām aplenktajām teritorijām;

visstingrākajā veidā nosoda ļaunprātības un plašos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko pieļāvuši Asada režīma spēki ar Krievijas un Irānas atbalstu, kā arī cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko izdara nevalstiski bruņoti teroristu grupējumi, jo īpaši Da’esh, Jabhat Fateh al-Sham/Al-Nusra fronte un citi džihādistu grupējumi;

prasa nekavējoties pārtraukt bombardēšanu un ļaunprātīgus uzbrukumus civiliedzīvotājiem; uzsver, ka visām pusēm ir jāpievērš maksimāla uzmanība un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, neatkarīgi no viņu etniskās identitātes vai reliģiskās un konfesionālās piederības; stingri nosoda to, ka bruņotās opozīcijas grupas ir nekontrolēti izšāvušas lielu skaitu raķešu, tās mērķējot uz civiliedzīvotāju apdzīvotajām piepilsētām Alepo rietumdaļā; uzsver, ka ir ziņots par daudziem civiliedzīvotājiem, tostarp bērniem, kas tika ievainoti un nogalināti; aicina visas konflikta puses veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām aizsargātu civiliedzīvotājus, tostarp — izbeidzot uzbrukums civilobjektiem, piemēram, medicīnas iestādēm, skolām un ūdens stacijām, nekavējoties demilitarizējot šādus objektus, izvairoties no militāro pozīciju izveides blīvi apdzīvotās vietās un ļaujot evakuēt ievainotos un visus civiliedzīvotājus, kas vēlas pamest aplenktās teritorijas; uzsver, ka galvenā atbildība par Sīrijas iedzīvotāju aizsardzību ir Sīrijas režīmam;

atzinīgi vērtē humānās palīdzības darbinieku centienus nodrošināt tik nepieciešamo atbalstu, pārtiku, ūdeni un medikamentus tiem, kuri kļuvuši par konflikta ķīlniekiem, un mudina visas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt drošu un netraucētu humānās palīdzības aģentūru piekļuvi kara skartajiem civiliedzīvotājiem;

aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu atbalstu ANO un Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai (OPCW), lai turpinātu izmeklēt ķīmisko ieroču lietošanas un iznīcināšanas gadījumus saistībā ar visām Sīrijas konfliktā iesaistītajām pusēm; stingri uzstāj, ka personas, kas ir atbildīgas par ķīmisko ieroču izmantošanu, ir jāsauc pie atbildības; atbalsta OPCW kopīgā izmeklēšanas mehānisma mandāta pagarināšanu, lai noteiktu atbildību par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā;

pauž bažas par nelikumīgu aizturēšanu, spīdzināšanu, cietsirdīgu izturēšanos, piespiedu pazušanu un režīma cietumos un ārvalstu atbalstīto kaujinieku grupējumu uzturētos slepenos aizturēšanas centros ieslodzīto cilvēku nogalināšanu; aicina Sīrijas varas iestādes, kuras pārvalda šos aizturēšanas centrus, pārtraukt visu nāvessodu izpildi un necilvēcīgu izturēšanos;

prasa nekavējoties atbrīvot patvaļīgi aizturētās personas un izbeigt spīdzināšanas un citas nežēlīgas izturēšanās izmantošanu, kā arī piespiedu pazušanas piemērošanu saskaņā ar ANO Drošības padomes 2014. gada 22. februāra Rezolūciju Nr. 2139; prasa nekavējoties nodrošināt starptautiskiem aizturēšanas apstākļu uzraudzītājiem, piemēram, SSKK, netraucētu piekļuvi šīm ieslodzījuma vietām, lai uzraudzītu visu to personu situāciju, kam Sīrijā atņemta brīvība, un sniegtu informāciju un atbalstu viņu ģimenēm;

atgādina, ka stingri nosoda zvērības, kuras pastrādājis Asada režīms, Da’esh, Jabhat Fateh al-Sham/Al-Nusra un citas teroristu organizācijas un kuras var uzskatīt par smagiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci; atbalsta QUINT valstu (ASV, Francija, Vācija, Itālija un Apvienotā Karaliste) un PV/AP aicinājumu visām bruņotajām grupām, kas cīnās Sīrijā, pārtraukt sadarbību ar Jabhat Fateh al-Sham; uzsver, cik svarīgi ir efektīvi ierobežot Da’esh piekļuvi finansējumam, aizturēt ārvalstu kaujiniekus un apturēt ieroču piegādes džihādistu grupējumiem; aicina Sīrijas opozīciju skaidri distancēties no šādiem ekstrēmistu elementiem un ideoloģijas; atgādina, ka galvenie centieni jāvelta Da’esh un citu ANO sarakstā iekļauto teroristu grupējumu sakaušanai; prasa rīkoties, lai nepieļautu, ka materiālais un finansiālais atbalsts nonāk pie privātpersonām, grupām, uzņēmumiem un organizācijām, kas saistītas ar teroristu grupām, kuras par tādām noteikusi ANO;

atkārto prasību, ka personām, kas ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, ir jāsaņem sods un viņas ir jāsauc pie atbildības; uzsver, ka pie atbildības ir jāsauc arī tie, kas izdarījuši noziegumus pret reliģiskajām, etniskajām un citām grupām un minoritātēm; saglabā pārliecību, ka ne efektīva konflikta noregulēšana, ne ilgtspējīgs miers Sīrijā nav iespējami, ja nenotiek saukšana pie atbildības par veiktajiem noziegumiem; uzskata, ka jautājumu par saukšanu pie atbildības par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci nevajadzētu politizēt: pienākums ievērot starptautiskās humanitārās tiesības jebkuros apstākļos attiecas uz visām konfliktā iesaistītajām pusēm un visiem, kuri pastrādā šādus noziegumus, ir jāapzinās, ka agrāk vai vēlāk viņi tiks saukti pie atbildības;

10.

mudina ES un dalībvalstis nodrošināt, ka visas personas, kuras ir atbildīgas par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, stātos tiesas priekšā, piemērojot vispārējās jurisdikcijas principu un izmantojot pienācīgu, objektīvu starptautisko kriminālās tiesvedības mehānismu vai valsts tiesas; atkārtoti pauž atbalstu tam, ka jautājumu par situāciju Sīrijā būtu jānodod izskatīt Starptautiskajai Krimināltiesai, tomēr, tā kā Drošības padome šo jautājumu nespēj apspriest, atkārto aicinājumu ES un tās dalībvalstīm, kamēr nav pieņemts lēmums jautājumu par situāciju Sīrijā nodot izskatīt Starptautiskajai Krimināltiesai, ieņemt vadošo lomu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā un izvērtēt iespēju izveidot Sīrijas kara noziegumu tribunālu; uzsver, cik svarīgi ir tas, lai par šo procesu pēc konflikta beigām nolūkā veicināt izlīgumu atbildētu pati Sīrija;

11.

atzinīgi vērtē un uzsver vietējo un starptautisko pilsoniskās sabiedrības organizāciju izšķiroši svarīgo darbu, dokumentējot pierādījumus par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kā arī citiem pārkāpumiem, tostarp kultūras mantojuma iznīcināšanu; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt sniegt pilnīgu atbalstu šiem dalībniekiem;

12.

pauž nožēlu par Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmumu atteikties no dalības ICC, vienlaikus norādot, ka Krievijas Federācija tā arī nebija ratificējusi Romas Statūtus un ka brīdis, kurā tā pieņēma šo lēmumu, mazina uzticību šai valstij un liek izdarīt secinājumus par to, cik nopietna ir tās apņemšanos ievērot starptautisko tiesiskumu;

13.

atzinīgi vērtē Padomes 2016. gada 17. oktobra secinājumus par Sīriju un Eiropadomes 2016. gada 20. un 21. oktobra secinājumus par Sīriju; atbalsta ES prasību pārtraukt militāros uzlidojumus Alepo pilsētai, nekavējoties pārtraukt karadarbību, procesu uzraugot ar spēcīgu un pārredzamu mehānismu, izbeigt aplenkumus un nodrošināt, lai visas puses piešķirtu pilnīgu, netraucētu un ilgtspējīgu piekļuvi humānajai palīdzībai visā valstī;

14.

atzinīgi vērtē to, ka ES ir pārskatījusi savus ierobežojošus pasākumus pret Sīriju un personām, kuras ir daļēji atbildīgas par represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem; uzsver, ka ES būtu jāapsver visas pieejamās iespējas, tostarp iespēja gaisa telpu virs Alepo noteikt kā lidojumu aizlieguma zonu, lai gadījumā, ja vardarbība un humanitāro tiesību klaja neievērošana nerimtos, visnežēlīgāko cilvēktiesību pārkāpumos vainīgajiem nāktos saskarties ar savas rīcības sekām;

15.

prasa, lai visi ievērotu Sīrijā dzīvojošo etnisko un reliģisko minoritāšu, tostarp kristiešu, tiesības turpināt savā vēsturiskajā un tradicionālajā zemē dzīvot cieņpilni, līdztiesīgi un drošībā un pilnībā praktizēt savu reliģiju un ticību bez jebkādas piespiešanas, vardarbības vai diskriminācijas; atbalsta starpreliģiju dialogu nolūkā veicināt savstarpējo sapratni un novērst fundamentālismu;

16.

mudina visus Starptautiskās Sīrijas atbalsta grupas (SSAG) dalībniekus atsākt sarunas, lai sekmētu stabila pamiera noslēgšanu, un pastiprināt darbu pie ilgtermiņa politiskā noregulējuma panākšanas Sīrijā; uzsver, ka reģionālajiem dalībniekiem, jo īpaši kaimiņvalstīm, ir īpaša atbildība;

17.

atkārto aicinājumu priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei atjaunot centienus panākt vienotu ES stratēģiju Sīrijai; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta PV/AP Federikas Mogerīni nesenās ar Eiropadomes pilnvarojumu īstenotās diplomātiskās iniciatīvas, kuru nolūks ir panākt to, ka konfliktā iesaistītās puses atgriežas pie sarunu galda un atsākt politisko procesu Ženēvā; ar interesi atzīmē viņas reģionālās sarunas ar Irānu un Saūda Arābiju un uzskata, ka viņas darbības papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā sūtņa Stafana de Misturas centienus un dod lietderīgu ieguldījumu tajos; mudina visas konfliktā iesaistītās puses pēc iespējas ātrāk atsākt un padziļināt politiskās sarunas, sagaidot, ka tiks panākts jauns un noturīgs pamiers, kurā būtu paredzētu noteikumi, kas nodrošinātu pārejas perioda tiesiskumu pēckonflikta Sīrijā; uzsver, ka šo miera sarunu rezultātā būtu jāizbeidz karadarbība un jāsāk politiska pāreja, kuru vadītu un par kuru atbildētu pati Sīrija; uzsver, ka ES varētu būt nozīmīga dalībniece pēckonflikta atjaunošanā un izlīguma procesā;

18.

atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu humanitārajai iniciatīvai, ko Alepo īsteno Eiropas Savienība, un mudina visas puses sekmēt tās īstenošanu;

19.

atzinīgi vērtē partnerības prioritātes un ar Jordāniju noslēgto paktu par 2016.–2018. gada periodu un ar Libānu noslēgto paktu par 2016.–2020. gada periodu; norāda, ka šādi pakti veido satvaru, saskaņā ar kuru rīcībā tiek īstenotas savstarpējās apņemšanās, kas paustas 2016. gada 4. februārī Londonā notikušajā konferencē “Atbalsts Sīrijai un reģionam”; norāda, ka attiecībā uz humāno palīdzību Sīrijas kaimiņvalstīm palielinās finansiālās vajadzības un pastāv finansējuma nepietiekamība; aicina ES dalībvalstis pildīt savus solījumus un sniegt ANO, tās īpašajām aģentūrām un citiem humānās palīdzības sniedzējiem tik ļoti nepieciešamo atbalstu humānās palīdzības sniegšanā miljoniem sīriešu, kas ir pārvietoti iekšzemē vai nonākuši uzņēmējvalstīs un kopienās;

20.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Starptautiskās Sīrijas atbalsta grupas locekļiem un visām konfliktā iesaistītajām pusēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0382.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/96

P8_TA(2016)0451

ES pievienošanās Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (2016/2966(RSP))

(2018/C 224/16)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 19., 157. un 216. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24. un 25. pantu,

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembra Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina + 5” (2000), “Pekina + 10” (2005), “Pekina + 15” (2010) un “Pekina + 20” (2015),

—

ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—	ņemot vērā 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko 1979. gada 18. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar Rezolūciju Nr. 34/180,

—	ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (2), 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai (3) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana (4),

—	ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu (5),

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2011. gada martā,

—	ņemot vērā ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

—	ņemot vērā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu (6),

—	ņemot vērā Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmu 2014.–2020. gadam,

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu Strategic engagement for gender equality 2016–2019 (“Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”) (SWD(2015)0278),

—	ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumu “Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums”, kas publicēts 2014. gada martā,

—	ņemot vērā Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (7),

—	ņemot vērā Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu (8) un Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās (9),

—	ņemot vērā Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību (10) un Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (11);

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada oktobra ceļvedi par iespējamu ES pievienošanos Stambulas konvencijai,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumus Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016)0111 un COM(2016)0109),

—	ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (O-000121/2016 – B8-1805/2016 un O-000122/2016 – B8-1806/2016),

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām, kura ir ietverta Līgumos un Pamattiesību hartā un kuru ES ir apņēmusies integrēt visās darbībās, un tā kā dzimumu līdztiesība ir būtiska kā stratēģiskais mērķis nolūkā sasniegt kopējos stratēģijas “Eiropa 2020” izaugsmes, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas mērķus;

tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nedriskriminēšanu ir izšķirošas pamattiesības, kas atzītas Eiropas Savienības līgumos un kas dziļi sakņojas Eiropas sabiedrībā, ir nozīmīgas un tā kā šīs tiesības ir obligāti nepieciešamas tās tālākai attīstībai un ir vienlīdz jāīsteno likumdošanā, praksē, judikatūrā un reālajā dzīvē;

tā kā Direktīvā 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, ar dzimumu saistīta vardarbība ir definēta kā vardarbība, kas ir vērsta pret personu minētās personas dzimuma, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai kas nesamērīgā pārsvarā skar konkrēta dzimuma personas; tā kā tas var radīt fizisku, seksuālu, emocionālu vai psiholoģisku kaitējumu vai ekonomiskus zaudējumus cietušajiem, vienlaikus ietekmējot viņu ģimenes, radiniekus un sabiedrību kopumā; tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība ir radikāla diskriminācijas forma un cietušo pamattiesību un brīvības pārkāpums, kas reizē ir gan dzimumu nevienlīdzības cēlonis, gan sekas; un tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm izpaužas arī kā vardarbība tuvās attiecībās, seksuāla vardarbība (tostarp izvarošana, seksuāli uzbrukumi un uzmākšanās), cilvēku tirdzniecība, verdzība, tostarp jaunu veidu vardarbība pret sievietēm un meitenēm, izmantojot internetu, un dažāda veida kaitējoša prakse, piemēram, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošana un tā sauktie goda aizstāvēšanas noziegumi;

tā kā vardarbība pret sievietēm un ar dzimumu saistīta vardarbība joprojām ir Eiropas Savienībā izplatītas parādības; tā kā Pamattiesību aģentūras 2014. gada pētījumā par vardarbību pret sievietēm, kā arī citos esošajos pētījumos tiek lēsts, ka viena trešdaļa no visām sievietēm Eiropā ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību vismaz reizi savā pieauguša cilvēka dzīvē, 20 % jauno sieviešu (18–29 vecumā) ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos tiešsaistē, katra piektā sieviete (18 %) ir tikusi vajāta, katra divdesmitā sieviete ir tikusi izvarota un vairāk nekā katra desmitā ir cietusi no seksuālas vardarbības bez piekrišanas vai ar spēka pielietošanu; tā kā šis pētījums skaidro arī to, ka par lielāko daļu vardarbības gadījumu netiek ziņots nekādām iestādēm, un liecina par to, ka apsekojumiem par pakļaušanu netaisnībai ir būtiska nozīme līdzās administratīvajai statistikai, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par dažāda veida vardarbību pret sievietēm; un tā kā ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai mudinātu sievietes, kas ir cietušas no vardarbības, ziņot par savu pieredzi un meklēt palīdzību, un lai nodrošinātu, ka pakalpojumu sniedzēji var apmierināt cietušo vajadzības un informēt viņus par viņu tiesībām un pastāvošajiem atbalsta veidiem;

tā kā saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu Eiropas Savienībai radītās gada izmaksas vardarbības pret sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības dēļ 2011. gadā tika vērtētas EUR 228 miljardu apmērā (t. i., 1,8 % no ES IKP), no kuriem EUR 45 miljardus saņēma sabiedriskie un valsts dienesti un EUR 24 miljardi bija neiegūtie ekonomiskie rezultāti;

tā kā Komisija savā dokumentā “Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” uzsvēra, ka vardarbība pret sievietēm un ar dzimumu saistīta vardarbība, kas kaitē sieviešu veselībai un labklājībai, darba dzīvei un finansiālajai neatkarībai, kā arī ekonomikai, ir viena no galvenajām problēmām, kas jārisina, lai panāktu patiesu dzimumu līdztiesību;

tā kā vardarbība pret sievietēm pārāk bieži tiek uzskatīta par privātu problēmu un pret to izturas pārāk iecietīgi; tā kā faktiski tas ir pamattiesību pārkāpums un smags noziegums, par ko ir jāpiemēro sods; tā kā ir jāizbeidz vainīgo personu nesodāmība, lai pārrautu to sieviešu un meiteņu klusēšanas un vientulības apburto loku, kas cietušas no vardarbības;

tā kā vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami uzlabot izpratni un mazināt šādu vardarbību un tās radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, kultūras, izglītojošus un sociālus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītas darbības;

tā kā tādu faktoru dēļ kā tautība, reliģija vai pārliecība, veselība, ģimenes stāvoklis, mājoklis, migrācijas statuss, vecums, invaliditāte, šķira, seksuālā orientācija, dzimuma identitāte un dzimuma izpausmes, sievietēm var būt īpašas vajadzības, viņas var būt vairāk pakļautas vairākkārtējai diskriminācijai un tādēļ viņām būtu jāpiešķir īpaša aizsardzība;

tā kā tas, ka ir pieņemtas ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu un ka ES Stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām un rīcības plānā ir iekļauta īpaša nodaļa par sieviešu aizsardzību pret vardarbību saistībā ar dzimumu, parāda ES nepārprotamo politisko gribu risināt jautājumu par sieviešu tiesībām kā prioritāti un šajā jomā īstenot ilgtermiņa rīcību; tā kā cilvēktiesību politikas virzienu iekšējās un ārējās dimensijas saskaņošana dažreiz var atklāt plaisu starp vārdiem un rīcību;

tā kā pilsoņi un iedzīvotāji Savienībā nav vienādi aizsargāti pret vardarbību saistībā ar dzimumu, jo nav vienotas sistēmas un dalībvalstīs ir spēkā atšķirīga politika un tiesību akti, cita starpā, attiecībā uz pārkāpumu definīciju un tiesību aktu darbības jomu, tādēļ viņi ir mazāk aizsargāti pret vardarbību;

L.	tā kā Komisija 2016. gada 4. martā ierosināja ES pievienošanos Stambulas konvencijai, kas ir pirmais juridiski saistošais instruments vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai starptautiskā līmenī;

M.	tā kā visas ES dalībvalstis ir parakstījušas konvenciju, taču tikai četrpadsmit no tām to ir ratificējušas;

N.	tā kā – ja netiks nodrošināta pienācīga konvencijas izpilde un netiks piešķirti atbilstoši finanšu līdzekļi un cilvēkresursi tam, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu cietušos, konvencijas ratifikācijai nebūs rezultātu;

tā kā Stambulas konvencijas pamatā ir holistiska pieeja – tajā jautājumu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītu vardarbību risina no tādām dažādām perspektīvām kā novēršana, cīņa pret diskrimināciju, krimināltiesiski pasākumi nesodāmības novēršanai, cietušo aizsardzība un atbalsts viņiem, bērnu aizsardzība, sieviešu patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzība, kā arī labāka datu vākšana; tā kā šāda pieeja nozīmē integrētas politikas pieņemšanu, apvienojot dažādu jomu pasākumus, kurus vada vairākas ieinteresētās personas (tiesu, policijas un sociālās iestādes, NVO, vietējās un reģionālās apvienības, valdības utt.) visos pārvaldības līmeņos;

P.	tā kā Stambulas konvencija ir jaukts nolīgums, kas ļauj ES un dalībvalstīm tai pievienoties vienlaicīgi, jo ES ir kompetences tādās jomās kā cietušo tiesības un aizsardzības rīkojumi, patvērums un migrācija, kā arī tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās,

atgādina, ka ar LES 2. pantu un Pamattiesību hartu Komisijai ir pienākums garantēt, veicināt un veikt pasākumus dzimumu līdztiesības uzlabošanai;

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu parakstīt un noslēgt ES pievienošanos Stambulas konvencijai, bet pauž nožēlu par to, ka sarunas Padomē nevirzās tādā pašā tempā;

uzsver, ka ES pievienošanās nodrošinās saskaņotu Eiropas tiesisko regulējumu, ar kuru novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargāt vardarbībā cietušos; uzsver, ka tas nodrošinās ES iekšējās un ārējās politikas lielāku saskaņotību un efektivitāti, ES tiesību aktu, programmu un fondu, kas saistīti ar konvenciju, labāku uzraudzību, interpretāciju un īstenošanu un atbilstošāku un labāku salīdzināmo sadalīto datu vākšanu par vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību ES līmenī, un pastiprinās ES atbildību starptautiskā līmenī; turklāt uzsver, ka ES pievienošanās radīs jaunu politisko spiedienu dalībvalstīm ratificēt šo instrumentu;

aicina Padomi un Komisiju paātrināt sarunas par Stambulas konvencijas parakstīšanu un noslēgšanu;

atbalsta ES pievienošanos Stambulas konvencijai kopumā un bez ierunām;

aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai pēc ES pievienošanās Stambulas konvencijai Parlaments būtu pilnībā iesaistīts konvencijas uzraudzības procesā, kā paredzēts LESD 218. pantā;

atgādina, ka ES pievienošanās Stambulas konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no konvencijas ratifikācijas valsts līmenī; tādēļ aicina visas dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju, to nekavējoties izdarīt;

aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu konvencijas izpildi un piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu cietušos;

uzskata, ka ES centieniem izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm ir jābūt daļai no visaptveroša plāna, ar kuru apkaro visa veida dzimumu nevienlīdzību; prasa izstrādāt ES stratēģiju vardarbības pret sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai;

10.

atkārtoti mudina Komisiju, tāpat kā tā tika mudināta 2014. gada 25. februāra rezolūcijā ar ieteikumiem vardarbības pret sievietēm apkarošanai, iesniegt tiesību aktu, kurš nodrošinātu saskaņotu sistēmu statistikas datu ieguvei un dalībvalstu pastiprinātu pieeju jebkāda veida vardarbības pret meitenēm un sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai un apkarošanai, padarot iespējamu vieglu piekļuvi tiesai;

11.

aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu ar dzimumu saistīta vardarbība) ir nozieguma veids, kā minēts LESD 83. panta 1. punktā;

12.

atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju svarīgāko darbu, novēršot un apkarojot vardarbību pret sievietēm un meitenēm un aizsargājot un atbalstot vardarbībā cietušos;

13.

aicina dalībvalstis un ieinteresētās personas, kas sadarbojas ar Komisiju, sieviešu NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, palīdzēt izplatīt informāciju par konvenciju, ES programmām un tajās pieejamo finansējumu vardarbības pret sievietēm apkarošanai un cietušo aizsardzībai;

14.

aicina Komisiju un Padomi sadarboties ar Parlamentu, lai konstatētu dzimumu līdztiesības jomā panākto progresu, un aicina prezidentvalstu trijotni veikt būtiskus pasākumus, lai pildītu savas saistības šajā jomā; prasa ES augstākā līmeņa sanāksmē par dzimumu līdztiesību un sieviešu un meiteņu tiesībām uzņemties jaunas saistības;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.

(2) OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.

(3) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.

(4) OV C 24, 22.1.2016., 8. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.

(6) PE 504.467.

(7) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(8) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.

(9) OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.

(10) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(11) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/101

P8_TA(2016)0452

Eiropas Ombuda darbība 2015. gadā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2015. gadā (2016/2150(INI))

(2018/C 224/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2015. gadā,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 43. pantu,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2001. gada 6. septembrī pieņemto Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksu (2),

—	ņemot vērā Pamatnolīgumu par sadarbību, kas tika noslēgts starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Ombudu 2006. gada 15. martā un stājās spēkā 2006. gada 1. aprīlī,

—	ņemot vērā lobēšanas pārredzamības un integritātes principus, ko publicējusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO),

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību,

—	ņemot vērā Reglamenta 220. panta 2. punkta otro un trešo teikumu,

—	ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0331/2016),

A.	tā kā 2016. gada 3. maijā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli iesniedza gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2015. gadā un tā kā 2016. gada 20. jūnijā Briselē ombude Emily O’Reilly iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu;

B.	tā kā LESD 15. pantā ir paredzēts, ka ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām jādarbojas iespējami atklāti, lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

C.	tā kā LESD 24. pantā ir noteikts princips, ka ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie Ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu;

D.	tā kā ar LESD 228. pantu Eiropas ombuds tiek pilnvarots pieņemt sūdzības par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa;

E.	tā kā LESD 258. pants nosaka Komisijas kā Līgumos paredzēto pienākumu izpildes uzraudzītājas funkcijas; tā kā šā pienākuma neuzņemšanos varētu uzskatīt par pārvaldības kļūmi;

tā kā saskaņā ar LESD 298. pantu ES iestādes, struktūras, biroji un aģentūras “saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu” un tā kā šajā pantā noteikts, ka šim nolūkam paredz pieņemt īpašus sekundāros tiesību aktus, proti, regulas, kas piemērojamas visās ES pārvaldības jomās;

G.	tā kā Pamattiesību hartas 41. pants nosaka: “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

tā kā Hartas 43. pantā noteikts: “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”;

I.	tā kā ar Māstrihtas līgumu izveidotais Eiropas Ombuda birojs, kurš 2015. gadā atzīmēja savas dibināšanas 20. gadadienu, kopš 2005. gada ir izskatījis 48 840 sūdzību;

J.	tā kā saskaņā ar 2015. gada oktobra Eirobarometra zibensaptauju par ES pilsoņu tiesībām 83 % Eiropas iedzīvotāju apzinās, ka ES iedzīvotājiem ir tiesības sūdzēties Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam vai Eiropas Ombudam;

tā kā administratīva kļūme atbilstoši Eiropas Ombuda definīcijai ir nekvalitatīva vai nesekmīga administratīva darbība, kas notiek gadījumos, kad kāda iestāde vai publiska struktūra nerīkojas saskaņā ar tai saistošu likumu, noteikumu vai principu, neievēro labas pārvaldības principus vai pārkāpj cilvēktiesības;

L.	tā kā labas administratīvās prakses kodeksa mērķis ir nepieļaut administratīvas kļūmes; tā kā šī instrumenta lietderība ir ierobežota, jo tas nav saistošs;

M.	tā kā nolūkā panākt leģitimitāti un sabiedrības uzticēšanos tam, ka lēmumus pieņem, balstoties uz vispārējām sabiedrības interesēm, augsts pārredzamības līmenis ir izšķirīgi svarīgs;

N.	tā kā nepārredzamība lietās ar lielu ietekmi uz ES sociālekonomisko modeli, nereti ar ievērojamu ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi, bieži rada neuzticēšanos atsevišķu iedzīvotāju vidū un sabiedrībā kopumā;

tā kā trauksmes cēlēji ir izšķiroši svarīgi administratīvu kļūmju un dažos gadījumos pat politiskas korupcijas atklāšanā; tā kā šīs parādības ievērojami grauj mūsu demokrātijas kvalitāti; tā kā trauksmes cēlēji pēc faktu atklāšanas bieži saskaras ar ievērojamām grūtībām un pārāk bieži cieš no dažādām darbībām, kas vērstas personīgi pret viņiem — tiek ne tikai negatīvi ietekmēta viņu karjera, bet pret viņiem izmanto arī noziedzīgus līdzekļus; tā kā, ja netiks ieviesti papildus aizsardzības pasākumi, šī pagātnes pieredze varētu atturēt turpmākos iespējamos trauksmes cēlējus no šādas ētiskas rīcības;

P.	tā kā 2014. gadā ir ņemti vērā 90 % Eiropas Ombuda biroja lēmumu un/vai ieteikumu, kas ir par 10 procentu punktiem vairāk nekā 2013. gadā;

Q.	tā kā attiecībā uz izmeklēšanas procedūrām, kas 2015. gadā ierosinātas pēc Ombuda iniciatīvas, var identificēt šādas svarīgākās tēmas: pārredzamība ES iestādēs, ētikas jautājumi, sabiedrības līdzdalība ES lēmumu pieņemšanā, ES konkurences noteikumi un pamattiesības;

R.	tā kā Lūgumrakstu komiteja ir Eiropas ombudu tīkla aktīva locekle; tā kā, pildot šīs funkcijas, Komiteja no Eiropas Ombuda ir saņēmusi 42 sūdzības turpmākai izskatīšanai lūgumrakstu formā,

apstiprina 2015. gada ziņojumu, ko iesniedzis Eiropas Ombuds;

uzteic Emily O’Reilly lielisko darbu un nebeidzamos centienus uzlabot pakalpojumu kvalitāti, ko iedzīvotājiem sniedz Eiropas administrācija; atzīst pārredzamības kā uzticēšanās radīšanas un administrācijas pamatelementa nozīmīgumu, ko apliecina arī lielais to sūdzību īpatsvars, kuras attiecās uz pārredzamības jautājumiem (22,4 % — vairāk nekā par jebkuru citu jomu); atzīst stratēģisko pētījumu nozīmi labas pārvaldības nodrošināšanā un atbalsta tos stratēģiskos pētījumus, kurus šajā jomā līdz šim ir veicis Eiropas Ombuda birojs;

atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda pastāvīgos centienus palielināt TTIP sarunu pārredzamību, iesniedzot priekšlikumus Komisijai; atzinīgi vērtē to, ka Komisija tā rezultātā ir publiskojusi daudzus dokumentus par TTIP, līdz ar to veicinot pārredzamību kā vienu no Komisijas jaunās tirdzniecības stratēģijas trim pīlāriem; atkārtoti uzsver pilnīgas un uzlabotas pārredzamības nepieciešamību tādos starptautiskajos nolīgumos kā TTIP, CETA un citos, kā to daudzos Lūgumrakstu komitejai adresētos lūgumrakstos pieprasījuši nobažījušies iedzīvotāji; prasa pastiprināt un paplašināt centienus šajā jomā, lai nodrošinātu Eiropas iedzīvotāju uzticēšanos;

aicina Eiropas Ombudu noskaidrot, kādā mērā drošu lasītavu izveide atbilst tiesībām piekļūt dokumentiem un labas pārvaldības principiem;

atgādina, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ir balstīta uz “visplašākās iespējamās piekļuves” principu; tāpēc uzsver — lai nodrošinātu to, ka iedzīvotāji var pilnībā izmantot savas demokrātiskās tiesības, pārredzamība un ES iestāžu rīcībā esošo dokumentu pilnīga pieejamība ir jāpadara par normu; uzsver — kā jau nolēmusi Eiropas Savienības Tiesa, izņēmumi attiecībā uz minēto normu ir jāinterpretē pareizi, ņemot vērā sabiedrības īpašo interesi par pieejamību un demokrātijas prasībām, pilsoņu ciešāku iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā, pārvaldes leģitimitāti, efektivitāti un pārskatatbildību pret pilsoņiem;

mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt Eiropas Ombudam pilnvaras pieņemt paziņojumu gadījumā, ja kāda ES iestāde neievēro Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ja šie dokumenti neietilpst minētās regulas 4. panta un 9. panta 1. punkta piemērošanas jomā; atbalsta ideju, ka Ombudam ir jābūt pilnvarām pieņemt lēmumu par attiecīgo dokumentu publiskošanu pēc tam, kad ir veikta izmeklēšana par neievērošanu;

pauž nožēlu par to, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšana ir bloķēta; uzskata, ka bez turpmākas kavēšanās ir jāpanāk virzība, jo minētā regula vairs neatspoguļo pašreizējo juridisko situāciju un institucionālo praksi;

atzīst pārredzamības nepieciešamību ES lēmumu pieņemšanā un atbalsta Eiropas Ombuda veiktās izmeklēšanas par neoficiālajām sarunām starp trim galvenajām ES iestādēm (“trialogiem”) un sabiedriskās apspriešanas uzsākšanu par šo jautājumu; atbalsta trialogu dokumentu publiskošanu, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. un 9. pantu;

pauž nožēlu par to, ka Parlamenta Izmeklēšanas komiteja saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (EMIS) no Komisijas saņēma nepilnīgu dokumentāciju, kas sastādīta, neietverot informāciju, ko Komisija uzskatīja par nebūtisku; aicina Komisiju savā darbā nodrošināt visaugstāko precizitāti un pilnīgu pārredzamību attiecībā uz iesniegto dokumentāciju, pilnībā ievērojot lojālas sadarbības principu, lai garantētu, ka EMIS komiteja var pilnībā un iedarbīgi izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras;

10.

atbalsta Eiropas Ombuda apņēmību padarīt pārredzamākus un augstiem pārvaldības standartiem atbilstošus Eiropas Centrālās bankas darbības mehānismus, jo īpaši attiecībā uz tās dalību trijotnē/četrotnē, kura pārrauga fiskālās konsolidācijas programmas ES valstīs; atzinīgi vērtē ECB lēmumu publiskot tās Valdes locekļu sanāksmju sarakstus; atbalsta jaunos pamatprincipus, kas reglamentē publiskas uzstāšanās un t. s. klusā perioda noteikšanu sensitīvas tirgus informācijas apritei pirms ECB Padomes sanāksmēm;

11.

ņem vērā apstākli, ka ECB ir gan monetārā iestāde, gan trijotnes/četrotnes dalībniece, un mudina Eiropas ombudu aizsargāt labas pārvaldības intereses vienā no Eiropas svarīgākajām finanšu iestādēm;

12.

prasa palielināt Eurogrupas sanāksmju pārredzamību papildus tiem pasākumiem, kurus pēc Eiropas Ombuda iejaukšanās jau ir veicis tās priekšsēdētājs;

13.

atzinīgi vērtē Ombuda izmeklēšanu par Komisijas ekspertu grupu sastāvu un darba pārredzamību; norāda uz Komisijas centieniem padarīt šīs grupas atklātākas sabiedrībai un uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību; atkārto aicinājumu Padomei, tostarp tās dokumentu sagatavošanas struktūrām, iespējami drīz pievienoties lobistu reģistram un uzlabot to darba pārredzamību;

14.

atbalsta Ombuda centienus padarīt lobēšanu pārredzamāku; pauž nožēlu par Komisijas nevēlēšanos publiskot sīku informāciju par sanāksmēm ar tabakas nozares lobistiem; mudina Komisiju padarīt savas darbības mehānismus pilnībā pārredzamas, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos Komisijas darbam;

15.

aicina Komisiju vienā centralizētā datubāzē bez maksas, sabiedrībai pilnībā saprotamā un viegli pieejamā veidā sniegt visu informāciju par lobiju ietekmi;

16.

aicina Komisiju vēlākais 2017. gadā iesniegt priekšlikumu pilnīgi obligātam un juridiski saistošam lobiju reģistram, kuru mērķis būtu novērst visas nepilnības un nodrošināt, ka pilnīgi visiem lobistiem ir obligāti jāreģistrējas;

17.

atbalsta centienus ieviest pamatnostādnes par lobēšanas pārredzamību, kuras attiektos ne tikai uz ES iestādēm, bet arī valstu pārvaldes iestādēm;

18.

norāda uz iedzīvotāju bažām par to, kā Komisija ierosina ES Tiesā prasības par pārkāpuma procedūras sākšanu un to, ka attiecīgie procesa posmi ir nepārredzami; uzsver, ka ES Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību ietver pienākumu sniegt pietiekamu pamatojumu gadījumos, kad Komisija nolemj ES Tiesā neierosināt pienākumu neizpildes procedūru; atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda stratēģisko analīzi par sistēmiskajām problēmām EU Pilot mehānismā;

19.

atzinīgi vērtē Ombuda izmeklēšanas (Lieta Nr. OI/5/2016/AB) uzsākšanu par to, kā Komisija, pildot Līgumos paredzēto pienākumu izpildes uzraudzītājas funkcijas, izskata sūdzības par pārkāpumiem saskaņā ar EU Pilot procedūru; atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja jau agrāk ir prasījusi nodrošināt piekļuvi ar EU Pilot un pienākumu neizpildes procedūrām saistītiem dokumentiem, jo saistībā ar lūgumrakstiem bieži tiek uzsāktas minētās procedūras;

20.

atzinīgi vērtē Ombuda izmeklēšanas saistībā ar t. s. virpuļdurvju efekta gadījumiem Komisijā; pieņem zināšanai to, ka Komisija minēto izmeklēšanu rezultātā ir sniegusi vairāk informācijas par to augsto amatpersonu vārdiem, kuras ir atstājušas savu amatu Komisijā un devušās strādāt privātajā sektorā; mudina biežāk publicēt šādu personu vārdus un citus datus par tām; pauž cerību, ka šim piemēram sekos citas Eiropas iestādes un aģentūras; atzinīgi vērtē Komisijas gatavību publiskot informāciju par bijušo komisāru nodarbošanos pēc pilnvaru termiņa beigām; pauž lielas bažas par to, ka bijušais Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso ir ticis izraudzīts par Goldman Sachs International konsultantu un vadītāju bez izpildpilnvarām; aicina Ombudu uzsākt stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija izskatījusi lietu par J. M. Barroso “virpuļdurvju efekta” gadījumu, tostarp to, kā formulēti ieteikumi attiecībā uz Rīcības kodeksa reformēšanu atbilstīgi labas pārvaldības principiem un LESD 245. pantā paredzētajām prasībām;

21.

atgādina, ka interešu konflikts ir plašāks jēdziens un neattiecas tikai uz t.s. virpuļdurvju efekta gadījumiem; uzsver, ka visu iespējamo interešu konflikta cēloņu efektīva risināšana ir izšķirīgi svarīga labas pārvaldības panākšanai un politisko un tehnisko lēmumu pieņemšanas uzticamības nodrošināšanai; uzskata, ka ES līmenī īpaša uzmanība jāpievērš kandidātu iecelšanai amatā Savienības iestādēs, aģentūrās un struktūrās, šajā procesā piemērojot augstus standartus un veicot konkrētus pasākumus, lai novērstu jebkādas šaubas par interešu konfliktiem;

22.

atzinīgi vērtē to, ka 2015. gadā visas ES iestādes saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. panta c) punktu ieviesa iekšējos noteikumus trauksmes cēlēju aizsardzībai, tādējādi rosinot reglamentētu trauksmes celšanu; norāda — vēlams, lai trauksmes cēlēju aizsardzība pret atriebību būtu iedarbīgāka; šajā nolūkā mudina pieņemt kopējus noteikumus par trauksmes celšanas atbalstīšanu un ieviest obligātas garantijas un aizsardzības pasākumus trauksmes cēlējiem;

23.

prasa attiecībā uz trauksmes celšanu pieņemt direktīvu, kurā būtu noteikti atbilstīgi kanāli un procedūras ziņošanai par visu veidu pārkāpumiem, kā arī pienācīgu garantiju un tiesisko garantiju minimums gan publiskajā, gan privātajā sektorā strādājošiem trauksmes cēlējiem;

24.

atzinīgi vērtē to, ka pēc pašlaik notiekošas Ombuda izmeklēšanas par Frontex aģentūras un dalībvalstu rīcību, kad tās kopīgi veic neatbilstīgo imigrantu piespiedu atgriešanu, ir ieviests mehānisms sūdzību iesniegšanai par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem Frontex aģentūrā; uzteic tāda paša mehānisma iekļaušanu jaunajā Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulā;

25.

atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda izmeklēšanu par to, vai ir ievērota Pamattiesību harta, ja dalībvalstis ES Kohēzijas fondu finansējumu tērē, piemēram, projektiem, lai ievietotu iestādēs cilvēkus ar invaliditāti, nevis viņus integrētu sabiedrībā; mudina Eiropas Ombudu turpināt šādas izmeklēšanas, lai garantētu projektu pārredzamību un pievienoto vērtību;

26.

atzinīgi vērtē Ombuda un Eiropas Parlamenta sadarbību saistībā ar ES satvaru ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, jo īpaši pieprasījumu pilnībā īstenot konvenciju ES līmenī un šim nolūkam piešķirt pietiekamus līdzekļus; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu konvencijas īstenošanai un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt konvencijas pilnīgu īstenošanu ES līmenī;

27.

atbalsta Ombuda centienus risināt diskriminācijas lietas un jautājumus par minoritāšu grupu un gados vecāku cilvēku tiesībām Eiropas ombudu tīkla seminārā “Ombudi pret diskrimināciju”;

28.

atbalsta Ombuda centienus nodrošināt objektivitāti Komisijas lēmumu pieņemšanas procesā par konkurences jautājumiem;

29.

atzīst, ka iedzīvotāju tiesības uz līdzdalību ES politikas veidošanā tagad ir svarīgākas nekā jebkad; atzinīgi vērtē Ombuda ierosinātās vadlīnijas Eiropas Pilsoņu iniciatīvas (EPI) darbības uzlabošanai, jo īpaši par to, ka noraidītās EPI Komisijai ir nopietni jāpamato; taču atzīst, ka ir būtiski trūkumi, kas jānovērš un jārisina, lai EPI kļūtu vēl efektīvāka; uzstāj — vairāk iekļaujot iedzīvotājus ES politikas veidošanā, palielināsies uzticēšanās Eiropas iestādēm;

30.

atzinīgi vērtē Ombuda pastāvīgo dialogu un ciešās attiecības ar dažādām ES iestādēm, tostarp Eiropas Parlamentu, kā arī ar citām struktūrām, nolūkā nodrošināt administratīvo sadarbību un kohēziju; uzteic arī Ombuda centienus nodrošināt pastāvīgu un atklātu komunikāciju ar Lūgumrakstu komiteju;

31.

atzīst to, ka ES aģentūrām ir jāievēro tie paši augstie pārredzamības, pārskatatbildības un ētikas standarti, kas visām pārējām iestādēm; ar gandarījumu norāda uz svarīgo darbu, ko Eiropas Ombuds ir veicis vairākās aģentūrās visā ES; atbalsta Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) izteikto priekšlikumu, ka reģistrētājiem ir jāpierāda, ka viņi ir darījuši visu iespējamo, lai neveiktu izmēģinājumus ar dzīvniekiem, un jāsniedz informācija par to, kā izvairīties no izmēģinājumiem ar dzīvniekiem;

32.

atbalsta Ombuda ieteikumus par to, ka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei būtu jāpārskata savi noteikumi un procedūras attiecībā uz interešu konfliktiem, lai nodrošinātu pienācīgu sabiedrisko apspriešanu un sabiedrības līdzdalību;

33.

atgādina, ka Ombudam ir arī pilnvaras un līdz ar to pienākums kontrolēt Parlamenta darbu ar mērķi ES iedzīvotājiem nodrošināt labu pārvaldību;

34.

prasa iedarbīgi uzlabot labas administratīvās prakses kodeksu, šā sasaukuma laikā pieņemot saistošu regulējumu šajā jomā;

35.

aicina Eiropas Ombudu turpmākajos gada ziņojumos papildus ietvert Ombuda biroja kompetencē neietilpstošo sūdzību iedalījumu kategorijās, tādējādi sniedzot Eiropas Parlamenta deputātiem pārskatu par problēmām, kas skar ES iedzīvotājus;

36.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.

(2) OV C 72 E, 21.3.2002., 331. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/107

P8_TA(2016)0453

Virzība uz galīgu PVN sistēmu un cīņa ar krāpšanu PVN jomā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par virzību uz galīgu PVN sistēmu un cīņu ar krāpšanu PVN jomā (2016/2033(INI))

(2018/C 224/18)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par rīcības plānu PVN jomā (COM(2016)0148),

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 3. marta Īpašo ziņojumu Nr. 24/2015 “Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošana Kopienā: jārīkojas aktīvāk”,

—	ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu,

—	ņemot vērā 2011. gada 13. oktobra rezolūciju par PVN nākotni (1),

—	ņemot vērā priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

—	ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (2),

—	ņemot vērā priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535),

—	ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (3),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0307/2016),

tā kā ar vienotā tirgus izveidi 1993. gada 1. janvārī tika atcelta robežkontrole Kopienas iekšējai tirdzniecībai un tā kā kopš 1993. gada pastāvošais Eiropas Savienības PVN režīms saskaņā ar patlaban spēkā esošās PVN direktīvas 402.–404. pantu tika ieviests kā pagaidu risinājums un darbojas kā pārejas posma režīms;

B.	tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 113. pantu Padome ar vienprātīgu lēmumu pieņem direktīvas attiecībā uz kopējās PVN sistēmas izveides pabeigšanu un it sevišķi attiecībā uz šīs sistēmas atkāpju pakāpenisku ierobežošanu vai atcelšanu;

C.	tā kā Komisijai ir pienākums reizi četros gados iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par pastāvošās PVN sistēmas, it sevišķi pārejas posma pasākumu, darbību;

tā kā dalībvalstīm PVN ir nozīmīgs, arvien augošs ieņēmumu avots, no kura gūtie līdzekļi 2014. gadā sasniedza gandrīz EUR 1 triljonu un kurš veido daļu no ES pašu resursiem, proti, 2014. gadā ES kopējie ieņēmumi no PVN pašu resursiem bija EUR 17 667 miljoni un veidoja 12,27 % no ES kopējiem ieņēmumiem (4);

tā kā pastāvošā PVN sistēma, it sevišķi veids, kā lielās korporācijas to piemēro pārrobežu darījumiem, nav pasargāta no krāpšanas, no nodokļu nemaksāšanas stratēģijām, no nodokļu neiekasēšanas maksātnespējas situācijās vai no nepareiziem aprēķiniem; tā kā ir aplēsts, ka negūto PVN ieņēmumu apmērs gadā ir aptuveni EUR 170 miljardi, un tā kā arvien vairāk ir pieejamas labākas digitālās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību varētu samazināt šo negūto ieņēmumu apmēru;

F.	tā kā saskaņā ar Komisijas pētījumu (5) iekšēji Kopienā realizētas “pazudušā tirgotāja” krāpšanas shēmas (ko parasti dēvē par karuseļveida krāpšanu) gadā vien rada PVN ieņēmumu zaudējumus aptuveni EUR 45–53 miljardu apmērā;

G.	tā kā dalībvalstu spējas efektīvi cīnīties ar krāpšanu PVN jomā un izvairīšanos no PVN maksāšanas ir atšķirīgas — tiek lēsts, ka negūto PVN ieņēmumu apmērs atkarībā no valsts svārstās no mazāk nekā 5 % līdz vairāk nekā 40 %;

H.	tā kā saskaņā ar Eiropola aplēsēm organizētu noziedzīgo grupējumu darbību rezultātā negūtie PVN ieņēmumi dalībvalstīm ik gadu rada zaudējumus EUR 40–60 miljardu apmērā un 2 % šo grupu ir atbildīgas par 80 % “pazudušā tirgotāja” krāpnieciskajām darbībām;

I.	tā kā pārrobežu PVN krāpšanas rezultātā negūto ieņēmumu apmēra noteikšana ir ļoti sarežģīts uzdevums, ņemot vērā to, ka tikai divas dalībvalstis, proti, Apvienotā Karaliste un Beļģija, apkopo un izplata statistikas datus par šo jautājumu;

J.	tā kā vairākas dalībvalstis Eurojust un Eiropola vadībā nesen secīgi veica trīs sekmīgas ātrās operācijas, kurās tika atklāta karuseļveida krāpšanas shēma kopumā EUR 320 miljonu apmērā;

tā kā pašreizējā PVN sistēma rada lielas administratīvās izmaksas, it sevišķi saistībā ar pārrobežu darījumiem, un tās būtu iespējams ievērojami samazināt, īpaši attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, cita starpā ar vienkāršošanas pasākumiem, izmantojot digitālos ziņošanas rīkus un kopējas datubāzes;

L.	tā kā ir daudz iespēju veikt uzlabojumus, lai mazinātu administratīvos un nodokļu šķēršļus, kuri īpaši skar pārrobežu sadarbības projektus;

tā kā PVN ir patēriņa nodoklis, kura pamatā ir dalītu maksājumu sistēma, kas ļauj nodrošināt nodokļa maksātāju pašuzraudzību, un šis nodoklis būtu jāsedz tikai galapatērētājam, lai nodrošinātu neitrālu attieksmi pret uzņēmumiem; tā kā dalībvalstu ziņā ir noteikt PVN iekasēšanas praktisko kārtību, lai nodrošinātu, ka šo nodokli sedz galapatērētājs;

N.	tā kā t. s. nogaidīšanas atkāpes 23 gadus pēc PVN direktīvas ieviešanas vairs neatbilst mūsdienu situācijai, it sevišķi raugoties uz moderno digitālo ekonomiku;

O.	tā kā aizvadītajos divos gadu desmitos Komisija ir uzsākusi vairāk nekā 40 pārkāpuma procedūru pret vairāk nekā divām trešdaļām dalībvalstu, kuras ir pārkāpušas direktīvas prasības;

P.	tā kā galīgā PVN režīma noteikšanai pēc izcelsmes valsts principa nav iespējams panākt vairākuma atbalstu, jo tādā gadījumā būtu nepieciešama nodokļa likmju lielāka saskaņošana, lai nepieļautu milzīgus konkurences kropļojumus;

Q.	tā kā cīņa pret krāpšanos ar nodokļiem ir viens no lielākajiem ar nodokļiem saistītajiem problemātiskajiem jautājumiem, ar ko saskaras dalībvalstis;

R.	tā kā krāpšana PVN jomā ir ārkārtīgi kaitējoša prakse, kuras rezultātā dalībvalstu budžetu ieņēmumos nenonāk ievērojamas naudas summas, un tas savukārt kavē dalībvalstu publisko finanšu konsolidēšanas centienus;

S.	tā kā pārrobežu krāpšana PVN jomā dalībvalstīm un Eiropas nodokļu maksātājiem ik gadu izmaksā gandrīz EUR 50 miljardus;

tā kā krāpšanai PVN jomā ir daudzi paveidi, kas pastāvīgi attīstās un skar daudzas tautsaimniecības nozares, un līdz ar to ir nepieciešams strauji pielāgot attiecīgos tiesību aktus, lai nonāktu pie ilgtspējīgas un vienkāršas PVN sistēmas, kura ļautu novērst krāpšanu un potenciālos nodokļu ieņēmumu zaudējumus;

U.	tā kā apgrieztās maksāšanas sistēmas izmēģinājuma projekti nedrīkst būt par iemeslu galīgā PVN režīma novēlotai ieviešanai, novirzoties no Komisijas rīcības plānā paredzētā grafika, vai izraisīt šādu novēlošanos;

tā kā izplatītākais krāpšanas paņēmiens PVN jomā ir t. s. karuseļveida krāpšana; tā kā, izmantojot šo krāpšanas paveidu, kas visai bieži vērojams elektronisko komponentu, mobilo tālruņu un tekstilizstrādājumu tirdzniecībā, preču aprite tiek īstenota starp vairākiem uzņēmumiem dažādās dalībvalstīs, izmantojot to, ka iekšējas preču piegādes Eiropas Savienībā netiek apliktas ar nodokli;

tā kā ir steidzami vajadzīga pastiprināta un pastāvīga dalībvalstu sadarbība, lai izstrādātu visaptverošas un integrētas stratēģijas cīņai pret krāpšanu, it sevišķi ņemot vērā pašreizējos ES budžeta ierobežojumus un e-komercijas un interneta vidē īstenotas tirdzniecības apjomu palielināšanos, kas ir vājinājusi PVN iekasēšanas teritoriālo kontroli;

X.	tā kā Eiropas Savienības un tās dalībvalstu finansiālo interešu aizsardzība ir būtisks Savienības politiskās darba kārtības elements, kura mērķis ir stiprināt un palielināt iedzīvotāju uzticēšanos un nodrošināt to, ka viņu nauda tiek izlietota pienācīgi;

tā kā ar PVN saistītas krāpšanas dēļ dalībvalstis — un līdz ar to Eiropas Savienība — zaudē ieņēmumus un tādēļ veidojas izkropļota fiskālā vide, kas īpaši kaitē mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un to izmanto noziedzīgas organizācijas, kas gūst priekšrocības no trūkumiem likumdošanā, kuri pastāv starp ES dalībvalstīm un dalībvalstu uzraudzības iestādēm;

Z.	tā kā Eiropas Revīzijas palāta savā Īpašajā ziņojumā Nr. 24/2015 ir secinājusi, ka ar PVN saistīta krāpšana lielākoties tiek klasificēta kā krimināli sodāma rīcība, kas ir jāaptur;

AA.	tā kā Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā Taricco un citi (C-105/14) ir norādīts, ka Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 1. pantā definētais jēdziens “krāpšana” attiecas arī uz PVN ieņēmumiem,

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri līdz 2017. gadam nākt klajā ar priekšlikumu par galīgas PVN sistēmas izveidi, kura būtu vienkārša, taisnīga, stabila, efektīva un pieļautu mazāk krāpšanas iespēju;

uzsver, ka digitālā vienotā tirgus pienācīgai darbībai ir vajadzīga vienkārša PVN sistēma ar mazāku skaitu atkāpju;

uzskata, ka speciālistu sagatavotajā atzinumā, kurā ir balstīti Komisijas rīcības plānā ietvertie priekšlikumi, ir sniegti vairāki vērtīgi ieteikumi; uzsver, ka uzskaitījums, kurā minēti Komisijas priekšlikumi, kā panākt stabilu, vienkāršu PVN sistēmu, kura pieļautu mazāk krāpšanas iespēju, nav pilnīgs;

atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu un ieceri veikt vēl citus pasākumus, lai novērstu krāpšanu un turpinātu uzlabot pastāvošo PVN sistēmu;

uzskata, ka svarīgi ir arī uzlabot pašreizējo sistēmu, un prasa veikt reformas pašos pamatos, lai likvidētu vai vismaz ievērojami mazinātu pašreizējās sistēmas problēmas, it sevišķi Eiropā vērojamo PVN iekasēšanas problēmu;

uzskata, ka Komisijai būtu vienādā mērā un bez iepriekš nolemta iznākuma jāizskata visi iespējamie varianti un jāietver tie likumdošanas procesā;

norāda — lai vienotos par galīgu PVN sistēmu, dalībvalstīm ir jāpieliek kopīgi pūliņi;

atzīst, ka vienprātība būs obligāts priekšnoteikums tam, lai vienotos par labāk funkcionējošu PVN sistēmu, un tādēļ aicina attīstīt skaidru redzējumu attiecībā uz vienkāršību un mazāku skaitu atbrīvojumu, vienlaikus īstenojot pragmatisku pieeju, kurā ņemtas vērā strauji plaukstošās digitālās ekonomikas intereses;

norāda, ka ir būtiski nepieciešams, lai dalībvalstis pieņemtu koordinētu nodokļu politiku un ātrāk un regulārāk apmainītos ar informāciju par iekšējo tirdzniecību Kopienā nolūkā efektīvāk cīnīties pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un beidzot likvidēt pastāvošo PVN iztrūkumu;

10.

mudina Komisiju un valdības aģentūras, īstenojot RegTech programmu, izpētīt un izmēģināt jaunas tehnoloģijas, piemēram, “dalītās virsgrāmatas” tehnoloģiju un uzraudzību reāllaikā, tiecoties Savienībā ievērojami samazināt pašreizējo ievērojamo PVN iztrūkumu;

11.

uzsver, ka par to, lai PVN tiktu nomaksāts un lai tas notiktu vienkāršā, MVU pretimnākošā veidā, ir atbildīga katras dalībvalsts nodokļu administrācija, un šo procesu var sekmēt, palielinot sadarbību starp valstu iestādēm;

12.

uzskata, ka pagātnē sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstu nodokļu administrācijām nav bijusi pietiekama un ka arī Eurofisc darbības līdz šim nav devušas apmierinošus rezultātus; uzskata, ka, apmainoties ar informāciju Eurofisc ietvaros, ir rūpīgāk jāpievēršas krāpšanas jautājumam; gaida topošo Komisijas priekšlikumu par Eurofisc darbības uzlabošanu;

13.

norāda, ka ir apliecinājusies PVN informācijas apmaiņas sistēmas (VIES) lietderība cīņā pret krāpšanu, jo šī sistēma ļauj nodokļu administrācijām salīdzināt datus par tirgotājiem dažādās valstīs, taču joprojām ir vērojamas nepilnības sistēmas īstenošanā, it sevišķi attiecībā uz to, cik savlaicīgi tiek sniegta informācija, cik ātri — atbildes uz uz pieprasījumiem un cik drīza ir reakcija uz norādītajām kļūdām; tādēļ iesaka dalībvalstīm veltīt pienācīgu uzmanību šo nepilnību risināšanai;

14.

norāda, ka dati, ko valstu iestādes sniedz Eurofisc, netiek filtrēti tā, lai notiktu tikai aizdomas raisošo gadījumu nosūtīšana, un tādējādi tiek kavēta optimāla grupas darbība; atbalsta vairāku dalībvalstu iniciatīvu, kuras uzskata, ka būtu jāizveido valstu riska analīzes instrumenti, kas ļautu filtrēt datus, vienlaikus nevienā dalībvalstī nepieļaujot risku, ka aizdomas raisošie gadījumi paliktu nepamanīti, un ļautu Eurofisc ātri reaģēt uz pārrobežu krāpšanu PVN jomā;

15.

uzsver, ka katras dalībvalsts nodokļu administrācijas uzdevums ir nodrošināt PVN nomaksu pienācīgā un vienkāršā veidā;

16.

atgādina — lai dalībvalstis savā teritorijā varētu iekasēt PVN, tās ir lielā mērā atkarīgas no citu dalībvalstu sniegtās informācijas par ES iekšējo tirdzniecību; aicina atbildīgās struktūras automātiski apmainīties it īpaši ar PVN un muitas informāciju un izmantot uzticamus un lietotājdraudzīgus informācijas tehnoloģiju risinājumus, piemēram, elektroniskas standarta veidlapas, lai reģistrētu preču un pakalpojumu pārrobežu piegādes galapatērētājiem; šajā sakarībā uzskata, ka lietderīgs instruments varētu būt PVN koda sistēmas ieviešana, kas klientiem neļautu atskaitīt priekšnodokli, ja PVN ir uzrādīts rēķinā bez derīga PVN koda;

17.

uzskata, ka salīdzināmu datu un atbilstīgu aktuālu rādītāju trūkums attiecībā uz dalībvalstu snieguma novērtēšanu ietekmē to, cik efektīvi ES sistēma spēj cīnīties pret PVN krāpšanu ES iekšienē, tādēļ aicina nodokļu administrācijas, sazinoties ar Komisiju, izveidot kopīgu sistēmu, lai aplēstu krāpšanas apjomu ES iekšienē un noteiktu mērķus tās samazināšanai, jo šādi būtu iespējams novērtēt dalībvalstu sniegumu šīs problēmas risināšanā;

18.

aicina dalībvalstis, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, sekmēt arī informācijas apmaiņu ar tādām tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm kā Eiropols un Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF);

19.

norāda, ka ir apliecinājies, ka 42. muitas procedūra, kas paredz atbrīvot no PVN preces, kuras tiek importētas vienā dalībvalstī, ja tās pēc tam tiek nogādātas uz citu dalībvalsti, nav pasargāta no krāpnieciskām darbībām; norāda, ka ir ļoti svarīgi veikt efektīvas datu kontrolpārbaudes, salīdzinot datus, kas ir nodokļu administrāciju rīcībā, ar muitas iestāžu datiem, lai atklātu un novērstu šāda veida krāpšanu; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, rīkoties, lai sekmētu informācijas plūsmu starp nodokļu administrācijām un muitas iestādēm par importu, kas norisinās saskaņā ar 42. muitas procedūru;

20.

atbalsta rīcības plānā pausto mērķi izveidot vienotu Eiropas PVN telpu, kas kalpotu par pamatu padziļinātam un taisnīgākam vienotajam tirgum un palīdzētu veicināt taisnīgu nodokļu režīmu, ilgtspējīgu patēriņu, nodarbinātību, izaugsmi, investīcijas un konkurētspēju, vienlaikus arī ierobežojot krāpšanas iespējas PVN jomā;

21.

šajā saistībā aicina iespējami drīz jaunajā sistēmā pilnībā ietvert pakalpojumus un prasa piemērot PVN jo īpaši finanšu pakalpojumiem;

22.

ir vienisprātis ar Komisiju, ka galīgās PVN sistēmas pamatā vajadzētu būt principam, kas paredz nodokļa uzlikšanu preču un pakalpojumu galamērķa valstī, ņemot vērā, ka izcelsmes valsts principu nav iespējams īstenot;

23.

atbalsta galamērķa valsts principa vispārēju piemērošanu tālpārdošanas darījumos ar privātpersonām un saskaņotu pasākumu ieviešanu mazajiem uzņēmumiem;

24.

prasa, lai, ieviešot galīgo PVN sistēmu, pastāvošajos nodokļu modeļos tiktu iestrādāti digitālās pasaules tehniskie sasniegumi, tādējādi nodrošinot PVN sistēmas piemērotību 21. gadsimta situācijai;

25.

norāda, ka tas, ka patlaban paralēli pastāv daudzas atšķirīgas PVN likmes, rada lielu nenoteiktību tiem uzņēmumiem, kuri savu komercdarbību izvērš pārrobežu mērogā, jo īpaši pakalpojumu nozarē, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; norāda, ka nenoteiktību rada arī jautājums par to, kurš ir atbildīgs par PVN iekasēšanu, apliecinājumi par Kopienas iekšējām piegādēm, iesaistīšanās risks “pazudušā tirgotāja” krāpnieciskajās shēmās, naudas plūsmas jautājumi un atšķirīgās PVN likmes dažādām produktu kategorijām vienas un tās pašas valsts robežās; tādēļ aicina Komisiju līdz 2017. gada vidum izpētīt “pazudušā tirgotāja” krāpniecisko shēmu ietekmi; aicina dalībvalstis vienoties par PVN likmju konverģences palielināšanu;

26.

aicina Komisiju novērtēt ietekmi, kāda būtu nodokļu likmju nesaskaņošanai Savienības līmenī, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darbībām, un aicina izvērtēt minēto šķēršļu likvidēšanas iespējas;

27.

atbalsta Komisijas ierosināto variantu regulāri pārskatīt preču un pakalpojumu sarakstu, kuriem varētu piemērot samazinātas likmes, par ko jāvienojas Padomei; prasa, lai šajā sarakstā tiktu ņemtas vērā politiskās prioritātes, piemēram, sociālie un ar dzimumu, veselību, vidi, uzturu un kultūru saistītie aspekti;

28.

uzskata, ka Komisijas ierosinātais alternatīvais risinājums, kas paredz pilnībā atcelt minimālās nodokļa likmes, varētu radīt ievērojamus konkurences izkropļojumus un problēmas vienotajā tirgū; uzskata, ka būtu jāņem vērā tas, ka pienācīgai vienotā tirgus darbībai ir nepieciešama lielāka saskaņotība;

29.

prasa izskatīt iespēju izveidot vienotu Eiropas sarakstu, uzskaitot tajā preces un pakalpojumus, kuru gadījumā pieļaujams samazināts PVN, lai rastu alternatīvu pašreizējai samazināto PVN likmju sistēmai, jo tādējādi būtu iespējams ievērojami uzlabot PVN sistēmas efektivitāti, ieviešot strukturētāku sistēmu nekā pašreizējā;

30.

uzskata — lai cīnītos pret krāpšanu PVN jomā, ir svarīgi, lai būtu mazāk atbrīvojumu, un labākais un efektīvākais krāpšanas apkarošanas veids ir vienkārša PVN sistēma ar iespējami zemu likmi;

31.

uzskata, ka pašreizējo sarežģīto sistēmu būtu iespējams ievērojami vienkāršot, samazinot to preču un pakalpojumu klāstu, kuru gadījumā ir atļauts piemērot samazinātu PVN likmi, un dalībvalstīm kopīgi ES līmenī nosakot dažas preces un pakalpojumus, kuru gadījumā ir pieļaujama samazināta PVN likme, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm lemt par nodokļu likmju apmēru tiktāl, ciktāl tiek ievērota atbilstība PVN direktīvā noteiktajām minimālajām likmēm, un ar nosacījumu, ka netiek radīts negodīgas konkurences risks;

32.

prasa, lai, piemērojot galamērķa valsts principu, produktiem tiktu uzlikts vienāds nodoklis neatkarīgi no tā, kādā formā vai ar kādas platformas starpniecību tie tikuši iegādāti un vai tie tikuši piegādāti kā materiāli objekti vai digitālā formātā;

33.

norāda, ka patlaban lielu problēmu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem rada tas, ka dalībvalstis atšķirīgi interpretē, kas ir produkts vai pakalpojums; tādēļ aicina Komisiju sniegt skaidrākas un konkrētākas definīcijas;

34.

aicina dalībvalstis vienādi piemērot PVN privātuzņēmumiem un publiskā sektora uzņēmumiem jomās, kurās šie uzņēmumi savstarpēji konkurē;

35.

atgādina, ka dalīto PVN maksājumu sistēma tika izvēlēta kā atsauce netiešo nodokļu jomā ESAO nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas projekta ietvaros (1. darbība), jo tā nodrošina nodokļu iekasēšanas efektivitāti un pēc savas būtības ļauj dalībniekiem veikt pašuzraudzību;

36.

norāda, ka PVN direktīvas 199. un 199.a pants paredz dalībvalstīm iespēju attiecībā uz pārrobežu darījumiem un konkrētām vietējām nozarēm, kurās pastāv augsts riska līmenis, uz noteiktu laiku mērķtiecīgi piemērot apgrieztās maksāšanas mehānismu;

37.

aicina Komisiju rūpīgi izpētīt apgrieztās maksāšanas mehānisma sekas un to, vai šī procedūra vienkāršos situāciju MVU un samazinās krāpšanu PVN jomā;

38.

aicina Komisiju izvērtēt —turklāt neaprobežojoties tikai ar atsevišķām nozarēm, kurās pastāv īpaši augsts PVN krāpšanas risks —, kāda būtu vispārējas apgrieztās maksāšanas sistēmas ietekme, raugoties uz ieguvumiem, atbilstības izmaksām, krāpšanu, efektivitāti un ieviešanas problēmām un ilgtermiņa priekšrocībām un trūkumiem, īstenojot izmēģinājuma projektus, ko prasījušas īstenot dažas dalībvalstis un Komisija jau ir nepārprotami apstiprinājusi, tomēr uzsver, ka šādi izmēģinājuma projekti nekādā gadījumā nedrīkst būt par iemeslu pastāvīgā PVN režīma novēlotai izstrādei un īstenošanai, novirzoties no Komisijas rīcības plānā paredzētā grafika, vai izraisīt šādu novēlošanos;

39.

uzskata, ka, vispārēji ieviešot galamērķa valsts principu, dalībvalstu nodokļu administrācijām ir jāuzņemas lielāka atbildība par nodokļu saistību ievērošanu un nodokļa apiešanas iespēju samazināšanu; piekrīt Komisijai, ka joprojām ir daudz iespēju uzlabot ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanu, īstenojot tradicionālus administratīvos pasākumus un uzlabojot dalībvalstu personāla spējas un prasmes nodokļu iekasēšanas un inspekciju veikšanas jomā; uzsver, ka ir jāpastiprina nodokļu pārbaudes un sankcijas lielākajiem nodokļu krāpniekiem; aicina Komisiju šajā saistībā sniegt pietiekamu finansiālo un tehnisko atbalstu;

40.

uzskata, ka Komisijai būtu cieši jāuzrauga valstu nodokļu administrāciju sniegums un jāuzlabo to savstarpējā koordinācija;

41.

atzinīgi vērtē Komisijas pausto ieceri par vienas pieturas miniaģentūras paplašināšanu, izveidojot pilnvērtīgu vienas pieturas aģentūru; norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai tā būtu lietotājdraudzīga un vienlīdz efektīva visās 28 dalībvalstīs; norāda, ka vienas pieturas aģentūras izveide mazinātu administratīvos šķēršļus, kas uzņēmumiem liedz iesaistīties pārrobežu darījumos, un samazinātu izmaksas MVU (COM(2016)0148);

42.

norāda, ka vienas pieturas aģentūra ir būtiski nepieciešama, lai panāktu galamērķa principa ieviešanu un mazinātu krāpšanas risku; prasa, lai, pilnveidojot vienas pieturas aģentūru, pamatā tiktu ņemta digitālo produktu vienas pieturas miniaģentūras līdzšinējā pieredze; norāda — pat pastāvot vienas pieturas miniaģentūrai, jaunais galamērķa princips var radīt ievērojamu administratīvo slogu mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas PVN rīcības plānā pausto priekšlikumu ieviest kopēju ES mēroga vienkāršošanas pasākumu (PVN slieksni); prasa skaidri definēt, kura dalībvalsts ir atbildīga par nodokļu inspekcijām pārrobežu darījumu gadījumos; atzinīgi vērtē Komisijas PVN rīcības plānā pausto ieceri atcelt nosacījumu par mazas vērtības sūtījumu atbrīvošanu no nodokļa;

43.

atzīst, ka atšķirīgos PVN režīmus Eiropas Savienībā varētu uzskatīt arī par beztarifu šķērsli vienotajā tirgū, un uzsver, ka PVN vienas pieturas miniaģentūra ir labs veids, kā palīdzēt likvidēt šo šķērsli un it sevišķi — kā atbalstīt MVU, tiem iesaistoties pārrobežu darbībās; atzīst, ka saistībā ar PVN vienas pieturas miniaģentūru joprojām pastāv daži nelieli problēmjautājumi; aicina Komisiju turpināt vienkāršot PVN saistību nomaksu uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā;

44.

norāda uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-97/09 (Ingrid Schmelz pret Finanzamt Waldviertel); pieņem zināšanai 28 atšķirīgos sliekšņus atbrīvojumam no PVN; pieņem zināšanai no tā izrietošos finansiālos sarežģījumus, ar ko saskaras MVU un mikrouzņēmumi, kuri saņemtu atbrīvojumu saskaņā ar savas valsts sistēmu; aicina Komisiju veikt papildu pētījumus par sliekšņa noteikšanu mikrouzņēmumu atbrīvošanai no PVN maksāšanas;

45.

prasa izskatīt visus priekšlikumus, lai maksimāli samazinātu administratīvo slogu, ko mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem rada apgrozījuma nodokļi; mudina Komisiju šajā saistībā izskatīt arī labāko starptautisko praksi, piemēram, “zelta kartes” shēmas, ko piemēro Singapūrā un Austrālijā, šādi atzīstot, ka dažu piegādātāju gadījumā krāpšanas risks ir ļoti neliels;

46.

atzinīgi vērtē Komisijas pausto nodomu 2017. gadā nākt klajā ar MVU PVN likumdošanas paketi; tomēr iesaka jauno sistēmu ieviest pakāpeniski, jo tā radīs papildu administratīvās izmaksas (piemēram, IT infrastruktūra vai PVN procedūras);

47.

norāda uz sarežģīto uzskaites sistēmu, kas MVU rada lielu slogu un tādējādi attur no pārrobežu tirdzniecības; aicina Komisiju MVU likumdošanas paketē ietvert priekšlikumu par vienotu PVN datu uzskaiti un saskaņotām ziņošanas prasībām un termiņiem;

48.

uzsver, ka ir jāsaskaņo PVN nosacījumi attiecībā uz tālpārdošanas darījumiem starp uzņēmumiem un starp uzņēmumiem un patērētājiem; norāda, ka dalībvalstīm neizdodas vienlīdz sekmīgi piemērot PVN slieksni, jo to starpā trūkst koordinācijas;

49.

uzsver, ka ir jāizstrādā jauna, vienkāršota PVN sistēma, kas ļautu MVU bez grūtībām ievērot pārrobežu tirdzniecības noteikumus un ikvienā dalībvalstī saņemt atbalstu ne tikai attiecībā uz to, kā šiem noteikumiem pielāgoties, bet arī attiecībā uz ar PVN procedūru izpildi;

50.

prasa tuvākajā laikā izveidot visaptverošu un publiski pieejamu interneta portālu, kurā uzņēmumi un galapatērētāji varētu vienkāršā un pārskatāmā veidā iegūt detalizētu informāciju par spēkā esošajām PVN likmēm, kādas dalībvalstīs tiek piemērotas konkrētām precēm un pakalpojumiem; uzsver, ka šajā portālā būtu jāizmanto viegli saprotama valoda un tam jābūt pārskatāmam; atkārtoti pauž pārliecību, ka, palīdzot uzņēmumiem gūt labāku izpratni par dalībvalstīs piemērotajiem PVN noteikumiem, vēl vairāk tiks nostiprināti pasākumi ar PVN saistītas krāpšanas novēršanai; norāda arī, ka sertificēta nodokļu programmatūra varētu palīdzēt ierobežot konkrētu krāpšanas veidu un citu pārkāpumu risku, kā arī nodrošināt skaidrību godīgiem uzņēmumiem, kas veic iekšzemes un pārrobežu darījumus; turklāt aicina Komisiju sniegt pamatnostādnes valstu nodokļu administrācijām par darījumu klasifikāciju saistībā ar piemēroto PVN likmi, lai samazinātu atbilstības izmaksas un juridiskus strīdus; aicina dalībvalstis izveidot publiskas informācijas sistēmas, piemēram, PVN tīmekļa portālu, lai darītu pieejamu uzticamu informāciju;

51.

aicina Komisiju sagatavot sarakstu ar aktualizētu informāciju par PVN noteikumiem ikvienā dalībvalstī; vienlaikus uzver, ka dalībvalstis pašas ir atbildīgas par savu noteikumu un likmju paziņošanu Komisijai;

52.

pieņem zināšanai, ka nesaskaņoti PVN sliekšņi e-komercijas jomā nozīmē augstas darījumu izmaksas e-komercijā iesaistītajiem MVU, kad tie netīši vai neapzināti pārsniedz attiecīgo slieksni;

53.

aicina dalībvalstis steidzami informēt Komisiju par savām PVN likmēm, īpašajām prasībām un atbrīvojumiem; aicina Komisiju apkopot šo informāciju un darīt to pieejamu uzņēmumiem un patērētājiem;

54.

uzskata, ka Komisijas rīcības programmā izklāstītajām PVN reformu iecerēm ir nepieciešami plaši, kvalitātes ziņā uzticami ietekmes novērtējumi, kuri sagatavoti, iesaistoties zinātniekiem, ES dalībvalstu nodokļu administrācijām un Eiropas Savienības MVU un citiem uzņēmumiem;

55.

uzsver, ka likumdošana nodokļu jomā ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē; uzsver, ka saskaņā ar LESD 329. panta 1. punktu vismaz deviņu dalībvalstu grupa var iesaistīties ciešākā sadarbībā; aicina Komisiju atbalstīt ciešākas sadarbības priekšlikumus, kuru mērķis ir apkarot krāpšanu un samazināt administratīvo slogu saistībā ar PVN;

56.

uzskata, ka risinājums ESAO regulējuma ietvaros ir vēlamāks par atsevišķiem pasākumiem, kas ir jāsaskaņo ar ESAO ieteikumiem un nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas rīcības plānu;

57.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam: pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” (COM(2016)0179);

58.

norāda, ka jaunajā rīcības plānā ir ietverti turpmāki pasākumi virzībā uz efektīvāku un no krāpšanas pasargātu galīgo režīmu, kas digitālās ekonomikas un e-komercijas laikmetā būs uzņēmumiem draudzīgāks;

59.

atbalsta Komisijas priekšlikumu, kurā ierosināts, ka pārrobežu tirdzniecībā (gan preču, gan pakalpojumu gadījumā) PVN iekasētu izcelsmes valsts nodokļu iestāde, piemērojot patēriņa valstī spēkā esošo nodokļa likmi, un nosūtītu iekasēto nodokli uz preču vai pakalpojumu galapatēriņa valsti;

60.

uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu iesniegts likumdošanas priekšlikums par vienotā elektroniskā instrumenta darbības jomas paplašināšanu (attiecībā uz PVN reģistrāciju un nomaksu pārrobežu darījumos), attiecinot to uz materiālu preču pārdošanu patērētājiem tiešsaistē, lai tādējādi mazinātu administratīvo slogu, kas ir viens no galvenajiem šķēršļiem, ar kuru uzņēmumi saskaras, īstenojot pārrobežu darbību;

61.

aicina Komisiju pievērsties jautājumam par sadrumstalotā PVN režīma radīto administratīvo slogu uzņēmumiem, šajā nolūkā nākot klajā ar likumdošanas priekšlikumiem par pašreizējās vienas pieturas miniaģentūras darbības jomas paplašināšanu, lai iekļautu tajā arī materiālu preču pārdošanu tiešsaistē, tā dodot uzņēmumiem iespēju iesniegt tikai vienu deklarāciju un veikt PVN maksājumus savā dalībvalstī;

62.

aicina dalībvalstis vienkāršot savas nodokļu sistēmas un padarīt tās konsekventākas un stabilākas, lai veicinātu atbilstības ievērošanu, novērstu krāpšanos ar nodokļiem un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, atturētu no minētajām darbībām un sodītu par tām, un uzlabotu PVN iekasēšanas efektivitāti;

63.

pauž bažas par to, ka nav pilnībā sasniegts mērķis vienkāršot pārskatatbildības sistēmu attiecībā uz PVN veidotajiem pašu resursiem; atgādina par nepieciešamību turpināt ar pašu resursiem saistītās pārvaldības sistēmas vienkāršošanu, lai mazinātu kļūdu rašanās un krāpšanas iespējas; pauž nožēlu par to, ka jaunajā rīcības plānā nav aplūkota ietekme uz PVN veidotajiem pašu resursiem;

64.

norāda, ka 2015. gadā PVN iztrūkums dalībvalstīs un neiekasētā PVN radītie zaudējumi Savienībā saskaņā ar aplēsēm veidoja EUR 170 miljardus, un uzsver, ka no 2014. gadā pārbaudītajām 26 dalībvalstīm vidējie aplēstie PVN zaudējumi 13 dalībvalstīs pārsniedza 15,2 %; aicina Komisiju pilnībā īstenot savas izpildvaras pilnvaras, lai kontrolētu dalībvalstis un lai tām palīdzētu; norāda — lai uz PVN iztrūkuma mazināšanu vērstā rīcība būtu efektīva, ir vajadzīga saskaņota vairākdisciplīnu pieeja, jo PVN iztrūkums neveidojas tikai krāpšanas rezultātā vien, bet gan vairāku faktoru iedarbībā, tostarp saistībā ar bankrotiem un maksātnespēju, statistikas kļūdām, samaksas termiņu kavējumiem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu; atkārtoti norāda uz Komisijai adresēto aicinājumu strauji virzīt tiesību aktu pieņemšanu par trauksmes cēlēju minimālo aizsardzības līmeni ES, lai labāk izmeklētu un novērstu krāpšanu, un paredzēt finansiālu atbalstu pārrobežu pētnieciskajai žurnālistikai, kuras efektivitāte ir nepārprotami apliecinājusies LuxLeaks, Dieselgate un “Panamas dokumentu” lietās;

65.

pauž nožēlu par to, ka ar PVN saistītā krāpšana un it sevišķi t. s. karuseļveida krāpšana jeb “pazudušā tirgotāja” krāpšanas shēma rada konkurences izkropļojumus, atņem valstu budžetiem būtiskus resursus, kā arī kaitē Savienības budžetam; pauž bažas par to, ka Komisijas rīcībā nav uzticamu datu par karuseļveida krāpšanu PVN jomā; tādēļ aicina Komisiju dot ievirzi koordinētiem dalībvalstu centieniem izveidot kopīgu sistēmu statistikas datu vākšanai par karuseļveida krāpšanu PVN jomā; norāda, ka šādu sistēmu varētu veidot, balstoties uz dažās dalībvalstīs jau izmantotu praksi;

66.

mudina Komisiju uzsākt vienotas sistēmas izveidi, kura būtu izmantojama, lai, apkopojot statistikas datus par PVN krāpšanu ES iekšienē, precīzāk aplēstu šādas krāpšanas apmērus, un kura ļautu dalībvalstīm individuāli novērtēt savu sniegumu šajā ziņā, pamatojoties uz precīziem un ticamiem rādītājiem par ES iekšienē notiekošas PVN krāpšanas mazināšanu, krāpšanas atklāšanas uzlabošanu un ar to saistīto atgūtā nodokļa apmēru palielināšanu; uzskata, ka jaunās revīzijas pieejas, piemēram, vienotā revīzija vai kopīgas revīzijas, būtu jāizmanto plašāk, attiecinot tās arī uz pārrobežu darījumiem;

67.

uzsver, ka ir svarīgi ieviest jaunas stratēģijas un efektīvāk izmantot pastāvošās ES struktūras, lai sparīgāk cīnītos pret krāpšanu PVN jomā; uzsver, ka lielāka pārredzamība, kas dara iespējamu pienācīgu kontroli, un strukturētākas, uz risku balstītas pieejas pieņemšana ir izšķirīgi faktori krāpšanas shēmu un korupcijas atklāšanā un novēršanā;

68.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu administratīvā sadarbība attiecībā uz krāpšanas apkarošanu PVN jomā joprojām nav pietiekami efektīva, lai spētu cīnīties pret izvairīšanos no PVN maksāšanas ES iekšienē, apkarot krāpšanas mehānismus vai pārvaldīt pārrobežu darījumus vai tirdzniecību; uzsver nepieciešamību pēc vienkāršotas, efektīvas un pieejamas PVN sistēmas, kas ļautu visām dalībvalstīm samazināt PVN slogu un apkarot ar PVN saistīto krāpšanu; tādēļ aicina Komisiju, lai tā, izvērtējot administratīvās sadarbības nolīgumus, veiktu vairāk uzraudzības apmeklējumu dalībvalstīs, kuras izvēlētas, pamatojoties uz riska analīzi; turklāt lūdz Komisiju, lai tā, veicot administratīvo pasākumu izvērtēšanu, koncentrētos uz juridisko šķēršļu novēršanu, kuri liedz īstenot informācijas apmaiņu starp dalībvalstu un ES administratīvajām, tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm; turklāt aicina Komisiju ieteikt dalībvalstīm ieviest vienotu riska analīzi, tostarp izmantojot sociālo tīklu analīzi, lai nodrošinātu, ka informācijas apmaiņa ar Eurofisc starpniecību mērķtiecīgi attiecas uz krāpšanu; aicina dalībvalstis noteikt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas un uzlabot pašreizējo informācijas apmaiņas sistēmu;

69.

uzsver, ka ir jānostiprina Eurofisc, lai paātrinātu informācijas apmaiņu; norāda, ka joprojām ir vērojamas problēmas saistībā ar informācijas pareizību, pilnīgumu un savlaicīgu sniegšanu; uzskata, ka ir nepieciešams saistīt dalībvalstu nodokļu, tiesu un policijas iestāžu un tādu Eiropas struktūru kā Eiropols, Eurojust un OLAF īstenotās darbības un koordinēt to stratēģijas saistībā ar krāpšanas un organizētās noziedzības apkarošanu un cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu; mudina visas iesaistītās personas turpināt apsvērt, kādi varētu būt vienkārši un saprotami modeļi informācijas apmaiņai reāllaikā, lai pavērtu iespēju strauji reaģēt vai veikt ietekmes mazināšanas pasākumus cīņā pret pastāvošajām krāpšanas shēmām vai jaunu shēmu rašanos;

70.

uzskata, ka visām dalībvalstīm ir būtiski piedalīties Eurofisc, iesaistoties ikvienā tā darbības jomā, lai būtu iespējams veikt efektīvus ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanas pasākumus;

71.

aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, kas ļautu efektīvi veikt datu kontrolpārbaudes, salīdzinot muitas un nodokļu iestāžu rīcībā esošos datus, un, uzraugot dalībvalstis, galveno uzmanību pievērst pasākumiem, kas liecinātu par uzlabojumiem attiecībā uz to, cik savlaicīgi dalībvalstis sniedz atbildes uz informācijas pieprasījumiem, un par PVN informācijas apmaiņas sistēmas (VIES) uzticamību;

72.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis, kuras vēl nav ieviesušas divpakāpju PVN identifikācijas numuru (tas nozīmē, ka tirgotājiem, kuri vēlas īstenot iekšēju tirdzniecību Kopienā, tiek piešķirts PVN numurs, kas ir atšķirīgs no PVN identifikācijas numura, kāds tiek lietots tirdzniecības īstenošanai iekšzemē), to izdarīt un veikt Regulas (ES) Nr. 904/2010 22. pantā paredzētās pārbaudes, paralēli sniedzot bezmaksas konsultācijas tirgotājiem;

73.

aicina Komisiju nodrošināt, ka ar dalībvalstu elektroniskajām muitošanas sistēmām ir iespējams automātiski pārbaudīt PNV identifikācijas numurus un ka šādas automātiskas pārbaudes tiek īstenotas;

74.

mudina Komisiju ierosināt grozījumus PVN direktīvā, lai vēl vairāk saskaņotu dalībvalstu prasības attiecībā uz ziņojumu sniegšanu par PVN piemērošanu preču un pakalpojumu iekšējām piegādēm Eiropas Savienībā;

75.

pauž nožēlu par to, ka Padome nav pieņēmusi Komisijas priekšlikumu attiecībā uz solidāro atbildību pārrobežu tirdzniecībā; norāda, ka tādējādi tiek samazināta preventīvā ietekme, kas atturētu no iesaistīšanās darījumos ar negodīgiem tirgotājiem; uzskata, ka PVN direktīvas īstenošana dalībvalstīs, raugoties uz kopsavilkuma paziņojumu iesniegšanas termiņiem, nenorisinās vienoti un ka tas palielina administratīvo slogu tirgotājiem, kuri darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī; tādēļ mudina Padomi apstiprināt Komisijas priekšlikumu attiecībā uz solidāro atbildību;

76.

mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvāk darboties starptautiskajā līmenī, nostiprināt sadarbību ar trešām valstīm un efektīvi īstenot PVN iekasēšanu, lai izveidotu sadarbības stratēģijas un standartus, kas galvenokārt balstīti pārredzamības, labas pārvaldības un informācijas apmaiņas principos; mudina dalībvalstis savstarpēji apmainīties ar informāciju, kas saņemta no trešām valstīm, nolūkā atvieglot PVN iekasēšanas izpildi, it sevišķi e-komercijas kontekstā;

77.

mudina Padomi iekļaut direktīvas par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (“PIF direktīva”), darbības jomā PVN, tiecoties pēc iespējas ātrāk panākt vienošanos šajā jautājumā;

78.

aicina Komisiju turpināt izvērtēt noziedzīgo organizāciju gūtos ienākumus no krāpšanas, kas saistīta ar PVN, un iesniegt visaptverošu, kopīgu daudznozaru stratēģiju attiecībā uz to, kā vērsties pret noziedzīgo organizāciju uzņēmējdarbības modeļiem, kuru pamatā ir ar PVN saistīta krāpšana, tostarp vajadzības gadījumā veidojot kopējas izmeklēšanas grupas;

79.

uzskata, ka ir būtiski nodrošināt vienotas, spēcīgas un neatkarīgas Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi, kura spētu izmeklēt lietas, saukt pie kriminālatbildības un sākt tiesvedību pret personām, kas izdarījušas kriminālpārkāpumus, kuri skar Savienības finanšu intereses, tostarp attiecībā uz iepriekš minētajā PIF direktīvā definēto krāpšanu, kas saistīta ar PVN, un uzskata, ka jebkāds mazāk ietekmīgs risinājums radītu izmaksas Savienības budžetā; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai kompetenču sadalījums starp EPPO un dalībvalstu izmeklēšanas iestādēm neradītu situāciju, ka pārkāpumi, kuriem ir ievērojama ietekme uz ES budžetu, neietilptu EPPO kompetencē;

80.

aicina visas dalībvalstis publicēt aplēses par zaudējumiem, kas radušies Eiropas Savienībā iekšēji īstenotas ar PVN saistītas krāpšanas rezultātā, novērst Eurofisc nepilnības un labāk koordinēt savu politiku attiecībā uz apgriezto PVN iekasēšanu par precēm un pakalpojumiem;

81.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai dalībvalstis izmantotu daudzpusējas kontroles (t. i., koordinētas kontroles, ko veic divas vai vairākas dalībvalstis attiecībā uz viena vai vairāku savstarpēji saistītu nodokļu subjektu nodokļu saistību izpildi), jo tās ir noderīgs instruments ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanai;

82.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV C 94 E, 3.4.2013., 5. lpp.

(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0234.

(3) OV C 346, 21.9.2016., 27. lpp.

(4) Eiropas Komisijas 2014. gada finanšu pārskats.

(5) http://ec.europa.eu/taxation_customs/sites/taxation/files/resources/documents/common/publications/studies/ey_study_destination_principle.pdf

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/117

P8_TA(2016)0454

ES rīcības plāns savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai (2016/2076(INI))

(2018/C 224/19)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES rīcības plāns savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai” (COM(2016)0087),

—	ņemot vērā savu 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par noziegumiem pret savvaļas dzīvniekiem (1),

—

ņemot vērā Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES), kura ES īstenota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un Komisijas Regulu (EK) Nr. 865/2006, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz Padomes Regulas (EK) Nr. 338/97 ieviešanu,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 6. marta Lēmumu (ES) 2015/451 par Eiropas Savienības pievienošanos Konvencijai par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) (2),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2003. gada Pretkorupcijas konvenciju,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību,

—	ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD) un Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencija),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) 2016. gada ziņojumu par noziegumiem pret dzīvo dabu pasaulē,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 30. jūlija Rezolūciju Nr. 69/314 par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanu,

—	ņemot vērā ANO Vides asamblejas Rezolūciju Nr. 2/14 par savvaļas dzīvnieku un augu un to produktu nelikumīgu tirdzniecību,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) 2015.–2030. gadam,

—	ņemot vērā to, ka ir izveidots Starptautiskais konsorcijs noziegumu pret dzīvo dabu apkarošanai (ICCWC), kuru veido CITES, Interpols, UNOCD, Pasaules Banka un Pasaules Muitas organizācija,

—	ņemot vērā deklarāciju, kas parakstīta 2014. gadā Londonā notikušajā konferencē par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību,

—	ņemot vērā Bakingemas pils 2016. gada deklarāciju par pasākumiem, kas īstenojami, lai nepieļautu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību transporta nozarē,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (3), un Komisijas 2016. gada ziņojumu par minētās regulas īstenošanu,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (4) (NNN zveja),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 605/2013, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1185/2003 par haizivju spuru atdalīšanu uz kuģiem (5), un Komisijas 2009. gada 5. marta Regulu (EK) Nr. 206/2009 (6), ar kuru ir atļauts ievest 20 kg zivsaimniecības produktu personīgam patēriņam,

—	ņemot vērā to, ka ar Padomes Regulu (EK) Nr. 768/2005 izveidotā Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra ir svarīga cīņai pret ūdenī mītošo sugu īpatņu nelikumīgu gūstīšanu un pārdošanu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību (7),

—	ņemot vērā Padomes 1999. gada 29. marta Direktīvu 1999/22/EK attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvu 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (9),

—	ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (10),

—	ņemot vērā pētījumu par noziegumiem pret dzīvo dabu, ko attiecīgais Parlamenta politikas departaments 2016. gada martā ir publicējis Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas uzdevumā,

—	ņemot vērā to, ka ir izveidots Natura 2000 tīkls, kurš aptver svarīgākās retu un apdraudētu sugu vairošanās un uzturēšanās vietas un dažas reti sastopamas dabiskās dzīvotnes, kas pašas par sevi ir aizsargājamas;

—	ņemot vērā ziņojumu par 2014. gadā uzsākto pētniecības projektu saistībā ar pasākumiem, kas ES jāveic, lai apkarotu noziegumus pret vidi (EFFACE projekts),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra secinājumus par cīņu pret terorisma finansēšanu,

—	ņemot vērā ANO Noziedzības novēršanas un kriminālās tiesvedības komisijas ģenerālsekretāra 2003. gada 4. marta ziņojumu par aizsargājamu savvaļas augu un dzīvnieku sugu nelikumīgu tirdzniecību un nelikumīgi pieejamiem ģenētiskajiem resursiem,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai,

—	ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) un Interpola 2016. gadā sagatavoto ātrās reaģēšanas novērtējumu “Noziegumi pret vidi pieņemas spēkā” (“The Rise of Environmental Crime”),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Zivsaimniecības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0303/2016),

tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir starptautiska organizētā noziedzība un tiek lēsts, ka tās apjoms skaitliskā izteiksmē ir EUR 20 miljardi gadā, un tā kā šī noziedzība pēdējos gados visā pasaulē ir vērsusies plašumā, kļūstot par vienu no lielākajiem un ienesīgākajiem organizētās pārrobežu noziedzības veidiem; tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība nodrošina finansējumu citiem smagiem un organizētiem noziegumiem un ir ar tiem cieši saistīta;

B.	tā kā visā pasaulē tik ļoti sarūk bioloģiskā daudzveidība, ka to var uzskatīt par sesto sugu masveida izzušanas vilni;

tā kā planētas bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus apdraud zemes izmantošanas maiņa, ilgtspējībai neatbilstoša dabas resursu izmantošana, piesārņojums un klimata pārmaiņas; tā kā straujas urbanizācijas, dzīvotņu izzušanas un savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības dēļ daudzām apdraudētajām sugām izdzīvot ir kļuvis vēl grūtāk nekā līdz šim;

D.	tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ārkārtīgi nelabvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību, ekosistēmas, izcelsmes valstu dabas mantojumu, dabas resursus un sugu saglabāšanu;

tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība aizvien nopietnāk apdraud vispārējo drošību, politisko stabilitāti, ekonomikas attīstību, vietējo iedzīvotāju iztiku un arīdzan tiesiskumu un tāpēc ES līmenī ir vajadzīga stratēģiska un koordinēta pieeja, kas nodrošina visu attiecīgo personu līdzdalību;

F.	tā kā ANO noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanas nolūkā ir būtiski apturēt apdraudēto augu un dzīvnieku sugu un no šo sugu īpatņiem iegūtu produktu nelikumīgu tirdzniecību;

G.	tā kā CITES konvencija ir ietekmīgs starptautisks nolīgums, kurš attiecas uz 35 000 dzīvnieku un augu sugām un ir spēkā kopš 1975. gada, un to ir parakstījušas 183 puses (tostarp visas ES dalībvalstis, un kopš 2015. gada jūlija konvencijas puse ir arī pati ES);

H.	tā kā tirdzniecības un attīstības politika cita starpā būtu jāizmanto, arī lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, dzīvnieku labturību un vides aizsardzību;

tā kā ES tīmekļa vietne informācijas apmaiņai par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību (EU-TWIX) kopš 2005. gada ir nodrošinājusi iespēju uzraudzīt savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību un tajā ir izveidota konfiskāciju datubāze un saziņas kanāli informācijas apmaiņai starp amatpersonām visās Eiropas valstīs;

J.	tā kā izpratnes un politiskās apņēmības trūkums ir galvenie iemesli, kādēļ nav iespējams efektīvi apkarot savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

tā kā Eiropas Drošības programmā 2015.–2020. gadam noziegumi pret dzīvo dabu ir klasificēti kā organizētā noziedzība, pret kuru ir jācīnās ES līmenī, apsverot iespēju piemērot vēl arī citus kriminālsodus visā Eiropas Savienībā un šajā nolūkā pārskatot spēkā esošos tiesību aktus par noziegumiem pret vidi;

tā kā 2015. gada maijā īstenotā operācija COBRA III bija līdz šim vērienīgākā cīņai pret apdraudēto sugu nelikumīgu tirdzniecību saskaņoti īstenotā starptautisko tiesībaizsardzības iestāžu operācija, kuras rezultātā tika veikti 139 aresti un vairāk nekā 247 konfiskācijas un cita starpā tika konfiscēts ziloņkauls, ārstniecības augi, degunradžu ragi, zvīņneši, dalberģiju sugas, bruņurupuči un daudz citu augu un dzīvnieku;

M.	tā kā pieprasījums pēc nelikumīgi iegūtiem savvaļas dzīvnieku un augu produktiem galamērķa tirgos veicina korupciju visā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības piegādes ķēdē;

N.	tā kā Eiropas Savienība ir ne vien ievērojams savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības galamērķa tirgus un tranzīta teritorija, bet arī reģions, no kura nelikumīgas tirdzniecības nolūkā tiek izvesti atsevišķu apdraudēto Eiropas sugu augi un dzīvnieki;

tā kā ANO Noziedzības novēršanas un kriminālās tiesvedības komisijas 2013. gada aprīļa rezolūcijā, kuru 2013. gada 25. jūlijā apstiprināja ANO Ekonomikas un sociālo lietu padome, ANO dalībvalstis ir aicinātas gadījumos, kad ar aizsargājamu savvaļas dzīvnieku un augu sugu nelikumīgu tirdzniecību nodarbojas organizētas noziedzīgas grupas, atzīt to par smagu noziegumu, tādējādi pielīdzinot to cilvēku tirdzniecībai un narkotiku tirdzniecībai,

Vispārīgas piezīmes

atzinīgi vērtē Komisijas sagatavoto rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kurā akcentēta nepieciešamība pēc saskaņotas rīcības, lai izskaustu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības iemeslus, efektīvi īstenotu spēkā esošos noteikumus un panāktu to izpildi un veidotu spēcīgāku sadarbību starp izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm;

aicina Komisiju, dalībvalstis, Eiropas Ārējās darbības dienestu un ES aģentūras — Eiropolu un Eurojust — atzīt, ka noziegumi pret dzīvo dabu rada nopietnus un aizvien lielākus draudus, un cīņu ar noziegumiem pret dzīvo dabu īstenot kā politiski vissteidzamāk risināmo jautājumu; uzsver, ka ir vajadzīga visaptveroša un saskaņota pieeja visās politikas jomās, tostarp tirdzniecības, attīstības, ārlietu, transporta un tūrisma, kā arī tieslietu un iekšlietu jomā;

uzsver, ka rīcības plāna īstenošanai būtisks faktors ir spēja atrast un atvēlēt atbilstošu finansējumu un cilvēkresursus; vērš uzmanību uz to, ka minētā plāna efektīvai īstenošanai pienācīgā apjomā ir jāpiešķir finanšu līdzekļi no ES budžeta un no valstu budžetiem;

atzīst rīcības plāna nozīmību, tomēr uzsver, ka ūdenī mītošo sugu iekļaušanas ziņā tas ir nepilnīgs;

uzstāj, ka ir jāpanāk visu rīcības plāna elementu pilnīga un savlaicīga īstenošana, tā atspoguļojot steidzamo nepieciešamību izbeigt nelikumīgu un ilgtspējībai neatbilstošu praksi un nepieļaut sugu turpmāku iznīcību; aicina Komisiju katru gadu rakstiski iesniegt Parlamentam un Padomei jaunāko informāciju par īstenošanu un izveidot pastāvīgu detalizētas uzraudzības un vērtēšanas mehānismu, ar ko mērīt panākto progresu, cita starpā izvērtējot arī dalībvalstu veiktās darbības;

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmīgāk palielināt mērķsugu dzīvotņu aizsardzību un uzsver, ka lielāka aizsardzība būtu jānodrošina teritorijām, kas atzītas par jutīgu jūras ekosistēmu, ekoloģiski vai bioloģiski nozīmīgu jūras teritoriju vai Natura 2000 tīkla teritoriju;

aicina Komisiju izveidot īpašu Koordinācijas biroju savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības jautājumos, līdzīgu tam, kāds ir izveidots cīņai pret cilvēku tirdzniecību, un tā nodrošināt dažādu Komisijas dienestu un dalībvalstu vienotu rīcību;

atgādina Komisijai, ka arī daudzām ūdenī mītošām sugām draud izzušana un ka tas ietekmēs daudzu ekosistēmu ilgtspēju;

aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veikt zinātniskus pētījumus par iespējām tehniski pielāgot zvejas rīkus tā, lai izvairītos no piezvejas, jo vairākām sugām (tostarp bruņurupučiem) apdraudējumu rada gan piezveja, gan savvaļas dzīvnieku nelikumīga tirdzniecība;

Pasākumi, kas veicami, lai nepieļautu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību un novērstu tās pamatcēloņus

10.

prasa, lai ES, trešās valstis, ieinteresētās personas un pilsoniskā sabiedrība saskaņoti īstenotu vairākas konkrētam nolūkam paredzētas izpratnes veicināšanas kampaņas ar mērķi mazināt ar savvaļas dzīvnieku un augu produktu nelikumīgu tirdzniecību saistīto tirgus pieprasījumu, šajā nolūkā cenšoties panākt patiesu un noturīgu uzvedības maiņu gan individuālā, gan kolektīvā līmenī; atzīst, ka pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalsts varētu būt svarīgs rīcības plāna īstenošanai;

11.

aicina ES atbalstīt iniciatīvas, ar ko vietējiem iedzīvotājiem, kuri mīt attiecīgās savvaļas dzīvnieku un augu valsts tuvumā, palīdz rast citus ilgtspējīgus risinājumus iztikas iegūšanai un ar ko nodrošina, ka dabas aizsardzības pasākumi sniedz vairāk ieguvumu vietējā līmenī, līdz minimumam samazina cilvēka un dzīvās dabas konfliktus un popularizē dzīvo dabu kā vietējo iedzīvotāju ienākumiem svarīgu vērtību; uzskata — ja šādas iniciatīvas tiks īstenotas, apspriežoties ar vietējiem iedzīvotājiem, varēs panākt lielāku atbalstu dabas aizsardzībai un veicināt savvaļas dzīvnieku un augu populāciju un to dzīvotņu atveseļošanu, saglabāšanu un ilgtspējīgu pārvaldību;

12.

uzsver, ka dzīvās dabas aizsardzībai ir jākļūst par ES globālo nabadzības mazināšanas stratēģiju pamatelementu, un pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka tieši vietējiem iedzīvotājiem ir izdevīgi piedalīties dzīvās dabas aizsardzībā, pieprasa iekļaut dažādos sadarbības nolīgumos, kas tiek apspriesti ar trešām valstīm;

13.

atgādina Komisijai, ka ūdenī mītošo sugu nelikumīga tirdzniecība ietekmē arī piekrastes kopienu tautsaimniecisko attīstību un mūsu ūdeņu vides ilgtspējību;

14.

prasa, lai ES steidzami pievērstos cīņai pret korupciju un trūkumu novēršanai starptautisko pārvaldības pasākumu kontekstā visā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības ķēdē; pieprasa ES un tās dalībvalstīm sadarboties ar partnervalstīm Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) un citos forumos, lai problēmu risinātu izcelsmes, tranzīta un galamērķa tirgos; aicina visas dalībvalstis rīkoties pilnīgā saskaņā ar UNCAC noteikumiem un tos efektīvi īstenot; atzinīgi vērtē starptautisko apņemšanos apkarot korupciju saskaņā ar 10. pantu ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada jūlija Rezolūcijā Nr. 69/314;

15.

atzīst, ka ir jāsniedz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu iestādēm palīdzība, ieteikumi un apmācība attiecībā uz to, kā vietējā, reģionālā un valsts līmenī īstenot izmeklēšanas, tiesībaizsardzības un tiesvedības procedūras; uzsver, ka visu šajā darbā iesaistīto iestāžu centieni ir efektīvi jākoordinē; prasa, lai vajadzības gadījumā ES atbalstītu labākās prakses apmaiņu un piedāvātu iespējas saņemt specializētu aprīkojumu un zinātību;

16.

ņem vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kuros atzīts, ka noziegumi pret dzīvo dabu aizvien nopietnāk apdraud ne vien bioloģisko daudzveidību un vidi, bet arī vispārējo drošību, tiesiskumu, cilvēktiesības un ilgtspējīgu attīstību; pauž dziļu nožēlu, ka dalībvalstis nav uzņēmušās konkrētas saistības; uzsver, ka dalībvalstu rīcībai ir izšķiroša nozīme, lai rīcības plāns būtu pilnībā un saskaņoti īstenots valsts līmenī un lai būtu sasniegti tajā izklāstītie mērķi;

17.

mudina izcelsmes valstu valdības: i) veicināt tiesiskumu un izveidot efektīvus atturēšanas mehānismus, nostiprinot kriminālizmeklēšanas, apsūdzības celšanas un notiesāšanas procesus; ii) piemērot stingrākus likumus, kas paredz, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir smags noziegums, kuram jāpievērš tāda pati uzmanība un jāpiemēro tikpat bargi sodi kā citiem transnacionālās organizētās noziedzības veidiem; iii) piešķirt vairāk resursu cīņai ar noziegumiem pret dzīvo dabu, jo īpaši ar mērķi panākt savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzības tiesību aktu stingrāku izpildi, tirdzniecības kontroli, uzraudzību, kā arī pārbaudes un konfiscēšanas darbības, ko veic muitas dienests; iv) apņemties īstenot pilnīgas neiecietības politiku pret korupciju;

Pasākumi, kas veicami, lai panāktu efektīvāku īstenošanu un izpildi

18.

aicina dalībvalstis sagatavot rīcības plānus savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kuros būtu sīki izklāstītas tiesībaizsardzības politikas nostādnes un sankcijas, kā arī publicēt informāciju par konfiskācijas un aresta faktiem, kas saistīti ar noziegumiem pret dzīvo dabu, un īstenot šādas informācijas apmaiņu, un tā nodrošināt konsekventu un saskaņotu pieeju starp dalībvalstīm; atbalsta ierosmi veidot mehānismu, kas ļautu Komisijai regulāri saņemt datus un jaunāko informāciju par konfiskācijām un arestiem dalībvalstīs un sekmētu labākās prakses apmaiņu;

19.

uzstāj, ka ir svarīgi pilnībā īstenot regulējumu, ar ko nosaka savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un panākt šī regulējuma pilnīgu izpildi;

20.

ierosina noteikt, ka sodiem par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, jo īpaši apgabalos ar jutīgām jūras ekosistēmām vai Natura 2000 tīkla teritorijās, vajadzētu būt pietiekami stingriem, lai atturētu potenciālos likumpārkāpējus;

21.

mudina dalībvalstis garantēt, lai tiesībaizsardzības iestāžu, prokuratūras dienestu un valstu tiesu iestāžu rīcībā būtu vajadzīgie finanšu un cilvēkresursi un atbilstoša zinātība, kas ļauj apkarot noziegumus pret dzīvo dabu; stingri iesaka Komisijai un dalībvalstīm strādāt intensīvāk, lai nodrošinātu apmācību un palielinātu informētību visās attiecīgajās aģentūrās un iestādēs;

22.

atzinīgi vērtē pasākumus, ko cenšas īstenot Eiropas Savienības tīkls vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL), Eiropas prokuroru tīkls vides tiesībaizsardzībai (ENPE), ES tiesnešu tīkls vides tiesībaizsardzībai (EUFJE), kā arī policijas spēku sadarbības tīkls cīņai ar noziegumiem pret vidi (Eiropas tīkls noziegumu pret vidi apkarošanai — EnviCrimeNet);

23.

atzīmē, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir iekļauta Eiropas Drošības programmā 2015.–2020. gadam, kurā atzīts, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība apdraud bioloģisko daudzveidību izcelsmes reģionos un ka tā apdraud ilgtspējīgu attīstību un reģionālo stabilitāti;

24.

ierosina dalībvalstīm ieņēmumus no sodiem par nelikumīgu tirdzniecību, ieguldīt savvaļas augu un dzīvnieku aizsardzībā un saglabāšanā;

25.

prasa panākt, lai saistībā ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību dalībvalstīs un citās galamērķa un tranzīta valstīs būtiski uzlabotos informācijas vākšana, likumdošana un tiesībaizsardzība, kā arī cīņa pret korupciju; tāpēc prasa Komisijai ļoti rūpīgi pievērsties šiem aspektiem, nodrošinot starptautisko standartu izpildes pārvaldību un uzraudzību saistībā ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

26.

uzsver — lai nepieļautu noziegumiem pret dzīvo dabu organizēto tīklu “migrēšanu”, ir jo īpaši svarīgi saskaņot politikas nostādnes un tiesisko regulējumu, kas attiecas uz noziegumiem pret dzīvo dabu;

27.

uzsver, ka ir jāuzlabo aģentūru savstarpējā sadarbība un jāpanāk, lai būtu spēkā un savlaicīgi notiktu datu apmaiņa starp valsts un ES līmeņa īstenošanas un izpildes aģentūrām; pieprasa izveidot stratēģisku izpildmehānismu tīklu gan ES, gan dalībvalstu līmenī, lai šādu sadarbību atvieglotu un pilnveidotu; aicina visas dalībvalstis izveidot vienības cīņai ar noziegumiem pret dzīvo dabu, tā sekmējot īstenošanu dažādās iesaistītajās aģentūrās;

28.

aicina dalībvalstis pastāvīgi sniegt Eiropolam attiecīgu informāciju un datus; mudina Eiropolu nākamajā smagās un organizētās noziedzības draudu novērtēšanas (SOCTA) procesā izvērtēt noziegumus pret dzīvo dabu; prasa Eiropola struktūrā izveidot īpašu Noziegumu pret dzīvo dabu apkarošanas nodaļu, kurai būtu transnacionālas pilnvaras un pienākumi un pietiekami finanšu un cilvēkresursi, kas ļauj nodrošināt centralizētu informācijas apmaiņu un analīzi, kā arī koordinēt tiesībaizsardzības stratēģiju un izmeklēšanas procesu norisi;

29.

aicina Komisiju popularizēt EU-TWIX sistēmu kā pārbaudītu un labi funkcionējošu instrumentu, kas ļauj dalībvalstīm apmainīties ar datiem un informāciju, un panākt, ka ir spēkā šīs sistēmas ilgtermiņa finansēšanas saistības; uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām varētu būt nozīmīga loma, nodrošinot izpildes uzraudzību un ziņošanu par noziegumiem pret dzīvo dabu; prasa ES un dalībvalstīm vēl ciešāk sadarboties ar NVO, lai atbalstītu šādus NVO centienus;

30.

atzīmē, ka noziegumi pret dzīvo dabu ir saistīti ar citiem organizētās noziedzības veidiem, tostarp ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un ar paramilitāru grupējumu un teroristu grupējumu finansēšanu, un starptautisko sadarbību uzskata par prioritāti cīņā pret nelikumīgām finanšu plūsmām; prasa, lai ES un dalībvalstis izmantotu visus iespējamos līdzekļus, tostarp sadarbību ar finanšu sektoru, un lai tās uzraudzītu un veiktu pētījumus par ietekmi, ko radītu topošo finanšu produktu un prakses iesaiste nelikumīgās finanšu plūsmās;

31.

mudina dalībvalstis panākt, lai pilnībā būtu īstenota Direktīva 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību un lai būtu noteiktas atbilstoša līmeņa sankcijas par noziegumiem pret dzīvo dabu; ir nobažījies, ka dažas dalībvalstis direktīvu vēl nav pilnībā īstenojušas, un aicina Komisiju izvērtēt direktīvas īstenošanu katrā dalībvalstī, jo īpaši sodu ziņā, un sniegt ieteikumus; aicina Komisiju Eiropas Drošības programmā noteiktajā laikposmā pārskatīt Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību, jo īpaši izvērtējot, cik efektīvi ar to var apkarot noziegumus pret dzīvo dabu, un attiecīgā gadījumā iesniegt priekšlikumu par direktīvas pārskatīšanu; aicina Komisiju turpināt darbu, lai saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu izstrādātu un īstenotu vienotu noteikumu minimumu ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību saistītu noziedzīgu nodarījumu un attiecīgu sankciju definēšanai īpaši smagiem pārrobežu noziegumiem;

32.

uzskata, ka rīcības plānā ir jāpievērš lielāka uzmanība muitas jautājumiem — gan attiecībā uz sadarbību ar partnervalstīm, gan labāku un efektīvāku īstenošanu pašā Savienībā; tāpēc gaida Komisijas 2016. gada pārskatu par ES spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošanu un izpildi un prasa šajā pārskatā izvērtēt arī muitas procedūras;

33.

mudina dalībvalstis efektīvi īstenot ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (UNTOC) un to ievērot, lai konvencija kļūtu par pamatu starptautiskiem pasākumiem un savstarpējai tiesiskajai palīdzībai un par nozīmīgu soli ceļā uz vienotu un saskaņotu pieeju pret dzīvo dabu vērstu noziegumu apkarošanai; šajā sakarībā pauž dziļu nožēlu par to, ka vienpadsmit dalībvalstis UNTOC vēl nav īstenojušas; aicina attiecīgās dalībvalstis konvenciju pēc iespējas drīzāk īstenot;

34.

uzskata, ka ir konsekventi un efektīvi jāpiemēro preventīvas iedarbības kriminālsodi, lai apkarotu noziegumus pret dzīvo dabu; mudina dalībvalstis saskaņā ar UNTOC 2. panta b) punktu noteikt, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir smags noziegums;

35.

atzīst, ka dalībvalstu tiesu iestādēm un prokuroriem ir vajadzīgi ieteikumi par to, kā celt apsūdzību un piemērot sodu, un ka ir jānodrošina apmācība muitas un tiesībaizsardzības struktūru personālam ES robežpunktos; uzskata, ka par paraugu ir jāņem ANO Vides programmas (UNEP) sadarbības projekti “Pasaules tiesnešu programma” un “Videi labvēlīgas muitas iniciatīva”;

36.

aicina Komisiju, attiecīgās ES aģentūras un dalībvalstis atzīt, ka vērienīga ir kļuvusi savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība tiešsaistē, un aicina tās pilnveidot cīņai ar noziegumiem pret vidi izveidoto vienību un attiecīgo muitas dienesta vienību spējas, nodrošināt kibernoziedzības apkarošanas vienību koordināciju un veidot sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai panāktu, ka ir izveidoti kanāli, pa kuriem pēc pieprasījuma var saņemt palīdzību no specializētajām kibernoziegumu apkarošanas pārrobežu vienībām;

37.

aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar operatoriem, kuri nodrošina sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu, meklētājprogrammu un e-komercijas platformu darbību, un tā kopīgi risināt problēmu, ko rada savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība internetā; aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest stingrākus kontroles pasākumus un izstrādāt attiecīgas politikas nostādnes, lai vērstos pret iespējamu nelikumīgu darbību internetā; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt ieteikumus par to, kā ES līmenī risināt problēmu, ko rada pret dzīvo dabu vērsti noziegumi tiešsaistē;

38.

aicina ES un dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes identificēt un uzraudzīt cita veida smagu un organizētu noziegumu (piemēram, cilvēku tirdzniecības) shēmas, lai palīdzētu īstenot preventīvas darbības un pārkāpumu izmeklēšanu piegādes ķēdē, apkarojot savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību (piemēram, attiecībā uz aizdomīgiem sūtījumiem un finanšu darījumiem);

39.

atzinīgi vērtē to, ka Pušu konferences 17. sanāksmē (CoP 17) ES pirmo reizi piedalījās kā CITES konvencijas puse un ka ES un dalībvalstis demonstrē stingru apņemšanos īstenot konvenciju un sniegt tai iespaidīgu finansiālo atbalstu;

40.

atzinīgi vērtē pārskatīšanas procesu, kuru īsteno UNEP eksperti, cenšoties izstrādāt vispāratzītu jēdziena “noziegums pret vidi” definīciju; šajā sakarībā atzīmē, ka dažkārt juridiski nav iespējams skaidri nošķirt dažādus šādu noziegumu veidus, un līdz ar to var mazināties iespējas efektīvi celt apsūdzību un piemērot sodu;

Pasākumi spēcīgākas partnerības veidošanai pasaules mērogā

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis intensīvāk veidot dialogu un sadarbību ar izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības ķēdē un sniegt tām gan tehnisku un ekonomisku palīdzību, gan diplomātisku atbalstu; uzskata, ka ES ir jārīkojas starptautiskā līmenī, lai palīdzētu trešām valstīm apkarot savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, un ka ar divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem ES ir jāveicina turpmāka nepieciešamā tiesiskā regulējuma izstrāde;

42.

uzsver, ka plaši izplatītā korupcija, institucionālā mazspēja, valsts varas vājināšanās, nepareiza pārvaldība un niecīgi sodi par noziegumiem pret dzīvo dabu ir galvenās problēmas, kas jārisina, lai varētu efektīvi apkarot savvaļas dzīvnieku un augu transnacionāla mēroga nelikumīgu tirdzniecību; mudina ES atbalstīt jaunattīstības valstis, kuras cenšas samazināt malumedniecības stimulus, un šādu atbalstu sniegt, uzlabojot ekonomiskās iespējas un veicinot labu pārvaldību un tiesiskumu;

43.

aicina ES iestādes, dalībvalstis un visas citas iesaistītās valstis sistemātiskāk veikt izpēti, lai noskaidrotu, kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir saistīta ar reģionāliem konfliktiem un terorismu;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, izveidot trasta fondu vai līdzīgu mehānismu saskaņā ar 187. pantu pārskatītajā Finanšu regulā, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un to darīt, lai pasargātu aizsargājamas teritorijas un apkarotu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību un malumedniecību;

45.

aicina ES atjaunināt finansiālo un tehnisko atbalstu, ko sniedz ar attīstības sadarbības instrumentu (ASI) un no Eiropas Attīstības fonda (EAF), lai palīdzētu jaunattīstības valstīm savus tiesību aktus par dzīvās dabas aizsardzību īstenot saskaņā ar CITES ieteikumiem, jo īpaši atbalstot tās valstis, kurām trūkst līdzekļu, lai nodrošinātu tiesību aktu izpildi un kontrabandistu kriminālvajāšanu;

46.

aicina Komisiju saskaņā ar rīcības plāna pirmo prioritāti apsvērt iespēju izmantot partnerības instrumentu, lai finansētu iniciatīvas, kuru mērķis ir samazināt pieprasījumu pēc nelikumīgi iegūtiem savvaļas dzīvnieku un augu produktiem galvenajos šādu produktu noieta tirgos; uzsver, ka būtisku ieguldījumu šajā sakarā varētu sniegt pilsoniskā sabiedrība, kas iesaistīta uzraudzības struktūrās saskaņā ar tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības noteikumu sadaļām ES tirdzniecības nolīgumos;

47.

uzsver, ka saistībā ar ES un Ķīnas stratēģisko partnerību ir svarīgi risināt sensitīvo jautājumu par augošo pieprasījumu pēc dzīvās dabas produktiem (piemēram, ziloņkaula, degunradžu ragiem un tīģeru kauliem), jo tas patiesi apdraud attiecīgo sugu aizsardzību un bioloģisko daudzveidību kopumā;

48.

aicina Komisiju visos ES tirdzniecības nolīgumos un sarunās iekļaut obligātu un izpildāmu ilgtspējīgas attīstības noteikumu sadaļu, norādot tieši uz to, ka ir jāaptur savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība visās ekonomikas nozarēs, un aicina Komisiju savos īstenošanas ziņojumos iekļaut šo noteikumu analīzi; mudina Komisiju VPS+ tirdzniecības sistēmā likt uzsvaru uz CITES konvencijas īstenošanu un pasākumiem cīņai ar noziegumiem pret dzīvo dabu;

49.

atzīmē, ka korupcija ir viens no galvenajiem faktoriem, kura dēļ ir iespējama savvaļas dzīvnieku un augu un no tiem iegūtu produktu nelikumīga tirdzniecība un kurš šādu tirdzniecību veicina; atzinīgi vērtē Komisijas stratēģijā “Tirdzniecība visiem” pausto apņemšanos visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos iekļaut vērienīgus pretkorupcijas noteikumus, lai novērstu gan tiešo, gan netiešo ietekmi, ko rada korupcija un savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība; tāpēc prasa Komisijai pievērst šiem aspektiem vislielāko uzmanību, nodrošinot starptautisko standartu izpildes pārvaldību un uzraudzību saistībā ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

50.

aicina ES, darbojoties PTO sistēmā, izpētīt, kā panākt, lai globālā tirdzniecība un regulējums vides jomā viens otru labāk atbalstītu, un šādu izpēti veikt jo īpaši saistībā ar darbu, kurš pašlaik tiek īstenots, lai stingrāk saskaņotu PTO un daudzpusējos vides nolīgumus, kā arī saistībā ar tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu, kas paver jaunas iespējas sadarbībai starp amatpersonām, kuras nodarbinātas muitas, savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzības, kā arī tirdzniecības jomās, sevišķi jaunattīstības valstīs; uzskata, ka ir jāizpēta vēl arī citas sadarbības iespējas starp PTO un CITES, jo īpaši attiecībā uz to, kā sniegt jaunattīstības valstu ierēdņiem tehnisku palīdzību un veidot viņu spējas risināt ar tirdzniecību un vidi saistītus jautājumus;

51.

uzsver, ka izšķiroša nozīme ir izpildes ķēdē iesaistīto organizāciju starptautiskai sadarbībai; aicina ES un dalībvalstis arī turpmāk atbalstīt Starptautisko konsorciju pret dzīvo dabu vērstu noziegumu apkarošanai (ICCWC); atzinīgi vērtē ikvienu centienu stiprināt šo atbalstu, šajā nolūkā cita starpā arī nodrošinot finanšu resursus un pieredzējušu speciālistu zināšanas, lai sekmētu spēju veidošanu, veicinātu informācijas un zinātības apmaiņu un atbalstītu izpildes un atbilstības nodrošināšanu; aicina Komisiju izmantot ICCWC noteiktos rādītājus, lai izvērtētu, cik efektīvi trešām valstīm atvēlētais ES finansējums ir palīdzējis īstenot pret savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību vērstus pasākumus, un lai sekmētu vienotu un ticamu attīstības finansējuma vērtēšanu;

52.

atzinīgi vērtē starptautisko tiesībaizsardzības iestāžu īstenotās operācijas (piemēram, operāciju COBRA III), kuru rezultātā tiek konfiscēts iespaidīgs daudzums no savvaļas dzīvniekiem un augiem nelikumīgi iegūtu produktu un tiek apcietināti kontrabandisti un pateicoties kurām sabiedrība var labāk atpazīt tik smagu organizētās noziedzības veidu kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība;

53.

aicina dalībvalstis nostiprināt CITES budžetu, tā sniedzot šai organizācijai iespēju plašāk īstenot savu uzraudzības un sugu izraudzīšanās darbu; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka no sešām dalībvalstīm CITES vēl arvien nav saņēmusi maksājumus, kas tām bija jāveic laikposmā no 1992. līdz 2015. gadam;

54.

atzinīgi vērtē ES rīcības plānu kā būtisku ieguldījumu, kas palīdzēs sasniegt Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam noteiktos ilgtspējīgas attīstības mērķus, par kuriem 2015. gada septembrī ANO augstākā līmeņa sanāksmē vienojās valstu vadītāji;

Eiropas Savienība — gan galamērķa tirgus, gan izcelsmes un tranzīta posms

55.

atzīmē, ka CITES, ES Kokmateriālu regula un ES tiesību akti, ar ko reglamentē NNN zveju, ir svarīgi savvaļas dzīvnieku un augu starptautiskās tirdzniecības regulēšanas instrumenti; taču ir nobažījies, ka nav nodrošināta pienācīga īstenošana un izpilde, un aicina dalībvalstis strādāt intensīvāk, lai kopīgiem spēkiem saskaņoti panāktu efektīvu īstenošanu; turklāt ir nobažījies par trūkumiem spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, kuri attiecas gan uz sugām, gan procesa dalībniekiem; tāpēc prasa ES pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai to papildinātu, nosakot, ka ir aizliegts darīt pieejamus un laist tirgū savvaļas dzīvniekus un augus, kas tiek nelikumīgi iegūti vai tirgoti trešās valstīs, un ka ir aizliegts šādus savvaļas dzīvniekus un augus pārvadāt, iegādāties un turēt tos savā īpašumā; uzskata, ka ar šādiem tiesību aktiem varētu saskaņot spēkā esošo ES tiesisko regulējumu un ka šādu tiesību aktu transnacionālai ietekmei var būt izšķiroša nozīme, lai samazinātu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apjomu visā pasaulē; šajā sakarībā uzsver, ka ar šādiem tiesību aktiem ir jāpanāk, lai būtu pilnībā pārredzami jebkādi tirdzniecības aizliegumi, kas noteikti, pamatojoties uz attiecīgas sugas nelegālu statusu trešā valstī, un tādējādi jānodrošina juridiskā noteiktība tiem, kuri nodarbojas ar likumīgu tirdzniecību;

56.

uzsver, ka trofeju medības ir veicinājušas CITES konvencijas I un II pielikumā iekļauto apdraudēto sugu populāciju būtisku sarukšanu, un mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot piesardzīgu pieeju attiecībā uz tādu medību trofeju ievešanu, kas iegūtas no sugām, kuru aizsardzību nosaka ES regulējums par savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecību, un mudina tās atbalstīt vēl stingrāku ES tiesību normu piemērošanu medību trofeju ievešanai ES dalībvalstīs un pieprasīt atļaujas trofeju ievešanai, ja tās iegūtas no sugām, kuras uzskaitītas Regulas (EK) Nr. 338/97 B pielikumā;

57.

atzinīgi vērtē Bakingemas pils 2016. gada deklarāciju, kuru parakstījuši aviokompāniju, kravu pārvadātāju, ostu operatoru, muitas aģentūru, starpvaldību organizāciju un dabas aizsardzības bezpeļņas organizāciju pārstāvji, apliecinot savu apņemšanos paaugstināt standartus visā transporta nozarē un šajā nolūkā īpašu uzmanību pievērst informācijas apmaiņai, personāla apmācībai, tehnoloģiju pilnveidošanai un resursu kopīgai izmantošanai uzņēmumu un organizāciju vispasaules sadarbības struktūrā; aicina visas puses pilnībā īstenot deklarācijā pausto apņemšanos; mudina dalībvalstis veicināt Bakingemas pils deklarācijai līdzīgu brīvprātīgu saistību uzņemšanos arī citās jomās, sevišķi finanšu un e-komercijas nozarēs;

58.

pieprasa pilnībā un nekavējoties Eiropas līmenī aizliegt ziloņkaula (arī tā dēvētā “pirmskonvencijas” ziloņkaula) un degunradžu ragu tirdzniecību, eksportu un reeksportu ES teritorijā un uz galamērķiem aiz ES robežām; pieprasa izveidot mehānismu, ar ko izvērtē, vai līdzīgi ierobežojumi būtu jānosaka arī attiecībā uz citām apdraudētajām sugām;

59.

norāda, ka ES regula, ar ko izveido sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju, ir devusi rezultātus, taču neatlaidīgi pieprasa to īstenot vēl stingrāk, lai panāktu, ka Eiropas tirgū nenonāk nelegāli nozvejotas zivis; ierosina ES dalībvalstīm konsekventāk un efektīvāk pārbaudīt nozvejas dokumentus (nozvejas sertifikātus) un sūtījumus (jo īpaši no valstīm, kas atzītas par augsta riska zonām), tā nodrošinot, ka zivis ir nozvejotas legāli;

60.

uzsver, ka cīņā pret savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību nozīmīga ir privātā sektora līdzdalība ar pašregulējuma un uzņēmumu sociālās atbildības īstenošanu; uzskata, ka izsekojamība ir izšķiroši svarīga likumīgai un ilgtspējīgai tirdzniecībai neatkarīgi no tā, vai tirdzniecība ir komerciāla vai nekomerciāla; uzsver, ka ir nepieciešama sadarbība un koordinācija starptautiskā līmenī, kā arī starp publisko un privāto sektoru, un aicina ES nostiprināt esošos kontroles instrumentus, cita starpā izmantojot arī izsekojamības mehānismus; uzskata, ka par izšķirošu būtu jākļūst darbībai transporta nozarē, piemēram, nodrošinot agrīnās brīdināšanas signālsistēmu ieviešanu; atzīmē, ka svarīga nozīmē šajā ziņā varētu būt publiskā un privātā sektora partnerībām;

61.

prasa, lai dalībvalstis ne vien veiktu robežpārbaudes atbilstoši Regulas (EK) Nr. 338/97 prasībām, bet arī kontrolētu izpildi iekšzemē, šajā nolūkā regulāri pārbaudot tirgotājus un atļauju turētājus (piemēram, zooveikalus, selekcionārus, pētniecības centrus un kokaudzētavas) un cita starpā arī kontrolējot tādu preču (piemēram, modes preču, mākslas priekšmetu, zāļu un uzturvielu) tirdzniecību, kas varētu būt izgatavotas no nelikumīgi iegūtu augu un dzīvnieku produktiem;

62.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi pārtvertie augu eksemplāri tiktu nekavējoties konfiscēti un lai pārtvertajām vai konfiscētajām dzīvajām būtnēm būtu nodrošināta aprūpe un jauna mājvieta attiecīgajām sugām piemērotos dzīvnieku glābšanas centros; aicina Komisiju sniegt ieteikumus, lai nodrošinātu, ka visi savvaļas dzīvnieku glābšanas centri, ko izmanto dalībvalstis, ir atbilstoša standarta struktūras; turklāt aicina ES un dalībvalstis nodrošināt dzīvnieku glābšanas centrus ar atbilstošu finansējumu;

63.

aicina dalībvalstis saskaņā ar CITES konvencijas Pušu konferences rezolūcijas Nr. 10.7. (Rev. CoP 15) 3. pielikumu pieņemt valsts plānus ar pasākumiem, kas veicami attiecībā uz konfiscētām dzīvām būtnēm; uzsver, ka par visām konfiscētajām dzīvajām būtnēm dalībvalstīm ir jāpaziņo EU-TWIX un ka būtu jāpublicē ikgadēji kopsavilkuma ziņojumi, turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiesībaizsardzības struktūru personāla apmācībā būtu iekļauti labturības un drošības apsvērumi rīcībai ar konfiscētam dzīvām būtnēm; aicina ES un dalībvalstis apņemties sniegt savvaļas dzīvnieku glābšanas centriem atbilstošu finansiālo atbalstu;

64.

aicina dalībvalstis apsvērt iespēju veidot tā dēvētā pozitīvā saraksta sugu sistēmu, pēc kuras objektīvi un saskaņā ar zinātniskiem kritērijiem tiek vērtēts, cik droši un cik piemēroti tirdzniecībai un turēšanai lolojumdzīvnieka statusā ir attiecīgu reto sugu īpatņi;

o o

65.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0031.

(2) OV L 75, 19.3.2015., 1. lpp.

(3) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp.

(4) OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.

(5) OV L 181, 29.6.2013., 1. lpp.

(6) OV L 77, 24.3.2009., 1. lpp.

(7) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.

(8) OV L 94, 9.4.1999., 24. lpp.

(9) OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.

(10) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/127

P8_TA(2016)0455

Jaunas iespējas maziem transporta uzņēmumiem

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par jaunām iespējām maziem transporta uzņēmumiem, tostarp uz sadarbību orientētiem uzņēmējdarbības modeļiem (2015/2349(INI))

(2018/C 224/20)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 5. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Komisijas balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

—	ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti (1),

—	ņemot vērā Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju,

—	ņemot vērā Gada pārskatu par Eiropas MVU 2014/2015,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumus “Vispirms domāt par mazākajiem” — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts “Small Business Act” (COM(2008)0394) un Pārskats par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu” (COM(2011)0078),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģiju (COM(2016)0501),

—	ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu MVU (2),

—	ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par videi draudzīgas izaugsmes iespējām maziem un vidējiem uzņēmumiem (3),

—	ņemot vērā programmas “Apvārsnis 2020” MVU instrumentu, kā arī INNOSUP, COSME, “Your Europe Business”, izmēģinājuma iniciatīvu “Ātrais ceļš uz inovāciju” (FTI) un tīklu veidošanas iespējas,

—	ņemot vērā Elektroniskās tirdzniecības direktīvu (2000/31/EK) un Pakalpojumu direktīvu (2006/123/EK),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

—	ņemot vērā Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013 (4),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0304/2016),

A.	tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir galvenais Eiropas ekonomikas virzītājspēks un 2014. gadā tie veidoja 99,8 % no visiem uzņēmumiem nefinanšu sektorā, nodarbinot 2/3 visu darba ņēmēju;

B.	tā kā MVU, kuri pēdējo gadu laikā ir radījuši darbvietas, galvenokārt ir saistīti ar pakalpojumu nozari;

C.	tā kā mazajiem transporta uzņēmumiem ir būtiska nozīme labas mobilitātes nodrošināšanā Eiropā, taču tie bieži saskaras ar šķēršļiem, kas kavē piekļuvi tirgum vai sekmīgu darbību tajā, ņemot vērā to, ka šajā tirgū pastāv monopoli;

tā kā mazie uzņēmumi, kas lieliski pārzina vietējo tirgu, izprot klientu vajadzības un/vai spēj ātri ieviest inovācijas, rada pievienoto vērtību, jo īpaši nošķirtos apgabalos, kā arī apgabalos, kuros ir liels iedzīvotāju blīvums; tā kā turklāt tie spēj nodrošināt pielāgotus pakalpojumus un ir instrumenti cīņai pret sociālo atstumtību, darbvietu izveidei, saimnieciskās darbības radīšanai, mobilitātes pārvaldības uzlabošanai un devumam tūrisma attīstīšanā (mobilitātes pakalpojumiem esot tieši saistītiem ar tūristu pieprasījumu pēc jauniem produktiem un jauniem iespaidiem);

E.	tā kā gan pasažieru, gan preču pārvadājumu jomā ir pieprasījums pēc transporta pakalpojumiem un to nodrošināšanas nosacījumi ir ļoti atšķirīgi un tā kā mobilitātes ierobežošana nav apspriežama;

tā kā transporta organizācija lielpilsētās un uz to pievadceļiem veicina satiksmes pārslodzi un sastrēgumu veidošanos, tādējādi radot nozīmīgu slogu ekonomikai; tā kā MVU transporta nozarē ir svarīgs papildinājums sabiedriskā transporta tīklam pilsētvides mezglos, jo īpaši tajā diennakts laikā, kad sabiedriskā transporta satiksme ir ļoti neregulāra, kā arī perifērijā bez pienācīgi attīstītiem piepilsētas transporta pakalpojumiem;

tā kā jaunākais Eiropas Komisijas pētījums parāda, ka 17 % Eiropas patērētāju ir izmantojuši sadarbīgās ekonomikas nodrošinātos pakalpojumus un 52 % ir informēti par piedāvātajiem pakalpojumiem; tā kā patērētāju cerības saistās ar ērti pieejamu un elastīgu transporta pakalpojumu izmantošanu, kad vienlaikus cenas tiek saglabātas atbilstoši pakalpojumu reālajām izmaksām, kā arī vieglu piekļuvi pārvadājumu rezervācijai un drošu samaksu par sniegto pakalpojumu;

H.	tā kā sadarbīga ekonomika transporta nozarē var efektīvi veicināt ilgtspējīgas mobilitātes veidu attīstību; tā kā pašregulācija ne vienmēr ir risinājums un ir nepieciešams piemērots regulatīvs satvars;

tā kā ilgtspējīgas attīstības prasība un revolūcija informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā ir radījušas iepriekš nepieredzētas iespējas un izaicinājumus visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma, lai reaģētu uz pieaugošo ilgtspējīgas mobilitātes pieprasījumu ierobežotas infrastruktūras apstākļos,

tā kā ievērojamais viedo mobilo ierīču popularitātes pieaugums, kā arī ātrdarbīgā platjoslas tīkla plašais pārklājums ir nodrošinājis jaunus digitālos rīkus gan transporta pakalpojumu sniedzējiem, gan klientiem, pazeminot darījumu izmaksas un mazinot pakalpojumu sniedzēju fiziskās atrašanās vietas nozīmi, tādējādi sniedzot tiem iespēju izveidot plašu sasaisti, lai, izmantojot digitālos tīklus, arī no nošķirtiem apgabaliem nodrošinātu pakalpojumus ne tikai reģionālā, bet arī pasaules mērogā;

tā kā transporta nozarē tehnoloģiskā progresa, jaunu uzņēmējdarbības modeļu un digitalizācijas rezultātā iepriekšējos gados notikušas ievērojamas pārmaiņas, kas ļoti lielā mērā ietekmē tradicionālos uzņēmējdarbības modeļus, kā arī darba apstākļus un nodarbinātību šajā nozarē; tā kā, no vienas puses, transporta nozare ir atvērta, no otras puses, daudzos gadījumos darba apstākļi ir pasliktinājušies sakarā ar ekonomikas krīzi un — dažos gadījumos — pastāvošo noteikumu nepietiekamu īstenošanu;

tā kā transporta nozarē ir ne tikai tiešo transporta pakalpojumu sniedzēji, bet arī MVU, kuri piedāvā tādus pakalpojumus kā transportlīdzekļu tehniskā apkope, rezerves daļu pārdošana, personāla apmācība un transportlīdzekļu un iekārtu noma; tā kā pastāv milzīgs darbvietu radīšanas potenciāls saistībā ar šīm darbībām, tostarp attiecībā uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem; tā kā politikai transporta nozarē vajadzētu ņemt vērā visas vērtību ķēdes intereses;

M.	tā kā tikai 1,7 % no ES uzņēmumiem pilnībā izmanto modernās digitālās tehnoloģijas, bet 41 % tās neizmanto vispār; tā kā digitalizācijai visās nozarēs ir izšķiroša nozīme ES konkurētspējas saglabāšanā un uzlabošanā;

N.	tā kā sadarbīgās ekonomikas elastīgums un atvieglota uzņēmējdarbības sākšana var nodrošināt nodarbinātības iespējas grupām, kas parasti ir atstumtas no darba tirgus, jo īpaši sievietēm, jauniešiem un migrantiem;

O.	tā kā transporta pakalpojumi paver labu iespēju sākt patstāvīgu uzņēmējdarbību un tie var veicināt uzņēmējdarbības kultūru;

P.	tā kā transporta pakalpojumu tiešsaistes platformas var piedāvāt iespēju ātri rast atbilstību starp klientu pieprasījumiem, no vienas puses, un reģistrēto uzņēmumu vai darbaspēka pakalpojumu piedāvājumu, no otras puses;

Q.	tā kā ESAO uzskata, ka kvalitatīvas darbvietas ir būtisks faktors centienos novērst lielos nevienlīdzības apmērus un veicināt sociālo kohēziju,

I. Izaicinājumi mazajiem transporta uzņēmumiem

uzskata, ka visi transporta uzņēmumi sastopas ar būtiskiem izaicinājumiem, lai apmierinātu augošo mobilitātes pieprasījumu ierobežotas infrastruktūras un augošo vides prasību apstākļos; norāda, ka visiem transporta uzņēmumiem ir jārod droši, ilgtspējīgi un visaugstākajā mērā konkurētspējīgi risinājumi, kas atbilstoši COP21 nekaitē videi un vienlaikus mazina pārslodzi, tomēr mazajiem uzņēmumiem to paveikt ir grūtāk un dārgāk;

uzsver, ka pārāk biežas izmaiņas transportlīdzekļu emisiju standartos var radīt īpašas grūtības mazajiem transporta uzņēmumiem, ņemot vērā transportlīdzekļu parku amortizācijas periodus;

uzsver transporta nozares sarežģītību, ko raksturo daudzlīmeņu pārvaldība (vietējā, valsts, Eiropas un pasaules mērogā), kas joprojām lielā mērā ir sadalīta atbilstoši transporta veidam; norāda, ka šī nozare ir pakļauta stingram regulējumam, jo īpaši attiecībā uz iespējām strādāt savā profesijā un darbības jomā, kā arī uz transporta pakalpojumu attīstību, izmantošanu un komercializāciju (ekskluzīvās tiesības, licenču skaita ierobežošana) un dotācijām; uzsver, ka drošībai un drošumam transporta nozarē ir milzīga nozīme, bet pauž nožēlu, ka tos līdztekus citiem faktoriem nereti izmanto par aizbildinājumu mākslīgu šķēršļu radīšanai;

aicina dalībvalstis izbeigt pārmērīgo regulējumu, kas bieži vien ir saistīts ar aizsardzības un korporatīvisma refleksu un izraisa iekšējā tirgus sadrumstalotību, sarežģīšanu un neelastīgumu, tādējādi palielinot nevienlīdzību; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis neīstenotu pieeju tiešsaistes platformu likumībai dažādos veidos un lai tādējādi novērstu nepamatotus vienpusēju ierobežojumu pasākumus; aicina dalībvalstis ievērot un pilnībā īstenot Elektroniskās komercijas direktīvu (Direktīva 2000/31/EK) un Pakalpojumu direktīvu (Direktīva 2006/123/EK); norāda, ka pakalpojumu sniedzēju brīva pārvietošanās un brīvība veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kas ir nostiprinātas attiecīgi LESD 56. un 49. pantā, ir būtiski svarīgas pakalpojumu un tādējādi arī iekšējā tirgus Eiropas dimensijas īstenošanā;

uzsver, ka sakarā ar pašreizējo juridisko nenoteiktību attiecībā uz pakalpojumu sniedzēja jēdziena definīciju transporta nozarē nav iespējams radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un šajā saistībā pauž nožēlu par daudzu mazo uzņēmumu grūtībām piekļūt iekšzemes un starptautiskajam tirgum un attīstīt vai piedāvāt jaunus pakalpojumus; uzsver faktu, ka iepriekšminētā situācija apgrūtina MVU piekļuvi šai nozarei;

uzskata, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1072/2009 ir jāpilnveido, lai novērstu nopietnos valstu transporta tirgus traucējumus, kas pēc tās ieviešanas novērojami vairākās dalībvalstīs;

atzinīgi vērtē jaunās iespējas, ko sniedz mazie transporta uzņēmumi un jauni sadarbīgasuzņēmējdarbības modeļi, vienlaikus paužot nožēlu par pret konkurenci vērstu praksi, kas izriet no nevienādas ES noteikumu piemērošanas visās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz atalgojumu un sociālās drošības sistēmām, kura var radīt nopietnus traucējumus, piemēram, sociālo dempingu, kā arī drošības problēmas;

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt likumu izpildi; uzskata, ka jebkādām izmaiņām tiesību aktos, kas attiecas uz sociālajiem un darba apstākļiem, ir jāievēro visas ES pamatbrīvības, ar šīm izmaiņām nedrīkst ierobežot godīgu konkurenci, kuras pamatā ir objektīvas konkurences priekšrocības, un nedrīkst radīt jebkādus jaunus administratīvos šķēršļus vai papildu izmaksas mazajiem transporta uzņēmumiem;

konstatē, ka mazajiem transporta uzņēmumiem jāveic ieguldījums ne tikai piemērojamo tiesību aktu ievērošanai, bet arī konkurētspējas saglabāšanai ar lielajiem uzņēmumiem (piem., koncentrējoties uz jaunām tehnoloģijām); pauž nožēlu par to, ka, no vienas puses un pretēji tam, kas notiek ar lielajiem uzņēmumiem, šo uzņēmumu iespējas saņemt kredītu un finansējumu finanšu tirgos joprojām ir ierobežotas, lai gan ir veikti kvantitatīvās mīkstināšanas pasākumi, bet, no otras puses, publiskais, jo īpaši ES līmeņa, finansiālais atbalsts pārāk ilgo un sarežģīto administratīvo procedūru dēļ reti tiek mobilizēts; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt zināšanu izplatīšanu un palīdzību mazajiem uzņēmumiem pieteikumu iesniedzējiem no Eiropas Investīciju fonda līdzekļiem;

10.

norāda, ka augošas urbanizācijas apstākļos transports ir jāorganizē arvien integrētāk, digitalizētāk un daudzveidīgāk un ka pilsētvides mezgliem ir arvien būtiskāka nozīme ilgtspējīgas mobilitātes veidošanā; uzsver multimodālo maršrutu plānošanas lietotņu pieaugošo nozīmi un to, cik svarīgi ir mazajiem uzņēmumiem tikt iekļautiem sarakstā, kur uzskaitītas transporta pakalpojumu lietotnes un piedāvājumu kopas; uzsver, ka interneta pieejamība visiem iedzīvotājiem pozitīvi ietekmētu transporta koplietošanu un uzlabotu braucienu plānošanu;

11.

norāda, ka ekonomiskās grūtības un resursu trūkums, lai uzturētu mazāk intensīvās transporta tīkla daļas, daudzos reģionos, jo īpaši reģionos ar sliktākiem transporta sakariem un mazāku iedzīvotāju skaitu, liek bieži slēgt sekundārus maršrutus; uzskata, ka sadarbīgās uzņēmējdarbības modeļu parādīšanās nekādi nevar attaisnot sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanu minētajos reģionos;

12.

uzsver, ka īpaša nozīme pilsētvides mobilitātes attīstībā ir vieglo transportlīdzekļu, piemēram, velosipēdu vai motorolleru, īrei; norāda, ka lielākā daļa šo pakalpojumu sniedzēju ir MVU; aicina biežāk ņemt vērā šādu uzņēmumu potenciālu pilsētu mobilitātes līmeņa palielināšanas procesā, energoefektīva un resursefektīva pilsētas transporta sistēmas izveidē;

13.

aicina dalībvalstis un Komisiju apsvērt mazo transporta uzņēmumu apvienošanu, kas atvieglotu partnerību veidošanu starp šiem uzņēmumiem un palīdzētu klientiem atrast vēlamos mazo transporta uzņēmumu pakalpojumus atbilstoši savām vajadzībām;

14.

aicina Komisiju, kad tā noteiks pamatnostādnes šajā jautājumā, ņemt vērā jauno sadarbīgās ekonomikas modeļu ieviešanas grūtības lauku reģionos un nepilsētu teritorijās;

15.

konstatē, ka sadarbīgās ekonomikas modeļu attīstīšana var optimizēt transportlīdzekļu un infrastruktūras izmantošanu, šādi palīdzot ilgtspējīgākā veidā reaģēt uz mobilitātes pieprasījumu; norāda, ka lietotāju radīto datu pastiprināta izmantošana galu galā varētu izraisīt pievienotās vērtības radīšanu transporta sistēmā; tomēr uzsver, ka datu koncentrācijai tikai dažu starpniecības platformu rokās varētu būt nelabvēlīga ietekme gan uz ienākumu taisnīgu sadali, gan uz līdzsvarotu dalību ieguldījumos infrastruktūrā un citās attiecīgās izmaksās, no kurām visas tiešā veidā ietekmē MVU;

16.

atzinīgi vērtē to, ka starpniecības platformas ir rosinājušas ideju par savstarpēju konkurenci un konkurenci ar pašreizējiem tirgus dalībniekiem un korporatīvajām struktūrām, un par pastāvošo monopolu noārdīšanu un jaunu monopolu nepieļaušanu; uzsver, ka tas ir daudzsološs tirgus, kurš ir vairāk vērsts uz patērētāju pieprasījumu un mudina dalībvalstis pārskatīt tirgus struktūru; tomēr norāda, ka tad, ja nav atbilstīga un skaidra tiesiskā regulējuma, starpniecības platformas ar “uzvarētājs paņem visu” pieeju radīs dominējošu tirgus stāvokli, kas apdraud ekonomiskās struktūras daudzveidību;

17.

vērš uzmanību uz iespējām un izaicinājumiem (piem., mazie uzņēmumi varētu rasties arī šajās jaunajās jomās), kas saistīti ar savienoto un pašvadošo transportlīdzekļu (automobiļu, kuģu, dronu un autokolonnu) attīstīšanu; tādēļ mudina Komisiju nākt klajā ar ceļvedi par savienotiem un automatizētas vadības transportlīdzekļiem un analizēt šīs tehnoloģijas plašas izmantošanas potenciālo ietekmi uz Eiropas transporta nozari, jo īpaši attiecībā uz MVU;

II. Ieteikumi — kā izaicinājumus pārveidot iespējās

18.

aicina turpināt centienus nolūkā izveidot Eiropas vienoto transporta telpu; uzskata, ka jebkādam regulējumam, ar kuru nosaka jaunas prasības mazajiem uzņēmumiem, jo īpaši nodokļu, sociālajā un vides jomā, vajadzētu būt proporcionālam, vienkāršam un skaidram, tādam, kas nekavē to attīstību un vajadzības gadījumā atspoguļo reģionālās un nacionālās īpatnības dažādās dalībvalstīs; uzskata, ka šādam tiesiskajam regulējumam jāpievieno nepieciešamie (relamentējošie un/vai finansiālie) stimuli;

19.

uzskata, ka virzība uz integrētu un koordinētu Eiropas mobilitātes sistēmu ir vislabākais veids, kā visus uzņēmumus no visu transporta veidu apakšnozarēm pareizi integrēt kopējā dinamiskā procesā, kurā digitalizācija un inovāciju veicināšana pašā transporta nozarē ir vislabākais veids, kā klientiem nodrošināt vienotu un saskaņotu sistēmu, bet profesionāļiem palīdzēt uzlabot apstākļus vērtības radīšanai;

20.

norāda, ka MVU piedāvātie pakalpojumi transporta nozarē ne vienmēr tiek pietiekami pielāgoti invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām; aicina izmantot visus līdzekļus un programmas, kas paredzēti šo uzņēmumu atbalstam, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pēc iespējas labāku transporta pakalpojumu pielāgošanu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

21.

norāda, ka saistībā ar investīciju trūkumu infrastruktūrā visiem operatoriem, kas gūst labumu no šīs infrastruktūras izmantošanas, būtu jāsniedz ieguldījums, pilnībā ņemot vērā visus spēkā esošos transporta nodokļus, nodevas un nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un veselību; uzsver, ka ir svarīgi attiecībā uz autopārvadājumiem internalizēt ārējos negatīvos faktorus un piešķirt ieņēmumus no transporta infrastruktūras izmantošanas, tostarp pārrobežu aspektā; tomēr atzīst, ka tas varētu sagādāt īpašas problēmas mazajiem uzņēmumiem, tostarp tālākajos reģionos, kas jāņem vērā prioritārā kārtā;

22.

atgādina, ka ESIF tika izveidots, lai sniegtu ieguldījumu īpaši inovatīvos, uz tirgu orientētos projektos, un tāpēc uzskata, ka tas ir svarīgs instruments transporta nozarē aktīvajiem MVU jaunu mobilitātes risinājumu izstrādei; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt tā īstenošanu un stiprināt atbalstu MVU un jaunuzņēmumiem šādu projektu izstrādē;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi rīkoties un cīnīties pret lielu uzņēmumu grupu piekopto negodīgas konkurences praksi, lai pārvarētu diskrimināciju un tirgus piekļuves ierobežojumus neatkarīgi no uzņēmuma lieluma vai veida, jo īpaši attiecībā uz jauniem uzņēmējdarbības modeļiem; mudina risināt dialogu un panākt attiecību uzlabošanu, jo īpaši jaunos un potenciālos tirgos, starp pārvadātājiem un pasūtītājiem, kā arī panākt risinājumu problēmai, kas saistīta ar viltus pašnodarbinātajiem;

24.

aicina iesaistīt MVU integrētas Eiropas biļešu sistēmas izveides plānos; norāda, ka šādas sistēmas efektivitāte būs atkarīga no spējas piesaistīt iespējami daudz uzņēmumu, kas piedāvā transporta pakalpojumus; norāda, ka informācijas apmaiņa un pieredzes apmaiņa starp lielajiem tirgus dalībniekiem un MVU var radīt sinerģijas, kas var būt ļoti izdevīgas efektīva transporta tīkla veidošanai Eiropā;

25.

nolūkā panākt labāku pārredzamību aicina pārskatīt un saskaņot noteikumus par piekļuvi reglamentētajām profesijām un darbībām Eiropā un pārbaudes attiecībā uz šīm profesijām, lai jauni tirgus dalībnieki un pakalpojumi, kas saistīti ar digitālajām platformām un sadarbīgo ekonomiku, varētu attīstīties uzņēmējdarbībai draudzīgā vidē, tostarp nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz tiesību aktu grozījumiem, un panākt līdzāspastāvēšanu ar pašreizējiem tirgus dalībniekiem veselīgas konkurences apstākļos; norāda, ka sadarbīgās ekonomikas dalībnieki pozitīvi ietekmē darba tirgu, jo rada jaunas darbvietas jauniešiem, kas ienāk darba tirgū, un pašnodarbinātajiem;

26.

aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās publicēt ceļvedi par piekļuves nodrošināšanu valsts finansētā transporta datiem, kā arī saskaņotu transporta datu un lietotņu saskarņu standartu ieviešanu, lai stimulētu datu ietilpīgas inovācijas un jaunu transporta pakalpojumu nodrošināšanu;

27.

uzskata, ka, attīstoties sadarbīgajai ekonomikai, regulējums tikai nozares vai platformu līmenī nevar sniegt atbilstošu risinājumu un ka mobilitātes sistēma turpmāk ir jāskata kopumā; aicina izveidot modernizētus, multimodālus reglamentējošos noteikumus, kas veicinātu inovācijas un konkurētspēju, kā arī patērētāju un datu aizsardzību, garantētu darba ņēmēju tiesības un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences nosacījumus dažādiem dalībniekiem; to ievērojot, vērš uzmanību uz sadarbspējas nozīmi transporta nozarē, jo tā mazajiem uzņēmumiem nodrošina iespēju izveidot vienotus risinājumus;

28.

aicina dalībvalstis izvērtēt nepieciešamību pielāgot tiesību aktus nodarbinātības jomā digitālā laikmeta prasībām, ņemot vērā sadarbīgās ekonomikas modeļus un katras dalībvalsts darba tiesību īpatnības;

29.

uzskata, ka šāda mērķa sasniegšanai ir nepieciešama modeļu konverģence, kuras pamatā ir skaidra un konsekventa starpnieku un pakalpojumu sniedzēju definīcija, kura savstarpēji nepārklājas; aicina nodalīt tās starpniecības platformas, kuras lietotājiem nerada komerciālus ieņēmumus, no starpniecības platformām, kuras veido savieno pakalpojumu (peļņas nolūkā) sniedzēju un klientu, neraugoties uz to, vai pakalpojuma sniedzēja un platformas starpā pastāv vai nepastāv darba ņēmēja un darba devēja attiecības; lai veicinātu, ka visas puses ievēro savus pienākumus maksāt nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī lai garantētu, ka pakalpojumu sniedzēji, kas izmanto platformas, ir kompetenti un pienācīgi kvalificēti (lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību), ierosina, ka valsts iestādēm būtu jādod iespēja prasīt no starpniecības platformas informāciju, ko tās uzskata par vajadzīgu; uzsver, ka jau esošā atgriezeniskās saites informācija un reitingu sistēmas arī palīdz starpniekiem veidot uzticības pilnas attiecības ar patērētājiem un ka radītie dati būtu jāapstrādā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK;

30.

uzskata, ka sadarbīgajai ekonomikai ir augsts pārredzamības potenciāls, kas ļauj nodrošināt transporta pakalpojumu darbību labu izsekojamību saskaņā ar mērķi piemērot spēkā esošos tiesību aktus; aicina Komisiju publicēt pamatnostādnes par ES tiesību aktu piemērošanu dažādiem sadarbīgas uzņēmējdarbības modeļiem, lai vajadzības gadījumā aizpildītu reglamentējošas nepilnības nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma jomā, ievērojot valstu kompetenci;

31.

uzsver, ka par transporta nozares uzņēmumiem būtu jāuzskata arī uzņēmēji, kas tieši nesniedz transporta pakalpojumus, piemēram, apmācības pakalpojuma sniedzēji, transportlīdzekļu nomas uzņēmumi, darbnīcas un automobiļu tehniskās apkopes uzņēmumi; norāda, ka lielākā daļa šo pakalpojumu sniedzēju ir MVU; aicina ņemt vērā šo uzņēmēju vajadzības, izstrādājot tiesību normas un investīciju programmas, kuru mērķis ir atbalstīt MVU attīstību;

32.

mudina Komisiju atbalstīt transporta nozares MVU, lai šajā jomā izveidotu kopas, kurās var piedalīties gan patērētāji, gan citas ieinteresētās personas;

33.

norāda, ka vairums sadarbīgajā ekonomikā aktīvo pakalpojumu sniedzēju pārstāv valstis, kas nav ES dalībvalstis; uzskata, ka ES ir nepieciešams attīstīt vairāk inovatīvu jaunuzņēmumu transporta nozarē, un aicina palielināt atbalstu šiem uzņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz jaunu uzņēmēju apmācību šajā jomā;

34.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu reakcija uz sadarbīgās ekonomikas attīstību līdz šim ir bijusi ļoti sadrumstalota un dažos gadījumos visnotaļ neatbilstoša šīs nozares attīstības potenciālam un ieguvumiem no tās, kā arī ir pretrunā patērētāju cerībām, un uzskata, ka ir vēlama koordinēta un visaptveroša Eiropas mēroga rīcība ilgtspējīgam sadarbīgās ekonomikas modelim; ņem vērā Komisijas pārdomāto pieeju šim “jaunajam uzņēmējdarbības modelim”, kā minēts nesenajā paziņojumā, uzsverot to, cik būtiska nozīme sadarbīgai ekonomikai ir turpmākajā izaugsmē (COM(2016)0356;

35.

norāda uz to, ka jaunajām tehnoloģijām ir milzīgs potenciāls radīt jaunus preču pārvadājumu pakalpojumu veidus; īpaši uzsver milzīgās dronu izmantošanas iespējas, kas jau ir izrādījušies ļoti efektīvs līdzeklis darbībai sarežģītos apstākļos; uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta to MVU potenciāls, kas nodarbojas ar dronu projektēšanu, ražošanu un izmantošanu;

36.

uzskata, ka sadarbīgi uzņēmējdarbības modeļi ir svarīgs resurss ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai attiecībā uz savienojamību nomaļos reģionos, kalnu un lauku apgabalos un tas arī rada netiešus ieguvumus tūrisma nozarei;

37.

uzskata, ka tiesību aktu prasībām būtu jābūt proporcionālām uzņēmējdarbības būtībai un uzņēmuma lielumam; tomēr pauž bažas par to, vai joprojām ir pamats atbrīvot vieglos kravas automobiļus (VKA) no vairāku Eiropas noteikumu piemērošanas, ņemot vērā arvien pieaugošu VKA izmantošanu preču starptautiskajos pārvadājumos, un aicina Komisiju iesniegt novērtējuma ziņojumu par turpmāko ietekmi uz ekonomiku, vidi un drošību;

38.

aicina izveidot sadarbības struktūras starp mazajiem transporta uzņēmumiem, zinātniskās pētniecības institūtiem un vietējām un reģionālajām iestādēm ar mērķi uzlabot ilgtspējīgas mobilitātes organizēšanu pilsētās un starp tām, lai efektīvi reaģētu, rodoties jauniem pakalpojumiem un produktiem, tostarp tādiem, ko piedāvā MVU (piemēram, “no durvīm līdz durvīm” transporta pakalpojumu pirmo un pēdējo posmu), vienlaikus labāk pielāgojot esošos sabiedriskā transporta tīklus pasažieru vēlmēm un vajadzībām; aicina ceļošanas informācijā un plānošanas pakalpojumos iekļaut informāciju par mazo uzņēmumu sniegtajiem mobilitātes pakalpojumiem;

39.

aicina izveidot inovācijas darba grupas, kas ļautu pilnīgi īstenot sadarbīgā patēriņa pilsētu (“shareable cities”) koncepciju un palīdzētu vietējām, reģionālām un valsts pārvaldes iestādēm efektīvāk reaģēt uz jauno pakalpojumu un produktu piedāvājumu;

40.

uzsver, ka ir svarīga nozīme mērķtiecīgai apmācībai (piem., attiecībā uz lielapjoma datiem, integrētajiem pakalpojumiem utt.), lai palīdzētu transporta uzņēmumiem radīt pievienoto vērtību, kas izriet no digitālās jomas; tādēļ prasa Komisijai pielāgot profesionāļu apmācības veidu atbilstoši tām iemaņām un kvalifikācijām, ko prasa jaunie uzņemējdarbības modeļi, jo īpaši, lai pievērstos problēmai saistībā ar personāla, jo īpaši autovadītāju, trūkumu;

41.

uzsver, ka MVU transporta nozarē bieži vien atturas no paplašināšanās, ņemot vērā lielākus ar pārrobežu darbību saistītus riskus, kas izriet no dažādu valstu (dalībvalstu) tiesību sistēmu atšķirībām; aicina Komisiju sadarbībā ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm izveidot sadarbības un komunikācijas platformas, lai konsultētu un apmācītu MVU saistībā ar dažādām finansējuma shēmām, dotācijām un darbības izvēršanu starptautiskā mērogā; aicina Komisiju turpināt izmantot pašreizējās MVU atbalsta programmas un popularizēt tās transporta nozares dalībnieku vidū, izmantojot sinerģiju starp dažādiem ES fondiem;

42.

mudina vietējās pašvaldības apņemties īstenot pilsētu transporta dekarbonizācijas principus, kas izklāstīti Transporta baltajā grāmatā, un mudina tirgus dalībniekus darboties jaunajos konkurences apstākļos un izmantot uzņēmējdarbības iespējas, ko sniedz konkurences priekšrocības, piedāvājot nulles emisiju pakalpojumus un pakāpeniski digitalizējot savas vadības, ekspluatācijas un tirdzniecības struktūras;

43.

aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības veicināt inovācijas sadarbīgas ekonomikas jomā, kas savukārt sekmētu sadarbīgu uzņēmējdarbības modeļu rašanos, piemēram, automobiļu, velosipēdu, kravas transporta un taksometru koplietošanu, kopīgu braukšanu ar automobili, autobusus pēc izsaukuma un to starpsavienojumus ar sabiedrisko transportu;

44.

aicina Komisiju, stiprinot sadarbību starp tās ģenerāldirektorātiem, rūpīgi pārraudzīt digitālās ekonomikas attīstību un ietekmi uz Digitalizācijas programmas likumdošanas iniciatīvām transporta nozarē;

45.

aicina Komisiju un dalībvalstis, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, regulāri novērtēt digitalizācijas ietekmi uz darbvietu skaitu un veidu transporta nozarē un nodrošināt, ka nodarbinātības un sociālā politika iet roku rokā ar digitalizāciju transporta nozares darba tirgū;

46.

iesaka, lai sadarbības ekonomikas uzņēmumi, kā arī cilvēki, kas strādā transporta nozarē, atrastu modeļus, kā strādāt kopā, lai īstenotu kopīgās intereses, piemēram, apdrošināšanas jomā;

47.

atzinīgi vērtē tādu elastīga darba laika modeļu izstrādāšanu, par kuriem vienojas sociālie partneri un kuri ļauj darba ņēmējiem uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru; tomēr uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt atbilstību obligātajiem noteikumiem par darba laiku un transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikiem, kam transporta nozares digitalizācijas rezultātā vajadzētu kļūt vienkāršākiem;

o o

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0310.

(2) OV C 24, 22.1.2016., 2. lpp.

(3) OV C 353, 27.9.2016., 27. lpp.

(4) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/135

P8_TA(2016)0456

Stāvoklis Baltkrievijā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Baltkrievijā (2016/2934(RSP))

(2018/C 224/21)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ieteikumus par Baltkrieviju,

—	ņemot vērā 2016. gada 11. septembrī notikušās parlamenta vēlēšanas un 2015. gada 11. oktobrī notikušās valsts prezidenta vēlēšanas,

—	ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Baltkrieviju priekšsēdētāja 2016. gada 13. septembra paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā,

—	ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2016. gada 12. septembra paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā,

—	ņemot vērā EDSO/DICB, EDSO Parlamentārās asamblejas un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2016. gada 12. septembra provizorisko paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. februāra secinājumus par Baltkrieviju, kuri paredz ierobežojošu pasākumu atcelšanu pret 170 personām un trim Baltkrievijas uzņēmumiem;

—	ņemot vērā EDSO 2016. gada 28. janvāra galīgo ziņojumu par valsts prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā 2015. gada 11. oktobrī;

—	ņemot vērā daudzos Baltkrievijas iestāžu paziņojumus, ka daži EDSO/DICB ieteikumi pēc 2015. gada valsts prezidenta vēlēšanām tiks īstenoti pirms parlamenta vēlēšanām 2016. gadā;

—

ņemot vērā to, ka Baltkrievijas varas iestādes 2015. gada 22. augustā atbrīvoja sešus politieslodzītos, un šai atbrīvošanai sekojošo ES augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Federica Mogherini un kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra Johannes Hahn2015. gada 22. augusta paziņojumu par politieslodzīto atbrīvošanu Baltkrievijā;

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.	tā kā EDSO/DICB un Eiropas Padomes Venēcijas komisija savā nobeiguma ziņojumā par 2015. gada prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā sagatavoja ieteikumu kopumu, kas Baltkrievijai jāīsteno pirms 2016. gada parlamenta vēlēšanām;

B.	tā kā, lai izveidotu labākas attiecības ar Rietumiem, Baltkrievijas iestādes ir veikušas negribīgus pasākumus, ļaujot demokrātiskās opozīcijas partijām vieglāku reģistrēšanos, nekā tas bija iepriekšējās vēlēšanās, un piešķirot ārvalstu novērotājiem plašāku piekļuvi balsu skaitīšanai;

tā kā 2016. gada 6. jūnijā Baltkrievijas prezidents pieprasīja parlamenta vēlēšanas; tā kā šīs vēlēšanas notika 2016. gada 11. septembrī; tā kā vēlēšanās bija akreditēti vairāk nekā 827 starptautiskie un 32 100 novērotāji no iedzīvotāju vidus; tā kā, kā norādījis EDSO/DICB savos secinājumos, lielākā daļa novērotāju no iedzīvotāju vidus pārstāvēja valsts subsidētas publiskas asociācijas, kuras bija iesaistītas aktīvā kampaņā valdības kandidātu atbalstam; tā kā pēc Baltkrievijas Ārlietu ministrijas uzaicinājuma vēlēšanu novērošanai tika izmantota EDSO/DICB vēlēšanu novērošanas misija;

tā kā saskaņā ar EDSO/DICB sniegto informāciju parlamenta vēlēšanas 2016. gadā bija organizētas efektīvāk, tomēr saglabājas vairākas ilgtermiņa sistēmiskas nepilnības, tostarp tiesiskajā regulējumā paredzēti ierobežojumi attiecībā uz politiskajām tiesībām un pamatbrīvībām; tā kā skaitīšanā un aprēķināšanā bija vērojama virkne procesuālu pārkāpumu un trūka pārredzamības;

tā kā pēc ilga laika perioda Baltkrievijas parlamentā būs pārstāvēta demokrātiskā opozīcija; tā kā saskaņā ar ANO īpašā referenta jautājumos par situāciju cilvēktiesību jomā Baltkrievijā sniegto informāciju tiesiskās un administratīvās sistēmas, kuras nosaka cilvēktiesību ierobežojumus, joprojām palikušas nemainīgas; tā kā ir paredzams, ka šīs valsts parlamenta divi neatkarīgie deputāti darbosies kā patiesa opozīcija;

F.	tā kā kopš 1994. gada Baltkrievijā nav notikušas brīvas un godīgas vēlēšanas saskaņā ar vēlēšanu tiesību aktiem, kas atbilst EDSO/DICB starptautiski atzītiem standartiem;

tā kā ES 2016. gada februārī ir atcēlusi lielāko daļu no tās pret Baltkrievijas ierēdņiem un juridiskajām personām noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem, parādot labas gribas žestu, lai mudinātu Baltkrieviju uzlabot situāciju attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu; tā kā Padomes 2016. gada 15. februāra secinājumos par Baltkrieviju uzsvērts, ka jāuzlabo ES un Baltkrievijas sadarbība virknē ekonomikas, kā arī ar tirdzniecību un atbalstu saistītu jomu, kas deva Baltkrievijai iespēju pieteikties EIB un ERAB finansējumam; tā kā ir konstatēts, ka ir pieliktas pūles, lai pirms 2016. gada vēlēšanām risinātu dažus jau sen pastāvošus jautājumus, kamēr joprojām pastāv daudzi neatrisināti jautājumi attiecībā uz vēlēšanu juridisko un procedurālo tiesisko regulējumu;

tā kā divas Baltkrievijas vēlēšanu novērošanas grupas — “Cilvēktiesību aizstāvji par brīvām vēlēšanām” (HRD) un “Tiesības izvēlēties — 2016” (R2C) — ir paudušas nosodījumu par to, ka pēdējo vēlēšanu laikā nav ievērota virkne starptautisko standartu, norādot, ka šīs vēlēšanas nav uzskatāmas par Baltkrievijas pilsoņu gribas ticamu atspoguļojumu;

tā kā Baltkrievijas novērotāju grupas ir savākušas konkrētus pierādījumus par plašiem centieniem valsts mērogā palielināt vēlētāju kopējo skaitu piecu dienu agrīnās balsošanas periodā (2016. gada 6.–10. septembrī) un vēlēšanu dienā (2016. gada 11. septembrī) un tā kā vienīgais neatkarīgais sabiedriskās domas aptaujas institūts Baltkrievijā (NISEPI) pārtrauca savu darbību valdības spiediena dēļ, un tādēļ bija ļoti grūti novērtēt, kādas ir Baltkrievijas iedzīvotāju patiesās politiskās prioritātes;

J.	tā kā daļa no Baltkrievijas opozīcijas spēkiem 2015. gada 18. novembrī pirmo reizi nāca klajā ar kopīgu vienošanos par sadarbību, lai vienoti kandidētu 2016. gada parlamenta vēlēšanās;

K.	tā kā 2015. gada 18. un 19. jūnijā pirmo reizi kopš 2002. gada Parlamenta delegācija attiecībām ar Baltkrieviju apmeklēja Minsku; tā kā Eiropas Parlamentam pašlaik nav oficiālu attiecību ar Baltkrievijas parlamentu;

L.	tā kā Baltkrievijai bija konstruktīva loma nolīguma veicināšanā par uguns pārtraukšanu Ukrainā;

tā kā Krievijas agresija pret Ukrainu un Krimas nelikumīgā aneksija padziļinājušas bailes Baltkrievijas sabiedrībā par iekšējās situācijas destabilizēšanos varas maiņas rezultātā; tā kā Baltkrievijas iedzīvotāji tomēr nav atteikušies no savām cerībām par būtiskām reformām un savas valsts pārveidošanu, īstenojot miermīlīgus centienus;

tā kā Baltkrievijas ekonomika vairāk nekā 20 gadus ir atradusies stagnācijā, daudzām nozarēm joprojām atrodoties valsts īpašumā un administratīvas pārvaldības un kontroles sistēmas pakļautībā; tā kā Baltkrievijas ekonomiskā atkarība no Krievijas ekonomiskās palīdzības nepārtraukti palielinās un tā kā Baltkrievijas ekonomiskie rezultāti ir vieni no zemākajiem Eirāzijas Ekonomikas savienības valstīs, proti Baltkrievijas IKP 2015. un 2016. gadā samazinājās par vairāk nekā USD 30 miljardiem;

O.	tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kas joprojām piemēro nāvessodu; tā kā tā 2016. gada 4. oktobrī Baltkrievijas Augstākā tiesa apstiprināja Siarhei Vostrykau piespriesto nāvessodu, kas bija ceturtā reize 216. gadā, kad Baltkrievijas Augstākā tiesa apstiprina nāvessodu;

tā kā cilvēktiesību organizācijas vērsušas uzmanību uz jaunajām metodēm opozīcijas vajāšanai; tā kā Baltkrievijas iestādes nav atteikušās no represīvajām metodēm pret saviem politiskajiem pretiniekiem: joprojām miermīlīgiem protestētājiem tiek piemērota administratīvā atbildība, pilsoniskās un politiskās tiesības ir ierobežotas un valstī ir jauni politiski ieslodzītie; tā kā Baltkrievijas iestādes nav veikušas nekādus pasākumus, kuru mērķis ir sistēmiskas un kvalitatīvas pārmaiņas cilvēktiesību jomā, jo īpaši likumdošanas līmenī;

tā kā, lai uzlabotos attiecības starp ES un Baltkrieviju, šai valstij ir ievērojami jāsekmē vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvība, ierindas pilsoņu un opozīcijas aktīvistu politisko tiesību ievērošana un tiesiskuma un pamattiesību respektēšana; tā kā Eiropas Savienība joprojām ir stigri apņēmusies turpināt cilvēktiesību, tostarp vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvības, aizstāvēšanu Baltkrievijā;

tā kā 2016. gada 25. oktobrī Baltkrievija pieņēma savu pirmo valsts rīcības plānu cilvēktiesību jomā, kas tika apstiprināts ar Ministru Padomes rezolūciju; tā kā saskaņā ar Baltkrievijas iestāžu sniegto informāciju šajā plānā ir noteikti galvenie rīcības virzieni, lai īstenotu valsts saistības cilvēktiesību jomā;

S.	tā kā viens no Baltkrievijas mērķiem dalībai Austrumu partnerībā un tās parlamentārās sadarbības daļā, Euronest, ir pastiprināt sadarbību starp šīm valstīm un ES; tā kā Baltkrievijas parlamentam nav oficiāla statusa Euronest parlamentārajā asamblejā;

tā kā patlaban Baltkrievija būvē pašu pirmo savā vēsturē kodolelektrostaciju Astravjecā, kas atrodas pie ES robežas; tā kā visām valstīm, kas ražo kodolenerģiju, ir stingri jāievēro starptautiskās kodoldrošības un vides drošības prasības un standarti; tā kā Baltkrievijas valdībai, kurai ir ekskluzīva atbildība par kodoliekārtu drošumu un drošību tās teritorijā, ir jāpilda saistības pret saviem pilsoņiem, kā arī pret kaimiņvalstīm; tā kā kodoliekārtu būvniecības, darbības un ekspluatācijas pārtraukšanas pamatā ir jābūt atklātības un pārredzamības principiem,

tā kā Baltkrievija ir daļa no Kolektīvās drošības līguma organizācijas (CSTO) un kopā ar Krieviju piedalās militārajos manevros “Zapad”, kuros tiek apskatīti scenāriji, kas saistīti ar uzbrukumiem tās rietumu kaimiņiem, tostarp simulējot kodolieroču izmantošanu pret Poliju; tā kā Baltkrievijai nākamgad ir jāpiedalās “Zapad-2017”, kurā, iespējams, tiks apskatīti citi agresīvi scenāriji;

joprojām ir dziļi nobažījies par trūkumiem, kurus 2015. gada valsts prezidenta vēlēšanās un 2016. gada parlamenta vēlēšanās konstatējuši neatkarīgi starptautiski novērotāji; atzīst, ka ir bijuši mēģinājumi panākt progresu, kuri vēl joprojām ir nepietiekami; norāda, ka no jauna ievēlētajā parlamentā būs viens opozīcijas un viens nevalstiskā sektora pārstāvis; tomēr uzskata, ka šāda pārstāvība drīzāk ir politiska iecelšana, nevis vēlēšanu rezultāts; norāda, ka turpmākie tiesību aktu priekšlikumi, kurus iesniegs šie divi deputāti, būs izšķirošais rādītājs, kurš liecinās par politisko iestāžu nodomiem, kas bija iemesls to iecelšanai;

aicina Baltkrievijas iestādes sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem nekavējoties atsākt darbu attiecībā uz vēlēšanu visaptverošu reformu, kas ir daļa no plašāka demokratizācijas procesa; uzsver, ka nepieciešams, lai EDSO/DICB ieteikumi tiktu ieviesti savlaicīgi pirms pašvaldību vēlēšanām 2018. gada martā un lai šīs vēlēšanas novērotu vietēji un starptautiski novērotāji; uzsver, ka izšķiroši ir panākt vēlamo progresu ES un Baltkrievijas attiecībās;

aicina Baltkrievijas varas iestādes visos gadījumos nodrošināt, ka tiek respektēti demokrātijas principi, cilvēktiesības un pamatbrīvības saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību instrumentiem, ko Baltkrievija ir ratificējusi;

aicina Baltkrievijas valdību reabilitēt atbrīvotos politieslodzītos un pilnībā atjaunot viņu pilsoniskās un politiskās tiesības;

pauž bažas par to, ka kopš 2000. gada Baltkrievijā nav reģistrēta neviena jauna politiskā partija; aicina atcelt visus ierobežojumus šajā sakarībā; uzsver, ka politiskajām partijām jāļauj īstenot neierobežotas politiskas darbības, īpaši vēlēšanu kampaņas periodā;

sagaida, ka iestādes pārtrauks neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu politisku iemeslu dēļ; mudina izbeigt administratīvas vajāšanas un patvaļīgas Administratīvā kodeksa 22. panta 9. punkta 2. apakšpunkta izmantošanas praksi pret neatkarīgajiem žurnālistiem par sadarbību ar ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem bez akreditācijas, jo šāda prakse ierobežo tiesības uz vārda brīvību un informācijas izplatīšanu;

aicina Baltkrievijas valdību nekavējoties atcelt Baltkrievijas Kriminālkodeksa 193-1. pantu, kas paredz sodu par nereģistrētu sabiedrisko asociāciju dibināšanu un piedalīšanos to darbībās, un atļaut sabiedriskām asociācijām un organizācijām pilnībā, brīvi un netraucēti darboties likumīgā veidā; īpaši pievērš Komisijas uzmanību tam, ka pašlaik 193-1. panta un citu ierobežojošu pasākumu piemērošanas rezultātā vairāk nekā 150 Baltkrievijas nevalstiskās organizācijas ir reģistrētas Lietuvā, Polijā, Čehijas Republikā un citās vietās;

mudina Baltkrievijas iestādes pārskatīt politiku, saskaņā ar kuru uz starptautisko finansiālo atbalstu nevalstiskajam sektoram Baltkrievijā joprojām attiecas smags nodokļu slogs;

stingri nosoda Baltkrievijas valdības politiku attiecībā uz speciālo vienību izmantošanu nolūkā iejaukties pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp valsts mazākumtautības pārstāvošu organizāciju, piemēram, neatkarīgās NVO “Poļu savienība Baltkrievijā”, iekšējās lietās;

10.

mudina Baltkrieviju, kas ir vienīgā valsts Eiropā, kura joprojām piemēro nāvessodu un kura nesen izpildījusi nāvessodus, ieviest vispārēju moratoriju nāvessoda izpildei kā pirmo soli pilnīgai tā atcelšanai; atgādina, ka nāvessods ir necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās, kura atturošā ietekme nav apstiprinājusies un kas padara tiesu kļūdas neatgriezeniskas; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju prioritāri risināt iepriekš minētās bažas notiekošajā ES un Baltkrievijas cilvēktiesību dialogā; šajā kontekstā atzinīgi vērtē Baltkrievijas Ministru Padomes pieņemto rīcības plānu, lai īstenotu ANO Cilvēktiesību padomes vispārējā periodiskā pārskata darba grupas ieteikumus, un cer, ka šis plāns tiks īstenots pilnībā;

11.

aicina ES saglabāt nepārtrauktību tālākai attiecību ar Baltkrieviju normalizēšanai; atkārtoti pauž viedokli, ka pašreizējās atšķirības var vislabāk risināt, izmantojot uzlabotus sakaru kanālus, un ka ES un īpaši Eiropas Parlamenta turpmāka iesaistīšanās dialogā ar Baltkrieviju un sevišķi ar tās iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību, kā arī ar parlamentu un dažādajām politiskajām partijām var sniegt jūtamus rezultātus un veicināt šīs valsts neatkarību, suverenitāti un labklājību;

12.

aicina EĀDD un Komisiju turpināt un nostiprināt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas Baltkrievijā un ārvalstīs; šajā kontekstā uzsver, ka ir jāatbalsta visi neatkarīgie informācijas avoti Baltkrievijas sabiedrībā, tostarp plašsaziņas līdzekļi, kas raida baltkrievu valodā, un no ārzemēm;

13.

norāda, ka 2014. gada janvārī tika sāktas sarunas par vīzu režīma atvieglošanu ar mērķi uzlabot cilvēku savstarpējos kontaktus un iedrošināt pilsoniskas sabiedrības veidošanos; uzsver, ka Komisijai un EĀDD būtu jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai paātrinātu progresu šajā sakarībā;

14.

atbalsta ES tās “kritiskās iesaistes” politikas īstenošanā ar Baltkrievijas varas iestādēm un pauž arī savu gatavību veicināt šīs politikas īstenošanu, izmantojot arī Parlamenta delegāciju attiecībām ar Baltkrieviju; aicina Komisiju cieši novērot likumdošanas iniciatīvas un rūpīgi pārbaudīt to īstenošanu; atgādina — ES ir jāpārliecinās, ka tās līdzekļi netiek izmantoti, lai apspiestu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus, neatkarīgos žurnālistus un opozīcijas līderus;

15.

pauž bažas par drošības problēmām, kuras rada Baltkrievijas kodolelektrostacijas būvniecība Astravjecā, kas atrodas mazāk nekā 50 km no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas un blakus Polijas robežai; uzsver, ka nepieciešama šā projekta visaptveroša starptautiska uzraudzība, lai nodrošinātu, ka tas atbilst starptautiskajām, kodoldrošības un vides drošības prasībām un standartiem, tostarp Konvencijai par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā un Orhūsas konvencijai; aicina Komisiju iekļaut šīs būvējamās kodolelektrostacijas drošības un pārredzamības jautājumu tās dialogā ar Baltkrieviju un Krieviju, ņemot vērā, ka to finansē Krievija un tās celtniecības pamatā ir Rosatom tehnoloģija, kā arī nodrošināt, ka Parlaments un dalībvalstis, īpaši Baltkrievijas kaimiņvalstis, saņem regulārus ziņojumus; aicina Padomi un Komisiju izmantot savus ietekmes līdzekļus, tostarp izvizot nosacījumus jebkāda ES makrofinansiālā atbalsta piešķiršanai, lai nodrošinātu, ka Baltkrievija attiecībā uz Astravjecas kodolelektrostaciju ievēro starptautiskos drošības standartus, īpašu uzmanību pievēršot noturības testa veikšanai, kā to prasa 2011. gada 23. jūnijā ar Komisiju panāktā vienošanās;

16.

uzskata par ļoti svarīgu un sagaida Baltkrievijas pievienošanos Euronest Parlamentārajai asamblejai saskaņā ar dibināšanas aktu, tiklīdz būs izpildīti politiskie nosacījumi, jo šī pievienošanās būtu pamatots turpinājums Baltkrievijas līdzdalībai Austrumu partnerības daudzpusējā sadarbībā;

17.

atkārtoti apstiprina apņemšanos strādāt Baltkrievijas tautas labā, atbalstot uz demokrātiju vērstus centienus un iniciatīvas un veicinot stabilu, demokrātisku un pārtikušu šīs valsts nākotni;

18.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), Eiropas Ārējās darbības dienestam, Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, EDSO/DICB, Eiropas Padomei un Baltkrievijas iestādēm.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/140

P8_TA(2016)0464

Eiropas Savienības Solidaritātes fonds – izvērtējums

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par Eiropas Savienības Solidaritātes fondu — izvērtējums (2016/2045(INI))

(2018/C 224/22)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 175. pantu un 212. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (1),

—	ņemot vērā 2013. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas Savienības Solidaritātes fondu — īstenošana un piemērošana (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 661/2014, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (COM(2013)0522) (4),

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Eiropas Savienības Solidaritātes fonds — 2014. gada ziņojums” (COM(2015)0502),

—	ņemot vērā 2002. gada 5. septembra rezolūciju par postošajiem plūdiem Centrāleiropā (5),

—	ņemot vērā 2005. gada 8. septembra rezolūciju par šīs vasaras dabas katastrofām (ugunsgrēkiem un plūdiem) Eiropā (6),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Savienības Solidaritātes fonda nākotne” (COM(2011)0613),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 28. novembra atzinumu par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda lomu (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (8),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0341/2016),

tā kā Eiropas Savienības Solidaritātes fonds (ESSF), kas izveidots saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2012/2002, reaģējot uz lielajiem plūdiem Centrāleiropā 2012. gada vasarā, ir vērtīgs instruments, kurš ļauj ES reaģēt uz lielām dabas katastrofām, kā arī ārkārtējām reģionālām katastrofām Savienībā un valstīs, kuras ved sarunas par pievienošanos, un ļauj apliecināt solidaritāti ar cietušajiem reģioniem un valstīm; tā kā tas atbalsta tikai ārkārtas un atjaunošanas operācijas, ko veic valdības pēc dabas katastrofām, kuras tieši ietekmē cilvēku dzīves apstākļus, dabisko vidi vai ekonomiku konkrētā skartā reģionā (lai gan jāatzīmē, ka Komisija 2005. gadā iesniedza priekšlikumu ar mērķi paplašināt sākotnējo darbības jomu vēl vairāk);

tā kā ESSF jau kopš tā izveides ir pierādījis savu lietderību, mobilizējot pavisam EUR 3,8 miljardus saistībā ar vairāk nekā 70 katastrofām 24 saņēmējās valstīs un pievienošanās valstīs, un ir izmantots, reaģējot uz daudzām dabas katastrofām, piemēram, zemestrīcēm, plūdiem, mežu ugunsgrēkiem, vētrām un, pavisam nesen, sausumu; tā kā ESSF joprojām ir viens no ES solidaritātes spēcīgākajiem simboliem laikā, kad ir piemeklējušas grūtības;

tā kā šis instruments 2014. gadā tika pilnībā pārveidots ar mērķi uzlabot un vienkāršot procedūras un nodrošināt ātrāku reakciju sešu nedēļu laikā pēc pieprasījuma iesniegšanas, no jauna noteikt tā darbības jomu, noteikt reģionālas katastrofas skaidrus kritērijus un stiprināt katastrofu novēršanas un riska pārvaldības stratēģijas, tādējādi palielinot palīdzības finansējuma efektivitāti atbilstoši Parlamenta, kā arī vietējo un reģionālo iestāžu daudzajiem lūgumiem, kas pausti gadu gaitā; tā kā Komisijas 2016. gada 14. septembrī ierosinātajā kopotajā regulā (COM(2016)0605 – 2016/0282(COD)) ir paredzēts no jauna pārskatīt fonda darbību ar mērķi uzlabot ārkārtas palīdzības finansējuma gatavību un efektivitāti;

D.	tā kā Parlaments stingri atbalstīja ierosinātās izmaiņas, kuru lielāko daļu tas bija aicinājis veikt jau iepriekšējās rezolūcijās;

E.	tā kā līdz 2014. gada jūnijam (tad stājās spēkā pārskatītā regula) saņemtie pieprasījumi tika vēl vērtēti saskaņā ar sākotnējo regulu, bet vēlākie pieprasījumi tika vērtēti saskaņā ar pārskatīto regulu;

tā kā ieguldījumiem dabas katastrofu novēršanas jomā ir ļoti liela nozīme saistībā ar reakciju uz klimata pārmaiņām; tā kā ievērojams ES finansējums ir piešķirts ieguldījumiem dabas katastrofu novēršanas un riska pārvaldības stratēģijās, jo īpaši no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESIF);

G.	tā kā ārkārtas gadījumos, ja attiecīgajā gadā pieejamie līdzekļi nav pietiekami, var izmantot nākamajam gadam paredzētos līdzekļus, ievērojot fonda budžeta izdevumu maksimālo gada apjomu gan tajā gadā, kad notikusi katastrofa, gan nākamajā gadā,

atgādina, ka ESSF kopš tā izveides 2002. gadā ir bijis nozīmīgs atbalsts vietējām un reģionālām pašvaldībām un ir palīdzējis atvieglot sekas pēc viscaur Eiropā notikušām dabas katastrofām, sākot no plūdiem līdz zemestrīcēm un mežu ugunsgrēkiem, un ir bijis veids, kā apliecināt Eiropas solidaritāti ar katastrofu skartajiem reģioniem; uzsver, ka attiecībā uz sabiedrību ESSF ir viena no konkrētākajām un reālākajām atbalsta izpausmēm no ES puses vietējām pašvaldībām;

uzsver, ka kopš ESSF izveides klimata pārmaiņu rezultātā dabas katastrofu skaits Eiropas Savienībā ir ievērojami pieaudzis un tās kļuvušas spēcīgākas un intensīvākas; tāpēc uzsver tāda spēcīga un elastīga instrumenta pievienoto vērtību, ar kuru var apliecināt solidaritāti un nodrošināt pienācīgu un ātru atbalstu iedzīvotājiem, kas cietuši lielās dabas katastrofās;

atgādina, ka ESSF finansē ārpus Eiropas Savienības budžeta, gadā tam piešķirot līdz EUR 500 miljoniem (2011. gada cenās), un ka, neraugoties uz tajā jau iepriekš paredzēto elastīgumu (līdzekļu pārnešana uz N+1 gadu), katru gadu ievērojama summa var palikt neizmantota; šajā sakarā norāda uz gada finanšu piešķīruma daļēju iekļaušanu budžetā, ko paredz ierosinātā kopotā regula, ar mērķi paātrināt līdzekļu piešķiršanas procedūru un nodrošināt agrāku un efektīvāku palīdzību katastrofās cietušajiem iedzīvotājiem;

norāda, ka gada robežvērtības izmantošana pierāda, ka gada apropriāciju līmenis jaunajā DFS plānošanas periodā ir adekvāts;

uzsver, cik svarīga bija 2014. gada pārskatīšana, kurā izdevās pārvarēt bloķēšanu Padomē un beidzot atsaukties Parlamenta atkārtotiem aicinājumiem uzlabot palīdzības reaģētspēju un efektivitāti, lai nodrošinātu ātru un pārredzamu reakciju, palīdzot dabas katastrofās cietušajiem iedzīvotājiem; turklāt atzinīgi vērtē neseno kopoto priekšlikumu, ar kuru ievieš jaunus noteikumus, lai vienkāršotu un atvieglotu finansējuma izmantošanu;

uzsver šādus reformas galvenos elementus: ieviest avansa maksājumus, proti, līdz 10 % no paredzētās atbalsta summas darīt pieejamus pēc atsevišķa pieprasījuma drīz pēc tam, kad Komisijai ir iesniegts pieprasījums no fonda piešķirt finansiālu atbalstu (līdz EUR 30 miljoniem); ārkārtas un atjaunošanas operāciju sagatavošanas un īstenošanas izmaksu atbilstība (svarīga Eiropas Parlamenta prasība); termiņu pagarinājums cietušo valstu pieprasījumu iesniegšanai (12 nedēļas pēc pirmajiem apzinātajiem postījumiem) un projekta sagatavošanai (18 mēneši); ieviest 6 nedēļu termiņu, kurā Komisijai jāatbild uz pieprasījumiem; jauni noteikumi par dabas katastrofu novēršanu; un uzlabojumi procedūrās attiecībā uz pareizu finanšu pārvaldību;

tomēr uzsver — lai gan ir paredzēta iespēja avansa maksājumus saņemt ātrāk nekā parastajā procedūrā, saņēmēji joprojām cieš arī no kopējā procesa ilguma no finansējuma pieprasījuma līdz pēdējā maksājuma saņemšanai; šajā sakarā uzsver nepieciešamību iesniegt pieprasījumu iespējami drīzāk pēc katastrofas, kā arī panākt turpmākus uzlabojumus novērtēšanas posmā un pārējos posmos, lai atvieglotu maksājumu veikšanu; uzskata, ka jaunie ierosinātie kopotie noteikumi attiecībā uz ESSF var veicināt ātrāku finansējuma izmantošanu, lai apmierinātu reālās vajadzības katastrofu skartajās vietās; uzsver arī, ka dalībvalstīm ir jāpārskata savas administratīvās procedūras, lai paātrinātu atbalsta piešķiršanu skartajiem reģioniem un valstīm; turklāt saistībā ar iespējamiem uzlabojumiem kādā no turpmākajām reformām iesaka ieviest prasību obligāti atjaunināt valstu plānus attiecībā uz katastrofu pārvaldību, kā arī prasību sniegt informāciju par vienošanos par ārkārtas līgumiem gatavošanu;

aicina pašas dalībvalstis uzlabot saziņas līdzekļus un sadarbību ar vietējām un reģionālām pašvaldībām, gan novērtējot atbilstošos postījumus, par kuriem tiek pieprasīts ESSF finansējums, gan sagatavojot pieprasījumus, kā arī īstenojot projektus, lai novērstu dabas katastrofu sekas, tādējādi nodrošinot, ka Savienības palīdzība uz vietas ir efektīva un tiek veicināti ilgtspējīgi risinājumi; turklāt uzskata, ka par ESSF atbalstu būtu jāinformē visa sabiedrība; aicina attiecīgās iestādes uzlabot saziņu un sniegt informāciju par ESSF atbalstu, neradot papildu administratīvo slogu;

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka dalībvalstis dabas katastrofu seku novēršanā izmanto publiskā iepirkuma procedūras, lai atlasītu un izplatītu paraugprakses piemērus un pieredzi, kas gūta saistībā ar līgumiem ārkārtas situācijās;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas skaidrāk formulētos noteikumus par tiesībām saņemt atbalstu reģionālu dabas katastrofu gadījumos, bet norāda, ka galīgās vienošanās starp Parlamentu un Padomi tekstā ir saglabāta atbilstības robežvērtība 1,5 % no reģionālā IKP, kā bija paredzēts Komisijas priekšlikumā, neraugoties uz Parlamenta centieniem to samazināt līdz 1 %; norāda, ka, attiecībā uz tālākajiem reģioniem robežvērtību samazinot līdz 1 %, ir ņemta vērā to neaizsargātība;

11.

atzīst, ka fonds sniedz palīdzību neapdrošināmu postījumu novēršanā un nekompensē privātus zaudējumus; uzsver, ka ilgtermiņa pasākumiem, piemēram, ilgtspējīgai atjaunošanai vai darbībām ekonomiskās attīstības veicināšanai un preventīviem pasākumiem, finansējumu ir tiesības saņemt no citiem Savienības instrumentiem, jo īpaši no ESI fondiem;

12.

aicina dalībvalstis optimālāk izmantot ES finansējumu, jo īpaši piecus ESI fondus, ieguldījumiem dabas katastrofu novēršanai, un norāda, cik svarīgi ir attīstīt sinerģiju starp dažādiem Savienības fondiem un politikām, lai novērstu dabas katastrofu ietekmi un ESSF aktivizēšanas gadījumos nodrošinātu atjaunošanas projektu konsolidāciju un ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka vienmēr, kad tiek izmantots ESSF, attiecīgajai dalībvalstij būtu oficiāli jāapņemas veikt visus pasākumus, kas nepieciešami katastrofu novēršanai un skarto teritoriju ilgtspējīgai atjaunošanai; aicina sinerģijas izmantošanas gadījumā cik vien iespējams administratīvi vienkāršot līdzekļu kombinēto izmantošanu;

13.

tādēļ uzsver, ka ir jāstiprina centieni ieguldīt klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumos, ņemot vērā preventīvos pasākumus, kad no ESSF tiek atbalstīta atjaunošana un apmežošana; uzskata, ka novēršanai būtu jākļūst par horizontālu uzdevumu, un ierosina gadījumos, kad no ESSF tiek finansēta katastrofas seku mazināšana, veikt preventīvus pasākumus, izmantojot uz ekosistēmu balstītu pieeju; turklāt aicina dalībvalstis ieviest riska novēršanas un riska pārvaldības stratēģijas, ņemot vērā arī to, ka daudzas dabas katastrofas mūsdienās ir tiešas cilvēka darbības sekas;

14.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt maksimālu pārredzamību, piešķirot līdzekļus un pārvaldot un īstenojot ESSF; uzskata, ka ir svarīgi noteikt, vai ESSF subsīdijas ir izlietotas saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principiem, lai atklātu un attīstītu paraugprakses un pieredzi un dalītos ar tām; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot pārredzamību un nodrošināt, ka informācija ir publiski pieejama visā palīdzības piešķiršanas procesā no pieprasījuma iesniegšanas līdz projekta slēgšanai; tāpat aicina Eiropas Revīzijas palātu sniegt īpašu ziņojumu par ESSF darbību, neaizmirstot to, ka jaunākais pieejamais ziņojums ir no laikposma pirms 2014. gada ESSF regulas pārskatīšanas;

15.

konstatē, ka 2014. gadā tika saņemti trīspadsmit jauni pieprasījumi, un vērš uzmanību uz īpašo situāciju minētajā gadā, kurā sešus pieprasījumus vērtēja saskaņā ar iepriekšējo regulu, savukārt pārējos septiņus — saskaņā ar pārskatīto regulu;

16.

atgādina, ka 2014. gadā divi pieprasījumi tika noraidīti saskaņā ar iepriekšējo ESSF regulu un noraidījuma pamatojums bija tāds, ka katastrofas nevarēja uzskatīt par “ārkārtējām”, neskatoties uz to, ka tās bija nodarījušas nopietnu postījumu un tieši ietekmēja ekonomikas un sociālo attīstību attiecīgajos reģionos, un tādēļ atzinīgi vērtē šajā sakarā veiktos precizējumus pārskatītajā ESSF regulā; tomēr uzskata, ka — saistībā ar turpmākām reformām un ņemot vērā iespēju no jauna definēt reģionālas dabas katastrofas — būtu jāatļauj iesniegt vienotus pieprasījumus kopīgi vairākām valstīm, kurām ir tiesības saņemt atbalstu un kuras ir cietušas pārrobežu dabas katastrofā, proti, katastrofas cēlonis ir viens un tas pats un sekas ir iestājušās vienlaicīgi, un ka, izvērtējot pieprasījumus, būtu jāņem vērā netiešie zaudējumi;

17.

aicina Komisiju saistībā ar turpmākajām reformām ņemt vērā iespēju palielināt avansa maksājumu slieksni no 10 % uz 15 %, kā arī saīsināt termiņus pieprasījumu izskatīšanai no sešām līdz četrām nedēļām; aicina Komisiju arī apsvērt iespēju noteikt atbilstības robežvērtību reģionālām dabas katastrofām 1 % apmērā no reģionālā IKP un, izvērtējot pieprasījumus, ņemt vērā sociāli ekonomiskās attīstības līmeni skartajos reģionos;

18.

norāda uz nepieciešamību apsvērt iespēju izmantot jaunus rādītājus papildus IKP, piemēram, tautas attīstības indeksu un reģionālo sociālā progresa indeksu;

19.

atzinīgi vērtē to, ka septiņus no saņemtajiem atbalsta pieprasījumiem, kurus izskatīja saskaņā ar pārskatītajiem noteikumiem, Komisija pieņēma, tostarp četrus, kuri tika apstiprināti 2014. gada beigās, bet kuru apropriācijas bija jāpārnes uz 2015. gadu, kā norādīts ESSF 2015. gada ziņojumā; šajā sakarā atgādina, ka 2015. gads bija pirmais pilnais pārskatīto noteikumu īstenošanas gads un analizētie dati rāda, ka ar reformu ieviestie juridiskie precizējumi ir nodrošinājuši to, ka vairāk pieprasījumu tiek atzīti par atbilstošiem, kas tā nebija, kamēr spēkā bija agrākie noteikumi, saskaņā ar kuriem aptuveni divas trešdaļas no reģionālo katastrofu palīdzības pieprasījumiem tika novērtēti kā neatbilstoši;

20.

pauž nožēlu par to, ka iepriekšējā regulā paredzētās īstenošanas un galīgo ziņojumu novērtēšanas procedūras bija tik ilgas, un sagaida, ka saskaņā ar grozīto regulu procedūru slēgšana notiks efektīvāk un pārredzamāk, kā arī nodrošinās Savienības finanšu interešu aizsardzību;

21.

turklāt uzsver, ka, īstenojot grozītās regulas 11. pantu, Komisijai un Eiropas Revīzijas palātai tiek piešķirtas revīzijas veikšanas pilnvaras un Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) atļauts vajadzības gadījumā veikt izmeklēšanu;

22.

aicina Komisiju un Eiropas Revīzijas palātu novērtēt ESSF darbību pirms pašreizējā daudzgadu finanšu perioda beigām.

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, kā arī reģionālajām iestādēm.

(1) OV L 311, 14.11.2002., 3. lpp.

(2) OV C 440, 30.12.2015., 13. lpp.

(3) OV L 189, 27.6.2014., 143. lpp.

(4) OV C 170, 5.6.2014., 45. lpp.

(5) OV C 272 E, 13.11.2003., 471. lpp.

(6) OV C 193 E, 17.8.2006., 322. lpp.

(7) OV C 114, 15.4.2014., 48. lpp.

(8) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/145

P8_TA(2016)0476

Stāvoklis Itālijā pēc zemestrīcēm

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par stāvokli Itālijā pēc zemestrīcēm (2016/2988(RSP))

(2018/C 224/23)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu, 175. panta trešo daļu un 212. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (1),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 15. marta Regulu (ES) 2016/369 par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (2),

—	ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (3), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 661/2014 (4), ar kuru groza minēto regulu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Regulu (ES) Nr. 375/2014, ar ko izveido Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu (iniciatīva “ES palīdzības brīvprātīgie”) (5),

—	ņemot vērā Padomes 1996. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 1257/96 par humāno palīdzību (6),

—	ņemot vērā Padomes 2011. gada 11. aprīļa secinājumus par turpmāku riska novērtējuma izstrādi, lai pārvarētu katastrofas Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra secinājumus, kuros aicina stiprināt civilās aizsardzības spējas, izmantojot uz civilās aizsardzības modulāro pieeju balstītu Eiropas savstarpējās palīdzības sistēmu (16474/08),

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Eiropas Savienības Solidaritātes fonda 2014. gada ziņojums” (COM(2015)0502),

—	ņemot vērā 2007. gada 14. novembra rezolūciju par zemestrīču reģionālo ietekmi (7),

—	ņemot vērā 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas Savienības reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos (8),

—	ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 8. oktobra rezolūciju (9) par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par ES Solidaritātes fonda līdzekļu izmantošanu: Itālija, zemestrīce Abruco,

—	ņemot vērā 2013. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas Savienības Solidaritātes fondu — īstenošana un piemērošana (10),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 28. novembra atzinumu par Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (11),

—	ņemot vērā jautājumus Komisijai par stāvokli Itālijā pēc zemestrīcēm (O-000139/2016 – B8-1812/2016, O-000140/2016 – B8-1813/2016 un O-000141/2016 – B8-1814/2016),

—	ņemot vērā Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 24/2012 “Eiropas Savienības Solidaritātes fonda reakcija uz 2009. gada Abruci zemestrīci — darbu atbilstība un izmaksas”,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

tā kā pēc 2016. gada 24. augustā Itālijas centrālajā daļā notikušās postošās zemestrīces tajā pašā valsts daļā notika vēl trīs spēcīgākas zemestrīces, proti, 2016. gada 26. oktobrī5,5 un 6,1 magnitūdu zemestrīces un 2016. gada 30. oktobrī6,5 magnitūdu zemestrīce, kā arī vairāki citi mazāk spēcīgi zemes satricinājumi;

tā kā pēdējo mēnešu laikā zemestrīces un pēcgrūdieni Itālijas centrālajā daļā turpinājās; tā kā nesenākā zemestrīce, kas notika 2016. gada 30. oktobrī, bija spēcīgākais satricinājums, kas valsti skāris vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā, pilnībā sagraujot veselus ciematus, novedot izmisumā lielu skaitu reģionu iedzīvotāju un izraisot dažādus netiešus kaitējuma veidus kaimiņu reģionos;

C.	tā kā saistībā ar nesenajiem satricinājumiem ir ziņots par vairāk nekā 400 cietušām un 290 bojā gājušām personām;

D.	tā kā šīs postošās zemestrīces sekoja viena otrai un to rezultātā ir nācies pārvietot ap 100 000 iedzīvotāju;

E.	tā kā pēdējo zemestrīču rezultātā ir izpostītas pilsētas, ir nopietni bojāta vietējā un reģionālā infrastruktūra, izpostīts vēsturiskais un kultūras mantojums, traucēta saimnieciskā darbība, jo īpaši MVU, lauksaimniecība, ainava un tūrisma un viesmīlības nozaru potenciāls;

tā kā attiecīgajās teritorijās ir radusies deformācija, kas skar aptuveni 130 kvadrātkilometru platību ar maksimālo nobīdi vismaz 70 centimetri, un tā kā neprognozējamas hidroģeoloģiskās sekas skarbos ziemas apstākļos varētu izraisīt turpmākas dabas katastrofas, piemēram, plūdus, zemes nogruvumus un kumulatīvo kaitējumu;

G.	tā kā dažas teritorijas Eiropas Savienībā ir neaizsargātākas un pakļautas augstam zemestrīču riskam; tā kā tajās var būt iespējamas atkārtotas dažādu veidu dabas katastrofas, dažkārt pat viena gada laikā, kā liecina nesenie gadījumi Itālijā, Portugālē, Grieķijā un Kiprā;

H.	tā kā ir pienācīgi jākoordinē plaši atjaunošanas centieni, lai novērstu ekonomiskos un sociālos zaudējumus, un tā kā īpaša uzmanība ir jāpievērš arī nenovērtējamajam Itālijas kultūras mantojumam, atbalstot starptautiskus un Eiropas projektus, kas ir vērsti uz vēsturisko ēku un objektu atjaunošanu;

I.	tā kā Eiropas Savienības Solidaritātes fonds (ESSF) tika izveidots saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2012/2002, reaģējot uz postošajiem plūdiem, kas skāra Centrāleiropu 2002. gada vasarā;

J.	tā kā, lai stiprinātu preventīvos pasākumus zemestrīču radīto seku mazināšanai un rehabilitācijas pasākumus, var izmantot dažādus Savienības instrumentus, piemēram, Eiropas strukturālos un investīciju fondus vai civilās aizsardzības mehānismu un finanšu instrumentu;

tā kā ar 2014. gada ESSF reformu ieviesa iespēju dalībvalstīm pieprasīt avansa maksājumus, par kuru piešķiršanu lemj Komisija, ja ir pieejami pietiekami resursi; tā kā avansa apmērs nedrīkst pārsniegt 10 % no paredzamā ESSF finansiālā ieguldījuma kopējās summas un nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt EUR 30 miljonus;

tā kā katastrofas skartajai valstij ir jāiesniedz Komisijai pieteikums palīdzības saņemšanai no ESSF ne vēlāk kā 12 nedēļas pēc tam, kad ir noskaidroti pirmie katastrofas izraisītie postījumi; tā kā saņēmējvalsts ir atbildīga par dotācijas izlietojumu un tēriņu revīziju, tomēr Komisija drīkst veikt ESSF finansēto darbību pārbaudes uz vietas;

tā kā rekonstrukcijas procesā ir jāņem vērā iepriekšējā pieredze un tā kā ilgtspējīgas atjaunošanas pamatā jābūt vajadzībai visu veikt pēc iespējas ātri, ar atbilstošiem resursiem, birokrātijas atvieglojumiem un pārredzami, kā arī vajadzībai nodrošināt zemestrīču skarto iedzīvotāju drošību un stabilitāti, lai panāktu, ka viņi var turpināt dzīvot šajos reģionos;

N.	tā kā novēršanai vajadzētu kļūt par aizvien būtiskāku katastrofu pārvaldības cikla posmu un tai jāpiešķir lielāka sociālā nozīme, kā arī tā pieprasa rūpīgi izstrādātu rīcības programmu informācijas izplatīšanai, izpratnes veidošanai un izglītošanai;

O.	tā kā pašreizējie katastrofu novēršanas pasākumi ir jāpastiprina atbilstoši Parlamenta iepriekšējiem priekšlikumiem, lai konsolidētu stratēģiju dabas un cilvēka izraisītu katastrofu novēršanai ES līmenī,

pauž visdziļāko solidaritāti un līdzjūtību visām personām un viņu ģimenēm, kas cietušas zemestrīcē, kā arī Itālijas valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, kuras iesaistītas katastrofas seku likvidēšanā;

pauž bažas par lielo skaitu pārvietoto personu, kuras gaidāmajā ziemas sezonā apdraud skarbi laikapstākļi; tādēļ aicina Komisiju noskaidrot visus iespējamos veidus, kā Itālijas iestādēm sniegt palīdzību, lai tās varētu nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus cilvēkiem, kas zaudējuši pajumti;

atzinīgi vērtē glābšanas vienību, civilās aizsardzības spēku, brīvprātīgo, pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo, reģionālo un valsts iestāžu neatlaidīgos centienus izpostītajos apgabalos glābt dzīvības, ierobežot kaitējumu un veikt kopīgas pamatdarbības ar mērķi uzturēt pienācīgu dzīves līmeni;

uzsver nopietno ekonomisko un sociālo ietekmi, ko rada vairākas secīgas zemestrīces un pēc tām paliekošā iznīcība;

uzsver, cik smaga ir situācija uz vietas, radot nopietnu un intensīvu finansiālo spiedienu uz Itālijas valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm;

atzinīgi vērtē saskaņā ar līgumiem Itālijai piemēroto palielināto elastību attiecībā uz deficīta aprēķināšanu par izdevumiem saistībā ar zemestrīcēm, lai efektīvi un ātri tiktu galā ar pašreizējo ārkārtas situāciju un ar turpmākiem pasākumiem, kas vajadzīgi katastrofas skarto teritoriju drošībai; aicina arī Itālijas valdību nodrošināt, ka visi sniegtie papildu resursi patiešām tiek izmantoti šim konkrētajam nolūkam;

prasa Komisijai, ņemot vērā šos ārkārtas un ļoti nopietnos apstākļus, apsvērt iespēju no Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros veiktā valstu budžeta deficīta aprēķina izslēgt ieguldījumus ilgtspējīgas atjaunošanas un seismiskā riska novēršanas jomā, tostarp ieguldījumus, kas ir līdzfinansēti no ESI fondiem un piešķirti 5. tematiskā mērķa īstenošanai (“veicināt pielāgošanos klimata pārmaiņām, riska novēršanu un pārvaldību”);

atzinīgi vērtē ES iestāžu, citu dalībvalstu, Eiropas reģionu un starptautisko dalībnieku pausto solidaritāti, kas izpaužas kā savstarpēja palīdzība ārkārtas situācijās;

aicina Komisiju apsvērt iespēju Solidaritātes fonda aprēķinā, kurā pašreiz tiek ņemtas vērā viena katastrofas gadījuma radītā kaitējuma sekas, ņemt vērā kopējo kaitējumu, ko vienā un tajā pašā reģionā gada laikā rada vairākas dabas katastrofas;

10.

uzsver prognozēšanas sarežģījumus, kas saistīti ar zemestrīču sistēmām un augsto seismisko risku Vidusjūras reģionā un Eiropas dienvidaustrumu reģionā; aicina dalībvalstis paātrināt izpēti, lai novērstu kaitējumu, pārvaldītu krīzes un samazinātu katastrofu mērogu, īstenojot šo izpēti kopā ar pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” paredzētajiem pasākumiem; ar bažām konstatē, ka pēdējo 15 gadu laikā postošu zemestrīču dēļ Eiropā ir gājuši bojā tūkstošiem cilvēku un simtiem tūkstoši ir zaudējuši mājas;

11.

atgādina, cik svarīgi ir ievērot prasības par tādu ēku un infrastruktūras būvniecību, kas būtu izturīgas pret zemestrīcēm; mudina valsts, reģionālās un vietējās iestādes pastiprināt centienus, lai nodrošinātu būvju atbilstību spēkā esošajiem seismiskās drošības standartiem, un to pienācīgi ņemt vērā, izsniedzot būvatļaujas;

12.

uzsver ES civilās aizsardzības mehānisma nozīmīgumu, jo tas veicina sadarbību nelabvēlīgās situācijās starp valstu civilās aizsardzības iestādēm visā Eiropā un mazina ārkārtas apstākļu ietekmi; aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk vienkāršot šā mehānisma iedarbināšanas procedūras, lai to ātri un efektīvi varētu izmantot uzreiz pēc katastrofas;

13.

ņem vērā Itālijas valdības iesniegto pieteikumu Eiropas Savienības Solidaritātes fondam (ESSF) un aicina Komisiju sākt visus nepieciešamos pasākumus, lai nekavējoties analizētu palīdzības no ESSF pieprasījumus nolūkā nodrošināt līdzekļu ātru piešķiršanu; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi, lai avansa maksājumi tiktu pēc iespējas ātri darīti pieejami valstu iestādēm, kas ļautu tām reaģēt uz neatliekamām vajadzībām;

14.

uzskata, ka gada finanšu piešķīruma ESSF daļēja iekļaušana budžetā, ko paredz ierosinātā kopotā regula, varētu nākotnē palīdzēt paātrināt līdzekļu piešķiršanas procedūru, lai ātrāk un efektīvāk reaģētu, palīdzot katastrofās cietušajiem iedzīvotājiem; turklāt aicina Komisiju saistībā ar iespējamām tālākām reformām analizēt iespēju palielināt avansa maksājumu slieksni un samazināt termiņus pieteikumu apstrādei;

15.

uzsver, ka ir svarīgi radīt sinerģijas starp visiem esošajiem instrumentiem, tostarp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem), un nodrošināt, ka resursi tiek efektīvi izmantoti rekonstrukcijas darbībām un visām citām nepieciešamajām intervencēm, pilnībā sadarbojoties ar Itālijas valsts un reģionālajām iestādēm; aicina Komisiju būt gatavai šajā nolūkā pieņemt programmu un darbības programmu grozījumus iespējami drīz pēc tam, kad kāda dalībvalsts būs iesniegusi grozījumu pieprasījumu; tāpat arī uzsver iespēju izmantot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), lai atbalstītu šajās zemestrīcēs skartās lauku teritorijas un lauksaimniecības darbības;

16.

turklāt uzsver, ka ir svarīgi optimizēt pastāvošā ES finansējuma izmantošanu, lai veiktu ieguldījumus dabas katastrofu novēršanā, un garantēt rekonstrukcijas projektu konsolidāciju un ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību, un atkārtoti atgādina, ka ir nepieciešams vienkāršot administratīvās procedūras fondu koordinēšanai; uzsver, ka pēc ESSF palīdzības saņemšanas attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāpastiprina centieni izstrādāt pienācīgas riska pārvaldības stratēģijas un jānostiprina savi katastrofu novēršanas mehānismi;

17.

ņem vērā pēc Itālijas valdības pieprasījuma veikto ES Copernicus ārkārtas situāciju pārvaldības pakalpojuma aktivizēšanu, lai nodrošinātu uz satelītdatiem pamatotu postījumu novērtējumu skartajās teritorijās; mudina īstenot starptautisko izpētes centru sadarbību un atzinīgi vērtē to, ka tiek izmantots sintētiskais diafragmas radars (SAR), kas caur mākoņiem dienas un nakts laikā var novērtēt un izmērīt zemes kustības pa centimetriem, tostarp novēršanas un riska pārvaldības nolūkos;

18.

uzsver publisko pētniecības un izstrādes pasākumu svarīgumu attiecībā uz katastrofu novēršanu un pārvaldību un aicina īstenot ciešāku koordināciju un sadarbību starp dažādu dalībvalstu pētniecības un izstrādes iestādēm, jo īpaši tajās valstīs, kuras saskaras ar līdzīgiem riskiem; mudina pilnveidot agrīnās brīdināšanas sistēmas dalībvalstīs, kā arī izveidot jaunas un stiprināt pašreizējās saites starp dažādām agrīnās brīdināšanas sistēmām;

19.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Itālijas valdībai un skarto teritoriju reģionālajām un vietējām iestādēm.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.

(2) OV L 70, 16.3.2016., 1. lpp.

(3) OV L 311, 14.11.2002., 3. lpp.

(4) OV L 189, 27.6.2014., 143. lpp.

(5) OV L 122, 24.4.2014., 1. lpp.

(6) OV L 163, 2.7.1996., 1. lpp.

(7) OV C 282 E, 6.11.2008., 269. lpp.

(8) OV C 286 E, 27.11.2009., 15. lpp.

(9) OV C 230 E, 26.8.2010., 13. lpp.

(10) OV C 440, 30.12.2015., 13. lpp.

(11) OV C 114, 15.4.2014., 48. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/150

P8_TA(2016)0477

Komisāru interešu deklarācijas – pamatnostādnes

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par komisāru interešu deklarācijām — pamatnostādnes (2016/2080(INI))

(2018/C 224/24)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 17. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 245. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta XVI pielikumu (Komisijas apstiprināšanas pamatnostādnes) un jo īpaši tā 1. punkta a) apakšpunkta trešo daļu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 28. aprīļa lēmumu par komisāra amata kandidātu finansiālo interešu deklarāciju pārbaudi (Reglamenta XVI pielikuma 1. panta a) apakšpunkta skaidrojums) (1),

—	ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām (2), jo īpaši punktus, kas atbilst II iedaļai — Politiskā atbildība,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par komisāru uzklausīšanas jomā izveidotām procedūrām un praksi — 2014. gadā gūtā pieredze (3),

—	ņemot vērā 2011. gada 20. aprīļa komisāru rīcības kodeksu (4) un jo īpaši tā 1.3, 1.4, 1.5 un 1.6 punktu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0315/2016),

tā kā saskaņā ar Reglamenta XVI pielikuma 1. punkta a) apakšpunktu (Komisijas apstiprināšanas pamatnostādnes) Parlaments var izteikt viedokli par komisāra amata kandidātu atbildības jomu sadalījumu, ko paredzējis izvēlētais Komisijas priekšsēdētājs, un pieprasīt jebkādu informāciju, kas tam ļauj pieņemt lēmumu par izvirzīto kandidātu piemērotību komisāra amatam; tā kā Parlaments sagaida, ka tam tiks nosūtīta visa informācija, kas attiecas uz komisāra amata kandidātu finansiālajām interesēm, un ka interešu deklarācijas tiks nosūtītas izskatīšanai par juridiskajiem jautājumiem atbildīgajā komitejā;

tā kā saskaņā ar 3. punktu II iedaļā (Politiskā atbildība) Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām komisāra amata kandidāti atklāj visu attiecīgo informāciju saistībā ar pienākumu neatkarīgas pildīšanas prasību, kas uz viņiem attiecas saskaņā ar Līgumiem; tā kā šo informāciju atklāj saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas, lai nodrošinātu visu komisāra amata kandidātu atklātu, godīgu un konsekventu novērtēšanu;

tā kā saskaņā ar iepriekš minēto 2015. gada 28. aprīļa lēmumu komisāra amata kandidāta finansiālo interešu deklarācijas pārbaude, ko veic par juridiskajiem jautājumiem atbildīgā komiteja, ietver ne tikai pārbaudi par to, vai deklarācija ir pilnībā aizpildīta, bet arī to, vai deklarācijas saturs ir pareizs un vai varētu būt iespējams interešu konflikts;

D.	tā kā saskaņā ar Reglamenta XVI pielikuma 1. punkta a) apakšpunktu Parlaments vērtē izvirzītos komisāra amata kandidātus, cita starpā ņemot vērā viņu personisko neatkarību un jo īpaši viņu īpašo lomu nodrošināt Savienības intereses, kas Eiropas Komisijai piešķirtas Līgumos;

šajā sakarībā atgādinot, ka iepriekš minētajā 2015. gada 8. septembra rezolūcijā Parlaments norādīja, ka Juridiskās komitejas apstiprinājums par interešu konflikta neesamību ir obligāts priekšnoteikums komisāra amata kandidātu uzklausīšanai, jo īpaši ņemot vērā to, ka Komisijas politiskās pilnvaras ir nostiprinātas Lisabonas līgumā;

tā kā iepriekš minētajā 2015. gada 8. septembra rezolūcijā tiek uzskatīts, ka ir būtiski, lai Juridiskā komiteja noteiktu vadlīnijas ieteikumu vai patstāvīgā ziņojuma formā nolūkā atvieglot ar komisāru interešu deklarācijām saistīto procedūru reformēšanu, aicinot Komisiju pārskatīt tās noteikumus attiecībā uz komisāru interešu deklarācijām;

atgādinot, ka saskaņā ar Komisāru rīcības kodeksa 1.3. punktu par neieinteresētību, integritāti, pārredzamību, godīgumu, atbildību un cieņu pret Parlamentu komisāriem ir jādeklarē visas finansiālās intereses vai līdzekļi, kas var izraisīt interešu konfliktu, viņiem pildot savus pienākumus, un ka šī deklarācija attiecas uz visiem komisāra laulātā vai partnera īpašumiem, kas, kā paredzēts spēkā esošajos noteikumos (5), var izraisīt interešu konfliktu;

H.	atgādinot, ka finansiālās intereses, kuru deklarēšana tiek prasīta, ietver jebkāda veida īpašu finanšu līdzdalību uzņēmuma kapitālā;

atgādinot, ka saskaņā ar Komisāru rīcības kodeksa 1.4. punktu, lai novērstu jebkādu interešu konflikta risku, Komisijas locekļiem ir jādeklarē laulātā vai partnera profesionālā darbība un ka šajā deklarācijā jābūt norādītam darbības veidam, ieņemamā amata nosaukumam un, ja nepieciešams, darba devēja vārdam;

tā kā saskaņā ar Komisāru rīcības kodeksa 1.5. punktu finansiālo interešu deklarācijas ir jāiesniedz, izmantojot veidlapu, kas pievienota rīcības kodeksam, un tā kā šī veidlapa ir jāaizpilda un jādara pieejama pirms komisāra amata kandidāta uzklausīšanas Eiropas Parlamentā un komisāra pilnvaru termiņa laikā jāpārskata un ja notikušas kādas izmaiņas — vismaz reizi gadā;

tā kā šajā veidlapā iekļautā informācija ir ierobežota un nepietiekama, neietver detalizētu interešu konfliktu definīciju un līdz ar to neļauj Parlamentam pienācīgi, taisnīgi un konsekventi novērtēt, vai pastāv faktiski vai iespējami komisāra amata kandidāta interešu konflikti un vai viņš spēj īstenot savas pilnvaras saskaņā ar Komisāru rīcības kodeksu;

L.	atgādinot, ka saskaņā ar Komisāru rīcības kodeksa 1.6. punktu komisārs nedrīkst rīkoties jautājumos, kuri attiecas uz viņa vai viņas atbildības jomu un kuros viņam vai viņai ir personīgas intereses, jo īpaši ģimenes vai finansiālās intereses, kas var ietekmēt viņa vai viņas neatkarību;

M.	atgādinot, ka Komisija uzņemas galīgo atbildību par tās informācijas veidu un apmēru, kura jāiekļauj komisāru interešu deklarācijās; tā kā tādēļ Komisijai precīzi jānodrošina pārredzamība, kas ir vajadzīga izvirzīto komisāra amata kandidātu iecelšanas procedūras veiksmīgai norisei;

tā kā saskaņā ar Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 5. punktu Parlaments var prasīt Komisijas priekšsēdētājam izteikt neuzticību atsevišķam Komisijas loceklim; tā kā saskaņā ar minētā nolīguma 7. punktu Komisijas priekšsēdētājam ir jāinformē Parlaments, ja viņš vai viņa paredz mainīt atbildības sadalījumu starp Komisijas locekļiem, lai Parlaments varētu apspriesties par šīm izmaiņām,

tā kā kopumā pašreizējās Komisijas locekļu finansiālo interešu deklarācijas var uzskatīt par uzlabojumu salīdzinājumā ar 2008.–2009. gadā iesniegtajām deklarācijām, bet tā kā joprojām ir pietiekami daudz gadījumu, kad attiecībā uz dažām finansiālo interešu deklarācijām ir nepieciešami precizējumi pēc to iesniegšanas;

tā kā ir jāpauž nožēla par to, ka 2011. gadā pieņemtajā Komisāru rīcības kodeksā nav pietiekami ņemti vērā vairāki Parlamenta ieteikumi par uzlabojumiem, jo īpaši attiecībā uz Komisijas locekļu finansiālo interešu deklarācijām, darbvietu ierobežojumiem pēc amata pildīšanas beigām un tās Ad hoc ētikas komitejas stiprināšanu, kura ir atbildīga par interešu konfliktu novērtēšanu; tā kā šajā kontekstā būtu jāpatur prātā arī Parlamenta pieņemtās nostājas attiecībā uz izmaiņām un uzlabojumiem komisāra amatu kandidātu uzklausīšanas procedūrā;

Q.	tā kā viens no Eiropas pārvaldības pīlāriem ir ētikas un pārredzamības stiprināšana ES iestādēs, lai uzlabotu Eiropas pilsoņu uzticēšanos tām, īpaši ņemot vērā Komisijai uzticēto politisko pilnvaru paplašināšanos kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā;

Vispārīgi apsvērumi

atgādina, ka komisāru finanšu deklarāciju pārbaudes mērķis ir nodrošināt, lai attiecīgie kandidāti spētu veikt savus pienākumus neatkarīgi, un garantēt maksimālu Komisijas darbības pārredzamību un pārskatatbildību saskaņā ar LES 17. panta 3. punktu, LESD 245. punktu un Komisāru rīcības kodeksu; tādēļ norāda, ka tai nevajadzētu aprobežoties tikai ar jaunās Komisijas iecelšanu, bet šāda pārbaude būtu jāveic, ja rodas vakance komisāra atkāpšanās no amata, piespiedu demisijas vai nāves dēļ, jaunas dalībvalsts pievienošanās dēļ vai būtisku izmaiņu komisāra portfelī vai finanšu interesēs dēļ;

uzskata, ka iespējamu interešu konfliktu novērtējuma pamatā ir jābūt pārliecinošiem, objektīviem un atbilstīgiem faktoriem un jāņem vērā komisāra amata kandidāta atbildības joma;

norāda, ka interešu konflikts ir definēts kā ““iejaukšanās situācija starp sabiedrības interesēm un sabiedrības un privātām interesēm, kas ietekmē vai varētu ietekmēt pienākumu neatkarīgu, taisnīgu un objektīvu īstenošanu”;

apstiprina, ka Juridiskā komiteja ir kompetenta un atbildīga par finansiālo interešu deklarāciju analīzi pēc būtības, izmantojot padziļinātu pārbaudi, lai novērtētu, vai komisāra amata kandidāta deklarācija ir pareiza un atbilst kritērijiem un principiem, kas noteikti Līgumos un rīcības kodeksā, vai arī konstatētu iespējamu interešu konfliktu, un ka tai ir jāspēj ierosināt Komisijas priekšsēdētājam aizstāt attiecīgo komisāru; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt visus konkrētos instrumentus un informāciju, lai Juridiskā komiteja varētu veikt pilnīgu un objektīvu analīzi;

uzskata, ka ir svarīgi, lai Juridiskās komitejas rīcībā būtu pietiekami daudz laika nolūkā nodrošināt šā detalizētā novērtējuma efektivitāti;

norāda, ka Juridiskā komiteja izskata jautājumus, kas attiecas uz komisāra amata kandidātu finansiālo interešu deklarācijām, ievērojot visstingrākās konfidencialitātes prasības un vienlaikus saskaņā ar pārredzamības principu arī nodrošinot tās secinājumu publiskošanu, tiklīdz tie ir pieejami;

uzskata, ka papildus laikam, kas ir paredzēts jautājumiem, kurus Juridiskā komiteja vēlas uzdot komisāra amata kandidātam, ja tā konstatē iespējamu interešu konfliktu, būtu jādod tai tiesības turpināt lietas izskatīšanu un iegūt vajadzīgos precizējumus;

Procedūra, lai pārbaudītu finansiālo interešu deklarācijas pirms komisāra amata kandidātu uzklausīšanas

uzskata, ka Juridiskās komitejas apstiprinājums par interešu konflikta neesamību, kas pamatots uz finansiālo interešu deklarāciju vērtējumu pēc būtības, ir būtisks nosacījums tam, lai atbildīgā komiteja rīkotu uzklausīšanu (6);

šajā sakarībā uzskata — ja šāda apstiprinājuma nav vai ja Juridiskā komiteja konstatē interešu konfliktu, komisāra amata kandidāta iecelšanas procedūra tiek apturēta;

10.

uzskata, ka, Juridiskajai komitejai pārbaudot finansiālo interešu deklarācijas, ir jāpiemēro šādas pamatnostādnes:

ja, pārbaudot finansiālo interešu deklarāciju, Juridiskā komiteja, pamatojoties uz iesniegtajiem dokumentiem, uzskata, ka finansiālo interešu deklarācija ir pareiza un ka tajā nav informācijas, kas norādītu uz pašreizēju vai iespējamu interešu konfliktu saistībā ar komisāra amata kandidāta atbildības jomu, priekšsēdētājs nosūta vēstuli, kas apstiprina, ka nepastāv interešu konflikts, komitejām, kuras ir atbildīgas par uzklausīšanu, un iesaistītajām komitejām, ja šāda procedūra notiek komisāra pilnvaru termiņa laikā;

ja Juridiskā komiteja uzskata, ka komisāra amata kandidāta finansiālo interešu deklarācijā ir nepilnīga vai pretrunīga informācija, vai ja ir vajadzīgi papildu paskaidrojumi, tā saskaņā ar Reglamentu (7) un Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām (8) prasa komisāra amata kandidātam nekavējoties iesniegt šo informāciju un pirms lēmuma pieņemšanas izskata un pienācīgi analizē šo informāciju; Juridiskā komiteja var nolemt attiecīgā gadījumā aicināt komisāra amata kandidātu uz uzklausīšanu;

ja Juridiskā komiteja konstatē interešu konfliktu, pamatojoties uz komisāra amata kandidāta finansiālo interešu deklarāciju vai sniegto papildu informāciju, tā sagatavo ieteikumus, lai interešu konfliktu pārtrauktu; šie ieteikumi var ietvert atteikšanos no attiecīgajām finansiālām interesēm, ja Komisijas priekšsēdētājs veic izmaiņas komisāra amata kandidāta atbildības jomā; nopietnākos gadījumos, ja nav citu ieteikumu, lai novērstu interešu konfliktu, par juridiskajiem jautājumiem atbildīgā komiteja visbeidzot var secināt, ka komisāra amata kandidāts nespēj veikt savas funkcijas saskaņā ar Līgumu un rīcības kodeksu; Parlamenta priekšsēdētājs jautā Komisijas priekšsēdētājam, kādus pasākumus viņš vēl plāno veikt;

Procedūra, lai pārbaudītu finansiālo interešu deklarācijas pilnvaru termiņa laikā

11.

uzsver, ka visiem Komisijas locekļiem ir pienākums nodrošināt, ka viņu interešu deklarācijas tiek nekavējoties atjauninātas ikreiz, kad mainās viņu finansiālās intereses, un aicina Komisiju informēt Parlamentu par jebkādām izmaiņām vai par jebko, kas rada interešu konfliktu vai var radīt interešu konfliktu;

12.

tādēļ uzskata, ka finansiālo interešu deklarācijā jābūt iekļautām pašreizējām vai iepriekšējām interesēm vai darbībām pēdējo divu gadu laikā, kuras skar īpašuma, profesionālās, personiskās vai ģimenes lietas, saistībā ar piedāvāto atbildības jomu; jāņem vērā arī tas, ka intereses var attiekties uz iesaistītās personas vai trešās personas priekšrocību gūšanu un ka tām var būt arī morāls, materiāls vai finansiāls raksturs;

13.

uzskata, ka jebkādas izmaiņas komisāra finansiālo interešu jomā pilnvaru termiņa laikā vai jebkāda atbildības jomu pārdale starp Komisijas locekļiem ir jauna situācija, kas var izraisīt interešu konfliktu; tādēļ uzskata, ka šo situāciju vajadzētu rūpīgi pārbaudīt Parlamentam saskaņā ar šīs rezolūcijas 10. punktu un Eiropas Parlamenta Reglamenta XVI pielikuma (Komisijas apstiprināšanas pamatnostādnes) 2. punktu;

14.

atgādina, ka gadījumā, ja komisārs tiek aizstāts pilnvaru termiņa laikā, saskaņā ar LESD 246. panta otro daļu notiek apspriešanās ar Parlamentu; uzskata, ka tam ir jāietver pārbaude par interešu konflikta neesamību, cita starpā saskaņā ar šīs rezolūcijas 10. punktu un noteikumiem, kas izklāstīti Reglamenta XVI pielikumā (Komisijas apstiprināšanas pamatnostādnes) (9), attiecībā uz Eiropas Parlamenta kompetenci, ja pilnvaru termiņa laikā komisāru kolēģijas sastāvā notiek izmaiņas vai komisāru atbildības jomā notiek būtiskas izmaiņas;

15.

uzskata, ka tad, ja interešu konflikti tiek konstatēti komisāra un pilnvaru termiņa laikā un Komisijas priekšsēdētājs neievēro Parlamenta ieteikumus par interešu konfliktu novēršanu, kā izklāstīts šīs rezolūcijas 10. punktā, Juridiskā komiteja var ieteikt Parlamentam aicināt Komisijas priekšsēdētāju atsaukt uzticību minētajam komisāram saskaņā ar LES 17. panta 6. punktu, un attiecīgā gadījumā ieteikt Parlamentam aicināt Komisijas priekšsēdētāju rīkoties saskaņā ar LESD 245. panta otro daļu, lai attiecīgajam komisāram tiktu atņemtas tiesības uz pensiju vai citām priekšrocībām;

Komisāru rīcības kodekss

16.

norāda, ka Komisāru rīcības kodekss, kas tika pieņemts 2011. gada 20. aprīlī, ieviesa uzlabojumus attiecībā uz objektivitāti, integritāti, pārredzamību, rūpību, reputāciju, atbildību un apdomību salīdzinājumā ar iepriekšējo kodeksu, ko pieņēma 2004. gadā, attiecībā uz finansiālo interešu deklarāciju, jo informācijas atklāšanas prasības attiecināja arī uz komisāru partneriem un interešu deklarācija būs jāpārbauda gadījumos, kad informācija mainās, vai vismaz reizi gadā;

17.

norāda, ka finansiālo interešu deklarācijas ticamība ir atkarīga no komisāra amata kandidāta iesniegtās veidlapas aizpildīšanas precizitātes; uzskata, ka pašreizējais komisāru interešu deklarāciju tvērums ir pārāk ierobežots un to paskaidrojumu saturs ir neskaidrs; tāpēc aicina Komisiju pārskatīt rīcības kodeksu pēc iespējas ātrāk, lai nodrošinātu, ka ar interešu deklarācijām Juridiskajai komitejai tiek sniegta precīza informācija, kas var skaidri pamatot tās lēmumu;

18.

uzskata, ka, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par deklarāciju iesniegušā komisāra finansiālo stāvokli, finansiālo interešu deklarācijās, kas minētas Komisāru rīcības kodeksa 1.3. līdz 1.5. punktā, būtu jāiekļauj visas komisāra un viņa/viņas laulātā/partnera finansiālās intereses un darbības, un nekādā gadījumā nevajadzētu aprobežoties tikai ar tām interesēm un darbībām, kas ““varētu radīt interešu konfliktu”;

19.

uzskata, ka Komisāru rīcības kodeksa 1.6. punktā minētās ģimenes intereses būtu jāiekļauj finansiālo interešu deklarācijās; šajā sakarībā aicina Komisiju paredzēt taisnīgus veidu, kā noteikt ģimenes intereses, kas var radīt interešu konfliktu;

20.

uzskata — lai paplašinātu un uzlabotu noteikumus par interešu konfliktiem, finansiālo interešu deklarācijās būtu jāiekļauj arī dati par jebkādām komisāra amata kandidāta līgumattiecībām, kas varētu radīt interešu konfliktu, viņam pildot savus pienākumus;

21.

pauž nožēlu, ka rīcības kodeksā nav pienācīgi apkopotas prasības saskaņā ar LESD 245. pantu par to, ka “komisāri gan pilnvaru laikā, gan vēlāk ievēros amata uzliktos pienākumus, jo īpaši pienākumu izturēties godīgi un apdomīgi attiecībā uz dažu amatu un priekšrocību pieņemšanu pēc tam, kad viņu pilnvaras ir beigušās.”

22.

pauž nožēlu par to, ka rīcības kodeksā nav paredzētas nekādas prasības attiecībā uz dalības uzņēmumā pārdošanu, neraugoties uz to, ka šādām prasībām ir jābūt standartam jebkurā ētikas režīmā; uzskata par prioritāti šā aspekta steidzamu regulējumu;

23.

norāda, ka rīcības kodekss nenosaka nekādu konkrētu termiņu deklarācijas iesniegšanai pirms komisāru amata kandidātu uzklausīšanas Parlamentā; uzskata šo prasību par īpaši būtisku aspektu komisāra amata kandidātu procedūras pārskatīšanā;

24.

pauž nožēlu, ka Komisija nav regulāri ziņojusi par Komisāru rīcības kodeksa īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz viņu interešu deklarācijām, un uzskata, ka rīcības kodekss būtu jāgroza tā, lai paredzētu sūdzības vai sankcijas par pārkāpumiem, izņemot nopietnu amatpārkāpumu, kā minēts LESD 245. un 247. pantā;

25.

jo īpaši pauž nožēlu par Komisijas priekšsēdētāja noraidošo atbildi uz Eiropas Ombuda pieprasījumu proaktīvi publiskot Komisijas lēmumus par atļauju piešķiršanu bijušajiem komisāriem attiecībā uz nodarbošanos pēc pilnvaru termiņa beigām, kā arī Ad hoc ētikas komitejas atzinumus; uzsver, ka Komisijas sanāksmju protokolu publicēšana vien nav pietiekama, lai sniegtu Parlamentam un pilsoniskajai sabiedrībai ieskatu “iespējamu interešu konfliktu” interpretācijā praksē un Ad hoc ētikas komitejas šajā sakarībā izstrādātajās integritātes politikās;

26.

norāda, ka visiem bijušajiem komisāriem 18 mēnešus ir aizliegta lobēšana attiecībā uz “Eiropas Komisijas locekļiem un viņu darbiniekiem saistībā ar bijušo komisāru uzņēmumu, klientiem vai darba devējiem jautājumos, par kuriem viņi ir bijuši atbildīgi”, toties viņiem ir tiesības saņemt ļoti dāsnu pārejas pabalstu 40 līdz 65 procentu apmērā no pēdējās pamatalgas trīs gadus pēc tam, kad viņi ir atstājuši darbu Komisijā;

27.

atzinīgi vērtē to, ka ar rīcības kodeksu ir ieviests noteikums par lietu pārdalīšanu starp Komisijas locekļiem iespējamu interešu konfliktu gadījumā, taču pauž nožēlu par to, ka:

(a)	nav precīzas definīcijas, kas uzskatāms par interešu konfliktu;

(b)	šis noteikums aprobežojas ar jautājumiem, kas attiecas uz konkrētā komisāra atbildības jomu, un tādā veidā ignorē komisāra kā kolēģijas locekļa pienākumus;

(c)

nav paredzēti nedz kritēriji, saskaņā ar kuriem priekšsēdētājs izlemj par lietu pārdalīšanu, nedz jelkāda saistoša sistēma Parlamenta informēšanai, nedz spēkā esoša procedūra gadījumā, ja komisārs nav paziņojis par interešu konfliktu vai iesaistījies jebkādās darbībās, kas nav savietojamas ar viņa vai viņas amata pienākumiem;

28.

aicina Komisiju steidzamības kārtā pārskatīt 2011. gadā pieņemto Komisāru rīcības kodeksu, lai ņemtu vērā Parlamenta nesen pieņemtajās rezolūcijās formulētos ieteikumus, kā arī to vispārējo ētikas un pārredzamības standartu attīstību, kuri attiecas uz visām ES iestādēm; ierosina Komisijai grozīt tās Komisāru rīcības kodeksu, lai nodrošinātu:

(a)	ka komisāri deklarē visas savas finansiālās intereses, tostarp aktīvus un pasīvus, kuri pārsniedz EUR 10 000;

(b)

ka komisāri deklarē visas savas intereses (kā akcionāri, uzņēmumu valdes locekļi, padomnieki un konsultanti, asociēto fondu locekļi utt.) attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kuros viņi bijuši iesaistīti, tostarp tiešo ģimenes locekļu intereses, kā arī izmaiņas, kas notikušas laikā, kopš paziņota viņu kandidatūra;

(c)	ka komisāru apgādībā esošie un/vai tiešo ģimenes locekļi atklāj tādu pašu informāciju kā laulātie vai partneri;

(d)	ka komisāri pilnībā precizē to organizāciju mērķus, ar kurām viņi un/vai viņu laulātais, un/vai viņu apgādājamie bērni ir saistīti, lai noteiktu, vai pastāv interešu konflikts;

(e)	ka komisāri atklāj savu līdzdalību jebkādās nevalstiskās organizācijās, slepenās sabiedrībās vai asociācijās, kuras tur slepenībā savu pastāvēšanu un kuru darbība vērsta uz iejaukšanos publisku struktūru uzdevumu īstenošanā;

(f)	ka komisāri un viņu apgādībā esošie ģimenes locekļi atklāj savu līdzdalību jebkādās nevalstiskās organizācijās un jebkādus ziedojumus NVO, kuri pārsniedz EUR 500;

(g)	ka rīcības kodekss tiek grozīts atbilstoši LESD 245. pantam, lai pagarinātu komisāriem darbvietas ierobežojumu pēc amata pildīšanas beigām uz vismaz trīs gadu laikposmu, bet ne mazāk kā uz laikposmu, kurā bijušajiem komisāriem ir tiesības uz pārejas pabalstu, kā noteikts Regulā Nr. 422/67/EEK;

(h)	ka rīcības kodeksā iekļauj īpašas prasības par dalības uzņēmumā pārdošanu;

(i)	ka komisāru amata kandidāti iesniedz deklarācijas konkrētā laikposmā un pietiekami savlaicīgi tā, lai Ad hoc ētikas komiteja var iesniegt Parlamentam savus viedokļus par iespējamiem interešu konfliktiem laikus pirms uzklausīšanām Parlamentā;

(j)	kā komisāri tiekas tikai ar to lobiju grupu pārstāvjiem, kas iekļautas Pārredzamības reģistrā, kur atrodama informācija par personām, kas mēģina ietekmēt politikas veidošanu ES iestādēs;

(k)	ka komisāri, kad viņus izvirza amatam, iesniedz parakstītu deklarāciju, ka viņi saistībā ar darbībām, uz kurām attiecas viņu pilnvaras, ieradīsies jebkurā no Parlamenta komitejām;

(l)	ka deklarācija tiek publicēta tādā formātā, kas ir savietojams ar atklātiem datiem tā, lai to varētu viegli apstrādāt, izmantojot datubāzes;

(m)

ka tiek uzlabota lietu pārdalīšanas procedūra interešu konflikta gadījumā, ņemot vērā komisāra kā kolēģijas locekļa pienākumus, ieviešot priekšsēdētājam paredzētus kritērijus attiecībā uz integritāti un rīcības brīvību lēmumu pieņemšanai par lietu pārdalīšanu, īstenojot saistošu procedūru un sankcijas attiecībā uz gadījumiem, kad komisārs nav sniedzis informāciju par iespējamu interešu konfliktu, un ieviešot saistošu procedūru, lai informētu Parlamentu par iepriekšminētajām lietām;

(n)	ka Komisija ik gadu ziņo par Komisāru rīcības kodeksa īstenošanu un paredz procedūras sūdzībām un sankcijas ne tikai nopietnu amatpārkāpumu, bet arī prasību pārkāpšanas gadījumos, īpaši attiecībā uz finansiālo interešu deklarāciju;

(o)	ka tiek definēti tādi kritēriji atbilstībai LESD 245. pantam, kuri paredz, ka komisāriem pienākumu “izturēties godīgi un apdomīgi attiecībā uz dažu amatu un priekšrocību pieņemšanu pēc tam, kad viņu pilnvaras ir beigušās”;

(p)	ka lēmumi par atļauju piešķiršanu bijušajiem komisāriem attiecībā uz nodarbošanos pēc pilnvaru termiņa beigām, kā arī Ad hoc ētikas komitejas atzinumi tiek publiskoti proaktīvi;

(q)	ka Ad hoc ētikas komiteju veido neatkarīgi eksperti, kuri paši nav ieņēmuši komisāra amatu;

(r)	ka Ad hoc ētikas komiteja sagatavo un publicē ikgadēju ziņojumu par savām darbībām, kurā var iekļaut jebkādus ieteikumus par uzlabojumiem rīcībās kodeksā vai kodeksa īstenošanu, kā ad hoc komiteja uzskata par atbilstošu;

29.

aicina Komisiju sākt sarunas ar Parlamentu, lai ieviestu grozījumus, kas var būt vajadzīgi Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām;

30.

aicina Konstitucionālo jautājumu komiteju piedāvāt Eiropas Parlamenta Reglamenta un jo īpaši tā XVI pielikuma grozījumus, kas var būt vajadzīgi, lai īstenotu šo rezolūciju;

o o

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 346, 21.9.2016., 110. lpp.

(2) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0287.

(4) C(2011)2904.

(5) Nelaulāts pastāvīgais partneris, kā noteikts Regulā (Euratom, EOTK, EEK) Nr. 2278/69 (OV L 289, 17.11.1969., 1. lpp) un Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā.

(6) Skatīt 4. pantu Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcijā par komisāru uzklausīšanas jomā izveidotām procedūrām un praksi — 2014. gadā gūtā pieredze.

(7) Sk. Reglamenta XVI pielikuma 1. punkta a) apakšpunktu.

(8) Sk. Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām II iedaļas 3. punktu.

(9) Sk. Eiropas Parlamenta Reglamenta XVI pielikuma 2. punktu.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/157

P8_TA(2016)0478

Atkrastes naftas un gāzes nozares darbības: atbildība, kompensācija un finansiālais nodrošinājums

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām (2015/2352(INI))

(2018/C 224/25)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām, kas sagatavots saskaņā ar Direktīvas 2013/30/ES 39. pantu (COM(2015)0422),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Liability, Compensation and Financial Security for Offshore Accidents in the European Economic Area” (“Atbildība, kompensācija un finansiālais nodrošinājums attiecībā uz atkrastes negadījumiem Eiropas Ekonomikas zonā”) un tam pievienoto Komisijas ziņojumu par šo jautājumu (SWD(2015)0167),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Direktīvu 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK (1) (Atkrastes darbību drošuma direktīva jeb OSD),

—	ņemot vērā ietekmes novērtējumu, kas pievienots dokumentam “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par naftas un gāzes meklēšanas, izpētes un ieguves darbību jūrā drošumu” (SEC(2011)1293),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (3) (Direktīva par atbildību vides jomā jeb ELD),

—

ņemot vērā starptautiskos un reģionālos tiesību aktus par prasībām attiecībā uz tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies naftas vai gāzes ieguves negadījuma rezultātā jūrā un jo īpaši 1992. gada 27. novembra Starptautisko konvenciju par civilo atbildību par naftas piesārņojuma radītajiem zaudējumiem (Civiltiesiskās atbildības konvencija), 1992. gada 27. novembra Starptautisko konvenciju par starptautiskā fonda nodibināšanu naftas piesārņojuma radīto zaudējumu kompensācijai (Fonda konvencija), 2001. gada 23. marta Starptautisko konvenciju par civiltiesisko atbildību attiecībā uz bunkuru eļļas piesārņojuma izraisītiem postījumiem (Bunkuru eļļas piesārņojuma konvencija), Ziemeļvalstu vides aizsardzības konvenciju starp Dāniju, Somiju, Norvēģiju un Zviedriju un Barselonas Konvencijas par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību Atkrastes protokolu (Atkrastes protokols),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu (4),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (5) (regulas “Brisele I” pārstrādātā redakcija),

—	ņemot vērā Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (6) (2007. gada Lugāno konvencija),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (7) (regula “Roma II”),

—

ņemot vērā nobeiguma ziņojumu, ko Komisijai sagatavoja konsultāciju uzņēmums Deloitte BIO par civiltiesisko atbildību, finansiālo nodrošinājumu un kompensācijas prasībām attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām Eiropas Ekonomikas zonā “Civil liability, financial security and compensation claims for offshore oil and gas activities in the European Economic Area” (8),

—	ņemot vērā tā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par drošības problēmu risināšanu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā (9),

—	ņemot vērā 2010. gada aprīlī Meksikas līcī notikušo naftas platformas Deepwater Horizon katastrofu,

—	ņemot vērā incidentus, kas saistīti ar Castor platformu Kasteljonas un Taragonas provinču piekrastā (Spānijā) un kas ietver 500 pazemes grūdienus, kas tiešā veidā skāra tūkstošiem Eiropas iedzīvotāju;

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0308/2016),

A.	tā kā LESD 194. pantā ir īpaši aizsargātas dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, vienlaikus arī ievērojot solidaritāti un rūpējoties par vides aizsardzību;

B.	tā kā vietējie naftas un gāzes avoti var sniegt būtisku ieguldījumu pašreizējo Eiropas enerģētikas vajadzību risināšanā un tiem ir ļoti svarīga nozīme energoapgādes drošības garantēšanā un enerģijas avotu dažādošanā;

C.	tā kā naftas un gāzes ieguves darbības jūrā arvien vairāk notiek pieaugošas bīstamības apstākļos un tās varētu izraisīt smagas un postošas sekas jūras un piekrastes apgabalu videi un tautsaimniecībai;

D.	tā kā, lai arī naftas un gāzes ieguve Ziemeļjūrā jau vairākus gadus samazinās, atkrastes iekārtu skaits Eiropā nākotnē varētu pieaugt, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā;

E.	tā kā atkrastes naftas un gāzes ieguves platformās notikušie negadījumi rada pārrobežu sekas un ES rīcība šādu negadījumu novēršanai un to radītā posta mazināšanai un centieniem cīnīties ar šādu negadījumus sekām ir tādēļ nepieciešama un samērīga;

F.	tā kā ir svarīgi atcerēties par 167 naftas platformas darbinieku traģisko bojāeju Piper Alpha negadījumā Aberdīnas piekrastē (Skotijā) 1988. gada 6. jūlijā;

tā kā vairākos pētījumos, tostarp vienā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta un vienā Kopīgā pētniecības centra pētījumā, lēstais ES naftas un gāzes nozares negadījumu skaits ir vairāki tūkstoši (precīzāk — 9 700 laikā no 1990. līdz 2007. gadam); tā kā šo negadījumu (tostarp tādu, kuri ir tikai maza apjoma) kumulatīvajai ietekmei ir ievērojama un ilgstoša ietekme uz jūras vidi un ka tas būtu jāņem vērā šajā direktīvā;

H.	tā kā saskaņā ar LESD 191. pantu šajā jomā ES rīcības pamatā vienmēr jābūt augstam aizsardzības līmenim, kas cita starpā balstās uz piesardzības, preventīvās darbības, “piesārņotājs maksā” un ilgtspējības principiem;

tā kā Eiropas Savienībā kopš 1988. gada nav notikušas smagas katastrofas atkrastē un tā kā 73 % naftas un gāzes ieguves Eiropas Savienībā veic pie Ziemeļjūras atrodošās dalībvalstis, kuras pasaulē ir pazīstamas ar savu atkrastes darbību drošuma sistēmu efektivitāti; tā kā ir svarīgi uzsvērt, ka ES krasta līnija ir aptuveni 68 000 kilometru gara un nākotnē ir sagaidāms būtisks atkrastes iekārtu skaita pieaugums, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā, tādēļ būtu steidzami pilnībā jāievieš un jāīsteno Direktīva 2013/30/ES un –– kamēr vēl nav noticis kāds smagāks negadījums –– jānodrošina pienācīgs tiesiskais regulējums, ar kuru regulē visas atkrastes darbības; tā kā saskaņā ar LESD 191. pantu Savienības vides politikai ir jābalstās uz piesardzības principu un preventīvās darbības principu;

tā kā atbildības režīmi ir galvenie līdzekļi, ar kuriem tiek piemērots princips “piesārņotājs maksā”, nodrošinot, ka uzņēmumi ir atbildīgi par visiem zaudējumiem, kas radušies, veicot saimniecisko darbību, un stimulējot tos veikt profilaktiskus pasākumus, izstrādāt praksi un veikt darbības, kas līdz minimumam samazinātu šāda kaitējuma risku;

tā kā, kaut arī OSD paredz atkrastes licenciātiem stingru atbildību par to, lai novērstu un kompensētu jebkuru videi nodarīto kaitējumu, kas radies no to darbībām (7. pants, skatot to kopā ar 38. pantu — ar ko paplašina ELD darbības jomu attiecībā uz dalībvalstu kontinentālo šelfu), ar to nevarēja ieviest visaptverošu ES regulējumu atbildībai;

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi ieviest efektīvus un atbilstīgus kompensēšanas mehānismus un tūlītējus un atbilstošus prasību izskatīšanas mehānismus upuriem, kas cietuši no kaitējuma saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un par kaitējumu, kas nodarīts dzīvniekiem un videi, kā arī nodrošināt pietiekamus resursus, lai atjaunotu nozīmīgas ekosistēmas;

M.	tā kā OSD nav paredzēta saskaņošana attiecībā uz civilprasībām par zaudējumiem, kas radušies atkrastes negadījumu rezultātā, un spēkā esošais starptautiskais tiesiskais regulējums apgrūtina sekmīgu pārrobežu zaudējumu atlīdzības pieprasīšanu civillietās;

tā kā OSD ir izklāstīti licencēšanas nosacījumi ar mērķi nodrošināt, ka licenciāti nekad nenonāk situācijā, kad tie tehniski vai finansiāli nav spējīgi tikt galā ar savu atkrastes darbību sekām, un tajā ir arī prasīts, lai dalībvalstis izveidotu procedūras, ar kurām operatīvi un pienācīgi tiek izskatīti kompensācijas pieprasījumi, tostarp saistībā ar pārrobežu incidentiem, un lai veicinātu ilgtspējīgu finanšu instrumentu izmantošanu (4. pants),

atzinīgi vērtē Direktīvas 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (OSD) pieņemšanu, kas papildina Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā (ELD) un Direktīvu 2011/92/ES par ietekmes uz vidi novērtējumu, kā arī to, ka Padome kā pirmo soli vides un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības nodrošināšanai ratificēja Barselonas Konvencijas Atkrastes protokolu; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav transponējušas minētās direktīvas savos valsts tiesību aktos, to izdarīt pēc iespējas ātrāk; aicina arī dalībvalstis nodrošināt kompetento iestāžu neatkarību, kā noteikts OSD 8. pantā, un aicina Komisiju izvērtēt to, cik lietderīgi būtu ieviest turpmāk saskaņotus noteikumus par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu, lai novērstu jebkādus turpmākus negadījumus ar pārrobežu sekām;

pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar OSD un ELD negadījumi tiek definēti kā “smagi” tikai tad, ja tie izraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, bet definīcijā nav atsauces uz videi nodarīto kaitējumu; uzsver, ka pat tad, ja negadījums neizraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, tam var būt nopietna ietekme uz vidi tā apmēra dēļ vai tāpēc, ka tas skar, piemēram, aizsargājamās teritorijas, aizsargājamās sugas vai īpaši neaizsargātas dzīvotnes;

uzsver, ka principa “maksā piesārņotājs” efektīvā piemērošana attiecībā uz naftas un gāzes nozares darbībām atkrastē būtu jāattiecina ne tikai uz izmaksām, kas rodas, novēršot un atlīdzinot kaitējumu videi, — kā tas pašlaik ir ticis zināmā mērā panākts ar OSD un ELD, — bet arī uz izmaksām saistībā ar tradicionālā kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar piesardzības principu un ilgtspējīgas attīstības principu; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot normatīvu kompensāciju mehānismu attiecībā uz atkrastes negadījumiem, kas būtu līdzīgs Norvēģijā spēkā esošajam Naftas darbību aktam, vismaz attiecībā uz nozarēm, kuras šādi negadījumi varētu būtiski ietekmēt, piemēram, zivsaimniecību un piekrastes tūrismu, kā arī citām jūras ekonomikas nozarēm; šajā sakarībā iesaka pārkāpumus vai starpgadījumus, kas rodas šādās uzņēmumu veiktās darbībās, kvantitatīvi un kvalitatīvi izvērtēt, tā, lai aptvertu visu sekundāro ietekmi uz kopienām; attiecībā uz atbildību vides jomā arī uzsver atšķirības un nepilnības ELD transponēšanā un piemērošanā, kā norādīts arī Komisijas otrajā īstenošanas ziņojumā; aicina Komisiju nodrošinātu, ka ELD tiek īstenota efektīvi un ka atbildību par videi nodarīto kaitējumu, kas radies no atkrastes negadījumiem, piemēro pietiekamā apmērā visā ES;

šajā sakarībā pauž nožēlu, ka OSD neaplūko atbildību par civiltiesisko zaudējumu nodarīšanu ne fiziskām, ne juridiskām personām — gan attiecībā miesas bojājumiem, gan īpašuma bojājumiem, gan tiešiem vai netiešiem ekonomiskiem zaudējumiem;

pauž nožēlu arī par to, ka civiltiesiskā atbildība ievērojami atšķiras dalībvalstu starpā; uzsver, ka daudzās dalībvalstīs ar naftas un gāzes darbībām nepastāv atbildība par vairuma trešo personu prasībām par atlīdzības saņemšanu par kaitējumu, ko izraisījis negadījums, lielākajā daļā dalībvalstu nav regulējuma kompensācijas maksājumiem un daudzās dalībvalstīs nav garantiju tam, ka visiem atkrastes darbību uzņēmumiem būs pietiekami finanšu līdzekļi, lai apmierinātu prasības; turklāt uzsver, ka bieži vien nav skaidrs, kā dalībvalstu tiesību sistēmas tiktu galā ar to civilprasību daudzveidību, kuras varētu izraisīt naftas un gāzes ieguves atkrastes darbību negadījumi; tādēļ uzskata, ka ir nepieciešams Eiropas regulējums, kam būtu jābalstās uz visprogresīvāko dalībvalstu tiesību aktiem, un tam ir jāaptver ne tikai miesas bojājumi un kaitējums īpašumam, bet arī tīri ekonomiski zaudējumi, un būtu jānodrošina efektīvi kompensācijas mehānismi cietušajiem un nozarēm, ko tie varētu būt smagi skāruši (piemēram, zivsaimniecības un piekrastes tūrisms); šajā sakarībā aicina Komisiju novērtēt, vai horizontāla kolektīvās tiesiskās aizsardzības Eiropas sistēma būtu iespējams risinājums, un pievērst tai īpašu uzmanību, gatavojot OSD īstenošanas ziņojumu;

šajā ziņā uzsver, ka kompensācijas un atlīdzības prasības par “parasto” kaitējumu vēl vairāk tiek kavētas sakarā ar civilprocesa noteikumiem par laika ierobežojumiem, finansiālās izmaksas, sabiedrības interešu tiesvedības un kolektīvu zaudējumu prasību neesamība, kā arī noteikumi par pierādījumiem, kas ievērojami atšķiras dalībvalstu starpā;

uzsver, ka kompensācijas sistēmām jāspēj risināt pārrobežu prasības ātri, efektīvi, saprātīgā termiņā un bez diskriminācijas starp prasītājiem dažādās EEZ valstīs; iesaka, lai tās attiektos gan uz primāro, gan uz sekundāro kaitējumu visās skartajās teritorijās, jo šādi incidenti skar plašas teritorijas un tiem var būt ilgstoša ietekme; uzsver nepieciešamību, lai kaimiņvalstis, kuras nav EEZ dalībvalstis, ievērotu starptautiskās tiesības;

uzskata, ka ir jānosaka stingri civiltiesiskās atbildības noteikumi attiecībā uz atkrastes negadījumiem, lai atvieglotu to (gan juridisko, gan fizisko) personu piekļuvi tiesu iestādēm, kuras cietušas atkrastes negadījumos, jo tas var motivēt atkrastes operatorus pienācīgi pārvaldīt savu darbības risku; uzskata, ka nevajadzētu piemērot finansiālās atbildības ierobežojumus;

aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā atkrastes naftas un gāzes ieguves nozares darbinieku, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbinieku, īpašo situāciju; norāda, ka atkrastes naftas un gāzes ieguves negadījumiem var būt īpaši nopietna ietekme uz zivsaimniecības un tūrisma nozarēm, kā arī uz citām nozarēm, kuras ir atkarīgas no tā, lai kopīgā jūras vide būtu labā stāvoklī uzņēmējdarbības veikšanai, jo, notiekot smagam atkrastes negadījumam, šīs nozares, kurās darbojas arī daudzi MVU, varētu ciest lielus ekonomiskus zaudējumus;

10.

tāpēc uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi aktualizēt dalībvalstīs pastāvošās atbildības sistēmas, lai nodrošinātu to, ka tad, ja notiek negadījums šo valstu ūdeņos, tas negatīvi neietekmētu minētās dalībvalsts, turpmākās naftas un gāzes nozares darbības atklātā jūrā, bet, ja negadījums notiek areālā, kas ir lielā mērā atkarīgs no komerctūrisma radītajiem ienākumiem, tam nebūtu negatīvas ietekmes uz šādām darbībām ES kopumā; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt nepieciešamību ieviest kopējus ES standartus kompensācijas un atlīdzības prasības sistēmām;

11.

uzsver nepieciešamību ņemt vērā arī tos, kas cietuši no netieša kaitējums, kas saistīts ar atkrastes iekārtu izpēti, apsekošanu un ekspluatāciju, kā arī tos, kas varētu pretendēt uz paredzēto kompensāciju;

12.

norāda, ka Komisija plāno sistemātiski vākt datus, ko veiks Par atkrastes darbībām atbildīgā iestāžu grupa (EUOAG), lai plašāk analizētu valsts noteikumu par atbildības noteikšanu efektivitāti un apmēru;

13.

uzsver, ka ir nepieciešams, lai Komisija regulāri veiktu atbilstības pārbaudes gan valstu tiesību sistēmās, gan uzņēmumos attiecībā uz atbilstību attiecīgajiem OSD noteikumiem par atbildību un kompensācijām, tostarp atkrastes uzņēmumu finanšu pārskatu pārbaudes, un pārkāpumu gadījumā tiks veikti pasākumi ar mērķi novērst nopietnus incidentus un ierobežot to ietekmi uz cilvēkiem un vidi; iesaka izveidot kopīgu Eiropas līmeņa mehānismu rīcībai saistībā ar negadījumiem un pārkāpumiem;

14.

uzsver, ka ir jārod līdzsvars starp ātru un atbilstošu kompensāciju izmaksu cietušajiem un nelikumīgu prasību (zināmas arī kā “viltus plūdu”, “floodgates” problēmas) apmierināšanas novēršanu, palielinot noteiktību attiecībā uz finansiālās atbildības līmeņiem daudzām atkrastes sabiedrībām un izvairoties no ilgstošas un dārgas tiesvedības tiesā;

15.

pauž nožēlu par to, ka neviena no dalībvalstīm nav izteikti paredzējusi visdažādākos finansiālā nodrošinājuma instrumentus attiecībā uz kompensāciju saistībā ar prasībām par “parasto” kaitējumu, kas radies naftas un gāzes ieguves negadījumu rezultātā; šajā sakarībā uzsver, ka pārmērīga paļaušanās uz apdrošināšanu varētu novest pie slēgta tirgus attiecībā uz finansiālā nodrošinājuma instrumentiem, kam sekotu potenciāls konkurences trūkums un izmaksu pieaugums;

16.

pauž nožēlu par to, ka ES finansiālā nodrošinājuma instrumenti netiek izmantoti tam, lai segtu atkrastes negadījumos ar visaugstākajām izmaksām radušos kaitējumu; norāda, ka viens no iemesliem var būt tas, ka dažās dalībvalstīs par kaitējumu noteiktās atbildības apmēra dēļ šādi instrumenti var nebūt vajadzīgi;

17.

aicina dalībvalstis sniegt detalizētus datus par finanšu instrumentu izmantošanu un atbilstošu finansiālo nodrošinājumu atkrastes negadījumiem, tostarp tiem, kuru izmaksas ir visaugstākās;

18.

uzskata, ka būtu jāpublisko visi gadījumi, kuros ir pierādīta atbildība, kā arī informācija par piemērotajām sankcijām, lai videi nodarītā kaitējuma patiesās izmaksas būtu visiem pārredzamas;

19.

mudina Komisiju aicināt dalībvalstis izstrādāt finansiālā nodrošinājuma instrumentus attiecībā uz kompensāciju par “parasto” zaudējumu atlīdzību, kuri radušies negadījumos, kas saistīti ar vispārējām atkrastes naftas un gāzes ieguves darbībām vai atkrastes naftas un gāzes transportu, tostarp maksātnespējas gadījumos; uzskata, ka tas varētu ierobežot operatoru atbildības par nejaušu piesārņojumu pārnešanu uz valsts budžetu, kas citādi būtu jāsedz kā kompensācijas izmaksas, ja saglabājas pašreizējie noteikumi; uzskata, ka šajā saistībā būtu arī jāizvērtē iespēja izveidot fondu, kura pamatā būtu atkrastes darbību nozares veiktās iemaksas;

20.

uzskata, ka ir jāanalizē, cik lielā mērā kriminālatbildības ieviešana ES līmenī pievienos vēl vienu atturošu elementu līdzās civiltiesiskajai atbildībai, kas sekmēs vides aizsardzību un atkrastes darbību drošuma pasākumu ievērošanu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ES ievieš Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību (VKAD), ar ko saskaņo kriminālsodus par noteiktiem ES vides tiesību aktu pārkāpumiem; tomēr pauž nožēlu, ka VKAD joma neattiecas uz visām OSD darbībām; pauž nožēlu arī par to, ka noziedzīgu nodarījumu definīcija un minimālā to sankciju veida un apmēra, kas saistītas ar atkrastes darbību drošības pārkāpumiem, definīcija nav saskaņota ES; aicina Komisiju iekļaut VKAD jomā smagas naftas avārijas un iesniegt Parlamentam savu pirmo īstenošanas ziņojumu par OSD savlaicīgi un ne vēlāk kā līdz 2019. gada 19. jūlijam;

21.

aicina Komisiju izstrādāt vajadzīgos pētījumus, lai novērtētu ekonomisko risku, kam atsevišķas dalībvalstis un to piekrastes reģioni var būt pakļauti, ņemot vērā atsevišķu reģionu ekonomikas nozaru orientāciju, naftas un gāzes nozares atkrastes darbību koncentrācijas līmeni noteiktās teritorijās, darba apstākļus, klimatiskos faktorus, piemēram, okeāna straumes un vējus, un vides standartus, kas tiek piemēroti; tādēļ iesaka ieviest aizsardzības mehānismu un drošības perimetrus darbību apstāšanās gadījumā un atzinīgi vērtē to, ka nozares uzņēmumi būvē četrus naftas urbumu noslēguma vākus, kas var samazināt naftas noplūdi atkrastes negadījuma laikā;

22.

prasa izveidot pielāgotu ietekmes uz Arktisko vidi novērtējumu attiecībā uz visām darbībām, kuras notiek Arktikas reģionā, kur ekosistēmas ir īpaši trauslas un cieši saistītas ar globālo biosfēru;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest papildu pasākumus aktus, kas varētu efektīvi nodrošināt naftas un gāzes nozares darbības jūrā, pirms notiek nopietna avārija;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis šajā sakarā turpināt izskatīt starptautiska risinājuma iespēju, ņemot vērā to, ka daudzi naftas un gāzes ieguves uzņēmumi, kuri darbojas ES, darbojas visā pasaulē un ka pasaules mēroga risinājums nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules mērogā, izmantojot stingrākas pārbaudes par ieguves uzņēmumiem ārpus ES robežām; aicina dalībvalstis ātri ratificēt 2015. gada decembra Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām;

25.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.

(2) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.

(3) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.

(4) Lieta C-176/03 Komisija pret Padomi, ECLI:EU:C:2005:542.

(5) OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.

(6) OV L 339, 21.12.2007., 3. lpp.

(7) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

(8) Deloitte BIO (2014), “Civil liability, financial security and compensation claims for offshore oil and gas activities in the European Economic Area” (“Civiltiesiskā atbildība, finansiālais nodrošinājums un kompensācijas prasības attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām Eiropas Ekonomikas zonā”), nobeiguma ziņojums, kas sagatavots Eiropas Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorātam.

(9) OV C 51 E, 22.2.2013., 43. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/163

P8_TA(2016)0479

Stāvoklis Kongo Demokrātiskajā Republikā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā (2016/3001(RSP))

(2018/C 224/26)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR), īpaši 2016. gada 10. marta rezolūciju (1) un 2016. gada 23. jūnija rezolūciju (2),

—	ņemot vērā ES delegācijas Kongo Demokrātiskajā Republikā paziņojumus par cilvēktiesību stāvokli šajā valstī, jo īpaši 2016. gada 23. novembra un 2016. gada 24. augusta paziņojumu,

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2016. gada 15. jūnija rezolūciju par pirmsvēlēšanu un drošības situāciju KDR,

—	ņemot vērā ES 2016. gada 25. jūnija vietējo paziņojumu par cilvēktiesību stāvokli KDR, kā arī 2016. gada 2. augusta un 2016. gada 24. augusta vietējos paziņojumus par KDR vēlēšanu procesu pēc nacionālā dialoga uzsākšanas KDR,

—	ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 27. jūlija gada ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli un ANO Kopīgā cilvēktiesību biroja darbību Kongo Demokrātiskajā Republikā,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības, Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības un Starptautiskās Frankofonijas organizācijas 2016. gada 16. februāra un 2016. gada 5. jūnija kopīgos paziņojumus presei par iekļaujoša KDR politiskā dialoga nepieciešamību un par to apņemšanos atbalstīt Kongo pušu centienus panākt demokrātijas nostiprināšanos šajā valstī,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2016. gada 15. augusta paziņojumu par stāvokli KDR,

—	ņemot vērā ES Padomes 2016. gada 23. maija un 2016. gada 17. oktobra secinājumus par Kongo Demokrātisko Republiku,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par KDR, it īpaši rezolūciju Nr. 2293(2016) par sankciju atjaunošanu pret KDR un ekspertu grupas pilnvaru termiņa pagarināšanu un rezolūciju Nr. 2277(2016), ar ko atjaunoja pilnvaras ANO Stabilizācijas misijai KDR (MONUSCO),

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 2016. gada 15. jūlija un 2016. gada 21. septembra paziņojumus presei par stāvokli KDR,

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju 2016. gada 20. septembra paziņojumu, kurā viņi aicina saglabāt mieru, lai dialoga ceļā un saskaņā ar konstitūciju pārvarētu krīzi,

—	ņemot vērā Kotonū partnerattiecību nolīgumu, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā un pārskatīts 2005. gada 25. jūnijā un 2010. gada 22. jūnijā,

—	ņemot vērā 1981. gada jūnija Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

—	ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

—	ņemot vērā Kongo Demokrātiskās Republikas Konstitūciju, ko pieņēma 2006. gada 18. februārī,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

tā kā Joseph Kabila ir KDR prezidents kopš 2001. gada; tā kā prezidenta J. Kabilas amata pilnvaru termiņš beidzas 2016. gada 20. decembrī un tā kā KDR prezidents var atrasties amatā ne ilgāk kā divus termiņus, un nākamās valsts prezidenta un likumdošanas varas vēlēšanas sākotnēji bija paredzētas 2016. gada beigās;

B.	tā kā iepriekšējos divos gados prezidents J. Kabila ir izmantojis administratīvus un tehniskus līdzekļus, lai novilcinātu vēlēšanas un saglabātu varu pēc sava konstitūcijā paredzētā pilnvaru termiņa beigām;

tā kā pirmais mēģinājums grozīt KDR konstitūciju, lai ļautu prezidentam J. Kabila kandidēt uz trešo termiņu, 2015. gadā tika pārtraukts, jo pilsoniskā sabiedrība pret to stingri iebilda un pretojās; tā kā šādi centieni ir saasinājuši politisko spriedzi, radījuši nemierus un vardarbību visā valstī, kas tagad, šķiet, ir nonākusi vēlēšanu strupceļā;

tā kā 2015. gada novembrī prezidents J. Kabila izziņoja nacionāla dialoga sākšanu; tā kā Āfrikas Savienība pēc tam iecēla bijušo Togo premjerministru Edem Kodjo par valsts politiskā dialoga veicinātāju; tā kā divas galvenās opozīcijas grupas ir noraidījušas dalību pasākumā, ko tās uzskata par neiekļaujošu un nedemokrātisku dialogu, kā arī par novilcināšanas taktiku;

tā kā Āfrikas Savienība, ANO, Eiropas Savienība un Starptautiskā Frankofonijas organizācija ir kopīgi uzsvērušas, cik svarīgs ir dialogs un centieni panākt politisko dalībnieku vienošanos demokrātijas un tiesiskuma garā, un ir mudinājušas visus Kongo politiskos dalībniekus pilnībā sadarboties ar Edem Kodjo,

tā kā 2016. gada 18. oktobrī tika parakstīts nolīgums starp prezidentu J. Kabila un daļu no opozīcijas par prezidenta vēlēšanu atlikšanu līdz 2018. gada aprīlim; tā kā saskaņā ar šā nolīguma noteikumiem prezidents J. Kabila, kuram rezultātā atļauts palikt amatā pēc 2016. gada, iecēla jaunu pagaidu premjerministru Samy Badibanga, opozīcijas pārstāvi, kuram uzdeva izveidot jaunu valdību;

G.	tā kā kopš 2015. gada janvāra Kongo drošības un izlūkošanas ierēdņi ir apspieduši miermīlīgus aktīvistus un opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kas iestājas pret mēģinājumiem ļaut prezidentam J. Kabila saglabāt varu pēc konstitūcijā paredzēto divu termiņu beigām;

tā kā cilvēktiesību grupas atkārtoti informē par to, ka cilvēktiesību un vārda un pulcēšanās, kā arī demonstrāciju brīvības situācija pirmsvēlēšanu laikā valstī aizvien pasliktinās, tostarp tiek izmantots pārmērīgs spēks pret miermīlīgiem demonstrantiem, žurnālistiem, politiskajiem līderiem un citiem;

I.	tā kā aizvien spēcīgāka vardarbība, kā arī cilvēktiesību un starptautisko tiesību pārkāpumi, jo īpaši mērķtiecīgas operācijas un nesankcionēti aresti, negatīvi ietekmē jebkādus centienus noregulēt un stabilizēt situāciju KDR;

tā kā konkrētāk tiek ziņots, ka vairāk nekā 50 personas ir nonāvētas demonstrācijās 2016. gada 19. un 20. septembrī Kinšasā un daudzi citi ir pazuduši bez vēsts; tā kā LUCHA un Filimbi kustību dalībnieki joprojām ir nelikumīgi aizturēti; tā kā tādi plašsaziņas līdzekļi kā Radio France Internationale (RFI) vai Radio Okapi ir slēgti vai to darbība ir traucēta; tā kā saskaņā ar ziņojumu, ko sagatavojis ANO Kopīgais cilvēktiesību birojs, saņemta informācija par 422 cilvēktiesību pārkāpumiem, kurus izdarījuši policijas ierēdņi un drošības spēki to demonstrāciju laikā, kuras notika laikposmā no 2016. gada 19. līdz 21. septembrim;

K.	tā kā humanitārās aģentūras uzskata, ka politiskā nestabilitāte valstī izraisa haosu un tās iedzīvotāju, kuri jau cietuši dažādo bijušo un pašreizējo krīžu dēļ, slīgšanu galējā nabadzībā un nedrošībā un ka patlaban 5 miljoniem cilvēku ir vajadzīga palīdzība;

L.	tā kā Eiropas Savienība ir uzsvērusi, ka jebkurš lēmums atlikt vēlēšanas ir jāpieņem iekļaujoša, objektīva un pārredzama tāda dialoga ietvaros, kurā iesaistās visas ieinteresētās puses Kongo un kurš tiek īstenots pirms prezidenta J. Kabilas amata pilnvaru beigām 2016. gada decembrī;

M.	tā kā ES no 11. Eiropas Attīstības fonda ir piešķīrusi EUR 620 miljonus KDR nacionālajai indikatīvajai programmai 2014.–2020. gadam, kuras prioritātes ir pārvaldības un tiesiskuma nostiprināšana, tostarp tiesu sistēmas, policijas un armijas reformas,

pauž nožēlu par bojā gājušajiem pēdējo nedēļu demonstrāciju laikā un pauž visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm un KDR iedzīvotājiem;

pauž nopietnas bažas par aizvien nestabilāko situāciju KDR saspringtajā pirmsvēlēšanu posmā; atgādina KDR iestādēm un galvenokārt valsts prezidentam, ka tie ir atbildīgi par savu pilsoņu dzīvību aizsargāšanu visā valsts teritorijā un jo īpaši par pilsoņu aizsardzību pret vardarbību un noziegumiem, kā arī tiem ir jāīsteno valsts pārvaldības uzdevums, stingri ievērojot tiesiskumu;

pauž nožēlu par to, ka valdība un Neatkarīgā valsts vēlēšanu komisija (CENI) nav organizējušas prezidenta vēlēšanas konstitūcijā noteiktajā termiņā; atkārto savu aicinājumu izveidot sekmīgas un savlaicīgi organizētas vēlēšanas pilnīgā saskaņā ar KDR Konstitūciju un Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu un uzstāj, lai Kongo valdība nodrošinātu labvēlīgu vidi pārredzamām, ticamām un iekļaujošām vēlēšanām, cik drīz vien iespējams;

atgādina par saistībām, kuras KDR apņēmusies pildīt saskaņā ar Kotonū nolīgumu, proti, ievērot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principus, kuri ietver vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī labu pārvaldību un politiskās varas pārredzamību; norāda, ka saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. pantu ar KDR iestādēm notiekošais dialogs, kura uzdevums ir līdz galam precizēt vēlēšanu procesu, draud izgāzties;

mudina ES īstenot konkrētus pasākumus, nekavējoties uzsākt procedūru saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu un pieņemt mērķtiecīgas sankcijas, tostarp vīzu aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu, pret augstākajām amatpersonām un bruņoto spēku pārstāvjiem, kas ir atbildīgi par demonstrāciju vardarbīgu apspiešanu un politisko strupceļu, kurš kavē miermīlīgu un konstitucionālu varas nodošanu, jo īpaši pret Kalev Mutond, ģenerālmajoru John Numbi, ģenerāli Ilunga Kampete, ģenerālmajoru Gabriel Amisi Kumba un ģenerāli Célestin Kanyama;

mudina visus politiskos spēkus iesaistīties miermīlīgā un konstruktīvā dialogā, lai novērstu jebkādu pašreizējās politiskās krīzes padziļināšanos, un atturēties no turpmākas vardarbības un provokācijām; atzinīgi vērtē CENCO (Katoļu baznīcas bīskapu nacionālās konferences) centienus panākt plašāku vienošanos par politisku pāreju; aicina gan iestādes, gan opozīciju atturēties no jebkādām darbībām vai paziņojumiem, kas varētu ļaut papildus izplatīties nemieriem; tikmēr atzīst, ka nepieciešams pārejas periods, kurā prezidenta amata pienākumus var īstenot tikai pārejas padomes uzraudzībā, kurā būtiska nozīme būtu opozīcijai;

pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos un pieaugošajiem politiskās dzīves ierobežojumiem KDR un jo īpaši par tiesu sistēmas izmantošanu, kā arī vardarbību un iebiedēšanu, ar ko saskaras cilvēktiesību aizstāvji, politiskie oponenti un žurnālisti; aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos; prasa varas iestādēm nekavējoties atcelt visus ierobežojumus, kas noteikti plašsaziņas līdzekļiem;

joprojām pauž dziļas bažas par to, cik efektīva ir CENI, no kuras lielā mērā ir atkarīga vēlēšanu procesa leģitimitāte; atgādina, ka vēlēšanu Komisijai vajadzētu būt objektīvai un iekļaujošai institūcijai ar pietiekamiem resursiem, lai tā varētu īstenot visaptverošu un pārredzamu procesu;

aicina veikt pilnīgu, rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas notikuši protestu laikā, lai noskaidrotu vainīgās personas un sauktu tās pie atbildības;

10.

aicina ES delegāciju turpināt cieši pārraudzīt situāciju KDR un izmantot visus atbilstīgos mehānismus un instrumentus, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un demokrātiju atbalstošas kustības; aicina PV /AP apsvērt iespēju palielināt ES delegācijas starpniecības spējas sadarboties ar Āfrikas Savienību, lai atbalstītu vairāk iekļaujošu politisku dialogu un nepieļautu politiskās krīzes padziļināšanos un turpmāku vardarbības izplatīšanos;

11.

aicina vairāk iesaistīt Āfrikas Savienību, lai pilnībā nodrošinātu Kongo Konstitūcijas ievērošanu; aicina izveidot pastāvīgu dialogu starp Lielo ezeru reģiona valstīm, lai novērstu turpmāku destabilizāciju reģionā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē starptautisko konferenci par Lielo ezeru reģionu, lai novērtētu situāciju KDR, kas 2016. gada oktobrī notika Luandā;

12.

atgādina, ka miers un drošība ir priekšnoteikums sekmīgai vēlēšanu norisei un stabilai politiskai videi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē MONUSCO pilnvaru pagarināšanu un to stiprināšanu, lai aizsargātu civiliedzīvotājus un ievērotu cilvēktiesības vēlēšanu kontekstā;

13.

atkārtoti pauž dziļas bažas par satraucošo humanitāro situāciju KDR; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt palīdzības sniegšanu KDR iedzīvotājiem, lai uzlabotu visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu dzīves apstākļus un novērstu pārvietošanas, pārtikas apgādes nepietiekamības un dabas katastrofu sekas;

14.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0085.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0290.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/167

P8_TA(2016)0480

Enerģijas pieejamība jaunattīstības valstīs

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par enerģijas pieejamību jaunattīstības valstīs (2016/2885(RSP))

(2018/C 224/27)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 7. IAM par enerģijas pieejamību un 12. IAM un 13. IAM attiecīgi par ilgtspējīgiem patēriņa un ražošanas modeļiem un klimata pārmaiņām,

—	ņemot vērā ANO 2011. gadā ierosināto iniciatīvu “Ilgtspējīga enerģija visiem” (SE4ALL),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gadā ierosināto iniciatīvu “Enerģija attīstībai” ar mērķi līdz 2030. gadam panākt, ka ilgtspējīga enerģija tiek nodrošināta vēl 500 miljoniem jaunattīstības valstu iedzīvotāju,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu, kurā ir norādīts, ka ES īstenotās attīstības politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika termiņā arī izskaušana,

—	ņemot vērā LESD 191. pantu un ES klimata politiku,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (1) (ASI), un jo īpaši tās I pielikumu, kurā iekļauti noteikumi par ilgtspējīgu enerģiju ģeogrāfiskajās programmās, un II pielikumu, kurā iekļauti noteikumi par ilgtspējīgas enerģijas komponentu ASI tematiskajā programmā “Vispārējie sabiedriskie labumi un problēmas” (VSLP),

—	ņemot vērā attiecīgos ASI un Eiropas Attīstības fonda (EAF) programmdokumentus, tostarp nacionālās indikatīvās programmas (NIP), kurās ir enerģētikas mērķnozare, un gada rīcības programmas, kurās tiek īstenotas šīs NIP,

—	ņemot vērā 2014. gada Āfrikas Tīrās enerģijas koridora iniciatīvu, kuras mērķis ir veicināt paātrinātu atjaunojamās enerģijas izmantošana Āfrikā un samazināt oglekļa emisijas un atkarību no importēta fosilā kurināmā,

—	ņemot vērā Parlamenta veikto pārbaudi attiecīgajiem ASI un EAF programmdokumentiem pirms to apstiprināšanas ASI un EAF komitejās,

—	ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 21. pušu konferenci (COP 21) 2015. gada decembrī Parīzē un pieņemto Parīzes nolīgumu, kas ir vēsturē pirmā vispārējā juridiski saistošā globālā klimata vienošanās jomā,

—	ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCC) Pušu konferences 22. sesiju (COP 22), kas notika 2016. gada 7.–18. novembrī Marrākešā,

—

ņemot vērā, ka 2016. gada 21. septembrī Ņujorkā ANO Ģenerālās asamblejas laikā saistībā ar atjaunojamo energoresursu un ES un Āfrikas Savienības (ĀS) partnerattiecību iniciatīvu notika augsta līmeņa sanāksme, kuru vadīja Āfrikas Savienības priekšsēdētājs Idriss Déby un kurā piedalījās Gvinejas Republikas prezidents Alpha Condé, Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētāja Nkosazana Dlamini-Zuma, Āfrikas Attīstības bankas priekšsēdētājs Akinwumi Adesina un bija klāt arī Eiropas Savienības pārstāvji — Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāta (DG DEVCO) ģenerāldirektors Stefano Manservisi un Ilgtspējīgas enerģētikas un klimata pārmaiņu nodaļas (DEVCO C6) vadītāja vietnieks Felice Zaccheo, kā arī Francijas vides, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministre Ségolène Royal,

—	ņemot vērā Pasaules Aizsprostu komisijas 2000. gada 16. novembra ziņojumu “Jauns satvars lēmumu pieņemšanai”,

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par finansējuma piešķiršanu aizsprostu infrastruktūras stiprināšanai jaunattīstības valstīs (2), 2012. gada 2. februāra rezolūciju par ES attīstības sadarbību nolūkā atbalstīt mērķi par vispārējas enerģijas pieejamības nodrošināšanu līdz 2030. gadam (3) un 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām — stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai (4),

—	ņemot vērā ES Revīzijas palātas 2015. gada 6. oktobra Īpašo ziņojumu Nr. 15/2015 par ĀKK un ES enerģijas instrumentu atjaunojamās enerģijas atbalstam Austrumāfrikā,

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par enerģijas pieejamību jaunattīstības valstīs (O-000134/2016 – B8-1809/2016),

—	ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

tā kā ilgtspējīga piekļuve uzticamai un drošai enerģijai par pieejamu cenu ir ārkārtīgi svarīga, lai varētu nodrošināt cilvēku pamatvajadzības un tiesības, tostarp tīra ūdens, sanitārijas, drošas un aizsargātas vides, veselības aprūpes, apkures un izglītības pieejamību, un izšķirīgi nozīmīga praktiski visām saimnieciskajām darbībām un ir būtisks attīstības virzītājspēks; tā kā enerģijas pieejamībai ir arī drošības un ģeopolitiskie aspekti un tā kā enerģijas jautājumi var dot impulsu konfliktu izraisīšanai;

tā kā 1,2 miljardiem cilvēku nav pieejama elektrība un vēl lielākam skaitam cilvēku elektrība ir pieejama nepastāvīgi; tā kā puse no tiem, kuriem nav pieejama elektrība, dzīvo Āfrikā; tā kā šis skaitlis pieaug, jo iedzīvotāju skaits šajā kontinentā pieaug straujāk nekā enerģijas pieejamības paplašināšana;

C.	tā kā no elektrības pieejamības viedokļa Subsahāras situācija ir vissliktākā visā pasaulē, bet, ņemot vērā šī reģiona enerģētikas nozares attīstību, ir ļoti iespējams, ka 2040. gadā Subsahāras Āfrika patērēs tikpat daudz elektrības kā Indija un Latīņamerika kopā 2010. gadā;

D.	tā kā vairāk nekā 70 % no Āfrikas kopējā energopatēriņa nāk no atjaunojamiem avotiem, bet gandrīz viss šis apjoms ir no biomasas tradicionālās izmantošanas veidiem; tā kā joprojām ir milzīgas iespējas iekļaut arī citus avotus, jo īpaši saules un vēja enerģiju;

E.	tā kā demogrāfiskajām tendencēm Āfrikā būs liela ietekme uz kultūraugu audzēšanai nepieciešamajām zemes platībām, kā arī koksnes kurināmā patēriņu;

F.	tā kā globālā atmežošana izraisa gandrīz 20 % no visām CO2 emisijām un tā kā liela atkarība no tradicionālās biomasas un ēdiena gatavošanai izmantotās neefektīvās plītis daudzos Āfrikas kontinenta reģionos rada apdraudējumu mežu un krūmāju platībām;

tā kā 2,3 miljardi cilvēku ēdiena pagatavošanai izmanto tradicionālo biomasu, piemēram, kokogles, un tas bieži vien būtiski negatīvi ietekmē viņu veselību un vidi; tā kā sievietēm šādu materiālu izmantošanā ir neproporcionāli liels slogs, tostarp gādājot malku, kas var būt laikietilpīgi un arī apdraudēt viņu drošību; tā kā uzlabotas plītis samazina ēdiena gatavošanai nepieciešamo laiku un darbu;

H.	tā kā Āfrika ir gan kontinents ar vislielāko atjaunojamās enerģijas potenciālu, gan visatpalikušākais elektrifikācijas ziņā;

tā kā enerģētiskā nabadzība visizplatītākā ir lauku rajonos, bet piekļuves nodrošināšana enerģijai ir liela problēma arī strauji augošo pilsētu arvien lielākajās teritorijās, ņemot vērā ģeogrāfiskos apstākļus, savienojamību un infrastruktūras trūkumu, un tā kā Āfrikas nabadzīgākajās valstīs enerģijas rēķini ir visaugstākie;

J.	tā kā ir būtiski turpināt attīstīt vēl jaunos lauku elektrifikācijas tirgus, līdz tie kļūst nobrieduši un pašpietiekami, un turpmāk atbalstīt programmas, kas pievēršas atjaunojamiem, energoefektīviem, mazapjoma un decentralizētiem enerģijas risinājumiem;

K.	tā kā enerģētiskajai nabadzībai ir arī dzimumu dimensija; tā kā enerģētiskās nabadzības ietekme uz sievietēm ir smagāka;

tā kā 7. ilgtspējīgas attīstības mērķis ir līdz 2030. gadam visiem nodrošināt piekļuvi uzticamiem, ilgtspējīgiem un mūsdienīgiem energopakalpojumiem par pieejamu cenu; tā kā klimata politikas saistību izpildei ir nepieciešami arī spēcīgi un saprātīgi centieni enerģētikas jomā un tā kā tādēļ Āfrika saskaras ar divkāršu uzdevumu, jo tai ir būtiski jāpalielina iedzīvotāju piekļuve elektroenerģijas pamatpakalpojumiem un vienlaikus jāizpilda saistības saskaņā ar nolīgumu par klimata pārmaiņām;

tā kā ANO Vides programmas ziņojumā “Globālās tendences atjaunojamās enerģijas investīcijās 2016. gadā” norādīts, ka 2015. gadā globālās investīcijas jaunās atjaunojamo energoresursu jaudās bija vairāk kā divreiz lielākas nekā ogļu un gāzes spēkstacijās; tā kā 2015. gadā atjaunojamās enerģijas tirgū dominēja saules fotoelementi un vēja enerģija un tā kā 2015. gadā pirmo reizi investīcijas atjaunojamos energoresursos jaunattīstības valstīs bija lielākas nekā attīstītajās valstīs;

tā kā Pasaules Aizsprostu komisijas 2000. gada 16. novembra ziņojumā ir secināts — izbūvējot lielus aizsprostus, nav saražots plānotais elektrības apmērs, nav nodrošināts plānotais ūdens daudzums un nav panākta plānotā plūdu nodarīto kaitējumu ierobežošana, bet lieli aizsprosti ir radījuši nopietnas sekas sociālajā un vides jomā un pasākumi šo seku mazināšanai lielākoties ir bijuši neveiksmīgi;

O.	tā kā mērķis panākt vispārēju piekļuvi enerģijai ir cieši saistīts ar mērķi panākt klimatisko taisnīgumu;

P.	tā kā klimatiskais taisnīgums saista cilvēktiesības un attīstību, lai panāktu uz cilvēku orientētu pieeju, aizsargātu tiesības visneaizsargātākajiem cilvēkiem un taisnīgi un godīgi dalītos ar klimata pārmaiņu ietekmes izraisīto slogu un ieguvumiem;

Q.	tā kā nevienmērīgās klimata finansējuma plūsmas un tehnoloģiju nodošana saistībā ar klimata pārmaiņām var apdraudēt Āfrikas līderu vēlmi attīstīt atjaunojamo enerģiju, lai izpildītu kontinenta industrializācijas programmu;

R.	tā kā Parīzes nolīgumā ir uzsvērts, ka jāveicina vispārēja piekļuve ilgtspējīgai enerģijai jaunattīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā, stiprinot atjaunojamo enerģiju attīstību;

tā kā ir daudz pierādījumu un plaša vienprātība par to, ka bieži vien efektīvākie risinājumi ir atjaunojamās enerģijas mazapjoma decentralizēta ražošana, vietējie tīkli un ārpustīkla risinājumi un ka šādi risinājumi parasti sniedz lielāko ieguldījumu vispārējā attīstības progresā un vislabāk mazina vai nepieļauj negatīvu iedarbību uz vidi;

T.	tā kā atjaunojamās enerģijas vietējā ražošana ir uzsvērta ASI regulā un ASI un EAF programmās un enerģētikas projekti būtu jāizstrādā tā, lai tie atspoguļotu atjaunojamās enerģijas decentralizētas ražošanas priekšrocības;

U.	tā kā ES attīstības palīdzības enerģētikas jomā ir strauji palielinājusies un ir plānots, ka šādi izdevumi 2014.–2020. gada laikposmā sasniegs EUR 3,5 miljardus; tā kā 30 nacionālajās indikatīvajās programmās (no kurām puse ir paredzēta Āfrikas valstīm) ir iekļauta enerģētikas mērķnozare;

tā kā 2005. gada jūnijā izveidotā ĀKK un ES enerģijas instrumenta mērķis ir veicināt modernu energopakalpojumu pieejamību nabadzīgiem iedzīvotājiem lauku un piepilsētu teritorijās, īpaši pievēršoties Subsahāras Āfrikai un atjaunojamai enerģijai; tā kā saistītajā ES Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 15/2015 Komisijai ir sniegti vairāki ieteikumi projektu stingrākai atlasei, to uzraudzības pastiprināšanai un ilgtspējas izredžu palielināšanai;

tā kā nesen ir ieviesta ES Elektrifikācijas finansēšanas iniciatīva (ElectriFI) un tā kā ir pieejamas arī citas finansēšanas iespējas, tostarp mehānismi ES dotāciju kombinēšanai ar aizdevumiem vai publisko vai privāto līdzekļu devēju kapitālu (finansējuma apvienošanas mehānismi) dažādās pasaules daļās, saskaņā ar Eiropas Investīciju bankas ārējo aizdevumu pilnvarojamu īstenotie pasākumi enerģētikas jomā un ES un Āfrikas Infrastruktūras trasta fonda pasākumi enerģētikas nozarē;

tā kā 7. IAM sasniegšanai ir nepieciešamas arvien lielākas privātās investīcijas; tā kā jebkurš lēmums veicināt publisko un privāto partnerību izmantošanu, jaunattīstības valstīs izmantojot apvienošanas mehānismu, būtu jābalsta vispārējā šo mehānismu novērtējumā un iepriekš gūtajā pieredzē; tā kā jebkurā gadījumā nevajadzētu piešķirt dotācijas tādiem projektiem, kas jau ir komerciāli dzīvotspējīgi;

Y.	tā kā vienai no prioritātēm ir jābūt vietējo specialistu un augsti kvalificēto speciālistu apmācīšanai, lai nodrošinātu piekļuvi enerģijai jaunattīstības valstīs, un tā kā šim nolūkam ir jānovirza ievērojama finansējuma daļa;

tā kā katru gadu pasaulē tiek piešķirtas fosilās degvielas subsīdijas USD 500 miljardu apmērā, kas nevis samazina, bet gan palielina siltumnīcefekta gāzu emisijas, un parasti sniedz labumu nevis nabadzīgajiem, bet gan salīdzinoši pārtikušajiem iedzīvotājiem; tā kā šādas subsīdijas būtu pakāpeniski jāpārtrauc un šādā veidā valstis var sev nodrošināt ievērojamus līdzekļus, kurus izmantot efektīvākai sociālajai politikai un lielākai piekļuvei uzticamai, ilgtspējīgai un mūsdienīgai enerģijai par pieejamu cenu, nevienlīdzības samazināšanai un dzīves kvalitātes uzlabošanai,

atgādina, ka piekļuve enerģijai paātrina attīstību; vērš uzmanību uz enerģētiskās nabadzības mērogu un ietekmi jaunattīstības valstīs un ES būtisko iesaistīšanos šādas nabadzības mazināšanas pasākumos; uzsver, ka valdībām, pilsoniskajai sabiedrībai un citām ieinteresētajām personām skartajās valstīs un starptautiskajiem partneriem ir jāveic spēcīgi un saskaņoti pasākumi, lai mazinātu enerģētisko nabadzību un īstenotu 7. IAM, un šajā nolūkā īpaši centieni ir nepieciešami attālos lauku rajonos, jo īpaši energotīklam nepievienotos reģionos; atgādina, ka klimata pārmaiņu un tirdzniecības politikai vajadzētu būt savstarpēji papildinošai, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību un izskaustu nabadzību saskaņā ar programmu 2030. gadam un Parīzes nolīgumu;

uzsver ciešo saikni starp enerģiju un potenciāliem drošības jautājumiem un uzskata, ka enerģētikas pārvaldība, lai gan to ir grūti īstenot, tomēr arī ir būtiska ekonomikai un tautas attīstībai jaunattīstības valstīs;

norāda, ka elektrifikācija tiek panākta, izmantojot publisko iestāžu atbalstu, kas savukārt ir atkarīgs no enerģijas sadales pakalpojumu pareizas pārvaldības un valstu spējām veikt savas suverēnās funkcijas;

prasa ES iekļaut dzimumu dimensiju visās enerģētikas politikas jomās, pievēršoties sievietēm, kam ir īpašas vajadzības;

atbalsta Komisijas iniciatīvu “Enerģija attīstībai”, kas paredz nodrošināt ilgtspējīgas enerģijas pieejamību vēl 500 miljoniem cilvēku jaunattīstības valstīs līdz 2030. gadam, izmantojot programmas elementus, piemēram, tehniskās palīdzības instrumenta izveidi, ES ekspertu palīdzību tehnisko zināšanu attīstīšanā jaunattīstības valstīs un spēju veidošanas un tehnoloģiju nodošanas veicināšanu; uzsver, ka enerģija rada priekšnosacījumus daudzām citām jomām, piemēram, veselībai, izglītībai, tīram ūdenim, lauksaimniecībai, telekomunikācijām un interneta pieslēgumam; uzsver, ka iniciatīva “Enerģija attīstībai” ir pilnībā jāsaskaņo ar ES attīstības politikas mērķiem, kas noteikti Lisabonas līgumā;

uzskata, ka Parlamenta un Padomes kopīgi pieņemtās ASI regulas attiecīgie noteikumi ir lakoniski, tomēr tie nodrošina stabilu pamatu ES attīstības palīdzībai enerģētikas jomā; atgādina, ka šie pasākumi koncentrējas uz enerģētikas pieejamību un īpašu uzmanību pievērš vietējai un reģionālajai atjaunojamajai enerģijai un piekļuves nodrošināšanai nabadzīgiem attālu reģionu iedzīvotājiem;

atzinīgi vērtē ElectriFI, kas nodrošina elastīgu un iekļaujošu struktūru, kurā var iesaistīties dažādi partneri, piemēram, privātais sektors, publiskās iestādes un vietējās pašvaldības, un kas var dot labumu tādā pašā mērā ar vienādiem tirgus nosacījumiem, pienācīgi ņemot vērā vajadzības un iespējas katrā mērķa valstī/reģionā; atgādina, ka vietējā privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības organizāciju partneru iesaistīšanai būs būtiska nozīme, uzlabojot īstenoto darbību efektivitāti un atbildību;

aicina Komisiju savā tīmekļvietnē regulāri ziņot par sasniegto progresu iniciatīvas “Enerģija attīstībai” mērķa īstenošanā, precizēt, cik liels īpatsvars no kopējā jaunattīstības valstīm paredzētā enerģētikas finansējuma ir piešķirts atjaunojamai enerģijai, attāliem reģioniem, darbinieku apmācībai, vietējās zinātības un prasmju veidošanai un vietējiem un ārpustīkla risinājumiem, kā arī īsi, tomēr pēc iespējas precīzi aprakstīt dažādu ieinteresēto personu iesaisti jau pabeigtos un vēl īstenojamos pasākumus;

uzsver atjaunojamo energoresursu lielo potenciālu Āfrikā attiecībā uz saules un vēja enerģijas ražošanu, lai nodrošinātu enerģijas pieejamību visiem, jo īpaši lauku apvidos; norāda, ka fotoelementu iekārtu cenai ir būtiska ietekme uz saules enerģijas potenciāla faktisko izmantošanu Āfrikā; tādēļ mudina ES un dalībvalstis veicināt tehnoloģijas nodošanu šādas darbības izvēršanai jaunattīstības valstīs;

10.

norāda, ka Āfrikā ir apmēram 10 % no pasaules teorētiskā hidroenerģijas potenciāla; atgādina, ka globālā sasilšana ietekmēs nokrišņu ciklus, tādējādi izraisot arvien lielākas problēmas saistībā ar ūdens pieejamību un nodrošinātību ar pārtiku; atgādina arī, ka Pasaules Aizsprostu komisija norādīja — nabadzīgajiem iedzīvotājiem, citām neaizsargātām iedzīvotāju grupām un nākamajām paaudzēm, visticamāk, būs jāuzņemas neproporcionāla lielo aizsprostu projektu radīto sociālo un vides izmaksu daļa, negūstot līdzvērtīgu ekonomisko ieguvumu daļu; uzsver, ka mazu hidroelektrostaciju aizsprosti ir ilgtspējīgāks un ekonomiski dzīvotspējīgāks risinājums nekā lielu hidroelektrostaciju aizsprosti;

11.

iesaka finansējuma sniegšanas aģentūrām (divpusējām palīdzības aģentūrām, daudzpusējām attīstības bankām, eksporta kredītaģentūrām un EIB) nodrošināt, ka visi lēmumi par aizsprostu būvniecību, kam apstiprina finansējumu, atbilst Pasaules Aizsprostu komisijas vadlīnijām; jo īpaši uzsver, ka, izvērtējot jebkādus plānus par aizsprostu būvniecību, būtu jāņem vērā pieci aspekti — taisnīgums, efektivitāte, līdzdalīga lēmumu pieņemšana, ilgtspējība un pārskatatbildība; īpaši atgādina, ka gadījumos, kad projekti ietekmē pirmiedzīvotājus un vietējo cilšu iedzīvotājus, šādiem procesiem jānotiek saskaņā ar viņu brīvprātīgu, iepriekšēju un apzinātu piekrišanu;

12.

atgādina, ka bioenerģija ir sarežģīts energoavots, kurā savstarpēji iesaistīta lauksaimniecība, mežsaimniecība un rūpniecība un kurš ietekmē ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību; jo īpaši norāda, ka līdz ar biomasas attīstīšanu enerģijas vajadzībām rodas jauni draudi, piemēram, saistībā ar pārtikas nodrošinājumu, zemes īpašumtiesību drošību, atmežošanu un zemes degradāciju; atgādina, ka būtu jāņem vērā arī bioenerģijas izmantošanas ietekme uz ūdensresursiem, jo daudzās Āfrikas daļās jau patlaban ir vērojams ūdens trūkums un apmēram trešdaļa Āfrikas produktīvo apgabalu jau pašlaik ir klasificēti kā sausi; tādēļ uzsver nepieciešamību gan ES, gan jaunattīstības valstīs izstrādāt stingrus un saistošus vides un sociālās ilgtspējas kritērijus biomasas ražošanai, lai enerģija atbilstu 7. IAM;

13.

uzsver, ka ir jāatbalsta efektīvas plītis un pāreja uz modernu kurināmo izmantošanu ēdiena gatavošanai, lai novērstu koksnes resursu plašo noplicināšanu;

14.

pauž gandarījumu par to, ka starptautiskā līmenī tiek īstenotas dažādas iniciatīvas attiecībā uz ilgtspējīgas enerģijas pieejamību jaunattīstības valstīs, jo īpaši Āfrikas kontinentā, bet uzstāj, ka tās jākoordinē labāk, lai panāktu lielāku efektivitāti; aicina ES un dalībvalstis sniegt atbalstu un tehnisku palīdzību, lai īstenotu Āfrikas tīrās enerģijas koridora iniciatīvas rīcības plānu, kura mērķis ir līdz 2030. gadam pusi no kopējā elektroenerģijas pieprasījuma apmierināt ar tīriem, vietējiem un rentabliem atjaunojamiem resursiem, tādējādi samazinot oglekļa dioksīda emisijas; prasa veidot ciešāku sadarbību starp finansēšanas struktūrām, privāto sektoru un jaunattīstības valstu valdībām, lai paātrinātu šo mērķu sasniegšanu; uzsver, ka nepieciešams tehniskās apkopes atbalsts ar pietiekamu piekļuvi rezerves daļu piegādēm un apmācītiem vietējiem tehniskajiem ekspertiem;

15.

atbalsta apvienošanas izmantošanu gadījumos, kad tā ir visefektīvākā attīstības palīdzības finansējuma izmantošana 7. IAM sasniegšanai, galveno uzmanību pievēršot mazapjoma projektiem un iesaistītajiem uzņēmumiem izvirzot prasību praktizēt korporatīvo sociālo atbildību; aicina Komisiju rūpīgi raudzīties, lai nepiešķirtu līdzekļus projektiem, kuri būtu dzīvotspējīgi arī bez šiem līdzekļiem, arī gadījumos, kad privātie investori piesakās uz tiem; uzskata, ka attīstības efektivitātes principi ir jāievēro arī finansējuma apvienošanas darbībās, un norāda, ka ir svarīga saskaņošana ar saņēmējvalstu attīstības plāniem, plaša ieinteresēto personu iesaiste, pārredzamība un pārskatatbildība, koordinācija un efektivitāte, kā arī izmērāmi un taustāmi rezultāti;

16.

prasa pakāpeniski pārtraukt fosilās degvielas subsīdijas un mudina šādā veidā atbrīvotos līdzekļus piešķirt efektīvai sociālajai politikai un enerģētiskās nabadzības izskaušanas pasākumiem jaunattīstības valstīs;

17.

uzsver, ka galu galā vienīgais ES darbību sekmīguma rādītājs ir tas, cik lielu ieguldījumu tās sniedz attiecībā uz vispārējas enerģijas pieejamības nodrošināšanu ar minimālām siltumnīcefekta gāzu emisijām, ņemot vērā kopējas un vienlaikus diferencētas atbildības principu;

18.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu ģenerālsekretāram.

(1) OV L 77, 15.3.2014., 44. lpp.

(2) OV C 56 E, 26.2.2013., 67. lpp.

(3) OV C 239 E, 20.8.2013., 83. lpp.

(4) OV C 332 E, 15.11.2013., 28. lpp.

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/183

P8_TA(2016)0432

Nodokļu iestāžu piekļuve informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu *

Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz nodokļu iestāžu piekļuvi informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu (COM(2016)0452 – C8-0333/2016 – 2016/0209(CNS))

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

(2018/C 224/33)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0452),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. un 115. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0333/2016),

—	ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0326/2016),

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

tādēļ aicina Komisiju grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Grozījums Nr. 1

Direktīvas priekšlikums

-1. apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(-1)

Ir atklājies, ka plašā klāstā operāciju, kuras parasti atklāj a posteriori un ar kuru palīdzību tiek slēpta krāpšana nodokļu jomā, kapitāla aizplūšana un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, kopīga iezīme ir nodokļu oāzēs un jurisdikcijās, kas nesadarbojas, izmantoti instrumenti un tajās reģistrēti konti un uzņēmumi. Iepriekš minētajam pašam par sevi vajadzētu būt pietiekamam iemeslam politiskai un diplomātiskai rīcībai, lai visā pasaulē likvidētu ārzonu centrus.

Grozījums Nr. 2

Direktīvas priekšlikums

1. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(1)

Padomes Direktīva 2011/16/ES (11), kas grozīta ar Direktīvu 2014/107/ES (12), ir spēkā no 2016. gada 1. janvāra 27 dalībvalstīs un no 2017. gada 1. janvāra — Austrijā. Ar šo direktīvu īsteno finanšu konta informācijas nodokļu jomā automātiskas apmaiņas globālo standartu (“globālais standarts”) Savienībā. Tādējādi direktīva nodrošina, ka informācija par finanšu kontu turētājiem tiek paziņota tai dalībvalstij, kurā konta turētājs ir rezidents.

(1)

Padomes Direktīva 2011/16/ES (11), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 2014/107/ES (12), ir spēkā no 2016. gada 1. janvāra 27 dalībvalstīs un no 2017. gada 1. janvāra — Austrijā. Ar šo direktīvu īsteno finanšu konta informācijas nodokļu jomā automātiskas apmaiņas globālo standartu (“globālais standarts”) Savienībā. Tādējādi direktīva nodrošina, ka — lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un agresīvu nodokļu plānošanu — informācija par finanšu kontu turētājiem tiek paziņota tai dalībvalstij, kurā konta turētājs ir rezidents.

Grozījums Nr. 3

Direktīvas priekšlikums

1.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(1a)	Cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, tostarp saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ir absolūta Savienības prioritāte.

Grozījums Nr. 4

Direktīvas priekšlikums

3. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3)

Lai nodrošinātu, ka tiek veikta efektīva pārraudzība attiecībā uz to, kā finanšu iestādes piemēro klientu uzticamības pārbaudes procedūras, kas noteiktas Direktīvā 2011/16/ES, nodokļu iestādēm ir nepieciešama piekļuve informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Bez šādas piekļuves šīs iestādes nevarēs veikt pārraudzību un revīzijas un apstiprināt, ka finanšu iestādes pienācīgi piemēro Direktīvu 2011/16/ES, pareizi identificējot starpniekstruktūras faktiskos īpašniekus un par tiem ziņojot.

(3)

Lai nodrošinātu, ka tiek veikta efektīva pārraudzība attiecībā uz to, kā finanšu iestādes piemēro pienācīgas pārbaudes procedūras, kas noteiktas Direktīvā 2011/16/ES, nodokļu iestādēm ir nepieciešama ātra un pilnīga piekļuve informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu , un to rīcībā ir jābūt pietiekamam atbilstoši kvalificētam personālam, lai spētu veikt minēto uzdevumu, kā arī tām jābūt spējīgām veikt šādas informācijas apmaiņu . Minētajai piekļuvei būtu jāizriet no informācijas obligātas automātiskas apmaiņas. Bez šādas piekļuves un atbilstoša personāla šīs iestādes nevarēs veikt pārraudzību un revīzijas un apstiprināt, ka finanšu iestādes pienācīgi piemēro Direktīvu 2011/16/ES, pareizi identificējot starpniekstruktūras faktiskos īpašniekus un par tiem ziņojot.

Grozījums Nr. 5

Direktīvas priekšlikums

3.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3a)

Novērotā saikne starp izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju liecina par to, ka ir pēc iespējas plašāk jāizmanto sinerģija, kas izriet no iekšzemes, Savienības un starptautiska līmeņa sadarbības starp dažādajām iestādēm, kuras ir iesaistītas šo noziegumu un ļaunprātīgas izmantošanas prakses apkarošanā. Tādi jautājumi kā faktisko īpašumtiesību pārredzamība vai tas, cik lielā mērā uz tādām vienībām kā juridisko profesiju pārstāvji attiecas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas satvars trešās valstīs, ir ļoti svarīgi, lai uzlabotu Savienības iestāžu spēju apkarot maksājamās nodokļu summas nelikumīgu samazināšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

Grozījums Nr. 6

Direktīvas priekšlikums

3.b apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3b)	Tādi informācijas atklāšanas gadījumi kā Swissleaks, Luxleaks, Panamas dokumenti un Bahamas Leaks — kas ir vispārējas parādības atsevišķi izpausmes gadījumi — apstiprināja steidzamo nepieciešamību pēc lielākas nodokļu pārredzamības un daudz ciešākas koordinācijas un sadarbības starp jurisdikcijām.

Grozījums Nr. 7

Direktīvas priekšlikums

3.c apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3c)

Obligātā automātiskā informācijas apmaiņa nodokļu jomā ir starptautiski — G20, ESAO un Savienības līmenī — atzīta par visefektīvāko instrumentu, lai panāktu starptautisku pārredzamību nodokļu jomā. Komisija savā 2016. gada 5. jūlija paziņojumā par papildu pasākumiem, lai veicinātu pārredzamību un cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu (1a) , ir norādījusi, ka “ir pamatots iemesls vēl vairāk paplašināt administratīvo sadarbību starp nodokļu iestādēm, lai aptvertu informāciju par faktiskajām īpašumtiesībām,” un ka “automātisko faktisko īpašumtiesību informācijas apmaiņu varētu integrēt saistošajā nodokļu pārredzamības satvarā, kas jau pastāv ES”. Turklāt visas dalībvalstis jau piedalās izmēģinājuma projektā attiecībā uz informācijas apmaiņu par uzņēmumu un trastu galīgajiem faktiskajiem īpašniekiem.

Grozījums Nr. 8

Direktīvas priekšlikums

4. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4)	Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt nodokļu iestādēm piekļuvi informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, procedūrām, dokumentiem un mehānismiem, lai tās varētu pildīt savus pienākumus, pārraugot, vai Direktīva 2011/16/ES tiek pienācīgi piemērota.

(4)

Savienības tiesību akti par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu un apkarošanu laika gaitā ir grozīti atbilstoši izmaiņām starptautiskajos standartos, lai stiprinātu koordināciju starp dalībvalstīm un reaģētu uz pasaules līmenī aktuālajām problēmām, jo īpaši tāpēc, ka pastāv saikne starp nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu, organizēto noziedzību, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu. Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt nodokļu iestādēm tiešu un atvieglotu piekļuvi informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, procedūrām, dokumentiem un mehānismiem, lai tās varētu pildīt savus pienākumus, pārraugot, vai Direktīva 2011/16/ES tiek pienācīgi piemērota , un lai varētu īstenot minētajā direktīvā paredzēto visāda veida administratīvo sadarbību, kā arī ir nepieciešams minēto informāciju attiecīgos gadījumos iekļaut automātiskajā apmaiņā starp dalībvalstīm un nodrošināt tās pieejamību Komisijai, ievērojot konfidencialitātes principu .

Grozījums Nr. 10

Direktīvas priekšlikums

4.b apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4b)

Turklāt ir svarīgi, lai nodokļu iestāžu rīcībā būtu atbilstoša informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) sistēma, kas ļautu izsekot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībām agrīnā posmā. Minētajā sakarā nodokļu iestāžu rīcībā vajadzētu būt atbilstošām IKT un personālam, lai tās spētu tikt galā ar apmaiņai paredzēto lielo daudzumu informācijas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu.

Grozījums Nr. 11

Direktīvas priekšlikums

4.c apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4c)	Turklāt, ņemot vērā to, ka uzlabotā informācijas apmaiņa un informācijas noplūde ir palielinājusi spontāno apmaiņu un uzlabojusi informācijas pieejamību, ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis izmeklētu visus iespējamos pārkāpumus un atbilstoši rīkotos.

Grozījums Nr. 12

Direktīvas priekšlikums

4.d apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4d)

Tā kā daudzos gadījumos informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu ir pārrobežu raksturs, attiecīgā gadījumā šī informācija būtu jāiekļauj automātiskajā apmaiņā starp dalībvalstīm un pēc pieprasījuma būtu jādara pieejama Komisijai saistībā ar tās pilnvarām nodrošināt valsts atbalsta noteikumu ievērošanu. Turklāt, ņemot vērā šādas informācijas sarežģītību un nepieciešamību pārbaudīt tās ticamību, piemēram, attiecībā uz datiem par faktiskajām īpašumtiesībām, nodokļu iestādēm būtu jāsadarbojas pārrobežu izmeklēšanā.

Grozījums Nr. 13

Direktīvas priekšlikums

4.e apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4e)	Automātiska, obligāta un nepārtraukta informācijas apmaiņa nodokļu jomā starp dažādajām kompetentajām iestādēm ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu maksimālu pārredzamību un iegūtu ļoti svarīgu instrumentu visu veidu krāpnieciskas darbības novēršanai un apkarošanai.

Grozījums Nr. 14

Direktīvas priekšlikums

4.f apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4f)	Ņemot vērā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbību globālo raksturu, efektīvā un reālā šādu darbību apkarošanā liela nozīme ir starptautiskai sadarbībai.

Grozījums Nr. 15

Direktīvas priekšlikums

6. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(6)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, efektīvu administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm un tās efektīvu pārraudzību pienācīgas iekšējā tirgus darbības apstākļos, dalībvalstis pietiekami nevar sasniegt, un to, vienādības un efektivitātes dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Eiropas Savienības līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas izklāstīts minētajā pantā, šī direktīva paredz vienīgi to, kas nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi.

(6)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, efektīvu administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm un tās efektīvu pārraudzību ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību saderīgos apstākļos , lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā , dalībvalstis pietiekami nevar sasniegt, un to, vienādības un efektivitātes dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Eiropas Savienības līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas izklāstīts minētajā pantā, šī direktīva paredz vienīgi to, kas nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi.

Grozījums Nr. 16

Direktīvas priekšlikums

7. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(7)

Klientu uzticamības pārbaudes, ko veic finanšu iestādes saskaņā ar Direktīvu 2011/16/ES, jau ir sāktas un pirmā informācijas apmaiņa ir jāpabeidz līdz 2017. gada septembrim. Tādēļ, lai nodrošinātu, ka piemērošanas efektīva pārraudzība netiek aizkavēta, šai direktīvai, ar ko izdara grozījumus, būtu jāstājas spēkā un tā būtu jātransponē līdz 2017 . gada 1. janvārim.

(7)

Grozījums Nr. 17

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. daļa – - 1. apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2011/16/ES

2. pants – 1. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

-1)	direktīvas 2. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

1. Šo direktīvu piemēro visiem nodokļiem, ko iekasē dalībvalsts, dalībvalsts teritoriālas vai administratīvas apakšvienības, tostarp vietējās iestādes, vai ko iekasē dalībvalsts vai apakšvienību vārdā.

“1. Šo direktīvu piemēro visiem jebkāda veida nodokļiem, ko iekasē dalībvalsts, dalībvalsts teritoriālas vai administratīvas apakšvienības, tostarp vietējās pašpārvaldes iestādes, vai ko iekasē dalībvalsts vai minēto institūciju vārdā , kā arī virtuālās valūtas maiņas pakalpojumiem un depozitāro maku pakalpojumu sniedzējiem .”

Grozījums Nr. 18

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. daļa – - 1.a apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2011/16/ES

8.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

-1a)

Iekļauj šādu pantu:

“8.a pants

Dalībvalsts nodokļu iestādes veic automātisku šīs direktīvas 22. pantā minēto dokumentu un informācijas apmaiņu ar jebkuru citu dalībvalsti trīs mēnešu laikā pēc attiecīgo dokumentu vai informācijas iegūšanas, ja uzņēmuma faktiskais īpašnieks vai trasta gadījumā izveidotājs, viens no pilnvarotajiem, pārraudzītājs (attiecīgā gadījumā), labuma guvējs vai jebkura cita persona, kas veic faktisku trasta kontroli, vai, visbeidzot, Direktīvas (ES) 2015/849 32.a pantā minētais konta turētājs, ir attiecīgās dalībvalsts nodokļu maksātājs. Komisijai ar nosacījumu, ka tiek ievērota konfidencialitāte, tiek nodrošināta pieeja attiecīgajiem dokumentiem un informācijai, kas nepieciešami tās pienākumu veikšanai.”

Grozījums Nr. 19

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. daļa

Direktīva 2011/16/ES

22. pants – 1.a punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

“1.a Lai īstenotu un izpildītu dalībvalstu likumus, ar ko īsteno šo direktīvu, un nodrošinātu, ka darbojas administratīvā sadarbība, ko izveido ar šo direktīvu, dalībvalstis ar likumu nosaka nodokļu iestāžu piekļuvi centrālajiem reģistriem, mehānismiem, procedūrām, dokumentiem un informācijai, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (*2) 7., 13., 18., 18.a, 19., 27., 30., 31., 32.a , 40., 44. un 48 . pantā. Šāda piekļuve izriet no informācijas obligātas automātiskas apmaiņas. Turklāt dalībvalstis garantē piekļuvi minētajai informācijai, to iekļaujot centralizētā publiskā uzņēmumu, trastu un citu būtības vai mērķa ziņā līdzīgu vai līdzvērtīgu struktūru reģistrā.

Grozījums Nr. 20

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. daļa – 1.a apakšpunkts (jauns)

Direktīva 2011/16/ES

22. pants – 1.b punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1.a

direktīvas 22. pantā iekļauj šādu punktu:

“1.b Lai efektīvi izmantotu datus, kas iegūti informācijas apmaiņas rezultātā, dalībvalstis nodrošina, ka visa nosūtītā un iegūtā informācija tiek izmeklēta savlaicīgi, neatkarīgi no tā, vai iestādes šo informāciju ieguvušas pēc pieprasījuma, informācijas spontānas apmaiņas ceļā, ko veikusi cita dalībvalsts, vai publiskas informācijas noplūdes rezultātā. Ja kāda dalībvalsts to neizdara valsts tiesību aktos noteiktā termiņā, tā publiski paziņo Komisijai attiecīgos iemeslus.”

Grozījums Nr. 21

Direktīvas priekšlikums

2. pants – 1. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
1. Dalībvalstis vēlākais līdz 2016 . gada 31. decembrim pieņem un publicē likumus, normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstus.	1. Dalībvalstis vēlākais līdz 2017 . gada 31. decembrim pieņem un publicē likumus, normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstus.

Grozījums Nr. 22

Direktīvas priekšlikums

2. pants – 1. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
Tās piemēro minētos noteikumus no 2017 . gada 1. janvāra.	Tās piemēro minētos noteikumus no 2018 . gada 1. janvāra.

(11) Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.).

(12) Padomes 2014. gada 9. decembra Direktīva 2014/107/ES, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā (OV L 359, 16.12.2014., 1. lpp.).

(11) Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.).

(1a) COM(2016)0451.

(*1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.).

(*2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.).

27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/227

P8_TA(2016)0475

2017. finanšu gada budžeta procedūra – kopīgais dokuments

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejā budžeta procedūras laikā apstiprināto kopīgo dokumentu par Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu (14635/2016 – C8-0470/2016 – 2016/2047(BUD))

(2018/C 224/54)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojumus par to (14635/2016 – C8-0470/2016),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija pieņēma 2016. gada 18. jūlijā (COM(2016)0300),

—	ņemot vērā nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Padome pieņēma 2016. gada 12. septembrī un Eiropas Parlamentam nosūtīja 2016. gada 14. septembrī (11900/2016 – C8-0373/2016),

—	ņemot vērā grozījumu vēstuli Nr. 1/2017 attiecībā uz Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija iesniedza 2016. gada 17. oktobrī,

—	ņemot vērā 2016. gada 26. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu (1) un tajā ietvertos budžeta grozījumus,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Saienības pašu resursu sistēmu (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (3),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (5),

—	ņemot vērā Reglamenta 90. un 91. pantu,

—	ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A8-0353/2016),

apstiprina Samierināšanas komitejas pieņemto kopīgo dokumentu, kuru veido šādu dokumentu kopums:

—	to budžeta pozīciju saraksts, kuras salīdzinājumā ar budžeta projektu vai Padomes nostāju nav grozītas;

—	finanšu shēmas izdevumu kategoriju kopsummas;

—	visas budžeta summas pozīciju pa pozīcijai;

—	konsolidēts dokuments, kurā norādītas visu samierināšanas procedūrā grozīto pozīciju summas un galīgais teksts;

apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgos paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

norāda, ka jautājums par Parlamenta darbinieku skaitu bija viena no galvenajām šīs samierināšanas problēmām; atgādina, ka, pamatojoties uz džentlmeņu vienošanos, katrai no budžeta lēmējinstitūciju iestādēm ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz savu budžeta iedaļu; atgādina arī savu politisko lēmumu neattiecināt uz politiskajām grupām mērķi samazināt darbinieku skaitu par 5 %, kā uzsvērts rezolūcijā par 2014. gada, 2015. gada, 2016. gada un 2017. gada budžetu; izvērtēs, kā ar budžetu saistītie lēmumi ietekmē iestādes darbību;

uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējais budžets ir pieņemts galīgajā variantā, un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

uzdod priekšsēdētājam šo normatīvo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un pārējām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0411.

(2) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.

(3) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.

(4) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(5) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.

PIELIKUMS

17.11.2016

GALĪGAIS

2017. gada budžets — kopīgo secinājumu elementi

Kopīgos secinājumus veido šādas sadaļas:

1.	2017. gada budžets

2.	2016. gada budžets: budžeta grozījumu Nr. 4, 5 un 6/2016 projekti

3.	Kopīgie paziņojumi

Kopsavilkuma pārskats

A. 2017. gada budžets

Saskaņā ar kopīgo secinājumu elementiem:

—	Kopējais saistību apropriāciju apmērs 2017. gada budžetā ir EUR 157 857,8 miljoni. Līdz ar to DFS 2017. gadam noteikto maksimālo apjomu robežās tiek saglabāta rezerve kopumā EUR 1 100,1 miljona apmērā saistību apropriācijās.

—	Kopējais maksājumu apropriāciju apmērs 2017. gada budžetā ir EUR 134 490,4 miljoni.

—	Elastības instruments 2017. gadam saistību apropriācijās tiek izmantots EUR 530 miljonu apmērā 3. izdevumu kategorijai “Drošība un pilsonība”.

—	Vispārējā saistību rezerve tiek izmantota EUR 1 439,1 miljona apmērā 1.a izdevumu kategorijai “Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”.

—

Neparedzēto izdevumu rezerve tiek izmantota EUR 1 906,2 miljonu apmērā 3. un 4. izdevumu kategorijai. To kompensē 2017. gadā EUR 575,0 miljonu apmērā no 2. izdevumu kategorijā “Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi” pieejamās brīvo līdzekļu rezerves, kā arī EUR 507,3 miljonu apmērā 2017. gadā, EUR 570,0 miljonu apmērā 2018. gadā un EUR 253,9 miljonu apmērā 2019. gadā no 5. izdevumu kategorijas “Administrācija” brīvo līdzekļu rezerves.

—	Komisija lēš, ka 2017. gada maksājumu apropriācijas, kas saistītas ar elastības instrumenta izmantošanu 2014., 2015. un 2016. gadā, ir EUR 981,1 miljons.

B. 2016. gada budžets

Saskaņā ar kopīgo secinājumu elementiem:

—	Budžeta grozījuma Nr. 4/2016 projekts un ar to saistītā neparedzēto izdevumu rezerves izmantošana tiek apstiprināti, kā to ierosinājusi Komisija.

—	Budžeta grozījuma Nr. 5/2016 projekts tiek apstiprināts, kā to ierosinājusi Komisija.

—	Budžeta grozījuma Nr. 6/2016 projekts un ar to saistītā Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošana tiek apstiprināti, kā to ierosinājusi Komisija.

1. 2017. gada budžets

1.1. “Slēgtās” pozīcijas

Ja šajos secinājumos nav norādīts citādi, ir apstiprinātas visas budžeta pozīcijas, kuras Padome vai Parlaments nav grozījuši, un tās pozīcijas, par kurām Parlaments attiecīgajos lasījumos ir piekritis Padomes ierosinātajiem grozījumiem.

Attiecībā uz pārējām budžeta pozīcijām Samierināšanas komiteja ir vienojusies par secinājumiem, kas iekļauti 1.2.–1.8. sadaļā.

1.2. Horizontāli jautājumi

Decentralizētas aģentūras

ES iemaksa (saistību un maksājumu apropriācijās) un visām decentralizētajām aģentūrām paredzēto štata vietu skaits tiek noteikts tāds, kādu Komisija ir ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, izņemot:

—	Eiropas Policijas biroju (Eiropols, budžeta 18 02 04. pants), kuram tiek piešķirtas 10 papildu štata vietas ar papildu finansējumu EUR 675 000 apmērā saistību un maksājumu apropriācijās;

—	Eiropas Tiesu sadarbības vienību (Eurojust, budžeta 33 03 04. pants), kurai tiek piešķirtas 10 papildu štata vietas ar papildu finansējumu EUR 675 000 apmērā saistību un maksājumu apropriācijās;

—	Eiropas Banku iestādi (EBA, budžeta 12 02 04. pants), kurai saistību un maksājumu apropriācijas tiek samazinātas par EUR 500 000;

—	Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EASO, budžeta 18 03 02. pants), kuram saistību un maksājumu apropriācijas tiek palielinātas par EUR 3 000 000;

—	Eiropas Zāļu aģentūru (EMA, budžeta 17 03 12 01. postenis), kurai saistību un maksājumu apropriācijas tiek samazinātas par EUR 8 350 000.

Izpildaģentūras

ES iemaksa (saistību un maksājumu apropriācijās) un štata vietu skaits izpildaģentūrām tiek noteikts tāds, kādu Komisija ir ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā.

Izmēģinājuma projekti / sagatavošanas darbības

Ir apstiprināts visaptverošs kopums, kuru veido 78 izmēģinājuma projekti / sagatavošanas darbības, par kopējo summu EUR 76,9 miljoni saistību apropriācijās, kā Parlaments to ierosinājis papildus sagatavošanas darbībai, ko Komisija ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā.

Ja uz kādu izmēģinājuma projektu vai sagatavošanas darbību attiecas jau pieņemts juridiskais pamats, Komisija var ierosināt apropriāciju pārvietojumu uz atbilstošo juridisko pamatu, lai atvieglotu attiecīgās darbības īstenošanu.

Šajā kopumā ir pilnībā ievēroti maksimālie apjomi, kas izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām noteikti Finanšu regulā.

1.3. Finanšu shēmas izdevumu kategorijas: saistību apropriācijas

Ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus par “slēgtajām” budžeta pozīcijām, aģentūrām, izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, Samierināšanas komiteja ir vienojusies par turpmāk minēto.

1.a izdevumu kategorija — Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai

Saistību apropriācijas turpmāk minētajās pozīcijās tiek noteiktas tādā apmērā, kādu Komisija ir ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017.

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	BP 2017	2017. gada budžets	Starpība
02 02 02	Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) piekļuves uzlabošana finansējumam kapitāla un aizdevumu veidā	167 030 000	217 030 000	50 000 000
06 02 01 03	Transporta veidu integrācijas un starpsavienojumu optimizēšana un sadarbspējas uzlabošana	360 321 493	410 321 493	50 000 000
08 02 01 01	Progresīvās pētniecības stiprināšana Eiropas Pētniecības padomē	1 736 471 644	1 753 136 644	16 665 000
08 02 04	Izcilības izplatīšana un dalības paplašināšana	123 492 850	140 157 850	16 665 000
09 04 02 01	Vadošā loma informācijas un komunikācijas tehnoloģijā (LEIT)	779 380 777	796 050 777	16 670 000
15 02 01 01	Izcilības un sadarbības veicināšana Eiropas izglītības un apmācības nozarē un šīs nozares atbilstības darba tirgum veicināšana	1 701 963 700	1 725 463 700	23 500 000
15 02 01 02	Izcilības un sadarbības veicināšana Eiropas jauniešu vidū un jauniešu dalības Eiropas demokrātiskajā dzīvē sekmēšana	201 400 000	227 900 000	26 500 000
	Kopā			200 000 000 (1)

Padome un Parlaments apstiprina, ka 1.a izdevumu kategorijā apstiprinātie palielinājumi, kas ir daļa no 2017. gada budžeta, nekādi nepārkāpj agrākas vienošanās un neskar patlaban notiekošās likumdošanas procedūras.

Visas pārējās saistību apropriācijas apmērs 1.a izdevumu kategorijā tiek noteikts tādā apmērā, kādu Komisija ir ierosinājusi budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, iekļaujot korekcijas, par kurām ir vienojusies Samierināšanas komiteja un kuras norādītas turpmāk redzamajā tabulā. Tiek izveidota atsevišķs budžeta pants īpašiem pasākumiem, kā paredzēts Parlamenta lasījumā.

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	BP 2017 (iesk. groz. vēstuli Nr. 1)	2017. gada budžets	Starpība
32 02 01 01	Turpmāka iekšējā enerģijas tirgus integrācija un elektrotīklu un gāzes tīklu sadarbspēja pāri robežām	217 403 954	206 508 927	-10 895 027
32 02 01 02	Savienības energoapgādes drošības nostiprināšana	217 403 954	207 441 809	-9 962 145
32 02 01 03	Ilgtspējīgas attīstības un vides aizsardzības veicināšana	217 404 002	206 509 070	-10 894 932
32 02 01 04	Tādas vides izveidošana, kas ir labvēlīgāka privātā sektora ieguldījumiem enerģētikas projektos	85 227 000	77 291 975	-7 935 025
15 02 10	Īpaši ikgadēji pasākumi		6 000 000	6 000 000
04 03 02 01	Progress — Savienības nodarbinātības un sociālās politikas un tiesību aktu par darba apstākļiem izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas atbalsts	60 000 000	65 000 000	5 000 000
04 03 02 02	EURES — Darba ņēmēju brīvprātīgās ģeogrāfiskās mobilitātes veicināšana un nodarbinātības iespēju palielināšana	22 578 000	23 578 000	1 000 000
	Kopā			-27 687 129

Tādējādi, kā arī ņemot vērā aģentūras, izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, apstiprinātais saistību apmērs ir EUR 21 312,2 miljoni, atstājot rezervi EUR 51,9 miljonu apmērā 1.a izdevumu kategorijas izdevumu maksimālo apjomu robežās un paredzot vispārējo saistību rezerves izmantošanu EUR 1 439,1 miljona apmērā.

1.b izdevumu kategorija — Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija

Saistību apropriācijas tiek noteiktas tādā apmērā, kāds ierosināts 2017. gada budžeta projektā.

Ņemot vērā izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, apstiprinātais saistību apmērs ir EUR 53 586,6 miljoni, atstājot rezervi EUR 0,4 miljonu apmērā 1.b izdevumu kategorijas izdevumu maksimālo apjomu robežās.

2. izdevumu kategorija — Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi

Saistību apropriācijas tiek noteiktas tādā apmērā, kādu Komisija ir ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, ar papildu samazinājumu EUR 325,0 miljonu apmērā, kas radies no lielākiem ELGF piešķirtajiem ieņēmumiem, par ko Komisija informēja 2016. gada 7. novembrī. Tādējādi Samierināšanas komiteja vienojās par turpmāk norādīto.

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	BP 2017 (iesk. groz. vēstuli Nr. 1)	2017. gada budžets	Starpība
05 03 01 10	Pamata maksājuma shēma (PMS)	15 621 000 000	15 296 000 000	- 325 000 000

Ņemot vērā aģentūras, izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, apstiprinātais saistību apmērs ir EUR 58 584,4 miljoni, atstājot rezervi EUR 1 031,6 miljonu apmērā 2. izdevumu kategorijas izdevumu maksimālo apjomu robežās un ņemot vērā, ka EUR 575,0 miljoni tiek izmantoti, lai kompensētu neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu.

3. izdevumu kategorija — Drošība un pilsonība

Saistību apropriācijas tiek noteiktas tādā apmērā, kādu Komisija ir ierosinājusi budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, bet iekļaujot korekcijas, par kurām ir vienojusies Samierināšanas komiteja un kuras norādītas turpmāk redzamajā tabulā.

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	BP 2017 (iesk. groz. vēstuli Nr. 1)	2017. gada budžets	Starpība
09 05 05	Rīcība saistībā ar multividi	19 573 000	22 573 000	3 000 000
15 04 02	Apakšprogramma “Kultūra” — Atbalsts pārrobežu darbībām un starptautiskas aprites un mobilitātes veicināšana	54 350 000	55 350 000	1 000 000
	Kopā			4 000 000

Budžeta 09 05 05. panta piezīmes tiks grozītas, pievienojot šādu teikumu: “Attiecīgā gadījumā publiskā iepirkuma un dotāciju piešķiršanas procedūras var ietvert partnerības pamatnolīgumu noslēgšanu, lai veicinātu stabilu finansējuma sistēmu Eiropas tīkliem, kurus finansē no šīs apropriācijas.”

Budžeta 15 04 02. panta piezīmes tiks grozītas, pievienojot šādu teikumu: “No šīs apropriācijas var finansēt arī gatavošanos Eiropas Kultūras mantojuma gadam.”

Tādējādi, kā arī ņemot vērā aģentūras, izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, apstiprinātais saistību apmērs ir EUR 4 284,0 miljoni, neatstājot rezervi 3. izdevumu kategorijas izdevumu maksimālo apjomu robežās, paredzot elastības instrumenta izmantošanu EUR 530 miljonu apmērā un izmantojot neparedzēto izdevumu rezervi EUR 1 176,0 miljonu apmērā.

4. izdevumu kategorija — Globālā Eiropa

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	BP 2017 (iesk. groz. vēstuli Nr. 1)	2017. gada budžets	Starpība
01 03 02	Makrofinansiālā palīdzība	30 828 000	45 828 000	15 000 000
01 03 08	EFSD garantiju fonda finansējums	275 000 000	p.m.	- 275 000 000
13 07 01	Finansiālais atbalsts Kipras turku kopienas ekonomiskās attīstības veicināšanai	31 836 240	34 836 240	3 000 000
19 03 01 05	Ārkārtas pasākumi	69 480 000	62 850 000	-6 630 000
21 02 07 05	Migrācijas un patvēruma jautājumi	448 273 912	404 973 912	-43 300 000
22 04 01 04	Atbalsts miera procesam un finansiāla palīdzība Palestīnai un ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA)	282 219 939	310 100 000	27 880 061
22 04 01 03	Vidusjūras reģiona valstis — Uzticēšanās veidošanas pasākumi, drošība un konfliktu novēršana un risināšana	340 360 500	332 480 439	-7 880 061
22 04 02 02	Austrumu partnerība — Nabadzības mazināšana un ilgtspējīgas attīstības veicināšana	313 825 583	322 125 583	8 300 000
	Kopā			- 278 630 000

Tomēr budžeta 19 03 01 07. postenim “Eiropas Savienības īpašie pārstāvji” apropriācijas tiek noteiktas 2017. gada budžeta projektā paredzētajā apmērā.

Tādējādi, kā arī ņemot vērā aģentūras, izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, apstiprinātais saistību apmērs ir EUR 10 162,1 miljons, neatstājot rezervi 4. izdevumu kategorijas izdevumu maksimālo apjomu robežās un izmantojot neparedzēto izdevumu rezervi EUR 730,1 miljona apmērā.

5. izdevumu kategorija — Administrācija

Samierināšanas komiteja apstiprina tādu ES iestādēm štata sarakstos paredzēto štata vietu skaitu un apropriāciju apmēru, kādu Komisija ir ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, ar turpmāk minētajiem izņēmumiem.

—

Parlamentam tiek apstiprināts tā lasījumā noteiktais apmērs, izņemot to, ka politiskajām grupām paredzēto palielinājumu par 76 štata vietām pilnībā kompensē budžetam neitrālā veidā, proti, attiecīgi samazinot Parlamenta administrācijas štatu sarakstu. Turklāt Samierināšanas komiteja piekrīt iekļaut 2017. gada budžetā summu, kuru veido automātiskais algu atjauninājums, kas jāpiemēro no 2016. gada 1. jūlija (EUR 8 717 000).

—	Padomei tiek apstiprināts tās lasījums, iekļaujot 2017. gada budžetā summu, kuru veido automātiskais algu atjauninājums, kas jāpiemēro no 2016. gada 1. jūlija (EUR 3 301 000).

—	Revīzijas palātai tiek apstiprināti Parlamenta lasījumā iekļautie samazinājumi salīdzinājumā ar 2017. gada budžeta projektu.

—

Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) tiek piešķirti EUR 560 250 (budžeta 1200. postenis) līgumdarbinieku pozīcijai, tādu pašu summu atvelkot no budžeta 3003. posteņa “Ēkas un saistītās izmaksas”. Budžeta 1200. posteņa piezīmes tiks grozītas, pievienojot šādu teikumu: “No šīm apropriācijām sedz arī izmaksas par līgumdarbiniekiem, kuri iesaistīti stratēģiskās komunikācijas pasākumos.” Turklāt EĀDD sadaļā tiek koriģētas turpmāk minētās budžeta pozīcijas, lai novērstu dubultas funkcijas pildošo ESĪP pārvietošanu, kas ierosināta grozījumu vēstulē Nr. 1.

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	Starpība
3001	Ārštata darbinieki un ārējie pakalpojumi	-3 645 000
3002	Citi ar personālu saistīti izdevumi	-1 980 000
3003	Ēkas un saistītie izdevumi	-3 636 000
3004	Citi administratīvie izdevumi	- 815 000
	Kopā	-10 076 000

Tādējādi, ņemot vērā izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, apstiprinātais saistību apmērs ir EUR 9 394,5 miljoni, atstājot rezervi EUR 16,2 miljonu apmērā 5. izdevumu kategorijas izdevumu maksimālo apjomu robežās un ņemot vērā, ka EUR 507,3 miljoni no rezerves ir izmantoti, lai kompensētu neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu.

Īpašie instrumenti

Īpašajiem instrumentiem paredzētās saistību apropriācijas tiek noteiktas tādā apmērā, kādu Komisija ir ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā, izņemot Eiropas Savienības Solidaritātes fondam (budžeta 40 02 44. pants) paredzēto rezervi, kura tiek svītrota.

Neparedzēto izdevumu rezerves kompensēšana 2018. un 2019. gadā

Neparedzēto izdevumu rezerve 2017. gadā tiek izmantota kopumā EUR 1 176,0 miljonu apmērā 3. izdevumu kategorijai un EUR 730,1 miljona apmērā 4. izdevumu kategorijai, kopējai summai sasniedzot EUR 1 906,2 miljonus. To kompensē 2017. gadā EUR 575,0 miljonu apmērā no 2. izdevumu kategorijā pieejamās brīvo līdzekļu rezerves, kā arī EUR 507,3 miljonu apmērā 2017. gadā, EUR 570,0 miljonu apmērā 2018. gadā un EUR 253,9 miljonu apmērā 2019. gadā no 5. izdevumu kategorijas brīvo līdzekļu rezerves. Lēmums par neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu 2017. gadā, kas tika pieņemts kopā ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, tiks attiecīgi koriģēts.

1.4. Maksājumu apropriācijas

Maksājumu apropriāciju kopējais apmērs 2017. gada budžetā tiek apstiprināts tāds, kāds bija paredzēts budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, iekļaujot turpmāk minētās korekcijas, kuras apstiprinājusi Samierināšanas komiteja.

Pirmkārt, ir ņemts vērā apstiprināto saistību apropriāciju apmērs, kas noteikts nediferencētajiem izdevumiem, kuru maksājumu apropriāciju apmērs ir vienāds ar saistību apropriāciju apmēru. Tas ietver lauksaimniecības izdevumu samazinājumu par EUR 325 miljoniem un administratīvo izdevumu korekcijas I, II, III, IV, V, VI, VII, IX un X iedaļā (EUR 13,4 miljoni) un decentralizētajām aģentūrām (kurām ES iemaksa maksājumu apropriācijās tiek noteikta šī dokumenta 1.2. sadaļā ierosinātajā apmērā). Kopumā šādi tiek panākts samazinājums EUR 332,3 miljonu apmērā.

Maksājumu apropriācijas visiem Parlamenta ierosinātajiem jaunajiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām tiek noteiktas 50 % apmērā no atbilstošajām saistību apropriācijām vai Parlamenta ierosinātajā apmērā, ja tas ir mazāks. Pašreizējo izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību pagarināšanas gadījumā maksājumu apropriāciju apmērs tiek noteikts tāds, kā norādīts budžeta projektā, plus 50 % no atbilstošajām jaunajām saistību apropriācijām vai Parlamenta ierosinātajā apmērā, ja tas ir mazāks. Kopumā šādi tiek panākts palielinājums EUR 35,2 miljonu apmērā.

3.	Maksājumu apropriācijas īpašajiem pasākumiem (budžeta 15 02 10. pants) ir Parlamenta lasījumā norādītā summa (EUR 6 miljoni).

4.	Attiecībā uz maksājumu apropriācijām budžeta 01 03 08. pantā (EFSD garantiju fonda finansējums) tiek iekļauts atgādinājums p.m.

Tiek apstiprinātas korekcijas tabulā norādītajās budžeta pozīcijās, ņemot vērā izmaiņas diferencēto apropriāciju saistību daļā:

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	BP 2017 (iesk. groz. vēstuli Nr. 1)	2017. gada budžets	Starpība
01 03 02	Makrofinansiālā palīdzība	30 828 000	45 828 000	15 000 000
04 03 02 01	Progress — Savienības nodarbinātības un sociālās politikas un tiesību aktu par darba apstākļiem izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas atbalsts	38 000 000	41 167 000	3 167 000
04 03 02 02	EURES — Darba ņēmēju brīvprātīgās ģeogrāfiskās mobilitātes veicināšana un nodarbinātības iespēju palielināšana	17 000 000	17 753 000	753 000
09 05 05	Rīcība saistībā ar multividi	23 997 455	26 997 455	3 000 000
13 07 01	Finansiālais atbalsts Kipras turku kopienas ekonomiskās attīstības veicināšanai	36 031 865	39 031 865	3 000 000
15 04 02	Apakšprogramma “Kultūra” — Atbalsts pārrobežu darbībām un starptautiskas aprites un mobilitātes veicināšana	43 430 071	44 229 071	799 000
22 04 01 04	Atbalsts miera procesam un finansiāla palīdzība Palestīnai un ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA)	280 000 000	307 661 000	27 661 000
22 04 02 02	Austrumu partnerība — Nabadzības mazināšana un ilgtspējīgas attīstības veicināšana	167 700 000	172 135 000	4 435 000
19 03 01 05	Ārkārtas pasākumi	33 212 812	30 043 812	-3 169 000
21 02 07 05	Migrācijas un patvēruma jautājumi	155 000 000	115 722 000	-39 278 000
22 04 01 03	Vidusjūras reģiona valstis — Uzticēšanās veidošanas pasākumi, drošība un konfliktu novēršana un risināšana	138 000 000	134 805 000	-3 195 000
32 02 01 01	Turpmāka iekšējā enerģijas tirgus integrācija un elektrotīklu un gāzes tīklu sadarbspēja pāri robežām	34 765 600	33 023 600	-1 742 000
32 02 01 02	Savienības energoapgādes drošības nostiprināšana	26 032 000	24 839 000	-1 193 000
32 02 01 03	Ilgtspējīgas attīstības un vides aizsardzības veicināšana	26 531 000	25 201 000	-1 330 000
32 02 01 04	Tādas vides izveidošana, kas ir labvēlīgāka privātā sektora ieguldījumiem enerģētikas projektos	31 200 000	28 295 000	-2 905 000
	Kopā			5 003 000

6.	Maksājumu apropriācijas Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondam (budžeta 40 02 43. pants) tiek noteiktas nulles līmenī (samazinājums par EUR 30 miljoniem), jo tiek lēsts, ka ar maksājumu apropriācijām, kas iegūtas no piešķirtajiem ieņēmumiem, pietiks visam 2017. gadam.

7.	Eiropas Savienības Solidaritātes fondam (budžeta 40 02 44. pants) paredzētā rezerve tiek svītrota.

Maksājumu apropriācijas vēl tiek samazinātas tabulā norādītajās pozīcijās:

EUR
Budžeta pozīcija	Nosaukums	BP 2017 (iesk. groz. vēstuli Nr. 1)	2017. gada budžets	Starpība
04 02 62	Eiropas Sociālais fonds — Attīstītākie reģioni — Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”	2 508 475 000	2 490 475 000	-18 000 000
13 03 61	Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) — Pārejas reģioni — Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”	2 214 431 000	2 204 431 000	-10 000 000
13 03 62	Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) — Vairāk attīstīti reģioni — Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”	3 068 052 000	3 043 052 000	-25 000 000
13 03 64 01	Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) — Eiropas teritoriālā sadarbība	884 299 000	783 299 000	- 101 000 000
	Kopā			- 154 000 000

Šie pasākumi nodrošinās maksājumu apropriācijas EUR 134 490,4 apmērā, proti, par EUR 931,4 miljoniem mazāk nekā budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017.

1.5. Rezerve

Papildus tām rezervēm, kuras iekļautas budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, citu rezervju nav, izņemot:

—

budžeta 13 01 04 04. posteni “Atbalsta izdevumi strukturālo reformu atbalsta programmai (SRAP)” un budžeta 13 08 01. pantu “Strukturālo reformu atbalsta programma (SRAP) — Operatīvā tehniskā palīdzība, kas pārcelta no H1b (ESF, ERAF un KF)”, kuriem saistību un maksājumu apropriācijas pilnā apmērā tiek iekļautas rezervē, līdz tiks pieņemts strukturālo reformu atbalsta programmas juridiskais pamats.

—	budžeta 13 08 02. pantu “Strukturālo reformu atbalsta programma (SRAP) — Operatīvā tehniskā palīdzība, kas pārcelta no H2 (ELFLA)”, kuram saistību un maksājumu apropriācijas pilnā apmērā tiek iekļautas rezervē, līdz tiks pieņemts strukturālo reformu atbalsta programmas juridiskais pamats.

—

budžeta 18 02 01 03. posteni, kurš paredzēts jaunu IT sistēmu izveidei, lai atbalstītu migrāciju plūsmu pārvaldību pāri Savienības ārējām robežām, un kuram EUR 40 000 000 saistību apropriācijās un EUR 28 000 000 maksājumu apropriācijās tiek iekļauti rezervē, līdz tiks pabeigta likumdošanas procedūra, ar ko izveido ieceļošanas/izceļošanas sistēmu.

1.6. Budžeta piezīmes

Ja iepriekš nav īpaši norādīts citādi, Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosinātie grozījumi budžeta piezīmju tekstā ir apstiprināti, izņemot tos, kas attiecas uz turpmāk tabulā norādītajām budžeta pozīcijām, kurām tiek apstiprināts budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, ierosinātais budžeta piezīmju teksts un atjauninājums attiecībā uz ELGF.

Taču tas notiek ar nosacījumu, ka ar Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosinātajiem grozījumiem netiek mainīta vai paplašināta pašreizējā juridiskā pamata darbības joma vai skarta iestāžu administratīvā autonomija un ka attiecīgos pasākumus ir iespējams finansēt ar pieejamajiem resursiem.

Budžeta pozīcija	Nosaukums
04 03 02 03	Mikrofinansēšana un sociālā uzņēmējdarbība — Palielināt piekļuvi finansējumam un finansējuma pieejamību juridiskām un fiziskām personām, īpaši tiem, kuri atrodas vistālāk no darba tirgus, un sociālajiem uzņēmumiem
S 03 01 06 01	Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA)
05 02 11 99	Citi pasākumi (citi augu valsts produkti / citi pasākumi)
05 04 60	Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai — ELFLA (2014.–2020. gads)
05 04 60 02	Operatīvā tehniskā palīdzība
18 04 01 01	Eiropa pilsoņiem — Stiprināt vēsturisko atmiņu un palielināt sabiedriskās līdzdalības iespējas Savienības līmenī

1.7. Jaunas budžeta pozīcijas

Tiek apstiprināta budžeta nomenklatūra, kuru Komisija ierosinājusi 2017. gada budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2017, ietverot izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, kā arī jauno budžeta pantu “Īpaši ikgadēji pasākumi” (15 02 10).

1.8. Ieņēmumi

Tiek apstiprināts Komisijas priekšlikums, kas iekļauts grozījumu vēstulē Nr. 1/2017, par to ieņēmumu iekļaušanu budžetā EUR 1 miljarda apmērā, kas iegūti no naudas sodiem.

2. 2016. gada budžets

Budžeta grozījuma Nr. 4/2016 projekts un ar to saistītā neparedzēto izdevumu rezerves izmantošana tiek apstiprināti, kā to ierosinājusi Komisija.

Budžeta grozījuma Nr. 5/2016 projekts tiek apstiprināts, kā to ierosinājusi Komisija.

Budžeta grozījuma Nr. 6/2016 projekts un ar to saistītā Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošana tiek apstiprināti, kā to ierosinājusi Komisija.

3. Kopīgie paziņojumi

3.1. Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgs paziņojums par Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija atgādina, ka jaunatnes bezdarba samazināšana joprojām ir ļoti svarīga un kopēja politiska prioritāte, un tādēļ tie atkārtoti apstiprina apņēmību šīs problēmas risināšanai pēc iespējas labāk izmantot pieejamos budžeta resursus, jo īpaši ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas starpniecību.

Tie atgādina, ka saskaņā ar Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, (DFS regula) 14. panta 1. punktu “Rezerves, kas ir atstātas pieejamas līdz DFS noteiktajam maksimālajam apjomam saistību apropriācijām 2014.–2017. gadam, ir vispārējā DFS rezerve saistībām, kas jādara pieejama, pārsniedzot DFS noteiktos maksimālos apjomus 2016.–2020. gadam politikas mērķiem, kas saistīti ar izaugsmi un nodarbinātību, īpaši jaunatnes nodarbinātību”.

Padome un Eiropas Parlaments aicina Komisiju, tiklīdz būs pieņemta DFS regulas 6. pantā paredzētā tehniskā korekcija, ierosināt 2017. gada budžeta grozījumu, lai paredzētu EUR 500 miljonus (2) Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai 2017. gadā, ko finansēs no vispārējās rezerves saistībām.

Padome un Eiropas Parlaments apņemas Komisijas iesniegto 2017. gada budžeta grozījuma projektu izskatīt ātri.

3.2. Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgs paziņojums par maksājumu apropriācijām

Eiropas Parlaments un Padome atgādina – saistībā ar īstenošanu ir jānodrošina maksājumu pienācīga veikšana attiecībā pret apropriācijām saistībām, lai nepieļautu, ka gada beigās ir ārkārtīgi liels nenomaksātu rēķinu apjoms.

Eiropas Parlaments un Padome aicina Komisiju turpināt cieši un aktīvi pārraudzīt 2014.–2020.ogada programmu īstenošanu. Šim nolūkam tie aicina Komisiju laikus iesniegt atjauninātus skaitļus par īstenošanas stāvokli un aplēsēm attiecībā uz 2017. gada maksājumu apropriāciju prasībām.

Padome un Eiropas Parlaments pienācīgi pamatotu vajadzību gadījumā laikus pieņems visus nepieciešamos lēmumus, lai novērstu pārmērīga nesamaksātu rēķinu apjoma uzkrāšanos un nodrošinātu, ka maksājumu pieprasījumi tiek pienācīgi atmaksāti.

3.3. Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgs paziņojums attiecībā uz darbinieku skaita samazinājumu par 5 %

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija atgādina par vienošanos, kas ir jāpiemēro visām iestādēm, struktūrām un aģentūrām, proti – pakāpeniski samazināt 2013. gada 1. janvārī štatu sarakstā paredzēto darbinieku skaitu par 5 %, kā noteikts 27. punktā Iestāžu nolīgumā (2013. gada 2. decembris) par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību.

Minētās trīs iestādes atgādina, ka 2017. gads ir termiņa gads attiecībā uz mērķi pilnībā īstenot darbinieku skaita samazināšanu par 5 %. Tās ir vienisprātis, ka tiks veikti attiecīgi pēcpasākumi, lai izvērtētu situāciju nolūkā nodrošināt, ka tiek pieliktas visas pūles ar mērķi izvairīties no papildu kavējumiem, īstenojot 5 % darbinieku skaita samazināšanas mērķi visām iestādēm, struktūrām un aģentūrām.

Trīs iestādes atzinīgi vērtē Komisijas sniegto konsolidēto datu pārskatu par visiem iestāžu nodarbinātajiem ārštata darbiniekiem, kurš izklāstīts budžeta projektā saskaņā ar Finanšu regulas 38. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Tās aicina Komisiju, iesniedzot budžeta projektus nākamajiem gadiem, turpināt sniegt šo informāciju.

Padome un Parlaments uzsver, ka, sasniedzot mērķi par darbinieku skaita samazinājumu par 5 %, tiktu veicināti iestāžu administratīvo izdevumu ietaupījumi. Tādēļ tās aicina Komisiju sākt izvērtēt šā procesa rezultātus, lai izdarītu secinājumus nākotnei.

3.4. Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgs paziņojums par Eiropas fondu ilgtspējīgai attīstībai

Lai risinātu migrācijas pamatcēloņus, Komisija izveidoja Eiropas fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFSD), pamatojoties uz EFSD garantijas un EFSD garantiju fonda izveidi. Komisija ierosina EFSD garantiju fondam piešķirt EUR 750 miljonus laikposmā no 2017. līdz 2020. gadam, no kuriem EUR 400 miljonus no Eiropas Attīstības fonda četru gadu laikposmā, EUR 100 miljonus no Eiropas kaimiņattiecību instrumenta laikposmā no 2017. līdz 2020. gadam (no kuriem EUR 25 miljonus 2017. gadā) un EUR 250 miljonus saistību (un maksājumu) apropriācijās 2017. gadā.

Padome un Eiropas Parlaments aicina Komisiju lūgt vajadzīgās apropriācijas 2017. gada budžeta grozījumā, lai nodrošinātu EFSD finansējumu no ES budžeta, tiklīdz būs pieņemts juridiskais pamats.

Padome un Eiropas Parlaments apņemas Komisijas iesniegto 2017. gada budžeta grozījuma projektu izskatīt ātri.

3.5. Kopīgs paziņojums par ES ieguldījumu fondiem un Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijā

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir vienisprātis, ka ieguldījumu fondu un Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā izveidei vajadzētu būt pārredzamai un skaidrai, saskaņā ar Savienības budžeta vienotības principu, ar budžeta lēmējinstitūcijas prerogatīvām un ar spēkā esošo juridisko pamatu mērķiem.

Trīs iestādes uzņemas vajadzības gadījumā risināt minētos jautājumus, pārskatot Finanšu regulu, lai rastu pareizo līdzsvaru starp elastību un pārskatatbildību.

Komisija apņemas:

—	regulāri informēt budžeta lēmējinstitūciju par notiekošo un plānoto ieguldījumu fondu finansējumu (tostarp dalībvalstu iemaksām) un darbībām;

—	no 2017. gada iesniegt darba dokumentu, kas pievienots budžeta projektam, attiecībā uz nākamo finanšu gadu;

—	ierosināt pasākumus Eiropas Parlamenta pienācīgai iesaistei.

3.6. Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgs paziņojums par lauksaimniecību

2017. gada budžetā ir iekļauta virkne ārkārtas pasākumu, lai palīdzētu lauksaimniekiem saistībā ar nesen piedzīvotajām tirgus grūtībām. Komisija apstiprina, ka 2. izdevumu kategorijā paredzētā rezerve ir pietiekama, lai risinātu iespējamas neparedzētas vajadzības. Tā uzņemas regulāri pārraudzīt tirgus situāciju un vajadzības gadījumā nākt klajā ar pienācīgiem pasākumiem, lai risinātu vajadzības, kuras nevar segt no budžetā atļautajām apropriācijām. Tādā gadījumā Eiropas Parlaments un Padome apņemas iespējami drīz izskatīt attiecīgos budžeta priekšlikumus.

(1) Šīs summas ir daļa no vispārējā palielinājuma, kas, veicot DFS vidusposma novērtējumu/pārskatīšanu, paredzēts 1.a izdevumu kategorijai laikposmam līdz 2020. gadam.

(2) Šī summa ir daļa no Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai paredzētā vispārējā palielinājuma līdz 2020. gadam saistībā ar DFS starpposma pārskatīšanu.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 224

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	61. gadagājums 2018. gada 27. jūnijs

	II Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2016. gada 22. novembra
2018/C 224/29	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra lēmums par pieprasījumu atcelt Jean-François Jalkh imunitāti (2016/2115(IMM))	176
2018/C 224/30	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra lēmums par pieprasījumu atcelt Jean-François Jalkh imunitāti (2016/2107(IMM))	178

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS PARLAMENTS
	Otrdiena, 2016. gada 22. novembra
2018/C 224/31	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina to, ka Eiropas Policijas birojs (Eiropols) noslēdz Nolīgumu par operatīvo un stratēģisko sadarbību starp Ukrainu un Eiropolu (10345/2016 – C8-0267/2016 – 2016/0811(CNS))	180
2018/C 224/32	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1342/2008, ar ko izveido ilgtermiņa plānu mencu krājumiem un šo krājumu zvejniecībai (11309/1/2016 – C8-0403/2016 – 2012/0236(COD))	182
2018/C 224/33	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz nodokļu iestāžu piekļuvi informācijai par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu (COM(2016)0452 – C8-0333/2016 – 2016/0209(CNS))	183
	Trešdiena, 2016. gada 23. novembra
2018/C 224/34	P8_TA(2016)0438 Dažu atmosfēru piesārņojošo vielu emisiju samazināšana ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažu atmosfēru piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un Direktīvas 2003/35/EK grozīšanu (COM(2013)0920 – C7-0004/2014 – 2013/0443(COD)) P8_TC1-COD(2013)0443 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 23. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/… par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un ar ko groza Direktīvu 2003/35/EK un atceļ Direktīvu 2001/81/EK	193
	Ceturtdiena, 2016. gada 24. novembra
2018/C 224/35	P8_TA(2016)0447 Makrofinansiālā palīdzība Jordānijai ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par turpmāku makrofinansiālo palīdzību Jordānijas Hāšimītu Karalistei (COM(2016)0431 – C8-0242/2016 – 2016/0197(COD)) P8_TC1-COD(2016)0197 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2016/… par turpmāku makrofinansiālo palīdzību Jordānijas Hāšimītu Karalistei	194
2018/C 224/36	P8_TA(2016)0448 Papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbība un uzraudzība ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (pārstrādāta redakcija) (COM(2014)0167 – C7-0112/2014 – 2014/0091(COD)) P8_TC1-COD(2014)0091 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/… par arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju (AKUI) darbību un uzraudzību (pārstrādāta redakcija)	196
	Ceturtdiena, 2016. gada 1. decembra
2018/C 224/37	P8_TA(2016)0457 Savienības Muitas kodeksa grozīšana attiecībā uz precēm, kuras ir uz laiku izvestas no Savienības muitas teritorijas pa jūru vai pa gaisu ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz precēm, kuras ir uz laiku izvestas no Savienības muitas teritorijas pa jūru vai pa gaisu, groza Regulu (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (COM(2016)0477 – C8-0328/2016 – 2016/0229(COD)) P8_TC1-COD(2016)0229 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 1. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/…, ar ko attiecībā uz precēm, kuras ir uz laiku izvestas no Savienības muitas teritorijas pa jūru vai pa gaisu, groza Regulu (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu	198
2018/C 224/38	P8_TA(2016)0458 Komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumenti: piemērošanas diena ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz piemērošanas dienu groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (COM(2016)0709 – C8-0457/2016 – 2016/0355(COD)) P8_TC1-COD(2016)0355 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 1. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/…, ar ko attiecībā uz piemērošanas dienu groza Regulu (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem	199
2018/C 224/39	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kiribati Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (12092/2015 – C8-0253/2016 – 2015/0200(NLE))	201
2018/C 224/40	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Zālamana salām par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (09785/2016 – C8-0422/2016 – 2016/0096(NLE))	202
2018/C 224/41	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Mikronēzijas Federatīvajām Valstīm par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (09780/2016 – C8-0388/2016 – 2016/0098(NLE))	203
2018/C 224/42	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Tuvalu par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (09764/2016 – C8-0268/2016 – 2016/0100(NLE))	204
2018/C 224/43	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Māršala salām par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (09775/2016 – C8-0252/2016 – 2016/0103(NLE))	205
2018/C 224/44	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību par personas informācijas aizsardzību saistībā ar noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu un atklāšanu, kā arī saukšanu pie kriminālatbildības par tiem (08523/2016 – C8-0329/2016 – 2016/0126(NLE))	206
2018/C 224/45	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu starp Ganu, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (12396/2016 – C8-0406/2016 – 2008/0137(NLE))	207
2018/C 224/46	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu 2016. gadā (COM(2016)0624 – C8-0399/2016 – 2016/2256(BUD))	208
2018/C 224/47	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 4/2016 projektu — apropriāciju precizēšana, lai atspoguļotu jaunāko notikumu attīstību migrācijas un drošības jautājumos, maksājumu un saistību apropriāciju samazinājums vispārējā pārvietojuma rezultātā, ESIF pagarinājums, Frontex štatu saraksta grozīšana un ieņēmumu apropriāciju precizēšana (pašu resursi) (13583/2016 – C8-0459/2016 – 2016/2257(BUD))	210
2018/C 224/48	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5/2016 projektu — Pašu resursu Lēmuma 2014/335/ES, Euratom īstenošana pēc ratifikācijas procesa slēgšanas un tā stāšanās spēkā 2016. gada 1. oktobrī (13584/2016 – C8-0462/2016 – 2016/2258(BUD))	213
2018/C 224/49	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu, lai sniegtu palīdzību Vācijai (COM(2016)0681 – C8-0423/2016 – 2016/2267(BUD))	215
2018/C 224/50	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 6/2016 projektu, kas pievienots priekšlikumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu, lai sniegtu palīdzību Vācijai (13852/2016 – C8-0473/2016 – 2016/2268(BUD))	217
2018/C 224/51	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu 2017. gadā (COM(2016)0678 – C8-0420/2016 – 2016/2118(BUD))	219
2018/C 224/52	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par elastības instrumenta izmantošanu, lai finansētu steidzamus budžeta pasākumus nolūkā risināt pašreizējo migrācijas, bēgļu un drošības krīzi (COM(2016)0313 – C8-0246/2016 – 2016/2120(BUD))	222
2018/C 224/53	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu avansa maksājumu nodrošināšanai Savienības 2017. gada vispārējā budžetā (COM(2016)0312 – C8-0245/2016 – 2016/2119(BUD))	225
2018/C 224/54	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejā budžeta procedūras laikā apstiprināto kopīgo dokumentu par Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu (14635/2016 – C8-0470/2016 – 2016/2047(BUD))	227

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2016.–2017. GADA SESIJA 2016. gada 21.–24. novembra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 352, 19.10.2017 . PIEŅEMTIE TEKSTI 2016. gada 30. novembra un 1. decembra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 363, 26.10.2017 . PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2016. gada 22. novembra
2018/C 224/01	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2015. gada pārskatu (2016/2063(INI))	2
2018/C 224/02	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem (2016/2056(INI))	8
2018/C 224/03	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par Eiropas aizsardzības savienību (2016/2052(INI))	18
2018/C 224/04	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par potenciāla atraisīšanu pasažieru pārvadājumiem pa ūdensceļiem (2015/2350(INI))	29
2018/C 224/05	Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu (2016/2139(INI))	36
	Trešdiena, 2016. gada 23. novembra
2018/C 224/06	Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par Bāzele III vienošanās finalizāciju (2016/2959(RSP))	45
2018/C 224/07	Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku) (2016/2067(INI))	50
2018/C 224/08	Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai (2016/2030(INI))	58
2018/C 224/09	Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par zīmju valodām un profesionāliem zīmju valodas tulkiem (2016/2952(RSP))	68
2018/C 224/10	Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko darbīgās vielas bentazona apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (D047341/00 – 2016/2978(RSP))	75
	Ceturtdiena, 2016. gada 24. novembra
2018/C 224/11	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Ķīnā ieslodzītā izdevēja Gui Minhai lietu (2016/2990(RSP))	78
2018/C 224/12	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Guarani-Kaiowá cilts stāvokli Matugrosu du Sulas štatā Brazīlijā (2016/2991(RSP))	82
2018/C 224/13	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Krievijā pārliecības dēļ ieslodzītā Ildar Dadin lietu (2016/2992(RSP))	85
2018/C 224/14	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Sīrijā (2016/2933(RSP))	88
2018/C 224/15	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES un Turcijas attiecībām (2016/2993(RSP))	93
2018/C 224/16	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (2016/2966(RSP))	96
2018/C 224/17	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2015. gadā (2016/2150(INI))	101
2018/C 224/18	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par virzību uz galīgu PVN sistēmu un cīņu ar krāpšanu PVN jomā (2016/2033(INI))	107
2018/C 224/19	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai (2016/2076(INI))	117
2018/C 224/20	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par jaunām iespējām maziem transporta uzņēmumiem, tostarp uz sadarbību orientētiem uzņēmējdarbības modeļiem (2015/2349(INI))	127
2018/C 224/21	Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Baltkrievijā (2016/2934(RSP))	135
	Ceturtdiena, 2016. gada 1. decembra
2018/C 224/22	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par Eiropas Savienības Solidaritātes fondu — izvērtējums (2016/2045(INI))	140
2018/C 224/23	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par stāvokli Itālijā pēc zemestrīcēm (2016/2988(RSP))	145
2018/C 224/24	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par komisāru interešu deklarācijām — pamatnostādnes (2016/2080(INI))	150
2018/C 224/25	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām (2015/2352(INI))	157
2018/C 224/26	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā (2016/3001(RSP))	163
2018/C 224/27	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par enerģijas pieejamību jaunattīstības valstīs (2016/2885(RSP))	167
2018/C 224/28	Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras īstenošanu (2016/2011(INI))	173