19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/2

P8_TA(2016)0371

ĀKK un ES turpmākās attiecības pēc 2020. gada

Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra rezolūcija par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām pēc 2020. gada (2016/2053(INI))

(2018/C 215/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (“Kotonū nolīgums”), un tā pārskatīšanu 2005. un 2010. gadā (1),

—	ņemot vērā 1975. gada Džordžtaunas nolīgumu, ar ko izveido Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupu, un tā pārskatīšanu 1992. gadā (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2003. gada 8. oktobra paziņojumu “Ceļā uz pilnu sadarbības ar ĀKK valstīm integrāciju ES budžetā” (COM(2003)0590),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 6. oktobra Kopīgo apspriešanas dokumentu “Ceļā uz jaunu partnerību starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm pēc 2020. gada” (JOIN(2015)0033),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ĀKK un ES attiecībām, jo īpaši 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas darbību (3), 2013. gada 13. jūnija (4) rezolūciju par otrajiem grozījumiem 2000. gada 23. jūnija Kotonū nolīgumā, 2009. gada 5. februāra rezolūciju par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietekmi uz attīstību (5) un 2004. gada 1. aprīļa rezolūciju par Eiropas Attīstības fonda iekļaušanu budžetā (6),

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas iepriekšējās rezolūcijas un jo īpaši 2015. gada 9. decembra rezolūciju “40 partnerības gadi — ietekmes uz tirdzniecību un attīstību ĀKK valstīs novērtējums un ĀKK valstu un Eiropas Savienības noturīgu attiecību perspektīvas” (7),

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par politikas saskaņotību attīstībai (PCD),

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju 2015. gada 9. decembrī sniegto kopīgo paziņojumu par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām (8),

—	ņemot vērā ES globālo stratēģiju par ārpolitiku un drošības politiku, ko paredzēts iesniegt Eiropadomei 2016. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 21. marta kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz atjauninātu ES un Klusā okeāna valstu partnerību attīstības jomā” (JOIN(2012)0006),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas un Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 26. jūnija kopīgo paziņojumu “Kopīgā ES un Karību jūras valstu partnerības stratēģija” (JOIN(2012)0018),

—	ņemot vērā Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju, kuru pieņēma Āfrikas un Eiropas valstu un valdību vadītāji Lisabonas augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada 9. decembrī (9),

—	ņemot vērā 2015. gada 6. oktobra rezolūciju par vietējo pašvaldību lomu attīstības sadarbībā jaunattīstības valstīs (10),

—	ņemot vērā ĀKK un ES 2014. gada 20. jūnija kopīgo deklarāciju par programmu laikposmam pēc 2015. gada (11),

—	ņemot vērā Sipopo deklarāciju “ĀKK valstu grupas nākotne mainīgajā pasaulē — problēmas un iespējas” (12), ko ĀKK valstu un valdību vadītāji pieņēma Septītajā augstākā līmeņa sanāksmē 2012. gada 13. un 14. decembrī,

—	ņemot vērā trešo starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notika 2015. gada 13.–16. jūlijā, un Adisabebas rīcības plānu, ko ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja 2015. gada 27. jūlijā (13),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā” (14), ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī,

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 41. sesiju, kas notika Dakārā (Senegāla) 2016. gada 28. un 29. aprīlī,

—

ņemot vērā 2016. gada 31. maijā un 1. jūnijā Portmorsbijā, Papua-Jaungvinejā, notikušo ĀKK valstu un valdību vadītāju 8. sammitu, kurā pieņēma Vaigani paziņojumu par ĀKK valstu grupas turpmākajām perspektīvām, kā arī Portmorsbijas deklarāciju, ar kuru tika pieņemts galīgais ievērojamu personu grupas ziņojums jautājumā par ĀKK valstu grupas nākotni,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0263/2016),

tā kā Kotonū nolīguma spēks un acquis balstās uz vairākām unikālām īpatnībām — tas ir juridiski saistošs dokuments, tajā ir nesalīdzināmi liels skaitliskais sastāvs (79 + 28 dalībvalstis), tas ir visaptverošs, pateicoties trīs pīlāriem — attīstības sadarbība, politiskā sadarbība un sadarbība ekonomikas un tirdzniecības jomā, tam ir kopīga iestāžu sistēma un apjomīgs budžets Eiropas Attīstības fonda (EAF) veidā;

tā kā svarīgākais Kotonū nolīguma uzdevums ir: “samazināt un eventuāli izskaust nabadzību”, kas ir uzdevums, kurš atbilst ilgtspējīgas attīstības un ĀKK grupas pakāpeniskas integrācijas pasaules ekonomikā mērķim, un ir stingri apstiprināts tā 1. pantā; tā kā partnerība ir balstīta uz virkni vērtību un principu, tostarp cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, uz tiesiskumu un uz pārredzamu un atbildīgu valdību balstītu demokrātiju;

C.	tā kā vairāk nekā 80 % pasaules vismazāk attīstīto valstu (VAV) atrodas ĀKK reģionos, kam ir īpaša nozīme ES un ĀKK valstu partnerībā;

D.	tā kā ĀKK grupas un Eiropas Savienības politiskā un ekonomiskā aina kopš Kotonū nolīguma parakstīšanas ir mainījusies;

E.	tā kā ĀKK un ESS attiecību nākotnei vajadzētu balstīties uz jauniem apsvērumiem par to, kādas iespējas un kādi šķēršļi izriet no ES un ĀKK sadarbības;

F.	tā kā ĀKK un ES dalībvalstu skaitliskais sastāvs joprojām pietiekami neizpaužas vienotā rīcībā globālos forumos;

G.	tā kā ĀKK un ES partnerībai ir bijusi būtiska loma virzībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu;

tā kā, no otras puses, rezultāti attiecībā uz mērķiem, kas saistīti ar nabadzības apkarošanu un ĀKK valstu integrāciju pasaules ekonomikā, līdz šim ir bijuši nepietiekami, ņemot vērā to, ka puse no ĀKK valstīm joprojām ir starp pasaules vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un ka ĀKK dalībvalstis kopā nodrošina mazāk nekā 5 % no pasaules tirdzniecības un aptuveni 2 % no pasaules IKP;

I.	tā kā tirdzniecības attiecības veido Kotonū nolīguma otro pīlāru, un tā kā ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) ir veids, kā padziļināt šīs attiecības;

tā kā ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) Kotonū nolīguma 36. pantā ir definēti kā attīstības instrumenti, kuru “mērķis ir veicināt ĀKK valstu vienmērīgu un pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā, īpaši pilnībā izmantojot reģionālās integrācijas un tirdzniecības starp jaunattīstības valstīm potenciālu”; tā kā EPN iekļaušana Kotonū nolīgumā veicina politikas saskaņotību attīstībai;

K.	tā kā Kotonū nolīgumā ir ņemts vērā tas, ka aizvien vairāk pieaug reģionālās integrācijas nozīmīgums ĀKK valstīs un ĀKK un ES sadarbībā, kā arī tās loma miera un drošības veicināšanā, sekmējot izaugsmi un risinot pārrobežu problēmas;

L.	tā kā Kotonū nolīgums ir paredzēts jaunu globālu problēmu risināšanai saistībā ar klimata pārmaiņām, migrāciju, mieru un drošību (piemēram, cīņa pret terorismu, ekstrēmismu un starptautisko noziedzību), tomēr tā konkrētie rezultāti šajās jomās ir nelieli;

M.	tā kā ĀKK valstu un ES apvienoto iestāžu, jo īpaši Apvienotās ministru padomes, sanāksmes nav sniegušas īpašus konkrētus rezultātus, to apmeklējums ir bijis neliels un tajās nav piedalījušās augsta līmeņa amatpersonas;

N.	tā kā ES finansē aptuveni 50 % no ĀKK valstu sekretariāta izmaksām; tā kā daudzas ĀKK dalībvalstis nemaksā pilnu dalības maksu;

O.	tā kā politiskais dialogs par būtiskiem elementiem, kā minēts Kotonū nolīguma 8. un 96. pantā, ir konkrēts tiesisks veids, kā nodrošināt ĀKK un ES partnerības kopējās vērtības un veicināt demokrātiju un cilvēktiesības, kas ir būtiski nozīmīgas ilgstpējīgas attīstības nodrošināšanai;

P.	tā kā jaunajā nolīgumā ir skaidri paredzēta nepieciešamība nodrošināt cilvēktiesību nosacījumu saglabāšanu un pilnveidot politisko dialogu;

tā kā valstu parlamentu, vietējo iestāžu, pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora iesaiste politiskajā dialogā ir bijusi diezgan ierobežota, neraugoties uz to atzīto nozīmīgumu; tā kā ĀKK grupas loma būtībā ir tikusi īstenota tikai gadījumos, kas attiecas uz 96. pantu; tā kā politiskais dialogs un īpaši 96. pants politiskās krīzes gadījumos galvenokārt ir izmantots novēloti un nerīkojoties preventīvi;

R.	tā kā, lai gan Kotonū nolīgumā pēc tā pārskatīšanas 2010. gadā ir nepārprotami atzīta valstu parlamentu, vietējo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora loma, to dalība sarunās par ĀKK un ES politiku un pasākumiem ir bijusi ierobežota;

S.	tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas saskaras ar aizvien ierobežojošākiem tiesību aktiem un citiem šķēršļiem, kas ierobežo to darbību un jomu;

tā kā ĀKK reģionā ietilpst vairākas aizjūras zemes un teritorijas (AZT), kuras ir asociētas ar Eiropas Savienību un kuru īpašās attiecības ar ES atbalsta atteikšanos no tradicionālās attīstības palīdzības pieejas, lai labāk ņemtu vērā to piederību Eiropas valstu saimei; tā kā, lai gan AZT ir īpašs statuss, tās tāpat kā ĀKK valstis joprojām saņem finansējumu no 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF);

tā kā EAF finansē, izmantojot ES dalībvalstu tiešās iemaksas, un uz to neattiecas parastie ES budžeta noteikumi; tā kā Parlamentam nav nekādu pilnvaru attiecībā uz EAF budžeta izpildes apstiprināšanu, izņemot jau veikto maksājumu apstiprināšanu, un tam nav arī oficiālas kontroles tiesības attiecībā uz EAF plānošanu;

V.	tā kā 11. EAF aptuveni EUR 900 miljoni ir rezervēti Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam un aptuveni EUR 1,4 miljardi no EAF rezerves līdzekļiem tiks izmantoti ES trasta fonda Āfrikai vajadzībām;

W.	tā kā ĀKK valstu iekšējiem resursiem kopā ar diasporu kopienu naudas pārvedumiem varētu būt būtiska nozīme attīstības finansēšanā;

tā kā EAF iekļaušana budžetā dotu iespēju nodrošināt demokrātisko kontroli, palielinātu atpazīstamību un pārredzamību attīstībai paredzēto ES līdzekļu izlietošanā; tā kā, no otras puses, EAF plānošanas daudzgadu raksturs nodrošina līdzekļu aplēses iespēju, un tā iekļaušana budžetā varētu samazināt ĀKK valstīm paredzēto attīstības līdzekļu apjomu par labu citām ārpolitikas prioritātēm un radīt priekšstatu, ka tiek vājināta priviliģētā ES un ĀKK valstu partnerība; tā kā EAF iekļaušana budžetā varētu arī apdraudēt Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda un citu svarīgu iniciatīvu, piemēram, Āfrikas trasta fonda, finansēšanu, ja netiks izveidots īpašs instruments, lai finansētu drošības izdevumus, kas saistīti ar sadarbību attīstības jomā,

apstiprina, ka ĀKK un ES sadarbība ir lietderīgs un unikāls sasniegums, kas pēdējo 40 gadu laikā ir nostiprinājis saiknes starp ĀKK un ES tautām un valstīm, un to parlamentiem; uzsver — ņemot vērā ĀKK valstu kā grupas pausto apņēmību īstenot vienotu rīcību —, lai uzlabotu sadarbības efektivitāti un pielāgotu to jauniem izaicinājumiem, ir jānosaka jauna struktūra, ar ko tiek saglabāti universāli ĀKK un ES acquis elementi, piemēram, apņemšanās nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu, dzimumu līdztiesību, cilvēces attīstību, labu pārvaldību un demokrātiju, mērķis nodrošināt tiesiskumu un labas prakses apmaiņu vienotā sistēmā, savukārt galvenais darbs ir jāveic saskaņā ar subsidiaritātes principu, proti, īstenojot reģionālus nolīgumus, kas ir īpaši izstrādāti atbilstoši konkrētām reģiona vajadzībām un abpusējām ES un attiecīgā reģiona interesēm;

uzsver, ka gan kopējai sistēmai, gan reģionāliem nolīgumiem vajadzētu būt juridiski saistošiem; uzsver — lai uzlabotu to efektivitāti, samazinātu dublēšanos un novērstu politiskos regulējumus, kas daļēji pārklājas, reģionālie nolīgumi ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona valstīm ir jāizstrādā tā, lai tiktu ņemtas vērā pastāvošās reģionālās un apakšreģionālās organizācijas, piem., Āfrikas Savienība, reģionālās ekonomikas kopienas, reģionālās stratēģijas vai reģionālie nolīgumi, piemēram, ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN), un lai nodrošinātu iespēju iekļaut citas valstis, piemēram, Ziemeļāfrikas valstis, vai veidot grupas, ņemot vērā īpašas intereses vai vajadzības (piemēram, attīstības līmeni, attiecīgi apvienojoties vismazāk attīstītajām valstīm (VAV), vai ģeogrāfiskās īpatnības, attiecīgi apvienojoties mazo salu jaunattīstības valstīm);

Mērķi, principi un sadarbības noteikumi

prasa jaunajā nolīgumā galveno uzmanību veltīt 2030. gadam paredzētajai programmai un ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) un izveidot stingras uzraudzības mehānismus, lai nodrošinātu, ka nolīguma īstenošana palīdz sasniegt IAM un veicina tos;

aicina izmantot ĀKK un ES salīdzinošās uzraudzības, pārskatatbildības un pārskatīšanas mehānismu, lai regulāri pārbaudītu IAM īstenošanu dalībvalstīs, piedaloties ĀKK un ES pārstāvjiem ne tikai no centrālajām valsts iestādēm, bet arī no parlamentiem, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, pilsoniskās sabiedrības un zinātniskajām kopienām, un ik gadu izstrādājot secinājumus un ieteikumus valsts, reģionālajiem un pasaules pārskatīšanas procesiem un turpmākiem pasākumiem;

turklāt uzsver, ka jaunajā nolīgumā paredzētās valsts nozaru politikas plānošanā, pieņemšanā un īstenošanā būtu pilnībā jāņem vērā uz zināšanām balstīta politika;

prasa, lai cīņa pret nabadzību un nevienlīdzību un to galīga izskaušana, kā arī ilgtspējīgas attīstības veicināšana joprojām būtu galvenais ĀKK un ES sadarbības mērķis; tomēr uzstāj, ka jaunam nolīgumam galvenokārt vajadzētu būt politiskam projektam, kas balstīts uz līdzatbildības principu, un noteikti jāatsakās no devēja — saņēmēja mentalitātes; uzskata, ka sadarbībai būtu jānotiek kopēju interešu jomās, kurās sagaidāmi kopēji ieguvumi ne tikai ekonomiskā ziņā, bet arī attiecībā uz mieru, drošību, cilvēktiesībām, tiesiskumu, labu pārvaldību, demokrātiju, migrāciju, vidi, klimata pārmaiņām un citām jomām, kas saistītas ar ĀKK un ES iedzīvotāju labklājību;

atkārtoti pauž pārliecību, ka politikas saskaņotība attīstībai (PCD) ir būtiski svarīgs elements jaunās ilgtspējīgas attīstības programmas mērķu sasniegšanā; uzskata, ka Kotonū nolīguma visaptverošais raksturs veicina PCD un tādēļ jaunajā nolīgumā tas būtu jāsaglabā; norāda uz nepieciešamību jaunajā nolīgumā saglabāt konkrēti ar PCD saistītos noteikumus un uzlabot dialogu par saistītajiem jautājumiem; atkārtoti ierosina saistībā ar Apvienoto parlamentāro asambleju iecelt pastāvīgos PCD līdzreferentus;

uzskata, ka starptautiski saskaņotu palīdzības efektivitātes principu ievērošana ir galvenais priekšnoteikums, lai īstenotu programmu laikposmam līdz 2030. gadam, un uzskata, ka topošajā nolīgumā būtu jāiekļauj atsauce uz to;

prasa, lai Kotonū nolīguma būtiskie elementi attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu būtu arī jaunā nolīguma uz vērtībām balstītajā pamatā; prasa, lai laba pārvaldība tiktu papildus iekļauta kā būtisks elements atbilstīgi jaunajam 16. ilgtspējīgas attīstības mērķim saistībā ar mieru, tiesiskumu un efektīvām iestādēm; atgādina, cik svarīgi ir pilnībā īstenot Kotonū nolīguma 9. pantu;

10.

uzsver, ka politiskais dialogs ir Kotonū nolīguma būtiska daļa un ka 8. un 96. pantā ir paredzēti konkrēti tiesiskie līdzekļi, lai nodrošinātu ĀKK valstu un ES attiecību būtiskus elementus, neraugoties uz to, ka iepriekš to izmantošana ne vienmēr ir bijusi efektīva; prasa, lai politiskais dialogs arī turpmāk būtu galvenais tiesiskais pīlārs jaunā nolīguma vispārējā sistēmā un reģionālajā līmenī; prasa efektīvāk, sistemātiskāk un proaktīvāk izmantot politisko dialogu, lai novērstu politiskās krīzes;

11.

uzsver, ka Kotonū nolīguma 97. pantā ir paredzēta apspriežu procedūra un atbilstīgi pasākumi, lai risinātu nopietnus korupcijas gadījumus, un pauž nožēlu, ka līdz šim minētais pants ir piemērots tikai vienu reizi; prasa jaunajā partnerattiecību nolīgumā starp ES un ĀKK valstīm uzlabot minēto procedūru, lai tā kļūtu pilnībā funkcionējoša;

12.

šajā sakarībā uzsver, ka politiskais dialogs ir vērtīgs pamats, lai uzlabotu partnervalstu iedzīvotāju stāvokli; pauž nožēlu par līdzšinējo šī instrumenta nepietiekamo izmantošanu un zemo efektivitāti; tāpēc aicina uzlabot cilvēktiesību stāvokļa un citu būtisku un fundamentālu nolīguma elementu uzraudzību, uzsver, ka uzraudzībai ir jābūt iekļaujošai un tādai, kurā tiek nodrošināta līdzdalība, un prasa regulāri reizi divos gados vai ik pēc vairākiem gadiem veikt izvērtēšanu un sniegt kopīgus ziņojumus par to, kā ĀKK un ES dalībvalstis ievēro šos elementus, ar mērķi skaidri norādīt uz faktiem, kritizēt vai slavēt; prasa šo ziņojumu rezultātus iesniegt visaptverošās ĀKK un ES sanāksmēs un izmantot tos par pamatu politiskajā dialogā, kā arī ņemt tos vērā valsts, reģionālajos un pasaules IAM īstenošanas pārskatos;

13.

aicina vairāk iesaistīt valstu parlamentus un reģionālās un vietējās pašvaldības iestādes gan ĀKK valstīs, gan ES dalībvalstīs visos ĀKK un ES politikas un darbību posmos, sākot no turpmākās plānošanas un programmu izstrādes, beidzot ar īstenošanu, novērtēšanu un pārraudzību, jo īpaši ņemot vērā subsidiaritātes principu;

14.

mudina visas jaunā nolīguma puses apņemties piešķirt vietējai un reģionālajai pārvaldei lielāku autonomiju un palielināt tās spējas, lai tā varētu efektīvi veikt savus uzdevumus un īstenot nozīmīgu lomu ĀKK valstu attīstībā;

15.

prasa politiskajā dialogā, plānošanā un īstenošanā vairāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību un atbalstīt to spēju veidošanā, īpaši attiecībā uz vietējām grupām, kuras šī politika ietekmē tieši; šajā sakarībā uzsver arī pilsoniskās sabiedrības darbības jomas ierobežošanas risku dažās valstīs un nepieciešamību iekļaut arī tādas grupas kā minoritātes, jaunieši un sievietes, kuras nespēj organizēt savas intereses vai kuras konkrētajā valstī netiek atzītas, neraugoties uz to likumīgajām demokrātiskajām interesēm;

16.

uzskata, ka privātajam sektoram var būt būtiska nozīme attīstības procesā un tas var sniegt ieguldījumu attīstības finansēšanā, ja ieguldījums tiek veikts, respektējot iedzīvotājus, tradicionālās īpašumtiesības vai izmantošanas tiesības, kā arī vidi un atbilstīgi ANO pamatprincipiem par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; tādēļ aicina atbalstīt Eiropas Investīciju bankas (EIB) uzraudzībā esošos privātos ieguldījumus, ja tie atbilst starptautiskajām cilvēktiesībām un sociālajiem un vides aizsardzības noteikumiem; uzsver, ka jaunajās partnerattiecībās prioritāte būtu jāpiešķir mazajiem ražotajiem un lauksaimniekiem, kā arī mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piemērotas vides nodrošināšanai un veicināšanai; turklāt aicina politikas izstrādē, plānošanā un īstenošanā uzklausīt vietējos un valsts privātā sektora pārstāvjus;

Turpmākās ĀKK un ES iestādes

17.

aicina ĀKK un ES Apvienotās padomes sanāksmēs iekļaut tematiskas un steidzamas politiskās debates, tostarp par sensitīviem jautājumiem, lai pieņemtu kopīgus secinājumus par tām; aicina attiecīgās ĀKK un ES dalībvalstu ministrijas uzlabot savu dalību ministru līmenī, lai nodrošinātu šīm sanāksmēm vajadzīgo politisko leģitimitāti un panāktu partnerības principam nepieciešamo publicitāti;

18.

aicina jaunajā sadarbības nolīgumā iekļaut spēcīgu parlamentāro dimensiju, izmantojot Apvienoto parlamentāro asambleju (APA), kas nodrošinās atvērtu demokrātisku un visaptverošu parlamentāro dialogu, cita starpā par sarežģītiem un sensitīviem jautājumiem, sekmēs kopīgus (reģionālus) politiskos projektus, nodrošinās tiem demokrātisku pamatu, iesaistot dažādas ieinteresētās personas, uzraudzīs izpildvaras darbu, kā arī attīstības sadarbību, veicinās demokrātiju un cilvēktiesības un tādējādi sniegs būtisku ieguldījumu jaunajā attīstības partnerībā, balstoties uz vienlīdzīgiem noteikumiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai APA jau no sākuma tiktu iesaistīta visās attiecīgajās diskusijās par ĀKK un ES partnerību pēc 2020. gada;

19.

pauž stingru pārliecību, ka APA debatēs būtu jānodrošina visu politisko spēku pienācīga demokrātiska un samērīga pārstāvība un līdzdalība; tāpēc aicina valstu delegācijas APA iekļaut valsts politiskā spektra parlamentu pārstāvjus un nodrošināt opozīcijas pārstāvju klātbūtni;

20.

prasa pielāgot APA jaunajai reģionālajai struktūrai, tādējādi tās darbību reģionālajos forumos koncentrējot uz reģionāli svarīgiem jautājumiem un cieši iesaistot valstu un reģionālos parlamentus, vienlaikus regulāri, tomēr salīdzinoši retāk rīkojot ĀKK un ES apvienotās sanāksmes; prasa APA sesijās iekļaut tematiskas tikšanās ar pilsonisko sabiedrību, vietējām pašvaldībām un privāto sektoru, lai turpinātu izstrādāt un paplašināt debates par tematiem, kas saistīti ar APA programmu;

21.

aicina APA Prezidiju izstrādāt stratēģiskāku Asamblejas darba programmas virzību; prasa APA komiteju turpmākajos ziņojumos nodrošināt skaidru saikni ar 17. IAM, lai būtu iespējams nepārtraukti pārraudzīt visu šo mērķu sasniegšanu; prasa galvenajā ĀKK un ES forumā saskaņot kopīgās rezolūcijas par steidzamiem starptautiskiem jautājumiem, kavēšanos saistībā ar IAM jautājumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem, savukārt reģionālajās vai citās attiecīgās sanāksmēs saskaņot rezolūcijas par pašreizējiem jautājumiem un problēmām, kuras ir steidzamas un īpaši aktuālas attiecīgajam reģionam vai konkrētai grupai; šajā sakarībā atgādina priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei par to, cik politiski svarīgi ir, lai APA sesijās Padome tiktu pārstāvēta ministru līmenī; prasa, lai ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāji tiktu uzaicināti piedalīties Apvienotās padomes sanāksmēs, lai nodrošinātu efektīvu un savstarpēju informācijas plūsmu un uzlabotu iestāžu sadarbību;

22.

prasa turpināt centienus, lai uzlabotu APA īstenoto attīstības plānošanas pārbaudi, ņemot vērā attīstības efektivitātes principus, un turpmākos pasākumus saistībā ar minēto pārbaudi; aicina Komisiju un valdības veicināt valstu parlamentu, vietējo un reģionālo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības, privātā sektora un diasporas kopienu pārstāvju iesaisti visos dažādajos attīstības plānošanas pārbaudes posmos un savlaicīgi un pārskatāmi sniegt valstu parlamentiem visu pieejamo informāciju, lai palīdzētu tiem īstenot demokrātisko kontroli;

23.

uzskata, ka ES un ĀKK partnerībai ir jācenšas panākt ciešāka sadarbība ar citiem globālajiem partneriem (piemēram, ar Āfrikas Savienību un Apvienoto Nāciju Organizāciju) un pēc iespējas ar citiem starptautiskajiem spēkiem, kā arī sasniegt labāku koordināciju un sadarbību, nepieļaujot darba vai misiju dubultošanos, lai risinātu kara, iekšējo konfliktu, nedrošības, nestabilitātes un pārejas radītās problēmas;

Turpmākais finansējums

24.

pauž pārliecību, ka vienlaicīga Kotonū nolīguma un Savienības daudzgadu finanšu shēmas (DFS) termiņa beigšanās sniedz iespēju beidzot pieņemt lēmumu par Eiropas Attīstības fonda iekļaušanu budžetā, lai uzlabotu ES attīstības finansēšanas efektivitāti, pārredzamību, demokrātisko kontroli, pārskatatbildību, pārredzamību un saskaņotību; tomēr uzsver, ka attiecībā uz šo iekļaušanu budžetā būtu jāievēro šādi nosacījumi: i) jāgarantē attīstībai paredzēto līdzekļu rezervēšana, lai saglabātu finansējuma līmeni jaunattīstības valstīm, un ii) jārod pastāvīgs atsevišķs risinājums ES ar attīstības sadarbību saistīto un saskaņoto drošības izdevumu finansēšanai; atgādina, ka, pat iekļaujot EAF budžetā, tajā jāietver ar ES sadarbības politiku saskaņoti kritēriji; mudina abas puses modernizēt finansēšanas instrumentus un pēc iespējas veicināt vispārēju un nozaru budžeta atbalstu;

25.

norāda, ka Savienības budžetā jau ir instrumenti, kas paredzēti konkrētiem partneriem, un ka EAF iekļaušanu budžetā var ieplānot tā, lai ņemtu vērā un sekmētu privileģētās ĀKK un ES attiecības nolūkā sekmēt ilgtspējīgu attīstību; aicina Komisiju nākt klajā ar ceļvedi, kurā apskatīti iepriekš minētie jautājumi, pirms tiek iesniegti vajadzīgie priekšlikumi nākamajai DFS;

26.

atgādina, ka ĀKK un ES turpmākajām attiecībām ir jābūt politiskām, piemēram, orientētām uz kopīgiem politiskiem projektiem dažādos starptautiskos forumos, un tām nevajadzētu galvenokārt būt līdzekļu devēja un līdzekļu saņēmēja attiecībām; tādēļ uzsver, ka ES attīstības palīdzības principi ir vienlīdzīgi jāpiemēro visām jaunattīstības valstīm un tāpēc ir pakāpeniski jāpārtrauc sniegt ES attīstības palīdzība attīstītajām ĀKK valstīm, tām piemērojot tādus pašus noteikumus kā valstīm, kas nav ĀKK valstis; uzskata, ka, ĀKK valstu pašfinansējuma līmeņa palielināšana atbilstu ĀKK valstu mērķiem nodrošināt neatkarīga dalībnieka lomu, un šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi, lai jaunajā nolīgumā tiktu iekļauti uzlaboti instrumenti, kas paredzēti, lai veidotu ĀKK valstu spēju finansēt svarīgas ekonomikas nozares; aicina puses dubultot centienus, lai veidotu ĀKK valstu spējas un pārvaldītu un lietderīgi izmantotu vietējos resursus, jo īpaši uzlabojot nodokļu sistēmas, nodrošinot dabas resursu pareizu pārvaldību un veicinot industrializāciju un izejvielu pārstrādi vietējā, reģionālajā un pasaules tirgū;

27.

uzsver, ka 11. EAF ir galvenais Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda (APF) finansēšanas avots, neraugoties uz to, ka 2003. gadā, kad APF izveidoja, tas bija paredzēts kā pagaidu risinājums; prasa izveidot īpašu instrumentu, lai finansētu drošības izmaksas saistībā ar attīstības sadarbību;

28.

ņem vērā Komisijas 2016. gada 7. jūnija paziņojumu par jauna partnerības regulējuma ar trešām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā; norāda, ka ES budžeta un EAF ieguldījums kopējā finansējumā, kas ir EUR 8 miljardi, tiek veidots tikai no iepriekš plānotā atbalsta; aicina neapdraudēt attīstības palīdzības sniegšanu atbalsta saņēmējiem un finansēt ar migrāciju saistītas iniciatīvas ar jaunām apropriācijām;

29.

aicina ieviest īpašu instrumentu visām AZT, kas izstrādāts, lai atbilstu to īpašajam statusam un piederībai Eiropas valstu saimei; aicina veidot ciešāku sadarbību starp ĀKK valstīm un AZT, lai veicinātu iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību to attiecīgajos reģionos un pilnīgāk integrētu AZT to reģionālajā vidē;

Tirdzniecības aspekts: Ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN)

30.

atgādina, ka EPN ir reģionālās sadarbības pamats un ka tiem ir jābūt instrumentiem, kas paredzēti attīstībai un reģionālajai integrācijai; tāpēc uzsver, ka visos EPN ir svarīgi juridiski saistoši ilgtspējības noteikumi (par cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem), un uzsver, ka ir svarīgi izveidot efektīvas uzraudzības sistēmas, kas ietver plašu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju loku, lai indentificētu un novērstu jebkādu iespējamu negatīvu ietekmi saistībā ar tirdzniecības liberalizāciju;

31.

aicina, lai nolīgums laikposmam pēc Kotonū nolīguma tiktu izveidots kā politisks jumta nolīgums, kurā noteiktas saistošas obligātās prasības attiecībā uz EPN, lai nodrošinātu nepārtrauktību attiecībā uz pašreizējā Kotonū nolīgumā ietvertajām saiknēm ar ilgtspējības noteikumiem par labu pārvaldību, cilvēktiesību, tostarp visneaizsargātāko cilvēku tiesību, ievērošanu, un sociālo un vides standartu ievērošanu, un tādēļ, ka tas nodrošinātu atbilstīgu pamatu attīstības un politikas saskaņotībai; prasa īstenot apvienotās parlamentārās kontroles un uzraudzības procesu attiecībā uz EPN ietekmi, kā arī strukturētus mehānismus pilsoniskās sabiedrības veiktai uzraudzībai;

o o

32.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt ES Padomei, Komisijai, ĀKK Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Prezidijam.

(1) http://www.europarl.europa.eu/intcoop/acp/03_01/pdf/mn3012634_en.pdf

(2) http://www.epg.acp.int/fileadmin/user_upload/Georgetown_1992.pdf

(3) OV C 310, 25.8.2016., 19. lpp.

(4) OV C 65, 19.2.2016., 257. lpp.

(5) OV C 67 E, 18.3.2010., 120. lpp.

(6) OV C 103 E, 29.4.2004., 833. lpp.

(7) http://www.europarl.europa.eu/intcoop/acp/2015_acp2/pdf/101905en.pdf

(8) http://www.europarl.europa.eu/intcoop/acp/2015_acp2/pdf/1081264en.pdf

(9) http://www.africa-eu-partnership.org/sites/default/files/documents/eas2007_joint_strategy_en.pdf

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0336.

(11) http://www.acp.int/content/acp-eu-stand-together-post-2015-development-agenda

(12) http://www.epg.acp.int/fileadmin/user_upload/Sipopo_Declaration.pdf

(13) ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija A/RES/69/313.

(14) ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija A/RES/70/1.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/10

P8_TA(2016)0375

Globālie mērķi un ES saistības uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā pasaulē

Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par turpmākajiem pasākumiem virzībā uz globālo mērķu sasniegšanu un ES saistību izpildi uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā pasaulē (2016/2705(RSP))

(2018/C 215/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 25. pantu, kurā tiesības uz pārtiku atzītas par vienām no tiesībām pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un jo īpaši tā 11. pantu, kurā atzīst tiesības “uz atbilstošu dzīves līmeni […], tostarp nepieciešamo pārtiku”, un “katra cilvēka pamattiesību […] neciest badu”,

—	ņemot vērā 2008. gadā pieņemto Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, kas nosaka, ka tiesības uz pārtiku ir starptautiski risināms jautājums,

—	ņemot vērā Romas Deklarāciju par pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ko 1996. gadā Romā pieņēma ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) rīkotajā augstākā līmeņa sanāksmē par pasaules pārtikas nodrošinājumu,

—	ņemot vērā pamatnostādnes par tiesībām uz pārtiku, ko FAO pieņēma 2004. gadā, kurās ietvertas norādes valstīm par to, kā izpildīt savas saistības attiecībā uz tiesībām uz pārtiku,

—	ņemot vērā FAO 2011. gadā publicēto pētījumu par zaudējumiem un pārtikas izšķērdēšanu pasaules līmenī (Global food losses and food waste), kurā nodrošināta precīza informācija par izšķērdētās un zaudētās pārtikas ikgadējo apjomu,

—	ņemot vērā Otro starptautisko konferenci par uzturu, kas no 2014. gada 19. līdz 21. novembrim notika Romā, un tās noslēguma dokumentus, proti, Romas deklarāciju par uzturu un Rīcības pamatplānu pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos,

—	ņemot vērā G8 valstu grupas 2009. gada Akvilas pārtikas nodrošinājuma iniciatīvu,

—	ņemot vērā uztura uzlabošanas (SUN) kustību, kuras mērķis ir izmantot starptautisko ieinteresēto personu spējas un vēlmi atbalstīt nacionālās valdību iniciatīvas un prioritātes nepietiekama uztura novēršanai,

—	ņemot vērā Pasaules Veselības asamblejas (WHA) 2012. gada rezolūciju Nr. 65.6 “Visaptverošs īstenošanas plāns par māšu, zīdaiņu un bērnu uzturu” (“Comprehensive implementation plan on maternal, infant and young child nutrition”),

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra pilnīgas bada izskaušanas uzdevumu, kas izvirzīts Rio+20 valstu sanāksmē un aicina valdības, pilsonisko sabiedrību, reliģiskās kopienas, privāto sektoru un pētniecības iestādes apvienoties, lai darītu galu badam un izskaustu nepietiekama uztura ļaunākās izpausmes,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2016. gada 1. aprīļa rezolūciju A/RES/70/259 “ANO rīcības desmitgade (no 2016. līdz 2025. gadam) uztura jomā” (“United Nations Decade of Action on Nutrition (2016-2025)”), kuras mērķis ir pastiprināt centienus darīt galu badam un izskaust nepietiekamu uzturu visā pasaulē, kā arī nodrošināt veselīgāka un sabalansētāka uztura vispārēju pieejamību visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kas viņi ir un kur dzīvo,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju A/RES/70/1 “Pārveidosim mūsu pasauli. Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,

—

ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus (SDG), to savstarpēji saistīto un integrēto būtību, jo īpaši SDG1 (darīt galu nabadzībai jebkurās izpausmēs un visās vietās), SDG2 (darīt galu badam, nodrošināt uzturdrošību, uzlabot uzturu un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību) un SDG12 (nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus),

—

ņemot vērā 2011. gada 1. decembra Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā (1) un jo īpaši tās 32. punktu, kurā norādīta vajadzība atzīt privātā sektora galveno nozīmi inovācijas veicināšanā, labklājības, ienākumu un darbavietu veidošanā, iekšzemes resursu mobilizēšanā un tādējādi nabadzības mazināšanā (SDG1),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, kas paredz, ka ES ārējai darbībai jāveicina ilgtspējīgas attīstības mērķi, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā no jauna apliecināts, ka, īstenojot politiku, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis, Savienībai ir jāņem vērā sadarbībai attīstības jomā noteiktie mērķi,

—	ņemot vērā Pārtikas palīdzības konvenciju, kuru Eiropas Savienība ratificēja 2013. gada 13. novembrī,

—	ņemot vērā Vispārējo vienošanos par uzturu izaugsmei, kuru 2013. gada 8. jūnijā Londonā apstiprināja augstākā līmeņa sanāksme par uzturu izaugsmei,

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu “ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība” (COM(2012)0586),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojumu “Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā — ES politikas satvars” (COM(2013)0141) un Padomes 2013. gada 28. maija secinājumus “Pārtika un uztura nodrošinājums saistībā ar ārējo palīdzību”,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2014. gadā pieņemto Rīcības plānu uztura jomā, kurā paredzētas saistības līdz 2025. gadam par septiņiem miljoniem samazināt tādu bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuriem ir attīstības traucējumi (SWD(2014)0234),

—	ņemot vērā Komisijas Rīcības plāna uztura jomā pirmo progresa ziņojumu,

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “ES politisko saistību īstenošana pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā: pirmais divgadu ziņojums” (COM(2014)0712),

—	ņemot vērā kopīgo ES, FAO un Pasaules pārtikas programmas (WFP) 2016. gada marta vispārējo novērtējumu “Globāla analīze par uztura un pārtikas nodrošinājuma situāciju pārtikas krīzes karstajos punktos”,

—	ņemot vērā Pasaules uzturdrošības komitejas 2012. gada 11. maija Brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu pārvaldību zemes, zivju resursu un mežu apsaimniekošanā saistībā ar valstu pārtikas nodrošinājumu,

—	ņemot vērā Rīcības pamatplānu pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos (FFA) (2),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā (3),

—	ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu attīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas (4),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par nepareizu un nepietiekamu uzturu bērniem attīstības valstīs (5),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju “Expo Milano 2015. Paēdināt planētu: enerģija dzīvei” (6),

—	ņemot vērā 2015. gada 15. oktobra Milānas Pilsētu paktu pārtikas politikas jomā (7), ko ierosināja Milānas pilsētas dome un parakstīja 113 pilsētas visā pasaulē, un iesniedza ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-Moon un kas apliecina galveno nozīmi, kāda ir pilsētām, izstrādājot pārtikas politiku,

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par turpmākiem pasākumiem, lai sasniegtu vispārējos mērķus un izpildītu ES saistības uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā visā pasaulē (O-000099/2016 – B8-0717/2016),

—	ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

tā kā SDG2 un ar to saistītie mērķi ir paredzēti bada un nepareiza uztura izskaušanai līdz 2030. gadam, proti, nodrošinot iespējas un palielinot sīkzemnieku ražību, panākot ilgtspējīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu lauksaimniecību un pārtikas sistēmas, kas spēj pabarot līdz 2030. gadam gaidāmos 8,5 miljardus pasaules iedzīvotāju, vienlaikus aizsargājot bioloģisko daudzveidību, vidi un sīkzemnieku intereses un labklājību;

B.	tā kā sīkzemnieki attiecībā uz ieguldījumiem un ražošanu ir lielākie privātā sektora dalībnieki lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā;

tā kā cilvēktiesības uz pārtiku var pilnībā nodrošināt tikai pēc būtiskas nabadzības un nevienlīdzības samazināšanas, līdztiesības nodrošināšanas un izturības pret satricinājumiem veicināšanas, jo īpaši veidojot uz tiesībām balstītus sociālās drošības tīklus un nodrošinot neaizsargāto grupu pilnīgu iesaistīšanos, kā arī zemes, resursu pārvaldības un citu produktīvo aktīvu pieejamību un kontroli sīkzemniekiem un lopkopju kopienām;

tā kā rūpnieciskā lauksaimniecība ir palielinājusi siltumnīcefekta gāzu emisijas, paplašinājusi monokultūru audzēšanu un līdz ar to radījusi ievērojamu lauksaimnieciskās bioloģiskās daudzveidības zudumu un straujāku augsnes eroziju, savukārt ģimenes lauksaimnieki un sīksaimnieki ir pierādījuši, ka spēj nodrošināt daudzveidīgus produktus un ilgtspējīgi palielināt pārtikas ražošanu ar agroekoloģiskiem paņēmieniem;

E.	tā kā ir gūti noteikti panākumi nepietiekama uztura samazināšanā, taču joprojām pārāk lēni un nevienmērīgi, un tā kā patlaban 795 miljoniem cilvēku pasaulē nepietiek pārtikas, lai varētu dzīvot pienācīgu un aktīvu dzīvi; tā kā katram trešajam cilvēkam tā vai citādi ir nepietiekams uzturs;

tā kā WHA 2012. gadā apstiprināja sešus globālus pārtikas mērķus 2025. gadam, proti, mērķi par 40 % samazināt to bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuru attīstība ir traucēta, par 50 % samazināt ar anēmiju sirgstošo reproduktīvā vecuma sieviešu skaitu, par 30 % samazināt to bērnu skaitu, kuru dzimšanas svars ir mazs, novērst liekā svara arvien plašāku izplatību bērniem, vismaz par 50 % palielināt to zīdaiņu skaitu, kuri pirmo sešu mēnešu laikā tiek baroti tikai un vienīgi ar mātes pienu, un līdz mazāk nekā 5 % samazināt to bērnu skaitu, kuri cieš no novājēšanas;

G.	tā kā barošana ar krūti ir dabiskākais un labākais jaundzimušo un mazu bērnu barošanas veids, jo īpaši jaunattīstības valstīs, bet šīs prakses un kultūras īpatnību ignorēšana joprojām izraisa situāciju, kurā ar krūti baro pārāk mazu bērnu skaitu;

H.	tā kā 2013. gada augstākā līmeņa sanāksmē par uzturu izaugsmei ES apņēmās līdz 2025. gadam par vismaz septiņiem miljoniem samazināt tādu bērnu skaitu, kuriem ir attīstības traucējumi, un apsolīja ieguldīt EUR 3,5 miljardus 2014.–2020. gadam šā mērķa sasniegšanai;

tā kā nepietiekama uztura uzņemšana pirmajās 1 000 bērna dzīves dienās rada būtisku ietekmi veselības, sociālajā un ekonomiskajā jomā un tā kā katram sestajam bērnam pasaulē ir nepietiekams svars, 41 miljonam bērnu līdz piecu gadu vecumam ir liekais svars vai aptaukošanās un nepietiekams uzturs izraisa aptuveni 45 % nāves gadījumu līdz piecu gadu vecumam, un tas izpaužas kā aptuveni trīs miljonu jaunu dzīvību nevajadzīgs zaudējums katru gadu; tā kā aptuveni 161 miljoni bērnu pasaulē saskaras ar hronisku nepietiekamu uzturu;

J.	tā kā sievietes bieži vien ir mazāk aizsargātas pret pārtikas trūkumu, kas rada vairākas smagas sekas, tostarp apdraudējumu reproduktivitātei un spējai aprūpēt ģimeni, tādējādi iemūžinot šo nepietiekama uztura paaudžu ciklu;

K.	tā kā tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam pasaules iedzīvotāju skaits pieaugs līdz 8,5 miljardiem;

L.	tā kā efektīvi pasākumi pret zemes sagrābšanu jaunattīstības valstīs, tostarp izmantojot konkrētas iespējas nodrošināt zemes platību aizsardzību, ir būtiskas, lai varētu sasniegt vispārējos mērķus un izpildīt ES saistības par uzturu un pārtikas nodrošināšanu pasaulē;

M.	tā kā nepietiekams uzturs un nabadzīga ēdienkarte rada lielākos riska faktorus, kuru dēļ rodas globālo slimību slogs;

tā kā nepietiekama uztura apkarošana paredz izstrādāt ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku, kas veicina kultūraugu dažādošanu, lai nodrošinātu barojošu pārtiku un daudzveidīgu uzturu; tā kā šim nolūkam sēklu kontrole, īpašumtiesības uz tām un sēklu pieejamība ir būtiska sīkzemnieku un ģimenes saimniecību noturīgam nodrošinājumam ar pārtiku;

O.	tā kā tiesību uz pārtiku izmantošana cita starpā ir atkarīga no piekļuves zemei un citiem ražīguma resursiem;

tā kā ieguldījumu līgumiem var būt nevēlama ietekme uz nodrošinājumu ar pārtiku un pilnvērtīgu uzturu, ja aramzemes līzinga vai pārdošanas dēļ privātam ieguldītājam vietējie iedzīvotāji zaudē piekļuvi ražīguma resursiem, kas nepieciešami viņu iztikai, vai arī liela daļa pārtikas tiek eksportēta un pārdota starptautiskajos tirgos, tādējādi eksportējošo uzņemošo valsti padarot vairāk atkarīgu no — un arī vairāk neaizsargātu pret — preču cenu svārstībām starptautiskajos tirgos;

Q.	tā kā biodegvielas ražošana ir radījusi jaunu spiedienu uz pasaules pārtikas sistēmu, izraisot cīņu par zemi un ūdeni;

R.	tā kā nelīdzsvarota gaļas ražošana negatīvi ietekmē nodrošinājumu ar pārtiku; tā kā trešdaļa pasaules graudaugu tiek izmantota dzīvnieku barībai, bet ganību un labības platību palielināšana ir galvenais mežu izciršanas iemesls, jo īpaši Dienvidamerikā (8);

S.	tā kā 240 miljoni cilvēku 45 valstīs ar zemiem ienākumiem un/vai konfliktu skartās valstīs izjūt spriedzi attiecībā uz pārtiku un ūdeni un 80 miljonus skar pārtikas krīze, tostarp 41,7 miljoni to izjūt 2016. gada El Niño dēļ, kas bija spēcīgākā šāda parādība vairāku desmitgažu laikā;

T.	tā kā saskaņā ar UNICEF datiem jau tagad katru dienu 2 000 bērnu līdz piecu gadu vecumam mirst no slimībām, ko izraisa ūdens piesārņojums, un tā kā puse slimnīcas gultu pasaulē aizņem cilvēki ar slimībām, ko rada sliktas kvalitātes dzeramais ūdens;

U.	tā kā līdz 2050. gadam 70 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās un kā nekad agrāk būs nepieciešama apvienota globāla un vietēja pieeja uztura jautājumiem;

tā kā nodrošinājums ar pārtiku ir būtisks priekšnoteikums ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, jo nepietiekama uztura ekonomiskā ietekme katru gadu var radīt zaudējumus aptuveni 10 % IKP apmērā, un tā kā saskaņā ar FAO 2015. gada Globālo uztura ziņojumu ikviens dolārs, kas iztērēts pārtikas nodrošinājuma pasākumiem, rada atdevi 16 dolāru apmērā;

W.	tā kā sēklu privatizācija, izmantojot intelektuālā īpašuma tiesību noteikumus un ĢMO, apdraud valstu suverenitāti pārtikas jomā,

atkārtoti apliecina, cik svarīgas ir patiesi koordinētas un paātrinātas darbības pasaules, valsts un vietējā līmenī, starp valdībām, nevalstiskajiem un privātajiem dalībniekiem, tostarp zinātniskajām un rūpnieciskajām pētniecības iestādēm, kā arī atbalstītājiem, lai risinātu nepietiekama uztura problēmu, izpildītu 2030. gada programmu un sasniegtu SDG2 mērķi darīt galu badam; mudina starptautisko sabiedrību, ES un jaunattīstības valstis atturēties no uztura stratēģiju izstrādes, pamatojoties vienīgi uz uzņemto kaloriju skaitu un ārstniecisku līdzekļu (piemēram, pārtikas piedevu) paredzēšanu, un tā vietā novērst bada un nepietiekama uztura pamatcēloņus; šajā saistībā uzsver saikni starp lauksaimniecību, uzturu un veselību;

norāda, ka bērniem jaunattīstības valstīs, kurus mātes barojušas ar krūti, ir 15 reizes mazāka varbūtība nomirt no pneimonijas un 11 reizes mazāka varbūtība nomirt no diarejas nekā bērniem, kuri nav baroti ar krūti;

aicina Komisiju, Padomi, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību, kā arī jaunattīstības valstu valdības, nekavējoties mobilizēt ilgtermiņa finanšu ieguldījumus pārtikai un uztura nodrošināšanai, kā arī ilgtspējīgai lauksaimniecībai, un veicināt pārtikas nodrošināšanu un uzturu, uzlabojot pārvaldību un atbildīgumu, izstrādājot sistēmiskas politikas nostādnes pārtikas un uztura jomā, balstoties uz tiesībām un ņemot vērā, no vienas puses, dzimumu aspektu, ilgtspējīgu lauksaimniecību, dabas resursu izmantošanu un pieejamību, publisku ūdensapgādi, publisku kanalizāciju un higiēnu un, no otras puses, uz tiesībām balstītu, iekļaujošu sociālās drošības tīklu izveidi un paplašināšanu, jo īpaši pievēršoties neaizsargātām un atstumtām grupām;

uzsver nepieciešamību risināt sistēmiskas problēmas, kas rada nepietiekamu uzturu jebkurā veidā; ar bažām norāda, ka uz eksportu orientētai lauksaimniecībai iepriekš sniegtais atbalsts darbojās uz to ģimenes saimniecību rēķina, kas ražoja pārtikas kultūraugus vietējam patēriņam; uzskata, ka atkārtota ieguldīšana vietējā pārtikas ražošanā, jo īpaši pievēršoties mazajiem pārtikas ražotājiem un agrāri ekoloģiskai praksei, ir galvenais nosacījums uztura stratēģijas panākumiem; uzskata, ka tikpat būtiski ir izveidot arī sociālās aizsardzības shēmas, lai visām fiziskajām personām visu laiku būtu pieejams barojošs uzturs;

ar bažām norāda, ka trešdaļa pasaulē saražotās pārtikas — gandrīz 1,3 miljardi tonnu — tiek izmesta atkritumos; konstatē, ka lielākie apjomi tiek izmesti Ziemeļamerikā un Okeānijā, kur atkritumos nonāk gandrīz 300 kg pārtikas uz vienu iedzīvotāju; norāda, ka kopumā ES saražo 88 miljonus tonnu pārtikas atkritumu gadā, bet pasaulē 842 miljoni cilvēku cieš badu, un tie ir 12 % pasaules iedzīvotāju; uzsver nepieciešamību pielāgot visas pārtikas sistēmas, lai izskaustu pārtikas zudumus vai izniekošanu;

mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību darbības attīstības politikas saskaņotībai un paredzēt attiecīgu politikas sazarojumu tirdzniecībā, lauksaimniecībā, enerģētikā utt., lai sasniegtu vispārēju pārtikas nodrošinājumu;

pauž dziļu nožēlu par zemes sagrābšanu, ko veic ārvalstu ieguldītāji un kas skar vietējos mazos lauksaimniekus un veicina vietējo, reģionālo un valsts pārtikas trūkumu un nabadzību;

aicina starptautisko sabiedrību un ES sadarboties ar atsevišķām valstīm, lai atvieglotu tām ar situāciju saistītu, reālu un stingru mērķu noteikšanu un īstenošanu uztura jomā saskaņā ar SDG, lai samazinātu bērnu attīstības traucējumus un nepietiekamu uzturu; aicina Komisiju un ES Delegācijas sekmēt koordinētas un valstu vadītas uztura un pārtikas nodrošināšanas stratēģijas un metodes un atbalstīt uzraudzības un atbildīguma uzlabošanu šajā jomā partnervalstīs;

aicina ES un starptautisko sabiedrību visā pasaulē veicināt “tiesības uz barošanu ar krūti” un uzsvērt šādas barošanas nozīmību informatīvajās kampaņās par mātes un bērna veselību;

10.

aicina dalībvalstis un ES iestādes darīt visu iespējamo, lai palielinātu Eiropas sabiedrības informētību par pastāvīgo nepietiekama uztura problēmu pasaulē, kas jo īpaši ietekmē bērnus un sievietes;

11.

uzsver, ka vietējai pārtikas ražošanai jābūt prioritārai, vēršoties pret nepietiekamu uzturu, un uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt sīkzemniekus un lauku sievietes kā pārtikas ražotājas; aicina ES atbalstīt jaunattīstības valstis un sīkzemniekus, veidojot vietējos tirgus, vietējās vērtību ķēdes un vietējos pārtikas pārstrādes uzņēmumus un nodrošinot to pieejamību, kā arī izstrādāt tirdzniecības politikas nostādnes, kas atbalsta šādus centienus saistībā ar vispārējo uztura stratēģiju;

12.

uzsver, ka viens no nepilnvērtīga uztura iemesliem mikroelementu ziņā daudzās jaunattīstības valstīs ir to konvencionālajai lauksaimniecībai raksturīgā monokultūraugu audzēšana vai pāreja no diversificētas augkopības sistēmas uz vienkāršotām graudaugu audzēšanas sistēmām; aicina ES, ievērojot ANO īpašā ziņotāja par tiesībām uz pārtiku ieteikumus, sākt noteiktu virzību uz agroekoloģiju kā iespēju valstīm pašām sevi paēdināt un paaugstināt uztura kvalitāti, risinot arī klimata pārmaiņu un nabadzības novēršanas problēmas; jo īpaši aicina ES un attīstības valstu valdības atbalstīt kultūraugu ģenētisko daudzveidību, t. i., izveidojot vietējās sēklu apmaiņas sistēmas un izstrādājot noteikumus attiecībā uz sēklām saskaņā ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai, un ieguldīt daudzveidīgo barojošo, vietējo un sezonas pārtikas kultūraugu audzēšanā atbilstīgi kultūras vērtībām;

13.

uzsver, ka jauns drauds nodrošinājumam ar pārtiku un uztura pietiekamībai ir zemes sagrābšana, kas rodas lielu zemju pirkumu dēļ jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus zemes sagrābšanas apkarošanai un izstrādāt rīcības plānu zemes sagrābšanas apkarošanai, kā arī FAO Apsaimniekošanas pamatnostādņu efektīvai īstenošanai;

14.

mudina ES saskaņā ar principu par politikas saskaņotību attīstībai atcelt publiskos stimulus uz augkopību balstītai biodegvielas ražošanai;

15.

uzsver, ka ieguldījums pārtikas jomā joprojām ir būtiski nepietiekams, jo ar uzturu saistītiem pasākumiem 2014. gadā tika piešķirti tikai 0,57 % no pasaules oficiālās attīstības palīdzības, tādējādi apmierinot tikai 1,4 % kopējo vajadzību;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos ieguldīt EUR 3,5 miljardus, lai līdz 2025. gadam vismaz par septiņiem miljoniem samazinātu to bērnu skaitu, kas cieš no attīstības traucējumiem; norāda, ka no šai jomai paredzētās summas EUR 3,5 miljardu apmērā, tikai EUR 400 miljoni ir paredzēti ar uzturu saistītu pasākumu atbalstam, bet pārējais EUR 3,1 miljards ir paredzēts ar uzturu netieši saistītiem pasākumiem, kas pievēršas tādiem konkrētiem jautājumiem kā lauksaimniecība, pārtikas nodrošinājums, dzimums, ūdens, sanitārija, higiēna un izglītība, taču tie ne vienmēr tieši novērš bērnu nepietiekama uztura konkrētos cēloņus;

17.

uzsver, ka bērnu attīstības traucējumi, kas izpaužas kā vecumam neatbilstoši īss augums un iestājas, kad uzturs ir hroniski nepietiekams un pirmajās 1 000 dzīves dienās notiek atkārtota inficēšanās, aizkavējot normālu augšanu un attīstību, ir viens no lielākajiem šķēršļiem cilvēka attīstībai;

18.

aicina Komisiju un Padomi nodrošināt ES politisko vadību un pasaules un reģionālā līmenī veicināt starptautiski saskaņotu nepārprotamu un vērienīgu uztura mērķu sasniegšanu; mudina ES Delegācijas un Komisiju sekmēt koordinētas un valstu vadītas uztura un pārtikas nodrošinājuma stratēģijas, vienlaikus sadarbībā ar partnervalstīm integrējot vispārējos uztura mērķus visās attiecīgās attīstības programmās un valstu stratēģijās;

19.

aicina ES nodrošināt ilgtspējīgas pārtikas ražošanas sistēmas un ieviest noturīgas lauksaimniecības prakses, kas paaugstina ražību un paplašina ražošanu, lai novērstu tirdzniecības traucējumus pasaules lauksaimniecības tirgos saskaņā ar Dohas attīstības sarunu kārtas pilnvarojumu, kā arī integrēt vairāk skartās valstis pasaules tirgū, lai risinātu nenodrošinājumu ar pārtiku;

20.

uzskata, ka, pārskatot ES finanšu pamatsistēmu, jāņem vērā fakts, ka pārtikas nodrošinājums un nekaitīgums turpmākos gados radīs problēmas saistībā ar pieaugošo spiedienu uz resursiem; norāda, ka, pamatojoties uz to, var novērst nepietiekama uztura tendences valstīs ārpus ES, kā arī dalībvalstīs;

21.

atzīst, ka, papildus bērnu attīstības traucējumiem, jānovērš arī citas nepareiza uztura izpausmes, piemēram, novājēšana (mazs svars attiecīgajam garumam) un mikroelementu trūkums, izstrādājot ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku un veselības sistēmas; norāda, ka novājēšanas izplatība Dienvidāzijā ir tik plaša, nedaudz zem 15 %, ka tā tuvojas būtiskas sabiedrības veselības problēmas līmenim;

22.

uzsver, ka humāno palīdzību, kas pievēršas novājēšanas problēmai, jāpapildina ar Komisijas stratēģijām, kas sasaista humanitāros un attīstības pasākumus; mudina Komisiju noteikt attīstības programmu daļu, ko novirzīt šim no jauna konstatētajam pienākumam un mērķim, lai nekavējoties un efektīvi risinātu novājēšanas problēmu bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem;

23.

uzsver nozīmi, kāda ir uztura izglītības programmu veicināšanai skolās un vietējās kopienās;

24.

aicina Komisiju izstrādāt nepārprotamu politikas ietvaru, lai palielinātu atbalstu valstu sociālās drošības tīkliem, izpildot valstu, reģionālās un starptautiskās saistības, kas daudzās valstīs apliecinājušas, ka ir būtiskas noturības pastiprināšanai un uztura nepietiekamības samazināšanai;

25.

uzsver, ka būtu jānodrošina sievietēm bērnu barošana ar krūti kā visdabīgākais un labākais uztura avots jaundzimušajiem un maziem bērniem, izmantojot patiesu atbalstu sievietēm, nodrošinot labus uztura līmeņus un labus darba apstākļus un rūpējoties par sociālā un ģimenes atbalsta tīkliem, kā arī tiesības uz apmaksātu maternitātes atvaļinājumu;

26.

uzsver, ka ir paredzams — katru gadu nepieciešams papildus ieguldīt USD 7 miljardus, lai sasniegtu vispārējos mērķus saistībā ar bērnu attīstības traucējumiem, sieviešu anēmiju un barošanu ar krūti, un šāda ieguldījuma dēļ tiktu izglābti 3,7 miljoni bērnu dzīvību, vismaz 65 miljoni bērnu neciestu no attīstības traucējumiem un par 265 miljoniem mazāk nekā 2015. gadā sieviešu slimotu ar anēmiju;

27.

aicina Komisiju uzņemties stingrāku vadību pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā, papildus uzņemoties jaunas saistības par EUR 1 miljardu, kas novirzāms uztura veicināšanas pasākumiem, lai varētu sasniegt WHA un SDG uztura mērķus, un izstrādājot skaidru stratēģiju, kā tiek plānots šos mērķus īstenot un iekļaut Komisijas plānos un politikā, kā arī izstrādājot skaidru ceļvedi apsolīto līdzekļu piešķiršanai 2016.–2020. gadā;

28.

aicina Komisiju un uztura uzlabošanas (SUN) atbalstītājus arī turpmāk regulāri ziņot par sasniegto attiecībā uz uztura izaugsmei saistībām, izmantojot kopīgo resursu uzskaites metodisko pieeju, kas apstiprināta SUN tīkla sanāksmē Lusakā 2013. gadā;

29.

uzsver nepieciešamību saskaņot visas ES politikas jomas ar principu par politikas saskaņotību attīstībai; tādēļ aicina attiecībā uz ES tirdzniecības un attīstības politiku nodrošināt attīstības valstīm politiskās un ekonomiskās politikas telpu, lai tās varētu izstrādāt vajadzīgās politikas nostādnes ilgtspējīgas attīstības un cilvēku pašcieņas, tostarp pārtikas suverenitātes, veicināšanai, ievērojot vietējo pārtikas ražotāju tiesības kontrolēt savu zemi, sēklas un ūdeni un noraidot dabas resursu privatizāciju;

30.

aicina izstrādāt konkrētus rādītājus ES rīcības plāna īstenošanai, tostarp rādītājus ar uzturu netieši saistīto izdevumu un ar uzturu saistīto izdevumu uzskaitei, precīzāk nosakot OECD Attīstības palīdzības komitejas (DAC) vispārējo pārtikas kodeksu un izstrādājot DAC rādītāju ar uzturu netieši saistītajiem pasākumiem; uzsver šajā jomā nepieciešamību izstrādāt stingrus uzraudzības un pārskatatbildīguma pasākumus, tādējādi nodrošinot pārredzamību un efektīvu sasniegtā uzskaiti;

31.

aicina Komisiju atbalstīt sīkzemniekus, kad viņi izmēģina un pieņem noturīgāku un ražīgāku lauksaimniecisko praksi (kas atbilst kritērijiem par “viedo klimatu” un nekaitē agroekoloģijai), kas palīdz reversēt vides degradāciju un uzlabot lauksaimniecisko iztikas līdzekļu drošumu un pietiekamību — tas ir nepieciešams nosacījums uzlabotam uzturam un nodrošinājumam ar pārtiku;

32.

uzsver, ka tiesības uz ūdeni ir nesaraujami saistītas ar tiesībām uz pārtiku un ANO 2010. gada rezolūcija vēl nav kļuvusi par apņēmīgu rīcību, nosakot tiesības uz ūdeni par cilvēktiesībām;

33.

uzsver, cik svarīgi ir sadarboties ar lauksaimniekiem par pieņemamām, vietējiem apstākļiem piemērotām un uzlabotām kultūru šķirnēm un izveidot noturīgu un reaģētspējīgu vietējo sēklu ražošanas jaudu, kuras var izmantot pašpietiekami un kuru izdzīvošana nav atkarīga no līdzekļu devēju finansējuma;

34.

aicina ES un tās dalībvalstis, pildot saistības par uztura un pārtikas nodrošinājumu pasaulē, neatbalstīt ĢMO kultūru audzēšanu;

35.

aicina Komisiju un citus līdzekļu devējus un struktūras uzlabot ar uzturu netieši saistīto kategorijās sadalīto un visaptverošo datu apkopošanu, lai labāk noteiktu mērķus turpmākai rīcībai;

36.

uzsver nepieciešamību visaptveroši risināt nepietiekama uztura problēmu, un šajā jautājumā ir jārīkojas daudzās ekonomikas un sociālajās jomās; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi veidot daudzu ieinteresēto personu partnerības un ka būtiska nozīme ir privātajam sektoram, uzlabojot nodrošinājumu ar pārtiku un paplašinot ar uzturu saistītos pasākumus, jo īpaši atbalstot inovācijas un ieguldījumus ilgtspējīgā lauksaimniecībā, un uzlabojot sociālo, ekonomikas un vides praksi lauksaimniecības un pārtikas sistēmās;

37.

aicina Komisiju arī turpmāk darboties, uzņemoties vadošo lomu starp atbalstītājiem nepietiekama uztura izskaušanā, pastiprinot centienus izpildīt saistības un izmantojot savu ietekmi un atbalstu, lai nodrošinātu regulāras pārbaudes, kā tiek pildītas 2013. gada uztura izaugsmei saistības, un uzņemties papildu saistības, novēršot nepietiekamo finansējumu uztura nodrošināšanai;

38.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienībai, FAO un Pasaules Veselības organizācijai.

(1) http://www.oecd.org/development/effectiveness/49650173.pdf

(2) FAO 2015. gada Rīcības pamatplāns pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos (FFA).

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0247.

(4) OV C 56 E, 26.2.2013., 75. lpp.

(5) OV C 289, 9.8.2016., 71. lpp.

(6) OV C 346, 21.9.2016., 88. lpp.

(7) http://www.foodpolicymilano.org/wp-content/uploads/2015/10/Milan-Urban-Food-Policy-Pact-EN.pdf

(8) Avoti. Īpašā ziņotāja jautājumā par tiesībām uz pārtiku Olivier De Schutter2014. gada 24. janvāra ziņojums, http://www.srfood.org/images/stories/pdf/officialreports/20140310_finalreport_en.pdf

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/21

P8_TA(2016)0377

Nepieciešamība pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas

Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas (2016/2891(RSP))

(2018/C 215/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 9., 151. un 152. pantu, 153. panta 1. un 2. punktu un 173. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 27. un 30. pantu,

—	ņemot vērā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (1),

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši LES 5. panta 3. punktu un 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 31. marta paziņojumu “Pārstrukturēšana un nodarbinātība. Paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīme” (COM(2005)0120) un atbilstošo Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005. gada 14. decembra atzinumu,

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu “Jaunu prasmju un darba vietu programma — Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010) 0682),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006 (2),

—	ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību (3),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. decembra paziņojumu “ES kvalitātes sistēma pārmaiņu un pārstrukturēšanās prognozēšanai” (COM(2013)0882),

—	ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai (4),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par “zaļas izaugsmes” nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)0092),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumu “Eiropas rūpniecības atdzimšana” (COM(2014)0014),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582) un 20 % reindustrializācijas mērķi,

—	ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju par ilgtspējīgas parasto metālu rūpniecības attīstīšanu Eiropā (5),

—	ņemot vērā 2016. gada 9. jūnija rezolūciju par Eiropas dzelzceļa apgādes nozares konkurētspēju (6),

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.	tā kā šobrīd pastāv absolūta nepieciešamība nodrošināt konsekvenci starp dažādām ES politikas jomām, lai noteiktu atbilstošu rūpniecības politiku, jo īpaši ņemot vērā “Caterpillar” un “Alstom” lietas;

B.	tā kā uzņēmums “Caterpillar”2016. gada 2. septembrī paziņoja par pasaules mēroga pārstrukturēšanas plānu; tā kā šis plāns paredzēja slēgt ražotni Goselī, liekot atlaist 2 500 darba ņēmējus un apdraudot aptuveni 4 000 apakšuzņēmēju darbvietu;

tā kā, laikā no 2013. gada līdz 2015. gadam samazinoties ražošanas izmaksām, ražotnē izgatavotie produkti kļuva pievilcīgāki par produktiem, kas ES tika ievesti no ārvalstīm; tā kā uzņēmums “Caterpillar” tomēr nolēma slēgt ražotni, lai pārvietotu ražošanu uz citām rūpnīcām, kurās ir spēkā zemāki standarti sociālās un vides aizsardzības jomā nekā tie, ko piemēro Eiropas ražotājiem;

D.	tā kā, ņemot vērā šā gadījuma svarīgumu un Eiropas dimensiju, Komisija ir nolēmusi, sapulcinot kompetentos dienestus, izveidot darba grupu, kas darbotos kā sarunu partneris uzņēmuma “Caterpillar” slēgšanas procesā;

E.	tā kā šīs divas ražotnes nav vienīgās, kuras skar pārstrukturēšana; citi atlaišanas gadījumi tiek paredzēti uzņēmuma “Alstom” ražotnēs Spānijā un Itālijā, kā arī uzņēmuma “Caterpillar” ražotnē Ziemeļīrijā;

tā kā dzelzceļa nozare, kurai ir vairāk nekā 175 gadus sena vēsture, ir Eiropas industrializācijas mugurkauls; tā kā ir sagaidāms, ka pieejamu dzelzceļa apgādes nozares tirgu ikgadējais izaugsmes temps līdz 2019. gadam būs 2,8 %; tā kā Eiropas dzelzceļa apgādes nozarē visā Eiropā ir nepastarpināti nodarbināti 400 000 cilvēku, no kuriem daudzi strādā MVU; tā kā pārejai uz dzelzceļa pārvadājumiem, kas nepieciešama, lai sasniegtu ES mērķus klimata un enerģētikas jomā, ir vajadzīga spēcīga un inovatīva Eiropas dzelzceļa apgādes nozare;

tā kā 65 % no uzņēmumu tēriņiem pētniecībai un izstrādei tiek ieguldīti pārstrādes rūpniecībā un tā kā ir būtiski stiprināt rūpniecisko bāzi, lai saglabātu zināšanas un zinātību Eiropas Savienībā; tā kā attīstībai digitālajā jomā, kas J.–C. Juncker plānā ir norādīta kā prioritāte, ir vajadzīga spēcīga rūpnieciskā bāze;

tā kā Eiropas rūpniecībai, kuras pārstāvji ir uzņēmumi “Alstom un Catterpillar”, ir augsta pievienotā vērtība un atzītas specializētās zināšanas; tā kā pašlaik šī svarīgā un stratēģiskā ES nozare saskaras ar spēcīgu konkurenci pasaulē, ko rada trešās valstis, kuras eksportē zemākas cenas produktus uz Eiropas tirgū, bieži vien ar savu valdību politisko un finansiālo atbalstu agresīvi un strauji izvēršot politiku visos kontinentos;

tā kā, ņemot vērā neseno “Alstom” lietu, Komisija veiks 15 gadu perspektīvas pētījumu (2030) par dzelzceļa nozares attīstību Eiropā, iekļaujot dažādus scenārijus par vides mērķiem ES dalībvalstīs, kā arī pētījumu par šo dažādo scenāriju ietekmi uz darbvietām, profesijām un prasmēm; tā kā Komisijai nekavējoties ir jāveic turpmāki pasākumi, pildot ieteikumus, kurus Parlaments ir noteicis rezolūcijā par ES dzelzceļa apgādes nozari, lai garantētu drošas un ilgtspējīgas darbvietas un iekļaujošu izaugsmi; tā kā jebkuru turpmāku pasākumu īstenošana būtu jāveicina, pastāvīgi uzturot dialogu ar ieinteresētajām personām un iekļaujot visas minētās rezolūcijas daļas;

tā kā Komisija apņēmās 2013. gadā nākt klajā ar pilnīgu ziņojumu par kvalitātes ietvarstruktūru; šajā sakarībā atgādinot par pieprasījumu Komisijai pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem iesniegt tiesību akta priekšlikumu par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas prognozēšanu un vadību;

K.	tā kā Eiropas rūpniecībai ir jāsaglabā konkurētspēja un spējas ieguldīt Eiropā un tā kā tai ir arī jāatrisina problēmas sociālajā un vides jomā, vienlaikus joprojām pasaules mērogā kalpojot par paraugu sociālās un vides atbildības nodrošināšanā;

L.	tā kā daži uzņēmumi īsteno stratēģijas, kas vērstas tikai uz īstermiņa finanšu peļņu, kaitējot inovācijām, ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, kā arī nodarbinātībai un prasmju atjaunošanai;

M.	tā kā vērienīga inovāciju politika, ar kuru priekšroka tiek dota augstas kvalitātes, inovatīvu un energoefektīvu produktu ražošanai un tiek veicināti ilgtspējīgi procesi, ļaus ES pastāvēt par sevi aizvien spraigākas globālās konkurences apstākļos;

N.	tā kā pēdējos gados būvtehnikas tirdzniecība Eiropas Savienībā ir cietusi nopietnus satricinājumus ne tikai saistībā ar publiskā un privātā sektora ieguldījumu samazināšanos, bet arī tādēļ, ka, palielinoties izejmateriālu cenām, ir augušas ražošanas izmaksas;

tā kā rūpniecības ražojumu taisnīgā tirdzniecībā ir jāievēro darba ņēmēju tiesības un vides noteikumi; tā kā ieguldījumi atjaunojamajos energoresursos un energoefektivitātē ir svarīgs stimuls tam, lai ieguldījumi tiktu veikti rūpniecības ražojumos, kas spēj radīt pozitīvās mijiedarbības ciklus; tā kā inovācijas un ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, nodarbinātībā un prasmju atjaunošanā ir būtisks faktors, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi;

P.	tā kā inovācijas ražošanā ir apliecinājušas pozitīvu ietekmi uz nodarbinātību veicinošu izaugsmi visos rūpniecības ekonomiskā cikla posmos; tā kā darbinieku līdzdalība inovācijas pasākumos un stratēģiju izstrādē var būtiski ietekmēt ekonomikas panākumus;

tā kā attīstītākā un ilgtspējīgā tērauda ražošanas nozares daļa, kas ražo augstvērtīgus tehnoloģiskos izstrādājumus, rūpējas par strādājošo un uzņēmumu tuvumā dzīvojošo cilvēku veselības aizsardzību, ievēro stingrus vides aizsardzības standartus un tai ir nozīmīga loma Eiropas rūpniecības stratēģijā;

R.	tā kā, ņemot vērā darba ņēmēju zinātības un prasmju zudumu, Eiropai ir jāsaglabā ražošanas spējas, lai apmierinātu savas vajadzības neatkarīgi no trešo valstu ražotājiem,

pauž stingru solidaritāti un atbalstu visiem uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” darbiniekiem un viņu ģimenēm, kā arī iesaistītajiem apakšuzņēmējiem, un pauž nožēlu par šādu slēgšanas gadījumu negatīvo ietekmi uz vietējo ekonomiku un kopienām; aicina veikt pasākumus, lai atbalstītu šos darbiniekus un viņu vietējo ekonomiku un palīdzētu šiem reģioniem pārvarēt šo grūto ekonomisko un sociālo situāciju;

ir pārliecināts, ka Eiropas rūpniecība būtu jāuzskata par ES konkurētspējai un ilgtspējai stratēģisku aktīvu; uzsver, ka tikai stingra un noturīga rūpniecība un uz nākotni vērsta rūpniecības politika ļaus ES turpmāk risināt dažādās problēmas, tostarp īstenot tās reindustrializāciju, pāreju uz ilgtspēju un kvalitatīvu darbvietu radīšanu; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir labāk jāparedz šādas sociāli ekonomiskās situācijas un jānodrošina ES rūpniecības tīkla konkurētspēja;

atgādina, ka Eiropa ir sociāla tirgus ekonomika, kas tiecas panākt ilgtspējīgu ekonomiku un iekļaujošu izaugsmi; pauž nožēlu par reālas ES rūpniecības politikas trūkumu, kas arī aizsargātu ES darba ņēmējus; tādēļ aicina Komisiju izveidot reālu Eiropas ilgtermiņa rūpniecības stratēģiju, lai sasniegtu mērķi 20 % iekšzemes kopprodukta iegūt no rūpniecības, kā noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”;

mudina dalībvalstis vai nu ar tiesību aktiem vai koplīgumiem nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību, darba apstākļus un algas, kas ļauj nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, un garantēt darba ņēmējiem efektīvu aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu;

atgādina, ka ekonomikas krīze Eiropā ir uzskatāmi apliecinājusi, ka visnoturīgākās ir tās nozares, kas visvairāk iegulda inovācijās, pētniecībā un izstrādē, energoefektivitātē, aprites ekonomikā utt.; šajā sakarībā uzsver negatīvo ietekmi uz publisko un privāto ieguldījumu samazināšanos un ierobežotāku iekšējo patēriņu, kas abi būtu jāsekmē kā izaugsmes veicinātāji;

uzskata, ka īpaši būtiskiem ES reindustrializācijas politikas aspektiem jābūt administratīvā sloga un atbilstības izmaksu samazināšanai uzņēmumiem, kā arī nevajadzīgo tiesību aktu atcelšanai, vienlaikus turpinot nodrošināt augstus patērētāju, darba ņēmēju, veselības un vides aizsardzības standartus;

prasa, lai ES rūpniecības politika balstītos uz skaidriem mērķiem un rādītājiem, tostarp vērienīgiem mērķiem energoefektivitātes, resursu un klimata jomā, un dzīves cikla un aprites ekonomikas pieeju; uzsver, ka tai būtu jāietver pārdomāts tādu ar piedāvājumu un pieprasījumu saistītu pasākumu apvienojums, kuru mērķis ir relokalizēt ekonomiku Eiropas Savienībā un padarīt to noturīgāku un mazāk atkarīgu no resursiem; norāda, ka ar minētās politikas palīdzību ieguldījumi būtu jānovirza uz radošumu, prasmēm, inovāciju un ilgtspējīgām tehnoloģijām, kā arī būtu jāveicina Eiropas rūpnieciskās bāzes modernizācija, izmantojot pārdomātu vērtību ķēdes politiku, kas ietver pamatnozares un to reģionālos un vietējos dalībniekus; uzskata, ka šāda pieeja Eiropas rūpniecībai un Eiropas ekonomikai kopumā varētu sniegt labumu izmaksu efektivitātes ziņā;

norāda, ka daudzu gadu garumā plašā intervence ar mērķi atbalstīt bankas un aktīvu tirgus ES nav nedz ietekmējusi nodarbinātību, nedz uzlabojusi ekonomikas izaugsmes izredzes; uzskata, ka valsts intervence jāpārvieto no piedāvājuma puses pārmērīgas stimulēšanas uz saskaņotu politiku, kuras mērķis ir veicināt pieprasījumu, tostarp īstenojot fiskālos pasākumus un nodrošinot algu pieaugumu;

Tirdzniecības politika — būtisks elements vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai

uzsver, ka laikā, kad vairākas ES ekonomikas nozares ir lielā mērā atvērtas konkurentiem no trešām valstīm, trešās valstīs pastāv vairāki Eiropas uzņēmumus diskriminējoši šķēršļi; uzsver, ka trešo valstu, jo īpaši Ķīnas, konkurenti strauji un agresīvi izvēršas Eiropā un citos pasaules reģionos, bieži vien ar savas izcelsmes valsts spēcīgu politisku un finansiālu atbalstu; uzsver, ka šāda prakse var izraisīt negodīgu konkurenci un apdraudēt darbvietas Eiropā; uzsver, ka Ķīna neizpilda visus piecus kritērijus, ko ES izveidoja, lai noteiktu tirgus ekonomikas statusu;

10.

prasa Komisiju izveidot tādu ES tirdzniecības politiku, kura atbilst tās rūpniecības mērķiem un kurā tiek ņemta vērā nepieciešamība saglabāt darbvietas Eiropas rūpniecībā un nepieļaut jaunus ražošanas pārvietošanas gadījumus un turpmāku deindustrializāciju; aicina Komisiju garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan tirgus dalībniekiem no Eiropas, gan trešām valstīm, tādējādi nodrošinot godīgu konkurenci visiem;

11.

atgādina par nepieciešamību panākt drīzu vienošanos par noteikumu pārskatīšanu par tirdzniecības aizsardzības instrumentiem, lai tos ievērojami stiprinātu, uzlabojot to reaģēšanas spējas un efektivitāti; aicina Komisiju ņemt vērā iespējamo sociālo un ekonomisko ietekmi uz ES rūpniecības konkurētspēju, ja tirgus ekonomikas statuss tiek atzīts valsts pārvaldītai vai citai ārpustirgus ekonomikai;

12.

uzsver, ka nedrīkst pieļaut, lai ES tirdzniecības politika veicinātu konkurencei nelabvēlīgu praksi, tostarp vides dempingu, un it sevišķi tādu lētu un nekvalitatīvu produktu dempingu, kuri pakļauj riskam Eiropas standartus un nelabvēlīgi ietekmē Eiropas ražošanas nozares; aicina Komisiju, izstrādājot politikas nostādnes attiecībā uz to, kā īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, pievērsties robežšķērsošanas pielāgošanas mehānismiem, lai garantētu vienlīdzīgus konkurences nosacījumus kā līdzeklim, kā izvairīties no vides dempinga, darba ņēmēju ļaunprātīgas izmantošanas un negodīgas konkurences;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis, izmantojot reģionālu un uz konkrētām nozarēm vērstu pieeju, veikt pētījumus par komerciālajām sarunām, arī tiem palīdzot labāk izprast ietekmi uz nodarbinātību un Eiropas uzņēmumiem;

14.

uzsver, ka nesen ir parādījusies tendence, ka uzņēmumi pārceļ ražošanu un pakalpojumu sniegšanu atpakaļ uz Eiropu, un ka tas ļauj nodrošināt izaugsmi un radīt jaunas darbvietas; aicina Komisiju apsvērt, kā ES varētu izveidot labvēlīgu vidi, lai palīdzētu uzņēmumiem izmantot iespējas, ko sniedz darbvietu pārcelšana atpakaļ uz Eiropu;

Konkurences politikas būtiskā nozīme attiecībā uz ES rūpniecību

15.

aicina Komisiju izstrādāt uz ārējiem sakariem vērstu konkurētspējīgu Eiropas tiesisko privāto investīciju piesaistei un nezaudēšanai, stingru ES vērtību ķēžu saglabāšanai un kvalitatīvas nodarbinātības radīšanai, lai nodrošinātu jūtamus ieguvumus ES iedzīvotājiem;

16.

turklāt norāda — lai nodrošinātu inovāciju un ilgtspēju un īstenotu Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantā noteikto mērķi veicināt augsta līmeņa nodarbinātību un sekmētu sociālo politiku, ir labāk jāpielāgo valsts atbalsta noteikumi;

17.

uzsver, ka Eiropas rūpniecībai nākas konkurēt globālā mērogā, un tāpēc stingri iesaka Komisijai, lai tā, veicot analīzi un nosakot ģeogrāfiskos tirgus, neaprobežotos tikai ar valstu tirgu vai iekšējā tirgus analīzi, bet kā atsauces vērtību nekavējoties izmantotu pasaules tirgu, jo tādējādi Eiropas rūpniecības uzņēmumiem būs nodrošināta iespēja veidot partnerības vai stratēģiskās alianses pētniecības un izstrādes jomā; šajā sakarībā prasa pavērt iespējas lielāko Eiropas ražošanas uzņēmumu pārstrukturēšanai, lai varētu veidoties jauni tirgus dalībnieki, kuriem būtu pietiekama kritiskā masa, lai pastāvētu starptautiskās konkurences apstākļos;

Publiskais iepirkums — instruments, kas jāuzlabo

18.

aicina Komisiju labāk īstenot ES publiskā iepirkuma regulas; atgādina, ka saskaņā ar ES tiesību aktiem pretendentu piedāvājumus ir ļauts noraidīt, ja summa ir nesamērīgi zema vai ja vairāk nekā 50 % no piedāvājuma vērtības veidojas aiz ES robežām;

19.

uzskata, ka publiskajam iepirkumam un ekomarķējumam ir sava nozīme ilgtspējīgu produktu, pakalpojumu un inovāciju ieviešanā un stabilas rūpnieciskās bāzes radīšanā Eiropā; prasa dalībvalstīm un Komisijai īstenot saskaņotus centienus ar mērķi nodrošināt, lai līgumslēdzējas iestādes, pieņemot lēmumus par līgumu piešķiršanu, vadītos pēc ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma principa;

Labāks ES fondu izmantojums, pētniecība un izstrāde un inovācija — jaunas rūpniecības politikas veicināšanas iespējas

20.

prasa Komisijai kopā ar dalībvalstīm izstrādāt Savienības stratēģiju konsekventai un visaptverošai rūpniecības politikai, kuras mērķis būtu Eiropas reindustrializācija un kuras pamatā cita starpā būtu digitalizācija (it sevišķi viedo tehnoloģiju un robotikas integrācija rūpniecības vērtību ķēdēs), ilgtspēja, energoefektivitāte un atbilstoši resursi; šajā nolūkā prasa paplašināt dalībvalstu sadarbību un konverģenci fiskālajos, sociālajos un budžeta jautājumos, lai veicinātu kopīgu rūpniecisko projektu veidošanos; uzskata, ka Eiropas tiesiskajam regulējumam vajadzētu ļaut rūpniecības uzņēmumiem pielāgoties attiecīgajām pārmaiņām un prognozēt darbības, lai veicinātu darbvietu radīšanu, izaugsmi un reģionālo konverģenci;

21.

cenšas pārliecināt Komisiju, ka tai ir jāstrādā ar dažādām rūpniecības nozarēm, lai nodrošinātu Eiropas strukturālo un investīciju fondu un, konkrētāk, Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) maksimāli lietderīgāku izmantošanu pētniecības un izstrādes projektu atbalstam reģionu līmenī;

22.

uzskata, ka ES fondi nodrošina lieliskas iespējas finansēt ilgtspējīgas investīcijas enerģētikā un sabiedriskā transporta infrastruktūrā, un pārdomātā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) ieviešanā; prasa uzlabot dažādo kritēriju, it sevišķi nodarbinātības, vides un sociālo kritēriju, īstenošanu saistībā ar ES fondu un visu EIB pārvaldīto finanšu instrumentu izmantošanu;

23.

prasa, lai ES būtu pārdomātas specializācijas programma un lai prioritāra nozīme tiktu piešķirta pētniecībai un izstrādei tajās nozarēs, kurās ES var ieņemt vadošu pozīciju; prasa konkrētus instrumentus, kas ļautu ES un dalībvalstīm apvienot pētniecības un izstrādes centienus un pavērtu iespējas ieviest rezultātus vietējā ekonomikā; uzskata, ka saiknei starp pētniecību un rūpniecību ir izšķiroša nozīme, lai veicinātu ES rūpniecības konkurētspēju; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi veicināt un atbalstīt intensīvāku sadarbību starp pētniecības centriem, universitātēm un uzņēmumiem; prasa uzlabot pētniecības vidi, palielinot pētniecības, izstrādes un inovācijas budžetu un labāk sasaistot dažādas ES un valsts finansēšanas programmas;

24.

aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku īpaši pievērsties reģioniem, kurus ir visvairāk skārusi rūpniecības izzušana, un steidzami paātrināt atbalstu projektiem šajos reģionos, vienlaikus nodrošinot atbalstu dzīvotspējīgiem un īpaši kvalitatīviem projektiem; uzskata, ka būtu jāturpina izpētīt, vai pastāv iespējas piešķirt vairāk stratēģisku un mērķtiecīgu Eiropas Investīciju bankas aizdevumu inovāciju un rūpniecības pārveides projektiem, it īpaši ražošanas un ar to saistīto pakalpojumu jomā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ES uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un MVU, labāku piekļuvi finansējumam, tādējādi uzlabojot to spējas projektu veidošanā, un nodrošināt tiem labākus konsultāciju pakalpojumus un tehnisko atbalstu;

25.

aicina Komisiju, koordinējot savu darbību ar dalībvalstīm, izpētīt, kā darīt iespējamu ekonomikas reorganizāciju, vienlaikus nodrošinot, ka uzņēmumi pilnībā uzņemas atbildību par vidi, ievēro vides tiesību aktus un ievieš augstus vides standartus; prasa, lai uzņēmumi samērīgā termiņā likvidētu piesārņojumu slēgtajās ražotnēs un atvieglotu vietējām pašvaldībām iespējas šos objektus izmantot;

26.

aicina Komisiju apsvērt, kā veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz to, kā vislabāk rīkoties uzņēmumu slēgšanas gadījumos, mudinot tās iepazīties ar juridiskajos noteikumos minētajiem piemēriem, lai iespēju robežās mēģinātu organizēt pircēja meklēšanu vai ražotnes pārdošanu un tādējādi nodrošinātu, ka rūpnīcas turpina darboties, neraugoties uz sākotnējo īpašnieku pieņemto lēmumu par darbības izbeigšanu;

27.

uzskata, ka būtu jācīnās pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp materiālu un nemateriālu aktīvu vai pakalpojumu pārvešanu starp uzņēmumiem par neatbilstošām cenām (transfertcenām), un ka šāda izvairīšanās notiek arī tādēļ, ka trūkst Eiropas līmeņa koordinācijas fiskālos un komerciālos jautājumos; prasa pastiprināt dalībvalstu sadarbību un konverģenci fiskālajos, sociālajos un budžeta jautājumos;

Sociāli atbildīga pārstrukturēšana un kvalitatīvu darbvietu radīšana uz nākotni orientētās nozarēs

28.

atzinīgi vērtē dažu vietējo pašvaldību un sociālo partneru sadarbībā tapušo ierosmi līdzīgi kā Alstom gadījumā sekmēt eksperimentālu projektu īstenošanu darba ņēmēju un pārstrukturēšanas procesā esošo uzņēmumu vajadzībām, lai ar apmācību un attiecīgiem pasākumiem nodrošinātu darba ņēmēju profesionālo izaugsmi, tā saglabājot kvalitatīvu nodarbinātību;

29.

uzsver, ka ir ārkārtīgi nepieciešams attīstīt tehniskās prasmes, it sevišķi ražošanas nozarē; uzsver nepieciešamību popularizēt to, cik liela nozīme ir kvalificētiem tehniskajiem darbiniekiem; uzskata — lai maksimāli palielinātu zaļās ekonomikas potenciālu neto darbvietu radīšanā, izšķiroša nozīme ir tam, lai patlaban nodarbinātajam darbaspēkam tiktu dotas pienācīgas iespējas apgūt jaunas prasmes, kas nepieciešamas aprites ekonomikā; atgādina par kvalificēta darbaspēka nozīmi ražošanas ilgtspējas saglabāšanā; uzsver, ka ir svarīgi veicināt labāku sinerģiju starp izglītības sistēmām, augstskolām un darba tirgu, tostarp iepazīstināšanu ar darbavietām un sadarbību ar uzņēmumiem inovācijas kopu veidošanā;

30.

aicina visas attiecīgās iestādes nodrošināt pilnīgu atbilstību valstu un Eiropas noteikumiem par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu, kas jāveic visām iesaistītajām pusēm, it īpaši pārstrukturēšanas laikā, un garantēt arī vides aizsardzību un darba drošību;

31.

uzsver, ka uzņēmumiem ir jāpilda Eiropas un valsts tiesību aktos noteiktās juridiskās saistības, par prioritāti uzskatot darba ņēmēju informēšanu un uzklausīšanu un iespēju izskatīt sociālo partneru izvirzītās alternatīvas;

32.

uzskata, ka par jebkuru pārstrukturēšanas darbību attiecīgā gadījumā ir jāsniedz skaidrojumi un pamatojums ieinteresētajām personām, tostarp attiecībā uz plānoto pasākumu izvēli, ņemot vērā mērķus un iespējamās alternatīvas; prasa, lai pārstrukturēšanas gadījumos tiktu īstenots vietējs dialogs, kurā, piedaloties visām ieinteresētajām personām, tiktu apspriesti labākie iespējamie nosacījumi;

33.

uzsver to, cik nozīmīgs ir noturīgs, visos līmeņos īstenots sociālais dialogs, kura pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un kopēja atbildība, jo tas ir viens no labākajiem instrumentiem vienprātīgu risinājumu un kopēju perspektīvu meklēšanā attiecībā uz pārstrukturēšanas procesa prognozēšanu, novēršanu un vadīšanu;

34.

uzsver, ka pārstrukturēšanas skartajiem darbiniekiem ir nepieciešama aizsardzība, raugoties uz veselību un darba apstākļiem, sociālo drošību, pārkvalificēšanos un atgriešanos darba tirgū;

35.

norāda, ka pārstrukturēšanas ietekme izpaužas krietni plašāk nevis tikai attiecīgajā uzņēmumā un tai ir neparedzama ietekme uz kopienām un dalībvalstu ekonomisko un sociālo struktūru;

36.

aicina Komisiju apspriesties ar sociālajiem partneriem par to, cik efektīvi, ņemot vērā “Caterpillar” un “Alstom” lietas, ir tiesību akti, kas reglamentē kolektīvo atlaišanu;

37.

pauž nožēlu par reālās ekonomikas pakāpenisko finansializāciju, kurā galvenā uzmanība tiek veltīta īstermiņa finansiālajām izredzēm, nevis inovatīva rūpnieciskā instrumenta saglabāšanai, kurš var nodrošināt ilgtspējīgas kvalitatīvas darbvietas un sniegt ilgtermiņa labumu sabiedrībai; pauž nožēlu arī par to, ka šī pieeja ir izraisījusi liela skaita darbvietu zudumu rūpnieciskās ražošanas nozarē; aicina Komisiju apspriesties ar sociālajiem partneriem par iespēju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz kolektīvo atlaišanu, ņemot vērā minētos aspektus, kas saistīti ar “Caterpillar” un “Alstom” lietām, jo īpaši visu darbinieku un apakšuzņēmēju līdzdalību šajā procedūrā, un efektīvus pasākumus, lai nepieļautu nelikumīgu kolektīvo atlaišanu, kas nav balstīta uz reāliem ekonomiskiem iemesliem, tostarp iespēju noteikt sankcijas, piemēram, apturēt piekļuvi ES finansētām programmām vai pieprasīt atmaksāt piešķirto valsts atbalstu;

38.

aicina Komisijas darba grupu izmeklēt, kā ir tikusi īstenota Eiropas uzņēmumu padomes uzklausīšanas procedūra; aicina Komisiju, ņemot vērā veiktās izmeklēšanas rezultātus, apsvērt nepieciešamību pārskatīt Direktīvu par Eiropas uzņēmumu padomi;

39.

norāda, ka globalizācijas laikmetā EGF ir būtiski svarīgs ES instruments, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot darba ņēmēju profesionālās pārkvalificēšanās politiku un atjaunotu ekonomikas struktūru reģionā, kurā darba ņēmējus ir skārusi globalizācijas vai ekonomikas krīzes nelabvēlīgā ietekme; atgādina par svarīgajiem ieteikumiem, kas pausti Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcijā par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbībām, ietekmi un pievienoto vērtību laikposmā no 2007. līdz 2014. gadam (7);

40.

tomēr uzsver, ka EGF ir instruments, kas reaģē tikai tad, ja atlaišana no darba ir notikusi, un ka dalībvalstīm ir jāpieliek lielākas pūles un ES ir jārada piemērota ekonomiskā un tiesiskā vide, lai veicinātu konkurētspēju un radītu ilgtermiņā ilgtspējīgas darbvietas;

41.

aicina Komisiju informēt Parlamentu par tās stratēģiju, kas paredzēta, lai veidotu labvēlīgāku tirgus vidi Eiropā svarīgākajām rūpniecības nozarēm, proti, dzelzceļa apgādes nozarei un mašīnbūves nozarei, un arī par to, kā tā ir iecerējusi rīkoties, lai Eiropā saglabātu kvalitatīvu nodarbinātību, zinātību un investīcijas;

42.

atzīmē, ka pārstrukturēšanas gadījumos jaunāka un vecāka gadu gājuma darba ņēmēji tiek atlaisti daudz biežāk nekā citas vecuma grupas; uzsver, ka atlaišanas gadījumā darba devējiem ir jāievēro diskriminācijas novēršanas tiesību akti, jo īpaši attiecībā uz vecumu;

43.

norāda, ka pārejai uz zaļo ekonomiku ir ievērojams potenciāls radīt konkrētām vietām piesaistītas, pārvietošanai nepakļaujamas darbvietas, kā arī darbvietas jomās, kuras nav iespējams pārcelt cituviet; norāda, ka pastāv pārliecinoši pierādījumi tam, ka pāreja uz zaļo ekonomiku kopumā pozitīvi ietekmēs nodarbinātību, jo ilgtspējīga saimnieciskā darbība, piemēram, enerģijas taupīšana, ir darbietilpīgāka nekā darbības, kuru vietā tā stājas, un varētu reģioniem dot iespēju kļūt saimnieciski autonomākiem;

o o

44.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

(1) OV L 225, 12.8.1998., 16. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.

(3) OV C 440, 30.12.2015., 23. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0032.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0460.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0280.

(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0361.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/29

P8_TA(2016)0378

Ruanda: Victoire Ingabire lieta

Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Ruandu: Victoire Ingabire lieta (2016/2910(RSP))

(2018/C 215/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2013. gada 23. maija rezolūciju par Ruandu — Victoire Ingabire lieta (1),

—	ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu (ACHPR),

—	ņemot vērā ĀS hartu par demokrātiju, vēlēšanām un pārvaldību,

—	ņemot vērā Principus un pamatnostādnes par tiesībām uz taisnīgu tiesu un juridisko palīdzību Āfrikā,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Ruanda ratificēja 1975. gadā,

—	ņemot vērā 2015. gada vispārējā regulārā pārskata attiecībā uz Ruandu iznākumu un 2016. gada ANO Cilvēktiesību komitejas noslēdzošo secinājumu,

—	ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

—	ņemot vērā 2015. gada 3. decembrī ES vārdā sniegto augstās pārstāves Federikas Mogerīni deklarāciju saistībā par Ruandas Konstitūcijas pārskatīšanu,

—	ņemot vērā 2015. gada 18. decembra ES kopīgo vietējo paziņojumu par referendumu Ruandā un šīs valsts Konstitūcijas projektu,

—	ņemot vērā Apvienoto demokrātisko spēku 2016. gada 16. martā sniegto paziņojumu presei par apelāciju politieslodzītās Victoire Ingabire Umuhoza lietā,

—	ņemot vērā organizācijas Freedom House 2015. gada ziņojumu par Ruandu,

—	ņemot vērā Amnesty International ziņojumu “Rwanda 2015/2016” (“Ruanda 2015/2016”),

—	ņemot vērā Amnesty International 2013. gada ziņojumu “Justice in jeopardy: The first instance trial of Victoire Ingabire” (“Tiesiskums ir apdraudēts – Pirmās instances tiesas process pret Victoire Ingabire”),

—	ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības Augstās pārstāves Catherine Ashton2013. gada 4. februāra atbildi uz rakstisko jautājumu E-010366/2012 par Victoire Ingabire,

—	ņemot vērā organizācijas Human Rights Watch2016. gada 29. septembra ziņojumu “Rwanda: Opposition Activist Missing” (“Ruanda. Pazudušie opozīcijas aktīvisti”),

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta mierīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos 2014. gada ziņojumu par Ruandu,

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.	tā kā Ruanda ir viena no nedaudzajām Āfrikas valstīm, kurai ir vadoša loma Tūkstošgades mērķu sasniegšanā, īpaši tādos aspektos kā dzimumu līdztiesība, pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm, visiem pieejama pamatizglītība, bērnu un māšu mirstība, HIV izplatība un vides ilgtspēja;

B.	tā kā spēcīgā ekonomiskā izaugsme ir ievērojami paaugstinājusi dzīves līmeni, par ko liecina tas, ka bērnu mirstība samazinājusies par divām trešdaļām un gandrīz visi attiecīgā vecuma bērni apmeklē pamatskolu;

C.	tā kā ir veikti politiski un ekonomiski pasākumi, lai uzlabotu valsts ekonomisko situāciju un padarītu to industrializētāku un vairāk orientētu uz pakalpojumu sniegšanu;

tā kā 2012. gada 30. oktobrī Apvienoto demokrātisko spēku (UDF) vadītājai Victoire Ingabire tika piespriests astoņu gadu cietumsods par teroraktu plānošanu pret valsts pārvaldes iestādēm un par 1994. gada genocīda nozīmīguma neatzīšanu, tikai tāpēc vien, ka viņai bija saiknes ar Ruandas Atbrīvošanas demokrātiskajiem spēkiem (FDLR);

tā kā 2016. gada septembrī Eiropas Parlamenta delegācijai tika liegta iespēja tikties ar apcietinājumā esošo opozīcijas līderi Victoire Ingabire; tā kā, neraugoties uz to, ka apmeklējuma centrā bija sieviešu loma sabiedrībā un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm, Ārlietu un sadarbības ministrija uzskatīja, ka nav nekāda iemesla, lai ieslodzīto Victoire Ingabire, uz kuru attiecas apcietinājuma vadlīnijas un noteikumi, apmeklētu oficiāla ES Parlamenta delegācija;

tā kā delegācija konstatēja, ka ir vēl jāveic svarīgi uzdevumi, piemēram, jānodrošina izglītības pieejamība lauku apvidos, vienlīdzīgākas īpašumtiesības, labāka piekļuve nodarbinātībai nozarēs, kas nav lauksaimniecība, un tā kā cilvēktiesību situācija Ruandā, īpaši attiecībā uz iesaistīšanos politikā un vārda brīvību, aizvien raisa bažas, turklāt pilsoniskā sabiedrībā vēl aizvien ir ļoti vāja;

tā kā daudzas cilvēktiesību organizācijas ir nosodījušas Victoire Ingabire pirmajā instancē piespriesto sodu, jo tiesvedības gaitā tika novēroti nopietni pārkāpumi un attieksme pret viņu nebija taisnīga; tā kā Amnesty International ziņojumā ir norādīts uz aizspriedumu pilnajiem Ruandas prezidenta publiskajiem izteikumiem pirms tiesas un uz to, ka tiesa balstījās uz atzīšanos, taču ir informācija, ka Kami cietumā tiek izmantota spīdzināšana; tā kā 2013. gada četri apsūdzības liecinieki un viens līdzvainīgi apsūdzētais, kas bija liecinājuši pret Victoire Ingabire 2012. gadā Ruandas Augstajā tiesā, paziņoja Augstākajai tiesai, ka viņu liecības ir safabricētas;

H.	tā kā 2012. gada 13. septembrīVictoire Ingabire kopā ar vēl divām personībām Ruandas politikā, Bernard Ntaganda un Deogratias Mushyayidi, tika nominēta 2012. gada Eiropas Parlamenta Saharova balvai par domas brīvību;

tā kā 2015. gadā Victoire Ingabire iesniedza apelāciju Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesā, apsūdzot Ruandas valdību viņas tiesību pārkāpšanā; tā kā 2015. gada martā Ruanda izstājās no Āfrikas tiesas jurisdikcijas, apgalvojot, ka Ruandas tiesas pašas spēj izskatīt visas vietējās lietas; tā kā 2016. gada 29. februārī — tikai dažas dienas pirms Victoire Ingabire pret Ruandas valdību ierosinātās lietas izskatīšanas tiesā — Ruandas valdība atsauca savu deklarāciju, kas ļāva indivīdiem tieši vērsties Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesā;

tā kā saskaņā ar Victoire Ingabire partijas FDU-Inkingi teikto viņas apcietinājuma apstākļi kopš 2016. gada aprīļa ir ievērojami pasliktinājušies; tā kā viņai neļauj saņemt ēdienu no malas un nenodrošina viņas veselības stāvoklim piemērotu ēdienu un tā kā viņas medicīniskā izziņa atzīta par nederīgu;

K.	tā kā citu problēmu starpā FDU-Inkingi nav iespējams oficiāli reģistrēties kā politiskai partijai un vairāki tās biedri saņēmuši draudus, ir aizturēti vai apcietināti;

tā kā vairāki opozīcijas partiju locekļi atrodas apcietinājumā; tā kā ar FDU-Inkingi saistītā medmāsa un politiskā aktīviste Illuminée Iragena piecus mēnešus atrodas bezvēsts prombūtnē un ir bažas par viņas drošību; tā kā FDU-Inkingi kasiere Léonille Gasengayire2016. gada 23. augustā tika apcietināta un viņai izvirzīta apsūdzība aicināšanā uz sacelšanos;

tā kā pasaules preses brīvības indeksā 2016. gadā Ruanda ieņem 161. vietu no 180 valstīm; tā kā preses brīvība ir turpinājusi pasliktināties, pret neatkarīgajiem žurnālistiem bieži tiek vērsti uzbrukumi, draudi un viņi tiek apcietināti; tā kā aizvien biežāk žurnālisti, kas darbojas trimdā, un ārvalstu žurnālisti saskaras ar iebiedēšanu un vardarbību un pat tiek nolaupīti, ja savos ziņu sižetos kritizē valsts amatpersonas;

N.	tā kā 2014. gada oktobrī pēc tam, kad bija pārraidīta pretrunīga BBC dokumentālā filma par 1994. gada Ruandas genocīdu, valdība uz nenoteiktu laiku pārtrauca BBC radiopārraižu translāciju kiņaruandas valodā;

O.	tā kā demokrātijas konsolidēšanai, tostarp nodrošinot tiesu varas neatkarību un opozīcijas partiju piedalīšanos, ir būtiska nozīme, jo īpaši ņemot vērā prezidenta vēlēšanas, kas tiks rīkotas 2017. gadā;

P.	tā kā Ruandas tiesu sistēmas trūkumi, kas bija redzami Victoire Ingabire kriminālprocesā, ir mazinājuši paļāvību, ka tā spēj izskatīt politisku publicitāti guvušas lietas;

tā kā Ruanda ir nozīmīgs spēlētājs Lielo Ezeru reģionā un tai var būt ārkārtīgi svarīga loma stabilizācijas procesā, tostarp cīņā pret izrakteņu un citu dabas resursu nelegālu tirdzniecību; tā kā ANO ekspertu grupas, kas pētīja Kongo Demokrātisko Republiku (KDR), 2015. gada ziņojumā Ruandas valdībai ieteikts izmeklēt alvas, tantala un volframa nelegālas tirdzniecības gadījumus, kā arī KDR izcelsmes izrakteņu legalizāciju Ruandā un saukt vainīgos pie atbildības,

stingri nosoda politisko motivētas tiesu prāvas, politisko pretinieku sodīšanu un prāvas rezultātu iepriekšēju paredzēšanu; mudina Ruandas valdību panākt ekonomiskajiem un sociālajiem sasniegumiem līdzīgus sasniegumus arī cilvēktiesību jomā, lai virzītos uz patiesi modernu un iekļaujošu demokrātiju; aicina Ruandas iestādes nodrošināt, ka Victoire Ingabire apelācijas izskatīšana norit godīgi un atbilst Ruandas un starptautiskajos tiesību aktos noteiktajiem standartiem; uzsver, ka lietu izskatīšana un apsūdzības nevar būt balstītas uz neskaidriem un neprecīziem likumiem vai likumu ļaunprātīgu izmantošanu, kā tas notiek Victoire Ingabire gadījumā;

pauž dziļas bažas par Ruandas Augstākās Tiesas atteikumu izskatīt apelāciju un spriedumu, ar kuru Victoire Ingabire piespriesti 15 gadi cietumsoda, kā arī par viņas apcietinājuma apstākļu pasliktināšanos; uzskata, ka apelāciju izskatīšanas procedūra Ruandā neatbilst starptautiskajiem standartiem un ka Victoire Ingabire lietā nav ievērota nevainīguma prezumpcija;

uzsver, ka Ruandas izstāšanās no Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesas (ACHPR) jurisdikcijas 2016. gada martā — tikai dažas dienas pirms Victoire Ingabire apelācijas izskatīšanas — nav nejauša un tās mērķis ir ierobežot indivīdu un NVO iespēju vērsties šai tiesā;

atgādina Ruandas iestādēm, ka oficiālajā politiskajā dialogā ar Ruandu, kas noris saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. pantu, ES ir paudusi bažas par cilvēktiesību un tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu; prasa nekavējoties un objektīvi, bez jebkādiem ierobežojumiem, nepiemērotas ietekmes, spiediena un draudiem, pārskatīt Victoire Ingabire lietu, balstoties uz faktiem un atbilstoši tiesību aktiem; aicina apcietinājumā ievērot Victoire Ingabire tiesības, tostarp tiesības uz tiesisko pārstāvību un pienācīgu ēdienu un medicīnisko aprūpi;

nosoda jebkādas opozīcijas partiju vadītāju vai dalībnieku, aktīvistu, žurnālistu un citu cilvēku, kas kritizē Ruandas valdību, iebiedēšanas, arestus, aizturēšanas vai kriminālvajāšanas tikai par to vien, ka viņi pauž savu viedokli; šajā sakarā, lai garantētu vārda brīvību, mudina Ruandas iestādes pārskatīt un pielāgot savus tiesību aktus, īpaši Sodu kodeksa 463. un 451. pantu, kas ierobežo vārda brīvību;

aicina Ruandas iestādi izrādīt vēlmi izmeklēt pārkāpumus pret opozīcijas aktīvistiem un žurnālistiem un panākt, ka militārie aizturēšanas centri atbilst Ruandas un starptautisko tiesību aktu standartiem; mudina Ruandas varas iestādes nekavējoties atbrīvot visas personas un pārējos aktīvistus, kas aizturēti vai notiesāti tikai par to, ka izmantojuši savas tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, un nodrošināt administratīvo, leģislatīvo un tiesu varas pilnvaru nošķīrumu, īpaši tiesu sistēmas neatkarīgumu;

mudina Ruandas iestādes palielināt centienus izmeklēt Illuminée Iragena, John Ndabarasa, Léonille Gasangayire un citu cilvēku, kas varētu atrasties piespiedu prombūtnē, lietas, lai noskaidrotu viņu atrašanās vietu un vai nu viņus atbrīvotu, vai tiesātu, kā arī nodrošināt, ka faktisko vai aizdomās turēto valdības oponentu un kritiķu, tostarp Frank Rusagara, Joel Mutabazi, Kizito Mihigo un līdz ar viņiem apsūdzēto, lietas tiek izskatītas godīgi;

mudina Ruandas iestādes nodrošināt mierīgas, uzticamas un pārredzamas vēlēšanas 2017. gadā un aicina valdību priekšvēlēšanu norisē iesaistīt arī opozīciju; pauž atbalstu ilgtermiņa ES vēlēšanu novērošanas misijai 2017. gada prezidenta vēlēšanās, kurai galvenā uzmanība jāpievērš politiskajai arēnai un pamatbrīvību ievērošanai;

atgādina Ruandas iestādēm, ka demokrātija ir balstīta uz plurālistisku valdību, darboties spējīgu opozīciju, neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un tiesu varu, cilvēktiesību ievērošanu un tiesību uz vārda un pulcēšanās brīvību ievērošanu; šajā sakarā aicina Ruandu padarīt politisko arēnu atvērtu, ievērot minētos standartus un veikt uzlabojumus cilvēktiesību ievērošanas jomā; sagaida, ka Ruanda īstenos ANO īpašā referenta mierīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos 2014. gada ziņojumā iekļautos ieteikumus;

10.

aicina Ruandas iestādes steidzami pārskatīt savu deklarāciju, lai indivīdi un NVO varētu iesniegt prasības Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesā, proti, atjaunot deklarāciju, lai tā atkal būtu spēkā;

11.

aicina ES un tās starptautiskos partnerus turpināt atbalstīt Ruandas tautu tās centienos veidot mieru un stabilitāti šai valstī un reģionā kopumā;

12.

aicina Komisiju turpināt regulāri izvērtēt atbalsta sniegšanu Ruandas valdības iestādēm, lai nodrošinātu, ka ar šo atbalstu pilnībā tiek sekmēta cilvēktiesību, un vārda un pulcēšanas brīvības ievērošana, politiskais plurālisms un neatkarīga pilsoniskā sabiedrība;

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei Federikai Mogerini, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, Austrumāfrikas Kopienai, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, ES dalībvalstīm, Victoire Ingabire aizstāvjiem un Ruandas prezidentam.

(1) OV C 55, 12.2.2016., 127. lpp.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/33

P8_TA(2016)0379

Sudāna

Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Sudānu (2016/2911(RSP))

(2018/C 215/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā ES, trijotnes (Norvēģijas, Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu) pārstāvju un Vācijas 2016. gada 8. augusta kopīgo paziņojumu, kurā atzinīgi vērtēts tas, ka Sudāna ir parakstījusi AUHIP ceļvedi,

—	ņemot vērā 2016. gada 28. jūlija dokumentu “Neatkarīgā eksperta ziņojums par cilvēktiesību stāvokli Sudānā” un 2016. gada 4. augusta dokumentu “Īpašā referenta ziņojums par vienpusējo piespiedu pasākumu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesību īstenošanu (pēc viņa misijas Sudānā)”,

—	ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces/ Augstās pārstāves (PV/AP) runaspersonas 2016. gada 27. jūnija paziņojumu par Sudānas valdības lēmumu uz četriem mēnešiem vienpusēji pārtraukt karadarbību,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2296 par Sudānu, kas pieņemta tās 7728. sanāksmē 2016. gada 29. jūnijā,

—	ņemot vērā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2016. gada 13. jūnija paziņojumu par stāvokli Dārfūrā,

—

ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantu, kur abos šajos pantos ir noteikts, ka nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem,

—	ņemot vērā Augstās pārstāves Eiropas Savienības vārdā sniegto 2015. gada 9. aprīļa paziņojumu par labvēlīgas vides trūkumu 2015. gada aprīļa vēlēšanām Sudānā,

—	ņemot vērā “Sudānas aicinājuma” deklarāciju par pilsoniskas un demokrātiskas valsts izveidi,

—	ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

tā kā konflikts Dārfūrā turpinās jau 13 gadus un tajā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 300 000 cilvēku, un Sudānas valdības spēki aizvien turpina uzbrukt civiliedzīvotājiem, galvenokārt Džebelmarrā; tā kā joprojām notiekošie neselektīvie uzlidojumi civiliedzīvotājiem, tostarp Sudānas spēku nelikumīgie uzbrukumi ciematiem Dienvidkordofanā, Zilajā Nīlā un Dārfūrā, ir izraisījuši cilvēku bojāeju un civilās infrastruktūras bojājumus;

B.	tā kā ar 2010. gada Valsts drošības aktu Sudānas valdībai ir piešķirtas vispārējas pilnvaras bez apsūdzību uzrādīšanas ieslodzīt aizturētās personas vieninieka kamerās uz ilgu laiku un tā kā ir notikuši uzbrukumi organizācijām, kam nācies piespiedu kārtā izbeigt darbību;

tā kā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 21. septembra vispārējā periodiskajā pārskatā ir teikts, ka Sudāna ir no jauna apstiprinājusi apņemšanos pievienoties Konvencijai pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem un Starptautiskajai konvencijai par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

tā kā Dārfūrā, galvenokārt Dienvidkordofanā un Zilajā Nīlā, palielinās cilvēktiesību pārkāpumu un ļaunprātīgas rīcības gadījumu skaits, tostarp sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma, spēka pārmērīga izmantošana, civiliedzīvotāju nolaupīšana, pret sievietēm vērsta seksuālā vardarbība un vardarbība dzimuma dēļ, vardarbība pret bērniem un viņu ļaunprātīga izmantošana, kā arī patvaļīga apcietināšana un aizturēšana;

tā kā opozīcijā esošiem politiskajiem spēkiem, pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem Sudānā ir aizliegts publiski pulcēties; tā kā ir ziņots, ka Valsts izlūkošanas un drošības dienests (VIDD) regulāri aizskar un vajā cilvēktiesību aktīvistus, studējošos aktīvistus un politiskos oponentus, kā arī vēršas pret viņiem tāpēc, ka viņi veic leģitīmus pasākumus; tā kā šogad līdz šim patvaļīgi ir apcietināti daudzi pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, tostarp četri Sudānas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, kurus drošības dienesta darbinieki aizturēja Hartūmas Starptautiskajā lidostā un kuri bija ceļā uz Ženēvā 2016. gada 31. martā paredzēto augsta līmeņa sanāksmi ar diplomātiem par cilvēktiesību jautājumiem;

tā kā cilvēktiesību aizstāvju grupas ir atklājušas pierādījumus par Sudānas valdības spēku uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, izmantojot ķīmiskos ieročus, un Dārfūras Džebelmarras reģiona ciematu iedzīvotāji ir ziņojuši par šaušalīgajām sekām pēc uzbrukumiem, kuros, iespējams, tika izmantoti ķīmiskie ieroči, turklāt pavisam nesen, 2016. gada 9. septembrī notika uzbrukums Gamarā ciematam; tā kā ir ziņots arī par uzbrukumiem, ko veikuši Ātrās reaģēšanas spēki (ĀRS), t. i., VIDD vadīta Sudānas militārā vienība, kuru veido bijušie valdību atbalstošie militāristi;

tā kā 2016. gada 29. februārī VIDD brutāli iebruka Hartūmas Mācību un tautas attīstības centrā (TRACKS), kas ir sabiedriskā organizācija, un pēc tam centra direktors Khalfálah Alafif Muktar un aktīvisti Arwa Ahmed Elrabie, Al-Hassan Kheiry, Imani-Leyla Raye, Abu Hureira Abdelrahman, Al-Baqir Al-Afif Mukhtar, Midhat Afifadeen un Mustafa Adamtika apcietināti un viņiem tika uzrādītas kriminālapsūdzības par konspirāciju un kara veicināšanu pret valsti — noziegumiem, par kuriem piespriež nāvessodu; tā kā ir zināms, ka direktora veselības stāvoklis nav labs un ģimenes locekļiem nav ļauts viņu apmeklēt;

tā kā Sudānas iestādes nosaka stingrus ierobežojumus attiecībā uz reliģijas brīvību; tā kā turpinās un pēdējos gados ir pastiprinājusies draudēšana baznīcas līderiem un kristiešu kopienu iebiedēšana; tā kā Čehijas kristiešu palīdzības organizācijas darbinieks Petr Jašek, Sudānas mācītāji Hassan Abduraheem Kodi Taour, Kuwa Shamal un Dārfūras augstskolas absolvents Abdulmonem Abdumawla Issa Abdumawla atrodas apcietinājumā jau deviņus mēnešus un pret viņiem ierosināts tiesas process, apsūdzot viņus informācijas izplatīšanā par kristiešu iespējamām ciešanām kara plosītajā Sudānas teritorijā; tā kā nesenajos gados ir palielinājies tiesas procesu, kuros uzrādītas apsūdzības par apostāzi un par to ir piespriesti nāvessodi;

tā kā Ātrās reaģēšanas spēki (ĀRS) nesen tika izvietoti gar Sudānas ziemeļu robežu, lai apturētu nelegālo migrantu plūsmu; tā kā 2016. gada 31. augustā ĀRS komandieris paziņoja, ka viņa vienība patrulē gar robežu ar Ēģipti un Lībiju, un apgalvoja, ka Sudāna ES vārdā cīnās pret nelikumīgu migrāciju; tā kā ES delegācija Sudānā 2016. gada 6. septembrī noliedza šāda atbalsta sniegšanu;

J.	tā kā 2016. gada 24. augustā 48 iespējamie Sudānas patvēruma meklētāji tika deportēti no Itālijas uz Sudānu; tā kā 2016. gada maijā Sudānas iestādes deportēja vairāk nekā 400 eritrejiešus, kuri tika apcietināti ceļā uz Lībiju;

K.	tā kā Sudānas iestādes nesamērīgi daudz notiesā sievietes un meitenes par neskaidri definētiem noziegumiem; tā kā sievietes saskaras ar sistēmisku diskrimināciju un viņām piespriež miesas sodus un pēršanu par neskaidri pamatotiem apģērba nēsāšanas pārkāpumiem;

tā kā “Sudānas aicinājuma” deklarācijas parakstītāji (politisko un bruņoto opozīcijas partiju pārstāvji, tostarp Nacionālās Umma partijas, Nacionālo konsensa spēku un Sudānas Revolucionārās frontes (SRF) pārstāvji) ir apņēmušies sadarboties, lai pārtrauktu konfliktus, kas plosās dažādos Sudānas reģionos, un īstenot tiesiskās, institucionālās un ekonomiskās reformas;

tā kā Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) 2009. un 2010. gadā izdeva divus orderus prezidenta al-Bashir apcietināšanai, apsūdzot viņu līdzdalībā kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā; tā kā, neraugoties uz to, ka Sudāna nav parakstījusi Romas statūtus, ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 1593 (2005) ir pausta prasība Sudānai sadarboties ar ICC un tādēļ tai ir jāpilda ICC apcietināšanas orderis;

N.	tā kā 2008. gada jūnija sanāksmē Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomē (VLĀAP) sanākušie ES ārlietu ministri secināja, ka Padome ir gatava apsvērt pasākumus pret personām, kas ir atbildīgas par to, ka nenotiek sadarbība ar ICC;

O.	tā kā ES kopā ar Sudānu pašreiz īsteno projektu par labāku migrācijas pārvaldību,

pauž sašutumu par to, ka Sudānas valdība izmantoja ķīmiskos ieročus pret civiliedzīvotājiem Dārfūras Džebelmarras apgabalā un uzsver, ka tas ir smags starptautisko tiesību pārkāpums un arī kara noziegums; atgādina, ka Sudāna ir Ķīmisko ieroču konvencijas dalībvalsts un prasa Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas vadībā veikt starptautisku izmeklēšanu par šiem apgalvojumiem; atgādina Sudānas varas iestādēm, ka tām ir pienākums aizsargāt cilvēktiesības;

joprojām pauž visdziļākās bažas par to, ka konflikta zonās, proti, Dārfūrā, Dienvidkordofanā un Zilajā Nīlā turpinās cilvēku nelikumīga nogalināšana, nolaupīšana, ar dzimumu saistīta un seksuāla vardarbība, kā arī ar šiem noziegumiem saistīta humanitārā krīze, kuru izraisīja tas, ka valsts iekšienē ir pārvietots milzīgs skaits iedzīvotāju; prasa nekavējoties izbeigt civiliedzīvotāju bombardēšanu no gaisa, ko veic Sudānas armija;

izsaka nosodījumu par to, ka Sudānā tiek patvaļīgi aizturēti un apcietināti aktīvisti, kā arī par to, ka cilvēktiesību aizstāvji un žurnālisti joprojām tiek turēti apcietinājumā; aicina Sudānas valdību nodrošināt vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības miermīlīgu īstenošanu; uzsver, ka nacionālais dialogs būs veiksmīgs tikai tad, ja tas notiks apstākļos, kad ir garantēta vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība, biedrošanās un pulcēšanās brīvība;

aicina Āfrikas Savienību un Sudānas valdību rūpīgi izmeklēt visus apgalvojumus par spīdzināšanu, sliktu izturēšanos, nelikumīgu aizturēšanu un pārmērīgu spēka izmantošanu un saukt pie atbildības taisnīgas tiesas priekšā tos, kas tajā vainojami, bet nepiemērojot nāves sodu; aicina Sudānas valdību nekavējoties izsludināt moratoriju nāvessoda izpildei un nākotnē atcelt nāvessodu un visus miesassoda veidus;

jo īpaši pauž bažas par pārmērīgajiem ierobežojumiem, kas joprojām noteikti starptautiskajām humānās palīdzības aģentūrām un organizācijām; pieprasa, lai Sudānas valdība saskaņā ar tās iesaisti vispārējā regulārā pārskata procesā visiem iespējamiem veidiem censtos uzlabot starptautisko humānās palīdzības organizāciju piekļuvi, kā arī to personu piekļuvi šai palīdzībai, kuriem tā nepieciešama; mudina Sudānas valdību nekavējoties sākt konstruktīvu sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai veicinātu izpratni par cilvēktiesībām Sudānā;

atkārtoti apstiprina, ka reliģijas, uzskatu un ticības brīvība ir universālas cilvēktiesības, kas jāizsargā visur un visiem; pieprasa, lai Sudānas valdība atceļ visas tiesību normas, kas soda vai diskriminē personas viņu reliģisko uzskatu dēļ, jo īpaši apostāzes gadījumā un jo īpaši attiecībā uz Čehijas kristiešu palīdzības organizācijas darbinieku Petr Jašek, Sudānas mācītājiem Hassan Abduraheem Kodi Taour, Kuwa Shamal un Dārfūras augstskolas absolventu Abdulmonem Abdumawla Issa Abdumawla;

pauž bažas par Sudānas valsts izlūkošanas un drošības dienesta (NISS) represijām pret pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un aicina Sudānu nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot ieslodzītos un izbeigt patvaļīgo aizturēšanu, atsaukt visas apsūdzības, kas saistītas ar viņu miermīlīgajām darbībām, un atļaut NVO, piemēram, TRACK, darbiniekiem, to sabiedrotajiem un studentiem aktīvistiem, darīt savu darbu, nebaidoties no represijām;

norāda uz to, ka Sudāna akceptēja ieteikumus, lai ratificētu Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kā arī lai nostiprinātu centienus spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās novēršanas jomā; tomēr aicina Sudānas valdību steidzami pārskatīt Valsts drošības aktu, kas ļauj aizdomās turamos turēt apcietinājumā līdz četrarpus mēnešiem, neizskatot lietu tiesā, un aicina veikt tiesību sistēmas reformu saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

aicina Sudānas valdību atcelt plaši piemērojamo imunitāti, ko tā noteica Sudānas tiesību aktos, publicēt triju valsts izmeklēšanas komisiju konstatējumus un publiski atzīt to, cik daudzi cilvēki tika nogalināti represijās pret tiem, kas 2013. gada septembrī protestēja pret taupības pasākumiem, un nodrošināt šajās represijās cietušajiem taisnīgumu;

10.

atgādina par Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada jūnija sanāksmes secinājumiem, kuros norādīts, ka Sudānas valdība joprojām atsakās sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu (ICC), un uzsvērts, ka Sudānas valdībai ir pienākums sadarboties un tā to spēj, un ka jebkurš ICC izdots apcietināšanas orderis ir jāpilda; mudina Omar al-Bashir ievērot starptautiskās tiesības un stāties ICC priekšā, lai atbildētu par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu;

11.

aicina Āfrikas Savienības dalībvalstis, un jo īpaši tās valstis, kuras ir uzņēmušas prezidentu Omar al-Bashir (Kongo Demokrātiskā Republika, Čada, Dienvidāfrika, Uganda un Džibutija), ievērot Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un lēmumus;

12.

aicina ES noteikt mērķtiecīgas sankcijas pret tiem, kas vainojami par nebeidzamajiem kara noziegumiem un par nesadarbošanos ar Starptautisko Krimināltiesu; prasa EĀDD nekavējoties sagatavot to personu sarakstu, kuriem piemērojamas šādas sankcijas;

13.

atzīmē, ka Sudānas valdība 2016. gada 16. martā parakstīja Ceļveža nolīgumu un pēc tam ir precizējusi savu nostāju attiecībā uz saistībām iekļaut citas attiecīgās ieinteresētās personas nacionālajā dialogā, un attiecībā uz visu to lēmumu ievērošanu, kas panākti vienojoties opozīcijas pārstāvjiem un 7+7 mehānismam, nacionālā dialoga koordinācijas komitejai; uzstāj, ka visām pusēm ir jāievēro savas saistības un prasa turpināt dialogu, lai panāktu pilnīgu pamieru; prasa, lai ES un tās dalībvalstis turpinātu ievērot savas saistības atbalstīt Āfrikas Savienības centienus nodrošināt mieru Sudānai un tās iedzīvotājiem pārejas procesā uz valsts iekšienē reformētu demokrātiju;

14.

aicina Apvienoto Nāciju Organizācijas/Āfrikas Savienības misiju Dārfūrā (UNAMID) nodrošināt pastāvīgu klātbūtni Džebelmarrā; aicina UNAMID nekavējoties izmeklēt apgalvojumus par cilvēktiesību un starptautisko tiesību pārkāpumiem, ko izdarījuši Sudānas valdības armijas locekļi un opozīcijas spēki Džebelmarrā, kā arī publiski ziņot par šiem apgalvojumiem;

15.

aicina EĀDD un Komisiju cieši uzraudzīt ES attīstības palīdzību Sudānā, lai nepieļautu nekādu tiešu vai netiešu atbalstu vietējiem bruņotiem grupējumiem un nodrošinātu, ka ĀRS spēki, kas patrulē gar Sudānas robežu ar Ēģipti un Lībiju neuzdotos par cīnītājiem pret nelikumīgo migrāciju ES vārdā;

16.

tādēļ mudina Komisiju un attiecīgās dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz “migrācijas labākas pārvaldības” projektu, kas saistīts ar Sudānu, tostarp attiecībā uz plānotajām darbībām un ES, kā arī valstu finansējuma saņēmējiem, kā arī iesniegt visaptverošu ziņojumu par ES tehniskās delegācijas vizīti Sudānā 2016. gada maijā;

17.

prasa ES un tās dalībvalstīm nodrošināt, ka Parlaments tiek pilnībā informēts par dialogu, kas noteikts saskaņā ar Hartūmas procesu, kā arī nodrošināt, ka ES trasta fonda Āfrikai finansētās darbības, jo īpaši tās, kuru mērķis ir nostiprināt Sudānas valdības veiktspēju, tiek īstenotas, pilnībā ievērojot spēkā esošos nolīgumus, nodrošinot, ka atbilstība starptautiskajām saistībām un tiesībām ir pilnībā pārredzama ES un Sudānas iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai;

18.

ar bažām norāda uz pastāvīgajiem un biežajiem sieviešu tiesību pārkāpumiem Sudānā, jo īpaši uz Sudānas Kriminālkodeksa 152. pantu, kā arī mudina Sudānas varas iestādes drīzumā parakstīt un ratificēt Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

19.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Sudānas valdībai, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Panāfrikas parlamentam un Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/46

P8_TA(2016)0383

2016. gada ANO Klimata pārmaiņu konference (COP 22) Marrākešā (Maroka)

Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Parīzes nolīguma īstenošanu un 2016. gada ANO Klimata pārmaiņu konferenci Marrākešā, Marokā (COP 22) (2016/2814(RSP))

(2018/C 215/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

—	ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21 un UNFCCC pušu 21. konferenci (COP 21) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu 11. konferenci (CMP 11), kas notika Parīzē (Francija) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

—

ņemot vērā UNFCCC pušu 18. konferenci (COP 18) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu 8. konferenci (CMP 8), kas notika Dohā (Katara) no 2012. gada 26. novembra līdz 8. decembrim, un protokola grozījuma pieņemšanu, ar ko nosaka Kioto protokola otro saistību periodu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim,

—

ņemot vērā Parīzes nolīguma atvēršanu parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) galvenajā mītnē Ņujorkā 2016. gada 22. aprīlī (Parīzes nolīgums būs atvērts parakstīšanai līdz 2017. gada 21. aprīlim), kā arī ņemot vērā to, ka Parīzes nolīgumu parakstījušas 180 valstis un ka tā ratifikācijas dokumentus ir deponējušas 27 valstis, kuras kopā rada 39,08 % no kopējām siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām (2016. gada 7. septembra dati),

—	ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra rezolūciju “Virzība uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē” (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. marta paziņojumu “Ceļā no Parīzes: ko mums nozīmē Parīzes nolīgums?” (COM(2016)0110),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. aprīļa paziņojumu “Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija” (COM(2013)0216) un tam pievienotos dienestu darba dokumentus,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus,

—	ņemot vērā Latvijas un Eiropas Komisijas 2015. gada 6. martāUNFCCC iesniegto dokumentu “ES un tās dalībvalstu iecerētais nacionāli noteiktais devums (INND)”,

—	ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 5. novērtējuma ziņojumu un kopsavilkuma ziņojumu,

—	ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) 2014. gada novembra kopsavilkuma ziņojumu “Emisiju neatbilstības ziņojums 2014” un UNEP 2014. gada ziņojumu par pielāgošanās nepietiekamību,

—

ņemot vērā 2015. gada 7. un 8. jūnijā Elmavas pilī, Vācijā, notikušajā G7 samitā pieņemto valstu vadītāju deklarāciju “Domājam uz priekšu. Rīkojamies kopīgi”, kurā atkārtoti pausta apņēmība līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 40 % līdz 70 % salīdzinājumā ar 2010. gadu, jo nepieciešams, lai šis samazinājums būtu tuvāks 70 % nekā 40 %,

—	ņemot vērā 2016. gada 26. un 27. maijā Isešimā (Japāna) notikušajā G7 samitā pieņemto valstu vadītāju deklarāciju, kurā pausts aicinājums visām pusēm censties panākt Parīzes nolīguma stāšanos spēkā 2016. gadā,

—	ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) 2016. gada februāra ziņojumu “Pārāk vēlu, pārāk pēkšņi: pāreja uz mazoglekļa ekonomiku un sistēmiskais risks”,

—	ņemot vērā encikliku “Esi slavēts” (Laudato Si);

—	ņemot vērā Starptautiskās ekspertu grupas resursu jomā 2015. gada decembra dokumentu “Desmit būtiski vēstījumi par klimata pārmaiņām”,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā Parīzes nolīgums stāsies spēkā 30. dienā pēc datuma, kad vismaz 55 konvencijas puses, kas rada vismaz 55 % no kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām, būs ANO deponējušas savus ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentus;

tā kā emisiju samazināšanas plāns, ko Komisija izklāstījusi priekšlikumos par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, neatbilst Parīzes nolīguma mērķiem; tā kā vispirms būtu jāpārskata mērķi, nosakot pašlaik 2050. gadam pieņemtā diapazona (95 % samazinājums laikposmā līdz 2050. gadam) maksimālajām vērtībām atbilstošākus lielumus;

C.	tā kā centieni mazināt globālo sasilšanu nebūtu jāuzskata par šķērsli ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai, bet gluži pretēji — tie jāuzskata par virzītājspēku jaunai un ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai;

tā kā klimata pārmaiņas var palielināt konkurenci par resursiem, piemēram, pārtiku, ūdeni un ganībām, un var saasināt ekonomiskās grūtības un politisko nestabilitāti, kā arī ne tik tālā nākotnē var kļūt par būtiskāko iemeslu iedzīvotāju pārvietošanai gan valstu iekšienē, gan arī ārpus to robežām; tā kā tādēļ jautājumam par migrāciju klimata apstākļu dēļ būtu jāpiešķir augsta prioritāte starptautiskajā darba kārtībā;

tā kā klimata pārmaiņu būtiskākā ietekme būs jūtama jaunattīstības valstīs un jo īpaši tajās vismazāk attīstītajās valstīs un mazo salu jaunattīstības valstīs, kurām nav pietiekamu resursu, lai sagatavotos un pielāgotos notiekošajām pārmaiņām; tā kā saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) sniegto informāciju Āfrika ir īpaši neaizsargāta pret problēmām, ko rada šāda situācija, un tādējādi īpaši pakļauta ūdens trūkumam, ārkārtīgi skarbiem laikapstākļiem un pārtikas nenodrošinātības problēmai, ko rada sausums un pārtuksnešošanās;

tā kā 2015. gada 6. martā ES un tās dalībvalstis iesniedza UNFCCC INND, kurā pausta apņemšanās sasniegt saistošu mērķi, proti, līdz 2030. gadam par vismaz 40 % samazināt SEG emisijas ES salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, kā noteikts Eiropadomes 2014. gada 23. oktobra secinājumos par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam,

Klimata pasākumi ar stabilu zinātnisku pamatojumu

atgādina, ka saskaņā ar 2014. gada IPCC 5. novērtējuma ziņojumā sniegtajiem zinātniskajiem pierādījumiem klimata sistēmas sasilšana ir neapšaubāma, klimata pārmaiņas tiešām notiek un kopš 20. gadsimta vidus novērotā sasilšanas procesa galvenais cēlonis ir cilvēka darbība; pauž bažas, ka plaši izplatīta un būtiska klimata pārmaiņu ietekme jau ir skaidri redzama dabas un cilvēku sistēmās visos kontinentos un okeānos;

ņem vērā UNFCCC sekretariāta secinājumus, ka, ja saglabāsies pašreizējais globālais SEG emisiju līmenis, tiks iztērēts atlikušais oglekļa budžets, kas noteikts, lai nodrošinātu, ka pasaules vidējās temperatūras pieaugums turpmākajos piecos gados nepārsniedz 1,5 oC; uzsver, ka, lai izvairītos no globālās sasilšanas ļaunākās ietekmes, visām valstīm būtu jāpaātrina pāreja uz SEG nulles emisiju līmeni un klimatnoturību, par ko panākta vienošanās Parīzes nolīgumā;

mudina attīstītās valstis, jo īpaši ES, krasi samazināt to SEG emisijas līdz līmenim, kas ir vēlāk zemāks nekā dotajos solījumos paredzētais, lai pēc iespējas izvairītos no negatīvo emisiju plašas izvēršanas, jo vēl nav pierādīta šo tehnoloģiju efektivitāte, sociālā pieņemamība, izmaksu efektivitāte un drošums;

Steidzama nepieciešamība ratificēt un īstenot Parīzes nolīgumu

atzinīgi vērtē Parīzes klimata nolīgumu, kas ir nozīmīgs pavērsiens cīņā pret klimata pārmaiņām un daudzpusējo attiecību īstenošanā; uzskata, ka ir pieņemts vērienīgs, līdzsvarots, taisnīgs un juridiski saistošs nolīgums un ka nolīguma pieņemšana un kopīgie paziņojumi par INND, ar kuriem COP 21 noslēgumā nāca klajā 187 nolīguma puses, iezīmēja izšķirošu pagriezienu virzībā uz visaptverošu un kolektīvu globālo rīcību, kura tad, kad tā tiks īstenota, pilnīgi noteikti un neatgriezeniski paātrinās pāreju uz tādu globālo ekonomiku, kas ir pret klimata pārmaiņām noturīga un klimatu neietekmē;

ļoti atzinīgi vērtē visu valstu apņemšanos ierobežot pasaules vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, un censties, lai šis pieaugums nepārsniegtu 1,5 oC, kā arī, ievērojot vienlīdzību, gadsimta otrajā pusē panākt līdzsvaru starp SEG antropogēnajām emisijām no dažādiem avotiem un uztveršanu piesaistītājsistēmās (nulles emisijas);

atgādina, ka globālās temperatūras paaugstināšanās ierobežošana krietni zem 2 oC negarantē izvairīšanos no nozīmīgas negatīvas ietekmes uz klimatu; atzīst, ka ir jāgūst skaidra izpratne par to, kāda ietekme būs konkrētām politikas nostādnēm, kas paredz ierobežot globālās temperatūras paaugstināšanos vidēji līdz 1,5 oC; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka šai sakarā 2018. gadā tiks sagatavots IPCC īpašais ziņojums; uzsver, ka nevajadzētu pārvērtēt piesaistītājsistēmu kā emisiju neitralizētāju potenciālu;

atgādina — lai ierobežotu pasaules vidējās temperatūras pieaugumu zem 2 oC, cenšoties, lai šis pieaugums nepārsniegtu 1,5 oC, ir jāpanāk savlaicīga dekarbonizācija, turklāt pēc iespējas drīzāk būtu jāsasniedz augstākais pasaules SEG emisiju līmenis; atgādina, ka līdz 2050. gadam vai drīz pēc tam pakāpeniski jāsamazina globālās emisijas; aicina visas puses, kuras to spēj, īstenot savus valsts dekarbonizācijas mērķus un stratēģijas, piešķirot prioritāti emisiju, kas rodas, izmantojot akmeņogles, pakāpeniskai samazināšanai, jo akmeņogles ir enerģijas avots, kas rada lielāko piesārņojumu, un aicina ES šā jautājuma risināšanā sadarboties ar tās starptautiskajiem partneriem, sniedzot labas prakses piemērus;

uzsver, ka juridiski saistošais Parīzes nolīgums un izklāstītais dekarbonizācijas plāns nodrošinās uzticamas pamatnostādnes lēmumu pieņemšanai, ļaus izvairīties no ilgstošiem ieguldījumiem augstu oglekļa dioksīda emisiju nozarēs, kas rada lielas izmaksas, nodrošinās noteiktību un paredzamību uzņēmējiem un ieguldītājiem, kā arī veicinās ieguldījumu novirzīšanu no jomām, kurās izmanto fosilo kurināmo, uz ieguldījumiem mazoglekļa nozarēs;

uzsver — pat ja trūkst zinātnisku pierādījumu par to, kā katru nozari un reģionu ietekmētu globālās sasilšanas ierobežošana līdz 1,5 oC, ir skaidrs, ka pašreizējie valstu centieni nav pietiekami, lai sasniegtu šo neaizsargātākajām valstīm drošo līmeni; aicina visas valstis, jo īpaši attīstītās valstis, pastiprināt kopīgos centienus un palielināt savu nacionāli noteikto devumu (NND) 2018. gadā gaidāmā veicinošā dialoga ietvaros; šai sakarā aicina ES savā NND 2030. gadam apņemties turpināt samazināt emisijas; atgādina, ka ar Eiropas Savienības rīcību vien nepietiks, un tāpēc aicina Komisiju un Padomi strādāt enerģiskāk un rosināt savus partnerus darīt to pašu;

10.

atzinīgi vērtē Parīzes nolīgumā noteiktās saistības gadsimta otrajā pusē samazināt globālās emisijas līdz nulles līmenim; atzīst, ka tas nozīmē, ka lielākajā daļā ES nozaru ievērojami ātrāk jāpanāk nulles emisiju līmenis; uzsver, ka ES ir jāizdara spiediens uz pusēm, kuras nepietiekami īsteno Parīzes nolīgumu;

11.

mudina panākt, lai Parīzes nolīgums stātos spēkā pēc iespējas ātrāk, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt agrīnu un strauju ratifikāciju un nenovilcināt nolīguma stāšanos spēkā; tādēļ aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam un atbildīgajām komitejām par sasniegtajiem posmiem ratifikācijas procesā un jo īpaši par visu iespējamo šķēršļu, ar kuriem nākas saskarties, iemesliem; atzinīgi vērtē to, ka vairākas dalībvalstis jau ir sākušas un dažas jau ir pabeigušas valsts ratifikācijas procedūras;

12.

tomēr pauž nožēlu, ka visu INND summa ne tuvu nenodrošina iespēju pasaulei sasniegt 2 C mērķi; norāda, ka centieniem ir jākļūst vērienīgākiem, un aicina ES un citus lielos emitētājus rīkoties saskaņoti, lai panāktu sava INND atbilstību saistībām, ko tie uzņēmušies saskaņā ar Parīzes nolīgumu; uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai nevilcinoties un atbilstīgi Parīzes nolīgumā paredzētajam vērienīgu saistību mehānismam visas puses, tostarp ES, reizi piecos gados palielinātu savas NND saistības attiecībā uz emisiju samazināšanu; uzskata, ka nacionāli noteiktais devums ir būtisks instruments, ar ko valsts attīstību var plānot, ievērojot ilgtspējīgas attīstības mērķus;

13.

uzsver, cik būtiski ir uzskatāmi parādīt to, ka ES ievēro Parīzes nolīgumu, tostarp pārskatot ES vidējā termiņa un ilgtermiņa mērķus un politikas instrumentus, kā arī sākt šo procesu pēc iespējas drīzāk, lai nodrošinātu iespēju rīkot visaptverošas debates, kurās izšķirošai nozīmei jābūt Eiropas Parlamentam partnerībā ar pārstāvjiem no valsts, reģionālajām un pašvaldību iestādēm, kā arī ar pilsoniskās sabiedrības un uzņēmējdarbības sektora pārstāvjiem; aicina Komisiju sagatavot ES gadsimta vidus stratēģiju nulles emisiju līmeņa sasniegšanai, paredzot izmaksu ziņā efektīvu programmu, lai īstenotu Parīzes nolīgumā paredzēto nulles emisiju līmeņa mērķi;

COP 22 Marrākešā

14.

uzskata, ka būtu jāturpina sarunas par Parīzes nolīguma galvenajiem elementiem, tostarp lielākas pārredzamības regulējumu, vispārējās izvērtēšanas detaļām, turpmākām vadlīnijām par INND, izpratni par diferenciāciju, zaudējumiem un kaitējumu, finansējumu klimata pārmaiņu jomā un kapacitātes atbalstu, iekļaujošu vairāklīmeņu pārvaldību, kā arī mehānismu, ar kuru sekmētu īstenošanu un veicinātu ievērošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot saistības, par kurām panākta vienošanās saistībā ar Parīzes nolīgumu, jo īpaši saistības, kuras attiecas uz ES devumu klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās jomā, kā arī ES atbalstu finanšu, tehnoloģiju nodošanas un spēju veidošanas jomā, neskatoties uz jebkādām ES dalībvalstu statusa izmaiņām;

15.

uzsver laika nozīmi kopīgajos centienos cīnīties pret klimata pārmaiņām un godāt Parīzes nolīgumu; uzsver, ka ES ir gan iespējas, gan arī pienākums uzņemties vadošo lomu, rādot piemēru, un nekavējoties uzsākt darbu, lai pielāgotu tās mērķus klimata un enerģētikas jomā saskaņotajam starptautiskajam mērķim ierobežot pasaules vidējās temperatūras pieaugumu zem 2 oC, cenšoties, lai šis pieaugums nepārsniegtu 1,5 oC;

16.

mudina ES un dalībvalstis turpināt aktīvi piedalīties tā dēvētajā vērienīgo mērķu koalīcijā un apņemties paātrināt sarunu norisi un atbalstīt Marokas prezidentūru tās centienos risināt jautājumu par atjaunojamās enerģijas avotu devumu un pielāgošanās pasākumiem globālajā cīņā pret klimata pārmaiņām;

17.

uzsver nepieciešamību sākt diskusijas par 2018. gadā paredzēto veicinošo dialogu, kas būs būtiska iespēja mazināt joprojām pastāvošo klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu neatbilstību pašreizējam INND; uzskata, ka ES šajā pirmajā veicinošajā dialogā būtu jābūt proaktīvākai, lai izvērtētu kopīgos centienus un panākumus saistību īstenošanā; aicina Komisiju un dalībvalstis ļoti savlaicīgi pirms veicinošā dialoga iesniegt turpmākos SEG samazinājumus, kas pārsniedz uzņemtās saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu un pietiekamā mērā veicina atšķirību novēršanu klimata pārmaiņu mazināšanas jomā atbilstīgi ES iespējām;

18.

atgādina, ka klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu paplašināšana laikposmā pirms 2020. gada ir absolūts priekšnosacījums, lai sasniegtu Parīzes nolīgumā noteiktos ilgtermiņa mērķus, un būtisks elements, lai izvērtētu Marrākešas COP 22 panākumus;

Mērķi laikposmam pirms 2020. gada un Kioto protokols

19.

atzīmē, ka ES ir pareizā virzība, lai pārsniegtu savus 2020. gadam noteiktos mērķus SEG emisiju samazināšanai un sasniegtu 2020. gadam noteikto mērķi attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, un ka ir panākti būtiski uzlabojumi enerģijas patēriņa jomā, kas noticis, pateicoties energoefektīvākām ēkām, produktiem, ražošanas procesiem un transportlīdzekļiem, turklāt tas panākts laikā, kad Eiropas ekonomika reālā izteiksmē kopš 1990. gada ir pieaugusi par 45 %; tomēr uzsver, ka joprojām vajadzīgs lielāks vēriens un rīcība, lai saglabātu pietiekamus stimulus SEG emisiju samazināšanai, kas jāpanāk, lai sasniegtu ES mērķus klimata un enerģētikas jomā 2050. gadam; uzsver, ka panāktais progress SEG emisiju samazināšanas jomā transporta un lauksaimniecības nozarē ir bijis nepietiekams attiecībā pret 2020. gada mērķiem un ka jāpastiprina centieni, lai palielinātu šo nozaru devumu emisiju samazināšanā līdz 2030. gadam;

20.

uzsver ka “20/20/20 mērķi” SEG emisijām, atjaunojamajai enerģijai un enerģijas taupībai ir bijuši šā progresa virzītājspēks un nodrošinājuši darbvietas dažādās ekonozarēs vairāk nekā 4,2 miljoniem iedzīvotāju un ka šajās nozarēs izaugsme turpinājusies arī krīzes laikā;

21.

precizē — lai gan Kioto protokola darbības joma otrajā saistību periodā ir ierobežota, tas jāuzskata par ļoti nozīmīgu starpposma periodu, un tāpēc aicina puses, tostarp ES dalībvalstis, cik vien iespējams drīz pabeigt ratifikācijas procesu; norāda, ka Parlaments ir izpildījis savu pienākumu, sniedzot piekrišanu, un atzinīgi vērtē dalībvalstis, kuras jau ir pabeigušas savas iekšējās procedūras;

Visaptveroši centieni visās nozarēs

22.

atzinīgi vērtē emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu izveidi pasaulē, tostarp 17 emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, kuras darbojas četros kontinentos, kas veido 40 % no pasaules IKP, palīdzot izmaksu ziņā lietderīgi samazināt globālās emisijas; mudina Komisiju veicināt saikni starp ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) un citām emisijas kvotu tirdzniecības sistēmām, lai veidotu starptautiskus oglekļa dioksīda emisiju tirgus mehānismus nolūkā tādējādi paplašināt vērienīgās saistības klimata jomā un vienlaikus samazināt oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risku, nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus; prasa īstenot nopietnus centienus, lai ikviena dalībvalsts, kuras statuss mainās, paliktu ES ETS; aicina Komisiju paredzēt aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka piesaiste ES ETS nodrošina pastāvīgu devumu klimata pārmaiņu mazināšanas jomā un neapdraud ES iekšējā SEG emisiju mērķa sasniegšanu;

23.

uzsver, ka IPCC ir konstatējusi, ka emisijām no zemes izmantošanas (lauksaimniecība, lopkopība, mežkopība un citi zemes izmantošanas veidi) piemīt ievērojams rentabilitātes potenciāls mazināt klimata pārmaiņas un palielināt noturību, un tāpēc jānostiprina ES darbība un starptautiskā sadarbība, lai precīzāk noteiktu un optimizētu zemes izmantošanas rezultātā radīto oglekļa dioksīda emisiju uztveršanas potenciālu un nodrošinātu drošu un ilgstošu oglekļa dioksīda piesaisti; norāda uz īpašajām iespējām, ko šai sakarā piedāvā agromežsaimniecība; norāda uz būtisko vienošanos par netiešo zemes izmantošanas maiņu, kas panākta, Parlamenta sasaukumam uzsākot darbību, un sagaida, ka Parlamenta devums sarunās par šo jautājumu veidos pamatu, lai panāktu vērienīgu risinājumu gaidāmās noteikumu pārskatīšanas laikā;

24.

norāda, ka atmežošana un mežu degradācija rada 20 % no globālajām SEG emisijām, un uzsver mežu un aktīvas mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanā, kā arī nepieciešamību uzlabot mežu pielāgošanās spējas un spēju izturēt klimata pārmaiņas; uzsver, ka ir vajadzīgi klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi attiecībā uz tropiskajiem mežiem (REDD+); uzsver, ka tad, ja šie klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi netiks īstenoti, visticamāk, nebūs iespējams sasniegt mērķi ierobežot globālo sasilšanu tā, lai pasaules vidējās temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2 C; turklāt aicina ES palielināt starptautisko finansējumu atmežošanas samazināšanai jaunattīstības valstīs;

25.

uzsver, cik liela nozīme ir tam, lai cilvēktiesības arī turpmāk būtu galvenais pamats rīcībai klimata jomā, un uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpanāk, lai sarunās par pielāgošanās pasākumiem būtu atzīta nepieciešamība ievērot, aizsargāt un veicināt cilvēktiesības, cita starpā to attiecinot arī uz dzimumu līdztiesību, nodrošināt sieviešu pilnīgu un līdztiesīgu dalību un aktīvi veicināt darbaspēkam taisnīgu pāreju, kas rada pienācīgu nodarbinātību un kvalitatīvas darbvietas visiem;

26.

aicina ES klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam iekļaut arī jautājumu par zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību (LULUCF), jo emisijas šajās nozarēs jāņem vērā atsevišķi, lai izvairītos no tā, ka ES LULUCF piesaistītājsistēma tiek izmantota, lai ierobežotu klimata pārmaiņu mazināšanas centienus citās nozarēs;

27.

atgādina, ka transporta nozare ir otra lielākā SEG emisijas veidojošā nozare; pauž nožēlu par to, ka Parīzes nolīgumā nav minēta starptautiskā aviācija un pārvadājumi; uzstāj, ka jāizstrādā virkne politikas pasākumu, lai mazinātu emisijas šajā nozarē; vēlreiz norāda, ka UNFCCC pusēm ir jārīkojas, lai efektīvā veidā regulētu un ierobežotu starptautiskās aviācijas un kuģniecības radītās emisijas, ņemot vērā prasības par piemērotību un steidzamību; prasa visām pusēm strādāt ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizāciju (ICAO) un Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO), lai izstrādātu globālu politikas regulējumu, ar kuru varētu nodrošināt efektīvu reaģēšanu, un lai pieņemtu pasākumus, ar kuriem līdz 2016. gadam noteiktu pienācīgus mērķus, kas palīdzētu panākt nepieciešamos samazinājumus attiecībā uz mērķi ierobežot temperatūras paaugstināšanos krietni zem 2 oC;

28.

atgādina, ka ES ETS 2012. gada 1. janvārī tika iekļautas aviācijas nozares SEG emisijas, nosakot par pienākumu visiem ETS darbības jomā iekļautajiem gaisakuģa operatoriem iegādāties oglekļa dioksīda emisiju kvotas; norāda, ka 2013. un 2014. gadā tika pieņemti divi “apturēšanas” lēmumi, ar kuriem uz laiku tika sašaurināta ES ETS darbības joma, no tās izslēdzot starptautiskus lidojumus, lai ICAO dotu laiku izstrādāt globālu tirgus pasākumu ar mērķi samazināt starptautiskās aviācijas emisijas, un norāda, ka no 2017. gada šis izņēmums vairs nebūs spēkā;

29.

prasa pašlaik notiekošajā ICAO asamblejas 39. sesijā pieņemt taisnīgu un stabilu globālo tirgus pasākumu, kas starptautiskā līmenī būtu īstenojams no 2020. gada; pauž dziļu nožēlu par to, kā pašreizējais priekšlikums tiek apspriests ICAO, un atgādina, ka jebkādus grozījumus spēkā esošajos tiesību aktos par aviācijas iekļaušanu ES ETS darbības jomā var apsvērt vienīgi tad, ja tiek pieņemts vērienīgs globālais tirgus pasākums, un ka jebkurā gadījumā ES ETS arī turpmāk būs piemērojama lidojumiem maršrutos Eiropas teritorijā;

30.

uzsver Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas brīdinājumu, ka novēlotas izpratnes par emisiju kontroles nozīmi sekas var būt daudzuma ierobežojumu pēkšņa piemērošana oglekļietilpīgu enerģijas avotu izmantošanai un ka pārejas izmaksas būs attiecīgi augstākas, iespējams, radot ietekmi uz saimniecisko darbību un finanšu iestādēm; aicina Komisiju turpināt izvērtēt iespējamos sistēmiskos riskus, kas saistīti ar strauju pāreju, kā arī vajadzības gadījumā ierosināt finanšu tirgus pārredzamības prasības un politiku, lai pēc iespējas mazinātu sistēmiskos riskus;

31.

uzsver aprites ekonomikas būtisko nozīmi mazoglekļa sabiedrībā; norāda, ka pasākumi, kuri vērsti vienīgi uz emisiju samazināšanu, neņemot vērā devumu, ko sniedz atjaunojamās enerģijas izmantošana un resursu efektīvs izlietojums, nespēs nodrošināt tiem noteikto mērķu sasniegšanu; uzskata, ka, ņemot vērā SEG emisiju ietekmi gan uz izejvielu izmantošanu, gan arī uz atkritumu apsaimniekošanu, COP 22 pienācīga vērtība jāpievērš pārejai uz globālu aprites ekonomikas modeli;

32.

uzsver, cik būtiska nozīme ir holistiskai un sistēmiskai pieejai, izstrādājot un īstenojot politiku, lai mazinātu SEG emisijas, un jo īpaši norāda uz to, ka ekonomikas izaugsme un cilvēku labklājība jānošķir no resursu patēriņa, jo resursu efektīva izmantošana samazina gan SEG emisiju, gan arī citu faktoru spiedienu uz vidi un resursiem un vienlaikus veicina ilgtspējīgu izaugsmi, savukārt politika, kas vērsta vienīgi uz SEG emisiju samazināšanu, vienlaikus nenodrošina resursu efektīvu izlietojumu; uzsver, ka resursu efektīva izmantošana nodrošina ieguvumus gan ekonomiskajā, gan arī vides jomā; uzsver, ka aprites ekonomika un tādējādi arī dabas resursu atbilstīga pārvaldība var nodrošināt būtisku sviras efektu klimata jautājuma risināšanā; norāda, piemēram, ka, lai iegūtu, apstrādātu, transportētu, pārveidotu un izmantotu resursus un lai likvidētu radušos atkritumus, tiek izlietota liela daļa izmantotās enerģijas; norāda, ka arī resursu produktivitātes palielināšana, uzlabojot efektivitāti un samazinot resursu izšķērdēšanu, ko panāk ar resursu atkārtotu izmantošanu, apstrādi un pārstrādi, palīdz nodrošināt resursu patēriņa ievērojamu samazinājumu un vienlaikus arī SEG emisiju samazinājumu; šai sakarā norāda uz darbu, ko veic Starptautiskā ekspertu grupa resursu jomā;

Ar CO2 nesaistīto emisiju samazināšana

33.

atzinīgi vērtē 2016. gada 26. un 27. maijā Isešimā (Japāna) notikušajā G7 samitā pieņemto valstu vadītāju deklarāciju, kurā ir uzsvērts, ka ir svarīgi mazināt emisijas no īslaicīgiem klimata piesārņotājiem, tostarp, kvēpiem, fluorogļūdeņražiem (HFC) un metāna, lai palīdzētu īstermiņā palēnināt klimata sasilšanu;

34.

prasa pieņemt vērienīgu mērķi par fluorogļūdeņražu izmantošanas samazināšanu 2016. gadā saskaņā ar Monreālas protokolu; atgādina, ka ES ir pieņēmusi vērienīgu tiesību aktu kopumu, lai līdz 2030. gadam par 79 % samazinātu fluorogļūdeņražu izmantošanu, jo ir plaši pieejamas videi nekaitīgas alternatīvas, un to potenciāls ir pilnībā jāizmanto; norāda, ka fluorogļūdeņražu izmantošanas pakāpeniska izbeigšana ir mērķis, kuru var salīdzinoši viegli sasniegt ar klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem ES un ārpus tās;

Rūpniecība un konkurētspēja

35.

uzsver, ka cīņa pret klimata pārmaiņām ir prioritāte un ka tā jāīsteno visā pasaulē, vienlaikus nodrošinot energoapgādes drošību un veicinot ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu;

36.

uzsver, ka, lai veiktu ar klimatu saistītus ieguldījumus, vajadzīgs stabils un paredzams tiesiskais satvars un skaidri politiskie signāli;

37.

atzinīgi vērtē to, ka Ķīna un citi ES energoietilpīgo nozaru lielie konkurenti ievieš oglekļa dioksīda emisiju kvotu tirdzniecības vai citus oglekļa cenas noteikšanas mehānismus; uzskata, ka, kamēr nav nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi, ES būtu jāsaglabā atbilstīgi un samērīgi pasākumi, lai nodrošinātu savas rūpniecības nozares konkurētspēju, un, ja nepieciešams, jānovērš emisiju pārvirze, ņemot vērā, ka enerģētika, rūpniecības nozare un klimata politika ir savstarpēji saistītas;

38.

uzsver, cik būtiski ir efektīvāk izmantot esošās programmas un instrumentus, piemēram, pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, kas ir atvērta trešo valstu dalībai, jo īpaši enerģētikas, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jomā, un uzsver, ka ir svarīgi attiecīgajās programmās integrēt ilgtspējības aspektu;

Enerģētikas politika

39.

aicina ES mudināt starptautisko sabiedrību nekavējoties pieņemt konkrētus pasākumus, tostarp termiņus, lai pakāpeniski atteiktos no subsīdijām, kuras kaitē videi vai ekonomikai, tostarp fosilā kurināmā subsīdijām;

40.

uzsver, ka vērienīgāks Eiropas Savienības mērķis energoefektivitātes jomā var palīdzēt sasniegt vērienīgāku klimata mērķi un vienlaikus samazināt oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risku;

41.

uzsver, cik būtiska nozīme ir energoefektivitātei un atjaunojamajai enerģijai, lai samazinātu emisijas, kā arī lai panāktu ekonomiskos ietaupījumus, un energoapgādes drošību un lai novērstu un izskaustu enerģētisko nabadzību, sniedzot aizsardzību un palīdzību neaizsargātām mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem; aicina globālā mērogā veicināt energoefektivitātes pasākumus īstenošanu un atjaunojamo energoresursu attīstību (piemēram, veicinot atjaunojamo enerģijas avotu pašražošanu un izmantošanu) un atgādina, ka energoefektivitāte un atjaunojamie energoresursi ir divi no ES Enerģētikas savienības galvenajiem mērķiem;

Pētniecība, inovācija un digitālās tehnoloģijas

42.

uzsver, ka pētniecībai un inovācijai klimata pārmaiņu un pielāgošanās politikā, kā arī resursefektīvu un zemu emisiju tehnoloģiju jomā ir būtiska nozīme, lai izmaksu ziņā efektīvi cīnītos pret klimata pārmaiņām, tās mazina atkarību no fosilā kurināmā un tām būtu jāveicina otrreizējo izejvielu izmantošana; tādēļ aicina uzņemties globāla mēroga saistības, lai palielinātu un mērķtiecīgi novirzītu ieguldījumus šajā jomā;

43.

atgādina, ka pētniecība, inovācija un konkurētspēja ir viens no pieciem ES Enerģētikas savienības stratēģijas pīlāriem; norāda, ka ES ir apņēmusies arī turpmāk būt globālā līdere šajās jomās, vienlaikus attīstot ciešu zinātnisko sadarbību ar starptautiskajiem partneriem; uzsver, ka, lai varētu izmantot ekoloģiskas un enerģētikas ziņā ilgtspējīgas tehnoloģijas, ir būtiski veidot un saglabāt spēcīgas inovācijas spējas gan attīstītajās valstīs, gan arī jaunietekmes valstīs;

44.

atgādina, ka digitālajām tehnoloģijām var būt katalītiska ietekme enerģētikas sistēmas pārveidē; uzsver, ka ir svarīgi attīstīt enerģijas uzglabāšanas tehnoloģijas, kas veicinās dekarbonizāciju enerģētikas nozarē un mājsaimniecību siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē;

45.

uzsver, cik svarīgi ir palielināt nozarē strādājošo kvalificēto darbinieku skaitu, kā arī izplatīt zināšanas un labāko praksi, lai veicinātu kvalitatīvu darbvietu izveidi, vienlaikus atbalstot darbaspēka profesionālās pārmaiņas, ja tas ir vajadzīgs;

46.

aicina labāk izmantot pieejamās tehnoloģijas, piemēram, kosmosa satelītus, lai vāktu precīzus datus par emisijām, temperatūru un klimata pārmaiņām; jo īpaši norāda uz programmas “Copernicus” devumu; aicina arī īstenot pārredzamu sadarbību un informācijas apmaiņu dalībvalstu starpā, kā arī nodrošināt datu pieejamību zinātnes aprindām;

Nevalstisko dalībnieku loma

47.

uzsver, ka aizvien vairāk nevalstisko dalībnieku rīkojas, lai panāktu dekarbonizāciju un kļūtu noturīgāki pret klimata pārmaiņām; tādēļ uzsver, cik būtiska nozīme ir strukturētam un konstruktīvam dialogam starp valdībām, uzņēmējiem, tostarp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, pilsētām, reģioniem, starptautiskajām organizācijām, pilsonisko sabiedrību un akadēmiskajām iestādēm, lai mobilizētu izlēmīgu rīcību globālā mērogā, virzoties uz mazoglekļa sabiedrību, kas ir noturīga pret pārmaiņām; atzinīgi vērtē globālās klimata rīcības programmas izveidi, kas pamatojas uz Limas – Parīzes Rīcības programmu, kurā ir iekļautas dažādu ieinteresēto personu 70 iniciatīvas dažādās nozarēs;

48.

uzsver, ka UNFCCC satvarā būtu pilnībā jāintegrē Nevalstisko dalībnieku platforma rīcībai klimata jomā (NAZCA); norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības sniedz lielāko devumu Limas un Parīzes Rīcības programmas īstenošanā un NAZCA darbībā un ka tās jau ir parādījušas savu apņemšanos veicināt Parīzes nolīguma īstenošanu gan attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu, gan arī pielāgošanos klimata pārmaiņām, nodrošinot horizontālo koordinēšanu un klimata pārmaiņu politikas integrāciju, atbalstot vietējās kopienas un iedzīvotājus, kā arī veicinot sociālo pārmaiņu procesus un inovāciju, jo īpaši īstenojot tādas iniciatīvas kā Pilsētu mēru pakts un saprašanās memorands par pasaules vidējās temperatūras pieauguma ierobežošanu zem 2 oC;

49.

aicina ES un tās dalībvalstis sadarboties ar pilsonisko sabiedrību (iestādēm, privāto sektoru, NVO un vietējām kopienām), lai izstrādātu mazināšanas iniciatīvas galvenajās nozarēs (enerģētika, tehnoloģijas, pilsētvide, transports utt.), kā arī pielāgošanās un noturības veicināšanas iniciatīvas, risinot pielāgošanās jautājumus, jo īpaši attiecībā uz ūdens pieejamību, nodrošinājumu ar pārtiku un riska novēršanu; aicina visas valdības un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus atbalstīt un nostiprināt šo rīcības programmu;

50.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai sarunu par nākamo COP 22 laikā likumīgo lobēšanu raksturotu vislielākā pārredzamība un lai visām oficiāli atzītām ieinteresētajām personām tiktu nodrošināta vienāda piekļuve visai nepieciešamajai informācijai;

51.

atgādina pusēm un ANO, ka individuālu cilvēku rīcība ir tikpat svarīga, kā valdību un iestāžu rīcība; tādēļ prasa aktīvāk organizēt kampaņas un pasākumus, lai informētu sabiedrību un veicinātu izpratni par tām mazajām un lielajām darbībām, kuras var veikt, lai palīdzētu cīņā pret klimata pārmaiņām gan attīstītajās, gan arī jaunattīstības valstīs;

Noturība pret klimata pārmaiņām pielāgojoties

52.

uzsver, ka pielāgošanās pasākumi ir absolūti nepieciešami visām valstīm, ja tās vēlas mazināt nelabvēlīgo ietekmi un pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz pret klimata pārmaiņām noturīga izaugsme un ilgtspējīga attīstība; prasa attiecīgi noteikt ilgtermiņa pielāgošanās mērķus; atgādina, ka jaunattīstības valstis, jo īpaši vismazāk attīstītās valstis un mazo salu jaunattīstības valstis, kuras vismazāk ir veicinājušas klimata pārmaiņas, ir visneaizsargātākās pret to nelabvēlīgajām sekām un tām ir ierobežotākās spējas šādām pārmaiņām pielāgoties;

53.

aicina Komisiju pārskatīt 2013. gadā pieņemto ES Stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām; aicina Komisiju ierosināt juridiski saistošu instrumentu, ja dalībvalstu īstenotie pasākumi tiek uzskatīti par nepietiekamiem;

54.

uzsver, ka bezdarbībai ir ļoti smagas un bieži vien neatgriezeniskas sekas, jo jāatceras, ka klimata pārmaiņas ietekmē visus pasaules reģionus dažādos, bet ļoti kaitīgos veidos, kas noved pie migrācijas un cilvēku bojāejas, kā arī rada ekonomiskus, ekoloģiskus un sociālus zaudējumus; norāda, ka saskaņots globāls politiskais un finansiālais atbalsts inovācijai tīras un atjaunojamas enerģijas jomā ir izšķirīgs, lai sasniegtu mūsu mērķus klimata jomā un sekmētu izaugsmi;

55.

prasa nopietni ņemt vērā klimata bēgļu problēmu un tās apjomus, kas rodas globālās sasilšanas izraisītu dabas katastrofu rezultātā; ar bažām atzīmē, ka laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam 166 miljoni cilvēku bija spiesti pamest mājas plūdu, vētru, zemestrīču vai citu katastrofu dēļ; vērš īpašu uzmanību uz to, ka ar klimatu saistītie notikumi vairākās vietās Āfrikā un Tuvos un Vidējos Austrumos var veicināt politisko nestabilitāti, ekonomiskās grūtības un bēgļu krīzes saasināšanos Vidusjūras reģionā;

56.

atzinīgi vērtē centienus, ko paredz Varšavas Starptautiskais klimata pārmaiņu nodarīto zaudējumu un kaitējuma kompensēšanas mehānisms, — tas tiks pārskatīts COP 22; prasa, lai, īstenojot mehānismu, arī turpmāk tiktu uzlabota izpratne un zināšanas par to, kā klimata pārmaiņu sekas ietekmē migrācijas, pārvietošanas un cilvēku mobilitātes tendences, un lai tiktu veicināta šādas izpratnes un zināšanu izmantošana;

57.

aicina ES un visas pārējās valstis pievērsties klimata pārmaiņu cilvēktiesību aspektam un sociālajai ietekmei, lai nodrošinātu cilvēktiesību un solidaritātes aizsardzību un veicināšanu, kā arī lai sniegtu atbalstu nabadzīgākām valstīm, kuru spējas ierobežo klimata pārmaiņu ietekme;

Atbalsts jaunattīstības valstīm

58.

uzsver, ka arī jaunattīstības valstīm ir būtiska nozīme, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, un ka jāpalīdz šīm valstīm īstenot to plānus klimata jomā, pilnībā izmantojot sinerģiju ar klimata jomā īstenoto pasākumu, Adisabebas rīcības plāna un programmas 2030. gadam salīdzinoši ilgtspējīgiem attīstības mērķiem;

59.

uzsver, ka jāveicina vispārēja piekļuve ilgtspējīgai enerģijai jaunattīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā, efektīvāk izmantojot atjaunojamo enerģiju; norāda, ka Āfrikā ir ārkārtīgi daudz dabas resursu, kas var garantēt tās energoapgādes drošību; uzsver, ka galu galā, ja veiksmīgi tiktu izveidoti elektrības starpsavienojumi, daļu Eiropai vajadzīgās enerģijas varētu piegādāt no Āfrikas;

60.

uzsver, ka ES ir pieredze, iespējas un globālais tvērums, lai kļūtu par līderi, veidojot viedāku, tīrāku un noturīgāku infrastruktūru, kas vajadzīga, lai panāktu Parīzes nolīgumā paredzēto pāreju pasaulē; aicina ES atbalstīt jaunattīstības valstu centienus pāriet uz mazoglekļa sabiedrību, kas ir iekļaujošāka, sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgāka, pārtikušāka un drošāka;

Finansējums klimata jomā

61.

norāda, ka ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai mobilizētu finansējuma klimata jomā nolūkā panākt, ka līdz 2020. gadam tas atbilst USD 100 miljardu mērķim; atzinīgi vērtē tā turpināšanu līdz 2025. gadam; aicina ES un puses, kurām ir attiecīgās iespējas, izpildīt to pienākumu nodrošināt finansējumu klimata jomā, lai atbalstītu vērienīgākus centienus SEG mazināšanas un pielāgošanās klimata pārmaiņām jomā, ņemot vērā šīs problēmas apmēru un aktualitāti; atzīst, ka, lai mazināto bīstamo klimata pārmaiņu ietekmi, būs vajadzīgi daudz lielāki ieguldījumi pret klimata pārmaiņām noturīgā mazoglekļa ekonomikā, kā arī centieni, lai pakāpeniski atteiktos no fosilā kurināmā subsīdijām; uzsver, ka ir svarīgi veicināt lielāku finanšu plūsmu, izmantojot oglekļa cenas noteikšanu un publiskās un privātās partnerības;

62.

prasa noteikt konkrētas ES un starptautiskās saistības, lai nodrošinātu papildu avotus klimata jomas finansējumam, tostarp ieviešot finanšu darījumu nodokli, paredzot daļu no ES ETS kvotām laikposmam no 2021. līdz 2030. gadam, kā arī piešķirot ienākumus no ES un starptautiskiem pasākumiem aviācijas un kuģniecības emisiju jomā starptautiskajam klimata finansējumam un Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam, cita starpā tehnoloģiskiem inovāciju projektiem;

63.

atzinīgi vērtē Parīzes nolīgumā pausto apņemšanos panākt visu finanšu plūsmu atbilstību zemām SEG emisijām un pret klimata pārmaiņām noturīgai attīstībai; uzskata, ka, lai to paveiktu, ES steidzami jāsamazina finanšu plūsmas fosilajam kurināmajam un augsta oglekļa dioksīda emisiju līmeņa infrastruktūrai;

64.

ar nepacietību gaida veicinošo dialogu, lai apzinātu iespējas, kā palielināt finanšu resursus un atbalstu ar mērķi palielināt visu pušu klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus; atzīst, ka visu pušu, līdzekļu devēju un saņēmēju pienākums ir sadarboties, lai palielinātu atbalstu un padarītu to pieejamāku un efektīvāku;

65.

aicina Komisiju pilnībā izvērtēt Parīzes nolīguma iespējamo ietekmi uz ES budžetu un izveidot mērķtiecīgu un automātisku ES finanšu mehānismu, kas nodrošinātu atbilstīgu papildu atbalstu, lai ES varētu ieguldīt taisnīgu daļu, tiecoties sasniegt mērķi — starptautisko finansējumu klimata jomā USD 100 miljardu apmērā;

66.

prasa izstrādāt plašu oglekļa cenas noteikšanas mehānismu kā starptautiski piemērojamu instrumentu emisiju pārvaldībai un piešķirt klimata jomas investīcijām ieņēmumus no emisiju kvotu tirdzniecības un transporta kurināmā veidiem piemērotajām oglekļa maksām; turklāt prasa daļēji izmantot lauksaimniecības subsīdijas, lai nodrošinātu investīcijas atjaunojamās enerģijas ražošanai un izmantošanai lauku saimniecībās; uzsver, cik svarīgi ir mobilizēt privātā sektora kapitālu un rast nepieciešamās investīcijas mazoglekļa tehnoloģijās; prasa, lai valdības un publiskās, kā arī privātās finanšu iestādes, tostarp bankas, pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības, uzņemtos vērienīgas saistības pielāgot savu aizdošanas un investīciju praksi 2 oC mērķim un izbeigt ieguldījumus fosilajā kurināmajā, tostarp eksporta kredītus ieguldījumiem fosilajā kurināmajā; prasa noteikt īpašas valsts garantijas, ar ko atbalsta ekoloģiski tīrus ieguldījumus, marķējumu un fiskālu priekšrocību paredzēšanu ekoloģiski tīriem ieguldījumu fondiem, kā arī “zaļo” obligāciju emitēšanu;

67.

uzsver, ka ir svarīgi gan starptautiskā līmenī, gan arī Eiropas līmenī apmainīties ar praksi saistībā ar ilgtspējības aspektu integrēšanu finanšu nozarē, un prasa pievērst vērību finanšu produktu marķēšanai, ko veic, sagatavojot novērtējumus un ziņojumus par to, cik lielā mērā šādi produkti pakļauti ar klimatu saistītiem riskiem, kā arī par to devumu pārejā uz mazoglekļa ekonomiku, lai ieguldītāji saņemtu uzticamu un precīzu informāciju par jautājumiem, kas nav saistīti ar finanšu jomu;

Diplomātija klimata jomā

68.

atzinīgi vērtē ES pastāvīgo koncentrēšanos uz klimata diplomātiju, kas ir ļoti svarīga, lai pievērstu partnervalstu uzmanību klimata pasākumiem un veidotu pasaules sabiedrības viedokli; uzsver, ka ES, tās dalībvalstīm un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) ir milzīga ārpolitikas kapacitāte un ka tām būtu jāuzņemas vadība klimata forumos; uzsver, ka vērienīgai un steidzamai rīcībai klimata jomā un COP 21 saistību izpildei joprojām ir jābūt ES prioritātei augsta līmeņa divpusējos un bireģionālos dialogos ar partnervalstīm, G7, G20 un ANO un citos starptautiskos forumos;

69.

aicina ES vērst savus diplomātiskos centienus klimata jomā galvenokārt uz to, lai tiktu izveidota Parīzes nolīgumā balstīta stabila sistēma;

Eiropas Parlaments

70.

apņemas pēc iespējas ātrāk ratificēt Parīzes nolīgumu un izmantot savu starptautisko ietekmi un dalību starptautiskos parlamentu tīklos, lai pastāvīgi veicinātu virzību uz Parīzes nolīguma ātru ratifikāciju un īstenošanu;

71.

uzskata, ka Eiropas Parlaments, ņemot vērā, ka tam būs jādod piekrišana ikvienam starptautiskam nolīgumam, noteikti ir jāiekļauj ES delegācijā; tādēļ sagaida, ka Eiropas Parlamentam tiks dota atļauja piedalīties ES koordinācijas sanāksmēs Marrākešā, kā arī, jau sākoties sarunām, tiks nodrošināta piekļuve visiem sagatavošanās dokumentiem;

o o

72.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām ārpussavienības līgumslēdzējām pusēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0359.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/57

P8_TA(2016)0384

Regulas par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, īstenošana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija Regulas (EK) Nr. 1935/2004 par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, īstenošana (2015/2259(INI))

(2018/C 215/11)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulu (EK) Nr. 1935/2004 par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, un par Direktīvu 80/590/EEK un 89/109/EEK atcelšanu (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2006. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 2023/2006 par materiālu un izstrādājumu, kam paredzēta saskare ar pārtiku, labu ražošanas praksi (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. janvāra Regulu (ES) Nr. 10/2011 par plastmasas materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2016. gada maija Eiropas Īstenošanas novērtējumu “Materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem — Regula (EK) Nr. 1935/2004” (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamentā 2016. gada 26. janvārī notikušā semināra “Materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem — kā nākotnē nodrošināt pārtikas nekaitīgumu un tehnoloģisko inovāciju?” rezultātus (5),

—	ņemot vērā Komisijas aktuālo ziņojumu par maisījumu toksiskumu (6),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei “Ķīmisko vielu kombinētā ietekme — ķīmisko vielu maisījumi” (COM(2012)0252),

—	ņemot vērā Vides padomes 2009. gada 22. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus par ķīmisko vielu kombinēto ietekmi (7),,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem” (8) kurā cita starpā atzīts, ka ES visos attiecīgajos Savienības tiesību aktos ir jāpievēršas ķīmisko vielu kombinētajai ietekmei un drošības apsvērumiem saistībā ar vielām, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus,

—	ņemot vērā ANO Vides programmai (UNEP) un Pasaules Veselības organizācijai (PVO) sagatavoto novērtējumu “State of the science of endocrine disrupting chemicals — 2012” (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (10) (“REACH regula”),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A8-0237/2016),

tā kā Regulā (EK) Nr. 1935/2004 (“Pamatregula”) ir noteiktas vispārējas drošības prasības attiecībā uz visiem materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti tiešai vai netiešai saskarei ar pārtikas produktiem, lai novērstu vielu pārnešanu uz pārtiku tādos daudzumos, kas apdraudētu cilvēka veselību vai radītu nepieņemamas izmaiņas pārtikas produkta sastāvā, vai pasliktinātu tā organoleptiskās īpašības;

B.	tā kā Pamatregulas I pielikumā ir uzskaitīti 17 materiāli un izstrādājumi, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, un uz šiem materiāliem var attiekties īpaši pasākumi;

C.	tā kā no minētajiem 17 materiāliem tikai četriem piemēro īpašus ES pasākumus: plastmasai (tostarp pārstrādātai plastmasai), keramikai, reģenerētai celulozei un aktīviem un viediem materiāliem;

D.	tā kā ir ļoti liela nepieciešamība pārskatīt dažus konkrētus ES tiesību aktus, jo īpaši Padomes Direktīvu 84/500/EEK par keramikas izstrādājumiem;

E.	tā kā attiecībā uz pārējiem 13 materiāliem, kas uzskaitīti I pielikumā, dalībvalstīm ir iespēja pieņemt valsts mēroga noteikumus;

tā kā daudzas dalībvalstis jau ir ieviesušas vai patlaban strādā pie dažādiem pasākumiem attiecībā uz pārējiem materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem; tā kā attiecībā uz šiem valstu mēroga pasākumiem nedarbojas savstarpējās atzīšanas princips un tādēļ nevar tikt nodrošināta efektīva iekšējā tirgus darbība, kā arī augsts veselības aizsardzības līmenis, kā paredzēts Pamatregulā un Līgumos;

tā kā materiāli, ko neregulē īpaši ES pasākumi, var apdraudēt sabiedrības veselību, un līdz ar to var zust patērētāju uzticība, juridiskā noteiktība un uzņēmējiem var palielināties atbilstības nodrošināšanas izmaksas, kuras bieži vien tiek novirzītas uz patērētājiem turpmākā piegādes ķēdes posmā, tādējādi mazinot konkurētspēju un inovācijas; tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2016. gada maija Eiropas Īstenošanas novērtējumu visu ieinteresēto personu vidū ir plaša vienprātība, ka vienotu pasākumu neesamība negatīvi ietekmē sabiedrības veselību un vides aizsardzību, kā arī iekšējā tirgus netraucētu darbību;

H.	tā kā labāka regulējuma principiem nevajadzētu aizkavēt pasākumus, kuru mērķis ir novērst vai mazināt potenciāli smagas vai neatgriezeniskas sekas cilvēka veselībai un/vai videi saskaņā ar piesardzības principu, kas noteikts ES Līgumos;

tā kā vielas, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, un genotoksiskās vielas materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku, ir īpaši problemātiskas gan attiecībā uz sabiedrības veselību, gan vidi; tā kā endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošas vai genotoksiskas īpašības patlaban nevar ticami prognozēt, ņemot vērā ķīmisko sastāvu, un tādēļ kā papildu drošības pasākums būtu jāveicina bioloģiska testēšana, lai nodrošinātu kompleksa ķīmiskā sastāva materiālu, kas nonāk saskarē ar pārtiku, drošumu; tā kā būtu jāsekmē pētniecība analītisko un toksikoloģisko testu attīstības veicināšanai, lai nodrošinātu to materiālu, kas nonāk saskarē ar pārtiku, stingru un rentablu drošības novērtējumu, kas nāktu par labu patērētājiem, ražotājiem un videi;

J.	tā kā kaitīgi mikroorganismi (patogēni vai bojājumus izraisoši), kas kā piesārņotāji var būt to materiālu sastāvā, kuri nonāk saskarē ar pārtiku, un biocīdi, ko var izmantot to skaita samazināšanai, arī rada risku sabiedrības veselībai;

K.	tā kā daži pārtikas produkti ilgu laiku atrodas saskarē ar dažādiem iepakojuma materiāliem;

L.	tā kā, efektīvāk koordinējot visus noteikumus par materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, izmantošanu, varētu sekmēt patērētāju veselības aizsardzību un samazināt minēto materiālu, jo īpaši iepakojuma materiālu, ietekmi uz vidi;

M.	tā kā, efektīvāk koordinējot visus noteikumus, kuri attiecas uz materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, tostarp REACH regulu, varētu padarīt efektīvāku aprites ekonomiku;

N.	tā kā īpašajiem pasākumiem būtu jābalstās uz zinātniskiem pierādījumiem; tā kā joprojām pastāv atsevišķas zinātniskas neskaidrības un līdz ar to ir jāveic papildu izpēte;

tā kā saskaņā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) informāciju nanotehnoloģijas un nanomateriāli rada jaunas tehnoloģiskās attīstības iespējas un materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, ir viena no nozarēm, kurā pastāv nanomateriālu izmantošanas iespējas; tā kā nanomateriālu raksturīgās īpašības var ietekmēt to toksikokinētisko un toksikoloģisko iedarbību, taču par šiem aspektiem ir pieejama ierobežota informācija; tā kā pastāv arī neskaidrības, kas saistītas ar grūtībām aprakstīt, noteikt un izmērīt nanomateriālu klātbūtni pārtikā un bioloģiskajās matricēs, kā arī ar toksiskuma datu un testēšanas metožu ierobežoto pieejamību;

P.	tā kā veselības un vides riska novērtējumi ES mērogā patlaban ir ierobežoti, jo tiek veikts tikai atsevišķu vielu novērtējums un ignorēti reālie apstākļi, ko rada dažādu iedarbību un ražojumu veidu kombinēta un kumulatīva ietekme, kas pazīstama arī kā “kokteiļa” vai “maisījuma” efekts;

tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) un PVO 2009. gada ieteikumu (11) iedarbības novērtējumiem būtu jāattiecas gan uz sabiedrību kopumā, gan uz kritiskām grupām, kuras ir neaizsargātas vai kurām iedarbības līmenis ir augstāks nekā pārējiem iedzīvotājiem (piemēram, zīdaiņi un bērni);

R.	tā kā materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, izsekojamība būtu jānodrošina visos piegādes ķēdes posmos, lai atvieglotu uzraudzību, bojātu produktu atsaukšanu, informācijas sniegšanu patērētājiem un atbildības sadali;

S.	tā kā marķējums ir ļoti tiešs un efektīvs instruments, ar ko patērētāju informē par produkta īpašībām;

T.	tā kā horizontāla pieeja vielām visās ekonomikas nozarēs nodrošina konsekvenci tiesību aktos un paredzamību uzņēmumiem;

U.	tā kā vienotu ES testēšanas metožu izstrāde visiem materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, veicinātu augstāku veselības un vides aizsardzības līmeni visā ES;

V.	tā kā drošības pārbaudes ieviešana materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas pusfabrikātiem, varētu būt viens no veidiem, kā papildināt dažus konkrētus pasākumus,

ES tiesību aktu par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, īstenošana — panākumi un nepilnības

konstatē, ka Pamatregula ir stingrs juridiskais pamats, kuras mērķi joprojām ir būtiski;

uzsver — lai gan galvenā uzmanība ir jāvelta īpašu pasākumu attiecināšanai uz tiem 13 materiāliem, kurus pagaidām neregulē ES līmenī, visas attiecīgās ieinteresētās personas norāda, ka pastāv arī jau ieviesto tiesību aktu īstenošanas un izpildes nepilnības;

sagaida, ka Komisijas Kopīgais pētniecības centrs pārskatīs dalībvalstu mērogā pieņemtos noteikumus par materiāliem, uz kuriem neattiecas saskaņotie noteikumi; aicina Komisiju šo pārskatīšanu izmantot kā izejas punktu vajadzīgo pasākumu izstrādei;

mudina Komisiju, izstrādājot vajadzīgos pasākumus, ņemt vērā Eiropas īstenošanas novērtējumu, ko veicis Eiropas Parlamenta Izpētes dienests, un dalībvalstu mēroga pasākumus, kas jau ir spēkā vai tiek gatavoti;

norāda — ņemot vērā minēto materiālu daudzumu ES tirgū un to radīto risku cilvēka veselībai un lai saglabātu gan minēto materiālu, gan pārtikas produktu vienoto tirgu, Komisijai prioritārā kārtā ir jāizstrādā īpaši ES pasākumi attiecībā uz papīru un kartonu, lakām un pārklājuma materiāliem, metāliem un sakausējumiem, iespiedkrāsām un līmvielām;

uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš tiem materiāliem, kas nonāk tiešā vai netiešā saskarē ar pārtiku un kam ir augstāks pārnešanas risks, piemēram, materiāliem, kuros pilda šķidrumus un pārtikas produktus ar augstu tauku saturu, un materiāliem, kas ir saskarē ar pārtikas produktiem ilgu laiku;

uzskata, ka īpašu papildu pasākumu pieņemšana ES līmenī mudinātu uzņēmējus izveidot drošus atkārtoti izmantojamus un pārstrādātus materiālus, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, tādējādi sekmējot ES centienus izveidot efektīvāku aprites ekonomiku; norāda, ka viens no minētā mērķa sasniegšanas priekšnoteikumiem būtu vielu, kas var apdraudēt sabiedrības veselību, labāka izsekojamība un pakāpeniska izskaušana materiālos, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku;

šajā sakarībā uzsver, ka materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku un kas izgatavoti no pārstrādātiem produktiem, izmantošana un materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, atkārtota izmantošana nedrīkstētu radīt lielāku skaitu piesārņotāju un/vai atliekvielu gatavajā izstrādājumā;

pauž pārliecību, ka, ņemot vērā ES virzību uz aprites ekonomiku, būtu jāsekmē Pamatregulas par materiāliem, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku, un aprites ekonomikas labāka sinerģija, ietverot īpašus ES līmeņa pasākumus attiecībā uz pārstrādātu papīru un kartonu; norāda, ka pastāv ierobežojums, cik reizes var atkārtoti izmantot otrreizējā pārstrādē iegūta papīra un kartona izstrādājumus, tādējādi ir nepieciešama pastāvīga jaunu koksnes šķiedru piegāde;

10.

ņemot vērā risku, ka no materiāliem, kuri nonāk saskarē ar pārtiku, un no papīra un kartona izstrādājumiem pārtikas produktos var nonākt minerāleļļas, un kamēr nav pieņemti īpaši pasākumi un iespējams aizliegums iespiedkrāsās izmantot minerāleļļas, atbalsta turpmākus pētījumus, lai novērstu šādu vielu pārnesi;

11.

atbalsta pārstrādes un atkārtotas izmantošanas mērķu palielināšanu attiecībā uz visām izejvielām Komisijas priekšlikumā direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (COM(2015)0596); tomēr atgādina Komisijai, ka pārstrādes un atkārtotas izmantošanas mērķi ir jāpapildina ar pienācīgiem kontroles pasākumiem, lai nodrošinātu to materiālu, kas nonāk saskarē ar pārtiku, drošumu;

12.

uzsver, ka mazie un vidējie uzņēmumi ražošanas ķēdē ir grūtā situācijā, ņemot vērā to, ka attiecīgu tiesību normu trūkuma dēļ tie nevar saņemt un nodot tālāk informāciju, kas apliecinātu, ka to produkti ir droši;

13.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis, apspriežot īpašas drošuma prasības attiecībā uz materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, iesaistītu visas attiecīgās ieinteresētās personas;

14.

atzīst, ka pašreizējā nostāja attiecībā uz materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, drošuma novērtējumu ir nepietiekama, jo minēto materiālu loma pārtikas piesārņojuma radīšanā kopumā tiek novērtēta par zemu un trūkst informācijas par iedarbību uz cilvēkiem;

Riska novērtējums

15.

apzinās, cik būtiska loma EFSA ir to vielu riska novērtēšanā, kuras izmanto ar īpašiem pasākumiem regulētos materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem; atzīst, ka konkrēto vielu riska novērtējums rada izmaksas un ka EFSA resursi ir ierobežoti; tāpēc aicina Komisiju palielināt finansējumu EFSA saistībā ar papildu darba apjomu, ņemot vērā pieaugošo vajadzību pēc turpmāk minētajiem riska novērtējumiem;

16.

aicina EFSA un Eiropas Ķimikāliju aģentūru (ECHA) sadarboties un ciešāk koordinēt to darbību, lai efektīvi izmantotu pieejamos resursus visaptverošu novērtējumu veikšanā;

17.

apzinās, ka nolūkā pienācīgi novērtēt riskus attiecībā uz materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, ir jāņem vērā gan materiālu ražošanas un apstrādes laikā izmantotās vielas, gan nejauši pievienotās vielas, tostarp piemaisījumi no tīši pievienotām vielām un citas vielas, kas radušās ķīmisku reakciju rezultātā; konstatē, ka šajā nolūkā EFSA un attiecīgās dalībvalstu iestādes ir skaidri jāinformē par izejvielām; attiecīgi uzsver, ka ir svarīga sadarbība starp zinātniskajām struktūrām/ laboratorijām, un atzinīgi vērtē EFSA nodomu lielāku uzmanību pievērst galaproduktiem un izstrādājumiem, kā arī ražošanas procesam, nevis izmantotajām vielām;

18.

uzsver, ka ir svarīgi veikt turpmākus zinātniskus pētījumus par nejauši pievienotām vielām, jo atšķirībā no zināmām bīstamajām vielām šo nejauši pievienoto vielu, jo īpaši plastmasas, identitāte un struktūra bieži vien nav zināma;

19.

aicina Komisiju pārskatīt datus attiecībā uz: i) pašreizējiem pieņēmumiem par vielu pārnešanu caur funkcionālo barjeru; ii) 10 ppb sliekšņa koncentrāciju vielām, kuras tiek pārnestas uz pārtiku, jo daži uzņēmumi un kompetentās iestādes to izmanto, lai lemtu, kurām ķīmiskajām vielām veikt riska novērtējumu; iii) to, cik lielā mērā funkcionāla barjera kļūt mazāk efektīva ilgā uzglabāšanas periodā, jo tā var tikai palēnināt iepakojuma sastāvā esošo vielu nonākšanu pārtikā; iv) pašreizējiem pieņēmumiem par molekulu izmēru, kas ietekmē ķīmisko vielu absorbciju caur zarnām;

20.

aicina EFSA un Komisiju paplašināt neaizsargātu grupu jēdzienu, iekļaujot tajā grūtnieces un sievietes, kuras baro ar krūti, un riska novērtēšanas kritērijos iekļaut nelielas devas iedarbības un reakcijas uz neviendabīgu devu iespējamo ietekmi;

21.

pauž nožēlu, ka EFSA savā pašreizējā riska novērtēšanas procedūrā neņem vērā tā dēvēto “kokteiļa efektu” jeb materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, un citu avotu multiplu vienlaicīgu un kumulatīvu iedarbību ietekmi, kas var būt nelabvēlīga, pat ja atsevišķu vielu daudzums maisījumā ir neliels, un mudina EFSA šo iedarbību ņemt vērā nākotnē; turklāt mudina Komisiju šo iedarbību, tostarp ilgtermiņa iedarbību, ņemt vērā, nosakot vielu pārnešanas robežlīmeņus, ko uzskata par nekaitīgiem cilvēka veselībai;

22.

aicina turpināt zinātniskos pētījumus par dažādu ķīmisko vielu mijiedarbību;

23.

pauž nožēlu arī par to, ka EFSA vēl neņem vērā kaitīgu mikroorganismu iespējamu klātbūtni materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku; mudina EFSA Bioloģiskā apdraudējuma ekspertu grupu (BIOHAZ) izvērtēt jautājumu par mikroorganismu klātbūtni materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, un sagatavot EFSA atzinumu par šo jautājumu;

24.

norāda, ka uz materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, attiecas Regulas (ES) Nr. 528/2012 (12) (Biocīdu regula) darbības joma, jo minētie materiāli var saturēt biocīdus, lai uz to virsmas nebūtu mikrobioloģiskā piesārņojuma (dezinfekcijas līdzekļi) un lai nodrošinātu pārtiku konservējošu iedarbību (konservanti); tomēr norāda, ka dažāda veida biocīdus materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, regulē atšķirīgi tiesiskie regulējumi un ka atkarībā no biocīdu veida riska novērtējums ir jāveic EFSA, ECHA vai abām aģentūrām;

25.

aicina Komisiju nodrošināt konsekvenci normās, kuras attiecas uz materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, un biocīdiem un precizēt ECHA un EFSA lomu šajā sakarā; turklāt aicina Komisiju izstrādāt saskaņotu un vienotu pieeju attiecībā uz vispārējo novērtējumu un atļauju piešķiršanu vielām, ko materiālos, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku, izmanto kā biocīdus, lai izvairītos no pārklāšanās, tiesiskās nenoteiktības un darba dublēšanas;

26.

aicina EFSA ņemt vērā faktu, ka Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskā komiteja (SCENIHR) 2009. gadā identificēja pārtikas ražotnes kā vienu no svarīgākajiem objektiem, kas veicina tādu baktēriju attīstību, kuras ir resistentas gan pret antibiotikām, gan biocīdiem; tādēļ norāda, ka biocīdus saturoši materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, arī var veicināt pret antibiotikām rezistentu baktēriju parādīšanos cilvēka organismā;

27.

uzsver, ka materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, ir būtisks problemātisku ķīmisko vielu iedarbības uz cilvēku avots, jo var saturēt perfluorētos savienojumus (PFC) un ķīmiskas vielas, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus (EDC), piemēram, ftalātus un bisfenolus, kuriem konstatēta saistība ar hroniskām slimībām, reproduktīvās sistēmas darbības traucējumiem, vielmaiņas traucējumiem, alerģijām un nervu sistēmas attīstības problēmām; norāda, ka šādu ķīmisko vielu migrācija ir īpaši svarīgs jautājums attiecībā uz materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, ņemot vērā to potenciālu radīt kaitējumu pat ļoti nelielās devās;

28.

ar bažām norāda uz lielāku ietekmi uz veselību, kāda materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, izmantotajām vielām var būt uz zīdaiņiem un maziem bērniem;

29.

aicina Komisiju novērst drošības novērtējuma atšķirības tiesību aktos, kas reglamentē ķimikālijas (REACH) un materiālus, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku, nodrošinot, ka uzņēmumi veic drošības novērtējumus par materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, izmantoto ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēka veselību ražošanas, izmantošanas un izplatīšanas posmā; uzskata, ka tas būtu jāprecizē Regulā (EK) Nr. 1935/2004;

30.

aicina Komisiju nodrošināt labāku koordināciju un konsekventāku pieeju tiesību aktiem, kas reglamentē ķimikālijas (REACH) un materiālus, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku, jo īpaši attiecībā uz vielām, kas REACH klasificētas kā kancerogēnas, mutagēnas vai toksiskas reproduktīvajai sistēmai (CMR, 1.A, 1.B un 2. kategorija) vai īpaši bīstamas vielas (SVHC), un nodrošināt, ka bīstamās vielas, kas aizliegtas saskaņā ar REACH, tiktu aizliegtas arī saskaņā ar tiesību aktiem, kuri reglamentē materiālus, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem; uzsver — lai pilnībā novērstu sabiedrības veselības apdraudējumu, Komisijai ir regulāri jāinformē Parlaments un Padome, ja materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, joprojām izmanto noteiktas bīstamas vielas (piemēram, SVHC, CMR, bioakumulatīvas ķimikālijas vai dažu kategoriju ķīmiskas vielas, kam piemīt endokrīni disruptīvas īpašības), kuras ir aizliegtas vai tiek pakāpeniski izskaustas saskaņā ar REACH vai citiem tiesību aktiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju iekļaut bisfenolu A (BPA) to vielu skaitā, kas klasificētas kā SVHC;

31.

norāda, ka Komisija 2016. gada 15. jūnijā ir publicējusi zinātniskos kritērijus, lai noteiktu endokrīnās sistēmas darbību traucējošās īpašības aktīvām vielām, ko izmanto biocīdos un augu aizsardzības līdzekļos; tomēr uzsver, ka attiecībā uz visiem ražojumiem, tostarp materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, ir vajadzīgi horizontāli kritēriji un aicina Komisiju nekavējoties nākt klajā ar šādiem kritērijiem; aicina šos kritērijus, kad tie būs stājušies spēkā, ņemt vērā materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, riska novērtēšanas procedūrā;

32.

norāda, ka saskaņā ar nesenu EFSA atzinumu Komisija beidzot ir paziņojusi par plānu noteikt, ka plastmasas iepakojumam un konteineriem, kā arī metāla konteineros izmantotām lakām un pārklājuma materiāliem bisfenola A (BPA) migrācijas robežlīmenis ir 0,05 mg/kg; tomēr uzskata, ka vairākkārtējās atkārtotajās EFSA novērtēšanās pēdējo desmit gadu laikā nav efektīvi risinātas visas veselības problēmas un ka EFSA vēlreiz atkārtoti izvērtēs (13) BPA bīstamību 2017. gadā pēc ziņojuma publicēšanas, kas rada bažas par to, ka spēkā esošā pieļaujamā dienas deva (PDD) neaizsargā embrijus vai bērnus pret BPA ietekmi uz imūnsistēmu, un iesaka mudināt patērētājus samazināt saskari ar BPA pārtikā un no citiem avotiem, kā arī prasa BPA aizliegt visos materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem;

33.

pamatojoties uz Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2015. gada zinātniskās un politiskās situācijas pārskata ziņojumu, atzīst problēmu saistībā ar smago metālu nonākšanu pārtikas produktos; saprot, ka Komisija patlaban pārskata robežvērtības svinam un kadmijam Padomes Direktīvā 84/500/EEK par keramikas izstrādājumiem; stingri mudina Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu, ar kuru ievieš zemākus ierobežojumus attiecībā uz kadmija un svina atbrīvošanu, un pauž nožēlu, ka Direktīvas 84/500/EEK pārskatīšana vēl nav apspriesta Parlamentā un Padomē;

34.

atbalsta pētniecības un inovācijas iniciatīvas, ar ko cenšas izstrādāt jaunas vielas, kuras izmantot materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, un par kurām ir pierādījumi, ka tās ir nekaitīgas cilvēka veselībai; tomēr uzsver, ka pagaidām drošākām alternatīvām nebūtu jāsatur bisfenols S (BPS) kā bisfenola A (BPA) aizstājējs, jo BPS var būt BPA līdzīga toksikoloģiskā iedarbība (14);

35.

jo īpaši atbalsta turpmākus pētījumus par nanomateriāliem, jo joprojām pastāv zinātniskas neskaidrības par šo materiālu ietekmi un migrācijas spējām, kā arī par to ietekmi uz cilvēka veselību; tādēļ uzskata, ka uz nanomateriāliem būtu jāattiecina atļauju izsniegšana izmantošanai ne tikai plastmasas materiālos, bet arī visos materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, un novērtējums jāveic ne tikai nefasētā veidā;

36.

norāda, ka šķēršļi ienākšanai tirgū un jo īpaši pieprasījumi paredzēt atļauju izsniegšanu saskaņā ar atšķirīgiem valstu noteikumiem noved pie zaudētām iespējām pārtikas nekaitīguma uzlabošanā, izmantojot inovāciju;

Izsekojamība

37.

uzskata, ka atbilstības deklarācija var būt efektīvs instruments, ar ko nodrošināt, lai materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, atbilstu attiecīgajiem noteikumiem, un iesaka, lai visiem materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, tiktu pievienota atbilstīga dokumentācija, kā tas pašlaik notiek ar tiem saskarei ar pārtikas produktiem paredzētajiem materiāliem, kuriem piemēro īpašus pasākumus; uzskata, ka lietošanas nosacījumi būtu labāk jāatspoguļo attiecīgajās atbilstības deklarācijās;

38.

tomēr pauž nožēlu, ka pat tad, ja atbilstības deklarācija ir obligāta, tā ne vienmēr ir pieejama izpildes nolūkiem, un ka tad, kad šāda deklarācija ir pieejama, tās kvalitāte ne vienmēr ir pietiekami augsta, lai nodrošinātu, ka šāda deklarācija ir uzticams atbilstības dokumentācijas elements;

39.

prasa uzlabot no trešām valstīm importēto materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, izsekojamību un atbilstību, ieviešot prasību, ka ir jāuzrāda pienācīga un pilnīga identifikācijas dokumentācija un atbilstības deklarācija; prasa, lai importētie materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, atbilstu ES standartiem, tādējādi aizsargājot sabiedrības veselību un nodrošinot godīgu konkurenci;

40.

aicina Komisiju ieviest obligātu marķējumu attiecībā uz paredzēto nanomateriālu klātbūtni materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, un noteikt to materiālu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku un ko izmanto bioloģiskās lauksaimniecības produktiem un produktiem, kuri paredzēti kritiskām grupām, obligātu sastāva marķējumu;

Atbilstība, izpilde un kontrole

41.

pauž bažas par to, ka tiesību aktu, ar ko regulē materiālus, kuri paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, izpildes līmenis Eiropas Savienībā ir ļoti atšķirīgs; uzsver, ka ir būtiski izstrādāt ES pamatnostādnes par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, jo tādējādi tiktu sekmēta saskaņotāka un vienveidīgāka īstenošana un labāka izpilde dalībvalstīs; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīga informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm; uzskata, ka citiem ar tiesību aktiem nesaistītiem politikas risinājumiem, piemēram, rūpniecības pašnovērtējuma pieredzei, būtu jāpapildina pasākumi, ar ko uzlabo pamatregulas par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, izpildi;

42.

uzskata, ka, turpinot saskaņošanu attiecībā uz materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, var palīdzēt panākt vienlīdz augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni;

43.

iesaka izstrādāt vienotus ES standartus noteiktu materiālu un izstrādājumu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, analītiskajai testēšanai, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi un kompetentās iestādes visā ES veic testēšanu ar vienu un to pašu metodi; norāda, ka vienotu testēšanas metožu ieviešana garantētu vienādu attieksmi pret materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, visā iekšējā tirgū, tādējādi nodrošinot augstākus uzraudzības standartus un augstāku aizsardzības līmeni;

44.

uzsver, ka katra dalībvalsts ir atbildīga par kontroles veikšanu uzņēmumos, kuri ražo vai importē materiālus, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem; tomēr pauž nožēlu, ka atsevišķas dalībvalstis neprasa uzņēmumiem reģistrēt savu uzņēmējdarbību, tādējādi ļaujot šiem uzņēmumiem apiet atbilstības kontroli; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, noteiktu pienākumu visiem uzņēmumiem, kuri ražo vai importē materiālus, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, oficiāli reģistrēt to uzņēmējdarbību saskaņā ar pārskatīto Regulu (EK) Nr. 882/2004; atzīst, ka vairākās dalībvalstīs pastāv piemēroti reģistrācijas mehānismi, kurus var izmantot kā paraugprakses piemērus;

45.

aicina dalībvalstis palielināt oficiālo pārbaužu biežumu un efektivitāti, pamatojoties uz neatbilstību risku, kā arī saistītajiem veselības riskiem un ņemot vērā pārtikas produktu daudzumu, paredzēto patērētāju un to, cik ilgi tā bijusi saskarē ar materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, kā arī minēto materiālu veidu, temperatūru un citus būtiskus faktorus;

46.

uzstāj, ka dalībvalstīm ir jānodrošina vajadzīgie darbinieki un aprīkojums, lai veiktu vienotas, stingras un sistemātiskas pārbaudes, kā arī jāievieš preventīvu sodu sistēma neatbilstības gadījumiem saskaņā ar pārskatīto Regulu (EK) Nr. 882/2004;

47.

aicina īstenot efektīvāku sadarbību un koordināciju starp dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar agrīnas brīdināšanas sistēmu pārtikai un dzīvnieku barībai, lai varētu ātri un efektīvi novērst sabiedrības veselības apdraudējumus;

48.

aicina Komisiju turpināt pētīt pieeju, kuras pamatā ir drošības pārbaudes materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas pusfabrikātiem, vai citas apstiprināšanas procedūras materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas platformu “Labāka apmācība nekaitīgai pārtikai”; aicina paplašināt tās darbību;

o o

50.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 338, 13.11.2004., 4. lpp.

(2) OV L 384, 29.12.2006., 75. lpp.

(3) OV L 12, 15.1.2011., 1. lpp.

(4) PE 581.411.

(5) PE 578.967.

(6) Kortenkamp 2009. http://ec.europa.eu/environment/chemicals/effects/pdf/report_mixture_toxicity.pdf

(7) http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=LV&f=ST%2017820%202009%20INIT

(8) “ES septītā vides rīcības programma” (OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.). http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32013D1386

(9) http://www.who.int/ceh/publications/endocrine/en/

(10) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.

(11) Jaunākās tendences pārtikā izmantoto ķīmisko vielu riska novērtējumā un to iespējamā ietekme uz drošības novērtējumu vielām, ko izmanto materiālos, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku, EFSA Journal 2016; 14(1):4357 (28 lpp.), https://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/4357

(12) OV L 167, 27.6.2012., 1. lpp.

(13) https://www.efsa.europa.eu/en/press/news/160426a?utm_content=hl&utm_source=EFSA+Newsletters&utm_campaign=3bd764133fHL_20160428&utm_medium=email&utm_term=0_7ea646dd1d-3bd764133f-63626997

(14) Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja (SEAC), atzinums par XV pielikuma dokumentāciju ar ierosinājumu par ierobežojumiem attiecībā uz bisfenolu A, 13. lpp. http://www.echa.europa.eu/documents/10162/13641/bisphenol_a_seac_draft_opinion_en.pdf

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/65

P8_TA(2016)0385

Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzība — 2014. gada pārskats

Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību — 2014. gada pārskats (2015/2326(INI))

(2018/C 215/12)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 32. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2014. gads) (COM(2015)0329),

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu “EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2010)0070),

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Otrais EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2011)0930),

—	ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzējiem par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. aprīļa paziņojumu “Atjaunināts paziņojums par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu” (COM(2012)0154),

—	ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par 30. un 31. ikgadējo pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads) (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0262/2016),

A.	tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. pantā noteiktā Komisijas galvenā funkcija ir būt Līgumu sargātājai;

B.	tā kā saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (ESPH) ir tāds pats juridisks spēks kā Līgumiem un tā attiecas uz Savienības un dalībvalstu iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus (ESPH 51. panta 1. punkts);

tā kā saskaņā ar LESD 258. panta 1. un 2. punktu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu attiecīgajai dalībvalstij un, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā;

D.	tā kā Pamatnolīgums par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām paredz informācijas apmaiņu par visām pārkāpuma procedūrām, kuru pamatā ir oficiālas paziņojuma vēstules, bet neattiecas uz neoficiālo EU Pilot procedūru, ko izmanto pirms oficiālās pārkāpuma procedūras;

E.	tā kā Komisija izmanto LES 4. panta 3. punktu un atsaucas uz lojālas sadarbības principu starp Savienību un dalībvalstīm, lai īstenotu savu pienākumu nodrošināt konfidencialitāti attiecībā uz dalībvalstīm EU Pilot procedūru ietvaros;

F.	tā kā EU Pilot procedūras ir iecerētas, lai sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm padarītu ciešāku un saskaņotāku, novērstu ES tiesību aktu pārkāpumus agrīnā posmā, un, kad vien iespējams, novērstu nepieciešamību izmantot oficiālās pārkāpuma procedūras;

G.	tā kā 2014. gadā Komisija saņēma 3 715 sūdzības par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem un visvairāk sūdzību tika iesniegts par Spāniju (553), Itāliju (475) un Vāciju (276);

H.	tā kā 2014. gadā Komisija sāka 893 jaunas pārkāpuma procedūras un Grieķija (89), Itālija (89) un Spānija (86) ir dalībvalstis, pret kurām ierosināts visvairāk lietu;

tā kā ESPH 41. pantā tiesības uz labu pārvaldību ir definētas kā ikvienas personas tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu iestādēs un tā kā LESD 298. pantā noteikts, ka, veicot savus uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu,

atgādina, ka atbilstoši LES 17. pantam Komisijas pienākums ir nodrošināt Savienības tiesību, tostarp ESPH, piemērošanu (LES 6. panta 1. punkts), kuru noteikumi attiecas uz Savienības un dalībvalstu iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus;

atzīst, ka ES tiesību aktu pareiza īstenošana un piemērošana galvenokārt irdalībvalstu kompetencē, taču norāda, ka tas neatbrīvo ES iestādes no pienākuma ievērot ES primāros tiesību aktus, kad tās pieņem ES sekundāros tiesību aktus;

uzsver Komisijas būtiski svarīgo lomu ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzīšanā un gada pārskata iesniegšanā Parlamentam un Padomei; papildus datiem par ES direktīvu ieviešanu nākamajā Komisijas gada pārskatā aicina Komisiju sniegt datus par ES regulu īstenošanu un arī turpmāk aktīvi izstrādāt dažādus instrumentus, ar kuriem uzlabo ES tiesību aktu ieviešanu, īstenošanu un ievērošanu dalībvalstīs;

atzīst, ka ES tiesību aktu pareiza īstenošana un piemērošana galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē, un uzsver, ka dalībvalstīm ES tiesību aktu īstenošanā pilnībā jāņem vērā arī ES Līgumos un Pamattiesību hartā nostiprinātās pamatvērtības un tiesības; atgādina, ka par ES tiesību īstenošanas uzraudzību un novērtēšanu ir atbildīga Komisija; šajā sakarībā atkārtoti aicina dalībvalstis regulāri izmantot atbilstības tabulas, taču norāda, ka tas neatbrīvo ES iestādes no pienākuma ievērot ES primāros tiesību aktus, kad tās pieņem ES sekundāros tiesību aktus; atgādina par nepieciešamību izmantot tās īstenošanas ziņojumus par nozaru tiesību aktiem;

atzīst, ka Parlamentam šajā ziņā arī ir izšķiroši svarīga loma, jo tas īsteno politisku pārraudzību pār to, kā Komisija piemēro tiesību aktus, pārbauda gada pārskatus par ES tiesību aktu īstenošanu un izstrādā attiecīgās Parlamenta rezolūcijas; ierosina, ka Parlaments arī turpmāk varētu sekmēt ES tiesību aktu savlaicīgu un precīzu transponēšanu, likumdošanas lēmumu pieņemšanas procesā apmainoties ar speciālajām zināšanām, izmantojot agrāk izveidotus sakarus ar dalībvalstu parlamentiem;

norāda, ka dalībvalstu prioritātei vajadzētu būt savlaicīgai un pareizai ES tiesību transponēšanai valstu tiesību aktos un precīzam iekšējam tiesiskajam regulējumam, lai izvairītos no ES tiesību aktu pārkāpšanas, bet iedzīvotāji un uzņēmumi varētu izmantot tos ieguvumus, ko nodrošina ES tiesību aktu efektīva un lietderīga piemērošana;

uzsver sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības organizāciju un citu ieinteresēto personu svarīgo lomu gan tiesību aktu sagatavošanā, gan uzraugot nepilnības ES tiesību aktu transponēšanā un piemērošanā dalībvalstīs un ziņojot par tām; ņem vērā to, ka Komisija atzīst ieinteresēto personu lomu, 2014. gadā sākot izmantot jaunus instrumentus šā procesa veicināšanai; mudina ieinteresētās personas saglabāt modrību šajā ziņā arī nākotnē;

atzīst ES tiesību aktu efektīvas piemērošanas ietekmi uz ES iestāžu uzticamības stiprināšanu; atzinīgi vērtē to, cik liela uzmanība Komisijas gada ziņojumā pievērsta iedzīvotāju, uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesniegtajiem lūgumrakstiem, kas ir Lisabonas līgumā nostiprinātas pamattiesības, nozīmīgs Eiropas pilsonības elements un svarīgs sekundārais veids, kā uzraudzīt ES tiesību aktu piemērošanu un atrast iespējamas nepilnības, ļaujot iedzīvotājiem tieši paust savu viedokli un pieredzi līdzās dalībai vēlēšanās un referendumos, kas ir un paliek galvenais demokrātiskās izpausmes veids;

uzskata, ka nereālistiski tiesību aktu īstenošanas termiņi var novest pie dalībvalstu nespējas tos ievērot, kas faktiski nozīmē klusējošu piekrišanu to novēlotai piemērošanai; aicina Eiropas iestādes vienoties par piemērotākiem regulu un direktīvu īstenošanas termiņiem, ņemot vērā nepieciešamos pārbaudes un apspriešanās periodus; uzskata, ka Komisijai būtu jāsniedz ziņojumi un jāveic pārbaudes un tiesību aktu pārskatīšana termiņos, par ko vienojušās likumdevējas iestādes, un saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem;

10.

atzinīgi vērtē to, ka jaunajā iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu ir ietverti noteikumi, kuru mērķis ir uzlabot ES tiesību aktu īstenošanu un piemērošanu un veicināt strukturētāku sadarbību šajā jomā; atbalsta nolīgumā iekļauto aicinājumu labāk noteikt tos valstu pasākumus, kuri nav stingri saistīti ar Savienības tiesību aktiem (praksē dēvētu par pārmērīgu reglamentēšanu); uzsver nepieciešamību uzlabot transponēšanu un dalībvalstīm informēt un precīzi norādīt uz valstu pasākumiem, ar kuriem papildina Eiropas direktīvas; uzsver, ka dalībvalstīm ES tiesību aktu piemērošanā vajadzētu atturēties no to īstenošanas veidā, ka rada pārmērīgu slogu, jo tas noved pie nepareizas izpratnes par ES likumdošanas darbībām un iedzīvotāju vidū palielina nepamatotu skepsi pret ES; tomēr norāda, ka tas nekādā veidā neietekmē dalībvalstu tiesības valsts līmenī pieņemt augstākus sociālos un vides standartus nekā ES līmenī;

11.

uzsver, ka Parlamentam vajadzētu uzņemties lielāku lomu, analizējot to, kā ES tiesību aktus ievēro kandidātvalstis un valstis, kuras noslēgušas asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību; šajā sakarībā ierosina sniegt šīm valstīm pienācīgu atbalstu, kas izpaustos kā pastāvīga sadarbība ar to parlamentiem ES tiesību aktu ievērošanas un piemērošanas jomā;

12.

ierosina, ka Parlamentam būtu jāizstrādā nevis vienkārši rezolūcijas, bet gan pienācīgi ziņojumi par visām kandidātvalstīm, reaģējot uz Komisijas sagatavotajiem ikgadējiem progresa ziņojumiem, lai dotu iespēju visām iesaistītajām komitejām sniegt attiecīgus atzinumus; uzskata, ka Komisijai būtu jāturpina publicēt progresa ziņojumi par visām Eiropas kaimiņreģionu valstīm, kuras parakstījušas asociācijas nolīgumus, lai Parlaments varētu turpināt nopietni un sistemātiski novērtēt progresu, ko šīs valstis panākušas ES acquis īstenošanā, kur tas ir saistīts ar asociācijas darba kārtību;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas 32. pārskatu par Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību un norāda, ka vide, transports un iekšējais tirgus un pakalpojumi 2013. gadā bija tās politikas jomas, par kurām 2014. gadā bija visvairāk neizskatīto pārkāpuma lietu; tāpat norāda, ka 2014. gadā vide, veselība, patērētāju aizsardzība, mobilitāte un transports atkal bija tās politikas jomas, kurās tika rosināts visvairāk jaunu pārkāpuma procedūru; mudina Komisiju starpiestāžu pārredzamības nodrošināšanas interesēs dot Parlamentam labāku pieeju lietām, kas saistītas ar ES tiesību aktu pārkāpumiem;

14.

norāda uz gada pārskatā minēto Komisijas viedokli, ka oficiālo pārkāpumu procedūru skaita samazinājums pēdējo piecu gadu laikā liecina par to, cik efektīvs ir strukturētais dialogs ar dalībvalstīm EU Pilot procedūru ietvaros; tomēr uzskata, ka pēdējo gadu samazinājums un paredzamais samazinājums tuvāko gadu laikā galvenokārt ir saistīts ar to, ka nepārtraukti samazinās jaunu Komisijas likumdošanas priekšlikumu skaits; norāda, ka Komisija neizmanto nekādas EU Pilot procedūras, ja novēloti tiek transponētas direktīvas;

15.

atgādina, ka šis ex post novērtējums neatbrīvo Komisiju no pienākuma efektīvi un savlaicīgi uzraudzīt ES tiesību aktu piemērošanu un īstenošanu, un norāda, ka Parlaments tiesību aktu īstenošanas pārskatīšanā varētu palīdzēt, uzraugot Komisijas darbību;

16.

norāda, ka jaunu EU Pilot lietu skaita pieaugums izskatītajā pārskata periodā un neizskatīto pārkāpuma lietu skaita samazināšanās saskaņā ar gada pārskatu liecina, ka EU Pilot sistēma ir pierādījusi savu lietderību un tai bijusi pozitīva ietekme, veicinot ES tiesību aktu efektīvāku īstenošanu; tomēr atkārtoti pauž viedokli, ka ES tiesību aktu izpilde nav nedz pietiekami pārredzama, nedz arī pakļauta īstai sūdzību iesniedzēju un ieinteresēto personu kontrolei, un pauž nožēlu par to, ka Parlamentam joprojām nav pienācīgas piekļuves informācijai par EU Pilot procedūru un izskatāmajām lietām; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz informāciju par EU Pilot procedūru un izskatāmajām lietām;

17.

uzskata, ka finansiālajām sankcijām par ES tiesību aktu neievērošanu jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām, ņemot vērā neatbilstības atkārtošanos tajā pašā jomā, un ka ir jāievēro dalībvalstu likumīgās tiesības;

18.

norāda, ka Eiropas Savienībā, kuras pamatā ir tiesiskuma princips un tiesību normu noteiktība un paredzamība, Savienības iedzīvotājiem ir jābūt pirmajiem, kuriem saprotamā, pieejamā, pārredzamā un savlaicīgā veidā tiek darīts zināms (ar interneta un citu līdzekļu starpniecību) par valsts tiesību aktu pieņemšanu, kuros ir transponētas Eiropas Savienības tiesības, kādi akti tie ir un kuras valsts iestādes atbild par to pareizu īstenošanu;

19.

aicina Komisiju apvienot vienā vietnē visus dažādos portālus, kontaktpunktus un informācijas tīmekļa vietnes, lai iedzīvotāji tajā tiešsaistes režīmā varētu viegli piekļūt sūdzību iesniegšanas veidlapām un lietotājiem draudzīgā veidā iepazīties ar pārkāpumu procedūrām; papildus tam prasa, lai Komisija, izstrādājot savu nākamo uzraudzības pārskatu, sniegtu izsmeļošāku informāciju par šo portālu izmantošanu;

20.

norāda, ka lojāla sadarbība starp Komisiju un Parlamentu ir pienākums, kas jāpilda abām šīm iestādēm; tāpēc prasa pārskatīt Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām, lai informācija par EU Pilot procedūrām (konfidenciāla) dokumenta veidā tiktu nodota Parlamenta komitejai, kas ir atbildīga par Savienības tiesību aktu interpretēšanu un piemērošanu;

21.

atgādina, ka 2013. gada 15. janvāra rezolūcijā (2) Parlaments aicināja pieņemt regulu par Eiropas Administratīvā procesa likumu saskaņā ar LESD 298. pantu, taču Komisijas priekšlikums, atbildot uz šo Parlamenta prasību, tā arī nav iesniegts, kaut arī rezolūcija tika pieņemta ar pārliecinošu balsu vairākumu (572 deputātiem balsojot “par”, 16 — “pret” un 12 deputātiem atturoties); aicina Komisiju vēlreiz iepazīties ar Parlamenta rezolūciju, lai iesniegtu priekšlikumu tiesību aktam par Administratīvā procesa likumu;

22.

konkrētāk pauž nožēlu par to, ka nav sekojusi rīcība saistībā ar Parlamenta aicinājumu regulas formā noteikt saistošus noteikumus attiecībā uz dažādiem pārkāpuma un pirmspārkāpuma procedūras aspektiem — tostarp paziņojumiem, saistošiem termiņiem, tiesībām tikt uzklausītam, pienākumu paziņot iemeslus un katras personas tiesībām iepazīties ar savas lietas materiāliem, lai tādējādi stiprinātu pilsoņu tiesības un nodrošinātu pārredzamību;

23.

šajā sakarībā atgādina, ka Juridiskā komiteja ir izveidojusi jaunu administratīvo tiesību darba grupu, kas ir nolēmusi izstrādāt regulas projektu par administratīvo procedūru Savienības pārvaldē, ko Komisija varētu izmantot ierosmei, turklāt šādas rīcības mērķis ir nevis apšaubīt Komisijas iniciatīvas tiesības, bet parādīt, ka šāds regulējums būtu gan lietderīgs, gan īstenojams;

24.

uzskata, ka šā regulas projekta mērķis nav aizstāt esošos ES tiesību aktus, bet drīzāk papildināt tos, ja atklājas trūkumi vai problēmas attiecībā uz interpretāciju, un panākt lielāku skaidrību un konsekvenci spēkā esošo noteikumu interpretācijā par labu gan iedzīvotājiem un uzņēmumiem, gan administrācijai un tās ierēdņiem;

25.

tādēļ vēlreiz aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu par Administratīvā procesa likumu Eiropas Savienībā, ņemot vērā Parlamenta līdz šim paveikto šajā jomā;

26.

atgādina, ka ES iestādēm — arī tad, kad tās darbojas starptautisko aizdevēju grupu (“trijotņu”) sastāvā, — ir jāievēro Līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

27.

aicina Komisiju atbilstību ES tiesību aktiem noteikt par patiesu politisko prioritāti, kas jāīsteno ciešā sadarbībā ar Parlamentu, kuram ir pienākums: a) panākt, ka Komisija uzņemas politisko pārskatatbildību, un b) kā vienam no likumdevējiem pārliecināties, ka arī Parlaments ir pilnībā informēts par to, kā konsekventi uzlabot savu likumdošanas darbu;

28.

atbalsta ieceri Parlamentā izveidot procesu ES tiesību aktu piemērošanas dalībvalstīs pārraudzībai, atbilstoši kuram jautājumu par neatbilstību varētu analizēt katrai valstij atbilstošā veidā un ņemt vērā to, ka attiecīgās pastāvīgās Parlamenta komitejas pārrauga ES tiesību aktu piemērošanu savās kompetences jomās;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0322.

(2) OV C 440, 30.12.2015., 17. lpp.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/86

P8_TA(2016)0402

ES stratēģija attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā (2015/2274(INI))

(2018/C 215/18)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni un Irānas ārlietu ministra Mohammad Javad Zarif2016. gada 16. aprīlī Teherānā sniegtos kopīgos paziņojumus,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 20. jūlija Rezolūciju 2231 (2015),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par vienošanos attiecībā uz Irānas kodolprogrammu,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši 2011. gada 10. marta rezolūciju par ES nostāju attiecībā uz Irānu (1), 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par mazākumtautību stāvokli Irānā (2), 2011. gada 17. novembra rezolūciju par Irānu — pēdējā laikā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem (3) un 2014. gada 3. aprīļa rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu (4),

—	ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju; ņemot vērā ES ikgadējos ziņojumus par cilvēktiesībām,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ES ikgadējiem ziņojumiem par cilvēktiesībām,

—	ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu (5),

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta cilvēktiesību jautājumos Irānas Islāma Republikā 2016. gada 10. marta ziņojumu un nesenos 2016. gada 20. maija un 8. jūnija paziņojumus, kuros viņš pauda bažas par cilvēktiesību aizstāvju ieslodzīšanu, kā arī neseno naida kurināšanas vilni pret bahājiešu kopienu, kā arī ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 3. marta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembrī pieņemto Rezolūciju 70/173 “Cilvēktiesību stāvoklis Irānas Islāma Republikā” (A/RES/70/173),

—	ņemot vērā PV/AP Federikas Mogerīni 2015. gada 14. oktobra paziņojumu par nāvessoda izpildi nepilngadīgai likumpārkāpējai Irānā un 2016. gada 20. maija paziņojumu par Irānas cilvēktiesību aizstāves Narges Mohammadi notiesāšanu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0286/2016),

A.	tā kā pēc vienošanās ar Irānu kodolenerģijas jomā un pēc iekšējām politiskajām norisēm Irānā pašreiz ir radusies iespēja valstī īstenot reformas un uzlabot tās attiecības ar Eiropas Savienību,

ES un Irānas attiecības

Politiskais dialogs

uzskata, ka Kopīgais visaptverošais rīcības plāns (JCPOA), kas pazīstams arī kā vienošanās ar Irānu kodolenerģijas jomā, bija ievērojams daudzpusējās diplomātijas un jo īpaši Eiropas diplomātijas sasniegums, kam būtu ne tikai jāsniedz iespēja būtiski uzlabot ES un Irānas attiecības, bet arī jāpalīdz veicināt stabilitāti visā reģionā; uzskata, ka tagad visas puses ir atbildīgas par šā plāna stingru un pilnīgu īstenošanu; atzinīgi vērtē Apvienotās komisijas izveidi, kuras sastāvā ir Irānas un E3/ES+3 (Ķīna, Francija, Vācija, Krievijas Federācija, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis, kā arī PV/AP) pārstāvji; pilnībā atbalsta Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kura veic saskaņā ar JCPOA izveidotās Apvienotās komisijas koordinatores pienākumus, un uzskata, ka stingra un pilnīga JCPOA īstenošana joprojām ir ārkārtīgi svarīga;

atzinīgi vērtē PV/AP Federikas Mogerīni un septiņu Eiropas komisāru 2016. gada 16. aprīļa vizīti Irānā kā nozīmīgu pavērsiena punktu virzībā uz vērienīgas ES un Irānas divpusējo attiecību darba programmas izveidi abpusēju interešu jomās; norāda, ka vairāki Komisijas paziņojumi un Irānu apmeklējušās ES delegācijas (pēdējās šādas delegācijas sastāvā bija priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve un septiņi komisāri) ir koncentrējušies uz tirdzniecības un ekonomiskajām saitēm;

atgādina, ka Padomes lēmums saskaņā ar Kopīgajā visaptverošajā rīcības plānā paredzēto saistību īstenošanu atcelt visas ar kodolmateriāliem saistītās sankcijas pret Irānas Islāma Republiku ļauj atjaunot attiecības ar Irānu un radīs iespējas un ieguvumus abām pusēm, sniedzot iespēju no jauna atvērt Irānas tirgu Eiropas uzņēmumiem; atgādina, ka Irānā ir liels iedzīvotāju skaits un salīdzinoši labi izglītota un jauna sabiedrība, Irānas IKP struktūra ir viena no reģionā visvairāk diversificētajām, šai valstij ir vajadzīgas investīcijas un tā ir potenciāls noieta tirgus kvalitatīvām Eiropas precēm;

atzinīgi vērtē atklātību attiecībās ar Irānu; norāda, ka ES un Irānas attiecībām būtu jāattīstās līdztekus vienošanās par Irānas kodolprogrammu/JCPOA īstenošanu; atgādina, ka minētā vienošanās paredz to, ka gadījumā, ja Irāna to neīstenos, var tikt atjaunotas sankcijas; mudina atjaunot attiecības starp ES un tās dalībvalstīm un Irānu, abām pusēm cieši sadarbojoties, lai risinātu divpusējus un daudzpusējus jautājumus nolūkā nodrošināt reģionā lielāku stabilitāti un efektīvi īstenot vienošanos kodolenerģijas jomā; uzskata, ka ES un Irānas attiecības ir jāattīsta ar daudzpusēju dialogu, kas paredz politiskus, diplomātiskus, ekonomiskus, akadēmiskus, tehniskus un tiešus personiskus kontaktus, tostarp iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, NVO un cilvēktiesību aizstāvjus; atbalsta ES un Irānas attiecību sākšanu abpusēja labuma panākšanai, balstoties uz kopēju interešu un atšķirību reālistisku novērtējumu, lai sekmētu pakāpenisku sadarbības paplašināšanu uzticību veicinošā atmosfērā primāri Irānas un ES iedzīvotāju interesēs; šajā sakarībā atbalsta Eiropas Savienības apņemšanos atjaunot sadarbību ar Irānu, pamatojoties uz dialogu ar šādiem pamatprincipiem: visaptveroša darbības joma, sadarbība jomās, kurās Irānai un ES ir abpusējas intereses, analītiskums, atklātība un patiesums jomās, kurās Irāna un ES nav vienisprātis, taču cenšas panākt vienotu kopsaucēju, un kopumā konstruktīva attieksme un īstenošana;

atzinīgi vērtē Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD) veiktās izmaiņas, lai ņemtu vērā JCPOA rezultātus, jo īpaši Irānas darba grupas izveidi EĀDD ar mērķi koordinēt dažādos darbības virzienus visos ar Irānu saistītajos jautājumos; atzinīgi vērtē EĀDD veikumu ES delegācijas Teherānā izveidošanai saskaņā ar iepriekšējās EP rezolūcijās paustajiem aicinājumiem, jo tas sniegs ES iespēju sadarboties ar Irānas iestādēm, lai šajā valstī uzlabotu sabiedrības zināšanas par pašu ES, novērstu pārpratumus un veidotu augošu sadarbību starp ES un Irānu; šajā sakarībā uzsver, ka tirdzniecība un investīcijas ir ES kompetences jomas un ES delegācijas Teherānā izveide atvieglotu ES un Irānas sadarbību tirdzniecības, izglītības, kultūras, cilvēktiesību un vides ilgtspējības jomā, sniedzot ievērojamu ieguldījumu abu pušu cerību attaisnošanā; uzsver, ka Euronews pārraidēm persiešu valodā nākotnē vajadzētu būt arī svarīgam plašsaziņas līdzekļu tiltam starp Eiropas Savienību un persiešu valodā runājošo auditoriju;

atgādina, ka ES un Irāna ir nolēmušas risināt kopīgu interešu jautājumus konstruktīvā veidā; aicina ES stratēģiju par sadarbības atjaunošanu ar Irānu sākotnēji balstīt uz uzticības stiprināšanas pasākumiem tehniskās jomās, kas radītu pozitīvus ES un Irānas sadarbības precedentus un varētu radīt augsni dziļākai ilgtermiņa sadarbībai;

uzstāj, ka ir svarīgi attīstīt ES un Irānas attiecību parlamentāro dimensiju kā daļu no savstarpējas uzticības atjaunošanas stratēģijas; šajā sakarībā atkārtoti pauž atbalstu Parlamenta un Medžlisa apspriestajam priekšlikumam rīkot starpparlamentāru dialogu par terorisma apkarošanu, atzīstot kopējās problēmas, ko rada radikalizācija Irānā, Tuvajos Austrumos un arī Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē ES un Irānas atjaunoto politisko dialogu, tostarp par cilvēktiesībām; mudina nākotnē cilvēktiesību dialogā iesaistīt tiesu iestāžu sistēmas, drošības spēku un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus; atzīst — kaut gan abās pusēs valda aizdomas un neuzticēšanās, starp daudzām dalībvalstīm un Irānu pastāv arī senas vēsturiskas saites un Irāna ir apņēmusies attīstīt labas attiecības ar ES, kas rada potenciālu izveidot attiecības, kas balstītos uz savstarpēju uzticību un cieņu; atzīst, ka Irānas iekšpolitika ir sarežģīta, un atkārto, ka ES nevēlas traucēt ne šai, ne citai valstij izdarīt savas iekšpolitikas izvēles, bet vēlas sadarbību, kuras pamatā ir abpusēja starptautisko standartu un principu ievērošana; uzskata, ka pilnīgu attiecību normalizēšanu var panākt tikai vienlaikus ar nepārtrauktu Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) īstenošanu, iesaistoties regulārā un noturīgā dialogā, un ka steidzami ir jāpiešķir prioritāte ES un Irānas attiecību vēriena palielināšanai, iekļaujot jomas, par kurām šajā sakarībā ir panākta kopēja vienošanās; tomēr uzskata, ka galīgajam mērķim ir jābūt Irānas un ES partnerības izveidei;

atkārtoti pauž Eiropas Savienības stingro, principiālo un seno nostāju pret nāvessodu jebkurā gadījumā un jebkādos apstākļos un vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana ir būtisks ES cilvēktiesību politikas un ārpolitikas mērķis; joprojām asi kritizē biežo nāvessoda izmantošanu Irānā; uzskata, ka nāvessoda piemērošanas ierobežošana ir būtisks politiskā dialoga mērķis; aicina nekavējoties piemērot moratoriju nāvessoda izpildei Irānā; konstatē, ka lielākā daļa nāvessodu tiek izpildīti par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām; apzinās problēmas, kādas ir jāpārvar Irānai kā vienai no pasaules galvenajām narkotiku kontrabandas tranzītvalstīm, ņemot vērā, ka 86 % no visā pasaulē veiktajiem opija konfiskācijas gadījumiem notiek tās teritorijā; tomēr uzskata, ka iesaistīšanās ar nāvessodu saistītos problēmjautājumos, piemēram, attiecībā uz nāvessoda izmantošanu ar narkotikām saistītu likumpārkāpumu gadījumā un tā piemērošanu personām, kas ir jaunākas par 18 gadiem, kas abos gadījumos ir pašas Irānas brīvprātīgi apstiprinātu cilvēktiesību un humanitāro tiesību aktos paredzētu starptautisko saistību pārkāpums, varētu radīt kopīgu darba programmu, lai pievērstos šim jautājumam; aicina Irānas parlamenta deputātus kā pirmo soli veikt 2013. gada Kriminālkodeksa 91. panta pārskatīšanu, lai atceltu nāvessoda piemērošanu personām, kas ir jaunākas par 18 gadiem; konstatē, ka Irānas parlamentā ir iesniegts likumprojekts, kurš apstiprināšanas gadījumā samazinātu sodu par nevardarbīgiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem no nāvessoda līdz mūža ieslodzījumam; norāda, ka minētā likumprojekta apstiprināšana varētu ievērojami samazināt izpildīto nāvessodu skaitu Irānā;

uzsver, ka nāvessodu atcelšana par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, ievērojami samazinātu izpildīto nāvessodu skaitu (saskaņā ar Irānas aplēsēm — līdz pat par 80 %); aicina ES un Irānu sadarboties nelegālas narkotiku tirdzniecības apkarošanā, kas ir viens veids, kā risināt nāvessodu izpildes jautājumu šajā valstī, vienlaikus ievērojot cilvēktiesību normas; aicina Komisiju nodrošināt Irānai tehnisko palīdzību un palīdzēt veidot administratīvo spēju ar mērķi stiprināt tiesiskumu, tostarp veicinot tiesu iestāžu sistēmas reformas, lai uzlabotu pārskatatbildību, kā arī ieslodzījuma un nāvessoda alternatīvas; aicina Komisiju nodrošināt, lai Irānai sniegtā tehniskā vai cita veida palīdzība netiktu izmantota cilvēktiesību pārkāpumu veikšanai;

Tirdzniecība un ekonomiskie jautājumi

10.

ņem vērā Irānas paziņoto mērķi panākt ikgadēju izaugsmes līmeni 8 % apmērā; uzskata, ka Eiropas investīcijām ir būtiska nozīme, lai Irāna šo mērķi sasniegtu; uzsver, ka Eiropas Savienība neiestājas pret atļautiem darījumiem ar Irānu un nekavēs starptautisko uzņēmumu vai finanšu iestāžu sadarbību ar Irānu tiktāl, ja tās ievēros visus spēkā esošos tiesību aktus; uzsver — lai Irāna realizētu savu ekonomisko potenciālu, tai būs jāveic pasākumi tādas pārredzamas ekonomiskās vides radīšanai, kura sekmētu starptautiskās investīcijas, un būs jāpieņem visu līmeņu korupcijas apkarošanas pasākumi, īpaši saistībā ar Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ieteikumu izpildi, risinot tādus jautājumus kā teroristu organizāciju finansēšanas plūsmu apturēšana; aicina ES pilnībā atbalstīt Irānas centienus šajā procesā, īpaši sniedzot atbalstu darbam ar mērķi starp ES un Irānu noslēgt divpusēju investīciju nolīgumu;

11.

uzsver, ka tirdzniecība un atjaunota piekļuve globālajai uz noteikumiem balstītai tirdzniecības sistēmai var būt veids, kā pārtraukt Irānas izolāciju, un tirdzniecība var būt nozīmīgs instruments, kā stiprināt politisko dialogu un stimulēt šā reģiona valstu sadarbību ar mērķi palielināt reģionālo attīstību, nodarbinātību un stabilitāti plašākā reģionā;

12.

norāda, ka Irāna ir otrā lielākā tautsaimniecība Tuvajos Austrumos un tās aplēstais nominālais IKP 2015. gadā sasniedza USD 397 miljardus; turklāt norāda, ka starp ES un Irānu veiktās tirdzniecības apjoms pašreiz sasniedz aptuveni USD 8 miljardus un nākamajos divos gados paredzama tās četrkāršošanās; atgādina, ka ES bija Irānas galvenā tirdzniecības partnere, un uzskata, ka ES mērķim vajadzētu būt šīs pozīcijas atgūšanai; atbalsta ES un Irānas tirdzniecības attiecību paplašināšanu un aicina ES veidot komerciālo, finansiālo un ekonomisko sadarbību ar Irānu, lai uzlabotu Irānas iedzīvotāju dzīves apstākļus un nodarbinātības līmeni, kā arī sekmētu reģionālo attīstību; uzskata, ka tirdzniecības un investīciju paplašināšana ar Irānu var ilgtermiņā veicināt mieru un stabilitāti plašākā reģionā, ja ES meklētu reģionālo investīciju shēmu iespējas, piemēram, saistībā ar enerģētiku un transporta savienojamību;

13.

uzskata — neraugoties uz daudzu līgumu parakstīšanu ar Eiropas uzņēmumiem, Irāna nespēj pildīt savas saistības likviditātes trūkuma dēļ, līdz ar to Irānas izolētības mazināšanas process nokļūst apburtajā lokā;

14.

norāda, ka Irāna ir pasaules lielākā tautsaimniecība, kas nav PTO locekle; atbalsta Irānas pieteikumu par pievienošanos PTO; norāda, ka spēkā esošais ES mandāts sarunām par tirdzniecības un sadarbības nolīgumu ar Irānu ir novecojis; aicina Komisiju izskatīt iespējas tirdzniecības un investīciju saišu stiprināšanai, lai tuvinātu Irānu PTO noteikumiem un aizsargātu Eiropas investīcijas; uzsver, ka oficiāls sarunu satvars ļautu Eiropas Savienībai kā lielākajam integrētajam tirgum un ekonomiskajam blokam pilnībā izmantot savu ietekmi un izveidot forumu informācijas apmaiņai un dialogam; aicina ES apsvērt iespēju atsākt Irānas pievienošanās sarunas ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju, jo dalība PTO varētu vēl vairāk liberalizēt Irānas ekonomiku, kas veicinātu izaugsmi, integrētu šo valsti globālajā uz noteikumiem balstītajā sistēmā un nodrošinātu mehānismu, kā atbalstīt Irānā nepieciešamās ekonomiskās reformas un likt Irānai ievērot starptautiskās saistības; aicina Komisiju izmantot šīs sarunas kā iespēju aktīvi panākt ar darba ņēmēju pamattiesībām saistītas reformas, kuru pamatā ir SDO galvenās konvencijas; pauž bažas par kavēšanos iecelt priekšsēdētāju PTO darba grupai Irānas pievienošanās jautājumos; prasa, lai Komisija izmantotu visu savu ietekmi šā šķēršļa novēršanai un sāktu Irānas pievienošanās procesu PTO; uzskata, ka pievienošanās procesa noslēgumā Irāna būtu jāsvītro no Finanšu darījumu darba grupas (FATF) publiskā paziņojuma saraksta;

15.

uzskata, ka vārda brīvības trūkums tiešsaistē, sistemātiskā interneta datplūsmas novērošana un uzraudzība, kā arī digitālo brīvību trūkums rada šķērsli tirdzniecībai ar Irānu, kā arī iedzīvotāju tiesību un brīvību pārkāpumu; uzsver atvērtas un drošas interneta vides potenciālu Irānā attiecībā uz digitālo ekonomiku; atkārtoti aicina noteikt efektīvu Eiropas eksporta kontroles režīmu, lai nepieļautu divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju neatbilstīgu izmantošanu cilvēktiesību pārkāpumiem un pret ES;

16.

uzsver arī to, ka Irānai svarīgi ir attīstīt ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar reģionālajiem dalībniekiem, pienācīgi ievērojot PTO noteikumus, lai veidotu saskaņotu ekonomikas un tirdzniecības bloku; norāda, ka ES var sniegt savu pieredzi un atbalstu šāda reģionālā dialoga attīstīšanā un veidošanā;

17.

uzskata, ka ES un starptautiskās sabiedrības veiktā ar kodolenerģiju saistīto ekonomisko un finansiālo sankciju atcelšana saskaņā ar JCPOA ir būtisks solis, kas parāda, ka ES ir izpildījusi savas saistības attiecībā pret Irānu, kā arī pierāda vēlmi stiprināt ekonomisko sadarbību ar mērķi gūt savstarpēju ekonomisku labumu; tomēr norāda — lai gan vairums ekonomisko un finansiālo sankciju pašreiz ir atceltas, atsevišķas sankcijas joprojām ir spēkā un kodolenerģijas jomā panāktā vienošanās tās neietekmē; aicina ES iesaistīt ES bāzētus uzņēmumus, lai nodrošinātu to Irānā veikto darbību pilnīgu pārredzamību; aicina likt uzsvaru uz investīciju kvalitāti un kvantitāti, kā arī iniciatīvu, lai novērtētu, vai jaunās investīcijas atbilst ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, līdzīgi kā tas tika darīts, kad tika atceltas Mjanmai/Birmai noteiktās sankcijas; norāda, ka korporatīvās sociālās atbildības pamatnostādņu efektīva īstenošana ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu, ka ciešākas tirdzniecības attiecības starp ES un Irānu labvēlīgi ietekmē visu Irānas sabiedrību;

18.

atgādina par juridisko nenoteiktību, ko ASV pamatsankcijas un darījumu veikšana dolāros rada ES uzņēmumiem, kuri vēlas investēt Irānā, un kas negatīvi ietekmē plānoto no JCPOA izrietošo ekonomisko ieguvumu nodrošināšanu Irānas iedzīvotājiem; uzsver, ka šie un citi finanšu jautājumi ir jārisina atbilstīgi FATF ieteikumiem, lai radītu skaidrību un juridisko noteiktību, kas ir vajadzīga, lai ES uzņēmumi varētu darboties Irānā; prasa mainīt tirdzniecības attiecībās ar Irānu īstenoto pieeju; aicina visos darījumos ar Irānu izmantot euro, lai nepieļautu nekādas ASV iestāžu īstenotas sankcijas, ko iepriekš ir pieredzējušas dažas Eiropas bankas; atbalsta ciešu dialogu ar ASV, lai nodrošinātu ES tirdzniecības un investīciju nepārtrauktību Irānā;

19.

vienlaikus uzsver — lai Irāna realizētu savu ekonomisko potenciālu, ir svarīgi veikt pasākumus tādas vides radīšanai, kura sekmētu starptautiskās investīcijas; šajā sakarībā aicina Irānu nodrošināt finanšu nozares pārredzamību un apkarot korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kā to paredz Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ieteikumi; atzinīgi vērtē Irānas valdības Rīcības plānu attiecībā uz FATF ieteikumiem, kā arī tehniskās sanāksmes, kurās 12. jūlijā piedalījās ES un Irānas amatpersonas, lai šajā jomā veiktu vajadzīgās reformas;

20.

atzinīgi vērtē JCPOA jau panāktos pozitīvus rezultātus, piemēram, starp Irānu un ES veiktās tirdzniecības apjoma palielināšanos par 43 % 2016. gada pirmajos sešos mēnešos salīdzinājumā ar to pašu periodu 2015. gadā, faktu, ka 30 Irānas bankas atkal ir iekļautas SWIFT, kā arī JCPOA pozitīvo ietekmi, stiprinot inflācijas un procentu likmju pazemināšanās tendenci Irānā; atzinīgi vērtē faktu, ka Irānā pašreiz darbojas arvien lielāks skaits nelielo Eiropas banku, atvieglojot MVU piekļuvi kredītam; prasa īpašu uzmanību pievērst Eiropas un Irānas MVU nozīmei tirdzniecības attiecību stiprināšanā;

21.

atzinīgi vērtē faktu, ka Irānas valdība vēlas piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas, kas ir vajadzīgas visās svarīgākajās ekonomikas nozarēs; norāda, ka nākamo 10 gadu laikā varētu būt vajadzīgas investīcijas infrastruktūrā vairāk nekā USD 1 triljona vērtībā, sniedzot iespējas Eiropas uzņēmumiem, tostarp enerģētikas, autobūves un aviotransporta ražošanas jomā; atzinīgi vērtē to, ka kopš JCPOA parakstīšanas Teherānu ir apmeklējušas 180 tirdzniecības delegācijas, tostarp no 15 ES dalībvalstīm, kas ir apliecinājums tam, ka palielinās ieinteresētība ekonomiskajās attiecībās ar Irānu; aicina ES un tās dalībvalstis izskatīt eksporta kredītu garantiju izmantošanas iespēju tirdzniecības, projektu finansēšanas un investīciju stimulēšanai Irānā; atbalsta sekmīgi noslēgtos nolīgumus starp Irānas valdību un Airbus un Boeing kā papildu pasākumu uzticības stiprināšanai pēc JCPOA pieņemšanas;

Nozaru sadarbība

22.

norāda, ka Irānai ir pasaulē otras lielākās gāzes rezerves un ceturtās lielākās naftas rezerves; uzskata, ka sadarbībai enerģētikas jomā var būt ievērojama nozīme, dažādojot energopiegādes avotus ES un mazinot dalībvalstu energoatkarību no atsevišķiem piegādātājiem, tādā veidā sekmējot ES energoapgādes drošību; uzskata, ka ekonomisko sankciju atcelšana varētu radīt ievērojamu izdevumu iespēju naftas un gāzes nozarē, kā arī citās ekonomikas nozarēs, kuras gūtu labumu no investīcijām un piekļuves jaunām tehnoloģijām; aicina Eiropas uzņēmumus investēt Irānas enerģētikas nozarē; jo īpaši aicina sniegt ES atbalstu sašķidrinātas dabasgāzes tehnoloģijas attīstībai Irānā; uzskata, ka investīcijām Irānā ir pilnībā jāatbilst ES ilgtermiņa dekarbonizācijas saistībām;

23.

norāda, ka šobrīd dabasgāze apmierina vairāk nekā puses Irānas mājsaimniecību enerģijas vajadzības; uzsver, ka atjaunojamās enerģijas izvēršanai Irānā ir milzīgs potenciāls, jo šajā valstī saule spīd vidēji 300 dienas gadā un atjaunojamās enerģijas aplēstā ražošanas jauda 13 reizes pārsniedz Irānas kopējo enerģijas patēriņu; aicina Komisiju atbalstīt atjaunojamo energoresursu enerģijas attīstību Irānā, tādējādi veicinot valsts energoresursu struktūras diversifikāciju;

24.

aicina Irānu pievienoties Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvai (EITI) un konsekventi kā pamatu ES un Irānas sadarbībai enerģētikas jomā noteikt mērķi uzlabot vides un sociālos, kā arī ekonomiskos ieguvumus gan Irānas, gan ES iedzīvotājiem;

25.

uzsver, ka Irāna saskaras ar daudzām vides problēmām, tostarp ūdens trūkumu un augsnes degradāciju, un ka ES, pilnībā izmantojot uzņēmējdarbības sadarbības potenciālu, vienlaikus būtu jāsadarbojas ar Irānu, lai uzlabotu vides aizsardzību un veicinātu vides ziņā ilgtspējīgu attīstību; aicina sadarboties vides jomā attiecībā uz ūdens saglabāšanas pārvaldību, tostarp atbalstot Irānu Urmia ezera glābšanā, pārtuksnešošanās apkarošanu, zemestrīču uzraudzību, kā arī gaisa piesārņojuma un atkritumu apsaimniekošanas jautājumos; šajā sakarībā pauž īpašas bažas par piesārņojuma līmeni Kaspijas jūrā un mudina ES un dalībvalstis sniegt Irānas valdībai aktīvu atbalstu, lai apturētu dramatiskos postījumus; atzinīgi vērtē faktu, ka Irānas vides jomas NVO ir izveidojušas partnerattiecības ar citām reģiona NVO; atzinīgi vērtē to dalību IUCN un Ramsāres konvencijā; aicina Komisiju sniegt atbalstu Irānas NVO uz līdzdalību balstītas pārvaldības projektu izstrādē;

26.

uzskata, ka reģionālais dialogs un sadarbība vides jautājumos starp Irānu un tās kaimiņvalstīm ir neatsverama tādu problēmu risināšanā kā gaisa piesārņojums, ūdens trūkums un pārtuksnešošanās; uzsver, ka ES būtu jāveicina šāda reģionālā sadarbība kā svarīgs uzticības veidošanas pasākums un jābalstās uz reģiona dalībnieku vēlmi izmantot Eiropā uzkrāto pieredzi šajā jomā;

27.

pieņem zināšanai pētījumus, kuros apgalvots, ka kodolenerģija Irānā varētu nebūt konkurētspējīga urāna nelielo rezervju un tā ieguves izmaksu dēļ; tomēr aicina Komisiju izpētīt potenciālu sadarbībai ar Irānu civilās kodolenerģijas jomā, ievērojot JCPOA saistības, un mudināt Irānu parakstīt Konvenciju par kodoldrošību; atzinīgi vērtē dažu Irānas amatpersonu priekšlikumu izveidot reģionālo dialogu par civilo kodolenerģijas programmu drošību un drošumu;

28.

uzsver potenciālu, kas piemīt sadarbībai aviācijas drošības jomā, sniedzot tehnisko palīdzību un piekļuvi nepieciešamajām sastāvdaļām, kas vajadzīgas Irānas uzņēmumiem, lai tie tiktu izslēgti no Eiropas melnā saraksta;

29.

ņem vērā to, ka Irāna ir uzņēmusi 3 miljonus Afganistānas valstspiederīgo, no kuriem tikai 950 000 cilvēku Irānā ir oficiāls bēgļa statuss, kas Irānu padara par vienu no galvenajām bēgļu uzņēmējām valstīm; atzinīgi vērtē ES papildu EUR 6,5 miljonu finansējumu Irānai, lai nodrošinātu izglītību un veselības aprūpi šajā valstī dzīvojošajiem Afganistānas valstspiederīgajiem; uzsver vajadzību veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu Afganistānas migrantu un bēgļu cilvēktiesības Irānā, tostarp viņu tiesības uz pienācīgu lietas izskatīšanu un vienlīdzību likuma priekšā; uzskata, ka ES un Irānas sadarbība bēgļu pārvaldībā var palielināt abpusējo sapratni, sekmēt lielāku starptautisko tiesību un pašu patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesību ievērošanu, kā arī veicināt konfliktu atrisināšanu, lai samazinātu pašreizējās un turpmākās bēgļu plūsmas cēloņus; uzskata, ka ES un Irānas sadarbība bēgļu pārvaldībā uzlabotu bēgļu labklājību Irānā un apturētu cilvēku tirdzniecību; uzskata, ka ES un Irānas sadarbībā būtu jāietver arī padziļināts valsts un reģionālā līmeņa dialogs par migrāciju, jo īpaši par politiskajām un likumdošanas pieejām un prioritātēm saistībā ar likumīgu un nelikumīgu migrāciju, patvēruma meklētājiem un bēgļiem;

30.

atzīst — tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 60 % Irānas iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, Irānas gados jaunie, izglītotie un tehnoloģiski progresīvie iedzīvotāji un tās sabiedrības dinamiskums var nodrošināt īpašas iespējas tiešu personisku kontaktu veicināšanai ar ES, pamatojoties uz savstarpības un abpusējas cieņas principu; uzskata, ka jauniešu apmaiņas programmas ir viens no sekmīgākajiem sabiedrību un kultūru tuvināšanas pasākumiem; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka programmā Erasmus Mundus palielinās Eiropas universitātēs studējošo Irānas studentu skaits, kas ir veids, kā apkarot nepareizus priekšstatus un stereotipus; aicina ciešāk sadarboties izglītības, pētniecības un inovācijas jomā, palielinot studentu un pētnieku apmaiņu un arī sadarbību starp augstskolām cita starpā vides, atjaunojamo energoresursu, tiesiskuma, cilvēktiesību un labas pārvaldības jomā; aicina Komisiju palielināt finansējumu, kas programmā Erasmus Mundus paredzēts studentiem no Irānas; atzinīgi vērtē darbseminārus, kas nesen noritēja Teherānas universitātē, lai uzlabotu informētību par iespējamajiem ieguvumiem, ko Irānas universitātes var gūt no dalības pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”; aicina Irānas valdību iecelt pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” valsts koordinatoru, kas sniegtu tehnisko atbalstu un konsultācijas Irānas augstskolām pieteikumu iesniegšanai projektiem pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”; aicina Komisiju izskatīt iespēju liberalizēt vīzu režīmu Irānas augstāko izglītības iestāžu mācībspēkiem un pētniekiem, lai viņi varētu studēt un iziet apmācību Eiropas augstskolās; aicina izveidot ES programmu, lai pulcētu pētniekus un studentus no Irānas, Persijas līča sadarbības padomes valstīm un Eiropas ar mērķi iepazīties ar pieredzi un gūtajiem secinājumiem saistībā ar Eiropas reģionālo integrāciju;

31.

pauž lielas bažas par personu ar ES un Irānas dubultpilsonību apcietināšanu pēc iebraukšanas Irānā un uzsver, ka šīs apcietināšanas kavē tiešu personisku kontaktu iespējas; aicina Irānas iestādes atļaut Eiropā dzīvojošajiem irāņu emigrantiem droši ieceļot to dzimtajā valstī;

Reģionālā drošība

32.

uzsver to, ka dažādās Irānas iedzīvotāju grupas un kultūras tūkstošiem gadu ilgumā ir radījušas svarīgu ietekmi, tostarp uz Eiropu; norāda, ka ģeostratēģiskā novietojuma, iedzīvotāju skaita, ekonomikas apjoma, naftas un dabasgāzes rezervju un reģionālās ietekmes dēļ Irānai ir liela nozīme Tuvajos Austrumos un Persijas līča reģionā; uzsver, ka Irānas stratēģisko interešu īstenošanu visefektīvāk veicinātu reģionālās stabilitātes atjaunošana un to ievērošana nenozīmē un nedrīkst nozīmēt konkurenci ar citiem šā reģiona nozīmīgiem dalībniekiem;

33.

uzskata, ka vienošanās kodolenerģijas jomā paver iespējas sadarbībai, lai atrisinātu drošības krīzi reģionā; uzskata, ka Irānai var būt stabilizējoša loma šajā reģionā un tai būtu attiecīgi jārīkojas; uzskata, ka viss reģions var gūt labumu no attiecību normalizēšanās ar Irānu; uzskata, ka Irānas svarīgā reģionālā dalībnieka statusam būtu jāparedz tas, ka Irāna uzņemas stabilizējošu lomu šajā reģionā; uzsver, ka 2015. gada 18. novembrī ierosinātajā ES kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšanā ir paredzēti plāni iesaistīt trešās valstis, kas atrodas kaimiņos ES kaimiņattiecību partnervalstīm, veidojot paplašinātu sadarbības sistēmu; tādēļ aicina veidot tematiskas sistēmas, lai piedāvātu sadarbību starp Savienību, dienvidu kaimiņreģiona partnervalstīm un nozīmīgiem reģionāliem dalībniekiem, piemēram, Irānu, tādos reģionālos jautājumos kā drošība, enerģētika un bēgļu pārvaldība;

34.

aicina visas reģiona valstis, jo īpaši Saūda Arābiju un Irānu, atturēties no naidīgas retorikas, kas veicina konfliktus, attiecīgas rīcības un atbalsta naidīgiem bruņotiem grupējumiem šajā reģionā, tostarp Hezbollah un Al-Nusra; pauž bažas par militarizācijas palielināšanos plašākā reģiona teritorijā un atbalsta centienus panākt lielāku ieroču kontroli, to neizplatīšanu un terorisma apkarošanu, vienlaikus atzīstot leģitīmās bažas par aizsardzību, tomēr cenšoties sekmēt visu šā reģiona valstu suverenitātes pilnīgu ievērošanu; pauž bažas par Irānas ballistisko raķešu pārbaužu norisi, kas nav JCPOA pārkāpums, bet neatbilst ANO Drošības padomes Rezolūcijas 2231(2015) garam;

35.

uzskata, ka ES un Irānas politiskajā dialogā būtu jāietver aicinājums Irānai un citiem ievērojamiem dalībniekiem šajā reģionā sniegt konstruktīvu ieguldījumu Irākas, Jemenas, Sīrijas, Libānas un Afganistānas politiskās krīzes atrisināšanā, balstoties uz starptautisko tiesību un šo valstu suverenitātes ievērošanu; prasa izveidot tādu ES diplomātijas modeli, kuras pamatā ir politiskās prioritātes, nevis reliģiskā identitāte, un princips nodrošināt visiem Tuvo Austrumu valstu iedzīvotājiem, tostarp izraēliešiem un palestīniešiem, drošību un drošumu, kā arī cieņu pret viņiem, lai veicinātu stabilāka un harmoniskāka Tuvo Austrumu reģiona veidošanu; uzskata, ka ES un Irānas sadarbība terorisma un vardarbīga ekstrēmisma apkarošanā šajā reģionā ir svarīga politiskā dialoga sastāvdaļa;

36.

uzskata, ka Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Persijas līča reģiona konfliktus nevar atrisināt, ja diskusijās nepiedalās visi dalībnieki; tādēļ atzinīgi vērtē Irānas iesaistīšanos Sīrijas miera sarunās, piedaloties Starptautiskajā Sīrijas atbalsta grupā (ISSG); tomēr pauž nožēlu, ka Irānas ieguldījums līdz šim nav izraisījis būtisku situācijas uzlabojumu, un aicina Irānu vismaz iesaistīties attiecībā uz humānās palīdzības piegādes lielāku atvieglošanu, lai palielinātu civiliedzīvotāju aizsardzību pret uzbrukumiem, un pastāvīgos centienos panākt šā konflikta ilgtermiņa risinājumu; šajā sakarībā norāda, ka Bashar Al-Assad režīma pastāvēšana Sīrijā ir kļuvusi vēl vairāk atkarīga no Irānas, un tādēļ aicina Irānas iestādes izmantot savu ietekmi, lai miermīlīgā veidā izbeigtu konfliktu Sīrijā;

37.

atzinīgi vērtē Irānas gatavību atbalstīt pašreizējos centienus nodrošināt stabilitāti Irākā, mudina sniegt nozīmīgu ieguldījumu reliģiski motivētas vardarbības izbeigšanā un aicina pielikt papildu pūles, lai visi paramilitārie grupējumi, kas darbojas valstī, nonāktu Irākas valdības pakļautībā, lai tiktu ievērotas visas intereses; uzsver, ka ES un Irānai jācīnās ar kopīgiem ienaidniekiem ISIS/Da’esh, Al Qaeda, Al-Nusra un citu līdzīgu ANO Drošības padomes norādītu teroristisko organizāciju veidolā, kuras iedvesmo ekstrēmistu izkropļoti islāma mācības principi; atzinīgi vērtē Irānas ieguldījumu cīņā pret ISIS/Da’esh, tostarp tās agrīno atbalstu kurdu reģionālajai valdībai Erbilā, un atzīst tās izšķirošo ieguldījumu Irākā, apturot ISIS/Da’esh virzīšanos uz priekšu un atgūstot džihādistu teroristiem pakļautās teritorijas; tomēr pauž bažas saistībā ar regulāri saņemto informāciju par Al Qaeda kaujinieku atbrīvošanu no ieslodzījuma; atzīmē, ka Irāna un Austrālija ir noslēgušas vienošanos par izlūkdatu apmaiņu cīņā pret ISIS/Da’esh;

38.

uzskata, ka vairāku šā reģiona valstu konfliktu pamatā ir reģionālā cīņa par ietekmi; pauž lielas bažas par reliģiski motivētas vardarbības palielināšanos šajā reģionā un uzsver nepieciešamību ES diplomātijai ilglaicīgi un visaptveroši iesaistīties, lai novērstu konflikta pamatā esošo problēmu tālāku attīstību, nodrošinot ilgtermiņa atbalstu etniskajam un reliģiskajam izlīgumam reģionā; ar bažām norāda uz to, ka cīņa starp Irānu un Saūda Arābiju par politisko un reliģisko ietekmi reģionā kļūst arvien asāka, un brīdina par sekām, ko tas var radīt attiecībā uz konfliktu noregulējumu un drošību Tuvo Austrumu reģionā un ārpus tā robežām; uzskata — spriedzes mazināšanai reģionā ir būtiski īstenot Irānas un Saūda Arābijas tuvināšanās politiku un konstruktīvu sadarbību, jo tas ir veids, kā panākt bruņoto konfliktu noregulējumu Irākā, Sīrijā, Jemenā un citviet un pārtraukt ar tiem saistītās migrācijas plūsmas, kā arī novērst terorisma un ekstrēmisma pamatcēloņus, kas rada draudus visā reģionā, kā arī Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām; aicina ES izmantot aktīvus diplomātijas centienus, lai mazinātu spriedzi starp Teherānu un Rijādu, tostarp veidot uzticību, izmantot neoficiālo diplomātiju un spriedzes mazināšanas pasākumus, kas galvenokārt ir vērsti uz Saūda Arābijas un Irānas diplomātisko attiecību atjaunošanu, lai normalizētu to attiecības; aicina ES šajā nolūkā sadarboties ar ASV un Krieviju un jo īpaši atbalstīt tādas jaunas reģionālās drošības infrastruktūras izveidi, kurā ņemta vērā Irānas un Saūda Arābijas draudu izpratne un leģitīmās bažas par drošību un kura nodrošinātu drošības garantijas gan Irānai, gan Persijas līča sadarbības padomes valstīm; uzsver, ka sadarbība par jūras satiksmes drošību Persijas līcī, tostarp hartas par brīvu kuģošanu parakstīšana, varētu būt pirmais uzticības veidošanas pasākums nolūkā izveidot reģionālo uzticību un sadarbību;

39.

pauž stingru nosodījumu par Irānas režīma atkārtotajiem aicinājumiem iznīcināt Izraēlu un īstenoto holokausta noliegšanas politiku;

Sociālekonomiskie jautājumi, tiesiskums, demokrātija un cilvēktiesības

40.

uzskata, ka Irānas revolucionārais mantojums un tās izveide par islāma republiku, kā arī Irānas un ES būtiski atšķirīgās politiskās un institucionālās sistēmas nedrīkst kavēt atklātumu un godīgu un tiešu dialoga īstenošanu, kā arī kopīga pamata meklēšanu jautājumos, kas saistīti ar demokrātiju, tiesiskumu vai cilvēktiesībām; aicina Irānas Islāma Republiku nodrošināt lielākas iespējas īstenot politisko plurālismu; uzsver, ka Medžliss ir uz reformām orientēts un proeiropisks, tomēr uzskata, ka 2016. gada februāra parlamenta un ekspertu asamblejas vēlēšanu rezultāti atspoguļo Irānas tautas izvēli, sniedz iespēju turpmākajai sadarbībai ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, ar ko būtu jāpanāk konstruktīvas attiecības, kā arī tā ir iespēja īstenot iekšējas ekonomiskās, politiskās un sociālās reformas; aicina Irānu pilnībā nodrošināt brīvas un godīgas vēlēšanas, kas atbilstu starptautiskajiem standartiem;

41.

norāda, ka Irāna ir kļuvusi atvērtāka, jo tai ir nepieciešama palīdzība, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības un lai noturētu jaunus un labi izglītotus cilvēkus valstī, kas ir svarīgi tās stabilitātei;

42.

ar bažām norāda, ka Irānā ir pasaulē augstākais nāvessodu izpildes līmenis uz vienu iedzīvotāju; uzsver, ka, atceļot nāvessodu par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, ievērojami samazinātos izpildīto nāvessodu skaits; šajā sakarībā atzinīgi vērtē iespēju, ka jaunievēlētais Medžliss apsver tiesību aktus, lai izslēgtu ar narkotikām saistītus noziegumus no to noziegumu saraksta, par kuriem piespriež nāvessodu;

43.

norāda, ka ar 2013. gadā pieņemto Islāma kriminālkodeksu tiesnešiem tiek piešķirta lielāka rīcības brīvība un ka ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām ratificēšanu Irānā tiek aizliegta nāvessodu izpilde bērniem un tiek atļauts nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kuriem pirms 2013. gada tika piespriests nāvessods, pieprasīt lietas atkārtotu iztiesāšanu; aicina Irānu nodrošināt, ka šis aizliegums tiek pilnībā īstenots un ka attiecīgie likumpārkāpēji tiek informēti par šīm tiesībām; aicina Irānu izsludināt moratoriju nāvessoda izpildei;

44.

mudina Irānu arī pilnībā sadarboties ar visām ANO cilvēktiesību struktūrām un censties panākt, ka tiek piemēroti šajā jomā, tostarp vispārējā regulārajā pārskatā, sniegtie ieteikumi, ļaujot starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām īstenot savas misijas; šādi pasākumi uzlabotu Eiropas sabiedriskās domas viedokli par Irānu; uzsver, ka Irānas valdība ir dialoga veidā iesaistījusies ANO īpašajās procedūrās; aicina Irānas valdību novērst būtiskās problēmas, kas ir norādītas ANO īpašā referenta un ANO ģenerālsekretāra ziņojumos par cilvēktiesību stāvokli Irānā, kā arī izpildīt ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijās ietvertās prasības īstenot konkrētus pasākumus;

45.

aicina EĀDD un Komisiju atbalstīt tādas vides radīšanu, kurā pilsoniskās sabiedrības organizācijas varētu pienācīgi un neatkarīgi darboties; uzsver, ka ES un Irānas attiecībās ir svarīgi ievērot ES pamatnostādnes cilvēktiesību jomā, tostarp attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem;

46.

aicina Irānu ievērot, aizstāvēt un īstenot saistības, kas noteiktas Irānas Islāma Republikas konstitūcijā, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijā par bērna tiesībām un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ievērojot tiesības uz vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, uzskatu brīvību, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, domas, pārliecības un ticības brīvību, un tiesību aktos un praksē nodrošinot, ka tās pilsoņi var izmantot individuālās, sociālās un politiskās tiesības bez diskriminācijas un vajāšanas dzimuma, valodas, reliģijas, politisku vai citu uzskatu, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzimuma, seksuālās orientācijas vai cita statusa dēļ, kā to paredz šie instrumenti; norāda, ka tas ietver arī pamattiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, kā arī tiesības uz vienlīdzīgu izglītības, veselības aprūpes un profesionālo iespēju pieejamību;

47.

atzinīgi vērtē saskaņā ar jauno Kriminālprocesa kodeksu veiktās reformas, tomēr pauž nopietnas bažas par to, ka šis kodekss pilnībā negarantē starptautiski pienācīgus procesuālos aizsargmehānismus; aicina Irānu pārskatīt 2014. gada Kriminālprocesa kodeksu, lai nodrošinātu taisnīgas tiesas garantiju iekļaušanu tajā; aicina Irānu pārskatīt un grozīt likumu, lai nodrošinātu, ka liecības, kas izvilinātas ar spīdzināšanu, ļaunprātīgu izturēšanos un cita veida piespiedu paņēmieniem, netiek iekļautas kriminālprocesa pierādījumos, un ka atbildīgās iestādes automātiski izmeklē visas tām zināmās apsūdzības spīdzināšanā un ļaunprātīgas izturēšanās metožu izmantošanā;

48.

prasa atbrīvot visus politieslodzītos; aicina Irānu atbrīvot ieslodzītos ES pilsoņus, kuri ir aizturēti vai notiesāti tādā tiesas procesā, kurā netika ievēroti starptautiskie standarti, tostarp: 58 gadus veco Nazak Afshar, kurš atrodas ieslodzījumā kopš 2016. gada marta, 76 gadus veco Kamal Foroughi — ieslodzījumā kopš 2011. gada maija, 65 gadus veco Homa Hoodfar — ieslodzījumā kopš 2016. gada jūnija un 37 gadus veco Nazinin Zaghari-Ratcliffe — ieslodzījumā kopš 2016. gada aprīļa;

49.

atzīst, ka Irānā pastāv liela ticības un pārliecības dažādība; atzīmē, ka Irānas Islāma Republikas konstitūcijā ir oficiāli garantēta dažu reliģisko minoritāšu un to reliģiskās pamatbrīvību aizsardzība; tomēr pauž bažas par to, ka ir palielinājies tādu cilvēku skaits, kuri ir ieslodzīti tādēļ, ka pieder pie reliģiskajām minoritātēm vai pauž noteiktu pārliecību; prasa Irānas iestādēm nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas un ar likumu aizsargātas reliģisko un etnisko minoritāšu tiesības un ka tiek paplašināta ticības brīvība;

50.

norāda uz Irānas sieviešu sasniegumiem izglītības, zinātnes un pētniecības jomā, ko apliecina fakts, ka vairākums Irānas augstskolu studentu ir sievietes; mudina ES un tās dalībvalstis arī turpmāk divpusējā sadarbībā ar Irānas iestādēm aktualizēt dzimumu līdztiesības jautājumus; prasa nodrošināt pilnīgu dzimumu līdztiesību, īstenojot pasākumus nolūkā likvidēt diskrimināciju pret sievietēm tiesību aktos un praktiskajā dzīvē un nodrošinātu sieviešu līdztiesīgu dalību darba tirgū un visos ekonomiskās, kultūras, sociālās un politiskās dzīves aspektos; atzinīgi vērtē centienus izstrādāt likumprojektu “Par sieviešu aizsardzību pret vardarbību” un pauž cerību, ka jaunievēlētais parlaments apsvērs tādu tiesību aktu pieņemšanu, kas nosaka par krimināli sodāmu jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē un izvarošanu laulībā;

51.

atzinīgi vērtē prezidenta Hassan Rohani pirmsvēlēšanu kampaņā pausto solījumu ierosināt pilsoņu tiesību hartu un sniegtos paziņojumus par etnisko minoritāšu tiesību veicināšanu; uzskata, ka šajā hartā kā pamatu būtu jāizmanto un pilnībā jāņem vērā Irānas starptautisko cilvēktiesību saistības; uzsver, ka ir svarīgi ievērot tiesiskumu un tiesu iestāžu neatkarību, nodrošinot nepieciešamo juridisko noteiktību, kas vajadzīga ārvalstu tiešajām investīcijām, bet kas primāri ir pašas Irānas tautas interesēs; prasa tiesu iestādēm nodrošināt taisnīgu tiesu un pienācīgu lietas izskatīšanu un sniegt aizdomās turētajiem piekļuvi juristam; aicina EĀDD un Komisiju sadarboties ar Irānas iestādēm tādās jomās kā tiesu iestāžu reforma, cietumu sistēmas reforma un tostarp ieslodzījuma apstākļu uzlabošana, valdības pārskatatbildība, tiesiskuma ievērošana, vārda brīvības, iedzīvotāju vispārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību nodrošināšana un korupcijas apkarošana;

o o

52.

uzdod Parlamenta priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Irānas valdībai un parlamentam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD.

(1) OV C 199 E, 7.7.2012., 163. lpp.

(2) OV C 332 E, 15.11.2013., 102. lpp.

(3) OV C 153 E, 31.5.2013., 157. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0339.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0348.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/96

P8_TA(2016)0403

Cīņa pret korupciju un turpmākie pasākumi saistībā ar CRIM rezolūciju

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju (2015/2110(INI))

(2018/C 215/19)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pantu un 82.–89. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 5., 6., 8., 17., 32., 38. un 41. pantu, 47.–50. pantu un 52. pantu,

—	ņemot vērā TI padomes 2015. gada 16. jūnija secinājumus par atjaunoto Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju (2015–2020),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumus par drošību,

—	ņemot vērā attiecīgās ANO konvencijas, īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju un Civiltiesību pretkorupcijas konvenciju, kas atvērtas parakstīšanai Strasbūrā attiecīgi 1999. gada 27. janvārī un 1999. gada 4. novembrī, un rezolūcijas (98) 7 un (99) 5, kuras Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēmusi attiecīgi 1998. gada 5. maijā un 1999. gada 1. maijā un ar kurām izveido Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014. gada 30. aprīlī pieņemto Ieteikumu CM/Rec (2014) 7 par trauksmes cēlēju aizsardzību,

—	ņemot vērā ESAO Konvenciju par ārvalstu valsts amatpersonu uzpirkšanas apkarošanu starptautiskās uzņēmējdarbības darījumos, kas atvērta parakstīšanai Parīzē 1997. gada 17. decembrī, tajā iekļautos ieteikumus un jaunākos uzraudzības ziņojumus par valstīm,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Direktīvu 2013/40/ES par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/62/ES par euro un citu valūtu krimināltiesisko aizsardzību pret viltošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2000/383/TI (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Direktīvu 2006/70/EK (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Regulu (ES) 2015/847 par līdzekļu pārvedumiem pievienoto informāciju un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1781/2006 (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 513/2014, ar ko kā daļu no Iekšējās drošības fonda izveido finansiālā atbalsta instrumentu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai un atceļ Padomes Lēmumu 2007/125/TI (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) 2015/2219 par Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (CEPOL) un ar ko aizstāj un atceļ Padomes Lēmumu 2005/681/TI (9),

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 6. decembra Lēmumu 2007/845/TI attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstu līdzekļu atguves dienestiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai citu īpašumu meklēšanas un identificēšanas jomā (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1142/2014, ar ko groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 attiecībā uz Eiropas politisko partiju finansēšanu (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Direktīvu (ES) 2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (12),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (13),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Direktīvu (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (14),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-105/14 (Taricco un citi) (15), kurā Tiesa norāda, ka jēdziens “krāpšana”, kā tas ir definēts Konvencijas par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību 1. pantā, attiecas uz PVN ieņēmumiem,

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535),

—	ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (16),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI par terorisma apkarošanu (COM(2015)0625),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Regulu (ES) 2016/794 par Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) un ar kuru aizstāj un atceļ Padomes Lēmumus 2009/371/TI, 2009/934/TI, 2009/935/TI, 2009/936/TI un 2009/968/TI (17),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 3. februāra ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES pretkorupcijas ziņojums” (COM(2014)0038),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),

—	ņemot vērā Eiropola 2013. gada marta smagās un organizētās noziedzības draudu novērtējumu (SOCTA) un 2015. gada 30. septembra novērtējumu par organizētās noziedzības draudiem internetā (IOCTA),

—	ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas Drošības programmu (18),

—	ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (galīgais ziņojums) (19),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumus par Eiropas integrācijas trūkuma sekām organizētās noziedzības un korupcijas jomā,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0284/2016),

A.	tā kā organizētā noziedzība ir globāla mēroga apdraudējums, kas tādējādi rada vajadzību pēc kopējas un saskaņotas ES un tās dalībvalstu atbildes reakcijas;

B.	tā kā mēs joprojām pilnībā neizprotam sarežģīto organizētās noziedzības problēmu un briesmas, ko rada noziedzīgo organizāciju iefiltrēšanās dalībvalstu sociālajās, ekonomiskajās, uzņēmējdarbības, politiskajās un iestāžu struktūrās;

tā kā organizētās noziedzīgās grupas ir demonstrējušas tendenci un pārliecinošu spēju dažādot savas darbības, pielāgojoties atšķirīgām ģeogrāfiskām teritorijām un ekonomiskajām un sociālajām situācijām un izmantojot to trūkumus un nepilnības, vienlaikus darbojoties dažādos tirgos un izmantojot priekšrocības, ko sniedz atsevišķu dalībvalstu atšķirīgie tiesību akti, lai attīstītu savu darbību un maksimāli palielinātu peļņu;

D.	tā kā noziedzīgās organizācijas ir mainījušas savu darbības veidu, piesaistot speciālistus, banku iestādes, amatpersonas un politiķus, kuri nav noziedzīgo organizāciju locekļi, tomēr atbalsta to darbību dažādos līmeņos;

E.	tā kā noziedzīgās organizācijas ir demonstrējušas ievērojamas pielāgošanās spējas, tostarp savā labā izmantojot jauno tehnoloģiju sniegtās priekšrocības;

tā kā briesmas, ko rada iebiedēšanas spēks, kuru var sniegt dalība organizācijā vien, nav prioritāte salīdzinājumā ar cīņu pret tā sauktajiem mērķtiecīgajiem noziegumiem (noziegumiem, kuru veikšana ir organizācijas uzdevums) un tā kā tas Eiropas līmenī ir radījis nepilnības normatīvā un operatīvā aspektā, atvieglojot organizēto noziedzīgo grupu pārrobežu darbības;

tā kā papildus acīmredzamākajiem draudiem sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai, ko rada noziedzīgajām organizācijām tipiskie vardarbības veidi, organizētā noziedzība rada tikpat nopietnas problēmas, iesaistoties likumīgajā ekonomikā un saistītajās darbībās, un tas noved pie amatpersonu korupcijas un līdz ar to arī organizētās noziedzības iefiltrēšanās iestādēs un valsts pārvaldē;

tā kā nelikumīgie līdzekļi, kas gūti no noziedzīgo organizāciju veiktiem noziegumiem, tiek plašā mērogā legalizēti Eiropas likumīgajā ekonomikā; tā kā pēc ieguldīšanas likumīgajā ekonomikā šāds kapitāls ar savu ievērojami kropļojošo ietekmi rada nopietnus draudus brīvai uzņēmējdarbībai un konkurencei;

tā kā noziedzīgās grupas iegūst piekļuvi politiķiem un pārvaldes darbiniekiem, lai izmantotu valsts pārvaldes rīcībā esošos finanšu resursus un ietekmētu tās darbības, saņemot politiķu, amatpersonu un uzņēmēju slepenu atbalstu; tā kā to ietekme uz politiķiem un pārvaldes darbiniekiem visvairāk ir jūtama tādos sektoros kā publiskais iepirkums, valsts pasūtīti būvdarbi, publiskais finansējums, lūžņu un atkritumu likvidēšana un tieša līgumu slēgšana par visu veidu preču iepirkšanu un pakalpojumu pārvaldību;

J.	tā kā organizētās noziedzības galvenais mērķis ir peļņa; tā kā tādēļ tiesībaizsardzības iestādēm ir vajadzīga spēja koncentrēti vērsties pret organizētās noziedzības finansēšanu, kas bieži vien ir cieši saistīta ar korupciju, krāpšanu, viltošanu un kontrabandu;

tā kā ka trauksmes cēlējiem ir būtiska nozīme cīņā pret korupciju, jo viņi var atklāt krāpšanas gadījumus, kas citādi tiktu paturēti noslēpumā; tā kā trauksmes celšana tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajiem veidiem, kā apturēt pārkāpumus, novērst to atkārtošanos vai atklāt pārkāpumus, ja tie ir jau izdarīti;

L.	tā kā nekādi Eiropas tiesību akti nebūtu jāinterpretē kā tādi, kas ierobežo trauksmes celšanu;

tā kā organizētā noziedzība, korupcija un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija rada nopietnus draudus ES ekonomikai, ievērojami samazinot nodokļu ieņēmumus dalībvalstīs un ES kopumā, kā arī pārskatatbildībai par publiskiem ES finansētiem projektiem, jo noziedzīgas organizācijas darbojas dažādās nozarēs, no kurām daudzas ir pakļautas valsts kontrolei;

N.	tā kā 2014. gadā tika ziņots par 1 649 krāpnieciskiem pārkāpumiem, kas ietekmēja Eiropas budžetu EUR 538,2 miljonu apmērā un saistīti gan ar izdevumiem, gan ar ieņēmumiem, bet tā kā nav oficiālu datu par to, kāda krāpniecisko pārkāpumu procentuālā daļa ir attiecināma uz organizēto noziedzību,

Ievads

atkārtoti uzsver 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu izklāstīto saturu un ieteikumus; īpaši vēlreiz aicina pieņemt Eiropas rīcības plānu organizētās noziedzības, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izskaušanai, kam efektivitātes nolūkā jāpiešķir pietiekami finanšu līdzekļi un kvalificēts personāls;

atzinīgi vērtē ES Padomes Nīderlandes, Slovākijas un Maltas prezidentūras 18 mēnešu programmu, kuras darba kārtībā liela nozīme piešķirta visaptverošai un integrētai pieejai attiecībā uz organizēto noziedzību; norāda, ka cīņai pret krāpšanu, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju jābūt ES iestāžu politiskai prioritātei, tāpēc izšķirīgi svarīga ir dalībvalstu policijas un tiesas iestāžu sadarbība;

uzskata, ka uzmanība jāpievērš konkrētām jomām, kurās pašreizējos apstākļos rīcība ir prioritāra;

Pastāvošo noteikumu pareizas transponēšanas, piemērošanas uzraudzības un efektivitātes izvērtējuma panākšana

norāda, ka cīņā pret organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu dalībvalstīm būtu jātransponē un jāpiemēro pastāvošie ES un starptautiskie instrumenti;

aicina Komisiju pēc iespējas drīz pabeigt novērtējumu par šo instrumentu transponēšanas pasākumiem, pilnībā informēt Parlamentu par rezultātiem un, ja nepieciešams, sākt pārkāpuma procedūras; aicina Komisiju jo īpaši iesniegt ziņojumu, kurā novērtēta Padomes Pamatlēmuma 2008/841/TI par cīņu pret organizēto noziedzību un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību transponēšana;

aicina dalībvalstis pienācīgi transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās, kuram ir būtiska nozīme policijas un tiesu iestāžu sadarbības stiprināšanā Eiropas Savienībā;

mudina dalībvalstis ātri transponēt ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;

iesaka ES pievienoties GRECO kā pilntiesīgai dalībniecei; prasa, lai ES piedalās Atvērtās pārvaldības partnerībā, izpilda ziņošanas pienākumus, ko tai uzliek ANO Pretkorupcijas konvencija, kuras puse tā ir, un atbalsta tehnisko palīdzību, ko saskaņā ar minēto konvenciju sniedz ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs (UNODC); mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt Parlamentam progresa ziņojumu par gatavošanos ES dalībai GRECO, ietverot pārskatu par juridiskajām problēmām un to iespējamajiem risinājumiem;

pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl nav publicējusi otro pretkorupcijas ziņojumu, kas bija jāpublicē 2016. gada sākumā; aicina Komisiju to iesniegt pēc iespējas drīz; atkārtoti norāda, ka pretkorupcijas ziņojumos nebūtu jāapskata situācija tikai dalībvalstīs vien un ka tajā būtu jāietver arī sadaļa par Eiropas Savienības iestādēm; tāpēc aicina Komisiju rast piemērotu veidu, kā uzraudzīt korupciju ES iestādēs, struktūrās un aģentūrās;

10.

aicina Komisiju izskatīt iespēju dažādos Savienības līmeņa uzraudzības mehānismus, tostarp sadarbības un pārbaudes mehānismu, ES pretkorupcijas ziņojumu, ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, apvienot plašākā tiesiskuma uzraudzības sistēmā, ko varētu piemērot visām dalībvalstīm un Eiropas Savienības iestādēm, struktūrām un aģentūrām; šajā sakarā uzskata, ka Eiropas Savienības iestādēm ir jārāda piemērs, atbalstot augstākos pārredzamības standartus, un jānodrošina, ka pastāv atturoši un efektīvi sodi pārkāpējiem; aicina Komisiju reglamentēt lobēšanu un sodīt par interešu konfliktiem;

11.

norāda, ka nolūkā efektīvi novērst un apkarot organizēto noziedzību vajadzīga starpnozaru pieeja; šajā sakarā uzsver Eiropas Noziedzības novēršanas tīkla lomu un nepieciešamību to atbalstīt finansiāli;

12.

iesaka Komisijai veikt pētījumu par progresīvākajiem valsts tiesību aktu kopumiem cīņai pret organizēto noziedzību un korupciju, lai izstrādātu efektīvus un novatoriskus Eiropas tiesību aktus; aicina Komisiju veikt pētījumu par izmeklēšanas praksi, ko izmanto dalībvalstīs, lai cīnītos pret organizēto noziedzību, pievēršot īpašu uzmanību tādu līdzekļu izmantošanai kā telefona sarunu noklausīšanās, parasto sarunu noklausīšanās, kratīšanas procedūras, aresta izpildes atlikšana, konfiskācijas atlikšana, slepenās operācijas un kontrolētas un uzraudzītas piegādes operācijas;

13.

aicina dalībvalstis vairāk ieguldīt tiesiskuma kultūras veicināšanā, jo īpaši ņemot vērā to, ka pirmais un efektīvākais novēršanas veids ir jauno ES iedzīvotāju paaudžu izglītošana, it sevišķi — ar īpašām darbībām skolās;

Prioritātes un darbības struktūra cīņai pret organizēto noziedzību un korupciju

14.

uzskata, ka pašreizējā ES politikas ciklā organizētās noziedzības apkarošanai būtu jāuzsver cīņa pret līdzdalību (t. i., par dalību noziedzīgā organizācijā), ne tikai pret tā sauktajiem mērķtiecīgajiem noziegumiem (t. i., noziegumiem, kuru izdarīšanai šādas organizācijas izveido); jo īpaši uzskata, ka dalība noziedzīgā organizācijā ir jāatzīst par krimināli sodāmu nodarījumu neatkarīgi no mērķtiecīgo noziegumu izdarīšanas; atgādina, ka šajā politikas ciklā īstā Eiropas pretkorupcijas stratēģijā kā prioritāte būtu jāiekļauj arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, korupcijas un cilvēku tirdzniecības apkarošana;

15.

aicina noteikt prioritātes, kas saskanētu ar ES noziedzības novēršanas politiku un ekonomisko, sociālo, nodarbinātības un izglītības politiku, un šajā procesā pilnībā iesaistīt Parlamentu;

16.

aicina izveidot specializētu Eiropola struktūrvienību tādu organizētās noziedzības grupu apkarošanai, kuras darbojas vienlaikus dažādās nozarēs; uzskata, ka dalībvalstīm pašreizējā iestāžu sistēmā jāizveido droši un efektīvi mehānismi, kas nodrošinātu, ka organizētās noziedzības izmeklēšana norit pienācīgi koordinēti, un veicinātu savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm;

Stingrāks tiesiskais regulējums

17.

prasa Komisijai, pamatojoties uz spēkā esošo noteikumu transponēšanas un piemērošanas novērtējumu, ierosināt tiesību aktus, kas novērstu visas iespējamās nepilnības cīņā pret organizēto noziedzību un korupciju, kā arī uzlabot tiesu iestāžu pārrobežu sadarbību; it īpaši aicina:

pārskatīt pastāvošos tiesību aktus, lai ieviestu efektīvus, samērīgus un atturošus sodus un precizētu kopējās noziegumu definīcijas, tostarp attiecībā uz dalību noziedzīgā organizācijā vai grupā, ar ko var saprast strukturētu grupu, kas pastāv kādu laiku, sastāv no vismaz divām personām, kuras rīkojas saskaņoti, lai tieši vai netieši gūtu jebkāda veida finansiālu un/vai materiālu labumu, un kas būtiski apdraud ES un tās dalībvalstu sociālo un ekonomisko kohēziju;

b)	iesniegt pārskatītu tiesību akta priekšlikumu par noziegumu pret vidi apkarošanu, lai stiprinātu krimināltiesisko reakciju pret nelikumīgu atkritumu sadedzināšanu, un jauno piesārņotāju nelikumīgu apglabāšanu atzīt par krimināli sodāmu noziedzīgu nodarījumu tāpat, kā noteikts Direktīvā 2008/99/EK;

18.

aicina Komisiju izstrādāt minimālos noteikumus par nodarījumu un sodu definēšanu; jo īpaši prasa:

nodrošināt, ka amatpersonas, krāpšanas nozieguma un korupcijas nozieguma definīcijas ir piemērojamas horizontāli; atgādina, ka PIF direktīvas sarunu kontekstā šo jēdzienu definīcijas pastāv, taču tikai minētās direktīvas nolūkiem; norāda, ka šīs sarunas pašlaik ir bloķētas Padomē, un prasa tās nekavējoties atsākt;

jaunu tiesību akta priekšlikumu par konkrēta veida organizēto noziedzību, kuras dalībnieki līdzdalības radīto iebiedēšanas spēku un attiecīgos pakļāvības un klusēšanas apstākļus izmanto, lai izdarītu noziegumus, tieši vai netieši pārvaldītu vai kontrolētu ekonomiskās darbības, koncesijas, atļaujas, publiskos līgumus un publiskos pakalpojumus vai gūtu nelikumīgu peļņu vai priekšrocības sev vai citām personām;

c)	tiesību akta priekšlikumu, ar ko tiktu ieviesta īpaša Eiropas programma liecinieku un tādu personu aizsardzībai, kuras sadarbojas ar tiesu iestādēm, ziņojot par noziedzīgām organizācijām un b) punktā raksturotajām organizācijām;

d)	likumdošanas priekšlikumu, kas paredzētu un ieviestu kopīgus noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību; prasa iesniegt šādu priekšlikumu līdz 2017. gada beigām;

e)	vēl vienu tiesību akta priekšlikumu par aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesību stiprināšanu kriminālprocesā, cita starpā attiecībā uz pirmstiesas apcietinājumu, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, kas atzītas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un ES Pamattiesību hartā;

īpašus tiesību aktus cīņai pret radioaktīvo materiālu un bīstamo atkritumu eksportu un nelikumīgu tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem, ņemot vērā, ka saskaņā ar vides aizsardzības organizāciju un NVO informāciju gan noziegumiem pret savvaļas dzīvniekiem un augiem un mežu, gan nelikumīgai radioaktīvo materiālu un bīstamo atkritumu tirdzniecībai un eksportēšanai uz trešām valstīm ir liela loma organizētās noziedzības finansēšanā;

Efektīvāka policijas un tiesu iestāžu sadarbība ES līmenī

19.

norāda, ka organizētajai noziedzībai, korupcijai un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai parasti ir pārrobežu dimensija, tādēļ vajadzīga cieša sadarbība starp kompetentajām valstu iestādēm, kā arī starp valstu iestādēm un attiecīgajām ES aģentūrām;

20.

uzskata, ka policijas un tiesu iestāžu sadarbība informācijas apmaiņas veidā ir būtiska, lai varētu veikt efektīvus pasākumus cīņai pret korupciju un organizēto noziedzību;

21.

aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus, kas stiprinātu Eiropas sadarbību organizētās noziedzības, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanā, kā arī uzlabotu izpratni par šo darbību radīto kaitējumu cilvēkiem, sabiedrībai un ekonomikai;

22.

pauž nožēlu par to, ka policijas un tiesu iestāžu pārrobežu sadarbībai raksturīgas pārāk ilgas birokrātiskas procedūras, kas mazina tās lietderību un apdraud efektivitāti cīņai pret organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ES līmenī; aicina dalībvalstis nostiprināt, padarīt efektīvāku un intensificēt policijas un tiesu iestāžu pārrobežu sadarbību un informācijas apmaiņu savā starpā un ar Eiropola vai Eurojust starpniecību, kā arī nodrošināt pienācīgu apmācību un tehnisko atbalstu, tostarp ar CEPOL un Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu, sekmēt pierādījumu savstarpēju pieņemamību dalībvalstu starpā un nodrošināt kopēju izmeklēšanas grupu plašāku izmantojumu;

23.

aicina dalībvalstis sistemātiski papildināt, izmantot un citcitai izplatīt visus par vajadzīgiem un relevantiem uzskatītos esošo Eiropas datubāžu datus par personām, kuras notiesātas par nodarījumu, kas saistīts ar organizēto noziedzību, un aicināt ES aģentūras, proti, Eiropolu un Eurojust, sekmēt šo informācijas apmaiņu; šajā sakarā aicina vienkāršot infrastruktūru, lai garantētu drošu saziņu un visu esošo Eiropola instrumentu efektīvu izmantošanu, vienlaikus pilnībā ievērojot Eiropas datu aizsardzības tiesību aktus;

24.

uzsver, ka steidzami jāizveido efektīvāka ES tiesu iestāžu komunikācijas un informācijas apmaiņas sistēma, vajadzības gadījumā aizstājot tradicionālos savstarpējās tiesiskās palīdzības krimināllietās instrumentus; aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību pēc likumdošanas darbībām šajā jomā un izveidot pienācīgu ES sistēmu informācijas apmaiņai starp ES tiesas iestādēm;

25.

aicina dalībvalstis sistemātiski apmainīties ar visiem par vajadzīgiem un relevantiem atzītiem PDR datiem par personām, kas ir saistītas ar organizēto noziedzību;

Noziedzīgo organizāciju līdzekļu arestēšana un vieglāka tālākizmantošana sociāliem nolūkiem

26.

uzskata, ka kopīgas metodes izmantošana noziedzīgo organizāciju līdzekļu arestēšanai Eiropas Savienībā būtu noziedzniekus atturošs pasākums; aicina dalībvalstis ātri transponēt Direktīvu 2014/42/ES par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju; aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt tiesību akta priekšlikumu, kas nodrošinātu tādu aresta un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu, kas saistīti ar valstu pieņemtiem aktīvu aizsardzības pasākumiem;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt ES pasākumus attiecībā uz šādām darbībām:

izsekot, iesaldēt un konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, cita starpā nosakot kriminālatbildību par kapitāla vai īpašuma īpašumtiesību nodošanu nolūkā izvairīties no iesaldēšanas vai konfiscēšanas un šā kapitāla īpašumtiesību vai pieejamības pieņemšanu vai paredzot konfiscēšanu gadījumos, kad attiecīgā persona netiek galīgi notiesāta;

b)	sekmēt iesaldēta un konfiscēta īpašuma pārvaldību un tā tālākizmantošanu sociāliem nolūkiem un kompensācijai cietušo ģimenēm un uzņēmumiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi augļošana un rekets;

c)	attīstīt administratīvo, policijas un tiesu iestāžu sadarbību, lai izsekotu, arestētu un konfiscētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus Savienībā, un uzlabot valstu līdzekļu atguves dienestus, kuriem būtu jāpiešķir pienācīgi resursi;

28.

mudina dalībvalstis palielināt sadarbību un paraugprakses apmaiņu šajā jomā, izmantojot pastāvošās sanāksmju platformas, piemēram, Krāpšanas novēršanas koordinēšanas padomdevēju komiteju (COCOLAF) un citas;

Organizētās noziedzības un korupcijas iefiltrēšanās likumīgajā ekonomikā novēršana

29.

norāda, ka korupcija, it īpaši publisko līgumu piešķiršanas un publiskā un privātā sektora partnerību kontekstā, ļauj organizētajai noziedzībai vieglāk iefiltrēties likumīgajā ekonomikā;

30.

aicina visā ES ieviest visaptverošu e-iepirkumu sistēmu, lai samazinātu korupcijas risku publiskā iepirkuma procedūrās;

31.

aicina dalībvalstis un Eiropas iestādes ieviest publiskā iepirkuma uzraudzības instrumentus, izveidot melnos sarakstus ar uzņēmumiem, kam ir pierādītas saiknes ar organizēto noziedzību un/vai kas ir veikuši koruptīvas darbības, un liegt tiem iesaistīties ekonomiskās attiecībās ar publisku iestādi un izmantot ES līdzekļus; aicina dalībvalstis izveidot specializētas struktūras valsts līmenī, kuru uzdevums būtu atklāt noziedzīgas organizācijas, un izslēgt publiskā iepirkuma subjektus, kas ir iesaistīti koruptīvās darbībās vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā; uzsver, ka iekļaušana melnajā sarakstā var būt efektīvs līdzeklis, ar ko atturēt uzņēmumus no iesaistīšanās koruptīvās darbībās, kā arī ir labs stimuls uzņēmumiem pilnveidot un stiprināt savas iekšējās integritātes procedūras; aicina dalībvalstis ieviest uzņēmumu sertifikāciju attiecībā uz organizētās noziedzības apkarošanu un aicina ES līmenī automātiski apmainīties ar relevanto informāciju;

32.

norāda, ka 21 dalībvalsts vēl nav transponējusi publisko iepirkumu direktīvu paketi; uzskata, ka publiskā iepirkuma noteikumi ir būtiski nolūkā nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību šajā jomā, kas ir īpaši pakļauta korupcijas riskam;

33.

norāda, ka pārbaudāmi noteikumi par pārredzamu grāmatvedību ir jānodrošina ne tikai visu dalībvalstu centrālajā pārvaldē, bet arī reģionālajā un vietējā līmenī;

34.

ir nobažījies par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā iesaistīto noziedzīgo uzņēmumu regulāro praksi lielu projektu konkursa procedūrās iesniegt piedāvājumus ar cenām, kas zemākas par pašizmaksu; aicina Komisiju iekļaut priekšlikumu ekonomisku novērtējumu attiecībā uz uzņēmumiem, kam piešķirti līgumi, kā arī apakšuzņēmējiem;

35.

norāda, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ar sarežģītām uzņēmumu struktūrām un to integrēšana likumīgā saimnieciskajā darbībā var apdraudēt valsts sabiedrisko kārtību; aicina dalībvalstis, neradot nepamatotu slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ieviest pasākumus, kas palielinātu monetāro darījumu pārredzamību un uzlabotu iespēju izsekot, kādas fiziskās personas veikušas darījumus, nolūkā izsekot noziedzīgo grupu un terorisma finansējumu (princips “sekojiet naudai”); aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kuri apgrūtinātu komplicētu un blīvu savstarpēji savienotu uzņēmumu struktūru izveidi, kas — tā kā šādas struktūras bieži vien ir nepārredzamas — var tikt ļaunprātīgi izmantotas noziedzīgu vai teroristisku darbību un citu smagu noziegumu finansēšanai;

36.

mudina Komisiju un dalībvalstis pirms jebkādu līgumu slēgšanas pieprasīt, lai līgumslēdzēji pilnībā atklāj savu korporatīvo struktūru un faktiskos īpašniekus, tādējādi nodrošinot, ka netiek atbalstīti uzņēmumi, kas nodarbojas ar agresīvu nodokļu plānošanu, krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un korupciju;

37.

norāda, ka īpašumu iegāde ES dalībvalstīs ir veids, kā noziedznieki, ar ārvalstu pastkastīšu uzņēmumiem slēpjot savas faktiskās īpašumtiesības, legalizē noziedzīgās darbībās iegūtus līdzekļus; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visiem ārvalstu uzņēmumiem, kas vēlas iegūt īpašumu to teritorijā, piemēro tādus pašus pārredzamības standartus kā uzņēmumiem, kuri izveidoti šo dalībvalstu jurisdikcijā;

38.

atgādina, ka finanšu krīze ir palielinājusi spiedienu uz Eiropas valstu valdībām; ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās problēmas, aicina nodrošināt spēcīgākas publisko izdevumu integritātes un pārredzamības garantijas;

39.

mudina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz licencēšanas un būvatļauju piešķiršanas lēmumiem reģionālā un vietējā līmenī;

40.

norāda, ka dalībvalstīm un Komisijai ir juridisks pienākums apkarot krāpšanu saskaņā ar LESD 325. pantu, un atzinīgi vērtē krāpšanas apkarošanas klauzulu iekļaušanu tiesību aktu priekšlikumos ar finansiālu ietekmi;

41.

ir nobažījies par to, ka pieaug ar PVN saistīta krāpšana, jo īpaši tā sauktā karuseļveida krāpšana; aicina visas dalībvalstis piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai tādējādi atvieglotu informācijas apmaiņu ar mērķi palīdzēt apkarot šāda veida krāpšanu;

42.

aicina dalībvalstis pieņemt īpašus tiesību aktus un veikt atbilstošus pasākumus, ar kuriem novērst un ierobežot darbības, ko veic visu līmeņu speciālisti, bankas, ierēdņi un politiķi, kuri, kaut arī nav noziedzīgo organizāciju dalībnieki, atbalsta tās dažādos līmeņos; šajā sakarā:

a)	iesaka dalībvalstīm un Eiropas iestādēm sekmēt amatpersonu rotāciju, lai novērstu korupciju un organizētās noziedzības iefiltrēšanos;

aicina pieņemt obligātus noteikumus, ar kuriem paredzētu, ka personas, kas ir notiesātas vai kas ir piedalījušās organizētajā noziedzībā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, korupcijā vai citos smagos nodarījumos, nodarījumos pret publisko pārvaldi, dalību noziedzīgās organizācijās vai korupciju, nedrīkst kandidēt vēlēšanās vai strādāt publiskajā pārvaldē, tostarp Eiropas Savienības iestādēs, struktūrās un aģentūrās;

aicina piemērot kriminālsodu vadītājiem un bankām lietās, kurās pierādīta liela apjoma nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana; aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu, kas nodrošinātu pilnīgu bankas līdzekļu plūsmu pārredzamību ne tikai attiecībā uz privātpersonām, bet arī juridiskām personām un trastiem;

43.

uzskata, ka ir nepieciešami Eiropas mēroga noteikumi, kas paredzētu visu politisko partiju finansējuma avotu pārbaudi un uzraudzību nolūkā nodrošināt to likumību;

44.

uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt tiesību normas, ar ko paredzēts nodrošināt naudas plūsmu labāku pārredzamību un izsekojamību, jo īpaši attiecībā uz ES fondu pārvaldību, cita starpā izmantojot iepriekšējas pārbaudes un galīgo revīziju par līdzekļu pareizu izmantošanu; aicina dalībvalstis iesniegt valsts deklarācijas par savām kontroles sistēmām; aicina Komisiju:

a)	koriģēt maksājumus gadījumos, kad dalībvalstis ir pieļāvušas pārkāpumus ES līdzekļu izmantošanā;

b)	iestādēm un uzņēmumiem, kas atzīti par vainīgiem krāpnieciskā ES līdzekļu izmantošanā, uz laiku liegt piekļuvi ES finansējumam;

c)	cieši uzraudzīt ES līdzekļu izlietošanu un regulāri ziņot par to Eiropas Parlamentam;

45.

uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina augstākā līmeņa integritāte iepirkuma procesos ES finansētu projektu īstenošanai; atgādina, ka nolūkā noteikt, vai ES līdzekļi tiek izlietoti atbilstīgi un vai nepastāv korupcija, ir būtiski sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām uzraudzīt projektu rezultātus un prasīt vietējo iestāžu pārskatatbildību;

46.

norāda, ka pārredzamība ir efektīvākais instruments cīņā ar ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu; aicina Komisiju šajā sakarā uzlabot tiesību aktus, nosakot pienākumu publicēt datus par visiem ES finansējuma saņēmējiem, tostarp datus par apakšlīgumiem;

47.

aicina Komisiju sākt leģislatīvu darbību, lai vienkāršotu birokrātiskās administratīvās procedūras un tādējādi uzlabotu pārredzamību un apkarotu korupciju;

48.

aicina Eiropas Komisiju uzraudzīt un ziņot Parlamentam par tiešās publisko līgumu piešķiršanas procentuālo īpatsvaru dalībvalstīs, kā arī juridiskajiem apstākļiem, kādos valsts pārvaldes iestādes visbiežāk šo praksi izmanto;

49.

iesaka dalībvalstīm ES līdzekļu izmantošanas jomā nodrošināt efektīvus pārredzamības, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus; tā kā ES līdzekļu pozitīvā ietekme ir atkarīga no procesiem valsts un ES līmenī, lai nodrošinātu pārredzamību, efektīvu uzraudzību un pārskatatbildību, būtu jāapdomā, kā uzraudzību un izvērtēšanu padarīt par nepārtrauktiem, nevis tikai ex post procesiem; uzskata, ka šajā sakarā būtu jāstiprina Revīzijas palātas loma;

50.

uzskata, ka būtu jānosaka salīdzināmi kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, lai mērītu ES līdzekļu ietekmi un palīdzētu novērtēt, vai šie līdzekļi ir sasnieguši paredzēto mērķi, un ka būtu sistemātiski jāvāc un jāpublicē kvantificēti dati;

Eiropas Prokuratūra (EPPO)

51.

uzskata, ka Eiropas Prokuratūrai (EPPO) vajadzētu būt centrālam elementam korupcijas apkarošanā Eiropas Savienībā; vēlreiz aicina pēc iespējas drīz un ar iespējami lielāku skaitu dalībvalstu līdzdalību izveidot EPPO, kas būtu efektīva un neatkarīga no valstu valdībām un ES iestādēm, kā arī pasargāta no politiskās ietekmes un spiediena;

52.

atkārtoti uzsver, ka jābūt skaidri definētām valstu prokuratūru un vēl izveidojamās Eiropas Prokuratūras, kā arī Eurojust un OLAF kompetencēm un pilnvarām, lai novērstu jebkādus kompetenču konfliktus; prasa vēl izveidojamajai Eiropas Prokuratūrai piešķirt pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus atbilstoši tās uzdevumiem; uzskata, ka EPPO kompetencē būtu jāietilpst visu PIF direktīvas aptverto noziegumu, tostarp ar PVN saistītas krāpšanas, kriminālvajāšanai; šajā kontekstā aicina dalībvalstis ievērot Eiropas Savienības Tiesas spriedumu Taricco lietā (C-105/14) un pēc iespējas drīz atbloķēt sarunas Padomē par PIF direktīvu;

53.

pauž nožēlu par to, ka pašreizējās sarunas Padomē apdraud neatkarīgas un efektīvas EPPO pamatprincipu;

54.

aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību pārskatīt vēl izveidojamās EPPO pilnvaras, lai tās kompetencē uzreiz pēc izveides iekļautu cīņu pret organizēto noziedzību;

Konkrētas jomas, kurās nepieciešama rīcība

Viltošana

55.

nosoda to, ka ES aizvien vairāk tiek viltotas preces, zāles un lauksaimniecības pārtikas produkti, izmantojot transnacionālās organizētās noziedzības kontrolētus izplatīšanas tīklus; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu nepieciešamo, lai novērstu un apkarotu preču, zāļu un lauksaimniecības pārtikas produktu viltošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis sistemātiski vākt datus par krāpšanas un viltošanas gadījumiem, lai iegūtu informāciju par to mērogu un biežumu, un apmainīties ar paraugpraksi, kā atklāt un apkarot šīs parādības;

56.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt citas metodes, kuru mērķis ir novērst un mazināt krāpšanu pārtikas jomā, piemēram, īpašā Eiropas reģistrā nosaucot vārdā un kauninot par krāpšanu notiesātus pārtikas un medikamentu uzņēmumus;

57.

aicina paplašināt pašreizējos izsekojamības režīmus un sistemātiski pēc pieprasījuma īstenot izsekojamību visos posmos, kas paredzēta pamatregulā (EK) Nr. 178/2002, iekļaujot pārtiku un barību, produktīvos dzīvniekus un visas vielas, ko paredzēts vai ko varētu izmantot pārtikas vai barības ražošanā;

Narkotiku tirdzniecība

58.

norāda, ka narkotiku tirdzniecība ir liels noziedzīgo grupējumu ienākumu avots un pret to jācīnās gan ar tiesībaizsardzības metodēm, gan profilaksi; aicina dalībvalstis un kompetentās iestādes pievērsties saiknēm starp narkotiku tirgu un citām noziedzīgām darbībām un to ietekmi uz likumīgo ekonomiku un likumīgo tirdzniecību, kā Eiropols un EMCDDA norādījis ziņojumā par narkotiku tirgu 2016. gadā;

59.

atgādina Komisijai, ka tai būtu jāziņo par progresu, kas panākts, īstenojot ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plānu 2013.–2016. gadam; aicina Komisiju uz šā ziņojuma pamata piedāvāt jaunu rīcības plānu 2017.–2020. gadam;

60.

norāda, ka prioritāte ir jaunās vieglo narkotiku politikas izvērtēšana, un uzskata, ka būtu jāapsver kriminālsoda atcelšanas un legalizācijas stratēģijas kā līdzeklis efektīvai noziedzīgo organizāciju apkarošanai; prasa ES iekļaut šo jautājumu tās iekšpolitikā un ārpolitikā, iesaistot politiskajās debatēs visas attiecīgās ES un starptautiskās aģentūras un visu iesaistīto valstu iestādes;

Azartspēles un spēļu rezultātu sarunāšana

61.

atgādina, ka noziedzīgās organizācijas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai bieži izmanto likumīgu un nelikumīgu azartspēļu shēmas un spēļu rezultātu sarunāšanu; nosoda noziedzīgās intereses, kas saistītas ar šīm parādībām, un mudina Komisiju un dalībvalstis saglabāt vai ieviest tiesību aktus šo parādību apkarošanai un novēršanai, par sporta pasākumu rezultātu ietekmēšanu nosakot kriminālatbildību; aicina dalībvalstis pārredzami un efektīvi sadarboties ar sporta organizācijām un stiprināt saziņu un sadarbību ar Eurojust un Eiropolu, lai apkarotu šīs parādības;

Nodokļu oāzes

62.

norāda, ka Eiropas Savienībā katru gadu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana izmaksā EUR 1 triljonu; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš nodokļu oāzēm un valstīm, kurās ir nepārredzami vai kaitējoši nodokļu tarifi, kas ir milzīga problēma, kura skar ikvienu Eiropas iedzīvotāju;

63.

atzinīgi vērtē G20 valstu starptautisko vienošanos piemērot jaunu globālu standartu nolūkā panākt lielāku nodokļu pārredzamību atbilstoši augstajiem standartiem, kurus ES jau piemēro; prasa to ātri īstenot un efektīvi uzraudzīt nodokļu krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas starptautiskā līmenī; atzinīgi vērtē to, ka 2016. gada februārī Komisija parakstīja nolīgumus, kuros paredzēta nodokļu informācijas apmaiņa, ar tādām valstīm kā Andora un Monako un to, ka 2015. gadā Komisija jau bija parakstījusi nolīgumus ar Šveici, Lihtenšteinu un Sanmarīno;

64.

atgādina par ES pienākumu cīnīties pret nodokļu noteikumiem, kuri atvieglo nodokļu apiešanu transnacionāliem uzņēmumiem un privātpersonām, un palīdzēt trešām valstīm repatriēt nelikumīgi iegūtus līdzekļus un saukt pie atbildības vainīgos; uzsver, ka ES visos attiecīgajos starptautiskajos forumos prioritārā kārtībā jāsekmē cīņa pret nodokļu oāzēm, banku darbības slepenību un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, pārmērīgas profesionālās darbības slepenības atcelšana, daudznacionālo uzņēmumu publisku pārskatu sniegšana par darbību katrā valstī un publiski uzņēmumu faktisko īpašnieku reģistri; norāda, ka nodokļu oāzes ir perfekti piemērotas vietas, kur glabāt un legalizēt noziedzīgās darbībās iegūtus līdzekļus, tāpēc nepieciešama saskaņota pieeja ES līmenī;

65.

aicina Komisiju palielināt izpratni par nopietnajām sekām, ko rada korupcijas pieļaušana, apsvērt iespēju izstrādāt visaptverošu plānu, kurš atturētu aktīvu pārvedumus uz trešām valstīm, kas aizsargā korumpētu privātpersonu anonimitāti, un pārvērtēt ekonomiskās un diplomātiskās saites ar šīm valstīm;

Noziegumi pret vidi

66.

pauž bažas par to, ka kļūst izplatītākas tādas nelikumības vides jomā, kas ir saistītas ar organizētām un mafijas stila noziedzīgām darbībām vai kas izriet no šādām darbībām, piemēram, nelikumīga atkritumu tirdzniecība un likvidēšana un dabas mantojuma iznīcināšana; atgādina par savu ieteikumu izstrādāt kopīgu rīcības plānu šādu noziegumu novēršanai un apkarošanai; norāda, ka ir jāpanāk pastāvošo dabas un vides aizsardzības noteikumu izpilde, tostarp ar noziedzības apkarošanas inspekcijām attiecībā uz līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem, kuri ieguvuši līgumus par lieliem infrastruktūras projektiem, ko finansē no ES budžeta;

67.

aicina Komisiju uzraudzīt un novērtēt, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību, lai pārliecinātos, ka dalībvalstis ar efektīviem, samērīgiem un atturošiem kriminālsodiem vēršas pret jebkādu nelikumīgu rīcību, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību vai vidi; aicina ES tīklu vides tiesību aktu īstenošanai un izpildei (IMPEL) regulāri informēt Parlamentu par dalībvalstu darbībām Direktīvas 2008/99/EK īstenošanā;

68.

norāda, ka organizētā noziedzība izmanto grunts pārvietošanā specializējušos būvniecības uzņēmumus, lai legalizētu nelikumīgi iegūtus līdzekļus un nelikumīgi likvidētu toksiskas vielas, kas izraisa vides piesārņojumu; lai novērstu šādu praksi, aicina Komisiju veikt noziedzības apkarošanas inspekcijas attiecībā uz līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem, kuri ieguvuši līgumus par lieliem infrastruktūras projektiem, ko finansē no ES budžeta;

Kibernoziedzība

69.

atgādina, ka kibernoziegumus izmanto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un viltošanā; norāda, ka kibernoziedzība ir būtisks ienākumu avots daudzām noziedzīgām organizācijām un ka ir jānostiprina Savienības tiesību akti un sadarbība starp dalībvalstīm un ar Savienības aģentūrām šajā jomā; ar bažām norāda, ka, krāpnieciski izmantojot internetu nelikumīgiem mērķiem, piemēram, narkotiku vai cilvēku tirdzniecības vajadzībām, noziedzīgās organizācijas ir palielinājušas nelikumīgās tirdzniecības apjomu;

Organizētā noziedzība un terorisms

70.

atgādina, ka arvien lielākā konverģence un saikne starp organizēto noziedzību un terorismu, kā arī saites starp noziedzīgajām un teroristu organizācijām rada arvien lielākus draudus Savienībai; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka terorisma finansēšana un atbalstīšana ar organizēto noziedzību tiek atzīta par sodāmu rīcību un ka kriminālprocesā iesaistītās dalībvalstu iestādes vairāk ņem vērā savstarpējās saiknes starp organizēto noziedzību, teroristu darbībām un terorisma finansēšanu;

71.

uzsver, ka šaujamieroču, naftas, narkotiku un savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgā tirdzniecība un migrantu, cigarešu, viltotu preču, mākslas darbu un citu kultūras objektu kontrabanda, ar ko nodarbojas organizētās noziedzības tīkli, ir kļuvusi par ļoti ienesīgu finansējuma avotu teroristu grupām; ņem vērā Komisijas iesniegto rīcības plānu cīņai pret šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu; uzstāj, ka šis rīcības plāns ir bez kavēšanās jāīsteno; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka teroristu organizācijas un noziedzīgie tīkli nevar gūt labumu no preču tirdzniecības, bet neradot nepamatotu administratīvo slogu ekonomikas dalībniekiem;

72.

atgādina, ka dalība noziedzīgās darbībās var būt saistīta ar teroristu noziegumiem; atgādina, ka saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) sniegto informāciju narkotiku tirdzniecība, nelikumīgo šaujamieroču aprite, transnacionālā organizētā noziedzība un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir kļuvusi par neatņemamu terorisma sastāvdaļu; uzskata, ka efektīvai cīņai pret terorismu ir nepieciešami stingrāki ES tiesību akti par organizētās noziedzības un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu, ņemot vērā arī teroristu un organizētās noziedzības grupu saiknes, kas pastāv uz savstarpēja izdevīguma pamata;

Organizētā noziedzība un cilvēku tirdzniecība un kontrabanda

73.

ir nobažījies par to, ka nepārtrauktās bēgļu plūsmas uz Eiropu ir padarījušas cilvēku kontrabandu profesionālāku un attiecīgi palielinājušas cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklu peļņu; aicina Komisiju un dalībvalstis panākt progresu starptautiskajā sadarbībā cilvēku tirdzniecības apkarošanā ar mērķi izskaust cilvēku kontrabandu un maksimāli samazināt cilvēku tirdzniecības tīklu ietekmi;

74.

atgādina, ka attiecībā uz cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienība ir izstrādājusi īpašu tiesisko un politisko satvaru, lai optimizētu sadarbību un noteiktu cilvēku tirdzniecību par prioritāti tādu iestāžu un aģentūru darbā kā Eiropols un Eurojust; atzinīgi vērtē pirmā cilvēku tirdzniecības apkarošanas progresa ziņojuma secinājumus; aicina Komisiju uz šā pamata pēc iespējas ātrāk izstrādāt stratēģiju laikam pēc 2016. gada;

75.

nosoda organizētās noziedzības iefiltrēšanos struktūrās, kas atbild par migrantu uzņemšanai paredzēto līdzekļu pārvaldību, un prasa veikt mērķtiecīgus pasākumus, ar kuriem apkarot cilvēku kontrabandu un tirdzniecību, ar ko nodarbojas sarežģīti noziedzīgo grupu tīkli, kuri atrodas cietušo izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs;

76.

uzsver, ka steidzami jānovērš migrējošo darba ņēmēju smagā ekspluatācija Savienībā; atzīst, ka likumīgas migrācijas kanālu trūkums un šķēršļi tiesu iestāžu pieejamībā ir vieni no galvenajiem cilvēku tirdzniecības cēloņiem; turklāt norāda, ka Direktīvā par sankcijām pret darba devējiem ir ietverti svarīgi nosacījumi, kuru mērķis ir novērst trešo valstu valstspiederīgo, kuri ES uzturas neatbilstīgi, darba ekspluatāciju, taču šie nosacījumi ir atkarīgi no taisnīgu, efektīvu un pieejamu sūdzības iesniegšanas mehānismu pastāvēšanas valsts līmenī un to īstenošana joprojām ir minimāla;

Ārējā dimensija

77.

aicina ES arī turpmāk atbalstīt valsts pārvaldes konsolidāciju un pienācīgu pretkorupcijas tiesību aktu pieņemšanu visās valstīs, jo īpaši pēckonfliktu un pārejas valstīs, kurās valsts institūcijas ir vājas; uzstāj, ka reģionālie un specializētie policijas dienestu un tiesiskās sadarbības tīkli jaunattīstības valstīs vienmēr jāatbalsta saskaņā ar parametriem, kuri garantē atbilstošus datu aizsardzības un privātuma standartus, un jādalās ar Eiropola, Eurojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla paraugpraksi un zinātību; uzsver, ka jāuzlabo regulējums un tiesībaizsardzība un jāveicina trauksmes cēlēju aizsardzība, lai sauktu pie atbildības pārkāpējus par viņu noziedzīgiem nodarījumiem, un ka būtu jāizveido pienācīga sistēma trauksmes cēlēju aizsardzībai gan ES iekšienē, gan ārpus tās; īpaši uzsver, ka valstīs, kas saņem ES palīdzību, ir vajadzīgs tiešās ziņošanas mehānisms iedzīvotājiem, kuri vērš uzmanību uz pārkāpumiem ES finansētajās atbalsta programmās;

78.

ar bažām norāda, ka lielākā daļa attiecīgo starptautisko konvenciju un iniciatīvu, kuru mērķis ir cīnīties pret korupciju un nelikumīgām finanšu plūsmām, nesniedz konkrētus rezultātus īstenošanas posmā; atgādina, ka ir būtiski izstrādāt ārpolitisku korupcijas apkarošanas stratēģiju, lai efektīvi cīnītos pret korupciju un finanšu noziegumiem; aicina ES kā prioritāti savā ārpolitikā sekmēt to, ka pareizi tiek transponēta un īstenota Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību, kā arī visi citi attiecīgie starptautiskie instrumenti, kuru mērķis ir apkarot korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

79.

aicina Komisiju ar pastāvīgu uzraudzību nodrošināt, ka ES palīdzība nedz tieši, nedz netieši neveicina korupciju; uzskata, ka atbalsta palīdzība būtu vairāk jāpielāgo saņēmējvalsts absorbcijas spējai un vispārējās attīstības vajadzībām, lai izvairītos no plašas palīdzības līdzekļu izšķērdēšanas un korupcijas; aicina ES vērsties pret korupciju tieši, izmantojot plānošanu un valsts stratēģijas dokumentus, un saistīt budžeta atbalstu ar skaidriem korupcijas apkarošanas mērķiem; šajā sakarā uzsver nepieciešamību izveidot stabilus mehānismus īstenošanas uzraudzībai; aicina Komisiju izstrādāt spēcīgu, holistisku un visaptverošu stratēģiju korupcijas riska pārvaldībai jaunattīstības valstīs, lai novērstu to, ka attīstības palīdzība veicina korupciju, un pilnībā īstenot 2013. gadā pieņemto stratēģiju krāpšanas apkarošanai, jo īpaši, kad tiek īstenots ES atbalsts visos tā veidos, tostarp ar EAF un trasta fondiem, un kad attīstības projekti tiek deleģēti trešām personām; ar bažām norāda, ka ES pieeja korupcijas problēmai ĀKK valstīs nesniedz gandrīz nekādas stratēģiskas norādes par to, kā stiprināt valstu sistēmas korupcijas novēršanai un kontrolei; uzskata, ka Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) un Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātam ir labāk jākoordinē savas pieejas efektīvai korupcijas mazināšanai jaunattīstības valstīs;

80.

atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt saskaņotību starp ES iekšējo un ārējo politiku, un norāda, ka cīņa pret organizēto noziedzību jāintegrē attīstības un drošības stratēģijās, lai atjaunotu stabilitāti jaunattīstības valstīs;

81.

uzsver, ka risinājums, kā cīnīties pret noziedzīgām darbībām, kuras izraisa badu un nabadzību, ir respektēt tautu un valdību tiesības lemt par savām ekonomikas, pārtikas un lauksaimniecības sistēmām; mudina starptautisko sabiedrību aktīvi vērsties pret finanšu spekulācijām ar pārtikas produktiem (piemēram, plašu lauksaimniecības zemju pirkšanu par zemām cenām un zemes sagrābšanu, ko veic lieli daudznacionāli lauksaimniecības uzņēmumi), ņemot vērā to kaitīgo ietekmi uz maziem ražotājiem;

82.

aicina jaunattīstības valstis attiecībā uz resursu līgumiem, uzņēmumu finanšu pārskatiem un revīzijām, kā arī ieņēmumu iekasēšanu un sadalīšanu palielināt pārredzamību un pārskatatbildību, to iekļaujot savās korupcijas apkarošanas programmās;

83.

aicina ES uzlabot savu atbalstu, lai palīdzētu ar resursiem bagātām valstīm īstenot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (EITI) principus par labāku pārredzamību un pārskatatbildību naftas, gāzes un kalnrūpniecības nozarēs; stingri mudina izstrādāt efektīvu tiesisko regulējumu, ar ko atbalstīt EITI pareizu piemērošanu uzņēmumos, kuri iesaistīti naftas, gāzes un kalnrūpniecības nozaru piegādes ķēdēs;

84.

uzdod Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai sekot līdzi, kā tiek īstenoti ieteikumi, kas ietverti rezolūcijās par korupcijas apkarošanu; aicina Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju divu gadu laikā izvērtēt likumdošanas darbības, ko Komisija veic šajā jomā, ņemot vērā iepriekš izklāstītos ieteikumus;

o o

85.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 218, 14.8.2013., 8. lpp.

(2) OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp.

(3) OV L 130, 1.5.2014., 1. lpp.

(4) OV L 151, 21.5.2014., 1. lpp.

(5) OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.

(6) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.

(7) OV L 141, 5.6.2015., 1. lpp.

(8) OV L 150, 20.5.2014., 93. lpp,

(9) OV L 319, 4.12.2015., 1. lpp,

(10) OV L 332, 18.12.2007., 103. lpp.

(11) OV L 317, 4.11.2014., 28. lpp.

(12) OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.

(13) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

(14) OV L 65, 11.3.2016., 1. lpp.

(15) ECLI:EU:C:2015:555.

(16) OV C 346, 21.9.2016., 27. lpp.

(17) OV L 135, 24.5.2016., 53. lpp,

(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0269.

(19) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/111

P8_TA(2016)0404

Cilvēktiesības un migrācija trešās valstīs

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs (2015/2316(INI))

(2018/C 215/20)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un jo īpaši tās 13. pantu,

—	ņemot vērā 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un Protokolu par bēgļu statusu,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un to protokolus,

—	ņemot vērā 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un tās protokolu,

—	ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tās protokolu,

—	ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās protokolus,

—	ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—	ņemot vērā 2006. gada Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

—	ņemot vērā 2006. gada Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās protokolu,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2015. gada 3. augusta ziņojumu par cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsargāšanu, tostarp par veidiem un līdzekļiem, kā sekmēt migrantu cilvēktiesību ievērošanu,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 18. decembra rezolūciju par migrantu aizsardzību,

—	ņemot vērā dažādu starptautisko mehānismu darbu cilvēktiesību jomā, jo īpaši ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos François Crépeau un citu īpašo referentu dažādos ziņojumus, vispārējo regulāro pārskatu un citu līgumu struktūru darbu,

—	ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) darbu un ziņojumus, tostarp ieteiktos principus un norādes par cilvēktiesībām pie starptautiskajām robežām un ziņojumu par tranzītā esošu migrantu stāvokli,

—	ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus,

—	ņemot vērā Dakas principus atbildīgai migrantu pieņemšanai darbā un nodarbināšanai,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumus,

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. novembra paziņojumu “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei” (COM(2011)0743),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. oktobra lēmumu par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fonda izveidi stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā (C(2015)7293,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmes secinājumus un 2015. gada 15. oktobra sanāksmes secinājumus,

—	ņemot vērā Padomes secinājumus par 2015. gada 20. jūlijā pieņemto rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 9. novembra secinājumus par pasākumiem bēgļu un migrācijas krīzes risināšanai,

—	ņemot vērā Valletas 2015. gada 11. un 12. novembra samitā pieņemto rīcības plānu un kopīgo politisko deklarāciju,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju, jo īpaši 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai (1), 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm (2) un 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā (3),

—	ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību (4),

—	ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES (5),

—	ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās (6),

—	ņemot vērā Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas parlamentu priekšsēdētāju otrās augstākā līmeņa sanāksmes 2015. gada 11. maijā pieņemto gala deklarāciju par tematu “Imigrācija, patvērums un cilvēktiesības Eiropas Vidusjūras reģionā” (7),

—	ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (8),

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2015. gada 9. decembra rezolūciju par migrāciju, cilvēktiesībām un humanitārajiem bēgļiem (9),

—	ņemot vērā dažādos pilsoniskās sabiedrības organizāciju ziņojumus par migrantu stāvokli cilvēktiesību ziņā,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0245/2016),

A.	tā kā cilvēktiesības ir visu cilvēku tiesības bez jebkāda izņēmuma;

tā kā migrācija ir globāla un daudzdimensionāla parādība, ko izraisījuši daudzi faktori, piemēram, ekonomiskie apstākļi (cita starpā pārmaiņas bagātību sadalē un ekonomiskajā integrācijā reģionālā un globālā mērogā), sociālie un politiskie apstākļi, situācija darba apstākļu, vardarbības un drošības jomā, pakāpeniskā vides degradācija un dabas katastrofu pastiprināšanās; tā kā šai parādībai ir jāpievēršas saskaņoti un līdzsvaroti, raugoties visaptveroši un ņemot vērā tās cilvēka dimensiju, cita starpā tās labvēlīgo ietekmi uz demogrāfiskajām pārmaiņām un ekonomisko attīstību;

tā kā migrācijas maršruti ir ļoti sarežģīti, jo cilvēki pārvietojas ne tikai no viena reģiona uz citu, bet bieži arī viena reģiona ietvaros; tā kā, neraugoties uz pasaules ekonomikas krīzi, pēc ANO datiem starptautiskās migrācijas plūsmas pastiprinās; tā kā šobrīd gandrīz 244 miljoni cilvēku tiek uzskatīti par starptautiskajiem migrantiem;

D.	tā kā VCD un citās starptautiskajās konvencijās nostiprinātās tiesības ir universālas un nedalāmas;

E.	tā kā migrācija ir arī pieaugošās globalizācijas un tirgu savstarpējās atkarības rezultāts;

F.	tā kā dažādi migrāciju ietekmējoši faktori ļauj prognozēt to sekas un liek izstrādāt atbilstošas politikas nostādnes;

G.	tā kā migrācijas plūsmu izmaiņas, jo īpaši krīzes laikā, rada būtisku ekonomisko, sociālo un politisko ietekmi gan migrantu izcelsmes, gan galamērķa valstīs;

H.	tā kā ir būtiski nodrošināt efektīvus mehānismus ārvalstnieku ieceļošanas un izceļošanas uzraudzībai un kontrolei, kā arī analīzes un prognozes par migrācijas ietekmi, lai, pamatojoties uz tām, izstrādātu visas migrācijas pārvaldības politikas nostādnes;

tā kā migrācijas faktori ir kļuvuši daudzveidīgi un tā kā tie var būt daudzdimensionāli un to pamatā var būt ekonomiski, vides, kultūras, politikas, ģimenes vai personiski iemesli; tā kā aizvien lielāku skaitu migrantu skar piespiedu pārvietošanās un viņi ir jāaizsargā īpaši, jo viņi cita starpā bēg no attiecīgajās valstīs valdošās nestabilitātes, konfliktiem un politiskas vai reliģiskas vajāšanas;

J.	tā kā aizvien grūtāk ir atšķirt bēgļus, patvēruma prasītājus un migrantus, cita starpā tāpēc, ka daudzām valstīm nav piemērotu juridisku un institucionālu instrumentu vai regulējumu;

K.	tā kā ir svarīgi, lai tranzītvalstu un galamērķa valstu iestādes un uzņemšanas centri būtu informēti un gatavi nodrošināt diferencētu un elastīgu attieksmi pret migrantiem un patvēruma meklētājiem;

tā kā migrācijas plūsmas ir kļuvušas globālas un reģionālas un tā kā migrācijas plūsmas no dienvidu valstīm uz citām dienvidu valstīm patlaban nedaudz pārsniedz migrācijas plūsmas no dienvidu valstīm uz ziemeļu valstīm, un tā kā 80 % no dienvidu valstu savstarpējās migrācijas notiek starp kaimiņvalstīm ar kopīgu robežu, starp kurām gandrīz nav atšķirību ienākumu ziņā;

tā kā Eiropa vienmēr ir bijusi ne tikai galamērķa reģions, bet arī migrācijas izcelsmes reģions; tā kā papildus mūsdienu augstāko sociālo šķiru ekspatriācijai Eiropas iedzīvotāji arī ir emigrējuši uz ārvalstīm ekonomisko grūtību, konfliktu vai politiskās vajāšanas dēļ; tā kā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze ir likusi daudziem eiropiešiem emigrēt, tostarp uz jaunietekmes ekonomikas valstīm dienvidu puslodē;

tā kā migrantu vidū arvien vairāk ir sieviešu un bērnu un bēgļu vidū to skaits ir vēl lielāks; tā kā aizvien vairāk migrantiem un bēgļiem ir augstākā izglītība un intelektuālā darbaspēka aizplūšana jau 2010. gadā tika lēsta 59 miljonu cilvēku apmērā; tā kā Āziju šī aizplūšana skar visvairāk, bet smagākās sekas tā izraisa Āfrikā, kur tikai 4 % iedzīvotāju ir augstākā izglītība un 31 % no viņiem ir emigrējuši (10);

O.	tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos informāciju dažos reģionos valdošā nestabilitāte un konflikti ir pamatā humanitārajai krīzei, kas skar vairāk nekā 65 miljonus bēgļu un pārvietoto personu, jo īpaši jaunattīstības valstīs;

P.	tā kā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos dati liecina, ka bezvalstnieku skaits ir vismaz 10 miljoni;

Q.	tā kā VCD 13. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ikvienas valsts teritorijā ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu, kā arī atstāt jebkuru, tostarp savu, valsti un atgriezties savā valstī;

R.	tā kā sadarbībai un informācijas un labākās prakses apmaiņai starp izcelsmes valstīm, tranzītvalstīm un ierašanās valstīm ir būtiska nozīme nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā, jo tās ļauj noteikt viņu bažas un kopējās intereses;

S.	tā kā, īstenojot holistisku pieeju migrācijas jomā, ir jāvar risināt globālos attīstības, miera pasaulē, cilvēktiesību un klimata pārmaiņu jautājumus, īpaši pievēršoties humanitārās situācijas uzlabošanai izcelsmes valstīs, lai vietējie iedzīvotāji varētu dzīvot drošākās teritorijās;

T.	tā kā ir jāņem vērā Ženēvas konvencijā un tai pievienotajos protokolos noteiktās bēgļu tiesības,

U.	tā kā daudzās bēgļu nometnēs Tuvajos Austrumos un Āfrikā dzīves apstākļi, tostarp sanitārie apstākļi, pasliktinās un tā kā tajās bieži netiek garantēta bēgļu drošība, jo īpaši neaizsargātu personu, konkrētāk — sieviešu un nepilngadīgu bērnu, drošība;

V.	tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem starptautisko migrantu naudas pārvedumu apjoms 2013. gadā pārsniedza USD 550 miljardus un no tiem USD 414 miljardi tika pārskaitīti uz jaunattīstības valstīm;

W.	tā kā ĀKK valstīs ir būtiski pieaugusi pret migrantiem vērsta ksenofobija, diskriminācija un vardarbība, nelabvēlība pret migrantiem, naidpilni izteikumi un naida izraisīti noziegumi;

tā kā konkrēta, labi organizēta un migrācijas jautājumiem atbilstoša atbildes rīcība ir laba iespēja cilvēkiem un valstīm; tā kā šāda atbildes rīcība ir jāatbalsta ar nabadzības apkarošanas, ilgtspējīgas attīstības veicināšanas, kā arī migrantu un bēgļu tiesību un cieņas ievērošanas principiem; tā kā tai būtu jābalstās uz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu ciešu sadarbību;

Y.	tā kā migrācija ir dinamisks elements, ar kura palīdzību var mazināt demogrāfisko krīzi un risināt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvara mazināšanos atsevišķās valstīs;

tā kā ir grūti novērtēt neatbilstīgo migrantu skaitu un tā kā šis apstāklis neveicina viņu dzīves un darba apstākļu rādītāju noteikšanu, kaut arī tieši viņiem aizsardzība ir nepieciešama visvairāk, ņemot vērā, ka bez īpaša statusa un netiekot juridiski atzīti, viņi ir īpaši neaizsargāti pret ļaunprātīgu rīcību, ekspluatāciju un pašu svarīgāko cilvēka pamattiesību noliegšanu;

AA.	tā kā starptautisko migrāciju var izmantot kā līdzekli, ar ko risināt konkrētas ar darbaspēka trūkumu saistītas problēmas;

AB.

tā kā migranti sekmē daudzveidības un kultūras bagātības vairošanu uzņēmējvalstīs; tā kā, lai tas būtu iespējams, migranti būtu pilnībā jāintegrē uzņēmējvalsts sabiedrībā, lai šī sabiedrība varētu izmantot migrantu ekonomisko, sociālo un kultūras potenciālu; tā kā ir steidzami nepieciešams, lai politisko lēmumu pieņēmēji informētu sabiedrību par migrantu pozitīvo ietekmi uz sabiedrību ekonomikas, kultūras un sociālajā jomā, tādējādi novēršot ksenofobisku un diskriminējošu attieksmi;

AC.	tā kā atbilstoša uzņemšanas un iekļaušanas politika ļauj novērst daudzu migrantu izciestā traumatisma radīto seku saasināšanos vai ieilgšanu;

AD.

tā kā sociāli kulturāla attīstība ir iespējama tikai ar iekļaušanas palīdzību un tā kā tas nozīmē, ka migrantiem ir stingri jāapņemas būt gataviem pielāgoties uzņemošajai sabiedrībai, neatsakoties no savas izcelsmes kultūras identitātes, savukārt uzņēmējvalsts iestādēm un sabiedrībai ir jāapņemas būt gatavām uzņemt migrantus un apmierināt viņu vajadzības,

Ar migrantu tiesību ievērošanu saistītās problēmas un risks

apliecina solidaritāti ar cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu valsti, cita starpā konfliktu, vajāšanas, cilvēktiesību pārkāpumu un posta dēļ; pauž dziļas bažas par smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem daudzi migranti ir cietuši daudzās tranzīta valstīs vai galamērķa valstīs; uzsver, ka ir jāievēro migrantu cieņa un cilvēktiesības;

uzstāj, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jārāda piemērs, nodrošinot migrantu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību, jo īpaši savā teritorijā, lai nodrošinātu savu uzticamību diskusijā par migrāciju un cilvēktiesībām trešās valstīs;

atgādina, ka lielāko daļu pasaules bēgļu un migrantu ir uzņēmušas jaunattīstības valstis; atzīst trešo valstu centienus migrantu un bēgļu uzņemšanā; uzsver, ka šo valstu palīdzības sistēmas saskaras ar būtiskām problēmām, kas var smagi kaitēt pārvietoto iedzīvotāju — kuru skaits arvien pieaug — aizsardzībai;

atgādina, ka “katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu, valsti” un “atgriezties savā valstī” (11); uzsver, ka attiecīgās personas sociālajam statusam un valstspiederībai nekādā ziņā nevajadzētu negatīvi ietekmēt šo tiesību ievērošanu un ka katram cilvēkam ir tiesības cieņpilni īstenot savu migrācijas izvēli; aicina visas valdības novērst cilvēktiesību aizsardzības trūkumu, ar ko saskaras migranti; aicina valstu valdības un parlamentus atcelt soda regulējumu, saskaņā ar kuru migrācija tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, un īstenot īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumus migrantu drošības garantēšanai; nosoda izceļošanas vai atgriešanās atsevišķās valstīs ierobežošanas vai aizliegšanas gadījumus un bezvalstniecības ietekmi uz iespējām izmantot tiesības;

konstatē, ka pieaugošo bēgļu skaitu pasaulē aizēno vēl lielāks iekšzemē pārvietotu personu skaits; uzsver, ka iekšzemē pārvietotas personas nedrīkst diskriminēt tādēļ vien, ka viņas ir meklējušas drošību, nešķērsojot starptautiskās robežas, un tādēļ uzsver, ka ir jāievēro iekšzemē pārvietotu personu tiesības, arī attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai;

atgādina, ka ir svarīgi noteikt bezvalstniekus, lai viņiem sniegtu aizsardzību, ko paredz starptautiskās tiesības; šajā sakarībā stingri prasa dalībvalstīm ieviest bezvalstniecības noteikšanas procedūras un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi, tostarp attiecībā uz tiesību aktiem un paņēmieniem, ar ko novērst jaunus bērnu bezvalstniecības gadījumus;

vērš uzmanību uz to, ka Savienībai ir pastāvīgi jāņem vērā bezvalstniecība, īstenojot savu ārējo attiecību politiku, jo īpaši tādēļ, ka bezvalstniecība ir svarīgs piespiedu pārvietošanas iemesls; atgādina par apņemšanos, kas pausta 2012. gadā publicētajā Eiropas Savienības stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju, proti, “Komisijā un EĀDD izveidot kopīgu sistēmu, lai ar trešām valstīm risinātu jautājumus par migrantu bezvalstniecību un patvaļīgu aizturēšanu”;

pauž satraukumu par to, ka migranti un bēgļi cieš no patvaļīgas aizturēšanas un sliktas attieksmes, un atgādina, ka aizturēt drīkst tikai galējas nepieciešamības gadījumos un ka jebkurā gadījumā ir jānodrošina pienācīgi aizsardzības pasākumi, cita starpā piekļuve atbilstošām tiesu procedūrām;

aicina valstis atzīt savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām attiecībā uz patvērumu un migrāciju un pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi nepieciešami šo pienākumu efektīvai izpildei, cita starpā paredzot iespēju prasīt starptautisko aizsardzību; prasa, lai šajos tiesību aktos tiktu ņemta vērā migrantu izciestās vajāšanas un diskriminācijas pakāpe un raksturs;

10.

atgādina, ka migrantiem ir tiesības netikt nosūtītiem atpakaļ uz valsti, kurā pret viņiem var slikti izturēties un viņus var spīdzināt; atgādina, ka kolektīva izraidīšana un atpakaļ raidīšana ir aizliegta saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; pauž bažas par attieksmi pret migrantiem, kurus aizved atpakaļ uz viņu izcelsmes valsti vai trešo valsti, pienācīgi neuzraugot viņu turpmāko stāvokli, un prasa vienmēr ņemt vērā grūtības, ar kurām viņi saskaras, atgriežoties minētajās valstīs;

11.

ierosina īstenot reintegrācijas programmas migrantiem, kas atgriežas savā izcelsmes valstī;

12.

uzsver, ka neatkarīgi no migrantu statusa ir svarīgi ievērot viņu tiesības prasīt piekļuvi tiesu iestādēm un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, nebaidoties par nosūdzēšanu imigrācijas kontroles iestādēm, aizturēšanu un deportēšanu; pauž satraukumu par to, ka daudzās valstīs trūkst kontroles un uzraudzības mehānismu attiecībā uz procedūrām, kurās izskata migrantu tiesību pārkāpumus, kā arī netiek garantēta migrantiem un patvēruma meklētājiem sniegtās informācijas un juridiskās palīdzības kvalitāte; iesaka, lai patvēruma jomā atbildīgo iestāžu un uzņemšanas centru personāls, kā arī citu iestāžu personāls un sociālie darbinieki, kas strādā ar personām, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, saņemtu piemērotu apmācību nolūkā ņemt vērā vispārējos un personiskos apstākļus un dzimuma jautājumus, kas attiecas uz aizsardzības pieprasījumiem;

13.

turklāt aicina Komisiju un EĀDD uzlabot paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm, jo īpaši nodrošinot apmācību, kas humānās palīdzības darbiniekiem ļautu efektīvāk noteikt migrantiem, jo īpaši visneaizsargātāko grupu pārstāvjiem, raksturīgās iezīmes, viņu iepriekšējos apstākļus un pieredzi, lai minētos migrantus labāk aizsargātu un sniegtu palīdzību atbilstīgi viņu vajadzībām;

14.

uzsver, ka drošu valstu un drošu izcelsmes valstu jēdzieni nedrīkst kavēt patvēruma pieprasījumu individuālu izskatīšanu; pieprasa, lai jebkurā gadījumā tiktu noteikti migranti, kuriem ir vajadzīga starptautiska aizsardzība, un tiktu ņemti vērā viņu pieprasījumi; uzstāj, lai viņi saņemtu pienācīgas garantijas neizraidīšanas jomā un varētu izmantot sūdzību mehānismu;

15.

vērš uzmanību uz fizisko un psiholoģisko vardarbību un vajadzību atzīt īpašus vardarbības un vajāšanas veidus, kuriem ir pakļautas sievietes un bērni migranti, piemēram, tirdzniecība, piespiedu pazušana, seksuāla izmantošana, dzimumorgānu kropļošana, pāragras vai piespiedu laulības, vardarbība ģimenē, verdzība, goda aizstāvēšanas noziegumi un diskriminācija dzimuma dēļ; atgādina par līdz šim nepieredzēto un aizvien pieaugošo seksuālas vardarbības un izvarošanas upuru — arī seksuālas vardarbības kā kara ieroča upuru — skaitu;

16.

pauž satraukumu par bērnu vervēšanu bruņotajos grupējumos; uzstāj, ka ir jāveicina viņu atbruņošanas, rehabilitācijas un reintegrācijas politika;

17.

uzsver, ka atšķiršana no ģimenes locekļiem, tostarp aizturēšanas gadījumā, sievietes un bērnus pakļauj lielākiem riskiem;

18.

atgādina, ka īpaši neaizsargātas ir nepavadītas sievietes un meitenes, sievietes, uz kuru pleciem gulstas atbildība par mājsaimniecību, grūtnieces, personas ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki; uzsver, ka meitenes, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, ir pakļautas paaugstinātam piespiedu un agrīnu laulību, agrīnas bērnu laišanas pasaulē, izvarošanas, seksuālās un fiziskās vardarbības un prostitūcijas riskam, kurš saglabājas arī tad, kad viņas ir nonākušas vietās, kas tiek uzskatītas par drošām; šajā sakarībā prasa viņu uzturēšanās laikā uzņemšanas centros nodrošināt īpašu aizsardzību un palīdzību, jo īpaši veselības jomā;

19.

iesaka, lai migrācijas politikā tiktu integrēti dzimuma jautājumi, tostarp nolūkā novērst cilvēku tirdzniecību un sodīt par to, kā arī novērst visu citu pret sievietēm vērstu vardarbību un diskrimināciju un sodīt par to; prasa, lai tiktu pilnībā īstenota de jure un de facto vienlīdzība, kas ir būtisks elements šīs vardarbības novēršanā, lai veicinātu sieviešu patstāvību un neatkarību;

20.

pauž satraukumu par to, ka aizvien vairāk ziņojumu un liecību norāda uz pieaugošu vardarbību, kas vērsta pret bērniem migrantiem, arī spīdzināšanu un aizturēšanu, kā arī viņu pazušanu; uzsver, ka saskaņā ar ANO Bērnu tiesību komitejas atzinumu bērnu aizturēšana, pamatojoties vienīgi uz viņu vai viņu vecāku migrācijas statusu, ir viņu tiesību pārkāpums un šāda aizturēšana nekad nevar būt viņu interesēs;

21.

atgādina, ka bērni migranti ir sevišķi neaizsargāti, jo īpaši tad, ja viņi netiek pavadīti, un ka viņiem ir tiesības uz īpašu aizsardzību, kas balstās uz bērna visprioritārākajām interesēm saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; uzsver, ka attīstības sadarbībā ir jāiekļauj jautājums par nepavadītiem nepilngadīgajiem, veicinot viņu integrāciju valstī, kurā viņi ir apmetušies, jo īpaši nodrošinot iespējas iegūt izglītību un saņemt aprūpes pakalpojumus un novēršot vardarbības, ļaunprātīgas izmantošanas, ekspluatācijas un novārtā pamešanas risku;

22.

pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras, reģistrējot bērnus, kas ir dzimuši ārpus savas izcelsmes valsts, un kuru dēļ var pieaugt bezvalstniecības risks; šajā sakarībā prasa, lai varētu tikt reģistrēta šādu bērnu dzimšana, neatkarīgi no viņu vecāku migrācijas statusa;

23.

uzstājīgi aicina Savienību cieši sadarboties ar Unicef, Apvienoto Nāciju Organizācijas augsto komisāru bēgļu jautājumos un visām kompetentajām starptautiskajām organizācijām un iestādēm, lai darītu visu iespējamo nolūkā palielināt bērnu migrantu un viņu ģimeņu — neatkarīgi no viņu migrācijas statusa — aizsardzības spējas visas viņu pārvietošanās laikā, finansējot aizsardzības programmas, jo īpaši izglītības un veselības aprūpes iestāžu jomā, nodrošinot īpašas bērniem paredzētas telpas un sniedzot psiholoģisko atbalstu, nodrošinot ģimenes saišu identifikāciju un nepavadītu vai no savām ģimenēm nošķirtu bērnu atkalapvienošanos ar ģimenēm un piemērojot nediskriminācijas, nekriminalizācijas, neaizturēšanas, neizraidīšanas, nevajadzīgu sodu nepiemērošanas, ģimeņu atkalapvienošanās, fiziskās un juridiskās aizsardzības un tiesību uz identitāti principu;

24.

atgādina, ka noziedzīgie tīkli izmanto likumīgu migrācijas iespēju trūkumu, reģionos valdošo nestabilitāti un konfliktus, kā arī bēgt mēģinošo sieviešu, meiteņu un bērnu neaizsargātību, lai viņus pakļautu cilvēku tirdzniecībai un seksuālai izmantošanai;

25.

vērš uzmanību uz īpašiem vardarbības veidiem un īpašu vajāšanu, kam pakļauti LGBTI migranti; prasa atbalstīt tādu sociāli juridisku aizsardzības mehānismu īstenošanu, kuri paredzēti LGBTI migrantiem un patvēruma meklētājiem, lai nodrošinātu, ka tiek ņemta vērā viņu neaizsargātība, un gādātu par viņu aizsardzības pieprasījumu rūpīgu izskatīšanu, arī attiecībā uz pārsūdzībām;

26.

atgādina, ka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības un jo īpaši tiesības uz veselību, izglītību un mājokli ir cilvēktiesības, kuras visiem migrantiem un jo īpaši bērniem ir jāvar izmantot neatkarīgi no viņu migrācijas statusa;

27.

pauž bažas par migrantu darba tiesību pārkāpumiem un migrantu ekspluatāciju; atzīst, ka izglītība, darba iespējas un ģimenes atkalapvienošanās ir svarīgi integrācijas procesa elementi; uzstāj, ka ir jāapkaro visi migrantu piespiedu nodarbināšanas veidi, un jo īpaši nosoda visus bērnu ekspluatācijas veidus;

28.

pauž satraukumu par diskriminējošām darbībām, kas pārāk bieži skar dažas sociāli kulturālās, lingvistiskās un reliģiskās minoritātes un veicina nevienlīdzību attiecībā uz migrantu iespējām izmantot savas tiesības;

29.

aicina uzņēmējvalstis nodrošināt sieviešu migranšu tiesības uz seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpi;

30.

vērš uzmanību uz to, ka ir jāizvairās no izolētu, migrantiem paredzētu rajonu veidošanas, sekmējot iekļautību un to iespēju pilnīgu izmantošanu, ko sniedz dzīve sabiedrībā;

31.

uzskata, ka tiesības uz izglītību un tiesības strādāt sekmē migrantu patstāvību un integrāciju, tāpat kā tiesības dzīvot ģimenē un ģimenes atkalapvienošanās; uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt darba ņēmēju migrantu un viņu ģimeņu sociālo aizsardzību; norāda, ka migrantu efektīvas integrācijas pamatā ir jābūt darba tirgus un tā turpmākā potenciāla precīzam novērtējumam, darba ņēmēju migrantu cilvēktiesību un darba tiesību labākai aizsardzībai un pastāvīgam dialogam ar darba tirgus dalībniekiem;

32.

norāda, ka uzņēmējvalsts valodas apguve var būtiski uzlabot migrantu dzīves kvalitāti, kā arī viņu ekonomisko un kultūras neatkarību un ka tā arī atvieglo informācijas ieguvi par viņu tiesībām uzņēmējvalsts sabiedrībā; uzskata, ka valodu mācīšana ir jānodrošina uzņēmējvalsts iestādēm; iesaka, lai migranti tiktu iesaistīti visos sociālo un politisko lēmumu pieņemšanas procesos;

33.

uzskata, ka iespējas strādāt, saņemt apmācību un kļūt neatkarīgām ir galvenie migranšu iekļaušanas un patstāvības izaugsmes faktori; prasa, lai šajā ziņā attiecībā uz migrantēm tiktu pielikti lielāki pūliņi, jo viņas visbiežāk ir nepietiekami pārstāvētas, lai pārvarētu aizvien lielākos šķēršļus viņu iekļaušanai un patstāvības izaugsmei;

34.

atgādina, ka uzņēmējvalstīm ir jāveicina migrantu patstāvības izaugsme, jo īpaši migranšu patstāvības izaugsme, viņiem sniedzot nepieciešamās zināšanas un sociālās iemaņas, jo īpaši saistībā ar profesionālo izglītību un valodu apguvi, lai tās liktu lietā atbilstoši sociāli kulturālās iekļaušanas principiem;

35.

uzskata, ka visiem darba ņēmējiem ir jāsaņem līgums valodā, kuru viņi saprot, un ka viņi ir jāaizsargā pret aizstājējlīgumiem; uzsver, ka ar izcelsmes valsts un galamērķa valsts divpusēju līgumu palīdzību būtu jāpastiprina cilvēktiesību aizsardzība;

36.

uzskata, ka ir svarīgi izveidot saskaņotas un visaptverošas valstu migrācijas politikas nostādnes, kurās tiktu ņemts vērā dzimuma aspekts un kuras aptvertu visus migrācijas procesa posmus, būtu saskaņotas valdības līmenī un izstrādātas, īstenojot plašu apspriešanos ar valstu cilvēktiesību iestādēm, privātā sektora pārstāvjiem, darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, pilsonisko sabiedrību un pašiem migrantiem, kā arī ar starptautisku organizāciju atbalstu;

37.

atgādina, ka ikvienai un ikvienam ir tiesības uz drošiem un taisnīgiem darba apstākļiem un uz darba ņēmēju tiesību pilnīgu ievērošanu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un instrumentiem cilvēktiesību jomā un SDO pamatkonvencijām;

38.

uzsver, ka gadījuma rakstura darbi, kuros uzņēmējvalstīs parasti nodarbina migrantus un galvenokārt sievietes, padara viņus neaizsargātākus; atgādina, ka darbaspēka ekspluatācija bieži vien ir cilvēku tirdzniecības vai kontrabandas sekas, tomēr tā var notikt arī neatkarīgi no šiem diviem noziegumiem; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka daudzi darba devēji uzņēmējvalstīs paliek nesodīti, lai gan ir vainojami starptautisko darba tiesību pārkāpumos attiecībā uz darba ņēmējiem migrantiem; pauž satraukumu par to, ka dažu valstu tiesību akti darba tiesību jomā pieļauj praksi, kas ir pretrunā starptautiskajām normām; uzskata, ka cīņā pret migrantu darbaspēka ekspluatāciju vienlaikus ir jāīsteno iedarbīgas sankcijas pret ļaunprātīgiem darba devējiem un jānodrošina šādas ekspluatācijas upuru aizsardzība;

39.

pievērš uzmanību tam, ka ir jāatzīst migrantu kvalifikācija, kas ir iegūta viņu izcelsmes valstī, lai veicinātu viņu neatkarību un sociālo iekļaušanos dažādos sabiedrības sektoros, jo īpaši darba tirgū; uzsver nepieciešamību atzīt visu migrantu, tostarp neatbilstīgā situācijā esošo migrantu, tiesības veidot darba ņēmēju tiesību aizstāvības organizācijas un pievienoties tām, tajā skaitā arodbiedrībām, un atzīt šīs struktūras;

40.

mudina uzņēmumus īstenot ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, lai nepieļautu, ka to darbība negatīvi ietekmē cilvēktiesības, un reaģētu uz šādu ietekmi, līdzko tā rastos, kā arī censties nepieļaut vai mazināt jebkādu negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, kas ir tieši saistīta ar to darbību;

41.

aicina Savienību turpināt īstenot diplomātiskos centienus, kas saskaņoti ar ASV un citiem starptautiskiem partneriem, ar mērķi aktīvi sadarboties ar trešām valstīm, lai risinātu jautājumu par tādas steidzami nepieciešamas kopīgas stratēģijas izstrādi, kas attiecas uz pašreizējo globālo migrācijas problēmu;

42.

uzstājīgi aicina, lai Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos īstenotu visas praktiskās darbības, kas nepieciešamas, lai panāktu attiecīgo trešo valstu patiesu un efektīvu saistību uzņemšanos;

43.

uzsver, ka ES ir jāpastiprina sava ārpolitika, lai panāktu mieru un stabilitāti reģionos, kur karadarbība un konflikti izraisa milzīgas migrācijas plūsmas uz Eiropas Savienību;

44.

atgādina, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums noteikti rīkoties, lai novērstu krīžu pamatcēloņus, kas ir šo masveida migrācijas parādību pamatā;

45.

prasa uzlabot humanitāro situāciju izcelsmes valstīs un tranzīta valstīs, lai vietējie iedzīvotāji un bēgļi varētu dzīvot drošākās teritorijās;

46.

mudina karojošās puses izbeigt uzbrukumus civiliedzīvotājiem, viņus aizsargāt un ļaut viņiem droši atstāt vardarbības plosītās teritorijas vai saņemt humānās palīdzības organizāciju palīdzību;

47.

uzsver Islāma valsts un tās attīstības ietekmi uz likumīgo patvēruma meklētāju un neatbilstīgo migrantu masveida pieplūdumu; atzīst drošības un terorisma apkarošanas politikas būtisko nozīmi migrācijas pamatcēloņu novēršanā;

48.

atgādina par ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos neseno paziņojumu par to, ka daudzi migranti ir terorisma un nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu upuri un ka tādēļ pret šiem bēgļiem būtu attiecīgi jāizturas;

49.

atgādina, ka pārmitināšanas programmas, kuras īsteno ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos vadībā, ir lietderīgs instruments, ar ko organizēti pārvaldīt tādu personu ierašanos, kurām ir nepieciešama starptautiska aizsardzība daudzās valstīs visā pasaulē; uzsver — ja nav iespējama pārmitināšana, visas valstis būtu jāmudina izveidot un īstenot humanitāras uzņemšanas programmas vai vismaz radīt apstākļus, kas ļautu bēgļiem palikt savu izcelsmes valstu tuvumā;

50.

ņem vērā aizvien lielākās vajadzības un pastāvīgo finansējuma trūkumu attiecībā uz humāno palīdzību, ko sūta uz Sīrijai tuvajām valstīm, kā rezultātā Pasaules Pārtikas programmai cita starpā nācās samazināt bēgļiem paredzētās pārtikas devas; prasa, lai ANO dalībvalstis, Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, mazākais, izpildītu savas finansiālās saistības; uzsver, ka ir svarīgi palīdzību bēgļiem šajās valstīs vērst uz iztikas līdzekļu nodrošināšanu, bēgļu drošību, iespējām izmantot pamattiesības un jo īpaši veselības aprūpes un izglītības pieejamību, cieši sadarbojoties ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, Pasaules Pārtikas programmu un kompetentajām struktūrām;

51.

atgādina, ka migrācija un attīstība ir saistītas un ka attīstības sadarbība izglītības, veselības, darba tiesību, nabadzības mazināšanas, cilvēktiesību, demokratizācijas un pēckonfliktu atjaunošanas jomā, kā arī cīņa pret nevienlīdzību, klimata pārmaiņu sekām un korupciju ir galvenie faktori, ar kuriem novērst piespiedu migrāciju; konstatē, ka zemes un resursu sagrābšanai var būt būtiska ietekme uz humanitārajām krīzēm un ka cilvēki var būt spiesti doties uz citām valstīm sociālo, politisko un humanitāro krīžu dēļ; uzskata, ka migrācija visā pasaulē ir atzīta par iedarbīgu instrumentu, kas veicina ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību;

52.

aicina Savienību un starptautisko sabiedrību noteikt īpašas iniciatīvas, ko valdības var īstenot, lai palielinātu likumīgas migrācijas kā attīstību veicinoša faktora sniegtās iespējas; uzsver, ka ir nepieciešama politiskā vadība un spēcīgi atbalsta pasākumi, jo īpaši galamērķa valstīs, lai cīnītos pret ksenofobiju un sekmētu migrantu sociālo integrāciju;

53.

uzskata, ka migrācijai ir konkrēti pamatcēloņi (jo īpaši ekonomiskie, politiskie, sociālie un ar vidi saistīti iemesli); uzskata, ka ar attīstības palīdzību būtu efektīvi jāpievēršas minētajiem cēloņiem, uzlabojot spēju stiprināšanu, sekmējot konfliktu risināšanu un veicinot cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka šie cēloņi ir saistīti ar konfliktu un karu pieaugumu, cilvēktiesību pārkāpumiem un labas pārvaldības trūkumu;

54.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt migrācijas pārvaldību, izmantojot reģionāla un vietēja līmeņa sadarbību un tajā iesaistot pilsonisko sabiedrību;

Uz cilvēktiesību ievērošanu balstīta pieeja

55.

mudina visus, kas iesaistīti politikas izstrādē un lēmumu pieņemšanā patvēruma un migrācijas jomā, nepieļaut migrantu un bēgļu definīciju apvienošanu; atgādina, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš bēgļiem, kuri bēg no konfliktiem vai vajāšanas un kuriem šajā saistībā ir tiesības uz patvērumu, līdz viņi var atgriezties savā izcelsmes valstī; atgādina, ka lielākā daļa bēgļu patvērumu rod savas izcelsmes valsts kaimiņvalstīs un kaimiņreģionos; šajā sakarībā uzskata, ka attiecībā uz viņiem Savienības ārpolitikas satvarā ir jāīsteno visaptveroša pieeja;

56.

prasa dalībvalstīm ratificēt visus ar cilvēktiesībām saistītos starptautiskos nolīgumus un konvencijas un piemērot normas, kas attiecas uz migrantu tiesībām un kas atrodamas virknē juridisko instrumentu, tostarp galvenos starptautiskos instrumentus, kuros ir reglamentētas cilvēktiesības, kā arī citus instrumentus, kas attiecas uz jautājumiem saistībā ar migrāciju, piemēram, ANO 1951. gada Bēgļu konvenciju un tās protokolus un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību; šajā sakarībā uzskata, ka tas, ka Savienības dalībvalstis nav ratificējušas pēdējo minēto konvenciju, kaitē Savienības cilvēktiesību politikai un paustajai apņēmībai nodrošināt šo tiesību nedalāmību;

57.

atgādina, ka drošu un likumīgu migrācijas iespēju izveide ir labākais līdzeklis, ar ko novērst cilvēku kontrabandu un tirdzniecību, un ka attīstības stratēģijās migrācija un mobilitāte ir jāatzīst par attīstības dzinējspēkiem gan uzņēmējvalstī, gan izcelsmes valstī, pateicoties naudas pārvedumiem un ieguldījumiem; šajā sakarībā aicina Savienību un visattīstītākās trešās valstis sadarboties, lai izveidotu likumīgas migrācijas iespējas, par paraugu ņemot dažu valstu paraugpraksi, jo īpaši nolūkā sekmēt ģimeņu atkalapvienošanos un mobilitāti, arī ekonomisku iemeslu dēļ, un attiecībā uz visiem kompetences līmeņiem, arī attiecībā uz migrantiem ar viszemāko kvalifikāciju, lai apkarotu nelegālu darbu;

58.

pauž gandarījumu par Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentā (EIDHR) 2014.–2020. gadam iekļautajiem īpašajiem noteikumiem, kas attiecas uz migrantiem, patvēruma meklētājiem, pārvietotām personām un bezvalstniekiem; prasa Komisijai cilvēktiesību instrumenta vidusposma pārskatīšanā, kas paredzēta 2017.–2018. gadā, joprojām par prioritāru uzskatīt migrantu tiesību aizsardzību un to ievērošanas veicināšanu; aicina EĀDD un dalībvalstis pildīt saistības, kas noteiktas 2015. gada jūlijā pieņemtajā ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā, un iekļaut un uzlabot cilvēktiesību garantijas visos ar trešām valstīm noslēgtos nolīgumos un īstenotajos procesos un programmās, kuri ir saistīti ar migrāciju; uzskata, ka visiem nolīgumiem vai programmām pēc iespējas ir arī jāpievieno neatkarīgs novērtējums par cilvēktiesībām un tie ir regulāri jāizvērtē; iesaka izstrādāt un īstenot komunikācijas un izpratnes veidošanas kampaņas par iespējām, ko migrācija un migranti var sniegt sabiedrībai gan izcelsmes valstī, gan uzņēmējvalstī; šajā sakarībā atgādina, ka ar EIDHR būtu jāturpina finansēt projektus, kuru mērķis ir pastiprināt cīņu pret rasismu, diskrimināciju, ksenofobiju un citām neiecietības izpausmēm, tostarp reliģisko neiecietību;

59.

prasa Savienībai pieņemt īpašas pamatnostādnes migrantu tiesību jomā, papildinot tās pamatnostādnes par cilvēktiesībām, un šajā saistībā veikt ietekmes analīzi, un izveidot attīstības politikas un migrācijas politikas uzraudzības mehānismus, lai garantētu sabiedriskās politikas efektivitāti attiecībā uz migrantiem; uzsver, ka ir svarīgi iekļaut cilvēktiesību ievērošanu visās Savienības ārpolitikas nostādnēs, kas ir saistītas ar migrāciju, jo īpaši attiecībā uz ārlietām, attīstību un humāno palīdzību; atgādina, ka cilvēktiesības ir jāievēro visos Savienības ārpolitikas virzienos, jo īpaši tirdzniecības, attīstības, vides un migrācijas politikā, jātiecas sasniegt Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā nospraustie mērķi un jāīsteno visas ar cilvēktiesībām saistītās klauzulas visos Savienības nolīgumos, tajā skaitā tirdzniecības nolīgumos; šajā sakarībā prasa, lai, sadarbojoties ar trešām valstīm migrācijas jomā, vienmēr tiktu izvērtētas šo valstu sistēmas palīdzības sniegšanai migrantiem un patvēruma meklētājiem, bēgļiem sniegtais atbalsts un spēja un apņemšanās cīnīties pret cilvēku kontrabandu un tirdzniecību; aicina ES un tās dalībvalstis līdzināties valstīm, kas īsteno efektīvu pārmitināšanas politiku, piemēram, Kanādai; uzsver, ka nevienam šajā jomā piemērotajam politikas pasākumam nevajadzētu kaitēt attīstības palīdzības politikai;

60.

mudina pārvietošanās brīvību un tiesības uz izglītību, veselības aprūpi un darbu iekļaut Savienības ārējās sadarbības jomas finansēšanas instrumentos kā tematiskās prioritātes un aicina atbalstīt attīstības valstis, lai tās varētu pieņemt ilgtermiņa politikas nostādnes, kurās būtu ņemtas vērā minētās tiesības; aicina Komisiju un EĀDD pievērst īpašu uzmanību migrantu tiesībām, īstenojot cilvēktiesību stratēģijas attiecībā uz konkrētām valstīm;

61.

vēlas, lai migrantu un bēgļu tiesības tiktu kā atsevišķs punkts ierakstītas Savienības dialogu ar attiecīgajām trešām valstīm darba kārtībā un lai Savienības finansējuma piešķiršana neaizsargāto personu, NVO, cilvēktiesību aktīvistu, žurnālistu un migrantu tiesību aizstāvju aizsardzības projektiem tiktu noteikta par prioritāti;

62.

šajā sakarībā aicina valstis nodrošināt neatkarīgo novērotāju, NVO un valstu un starptautisko iestāžu un organizāciju, kā arī plašsaziņas līdzekļu piekļuvi visām migrantu uzņemšanas un aizturēšanas vietām; mudina Savienības delegācijas un dalībvalstu vēstniecības, kā arī Eiropas Parlamentu apmeklējošās delegācijas uzraudzīt migrantu stāvokli šajās vietās un sazināties ar valstu varas iestādēm, lai nodrošinātu migrantu tiesību ievērošanu un pārredzamību attiecībā uz sabiedrību;

63.

norāda, ka cilvēku tirgotāji daudzus bēgļus maldina ar izkropļotiem priekšstatiem; atkārtoti norāda, cik svarīgi ir apkarot cilvēku tirdzniecību, apturēt naudas plūsmas un likvidēt tīklus, jo šāda rīcība var pozitīvi ietekmēt no kara un terora izbēgt mēģinošo bēgļu cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs;

64.

iestājas par ciešu sadarbību migrantu tiesību aizsardzības jomā ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām un citām iestādēm un organizācijām, kas darbojas migrācijas pārvaldībā, galvenokārt visvairāk skartajās valstīs, lai tām palīdzētu uzņemt migrantus, neaizskarot viņu cieņu un ievērojot viņu tiesības;

65.

uzsver, ka ir jāpastiprina sadarbība ar šīm organizācijām, lai novērstu migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību, pastiprinot apmācību, spēju stiprināšanas pasākumus un informācijas apmaiņas mehānismus, tostarp izvērtējot imigrācijas sadarbības koordinatoru tīklu ietekmi un sadarbību, ko tie iedibinājuši ar trešām valstīm, sekmējot krimināltiesisko sadarbību, un veicinot šajā jomā pieņemto Palermo protokolu ratifikāciju, lai sekmētu krimināltiesisko sadarbību un identificētu aizdomās turētās personas, un sniegtu palīdzību tiesiskās izmeklēšanas veikšanā sadarbībā ar valstu varas iestādēm;

66.

prasa, lai Eiropas Parlaments tiktu vairāk iesaistīts transversālas pieejas cilvēktiesībām īstenošanā saistībā ar migrācijas politiku un lai šie jautājumi tiktu iekļauti Savienības gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, arī tajā ziņojuma daļā, kas veltīta konkrētām pieejām katrai valstij; pieprasa ciešāku parlamentāro kontroli attiecībā uz darba līgumiem, kas noslēgti ar trešām valstīm, kā arī attiecīgo Savienības aģentūru ārējās sadarbības darbībām; prasa labāk ņemt vērā ekspertu ziņojumus un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja savāktos datus par bēgļu izcelsmes valstīm;

67.

atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi un ieguldījumu politiskā dialoga satvarā; uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar pilsonisko sabiedrību saistībā ar visām Savienības ārpolitikas nostādnēm, īpašu uzmanību pievēršot pilnvērtīgai līdzdalībai, pārredzamībai un pienācīgai informācijas izplatīšanai attiecībā uz visām politikas nostādnēm un visiem procesiem, kas saistīti ar migrāciju; atgādina, ka ir jāpalielina sieviešu organizāciju līdzdalība konfliktu risināšanā lēmumu pieņemšanas līmenī un ka bēglēm, pārvietotām sievietēm un migrantēm ir jāvar atbilstīgi piedalīties viņas skarošo lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju un EĀDD stiprināt trešo valstu cilvēktiesību aizsardzības iestāžu spējas, lai tās varētu pastiprināt centienus aizsargāt migrantu tiesības un cīnīties pret necilvēcīgu un pazemojošu attieksmi un naidpilniem izteikumiem pret migrantiem, kā norādīts Belgradas deklarācijā, ko pieņēma 32 ombudi un valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādes;

68.

aicina uzņēmējvalstis piešķirt lielāku nozīmi migrantu apvienībām, kuras ir tieši jāiesaista attīstības programmās attiecīgajās sabiedrībās;

69.

aicina dalībvalstis izpildīt savu apņemšanos 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) veltīt attīstības palīdzībai; prasa, lai par šīs palīdzības sniegšanas priekšnosacījumu neizvirzītu sadarbību migrācijas jomā, un prasa Savienībai un tās dalībvalstīm neiekļaut bēgļu uzņemšanai izmantoto finansējumu attīstības palīdzībā;

70.

uzsver, ka attīstības palīdzības programmas nebūtu jāizmanto tikai migrācijas un robežu pārvaldības vajadzībām vien; mudina ES migrantu un patvēruma meklētāju vajadzībām paredzētos attīstības projektus īstenot saskaņā ar principu “nevienu neatstāt novārtā”, koncentrējoties uz piekļuvi sociālajiem pamatpakalpojumiem, jo īpaši veselības aprūpei un izglītībai, un īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām personām un grupām, piemēram, sievietēm, bērniem, minoritātēm un pirmiedzīvotājiem, LGBT personām, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti;

71.

norāda uz migrācijas pozitīvajiem aspektiem no migrantu izcelsmes valsts attīstības viedokļa, piemēram, migrantu veiktajiem naudas pārvedumiem, kas var būt svarīgs ieguldījums ģimeņu budžetā un sabiedrības attīstībā; šajā sakarībā aicina valstis samazināt naudas pārvedumu izmaksas;

72.

prasa Savienībai un tās dalībvalstīm efektīvi un iedarbīgi nodrošināt attīstības politikas saskaņotību un būtisku nozīmi savā migrācijas politikā attiecībā uz trešām valstīm piešķirt cilvēktiesību ievērošanai;

73.

mudina Savienību iekļaut migrācijas aspektu laikposmam pēc Kotonū nolīguma paredzētajā regulējumā, kas noteiks turpmākās attiecības starp Savienību un ĀKK valstīm; norāda, ka lielāka trešo valstu iesaistīšana vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei instrumentu izstrādē un sarunās par tiem pilnveidotu šo instrumentu partnerības aspektu, uzlabojot atbildību par tiem vietējā mērogā un to efektivitāti;

74.

aicina atvieglot nabadzīgo valstu parādus, lai tām palīdzētu īstenot sabiedrisko politiku, kas nodrošina cilvēktiesību ievērošanu; uzstāj, ka, izmantojot daudzpusēju tiesisko regulējumu valstu parādu pārstrukturēšanas procesiem, ir jāveicina ilgtspējīgi risinājumi parādu problēmai, tostarp atbildīgas aizdošanas un aizņemšanās standarti nolūkā atvieglot parādu nastu un izvairīties no nepārvaramiem parādiem, lai radītu ilgtermiņā labvēlīgus apstākļus cilvēktiesību aizsardzībai;

75.

atzinīgi vērtē migrācijas iekļaušanu ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM), jo īpaši 10. IAM, kas nosaka globālās attīstības politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam; atgādina, ka valstis ir apņēmušās sadarboties starptautiskā mērogā, lai “nodrošinātu drošu, likumīgu un sakārtotu migrāciju, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un humānu attieksmi attiecībā uz migrantiem, neatkarīgi no to migranta, bēgļa vai pārvietotās personas statusa”; norāda, ka piespiedu pārvietošana ir ne tikai humanitāra problēma, bet arī ar attīstību saistīts jautājums, un tāpēc būtu jāuzlabo koordinācija starp humanitāro un attīstības struktūru pārstāvjiem; uzskata, ka IAM īstenošana sniedz iespēju nostiprināt uz tiesībām balstītu pieeju patvēruma un migrācijas politikā un iekļaut migrācijas pamatnostādnes attīstības stratēģijās; aicina starptautisko sabiedrību pieņemt izmērāmus rādītājus attiecībā uz IAM migrācijas jautājumos, kā arī apkopot un publicēt strukturētus datus par migrantu piekļuvi pienācīgam darbam, veselības aprūpei un izglītībai, jo īpaši jaunattīstības galamērķa valstīs, lai uzlabotu migrācijas pārvaldību;

76.

uzstāj, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāatbalsta vismazāk attīstītās valstis (VAV) cīņā pret klimata pārmaiņām, lai novērstu posta palielināšanos šajās valstīs un vides migrantu skaita pieaugumu;

77.

aicina Savienību aktīvi iesaistīties diskusijā par jēdzienu “klimata bēglis”, kā arī tā definīcijas izstrādē starptautisko tiesību kontekstā;

78.

norāda uz nepieciešamību efektīvāk koordinēt dažādus trešām valstīm pieejamus Eiropas Savienības finanšu instrumentus migrācijas jomā, kuri tiek izmantoti tādās jomās kā migrācijas politika, starptautiskās attīstības sadarbība, ārpolitika, kaimiņattiecību politika un humānā palīdzība, ar kuru palīdzību laikposmā no 2004. gada līdz 2014. gadam tika mobilizēti līdzekļi vairāk nekā 400 projektiem un kuru kopējais apjoms pārsniedza EUR 1 miljardu, kā arī izvērtēt šo instrumentu īstenošanu, ietekmi un turpmāko izmantojumu;

79.

uzsver Savienības sadarbības instrumentu ietekmi imigrācijas, patvēruma un cilvēktiesību aizsardzības jomā; pieņem zināšanai to, ka ir izveidots Ārkārtas trasta fonds stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā; prasa izvērtēt un uzraudzīt šo fondu, kā arī tāda paša rakstura nolīgumus, piemēram, ES un Turcijas deklarāciju un Hartūmas un Rabātas procesus;

80.

uzsver, ka nolīgumos ar trešām valstīm palīdzība ir galvenokārt jāparedz migrāciju izraisošo sociālo, ekonomisko un politisko krīžu risināšanai;

81.

uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienība un trešās valstis vairāk sadarbotos vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (AGMM) satvarā, lai stiprinātu šo instrumentu partnerības aspektu un to efektivitāti un ieguldījumu migrācijas problēmu risināšanā;

82.

uzskata, ka ir jāuzlabo vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei saskaņotība, visos ārējos nolīgumos jāiekļauj stingri cilvēktiesību ievērošanas kontroles un uzraudzības mehānismi un prioritāte jāpiešķir tādiem izcelsmes valstīs un tranzīta valstīs īstenotiem projektiem, ar kuriem var uzlabot migrantu cilvēktiesību ievērošanu;

83.

mudina Savienību parakstīt mobilitātes partnerības ar saviem tuvākajiem partneriem;

84.

prasa Komisijai un dalībvalstīm migrantu atgriešanās politikā paredzēt viņu nosūtīšanu tikai uz tām izcelsmes valstīm, kurās tos var uzņemt, garantējot drošību un pilnīgi ievērojot viņu pamattiesības un procesuālās tiesības, un prasa, lai šajā saistībā prioritāra būtu brīvprātīga atgriešanās, nevis piespiedu atgriešana; uzsver, ka nolīgumos ar trešām valstīm, kurus noslēdz saskaņā ar šo politiku, ir jāiekļauj aizsardzības klauzulas, kas garantē, ka atpakaļnosūtītie migranti savā valstī nesaskarsies ar savu tiesību pārkāpumiem vai vajāšanas risku; atzīst, ka ir svarīgi šos nolīgumus regulāri izvērtēt, lai izbeigtu tādu nolīgumu darbību, kuri noslēgti ar valstīm, kas neievēro starptautiskās cilvēktiesību normas;

85.

prasa īstenot pasākumus, kuru mērķis ir kontrabandas tīklu likvidācija un cilvēku tirdzniecības izbeigšana; prasa izveidot tiesiskas un drošas iespējas, tostarp izmantojot humanitāros koridorus, kurus varētu izmantot personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību; prasa izveidot pastāvīgas un obligātas pārmitināšanas programmas un piešķirt humanitārās vīzas personām, kas bēg no konflikta zonām, arī lai varētu ieceļot kādā trešā valstī un tur pieprasīt patvērumu; prasa izveidot vairāk likumīgu iespēju un izstrādāt vispārīgus noteikumus, ar kuriem reglamentē ieceļošanu un uzturēšanos, lai migranti varētu strādāt un meklēt darbu;

86.

uzstāj, ka ir jāizveido un sekmīgāk jāievieš aizsardzības sistēmas migrantiem, kas nonākuši briesmu situācijā, kā arī migrantiem, kas atrodas tranzītā un pie Savienības robežām;

87.

atzinīgi vērtē pret cilvēku kontrabandistiem un tirgotājiem vērstās operācijas un atbalsta Savienības ārējo robežu pārvaldības stiprināšanu; uzsver, ka ir vajadzīgs visaptverošs un konkrēts ceļvedis ātrai un ilgtermiņa darbībai, kas ietver sadarbību ar trešām valstīm, lai apkarotu kontrabandistu organizētos noziedzīgos tīklus;

88.

uzsver, ka migrantu kontrabanda ir saistīta ar cilvēku tirdzniecību un ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums; atgādina, ka tādu misiju kā EU NAVFOR MED īstenošana ir veids, kā konkrēti cīnīties pret migrantu kontrabandu; aicina Savienību turpināt un pastiprināt šāda veida operācijas;

89.

uzskata, ka ir jāapsver drošības un robežpolitikas nostiprināšana un veids, kā uzlabot Frontex un EASO turpmākās funkcijas; aicina izrādīt solidaritāti un apņemties sniegt pietiekamu ieguldījumu šo aģentūru budžetos un darbībā;

90.

uzsver, ka ir jāuzlabo tā dēvēto karsto punktu un ieceļošanas vietu darbība pie Savienības ārējām robežām;

91.

prasa, lai Savienība nolīgumos par informācijas koplietošanu un apmaiņu pie robežām un migrācijas maršrutos iekļautu datu aizsardzības prasību;

92.

prasa, lai Eiropas Savienība un uzņēmējvalstis izveidotu efektīvus instrumentus informācijas plūsmu koordinācijai un saskaņošanai un datu apkopošanai, salīdzināšanai un analīzei;

o o

93.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO, Eiropas Padomei, Āfrikas Savienībai, Amerikas valstu organizācijai un Arābu valstu līgai.

(1) OV C 294, 12.8.2016., 18. lpp.

(2) OV C 346, 21.9.2016., 47. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0102.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0312.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0073.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0300.

(7) http://apum.parlement.ma/Future_Meetings/Docs/IISummit-of-Speakers_Lisbon-11MAY2015/DeclaracaoCimeira_EN.pdf

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.

(9) OV C 179, 18.5.2016., 40. lpp.

(10) ANO 2015. gada ziņojums par starptautisko migrāciju, pieejams šādā adresē: http://www.un.org/en/development/desa/population/migration/publications/migrationreport/docs/MigrationReport2015_Highlights.pdf

(11) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VCD) 13. panta 2. punkts.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/125

P8_TA(2016)0405

Uzņēmumu atbildība par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs (2015/2315(INI))

(2018/C 215/21)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā, īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas pieņemti 1966. gada 16. decembrī Ņujorkā,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81., 82., 83., 114., 208. un 352. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju (1) un Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019) (2),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas cilvēktiesību jautājumos,

—	ņemot vērā rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

—	ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (3),

—	ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un ES politiku šajā jomā (4),

—	ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs (5),

—	ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — atbildīgu un pārredzamu uzņēmējdarbības praksi un noturīgu izaugsmi (6),

—	ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu (7),

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju Nr. 26/9, ar kuru Padome nolemj izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pārskatītās pamatnostādnes par daudznacionāliem uzņēmumiem, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas (IIRC) satvaru, Apvienoto Nāciju Organizācijas Globālā līguma desmit principus un Starptautiskās standartizācijas organizācijas ISO 26000 standartu par sociālo atbildību, kā arī Eiropas Amatniecības, tirdzniecības, mazo un vidējo uzņēmumu standartizācijas biroja rokasgrāmatu Eiropas MVU par ISO 26000 standartu par sociālo atbildību,

—	ņemot vērā projektu “Iegūt ilgtermiņa vērtību uzņēmumiem un investoriem”, ko pašlaik īsteno saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas atbildīgas ieguldīšanas principiem un ANO Globālo līgumu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumu dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību, kas pieņemts 2016. gada 2. martā,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atjaunotu ES stratēģiju 2011.–2014. gadam (COM(2011)0681) un Komisijas zaļo grāmatu “Veicināt Eiropas satvaru par uzņēmumu sociālo atbildību” (COM(2001)0366) un tajā iekļauto uzņēmumu sociālās atbildības (CSR) definīciju, kā arī 2006. gada un 2011. gada paziņojumus par šo tēmu,

—	ņemot vērā ārpusteritoriālās saistības, kādas valstīm izriet no Māstrihtas principiem,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0243/2016),

A.	tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības; un tā kā tās starptautiskā darbībā (tostarp tirdzniecības politikā) ir jāvadās pēc šiem principiem;

tā kā ANO vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām attiecas uz visām valstīm un visiem transnacionāliem un citiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras, kaut arī efektīvas kontroles un sankciju mehānismi joprojām ir problēma minēto vadošo principu īstenošanai pasaules mērogā; tā kā 2013. gada 6. februāra rezolūcijās Eiropas Parlaments vērsa uzmanību uz MVU īpašajām iezīmēm, kas pienācīgi jāņem vērā CSR politikas virzienos, un uz nepieciešamību īstenot elastīgu CSR pieeju, kas pielāgota to iespējām;

tā kā ar ANO Globālo līgumu (8), kas ietver desmit principus, korporācijas ir aicinātas savas ietekmes robežās akceptēt, sekmēt un īstenot pamatvērtību kopumu cilvēktiesību, darba standartu, vides un cīņas pret korupciju jomās, aicinot apņemties tos īstenot un brīvprātīgi ņemt vērā uzņēmējdarbības veikšanā,

tā kā korporācijas ir vieni no lielākajiem dalībniekiem ekonomikas globalizācijas, finanšu pakalpojumu un starptautiskās tirdzniecības procesos un to pienākums ir ievērot visus piemērojamos tiesību aktus un spēkā esošos starptautiskos nolīgumus, kā arī cilvēktiesības; tā kā tirdzniecība un cilvēktiesības var stiprināt viena otru un tā kā uzņēmēji — kam pašiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības — var būtiski palīdzēt radīt pozitīvus stimulus attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas, vides standartu un korporatīvās atbildības sekmēšanu;

E.	tā kā šie uzņēmumi tomēr dažkārt var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus vai veicināt tos un ietekmēt neaizsargāto grupu, piemēram, minoritāšu, pirmiedzīvotāju, sieviešu un bērnu, tiesības vai veicināt vides problēmas;

F.	tā kā korporāciju pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi ir pasaules mēroga problēma un tā kā visām pasaules korporācijām ir pienākums ievērot cilvēktiesības, turklāt vienlaikus Eiropas Savienības iestādēm ir primārais pienākums regulēt to korporāciju atbildību, kurām ir saikne ar ES;

tā kā daudzas starptautiski aktīvas gan Eiropas, gan citu valstu korporācijas, kas darbojas trešās valstīs, izvērsušas nozīmīgu uzņēmējdarbību Eiropā vai ir tur bāzētas un/vai var piederēt Eiropas korporācijām, kurām ir aktīvi vai preces Eiropā vai kuras kontrolē citas korporācijas Eiropā, vai arī kuras saņem investīcijas vai izmanto Eiropas finanšu iestāžu pakalpojumus; tā kā globalizācija un tehnoloģiju attīstība ļāvusi korporācijām nodot darbību veikšanu vietējiem piegādātājiem vai arī savās piegādes un ražošanas ķēdēs izmantot tādas preces vai pakalpojumus, ko ražo vai sniedz citas korporācijas dažādās valstīs un tādēļ arī jurisdikcijās ar dažādām tiesību sistēmām, dažāda līmeņa cilvēktiesību aizsardzību un standartiem un dažādiem izpildes līmeņiem;

tā kā cilvēktiesību aizsardzībai jābūt dalībvalstu un visas Savienības prioritātei; tā kā ES ir bijusi vadošā loma, apspriežot un īstenojot vairākas iniciatīvas par globālu atbildību, kas ir cieši saistītas ar starptautisko standartu popularizēšanu un ievērošanu; tā kā saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem nepieciešami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi; tā kā ir nepieciešama gan ar valstu, gan starptautiskiem tiesību aktiem nodrošināta taisnīgāka un efektīvāka tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma, lai risinātu uzņēmumu pieļautus cilvēktiesību pārkāpumus;

tā kā vēl arvien trūkst pasaules mēroga holistiskas pieejas attiecībā uz uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā starptautisku uzņēmumu pieļautu cilvēktiesību pārkāpumu upuri saskaras ar dažādiem šķēršļiem piekļuvē tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp procesuāliem šķēršļiem attiecībā uz pieņemamību un pierādījumu atklāšanu, nereti pārmērīgi lielām tiesvedības izmaksām un skaidru atbildības standartu trūkumu par uzņēmumu līdzdalību cilvēktiesību pārkāpumos,

Korporācijas un cilvēktiesības

norāda, ka uzņēmējdarbības un piegādes ķēžu pieaugošā globalizācija un internacionalizācija palielinās korporāciju lomu cilvēktiesību ievērošanā un jau rada situāciju, kurā starptautiskās normas, noteikumi un sadarbība ir izšķiroši svarīgi, lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus trešās valstīs; pauž dziļas bažas par cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem trešās valstīs, tajā skaitā dažu ES korporāciju un uzņēmumu vadības lēmumu rezultātā pieļautiem, kā arī personu, nevalstisku dalībnieku un valstu veiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem; atgādina uzņēmumiem par to pienākumu savās globālajās darbībās ievērot cilvēktiesības neatkarīgi no tā, kur atrodas lietotāji un vai mītnes valsts pati pilda savas saistības cilvēktiesību jomā;

atzīmē, ka tehnoloģiju straujajai attīstībai jāpievērš steidzama uzmanība un jāizstrādā pienācīgs tiesiskais regulējums;

atkārtoti apstiprina, ka ir steidzami nepieciešama nepārtraukta, efektīva un saskaņota rīcība visos līmeņos, tajā skaitā valstu, Eiropas un starptautiskā līmenī, lai efektīvi novērstu starptautisko korporāciju pieļautus cilvēktiesību pārkāpumus, līdzko tie notiek, kā arī risinātu juridiskās problēmas, kas izriet no uzņēmumu un to darbības eksteritoriālā rakstura, un ar to saistīto nenoteiktību par to, kur jāsauc pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;

Starptautiskais ietvars

atzinīgi vērtē UNGP pieņemšanu un stingri atbalsta to īstenošanu visā pasaulē; uzsver, ka UNGP tika vienbalsīgi pieņemti ANO un tos pilnībā atbalstīja ES dalībvalstis, SDO un Starptautiskā Tirdzniecības palāta, tostarp iesaistītie atbalstīja koncepciju par viedu pasākumu kopumu, ko veido gan regulējums, gan brīvprātīgas darbības; aicina ES pārstāvjus cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konsekventi atsaukties uz šiem principiem un citiem starptautiskajiem korporatīvās atbildības standartiem; turklāt aicina uzņēmumus īstenot UNGP, tostarp ieviešot uzticamības pārbaudes politiku un riska pārvaldības pasākumus, kā arī nodrošinot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumiem, kad to darbība ir izraisījusi vai veicinājusi negatīvu ietekmi cilvēktiesību jomā;

atzīst, ka ANO Globālais līgums, ISO 26000 standarts par sociālo atbildību, SDO trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ESAO pamatnostādnes par daudznacionāliem uzņēmumiem ir instrumenti, kas var palielināt uzņēmumu atbildību saimnieciskā darbībā;

Aicinājumi korporācijām un to pienākums ievērot cilvēktiesības

aicina Eiropas un citus uzņēmumus veikt uzticamības pārbaudes procesus cilvēktiesību jomā un integrēt tajos gūtos secinājumus iekšējās politikas pasākumos un procedūrās, piešķirot attiecīgos resursus un kompetences un pienācīgi tos īstenojot; uzsver, ka tam jāpiešķir pietiekami resursi; uzsver, ka pārredzamībai un informēšanai par veiktajiem pasākumiem cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai trešās valstīs ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu pienācīgu demokrātisko pārraudzību un ļautu patērētājiem veikt uz faktiem balstītu izvēli;

atzīst CSR lielo nozīmi un atzinīgi vērtē to, ka arvien pieaug šajā atbildībā balstīto instrumentu izmantošana un korporāciju brīvprātīgo apņemšanos apjoms; tomēr stingri uzsver, ka cilvēktiesību ievērošana ir gan morāls, gan juridisks pienākums korporācijām un to vadībai un tā jāintegrē ilgtermiņa ekonomiskā perspektīvā neatkarīgi no tā, kur darbība notiek, kāds ir šo korporāciju lielums vai darbības nozare; atzīst, ka korporāciju konkrētie juridiskie pienākumi būtu jāpielāgo atbilstoši to izmēriem un spējām un ka ES un dalībvalstīm mērķi panākt vislabāko cilvēktiesību aizsardzību vajadzētu īstenot ar visefektīvākajiem pasākumiem, nevis vienkārši pārslogot uzņēmumus ar administratīviem un birokrātiski formāliem noteikumiem;

pauž pārliecību, ka, īstenojot CSR pamatnostādnes, ir jānodrošina pietiekams elastīgums, lai katra dalībvalsts un reģions varētu pieņemt konkrētas prasības, jo īpaši attiecībā arī uz MVU veiktspēju; atzinīgi vērtē aktīvo sadarbību, ko Komisija īsteno kopīgi ar Parlamentu, Padomi un citām starptautiskajām iestādēm, lai ilgtermiņā sasniegtu CSR iniciatīvu fundamentālu konverģenci un apmainītos ar labu korporatīvo praksi CSR jomā, kā arī īstenotu Starptautiskās standartizācijas organizācijas starptautiskajā standartā ISO 26000 sniegtās pamatnostādnes nolūkā nodrošināt vienotu globālu, saskaņotu un pārredzamu CSR definīciju; mudina Komisiju konstruktīvi iesaistīties norādījumu izstrādē un dalībvalstu politikas saskaņošanā, tādējādi samazinot atšķirīgu pieeju risku, kas varētu radīt papildu izmaksas uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību vairākās dalībvalstīs;

atkārtoti uzsver, ka uzmanība jāpievērš MVU īpatnībām, kuri galvenokārt darbojas vietējā un reģionālā līmenī konkrētās nozarēs; tāpēc uzskata, ka ES CSR politikā, tostarp valstu rīcības plānos attiecībā uz CSR, ir pienācīgi jāievēro konkrētas MVU vajadzības un princips “vispirms jādomā par mazākajiem” un jāatzīst MVU neformāla un intuitīva pieeja attiecībā uz CSR; vēlreiz iebilst pret jebkādam iniciatīvām, kas varētu radīt papildu administratīvu vai finansiālu slogu MVU, toties atbalsta pasākumus, kas ļauj MVU veikt kopīgas darbības;

10.

atgādina, ka gadījumā, ja tiek konstatēts uzņēmumu izraisīts vai veicināts kaitējums, tiem ir jāuzņemas gan morāla, gan juridiska atbildība un jānodrošina vai jāiesaistās efektīvos tiesiskās aizsardzības procesos skartajiem indivīdiem un kopienām; norāda, ka tas ietver restitūciju, kompensāciju, rehabilitāciju un garantijas, ka nodarījums neatkārtosies;

11.

atzinīgi vērtē praksi iekļaut atbildību par cilvēktiesību ievērošanu saistošās līgumu prasībās starp uzņēmumiem un to korporatīvajiem un privātajiem klientiem un piegādātājiem; atzīmē, ka šādu prasību izpildi vairumā gadījumu var panākt ar juridiskiem līdzekļiem;

Aicinājumi dalībvalstīm un to pienākums aizsargāt cilvēktiesības

12.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka uzsākts darbs pie saistoša ANO līguma uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā sagatavošanas; pauž nožēlu par jebkādu obstruktīvu rīcību saistībā ar šo procesu un aicina ES un dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās;

13.

atgādina par dažādo, taču savstarpēji papildinošo valstu un uzņēmumu lomu attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību; atgādina, ka valstīm, darbojoties savā jurisdikcijā, ir pienākums aizsargāt cilvēktiesības, tostarp pret uzņēmumu izdarītiem pārkāpumiem, pat ja tie darbojas trešās valstīs; stingri atgādina, ka cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos valstīm ir jānodrošina upuriem pieeja efektīvai tiesiskajai aizsardzībai; šajā sakarībā atgādina, ka cilvēktiesību ievērošana trešās valstīs, tostarp garantējot efektīvu tiesisko aizsardzību cilvēkiem to jurisdikcijā, ir būtisks elements ES ārējās attiecībās ar šīm valstīm;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt politikas saskaņotību uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomās visos līmeņos: dažādās ES iestādēs, starp iestādēm, kā arī starp ES un tās dalībvalstīm, turklāt jo īpaši attiecībā uz Savienības tirdzniecības politiku; aicina Komisiju un dalībvalstis nepārprotami iekļaut minēto principu visos to parakstītajos līgumos saskaņā ar starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā; atzīmē, ka tas prasīs intensīvu sadarbību starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un Eiropas Ārējās darbības dienestu;

15.

aicina ES, dalībvalstis, trešās valstis un visas valstu un starptautiskās iestādes steidzami pieņemt pēc iespējas plašākus saistošus instrumentus, kas paredzēti efektīvai cilvēktiesību aizsardzībai šajā jomā, un nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenotas visas valstu un starptautiskās saistības, kas izriet no iepriekš minētajiem starptautiskajiem noteikumiem; pauž cerību, ka Eiropas centieni CSR jomā var būt paraugs citām valstīm; pauž pārliecību, ka valstu attīstības bankām ir jābūt paraugam attiecībā uz apliecināmu cilvēktiesību ievērošanu;

16.

aicina visas valstis, tostarp ES un tās dalībvalstis, ātri un pārliecinoši īstenot UNGP visās jomās, kas attiecīgi ir to kompetencē, tostarp izstrādājot rīcības plānus; pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz Komisijas 2011. gada paziņojumu par CSR, ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas CSR paziņojumus vai politiku, kura attiecas uz cilvēktiesībām, vai arī publicējušas savus plānus attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, un mudina ES publicēt savu plānu; aicina dalībvalstis izstrādāt vai pārskatīt valstu rīcības plānus saskaņā ar norādījumiem, ko sniegusi ANO darba grupa par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; aicina šos plānus izstrādāt, pamatojoties uz sākotnējiem novērtējumiem, ar kuriem identificē nepilnības gan tiesību aktos un mehānismu veidošanā īstenošanas efektivitātes uzraudzīšanai, gan plānu, politikas virzienu un prakses efektivitātē, kā arī izstrādē nozīmīgi iesaistīt ieinteresētās personas;

17.

aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus saskaņotā, holistiskā, efektīvā un saistošā veidā, lai tās pildītu savu pienākumu novērst šo valstu jurisdikcijā darbojošos korporāciju veiktus cilvēktiesību pārkāpumus, izmeklētu tos, sodītu par tiem un nodrošinātu tiesisko aizsardzību, tostarp attiecībā uz trešās valstīs pastrādātiem pārkāpumiem;

18.

aicina ES un dalībvalstis noteikt skaidrus noteikumus par to, ka to teritorijā vai jurisdikcijā reģistrētiem uzņēmumiem ir jāievēro cilvēktiesības gan visās to darbībās ikvienā valstī un darbības kontekstā, gan saistībā ar to darījumu attiecībām, tostarp ārpus ES; uzskata, ka uzņēmumiem atkarībā no to lieluma un iespējām, kā arī bankām un citām finanšu vai kredītiestādēm, kas darbojas trešās valstīs, būtu jānodrošina tādu sistēmu ieviešana, ar kurām novērtē riskus un mazina iespējamo negatīvo ietekmi, kas saistīta ar cilvēktiesību, darba, vides aizsardzības un ar katastrofām saistītiem aspektiem to darbībās un vērtību ķēdēs; aicina dalībvalstis periodiski izvērtēt šādu tiesību aktu atbilstību un novērst jebkādus trūkumus;

19.

atgādina, ka nesenās tiesiskā regulējuma izmaiņas valstu līmenī, piemēram, Apvienotās Karalistes Mūsdienu verdzības likums ar noteikumiem par pārredzamību piegādes ķēdēs un Francijas akts par gādības pienākumu, ir svarīgi soļi ceļā uz obligātu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā un ka ES jau ir veikusi pasākumus šajā virzienā (ES Kokmateriālu regula, ES Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu, Komisijas priekšlikums regulai, ar ko izveido Savienības sistēmu konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvas, tantala, volframa, to rūdu un zelta atbildīgu importētāju pašsertifikācijai attiecībā uz piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi); aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī visas citas valstis ņemt vērā šo modeli attiecībā uz obligātas cilvēktiesību uzticamības pārbaudes ieviešanu;

20.

uzsver, ka obligātajā uzticamības pārbaudē cilvēktiesību jomā būtu jāpilda UNGP prasītie pasākumi un jāvadās pēc noteiktiem vispārējiem principiem, kas saistīti ar cilvēktiesību apdraudējuma proaktīvu noteikšanu, stingru un pierādāmu rīcības plānu izstrādi, lai novērstu vai mazinātu šos riskus, atbilstīgu reakciju uz zināmiem pārkāpumiem un pārredzamību; uzsver, ka politikas virzienos būtu jāņem vērā uzņēmumu lielums un ar to saistītās spējas ievērot prasības, īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; uzsver, ka apspriešanās ar attiecīgajiem dalībniekiem būtu jāveic visos posmos, kā arī jānodrošina visas attiecīgās ar projektu vai ieguldījumiem saistītās specifiskās informācijas nodošana skartajām ieinteresētajām personām;

21.

aicina visas valstis un jo īpaši ES un dalībvalstis par prioritāti uzskatīt tūlītēju rīcību, lai izveidotu obligātu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā uzņēmumiem, kuri pieder valstij vai kurus kontrolē valsts, un/vai kuri saņem ievērojamu atbalstu un pakalpojumus no valsts aģentūrām vai Eiropas iestādēm, kā arī uzņēmumiem, kuri piegādā preces vai sniedz pakalpojumus atbilstoši publiskā iepirkuma līgumiem;

22.

aicina ES un tās dalībvalstis panākt, ka uzņēmumi, kas saskaņā ar pašreizējo juridisko procedūru izmanto izejvielas vai preces, kuru izcelsme varētu būt konfliktu skartajās zonās, atklāt savus piegādātājus un šādu materiālu izmantošanu, veicot produktu marķēšanu, lai sniegtu pilnīgu informāciju par produktu saturu un izcelsmi, prasot sniegt šīs ziņas saviem piegādātājiem Eiropā vai ārpus tās; aicina atbalstīt prasību par konfliktu minerālu obligātās uzticamības pārbaudes noteikšanu minerālu un tā saukto 3TG metālu importētājiem, pamatojoties uz ESAO Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnēm attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām; aicina apsvērt iespēju šajā procesā iekļaut piegādes ķēdes uzticamības pārbaudi;

23.

ar gandarījumu atzīmē, ka notikusī spēkā esošās Grāmatvedības direktīvas 2014/95/ES pārskatīšana attiecībā uz nefinanšu un daudzveidības informācijas izpaušanu liks lielajiem uzņēmumiem un grupām no 2017. gada atklāt informāciju par politiku, riskiem un rezultātiem saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu un ar to saistītiem jautājumiem; mudina dalībvalstis paredzētajā termiņā pilnībā īstenot pārskatīto Grāmatvedības direktīvu, tostarp izveidojot atbilstošus un efektīvus mehānismus, ar kuriem nodrošina, ka uzņēmumi ievēro ziņošanas prasības; mudina Komisiju izstrādāt precīzas vadlīnijas uzņēmumiem par jaunajām nefinansiālās informācijas ziņošanas prasībām; iesaka tajās ietvert un izstrādāt minimāli nepieciešamos svarīgākos elementus, kas būtu jāizpauž, lai gūtu precīzu un visaptverošu izpratni par galvenajiem riskiem un ietekmi uz cilvēktiesībām uzņēmuma darbībā un uzņēmuma globālajā vērtības ķēdē;

Piekļuve efektīvai tiesiskajai aizsardzībai

24.

aicina Komisiju sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām, tostarp pilsonisko sabiedrību un korporācijām, veikt rūpīgu pārbaudi par esošajiem šķēršļiem tiesiskumam lietās, ko dalībvalstu tiesas izskata par ES uzņēmumu ārvalstīs pieļautiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem; prasa, lai šā novērtējuma mērķis būtu apzināt un veicināt efektīvu pasākumu pieņemšanu, kas novērstu vai mazinātu šos šķēršļus;

25.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai ar tiesu, administratīvajiem, likumdošanas vai citiem piemērotiem līdzekļiem nodrošinātu, ka šādu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā skartajām personām ir piekļuve efektīvai tiesiskajai aizsardzībai, ja attiecīgajās valstīs bāzēta korporācija ir līdzdalīga uzņēmumos vai arī vada vai kontrolē uzņēmumus, kas ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem citās valstīs; aicina attiecīgās valstis veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu juridiskus, praktiskus un citus attiecīgus šķēršļus, kuru dēļ varētu tikt liegta piekļuve tiesiskajai aizsardzībai, un ieviest attiecīgus procedurālus līdzekļus, kas nodrošinātu tiesu pieejamību trešās valstīs cietušajām personām gan civilās, gan kriminālās tiesvedības uzsākšanai; šajā sakarībā aicina valstis pārtraukt praksi, kad notiek aizsegšanās ar juridiskas personas statusu, kas var traucēt efektīvi noteikt konkrētu uzņēmumu īpašniekus;

26.

aicina ES un visas valstis, jo īpaši ES dalībvalstis, novērst finanšu un procesuālos kavēkļus civilajā tiesvedībā; atzinīgi vērtē 2013. gada 11. jūnijā pieņemto Komisijas Ieteikumu 2013/396/ES (9) un mudina visas dalībvalstis to ievērot; uzskata, ka ar minēto ieteikumu rosināto instrumentu, iespējams, varētu samazināt tiesvedības izmaksas cilvēktiesību pārkāpumu upuriem; mudina šāda veida aizsardzības līdzekli piemērot visiem cilvēktiesību pārkāpumu upuriem arī trešās valstīs un aicina noteikt vienotus standartus, lai ļautu pārstāvju apvienībām izvirzīt prasības iespējamo cietušo vārdā;

Aicinājumi Komisijai

27.

apzinās, ka korporatīvā atbildība nav atsevišķs jautājums, bet komplekss, kas attiecas uz daudzām un dažādām juridiskām un politikas jomām;

28.

atzinīgi vērtē nesaistošas iniciatīvas privātajam sektoram par atbildīgu piegādes ķēdes pārvaldību, ko ieviesuši Komisijas dienesti, taču uzsver, ka ar nesaistošām iniciatīvām privātajam sektoram vien nepietiek; aicina steidzami ieviest saistošus un izpildāmus noteikumus un ar tiem saistītus sodus un neatkarīgas uzraudzības mehānismus;

29.

atzinīgi vērtē jauno vispārējo tarifa preferenču sistēmas regulu (GSP+), kas stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī (10) un ir galvenais ES tirdzniecības politikas instruments, lai veicinātu cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanu, vides aizsardzību un labu pārvaldību neaizsargātās jaunattīstības valstīs; jo īpaši atzinīgi vērtē stingro un sistemātisko GSP+ uzraudzības mehānismu un aicina koncentrēties uz regulā minēto konvenciju efektīvu īstenošanu valstu līmenī;

30.

uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro cilvēktiesības; atzīmē, ka tirdzniecības nolīgumi kopumā var sekmēt globālās uz noteikumiem balstītās tirdzniecības sistēmas nostiprināšanos un ka tirdzniecībai un vērtībām jābūt cieši saistītām, kā to nesen norādīja Komisija savā jaunajā tirdzniecības stratēģijā “Tirdzniecība visiem”; atgādina par nepieciešamību izvērtēt tirdzniecības un investīciju nolīgumu iespējamo ietekmi uz cilvēktiesībām un uz šā pamata iekļaut tajos visas nepieciešamās cilvēktiesību klauzulas un drošības pasākumus, kas spēj mazināt un novērst noteiktos riskus cilvēktiesībām; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos un iespējamos pasākumus, lai rīkotos holistiskā un saskaņotā veidā, un stingri prasa tirdzniecības un investīciju nolīgumos sistemātiski iekļaut noteikumus par valstu līmenī īstenojamu uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem un atsauces uz starptautiski atzītiem principiem un vadlīnijām;

31.

aicina Komisiju steidzami iesniegt tiesību akta priekšlikumu par divējāda lietojuma preču eksporta kontroli, jo Eiropas uzņēmumu radītas tehnoloģijas vēl arvien tiek izmantotas cilvēktiesību pārkāpumos visā pasaulē;

32.

mudina konsekventi veidot tiesību aktu kopumu, tostarp noteikumus, kas reglamentē tiesas pieejamību, jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un tiesas lēmumu izpildi civillietās un komerclietās, piemērojamiem tiesību aktiem un tiesisko palīdzību pārrobežu situācijās, kurās iesaistītas trešās valstis;

33.

mudina pārdomāt to, kā varētu paplašināt darbības jomu jurisdikcijas noteikumiem saskaņā ar Briseles I regulu (11) un attiecināt to uz trešo valstu atbildētājiem darbībās pret uzņēmumiem, kuriem ir nepārprotama saikne ar noteiktu dalībvalsti, tostarp to domicils vai būtiska uzņēmējdarbības daļa ir šajā dalībvalstī, to galvenā uzņēmējdarbības vieta ir ES, vai arī šiem uzņēmumiem ES ir būtisks noieta tirgus;

34.

aicina uzlabot piekļuvi pierādījumiem, izmantojot uzlabotu procedūru attiecībā uz pierādījumu izpaušanu;

35.

atgādina, ka gadījumos, ja korporācijas veic cilvēktiesību pārkāpumus, šīs darbības var būt saistītas ar personīgu kriminālatbildību, un aicina atbildīgos par šādiem noziegumiem saukt pie atbildības attiecīgajā līmenī; aicina dalībvalstis risināt juridiskos, procesuālos un praktiskos šķēršļus, kas kavē kriminālvajāšanas iestādēm izmeklēt un saukt pie atbildības uzņēmumus un/vai to pārstāvjus, kuri iesaistīti noziegumos saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem;

36.

aicina Padomi un Komisiju rīkoties saskaņā ar LESD 83. pantu, lai paredzētu noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas attiecas uz nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, kurus izdarījuši korporācijas, un kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi;

37.

uzsver, ka pilnīga cilvēktiesību ievērošana ražošanas ķēdē ir pamatnosacījums, nevis vienkārši patērētāju izvēles jautājums; aicina veicināt ražotāju un patērētāju labāku izpratni, ES līmenī brīvprātīgi ieviešot marķējumu par produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas, ko uzraudzītu neatkarīga struktūra, kuru reglamentētu stingri noteikumi un kura būtu apveltīta ar pārbaudes pilnvarām, lai tā varētu pārbaudīt un apliecināt, ka attiecīgās preces visos ražošanas posmos nav pieļauta ļaunprātīga izmantošana; uzskata, ka ES un dalībvalstīm būtu jāveicina šis marķējums, kas apliecinātu produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas; iesaka piešķirt priekšrocības tiem produktiem, kuriem piešķirts marķējums par izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas;

38.

stingri aicina Komisiju uzsākt ES mēroga kampaņu, ieviešot un veicinot marķējumu par produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas, un tā mudināt Eiropas patērētājus izvēlēties izmantot tādus produktus un uzņēmumus, kuriem piešķirts šis marķējums, kā arī aicināt visas korporācijas un uzņēmumus pieņemt labāko praksi attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un ar to saistītiem jautājumiem;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri ziņot par veiktajiem pasākumiem, nodrošinot efektīvu cilvēktiesību aizsardzību saistībā ar uzņēmējdarbību, par sasniegtajiem rezultātiem, atlikušajām nepilnībām šajā aizsardzībā un iesakāmo turpmāko rīcību šo trūkumu novēršanai;

o o

40.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jomā, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11855-2012-INIT/lv/pdf

(2) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10897-2015-INIT/lv/pdf

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.

(4) OV C 316, 30.8.2016., 141. lpp.

(5) OV C 181, 19.5.2016., 2. lpp.

(6) OV C 24, 22.1.2016., 28. lpp.

(7) OV C 24, 22.1.2016., 33. lpp.

(8) https://www.unglobalcompact.org/what-is-gc/mission/principles

(9) OV L 201, 26.7.2013., 60. lpp.

(10) http://ec.europa.eu/trade/policy/countries-and-regions/development/generalised-scheme-of-preferences

(11) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=URISERV%3Al33054

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/133

P8_TA(2016)0406

ES stratēģija attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu (2016/2059(INI))

(2018/C 215/22)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. februāra paziņojumu “ES stratēģija attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu” (COM(2016)0049),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080) un tā pielikumus,

—	ņemot vērā enerģētikas stratēģiju līdz 2030. gadam, kas izklāstīta Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumā “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (COM(2014)0015),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija paziņojumu “Energoefektivitāte un tās ieguldījums enerģētiskajā drošībā un klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam” (COM(2014)0520),

—	ņemot vērā IPCC piekto novērtējuma ziņojumu — I darba grupas ziņojumu “Klimata pārmaiņas 2013. gadā. Fizisko zinātņu bāze”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu (1),

—	ņemot vērā Parīzes nolīgumu, kas noslēgts Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) 2015. gada decembrī,

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

—	ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. februāra paziņojumu “ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

—	ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 16/2015 “Energoapgādes drošības uzlabošana, veidojot iekšējo enerģijas tirgu: jāstrādā vairāk” (2015. gads),

—	ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību (2),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0278/2016),

tā kā gāzei arī turpmākajās desmitgadēs var būt nozīmīga loma ES enerģētikas sistēmā, izmantojot to rūpnieciskajā ražošanā un ēku siltumapgādē un atbalstot atjaunojamos energoresursus, kamēr ES sasniegs tālejošos mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu un pāries uz mazoglekļa ekonomiku, kurā gāzes nozīme pakāpeniski samazināsies, jo vairāk tiks izmantoti tīrās enerģijas avoti;

tā kā dabasgāze ir fosilais kurināmais, kas savā dzīves ciklā (ražošana, transports, patēriņš) var emitēt ievērojamu metāna daudzumu, ja šīs darbības netiek veiktas pienācīgi; tā kā metāna globālās sasilšanas potenciāls 20 gadu laikposmā ir ievērojami augstāks nekā CO2 potenciāls un tādējādi tam ir būtiska ietekme uz klimata pārmaiņām;

C.	tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

D.	tā kā Eiropas atkarība no gāzes importa turpmākajos gados palielināsies un dažās dalībvalstīs tā jau ir sasniegusi 100 %, jo nav alternatīvu piegādātāju un piegādes maršrutu vai to skaits ir ļoti ierobežots;

E.	tā kā sašķidrinātā dabasgāze (LNG) sniedz iespēju Eiropai gan palielināt konkurētspēju, veidojot lejupvērstu spiedienu uz dabasgāzes cenām, gan palielināt piegādes drošību; tā kā dabasgāze ir arī elastīga rezerve atjaunojamiem energoavotiem elektrības ražošanā;

F.	tā kā dabasgāzes izmantošana pārvadāšanā (CNG un LNG), kā noteikts Direktīvā 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu, radītu lielus ieguvumus vides jomā;

G.	tā kā ES būtu aktīvi jāveicina vietējo tradicionālo dabasgāzes resursu, piemēram, Kiprā atklāto resursu, attīstība;

H.	tā kā ES kā otrai lielākai LNG importētājai pasaulē vajadzētu veikt proaktīvākas darbības starptautiskajā enerģētikas diplomātijas laukā;

I.	tā kā ir svarīgi veicināt integrētu priekšlikumu iekšzemes energoavotu, piemēram, dabasgāzes iegulu Kipras EEZ, izmantošanai un atbalstīt LNG sašķidrināšanas termināļa izbūvi, lai izmantotu iegulas arī no kaimiņos esošajām teritorijām;

J.	tā kā ES joprojām nespēj pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz integrēts iekšējais enerģijas tirgus, jo trūkst pietiekamu starpsavienojumu un saskaņotības un ir nepilnīgi īstenota trešā enerģētikas pakete;

tā kā pamatstratēģijā spēcīgai Enerģētikas savienībai ar nākotnē orientētu klimata pārmaiņu politiku ir noteiktas piecas savstarpēji pastiprinošas un cieši saistītas dimensijas — enerģijas drošība, pilnībā integrēts Eiropas enerģētikas tirgus, energoefektivitāte, ekonomikas dekarbonizācija un pētniecība, inovācija un konkurētspēja; tā kā šai stratēģijai būtu jāveicina arī visiem pieejamas enerģijas cenas,

Ievads

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES stratēģija attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu”; uzskata, ka iekšējam enerģijas tirgum, kas pilnībā integrē LNG un gāzes glabāšanu, būs nozīmīga loma, lai sasniegtu galveno mērķi izveidot spēcīgu Enerģētikas savienību;

atgādina, ka ES stratēģija attiecībā uz LNG un gāzes glabāšanu ir viens no elementiem Enerģētikas savienībā, ar kuru ir paredzēts konkrēti paust ES apņemšanos pāriet uz ilgtspējīgu, drošu un konkurētspējīgu enerģētikas sistēmu un arī paredzēts pārtraukt atkarību no ārējiem gāzes piegādātājiem; uzsver, ka viens no Enerģētikas savienības mērķiem ir padarīt ES par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā;

tā kā saskaņā ar COP 21 Parīzes nolīgumu ES gāzes politika ir jāpielāgo, lai ievērotu pieņemto mērķi ierobežot pasaules temperatūras kāpumu līdz 1,5 oC virs līmeņa, kāds bija pirms rūpniecības ēras; tā kā ir sagaidāms, ka gāzei būs nozīmīga loma ES enerģētikas sistēmā līdz 2050. gadam, kad saskaņā ar Parīzes nolīgumu un ES Enerģētikas ceļvedi siltumnīcefekta gāzes būs jāsamazina līdz 80–95 % zem 1990. gada līmeņa, jo īpaši rūpnieciskajā ražošanā un kā siltuma avotam ēkās; tā kā gāzes nozīme samazināsies un tās izmantošana ilgtermiņā pakāpeniski būs jāpārtrauc, ES sasniedzot vērienīgos mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, energoefektivitāti un atjaunojamajiem energoresursiem un veicot pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku;

uzskata, ka enerģētisko drošību visefektīvākajā veidā var panākt, labāk koordinējot dalībvalstu enerģētikas politiku, izveidojot patiesu Enerģētikas savienību ar vienotu enerģijas tirgu un kopēju enerģētikas politiku, kā arī dalībvalstīm šajā jomā sadarbojoties saskaņā ar solidaritātes un uzticēšanās principiem; šajā sakarā uzskata, ka enerģētikas politikas turpmākai integrācijai jānotiek dalībvalstu labā un saskaņā ar ES mērķiem un starptautiskajām saistībām, kā arī norādītajiem mērķiem, un tai nevajadzētu nonākt pretrunā ar dalībvalstu vai to iedzīvotāju interesēm; atbalsta centienus izveidot kopēju ES nostāju daudzpusējās enerģētikas iestādēs un shēmās;

uzskata, ka visiem ES iedzīvotājiem ir jābūt pieejamai drošai un cenas ziņā pieņemamai energoapgādei; saistībā ar to vērš uzmanību uz pašreizējām norisēm pasaules LNG tirgos, kuros pārprodukcijas dēļ ir pazeminājušās cenas, sniedzot iespēju nodrošināt ES patērētājiem zemākas enerģijas izmaksas, ņemot vērā salīdzinoši lētākas gāzes piegādes; uzsver, ka droša un ilgtspējīga energoapgāde par pieņemamu cenu ir svarīgs Eiropas ekonomikas virzītājspēks un būtiska rūpniecības konkurētspējai; prasa ES un tās dalībvalstis ES enerģētikas stratēģijas ietvaros piešķirt prioritāti enerģētiskās nabadzības izskaušanai un uzlabot energoapgādes drošību, izmantojot paraugprakses apmaiņu ES līmenī;

uzsver, ka ES LNG stratēģijai jābūt saskaņotai ar pamatstratēģiju spēcīgai Enerģētikas savienībai, lai sekmētu palielinātu energoapgādes drošību, dekarbonizāciju, ekonomikas ilgtermiņa ilgtspējību un pieejamu un konkurētspējīgu enerģijas cenu nodrošināšanu;

piekrīt Komisijas vērtējumam, ka dalībvalstis Baltijas jūras reģionā, Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā un Īrija, neraugoties uz atsevišķu dalībvalstu milzīgajiem infrastruktūras attīstības centieniem, joprojām ir ļoti atkarīgas no viena piegādātāja un ir pakļautas riskam saistībā ar piegāžu svārstībām un pārtraukumiem;

atzīst, ka ar LNG pieejamību, tostarp atbalsta cauruļvadu infrastruktūru, šajās dalībvalstīs varētu būtiski uzlabot pašreizējo piegādes drošības situāciju ne tikai fiziskā, bet arī ekonomiskā ziņā, sekmējot konkurētspējīgākas enerģijas cenas;

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt un stimulēt efektīvāku un sekmīgāku esošās infrastruktūras, tostarp gāzes glabātuvju, izmantošanu;

10.

vērš uzmanību uz enerģijas pārvēršanas gāzē tehnoloģijas potenciālu ar mērķi uzglabāt atjaunojamos energoresursus un tos izmantot kā oglekļa emisiju ziņā neitrālu gāzi transportam, apkurei un elektroenerģijas ražošanai;

11.

uzsver, ka ES gāzes sistēma ir jādažādo un jāpadara elastīgāka, tādējādi veicinot galveno Enerģētikas savienības mērķi nodrošināt drošu, spēcīgu un konkurētspējīgu gāzes piegādi; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju, kuras mērķis ir ilgtermiņā samazināt ES atkarību no gāzes importa, tādējādi atspoguļojot ES apņemšanos līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 80–95 % zem 1990. gada līmeņa, un šajā sakarā uzsver, ka energoefektivitātes izvirzīšana par galveno principu un pakāpeniska fosilā kurināmā subsīdiju izbeigšana ievērojami samazinātu ES atkarību no importētā fosilā kurināmā;

12.

atgādina, ka Parlaments ir vairākkārt aicinājis noteikt saistošus mērķus 2030. gadam klimata un enerģētikas jomā — samazināt SEG emisijas par vismaz 40 %, nodrošināt vismaz 30 % atjaunojamo enerģijas avotu un par 40 % paaugstināt energoefektivitāti —, kuri jāīsteno, nosakot mērķus katrai valstij;

13.

uzsver, ka pirms jaunu regazifikācijas termināļu atbalstīšanas būtu jāsekmē pēc iespējas lietderīgāka pašreizējo LNG termināļu izmantošana, ņemot vērā pārrobežu perspektīvu, lai novērstu tehnoloģiju bloķēšanas vai balasta aktīvu fosilā kurināmā infrastruktūrās risku un nodrošinātu, ka patērētājiem nav jāsedz jebkādu jaunu projektu izmaksas; uzsver, ka Komisijai ir rūpīgi jāpārskata tās veiktā gāzes pieprasījuma analīze, kā arī risku un vajadzību novērtējumi,

Trūkstošās infrastruktūras pabeigšana

LNG infrastruktūra

14.

atgādina, ka ES kopumā ir pietiekami daudz regazifikācijas termināļu, un atzīst, ka, ņemot vērā nelielo gāzes pieprasījumu iekšējā tirgū pēdējo gadu laikā un salīdzinoši augstās LNG cenas pasaules tirgū, vairāki ES LNG regazifikācijas termināļi tiek izmantoti mazā apjomā; uzsver, ka visām dalībvalstīm un jo īpaši tām, kuras atkarīgas no viena piegādātāja, vajadzētu būt piekļuvei LNG — vai nu tieši, vai netieši caur citām dalībvalstīm;

15.

uzsver, ka vairumā gadījumu prioritāte būtu jāpiešķir uz tirgu balstītiem risinājumiem, kā arī pašreizējās LNG infrastruktūras izmantošanai reģionālā līmenī; taču norāda, ka risinājumi var atšķirties atkarībā no valsts un tirgus īpatnībām, piemēram, no starpsavienojamības līmeņa, glabāšanas risinājumu pieejamības un tirgus struktūras;

16.

uzsver — lai nepieļautu balasta aktīvu veidošanos, pirms lēmuma pieņemšanas par jaunu infrastruktūru ir nepieciešams rūpīgi analizēt LNG piegādes alternatīvas un iespējas reģionālā, kā arī vides ziņā ilgtspējīgā perspektīvā, ņemot vērā Savienības klimata un enerģētikas mērķus un ģeogrāfiskā līdzsvara principu, lai uzlabotu energoapgādes drošību un nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku esošās infrastruktūras izmantošanu;

17.

uzsver reģionālās sadarbības nozīmi jaunu LNG termināļu un starpsavienojumu būvniecībā un norāda, ka dalībvalstīm, kurām ir izeja uz jūru, būtu cieši jāsadarbojas ar valstīm, kurām tādas nav, lai novērstu pārmērīgas investīcijas nevajadzīgos vai neekonomiskos projektos; šajā sakarā uzsver, ka, optimālāk izmantojot rietumu-austrumu un dienvidu-ziemeļu koridorus ar uzlabotu reversās plūsmas jaudu, tiktu palielinātas LNG piegādes iespējas; uzskata, ka varētu kopīgi iegūt zināšanas un informāciju par tādiem jautājumiem kā enerģijas uzglabāšanas iekārtas un par iepirkuma procesiem, kuri attiecas uz LNG un starpsavienojumiem; pauž stingru pārliecību, ka ES stratēģijai ir jānodrošina LNG pieejamība reģionālā līmenī visā Eiropā;

18.

mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest stratēģijas, lai atbalstītu iekārtas, kuras nākotnē varētu izmantot atjaunojamās dabasgāzes pārvadei un glabāšanai;

19.

uzsver, ka stratēģijā ir jāiekļauj arī LNG kā alternatīva gāzes sadales un pārvades infrastruktūras attīstībai vietās un/vai jomās, kur tā pašlaik nav izmaksu ziņā izdevīga; atzīmē, ka nelielas LNG iekārtas var piedāvāt optimālu infrastruktūru dabasgāzes izmantošanas palielināšanai vietās un/vai jomās, kur investīcijas gāzes infrastruktūrā nav rentablas, tostarp palielinot gāzes izmantošanu apkurē un tādējādi samazinot tā dēvētās emisijas no skursteņiem;

20.

mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot svarīgākos kopīgu interešu projektus (KIP), kā arī piešķirt augstu prioritāti galvenokārt ekonomiski un ekoloģiski efektīvākajiem projektiem, kurus izvēlējušās trīs reģionālās augsta līmeņa grupas; uzsver, ka ar LNG termināļu, kuri ir nepieciešami un saderīgi ar gāzes pieprasījumu, būvniecību vien nepietiek un ka ir nepieciešama atbalstošā cauruļvadu infrastruktūra ar piemērotiem tarifiem, lai ieguvumi būtu arī ārpus saņēmējvalstīm;

21.

atzinīgi vērtē to, ka svarīgi LNG projekti (piemēram, ziemeļu–dienvidu koridors) tiek noteikti par kopīgu interešu projektiem; aicina Komisiju, plānojot turpmāko gāzes cauruļvada rekonstrukciju un TEN–E tīklu, pilnībā iekļaut Balkānu valstis, lai nostiprinātu ES enerģētikas nozares svarīgo lomu šajā reģionā;

22.

atbalsta Komisijas priekšlikumu notiekošajā piegādes drošības regulas pārskatīšanā izvērtēt esošos reversās plūsmas izņēmumus starpsavienojumos un atbalsta lielākas lomas atvēlēšanu šajā procesā Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER); norāda uz to, ka ACER nepietiek darbinieku un resursu; uzsver, ka ACER ir jānodrošina ar vajadzīgajiem resursiem, jo īpaši ar atbilstošiem darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka aģentūra var izpildīt tiesību aktos noteiktos uzdevumus;

Glabāšanas infrastruktūra

23.

atgādina, ka ģeoloģiskās raksturīpašības ir svarīgs noteicošais faktors, veidojot jaunas gāzes glabātuves, un norāda uz pašreizējo Eiropas gāzes glabātuvju jaudas pārpalikumu; uzsver, ka reģionālā sadarbība un atbilstīgs gāzes starpsavienojumu līmenis, kā arī iekšējo sastrēgumu novēršana varētu būtiski uzlabot pašreizējo gāzes glabātuvju izmantošanas līmeni; uzsver, ka LNG infrastruktūras plānošanā, būvniecībā un izmantošanā jānodrošina augstākie iespējamie vides standarti;

24.

atgādina, ka gāzes glabātuvju pārrobežu pieejamība ir viens no galvenajiem līdzekļiem, lai īstenotu enerģijas solidaritātes principu gāzes piegādes traucējumu un ārkārtas krīžu laikā;

25.

uzsver, ka plašāka Ukrainas glabāšanas jaudas izmantošana būs iespējama tikai tad, ja Ukrainā tiks nodrošināts atbilstīgs un stabils tirdzniecības un tiesiskais regulējums un piegādes infrastruktūras integritāte un ar nosacījumu, ka būs panākts vajadzīgais gāzes starpsavienojumu līmenis, lai enerģija varētu brīvi plūst pāri robežām bez fiziskiem šķēršļiem; turklāt uzsver, ka īstermiņā atjaunojoties no Ukrainas gāzes atkarīgajai ražošanas nozarei, būs nepieciešams papildu gāzes imports; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta Ukraina tās pārejā no atkarības no Krievijas dabasgāzes uz LNG;

LNG un glabātuvju savienošana ar tirgiem

26.

uzsver tā darba nozīmi, ko veic tādas reģionālās augsta līmeņa grupas kā Augsta līmeņa grupa Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas gāzes savienojumu jautājumos (CESEC), Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BEMIP) un Dienvidrietumu Eiropas grupa; uzskata, ka šāda veida brīvprātīga reģionālā koordinācija ir ļoti efektīva, un atzinīgi vērtē Komisijas veicinošo lomu šajos procesos; uzsver, ka ir nepieciešama apstiprināto rīcības plānu pragmatiska un savlaicīga izpilde, un mudina cieši uzraudzīt to īstenošanu;

27.

uzsver, cik svarīgi ir rast rentablus un ekoloģiski ilgtspējīgus enerģijas piegādes risinājumus, lai palielinātu ilgtermiņa piegādes drošību Ibērijas pussalā, Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā, Baltijas valstīs un Īrijā — visi šie reģioni ir nepietiekami savienoti ar iekšējo enerģijas tirgu un/vai integrēti tajā un ir pelnījuši pilnu ES atbalstu solidaritātes principa vārdā; uzsver arī to, ka jāatbalsta neaizsargātākās valstis, kuras joprojām ir palikušas enerģijas salas, piemēram, Kipra un Malta, lai dažādotu to piegādes avotus un maršrutus; šajā kontekstā uzsver, ka LNG un gāzes glabāšana veicinās dalībvalstu un ES reģionu visa veida izolācijas novēršanu enerģijas ziņā;

28.

prasa īstenot gāzes ražošanu Vidusjūras, Melnās jūras un Kaspijas jūras reģionos, kā arī izveidot sauszemes ieskautu Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas valstu starpsavienojumiem ar šīm jaunajām jaudām, lai dažādotu piegādes avotus šajos reģionos; norāda, ka tas nodrošinās konkurenci starp vairāku piegādes avotu gāzi un aizstās dabasgāzes importa apjomus saskaņā ar naftas indeksācijas līgumiem, tādējādi palielinot dalībvalstu spējas sarunās aizstāvēt savas intereses; uzsver, ka neviens atsevišķs avots nekad nespēs apmierināt ES enerģijas vajadzības un ka būtiska ir gan iekšzemes, gan ārvalstu tirgu dažādošana; tāpēc aktīvi būtu jāveicina Kiprā atrasto iekšzemes tradicionālo gāzes resursu ieguve;

29.

atbalsta Komisijas nodomu sniegt vairāk informācijas un palīdzības projektu virzītājiem saistībā ar dažādām projektu finansēšanas iespējām, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un dažādiem tehniskiem risinājumiem;

30.

norāda, ka rentabilitātei un ekoloģiski ilgtspējīgiem risinājumiem vajadzētu būt vienam no pamatprincipiem optimālākā risinājuma nodrošināšanā Eiropas Savienībai un reģioniem, un aicina Komisiju, dalībvalstis un valstu regulatīvās iestādes piešķirt ierobežotos pieejamos resursus kritiskās infrastruktūras attīstībai, lai piesaistītu privātos ieguldījumus LNG infrastruktūrai un starpsavienojumiem;

31.

pauž bažas par to, ka 2015. gadā gāzes importa apjoms no Krievijas bija par 7 % lielāks nekā 2014. gadā, kā arī par to, ka 2015. gadā 41 % gāzes importa no valstīm ārpus ES bija no Krievijas; uzsver, ka, lai samazinātu atkarību no Krievijas gāzes, būtiska loma ir LNG un gāzes glabāšanai, kā arī uzlabotai efektivitātei un plašākam atjaunojamo energoresursu izmantojumam;

32.

pauž bažas par ierosināto Nord Stream cauruļvada jaudas dubultošanu un nelietderīgo ietekmi, ko šāda rīcība radītu uz enerģijas piegādes drošību un dažādošanu, kā arī uz dalībvalstu solidaritātes principu; norāda uz šī projekta ģeopolitisko ietekmi un uz pamatprincipiem, kas paredz pilnībā integrētu, drošu, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu Enerģētikas savienību, uzsverot, ka tādējādi tam nevajadzētu saņemt ES finansiālo atbalstu vai atkāpes no ES tiesību aktiem; uzsver, ka Nord Stream cauruļvada jaudas dubultošana nodrošinātu vienam uzņēmumam dominējošu vietu Eiropas gāzes tirgū, ko nevajadzētu pieļaut;

33.

uzskata, ka gadījumā, ja pretēji Eiropas interesēm tiktu uzbūvēts Nord Stream 2, būtu nepieciešams rūpīgi izvērtēt LNG termināļu pieejamību un detalizēti izvērtēt Ziemeļu-dienvidu gāzes koridora stāvokli;

Iekšējā gāzes tirgus izveides pabeigšana: tirdznieciskie, juridiskie un regulatīvie aspekti

Padarīt ES par pievilcīgu LNG tirgu

34.

mudina dalībvalstis pilnībā īstenot trešo enerģētikas paketi un gāzes tīklu kodeksus;

35.

uzsver nozīmīgo lomu, kāda ir labi savienotiem sašķidrinātās gāzes mezgliem gāzes tirgos, nodrošinot vienotu integrētu tirgu, kurā gāze var brīvi plūst pāri robežām saskaņā ar tirgus cenas signāliem;

36.

uzsver, ka ievērojamās gāzes rezerves Ziemeļāfrikas valstīs un nesenie atklājumi Austrumvidusjūras reģionā rada iespēju reģionam kļūt par dinamisku centru gāzes transportēšanai uz Eiropu; uzskata, ka jaunā LNG jauda, kas tiek attīstīta Vidusjūras reģionā, varētu kļūt par pamatu infrastruktūras mezglam;

37.

uzstāj, ka iekšējā gāzes tirgus izveides pabeigšana un regulatīvo šķēršļu novēršana ievērojami uzlabotu gāzes tirgu likviditāti; mudina ieinteresētās personas cik drīz vien iespējams pabeigt tīkla kodeksu ar noteikumiem par harmonizētām gāzes pārvades tarifu struktūrām;

38.

atgādina, ka pastāvīgi jānodrošina aktīva sadarbība starp valdībām, valstu regulatīvajām iestādēm un galvenajiem pārrobežu ieguldījumu akcionāriem, vienmēr paralēli valsts interesēm ņemot vērā Eiropas perspektīvu;

Gāzes glabāšana iekšējā tirgū

39.

uzsver nepieciešamību izstrādāt saskaņotas tarifu struktūras visā ES un uzlabot tarifu noteikšanas pārredzamību, lai panāktu augstāku gāzes glabātuvju izlietojuma līmeni; uzskata, ka tīkla kodeksā ar noteikumiem par harmonizētām gāzes pārvades tarifu struktūrām būtu jāņem vērā nepieciešamība veikt turpmāku tuvināšanu;

40.

atbalsta Komisijas priekšlikumu padarīt iespējamu biometāna un to citu atjaunojamo gāzu izmantošanu, kas atbilst attiecīgajiem ES gāzes pārvades, sadales un glabāšanas kvalitātes standartiem; šajā sakarā iesaka ņemt vērā tehniskos parametrus, gāzes kvalitāti, rentabilitāti, apjomradītus ietaupījumus un iespējamus vietējos vai reģionālos tīklu risinājumus;

41.

mudina dalībvalstis pilnībā īstenot trešo enerģētikas paketi jo īpaši attiecībā uz nosacījumiem par biometāna piekļuves piešķiršanu tīklam un glabātuvēm; šajā sakarā uzsver Direktīvu 2009/73/EK, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka, ņemot vērā nepieciešamās kvalitātes prasības, biogāzei un gāzei no biomasas vai citiem gāzes veidiem tiek piešķirta nediskriminējoša piekļuve gāzes sistēmai ar nosacījumu, ka šāda piekļuve ir pastāvīgi saderīga ar atbilstīgajiem tehniskajiem noteikumiem un drošības standartiem;

42.

mudina LNG un glabāšanas operatoriem sadarbībā ar valstu regulatīvajām iestādēm izstrādāt jaunus elastīgus produktus un pakalpojumus, kas atbilst pašreizējiem ES tiesību aktiem, lai LNG regazifikāciju un glabāšanu padarītu pievilcīgāku un maksimāli izmantotu pašreizējās LNG un glabāšanas iekārtas;

Glabāšanas nozīmes palielināšana, lai uzlabotu gāzes piegādes drošību

43.

uzsver gāzes glabāšanas piedāvāto tiešo augsta elastības līmeņa pakalpojumu lomu dažās dalībvalstīs un norāda uz glabāšanas iespējamo īpašo lomu piegādes traucējumu gadījumā salīdzinājumā ar LNG, kuras piegādes ķēdes loģistika varētu nenodrošināt līdzvērtīgu reaģētspēju;

44.

uzsver, cik svarīgi ir novērst regulatīvos šķēršļus, lai attīstītu reģionālās glabāšanas koncepcijas; uzskata, ka dažas glabātuves varētu sniegt īpaši pielāgotus starptautiskus pakalpojumus, t. i., glabāšanas pakalpojumus, kas būtu saistīti ar transportēšanu pāri robežām; ierosina reģionālajām augsta līmeņa grupām plašāk savstarpēji sadarboties, lai rastu inovatīvus risinājumus, kā efektīvi izmantot stratēģiski vērtīgus līdzekļus reģionālā un Eiropas mērogā;

ES kā starptautisko LNG tirgu dalībniece

45.

norāda uz arvien pieaugošo vispārējo tendenci palielināt sašķidrināšanas kapacitāti un tās potenciālo ietekmi uz Eiropas gāzes tirgiem;

46.

uzskata, ka ES, kļūstot par svarīgu tirgu, var veicināt gāzes tirdzniecības noteikumu attīstību, tādējādi veicinot pasaules gāzes tirgu elastību un konverģenci;

47.

atbalsta Komisijas, Eiropas Ārējā darbības dienesta un dalībvalstu aktīvo dalību enerģētikas diplomātijā, lai veicinātu uz noteikumiem pamatotu, pārredzamu un labi funkcionējošu pasaules gāzes tirgu;

48.

uzsver, ka ir svarīgi mazināt vai pārtraukt ES gāzes un naftas atkarību no autoritāriem režīmiem, kuros tiek pārkāptas cilvēktiesības, un nodrošināt konsekvenci ar ES dibināšanas vērtībām un ES ārējās darbības efektivitāti;

49.

prasa veidot lielāku institucionālo konverģenci un sinerģiju un jo īpaši aicina ārējās enerģētiskās drošības prioritātes labāk integrēt politikā, ko īsteno Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), un uzlabot koordināciju starp PV/AP un atbildīgajiem komisāriem; aicina PV/AP un dalībvalstis uzlabot esošos sadarbības līdzekļus un izveidot jaunus veidus sadarbībai ar pašreizējiem un potenciālajiem piegādātājiem, kā arī ar tranzītvalstīm un citiem nozīmīgiem dalībniekiem; šajā kontekstā aicina PV/AP regulāri informēt Parlamentu par ES enerģētikas diplomātijas rīcības plāna īstenošanu;

50.

uzsver vajadzību globālajos brīvās tirdzniecības forumos palielināt izpratni par importētās LNG ietekmi uz vidi, klimatu un sociālo situāciju; jo īpaši uzsver vajadzību nodrošināt, ka līdz minimumam tiek samazinātas noplūdušā metāna emisijas;

51.

uzsver nepieciešamību likvidēt visus šķēršļus globālai brīvai tirdzniecībai ar LNG, kuras ražošanai jābūt ilgtspējīgai; šajā kontekstā mudina ASV politikas veidotājus uzlabot investīciju noteiktību, ieviešot skaidrus kritērijus un termiņus atļaujas piešķiršanas procesā attiecībā uz gāzes eksportu uz valstīm, kas nav brīvās tirdzniecības zonā;

52.

uzsver, ka LNG izmantošana arī var palīdzēt samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas no jūras un sauszemes transporta ar nosacījumu, ka visos degvielas aprites cikla posmos, tostarp, ražošanā, izplatīšanā un sadedzināšanā, tiek veikti visi iedarbīgie pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu metāna zudumus; tāpēc aicina veikt piemērotus pasākumus, lai samazinātu metāna zudumus visā LNG ķēdē, izmantojot labākās pieejamās tehnoloģijas un nodrošinot pietiekamu finansējumu pētniecībai un izstrādei šajā jomā;

53.

uzsver, ka enerģētiskajā drošībā liela nozīme ir tirdzniecībai un ka svarīgi instrumenti ir spēcīgas partnerības enerģētikas jomā, kuras nostiprinātas ar enerģētikas sadaļu iekļaušana ES tirdzniecības nolīgumos; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ES tirdzniecības politika veicinātu Savienības un dalībvalstu enerģijas dažādošanu un samazinātu to atkarību no enerģijas importa no pārāk nedaudziem piegādātājiem; uzsver, ka ES būtu jāizpēta jaunas partnerības, jāpārskata esošās un jārisina īpašas sarunas par enerģētiku ar citiem partneriem tādos reģionos kā Vidusāzija, Ziemeļāfrika, Ziemeļamerika un Dienvidamerika, kā arī citos reģionos; norāda, ka ES būtu jāuzņemas proaktīvāka loma starptautiskajā enerģētikas diplomātijas laukā; prasa panākt lielāku saskaņu starp ES tirdzniecības un enerģētikas politiku; uzsver vajadzību palielināt pārredzamību starptautiskajās sarunās par LNG; uzskata, ka pašreizējās un turpmākajās sarunās ar tādiem partneriem kā ASV un Austrālija būtu jāietver spēcīgs enerģētikas komponents; uzsver, ka ES būtu cieši jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem ar mērķi izveidot konkurētspējīgu un pārredzamu pasaules LNG tirgu;

54.

atgādina, ka, lai spētu risināt pašreizējos izaicinājumus un īstenotu savus enerģētikas un klimata pārmaiņu mērķus, ņemot vērā globālos ierobežojumus šajās politikas jomās, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un daudzpusējām konvencijām, ir kopīgi jārīkojas arī starptautiskā līmenī, ierosinot izskatīt enerģētiskās drošības un ilgtspējības jautājumus starptautiskās tirdzniecības forumos, tostarp ar partnervalstīm, kas ir atkarīgas no gāzes importa; vienlaikus uzsver, ka ES būtu jāatbalsta un jāveicina energoefektivitāte;

55.

uzskata — tas, ka tirdzniecības politika rada būtiskas iespējas ES dalībvalstu privātajiem un publiskajiem uzņēmumiem izmantot tīras, drošas un energoefektīvas tehnoloģijas, ir sevišķi svarīgi, jo īpaši ņemot vērā, ka pasaulē enerģijas pieprasījums palielinās; prasa tarifus attiecībā uz tīrām tehnoloģijām būtiski samazināt, izmantojot “zaļo preču” iniciatīvu, kā arī ES brīvās tirdzniecības nolīgumus, kam jālikvidē ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi energoavotiem;

56.

uzsver enerģētikai un izejmateriāliem veltītās TTIP nodaļas nozīmi ES enerģētiskās drošības kontekstā; atzinīgi vērtē Komisijas darbu ceļā uz to, lai atceltu ierobežojumus ASV gāzes eksportam uz ES;

57.

uzskata, ka tas, ka 2016. gadā, izmantojot Sabine Pass LNG termināli ASV Austrumkrastā, tirgus tiek papildināts ar 12,2 miljardiem m3 gadā, kā arī laikposmā līdz 2020. gadam ir iespējams papildinājums 74 miljardu m3 apjomā, īstenojot dažādus ASV projektus, sniedz Eiropai svarīgu iespēju paplašināt enerģijas tirdzniecības attiecības ar ASV; uzskata, ka darba pabeigšana pie TTIP enerģētikai un izejvielām paredzētās nodaļas būtiski stiprinās ES gāzes piegādes iespējas;

58.

uzskata, ka nevajadzētu ierobežot Eiropas uzņēmumu darbību trešo valstu enerģijas tirgos saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi attiecas uz vietējiem uzņēmumiem; uzsver, ka trešo valstu uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas enerģijas tirgū, ir jāievēro ES tiesiskais regulējums; uzsver, ka šādu uzņēmumu struktūrai ir jābūt pārredzamai, lai būtu iespējams noskaidrot, kas ir to akcionāri;

59.

uzsver nepieciešamību nodrošināt visaugstākā līmeņa vides aizsardzību LNG objektu plānošanā, būvniecībā un izmantošanā, kā arī vietējo rezervju un avotu izmantošanā, un ievērot starptautiskos darba standartus attiecībā uz darba drošību un arodveselību; uzsver vajadzību uzlabot informētību par importētās LNG ekoloģisko, klimata un sociālo ietekmi; atgādina, ka visos jaunas infrastruktūras būvēšanas vai plānošanas gadījumos ir jāiesaista vietējās kopienas un jāpamatojas uz reāliem novērtējumiem par patēriņu; uzsver potenciālu, ko pāreja uz LNG piedāvā attiecībā uz to, lai izbeigtu atkarību no ogļu transporta pa jūru; prasa Eiropas Savienībai sniegt finansiālu atbalstu Eiropas projektiem šim mērķim;

60.

norāda, ka, ņemot vērā LNG piegādes izaugsmes iespējas turpmākajos gados, šo stratēģiju varētu papildināt ar vajadzību novērtējumu attiecībā uz LNG pārvadājošiem kuģiem un saistītajiem pasākumiem, lai ļautu ES kuģubūves nozarei izmantot šo iespēju, tādējādi palīdzot sasniegt mērķi līdz 2020. gadam palielināt nozares daļu IKP līdz 20 %; prasa uzraudzīt LNG pārvadājumu drošības standartus un vajadzības gadījumā tos pastiprināt, ņemot vērā pasākumus terorisma novēršanai;

Ilgtspēja un LNG kā alternatīvās degvielas izmantošana transportā, apkurē un elektroenerģētikā

61.

atzīst LNG kā potenciāli alternatīvu degvielu gan sauszemes, gan jūras transporta nozarēs; uzsver, ka LNG plašāka izmantošana kravu transportēšanā varētu palīdzēt samazināt globālās CO2, SOx un NOx emisijas, jo īpaši, palielinot LNG dzinēju izmantošanu jūras transportā;

62.

uzsver — lai transporta nozarē kā alternatīvu degvielu plaši izmantotu LNG, svarīgs priekšnoteikums ir uzpildes infrastruktūras tīkls; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pilnīgi īstenota Direktīva 2014/94/ES par alternatīvajām degvielām, tostarp izveidojot LNG uzpildes punktus TEN-T koridoros un jūras un iekšzemes ostās un tādējādi aizstājot vairāk piesārņojošas tradicionālās degvielas; tomēr šajā sakarā uzsver, ka, lai nodrošinātu atbilstību ilgtspējības mērķiem, LNG nevajadzētu ieņemt atjaunojamo energoresursu vietu;

63.

prasa izstrādāt tādus jūras ceļus, jo īpaši Azoru arhipelāgā, kas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ varētu kļūt par svarīgu degvielas uzpildes staciju LNG transatlantiskajos maršrutos; mudina Komisiju darīt pieejamus līdzekļus šāda nolūka Eiropas projektu atbalstam;

64.

aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm un to reģioniem izveidot kopēju jūras nozaru projektu LNG Blue Corridors for Islands (LNG jūras koridori salu vajadzībām) nepieciešamās LNG infrastruktūras izveidei, kas iekļautu TEN–T visaptverošā tīkla ostas tā, lai šo tīklu sasaistītu ar TEN–T pamattīklu;

65.

aicina dalībvalstis papildus nodrošināt Direktīvas 2014/94/ES īstenošanu attiecībā uz CNG uzpildes punktu izveidi, lai nodrošinātu, ka mehāniskie transportlīdzekļi, kurus darbina ar šo degvielu, var pārvietoties pilsētu/piepilsētu aglomerācijās un citās blīvi apdzīvotās vietās, un vismaz pastāvošajā TEN-T pamattīklā, tādējādi nodrošinot, ka šie transportlīdzekļi var pārvietoties visā Savienībā;

66.

uzsver, ka ir nepieciešams noteikt kopīgas tehniskās specifikācijas LNG uzpildes punktiem, kas paredzēti jūras kuģiem, iekšzemes ūdensceļu kuģiem un mehāniskiem transportlīdzekļiem, kā paredzēts Direktīvā 2014/94/ES; prasa pieņemt stingri saskaņotus drošības noteikumus un nodrošināt apmācību saistībā ar LNG uzglabāšanu, bunkurēšanu un izmantošanu visā Savienībā, vienlaikus dodot iespēju vienlaicīgi veikt bunkurēšanas un kravas apstrādes operācijas; norāda, ka šis darbs būtu jāveic ciešā sadarbībā ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO) un Eiropas Jūras drošības aģentūru (EMSA);

67.

uzsver, ka ir jānodrošina pienācīgs finansējums pētniecībai un izstrādei, lai izstrādātu uzlabotas tehnoloģijas iekšējo ūdensceļu kuģiem, jūras kuģiem un mehāniskiem transportlīdzekļiem ar mērķi strauji pāriet uz tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kam ir zemāka oglekļa dioksīda emisija, kā arī izstrādātu automātiski vadāmas sistēmas LNG uzpildes punktu iekārtām; aicina Komisiju un dalībvalstis arī radīt stimulus tādu kuģu un mehānisko transportlīdzekļu izstrādei, kurus darbina ar LNG, vai kuģu, ko darbina ar tradicionālo degvielu, modernizēšanai, lai tie varētu izmantot LNG;

68.

aicina Komisiju un dalībvalstis radīt stimulus LNG pārvadāšanai pa dzelzceļu, tādējādi, no vienas puses, atslogojot ceļu satiksmi un, no otras puses, veicinot videi nekaitīgu un drošu maz piesārņojošas degvielas pārvadāšanu;

69.

aicina Komisiju pēc apspriešanās ar iesaistītajām pusēm izvērtēt iespēju saistībā ar Regulu (EK) Nr. 443/2009, ar ko nosaka CO2 emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem, noteikt CO2 ekvivalentu ogļūdeņražu emisijām, tostarp patērētāju informēšanas nolūkos;

70.

norāda, ka mazapjoma LNG tehnoloģiju izmantošana dažās jomās, piemēram, transportēšanai lielos attālumos vai rūpnieciskos augstas veiktspējas pielietojumos, varētu ne tikai palīdzēt sasniegt klimata politikas mērķus, bet arī radīt būtiskas uzņēmējdarbības priekšrocības;

71.

norāda, ka LNG un jo īpaši CNG ir arī dzīvotspējīgs risinājums sabiedriskajam transportam, un tā jau ir pieejama un var palīdzēt samazināt gaisa un trokšņa piesārņojumu, tādējādi uzlabojot dzīves apstākļus jo īpaši pilsētu aglomerācijās;

72.

norāda, ka, lai gan LNG un CNG var radīt dzīvotspējīgus pagaidu risinājumus transporta ietekmes uz vidi samazināšanai, to ilgtermiņa ieguvumi tiks sasniegti tikai tad, ja vienmērīga pāreja uz sašķidrinātās biogāzes (LBG) un citu atjaunojamās enerģijas veidu izmantošanu vienlaikus tiek veicināta, nodrošinot arī LNG un LBG sistēmu sadarbspēju; uzsver, ka ES LNG stratēģijai ir jāiekļaujas plašākos Eiropas klimata un enerģētikas mērķos un prioritātēs un tai jāatbilst COP 21 nolīgumam, uzmanību pievēršot pieprasījuma samazināšanai, energoefektivitātes uzlabošanai un pakāpeniskai fosilo kurināmo izmantošanas pārtraukšanai;

73.

uzsver, ka efektīvs uzpildes infrastruktūras tīkls ir priekšnoteikums LNG kā alternatīvas degvielas izmantošanai ievērojamos apjomos transporta nozarē; aicina Komisiju un dalībvalstis radīt stimulus šādas infrastruktūras izveidei, lai novērstu pašreizējos trūkumus nodrošināšanā un izveidotu pilnīgu apgādes tīklu;

74.

uzsver, ka LNG infrastruktūrai jūras un iekšzemes ūdensceļu ostās ir svarīga nozīme multimodalitātes veicināšanā, jo šādu infrastruktūru var izmantot jūras kuģi, iekšzemes ūdensceļu kuģi un kravas automobiļi tālākai degvielas transportēšanai pa sauszemi; mudina valstu un reģionālos operatorus cieši sadarboties, lai paaugstinātu LNG infrastruktūras daudzfunkcionalitāti un izmantojamību;

75.

uzskata, ka svarīgs globāls uzdevums ir veicināt dabasgāzes kā alternatīvas degvielas izmantošanu transportā, un prasa, lai apņemšanās panākt emisiju samazināšanu tiktu pieņemta sadarbībā ar Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (ICAO) un Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO);

o o

76.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Enerģētikas kopienas sekretariātam un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm.

(1) OV L 307, 28.10.2014., 1. lpp.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/143

P8_TA(2016)0407

Zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošana Eiropā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija Zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošana Eiropā (2015/2093(INI))

(2018/C 215/23)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu, kurā ir paredzēta nepieciešamība panākt “stabilu Eiropas attīstību” un tostarp nodrošināt “vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu”, un Līguma par Eiropas Savienības darbību 11., 43. un 191. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem (“Kontroles regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un jo īpaši tās 15. un 36. pantu,

—	ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 768/2005, ar ko izveido Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru,

—	ņemot vērā Komisijas Regulu (EK) Nr. 1010/2009, ar ko paredz sīki izstrādātu kārtību, kādā īstenojama Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/812 attiecībā uz izkraušanas pienākumu un jo īpaši tās 7. un 9. pantu,

—	ņemot vērā Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 404/2011, ar kuru pieņem sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenojama Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem,

—	ņemot vērā 2014. gada 5. februāra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem (1),

—	ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija Eiropas Parlamenta un Padomes nostāju par priekšlikumu regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 768/2005, ar ko izveido Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru (2),

—	ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā (3),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0234/2016),

A.	tā kā Regulas (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, darbības joma ir Eiropas Savienība;

B.	tā kā Īstenošanas Regulā (ES) Nr. 404/2011 norādīto dažādo inspekcijas ziņojumu moduļu inspekcijas veidlapas nav savā starpā saskaņotas un tajās vieni un tie paši jautājumi tiek dēvēti atšķirīgi, tādējādi apgrūtinot iestāžu informācijas apmaiņu;

C.	tā kā jaunākie datu apmaiņas protokoli, kas ir ārkārtīgi svarīgi elektronisko zvejas žurnālu īstenošanā, tika pabeigti 2010. gada jūlijā, un tā kā elektroniskie zvejas žurnāli bija obligāta prasība jau kopš 2010. gada janvāra;

D.	tā kā valda patiesa netaisnība/zvejnieki izjūt netaisnību attiecībā uz Eiropas zivsaimniecību kontroļu regularitāti, biežumu, ilgumu, stingrību, rūpīgumu, efektivitāti un metodēm un ir nepieciešama vienlīdzīga un nediskriminējoša attieksme;

E.	tā kā zivsaimniecības kontroles pasākumos būtu noteikti jāparedz pilnīga un aktīva zivsaimniecības nozares dalība;

F.	tā kā pēc punktu sistēmas sodi tiek paredzēti zvejas kuģiem, nevis kuģu īpašniekiem, zvejniekiem vai citiem ražošanas ķēdes dalībniekiem;

G.	tā kā zivsaimniecības nozare ir galvenā ieinteresētā pusē jūru un okeānu ilgtspējīgā pārvaldībā;

tā kā nesaistīti ar iespējamām reģionālajām variācijām dalībvalstīs tiek ievērojami atšķirīgi piemērotas Eiropas regulas, jo īpaši tās, kas izriet no Kontroles regulas, un tā kā katrai dalībvalstij ir sava tiesiskā sistēma, kā arī atšķirīgas administratīvās un tiesu struktūras, kas neizbēgami atspoguļojas administratīvajos sodos un/vai kriminālsodos, kurus piemēro par KZP noteikumu neievērošanu, un tajā, ka šo sistēmu dēļ dalībvalstīs ir atšķirīga un netaisnīga attieksme;

I.	tā kā ir apzināti riski, ka valstu inspekcijas iestādēm ne vienmēr ir pieejami pienācīgi dati, lai varētu efektīvi inspicēt ārvalstu kuģus, un tā kā atšķirīga pieeja kontrolei un sankcijām dalībvalstīm rada problēmas, kad tās sazinās ar karoga valstīm par konstatētajiem pārkāpumiem;

J.	tā kā ir jāveic stingrākas pārbaudes ES ievestiem nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas produktiem un ir visās dalībvalstīs jāgarantē līdzvērtīgs kontroles līmenis attiecībā uz šādu zveju;

K.	tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par Regulas (EK) Nr. 1224/2009 un attiecīgo sankciju īstenošanu;

L.	tā kā dažās dalībvalstīs nav specializētu zivsaimniecību inspektoru vienību;

M.	tā kā Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai (EFCA), kas tika izveidota ar mērķi kopējā zivsaimniecības politikā veicināt augstākos kopīgās kontroles standartus, ir nozīmīga loma attiecībā uz kontroles sistēmas saskaņotu īstenošanu, tomēr tai ir piešķirti ierobežoti līdzekļi;

tā kā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) var palīdzēt uzlabot un modernizēt zivsaimniecības kontroles pasākumus, jo īpaši ar budžeta pozīciju 11 06 62 02 (Kopējās zivsaimniecības politikas un integrētās jūrlietu politikas kontrole un noteikumu izpilde) un 11 06 64 (Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra),

tā kā ir stājies spēkā izmetumu aizliegums un praksē tas tiek nesamērīgi stingri piemērots zvejas operatoriem, jo pat tad, ja zvejas operatori izmanto ES tiesību aktos atļautos rīkus un instrumentus un dara visu iespējamo, lai nepieļautu nejaušu nozveju, viņi var tikt sodīti par to, ka šī nozveja pārsniedz ES un valsts tiesību aktos noteikto maksimālo apjomu;

P.	tā kā ir mainījušies un uzlabojušies zvejas paņēmieni un aprīkojums un tā kā ir jāatjaunina arī uzraudzības sistēmas un paņēmieni, lai tie būtu efektīvi; atgādina, ka šim nolūkam varētu izmantot EJZF;

Q.	tā kā kontroles ziņā galvenais jautājums ir izkraušanas pienākums, kuram likumdevējam un par kontroli atbildīgajām iestādēm būtu jāpievērš īpaša uzmanība;

R.	tā kā zemu izmaksu attālinātas uzraudzības tehnoloģijas, piemēram, automātiskās identifikācijas sistēma (AIS), nodrošina brīvprātīgu kontroli, atvieglo uzraudzību un palielina zvejnieku drošību;

S.	tā kā nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja un tās nozvejas tirdzniecība ir globāla mēroga noziedzīga darbība;

T.	tā kā zivju izsolēm ir svarīga nozīme jūras velšu nozarē, un tām ir svarīga loma izkrauto zivju kontrolē;

U.	tā ka dalībvalstīm ir atšķirīgas tiesiskās sistēmas un tā ka ievāktajiem pierādījumiem ir jābūt pieņemamiem un izmantojamiem šajās dažādajās sistēmās, kas ir specifiskas katrai pie atbildības saucošajai dalībvalstij;

V.	tā kā labākie sabiedrotie Kontroles regulas īstenošanā ir labi apmācīti un motivēti zvejnieki, kas apzinās šo kontroles pasākumu sniegto labumu un aktīvi tos ievēro,

I Saskaņošanas traucēkļi

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt zivsaimniecības darbību efektīvu kontroli, lai garantētu dzīvo jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un saglabātu vienlīdzīgus konkurences noteikumus visām ES flotēm; aicina dalībvalstis nodrošināt Kontroles regulas efektīvu īstenošanu;

uzsver, ka ES līdztekus vērienīgai cīņai visā pasaulē pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju būtu efektīvi jāpiemēro Kontroles regula pašai savos ūdeņos;

uzsver kontroles piemērošanas jomu daudzveidību un kontroles vietu atšķirības un ar to saistīto zivsaimniecības kontroles diskriminējošo būtību, piemēram, dažas dalībvalstis veic kontroli visam, sākot no zvejas rīkiem līdz pat produktam, kas nonāk pie patērētāja, savukārt citas koncentrējas tikai uz dažiem ķēdes posmiem, piemēram, izslēdzot nozvejas transporta vai ēdināšanas pakalpojumu posmu;

atzīst, ka ar pašreizējo Kontroles regulu un NNN zvejas regulu ir panākti ievērojami uzlabojumi kontroles režīmā attiecībā uz daudzu iepriekš nodalītu regulu konsolidāciju, jaunu tehnoloģiju izmantošanas iespēju ieviešanu, sagatavošanas darbībām ar mērķi panākt sankciju saskaņošanu, Komisijas un dalībvalstu lomu precizēšanu, izsekojamības uzlabošanu un citiem sasniegumiem;

atgādina, ka zvejnieku labvēlīga attieksme pret regulām ir atkarīga no tā, vai viņi uzskata to īstenošanas sekas par taisnīgām, piemērotās regulas par jēgpilnām un vai regula ir savienojama ar tradicionālajiem zvejas modeļiem un praksi;

uzskata, ka ir jāprecizē, jāklasificē un jānosaka standarti attiecībā uz zveju dažādos jūras apgabalos;

konstatē, ka kontrole tiek organizēta atšķirīgi, piemēram, dažas dalībvalstis to sadala starp dažādām struktūrām, savukārt citas kontroli uztic vienai administratīvai iestādei, un arī norāda, ka kontroles īstenošanā tiek izmantoti atšķirīgi instrumenti, rīki un cilvēkresursi, loģistikas un finanšu līdzekļi; turklāt norāda, ka šādos apstākļos ir grūti nodrošināt pārvaldības pārredzamību un informācijas pieejamību;

norāda, ka atšķiras arī kontroļu efektivitātes līmenis, ņemot vērā ES ārkārtīgi daudzveidīgās zvejas vietas, sākot no šaurām, ierobežotām zonām, kuru zvejas resursus galvenokārt dala kaimiņu dalībvalstis, līdz pat ļoti tālām un nošķirtām zonām; uzskata, ka tālāko reģionu īpašās iezīmes, proti, plašās un ievērojamās okeānu ekskluzīvās ekonomikas zonas (EEZ) kombinācijā ar izmantoto zivju krājumu tipu (galvenokārt dziļūdens sugas un tālu migrējošās pelaģiskās sugas) un alternatīvu resursu trūkumu, acīmredzami norāda uz nepieciešamību veikt stingrākus kontroles pasākumus šajos reģionos, kas ir būtiski atkarīgi no zvejas un ir ļoti neaizsargāti pret ārkārtīgo kaitējumu, ko tām nodara flotes, kas pārkāpj KZP noteikumus;

mudina dalībvalstis pilnīgi un pienācīgi īstenot Kontroles regulu, lai rastos skaidrs redzējums par to, kuras noteikumu daļas būtu jāuzlabo gaidāmajā pārskatīšanā, un tādējādi arī turpmāk nodrošinātu funkcionālu un viegli piemērojamu Kontroles regulu;

10.

norāda uz pieejas atšķirībām starp kontroli, kas balstās uz risku aprēķināšanu, un zvejas darbību un nozvejas tirdzniecības kanālu izlases veida pārbaudēm;

11.

norāda, ka pašreizējie sarežģītie tehniskie pasākumi un daudzveidīgie, iespējams, pat pretrunīgie, noteikumi, tostarp daudzas atkāpes un izņēmumi, kā arī dažādos tiesību aktos izkaisītie noteikumi apgrūtina ne tikai to saprašanu, bet arī kontroli un izpildi;

12.

atgādina, ka lielāko daļu izlases veida pārbaužu veic izkraušanas brīdī, savukārt inspekcijas jūrā atklāj pārkāpumu īpatsvaru, kas ir acīmredzami augstāks par pārkāpumu īpatsvaru uz zemes, jo tie pamatojas uz riska novērtējumu;

13.

atgādina, ka zivsaimniecībām piemērotais izkraušanas pienākums nozīmē būtiskas pārmaiņas, tādēļ Kopotajā regulā ((ES) 2015/812) ir paredzēts divu gadu pielāgošanās periods, pirms izkraušanas pienākuma pārkāpumi tiks uzskatīti par nopietniem pārkāpumiem; prasa vajadzības gadījumā šo periodu pagarināt;

14.

norāda, ka dalībvalstis un dažkārt arī reģioni noteikumus valsts un reģionālajos tiesību aktos transponē atšķirīgi, jo Padomes Regulā (EK) Nr. 1224/2009 ir iekļauti ļoti daudzi fakultatīvi noteikumi; uzsver, ka dažus no šiem noteikumiem ir grūti izpildīt praksē, vai nu tādēļ, ka regulas ir grūti pielāgot reālajai dzīvei tādu iemeslu dēļ kā, piemēram, zivsaimniecības nozares raksturīgās pazīmes (flote, zvejas rīki, zvejas vietas un mērķsugas), kas ievērojami atšķiras katrā jūras baseinā, dalībvalstī un zivsaimniecībā, vai pretrunīgi noteikumi, kurus inspektori var interpretēt vairākos atšķirīgos veidos;

15.

norāda, ka dalībvalstīs tiek atšķirīgi definēts pārkāpumu līmenis un ka par vienu un to pašu pārkāpumu dažādās dalībvalstīs var piemērot kā administratīvas sankcijas, tā kriminālsodu; apgalvo, ka zvejas licenču punktu sistēma, kad par noteikumu neievērošanu tiek atņemti punktu, ir noderīgs Eiropas instruments, kas ļauj piemērot sankcijas par nopietniem pārkāpumiem, tomēr ja šī sistēma netiek piemērota saskaņoti, tas vēl vairāk pasliktina nevienlīdzību starp dažādu dalībvalstu operatoriem; prasa izvairīties no šādām atšķirībām sankciju piemērošanā;

16.

norāda, ka starp dalībvalstīm valdošais uzticības un pārredzamības trūkums ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ nenotiek ar šo regulu saistīto datu apmaiņa; mudina pārvarēt šo situāciju, lai varētu nodrošināt un pierādīt visiem zvejniekiem godīgas konkurences nosacījumus;

17.

atgādina, ka EFCA nodrošina vienotu standartu piemērošanu kontroles, inspekcijas un uzraudzības jomā un sekmē dalībvalstu operatīvo sadarbību, izmantojot kopīgus izvietošanas plānus; atgādina, ka ir svarīgi stiprināt EFCA pilnvaras, lai varētu izstrādāt vienotas zivsaimniecību kontroles operācijas, kas ļautu vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm un ES līmeņa robežsardzes pienākumus pildošajām ES aģentūrām veikt efektīvu koordinētu darbību; prasa EFCA šim uzdevumam piešķirt vairāk resursu;

18.

uzskata, ka EFCA īstenotā pamatapmācības ieviešana zivsaimniecības inspektoriem ir svarīgs aspekts attiecībā uz inspektoru apmācības un kontroles procedūru standartizāciju un prasa visām dalībvalstīm to izmantot; konstatē, ka dalībvalstīm nav vienotu apmācības standartu (ja vien tas nav izdarīts brīvprātīgi), kas nozīmē, ka pastāv atšķirības starp kvalifikācijas saturu, darbā pieņemšanas procedūrām un uzdevumiem;

19.

konstatē, ka katrā dalībvalstī zvejniekus apmāca un informē atšķirīgi un ka šajā jomā nav ieviests neviens instruments, kas vienkāršotu Kontroles regulas mērķus un saturu vai atvieglotu to pieejamību; uzskata, ka šādā situācijā personas netiek pienācīgi informētas, kas ievērojami kavē šī regulējuma vēlamo saskaņoto piemērošanu; stingri mudina pēc iespējas ātrāk īstenot šādus instrumentus;

20.

norāda — lai arī gadu gaitā patērētāji ir kļuvuši informētāki par savu pirkumu izcelsmi un identifikāciju, pateicoties Komisijas īstenotai plašai izpratnes veicināšanas kampaņai, šie paši patērētāji nevar iegūt pienācīgu informāciju par restorānos pasniegtajām zivīm, jo nav izvirzītas obligātas prasības šim pēdējam tirdzniecības ķēdes posmam;

21.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi izmantot jaunās uzraudzības un reāllaika informācijas pārraides un komunikācijas tehnoloģijas, lai uzlabotu jūras uzraudzību; prasa padarīt tehniski savietojamus dalībvalstu izmantotos instrumentus un novērst kontroles datubāžu nepilnīgu apmaiņu un no tās izrietošās atšķirības un efektivitātes zudumu;

22.

norāda, ka nav izvērtēta konkrētu noteikumu patiesa nepiemērojamība, kas izriet no kuģu atšķirīgajiem tehnoloģiskajiem līmeņiem, sauszemes loģistikas un nozares organizācijas dažādās ostās;

23.

uzsver EJZF lomu, ko tā jo īpaši īsteno ar savu budžetu, kas paredzēts KZP mērķu kontrolei un kura apjoms 2014.–2020. gada laikposmam ir EUR 580 miljoni;

24.

uzsver, ka jānodrošina vienotā tirgus saskaņotība un kontroles prasību līdzvērtīga ievērošana visās dalībvalstīs, ar vienādu iekšējo un ārējo kontroļu līmeni dalībvalstīs un bez variācijām uz robežas attiecībā uz to, kurus produktus drīkst ievest ES teritorijā;

II Uzlabošanas priekšlikumi

25.

pauž atbalstu Savienības tiesību aktu vienkāršošanai un uzlabošanai, kā arī administratīvā sloga samazināšanai ar mērķi panākt “labāku likumdošanas procesu”, jo īpaši veicot Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 ierobežotu un mērķtiecīgu pārskatīšanu (kas paredzēta un sagaidāma ne vēlāk kā 2017. gadā), vienlaikus saglabājot efektīvus noteikumus KZP pārkāpumu novēršanai, konstatēšanai un attiecīgu sankciju piemērošanai un galvenokārt koncentrējoties uz standartu labāku īstenošanu dažādās dalībvalstīs, jo īpaši cenšoties panākt lielāku saskaņotību šajā jomā, tomēr šī vienkāršošana ir jābalsta uz stingru esošo kontroles regulējumu un ar to nedrīkst pazemināt augstākos aizsardzības standartus darba tiesību, vides aizsardzības, arodbiedrību vai sabiedrības jomā;

26.

uzskata, ka jaunajā KZP paredzētajā reģionalizācijā ir nepieciešama pareiza un saskaņota kontroles sistēma; stingri iebilst pret Kontroles regulas vājināšanu un uzskata, ka dalībvalstis var izmantot jau esošajā regulējumā paredzēto elastību;

27.

prasa ES iestādēm šajā pārskatīšanā strādāt kopā ar zivsaimniecības nozari, jo īpaši attiecībā uz tradicionālo mazapjoma piekrastes zveju, kas būtu jāaizsargā un jāveicina ar jebkuru jaunu tiesību aktu;

28.

uzsver nepieciešamību tiesību aktu izstrādē vai pārskatīšanā apspriesties ar dažādām valsts, tālāko reģionu un pārējo reģionu iestādēm;

29.

norāda, ka dalībvalstu ciešāka sadarbība būtu veids, kā panākt lielāku kontroļu saskaņotību; šajā sakarībā uzsver nozīmīgo lomu, kāda ir ekspertu grupai par Savienības zivsaimniecības kontroles sistēmā paredzēto pienākumu ievērošanu;

30.

atgādina Komisijai par nepieciešamību pirms obligātu noteikumu īstenošanas izveidot tiesisko un darbības vidi un tādējādi nepieļaut paradoksālas situācijas;

31.

uzskata, ka Komisijai ir jāgarantē vienota un precīza transponēšana un jāpārbauda esošo tiesību aktu īstenošanas līmenis, piemēram, nosakot sūtījumu minimālo īpatsvaru, kas būtu jāpārbauda katrai dalībvalstij; turklāt uzskata, ka kontroles procedūrām ir jābūt pārredzamām, vienlīdzīgām un standartizētām, kas nodrošinātu, ka visas dalībvalstis zvejniekus kontrolē vienlīdzīgi, un uzskata, ka kontroles noteikumiem vajadzētu būt vienkāršākiem, visaptverošākiem un saskaņotākiem;

32.

atbalsta kontroļu stiprināšanu, lai novērstu nelegāli, nereģistrēti un neregulēti zvejotu zivju importu, papildus citiem pasākumiem izveidojot valsts izlūkošanas vienības, kurās strādātu specializēti zvejas inspektori ar labāko kvalifikāciju risku noteikšanā, un nosakot sūtījumu minimālo īpatsvaru, kas būtu jāpārbauda katrai dalībvalstij;

33.

uzskata, ka ir nepieciešama kvalitatīvu datu vākšana, pārvaldība un izmantošana attiecībā uz izkraušanas pienākumu, lai kontrolētu un novērtētu tā efektīvu īstenošanu, un nodrošinātu, ka datu vākšana atbilst prasībām, kas izriet no pārskatītās KZP;

34.

prasa dalībvalstīm un to attiecīgajām jūras zivsaimniecības kontroles iestādēm izveidot specializētu zvejas inspektoru vienības; atbalsta un rosina lielāku dalībvalstu sadarbību, ko īstenotu ar inspektoru, kontroles metožu, datu, riska analīzes un karoga kuģu kvotu informācijas apmaiņu;

35.

atgādina, ka par Kontroles regulas īstenošanu ir atbildīgas dalībvalstis; aicina dalībvalstis pildīt savus pienākumus un īstenot ciešu savstarpēju sadarbību, lai apmainītos ar paraugpraksi un datiem un panāktu kontroles sistēmu sadarbspēju;

36.

uzskata, ka dažādu iespējamo inspekciju veidu vienota un paredzama piemērošana, pilnībā nosakot, saskaņojot un izskaidrojot šīs inspekcijas, palīdzētu nodrošināt vajadzīgos godīgas konkurences nosacījumus visām ES zivsaimniecībām;

37.

norāda, ka dažu reģionu baseini tiek pārvaldīti kopā ar ārpuskopienas valstīm, un aicina pastiprināt dalībvalstu un ārpuskopienas valstu sadarbību;

38.

uzskata, ka dalībvalstīm, Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai un Komisijai ir jāstrādā, īstenojot ciešu sadarbību un koordināciju;

39.

prasa EFCA un dalībvalstu apmācības iestādēm izmantot vienotu Eiropas zivsaimniecības inspektoru apmācības programmu, kura pamatotos uz kopīgu saturu un standartizētiem noteikumiem, un kuru daļēji varētu finansēt no EJZF;

40.

prasa EFCA pamatapmācības programmu iztulkot un plaši izplatīt, piemēram, ar EJZF atbalstu apmācot valsts iestādes tās piemērošanā; ierosina šo rokasgrāmatu papildināt ar inspektoru paraugpraksi;

41.

uzsver, ka ir svarīgi izvērtēt un sertificēt trešo pušu nodrošinātas kontroles apmācības iniciatīvas;

42.

ierosina uzlabot zvejnieku apmācību un informēšanu, norādot, ka abas šīs darbības varētu veikt zvejnieku profesionālās organizācijas un piekrastes rīcības grupas (CAG), lai uzlabotu izpratni par noteikumu nolūku un vispārējo nozīmi un tādējādi sekmētu noteikumu izpratnes un ievērošanas kultūru; šajā sakarībā iesaka pienācīgi apspriesties ar konsultatīvajām padomēm; ierosina izveidot ar zivsaimniecībām saistītu dokumentu un informācijas (tostarp soda punktu sistēmas) tiešsaistes datubāzes, ciktāl to pieļauj datu aizsardzības noteikumi, un tādējādi panākt, ka noteikumus var izlasīt un izprast visi interesenti; aicina Komisiju izvērtēt Eiropā esošos topošo zvejnieku apmācības kursus un darīt zināmus attiecīgos konstatējumus paziņojuma veidā;

43.

ierosina apsvērt domu par EFCA elektronisko reģistru (EFCA vienas pieturas aģentūra), kurā tiktu izmantoti izdrukājami vai elektroniski modeļi inspekciju veikšanai un inspekcijas ziņojumu centralizācijai; norāda, ka šādu EFCA elektronisko reģistru varētu izmantot arī dalībvalstu un trešo valstu izdotu nozvejas sertifikātu saņemšanai un centralizēšanai;

44.

ierosina uzlabot kontroles aģentūru izmantotās publiskās saziņas sistēmas un uzsver, ka ir svarīgi periodiski izplatīt ziņas par veikto darbu un gūtajiem rezultātiem un pastāvīgi sniegt informāciju par zivju resursiem piemērotajiem noteikumiem, piemēram, par minimālo lielumu un zvejas liegumiem laikā un telpā;

45.

uzskata, ka ir jāpastiprina EFCA loma un jo īpaši jāpalielina tās budžets, kompetences un cilvēkresursi; ierosina pārskatīt Regulas (EK) Nr. 1224/2009 94. un 95. pantā minētos intervences kritērijus un jo īpaši tai paredzēt intervences iniciatīvas tiesības attiecībā uz zivsaimniecības resursiem, kas ir pārmērīgi izmantoti, un tiem, kas nav sasnieguši maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

46.

uzsver, ka ir svarīgi stiprināt un konsolidēt kontroles — jo īpaši dalībvalstis, kurās līdz šim ir vērojama vāja Kontroles regulas īstenošana —, lai apkarotu nelegālu zveju, ievērotu KZP noteikumus un palielinātu iegūto datu kvalitāti;

47.

atgādina, ka ir svarīgi spēt veikt datu apmaiņu reāllaikā, jo īpaši kontroles operācijās, kuras aģentūra veic kopā ar dalībvalstīm vai koordinē kopīgas izvietošanas plānos;

48.

uzsver, ka ir svarīgi pietuvināt EFCA dalībvalstīm, tostarp tālākajiem reģioniem;

49.

ierosina, lai aģentūras valdē (kurā patlaban ir seši Komisijas pārstāvji un viens pārstāvis no katras dalībvalsts) būtu vismaz divi Eiropas Parlamenta pārstāvji, attiecībā uz kuriem tiktu ievērota dzimumu paritāte (līdzvērtīgs skaits sieviešu un vīriešu) un kurus ieceltu Parlamenta Zivsaimniecības komiteja no tās locekļu vidus;

50.

iesaka paplašināt kontroles pasākumu (piemēram, uzraudzības) piemērošanu visai ražošanas ķēdei un kontroli jūrā uzticēt vienai administratīvajai iestādei, lai izvairītos no kontroles pasākumu pārklāšanās, kas iznieko cilvēkresursus un loģistikas un finanšu resursus un rada pārpratumus un nevajadzīgu spiedienu uz zivsaimniecības nozarē strādājošajiem; turklāt prasa dalībvalstu iestādēm formāli sadarboties, lai varētu efektīvi kontrolēt visu zivju ražošanas ķēdi;

51.

aicina Komisiju noteikt, vai ir atbilstīgi soda punktus piesaistīt zvejas licencēm; uzsver, ka saskaņā ar šo sistēmu zvejas kuģa pārdošanas gadījumā zvejas licence tiek pārnesta kopā ar soda punktiem, kas dažos gadījumos var samazināt kuģu vērtību un tādējādi kavēt to tālākpārdošanu, piemēram, jauniem zvejniekiem, kas vēlas uzsākt darbību;

52.

iesaka pieņemt konkrētus pasākumus ar mērķi panākt informētāku un atbildīgāku patēriņu restorānos, neizslēdzot iespēju noteikt obligātu prasību restorānu īpašniekiem sniegt minimālu informāciju par produktiem, vienlaikus ļaujot patērētājiem veikt netiešu kontroli;

53.

ierosina pašvaldības vai reģionālās inspekcijas iekšzemes ūdeņos, valsts inspekcijas jūras zivsaimniecībās līdz 12 jūras jūdžu attālumam no krasta un ES inspekcijas visos citos ūdeņos;

54.

uzskata, ka kontroles pasākumos, kas balstās uz risku novērtējumu, būtu jāizmanto Eiropas līmenī noteikti pārredzami, konkrēti un izmērāmi minimālie kritēriji;

55.

prasa sankcijas standartizēt, saglabājot tās tādā līmenī, kas ir proporcionāls un nediskriminējošs un rada preventīvu ietekmi; dod priekšroku nevis kriminālsodiem, bet gan ekonomiskajām sankcijām, tostarp darbības apturēšanai uz laiku, tomēr arī uzskata, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 17. pantu labāk būtu stimulēt zvejniekus ievērot KZP noteikumus, lai tādējādi nepieļautu pārkāpumu rašanos;

56.

atgādina, ka par sankcijām ir atbildīgas dalībvalstis un ka Eiropas Savienība nav tiesīga pieprasīt to standartizāciju, izmantojot Regulu (EK) Nr. 1224/2009; tomēr norāda uz punktu sistēmas nozīmīgo lomu sankciju regulējuma nodrošināšanā un aicina dalībvalstis uzņemties iniciatīvu un plaši standartizēt sankcijas, jo īpaši kriminālsodus, lai likvidētu pašreizējo nevienlīdzību;

57.

uzskata, ka piezvejas sistēma faktiski paredz objektīvu un pilnīgu atbildību zvejas operatoriem, kurus sauc pie atbildības pat tad, ja viņi ir pilnībā ievērojuši likumu un rīkojušies ar vislielāko rūpību, lai nepieļautu netīšu piezveju;

58.

uzskata, ka Eiropas Savienības tiesību vispārējie principi nav savienojami sistēmu, kurā personu objektīvi sauc pie atbildības par to, ko viņš nav veicis nolaidības dēļ vai tīšām;

59.

mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju izstrādāt saskaņotu minimālo sodu, ko piemērotu par nopietniem pārkāpumiem un/vai atkārtotu nelikumīgu rīcību;

60.

atbalsta stingrāku sankciju ieviešanu par nelikumīgu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

61.

prasa izveidot mehānismus labo piemēru izcelšanai, lai veicinātu noteikumu ievērošanu;

62.

uzskata, ka dažu noteikumu interpretācija, kuras dēļ tiek piespriests sods par nejaušas nozvejas limitu pārkāpšanu, pat neņemot vērā to, ka šis pārkāpums nav noticis nolaidības dēļ vai tīšām, bet gan īstenojot likumīgu darbību, viennozīmīgi neatbilst Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas noteikti primārā tiesību akta LES 6. pantā;

63.

aicina Komisiju noteikt bez grūtībām piemērojamas un saprotamas pamatnostādnes ar mērķi dalībvalstīs nepieļaut nevienlīdzīgu attieksmi, jo īpaši gadījumos, kad zvejas operatori, brīvprātīgi ziņojot par piezveju, ir pierādījuši labticīgu rīcību un to, ka nozveja ir bijusi pilnībā nejauša;

64.

uzskata, ka palīdzība nozares dalībniekiem investēt modernās tehnoloģijās un aprīkojumā, kas ir savietojami starp dalībvalstīm un viegli atjaunināmi, padarīs kontroles pasākumus taisnīgākus, līdzsvarotākus un efektīvākus;

65.

mudina izveidot finansēšanas mehānismus ar mērķi palielināt zemu izmaksu tehnoloģiju lietošanu, lai sekmētu brīvprātīgu kontroli un palielinātu uzraudzību un zvejnieku drošību, jo īpaši mazapjoma tradicionālajās zivsaimniecībās;

66.

uzsver elektronisko tehnoloģiju (elektroniskās ziņošanas un elektroniskās uzraudzības sistēmu) nozīmi, jo tās varētu būt rentabls veids, kā paplašināt novērošanas darbības jūrā;

67.

ir pret jebkādu obligātu uz kuģa izvietotu videonovērošanas sistēmu;

68.

vērš Komisijas uzmanību uz to, ka zivsaimniecības kontrolē būtu noderīgas jaunās Zemes novērošanas tehnoloģijas, piemēram, Sentinel satelīti;

69.

iesaka piemērot līdzvērtīgus kontroles pasākumus importētajiem zivsaimniecības produktiem, zvejai no krasta un atpūtas zvejai, kā arī ES flotei, kas zvejo ārpus ES ūdeņiem, un trešo valstu flotei, kas zvejo ES ūdeņos, lai nodrošinātu visam Eiropas tirgum vienlīdzīgu piekļuves līmeni; ierosina datu apmaiņu noteikt par obligātu attiecībā uz nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (NNN);

70.

uzskata, ka pieejamajiem budžeta līdzekļiem, jo īpaši EJZF budžeta līdzekļiem, vajadzētu būt reālistiskiem, konsekventiem un pietiekamiem kontroles mērķu izpildei;

71.

iesaka ar EJZF finansējumu nodrošināt teritorijām svarīgu zivju izsoļu ilglaicīgu pastāvēšanu, jo tās veicina pārredzamību un izsekojamību un sekmē zivsaimniecības kontroli;

72.

atbalsta atpūtas zvejas ietekmes iekļaušanu pārskatītajā Kontroles regulā;

73.

prasa izstrādāt visā Savienībā savietojamu uzraudzības, informācijas pārraides un datu analīzes sistēmu; cita starpā prasa, lai Komisija saskaņā ar spēkā esošajiem datu aizsardzības noteikumiem izstrādātu informācijas un datu apmaiņas regulējumu; uzsver, ka pārredzams informācijas un datu apmaiņas regulējums ir izšķirīgi svarīgs, lai varētu pārliecināties par godīgas konkurences nosacījumu esamību;

74.

uzsver, ka izkraušanas pienākums ir jāīsteno ar pienācīgu elastību attiecībā uz tā kontroli, jo būtu jāņem vērā ar šo pienākumu paredzētās būtiskās izmaiņas zivsaimniecībās, jo īpaši attiecībā uz jauktu dažādu sugu zveju; atkārto, ka ir svarīgi pakāpeniski piemērot sankcijas un punktu sistēmu attiecībā uz nopietniem pārkāpumiem saistībā ar izkraušanas pienākuma neievērošanu saskaņā ar Regulu (ES) 2015/812 par izkraušanas pienākuma īstenošanu;

75.

uzsver, ka informācija par to, vai un kā dalībvalstis piemēro sankcijas par dažādiem pārkāpumu veidiem un vai šīs sankcijas tiek konsekventi piemērotas neatkarīgi no kuģa karogvalsts, būtu jādara zināma ieinteresētajām personām un sabiedrībai, vienlaikus pilnībā ievērojot iesaistīto personu privātumu;

o o

76.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0083.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0307.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0222.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/152

P8_TA(2016)0408

Transporta infrastruktūras savienojumu un pieejamības uzlabošana Centrāleiropā un Austrumeiropā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par transporta infrastruktūras savienojumu un pieejamības uzlabošanu Centrāleiropā un Austrumeiropā (2015/2347(INI))

(2018/C 215/24)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti (1),

—	ņemot vērā 2015. gada 2. decembra rezolūciju par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās (2),

—	ņemot vērā 2012. gada 10. maija rezolūciju par reģionālo lidostu un gaisa satiksmes pakalpojumu nākotni Eiropas Savienībā (3),

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 170. pantu,

—	ņemot vērā Regulu (ES) Nr. 1315/2013 (4),

—	ņemot vērā Regulu (ES) Nr. 1316/2013 (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada martā publicēto ziņojumu “Ceļu satiksmes drošība Eiropas Savienībā” (6),

—	ņemot vērā Donavas valstu 2014. gada 3. decembra ministru sanāksmes secinājumus par efektīvu ūdensceļu infrastruktūras atjaunošanu un uzturēšanu Donavā un tās kuģojamajās pietekās (7),

—	ņemot vērā 2016. gada 3. marta Laņcutas deklarāciju par sadarbības nostiprināšanu Karpatos transporta jomā un Via Carpathia attīstības turpināšanu (8),

—	ņemot vērā “Berlīnes procesu” un 2014. gada Rietumbalkānu valstu konferenci, 2015. gada Vīnes augstākā līmeņa sanāksmi un 2016. gada Parīzes konferenci,

—	ņemot vērā Eiropas stratēģijas Donavas reģionam Rīcības plānu (SEC(2010)1489),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības stratēģijas Baltijas jūras reģionam Rīcības plānu (SWD(2015)0177),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A8-0282/2016),

tā kā transporta infrastruktūras savienojamībai un pieejamībai ir būtiska ietekme uz ES un tās reģionu ekonomisko izaugsmi, ekonomikas konkurētspēju, nodarbinātību un teritoriālo kohēziju; tā kā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir būtiska daļa no Eiropas vienotā tirgus ar potenciālu piesaistīt ieguldījumus un veicināt ekonomikas izaugsmi visā ES un visiem transporta veidiem bez izņēmuma būtu jāpalīdz uzlabot konkurētspēju, intermodalitāti un ekoloģisku pārkārtošanos, lai tādējādi labāk kalpotu vienotā tirgus attīstībai;

B.	tā kā transporta infrastruktūras savienojamības un pieejamības uzlabošana Centrāleiropā un Austrumeiropā ir viens no līdzekļiem, lai sasniegtu kohēzijas politikas mērķus, īpaši attiecībā uz vēlamo pierobežas reģionu ekonomikas attīstību;

tā kā transporta infrastruktūra ES centrālajā un austrumu daļā salīdzinājumā ar citiem Eiropas reģioniem joprojām ir nepietiekami attīstīta un tā kā vāji attīstīta Centrāleiropas un Austrumeiropas transporta infrastruktūras pastāv līdzās viena no lielākajiem un izstrādātākajiem tīkliem pasaulē, Eiropas centrā; tā kā iedzīvotāji sagaida, ka dalībvalstis, saņemot atbalstu no ES, kopīgi strādās pie tās uzlabošanas;

tā kā Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ir galvenais publiskā transporta ieguldījumu avots Viduseiropā un Austrumeiropā un tā kā Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments ir svarīgs finansēšanas instruments, turpinot attīstīt reģiona transporta infrastruktūrai, kas ir daļa no TEN-T pamattīklu koridoriem; tā kā administratīvo spēju trūkums valsts, reģionālajās un vietējās pārvaldes iestādēs var radīt zemu ES līdzekļu apgūšanu un tādēļ dalībvalstis Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī citās ES daļās, ne vienmēr ir maksimāli izmantojušas ES finansējumu dažādu iemeslu dēļ, tostarp nepietiekamas sagatavotības un efektivitātes dēļ; tā kā spēju veidošana un tehniskā palīdzība būtu jāizmanto, lai stimulētu labu projektu rašanos un atbalstītu publiskās pārvaldes iestādes ES finansējuma pārvaldībā;

tā kā darba intensificēšana saistībā ar tādiem projektiem kā Via Carpathia un Rail Baltica, kā arī Austrumu–Vidusjūras austrumdaļas un Baltijas–Adrijas jūras pamattīkla koridoru, Adrijas–Jonijas jūras koridora un TRACECA attīstīšana sniegtu svarīgu stimulu uzlabot transporta infrastruktūras savienojamību un pieejamību šajā ES daļā; tā kā ciešāku sakaru starp kaimiņos esošām trešām valstīm un ES Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīm, tostarp dzelzceļa transporta un infrastruktūras jomā, atbalstīšana palīdzēs uzlabot dzelzceļa satiksmi starp Eiropas Savienību, kaimiņvalstīm un reģioniem, un Āziju;

tā kā pārdomātiem pārrobežu transporta savienojumiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu reģiona konkurētspēju un veicinātu MVU paplašināšanos pierobežas zonās un — konkrēti attiecībā uz sabiedrisko transportu — atbalstītu ekonomiski neaizsargāto iedzīvotāju grupu sociālo integrāciju; tā kā daudzās dalībvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā joprojām trūkst labu transporta savienojumu, jo īpaši dzelzceļa savienojumu, kas šķērso valstu robežas; tā kā neefektīvi savienojumi starp dažādiem transporta veidiem un tīklu iekārtu trūkums starp pamata un vispārējo transportu nozīmē to, ka ir nepietiekama sadarbspēja starp dažādiem transporta veidiem, savukārt šāda sadarbspēja ne tikai samazinātu cenas pasažieru un kravu pārvadājumiem un uzlabotu transporta pakalpojumu elastību, bet arī palīdzētu risināt problēmas ekoloģiskā un sociālā ziņā;

G.	tā kā koordinētiem transporta infrastruktūras uzlabojumiem var būt pozitīva ietekme uz vidi un transporta energoefektivitāti,

Horizontālie aspekti

uzsver nepieciešamību uzlabot transporta infrastruktūras savienojamību un pieejamību attiecībā uz ES centrālo un austrumu daļu, ņemot vērā tautsaimniecības vajadzības un ilgtspējīgas attīstības principus; atkārtoti uzsver TEN-T mērķus savienot trūkstošos posmus, novērst nepietiekamu caurlaides spēju un nodrošināt raitus savienojumus pasažieru un kravu tālsatiksmes un reģionālajiem pārvadājumiem, jo īpaši pārrobežu reģionos; uzskata, ka ES finansējumam būtu jāatspoguļo reālās ieguldījumu vajadzības, lai līdz 2030. gadam šajā reģionā varētu pabeigt TEN-T pamattīkla izveidošanu; norāda, ka papildus jaunas infrastruktūras radīšanai ES ir jāiegulda pašreizējās transporta infrastruktūras modernizācijā un pilnveidošanā;

uzsver, ka ir būtiski, lai dalībvalstis koordinētu projektu plānošanu, pēc iespējas ņemot vērā valsts ģenerālplānus un koordinēšanu ar kandidātvalstīm, veicot transporta vajadzību objektīvu novērtējumu, atbilstoši ES Baltajai grāmatai par transportu un iekļaujot rentabilitātes analīzi un apspriešanos ar ieinteresētajām personām; norāda, ka ex-ante nosacījums izstrādāt transporta ģenerālplānus ir palīdzējis dalībvalstīm noteikt prioritātes ieguldījumiem transportā; uzskata, ka Komisijas atbildīgajiem dienestiem ir jānovērtē šie ģenerālplāni un jāseko līdzi to izpildei, lai nodrošinātu, ka šie plāni arī ir saskaņā ar ES mērķiem un prioritātēm;

stingri iesaka labāk izmantot pašreizējos politikas virzienus un reģionālās sadarbības instrumentus, piemēram, Eiropas teritoriālo sadarbību (ETS), Interreg un jo īpaši Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG), lai uzlabotu pārrobežu transportu starp reģioniem un novērstu nepietiekamu caurlaides spēju;

uzskata, ka ES makroreģionālās stratēģijas, piemēram, tās, kas jau izveidotas Baltijas jūras reģionam, Donavas reģionam un Adrijas–Jonijas jūras reģionam, un iespējamā turpmākā stratēģija Karpatu reģionam un Melnās jūras reģionam, piedāvā inovatīvu pārvaldības sistēmu, lai novērstu transporta politikas problēmas, kuras nevar atrisināt dalībvalstis vienas pašas, tā, lai nodrošinātu labākus transporta nosacījumus;

atzinīgi vērtē sākotnējo TEN-T pamattīkla koridora darba plānu 2015. gadam pabeigšanu un jauno plānu pieņemšanu, kas tālāk paplašina TEN-T tīklu, aptverot Rietumbalkānu valstis; uzsver, ka ar pamattīkla īstenošanu būtu arī jāveicina visaptverošā tīkla izveide, jo īpaši attiecībā uz savienojumiem, kam ir pārrobežu nozīme un kas ietekmē koridoru konsolidāciju; uzsver pilsētu mezglu būtisko nozīmi un to lomu transporta plūsmu uzlabošanā — gan pasažieru, gan kravu pārvadājumos;

uzsver, ka atšķirības starp Centrāleiropas un Austrumeiropas (CEE) reģionu un pārējo Eiropu attiecībā uz infrastruktūras attīstību un kvalitāti var samazināt tikai ar skaidru, konkrētu un integrētu ES mēroga stratēģiju;

atgādina Komisijai par tās pienākumu saskaņā ar 2011. gada Balto grāmatu par transportu līdz 2020. gadam, kurā bija iekļauts īstenošanas plāns ar 40 konkrētiem pasākumiem attiecībā uz konkurētspējīgas un resursu ziņā efektīvas transporta sistēmas veidošanu; atgādina, ka viens no ilgtermiņa mērķiem ir līdz 2030. gadam novirzīt 30 % par 300 km garāku autopārvadājumu uz dzelzceļa vai ūdens transportu, bet līdz 2050. gadam panākt, ka šis apjoms ir vairāk nekā 50 %, tādējādi būtiski samazinot satiksmi Centrāleiropā un Austrumeiropā;

uzskata, ka transporta mezglu attīstīšana ir būtisks elements, lai saistītu tālsatiksmes, reģionālo un pilsētu transportu, tādējādi veicinot efektivitāti, intermodalitāti un reģionālās uzņēmējdarbības attīstību, paturot arī prātā milzīgās iespējas, ko var sniegt digitalizācija, lai uzlabotu sniegumu visā loģistikas ķēdē, tostarp padarot datus pieejamus visām ieinteresētajām personām (datu apmaiņa) jaunu pakalpojumu un prakses izstrādāšanai;

uzsver, ka ceļu infrastruktūras būvniecībā un modernizācijā Centrāleiropā un Austrumeiropā attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā velosipēdistu vajadzības; uzsver, ka ir svarīgi Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs attīstīt velotransporta infrastruktūru, kas palielinās drošību, samazinās ceļu satiksmes negadījumu upuru skaitu un uzlabos dzīves kvalitāti un cilvēku veselību Eiropas Savienībā; uzsver, ka Eiropas veloceliņu tīkls EuroVelo, jo īpaši tā dēvētais Dzelzs priekškara velomaršruts Nr. 13 (Iron Curtain Trail), Austrumeiropas maršruts un Atlantijas–Melnās jūras maršruts apvienojumā ar dzelzceļa savienojumiem piedāvā interesantas iespējas tūrisma MVU Viduseiropas un Austrumeiropas makroreģionos un tādēļ būtu jāveicina;

10.

norāda, ka ekonomikas attīstības saskaņotības uzlabošana starp tām dalībvalstīm, kas atrodas ES rietumu, centrālajā un austrumu daļā, prasa lielus ieguldījumus; uzsver nepieciešamību panākt labāku koordināciju starp Eiropas un dalībvalstu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz TEN-T pamattīkla daļas īstenošanu; tomēr atgādina, ka nepieciešamajā Eiropas līmeņa koordinēšanā ir jāņem vērā dalībvalstu specifiskās problēmas, kā arī atšķirības attiecībā uz to ekonomiku, sociālā nodrošinājuma sistēmām un infrastruktūras kvalitāti, un demogrāfiskās izmaiņas; uzsver darbvietu potenciālu labāk funkcionējošā dzelzceļa nozarē; aicina nojaukt visus patvaļīgos šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei un uzstāj, lai valstis atturētos no šādu šķēršļu ieviešanas no jauna;

11.

aicina dalībvalstis un Komisiju, īstenojot transporta infrastruktūras projektus ES centrālajā un austrumu daļā, nodrošināt finansējuma sinerģiju un savstarpējo papildināmību saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu un EIB un ERAB instrumentiem, lai ievērojami uzlabotu to izmantošanu un diversifikāciju; uzsver nepieciešamību apmainīties un izplatīt pieredzi un zināšanas projektu sagatavošanā un izmantošanā, ja finansēšana notiek ar dažādiem instrumentiem (tā saucamā fondu apvienošana); atgādina, ka ir svarīgi savlaicīgi izmantot Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) līdzekļus, lai sekmētu komerciāli dzīvotspējīgus, uz tirgu balstītus projektus; mudina Komisiju, Eiropas Investīciju banku un Eiropas Investīciju konsultāciju centru pastiprināt darbu ar projektu vadītājiem Eiropas centrālajā un austrumu daļā, lai nodrošinātu, ka ESIF tiek izmantots kvalitatīviem infrastruktūras projektiem inovatīvos un ilgtspējīgos transporta veidos; uzsver ESIF nozīmi visa veida transporta infrastruktūras projektu attīstīšanā; uzsver, ka lielākā daļa infrastruktūras projektu, ko finansē ESIF, atrodas Rietumeiropā; tādēļ aicina Komisiju saistībā ar ESIF mudināt investorus atbalstīt projektu platformas, kas orientētas uz Centrāleiropas un Austrumeiropas transporta infrastruktūras projektiem; uzsver, cik svarīgs ir kohēzijas politikas finansējums transporta infrastruktūras attīstībai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kuras kvalitāte bieži vien ievērojami atpaliek no transporta tīklu kvalitātes Rietumeiropā, un šajā saistībā prasa nodrošināt nākamajā daudzgadu finanšu shēmā nepieciešamos līdzekļus un finansējuma līmeni;

12.

atgādina, ka no Kohēzijas fonda uz EISI tika pārnesti EUR 11 305 500 000, lai šos līdzekļus izmantotu transporta nozarē dalībvalstīs, kas saņem līdzekļus no Kohēzijas fonda atbalsta; uzsver — jo īpaši ņemot vērā pašreizējo apgūšanas līmeni, prioritāte būtu jāpiešķir visa šā jau pieejamā finansējuma izmantošanai, nevis trešo pušu līdzdalības ieguldījumiem gadījumos, kad šo ieguldījumu pamatā ir politiski apsvērumi, nevis uzņēmējdarbības intereses;

13.

aicina dalībvalstis Centrāleiropā un Austrumeiropā nodrošināt augsta līmeņa pārredzamību un ciešu kontroli pār minēto fondu izlietojumu un pēc iespējas ātrāk sniegt detalizētu informāciju par to piešķiršanu;

14.

vērš uzmanību uz iespējām, ko piedāvā hibrīdi publiskā un privātā sektora partnerības projekti, sasaistot infrastruktūras ieguldījumu finansējuma avotus no ES dotācijām (līdz 85 % no kopējām attiecināmajām izmaksām), valsts finansējuma, ko veido līdzfinansējums, kas jānodrošina saņēmējam, un naudas līdzekļiem no privātiem uzņēmumiem; vienlaikus uzsver, ka ES fondu līdzekļi un budžeta resursi ir faktors, kas palielina ieguldījumu uzticamību, jo tie mazina risku privātajam sektoram; norāda, ka tajā pašā laikā privātais sektors gūst labumu no stabiliem ilgtermiņa līgumiem, kuri nav atkarīgi no ekonomiskajām, politiskajām un budžeta svārstībām valstīs; tādēļ mudina dalībvalstis attiecīgā gadījumā izmantot publiskā un privātā sektora partnerības, kas var būt izdevīgs veids ieguldījumu veikšanai infrastruktūrā, jo īpaši attiecībā uz sarežģītiem infrastruktūras projektiem, kuriem nepieciešami lieli izdevumi un kuru peļņas līmenis ir zems, no vienas puses, un vēlme garantēt efektīvu augstas kvalitātes sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, no otras puses; šajā saistībā aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā tehnisku palīdzību, ņemot vērā, ka dažām no šīm valstīm ir maz pieredzes darbā ar finanšu instrumentiem un privātā sektora iesaistīšanu lielos projektos; turklāt aicina Komisiju sadarbībā ar valstu, reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm regulāri sagatavot vispārēju pārskatu par transporta projektiem ar atbilstīgām summām, ko līdzfinansē no dažādiem ES fondiem;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot un vienkāršot iepirkuma procedūras, pieņemt pamatnostādnes par publiskā un privātā sektora partnerību, nodrošināt pienācīgu valsts atbalsta sistēmu un vienkāršot atļauju izsniegšanas procedūras, lai atvieglotu transporta projektu īstenošanu, jo īpaši pārrobežu projektu gadījumā;

16.

uzsver, ka ESI fondus var izmantot trūkstošo posmu izveidei pierobežas teritorijās visā Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī esošās infrastruktūras konsolidēšanai, lai nodrošinātu pilnīgu piekļuvi vienotajam tirgum un turpinātu veicināt ekonomikas izaugsmi; šajā sakarībā uzsver — tā kā transports ir būtisks reģionālajai attīstībai, piemērota un pietiekami finansēta vietējā infrastruktūra ir nepieciešams pamatnosacījums ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai;

17.

atgādina, ka ESI fondus varētu arī izmantot, lai palielinātu starpniecības struktūru un līdzekļu saņēmēju administratīvās spējas, kuras, ja būtu nepietiekamas, apdraudētu ES atbalstu ieguldījumus reģiona transportā; norāda, ka līdz šim šajā ziņā jo īpaši noderīgs izrādījies JASPERS palīdzības mehānisms un tāpēc to varētu ne tikai vienkārši turpināt, bet arī uzskatīt par pastāvīgāku, institucionālu satvaru; norāda, ka ar Eiropas Investīciju konsultāciju centra piedāvāto tehnisko palīdzību vajadzētu palīdzēt publiskiem un privātiem projektu iniciatoriem izveidot labi sagatavotu un strukturētu projektu plūsmu, lai no finanšu instrumentiem varētu gūt labumu ilgtermiņā; atgādina, ka Eiropas pamattīklu koridoru koordinatoriem gan ir politiskās pilnvaras, bet nav pietiekamu administratīvu spēju; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai racionalizētu šādu resursu publisku pārvaldību un tā izvairītos no nevajadzīgas birokrātijas;

18.

aicina Komisiju un EIB labāk sadarboties un saskaņot savus centienus, lai nodrošinātu plašu apspriešanos ar visām ieinteresētajām personām par finansējumu transporta infrastruktūrai, labākās prakses apmaiņu, finanšu instrumentu veicināšanu un iespējamo projektu agrīnu apzināšanu, kā arī regulāri informēt Parlamentu par to; uzsver, ka jebkādi pasākumi saistībā ar projektiem transporta infrastruktūras savienojamības un pieejamības uzlabošanai būtu jāveic pēc iespējas ātrāk;

19.

mudina reģionus un dalībvalstis pieņemt pasākumus virzībā uz videi nekaitīgākiem transporta risinājumiem vai turpināt tādus īstenot; rosina ESI fondus izmantot projektiem, kuru mērķis ir veicināt pieprasījumu pēc sabiedriskā transporta un ilgtspējīgākām transporta iespējām, piemēram, vienkāršojot pārrobežu biļešu pārdošanu un veicot ieguldījumus elektriskās uzlādes punktu sistēmās;

20.

uzsver, ka vienāda uzmanība Eiropas TEN-T tīklā būtu jāvelta austrumu–rietumu un ziemeļu–dienvidu transporta koridoriem, kas var sekmēt ekonomikas attīstību iesaistītajās valstīs, radot jaunas nodarbinātības iespējas MVU, jaunuzņēmumos, tirdzniecisko saišu, zinātnes, pētniecības un tehnoloģiju jomā, kā arī uzlabot ceļu satiksmes drošību un samazināt transporta izmaksas; uzsver multimodalitātes un inovāciju transporta nozarē būtisko nozīmi tirdzniecība un tūrisma attīstīšanā, kā arī vides aizsardzībā, un atbalsta iekšējo ūdensceļu transporta integrāciju transporta loģistikas ķēdē, ņemot vērā, ka saikne starp visiem transporta veidiem nodrošinātu teritorijas ekonomikas attīstību un arī novērstu nepietiekamu caurlaides spēju transporta sistēmā;

21.

atzinīgi vērtē TEN-T tīkla paplašināšanu, aptverot Rietumbalkānu valstis; aicina Komisiju nodrošināt Rietumbalkānu pievienošanas valstu integrēšanu TEN-T tīklā un sadarbību transporta savienojumiem ar Ukrainu, Moldovu un citām kaimiņvalstīm, tostarp valstīm, kas ietilpst TRACECA koridorā; uzsver, ka ir svarīgi pielāgot finanšu kritērijus, lai pievienošanas valstis un kandidātvalstis varētu gūt labumu no ES finanšu instrumentiem plašākā mērogā, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu projektiem; uzsver, ka ieguldījumi, jo īpaši, izmantojot Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) un Rietumbalkānu valstu investīciju sistēmu, un satiksmes optimizācijas pasākumi būtu jākoordinē reģionālā līmenī, lai veicinātu pamattīkla paplašināšanu šajā reģionā;

22.

uzskata, ka transporta infrastruktūras uzlabošana ES centrālajā un austrumu daļā ir svarīgs instruments, lai stiprinātu stabilitāti un drošību uz Savienības austrumu robežas un Rietumbalkānos un palielinātu pārvadājumu nosacījumu augšupējo konverģenci iekšējā tirgū; šajā saistībā uzsver Austrumu–Vidusjūras austrumdaļas koridora nozīmi;

23.

uzsver, ka ir absolūti nepieciešamas saglabāt Šengenas sistēmu efektīvai, rentablais transporta sistēmai Eiropas Savienībā, kam pamatā ir brīva preču, pakalpojumu un personu kustība pāri atvērtām iekšējām robežām; atgādina, ka jau 2011. gada jūnijā Komisija mudināja visas dalībvalstis pieņemt lēmumu par Šengenas zonas paplašināšanu, iekļaujot tajā Bulgāriju un Rumāniju;

24.

uzsver nepieciešamību uzlabot savienojamību un transporta infrastruktūras pieejamību, lai veicinātu tūrisma nozares attīstību Eiropas Savienībā; uzsver, ka paplašināts un efektīvs Eiropas transporta tīkls ir nozīmīgs ieguvums tūrisma nozarei, ka palīdz padarīt reģionus pievilcīgākus tūristiem; uzskata, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ir milzīgs potenciāls attiecībā uz tūrisma nozares attīstību, ko varētu izmantot labāk līdz ar tālāku infrastruktūras attīstīšanu;

25.

norāda uz atšķirīgo transporta veidu sasaistes sinerģiju labvēlīgajiem vides un ekonomiskajiem aspektiem, lai labāk izmantotu katram piemītošās priekšrocības;

26.

uzsver, ka kombinētā transporta attīstība Centrāleiropā un Austrumeiropā prasa uzlabot dzelzceļa kravas pārvadājumu koridoru īpašības un atbalstīt sabiedriski pieejamu intermodālo termināļu būvniecību;

27.

saskata milzīgu potenciālu starptautiskajos infrastruktūras projektos, piemēram, saistībā ar “jauno zīda ceļu”, attiecībā uz to, lai palīdzētu Centrāleiropai un Austrumeiropai labāk izmantot globālās ekonomikas potenciālu; uzskata, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, pateicoties to izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, var kļūt par nozīmīgu loģistikas centru un komunikāciju centru starp Eiropu un Āziju;

28.

uzsver, ka transporta pieejamības palielināšanai Centrāleiropā un Austrumeiropā un ieguldījumam tajā vajadzētu sniegt stimulu attīstīt vietējos uzņēmumus un uzņēmējdarbību; norāda, ka konkursa procedūrām un projektu īstenošanai vajadzētu būt MVU labvēlīgām; aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību problēmai, kas saistīta ar galveno līgumslēdzēju un apakšuzņēmēju, kuri piedalās projektos, iesaistīšanos negodīgā sadarbībā, no kuras ļoti bieži cieš mazāk kvalificētie darba ņēmēji;

29.

uzskata, ka, plānojot infrastruktūras risinājumus Centrāleiropā un Austrumeiropā, ir jāņem vērā to iedzīvotāju vajadzības, kas dzīvo reģionos, kuri ir mazapdzīvoti un grūti pieejami, piemēram, kalnu apgabalos; uzskata, ka ierobežota piekļuve transportam var izraisīt sociālo atstumtību, un aicina Komisiju ņemt vērā to iedzīvotāju vajadzības, kuri izmanto vietējos satiksmes ceļus; uzsver, ka transporta savienojumu rentabilitāte nevar būt vienīgais kritērijs, lai novērtētu to lietderību;

Autotransports

30.

atgādina, ka ir svarīgi attīstīt pārrobežu autoceļus, lai veicinātu sadarbību starp iedzīvotājiem un uzņēmumiem pierobežas reģionos; aicina dalībvalstis turpināt modernizēt autoceļus, turpināt attīstīt trūkstošos posmus, izbūvēt drošas un pieejamas autostāvvietas un stiprināt reģionālo savienojamību ar TEN-T tīklu, jo pievienošanās TEN-T ir būtisks pamats reģionālo centru ekonomikas izaugsmei;

31.

uzsver, ka ir jānodrošina taisnīgas ceļa nodevu iekasēšanas sistēmas Eiropas Savienībā; norāda, ka šādu sistēmu izstrādāšanā būtu jāsaglabā noteikta elastība dalībvalstīm, ņemot vērā to īpašās iezīmes, taču saglabājot tehnisko sadarbspēju pienācīgā līmenī; uzskata, ka minētās sistēmas būtu jāizstrādā sadarbībā ar uzņēmēju aprindām un komerciālajiem ceļu lietotājiem un ka nevajadzētu prasīt ceļu lietotājiem maksāt papildu vai nesamērīgas nodevas, kas padarītu viņu uzņēmējdarbību mazāk ienesīgu;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis risināt steidzamo problēmu, kas prasa uzlabot ceļu infrastruktūras tīklu gar ES austrumu robežu, sākot no Igaunijas, tālāk turpinoties Latvijā, Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā un Bulgārijā un visbeidzot Grieķijā; uzskata, ka šādiem centieniem vajadzētu pamatoties uz ilgtermiņa plānošanu, kas jau veikta saskaņā ar Via Carpatia projektu, par ko attiecīgo valstu pārstāvji parakstīja deklarāciju 2016. gada 3. martā Varšavā attiecībā uz turpmāku sadarbību koridora attīstīšanā un maršruta atjaunināšanā; uzskata, ka Via Carpatia izveide nomaļos ES reģionos radīs paātrinātas attīstības iespējas un ļaus tiem ātrāk pietuvoties attīstītākajiem ES reģioniem; norāda, ka šā maršruta izveide arī veicinās ieguldījumus un uzņēmējdarbības izaugsmi un uzlabos drošību ES kopumā, jo īpaši saistībā ar bruņoto konfliktu Ukrainā; uzskata, ka būtu jāizmanto iespēja atvērt Reinas–Donavas koridoru uz ziemeļiem no ES caur Via Carpatia, un uzskata, ka Via Carpatia būtu jāsaņem pienācīga budžeta apropriācija; tādēļ prasa Via Carpatia iekļaut TEN-T tīklā, lai nodrošinātu pienācīgu ES finansējumu; mudina dalībvalstis palielināt finansējumu minētajam projektam, izmantojot visus iespējamos finanšu instrumentus, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu;

33.

atkārtoti uzsver, ka ceļu infrastruktūras kvalitāte tieši ietekmē ceļu satiksmes drošību; tādēļ uzskata, ka, būvējot ceļu infrastruktūru, būtu arī jāizvērtē satiksmes drošība; pauž bažas par to, ka daudzās dalībvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā joprojām saglabājas relatīvi augsts ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo un smagi ievainoto personu rādītājs; uzsver, ka dalībvalstu un ES līmenī būtu tālāk jāveicina pasākumi ceļu satiksmes drošības uzlabošanai; uzskata, ka būtu jānodrošina pienācīgs finansējums infrastruktūras atjaunošanas projektiem Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs;

34.

uzsver, ka drošums un transporta nozares ilgtspēja ir galvenās prioritātes, attīstot infrastruktūru; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk sekmēt digitalizāciju un automatizāciju visos transporta veidos; aicina infrastruktūras ieguldījumu projektos ietvert transporta risinājumus, kas samazinātu nāves gadījumu un smagu ievainojumu risku ceļu satiksmes negadījumos, un ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri dzīvo netālu no ceļiem ar intensīvu satiksmi;

Dzelzceļa transports

35.

uzsver to, cik būtiski ir būvēt, modernizēt un uzturēt dzelzceļa līnijas, lai panāktu saskaņotu, ilgtspējīgu dzelzceļa transporta izaugsmi un kohēziju ES centrālajā un austrumu daļā; uzsver, ka dzelzceļam ir būtiska loma klimata ietekmes, gaisa piesārņojuma, kā arī negadījumu skaita mazināšanā, un sagaida, ka šādiem pasākumiem būs pozitīva ietekme uz rūpniecības attīstību, kravu loģistiku, sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un uzticamu pasažieru mobilitāti; aicina dalībvalstis likvidēt nepietiekamu caurlaides spēju pārrobežu un nacionālajā mērogā un paplašināt darbības spējas, lai sasniegtu 2030. un 2050. gada modālās pārejas mērķus, kas noteikti 2011. gada Baltajā grāmatā par transportu;

36.

uzsver, ka dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ir nozīmīgs dzelzceļu tīkls, kam tomēr ir steidzami vajadzīga infrastruktūras modernizāciju, lai novērstu turpmāku stāvokļa pasliktināšanos, kas varētu novest līdz tā darbības pārtraukšanai; pauž kritiku par nepietiekamo ieguldījumu pārrobežu dzelzceļa līnijās un dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu zemo līmeni daudzās pierobežas teritorijās; aicina dalībvalstis (no jauna) izveidot trūkstošos savienojumus un likvidēt nepietiekamu caurlaides spēju; ierosina pārbaudīt dzelzceļa tīklu, izmantojot TEN-T visaptverošā tīkla un pamattīkla plānošanas metodiku, lai apzinātu iespējamos turpmākos trūkstošos savienojumus, jo īpaši pārrobežu savienojumus gan starp ES dalībvalstīm, gan starp dalībvalstīm un kaimiņvalstīm, kas nav ES dalībvalstis; mudina dalībvalstis uz ciešu un konstruktīvu sadarbību, lai novērstu šādas atšķirības un uzlabotu teritoriālo integrāciju un kohēziju; aicina Komisiju nodrošināt efektīvu finansiālo atbalstu visiem šādiem centieniem;

37.

atkārtoti pauž atbalstu Eiropas dzelzceļa satiksmes vadības sistēmas (ERTMS) prioritārai ieviešanai visos TEN-T pamattīkla koridoros; uzskata, ka pilnībā un ātri ieviest ERTMS sistēmas ir absolūta ES prioritāte, lai izveidotu pilnībā sadarbspējīgu, funkcionējošu, efektīvu un pievilcīgu Eiropas dzelzceļa telpu, kas spētu konkurēt ar citiem transporta veidiem;

38.

aicina dalībvalstis pieņemt skaidras ilgtermiņa dzelzceļa transporta attīstības stratēģijas un novērst šķēršļus dzelzceļa projektiem, kas tiek īstenoti, izmantojot ES finansējumu;

39.

uzsver nepieciešamību palielināt ieguldījumus, lai uzlabotu dzelzceļa transporta kvalitāti nolūkā to padarīt pieejamāku un pievilcīgāku gan pasažieru, gan kravas pārvadājumiem, un palielināt tā īpatsvaru modālajā sadalījumā, kas atbilst mērķim Nr. 3 par modālo pāreju, kurš formulēts ES Baltajā grāmatā par transportu;

40.

norāda, ka trūkst autoceļu un dzelzceļa savienojumu ar ostām; uzsver, ka lielākā daļa lidostu Austrumeiropā atrodas tuvu dzelzceļa infrastruktūrai un ka integrācija joprojām ir tehniski iespējama; aicina Komisiju pilnībā atbalstīt turpmāko multimodālu transporta savienojumu integrāciju (ceļš–dzelzceļš-lidosta) Centrāleiropā un Austrumeiropā;

41.

aicina Komisiju turpināt atbalstīt ieguldījumus ritošajā sastāvā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, jo tas ļaus atjaunot dzelzceļa potenciālu šo valstu sabiedriskā transporta sistēmās;

42.

uzsver, ka Eiropas dzelzceļa transporta infrastruktūras ilgtspējīga attīstība nedrīkst aprobežoties tikai ar tīkla izveidi, bet tajā ir jāparedz arī uzturēšanas pasākumi, lai saglabātu rentabilitāti ilgtermiņā; uzskata, ka, ņemot vērā uzturēšanas pasākumu nozīmi, ievērojama daļa finanšu līdzekļu būtu jāatvēl šiem pasākumiem;

43.

uzsver Rail Baltica kā viena no Ziemeļjūras-Baltijas jūras koridora prioritārajiem projektiem kopējo ieguvumu un tā stratēģisko nozīmi visām attiecīgajām dalībvalstīm, kā arī visam reģionam, kas sākas Somijā (ar iespējamu “Botnijas paplašinājumu”) un turpinās Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un tālāk Vācijā, Nīderlandē un Dienvideiropā; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts Rail Baltica dzelzceļa līnijas būvē un sagatavošanas gaitā, un uzsver, ka labai sadarbībai ar ieinteresētajām un iesaistītajām valstīm ir būtiska nozīme virzībā uz Rail Baltica projekta īstenošanu bez jebkādas turpmākas kavēšanās, atpakaļvirzības un riska, ka varētu netikt piešķirti šim projektam atvēlētie finanšu līdzekļi; uzsver, ka tad, ja Eiropas Komisijas noteikumi netiks ievēroti, ES līdzfinansējums aptuveni 85 % apmērā tiks zaudēts un nākotnes finansēšanas nosacījumi nākotnē nebūs tik labvēlīgi, kādi tie ir šobrīd; mudina iesaistītās valstis atzīt un nostiprināt RB dzelzceļa kopuzņēmuma kā vispiemērotākās struktūras lomu šāda mēroga pārrobežu projekta vadībai, iesniegt kopīgus pieteikumus ES finansējuma saņemšanai, īstenot gan kopīgo, gan valsts publisko iepirkumu, sadarboties projekta darbībā un visbeidzot — parādīt, ka tās spēj sadarboties;

44.

ņemot vērā Eiropas dzelzceļa transporta daļas stagnāciju kravu un pasažieru pārvadājumu tirgū uzsver “Shift2Rail” iniciatīvas nozīmi, jo īpaši kravu pārvadājumu jomā, lai palielinātu konkurētspēju un efektivitāti; uzskata, ka būtu arī jāveic ieguldījumi, lai uzlabotu dzelzceļa kravu pārvadājumu kvalitāti; atzinīgi vērtē kopīgas starptautiskas iniciatīvas, ko dalībvalstis veikušas reģionā, lai attīstītu un modernizētu dzelzceļa infrastruktūru, piemēram, izveidojot jaunu dzelzceļa kravu pārvadājumu koridoru Nr. 11, tā saukto Dzintara koridoru, sasaistot tirdzniecības un rūpniecības centrus Polijā, Slovākijā, Ungārijā un Slovēnijā ar vienotu rīcību, nodrošinot satiksmes caurlaidspēju starptautiskiem kravas vilcieniem; norāda, ka šādi projekti popularizē dzelzceļu kā starptautisku kravu pārvadājumu veidu, sekmē dzelzceļa transporta konkurētspēju un nodrošina, ka tiek labāk izmantota esošā starptautisko kravu pārvadājumu caurlaidspēja;

45.

norāda, ka dzelzceļa nozarē ir pieejami daudzi finansējuma avoti no dažādām ES programmām; uzskata, ka šā finansējuma avotu apguve un efektīva izmantošana ir būtiska, ņemot vērā to, ka finansiālie ierobežojumi rada ievērojamus ierobežojumus attiecībā uz valsts līdzekļu apjomu, ko valstu valdības var ieguldīt dzelzceļā;

46.

vērš uzmanību uz piemaksām, kuras bieži izmanto Centrāleiropā un Austrumeiropā pārrobežu reģionālajā pasažieru dzelzceļa transportā un kuras bieži vien tiek piemērotas dzelzceļa uzņēmumiem kā daļa no starptautiskajiem dzelzceļa tarifiem, tādējādi samazinot pārrobežu dzelzceļa savienojumu pievilcību;

47.

uzsver nepieciešamību nodrošināt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu savienojumu ar ātrgaitas dzelzceļa tīklu Rietumeiropā, lai palielinātu dzelzceļa transporta nozares konkurētspēju un atbalstītu ekonomikas izaugsmi minētajā reģionā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ātrgaitas dzelzceļa savienojumu pārrobežu projektus visos TEN-T koridoros;

48.

uzsver nepieciešamību atbalstīt kopīgus projektus un ieguldījumus ar trešām valstīm, radot iespējas attiecībā uz dzelzceļa transporta koridoru potenciāla papildu izmantošanu, kuri ir modernizēti, izmantojot ES finansējumu, piemēram, savienojumos starp ES un Āzijas valstīm;

Iekšējie ūdensceļi

49.

uzsver, ka iekšējo ūdensceļu transportam ir būtiska nozīme kā efektīvam un ilgtspējīgam multimodālā transporta un loģistikas līdzeklim visā ES; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi modernizēt iekšējo ūdensceļu transporta infrastruktūru pasažieru vai kravu pārvadāšanai un uzlabot savstarpējo savietojamību ar citiem transporta veidiem;

50.

norāda, ka Centrāleiropai un Austrumeiropai ir ievērojams iekšzemes ūdensceļu, kā arī upju un jūras ostu attīstības potenciāls; uzskata, ka šo potenciālu var izmantot vienīgi tad, ja vienlaikus tiek ievērots Savienības acquis vides aizsardzības, bioloģiskās daudzveidības un ūdens jomā, un lielāku uzsvaru liekot uz ostām un dzelzceļu, kas varētu palīdzēt atbalstīt mērķi uzlabot multimodālo transportu reģionā;

51.

atzinīgi vērtē NAIADES programmas izveidi, kā arī NAIADES II programmas darbības turpināšanu līdz 2020. gadam, un uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt Eiropas stratēģiju un rīcības plānu attiecībā uz iekšzemes ūdensceļiem;

52.

uzskata, ka multimodalitātes izmantošanai iekšzemes ūdensceļu ostās ir izšķiroša nozīme sakarā ar to ekonomisko potenciālu; uzsver, ka pienācīgai t.s. pēdējā kilometra piekļuvei un dzelzceļa savienojumiem starp dzelzceļa infrastruktūru un iekšējo ūdensceļu termināļiem, kā arī transporta centriem ostu aptvēruma teritorijās ir būtiska nozīme, lai piesaistītu lietotājus;

53.

uzsver, cik būtiska loma ir Donavai kā galvenajam transporta ūdensceļam Donavas makroreģionā; norāda, ka būtu jāturpina izmantot reģiona potenciālu attiecībā uz iekšējo ūdensceļu transportu, un tādēļ atgādina arī, ka dalībvalstīm ir jāsaglabā to pārziņā esošo iekšzemes ūdensceļu izmantojamība; aicina piekrastes valstis nodrošināt nepārtrauktu Donavas kuģojamību un īstenot 2014. gadā apstiprināto ģenerālplānu kuģu ceļa atjaunošanai un uzturēšanai, vienlaikus ņemot vērā vides aspektus un rīkojoties īpaši rūpīgi, lai pasargātu dabiskās dzīvotnes, vidi, bioloģisko daudzveidību un ūdeni un tādējādi saglabātu un veicinātu ilgtspējīgus MVU, kas darbojas lauksaimniecības, zvejniecības un tūrisma nozarēs; uzsver, ka savienojumi starp Oderu, Elbu un Donavu varētu palielināt transporta un komunikācijas spējas visā ziemeļu-dienvidu ass reģionā, kā rezultātā tiktu radītas darbvietas un attīstītos MVU;

54.

mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai atjauninātu un panāktu citu iekšējo ūdensceļu infrastruktūru IV klases kuģojamību, jo īpaši upju posmiem TEN-T pamattīklā; uzsver, ka ir svarīgi veikt uzlabojumus Elbas upē, lai nodrošinātu pilnīgu kuģojamību, kas ir īpaši būtiska Austrumu–Vidusjūras austrumdaļas koridorā; uzsver, ka ir jāuzlabo Oderas kuģojamība tā, lai tā sasniegtu IV klasi; uzsver starptautisko ūdensceļu E40 un E70 īpašo nozīmi Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu integrācijas uzlabošanai Eiropas iekšzemes transporta maršrutos; uzsver, ka labu multimodālu savienojumu izveide starp minētajiem ūdensceļiem un TEN-T Baltijas–Adrijas koridoru būtiski veicinātu ieguldījumu potenciālu ES Austrumu reģionos;

Jūras ostas un lidostas

55.

uzsver iespējas turpināt attīstīt pievilcīgu kuģošanu uz ostām Baltijas jūrā, Melnajā jūrā un Adrijas jūrā saistībā ar “jūras maģistrāļu” koncepciju; uzsver, ka ir svarīgi paplašināt iespējas enerģētikas nozarē, tostarp ilgtspējīgu kuģniecībā izmantojamu degvielu iespējas, un nodrošināt efektīvus ostu savienojumus ar iekšzemi pa dzelzceļu;

56.

norāda, ka ostu ilgtspējīgu attīstību Baltijas, Adrijas un Melnajā jūrā nedrīkst kavēt cita zemūdens infrastruktūra; pauž bažas par to, ka darbi pie tādiem projektiem kā Nord Stream var apdraudēt un bloķēt ieguldījumus reģionā, jo īpaši Baltijā; uzstāj, ka jebkuru zemūdens cauruļvadu gadījumā ir jāievēro iegrimes prasības pie ostas ieejas;

57.

uzskata, ka jūras ostas un lidostas vislabāk kalpo ES centrālās un austrumu daļas ekonomikas attīstībai, ja tās ir satiksmes mezgli integrētā multimodāla transporta sistēmā, kas ir savienota ar veiksmīgi darbojošos dzelzceļa infrastruktūru;

58.

uzsver, ka Adrijas jūras ziemeļu daļas ostām ir jāstiprina sadarbība, īstenojot reģionālo koordināciju kopēju jūras tirdzniecības satiksmes plūsmu veicināšanai Adrijas jūras ziemeļu daļā, un pilnībā jāintegrē Itālijas ostas ar Koperas ostu (Slovēnija) un Rijekas ostu (Horvātija); šajā sakarībā aicina Komisiju iekļaut Rijekas ostu Baltijas–Adrijas jūras koridorā, kas ļautu nodrošināt Ziemeļadrijas jūras ostu pilnīgu transporta savienojumu ar Centrāleiropu un Baltijas jūru;

59.

atgādina, ka Komisija noteica savienojamības nepilnību problēmu nesen izstrādātajā aviācijas stratēģijā Eiropai; tomēr norāda, ka ierosinātajiem risinājumiem ir ierobežots potenciāls, un mudina Komisiju uzraudzīt gaisa satiksmi ES teritorijā, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā, un izstrādāt papildu priekšlikumus, kuru mērķis ir samazināt atšķirības attiecībā uz piekļuvi gaisa pārvadājumu pakalpojumiem; uzskata, ka ir jāturpina attīstīt gaisa satiksmi ar šo ES daļu, jo ES-13 savienojamība ir 7,5 reizes zemāka nekā ES-15 (9); pauž bažas, ka, lai gan reģionā tiek pastāvīgi modernizēta lidostu infrastruktūra, lielākā daļa jauno lidojumu maršrutu ir orientēti tikai uz rietumiem; aicina Komisiju analizēt, vai attiecīgais tiesību akts ir lietderīgs, un vajadzības gadījumā ierosināt jaunas iniciatīvas, lai nodrošinātu pietiekamu savienojamību starp Eiropas nomaļiem rajoniem un centru;

60.

uzsver, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionam ir mazāks skaits gaisa satiksmes savienojumu un tiem ir sliktāka kvalitāte salīdzinājumā ar gaisa satiksmi ES rietumu daļā; norāda, ka šīs savienojumu nepilnības ir noteiktas pēc Komisijas pieprasījuma veiktā neatkarīgā analīzē;

61.

aicina Komisiju izvērtēt gaisa satiksmes savienojumus starp dalībvalstīm un dalībvalstu iekšienē un ieviest pasākumus, lai uzlabotu gaisa pārvadājumu pakalpojumu kvalitāti patērētājiem;

62.

atzīmē mazo un vidējo lidostu milzīgo potenciālu transporta pieejamības jomā Centrāleiropā un Austrumeiropā, jo īpaši attiecībā uz personām, kas dodas darījuma braucienos, un tūristiem; atgādina, ka pēdējos gados Centrāleiropā un Austrumeiropā ir uzceltas un modernizētas daudzas reģionālās lidostas, taču to potenciāls nav pietiekami izmantots, jo trūkst pienācīgu savienojumu starp šīm lidostām un galvenajiem transporta maršrutiem; uzsver nepieciešamību šīs lidostas izmantot efektīvāk, būvējot jaunus ceļu un dzelzceļa savienojumus;

63.

atzīst reģionālo un vietējo lidostu daudzveidīgo lomu ES centrālās un austrumu daļas reģionu attīstībā un ekonomiskās izaugsmes, tirdzniecības, konkurētspējas, iekļaujošas mobilitātes un tūrisma, kā arī pieejamības bez šķēršļiem veicināšanā personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām; uzsver reģionālo lidostu ieguldījumu attiecīgo reģionu pievilcības veicināšanā; uzskata, ka saistībā ar visām jaunajām struktūrām ir pienācīgi jānovērtē satiksmes pieprasījums un potenciāls un ES līdzekļu izmantošanā ir strikti jāaprobežojas tikai ar ekonomiski dzīvotspējīgiem un ilgtspējīgiem projektiem; uzsver, ka būtu atbilstoši jāpiešķir finansiālais atbalsts esošo spēju attīstīšanai; uzskata, ka reģionālo lidostu nozīme pieaugs, ja to rīcībā būs moderna infrastruktūra un transporta savienojumu (jo īpaši dzelzceļa savienojumu) tīkls, kas cieši saistīti ar reģionu un valsti, tādējādi ļaujot panākt, ka lidostas ir ātri sasniedzamas no dažādām netālu esošām pilsētām vai mazpilsētām; uzsver, ka ir svarīgi attīstīt esošās un jaunās reģionālās un vietējās lidostas, kas veicinās ekonomikas izaugsmi, tostarp tūrisma nozarē, nepietiekami attīstītos un izolētos reģionos, uzlabojot pieejamību un savienojamību un padarot šos reģionus pievilcīgākus ieguldījumu un konkurētspējas ziņā, tādējādi paātrinot sociālekonomisko attīstību; ierosina Komisijai apsvērt iespēju izveidot lidostu tīklu reģionālā līmenī, lai nodrošinātu labāku savienojamību dalībvalstīs un arī starp tām;

o o

64.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0310.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0423.

(3) OV C 261 E, 10.9.2013., 1. lpp.

(4) OV L 348, 20.12.2013., 1. lpp.

(5) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.

(6) http://ec.europa.eu/transport/road_safety/pdf/vademecum_2015.pdf

(7) http://ec.europa.eu/transport/modes/inland/news/2014-12-04-danube-ministrial-meeting/conclusions.pdf

(8) http://mib.gov.pl/files/0/1796967/deklaracjalancucka.pdf

(9) SWD(2015)0261, Komisijas dienestu darba dokuments, kas pievienots Komisijas paziņojumam “Aviācijas stratēģija Eiropai”.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/162

P8_TA(2016)0409

ES mehānisms demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (2015/2254(INL))

(2018/C 215/25)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, jo īpaši tās otro un ceturto, piekto un septīto apsvērumu,

—	jo īpaši ņemot vērā LES 2. pantu, 3. panta 1. punktu, 3. panta 3. punkta otro daļu un 6., 7. un 11. pantu,

—	ņemot vērā LESD pantus, kuri attiecas uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību Savienībā, tostarp tā 70., 258., 259., 260., 263. un 265. pantu,

—	ņemot vērā LES 4. panta 3. punktu un 5. pantu, LESD 295. pantu un 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu, kas ir pievienoti LES un LESD,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās E pantu,

—	ņemot vērā Kopenhāgenas kritērijus un Savienības noteikumu kopumu (acquis), kas kandidātvalstij jāizpilda, ja tā vēlas pievienoties Savienībai, jo īpaši to 23 un 24. nodaļu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2000. gada 25. oktobra Ieteikumu Nr. R(2000)21 un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1990. gadā pieņemtos pamatprincipus par advokātu lomu, kuros pausts aicinājums valstīm garantēt brīvu un neatkarīgu juridisko profesiju,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības 2007. gada 23. maija Saprašanās memorandu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes izstrādāto Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

—	ņemot vērā tiesiskuma kontrolsarakstu, ko Venēcijas komisija pieņēma savā 106. plenārsesijā 2016. gada 18. martā,

—	ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā ANO līgumus par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ANO līgumu struktūru judikatūru,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā 2008. gada aprīļa ANO Pieeju palīdzībai tiesiskuma jomā,

—	ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, it īpaši 16. mērķi,

—	ņemot vērā Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) divdesmit piekto pusgada 2016. gada 18. maija ziņojumu “Uz parlamentāro uzraudzību attiecināmo Eiropas Savienības procedūru un prakses attīstība” (Developments in European Union Procedures and Practices Relevant to Parliamentary Scrutiny),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) publikācijas, tostarp FRA2013. gada 31. decembra dokumentā “Pamattiesības Eiropas Savienības nākotnes tieslietās un iekšlietās” (Fundamental rights in the future of the European Union's Justice and Home Affairs) ierosināto Eiropas pamattiesību informācijas sistēmu (EFRIS),

—	ņemot vērā FRA2016. gada 8. aprīļa atzinumu par integrēta instrumenta izstrādi ar objektīviem pamattiesību rādītājiem, kas spēj novērtēt atbilstību LES 2. pantā uzskaitītajām kopējām vērtībām, balstoties uz pašreizējiem informācijas avotiem,

—	ņemot vērā Vācijas, Dānijas, Somijas un Nīderlandes ārlietu ministru 2013. gada 6. marta vēstuli Komisijas priekšsēdētājam,

—	ņemot vērā Itālijas prezidentvalsts 2014. gada 15. novembra piezīmi par tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanu Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Padomes un Padomes ietvaros 2014. gada 16. decembrī kopā sanākušo dalībvalstu secinājumus par to, kā nodrošināt tiesiskuma ievērošanu,

—	ņemot vērā pirmo un otro tiesiskuma dialogu Luksemburgas un Nīderlandes ES Padomes prezidentūras laikā — 2015. gada 17. novembrī un 2016. gada 24. maijā,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. decembra“Pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās”,

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā”;

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 6. maija darba dokumentu “Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos” (Operational Guidance on taking account of Fundamental rights in Commission Impact Assessments),

—	ņemot vērā esošo Komisijas monitoringa mehānismu un periodiska novērtējuma instrumentus, tostarp sadarbības un pārbaudes mehānismu, rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, korupcijas apkarošanas ziņojumus un plašsaziņas līdzekļu monitoringa instrumentu,

—	ņemot vērā Komisijas ikgadējo kolokviju par pamattiesībām,

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

—	ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2009. gada 1. oktobra Labas prakses kodeksu sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesā,

—	ņemot vērā 2016. gada ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un Komisijas 2016. gada 15. jūlija ziņojumu “2015. gada ziņojums par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu”,

—	ņemot vērā Parlamenta Eiropas pievienotās vērtības nodaļas 2016. gada aprīļa novērtējumu “ES mehānismi demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām”,

—	ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A8-0283/2016),

A.	tā kā Savienības pamatā ir tādu vērtību kā cilvēka cieņas, brīvības demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp minoritātēm piederīgu personu tiesību, ievērošana, kas ir ietvertas LES pirmajos pantos noteiktajos pamatprincipos un mērķos un dalības Savienībā kritērijos;

tā kā Savienības iestādēm un struktūrām un dalībvalstīm būtu jāievēro savas saistības un jākalpo par modeli, patiešām minētās saistības izpildot un cenšoties 28 dalībvalstīs un Savienības iestādēs ieviest kopīgu tiesiskuma kultūru, kas visām iesaistītajām pusēm būtu jāpiemēro vienādi, vienlaikus ņemot vērā, ka pilnīga šo principu ievērošana un sekmēšana ir būtisks Eiropas projekta kā tāda leģitimitātes priekšnoteikums un iedzīvotāju uzticības Savienībai vairošanas nosacījums;

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2014. gada 18. decembra Atzinumu 2/13 (1) un attiecīgo judikatūru pamattiesības, kas atzītas Hartā, ir Savienības juridiskās struktūras pamatā un minēto tiesību ievērošana ir ES tiesību aktu likumības nosacījums un tādējādi ar minētajām tiesībām nesaderīgi tiesību akti Savienībā nav pieņemami;

D.	tā kā saskaņā ar LES 2. pantu, 3. panta 1. punktu un 7. pantu Savienībai ir iespēja rīkoties, lai aizsargātu tās “konstitucionālo kodolu” un kopējās vērtības, kas ir tās pamatā;

E.	tā kā tiesiskums ir Eiropas liberālās demokrātijas balsts un viens no Savienības pamatprincipiem, kas izriet no visu dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām;

F.	tā kā visām dalībvalstīm un Savienības un kandidātvalstu iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir pienākums ievērot, aizsargāt un popularizēt minētos principus un vērtības un lojāli sadarboties;

tā kā cita starpā saskaņā ar LES un LESD pievienoto 24. protokolu par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, Padomes Pamatlēmuma Nr. 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (2) 10. apsvērumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (2011. gada 21. janvāra spriedums lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju) un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (2011. gada 21. decembra spriedums lietā N.S. un M.E. (3), 2016. gada 5. aprīļa spriedums lietā Aranyosi un Căldăraru (4)) dalībvalstīm, tostarp dalībvalstu tiesām, ir pienākums atturēties īstenot Savienības tiesību aktus attiecībās ar citām dalībvalstīm, ja ir droša varbūtība, ka var tikt nopietni pārkāpts vai nopietni un pastāvīgi pārkāpts tiesiskuma princips un pamattiesības minētajās citās dalībvalstīs;

tā kā tiesiskuma ievērošana Savienībā ir ne tikai pamattiesību aizsardzības priekšnoteikums, bet arī visu no līgumiem un starptautiskajām tiesībām izrietošo tiesību un pienākumu ievērošanas priekšnoteikums, un bez tās nav iespējama savstarpēja atzīšana un uzticēšanās, kā arī tā ir galvenais faktors tādas politikas jomās kā iekšējais tirgus, izaugsme un nodarbinātība, diskriminācijas apkarošana, sociālā iekļaušana, policijas un tiesu iestāžu sadarbība, Šengenas zona un patvēruma un migrācijas politika, un tādēļ tiesiskuma, demokrātiskās pārvaldes un pamattiesību erozija ir nopietns Savienības stabilitātes, monetārās savienības un brīvības, drošības un tiesiskuma kopīgās telpas un Savienības labklājības apdraudējums;

I.	tā kā veids, kādā dalībvalstīs tiek īstenots tiesiskums, būtiski ietekmē dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un uzticēšanos to tiesiskajām sistēmām, un tai tādēļ ir svarīga nozīme, lai izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām;

tā kā Savienības pamatā ir kopīgu vērtību un principu kopums un tā kā tādu pamatvērtību un principu definēšana, pateicoties kurām demokrātija uzplaukst un tiek aizsargātas pamattiesības, ir dzīvs un nemitīgs process, un, kaut arī šīs vērtības un principi var attīstīties laikā, tie ir jāaizsargā un tiem vajadzētu kalpot par politisko lēmumu pamatu un būt neatkarīgiem no dažādiem politiskiem vairākumiem un nepakļauties īslaicīgām izmaiņām, tādēļ neatkarīgai un objektīvai tiesu sistēmai, kurai ir tiesības tos interpretēt, ir izšķiroša nozīme;

K.	tā kā Savienības pilsoņi un iedzīvotāji ne vienmēr pietiekami apzinās visas savas kā eiropiešu tiesības; tā kā viņiem būtu jāvar kopīgi veidot Savienības pamatvērtības un principus un, pats galvenais, uzņemties atbildību par tiem;

tā kā saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienībai ir jāievēro dalībvalstu vienlīdzība Līgumu normu izpildē un tā kā kultūras dažādības un valstu tradīciju ievērošana gan pašās dalībvalstīs, gan to starpā nedrīkstētu traucēt demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību vienādu un augsta līmeņa aizsardzību visā Savienībā; tā kā vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips ir universāls princips un tas ir kopīgs visiem Savienības politikas virzieniem un darbībām;

tā kā tiesiskuma un efektīvu un neatkarīgu tiesu sistēmu nodrošināšanai ir galvenā nozīme tādas labvēlīgas politiskas vides radīšanā, ar kuras palīdzību var atgūt sabiedrības uzticību iestādēm, un līdz ar to arī tie galvenie faktori no investīcijām draudzīgas vides viedokļa un lielākas regulatīvās pārredzamības un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanas viedokļa;

tā kā tiesu sistēmu efektivitātes uzlabošana dalībvalstīs ir galvenais tiesiskuma aspekts un tā ir būtiska, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, sodot par varas ļaunprātīgu izmantošanu un novēršot patvaļu, un tā kā Komisija to ir noteikusi par svarīgāko strukturālo reformu sastāvdaļu Eiropas pusgadā, ikgadējā ekonomikas politikas koordinācijas ciklā, kas tiek īstenots Savienības līmenī; tā kā juridisko profesiju neatkarība ir viens no brīvās un demokrātiskās sabiedrības stūrakmeņiem;

O.	tā kā ANO ģenerālsekretāra norādījumos “ANO pieeja palīdzībai tiesiskuma jomā” ir ieteikts tiesiskuma nodrošināšanā iesaistīt gan publisko pārvaldi, gan arī pilsonisko sabiedrību, tādējādi veicinot tiesiskuma stiprināšanu un uzlabojot valsts amatpersonu un iestāžu pārskatatbildību;

tā kā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumā par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām organizētās noziedzības un korupcijas jomā ir pausts uzskats, ka, integrējot plašākā tiesiskuma monitoringa sistēmā šā brīža Savienības uzraudzības mehānismus, piemēram, sadarbības un pārbaudes mehānismu, rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un korupcijas novēršanas ziņojumu, varētu ietaupīt EUR 70 miljardus gadā;

Q.	tā kā ES demokrātiskajai un juridiskajai pārvaldībai nav vienlīdz stingra normatīvā pamata kā ekonomiskajai pārvaldībai, kamēr Savienība neapliecina tādu pašu stingrību un prasīgumu pamatvērtību ievērošanā kā savu ekonomikas un nodokļu noteikumu labas īstenošanas nodrošināšanā;

R.	tā kā, ja kandidātvalsts neievēro noteiktos standartus, vērtības un demokrātijas principus, tiek kavēta tās pievienošanās Savienībai līdz brīdim, kad tā šos standartus pilnībā ievēro, savukārt, ja kāda dalībvalsts vai Savienības iestāde neievēro šos pašus standartus, tam praksē ir neliela ietekme;

tā kā Kopenhāgenas kritērijos noteiktās saistības kandidātvalstīm tiek piemērotas dalībvalstīm arī pēc to pievienošanās Savienībai saskaņā ar LES 2. pantu un LES 4. pantā nostiprināto patiesas sadarbības principu un tā kā tāpēc regulāri būtu jānovērtē ne tikai jaunās, bet arī vecās dalībvalstis, lai pārbaudītu, vai to tiesību aktos un praksē joprojām tiek ievēroti kritēriji un kopējās vērtības, kas ir Savienības pamatā;

tā kā aptuveni 8 % no Savienības iedzīvotājiem ir piederīgi kādai nacionālajai minoritātei un aptuveni 10 % runā reģionālajā vai minoritātes valodā; tā kā Savienībai nav juridiskā satvara, kad garantētu šo iedzīvotāju kā minoritātes tiesības; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi izveidot efektīvu mehānismu šo iedzīvotāju tiesību uzraudzībai Savienībā; tā kā ir atšķirība starp minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politikas nostādnēm; tā kā vienlīdzīga attieksme ir visu iedzīvotāju pamattiesības, nevis privilēģija;

U.	tā kā iekšējās un ārējās demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību politikas saskaņotībai un konsekvencei ir galvenā nozīme uzticības Savienībai nodrošināšanā;

V.	tā kā maz ir instrumentu, ar kuriem nodrošina Savienības iestāžu likumdošanas un izpildvaras jomā pieņemto politisko lēmumu atbilstību Savienības pamatprincipiem un vērtībām;

tā kā Eiropas SavienībasTiesa nesen ir pieņēmusi vairākus nolēmumus anulēt konkrētus Savienības tiesību aktus, Komisijas lēmumus vai likumdošanas paņēmienus, jo tie ir pretrunā Hartai vai neatbilst Līgumu principiem par pārredzamību un piekļuvi dokumentiem, bet dažos gadījumos Savienības iestādes nav pilnībā ievērojušas šo nolēmumu burtu un garu;

X.	tā kā Savienības pievienošanās ECTK ir Līgumā paredzēts pienākums saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu;

Y.	tā kā plurālistiskas demokrātijas veicināšana un aizsardzība, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, kā arī tiesiskums, politiskā un juridiskā sadarbība, sociālā kohēzija un kultūras mijiedarbība ir Eiropas Padomes un Savienības sadarbības pamatā;

Z.	tā kā nepieciešamību pēc efektīvākiem un saistošākiem mehānismiem, lai pilnībā nodrošinātu Līguma principu un vērtību piemērošanu, ir atzinušas Padome un Komisija un tie ir īstenoti praksē, izveidojot Padomes dialogu tiesiskuma jomā un Komisijas ES mehānismu tiesiskuma nostiprināšanai;

AA.

tā kā Savienības rīcībā ir virkne instrumentu un procedūru, lai nodrošinātu Līguma principu un vērtību pilnīgu un pareizu piemērošanu, taču nav ātras un efektīvas reakcijas no Savienības iestāžu puses; tā kā, lai esošie instrumenti būtu atbilstīgi un efektīvi un netiktu uztverti kā politiski motivēti vai vienpusēji un netaisnīgi izdevīgi atsevišķām valstīm, tie ir jāpiemēro, jāizvērtē un jāpapildina, īstenojot tiesiskuma mehānismu;

AB.	tā kā Eiropas Savienības Tiesas lietu skaits, kurās ir ietvertas atsauces uz Hartu, ir palielinājies no 43 2011. gadā līdz 210 lietām 2014. gadā;

AC.

tā kā saskaņota rīcība starp iestādēm un dalībvalstīm demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanā nodrošinās acīmredzamas priekšrocības, piemēram, lietu lētāku izskatīšanu tiesā, lielāku skaidrību attiecībā uz Savienības iedzīvotājiem un viņu tiesībām un lielāku noteiktību dalībvalstīm īstenošanas jomā;

AD.	tā kā dažu dalībvalstu valdības noliedz, ka Savienības principi un vērtības ir Līgumā noteikts pienākums vai ka Savienībai ir tiesības nodrošināt atbilstību;

AE.

tā kā situācijās, kurās kāda dalībvalsts vairs nenodrošinās demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu, vai tiesiskuma principa pārkāpuma gadījumā Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt Līgumu nedalāmību un piemērošanu un aizstāvēt ikvienas tādas personas tiesības, kas atrodas tās jurisdikcijā;

AF.	tā kā pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga nozīme demokrātijas izveidošanā un stiprināšanā, uzraudzībā, valsts varas ierobežošanā un labas pārvaldības, pārredzamības, efektivitātes, reaģētspējas un pārskatatbildības sekmēšanā;

AG.	tā kā subsidiaritātes princips nebūtu jāizmanto, lai noraidītu jebkādu Savienības iejaukšanos ar mērķi nodrošināt Līguma principu un vērtību ievērošanas dalībvalstīs;

AH.	tā kā Savienības rīcība, lai dalībvalstīs un iestādēs nodrošinātu to vērtību ievērošanu, pamatojoties uz kurām Savienība ir dibināta un no kurām izriet Savienības tiesību akti, ir būtiski svarīgs nosacījums valstu līdzdalībai Eiropas projektā;

AI.

tā kā aizvien notiekošais Eiropas integrācijas process un nesenie dažās dalībvalstīs notikušie notikumi ir apliecinājuši to, ka tiesiskuma un pamatvērtību neievērošana nav pienācīgi novērsta un ka ir jāpārskata un jāapvieno esošie mehānismi un jāizstrādā efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību likvidē atlikušās atšķirības un nodrošina Līgumu principu un vērtību ievērošanu, aizsardzību un sekmēšanu visā Savienībā;

AJ.

tā kā būtu jānoslēdz jauns ES pakts par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (ES DTP pakts) un tā pamatā būtu jābūt pierādījumiem; tā kā tam ir jābūt objektīvam un brīvam no ārējas ietekmes, jo īpaši politiskās varas ietekmes, nediskriminējošam un vienādi vērtējošam; subsidiaritātes, nepieciešamības un proporcionalitātes principu ievērojošam; tādam, kas attiecas gan uz dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm, kā arī to īstenojot, ir jābalstās uz pakāpenisku pieeju, kurā ir gan preventīvā, gan korektīvā daļa;

AK.	tā kā ar jauno ES DTP paktu būtu jānodrošina vienota un saskaņota sistēma, pamatojoties uz pastāvošajiem instrumentiem un mehānismiem un iekļaujot tos, un būtu jānovērš visus atlikušos trūkumus;

AL.	tā kā ES pakta par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām noslēgšanai nebūtu jāskar LES 7. panta 1. un 2. punkta tiešu piemērošanu,

iesaka līdz iespējamām Līguma izmaiņām izveidot visaptverošu Savienības mehānismu, ar kuru sekmē demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības un kurā piedalītos visas attiecīgās ieinteresētās personas, un tādēļ prasa Komisijai līdz 2017. gada septembrim, pamatojoties uz LESD 295. pantu, iesniegt priekšlikumu par to, lai noslēgtu Savienības paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (ES DTP paktu) kā iestāžu nolīgumu, ar ko paredz pasākumus, kas atvieglotu sadarbību starp Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm saskaņā ar LES 7. pantu un integrētu, saskaņotu un papildinātu pašreizējos mehānismus, ņemot vērā sīki izstrādātos ieteikumus, kuri izklāstīti pielikumā, un ietverot iespēju visām Savienības iestādēm un struktūrām pievienoties ES DTP paktam, ja tās to vēlētos;

aicina Komisiju iesaistīties jēgpilnā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un nodrošināt, ka priekšlikumā par iestāžu nolīgumu tiek ņemts vērā tās ieguldījums un nozīme;

jo īpaši iesaka, lai ES DTP paktā tiktu ietverti preventīvi un korektīvi elementi un lai tas tiktu vienādi piemērots visās dalībvalstīs, kā arī trijās galvenajās Savienības iestādēs, ievērojot subsidiaritātes, nepieciešamības un proporcionalitātes principus;

uzskata — lai gan ES DTP pakta galvenais uzdevums būtu nepieļaut un labot Savienības vērtību pārkāpumus, tajā būtu jāietver arī iespējamās sankcijas, kurām var būt efektīva atturoša funkcija;

uzskata, ka FRA secinājumi un atzinumi, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra ir uzskatāmi par labu LES 2. panta un Hartā nostiprināto tiesību tvēruma interpretācijas pamatu;

atgādina, ka Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai ir pienākums uzraudzīt un novērtēt, vai dalībvalstis un visas Savienības iestādes un struktūras pareizi piemēro Savienības tiesību aktus un ievēro principus un mērķus, kas nostiprināti Līgumos; tādēļ saskaņā ar demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību politikas ciklu (DTP politikas cikls), novērtējot to, kā Komisija ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, iesaka ņemt vērā šo Komisijas uzdevumu;

aicina Komisiju, sākot no 2018. gada, apvienot savus attiecīgos ikgadējos tematiskos ziņojumus, kā arī esošo uzraudzības mehānismu un periodiskās novērtēšanas rīku rezultātus, lai tos visus, iekļautus DTP politikas ciklā, publiskotu vienā dienā;

uzskata, ka ir svarīgi veicināt nepārtrauktu dialogu un panākt ciešāku Savienības un tās dalībvalstu vienprātību nolūkā sekmēt un aizstāvēt demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības un aizsargāt kopīgās vērtības, kas ir nostiprinātas Līgumos un Pamattiesību hartā, pilnībā nodrošinot pārredzamību un objektivitāti; ir pārliecināts, ka jautājumā par Līgumos un Hartā nostiprinātajām pamattiesībām un vērtībām nekādu kompromisu būt nevar;

uzsver, ka Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem būtu jāuzņemas galvenā loma LES 2. pantā nostiprināto Savienības kopējo vērtību ievērošanas progresa novērtēšanā un tām nodrošinātās atbilstības uzraudzīšanā; norāda, ka Parlamentam ir svarīga nozīme nepieciešamo pastāvīgo diskusiju uzturēšanā saistībā ar Savienības kopīgo izpratni par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām, ņemot vērā mūsu sabiedrībā notikušās izmaiņas; uzskata, ka šo vērtību un principu īstenošanas pamatā arī ir jābūt efektīvai uzraudzībai attiecībā uz to, kā tiek ievērotas Hartā garantētās pamattiesības;

10.

iesaka visās parlamentārajās debatēs par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām iesaistīt pilsonisko sabiedrību un uzskata, ka pilsoniskā līdzdalība un pilsoniskās sabiedrības spēks būtu jāņem vērā kā demokrātijas rādītājs;

11.

aicina Komisiju līdz 2017. gada jūnijam iesniegt jaunu projektu nolīgumam par Savienības pievienošanos ECTK, lai ievērotu LES 6. pantā noteiktās saistības, un pievērsties Eiropas Savienības Tiesas atzinumā 2/13 ietvertajiem secinājumiem; turklāt aicina Eiropas Padomi ļaut trešām pusēm parakstīt Eiropas Sociālo hartu, lai Komisija varētu sākt sarunas par Savienības pievienošanos;

12.

ņemot vērā sabiedrības viedokļus, aicina Eiropas Ombudu savā gada pārskatā uzsvērt un īpašā nodaļā apkopot lietas, ieteikumus un lēmumus, kas saistīti ar iedzīvotāju pamattiesībām, kā arī demokrātijas un tiesiskuma principiem; aicina Komisiju analizēt minētos konkrētos ieteikumus;

13.

aicina Komisiju veikt pasākumus, lai saskaņā ar Hartas 47. pantu nodrošinātu juridiskās palīdzības vispārēju pieejamību tām personām un organizācijām, kuras iesaistītas lietās par dalībvalstu valdību vai Savienības iestāžu veiktiem demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumiem, nepieciešamības gadījumā papildinot nacionālās sistēmas un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par juridisko palīdzību kriminālprocesos aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām un Eiropas apcietināšanas ordera procesā pieprasītajām personām;

14.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Tiesas reformu, ar kuru ir paredzēts pakāpeniski palielināt tiesnešu skaitu tiesā, lai tiktu galā ar darba slodzi un nodrošinātu īsāku tiesvedības ilgumu;

15.

iesaka, ka ekspertu grupa demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jautājumos (DTP ekspertu grupa), kas paredzēta iestāžu nolīgumā, varētu veikt arī novērtējumu par iespēju vērsties tiesā Savienības līmenī, ietverot tādus aspektus kā tiesu un tiesnešu neatkarība un objektivitāte, neatkarīgi juristi, tiesiskā statusa noteikumi, tiesvedības ilgums un izmaksas, juridiskās palīdzības sistēmas atbilstība un efektivitāte, kā arī vajadzīgo līdzekļu pieejamība, tiesu nolēmumu izpilde, tiesu kontroles darbības joma, iedzīvotājiem pieejamie pārsūdzības līdzekļi un iespējas īstenot pārrobežu kolektīvo tiesisko aizsardzību; uzskata, ka šajā saistībā vajadzētu pievērst uzmanību LESD 298. panta 1. punkta noteikumiem un Savienības pilsoņu tiesībām uz atvērtu, efektīvu un neatkarīgu Eiropas pārvaldību;

16.

aicina Komisiju partnerībā ar pilsonisko sabiedrību izstrādāt un īstenot izpratnes veidošanas kampaņu, lai ļautu Savienības pilsoņiem un iedzīvotājiem pilnībā izmantot savas Līgumos un Hartā paredzētās tiesības (piem., vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un tiesības balsot), un sniegt informāciju par pilsoņu tiesībām uz tiesisko aizsardzību un strīdu izšķiršanas ceļiem tādu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumu gadījumos, kurus veikušas dalībvalstu valdības vai Savienības iestādes;

17.

aicina izveidot demokrātijas veicināšanas fondu — organizāciju, kas ar dotācijām atbalstītu vietējos dalībniekus, kuri veicina demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu Savienībā;

18.

norāda, ka, ja Savienība, noslēdzot savus starptautiskos nolīgumus, nosaka prasības aizsargāt un veicināt cilvēktiesības, tad tai ir jānodrošina, lai arī iestādes un visas dalībvalstis ievērotu tiesiskumu un pamattiesības;

19.

turklāt iesaka ES DTP paktā ietvert dalībvalstu un Savienības ratificēto starptautisko nolīgumu un Savienības primāro un sekundāro tiesību aktu saderīguma regulāru uzraudzību;

20.

turklāt uzskata, ka, apsverot iespējamo Līguma grozīšanu, būtu jāizdara šādas izmaiņas:

—	noteikt to, ka LES 2. pants un Harta kļūst par juridisko pamatu pasākumiem, kas jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

—	saskaņā ar LES 2. pantu un Hartu valsts tiesām ļaut celt prasību Tiesā par dalībvalstu rīcības likumību;

—

pārskatīt LES 7. pantu, lai noteiktu atbilstīgas un piemērojamas sankcijas pret jebkuru dalībvalsti, vienlaikus precizējot vainīgo dalībvalstu tiesības (papildus tiesībām balsot Padomē), kuras attiecīgajām dalībvalstīm īslaicīgi varētu atņemt, piemēram, tās varētu būt finanšu sankcijas vai Savienības finansējuma apturēšana;

—	ļaut vienai trešdaļai Eiropas Parlamenta deputātu vērsties Tiesā pēc kāda Savienības tiesību akta pieņemšanas galīgajā redakcijā un pirms tā īstenošanas;

—	grozot LESD 258. un 259. pantu, ļaut tām fiziskām un juridiskām personām, kuras kādā lietā ir skartas tieši un personīgi, celt prasību Eiropas Savienības Tiesā par iespējamiem Hartas pārkāpumiem, ko izdarījušas Savienības iestādes vai dalībvalsts;

—	atcelt Hartas 51. pantu un pārveidot Hartu par Savienības tiesību hartu;

—	pārskatīt vienprātības nosacījumus jomās, kas saistītas ar pamattiesību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu, piemēram, attiecībā uz līdztiesību un nediskrimināciju;

21.

apstiprina, ka minētajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

22.

uzskata, ka jebkādas pieprasīto priekšlikumu izmaksas no Savienības budžeta būtu jāsedz no jau esošajiem piešķirtajiem budžeta līdzekļiem; uzsver, ka gan Savienībai un tās dalībvalstīm, gan iedzīvotājiem šo priekšlikumu pieņemšana un īstenošana varētu ievērojami samazināt izmaksas un patērēto laiku, kā arī veicināt savstarpējo uzticēšanos un dalībvalstu un Savienības lēmumu un rīcības savstarpēju atzīšanu, tādējādi sniedzot labumu gan ekonomikas, gan sociālajā jomā;

23.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos detalizētos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī Reģionu komitejai izplatīšanai reģionālajiem parlamentiem un padomēm.

(1) ECLI:EU:C:2014:2454.

(2) Padomes Pamatlēmums 2002/584/JHA (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp).

(3) ECLI:EU:C:2011:865.

(4) ECLI:EU:C:2016:198.

PIELIKUMS

Detalizēti ieteikumi iestāžu nolīguma projektam par uzraudzības un paveiktā darba kontroles procedūru kārtību attiecībā uz stāvokli demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jomā dalībvalstīs un ES iestādēs

IESTĀŽU NOLĪGUMA PROJEKTS

EIROPAS SAVIENĪBAS PAKTS PAR DEMOKRĀTIJU, TIESISKUMU UN PAMATTIESĪBĀM

Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, jo īpaši tās otro, ceturto, piekto un septīto apsvērumu,

jo īpaši ņemot vērā LES 2. pantu, 3. panta 1. punktu, 3. panta 3. punkta otro daļu un 6., 7. un 11. pantu,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) pantus, kuri attiecas uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību Savienībā, tostarp tā 70., 258., 259., 260., 263. un 265. pantu,

ņemot vērā LES 4. panta 3. punktu un 5. pantu, LESD 295. pantu un LES un LESD pievienoto 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu,

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta),

ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās E pantu par nediskrimināciju,

ņemot vērā Kopenhāgenas kritērijus un Savienības noteikumu kopumu (acquis), kas kandidātvalstij jāizpilda, ja tā vēlas pievienoties Savienībai, jo īpaši to 23. un 24. sadaļu,

ņemot vērā Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

ņemot vērā tiesiskuma kontrolsarakstu, ko Venēcijas komisija pieņēma 106. plenārsesijā 2016. gada 18. martā,

ņemot vērā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības 2007. gada 23. maija Saprašanās memorandu,

ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

ņemot vērā Eiropas Padomes izstrādāto Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju;

ņemot vērā ANO līgumus par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ANO līgumu struktūru judikatūru,

ņemot vērā ANO 2008. gada aprīļa dokumentu “Pieeja palīdzībai tiesiskuma jomā”,

ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 16. mērķi,

ņemot vērā COSAC2016. gada 18. maija divdesmit piekto pusgada ziņojumu Developments in European Union Procedures and Practices Relevant to Parliamentary Scrutiny (“Uz parlamentāro uzraudzību attiecināmo Eiropas Savienības procedūru un prakses attīstība”),

ņemot vērā Vācijas, Dānijas, Somijas un Nīderlandes ārlietu ministru 2013. gada 6. marta vēstuli Komisijas priekšsēdētājam,

ņemot vērā FRA2016. gada 8. aprīļa atzinumu par integrēta instrumenta izstrādi ar objektīviem pamattiesību rādītājiem, ar ko, pamatojoties uz pašreizējiem informācijas avotiem, var novērtēt atbilstību LES 2. pantā minētajām kopējām vērtībām,

ņemot vērā Itālijas prezidentvalsts 2014. gada 15. novembra piezīmi par tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanu Eiropas Savienībā,

ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu 2014. gada 16. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus par to, kā nodrošināt tiesiskuma ievērošanu,

ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. decembra“Pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās”,

ņemot vērā pirmo un otro, 2015. gada 17. novembra un 2016. gada 24. maija, tiesiskuma dialogu Luksemburgas un Nīderlandes Padomes prezidentūras laikā,

ņemot vērā Komisijas pašreizējo monitoringa mehānismu, kā arī periodiska novērtējuma instrumentus, tostarp sadarbības un pārbaudes mehānismu, rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, korupcijas apkarošanas ziņojumus un plašsaziņas līdzekļu monitoringa instrumentu,

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā”;

ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 6. maija darba dokumentu “Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos”,

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 19. marta paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai”,

ņemot vērā Komisijas ikgadējo kolokviju par pamattiesībām,

ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā (2012. gads) (1),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.–2014. gads) (2),

1)	tā kā ir nepieciešams tāds demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisms, kas ir objektīvs, neitrāls, uz faktiem balstīts un vienlīdzīgi un taisnīgi piemērots gan visās dalībvalstīs, gan Savienības iestādēs un kas ietver kā preventīvo, tā korektīvo dimensiju.

tā kā šāda mehānisma galvenajam mērķim vajadzētu būt pārkāpumu un demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību neievērošanas novēršanai, vienlaikus nodrošinot instrumentus, kas ir nepieciešami gan LES 7. panta preventīvās, gan korektīvās daļas, kā arī citu Līgumos paredzēto instrumentu praktiskai darbībai.

3)	tā kā būtu jāizvairās no nevajadzīgas jaunu struktūru radīšanas vai dublēšanas un jādod priekšroka esošo instrumentu integrācijai un iekļaušanai.

4)	tā kā izstrādāt definīcijas, standartus un kritērijus attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām nav vienreizējs lēmums, bet gan drīzāk pastāvīgs un interaktīvs process, kura pamatā ir plašas sabiedriskās debates un apspriedes, regulāra pārskatīšana un paraugprakses apmaiņa.

5)	tā kā efektīvs var būt vienīgs tāds mehānisms, kam ir Savienības iedzīvotāju plašs atbalsts un kas ļauj viņiem uzņemties atbildību par šo procesu.

tā kā galvenā atbildība par kopīgu standartu ievērošanu ir dalībvalstīm, bet, ja tie netiek ievēroti, Savienībai ir pienākums iejaukties, lai aizsargātu tās konstitucionālo pamatu un nodrošinātu, ka vērtības, kas noteiktas LES 2. pantā un Hartā, ir garantētas visiem Saveinības pilsoņiem un iedzīvotājiem visā Savienības teritorijā.

7)	tā kā ir svarīgi, lai visi pārvaldes līmeņi cieši sadarbotos saskaņā ar savām kompetences un atbildības jomām un tādējādi varētu agrīni noteikt iespējamos sistēmiskos tiesiskuma apdraudējumus un uzlabot tiesiskuma aizsardzību.

tā kā pastāv vairāki instrumenti, ar kuriem novērst risku, ka varētu tikt nopietni pārkāptas Savienības vērtības, taču šajā nolūkā ir jāizveido skaidri un objektīvi kritēriji, kas būtu pietiekami spēcīgi un atturoši, lai novērstu tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumus; tā kā Savienībai nav tiesiski saistoša mehānisma, ar ko regulāri varētu uzraudzīt to, kā dalībvalstis un Savienības iestādes ievēro Savienības vērtības un pamattiesības.

tā kā saskaņā ar LESD 295. pantu ar šo iestāžu nolīgumu ir noteikta kārtība, kas atvieglina sadarbību tikai starp Eiropas Parlamentu, Padomu un Komisiju, un tā kā saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu minētajām iestādēm ir jādarbojas to pilnvaru ietvaros, kas tām ir saskaņā ar Līgumiem, un ievērojot tām noteiktās procedūras, darbības nosacījumus un mērķus; tā kā šis iestāžu nolīgums neskar Eiropas Savienības Tiesas prerogatīvas uz autentisku Savienības tiesību interpretēšanu,

IR VIENOJUŠIES PAR TURPMĀKO

1. pants

Galvenie Savienības principi un vērtības, uz kuru pamata tā dibināta, proti, demokrātija, tiesiskums un pamattiesības, tiek ievēroti visā Savienībā saskaņā ar Savienības paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (ES DTP paktu), kurš ietver šo vērtību un principu noteikšanu, attīstīšanu, ievērošanas uzraudzību un izpildi un kas attiecas gan uz dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm.

2. pants

ES DTP pakts sastāv no:

—	ikgadējā ziņojuma par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (Eiropas DTP ziņojums), kurā iekļauta informācija no Pamattiesību aģentūras, Eiropas Padomes un citām attiecīgām organizācijām, kas darbojas šajā jomā, ar katrai valstij adresētiem ieteikumiem,

—	ikgadējām parlamentārajām debatēm, pamatojoties uz minēto Eiropas DTP ziņojumu,

—	kārtības, kā novērst iespējamos riskus un pārkāpumus, kā noteikts Līgumos, un īstenot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 7. panta preventīvo vai korektīvo daļu,

—	Savienības iestāžu politikas cikla demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām (DTP politikas cikls).

3. pants

ES DTP paktu paplašina, lai Komisijas tiesiskuma sistēmu un Padomes dialogu tiesiskuma jomā apvienotu vienā Savienības instrumentā.

4. pants

Eiropas DTP ziņojumu par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību situāciju dalībvalstīs sagatavo Komisija, apspriežoties ar 8. pantā minēto neatkarīgu ekspertu grupu (DTP ekspertu grupa). Eiropas DTP ziņojumu Komisija nosūta Eiropas Parlamentam, Padomei un valstu parlamentiem. Eiropas DTP ziņojums ir publiski pieejams.

Eiropas DTP ziņojumā ir vispārīgā daļa un konkrētām valstīm adresēti ieteikumi.

Ja Komisija noteiktajā laikā nepieņem Eiropas DTP ziņojumu un katrai valstij adresētos ieteikumus, attiecīgā Eiropas Parlamenta komiteja var oficiāli aicināt Komisiju sniegt paskaidrojumus par kavēšanās iemesliem un nekavējoties pieņemt attiecīgos dokumentus, lai vēl vairāk nekavētu procesa norisi.

5. pants

Eiropas DTP ziņojumā iekļauj esošos instrumentus, tostarp rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentu, pretkorupcijas ziņojumu un salīdzinošās novērtēšanas procedūras, kas balstītas uz LESD 70. pantu, ziņojums papildina šos instrumentus un aizstāj sadarbības un pārbaudes mehānismu Rumānijai un Bulgārijai.

6. pants

Eiropas DTP ziņojumu izstrādā, izmantojot dažādus avotus un esošos dalībvalstu darbību novērtēšanas, ziņošanas un uzraudzības instrumentus, tostarp:

—	dalībvalstu kompetento iestāžu sniegto informāciju par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu,

—	FRA, jo īpaši EFRIS instrumentu,

—	citas Savienības specializētās aģentūras, jo īpaši Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju (EDAU), Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (Eurofound) un Eurostat,

—	ekspertus, akadēmisko aprindu pārstāvjus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, profesionālās un nozaru, piemēram, tiesnešu, juristu un žurnālistu, asociācijas,

—	esošos rādītājus un kritērijus, ko izstrādājušas starptautiskās organizācijas un NVO,

—	Eiropas Padomi, jo īpaši Venēcijas komisiju, Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO), Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu un Eiropas Tiesu sistēmas efektivitātes komisiju (CEPEJ),

—	tādas starptautiskās organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizāciju, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO),

—	Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesu un citu starptautisko tiesu, tribunālu un Līgumu struktūru judikatūru,

—	jebkādas Eiropas Parlamenta rezolūcijas vai citus šīs iestādes dokumentus, tostarp tā ikgadējo ziņojumu par pamattiesību situāciju Eiropas Savienībā,

—	Savienības iestāžu sniegto informāciju.

Visa informācija, kas saņemta no šajā pantā minētajiem avotiem, kā arī DTP ekspertu grupas sagatavotais Eiropas DTP ziņojuma projekts, tostarp valstīm adresētie ieteikumi, tiek publiskoti Komisijas vietnē.

7. pants

Eiropas DTP ziņojumu noformē saskaņotā formātā, tam ir pievienoti valstīm adresēti ieteikumi un to izstrādā, īpašu uzmanību pievēršot šādiem aspektiem:

—	varas nošķīrums,

—	valsts neitralitāte,

—	politisko lēmumu atgriezeniskums pēc vēlēšanām,

—	iestāžu kontroles un līdzsvara sistēma, kas nodrošina, ka valsts neitralitāte nav apšaubāma,

—	valsts un iestāžu pastāvība, kuras pamatā ir konstitūcijas nemainīgums,

—	plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms,

—	vārda brīvība un biedrošanās brīvība,

—	pilsoniskās telpas un efektīvu pilsoniskā dialoga mehānismu veicināšana,

—	iedzīvotāju tiesības uz aktīvu un pasīvu demokrātisko līdzdalību vēlēšanās un līdzdalības demokrātija,

—	integritāte un korupcijas neesamība,

—	pārredzamība un pārskatatbildība,

—	likumīgums,

—	juridiskā noteiktība,

—	varas ļaunprātīgas vai nepareizas izmantošanas nepieļaušana,

—	vienlīdzība likuma priekšā un diskriminācijas nepieļaušana,

—	tiesu iestāžu pieejamība: neatkarība un objektivitāte, taisnīga tiesa, konstitucionālais tiesiskums (attiecīgā gadījumā), kā arī neatkarīga juridiskā profesija,

—	īpašas grūtības tiesiskuma jomā: korupcija, interešu konflikts, personas datu vākšana un uzraudzība,

—	Hartas I–VI sadaļa,

—	ECTK un tai pievienotie protokoli.

8. pants

Demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību stāvokļa novērtējumu dalībvalstīs, kā arī valstīm adresēto ieteikumu projektus izstrādā pārstāvošs neatkarīgo ekspertu grupa (DTP ekspertu grupa), pamatojoties uz kvantitatīvu un kvalitatīvu pārskatu par pieejamiem datiem un informāciju.

8.1.

DTP ekspertu grupas sastāvā ir šādi locekļi:

—	pa vienam neatkarīgam ekspertam, ko iecēlis katras dalībvalsts parlaments; ekspertu grupas locekļi ir kvalificēti konstitucionālo tiesu vai augstāko tiesu tiesneši, kas konkrētajā brīdī nav aktīvi nodarbināti tiesās;

—

desmit eksperti, ko ar divu trešdaļu balsu pārsvaru iecēlis Eiropas Parlaments un kas izraudzīti no tādu ekspertu saraksta, kurus nominējušas šādas organizācijas:

i)	Visu Eiropas akadēmiju federācija (ALLEA);

ii)	Valstu cilvēktiesību aizsardzības iestāžu Eiropas tīkls (ENNHRI);

iii)	Eiropas Padome, tostarp Venēcijas komisija, GRECO un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs;

iv)	CEPEJ un Eiropas advokātu kolēģija un juristu biedrību padome (CCBE);

v)	ANO, EDSO un ESAO.

8.2.	DTP ekspertu grupa ievēlē priekšsēdētāju no savu dalībnieku vidus.

8.3.

Lai atvieglotu Eiropas DTP ziņojuma projekta un valstīm adresēto ieteikumu projektu sagatavošanu, Komisija nodrošina sekretariātu DTP ekspertu grupai, lai tas spētu efektīvi darboties, jo īpaši, vācot datus un apzinot informācijas avotus, kas jāpārskata un jāizvērtē, un sniedzot administratīvu atbalstu projektu sagatavošanas procesā.

9. pants

DTP ekspertu grupa izvērtē katru dalībvalsti attiecībā uz 7. pantā uzskaitītajiem aspektiem un apzina iespējamos riskus un pārkāpumus. Lai aizsargātu DTP ekspertu grupas neatkarību un Eiropas DTP ziņojumu objektivitāti, minēto analīzi veic, pamatojoties uz anonīmu un neatkarīgu katra eksperta vērtējumu. DTP ekspertu grupas locekļi tomēr var savstarpēji apspriesties, lai diskutētu par metodēm un vienotos par standartiem.

DTP ekspertu grupa katru gadu pārskata vērtēšanas metodes un vajadzības gadījumā tās attīsta, uzlabo, papildina un groza, ja nepieciešams, savstarpēji vienojoties Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai, un pēc apspriešanās ar valstu parlamentiem, ekspertiem un pilsonisko sabiedrību.

10. pants

Komisijas īstenotā Eiropas DTP ziņojuma pieņemšana aizsāk parlamentārās debates un debates Padomē, kuru mērķis ir pievērsties Eiropas DTP ziņojuma rezultātiem un valstīm adresētajiem ieteikumiem, veicot šādus pasākumus:

—

Eiropas Parlaments rīko parlamentārās debates, pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, un pieņem rezolūciju. Minētās debates būtu jārīko tā, lai nospraustu uzstādījumus un mērķus, kas ir jāsasniedz, un nodrošinātu līdzekļus, ar kuru palīdzību Savienībā pastāvošās kopīgās izpratnes par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām ietvaros izvērtē katru gadu notikušās izmaiņas. Attiecīgās procedūras būtu jāīsteno ātri, lai radītu šādus līdzekļus, kas ne tikai ļaus ātri un efektīvi novērot katru gadu notikušās izmaiņas, bet arī nodrošināt, ka visas attiecīgās puses ievēro saistības.

—	Parlamentārajām debatēm vajadzētu būt daļai no daudzgadu strukturētā dialoga starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju un dalībvalstu parlamentiem, un tajās vajadzētu iesaistīt arī pilsonisko sabiedrību, FRA un Eiropas Padomi.

—	Padome rīko gadskārtējas debates, pamatojoties uz savu dialogu tiesiskuma jomā un ņemot par pamatu Eiropas DTP ziņojumu, un pieņem Padomes secinājumus, aicinot valstu parlamentus reaģēt uz Eiropas DTP ziņojumu, priekšlikumiem vai reformām.

—	Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, Komisija var nolemt uzsākt sistēmiska pārkāpuma procedūru saskaņā ar LES 2. pantu un LESD 258. pantu, apvienojot vairākas pārkāpumu lietas.

—	Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un Padomi, Komisija var pieņemt lēmumu iesniegt priekšlikumu novērtējumam par to, kā dalībvalstis īsteno Savienības politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā saskaņā ar LESD 70. pantu.

10.1.

Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, ja dalībvalsts nodrošina atbilstību visiem 7. pantā uzskaitītajiem aspektiem, nekāda rīcība nav vajadzīga.

10.2.

Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, ja dalībvalsts neatbilst vienam vai vairākiem 7. pantā uzskaitītajiem aspektiem, Komisija nekavējoties uzsāk dialogu ar minēto dalībvalsti, ņemot vērā valstij adresētos ieteikumus.

10.2.1.

Ja valstij adresētais ziņojums par dalībvalsti ietver ekspertu grupas vērtējumu, ka nepārprotami pastāv LES 2. pantā minēto vērtību nopietna pārkāpuma risks un ka ir pietiekami pamatots iemesls piemērot LES 7. panta 1. punktu, šo lietu nekavējoties apspriež Eiropas Parlaments, Padome un Komisija un pieņem argumentētu lēmumu, kuru dara publiski pieejamu.

10.3.

Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, ja valstij adresētais ziņojums par dalībvalsti ietver ekspertu grupas vērtējumu, ka nopietni un sistemātiski (t.i., situācija saasinās vai paliek nemainīga vismaz divu gadu periodā) tiek pārkāptas LES 2. pantā minētās vērtības un ka ir pietiekami pamatots iemesls piemērot LES 7. panta 2. punktu, lietu nekavējoties apspriež Eiropas Parlaments, Padome un Komisija un katra iestāde pieņem argumentētu lēmumu, kuru dara publiski pieejamu.

11. pants

Pamattiesības ietver ietekmes novērtējumā, ko veic visiem Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem saskaņā ar Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 25. pantu.

Saskaņā ar 8. pantu izveidotais DTP ekspertu grupa novērtē, kā demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības ievēro Eiropas Parlaments, Padome un Komisija.

12. pants

Tiek izveidota starpiestāžu ietekmes novērtēšanas darba grupa (Darba grupa) ar mērķi uzlabot iestāžu sadarbību attiecībā uz ietekmes novērtējumiem un izveidot pamattiesību un tiesiskuma ievērošanas kultūru. Darba grupa apspriežas ar valstu ekspertiem agrīnā posmā, lai varētu labāk paredzēt aktu īstenošanas problēmas dalībvalstīs, kā arī lai palīdzētu pārvarēt atšķirīgas interpretācijas un izpratnes starp dažādām Savienības iestādēm attiecībā uz pamattiesību un tiesiskuma ietekmi uz Savienības tiesību aktiem. Darba grupa balstās uz Padomes Pamatnostādnēm par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās, Komisijas Stratēģiju Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā, Komisijas Darbības pamatnostādnēm par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos, rīku Nr. 24 no labāka regulējuma rīkiem un Eiropas Parlamenta Reglamenta 38. pantu, lai nodrošinātu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu un veicināšanu.

13. pants

Šādus ikgadējos Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas ziņojumus, kas attiecas uz tiesiskuma un pamattiesību piemērošanu un ievērošanu Savienības iestādēs, iesniedz līdztekus Eiropas DTP ziņojuma ikgadējam DTP politikas ciklam:

—	ikgadējo ziņojumu par Hartas piemērošanu;

—	ikgadējo ziņojumu par Savienības tiesību aktu piemērošanu;

—	ikgadējo ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (3) piemērošanu.

14. pants

Šis nolīgums stājas spēkā …

…,

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

Eiropas Savienības Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

Eiropas Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0173.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0286.

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/178

P8_TA(2016)0412

DFS vidusposma novērtēšana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par DFS 2014.–2020. gadam vidusposma novērtēšanu (2016/2931(RSP))

(2018/C 215/26)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 311., 312. un 323. pantu,

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (1), un jo īpaši tās 2. pantu,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 21. aprīļa Regulu (ES, Euratom) 2015/623, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (3),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūcija par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pēcvēlēšanu pārskatīšanai: Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2016)0604) un pievienoto dokumentu SWD(2016)0299,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu grozījumam Iestāžu nolīgumā (2013. gada 2. decembris) starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību COM(2016)0606,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. oktobra paziņojumu par DFS vidusposma novērtēšanu,

—	ņemot vērā Budžeta komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

uzsver, ka Eiropas Parlaments pastāvīgi ir nobažījies par nepietiekamajiem līdzekļiem, kas pieejami tagadējā daudzgadu finanšu shēmā (DFS); norāda, ka iepriekšējos gados ir radušās vairākas jaunas krīzes un prioritātes, jo īpaši migrācijas un bēgļu krīze, ārēji ārkārtas notikumi, iekšējās drošības problēmas, lauksaimniecības krīze, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) finansēšana, kā arī vēl joprojām ir augsts bezdarba līmenis, jo īpaši jauniešu vidū; norāda arī, ka ES nesen ratificēja vienošanos par klimata pārmaiņām;

pēc DFS darbības šā plānošanas perioda pirmajā pusē novērtēšanas, kas izklāstīta Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā, uzsver, ka nolūkā pienācīgi risināt uzskaitītos uzdevumus no ES budžeta pietiekamā apmērā ir jāpiešķir papildu finansējums, ko nevarēja pilnībā nodrošināt pašreizējā finanšu plāna pirmajos gados, jo tagadējā DFS pietiekamā apmērā nebija pieejami finanšu līdzekļi; uzsver, ka ES budžetam ir jāatbilst Eiropas Savienības politiskajām saistībām un stratēģiskajiem mērķiem; šajā ziņā atgādina, ka LESD 311. pantā ir noteikts, ka “Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai tā sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku”;

uzskata, ka daudzgadu finanšu shēmas novērtēšana ir vienreizēja iespēja reaģēt uz budžeta grūtībām, kuras pašlaik apdraud Eiropas Savienības uzticamību; tāpēc aicina Padomi pildīt savu pienākumu saskaņot vārdus ar darbiem un uz atlikušajiem finanšu plāna gadiem nodrošināt reālistisku, uzticamu, saskaņotu un ilgtspējīgu ES budžetu; uzskata, ka par novērtēšanas mērķi ir jāizvirza līdzsvara panākšana starp Savienības ilgtermiņa politisko prioritāšu realizēšanu un jauno problēmu risināšanu; atgādina par Parlamenta principiālo nostāju, proti, jaunas politiskās iniciatīvas nevajadzētu finansēt, atņemot līdzekļus jau esošām ES programmām un politikas jomām; uzsver, ka ES budžetam ir jākļūst pārredzamākam un pieejamākam Eiropas pilsoņiem, lai viņi no jauna varētu uzticētos Eiropas projektam;

Satvars tūlītēju sarunu sākšanai par DFS novērtēšanu

atgādina, ka obligāta DFS novērtēšana pēc vēlēšanām bija viena no Parlamenta galvenajām prasībām sarunās par pašreizējās finanšu shēmas izveidi; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu ierosināt DFS regulas un Iestāžu nolīguma pārskatīšanu pēc DFS 2014.–2020. gadam darbības novērtēšanas, kā to paredz DFS regulas 2. pants; uzskata, ka šāds priekšlikums ir labs sākuma punkts sarunām;

atkārtoti norāda, ka Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūcija par DFS ir Parlamenta mandāts gaidāmajām DFS sarunām, kas ietver visus DFS vidusposma novērtēšanas aspektus, kā arī nozīmīgus elementus, kas saistīti ar DFS pēc 2020. gada;

uzsver, ka jau ES 2017. gada budžetā nekavējoties ir jāīsteno un jāintegrē visas izmaiņas, par kurām vienojās minētās novērtēšanas laikā; mudina Padomi konstruktīvi un strauji reaģēt uz Komisijas priekšlikumu un bez turpmākas vilcināšanās tās prezidentūru nodrošināt ar sarunu mandātu; ir gatavs 2017. gada budžeta samierināšanas procedūras kontekstā nekavējoties iesaistīties jēgpilnās sarunās ar Padomi par DFS vidusposma novērtēšanu, pamatojoties uz kopīgi apstiprinātu grafiku un konkrētām sarunu modalitātēm; pauž nožēlu par to, ka samierināšanas procedūrai attiecībā uz budžetu jau būtu jāsākas, taču Padome vēl aizvien nav gatava sākt sarunas par DFS; vēlreiz apstiprina savu nodomu par abām procedūrām panākt vienošanos līdz 2016. gada beigām;

Parlamenta nostāja attiecībā uz Komisijas priekšlikumu: ceļā uz visaptverošu vienošanos par DFS novērtēšanu

atzinīgi vērtē ierosinātās izmaiņas DFS paketē, jo īpaši elastīgumu; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija neierosināja palielināt pašreizējās DFS maksimālo apmēru, kas būtu skaidrs un ilgtspējīgs risinājums, ar ko līdz attiecīgā perioda beigām apmierinātu ES politikas jomām aplēstās vajadzības; uzsver Parlamenta nostāju, ka 1.a izdevumu kategorijas (Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai), 1.b izdevumu kategorijas (Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija) 3. izdevumu kategorijas (Drošība un pilsonība) un 4. izdevumu kategorijas (Globālā Eiropa) maksimālais apmērs ir nepietiekams un pēc novērtēšanas būtu jāpalielina, ja Savienība grib risināt radušās problēmas un realizēt savus politiskos mērķus;

jo īpaši atgādina par Parlamenta prasību atcelt ESIF samazinājumus, kas skar programmu “Apvārsnis 2020” un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, turpināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu ar tādu pašu ikgadējo apropriāciju apmēru, kāds bija 2014. un 2015. gadā, un būtiski palielināt pieejamos līdzekļus, ar ko 3. un 4. izdevumu kategorijā risinātu migrācijas un bēgļu krīzi; atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto papildus piešķiramo līdzekļu kopējo paketi, ko var finansēt no rezervēm, kas pieejamas līdz attiecīgā perioda beigām, taču uzsver, ka šis priekšlikums neattaisno Parlamenta cerības attiecīgajās jomās;

atzīmē, ka Komisijas priekšlikumā norādītā aplēstā summa ir EUR 12,8 miljardi, kas ietver dažādus komponentus; jo īpaši uzsver, ka programmai “Apvārsnis 2020” un EISI–transports (EUR 0,4 miljardi katrai programmai), Erasmus+ un COSME (EUR 0,2 miljardi katrai programmai) un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai (EUR 1 miljards) paredzētās papildu summas kopā ir EUR 2,2 miljardi jaunās apropriācijās; atzīmē, ka Komisija līdztekus DFS vidusposma novērtēšanai ir iesniegusi vairākus likumdošanas priekšlikumus (ESIF palielināšana, ārējais investīciju plāns, tostarp partnerības satvars sadarbībai ar atsevišķām izcelsmes vai tranzīta valstīm, un Wifi4EU), kam vajadzīgi vēl papildu EUR 1,6 miljardi; atgādina, ka, iesniedzot 2017. gada budžeta projektu, Komisija saistībā ar sāktajām likumdošanas procedūrām jau papildus iekļāva EUR 1,8 miljardus migrācijai un 3. izdevumu kategorijā palielināja plānotās finanses par EUR 2,55 miljardiem; turklāt norāda, ka ierosinātie 1.a izdevumu kategorijas un 4. izdevumu kategorijas papildu līdzekļi daļēji jau ir ietverti grozījumu vēstulē Nr. 1/2017; visbeidzot, atzīmē, ka kohēzijas politikas finansējuma tehniskie pielāgojumi, kas veido EUR 4,6 miljardus, ir Komisijas tehniskā darba rezultāts, un šī summa jau ir piešķirta kā daļa no 2017. gada finanšu shēmas tehniskās pielāgošanas;

10.

uzskata, ka jauniešu mobilitāte ir būtiska, lai palielinātu eiropeisku apzināšanos un identitāti, jo īpaši nolūkā stāties pretim populisma apdraudējumam un dezinformācijas izplatībai; uzskata, ka lielāks ES budžeta līdzekļu ieguldījums Eiropas jaunatnē ir politisks pienākums; atbalsta tādu jaunu iniciatīvu īstenošanu kā nesen ierosinātā programma “Eiropas dzelzceļa abonementa Interrail Pass piešķiršana 18. dzimšanas dienā”, ar ko ikvienam Eiropas pilsonim 18. dzimšanas dienā piešķirtu bezmaksas dzelzceļa abonementu; prasa saistībā ar gaidāmo DFS vidusposma novērtēšanu šā priekšlikuma īstenošanai nodrošināt pienācīgu finansējumu;

11.

ir apņēmies skaidri atrisināt jautājumu par DFS īpašo instrumentu maksājumu iekļaušanu budžetā; atgādina par neatrisinātajām interpretācijas domstarpībām starp Komisiju un Parlamentu, no vienas puses, un Padomi, no otras puses, kas pašreizējās DFS ietvaros ir bijušas visu ikgadējo budžeta sarunu centrā; atkārtoti pauž pārliecību, ka maksājumu apropriācijas, kas izriet no īpašo instrumentu mobilizēšanas saistību apropriācijās, arī būtu jāuzskata par DFS maksimālā apmēra papildinājumu; uzskata, ka, pamatojoties uz Komisijas analīzi un prognozēm, pašreizējās DFS maksājumu maksimālais apmērs ilgtspējīgs var būt tikai tad, ja šo jautājumu risina saskaņā ar izklāstīto nostāju;

12.

ir ļoti nobažījies par pašreizējiem saskaņā ar dalīto pārvaldību īstenoto ES programmu kavējumiem, ko jo īpaši uzskatāmi parāda budžeta projekta grozījums Nr. 4/2016, kā rezultātā budžeta maksājumu līmenis 2017. gadā tiek samazināts par EUR 7,3 miljardiem; sagaida, ka šādi kavējumi novedīs pie būtiskiem maksājumu pieprasījumu uzkrājumiem pašreizējās DFS beigās; atgādina, ka 2015. gada budžetā neizpildītās saistības ir tikpat augstas kā iepriekš un ka no turpmāko gadu budžeta finansējamās summas ir palielinājušās par EUR 339 miljardiem; ir cieši pārliecināts, ka jādara viss iespējamais, lai izvairītos no nesamaksātu rēķinu uzkrāšanās un jaunas maksājumu krīzes, kā tas notika iepriekšējā plānošanas periodā; tāpēc stingri atbalsta jaunu, saistošu maksājumu plānu 2016.–2020. gadam, ko kopīgi izstrādātu un apstiprinātu visas trīs iestādes; turklāt uzskata, ka šo problēmu varēs atrisināt tikai tad, ja pilnībā izmantos kopējo maksājumu rezervi, neizdarot nekādus ikgadējos ierobežojumus;

13.

atkārtoti uzsver savu izsenis pausto nostāju, ka ikviens pārpalikums, kas rodas no ES budžeta neizpildes vai soda naudām, būtu jāiekļauj ES budžetā kā papildu ieņēmumi, neizdarot attiecīgas nacionālā kopienākuma (NKI) iemaksu korekcijas; pauž nožēlu, ka Komisija neiekļāva šo elementu savā priekšlikumā par DFS vidusposma novērtēšanu;

14.

uzsver, ka elastīguma noteikumi ir bijuši būtiski pašreizējās DFS pirmajos gados, un līdz ar to bijis iespējams finansēt migrācijas un bēgļu krīzi un jaunās politiskās iniciatīvas, kas nebūtu iespējams, ja DFS maksimālie apmēri būtu stingri noteikti; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu šos noteikumus paplašināt; jo īpaši atbalsta to, ka ir atcelti kopējās saistību rezerves apmēra un darbības jomas ierobežojumi, kā to arī prasīja Parlaments; atzīmē, ka elastīguma instrumentam un rezervei palīdzībai ārkārtas gadījumos ierosinātās jaunās ikgadējās summas ir tuvu faktiskajiem līmeņiem, kādus 2016. gadā sasniedza, pārnesot apropriācijas, savukārt Parlaments prasīja piešķirt divreiz lielāku summu (attiecīgi EUR 2 miljardus un EUR 1 miljardu);

15.

uzsver, ka ES budžeta īstenošanas efektīva izpilde ir Parlamenta galvenā prioritāte; jo īpaši atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu no jauna iekļaut ES budžetā apropriācijas, kas atceltas to darbību neīstenošanas dēļ, kurām apropriācijas sākotnēji piešķirtas, un uzsver, ka tāda bija viena no galvenajām prasībām Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā par DFS; uzsver, ka šādas atceltās apropriācijas faktiski ir apropriācijas, kuras budžeta iestāde jau apstiprinājusi un kuras plānots pilnībā izmantot, un tāpēc tās nevar uzskatīt par jaunu vai papildu slogu dalībvalstu valsts kasēm;

16.

apstiprina Komisijas priekšlikumu izveidot ES krīzes rezervi, kas būtu instruments straujai reaģēšanai uz krīzēm, kā arī notikumiem, kam ir smagas humanitāras vai drošības sekas; uzskata, ka šāda īpaša instrumenta mobilizēšana krīzes gadījumā būs skaidrs un efektīvs risinājums un nodrošinās vajadzīgo papildu finansējumu; atbalsta Komisijas priekšlikumu izmantot atceltās apropriācijas, taču uzskata, ka tās nedrīkst būt vienīgais šāda instrumenta finansēšanas avots;

17.

atkārtoti norāda, ka ES budžeta pamatprincips ir tā vienotība, ko apdraud daudznacionālo fondu skaita pieaugums; tāpēc prasa nekavējoties piemērot šo pamatprincipu un pašlaik ļaut Parlamentam īstenot nepieciešamo parlamentāro kontroli pār minētajiem fondiem;

18.

uzskata, ka Iestāžu nolīguma pašreizējā pārskatīšana ir lieliska iespēja panākt, lai balsošanas prasības DFS īpašo instrumentu mobilizēšanai būtu vienotas un saskaņotas ar tām prasībām, ko piemēro Savienības vispārējā budžeta pieņemšanai; prasa attiecīgi grozīt saistītos noteikumus;

Paralēlie likumdošanas priekšlikumi

19.

pilnībā atbalsta Komisijas nodomu vienkāršot finanšu noteikumus un uzskata, ka šāds priekšlikums ir būtisks DFS vidusposma novērtēšanas elements; šajā ziņā atzīmē Komisijas priekšlikumu pilnībā pārskatīt Finanšu regulu, kā arī grozīt 15 saistītās regulas; uzsver, ka par vienkāršošanas mērķi ir jāizvirza uzlabota un racionālāka īstenošanas vide labumguvējiem; apņemas strādāt, lai šajā ziņā pienācīgā termiņā gūtu sekmīgu rezultātu;

20.

atzīmē, ka par likumdošanas priekšlikumiem attiecībā uz ESIF palielināšanu, ārējo investīciju plānu (tostarp partnerības satvaru sadarbībai ar atsevišķām izcelsmes vai tranzīta valstīm) un Wifi4EU, kurus Komisija iesniedza vienlaikus ar priekšlikumiem par DFS vidusposma novērtēšanu, lems Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

Virzība uz DFS pēc 2020. gada

21.

norāda, ka DFS vidusposma novērtēšanai vajadzētu būt arī sākuma punktam, no kura sākas konsensa panākšana, kā rezultātā vienotos par DFS pēc 2020. gada; uzsver, ka šajā ziņā ir vajadzīga stingra apņemšanās, jo īpaši nolūkā reformēt pašu resursu sistēmu, tostarp paredzot tādus pasākumus kā jaunu pašu resursu ieviešana, ar ko ievērojami varētu samazināt NKI iemaksu īpatsvaru ES budžetā, un pakāpeniska visu veidu atmaksu atcelšana, kā arī DFS termiņu saskaņošana ar iestāžu politiskajiem cikliem;

o o

22.

aicina Komisiju sniegt budžeta iestādei visu attiecīgo informāciju par Apvienotās Karalistes 2016. gada 23. jūnija referenduma ietekmi uz pašreizējās DFS budžetu un attiecīgi par sekām, kādas rada Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības, neskarot iznākumu gaidāmajās abu pušu sarunās;

23.

uzsver, ka Savienībā ir jāsaglabā tādas pamatvērtības kā miers un stabilitāte; uzskata, ka ir jāaizsargā Lielās piektdienas vienošanās, kam ir bijusi izšķirīga nozīme miera un samierināšanas procesā; uzsver, ka ir jāīsteno īpaši pasākumi un programmas, ar ko atbalstītu reģionus, kurus sevišķi smagi skars sarunās izskatītā izstāšanās no ES pēc Lisabonas līguma 50. panta piemērošanas;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(2) OV L 103, 22.4.2015., 1. lpp.

(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/182

P8_TA(2016)0416

Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads — 2016. gada prioritāšu īstenošana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2016. gada prioritāšu īstenošana (2016/2101(INI))

(2018/C 215/27)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), it īpaši tā 121. panta 2. punktu un 136. pantu,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 18. maija paziņojumu “2016. gada Eiropas pusgads: konkrētām valstīm adresētie ieteikumi” (COM(2016)0321),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 28. un 29. jūnija sanāksmes secinājumus (EUCO 26/16),

—	ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2016. gada izaugsmes pētījums (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu “2016. gada Eiropas pusgads — novērtējums par strukturālo reformu virzību, makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanu un koriģēšanu un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1176/2011 sagatavoto padziļināto pārskatu rezultātiem” (COM(2016)0095),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumus “2016. gada izaugsmes pētījums” (COM(2015)0690), “2016. gada brīdināšanas mehānisma ziņojums” (COM(2015)0691) un “Vienotā nodarbinātības ziņojuma projekts” (COM(2015)0700), Komisijas ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2015)0692), kā arī Komisijas 2015. gada 26. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam izveido Strukturālo reformu atbalsta programmu (COM(2015)0701),

—	ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

—	ņemot vērā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi (2),

—	ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Eiropas pusgadu ekonomikas politikas koordinēšanai (3),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) Nr. 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 – Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. februāra Zaļo grāmatu “Kapitāla tirgu savienības veidošana” (COM(2015)0063),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. jūnija paziņojumu “Taisnīga un efektīva uzņēmumu ienākumu nodokļa sistēma Eiropas Savienībā: piecas galvenās rīcības jomas” (COM(2015)0302),

—	ņemot vērā 2013. gada 5. februāra (5) un 2016. gada 15. septembra (6) rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0309/2016),

A.	tā kā saskaņā ar Komisijas 2016. gada pavasara prognozēm izaugsme eurozonā 2016. gadā būs 1,6 % ES — 1,8 %;

B.	tā kā Eiropa joprojām saskaras ar izteiktu investīciju deficītu un tā kā tai ir jāpalielina iekšējais pieprasījums un jākoriģē makroekonomiskā nelīdzsvarotība, vienlaikus turpinot palielināt investīcijas ES;

tā kā bezdarbs kopumā (un it īpaši strukturālais bezdarbs) ES joprojām ir viena no galvenajām problēmām, ar ko saskaras dalībvalstis, jo pašlaik tā līmenis ir ļoti augsts (ES ir 10,5 miljoni ilgstošo bezdarbnieku); tā kā, neraugoties uz to, ka attiecīgie skaitļi salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir nedaudz uzlabojušies, jauniešu bezdarba un bezdarba līmenis vispār Eiropas perifērijā joprojām ir būtiski augstāks nekā vidēji ES;

D.	tā kā naftas cenu pazemināšanās un lēnā ekonomikas izaugsme 2016. gada sākumā, šķiet, ir papildu faktori, kuri pazemina inflāciju līdz līmenim, kas zemāks par nulli;

E.	tā kā tādas politiskas norises kā Apvienotās Karalistes referendums un attiecības ar Krieviju, kā arī neskaidrības par pasaules ekonomikas turpmāko attīstību ir vēl vairāk bremzējuši investīcijas;

F.	tā kā arī bēgļu pieplūdums dalībvalstīs ir negatīvi ietekmējis investēšanu šajās valstīs;

G.	tā kā pozitīvas reaģēšanas līmenis attiecībā uz dalībvalstīm adresētajiem Eiropas pusgada ieteikumiem ir līdzīgs kā dalībvalstu reaģēšanas līmenis attiecībā uz vienpusējiem ESAO ieteikumiem (29 % salīdzinājumā ar 30 % 2014. gadā);

tā kā Eiropas Parlaments savā rezolūcijā par 2016. gada izaugsmes pētījumu atzinīgi novērtēja uzlaboto politikas pasākumu kombināciju, taču vienlaikus uzsvēra, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš eurozonai; turklāt tas uzsvēra — lai turpinātu veicināt izaugsmi un ekonomikas atveseļošanos Eiropā, ir svarīgi palielināt investīcijas un nodrošināt ilgtspējīgas reformas un fiskālo atbildību,

Eiropai risināmie problēmjautājumi saistībā ar vispārējo ekonomikas izaugsmes palēnināšanos

ar bažām atzīmē, ka ES ekonomikas izaugsme būs lēnāka par to, kas tika aprēķināta, pamatojoties uz Eiropas ekonomikas 2016. gada pavasara prognozēm, jo ir sagaidāms, ka IKP eurozonā palielināsies tikai par 1,6 %, 2017. gadā sasniedzot 1,8 %;

uzsver, ka ES risināmie problēmjautājumi ir saistīti ar starptautiskās vides pasliktināšanos, neizdošanos īstenot ilgtspējīgas reformas un ekonomikas un sociālo izpildes rādītāju diverģenci dažādās Savienības daļās; uzsver nepieciešamību uzlabot izaugsmi, kohēziju, produktivitāti un konkurētspēju; uzskata, ka ilgtspējīgu investīciju trūkums un nepilnības vienotā tirgus izveides pabeigšanā liedz ES pilnībā izmantot savu izaugsmes potenciālu;

atzinīgi vērtē to, ka Komisija savos 2016. gada konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos (KVAI) uzmanību koncentrējusi uz šādām trim svarīgākajām prioritātēm ekonomikas izaugsmes turpmākā nostiprināšanā: inovācijai paredzēto investīciju atbalstīšana, izaugsme un darbvietu radīšana, kā arī sociāli līdzsvarotu reformu turpināšana un atbildīgu valsts finanšu rosināšana; tomēr uzsver, ka Komisijai būtu jādara vairāk, lai saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu atbalstītu fiskālo ilgtspēju, vienlaikus atbilstoši Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumam (COM(2015)0012) pilnībā izmantojot elastīguma klauzulu;

atzīst, ka ir svarīgi nodrošināt saskaņotību starp kohēzijas politikas instrumentiem un plašāko ekonomikas pārvaldības satvaru, lai atbalstītu ekonomikas atveseļošanas centienus, kas nepieciešami, lai panāktu Eiropas pusgada noteikumu ievērošanu; tomēr uzsver, ka kohēzijas politikas leģitimitāte izriet no Līgumiem un ka šī politika ir Eiropas solidaritātes izpausme, kuras galvenie mērķi ir ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana ES, samazinot atšķirības starp dažādo reģionu attīstības līmeni, finansējot investīcijas, kas saistītas ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un tuvinot ES tās pilsoņiem; tādēļ uzskata, ka pasākumi, kas saista ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību, būtu jāpiemēro saprātīgi un līdzsvaroti, taču tikai kā galējais līdzeklis, un ka būtu jāziņo par šo pasākumu ietekmi; turklāt atgādina, ka šādu pasākumu piemērošanai vienmēr vajadzētu būt pamatotai un pārredzamai un tajā būtu jāņem vērā attiecīgās dalībvalsts sociāli ekonomiskie apstākļi, lai izvairītos no reģionālo un vietējo investīciju ierobežošanas, kuras ir ārkārtīgi svarīgas dalībvalstu ekonomikai, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), jo šīs investīcijas maksimāli palielina izaugsmi un darbavietu radīšanu, kā arī stimulē konkurētspēju un produktivitāti, it īpaši laikā, kad pastāv liels spiediens uz publiskajiem izdevumiem; attiecībā uz gadījumu, kad divām dalībvalstīm, kurām, piemērojot Padomes 2016. gada 12. jūlija lēmumu, tika noteiktas sankcijas saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 126. panta 8. punktu, norāda uz Komisijas 2016. gada 27. jūlija priekšlikumu un tam sekojošo Padomes 2016. gada 8. augusta lēmumu atcelt iespējamo naudas sodu, ņemot vērā šo dalībvalstu argumentētos pieprasījumus, sarežģīto ekonomikas vidi, abu valstu reformu centienus un to apņemšanos ievērot Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus; šajā sakarā uzskata, ka, pieņemot priekšlikumu apturēt daļu no 2017. gada saistībām attiecībā uz ESI fondiem saskaņā ar pasākumiem, kas saista ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību, būtu jāņem vērā strukturētā dialogā laikā paustais Parlamenta viedoklis;

atzinīgi vērtē to, ka Komisija turpina izmantot ieteikumu skaita ierobežošanas pieeju, un tās centienus racionalizēt pusgadu, politikas mērķu noteikšanā nākamajiem 18 mēnešiem aptverot galvenokārt no makroekonomiskā un sociālā viedokļa svarīgākās prioritārās jomas; atkārtoti uzsver, ka tas atvieglo ieteikumu īstenošanu, pamatojoties uz pastāvošo ekonomisko un sociālo kritēriju vispusīgo un būtisko klāstu; uzsver, ka ieteikumu skaita samazināšanas rezultātā lielāku uzmanību būtu iespējams pievērst tematiskajam aspektam; uzsver nepieciešamību mazināt ekonomiskās atšķirības un panākt augšupejošu konverģenci starp dalībvalstīm;

pilnībā atbalsta centienus nodrošināt valstu lielāku līdzatbildību KVAI formulēšanā un īstenošanā, ko var uzskatīt par nepārtrauktu reformu procesu; uzskata — lai palielinātu valstu līdzatbildību un atbalstītu KVAI efektīvu īstenošanu un ņemot vērā to, ka vairāk nekā puse no KVAI ir jāīsteno vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm, šos ieteikumus būtu skaidri jāformulē, balstoties uz Eiropas līmenī precīzi noteiktām un strukturētām prioritātēm un attiecīgā gadījumā iesaistot valstu parlamentus un reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes; atkārtoti uzsver, ka, ņemot vērā varas un kompetenču sadalījumu dažādās dalībvalstīs, KVAI izpildi varētu uzlabot vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu aktīva līdzdalība, un tāpēc atbalsta Reģionu komitejas priekšlikumu rīcības kodeksam attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu Eiropas pusgadā; aicina dalībvalstis savos parlamentos nodrošināt valsts reformu programmu pienācīgu demokrātisko kontroli;

uzsver, ka ieilgusī Eiropas krīze ir izgaismojusi izteiktu nepieciešamību atvieglot investēšanu tādās jomās kā izglītība, inovācija, pētniecība un izstrāde, vienlaikus uzlabojot ES konkurētspēju, turpinot īstenot strukturālās reformas, lai veicinātu kvalitatīvu darbvietu izveidi, un īstenojot atbildīgu fiskālo politiku, lai radītu labāku vidi darbvietām, uzņēmumiem (it īpaši MVU) un investīcijām; atzīmē ietekmi, ko Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) atstājis viena darbības gada laikā; uzsver to, ka liela nozīme ir ESIF līdzekļu izmantošanas uzlabošanai mazāk attīstītos un pārejas reģionos, un šī fonda investīciju patiesi papildinošo raksturu, kā arī to, ir svarīgi vienlaikus pastiprināt centienus investīciju platformu izveidē, tostarp reģionālā līmenī;

uzsver, ka joprojām pārāk augstais bezdarba, it īpaši jauniešu bezdarba, līmenis liecina par to, ka vairākās dalībvalstīs spēja radīt kvalitatīvas darbvietas joprojām ir neliela, un uzsver arī to, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība — apspriežoties ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar valstu praksi —, lai palielinātu investīcijas prasmju pilnveidošanā, darba tirgus padarītu iekļaujošākus un mazinātu sociālo atstumtību un pieaugošo nevienlīdzību ienākumu un labklājības ziņā, vienlaikus saglabājot pareizu budžeta pārvaldību; atzīmē — lai efektīvi risinātu ieilgušo augstā bezdarba līmeņa problēmu daudzās dalībvalstīs, ļoti svarīgi ir veikt atbalsta pasākumus, ar kuriem atvieglo finansējuma pieejamību, it īpaši MVU;

uzsver, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kurai raksturīgs likvīdu pārpalikums apvienojumā ar procentu likmēm, kas tuvas apakšējai — nulles — robežai, vājām pieprasījuma izredzēm un ierobežotām investīcijām un mājsaimniecību un uzņēmumu izdevumiem, ir jāīsteno atjaunotā politikas pasākumu kombinācija, kuru Komisija ierosinājusi, lai veicinātu izaugsmi; atzīmē — ja nebūs investīciju un ilgtspējīgu strukturālo reformu, ar monetāro politiku vien nepietiks, lai stimulētu izaugsmi;

2016. gada ieteikumu prioritātes un mērķi

10.

uzsver Komisijas ieteikumu trim dalībvalstīm beigt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu; piekrīt Komisijai, ka lieli un pastāvīgi tekošā konta pārpalikumi norāda uz nepieciešamību stimulēt pieprasījumu un investīcijas, it īpaši ilgtermiņa investīcijas, lai varētu risināt gaidāmos uzdevumus, kas saistīti ar transportu un komunikācijām, digitālo ekonomiku, izglītību, inovāciju un pētniecību, klimata pārmaiņām, enerģētiku, vides aizsardzību un sabiedrības novecošanos; aicina Komisiju turpināt veicināt atbildīgu un ilgtspējīgu budžeta politiku — kas ir izaugsmes un ekonomikas atveseļošanās pamatā visās dalībvalstīs —, lielāku uzsvaru liekot uz investīcijām un efektīviem publiskajiem izdevumiem un atbalstot ilgtspējīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas;

11.

atzīmē, ka ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai saskaņā ar ES tiesību aktiem eurozonā palielinātu finansēšanas, it īpaši MVU finansēšanas, iespējas, samazinātu ienākumus nenesošus aizdevumus un tādējādi uzlabotu banku bilanci un palielinātu to spēju aizdot reālajai ekonomikai; uzsver — lai izveidotu stabilu vidi investīcijām un izaugsmei un nepieļautu eurozonas finanšu tirgus sadrumstalotību, ir svarīgi pakāpeniski pabeigt banku savienības izveidi, piemērot to un attīstīt kapitāla tirgu savienību;

12.

uzsver, ka investīciju jomā līdz šim bija vērojama nepietiekamība un ar to palīdzību nav izdevies nodrošināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi ES un veicināt uzņēmējdarbības vides uzlabošanos; uzskata, ka saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem, tostarp elastīguma klauzulām, līdz ar monetāro politiku ir jāīsteno arī atbilstīga fiskālā politika, kuras mērķis ir izaugsmes veicināšana ES; atzīmē, ka pēdējos gados ir ievērojami samazinājušās investīcijas vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī, tomēr tās joprojām veido aptuveni 60 % no publiskajām investīcijām ES; uzsver, ka izmantojot investīciju politikas instrumentus, tādus kā ESIF un Eiropas strukturālie un investīciju (ESI) fondi, to kombinēšana ir pienācīgi jākalibrē un ir jānodrošina to savstarpēja papildināmība, lai palielinātu Savienības izdevumu pievienoto vērtību, piesaistot papildu resursus no privātajiem investoriem; tādēļ uzsver, ka attiecīgā strukturālo reformu projekta izstrādē strukturālo reformu atbalsta programmā būtu jāiesaista vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes;

Veicamie politikas pasākumi un secinājumi

13.

uzsver nepieciešamību, izveidojot izaugsmi atbalstošu tiesisko regulējumu, uzlabot ES vispārējās izaugsmes spēju un spēju radīt un saglabāt kvalitatīvas darbvietas un tādējādi risināt augstā bezdarba līmeņa problēmu; uzskata, ka migrācija varētu palīdzēt kompensēt sabiedrības novecošanās negatīvo ietekmi, ja dalībvalstis spētu labāk izmantot migrantu prasmes un darbaspēka migrācijas pārvaldības sistēmas pielāgot darba tirgus vajadzībām;

14.

uzsver tādu iekļaujošu izglītības sistēmu nozīmi, īpaši arodizglītības jomā, kuras atbalsta inovāciju un radošumu un ļauj apgūt prasmes, kas atbilst darba tirgus vajadzībām; atzīmē, ka atbilstoši ES vērtībām solidaritātes un subsidiaritātes jomā būtu jāsaglabā pienācīgs līdzsvars starp ekonomikas, sociālajām un cilvēkresursu izmaksām, nepieļaujot sacenšanos par viszemākajiem darba samaksas un nodarbinātības standartiem, un vienlaikus būtu jāturpina koncentrēt uzmanību uz investīcijām cilvēkkapitālā, pētniecībā un izstrādē un izglītības sistēmu un arodizglītības, tostarp mūžizglītības, modernizēšanā; uzskata — lai veicinātu inovāciju, pētniecību un izstrādi un tādējādi atbalstītu produktivitāti, radītu nepārtrauktu ilgtspējīgu izaugsmi un palīdzētu atrisināt pašreizējās strukturālās problēmas, kā rezultātā tiktu likvidēta inovācijas jomā pastāvošā atpalicība no citu valstu ekonomikas, ir nepieciešamas rūpīgi izstrādātas politikas nostādnes;

15.

aicina Komisiju prioritāti piešķirt pasākumiem, kas mazina šķēršļus lielākām investīciju plūsmām un tirdzniecībai, kuri ES līmenī rodos tāpēc, ka nav skaidrības par izmantojamo stratēģiju, it īpaši šādās jomās: enerģētika, transports, komunikācijas un digitālā ekonomika; atzīmē ietekmi uz banku īstenoto aizdošanu, ko pēc banku savienības izveides tiesību akta pieņemšanas valsts līmenī rada apgrūtinošas juridiskās sistēmas, korupcija, pārredzamības trūkums finanšu nozarē, novecojušas birokrātiskās procedūras, nepietiekama sabiedrisko pakalpojumu digitalizācija, nepareiza resursu piešķiršana, šķēršļi iekšējā tirgus darbībai banku pakalpojumu un apdrošināšanas nozarē un izglītības sistēmas, kuras neatbilst darba tirgus un vienotā tirgus izveides pabeigšanas prasībām;

16.

pauž nožēlu, ka attiecībā uz stratēģiju “Eiropa 2020” — pirmā ES programma, kurā tika iekļauta nabadzības apkarošana, — netiks īstenots mērķis mazināt nabadzību Savienībā; uzskata, ka nabadzības apkarošanas mērķis būtu jāņem vērā jau no paša ES politikas nostādņu izstrādes sākuma;

17.

uzsver — ņemot vērā to, ka pārmērīgi lieli nodokļi mazina ekonomiski neaktīvu personu, bezdarbnieku, otro pelnītāju un zemu atalgotu personu motivāciju atgriezties darba tirgū, ir svarīgi nepieļaut darbaspēka pārmērīgu aplikšanu ar nodokļiem;

18.

pieņem zināšanai pašlaik notiekošās sarunas starp Komisiju un dalībvalstīm par metodiku, saskaņā ar kuru aprēķina starpību starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu;

19.

norāda, ka būtu jāveic centieni, lai likvidētu atlikušos šķēršļus investēšanai dalībvalstīs un lai būtu iespējams izmantot piemērotāku pasākumu kombināciju, kas būtu vērsta uz politikas nostādnēm, kuras atbalsta ilgtspējīgu izaugsmi un kurās reāli būtu veltīta uzmanība izdevumiem pētniecībai un izstrādei; uzskata, ka publiskais un privātais atbalsts pētniecības un augstākās izglītības institūcijām ir svarīgs faktors, lai palielinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju, un ka šīs infrastruktūras nepilnības vai tās trūkums atsevišķas valstis nostāda ievērojami nelabvēlīgākā stāvoklī; uzsver, ka nav ideāla universāli izmantojama priekšraksta ES inovācijas politikas izstrādei, taču, lai ES likvidētu inovētspējas trūkumu, dalībvalstīm būtu ieteicams īstenot pietiekami diferencētas inovācijas politikas nostādnes, kas pamatojas uz veiksmīgu pieredzi;

20.

atzinīgi vērtē Parīzē 2015. gada decembrī notikušajā klimata konferencē (COP21) panākto vienošanos un aicina dalībvalstis un Komisiju to īstenot;

Nozaru ieguldījums 2016. gada Eiropas pusgadā

Nodarbinātība un sociālā politika

21.

uzskata, ka Padomei un Komisijai būtu jācenšas panākt, lai līdztekus fiskālajai konsolidācijai tiktu īstenoti pasākumi, kas palīdz mazināt nevienlīdzību, un uzsver, ka Eiropas pusgada procesam būtu jāpalīdz rast risinājumu pašreizējām un jaunām sociālām problēmām, tādējādi uzlabojot ekonomikas efektivitāti; norāda, ka sociālajām investīcijām cilvēkkapitālā ir jābūt centrālai papildinošai darbībai, jo cilvēkkapitāls ir viens no izaugsmes faktoriem un konkurētspējas un attīstības dzinējspēks; prasa, lai līdztekus ar KVAI prasītajām būtiskajām strukturālajām reformām tiktu veikts sociālās ietekmes izvērtējums attiecībā uz šo reformu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekmi, lai labāk izprastu to ietekmi no sociālā, ekonomiskā un nodarbinātības viedokļa, un it īpaši to ietekmi uz darbvietu radīšanu un ekonomisko izaugsmi;

22.

uzsver, ka bezdarbs un it īpaši jauniešu bezdarbs joprojām ir sevišķi smaga Eiropas sabiedrības problēma un ka saskaņā ar Komisijas datiem bezdarbs ir turpinājis pakāpeniski samazināties, taču joprojām pārsniedz 2008. gada līmeni — 2016. gada aprīlī bezdarbnieku skaits bija 21,2 miljoni — un joprojām pastāv milzīgas bezdarba līmeņa atšķirības starp dalībvalstīm; norāda, ka ir jāveic radītās nodarbinātības kvalitatīva un kvantitatīva analīze, lai nepieļautu, ka nodarbinātības rādītāji palielinās tikai, pateicoties nedrošai nodarbinātībai, vai darbaspēka samazināšanās rezultātā; atzīmē, ka, neraugoties uz sasniegtajiem rezultātiem prasmju un zināšanu jomā, dažu dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmas nedarbojas starptautiskā līmenī un aizvien vairāk nespēj nodrošināt vajadzīgo prasmju izkopšanu, kas ir viens no faktoriem, ar ko izskaidrojama situācija, ka 39 % uzņēmumu joprojām saskaras ar grūtībām atrast darbiniekus ar atbilstošām prasmēm; uzstāj, ka KVAI lielāka prioritāte būtu jāpiešķir strukturālās nelīdzsvarotības, tostarp ilgstoša bezdarba un prasmju neatbilstības, novēršanai darba tirgū, un uzsver, ka jāturpina investēt izglītības un apmācības sistēmās un pilnveidot tās, nodrošinot sabiedrībai instrumentus un iespējas, kas ļauj no jauna pielāgoties mainīgajām darba tirgus prasībām;

23.

norāda, ka laikposmā no 2008. līdz 2014. gadam ES par 4,2 miljoniem ir palielinājies nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits, sasniedzot vairāk nekā 22 miljonus (22,3 %); atzīmē — Komisija ir paziņojusi, ka “vairums dalībvalstu joprojām saskaras ar spēcīgu krīzes sociālo mantojumu”; prasa Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt centienus nabadzības, sociālās atstumtības un pieaugošās nevienlīdzības mazināšanas jomā, lai novērstu ekonomiskās un sociālās atšķirības starp dalībvalstīm un sabiedrībā; uzskata, ka nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai un nevienlīdzības mazināšanai vajadzētu būt vienai no KVAI atspoguļotajām prioritātēm, jo tās ir ļoti svarīgas, lai panāktu ilgstošu ekonomikas izaugsmi un sociāli ilgtspējīgu īstenošanas ritmu;

24.

atgādina — kā norādījis Parlaments, sociāli atbildīgu reformu pamatā ir jābūt solidaritātei, integrācijai, sociālajam taisnīgumam un godīgai bagātības sadalei, proti, modelim, kas nodrošina vienlīdzību un sociālo aizsardzību, aizsargā neaizsargātās grupas un paaugstina dzīves līmeni visiem iedzīvotājiem;

25.

uzskata, ka ekonomikas izaugsmei būtu jāgarantē labvēlīga sociālā ietekme; atzinīgi vērtē trīs jaunu nodarbinātības pamatrādītāju iekļaušanu makroekonomisko rādītāju tabulā; atkārtoti prasa šos rādītājus uzskatīt par līdzvērtīgiem pašreizējiem ekonomikas rādītājiem, tādējādi garantējot iekšējās nelīdzsvarotības labāku izvērtēšanu un uzlabojot strukturālo reformu efektivitāti; šajā sakarā, lai izvairītos no selektīvas piemērošanas, prasa ļaut tos izmantot padziļinātas analīzes veikšanai, lai tādējādi gūtu labāku izpratni par politikas nostādņu un darbību cēloņsakarībām; ierosina, pamatojoties uz sociālo un nodarbinātības rādītāju efektīvu izmantošanu makroekonomiskajā uzraudzībā, KVAI modelī ieviest sociālās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, lai novērstu sacenšanos par zemākajiem sociālajiem standartiem; uzskata — ja nodarbinātības un ekonomikas rādītājiem tiktu piešķirta līdzvērtīga nozīme, vienlaikus būtu jāpalielina EPSCO padomes loma Eiropas pusgadā;

26.

uzskata, ka trīs jauno nodarbinātības rādītāju ieviešana liecina, ka Eiropas nodarbinātības stratēģijai, tostarp nodarbinātības pamatnostādnēm, ir svarīga loma ES ekonomikas pārvaldības procesā, taču ir jāveic turpmāki centieni, it īpaši, ieviešot sociālos rādītājus;

27.

pieņem zināšanai, ka Komisija ir sākusi darbu pie Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveides, taču atgādina, ka tai ir jāiepazīstina ar apspriešanās procesa rezultātiem un jāveic turpmāki efektīvi pasākumi, lai nodrošinātu padziļinātu un taisnīgāku ES, un ka Komisijai būtu jāuzņemas būtiska loma nevienlīdzības novēršanā; šajā sakarā uzsver piecu priekšsēdētāju ziņojumu, kurā prasīts panākt lielāku ekonomisko un sociālo konverģenci, taču tiek atzīts, ka nav viena visiem piemērota risinājuma; šajā sakarā uzskata, ka ikviena kopējās politikas nostādne ir jāpielāgo katrai dalībvalstij; uzskata, ka ar Eiropas darbību būtu jārisina arī dalībvalstu iekšienē pastāvošās nevienlīdzības un ienākumu atšķirību problēma un ka ar tās palīdzību būtu jāpanāk daudz vairāk nekā tikai visnabadzīgāko personu stāvokļa atvieglošana;

28.

atzīst, ka Eiropas pusgadā tagad lielāka uzmanība tiek veltīta izpildes rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā; ievērojot dalībvalstu kompetenci, tomēr prasa steidzami rīkoties, lai nodrošinātu pienācīgu darbu ar darba samaksu, kas garantē iztikas minimumu, kā arī lai nodrošinātu atbilstošu minimālo ienākumu, sociālās aizsardzības (kas nabadzības līmeni jau ir samazinājusi no 26,1 % uz 17,2 %) un kvalitatīvu publisko pakalpojumu pieejamību, un atbalsta pienācīgas ilgtspējīgas sociālās drošības sistēmas izstrādi un ieviešanu; aicina Komisiju piedāvāt atbalstu un paraugprakses apmaiņu dalībvalstīm, lai uzlabotu administratīvo veiktspēju valsts, reģionālā un vietējā līmenī, jo tas ir svarīgs risināms uzdevums, lai atsāktu ilgtermiņa investēšanu un nodrošinātu darbvietu radīšanu un ilgtspējīgu izaugsmi;

29.

uzsver, ka sociālās drošības sistēmu nodrošināšana un pārvaldība ir dalībvalstu kompetence, ko Savienība koordinē, bet nesaskaņo;

30.

atzīst, ka darba samaksas noteikšana ir dalībvalstu kompetence, kas jāievēro atbilstoši subsidiaritātes principam;

31.

pieņem zināšanai, ka jauniešu bezdarbs ir samazinājies, taču norāda, ka tas joprojām ir neticami augstā līmenī, jo ES bez darba ir vairāk nekā 4 miljoni jauniešu vecumā līdz 25 gadiem, no kuriem 2,885 miljoni dzīvo eurozonā; pauž nožēlu, ka trīs gadus pēc Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas sākšanas programmas “Garantija jauniešiem” īstenošanas rezultāti ir ļoti nevienādi un dažreiz pat neefektīvi; aicina Komisiju 2016. gada oktobrī iepazīstināt ar vispusīgu šīs programmas īstenošanas analīzi, kas kalpotu par pamatu tās turpināšanai;

32.

atgādina, ka daudzās dalībvalstīs bezdarbnieka pabalsts ar katru gadu samazinās — cita starpā ilgstošā bezdarba dēļ —, tādējādi palielinot to cilvēku skaitu, kuri dzīvo zem nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa; prasa garantēt atbilstošus bezdarbnieka pabalstus, kas cilvēkiem ļautu dzīvot ar cieņu, un veikt darbības šo cilvēku raitai integrācijai darba tirgū;

33.

uzsver, ka pensiju sistēmu nelīdzsvarotības galvenais iemesls ir bezdarbs, darba samaksas devalvācija un nodarbinātības nedrošības palielināšanās; tādēļ prasa veikt reformas, kas garantētu atbilstošu finansējumu stabilam pirmajam pensiju pīlāram, kas nodrošina pienācīgas pensijas, kuru apmērs vismaz pārsniedz nabadzības slieksni;

34.

atgādina, ka personu brīva pārvietošanās ir ļoti svarīga konverģences un integrācijas starp Eiropas valstīm veicināšanai;

35.

atzīmē, ka ir palielinājies to ieteikumu (adresēti piecām dalībvalstīm) skaits, kuri attiecas uz minimālo ienākumu režīmu; tomēr, ņemot vērā to, ka lielās ienākumu atšķirības kaitē ne tikai sociālajai kohēzijai, bet arī ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei (kā to nesen uzsvēra gan SVF, gan ESAO), aicina Komisiju pildīt priekšsēdētāja Ž. K. Junkera inaugurācijas runā pausto solījumu ar Eiropas minimālo ienākumu satvara palīdzību nodrošināt atbilstošus ienākumus visiem Eiropas iedzīvotājiem, lai viņi varētu segt pamatvajadzību izmaksas, un vienlaikus ievērot valstu praksi un subsidiaritātes principu;

36.

pauž bažas par ienākumu atšķirību palielināšanos, kas daļēji saistīta ar neefektīvām darba tirgus reformām; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus nodarbinātības kvalitātes uzlabošanai, lai tādējādi mazinātu darba tirgus segmentāciju, apvienojumā ar pasākumiem, kuru mērķis ir palielināt minimālo darba samaksu līdz pienācīgam līmenim un stiprināt darba koplīguma slēgšanas sarunas un darba ņēmēju lomu darba samaksas noteikšanas sistēmā, lai mazinātu darba samaksas lielās atšķirības; brīdina, ka pēdējās desmitgadēs uzņēmumu vadība saņem arvien lielāku ekonomiskā labuma daļu, turpretī strādnieku darba samaksa ir palikusi nemainīga vai pat tikusi samazināta; uzskata, ka šīs pārmērīgās darba samaksas atšķirības palielina nevienlīdzību un kaitē uzņēmumu ražīgumam un konkurētspējai;

37.

pauž bažas par joprojām augsto ilgstošā bezdarba līmeni ES (10,5 miljoni cilvēku) un atgādina, ka ir ļoti svarīgi integrēt ilgstošos bezdarbniekus darba tirgū, lai nodrošinātu sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspēju, kā arī palīdzētu viņiem atgūt pašapziņu; tādēļ pauž nožēlu, ka dalībvalsts neveic pasākumus, lai īstenotu Padomes ieteikumu par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū; atkārtoti aicina Komisiju atbalstīt centienus radīt iekļaujošas mūžizglītības iespējas visu vecumu darba ņēmējiem un darba meklētājiem un pēc iespējas drīzāk veikt pasākumus, lai uzlabotu ES finansējuma pieejamību un iespēju robežās mobilizētu papildu resursus;

38.

uzskata, ka sociālā aizsardzība, tostarp pensijas, un tādi pakalpojumi kā veselības aprūpe, bērnu aprūpe un ilgtermiņa aprūpe, joprojām ir būtiski svarīgi līdzsvarotai un iekļaujošai izaugsmei, darba dzīves pagarināšanai, nodarbinātības radīšanai un nevienlīdzības mazināšanai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt politikas nostādnes, kas garantē sociālās aizsardzības sistēmu pietiekamību, atbilstību, efektivitāti un kvalitāti visā cilvēka dzīves garumā, nodrošinot pienācīgu dzīvi, apkarojot nevienlīdzību un veicinot iekļaušanu, lai izskaustu nabadzību, it īpaši no darba tirgus izslēgtām personām un vismazāk aizsargātajām grupām;

39.

norāda uz šķēršļiem — gan fiziskiem, gan digitāliem —, ar ko joprojām saskaras personas ar invaliditāti; cer, ka tiks ātri īstenots Komisijas ierosinātais Eiropas tiesību akts par pieejamību un ka galvenā uzmanība tiks efektīvi veltīta konkrētiem pasākumiem iekļaušanas un pieejamības veicināšanai;

Iekšējais tirgus

40.

atzinīgi vērtē lielo skaitu KVAI, ar ko tiek atbalstīts labi funkcionējošs un integrēts vienotais tirgus, tostarp finansēšanas un investēšanas iespējas, ar kurām atbalsta uzņēmumus, it īpaši MVU, un palīdz radīt darbvietas, e-pārvaldi, publisko iepirkumu un savstarpēju atzīšanu, tostarp kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu; uzsver — lai justu šo politikas jomu ietekmi, ir svarīgi nodrošināt īstenošanu; šajā sakarā uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisija saistībā ar KVAI pēc iespējas lielāku uzmanību veltītu tādu ilgtermiņa reformu ieviešanai, kurām ir būtiska ietekme, it īpaši attiecībā uz sociālajām investīcijām, nodarbinātību un apmācību;

41.

norāda, ka vienotais tirgus ir ES ekonomikas mugurkauls, un uzsver, ka iekļaujošs vienotais tirgus, kam ir uzlabota pārvaldība un ar ko tiek atbalstīts labāks regulējums un konkurence, ir ļoti svarīgs instruments, lai uzlabotu izaugsmi, kohēziju, nodarbinātību un konkurētspēju un lai saglabātu uzņēmumu un patērētāju uzticēšanos; tādēļ aicina Komisiju uzraudzīt dalībvalstu panākto progresu un atkārtoti uzsver, ka vienotā tirgus pīlāra oficiāla iekļaušana Eiropas pusgadā ir svarīga, lai varētu nepārtraukti uzraudzīt vienotā tirgus rādītājus un līdz ar to sistemātiski sekot līdzi dalībvalstu progresam KVAI īstenošanā un izvērtēt to;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas apņēmību novērst nodokļu koordinācijas trūkumu ES un it īpaši novērst grūtības, ar kurām saskaras MVU atšķirīgo valsts PVN noteikumu radītās sarežģītības dēļ; aicina Komisiju izvērtēt turpmākas koordinēšanas iespējamību un it īpaši izvērtēt vienkāršotas PVN pieejas iespējamību digitālajā vienotajā tirgū;

43.

nosoda joprojām pastāvošos vai no jauna radītos šķēršļus, kas kavē vienotā tirgus sekmīgu darbību un integrāciju; vērš īpašu uzmanību uz to, ka daudzas dalībvalstis Pakalpojumu direktīvu ir transponējušas un īstenojušas tikai daļēji, un aicina Komisiju efektīvāk nodrošināt to, ka dalībvalstis pilda saistības, ko tās ir uzņēmušās saskaņā ar ES tiesību aktiem; atgādina Komisijas apņemšanos vajadzības gadījumā izmantot pārkāpuma procedūras, lai digitālajā jomā nodrošinātu to tiesību aktu pilnīgu īstenošanu, kuri attiecas uz preču un pakalpojumu vienoto tirgu;

44.

norāda, ka profesionālās kvalifikācijas atzīšanas sistēmas pamatā ir principi, kas paredz tiesību sistēmu savstarpēju uzticēšanos un kvalifikācijas kvalitātes savstarpēju pārbaudi; atzīmē, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai labāk īstenotu profesionālās kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu; uzsver, ka, ņemot vērā vienotā tirgus sadrumstalotību, kas ierobežo ekonomisko darbību un patērētāju izvēli, liela nozīme ir pienācīgai izpildes nodrošināšanai un labākam regulējumam un ka tiem būtu jāattiecas uz visām uzņēmējdarbības nozarēm un spēkā esošajiem un turpmākajiem tiesību aktiem; atzinīgi vērtē reglamentēto kvalifikāciju un profesiju apzināšanu, kā rezultātā tiks izveidota interaktīva publiska datubāze, kuru dalībvalstis varēs izmantot savos valsts rīcības plānos;

45.

pauž nožēlu, ka KVAI joprojām norāda uz nepilnībām publiskajā iepirkumā, tādām kā konkurences un pārredzamības trūkums, un ka 21 dalībvalsts nav pilnībā transponējusi attiecīgo tiesību aktu paketi, tādējādi radot izkropļojumus tirgū; aicina Komisiju, izmantojot nepieciešamās pārkāpuma procedūras, ātri rīkoties, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievēro savus tiesību aktos noteiktos pienākumus; aicina Komisiju sistemātiski, efektīvi un pārredzami uzraudzīt to, lai administratīvās procedūras neradītu nesamērīgu slogu uzņēmumiem un nekavētu MVU piedalīties publiskajā iepirkumā;

46.

atbalsta dalībvalstis to centienos modernizēt valsts pārvaldes pakalpojumus, it īpaši izmantojot e-pārvaldi, un prasa uzlabot pārrobežu sadarbību, vienkāršot administratīvās procedūras un nodrošināt valsts pārvaldes iestāžu sadarbspēju, no kā labumu gūtu visi uzņēmumi un iedzīvotāji, un vienlaikus aicina Komisiju gadījumos, kad publisko pakalpojumu digitalizāciju finansē no ES budžeta, efektīvāk kontrolēt to, vai līdzekļi tiek izlietoti pareizi;

o o

47.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomes, Komisijas, Eurogrupas un ECB priekšsēdētājam, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0058.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0238.

(3) OV C 165 E, 11.6.2013., 24. lpp.

(4) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.

(5) OV C 24, 22.1.2016., 2. lpp.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0358.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/190

P8_TA(2016)0417

Transtaukskābes

Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par trans-taukskābēm (TTS) (2016/2637(RSP))

(2018/C 215/28)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un jo īpaši tās 30. panta 7. punktu (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 3. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par trans-taukskābēm pārtikas produktos un kopējā Savienības iedzīvotāju uzturā (COM(2015) 0619),

—	ņemot vērā Kopīgā pētniecības centra ziņojumu “Trans-taukskābes Eiropā — kāda ir pašreizējā situācija? Pierādījumu apkopojums: 2003-2013”,

—	ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2009. gada zinātnisko atzinumu, kurā sniegti ieteikumi attiecībā uz TTS patēriņu uzturā,

—

ņemot vērā PVO publikācijas “Politikas virzienu efektivitāte trans-taukskābju patēriņa samazināšanai — sistēmisks pierādījumu pārskats” (2), “Trans-taukskābju izskaušana Eiropā — politikas apkopojums” (3) un “Trans-taukskābju patēriņa ietekme uz asins lipīdiem un lipoproteīniem — sistemātisks pārskats un metaregresijas analīze” (4),

—	ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par trans-taukskābēm (O-000105/2016 – B8-1801/2016 un O-000106/2016 – B8-1802/2016),

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā trans-taukskābes (TTS) ir īpaša veida nepiesātinātās taukvielas;

tā kā, lai gan trans-taukskābes dabiski satur pārtika, kas iegūta no atgremotājiem, piemēram, piena produkti un gaļa, kā arī daži augi un augu izcelsmes produkti (puravi, pupas, lapu salāti un rapšu eļļa), tās tomēr pārsvarā ir rūpnieciski ražotās daļēji hidrogenētās augu eļļās (augu eļļas, kuru struktūra mainīta, pievienojot ūdeņraža atomus, un kuras izmanto fritēšanai un cepšanai, kā arī rūpnieciski ražotā pārtikā, lai pagarinātu glabāšanas laiku);

tā kā iepriekšminētā iemesla dēļ TTS uzņemšana uzturā pārsvarā ir saistīta ar rūpnieciski ražotu daļēji hidrogenēto eļļu patēriņu, ko pārtikas nozarē plaši izmanto visdažādākajos dzērienos un pārtikas produktos (gan iepriekš fasētā, gan nefasētā pārtikā, piemēram, sveramajā pārtikā, kā arī ēdināšanas un ēdienu piegādes pakalpojumos piedāvātajā pārtikā);

D.	tā kā EFSA 2010. gadā secināja, ka atgremotāju izcelsmes TTS un rūpnieciski ražotajām TTS ir līdzīga ietekme;

E.	tā kā atgremotāju taukos ir 3–6 % TTS

F.	tā kā cilvēki kopumā maz patērē atgremotāju izcelsmes TTS, un tā kā PVO norāda, ka šīs dabiskas izcelsmes TTS, visticamāk, neapdraud veselību, ņemot vērā pašreizējo reālo uztura situāciju pasaulē, jo to patēriņš ir salīdzinoši neliels;

G.	tā kā šī rezolūcija attiecas vienīgi uz rūpnieciski ražotajām taukskābēm;

H.	tā kā daudzi restorāni un ātrās ēdināšanas ķēdes izmanto TTS fritēšanai, jo tās ir lētas un komerciālajos fritētājos tās var daudzas reizes atkārtoti izmantot;

I.	tā kā papildu TTS tiek pievienotas vai rodas dažu pārtikas veidu pagatavošanas procesā (piemēram cepumi, kūkas, sāļās uzkodas un fritēta pārtika);

J.	tā kā rūpnieciski ražotu, daļēji hidrogenētu augu eļļu biežs patēriņš uzturā tiek saistītas ar sirds un asinsvadu slimību (vairāk nekā visi citi ilgtermiņa ietekmes veidi), neauglības, endometriozes, žultsakmeņu, Alcheimera slimības, diabēta, aptaukošanās un dažu vēža veidu lielāku risku;

K.	tā kā Eiropas iestādēm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai novērstu aptaukošanās iemeslus;

L.	tā kā TTS liels patēriņš uzturā palielina risku saslimstībai ar koronāro sirds slimību (vairāk kā jebkura cita uzturviela, rēķinot uz vienu kaloriju) — slimību, kas pēc konservatīviem aprēķiniem ES ik gadu paņem 660 000 dzīvību — aptuveni 14 % no visiem nāves gadījumiem;

M.	tā kā saskaņā ar EFSA ieteikumiem “TTS uzņemšanai uzturā jābūt tik minimālai, cik vien tas iespējams uzturvielu ziņā pienācīga uztura kontekstā” (5);

N.	tā kā PVO ieteikumi ir vēl specifiskāki — TTS vajadzētu būt tikai 1 % no dienā uzņemtās enerģētiskās vērtības (6);

O.	tā kā ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) 2015. gada jūnijā secināja, ka daļēji hidrogenētās eļļas netiek vispārīgi atzītas par nekaitīgām izmantošanai cilvēku pārtikā;

tā kā, neraugoties uz to, ka trūkst ES mēroga datu, nesen veiktā pētījumā, kurā apkopoti dati no deviņām ES dalībvalstīm, secināts, ka iedzīvotāji vidēji ar TTS uzņem mazāk nekā 1 % no dienā uzņemtās enerģētiskās vērtības, bet lielāks patēriņš ir vērojams konkrētās iedzīvotāju grupās dažās no šīm dalībvalstīm (7);

tā kā visjaunāko publiski pieejamo datu analīze apstiprina, ka neraugoties uz ziņojumiem par TTS samazināšanu konkrētos pārtikas produktos, joprojām dažu dalībvalstu tirgos ir daudz produktu ar augstu TTS līmeni, t.i vairāk nekā 2 g TTS uz 100 g taukvielu (piemērām, cepumos un popkornā, kuros ir aptuveni 40–50 g TTS uz 100 g taukvielu, kā arī nefasētā pārtikā, piemēram, maizes izstrādājumos);

R.	tā kā starptautiski pētījumi liecina, ka politikas virzieni TTS satura ierobežošanai nozīmē TTS līmeņa samazināšanu, nepalielinot kopējo taukvielu saturu; tā kā šādi politikas virzieni ir īstenojami, izpildāmi un tiem ir liela iespēja pozitīvi ietekmēt sabiedrības veselību;

S.	tā kā, ņemot vērā, ka, diemžēl, tikai katrs trešais patērētājs ES zina par TTS, ir skaidrs, ka marķēšanas pasākumi nav bijuši efektīvi un ir jārīkojas, lai veicinātu izpratni, izmantojot izglītības sistēmu un kampaņas plašsaziņas līdzekļos;

T.	tā kā ES tiesību akti nereglamentē TTS saturu pārtikā, nedz arī nosaka marķēšanas prasības attiecībā uz tām;

U.	tā kā Austrijā, Dānijā, Latvijā un Ungārijā ir spēkā tiesību akti, kas nosaka TTS satura ierobežojumus pārtikā, kamēr lielākā daļa pārējo dalībvalstu ir izvēlējušās brīvprātīgus pasākumus, piemēram, pašregulējumu, ieteikumus uztura jomā vai sastāva kritērijus konkrētiem tradicionāliem produktiem;

V.	tā kā ir pierādījumi tam, ka Dānijai 2003. gadā ieviešot juridiski saistošus ierobežojumus rūpnieciskajām TTS — 2 % trans-taukskābju eļļās un taukvielās, tika gūti panākumi, būtiski samazinot sirds un asinsvadu slimību izraisīto mirstību (8);

tā kā vienīgā iespēja patērētājiem, kā pārliecināties, vai fasētā pārtikā ir TTS, ir pārbaudīt vai sastāvdaļu sarakstā ir minētas daļēji hidrogenētās eļļas; tā kā spēkā esošie ES noteikumi var radīt neskaidrības patērētājiem par to, kāda ir atšķirība starp daļēji hidrogenētām eļļām (kurās, līdztekus citām taukskābēm, ir TTS) un pilnīgi hidrogenētām eļļām (kurās ir vienīgi piesātinātās taukskābes un nav TTS), jo Regulā (ES) Nr. 1169/2011 ir prasība norādīt šo informāciju fasētas pārtikas sastāvdaļu sarakstā;

X.	tā kā nesenākie pētījumi ir apliecinājuši, ka cilvēkiem augstākā sociālekonomiskā stāvoklī uzturs ir veselīgāks, nekā cilvēkiem zemākā sociālekonomiskā stāvoklī un, ka šī atšķirība kļūst aizvien izteiktāka, atbilstīgi tam, kā pieaug sociālā nevienlīdzība;

Y.	tā kā TTS jo īpaši tiek izmantotas lētākā pārtikā un, ņemot vērā, ka cilvēki ar zemākiem ienākumiem biežāk izvēlas lētāku pārtiku ar lielāku TTS saturu, pieaug risks lielākai nevienlīdzībai veselības jomā;

Z.	tā kā atbilstīgi lēmumi rūpnieciski ražotu TTS patēriņa samazināšanai būtu jāievieš ES līmenī;

AA.

tā kā veselības jomas organizācijas, patērētāju grupas, veselības aprūpes speciālistu apvienības un pārtikas uzņēmumi ir mudinājuši (9) Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu, kas noteiktu ierobežojumus rūpnieciski ražotu TTS saturam pārtikā, līdz tādam līmenim, kas būtu līdzīgs Dānijas iestāžu noteiktajam (t.i. 2 g TTS uz 100 g taukvielu);

atgādina, ka TTS jautājums Parlamentam ir prioritārs un atkārtoti pauž bažas par TTS apdraudējumu cilvēka veselībai;

norāda uz to, ka ASV jau ir paziņojusi, ka, sākot no 2018. gada vidus, pārtikas ražotāji vairs nevarēs izmantot daļēji hidrogenētās eļļas pārtikas produktos, kas paredzēti tās iekšējam tirgum, atbilstīgi 2015. gada secinājumam, ka trans-taukskābes netiek vispārīgi atzītas par nekaitīgām;

atgādina par pierādījumiem tam, ka TTS ierobežojumi var ātri un būtiski uzlabot situāciju veselības jomā; šajā sakarībā uzsver Dānijas veiksmīgo pieredzi, 2003. gadā ieviešot valsts ierobežojumu TTS — 2 % eļļās un taukvielās;

uzsver, ka lielākai daļai ES iedzīvotāju — jo īpaši visneaizsargātākajiem — trūkst informācijas par TTS un to patēriņa ietekmi uz veselību, un tas var liegt viņiem iespēju izdarīt apzinātu, pamatotu izvēli patēriņa jomā;

pauž bažas par to, ka neaizsargātākās grupas, tostarp iedzīvotāji ar zemāku izglītības līmeni un sociālekonomisko stāvokli, kā arī bērni, labprātāk izvēlas produktus ar lielāku TTS saturu;

atzīst, ka visas pašreizējās stratēģijas TTS jomā ir saistītas ar TTS līmeņu būtisku samazinājumu pārtikā un pauž nožēlu par to, ka ES līmenī nav saskaņotas pieejas TTS jautājumam; uzsver, ka dalībvalstu atsevišķie pasākumi radīs dažnedažādu noteikumu klāstu, kā rezultātā, iespējams, ietekme uz veselību atšķirsies no dalībvalsts uz dalībvalsti un turklāt tiks traucēta vienotā tirgus darbība, kā arī inovācijas pārtikas nozarē,

uzskata, ka rīcība nebūtu jāatstāj tikai valstu ziņā un ka nepieciešami ES mēroga pasākumi, lai būtiski samazinātu TTS vidējo patēriņu uzturā;

norāda, ka saskaņā ar PVO informāciju (10) trans-taukvielu norādīšana marķējumā ir pasākums, kam varētu būt vislielākās izmaksas, lai to īstenotu efektīvi, bet trans-taukvielu aizliegšanas izmaksas ir bijušas minimālas valstīs, kas šādus aizliegumus ir īstenojušas, ņemot vērā īstenošanas un uzraudzības zemās izmaksas;

uzskata, ka patērētāju zināšanu trūkums attiecībā uz TTS kaitīgo ietekmi uz veselību padara TTS norādīšanu marķējumā par svarīgu, bet nepietiekamu līdzekli centienos samazināt Eiropas iedzīvotāju TTS patēriņu uzturā, salīdzinājumā ar obligāto ierobežojumu noteikšanu;

10.

turklāt šajā sakarībā atzīmē, ka stratēģija par TTS norādīšanu marķējumā attiecas tikai uz konkrētiem produktiem, neskarot sveramo pārtiku vai restorānos tirgoto pārtiku;

11.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk izstrādāt juridiski saistošu ES ierobežojumu attiecībā uz rūpnieciski ražotajām TTS (gan kā sastāvdaļām, gan galaproduktiem) visā pārtikā, lai samazinātu to uzņemšanu uzturā visās iedzīvotāju grupās;

12.

prasa izstrādāt šo priekšlikumu turpmāko divu gadu laikā;

13.

prasa, lai šādam priekšlikumam tiktu pievienots ietekmes novērtējums, kurā izskatītas rūpnieciski ražotās pārtikas sastāva maiņas izmaksas obligātā ierobežojuma dēļ, kā arī tas, vai šīs izmaksas sadārdzinās cenas patērētājiem;

14.

šajā sakarībā atzīmē Komisijas paziņojumu par to, ka tā veiks padziļinātu ietekmes novērtējumu, lai izvērtētu dažādu robežvērtību izmaksas un ieguvumus, un prasa Komisijai jo īpaši izskatīt ietekmi uz MVU;

15.

aicina pārtikas nozari piešķirt prioritāti alternatīviem risinājumiem, kas atbilst standartiem veselības un vides jomā, piemēram, uzlabotu eļļu izmantošanu, jaunus taukvielu modifikācijas procesus vai vairākus TTS aizstājējus (šķiedrvielas, celulozi, cieti, proteīnu maisījumus utt.);

16.

turklāt prasa Komisijai sadarboties ar dalībvalstīm, lai paaugstinātu iedzīvotāju izpratnes līmeni par uztura jautājumiem, lai mudinātu un dotu iespēju patērētājiem izvēlēties veselīgāku pārtiku un sadarboties ar pārtikas ražošanas nozari, lai veicinātu to, ka produktu sastāvs tiek pārskatīts, padarot to veselīgāku,

17.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.

(2) Bulletin of the World Health Organization 2013; 91:262–269H.

(3) http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0010/288442/Eliminating-trans-fats-in-Europe-A-policy-brief.pdf?ua=1

(4) http://apps.who.int/iris/bitstream/10665/246109/1/9789241510608-eng.pdf

(5) EFSA biļetens, 2010; 8(3):1461.

(6) http://apps.who.int/iris/bitstream/10665/42665/1/WHO_TRS_916.pdf?ua=1 pg89,WHO/FAO technical report series 916

(7) Mouratidou et al. “Trans-taukskābes Eiropā: kāda ir pašreizējā situācija?”JRC Science and Policy Reports 2014 doi:10.2788/1070.

(8) Brandon J. et al. Denmark’s policy on artificial trans fat and cardiovascular disease, Am J Prev Med 2015.

(9) http://www.beuc.eu/publications/open_letter_industrially_produced_tfas_freeeu.pdf

(10) Eliminating trans fats in Europe: A policy brief, 6. lpp.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/194

P8_TA(2016)0422

Stāvoklis Ziemeļirākā/Mosulā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobrī rezolūcija par stāvokli Ziemeļirākā/Mosulā (2016/2956(RSP))

(2018/C 215/29)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Irākā (1), 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Irākā un Sīrijā un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu (2), 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar IS (3), 2015. gada 12. marta rezolūciju par organizācijas “ISIS/Da'esh” nesenajiem uzbrukumiem un cilvēku, it īpaši asīriešu nolaupīšanas gadījumiem Tuvajos Austrumos (4) un 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Da’esh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu (5),

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 23. maija secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī Da’esh draudiem, 2015. gada 14. decembra secinājumus par Irāku, 2015. gada 16. marta secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī ISIL/Da’esh draudiem, 2014. gada 20. oktobra secinājumus par ISIL/Da’esh krīzi Sīrijā un Irākā, 2014. gada 30. augusta secinājumus par stāvokli Irākā un Sīrijā, 2014. gada 14. aprīļa un 2015. gada 12. oktobra secinājumus par Sīriju un 2014. gada 15. augusta secinājumus par Irāku,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumus par Irāku un Sīriju,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2016. gada 27. janvāra Rezolūciju 2091 (2016) par ārvalstu kaujiniekiem Sīrijā un Irākā,

—

ņemot vērā Mosulas stabilizācijas tēmai veltīto ministru sanāksmi Parīzē 2016. gada 20. oktobrī, kurā sanāca 22 valstu, ANO, ES un Arābu valstu līgas pārstāvji, kuru kopīgi vadīja Francija un Irāka un kuras mērķis bija izstrādāt plānu, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, izdalīt palīdzības sūtījumus un risināt jautājumus par to teritoriju pārvaldi, kas nesen atbrīvotas no ISIS/Da’esh,

—	ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, kas pieņemti 1998. gadā, un to noteikumus par jurisdikciju attiecībā uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un agresijas noziegumu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.	tā kā Irākas armija ar atbalstu no globālās pret ISIS/Da’esh vērstās koalīcijas, kurdu reģionālās valdības pešmergu spēkiem, un Tautas mobilizācijas spēkiem ir sākusi operāciju ar mērķi atbrīvot no ISIS/Da’esh Mosulu, Irākas otro lielāko pilsētu, un daudzas pilsētas un ciematus “Mosulas koridorā”;

B.	tā kā ISIS/Da’esh Mosulā ieviesa ļoti nežēlīgu režīmu; tā kā iedzīvotāji, kuriem ir izdevies izbēgt, nesen ziņoja, ka pilsētā palikušie cieš badu un nevar sagaidīt, kad pilsētu atbrīvos;

tā kā Ninīves līdzenums, Tal Afara un Sindžāra, kā arī plašāks reģions ir senču dzimtene kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem, arābu sunnītiem un šiītiem, kurdiem, šabakiem, turkmēņiem, kakajiem, sābiešiem-mandiešiem un citiem, kurā viņi, neraugoties uz ārējas vardarbības un vajāšanas periodiem, gadsimtiem ilgi dzīvoja vispārēja plurālisma, stabilitātes un kopienu sadarbības gaisotnē līdz šā gadsimta sākumam un ISIS/Da’esh veiktajai lielas reģiona daļas okupācijai 2014. gadā;

tā kā Mosula ir multietniska pilsēta, kurā sunnītu arābu vairākums ir dzīvojis līdzās haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem, kurdiem, jezīdiem, šabakiem, kakajiem un turkmēņiem (šiīti un sunnīti); tā kā arī apgabaliem ap pilsētu ir etniski reliģiskas daudzveidības vēsture — kristieši pārsvarā Ninīves līdzenumos, jezīdi ap Sindžāras kalniem un turkmēņu musulmaņi Tel Afarā; tā kā kristiešu skaits Irākā 2003. gadā bija vairāk nekā 1,5 miljoni, taču pašlaik šis skaits ir samazinājies līdz mazāk nekā 200 000–350 000, un daudzi no viņiem dzīvo nabadzībā; tā kā kristiešu un citu minoritāšu esamībai Irākā tradicionāli ir liela sociālā nozīme, būtiski veicinot politisko stabilitāti, un tā kā šo minoritāšu izzušanai šajā reģionā būs turpmāka destabilizējoša ietekme;

tā kā Parlaments 2016. gada 4. februārī atzina, ka ISIS/Da'esh veic genocīdu pret kristiešiem, jezīdiem un citām reliģiskām un etniskām minoritātēm, un šim vērtējumam piekrita Eiropas Padome, ASV Valsts departaments, ASV Kongress, Apvienotās Karalistes Parlaments, Austrālijas Parlaments un citas valstis un institūcijas, atzīstot, ka starp zvērībām, ko ISIS/Da'esh veic pret reliģiskajām un etniskajām minoritātēm Irākā, ir kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīds;

tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) datiem aptuveni 3,3 miljoni irākiešu kopš 2014. gada ir palikuši bez pajumtes kara dēļ un vairāk nekā 1,5 miljoni ir pakļauti tūlītējam pārvietošanas riskam Mosulā šīs teritorijas atgūšanas operācijas tiešā rezultātā;

tā kā UNHCR ir atvērusi piecas nometnes un ir gatava dot patvērumu 45 000 cilvēku, kuri bēg no Mosulas un tās apkārtējās teritorijas, un šī organizācija nākamajās nedēļās plāno atvērt kopā 11 nometnes, kurās varēs uzņemt 120 000 cilvēku ar nosacījumu, ka tām tiks atvēlēta zeme drošos apvidos attālināti no karadarbības vietām; tā kā UNHCR budžetā atbildes reakcijas nodrošināšanai Mosulā šobrīd ir tikai nedaudz vairāk nekā 38 % finansējuma; tā kā finansējums ir vajadzīgs ne tikai sākotnējās sagatavošanas darbiem, bet arī tam, lai reaģētu uz plaši izplatīto personu pārvietošanu, kas varētu ilgt visu ziemu;

H.	tā kā būtu jānodrošina nepieciešamie drošības apstākļi un perspektīvas visiem tiem, kas bijuši spiesti pamest savu dzimteni vai ir piespiedu kārtā pārvietoti, un jāpadara īstenojamas viņu tiesības atgriezties dzimtenē pēc iespējas ātrāk;

I.	tā kā 2016. gada 18. oktobrī Briselē notika ES un Irākas PSN Sadarbības padomes otrā sanāksme, lai pārrunātu Irākas tiešās humanitārās un stabilizācijas problēmas, tā kā ES līdz šim Irākai ir sniegusi humāno palīdzību EUR 134 miljonu apmērā, no tā EUR 50 miljonus atvēlot Mosulai;

J.	tā kā ir svarīgi nodrošināt drošību visām kopienām, tostarp haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem un citiem, kam draud briesmas Ninīves līdzenumā;

K.	tā kā Irākas Konstitūcijas 2. pants “visiem cilvēkiem garantē pilnas reliģiskās tiesības uz reliģiskās pārliecības un tās praktizēšanas brīvību”;

tā kā Irākas Konstitūcijas 125. pantā tiek garantētas “administratīvās, politiskās, kultūras un izglītības tiesības dažādām tautībām, piemēram, turkmēņiem, haldiešiem, asīriešiem un visām pārējām iedzīvotāju grupām”; tā kā Irākas premjerministrs Haider al-Abadi2015. gada 15. aprīlī paziņoja: “Ja mēs neveiksim decentralizāciju, valsts sašķelsies. Manuprāt, decentralizācijai nav nekādu ierobežojumu”;

M.	tā kā Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras kopienu maksimālas autonomijas un drošības aizsardzība federālas Irākas Republikas sastāvā atjaunotu un saglabātu šī reģiona pirmiedzīvotāju pamattiesības, tostarp īpašumtiesības,

stingri atbalsta Irākas sākto operāciju Mosulas atbrīvošanai no ISIS/Da’esh; šo operāciju uzskata par izšķirošu daļu globālos centienos pavisam iznīcināt ISIS/Da’esh; pauž pārliecību, ka Irāka gūs virsroku šajā cīņā pret kopīgo ienaidnieku un atbrīvos Mosulu un citas valsts daļas no ISIS/Da’esh klātbūtnes;

atkārtoti apliecina pilnīgu atbalstu Irākas neatkarībai, teritoriālajai integritātei un suverenitātei, kā arī tās tiesībām veikt nepieciešamos to saglabāšanas pasākumus;

pauž bažas par neseno saspīlējumu starp reģionālajiem dalībniekiem; prasa pilnībā ievērot Irākas teritoriālo integritāti un suverenitāti un atturēties no jebkādas militāras darbības Irākā bez Irākas valdības piekrišanas; uzsver, cik svarīgi ir veicināt dialogu starp Irāku un reģiona valstīm, lai Tuvos Austrumus padarītu drošākus;

atgādina, ka Irākas varas iestādēm jāīsteno konkrēti soļi, lai aizsargātu civilpersonas kampaņas laikā, tai skaitā efektīvi komandējot un kontrolējot paramilitāros grupējumus un veicot visus iespējamos piesardzības pasākumus, lai novērstu civilpersonu upurus un cilvēktiesību pārkāpumus triecienuzbrukuma laikā; uzsver, ka sauszemes spēkiem operāciju laikā jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības;

pauž atbalstu Irākas Republikai un tās iedzīvotājiem, atzīstot politiski, sociāli un ekonomiski dzīvotspējīgu un ilgtspējīgu provinci Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras reģionā saskaņā ar pirmiedzīvotāju reģionālās autonomijas likumīgu izpausmi;

uzsver, ka Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras pārvieto pirmiedzīvotāju (no kuriem daudzi ir pārvietoti Irākas teritorijā) tiesībām atgriezties savu senču dzimtenē vajadzētu būt Irākas valdības politikas prioritātei, kas būtu jāatbalsta ES, tostarp tās dalībvalstīm, un starptautiskajai sabiedrībai; uzsver, ka ar Irākas valdības un kurdu reģionālās valdības atbalstu šiem iedzīvotājiem vajadzētu pilnībā atjaunot viņu fundamentālās cilvēktiesības, tostarp viņu īpašumtiesības, kam jādod priekšroka salīdzinājumā ar jebkurām citu personu īpašumtiesībām;

uzsver, ka Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras pirmiedzīvotāju kopienām — kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem, turkmēņiem un citiem — ir tiesības uz drošumu, drošību un reģionālu autonomiju Irākas Republikas federālās struktūras ietvaros;

stingri nosoda ISIS/Da'esh pastāvīgi īstenoto vardarbību un masveida slepkavības Irākā; pauž dziļas bažas par pastāvīgiem ziņojumiem par to, ka ISIS/Da'esh bērnus, vecus cilvēkus, sievietes un neaizsargātas personas izmanto kā vairogu notiekošajās militārās atbrīvošanas operācijās Ziemeļirākā;

ņem vērā ANO humānās palīdzības koordinatora brīdinājumu par to, ka trūkst pienācīga finansējuma, lai risinātu iespējamo ārkārtas humanitāro situāciju vēl nebijušā apmērā Mosulas ofensīvas rezultātā; atzinīgi vērtē ES iesaistīšanos norisēs Irākā, jo īpaši iepriekšējos humānās palīdzības centienus un improvizēto sprāgstierīču (ISI) neitralizēšanu, kas būs ārkārtīgi svarīgs faktors bēgļu un iekšzemē pārvietoto personu ātras atgriešanās sekmēšanā; tomēr steidzami aicina ES un dalībvalstis pastiprināt atbrīvoto teritoriju stabilizācijas centienus;

10.

mudina Irākas valdību un tās starptautiskos partnerus par prioritāti noteikt to jautājumu miermīlīgu risināšanu, kas ir saitīti ar Irākas Republikas strīdīgajām iekšējām robežām;

11.

aicina visas konfliktā iesaistītās puses gan karadarbības laikā, gan pēc tās ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un konflikta laikā ievērot proporcionalitātes, nošķiršanas un piesardzības principus; mudina visas konfliktā iesaistītās puses atvērt humanitāros koridorus, lai ļautu un palīdzētu civiliedzīvotājiem atstāt konflikta zonu, izvairītos no civiliedzīvotāju iesprostošanas Mosulā, kur tos ISIS/Da’esh izmanto par dzīvo vairogu, nodrošinātu drošību un piekļuvi humānajai palīdzībai un garantētu palīdzību civiliedzīvotājiem un viņu aizsardzību drošības pārbaužu laikā saskaņā ar attiecīgās valsts un starptautiskajiem standartiem, jo īpaši, lai nodrošinātu, ka netiek nošķirti ģimenes locekļi un apdraudēti bērni, un izveidotu ANO trešo personu uzraudzības mehānismu; jo īpaši prasa veikt visus vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērni un viņu ģimenes ir aizsargāti pret spridzināšanām, un lai samazinātu bojāgājušo skaitu un aizsargātu civilo infrastruktūru, jo īpaši skolas un slimnīcas;

12.

mudina visus dalībniekus, kas cīnās pret ISIS/Da'esh Irākas Republikā veidot ilgtspējīgu, ilglaicīgu un iekļaujošu politisko sadarbību un dialogu, lai nodrošinātu pamatu no radikālisma un ekstrēmistu kustībām brīvas Irākas veidošanai; prasa ES un tās dalībvalstīm, globālajai koalīcijai pret ISIL, starptautiskajai sabiedrībai un starptautiskajiem dalībniekiem sadarboties ar Irākas Republikas valsts un reģionālajām valdībām, lai nodrošinātu ilgtspējīgas drošības izlīgumu Ninavas līdzenumā, Tall Afarā un Sindžārā;

13.

prasa Eiropas Savienībai, ANO un visai starptautiskajai sabiedrībai sadarboties ar Irākas Republikas valsts un reģionālajām valdībām, lai pārraudzītu visu to irākiešu un etnisko un reliģisko minoritāšu pārstāvju reintegrāciju, kuri ir pārvietoti;

14.

aicina EĀDD, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību sniegt praktisku un diplomātisku atbalstu ilgtspējīgas un integrējošas pēckonflikta struktūras veidošanai reģionā, jo īpaši attiecībā uz iespēju veidot autonomas provinces, tostarp Ninavas līdzenumā, Tall Afarā un Sindžārā, kuras politiski pārstāvētu attiecīgo reģionu pirmiedzīvotāji; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir koordinētas humānās palīdzības sniegšanā, jo īpaši pārvietotajām etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, iesaistīt reliģiskās palīdzības organizācijas;

15.

mudina ES un tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību sniegt tehnisko palīdzību Irākas valdībai Ministru kabineta 2014. gada 21. janvāra lēmuma īstenošanā, lai izveidotu Ninavas līdzenuma provinci un turpinātu decentralizāciju, izveidojot arī Tall Afaras un Sindžāras provinces un atbalstot jauno provinču administrācijas to pilnīga potenciāla izmantošanā;

16.

aicina EĀDD piedāvāt vidutāja pakalpojumus sarunās starp KRG un Irākas valdību pēc valsts atbrīvošanas, lai nodrošinātu, ka etnisko minoritāšu grupām reģionā, jo īpaši kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem, turkmēņiem, šabakiem un kakajiem, tiek piešķirtas viņu likumīgās tiesības un viņi tiek iekļauti jaunajā administratīvajā struktūrā, un tādā veidā novērstu jaunu konfliktu uzliesmojumu;

17.

mudina ES dalībvalstis, sadarbojoties ar Irākas valdību, vietējos drošības spēkus pievienot to spēku sarakstam, kuriem ir atļauts saņemt palīdzību; uzskata, ka vietējās drošības spēkos būtu jāiekļauj vietējie spēki, kas ir apņēmušies no džihādistu un salafisma draudiem aizsargāt ļoti neaizsargātas etnisko un reliģisko minoritāšu kopienas Ninavas līdzenumā, Tall Afarā, Sindžārā un citās teritorijās;

18.

atgādina, ka glābt cilvēku dzīvības un ievērot starptautiskās humanitārās tiesības ir izlīguma un attīstības politisks stūrakmens, vienīgais veids, kā pārvarēt naidu un šķelšanos, un ka ir būtiski neveicināt turpmāku saspīlējumu starp kopienām un likt pamatu stabilai un pārticīgai Irākai;

19.

mudina Irākas vadīto militāro koalīciju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saglabātu pierādījumus par ISIS/Da’esh kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, lai būtu iespējams to saukt pie atbildības;

20.

uzsver, cik būtiski svarīgi ir laicīgi un efektīvi sniegt drošību, izmantojot patiesi drošus maršrutus, kuros var garantēt aizsardzību, tostarp atbrīvotajās teritorijās veicot atmīnēšanu un atjaunojot tiesiskumu un pamatpakalpojumus, piemēram, veselības aprūpi, elektrību un izglītību; brīdina, ka nespēja nodrošināt pamatpakalpojumus, drošību un galveno cēloņu novēršanas un sociālās kohēzijas centienu ilgtermiņa stratēģiju varētu novest pie ekstrēmistu spēku atjaunošanās; tādēļ prasa izveidot ciešu saikni starp humāno palīdzību un attīstības sadarbību, lai garantētu nepārtrauktu humāno palīdzību, kas Irākā veicinātu stabilizāciju, izturētspēju un attīstību;

21.

uzsver Mosulas nozīmi visai Irākai un prasa jaunajā Mosulas administrācijā iekļaut minoritāšu pārstāvjus; uzsver etnisko un reliģisko minoritāšu likumīgās tiesības uz politisko līdzdalību un viņu īpašumtiesību atjaunošanu; prasa nodrošināt mierīgu līdzāspastāvēšanu un to dažādo etnisko un reliģisko minoritāšu tiesību pilnīgu ievērošanu, kas vēsturiski tur ir dzīvojušas lielā skaitā un mierīgi līdzāspastāvējušas – īpaši jezīdi Sindžāras kalnos, haldieši/sīrieši/asīrieši Ninavas līdzenumā un turkmēņi Tell Afarā un dažviet Kirkukas provincē –, un aicina arī veikt pasākumus, lai garantētu pārvietoto bēgļu drošu atgriešanos;

22.

mudina Irākas valdību ar ES un tās dalībvalstu atbalstu nodrošināt aprīkojumu iepriekš ISIS/Da’esh okupēto teritoriju atmīnēšanai un strādāt sadarbībā ar pašvaldībām, kurās ir pārstāvētas minoritātes, lai nodrošinātu darbību koordināciju un izvairītos no kavēšanās, kas neļautu bēgļiem un iekšzemē pārvietotajām personām atgriezties;

23.

uzsver nepieciešamību turpināt cīņu pret to, ka visā reģionā un aiz tā robežām tiek izplatītas islāmistu-džihādistu ideoloģijas, tostarp salafistu džihādisms, kas ir teoloģisks un politisks mudinājums ISIS/Da’esh turpināt noziegumus, tostarp pēc Mosulas atbrīvošanas; aicina ES dalībvalstis censties panākt vēršanos Starptautiskajā Krimināltiesā par ISIS/Da’esh kaujinieku genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci Irākā, Sīrijā, Lībijā un citur;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0171.

(2) OV C 234, 28.6.2016., 25. lpp.

(3) OV C 310, 25.8.2016., 35. lpp.

(4) OV C 316, 30.8.2016., 113. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/202

P8_TA(2016)0424

Kodoldrošība un kodolieroču neizplatīšana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par kodoldrošību un kodolieroču neizplatīšanu (2016/2936(RSP))

(2018/C 215/31)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) pārskatīšanas konferences ieteikumiem attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem, kas brīvi no masu iznīcināšanas ieročiem (1),

—	ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (2),

—	ņemot vērā ES seminārus par ieroču neizplatīšanu un atbruņošanos un ES ieroču neizplatīšanas konsorcija regulārās sanāksmes,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto ES Stratēģiju masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai,

—	ņemot vērā to, ka 2015. gada KNL pārskatīšanas konferencē neizdevās vienoties par noslēguma dokumentu,

—	ņemot vērā Padomes secinājumus par Kodolieroču neizplatīšanas līguma pušu devīto pārskatīšanas konferenci (8079/15),

—	ņemot vērā dokumentus, kas pieņemti 2016. gada pavasarī Vašingtonas kodoldrošības samitā,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju 2310(2016) par Līguma par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT) 20. gadadienu,

—	ņemot vērā 2016. gada Tbilisi deklarāciju, ko vienprātīgi pieņēma Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārā asambleja,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 13. decembra Rezolūciju 66/61 par bezkodolieroču zonas izveidi Tuvajos Austrumos,

—	ņemot vērā Padomes 2012. gada 23. jūlija Lēmumu 2012/422/KĀDP, ar ko atbalsta procesu, lai Tuvajos Austrumos izveidotu zonu, kurā nav kodolieroču un visu citu masu iznīcināšanas ieroču (3),

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 7. decembra Rezolūciju 70/33 par daudzpusējas kodolatbruņošanās progresu un ANO beztermiņa darba grupas ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai, kas pieņemts 2016. gada 19. augustā (A/71/371),

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

tā kā globālā drošības vide un jo īpaši ES drošības vide ir ievērojami pasliktinājusies, kļuvusi mainīgāka, nestabilāka un grūtāk prognozējama; norāda, ka pastāv tradicionāli draudi, netradicionāli draudi un hibrīddraudi, kuru avots var būt gan valstis, gan nevalstiski reģionāla un globāla mēroga aktori;

B.	tā kā starptautisko mieru, drošību un stabilitāti nopietni apdraud dažādi notikumi, tostarp attiecību pasliktināšanās starp kodolieroču valstīm, piemēram, starp Krievijas Federāciju un Amerikas Savienotajām Valstīm, starp Indiju un Pakistānu, kā arī Ziemeļkorejas kodolspēju attīstība;

tā kā bioloģisko un ķīmisko masu iznīcināšanas ieroču (MII) izplatīšanos mazina un pakāpeniski aptur 1972. gada Bioloģisko un toksisko ieroču konvencijas (BTIK) un Ķīmisko ieroču konvencijas (CWC) paredzēto aizliegumu un pienākumu efektīva starptautiska piemērošana; tomēr tā kā masu iznīcināšanas kodolieroču un to nogādes līdzekļu izplatīšanās joprojām ir viens no smagākajiem draudiem globālajai sabiedrībai;

D.	tā kā 2016. gada janvārī deviņām valstīm — ASV, Krievijai, Apvienotajai Karalistei, Francijai, Ķīnai, Indijai, Pakistānai, Izraēlai un Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai (KTDR) — kopā bija aptuveni 15 395 kodolieroči (salīdzinājumā ar aptuveni 15 850 kodolieročiem 2015. gadā);

E.	tā kā prioritātes ir neļaut teroristiem vai vēl citām valstīm iegūt un izmantot kodolieročus, samazināt un likvidēt visus kodolarsenālus un sekmēt pāreju uz pasauli bez kodolieročiem;

F.	tā kā jau ir noslēgta virkne līgumu par no kodolieročiem brīvām zonām dažādos pasaules reģionos, proti, Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, Klusā okeāna dienvidu reģionā, Dienvidaustrumāzijā, Āfrikā un Centrālāzijā;

tā kā 2010. gada KNL pārskatīšanas konference uzmanības centrā atkal nostādīja kodolieroču humanitāro ietekmi, un šo tēmu tālāk attīstīja Norvēģijas, Meksikas un Austrijas valdības — ar vairākām konferencēm par kodolieroču humanitāro ietekmi un attiecīgajiem ziņojumiem, kā arī ar starptautisko humanitāro apņemšanos, ko ierosināja Austrija un kas tika izvirzīta 2015. gada KNL pārskatīšanās konferencē, un ko apstiprinājušas 127 ANO valstis;

tā kā vēl vairāk jānostiprina KNL trīs pīlāru (neizplatīšana, atbruņošanās un sadarbība kodolenerģijas izmantošanai miermīlīgiem mērķiem) galvenie neizplatīšanas un atbruņošanās uzdevumi; tā kā kodolieroču valstis, kas ir parakstījušas KNL, modernizē un uzlabo savus kodolieroču arsenālus un kavē rīcību, kuras mērķis ir mazināt vai likvidēt to kodolarsenālus un ierobežot pieturēšanos pie kodolatturēšanas militārās doktrīnas;

tā kā ar kodoldrošības samitiem, kas rīkoti līdztekus, bet neatkarīgi no KNL un ir palīdzējuši nostiprināt KNL, palielinot tā neizplatīšanas komponenta uzticamību, ir oficiāli panākts progress civilā skaldmateriāla drošības jomā, bet tā kā nesenā Krievijas atteikšanās sadarboties un aizvien sliktākas tās attiecības ar ASV apdraud turpmākus skaldmateriāla drošības uzlabošanas un krājumu samazināšanas centienus;

J.	tā kā Konvencija par kodolmateriālu fizisko aizsardzību ir juridiski saistošs starptautisks instruments kodolmateriālu fiziskās aizsardzības jomā, kurā noteikti pasākumi, kas attiecas uz tādu nodarījumu novēršanu, atklāšanu un sodīšanu par tiem, kuri saistīti ar kodolmateriāliem;

tā kā Krievija un ASV turpina īstenot jauno START līgumu, kura darbība beigsies 2021. gadā, ja vien abas puses to nepagarinās; tā kā 2013. gada runā Berlīnē ASV prezidents Baraks Obama izteica būtisku priekšlikumu samazināt kodolgalviņu skaitu, ko viņš atkārtoja 2016. gadā Vašingtonā; tā kā Krievijas Federācija nav izmantojusi šādi pavērtās iespējas sākt sarunas par jaunu vienošanos pēc jaunā START līguma beigām un tā kā līdz šim vēl nav panākta nekāda vienošanās par jaunā START līguma turpinājumu, kas pievērstos nestratēģisko un stratēģisko kodolieroču ierobežošanai nolūkā tos likvidēt;

tā kā kodolieroču izmēģinājuma sprādzieni un/vai jebkādi citi kodolsprādzieni apdraud starptautisko mieru un drošību, kā arī globālo kodolatbruņošanās un neizplatīšanas režīmu; tā kā Līgums par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT) ir efektīvākais līdzeklis, kā aizliegt kodolieroču izmēģinājumus; tā kā 2016. gadā aprit 20 gadi kopš CTBT atvēršanas parakstīšanai 1996. gada 24. septembrī;

M.	tā kā par spīti visiem centieniem līdz 2012. gada decembrim, kā 2010. gada pārskatīšanas konferencē vienprātīgi vienojās KNL puses, sasaukt konferenci par tādas Tuvo Austrumu zonas izveidi, kas ir brīva no kodolieročiem un visiem citiem masu iznīcināšanas ieročiem, konference tā arī nav notikusi;

tā kā NATO 2010. gada Stratēģiskajā koncepcijā un 2012. gada Atturēšanas un aizsardzības pozīcijas pārskatā ir apņēmusies izveidot tādus apstākļus, kas ļautu pasauli atbrīvot no kodolieročiem; tā kā saskaņā ar NATO kodolieroču kopīgas izmantošanas režīmu un divpusējiem nolīgumiem piecās NATO valstīs, kurām pašām nav kodolieroču, (Beļģijā, Itālijā, Nīderlandē, Turcijā un Vācijā), joprojām ir izvietotas aptuveni 150–200 tuva darbības rādiusa nevadāmas atombumbas, kas ir taktiskie vai substratēģiskie kodolieroči un pieder ASV, un tā kā šie ieroči minētajās valstīs izvietoti saskaņā ar pašreizējo NATO politiku;

tā kā Turcijā izvietoto ASV kodolieroču drošībai un drošumam tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība, ņemot vērā bruņoto konfliktu Sīrijā, kas risinās netālu no Indžirlikas aviobāzes, kā arī ņemot vērā notikumus šajā aviobāzē un tās apkaimē 2016. gada 15. jūlija apvērsuma mēģinājuma laikā un pēc tā;

tā kā 2015. gada 5. decembrī apritēja 20 gadi kopš Budapeštas memoranda parakstīšanas; tā kā Ukraina ir ievērojusi visas tā normas un ir rīkojusies proaktīvi kodolatbruņošanās un kodolieroču neizplatīšanas jautājumā, savukārt Krievijas Federācija ir pārkāpusi savas saistības, okupējot daļu Ukrainas teritorijas (Krimu) un sākot bruņotu agresiju Austrumukrainā; tā kā tādējādi ir radīts bīstams precedents: valsts, kas, atbildot uz Ukrainas lēmumu pievienoties KNL kā valstij bez kodolieročiem, bija garantējusi Ukrainas drošību, pārkāpa Ukrainas suverenitāti un teritoriālo neaizskaramību, apdraudēja kodolieroču valsts negatīvo drošības garantiju instrumenta uzticamību, būtiski kaitējot šim instrumentam arī kopumā, kā arī nodarīja kaitējumu KNL un idejai par globālu kodolatbruņošanos un kodolieroču neizplatīšanu uz starptautisko tiesību un daudzpusēju līgumu pamata; būdams nopietni nobažījies par augsta līmeņa Krievijas amatpersonu draudīgajiem paziņojumiem par to, ka Krievijai ir tiesības Krimā izvietot un turēt kodolieročus, kuriem varētu būt globālas sekas; būdams nobažījies par to, ka Krievijas jaunā 2014. gada decembra militārā doktrīna ļauj izmantot kodolieročus pret valsti, kurai šādu ieroču nav;

tā kā Krievija Kaļiņingradā ir izvietojusi kodolspējīgas tuva darbības rādiusa Iskander raķetes un veic mācības un pārlidojumus, kuros izmantotas kodolspējīgas sistēmas, un tā kā Krievijas vadības paziņojumi par kodolatturēšanas nozīmību un Krievijas lēmums apturēt ar ASV 2000. gadā noslēgto Plutonija pārvaldības un likvidēšanas nolīgumu liek vēl vairāk bažīties par to, ka Krievija aizvien vairāk paļaujas uz kodolieročiem;

R.	tā kā ES ir svarīga loma kā ar Irānu noslēgtā Kopīgā visaptverošā rīcības plāna pusei, ņemot vērā arī tās pilntiesīgā locekļa statusu kopīgajā komisijā, kas pārrauga nolīguma īstenošanu;

tā kā 2016. gada 9. septembrī — vien dažus mēnešus pēc 2016. gada 6. janvāra izmēģinājuma — KTDR veica savu piekto kodolizmēģinājumu; tā kā šis kodolizmēģinājums, ko KTDR nosaukusi par “sekmīgu ūdeņraža bumbas izmēģinājumu”, nepārprotami ir pretrunā tās starptautiskajām saistībām, kas paredzētas ANO Drošības padomes rezolūcijās un 1992. gada Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas Korejas denuklearizācijas deklarācijā, kurā noteikts, ka abas valstis neizstrādās un savā teritorijā neizvietos nekādus kodolieročus; tā kā jebkādu MII, bet īpaši kodolieroču un to nogādes līdzekļu izplatīšana apdraud starptautisko mieru un drošību; tā kā 2003. gadā KTDR paziņoja par izstāšanos no Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL), kopš 2006. gada veic kodolizmēģinājumus un 2009. gadā oficiāli paziņoja, ka ir izstrādājusi atturošu kodolieroci, un tas nozīmē, ka KTDR radītie draudi tās kaimiņvalstīm Ziemeļaustrumāzijā un reģionālajam un starptautiskajam mieram un drošībai ir kļuvuši vēl lielāki;

tā kā 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā teikts, ka masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanās ir potenciāli lielākais mūsu drošības apdraudējums, kas ietver arī MII bruņošanās sacensības iespēju, un ka ES ir apņēmusies panākt daudzpusējo līgumu režīmu universālu ievērošanu un nostiprināt šos līgumus un to pārbaudes noteikumus; tā kā 2016. gada ES globālajā stratēģijā par MII, neizplatīšanu un ieroču kontroli nav teikts nekas;

tā kā diemžēl ES, gatavojoties 2015. gada KNL pārskatīšanas konferencei, nespēja panākt vienošanos par kopīgu nostāju attiecībā uz kodolatbruņošanos, pirmoreiz atzīstot, ka par kodolieroču sekām pausti atšķirīgi viedokļi; tā kā šajā konferencē netika pieņemts noslēguma dokuments, jo bija domstarpības par reģionālajiem centieniem Tuvajos Austrumos izveidot no MII brīvu zonu;

tā kā ES ir apņēmusies izmantot visus tās rīcībā esošos attiecīgos instrumentus, lai novērstu, aizkavētu, apturētu un pēc iespējas izskaustu izplatīšanas programmas, kas rada bažas visā pasaulē, kā skaidri norādīts ES Stratēģijā masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un tā kā ES ir nodrošinājusi Eiropas neizplatīšanas jomas ideju laboratoriju dziļāku sadarbību ES ieroču neizplatīšanas konsorcija ietvaros,

W.	tā kā ir svarīgi atbalstīt un nostiprināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti šajā starptautiskajā procesā pārredzamā veidā,

pauž nopietnas bažas par drošības vides pasliktināšanos Eiropas Savienībā un ārpus tās kaimiņvalstu robežām, kā rezultātā kodolieroči atkal varētu tikt sākti izmantoti kā aktīvs atturošs līdzeklis un varētu izplatīties starp valstiskiem un nevalstiskiem aktoriem, kā arī par to, ka netiek veikti efektīvi atbruņošanās un ieroču neizplatīšanas pasākumi;

aicina visas kodolieroču valstis īstenot konkrētus starpposma pasākumus, lai mazinātu kodolieroču detonācijas risku, cita starpā arī pazeminot kodolieroču operatīvo statusu, demontējot kaujas gatavībā esošos kodolieročus un pārvietojot tos uz glabāšanas objektiem, mazinot kodolieroču lomu militārajās doktrīnās un strauji samazinot visu veidu kodolieroču arsenālus;

pauž nopietnas bažas par iespējamiem Līguma par vidēja un tuva darbība rādiusa kodolbruņojuma pārkāpumiem;

pauž nopietnas bažas par to, ka Krievijas attieksmes dēļ kodoldraudi kļūst lielāki un tas ietekmē drošību, stabilitāti un paredzamību globālā mērogā, un par to, ka pasliktinās tās attiecības NATO, tostarp, iespējams, tiek pārkāpts Līgums par vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojumu, izskan paziņojumi, kas apliecina aizvien lielāku gatavību izmantot kodolieročus, un paziņojumi, kas vedina domāt, ka tiek apsvērta iespēja izvietot kodolieročus vēl arī citviet Eiropā; vērš uzmanību uz Krievijas militārajām mācībām, simulējot kodolieroču izmantošanu pret Poliju, un pauž nopietnas bažas par to, ka Kaļiņingradas apgabalā, kurš ir blakus ES dalībvalstīm Polijai un Lietuvai, ir izvietota kodolspējīga raķešu sistēma Iskander; atgādina, ka Starptautiskā Tiesa 1996. gada konsultatīvajā atzinumā noteica, ka saskaņā ar pašreizējām starptautiskajām tiesībām tā nevar “izdarīt galīgu slēdzienu par to, vai valsts, ekstrēmos pašaizsardzības apstākļos izmantojot kodolieročus, rīkotos likumīgi vai nelikumīgi”;

atbalsta 2016. gada kodoldrošības samitu, atzīstot, ka neatļauta tirdzniecība ar kodolmateriāliem un to neatļauta izmantošana ir tiešs un nopietns globālās drošības apdraudējums, un sagaida, ka nākotnē būs iespējams pilnībā izsekot visiem ieroču ražošanā izmantojamiem materiāliem un garantēt šādu materiālu fizisku drošību;

atzinīgi vērtē darbu, ko saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 70/33 ir veikusi ANO izveidotā beztermiņa darba grupa, sekmējot turpmāku virzību daudzpusējās sarunās par kodolatbruņošanos; atzinīgi vērtē ieteikumu ANO Ģenerālajai asamblejai — kurš iekļauts beztermiņa darba grupas galīgajā ziņojumā (A/71/371) un ar plašu atbalstu pieņemts 2016. gada 19. augustā, — 2017. gadā sasaukt konferenci, kurā var piedalīties ikviena valsts, lai vienotos par juridiski saistošu instrumentu, ar ko aizliegtu kodolieročus to pilnīgas likvidēšanas nolūkā; atzīst, ka šāda rīcība stiprinās KNL paredzētos mērķus un pienākumus ieroču neizplatīšanas un atbruņošanās jomā un palīdzēs radīt apstākļus, kas ļautu panākt drošību pasaulē un atbrīvot to no kodolieročiem;

aicina ES dalībvalstis atbalstīt šādas konferences sasaukšanu 2017. gadā un konstruktīvi tajā piedalīties un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi Federiku Mogerīni un Eiropas Ārējās darbības dienestu ar konstruktīvu devumu piedalīties 2017. gada sarunu konferencē;

atgādina, ka ir apritējuši 20 gadi, kopš 1996. gada 24. septembrī parakstīšanai tika atvērts Līgums par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT), un uzsver, ka vispārējs līgums par kodolizmēģinājumu aizliegumu, kura izpilde ir starptautiski un efektīvi pārbaudāma, ir iedarbīgākais veids, kā aizliegt kodolieroču izmēģinājuma sprādzienus un jebkādus citus kodolieroču sprādzienus;

mudina pārējās CTBT II pielikumā uzskaitītās valstis, kurām līgums ir jāratificē, lai tas varētu stāties spēkā, bet kuras to vēl nav izdarījušas, parakstīt un/vai ratificēt minēto līgumu, apzinoties tā steidzamību, lai bez turpmākas vilcināšanās nodrošinātu šī būtiski svarīgā starptautiskā tiesību instrumenta stāšanos pilnā spēkā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes pieņemto Rezolūciju 2310(2016);

10.

pauž gandarījumu par ievērojamo progresu, ko panākusi Līguma par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu organizācijas (CTBTO) sagatavošanas komisija, pilnībā izveidojot efektīvu starptautisko uzraudzības sistēmu un nodrošinot tās darbību, jo minētais līgums vēl pat nav stājies spēkā, bet šī sistēma kā iespaidīgs uzticības veicināšanas pasākums jau sekmē reģionālo stabilitāti, nostiprina kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās režīmu un nodrošina vēl arī citus ieguvumus attiecīgo valstu zinātnei un sabiedrībai; pauž pārliecību, ka CTBTO sagatavošanas komisijai arī turpmāk būs vajadzīgs valstu finansiālais ieguldījums, lai tā spētu nodrošināt uzraudzības sistēmas pastāvīgu darbību;

11.

pauž nožēlu par to, ka pretēji cerētajam kodolieroču valstis savos stratēģiskajos plānos atkal iekļauj kodolieročus; aicina veidot pamatīgāku dialogu ar visām kodolieroču valstīm, lai īstenotu kopīgu programmu, kas vērsta uz kaujas kodolgalviņu arsenāla pakāpenisku samazināšanu; jo īpaši atbalsta pasākumus, ko veikušas ASV un Krievija, lai samazinātu savu kaujas gatavībā esošo kodolieroču skaitu saskaņā ar jauno START līgumu;

12.

pauž nožēlu par to, ka kopš 2011. gada, kad stājās spēkā jaunais START līgums, nav notikušas nekādas turpmākas sarunas par steidzamu nepieciešamību samazināt gan uzstādīto, gan neuzstādīto kaujas kodolgalviņu arsenālu un ka cita starpā nav arī veikti pasākumi (par kuriem ASV un Krievija iepriekš bija vienojušās), lai samazinātu tuva darbības rādiusa un karadarbības zonas kodolieroču skaitu, kas ir tā dēvētie substratēģiskie vai nestratēģiskie kodolieroči, un lai šādus ieročus likvidētu;

13.

atzīst, ka tuva darbības rādiusa, karadarbības zonas un īpašu substratēģisko kaujas kodolgalviņu abpusēja un vienlaicīga izvešana no Eiropas teritorijas varētu būt pozitīvs faktors, kas palīdzētu radīt nākamo no kodolieročiem brīvo zonu veidošanai labvēlīgus apstākļus, tādējādi palīdzot pildīt KNL noteiktos neizplatīšanas un atbruņošanās pienākumus un vienlaikus radot precedentu kodolatbruņošanās procesa turpināšanai;

14.

atzinīgi vērtē no kodolieročiem brīvu zonu izveidi, jo tas ir pozitīvs solis ceļā uz pasauli bez kodolieročiem; šajā sakarībā uzskata, ka no kodolieročiem brīvas zonas izveide Tuvajos Austrumos, pamatojoties uz brīvprātīgi pieņemtiem nosacījumiem, būtu ļoti svarīga nolūkā panākt ilgstošu un visaptverošu mieru šajā reģionā; šajā sakarībā pauž dziļu vilšanos par to, ka 2012. gadā neizdevās sarīkot KNL paredzēto konferenci ar mērķi izveidot no MII brīvu zonu Tuvajos Austrumos;

15.

atbalsta turpmākus centienus nostiprināt Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) pilnvaras, tostarp SAEA drošības nolīgumu papildu protokolu vispārēju piemērošanu un citus pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzticības veidošanos; prasa nodrošināt, ka minētajai organizācijai ir piešķirti pietiekami līdzekļi, lai tā varētu izpildīt būtisko uzdevumu panākt kodoldarbību drošību; aicina panākt progresu gaidāmajā 2017. gada KNL sagatavošanas komitejas sanāksmē un 2018. gada augsta līmeņa konferencē par kodolatbruņošanos;

16.

atzinīgi vērtē vienošanos starp P5+1 valstu grupu un Irānu par Irānas kodolambīcijām un mudina turpināt sadarbību starp abām pusēm, lai nodrošinātu Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) pilnīgu īstenošanu; uzskata, ka JCPOA, ko dēvē arī par vienošanos par Irānas kodolprogrammu, bija ievērojams daudzpusējās diplomātijas un jo īpaši Eiropas diplomātijas sasniegums, kam būtu ne vien jānodrošina iespēja krietni uzlabot ES un Irānas attiecības, bet arī jāpalīdz veicināt stabilitāti visā reģionā; uzskata, ka tagad visas puses ir atbildīgas par šā plāna stingru un pilnīgu īstenošanu; atzinīgi vērtē Apvienotās komisijas izveidi, kuras sastāvā ir Irānas un E3/ES+3 (Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste, Francija, Krievijas Federācija, Ķīna un Vācija) pārstāvji, kā arī PV/AP; pilnībā atbalsta PV/AP, kura pilda saskaņā ar JCPOA izveidotās Apvienotās komisijas koordinatores pienākumus, un uzskata, ka stingra un pilnīga JCPOA īstenošana joprojām ir ārkārtīgi svarīga;

17.

nosoda nesenos KTDR kodolizmēģinājumus un šīs valsts atteikšanos pildīt dažādās ANO Drošības padomes rezolūcijas, tostarp jaunāko — 2016. gada 2. marta rezolūciju (2070); mudina KTDR atturēties no turpmākas provokatīvas rīcības un pilnīgi, pārbaudāmi un neatgriezeniski apturēt savu kodolprogrammu un ballistisko raķešu programmu, izbeigt visas saistītās darbības un nekavējoties panākt atbilstību visām savām starptautiskajām saistībām, tostarp ANO Drošības padomes un SAEA Valdes rezolūcijām, kā arī citām starptautiskajām atbruņošanās un neizplatīšanas normām, un atgriezties pie sarunu galda; aicina KTDR nekavējoties parakstīt un ratificēt Līgumu par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu; apstiprina vēlmi rast diplomātisku un politisku risinājumu KTDR kodoljautājumā un pauž atbalstu sešu pušu sarunu atsākšanai; mudina Ķīnu izdarīt uz KTDR lielāku spiedienu;

18.

atzinīgi vērtē MII neizplatīšanas klauzulu iekļaušanu ES nolīgumos ar trešām valstīm un rīcības plānos; norāda, ka šādi pasākumi jāīsteno bez izņēmuma visām ES partnervalstīm;

19.

atzinīgi vērtē ES globālās stratēģijas iesniegšanu un mudina EĀDD, ņemot vērā iepriekš minētos jautājumus un problēmas, kā turpmāko pasākumu atjaunināt un paplašināt 2003. gada ES Stratēģiju masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai un 2009. gada jaunās darbības līnijas, lai panāktu, ka ES kļūst par daudzpusējo kodolatbruņošanās un kodolieroču neizplatīšanas līgumu stiprināšanas un sekmēšanas dzinējspēku;

20.

atzinīgi vērtē to, ka šie tematiskie jautājumi regulāri tiek apspriesti ES ieroču neizplatīšanas konsorcijā un citās pilsoniskās sabiedrības organizācijās un ideju laboratorijās, un aicina ES ieroču neizplatīšanas konsorciju, kuru vada ES galvenais padomdevējs un īpašais sūtnis ieroču neizplatīšanas un atbruņošanās jautājumos, paplašināt savu darba kārtību un iekļaut tajā atbruņošanos;

21.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam pārstāvim atbruņošanās jautājumos, Līguma par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu organizācijai, SAEA ģenerāldirektoram un ANO Drošības padomes pieciem pastāvīgajiem locekļiem.

(1) OV C 440, 30.12.2015., 97. lpp.

(2) OV C 349 E, 22.12.2010., 77. lpp.

(3) OV L 196, 24.7.2012., 67. lpp.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/208

P8_TA(2016)0425

Eiropas Brīvprātīgo dienests

Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par Eiropas Brīvprātīgo dienestu un brīvprātīgā darba veicināšanu Eiropā (2016/2872(RSP))

(2018/C 215/32)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra Lēmumu par Eiropas gadu brīvprātīgam darbam aktīvas pilsonības veicināšanai (2011.) (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu par ES politiku un brīvprātīgo darbu: pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšana un veicināšana Eiropas Savienībā (COM(2011)0568),

—	ņemot vērā Eiropas Brīvprātīgā darba gada (EBDG) (2011.) alianses politikas programmu brīvprātīgo darbam Eiropā,

—	ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (2),

—	ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par brīvprātīgo darbu un brīvprātīgo aktivitāti Eiropā (3),

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Rokasgrāmatā par brīvprātīgā darba novērtēšanu (2011. gads) piedāvāto termina “brīvprātīgais darbs” definīciju,

—	ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšanu un veicināšanu Eiropas Savienībā (4),

—	ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju “Brīvprātīgas rīcības loma ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanā” (5),

—	ņemot vērā Eiropas Hartu par brīvprātīgo tiesībām un pienākumiem (6),

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par brīvprātīgo darbu un Eiropas Brīvprātīgo dienestu (O-000107/2016 – B8-1803/2016),

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.	atgādinot, ka 2016. gadā Eiropas Brīvprātīgo dienests (EBD) atzīmē 20. gadadienu un šajos 20 gados ir sniegts atbalsts 100 000 brīvprātīgo;

uzsverot, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gads (2011.), ko stingri atbalstīja Eiropas Parlaments, bija ievērojama politiska iespēja uzsvērt brīvprātīgā darba pievienoto vērtību Eiropā un ka tagad, piecus gadus vēlāk, Eiropas Parlamentam būtu jāpārdomā Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011.) ietekme uz politikas attīstību saistībā ar pievienoto vērtību un tas, kā brīvprātīgais darbs ir iestrādāts galvenajās Eiropas programmās, piemēram, Erasmus+, un Eiropas Brīvprātīgo dienestā;

atgādinot, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gads (2011.) nodrošināja stimulu un apstākļus daudzu valstu brīvprātīgā darba un ar to saistīto tiesisko sistēmu izveidei un/vai pārskatīšanai visā Eiropā; tomēr uzsverot, ka Eiropai joprojām nav koordinētas brīvprātīgā darba politikas ar vienotu koordinācijas centru ES iestādēs;

D.	atgādinot, ka brīvprātīgo darbu cilvēki uzņemas pēc savas brīvas gribas, izvēles un motivācijas, necenšoties gūt finansiālu labumu; uzsverot, ka to var definēt kā solidaritātes izpausmi un veidu, kā risināt humānās, sociālās un vides vajadzības un problēmas;

E.	tā kā brīvprātīgais darbs ir aktīvas pilsonības un demokrātijas, kā arī personiskās attīstības nozīmīgs faktors, iemiesojot tādas Eiropas vērtības kā solidaritāte un nediskriminācija, un tā kā tas arī palīdz attīstīt demokrātisko līdzdalību un veicina cilvēktiesību;

uzsverot, ka brīvprātīgam darbam ir vērtība un nozīme kā vienam no redzamākajiem solidaritātes apliecinājumiem, kas veicina un atvieglo sociālo integrāciju, veido sociālo kapitālu un rada pārveidojošu ietekmi uz sabiedrību, un ka brīvprātīgais darbs sekmē gan tādas plaukstošas pilsoniskās sabiedrības veidošanos, kura spēj piedāvāt radošus un novatoriskus risinājumus kopīgām problēmām, gan ekonomikas izaugsmi, un tādēļ to nepieciešams mērīt īpašā un mērķtiecīgā veidā — gan ekonomikas, gan sociālā kapitāla aspektā;

atgādinot, ka atbalstoša vide ir būtiska, lai nodrošinātu lielāka Eiropas iedzīvotāju skaita iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā, tādējādi garantējot pienācīgu finansējumu brīvprātīgā darba infrastruktūrai, tostarp organizācijām, kas iesaista brīvprātīgos, lai labumu gūtu gan paši brīvprātīgie, gan viņu darbības;

H.	uzsverot, ka brīvprātīgam darbam nepieciešami atbalsta mehānismi un/vai piemērotas organizatoriskās struktūras, kas identificē tiesības un pienākumus saistībā ar brīvprātīgajiem un brīvprātīgo darbu;

uzsverot, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz piekļuvi brīvprātīgā darba iespējām un uz aizsardzību pret jebkāda veida diskrimināciju un ka ikvienam būtu jānodrošina tiesības saskaņot brīvprātīgo darbu ar privāto un darba dzīvi, lai šie cilvēki varētu panākt noteiktu elastīgumu brīvprātīgā darba izpildes laikā;

J.	uzsverot, cik ārkārtīgi svarīgi ir atzīt arī brīvprātīgā darba sociālo un ekonomisko nozīmi, lai veicinātu atbilstošas ierosmes visām ieinteresētajām personām un tādējādi palielinātu brīvprātīgā darba apjomu, kvalitāti un ietekmi;

K.	atgādina par Eiropas Brīvprātīgā kapitāla konkurenci, kas atzīst pašvaldību panākumus visā Eiropā, atzīstot un atbalstot brīvprātīgo centienus viņu darbības jomās;

uzsverot, ka jaunā programma Erasmus+ joprojām piedāvā finansējuma un atbalsta iespējas brīvprātīgā darba projektiem, jo īpaši ar EBD programmas starpniecību, un ka Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju ģenerāldirektorāts ir sācis ES palīdzības brīvprātīgo programmu (EU Aid Volunteers), lai sniegtu praktisku atbalstu humanitārās palīdzības projektiem; atzīstot, ka jaunā ES daudzgadu finanšu shēma 2014.–2020. gadam rezervē noteiktu ES līdzekļu daļu brīvprātīgam darbam, jo īpaši programmai “Eiropa pilsoņiem” (Europe for Citizens), kuru pašlaik pārvalda Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts, tādējādi saglabājot brīvprātīgajam darbam prioritāru statusu; tomēr norādot, ka brīvprātīgo organizāciju piekļuve citam nozīmīgam ES finansējumam, piemēram, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, joprojām ir ļoti ierobežota;

M.	atgādinot, ka ES atbilde uz pašreizējo bēgļu krīzi ir būtisks piemērs un skaidrs simbols brīvprātīgā darba nozīmībai un veidam, kādā tas iemieso Eiropas vērtības, veicina elastīgumu un spēj nodrošināt elastīgus, pragmatiskus risinājumus kopīgām problēmām;

atzīst, ka brīvprātīgais darbs apliecina solidaritāti, brīvību un atbildību, kas veicina aktīvas pilsonības stiprināšanu un personas cilvēcisko izaugsmi, un ir būtisks instruments sociālās iekļaušanas un kohēzijas, kā arī apmācības, izglītības un kultūru dialoga jomā, tajā pašā laikā sniedzot nozīmīgu ieguldījumu Eiropas vērtību izplatīšanā; uzsver, ka tā priekšrocības tiek atzītas arī brīvprātīgajā darbā, kas tiek veikts trešās valstīs, kur tas ir stratēģisks instruments, kas veicina savstarpēju izpratni un starpkultūru attiecības;

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Eiropas brīvprātīgo darbību sistēmu, kas nosaka brīvprātīgo un brīvprātīgā darba tiesības un pienākumus un veicina mobilitāti un prasmju atzīšanu; mudina dalībvalstis, kurām vēl joprojām ir jānosaka brīvprātīgajiem atbalstoša tiesiskā vide, izmantot Politikas programmu brīvprātīgo darbam Eiropā un Eiropas Hartu par brīvprātīgo tiesībām un pienākumiem;

mudina dalībvalstis īstenot konkrētus validācijas procesus saskaņā ar Padomes 2012. gada ieteikumu nodrošināt labāku izpratni un prasmju un pieredzes salīdzināmību; prasa jebkurā turpmākajā Eiropas kvalifikāciju apliecībā un Europass iniciatīvās lielāku nozīmi piešķirt brīvprātīgajam darbam kā neformālās un ikdienējās mācīšanās pieredzei; atgādina, ka brīvprātīgais darbs palīdz cilvēkiem iegūt prasmes un kompetences, kas atvieglo piekļuvi darba tirgum; uzsver, ka brīvprātīgos nekad nedrīkst uzskatīt par darbaspēka aizstājējiem vai šādi izmantot;

norāda, ka Eiropā gandrīz 100 miljonu visa vecuma iedzīvotāju ir brīvprātīgie, kuru darbs rada apmēram 5 % no tās IKP; prasa Komisijai ņemt vērā brīvprātīgo saražoto preču un sniegto pakalpojumu ekonomisko vērtību, īstenojot uz brīvprātīgajiem vairāk vērstu politikas izstrādi;

uzskata, ka brīvprātīgā darba laika atzīšana ES subsīdiju līdzfinansējuma saņemšanai, ko nesen ierosināja Komisija jaunajā Finanšu regulas priekšlikumā, ir jāatbalsta un jāīsteno;

aicina Eurostat atbalstīt dalībvalstis šajā procesā, lai nodrošinātu salīdzināmu datu vākšanu Eiropā, kā arī ES mēroga rādītāju un metodoloģiju izstrādi ar mērķi novērtēt brīvprātīgā darba sociālo ietekmi; mudina dalībvalstis apstiprināt sistēmu, ko izstrādājusi Starptautiskā Darba organizācija, lai mērītu brīvprātīgā darba ekonomisko vērtību;

mudina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, izstrādāt pienācīgi finansētas valsts līmeņa brīvprātīgo dienesta sistēmas un uzlabot piekļuvi kvalitatīvai informācijai par brīvprātīgā darba iespējām valsts un vietējā līmenī, jo īpaši izmantojot jau esošos informācijas tīklus un savstarpējas informēšanas pasākumus, kā arī izveidot valsts pilsoniskā dienesta centrus, kas popularizētu arī starptautiskā brīvprātīgā darba iespējas visu vecumu cilvēkiem;

aicina Komisiju veicināt saskaņotākas Eiropas brīvprātīgā darba politikas izstrādi, lai Komisijā izveidotu centrālo kontaktpunktu, kas savstarpēji saistītu atsevišķas iniciatīvas un programmas un uzlabotu piekļuvi brīvprātīgā darba programmām;

lūdz Komisiju veikt pētījumu dalībvalstīs par valsts līmeņa brīvprātīgo dienesta sistēmām, kā arī pilsoniskā dienesta un solidaritātes korpusiem un dalībvalstīs pastāvošo vidi potenciālajiem brīvprātīgajiem, lai veicinātu savstarpēju izpratni un labās prakses izplatīšanu, kā arī iespēju izveidot Eiropas Pilsonisko dienestu papildus jau esošajām brīvprātīgā darba iespējām— ar kopējo mērķi veicināt ES pilsoniskumu;

10.

ņem vērā Komisijas ideju izstrādāt jaunu Eiropas jaunatnes brīvprātīgā darba iniciatīvu, ko pazīst ar nosaukumu “ES Solidaritātes korpuss”; aicina Komisiju novērtēt šīs iniciatīvas pievienoto vērtību, lai atbalstītu pilsoniskās sabiedrības jau uzsākto darbu, un nodrošināt, ka tās izstrādāšanā tiek iekļautas brīvprātīgo organizācijas; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai šīs iniciatīvas īstenošana nesamazinātu citām programmām jau piešķirtos budžeta līdzekļus;

11.

atbalsta Komisiju un dalībvalstis to organizētajos EBD 20. gadadienas svinību pasākumos; uzskata, ka EBD programmai jādod labums iesaistītajām fiziskajām personām un organizācijām, kā arī sabiedrībai kopumā un ka EBD programmai jāpapildina Erasmus+ programmas pilsoniskās iesaistes aspekts; uzsver, ka ir svarīgi popularizēt EBD visu jauniešu vidū, jo īpaši vēršoties pie tiem, kas vēl nav interesējušies par brīvprātīgo darbu un mobilitāti, tādējādi veidojot motivāciju un radot izmaiņas attieksmē, bet neatstājot bez ievērības arī vecāko paaudzi, jo tā var sniegt būtisku atbalstu, piemēram, kā padomdevēji;

12.

mudina dalībvalstis savās izglītības un augstākās izglītības sistēmās popularizēt EBD kā instrumentu, ar ko jaunākajai paaudzei sniegt izpratni par solidaritāti un pilsonisko līdzdalību;

13.

uzsver, ka EBD pamatā jāliek kvalitatīvi brīvprātīgā darba piedāvājumi, ievērojot Brīvprātīgā darba hartu un Kvalitātes hartā par mācību mobilitāti minētos principus, un ka EBD būtu nepieciešama pamatstruktūra, kas mudina brīvprātīgā darba organizācijas kļūt par uzņemošām organizācijām, šajā saistībā nodrošinot tām pietiekamu finansējumu un apmācību, vienlaikus stiprinot arī to koordinējošo organizāciju funkciju, kas atbalsta daudzas uzņemošās organizācijas, piemēram, administrēšanas un apmācību jomā;

14.

atgādina, ka EBD vajadzētu nodrošināt ātru un vieglu piekļuvi šai programmai, un tādēļ aicina vienkāršot šā dienesta pašreizējo pieteikšanās sistēmu;

15.

uzsver nepieciešamību nostiprināt turpmāko pasākumu un vietējo dimensiju pēc brīvprātīgā darba pieredzes gūšanas ārzemēs, sniedzot atbalstu ne tikai pirms izbraukšanas, bet arī atgriežoties — kā apmācību par orientāciju un integrāciju pēc atgriešanās;

16.

aicina valstu iestādes un reģionālās un vietējās pašvaldības nodrošināt pietiekamu finansējumu, racionalizēt administratīvās procedūras un izveidot fiskālos stimulus brīvprātīgo organizācijām un tīkliem, jo īpaši mazām organizācijām ar ierobežotiem līdzekļiem;

17.

pieprasa, lai visā procesā tiktu sniegts kvalitatīvs padomdevēju atbalsts, nodrošinot atbildīgu brīvprātīgo vadību un informējot viņus par pašu atbildību, proti, saistībām pret organizāciju un vietējo kopienu;

18.

aicina Komisiju uzlabot un pielāgot komunikācijas stratēģiju par EBD, uzsverot brīvprātīgā darba sociālās, cilvēciskās un pilsoniskās vērtības;

19.

uzsver aktīvu vecumdienu nozīmi brīvprātīgajā darbā un pastiprina gan jaunu, gan vecāka gadagājuma iedzīvotāju lomu pilsoniskajās aktivitātēs Eiropā, pamatojoties uz Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011.) un Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada (2012.) radīto stimulu;

20.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 17, 22.1.2010., 43. lpp.

(2) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0549.

(4) OV C 332 E, 15.11.2013., 14. lpp.

(5) OV C 259 E, 29.10.2009., 9. lpp.

(6) http://ec.europa.eu/citizenship/pdf/volunteering_charter_en.pdf

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/212

P8_TA(2016)0426

ES jaunatnes stratēģija 2013.-2015. gadam

Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par ES jaunatnes stratēģijas 2013.–2015. gadam novērtējumu (2015/2351(INI))

(2018/C 215/33)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14., 15., 21., 24. un 32. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK (1),

—	ņemot vērā Padomes rezolūciju par Eiropas Savienības darba plānu jaunatnes jomā 2016.–2018. gadam (2) un Padomes 2014. gada 20. maija rezolūciju par Eiropas Savienības darba plānu jaunatnes jomā 2014.–2015. gadam (3),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi (4),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus par jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas izveidi (5),

—	ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) (6),

—	ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) (7),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par Erasmus+ un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja (8),

—	ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto Parīzes deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību,

—	ņemot vērā Padomē 2015. gada 23. novembrī pieņemto Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumu “Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)” (COM(2015)0429) un Komisijas paziņojumam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus “Results of the open method of coordination in the youth field with a special focus on the second cycle (2013–2015)” (“Atklātās koordinācijas metodes nodrošinātie rezultāti jaunatnes jomā, īpaši pievēršoties otrajam ciklam”) (SWD(2015)0168) un “Situation of young people in the EU” (“Jauniešu situācija Eiropas Savienībā”) (SWD(2015)0169),

—	ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. augusta paziņojumu “Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu — jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (COM(2015)0408),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—	ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. septembra rezolūciju par ES jaunatnes stratēģijas laikposmam no 2010. līdz 2012. gadam īstenošanu (9) un 2010. gada 18. maija rezolūciju “ES jaunatnes stratēģija — ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus (10)”,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par mācīšanos par ES skolā (11),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību (12),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Boloņas procesa īstenošanu (13),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā (14),

—	ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma publicēto ēnu ziņojumu par jaunatnes politiku,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 10. marta Ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta kontroles komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0250/2016),

A.	tā kā jaunieši būtu aktīvi jāiesaista visas jaunatnes politikas plānošanā, izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā;

tā kā būtu jāpalīdz jauniešiem uzveikt ārkārtīgi nopietnās problēmas, ar ko viņi patlaban saskaras, un cīnīties pret grūtībām, ko nāksies izjust nākotnē, un jānodrošina viņiem pilnvērtīgas iespējas to darīt, šajā nolūkā izstrādājot būtiskāku, efektīvāku un koordinētāku jaunatnes politiku un mērķtiecīgi izmantojot ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas resursus vietējā, reģionālā, valstu un ES līmenī;

tā kā Eiropas Savienībā ir jāpastiprina integrēta pieeja jaunatnes politikai, starpnozaru sadarbība, sociālie pasākumi un sinerģija starp Eiropas jaunatnes stratēģiju un citām Eiropas mēroga stratēģijām, piemēram, stratēģijām, kas attiecas uz izglītību, apmācību, veselību un nodarbinātību, lai nodrošinātu, ka politikas veidošanā gan patlaban, gan turpmāk tiktu efektīvi ņemta vērā jauniešu, kuriem jācīnās ar nopietnām ekonomiskām, nodarbinātības un sociālām problēmām, situācija un vajadzības, un tā kā šajā sakarā izšķiroši svarīga nozīme ir jaunatnes organizāciju līdzdalībai;

D.	tā kā, gūstot ierosmi no Eiropas sadarbības nodarbinātības jomā, jaunatnes jomā tiek izmantota atklātās koordinācijas metode;

tā kā viens no programmas Erasmus+ vispārējiem mērķiem ir dot ieguldījumu atjaunotā regulējuma Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) īstenošanā; tā kā šajā sakarā ir jānodrošina, lai jaunajā programmā Erasmus+ jaunatnes organizācijām būtu pieejamas dotācijas projektiem, kā arī jālikvidē šķēršļi, lai panāktu, ka atbalsttiesīgi ir arī mazi projekti;

tā kā 2010.–2018. gada ES jaunatnes stratēģijā ir paredzēts īstenot iniciatīvas astoņās galvenajās darbības jomās — izglītība un apmācība, nodarbinātība un uzņēmējdarbība, veselības aizsardzība un labklājība, līdzdalība, brīvprātīgais darbs, sociālā iekļautība, jaunatne un pasaule, kā arī jaunrade un kultūra;

tā kā 2010.–2018. gada ES jaunatnes stratēģijas trešajā, t. i., noslēdzošajā triju gadu ciklā prioritārie aspekti būs visu jauniešu — it sevišķi no nelabvēlīgas vides nākošu jauniešu — sociālā iekļautība, spēcīgāka līdzdalība demokrātiskajos un pilsoniskajos procesos un vienkāršāka iekļaušanās darba tirgū;

tā kā 2010.–2018. gada ES jaunatnes stratēģijā ir uzsvērts, ka ir nepieciešams pastāvīgs strukturēts dialogs starp lēmumu pieņēmējiem un jauniešiem un jaunatnes organizācijām; norāda, ka tomēr 57 % ES jaunatnes organizāciju uzskata, ka, izstrādājot jaunatnes politiku, jauniešu kompetence netiek ņemta vērā;

I.	tā kā jaunatnes politikas pamatā vajadzētu būt tiesībām un tai būtu jāatbalsta visu jauniešu attīstība, nodrošinot jauniešu tiesību un potenciāla īstenošanu un vienlaikus nepieļaujot atsevišķu grupu stigmatizēšanu;

J.	tā kā ir svarīgi akcentēt, ka jaunieši daudzējādi iesaistās politiskajā dzīvē, taču viņu līdzdalība vēlēšanās mazinās;

tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai visiem jauniešiem būtu pieejama kvalitatīva izglītība — gan formālā, gan neformālā — un apmācība, ņemot vērā to, ka patlaban Eiropā daudzās dalībvalstīs valda augsts jauniešu bezdarba līmenis, jaunieši strādā nestabilos darbos un saskaras ar pastiprinātu nabadzības un sociālās atstumtības risku un ka lielāka varbūtība palikt bez darba un tikt atstumtiem ir jo sevišķi tiem jauniešiem, kuriem ir zema kvalifikācija, jauniešiem kuri nedz mācās, nedz strādā, nedz apgūst arodu (NEET), jauniešiem ar īpašām vajadzībām un jauniešiem no nelabvēlīgas sociālekonomiskās vides, piemēram, no mazākumtautību, bēgļu, migrantu un patvēruma meklētāju kopienām;

tā kā ir pastāvīgi jāturpina centieni palielināt jaunu sieviešu — it sevišķi sieviešu, kurām beidzies bērna kopšanas atvaļinājums, un vientuļo māšu — un migrantu jauniešu, mācības priekšlaicīgi pārtraukušo audzēkņu, mazkvalificētu iedzīvotāju, jauniešu ar invaliditāti un visu pusaudžu, kam draud diskriminācijas risks, iesaistīšanos darba tirgū;

tā kā izglītība un apmācība var palīdzēt cīnīties pret jauniešu sociālo distancēšanos, marginalizāciju un radikalizēšanos, risināt jauniešu bezdarba problēmu un vairot jauniešu izpratni par Eiropas Savienības pamatvērtību nozīmīgumu; tā kā starpkultūru un starpreliģiju pieejai ir būtiska nozīme, lai veidotu savstarpēju cieņu un jauniešus integrētu izglītības procesos un sabiedriskajā dzīvē, kā arī lai cīnītos pret aizspriedumiem un neiecietību;

N.	tā kā sporta nodarbību īpašais raksturs un ieguldījums, ko sports nodrošina no nelabvēlīgas vides nākošu jauniešu, īpaši bēgļu un migrantu, sociālās iekļautības veicināšanā, nozīmē, ka sports palīdz pārvarēt ksenofobiju un rasismu;

O.	tā kā jaunieši ir mūsu nākotne un uz viņiem jāraugās kā uz resursu, kam piemīt milzīgs potenciāls attiecībā uz Eiropas sabiedrības nākotni;

tā kā ir būtiski svarīgi visos jaunatnes politikas izstrādes procesa posmos integrēt dzimumu perspektīvu, tajā ņemot vērā īpašos apstākļus un problēmas, ar ko saskaras meitenes un jaunietes; tā kā jaunatnes politikā ir jāiekļauj konkrēti ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistīti pasākumi tādos jautājumos kā pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības apkarošana, seksuālā audzināšana un izglītošana attiecību veidošanas un dzimumu līdztiesības jautājumos;

Q.	tā kā, izstrādājot un īstenojot jaunatnes politiku, ir īpaši jāapsver arī to jauniešu vajadzības, kuri pakļauti diskriminācijai vairāku iemeslu dēļ un kuru vidū ir arī jaunieši ar invaliditāti vai garīgās veselības traucējumiem un jaunieši, kas sevi uzskata par LGBTI,

tā kā galvenajām prioritātēm ES jaunatnes stratēģijā ir jābūt sociālajai iekļautībai un sociālajai mobilitātei un tādēļ šajā stratēģijā ir mērķtiecīgi jāpievēršas jauniešiem no mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, nabadzīgiem un sociāli atstumtiem jauniešiem, jauniešiem no izolētiem lauku apvidiem vai jauniešiem no marginalizētām kopienām, piemēram, no mazākumtautību vai bēgļu un patvēruma meklētāju vidus,

Vispārīgi ieteikumi

atzinīgi vērtē 2015. gada 15. septembra ziņojumu “EU Youth Report”, kura pamatā ir Komisijas paziņojums par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) (COM(2015)0429), un kurā cita starpā izklāstīti ES jaunatnes stratēģijas aizvadītajā triju gadu ciklā gūtie galvenie rezultāti un ierosinātas nākamā cikla prioritātes, iesaka ES, dalībvalstu un reģionālajām iestādēm un vietējām pašvaldībām nodrošināt, ka par dažādajām ES līmeņa programmām, kurās tiek risināti jaunatnes politikas jautājumi, tiek sniegta pietiekama informācija un tās tiek labi īstenotas un koordinētas, lai reaģētu uz jaunām vajadzībām, raugoties uz nākotnē gaidāmajām sociālajām un ar izglītību saistītajām problēmām;

uzskata, ka atklātās koordinācijas metode ir piemērots līdzeklis jaunatnes politikas veidošanai, taču ar to vien nepietiek un papildus tai ir nepieciešami citi pasākumi; atkārtoti prasa ciešāk sadarboties un apmainīties ar paraugpraksi jaunatnes jautājumu risināšanā vietējā, reģionu, valstu un ES līmenī; mudina dalībvalstis vienoties par skaidriem rādītājiem un kritērijiem, lai būtu iespējams uzraudzīt gūto progresu;

uzsver, ka ir vajadzīgs panākt, lai jauniešiem ar invaliditāti būtu darbs un tādējādi viņi varētu dzīvot neatkarīgi un pilnībā integrēties sabiedrībā kā aktīvi tās dalībnieki un dot tajā reālu ieguldījumu;

uzsver, ka strukturētais dialogs ir nozīmīgs līdzeklis jauniešu — gan jaunatnes organizāciju biedru, gan organizācijās neiekļāvušos jauniešu — iesaistīšanai; šajā sakarā uzsver, ka ir nepieciešams palielināt un uzlabot procesa aptverto sfēru, redzamību un kvalitāti, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātu un marginalizētu grupu iesaistīšanai, lai visos līmeņos efektīvāk virzītu jaunatnes politikas izstrādi, īstenošanu un novērtēšanu un veicinātu aktīvu pilsoniskumu jauniešu vidū; prasa nākamajā sadarbības regulējumā jaunatnes jomā nostiprināt strukturēto dialogu kā kvalitatīvu jauniešu līdzdalības instrumentu;

norāda uz ES jaunatnes stratēģijas otrā cikla (2013–2015) ietekmi, uzsverot to, cik svarīga nozīme jaunatnes politikā ir pielāgojamai pieejai ar starpnozaru un daudzlīmeņu iesaistīšanos; šajā sakarā atzīst to, kāda vērtība ir strukturētajam dialogam ar jaunatnes organizācijām; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot jauniešu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, apmācībai un nodarbinātībai; atgādina par astoņām darbības jomām, ko veicina ES jaunatnes stratēģija;

uzsver ES jaunatnes stratēģijas svarīgo nozīmi, ņemot vērā satraucoši augsto ES jauniešu bezdarba līmeni, lielo un visnotaļ atšķirīgo NEET īpatsvaru, kā arī ar jauniešu nabadzību un sociālo atstumtību saistītās problēmas; uzsver, ka nākamajā ciklā (2016–2018) vajadzētu veicināt abu ES jaunatnes stratēģijas mērķu īstenošanu, apzinot un pārvarot jauniešu bezdarba cēloņus, piemēram, priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, veicinot uzņēmējdarbības garu jauniešu vidū, ieguldot izglītībā, stažieru nodarbināšanā, mācekļu apmācībā un profesionālajā apmācībā attiecībā uz tām prasmēm, kas atspoguļo iespējas, vajadzības un norises darba tirgū, kā arī atvieglojot pāreju uz darba tirgu ar pasākumiem, kuri nodrošina izglītības programmu, nodarbinātības politikas un darba tirgus prasību labāku koordināciju; norāda, ka ir jāatbalsta darba tirgus dalībnieku centieni īstenot “Garantiju jauniešiem”, tiecoties nodrošināt, lai vēlākais četrus mēnešus pēc skolas beigšanas jaunieši vai nu strādātu, vai mācītos vai apgūtu profesiju (arī pārkvalificēšanās nolūkos);

uzsver, ka efektīvai ES jaunatnes stratēģijas īstenošanai vajadzētu būt cieši saistītai ar stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanu, jo īpaši ar mērķi, kas paredz, ka 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem jābūt nodarbinātiem un pēc iespējas vairāk jauniešiem jāizkļūst no nabadzības un sociālās atstumtības; norāda — lai gan dažās dalībvalstīs jauniešu bezdarbs kopš 2013. gada ir samazinājies, joprojām pastāv patiesas bažas par to, ka tas vēl aizvien gandrīz divas reizes pārsniedz vispārējo bezdarba līmeni — bez darba joprojām dzīvo aptuveni 8 miljoni Eiropas jauniešu; tādēļ uzsver — lai uzlabotu jauniešu nodarbinātības iespējas un panāktu lielāku sociālo kohēziju, ir svarīgi risināt ģeogrāfiskās neatbilstības problēmu darba piedāvājumu un pieprasījumu kontekstā gan katrā dalībvalstī iekšēji, gan dalībvalstu starpā, veicot izmaiņas Eiropas darbvietu mobilitātes portāla (EURES) darbībā;

uzsver, ka ir būtiski nākamā ES jaunatnes stratēģijas cikla mērķus attiecināt uz jauniešiem no bēgļu un patvēruma meklētāju vidus un nodrošināt viņiem vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi, piekļuvi izglītībai, apmācībai un nodarbinātībai un sociālo iekļautību, un tādējādi palīdzēt viņiem veidot savu identitāti uzņemošajā valstī, pilnībā izmantot viņu talantus un potenciālu un nepieļaut viņu marginalizāciju un vilšanos;

pauž bažas par intelektuālā darbaspēka emigrāciju un draudiem, ko tā rada noteiktām dalībvalstīm, it sevišķi tām, kuras saskaras ar grūtībām un ir iekļautas korekciju programmās un no kurām arvien lielāks skaits augstskolu absolventu milzīgā bezdarba dēļ ir spiesti doties uz citu valsti, kā rezultātā šīs valstis zaudē savus vērtīgākos un produktīvākos cilvēkresursus;

10.

uzsver jauno tehnoloģiju potenciālu saziņai ar jauniešiem un aicina ES un dalībvalstis izmantot šo tehnoloģiju priekšrocības, lai nostiprinātu dialogu ar jauniešiem un jauniešu spēju līdzdarboties sabiedrībā;

11.

uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt jauniešus un jaunatnes organizācijas prioritāšu noteikšanā un jaunā ES sadarbības regulējuma izstrādē jaunatnes jomā laikposmam pēc 2018. gada;

12.

iesaka dalībvalstīm un ES veikt ietekmes novērtējumu par tiem politikas virzieniem, kuru mērķauditorija ir jaunieši;

13.

uzskata, ka paraugprakses apmaiņa, faktos balstīta politikas izstrāde, ekspertu grupas, savstarpējas mācīšanās pasākumi un pārskati ir nozīmīgi instrumenti, īstenojot uz rezultātiem orientētu starpnozaru sadarbību, kuras mērķis ir atbalstīt jauniešus; uzsver to, cik svarīgi ir izplatīt šo pasākumu rezultātus, lai maksimāli palielinātu ietekmi;

14.

uzsver to, cik nozīmīga ir starpnozaru sadarbība visos līmeņos un it sevišķi sadarbība starp dažādām ES stratēģijām, kas skar jauniešus (pašreizējās un turpmākās ES stratēģijas jaunatnes jomā, izglītības un apmācības stratēģija, stratēģijas veselības, nodarbinātības utt. jomās);

15.

uzsver to, cik svarīgas ir stratēģijas un iniciatīvas vardarbības un iebiedēšanas novēršanai skolās un ka tās ir nepieciešams nostiprināt un turpināt pilnveidot;

16.

uzsver to, cik svarīga nozīme ir kvalitatīvai, konkrētā bērna vai jaunieša vajadzībām pielāgotai sadarbībai starp ģimenēm, reliģiskajām kopienām un skolām, vietējām kopienām, jaunatnes organizācijām, jaunatnes darbiniekiem un formālās un neformālās izglītības vai ikdienējās mācīšanās jomu, lai jauniešiem dotu orientāciju un palīdzētu viņiem pilnībā integrēties sabiedrībā, nodrošinot viņiem drošus apstākļus, kur augt un mācīties;

17.

ierosina iesaistīt jaunatnes politikā vietējās pašvaldības un reģionālās varas iestādes, it sevišķi tajās dalībvalstīs, kur tām ir kompetence šajā jomā;

18.

uzsver, ka ir svarīgi slimību profilakses nolūkā popularizēt veselīgu dzīvesveidu, un uzskata, ka ir nepieciešams sniegt jauniešiem korektu informāciju par nopietnām garīgās veselības problēmām, kas saistītas ar tabakas, alkoholisko dzērienu un narkotiku lietošanu un atkarībām, un sniegt viņiem attiecīgu palīdzību;

19.

atgādina, ka jaunatnes politikas nostādnēs ir vērtīgi iekļaut starppaaudžu dimensiju un ka ir nepieciešams izveidot labāku dialogu starp dažādām paaudzēm;

20.

uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumu par nabadzību, kas skar jauniešus, kuri nāk no nelabvēlīgas sociālekonomiskās vides, jauniešus, kuru vecāki ir bezdarbnieki, un jauniešus, kuriem nav izdevies izlauzties no savas ģimenes sociālekonomiskā cikla;

21.

mudina dalībvalstis nodrošināt efektīvu apmācību valsts valodā atbilstoši daudzvalodības un diskriminācijas novēršanas principiem un pamatojoties uz valsts tiesību aktiem un Eiropas principiem, un palielināt atbalstu to izglītības iestāžu darbībai, kuras mācību procesu nodrošina nacionālo vai lingvistisko minoritāšu dzimtajā valodā;

22.

atgādina par stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķi panākt, lai to jauniešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtrauc mācības un aroda apguvi, būtu mazāks par 10 %; uzsver, ka pret mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, kas ir bezdarbu veicinošs faktors, ir jācīnās, izmantojot dialogu starp izglītības nozari, publiskā sektora nodarbinātības dienestiem un sociālajiem partneriem, apzinot trūkumus skolu sistēmā un sabiedrībā, palīdzot audzēkņiem rast pašiem savas mācīšanās metodes, īstenojot aktuālas un integrējošas mācību programmas un spēcīgu un labi izstrādātu personalizētas profesionālās orientācijas sistēmu ar kvalitatīvām konsultācijām un orientācijas pakalpojumiem visiem audzēkņiem, it sevišķi pēc pirmajām pazīmēm, kas liecina, ka audzēknis varētu pamest mācības, pienācīgi informējot audzēkni par turpmākajām iespējām darba tirgū un karjeras virzību, tostarp tehniskajām profesijām un darbu amatniecībā, piedāvājot STEM izglītību un duālas izglītības sistēmu, nodrošinot kvalitatīvu māceklību, stažēšanos un praksi darbavietās un piedāvājot audzēkņiem kompensējošas izglītības iespēju profesionālās apmācības veidā;

23.

aicina dalībvalstis sagatavot uz zināšanām un faktiem balstītus ziņojumus par jauniešu sociālo stāvokli un dzīves apstākļiem un izstrādāt valstu rīcības plānus, un konsekventi tos īstenot;

24.

uzsver, ka centrālajam aspektam ES jaunatnes stratēģijas mērķu sasniegšanā vajadzētu būt lielāku un vienlīdzīgāku iespēju veicināšanai visiem jauniešiem, sekmējot sociālo iekļautību, dzimumu līdztiesību un solidaritāti un apkarojot visu veidu diskrimināciju pret jauniešiem, it sevišķi diskrimināciju dzimuma, rases, etniskās izcelsmes vai invaliditātes dēļ;

25.

norāda, ka jaunatnes politikas nostādnes un valstu stratēģijas ir jāveido kopīgi ar jauniešiem un paredzot tās viņiem;

26.

īpaši atzinīgi vērtē to, ka Eiropas sadarbības regulējums jaunatnes jomā (2016–2018) ir bijis noderīgs, uzlabojot sadarbību starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību un paverot un izvēršot Eiropas integrācijas projekta piedāvātās iespējas un priekšrocības jauniešiem, un tādēļ aicina Komisiju turpināt šā regulējuma darbību un izstrādāt to laikposmam pēc 2018. gada;

27.

aicina dalībvalstis izveidot nepieciešamās izglītības struktūras bēgļu jauniešu integrēšanai, kurās viņiem būtu iespēja apgūt patvērumu sniedzošās valsts valodu, pabeigt iesākto izglītošanos vai pilnveidot savas esošās prasmes līdz Eiropas līmenim, lai tādējādi atvieglotu šo jauniešu integrēšanos darba tirgū un Eiropas sabiedrībā;

28.

prasa mērķtiecīgus pasākumus attiecībā uz jauniešiem, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības un kuriem ir nepieciešamas konsultācijas, prasmju apguve un apmācība, un efektīvu sistēmu agrīnajā izglītības posmā, kas ļautu identificēt tos audzēkņus, kuru gadījumā pastāv risks, ka viņi varētu priekšlaicīgi pārtraukt mācības vai nonākt to jauniešu vidū, kas nedz mācās, nedz strādā, nedz apgūst arodu, un tādējādi palīdzētu šiem jauniešiem jau no agras jaunības un attālinātu viņus no šādas nelabvēlīgās situācijas;

29.

mudina dalībvalstis iestrādāt savās pensijas politikas nostādnēs paaudžu solidaritātes principu un ņemt vērā šīs politikas pašreizējo un turpmāko ietekmi uz jauniešiem;

30.

atzinīgi vērtē 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par mācīšanos par ES skolā un attiecīgi aicina dalībvalstis veicināt plašāku zināšanu apguvi par ES formālās un neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās ceļā, it sevišķi pievēršoties formālās un neformālās/ikdienējās izglītības nodrošinātāju sadarbībai, kas var dot panākumus pastāvīgā ES jaunatnes stratēģijā;

31.

aicina dalībvalstis īstenošanas procesā ciešāk iesaistīt neatkarīgas organizācijas, it sevišķi vietējā līmenī, un stratēģijā, kas attieksies uz laikposmu pēc 2018. gada, uzlabot pastāvošo procedūru koordināciju (piemēram, izmantojot ES mēroga iesaistīšanos jauniešu labklājības komitejās utt.), lai ES jaunatnes stratēģija arī turpmāk būtu lietderīga;

32.

uzsver nepieciešamību nodrošināt jauniešiem stabilas zināšanas un izpratni par ES, tostarp mācot par ES pamatvērtībām, un par ES pārvaldības un lēmumu pieņemšanas procesiem, tādējādi dodot viņiem iespēju iesaistīties kritiskā pārdomu procesā par ES un kļūt par atbildīgiem un aktīviem Eiropas pilsoņiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt vairāk pūļu, lai veicinātu ES dimensiju izglītībā ar mērķi sagatavot audzēkņus dzīvei un darbam arvien kompleksākā un integrētākā Savienībā, kuras veidošanā viņi var un viņiem vajag piedalīties;

Nodarbinātība un izglītība

33.

aicina dalībvalstis optimāli izmantot pieejamās ES un valsts politikas nostādnes un finansējuma sistēmas, lai veicinātu pienācīgus ieguldījumus jauniešos un kvalitatīvu, drošu darbvietu izveidi; uzstājīgi norāda, ka ir nepieciešamas mobilitātes programmas visos līmeņos, kuru rezultātā uzlabotos jauniešu prasmes un kompetences, vairojot viņos pārliecību par sevi un attīstot zinātkāri un interesi par citiem mācīšanās veidiem un veidiem, kā iekļauties sabiedrībā; stingri iesaka atzīt un novērtēt šīs mobilitātes ietvaros pilnveidotās prasmes; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, lai jauniešiem būtu labāk pieejama informācija par visām programmām un iniciatīvām, kuras viņiem ir iespējams izmantot;

34.

mudina dalībvalstis pilnībā īstenot programmu Erasmus+, jo īpaši māceklības aspektu, tādējādi jauniešu vidū popularizējot un sekmējot turpmāku pārrobežu apmācību un karjeru un profesionālo mobilitāti un nodrošinot viņiem dzīvē noderīgas prasmes un kompetences, tostarp valodu prasmes, un vienlaikus paplašinot viņu iespējas un izredzes piedalīties gan darba tirgū, gan sabiedrības dzīvē neatkarīgi no akadēmiskās kvalifikācijas, prasmēm vai izglītības līmeņa; pauž bažas par to, ka mācekļu mobilitāte vēl nav sasniegusi vēlamo līmeni, un aicina Komisiju, dalībvalstis, uzņēmumus un mācību iestādes meklēt risinājumus, kā pārvarēt atlikušos šķēršļus mācekļu mobilitātei; uzsver, ka, ņemot vērā jauniešu vecumu un bieži vien nestabilo finansiālo situāciju, ir svarīgi atbalstīt jauniešu mobilitātes projektus, tostarp novēršot atsevišķus netiešus kavēkļus mobilitātei, piemēram, izmitināšanas un transporta problēmas;

35.

aicina uzlabot profesionālās izglītības un apmācības audzēkņu iespējas iziet praksi kaimiņvalstīs, lai sekmētu labāku izpratni par darba un mācību praksi citās dalībvalstīs, piemēram, finansējot ceļa izdevumus tiem audzēkņiem, kuri turpina dzīvot savā izcelsmes valstī; norāda, ka mobilitāte apmācības posmā ir vērtīgs faktors gan ienākšanai darba tirgū, gan arī izpratnes veicināšanai par Eiropas projektu un iesaistīšanos tajā, gūstot personisku pieredzi; uzsver, ka ir svarīgi ieviest Eiropas sistēmu māceklības un profesionālās izglītības ietvaros īstenotas mobilitātes veicināšanai; turklāt aicina dalībvalstis pilnībā izmantot EURES tīkla nodrošinātās priekšrocības, lai atbalstītu jauniešu profesionālo mobilitāti ES robežās, tostarp mācekļu mobilitāti;

36.

uzsver, ka ir svarīgi mācīt un apgūt tādas vispārīgās pamatprasmes kā IKT lietošana, matemātika, kritiskā domāšana, svešvalodas, mobilitāte utt., kas jauniešiem ļaus viegli pielāgoties mainīgajai sociālajai un ekonomiskajai videi;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt IKT apmācību, lai visiem jauniešiem palīdzētu apgūt būtiskas darba tirgū noderīgas e-prasmes, piemēram, pārdalot finansējumu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas ietvaros;

38.

atkārtoti uzsver, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) ir nozīmīga loma jauniešu personiskajā attīstībā un profesionālajā izaugsmē, un atzīst IKT potenciālu nodrošināt jauniešiem pilnvērtīgas iespējas, pulcējot viņus kopā, lai reaģētu uz sociāli satraucošiem jautājumiem, un ļaujot viņiem apiet ģeogrāfiskus, sociālus, reliģiskus, ar dzimumu saistītus un ekonomiskus šķēršļus; tādēļ aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka visi jaunieši ir labi apguvuši mūsdienīgas IKT prasmes un kompetences;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot jaunatnes un izglītības programmas, kas nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas jaunietēm un meitenēm un atvieglotu viņām iekļaušanos nozarēs, kurās parasti pārsvarā ir nodarbināti vīrieši, bet sievietes ir nepietiekami pārstāvētas, piemēram, uzņēmējdarbībā, IKT nozarē, kā arī dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) disciplīnās;

40.

atkārtoti uzsver to, cik ārkārtīgi liels potenciāls piemīt sinerģijai starp STEM un IKT nozarēm un mākslas un dizaina jomu un radošajām industrijām, šīs sinerģijas rezultātā STEM kļūstot par STEAM (dabaszinātnes, tehniskās zinātnes, inženierzinātnes, māksla, matemātika), un uzsver šādas sinerģijas potenciālu piesaistīt STEM jomai vairāk jauniešu, it sevišķi sievietes un meitenes;

41.

aicina dalībvalstis mudināt sievietes iegūt izglītību un veidot karjeru nozarēs, kurās sievietes ir nepietiekami pārstāvētas, piemēram, STEM un IT;

42.

uzsver, ka ir jānodrošina, lai jauniešiem būtu iespēja vismaz pamata līmenī apgūt digitālās prasmes un iegūt zināšanas un izpratni par plašsaziņas līdzekļiem, lai spētu strādāt, mācīties un aktīvi līdzdarboties mūsdienu sabiedrībā;

43.

norāda, ka pat tad, ja jauniešiem izdodas pārvarēt reālās grūtības atrast darbu, daudzās dalībvalstīs tas nebūt nenozīmē, ka šis darbs nodrošinās pietiekamus līdzekļus, lai dzīvotu virs nabadzības sliekšņa;

44.

prasa turpināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (JNI); prasa attiecīgi ierosināt pielāgojumus attiecībā uz regulējumu un resursiem, lai līdz pašreizējās finanšu shēmas darbības beigām novērstu pašreizējos īstenošanas šķēršļus;

45.

prasa visos līmeņos labāk saskaņot izglītības un apmācības programmas ar mainīgo darba tirgu vajadzībām; prasa visās ES vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēs izveidot informācijas, izpratnes veicināšanas un mobilitātes programmu pilnveidošanas kampaņas, lai sasniegtu ES ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politiskos mērķus, ņemot vērā joprojām pastāvošo nevienlīdzību starp pilsētām, piepilsētas zonām un lauku teritorijām; tomēr uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt zināšanu vērtību un tiekties sniegt vispusīgu izglītību un stabilu akadēmisko bāzi; mudina pilnveidot dialogu un sadarbību starp augstskolām un uzņēmējiem nolūkā izstrādāt izglītības programmas, kas jauniešiem palīdzētu apgūt pareizo prasmju, zināšanu un kompetenču kopumu; šajā sakarā aicina veidot ciešāku sadarbību starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem, īpaši MVU, un nodarbinātības dienestiem; ierosina dalībvalstīm savstarpēji pārņemt šajā ziņā īstenoto paraugpraksi;

46.

uzsver, ka holistiska un integrējoša pieeja izglītībai ir būtiska, lai visi audzēkņi sajustos gaidīti, iekļauti un spējīgi pieņemt lēmumus par savu izglītību; norāda, ka tas, ka audzēkņi pamet mācības, neiegūstot nekādu kvalifikāciju, ir viena no lielākajām problēmām mūsu sabiedrībā un tās apkarošana ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem, jo šī problēma noved pie sociālās atstumtības; norāda, ka līdzās apmācības sistēmu pielāgošanai ir jāievieš īpaši pasākumi cilvēkiem, kuri nonākuši vislielākajās grūtībās; atgādina, ka stažēšanās un māceklības rezultātam vajadzētu būt nodarbinātībai un ka darba apstākļiem un uzticētajiem uzdevumiem vajadzētu būt tādiem, kas palīdz stažieriem gūt praktisku pieredzi un attiecīgās prasmes, kas nepieciešamas ienākšanai darba tirgū; uzskata — lai risinātu jauniešu bezdarba problēmu, būtiska nozīme ir reģionālo un vietējo publiskā un privātā sektora ieinteresēto personu iesaistīšanai attiecīgā politisko risinājumu kopuma izstrādē un īstenošanā;

47.

aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai atvieglotu jauniešiem pāreju no mācībām uz darba dzīvi, tostarp nodrošinot kvalitatīvas stažēšanās un māceklības iespējas, paredzot jauniešiem skaidri definētas tiesības, tostarp piekļuvi sociālajai aizsardzībai, rakstiskus un saistošus darba līgumus un taisnīgu atalgojumu, lai jaunieši netiktu diskriminēti attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, un pienācīgi informējot audzēkņus par turpmākajām iespējām darba tirgū;

48.

uzsver — jo augstāks ir iegūtās izglītības līmenis, jo izteiktāk samazinās bezdarba rādītāji, un tādēļ ir nepieciešams veicināt augstākās izglītības iespējas jauniešiem Eiropas Savienībā un veikt šajā jomā ieguldījumus;

49.

tomēr norāda, ka izglītības uzdevumam vajadzētu būt ne vien darba tirgus vajadzībām atbilstošu prasmju un kompetenču nodrošināšanai, bet arī jauniešu personiskās attīstības un izaugsmes sekmēšanai, lai ļautu viņiem kļūt par aktīviem un atbildīgiem pilsoņiem; tāpēc uzsver, ka visā izglītības sistēmā — gan formālajā, gan neformālajā izglītībā — ir nepieciešama pilsoniskā izglītība;

50.

aicina dalībvalstis paredzēt duālas karjeras iespējas sportiski apdāvinātiem jauniešiem, lai viņi varētu attīstīt savu sportista talantu, vienlaikus joprojām turpinot iegūt izglītību;

51.

uzsver, ka visos izglītības un apmācības līmeņos un veidos ir nepieciešams iekļaut uzņēmējdarbības apguves elementus, jo uzņēmējdarbības gara veidošana jauniešos jau agrīnā posmā ir efektīvs veids, kā apkarot jauniešu bezdarbu; šajā sakarā mudina uz aktīvu dialogu un sadarbību starp akadēmiskajām aprindām un uzņēmējiem nolūkā izstrādāt izglītības programmas, kas jauniešiem palīdzētu apgūt vajadzīgās prasmes un kompetences; turklāt uzsver, ka ir jāsekmē un jāatbalsta tādas politikas nostādnes, kas veicinātu jauniešu uzņēmējdarbību, it sevišķi kultūras un radošajā sfērā, kā arī sporta jomā, lai šādā veidā radītu drošas, kvalitatīvas darbvietas un sekmētu sociālo attīstību un sabiedrības saliedētību; uzsver arī brīvprātīgā darba potenciālu attīstīt prasmes, sekmēt personisko attīstību un palīdzēt jauniešiem atrast savu aicinājumu;

52.

norāda, ka uzņēmējdarbībā ir nepieciešamas attīstītas transversālās prasmes — radošums, kritiskā domāšana, spēja strādāt komandā un iniciatīva —, kas sekmē jauniešu personisko un profesionālo attīstību un atvieglo viņu iekļaušanos darba tirgū; tādēļ uzskata, ka ir jāveicina un jārosina uzņēmēju līdzdalība izglītības procesā;

53.

uzsver, ka ir svarīgi ar lielākiem ieguldījumiem atbalstīt jaunuzņēmumus un jauniešus, kuri uzsāk uzņēmējdarbību, atvieglojot viņiem piekļuvi starta kapitālam un pieredzējušu uzņēmējdarbības mentoru centriem;

54.

atgādina, ka nodarbinātība un uzņēmējdarbība ir viena no astoņām ES jaunatnes stratēģijas (2010–2018) prioritātēm; uzsver, ka darbam ar jaunatni un neformālās mācīšanās procesam, it sevišķi tam, ko veic jauno uzņēmēju un jaunatnes organizācijas, kuras piedāvā jauniešiem iespējas attīstīt inovatīvus projektus, gūt uzņēmējdarbības pieredzi un iegūt nepieciešamos līdzekļus un pašapziņu savas uzņēmējdarbības sākšanai, ir vitāli svarīga loma, lai jauniešos attīstītu radošo un inovatīvo potenciālu, tostarp uzņēmēja garu un uzņēmējdarbības un pilsoniskās prasmes; uzsver, ka Eiropas jauniešu nodarbinātības interesēs ir nepieciešams radīt labvēlīgu vidi uzņēmējdarbībai un inovatīviem jaunuzņēmumiem; uzsver, ka ir jālikvidē visi šķēršļi, kas kavē jauniešus attīstīt savas idejas un potenciālu un veidot attieksmi;

55.

ieteic ES jaunatnes stratēģijā vairāk koncentrēties uz uzņēmējdarbību kā izšķirīgo ekonomiskās izaugsmes veicināšanas faktoru; norāda, ka 2014. gadā tikai katram piektajam Eiropas jaunietim bija vēlme sākt pašam savu uzņēmējdarbību, joprojām uzskatot, ka šādu ideju realizēt ir sarežģīti; atbalsta to, ka par prioritāriem aspektiem būtu jāuzskata uzņēmējdarbības kultūras attīstīšana agrīnā vecumā, elastīgi darba noteikumi, kas ļautu apvienot darbu ar mācībām, duālā izglītība un piekļuve finansējumam;

56.

atgādina, ka radošās nozares pieder pie visstraujāk augošajām nozarēm, kurās visvairāk tiek izvērsta uzņēmējdarbība, un ka radošā izglītība attīsta tādas plaši izmantojamas prasmes kā radošā domāšana, problēmu risināšanas prasme, darbs komandā un atjautība; atzīst, ka īpaši pievilcīgas jauniešiem šķiet mākslas un mediju jomas;

57.

uzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir nozīmīgs inovācijas, sociālās attīstības un nodarbinātības virzītājspēks, un tādēļ aicina ES un dalībvalstis to labāk veicināt un nostiprināt tās nozīmi;

58.

mudina dalībvalstis veikt pasākumus, ar kuriem tiktu rosināta iesaistīšanās uzņēmējdarbībā, radot uzņēmējiem un jaunuzņēmumu dibināšanai labvēlīgu vidi, ko cita starpā varētu darīt, paredzot shēmas un pasākumus, kas ļautu bankām viegli izsniegt kredītus, vienkāršāku regulējumu un nodokļu atvieglojumu shēmas, un pasākumus, kas ļautu jauniešiem izvērst pašiem savas uzņēmējdarbības ieceres; atbalsta apmācības metodes, kas veicina uzņēmējdarbības garu un radošu domāšanu un mudina augstskolu absolventus kļūt par jaunajiem uzņēmējiem;

59.

uzsver — lai cīnītos pret jauniešu bezdarbu, dalībvalstīm ir vajadzīgi labi izglītoti profesionālās orientācijas speciālisti, kuri pārzina gan akadēmiskās, gan profesionālās izglītības iespējas un pašreizējo darba tirgus situāciju, iespējamās norises dalībvalstīs un dalībvalstu tautsaimniecības jaunās nozares;

60.

mudina dalībvalstis atbalstīt jauniešus, kuri uzsāk neatkarīgu dzīvi un veido ģimeni, šajā nolūkā piešķirot mājokļa pabalstu, izdevīgāku ienākuma nodokļa režīmu un ienākuma nodokļa samazinājumus, un piešķirt studentiem kredītus ar izdevīgiem nosacījumiem;

61.

uzsver to, cik svarīgi ir savstarpēji atzīt un validēt neformālās izglītības, ikdienējas mācīšanās un mūžizglītības ceļā iegūtās prasmes, kompetences un zināšanas, jo šādai validēšanai ir būtiska nozīme, lai redzami atspoguļotu un novērtētu cilvēku daudzveidīgo un bagāto mācību pieredzi, it sevišķi to cilvēku gadījumā, kuriem ir mazāk iespēju; norāda, ka prasmju validēšana palīdz uzlabot piekļuvi formālajai izglītībai un jaunām profesionālās darbības iespējām, vienlaikus jauniešos nostiprinot pašvērtību un motivāciju mācīties, vērtību, spēju un prasmju attīstīšanu, kā arī zināšanu apguvi par pilsoniskumu un iesaistīšanos demokrātiskās norisēs visos līmeņos; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus līdz 2018. gadam izveidot vispusīgus validēšanas mehānismus, kā prasīts Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumā par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu, cieši sadarbojoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp jaunatnes organizācijām;

62.

uzsver formālās un neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās, tostarp sabiedrisko aktivitāšu ietvaros īstenotās mācīšanās, nozīmi attiecībā uz vērtību, spēju un prasmju veidošanu jauniešos, kā arī zināšanu apguvi par pilsoniskumu un demokrātisko līdzdalību; vērš uzmanību uz dalībvalstīs pieejamo izglītības iespēju un modeļu klāstu un it sevišķi uz duālo izglītību, kas var vienkāršot pāreju no mācībām vai profesijas apguves uz nodarbinātību; atbalsta mūžizglītības īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas mērogā nodrošināt saskaņotu un tiesiski spēkā esošu to prasmju un kompetenču atzīšanu, kuras iegūtas formālās un neformālās izglītības un ikdienējas mācīšanās ceļā un stažējoties, lai šādi mazinātu plaisu starp Eiropas darba tirgū vērojamo prasmju deficītu un prasmju neatbilstību, un sniegt atbalstu šādām darbībām attiecīgajās ES programmās; turklāt prasa lielāku uzmanību pievērst valodu, it sevišķi kaimiņvalstu valodu, apguvei profesionālās izglītības un apmācības (PIA) jomā, lai nostiprinātu attiecīgo audzēkņu pozīcijas un nodarbināmību pārrobežu darba tirgū;

63.

atzīmē, ka sakarā ar pašreizējo digitalizācijas vilni un jaunām tendencēm darba tirgū jaunieši arvien biežāk sastopas ar jauniem nodarbinātības veidiem, kuros līdzsvarots elastīgums un drošība; uzsver, cik svarīga nozīme ir atbilstīgai jauniešu izglītībai, kas vērsta uz to, lai uzsvērtu sociālās aizsardzības mehānismu nozīmi karjeras izaugsmē;

64.

uzskata, ka agrīna iejaukšanās un proaktīva darba tirgus politika nozīmē virzības maiņu no vairākās paaudzēs valdījušas sociāli nelabvēlīgas situācijas simptomu risināšanas uz risku apzināšanu un pārvaldīšanu agrīnā dzīves posmā, lai tādējādi novērstu bezdarbu un atvieglotu reintegrāciju; vērš īpašu uzmanību uz situāciju, kādā atrodas visvairāk marginalizētie cilvēki, kā arī cilvēki, kuri pakļauti vislielākajam bezdarba riskam;

65.

uzsver to, cik svarīgas ir atvērtas un viegli pieejamas programmas darbam ar jauniešiem no mazāk rosinošas vides;

66.

uzsver to, cik svarīga nozīme ir mūžizglītībai un jauniešu izglītības un nodarbinātības iespēju uzlabošanai, lai garantētu kvalifikāciju un akadēmisko grādu savstarpēju atzīšanu un saderīgumu pārrobežu mērogā, tā nostiprinot kvalitātes nodrošināšanas sistēmu; prasa pastāvīgi paplašināt, novērtēt un pielāgot mainīgajām apmācības prasībām kvalifikāciju un akadēmisko grādu pārrobežu mēroga savstarpējo atzīšanu un norāda, ka to vajadzētu nodrošināt Eiropas līmenī un visās valstīs, kuras pievienojušās Eiropas augstākās izglītības telpai un uzskaitītas Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrā;

67.

šajā sakarā uzsver, ka neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās, kā arī nodarbošanās ar sportu un iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir nozīmīgi faktori, kas stimulē pilsonisko, sociālo un starpkultūru kompetenču un prasmju attīstību; uzsver, ka dažas valstis ir guvušas ievērojamus panākumus, attīstot attiecīgu tiesisko regulējumu, savukārt dažām citām ir grūtības izveidot vispusīgas validēšanas stratēģijas; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams izstrādāt vispusīgas stratēģijas, lai būtu iespējams veikt validēšanu;

68.

uzsver, ka ir svarīgi pievērsties prasmju deficīta un piedāvāto un pieprasīto prasmju neatbilstības problēmas risināšanai, veicinot un atvieglojot apmācāmo personu un mācībspēku mobilitāti, kas panākams, labāk izmantojot visus ES instrumentus un programmas; norāda, ka mācību mobilitāte ir būtisks faktors ienākšanai darba tirgū; uzsver, ka ir nepieciešams īstenot pasākumus, kuru mērķis ir mobilitātei paredzēto struktūrfondu, tostarp, piemēram, Eiropas Sociālā fonda (ESF), koordinēšana, papildināmība un saskaņa ar citām programmām, piemēram, Erasmus+; šajā sakarā uzsver mobilitātes programmu, piemēram, Erasmus+, svarīgo nozīmi, stimulējot horizontālu prasmju un kompetenču attīstīšanu jauniešos un starpkultūru apmaiņu jauniešu vidū; atzinīgi vērtē pašreizējās EU Skills Panorama tīmekļa vietnes pārveidi;

69.

uzsver nepieciešamību palielināt programmas “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” nozīmi kvalitatīvas ilgtermiņa nodarbinātības sasniegšanā; uzskata, ka jauniešu potenciāla atraisīšanai ir nepieciešama profesionālā mobilitāte; norāda, ka pašlaik ES ir 217,7 miljoni strādājošo un no tiem 7,5 miljoni (3,1 %) strādā citā dalībvalstī; turklāt norāda, ka saskaņā ar ES pētījumu datiem jauniešu vidū pastāv lielāka varbūtība iesaistīties mobilitātē un atgriezties mājup ar jaunām prasmēm un kvalifikācijām;

70.

aicina Komisiju veicināt un atbalstīt studentu mobilitāti izglītības un profesionālās apmācības jomā, popularizējot “Erasmus mācekļiem” sistēmu;

71.

aicina dalībvalstis pilnībā izmantot EURES tīkla pašreizējo reformu, lai atbalstītu jauniešu profesionālo mobilitāti ES robežās, tostarp mācekļu un stažieru mobilitāti; aicina dalībvalstis regulāri aktualizēt darba piedāvājumus un dzīves gājuma aprakstus (CV); aicina Komisiju uzlabot darba piemeklēšanas procesu EURES tīklā, lai nodrošinātu, ka jaunieši saņem piemērotus, kvalitatīvus un viņu līdzšinējam dzīves gājumam atbilstošus darba piedāvājumus;

72.

mudina dalībvalstis, lai tās, iepriekš apmainoties ar paraugpraksi, izveidotu kvalitatīvas duālās izglītības un profesionālās apmācības sistēmas, koordinējot tās ar vietējiem un reģionāliem ekonomikas dalībniekiem un rīkojoties atbilstoši katras izglītības sistēmas īpatnībām, lai pārvarētu pašreizējo un nākotnē gaidāmo prasmju neatbilstību pieprasījumam;

73.

aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot inovatīvas un elastīgas dotācijas talantu un māksliniecisko un sportisko spēju izkopšanai kultūras, izglītības un apmācības jomā; atbalsta dalībvalstis, kuras cenšas ieviest stipendiju shēmas audzēkņiem, kuriem ir izteiktas spējas izglītības, sporta un mākslinieciskajā jomā;

74.

norāda, ka tas, ka audzēkņi pāragri pamet mācības, neieguvuši nekādu kvalifikāciju, ir viena no lielākajām sabiedrības problēmām un tās apkarošanai ir jābūt vienam no mūsu galvenajiem mērķiem, jo šī problēma noved pie nedrošas eksistences un sociālās atstumtības; norāda, ka, raugoties uz to, kā samazināt atbiruma rādītājus izglītībā un apmācībā, mobilitāte, izglītības sistēmu pielāgošana un individualizētu pasākumu īstenošana var piedāvāt risinājumus tiem cilvēkiem, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā;

75.

uzsver, ka ir nepieciešams ieviest studentu līgumus, kas, garantējot, ka iesāktā izglītība tiks pabeigta, ļautu augstskolu studentiem un profesionālo izglītību iegūstošiem audzēkņiem apvienot mācības ar darbu, vēlams, uzņēmumos, kas darbojas jomās, kurās viņi specializējas;

76.

uzsver, ka ir jāturpina centieni mazināt priekšlaicīgu mācību pamešanu un veicināt nelabvēlīgā situācijā esošu jauniešu izglītību;

77.

norāda — neraugoties uz to, ka vairākumā dalībvalstu kopš 2013. gada, kad jauniešu bezdarbs līmenis bija visaugstākais, šis rādītājs ir samazinājies, jauniešu bezdarbs ES joprojām rada nopietnas bažas — apmēram 8 miljoni Eiropas jauniešu nespēj atrast darbu un joprojām ir liels tādu jauniešu īpatsvars, kuri ilgstoši ir bez darba vai ne pēc brīvas gribas strādā nepilnas slodzes darbu vai ir nodarbināti praktikanta statusā;

Finanšu resursi

78.

uzsver stratēģisko investīciju, tostarp no Eiropas struktūrfondiem un investīciju fondiem, it sevišķi no Eiropas Sociālā fonda investēto līdzekļu svarīgo nozīmi reģionālās attīstības, konkurētspējas un kvalitatīvu prakses vietu, mācekļa vietu un ilgtspējīgu darbvietu izveides aspektā; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniešiem, kuri nedz strādā, nedz mācās, nedz apgūst arodu (tā sauktie NEET);

79.

norāda, ka 2014.–2020. gada plānošanas perioda uzsākšanai bija vajadzīgi vairāki mēneši un ka pirmais novērtējums par šajā periodā īstenoto Savienības politiku, it sevišķi attiecībā uz jaunatnes jautājumiem veltīto politiku, nevar pilnībā atspoguļot tās reālo ietekmi;

80.

norāda, ka iepriekšējā plānošanas periodā Revīzijas palāta lēsa, ka kļūdu īpatsvars attiecībā uz darījumiem mūžizglītības programmā un programmā “Jaunatne darbībā” pārsniedza 4 %; cer, ka Komisija būs tikusi galā ar šīm kļūdām, īstenojot Erasmus+;

81.

norāda, ka 2013. gadā budžeta izpildes līmenis 2007.–2013. gada programmām, konkrēti — mūžizglītības programmai un programmām “Kultūra”, MEDIA un “Jaunatne darbībā”, bija 100 %; tomēr uzskata, ka izpildes līmenis pats par sevi vēl nav nozīmīgs rādītājs attiecībā uz programmu efektivitāti, lai varētu novērtēt to panākumus;

82.

pauž bažas par to, ka 2013. gada beigās neatbilstība starp pieņemtajām saistību un maksājumu apropriācijām noveda pie līdzekļu trūkuma maksājumu veikšanai (piemēram, programmas Erasmus+ šī summa bija EUR 202 miljoni), un tam bija negatīva ietekme attiecībā uz nākamo gadu; aicina Komisiju nodrošināt, lai saistībā ar jaunajām programmām šī situācija neatkārtotos;

83.

atgādina, ka arī jauniešu atturīgā attieksme pret uzņēmējdarbības uzsākšanu ir viens no faktoriem, kāpēc Eiropā ir lēns ekonomiskās izaugsmes temps, un tādēļ uzskata, ka jauniešiem ir nepieciešams atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai;

84.

atzinīgi vērtē to, ka cīņai pret jauniešu bezdarbu jaunajā plānošanas periodā ir iezīmēti vairāk nekā EUR 12,4 miljardi no Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (JNI) līdzekļiem;

85.

ar gandarījumu norāda, ka 2014. gadā 110 300 jaunieši bezdarbnieki piedalījās JNI finansētās darbībās; atzinīgi vērtē to, ka ES valstu un valdību vadītāji “Garantijai jauniešiem” (GJ) nolēma piešķirt Savienības līdzekļus EUR 6,4 miljardu apmērā (EUR 3,2 miljardus no ESF un EUR 3,2 miljardus no jaunas budžeta pozīcijas); tomēr uzsver, ka dažās dalībvalstīs joprojām ir zināmas grūtības īstenot GJ un JNI;

86.

aicina ES un dalībvalstis pastiprināti censties nodrošināt, lai mācekļu un praktikantu darbs netiktu izmantots kā nestabilas nodarbinātības veids, kas aizstāj reālas darbvietas, un lai būtu garantēta visa nepieciešamā darba aizsardzība, tostarp saistībā ar darba samaksu un citiem finansiālajiem pabalstiem;

87.

prasa mērķtiecīgus un vienkāršotus pasākumus, kuri ļautu uzlabot dalībvalstu spēju izmantot finansējumu, kas pieejams no Eiropas struktūrfondiem, Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas Kohēzijas fonda, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF), Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, programmas “Jaunatne kustībā”, iniciatīvas “Tava pirmā EURES darbavieta”, programmas “Apvārsnis 2020” un pilsoniskuma jomā īstenotajām programmām un darbībām;

88.

aicina Komisiju un dalībvalstis vienkāršot administratīvās procedūras finanšu resursu piešķiršanai jaunatnes organizācijām, ņemot vērā, ka minētajām organizācijām, piesakoties atbalstam no dažādajām ES programmām, bieži vien trūkst kapacitātes īstenot sarežģītās pieteikšanās procedūras;

89.

mudina dalībvalstis pilnībā izmantot programmas Erasmus+ piedāvātās iespējas, mērķtiecīgāk pievēršoties visus izglītības līmeņus pārstāvošiem iedzīvotājiem, lai uzlabotu jauniešu nodarbinātības izredzes un veicinātu pārrobežu karjeru un taisnīgu darbaspēka mobilitāti; atbalsta starpkultūru mācīšanos, Eiropas pilsoniskumu un jauniešu izglītošanu par demokrātiju un vērtībām un tādēļ aicina Komisiju, lai tā, veicot termiņa vidusposma pārskatīšanu, apzinātu un likvidētu šķēršļus finansēšanas procedūrā, kuri apgrūtina šo mērķu sasniegšanu, un līdz ar to Erasmus+ šajā ziņā varētu darboties efektīvāk;

90.

atzinīgi vērtē to, ka programmā Erasmus+ attiecībā uz studentu skaitu ir pārsniegts 3 miljonu rādītājs; norāda uz šīs Savienības pamatprogrammas noturīgajiem panākumiem kopš pašiem tās pirmsākumiem un uzskata, ka ir svarīgi, lai šī programma turpinātu saņemt atbalstu;

91.

pauž nožēlu, ka starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības nosūtīto un uzņemto Erasmus studentu skaita ziņā; ieteic veikt pārliecinošākas informācijas kampaņas un vienkāršot noteikumus;

92.

atgādina dalībvalstīm, ka tām būtu jāapņemas palielināt valsts finansējumu ESF un JNI apropriāciju papildinājumam, lai nodrošinātu nepieciešamo stimulu jauniešu nodarbinātībai; turklāt uzskata, ka izmantotajiem instrumentiem un piešķirtajām dotācijām būtu jānodrošina cilvēka cienīgs dzīves līmenis; tādēļ aicina izvērtēt dotāciju līmeņus, ņemot vērā faktisko dzīves dārdzību katrā dalībvalstī;

93.

mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu “Garantiju jauniešiem”; prasa pastāvīgu politisku apņemšanos īstenot “Garantiju jauniešiem” kā ilgtermiņa strukturālu reformu, kas nodrošina ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū, piedāvājot kvalitatīvas darbvietas;

94.

mudina dalībvalstis pilnībā īstenot “Garantiju jauniešiem”, balstoties uz ciešu sadarbību starp valstu, reģionālajām un vietējām varas iestādēm, izglītības sistēmu un nodarbinātības dienestiem; uzskata, ka “Garantija jauniešiem” būtu pilnībā jāintegrē valstu nodarbinātības plānos, kā arī jaunatnes un izglītības politikas plānošanā, un par to plaši jāinformē visi jaunieši; atgādina, ka jauniešu organizāciju iesaistīšanās “Garantijas jauniešiem” popularizēšanā, kā arī novērtēšanā un īstenošanā ir izšķiroši nozīmīga tās veiksmīgai darbībai;

95.

atgādina, ka jaunieši un jaunietes, kas nāk no atšķirīgiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, dažādos vecumos saskaras ar dažādiem darba tirgus nosacījumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut šādus ar dzimumu un sociāli ekonomiskajiem apstākļiem saistītus apsvērumus tādu jaunatnes un darba tirgus politikas pasākumu kā “Garantija jauniešiem” izstrādē un īstenošanā;

96.

uzskata, ka īpaši augsts nestabilas nodarbinātības līmenis jauniešu vidū, kad vienlaikus vērojama Eiropas iedzīvotāju novecošanās, ir liels izaicinājums pensiju sistēmu ilgtspējībai, pietiekamībai un atbilstībai un nopietni kaitē paaudžu solidaritātei; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai novērstu vismaz to dotāciju ļaunprātīgu izmantošanu, kuras piešķirtas saskaņā ar “Garantiju jauniešiem”, un priekšroku dot tādiem līgumiem — vismaz attiecībā uz līgumiem, kuri sagatavoti saistībā ar “Garantiju jauniešiem”, — kas ļauj jauniešiem veikt iemaksas valstu sociālā nodrošinājuma sistēmās;

97.

mudina dalībvalstis pilnībā īstenot “Garantiju jauniešiem” un uzraudzīt tās efektivitāti, pilnībā izmantojot tām piešķirtos ES līdzekļus, lai īstenotu pasākumus jauniešu nodarbinātības veicināšanai, integrējot jauniešus, tostarp arī jauniešus ar invaliditāti, darba tirgū ar darba, mācekļa prakses vai stažēšanās piedāvājumu četru mēnešu laikā pēc skolas beigšanas vai darba zaudēšanas, izveidojot, piemēram, visos dzīves posmos izmantojamas, vajadzībām pielāgotas profesionālās orientācijas sistēmas, reģistrācijas birojus, informācijas centrus un datu vākšanas metodes, un veicinot bezdarbnieku reģistrāciju, lai iegūtu priekšstatu par patieso situāciju attiecībā uz jauniešu bezdarbu, kā arī uzlabojot pakalpojumus, ko nodarbinātības centri piedāvā gados jauniem darba meklētājiem;

98.

mudina dalībvalstis nekavējoties pievērsties galvenajiem faktoriem, no kuriem ir atkarīgi “Garantijas jauniešiem” īstenošanas panākumi, piemēram, darba piedāvājumu kvalitāte un ilgtspēja, tālākizglītība un apmācība, sociālā iekļautība, sinerģija ar citām politikas jomām (saistītām ar izglītības sistēmām, darba tirgu, sociālajiem pakalpojumiem un jaunatnes jautājumiem) un sadarbība starp visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, lai integrētu jauniešus darba tirgū, samazinātu jauniešu bezdarba līmeni un panāktu ilgstošu pozitīvu ietekmi, novēršot jauniešu sociālo atstumtību un izslēgšanu no darba tirgus viņu pārejas posmā no mācībām uz darba tirgu;

99.

prasa “Garantijā jauniešiem” paplašināt aptverto personu loku saistībā ar izglītību un apmācību bez darba esošiem jauniešiem, kuriem nav kvalifikācijas vai kuri ir mazkvalificēti, pievēršoties arī tiem jauniešiem, kuri beiguši augstskolu, un profesionālās izglītības absolventiem, kā arī palielināt “Garantijā jauniešiem” noteikto vecuma ierobežojumu no 25 līdz 29 gadiem, lai atspoguļotu to, ka daudzi augstskolu absolventi un jaunpienācēji darba tirgū tuvojas 30 gadu slieksnim;

100.

aicina dalībvalstis un reģionus apmainīties ar labas prakses piemēriem un savstarpēji mācīties no citu pieredzes; uzsver, ka ir svarīgi veikt novērtējumu par to, kā dalībvalstīs 2014. un 2015. gadā īstenota Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva; uzsver, ka ir svarīgi novērtēt “Garantijas jauniešiem” efektivitāti vidējā termiņā, īpašu uzmanību pievēršot panākumiem, kas gūti, dodot jauniešiem iespēju apgūt prasmes un sākt strādāt, un ka ir svarīgi šo iniciatīvu turpināt; turklāt norāda, ka jaunatnes organizāciju iesaistīšanās “Garantijas jauniešiem” novērtēšanā un īstenošanā ir izšķiroši nozīmīga tās veiksmīgai darbībai;

101.

gaida Komisijas vispusīgo ziņojumu par “Garantijas jauniešiem” īstenošanu, ar ko tā nāks klajā šā gada atlikušajos mēnešos;

102.

norāda, ka Revīzijas palātas ziņojums “ES garantija jauniešiem — īstenošana dalībvalstīs”, ko paredzēts pabeigt 2017. gada sākumā, sniegs skaidrāku novērtējumu par programmas rezultātiem; uzskata, ka ziņojumā cita starpā būtu jāiekļauj programmas efektivitātes un ilgtermiņa rezultātu analīze;

103.

atgādina Komisijai, ka ir svarīgi nodrošināt, lai jaunieši būtu ļoti labi informēti par pieejamām programmām un līdzdalības iespējām, kā arī to, lai par programmām sniegtā informācija būtu augstvērtīga un tajā būtu izmantoti skaitļos izsakāmi rādītāji (piemēram, mērķa grupas reakcija un atsaucība);

104.

mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot ekspansīvu ekonomikas politiku, kas sniedz lielāku rīcības brīvību attiecībā uz publisko līdzekļu ieguldījumiem izglītībā, apmācībā un kvalitatīvā māceklībā;

105.

mudina dalībvalstis ieguldīt vairāk līdzekļu un nesamazināt valsts budžetā atvēlētos resursus jaunatnes politikai, mākslai, kultūrai, izglītībai, veselības aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem; turklāt aicina dalībvalstis novirzīt ieguldījumus iekļaujošā izglītībā, kas spēj reaģēt uz sabiedrībā aktuālām problēmām, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi un vienlīdzīgas iespējas ikvienam, tostarp jauniešiem, kuri nāk no atšķirīgiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, kā arī mazāk aizsargātām un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām;

106.

ieteic iekļaut daudzgadu finanšu shēmā jauniešu uzņēmējdarbību un dalībvalstīm — izstrādāt nacionālās stratēģijas attiecībā uz to, kā panākt sinerģiju starp Erasmus+, ESF, EJI un “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kā arī skaidras vadlīnijas attiecībā uz ietekmes novērtējumu, kas Komisijai jānodrošina dalībvalstīm;

107.

prasa Komisijai izmantot visaptverošu uzraudzības shēmu jaunatnes programmām, kurā apvienoti plānoto rezultātu rādītāji, konkrētie sasniegumi un ilgtermiņa rezultāti;

108.

uzsver, ka ir nepieciešams koncentrēties uz izpildi un rezultātiem, un ar gandarījumu atzīmē, ka jaunajā Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu (ESIF) tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu, ir paredzēti noteikumi attiecībā uz dalībvalstu ziņojumiem par rezultātiem;

109.

atgādina, ka 68 % ESF budžeta nonāk projektos, kuros viena no mērķa grupām potenciāli varētu būt jaunieši;

110.

uzsver, ka ir jāveicina izmitināšanas pabalstu piešķiršana, lai apmierinātu tās vajadzības, kas rodas situācijā, kad jaunietim nav iespējams iegūt profesionālo izglītību vai studēt augstskolā savā dzīvesvietā vai citā pilsētā, kas atrodas mazāk nekā 50 km attālumā;

Līdzdalība lēmumu pieņemšanā

111.

prasa veidot ciešākas partnerības starp jaunatnes organizācijām un publiskā sektora iestādēm, tiecoties palielināt jauniešu un jaunatnes organizāciju līdzdalības iespējas politikas veidošanā; uzskata, ka jaunatnes organizācijām un mākslas un sporta apvienībām ir sevišķi svarīga nozīme, lai attīstītu jauniešos līdzdalības prasmes un uzlabotu lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāti, īpaši ņemot vērā to, ka jaunieši nodrošina ieguldījumu sabiedrībā un arī piedāvā risinājumus mūsdienu problēmjautājumiem, ar ko saskaras Eiropas sabiedrība; uzsver jaunatnes organizāciju unikālo lomu, attīstot pilsoniskuma apziņu praktiskas saskares ceļā ar demokrātiskām vērtībām un procesiem;

112.

uzsver, ka jaunatnes organizāciju nodrošinātā vērtība ir tas, ka tās iemāca pilsoniskumu un izglīto par demokrātiskajām vērtībām, prasmēm un kompetencēm, un atzīst ieguldījumu, ko šīs organizācijas nodrošina, uzlabojot jauniešu līdzdalību demokrātiskajos procesos;

113.

uzsver ikdienējās mācīšanās un neformālās izglītības, mākslas, sporta, brīvprātīgā darba un sabiedrisko pasākumu būtisko nozīmi, tiem rosinot jauniešu līdzdalību un veicinot sociālo kohēziju — tie ir instrumenti, kuriem var būt ārkārtīgi spēcīga ietekme vietējās kopienās un kuri var palīdzēt risināt daudzus sabiedrības problēmjautājumus;

114.

aicina dalībvalstis stingri ievērot principus, kas paredz iekļautību darbā ar jauniešiem, īpašu uzsvaru liekot uz jauniešiem ar invaliditāti;

115.

uzsver, ka ir nepieciešams intensīvi attīstīt izpratni par tādiem jautājumiem kā pilsoniskums, mediju lietotprasme un digitālās prasmes, kritiskā domāšana un starpkultūru saprašanās, izmantojot plašu jauniešiem labi zināmu instrumentu klāstu (piemēram, sociālos tīklus); uzsver, ka šādām programmām un izglītībai ir būtiska nozīme radikalizācijas novēršanā jauniešu vidū;

116.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā jaunos veidus, kā jaunieši iesaistās ekonomiskajās norisēs, piemēram, augošo tendenci izmantot sadarbīgas ekonomikas instrumentus;

117.

uzsver, ka jauniešu brīvprātīgais darbs politiskos, sabiedriskos, kultūras un sporta pasākumos vietējā, reģionālā un valsts līmenī būtu jāatbalsta un labāk jāatzīst šo pasākumu vērtība, jo tie ir svarīgs neformālās mācīšanās veids, kas palīdz attīstīt dzīvē nepieciešamās pamatprasmes un sekmēt tādas vērtības kā sadarbību, solidaritāti, vienlīdzību un taisnīgumu; tomēr uzsver, ka jauniešu gatavību iesaistīties brīvprātīgajā darbā beigu beigās nevar uzskatīt par iespēju lēti aizstāt tos pakalpojumus, par kuriem būtu jāgādā dalībvalstīm; uzsver, ka brīvprātīgi veiktais darbs būtu jānovērtē un pilnībā jāatzīst vai jāvalidē;

118.

aicina dalībvalstis veicināt skolēnu iesaistīšanos demokrātijas procesā un palīdzēt jauniešiem, kas iegūst izglītību, iesaistīties izglītības procesā un nodrošināt tajā savu ieguldījumu, līdzdarbojoties skolēnu organizācijās;

119.

uzsver — lai veicinātu līdzdalību demokrātiskajās norisēs un jauniešu vidū sekmētu aktīvu pilsoniskumu, ir būtiski labāk izprast ES vērtības, to, kā ES darbojas, un Eiropas daudzveidību;

120.

aicina Komisiju cik vien iespējams likt lietā jaunos digitālos rīkus un pilnībā izmantot sociālo mediju piedāvātās iespējas izglītībā un apmācībā, sniegt mērķtiecīgu, kvalitatīvu apmācību par medijiem, kura rosinātu mediju lietotprasmes un kritiskās domāšanas attīstību, un atbalstīt un iedrošināt jauniešus piedalīties lēmumu pieņemšanā, kā arī pilsoniskajā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē, lai palielinātu nodarbināmību un pastiprinātu uzņēmējdarbības garu, inovāciju un kultūru; atzīst arī potenciālās iespējas izmantot digitālos rīkus kā efektīvu līdzekli cīņā pret iebiedēšanu, naida kurināšanu un radikalizāciju;

o o

121.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.

(2) OV C 417, 15.12.2015., 1. lpp.

(3) OV C 183, 14.6.2014., 5. lpp.

(4) OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp.

(5) EUCO 37/13

(6) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp.

(7) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.

(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107.

(9) OV C 93, 9.3.2016., 61. lpp.

(10) OV C 161 E, 31.5.2011., 21. lpp.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0106.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0292.

(13) OV C 346, 21.9.2016., 2. lpp.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/228

P8_TA(2016)0427

Veidi, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos

Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par veidiem, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos (2015/2226(INI))

(2018/C 215/34)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana” (COM(2006)0857),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesību komitejas atzinumus (A8-0285/2016),

A.	tā kā lauku apvidi veido vairāk nekā 77 % Eiropas Savienības teritorijas un tā kā šajos apvidos daudzas darbvietas — liela daļa no tām nepārvietojamas — ir atkarīgas no lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas;

B.	tā kā lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozares kopā veido 6 % no ES IKP, tajās darbojas 15 miljoni uzņēmumu un ir 46 miljoni darbvietu;

tā kā dažu pēdējo gadu desmitu laikā daudzās Eiropas valstīs lauksaimnieku skaits, tāpat kā lauksaimnieku un citu lauksaimniecībā strādājošo personu ienākumi, lauku teritorijās ir būtiski samazinājušies un lauksaimniecībā strādājošo skaits tajās turpināja samazināties; tā kā 2005.–2014. gadā lauksaimniecībā ieguldītās darba vienības ES 28 dalībvalstīs samazinājās par aptuveni vienu ceturto daļu (-23,6 %) (1);

tā kā, lai gan lauksaimniecība joprojām ir galvenais zemes izmantošanas veids Eiropā, mūsdienās šajā jomā tiek nodarbināta tikai neliela daļa lauku iedzīvotāju; tā kā zemes izmantošanas dažādošana lauku apvidos, produktīvu ekonomisko darbību savienojot ar izmantošanu pastāvīgai dzīvošanai un atpūtai, kā arī ar dabas aizsardzību un saglabāšanu, ir būtisks attīstības un nodarbinātības uzdevums dažādos Savienības lauku apvidos; tā kā, lai gan iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence pēdējos gados ir pārtraukta dažos reģionos, kuros ir vērojams to iedzīvotāju pieplūdums, kas vēlas dzīvot laukos, vairumā gadījumu tas izraisa periurbanizāciju, kamēr mazāk pārtikušos reģionos, kuru problēma ir attālinātība un kuros atbalstīt attīstību un nodarbinātību ir grūtāk, iedzīvotāju skaits turpina samazināties;

E.	tā kā daudzas lauku teritorijas saskaras ar tādām problēmām kā zemi ienākumi, negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums, darbvietu trūkums un augsts bezdarba līmenis, lēna attīstība terciārajā sektorā, pārtikas produktu pārstrādes jaudu trūkums, zemas kvalifikācijas darbaspēks un ierobežots kapitāls;

F.	tā kā vairāk nekā deviņi no desmit Eiropas iedzīvotājiem lauksaimniecību un lauku apvidus uzskata par svarīgiem savai nākotnei;

G.	tā kā ienākumi uz vienu darbaspēka vienību no lauksaimniecības darbībām ir salīdzinoši zemi un tas rada bažas;

H.	tā kā ekonomikas krīze ir skārusi visus Eiropas reģionus, bet visvairāk lauku apvidus;

tā kā, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas krīzi, Eiropas Savienība nodarbinātību –– jo īpaši ar ESIF –– ir noteikusi par vienu no savām galvenajām prioritātēm un tā kā šajā kontekstā KLP ir jāpadara iedarbīgāka un vēlreiz jāapstiprina tās leģitimitāte, to nosakot par vienu no galvenajiem Eiropas rīcības instrumentiem, kas vērsts uz nodarbinātības un konkurētspējas saglabāšanu un veidošanu lauku apvidos, galvenokārt lauksaimniecības nozarē; tā kā šajā sakarībā ir jānovērtē, kādā mērā KLP ietekmē darbvietu veidošanu un saglabāšanu lauku apvidos;

tā kā ir būtiski svarīgi saglabāt abus KLP pīlārus, jo ar pirmo pīlāru novērš mazo un ģimenes saimniecību darbības pārcelšanu uz citām nozarēm un saglabā darbvietas lauksaimniecības nozarē, bet otrā pīlāra finansējums nodrošina darbvietu radīšanu citās jomās, piemēram, tūrismā, pārtikas pārstrādē un citās saistītās nozarēs;

tā kā Eiropas lauksaimniecībai ir daudzi uzdevumi, kas saistīti ar pārtikas ražošanu un nodrošinājumu, vidi, bioloģisko daudzveidību, ilgtspēju, enerģētiku un klimata pārmaiņām, un ir ļoti svarīgi stiprināt saikni starp sabiedrību un lauksaimniecību, izstrādāt inovatīvus risinājumus šo uzdevumu izpildei, lai nodrošinātu nozares noturīgumu un konkurētspēju un pārdomātu īstenas publiskās politikas mērķus, kas ir visu interesēs un viens no svarīgākajiem Eiropas integrācijas aspektiem;

tā kā pārāk ilgi nepietiekama uzmanība tika pievērsta tam, lai lauksaimniecības politikā uzsvaru atkal pārliktu uz teritoriālo aspektu, ražošanu un nodarbinātību obligāti iesakņojot konkrētos apvidos, un tā kā mūsu pienākums ir saglabāt lauksaimniecību kā galveno darbību, ko veic vīrieši un sievietes apvidū, kurā viņi dzīvo, lai nodrošinātu dinamiskus un nodarbinātības iespējām bagātus laukus; tā kā šāda uzsvara maiņa nodrošinās arī veselīgi līdzsvarotu pilsētu un lauku attīstību;

M.	tā kā pilsētas un piepilsētu lauksaimniecības nozīme un interese par to pieaug un patēriņa modelis mainās, apvienojot dažādus faktorus, tostarp minimālu ietekmi uz vidi un augstas kvalitātes vietējo ražošanu, un atzīstot mazo un reģionālo ražotāju darba vērtību;

N.	tā kā pēdējās KLP reformas strukturālie pamatelementi ļāva taisnīgāk novirzīt un sadalīt atbalstu dalībvalstīm un dažādām lauksaimniecības nozarēm un vēlreiz apstiprināja KLP ekonomisko lomu un tās sociāli stabilizējošo ietekmi uz lauku saimniecībām un lauku reģioniem;

tā kā, lai gan pētījumi liecina, ka ar pirmā pīlāra tiešajiem maksājumiem tiešā veidā darbvietas netiek radītas, tiem ir būtiska loma darbvietu saglabāšanā un lauksaimnieku noturēšanā laukos; tā kā, ja šāds politikas atbalsts tiks pārtrauks, 30 % Eiropas lauksaimnieku būs spiesti pārtraukt savu darbību un pamest darbu lauksaimniecības nozarē; tā kā šie maksājumi nodrošina mazo lauksaimnieku un lauku apvidu dzīvotspēju;

tā kā tiešā atbalsta maksājumi lauksaimniekiem, kas darbojas perifērijas apgabalos, uz lauksaimnieciskajai darbībai nelabvēlīgas vai nevērtīgas zemes, ir ļoti svarīgi ne tikai tam, lai nodrošinātu, ka šie lauksaimnieki paliek uz savas zemes un nopelna pienācīgu iztiku, bet arī tam, lai nodrošinātu, ka šī zeme ir aizsargāta un tai ir nozīme tūristu piesaistē šādām vietām;

Q.	tā kā reformētās KLP pirmā pīlāra galvenais mērķis ir pārtikas piegādes drošība, kas palīdz saglabāt lauksaimniecībā esošās darbvietas, un pastāv prasība nodrošināt taisnīgāku pirmā pīlāra maksājumu sadalījumu, lai maksimizētu šāda atbalsta pozitīvo ietekmi;

tā kā vietējā pieredze rāda, ka ir iespējami arī citi lauksaimniecības attīstības veidi, kas sniedz labākus rezultātus pārtikas kvalitātes, agronomijas, vides un sociāli ekonomisko rādītāju ziņā, ka ir svarīgi atbalstīt un veicināt lauksaimniecības sistēmu dažādību un ka mazās un vidējās saimniecības, kas parasti ir diversificētākas, inovatīvākas un ļoti elastīgas, parasti ir labi organizētas, veidojot ražotāju grupas un kooperatīvus, un sniedz labumu kopienām, kurās tās atrodas, tādējādi atbalstot lauku ekonomiku, kas ir Eiropas lauksaimniecības attīstības atslēga;

S.	tā kā pašreizējā krīze parāda, ka uz tirgu orientētas KLP struktūrā ir būtiski svarīgi saglabāt lauksaimniecības tirgus kopīgo organizāciju un noteikt pienācīgus, jaunus normatīvos instrumentus, lai nodrošinātu cenu stabilitāti un lauksaimniecībā saglabātu darbvietas un ienākumus;

T.	tā kā Eiropas lauksaimnieki darbojas aizvien globālākā tirgū un tāpēc vairāk ir pakļauti cenu svārstībām nekā citas nozares;

U.	tā kā maksājumu sistēma, kas pašlaik pastāv pārtikas piegādes ķēdē, negarantē pievienotās vērtības ilgtspējīgu sadalījumu un bieži vien tā rezultātā primārie ražotāji pat negūst pietiekamu peļņu, lai segtu izmaksas;

tā kā lauku apvidiem salīdzinājumā ar pilsētām parasti ir raksturīgs statistiski augstāks bezdarba līmenis un ievērojami zemāki iedzīvotāju ienākumi, kā arī mazāk pievilcīga infrastruktūra un mazākas piekļuves iespējas pakalpojumiem, kuru sniegšanas izmaksas ir milzīgas zemākā iedzīvotāju blīvuma un sliktākās pieejamības dēļ;

tā kā darbvietu radīšanu lauku apvidos ir jāiekļauj ilgtspējīgā politikā, kas ir pielāgota attiecīgajām teritorijām, paredz saglabāt un attīstīt lauksaimnieciskas un ar lauksaimniecības un mežsaimniecības nozari netieši saistītas darbības, kā arī lauku apvidu darbības un nodrošina sociālo saikni un solidaritāti starp dažādiem tās dalībniekiem un vides uzlabošanu;

tā kā lauku apvidu nākotne nav atkarīga tikai no lauksaimniecības nozares attīstības, bet ir arī saistīta ar tādu citu saimniecisko darbību dažādošanu un uzturēšanu kā mežsaimniecība, amatniecība, mazo un vidējo uzņēmumu un integrētas ražošanas jaudas veidošana, lauku tūrisms, atpūtas, izglītības un sporta aktivitāšu nodrošināšana (piemēram, izjādes ar zirgiem) un ar lauku saimniecību un meža resursu (ieskaitot atkritumu) ilgtspējīgu izmantošanu, lai, pamatojoties uz ekoloģisko procesu, ražotu atjaunojamo enerģiju vai organiskas vielas un produktus; tā kā ir jādecentralizē un jāintegrē vietējās politikas nostādnes, kas saistītas ar sociālekonomiskajiem aspektiem un lauku identitāti un kultūru, un ir jāveido patiesa teritoriālā sistēma, lai meklētu sinerģijas un kopīgi izmantotu lauku resursus, veidojot kolektīvas un starpnozaru pieejas, tostarp izmantojot citus ES fondus, lai stimulētu lauku attīstību un nodarbinātību, vienlaikus nodrošinot lauku infrastruktūras darbību;

tā kā šajā sakarībā ir ļoti svarīgi koncentrēties uz to, ka daudzas darbvietas ir piesaistītas konkrētai vietai, šādas lauksaimniecības (tostarp mežsaimniecības) nodarbes nevar pārvietot un tās ir saistītas ar pārtikas un nepārtikas produktu ražošanas pakalpojumiem, tostarp ainavas un ūdens saglabāšanu un pārvaldību;

tā kā atbalsts jo īpaši būtu jāsniedz mazām ģimenes saimniecībām, proti, atsevišķiem lauksaimniekiem, kuri vieni paši vai kopā ar citiem atbildīgi, patstāvīgi un efektīvi vada savas saimniecības un kuri spēj tikt galā ar visām problēmām, pielāgojot savus ražošanas lēmumus un/vai ražošanas metodes un dažādojot savu darbību, lai pielāgoties pastāvīgajām strukturālajām pārmaiņām lauksaimniecības nozarē;

AA.

tā kā, lai veidotu pamatu sieviešu kļūšanai par attīstības un inovācijas virzītājspēku, palīdzot visai nozarei izkļūt no krīzes, visās ES politikas jomās būtu jāanalizē, jāapzina un jāveicina to sieviešu potenciāls, kuras strādā un/vai nodarbojas ar uzņēmējdarbību lauksaimniecības nozarē un lauku apvidos, un nevienai no šīm politikas jomām nevajadzētu nostādīt viņas nelabvēlīgākā situācijā; tā kā sievietes būtu jāiesaista nozares attīstības plānos vietējā un reģionālā līmenī, lai nozare varētu gūt labumu no viņu vajadzībām, pieredzes un iecerēm un tādēļ viņas varētu iegūtu vajadzīgās prasmes aktīvai dalībai šādu plānu izstrādē;

AB.	tā kā 2010. gadā tikai 7,5 % lauksaimnieku bija jaunāki par 35 gadiem un vairāk nekā 4,5 miljoni pašreizējo saimniecību vadītāju ir vecāki par 65 gadiem un tā kā Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. un 51. pants saskaņā ar KLP ietver noteikumus, ar kuriem atbalsta jauno paaudžu ienākšanu lauksaimniecībā;

AC.

tā kā daudzās dalībvalstīs sievietēm lauku reģionos ir ierobežota pieeja nodarbinātībai lauksaimniecībā vai citās darba tirgus nozarēs un tajos darba samaksas atšķirības ir lielākas nekā citās jomās, tomēr sievietēm ir ārkārtīgi svarīga loma lauku attīstībā un sociālajā struktūrā, jo īpaši saimniecībās, kas nodarbojas ar darbības dažādošanu (piedāvājot lauku tūrismu, augstas kvalitātes produktus, atpūtas, izglītības un sporta aktivitātes, kā arī citus pakalpojumus); tā kā sieviešu uzņēmējdarbība var būt sociālajā, ekonomikas un vides ziņā svarīgs pīlārs, kas nodrošina lauku apvidu ilgtspējīgu attīstību; tā kā nevienlīdzīga piekļuve zemei ir faktors, kas ierobežo iespējas sievietēm attīstīt uzņēmējdarbību lauksaimniecības nozarē; tā kā sievietes vada vidēji 29 % lauku saimniecību Eiropā;

AD.	tā kā rūpnieciski audzēto kultūraugu šķirņu skaits ir neliels, tā kā vietējām augu un dzīvnieku šķirnēm ir svarīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un cilvēku iztikas un vietējās ražošanas nodrošināšanā reģionos;

AE.	tā kā lauku vide ir jāpadara pievilcīgāka nākamajām paaudzēm, veicinot apmācību, kas vērsta uz inovācijām un profesijas un tehnoloģiju modernizāciju;

AF.	tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ir izstrādājusi Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru;

AG.	tā kā Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) var izmantot profesionālās apmācības un prasmju apguves pasākumiem dažādās darbības jomās lauku apvidos;

Pašreizējā KLP

aicina visas dalībvalstis radīt ilgtermiņa nākotnes izredzes jaunajiem lauksaimniekiem, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos laukos, īstenotu globālu paaudžu nomaiņas stratēģiju un šajā nolūkā pilnībā izmantotu visas atbalsta iespējas, ko jaunā KLP piedāvā jaunajiem lauksaimniekiem un jauno saimniecību dibinātājiem, tostarp tiem, kuri nav lauksaimnieku ģimenes locekļi, īpaši pirmā un otrā pīlāra pasākumus jauno lauksaimnieku atbalstam, kā arī atbalstīt jauno saimniecību dibinātājus, kuri ir vecāki par 40 gadiem, saimniecību dibināšanā un uzņēmējdarbībā; atzīmē arī, ka papildus šādiem pasākumiem ir jānodrošina valsts politikas noteikumi (par zemes izmantošanu, nodokļu maksājumiem, sociālo nodrošinājumu utt.) un ka tiem ir jābūt saskaņā ar šādiem noteikumiem, tostarp atbalstu, ko paredz Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. un 51. pants;

norāda, ka lielāko daļu KLP tiešo maksājumu saņem bagātākās saimniecības, proti, 2014. gadā tikai 13 % saņēmēju ieguva 74 % KLP tiešo maksājumu izdevumu segšanai; uzskata, ka tas nepalīdz veidot darbvietas lauksaimniecībā, jo mazās lauku saimniecības ir daudz darbietilpīgākas un 53 % lauku saimniecībās strādājošo ir nodarbināti saimniecībās, kuru saimnieciskās darbības apjoms ir mazs; prasa uzlabot KLP maksājumu sadalījumu par labu mazajām lauku saimniecībām;

mudina dalībvalstis stiprināt savu atbalstu mazām un vidējām lauku saimniecībām, jo īpaši vairāk izmantojot pārdalošo maksājumu; turklāt aicina tās veidot pasākumus, ar kuriem sekmēs efektīvi organizētus uzņēmumus, kas izmanto legālus uzņēmumu klasteru veidošanas instrumentus;

uzskata, ka KLP būtu vairāk jāņem vērā ģeogrāfiski nelabvēlīgās teritorijas (piemēram, kalnu apgabali, aizjūras teritorijas, attālākie apgabali un dabas liegumu teritorijas), jo lauksaimnieciskās darbības saglabāšana ir būtisks ekonomiskās, sociālās un vides attīstības instruments, kas ir vērsts uz nodarbinātību; tomēr piebilst, ka KLP ir jāapsver arī pilsētu izplešanās jaunā dinamika un jāsniedz atbalsts teritorijām, kuras skar pilsētu izplešanās, tādu uzdevumu risināšanā, kas saistīti ar to īpatnībām;

atgādina, ka dalībvalstis ir plaši izmantojušas iespēju piešķirt saistītos maksājumus, kas, attīstot ražošanu un ļaujot to saglabāt konkrētā vietā, garantē nodarbinātību mazāk labvēlīgos apgabalos, un aicina tās palielināt šāda veida atbalsta īpatsvaru aktīvajiem lauksaimniekiem, padarīt to elastīgāku un to vairāk piešķirt augu olbaltumvielu ražošanai Eiropas Savienībā, kura pieprasījuma nodrošināšanas nolūkā pašlaik ir atkarīga no produktiem, kas importēti no trešām valstīm; tāpat ierosina, ka brīvprātīgo saistīto maksājumu līmeni varētu pielāgot nodarbinātības līmenim, kas saistīts ar konkrēto kultūraugu, tādējādi tiktu sniegts papildu atbalsts tādai ražošanai, kam vajadzīgs visvairāk darbaspēka;

norāda, ka pašreizējā plānošanas periodā un saskaņā ar lauku attīstības programmu ir paredzēts mērķtiecīgs atbalsts vietējo augu šķirņu un vietējo dzīvnieku šķirņu audzēšanai, tādējādi veicinot reģionālo nodarbinātību un saglabājot bioloģisko daudzveidību; aicina dalībvalstis ieviest mehānismus, ar kuriem tādu ražotāju un lauksaimnieku grupas un organizācijas, kas audzē vietējās augu un dzīvnieku šķirnes, var saņemt mērķtiecīgu atbalstu;

atgādina, ka ir jāīsteno tiešā atbalsta vides dimensija un tai ir jābūt obligāti iekļautai lauku saimniecību ilgtspējības un dzīvotspējas sistēmā un jāpalīdz radīt un saglabāt darbvietas, cita starpā, saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, lauku tūrismu un lauku vides, piemēram, muižu un piļu pārvaldību; mudina ES nodrošināt vides jomas regulējuma vienkāršošanu un to, ka šo regulējumu var īstenot vienkārši, saprotami un bez problēmām; norāda, ka vides dimensija nedrīkst novest pie lauksaimnieciskās ražošanas samazināšanas vai pārtraukšanas, kas ir īpaši jutīgs jautājums kalnu un perifērajos reģionos;

uzskata, ka, ņemot vērā medus bišu saimju augstos bojāejas rādītājus vairākās ES valstīs un bišu kā apputeksnētāju būtisko nozīmi pārtikas nodrošināšanā un daudzu augkopības jomu ekonomikā, Savienībai būtu jāsniedz lielāks atbalsts šai nozarei, pieņemot īstenu Eiropas stratēģiju par bišu populācijas atjaunošanu; piebilst, ka tam nebūtu vajadzīgi lieli ieguldījumi, taču tādā veidā varētu radīt daudzas darbvietas, vai nu dažādojot darbību esošajās saimniecībās vai izveidojot jaunas specializētas saimniecības, kurām, pēc ekspertu domām, būtu vajadzīgi 200 stropi dravas dzīvotspējai un kuru galvenais mērķis būtu audzēt selekcijas bišu mātes un spietus un pēc tam iegūt medu, jo tā Eiropas Savienībā ļoti trūkst; norāda, ka šāda pieeja, kuras pamatā ir dažādas Eiropas stratēģijas inovācijas, sociālās iekļaušanas un darbvietu radīšanas jomā, pilnībā atbilst vēlmei pārorientēt kopējo lauksaimniecības politiku un lauksaimniecības attīstību padarīt ilgtspējīgāku;

norāda — lai saglabātu darbvietas lauku saimniecībās, nozarei ir jāķeras pie jauniem riska pārvaldības instrumentiem un vairāk jāizmanto tādi instrumenti kā ražotāju organizācijas saskaņā ar vienoto TKO un otro pīlāru, lai varētu atbilstošāk reaģēt uz svārstībām un pieprasījumu pasaules tirgū; uzskata, ka vienotajā TKO un otrajā pīlārā paredzētie tirgus pasākumi un krīzes un riska pārvaldības ārkārtas pasākumi ir jāievieš daudz ātrāk un proaktīvāk, ES budžeta atbalstu pēc vajadzības pielāgojot īpašajai situācijai attālākajos reģionos, kalnu reģionos un citos reģionos, kuri saskaras ar konkurētspējas problēmām, lai tādējādi ierobežotu cenu samazināšanās negatīvo ietekmi uz lauksaimnieku ienākumiem; norāda, ka ārkārtēju krīzes pasākumu īstenošanas mērķi nav pilnībā sasniegti un ka tajos būtu vairāk jāņem vērā dalībvalstu esošās infrastruktūras un spējas; mudina Komisiju, ņemot vērā nesenās krīzes, izstrādāt straujākas un efektīvākas intervences sistēmas, kas var novērst galveno negatīvo ietekmi;

10.

aicina Komisiju pilnībā izmantot to ārkārtas pasākumu potenciālu, kuri paredzēti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219.–222. pantā;

11.

uzskata, ka intervences cenas, lai tās pildītu savu drošības tīkla funkciju, būtu regulāri jākoriģē saskaņā ar pašizmaksas tendencēm, lai tās tieši ietekmētu gan ražotāju ienākumus un viņu darbības saglabāšanu, gan nodarbinātību; prasa ES izstrādāt profilakses instrumentus (kas būtu līdzīgi Piena tirgus novērošanas centra nostādnēm) tirgus uzraudzībai visās galvenajās ražošanas nozarēs, lai varētu palīdzēt organizēt ražošanu un nodrošināt atbildes reakciju uz krīzēm, tam izmantojot elastīgus un reaģētspējīgus tirgus pārvaldības instrumentus, kurus varētu aktivizēt vajadzības gadījumā;

12.

uzsver, ka īsās piegādes ķēdes, kas lauksaimniekus saista ar vietējiem ražotājiem, var veicināt darbvietu radīšanu laukos, un uzsver, ka kvalitātes sistēmas, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un bioloģiskā lauksaimniecība rada iespējas attīstīt lauksaimniecības pārtikas nozari un potenciāli veidot laukiem piesaistītas darbvietas un ka tās ir ne tikai jāaizsargā, bet arī jāattīsta, lai radītu jaunas darbvietas un saglabātu reģiona kultūru un identitāti; uzsver, ka ir jānodrošina šo produktu uzlabota piekļuve plašākiem tirgiem un jāievieš kvalitātes, tirdzniecības veicināšanas un aizsardzības pasākumi, lai uzlabotu to laišanu tirgū un iekļaušanu attiecīgās ģeogrāfiskās teritorijas vispārējā tūrisma produktu klāstā; ņemot vērā apspriežamos likumdošanas priekšlikumus, atgādina, ka šīs ekonomikai pozitīvās ietekmes pamatā ir patērētāju uzticība, kuras mazināšanos nedrīkstētu pieļaut tādu pārmaiņu dēļ, ko varētu uztvert kā kvalitāti samazinošas; turklāt uzsver, ka šo kvalitātes standartu iegūšanas procesi var būt apgrūtinoši, tāpēc tie būtu jāvienkāršo;

13.

iesaka, ka dalībvalstis varētu plašāk izmantot darbvietu radīšanas prioritāro jomu saskaņā ar otrā pīlāra 6. prioritāti saistībā ar darbvietu saglabāšanu un radīšanu, zināšanu nodošanu, arodmācības un pieaugušo izglītības pasākumiem (tostarp lauku saimniecībās nodarbināto cilvēku stažēšanos, apmācību darbvietā un pārkvalificēšanos), lai viņus varētu nodarbināt citos darbos lauku reģionos, kā arī nodrošinot konsultāciju un apsaimniekošanas palīdzības pasākumus, ar kuriem uzlabot saimniecību ekonomiskos un ekoloģiskos rādītājus; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt atbalstu apmācībai, lai palīdzētu lauksaimniekiem, lauksaimniecībā un laukos nodarbinātajām personām kļūt vispusīgākiem, spēt dažādot savu darbību un iniciatīvas un stiprināt inovācijas;

14.

norāda, ka pašreizējās lauku attīstības programmas daudz mazākā mērā nekā iepriekšējā plānošanas periodā (2007–2013) ir vērstas uz sociāliem darbvietu aizsardzības projektiem to pasākumu dēļ, kurus dalībvalstis ir izvēlējušās savās lauku attīstības programmās, un mazāka nodarbinātības pasākumiem paredzētā finansējuma dēļ; tāpēc prasa, īstenojot lauku attīstības politiku, rīkoties elastīgāk;

15.

uzskata, ka tāpēc ir nepieciešams vienkāršot lauku attīstības politikas īstenošanu, pieņemt saskaņotākas pieejas atbilstoši tām pašām nostādnēm, uz kurām balstās vairāku fondu izmantošana, un neļaut dalībvalstīm un Komisijai noteikt pārāk apgrūtinošas administratīvās un finanšu pārbaudes;

16.

aicina dalībvalstis labāk popularizēt KLP otrā pīlāra potenciālu, lai dažādotu darbības lauku apvidos (piemēram, lauku tūrisms, atjaunojamās enerģijas ieguve);

17.

norāda, ka ne valstu, ne ES politikā netiek pietiekami ņemts vērā inovācijai raksturīgais risks un tas darbojas kā šķērslis inovācijai un darbvietu radīšanai, ar ko saskaras daudzas ieinteresētās personas, kuras nav finansiāli pietiekami spēcīgas, lai pabeigtu inovatīvus projektus;

18.

uzsver, ka lauku attīstība un darbvietu radīšana ir cieši saistītas, un tādēļ aicina dalībvalstis un reģionus palielināt vietējo un reģionālo iestāžu potenciālu, jo tām ir vislabāk zināmas konkrētās teritorijas problēmas un iespējas, sasniegt otrā pīlāra mērķus un ievērot KLP prioritātes, tostarp attiecībā uz sociālās integrācijas veicināšanu, nabadzības samazināšanu un ekonomikas attīstību; atgādina par iespēju lauku attīstības programmās un darbības programmās uzsvaru likt uz darbvietu radīšanu un saglabāšanu, kā arī pakalpojumu uzlabošanu lauku apvidos, un aicina Komisiju atbalstīt šī mērķa sasniegšanu; uzsver sadarbīgās ekonomikas modeļu pielāgošanu lauku apvidos, lai veicinātu nodarbinātību, padarītu lauksaimnieciskās darbības efektīvākas un samazinātu izmaksas;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt uzņēmumus un kooperatīvus sociālajā ekonomikā, tostarp sociālajā lauksaimniecībā (2), lai veicinātu sociālo integrāciju un darbvietu radīšanu lauku apvidos; norāda uz pasākumiem, ko īsteno saskaņā ar sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu, un aicina Komisiju palielināt sociālās ekonomikas ieguldījumu lauku attīstībā, piemēram, ar rīcības plānu sociālās ekonomikas attīstībai;

20.

uzsver, ka rīcība, ar ko atbalstīt demogrāfisko attīstību un ģimenēm draudzīgu vidi lauku apvidos, būtu vairāk jāuzsver, lai atbalstītu ģimenes un atvieglotu tām ģimenes un darba dzīves savienošanu, arī saistībā ar jautājumiem par darba tirgu un ekonomisko attīstību lauku apvidos;

21.

uzsver, ka ir jāveicina aktīvi pasākumi un politika, kas izceļ migrācijas pozitīvo lomu ekonomikas izaugsmes un sociālās kohēzijas veicināšanā lauku apvidos;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot politikas nostādnes, kas popularizēs lauku apvidus, attīstot tūrismu, kurš, ja būs pienācīgi strukturēts un ar stimuliem atbalstīts, varētu kļūt par kultūras, sociālās un ekonomiskās izaugsmes virzītājspēku teritorijās, kam ir būtiski dabas, ainavu, kultūras un lauksaimniecības pārtikas ražošanas resursi; uzsver, ka arī tūrisma attīstība lauku apvidos un lauksaimniecības dažādošana (iekļaujot izglītības, kultūras un izklaides aktivitātes) dod stimulu jaunajām paaudzēm uzņemties atbildību par laukiem atbilstoši iniciatīvas un uzņēmējdarbības garam, kas vērsts uz inovāciju un tradicionālo produktu popularizēšanu;

23.

uzsver, ka sinerģijas veidošanai starp dažādām politikas jomām ar ELFLA un citu Eiropas fondu palīdzību būs būtiska nozīme nodarbinātības mērķu sasniegšanā lauku apvidos un panākšanā, ka lauksaimniecība atkal tiek atzīta par galveno teritoriālās attīstības faktoru; atzīmē, ka otrā pīlāra līdzekļus varētu izmantot kā dinamisku finanšu instrumentu, lai radītu palielinātu sinerģiju ar alternatīviem finansējuma avotiem un programmām, padarot tos pieejamus lauku apvidos, un tādā veidā palielinātu savienojamību, konkurētspēju un ekonomikas diversifikāciju un atbalstītu uzņēmējdarbību, ņemot vērā lauku kultūras un identitātes saglabāšanu;

24.

uzsver, ka investori, kas vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi, rada arvien lielāku spiedienu uz mazajā, pašu īpašnieku vadītajām lauku saimniecībām; uzsver, ka apstrādātās zemes saglabāšana un piekļuve zemei ir būtiski lauku saimniecību izveides un paplašināšanas faktori un tiem ir svarīga nozīme darbvietu saglabāšanā lauku rajonos; norāda, ka Komisijas 2015. gada novembra ziņojumā par jauno lauksaimnieku vajadzībām ir norādīts, ka zemes pieejamība pirkšanai un īrēšanai rada lielākās problēmas jaunajiem lauksaimniekiem un lauksaimniecības nozares jaunpienācējiem; tādēļ aicina dalībvalstis dalīties ar paraugpraksi un izstrādāt instrumentus, ar kuriem lauku apvidos ar augstu bezdarba līmeni nodrošina zemes pieejamību, piemēram, paredzot lauksaimniecības zemes koplietošanu un kopēju apsaimniekošanu saskaņā ar valstī pieņemto praksi vai veidojot pārvaldības sistēmas, ar kurām sniedz informāciju par neizmantotu zemi vai zemi, ko varētu izmantot lauksaimniecībā, un par pakalpojumiem, kuru izmantošanā priekšroka tiek dota jaunajiem lauksaimniekiem un sievietēm;

25.

uzskata, ka ir svarīgi ar lauku attīstības programmām darīt vairāk lauku un pilsētu teritoriju uzlabošanai, lai veicinātu sadarbību un pavērtu iespējas uzņēmumiem, kuri darbojas lauku apvidos, jo tam ir izšķiroša nozīme šo teritoriju attīstībā un darbvietu radīšanā; uzskata, ka pilsētu un lauku attiecībās būtiska nozīme ir ciematiem, jo tie nodrošina tuvumā esošo lauku apvidu iedzīvotājiem pamatpakalpojumu pieejamību, tāpēc dalībvalstīm ar savu teritoriālo politiku būtu jāveicina pakalpojumi ciematos;

26.

prasa noteikt saistošus noteikumus par taisnīgu samaksu pārtikas apgādes ķēdē starp pārtikas ražotājiem, vairumtirgotājiem un pārstrādātājiem, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki saņem pienācīgu daļu no pievienotās vērtības, kas ir pietiekama, lai ļautu viņiem īstenot ilgtspējīgu lauksaimniecību;

27.

uzsver, ka mežsaimniecības nozare — pašreiz nepietiekami izmantots resurss Eiropā — ir ievērojams nodarbinātības avots, kuru visos tās veidos vajadzētu labāk veicināt visā kokrūpniecības nozarē; piebilst, ka ES patlaban izjūt smagu kokmateriālu piegādes trūkumu, kura novēršanai ir vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrā izaugsmes veicināšanai šajā nozarē;

28.

uzsver, ka zemes pieejamība ir būtisks priekšnoteikums lauku saimniecības izveidei un paplašināšanai; norāda, ka zemes pieejamība ir lielākā problēma, ar kuru saskaras jaunie lauksaimnieki, kas vēlas veidot lauku saimniecību;

KLP nākotne pēc 2020. gada

29.

uzsver, ka KLP procedūras ir jāvienkāršo un ir jāsaglabā pietiekams finansējums, kas būtu vismaz pašreizējā līmenī un liecinātu par šīs politikas jomas būtisko pievienoto vērtību Eiropai, lai tā ilgtermiņā varētu efektīvi īstenot savu lomu nodarbinātības veicināšanā diversificētā Eiropas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un lauku apvidu pievilcību; uzsver, ka lauku attīstības politika, kas ļauj tiešāk un efektīvāk rīkoties, lai samazinātu sociālo atstumtību lauku iedzīvotāju vidū un veicinātu nodarbinātību un lauku apgabalu dinamiku, būtu pakāpeniski jāpastiprina, nemazinot pirmā pīlāra atbalstu, kurš arī ir jāreorganizē tā, lai cita starpā nodrošinātu, ka tirgi darbojas labāk un sniedz lielāku stabilitāti, kas ir būtiski lauksaimniecības ienākumu, Eiropas lauksaimniecības modeļa un nodrošinātības ar pārtikas garantēšanai un tam, ka lauku apgabali saglabā savu pievilcību (ar uzsvaru uz dzīves kvalitāti) salīdzinājumā ar pilsētu teritorijām;

30.

uzsver, ka kopējā lauksaimniecības politikā liela uzmanība būtu jāpievērš instrumentiem, kas orientēti uz modernizāciju un ieguldījumiem, kuri ilgtspējīgā veidā nodrošina lauku apvidos esošo ekonomikas nozaru (tostarp lauksaimniecības pārtikas ražošanas, enerģētikas, pārstrādes un pakalpojumu nozares un sociālās jomas) konkurētspēju atbilstoši vides aizsardzības noteikumiem, tādējādi nodrošinot, ka var saglabāt darbvietas; norāda, ka šie instrumenti ļaus arī turpmāk novērst atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem lauksaimniecības un lauku attīstības ziņā;

31.

uzsver lauku tūrisma kā lauksaimnieku ienākumu avota nozīmi (piemēram, atvaļinājuma pavadīšana zemnieku sētā); mudina dalībvalstis un Komisiju izveidot programmas investīciju un uzņēmējdarbības atbalstam; uzskata, ka svarīgi ir atbalstīt attiecīgās saimniecības, izvēršot tūrisma kampaņas;

32.

atzīmē līdz šim īstenotos KLP vienkāršošanas pasākumus, bet aicina Komisiju turpināt izstrādāt un īstenot pasākumus, lai ieviestu samērīgumu un elastību attiecībā uz KLP administratīvo slogu un palielinātu saimniecību ražīgumu;

33.

uzsver, ka pastāv ierobežojumi tam, ko var panākt KLP ietvaros, jo tās galvenais mērķis ir pārtikas piegādes drošība, un ka efektīvai to daudzo problēmu risināšanai, kuras ietekmē darbvietu radīšanu un saglabāšanu lauku apvidos, būs vajadzīga plašāka daudznozaru politiskā pieeja gan reģionālā, gan dalībvalstu līmenī;

34.

aicina Komisiju atbalstīt konkurētspējīgu un ilgtspējīgu Eiropas lauksaimniecības modeli, kura pamatā ir daudzveidīgas un daudzfunkcionālas ģimenes lauku saimniecības un kura prioritāte ir saglabāt taisnīgi apmaksātas darbvietas uz vietas, īpašu uzsvaru liekot uz teritorijām, kas saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem, kā atzīts LESD 349. pantā, attiecībā uz pārtikas un nepārtikas produktu ražošanu garantējot nodrošinātību ar pārtiku, kā arī pārtikas nekaitīgumu veselības aizsardzības nolūkā;

35.

aicina dalībvalstis izstrādāt zemes uzraudzības un regulējuma instrumentus, lai palīdzētu tām gūt labāku priekšstatu par zemes tirgu un izbeigtu plaši izplatīto praksi koncentrēt vai sagrābt zemi un ražošanas sistēmas;

36.

uzsver, ka ir jāveicina kvalitatīvu lauksaimniecības produktu izstrāde, laišana tirgū un pārdošana; prasa izstrādāt iniciatīvas jaunu tirgu atvēšanai un produktu darbības programmu un tirgvedības kampaņu izveidei, lai nodrošinātu produktu dažādošanu un konkurētspēju Eiropas pārtikas piegādes ķēdē;

37.

uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politikā ir jāņem vērā visi Eiropas lauksaimniecības veidi un visas lauku teritorijas, tostarp visnelabvēlīgākie un visneaizsargātākie apvidi (piemēram, kalnu apvidi un attālākie reģioni), lai nodrošinātu visu resursu iespējami labāku izmantošanu; uzskata, ka tas nozīmē arī tādas lauksaimniecības zemes atgūšanu, kura ir atstāta atmatā;

38.

norāda, ka lauksaimniecības dažādošana un reģionālie nišas tirgi palielina un nodrošina nodarbinātību lauku apvidos; prasa izstrādāt iniciatīvas, ar kurām atbalstīt lauku saimniecību dažādošanu (piemēram, lauksaimniecības produktu tiešo tirdzniecību) un visas lauku ekonomikas dažādošanu (piemēram, atvieglojot pāreju no darba lauksaimniecībā uz citām nodarbinātības jomām);

39.

uzskata, ka nolūkā palēnināt mazo un vidējo lauku saimniecību un ražotāju organizācijās apvienoto uzņēmumu izzušanu tie ar KLP finansējumu būtu vairāk jāatbalsta, jo tie parasti ir diversificētāki, ekonomiskāki un neatkarīgāki, kā arī vieglāk nododami, tāpēc efektīvāki no pievienotās vērtības un vietējo darbvietu radīšanas viedokļa un ir svarīgs reģionu ekonomiskais un sociālais pīlārs, un ka ar to arī turpmāk jāpiemēro īpašs atbalsts teritorijām, kurās darbība ir īpaši apgrūtināta, kā atzīts LESD 349. pantā;

40.

norāda, ka KLP tiešie maksājumi būtu jāpiešķir tikai personām, kuru galvenā darbības joma ir lauksaimniecība;

41.

norāda, ka ekonomiskās darbības palēnināšanās gadījumā nodarbinātības risinājumu meklējumus attālākajos reģionos apdraud starpsavienojamības trūkums, un, ņemot vērā lauksaimniecības nozīmi šajos reģionos, uzskata, ka šajās teritorijās, kas saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem, kā atzīts LESD, piešķirot finansējumu saskaņā ar jauno KLP, būtu jāpiemēro pozitīvā diskriminācija, jo tai varētu būtu daudzkāršojoša ietekme, proti, tā varētu veicināt citas saistītas darbības, piemēram, agrorūpniecību, tūrismu, dabas aizsardzību, enerģijas ražošanu un aprites ekonomiku tādā veidā, kas papildinātu vairāku fondu finansēto stratēģiju; uzsver, ka šajā stratēģijā būtu jāņem vērā pozitīvi diferenciācijas faktori, kas ir noteikti attālākajiem reģioniem, kuri varētu darboties kā laboratorija oriģināliem novatoriskiem lauksaimniecības risinājumiem, ko varētu piemērot citos mazāk apgrūtinošos un plašākos lauku saimniecību struktūras, augsnes un klimatisko apstākļu, kā arī bioloģisko daudzveidības kontekstos;

42.

uzskata, ka būtu jāveicina un finansiāli jāatbalsta kolektīvā lauksaimniecība, jo tā samazina lauksaimniecības ražošanas izmaksas, jo īpaši mehanizācijas izmaksas, un veicina lauksaimnieku solidaritāti un inovācijas, zinātības un paraugprakses nodošanu, radot dinamiku, kas veicina attīstību un nodarbinātību;

43.

aicina Komisiju veicināt dažādošanu un mazo lauku saimniecību konkurētspēju arī attiecībā uz sociālo lauksaimniecību un tādu lauksaimniecību, kas vērsta uz pakalpojumu sniegšanu;

44.

uzsver, ka ir svarīgi, lai KLP nodrošinātu vairāk atbalsta lauksaimniecības pozitīvās ietekmes veidošanai uz nodarbinātību un vidi un lai tā iedarbīgāk atbalstītu organisko un biodinamisko lauksaimniecību un visas citas ilgtspējīgas ražošanas metodes, tostarp integrēto lauksaimniecību un agromežsaimniecību agroekoloģijas kontekstā, un ka tādēļ būs jāvienkāršo pašreizējie noteikumi un jāpieņem noteikumi, kurus var īstenot vienkārši, visaptveroši un bez sarežģījumiem; uzskata, ka šādas pozitīvās ietekmes vērtība nodarbinātības un vides ziņā ir visas sabiedrības interesēs un šāds elements būtu jāiekļauj saimniecību ienākumos;

45.

atgādina, ka pozitīvs piemērs ir “bioloģiskie rajoni”, proti, teritorijas, kurās ar koordinētu pasākumu kopumu tiek atbalstīti ar bioloģiskām metodēm iegūti vietējās zemkopības un lopkopības produkti un visi ekonomikas dalībnieki, kas no tiem atkarīgi (lauksaimniecības pārtikas ražošanas, ēdināšanas un tūrisma uzņēmumi), un šis instruments jau ir apliecinājis savu spēju palielināt vietējos ienākumus un palīdzēt aizsargāt zemi, saglabājot laukus un tradicionālos produktus;

46.

uzsver ilgtspējīgas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas, jo īpaši bioloģiskās lauksaimniecības, kā arī augsnes, ūdens, bioloģiskās daudzveidības un lauku infrastruktūras ilgtspējīgas apsaimniekošanas potenciālu, lai saglabātu un radītu pienācīgas darbvietas lauksaimniecības nozarē un plaukstošu lauku ekonomiku;

47.

uzskata, ka pārtikas nodrošinājuma garantēšanai Eiropas Savienībā nemainīgi ir jābūt nākotnes KLP darbības pamatprincipam, neatstājot novārtā arī ES ārējos tirgus; šajā sakarībā uzskata, ka tirdzniecības nolīgumi var radīt reālu risku, kā arī varbūt iespējas Eiropas lauksaimniecībai, un uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumi nedrīkstētu izraisīt negodīgu konkurenci, kas vērsta pret mazajām un vidējām lauku saimniecībām, un mazināt vietējo ekonomiku un darbvietu nozīmi;

48.

uzskata, ka nolūkā uzlabot pašlaik nepilnīgo augļu un dārzeņu nozares organizāciju būtu jāatjauno ES atbalsts jaunizveidoto augļu un dārzeņu audzētāju asociāciju projektiem;

49.

uzsver, ka, ņemot vērā lielo nedrošību par lauksaimniecības produktu svārstīgo un zemo cenu nākotni, Eiropas Savienībai ir jācenšas sasniegt Līgumā paredzētos KLP mērķus, darot vairāk, lai koriģētu nepareizi funkcionējošu tirgu haotisko ietekmi un lai nodrošinātu lauksaimniecības nozares noturību un konkurētspēju, veidojot efektīvus drošības tīklus un preventīvās un krīžu pārvaldības sistēmas, ar kurām nodrošina līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī radītu riska pārvaldības instrumentus, kas balstīti uz jaunām, inovatīvām sistēmām un pašus lauksaimniekus iesaista finansēšanā; uzskata, ka ir jāpalielina lauksaimniecības tirgu stabilizācijas pasākumiem paredzētā finansējuma daļa un jo īpaši ka KLP ir jānostiprina arī apdrošināšanas shēmas lauksaimnieku aizsardzībai pret dažādiem klimata, veselības un ekonomiskajiem riskiem; uzskata, ka, domājot par globālās sasilšanas radītajiem riskiem, ES ir jādara viss iespējamais, lai palielinātu lauksaimniecības iespējamo pozitīvo lomu, piemēram, ar agronomiju un uzlabotu augsnes apsaimniekošanu palielinot oglekļa uztveršanu, un ka ir svarīgi sniegt tehnisko un finansiālo atbalstu lauksaimniekiem, lai viņi varētu pakāpeniski mainīt savas metodes un radīt inovācijas;

50.

turklāt uzsver, ka tiešajiem maksājumiem arī pēc 2020. gada vajadzētu būt vienam no KLP instrumentiem, lai atbalstītu un stabilizētu saimniecību ienākumus, kompensētu izmaksas, ko rada augsto ES standartu ievērošana (attiecībā uz ražošanas metodēm un it īpaši vides prasībām), un lai saglabātu lauksaimniecisko ražošanu vismazāk attīstītajos reģionos; norāda, ka šajā nolūkā tiešie maksājumi būtu jāvērš uz to, lai nodrošinātu, ka lauksaimniecība ir ekonomiski stabila, un lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku un vides drošību; šajā kontekstā norāda, ka ir svarīgi izlīdzināt tiešo maksājumu likmes, lai ES vienotajā tirgū nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī lauksaimniecības resursu ilgtspējīgu izmantošanu ES līmenī;

51.

uzskata — tā kā lauksaimnieku sadarbības līmenis atsevišķās dalībvalstīs būtiski atšķiras un tā kā nepietiekama sadarbība negatīvi ietekmē lauksaimnieku noturības spēju krīzes situācijās un tirgus spiediena gadījumā, KLP būtu plaši jāsekmē lauksaimnieku sadarbības veidošana, jo īpaši ražošanas un pārstrādes nozarēs;

52.

prasa dalībvalstīm saskaņā ar KLP otro pīlāru par prioritāti noteikt Eiropas inovācijas partnerību (EIP); prasa Komisijai piešķirt prioritāti pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” un nodrošināt lauksaimniekiem labāku piekļuvi EIB finansējumam, inovatīvu un ilgtspējīgu lauksaimniecības un mežsaimniecības modeļu atbalstam, kurus izmanto pārtikas un nepārtikas preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai (atjaunojamie energoresursi, bioekonomika, lauku tūrisms un jaunas izejmateriālu piegādes iespējas lauksaimniekiem pēcnaftas rūpniecības laikmetā), un katra lauku apvidus resursu attīstīšanai;

53.

pauž stingru pārliecību, ka pat nākotnē būs jāsekmē lauksaimnieku un lauksaimniecības darba ņēmēju profesionālā tālākizglītība un jānodrošina, ka tiek izplatīti zinātniskie atzinumi un inovācijas, tādējādi nodrošinot spēju pielāgoties mainīgajai videi un ļaujot vieglāk iesaistīties saimnieciskajā darbībā;

54.

uzskata, ka LEADER/CLLD veida augšupējas pieejas vietējai attīstībai ir pierādījušas savu efektivitāti radīto darbvietu skaita ziņā un attiecībā uz zemajiem publiskajiem izdevumiem par katru radīto darbvietu un ka tāpēc tās būtu turpmāk jāstiprina, jāveicina un jāievieš visās dalībvalstīs, piemērojot vairāku fondu pieejas un stiprinot vietējo un reģionālo iestāžu lomu; īpaši uzsver, ka tehniskā un pakalpojumu atbalsta sniegšanā iniciatīvām, kuru mērķis ir iekustināt nodarbinātības veicināšanas projektus, nozīmīgi ir vietējo rīcības grupu (VRG) vadītāji; prasa piešķirt VRG pēc iespējas plašāku autonomiju, lai to efektivitāte būtu maksimāli liela; piebilst, ka būtu jāievieš mehānismi, lai nodrošinātu sociālo partneru jēgpilnu iesaistīšanos, un aicina Komisiju nākt klajā ar labas prakses modeļiem attiecībā uz LEADER II starpvalstu projektu;

55.

norāda, ka viens no šķēršļiem lauku ekonomikas attīstībai ir grūtības piekļūt informācijai par attiecīgo valsts un ES plānošanu un finansējumu;

56.

prasa lauku attīstības politikā paredzētos ieguldījumus kā atbalstu nodarbinātības veicināšanai lauku apvidos prioritāri piešķirt darbvietām, izmaiņām bezdarba radītājos, saņēmēju uzņēmumu efektivitātes labošanai un tam, lai veidotu stimulus pieņemt darbā jaunus darbiniekus, un iesaka lauku attīstības programmu ietvaros nostiprināt mikrofinansēšanu, jo tā ir īpaši lietderīga, lai palīdzētu lauksaimniecības un citiem uzņēmumiem sākt darbību;

57.

uzsver, ka otrā pīlāra lomu darbvietu radīšanā var palielināt, būtiski palielinot elastību atbilstoši reģionu īpašajām vajadzībām;

58.

uzskata, ka nākotnē ir jāturpina izstrādāt kvalitatīvas teritoriālas pārtikas sistēmas, kas nodrošinātu pārtikas izejvielas vai apstrādātus produktus, veicinot iedzīvotāju atbildību un iesaistot dalībniekus — ražotāju, apstrādātāju, izplatītāju un patērētāju grupas vai ražotāju un patērētāju kopienas, vai arī visu lauksaimniecības pārtikas ražošanas un pārtikas tūrisma ekonomisko operatoru apvienības — kvalitatīvās un līgumiskās darbībās, lai nodrošinātu pārtikas piegādes un pārtikas nekaitīgumu, kā arī taisnīgu atlīdzību un lauksaimnieki varētu nopelnīt pienācīgu iztiku un saglabāt darbvietas savās saimniecībās; norāda, ka šādas pārtikas sistēmas īpaši (bet ne tikai) varētu būt īsās piegādes ķēdes un/vai vietēji tirgi; uzskata, ka nākotnē vairāk ES resursu būtu jāvelta konkrētu īpašas pārtikas kvalitātes sistēmu izstrādei un darbībai un pasaulslavenās Eiropas gastronomijas turpmākai attīstībai; uzskata, ka šajā nolūkā ir būtiski svarīgi labāk pielāgot tiesību aktus par publisko iepirkumu, lai vietējās iestādes varētu popularizēt vietējos ražojumus;

59.

vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešams papildu atbalsts lauksaimniecībai un darbvietu radīšanai lauksaimniecības nozarē mazāk labvēlīgos apgabalos un teritorijās pie ES ārējās robežas;

60.

uzskata, ka būtu jāpopularizē dažādu ieinteresēto personu partnerības, kurās iesaistīti lauksaimnieki un citas laukos ieinteresētās personas, jo šādas partnerības dod iespēju izstrādāt daudzas darbības, kas tieši un netieši rada darbvietas, piemēram, vietējo pārtikas un nepārtikas ķēžu strukturēšanu un dažādu pakalpojumu (lauku tūrisma, privātās un publiskās telpas uzturēšanas utt.) ieviešanu;

61.

uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ar KLP un citām politikām būtu jārada stimuli lauksaimniekiem dažādot savus ienākumu avotus, tādējādi pasargājot sevi tirgus lejupslīdes gadījumā; uzskata, ka šāda dažādošana varētu ietvert ekotūrismu, atjaunojamo energoresursu, piemēram, vēja un saules enerģijas, attīstību, lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības celšanu, tos pārstrādājot, un individuālo saimniecību veikalus;

62.

aicina Komisiju paredzēt lielāku atbalstu vietējiem kooperatīviem, lai tie varētu atgūt kontroli pār to cenām un produktiem;

63.

norāda, ka tūrisma nozare paver lielas iespējas radīt ienākumus un tieši un netieši izveidot darbvietas lauksaimniecībā un lauku apvidos, ļaujot uzlabot katra reģiona vēsturisko, kultūras, gastronomisko, ainavisko un vides mantojumu; turklāt norāda, ka reģiona pievilcīgums tūristiem ir atkarīgs ne tikai no tā vēstures, bet aizvien vairāk arī no tā pārtikas produktu, ainavu un vides kvalitātes; uzskata, ka visu šo iemeslu dēļ lauku attīstības politikas ietvaros tūrisma nozare būtu jāatbalsta vairāk;

64.

uzsver, ka ar klimata pārmaiņām un vidi saistīto sarežģījumu dēļ vajadzīgi būtiski publiskā un privātā sektora ieguldījumi darbvietu radīšanā, palīdzot veidot jaunas profesijas, lai nodrošinātu lauku resursu uzturēšanu un saglabāšanu un atjaunotu degradētu ekosistēmu kvalitāti, efektīvāk cīnītos ar plūdiem un ugunsgrēkiem un uzlabotu ūdens, augsnes un gaisa kvalitātes un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību; norāda — lai gan tam noteikti ir vajadzīga lauksaimniecības nozares un citu laukos ieinteresēto personu sadarbība, tas paver jaunas lauksaimniecības ienākumu dažādošanas iespējas;

65.

aicina Komisiju novērtēt pašreizējās lauksaimniecības krīzes sociālo ietekmi, jo īpaši zaudēto darbvietu ziņā, sevišķi lauku apvidos; aicina dalībvalstis apsvērt iespējas, kā uzlabot lauksaimniecības nozares konkurētspēju, lai tā varētu radīt jaunas darbvietas un pievienoto vērtību, ko vienlīdzīgi sadalīt lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarēm, nodrošinot godīgu konkurenci un samazinot kaitējumu, ko nodara sociālais dempings un nedroši un nestandarta nodarbinātības nosacījumi, kas nesamērīgi ietekmē noteiktas iedzīvotāju grupas; norāda, ka daudziem ģimenes saimniecību ģimenes locekļiem nav sociālā statusa vai viņi nav ne juridiski atzīti, ne arī iekļauti sociālās aizsardzības sistēmās; uzsver, ka lauksaimniecības uzņēmumiem ir jāievēro valsts tiesību akti nodarbinātības un sociālajā jomā; uzskata, ka jebkādu papildu nosacījumu ieviešana KLP pirmā pīlāra maksājumiem ievērojami palielinātu administratīvo slogu lauksaimniekiem un ierobežotu viņu potenciālu radīt darbvietas; prasa līdztekus pārvaldes iestādēm nozīmīgāku lomu piešķirt sociālajiem partneriem un aicina dalībvalstis atzīt un garantēt lauksaimnieku sociālās tiesības, nodrošinot, ka visi lauksaimniecībā strādājošie darba ņēmēji — nepilna vai pilna laika — ir iekļauti sociālās aizsardzības sistēmās; aicina dalībvalstis valsts tiesību aktos transponēt Direktīvu 2014/36/ES par sezonas nodarbinātību; aicina piešķirt pietiekamus resursus valstu veselības un drošības iestādēm, lai izplatītu informāciju par darba drošību lauku saimniecībās;

66.

aicina Komisiju ieviest FAO Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējumā (SAFA) ierosinātos rādītājus, jo īpaši tos, kas saistīti ar nodarbinātību un sociālo labklājību;

67.

atgādina, ka vidējam Eiropas lauksaimniekam pieder tikai 12 hektāri zemes un ka 70 % lauku saimniecību zemes platība ir mazāka par pieciem hektāriem; norāda, ka lauku saimniecības to lieluma un struktūras dēļ ne vienmēr var atļauties algot pilnas slodzes vai augsti kvalificētus darbiniekus; tāpēc mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, kas veicina darba devēju apvienošanos grupās;

68.

uzskata, ka ir jānodrošina publiskie un privātie pakalpojumi, kas rada lauku teritoriju pievilcību un ļauj saglabāt un attīstīt nodarbinātību tajās; uzskata, ka lauku iedzīvotājiem ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem, piemēram, izglītībai un sociālajai un veselības aprūpei; uzskata, ka ir svarīgi, lai visu līmeņu — vietējās un reģionālās pārvaldes (ja tāda ir) un privātā sektora — sadarbība notiktu ar mērķi veicināt ieguldījumus un nodrošināt, ka lauku un attālākajos apgabalos ir pamatinfrastruktūra, piemēram, publiskā un privātā transporta savienojumi, droša energoapgāde un stabilas un ātras platjoslas tehnoloģijas, kā arī finanšu un kredītu sistēmas lauku uzņēmējiem, mikrouzņēmumiem un MVU, jo bez tā lauku uzņēmumi un mājsaimniecības vienmēr būs neizdevīgākā situācijā un migrācija uz pilsētām turpināsies;

69.

uzskata, ka saistībā ar nesenajām dzīvnieku slimību epidēmijām un nesenajiem pārtikas nekaitīguma skandāliem, piemēram, 2011. gada E. coli uzliesmojumu, 2013. gada zirga gaļas skandālu un pašreizējo viltotā medus skandālu, ir būtiski jāpalielina izdevumi pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīguma jomā, kas paredzēti ES budžeta trešajā nodaļā, jo EUR 1,93 miljardi, kas atvēlēti pašreizējā septiņu gadu periodā, ir pilnīgi neatbilstoša summa;

70.

uzsver, ka lauksaimniekus būtiski ietekmē ar KLP saistītās administratīvās izmaksas un ka šīs izmaksas dalībvalstīs būtiski atšķiras; aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt administratīvo slogu, ierobežojot birokrātiju un vienkāršojot LKP, kā arī nodrošinot tās izmaksu ziņā efektīvu transponēšanu;

71.

uzsver, ka priekšnosacījums videi, kas sekmē darbvietu radīšanu, un lauku iedzīvotāju svarīgāko vajadzību apmierināšanai ir piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, izglītībai, veselības aprūpei un mājokļiem, un šo pakalpojumu nepārtrauktība;

72.

uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi prasīt, lai publiskās iestādes laukos izveido paplašināšanas pakalpojumus un saimniecību pārvaldības atbalsta pasākumus nolūkā modernizēt Eiropas lauksaimniecību;

73.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atvieglot sieviešu līdztiesību darba tirgū un darba un privātās dzīves līdzsvaru lauku apvidos, jo īpaši attiecībā uz algām un sociālajām un pensiju tiesībām, jaunu kvalifikāciju veicināšanu, nodarbinātības perspektīvu un iespēju sniegšanu sievietēm lauksaimniecībā un citās jomās saskaņā ar vienlīdzības un nediskriminēšanas principiem, kas paredzēti ES politikas jomās un programmās; tāpat aicina labāk izmantot iespējas veidot mērķtiecīgas tiešsaistes informācijas platformas, darbības un atbalstu jaunajām lauksaimniecēm un sievietēm lauksaimniecēm jau dibinātās saimniecībās, kā arī sievietēm lauku apvidos, jo īpaši veicinot projektu izstrādi saistībā ar ELFLA un citiem ES fondiem, un palīdzēt saglabāt būtisku infrastruktūru un pakalpojumus, kas ir svarīgi lauku ikdienas dzīvē, tādējādi palīdzot ierobežot sieviešu izceļošanu no lauku apvidiem; vērš uzmanību arī uz to, ka jo īpaši lauku apvidos ir nepieciešamas ilgtspējīgas stratēģijas, ar kurām saglabāt, veicināt un atbalstīt sieviešu tīklus un organizācijas un viņu lomu lēmumu pieņemšanā lauksaimniecībā un lauku apvidos; turklāt prasa atvieglot pieeju izglītībai, finansēm un informācijai, lai veicinātu sieviešu uzņēmējdarbības iniciatīvas (piemēram, e-biznesā), īpašumtiesību iegūšanu lauku uzņēmumos un to attīstību;

74.

mudina dalībvalstis stiprināt sociālo partneru lomu un sociālās labklājības organizāciju lomu, kas strādā kopā ar iestādēm, uzraugot atbilstību tiesību aktiem nodarbinātības jomā, apkarojot nedeklarētu darbu un uzraugot, kā tiek ievēroti sociālās labklājības un drošības standarti, kas veicina migrējošu darba ņēmēju, tostarp sieviešu dzimuma sezonas darba ņēmēju, migrantu un bēgļu sociālo un ekonomisko integrāciju; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka sievietes var piedalīties visos procesa līmeņos;

75.

norāda, ka lauksaimniecības zemes platības ES samazinās katru gadu; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt aramzemes, lai garantētu darbvietas lauku apvidos; aicina dalībvalstis veicināt labāku piekļuvi zemei apgabalos, kuros pastāv augsts bezdarba līmenis laukos, un šajā sakarībā aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka jaunajām lauksaimniecēm ir pieejami kredīti un viņas spēj piedalīties zemes apsaimniekošanā;

76.

vērš uzmanību uz to, ka sievietes veido 45 % no lauksaimniecības darbaspēka; aicina Komisiju pārskatīt “ģimenes saimniecības” definīciju, lai atvieglotu sieviešu piekļuvi apmācībai un profesionālajām konsultācijām, kā arī kapitālam un pabalstiem;

77.

aicina attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes sekmēt sieviešu dalību vietējās rīcības grupās un vietējo partnerību izveidi saskaņā ar LEADER programmu, kā arī attiecīgajās valdēs nodrošināt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību;

o o

78.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Eurostat, 2016.

(2) cf http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.nat-opinions.25458

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/272

P8_TA(2016)0400

Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām ***I

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām (COM(2013)0884 – C8-0033/2014 – 2013/0432(COD)) (1)

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

(2018/C 215/55)

Grozījums Nr. 1

Direktīvas priekšlikums

1. atsauce

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 33. pantu,	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 33. un 114. pantu,

Grozījums Nr. 2

Direktīvas priekšlikums

1.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(1a)	Šai direktīvai vajadzētu būt saskaņotai ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (2).

Grozījums Nr. 3

Direktīvas priekšlikums

2. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(2)

Attiecīgi muitas noteikumu pārkāpumus un sankcijas reglamentē 28 atšķirīgi tiesiskie regulējumi. Tā rezultātā Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumi netiek vienādi vērtēti visā Savienībā un sankcijas, ko var piemērot katrā atsevišķā gadījumā atšķiras pēc būtības un smaguma pakāpes atkarībā no tā, kāda dalībvalsts nosaka sankciju.

(2)

Muitas noteikumu pārkāpumus un sankcijas reglamentē 28 atšķirīgi tiesiskie regulējumi. Tā rezultātā Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumi netiek vienādi vērtēti visā Savienībā un sankcijas, ko var piemērot katrā atsevišķā gadījumā atšķiras pēc būtības un smaguma pakāpes atkarībā no tā, kāda dalībvalsts nosaka sankciju , tādēļ dalībvalstīm var rasties ieņēmumu zaudējumi un tirdzniecības traucējumi .

Grozījums Nr. 4

Direktīvas priekšlikums

3. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(3)	Šī dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirība ietekmē ne tikai muitas savienības optimālu pārvaldību, bet arī liek šķēršļus līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai uzņēmējiem muitas savienībā, jo tā ietekmē arī muitas vienkāršojumu un atvieglojumu pieejamību uzņēmējiem .

(3)

Šī dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirība ne tikai ietekmē muitas savienības optimālu pārvaldību un pārredzamību, kas nepieciešama, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību attiecībā uz to, kā dažādi muitas dienesti izskata dažādus pārkāpumus , bet arī neļauj muitas savienībā nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus uzņēmējiem , kuriem jau tā ir jāievēro Savienībā pastāvošais atšķirīgais regulējums , jo minētā atšķirība arī ietekmē viņu piekļuvi muitas vienkāršojumiem un atvieglojumiem .

Grozījums Nr. 5

Direktīvas priekšlikums

6. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(6)

Būtu jāizveido tādu uzvedības veidu saraksts, kas uzskatāmas par Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un kas izraisa sankcijas. Šie muitas noteikumu pārkāpumi būtu pilnībā jābalsta uz pienākumiem, kas izriet no tiesību aktiem muitas jomā un kas ir ar tiešām atsaucēm uz kodeksu. Šajā direktīvā netiek noteikts , vai dalībvalstīm būtu jāpiemēro administratīvās vai krimināltiesību sankcijas attiecībā uz šiem muitas noteikumu pārkāpumiem.

(6)

Ar šo direktīvu būtu jāizveido tādu uzvedības veidu saraksts, kas uzskatāmas par Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un kas izraisa sankcijas. Šie muitas noteikumu pārkāpumi būtu pilnībā jābalsta uz pienākumiem, kas izriet no tiesību aktiem muitas jomā un kas ir ar tiešām atsaucēm uz kodeksu. Šajā direktīvā ir paredzēts , ka dalībvalstīm būtu jāpiemēro nekriminālas sankcijas attiecībā uz minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai nekriminālu sankciju vietā paredzēt kriminālu sankciju piemērošanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un Savienības tiesību aktiem, ja to prasa konkrētā pārkāpuma būtība un smagums, lai piemērotā sankcija būtu preventīva, iedarbīga un samērīga.

Grozījums Nr. 6

Direktīvas priekšlikums

7. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(7)

Uzvedības veidu pirmajā kategorijā būtu jāietver tādi muitas noteikumu pārkāpumi, kuru pamatā ir atbildība neatkarīgi no vainas un saistībā ar kuriem nav nepieciešami vainas elementi, ievērojot saistīto pienākumu objektīvo būtību un faktu, ka par šo pienākumu izpildi atbildīgās personas nevar ignorēt to esību un saistošās iezīmes.

svītrots

Grozījums Nr. 7

Direktīvas priekšlikums

8. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(8)	Uzvedības veidu otrajā un trešajā kategorijā būtu jāietver muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ vai bez nodoma, proti, ja šis subjektīvais elements jānosaka, lai iestātos atbildība.

svītrots

Grozījums Nr. 8

Direktīvas priekšlikums

10. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(10)	Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, būtu jāparedz, ka jebkādu darbību vai bezdarbību, ko izraisīja muitas dienestu kļūda, nevajadzētu uzskatīt par muitas noteikumu pārkāpumu.

(10)	Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, būtu jāparedz, ka jebkādu darbību vai bezdarbību, ko izraisīja muitas dienestu kļūda, kā tas minēts kodeksā, nevajadzētu uzskatīt par muitas noteikumu pārkāpumu.

Grozījums Nr. 9

Direktīvas priekšlikums

12. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(12)

Lai tuvinātu dalībvalstu sankciju sistēmas, būtu jāparedz sankciju skalas, kas atspoguļo muitas noteikumu pārkāpumu dažādas kategorijas un to smaguma pakāpi. Lai paredzētu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka to kompetentie dienesti, nosakot piemērojamo sankciju veidu un pakāpi, ņem vērā konkrētus atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus.

(12)

Lai tuvinātu dalībvalstu sankciju sistēmas, būtu jāparedz sankciju skalas, kas atspoguļo muitas noteikumu pārkāpumu smaguma pakāpi. Lai paredzētu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka to kompetentie dienesti, nosakot piemērojamo sankciju veidu un pakāpi, ņem vērā konkrētus atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus.

Grozījums Nr. 10

Direktīvas priekšlikums

12.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(12a)

Tikai gadījumos, kad smagi pārkāpumi ir saistīti nevis ar nenomaksātajiem muitas nodokļiem, bet ar attiecīgo preču vērtību, piemēram, gadījumos, kad tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, vai kad pārkāpumi ir saistīti ar aizliegtām vai ierobežotām precēm, muitas iestādēm vajadzētu piemērot sankciju, pamatojoties uz šo preču vērtību.

Grozījums Nr. 11

Direktīvas priekšlikums

13. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(13)

Attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem būtu jānosaka procesu četru gadu noilguma termiņš no dienas, kurā izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, vai, ja pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, no dienas, kurā uzvedība, kas ir šis pārkāpums, ir izbeigta. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumu. Dalībvalstis var paredzēt gadījumus, kuros minētais termiņš tiek atlikts . Minēto procesu sākšana vai turpināšana būtu jāliedz pēc astoņu gadu beigu termiņa, savukārt sankcijas izpildes noilguma termiņam būtu jābūt trim gadiem.

(13)

Attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem būtu jānosaka procesu četru gadu noilguma termiņš no dienas, kurā izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, vai, ja pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, no dienas, kurā uzvedība, kas ir šis pārkāpums, ir izbeigta. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz to pašu muitas noteikumu pārkāpumu vai ar darbību, ko veic par šo pārkāpumu atbildīgā persona . Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt gadījumus, kuros šis termiņš tiek pārtraukts . Visiem šādiem procesiem vajadzētu būt ierobežotiem laikā, neatkarīgi no jebkādas noilguma termiņa pārtraukšanas, un beigties pēc astoņu gadiem , savukārt sankcijas izpildes noilguma termiņam būtu jābūt trim gadiem.

Grozījums Nr. 12

Direktīvas priekšlikums

14. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(14)

Būtu jāparedz administratīvo procesu atlikšana par muitas noteikumu pārkāpumiem, ja saistībā ar tiem pašiem faktiem pret to pašu personu ir ierosināts kriminālprocess. Administratīvā procesa turpināšanai pēc kriminālprocesa pabeigšanas būtu jābūt iespējamai tikai stingri saskaņā ar ne bis in idem principu.

(14)

Grozījums Nr. 13

Direktīvas priekšlikums

15.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(15a)

Šīs direktīvas vispārējais mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu muitas jomā efektīvu īstenošanu. Tomēr šajā direktīvā paredzētais tiesiskais regulējums neļauj īstenot integrētu pieeju tās izpildei, tostarp uzraudzībai, kontrolei un izmeklēšanai. Tāpēc būtu jāpieprasa, lai Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šiem aspektiem, tostarp par vienotas riska pārvaldības sistēmas ieviešanu ar mērķi novērtēt, vai ir nepieciešami papildu tiesību akti.

Grozījums Nr. 14

Direktīvas priekšlikums

18.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(18a)

Šīs direktīvas mērķis ir stiprināt muitas iestāžu sadarbību, tuvinot valstu tiesību aktus muitas sankciju jomā. Tā kā dalībvalstu juridiskās tradīcijas pašreiz būtiski atšķiras, absolūta saskaņošana šai jomā ir neiespējama.

Grozījums Nr. 15

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
1. Ar šo direktīvu izveido satvaru attiecībā uz Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un paredz sankcijas par minētajiem pārkāpumiem.	1. Šīs direktīvas mērķis ir veicināt labu iekšējā tirgus darbību, noteikt satvaru attiecībā uz Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un paredzēt nekriminālu sankciju piemērošanu par minētajiem pārkāpumiem , tuvinot dalībvalstu leģislatīvos, reglamentējošos un administratīvos noteikumus .

Grozījums Nr. 16

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 2.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	2.a Šī direktīva attiecas uz dalībvalstu pienākumiem pret Eiropas Savienības tirdzniecības partneriem, kā arī pret Pasaules Tirdzniecības organizāciju un Pasaules Muitas organizāciju, lai izveidotu vienotu un efektīvu iekšējo tirgu, vienlaikus veicinot tirdzniecību un garantējot drošību.

Grozījums Nr. 17

Direktīvas priekšlikums

2. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. pants

Muitas noteikumu pārkāpumi un sankcijas

Vispārīgie principi

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas izklāstīti 3.–6. pantā .

1. Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas izklāstīti 3. un 6. pantā, nodrošinot stingru atbilstību ne bis in idem principam .

Dalībvalstis nodrošina to, ka darbības vai bezdarbība, kā noteikts šīs direktīvas 3. un 6. pantā, ir muitas noteikumu pārkāpumi, ja tie izdarīti aiz neuzmanības vai ar nodomu.

Dalībvalstis nekriminālu sankciju vietā var paredzēt kriminālu sankciju piemērošanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un Savienības tiesību aktiem, ja to prasa konkrētā pārkāpuma būtība un smagums, lai piemērotā sankcija būtu preventīva, iedarbīga un samērīga.

2. Šajā direktīvā:

(a)

muitas dienesti nosaka, vai pārkāpums izdarīts aiz neuzmanības, tas nozīmē, ka atbildīgā persona nav pietiekami rūpīgi kontrolējusi savas darbības, vai arī veiktie pasākumi ir acīmredzami nepietiekami, lai novērstu tādu apstākļu rašanos, kuru dēļ noticis šis pārkāpums, ja šāda pārkāpuma notikšanas risks ir saprātīgi paredzams;

(b)	muitas dienesti nosaka, vai pārkāpums tika izdarīts ar nodomu, tas nozīmē, ka atbildīgā persona ir rīkojusies apzinoties, ka veic darbību vai bezdarbību, kas ir pārkāpums, vai arī rīkojusies ar tīšu un apzinātu mērķi pārkāpt muitas tiesību aktus;

(c)	pārrakstīšanās kļūdas vai kļūdas nav muitas noteikumu pārkāpums, izņemot gadījumus, kad visi apstākļi skaidri liecina, ka tās tika pieļautas nolaidības vai tīšas rīcības rezultātā.

Grozījums Nr. 18

Direktīvas priekšlikums

2.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	2.a pants
	Tirdzniecības atvieglojumi
	Lai ievērotu Savienības saistības, kas tai noteiktas saskaņā ar PTO Tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu, dalībvalstis kopā izstrādā sadarbības sistēmu, tajā iekļaujot visas dalībvalstis. Šīs sistēmas mērķis ir koordinēt galvenos muitas sankciju darbības rādītājus (pārsūdzību skaita izvērtēšana, pārkāpumu atkārtošanās līmenis utt.); muitas dienestiem izplatīt labāko praksi (kontroļu un sankciju efektivitāte, administratīvo izmaksu samazināšana utt.); nodot ekonomikas dalībnieku pieredzi un veidot saiknes starp tiem; uzraudzīt to, kā muitas dienesti veic savas darbības; un apkopot statistiskas datus par pārkāpumiem, kurus izdarījuši trešo valstu uzņēmumi. Sadarbības sistēmā visas dalībvalstis bez kavēšanās saņem informāciju par izmeklēšanām, kas sāktas saistībā ar pārkāpumiem muitas jomā, un par konstatētajiem pārkāpumiem tādā veidā, lai veicinātu tirdzniecību, nepieļautu nelegālu preču ievešanu iekšējā tirgū un uzlabotu pārbaužu efektivitāti.

Grozījums Nr. 19

Direktīvas priekšlikums

3. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

3. pants

Muitas noteikumu pārkāpumi ar atbildību neatkarīgi no vainas

Muitas noteikumu pārkāpumi

Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi neatkarīgi no vainas elementa :

Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi:

(a)

persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina deklarācijā, paziņojumā vai pieteikumā sniegtās informācijas pareizību un pilnīgumu saskaņā ar kodeksa 15. panta 2. punkta a) apakšpunktu,

(a)

(b)

persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina visu pavaddokumentu īstumu, pareizību un spēkā esību saskaņā ar 15. panta 2. punkta a ) apakšpunktu,

(b)

persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina visu pavaddokumentu īstumu, pareizību un spēkā esību saskaņā ar 15. panta 2. punkta b ) apakšpunktu,

(c)

persona neiesniedz ievešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 127. pantu, paziņojumu par jūras kuģa vai gaisa kuģa ierašanos saskaņā ar kodeksa 133. pantu, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 145. pantu, muitas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 158. pantu, paziņojumu par darbībām brīvajās zonās saskaņā ar kodeksa 244. panta 2. punktu, pirmsizvešanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 263. pantu, reeksporta deklarāciju saskaņā ar kodeksa 270. pantu, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 271. pantu vai reeksporta paziņojumu saskaņā ar kodeksa 274. pantu;

(c)

(d)	uzņēmējs neglabā dokumentus un informāciju, kas saistīta ar muitas formalitāšu kārtošanu, izmantojot pieejamus līdzekļus, tādā termiņā, kas ir paredzēts tiesību aktos muitas jomā saskaņā ar kodeksa 51. pantu;

(d)	uzņēmējs neglabā dokumentus un informāciju, kas saistīta ar muitas formalitāšu kārtošanu, izmantojot pieejamus līdzekļus, tādā termiņā, kas ir paredzēts tiesību aktos muitas jomā saskaņā ar kodeksa 51. pantu;

(e)	preces, kas ievestas Savienības muitas teritorijā, bez muitas dienestu atļaujas izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta pirmajai un otrajai daļai;

(e)	preces, kas ievestas Savienības muitas teritorijā, bez muitas dienestu atļaujas izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta pirmajai un otrajai daļai;

(f)	preces izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta ceturtajai daļai, 158. panta 3. punktam un 242. pantam;

(f)	preces izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta ceturtajai daļai, 158. panta 3. punktam un 242. pantam;

(g)	persona, kas ieved preces Savienības muitas teritorijā, neizpilda pienākumus saistībā ar preču nogādāšanu piemērotā vietā saskaņā ar kodeksa 135. panta 1. punktu vai, ja pienākumus nevar izpildīt, neinformē muitas dienestus saskaņā ar kodeksa 137. panta 1. un 2. punktu;

(g)

persona, kas ieved preces Savienības muitas teritorijā, neizpilda pienākumus saistībā ar preču nogādāšanu piemērotā vietā saskaņā ar kodeksa 135. panta 1. punktu vai, ja pienākumus nevar izpildīt, nekavējoties neinformē muitas dienestus saskaņā ar kodeksa 137. panta 1. un 2. punktu , kā arī neinformē par preču atrašanās vietu ;

(h)	persona, kas ieved preces brīvajā zonā, ja brīvā zona piekļaujas dalībvalsts sauszemes robežai ar trešo valsti, neieved šīs preces brīvajā zonā tieši, nešķērsojot citu Savienības muitas teritorijas daļu saskaņā ar kodeksa 135. panta 2. punktu;

(h)	persona, kas ieved preces brīvajā zonā, ja brīvā zona piekļaujas dalībvalsts sauszemes robežai ar trešo valsti, neieved šīs preces brīvajā zonā tieši, nešķērsojot citu Savienības muitas teritorijas daļu saskaņā ar kodeksa 135. panta 2. punktu;

(i)	pagaidu uzglabāšanas vai muitas procedūras deklarētājs nesniedz pavaddokumentus muitas dienestiem, ja Savienības tiesību akti to prasa vai ja tas vajadzīgs muitas kontrolei saskaņā ar kodeksa 145. panta 2. punktu un 163. panta 2. punktu;

(i)	pagaidu uzglabāšanas vai muitas procedūras deklarētājs nesniedz pavaddokumentus muitas dienestiem, ja Savienības tiesību akti to prasa vai ja tas vajadzīgs muitas kontrolei saskaņā ar kodeksa 145. panta 2. punktu un 163. panta 2. punktu;

(j)	uzņēmējs , kas ir atbildīgs par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;

(j)

pagaidu uzglabāšanas deklarētājs vai persona, kas glabā preces, gadījumos, kad šīs preces tiek glabātas vietās, ko nav norādījuši vai apstiprinājuši muitas dienesti , un kas ir atbildīgi par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;

(k)	muitas deklarācijas vai papildu deklarācijas iesniegšanas brīdī muitas procedūras deklarētāja īpašumā nav pavaddokumentu, kas vajadzīgi, lai varētu piemērot attiecīgo procedūru, un tie nav nodoti muitas dienestu rīcībā saskaņā ar kodeksa 163. panta 1. punktu un 167. panta 1. punkta otro daļu;

(k)	muitas deklarācijas vai papildu deklarācijas iesniegšanas brīdī muitas procedūras deklarētāja īpašumā nav pavaddokumentu, kas vajadzīgi, lai varētu piemērot attiecīgo procedūru, un tie nav nodoti muitas dienestu rīcībā saskaņā ar kodeksa 163. panta 1. punktu un 167. panta 1. punkta otro daļu;

(l)	muitas procedūras deklarētājs, ja ir sniegta vienkāršota deklarācija saskaņā ar kodeksa 166. pantu vai veikts ieraksts deklarētāja reģistros saskaņā ar kodeksa 182. pantu, konkrētā termiņā kompetentajā muitas iestādē neiesniedz papildu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 167. panta 1. punktu;

(l)	muitas procedūras deklarētājs, ja ir sniegta vienkāršota deklarācija saskaņā ar kodeksa 166. pantu vai veikts ieraksts deklarētāja reģistros saskaņā ar kodeksa 182. pantu, konkrētā termiņā kompetentajā muitas iestādē neiesniedz papildu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 167. panta 1. punktu;

(m)	precēm, iesaiņojumiem vai transportlīdzekļiem piestiprinātie identifikācijas līdzekļi noņemti vai iznīcināti bez iepriekšējas muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 192. panta 2. punktu;

(m)	precēm, iesaiņojumiem vai transportlīdzekļiem piestiprinātie identifikācijas līdzekļi noņemti vai iznīcināti bez iepriekšējas muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 192. panta 2. punktu;

(n)	ievešanas pārstrādei procedūras izmantotājs nepabeidz muitas procedūru termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 257. pantu;

(n)	ievešanas pārstrādei procedūras izmantotājs nepabeidz muitas procedūru termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 257. pantu;

(o)	izvešanas pārstrādei procedūras izmantotājs neeksportē preces ar trūkumiem termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 262. pantu;

(o)	izvešanas pārstrādei procedūras izmantotājs neeksportē preces ar trūkumiem termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 262. pantu;

(p)	ēkas celtniecība brīvajā zonā nav iepriekš saskaņota ar muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 244. panta 1. punktu;

(p)	ēkas celtniecība brīvajā zonā nav iepriekš saskaņota ar muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 244. panta 1. punktu;

(q)	persona, kurai jāmaksā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi, nesamaksā tos laikposmā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 108. pantu.

(q)	persona, kurai jāmaksā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi, nesamaksā tos laikposmā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 108. pantu.

(qa )

uzņēmējs pēc muitas dienestu pieprasījuma nesniedz muitas dienestiem vajadzīgos dokumentus un informāciju atbilstošā veidā un samērīgā laikposmā un nesniedz visu vajadzīgo palīdzību, lai varētu pabeigt muitas formalitātes vai pārbaudes saskaņā ar kodeksa 15. panta 1. punktu;

(qb)	tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;

(qc)	tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc šo iestāžu minētā lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;

(qd)	Savienības tranzīta principāls neveic preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas birojā termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 233. pantu 1. punkta a) apakšpunktu;

(qe)	preces izkrautas vai pārkrautas no transportlīdzekļa, ar kuru tās tiek vestas, bez muitas dienestu atļaujas vietās, ko šie dienesti ir norādījuši vai apstiprinājuši saskaņā ar kodeksa 140. pantu;

(qf)	preču glabāšana pagaidu uzglabāšanas vietās vai muitas noliktavās bez muitas iestāžu oficiālas atļaujas, kā noteikts kodeksa 147. un 148. punktā;

(qg)	atļaujas turētājs vai procedūras izmantotājs neizpilda pienākumus, kas izriet no preču uzglabāšanas atbilstoši muitas noliktavas procedūrai saskaņā ar kodeksa 242. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

(qh)	muitas dienestiem sniedz nepatiesu informāciju vai dokumentus, kas vajadzīgi minētajiem dienestiem saskaņā ar kodeksa 15. vai 163. pantu;

(qi)

uzņēmējs sniedz nepareizu vai nepilnīgu informāciju vai viltotus, nepareizus vai nederīgus dokumentus, lai no muitas dienestiem saņemtu atļauju, lai:

(i)	kļūtu par atzīto uzņēmēju saskaņā ar kodeksa 38. pantu,

(ii)	izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 166. pantu,

(iii)

izmantotu citus muitas vienkāršojumus saskaņā ar kodeksa 177., 179., 182. un 185. pantu; vai

(iv)	precēm piemērotu īpašas procedūras saskaņā ar kodeksa 211. pantu,

(qj)	preču ievešana Savienības muitas teritorijā vai izvešana no tās, preces neuzrādot muitas dienestiem, kā tas paredzēts kodeksa 139. pantā, 245. pantā vai 267. panta 2. punktā;

(qk)	preču pārstrāde muitas noliktavā bez muitas dienestu saskaņā ar kodeksa 241. pantu sniegtas atļaujas;

(ql)	tādu preču iegūšana vai to turēšana, kas saistītas ar kādu no muitas noteikumu pārkāpumiem, kuri paredzēti šā panta (qd) un (qj) apakšpunktā.

Grozījums Nr. 20

Direktīvas priekšlikums

4. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

4. pants

svītrots

Muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ

Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ:

(a)	uzņēmējs, kas ir atbildīgs par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;

(b)	uzņēmējs nesniedz muitas dienestiem visu vajadzīgo palīdzību, lai varētu pabeigt muitas formalitātes vai kontroli saskaņā ar kodeksa 15. panta 1. punktu;

(c)	tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;

(d)	tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;

(e)	uzņēmējs neuzrāda Savienības muitas teritorijā ievestās preces muitas dienestam saskaņā ar kodeksa 139. pantu;

(f)	Savienības tranzīta principāls neveic preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 233. pantu 1. punkta a) apakšpunktu;

(g)	uzņēmējs neuzrāda brīvajā zonā ievestās preces muitai saskaņā ar kodeksa 245. pantu;

(h)	uzņēmējs neuzrāda preces, ko paredzēts izvest no Savienības muitas teritorijas, muitai saskaņā ar kodeksa 267. panta 2. punktu;

(i)	preces izkrautas vai pārkrautas no transportlīdzekļa, ar kuru tās tiek vestas, bez muitas dienestu atļaujas vai šo dienestu nenorādītās vai neapstiprinātās vietās saskaņā ar kodeksa 140. pantu;

(j)	preču uzglabāšana pagaidu uzglabāšanas vietās vai muitas noliktavās bez muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 147. un 148. pantu;

(k)	atļaujas turētājs vai procedūras izmantotājs neizpilda pienākumus, kas izriet no preču uzglabāšanas atbilstoši muitas noliktavas procedūrai saskaņā ar kodeksa 242. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

Grozījums Nr. 21

Direktīvas priekšlikums

5. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

5. pants

svītrots

Muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti ar nodomu

Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti ar nodomu:

(a)	muitas dienestiem sniedz nepatiesu informāciju vai dokumentus, kas vajadzīgi minētajiem dienestiem saskaņā ar kodeksa 15. vai 163. pantu;

(b)

uzņēmējs sniedz nepatiesus apgalvojumus vai izmanto citus nelikumīgus līdzekļus atļaujas iegūšanai no muitas dienestiem, lai:

(i)	kļūtu par atzīto uzņēmēju saskaņā ar kodeksa 38. pantu,

(ii)	izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 166. pantu,

(iii)

izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 177., 179., 182. un 185. pantu,

(iv)	precēm piemērotu īpašas procedūras saskaņā ar kodeksa 211. pantu;

(c)	preču ievešana Savienības muitas teritorijā vai izvešana no tās, preces neuzrādot muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 139. pantu, 245. pantu vai 267. panta 2. punktu;

(d)	tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;

(e)	tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;

(f)	preču pārstrāde muitas noliktavā bez muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 241. pantu;

(g)	tādu preču iegūšana vai to turēšana, kas saistītas ar muitas noteikumu pārkāpumiem, kuri paredzēti 4. panta f) apakšpunktā un šā panta c) apakšpunktā.

Grozījums Nr. 22

Direktīvas priekšlikums

6. pants

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
6. pants	6. pants
Kūdīšana, atbalstīšana, līdzdalība un mēģinājums	Kūdīšana, atbalstīšana, līdzdalība un mēģinājums
1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 5 . pantā minētās darbības vai bezdarbības kūdīšana vai atbalstīšana un līdzdalība tajā ir muitas noteikumu pārkāpums.	1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 8.b. panta 2 . punktā minētās darbības vai bezdarbības kūdīšana vai atbalstīšana un līdzdalība tajā ir muitas noteikumu pārkāpums.
2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 5 . panta b ) un c ) apakšpunktā minētās darbības vai bezdarbības mēģinājums ir muitas noteikumu pārkāpums.	2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 3 . panta qi ) un qj ) apakšpunktā minētās darbības vai bezdarbības mēģinājums ir muitas noteikumu pārkāpums.

Grozījums Nr. 23

Direktīvas priekšlikums

7. pants

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
7. pants	7. pants
Muitas dienestu kļūda	Muitas dienestu kļūda
Darbības vai bezdarbība, kas minēta 3.–6. pantā, nav muitas noteikumu pārkāpumi, ja tie notiek muitas dienestu kļūdas dēļ.	Darbības vai bezdarbība, kas minēta 3. un 6. pantā, saskaņā ar kodeksa 119. pantu nav muitas noteikumu pārkāpumi, ja tie notiek muitas dienestu kļūdas dēļ , un muitas dienesti ir atbildīgi gadījumā, ja šīs kļūdas nodara kaitējumu .

Grozījums Nr. 24

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 1. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
1. Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par muitas noteikumu pārkāpumiem, ja tos juridiskās personas labā ir izdarījusi jebkura persona, kura rīkojusies individuāli vai kā dalībnieks juridiskas personas struktūrā un kura bijusi vadošā pozīcijā juridiskajā personā, pamatojoties uz:	1. Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par muitas noteikumu , kas minēti 3.un 6. pantā, pārkāpumiem, ja tos juridiskās personas labā ir izdarījusi jebkura persona, kura rīkojusies individuāli vai kā dalībnieks juridiskas personas struktūrā un kura bijusi vadošā pozīcijā juridiskajā personā, pamatojoties uz:

Grozījums Nr. 25

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
2. Dalībvalstis arī nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības, ja 1. punktā minētās personas uzraudzības vai kontroles trūkuma dēļ ir bijis iespējams izdarīt tādu muitas noteikumu pārkāpumu šīs juridiskās personas labā, ko ir pieļāvusi persona, kas ir 1. punktā minētās personas pakļautībā.	(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.)

Grozījums Nr. 26

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 3.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	3.a Šīs direktīvas nolūkos “juridiska persona” ir jebkāda struktūra, kurai saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem ir piešķirts juridiskas personas statuss, izņemot valstis vai publiskās struktūras, kuras īsteno valsts iestāžu pilnvaras, un publiskās starptautiskās organizācijas.

Grozījums Nr. 27

Direktīvas priekšlikums

8.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

8.a pants

Vērā ņemamie faktori, lai novērtētu, vai pārkāpums ir nenozīmīgs

1. Dalībvalstis nodrošina, ka jau pašā procesa sākumā, t. i., lemjot, vai ir izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, kompetentās iestādes nosakot, vai pārkāpums saskaņā ar 3. pantu ir nenozīmīgs, ņem vērā visus attiecīgos piemērojamos apstākļus, tostarp ka:

(a)	pārkāpums ir izdarīts nolaidības dēļ;

(b)	attiecīgajām precēm nav piemērojami kodeksa 134. panta 1. punkta otrajā teikumā un 267. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;

(c)	pārkāpumam ir maza ietekme uz maksājamo muitas nodokļu apmēru vai tas vispār to neietekmē;

(d)	par pārkāpumu atbildīgā persona patiesi sadarbojas ar kompetento iestādi lietas izskatīšanas laikā;

(e)	par pārkāpumu atbildīgā persona brīvprātīgi atzīstas pārkāpuma izdarīšanā laikā, kad par attiecīgo pārkāpumu vēl netiek veikta nekāda veida izmeklēšana, par ko persona, kura ir atbildīga par minēto pārkāpumu, būtu informēta;

(f)	par pārkāpumu atbildīgā persona var pierādīt, ka viņš pieliek ievērojamas pūles, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem muitas jomā, apliecinot augstu savas darbības kontroles līmeni, ko, piemēram, nodrošina atbilstības sistēma;

(g)	par pārkāpumu atbildīgā persona ir mazs vai vidējs uzņēmums, kuram nav iepriekšējas pieredzes ar muitu saistītos jautājumos.

2. Kompetentā iestāde uzskata, ka pārkāpums ir nenozīmīgs tikai tad, ja attiecībā uz konkrēto pārkāpumu nepastāv atbildību pastiprinošs apstāklis, kā tas minēts 8.b pantā.

Grozījums Nr. 28

Direktīvas priekšlikums

8.b pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

8.b pants

Vērā ņemamie faktori, lai novērtētu, vai pārkāpums ir smags

1. Dalībvalstis nodrošina, ka jau pašā procesa sākumā, t. i., nosakot, vai ir izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, kompetentās iestādes, lemjot par to, vai pārkāpums saskaņā ar 3. vai 6. pantu ir smags, ņem vērā visus attiecīgos piemērojamos apstākļus, tostarp faktu, ka:

(a)	pārkāpums ir izdarīts ar nodomu;

(b)	pārkāpums tika izdarīts ilgākā laika posmā, kas liecina par nodomu turpināt tā īstenošanu;

(c)	līdzīga vai saistīta pārkāpuma izdarīšana tiek turpināta vai atkārtota, t. i., tas tiek izdarīts vairāk nekā vienu reizi;

(d)	pārkāpumam ir būtiska ietekme uz nesamaksāto ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summu;

(e)	attiecīgajām precēm ir piemērojami kodeksa 134. panta 1. punkta otrajā teikumā un 267. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;

(f)	par pārkāpumu atbildīgā persona atsakās sadarboties ar kompetento iestādi vai sadarbojas tikai daļēji;

(g)	par pārkāpumu atbildīgā persona jau iepriekš ir izdarījusi pārkāpumus.

2. Direktīvas 3. panta f), g), p) qi) un qj) punktā minētie pārkāpumi pēc savas būtības ir nopietni pārkāpumi.

Grozījums Nr. 29

Direktīvas priekšlikums

9. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

9. pants

Sankcijas par muitas noteikumu pārkāpumiem , kas minēti 3. pantā

Nekriminālas sankcijas par nenozīmīgiem muitas noteikumu pārkāpumiem

nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. pantā, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas:

1. Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. pantā un kas saskaņā ar 8.a pantu ir uzskatāmi par nenozīmīgiem , līdz ar nesamaksāto nodokļu iekasēšanu šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas , preventīvas un nekriminālas sankcijas:

(a)	naudas sods no 1 % līdz 5 % no preču vērtības , ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēm ;

(a)	naudas sods līdz 70 % no nesamaksātajiem nodokļiem , ja muitas noteikumu pārkāpums ir saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem ;

(b)	naudas sods no EUR 150 līdz EUR 7 500 , ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēm .

(b)	naudas sods līdz EUR 7 500 , ja muitas noteikumu pārkāpums nav saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem .

2. Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot sankciju līmeni atbilstīgi šā panta 1. punktā noteiktajām robežvērtībām, ņem vērā visus 8.a pantā minētos attiecīgos apstākļus.

Grozījums Nr. 30

Direktīvas priekšlikums

10. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

10. pants

svītrots

Sankcijas par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 4. pantā

Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 4. pantā, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas:

(a)	naudas sods līdz 15 % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēm;

(b)	naudas sods līdz EUR 22 500 , ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēm.

Grozījums Nr. 31

Direktīvas priekšlikums

11. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

11. pants

Sankcijas par muitas noteikumu pārkāpumiem , kas minēti 5. un 6. pantā

Nekriminālas sankcijas par smagiem muitas noteikumu pārkāpumiem

Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 5 . un 6. pantā, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas:

1. Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3 . un 6. pantā un kas saskaņā ar 8.b pantu ir uzskatāmi par smagiem , līdz ar nesamaksāto nodokļu iekasēšanu šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas , preventīvas un nekriminālas sankcijas:

(a)	naudas sods līdz 30 % no preču vērtības , ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēm ;

(a)	naudas sods no 70 % līdz 140 % no nesamaksātajiem nodokļiem , ja muitas noteikumu pārkāpums ir saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem ;

(aa)	naudas sods no 15 % līdz 30 % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums ir saistīts nevis ar nesamaksātajiem nodokļiem, bet preču vērtību;

(b)	naudas sods līdz EUR 45 000 , ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēm.

(b)	naudas sods no EUR 7 500 līdz EUR 45 000 , ja muitas noteikumu pārkāpums nav saistīts ne ar nesamaksātajiem nodokļiem, ne ar preču vērtību .

2. Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot sankciju līmeni atbilstīgi šā panta 1. punktā noteiktajām robežvērtībām, ņem vērā visus 8.a pantā minētos attiecīgos apstākļus, kas minēti 8.a pantā un 8.b panta 1. punktā.

Grozījums Nr. 32

Direktīvas priekšlikums

11.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

11.a pants

Citas nekriminālas sankcijas par smagiem pārkāpumiem

1. Gadījumos, kad ir izdarīts smags pārkāpums, papildus sankcijām, kas noteiktas 11. pantā, un saskaņā ar kodeksu dalībvalstis var piemērot šādas ar naudas sodu nesaistītas sankcijas:

(a)	preču neatgriezeniska vai pagaidu konfiskācija;

(b)	jau piešķirtās atļaujas apturēšana.

2. Saskaņā ar kodeksu dalībvalstis nodrošina, ka tiek atsaukts lēmums par atzītā uzņēmēja statusa piešķiršanu gadījumā, ja ir izdarīts smags vai atkārtots muitas noteikumu pārkāpums.

Grozījums Nr. 33

Direktīvas priekšlikums

11.b pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	11.b pants
	Pārskatīšana
	1. Piecus gadus pēc … [direktīvas spēkā stāšanās diena] Komisija kopā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm pārskata saskaņā ar 9. un 11. pantu piemērojamo naudas sodu apmērus. Pārskatīšanas procedūras mērķis ir vienādot muitas savienībā piemēroto naudas sodu apmērus, lai tādā veidā saskaņotu to piemērošanu.
	2. Komisija katru gadu publicē informāciju par sankcijām, ko dalībvalstis nosaka par pārkāpumiem muitas jomā, kuri minēti 3. un 6. pantā.
	3. Dalībvalstis nodrošina muitas tiesību aktu ievērošanu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 5. panta 2. punkta un Regulas (ES) Nr. 978/2012 nozīmē (3) .

Grozījums Nr. 34

Direktīvas priekšlikums

11.c pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	11.c pants
	Izlīgums
	Dalībvalstis nodrošina, ka ir iespēja panākt strīdu izšķiršanu, izmantojot procedūru, kas ļauj kompetentajām iestādēm panākt vienošanos ar personu, kura ir atbildīga par pārkāpumu, lai atrisinātu jautājumu par muitas noteikumu pārkāpumu kā alternatīvu tiesvedības ierosināšanai vai īstenošanai, ja šī persona piekrīt atteikties no kriminālvajāšanas apmaiņā pret tūlītēji izpildāmu sankciju.
	Tomēr, ja ir uzsākta tiesvedība, kompetentās iestādes drīkst izmantot strīdu izšķiršanu tikai ar tiesu iestādes piekrišanu.
	Komisija sniedz norādījumus par strīdu izšķiršanas procedūrām, lai nodrošinātu, ka personai, kura ir atbildīga par pārkāpumu, tiek dota iespēja atrisināt šo jautājumu pārskatāmi un atbilstīgi vienlīdzīgas attieksmes principam un ka katrā panāktajā vienošanā ir iekļauts noteikums par šīs procedūras rezultāta publicēšanu.

Grozījums Nr. 35

Direktīvas priekšlikums

12. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

12. pants

svītrots

Efektīva sankciju piemērošana un kompetento dienestu sankciju noteikšanas pilnvaru īstenošana

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, nosakot sankciju veidu un pakāpi par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3.–6. pantā, ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp attiecīgā gadījumā:

(a)	pārkāpuma smagumu un ilgumu;

(b)	faktu, ka persona, kas ir atbildīga par pārkāpumu, ir atzīts uzņēmējs;

(c)	nesamaksātā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu;

(d)	faktu, ka uz saistītajām precēm attiecas aizliegumi vai ierobežojumi saskaņā ar kodeksa 134. panta 1. punkta otro teikumu un kodeksa 267. panta 3. punkta e) apakšpunktu vai ka tās rada sabiedrības drošības apdraudējumu;

(e)	par pārkāpumu atbildīgās personas sadarbības līmeni ar kompetento iestādi;

(f)	par pārkāpumu atbildīgās personas iepriekšējos pārkāpumus.

Grozījums Nr. 36

Direktīvas priekšlikums

12.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	12.a pants
	Atbilstība
	Dalībvalstis nodrošina, ka ieinteresētajām personām ir ērti pieejamas, saprotamas un atjauninātas pamatnostādnes un publikācijas par to, kā panākt atbilstību Savienības tiesību aktiem muitas jomā un arī turpmāk tos ievērot.

Grozījums Nr. 37

Direktīvas priekšlikums

13. pants

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
13. pants	13. pants
Ierobežojumi	Ierobežojumi
1. Dalībvalstis nodrošina, ka procesu noilguma termiņš attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3.–6. pantā, ir četri gadi, un ka tas sākas no dienas, kad izdarīts muitas noteikumu pārkāpums.	1. Dalībvalstis nodrošina, ka procesu sākšanas noilguma termiņš attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. un 6. pantā, ir trīs gadi, un ka tas sākas no dienas, kad izdarīts muitas noteikumu pārkāpums.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja muitas noteikumu pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, noilguma termiņš sākas no dienas, kurā darbība vai bezdarbība, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, ir izbeigta.	2. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja muitas noteikumu pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, noilguma termiņš sākas no dienas, kurā darbība vai bezdarbība, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, ir izbeigta.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar jebkādu kompetentās iestādes izmeklēšanas vai tiesvedības darbību, kas paziņota attiecīgajai personai, attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumu. Noilguma termiņš sākas no dienas , kad notiek pārtraukuma darbība.	3. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz to pašu muitas noteikumu pārkāpumu vai ar darbību, ko veic par šo pārkāpumu atbildīgā persona . Noilguma termiņš turpinās dienā , kad tiek pabeigta pārtraukuma darbība.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka jebkādu procesu sākšana vai turpināšana attiecībā uz 3.–6. pantā minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem ir liegta, ja ir beidzies astoņu gadu termiņš, sākot no dienas, kas minēta 1. vai 2. punktā.	4. Dalībvalstis , neskarot 14. panta 2. punktu, nodrošina, ka visiem procesiem saistībā ar 3. vai 6. pantā minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem ir noteikts laika ierobežojums, neatkarīgo no jebkāda šā panta 3. punktā minētā jebkādas noilguma termiņa pārtraukšanas , ja ir beidzies astoņu gadu termiņš, sākot no dienas, kas minēta šā panta 1. vai 2. punktā.
5. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš tāda lēmuma izpildei, ar ko uzliek sankciju, ir trīs gadi. Šis termiņš sākas no dienas, kad minētais lēmums stājies likumīgā spēkā.	5. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš tāda lēmuma izpildei, ar ko uzliek sankciju, ir trīs gadi. Šis termiņš sākas no dienas, kad minētais lēmums stājies likumīgā spēkā.
6. Dalībvalstis paredz gadījumus, kuros 1., 4. un 5. punktā minētie noilguma termiņi tiek atlikti.	6. Dalībvalstis paredz gadījumus, kuros 1., 4. un 5. punktā minētie noilguma termiņi tiek atlikti.

Grozījums Nr. 38

Direktīvas priekšlikums

16. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Dalībvalstis sadarbojas un apmainās ar visu informāciju, kas vajadzīga procesos attiecībā uz darbību vai bezdarbību, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, kas minēts 3.–6. pantā, jo īpaši gadījumā , ja vairāk nekā viena dalībvalsts ir sākusi procesus pret to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem.

Dalībvalstis sadarbojas un apmainās ar visu informāciju, kas vajadzīga procesos attiecībā uz darbību vai bezdarbību, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, kas minēts 3. un 6. pantā, jo īpaši gadījumos , kad vairāk nekā viena dalībvalsts ir sākusi procesus pret to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem. Dalībvalstu sadarbības mērķis ir uzlabot muitā veikto preču pārbaužu efektivitāti un saskaņot Savienībā piemērotās procedūru.

Grozījums Nr. 39

Direktīvas priekšlikums

16. pants – 1.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	Komisija uzrauga sadarbību starp dalībvalstīm, lai izveidotu galvenos darbības rādītājus, kas attiecas uz muitas pārbaudēm un sankcijām, paraugprakses izplatīšanu un muitas darbinieku apmācības koordināciju.

Grozījums Nr. 40

Direktīvas priekšlikums

17. pants

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
17. pants	17. pants
Aizturēšana	Aizturēšana
Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajiem dienestiem ir iespēja uz laiku aizturēt jebkādas preces, transportlīdzekļus vai jebkādus citus līdzekļus, ko izmanto 3.–6. pantā minēto muitas noteikumu pārkāpumu izdarīšanai.	Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajiem dienestiem ir iespēja uz laiku aizturēt jebkādas preces, transportlīdzekļus vai jebkādus citus līdzekļus, ko izmanto 3. un 6. pantā minēto muitas noteikumu pārkāpumu izdarīšanai. Ja pēc sankcijas piemērošanas dalībvalsts neatgriezeniski konfiscē šādas preces, tā var šīs preces pēc vajadzības iznīcināt, atkārtoti izmantot vai pārstrādāt.

Grozījums Nr. 41

Direktīvas priekšlikums

18. pants – 1.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	Komisija līdz 2017. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā tiek izpildīti citi Savienības tiesību aktu muitas jomā elementi, piemēram, uzraudzība, kontrole un izmeklēšana, vajadzības gadījumā šim ziņojumam pievienojot tiesību akta priekšlikumu, lai papildinātu šo direktīvu.

Grozījums Nr. 42

Direktīvas priekšlikums

18.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts	Grozījums
	18.a pants
	Dalībvalstu ziņojumu sniegšana
	Dalībvalstis nosūta Komisijai statistiku par pārkāpumiem un informāciju par sankcijām, kas tikušas piemērotas par šiem pārkāpumiem, lai Komisija varētu novērtēt šīs direktīvas piemērošanu. Tādējādi šī informācija tiks sniegta katru gadu pēc tam, kad šī direktīva būs stājusies spēkā. Komisija šos datus var izmantot, pārskatot šo direktīvu, lai labāk tuvinātu valstu sankciju sistēmas.

(1) Jautājumu nodeva atpakaļ atbildīgajai komitejai atkārtotai izskatīšanai saskaņā ar Reglamenta 61. panta otrā punkta otro daļu (A8-0239/2016).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.).

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 978/2012 (2012. gada 25. oktobris) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008 (OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.).

19.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/301

P8_TA(2016)0411

Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējais budžets — visas iedaļas

Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu (11900/2016 – C8-0373/2016 – 2016/2047(BUD))

(2018/C 215/58)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (2),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (3) (“DFS regula”),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (4) (Iestāžu nolīgums),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskatu/pārskatīšanu (COM(2016)0603),

—	ņemot vērā 2016. gada 9. marta rezolūciju par 2017. gada budžeta izstrādes vispārējām pamatnostādnēm, III iedaļa — Komisija (5),

—	ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2017. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi (6),

—	ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes (7),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija pieņēma 2016. gada 18. jūlijā (COM(2016)0300),

—	ņemot vērā nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Padome pieņēma 2016. gada 12. septembrī un nosūtīja Parlamentam 2016. gada 14. septembrī (11900/2016 – C8-0373/2016),

—	ņemot vērā Reglamenta 88. pantu,

—	ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un citu iesaistīto komiteju atzinumus (A8-0287/2016),

A.	tā kā situācijā, kad trūkst resursu, lielāka uzmanība būtu jāvelta nepieciešamībai ievērot budžeta disciplīnu un izmantot līdzekļus lietderīgi un efektīvi;

B.	tā kā LESD 318. pantā paredzētajam Parlamenta un Komisijas dialogam būtu jāveicina uz sniegumu vērstas kultūras pilnveide Komisijā, tostarp lielāka pārredzamība un stingrāka pārskatatbildība,

III iedaļa

Vispārīgs pārskats

uzsver, ka 2017. gada budžets ir jāskata plašākā kontekstā, proti, saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas (DFS) vidusposma pārskatīšanu; uzsver, ka ir jāatrod līdzsvars starp ilgtermiņa prioritātēm un jaunām problēmām, un tādēļ vērš uzmanību uz to, ka 2017. gada budžetam ir jāatbilst stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, jo šī stratēģija ir uzskatāma par galveno orientieri un pamatprioritāti;

atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka konkrētajā šodienas kontekstā tādas iniciatīvas kā Komisijas veikta ESI fondu darbības apturēšana, kā paredzēts Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (Kopīgo noteikumu regula (KNR)) (8) 23. panta 15. punktā, ir ne tikai netaisnīgas, bet arī politiski ilgt nespējīgas;

uzsver, ka 2017. gada budžeta lasījums Parlamentā pilnībā atspoguļo politiskās prioritātes, kas ar ievērojamu vairākumu tika apstiprinātas iepriekš minētajā 2016. gada 9. marta rezolūcijā par vispārējām pamatnostādnēm un 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes;

uzsver, ka miers un stabilitāte ir pamatvērtības, kas Savienībai jāuztur; uzskata, ka ir jāaizsargā Lielās piektdienas vienošanās, kas ir apliecinājusi savu būtisko lomu miera un izlīguma procesā Ziemeļīrijā; uzsver, ka ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai nodrošinātu atbalstu reģioniem, kuri tiks īpaši skarti gadījumā, ja sarunu rezultātā Apvienotā Karaliste izstāsies no Savienības pēc tam, kad atbilstoši pilsoņu paustajai gribai būs iedarbinājusi LES 50. pantu;

uzsver, ka Savienība patlaban saskaras ar vairākām nopietnām ārkārtas situācijām un jaunām problēmām, kuras nebija iespējams paredzēt DFS 2014.–2020. gadam izstrādes laikā; pauž pārliecību, ka ārkārtējas steidzamības un prioritārā kārtā Savienības budžetā ir jārod lielāki finanšu resursi, lai reaģētu uz politiskajiem izaicinājumiem un dotu iespēju Savienībai panākt rezultātus un efektīvi reaģēt uz šīm krīzēm; uzskata, ka ir vajadzīga stingra politiska apņemšanās, lai 2017. gadā un līdz pat plānošanas perioda beigām nodrošinātu jaunas apropriācijas šī mērķa sasniegšanai;

uzsver, ka no 2017. gada budžeta ir jāspēj segt vajadzības, ko rada migrācijas problēma un ekonomikas krīzei sekojošā lēnā ekonomikas izaugsme; norāda, ka būtu jāpalielina arī pētniecības un infrastruktūras projektiem un cīņai pret jauniešu bezdarbu paredzētais finansējums;

atgādina, ka, lai gan Parlaments nekavējoties apstiprināja papildu finansējumu, kas nepieciešams pašreizējo bēgļu un migrācijas izraisīto problēmu risināšanā, vienlaikus turpinot atbalstīt ilgtspējīgas attīstības mērķus, tas vienmēr ir uzsvēris, ka minētās problēmas nav nozīmīgākas par citiem svarīgiem Savienības politikas virzieniem, jo īpaši pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšanu un uzņēmumu un uzņēmējdarbības attīstīšanu gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes jomā; norāda, ka 3. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms ir ārkārtīgi nepietiekams, lai nodrošinātu pienācīgu finansējumu pašreizējo migrācijas un bēgļu izraisīto problēmu iekšējai dimensijai, un uzstāj, ka ir jāpieņem visaptveroša un cilvēktiesībās pamatota pieeja, sasaistot migrāciju ar attīstību un nodrošinot migrējošu darba ņēmēju, patvēruma meklētāju un bēgļu integrāciju, kā arī jāpieņem prioritāras programmas, piemēram, kultūras programmas; uzsver, ka, lai nodrošinātu šajā jomā nepieciešamo papildu finansējumu, Komisija 2017. gada budžeta projektā ierosināja DFS īpašo instrumentu izmantošanu nepieredzētā apmērā, tostarp elastības instrumenta izmantošanu pilnā apmērā, kā arī ievērojamas summas izmantošanu no “pēdējā glābiņa” — rezerves neparedzētiem izdevumiem —, un Padome tam piekrita;

atkārtoti apliecina savu nostāju, proti, to, ka pašreizējo bēgļu un migrācijas izraisīto problēmu risināšanai nepieciešamais papildu finansējums nebūtu jārod uz Savienības pašreizējās ārējās darbības, tostarp tās attīstības politikas, rēķina; atkārtoti norāda, ka Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā, trasta fondu un visu citu ad hoc instrumentu izveidi nevar finansēt, samazinot līdzekļus citiem jau pastāvošiem instrumentiem; pauž bažas, ka ad hoc instrumentu veidošana ārpus Savienības budžeta varētu apdraudēt budžeta vienotību un apiet budžeta procedūru, kurā paredzēts, ka Eiropas Parlaments iesaistās un veic uzraudzību; stingri apšauba, vai 4. izdevumu kategorijas (“Globālā Eiropa”) maksimālais apjoms ir pietiekams, lai ilgtspējīgi un efektīvi reaģētu uz pašreizējām ārējām problēmām, tostarp pašreizējām bēgļu un migrācijas izraisītām problēmām;

atkārtoti pauž pārliecību, ka būtu jārod iespēja no Savienības budžeta finansēt jaunas iniciatīvas, nekaitējot jau pastāvošām Savienības programmām un politikas pasākumiem, un prasa rast ilgtspējīgus risinājumus jaunu iniciatīvu finansēšanai; pauž bažas par to, ka sagatavošanas darbība aizsardzības pētniecībai, kuras finansējums nākamajos trijos gados sasniegs EUR 80 miljonus, tiks iespiesta pašreizējās DFS budžetā; pauž pārliecību, ka, ņemot vērā jau tā nepietiekamo finansējumu Savienības budžetā, papildu centieniem attiecībā uz pasākumiem, administratīvajām izmaksām, sagatavošanas darbībām un izmēģinājuma projektiem, kas saistīti ar kopējo drošības un aizsardzības politiku, ir vajadzīgi arī jauni līdzekļi, kurus nodrošina dalībvalstis; uzskata, ka pašreizējās DFS vidusposma novērtēšanu/pārskatīšanu dalībvalstīm vajadzētu izmantot šajā nolūkā; uzsver, ka ir jāpaskaidro, kā ilgtermiņā tiks finansēti kopējie aizsardzības pētījumi;

10.

atgādina, ka Savienība ratificēja COP 21 nolīgumu un daļa finanšu resursu tai ir jāparedz starptautisko saistību pildīšanai; norāda, ka saskaņā ar 2017. finanšu gada tāmi minētajam mērķim no budžeta tiek paredzēts piešķirt 19,2 % izdevumu; stingri mudina Komisiju turpināt strādāt minētajā virzienā, lai īstenotu 20 % mērķi atbilstoši Komisijas saistībām integrēt pret klimata pārmaiņām vērstus pasākumus pašreizējā DFS;

11.

aicina Komisiju, iekļaujot to 2017. gada budžetā un paredzot tai pienācīga apmēra apropriācijas, iesniegt iniciatīvu, kuras mērķis būtu piešķirt sabiedriskā transporta kuponus gados jauniem eiropiešiem, kas atlasīti konkursa kārtībā; šādas iniciatīvas galvenais mērķis būtu izvērtēt iespējas un potenciālo ietekmi, ko radītu vispārēja sistēma, kura jo īpaši sniegtu priekšrocības jauniešu mobilitātei, jauniešiem paredzētu pasākumu organizēšanai un vienlīdzīgu iespēju veicināšanai;

12.

atjauno visas summas, kuras Padome budžeta projektā ierosinājusi samazināt; pauž neizpratni par ierosināto samazinājumu pamatojumu un iebilst pret Padomes pausto nolūku no jauna izveidot mākslīgas rezerves atsevišķās izdevumu kategorijās, tādās kā 1.a izdevumu apakškategorija (“Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”) un 4. izdevumu kategorija (“Globālā Eiropa”), īpaši ņemot vērā to, ka šīs rezerves jebkurā gadījumā būtu pārāk mazas, lai būtu iespējams reaģēt uz neparedzētiem apstākļiem vai krīzēm;

13.

norāda, ka Padomes lasījumā nav izdevies prognozēt Savienības budžeta faktisko izpildi pēdējos piecos gados un ka, ņemot vērā visus budžeta grozījumus, visos galīgajos budžetos bija nepieciešams ievērojami vairāk līdzekļu; tādēļ aicina Padomi Samierināšanas komitejā koriģēt tās nostāju, lai 2017. gada budžetam nodrošinātu pienācīgu finansējumu no paša sākuma;

14.

paziņo, ka, lai pienācīgi finansētu šīs spiedīgās vajadzības, kā arī ņemot vērā ļoti mazās DFS rezerves 2017. gadā, Parlaments finansēs līdzekļu palielinājumus, kuri pārsniedz budžeta projektā norādītās summas, pilnībā izmantojot visas pieejamās rezerves un pastiprināti izmantojot rezervi neparedzētiem izdevumiem;

15.

pilnībā kompensē visus samazinājumus, kas Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā (EISI) un pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” veikti saistībā ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), kopumā EUR 1 240 miljonu vērtībā 2017. gada saistībās, ar jaunu apropriāciju palīdzību, kuras jārod, veicot DFS vidusposma pārskatīšanu; uzstāj, ka ir efektīvi jāreaģē uz jauniešu bezdarbu visā Savienībā; tādēļ palielina Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai (JNI) paredzētos līdzekļus vēl par EUR 1 500 miljoniem saistību apropriācijās, lai to būtu iespējams turpināt; uzskata, ka par pienācīgu papildu finansējumu šīm svarīgajām Savienības programmām būtu jālemj saistībā ar DFS vidusposma pārskatīšanu;

16.

sagaida, ka Padome piekritīs šādai pieejai un ka būs viegli panākt vienošanos samierināšanas procedūrā, dodot iespēju Savienībai apliecināt savas spējas un efektīvi reaģēt uz turpmākiem izaicinājumiem;

17.

apropriāciju kopējo līmeni 2017. gadam nosaka EUR 160,7 miljardu apmērā saistību apropriācijās un EUR 136,8 miljardu apmērā — maksājumu apropriācijās;

1.a izdevumu apakškategorija — Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai

18.

norāda, ka 1.a izdevumu apakškategoriju kārtējo reizi ir smagi skāris Padomes lasījums, jo 52 % no visiem Padomes veiktajiem saistību samazinājumiem attiecas tieši uz šo kategoriju; tādēļ pauž izbrīnu par to, kā šajā lasījumā izpaužas Padomes politiskās prioritātes nodarbinātības un izaugsmes jomā;

19.

stingri iebilst pret šiem samazinājumiem izdevumu kategorijā, kura simbolizē Eiropas pievienoto vērtību un nodrošina iedzīvotājiem lielāku izaugsmi un nodarbinātību; tādēļ nolemj atjaunot visas Padomes samazinātās summas;

20.

ņemot vērā 2015. gada jūnijā pausto apņemšanos ikgadējās budžeta procedūras ietvaros pēc iespējas samazināt ESIF izveides ietekmi uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un EISI budžetu, nolemj pilnībā atjaunot to pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” un EISI pozīciju finansējumu sākotnējā apmērā (kāds tas bija pirms ESIF izveides), kuras tika samazinātas, lai finansētu ESIF garantiju fondu; uzsver Savienības lielākās pētniecības un inovācijas programmas — “Apvārsnis 2020” — nozīmību, jo tā lieliskas idejas pārvērš produktos un pakalpojumos, tādējādi veicinot izaugsmi un nodarbinātību; prasa paredzēt atbilstošas papildu saistību apropriācijas EUR 1,24 miljardu apmērā papildus budžeta projektā norādītajām summām; sagaida, ka tiks panākta vispārēja vienošanās šajā steidzamajā jautājumā, veicot DFS vidusposma pārskatīšanu; norāda, ka ESIF būtu jāuzlabo, lai tas būtu pilnībā efektīvs un lietderīgs, nodrošinot papildināmības principa ievērošanu, uzlabojot ģeogrāfisko un sektorālo līdzsvaru un uzlabojot lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību;

21.

ņemot vērā savas ar izaugsmi un nodarbinātību joprojām saistītās prioritātes un rūpīgi izvērtējot to līdzšinējo apguves spēju, nolemj ierosināt atsevišķus izlases kārtībā veiktus palielinājumus, pārsniedzot summas, kas budžeta projektā paredzētas programmām COSME, Progress, Marie Curie, Eiropas Pētniecības padomei, Eures un Erasmus+; norāda, ka šādus palielinājumus var finansēt no šajā apakškategorijā pieejamās rezerves;

22.

līdz ar to salīdzinājumā ar budžeta projektu palielina saistību apropriāciju apmēru 1.a izdevumu apakškategorijā par EUR 45 miljoniem (neierēķinot ESIF, izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības);

1.b izdevumu apakškategorija — Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija

23.

uzsver, ka aptuveni trešā daļa no Savienības ikgadējā budžeta tiek atvēlēta ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem; uzsver, ka kohēzijas politika ir Savienības galvenā investīciju politika un instruments nevienlīdzības mazināšanai starp visiem Savienības reģioniem un ka tai ir svarīga nozīme uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi vērstās stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

24.

nepiekrīt Padomes ierosinātajiem saistību apropriāciju samazinājumiem par EUR 3 miljoniem un, vēl jo vairāk, maksājumu apropriāciju samazinājumiem par EUR 199 miljoniem 1.b izdevumu apakškategorijā, tostarp atbalsta pozīcijās; aicina Padomi paskaidrot, kā šie samazinājumi ir savienojami ar tās mērķi nodrošināt apropriācijas, kas vajadzīgas jauno programmu netraucētai īstenošanai daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam ceturtajā darbības gadā; atgādina, ka Komisijas ierosinātais maksājumu apmērs šajā izdevumu kategorijā jau ir par 23,5 % zemāks nekā 2016. gada budžetā; šajā sakarībā uzsver, ka nekādi turpmāki maksājumu samazinājumi nevar būt nedz pamatoti, nedz pieņemami;

25.

prasa veikt Savienības politikas pasākumu ietekmes novērtējumu, pamatojoties uz ietekmes novērtējuma ziņojumiem, lai noteiktu, kādā apmērā tie ir spējuši cita starpā mazināt ekonomiskās atšķirības, attīstīt konkurētspējīgas un dažādotas reģionālās ekonomikas un veicināt izaugsmi un darbvietas;

26.

pauž satraukumu par vērā ņemamajiem kavējumiem Eiropas strukturālo un investīciju fondu cikla īstenošanā, kas, visticamāk, nopietni negatīvi ietekmēs rezultātu laicīgu sasniegšanu uz vietas, kā arī var novest pie jauna neapmaksātu rēķinu uzkrājuma izveidošanās pašreizējās DFS darbības termiņa otrajā pusē; mudina attiecīgās dalībvalstis nekavējoties iecelt atlikušās vadošās, maksājumu un sertifikācijas iestādes un novērst visus citus programmu īstenošanas aizkavēšanās cēloņus; pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumus par lielāku vienkāršošanu šajā jomā un uzskata, ka dalībvalstīm būtu steidzami jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka programmas sāk darboties ar pilnu jaudu; līdz ar to prasa nodrošināt lielāku sinerģiju un papildināmību starp publisko investīciju politiku dalībvalstu budžetos un Savienības budžetu un tiem budžetiem, kuri paredzēti, lai veicinātu izaugsmi un ilgtspējīgas nodarbinātības radīšanu, kas veido Savienības pamatu;

27.

pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu izveidot strukturālo reformu atbalsta programmu, paredzot tai finansējumu EUR 142 800 000 apmērā, un uzsver, ka šis finansējums būtu jāpiešķir, raugoties, lai tiktu stiprināta ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija;

28.

pauž nožēlu par to, ka Komisija nav ierosinājusi saistību apropriācijas JNI 2017. gadā, jo tai paredzētais finansējums tika darīts pieejams agrāk, proti, 2014.–2015. gadā; atkārtoti pauž stingru atbalstu JNI turpināšanai; saskaņā ar Eiropas Sociālā fonda regulu (9), kurā paredzēta šādas turpināšanas iespēja, nolemj vispirms piešķirt JNI EUR 1 500 miljonus saistību apropriācijās un EUR 500 miljonus — maksājumu apropriācijās efektīvai reaģēšanai uz jauniešu bezdarbu, ņemot vērā pieredzi, ko sniedz Komisijas veiktā JNI īstenošanas izvērtējuma rezultāti; norāda, ka saskaņā ar Parlamenta pieprasījumiem vispārēja vienošanās par pienācīgu papildu finansējumu JNI laika periodam, kas atlicis līdz šī plānošanas perioda beigām, būtu jāpanāk gaidāmajā DFS vidusposma pārskatīšanā; mudina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai paātrinātu šīs iniciatīvas īstenošanu uz vietas, tādējādi dodot tiešu labumu Eiropas jauniešiem;

29.

nolemj atjaunot budžeta projektā norādītās summas gan saistību, gan maksājumu apropriācijās Padomes samazinātajās pozīcijās; salīdzinājumā ar budžeta projektu 1.b izdevumu apakškategorijā palielina JNI paredzētās saistību apropriācijas par EUR 1 500 miljoniem un maksājumu apropriācijas — par EUR 500 miljoniem, bet Eiropas atbalsta fondam vistrūcīgākajām personām paredzētās saistību apropriācijas par EUR 4 miljoniem un maksājumu apropriācijas — par EUR 2 miljoniem, tādējādi pārsniedzot saistību pašreizējo maksimālo apjomu par EUR 1,57 miljardiem;

30.

uzsver, ka 1.b izdevumu apakškategorijā meklējama lielākā daļa patlaban neizpildīto saistību (RAL), kas 2016. gada septembra sākumā sasniedza EUR 151 119 miljonus un var apdraudēt jauno programmu īstenošanu;

31.

uzsver, ka kohēzijas politika nodrošina nozīmīgu ieguldījumu attiecībā uz dzimumu līdztiesības principa efektīvu ievērošanu budžeta plānošanā; aicina Komisiju atbalstīt pasākumus dzimumu līdztiesības nodrošināšanai paredzētu piemērotu instrumentu izveidei, piemēram, stimulu struktūrām, kurās struktūrfondi tiktu izmantoti, lai rosinātu ievērot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā dalībvalstu līmenī;

2. izdevumu kategorija — Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi

32.

norāda, ka Padome samazināja 2. izdevumu kategorijas apropriācijas par EUR 179,5 miljoniem saistību apropriācijās un par EUR 198 miljoniem — maksājumu apropriācijās administratīvā atbalsta pozīcijās, operatīvās tehniskās palīdzības pozīcijās (piemēram, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds un programma LIFE), darbības pozīcijās, kas attiecas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF), kuram ir būtiska nozīme, lai saglabātu lauksaimniecību plaukstošās teritorijās, un decentralizēto aģentūru pozīcijās; norāda, ka vislielākie maksājumu samazinājumi ir skāruši lauku attīstību; uzskata, ka grozījumu vēstule arī turpmāk būtu jāuzskata par pamatu jebkādai uzticamai ELGF apropriāciju pārskatīšanai; attiecīgi atjauno budžeta projektā norādītās summas;

33.

uzskata, ka Savienības budžetā prioritāte jāpiešķir iniciatīvām, kas patiesi veicinās zaļo ekonomiku;

34.

gaida grozījumu vēstules iesniegšanu par ārkārtas atbalsta paketi, kas paredzēta jo īpaši piena nozarei, un nolemj paust stingru atbalstu Savienības lauksaimniecības nozarei; tādēļ par EUR 600 miljoniem palielina budžeta projektā norādītās apropriācijas, lai novērstu piena nozares krīzes radītās sekas un Krievijas noteiktā embargo ietekmi uz piena nozari;

35.

atzinīgi vērtē saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” piešķirtos līdzekļus ar lauksaimniecību saistītai pētniecībai un inovācijai, lai nodrošinātu pietiekamu drošas un kvalitatīvas pārtikas un citu no bioloģiskajiem resursiem iegūtu produktu piedāvājumu; uzsver, ka prioritāte ir jāpiešķir projektiem, kuros iesaistīti primārie ražotāji;

36.

atkārtoti norāda, ka KLP apropriācijas nevajadzētu izmantot, lai atbalstītu tādu vēršu selekciju vai audzēšanu, kurus izmanto letālās vēršu cīņās; mudina Komisiju nekavējoties iesniegt tiesību aktu izmaiņas, kas nepieciešamas, lai izpildītu šo prasību, kura jau minēta Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārīgajā budžetā;

37.

uzsver, ka jaunās kopējās zivsaimniecības politikas īstenošana nozīmē paradigmas maiņu zvejniecības pārvaldībā gan dalībvalstīm, gan zvejniekiem, un šajā sakarībā atgādina par grūtībām, ar kurām nācās saskarties iepriekšējos finanšu gados, kad tika samazinātas apropriācijas;

38.

tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto un vienlaikus paužot gandarījumu par palielinājumu 2017. gada budžeta projektā programmai LIFE EUR 30,9 miljonu apmērā saistību apropriācijās, pauž nožēlu, ka arī šogad programma LIFE, kuras kopējais finansējums ir EUR 493,7 miljoni, veido tikai 0,3 % no visa 2017. gada budžeta projekta;

39.

uzsver, ka iepriekšējās problēmas, kuras izraisīja maksājumu apropriāciju trūkums programmai LIFE, traucēja un aizkavēja tās pienācīgu īstenošanu;

40.

saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un starptautiskajām saistībām klimata pārmaiņu novēršanas jomā nolemj ierosināt programmas LIFE+ palielinājumu salīdzinājumā ar budžeta projektā norādīto apmēru;

41.

tādēļ palielina saistību apropriācijas par EUR 619,8 miljoniem un maksājumu apropriācijas — par EUR 611,3 miljoniem (neierēķinot izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības), atstājot rezervi EUR 19,4 miljonu apmērā līdz 2. izdevumu kategorijas maksimālajam apjomam;

3. izdevumu kategorija — Drošība un pilsoniskums

42.

uzsver, ka Parlaments joprojām uzskata pašreizējo migrācijas problēmu par vienu no aktuālākajiem darba kārtības jautājumiem; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piešķirt vēl EUR 1,8 miljardus migrācijas problēmas novēršanai Savienībā papildus tiem līdzekļiem, kas jau sākotnēji ieplānoti 2017. gadam; norāda, ka lielas novirzes no sākotnējā plānojuma liecina par vajadzību palielināt 3. izdevumu kategorijas maksimālos apjomus; uzsver, ka Komisija ierosina šos palielinājumus finansēt, galvenokārt izmantojot elastības instrumentu (EUR 530 miljonu apmērā, tādējādi pilnībā izlietojot šajā gadā pieejamo finansējumu) un rezervi neparedzētiem izdevumiem (EUR 1 160 miljonu apmērā); ņemot vērā nepieredzēto finansējuma apmēru ar migrāciju saistītiem izdevumiem (kopumā EUR 5,2 miljardi 2017. gadā 3. un 4. izdevumu kategorijā un Eiropas Attīstības fonda izmantošana) un iesniegtos priekšlikumus būt elastīgiem, neprasa vēl vairāk palielināt līdzekļus ar migrāciju saistītiem politikas pasākumiem; vienlaikus iebildīs pret jebkādiem mēģinājumiem samazināt finansējumu Savienības pasākumiem šajā jomā;

43.

atkārtoti norāda, ka budžeta elastīgumam ir savas robežas un tas var būt vienīgi īstermiņa risinājums; pauž stingru pārliecību, ka 3. izdevumu kategorijas maksimālā apjoma palielināšana būtu uz nākotni vērsta un drosmīga atbilde uz šīm bēgļu un migrācijas izraisītajām ilgtermiņa problēmām, kuras aptvērušas visu kontinentu un nebūt nemazinās; uzskata, ka visi nesenie ar budžetu saistītie lēmumi nodrošināt jaunas apropriācijas šajā jomā ir faktiski apliecinājuši nepieciešamību pārskatīt minēto maksimālo apjomu;

44.

ņemot vērā pašreizējās problēmas drošības un migrācijas jomā, atzinīgi vērtē finansējuma palielinājumu AMIF (EUR 1,6 miljardi) un ISF (EUR 0,7 miljardi); uzskata — jo vairāk tiek palielināts AMIF finansējums, jo lielāka kļūst nepieciešamība nodrošināt gada finansējuma taisnīgu un pārredzamu sadali starp šī fonda dažādajām programmām un mērķiem un uzlabot pārredzamību pār to, kā šis finansējums tiks izlietots;

45.

norāda, ka jaunais Instruments ārkārtas atbalstam Savienībā tika izveidots 2016. gada 15. martā, tam paredzot orientējošu finansējumu EUR 700 miljonu apmērā uz trim gadiem (2016.–2018. gads), un tas nekavējoties jau ir devis rezultātus uz vietas ārkārtas pasākumu veidā, reaģējot uz liela skaita bēgļu un migrantu, kas ierodas dalībvalstīs, humānajām vajadzībām; tomēr atkārtoti pauž nostāju, ka turpmāk būtu jāparedz ilgtspējīgāks tiesiskais un budžeta regulējums, lai Savienībā varētu mobilizēt humāno palīdzību; uzstāj uz regulāra dialoga uzturēšanu ar Komisiju par šī instrumenta pašreizējo un turpmāko darbību un finansēšanu, pamatojoties uz informācijas pilnīgu pārredzamību un ietekmes novērtējuma ziņojumiem;

46.

ņemot vērā paaugstināto apdraudējuma līmeni vairākās dalībvalstīs un vienlaikus pastāvošās problēmas, ko rada migrācijas pārvaldība, cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību un saskaņotas Eiropas atbildes reakcijas nepieciešamība, prasa piešķirt finansējumu papildu darbiniekiem Eiropolā, lai izveidotu 24/7 terorisma apkarošanas vienību, kura dalībvalstu kompetentajām iestādēm sniegtu izlūkošanas datus; uzskata, ka šāds palielinājums arī uzlabotu cīņu pret cilvēku tirdzniecību (īpašu uzmanību pievēršot nepavadītiem nepilngadīgajiem) un cīņu pret kibernoziedzību (jaunā EC3 darbinieki), kā arī palielinātu darbinieku skaitu Itālijas un Grieķijas karstajos punktos; atgādina, ka Eiropolam patlaban ir tikai trīs darbinieki, ko norīkot uz pastāvīgiem un pagaidu karstajiem punktiem, kuri Itālijā vien ir astoņi; uzskata, ka šis skaits ir pārāk mazs, lai Eiropols spētu pildīt savus uzdevumus cīņā pret cilvēku tirdzniecību, terorismu un citiem smagiem pārrobežu noziedzības veidiem;

47.

atzinīgi vērtē jaunas budžeta pozīcijas izveidi, lai nodrošinātu finansējumu terorisma upuriem; atbalsta resursu piešķiršanu upuru vajadzību plašajam spektram, kas ietver fizisku ārstēšanu, psihosociālus pakalpojumus un finansiālu atbalstu; uzskata, ka pārāk bieži nevainīgu terorisma upuru vajadzības tiek vai nu aizmirstas, vai uzskatītas par sekundārām gadījumos, kad tiek ierosināti pasākumi cīņai pret terorisma draudiem;

48.

nosoda samazinājumus kopumā EUR 24,3 miljonu apmērā saistību apropriācijās, ko Padome veikusi daudzās programmās kultūras, plašsaziņas līdzekļu, pilsoniskuma, pamattiesību un sabiedrības veselības jomā; uzskata, ka kultūras programmu finansējuma samazināšana, lai rastu līdzekļus pašreizējo bēgļu un migrācijas izraisīto problēmu risināšanai, ir negatīvs signāls no Padomes puses; pauž nožēlu par to, ka daudzi no minētajiem samazinājumiem šķiet veikti patvaļīgi, neņemot vērā lieliskus īstenošanas rādītājus; uzskata, ka pat nelieli samazinājumi var apdraudēt programmu mērķu sasniegšanu un Savienības pasākumu netraucētu īstenošanu; tādēļ atjauno visas pozīcijas līdz budžeta projektā norādītajam apmēram;

49.

uzstāj, ka ir jāpalielina finansējums vairākiem pasākumiem, ko īsteno programmās “Radošā Eiropa” un “Eiropa pilsoņiem”, kuras ilgstoši bijušas nepietiekami finansētas; ir pārliecināts, ka šīs programmas ir aktuālākas nekā jebkad agrāk gan tāpēc, ka veicina kultūras un radošo nozaru ieguldījumu darbvietu veidošanas un izaugsmes nodrošināšanā, gan tāpēc, ka sekmē iedzīvotāju aktīvu iesaistīšanos Savienības politikas veidošanā un īstenošanā; pauž neizpratni par to, kā Padome var pamatot finansējuma samazināšanu MVU kultūras un radošajās nozarēs, ņemot vērā, ka Kultūras un radošās nozares garantiju mehānisms, kura finansējums jau ir atlikts uz vēlāku laiku, ir sācis darboties tikai 2016. gada jūnijā un ir lielisks piemērs tam, kā inovatīvi risināt nopietnu tirgus neveiksmi, veidojot spējas un piedāvājot aizsardzību pret kredītrisku finanšu starpniekiem, kuri piešķir kredītus kultūras un radošajās nozarēs;

50.

uzsver, ka Savienības programmas kultūras, izglītības, jaunatnes un pilsonības jomā nodrošina nepārprotamu Eiropas pievienoto vērtību, kā arī papildina un veido sinerģiju ar migrantu un bēgļu integrācijas politiku; tādēļ aicina Savienības iestādes atbildēt ar pienācīgu finansējuma palielināšanu tieši pārvaldītajām programmām, tādām kā “Radošā Eiropa”, kā arī attiecīgajām strukturālo un investīciju fondu budžeta pozīcijām;

51.

norāda, ka ir jāparedz budžeta garantijas, kas nepieciešamas 2018. gada kā Eiropas Kultūras mantojuma gada sagatavošanas pasākumiem;

52.

atgādina, ka Savienības civilās aizsardzības mehānisms ir Savienības solidaritātes stūrakmens; uzsver, ka Savienība veic iespēju sniegšanas uzdevumu, lai atbalstītu, koordinētu un papildinātu dalībvalstu pasākumus katastrofu novēršanas, gatavības un reaģēšanas jomā; norāda uz nelielo saistību palielinājumu šai programmai;

53.

atzinīgi vērtē budžeta pozīcijas izveidi ES Meklēšanas un glābšanas fondam, no kuras ir plānots finansēt dalībvalstu īstenotās un Savienības līmenī koordinētās meklēšanas un glābšanas darbības, jo īpaši Vidusjūrā; uzskata, ka īpaša fonda izveide ir piemērotāks risinājums nekā Frontex vai jaunizveidotās Eiropas robežu un krasta apsardzes budžeta pastāvīga palielināšana;

54.

atzinīgi vērtē budžeta pozīcijas izveidi, lai atbalstītu Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI), kas ir jaunizveidots instruments ar mērķi iesaistīt pilsoņus Savienības lēmumu pieņemšanā un padziļināt Eiropas demokrātiju; uzskata, ka budžeta projektā ierosinātais saistību apropriāciju apmērs ir pārāk mazs; nolemj palielināt šo budžeta pozīciju;

55.

atzinīgi vērtē finansējuma palielinājumu Komisijas pārstāvniecību, pilsoņu dialogu un partnerību darbību komunikācijai, līdzekļu apmēram 2017. gadā sasniedzot EUR 17,036 miljonus saistību apropriācijās un EUR 14,6 miljonus maksājumu apropriācijās, jo šie pasākumi ir saistīti ar iniciatīvām, kuru mērķis ir tuvināties ES pilsoņiem, iegūt viņu uzticību un veicināt viņu izpratni par Savienības politikas nostādnēm un pasākumiem;

56.

uzsver, ka pēc jaunā Iestāžu nolīguma par Pārredzamības reģistru pieņemšanas Pārredzamības reģistra kopīgais sekretariāts ir jānodrošina ar pietiekamiem un atbilstīgiem administratīvajiem un finanšu līdzekļiem, lai tas spētu pildīt savus uzdevumus;

57.

norāda, ka Parlamenta lasījumā iekļautās summas (neierēķinot izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības) par EUR 71,28 miljoniem pārsniedz 3. izdevumu kategorijas saistību maksimālo apjomu, kā arī palielina maksājumu apropriācijas par EUR 1 857,7 miljoniem; ņemot vērā, ka jau budžeta projektā nebija nekādas rezerves, ierosina šos palielinājumus finansēt, nepārsniedzot maksimālo apjomu, bet vairāku būtisku ar migrāciju saistītu izdevumu posteņu gadījumā izmantojot rezervi neparedzētiem izdevumiem;

4. izdevumu kategorija — Globālā Eiropa

58.

norāda, ka, ņemot vērā pašreizējās bēgļu un migrācijas izraisītās problēmas, Savienības ārējai darbībai ir vajadzīgs aizvien lielāks finansējums, kas ievērojami pārsniedz 4. izdevumu kategorijas pašreizējo apmēru; tādēļ stingri apšauba, ka 4. izdevumu kategorijas maksimālie apjomi ir pietiekami, lai nodrošinātu pienācīgu finansējumu bēgļu un migrācijas izraisīto problēmu ārējai dimensijai; pauž nožēlu, ka tādu jaunu iniciatīvu finansēšanai kā Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijā Komisija izvēlējās budžeta projektā samazināt līdzekļus citām programmām, tādām kā attīstības sadarbības instruments (ASI) un Stabilitātes un miera veicināšanas instruments (IcSP); uzsver, ka tam nevajadzētu notikt uz citās jomās īstenotu pasākumu rēķina; tādēļ nolemj lielā mērā samazināt nozīmīgu finanšu resursu pārvietošanu no diviem instrumentiem, kuri cita starpā palīdz novērst migrācijas plūsmu pamatcēloņus; atgādina, ka Savienības attīstības politikas galvenajam mērķim joprojām ir jābūt nabadzības mazināšanai; pauž nožēlu par to, ka humānajai palīdzībai un Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) Vidusjūras reģiona sadaļai ir paredzēts mazāk apropriāciju, nekā tika apstiprināts 2016. gada budžetā, lai gan šiem instrumentiem ir neapstrīdama nozīme lielā skaita ārējo problēmu risināšanā; pauž nožēlu par Padomes veiktajiem nepamatotajiem samazinājumiem;

59.

tādēļ nolemj atjaunot visas summas, kuras Padome samazinājusi 4. izdevumu kategorijā; nolemj arī atjaunot 2016. gada apmēru EKI Vidusjūras reģiona sadaļas un humānās palīdzības pozīcijās; turklāt nolemj mazināt samazinājumus, ko Padomei veikusi ASI un IcSP pozīcijās; uzskata, ka ir svarīgi saglabāt Savienības centrālo lomu un finansiālā atbalsta līmeni Tuvo Austrumu miera procesa, Palestīniešu pašpārvaldes un UNRWA atbalstīšanā, kā arī EKI Austrumu partnerības pozīcijās; uzsver Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta nozīmību;

60.

nolemj palielināt makrofinansiālo palīdzību, kura ir ievērojami samazināta salīdzinājumā ar 2016. gadu; uzskata, ka būs vajadzīgs lielāks finansējums, nekā ierosināts, lai nodrošinātu, ka ir iespējams apmierināt visus turpmākos pieprasījumus pēc aizdevumiem;

61.

pilnībā atbalsta Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijā un ierosina pārcelt uz agrāku laiku, proti, uz 2016. gadu, daļu no Savienības budžeta 2017. gadā plānotā ieguldījuma, ņemot vērā šī mehānisma labos īstenošanas rādītājus un 2016. gada budžetā joprojām pieejamās lielās rezerves; tādēļ aicina palielināt IPA II paredzēto finansējumu par EUR 400 miljoniem, izdarot grozījumu 2016. gada budžetā, un attiecīgi izmantot rezervi neparedzētiem izdevumiem; tādu pašu summu iekļauj rezervē 2017. gada budžetā līdz brīdim, kad būs panākta visaptveroša vienošanās par Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā alternatīvu finansēšanu, kas mazinās nepieredzēto spiedienu uz citiem ārējās finansēšanas instrumentiem;

62.

ar bažām norāda, ka, neraugoties uz lielo nozīmību un ievērojamo apmēru, ES trasta fondi un Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijā Savienības budžetā praktiski nav pamanāmi; prasa tos iekļaut budžetā tā, lai panāktu lielāku pārredzamību un vairāk tiktu ievērots gan Savienības budžeta vienotības princips, gan budžeta lēmējinstitūcijas prerogatīvas, un šajā nolūkā izveido jaunas budžeta pozīcijas; aicina Komisiju arī apliecināt, ka finanšu instrumentu izmantošana trasta fondu ietvaros nenovirza to apropriācijas no mērķiem, kas paredzēti sākotnējos juridiskajos pamatos; norāda, ka mērķi papildināt Savienības budžeta ieguldījumus ar dalībvalstu ieguldījumiem līdz šim galīgi nav izdevies īstenot; šajā sakarībā uzsver, ka saistībā ar turpmākajiem pieprasījumiem pēc Savienības budžeta iemaksām trasta fondos Parlaments sniegs piekrišanu tikai tad, kad būs nodrošināta līdzvērtīga summa dalībvalstu ieguldījumu veidā; tādēļ aicina dalībvalstis izpildīt dotos solījumus pēc iespējas drīzāk;

63.

norāda, ka Garantiju fondam ārējai darbībai, no kura sedz aizdevumus saistību neizpildes gadījumā un nodrošina aizdevumu garantijas trešām valstīm vai projektiem trešās valstīs, saskaņā ar Komisijas ziņojumu par vispārējā budžeta garantijām (COM(2016)0576) ir nepieciešams papildu finansējums, lai sasniegtu plānoto summu, un tādēļ budžeta projektā tika iekļauti EUR 228,04 miljoni; pauž bažas par to, ka šīs prasības rada papildu spiedienu uz jau tā ļoti noslogotajiem 4. izdevumu kategorijas maksimālajiem apjomiem;

64.

atzinīgi vērtē Komisijas budžeta priekšlikumus saistībā ar jauno partnerības migrācijas jomā sistēmu un ārējo investīciju plānu; tomēr pauž bažas par iespējamu jaunu “satelītu” izveidi ārpus Savienības budžeta; atkārtoti norāda, ka ir jāsaglabā pilnīga parlamentāra kontrole pār Savienības budžetu; stingri uzstāj, ka ir jāievēro budžeta vienotības princips; pauž pārliecību, ka jaunās prioritātes nevajadzētu finansēt, kaitējot esošajiem Savienības projektiem; uzskata, ka būtu jāizmanto papildu elastīgums, lai nodrošinātu vērienīgu pamatu investīciju veicināšanai Āfrikā un ES kaimiņvalstīs, paredzot tam jaunas apropriācijas atbilstošā apmērā;

65.

atkārtoti prasa budžetam neitrālā veidā pārcelt ES īpašajiem pārstāvjiem paredzēto budžeta pozīciju no KĀDP budžeta uz EĀDD administratīvo budžetu, lai vēl vairāk konsolidētu Savienības diplomātisko darbību;

66.

līdz ar to salīdzinājumā ar budžeta projektu par EUR 499,67 miljoniem palielina saistību apropriācijas un par EUR 493,2 miljonu — maksājumu apropriācijas 4. izdevumu kategorijā (neierēķinot izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, bet ņemot vērā ES īpašo pārstāvju pozīcijas pārcelšanu uz EĀDD budžetu);

67.

uzskata, ka ir jāpalielina apropriācijas Kipras turku kopienas budžeta pozīcijai (+EUR 3 miljoni), lai izlēmīgi turpinātu un intensificētu Kiprā bezvēsts pazudušo personu komitejas darbu un atbalstītu divkopienu Kultūras mantojuma tehnisko komiteju, tādējādi veicinot abu kopienu savstarpēju uzticēšanos un samierināšanos;

5. izdevumu kategorija — Administrācija; pārējās izdevumu kategorijas — administratīvie un pētniecības atbalsta izdevumi

68.

uzskata, ka Padomes veiktie samazinājumi ir nepamatoti un kaitīgi, un atjauno budžeta projektā norādītās summas visiem Komisijas administratīvajiem izdevumiem, tostarp administratīvajiem un pētniecības atbalsta izdevumiem 1.–4. izdevumu kategorijā;

69.

ņemot vērā nesen klajā nākušos faktus un lai atgūtu Savienības pilsoņu uzticēšanos un atjaunotu Savienības iestāžu uzticamību, nolemj paturēt rezervē 20 % no apropriācijām, kas paredzētas pagaidu piemaksām bijušajiem Komisijas locekļiem, līdz Komisija attiecībā uz komisāriem sāks piemērot stingrāku rīcības kodeksu, lai novērstu interešu konfliktu un t. s. virpuļdurvju efektu;

70.

uzskata, ka iestāžu administratīvā sadarbība ir efektivitātes avots, jo kādas iestādes vajadzībām attīstīta zinātība, spējas un resursi var tikt darīti pieejami citām; tādēļ aicina izveidot sistēmu, kas ierobežotu administratīvo slogu līdz nepieciešamajam minimumam, nodrošinātu pakalpojumu pienācīgu kvalitāti, nodrošinātu galveno atbildīgo iestādi ar vajadzīgajiem budžeta resursiem un stimulētu citu iestāžu sadarbību, ierobežojot to finansējuma daļu līdz nenozīmīgām sadarbības radītām izmaksām un tādējādi saskaņojot iestāžu līmenī pieņemtus pareizas finanšu pārvaldības lēmumus ar vispārēju pareizu budžeta finanšu pārvaldību;

Aģentūras

71.

principā atbalsta Komisijas aplēses par aģentūru budžeta vajadzībām; norāda, ka Komisija jau ir ievērojami samazinājusi lielākās daļas aģentūru sākotnējos pieprasījumus; tādēļ uzskata, ka jebkādi turpmāki Padomes ierosināti samazinājumi apdraudētu aģentūru pienācīgu darbību un neļautu tām izpildīt uzticētos uzdevumus;

72.

atzinīgi vērtē budžeta palielinājumu efektīvajām TI aģentūrām, īpaši tām, kuras strādā ar migrācijas un drošības jautājumiem; uzsver, ka šīm aģentūrām ir jābūt pietiekamam resursu (tostarp arī investīcijām jaunās tehnoloģijās paredzētu resursu) un darbinieku apmēram, kad to pilnvaras tiek paplašinātas;

73.

ņemot vērā pašreizējās problēmas drošības jomā un paturot prātā to, ka ir vajadzīga saskaņota Eiropas reakcija, uzskata, ka daži no minētajiem palielinājumiem nav pietiekami, un nolemj palielināt apropriācijas Eiropas Policijas birojam (Eiropolam), Eiropas Tiesu sadarbības vienībai, Eiropas Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA) un Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūrai (ENISA);

74.

konkrētāk, uzsver, ka ir vajadzīgi pietiekami cilvēkresursi un materiālie resursi Eiropola jaunizveidotajam Eiropas Terorisma apkarošanas centram, EC3 un vienībai ziņošanai par interneta saturu (IRU), tostarp attiecībā uz kopīgu operatīvo plānošanu un draudu novērtējumu, lai stiprinātu saskaņotu pieeju dalībvalstu cīņā pret organizēto noziedzību, kibernoziedzību un ar internetu saistītu noziedzību, terorismu un citiem smagiem noziegumiem; aicina piešķirt papildu finansējumu kopīgajām izmeklēšanas grupām;

75.

atgādina par dažādo TI informācijas sistēmu plānoto uzlabošanu un sadarbspēju, par ko Komisija informēja 2016. gada 6. aprīļa paziņojumā par turpmāko satvaru stiprākām un viedākām informācijas sistēmām robežām un drošībai; mudina paredzēt, ka būs nepieciešami atbilstoši resursi, lai šos tehniskos risinājumus varētu īstenot ātri un efektīvi;

76.

atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada budžetā ir iekļauti atbilstoši resursi, lai atbalstītu Frontex ilgtermiņa pārveidi par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru un EASO kļūšanu par pilnvērtīgu aģentūru patvēruma jomā; uzsver — lai gan šķiet, ka Eiropas robežu un krasta apsardzes resursi patlaban ir pietiekami, šīs aģentūras turpmākās darbības resursu vajadzības un vajadzības pēc darbiniekiem būs cieši jāuzrauga, lai aģentūra neatpaliktu no dzīves realitātes;

77.

ņemot vērā aizvien smagāko humanitāro situāciju Eiropas dienvidu kaimiņvalstīs un aizvien lielāko skaitu patvēruma meklētāju, kā arī — galvenokārt — mērķi nostiprināt tā mandātu vairāk, nekā paredzēts Komisijas priekšlikumā, nolemj arī palielināt 2016. gada budžeta apropriācijas Eiropas Patvēruma atbalsta birojam;

78.

atkārtoti norāda, ka nevar piekrist Komisijas un Padomes pieejai attiecībā uz aģentūru personālu, tādēļ izdara izmaiņas lielā skaitā štatu sarakstu; vēlreiz uzsver, ka katrai aģentūrai piecu gadu laikā ir jāsamazina štata vietu skaits par 5 %, kā apstiprināts Iestāžu nolīgumā, bet jaunajām štata vietām, kuras nepieciešamas papildu uzdevumu veikšanai saistībā ar politiskām pārmaiņām un jauniem tiesību aktiem kopš 2013. gada, ir jāparedz papildu resursi un tās nedrīkst ņemt vērā, pildot Iestāžu nolīgumā noteikto darbinieku skaita samazināšanas mērķi; tādēļ vēlreiz uzsver, ka iebilst pret aģentūrām paredzēta pārdales fonda koncepciju, bet atkārtoti apstiprina gatavību atbrīvot štata vietas, panākot aģentūrās efektivitātes radītus ietaupījumus ar lielākas administratīvās sadarbības vai — attiecīgā gadījumā — pat apvienošanās palīdzību, kā arī apvienojot noteiktas funkcijas ar Komisiju vai kādu citu aģentūru;

79.

uzsver, ka ievērojamus ar darbību un personālu saistītus ietaupījumus varētu panākt, ja aģentūrām, kurām ir vairāk nekā viena darba vieta (ENISA, eu-LISA, ERA), tiktu noteikta tikai viena darba vieta; uzskata, ka šo aģentūru pašreizējās darbības finansējuma vajadzības dod iespēju veikt šādas izmaiņas; uzsver, ka Eiropas Banku iestādes (EBI) pārcelšana no Londonas un apvienošana ar vismaz vienu no abām pārējām uzraudzības aģentūrām varētu nodrošināt ievērojamus abu aģentūru izmaksu ietaupījumus; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu šajā jautājumā;

Izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības

80.

pēc iesniegto izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību rūpīgas analīzes, ņemot vērā notiekošo projektu un darbību veiksmīguma pakāpi un izslēdzot iniciatīvas, uz kurām jau attiecas spēkā esošie juridiskie pamati, kā arī pilnībā ņemot vērā Komisijas novērtējumu par projektu īstenošanas iespējamību, nolemj pieņemt kompromisa paketi, kurā ir neliels skaits izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību, ievērojot arī pieejamo rezervju ierobežojumus un izmēģinājuma projektiem un sagatavošanās darbībām noteiktos maksimālos apjomus;

Īpašie instrumenti

81.

atgādina rezerves palīdzībai ārkārtas gadījumos nozīmību, strauji reaģējot uz īpašas palīdzības vajadzībām trešās valstīs saistībā ar neparedzētiem notikumiem, un atgādina savu iepriekš pausto prasību DFS pārskatīšanas laikā ievērojami palielināt tās finansējumu; norāda, ka šīs rezerves ļoti straujais izlietojums 2016. gadā, kas, visticamāk, neatstās nekādas iespējas veikt pārvietojumu, liecina par to, ka šis īpašais instruments izrādīsies nepietiekami finansēts, lai risinātu visas papildu vajadzības 2017. gadā; tādēļ palielina tās apropriācijas, lai ikgadējais piešķīrums sasniegtu EUR 1 miljardu, gaidot lēmumu par ikgadējo piešķīrumu rezervei palīdzībai ārkārtas gadījumos saistībā ar DFS vidusposma pārskatīšanu;

82.

atjauno budžeta projektā norādītās summas rezervēm, kas paredzētas Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondam un Eiropas Savienības Solidaritātes fondam, lai atvieglotu šo īpašo instrumentu izmantošanu;

Maksājumi

83.

pauž bažas par maksājumu apropriāciju ievērojamo samazinājumu budžeta projektā salīdzinājumā ar 2016. gada budžetu; norāda, ka tas liecina par īstenošanas kavēšanos, kas rada satraukumu ne tikai saistībā ar Savienības politikas mērķu sasniegšanu, bet arī risku, ka pašreizējā plānošanas perioda beigās no jauna izveidosies neapmaksātu rēķinu uzkrājums; uzskata, ka šis jautājums būtu jārisina, veicot DFS pārskatīšanu; turklāt pauž nožēlu par to, ka Padome ir samazinājusi maksājumus, lai gan maksimālie apjomi ne tuvu nav izsmelti;

84.

uzsver, ka pēc Parlamenta prasības ir panākta vienošanās par maksājumu plānu ar mērķi līdz 2016. gada beigām līdz normālam līmenim — EUR 2 miljardiem — samazināt to 2007.–2013. gada neizpildīto maksājumu pieprasījumu uzkrāto apmēru, kuri saistīti ar kohēzijas politiku; norāda, ka 2015. gada beigās kohēzijas politikas jomā tika konstatēti nesamaksāti rēķini vismaz EUR 8,2 miljardu apmērā attiecībā uz 2007.–2013. gadu, un sagaidāms, ka šis skaitlis līdz 2016. gada beigām samazināsies līdz mazāk nekā EUR 2 miljardiem; uzskata, ka kopīgajam maksājumu plānam 2016.–2020. gadam vajadzētu būt saistošam un tas ir jāizstrādā un jāsaskaņo attiecīgajām trim iestādēm; uzstāj, ka šādu jaunu maksājumu plānu vajadzētu balstīt uz pareizu finanšu pārvaldību un tajā būtu jāsniedz skaidra stratēģija, lai apmierinātu visas vajadzības pēc maksājumiem visās izdevumu kategorijās līdz pašreizējās DFS beigām un lai izvairītos no slēptiem neizpildītiem maksājumiem atsevišķu daudzgadu programmu mākslīgi palēninātas īstenošanas dēļ un citu tādu ietekmes mazināšanas pasākumu dēļ kā priekšfinansējuma likmju samazināšana;

85.

nolemj atjaunot budžeta projektā norādītos maksājumus visās Padomes samazinātajās pozīcijās un palielina maksājumu apropriācijas visās tajās pozīcijās, kuru saistību apropriācijas tiek grozītas;

Uz sniegumu balstīta budžeta plānošana

86.

atgādina, ka savā 2013. gada 3. jūlija rezolūcijā par integrētu iekšējās kontroles sistēmu (10) Parlaments atbalstīja Revīzijas palātas viedokli, ka ir bezjēdzīgi mēģināt mērīt darbības rezultātus, ja budžets nav veidots, pamatojoties uz darbības rezultātu rādītājiem (11), un prasa izveidot uz sniegumu balstītu publiskā budžeta izstrādes modeli, kurā katrai budžeta pozīcijai būtu norādīti mērķi un rezultāti, kas mērāmi ar snieguma rādītājiem;

87.

atzinīgi vērtē budžeta projektam pievienotos programmu darbības izdevumu pārskatus, jo tie daļēji atbilst Parlamenta prasībām saistībā ar mērķiem, rezultātiem un rādītājiem; norāda, ka šādi pārskati papildina parasto metodi, proti, budžeta līdzekļu sadali pa darbības jomām, ar atsevišķiem datiem par sniegumu;

88.

uzstāj, ka nolūkā vienkāršot Komisijas iekšējās pārvaldības instrumentus ģenerāldirektoriem, pieņemot pārvaldības plānus un gada darbības pārskatus, būtu jāievēro politiskie mērķi un rādītāji, kas iekļauti programmu darbības izdevumu pārskatos, un ka Komisijai uz šī pamata būtu jāsagatavo LESD 318. pantā paredzētais novērtējuma ziņojums;

Pārējās iedaļas

I iedaļa — Eiropas Parlaments

89.

nemaina sava 2016. gada 14. aprīļa plenārsēdē pieņemtā 2017. gada budžeta kopējo apmēru, saglabājot to EUR 1 900 873 000 līmenī; iestrādā tehniskus pielāgojumus, kuri neietekmē budžetu, lai budžetā atspoguļotu savus nesenos lēmumus, kā arī dara pieejamu rezervi deputātu, personu un preču pārvadājumu budžeta pozīcijā;

90.

apstiprina izmaiņas štatu sarakstā un attiecīgās budžeta apropriācijās, lai apmierinātu politisko grupu papildu vajadzības; pilnībā kompensē šos palielinājumus, samazinot apropriācijas budžeta pozīcijās, kas paredzētas rezervei neparedzētiem izdevumiem un telpu iekārtošanai;

91.

atgādina savu politisko lēmumu neattiecināt uz politiskajām grupām mērķi samazināt darbinieku skaitu par 5 %, kā uzsvērts rezolūcijā par 2014. gada (12), 2015. gada (13) un 2016. gada (14) budžetu;

92.

samazina Ģenerālsekretariāta 2017. gada štatu sarakstu (15) par 60 vietām (īstenojot mērķi samazināt darbinieku skaitu par 1 %) saskaņā ar 2015. gada 14. novembrī Padomē panākto vienošanos par Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu; atgādina, ka šī pasākuma ietekme uz budžetu jau tika ņemta vērā, sagatavojot tāmi;

93.

samazina savu štatu sarakstu vēl par 20 vietām, tādējādi atspoguļojot, ka ir beigusies štata vietu pārcelšana, kas paredzēta sadarbības nolīgumā ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju; uzsver — tā kā šīs štata vietas nebija iekļautas budžetā, apropriācijas no Parlamenta puses nav jāsamazina;

94.

mudina Eiropas Parlamenta, Reģionu komitejas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ģenerālsekretārus strādāt kopā, meklējot iespējamus turpmākus risinājumus, kā šīm trijām iestādēm kopīgi izmantot administratīvās funkcijas un pakalpojumus; aicina ģenerālsekretārus arī veikt pētījumu par to, vai sinerģijas administratīvo funkciju un pakalpojumu nodrošināšanā var panākt arī starp Parlamentu, Komisiju un Padomi;

95.

saglabā savā 2017. gada štatu sarakstā 35 jaunās vietas, kas budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektā prasītas iestāžu drošības pastiprināšanai; uz šīm vietām neattiecina mērķi par 5 % samazināt darbinieku skaitu, jo tās ir saistītas ar jaunu Parlamenta darbību;

96.

atgādina, ka darbinieku skaita samazināšanas mērķa īstenošanai nevajadzētu apdraudēt pienācīgu iestādes darbību un Parlamenta pamatpilnvaru īstenošanu, kā arī nevajadzētu ietekmēt tā izcilību likumdošanas jomā vai deputātu un darbinieku darba apstākļu kvalitāti;

97.

ņemot vērā daudzās problēmas, ar kurām nācās saskarties šī gada iekšējā budžeta procedūrā, secina, ka Reglamenta 9. nodaļas un citu nodaļu attiecīgo daļu pārstrāde ir neizbēgami nepieciešama, lai panāktu to prasību izpildi, kuras Parlaments izvirzīja 2016. gada 14. aprīļa rezolūcijā par Parlamenta 2017. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi, proti, ka “visa attiecīgā informācija būtu savlaicīgi un uztverami, kā arī pietiekami sīki un strukturēti jāsniedz Prezidija un Budžeta komitejas locekļiem visos procedūras posmos, lai Prezidijs, Budžeta komiteja un politiskās grupas varētu rīkot pienācīgas apspriedes un pamatot lēmumus, ņemot vērā Parlamenta budžeta vispārējo stāvokli un vajadzības”;

98.

saskaņā ar iepriekšminēto 2016. gada 14. aprīļa rezolūcijas par Parlamenta 2017. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi 15. punktu prasa metodi, kas paredz Parlamenta budžetu sagatavot, par pamatu ņemot aktuālās vajadzības, nevis koeficientu sistēmu, pirmo reizi izmantot 2018. finanšu gada budžeta procedūrā;

99.

atgādina, ka administrācija ir apņēmusies iesniegt vidēja termiņa un ilgtermiņa budžeta plānojumu, tajā skaidri nošķirot investīcijas un darbības izdevumus, kas saistīti ar Parlamenta darbību, tostarp obligātajiem tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem; tādēļ sagaida, ka 2018. gada tāmes provizoriskais projekts tiks iesniegts šādā formātā;

100.

atgādina par A. Fox un G. Häfner 2013. gada ziņojumu (16), kurā tiek lēsts, ka Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības radītās izmaksas svārstās no EUR 156 miljoniem līdz EUR 204 miljoniem un ir līdzvērtīgas 10 % no Parlamenta budžeta; norāda, ka 78 % no visiem Parlamenta štata darbinieku komandējumiem ir nepieciešami tieši Parlamenta ģeogrāfiskās izkliedētības dēļ; uzsver, ka saskaņā ar minētajā ziņojumā iekļautajām aplēsēm ģeogrāfiskās izkliedētības ietekme uz vidi ir 11 000 līdz 19 000 tonnas CO2 emisiju; atkārtoti norāda uz šīs izkliedētības radīto negatīvo tēlu sabiedrības acīs un tādēļ prasa izstrādāt ceļvedi vienas darba vietas noteikšanai un samazināt attiecīgās budžeta pozīcijas;

101.

pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz daudzkārtējiem Budžeta komitejas aicinājumiem, nav pieejama vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģija attiecībā uz Parlamenta ēkām, kas kalpotu par pamatu komitejas apspriedēs;

IV iedaļa — Tiesa

102.

pauž nožēlu, ka Padome ir palielinājusi standarta samazinājuma likmi no 2,5 % līdz 3,8 %, kas atbilst samazinājumam par EUR 3,4 miljoniem un ir pretrunā Tiesas štata vietu ārkārtīgi augstajam aizpildītības līmenim (98 % 2015. gada beigās); tādēļ atjauno standarta samazinājuma likmi budžeta projektā norādītajā apmērā, dodot iespēju Tiesai veikt savu uzdevumu pastāvīga izskatāmo lietu skaita pieauguma apstākļos;

103.

nolemj arī atjaunot budžeta projektā norādītās summas vēl sešos Tiesas budžeta I un II sadaļas posteņos, kuros Padome veikusi samazinājumus, kas īpaši nopietni ietekmētu Tiesas prioritātes valodu un drošības jomā;

104.

pauž neapmierinātību par Padomes vienpusējo paziņojumu un attiecīgo pielikumu par darbinieku skaita samazināšanu par 5 %, kas iekļauts Padomes nostājā attiecībā uz 2017. gada budžeta projektu, saskaņā ar kuru Tiesai joprojām ir jāsamazina tās štatu saraksts par 19 vietām; uzsver, ka šīs 19 štata vietas atbilst 12 un 7 štata vietām, kuras Parlaments un Padome pienācīgi apstiprināja attiecīgi 2015. gada un 2016. gada budžeta procedūras laikā, lai apmierinātu papildu vajadzības, un tādēļ uzstāj, ka šīs 19 vietas nevajadzētu atņemt, jo Tiesa jau ir izpildījusi prasību par 5 % samazināt darbinieku skaitu, laikposmā no 2013. līdz 2017. gadam likvidējot 98 štata vietas;

V iedaļa — Revīzijas palāta

105.

atjauno standarta samazinājuma likmi sākotnējā apmērā, proti, 2,6 %, lai Revīzijas palāta varētu segt ar štatu sarakstu saistītās vajadzības;

106.

atjauno vēl piecus Padomes samazinātos budžeta posteņus, lai Revīzijas palāta varētu īstenot savu darba programmu un sagatavot plānotos revīzijas ziņojumus;

107.

daļēji atjauno budžeta projektā norādītās summas trīs budžeta posteņos saskaņā ar priekšlikumiem ietaupīt līdzekļus, ar kuriem nākusi klajā pati Revīzijas palāta;

VI iedaļa — Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

108.

atjauno standarta samazinājuma likmi sākotnējā apmērā, proti, 4,5 %, lai Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja varētu segt savas vajadzības un tikt galā ar turpmāko darbinieku skaita samazināšanu saistībā ar 2014. gada februāra sadarbības nolīgumu starp Parlamentu un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju;

109.

atjauno 12 štata vietas un ar tām saistītās apropriācijas, kuras Komisija bija svītrojusi budžeta projektā saskaņā ar iepriekš minēto sadarbības nolīgumu, tādējādi atspoguļojot faktisko to štata vietu skaitu, kuras pārceltas no Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas uz Parlamentu;

110.

nolemj arī pielāgot posteni, kas paredzēts papildu pakalpojumiem rakstiskās tulkošanas dienestos, ņemot vērā pašas iestādes prognozēto apmēru un tādējādi daļēji kompensējot 36 štata vietu pārcelšanu no Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas uz Parlamentu saskaņā ar iepriekš minēto sadarbības nolīgumu;

VII iedaļa — Reģionu komiteja

111.

atjauno astoņas štata vietas un ar tām saistītās apropriācijas, kuras Komisija bija svītrojusi budžeta projektā saskaņā ar iepriekš minēto sadarbības nolīgumu, tādējādi atspoguļojot faktisko to štata vietu skaitu, kuras pārceltas no Reģionu komitejas uz Parlamentu;

112.

atjauno arī apropriācijas, kuras saistītas ar komitejas locekļu biroja izdevumiem un IT piemaksām un kuras Komisija 2017. gada budžeta projektā bija samazinājusi, komitejas lēstajā apmērā, lai nodrošinātu pietiekamu finansējumu Reģionu komitejas locekļu biroja izdevumiem un IT piemaksām;

113.

pauž nožēlu par telpu iekārtošanai paredzētā budžeta posteņa samazinājumu, ko Komisija veikusi budžeta projektā, un nolemj atjaunot šo posteni pašas komitejas lēstajā apmērā, lai reaģētu uz pieaugušajām vajadzībām drošības jomā, uzturētu ēkas labā stāvoklī un atbilstoši tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem, kā arī uzlabotu energoefektivitāti;

114.

visbeidzot, lai nodrošinātu atbilstošu finansējumu komitejas politisko grupu komunikācijas pasākumiem, atjauno ar politisko grupu komunikācijas pasākumiem saistītās apropriācijas, kuras Komisija budžeta projektā bija samazinājusi;

VIII iedaļa — Eiropas Ombuds

115.

ar nožēlu norāda, ka Padome ir samazinājusi Ombuda budžeta projektu par EUR 195 000; uzsver, ka šis samazinājums radītu nesamērīgu slogu Ombuda ļoti nelielajam budžetam un būtiski ietekmētu šīs iestādes spēju efektīvi strādāt Eiropas iedzīvotāju labā; tādēļ atjauno visas Padomes samazinātās budžeta pozīcijas, lai Ombuds varētu īstenot savas pilnvaras un pildīt saistības;

IX iedaļa — Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs

116.

ar nožēlu norāda, ka Padome ir samazinājusi Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja budžeta projektu par EUR 395 000; norāda, ka tas ir krasā pretrunā papildu uzdevumam, ko šai iestādei uzticējuši Parlaments un Padome, un apdraudētu iestādes spēju efektīvi strādāt Eiropas iedzīvotāju labā; tādēļ atjauno visas Padomes samazinātās budžeta pozīcijas, lai Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs varētu izpildīt savus pienākumus un saistības;

X iedaļa — Eiropas Ārējās darbības dienests

117.

atjauno visas Padomes samazinātās pozīcijas;

118.

nolemj arī izveidot stratēģiskās komunikācijas spējas budžeta pozīciju saskaņā ar Padomes 2015. gada marta secinājumiem un nodrošināt EĀDD atbilstošu personālu un instrumentus, lai tas spētu risināt trešo valstu un nevalstisko dalībnieku izplatītās dezinformācijas problēmu;

119.

atzinīgi vērtē Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos rakstiskos solījumus risināt EĀDD personāla nesabalansētības jautājumu, proti, jautājumu par dalībvalstu diplomātu un ES štata darbinieku īpatsvaru atsevišķos amatos, kā arī 2017. gada laikā iesniegt pārskatu par EĀDD cilvēkresursu politiku; aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos ne vēlāk kā līdz 2017. gada pavasarim (pirms sākusies nākamā budžeta procedūra) informēt Parlamentu par veiktajiem pasākumiem;

o o

120.

pauž pārliecību, ka Savienības budžets var dot ieguldījumu, lai efektīvi novērstu ne tikai sekas, bet arī pamatcēloņus krīzēm, ar kurām Savienība patlaban saskaras; tomēr uzskata, ka neparedzēti notikumi, kas ietekmē visu Savienību, būtu jārisina, apvienojot spēkus un piesaistot papildu līdzekļus Savienības līmenī, nevis apšaubot iepriekšējas saistības vai atgriežoties pie ilūzijas, ka ir iespējami tikai valsts līmeņa risinājumi; tādēļ uzsver, ka elastības nodrošināšanas mehānismi ir paredzēti tam, lai būtu iespējams kopīgi un ātri reaģēt, un tie būtu jāizmanto visā pilnībā, lai kompensētu DFS maksimālo apjomu uzliktos stingros ierobežojumus;

121.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju kopā ar vispārējā budžeta projekta grozījumiem nosūtīt Padomei, Komisijai, pārējām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.

(2) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.

(3) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0080.

(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0132.

(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309.

(8) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1304/2013 (2013. gada 17. decembris) par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.).

(10) OV C 75, 26.2.2016., 100. lpp.

(11) Kersti Kaljulaid ieguldījums uzklausīšanā par integrētās iekšējās kontroles sistēmu, ko 2013. gada 22. aprīlī organizēja CONT komiteja.

(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0437.

(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0036.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0376.

(15) Tā kā ir pieņemts politisks lēmums no šī aprēķina izslēgt politiskās grupas, samazinājumu piemēro štatu saraksta Ģenerālsekretariāta daļai.

(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0498.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 215

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	61. gadagājums 2018. gada 19. jūnijs

	II Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2016. gada 4. oktobris
2018/C 215/35	Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra lēmums par pieprasījumu atcelt Giorgos Grammatikakis imunitāti (2016/2084(IMM))	241
	Otrdiena, 2016. gada 25. oktobris
2018/C 215/36	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra lēmums par pieprasījumu atcelt Jean-Marie Le Pen imunitāti (2016/2108(IMM))	243
2018/C 215/37	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Jane Collins privilēģijas un imunitāti (2016/2087(IMM))	245
2018/C 215/38	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Mario Borghezio privilēģijas un imunitāti (2016/2028(IMM))	247

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS PARLAMENTS
	Otrdiena, 2016. gada 4. oktobris
2018/C 215/39	Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu (12256/2016 – C8-0401/2016 – 2016/0184(NLE))	249
2018/C 215/40	Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par ES Solidaritātes fonda izmantošanu (COM(2016)0462 – C8-0283/2016 – 2016/2165(BUD))	250
2018/C 215/41	Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Somijas pieteikums EGF/2016/001 FI/Microsoft) (COM(2016)0490 – C8-0348/2016 – 2016/2211(BUD))	252
2018/C 215/42	Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Zviedrijas pieteikums EGF/2016/002 SE/Ericsson) (COM(2016)0554 – C8-0355/2016 – 2016/2214(BUD))	256
2018/C 215/43	P8_TA(2016)0368 Juridiskā palīdzība kriminālprocesos aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām un Eiropas apcietināšanas ordera procesā pieprasītajām personām ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pagaidu juridisko palīdzību aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām, kurām ir atņemta brīvība, un juridisko palīdzību Eiropas apcietināšanas ordera procesā (COM(2013)0824 – C7-0429/2013 – 2013/0409(COD)) P8_TC1-COD(2013)0409 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/… par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā	260
2018/C 215/44	P8_TA(2016)0369 Tādu preču tirdzniecība, kuras varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai rīcībai vai sodīšanai ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai (COM(2014)0001 – C7-0014/2014 – 2014/0005(COD)) P8_TC1-COD(2014)0005 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/…, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai	261
2018/C 215/45	Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par Padomes īstenošanas lēmumu, ar ko apstiprina to, ka Eiropas Policijas birojs (Eiropols) noslēdz Nolīgumu par stratēģisko sadarbību starp Ķīnas Tautas Republikas Sabiedriskās drošības ministriju un Eiropolu (08364/2016 – C8-0217/2016 – 2016/0808(CNS))	262
	Trešdiena, 2016. gada 5. oktobris
2018/C 215/46	Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko pilnvaro Austrijas Republiku un Rumāniju Eiropas Savienības interesēs akceptēt Peru pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (COM(2016)0367 – C8-0234/2016 – 2016/0168(NLE))	263
2018/C 215/47	Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko pilnvaro konkrētas dalībvalstis Eiropas Savienības interesēs akceptēt Kazahstānas pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (COM(2016)0368 – C8-0232/2016 – 2016/0169(NLE))	264
2018/C 215/48	Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko pilnvaro konkrētas dalībvalstis Eiropas Savienības interesēs akceptēt Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (COM(2016)0372 – C8-0233/2016 – 2016/0173(NLE))	265
	Otrdiena, 2016. gada 25. oktobris
2018/C 215/49	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai Dānija sāktu DNS datu automatizētu apmaiņu (11219/2016 – C8-0340/2016 – 2016/0813(CNS))	266
2018/C 215/50	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai Dānija sāktu daktiloskopijas datu automatizētu apmaiņu (11220/2016 – C8-0341/2016 – 2016/0814(CNS))	267
2018/C 215/51	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Ķīnas Tautas Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu diplomātisko pasu turētājiem (15470/2015 – C8-0110/2016 – 2015/0293(NLE))	268
2018/C 215/52	P8_TA(2016)0394 Dalībvalstis, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti ***I Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar kuru Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti (COM(2016)0418 – C8-0238/2016 – 2016/0193(COD)) P8_TC1-COD(2016)0193 Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 25. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/…, ar kuru Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti	269
2018/C 215/53	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par grozījumu izdarīšanu Regulā (EK) Nr. 91/2003 par dzelzceļa transporta statistiku attiecībā uz datu vākšanu par kravām, pasažieriem un negadījumiem (10000/1/2016 – C8-0365/2016 – 2013/0297(COD))	270
2018/C 215/54	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko attiecībā uz deleģēto un īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Komisijai saistībā ar konkrētu pasākumu pieņemšanu groza Regulu (EK) Nr. 1365/2006 par statistiku attiecībā uz preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (09878/1/2016 – C8-0358/2016 – 2013/0226(COD))	271
2018/C 215/55	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām (COM(2013)0884 – C8-0033/2014 – 2013/0432(COD))	272
2018/C 215/56	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektu — iestāžu drošība (12600/2016 – C8-0409/2016 – 2016/2121(BUD))	297
	Trešdiena, 2016. gada 26. oktobris
2018/C 215/57	Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu Komisijas 2016. gada 4. oktobra deleģētajai regulai, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem papildina attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem riska mazināšanas metodēm, kas paredzētas ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem tīrvērti neveic centrālais darījumu partneris (C(2016)06329 – 2016/2930(DEA))	299
2018/C 215/58	Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējā budžeta projektu (11900/2016 – C8-0373/2016 – 2016/2047(BUD))	301
2018/C 215/59	Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Igaunijas pieteikums EGF/2016/003 EE/naftas produkti un ķīmiskās vielas) (COM(2016)0622 – C8-0389/2016 – 2016/2235(BUD))	316
2018/C 215/60	Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (09389/1/2016 – C8-0360/2016 – 2012/0340(COD))	320
2018/C 215/61	Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par aizsardzības pasākumiem pret augiem kaitīgajiem organismiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 228/2013, (ES) Nr. 652/2014 un (ES) Nr. 1143/2014 un atceļ Padomes Direktīvas 69/464/EEK, 74/647/EEK, 93/85/EEK, 98/57/EK, 2000/29/EK, 2006/91/EK un 2007/33/EK (08795/2/2016 – C8-0364/2016 – 2013/0141(COD))	321

Saturs		Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2016.–2017. GADA SESIJA 2016. gada 3.–6. oktobra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 314, 21.9.2017 . PIEŅEMTIE TEKSTI 2016. gada 24.–27. oktobra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 326, 28.9.2017 . 2016. gada 27. oktobrī pieņemtie teksti par 2014. gada budžeta izpildes apstiprināšanu publicēti OV L 333, 8.12.2016 . PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2016. gada 4. oktobris
2018/C 215/01	Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra rezolūcija par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām pēc 2020. gada (2016/2053(INI))	2
	Trešdiena, 2016. gada 5. oktobris
2018/C 215/02	Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par turpmākajiem pasākumiem virzībā uz globālo mērķu sasniegšanu un ES saistību izpildi uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā pasaulē (2016/2705(RSP))	10
2018/C 215/03	Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par Eiropas Prokuratūru un Eurojust (2016/2750(RSP))	18
2018/C 215/04	Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu Caterpillar un Alstom lietas (2016/2891(RSP))	21
	Ceturtdiena, 2016. gada 6. oktobris
2018/C 215/05	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Ruandu: Victoire Ingabire lieta (2016/2910(RSP))	29
2018/C 215/06	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Sudānu (2016/2911(RSP))	33
2018/C 215/07	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Taizemi, it īpaši Andy Hall lietu (2016/2912(RSP))	37
2018/C 215/08	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem: 9. SFPS (2016/2898(RSP))	40
2018/C 215/09	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Sīriju (2016/2894(RSP))	44
2018/C 215/10	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Parīzes nolīguma īstenošanu un 2016. gada ANO Klimata pārmaiņu konferenci Marrākešā, Marokā (COP 22) (2016/2814(RSP))	46
2018/C 215/11	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija Regulas (EK) Nr. 1935/2004 par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, īstenošana (2015/2259(INI))	57
2018/C 215/12	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību — 2014. gada pārskats (2015/2326(INI))	65
2018/C 215/13	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par ģenētiski modificētas kukurūzas Bt11 (SYN-BTØ11-1) sēklu laišanu tirgū kultivēšanas nolūkos (D046173/01 – 2016/2919(RSP))	70
2018/C 215/14	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par iebildumu izteikšanu saskaņā ar Reglamenta 106. pantu: ģenētiski modificētas kukurūzas 1507 (DAS-Ø15Ø7-1) sēklu laišana tirgū kultivēšanas nolūkos (D046172/00 – 2016/2920(RSP))	73
2018/C 215/15	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atjauno atļauju ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 (MON-ØØ81Ø-6) sēklu laišanai tirgū kultivēšanas nolūkos (D046170/00 – 2016/2921(RSP))	76
2018/C 215/16	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 (MON-ØØ81Ø-6) produktus (D046169/00 – 2016/2922(RSP))	80
2018/C 215/17	Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj produktu, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu 281-24-236 × 3006-210-23 × MON 88913 (DAS-24236-5×DAS-21Ø23-5×MON-88913-8), sastāv vai ir ražoti no tās, laišanu tirgū (D046168/00 – 2016/2923(RSP))	83
	Otrdiena, 2016. gada 25. oktobris
2018/C 215/18	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā (2015/2274(INI))	86
2018/C 215/19	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju (2015/2110(INI))	96
2018/C 215/20	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs (2015/2316(INI))	111
2018/C 215/21	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs (2015/2315(INI))	125
2018/C 215/22	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu (2016/2059(INI))	133
2018/C 215/23	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija Zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošana Eiropā (2015/2093(INI))	143
2018/C 215/24	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par transporta infrastruktūras savienojumu un pieejamības uzlabošanu Centrāleiropā un Austrumeiropā (2015/2347(INI))	152
2018/C 215/25	Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (2015/2254(INL))	162
	Trešdiena, 2016. gada 26. oktobris
2018/C 215/26	Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par DFS 2014.–2020. gadam vidusposma novērtēšanu (2016/2931(RSP))	178
2018/C 215/27	Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2016. gada prioritāšu īstenošana (2016/2101(INI))	182
2018/C 215/28	Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. oktobra rezolūcija par trans-taukskābēm (TTS) (2016/2637(RSP))	190
	Ceturtdiena, 2016. gada 27. oktobris
2018/C 215/29	Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobrī rezolūcija par stāvokli Ziemeļirākā/Mosulā (2016/2956(RSP))	194
2018/C 215/30	Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par žurnālistu stāvokli Turcijā (2016/2935(RSP))	199
2018/C 215/31	Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par kodoldrošību un kodolieroču neizplatīšanu (2016/2936(RSP))	202
2018/C 215/32	Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par Eiropas Brīvprātīgo dienestu un brīvprātīgā darba veicināšanu Eiropā (2016/2872(RSP))	208
2018/C 215/33	Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par ES jaunatnes stratēģijas 2013.–2015. gadam novērtējumu (2015/2351(INI))	212
2018/C 215/34	Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par veidiem, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos (2015/2226(INI))	228