18.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 213/1

Komisijas paziņojums: “Vadlīnijas par prasībām hidroenerģijas jomā saistībā ar ES dabas aizsardzības tiesību aktiem”

(2018/C 213/01)

Šis dokuments atspoguļo Eiropas Komisijas viedokli un nav juridiski saistošs.

Eiropas Komisija, 2018. gada maijs

Kataloga Nr. ..

Reproducēt ir atļauts, ja norāda avotu.

Šo dokumentu sagatavot palīdzēja N2K GROUP EEIG – Ecosystems LTD (Brisele) un Beleco (Čehijas Republika).

SATURA RĀDĪTĀJS

Dokumenta mērķis

ES politika un tiesiskais regulējums

1.1.

Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva

1.2.

Ūdens pamatdirektīva (ŪPD)

1.3.

ŪPD un abu Dabas direktīvu savstarpēja saskaņotība

1.4.

Plūdu direktīva

1.5.

Stratēģiskā vides novērtējuma direktīva (SVN) un Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva (IVN)

1.6.

SVN, IVN un Dzīvotņu direktīvas 6. panta mijiedarbība

Saldūdens ekosistēmas un hidroenerģija ES

2.1.

ES upju un ezeru ekosistēmu stāvoklis

2.2.

Slodzes un draudi, ar ko saskaras Eiropas saldūdens ekosistēmas

2.3.

Hidroenerģijas iekārtu ietekme uz saldūdens ekosistēmām

2.4.

Kumulatīva ietekme

2.5.

Būtiskas un nebūtiskas ietekmes nošķiršana

Labas prakses piemēri, kā mazināt ar hidroenerģijas izmantošanu saistīto negatīvo ietekmi un piemērot ekoloģiskās atjaunošanas pasākumus

3.1.

Centieni panākt upju labāko praktiski iegūstamo ekoloģisko stāvokli hidroenerģijas kontekstā

3.2.

Rīcība attiecībā uz tādām esošajām hidroenerģijas iekārtām, kas negatīvi ietekmē Natura 2000 teritoriju

3.3.

Ekoloģisko un atjaunošanas pasākumu ieviešana

3.4.

Ekoloģiskā atjaunošana – labas prakses piemēri

Laba prakse, kā piemērot integrētas plānošanas pieeju saistībā ar hidroenerģijas izmantošanu

4.1.

Integrētas plānošanas priekšrocības

4.2.

Integrēti valsts un reģionālie plāni

4.3.

Savvaļas augu un dzīvnieku jutība un funkcionālais zonējums

4.4.

Agrīna apspriešanās

Novērtējuma procedūra saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu

5.1.

Ievads

5.2.

Kad ir jāveic 6. pantā noteiktā procedūra

5.3.

Pienācīgo novērtējumu veikšanas procedūra soli pa solim

5.4.

Direktīvas 6. panta 4. punktā noteiktie izņēmumi

Saīsinājumi

DOKUMENTA MĒRĶIS

Šajā dokumentā doti norādījumi un vairāki praktiski piemēri par to, kā ekspluatēt hidroenerģijas iekārtas, ievērojot Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas prasības. Tajā apskatīts, kāda veida sekas var rasties hidroenerģijas iekārtu darbības rezultātā, un ar virkni praktisku piemēru ilustrēts, kā dažādos apstākļos nepieļaut, ka hidroenerģijas iekārtas rada negatīvu ietekmi, vai vismaz kā šādu ietekmi samazināt.

Vispārīgāk runājot, dokumenta iecere ir veicināt sinerģiju starp ES politiku un praksi enerģētikas, dabas saimniecības un ūdens saimniecības jomās, lai sasniegtu ES mērķus koordinētākā un, ja iespējams, savstarpēji atbalstošā veidā.

Šā dokumenta 1. nodaļā ir sniegts pārskats par ES politiku un tiesisko regulējumu, ko piemēro hidroenerģijas jomā Eiropā. Tajā ir iekļauts īss kopsavilkums par Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas galvenajiem noteikumiem, kā arī par to mijiedarbību ar Ūdens pamatdirektīvu, Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu (IVN) un Stratēģiskā vides novērtējuma direktīvu (SVN).

Šā dokumenta 2. nodaļā ir aprakstīts ES upju un ezeru ekosistēmu kopumā sliktais stāvoklis, kā arī galvenie slodzes faktori un apdraudējumi, savukārt pēc tam ir aprakstīts, cik daudzveidīga var būt hidroenerģijas iekārtu ietekme uz saldūdens ekosistēmām, jo īpaši uzsverot, cik svarīga ir iespējamā kumulatīvā ietekme.

No upju un ezeru ekosistēmām ir atkarīgs, vai izdzīvos ievērojams skaits Eiropas savvaļas augu un dzīvnieku sugu, tostarp aptuveni 400 saldūdens sugas, kas ir aizsargātas saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu. Taču mūsdienās vairums Eiropas upju ir ļoti degradētā stāvoklī un ir pakļautas milzīgam slogam, ko rada dažādas sociālekonomiska rakstura darbības (tostarp hidroenerģijas ražošana).

Jaunākie ziņojumi par vides stāvokli (1) skaidri parāda, ka vēl ir daudz darāmā, lai sasniegtu Ūdens pamatdirektīvā un abās Dabas direktīvās noteiktos mērķus. To ir iespējams sasniegt tikai tad, ja tiek atzīts, ka prioritāte ir ne vien mūsu upju stāvokļa tālākas pasliktināšanās novēršana, bet arī to ekoloģiskā stāvokļa aktīva atjaunošana un tādu faktoru novēršana vai vismaz būtiska samazināšana, kas rada slogu un draudus.

Šā dokumenta 3. nodaļā ir pētīts, kā minētos mērķus varētu īstenot, un sniegti tādi labas prakses piemēri no visas ES, kas attiecas uz ekoloģisko atjaunošanu.

Šā dokumenta 4. nodaļā īpaša uzmanība ir pievērsta nepieciešamībai stratēģiski plānot un izstrādāt integrētākus plānus un projektus hidroenerģijas jomā, kuros plānošanas procesā agrīni tiktu ņemtas vērā upes ekoloģiskās prasības un, ja iespējams, tiktu ietverti arī pasākumi upes ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanai.

Tālāk dokumentā (5. nodaļā) ir detalizēti aprakstīta procedūra, kas jāievēro, veicot hidroenerģijas plāna vai projekta pienācīgo novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu. Ir precizēti atsevišķi svarīgi šā apstiprināšanas procesa aspekti un tā saikne ar citām ES procedūrām saistībā ar vides novērtējumu. Pieredze atkal un atkal liecina, ka 6. panta apstiprināšanas procesa gaitā problēmas ļoti bieži rodas nekvalitatīvu un nepilnīgu pienācīgo novērtējumu dēļ.

Šie norādījumi galvenokārt ir izstrādāti kompetento iestāžu, attīstītāju un konsultantu vajadzībām. Tie varētu būt noderīgi arī nevalstiskajām organizācijām un citām ieinteresētajām personām, kas darbojas hidroenerģijas nozarē. Dokuments ir izstrādāts, apspriežoties ar dalībvalstu iestādēm, kā arī dažādām svarīgām ieinteresētajām personām un interešu grupām, kas sniedza noderīgas piezīmes par dokumenta projektiem.

Šis dokuments interpretējams saskaņā ar Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas tekstu, kā arī – plašākā izpratnē – ar principiem, uz kuriem pamatojas ES politika vides un hidroenerģijas jomā. Labas prakses procedūras un ierosinātā metodika pēc būtības nav preskriptīva; tās mērķis drīzāk ir sniegt noderīgus padomus, idejas un ieteikumus, pamatojoties uz apspriešanos ar nozares pārstāvjiem, valstu un starptautiskajām iestādēm, NVO, zinātniskajiem ekspertiem un citām ieinteresētajām personām.

Šis dokuments atspoguļo vienīgi Komisijas viedokli un nav juridiski saistošs. ES direktīvu galīgo interpretāciju sniedz Eiropas Savienības Tiesa. Kur tas nepieciešams, ir iekļauta esošā Eiropas tiesu judikatūra. Tādēļ šos norādījumus ir ieteicams lasīt saistībā ar esošajiem vispārīgajiem norādījumiem un attiecīgajiem Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem par abām minētajām direktīvām (2).

1. ES POLITIKA UN TIESISKAIS REGULĒJUMS

Hidroenerģijai ir svarīga loma Atjaunojamo energoresursu direktīvas (3) īstenošanā un ES 2020.–2030. gada enerģētikas mērķu sasniegšanas veicināšanā. Tāpat kā citām ar ūdeņiem saistītajām darbībām, arī hidroenerģijai ir jāatbilst ES vides tiesību prasībām, kas ieviestas, lai aizsargātu un atjaunotu Eiropas upes un ezerus. Šīs juridiskās prasības ir noteiktas Ūdens pamatdirektīvā, Plūdu direktīvā, Putnu direktīvā un Dzīvotņu direktīvā, kā arī Vides novērtējumu direktīvās – Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvā (IVN) un Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvā (SVN).

Šajā nodaļā ir norādīti daži no svarīgākajiem šo ES tiesību aktu noteikumiem, kas attiecas uz hidroenerģiju. Īpaša uzmanība ir pievērsta abām Dabas direktīvām, jo tās ir šā dokumenta galvenais temats.

1.1. Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva

Eiropas upes ir nozīmīgs bioloģiskās daudzveidības avots un svarīga mūsu bagātīgā dabas mantojuma daļa. Tomēr gadu desmitos tās ir skārušas lielas pārmaiņas. Tas ir mazinājis upju noturību un spēju nodrošināt dabas un savvaļas augu un dzīvnieku vajadzības. Vairums upju pašlaik atrodas degradētā stāvoklī, un tām ir nepieciešama atjaunošana.

Atzīstot satraucošo bioloģiskās daudzveidības izzušanu Eiropā, ES valstu un valdību vadītāji noteica vērienīgu mērķi – līdz 2020. gadam šo izzušanu apturēt un pagriezt šo procesu pretējā virzienā. Komisija 2011. gada maijā pieņēma ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam (4), kurā izklāstīts politikas satvars šā mērķa sasniegšanai. Komisija 2017. gada aprīlī nāca klajā ar jaunu rīcības plānu (5), kā strauji uzlabot Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas praktisko īstenošanu, kā arī paātrināt ES 2020. gada mērķu – apturēt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu izzušanu un tos atjaunot – izpildi.

Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva ir ES dabas un bioloģiskās daudzveidības politikas stūrakmeņi. Tās dod iespēju visām ES dalībvalstīm sadarboties vienota likumdošanas regulējuma ietvaros, lai neatkarīgi no politiskajām vai administratīvajām robežām aizsargātu Eiropas visvairāk apdraudētās, dilstošās un vērtīgās sugas un dzīvotnes visā to dabiskās izplatības areālā ES.

Abu šo direktīvu vispārīgais mērķis ir nodrošināt, ka tiek uzturēts vai atjaunots ar tām aizsargājamo sugu un dzīvotņu labvēlīgs aizsardzības statuss (6) visā to dabiskās izplatības areālā ES.

Šis mērķis ir definēts pozitīvā izteiksmē, orientējoties uz labvēlīgu stāvokli, kas ir jāsasniedz un jāuztur. Tāpēc tas neaprobežojas ar elementārāko – nepieļaut pasliktināšanos.

Labvēlīga aizsardzības statusa definīcija saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu

1. pants

Dabiskas dzīvotnes aizsardzības statuss ir uz dabisku dzīvotni un tai raksturīgajām sugām iedarbojošos ietekmju kopums, kas ilgtermiņā var ietekmēt šīs dzīvotnes dabisko izplatību, struktūru un funkcijas, kā arī tai raksturīgo sugu ilglaicīgas izdzīvošanas iespējas ES teritorijā.

Dabiskas dzīvotnes aizsardzības statusu uzskata par labvēlīgu, ja:

—	tās dabiskās izplatības areāls un teritorijas, ko tā aizņem šā areāla robežās, ir stabilas vai paplašinās un

—	pastāv un, iespējams, ka arī tuvākajā laikā pastāvēs dzīvotnei raksturīgā struktūra un funkcijas, kas vajadzīgas tās ilglaicīgai uzturēšanai, un

—	tai raksturīgo sugu aizsardzības statuss ir labvēlīgs.

Sugas aizsardzības statuss ir uz attiecīgo sugu iedarbojošos ietekmju kopums, kas ilgtermiņā var ietekmēt šīs sugas populāciju izplatību un skaitlisko daudzumu ES teritorijā.

Aizsardzības statusu uzskata par labvēlīgu, ja:

—	attiecīgo sugu populācijas dinamikas dati liecina, ka ilgtermiņā suga sevi atražo un ir dzīvotspējīga savas dabiskās dzīvotnes sastāvdaļa,

—	sugas dabiskās izplatības areāls nav samazinājies, un šķiet, ka tas nemazināsies arī tuvākajā laikā, un

—	dzīvotne ir un šķiet, ka arī turpmāk būs pietiekami plaša tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai.

Lai sasniegtu šo mērķi, ES Dabas direktīvās ir noteikts, ka dalībvalstīm jo īpaši ir jāīsteno divu galveno veidu pasākumi:

—

Dzīvotņu direktīvas I un II pielikumā un Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitīto sugu un dzīvotņu veidu, kā arī visu regulāri sastopamo migrējošo putnu aizsardzībai paredzētu pamatteritoriju noteikšana un saglabāšana. Šīs teritorijas veido ES mēroga Natura 2000 tīklu, kurā pašlaik ietilpst vairāk nekā 27 500 teritorijas. Ezeru un upju ekosistēmas aptver aptuveni 4 % no Natura 2000 kopējās platības (Eiropas Vides aģentūras dati, 2010, attiecībā uz ES-27),

—	sugas aizsardzības režīma izveide visām Eiropas savvaļas putnu sugām un citām sugām, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā. Šos pasākumus piemēro visā sugas dabiskās izplatības areālā ES, t. i., gan Natura 2000 un citās aizsargājamās teritorijās, gan ārpus tām.

Natura 2000 teritoriju aizsardzības noteikumi

Natura 2000 teritoriju aizsardzību un apsaimniekošanu regulē Dzīvotņu direktīvas 6. pants, kurā ir noteiktas arī attiecības starp teritorijas saglabāšanu un citiem zemes izmantošanas veidiem, piemēram, hidroenerģijas ražošanu, minētajā teritorijā un tās apkārtnē (7).

Dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir izdalīti divu veidu pasākumi:

—

Pirmie attiecas uz visu Natura 2000 teritoriju saglabāšanas pārvaldību un šo teritoriju saglabāšanas mērķu noteikšanu. Ar tiem tiek noteikts, ka dalībvalstīm:

a)	ir jāizstrādā un jāīsteno pozitīvi saglabāšanas pasākumi, kas atbilst to teritorijās sastopamo I pielikumā minēto dzīvotņu veidu un II pielikumā minēto sugu ekoloģiskajām prasībām (6. panta 1. punkts); un

b)	ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai novērstu dzīvotņu veidu un sugu dzīvotņu noplicināšanos vai būtiskus traucējumus esošajām sugām (6. panta 2. punkts).

Dzīvotņu direktīvā ir ieteikts, ka Natura 2000 apsaimniekošanas plānu izstrāde ir līdzeklis, kā atvērtā un pārredzamā veidā identificēt nepieciešamos Natura 2000 teritoriju saglabāšanas pasākumus. Šie plāni ir noderīgi, lai noteiktu saglabāšanas mērķus, un palīdz visām ieinteresētajām personām un interešu grupām veidot vienotu viedokli par teritorijas pārvaldības risinājumiem. Tie nodrošina arī mehānismu, lai Natura 2000 saglabāšanas pasākumus varētu integrēt plašākajā Ūdens pamatdirektīvas pasākumu programmā.

—

Otrs pasākumu veids (tiem piemēro 6. panta 3. punktu) attiecas uz jebkura plāna vai projekta, kas varētu ietekmēt vienu vai vairākas Natura 2000 teritorijas, novērtējuma procedūru (sīkāk sk. 5. nodaļu). Būtībā novērtējuma procedūrā ir noteikts, ka jebkuram plānam vai projektam, kam var būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju, veic pienācīgo novērtējumu (PN), lai šo ietekmi pētītu sīkāk, ņemot vērā teritorijas saglabāšanas mērķus.

Kompetentā iestāde var piekrist plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja, pamatojoties uz AN konstatējumiem, tā ir pārliecinājusies, ka tam nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz attiecīgās teritorijas integritāti. Ir svarīgi atzīmēt, ka šajā gadījumā ir jāpierāda būtiskas negatīvas ietekmes neesamība (nevis tās esamība).

Īpašos gadījumos var noteikt izņēmumu (6. panta 4. punkts), lai apstiprinātu plānu vai projektu, kam ir nelabvēlīga ietekme uz Natura 2000 teritorijas integritāti, ja var pierādīt, ka nav mazāk kaitīgu alternatīvu un ka plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā. Šādos gadījumos ir jāveic pienācīgi kompensācijas pasākumi, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību.

Svarīgi norādīt, ka Dzīvotņu direktīvā izklāstītā novērtējuma procedūra nav tā pati, kas noteikta IVN vai SVN direktīvā (8) un ŪPD 4. panta 7. punktā, pat ja ideālā gadījumā tām būtu jābūt savstarpēji integrētām vai vismaz saskaņotām.

Sugu aizsardzības noteikumi

Otrais Dabas direktīvu noteikumu kopums attiecas uz konkrētu sugu aizsardzību visā to dabiskās izplatības areālā ES, t. i., neatkarīgi no tā, vai tās atrodas Natura 2000 teritorijās vai ārpus tām. Sugu aizsardzības pasākumi attiecas uz Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā uzskaitītajām sugām un visām savvaļas putnu sugām ES. Konkrēti nosacījumi ir izklāstīti Putnu direktīvas 5. pantā un Dzīvotņu direktīvas 12. pantā (attiecībā uz dzīvniekiem) un 13. pantā (attiecībā uz augiem).

Būtībā dalībvalstīm attiecībā uz šīm sugām ir pienākums aizliegt:

—	to apzinātu traucēšanu, jo īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas laikā,

—	vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu,

—	putnu ligzdu vai olu apzinātu iznīcināšanu vai aizsargājamu augu izraušanu ar saknēm vai iznīcināšanu.

Atbrīvojumi no sugu aizsardzības noteikumu ievērošanas ir pieļaujami tikai ierobežotos gadījumos, piemēram, lai novērstu nopietnu kaitējumu kultūraugiem vai lauksaimniecības dzīvniekiem, vai sabiedrības veselības un drošības interesēs, ja nav cita pieņemama risinājuma un ja šāda atbrīvojuma sekas nav nesaderīgas ar minēto direktīvu vispārējiem mērķiem. Atbrīvojumu piemērošanas nosacījumi ir izklāstīti Putnu direktīvas 9. pantā un Dzīvotņu direktīvas 16. pantā (9).

Sugu aizsardzības noteikumi ir relevanti arī hidroenerģijas iekārtām, kas darbojas ārpus Natura 2000 teritorijām. To mērķis ir nodrošināt, ka jauni projekti neiznīcina savvaļas putnu vai sugu, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā, vairošanās un atpūtas vietas, ja vien kompetentās iestādes nav izdevušas atbrīvojumu saskaņā ar minēto direktīvu noteikumiem. Šis noteikums var būt īpaši svarīgs attiecībā uz hidroenerģijas iekārtām, kas atrodas uz upes, kurā mīt migrējošas sugas, tostarp migrējošie putni vai zivis (piem., Atlantijas store Acipenser sturio vai zingele Zingel asper, kas abi iekļauti Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā).

1.2. Ūdens pamatdirektīva

Ūdens pamatdirektīvā (ŪPD) ir noteikts regulējums iekšējo virszemes ūdeņu (upju un ezeru), pārejas ūdeņu (estuāru), piekrastes ūdeņu un pazemes ūdeņu ilgtspējīgai apsaimniekošanai. Tās mērķis ir nodrošināt, lai līdz 2015. gadam visi ūdensobjekti principā sasniegtu “labu stāvokli” (izņemot ļoti pārveidotus un mākslīgus ūdensobjektus, kuriem noteikts mērķis sasniegt labu ekoloģisko potenciālu). Tāpat kā Dabas direktīvas, arī ŪPD neaprobežojas tikai ar elementāro nepieciešamību novērst ūdensobjektu, kā arī no ūdens ekosistēmas tieši atkarīgo sauszemes ekosistēmu un mitrāju stāvokļa turpmāku pasliktināšanos.

Lai palīdzētu sasniegt šo mērķi, ŪPD nosaka, ka dalībvalstīm katram upes baseina apgabalam ir jāizveido upes baseina apsaimniekošanas plāns. Direktīvā noteikts ciklisks process, kurā ik pēc sešiem gadiem tiek izstrādāti, īstenoti un pārskatīti upju baseinu apsaimniekošanas plāni.

1.3. ŪPD un abu Dabas direktīvu savstarpēja saskaņotība

Ūdens pamatdirektīva un abas Dabas direktīvas ir savstarpēji cieši saistītas, jo to mērķis ir aizsargāt un atjaunot Eiropas saldūdens ekosistēmas. Tādēļ tās ir jāīsteno saskaņoti, lai nodrošinātu to integrētu funkcionēšanu. Tālāk izklāstīti daži svarīgākie ŪPD un abu Dabas direktīvu mijiedarbības punkti, kas ir īpaši relevanti hidroelektrostacijām un kas izgūti no Komisijai bieži uzdotajiem jautājumiem (BUJ) par Ūdens pamatdirektīvas un Dabas direktīvu savstarpējo saistību (10).

ŪPD un Dabas direktīvu atšķirīgie mērķi

ŪPD un Dabas direktīvas vismaz daļēji ietekmē vienu un to pašu vidi, un tām ir līdzīgi mērķi – nodrošināt upju stāvokļa nepasliktināšanos un ūdens ekosistēmu stāvokļa uzlabošanu. Taču, lai gan to vispārējie mērķi ir līdzīgi, konkrētie mērķi tomēr ir atšķirīgi, pat ja tie ir savstarpēji cieši saistīti.

ŪPD mērķis ir aizsargāt un uzlabot visus virszemes un pazemes ūdeņus, lai tie sasniegtu labu stāvokli vai potenciālu un lai varētu izvairīties no to stāvokļa pasliktināšanās. No otras puses, Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas mērķis ir aizsargāt, saglabāt un atjaunot konkrētas sugas un dzīvotņu veidus, lai panāktu tiem labvēlīgu aizsardzības statusu visā to dabiskās izplatības areālā ES.

Laba ekoloģiskā stāvokļa sasniegšana ŪPD izpratnē parasti palīdz sasniegt no ūdens atkarīgo dzīvotņu un sugu aizsardzības mērķus Natura 2000 kontekstā, un otrādi. Tomēr prasība par “labu ekoloģisko stāvokli” attiecas uz ūdensobjektiem, savukārt “labvēlīgs aizsardzības statuss” – uz konkrētiem dzīvotņu veidiem un sugām.

Tādēļ ar laba ekoloģiskā stāvokļa sasniegšanu vien var nebūt pietiekami, lai panāktu labvēlīgu aizsardzības statusu, pat ja visiem ūdensobjektiem tiktu sasniegts labs ekoloģiskais stāvoklis. Tāpēc var būt nepieciešams īstenot papildu aizsardzības pasākumus, lai sasniegtu Natura 2000 teritorijas saglabāšanas mērķus attiecībā uz sugām un dzīvotņu veidiem, kuru labā tā ir noteikta.

Tas ir tieši norādīts ŪPD. ŪPD 4. panta 2. punktā ir noteikts: “Ja uz konkrētu ūdenstilpi attiecas vairāk nekā viens no .. mērķiem, piemēro visstingrāko .” Piemēram, ja Natura 2000 teritorija ir noteikta attiecībā uz ūdriem vai saldūdens pērļu gliemenēm, var būt nepieciešams arī regulēt pārzveju, pat ja tas nav nepieciešams, lai sasniegtu labu ekoloģisko stāvokli saskaņā ar ŪPD.

Šīs papildu prasības vislabāk ir iekļaut vai vismaz minēt ŪPD upes baseina apsaimniekošanas plānā, paredzot īpašus noteikumus par aizsargājamām teritorijām, lai nodrošinātu saskaņotību (un izvairītos no konfliktiem) starp ŪPD pasākumiem un Natura 2000 pasākumiem (sk. 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu).

Stipri pārveidoti ūdensobjekti vai mākslīgi ūdensobjekti un Natura 2000

Saskaņā ar ŪPD 4. panta 3. punktu dažus ūdensobjektus, kuru fizikālās īpašības ir būtiski pārveidotas cilvēku darbības rezultātā, var atzīt par stipri pārveidotiem ūdensobjektiem, ja tie atbilst visiem ŪPD 4. panta 3. punktā definētajiem noteikumiem (11). Ūdensobjektus, kas ir radīti cilvēka darbības rezultātā vietā, kur iepriekš nav atradies ūdensobjekts (piem., mākslīga ūdenskrātuve vai mākslīgs navigācijas kanāls), var noteikt par mākslīgiem ūdensobjektiem.

Attiecībā uz stipri pārveidotiem ūdensobjektiem un mākslīgiem ūdensobjektiem piemēro ŪPD mērķi – “labs ekoloģiskais potenciāls” (nevis “labs ekoloģiskais stāvoklis”), ja nav piemērojamas prasības par mazāk stingriem mērķiem, piemēram, “vidējs ekoloģiskais potenciāls”. Vienkārši izsakoties, tas nozīmē labāko praktiski iegūstamo ekoloģisko stāvokli, kas ir saderīgs ar leģitīmo izmantošanas veidu, kura dēļ objekts atzīts par stipri pārveidotu ūdensobjektu vai mākslīgu ūdensobjektu (12).

Arī stipri pārveidotu ūdensobjektu vai mākslīgu objektu var noteikt par Natura 2000 teritoriju, ja tajā ir atrodama Putnu direktīvas I pielikumā vai Dzīvotņu direktīvas I vai II pielikumā uzskaitīta suga vai dzīvotnes tips. Šādos gadījumos arī attiecībā uz šo sugu vai dzīvotni ir jānosaka attiecīgi aizsardzības pasākumi saskaņā ar teritorijas saglabāšanas mērķiem. Arī šie pasākumi var būt stingrāki, nekā nepieciešams “laba ekoloģiskā potenciāla” panākšanai. Tiem arī jābūt integrētiem ŪPD upes baseina apsaimniekošanas plānos kā īpašiem noteikumiem par aizsargājamām teritorijām (sk. 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu kopā ar 4. panta 2. punktu).

Jaunu projektu attīstīšanas izvērtēšana saskaņā ar ŪPD

Tāpat kā Dabas direktīvās, arī ŪPD ir ietverti īpaši noteikumi par to, kā izvērtēt jaunu projektu attīstīšanu ūdensobjektos. Saskaņā ar ŪPD 4. panta 7. punktu iestādes, ievērojot konkrētus nosacījumus, var apstiprināt atbrīvojumus attiecībā uz jauniem pārveidojumiem un ilgtspējīgām cilvēku veiktām darbībām, kas pasliktina ūdensobjekta stāvokli vai liedz sasniegt labu ekoloģisko stāvokli vai potenciālu, vai labu pazemes ūdeņu stāvokli. Minētais potenciāli var aptvert jaunu ar hidroenerģiju saistītu projektu attīstīšanu (13).

Ja attīstīšana var ietekmēt gan ŪPD mērķi, gan Natura 2000 teritoriju, ir jāveic gan ŪPD 4. panta 7. punktā noteiktā procedūra, gan Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā noteiktā Natura 2000 novērtējuma procedūra (vēlams – koordinēti vai integrēti). Katrai no tām ir cits juridiskais uzsvars: vienā tiks izvērtēts, vai projekts var kaitēt ŪPD galveno mērķu sasniegšanai, bet otrā – vai tas nelabvēlīgi neietekmēs Natura 2000 teritorijas integritāti. Tomēr tas neliedz koordinēt atsevišķus novērtējuma aspektus, piemēram, izmantojot apsekojumus un apspriešanās.

ŪPD skaidri nosaka, ka projekta attīstīšanu nevar turpināt, ja tas neatbilst citiem ES vides aizsardzības tiesību aktiem. Citiem vārdiem sakot, ja projekts nekaitē ŪPD mērķiem, bet nelabvēlīgi ietekmē Natura 2000 teritorijas integritāti, to nevar apstiprināt saskaņā ar ŪPD, ja vien vienlaikus nav apstiprināts arī atbrīvojums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu. Precizējums par ŪPD 4. panta 7. punkta piemērošanu un par atbrīvojumiem saistībā ar mērķiem vides jomā, tostarp par saikni ar Dabas direktīvām, ir dots KĪS Vadlīniju dokumentā Nr. 36 par ŪPD 4. panta 7. punktu (14), kas apstiprināts 2017. gadā.

Saldūdens pērļu gliemeņu aizsardzība Īrijas upju apakšbaseinos

Saldūdens pērļu gliemene Margaritifera margaritifera ir viens no pasaulē visilgāk dzīvojošajiem bezmugurkaulniekiem. Tās sarežģītā attīstības vēsture un tas, ka tai ir nepieciešams dabisks, tīrs tekošs ūdens, nosaka to, ka šī suga kalpo kā svarīgs bioloģiskais indikators, kas liecina par upju ekosistēmu kvalitāti. Šī suga ir aizsargāta saskaņā ar ES Dzīvotņu direktīvu, bet Īrijā tās aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs. Par galveno šādas situācijas cēloni uzskata sedimentāciju vai sedimentāciju kombinācijā ar eitrofikāciju.

2009. gadā tika izstrādāti valsts tiesību akti, lai atbalstītu saldūdens pērļu gliemenes aizsardzības statusa uzlabošanu uz labvēlīgu. Ar šiem tiesību aktiem tika noteikti obligātie vides kvalitātes mērķi saldūdens pērļu gliemeņu dzīvotnēm Natura 2000 teritorijās. Tie arī noteica, ka ir jāizstrādā apakšbaseina apsaimniekošanas plāni kopā ar pasākumu programmu. Šo plānu mērķis bija risināt ūdensguves baseina mēroga problēmas, kas veicina sugas izzušanu. Izmantotais formāts atbilda saskaņā ar ŪPD izstrādāto upes baseina apsaimniekošanas plānu formātam, lai apakšbaseina apsaimniekošanas plānu vēlāk varētu īstenot saskaņā ar upes baseina apsaimniekošanas plāniem.

Īrijā agrīnā posmā tika uzsvērta ciešā saikne starp Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, kā arī Ūdens pamatdirektīvu. 2009. gadā Ūdens pamatdirektīvas nacionālā tehniskā koordinācijas grupa izveidoja apakškomiteju – Nacionālo saglabāšanas darba grupu, – lai tā strādātu pie ŪPD dabas aizsardzības aspektu attīstības. Darba grupas galvenais mērķis bija nodrošināt, ka šī Ūdens pamatdirektīvā definēto dabas aizsardzības aspektu attīstība Īrijā tiek labi koordinēta un atbalstīta, kā arī veicināt efektīvu komunikāciju starp attiecīgajām iesaistītajām valdības aģentūrām.

Runājot par plāniem, kas veltīti apakšbaseiniem, kuros mīt saldūdens pērļu gliemenes, šai grupai bija liela loma, precizējot un tālāk izstrādājot praktisku, funkcionālu un izmaksu ziņā efektīvu valsts mēroga pasākumu kopumu (“rīkkopu”) attiecībā uz saldūdens pērļu gliemeņu standarta ūdensguves baseinu. Minētā darba grupa arī pārskatīja plānus, lai nodrošinātu, ka tie ir praktiski un efektīvi, un identificēja tādas nepilnības politikā un vadlīnijās, kas varētu kavēt to īstenošanu.

http://www.wfdireland.ie/docs/5_FreshwaterPearlMusselPlans/

http://kerrylife.ie

http://www.environ.ie/en/Environment/Water/WaterQuality/WaterFrameworkDirective/

1.4 Plūdu direktīva

2007. gada novembrī tika pieņemta Direktīva 2007/60/EK. Ar to izveido plūdu riska izvērtēšanas un pārvaldības sistēmu, kā arī nosaka dalībvalstīm pienākumu izveidot:

—

iespējamo plūdu postījumu vietu un plūdu riska kartes, kurās kartētas identificētās plūdu riska zonas katras upes baseinā (vai citas noteiktas apsaimniekošanas (jeb pārvaldības) vienības teritorijā). Šajās kartēs ir jāatspoguļo arī potenciālās nelabvēlīgās sekas saistībā ar dažādiem plūdu scenārijiem, tostarp informācija par potenciālajiem plūdu izraisītā vides piesārņojuma avotiem, kā arī aizsargājamās teritorijas, piemēram, šajās teritorijās esošās Natura 2000 teritorijas (termiņš – 2013. gada decembris),

—

plūdu riska pārvaldības plānus, kā pārvaldīt un mazināt plūdu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi. Šajos plānos ir jāietver tādu pēc prioritātes sarindotu pasākumu kopums, kas vērsti uz visiem plūdu riska pārvaldības aspektiem – no novēršanas un aizsardzības līdz sagatavotībai, ņemot vērā konkrētā upes baseina vai apakšbaseina iezīmes (termiņš – 2015. gada decembris).

Darbībām, ko veic saskaņā ar Plūdu direktīvu, ir jāatbilst Dabas direktīvu prasībām. Piemēram, ja plūdu aizsardzības pasākums varētu apdraudēt vienu vai vairākas Natura 2000 teritorijas, arī tam ir jāpiemēro Dzīvotņu direktīvas 6. pantā noteiktā procedūra un ir jāveic pienācīgs novērtējums par plāna vai projekta iespējamo ietekmi uz Natura 2000 teritorijas(-u) integritāti.

1.5. Stratēģiskā vides novērtējuma direktīva (SVN) un Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva (IVN)

SVN direktīva

Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (“SVN direktīva”) mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni. Ar Direktīvu to cenšas panākt, nodrošinot, ka noteiktu plānu un programmu izstrādes laikā un pirms to apstiprināšanas tiek identificētas, izvērtētas un ņemtas vērā to radītās sekas videi.

Stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums ir obligāti jāveic dažādiem plāniem un programmām, kas nosaka pamatprincipus SVN direktīvā uzskaitīto projektu īstenošanas saskaņošanai nākotnē. Tas ir obligāts arī jebkuram plānam vai programmai, kam ir jāveic novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, jo ir iespējama būtiska ietekme uz Natura 2000 teritorijām.

SVN procesā dalībvalstīm ir jāsagatavo vidiskais pārskats [vides pārskats], kurā izvērtēta plānu un projektu iespējamā būtiskā ietekme uz vidi, kā arī pamatotu alternatīvu risinājumu ietekme. Turklāt tām ir jāapspriežas ar iestādēm, kuras to specifisko ar vides aizsardzību saistīto pienākumu dēļ varētu nodarbināt plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi (t. i., ar vides iestādēm), un ar sabiedrību.

Apspriešanās ir jāveic savlaicīgi un efektīvi, lai ļautu vides iestādēm un sabiedrībai pirms plāna vai programmas pieņemšanas paust viedokli par plāna vai programmas projektu, kā arī par pievienoto vidisko pārskatu. SVN izstrādes procesu ir paredzēts saskaņot ar plāna izstrādi, lai vidiskos apsvērumus varētu iestrādāt minētā plāna galīgajā redakcijā.

SVN galvenais mērķis ir veicināt integrētāku un efektīvāku pieeju teritorijas plānošanai, saskaņā ar kuru vidiskos, tostarp bioloģiskās daudzveidības, apsvērumus ņem vērā daudz agrākā plānošanas procesa stadijā un stratēģiskākā līmenī. Šādai pieejai būtu jāsamazina vēlāku konfliktu iespējamība atsevišķu projektu līmenī. Tā arī ļauj turpmākos projektus izvietot piemērotākās vietās, kas atrodas tālāk no iespējamu konfliktu vietām, piemēram, no Natura 2000 teritorijām.

IVN direktīva

SVN process ir paredzēts attiecībā uz plāniem vai programmām, savukārt IVN Direktīva 2011/92/ES, kas grozīta ar Direktīvu 2014/52/ES (tā dēvētā “IVN direktīva”), ir paredzēta attiecībā uz atsevišķiem publiskiem un privātiem projektiem. Tādēļ piekrišana tāda projekta īstenošanai (15), kuram varētu būt būtiska ietekme uz vidi, ir jādod tikai pēc tam, kad ir izvērtēta projekta iespējamā ietekme uz vidi.

IVN direktīvā ir izšķirti projekti, kuriem IVN ir obligāts (“I pielikuma projekti” (16)), un projekti, attiecībā uz kuriem dalībvalstu iestādēm ir jānosaka, vai projektam varētu būt būtiska ietekme (“II pielikuma projekti”). To izšķir “caurskatīšanas” procesā, kurā ņem vērā Direktīvas III pielikumā noteiktos kritērijus. Vairums hidroelektroenerģijas ražošanas iekārtu ir II pielikuma projekti (17).

1.6. SVN, IVN un Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta mijiedarbība

Kā noteikts IVN direktīvā (kas grozīta ar Direktīvu 2014/52/ES), ja projekta novērtējums ir jāveic saskaņā gan ar IVN direktīvu, gan Dabas direktīvām, ir jāīsteno koordinēta un/vai vienota procedūra. Komisija ir publicējusi norādījumus par koordinētu un/vai kopīgu procedūru izveidošanu projektiem (18), kas vienlaikus jāizvērtē saskaņā ar IVN, Dzīvotņu, Putnu direktīvu, Ūdens pamatdirektīvu un Rūpniecisko emisiju direktīvu.

Saskaņā ar koordinēto procedūru dalībvalstīm ir jākoordinē attiecīgajos ES tiesību aktos noteiktie konkrēta projekta vidiskās ietekmes atsevišķie novērtējumi, šai nolūkā ieceļot iestādi. Saskaņā ar vienoto procedūru dalībvalstīm ir jāveic attiecīgajos ES tiesību aktos noteiktais konkrēta projekta vidiskās ietekmes vienots novērtējums.

Tomēr pienācīgajam novērtējumam saskaņā ar ES dabas aizsardzības tiesību aktiem ir jāsaglabājas kā kopējā vides pārskata skaidri nošķiramai un identificējamai daļai. Tas tā ir tādēļ, ka Dzīvotņu direktīvas pienācīgajā novērtējumā mēra dažādus dabas vides aspektus un tas definē no IVN un SVN atšķirīgus “būtiskuma” noteikšanas kritērijus. IVN un SVN tiek apsvērti visi vides aspekti, tostarp bioloģiskā daudzveidība, turpretī Dabas direktīvās paredzētais novērtējums ir orientēts konkrēti uz iespējamo ietekmi uz to sugu un dzīvotņu veidiem, kuru labā ir izveidota Natura 2000 teritorija.

Ir jānošķir arī katra novērtējuma iznākums. SVN un IVN ietvaros veiktie novērtējumi nosaka procedūras noteikumus, bet neparedz obligātus vides standartus. Turpretī saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu veikts novērtējums nekavējoties kļūst saistošs kompetentajai iestādei un nosaka tās galīgo lēmumu.

Citiem vārdiem sakot, ja pienācīgajā novērtējumā nevar noteikt, vai plāns vai projekts nelabvēlīgi neietekmēs Natura 2000 teritoriju, iestāde nevar dot piekrišanu plānam vai projektam konkrētajā redakcijā, izņemot ārkārtas gadījumus, kad ir izpildīti nosacījumi atbrīvojuma procedūras piemērošanai saskaņā ar 6. panta 4. punktu.

Ja ir jāveic novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, Eiropas Savienības Tiesa ir skaidrojusi, ka SVN direktīva pati par sevi ir jāpiemēro plāniem un programmām (19).

Vadlīnijas “Norādījumi par vidiskā novērtējuma procedūru racionalizēšanu enerģētikas infrastruktūras kopīgu interešu projektos” (KIP)

Tāpat kā visu citu attīstības projektu gadījumā, arī attiecībā uz hidroenerģiju piemēro vairākas procedūras, lai novērtētu ietekmi uz vidi. Komisija ir publicējusi norādījumus, kā racionalizēt šīs procedūras, jo īpaši kopīgu interešu projektos (KIP) saskaņā ar Eiropas energoinfrastruktūras regulu (TEN-E regulu), vienlaikus nodrošinot maksimālo vides aizsardzības līmeni, kā nosaka ES vides tiesību akti.

Komisijas norādījumos ir doti vairāki ieteikumi, kas, lai gan ir izstrādāti, orientējoties uz KIP, ir relevanti visiem enerģētikas plāniem vai projektiem, tostarp hidroenerģijas projektiem. jo īpaši attiecas uz šādiem aspektiem:

—	savlaicīga plānošana, “ceļu kartes” izveide un novērtējumu darbības jomas definēšana,

—	savlaicīga un efektīva vidisko novērtējumu un citu vidisko prasību integrācija,

—	procesuāla koordinēšana un termiņi,

—	datu apkopošana, koplietošana un kvalitātes kontrole,

—	pārrobežu sadarbība un

—	savlaicīga un efektīva sabiedrības līdzdalība.

http://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/PCI_guidance.pdf

2. SALDŪDENS EKOSISTĒMAS UN HIDROENERĢIJA ES

2.1. ES upju un ezeru ekosistēmu stāvoklis

Upju un ezeru strukturālā sarežģītība un ļoti dinamiskās īpašības nodrošina, ka tie ir īpaši bagātas ekosistēmas, kas ir “spēka” vai šajā gadījumā – ūdens avots lielai daļai apkārtējo lauku teritoriju. Tie ir ne vien vērtīgas dzīvotnes pašas par sevi, bet arī funkcionē kā svarīgi ekoloģiskie koridori, kas veicina sugu izplatīšanos un migrāciju lielos attālumos. Pateicoties tiem, ir attīstījusies arī bagātīga mozaīka, ko veido savstarpēji saistīti, no ūdens atkarīgi mitrāji, piemēram, palieņu meži, purvi, dumbrāji un mitrās pļavas, kas vēl vairāk bagātina kopējo bioloģisko daudzveidību.

No upju un ezeru ekosistēmām ir atkarīgs, vai izdzīvos ievērojams skaits Eiropas savvaļas augu un dzīvnieku sugu, tostarp aptuveni 400 saldūdens sugas, kas ir aizsargātas saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu. Ezeri un upes kopumā aizņem aptuveni 4 % no Natura 2000 teritoriju sauszemes virsmas (aptuveni 31 560 km2 – platību, kas ir lielāka nekā Beļģija) un ir paredzēti tādām sugām kā Atlantijas lasis Salmo salar, ūdrs Lutra lutra, zivjdzenītis Alcedo atthis, baltspīļu vēzis Austropotamobius pallipes, biezā perlamutrene Unio crassus, kā arī tādiem dzīvotņu veidiem kā līdzenumu un kalnāju ūdensteces, aluviālie meži, mitrās pļavas un dumbrāji.

Turklāt upes ir arī svarīgs daudzfunkcionāls Eiropas ekonomikas un sociālās labklājības avots, kas kalpo daudzu atšķirīgu nozaru vajadzībām un nodrošina sabiedrībai daudzas svarīgas preces un pakalpojumus. Tomēr to intensīvā izmantošana pēdējos 150 gados šim vērtīgajam resursam ir radījusi ārkārtīgi lielu slogu, un tā rezultātā tikai neliels skaits lielo upju mūsdienās ir pilnīgi dabiskā stāvoklī. Daudzas upes ne vien tika pakļautas dažāda smaguma piesārņojumam un lielai eitrofikācijai, kas būtiski pasliktināja ūdens kvalitāti, bet arī piedzīvoja plašas izmaiņas saistībā ar to hidromorfoloģiju, dabiskās plūsmas dinamiku un ekoloģisko sasaisti.

Eiropas Vides aģentūras 2015. gada ziņojumā par Eiropas vides stāvokli (20) tika secināts, ka vairāk nekā pusei Eiropas upju un ezeru nav sasniegts labs ekoloģiskais stāvoklis vai potenciāls. 2009. gadā tikai 43 % no virszemes ūdensobjektiem bija labs ekoloģiskais stāvoklis vai labi ekoloģiskās kvalitātes rādītāji. Tika prognozēts, ka līdz 2015. gadam situācija būtiski neuzlabosies un tikai 53 % no ūdensobjektiem sasniegs labu ekoloģisko stāvokli. Tas ļoti atpaliek no ŪPD noteiktajiem mērķiem.

Attiecībā uz ES aizsargātajām saldūdens sugām un dzīvotnēm stāvoklis ir vēl nopietnāks. Saskaņā ar Komisijas jaunāko ziņojumu par dabas stāvokli attiecībā uz abās Dabas direktīvās aizsargāto dzīvotņu un sugu aizsardzības statusu 2007.–2012. gadā (21) gandrīz trim ceturtdaļām saldūdens sugu (74 %) un saldūdens dzīvotņu tipu (73 %) stāvoklis bija nelabvēlīgs-nepietiekams vai nelabvēlīgs-slikts. Salīdzinājumam – tikai attiecīgi 17 % un 16 % gadījumu stāvoklis bija labvēlīgs.

Aizsardzības statuss

a) sugas (5 615 novērtējumi)

b) dzīvotnes (94 novērtējumi)

Labvēlīgs

Nav zināms

Nelabvēlīgs (nepietiekams)

Nelabvēlīgs (slikts)

Ar upju un ezeru ekosistēmu saistīto sugu (a) un dzīvotņu (b) (saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu) aizsardzības statuss un tendences. Avots: Eiropas Vides aģentūra (EVA), 2015.b, 17. panta ziņojumi un novērtējumi.

Eiropas upju vispārējais sliktais stāvoklis rada būtiskas bažas. Ir skaidrs, ka daudzas Eiropas upes ir ārkārtīgi degradētā stāvoklī un vēl daudz ir jāpaveic, lai sasniegtu ŪPD un abu Dabas direktīvu mērķus. Tas ir iespējams tikai tad, ja par prioritāti tiek atzīta ne vien to tālākas pasliktināšanās novēršana, bet arī to ekoloģiskā stāvokļa aktīva atjaunošana.

2.2. Slodzes un draudi, ar ko saskaras Eiropas saldūdens ekosistēmas

Ūdensobjekti ir pakļauti daudzveidīgu darbību radītām slodzēm. Jo īpaši liela ietekme ir bijusi hidromorfoloģiskajām slodzēm, kas ir ietekmējušas vairāk nekā 40 % upju un pārejas ūdeņu objektu. Pamatojoties uz pirmo upju baseinu raksturojumu saistībā ar ŪPD (22), vairums dalībvalstu norādīja, ka visizteiktākais un visvairāk ūdensobjektu hidromorfoloģisko stāvokli ietekmējošais slogs ir saistīts ar pilsētu attīstību, aizsardzību pret plūdiem, elektroenerģijas (tostarp hidroenerģijas) ražošanu, iekšējo ūdeņu navigāciju, iztaisnošanu un zemes nosusināšanu lauksaimniecības vajadzībām.

Upju slodzes

Ietekme uz upēm

Slodzes nav (22)

Ietekmes nav (19)

Punktveida avoti (22)

Bagātināšana ar organiskajāmvielām (16)

Difūzi avoti (22)

Eitrofikācija (19)

Piesārņojums (18)

Ūdens ieguve (19)

Paskābināšanās (10)

Hidromorfoloģija (22)

Izmainītasdzīvotnes (16)

Cita slodze (19)

Cita ietekme (14)

Ūdensobjektu daudzums procentos

Būtiska slodze (pa kreisi) un ietekme (pa labi) uz upēm; aptverto dalībvalstu skaits norādīts iekavās (Eiropas ūdeņu stāvokļa un slodžu izvērtējums, 2012).

Attiecībā uz Natura 2000 saldūdens objektu apdraudējumiem un slodzēm ziņojumā par dabas stāvokli kā visizplatītākais no apdraudējumu un slodžu veidiem ir norādītas “ūdensobjektu stāvokļa izmaiņas”.

4.37. attēls. 10 izplatītākie (%) paziņotie sugu slodžu un apdraudējuma veidi (Dzīvotņu direktīva), kas saistīti ar upju un ezeru ekosistēmu

J02 Ūdensobjektu stāvokļa izmaiņas

J03 Citas ekosistēmu izmaiņas

H01 Virszemes ūdeņu piesārņojums

I01 Invazīvas svešzemju sugas

A02 Augsnes apstrādes paņēmienu maiņa

K03 Savvaļas dzīvnieku sugu savstarpējās attiecības

F02 Zveja un ūdens resursu vākšana

A07 Pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā

D01 Ceļi, dzelzceļi un takas

K02 Veģetācijas pēctecība / biocenozes attīstība

Slodzes

Apdraudējumi

Ziņojums par vides stāvokli, EVA, 2015.

Hidroenerģija ES

2011. gadā ES bija reģistrētas aptuveni 23 000 hidroenerģijas iekārtas. Lielākā daļa no tām (91 %) ir nelielas (mazāk nekā 10 MWH) un saražo aptuveni 13 % no kopējā hidroelektroenerģijas daudzuma. Turpretī lielas hidroelektrostacijas ir tikai 9 % no visām hidroenerģijas iekārtām, bet tās saražo aptuveni 87 % no visas elektroenerģijas, ko iegūst ar hidroenerģijas iekārtām (23).

Hidroenerģijas iekārtas tehnisku iemeslu dēļ bieži vien ir koncentrētas kalnainos reģionos, bet tām ir būtiska tālejoša ietekme uz lielām un mazām upēm un ezeriem visdažādākajos reģionos. Mazāku upju gadījumā pat mazs plūsmas apsīkums vai dabisko ekoloģisko apstākļu izjaukšana var būtiski negatīvi ietekmēt upi.

Tālāk uzskaitītas visbiežāk izmantotās hidroenerģijas iekārtas.

Caurteces hidroelektrostacijas. Caurteces (derivācijas) hidroenergosistēmās elektroenerģijas ražošana notiek, izmantojot esošo upes plūsmu un tās kritumu. Šajos objektos izmanto ūdensteces dabīgo plūsmu, lai ražotu elektrību. Ūdens uzkrāšana un vēlāka izmantošana nav paredzēta. Šāda veida hidroelektrostacijas visbiežāk ir mazas, taču var būt arī lielas.

Aizsprosta – caurteces (aizsprosta-derivācijas) hidroenerģijas shēmas. Ūdenskrātuvē var uzkrāt ūdeni laikā, kad pieprasījums ir zems, un to izlaist maksimumslodzes periodos. Tādējādi ražošanas jauda ir mazāk atkarīga no ūdens plūsmas. Šādās ūdenskrātuvēs var atrasties dienai, sezonai vai gadam nepieciešamais apjoms, kas ļauj apmierināt maksimālo pieprasījumu pēc elektroenerģijas un atvieglot variablās atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas (piem., izmantojot vēja enerģiju) integrēšanu energosistēmā.

Sezonregulējamas hidroelektrostacijas . Parastajā sezonregulējamā elektrostacijā ir ūdenskrātuve, kuras lielums ir pietiekams, lai ūdeni varētu uzglabāt kā mitrajā, tā arī sausajā sezonā. Ūdeni uzkrāj aiz aizsprosta, un tas ir pieejams elektrostacijai, kad nepieciešams. Šādu elektrostaciju pēc vajadzības var efektīvi izmantot visu gadu – vai nu kā pamatslodzes, vai maksimumslodzes elektrostaciju.

Hidroakumulācijas elektrostacijas . To pamatā ir ūdenskrātuves, kas atrodas atšķirīgā augstumā un kas ļauj maksimumslodzes laikā saražot papildu elektroenerģiju. Ūdeni iesūknē augstākajā krātuvē, kad pieprasījums ir zemāks, un palaiž lejup caur turbīnām, kad pieprasījums ir augsts. Hidroakumulācijas elektrostacijas nav izslēgtas no Atjaunojamo energoresursu direktīvas piemērošanas jomas, bet tās netiek ņemtas vērā atjaunojamo energoresursu statistikā.

2.3. Hidroenerģijas iekārtu ietekme uz saldūdens ekosistēmām

Hidroenerģijas iekārtas radītā ietekme uz sugām un dzīvotņu veidiem, ko aizsargā abas ES Dabas direktīvas, dažādās teritorijās var būt ievērojami atšķirīga. Tā ir atkarīga no upes individuālajām īpatnībām, tās fizikālā un ekoloģiskā stāvokļa (jau degradēta vai joprojām neskarta, liela vai maza, kalnu vai līdzenumu upe), no hidroenerģijas iekārtu veida un mēroga, kā arī no sugām un dzīvotnēm, kuru labā minētā teritorija izveidota. Tāpēc katrs objekts ir jāizvērtē atsevišķi.

Ietekme var rasties jebkurā hidroenerģijas iekārtas ekspluatācijas cikla posmā – no sākotnējās celtniecības līdz renovācijai vai ekspluatācijas pārtraukšanai, kā arī ikdienas ekspluatācijas un vadības gaitā. Tā var izraisīt dabisko dzīvotņu un no šīm dzīvotnēm atkarīgo sugu populāciju zudumu, degradāciju un sadrumstalotību. Zuduma būtiskums ir atkarīgs no ietekmes apmēra, kā arī no tā, cik retas un neaizsargātas ir skartās dzīvotnes un sugas.

Tālāk šajā nodaļā ir izklāstīts, cik dažādos veidos hidroenerģijas iekārta var ietekmēt dzīvotnes un sugas, tostarp saistībā ar ES Dabas direktīvām. Operatori, kuri apzinās ietekmes veidus un izprot upju ekosistēmu sarežģītību, varēs labāk nodrošināt, ka to darbības atbilst ŪPD un Dabas direktīvu prasībām. Tie varēs arī labāk identificēt abpusēji izdevīgas situācijas, kas palīdzētu atjaunot jau degradētas upes, ja tas ir iespējams.

Upju morfoloģijas un upju dzīvotņu izmaiņas

Jebkuri ūdensobjektu fiziski pārveidojumi ietekmē saldūdens sistēmu normālos hidroloģiskos procesus un izjauc ekoloģisko nepārtrauktību (24) gan garenvirzienā, gan šķērseniski, piemēram, atvienojot upes no apkārtējām palienēm un mitrājiem vai ap elektrostacijām izraisot dīķu veidošanos.

Visredzamākais dzīvotnes zuduma veids ir pašu dzīvotņu tieša fiziska iznīcināšana augštecē, lejtecē vai apkārtnē (piem., zemes zudums, appludināšana, piekrastes veģetācijas vai upes fizisko struktūru iznīcināšana). Tomēr, pat ja fizisks zemes zudums nenotiek, dabisko hidromorfoloģisko procesu izjaukšana var arī izjaukt biotiskos un abiotiskos apstākļus, kas ir nozīmīgi no dzīvotnes struktūras un funkcionēšanas viedokļa. Turklāt tas var izraisīt invazīvu sugu ieceļošanu degradētās dzīvotnēs, un tas savukārt var novest pie dabiskās dzīvnieku valsts izspiešanas.

Aizsargājamo sugu izplatības un migrācijas šķēršļi

Upēm, ezeriem un piekrastes zonām ir liela nozīme saistībā ar saldūdens sugu izplatīšanos un migrāciju, kā arī vietējas nozīmes pārvietošanos starp dažādām barošanās, vairošanās, atpūtas un ligzdošanas teritorijām. Tās kalpo kā svarīgi ekoloģiskie koridori vai pakāpieni dabas zonās. Jebkurš, pat neliels, šķērslis vai traucēklis to brīvai kustībai augšup vai lejup pa straumi var atstāt nozīmīgas sekas uz šo sugu izdzīvošanu.

Dažādu hidroenergoiekārtu izraisītās ietekmes diapazons.

Avots: Veronika Koller-Kreimel.

Hidroenerģijas iekārtas var tieši vai netieši traucēt vai nepieļaut sugu izplatīšanos un migrāciju. Visredzamākie no tiem ir aizsprosti un nosprostotas teritorijas, kas rada fiziskus šķēršļus zivju migrācijai un neļauj zivīm pārvietoties augšup un lejup pa upi. Tie rada būtisku ietekmi uz daudzu saldūdens sugu izdzīvošanu, kā rezultātā notiek jo īpaši dažu saldūdens zivju populāciju sadrumstalošanās, izolācija un visbeidzot izzušana.

Barjerefekts ir īpaši nozīmīgs, ja upes posmā ir vairāki šķēršļi. Pat ja šādas struktūras vai fiziski šķēršļi ir mazi, tas var ļoti apgrūtināt kustību upēs. Arī mākslīgi kanāli var būt šķērslis, kas traucē sugu pārvietošanos, jo tie sadala un attiecīgi sadrumstalo sauszemes dzīvotnes. Tie var arī izveidot mākslīgus ūdensguves baseinu savienojumus, kas var atvieglot svešzemju sugu izplatīšanos, tā kaitējot vietējām sugām.

Lai gan migrācija augšup un lejup pa straumi ir nozīmīga ikvienai zivju sugai, nepārtrauktība jo īpaši ir svarīga diadromo zivju sugām. Migrācija augšup pa straumi ir visvairāk nozīmīga anadromo zivju un nēģu sugām, piemēram, Salmo salar, jūras nēģiem Petromyzon marinus un Lampetra fluviatilis vai dažām storēm, piemēram, Acipenser sturio, jo tām periodiski (vēlams – reizi gadā) ir jāmigrē lielos attālumos. Migrācija lejup pa straumi ir svarīga šo zivju mazuļiem, kā arī pieaugušām katadromām zivīm, piemēram, zutim Anguilla anguilla, kas tiek aizsargātas saskaņā ar Zušu regulu (25).

Substrāta dinamikas izjaukšana

Substrāts ir ūdens ekosistēmu dabiska sastāvdaļa, un tam ir liela nozīme šo sistēmu hidroloģiskajā, ģeomorfoloģiskajā un ekoloģiskajā funkcionēšanā. Substrāts veido dažādas dzīvotnes, kas tieši un netieši nodrošina daudzām sugām piemērotus apstākļus. Dabiskos apstākļos substrāts (pārsvarā grants) pastāvīgi virzās lejup pa straumi, un tas uztur upju ekoloģisko struktūru un funkciju. Šķērseniskas struktūras, piemēram, pārgāznes vai aizsprosti, mēdz izjaukt substrāta dabisko dinamiku.

Lielas krātuves var aizturēt vairāk nekā 90 % no ienākošā substrāta, un tas var izraisīt upes gultnes un piekrastes paaugstinātu eroziju lejtecē, kā arī svarīgu hidromorfoloģisko struktūru, piemēram, grants sēru, iznīcināšanu vietējā mērogā. Arī pārgāžņu un aizsprostu apkopes darbi, kas ietver substrāta periodisku aizskalošanu (jo īpaši vasarā, kad pastāv ūdens trūkums), var kaitēt dzīvotnēm un sugām, ja tie netiek vadīti pienācīgi.

Aizsprosta augštecē, ūdenskrātuvēs vai nosprostotos posmos substrāta pārvietošanās spējas samazināšana rada substrāta uzkrāšanos, un tas var negatīvi ietekmēt gan sugas, gan dzīvotnes, piemēram, veicināt aļģu un citu ūdensnezāļu augšanu, kas nomāc aizsargājamās sugas. Grants vai cita smilšaina substrāta uzkrāšanās upes gultnē vai vertikālajā ūdens slānī var īpaši kaitēt litofilām sugām, piemēram, alatai Thymallus thymallus, kas šos apgabalus izmanto kā nārstošanas vietu, saldūdens pērļu gliemenei Margaritifera margaritifera un biezajai perlamutrenei Unio crassus. Tāpat tas kaitē putnu sugām, piemēram, tārtiņiem un slokām, kas ligzdošanai izmanto sausas grants pamatni.

Šķēršļu likvidēšana Donavas upes baseina apgabalā

Hidroenerģijas ražošana rada apmēram 45 % no Donavas upes baseina apgabala upju un dzīvotņu nepārtrauktības pārrāvumiem. Šā apgabala upēs, kuru ūdensguves baseins pārsniedz 4 000 km, ir pavisam 1 688 šķēršļi. No tiem 600 ir aizsprosti vai pārgāznes, 729 – rampas vai kāpšļi, 359 – cita veida šķēršļi. No tiem par 756 pašlaik ir norādīts, ka tie ir aprīkoti ar funkcionējošām zivju migrācijas atbalsta sistēmām. Kopš 2009. gada zivju migrāciju ir kavējuši 932 nepārtrauktības pārrāvumi (55 %), kas pašlaik ir klasificēti kā būtiska slodze. Saskaņā ar Donavas upes baseina jaunāko apsaimniekošanas plānu Donavas baseina valstis plāno līdz 2021. gadam būtiski samazināt aizsprostu radītos nepārtrauktības pārrāvumus.

Donavas upes baseina apgabals: Upju un dzīvotņu nepārtrauktības pārrāvumi: (augšā) pašreizējā situācija 2015. gadā; (1. karte) plānotie uzlabojumi līdz 2021. gadam (2. karte).

Avots: DRBMP.

https://www.icpdr.org/main/management-plans-danube-river-basin-published

Ekoloģiskā caurplūduma režīma izmaiņas

Ekoloģiskais caurplūdums ir svarīgs mehānisms tādu nozīmīgu upju ekosistēmu procesu uzturēšanai, no kuriem ir atkarīgas ES aizsargātas sugas un dzīvotnes, kā arī ūdensobjektu laba ekoloģiskā stāvokļa uzturēšanai (26). Ekoloģiskā caurplūduma izmaiņas var samazināt vai pasliktināt ūdens dzīvotnes platību, kā arī tās savienotību ar piekrastes dzīvotnēm.

Piemēram, ja ūdens plūsma ir pārāk maza, tam var būt dažāda negatīva ietekme, proti, tā rezultātā var izžūt zivju un nēģu nārstošanas vietas, kā arī var tikt traucēta zivju ikru un mazuļu attīstība. Noplicinātajā posmā var tikt kavēta arī zivju migrācija augšup pa straumi – to izraisa vai nu nepietiekama caurplūduma radītais nosprostojums, vai nepietiekami zivju migrācijas stimuli.

Nepietiekams plūsmas ātrums sākotnējā upes gultnē var arī izraisīt ūdens pārkaršanu un nepietiekamu aerāciju (kā aprakstīts iepriekš). Šādi tiek radīti daudzām sugām, piemēram, zivju, saldūdens vēžu, nēģu sugām, divvākgliemjiem vai spārēm (atkarībā no tekoša ūdens dzīvotnes) nepiemēroti dzīves apstākļi.

Maksimumslodzes hidroelektrostaciju izraisītas plūsmas režīma izmaiņas

Ūdens plūsmas lielas svārstības var būtiski kaitēt gan sugām, gan to dzīvotnēm, jo īpaši nelielās upēs. Ūdens līmeņa svārstības maksimumslodzes režīmā izraisa stresu skartajās ūdensteces daļās dzīvojošajiem organismiem, īpaši tiem, kas nespēj pielāgoties pēkšņām ūdens līmeņa izmaiņām, piemēram, zivju mazuļiem vai citiem organismiem, kas pārvietojas lēni vai ir statiski (jo īpaši augu sugas). Ūdens līmeņa svārstības maksimumslodzes režīmā skar arī aizsargājamu sugu medījuma uzvedību, tādējādi ietekmējot to veselīgumu.

Ūdens līmeņa svārstību ietekme maksimumslodzes režīmā visvairāk ir jūtama jutīgos laikposmos (piem., sausuma vai sala laikā), un tās nozīme, ņemot vērā klimata pārmaiņas, arvien pieaug. Pie nelabvēlīgajām sekām, ko rada maksimumslodzes režīmā strādājošas hidroelektrostacijas, bieži vien ir jāmin arī maksimumslodzes periodā izvadītā ūdens atšķirīga (daudz zemāka) temperatūra. Sugas, kas ir pielāgojušās stabilai ūdens temperatūrai, nespēj izdzīvot, ja temperatūra katru dienu uz vairākām stundām pēkšņi mainās.

Sezonālo plūdu ciklu izmaiņas

Dažkārt tiek veikti pasākumi straumes gultnes izmainīšanai, lai labāk kontrolētu ūdens plūsmu. Iejaukšanās plūsmas kontrolē var izjaukt sezonālo plūdu ciklus, un tā rezultātā dažkārt ar šiem cikliem saistīto mērķa dzīvotņu veidi un sugas var pilnīgi izzust. Skarto dzīvotņu vidū ir aluviālie meži, pagaidu dīķi un vecupes, kā arī ar tiem saistītās sugas.

RIPEAK – ES PĒTNIECĪBAS PROJEKTS. Piekrastes mežu reaģēšana uz ūdens plūsmas svārstībām maksimumslodzes režīmā: ceļā uz ilgtspējīgu hidroenerģijas pārvaldību

Ūdens plūsmas svārstības maksimumslodzes režīmā ir īslaicīgas upes plūsmas pārmaiņas vienas dienas laikā, ko izraisa hidroturbīnu ieslēgšana vai izslēgšana elektrības ražošanai atbilstīgi tirgus pieprasījuma izmaiņām. Tā rezultātā mainās upes lejteces un augšteces hidroloģija, hidrauliskie parametri, ūdens kvalitāte, upes morfoloģija un visbeidzot – upes ekosistēma. Par maksimumslodzes režīmā konstatēto ūdens plūsmas svārstību ietekmi ir maz zinātnisko pētījumu, turklāt lielākajā daļā no tiem uzmanība ir pievērsta savvaļas zivīm. Nav pētījumu par piekrastes veģetāciju.

Ūdens plūsmas svārstības maksimumslodzes režīmā var traucēt piekrastes sugu atražošanos, tādēļ tās ietekmē piekrastes populāciju saglabāšanos. Tādēļ, analizējot sēklu dīgtspēju un sējeņu attīstību, varētu būt iespējams definēt ūdens plūsmas maksimumslodzes svārstību un veģetācijas reakcijas saiknes, kas ļautu kvantitatīvi aplēst, korelēt un paredzēt bioloģisko reakciju uz ūdens plūsmas maksimumslodzes svārstībām. Šādas saiknes ir svarīgas, lai objektīvi definētu sliekšņus, kas palīdzētu samazināt hidroenerģijas ražošanas ekoloģisko ietekmi, neradot būtiskus ražošanas zaudējumus.

Projekta mērķis ir uzlabot zināšanas par to upju ilgtspējīgu apsaimniekošanu, uz kurām tiek ražota hidroenerģija. Šā mērķa sasniegšanai ir paredzēts padziļināti izskatīt literatūru, analizēt plūsmu dažādos dienas periodos, veikt lauka eksperimentus un izmantot datormodelēšanu. Sagaidāmie projekta rezultāti ir šādi: 1) jauni hidroloģiski un ekoloģiski (piem., saistībā ar piekrastes veģetāciju) rīki ūdens plūsmas maksimumslodzes svārstību ietekmes mērīšanai; 2) jauni hidroloģiski ekoloģiskie modeļi šīs ietekmes kvantitatīvai mērīšanai un 3) jauni efektīvi pasākumi hidroenerģijas iekārtu aizsprostu ilgtspējīgai ekspluatācijai.

http://www.emg.umu.se/english/research/research-projects/responses-of-riparian-forests-to-hydropeaking/

Ūdens ķīmiskās un temperatūras izmaiņas

Aizsprosti var radikāli mainīt upes ķīmiskās īpašības, minerālu sastāvu un pH līmeni gan augštecē, gan lejtecē, piemēram, to dēļ substrātā var uzkrāties piesārņotāji. Visas minētās izmaiņas ietekmē klātesošo augu un dzīvnieku biocenožu uzbūvi. Organismus ietekmē arī ūdens temperatūras izmaiņas un ar tām saistītās skābekļa koncentrācijas pārmaiņas. Krātuves var izraisīt nozīmīgu temperatūras celšanos, bet tad, ja ūdens tiek ņemts no apakšas – temperatūras samazināšanos.

Atsevišķu dzīvnieku savainošana un nonāvēšana

Zivis un citu sugu dzīvnieki, kas šķērso hidroelektrostaciju, var tikt savainoti vai iet bojā. Hidroelektrostacija var izraisīt (27):

—	savainojumus, ko rada fiziska saskare ar vadlāpstiņām, turbīnu vai turbīnas apvalku,

—	bojājumus, ko rada spiediena svārstības turbīnas šķērsošanas laikā,

—	iesprūšanu ieplūdes režģī vai tīrīšanas iekārtu radītus savainojumus,

—	savainojumus, ko rada intensīva plūsma un pārplūdes konstrukcijas noteces kanālos,

—	dezorientācijas radītu uzņēmību pret plēsējiem.

Vienā hidroelektrostacijā mirstības rādītājs var svārstīties no 0 % līdz 100 % (28). Ļoti daudz kas ir atkarīgs no esošo zivju veidiem un hidroenerģijas iekārtas veida, kā arī no izmantotajiem ietekmes mazināšanas pasākumiem. Turbīnu izraisītās mirstības rādītājs pieaug, palielinoties rotora spārnu ātrumam un skaitam, kā arī samazinoties attālumam starp lāpstiņām (Kaplāna turbīna). Mirstības rādītājs var sasniegt 100 %, ja zivis šķērso turbīnas galvenokārt augstspiediena iekārtās (piem., Peltona turbīnas).

Pārvietošana un iztraucēšana

Upju inženierbūvniecība var traucēt noteiktām sugām un var izjaukt to dzīves ciklus gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām. Jo īpaši tas attiecas uz bentiskajiem dzīvniekiem un augiem, kam nepieciešams kvalitatīvs ūdens. Tas var ietekmēt sugas spēju vairoties, baroties, atpūsties, kā arī izplatīties un migrēt.

Ja traucējuma līmenis kļūst būtisks, tas var novest pie sugu izspiešanas no attiecīgās teritorijas un līdz ar to – pie izmantojamās dzīvotnes zuduma, vai pasliktināt izdzīvošanas un/vai vairošanās rādītājus. Retu un apdraudētu sugu gadījumā to ilgtermiņa izdzīvošanu reģionā būtiski var ietekmēt pat nelieli vai īslaicīgi traucējumi. Šāds stāvoklis ir nesaderīgs ar abu Dabas direktīvu noteikumiem par sugu aizsardzību.

Ietekme uz sauszemes sugām un dzīvotnēm

Hidroenerģija var ietekmēt ne vien saldūdens, bet arī sauszemes sugas un dzīvotnes. Arī šajā gadījumā tas var notikt jebkurā laikā, piemēram, hidroenerģijas būvju celtniecības, ekspluatācijas pārtraukšanas vai renovācijas laikā. To var izraisīt arī saistītā infrastruktūra, piemēram, piebraucamie ceļi, cauruļvadi vai elektropārvades vadi, kas paredzēti hidroenerģijas iekārtas savienošanai ar elektroenerģijas tīklu.

Šīs būves var izraisīt ne tikai skarto dzīvotņu zudumu, degradāciju vai sadrumstalošanos, bet arī sauszemes sugu bojāeju vai to būtisku iztraucēšanu. Piemēram, putni var sadurties ar gaisā esošiem elektrības vadiem un iet bojā no nāvējošas elektrotraumas, vai arī to vairošanās teritorijas var būtiski iztraucēt bieža satiksme pa piebraucamajiem ceļiem. Šāda ietekme var būt īpaši būtiska tad, ja hidroelektrostacija un ar to saistītā infrastruktūra atrodas uz migrācijas ceļiem vai šaurās ielejās ar klintīm, kuras izmanto plēsīgie putni, vai blakus nozīmīgiem mitrājiem, kur uzturas putni.

2.4. Kumulatīva ietekme

Kā atspoguļots EVA ziņojumā par vides stāvokli, vairums Eiropas upju pašlaik atrodas degradētā stāvoklī un daudzas ir sasniegušas galējo punktu, un vairs nevar panest jaunus attīstības projektus vai darbības, vēl vairāk nepasliktinot upes stāvokli. Tādēļ īpaši jāizvērtē iespējamā kumulatīvā ietekme, ko radītu jebkādas jaunas darbības, tostarp saistībā ar hidroelektrostacijām, jo īpaši Natura 2000 teritorijā(-ās).

Kumulatīvās ietekmes novērtējums ir īpaši svarīgs dabisku upju tuvumā, jo īpaši nelielām upēm, kas ir neaizsargātas pret jebkādām hidromorfoloģiskām izmaiņām. Pat viens vai divi nelieli objekti var radīt nepieņemami lielu ietekmi, kas būtu pretrunā ar ŪPD un abu Dabas direktīvu juridiskajām prasībām.

Kumulatīvās ietekmes novērtējumā ir jāņem vērā visas hidroelektrostacijas un citi projekti ūdensguves baseinā neatkarīgi no tā, vai tie notiek Natura 2000 teritorijās vai ārpus tām. Var gadīties, ka viens hidroenerģijas projekts pats par sevi nerada būtisku ietekmi, taču, ja tā ietekmi pieskaita jau esošo darbību vai apstiprināto projektu ietekmei, kopējā ietekme var kļūt būtiska.

Kumulatīva ietekme nereti parādās tikai laika gaitā. Tādēļ ir svarīgi novērtēšanas laikā apsvērt visus plānus vai projektus. Te ietilpst arī tādi plānus un projekti, kas ir apstiprināti agrāk, bet vēl nav īstenoti vai pabeigti, kā arī jau esošās slodzes un apdraudējumi. Šajā sakarā noderīga var būt ŪPD upes baseina apsaimniekošanas plānos un Natura 2000 apsaimniekošanas plānos ietvertā informācija.

Ir jāņem vērā arī tas, ka kāds plāns vai projekts ir jau apstiprināts, nenozīmē, ka tas runā par labu citiem plāniem vai projektiem, kas varētu tikt ierosināti nākotnē. Piemēram, ja hidroenerģijas projekta attīstīšana nerada būtisku ietekmi un tādēļ tiek apstiprināta, tas nenozīmē, ka nākotnē arī citi hidroenerģijas projekti saņems apstiprinājumu. Gluži pretēji – projekta apstiprināšana var nozīmēt, ka ir sasniegta upes ekoloģiskā kapacitāte un tajā vairs nevarēs attīstīt citus projektus, pat ja tie būtu mazi.

Turklāt kumulatīvās un kombinētās ietekmes novērtējums neaprobežojas tikai ar līdzīgu tās pašas nozares plānu vai projektu izvērtēšanu. Novērtējumā ir jāņem vērā jebkādi citi plāni vai projekti, kuriem var būt būtiska ietekme kopā ar izvērtējamo plānu vai projektu. Iespējamā kumulatīvā ietekme ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatotus izejas datus, nevis tikai paļaujoties uz kvalitatīvajiem kritērijiem. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšanai jābūt kopējā novērtējuma neatņemamai sastāvdaļai, nevis maznozīmīgam piedēklim novērtējuma procesa beigās.

Visbeidzot, kumulatīvajā novērtējumā ir jāņem vērā arī upē jau esošās iekārtas (tā dēvētā “iepriekšējā slodze”) (29). Piemēram, ja tiek plānots jauns projekts ar jaunu turbīnu, tā ietekme ir jāizvērtē, ņemot vērā esošās hidroelektrostacijas ietekmi, pat ja tā tika uzbūvēta pirms vairākiem desmitiem gadu. Ja kumulatīvā ietekme ir būtiska, jaunais projekts tiks noraidīts.

Ieteikumi par mazām hidroelektrostacijām, Federālā vides aģentūra, Vācija

Vācijā ir apgūti jau aptuveni 80 % no izmantojamā hidroenerģijas potenciāla. Gandrīz izsmelts ir arī tehnoloģiskais potenciāls. Ar to skaidrojams, kāpēc atbalsta programmās paredzētais atbalsts hidroenerģijas izmantošanai ir relatīvi mazs. Līdz ar to atlikušais apgūstamais potenciāls galvenokārt ir saistīts ar maziem, līdz šim neattīstītiem un gandrīz neskartiem ūdeņiem. Tomēr iespējamā kaitīgā ekoloģiskā ietekme uz dažām atlikušajām Vācijas mazajām neskartajām ūdenstecēm varētu būt būtiska.

Makroekonomiskā izmaksu un ieguvumu analīze ir parādījusi arī to, ka, salīdzinot ar ieguvumu, ekonomiskās izmaksas var būt ievērojamas. Jo mazāka iekārtas jauda un dabiskāka ūdenstece, jo nelabvēlīgāka ir izmaksu un ieguvumu analīze. Ekonomiski izvērtējumi rāda, ka īpaši attiecībā uz mazām hidroelektrostacijām, kuru jauda ir līdz 100 kW, gan jaunas būvniecības, gan modernizācijas, gan ekspluatācijas atsākšanas gadījumā enerģijas ražošanas izmaksas pārsniedz Atjaunojamo energoresursu likumā noteiktos līmeņus. Tādēļ daudzos gadījumos, pat ja apstākļi ir labvēlīgi, ir grūti elektroenerģiju ražot ekonomiski.

Ekonomiskie apsvērumi liecina, ka subsīdija, kas sedz mazu hidroelektrostaciju (jo īpaši elektrostaciju, kuru jauda ir mazāka par 100 kW) darbības izmaksas, rada augstas makroekonomiskās izmaksas no CO2 emisiju novēršanas viedokļa. Ņemot vērā negatīvo ekoloģisko ietekmi, mazo hidroelektrostaciju potenciāla turpmāka izmantošana nav prioritāte klimata aizsardzības aspektā.

Ņemot vērā galvenos juridiskos noteikumus un ES Ūdens pamatdirektīvas prasības, ir izvirzīti šādi ieteikumi:

—	ņemot vērā to augstāko efektivitāti, priekšroka parasti dodama lielām hidroelektrostacijām (nevis mazām iekārtām un mikroiekārtām) sekundārai izmantošanai jau apgūtos un nosprostotos ūdensobjektos Attīstot hidroenerģijas jaudas, uzmanība ir jāpievērš to optimizācijai,

—	no hidroenerģijas izmantošanas ir jāatsakās praktiski neskartos ūdeņos vai ūdeņos, kuru dabiskā stāvokļa atjaunošana tiek plānota,

—	mazu hidroelektrostaciju būve un ekspluatācijas atsākšana nerada problēmas pie esošām pārgāznēm, kuras nav iespējams nojaukt, jo īpaši tad, ja vienlaikus ir iespējams panākt ekoloģiskus uzlabojumus, piemēram, brīvas kustības atjaunošanu,

—

kas attiecas uz pašlaik neizmantotu iekārtu ekspluatācijas atsākšanu un ūdeņu tiesību atjaunošanu, lielāka uzmanība jāpievērš ūdeņu aizsardzības aspektiem un jāparedz nosacījumi (piem., funkcionējošas zivju kāpnes, strukturāli garantēta dinamiska minimālā ūdens plūsma, pēkšņu plūdu izslēgšana, lejteces aizsprosti),

—

jaunu iekārtu gadījumā ir jāizvairās no ūdensobjekta nosprostošanas derivācijas nolūkā. Ir jāizvēlas tādas celtniecības metodes, kas ūdeni novirza tā, lai nezustu ūdensteces brīvtece un īpatnības (piem., sāniska ūdens ieplūšana ar derivācijas struktūru ūdensobjektā). Ir jānosaka prasības par minimālo plūsmu un pasākumiem, kā nepieļaut, ka turbīnas nodara kaitējumu zivīm. Ir jānovērš pēkšņi plūdi aizsprostu lejtecē.

Izvilkums no: “Hydroelectric Power Plants as a Source of Renewable Energy- legal and ecological aspects – Umweltbundesamt”, 2003. gada novembris, http://www.umweltbundesamt.de/sites/default/files/medien/publikation/long/2544.pdf

2.5. Būtiskas un nebūtiskas ietekmes nošķiršana

Veicot ikvienu ietekmes novērtējumu, pirmais uzdevums ir noteikt iespējamo ietekmi uz sugām vai dzīvotnēm, kuras varētu skart hidroenerģijas iekārtas attīstības plāns vai projekts. Pēc tam ir jākonstatē, vai ietekme ir būtiska, ņemot vērā Natura 2000 teritorijas saglabāšanas mērķus. Būtiskuma izvērtēšana noteikti ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi, vadoties pēc teritorijai raksturīgajām sugām un dzīvotnēm, kā arī paša projekta konkrētajiem parametriem, ņemot vērā arī pamatotas zinātniskās atziņas (sk. 5. nodaļu).

Atsevišķu īpatņu zaudējums dažām sugām var būt nebūtisks, kamēr citām – radīt smagas sekas. Ietekmes būtiskums būs atkarīgs no populācijas lieluma, izplatības, areāla, reproduktīvās stratēģijas un dzīves ilguma, kas būs atšķirīgs dažādās Natura 2000 teritorijās, pat ja tās ir paredzētas vienai un tai pašai sugai. Jāņem vērā arī ietekmju savstarpējā saistība. Piemēram, zemes aizņemšana pati par sevi no konkrētas sugas viedokļa var būt nebūtiska, taču kopā ar būtisku upes dabiskās plūsmas traucējumu šāda ietekme var kļūt būtiska.

Būtiskuma izvērtējums ir jāveic attiecīgā ģeogrāfiskā mērogā. Tādu migrējošu sugu gadījumā, kas veic ļoti lielus attālumus (piem., Atlantijas lasis Salmo salar), konkrētā teritorijā pastāvoša ietekme var atstāt sekas uz sugas pārstāvjiem plašākā ģeogrāfiskajā areālā (upes baseinā). Tāpat attiecībā uz vietējām sugām, kurām ir liela teritorija vai mainīgs dzīvotņu izmantošanas veids, var būt nepieciešams izvērtēt iespējamo ietekmi reģionālā, nevis vietējā mērogā.

Arī Natura 2000 teritoriju saglabāšanas mērķi ir svarīgi, lai palīdzētu noteikt, vai ir iespējama būtiska ietekme. Minētais ir apstiprināts Tiesas sprieduma Waddenzee lietā (30) 49. punktā: “(..) ja plāni vai projekti, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, varētu ietekmēt attiecīgajai teritorijai noteiktos aizsardzības mērķus, tie ir uzskatāmi par tādiem, kas strīdīgo teritoriju būtiski ietekmē. Minētais risks ir izvērtējams, ņemot vērā īpašas pazīmes un vides apstākļus, kurus plāni vai projekti attiecīgajā teritorijā skar.”

Pienācīgā novērtējuma pamatā ir jābūt labākajiem pieejamajiem datiem. Lai tādus datus iegūtu, var būt nepieciešams kādu laiku pirms projekta īstenošanas īstenot īpašus lauka apsekojumus vai monitoringa programmas. Investoriem šis apstāklis ir jāņem vērā plānošanas posmā un ir jānodrošina, ka attiecīgie dati no bioloģisko un hidroloģisko novērojumu avotiem ietver informāciju par visiem būtiskajiem aspektiem (dzīves ciklu un sezonālo mainīgumu). Lai šādi pētījumi pienācīgi aptvertu attiecīgo sugu un dzīvotņu veidu dzīves ciklu, dažkārt tie var ilgt vairākus gadus (sīkāk sk. 5. nodaļu).

Norādījumi par būtiskuma sliekšņu noteikšanu (Vācija)

Vācijā, tāpat kā citās valstīs, augstā subjektivitātes līmeņa dēļ bija grūti aplēst, cik būtiska ir ietekme uz Natura 2000 tīkla mērķiezīmēm, kas ir pienācīgā novērtējuma pamatā. Tādēļ kompetentajām iestādēm bieži vien nebija pieņemamas zinātniskas pārliecības, lai pamatotu lēmumus par atļaujas izsniegšanu vai neizsniegšanu plānam vai projektam. Tāpēc to lēmumus varēja arī juridiski apstrīdēt. Lai risinātu šo problēmu un nodrošinātu, ka praktiskajā ietekmes būtiskuma novērtēšanā tiek izmantota vienotāka un konsekventāka pieeja, Vācijas Federālā dabas aizsardzības aģentūra (BfN) pasūtīja pētniecības projektu, lai izstrādātu zinātniski pārbaudītus noteikumus un normas Vācijā sastopamajām visa veida dzīvotnēm un sugām, kas uzskaitītas Putnu direktīvā un Dzīvotņu direktīvā (31). Izstrādātās vadlīnijas tika publicētas 2007. gadā.

Vadlīniju izejas punkts ir tāds, ka par būtisku ietekmi ir jāuzskata jebkāds neatgriezenisks dzīvotņu veida un sugu dzīvotņu zudums Natura 2000 teritorijā. Tomēr noteiktu zudumu līmeni attiecībā uz atsevišķiem dzīvotņu veidiem un sugām, pastāvot konkrētiem nosacījumiem, var uzskatīt par nebūtisku. Norādījumos ir sniegti zinātniski noteikti robežlielumi un kritēriji būtiskuma noteikšanai, kas ir balstīti ne vien uz kvantitatīviem kritērijiem, bet arī uz kvalitatīviem un funkcionāliem aspektiem.

Tādēļ, lai ietekmi uzskatītu par nebūtisku, ir jāiestājas visiem tālāk minētajiem nosacījumiem:

—	konkrētas dzīvotnes / sugu dzīvotnes vai tipiskas sugas galveno dzīvotņu īpatnībām ir jāpaliek nemainīgām,

—	nav pārsniegtas orientējošās vērtības “kvantitatīvi – absolūtais teritorijas zudums”,

—	papildvērtības “kvantitatīvi – relatīvais teritorijas zudums” nav pārsniegtas par vairāk nekā 1 %,

—	kumulatīva ietekme ar citiem projektiem nepārsniedz minētās robežvērtības,

—	nerodas kumulatīva ietekme ar citiem faktoriem.

Attiecībā uz otro ievilkumu tika izstrādātas septiņas dzīvotņu un astoņas sugu lieluma klases, nosakot diapazonus, kādos atrodas katra dzīvotņu veida / sugu robežvērtības; katrai klasei tika noteiktas trīs robežpakāpes. Praksē tas nozīmē, ka 21 no 91 dzīvotņu tipa, kādi sastopami Vācijā, nav pieļaujami nekādi zudumi, savukārt pārējās dzīvotnēs daži zudumi var tikt uzskatīti par nebūtiskiem, pārrēķinot pēc to lieluma klases un pakāpēm. No 53 sugām, kas minētas II pielikumā, 16 sugām nav noteiktas pagaidu robežvērtības, tāpat tādu nav 20 no 98 sugām, kas minētas Putnu direktīvā. Citiem vārdiem sakot, visdrīzāk nekāda ietekme netiks uzskatīta par pieņemamu. Minētajiem secinājumiem, rādītājiem un sliekšņiem ir tikai orientējošs raksturs. Tas nozīmē, ka katrā pienācīgajā novērtējumā (PN) tik un tā ir nepieciešama individuāla pieeja.

Šīs vadlīnijas kopš to izdošanas ir sekmīgi izturējušas apstrīdēšanu Vācijas tiesās un pašlaik tiek piemērotas visā valstī.

http://www.bfn.de/0306_ffhvp.html

Skalas, ko izmanto eksperti, kuri ir licencēti pienācīgā novērtējuma (PN) veikšanai Čehijas Republikā

Praktiska problēma ir tā, kādu skalu PN gaitā izmantot ietekmes būtiskuma novērtēšanā. Balstoties uz ilgstošu praktisku pieredzi, PN ekspertiem, kuri saskaņā ar likumu ir licencēti darbībai Čehijas Republikā, tiek ieteikts izmantot šādu skalu, tomēr tā nav obligāta (32). Ietekmes būtiskums ir jāizvērtē attiecībā uz katru konkrētās teritorijas mērķiezīmi. Ja attiecībā uz kaut vienu mērķiezīmi ietekme iegūst vērtējumu “-2”, tas automātiski nozīmē, ka teritorijas integritāte ir nelabvēlīgi ietekmēta un projektam nedrīkst izsniegt atļauju Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā noteiktajā procedūrā.

Vērtība	Jēdziens	Apraksts	Piemēri
-2	Būtiska negatīva ietekme	Būtiska negatīva ietekme. Plāna vai projekta īstenošana ir izslēgta. Būtisks traucējums vai postoša ietekme uz dzīvotni vai sugas populāciju, vai lielu tās daļu; būtisks traucējums attiecībā uz dzīvotnes vai sugas ekoloģiskajām prasībām; būtiska ietekme uz sugas dzīvotni vai dabisko attīstību. Noteiktos apstākļos ietekmi var mazināt, izmantojot ietekmes mazināšanas pasākumus.	Uz anadromu sugu vairošanās vietām vedošu migrācijas ceļu iztraucēšana; dzīvotnes iznīcināšana appludināšanas dēļ, jo ir izveidots jauns aizsprosts; hidroloģiskās izmaiņas, jo derivācija būtiski ietekmē populāciju.
-1	Vidēja negatīva ietekme	Ierobežota/vidēja/nebūtiska negatīva ietekme. Plāna vai projekta īstenošana netiek izslēgta. Vidēji kaitīga ietekme uz dzīvotni vai sugas populāciju; vidējs traucējums attiecībā uz dzīvotnes vai sugas ekoloģiskajām prasībām; maznozīmīga ietekme uz sugas dzīvotni vai dabisko attīstību. Novēršana, izmantojot ietekmes mazināšanas pasākumus, ir iespējama, bet minēto mazināšana pasākumu veikšanu nevar noteikt kā obligātu, ja vien tas nav paredzēts valsts tiesību aktos.	Modernizācija – izmantojot zivīm mazāk kaitīgas tehnoloģijas, zivju ceļu iebūvēšana esošajos šķēršļos. Ietekme uz nebūtiskām populācijas daļām. Ietekme uz dzīvotni, kas ir izplatīta apkārtnē.
0	Nav ietekmes	Plānam vai projektam nav pierādītas ietekmes.	Ārpus sastopamības teritorijas.
+1	Vidēja pozitīva ietekme	Vidēji labvēlīga ietekme uz dzīvotni vai sugas populāciju; vidēja dzīvotnes vai sugas ekoloģisko prasību uzlabošana; vidēji labvēlīga ietekme uz sugas dzīvotni vai dabisko attīstību.	Maksimumslodzes režīmā strādājošu hidroenerģijas iekārtu pārbūve par caurteces hidroenerģijas iekārtām, neizmantojot pārgāzni vai aizsprostu.
+2	Būtiska pozitīva ietekme	Būtiska labvēlīga ietekme uz dzīvotni vai sugas populāciju; būtiski uzlabojumi no dzīvotnes vai sugas ekoloģisko prasību viedokļa, būtiska labvēlīga ietekme uz dzīvotni vai sugas dabisko attīstību.	Hidroelektrostacijas nojaukšana.

3. LABAS PRAKSES PIEMĒRI, KĀ MAZINĀT AR HIDROENERĢIJAS IZMANTOŠANU SAISTĪTO NEGATĪVO IETEKMI UN PIEMĒROT EKOLOĢISKĀS ATJAUNOŠANAS PASĀKUMUS

3.1. Centieni panākt upju labāko praktiski iegūstamo ekoloģisko stāvokli hidroenerģijas kontekstā

Kā norādīts iepriekšējā nodaļā, tikai dažas Eiropas lielākās upes ir saglabājušās relatīvi dabīgas, jo tās daudzu gadu gaitā dažādu iemeslu dēļ tikušas fiziski pārveidotas, tostarp hidroenerģijas ražošanas dēļ. Tādēļ, lai uzlabotu hidroelektrostaciju ekoloģisko pēdu, prioritātei jābūt esošo hidroelektrostaciju modernizācijai, nevis jaunu hidroelektrostaciju būvniecībai.

Lai mazinātu hidroelektrostaciju negatīvo ietekmi uz upju ekosistēmām un apkārtnes dzīvotnēm un sugām, kā arī palīdzētu uzlabot to aizsardzības statusu, var veikt dažādus pasākumus. Tas ir būtiski, lai varētu sasniegt ŪPD un abu Dabas direktīvu mērķus.

Ir jāmeklē arī iespējas, kā pārtraukt neefektīvu vai novecojušu iekārtu ekspluatāciju un pilnībā aizvākt tās no upes sistēmas. Jānorāda, ka saskaņā ar ŪPD parastā rīcība gadījumā, ja esoša iekārta ir degradējusi ūdensobjektu, ir atjaunot upi līdz labam ekoloģiskajam stāvoklim. Būtiskus fiziskus pārveidojumus var veikt tikai tad, ja tiem ir arī leģitīms mērķis, kuru nevar sasniegt ar citiem risinājumiem, kas ir labāki no vides viedokļa (sīkāk par prasībām, lai atzītu ūdensobjektu par stipri pārveidotu vai mākslīgu, un attiecīgos norādījumus sk. ŪPD 4. panta 3. punktā).

Iespējas tehniski uzlabot hidroenerģijas iekārtas un ieviest ekoloģiskās atjaunošanas pasākumus ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā to kumulatīvo ietekmi. Tas, kādus ekoloģiskos pasākumus var īstenot, lielākoties ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem, piemēram, no upes stāvokļa, citām slodzēm visā upes garumā un jau esošajām iekārtām, kā arī no sastopamo sugu un dzīvotņu veidiem.

3.2. Apiešanās ar esošajām hidroenerģijas iekārtām, kas negatīvi ietekmē Natura 2000 teritoriju

Esošajām hidroenerģijas iekārtām, kas atrodas Natura 2000 teritorijās vai to tuvumā vai kam ir negatīva ietekme uz šīm teritorijām, ir vienmēr jāatbilst Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktam. Konkrētāk, 6. panta 2. punkts nosaka pienākumu nodrošināt, lai teritorijas stāvoklis nepasliktinātos, salīdzinot ar stāvokli laikā, kad tā pirmoreiz tika noteikta par Natura 2000 teritoriju. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāveic visi attiecīgie pasākumi, kurus no tām pamatoti varētu sagaidīt, lai nodrošinātu, ka nepasliktinās dzīvotņu stāvoklis un/vai netiek būtiski iztraucētas sugas.

Tātad dalībvalstīm ir juridisks pienākums:

—	pētīt apdraudējumus un slodzes, ko hidroenerģijas iekārtas rada tām sugām un dzīvotņu veidiem, kam par labu teritorija izveidota,

—	veikt nepieciešamos pasākumus stāvokļa uzlabošanai, ja esošās slodzes rada sastopamo mērķa sugu un dzīvotņu samazināšanos vai degradāciju.

Tiesa šo prasību apstiprināja spriedumā lietā Owenduff (C-117/00) (33), kurā nolēma, ka ir ticis pārkāpts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts, jo nebija pieņemti pasākumi, kas novērstu tādu sugu dzīvotņu stāvokļa pasliktināšanos, kuru dēļ noteikta īpaša aizsargājamā teritorija. Vairākos Eiropas Savienības Tiesas spriedumos (34) ir sīkāk precizēts juridiskās aizsardzības režīms, kāds jāparedz Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta, kā arī Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta vajadzībām. Tajos jo īpaši uzsvērts, ka tiesiskajam režīmam ir jābūt konkrētam, konsekventam un pilnīgam, ir jāspēj nodrošināt attiecīgo teritoriju ilgtspējīgu apsaimniekošanu un efektīvu aizsardzību (C-293/07).

Tiesa konstatēja pārkāpumus arī lietās, kurās ieviestais režīms bija “pārāk vispārīgs un neattiecās konkrēti uz īpašo aizsargājamo teritoriju vai tajā dzīvojošajām sugām” (C-166/04), veiktie pasākumi bija “daļēji un izolēti pasākumi, no kuriem tikai daži labvēlīgi ietekmē attiecīgo putnu populāciju aizsardzību, bet tie nebija saskanīgi pasākumi” (C-418/04), vai īpašas aizsargājamas teritorijas bija pakļautas '“daudzveidīgiem tiesiskajiem režīmiem, kas īpašās aizsargājamās teritorijas aizsargāja nepietiekami” (C-293/07). Tiesa arī uzskatīja, ka administratīvi vai brīvprātīgi pasākumi nav pietiekami Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta vajadzībām (C-96/98).

Jānorāda, ka attiecībā uz Natura 2000 teritorijām Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā arī noteikts, ka dalībvalstīm ir jāievieš saglabāšanas pasākumi, kas atbilst teritorijās sastopamo, I pielikumā norādīto dzīvotņu veidu un II pielikumā norādīto sugu ekoloģiskajām prasībām. Tas nozīmē, ka hidroenerģijas iekārtām arī ir jāatbilst jebkādiem vērienīgākiem saglabāšanas mērķiem, kas iet tālāk par 6. panta 2. punktā minēto situācijas nepasliktināšanos. Tām arī ir jābūt integrētām upes baseina apsaimniekošanas plāna pasākumu programmā.

Lai gan tas nav obligāti, Dzīvotņu direktīva mudina dabas aizsardzības iestādes izstrādāt Natura 2000 apsaimniekošanas plānus ciešā sadarbībā ar vietējām ieinteresētajām personām un attiecīgajiem zemes īpašniekiem, lai identificētu katras Natura 2000 teritorijas apdraudējumus un slodzes un kopīgi noteiktu, kādi saglabāšanas pasākumi ir jāīsteno.

Liela nozīme ir hidroenerģijas iekārtu operatoru un par apsaimniekošanas plānošanu atbildīgo iestāžu un struktūru sekmīgai saziņai, kā rezultātā var būt iespējams noteikt tādus pasākumus, kas nāk par labu gan saglabāšanas mērķu sasniegšanai, gan hidroenerģijas iekārtu ekspluatācijai.

3.3. Ekoloģisko mazināšanas un atjaunošanas pasākumu ieviešana

Lai mazinātu gan esošo, gan jauno hidroelektrostaciju ekoloģisko ietekmi, var izmantot ļoti dažādus pasākumus (35). Ar tiem var mazināt iespējamo ietekmi, pirms tāda notikusi, vai izlabot jau nodarītu kaitējumu. Šādi pasākumi var ietvert, piemēram:

—	upes nepārtrauktības un zivju migrācijas atjaunošanu, piem., likvidējot vecas vai novecojušas struktūras, būvējot zivju ceļus,

—	zivju mirstības samazināšanu, piem., uzstādot aizturietaises ieplūdes atverēs un īpaši pielāgotas turbīnas,

—	pienācīgas mainīgas ekoloģiskās plūsmas (ieskaitot mazināšanas pasākumus attiecībā uz zemām plūsmām, dinamiskām plūsmām, zivju plūsmām un strauji mainīgām plūsmām), kā arī substrāta dinamikas atjaunošana, kas uzlabo saldūdens dzīvotņu struktūru un funkcionēšanu.

Var ieviest arī dažādus pasākumus, lai aktīvi atjaunotu, atkalsavienotu vai izveidotu no jauna vērtīgas dabīgas upju dzīvotnes un retu un apdraudētu sugu dzīvotnes, kā rezultātā tiek iegūts pozitīvs neto ieguldījums upju ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanā saskaņā ar ŪPD un Dabas direktīvu mērķiem. Izraudzītā pasākuma veids būs ļoti atkarīgs no konkrētā ūdensobjekta ekoloģiskā stāvokļa, tur esošās hidroenerģijas iekārtas veida, cita veida slodzēm un apdraudējumiem, kā arī hidroenerģijas iekārtas efektivitātes un ražošanas jaudas uzlabošanas kopējām izmaksām un potenciāla.

Pēc pasākumu īstenošanas ir jāievieš monitoringa sistēmas, lai pārliecinātos, ka tiem ir vēlamā ietekme, kā arī, ja tādas nav, – ir jāveic pasākumi stāvokļa uzlabošanai, lai novērstu jebkādas nepilnības.

Ietekmes mazināšanas, kompensācijas un ekoloģiskās atjaunošanas nošķiršana

Ietekmes mazināšanas pasākumi ir vai nu tieši saistīti ar iespējamajām sekām un ir daļa no projekta, vai arī iestāde tos paredz kā nosacījumu plāna vai projekta atļaujas piešķiršanai. Pamatojoties uz piesardzības principu, tie ir domāti, lai likvidētu iespējamo negatīvo ietekmi, jau iepriekš novērstu to vai samazinātu līdz tādai pakāpei, ka tā vairs nelabvēlīgi neietekmē teritorijas integritāti. Brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par piekrišanu projektam, projektā paredzētajiem mazināšanas pasākumiem jābūt tādiem, lai, no zinātnes viedokļa raugoties, nerastos nekādas pamatotas šaubas par to, ka netiks nodarīts kaitējums attiecīgās teritorijas viengabalainībai (36).

Kompensējoši pasākumi ir domāti, lai kompensētu projekta radīto varbūtējo kaitējumu. Saskaņā ar 6. panta 4. punktu to īstenošanu var apsvērt tikai tad, ja plāns vai projekts ir atzīts par nepieciešamu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā un ja nepastāv citas alternatīvas (sk. 5. nodaļu).

Ekoloģiskās atjaunošanas pasākumi var arī nebūt saistīti ar vidiskās ietekmes novērtējumu; tie domāti, lai dotu neto pozitīvu ieguldījumu jau degradētas upes ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanā saskaņā ar ŪPD un Dabas direktīvu mērķiem.

Tabula

Pārskats par izplatītākajiem ūdenskrātuvju ietekmes mazināšanas pasākumiem

Hidromorfoloģiskie pārveidojumi

Galvenā ekoloģiskā ietekme

Mazināmais faktors

Ietekmes mazināšanas varianti

Samazināta vai iztraucēta upes nepārtrauktība zivīm, kas migrē augšup pa straumi

Zivis: migrējošo un citu upes zivju populācijas nav sastopamas vai ir sarucis to skaitliskums

[Iztraucēta] nepārtrauktība zivīm, kas dodas augšup pa straumi

—	Tekne jeb rampa

—	Zivju ceļš

—	Apvadkanāls

Samazināta vai iztraucēta upes nepārtrauktība zivīm, kas migrē lejup pa straumi,

Zivis: migrējošo un citu upes zivju populācijas nav sastopamas vai ir sarucis to skaitliskums

[Iztraucēta] nepārtrauktība zivīm, kas dodas lejup pa straumi

—	Zivīm mazkaitīgākas turbīnas

—	Zivju aizturietaises

—	Apvadkanāls

—	Zivju ceļi

Mākslīgi izraisīta ekstremāli zema tece vai ilgstoši zema tece

Sarucis augu un dzīvnieku sugu skaitliskums.

Augu un dzīvnieku sugu sastāva pārveidojumi

Zems ūdens līmenis

—	Ūdens līmeņa paaugstināšana

—	Upes morfoloģijas izmaiņas

Zivju migrācijas ierosināšanai vai uzturēšanai pietiekamu plūsmu zudums vai samazināšanās

Migrējošo zivju neesamība vai sarucis skaitliskums

Zivīm [nepietiekama] tece

Nodrošināt zivīm [pietiekamu] teci

Caurskalošanai pietiekamu mainīgu plūsmu zudums, samazināšanās vai neesamība

Mainījies vai sarucis zivju un bezmugurkaulnieku sugu skaitliskums

Mainīgu plūsmu [zudums]

—	Pasīvs plūsmas mainīgums

—	Aktīvs plūsmas mainīgums

Strauji mainīgas plūsmas (ieskaitot ūdens līmeņa svārstības maksimumslodzes režīmā)

Dzīvnieku un augu sugu skaitliskuma samazināšanās saistībā ar to izmešanu vai izskalošanu krastā

Strauji mainīgas plūsmas

—	Izlīdzinošie rezervuāri (iekšēji)

—	Pārvietot novadkanālu

—	Samazināt caurplūdumu

—	Izmainīt upes morfoloģiju

—	Izlīdzinošie rezervuāri (ārēji)

Vispārējo fizikālķīmisko apstākļu izmaiņas augšup un lejup pa straumi (piem., temperatūra, pārsātinājums)

Lielo bezmugurkaulnieku un zivju biocenožu sastāva vai augšanas izmaiņas, zivju mirstības rādītājs

Fizikālķīmiski pārveidojumi

—	Elastīga ieplūde

—	Vairākas ieplūdes vietas

—	Rezervuāra līmeņa vadība

Iztraucēta vai samazināta upes substrāta nepārtrauktība, kas izraisījusi gultnes substrāta sastāva izmaiņas

Zivju un bezmugurkaulnieku skaitliskuma samazināšanās un sugu sastāva izmaiņas

Substrāta pārveidojumi

—	Gultnes pārakmeņojumu mehāniska salaušana

—	Substrāta aizvākšana

—	Substrāta atkalieviešana (ieplūdes struktūrās)

—	Substrāta atkalieviešana (krātuvēs)

—	Sāniskās erozijas procesu atjaunošana

—	Mobilizējošu plūsmu ieviešana

Mākslīgi izraisītas ekstremālas ezera ūdens līmeņa izmaiņas, sēkļu kvalitātes un platības, kā arī krasta zonas dzīvotņu samazināšanās

Augu un dzīvnieku sugu skaitliskuma samazināšanās.

Sugu sastāva izmaiņas.

Ezera ūdens līmeņa izmaiņas

—	Samazināt ūdensguvi

—	Palielināt ieplūdi

—	Izveidot līci(-čus)

—	Apsaimniekot krasta/sēkļu dzīvotnes

—	Veidot sasaisti ar pietekām

—	Mākslīgas peldošās salas

Atūdeņota krasta līnija un samazināta upes tece – upes nosprostošana

Augu un dzīvnieku sugu sastāva izmaiņas (piem., par labu pret traucējumiem nenoturīgām sugām vai stāvošā ūdenī mītošām sugām)

Nosprostotas upes (nosprosti)

—	Apvadkanāls

—	Samazināt krātuves līmeni

—	Kanāla dzīvotņu uzlabojumi

—	Sānisks atkalsavienojums

Avots: adaptēts pēc 3. tabulas ECOSTAT darba grupas ziņojumā par kopējo izpratni par ietekmes mazināšanas pasākumu izmantošanu, lai sasniegtu labu ekoloģisko potenciālu stipri pārveidotos ūdensobjektos, 2. daļa: Ūdens uzkrāšanas ietekme (37).

Hidroenerģijas iekārtās īpašu uzmanību bieži vien pievērš iespējamajiem paņēmieniem, ar kuriem varētu atjaunot vai veicināt zivju un citu ūdens dzīvnieku valsts pārstāvju pārvietošanos augšup un lejup pa straumi upju sistēmās. Šī zinātne pašlaik attīstās – regulāri tiek izmēģināti un atkārtoti izvērtēti dažādi tehniskie paņēmieni un novatoriski risinājumi. Tomēr to nevar uzskatīt par brīnumlīdzekli.

Ir ļoti daudz tādu zivju caurlaišanas sistēmu piemēru, kas ir ieviestas kā ietekmes mazināšanas pasākumi, bet ir izrādījušās neefektīvas vai pat kaitīgas tām zivju populācijām, kam tām pēc ieceres bija jāpalīdz. Šādas situācijas cēlonis var būt ietaišu nepārdomāta izvietošana un nepiemērotība mērķa sasniegšanai, kā arī citu upes posmā jau esošu šķēršļu kumulatīvās ietekmes neņemšana vērā. Šāda situācija var iestāties arī tādēļ, ka nav tikuši ievēroti ietaises apkopes vai apsaimniekošanas nosacījumi vai nav bijis monitoringa sistēmas, kas ļauj pārbaudīt, vai ietaises faktiski veic uzdevumu, kam tā ir paredzēta.

Šā iemesla dēļ ir svarīgi ne vien nodrošināt, ka zivju ceļš vai pielāgotā turbīna ir izbūvēta saskaņā ar jaunākajiem nozares sasniegumiem un pašreizējo labo praksi, bet arī ieviest labu monitoringa sistēmu, kas sniedz informāciju par pasākumu efektivitāti. Kopumā monitoringam ir jāapliecina, ka ietaise ļauj visu upē mītošo sugu īpatņiem iekļūt caurlaišanas ietaisē un ka lielākā daļa no tiem (piem., 85 %) var dzīvi no tā arī izkļūt.

Attiecībā uz zivju ceļiem, ja tas iespējams, priekšroka ir jādod dabiskiem apkārtceļiem, jo vispārējais princips skan šādi: jo apkārtceļš tuvāks dabā sastopamajiem, jo labāk tas funkcionē. Piemērotākās zivju caurlaišanas ietaises (piem., vertikāla nepilnās šķērssienas, apvadkanāls, akmeņu rampa, pacēlājs) izvēle ir ļoti atkarīga no vietējiem apstākļiem (šķēršļa augstums, straumes īpatnības, tuvējo teritoriju izmantojamība utt.), un katrs atsevišķais gadījums ir rūpīgi jāizpēta.

Arī turbīnu ietekme uz zivīm parasti ir būtiska, bet to dažos gadījumos var mazināt, veicot turbīnu ģeometrijas un darbības režīma noteiktus pielāgojumus. Taču līdz šim nav pierādījies, ka šādi pielāgotas turbīnas ir garantija, ka zivis neies bojā vai ka turbīna vairs neradīs šķēršļus migrācijai. Arī šajā gadījumā efektivitāte ir jāizvērtē un jāuzrauga katrā gadījumā atsevišķi.

Zivju caurlaišanas ietaišu vai pielāgotu turbīnu plānošanai ir jābūt atkarīgai arī no plašākajā upes sistēmā esošo šķēršļu kumulatīvās ietekmes izvērtējuma. Viena zivju ceļa izbūve upē, kurā ir daudz šķēršļu, var izrādīties gan dārga, gan neefektīva. Tādēļ ir svarīgi stratēģiski paraudzīties uz visiem šķēršļiem kādā upes posmā, lai izšķirtos par labu labākajiem korektīvajiem pasākumiem.

Visbeidzot, ir svarīgi, lai visām jaunajām būvēm būtu izstrādāti regulāras apkopes plāni. Daudzi zivju ceļi vai turbīnas vidējā termiņā vai ilgtermiņā vairs nebūs efektīvi, ja pietiekami regulāri netiks veikta to apkope.

Kad var uzskatīt, ka zivju kāpnes ir piemērots ietekmes mazināšanas pasākums?

Tiesas konstatējumi lietā 142/16 par Morburgas ogļu elektrostaciju

Morburgas ogļu termoelektrostacija atrodas Hamburgas ostā Elbas dienvidu daļas dienvidu krastā. Tā ir migrācijas ceļš noteiktu sugu zivīm, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas II pielikumā, tādēļ tai ir būtiska nozīme virknē Natura 2000 teritoriju, kuras atrodas augšup no Gēstahtes dambja (Vācijā) un kuru saglabāšanas mērķi attiecas arī uz šīm sugām. Šīs teritorijas atrodas pat līdz 600 km attālumā no minētās elektrostacijas. Elbas posmā starp Morburgas elektrostaciju un Natura 2000 teritorijām atrodas Gēstahtes dambis.

Pirms būvniecības atļaujas izsniegšanas Morburgas elektrostacijai, kas notika 2008. gada 30. septembrī, tika novērtēta ietekme uz vidi saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem par ūdeni. Novērtējumā tika secināts, ka atļauja ir saderīga ar Natura 2000 teritoriju saglabāšanas mērķiem, ņemot vērā operatora apņemšanos aptuveni 30 km attālumā no šīs elektrostacijas Gēstahtes dambī ierīkot otras zivju kāpnes. Tātad bija nodoms kompensēt zivju bojāeju dzesēšanas mehānisma darbības rezultātā, kuram ir nepieciešama ievērojama ūdens daudzuma ņemšana Morburgas elektrostacijas dzesēšanai (“zivju kāpnes”). Turklāt ietekmes novērtējums paredzēja vairākstadiju monitoringu nolūkā pārliecināties par šā pasākuma efektivitāti. Komisija uzskatīja, ka attiecīgā iestāde ir kļūdaini klasificējusi zivju kāpnes kā ietekmi mazinošu pasākumu.

Tiesas konstatējumi:

“Lai nodrošinātu, ka Morburgas elektrostacijas būvniecības projekts neapdraudēs attiecīgo Natura 2000 teritoriju viengabalainību, Vācijas iestādēm bija jāņem vērā aizsardzības pasākumi, kas integrēti šajā būvniecības projektā. Šajā ziņā pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka piesardzības principa piemērošana, īstenojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, no kompetentās valsts iestādes prasa, lai tā tostarp ņemtu vērā minētajā projektā iekļautos aizsardzības pasākumus, kuru mērķis ir novērst vai samazināt iespējamo tieši radīto kaitīgo ietekmi, lai nodrošinātu, ka netiek apdraudēta aizsargātās teritorijas viengabalainība (..C-521/12, ..C-387/15 un C-388/15 ..).

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka .. nārsta migrācijas ūdenstaka ļautu uzlabot migrējošu zivju krājumus, sniedzot šīm sugām iespēju ātrāk sasniegt to reprodukcijas teritorijas Elbas vidējā un augstākajā posmā. Krājumu uzlabošana kompensētu zaudējumus Morburgas elektrostacijas tuvumā, un līdz ar to Natura 2000 teritoriju, kas atrodas augšup no šīs elektrostacijas, aizsardzības mērķi netiktu būtiski skarti.

Tomēr no ietekmes novērtējuma izriet, ka tajā nav galīgu konstatāciju attiecībā uz nārsta migrācijas ūdenstakas efektivitāti, bet tajā ir vienīgi precizēts, ka šāda efektivitāte tiks apstiprināta vienīgi pēc vairāku gadu uzraudzības.

Tādēļ ir jākonstatē, ka atļaujas izsniegšanas brīdī nārsta migrācijas ūdenstaka, lai gan tā bija vērsta uz to, lai samazinātu būtiskās sekas, kas tieši radītas Natura 2000 teritorijās, kuras atrodas augšup no Morburgas elektrostacijas, nevarēja garantēt kopā ar citiem pasākumiem, kas norādīti šā sprieduma 35. punktā, jebkādu saprātīgo šaubu neesamību par to, ka šī elektrostacija neapdraudēs šīs teritorijas viengabalainību Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta nozīmē.

Saistībā ar prognozēm, uz kurām ir balstīts ietekmes novērtējums, ir jānorāda, ka konstatācijas, kuras sniegtas attiecībā uz 2011.–2014. gadu, Vācijas Federatīvā Republika iesniedza pēc 2008. gada 30. septembra atļaujas izsniegšanas.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tieši lēmuma par piekrišanu projekta īstenošanai pieņemšanas brīdī, no zinātnes viedokļa raugoties, nav jābūt nekādām pamatotām šaubām par kaitējuma attiecīgās teritorijas viengabalainībai neesamību (spriedums, 2006. gada 26. oktobris, Komisija/Portugāle, C-239/04, EU:C:2006:665, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).”

Komisija arī norādīja, ka Hamburgas pilsēta ir piešķīrusi atļauju, Morburgas elektrostacijas ietekmes novērtējumā neņemot vērā iespējamo kumulatīvo ietekmi ar Gēstahtes hidroakumulācijas elektrostaciju, kas pastāv kopš 1958. gada un kurā nav nekādu īpašu zivju aizsargietaišu. Komisija uzskatīja, ka nav nozīmes apstāklim, ka Gēstahtes hidroakumulācijas elektrostacija tika uzcelta pirms Dzīvotņu direktīvas transponēšanas termiņa beigām, jo šīs direktīvas 6. panta 3. punkts neattiecas tikai uz plāniem vai projektiem, kas apstiprināti vai pabeigti pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa.

Tiesas konstatējumi

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir prasīts, lai valsts iestādes, izvērtējot kumulatīvās sekas, ņemtu vērā visus projektus, kuriem kopā ar projektu, kuram ir pieprasīta atļauja, var būt būtiska ietekme no šajā direktīvā noteikto mērķu viedokļa, pat ja tie ir datēti laikā pirms minētās direktīvas transponēšanas datuma.

Proti, projekti, kas – gluži kā Gēstahtes hidroakumulācijas elektrostacija – var kombinācijā ar projektu, uz kuru attiecas ietekmes novērtējums, izraisīt kaitējumu vai traucējumus, kuri var ietekmēt migrējošās zivis upē un līdz ar to kaitēt attiecīgajai teritorijai, ņemot vērā Dzīvotņu direktīvas mērķus, nevar tikt izslēgti no ietekmes novērtējuma, kas balstīts uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

http://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=C-142/16

Starptautiskās Donavas upes aizsardzības komisijas tehniskais dokuments: Pasākumi, lai nodrošinātu zivju migrāciju šķērseniskās struktūrās

Šā dokumenta mērķis ir sniegt informāciju Donavas baseina valstīm par to, kādi tehniski risinājumi ir iespējami, lai atjaunotu upes nepārtrauktību no zivju migrācijas viedokļa. Tika apsvērtas visas vadlīnijas, kas pašlaik attiecas uz Donavas augšteces baseinu. Tās salīdzinot, izrādījās, ka to kopējā struktūra un saturs kopumā ir konsekvents un lielākajā daļā gadījumu novirzes ir nebūtiskas. Tā kā vairums vadlīniju dokumentu ir pieejami tikai vācu valodā, šā dokumenta mērķis ir informēt par svarīgākajiem faktiem angļu valodā.

https://www.icpdr.org/main/practical-advice-building-fish-migration-aids

3.4. Ietekmes mazināšana un/vai ekoloģiskā atjaunošana – labas prakses piemēri

Tālāk izklāstītie labas prakses piemēri ilustrē to, kā hidroenerģijas iekārtās, pastāvot atšķirīgiem apstākļiem, ir ieviesti dažādi ietekmes mazināšanas un/vai ekoloģiskās atjaunošanas pasākumi.

Saldūdens Natura 2000 teritoriju apsaimniekošana Anglijā, īpaši attiecībā uz hidroenerģijas iekārtām un upju īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām (ĪADT)

Natural England ir aģentūra, kas sniedz ieteikumus par aizsargājamajām teritorijām Anglijā, tostarp Natura 2000 teritorijām. Natural England pieejas pamatā, pieņemot uz aizsargātām saldūdens teritorijām vērstus lēmumus, ir apsvērumi par dzīvotnēm, bet tiek ņemti vērā arī ar sugām saistīti aspekti. Uzdevumus nosaka, pamatojoties uz dabisku ekosistēmas funkcionēšanu un, kur tas iespējams, saglabājot saldūdens zivis kā dabiski funkcionējošas ekosistēmas raksturīgu daļu.

Aizsargātas saldūdens dzīvotnes iezīmes aplūkotas kopsakarībā – upes dzīvotni (piem., Dzīvotņu direktīvas II pielikumā minētā iezīme H3260: ūdensteces ar Ranunculion un Callitricho-Batrachion veģetāciju) veido viss upes koridors, aptverot visas tajā esošās mazākās dzīvotnes. Dabiskas dzīvotnes funkcionēšanas galvenie komponenti (plūsmas režīms, dabīgais morfoloģijas un nogulšņu režīms, ūdens ķīmiskais sastāvs un tiešas bioloģiskas slodzes, piem., svešzemju sugu, neesamība) neatņemami pieder pie mērķiem, kas izvirzīti attiecībā uz dzīvotnes iezīmi. Šo komponentu dabiskuma mērķlīmeņi ir noteikti Apvienotās Karalistes norādījumos par aizsargājamajām teritorijām. Ietekmi uz šiem dabiskās funkcionēšanas komponentiem novērš, izmantojot dažādus aizsardzības un atjaunošanas pasākumus.

Šī pieeja daudzējādā ziņā līdzinās Ūdens pamatdirektīvā paredzētajiem principiem par ekoloģiskā stāvokļa mērķu izvirzīšanu, bet atšķiras attiecībā uz lēmumu pieņemšanā piemēroto piesardzības līmeni, dabiskās funkcionēšanas aizsardzības mērķu vērienīgumu un vēsturiski nodarītā kaitējuma novēršanu, kā arī to, cik lielā mērā tiek apsvērta ietekme uz dabisku ekosistēmas funkcionēšanu. Šī pieeja arī saskan ar principiem, kas skar pielāgošanos klimata pārmaiņām attiecībā uz saldūdens ekosistēmām un kas paredz orientēšanos uz dabiskās funkcijas atjaunošanu.

Anglijas virszemes ūdeņu tīklā (ieskaitot saldūdens ĪADT) ir vairāki tūkstoši kanālu būvju, kas būtiski ietekmē upju un ezeru ekosistēmu funkcionēšanu. Dažas no šīm būvēm ir lielas un to ekoloģiskā ietekme – ievērojama, kamēr citas ir nelielas un daudzskaitlīgas, tā radot būtisku kumulatīvu ietekmi. Daudzām no tām ir piešķirtas ūdens ieguves licences, kas var tikt vai netikt izmantotas. Dažas ir būvētas hidroenerģijas ieguves mērķiem, savukārt daudzas varētu modernizēt.

Ir izstrādāti atjaunošanas plāni, lai, kur vien tas iespējams, novāktu upju ĪADT fiziskos pārveidojumus nolūkā atjaunot dabiskās dzīvotnes funkcionēšanu. Tā ir vērienīga ilgtermiņa programma, kas ir sākta pirms desmit gadiem ( Wheeldon et al. 2015). Eksistē arī programmas ūdens ieguves radītās slodzes un piesārņojuma mazināšanai, kā arī cīņai ar svešzemju sugām.

Kopīgi ar Anglijas ūdenssaimniecības regulatoru (Vides aģentūru) ir izstrādāts vienota regulatoru deklarācija par hidroenerģiju, kurā izklāstīts ar aizsargājamām teritorijām saistītu lēmumu pieņemšanas process. Šādi tiek atzīts, ka vides jomā ir jāievēro piesardzības princips, ir pienācīgi jāapsver kumulatīvā ietekme, ka lēmumi jāpieņem, ņemot vērā teritorijas konkrētos saglabāšanas mērķus un ar tiem saistītos atjaunošanas plānus.

Ja saskaņā ar Natura 2000 upes atjaunošanas plānu tiek uzskatīts, ka kanālā esoša struktūra ir nepārvietojama vai tās aizvākšana prasīs ilgu laiku, tad var apsvērt iespēju ražot hidroenerģiju (pastāvīgi vai īslaicīgi). Tomēr struktūra ir jāmodificē, lai samazinātu tās ietekmi uz dabiskas dzīvotnes funkcionēšanu, kā arī ir jāsasniedz dabiskās plūsmas režīma mērķvērtības (ieskaitot ūdens ieguves izraisītu noplicināto posmu kopējās platības ierobežojumu). Ņemot vērā mērķus attiecībā uz Anglijas aizsargājamajām saldūdens teritorijām, kā arī piesardzību un vērienīgumu attiecībā uz dabiskas dzīvotnes funkciju atjaunošanu, saldūdens Natura 2000 teritorijās hidroenerģijas ražošanu parasti neattīsta. Lai gan vietējā mērogā var pastāvēt situācijas, kad hidroenerģijas ražošana būtu saderīga ar Natura 2000 mērķiem, lielākas iespējas pastāv plašākajā virszemes ūdeņu tīklā ārpus aizsargājamajām teritorijām.

Ja Natura 2000 tīklā ir īpaši svarīgi attīstīt hidroenerģijas ražošanu, bet tas ir pretrunā ar saglabāšanas mērķiem, var runāt par sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm. Tomēr visdrīzāk izmaksu ziņā efektīvāki varētu būt alternatīvi risinājumi, kas saistīti ar citiem atjaunojamo energoresursu veidiem, kuriem ir mazāka ietekme uz dabas aizsardzību.

http://publications.naturalengland.org.uk/publication/5478339747774464?category=5605910663659520

Kontrolēta ūdens izlaišana no hidroelektrostacijām Ebro upē (Spānija)

Spānijā 2008. gadā ar normatīvajiem aktiem tika iedibināta iespēja organizēt kontrolētu ūdens izlaišanu. Kopš tā laika Vidusjūras baseina upēs vairākkārt notikusi kontrolēta ūdens izlaišana. Piemēram, Ebro upes lejtecē (Spānijas ziemeļaustrumos) no aizsprostu kompleksa, kas regulē upi (Mekinensas-Rivarrohas-Flišas aizsprosti), kopš 2002. gada tiek aprēķināts un izlaists ūdens kontrolētā apjomā.

Galvenais mērķis ir kontrolēt makrofītu populāciju un uzlabot nogulšņu aktivitāti kanālā (Tena et al., 2013). Aizsprostu komplekss ir būvēts no 1948. līdz 1969. gadam, un tā kopējā krātuves ietilpība ir aptuveni 1 700 hm3. Krātuvju sistēma tika izveidota, domājot par vairākiem mērķiem – hidroenerģijas ražošanu, ūdensapgādi (ieskaitot ūdens piegādi lejup pa straumi esošai kodolelektrostacijai) un plūdu kontroli.

Izplūdes no aizsprostiem vadīja hidroenerģijas operators (Endesa Generación S.A.), bet kontrolēja par Ebro baseinu atbildīgā iestāde. 2002. gadā starp hidroenerģijas iekārtu operatoru, kompetentajām ūdenssaimniecības iestādēm un zinātniekiem tika panākta vienošanās par ūdens izlaišanu. Kopš tā laika regulāri divas reizes gadā (rudenī un pavasarī) notiek kontrolēta ūdens izlaišana. Parasti tam vajadzīgi aptuveni 36 hm3 ūdens 16 stundās ar maksimālo plūsmu 900–1 300 m3/s (ik reizi).

Šādas ūdens izlaišanas plānošana un ietekme lejup pa straumi ir apskatīta un iztirzāta vairākos pētījumos (Batalla et al., 2006; Batalla & Vericat, 2009; Tena et al., 2013). Arī izlaišanas radītās izmaksas ir aprēķinātas un analizētas, secinot, ka mākslīgu plūdu izmaksas atbilst tikai nelielai daļai no tirgū laistās enerģijas un kopējiem gada ieņēmumiem (0,17 % abu ikgadējo kontrolēto plūdu gadījumā) (Gómez et al., 2014).

Atsauces

Gómez, C. M., Pérez-Blanco, C. D., Batalla, R. J. 2014. Tradeoffs in river restoration: Flushing flows vs hydropower generation in the Lower Ebro River, Spain. Journal of Hydrology 518: 130–139.

Migrējošām zivīm veltīta nacionālā stratēģija Francijā

Francijas upēs mīt 11 diadromu sugu zivis, kas savā sarežģītajā dzīves ciklā veic tālu migrāciju starp jūru un saldūdeni. Daudzas no tām, piemēram, Atlantijas stores, lašus, alozas un upes nēģus, aizsargā ES Dzīvotņu direktīva. Tomēr, lai gan šo sugu saglabāšanai ir pieliktas pūles, tās joprojām gan Francijā, gan citur ES ir nelabvēlīgā stāvoklī.

Ekoloģijas un ilgtspējīgas attīstības ministrija, apzinādamās, ar kāda mēroga problēmām šīs sugas saskaras Francijā, 2010. gadā uzsāka īstenot migrējošo zivju sugu saglabāšanas nacionālo stratēģiju. Šajā pamatstratēģijā ir noteikti vairāki vispārēji mērķi un mērķrādītāji, kurus laika gaitā var precizēt atkarībā no sugu spējas atgūties.

Tā kā šo migrējošo zivju saglabāšanas, izmantošanas un atjaunošanas procesā ir iesaistītas vai varētu tikt skartas dažādas iestādes un ieinteresētās personas, jau kopš paša sākuma tika pieliktas lielas pūles, stratēģijas izstrādē iesaistot ikvienu, ko tā skar, lai vispārējā izvēlētā pieeja saņemtu arī vispusēju atbalstu un ikviens būtu gatavs sniegt ieguldījumu tās īstenošanā. Ilgtspējīgas attīstības ministrija stratēģiju oficiāli pieņēma 2010. gadā; to atbalstīja visi procesā iesaistītie.

Vairākos Francijas upju baseina apsaimniekošanas plānos (tā dēvētie Schémas directeurs d'amenagement et de gestion des eaux jeb SDAGE) ir ierosināti liels skaits pasākumu, kā uzlabot sastopamo migrējošo sugu stāvokli atbilstīgi nacionālajā stratēģijā definētajam.

Arī 2010. gadā pieņemtajam upju nepārtrauktības atjaunošanas nacionālajam plānam ir svarīga nozīme migrējošo sugu nacionālās stratēģijas īstenošanā. Tas balstās uz pieciem pīlāriem:

—	izveidot nacionālo sarakstu ar60 000 šķēršļiem, kuriem ir būtiska ietekme uz ūdens ekosistēmas funkcionēšanu,

—	noteikt prioritārās teritorijas, kurās nepieciešama iejaukšanās, katra upes baseina līmenī (saskaņā ar plānu Plan Grenelle attiecībā uz zaļo un zilo infrastruktūru),

—	pārskatīt ūdenssaimniecības iestāžu programmas, lai prioritārajās teritorijās darītu pieejamu atjaunošanas darbiem nepieciešamo finansējumu,

—	piesaistīt ūdeņu policijas dienestus daudzgadu programmas ietvaros, lai kontrolētu zivju migrācijai visvairāk traucējošos šķēršļus,

—	izvērtēt labumu videi, kas rodas, īstenojot atjaunošanas pasākumus, un nodrošināt to ietekmes rūpīgu monitoringu.

Referenciel des obstables a L'ecoulement: une cartographe nationale des obstacles sur les cours d'eau: http://www.eaufrance.fr/referentiel-des-obstacles-a-l

Upju savienotības atjaunošana Austrijā

Austrijas upju baseinu apsaimniekošanas plānā ir norādīts, ka viena no galvenajām slodzēm valsts upēs ir nepietiekama gareniskā un sāniskā nepārtrauktība. Tajā atzīts, ka labu ekoloģisko stāvokli ŪPD izpratnē var sasniegt vienīgi tad, ja ir iespējama ūdenī mītošo sugu migrācija un nogulšņu plūsma gan no upes iztekas līdz ietekai, gan no upes līdz tās mitrājiem. Bez pienācīgas upju savienotības nav iespējama arī ar abām Dabas direktīvām aizsargāto sugu un dzīvotņu atkopšanās.

Tādēļ tiek uzskatīts, ka gareniskās nepārtrauktības atjaunošana ir viens no galvenajiem apsaimniekošanas plāna mērķiem. 2009. gadā tika identificētas prioritārās teritorijas, kurās ir jānovāc migrācijas šķēršļi, un kopš tā laika ir īstenoti vairāki upes atjaunošanas projekti. Vairāki no tiem tika līdzfinansēti no ES programmas LIFE līdzekļiem. Tas nodrošinājis, ka ieviestie atjaunošanas pasākumi uzlabo ne vien upes savienotību ŪPD izpildes un migrējošo zivju sugu labā, bet arī gar upi izvietoto dažādo Natura 2000 teritoriju vispārējo saglabāšanas stāvokli.

2011. gadā šie centieni tika turpināti vēl augstākā līmenī, jo tika uzsākts nozīmīgs LIFE+ projekts, ar kuru bija paredzēts īstenot plašu pasākumu klāstu Donavas Austrijas daļā. Tā dēvētais “'LIFE+ Donavas tīkls” ir līdz šim lielākais šāda veida projekts Austrijā, tā kopējais budžets ir EUR 25 miljoni. Šo projektu vada Austrijas lielākais elektroenerģijas uzņēmums VERBUND, kuru atbalsta Federālā Vides ministrija un zivsaimniecības asociācijas. Projekts tiek īstenots, balstoties uz darbu, kas Donavā paveikts iepriekšējo LIFE projektu ietvaros, kura rezultātā migrējošo sugu zivīm kopā tika padarīti šķērsojami 20 km Melkas, Pīlahas un Ibsas upēs.

Ar šo projektu tiks īstenotas daudzas dažādas darbības Donavas augštecē, lai uzlabotu tās vispārējo ekoloģisko stāvokli un aptuveni 17 tādu zivju sugu aizsardzības statusu, kas minētas Dzīvotņu direktīvā. Tiks izveidotas arī “ekoloģiskie pakāpieni” starp četrām galvenajām Natura 2000 teritorijām gar šo upi, un tam arī būtu jāuzlabo to kopējais aizsardzības statuss.

Konkrētāk, “Donavas tīkls”atjaunos nepārtrauktu dabīgu zivju migrācijas ceļu (vismaz 22 km garumā) piecās no Donavas lielākajām caurteces hidroelektrostacijām, kas atrodas Austrijas daļā, izmantojot daudzveidīgus ekoloģiskos pasākumus. Tā ietvaros arī tiks atjaunotas svarīgas grants dzīvotnes (grants krasti, grants salas) šo piecu hidroelektrostaciju krātuvēs, kā arī tiks atjaunoti Donavas upes atzari 500 m garumā. Šajā procesā tiks īstenota arī aizsardzība pret plūdiem.

Atsevišķie projekti pašlaik tiek apspriesti reģionālā līmenī un pirms to īstenošanas uzsākšanas tiks iesniegti apstiprināšanai atbildīgajām iestādēm. Viens no tiem — Otensheimas-Vilheringas apvadkanāls būs līdz šim garākais zivju ceļš Austrijā. Apvadkanāls, kura garums būs 14,2 km un kurš tiek veidots caur Inbahu-Ašahu, izmaksās aptuveni EUR 8 miljonus.

VERBUND galīgais mērķis ir panākt, lai līdz 2027. gadam cauri Austrijai tekošā Donavas daļa (aptuveni 352 km) kļūtu pilnībā šķērsojama zivīm.

http://www.life-netzwerk-donau.at/de/

Hidromorfoloģiskās atjaunošanas prioritātes Austrijā

Hidromorfoloģiskās slodzes, piemēram, ūdens ieguve, uzkrāšana un izplūde, skar būtisku daļu Austrijas ūdensobjektu. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ divas trešdaļas upju nav labā ekoloģiskajā stāvoklī ŪPD izpratnē (BMLFUW 2014). Austrijas jaunākajā upes baseina apsaimniekošanas plānā, kas publicēts 2015. gadā, ir noteikts, ka valsts upju hidromorfoloģiskā uzlabošana ir prioritāte. Tajā uzsvērts, ka ir jāveic liela mēroga vides revitalizācijas programmas, lai uzlabotu upju struktūru un palīdzētu atkopties apdraudētām reofilo zivju sugām. Dinamisku palieņu un to sanesu zonu atjaunošana palīdzēs uzlabot ne vien upju ekoloģisko stāvokli ŪPD izpratnē, bet arī Natura 2000 teritoriju, klātesošo sugu un dzīvotņu saglabāšanas stāvokli.

Tā kā Mūras upes augštece uzskatāma par prioritāru teritoriju, tajā īstenoti vairāki lieli atjaunošanas projekti, kas bieži vien tiek līdzfinansēti no ES programmas LIFE līdzekļiem (38). Šo projektu rezultātā tika izveidotas jaunas upes struktūras un meandri tika no jauna savienoti ar Mūru. Daļēji tika novākti arī mākslīgie krasta nostiprinājumi pavisam 4,7 km garumā. Šādi upe vairāk nekā 90 km garumā tika atvērta brīvai zivju kustībai.

Otra programmas LIFE projekta ietvaros turpinās darbs pie vēl septiņiem upes posmiem. Tomēr problēmas joprojām sagādā jautājums, kā visā šīs upes Austrijas daļā (330 km) saskaņot prasības, ko nosaka ŪPD, Natura 2000 un Plūdu direktīva, no vienas puses, un vajadzību ražot atjaunojamos energoresursus, no otras puses. Lai risinātu šo jautājumu, iestādes, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, ir sagatavojušas jaunu plānu, kas ietver rūpīgi izstrādātu zonējuma shēmu, kurā ir noteiktas ekoloģiskās prioritātes zonas, kompromisa zonas un zonas, kurās nav īpašu ierobežojumu vai interešu (galvenokārt upes vidusdaļā un lejtecē). Šis plāns, kas ir spēkā līdz 2022. gadam, liek pamatus obligāto enerģētikas mērķu sasniegšanai, vienlaikus saglabājot vai uzlabojot upes ekoloģisko statusu saskaņā ar ES tiesību aktiem vides jomā.

Kembsas projekts: lielas esošas hidroenerģijas shēmas vides integrēšana, Francija

Kembsas aizsprosts novirza ūdeni Elzasas Lielajā kanālā, kurā darbojas četras hidroelektrostacijas. Lejpus aizsprostam ir Vecreinas upe, kuras garums ir 50 km un kuru kopš 19. gadsimta ir ļoti ietekmējuši aizsargdambji. Tā kā Kembsas shēma skar trīs valstis, kurām ir atšķirīgs viedoklis par to, kā būtu jārīkojas vides jomā, Electricite de France izlēma nevis censties panākt stingru ietekmes un tās mazināšanas līdzsvaru, bet gan izmantot integrētu pieeju, lai panāktu vidiskus uzlabojumus.

Tā rezultātā:

—	ir būtiski pieaudzis ekoloģiskais caurplūdums: mainīgā režīmā izlaistās plūsmas apjoms ik dienu mainās atkarībā no dabīgās plūsmas, kas nonāk krātuvē. Lai mazinātu enerģijas zudumus un nodrošinātu Vecreinas plūsmas ikdienas modulēšanu, tika uzbūvēta jauna elektrostacija (8,5 MW, 28 GWh),

—	Vecreinā pastāv izteikta ģeomorfoloģiskā kustība, jo tiek piegādāta grants no jaunās elektrostacijas un īstenota sākotnējā kontrolētas erozijas koncepcija,

—	īsteno pasākumus, lai nodrošinātu zivju migrāciju (gareniski un sāniski) un mitrāju atkopšanos.

Vidiskie pasākumi ir, piemēram, šādi:

—	Elzasas Lielā kanāla un “Petite Camargue Alsacienne” mitrāju savienojums. Šajā aizsargājamajā teritorijā ietilpst dīķu un nelielu ūdensceļu tīkls, kas atkal ir savienots ar Elzasas Lielo kanālu, kā arī divi jauni zivju ceļi,

—

kontrolēta erozija: šajā novatoriskajā koncepcijā izmanto plūdu dabisko erozijas spēju, lai Vecreinu atkal apgādātu ar augsnes agregātiem pēc aizsargdambju nojaukšanas. Kustīgas grants gultnes atjaunošanās (kopā ar mainīgu plūsmas ātrumu) ļaus notikt zivju nārstam un augt pionieraugiem. Lai noteiktu minimālo rakšanas darbu apjomu erozijas aktivizācijai, tika izmantots maza mēroga modelis,

—

senas Reinas attekas un ar to saistītās vides atgūšana: šis lielais atjaunošanas projekts sākās 2013. gadā. Tas ietver kukurūzas lauka (100 ha) pārveidošanu un vecas upes attekas (8 km) renaturalizāciju. Šī renaturalizētā teritorija tagad ir iekļauta Petite Camargue Alsacienne aizsargājamajā teritorijā, kam projektā ir partnera statuss.

Šis integrētais projekts ir uzlabojis hidroelektrostacijas kompleksa vides kvalitāti, neraugoties uz enerģijas zudumiem augstāka ekoloģiskā caurplūduma dēļ (to daļēji kompensē jaunā elektrostacija).

http://alsace.edf.com/wp-content/uploads/2015/06/20150610-Renaturation-Kembs-EDF-PCA.pdf

Nogulšņu plūsmas reaktivēšana gar 11 secīgām hidroelektrostacijām Reinas pārrobežu augštecē

Posmā no Bodenezera līdz Bāzelei pavisam 73 km no Reinas ir nosprostoti, un tikai trīs brīvteces posmos apstākļi ir dabiskāki. Nogulšņu plūsmu un līdzsvaru izjauc un tam lielā mērā traucē ne vien galvenās upes aizsprosti un pārgāznes, bet arī ļoti samazinātā nogulšņu pieplūde no galvenajām pietekām un no krastu erozijas pārmērīgas akmeņu bēršanas rezultātā.

Kopš 1990. gada ilgstošajā procesā, kas saistīts ar jaunu koncesiju izdošanu atsevišķām hidroelektrostacijām, jautājums par gultnes nogulšņu pārvietošanu cauri pārgāznēm ir ticis apspriests tikai attiecīgās koncesijas apgabala teritorijā. Tomēr upes nogulšņu plūsma nepārprotami ir plaša mēroga problemātisks jautājums, kas attiecas uz visu baseinu, tādēļ, ja cita aiz citas ir izvietotas vairākas hidroelektrostacijas, šī problēma ir jārisina sadarbojoties.

2006. gadā pēc Šveices vides NVO Rheinaubund iniciatīvas 11 hidroelektrostacijas, kas ir vāji organizētas hidroenerģijas asociācijā (VAR, Verband der Aare-Rhein-Kraftwerke), nolēma izveidot kopīgu platformu (PGG, Projekt-Gruppe Geschiebe) un kopā ar atbildīgajām valsts iestādēm (Šveices Bundesamt für Energie – BFE un Vācijas Regierungspräsidium Freiburg – RPF) aizsākt un finansēt ģenerālplānu nogulšņu plūsmas reaktivēšanai un ekoloģiskajai revitalizācijai Reinas augštecē. PGG pilda tikai padomdevēja funkciju, bet nacionālās un reģionālās iestādes uzskata, ka ģenerālplāns ir jāsagatavo ekspertiem.

Saistībā ar ģenerālplānu ir paredzēts īstenot šādu procesu: 1) PGG ekspertu pamatgrupa sagatavo iepirkuma konkursu un līgumu, kā arī ģenerālplāna zinātnisko un tehnisko pārskatu; 2) PGG forums, kurā darbojas dažādu galveno ieinteresēto personu delegāti, pārskata pamatgrupas darba procesu un izstrādā ģenerālplānu; 3) PGG plēnums, kurā ņem dalību visas ieinteresētās personas, pirmajā darbseminārā tiek informēts par plānoto projektu, pēc tam tiek sniegti īsi ziņojumi par darba gaitu, bet nobeiguma darbseminārā tiek sniegta ģenerālplāna galīgā redakcija.

Ģenerālplāna mērķis ir:

—	sniegt zinātnisku pārskatu par nogulšņu plūsmas dabisko un šābrīža stāvokli (t. i., ar hidroelektrostacijām un bez tām),

—	sniegt zinātnisko pamatinformāciju par nogulšņu plūsmas mehānismiem un modelēšanu,

—	aprakstīt visus iespējamos un tehniski īstenojamos pasākumus un scenārijus, kā uzlabot nogulšņu plūsmu un zivju dzīvotnes visā skartajā upes daļā.

Pirmais posms (kurā tika noteikta PGG darba organizācija un tika izstrādāts ģenerālplāns) ilga no 2007. līdz 2013. gadam. Otrajā posmā Šveices un Vācijas iestāžu vadībā plēnumā tiek apspriesta ieteikto atsevišķo vai apvienoto pasākumu politiskā īstenojamība un tiek meklēti risinājumi, kā īstenot konkrētus papildu pasākumus. Pasākumi tika noteikti atkarībā no to prioritātes, atjaunošanas potenciāla, izmaksu un ieguvumu analīzes un riska novērtējuma.

Vairāk par projektu var uzzināt: www.energiedienst.de.

ES PROJEKTS “CH2OICE Certification for HydrO”: tīras enerģijas uzlabošana

Šajā projektā, kas ilga no 2008. gada septembra līdz 2011. gada februārim, tika izstrādāta tehniski un ekonomiski dzīvotspējīga augstiem vides standartiem atbilstošu hidroenerģijas ražošanas iekārtu sertifikācijas procedūra. Procedūrai bija jāatbilst ŪPD prasībām, tā bija jāizmanto “zaļās etiķetes” elektroenerģijas ražojumiem, kā arī, cik tas iespējams, tai bija jābūt integrētai ar esošajiem ES instrumentiem, piemēram, ekomarķējumu, vides vadības un audita sistēmu (EMAS), ietekmes uz vidi novērtējumu un ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāniem.

Projekts ietvēra tādas darbības metodoloģijas izstrādi un testēšanu, kas tiktu izmantota tirgū piedāvājamos produktos, kā arī tādu vadlīniju kopumu, kuras attīstītāji un lēmumu pieņēmēji varētu izmantot, īstenojot plānošanas un licencēšanas procedūras. Projekta partnervalstis bija Itālija, Slovēnija, Francija, Spānija un Slovākija. Paredzams, ka projekts ilgtermiņā pozitīvi ietekmēs hidroenerģijas ražošanu Eiropā, jo tā mērķis ir orientēties uz ilgtspējīgāku risinājumu izmantošanu jaunās iekārtās, kā arī atvieglot licencēšanas procedūru.

Detalizēti projekta tiešie rezultāti

Vispārēja metodiska pieeja saistībā ar ŪPD (Ūdens pamatdirektīvu) – projekta partneri vienojās par konsekventu sertifikāciju, ar kuras palīdzību tika risināti visi svarīgākie problēmjautājumi, kas radušies līdzšinējā praksē un ņemot vērā galveno ieinteresēto personu nostāju, kā arī tika pieņemti “stratēģiski” lēmumi (piem., vai piemērot kvantitatīvu, uz mērķi vērstu pieeju vai tādu, kuras pamatā ir laba prakse).

Gan Itālijā, gan Slovēnijā ir definēta un testēta nacionālā sertificēšanas metode, balstoties uz apspriešanos ar nacionālajiem ekspertiem un ieinteresētajām personām. Projekta noslēgumā sertificēšanas metode bija sagatavota, lai to varētu īstenot tirgū piedāvājamā produktā.

Tika panākta vienošanās par vadlīnijām, kas paredzētas lēmumu pieņēmējiem un hidroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem un attiecas uz jaunu “zaļo hidroenergostaciju” izvietošanu, būvi un apsaimniekošanu. Tās palīdz lēmumu pieņēmējiem ātri noteikt, kuras iekārtas ir “bez ietekmes” (piem., elektrostacijas mākslīgos “nenozīmīgos” ūdensobjektos), un norāda lēmumu pieņēmējiem un hidroelektrostaciju projektētājiem, kā iegūt pareizu informāciju, kas ļauj izvērtēt elektrostaciju un pieņemt lēmumu par atļaujas izsniegšanu.

Attiecībā uz Spāniju tika izstrādāts analīzes dokuments, kas ietvēra arī augstiem vides standartiem atbilstošu hidroenerģijas ražošanas iekārtu brīvprātīgas sertifikācijas izstrādes ceļvedi.

Tika prezentēti priekšlikumi par marķējuma shēmas integrēšanu esošajās procedūrās un veikta īstenojamības analīze (ietverot, kur tas iespējams, attiecīgo dalībnieku viedokļu un piekrišanas iegūšanu), īpašu uzmanību veltot Itālijai un Francijai.

https://ec.europa.eu/energy/intelligent/projects/en/projects/ch2oice

“Store 2020”: stratēģiskā programma attiecībā uz Donavas storveidīgajām zivīm

Storveidīgās zivis ir svarīgs Donavas upes baseina un Melnās jūras dabas mantojuma resurss. Tās kalpo kā lieliski indikatori, kas apliecina, ka ūdens resursu un dzīvotņu kvalitāte ir laba. Mūsdienās četras no sešām storveidīgo zivju sugām ir kritiski apdraudētas, viena tiek uzskatīta par neaizsargātu, bet viena ir izmirusi. Visas minētās sugas tagad aizsargā ES Dzīvotņu direktīva.

2011. gada jūnijā ES stratēģijā Donavas reģionam kā viens no mērķiem (PA6 mērķis) tika noteikts “līdz 2020. gadam nodrošināt Donavas storveidīgo zivju sugu un citu vietējo zivju sugu dzīvotspējīgas populācijas”. Gadu vēlāk, 2012. gada janvārī, tika izveidota Donavas storveidīgo zivju darba grupa, kuras uzdevums bija noteikt, kā kopīgi rīkoties, lai sasniegtu šo mērķi. Minētajā grupā vienkopus pulcējās storveidīgo zivju eksperti, NVO delegāti, kā arī Starptautiskās Donavas upes aizsardzības komisijas, Donavas stratēģijas un valdības pārstāvji.

Viens no darba grupas pirmajiem uzdevumiem bija izstrādāt programmu “Store 2020”, kas kalpotu kā saskaņotas rīcības satvars. Programma “Store 2020” ir adaptīvs dokuments, un tā sekmes ir atkarīgas no attiecīgo valstu ilgtermiņa apņemšanās un īstenošanas spējām, jo tā īstenošanai ir nepieciešama sarežģīta sadarbība starp valdībām, lēmumu pieņēmējiem, vietējām kopienām, ieinteresētajām personām, zinātniekiem un NVO.

Viens skaidrs mehānisms programmā “Store 2020” ierosināto pasākumu turpmākai ieviešanai ir Donavas upes baseina apsaimniekošanas plāns (DRBMP) un tā kopīgā pasākumu programma. 2015. gadā aktualizētajā DRBMP 2. redakcijas projektā kā viens no mērķiem un apsaimniekošanas uzdevumiem ir noteikts, ka “antropogēni šķēršļi un dzīvotņu trūkums vairs nekavē zivju migrāciju un nārstu – storveidīgo zivju sugas un noteiktas citas migrējošās sugas var piekļūt Donavas upei un attiecīgajām pietekām. Storveidīgo zivju sugas un noteiktas citas migrējošās sugas Donavas upes baseinā ir pārstāvētas ar pašpietiekamām populācijām atbilstīgi to vēsturiskajai izplatībai”.

Lai sasniegtu šo vadības mērķi, cita starpā tika identificēti šādi īstenojamie pasākumi:

—	zivju migrācijas palīgsistēmu skaita un atrašanās vietas noteikšana, kā arī citi pasākumi upes nepārtrauktības sasniegšanai vai uzlabošanai, kurus katra valsts īstenos līdz 2021. gadam,

—	tādu upes morfoloģijas uzlabošanas pasākumu (atjaunojot, saglabājot un uzlabojot) vietas un mēroga noteikšana, kurus katra valsts īstenos līdz 2021. gadam,

—

izvairīšanās no jauniem šķēršļiem zivju migrācijai, ko radītu jauni infrastruktūras projekti; jauniem šķēršļiem, no kuriem izvairīties nav iespējams, jau projektēšanas posmā ir jāietver nepieciešamie ietekmes mazināšanas pasākumi, piemēram, zivju migrācijas palīgsistēmas vai citi piemēroti pasākumi,

—	zināšanu nepietiekamības novēršana saistībā ar storveidīgo zivju un citu noteiktu migrējošo zivju iespējām migrēt augšup un lejup pa straumi caur aizsprostiem “Dzelzs vārti I” un “Dzelzs vārti II”, tostarp dzīvotņu apsekojumi,

—	ja šo izpētes pasākumu rezultāti būs pozitīvi, ir jāīsteno attiecīgi pasākumi un ir jāveic priekšizpēte attiecībā uz Gabčīkovo aizsprostu un Donavas augšteci.

Saskaņā ar DRBMP līdz 2021. gadam upes baseinā tiks izbūvētas 140 zivju migrācijas palīgsistēmas (kopš pirmā DRBMP jau ir izbūvētas 120 sistēmas). Tam būtu jānodrošina visu vecuma grupu un sugu zivju, tostarp storveidīgo zivju, migrācija, izmantojot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus. Pēc 2021. gada tiek plānots īstenot vēl papildus aptuveni 330 pasākumus, lai atjaunotu upes nepārtrauktības pārrāvumus (ŪPD 4. panta 4. punkts).

http://www.dstf.eu

Garsas zivju ceļš Innas upē, Vācija

2015. gadā VERBUND izbūvēja četras zivju kāpnes pie Innas elektrostacijām Feldkirhenē, Noietingā, Toifelsbrukā un Garsā, kopā ieguldot līdzekļus EUR 9,7 miljonu apmērā. Lai izpildītu katras teritorijas īpašās prasības, tika izmantotas atšķirīgas būvniecības metodes un daudzveidīgi ietekmes mazināšanas pasākumi, piemēram, tika nodrošinātas papildu nārstošanas vietas, zivju mazuļu dzīvotnes un nogulšņu dažādošana. Zivju kāpnes ļauj vietējām zivīm, piemēram, Donavas lašiem, alatām, barbēm un apakšmutēm, kā arī citiem ūdenī mītošiem organismiem apiet elektrostacijas.

Iepriekšēja konceptuāla vienošanās par zivju kāpnēm tika noslēgta ar dabas aizsardzības iestādi, Rozenheimas ūdens pārvaldi, vietējo zvejniecības asociāciju un zvejas nozares ekspertiem. Augšup un lejup pa straumi ir izvietoti vairāki mākslīgi veidoti palienes ezeri, nārsta vietas, kā arī ir atjaunotas upes apmācību struktūras utt. Plānošanas un īstenošanas posmu pilnībā atbalstīja vietējās iestādes un NVO.

Nākamajos 10 gados tiks veikts zivju zinātnisks monitorings, un tam vajadzētu apstiprināt, ka pastāv pozitīva ietekme uz Innas upes zivju populāciju. Iepriekšēji novērojumi ir apstiprinājuši, ka Donavas laši atkal nārsto dabiskajos zivju ceļos pie Garsas. Tā kā šī ir reta un apdraudēta suga, tas uzskatāms par lielu panākumu.

https://danubis.icpdr.org/system/files/shared/17_FRIK_VERBUND_Hydro%20Power%20GmbH_Ecological%20restoration%20measures%20at%20HP%20in%20AT.pdf

4. LABA PRAKSE, KĀ PIEMĒROT INTEGRĒTAS PLĀNOŠANAS PIEEJU HIDROENERĢIJAS JOMĀ

4.1. Integrētas plānošanas priekšrocības

Prasība nodrošināt atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanu un izmantošanu un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju saskaņā ar ES Atjaunojamo energoresursu direktīvas mērķiem ir būtisks stimuls attīstīt un izmantot hidroenerģiju un citus atjaunojamos energoresursus. Vienlaikus dalībvalstīm ir jāievēro Ūdens pamatdirektīvas un ES Dabas direktīvu mērķi, kuru nolūks ir nodrošināt, lai tiktu ne vien novērsta Eiropas ūdensobjektu stāvokļa tālāka pasliktināšanās, bet lai tiktu arī panākts to labs stāvoklis (vai potenciāls) un lai attiecībā uz ES aizsargātajām sugām un dzīvotnēm visā ES tiktu sasniegts labvēlīgs aizsardzības statuss.

Šos grūtos uzdevumus vislabāk var izpildīt, izmantojot stratēģisku un integrētu pieeju plānošanai, ko īsteno ar nacionālajiem rīcības plāniem atjaunojamo energoresursu jomā, upju baseinu apsaimniekošanas plāniem un Natura 2000 teritoriju saglabāšanas mērķiem (39).

Stratēģiskā plānošanas pieeja:

—	sniedz lielisku iespēju integrēt ūdens, dabas un enerģētikas politikas mērķus, kā arī citu galveno rīcībpolitiku mērķus,

—	ļauj sasaistīt ūdens vides un dabas aizsardzības stratēģisko plānošanu ar nacionālo enerģētikas plānošanu attiecībā uz atjaunojamo energoresursu elektroenerģiju,

—	ļauj iesaistīties visām ieinteresētajām pusēm, un tas var mazināt iespējamus vēlākus konfliktus un panākt atbalstu projektiem,

—	izmanto plānošanas procesu prioritāšu noteikšanai (piem., attiecībā uz enerģijas, dabas un ūdens resursu apsaimniekošanas prioritāšu līdzsvarošanu),

—	palīdz racionalizēt ierosināto jauno hidroenerģijas attīstīšanas projektu licencēšanas procedūru un uzlabot pārredzamību un prognozējamību no hidroenerģijas nozares attīstītāju viedokļa,

—	ļauj pienācīgi izvērtēt projekta labākos risinājumus no vides viedokļa un ar projektu saistītas sevišķi svarīgas sabiedrības intereses,

—	jau pašā sākumā sniedz informāciju attīstītājiem par to, kur (ģeogrāfiski) varētu būt iespējams saņemt atļauju, jo ar minēto plānošanas pieeju tiek identificētas piemērotākās un mazāk piemērotās teritorijas,

—	izmanto noteikto politiku un kritērijus, lai palīdzētu pārvaldīt hidroelektrostaciju kumulatīvās ietekmes riskus,

—	sniedz iespēju, izmantojot upes baseina apsaimniekošanas plānošanu, hidroenerģijas attīstības stratēģiskās plānošanas pieeju salāgot ar vidiskajiem mērķiem ūdenssaimniecības jomā, ņemot vērā arī iesaistīto Natura 2000 teritoriju saglabāšanas mērķus.

Šajā nodaļā ir aplūkoti dažādi veidi, kā var izmantot integrētās plānošanas pieeju, lai plānošanas procesa sākumposmā ņemtu vērā iespējamo negatīvo ietekmi uz dzīvotnēm un sugām. Šā dokumenta 5. nodaļā ir aplūkotas Dabas direktīvās noteiktās prasības attiecībā uz ierosinātā plāna vai projekta juridisku izvērtēšanu, kas parasti ir jāveic daudz vēlāk, turklāt vienīgi tad, ja ir jāreaģē uz “būtisku (negatīvu) ietekmi”.

Tomēr, ja hidroenerģijas attīstības stratēģiskais plāns ietver būtiskus teritoriālās plānošanas elementus, piemēram, potenciāli attīstāmo teritoriju identificēšanu, arī šis plāns ir jānovērtē kā “plāns” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē. Tas dod iespēju saskaņā ar 6. panta 3. punktu mazināt hidroenerģijas attīstīšanas iespējamo ietekmi uz Natura 2000 tīklu, aizvirzot attīstīšanu prom no teritorijām, kurās varētu rasties konflikts starp attīstīšanas interesēm un Natura 2000 teritorijas aizsardzību.

Arī 2012. gadā pieņemtajā Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālajā plānā ir uzsvērta stratēģiskas integrētās plānošanas nozīme: “Saistībā ar 4. panta 7. punktu īpaša uzmanība ir jāpievērš hidroelektroenerģijai (..) Pašreizējo iekārtu modernizācijai un paplašināšanai ir jādod priekšroka salīdzinājumā ar jaunu iekārtu būvniecību, kas jāpapildina ar stratēģisko novērtējumu upes baseina mērogā, atlasot optimālas atrašanās vietas gan no enerģijas ražošanas viedokļa, gan ar vismazāko ietekmi uz vidi .”

Ir skaidrs, ka šāds integrēts plānošanas process prasa daudz lielāku sākotnējo ieguldījumu no attiecīgajām publiskajām iestādēm. Tomēr visi pierādījumi liecina, ka integrēta plānošana ilgtermiņā nāk par labu visiem aspektiem – gan enerģētikas nozarei, gan Ūdens pamatdirektīvas (ŪPD) mērķiem, Natura 2000 mērķiem un citām interesēm. Šie ieguvumi nereti ir daudz lielāki par sākotnēji nepieciešamo papildu ieguldījumu.

Stratēģiska integrētā plānošana iestādēm un/vai – attiecīgā gadījumā – attīstītājiem ir jāveic vairākos atšķirīgos līmeņos un vairākos plānošanas procesa posmos. Tā jo īpaši jāizmanto:

—

izvēloties atjaunojamo energoresursu veidu, ar ko iecerēts sasniegt Atjaunojamo energoresursu direktīvas mērķus, vienlaikus nodrošinot labāko risinājumu videi. Tas, ka alternatīvu risinājumu meklēšana ir obligāta, ir paredzēts gan ŪPD 4. panta 7. punktā noteiktajā atbrīvojuma procedūrā, gan Dzīvotņu direktīvas 6. pantā noteiktajā pienācīgā novērtējuma procedūrā. Tomēr tas ir tikpat svarīgi arī stratēģiskās plānošanas posmā vai nacionālo vai reģionālo atjaunojamo energoresursu enerģijas plānu izstrādes gaitā,

—

identificējot hidroenerģijas ražošanai piemērotākās vietas, kas būtu piemērotas gan no enerģētikas, gan vides viedokļa. Vienlaikus stratēģiskā integrētā plānošana palīdz identificēt teritorijas, kurās pastāv liels būtiskas ietekmes risks un kurās līdz ar to ir maz izredžu saņemt atļauju saskaņā ar ŪPD 4. panta 7. punkta atbrīvojuma procedūru vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta pienācīgā novērtējuma procedūru. Šādu riska novērtējumu vai bioloģiskās daudzveidības jutīguma karšu izstrāde agrīnā plānošanas procesa posmā var palīdzēt izvairīties no iespējamiem ar teritoriju saistītiem konfliktiem (vai samazināt to skaitu) vēlākā attīstības procesa posmā, kad ir ieguldīti finanšu resursi un manevrēšanas iespējas ir mazākas. Tas arī nodrošina attīstītājiem pārredzamāku un stabilāku regulatīvo vidi, kas sniedz tiem lielāku noteiktību par plānošanas pieteikuma iespējamajām sekmēm.

ES ūdenssaimniecības vadītāju paziņojums par hidroenerģijas attīstīšanu saskaņā ar ŪPD, 2010. gads

ES ūdenssaimniecības vadītāji 2010. gadā apstiprināja paziņojumu “Hidroenerģijas attīstība saskaņā ar ŪPD” (40), kurā ir apkopoti galvenie principi un ieteikumi, par ko tika panākta vienošanās kopīgās īstenošanas stratēģijas (KĪS) procesā. Šā paziņojuma pamatā bija galvenokārt elementi, kas ietverti KĪS politikas dokumentā par ŪPD un hidromorfoloģiskajām slodzēm (41), KĪS vadlīnijās Nr. 20 par atbrīvojumiem no vidisko mērķu izpildes (42) un pirmā KĪS darbsemināra par ŪPD un hidroenerģiju secinājumos (43).

—	Ir jāizstrādā pirmsplānošanas mehānismi, ar kuriem nosaka zonas, kurās ir aizliegts īstenot jaunus hidroenerģijas projektus (“aizliegtās zonas”). Šādas zonas būtu jānosaka, balstoties uz dialogu starp dažādām kompetentajām iestādēm, ieinteresētajām personām un NVO.

—	Lai līdz minimumam samazinātu nepieciešamību pēc jaunām būvobjektu vietām, hidroenerģijas jaudas var attīstīt, modernizējot un uzlabojot esošo infrastruktūru.

—

Hidroenerģijas projektu attīstīšanai ir jānotiek, vienlaikus nodrošinot uzlabotu ūdens ekoloģiju, skaidrus jaunu iekārtu vai modernizētu esošo iekārtu ekoloģiskos standartus, kā arī uzlabotus ekspluatācijas apstākļus. Piemēram, visām jaunajām hidroelektrostacijām ir nepieciešami zivju caurlaišanas būves, kā arī ir jāievēro minimālais ekoloģiskais caurplūdums.

—

Ir nepieciešama projekta izmaksu un ieguvumu analīze, lai varētu spriest par to, vai jauno pārveidojumu sniegtās priekšrocības atsver tās priekšrocības, ko vide un sabiedrība gūst no tā, ka tiek novērsta ūdensobjekta stāvokļa pasliktināšanās vai ka ūdensobjekts tiek atjaunots līdz labam stāvoklim. Tas nenozīmē, ka šāda lēmuma pieņemšanai visas izmaksas un ieguvumi būtu jāizsaka finansiāli vai pat kvantitatīvi.

—	Projekta lielums nav nozīmīgs kritērijs 4. panta 7. punkta iedarbināšanai. Pareizā pieeja ir izvērtēt, vai konkrētais projekts izraisīs ūdensobjekta stāvokļa pasliktināšanos. Tādēļ 4. panta 7. punkts var attiekties uz jebkāda lieluma projektiem.

—

Izvēle starp esošas hidroenerģijas shēmas renovāciju vai jaunas hidroenerģijas iekārtas attīstīšanu. Kā norādīts iepriekš, ir jāņem vērā daudzi faktori, piemēram, ūdensobjekta stāvoklis saskaņā ar ŪPD, Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, kā arī laba ekoloģiskā stāvokļa vai labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanas mērķi. Upes novērtējumi un Natura 2000 saglabāšanas mērķi arī palīdz atklāt, cik lielā mērā upe var panest turpmāku attīstību, lai nepasliktinātos ūdensobjekta stāvoklis vai netiktu nelabvēlīgi ietekmēta vienas vai vairāku Natura 2000 teritoriju viengabalainība.

—

Piemērotākās projekta koncepcijas izvēle, kurā iespējamā ietekme tiek ņemta vērā jau sākotnēji un sākotnējā koncepcijas plānā tiek iestrādāti vairāki ietekmes mazināšanas pasākumi, kas novērš vai vismaz samazina projekta galīgo ietekmi uz ūdens vidi un jo īpaši uz Natura 2000 teritoriju. Saskaņā ar tradicionālo pieeju, izstrādājot plānu vai projektu hidroenerģētikas nozarē vai kādā citā jomā, vispirms izstrādā plānu vai projektu tam paredzētajam mērķim, bet pēc tam vērtē plašākus vidiskos un citus ar izmantošanu saistītos jautājumus. Taču tā rezultātā bieži vien iespējamās pretrunas tiek ņemtas vērā relatīvi vēlā plānošanas procesa posmā, kad manevrēšanas iespējas ir mazākas. Praksē tas arī nozīmē, ka projekta vai plāna izstrādātāji maz kontaktējas ar vides nozares ekspertiem pirms projekta iesniegšanas pienācīgā novērtējuma veikšanai.

Kad projekta koncepcija ir jau tiktāl attīstīta, vidiskās ietekmes novērtējums bieži vien kļūst par uzdevumu “ierobežot zaudējumus”. Tas nozīmē, ka, pat ja tiktu ievēroti visi noteikumi par šādiem novērtējumiem, tostarp Dzīvotņu direktīvā noteiktie, nevar garantēt sekmīgu iznākumu. Šāda tradicionālā projektu izstrādes un plānošanas pieeja var novest pie ilgstošām diskusijām ar plānošanas iestādēm, citām interešu grupām un NVO, un tas var ievērojami aizkavēt plānošanas procesu un radīt papildu izmaksas

Atzīstot, ka pastāv šādas grūtības, arvien vairāk infrastruktūras plānotāju pārņem integrētu pieeju projektu plānošanā un izstrādē. Integrētajā pieejā jau no paša sākuma tiek izvērtēta gan teritorijas infrastruktūra, gan tās ekoloģiskās vajadzības, un tās tiek ņemtas vērā sākotnējā projekta plānojumā kopā ar citiem upes zemes izmantošanas veidiem. Šādi arī tiek veicināts interaktīvāks un pārredzamāks plānošanas process, kura gaitā ekologi un citas ieinteresētās personas jau sākotnēji var aktīvi sniegt palīdzību un paust savu viedokli.

Hidroenerģijas ilgtspējības novērtēšanas protokols

Starptautiskās Hidroenerģijas asociācijas projekta Hydro4LIFE mērķis ir palīdzēt atbalstīt hidroenerģijas ilgtspējības novērtēšanas protokola īstenošanu ES. Ar protokolu tiek ierosināta metodika hidroenerģijas projekta darbības rezultātu mērīšanai saskaņā ar 20 vides, sociālajiem, tehniskajiem un ekonomiskajiem kritērijiem. Tas valdībām, pilsoniskajai sabiedrībai, finanšu iestādēm un hidroenerģijas nozarei ļauj rast kopēju valodu, kurā apspriest un izvērtēt ilgtspējības jautājumus. Šis protokols ir Hidroenerģijas ilgtspējības novērtēšanas foruma intensīva darba rezultāts; šis forums ir globāla vairākpušu struktūra, kurā ir pārstāvji no sociālajām un vides NVO, valdībām, bankām un hidroenerģijas nozares.

Novērtējumi aptver visas projekta stadijas – sākumposmu, sagatavošanu, īstenošanu un ekspluatāciju. Katrā projektā ar atzīmi no 1 līdz 5 (5 – pierādīta laba prakse) tiek vērtēta atbilstība katram no 20 kritērijiem. Viens no kritērijiem attiecas uz bioloģisko daudzveidību un invazīvajām sugām. Projekta sagatavošanas posmā īpaša uzmanība tiek pievērsta:

—	ekosistēmas vērtībām,

—	dzīvotnēm,

—	konkrētiem jautājumiem (piem., apdraudētās sugas un zivju caurlaišanas būves sateces baseina, krātuves un lejasposma teritorijās), un

—	ar plānoto projektu saistītām iespējamām sekām, ko rada invazīvas sugas.

http://www.hydrosustainability.org/Protocol/The-Protocol-Documents.aspx

Ilgtspējīgas hidroenerģijas attīstīšana Donavas baseinā: Starptautiskās Donavas upes aizsardzības komisijas (ICPDR) izstrādātie pamatprincipi

Donavas baseina valstu ministri 2010. gadā aicināja izstrādāt pamatprincipus, kā vidiskos aspektus salāgot ar hidroenerģijas izmantošanu, lai nodrošinātu sabalansētu un integrētu attīstību un lai jau sākotnēji risinātu iespējamos interešu konfliktus. Pamatprincipi tika izstrādāti plašā līdzdalīgā procesā, kurā piedalījās pārstāvji no enerģētikas un vides jomas pārvaldes iestādēm, hidroenerģijas nozares, NVO un zinātnieku aprindām. ICPDR tos pieņēma 2013. gadā, un tajos ir iekļauti šādi galvenie ieteikumi:

Vispārēji ilgtspējīgas hidroenerģijas attīstīšanas principi

Hidroenerģijas nozares attīstībā ir jāņem vērā ilgtspējības principi, vienlīdz lielu ievērību veltot vidiskajiem, sociālajiem un ekonomiskajiem faktoriem.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas (piemēram, hidroenerģijas) ražošanai ir jābūt daļai no holistiskas pieejas enerģētikas politikai (nacionālie enerģētikas plāni, tostarp atjaunojamo energoresursu enerģētikas rīcības plāni). Izmantojot šo pieeju, kā svarīgi jautājumi būtu jāapsver neapgūtais atjaunojamo energoresursu potenciāls, enerģijas ietaupījums un energoefektivitātes uzlabošana.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu hidroenerģijas nozares attīstību un līdzsvarotu dažādās sabiedrības intereses, nacionālās un reģionālās hidroenerģētikas stratēģijas ir jāizstrādā, balstoties uz šiem visā baseinā piemērojamajiem pamatprincipiem. Šajās stratēģijās ir jāiztirzā hidroenerģijas infrastruktūras daudzfunkcionāla izmantošana (plūdu kontrole, ūdensapgāde u. c.) un ietekme (tostarp kumulatīvā ietekme) uz vidi.

Sabiedrības interešu izsvēršanai nacionālā vai reģionālā līmenī ir jānotiek pārredzami, strukturēti un atkārtojami, balstoties uz kritērijiem un relevantu informāciju un iesaistot sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā jau no paša sākuma.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošana pati par sevi parasti netiek uzskatīta par sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm. Hidroenerģijas projekts automātiski nav sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs tikai tādēļ, ka tiks ražota atjaunojamo energoresursu enerģija. Katrs gadījums ir jāizvērtē pēc būtības, balstoties uz valsts tiesību aktiem.

Iesaistīt iedzīvotājus, iedzīvotāju grupas, ieinteresētās personas un NVO, kuru intereses skar hidroenerģijas projekts, ir svarīgi, lai optimizētu plānošanas projektus un rastu kopēju izpratni un piekrišanu jaunu hidroenerģijas projektu praktiskajai īstenošanai.

Attīstot hidroenerģiju, ir jāņem vērā klimata pārmaiņu ietekme uz ūdens ekosistēmām un ūdens resursiem (upju dzīvotņu noturība, plūsmas daudzums un plūsmas sezonālās izmaiņas).

Esošo hidroelektrostaciju tehniska modernizācija un ekoloģiskā atjaunošana

Ir jāveicina esošo hidroelektrostaciju tehniska modernizācija, lai palielinātu tajās saražotās enerģijas daudzumu. Šādi uzlabojumi ir videi visdraudzīgākais veids, kā sasniegt vidiskos mērķus (piem., ŪPD).

Esošo hidroelektrostaciju tehniskajai modernizācijai ir jābūt saistītai ar ūdens stāvokļa aizsardzības un uzlabošanas ekoloģiskajiem kritērijiem. Nacionālajās enerģētikas stratēģijās un instrumentos ir jāizmanto stimuli vai ekomarķējums, lai veicinātu un finansiāli atbalstītu tehnoloģisko modernizāciju.

10.

Esošo hidroenerģijas iekārtu tehnoloģiskā modernizācija un ekoloģiskā atjaunošana ir abpusēji izdevīga gan no enerģijas ražošanas, gan vides stāvokļa uzlabošanas viedokļa.

Stratēģiskās plānošanas pieeja jaunu hidroenerģijas projektu attīstībā

11.

Jaunu hidroelektrostaciju attīstīšanā ieteicams izmantot stratēģiskās plānošanas pieeju (saistīta ar atjaunojamo energoresursu enerģētikas rīcības plānu un upes baseina apsaimniekošanas plānu). Šai pieejai ir jābalstās uz divpakāpju novērtējumu (tostarp ieteicamo kritēriju sarakstiem) – nacionālo vai reģionālo novērtējumu, kam seko konkrētā projekta novērtējums. Šāda pieeja atbilst novēršanas un piesardzības principam, kā arī principam “piesārņotājs maksā”.

12.

Vispirms apzina tos upes posmus, kuros hidroenerģijas attīstīšanu aizliedz nacionālie vai reģionālie tiesību akti vai vienošanās (aizlieguma zonas). Pēc tam izvērtē visus pārējos upes posmus, izmantojot novērtēšanas matrici un klasifikācijas shēmu (14. un 15. attēls).

13.

Nacionālais vai reģionālais novērtējums ir instruments, kas palīdz pārvaldei novirzīt jaunas hidroelektrostacijas uz tām teritorijām, kur paredzamā ietekme uz vidi ir minimāla. To var panākt, integrējot hidroenerģijas ražošanas un ekosistēmas vajadzības, kā arī atbalstot tādu lēmumu pieņemšanu, kas pamatā ir skaidri un pārredzami kritēriji, tostarp par energopārvaldības, vidiskajiem un ainaviskajiem aspektiem. Ja nepieciešams, ir jāņem vērā Donavas baseina mēroga vai pārrobežu aspekti.

14.

Labumu no nacionālā vai reģionālā novērtējuma gūst gan vides saimniecības un ūdenssaimniecības nozares, gan hidroenerģijas nozare, jo tas vairo lēmumu pieņemšanas procesa paredzamību un skaidri atklāj, kurās vietās varētu atļaut īstenot jaunus projektus.

15.

Novērtējums nacionālā vai reģiona līmenī ir vispārīgāks, turpretī projekta novērtējumā, kurā upes posmus iedala pēc to piemērotības iespējamai izmantošanai hidroenerģijas vajadzībām, tiek sniegts detalizētāks un dziļāks konkrēta projekta priekšrocību un ietekmes novērtējums. Tas palīdz izvērtēt, vai projekts ir pienācīgi pielāgots konkrētai atrašanās vietai. Projekta novērtējumu veic, reaģējot uz pieteikumu jaunas hidroelektrostacijas licences izdošanai, tādēļ tas ir atkarīgs no konkrētā projekta veidola.

16.

Attiecīgi ir jāatspoguļo pašreizējās un jaunākās politikas norises, jo īpaši ES tiesību aktu un ES Donavas stratēģijas īstenošana.

17.

Lai hidroenerģijas ražošanu atbalstītu pašā ilgtspējīgākajā veidā, jaunu hidroenerģijas projektu stimulēšanas shēmās ir jāņem vērā stratēģiskās plānošanas pieejas rezultāti un pienācīgi ietekmes mazināšanas pasākumi.

Hidroenerģijas ražošanas rezultātā radītās negatīvās ietekmes mazināšana

18.

Ietekmes mazināšanas pasākumi ir jānosaka tā, lai līdz minimumam samazinātu hidroenerģijas iekārtu negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām. Ja valsts tiesību akti paredz šādu iespēju, var kompensēt ietekmes mazināšanas pasākumu izraisītos hidroenerģijas ražošanas zaudējumus esošajās hidroelektrostacijās.

19.

Zivju migrācijas un ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšana ir prioritāri pasākumi ūdeņu ekoloģiskā stāvokļa saglabāšanai un uzlabošanai.

20.

Upju ekoloģijai un no ūdens ekosistēmām tieši atkarīgajiem mitrājiem nozīmīgi ir citi ietekmes mazināšanas pasākumi, piemēram, nogulšņu apsaimniekošanas uzlabošana, mākslīgu ūdens līmeņa svārstību (maksimumslodzes režīmā) negatīvās ietekmes mazināšana, pazemes ūdeņu stāvokļa uzturēšana vai konkrēta veida dzīvotņu un piekrastes zonu atjaunošana. Tādēļ šo pasākumu īstenošana būtu jāapsver projekta izstrādes gaitā, ņemot vērā izmaksu lietderību un elektroapgādes drošību.

https://www.icpdr.org/main/activities-projects/hydropower

4.2. Integrēti nacionālie un reģionālie plāni hidroenerģijas jomā

Teritoriālie plāni, ko saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem īsteno nacionālā, reģionālā vai vietējā līmenī, dod iespēju ģeogrāfiski plašā teritorijā izvērtēt dažādas vajadzības pēc zemes. Tas ļauj izstrādāt integrētu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kurā, cik tas iespējams, tiek meklētas sinerģijas iespējas un mazinātas pretrunas.

Teritoriālie plāni arī ir veids, kā veidot līdzsvarotāku attīstības satvaru, jo plānošanas procesā ir iespējams laicīgi ņemt vērā plašākus sociāla un ekonomiska rakstura apsvērumus. Šādi parasti izveidojas no visu iesaistīto pušu viedokļa paredzamāks un stabilāks plānošanas satvars, un tas varētu mazināt grūtību un kavēšanās risku vēlākos posmos, piemēram, atsevišķu projektu līmenī. Šie plāni arī mudina dažādas ekonomikas nozares, interešu grupas un sabiedrību kopumā iesaistīties sabiedriskajā apspriešanā, tādējādi nodrošinot lielāku pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā.

Tādēļ teritoriālā plānošana un nozariskā plānošana ir nozarei svarīgs instruments. Attiecībā uz hidroenerģijas ražošanu vairākas valstis ir izstrādājušas konkrētus nacionālā vai reģionālā līmeņa hidroenerģētikas plānus, saskaņā ar kuriem pieņem lēmumus par turpmāko attīstību, ievērojot pieprasījumu un iespējas. Turklāt visām dalībvalstīm saskaņā ar Atjaunojamo energoresursu direktīvu ir jāizstrādā nacionālie plāni atjaunojamo energoresursu jomā, lai izvēlētos, kādi atjaunojamo energoresursu pasākumi ir konkrētai valstij vai reģionam piemērotākie, lai sasniegtu atjaunojamo energoresursu izmantošanas mērķrādītājus. Abu veidu plāni ne vien ļauj analizēt prognozējamās vajadzības pēc dažādiem atjaunojamo energoresursu enerģijas veidiem, tostarp hidroenerģijas ražošanas, bet arī ļauj plānošanas procesa agrīnā un stratēģiskā posmā ņemt vērā plašākus sociālekonomiskus apsvērumus (upju baseinu apsaimniekošanas plānus vai Natura 2000).

Plānu pienācīgais novērtējums

Dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir arī paredzēts, ka plāni un programmas (piem., nacionālie vai reģionālie hidroenerģētikas plāni vai atjaunojamo energoresursu enerģētikas rīcības plāni) ir pienācīgi jānovērtē. To ir apstiprinājusi Tiesa (44). Teritoriālā plānojuma vai programmas pienācīgais novērtējums, protams, tiks veikts stratēģiskākā līmenī, bet procedūra faktiski ir tāda pati kā projektu gadījumā. Tādēļ pienācīgajā novērtējumā ir jāizvērtē plāna vai programmas ietekme uz Natura 2000 teritoriju viengabalainību gan atsevišķi, gan kopā ar citiem plāniem vai projektiem.

Veiktajam novērtējumam ir jābūt samērīgam ar plāna ģeogrāfisko tvērumu un iespējamās ietekmes raksturu un pakāpi. Lai pienācīgo novērtējumu varētu pareizi veikt, ir jāiegūst arī pietiekami daudz informācijas par piedāvāto plānu. Galvenais mērķis jebkurā gadījumā ir nepieļaut vai novērst jebkādu paredzamu nelabvēlīgu ietekmi uz Natura 2000 teritoriju viengabalainību vai kliedēt jebkādas saprātīgas šaubas par to, ka šāda nelabvēlīga ietekme varētu rasties.

Svarīga priekšrocība, ko dod konkrēta plāna pienācīgā novērtējuma veikšana, ir iespēja priekšlaikus izvairīties no tā, ka vēlākā posmā atsevišķu projektu ietekmes novērtējumā tiek konstatēti konflikti ar Natura 2000 teritorijām, proti, ir iespējams darbības aizvirzīt no Natura 2000 teritorijām. Tas nozīmē, ka plānošanas procesā iesaistītajiem jau pašā sākumā ir jāapsver mazāk kaitīgi risinājumi, kā sasniegt plāna mērķus, un ir stimuls izstrādāt integrētāku un holistiskāku pieeju hidroenerģijas ražošanai.

4.3. Savvaļas augu un dzīvnieku jutīguma kartes un funkcionālais zonējums

Zemes izmantošanas vai nozaru plāni parasti aptver plašu ģeogrāfisko teritoriju. Pateicoties plašajam mērogam un plānu teritoriālajam raksturam, ir iespējams pieņemt stratēģiskus lēmumus par attīstāmo hidroenerģijas jaudu un atrašanās vietu plašā teritorijā, vienlaikus ņemot vērā upju daudzfunkcionālo lomu un lēmumu iespējamo ietekmi uz vidi.

Šajā sakarā efektīvs veids, kā novērst vai līdz minimumam samazināt iespējamos konfliktus ar Natura 2000 teritorijām, ir identificēt tās vietas upē, kuras ir uzskatāmas par piemērotām vai nepiemērotām hidroenerģijas ražošanai. Tās pēc tam var izvietot uz kartes, kurā parādītas upes dabas aizsardzības intereses, lai identificētu iespējamās konflikta zonas, piemēram, tādas aizsargājamas teritorijas kā Natura 2000 vai ES aizsargājamo sugu migrācijas ceļus.

Savvaļas augu un dzīvnieku jutīguma kartes lieti noder, lai noskaidrotu, kur izvietot hidroenerģijas attīstības projektus tā, lai tie neatrastos Natura 2000 teritorijās un līdzīgās vietās, kur pastāv augsts būtiskas ietekmes risks un kurās daudzveidīgās vides atļauju procedūras saskaņā ar ŪPD, Dzīvotņu direktīvu vai IVN direktīvu noteikti būs apgrūtinošākas un ar lielāku atteikuma iespējamību. Jutīguma kartes var izstrādāt arī noteiktām sugu kategorijām (piem., Eiropas nozīmes zivju sugām) vai konkrētiem dzīvotņu veidiem vai aizsargājamām teritorijām iepriekš noteiktā apgabalā. Tomēr ir svarīgi, lai karšu pamatā būtu labākie pieejamie dati un informācija un lai atlases kritēriji būtu visiem iesaistītajiem pārredzami un skaidri (un, iespējams, izskatīti sabiedriskajā apspriešanā). Arī karšu izšķirtspējai ir jābūt tik augstai, lai tās ticami raksturotu teritoriju.

Vēl viena savvaļas dzīvnieku un augu jutīguma karšu priekšrocība ir tāda, ka tās ļauj preventīvi novērst iespējamos konfliktus ar Putnu direktīvas 5. pantu un Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pantu. Kā paskaidrots 1. nodaļā, šo noteikumu mērķis ir nodrošināt Eiropas nozīmes sugu aizsardzību visā to dabiskās izplatības areālā ES teritorijā neatkarīgi no tā, vai tās atrodas Natura 2000 teritorijā. Tādēļ hidroenerģijas ražošanas attīstītājiem un plānotājiem ir jānodrošina, ka tie darbojas saskaņā ar šiem stingrajiem sugu aizsardzības noteikumiem.

Tomēr jutīguma kartes, kuru pamatā ir esošais sugu sadalījums, var būt maldinošas, jo pats sadalījums var būt radies tādas ietekmes rezultātā, kura būtu jānovērš. Izmantojot šīs kartes, ir jāņem vērā sugu sadalījuma atjaunošanas plāni. Pēc hidroenerģijas karšu un savvaļas augu un dzīvnieku jutīguma karšu izstrādāšanas tās var savstarpēji pārklāt un iedalīt upju posmus vienā vai vairākās plašās kategorijās, proti:

— labvēlīgas teritorijas – teritorijas, kurām ir labs hidroenerģētiskais potenciāls (arī attiecībā uz esošo iekārtu modernizāciju) un kurās pastāv tikai neliels risks, ka radīsies konflikts ar dabas aizsardzības interesēm – piemēram, stipri pārveidots, ekoloģiski maznozīmīgs ūdensobjekts un/vai vieta, kura nav Natura 2000 teritorija vai kurā nav ES aizsargājamo migrējošo sugu,

— mazāk labvēlīgas teritorijas – pastāv zināms risks, ka kādā upes vietā radīsies konflikts ar vienu vai vairākām Natura 2000 teritorijām vai ES aizsargātajām sugām,

— nelabvēlīgas teritorijas – pastāv augsts risks, ka kādā upes vietā radīsies konflikts ar vienu vai vairākām Natura 2000 teritorijām vai ES aizsargātajām sugām. No šīm teritorijām ir ieteicams izvairīties, jo būs ļoti grūti vai neiespējami izpildīt visus nosacījumus, kas noteikti novērtējuma procedūrā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu un atbrīvojuma procedūrā saskaņā ar ŪPD 4. panta 7. punktu.

Jāņem vērā, ka jutīguma kartes var tikai vispārīgi ilustrēt iespējamās augsta riska (no jaunu projektu attīstīšanas vēlams izvairīties pavisam), vidēja riska (var būt iespējams veikt ietekmes mazināšanas pasākumus) un zema riska (paredzamā ietekme ir ierobežota vai zema) teritorijas. Tādēļ ar tām nevar aizstāt ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) vai pienācīgo novērtējumu (PN) projekta līmenī. Atsevišķiem hidroenerģijas attīstības projektiem, iespējams, tie tik un tā būs jāveic.

Veicot visaptverošus sugu apsekojumus IVN vai PN ietvaros individuālas teritorijas līmenī, attiecībā uz katru teritoriju varēs precīzāk noteikt, kādas konkrētas dabas vērtības un ietekmes riski ir visiespējamākie. Šajā sakarā stratēģiskā līmeņa kartes jau var palīdzēt saprast, kāda līmeņa novērtējums būtu nepieciešams detalizētākos un stingrākos atskaites scenārija pētījumos atsevišķu projektu līmenī.

NATURA 2000 PĀRLŪKS: nozīmīgs rīks attīstītājiem

http://natura2000.eea.europa.eu/

Natura 2000 pārlūks ir tiešsaistes ģeogrāfiskās informācijas sistēma (ĢIS), kas ļauj attīstītājiem atrast un izpētīt katru Natura 2000 teritoriju, kas atrodas ES tīklā. Šīs teritorijas var izpētīt ļoti sīki (1:500) – robežas un ainavas galvenās iezīmes ir redzamas ļoti augstā izšķirtspējā. Par katru teritoriju ir pieejama standarta datu veidlapa (SDV), kurā uzskaitītas tās sugas un dzīvotņu veidi, kuru dēļ šī teritorija tika izveidota, kā arī tajā esošo populāciju lēstais lielums un aizsardzības stāvoklis un šīs teritorijas nozīmība attiecīgajām sugām vai dzīvotņu veidiem. Ir pieejamas arī citas meklēšanas un attēlošanas funkcijas, proti, no dažādiem avotiem iegūtus datus var “pārklāt”Natura 2000 teritorijām.

ICPDR ieteikumi attiecībā uz valsts un reģionālo novērtējumu un kritērijiem

ICPDR pamatprincipos ir ieteikts stratēģiskajā hidroenerģijas ražošanas zonējuma plānošanā nacionālā vai reģionālā līmenī izmantot divpakāpju procesu. Vispirms ir jāapzina upes posmi, kuros hidroenerģijas attīstīšanu aizliedz attiecīgi starptautiskie, nacionālie vai reģionālie tiesību akti vai vienošanās (aizlieguma zonas). Otrkārt, visi pārējie posmi ir jāizvērtē, izmantojot iepriekšnoteiktu klasifikācijas shēmu, kuras pamatā ir saskaņoti kritēriji. Ir svarīgi, lai novērtējums nacionālā/reģionālā līmenī būtu tehniski īstenojams un balstītos uz visiem datiem, ko šajā līmenī var iegūt. Iegūtā matrice kalpo kā lēmumu pieņemšanas atbalsta instruments, kas ļauj līdzsvaroti sasniegt enerģētiskos un vidiskos mērķus. Šāda izsvarošana katras Donavas baseina valsts nacionālā vai reģionālā līmeņa kompetentajai iestādei ir jāveic sabiedrības līdzdalības procesa ietvaros. Rezultāti ir jāizmanto arī upju baseinu apsaimniekošanas plānos un atjaunojamo energoresursu enerģētikas rīcības plānos.

Austrijas upju ekoloģiskā ģenerālplāna kartēšanas rīks – WWF

WWF Austrijas nodaļai ir svarīgi, lai turpmākā hidroenerģijas attīstība notiktu saskaņā ar stratēģisku pieeju, tādējādi aizsargājot atlikušos būtiskos, jutīgos un neskartos upes posmus. Lai atbalstītu šādu scenāriju, WWF ir izstrādājis ekoloģisko ģenerālplānu nolūkā nodrošināt tehniski kvalitatīvu pamatu Austrijas ūdeņu aizsardzības nepieciešamības izvērtēšanai (WWF Ökomasterplan, 2009. gads).

Šis pētījums tika publicēts 2009. gadā, un tajā pirmoreiz tika izvērtēts, kāda ekoloģiskā nozīme ir Austrijas 53 lielākajām upēm, kuru sateces baseins pārsniedz 500 kvadrātkilometrus. Tajā arī tiek sniegti oficiālie dati par pašreizējā stāvokļa analīzi, ko veikusi ministrija, kas atbild par ES ŪPD īstenošanu un ar saglabāšanu saistītās informācijas (piem., par Natura 2000 teritorijām un citām aizsargājamām teritorijām) sniegšanu. Katram ūdens posmam tika piešķirta kategorija un noteikta prioritāte pēc svarīguma saskaņā ar dažādiem atlases kritērijiem (piem., ekoloģiskais statuss, stāvoklis aizsargājamās teritorijās, hidromorfoloģija, nepārtrauktas brīvteces garums).

Tādējādi katrs upes posms tika apzīmēts saskaņā ar šādām jutīguma klasēm:

—	1. jutīguma klase: ļoti svarīgi aizsargāt, pamatojoties uz ekoloģisko statusu,

—	2. jutīguma klase: ļoti svarīgi aizsargāt, pamatojoties uz stāvokli saistībā ar rezervēm,

—	3. jutīguma klase: ir svarīgi aizsargāt morfoloģijas dēļ,

—	4. jutīguma klase: ir svarīgi aizsargāt nepārtrauktas brīvteces garuma dēļ,

—	5. jutīguma klase: iespējams, ir vērts aizsargāt, jo trūkst datu par droša vides stāvokļa novērtējumu,

—	6. jutīguma klase: iespējams, ir vērts aizsargāt,

—	7. jutīguma klase: zems aizsardzības pamatojums,

—	8. jutīguma klase: esošās enerģijas ekonomiska izmantošana,

—	trūkst datu (ekoloģiskais stāvoklis, hidromorfoloģija).

http://www.oekomasterplan.at/home.html

Plānošanas instrumenti hidroenerģijas attīstības līdzsvarošanai un ūdens vides atjaunošanai Francijā

Francijas Ekoloģijas, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministrija 2008. gadā rīkoja apaļā galda diskusiju par to, kā turpmāk attīstīt ilgtspējīgu hidroenerģijas nozari, vienlaikus atjaunojot Francijas ūdens vidi. Bija jāsasniedz divi mērķi: līdz 2020. gadam ir jāsaražo papildu 3 TWh gadā un līdz 2015. gadam ir jāpanāk, lai 66 % virszemes ūdensobjektu būtu “labs” stāvoklis.

Pēc ilgstošas apspriešanās ar vietējām vēlētajām pašpārvaldēm, hidroenerģijas ražotājiem, profesionālas saldūdens zvejas valsts komiteju un vairākām NVO ministrija parakstīja vienošanos, kurā ietverti četri galvenie mērķi:

—	atbalstīt hidroenerģiju, pastāvīgi kopīgi pētot vides integrāciju, uzraudzību un kontroli,

—

modernizēt un optimizēt esošās iekārtas, cenšoties efektīvi īstenot noteikumus par minimālās plūsmas palielināšanu līdz 2014. gada janvārim un obligāto zivju caurlaišanas ietaišu ieviešanu. Turklāt jebkurai koncesijas atjaunošanai ir jānotiek reizē ar pasākumiem, lai uzlabotu iekārtas enerģētiskos un vidiskos rādītājus,

—	novākt ekoloģiskajai nepārtrauktībai vistraucējošākos un nacionālajā programmā identificētos šķēršļus un īstenot atjaunošanas shēmas ar ūdensapgādes aģentūru finansējuma atbalstu,

—

izstrādāt “augstas vides kvalitātes” hidroenerģijas attīstības shēmu, kas iespējami maz ietekmētu vidi. Vēlams, lai jaunu iekārtu būvniecība notiktu vidiski maznozīmīgās teritorijās, kā arī ir jāizvairās no teritorijām ar lielu bioloģisko daudzveidību (piem., “aizliegtās” upes un ekoloģiskajai nepārtrauktībai nozīmīgās upes).

Tāpēc no 2012. līdz 2015. gadam valdība apstiprināja divus aizsargājamo upju sarakstus, lai nodrošinātu atbilstību ŪPD. Pirmajā sarakstā ir ietvertas “lieguma upes” vai aizsargājamas upes, kurās nav pieļaujama nekāda jauna šķēršļa būvniecība, bet esošajiem aizsprostiem ir jānodrošina ekoloģiskā nepārtrauktība licences atjaunošanas laikā. Otrajā sarakstā ir ietvertas upes, kurās prioritāra ir nepārtrauktības atjaunošana esošajos aizsprostos. Šajās upēs esošie aizsprosti piecos gados ir jāpielāgo, lai nodrošinātu zivju migrāciju gan augšup, gan lejup pa straumi, kā arī pietiekamu nogulšņu plūsmu.

Pirmajā sarakstā ir iekļautas šādas upes: laba stāvokļa upes (piem., Natura 2000 tīklā), diadromo migrējošo zivju upes (bieži vien arī Natura 2000) un bioloģiskās krātuves. Tās kopā veido apmēram 25–30 % no Francijas ūdenstecēm. Otrajā sarakstā ir iekļautas citas diadromo migrējošo zivju upes, upes, kurās pastāv risks, ka vidiskie mērķi netiks sasniegti hidromorfoloģisko slodžu un neefektīvas bioloģisko krātuvju funkcionēšanas dēļ atbilstoši upes baseina apsaimniekošanas plānam. Tās kopā veido apmēram 10 % no ūdenstecēm.

Iespējamo jauno hidroenerģijas attīstīšanas teritoriju noteikšana saskaņā ar reģionālajiem atjaunojamo energoresursu enerģijas plāniem ir balstīta galvenokārt uz hidroenerģijas datiem un uz saderību ar pirmo un otro sarakstu, kuros identificētas piemērotas, mazāk piemērotas un nepiemērotas teritorijas.

Avots: https://circabc.europa.eu/sd/a/85a4834a-5733-4474-9686-d6d94d722b95/Presentation-Planning%20instruments%20for%20hydropower%20and%20preserved%20rivers%20in%20France.pdf.

4.4. Agrīna apspriešanās

Agrīna apspriešanās ar vides jomā ieinteresētajām personām, kā arī ar visām citām ieinteresētajām personām, ir svarīga, lai nodrošinātu, ka tiek rasti pieņemami un ilgtspējīgi risinājumi. Tikpat svarīga agrīna apspriešanās ir tālab, lai panāktu kopēju izpratni par galvenajām problēmām un veicinātu sadarbību risinājumu meklēšanas gaitā, jo īpaši tad, ja izrādās, ka projekta ekoloģisko ietekmi ir grūti novērst ar ierastajiem ietekmes mazināšanas paņēmieniem.

Bieži vien domstarpības izraisa vides jomā ieinteresēto personu pietiekami savlaicīga neiesaistīšana plānošanas procedūrā, un tās var novest pie ilgstošas un dārgas kavēšanās. Ideālā gadījumā ieinteresētajām personām un plašākai sabiedrībai būtu jāpiedalās visos projekta vai plāna izstrādes posmos. Līdzdalība ir īpaši svarīga projekta vai plāna definēšanas posmā, kā arī interaktīvajā un iteratīvajā procesā, kad tiek plānoti reāli alternatīvie risinājumi problemātiskajām teritorijām.

Eiropas tiesību akti un procedūras ļoti konkrēti neregulē prasības par sabiedrisko apspriešanu un līdzdalību – tajos parasti ir paredzēti formāli sabiedriskās apspriešanas posmi jau pēc tam, kad ir pabeigti pētījumi par ietekmi uz vidi un plāni vai projekti ir iesniegti apstiprināšanai. Tomēr tam nevajadzētu kavēt attīstītājus izstrādāt pašiem savu kārtību, kādā organizēt sabiedriskās apspriešanas procesu, cik agrīni vien tas ir iespējams.

Labi organizētas sabiedrības līdzdalības stratēģijas mērķiem ir jābūt šādiem:

—	nodrošināt pārredzamu infrastruktūras plānu un projektu plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī visas attiecīgās informācijas un datu atklātību,

—	uzlabot informētību par kopējiem plāna vai projekta mērķiem un ar to saistītajiem jautājumiem,

—	iegūt sabiedrības atbalstu plānošanas procesam un projekta vai plāna īstenošanai,

—	iesaistīt galvenās ieinteresētās personas plānošanas posmā, lai radītu abpusējas uzticēšanās un cieņas gaisotni, tādējādi veicinot plāna vai projekta akceptēšanu sabiedrībā un sekmīgu tā īstenošanu.

Praksē, lai nodrošinātu sekmīgu apspriešanos ar ieinteresētajām personām un līdzdalību, īpaši nozīmīgi ir šādi aspekti:

—

sabiedrības līdzdalības laika izvēle: ieinteresētās personas ir jāsāk iesaistīt plāna vai projekta pašos sākotnējos posmos, lai, apsverot projektēšanas, atrašanās vietas un finanšu alternatīvas, būtu iespējams izmantot vidisko informāciju. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām ir jāturpina visā vidiskās ietekmes novērtējuma procesā un plāna vai projekta ciklā,

—

attiecīgo interešu grupu identificēšana: attiecīgo interešu grupu vai ieinteresēto personu identificēšana ir ļoti svarīga, lai sabiedrības iesaiste būtu sekmīga, neatkarīgi no tā, vai runa ir par politiku, plānu, programmu (piem., nozarisku vai reģionālu), vai projektu. Arī sabiedrības, kurā paredzēts īstenot plānu vai projektu, sociālā sastāva analīze palīdzēs nodrošināt, ka visi attiecīgie sabiedrības dalībnieki vai ieinteresētās personas ir identificētas un iekļautas apspriešanā,

—

pareiza saziņas un apspriešanās veida izvēle: sabiedrības iesaiste var izpausties dažādi – no vienkāršas informācijas izplatīšanas līdz apspriešanai vai pilnīgai līdzdalībai lēmumu pieņemšanā:

—	informēšana: vienvirziena informācijas plūsma – no ierosinātāja uz sabiedrību,

—	apspriešana: divvirzienu informācijas plūsma starp ierosinātāju un sabiedrību, kurā sabiedrība iegūst iespēju paust viedokli, bet ierosinātājs – atbildēt,

—

līdzdalība: divvirzienu informācijas un ideju plūsma, kurā ierosinātājs un sabiedrība iesaistās kopīgā analīzē un darba plāna noteikšanā, kā arī sabiedrība un ieinteresētās personas brīvprātīgi iesaistās lēmumu pieņemšanā par projekta izstrādi un vadību, panākot vienošanos par galvenajiem jautājumiem. Konkrētam plānam vai projektam nepieciešamais sabiedrības iesaistes līmenis atkarībā no sociālā un politiskā konteksta būs atšķirīgs. Katrai no galvenajām ieinteresēto personu grupām var izstrādāt līdzdalības matrici, lai palīdzētu noteikt pienācīgu līdzdalības līmeni. Matrici var izmantot arī kā sistēmisku instrumentu ieinteresētās personas uzdevumu un pienākumu definēšanai, kā arī to jomu identificēšanai, par kurām varētu rasties domstarpības starp grupām,

—

atbildības uzņemšanās un apņemšanās: agrīnas apspriešanās ar potenciāli skartajām grupām var uzlabot lēmumu pieņēmējiem sniegtās informācijas kvalitāti (piem., tā var identificēt ietekmi uz vidi vai izstrādāt pienācīgus ietekmes mazināšanas pasākumus) un palīdzēt līdz minimumam samazināt iespējamos konfliktus un kavēšanos. Patiesi centieni informēt sabiedrību un reaģēt uz ieteikumiem vai bažām palīdz arī novērst pārpratumus un var panākt projektiem plašāku atbalstu un izteiktāku vietējo iedzīvotāju piederības apziņu.

Nav šaubu, ka sabiedriskā apspriešana un līdzdalība var prasīt daudz laika un ieguldījumu, bet to pozitīva izmantošana var samazināt antagonismu un palielināt iespēju, ka ilgtermiņā tiks gūti panākumi.

Stratēģiskā plānošana un sadarbība sateces baseina līmenī Anglijā

Baseinorientēta pieeja nozīmē, ka upes baseina līmenī norit kopīgs darbs, lai panāktu ūdens vides vispusīgu uzlabošanos. Vietējā līmeņa partnerības, kas dod iespēju izmantot vietējās zināšanas un zinātību, darbojas visos (vairāk nekā 100) Ūdens pamatdirektīvas baseinos visā Anglijā, tostarp arī pāri robežai ar Velsu.

Baseinorientētu pieeju visā valstī izmanto vairāk nekā 1 500 organizācijas, tostarp NVO, ūdenssaimniecības uzņēmumi, vietējās iestādes, valsts aģentūras, zemes īpašnieki, makšķernieku klubi, lauksaimniekus pārstāvošas struktūras, akadēmiskās vides pārstāvji un vietējie uzņēmumi.

Partnerības, kas izmanto baseinorientētu pieeju, veicina izmaksefektīvu realizāciju uz vietas, kas dod dažādas priekšrocības: ūdens kvalitātes uzlabojumus, lielāku bioloģisko daudzveidību, samazinātu plūdu risku, klimatnoturību un lielāku kopienas iesaistīšanos ar vietējo upi saistīto jautājumu risināšanā. Partnerības kalpo kā katalizators papildu finansējuma piesaistei – līdz šim dažas no tām ir piesaistījušas finansējumu, kuru apmērs ir pat astoņkārtīgs, salīdzinot ar sākotnējā ieguldījuma apmēru.

Vairākos pētniecības projektos tagad ir pierādīts, ka tādas iespēcinātas, baseinorientētas partnerības, kurās piedalās dažādas ieinteresētās personas un tehniskie speciālisti no baseina teritorijas un ārpus tās, var uzņemties atbildību par upes un tās baseina plānošanas, finansēšanas un labas ekoloģiskās situācijas panākšanas koordinēšanu.

Tie ir arī pierādījuši, ka integrēts, ieinteresēto aprindu virzīts baseina novērtējums var palīdzēt gūt visaptverošu izpratni par problēmām un pēc tam izstrādāt stratēģisku, mērķtiecīgu, sabalansētu un līdz ar to izmaksefektīvu baseina apsaimniekošanas plānu.

http://www.catchmentbasedapproach.org/

CABA ZINĀŠANU BĀZE “Baseinorientētajai pieejai” (CaBA) veltītās tīmekļa vietnes mērķis ir iepazīstināt ar lielo darbu, ko visā valstī veic baseinorientētās partnerības. Mūsu mērķis, daloties ar labāko pieredzi, ir izvairīties no dubultiem centieniem un nodrošināt, ka CaBA apmeklētāji var gūt labumu no visām zināšanām, ko gadu gaitā ir ieguvušas baseinu apsaimniekošanā iesaistītās personas. Šīs tīmekļa vietnes galīgais mērķis ir stiprināt CaBA partnerības, parādot daudzos un dažādos veidus, kā veikt baseina plānošanu uz līdzdarbības pamata un īstenot baseina apsaimniekošanu.

IESAISTĪT	IZMANTOT DATUS	IZPILDĪT	UZRAUDZĪT
ieinteresētās personas no visa sateces baseina un veidot efektīvas partnerības	un pierādījumus, lai nodrošinātu informācijas bāzi sateces baseina apsaimniekošanas plānošanai ieinteresēto personu vadībā	mērķtiecīgus un integrētus pasākumus baseina apsaimniekošanas jomā	un modelēt vidi, lai izmērītu uzlabojumus
Uzzināt vairāk	Uzzināt vairāk	Uzzināt vairāk	Uzzināt vairāk

5. NOVĒRTĒJUMA PROCEDŪRA SASKAŅĀ AR DZĪVOTŅU DIREKTĪVU

5.1. Ievads

ES dabas aizsardzības tiesību aktos noteikts, ka ikvienam plānam vai projektam, kuram varētu būt būtiska ietekme uz vienu vai vairākām Natura 2000 teritorijām, ir jāveic pienācīgais novērtējums (PN) saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Šajā nodaļā ir sniegta pamācība “soli pa solim”, kā veikt konkrēti hidroenerģētikas plānu un projektu pienācīgo novērtējumu (45).

6. panta 3. punkts

Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

6. panta 4. punkts

Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Tā kā Natura 2000 attiecas uz Eiropas visvērtīgākajām un apdraudētākajām dzīvotnēm un sugām, ir loģiski, ka procedūrām tādu projektu apstiprināšanai, kas varētu būtiski un negatīvi ietekmēt šīs teritorijas, ir jābūt pietiekami stingrām, lai nepieļautu, ka tiek apdraudēta Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas vispārējo mērķu izpilde. Tāpēc īpaša uzmanība tiek pievērsta vajadzībai pieņemt lēmumus, pamatojoties uz neapstrīdamām zinātniskām atziņām un kompetenci. Kavēšanos apstiprinājuma procesā ļoti bieži izraisa sliktas kvalitātes novērtējumi, kas neļauj kompetentajām iestādēm skaidri izvērtēt plāna vai projekta ietekmi.

Ir svarīgi arī nejaukt vidiskās ietekmes novērtējumu, ko veic saskaņā ar Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) un Stratēģiskā vides novērtējuma (SVN) direktīvām vai Ūdens pamatdirektīvas (ŪPD) 4. panta 7. punkta atbrīvojuma procedūru, ar PN, ko veic saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Lai gan šie novērtējumi ļoti bieži tiek sagatavoti vienlaikus un tos var būt izdevīgi saskaņot, katram no tiem ir atšķirīgs mērķis un katrā tiek novērtēta ietekme uz citiem vides aspektiem Tādēļ, lai gan ideālā gadījumā tiem visiem būtu jābūt saskaņotiem, pienācīgo novērtējumu nevar aizstāt ar citiem novērtējumiem.

PN ir orientēts uz sugām un dzīvotņu veidiem, ko aizsargā Putnu un Dzīvotņu direktīvas, jo īpaši tām sugām un dzīvotņu veidiem, kuru dēļ ir noteikta Natura 2000 teritorija. Tāpēc atbilstīgi 6. panta 3. punktam pienācīgā novērtējuma tvērums ir šaurāks nekā novērtējumiem, ko veic saskaņā ar ŪPD, IVN un SVN direktīvām, un ietver tikai ietekmi uz Natura 2000 teritorijām, ņemot vērā to dabas aizsardzības mērķus.

Katras novērtējuma procedūras iznākums arī ir atšķirīgs. PN un ŪPD gadījumā iznākums ir juridiski saistošs kompetentajai iestādei un nosaka tās gala lēmumu. Līdz ar to, ja PN tiek konstatēts, ka, neraugoties uz mazināšanas pasākumu ieviešanu, Natura 2000 teritorijas viengabalainība tiks nelabvēlīgi ietekmēta, plānu vai projektu var apstiprināt vienīgi tad, ja tiek izpildīti 6. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi.

5.2. Kad ir jāveic 6. pantā noteiktā procedūra

Procesuālie un materiālie aizsardzības pasākumi, kurus piemēro katram plānam vai projektam, kas varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, ir paredzēti Dzīvotņu direktīvas 6. pantā.

Šī procedūra ir izstrādāta, lai:

—	izvērtētu tāda plāna vai projekta sekas, kas varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, ņemot vērā teritorijas saglabāšanas mērķus,

—	noteiktu, vai šīs sekas nelabvēlīgi neietekmēs teritorijas viengabalainību,

—	paredzētu mehānismu, kā apstiprināt tādu plānu vai projektu, kuram ir nelabvēlīga ietekme, ja nepastāv alternatīvi risinājumi, kas nodarītu mazāku kaitējumu, un ja tas uzskatāms par nepieciešamu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā,

—	nodrošinātu, ka minētajos gadījumos tiek veikti kompensācijas pasākumi, lai nodrošinātu Natura 2000 kopējās vienotības aizsardzību.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir izmantoti vairāki jēdzieni, ar ko konkretizē, vai ir jāveic PN. Tas attiecas uz:

—	ikvienu plānu vai projektu,

—	kas varētu būtiski ietekmēt vismaz vienu Natura 2000 teritoriju,

—	atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem,

—	bet kas nav tieši saistīts ar teritorijas apsaimniekošanu saglabāšanas nolūkā.

Direktīvā nav definēts jēdzienu “plāns” vai “projekts” plašums. Noteicošais faktors ir tā būtiskas ietekmes varbūtība vai mazvarbūtība. Tādēļ jēdziens “projekts” ir jāinterpretē plaši, aptverot gan būvdarbus, gan citādu iejaukšanos dabiskajā vidē (46). Tas aptver arī projektus, kuru mērķis ir esošas hidroelektrostacijas atjaunošana, uzlabošana, apkope vai modernizācija, ja var uzskatīt, ka tas varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju.

No ģeogrāfiskā tvēruma viedokļa 6. panta 3. punkts neattiecas tikai uz plāniem vai projektiem Natura 2000 teritorijā; tas attiecas uz attīstību arī ārpus Natura 2000 teritorijas, ja tā varētu būtiski ietekmēt šo teritoriju. Tas, ka ierosināts attīstības projekts atrodas ārpus Natura 2000 robežām, nenozīmē, ka tam var neveikt 6. panta 3. punktā prasīto pienācīgo novērtējumu.

Tādēļ novērtējuma nepieciešamību nosaka tas, vai attīstība varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju vai nu atsevišķi, vai kopā ar citiem plāniem un projektiem, neatkarīgi no tā, vai projekts atrodas Natura 2000 teritorijā vai ārpus tās. Piemēram, projekts, kas atrodas nedaudz augšup pa straumi no Natura 2000 teritorijas, tik un tā var kaitēt lejtecē esošas teritorijas viengabalainībai, ja tiek traucēta ūdens plūsma, mainīta nogulšņu plūsma, radīts piesārņojums vai šķēršļi sugu kustībai un migrācijai. Šādos gadījumos projekts ir jāizvērtē saskaņā ar 6. panta 3. punktu.

Vēlams, lai novērtējums ietvertu arī apsvērumus par iespējamu pārrobežu ietekmi. Ja plānam vai projektam vienā valstī atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju citā valstī, PN ir jānovērtē arī ietekme uz Natura 2000 teritoriju viengabalainību šajā citā valstī. Tas atbilst Espo Konvencijai par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā, kas ES tiek īstenota ar IVN un SVN direktīvām.

5.3. Procedūra soli pa solim

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā noteiktā procedūra ir jāveic secīgā kārtībā. Katrs solis nosaka, vai ir jāveic nākamais procesa solis. Piemēram, ja pēc caurskates tiek secināts, ka negatīvas ietekmes uz Natura 2000 teritoriju nebūs, plānu vai projektu var apstiprināt, neveicot turpmāku novērtējumu.

Soļi ir šādi (skatiet diagrammu):

—	Caurskatīšana – šajā pirmajā posmā nosaka, vai ir jāveic plāna vai projekta pienācīgs novērtējums. Ja nevar izslēgt iespējamību, ka plānam vai projektam būs būtiska ietekme uz kādu Natura 2000 teritoriju, PN ir jāveic.

—	Pienācīgs novērtējums – kad ir nolemts, ka PN ir vajadzīgs, jāveic detalizēta analīze par to, kā Natura 2000 teritorijas(-u) viengabalainību ietekmētu plāns vai projekts atsevišķi ņemts vai kopā ņemts ar citiem plāniem vai projektiem, ņemot vērā šīs(-o) teritorijas(-u) aizsardzības mērķus.

—

Lēmuma pieņemšana – ja PN nepierāda, ka nelabvēlīgas ietekmes uz teritorijas viengabalainību nebūs vai ka nelabvēlīgo ietekmi var mazināt, kompetentajām iestādēm plāns vai projekts ir jānoraida. Turpretī, ja ar PN tiek pierādīts, ka nelabvēlīgas ietekmes uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību nebūs, projekta īstenošanu var atļaut.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir noteikti zināmi šā vispārīgā noteikuma izņēmumi. Plāna vai projekta ierosinātājs var lūgt atļaut plāna vai projekta īstenošanu, ja pastāv izņēmuma apstākļi un ja tiek izpildīti 6. panta 4. punktā minētie nosacījumi.

Minētais ļauj skaidri secināt, ka šā lēmumu pieņemšanas procesa pamatā ir piesardzības princips. Uzsvars tiek likts uz objektīvu pierādīšanu ar ticamiem pierādījumiem, ka nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz Natura 2000 teritoriju; plāna vai projekta ierosinātājam ir pienākums pierādīt, ka neradīsies nelabvēlīga ietekme.

Attēls

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta procedūras shēma (pēc Eiropas Komisijas metodiskajiem norādījumiem)

Atļauju var piešķirt tikai citu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, ja Komisija sniedz pozitīvu atzinumuun tiek veikti atbilstīgi kompensācijas pasākumi

Atļauju var piešķirt, ja tiek veikti atbilstīgikompensācijas pasākumi

Atļauju nevar piešķirt

Izņēmums atbilstīgi 6. panta4. punktam

Atļauju var piešķirt

Atļauju nevar piešķirt

Mainīt plānu/projektu

Vai ir ar cilvēka veselību vai drošību saistīti apsvērumi vai nozīmīgi ieguvumi videi?

Vai ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses?

Vai teritorijā ir prioritāras dzīvotnes vai sugas?

Nē

Vai ir alternatīvi risinājumi?

Vai negatīvo ietekmi var novērst, piem., ar mazināšanas pasākumiem?

Vai var secināt, ka plāns/projekts negatīvi neietekmēs teritorijas viengabalainību?

Novērtēt kumulatīvo ietekmi ar citiem plāniem un/vai projektiem vai to kombināciju

Pienācīgais novērtējums

Caurskatīšana

Nē

Jā

Nē

Novērtēt sekas, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus

Vai plānam/projektam būs būtiska ietekme uz teritoriju?

Vai plāns/projekts ir tieši saistīts ar teritorijas aizsardzību vai vajadzīgs šim nolūkam?

5.3.1. Caurskatīšana

Pirmais solis 6. panta 3. punkta procedūrā ir noteikt, vai PN ir vajadzīgs, t. i., vai plānam vai projektam varētu būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju. Ja ar pietiekamu pārliecību var noteikt, ka plānam vai projektam, visticamāk, būtiskas ietekmes nebūs ne atsevišķi, ne kopā ņemtam ar citiem plāniem vai projektiem, to var apstiprināt bez turpmākas novērtējuma.

Tomēr, ja pastāv jebkādas šaubas par ietekmes iespējamību, ir jāveic PN, lai iespējamo ietekmi varētu pilnībā izpētīt. Tiesa to apstiprināja spriedumā Waddenzee lietā (C-127/02), kurā Tiesa secināja: “6. panta 3. punktā paredzētais vides aizsardzības mehānisms nepamatojas uz to, ka plāns un projekts uzskatāms par tādu, kas attiecīgo teritoriju būtiski ietekmē, bet gan izriet no vienkāršas pieļaujamības, ka šim plānam vai projektam varētu būt šāda iedarbība. Ja pastāv šaubas par to, vai iespējama būtiska ietekme, ir veicama pārbaude, kas ļauj efektīvi izvairīties no tā, ka tiek dota piekrišana plānu vai projektu īstenošanai, kas attiecīgo teritoriju būtiski ietekmē, kā arī īstenot Dzīvotņu direktīvas galveno mērķi.”

Pamatojums galīgajam lēmumam par to, vai veikt vai neveikt PN, ir jādokumentē. Ir jāsniedz pietiekama informācija, lai pamatotu izdarītos secinājumus.

Vides atļauja hidroenerģijas shēmas īstenošanai

Apvienotās Karalistes valdība ir ieviesusi elektronisku pieteikuma veidlapu “Vides teritorijas audita kontrolsaraksts hidroenerģijas shēmām”, lai palīdzētu pārbaudīt iespējamos projektus pirmsplānošanas posmā. Šis kontrolsaraksts palīdz pieteikuma iesniedzējam identificēt informāciju, kas jāiesniedz kompetentajām iestādēm, lai tās varētu pilnībā izvērtēt ierosinātās hidroenerģijas shēmas ietekmi, un sniedz tam iespēju sākotnēji konsultēties par plānoto projektu. Minētais var palīdzēt izvairīties no laika un resursu tērēšanas projektiem, kuriem ir maz izredžu saņemt atļauju.

Pieteikumu iesniedzējiem jāaizpilda kontrolsaraksts, kurā ietverti jautājumi par:

1)	ūdens ieguvi un plūsmas vadību;

2)	saglabāšanu;

3)	ūdens kvalitāti;

4)	bioloģisko daudzveidību un zivsaimniecību;

5)	plūdu riska vadību;

kuģošanu.

Valdība ir izdevusi arī vairākas vadlīnijas, lai palīdzētu attīstītājiem, kuri piesaka caurteces hidroenerģijas iekārtu shēmas. Šajos dokumentos ir paskaidrots:

—	kā Apvienotās Karalistes vides aģentūra regulē hidroenerģiju,

—	kādi vides jautājumi ir jāapsver,

—	kā izstrādāt shēmu,

—	kā pieteikties nepieciešamo atļauju un licenču saņemšanai.

https://www.gov.uk/government/publications/wr325-hydropower-schemes-environmental-site-audit-checklist

https://www.gov.uk/government/publications/good-practice-guidelines-to-the-environment-agency-hydropower-handbook

2.	Aizsardzība

Papildinformāciju skatiet mūsu paziņojumā:

Ūdens pamatdirektīva, dabas aizsardzība un mantojums

JĀ

NĒ

Vai shēma atrodas zinātniski īpaši nozīmīgā teritorijā (SSSI) vai varētu to skart?

(Sk. 2.a piezīmi)

Vai shēma atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā (ĪADT) vai varētu to skart?

(Sk. 2.b piezīmi)

Vai shēma atrodas īpašā aizsargājamā teritorijā (ĪAT) vai varētu to skart?

(Sk. 2.c piezīmi)

Vai shēma atrodas valsts dabas rezervātā vai varētu to skart?

(Sk. 2.d piezīmi)

Vai shēma atrodas vietējā dabas rezervātā vai varētu to skart?

(Sk. 2.d piezīmi)

Vai shēma atrodas īpaši krāšņā dabas teritorijā (ĪKDT)?

(Sk. 2.e piezīmi)

Vai shēma atrodas nacionālajā parkā?

(Sk. 2.f piezīmi)

Vai shēma varētu ietekmēt ūdenskritumu, publisku taku, mantojuma elementu vai aizsargājamu teritoriju?

(Sk. 2.g piezīmi)

Vai teritorijā ir veikti formāli ekoloģiski apsekojumi?

(Sk. 2.h piezīmi)

Vai shēmā ir ņemtas vērā aizsargājamas sugas, kas, iespējams, dzīvo minētajā teritorijā vai tās tuvumā?

(Sk. 2.i piezīmi)

5.3.2. Pienācīgais novērtējums

Kad ir pieņemts lēmums par PN nepieciešamību, novērtējums jāveic, pirms kompetentā iestāde ir izlēmusi, vai atļaut īstenot plānu vai projektu (saskaņā ar Tiesas spriedumu lietā C-127/02 (47)). Termins “pienācīgs” nozīmē, ka novērtējums jāveic pienācīgi un atbilstīgi tā mērķim saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu – aizsargāt sugas un dzīvotņu veidus, kuru dēļ noteikta Natura 2000 teritorija.

“Pienācīgs” novērtējums arī nozīmē, ka novērtējums ļauj izdarīt pamatotu secinājumu. Ja pārskatā nav iekļauts pietiekami sīks novērtējums par ietekmi uz Natura 2000 teritoriju vai pietiekami pierādījumi, lai izdarītu nepārprotamus secinājumus par to, vai būs negatīva ietekme uz teritorijas viengabalainību, novērtējuma mērķis nav izpildīts un novērtējumu nevar uzskatīt par “pienācīgu” 6. panta 3. punkta izpratnē.

To ir apstiprinājusi Tiesa, kas ir nospriedusi: “Kaut arī IREALP (48) ziņojumā ir norādīts, ka galvenie traucējumi faunai rodas no ligzdu iznīcināšanas mežu izciršanas un dzīvotnes sadalīšanas posmā, to tomēr raksturo daudzi iepriekšēji konstatējumi un tas, ka nepastāv galīgi secinājumi. Šajā ziņojumā ir norādīts, cik liela nozīme ir novērtējumiem, kuri ir jāīsteno pakāpeniski, it īpaši pamatojoties uz tādām zināšanām un precizējumiem, kas var rasties projekta īstenošanas laikā. Minētais ziņojums turklāt tika izstrādāts, lai sniegtu iespēju sniegt citus priekšlikumus paredzēto darbību ar vidi saistītās situācijas uzlabošanai.”

“No šiem elementiem izriet, ka IREALP ziņojumu arī nevar uzskatīt par atbilstošu apstrīdēto būvdarbu ietekmes uz īpaši aizsargājamo teritoriju IT 2040044 novērtējumu.”“No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka gan 2000. gada pētījums, gan 2002. gada ziņojums ir nepilnīgi un tajos nav pilnīgu, precīzu un galīgu konstatējumu un secinājumu, kas varētu kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto būvdarbu ietekmi uz attiecīgo īpaši aizsargājamo teritoriju . Tomēr šāda rakstura konstatējumi un secinājumi bija neizbēgami, lai kompetentās iestādes varētu iegūt nepieciešamo pārliecību un pieņemt lēmumu atļaut minētos būvdarbus.” (Komisija/Itālija, C-304/05, 46.–73. punkts)

Tiesa arī uzsvēra, ka, veicot pienācīgu novērtējumu, ir svarīgi izmantot jaunākos zinātniskos atklājumus, lai ļautu kompetentajām iestādēm ar noteiktu pārliecību secināt, ka nebūs negatīvas ietekmes uz teritorijas viengabalainību. Tā uzskatīja, ka, “ņemot vērā šajā jomā pieejamos labākos zinātniskos atzinumus, ir jāapzina visi plāna vai projekta aspekti, kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem var ietekmēt minētos mērķus” (C-127/02, 54. punkts).

Novērtējuma pārskatā:

—	detalizēti ir jāapraksta projekts vai plāns, lai izprastu tā lielumu, mērogu un mērķus,

—	jāapraksta Natura 2000 teritorijas atskaites apstākļi un saglabāšanas mērķi,

—	jāapraksta visas iespējamās sekas, kas varētu rasties,

—	jāanalizē šo projekta parametru mijiedarbība ar to sugu un dzīvotņu veidu ekoloģiskajām vajadzībām, kuru dēļ teritorija noteikta, lai identificētu iespējamo projekta vai plāna ietekmi uz Natura 2000 teritoriju un tās būtiskuma līmeni,

—	jāpaskaidro, kā sekas netiks pieļautas vai tiks mazinātas, ciktāl tas iespējams,

—	jānosaka grafiks un mehānismi, ar kuriem tiks nodrošināti, īstenoti un monitorēti ietekmes mazināšanas pasākumi,

—	jāietver atsauču saraksts uz visiem informācijas avotiem.

Visbeidzot, projekta ierosinātājs atbild par PN pasūtīšanu un informācijas iegūšanu, kā arī par to, lai tā kvalitāte būtu pienācīga. Iestādes ir atbildīgas par to, lai PN sniegtie dati tiktu taisnīgi un pilnībā izvērtēti un lai tiktu pārbaudīts, vai konstatējumi attiecībā uz ietekmi un tās būtiskumu ir pareizi un vai netiks radīta būtiska ietekme uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību, ņemot vērā tās saglabāšanas mērķus.

Ietekmes novērtēšana, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus

Kā norādīts iepriekš, novērtējuma laikā jāizvērtē plāna vai projekta iespējamā ietekme uz teritoriju, ņemot vērā tās aizsardzības mērķus. Aizsardzības minimālais mērķis ir novērst to sugu un dzīvotņu stāvokļa pasliktināšanos, kuru dēļ teritorija noteikta.

Ja saskaņā ar 6. panta 1. punktu ir noteikti vērienīgāki saglabāšanas mērķi, plāna vai projekta iespējamā ietekme ir jāizvērtē, ņemot vērā šos vērienīgākos mērķus. Piemēram, ja mērķis ir astoņos gados atjaunot zivju dzenīšu populāciju noteiktā līmenī, ir jāizvērtē, vai plāns vai projekts liegs to panākt, nevis tikai tas, vai zivju dzenīšu populācija saglabāsies nemainīga.

Natura 2000 datu standartveidlapa

Katrai Natura 2000 teritorijai ir izstrādātas datu standartveidlapas. Tajās ir ietverta informācija par teritorijas dzīvotņu platību, reprezentativitāti un aizsardzības stāvokli, kā arī vispārīgs izvērtējums par teritorijas vērtību no to aizsardzības viedokļa. Tajās ir arī informācija par sastopamajām sugām, t. i., to populāciju, statusu (vietējās, vairojošās, pārziemojošas, migrējošas) un stāvokli, kā arī par to, cik vērtīga ir teritorija konkrētajai sugai (49).

Dzīvotņu un sugu aizsardzības stāvoklis teritorijā

Sugas vai dzīvotnes aizsardzības statusu nevajag jaukt ar sugas vai dzīvotnes aizsardzības stāvokli. Ar “aizsardzības statusu” ir jāsaprot sugas vai dzīvotnes statuss tās dabiskās izplatības areālā ES, un to var izvērtēt tikai augstākā līmenī (piem., valsts, bioģeogrāfiskajā vai ES mērogā). “Aizsardzības stāvoklis” ir konkrētas sugas vai dzīvotnes stāvoklis konkrētā teritorijā. Ja stāvoklis ir slikts, iestādes attiecībā uz konkrēto sugu vai dzīvotni var būt noteikušas vērienīgākus saglabāšanas mērķus konkrētajā teritorijā, nevis tikai to, ka ir jānovērš stāvokļa pasliktināšanās.

Ik pēc sešiem gadiem dalībvalstis ziņo par dzīvotņu un sugu aizsardzības statusu savā teritorijā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu. Balstoties uz šiem valstu ziņojumiem, Komisija izstrādā konsolidētu ziņojumu par to aizsardzības statusu bioģeogrāfiskajā un ES līmenī (50).

Natura 2000 apsaimniekošanas plāni

Lai gan tas nav obligāti, Dzīvotņu direktīvā ir ieteikts izstrādāt apsaimniekošanas plānus, lai noteiktu aizsardzības mērķus un pasākumus, kas nepieciešami šo mērķu sasniegšanai teritorijā saskaņā ar tās sugu un dzīvotņu ekoloģiskajām prasībām. Tādēļ apsaimniekošanas plāni ir nenovērtējams informācijas avots par Natura 2000 (51).

PN vajadzīgās informācijas apkopošana

Vajadzīgās informācijas apkopošana par projektu un Natura 2000 teritoriju ir svarīgs pienācīgā novērtējuma sākotnējais solis. Parasti tas ir iteratīvs process. Ja sākotnējā izpēte un analīze atklāj, ka zināšanu trūkst, tad nolūkā papildināt esošos datus var būt jāveic tālāki ekoloģiski pētījumi un laukapsekojumi, lai noteiktu atskaites punktu. Kā norādīts iepriekš, ir svarīgi, ka pienācīgais novērtējums pamatojas uz attiecīgās jomas labākajiem zinātniskajiem atzinumiem un spēj kliedēt visas zinātniski pamatotās bažas par rosināto darbu ietekmi uz attiecīgo teritoriju.

Detalizētiem apsekojumiem un laukdarbam ir jābūt vērstam uz sugām un dzīvotnēm, kuru dēļ teritorija ir noteikta un kuras ir jutīgas pret ierosinātajiem darbiem. Jutība jāanalizē, ņemot vērā iespējamo mijiedarbību starp projekta darbībām (veids, apmērs, metodes utt.) un attiecīgajām dzīvotnēm un sugām (atrašanās vieta, ekoloģiskās prasības, būtiski svarīgās zonas, uzvedība utt.).

Visiem laukpētījumiem ir jābūt pietiekami labi veiktiem un ilgstošiem, lai ņemtu vērā faktu, ka ekoloģiskie apstākļi būtiski mainās dažādos gadalaikos vai gados. Piemēram, sugas laukapsekojums dažas dienas ziemas laikā nesniegs informāciju par to, kā šī suga izmanto dzīvotni citos, svarīgākos gada periodos (piemēram, migrācijas vai ligzdošanas laikā).

Savlaicīga konsultēšanas ar dabas aizsardzības iestādēm, zinātniskiem ekspertiem zinātniekiem un dabas aizsardzības organizācijām palīdzēs nodrošināt, ka par teritoriju, tajā esošajām sugām/dzīvotnēm un analizējamo ietekmi tiek apkopota pēc iespējas plašāka informācija. Šīs dažādās struktūras un personas var arī sniegt ieteikumus par jaunāko zinātnisko informāciju, kas pieejama par teritoriju un tajā esošajām ES aizsargātajām sugām un dzīvotņu veidiem, kā arī par to, kāda veida papildu pētījumi un laukapsekojumi var būt jāveic, lai noteiktu atskaites punktu un līdz ar to iespējamo projekta ietekmi.

Nelabvēlīgas ietekmes identificēšana

Kad ir apkopoti visi vajadzīgie dati par atskaites punktu, var sākt novērtēt plāna vai projekta ietekmi uz Natura 2000 teritoriju. Hidroenerģijas iekārtu projektu iespējamās negatīvās ietekmes apraksts, kas sniegts 3. nodaļā, var palīdzēt noskaidrot, kāda veida ietekme varētu būt aktuāla. Ir skaidrs, ka katra projekta ietekme būs unikāla un tā katrā gadījumā ir jāizvērtē atsevišķi. Minētais atbilst spriedumam Waddenzee lietā (sk. iepriekš): “.. plānu vai projektu iedarbības iepriekšēja izvērtējuma ietvaros to būtiskums .. ir izvērtējams, ņemot vērā īpašas pazīmes un vides apstākļus, kurus plāni vai projekti attiecīgajā teritorijā skar.”

Pirmais solis ir izanalizēt, uz kādām katrā teritorijā esošajām ES aizsargātām dzīvotnēm un sugām, kuru dēļ teritorija ir noteikta, varētu būt ietekme, kā dēļ jāveic padziļināts novērtējums. Tas ir svarīgi, jo katrai sugai un dzīvotnes veidam ir savs ekoloģiskais dzīves cikls un aizsardzības prasības. Dažādās teritorijās ietekme uz šīm sugām un dzīvotnēm var būt atšķirīga atkarībā no to aizsardzības stāvokļa un minētās teritorijas ekoloģiskā stāvokļa. Novērtējumā jāapskata katra ietekmes veida pakāpe, veids, apmērs, ilgums, intensitāte un laiks.

PN arī ietver visu to plāna vai projekta aspektu izvērtēšanu, kas var ietekmēt teritoriju. Katrs no tiem ir jāpārbauda pēc kārtas (piem., ne vien būvējamais aizsprosts, bet arī jauni piebraucamie ceļi vai cita aizsprostam paredzēta infrastruktūra). Ir jāizvērtē arī iespējamā ietekme uz katru no sugām vai dzīvotņu tipiem, kuru dēļ teritorija noteikta (to bieži dēvē par “mērķiezīmēm” vai “iezīmēm”). Pēc tam ietekme uz dažādajām mērķiezīmēm jāaplūko kopsakarībā un attiecībā viens pret otru, lai varētu konstatēt to mijiedarbību.

APSPRIESTIES AR KOMPETENTAJĀM IESTĀDĒM UN IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM

NOTEIKT, VAI JOPROJĀMIR IETEKME UZTERITORIJAS VIENGABALAINĪBU

APKOPOT INFORMĀCIJU PAR CITIEM PLĀNIEM UN PROJEKTIEM,

lai varētu izvērtēt kumulatīvo ietekmi

APKOPOT ESOŠO INFORMĀCIJU UN PĒC VAJADZĪBAS VEIKT PAPILDU LAUKPĒTĪJUMUS UN APSEKOJUMUS

APZINĀT NATURA 2000 TERITORIJAS(-U) AIZSARDZĪBAS MĒRĶUS

DEFINĒT PĒTĀMO TERITORIJU

APZINĀT/NOVĒRTĒT PROFILAKSES UN MAZINĀŠANAS PASĀKUMUS,

lai novērstu vai samazinātuietekmi līdz nebūtiskam līmenim

IZVEIDOTMONITORINGA PROGRAMMU

NOVĒRTĒT IETEKMI UN TĀS BŪTISKUMU

uz mērķa dzīvotņu veidiem, sugu dzīvotnēm un sugām, kā arī teritorijas ekoloģisko struktūru un funkciju

APZINĀT EKOLOĢISKUS RAKSTURLIELUMUS, KAS JĀŅEM VĒRĀ NOVĒRTĒJUMĀ

Analizēt projekta darbību iespējamo ietekmi uz esošajām sugām un dzīvotnēm

Pienācīgā novērtējuma veikšanas posmi (pēc: Eiropas Komisija, 2014).

Lai gan ir jākoncentrējas uz ES nozīmīgām sugām un dzīvotnēm, kuru dēļ ir izveidota attiecīgā teritorija, nevajadzētu aizmirst, ka šīs mērķiezīmes sarežģītā veidā mijiedarbojas ar citām sugām un dzīvotnēm, kā arī apkārt esošo fizisko vidi. Tāpēc ir svarīgi, ka tiek pētīti visi ekosistēmas struktūras, funkcionēšanas un dinamikas būtiskākie elementi. Jebkādām izmaiņām, lai cik niecīgām, arī var būt negatīva ietekme uz teritorijā esošajiem dzīvotņu veidiem un sugām.

Ietekme ir jāprognozē pēc iespējas precīzāk, un šo prognožu pamats ir skaidri jānorāda PN (tas ietver arī skaidrojumu par ietekmes prognozes noteiktības pakāpi, jo tam ir izšķirīga nozīme – novērtējumā jāspēj secināt, ka no zinātniskā viedokļa nepastāv pamatotas šaubas par šādu ietekmi). Tāpat kā citi ietekmes novērtējumi, arī pienācīgais novērtējums jāstrukturē tā, lai nodrošinātu, ka prognozes var sagatavot pēc iespējas objektīvāk, izmantojot kvantificējamus kritērijus. Tas arī atvieglos izstrādāt mazināšanas pasākumus, kuri var palīdzēt novērst paredzēto ietekmi vai samazināt to līdz nebūtiskam līmenim.

Visbeidzot, izvērtējot iespējamo ietekmi, ir svarīgi atcerēties, ka tā var parādīties jebkurā hidroenerģijas attīstības posmā – sākotnējās būvniecības, ekspluatācijas un apsaimniekošanas, energoatjaunināšanas un ekspluatācijas pārtraukšanas laikā. Tādējādi ietekme var būt īslaicīga vai pastāvīga, teritorijā vai ārpus tās, kā arī kumulatīva, un var izpausties dažādā laikā projekta cikla ietvaros.

Bieži izmantotas ietekmes prognozēšanas metodes

PN ir jāpiemēro labākās prakses paņēmieni un metodes, lai aplēstu ietekmes apmēru.

—	Var veikt tiešus mērījumus, piemēram, mērīt zudušās vai skartās dzīvotņu platības vai sugu populāciju, dzīvotņu vai kopienu proporcionālos zudumus.

—	Izmantojot plūsmas diagrammas, tīklus un sistēmas diagrammas, var identificēt tiešās ietekmes izraisītu ietekmju ķēdi; netiešo ietekmi dēvē par sekundāru, terciāru utt. ietekmi atkarībā no izraisītāja. Sistēmu diagrammas ļauj savstarpējās saiknes parādīt elastīgāk nekā tīkli.

—

Kvantitatīvie prognozējošie modeļi var sniegt matemātiski iegūtas prognozes, kuru pamatā ir dati un pieņēmumi par ietekmes spēku un virzienu. Modeļos var ekstrapolēt prognozes, kas ir saskanīgas ar pagātnes un tagadnes datiem (tendenču analīzes, scenāriji, analoģijas, kur izmanto informāciju no citām būtiskām vietām) un ar intuitīvu prognozēšanu. Ja modelēšanā izmanto normatīvo pieeju, tad, izejot no vēlamā iznākuma, veic atpakaļejošu novērtējumu par to, vai ar ierosināto projektu tiktu sasniegti šādi mērķi. Bieži vien svarīga loma ir prognozējošai modelēšanai, jo galvenā ietekme bieži izriet no izmaiņām hidromorfoloģiskajā struktūrā, kas savukārt rada izmaiņas nogulšņu režīmā un būtiski ietekmē zemūdens biotu.

—	Populācijas līmeņa pētījumi var būt noderīgi, lai noteiktu, piemēram, ietekmi uz putnu, sikspārņu vai jūras zīdītāju sugām populācijas līmenī.

—

Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) izmanto, lai izveidotu telpiskās mijiedarbības modeļus, piemēram, ierobežojumu pārklāšanos, vai lai kartētu jutīgas zonas un vietas, kur novērojama dzīvotņu izzušana. ĢIS ir datorizētas kartogrāfijas, karšu datu uzglabāšanas un datubāzu pārvaldības sistēma, kas uzglabā tādus atribūtus kā zemes izmantošana vai nogāzes slīpums. ĢIS ļauj ātri parādīt, kombinēt un analizēt uzglabātos mainīgos.

—	Informācija par iepriekšējiem līdzīgiem hidroenerģijas projektiem var būt noderīga – jo īpaši gadījumos, kad sagatavotas kvantitatīvas prognozes, kuru piepildīšanās tikusi novērota.

—	Ekspertu atzinumus un lēmumus var smelties no iepriekšējās pieredzes un līdzīgu projektu apspriešanas, kā arī no vietējiem ekspertiem, kuriem ir pieredze un zināšanas par teritoriju.

—

Apraksts un korelācija: fiziski faktori (piemēram, hidroloģiskais režīms, straume, substrāts) var būt tieši saistīti ar sugu sadalījumu un īpatņu skaitliskumu. Ja ir iespējams prognozēt, kādi nākotnē būs fiziskie apstākļi, uz šā pamata, iespējams, var prognozēt dzīvotņu un populāciju turpmāko attīstību vai sugu un dzīvotņu reakciju.

—

Spēju analīze nozīmē, ka noskaidro stresa robežvērtību, zem kuras var uzturēt populācijas un ekosistēmu funkcijas. Tas iever iespējamo ierobežojošo faktoru konstatēšanu. Tiek izstrādāti matemātiski vienādojumi, lai aprakstītu resursa vai sistēmas spēju attiecībā uz katra ierobežojošā faktora noteikto robežvērtību.

Metodiskie norādījumi par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem

Iespējamās kumulatīvās ietekmes novērtēšana

Kumulatīvās ietekmes novērtēšana ir būtiska novērtējuma daļa. Tā ir ne tikai juridiska prasība, bet var arī radīt būtiskas sekas plānam vai projektam, kā arī citiem turpmākiem plāniem vai projektiem, kas tiek ierosināti tajā pašā teritorijā. Tas ir īpaši svarīgi hidroenerģijas gadījumā, jo pat mazu iekārtu kumulatīvā ietekme var būt nepieņemami augsta.

Virkne atsevišķu nelielas ietekmes gadījumu paši par sevi var būt nebūtiski, bet, vērtējot tos kopā, to ietekme var būt būtiska. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir noteikts, ka jāņem vērā citu plānu vai projektu radītā kombinētā ietekme. Tajā nav noteikts, uz kādiem citiem plāniem un projektiem šis noteikums attiecas, taču ir skaidrs, ka jāapsver plāni vai projekti, kas jau ir pabeigti (t.i., jau esoša infrastruktūra) un apstiprināti. Šeit var noderēt saskaņā ar ŪPD izstrādātajos upju baseinu apsaimniekošanas plānos (UBAP) ietvertā informācija, kā arī attiecīgajām Natura 2000 teritorijām izstrādātie apsaimniekošanas plāni.

Jāpiezīmē, ka, izvērtējot ierosinātu plānu vai projektu, dalībvalsts nerada precedentu par labu citiem līdzīgiem plāniem vai projektiem, ko varētu ierosināt nākotnē. Gluži pretēji, ja kādā teritorijā jau ir apstiprināts viens vai vairāki projekti, tas var pazemināt ekoloģisko robežvērtību turpmākajiem plāniem vai projektiem šajā teritorijā.

Piemēram, ja vienu pēc otra piesaka vairākas hidroenerģijas iekārtas Natura 2000 teritorijā vai tās apkārtnē, pirmā projekta novērtējumā var secināt, ka tas nelabvēlīgi neietekmēs teritoriju, savukārt otro un trešo projektu var arī vairs neapstiprināt, jo to radītā ietekme kopā ar iepriekšējā projekta radīto ietekmi būs pietiekama, lai nelabvēlīgi ietekmētu teritorijas viengabalainību.

Šajā kontekstā ir svarīgi apskatīt hidroenerģijas projektus nevis atsevišķi un izolēti, bet gan stratēģiski un kombinācijā ar citiem projektiem pietiekami plašā ģeogrāfiskā apgabalā. Kumulatīvās ietekmes novērtējumā ir jāņem vērā visas hidroelektrostacijas un citi pasākumi sateces baseinā neatkarīgi no tā, vai tie notiek Natura 2000 teritorijās vai ārpus tām.

Ideālā gadījumā kumulatīvo ietekmi vajadzētu noskaidrot ciešā sadarbībā ar attiecīgajām iestādēm, kam ir pieejama informācija par citiem plāniem un projektiem, kuri būtu jāņem vērā. Tāpat ir jāiepazīstas ar ŪPD UBAP, kuros ir ietverta informācija par visām slodzēm un ietekmēm uz ūdens vidi sateces baseinā kopumā.

Iespējamā kumulatīvā ietekme ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatotus atskaites datus, nevis tikai paļaujoties uz kvalitatīvajiem kritērijiem. Kumulatīvās ietekmes vērtēšanai ir jābūt kopējā novērtējuma neatņemamai sastāvdaļai, nevis maznozīmīgam elementam novērtējuma procesa beigās.

Ietekmes būtiskuma noteikšana

Kad ietekme ir identificēta (sk. arī 4.7. nodaļu), ir jānosaka tās būtiskums (52) no teritorijas sugu un dzīvotņu viedokļa, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus.

Novērtējot būtiskumu, var ņemt vērā turpmāk minētos parametrus:

—

mērķiezīmes (t. i., suga vai dzīvotnes veids, kuru dēļ teritorija noteikta) kvantitatīvie parametri: piemēram, cik daudz no attiecīgās sugas dzīvotnes vai dzīvotņu veidiem ir izzudis. Dažos gadījumos pat atsevišķu vienību vai nelielu sastopamības platību izzušana konkrētā Natura 2000 teritorijā (piemēram, attiecībā uz prioritāriem dzīvotņu veidiem un sugām) tiks uzskatīta par nozīmīgu ietekmi. Citos gadījumos būtiskuma robežvērtība var būt augstāka. Arī šajā gadījumā tas ir atkarīgs no sugu un dzīvotņu veidiem, to aizsardzības stāvokļa konkrētajā teritorijā, kā arī nākotnes prognozēm,

—

mērķiezīmes kvalitatīvie parametri: neatkarīgi no kvantitatīvajiem parametriem, vērtējot ietekmes būtiskumu, ir jāņem vērā arī mērķiezīmes sastopamības kvalitatīvie aspekti. Piemēram, tā var būt:

—	vienīgā teritorija konkrētajā reģionā vai valstī, kurā šī mērķiezīme pastāv (t. i., mērķiezīmes skaitliskums konkrētajā teritorijā var būt liels, bet konkrētā vieta ir vienīgā, kur tā ir sastopama un tiek aizsargāta),

—	teritorija ar nozīmīgu sugas sastopamību (piem., galvenā sastopamības vieta, lielākas reprezentatīvas platības utt.),

—	teritorija, kas ir sugas izplatības areāla tālākā robeža (ņemot vērā iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi nākotnē),

—	teritorijas nozīmība sugai no bioloģiskā viedokļa, piemēram, kā vairošanās vietai (ligzdošanas vietas, nārstošanas teritorijas u. c.), barošanās dzīvotnei, patvēruma vietai, migrācijas ceļam vai pieturvietai,

—	ekoloģiskās funkcijas un struktūras, kas nepieciešamas, lai saglabātu mērķiezīmes un attiecīgi – teritorijas viengabalainību.

Ja pastāv šaubas vai atšķiras viedokļi par būtiskuma pakāpi, vēlams rast plašāku vienošanos starp attiecīgajiem ekspertiem, t. i., nacionālajiem un/vai reģionālajiem ekspertiem, kuru specializācija ir šīs skartās mērķiezīmes, lai panāktu vienprātību.

Teritorijas viengabalainības ietekmējuma noteikšana

Kad pēc iespējas precīzāk ir prognozēta projekta ietekme, novērtēts ietekmes nozīmības līmenis un apsvērti visi iespējamie mazināšanas pasākumi, PN jāizdara secinājumi par to, var šī ietekme uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību būs vai nebūs negatīva.

Termins “viengabalainība” ir nepārprotami saistīts ar ekoloģisko integritāti. “Teritorijas viengabalainību” var definēt kā teritorijas ekoloģiskās struktūras, funkcijas un ekoloģisko procesu summu teritorijas robežās, vai kā to dzīvotņu, dzīvotņu kompleksu un/vai sugu populāciju, kuru dēļ teritorija noteikta, kopumu. Teritorijas viengabalainību var aprakstīt kā ļoti labu, ja tiek realizēts tai piemītošais potenciāls izpildīt teritorijas aizsardzības mērķus, dinamiskos apstākļos tiek uzturēta spēja pašatjaunoties un novērst kaitējumu un ir vajadzīgs minimāls ārējās apsaimniekošanas atbalsts.

Ja plāna vai projekta negatīvā ietekme uz teritorijas viengabalainību ir tikai estētiski vizuāla vai tam ir nozīmīga ietekme uz tikai tādiem dzīvotņu veidiem vai sugām, kas nav tie, kuru dēļ ir noteikta Natura 2000 teritorija, šāda ietekme nav uzskatāma par negatīvu 6. panta 3. punkta nozīmē. Taču, ja ir būtiska ietekme uz vienu no sugām vai dzīvotņu veidiem, kuru dēļ izveidota attiecīgā teritorija, ir radusies negatīva ietekme arī uz šīs teritorijas viengabalainību.

Frāze “teritorijas viengabalainība” nozīmē, ka uzsvars ir uz konkrētu teritoriju. Tāpēc nav pieņemams arguments, ka kaitējums teritorijai vai tās daļai ir attaisnojams, jo tajā esošo dzīvotņu veidu un sugu aizsardzības statuss dalībvalsts Eiropas teritorijā joprojām būs labvēlīgs.

Praktiski veicot teritorijas viengabalainības novērtējumu, īpaši jākoncentrējas uz to, lai noteiktu, vai projekts neļauj īstenot teritorijas aizsardzības mērķus un:

—	izraisa būtiskas mērķiezīmēm (piem., sugai vai dzīvotņu veidam, kam teritorija noteikta) nepieciešamo ekoloģisko funkciju izmaiņas,

—	būtiski samazina tāda dzīvotņu veida (pat mazkvalitatīva) sastopamības areālu vai tādu sugu populāciju dzīvotspēju, kas ir konkrētas teritorijas mērķiezīmes,

—	mazina teritorijas daudzveidību,

—	izraisa teritorijas sadrumstalotību,

—	izraisa galveno teritorijas raksturiezīmju (piemēram, koku platība, regulāra ikgadēja applūšana) izzušanu vai samazināšanos, un no tā ir atkarīgs mērķiezīmes statuss;

—	izraisa mērķsugas mirstību.

Pasākumu ieviešana negatīvās ietekmes novēršanai

Ja, veicot hidroenerģijas attīstības plāna vai projekta novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu, tiek atklāta negatīva ietekme uz Natura 2000 teritoriju, šis plāns vai projekts netiek automātiski noraidīts teritoriju, plāns vai projekts var netikt automātiski noraidīts. Atkarībā no iespējamās ietekmes smaguma pakāpes var būt iespējams ieviest (papildu) mazināšanas pasākumus, kas šādu ietekmi novērstu vai vismaz padarītu nebūtisku, ja šādi aizsardzības pasākumi jau nav ietverti projektā.

Pieeja ietekmes mazināšanai	Priekšroka
Izvairīties no ietekmes pirmsākumā	Vislielākā
Samazināt ietekmi pie avota
Mazināt ietekmi teritorijā
Mazināt ietekmi pie uztvērēja	Vismazākā

Mazinošo pasākumu apzināšanā, tāpat kā ietekmes novērtējuma sagatavošanā, ir jābalstās uz labu izpratni par attiecīgajām sugām/dzīvotnēm, kā arī uz dialogu starp ierosinātāju, kompetento iestādi un dabas aizsardzības ekspertiem.

Ietekmes mazināšanas pasākumi var ietvert hidroenerģijas plāna vai projekta lieluma, atrašanās vietas, konstrukcijas un tehnoloģijas izmaiņas (piem., novērst šķēršļus zivju migrācijai un/vai turbīnu izraisītu zivju savainošanu). Tāpat arī šie pasākumi var būt īslaicīgi pielāgojumi būvniecības un ekspluatācijas posmos (piem., izvairīties no ūdens piesārņošanas, ja lejtecē atrodas mērķsugas jutīgas daļas vai populācijas). Vairāk informācijas par iespējamajiem ietekmes mazināšanas pasākumiem hidroenerģijas jomā skatiet 3. nodaļā.

Attiecībā uz katru mazināšanas pasākumu ir svarīgi:

—	paskaidrot, kā pasākums ļaus izvairīties no zināmas negatīvās ietekmes uz teritoriju vai samazināt to līdz nebūtiskam līmenim,

—	sniegt pierādījumus par to, kā pasākumu nodrošinās un īstenos un kas to darīs,

—	sniegt pierādījumus par to, cik iespējams ir sekmīgs rezultāts,

—	norādīt projekta vai plāna īstenošanas grafiku,

—	sniegt pierādījumus par to, kā pasākumi tiks uzraudzīti un kā tiks ieviesti papildu pasākumi, ja mazināšanas pasākumi izrādīsies nepietiekami.

Kad ir apzināti un sīki izstrādāti piemēroti mazināšanas pasākumi, plānu vai projektu var apstiprināt saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantā noteikto procedūru, ja šie mazināšanas pasākumi: 1) nodrošina, ka ietekme, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus, nav būtiska, un 2) tiek īstenoti kā projekta neatņemama daļa.

Ja pat pēc mazināšanas pasākumu īstenošanas joprojām ir novērojama būtiska ietekme uz teritoriju, jāizvērtē alternatīvi risinājumi (piemēram, projekta atrašanās vietas maiņa, cits attīstības mērogs vai konstrukcija vai alternatīvs process). Ja tādu nav, izņēmuma gadījumā projektu vai plānu joprojām var atļaut, ja tiek ievēroti 6. panta 4. punkta nosacījumi un ir apstiprināti piemēroti kompensācijas pasākumi, kas kompensēs atlikušo negatīvo ietekmi, lai Natura 2000 tīkls netiktu apdraudēts.

5.3.3. Pienācīgajā novērtējumā izdarītie secinājumi

Valsts kompetento iestāžu ziņā ir, ņemot vērā PN secinājumus, apstiprināt plānu vai projektu. To var darīt tikai pēc tam, kad iestādes ir pārliecinājušās, ka šis plāns vai projekts negatīvi neietekmēs attiecīgās teritorijas viengabalainību. Ja secinājumi ir pozitīvi, t. i., nav pamatotu zinātnisku šaubu par to, ka varētu būt ietekme uz teritoriju, kompetentās iestādes var apstiprināt plānu vai projektu.

Tādēļ atbilstīgi piesardzības principam pienākums ir pierādīt ietekmes neesamību, nevis tās esamību (lieta C-157/96). Tas ir apstiprināts vairākos EST nolēmumos. Spriedumā Waddenzee lietā (C-127/02) Tiesa apstiprināja, ka “piekrišanu (..) plāna vai projekta īstenošanai var dot tikai ar nosacījumu, ka kompetentās valsts iestādes ir pārliecinājušās, ka tas nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai. Tādēļ, ja saistībā ar plānu vai projektu pastāv šaubas par iespējamu kaitīgu ietekmi uz attiecīgās teritorijas viengabalainību, kompetentai valsts iestādei nav jāsniedz piekrišana tā īstenošanai. Citiem vārdiem sakot, tai ir ārpus saprātīgām zinātniskām šaubām jāpārliecinās, ka teritorijas integritāte netiks nelabvēlīgi ietekmēta”.

PN un tā secinājumi ir skaidri jādokumentē. Ziņojumam ir jābūt pietiekami detalizētam, lai pierādītu, kā ir nonākts līdz galīgajam lēmumam un uz kāda zinātniska pamata ir pieņemts lēmums.

5.4. Direktīvas 6. panta 4. punktā noteiktie izņēmumi

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir paredzēti izņēmumi no 6. panta 3. punkta noteikuma. Tas nav automātisks process – projekta vai plāna rosinātājam ir jāizlemj, vai tas vēlas lūgt izņēmumu. Direktīvas 6. panta 4. punktā ir minēti nosacījumi, kas jāievēro šādos gadījumos, kā arī soļi, kas jāizpilda, pirms kompetentā valsts iestāde var apstiprināt plānu vai projektu, kas atbilstīgi 6. panta 3. punktam novērtēts kā tāds, kas negatīvi ietekmē teritorijas viengabalainību.

Direktīvas 6. panta 4. punktā ir norādīts, ka kompetentajām iestādēm ir jānodrošina, ka tiek ievēroti turpmāk aprakstītie nosacījumi, pirms var pieņemt lēmumu par tāda plāna vai projekta apstiprināšanu, kas var negatīvi ietekmēt teritoriju:

—	apstiprināšanai iesniegtā alternatīva rada vismazāko kaitējumu dzīvotnēm, sugām un Natura 2000 teritorijas viengabalainībai, un nepastāv citas reālas alternatīvas, kas neietekmētu teritorijas viengabalainību,

—	plāna vai projekta atļaušana irsevišķi svarīgās sabiedrības interesēs,

—	ir veikti visi vajadzīgie kompensācijas pasākumi, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla vienotības aizsardzību.

Kārtība, kādā šie apstākļi tiek izskatīti, ir svarīga, jo katrs solis nosaka to, vai ir jāveic nākamais solis. Ja, piemēram, tiek konstatēts, ka attiecīgajam plānam vai projektam ir alternatīva, nav jēgas lemt, vai sākotnējais plāns vai projekts jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, vai izstrādāt piemērotus kompensācijas pasākumus, jo šo plānu vai projektu nekādā gadījumā nevar apstiprināt, ja pastāv šāda īstenojama alternatīva.

Alternatīvu risinājumu neesamības pierādīšana

Alternatīvu meklēšana var būt diezgan plaša un tai ir jābūt saistītai ar plāna vai projekta mērķiem, kas ir nozīmīgi sabiedrībai. Tās var ietvert alternatīvas īstenošanas vietas, dažāda veida mērogus vai attīstības projektus, dažādas būvniecības metodes vai alternatīvus procesus un pieejas atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanai. Šī prasība ir arī cieši saistīta ar ŪPD 4. panta 7. punkta d) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka iestādēm ir jāpārliecinās, ka no vides viedokļa nepastāv labāks risinājums (53).

Lai gan uz prasību meklēt alternatīvas attiecas 6. panta 4. punkts, plānotājiem, jau sagatavojot sava sākotnējā attīstības projekta plānus, praksē ir noderīgi pēc iespējas ātrāk apsvērt visas iespējamās alternatīvas. Ja šajā posmā tiek atrasta atbilstoša alternatīva, kam, visticamāk, nebūs būtiskas ietekmes uz Natura 2000 teritoriju, to var uzreiz apstiprināt un nav vajadzības veikt pienācīgo novērtējumu. (tomēr var būt nepieciešams vēl cits vidisks novērtējums).

Tomēr, ja projektam sagatavots PN, kura rezultātā ir secināts, ka būs neizbēgama negatīva ietekme uz teritorijas viengabalainību, kompetentajai iestādei ir jānosaka, vai pastāv alternatīvi risinājumi. Ir jāanalizē visas īstenojamās alternatīvas, jo īpaši to relatīvie rezultāti no Natura 2000 teritorijas saglabāšanas mērķu un teritorijas viengabalainības viedokļa.

Ja pastāv īstenojams alternatīvs risinājums, kas atbilst projekta mērķiem, arī tam ir jāveic jauns pienācīgais novērtējums, ja tas varētu būtiski ietekmēt to pašu vai citu Natura 2000 teritoriju. Parasti, ja alternatīva ir līdzīga sākotnējam piedāvājumam, jaunajā novērtējumā var izmantot daudz informācijas no pirmā pienācīgā novērtējuma.

Sevišķi svarīgas sabiedrības intereses

Ja nav alternatīvu risinājumu vai ja šiem risinājumiem ir vēl negatīvākas sekas uz aizsardzības mērķiem vai attiecīgās teritorijas viengabalainību, kompetentajām iestādēm ir jāpārbauda, vai pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses (54), kas pamato atļaujas piešķiršanu plānam vai projektam, neskatoties uz faktu, ka šis plāns vai projekts var negatīvi ietekmēt Natura 2000 teritorijas viengabalainību.

“Sevišķi svarīgu sabiedrības interešu” jēdziens direktīvā nav definēts. Tomēr no formulējuma top skaidrs, ka plānam vai projektam jāizpilda visi trīs šie nosacījumi, lai to apstiprinātu saskaņā ar 6. panta 4. punktu:

—

jābūt sabiedrības interesēs – no formulējuma top skaidrs, ka tikai sabiedrības intereses var pretnostatīt direktīvas aizsardzības mērķiem. Tādēļ privātu struktūru attīstītus projektus var vērtēt tikai tad, ja tiek pierādīts, ka tie kalpo sabiedrības interesēm (spriedums Solvay un citi, C-182/10, 71.–79. punkts),

—

plānam vai projektam ir jāatbilst sevišķi svarīgām interesēm – citiem vārdiem sakot, ir jāpierāda, ka plāna vai projekta īstenošana ir vēl svarīgāka par konkrētās Natura 2000 teritorijas aizsardzību saskaņā ar tās saglabāšanas mērķiem. Ir skaidri redzams, ka ne katras sociāla vai ekonomiska rakstura sabiedrības intereses ir pietiekamas, jo īpaši salīdzinot ar Direktīvas aizsargāto interešu īpašo nozīmi (sk., piem., tās ceturto apsvērumu, kurā minēts “Kopienas dabas mantojums”). Var arī pamatoti pieņemt, ka sabiedrības intereses var būt pārākas sevišķi svarīgas vienīgi tad, ja tās ir ilgtermiņa intereses; ar īslaicīgām ekonomiskām interesēm vai citām interesēm, kas sabiedrībai ieguvumus nestu tikai īstermiņā, nebūtu pietiekami, lai atsvērtu ar Direktīvu aizsargātās ilgtermiņa saglabāšanas intereses.

Jāņem vērā, ka nosacījumi attiecībā par sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm ir vēl stingrāki, ja plāns vai projekts var nelabvēlīgi ietekmēt tādas Natura 2000 teritorijas viengabalainību, kurā sastopami prioritāri dzīvotņu veidi un/vai sugas, ja tiek skarti šie dzīvotņu veidi un/vai sugas. Šādā gadījumā atsaukšanās uz sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm ir pieļaujama tikai tad, ja tās skar:

—	cilvēka veselību un sabiedrības drošību vai

—	videi primāri svarīgas labvēlīgas sekas,

—	citus sevišķi svarīgus iemeslus, ja Komisija pirms plāna vai projekta apstiprināšanas ir sniegusi atzinumu.

Direktīvas 6. panta 4. punkta nosacījumu shēma

Atļauju var piešķirt attiecībā uz citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm pēc apspriedēm ar Komisiju.

Jāīsteno kompensācijas pasākumi

Atļauju var piešķirt. Jāīsteno kompensācijas pasākumi

Atļauju nevar piešķirt

Vai ir ar cilvēka veselību vaidrošību saistīti nosacījumi vainozīmīgi ieguvumi videi?

Vai teritorijā ir prioritāras dzīvotnesvai sugas, ko varētu ietekmētplāns vai projekts?

Vai ir sevišķi svarīgassabiedrības intereses?

Vai ir alternatīvi risinājumi?

Nē

Plāns vai projekts varētu negatīvi ietekmēt teritorijas viengabalainību

Jā

Nē

Jā

Kompensācijas pasākumi

Ja nav citu alternatīvu un pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, pirms var uzsākt projektu, iestādēm ir arī jānodrošina, ka tiek pieņemti un īstenoti kompensācijas pasākumi. Tādēļ kompensācijas pasākumi ir uzskatāmi par “galējo līdzekli”, ko izmanto vienīgi tad, ja lēmums pieņemts, pastāvot iepriekš aprakstītajiem nosacījumiem.

Stingri ņemot, kompensācijas pasākumi nav atkarīgi no projekta un principā tiek īstenoti ārpus projekta teritorijas. Ar tiem jāspēj pilnībā kompensēt teritorijai un tās mērķiezīmēm radīto kaitējumu un jābūt pietiekamiem, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību.

Lai to izdarītu, attiecībā uz plānu vai projektu rosinātajiem kompensācijas pasākumiem ir:

—	jāsniedz ieguldījums skarto dzīvotņu veidu un sugu saglabāšanā attiecīgajā bioloģiski ģeogrāfiskajā apgabalā vai tajā pašā izplatības areālā, migrācijas ceļā vai ziemošanas vietā konkrētajā dalībvalstī,

—	jānodrošina tādu funkciju izpilde, kas ir salīdzināmas ar funkcijām, kuru dēļ tika izveidota sākotnējā teritorija; tas jo īpaši attiecas uz pienācīgu ģeogrāfisko sadalījumu,

—	jāpapildina parastie pienākumi, kas jāveic saskaņā ar direktīvu, t. i., tie nevar aizstāt esošas saistības, piemēram, Natura 2000 apsaimniekošanas plānu īstenošanu.

Saskaņā ar spēkā esošajiem Komisijas norādījumiem 6. panta 4. punktā noteiktie kompensācijas pasākumi var ietvert viens vai vairākus šādus pasākumus:

—	līdzvērtīgas dzīvotnes atkalizveidošana vai noteiktā teritorijā esošas degradētas dzīvotnes bioloģiskā uzlabošana, ja tā pārsniedz teritorijas saglabāšanas mērķus un nekaitē citām Natura 2000 mērķiezīmēm konkrētajā teritorijā,

—	līdzvērtīgas dzīvotnes atkalizveidošana vai tādas ārpus noteiktas teritorijas esošas degradētas dzīvotnes bioloģiskā uzlabošana, kuru pēc tam iekļauj Natura 2000 tīklā,

—	tādas jaunas teritorijas pievienošana Natura 2000 tīklam, kuras kvalitāte un stāvoklis ir salīdzināms vai labāks nekā sākotnējā teritorijā (55).

Attiecībā uz negatīvi ietekmētajiem dzīvotņu veidiem un sugām kompensācija jānodrošina vismaz salīdzināmā apmērā, bet, ņemot vērā augsto risku un zinātnisko nenoteiktību, kas saistīta ar mēģinājumu vēlreiz radīt no jauna vai atjaunot degradētas dzīvotnes, tiek stingri ieteikts piemērot proporciju, kas būtiski pārsniedz 1:1, lai būtu pārliecība, ka pasākumi tiešām nodrošina vajadzīgo kompensāciju.

Dalībvalstīm īpaša uzmanība ir jāpievērš gadījumos, kad plāna vai projekta nelabvēlīgā ietekme skar trauslas dabiskās dzīvotnes vai tādu sugu dabiskās dzīvotnes, kur ir vajadzīgs ilgs laiks, lai atgūtu tādu pašu ekoloģisko funkcionalitāti. Dažās dzīvotnēs un dažām sugām vienkārši nav iespējams pieņemamā laika periodā kompensēt izzudušo, jo to attīstībai ir vajadzīgi vairāki desmiti gadu.

Turklāt attiecībā uz dažiem dzīvotņu veidiem un sugu dzīvotnēm kompensācija vispār nav iespējama, jo to ekoloģiskās īpašības nav iespējams simulēt vai izveidot mākslīgi. Tādēļ katra jauna hidroenerģijas projekta ierosinātājiem krietni pirms projekta vai plāna izstrādes uzsākšanas ir jāiegūst informācija par to, kāds ir kompensācijas apmērs par konkrētiem dzīvotņu veidiem un sugām.

Visbeidzot, kompensācijas pasākumiem jābūt īstenotiem un pilnībā funkcionējošiem, pirms tiek uzsākti plānā vai projektā paredzētie darbi. Tas palīdz amortizēt kaitīgo projekta ietekmi uz sugām un dzīvotnēm, piedāvājot piemērotas alternatīvas vietas kompensācijas zonā. Ja to nevar pilnībā izpildīt, kompetentajām iestādēm jāpieprasa papildu kompensācija par starpposma zaudējumiem. Informācija par kompensācijas pasākumiem jāiesniedz uzreiz pēc pasākumu apstiprināšanas plānošanas laikā, lai ļautu Komisijai kā Līgumu sargam izvērtēt, vai direktīvas ir pareizi piemērotas.

SAĪSINĀJUMI

PN	Pienācīgais novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu
MŪO	Mākslīgs ūdensobjekts ŪPD izpratnē
EKT (novec.)	Eiropas Kopienu Tiesa (novec.) (Tiesa) https://curia.europa.eu/jcms/jcms/j_6/lv/
EVA	Eiropas Vides aģentūra (http://www.eea.europa.eu)
IVN	Projektu vides ietekmējuma novērtējums
ES	Eiropas Savienība (ES-28)
LAS	Labvēlīgs aizsardzības statuss – galvenais Dzīvotņu direktīvas mērķis
SPŪO	Stipri pārveidots ūdensobjekts saskaņā ar ŪPD
LES	Labs ekoloģiskais stāvoklis – galvenais Ūdens pamatdirektīvas mērķis
Natura 2000	Saskaņā ar Dzīvotņu un Putnu direktīvām noteiktās teritorijas (pSCI, SCI, ĪADT un ĪAT), kas iekļautas Natura 2000 tīklā
NVO	Nevalstiskās organizācijas
KĪP	Kopīgu interešu projekti
pSCI	Komisijai ieteikta Kopienā nozīmīga teritorija
UBAP	Upes baseina apsaimniekošanas plāns saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu
ĪADT	Īpaši aizsargājama dabas teritorija, kam veikti nepieciešamie saglabāšanas pasākumi
SCI	Komisijas apstiprināta Kopienā nozīmīga teritorija
SDV	Natura 2000 standarta datu veidlapa
SVN	Plānu un programmu stratēģiskais vides novērtējums
ĪAT	Saskaņā ar Putnu direktīvu noteikta īpaša aizsargājamā teritorija
ŪPD	Ūdens pamatdirektīva

(1) https://www.eea.europa.eu/soer

(2) http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm

(3) https://ec.europa.eu/energy/en/topics/renewable-energy/renewable-energy-directive

(4) http://ec.europa.eu/environment/nature/biodiversity/comm2006/2020.htm

(5) ES Rīcības plāns dabai, cilvēkam un ekonomikai http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/fitness_check/action_plan/index_en.htm

(6) Sk. Dzīvotņu direktīvas 2. pantu. “Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.” Jēdziens “labvēlīgs aizsardzības statuss” nav minēts Putnu direktīvā, bet tajā ir noteiktas analogas prasības īpašām aizsargājamām teritorijām.

(7) Sīkāka informācija par visiem norādījumiem attiecībā uz Natura 2000 apsaimniekošanu ir atrodama vietnē http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/index_en.htm.

(8) Komisijas tīmekļa vietnes attiecībā uz IVN un SVN – http://ec.europa.eu/environment/eia/eia-legalcontext.htm un http://ec.europa.eu/environment/eia/sea-legalcontext.htm.

(9) Komisijas Vadlīnijas par Kopienu nozīmes dzīvnieku sugu stingru aizsardzību atbilstoši Dzīvotņu direktīvai: http://ec.europa.eu/environment/nature/conservation/species/guidance/index_en.htm.

(10) Sk. Komisijas BUJ par ŪPD un Dabas direktīvām: http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/FAQ-WFD%20final.pdf.

(11) Stipri pārveidoti ūdensobjekti ir objekti, kuru īpašības cilvēka darbības izraisītu fizikālu izmaiņu rezultātā ir ievērojami mainītas, līdz ar to tie neatbilst “labam ekoloģiskam stāvoklim” (LES). .

(12) Sīkāka informācija par konkrētajām prasībām ir dota Kopējās īstenošanas stratēģijas (KĪS) Vadlīniju dokumentā Nr. 4 Identification and Designation of Heavily Modified and Artificial Water Bodies (“Stipri pārveidotu un mākslīgu ūdensobjektu identificēšana un noteikšana”).

(13) Attiecībā uz tiesu praksi saistībā ar 4. panta 7. punkta piemērošanu sk. Tiesas nolēmumus lietās C-461/13 un C-346/14.

(14) KĪS Vadlīniju dokuments Nr. 36 par ŪPD 4. pantu: https://circabc.europa.eu/sd/a/e0352ec3-9f3b-4d91-bdbb-939185be3e89/CIS_Guidance_Article_4_7_FINAL.PDF.

(15) IVN direktīvā “projekts” ir definēts kā celtniecības darbi vai cita ierīkošana vai programmu izpilde, vai cita iejaukšanās dabiskajā apkārtnē un ainavā.

(16) I pielikuma projektu vidū ir “dambji un citas iekārtas, kas konstruētas ūdens uzkrāšanai vai pastāvīgai glabāšanai, ja jaunā vai papildu ūdens daudzums, kas uzkrāts vai saglabāts, pārsniedz 10 miljonus kubikmetru”.

(17) Projekti, uz kuriem attiecas II pielikums, ietver aizsprostus un citas iekārtas, kas ir konstruētas, lai noturētu ūdeni vai to uzglabātu ilgtermiņā (I pielikumā neiekļautie projekti).

(18) OV C 273, 27.7.2016., 1. lpp.

(19) C-177/11, EU:C:2012:378, 19.–24. punkts.

(20) http://www.eea.europa.eu/soer

(21) http://www.eea.europa.eu/publications/state-of-nature-in-the-eu

(22) Komisijas paziņojums “Ceļā uz ilgtspējīgu ūdens apsaimniekošanu Eiropas Savienībā – Ūdens pamatdirektīvas 2000/60/EK īstenošanas pirmais posms (COM(2007) 128 galīgā redakcija).

(23) Arcadis 2011: Hydropower generation in the context of the EU WFD. EK Vides ĢD. 168 lpp.

http://bookshop.europa.eu/pl/hydropower-generation-in-the-context-of-the-eu-water-framework-directive-pbKH3013438/downloads/KH-30-13-438-EN-N/KH3013438ENN_002.pdf;pgid=y8dIS7GUWMdSR0EAlMEUUsWb0000A6euO_e0;sid=E0EKwHHfLLsKwiJMudqUZxP6sYJ2kNMcbxE=?FileName=KH3013438ENN_002.pdf&SKU=KH3013438ENN_PDF&CatalogueNumber=KH-30-13-438-EN-N

Sk. arī: Water management, Water Framework Directive & Hydropower. Common Implementation Strategy Workshop.

(24) Sīkāka informācija pieejama: Common Implementation Strategy for the Water Framework Directive, WFD and hydromorphological pressures, Technical Report, Good practice in managing the ecological impacts of hydropower schemes. https://circabc.europa.eu/sd/a/68065c2b-1b08-462d-9f07-413ae896ba67/HyMo_Technical_Report.pdf

(25) Pieejama: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/lv/TXT/?uri=CELEX%3A32007R1100.

(26) Ecological flows in the implementation of the Water Framework Directive – https://circabc.europa.eu/sd/a/4063d635-957b-4b6f-bfd4-b51b0acb2570/Guidance%20No%2031%20-%20Ecological%20flows%20%28final%20version%29.pdf.

(27) Arcadis 2011: Hydropower generation in the context of the EU WFD. EK Vides ĢD. 168 lpp.

(28) Atsauces: Ferguson, Absolon, Carlson, Sandford, 2006. Transaction of the American Fisheries Society (135:139-150). Calles, Greenberg, 2009. River Research and Applications 25:1268-1286. Gustafsson, 2010. .

(29) Tiesas spriedums lietā C-142/16.

(30) Tiesas spriedums lietā C-127/02.

(31) Lambrecht H., Trautner J. (2007). Fachinformationssystem und Fachkonventionen zur Bestimmung der Erheblichkeit im Rahmen der FFH-VP – Endbericht zum Teil Fachkonventionen, Schlussstand Juni 2007. (Ekspertu informācijas sistēma un ekspertu noteikumi būtiskuma novērtēšanai pienācīgā novērtējuma ietvaros. Galīgā ziņojuma daļa “Ekspertu noteikumi”, galīgā redakcija, 2007. gada jūnijs; vācu valodā.)

(32) Šo skalu saskaņā ar ieteikumu lieto eksperti, kuri atbilstoši likumam ir licencēti AN veikšanai Čehijas Republikā kopš 2007. gada: http://www.mzp.cz/cz/hodnoceni_vyznamnosti_vlivu_koncepci.

(33) Sk. arī spriedumus lietās C-75/01, C-418/04, C-508/04.

(34) Sk. arī spriedumus lietās C-166/97, C-96/98, C-57/89, C-44/95, C-75/01, C-415/01, C-6/04, C-508/04, C-241/08, C-491/08, C-90/10.

(35) Jāņem vērā, ka starp ietekmes mazināšanas pasākumiem un kompensējošiem vai ekoloģiskiem atjaunošanas pasākumiem ir būtiskas atšķirības (sk. 5.3. nodaļu 80. lpp.)

(36) Sk. Tiesas spriedumu lietā C-142/16 http://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=C-142/16, kas iztirzāts 45. lpp. Iespējamo ietekmes mazināšanas pasākumu piemērus hidroenerģijas jomā sk. arī 47. lpp.

(37) https://ec.europa.eu/jrc/en/publication/working-group-ecostat-report-common-understanding-using-mitigation-measures-reaching-good-ecological

(38) https://restorerivers.eu/wiki/index.php?title=Case_study%3AAustria_Upper_Mur_-_River_widening_Lässer_Au_(LIFE%2B_(LIFE%2B_08_NAT_A_614)_„Inner-Alpine_river_basin_management_–_Upper_River_Mur_-_murerleben_II%22_2010-2015)

(39) Otrā KĪS darbsemināra par ES ŪPD un hidroenerģiju secinājumi, Brisele, 2011. gads, https://circabc.europa.eu/sd/a/23d94d2d-6b9c-4f17-9e15-14045cd541f3/Issue.pdf.

(40) Eiropas Savienības valstu, kandidātvalstu un EBTA valstu ūdenssaimniecības un jūrassaimniecības vadītāju neformāla sanāksme, Segovija, 2010. gada 27. un 28. maijs, https://circabc.europa.eu/w/browse/6414c39b-3d08-433a-8e00-0d20bcb249ad.

(41) Ūdens pamatdirektīvas 2006. gada kopīgā īstenošanas stratēģija: ŪPD un hidromorfoloģiskā slodze – politikas dokuments. 2006. gada decembris, https://circabc.europa.eu/sd/a/3dac5b10-1a16-4a31-a178-2f5401f30c50/.pdf.

(42) Ūdens pamatdirektīvas 2009. gada kopīgā īstenošanas stratēģija: Vadlīnijas Nr. 20 par atbrīvojumiem no vidisko mērķu izpildes. Tehniskais ziņojums – 2009-027, https://circabc.europa.eu/sd/a/2a3ec00a-d0e6-405f-bf66-60e212555db1/Guidance_document.pdf.

(43) ŪPD un hidroenerģijas kopīgās īstenošanas stratēģijas darbsemināra galvenie secinājumi, Berlīne, 2007. gada 4. un 5. jūnijs, https://circabc.europa.eu/w/browse/062ef598-2126-4e76-a481-cfa68a28435c.

(44) Tiesas 2005. gada 20. oktobra spriedums Komisija/Apvienotā Karaliste, C-6/04.

(45) Komisija ir izstrādājusi vadlīnijas, lai palīdzētu izprast un piemērot pienācīgā novērtējuma procedūru. Tās ir pieejamas Komisijas Natura 2000 tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm.

(46) Tiesas spriedums lietā C-127/02.

(47) Tiesas spriedums Waddenvereniging un Vogelsbeschermingvereniging, C-127/02.

(48) (Alpu reģiona ekoloģijas un saimniecisko pētījumu institūts)

(49) Komisijas 2011. gada 11. jūlija Īstenošanas lēmums par formu, kādā sniedzama informācija par Natura 2000 teritorijām (izziņots ar dokumenta numuru C(2011) 4892), OV L 198, 30.7.2011., 39. lpp.

(50) http://ec.europa.eu/environment/nature/knowledge/rep_habitats/index_en.htm

(51) http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm

(52) Ar “būtiskumu” šeit ir jāsaprot ietekmes būtiskums. To nevajadzētu jaukt ar caurskatīšanas posmu, kurā uzsvars ir uz būtiskas ietekmes iespējamību.

(53) Sk. KĪS vadlīniju dokumentu Nr. 20.

(54) Šis jēdziens ir lietots arī ŪPD 4. panta 7. punktā.

(55) Šāda pievienotā teritorija dalībvalstu iestādēm ir formāli jānosaka par Natura 2000 teritoriju pēc tam, kad ir saņemta EK atļauja.

18.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 213/62

Komisijas paziņojums “Energopārvades infrastruktūra un ES dabas aizsardzības tiesību akti”

(2018/C 213/02)

SATURS

Lappuse

PAR ŠO DOKUMENTU

Nolūks

Struktūra un saturs

Dokumenta veids

ATJAUNOTA ENERGOINFRASTRUKTŪRA EIROPAI

1.1.

Vajadzība atjaunot energoinfrastruktūru Eiropā

1.2.

Infrastruktūras problēmas

1.2.1.

Elektroenerģijas tīkli un tās uzkrāšana

1.2.2.

Dabasgāzes tīkli un tās glabāšana

1.2.3.

Naftas un olefīna transportēšanas un pārstrādes infrastruktūra

1.2.4.

CO2 uztveršana, transportēšana un uzglabāšana (CCS)

1.3.

Izmantojamo pārvades un sadales iekārtu veidi

1.3.1.

Gāzes un naftas pārvades un sadales iekārtas

1.3.2.

Elektroenerģijas pārvades un sadales iekārtas

1.4.

Kopīgu interešu projekti (KIP)

ES VIDES AIZSARDZĪBAS TIESĪBU AKTI

2.1.

Ievads

2.2.

Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva

2.3.

Natura 2000 teritoriju apsaimniekošana un aizsardzība

2.3.1.

Pozitīvu aizsardzības pasākumu veikšana un noplicināšanās novēršana

2.3.2.

Atļauju piešķiršanas procedūra plāniem un projektiem, kas ietekmē Natura 2000 teritorijas

2.4.

Noteikumi par sugu aizsardzību

ENERGOPĀRVADES IEKĀRTU IESPĒJAMĀ IETEKME UZ NATURA 2000 UN ES AIZSARGĀTAJĀM SUGĀM

3.1.

Ievads

3.2.

Individuālas pieejas nepieciešamība

3.3.

Pārskats par iespējamo ietekmi uz ES aizsargātajām sugām un dzīvotnēm

3.3.1.

Dzīvotņu izzušana, noplicināšanās vai sadrumstalošanās

3.3.2.

Traucēšana un pārvietošanās

3.3.3.

Sadursmes un nāvējošas elektrotraumas risks

3.3.4.

Šķēršļi

3.4.

Atšķirība starp būtisku un nebūtisku ietekmi

3.5.

Kumulatīva ietekme

ELEKTROTĪKLU INFRASTRUKTŪRAS IESPĒJAMĀ IETEKME UZ SAVVAĻAS PUTNIEM

4.1.

Ievads

4.2.

Elektrotīkla infrastruktūra

4.3.

Elektroenerģijas infrastruktūras iespējamā negatīvā ietekme uz savvaļas putniem

4.3.1.

Nāvējoša elektrotrauma

4.3.2.

Sadursme

4.3.3.

Dzīvotnes izzušana un sadrumstalošanās

4.3.4.

Traucēšana/pārvietošanās

4.3.5.

Elektromagnētiskie lauki

4.4.

Elektroenerģijas infrastruktūras iespējamā pozitīvā ietekme uz savvaļas putniem

ELEKTROTĪKLU INFRASTRUKTŪRAS, KAS SKAR SAVVAĻAS PUTNUS, IESPĒJAMIE IETEKMES MAZINĀŠANAS PASĀKUMI

5.1.

Kas ir ietekmes mazināšanas pasākumi?

5.2.

Iespējamie pasākumi, lai mazinātu elektroenerģētikas plānu vai projektu negatīvo ietekmi uz savvaļas putnu sugām

5.2.1.

Proaktīvu pasākumu ieviešana plānošanas līmenī

5.2.2.

Iespējamo mazināšanas un profilakses pasākumu izpēte projekta līmenī

5.3.

Izvērsti tehniski ieteikumi par korektīviem un mazināšanas pasākumiem

5.3.1.

Nāvējošas elektrotraumas mazināšana

5.3.2.

Sadursmju mazināšana

STRATĒĢISKĀ PIEEJA PLĀNOŠANAI UN TĀS NOZĪME

6.1.

Integrētas plānošanas priekšrocības

6.2.

Energopārvades iekārtām piemērotu atrašanās vietu noteikšana

6.3.

Energopārvades iekārtu atļauju piešķiršanas procedūras un to racionalizēšana

6.3.1.

Agrīna plānošana, “ceļveža” izveide un novērtējumu darbības jomas noteikšana

6.3.2.

Agrīna un efektīva vidisko novērtējumu un citu vidisko prasību integrācija

6.3.3.

Procesuālā koordinēšana un laika grafiks

6.3.4.

Pārskatu kvalitāte

6.3.5.

Pārrobežu sadarbība

6.3.6.

Agrīna un efektīva sabiedrības līdzdalība

ATĻAUJU PIEŠĶIRŠANAS PROCEDŪRA ATBILSTĪGI DZĪVOTŅU DIREKTĪVAS 6. PANTAM

7.1.

Ievads

7.2.

6. pantā noteiktās atļauju piešķiršanas procedūras darbības joma

100

7.3.

Procedūra secīgai pienācīgā novērtējuma veikšanai

102

7.3.1.

1. solis. Caurskatīšana

102

7.3.2.

2. solis. Pienācīgais novērtējums

102

7.3.3.

3. solis. Plāna vai projekta apstiprināšana vai noraidīšana, ņemot vērā pienācīgā novērtējuma secinājumus

109

7.4.

Izņēmuma procedūra atbilstīgi 6. panta 4. punktam

109

ENERGOPĀRVADES INFRASTRUKTŪRA JŪRAS VIDĒ

113

8.1.

Pārskats par esošo energoinfrastruktūru ES jūras ūdeņos

114

8.1.1.

Nafta un gāze

114

8.1.2.

Atkrastes vēja, viļņu un plūdmaiņu straumju enerģija

115

8.1.3.

Oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana

117

8.1.4.

Pārvades energotīkli

117

8.1.5.

Nākotnes prognozes

117

8.2.

Natura 2000 teritorijas jūras vidē

119

8.2.1.

Jūras vides, dzīvotņu un sugu aizsardzība

119

8.2.2.

Atbalsta pasākumi un noderīgi uzziņu avoti

123

8.3.

Potenciālā ietekme un pieejas tās mazināšanai

124

8.3.1.

Likšana

126

8.3.2.

Infrastruktūras ekspluatācija

129

8.3.3.

Ekspluatācijas izbeigšana

131

8.3.4.

Kumulatīvā ietekme

131

8.3.5.

Iespējamie mazināšanas pasākumi

132

8.4.

Stratēģiskās plānošanas nozīmīgums

133

ATSAUCES

136

1. PIELIKUMS. NACIONĀLĀS UN STARPTAUTISKĀS INICIATĪVAS

150

2. PIELIKUMS. SISTEMĀTISKS, PĒC PRIORITĀTES SAKĀRTOTS PUTNU/ELEKTROLĪNIJU MIJIEDARBĪBAS IETEKMJU SARAKSTS (BIRDLIFE, 2013. G.)

157

3. PIELIKUMS. PIERĀDĪJUMU APKOPOJUMS PAR ELEKTROLĪNIJU IETEKMI UZ PASAULES LĪMENĪ APDRAUDĒTU (IUCN, 2012. G.) PUTNU SUGU POPULĀCIJĀM

159

4. PIELIKUMS. ELEKTROLĪNIJU IETEKME UZ PUTNU DIREKTĪVAS I PIELIKUMĀ UZSKAITĪTO SUGU METAPOPULĀCIJĀM. PIEMĒRI

161

5. PIELIKUMS. IEROSINĀTAIS SARAKSTS AR PRIORITĀRAJĀM SUGĀM SAISTĪBĀ AR ELEKTROLĪNIJU IETEKMES NOVĒRŠANU UN MAZINĀŠANU ES

163

6. PIELIKUMS. PROCEDŪRU SALĪDZINĀJUMS PIENĀCĪGAJĀ NOVĒRTĒJUMĀ (PN), IVN UN SVN

168

PAR ŠO DOKUMENTU

Nolūks

2010. gada novembrī Eiropas Komisija publicēja paziņojumu “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam – projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam”. Tajā aicināts būtiski paplašināt energopārvades infrastruktūru, lai nodrošinātu ilgtspējīgu, pieejamu un drošu energoapgādi visā Eiropā, vienlaikus samazinot CO2 emisijas.

Jaunā TEN-E Regula (ES) Nr. 347/2013 nosaka ES satvaru energoinfrastruktūras plānošanai un īstenošanai Eiropas Savienībā. Ar to izveido deviņus stratēģiskus un prioritārus infrastruktūras koridorus elektroenerģijas, gāzes un naftas nozarē un trīs ES mēroga prioritārās tematiskās elektromaģistrāļu, viedo elektrotīklu un oglekļa dioksīda transportēšanas tīklu jomas. Ar to arī ievieš pārredzamu un ietverošu procesu konkrētu kopīgu interešu projektu (KIP) noteikšanai un atlasei, kas ir vajadzīgi prioritāro koridoru izveidei.

Tāpat kā citām attīstības darbībām ES, arī energopārvades infrastruktūrai pilnībā jāatbilst ES vides politikai, tostarp Dzīvotņu direktīvai un Putnu direktīvai (ES dabas aizsardzības direktīvas). Šajā dokumentā ir sniegti norādījumi, kā to vislabāk panākt praksē. Īpaša uzmanība ir pievērsta atļauju piešķiršanas procedūras pareizai piemērošanai atbilstīgi Dzīvotņu direktīvas 6. pantam, kurā ir noteikts, ka visiem plāniem un projektiem, kam varētu būt būtiska negatīva ietekme uz Natura 2000 teritoriju, pirms atļaujas izsniegšanas jāveic pienācīgs novērtējums (PN). Tas arī ļauj izpildīt prasības par sugu aizsardzību plašākā ainavā.

Natura 2000 teritorijas nav “slēgtas” teritorijas, kur nav iespējama jauna attīstība. Tomēr attīstībai jānoris tādā veidā, kas aizsargā retās un apdraudētās sugas un dzīvotņu veidus, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta. Bieži to var sasniegt ar rūpīgu plānošanu, labu un iekļaujošu dialogu un vajadzības gadījumā arī piemērotu mazināšanas pasākumu izmantošanu, lai jau pašā sākumā novērstu jebkādu atsevišķu projektu iespējamo negatīvo ietekmi, kā arī kumulatīvo ietekmi uz teritorijas aizsardzības mērķiem.

Šis dokuments pamatā ir domāts projektu ierīkotājiem, pārvades sistēmu operatoriem (PSO) un iestādēm, kas ir atbildīgas par energopārvades plāniem un projektiem, lai gan tas var noderēt arī ietekmes novērtēšanas konsultantiem, Natura 2000 teritoriju apsaimniekotājiem, NVO un visiem praktiķiem, kuri ir saistīti ar energopārvades infrastruktūras plānu un projektu izstrādi, projektēšanu, īstenošanu vai apstiprināšanu vai ir iesaistīti šajos procesos. Tas ir paredzēts, lai sniegtu pārskatu par energoinfrastruktūras priekšlikumu ietekmi uz Natura 2000 un ES aizsargātajām sugām un dzīvotnēm, kā arī pievēršas negatīvās ietekmes mazināšanai.

Šis dokuments arī varētu noderēt novērtēšanas procedūrās, ko veic saskaņā ar Vides ietekmējuma novērtējuma direktīvu un Direktīvu par stratēģisko vides ietekmējuma novērtējumu attiecībā uz energopārvades iekārtu plāniem un projektiem, ja ir noteikts, ka šiem plāniem un projektiem nevajag veikt pienācīgu novērtējumu par to ietekmi uz Natura 2000 teritorijām.

Darbības joma

Šajā dokumentā ir ietvertas norādes un paraugprakse attiecībā uz elektroenerģijas, gāzes un naftas pārvades un sadales iekārtu uzstādīšanu, ekspluatāciju un tās pārtraukšanu saistībā ar Natura 2000 teritorijām un sugām, ko plašākā ainavā aizsargā saskaņā ar ES Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu. Tas pievēršas tikai energopārvades infrastruktūrai, bet ne enerģijas ražošanas iekārtām, piemēram, naftas ieguves platformām, hidroelektrostaciju dambjiem, vēja turbīnām, spēkstacijām utt.

Dokumentā apskatītā energopārvades infrastruktūra ietver gāzes un naftas cauruļvadus, kā arī augstsprieguma un vidēja sprieguma elektroenergopārvades kabeļus un sadales iekārtas, pēdējā gadījumā pievēršoties tieši sauszemes iekārtām. Dokumentā ir iekļauta arī atsevišķa nodaļa par energopārvades infrastruktūru jūras vidē.

Struktūra un saturs

Šajā dokumentā ir astoņas nodaļas:

—

1. un 2. nodaļa. Šajās nodaļās sniegts pārskats par ES politikas kontekstu attiecībā uz energoinfrastruktūru un vajadzību izveidot modernu, savstarpēji savienotu energotīklu visā Eiropā atbilstīgi TEN-E regulai. Tajās ir izcelti Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas juridiskie noteikumi, par kuriem jābūt informētiem energopārvades ierīkotājiem, operatoriem un iestādēm, un īpaša uzmanība ir jāpievērš 6. pantā noteiktajai atļauju piešķiršanas procedūrai attiecībā uz plāniem vai projektiem, kam varētu būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritorijām, kā arī prasībām par ES aizsargātajām sugām plašākā ainavā.

—

3. nodaļa. Šajā nodaļā sniegts vispārējs pārskats par dažādiem iespējamās ietekmes veidiem, kādi var būt energopārvades infrastruktūrai uz dzīvotņu veidiem un sugām, ko aizsargā saskaņā ar divām ES dabas aizsardzības direktīvām. Zināšanas par šādu iespējamo ietekmi ne tikai nodrošinās, ka Dzīvotņu direktīvas 6. pantā noteiktais pienācīgais novērtējums tiek veikts pareizi, bet tām arī būtu jāpalīdz identificēt piemērotus mazināšanas pasākumus, ko var izmantot, lai jau sākotnēji izvairītos no būtiskas negatīvas ietekmes vai to samazinātu.

—

4. un 5. nodaļa. Šīs nodaļas konkrēti pievēršas elektroenerģijas tīkla infrastruktūras iespējamajai ietekmei un piemērotu mazināšanas pasākumu noteikšanai dažādos plāna vai projekta cikla posmos. Attiecībā uz korektīvajiem un mazināšanas pasākumiem pēc iespējas tiek sniegti sīki tehniski ieteikumi, kas pamatojas uz paraugpraksi un jaunākajiem pētījumiem visā Eiropā.

—

6. nodaļa. Šajā nodaļā ir izklāstīti ieguvumi, ko sniedz stratēģiskāka un integrētāka pieeja energopārvades infrastruktūras plānošanai veidā, kas ļauj novērst vai samazināt iespējamās pretrunas ar ES dabas aizsardzības tiesību aktiem plānošanas procesa vēlākā posmā, kad pieejamo iespēju ir daudz mazāk. Tajā ir iekļauta arī informācija par to, kā dažādus ietekmes novērtējumus, kas jāveic saskaņā ar ES vides tiesību aktiem, tostarp Dzīvotņu direktīvu, var efektīvi racionalizēt KIP vajadzībām, jo īpaši ņemot vērā saīsinātos KIP atļauju piešķiršanas procedūru grafikus atbilstīgi TEN-E regulai.

—	7. nodaļa. Šajā nodaļā ir aprakstīta atļauju piešķiršanas procedūra saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu. Tās mērķis ir sniegt praktiskus ieteikumus par to, kā piemērot šo atļauju piešķiršanas procedūru jo īpaši energopārvades infrastruktūras kontekstā.

—

8. nodaļa. Šajā nodaļā analizēta energopārvades infrastruktūras ietekme uz jūras vidi. No sākuma ir sniegts pārskats par esošo energoinfrastruktūru ES jūras ūdeņos un paredzamo nākotnes attīstību. Tad seko informācija par ietekmi uz jūras Natura 2000 teritorijām un aizsargātajām sugām, atsaucoties uz Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumiem, kā arī attiecīgajiem atbalsta pasākumiem, ES norādījumiem un citiem avotiem. Treškārt, šajā nodaļā apskatīts. kā pārvades infrastruktūra (kabeļi un cauruļvadi), kas saistīta ar naftu, gāzi, vēja, viļņu un plūdmaiņu enerģiju, kā arī oglekļa uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas (CCS) infrastruktūra varētu ietekmēt jūras sugas un dzīvotnes, kas aizsargātas saskaņā ar ES Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu. Diskusijā par šādas ietekmes mazināšanu ir ietverti paraugprakses piemēri. Ceturtkārt, šajā nodaļā pētīts, kā energopārvades infrastruktūras stratēģiskā plānošana nāktu par labu jūras videi, tostarp tas, cik nozīmīga ir šāda plānošana citu ES tiesību aktu un politikas, piemēram, Jūras stratēģijas pamatdirektīvas un jūras teritoriālās plānošanas, kontekstā.

Visā dokumentā pēc iespējas ir iekļauti paraugprakses piemēri, lai parādītu, kā praksē var rast līdzsvaru starp nepieciešamību pēc energopārvades iekārtām un ES dabas aizsardzības tiesību aktu ievērošanu. Tie ir noderīgs ideju avots par dažādām iespējamajām tehnikām un pieejām.

Dokumenta veids

Šā norāžu dokumenta mērķis ir skaidrot Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumus energopārvades attīstības un ekspluatācijas kontekstā. Dokuments nav leģislatīvs, bet sniedz praktiskus norādījumus un informāciju par esošo noteikumu piemērošanas paraugpraksi. Tāpēc tas ataino tikai Komisijas dienestu viedokli. Eiropas Savienības direktīvu galīgā interpretācija ir ES Tiesas kompetencē.

Šis dokuments papildina Komisijas vispārējos norāžu dokumentus par interpretēšanu un metodiskiem norādījumiem attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas (1) 6. pantu. Lasītājam ir ieteicams iepazīties ar minētajām rokasgrāmatām kopsakarā ar šo dokumentu.

Visbeidzot, dokumentā pilnībā atzīts, ka abu dabas aizsardzības direktīvu gadījumā ievērots subsidiaritātes princips un ka dalībvalstīm ir jāizlemj, kā vislabāk īstenot no tām izrietošās procesuālās prasības. Tāpēc nav paredzēts, ka šajā dokumentā iekļautās paraugprakses procedūras un rosinātās metodikas varētu būt preskriptīvas; to mērķis ir sniegt noderīgus padomus, idejas un ieteikumus, pamatojoties uz komentāriem un informāciju no kompetentajām iestādēm, enerģētikas uzņēmumu pārstāvjiem, NVO un citiem ekspertiem un ieinteresētajām personām.

Komisija izsaka pateicību par vērtīgo ieguldījumu un viedokļiem visiem, kas piedalījās šā norāžu dokumenta izstrādē.

1. ATJAUNOTA ENERGOINFRASTRUKTŪRA EIROPAI

1.1. Vajadzība atjaunot energoinfrastruktūru Eiropā

ES dalībvalstis ir vienojušās par jaunu klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, tostarp Eiropas mēroga mērķrādītājiem un mērķiem attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju, atjaunojamo energoresursu enerģiju, energoefektivitāti un elektroenerģijas starpsavienojumiem. Šo mērķrādītāju un mērķu nolūks ir palīdzēt ES izveidot konkurētspējīgāku, drošāku un ilgtspējīgāku energosistēmu un izpildīt savus ilgtermiņa mērķus siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai līdz 2050. gadam.

1. attēls

Enerģētikas politikas un klimata satvars 2030. gadam – saskaņotie pamatmērķrādītāji

≥ - 40 %SEGemisija

10 %starp-savienojumu

-20 %SEGemisija

20 %atjaun.energores.enerģija

15 %starp-savienojumu

≥ 30 %energo-efektivitāte

≥27 %atjaun.energores.enerģija

20 %energo-efektivitāte

Komisija ir norādījusi, ka viena no tās galvenajām prioritātēm ir “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (2). Pamatstratēģijas uzdevums ir palīdzēt ES izpildīt mērķrādītājus, kas izvirzīti periodam līdz 2030. gadam, un sniegt Eiropas patērētājiem piekļuvi drošai, ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un pieejamai enerģijai, kā arī ļaut tiem gūt labumu no Eiropas energosistēmas fundamentālas pārveides.

Lai līdz 2030. gadam sasniegtu plānotos mērķrādītājus un mērķus, ir būtiski svarīgi modernizēt Eiropas enerģijas pārvades un uzkrāšanas iekārtas (3). Novecojusi infrastruktūra ar sliktiem savstarpējiem savienojumiem būtiski kavē Eiropas ekonomisko attīstību. Vēja elektroenerģijas ražošanas strauju attīstību Ziemeļjūras un Baltijas jūras reģionā kavē, piemēram, nepietiekami tīkla pieslēgumi gan jūrā, gan uz sauszemes. Tiek paredzēts, ka pieaugs arī traucējumu un noplūžu risks un izmaksas, ja vien ES neieguldīs līdzekļus viedos, efektīvos un konkurētspējīgos energotīklos un neizmantos savu potenciālu energoefektivitātes uzlabošanai.

Jaunā ES energoinfrastruktūras politika palīdzēs koordinēt un optimizēt tīkla attīstību visā kontinentā, ļaujot ES pilnībā gūt labumu no integrētā Eiropas tīkla, kas ir daudz lielāks nekā tā atsevišķo komponentu vērtības summa.

Pateicoties apjomradītiem ietaupījumiem, Eiropas stratēģija pilnībā integrētai energoinfrastruktūrai, kuras pamatā ir viedās un mazoglekļa tehnoloģijas, samazinās atsevišķu dalībvalstu izmaksas, tām pārejot uz mazoglekļa ekonomiku. Tas arī uzlabos energoapgādes drošību un palīdzēs stabilizēt cenas patērētājiem, nodrošinot, ka elektroenerģija un gāze tiek piegādāta vajadzīgajā vietā. Eiropas tīkli arī veicinās konkurenci Eiropas iekšējā enerģijas tirgū, uzlabos dalībvalstu solidaritāti un nodrošinās, ka Eiropas pilsoņiem un uzņēmumiem ir piekļuve nedārgiem enerģijas avotiem.

Lai palīdzētu īstenot šīs nozīmīgās izmaiņas energopārvadē, 2013. gadā ES pieņēma jauno TEN-E Regulu (ES) Nr. 347/2013 (4). Tajā ir noteikts visaptverošs Eiropas mēroga satvars energoinfrastruktūras plānošanai un īstenošanai.

Ar šo dokumentu izveido deviņus stratēģiskus un prioritārus infrastruktūras koridorus elektroenerģijas, gāzes un naftas nozarē un trīs ES mēroga prioritārās tematiskās elektromaģistrāļu, viedo elektrotīklu un oglekļa dioksīda transportēšanas tīklu jomas, lai optimizētu tīkla attīstību Eiropas mērogā līdz 2020. gadam un pēc tam.

2. attēls

Elektroenerģijas, gāzes un naftas prioritārie koridori

1.2. Infrastruktūras problēmas

Eiropas energoinfrastruktūras savstarpēja savienošana un pielāgošana jaunām vajadzībām attiecas uz visām nozarēm un visiem energopārvades iekārtu veidiem.

1.2.1. Elektroenerģijas tīkli un tās uzkrāšana

Elektroenerģijas tīkli būs jāuzlabo un jāmodernizē, lai apmierinātu aizvien pieaugošo pieprasījumu, jo ir būtiski mainījusies kopējā enerģētikas vērtību ķēde un energoresursu sadalījums, kā arī ievērojami audzis tādu tehnoloģiju un lietojumu skaits, kas kā enerģijas avotu izmanto elektroenerģiju. Tīkli ir arī jāpaplašina un jāuzlabo, lai veicinātu tirgus integrāciju un uzturētu esošo sistēmas drošības līmeni, kā arī lai pārvadītu un balansētu no atjaunojamiem enerģijas avotiem saražotu elektroenerģiju, jo gaidāms, ka tās apjoms laikposmā no 2007. līdz 2020. gadam kļūs vairāk nekā divas reizes lielāks.

Būtiskas ražošanas jaudas daļa koncentrēsies vietās, kas atrodas tālāk no lielākajiem patēriņa vai uzkrāšanas centriem. Būtisku daļu nodrošinās atkrastes iekārtas, uz zemes ierīkoti saules paneļu parki un vējparki Dienvideiropā vai biomasas iekārtas Centrāleiropā un Austrumeiropā. Paredzams, ka ražošana kļūs vēl decentralizētāka.

Līdztekus šīm īstermiņa vajadzībām elektroenerģijas tīkli būs daudz vairāk jāattīsta, lai būtu iespējams līdz 2050. gadam pāriet uz dekarbonizētu elektroenerģijas sistēmu, kuras pamatā ir jaunas augstsprieguma pārvades līnijas elektropārvadei lielā attālumā un jaunas elektroenerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas, kas ļauj pielāgoties tam, ka aizvien lielāks īpatsvars energobilancē ir atjaunojamo resursu enerģijai, kas ražota gan ES, gan ārpus tās.

Vienlaikus tīkli jāpadara arī viedāki. Stratēģijā “Eiropa 2020” minētos mērķrādītājus energoefektivitātes un atjaunojamo resursu enerģijas jomā neizdosies sasniegt, ja neveidosim inovatīvākus un viedākus tīklus gan pārvades, gan sadales līmenī, jo īpaši izmantojot informācijas un sakaru tehnoloģijas. Tām ir svarīga nozīme pieprasījuma vadībā un citos ar viediem tīkliem saistītos pakalpojumos.

1.2.2. Dabasgāzes tīkli un tās glabāšana

Tiek paredzēts, ka dabasgāzei arī turpmākajās desmitgadēs būs galvenā loma ES energoresursu struktūrā un tā kļūs nozīmīgāka kā rezerves kurināmais variablajā elektroenerģijas ražošanā. Tomēr gāzes tīkliem pašlaik tiek izvirzītas jaunas prasības gan attiecībā uz sistēmas elastību, gan pēc divvirzienu cauruļvadiem, lielākām glabāšanas jaudām un elastīgu piegādi, tostarp sašķidrinātās (LNG) un saspiestās dabasgāzes (CNG) piegādi.

1.2.3. Naftas un olefīna transportēšanas un pārstrādes infrastruktūra

Ja pašreizējā klimata, transporta un energoefektivitātes politika nemainīsies, gaidāms, ka vēl 2030. gadā nafta veidos 30 % no primārās enerģijas un ka arī transporta nozarē lielākā daļa degvielu būs uz naftas bāzes. Energoapgādes drošība ir atkarīga no visas piegādes ķēdes integritātes un elastīguma, sākot ar jēlnaftu, kas piegādāta pārstrādes rūpnīcām, un beidzot ar gala produktu, ko piedāvā patērētājiem. Vienlaikus turpmāku jēlnaftas un naftas produktu transportēšanas infrastruktūras attīstību noteiks arī norises Eiropas naftas pārstrādes nozarē, kas pašlaik saskaras ar vairākām problēmām.

1.2.4. CO2 uztveršana, transportēšana un uzglabāšana (CCS)

CCS tehnoloģijas var būtiski samazināt CO2 emisijas, tomēr tās vēl ir sākotnējās izstrādes stadijā. Paredzams, ka komerciāla CCS izmantošana elektroenerģijas ražošanā un rūpniecībā sāksies pēc 2020. gada. Tā kā iespējamo CO2 uzglabāšanas vietu sadalījums Eiropā nav vienmērīgs un dažām dalībvalstīm ir ierobežota spēja uzglabāt CO2 savā teritorijā, varētu būt vajadzīgs būvēt Eiropas pārrobežu un jūras cauruļvadu infrastruktūru.

1.3. Izmantojamo pārvades un sadales iekārtu veidi

Dažādu enerģijas formu transportēšanas, sadales un uzglabāšanas veids, protams, būs atšķirīgs atkarībā no attiecīgā enerģijas veida un vides – jūras vai sauszemes. Piemēram, elektropārvade parasti notiek pa elektrolīnijām vai kabeļiem, bet gāzes un naftas pārvade notiek pa cauruļvadiem.

Šajā dokumentā iztirzātas šādas iekārtas (5):

—

sauszemes gāzes un naftas pārvades iekārtas: pazemes cauruļvadi, virszemes cauruļvadi, tostarp cauruļvadi, kas šķērso ūdenstilpnes, kā arī saistītie komponenti (sākotnējās iesūknēšanas stacijas, sūkņu (naftai) un kompresoru (gāzei) stacijas, daļējas piegādes stacijas, noslēgvārstu stacijas, regulatoru stacijas un gala piegādes stacijas),

—	sauszemes elektroenerģijas pārvades iekārtas: ieraktas/pazemes elektrolīnijas, gaisvadu elektrolīnijas un saistītie komponenti (torņi, apakšstacijas un pārveidotāju stacijas).

1.3.1. Gāzes un naftas pārvades un sadales iekārtas

Cauruļvadus parasti izmanto liela daudzuma jēlnaftas, pārstrādātu naftas produktu un dabasgāzes transportēšanai pa sauszemi. Naftas cauruļvadi tiek izgatavoti no tērauda vai plastmasas caurulēm, kuru iekšējais diametrs parasti ir no 100 līdz 1 200 mm. Vairums cauruļvadu parasti tiek ierakti no 1 līdz 2 metru dziļumā. Naftas kustību nodrošina, izmantojot sūkņu stacijas. Dabasgāzes cauruļvadus būvē no oglekļa tērauda, un to diametrs ir no 51 līdz 1 500 mm. Gāzes spiedienu nodrošina kompresoru stacijās.

Cauruļvada trase tiek veidota teritorijā, kam šajā nolūkā ir uzlikts apgrūtinājums. Cauruļvada būvniecības darbības ietver trases izvēli, kas jāapseko, lai pārliecinātos, ka tiek ņemti vērā un novērsti fiziski šķēršļi. Vajadzības gadījumā tiek raktas tranšejas, jo īpaši maģistrālajai trasei un krustošanās vietām. Tad tiek uzstādīta caurule ar vajadzīgajiem komponentiem (vārsti, krustpunkti utt.). Vajadzības gadījumā tranšejas un caurules pārklāj.

1.3.2. Elektroenerģijas pārvades un sadales iekārtas

Tā kā joprojām nav iespējams uzglabāt lielu daudzumu elektroenerģijas, tā ir jāražo reāllaika režīmā. Tas nozīmē, ka pastāvīgai transportēšana līdz lietotājiem jābūt pēc iespējas efektīvākai. Uz sauszemes elektropārvade ir elektroenerģijas transportēšana no ražošanas spēkstacijām līdz augstsprieguma apakšstacijām, kas atrodas netālu no pieprasījuma centriem. Lai pārvadē lielos attālumos samazinātu enerģijas zudumus, lielu daudzumu elektroenerģijas pārvada augstsprieguma tīklā (110-750 kV Eiropā, ENTSO, 2012. g.).

Pārvades līnijās galvenokārt tiek izmantota augstsprieguma trīsfāzu maiņstrāva (AC), kas nodrošina liela daudzuma enerģijas piegādi lielā attālumā (APLIC, 2006. g.) Augstsprieguma līdzstrāvas (HVDC) tehnoloģija nodrošina augstāku efektivitāti ļoti lielā attālumā (parasti vairāk nekā 600 km). Elektroenerģiju var pārvadīt pa gaisvadu vai pazemes kabeļiem. Jebkurā gadījumā spriegums ir liels, jo ar pašreizējām tehnoloģijām lielu enerģijas daudzumu var efektīvi pārvadīt, tikai izmantojot augstu spriegumu.

Elektroenerģijas sadales sistēmā elektroenerģija tiek vidējā spriegumā (bieži mazāk par 33 kV) transportēta no pārvades sistēmas līdz gala patērētājiem. No dabas aizsardzības viedokļa atšķirība starp augstsprieguma un vidēja sprieguma līnijām ir nozīmīga, jo nāvējošas elektrotraumas risks pastāv tikai vidēja sprieguma sadales elektrolīnijās, bet sadursmes risks – abu veidu elektrolīnijās (6) (skatiet 4. nodaļu).

Elektroenerģiju parasti pārvada pa gaisvadu elektrolīnijām, kas ir iekārtas torņos vai balstos, lai gan dažkārt tiek izmantotas arī ieraktas/pazemes elektrolīnijas (jo īpaši pilsētās vai jutīgās teritorijās). Gaisvadu elektrolīnijām ir specifiska ietekme uz bioloģisko daudzveidību, veselību un ainavu, kas atšķiras no pazemes elektrolīniju iedarbības. Tomēr sākotnējās pazemes elektrolīniju izmaksas bieži var būt daudz augstākas nekā gaisvadu elektrolīnijām.

1.4. Kopīgu interešu projekti (KIP) (7)

TEN-E regulā, kas stājās spēkā 2013. gada 15. maijā, ir noteikts tiesiskais regulējums un politikas satvars tīkla attīstības optimizēšanai Eiropas mērogā līdz 2020. gadam un pēc tam. Tajā ir minēti 12 stratēģiski un prioritāri koridori un Eiropas/pārrobežu energoinfrastruktūras tematiskās jomas. Regulā ir izklāstīts process, kā reizi divos gados sagatavot sarakstu ar Eiropas kopīgu interešu projektiem (t. s. KIP) (8), kas sekmē energoinfrastruktūras tīklu attīstību katrā no 12 prioritārajiem koridoriem un tematiskajām jomām.

Lai projektu iekļautu Savienības sarakstā, tam jānodrošina būtisks ieguvums vismaz divām dalībvalstīm, jāveicina tirgus integrācija un konkurence, jāvairo energoapgādes drošība un jāmazina CO2 emisija. Projektu identificēšanas procesa pamatā ir reģionālā sadarbība, kurā iesaistītas dalībvalstis un dažādas ieinteresētās personas, kas sniedz savas zināšanas un pieredzi saistībā ar tehnisko īstenojamību un tirgus apstākļiem, raugoties gan no valsts, gan Eiropas skatupunkta.

Trešais Savienības saraksts ar 173 energoinfrastruktūras KIP (9) tika pieņemts 2017. gada novembrī. Tajā ir iekļauti 106 elektroenerģijas projekti, tostarp elektropārvades līnijas un elektroenerģijas uzkrāšanas vietas, 4 viedtīkla projekti un 53 gāzes projekti. Pirmo reizi KIP sarakstā ir iekļauti arī 4 oglekļa dioksīda tīkla projekti. KIP saraksts tiek atjaunināts reizi divos gados, lai ietvertu jaunus vajadzīgos projektus un izslēgtu pabeigtos projektus.

Šo projektu īstenošanai tagad ir iespējams saņemt finansiālu atbalstu no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI). Laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam šajā jaunajā instrumentā Eiropas energoinfrastruktūrai tika paredzēti 5,35 miljardi EUR. 2016. gadā pēc otrā un trešā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus 27 KIP tika piešķirtas dotācijas par 707 miljoniem EUR. Vienpadsmit no šiem projektiem tika īstenoti elektroenerģijas nozarē un 15 – gāzes nozarē; viens projekts bija viedtīkla projekts. Astoņas dotācijas tika piešķirtas būvdarbiem un 19 – pētījumiem. 2017. gadā KIP tika atvēlētas EISI dotācijas par 800 miljoniem EUR.

Tā kā KIP ir stratēģiski nozīmīgi ES, tie var izmantot racionalizētas plānošanas un atļauju piešķiršanas procedūru. Piemēram, šī pieeja nozīmē, ka tiek iecelta viena valsts kompetentā iestāde, kas rīkojas kā vienas pieturas aģentūra attiecībā uz visām atļaujām, un ka projekta atļauja ir obligāti jāsaņem trīs ar pusi gados. Mērķis ir saīsināt procedūras, nodrošināt atļauju ātru piešķiršanu un to projektu darbības uzsākšanu, kas tiek uzskatīti par vajadzīgiem enerģētiskajai drošībai un ES klimata un enerģētikas politikas mērķrādītāju sasniegšanai, vienlaikus ievērojot visaugstākos Savienības vides aizsardzības tiesību aktos noteiktos standartus, kā arī palielināt caurredzamību un uzlabot sabiedrības līdzdalību. Pateicoties labākam tiesiskajam regulējumam, tam savukārt būtu jāuzlabo KIP pievilcība investoriem.

Kopīgu interešu projekti enerģētikas jomā – interaktīva karte

Eiropas Komisija ir izstrādājusi pārredzamības platformu (10), kas ļauj lietotājam atrast un izpētīt katru no 2017. gadā pieņemtajiem 173 KIP, izmantojot tiešsaistes kartes skatītāju. Projektus kartē var redzēt pēc enerģijas veida (elektroenerģija, gāze, nafta vai cits), infrastruktūras veida, valsts un/vai prioritārā koridora. Par katru projektu īsi pēc tā pieņemšanas ir pieejams arī tehnisks kopsavilkums.

Tomēr jānorāda, ka Savienības sarakstā ir iekļauti KIP dažādā izstrādes stadijā. Daži no tiem joprojām ir agrīnā posmā, un ir jāveic pētījumi, lai pierādītu, ka projekts ir īstenojams.

Šādu projektu iekļaušana Savienības KIP sarakstā neskar attiecīgo vides novērtējumu un atļauju piešķiršanas procedūru iznākumu. Ja projekts, kas iekļauts Savienības KIP sarakstā, izrādās neatbilstošs ES acquis, tas tiks izslēgts no šā saraksta.

Lai sniegtu atbalstu dalībvalstīm atbilstošu leģislatīvu un neleģislatīvu pasākumu noteikšanā, racionalizētu dažādas vides novērtējuma procedūras un nodrošinātu saskanīgu to procedūru piemērošanu, kas noteiktas Savienības tiesību aktos attiecībā uz KIP, 2013. gada jūlijā Komisija izdeva norāžu dokumentu (11).

Kas ir “racionalizēšana”?

Racionalizēšana ir vidiskā novērtējuma procedūru uzlabošana un labāka koordinēšana , lai samazinātu nevajadzīgo administratīvo slogu , veidotu sinerģijas un tādējādi saīsinātu laiku , kas vajadzīgs novērtējuma procesa pabeigšanai, vienlaikus nodrošinot augstu vides aizsardzības līmeni , izmantojot visaptverošus vidiskus novērtējumus atbilstīgi ES vides acquis.

Avots: norāžu dokuments “Vidiskā novērtējuma procedūru racionalizēšana kopīgu interešu energoinfrastruktūras projektiem (KIP)”, 2013. gada jūlijs.

Norāžu dokumentā ir ietverti seši galvenie ieteikumi procedūru racionalizēšanai. Tie ir ne tikai pamatoti uz dalībvalstīs līdz šim apzināto paraugpraksi un īstenošanas pieredzi, bet pat sniedzas tālāk par to (sīkāku informāciju skatiet 4. nodaļā).

Ieteikumi jo īpaši attiecas uz šādiem aspektiem:

—	savlaicīga plānošana, “ceļu kartes” izveide un novērtējumu darbības jomas definēšana,

—	savlaicīga un efektīva vidisko novērtējumu un citu vidisko prasību integrācija,

—	procesuāla koordinēšana un termiņi,

—	datu apkopošana, koplietošana un kvalitātes kontrole,

—	pārrobežu sadarbība,

—	savlaicīga un efektīva sabiedrības līdzdalība.

Turpmākās šīs rokasgrāmatas nodaļās iztirzāta atļauju piešķiršanas procedūra, ko atbilstīgi Dzīvotņu direktīvai veic enerģijas pārvades plānu vai projektu kontekstā. Par citām vidisko atļauju piešķiršanas procedūrām netiek sniegta sīka informācija, lai gan atbilstīgās vietās tās ir pieminētas.

Tāpēc šis dokuments papildina minēto racionalizēšanas rokasgrāmatu attiecībā uz KIP, tomēr tam ir plašāka darbības joma, jo tas aptver visa veida naftas, gāzes un elektroenerģijas pārvades infrastruktūru neatkarīgi to tā, vai šī infrastruktūra ir KIP.

2. ES VIDES AIZSARDZĪBAS TIESĪBU AKTI

2.1. Ievads

Daži energopārvades infrastruktūras plāni un projekti var ietekmēt vienu vai vairākas Natura 2000 teritorijas, kas iekļautas ES Natura 2000 tīklā, vai noteiktas retas un apdraudētas sugas, ko aizsargā saskaņā ar ES tiesību aktiem. Šādos gadījumos jāievēro Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumi. Šajā nodaļā ir iekļauts šo noteikumu apskats. Turpmākās nodaļās ir apskatīti noteikti atļauju piešķiršanas procedūras elementi atbilstīgi Dzīvotņu direktīvas 6. pantam (jo īpaši energopārvades plānu vai projektu kontekstā).

2.2. Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva

ES bioloģiskās daudzveidības izzušanas apturēšana ir atzīta par nozīmīgu stratēģijas “Eiropa 2020” daļu, un tāpēc ir vajadzīga vieda, ietveroša un ilgtspējīga izaugsmes politika, kurā ņemti vērā tie nozīmīgie sociālie un ekonomiskie ieguvumi, ko sabiedrībai sniedz daba.

ES valstu un valdību vadītāji 2010. gada martā izvirzīja vērienīgu mērķrādītāju līdz 2020. gadam apturēt un apvērst bioloģiskās daudzveidības izzušanu Eiropā. Eiropas Komisija 2011. gada maijā pieņēma jaunu ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam (COM(2011) 244) (12), kurā izklāstīts politikas satvars šā mērķa sasniegšanai.

Putnu direktīva (13) un Dzīvotņu direktīva (14) ir ES bioloģiskās daudzveidības politikas stūrakmeņi. Tās ļauj visām ES dalībvalstīm strādāt kopā saskaņā ar vienotu tiesisko regulējumu, lai saglabātu Eiropas apdraudētākās un vērtīgākās sugas un dzīvotnes visā to dabiskajā izplatības areālā ES neatkarīgi no politiskajām vai administratīvajām robežām

Abas direktīvas neaptver visas augu un dzīvnieku sugas Eiropā (t. i., ne visu Eiropas bioloģisko daudzveidību). Tā vietā tās pievēršas aptuveni 2000 sugu apakškopai, kas ir jāaizsargā, lai novērstu to noplicināšanos un īpatņu skaita samazināšanos. Tās bieži sauc par Kopienā nozīmīgām vai ES aizsargātām sugām. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu ir aizsargāti arī aptuveni 230 retu un apdraudētu dzīvotņu veidi.

Šo direktīvu vispārējais mērķis ir nodrošināt, ka visā dabiskajā izplatības areālā ES tiek uzturēts vai atjaunots kā labvēlīgs to sugu un dzīvotņu aizsardzības status (15), ko aizsargā saskaņā ar abām direktīvām. Šis mērķrādītājs ir definēts pozitīvā izteiksmē, orientējoties uz labvēlīgu stāvokli, kas jāsasniedz un jāuztur. Tāpēc tas nozīmē vairāk nekā tikai stāvokļa pasliktināšanās novēršanu.

Lai sasniegtu šo mērķi, atbilstīgi ES dabas aizsardzības direktīvām dalībvalstīm ir jāveic šādas darbības:

—	noteikt un saglabāt svarīgākās teritorijas nolūkā aizsargāt Dzīvotņu direktīvas I un II pielikumā un Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītās sugas un dzīvotņu veidus, kā arī migrējošos putnus. Kopā šīs teritorijas veido daļu no ES Natura 2000 tīkla,

—	izveidot sugu aizsardzības režīmu visām Eiropas savvaļas putnu sugām un citām apdraudētām sugām, kas iekļautas Dzīvotņu direktīvas IV un V pielikumā. Šo aizsardzības režīmu piemēro visā sugas dabiskajā izplatības areālā ES, t. i., plašākā ainavā (gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām).

2.3. Natura 2000 teritoriju apsaimniekošana un aizsardzība

Pašlaik vairāk nekā 27 000 teritoriju ir atzītas par Natura 2000 teritorijām. Kopumā tās aizņem aptuveni 18 % Eiropas sauszemes platības, kā arī lielas jūras teritorijas.

Natura 2000 pārlūks – nozīmīgs rīks attīstītājiem

Natura 2000 pārlūks ir tiešsaistes ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) kartēšanas rīks, kas ļauj attīstītājiem atrast un izpētīt katru Natura 2000 teritoriju, kas atrodas ES tīklā. Šīs teritorijas var izpētīt ļoti sīki (1:500) – robežas un ainavas galvenās iezīmes ir redzamas ļoti augstā izšķirtspējā. Par katru teritoriju ir pieejama standarta datu veidlapa (SDV), kurā uzskaitītas tās sugas un dzīvotņu veidi, kuru dēļ šī teritorija tika izveidota, kā arī tajā esošo populāciju lēstais lielums un aizsardzības statuss un šīs teritorijas nozīmība attiecīgajām sugām vai dzīvotņu veidiem ES.

http://natura2000.eea.europa.eu/

Natura 2000 teritoriju aizsardzību un saglabāšanu regulē Dzīvotņu direktīvas 6. panta noteikumi. Pastāv divu veidu pasākumi – pirmā grupa (ko regulē 6. panta 1. un 2. punkts) (16) attiecas uz visu Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu aizsardzības nolūkā jebkurā laikā, bet otrā grupa (ko regulē 6. panta 3. un 4. punkts) nosaka atļauju piešķiršanas procedūru plāniem un projektiem, kam varētu būt nozīmīga būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju.

No šā panta izriet, ka Natura 2000 nav attīstībai “slēgtas” zonas. Jaunus plānus un projektus ir iespējams īstenot, ja tiek ievēroti noteikti procesuāli un materiāli piesardzības pasākumi. Atļauju piešķiršanas procedūra ir noteikta, lai pārliecinātos, ka šādi plāni un projekti tiek īstenoti ar Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķiem saderīgā veidā.

2.3.1. Pozitīvu aizsardzības pasākumu veikšana un noplicināšanās novēršana

Dzīvotņu direktīvas 6. pants

6.1.

Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

6.2.

Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt būtisks attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punktu dalībvalstīm ir:

—	jāveic pozitīvi aizsardzības pasākumi, kas vajadzīgi, lai uzturētu vai atjaunotu dzīvotņu veidus un sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija (6. panta 1. punkts),

—	jāveic pasākumi, lai novērstu dzīvotņu noplicināšanos vai citus būtiskus traucējumus, kas skar teritorijā esošās sugas (6. panta 2. punkts).

Pirmajā gadījumā dalībvalstīm ir jānosaka skaidri aizsardzības mērķi katrai Natura 2000 teritorijai, pamatojoties uz tajā esošo dzīvotņu veidu un ES nozīmīgu sugu aizsardzības statusu un ekoloģiskajām prasībām. Aizsardzības mērķim būtu vismaz jātiecas uzturēt to sugu un dzīvotņu aizsardzības stāvokli, kuru dēļ tas noteikts, un neļaut tam pasliktināties.

Tomēr dabas aizsardzību direktīvu vispārējais mērķis ir nodrošināt, ka sugu un dzīvotņu veidu aizsardzības statuss ir labvēlīgs visā to dabiskajā izplatības areālā. Tāpēc var būt vajadzīgi vērienīgāki aizsardzības mērķi, lai uzlabotu šo sugu vai dzīvotņu veidu aizsardzības statusu atsevišķās teritorijās. Energopārvades projektu ierīkotājiem, plānotājiem un iestādēm ir jo īpaši svarīgi apzināties Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķus, jo plāna vai projekta iespējamā negatīvā ietekme būs jānovērtē sakarā ar šiem aizsardzības mērķiem (17).

Lai gan šī prasība nav obligāta, Dzīvotņu direktīvā dabas aizsardzības iestādes tiek aicinātas izstrādāt Natura 2000 apsaimniekošanas plānus ciešā sadarbībā ar vietējām ieinteresētām personām (18). Šie plāni var būt ļoti noderīgs informācijas avots, jo tajos parasti ir iekļauta sīka informācija par sugām un dzīvotņu veidiem, kuru dēļ ir noteikta aizsargājamā teritorija, kā arī skaidroti teritorijas aizsardzības mērķi un vajadzības gadījumā arī saikne ar citiem zemes izmantošanas veidiem tajā pašā teritorijā. Šajos plānos ir arī izklāstīti praktiski aizsardzības pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu teritorijas aizsardzības mērķus.

2.3.2. Atļauju piešķiršanas procedūra plāniem un projektiem, kas ietekmē Natura 2000 teritorijas

Dzīvotņu direktīvas 6. pants

6.3.

6.4.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts nosaka atļauju piešķiršanas procedūru, kas jāievēro gadījumos, kad tiek rosināts tāds plāns vai projekts, kas varētu ietekmēt vienu vai vairākas Natura 2000 teritorijas (19). Atļauju piešķiršanas procedūra attiecas ne tikai uz plāniem vai projektiem Natura 2000 teritorijā, bet arī ārpus tās, ja šiem plāniem vai projektiem varētu būt būtiska ietekme uz teritorijā esošo sugu un dzīvotņu aizsardzību.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu visiem plāniem vai projektiem, kas var būtiski negatīvi ietekmēt Natura 2000 teritoriju, jāveic pienācīgs novērtējums (PN), lai sīki izpētītu šo ietekmi, ņemot vērā konkrētās teritorijas aizsardzības mērķus. Kompetentā iestāde plānu vai projektu drīkst apstiprināt tikai pēc tam, kad, pamatojoties uz pienācīgu novērtējumu, tā ir pārliecinājusies, ka šis plāns vai projekts nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai. Ir svarīgi norādīt, ka ir pienākums pierādīt šādas negatīvas ietekmes neesamību (nevis esamību).

Atkarībā no apzinātās ietekmes veida un smaguma pakāpes dažkārt plānu vai projektu var pielāgot un/vai ieviest noteiktus mazināšanas pasākumus, lai izvairītos no šīs ietekmes vai samazinātu to līdz nebūtiskam līmenim tā, lai plānu vai projektu varētu apstiprināt.

Ja tas nav iespējams, plāns vai projekts ir jānoraida un tā vietā jāizpēta citi mazāk kaitējoši risinājumi. Īpašos gadījumos var izmantot 6. panta 4. punktā noteikto izņēmuma procedūru, lai apstiprinātu plānu vai projektu, kam ir negatīva ietekme uz vienas vai vairāku Natura 2000 teritoriju viengabalainību, ja var pierādīt, ka nav citu alternatīvu un ja plāns vai projekts tiek uzskatīts par vajadzīgu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā. Šādos gadījumos jāīsteno atbilstīgi kompensācijas pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargāta Natura 2000 tīkla kopējā vienotība.

Visbeidzot, ir svarīgi norādīt, ka Dzīvotņu direktīvā noteiktā atļauju piešķiršanas procedūra nav tā pati procedūra, kas minēta Vides ietekmējuma novērtējuma direktīvā (VIN) un direktīvā par stratēģisko ietekmes novērtējumu (SVN), pat tad, ja šīs procedūras ir integrētas (sīkāku informāciju skatiet 7. nodaļā). Atšķirībā no IVN/SVN, kuru rezultāts jāņem vērā, lemjot par plāna vai projekta apstiprināšanu, pienācīgā novērtējuma secinājumi ir galīgi un nosaka, vai plānu vai projektu var apstiprināt.

2.4. Noteikumi par sugu aizsardzību

Otrs noteikumu kopums abās ES dabas aizsardzības direktīvās attiecas uz konkrētu sugu aizsardzību visā to izplatības areālā ES, t. i., gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām.

Dažas aizsargātās sugas var būt jutīgas pret noteiktiem energoinfrastruktūras projektiem, piemēram, gaisvadu elektroenerģijas kabeļiem. Tāpēc saistībā ar IVN/SVN procedūrām šie noteikumi ir jāņem vērā, arī apsverot šādus plānus vai projektus iespējami jutīgās zonās ārpus Natura 2000 teritorijām.

Sugu aizsardzības noteikumi aptver visas dabā sastopamās savvaļas putnu sugas ES, kā arī citas sugas, kas iekļautas Dzīvotņu direktīvas IV un V pielikumā.

Būtībā direktīvas prasa dalībvalstīm aizliegt:

—	minēto sugu īpatņu apzinātu traucēšanu vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrācijas laikā,

—	vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu,

—	apzinātu ligzdu vai olu iznīcināšanu vai aizsargāto augu izraušanu ar saknēm vai iznīcināšanu.

Konkrēti nosacījumi ir izklāstīti Putnu direktīvas 5. pantā un Dzīvotņu direktīvas 12. pantā (attiecībā uz dzīvniekiem) un 13. pantā (attiecībā uz augiem) (20).

Putnu direktīvas 5. pants

Neskarot 7. un 9. pantu, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu vispārēju aizsardzības sistēmu visām 1. pantā minētajām putnu sugām, jo īpaši aizliedzot:

a)	jebkādā veidā apzināti nonāvēt vai sagūstīt putnus;

b)	apzināti iznīcināt vai bojāt putnu ligzdas un olas vai pārvietot to ligzdas;

c)	lasīt putnu olas dabā un paturēt tās pat tad, ja olas ir tukšas;

d)	apzināti traucēt putnus, jo īpaši vairošanās un ligzdošanas laikā, ja šādi traucējumi būtiski skar šīs direktīvas mērķus;

e)	turēt to sugu putnus, kuras aizliegts medīt un sagūstīt.

Dzīvotņu direktīvas 12. pants

Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

a)	minēto sugu īpatņu visu veidu apzinātu gūstīšanu vai nonāvēšanu savvaļā;

b)	minēto sugu īpatņu apzinātu traucēšanu, jo īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā;

c)	apzinātu postīšanu vai olu vākšanu savvaļā;

d)	vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu.

2.	Attiecībā uz minētajām sugām dalībvalstis aizliedz savvaļā iegūtu īpatņu turēšanu, transportēšanu un pārdošanu vai apmaiņu, un to piedāvāšanu pārdošanai vai apmaiņai, izņemot gadījumus, kad īpatnis likumīgi iegūts pirms šīs direktīvas ieviešanas.

3.	Šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un 2. punktā minētos aizliegumus piemēro visā to dzīvnieku dzīves ciklā, uz kuriem attiecas šis pants.

Dzīvotņu direktīvas 13. pants

Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma b) daļā uzskaitītajām augu sugām izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

a)	šādu augu apzinātu plūkšanu, vākšanu, griešanu, izraušanu ar saknēm vai iznīcināšanu to dabiskās izplatības areālā savvaļā;

b)	savvaļā iegūtu šādu sugu īpatņu turēšanu, transportēšanu un pārdošanu vai apmaiņu, un to piedāvāšanu pārdošanai vai apmaiņai, izņemot gadījumus, kad īpatnis likumīgi iegūts pirms šīs direktīvas ieviešanas.

2.	Šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētos aizliegumus piemēro visā to augu bioloģiskajā ciklā, uz kuriem attiecas šis pants.

Dažos gadījumos (piemēram, lai novērstu nopietnu kaitējumu lauksaimniecības kultūrām, lauksaimniecības dzīvniekiem, mežiem, zvejniecībai un ūdeņiem) ir pieļaujami izņēmumi no šiem noteikumiem, ja nav pieejams neviens cits apmierinošs risinājums un šo izņēmumu sekas nav uzskatāmas par nesaderīgām ar minēto direktīvu vispārējiem mērķiem.

Izņēmumu piemērošanas nosacījumi ir izklāstīti Putnu direktīvas 9. pantā un Dzīvotņu direktīvas 16. pantā. Energopārvades infrastruktūras gadījumā tie galvenokārt ir iemesli, kas saistīti ar “veselības aizsardzību un sabiedrības drošību” vai “sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm” (skatiet 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu).

3. ENERGOPĀRVADES IEKĀRTU IESPĒJAMĀ IETEKME UZ NATURA 2000 UN ES AIZSARGĀTAJĀM SUGĀM

3.1. Ievads

Energoinfrastruktūras projekti parasti nerada būtiski apdraudējumu bioloģiskajai daudzveidībai. Daudzos gadījumos pareizi projektētiem un izvietotiem projektiem nav nekādas ietekmes vai tā ir ierobežota. Dažos gadījumos projekti ir radījuši neto ieguvumu dabai, jo īpaši teritorijās, kur dabiskā vide jau ir lielā mērā noplicināta. Tomēr atbilstīgi dažādām spēkā esošām juridiskām vidiskā novērtējuma procedūrām, (piemēram, IVN/SVN un pienācīgs novērtējums (sīkāku informāciju skatiet 7. nodaļā)), joprojām pastāv pienākums izpētīt atsevišķu plānu vai projektu iespējamo ietekmi uz dabisku vidi.

Šajā nodaļā ir apskatīta energoinfrastruktūras iespējamā ietekme uz dzīvotnēm un sugām, ko aizsargā saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu. Tās mērķis ir sniegt ierīkotājiem, energopārvades operatoriem un attiecīgajām iestādēm pārskatu par iespējamās ietekmes veidiem, kas būtu jāizvērtē, sagatavojot energopārvades infrastruktūras plānus vai projektus un veicot pienācīgu novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantā noteikto atļauju piešķiršanas procedūru vai citu novērtējumu atbilstīgi IVN/SVN direktīvām.

3.2. Individuālas pieejas nepieciešamība

Jāuzsver, ka iespējamā ietekme ir lielā mērā atkarīga no konkrētā energoinfrastruktūras projekta plāna un atrašanās vietas un šajā vietā esošo ES aizsargāto dzīvotņu un sugu jutības. Tāpēc ir ļoti svarīgi pārbaudīt katru plānu vai projektu atsevišķi.

Energopārvades iekārtu projektu plāni, tostarp KIP, protams, būs atkarīgi no dažādiem faktoriem – pārvadāmās enerģijas veida un daudzuma, saņemšanas vides (piemēram, uz sauszemes vai jūrā), vajadzīgā pārvades attāluma un saņemšanai vai uzkrāšanai vajadzīgās jaudas. Projekti var attiekties ne tikai uz tādu iekārtu vai infrastruktūras būvniecību, kas vajadzīga enerģijas pārvadei, saņemšanai vai uzkrāšanai uz sauszemes, bet arī uz tās renovāciju un/vai ekspluatācijas pārtraukšanu.

Novērtējot iespējamo ietekmi uz dabu un savvaļas floru un faunu, ir svarīgi ņemt vērā ne tikai pamata infrastruktūru, bet arī visas saistītās ietaises un iekārtas, piemēram, pagaidu piekļuves ceļus, darbuzņēmēju iekārtas un aprīkojuma glabātavas, iežogotas būvniecības teritorijas, betona pamatus, pagaidu kabeļus, izrakto augsni, teritorijas, kur augsne paliek pāri, utt. Ietekme var būt īslaicīga vai pastāvīga, konkrētajā teritorijā vai ārpus tās, kumulatīva, parādīties dažādos projekta cikla brīžos (piemēram, būvniecības, renovācijas, apkopes un/vai ekspluatācijas pārtraukšanas posmā). Visi šie faktori ir jāņem vērā.

Ja pastāv risks, ka energoinfrastruktūras plāns vai projekts var izraisīt ar ES dabas aizsardzības direktīvām aizsargātu sugu (piemēram, ērgļi un jūras zīdītāji) nāvi vai traumas vai šo sugu vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu, vai apzināti traucēt tās vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā, ir jāņem vērā šo direktīvu sugu aizsardzības noteikumi. Šo stingro aizsardzības režīmu piemēro plašākā apgabalā, t. i., gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām.

Mazinoši pasākumi

Šajā nodaļā minēto negatīvo ietekmi dažkārt var efektīvi mazināt. Mazināšana nozīmē, ka plānā vai projektā iekļauj pasākumus, ar ko var novērst šo negatīvo ietekmi vai to samazināt līdz nebūtiskam līmenim. Tas nozīmē, ka šiem pasākumiem ir jābūt tieši saistītiem ar iespējamo ietekmi un jāpamatojas uz labu attiecīgo sugu/dzīvotņu izpratni.

Mazināšanas pasākumi var ietvert projekta īstenošanas vietas maiņu, kā arī energoinfrastruktūras dažādo aspektu izmēra, konstrukcijas un konfigurācijas izmaiņas. Tāpat šie pasākumi var ietvert īslaicīgus pielāgojumus būvniecības un ekspluatācijas fāzēs. Sīkāku informāciju un iespējamo mazināšanas pasākumu piemērus skatiet nākamajā nodaļā.

3.3. Pārskats par iespējamo ietekmi uz ES aizsargātajām sugām un dzīvotnēm

Ietekmes veids un mērogs ir lielā mērā atkarīgs no teritorijā esošajām ES aizsargātajām sugām vai dzīvotņu veida, to ekoloģijas, izvietojuma un aizsardzības stāvokļa. Tāpēc katrs plāns vai projekts ir jāizvērtē atsevišķi. Turpmāk tekstā ir sniegts pārskats par visbiežāk konstatētajiem ietekmes veidiem.

3.3.1. Dzīvotņu izzušana, noplicināšanās vai sadrumstalošanās

Lai īstenotu energopārvades infrastruktūras projektus, var nākties attīrīt teritoriju un zemes virsmu no veģetācijas (bieži sauc par tiešu zemes aizņemšanu). Šā procesa laikā teritorijā esošās dzīvotnes var tikt mainītas, bojātas, sadrumstalotas vai iznīcinātas. Dzīvotņu izzušanas un noplicināšanās mērogs ir atkarīgs no projekta lieluma, atrašanās vietas un plāna, kā arī no skartās dzīvotnes jutības.

Ir svarīgi norādīt, ka, lai gan var šķist, ka faktiski tiek aizņemts ierobežots zemes gabals, netiešā ietekme var būt daudz plašāka – jo īpaši gadījumos, kad darbi maina hidroloģisko režīmu vai ģeomorfoloģiskos procesus, kā arī ūdens vai augsnes kvalitāti. Šāda netieša ietekme var izraisīt smagu dzīvotnes noplicināšanos, sadrumstalošanos vai izzušanu dažkārt pat salīdzinoši lielā attālumā no projekta īstenošanas vietas.

Zuduma būtiskums ir arī atkarīga no tā, cik retas un jutīgas ir skartās dzīvotnes un/vai cik būtiskas tās ir kā sugu barošanās, vairošanās un ziemas guļas vietas. Novērtējot dzīvotnes izzušanas vai noplicināšanās būtiskumu, ir arī jāņem vērā, cik lielā mērā dažas dzīvotnes kalpo par izplatīšanās un migrācijas koridoru (piemēram, starp barošanās un ligzdošanas vietām) elementiem vai atspēriena punktiem.

3.3.2. Traucēšana un pārvietošanās

Sugu traucēšana to parastajās vairošanās, barošanās vai atpūtas teritorijās, kā arī migrācijas ceļos var izraisīt sugu pārvietošanos un izspiešanu, kā rezultāta sugas attiecīgo dzīvotni vairs neizmanto. Sugas var pārvietoties no projekta īstenošanas zonas un apkārtējām teritorijām intensīvākas satiksmes dēļ, cilvēku klātbūtnes un trokšņa dēļ, putekļu, piesārņojuma, mākslīgā apgaismojuma vai vibrācijas dēļ būvdarbu laikā vai pēc tiem.

Ietekmes būtiskumu nosaka traucējumu mērogs un pakāpe, kā arī skarto sugu jutība un citu netālu esošu to dzīvotņu pieejamība un kvalitāte, uz kurieni var pārvietoties iztraucētie dzīvnieki. Retu un apdraudētu sugu gadījumā pat neliela vai īslaicīga traucēšana var būtiski negatīvi ietekmēt šo sugu ilgtermiņa pastāvēšanu attiecīgajā reģionā.

3.3.3. Sadursmes un nāvējošas elektrotraumas risks

Putni un, iespējams, sikspārņi var sadurties ar dažādām gaisvadu elektrolīniju un citu virszemes elektroenerģijas iekārtu daļām. Sadursmes riska pakāpe lielā mērā ir atkarīga no teritorijas atrašanās vietas un tajā esošajām sugām, kā arī no laikapstākļiem, redzamības un attiecīgo elektrolīniju konstrukcijas (jo īpaši nāvējošas elektrotraumas gadījumā). Sugas, kuru īpatņi ir ilgdzīvotāji, ir ar mazu vairošanās spēju un/vai retas sugas/sugas, kuru aizsardzības statuss noteikts kā “jutīgs” (piemēram, ērgļi, lijas un stārķi), var būt īpaši pakļautas riskam.

Putnu sadursmes un nāvējošas elektrotraumas risks ir turpmāk apskatīts 4. un 5. nodaļā. Sikspārņu gadījumā diemžēl trūkst pētījumu par iespējamo sadursmes risku ar gaisvadu elektrolīnijām un tās sekām, jo ir grūti uzraudzīt mazu dzīvnieku nāvi gar šādu garu un lineāru infrastruktūru.

3.3.4. Šķēršļi

Apjomīga elektroenerģijas pārvades, saņemšanas un uzkrāšanas infrastruktūra var piespiest sugas vispār izvairīties no teritorijas gan migrācijas, gan regulārās barības meklēšanas laikā attiecīgajā vietā. Tas, vai šis uzskatāms par problēmu, ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, no apakšstacijas lieluma, attāluma starp elektroenerģijas kabeļiem un to novietojuma, no sugu pārvietošanās pakāpes un spējas kompensēt lielāku enerģijas patēriņu, kā arī no tā, kādā pakāpē tiek traucēta saikne starp barošanās, atpūtas un vairošanās vietām.

Vairākas zinātnieku grupas ir ziņojušas par jauniem pierādījumiem, ka elektrolīniju kabeļi var atbaidīt dzīvniekus, jo tie rada UV staru zibšņus, kas nav redzami cilvēkam. Starptautiska pētnieku komanda veica pētījumu (21), kura ideja tika aizgūta no novērojumiem, ka ziemeļbrieži, skrienot pa tundru, izvairās no elektrolīniju kabeļiem. Lai gan zināšanu joprojām ir ļoti maz, dažos konkrētos gadījumos šāda veida izvairīšanās un sadrumstalošanās ir svarīga, kad tiek noskaidrots, cik būtiska ir ietekme.

3.4. Atšķirība starp būtisku un nebūtisku ietekmi

Jebkura ietekmes novērtējuma pirmais solis ir to sugu un dzīvotņu identificēšana, ko varētu ietekmēt energopārvades infrastruktūras plāns vai projekts, neatkarīgi no tā, saskaņā ar kādu tiesību aktu novērtējumu veic – saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu, ja projekts ietekmē Natura 2000 teritoriju, un IVN vai SVN direktīvu, ja tas ietekmē sugas ārpus Natura 2000 tīkla. Pēc tam ir jānosaka, vai ietekme ir būtiska. Juridiskā procedūra tāda plāna vai projekta “būtiskuma” noteikšanai, kas ietekmē Natura 2000 teritorijas, ir aprakstīta 7. nodaļā. Lai palīdzētu kopumā izprast “būtiskuma” jēdzienu, šeit īsi skaidroti daži no vispārējiem principiem, kas iesaistīti “būtiskuma” noteikšanā attiecībā uz savvaļas floru un faunu (neatkarīgi no tā, vai tā atrodas Natura 2000 teritorijā).

Būtiskuma novērtēšana jāveic katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā iespējami skartās sugas un dzīvotnes. Dažu īpatņu zaudēšana dažām sugām var būt nebūtiska, bet radīt nopietnas sekas citām. Ietekmes būtiskumu ietekmē populācijas lielums, sadalījums, izplatības areāls, vairošanās stratēģija un dzīves ilgums. Visticamāk, šie faktori dažādās teritorijās atšķirsies.

Ir arī jāņem vērā saikne starp dažāda veida ietekmi, piemēram, zemes aizņemšana kā tāda konkrētai sugai var nebūt būtiska, bet kopā ar lieliem traucēšanas vai pārvietošanās riskiem tā var būtiski pasliktināt minētās sugas stāvokli un galu galā arī ietekmēt tās izdzīvošanu.

Būtiskuma novērtējums jāveic arī atbilstošā ģeogrāfiskā mērogā. Attiecībā uz migrējošām sugām, kas pārvietojas lielā attālumā, ietekme kādā konkrētā teritorijā var radīt sekas sugai daudz plašākā ģeogrāfiskā apgabalā. Arī attiecībā uz nometnieku sugām, kam ir liela teritorija vai mainīgi dzīvotņu lietošanas paradumi, varētu būt jāņem vērā ietekme reģionālā (nevis vietējā) mērogā.

Visbeidzot, visam iepriekš minētajam ir jāpamatojas uz labākajiem pieejamajiem datiem. Lai šādus datus iegūtu, noteiktu laiku pirms projekta uzsākšanas var būt vajadzīgs veikt lauka apsekojumus vai īstenot monitoringa programmas.

3.5. Kumulatīva ietekme

Nosakot ietekmi uz Natura 2000 teritorijām, jāņem vērā arī kumulatīvo ietekmju novērtējums, kā minēts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā. Plāna vai projekta kumulatīvā ietekme bieži var būt ļoti nozīmīga un ir rūpīgi jāizvērtē. Tā var rasties tad, kad teritorijā vai pārlidošanas koridorā atrodas vairāki energoinfrastruktūras objekti vai ja energoinfrastruktūras projekts tiek īstenots tajā pašā teritorijā kā cita veida plāns vai projekts (piemēram, cita rūpnieciskā attīstība). Kumulatīvā iedarbība ir visu šo darbību apvienotā ietekme. Varētu būt tā, ka energoinfrastruktūras projektam kā tādam nav būtiskas ietekmes, bet, ja tā ietekmei pievienojas vēl citu attiecīgajā teritorijā īstenoto plānu vai projektu ietekme, kombinētā iedarbība var kļūt būtiska.

Piemēram, naftas cauruļvada projekts, kas šķērso mitraines daļu, var nedaudz, lai gan pieņemami un īslaicīgi, palielināt dzīvotnes noplicināšanos, ar ko tā spēj tikt galā. Taču ja mitrainē vēl arī īsteno ūdens līmeņa pazemināšanas un/vai ceļu būvniecības projektu, visu šo projektu kopējā hidroloģiskā ietekme var izraisīt pastāvīgu izzušanu, sadrumstalošanos vai izžūšanu. Šajā gadījumā katra atsevišķā projekta ietekme nav būtiska, bet to kopējā ietekme varētu būt būtiska. Tas ietekmē plānošanas lēmumu abu rosināto projektu gadījumā.

Kumulatīvā iedarbība ir jāņem vērā, izpildot arī IVN/SVN procedūras.

Tā kā visā ES teritorijā notiek ļoti strauja energoinfrastruktūras attīstība, ir svarīgi kumulatīvo ietekmi novērtēt vidiskā novērtējuma agrīnā posmā, nevis tikai procesa beigās, jo tas kavē lēmumu pieņemšanu par rosināto projektu atbilstību ES tiesību aktiem.

4. ELEKTROTĪKLU INFRASTRUKTŪRAS IESPĒJAMĀ IETEKME UZ SAVVAĻAS PUTNIEM

4.1. Ievads

Iepriekšējā nodaļā tika sniegts vispārējs pārskats par dažādiem iespējamās ietekmes veidiem, kam jāpievērš uzmanība, izstrādājot energoinfrastruktūras projektus, jo īpaši Natura 2000 teritorijās un to apkaimē, kā arī netālu no citām jutīgām teritorijām, ko izmanto sugas, kuras aizsargātas ar abām ES vides aizsardzības direktīvām.

Šajā nodaļā analizēta tieši energoinfrastruktūras iespējamā ietekme uz Eiropas savvaļas putniem. Šim jautājumam pēdējo gadu laikā ir pievērsta liela uzmanība, jo šajā gadījumā ietekme var rasties biežāk un būt būtiskāka nekā tā, ko rada cita veida sauszemes energoinfrastruktūra.

4.2. Elektrotīkla infrastruktūra

Atšķirībā no citām precēm elektroenerģiju nevar uzglabāt, un tāpēc tā ir jāražo un jānogādā lietotājiem reāllaika režīmā. Tāpēc elektropārvades sistēma ir sarežģītāka un dinamiskāka nekā citas komunālās saimniecības sistēmas, piemēram, ūdensapgādes vai dabasgāzes sistēma. Pēc tam, kad elektroenerģija ir saražota spēkstacijā, liels tās daudzums pa augstsprieguma pārvades līnijām tiek pārvadīts ievērojamā attālumā uz apakšstacijām (110-750 kV Eiropā, ENTSO, 2012. g.). No apakšstacijām elektroenerģija tiek pievadīta mājsaimniecībām un uzņēmumiem pa vidsprieguma (1-60 kV) un zemsprieguma (1 kV) sadales līnijām.

3. attēls

(USDA, 2009. g.).

Elektroenerģijas sistēma ir izteikta tīkla sistēma. Pārvades tīkls ietver ne tikai pārvades līnijas no spēkstacijām līdz patēriņa centriem, bet arī no vienas pārvades līnijas uz citu, tā veidojot sistēmu, kas palīdz nodrošināt netraucētu elektroenerģijas plūsmu. Ja tiek pārtraukta pārvades līnijas darbība vienā elektrotīkla daļā, elektroenerģiju novirza uz citām elektrolīnijām, lai to varētu turpināt piegādāt klientiem (PSCW, 2009. g.).

Elektroenerģiju var pārvadīt pa gaisvadu vai pazemes kabeļiem, izmantojot gan maiņstrāvu, gan līdzstrāvu. Visos gadījumos spriegums ir augsts, jo lielā attālumā (parasti vairāk nekā 600 km) tas nodrošina labāku efektivitāti. Parasti elektroenerģija tiek pārvadīta pa maiņstrāvas (AC) gaisvadu līnijām (EASAC, 2009. g.).

Salīdzinājumā ar pazemes līnijām gaisvadu līniju būvniecības izmaksas līdz šim ir bijušas daudz mazākas nekā pazemes kabeļu vilkšana, un to jauda ir bijusi lielāka. Gaisvadu līniju paredzētas kalpošanas laiks ir liels un var sasniegt pat 70 vai 80 gadus. Galvenie gaisvadu līniju trūkumi ir zemes aizņemšana, vizuālais izskats un dažāda veida ietekme uz vidi (EASAC, 2009. g.) (22).

Pārvades līniju iekārtās ir iespējama vismaz viena trīsfāžu ķēde. Tām ir trīs aktīvi vadi (vairāk, ja tie ir kūļvadi) un var būt viens vai divi sazemēti vadi (parasti sauc par zibensaizsardzības trosēm), kas virs fāzes vadiem uzstādīti zibensaizsardzībai. Sadales līniju iekārtās var izmantot dažādas vadu konfigurācijas (APLIC, 2006. g.).

Vairumā komerciāli izmantojamu AC gaisvadu elektrolīniju tiek lietota kāda veida balsta konstrukcija, kam piestiprina izolatorus un elektriskos vadus. Balsta konstrukcijas var būt koka balsti, dobas vai režģveida tērauda konstrukcijas, dzelzsbetona balsti vai kompozītmateriālu balsti no stiklašķiedras vai citiem materiāliem. Izolatorus izgatavo no porcelāna vai polimēru materiāliem, kas parasti nevada elektrību. Elektriskos vadus parasti ražo no vara vai alumīnija (Bayle, 1999. g., Janss, 2000. g., APLIC, 2006. g.).

Trīsfāžu sistēmas izmanto gan sadales, gan pārvades līnijās. Viens no galvenajiem trīsfāžu sistēmu ieguvumiem ir to spēja piegādāt lielu daudzumu elektroenerģijas lielā attālumā (APLIC, 2006. g.).

4.3. Elektroenerģijas infrastruktūras iespējamā negatīvā ietekme uz savvaļas putniem

Turpmāk tekstā iztirzāti galvenie ietekmes veidi uz savvaļas putnu sugām. Sava izmēra, morfoloģijas, uzvedības un telpiskā sadalījuma dēļ dažas aizsargātās Eiropas sugas nepārprotami ir jutīgākas pret noteiktiem ietekmes veidiem.

Tabulā 2. pielikumā ir sniegts sistemātisks, pēc prioritātes sakārtots putnu populāciju un elektrolīniju mijiedarbības izraisīto ietekmju saraksts (Birdlife, 2013. g.) Tabulā norādītā informācija nenozīmē, ka visos apstākļos šī ietekme radīsies tā, kā aprakstīts. Liela nozīme būs konkrētai sugai un konkrētiem apstākļiem katrā atsevišķā gadījumā, kā arī korektīvo pasākumu pieejamībai ietekmes mazināšanai.

Kāpēc dažas putnu sugas ir jutīgākas pret elektrolīnijām nekā citas?

Tas bieži notiek šādu fizioloģisku, uzvedības un ekoloģisku īpatnību dēļ:

—	liels izmērs,

—	slikta frontālā redze,

—	dod priekšroku aktivitātei nakts laikā,

—	slikti lido, mazāka manevrēšanas spēja (sadursme),

—	nepieredzējuši lidotāji, jauni putni (nāvējoša elektrotrauma un sadursme),

—	labprātāk guļ, tup vai ligzdo augstākās vietās,

—	dod priekšroku atklātām dzīvotnēm bez kokiem (nāvējoša elektrotrauma),

—	pulcējas baros, bara dzīvniekiem raksturīga uzvedība,

—	sugas, kas ir jutīgas pret traucēšanu,

—	dod priekšroku dzīvotnēm mazā augstumā (t. i., attiecībā pret lielāku elektrotīkla blīvumu),

—	retas un apdraudētas sugas (kombinācijā ar mazu blīvumu, mazu potenciālo auglību utt. Skatiet turpmāk tekstā),

—	sugas ar mazu blīvumu (mazāku aizstāšanas iespēju),

—	sugas ar mazu reproduktīvo potenciālu (palielinoties pieaugušo īpatņu mirstībai, ir vajadzīgs vairāk laika, lai atgūtos no populācijas lieluma samazināšanās),

—	sugas ar mazu potenciālo auglību, zemu mirstību, garu paredzamo mūža ilgumu (samazinoties populācijas papildināšanas potenciālam pastāvīga īpatņu skaita samazinājuma dēļ),

—	lielā attālumā starp kontinentiem migrējoši putni (liels teritoriālais mērogs un ļoti dažāds elektrolīniju radītās ietekmes mazināšanas līmenis).

4.3.1. Nāvējoša elektrotrauma

Nāvējošai elektrotraumai var būt būtiska ietekme uz vairākām putnu sugām, un tā var izraisīt vairāku tūkstošu putnu bojāeju katru gadu (23). Nāvējoša elektrotrauma var rasties tad, kad putns vienlaikus pieskaras diviem fāzes vadiem vai vienam vadam un sazemētai ierīcei, jo īpaši tad, kad spalvas ir mitras (Bevanger, 1998. g.). Nāvējoša elektrotrauma īpaši bieži rodas šādām sugām: stārķveidīgie, piekūnveidīgie, pūčveidīgie un zvirbuļveidīgie (Bevanger, 1998. g.) – skatīt tabulu turpmāk tekstā.

Pastāv liela vienprātība, ka putniem radītais risks ir atkarīgs no elektroenerģijas iekārtu tehniskās konstrukcijas un detalizēta projekta. Nāvējošas elektrotraumas risku īpaši rada “neatbilstoši konstruēti” vidēja sprieguma elektrolīniju balsti (“slepkavnieciskie balsti”) (BirdLife International, 2007. g.).

Putnu bojāejas iespēju dēļ nāvējošas elektrotraumas ietekmē tālāk minētie faktori.

—	Putnu morfoloģija: lieli putni ir ievainojamāki, jo pastāv lielāka iespēja pieskarties elektrokomponentiem ar izplestiem spārniem vai citām ķermeņa daļām (Olendorff et al., 1981. g.; APLIC, 2006. g.).

—

Putnu uzvedība: jutīgāki ir tie putni, kas uz elektrolīniju balstiem guļ, tup un ligzdo (Bevanger, 1998. g.). Šķiet, ka sugām, kas ligzdo uz zemes (lijas un dažas pūces), reti rodas nāvējoša elektrotrauma, jo tās parasti medī lidojumā un atpūšas vai pārlaiž nakti uz zemes vai nelielā augstumā virs zemes (Benson, 1981. g.).

—

Balstu veids un konfigurācija:

—	vairums negadījumu notiek pie vidēja sprieguma sadales līniju stabiem (no 1 kV līdz 60 kV), jo starp dažādām to daļām ir neliels pārlaidums (Haas & Nipkow, 2006. g.),

—	speciālas nozīmes balstu (enkurbalsti, transpozīcijas balsti, nozarbalsti, krustbalsti, transformatori) dēļ iet bojā vairāk putnu nekā vienkāršu konstrukciju dēļ (Demeter et al., 2004. g.),

—	López-López un viņa kolēģi 2011. gadā pierādīja, ka putnu bojāejas gadījumu skaitu varētu būtiski samazināt, modernizējot bīstamus balstus ar neatbilstošu konstrukciju.

—

Vides faktori:

—	daudz medījamu dzīvnieku: palielinoties medījamo dzīvnieku skatam, pieaug arī nāvējošu elektrotraumu dēļ bojāgājušo plēsīgo putnu skaits (Benson, 1981. g.; Guil et al., 2011. g.),

—	veģetācijas struktūra un segums: veģetācijas struktūra var ietekmēt medījuma pieejamību un plēsīgo putnu spēju atrast barību (Guil et al., 2011. g.),

—	dzīvotne: elektrolīniju balstus putni biežāk izmanto (un arī iet bojā nāvējošu elektrotraumu dēļ) tur, kur ir maz vietu tupēšanai, piemēram, zālājos, mitrājos (Haas et al., 2005. g.; Lehman et al., 2007. g.),

—

topogrāfija: nāvējošas elektrotraumas gadījumā topogrāfija ietekmē to, kur putni tup un guļ, bet veģetācija nosaka šādu dabisku vietu pieejamību attiecīgajā teritorijā. Ērgļu mirstība palielinājās nogāzēs un to, iespējams, ietekmēja pieradums medīt no sēdposteņa. Pētījumos ir pierādīts, ka torņbalstiem, kas atrodas pamata teritorijā un ko ietver augstas nogāzes, ir tendence izraisīt vairāk nāvējošu elektrotraumu (Guil et al., 2011. g.).

—	Dzimums: vienas un tās pašas sugas izmērā lielākas mātītes nāvējoša elektrotrauma apdraud vairāk (Ferrer & Hiraldo, 1992. g.).

—

Vecums: jauni un nepieauguši putni ir vairāk pakļauti nāvējošas elektrotraumas riskam nekā pieauguši īpatņi. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka tiem trūkst pieredzes ar nolaišanos un pacelšanos (Benson, 1981. g.; Harness, 1997. g.; Bevanger, 1998. g.; Harness & Wilson, 2001. g.; Janss & Ferrer, 2001. g.; González et al., 2007. g.).

—	Teritoriālais sadalījums: noteiktās putniem būtiskās zonās (piemēram, ligzdošanas vietās ar lielu blīvumu, izkliedes, pulcēšanās vai sastrēguma zonās) nāvējošas elektrotraumas risks ir lielāks nekā teritorijās ar zemu blīvumu (González et al., 2006. g.. Cadahia et al., 2010. g.);

—

Sezonalitāte: vairums negadījumu notiek vasaras beigās – apspalvošanās periodā vai pēc tā. Lielie ērgļi ir vairāk apdraudēti rudenī un ziemā – iespējams, tāpēc, ka mitrā laikā (lietus, sniegs) tiem samirkst apspalvojums, kas ir ārkārtīgi svarīgi attiecībā uz nāvējošas elektrotraumas risku (Benson, 1981. g.; Bevanger, 1998. g.; Lasch et al., 2010. g.; Manville, 2005. g.; Lehman et al., 2007. g.).

—

Valdošā vēja virziens attiecībā pret traversu arī var palielināt plēsīgo putnu bojāeju nāvējošas elektrotraumas dēļ. Ir aizdomas, ka balsti, kuru traversas atrodas perpendikulāri valdošajiem vējiem, izraisa mazāka skaita ērgļu bojāeju nekā tie, kuru traversas atrodas pa diagonāli vai paralēli vēja virzienam, jo nav viegli pacelties un nolaisties sānvējā (Nelson un Nelson (1976. g.)).

Tabulā sniegts pārskats par Eiropas putnu dzimtām, kas atzītas par jutīgām attiecībā uz nāvējošu elektrotraumu un/vai sadursmi (Birdlife, 2013. g.)

1. tabula

Ietekmes smaguma pakāpe uz dažādu Eirāzijas putnu dzimtu populāciju mirstību, ko izraisījusi nāvējoša elektrotrauma un sadursme ar elektrolīnijām

Putnu dzimtas Eirāzijā, kas starptautiskā mērogā atzītas par jutīgām attiecībā uz nāvējošu elektrotraumu un sadursmi	Negadījumu skaits nāvējošas elektrotraumas dēļ	Negadījumu skaits sadursmes dēļ
Gārgales (Gaviidae) un dūkuri (Podicipedidae)	0	II
Vētrasputni (Procellariidae)	0	II
Sullas (Sulidae)	0	I
Pelikāni (Pelicanidae)	I	II–III
Jūras kraukļi (Phalacrocoracidae)	I	I
Gārņi, dumpji (Ardeidae)	I	II
Stārķi (Ciconidae)	III	II
Ibisi (Threskiornithidae)	I	II
Flamingo (Phoenicopteridae)	0	II
Pīles, zosis, gulbji, gauras (Anatidae)	0	II
Plēsīgie putni (Accipitriformes un Falconiformes)	II–III	I–II
Irbes, paipalas, rubeņi (Galliformes)	0	II–III
Raļļi, ūdensvistiņas, lauči (Rallidae)	0	II
Dzērves (Gruidae)	0	III
Sīgas (Otidae)	0	III
Tārtiņi/slokas (Charadriidae + Scolopacidae)	I	II–III
Klijkaijas (Sterkorariidae) un kaijas (Laridae)	I	II
Zīriņi (Sternidae)	0–I	I–II
Alki (Alcidae)	0	I
Smilšvistiņas (Pteroclididae)	0	II
Baloži (Columbidae)	I–II	II
Dzeguzes (Cuculidae)	0	I–II
Pūčveidīgie (Strigiformes)	II–III	II
Lēļi (Caprimulgidae) un svīres (Apodidae)	0	I–II
Pupuķi (Upudidae) un zivju dzenīši (Alcedinidae)	I	I–II
Bišu dzeņi (Meropidae)	0–I	I–II
Zaļās vārnas (Coraciidae)	I–II	I–II
Dzilnas (Picidae)	I	I–II
Vārnas (Corvidae)	II	I–II
Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)	I	I–II
0= par negadījumiem nav ziņots vai tie ir mazticami. I= par negadījumiem ziņots, bet nav acīmredzama apdraudējuma putnu populācijai. II= liels negadījumu skaits reģionā vai teritorijā, bet nav būtiskas ietekmes uz kopējo sugas populāciju. III= negadījumi ir nozīmīgs mirstības faktors, kas var izraisīt sugas izmiršanu reģionā vai plašākā mērogā.

4.3.2. Sadursme

Sadursmes ar elektrolīnijām izraisa vairāku miljonu putnu bojāeju visā pasaulē, kā arī var būt augstas mirstības cēlonis dažām putnu sugām (Bevanger 1994. g., 1998. g.; Janss 2000. g.; APLIC, 2006. g.; Drewitt & Langston, 2008. g.; Jenkins et. al., 2010. g.; Martin, 2011. g.; Prinsen et al., 2011. g.). Empīriski dati un teorētiski aprēķini liecina, ka sugām ar lielu spārna laukuma attiecību pret ķermeņa masu un mazu spārnu garuma attiecību pret to platumu ir liels risks sadurties ar elektrolīnijām. Šie putni parasti lido ātri, un smagā ķermeņa un mazo spārnu dēļ tiem ir ierobežota iespēja reaģēt uz negaidītiem šķēršļiem (Bevanger, 1998. g.). Izvērtējot attiecību starp sadursmju upuru skaitu, par ko saņemta informācija, un attiecīgās sugas putnu skaitu un populācijas lielumu, šķiet, ka ietekme uz dažām vistveidīgo, dzērvjveidīgo, pelikānveidīgo un stārķveidīgo sugām ir neproporcionāli liela (Bevanger, 1998. g.) – skatiet 1. tabulu.

Sadursmes rašanās iespēju ietekmē šādi faktori:

—	putnu morfoloģija: putniem ar lielāku ķermeņa masu un relatīvi īsiem spārniem un astēm, ko apraksta kā “sliktus lidotājus”, ir lielāks sadursmes risks (Bevanger, 1998.g.; Janss, 2000. g.),

—	putnu fizioloģija: noteiktu sugu putni vismaz īslaicīgi ir akli lidošanas virzienā (Martin, 2011. g.),

—

putnu uzvedība:

—	pulcēšanās baros – īpaši ievainojamas ir sugas, kuru īpatņi ikdienā šādi pārlido elektrolīnijas no/uz barošanās, ligzdošanas un guļas vietām (Janss, 2000. g.),

—	putnu sugas, kuru īpatņi regulāri lido nakts laikā vai puskrēslā, ir vairāk pakļautas sadursmes riskam nekā sugas, kas pamatā lido dienā,

—	ir jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, laikapstākļi, līniju konfigurācija, līniju trases, dzīvotnes izmantošana, veģetācija pie līnijām, topogrāfija, traucēšana, migrācijas ceļu izvēle un atpūtas vietas.

Nāvējošas elektrotraumas un sadursmes izraisa ekonomiskus zaudējumus

Putnu izraisītas pārtrauces mazina elektrolīniju uzticamību un palielina elektroenerģijas piegādes izmaksas. Dažas pārtrauces var īslaicīgi ietekmēt tikai dažus klientus, lai gan tām var būt arī ietekme uz komunālā pakalpojuma uzticamību un garantijām klientiem. Nozīmīgākām pārtraucēm var būt smagas sekas, un tās var izraisīt lielus ekonomiskus zaudējumus komunālo pakalpojumu uzņēmumiem un patērētājiem (APLIC, 2006. g.).

Ar putniem saistīto elektroenerģijas pārtrauču izmaksas ietver:

—	zaudētus ieņēmumus,

—	elektroapgādes atjaunošanu,

—	iekārtu labošanu,

—	ligzdu noņemšanu un citus dzīvnieku radītā kaitējuma kontroles pasākumus,

—	administrācijas un vadības darbinieku laiku,

—	klientiem nesniegtus pakalpojumus un negatīvu sabiedrības viedokli,

—	mazāku elektrosistēmas uzticamību (APLIC, 2006. g.).

4.3.3. Dzīvotnes izzušana un sadrumstalošanās

Apgrūtinātie elektrolīniju trašu koridori var izraisīt mežu un citu dabisko dzīvotņu sadrumstalošanos. Elektrolīniju izbūves rezultātā var izzust dzīvotnes, jo šādas līnijas var nejauši izraisīt meža ugunsgrēku (Rich et al., 1994. g.). Lai gan energoinfrastruktūras aizņemtā zemes platība ir relatīvi maza, tā tomēr var būt būtiska, ja izzušana novērojama noteiktas sugas pamata dzīvotnē vai ja šajā pašā zonā vairāku citu projektu dēļ veidojas kumulatīva iedarbība. Tāpēc tā ir jāizvērtē katrā individuālā gadījumā.

4.3.4. Traucēšana/pārvietošanās

Elektrolīniju būvniecības un apkopes laikā nenovēršami notiek dzīvotnes daļas iznīcināšana vai izmaiņas (van Rooyen, 2004. g.; McCann, 2005. g.). Gaisvadu elektrolīnijas var izraisīt izmantojamu barošanās zonu izzušanu vairošanās vietās, kā arī atpūtas un ziemošanas dzīvotnēs. Piemēram, nesen veikti pētījumi liecina, ka elektrolīnija ietekmē lielās sīgas lidošanas virzienu un ierobežo piemērotu dzīvotņu izmantošanu (Raab et al., 2010. g.) un ka mazās sīgas izvairās no pārvades elektrolīnijām, kas ir svarīgākais faktors, kurš nosaka vairošanās blīvumu teritorijās ar sugām piemērotu dzīvotni (Silva, 2010. g.; Silva et al., 2010. g.).

4.3.5. Elektromagnētiskie lauki

Visas elektriskās plūsmas, tostarp plūsmas pa elektrolīnijām, rada elektromagnētiskos laukus (EML). Tāpēc daudzas putnu sugas ir pakļautas EML iedarbībai visas savas dzīves laikā līdzīgi kā cilvēki (Fernie un Reynolds, 2005. g.). Ir veikti daudzi pētījumi un pastāv pretrunīgi viedokļi par to, vai EML ietekmē mugurkaulnieku šūnas, endokrīno un reproduktīvo sistēmu, kā arī imūnsistēmu. Pētījumi par EML ietekmi uz putniem liecina, ka EML parasti (lai gan ne vienmēr) maina putnu uzvedību, augšanu, attīstību, fizioloģiju un endokrīno sistēmu, mazina sekmīgas vairošanās iespēju, kā arī rada oksidatīvo stresu (Fernie, 2000. g.; Fernie un Reynolds, 2005. g.).

4.4. Elektroenerģijas infrastruktūras iespējamā pozitīvā ietekme uz savvaļas putniem

Elektrolīnijām, torņiem un sadales balstiem var būt arī pozitīva ietekme uz savvaļas putnu sugām. Piemēram, tās/tie var nodrošināt šādus ieguvumus:

—

ligzdu pamatne, ligzdošanas vieta: ir vairāki iemesli, kāpēc putni dažkārt veido ligzdas uz elektroenerģijas konstrukcijām, piemēram, tādu alternatīvu ligzdošanas vietu kā koku un klinšu trūkums; elektroenerģijas konstrukcijas nodrošina no plēsīgajiem zīdītājiem drošu un izturīgu pamatni, uz kuras putniem veidot savas ligzdas (van Rooyen, 2004. g., McCann, 2005. g.). Inženiertehniskās konstrukcijas var kalpot par ligzdas pamatni dzīvotnēs, kur dabisku elementu ir ļoti maz, kā arī sniegt zināmu aizsardzību, tā veicinot dažu sugu izplatību vai palielinot šo sugu īpatņu blīvumu noteiktā vietā (APLIC, 2006. g.),

—

tupēšanas, guļas un medību vieta: plēsīgie putni un stārķi bieži izmanto elektrolīniju konstrukcijas guļai, jo tās ir labāk aizsargātas pret sliktiem laikapstākļiem un uz zemes esošajiem plēsējiem. Elektrolīniju balstu izvietošana atklātās dzīvotnēs dod labumu dažiem plēsīgajiem putniem, nodrošinot vietu, no kuras labi pārraudzīt medību zonu. Elektrolīniju konstrukcijas zonās, kur ir relatīvi maz koku, ir nodrošinājušas miljoniem kilometru garas dzīvotnes plēsīgajiem putniem, kas medī no sēdposteņa (Olendoff et. al., 1980. g.),

—

dzīvotņu pārvaldība: elektrolīnijas var arī nodrošināt nepārtrauktu dzīvotni sugām, kurām vajadzīga neliela veģetācija. ASV veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka atklātās apgrūtinātās teritorijas gar elektrolīnijām nodrošina dzīvotni tādām putnu sugām, kuru īpatņu skaits samazinās (Confer & Pascoe, 2003. g.; Askins, 2012. g.).

ELIA/RTE LIFE+ projekts. Dodot labumu dabai (24)

ELIA (augstsprieguma elektroenerģijas pārvades sistēmu operators Beļģijā) un RTE (elektroenerģijas pārvades sistēmu operators Francijā) vadīja piecus gadus ilgu projektu (2011.–2017. g.), kura mērķis bija apsaimniekot un atjaunot vairāk nekā 300 hektārus zemes zem vidsprieguma un augstsprieguma gaisvadu elektrolīnijām Valonijā un Francijā.

Šis projekts ilustrē dabas aizsardzības pasākumus un parāda, kā enerģētikas nozares ieinteresētās personas infrastruktūras attīstību var izmantot kā iespēju uzlabot bioloģisko daudzveidību.

Dīķi (mērķis: 100 dīķu 130 km projekta teritorijas)

Vietās, kur augsne ir piemērota (necaurlaidīgs slānis – kūdra, baltie māli un mālainas augsnes), un galvenokārt vietās, kur ir laba iespēja dzīvot noteiktām retām sugām, tika izrakti dīķi vai izveidoti notekgrāvju dambji, lai appludinātu vismaz 25 m2 teritorijas (minimālais lielums, lai novērstu sanesu veidošanos, t. i., dīķu piepildīšanos ar lapām). Mežā esošu dīķu tīkls ļaus tos kolonizēt abiniekiem, spārēm, airvabolēm un mitraiņu putniem un novērsīs populāciju izolāciju.

Augļu dārzi (mērķis: 20 ha ar 8 000 koku)

Zem gaisvadu elektrolīnijām tika iestādīti vairāku ļoti retu un autohtonu sugu augļu koki – galvenokārt meža bumbieres (Pyrus pyraster), meža ābeles (Malus sylvestris) un parastie mespili (Mespilus germanica), kas ir neliela auguma koku sugas. Šo koku klātbūtne rada daudzveidību mežaudzēs un arī nodrošina patvērumu un barību dažādiem vietējiem dzīvniekiem (lieliem dzīvniekiem, putniem un kukaiņiem).

Vienkāršas ziedošas pļavas (mērķis: 20 ha)

Pie augstsprieguma elektrolīniju pievadceļiem tika atjaunotas vienkāršas ziedošas pļavas, kas sniedz patvērumu retiem augiem, kukaiņiem, putniem un nelieliem zīdītājiem. Regulāra pļaušana un nopļautās veģetācijas novākšana noplicinās augsni un ļaus atkal parādīties retiem vai izzudušiem augiem. Ekstremālos gadījumos ziedošas pļavas tiek atjaunotas, iesējot vietējo augu šķirņu sēklas.

Kūdrāji un tīreļi (mērķis: atjaunot vai atbilstīgi apsaimniekot 20 papildu hektārus)

Mitrāju un tīreļu atjaunošana zem elektrolīnijām ir iespējama, noņemot augsnes virskārtu un veicinot pioniersugu augšanu no augsnē esošās neaktīvās sēklas. Dažās teritorijās tika arī vietējā mērogā atjaunots ūdens līmenis, nosprostojot notekgrāvjus un atjaunojot tīreļus un kūdrājus. Mērķis ir uzturēt un uzlabot augu un dzīvnieku apmaiņu starp esošajiem un arī nesen atjaunotajiem kūdrājiem un tīreļiem.

Noganīšana (mērķis: apsaimniekot 20 ha noganot un 20 ha nopļaujot)

Noganīšana palīdzēja atjaunot bojātos kūdrājus, tīreļus, pļavas ar retu veģetāciju un ieleju dibenus, tā palīdzot risināt dominējošo sugu, piemēram, zālaugu, problēmu. Citos gadījumos (siena ieguvei paredzētas pļavas, sausi tīreļi, pļavas ar retu veģetāciju) pļaušana (noslēdzot līgumu ar vietējiem zemniekiem), kas pielāgota atbilstoši sezonai un ritmam, palīdzēja uzturēt atbilstīgu augu, kukaiņu un reptiļu sugu daudzveidību veģetācijā.

Invazīvas sugas (mērķis: apstrādāt no 20 līdz 30 ha)

Projekta laikā vairākas augu sugas, kas iekļautas Valonijas invazīvo sugu sarakstā, tika iznīdētas vai to izplatība tika pakļauta kontrolei – tas jo īpaši attiecas uz melno ķirsi (Prunus serotina), Dāvida budleju (Buddleja davidii), Mantegaca latvāni (Heracleum mantegazzianum), puķu sprigani (Impatiens glandulifera), Japānas sūreni (Fallopia japonica), krustaini (Senecio inaequidens) un noteiktā mērā arī balto robīniju (Robinia pseudoacacia).

Sadrumstalošanās (mērķis: izveidot mežmalas 30 km garumā (90 ha) un tās atjaunot – 40 km garumā (120 ha))

Pašlaik projekta zonās mežā izveidotie elektrolīniju koridori galvenokārt ir U-veida – centrā ir īsi zālaugi, ko regulāri nopļauj, un tad ir strauja pāreja uz mežu ar lieliem kokiem abās pusēs. Projekta laikā starp koridoru un mežu tika izveidotas V-veida mežmalu zonas.

Kā ekotoni šīs mežmalas, kurās aug dažādu sugu koki, var nodrošināt barības ieguves un patvēruma dzīvotni dažādām kukaiņu, zīdītāju un putnu sugām, kas nav sastopamas koridoros, kur apkārt esošās teritorijas ir “tīras” un tiek regulāri apkoptas. Mežs tika bagātināts ar sekundārām koku sugām, kuru tur bieži nav. Mežmalas arī samazina bojājumus, ko vējš var nodarīt mežaudzei, veidojot slīpu pāreju. Šajās zonās var būt ļoti daudz nokaltušu koku, kas nodrošina patvērumu milzīgam skaitam kukaiņu un piedāvā dzīvotnes putniem un sikspārņiem. Palielinoties mežmalu blīvumam, palēninās arī elektrolīnijas apdraudošo lielo koku (bērzu, egļu, dižskābaržu) augšana.

Sākotnējā situācija un situācija pēc projekta

5. ELEKTROTĪKLU INFRASTRUKTŪRAS, KAS SKAR SAVVAĻAS PUTNUS, IESPĒJAMIE IETEKMES MAZINĀŠANAS PASĀKUMI

5.1. Kas ir ietekmes mazināšanas pasākumi?

Ja, veicot energoinfrastruktūras plāna vai projekta novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu, tiek atklāta negatīva ietekme uz Natura 2000 teritoriju, šis plāns vai projekts netiek automātiski noraidīts. Atkarībā no iespējamās ietekmes smaguma pakāpes var būt iespējams ieviest ietekmes mazināšanas pasākumus, kas ļaus pilnībā novērst vai samazināt plāna vai projekta iespējamo ietekmi līdz nebūtiskam līmenim.

Lai gan šajā nodaļā skatītas Natura 2000 teritorijas, negatīvo ietekmi mazinošie pasākumi ir jāparedz arī IVN/SVN attiecībā uz plāniem un projektiem, kuriem nav vajadzīgs veikt pienācīgo novērtējumu, lai gan tiem varētu būt negatīva ietekme uz aizsargātām sugām.

Lai izlemtu, kādi ietekmes mazināšanas pasākumi ir vajadzīgi, no sākuma ir būtiski novērtēt plāna vai projekta ietekmi uz ES aizsargātajām sugām un dzīvotņu veidiem Natura 2000 teritorijā (atsevišķi vai kombinācijā ar citiem projektiem vai plāniem). Tas ļaus apzināt negatīvās ietekmes raksturu un apmēru un nodrošinās atskaites punktu, pēc kura noteiks, kāda veida mazināšanas pasākumi vajadzīgi.

Rezumējot, efektīva negatīvās ietekmes mazināšana Natura 2000 teritorijās ir iespējama tikai tad, kad ir gūta pilnīga izpratne par šādu ietekmi, tā ir novērtēta un par to ir ziņots. Mazinošo pasākumu apzināšanā, tāpat kā ietekmes novērtējuma sagatavošanā, ir jābalstās uz labu izpratni par attiecīgajām sugām/dzīvotnēm.

Mazināšanas pasākumi var ietvert dažādu energoinfrastruktūras plāna vai projekta aspektu lieluma, atrašanās vietas, konstrukcijas un konfigurācijas izmaiņas (piemēram, izolēt vadus, lai izvairītos no nāvējošas elektrotraumas). Tāpat arī šie pasākumi var būt īslaicīgi pielāgojumi būvniecības un ekspluatācijas posmos (piemēram, izvairīties no būvdarbiem vairošanās sezonas laikā).

Kad ir apzināti un sīki izstrādāti piemēroti mazināšanas pasākumi, plānu vai projektu var apstiprināt saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantā noteikto procedūru, ja šie mazināšanas pasākumi tiek īstenoti saskaņā ar kompetentās iestādes norādēm.

4. attēls

Hierarhiska pieeja mazināšanas pasākumu pieņemšanai. Ietekmes mazināšanai vienmēr jānotiek pēc iespējas ātrāk (piemēram, izvairoties no ietekmes jau pirmsākumos)

Pieeja ietekmes mazināšanai	Priekšroka
Izvairīties no ietekmes pirmsākumā	Vislielākā
Samazināt ietekmi pie avota
Mazināt ietekmi teritorijā
Mazināt ietekmi pie uztvērēja	Vismazākā

Attiecībā uz katru mazināšanas pasākumu ir svarīgi:

—	paskaidrot, kā pasākums ļaus izvairīties no apzinātās negatīvās ietekmes uz teritoriju vai samazināt to līdz nebūtiskam līmenim,

—	sniegt pierādījumus par to, kā pasākumu nodrošinās un īstenos un kas to darīs,

—	sniegt pierādījumus par to, cik iespējams ir sekmīgs rezultāts,

—	norādīt projekta vai plāna īstenošanas grafiku,

—	sniegt pierādījumus par to, kā pasākumi tiks uzraudzīti un kā tiks ieviesti papildu pasākumi, ja mazināšanas pasākumi izrādīsies nepietiekami.

EcoMOL projekts (Gaisvadu līniju ekoloģiska pārvaldība) (25)

Vācijas projekta “Dienvidrietumu starpsavienojuma līnija/Tīringenes elektrosavienojums” laikā veica pētījumu (Erfurt University of Applied Sciences et al., 2010. g.), kurā tika iekļauta starpnozaru koncepcija par gaisvadu elektrolīniju koridoru ekoloģisku apsaimniekošanu (EcoMOL). To var pielāgot un piemērot dažādos Eiropas reģionos.

Pētījumā ir atzīts, ka operatoriem ir tehniskas prasības, piemēram, attiecībā uz drošu attālumu un būvdarbiem, lai garantētu gaisvadu augstsprieguma elektrolīniju koridora pārvades uzticamību. Tajā ir arī iekļautas metodes tādas ietekmes mazināšanai kā, piemēram, dzīvotņu izzušana un noplicināšanās būvniecības laikā, kā arī kompensācijas pasākumu īstenošanai. Koridora biotopu veidi pētījumā ir klasificēti atbilstīgi auguma klasēm, kas noteiktas, izmantojot sugu dabiskās augšanas raksturiezīmes, ko, iespējams, ir mainījusi apsaimniekošana. Tāpēc, veidojot līniju trases, koridors pētījumā ir sadalīts nākotnē ar mežu nepārklātās teritorijās, pašlaik ar mežu pārklātās teritorijās un teritorijās, uz ko neattiecas ciršanas prasības.

To, kādā mērā iespējams īstenot iespējamos dzīvotņu veidošanas vai atjaunošanas pasākumus, nosaka ciršanas prioritātes kombinācijā ar esošā un potenciālā apauguma auguma klasēm. Sīki plāno katru no trīs meža malas elementiem (mežmalas ārjosla, aizsargstādījumu josla un skraja vējlauzējjosla), ko nodala pēc augstuma klases.

5. attēls

Nevainojams meža ārējās malas elementu izvietojums pie gaisvadu līnijas koridora, kas redzams shematiskajā pilotprojektā ((FVA, 1996., ar grozījumiem)

5.2. Iespējamie pasākumi, lai mazinātu elektroenerģētikas plānu vai projektu negatīvo ietekmi uz savvaļas putnu sugām

Turpmākajā šajā nodaļā ir apskatīti iespējamie ietekmes mazināšanas pasākumi, ko var izmantot elektroenerģijas infrastruktūras plānos un projektos, īpaši attiecībā uz savvaļas putnu sugām. Mazināšanas pasākumus var ieviest plāna līmenī vai dažādos projekta cikla posmos.

5.2.1. Proaktīvu pasākumu ieviešana plānošanas līmenī

Lēmumu pieņemšanas procesa agrīnā posmā, jo īpaši sākotnējās plānošanas posmā, var ieviest dažādus pasākumus, lai novērstu, samazinātu vai izvairītos no iespējamās ietekmes uz Natura 2000 teritorijām un savvaļas putnu sugām. Šo pasākumu klāstā var būt iekļauti turpmāk norādītie aspekti.

Tiesību akti

Izveidot un apstiprināt specifiskus nacionālos normatīvos aktus vai mainīt esošos, lai nodrošinātu, ka:

—	putni ir aizsargāti no negatīvās elektrolīniju ietekmes (piemēram, nosakot pienākumu jutīgās zonās izmantot pazemes kabeļus),

—	jauno un pilnībā rekonstruēto elektrolīniju konstrukcija ir droša putniem un tā vairs nav jāmaina vai jāmodernizē,

—	paredzamā laikposmā tiek modernizētās esošās elektrolīnijas, jo īpaši “slepkavnieciskie balsti”.

Plānošana

—	Izmantot elektrolīniju infrastruktūras attīstības nacionālo plānu pienācīgo novērtējumu/SVN, lai nodrošinātu, ka Natura 2000 un savvaļas putnu aizsardzības apsvērumi un prioritātes tiek pilnībā ņemtas vērā lēmumu pieņemšanas procesa sākotnējā posmā.

—	Pēc iespējas pielāgot plānus tā, lai izvairītos no jutīgām Natura 2000 un citām teritorijām, kas ir nozīmīgas 4. nodaļā norādītajām putnu sugām.

—	Identificēt īpaši jutīgas putnu sugas, pamatojoties uz to vārīgumu pret elektrolīniju pastāvēšanu, aizsardzības statusu, populācijas lielumu un sadalījumu valstī.

—

Identificēt prioritārās zonas un teritorijas, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā prioritāro putnu sugu izplatība, blīvums un skaitliskums, kā arī esošā un plānotā infrastruktūra, un sagatavot nacionālo jutības karti, lai identificētu konfliktpunktus un citas prioritāras (augsta riska) teritorijas, kurās īstenojami profilakses un mazināšanas pasākumi.

—	Pamatojoties uz datiem par par putnu mirstību un sadalījumu, noteikt prioritārās elektrolīnijas mazināšanas pasākumu īstenošanai.

—	Infrastruktūras plānošanas/trašu nospraušanas laikā pēc iespējas izvairīties no prioritārajām zonām un teritorijām (vairošanās un pārziemošanas zonas, migrācijas sastrēguma punkti, vairošanās kolonijas, pulcēšanās vietas, piekrastes teritorijas, mitraines).

—	Sagatavot vadlīnijas par tehniskiem risinājumiem, kā mazināt sadursmes un nāvējošas elektrotraumas radīto apdraudējumu putniem (piemēram, Haas et al. 2005. g., Haas & Nikow, 2006. g., Prinsen et al., 2011. g.).

—	Veikt plānoto profilakses un reaģēšanas stratēģiju iespējamās efektivitātes iepriekšēju novērtējumu, lai nodrošinātu, ka iejaukšanās pasākumi pamatojas uz pierādījumiem.

—	Izveidot ietekmes mazināšanas pasākumu īstenošanas plānu.

—	Izveidot nacionālo datubāzi un ĢIS, lai pārvaldītu datus par mijiedarbību starp putniem un elektrolīnijām un veiktu atbilstošu teritorijas plānošanu, ietverot optimālu elektrolīniju trašu izvietojumu, pamatojoties uz ekoloģiskiem, tehniskiem un ekonomiskiem kritērijiem.

Īstenošanas progresa uzraudzība, pētniecība, novērtēšana un ziņošana

—	Izvērtēt progresa atbilstību stratēģisko plānu mērķiem, starpposma mērķiem un laika grafikam.

—	Novērtēt apgūto, lai uzlabotu turpmāko darbību.

—	Sagatavot īstenošanas ziņojumus galvenajām ieinteresētajām personām.

—	Sniegt atbalstu pieredzes apmaiņai starptautiskā mērogā.

—	Sadarboties centienos novērst elektrolīniju negatīvo ietekmi uz apdraudētiem putniem, kas migrē lielos attālumos.

—	Ierosināt un atbalstīt relevantus pētniecības projektus, kas veltīti profilakses un ietekmes mazināšanas pasākumiem un putnu drošībai paredzētu produktu izstrādei un ražošanai.

—	Izstrādāt uzraudzības standarta protokolu kopumu dažādiem apstākļiem.

Rosinātā prioritāro zonu un teritoriju noteikšanas vispārējā koncepcija

Ir vairākas darbības, ko nacionālās iestādes var izpildīt, lai noteiktu prioritārās zonas, kur elektrolīniju drošības pasākumiem ir jābūt noteicošajiem. Saskaņā ar šīs pieejas vispārējo principu zonām, kurās atrodas vai kuras uztur lielāku skaitu prioritāro sugu, kā arī nozīmīgu šādu sugu populāciju daļu, jādod priekšroka, izraugoties nacionālās prioritātes novēršanas un mazināšanas pasākumu īstenošanai.

Teritorijas un zonas, kam gan ir, gan nav piešķirts statuss, jāsarindo prioritārā kārtībā kā augstas, vidējas un zemas prioritātes teritorijas atkarībā no tā, cik nozīmīgas tās ir prioritārajām sugām (pagaidu vai pastāvīgs blīvums un skaitliskums).

Zonas prioritātes līmenis

Teritorijas veids

AUGSTAS PRIORITĀTES ZONAS

Nozīme: starptautiska

(piemēram,

—	īpaši aizsargājamās teritorijas (ĪAT, kuru īpašā funkcija ir nodrošināt atpūtas iespēju starptautiski nozīmīgam dilstošu sugu skaitam)

—	teritorijas atbilstīgi IBA kategorijām – globālas: A1, A4i-iv; Eiropas: B1i-iv,B2; ES: C1, C2, C3, C4, C5, C6)

Konflikta vietas vairākām prioritārām sugām ar augstu dzīvnieku blīvumu, piemēram:

—	galvenās vairošanās teritorijas vairāku prioritāro sugu sākotnējām (“avota”) populācijām,

—	sapulcējušies bari,

—	galvenās pieturvietas,

—	galvenās guļas teritorijas,

—	galvenās ziemošanas teritorijas,

—	sastrēguma teritorijas,

—	galvenie migrācijas ceļi,

—	galvenie pārlidošanas ceļi starp guļas un barošanās teritorijām.

VIDĒJAS PRIORITĀTES ZONAS

Nozīme: nacionāla

—	Nacionālā mērogā nozīmīgas teritorijas vienai vai vairākām prioritārām sugām.

—	Pamata vairošanās teritorijas un vairāku prioritāro sugu sākotnējās populācijas.

—	Svarīgākās īslaicīgas apmešanās teritorijas.

—	Nacionālā mērogā nozīmīgas pulcēšanās teritorijas.

ZEMAS PRIORITĀTES ZONAS

Nozīme: reģionāla vai vietēja

—	Reģionālā un vietējā mērogā nozīmīgas teritorijas prioritārām un neprioritārām sugām.

Nolīguma par Āfrikas–Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību (AEWA) vadlīnijas par elektrotīklu ietekmes novēršanu vai mazināšanu

“Vadlīnijās par to, kā mazināt vai novērst elektrotīklu ietekmi uz migrējošiem putniem Āfrikas–Eirāzijas reģionā”, ko AEWA pieņēma 2012. gadā, ir ieteikts izpildīt septiņus būtiskus soļus (Prinsen et al., 2012. g.):

1. solis. Izstrādāt un atbalstīt stratēģiskus valsts elektrotīklu ilgtermiņa plānus, tostarp zemsprieguma un vidsprieguma elektrolīniju izveidi zem zemes. Piemērot atbilstīgas SVN procedūras lēmumiem par vajadzīgajām valsts mēroga elektrolīnijām, kā arī līdzīgas atbilstīgas IVN procedūras elektrolīniju būvniecībai, kad ir izlemts, ka šāda elektrolīnija ir vajadzīga. Sadursmes un nāvējošas elektrotraumas riska aspekti putniem ir jāintegrē IVN procedūrās.

2. solis. Attīstīt un atbalstīt sadarbību starp visām ieinteresētajām personām (komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, dabas aizsardzības darbiniekiem, valstiskām organizācijām), piemēram, sekmējot, ka tās brīvprātīgi pieņem saprašanās memorandus, vai vajadzības gadījumā tiesību aktos nosakot pienākumu komunālo pakalpojumu uzņēmumiem sadarboties stratēģiskās plānošanas labad un nolūkā mazināt negatīvo ietekmi uz putniem.

3. solis. Izstrādāt zinātniski pamatotas datubāzes un teritoriālās datu kopas par aizsargātām un citām putniem nozīmīgām teritorijām, kā arī jutīgām putnu sugām, tostarp šo sugu pārlidošanas maršrutiem starp vairošanās, barošanās un atpūtas zonām, kā arī nozīmīgiem migrācijas koridoriem. Šīs datu kopas uzlabo stratēģisko plānošanu 1. un 2. solī un nosaka prioritātes 4. solī. Ja nav pieejami dati, piemēram, no regulāriem nacionāliem putnu monitoringa projektiem, vismaz par vienu gadu ir jāapkopo laukdati.

4. solis. Novirzīt jaunas gaisvadu elektrolīnijas no putnu galvenajām teritorijām, ņemot vērā aizsargātās teritorijas (starptautiska vai nacionāla mēroga), abiotiskus faktorus, kas ietekmē putnu un elektrolīniju konfliktus, un attiecīgo putnu sugu uzņēmību.

5. solis. Izstrādāt galveno aizsardzības teritoriju un sugu sarakstus, lai noskaidrotu, kuri jaunbūvējamo vai modernizējamo elektrolīniju posmi ir tie, kur prioritārā kārtā nepieciešami mazināšanas pasākumi.

6. solis. Elektrolīniju (gan esošo, gan plānoto) problemātiskajos posmos īstenot mazināšanas pasākumus, lai, izmantojot jaunākos paņēmienus, līdz minimumam samazinātu putnu nāvējošas elektrotraumas un sadursmes.

7. solis. Izstrādāt un atbalstīt novērtēšanas programmas, kurās izmanto standartizētus protokolus, lai uzraudzītu mazināšanas pasākumu efektivitāti un uzlabotu mazināšanas paņēmienus; te ietilpst incidentu (nāvējoša elektrotrauma un sadursme) monitorings un putnu klātbūtnes un pārvietošanās monitorings ar mērķi novērtēt (sugai specifisko) ietekmes pakāpi.

5.2.2. Iespējamo mazināšanas un profilakses pasākumu izpēte projekta līmenī

Projekta līmenī: veicot pienācīgu vai ietekmes novērtējumu atbilstīgi IVN tiem projektiem, kas var ietekmēt aizsargātas sugas ārpus Natura 2000 teritorijām (skatiet Putnu direktīvas 5. pantu un Dzīvotņu direktīvas 12. pantu), ieteicams ņemt vērā turpmāk norādītos aspektus.

I. posms. Pirms būvniecības

—	Jaunu un rekonstruējamu elektrolīniju IVN/PN izpētīt dažādas putnu/elektrolīniju konflikta mazināšanas iespējas.

—	Plānot putniem drošus risinājumus (pazemes kabeļi, ar plastmasu pārklāti dzīslu kabeļi (PAS kabeļi) pārvades un sadales līnijās, kur tas tehniski un finansiāli ir iespējams, bet jo īpaši zonās, kas ir īpaši būtiskas putniem.

—	Pārliecināties, ka jauno gaisvadu elektrolīniju konstrukcija ir droša putniem.

—	Līnijas apvienot grupās.

—	Neplānot līnijas acīmredzamos putnu pārlidošanas ceļos, guļas zonās vai citās zonās, kur iespējama putnu koncentrēšanās.

—	Veģetāciju, topogrāfiju un mākslīgi veidotas struktūras plānot tā, lai pasargātu elektrolīnijas.

—	Plānot BACI novērtējumu (Before-After Control-Impact; metode “pirms un pēc, kontrolzona–ietekmētā zona”) un attiecīgo monitoringu.

—	Reaģējošas pieejas vietā (balstus modernizē vai gaisvadus modificē pēc tam, kad jau konstatēti putnu bojāejas gadījumi) izmantot strukturētu, proaktīvu programmu, lai vairumu bojāejas gadījumu novērstu vēl pirms to iestāšanās.

II. posms. Jaunu līniju būvniecība

—	Pārliecināties, ka pilnībā rekonstruētas līnijas ir drošas putniem (piemēram, pazemes kabeļi, kabeļi ar plastmasas uzmavām (PAS kabeļi), drošas konstrukcijas balstu gali).

—	Jaunās gaisvadu līnijās izvairīties no balstu konstrukcijām ar tapizolatoriem.

—	Izmantot balstus ar piekarizolatoriem.

—	Pēc iespējas izvairīties no nulles (zemējuma) kabeļa lietošanas virs dzīslu kabeļiem.

III. posms. Esošu līniju ekspluatācija – apkope, modernizācija, rekonstrukcija

—	Pārliecināties, ka pilnībā rekonstruētas līnijas ir drošas putniem (piemēram, pazemes kabeļi, ar plastmasu pārklāti PAS kabeļi, drošas konstrukcijas balstu gali).

—	Pārliecināties, ka tās elektrolīnijas, kas putnu aizsardzības/telpiskā sadalījuma kontekstā noteiktas par prioritārām, un bīstamākie balstu veidi visās līnijās tiek modernizēti/aizstāti ar putniem draudzīgām līnijām un balstu veidiem, piemērojot modernākos putnu drošības tehniskos standartus.

—	Organizēt standartizētu monitoringu attiecībā uz elektrolīniju ietekmi uz putniem, kā arī mazināšanas pasākumu efektivitātes novērtēšanas monitoringu.

—	Bagātināt dzīvotnes, lai mazinātu elektrolīniju ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

—	Dzīvotnes veidot vienā elektrolīnijas pusē, lai pēc iespējas ierobežotu tās šķērsošanu.

—	Līdz minimumam samazināt cilvēka darbību/radītos traucējumus pie līnijas (izglītošanas process).

—	Regulāri sagatavot ziņojumu par monitoringa un mazināšanas darbību rezultātiem un nodot to galvenajām ieinteresētajām personām.

IV. posms. Ekspluatācijas pārtraukšana

—	Pārliecināties, ka elektrolīniju trasēs nav palikusi infrastruktūra.

—	Nodrošināt dzīvotnes viengabalainību bijušajās elektrolīniju trasēs.

5.3. Izvērsti tehniski ieteikumi par korektīviem un mazināšanas pasākumiem

Lai nodrošinātu, ka elektroenerģijas pārvades un sadales iekārtas ir putniem drošas, ieteicams veikt turpmāk aprakstītos mazināšanas pasākumus un ievērot tehniskos parametrus.

5.3.1. Nāvējošas elektrotraumas mazināšana

Mazināšanas principi

1.	Aizstāt tērauda balstus ar mazāk bīstamiem betona vai koka balstiem.

2.	Tā kā pagaidu izolācijas materiāli ir pakļauti erozijai un modernizētie torņbalsti laika gaitā var kļūt par nāvējošām struktūrām, jādod priekšroka drošāku torņbalstu konstrukciju izmantošanai (piemēram, ar piekarizolatoriem un ievērojot attālumus, kas pārsniedz minimālos drošības attālumus).

3.	Aizstāt tapizolatorus ar piekarizolatoriem vai modernizēt tapizolatorus, izmantojot mūsdienīgus pietiekama garuma izolējošus uzliktņus.

4.	Pārliecināties, ka starp dažādiem vadiem, kā arī starp vadiem un sazemētajiem vadiem vai armatūru ir pietiekams attālums.

5.	Pārliecināties, ka attālums starp vadiem ir ne mazāks par 1 400 mm.

6.	Pārliecināties, ka attālums starp vietām, ko putni var izmantot par laktu (traversas, balstu gali), un aktīviem (spriegumam pieslēgtiem) elementiem nav mazāks par 600 mm.

7.	Veikt pasākumus, lai atbaidītu putnus no tupēšanas nedrošās vietās.

Ieteicamās mazināšanas metodes

Balsti ar tapizolatoriem

—	Izolēt izolatorus un vadus ar 1 400 mm gariem izolējošiem plastmasas uzliktņiem.

—	Ievietot kabeļus 1 400 mm garās caurulēs.

—	Izolēt centrālo vadu, kas savienots ar tapizolatoru uz horizontāli konfigurētiem starpbalstiem, kuriem nav strāvvadošu traversu, lai nodrošinātu vajadzīgo izolētājatstarpi starp ārējiem vadiem.

Balsti ar piekarizolatoriem

—	Izmantot tādus balstus, kur attālums starp vidējo piekarizolatoru un balsta galu ir vismaz 1 000 mm.

—	Balstiem (trīsstūrveida vai arkveida) ar piekarizolatoriem ieteicams 2 000 mm garumā izolēt vidējo vadu, ja zem tā balsta augšgalā atrodas bīstama laktas vieta.

Enkurbalsti un nozarojuma balsti

—	Izmantot izolatoru virtenes, kas ir vismaz 700 mm garas.

—	Izvadīt vismaz divus vadu pārvienojumus zem traversas un izolēt trešo pārvienojumu.

—	Izmantot izolētus vadu pārvienojumus.

Transformatori, spaiļu konstrukcijas

—	Spaiļu konstrukcijām uz vadu pārvienojumiem un izlādņiem jābūt pietiekamai izolācijai.

Balsti ar komutācijas punktiem

—	Balsti ar komutācijas punktiem jākonstruē tā, lai būtu maza iespēja, ka putni tupēs uz sadalietaisēm, un/vai lai visi bīstamie komponenti tiktu izolēti.

—	Uzstādīt slēdžus zem traversām un izolēt pārvienojuma vadus.

—	Izmantot caurvadizolatorus.

—	Uzstādīt izolētas (ne strāvvadošas) laktas virs sadalietaisēm visā balsta gala garumā vai sānos, ievērojot minimālos noteiktos attālumus, kas vajadzīgi putnu drošībai.

—	Nedrošās vietās izmantot efektīvus pasākumus, lai novērstu putnu tupēšanu uz konstrukcijām.

Līniju rekonstrukcija

—	Pēc iespējas aizstāt gaisvadu līnijas ar pazemes līnijām.

—	Jaunās gaisvadu līnijās izvairīties no balstu konstrukcijām ar tapizolatoriem.

—	Izmantot balstus ar piekarizolatoriem.

5.3.2. Sadursmju mazināšana

—	Samazināt sadursmes plakņu skaitu (vertikāli nodalītu vadu skaits).

—	Pēc iespējas izvairīties no nulles (zemējuma) kabeļa lietošanas virs dzīslu kabeļiem.

—	Uz aktīviem vadiem un zemējuma vadiem uzstādīt skaidri redzamus, lielus un kontrastējošus (t. i., melnbaltus) marķierus un/vai kustīgas un atstarojošas ierīces putnu atbaidīšanai lidojuma laikā.

6. STRATĒĢISKĀ PIEEJA PLĀNOŠANAI UN TĀS NOZĪME

6.1. Integrētas plānošanas priekšrocības

Neefektīvs veids, kā gatavo plānu vai projektu energopārvades nozarē vai kādā citā jomā, ir vispirms izstrādāt plānu vai projektu tam paredzētajam mērķim, bet pēc tam vērtēt plašākus vidiskos un citus ar izmantošanu saistītos jautājumus. Taču tā rezultātā bieži vien iespējamās pretrunas tiek ņemtas vērā relatīvi vēlā plānošanas procesa posmā, kad pieejamo variantu ir mazāk.

Kad plāna koncepcijas izstrāde ir sasniegusi šādu posmu, vidiskās ietekmes novērtējums kļūst par kaitējuma ierobežošanas pasākumu, un nav nekādu sekmīga iznākuma garantiju, lai gan visi šādus novērtējumus reglamentējošie noteikumi ir pilnībā izpildīti. Šāda projektu izstrādes un plānošanas pieeja var novest pie ilgstošām diskusijām ar plānošanas iestādēm, citām interešu grupām un NVO sabiedriskās apspriešanas gaitā, un tas var ievērojami aizkavēt plānošanas procesu un radīt papildu izmaksas

Integrētai un uz nākotni vērstas pieejai enerģijas pārvades infrastruktūras plānošanā, kuras laikā, kā arī projekta vai plāna izstrādes sākotnējā posmā tiek ņemtas vērā energopārvades un ekoloģiskās vajadzības, ir vairākas nozīmīgas priekšrocības:

—	tas veicina interaktīvāku un pārredzamāku plānošanas procesu un stimulē agrīnu un iteratīvu dialogu, kas var palīdzēt būtiski samazināt kopējo laiku, kas vajadzīgs atļaujas piešķiršanas procedūrai,

—	pareiza stratēģiskā (telpiskā) plānošana var palīdzēt izvairīties no iespējamiem ar teritoriju saistītiem konfliktiem (vai samazināt to skaitu) vēlākā attīstīšanas procesa posmā, kad ir ieguldīti finanšu un juridiskie resursi un manevrēšanas iespējas ir mazākas,

—	tas savukārt attīstītājiem var nodrošināt pārredzamāku un stabilāku regulējumu un sniegt lielāku skaidrību par to, vai atļaujas pieteikums varētu tikt sekmīgi apstiprināts, jo vidiskās bažas ir ņemtas vērā jau sākotnējā projekta koncepcijā,

—	ilgtermiņā tas var arī būt izdevīgāk. Ja iespējamie izvairīšanās vai mazināšanas pasākumi ir apsvērti jau sākotnējā plānošanas vai izstrādes posmā, visticamāk, tie būs tehniski vieglāk un lētāk integrējami,

—	tā rezultātā var tikt izstrādāti jauni, radoši un inovatīvi risinājumi un situācijas, kurās ieguvēji ir visi, kas, visticamāk, netiktu pētītas, ja projektu plānošanā izmantotu tradicionālāku sektorālo pieeju,

—	tas var dot ieguldījumu projekta un atbildīgo iestāžu sabiedriskā tēla uzlabošanā.

Lai gan šāda integrēta plānošanas procesa sagatavošanai un īstenošanai var būt vajadzīgi lielāki sākotnējie ieguldījumi, pastāv pārliecinoši pierādījumi par to, ka šāda pieeja gandrīz vienmēr sniedz nozīmīgus ieguvumus, kas būtiski pārsniedz sākumā papildus vajadzīgo finansējumu.

Integrētākai plānošanas pieejai arī būs liela ietekme uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā noteikto atļauju piešķiršanas procesu Natura 2000 teritorijām. Lai gan tas negarantē projekta pieteikuma apstiprināšanu, šāda pieeja būtiski sekmētu apstiprināšanas procesu.

Pieredze liecina, ka, vidiskos apsvērumus ņemot vērā agrīnā lēmumu pieņemšanas procesa posmā, risinājumus var rast brīdī, kad vēl ir pieejams liels skaits dažādu variantu.

Taču, ja starpnozaru dialogs notiek 6. panta 3. punktā noteiktās atļauju piešķiršanas procedūras vēlīnā posmā, risinājumu klāsts ir daudz mazāks (un to īstenošanai vajag vairāk līdzekļu). Diskusijai ir arī lielāka iespēja kļūt polarizētai un uz konfrontāciju vērstai.

Tas jo īpaši ir novērojams gadījumos, kad nozares politika vai attīstības stratēģija ir apstiprināta augstā valdības līmenī, neņemot vērā ietekmi uz citu politiku. Tad, kad pienāk kārta sīkāk izstrādātiem plāniem un projektiem, cilvēkiem ir grūti saprast, kāpēc atbilstīgi 6. panta 3. punktā noteiktajai procedūrai tiek bloķēts kaut kas, par ko jau ir panākta vienošanās visaugstākajā līmenī (pat bez teritoriālās informācijas).

Tomēr joprojām var būt gadījumi, kad projekts vienkārši nav savietojams ar Natura 2000 teritoriju aizsardzības mērķiem vai radītu neatgriezenisku kaitējumu savvaļas putnu sugām. Taču integrētās plānošanas dēļ šis fakts tiktu atklāts ļoti agrīnā posmā un būtu iespējams veikt darbības, lai pēc iespējas izvairītos no šādas ietekmes.

6.2. Energopārvades iekārtām piemērotu atrašanās vietu noteikšana

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā izvairīties no iespējamiem konfliktiem ar Natura 2000 teritorijām un ES aizsargātām sugām, ir jaunas enerģijas pārvades infrastruktūras atrašanās vietu apsvērt stratēģiskās plānošanas līmenī, piemēram, izmantojot reģionālu vai nacionālu attīstības plānu, kas ļauj pilnībā ņemt vērā Natura 2000 teritoriju jutību. Tas palīdzēs noteikt labākās vietas enerģijas pārvadei, pēc iespējas mazinot iespējamā konflikta risku ar Natura 2000 teritorijām atsevišķa projekta līmenī.

Vienošanās par pieejamām debesīm Ungārijā (26)

Desmit gadus ilgas sadarbības rezultātā 2008. gada 26. februārī Ungārijas Ornitoloģijas un dabas aizsardzības biedrība (MME/BirdLife Hungary), Vides un ūdeņu ministrija un attiecīgie Ungārijas elektroenerģijas uzņēmumi parakstīja vienošanos par “pieejamām debesīm”. Vienošanās mērķis ir rast ilgtermiņa risinājumu putniem nāvējošu elektrotraumu problēmai.

Saskaņā ar šo vienošanos MME 2008. gadā izveidoja karti ar galvenajām teritorijām, kur Ungārijā rodas konflikts starp elektrolīnijām un putnu populācijām. Elektroenerģijas uzņēmumi apsolīja līdz 2020. gadam putniem draudzīgā veidā pārveidot visas Ungārijā esošās bīstamās elektrolīnijas, kā arī izmantot putniem draudzīgas pārvaldības metodes jaunās elektrolīnijās.

Putnu aizsardzības prioritātes vidsprieguma elektrolīniju tīklā Ungārijā

Koordinācijas komiteja, kurā tika iekļauti visu pušu pārstāvji, garantē regulāru un strukturētu sadarbību. Elektroenerģijas uzņēmumi un dabas aizsardzības eksperti sadarbojas, lai izstrādātu vadlīnijas par labāko pieejamo saistīto tehnoloģiju, kuras pastāvīgi atjaunina, un lai jaunos risinājumus testētu reālos apstākļos. Grozījumi likumā par dabas aizsardzību ir vēl vairāk nostiprinājuši šo sadarbību.

Vienošanās izpildes laikā gūtā pieredze liecina, ka juridiski nesaistošu vienošanos izpildes koordinēšana, progresa uzraudzība un novērtēšana ir ļoti darbietilpīga – tas jo īpaši attiecas uz vadošo dabas aizsardzības partneri. Pietiekama finansējuma atrašana prioritārajām darbībām joprojām ir liela problēma. Nesen veiktās darbības bija iespējams īstenot, pateicoties elektroenerģijas uzņēmumu brīvprātīgajam solījumam nodrošināt 25 % līdzfinansējumu ES LIFE Nature projektiem.

Valsts mēroga plānošana Slovēnijā

Slovēnijā pārvades sistēmu operators (Elektro-Slovenija, d.o.o.) un dabas aizsardzības NVO (DOPPS – BirdLife Slovenija) sadarbojās, plānojot un uzstādot putniem draudzīgas pārvades elektrolīnijas.

Pētījumā ir apskatīti vairāki jautājumi, kas ir cieši saistīti ar putnu aizsardzību un pārvades elektrolīnijām: 1) apdraudēto sugu un Slovēnijas putnu populācijas apdraudošo faktoru jēdziens, 2) putnu sugas Slovēnijā un to aizsardzības statuss, 3) tiesību akti un prakse, kas ir relevanta elektrolīnijām un putnu aizsardzībai Slovēnijā, 4) pārvades elektrolīniju ietekme uz putniem; 5) iespējamie pasākumi, kā mazināt elektrolīniju negatīvo ietekmi uz putniem un palielināt pozitīvo ietekmi; 6) iespējamo mazināšanas pasākumu efektivitātes novērtējums.

Slovēnijas pārvades sistēmu operators Elektro-Slovenija nesen finansēja plašu pārskata pētījumu par mijiedarbību starp putniem un pārvades elektrolīnijām, lai noteiktu veidus, kā ekspluatēt šīs līnijas par labu ne tikai elektroenerģijas patērētājiem, bet arī putniem. Pētījumu izstrādāja DOPPS – BirdLife Slovenija.

Gandrīz 242 km esošu pārvades elektrolīniju šķērso Slovēnijas īpaši aizsargājamās teritorijas (Natura 2000), un vēl 123 km plānoto pārvades elektrolīniju arī atrodas šādās teritorijās. Ne visas putnu sugas šajā teritorijā ir uzņēmīgas pret mijiedarbību ar elektrolīnijām, lai gan vairums teritoriju uztur nozīmīgas putnu populācijas, ko var apdraudēt pārvades elektrolīnijas.

Tāpēc minētās sadarbības rezultātā tiek piedāvāti šādi norādījumi par putniem draudzīgu pārvades elektrolīniju uzstādīšanu:

—	no projekta sākuma sadarboties ar putnu (dabas) aizsardzības iestādēm,

—	pārvades elektrolīniju trases plānot, ņemot vērā teritorijas īpašos apstākļus un pamatojoties uz konkrētiem datiem par putniem šajā teritorijā visos gadalaikos,

—	izvairīties no pārvades elektrolīniju uzstādīšanas teritorijās, kur ir liela tādu putnu koncentrācija, kas ir pakļauti sadursmes riskam, kā arī šo putnu lidošanas ceļi un migrācijas koridori,

—	izmantot esošās elektrolīniju trases un apvienot elektrolīnijas ar citu esošu lineāru infrastruktūru,

—	pielāgot vadu un zemējuma vadu konfigurāciju,

—	aprīkot elektrolīnijas ar marķieriem, kas palielina vadu un jo īpaši zemējuma vadu redzamību,

—	ja nav iespējams izvairīties no īpaši jutīgām vietām un ja tas paveicams, izvietot kabeļus zem zemes,

—	uz elektrolīniju torņiem novietot drošas ligzdošanas platformas un kastes, kuras var izmantot noteiktu sugu ligzdojošie putni.

Vācijas SVN par elektrotīkla desmit gadu attīstības plānu

Vācijas Federālā tīkla aģentūra (Bundesnetzagentur) ir sagatavojusi SVN par Vācijas elektrotīkla desmit gadu attīstības plānu. Novērtējuma laikā tika apskatītas šādas energopārvades iekārtas: DC un AC augstsprieguma sauszemes elektrolīnijas (gaisvadu un pazemes), kabeļi jūrā, hibrīdie tīkli un saistītie komponenti.

SVN mērķi ir šādi:

—	agrīnā posmā un pēc iespējas labāk identificēt, aprakstīt un novērtēt attīstības plāna tiešo un netiešo ietekmi uz vidi (jo īpaši dzīvniekiem, augiem un bioloģisko daudzveidību, kā arī Natura 2000 teritorijām),

—	sistematizēt un stiprināt vides jautājumu integrēšanu lēmumu pieņemšanas procesā,

—	uzlabot tā lēmumu pieņemšanas procesa posma pārredzamību, kurā tiek meklēts līdzsvars starp ekonomiskiem, sociāliem un vidiskiem jautājumiem.

Dažādie vidiskie novērtējumi, ko atsevišķiem projektiem ir uzsākušas un sagatavojušas dažādas iestādes, piemēram, ministrijas, federālās iestādes, universitātes, konsultāciju uzņēmumi un tīkla operatori, tika apkopoti un izmantoti SVN vajadzībām. Tika arī organizēta sabiedriskā apspriešana, lai diskutētu par analīzes tvērumu un kopējas metodikas izstrādi, lai atsevišķu tīkla attīstīšanas projektu vidiskie novērtējumi nebūtu jāsāk no paša sākuma.

Tā rezultātā tvērums bija ievērojami plašāks, un Bundesnetzagentur pirmo reizi pētīja ietekmi uz vidi ne tikai attiecībā uz sauszemes projektiem, bet arī tādiem projektiem, kas atrodas Vācijas teritoriālajos ūdeņos. Noteiktos gadījumos tika izvērtēta arī ietekme uz vidi, ko rada projekti, kuros izmantoti pazemes kabeļi.

Arī alternatīvo variantu analīze bija daudz plašāka. Tika izvērtētas alternatīvas atsevišķiem projektiem, kā arī alternatīva tīkla savienošanas sistēma teritoriālajos ūdeņos un dažādas pārvades tehnoloģijas. Turklāt Bundesnetzagentur izvērtēja dažādu attīstības scenāriju ietekmi uz vidi, un tas palīdzēja pieņemt pamatotus lēmumus un izvēlēties projektus, kas nodara vismazāko kaitējumu videi.

6.3. Energopārvades iekārtu atļauju piešķiršanas procedūras un to racionalizēšana

Stratēģiskāka pieeja energopārvades plānošanai nodrošina vēl kādu ieguvumu – tas palīdz efektīvāk organizēt dažādas atļauju piešķiršanas procedūras un vidiskās ietekmes novērtējumus.

Saskaņā ar TEN-E regulu šis racionalizēšanas process ir formāli noteikts attiecībā uz KIP, kā arī ir izstrādātas konkrētas Komisijas norādes par racionalizēšanas mehānismu īstenošanu praksē, vienlaikus nodrošinot maksimālu vides aizsardzības līmeni atbilstīgi ES vides aizsardzības tiesību aktiem.

Norādēs ir ietverti vairāki ieteikumi, kas gan ir paredzēti KIP, bet ir ļoti būtiski citiem energopārvades infrastruktūras plāniem vai projektiem. Tāpēc tie ir apkopoti arī šeit (27).

Ieteikumi jo īpaši attiecas uz:

—	agrīnu plānošanu, “ceļveža” izveidi un novērtējumu tvēruma noteikšanu,

—	agrīnu un efektīvu vidisko novērtējumu un citu vidisko prasību integrāciju,

—	procesuālu koordinēšanu un laika grafiku,

—	datu apkopošanu un kopīgošanu un kvalitātes kontroli,

—	pārrobežu sadarbību,

—	agrīnu un efektīvu sabiedrības līdzdalību.

6.3.1. Agrīna plānošana, “ceļveža” izveide un novērtējumu darbības jomas noteikšana

Kā norādīts iepriekš, lai sekmīgi racionalizētu vidiskā novērtējuma procedūras, ļoti svarīgi ir jau pašā sākumā plānot un paredzēt (sagatavot “ceļvedi”), kādi vidiskie novērtējumi jāveic un kādas vidiskās prasības ir jāizpilda. Ideālā gadījumā to dara plāna vai projekta pašā agrīnākajā izstrādes posmā (piemēram, kad tiek definēti savienojuma punkti), un tas dod iespēju sagatavot kodolīgu novērtēšanas ceļvedi, kurā norādīts, kāda veida novērtējums jāveic un kurā novērtēšanas / atļaujas piešķiršanas procedūras posmā tas jādara. Ceļveža izveidei būtu jābūt galvenajam projekta virzītāja pienākumam, kas jāizpilda ciešā sadarbībā ar koordinējošo iestādi.

Ja novērtējums tiek veikts pa posmiem, ceļvedī arī būtu jānorāda, kuri aspekti ir jānovērtē attiecīgajā procesa posmā, lai nodrošinātu papildināmību un izvairītos no tā, ka noteikti elementi netiek ņemti vērā, kā arī lai samazinātu atkārtotu novērtējumu risku. Ceļvedī arī varētu izklāstīt, kā un kurā procesa brīdī ir jāizpilda citas vidiskās prasības.

Lai pienācīgi saplānotu dažādos vajadzīgos novērtējumus un citu vidisko prasību izpildi, ļoti agrīnā stadijā, t. i. koncepcijas fāzē, ieteicams noteikt visas iespējamās projekta vidiskās ietekmes apmēru. Sīkāku apmēra izvērtēšanu varētu veikt atkarībā no projekta turpmākās īstenošanas, piemēram, pirms pieteikuma iesniegšanas (kā noteikts TEN-E regulas 10. panta 4. punkta a) apakšpunktā) vai IVN/PN procesa laikā.

Šāda izvērtēšana stimulē agrīnu dialogu, palīdz apzināt relevantos tiesību aktus, vajadzīgos novērtējumus, reglamentējošos kontroles pasākumus vai iespējamo ietekmi, kas var būt projektam relevanta, lai gan projekta virzītājs to uzreiz neapzinās. Tas arī palīdz identificēt relevantos datus, iespējamās alternatīvas, informācijas apkopošanas metodes, to tvērumu un detalizētības pakāpi, kā arī jautājumus, kas rada īpašas bažas attiecīgajām ieinteresētajām personām un sabiedrībai. Jau sākotnēji ar relevantajām iestādēm vienojoties par to, kas sagaidāms no novērtējuma, projekta virzītājs var ar pārliecību, efektīvi un savlaicīgi plānot vidiskās informācijas apkopošanu.

6.3.2. Agrīna un efektīva vidisko novērtējumu un citu vidisko prasību integrācija

Ir ļoti ieteicams sagatavot vidiskos novērtējumus pēc iespējas agrāk un sīkāk un pēc iespējas agrākā kopējā procesa posmā. Lai nodrošinātu, ka dažādos ES tiesību aktos prasītie vai dažādos procesa posmos nepieciešamie novērtējumi pamatojas cits uz citu un savstarpēji papildina cits citu, ir efektīvi jānosaka pakārtotība (hierarhiskā saikne) (28) (29). Vidiskās prasības, izņemot novērtējumus, (piemēram, attiecībā uz stingru sugu aizsardzības režīmu atbilstīgi divām vides direktīvām) arī varētu pēc iespējas ātrāk integrēt kopējā procesā, lai jau agrīnā posmā apzinātu un novērstu problēmas un lai izvairītos no kavējumiem un problēmām ar sabiedrības atbalstu, gatavojoties projekta saskaņošanai.

Kas attiecas uz vidisko novērtējumu agrīnu integrēšanu, tiek stingri ieteikts noteikt, ka SVN un vajadzības gadījumā arī PN ir obligāti jau nacionālo enerģētikas programmu un plānu plānošanas posmā (piemēram, tīkla attīstības plāni, ko saskaņā ar Direktīvu 2009/72/EK (30) iesniedz PSO un apstiprina kompetentās iestādes). Tas ļauj jau pašā sākumā novērtēt dažādu energoavotu veidu piemērotību videi, kā arī energoprojektu īstenošanas vietas.

Tas arī sekmē integrētāku un efektīvāku pieeju teritoriālajai plānošanai, kuras laikā vidiskie apsvērumi tiek ņemti vērā gan daudz agrākā plānošanas posmā, gan augstākā stratēģiskā līmenī. Šis process arī nodrošina, ka novērtējuma līmenis vienmēr atbilst plānošanas/lēmumu pieņemšanas līmenim un ka valsts energoplānos netiek iekļauti tādi projekti, kam nav veikti atbilstoši novērtējumi, bet pret kuriem vairs nevar iebilst. Tas radīs mazāk konfliktu atsevišķu projektu līmenī gan pēc būtības, gan saistībā ar sabiedrības attieksmi.

Pienācīga novērtējuma integrēšana dažādos plānošanas un saskaņošanas procesa posmos

PN valsts energoplānošanas vai tīkla plānošanas līmenī ļaus izvairīties no jutīgām zonām, t. i., vietām, kur ierosinātā energoinfrastruktūra var apdraudēt Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķus, kā arī ES aizsargātās sugas ārpus Natura 2000 teritorijām. Tas nenozīmē, ka energoinfrastruktūru nedrīkst būvēt Natura 2000 teritorijās vai ka šāda infrastruktūra ārpus Natura 2000 teritorijām neradīs kaitējumu šo teritoriju aizsardzības mērķiem. Tas ir jāpēta katrā atsevišķā gadījumā.

Projektvirzītas teritoriālās plānošanas līmenī PN tiks sīkāk izvērtēta šaurāk definētu atrašanās vietu variantu iespējamā ietekme uz Natura 2000. Tie varētu būt dažādi trašu varianti, kuru izvietojums atšķiras par dažiem kilometriem vai mazāk. Dažos gadījumos šajā līmenī veikts PN ļaus konstatēt vajadzību pēc kompensācijas pasākumiem un pat noteikt šo pasākumu īstenošanas vietas.

Visbeidzot, konkrēta projekta atļauju piešķiršanas procesa ietvaros PN tiks precizēti iespējamie ietekmes veidi un to būtiskums, kā arī vajadzīgie mazināšanas pasākumi. Precizēšana var nozīmēt, ka tiek noteiktas piemērotākas atrašanās vietas, kā arī skaidri noteikts ietekmes mazināšanai vajadzīgo pasākumu raksturs. Ja projekti jārealizē sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā un vajadzība mainīt trasi vai veikt kompensācijas pasākumus rodas tikai plānošanas vai atļauju piešķiršanas procesa pēdējā posmā, var tikt zaudēts daudz laika. Tāpēc šie jautājumi ir jāizvērtē agrīni.

6.3.3. Procesuālā koordinēšana un laika grafiks

Saskaņā ar jauno TEN-E regulu dalībvalstīm ir jāizvēlas integrēta, koordinēta vai sadarbīga atļauju piešķiršanas shēma, īstenojot t. .s. “vienas pieturas aģentūras” atļauju piešķiršanu KIP. Lai gan atļauju piešķiršanas procesa organizēšana kā tāda nav tieši saistīta ar attiecīgo vidisko novērtējuma procedūru racionalizāciju, dalībvalstīm tiek stingri ieteikts izvēlēties integrēto vai koordinēto shēmu, jo abos gadījumos notiek vispārēja koordinācija, kas, visticamāk, maksimāli palielinās arī attiecīgo vidiskā novērtējuma procedūru koordinēšanas racionalizāciju.

Cits iedarbīgs rīks vidiskā novērtējuma procedūru racionalizēšanai varētu būt termiņu noteikšana visām vidiskā novērtējuma procedūrām vai to daļām. Ņemot vērā to, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu pienācīgā novērtējuma laikā ir jāveic ļoti specifiski zinātniski un tehniski apsekojumi, termiņi šādiem novērtējumiem jānosaka katrā atsevišķā gadījumā atkarībā no to laukapsekojumu rakstura un ilguma, kas jāsagatavo attiecībā uz ES aizsargātajām sugām un konkrētajā vietā esošajiem dzīvotņu veidiem.

Jāatceras, ka termiņus var izmantot, lai pēc iespējas samazinātu nevajadzīgu kavēšanos un sekmētu sinerģiju veidošanu starp novērtējumiem, bet tie nedrīkst pazemināt vidisko novērtējumu kvalitāti.

Pārskatītajā IVN Direktīvā 2014/52/EK ir iekļauti konkrēti pienākumi attiecībā uz termiņiem un vienas pieturas aģentūras procedūrām.

6.3.4. Pārskatu kvalitāte

Pienācīgi kvalificētu ārējo ekspertu izmantošana un neatkarīga kvalitātes kontrole arī var nodrošināt, ka novērtējuma pārskati ir labi izstrādāti un izmantotie dati ir derīgi un relevanti. Tas palīdzēs izvairīties no kavēšanās, ko izraisa nepilnīgs vai sliktas kvalitātes novērtējums. Saskaņā ar grozīto IVN Direktīvu 2014/52/ES dalībvalstīm ir arī jānodrošina, ka šie novērtējumi ir pilnīgi un tiek sagatavoti labā kvalitātē.

Tas ir jo īpaši būtiski attiecībā uz 6. pantā noteikto atļauju piešķiršanas procedūru, saskaņā ar kuru ir jāpierāda ietekmes neesamība (nevis esamība), kā arī uz gadījumiem, kad PN konstatējumi ir saistoši kompetentajai iestādei.

6.3.5. Pārrobežu sadarbība

Pārrobežu projektu gadījumā dalībvalstīm būs jāsadarbojas un jākoordinē sava rīcība, jo īpaši tādos jautājumos kā projekta virzītājam iesniedzamās informācijas apjoms un detalizācijas pakāpe un atļauju piešķiršanas procedūras grafiks. To var panākt ar kopīgu procedūru, it īpaši saistībā ar vidiskās ietekmes novērtējumu un šīs ietekmes iespējamo pārrobežu raksturu. Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes varētu kopīgi organizēt šo procedūru izpildi vai pārrobežu sadarbības vajadzībām varētu izveidot kādu trešo (koordinācijas) iestādi.

ES ir Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvencijas) un Protokola par stratēģisko vides novērtējumu (SVN protokola) (31) puse. Papildus IVN un SVN direktīvām šie dokumenti nosaka, ka gadījumos, kad plāniem vai projektiem varētu būt būtiska ietekme uz citas dalībvalsts vidi vai kad būtiski skartā dalībvalsts to pieprasa, tā dalībvalsts, kuras teritorijā plāns, programma vai projekts tiek gatavots vai kur to plānots īstenot, pirms tā pieņemšanas un pēc iespējas ātrāk attiecīgi informē otru dalībvalsti (32). Komisija 2013. gadā sagatavoja norādes par vidiskās ietekmes procedūras piemērošanu plaša mēroga pārrobežu projektiem, lai sekmētu šādu projektu apstiprināšanu un efektīvu īstenošanu nākotnē (33).

Saskaņā ar jauno TEN-E regulu šāda pārrobežu sadarbība ir obligāta pārrobežu KIP gadījumā (8. panta 3. punkts). Turklāt, ja kopīgu interešu projektā rodas ievērojamas īstenošanas grūtības, Komisija var, vienojoties ar attiecīgajām dalībvalstīm, iecelt Eiropas koordinatoru, kas pēc vajadzības atvieglina un sekmē sabiedrisko apspriešanu un atļauju piešķiršanas procesu (6. punkts). Šādu koordinatoru var iecelt arī dalībvalstis agrākā procesa posmā, kā arī lai izvairītos no īstenošanas grūtībām vēlākā posmā.

6.3.6. Agrīna un efektīva sabiedrības līdzdalība

ES tiesību akti par vidisko novērtējumu (piemēram, IVN un SVN direktīvas) un citi būtiski ES un starptautiskie instrumenti (Orhūsas konvencija) paredz sabiedrības līdzdalību KIP apstiprināšanas procesā. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu sabiedriskā apspriešana nav obligāta, bet vajadzības gadījumā tā tiek stingri ieteikta.

Dalībvalstīm ir svarīgi noteikt labāko sabiedrības iesaistes apmēru un laiku sagatavošanas un atļauju piešķiršanas procesā. Iepriekš ieteiktajā vidiskā novērtējuma procedūru agrīnajā plānošanā un ceļveža izstrādē ir jāiekļauj arī sabiedrības līdzdalības agrīna plānošana un iezīmēšana. Arī tvēruma agrīna noteikšana varētu attiekties ne tikai uz gaidāmā projekta iespējamo ietekmi uz vidi, bet arī uz tā specifiku un iespējamām problēmām ar sabiedrības līdzdalību.

Ieteicams informēt un iesaistīt sabiedrību tvēruma agrīnā noteikšanā un plānošanā vēl koncepcijas izstrādes posmā. Lai savlaicīgi informētu sabiedrību un saņemtu komentārus, ļoti noderīgi var būt publiski tvēruma noteikšanas pasākumi.

7. ATĻAUJU PIEŠĶIRŠANAS PROCEDŪRA ATBILSTĪGI DZĪVOTŅU DIREKTĪVAS 6. PANTAM

7.1. Ievads

Kā norādīts iepriekš, ES vides tiesību akti neizslēdz attīstības darbības Natura 2000 teritorijās vai to tuvumā. Tomēr visiem plāniem vai projektiem, kam varētu būt būtiska negatīva ietekme uz vienu vai vairākām Natura 2000 teritorijām, ir jāveic pienācīgs novērtējums (PN) saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, lai novērtētu šā plāna vai projekta ietekmi uz šo(-īm) teritoriju(-ām).

Šajā nodaļā ir izskaidrots, kā veikt pienācīgu novērtējumu atbilstīgi 6. panta prasībām, pievēršot īpašu uzmanību energopārvades infrastruktūras plāniem un projektiem.

Tā kā Natura 2000 attiecas uz Eiropas vērtīgākajām un apdraudētākajām dzīvotnēm un sugām, procedūras tādu projektu apstiprināšanai, kas varētu būtiski un negatīvi ietekmēt šīs teritorijas, ir pietiekami stingras, lai nepieļautu, ka tiek apdraudēta Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas vispārējo mērķu izpilde.

Kavēšanos apstiprinājuma procesā ļoti bieži izraisa sliktas kvalitātes novērtējumi, kas neļauj kompetentajām iestādēm skaidri izvērtēt plāna vai projekta ietekmi. Tāpēc īpaša uzmanība tiek pievērsta vajadzībai pieņemt lēmumus, pamatojoties uz neapstrīdamām zinātniskām atziņām un kompetenci.

Ir arī svarīgi nejaukt tos ietekmes novērtējumus, ko veic atbilstīgi IVN un SVN direktīvām, un pienācīgo novērtējumu (PN), ko veic atbilstīgi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam. Lai gan integrētās procedūras laikā šie novērtējumi ļoti bieži tiek sagatavoti vienlaikus, katram no tiem ir atšķirīgs mērķis un katrā tiek novērtēta ietekme uz dažādiem vides aspektiem. Tāpēc SVN un IVN nevar aizvietot vai aizstāt pienācīgo novērtējumu.

Katras novērtējuma procedūras iznākums arī ir atšķirīgs. Veicot IVN un SVN novērtējumu, iestādēm ietekme ir jāņem vērā. Taču PN gadījumā iznākums ir juridiski saistošs kompetentajai iestādei un nosaka tās gala lēmumu. Tāpēc, ja PN laikā nav iespējams konstatēt, ka nebūs negatīvas ietekmes uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību, neskatoties uz mazināšanas pasākumu ieviešanu, tad plānu vai projektu var apstiprināt tikai tad, ja ir izpildīti 6. panta 4. punktā minētie izņēmuma procedūras noteikumi.

6. pielikumā ir salīdzināti ietekmes novērtējumi, kas veikti atbilstīgi Dzīvotņu direktīvai, IVN un SVN.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts

7.2. 6. pantā noteiktās atļauju piešķiršanas procedūras darbības joma

Atļauju piešķiršanas procedūras un arī pienācīgā novērtējuma centrā ir sugas un dzīvotņu veidi, ko aizsargā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, jo īpaši tās sugas un dzīvotnes, kuru dēļ noteikta Natura 2000 teritorija.

Tas nozīmē, ka pienācīgajā novērtējumā nav jānovērtē ietekme uz citu faunu un floru, ja vien tā nav ekoloģiski nozīmīga ES aizsargātajām sugām un dzīvotnēm, kas atrodas šajā teritorijā. Tāpēc atbilstīgi 6. panta 3. punktam pienācīgā novērtējuma tvērums ir šaurāks nekā novērtējumiem, ko veic saskaņā ar IVN un SVN direktīvām, un ietver tikai ietekmi uz Natura 2000 teritorijām, ņemot vērā to dabas aizsardzības mērķus.

Runājot par ģeogrāfisko tvērumu, 6. panta 3. punkta noteikumi neattiecas tikai uz tiem plāniem un projektiem, ko īsteno vienīgi Natura 2000 teritorijā; tie skar arī attīstības projektus, kad gan neatrodas Natura 2000 teritorijās, bet var būtiski tās ietekmēt. Novērtējuma veikšana nav atkarīga no tā, vai projekts atrodas Natura 2000 teritorijā, bet gan no tā, vai šim projektam būs būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju un tās aizsardzības mērķiem.

Tas ietver arī iespējamo pārrobežu ietekmi. Ja plānam vai projektam vienā valstī atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju citā valstī, ir jānovērtē arī ietekme uz Natura 2000 teritoriju viengabalainību šajā citā valstī. Tas atbilst Espo konvencijas un tās SVN protokola nosacījumiem, kas ES tiek īstenoti ar IVN un SVN direktīvām (skatiet šā norāžu dokumenta 6.3.5. iedaļu).

Ietekme jānosaka saistībā ar sugām un dzīvotņu veidiem, kuru dēļ konkrētā teritorija ir izveidota. Tas ietekmēs, cik lielā attālumā no projekta īstenošanas zonas ir jāizvērtē iespējamā iedarbība. Piemēram, retu augu, kas aug tikai noteiktā vietā un tikai īpašos dzīvotnes apstākļos, var ietekmēt tuvumā esoši projekti, bet migrējošām sugām ir plašākas vajadzības no dzīvotņu viedokļa, un tāpēc tās var ietekmēt lielākā attālumā īstenoti plāni vai projekti.

6. attēls

6. panta 3. un 4. punktā noteiktās procedūras diagramma (pamatojoties uz Komisijas metodiskajiem norādījumiem par 6. pantu)

Izņēmums atbilstīgi 6. panta 4. punktam

Novērtēt kumulatīvo ietekmi ar citiem plāniem un/vai projektiem vai to kombināciju

Mainīt plānu/projektu

Jā

Atļauju var piešķirt tikai citu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, ja Komisija sniedz pozitīvu atzinumu un tiek veikti atbilstīgi kompensācijas pasākumi

Atļauju var piešķirtja tiek veikti atbilstīgi kompensācijas pasākumi

Vai ir ar cilvēka veselību vai drošību saistīti apsvērumi vai nozīmīgi ieguvumi videi?

Vai ir sevišķi svarīgassabiedrības intereses?

Vai teritorijā ir prioritārasdzīvotnes vai sugas?

Nē

Atļauju nevar piešķirt

Vai ir alternatīvi risinājumi?

Vai negatīvo ietekmi var novērst, piem., ar mazināšanas pasākumiem?

Atļauju var piešķirt

Vai var secināt, ka plāns/projekts negatīvi neietekmēs teritorijas viengabalainību?

Pienācīgais novērtējums

Caurskatīšana

Atļauju nevar piešķirt

Nē

Jā

Nē

Novērtēt sekas, ņemot vērāteritorijas aizsardzības mērķus

Vai plānam/projektam būs būtiska ietekme uz teritoriju?

Vai plāns/projekts ir tieši saistītsar teritorijas aizsardzībuvai vajadzīgs šim nolūkam?

7.3. Procedūra secīgai pienācīgā novērtējuma veikšanai

6. panta 3. punktā noteiktā procedūra jāveic secīgā kārtībā. Katrs solis nosaka, vai ir jāveic nākamais procesa solis. Piemēram, ja pēc caurskates tiek secināts, ka negatīvas ietekmes uz Natura 2000 teritoriju nebūs, plānu vai projektu var apstiprināt, neveicot turpmāku novērtējumu.

Soļi ir šādi (skatiet diagrammu):

—	1. solis. Caurskatīšana – šajā sākotnējā posmā nosaka, vai ir jāveic plāna vai projekta pienācīgs novērtējums. Ja tam varētu būtiska nelabvēlīga ietekme uz Natura 2000 teritoriju, pienācīgs novērtējums ir vajadzīgs.

—

Otrais solis. Pienācīgs novērtējums – kad ir nolemts, ka PN ir vajadzīgs, jāveic detalizēta analīze par to, kā Natura 2000 teritorijas(-u) viengabalainību ietekmētu plāns vai projekts atsevišķi ņemts vai kopā ņemts ar citiem plāniem vai projektiem, ņemot vērā šīs(-o) teritorijas(-u) aizsardzības mērķus.

—	Trešais solis. Lēmuma pieņemšana – ja PN secināts, ka ir nelabvēlīga ietekme uz teritorijas viengabalainību vai ka nelabvēlīgo ietekmi nevar mazināt, kompetentajām iestādēm plāns vai projekts ir jānoraida.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir noteikti zināmas atkāpes no šā vispārīgā noteikuma. Tāpēc, ja tiek secināts, ka plānam vai projektam būs negatīva ietekme uz Natura 2000 teritoriju, to joprojām var apstiprināt izņēmuma apstākļos, ja ir izpildīti 6. panta 4. punkta noteikumi. No iepriekš minētā izriet, ka lēmumu pieņemšanas process balstās uz piesardzības principu. Uzsvars tiek likts uz objektīvu pierādīšanu ar ticamiem pierādījumiem, ka nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz Natura 2000 teritoriju.

7.3.1. 1. solis. Caurskatīšana

Pirmais solis 6. panta 3. punkta procedūrā ir noteikt, vai PN ir patiešām vajadzīgs, t. i., vai plānam vai projektam varētu būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju. Ja ar pietiekamu pārliecību var noteikt, ka plānam vai projektam, visticamāk, būtiskas ietekmes nebūs ne atsevišķi, ne kopā ņemtam ar citiem plāniem vai projektiem, to var apstiprināt bez turpmākas novērtējuma.

Tomēr, ja pastāv jebkādas šaubas, ir jāveic PN, lai iespējamo ietekmi varētu pilnībā izpētīt. EST to apstiprināja spriedumā Waddensea lietā (C-127/02), kurā Tiesa secināja: “(..) Dabisko dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētais vides aizsardzības mehānisms nepamatojas uz to – kā tas izriet no šā panta Komisijas interpretācijas vadlīnijām “Teritoriju apsaimniekošana Natura 2000 – Dabisko dzīvotņu direktīvas (92/43/EEK) 6. panta noteikumi”, – ka plāns un projekts uzskatāms par tādu, kas attiecīgo teritoriju būtiski ietekmē, bet gan izriet no vienkāršas pieļaujamības, ka šim plānam vai projektam varētu būt šāda iedarbība (..).” Tajā pašā spriedumā Tiesa apstiprināja: ja pastāv šaubas par to, vai iespējama būtiska ietekme, ir veicama pārbaude, kas ļauj efektīvi izvairīties no tā, ka tiek dota piekrišana plānu vai projektu īstenošanai, kas attiecīgo teritoriju būtiski ietekmē.

Tas, kādi iemesli ir pamatā galīgajam lēmumam veikt vai neveikt pienācīgo novērtējumu, ir jādokumentē, kā arī jāsniedz pietiekama informācija, lai pamatotu izdarītos secinājumus.

7.3.2. 2. solis. Pienācīgais novērtējums

Kad ir pieņemts lēmums par PN nepieciešamību, novērtējums jāveic, pirms kompetentā iestāde ir izlēmusi, vai atļaut īstenot plānu vai projektu. Kā norādīts iepriekš, pienācīgā novērtējuma mērķis ir izvērtēt plāna vai projekta ietekmi uz teritoriju atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem, ņemot vērā šīs teritorijas aizsardzības mērķus.

Termins “pienācīgs” nozīmē, ka novērtējums jāveic pienācīgi un atbilstīgi tā mērķim saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu – aizsargāt direktīvā uzskaitītās sugas un dzīvotņu veidus. “Pienācīgs” novērtējums arī nozīmē, ka novērtējumam jābūt pamatotam. Ja pārskatā nav iekļauts pietiekami sīks novērtējums par ietekmi uz Natura 2000 teritoriju vai pietiekami pierādījumi, lai izdarītu nepārprotamus secinājumus par to, vai būs negatīva ietekme uz teritorijas viengabalainību, novērtējuma mērķis nav izpildīts un novērtējumu nevar uzskatīt par “pienācīgu”.

Novērtējumus, kas aprobežojas ar vispārīgiem aprakstiem un virspusēju esošo datu pārskatu par dabu attiecīgajā teritorijā, nevar uzskatīt par “pienācīgiem” atbilstīgi 6. panta 3. punktam. Eiropas Savienības Tiesa to ir apstiprinājusi, norādot, ka pienācīgam novērtējumam ir jāsatur pilnīgi, precīzi un galīgi konstatējumi un secinājumi, kas varētu kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto būvdarbu ietekmi uz attiecīgo teritoriju (Eiropas Komisija pret Itālijas Republiku, C-304/05).

Tiesa arī uzsvēra, ka, veicot pienācīgu novērtējumu, ir svarīgi izmantot jaunākos zinātniskos atklājumus, lai ļautu kompetentajām iestādēm ar noteiktu pārliecību secināt, ka nebūs negatīvas ietekmes uz teritorijas viengabalainību. Šajā sakarā tā uzskatīja, ka, “ņemot vērā šajā jomā pieejamos labākos zinātniskos atzinumus, ir jāapzina visi plāna vai projekta aspekti, kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem var ietekmēt minētos mērķus” (C-127/02, 54. punkts).

Tā kā pienācīgajam novērtējumam ir īpašs raksturs, tiek stingri ieteikts novērtējumu veikt, pamatojoties uz pienācīgi kvalificētu ekologu sagatavotu analīzi.

Visbeidzot jānorāda, ka, lai gan PN veic vai pasūta projekta rosinātājs, kompetentās iestādes ir atbildīgas par tā izpildes pareizību un spēju objektīvi pierādīt (pamatojoties uz attiecīgiem pierādījumiem), ka nebūs negatīvas ietekmes uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību, ņemot vērā tās aizsardzības mērķus.

— Ietekmes novērtēšana, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus

Kā norādīts iepriekš, novērtējuma laikā jāizvērtē plāna vai projekta iespējamā ietekme uz teritoriju, ņemot vērā tās aizsardzības mērķus. Lai saprastu, kādi ir šie mērķi, jāiepazīstas ar informāciju par Natura 2000 teritoriju izvēli. Kā skaidrots iepriekš, Natura 2000 teritorijas tiek iekļautas šajā tīklā, jo tām ir aizsardzības vērtība attiecībā uz vienu vai vairākiem Dzīvotņu direktīvas I pielikumā uzskaitītajiem dzīvotņu veidiem vai Dzīvotņu direktīvas II pielikumā uzskaitītajām sugām, vai Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītajām sugām, vai regulāri sastopamām migrējošu putnu sugām.

Teritorijas aizsardzības vērtība tās noteikšanas laikā tiek reģistrēta datu standartveidlapā (DSV). Šajā veidlapā ir pieejams teritorijas oficiālais identifikācijas kods, nosaukums, atrašanās vieta, izmērs un detalizēta karte. Tajā ir arī reģistrēti ekoloģiskie raksturlielumi, kuru dēļ šī teritorija tika atzīta par Natura 2000 teritoriju, kā arī sniegts plašs katras šajā teritorijā esošās sugas un dzīvotnes veida aizsardzības stāvokļa novērtējums (skalā no A līdz D).

Tāpēc DSV kalpo par pamatu teritorijas aizsardzības mērķu noteikšanai atbilstīgi Dzīvotņu direktīvas vispārīgajiem mērķiem (6. panta 1. punkts). Minimālais teritorijas aizsardzības mērķis ir uzturēt sugas un dzīvotnes, kuru dēļ šī teritorija tika atzīta par Natura 2000 teritoriju, tādā pašā stāvoklī (kā dokumentēts DSV). Tas nozīmē, ka jānodrošina, lai šīs sugas un dzīvotnes nenoplicinās vairāk kā iepriekš.

Tomēr Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas vispārējie mērķi ir daudz plašāki. To nolūks ir nodrošināt, ka ES aizsargātās sugas un dzīvotņu veidi sasniedz labvēlīgu aizsardzības statusu to dabīgajā izplatības areālā ES. Tāpēc, lai atjaunotu un uzlabotu to ES aizsargāto sugu un dzīvotņu veidu aizsardzības stāvokli, kas atrodas konkrētā teritorijā (6. panta 1. punkts), var būt vajadzīgi vērienīgāki mērķi.

Ja ir noteikti vērienīgāki saglabāšanas mērķi, plāna vai projekta iespējamā ietekme ir jāizvērtē, ņemot vērā šos vērienīgākos mērķus. Piemēram, ja mērķis ir 8 gadu laikā atjaunot bārdainā grifa populāciju līdz noteiktam līmenim, jāvērtē ne tikai tas, vai grifu populācija būs stabila, bet arī tas, vai plāns vai projekts ļaus/neļaus izpildīt šo aizsardzības mērķi.

Projekta rosinātājam ieteicams pēc iespējas ātrāk apspriesties ar iestādēm, kas atbildīgas par Natura 2000 teritoriju, lai uzzinātu vairāk par šo teritoriju, tās aizsardzības mērķiem un to sugu un dzīvotņu veidu aizsardzības stāvokli, kuru dēļ teritorija noteikta. Minētās iestādes arī varēs norādīt, vai ir pieejami sīkākas informācijas avoti par šo jautājumu – piemēram, pieņemtais teritorijas apsaimniekošanas plāns vai monitoringa pārskati un pētījumi par attiecīgajā reģionā vai valstī esošo sugu un dzīvotņu veidu aizsardzības stāvokli.

— PN vajadzīgās informācijas apkopošana

Iespējamie informācijas avoti par Natura 2000 teritorijām:

—	Natura 2000 datu standartveidlapas,

—	Natura 2000 apsaimniekošanas plāni,

—	jaunākie dati, kas publicēti tehniskajā un zinātniskajā literatūrā,

—	dabas aizsardzības iestādes, zinātniskie eksperti un sugu vai dzīvotņu speciālisti, dabas aizsardzības organizācijas, vietējie eksperti,

—	saskaņā ar Putnu direktīvas 12. pantu un Dzīvotņu direktīvas 17. pantu sagatavotie ziņojumi par sugu un dzīvotņu aizsardzības statusu.

7. attēls

Pienācīgā novērtējuma veikšanas posmi

APSPRIESTIES AR KOMPETENTAJĀM IESTĀDĒM UN IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM

NOTEIKT, VAI JOPROJĀM IR IETEKME UZ TERITORIJAS VIENGABALAINĪBU

DEFINĒT PĒTĀMO TERITORIJU

APZINĀT/NOVĒRTĒT PROFILAKSES UN MAZINĀŠANASPASĀKUMUS,

lai novērstu vai samazinātuietekmi līdz nebūtiskam līmenim

IZVEIDOTMONITORINGA PROGRAMMU

APKOPOT ESOŠO INFORMĀCIJU UN PĒC VAJADZĪBAS VEIKT PAPILDU LAUKPĒTĪJUMUS UN APSEKOJUMUS

APKOPOT INFORMĀCIJU PAR CITIEM PLĀNIEM UN PROJEKTIEM,

lai varētu izvērtēt kumulatīvo ietekmi

NOVĒRTĒT IETEKMI UN TĀS BŪTISKUMU

uz mērķa dzīvotņu veidiem, sugu dzīvotnēm un sugām, kā arī teritorijas ekoloģisko struktūru un funkciju

APZINĀT EKOLOĢISKUS RAKSTURLIELUMUS, KAS JĀŅEM VĒRĀ NOVĒRTĒJUMĀ

Analizēt projekta darbībuiespējamo ietekmi uz esošajāmsugām un dzīvotnēm

APZINĀT NATURA 2000 TERITORIJAS(-U) AIZSARDZĪBASMĒRĶUS

Kā norādīts iepriekš, ir svarīgi, ka pienācīgais novērtējums pamatojas uz attiecīgās jomas labākajiem zinātniskajiem atzinumiem un spēj kliedēt visas zinātniski pamatotās bažas par rosināto darbu ietekmi uz attiecīgo teritoriju. Tas ir apstiprināts vairākos EST nolēmumos. Waddensea lietā (C-127/02) tiesa apstiprināja, ka “kompetentās iestādes (..) dod piekrišanu šādai darbībai tikai ar nosacījumu, ka tas nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai. Tā tas ir gadījumā, ja no zinātniskā viedokļa nepastāv pamatotas šaubas par šādas ietekmes neesamību”.

Detalizētiem apsekojumiem un laukdarbam ir jābūt vērstam uz sugām un dzīvotnēm, kuras ir jutīgas pret ierosinātajiem darbiem. Jutība jāanalizē, ņemot vērā iespējamo mijiedarbību starp projekta darbībām (veids, apmērs, metodes utt.) un attiecīgajām dzīvotnēm un sugām (atrašanās vieta, ekoloģiskās prasības, būtiski svarīgās zonas, uzvedība utt.).

Visiem laukpētījumiem ir jābūt pietiekami labi veiktiem un ilgstošiem, lai ņemtu vērā faktu, ka ekoloģiskie apstākļi būtiski mainās dažādos gadalaikos. Piemēram, dažas dienas ildzis sugas laukapsekojums ziemas laikā nesniegs informāciju par to, kā šī suga izmanto dzīvotni citos, svarīgākos gada periodos (piemēram, migrācijas vai ligzdošanas laikā).

Savlaicīga konsultēšanas ar dabas aizsardzības iestādēm, citiem zinātniskiem ekspertiem un dabas aizsardzības organizācijām palīdzēs nodrošināt, ka par teritoriju, tajā esošajām sugām/dzīvotnēm un analizējamo ietekmi tiek apkopota pēc iespējas plašāka informācija. Tie var arī sniegt ieteikumus par jaunāko zinātnisko informāciju, kas pieejama par teritoriju un tajā esošajām ES aizsargātajām sugām un dzīvotņu veidiem (ieskaitot par Natura 2000 apsaimniekošanas plāniem), kā arī par to, kāda veida papildu pētījumi un laukapsekojumi var būt jāveic, lai noteiktu iespējamo projekta ietekmi.

Citas ieinteresētās personas, piemēram, dabas aizsardzības NVO, pētniecības iestādes vai vietējās organizācijas arī varētu sniegt papildu informāciju par vietējiem apstākļiem un ekoloģiju, kas var noderēt pienācīgā novērtējuma vajadzībām.

— Negatīvās ietekmes apzināšana

Kad ir apkopoti visi vajadzīgie dati par atskaites punktu un ir pārbaudīts to pilnīgums, var sākt novērtēt plāna vai projekta ietekmi uz Natura 2000 teritoriju. Energopārvades infrastruktūras plānu un projektu iespējamās negatīvās ietekmes apraksts, kas sniegts 3. un 4. nodaļā, var palīdzēt noskaidrot, kāda veida ietekme varētu būt aktuāla.

Tas jo īpaši var attiekties uz:

—	dzīvotņu izzušanu, noplicināšanos vai sadrumstalošanos,

—	nāvējošu elektrotraumu vai sadursmi,

—	sugu traucēšanu vai pārvietošanos,

—	barjeru ietekmi.

Katra projekta ietekme būs unikāla un tā katrā gadījumā ir jāizvērtē atsevišķi. Tas atbilst spriedumam Waddensea lietā: “(..) plānu vai projektu iedarbības iepriekšēja izvērtējuma ietvaros to būtiskums .. ir izvērtējams, ņemot vērā īpašas pazīmes un vides apstākļus, kurus plāni vai projekti attiecīgajā teritorijā skar.”

Pirmais solis ir noskaidrot, uz kādām katrā teritorijā esošajām ES aizsargātām dzīvotnēm un sugām varētu būt ietekme, kā dēļ jāveic padziļināts novērtējums. Tas ir svarīgi, jo katrai sugai un dzīvotnes veidam ir savs ekoloģiskais dzīves cikls un aizsardzības prasības. Dažādās teritorijās ietekme uz šīm sugām un dzīvotnēm var būt atšķirīga atkarībā no to aizsardzības stāvokļa un minētās teritorijas ekoloģiskā stāvokļa.

Novērtējumā jāapskata katra ietekmes veida pakāpe, veids, apmērs, ilgums, intensitāte un laiks.

PN arī ietver visu to plāna vai projekta aspektu izvērtēšanu, kas var ietekmēt teritoriju. Katrs plāna vai projekta elements ir jāpārbauda pēc kārtas, un šā elementa iespējamā ietekme no sākuma ir jāizvērtē saistībā ar katru sugu vai dzīvotņu veidu, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija. Pēc tam ietekme uz dažādajām mērķiezīmēm jāaplūko kopsakarībā un savstarpējā sakarībā, lai varētu konstatēt to mijiedarbību.

Lai gan ir jākoncentrējas uz ES nozīmīgām sugām un dzīvotnēm, kuru dēļ ir izveidota attiecīgā teritorija, nevajadzētu aizmirst, ka šīs mērķiezīmes (resp., sugas un dzīvotnes) sarežģītā veidā cieši mijiedarbojas ar citām sugām un dzīvotnēm, kā arī apkārt esošo fizisko vidi. Tāpēc ir svarīgi, ka tiek pētīti visi elementi, kas tiek uzskatīti par būtiskiem attiecībā uz ekosistēmas struktūru, funkcionēšanu un dinamiku, jo jebkādām izmaiņām var būt negatīva ietekme arī uz esošajiem dzīvotņu veidiem un sugām.

Ietekme ir jāprognozē pēc iespējas precīzāk, un šo prognožu pamats ir skaidri jānorāda PN (tāpēc jāietver arī skaidrojums par ietekmes prognozes noteiktības pakāpi).

Tāpat kā citi ietekmes novērtējumi, arī pienācīgais novērtējums jāveic strukturētā satvarā, lai nodrošinātu, ka prognozes var sagatavot pēc iespējas objektīvāk, cik iespējams izmantojot kvantificējamus kritērijus. Tas arī ļoti atvieglos darbu pie mazināšanas pasākumiem, kuri var palīdzēt novērst paredzēto ietekmi vai samazināt to līdz nebūtiskam līmenim.

Iespējamās ietekmes prognozēšana var būt sarežģīta, jo ir vajadzīga laba izpratne par ekoloģiskajiem procesiem un to sugu vai dzīvotņu veidu aizsardzības prasībām, uz ko varētu rasties ietekme. Tāpēc, veicot pienācīgo novērtējumu, tiek stingri ieteikts saņemt vajadzīgās ekspertu konsultācijas un nodrošināt zinātnisko atbalstu.

Bieži izmantotas ietekmes prognozēšanas metodes

PN ir jāpiemēro labākie pieejamie paņēmieni un metodes, lai aplēstu ietekmes apmēru. Rāmī uzskaitīti daži no parasti izmantotajiem paņēmieniem.

—	Tiešie mērījumi, piemēram, var mērīt zudušās vai skartās dzīvotņu platības vai sugu populāciju, dzīvotņu vai kopienu proporcionālos zudumus.

—	Ar plūsmas diagrammām, tīkliem un sistēmas diagrammām var identificēt tiešās ietekmes izraisītu ietekmju ķēdi; netiešo ietekmi dēvē par sekundāru, terciāru utt. ietekmi atkarībā no izraisītāja. Sistēmu diagrammas ļauj savstarpējās saiknes un procesu virzību parādīt elastīgāk nekā tīkli.

—

—	Populācijas līmeņa pētījumi var būt noderīgi, lai noteiktu, piemēram, ietekmi uz putnu, sikspārņu vai jūras zīdītāju sugām populācijas līmenī.

—

—	Informācija par iepriekšējiem līdzīgiem projektiem var būt noderīga – jo īpaši gadījumos, kad sagatavotas kvantitatīvas prognozes, kuru piepildīšanās tikusi novērota.

—	Ekspertu atzinumus un lēmumus var smelties no iepriekšējās pieredzes un līdzīgu iekšzemes ūdensceļu attīstīšanai veltītu projektu apspriešanas.

—

Apraksts un korelācija: fiziski faktori (piemēram, hidroloģiskais režīms, straume, substrāts) var būt tieši saistīti ar sugu sadalījumu un īpatņu skaitliskumu. Ja ir iespējams prognozēt, kādi nākotnē būs fiziskie apstākļi, uz šā pamata varētu prognozēt dzīvotņu un populāciju turpmāko attīstību vai sugu un dzīvotņu reakciju.

—

Pielāgots no šāda dokumenta: “Metodiskie norādījumi par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem”. http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/natura_2000_assess_en.pdf

— Iespējamās kumulatīvās ietekmes novērtēšana

Novērtējuma laikā nedrīkst aizmirst par kumulatīvo ietekmi, Tā ir ne tikai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta juridiska prasība, bet var arī radīt būtiskas sekas plānam vai projektam, kā arī citiem turpmākiem plāniem vai projektiem, kas tiek ierosināti tajā pašā teritorijā.

Energoinfrastruktūra strauji attīstās visā ES, un tāpēc ir svarīgi agrīnos novērtējuma posmos pilnībā izvērtēt kumulatīvo ietekmi un neuzskatīt to par kaut ko tādu, ko var izdarīt procesa beigās.

Direktīvas 6. panta 3. punktā nav skaidri noteikts, uz kādiem citiem plāniem vai projektiem attiecas noteikums par kopīgu izvērtēšanu, lai gan pamatnolūks ir ņemt vērā kumulatīvo ietekmi, kas var rasties laika gaitā. Šajā kontekstā ir jāņem vērā gan pabeigtie, gan apstiprinātie, bet nepabeigtie, gan ierosinātie plāni vai projekti.

Izvērtējot ierosinātu plānu vai projektu, dalībvalsts nerada precedentu par labu citiem līdzīgiem plāniem vai projektiem, ko varētu ierosināt nākotnē. Gluži pretēji, ja kādā teritorijā jau ir apstiprināts viens vai vairāki projekti, tas var pazemināt ekoloģisko robežvērtību, ciktāl tas attiecas uz nākotnē teritorijā iecerēto plānu vai projektu būtiskumu.

Piemēram, ja vienu pēc otra piesaka vairākus elektroinfrastruktūras projektus Natura 2000 teritorijā vai tās apkārtnē, pirmā projekta novērtējumā var secināt, ka tas nelabvēlīgi neietekmēs teritoriju, savukārt otro un trešo projektu var arī vairs neapstiprināt, jo to radītā ietekme kopā ar iepriekšējā projekta radīto ietekmi būs pietiekami būtiska, lai nelabvēlīgi ietekmētu teritorijas viengabalainību.

Šajā kontekstā ir svarīgi apskatīt energoinfrastruktūras projektus nevis atsevišķi un izolēti, bet gan stratēģiski un kombinācijā ar citiem projektiem pietiekami plašā ģeogrāfiskā apgabalā.

— Kumulatīvā novērtējuma soļi

8. attēls

(Pielāgots no šāda dokumenta: “Metodiskie norādījumi par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem”.

http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/natura_ 2000_assess_en.pdf)

Novērtējuma soļi	Veicamā darbība
Apzināt visus projektus/plānus, kas var darboties kombinācijā	Apzināt visus iespējamos ietekmes cēloņus, ko rada izvērtējamais plāns vai projekts, kā arī visus citus avotus apkārtējā vidē un jebkādu citu ietekmi, ko varētu radīt citi rosinātie plāni vai projekti.
Ietekmes apzināšana	Apzināt ietekmes veidus (piemēram, troksnis, ūdens resursu samazināšanās, ķimikāliju emisijas utt.), kas varētu ietekmēt pret izmaiņām jutīgas teritorijas struktūru un funkcijas.
Definēt novērtējuma robežas	Definēt robežas kumulatīvās ietekmes izpētei. Jāņem vērā, ka šīs robežas dažādiem ietekmes veidiem var atšķirties (piemēram, ietekme uz ūdens resursiem, troksnis) un ka tās var aptvert arī attālas vietas (ārpus teritorijas).
Ietekmes ceļu apzināšana	Apzināt iespējamos kumulatīvos ceļus (piemēram, pa ūdeni, gaisu utt.; ietekmes uzkrāšanās laikā vai telpā). Pārbaudīt teritorijas apstākļus, lai noteiktu, vai tās struktūras un funkcijas jutīgie aspekti ir pakļauti riskam.
Prognoze	Apzinātās iespējamās kumulatīvās ietekmes pakāpes/apmēra prognozēšana.
Novērtēšana	Komentārs par to, vai iespējamā kumulatīvā ietekme varētu būt būtiska.

— Ietekmes būtiskuma noteikšana

Kad ietekme ir identificēta, ir jānosaka tās būtiskums no teritorijas un tās mērķiezīmju (resp., sugu un dzīvotņu) viedokļa. Novērtējot būtiskumu, var ņemt vērā turpmāk minētos parametrus.

—

Kvantitatīvie parametri: piemēram, cik daudz no attiecīgās sugas dzīvotnes vai dzīvotņu veidiem ir izzudis. Dažos gadījumos pat atsevišķu vienību vai nelielu sastopamības platību izzušana konkrētā Natura 2000 teritorijā (piemēram, attiecībā uz prioritāriem dzīvotņu veidiem un sugām) tiks uzskatīta par būtisku ietekmi. Citos gadījumos būtiskuma robežvērtība var būt augstāka. Arī šajā gadījumā tas ir atkarīgs no sugu un dzīvotņu veidiem, to aizsardzības stāvokļa konkrētajā teritorijā, kā arī nākotnes prognozēm.

—

Kvalitatīvie parametri: nosakot ietekmes būtiskumu, jāņem vērā arī dzīvotņu veidu vai sugu kvalitāte attiecīgajā teritorijā, piemēram, tā var būt teritorija, kur ir nozīmīgs sugas īpatņu skaits (piemēram, pamata izplatības zona, lielākas zonas ar raksturīgām audzēm utt.), vai teritorija, kurā suga atrodas pie tās esošā izplatības areāla robežām. Dzīvotnes vai sugas aizsardzības stāvoklis teritorijā var būt labs vai arī slikts, kas jāatjauno.

—	Teritorijas nozīmība sugai no bioloģiskā viedokļa, piemēram, kā vairošanās vietai (ligzdošanas vietas, nārstošanas teritorijas u. c.), barošanās dzīvotnei, patvērumam, migrācijas ceļam.

—	Ekoloģiskās funkcijas, kas ir vajadzīgas esošo sugu un dzīvotņu, kā arī teritorijas vispārējās viengabalainības atjaunošanai vai uzturēšanai.

Ja pastāv šaubas vai atšķiras viedokļi par būtiskuma pakāpi, tad, lai panāktu vienprātību, vēlams rast plašāku vienošanos starp attiecīgajiem ekspertiem, t. i., nacionālajiem un/vai reģionālajiem speciālistiem, kas nodarbojas ar šīm mērķiezīmēm (resp., sugām un dzīvotnēm).

— Mazināšanas pasākumu ieviešana negatīvās ietekmes novēršanai

Kad negatīvā ietekme ir apzināta, iespējams apsvērt, vai var ieviest mazināšanas pasākumus, lai novērstu vai samazinātu šo ietekmi līdz nebūtiskam līmenim (5. nodaļā sk. ierosinājumus par dažāda veida mazināšanas pasākumiem, ko varētu izmantot energoinfrastruktūras projektos). Izvērtējot piemērotus mazināšanas pasākumus, ir svarīgi vispirms apsvērt tos, kas var novērst ietekmi tās rašanās brīdī. Tikai tad, ja šādi pasākumi nav iespējami, var apsvērt citus mazināšanas pasākumus, kas var vismaz būtiski samazināt vai ierobežot projekta negatīvo ietekmi.

Mazināšanas pasākumi ir jāizstrādā tā, lai samazinātu vai novērstu PN laikā apzināto negatīvo ietekmi. Tos nevajadzētu sajaukt ar kompensācijas pasākumiem, kas ir paredzēti izraisītā kaitējuma kompensēšanai. Kompensācijas pasākumus var apsvērt tikai tad, ja plāns vai projekts ir apstiprināts sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā un nepastāv alternatīvi risinājumi (6. panta 4. punkts).

Par ierosinātajiem mazināšanas pasākumiem var norādīt:

—	sīku informāciju par katru no ierosinātajiem pasākumiem un skaidrojumu par to, kā šie pasākumi novērsīs vai samazinās noteikto negatīvo ietekmi,

—	pierādījumus par to, kā pasākumus īstenos un kas to darīs,

—	īstenošanas grafiku, ņemot vērā plānu vai projektu (tāds ir jāsagatavo, pirms var sākt īstenot attīstīšanas projektu),

—	sīku informāciju par to, kā pasākumu uzraudzīs un kā rezultātus iekļaus projekta ikdienas darbā (adaptīvā vadība – sk. turpmāk tekstā).

Iepriekš uzskaitītais ļaus kompetentajai iestādei secināt, vai šie pasākumi var novērst atklāto negatīvo ietekmi (netīši neradot cita veida negatīvu ietekmi uz attiecīgajām sugām un dzīvotņu veidiem). Ja mazināšanas pasākumus atzīst par pietiekamiem, tie kļūst par neatņemamu galīgā plāna vai projekta specifikācijas daļu vai tos var padarīt par projekta apstiprināšanas priekšnoteikumu.

— Teritorijas viengabalainības ietekmējuma noteikšana

Kad pēc iespējas precīzāk ir prognozēta projekta ietekme, novērtēts ietekmes būtiskuma līmenis un apsvērti visi iespējamie mazināšanas pasākumi, PN jāizdara galīgais secinājums par to, var šī ietekme uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību būs vai nebūs negatīva.

Termins “viengabalainība” ir nepārprotami saistīts ar ekoloģisko integritāti.“Teritorijas viengabalainību” var definēt kā teritorijas ekoloģiskās struktūras, funkcijas un ekoloģisko procesu loģiski sakarīgu summu teritorijas robežās, vai kā to dzīvotņu, dzīvotņu kompleksu un/vai sugu populāciju kopumu, kuru dēļ teritorija noteikta. Teritorijas viengabalainību var aprakstīt kā ļoti labu, ja tiek realizēts tai piemītošais potenciāls izpildīt teritorijas aizsardzības mērķus, dinamiskos apstākļos tiek uzturēta spēja pašatjaunoties un novērst kaitējumu un ir vajadzīgs minimāls ārējās apsaimniekošanas atbalsts.

Ja plāna vai projekta negatīvā ietekme uz teritorijas viengabalainību ir tikai vizuāla vai tam ir būtiska ietekme uz tikai tādiem dzīvotņu veidiem vai sugām, kas nav tie, kuru dēļ ir noteikta Natura 2000 teritorija, šāda ietekme nav uzskatāma par negatīvu 6. panta 3. punkta nozīmē. Taču, ja ir būtiska ietekme uz vienu no sugām vai dzīvotņu veidiem, kuru dēļ izveidota attiecīgā teritorija, ir radusies negatīva ietekme arī uz šīs teritorijas viengabalainību.

Praktiski veicot teritorijas viengabalainības novērtējumu, īpaši jākoncentrējas uz to, lai noteiktu, vai projekts:

—	izraisa būtiskas mērķiezīmēm (resp., sugām un dzīvotnēm) nepieciešamo ekoloģisko funkciju izmaiņas,

—	būtiski samazina tāda dzīvotņu veida (pat mazkvalitatīva) sastopamības areālu vai tādu sugu populāciju dzīvotspēju, kas ir konkrētas teritorijas mērķiezīmes,

—	mazina teritorijas daudzveidību,

—	izraisa teritorijas sadrumstalotību,

—	izraisa galveno teritorijas raksturiezīmju (piemēram, koku platība, regulāra ikgadēja applūšana) izzušanu vai samazināšanos, un no tā ir atkarīgs mērķiezīmes statuss,

—	neļauj īstenot teritorijas aizsardzības mērķus.

7.3.3. 3. solis. Plāna vai projekta apstiprināšana vai noraidīšana, ņemot vērā pienācīgā novērtējuma secinājumus

Pienākums ir pierādīt ietekmes neesamību, nevis tās esamību. Tas ir apstiprināts vairākos EST nolēmumos. Spriedumā Waddensea lietā (C-127/02) Tiesa apstiprināja, ka “piekrišanu (..) plāna vai projekta īstenošanai var dot tikai ar nosacījumu, ka kompetentās valsts iestādes ir pārliecinājušās, ka tas nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai. Tādēļ, ja saistībā ar plānu vai projektu pastāv šaubas par iespējamu kaitīgu ietekmi uz attiecīgās teritorijas viengabalainību, kompetentai valsts iestādei nav jāsniedz piekrišana tā īstenošanai”.

PN un tā secinājumi ir skaidri jādokumentē, un PN ziņojumam ir jābūt pietiekami detalizētam, lai pierādītu, kā ir nonākts līdz galīgajam lēmumam un uz kāda zinātniska pamata ir pieņemts lēmums.

7.4. Izņēmuma procedūra atbilstīgi 6. panta 4. punktam

6. panta 4. punkts

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir paredzēti izņēmumi no 6. panta 3. punkta vispārīgā noteikuma. Tas nav automātisks process – projekta vai plāna rosinātājam ir jāizlemj, vai tas vēlas lūgt atkāpi. Direktīvas 6. panta 4. punktā ir minēti nosacījumi, kas jāievēro šādos gadījumos, kā arī soļi, kas jāizpilda, pirms kompetentā valsts iestāde var apstiprināt plānu vai projektu, kas atbilstīgi 6. panta 3. punktam novērtēts kā tāds, kas negatīvi ietekmē teritorijas viengabalainību.

—	apstiprināšanai iesniegtā alternatīva rada vismazāko kaitējumu dzīvotnēm, sugām un Natura 2000 teritorijas viengabalainībai, un nepastāv citas reālas alternatīvas, kas neietekmētu teritorijas viengabalainību,

—	pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kuru dēļ var apstiprināt plānu vai projektu, tostarp sociālas vai ekonomiskas intereses,

—	ir veikti visi vajadzīgie kompensācijas pasākumi, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla vienotības aizsardzību.

9. attēls

Direktīvas 6. panta 4. punkta nosacījumu shēma

Atļauju nevar piešķirt.

Atļauju var piešķirt. Jāīsteno kompensācijas pasākumi

Atļauju var piešķirt citu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu dēļ pēc apspriedēm ar Komisiju.

Jāīsteno kompensācijas pasākumi

Vai ir ar cilvēka veselību vaidrošību saistīti nosacījumi vainozīmīgi ieguvumi videi?

Vai teritorijā ir prioritārasdzīvotnes vai sugas, ko varētuietekmēt plāns vai projekts?

Vai ir sevišķi svarīgassabiedrības intereses?

Vai ir alternatīvi risinājumi?

Plāns vai projekts varētu negatīvi ietekmēt teritorijas viengabalainību

Jā

Nē

Jā

— Alternatīvu risinājumu neesamības pierādīšana

Tomēr, ja projektam sagatavots PN, kura rezultātā ir secināts, ka būs negatīva ietekme uz teritorijas viengabalainību, kompetentajai iestādei ir jānosaka, vai pastāv alternatīvi risinājumi. Ir jāanalizē visas īstenojamās alternatīvas, jo īpaši to relatīvie rezultāti no Natura 2000 teritorijas saglabāšanas mērķu un teritorijas viengabalainības viedokļa

Arī izvēlētajam alternatīvajam risinājumam ir jāveic jauns pienācīgais novērtējums, ja tas varētu būtiski ietekmēt to pašu vai citu Natura 2000 teritoriju. Parasti, ja alternatīva ir līdzīga sākotnējam piedāvājumam, jaunajā novērtējumā var izmantot daudz informācijas no pirmā pienācīgā novērtējuma.

— Sevišķi svarīgas sabiedrības intereses (SSSI)

Ja nav alternatīvu risinājumu vai ja šiem risinājumiem ir vēl negatīvākas sekas uz aizsardzības mērķiem vai attiecīgās teritorijas viengabalainību, kompetentajām iestādēm ir jāpārbauda, vai pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas pamato atļaujas piešķiršanu plānam vai projektam, neskatoties uz faktu, ka šis plāns vai projekts var negatīvi ietekmēt Natura 2000 teritorijas viengabalainību.

—	jābūt sevišķiem iemesliem plāna vai projekta īstenošanai – tas nozīmē, ka projekts ir ne tikai vēlams vai noderīgs, bet gan būtisks sabiedrībai,

—

plānam vai projektam ir jāatbilst sevišķi svarīgām interesēm – citiem vārdiem sakot, ir jāpierāda, ka plāna vai projekta īstenošana ir vēl svarīgāka par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas mērķu sasniegšanu. Ir skaidri redzams, ka ne katras sociāla vai ekonomiska rakstura sabiedrības intereses ir pietiekamas, jo īpaši salīdzinot ar direktīvas aizsargāto interešu īpašo nozīmi. Var arī pamatoti pieņemt, ka sabiedrības intereses var būt sevišķi svarīgas vienīgi tad, ja tās ir ilgtermiņa intereses; ar īslaicīgām ekonomiskām interesēm vai citām interesēm, kas ieguvumus nestu tikai īstermiņā, nebūtu pietiekami, lai atsvērtu ar direktīvu aizsargātās ilgtermiņa saglabāšanas intereses,

—	jābūt sabiedrības interesēs – no formulējuma top skaidrs, ka tikai sabiedrības intereses var pretnostatīt direktīvas aizsardzības mērķiem. Tādēļ privātu struktūru attīstītus projektus var vērtēt tikai tad, ja tiek pierādīts, ka tie kalpo sabiedrības interesēm.

Direktīvas 6. panta 4. punkta otrajā rindkopā kā šādu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu piemēri ir minēti veselības aizsardzība, sabiedrības drošība un videi primāri svarīgas labvēlīgas pārveides. Tajā ir minētas arī “citas” sevišķi svarīgas sociālas vai ekonomiskas sabiedrības intereses.

TEN-E regulā paredzēto KIP gadījumā tos uzskatīs par tādiem, kas ir sabiedrības interesēs no enerģētikas politikas viedokļa, un var uzskatīt par tādiem, kas ir svarīgās sabiedrības interesēs, ja ir izpildīti visi trīs 6. panta 4. punkta nosacījumi.

Šādā gadījumā atsaukšanās uz sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm ir pieļaujama tikai tad, ja tās skar:

—	cilvēka veselību un sabiedrības drošību vai

—	videi primāri svarīgas labvēlīgas sekas,

—	citus sevišķi svarīgus iemeslus, ja Komisija pirms plāna vai projekta apstiprināšanas ir sniegusi atzinumu.

— Kompensācijas pasākumi

Ja ir izpildīti minētie nosacījumi, tad, pirms var uzsākt projektu, iestādēm ir arī jānodrošina, ka tiek pieņemti un īstenoti kompensācijas pasākumi. Tādēļ kompensācijas pasākumi ir uzskatāmi par “galējo līdzekli”, ko izmanto vienīgi tad, ir pieņemts lēmums par turpmāku plāna vai projekta īstenošanu, jo ir pierādīts, ka nepastāv alternatīvi risinājumi un ka projekts ir vajadzīgs sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kā aprakstīts iepriekš.

Kompensācijas pasākumi atbilstīgi 6. panta 4. punktam pavisam noteikti atšķiras no mazināšanas pasākumiem atbilstīgi 6. panta 3. punktam. Mazināšanas pasākumu mērķis ir samazināt vai pat jau sākotnēji novērst negatīvo ietekmi uz teritoriju, kas varētu rasties plāna vai projekta īstenošanas dēļ.

Taču kompensācijas pasākumi sensu stricto ir neatkarīgi no projekta. Tie ir paredzēti, lai kompensētu plāna vai projekta negatīvo ietekmi (pēc plāna vai projekta iespējamo mazināšanas pasākumu īstenošanas), lai saglabātu Natura 2000 tīkla kopējo vienotību. Ar kompensācijas pasākumiem jāspēj pilnībā kompensēt teritorijai un tajā esošajām ES aizsargātajām dzīvotnēm un sugām radīto kaitējumu, un tiem jābūt pietiekamiem, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību.

Lai to izdarītu, plāna vai projekta sakarā ierosinātajiem kompensācijas pasākumiem ir:

—	jāsniedz ieguldījums skarto dzīvotņu veidu un sugu saglabāšanā attiecīgajā bioģeogrāfiskajā apgabalā vai tajā pašā izplatības areālā, migrācijas ceļā vai ziemošanas vietā konkrētajā dalībvalstī,

—	jānodrošina tādas funkcijas, kas ir salīdzināmas ar funkcijām, kuru dēļ tika izveidota sākotnējā teritorija; tas jo īpaši attiecas uz pienācīgu ģeogrāfisko sadalījumu,

—	jāpapildina parastie pienākumi, kas jāveic saskaņā ar direktīvu, t. i., tie nevar aizstāt esošas saistības, piemēram, Natura 2000 apsaimniekošanas plānu īstenošanu.

Saskaņā ar spēkā esošajiem Komisijas norādījumiem (34) 6. panta 4. punktā noteiktie kompensācijas pasākumi var ietvert vienu vai vairākus šādus pasākumus:

—	esošajā teritorijā atkalizveidot līdzvērtīgu dzīvotni vai bioloģiski uzlabot mazkvalitatīvu dzīvotni, ar nosacījumu, ka tā tiek ar uzviju pārsniegti teritorijas saglabāšanas mērķi,

—	Natura 2000 tīklam pievienot jaunu teritoriju, kuras kvalitāte un stāvoklis ir salīdzināms vai labāks nekā sākotnējai teritorijai,

—	ārpus teritorijas atkalizveidot līdzvērtīgu dzīvotni vai bioloģiski uzlabot mazkvalitatīvu dzīvotni, ko pēc tam iekļauj Natura 2000 tīklā.

Attiecībā uz negatīvi ietekmētajiem dzīvotņu veidiem un sugām kompensācija jānodrošina vismaz salīdzināmā apmērā, bet, ņemot vērā augsto risku un zinātnisko nenoteiktību, kas saistīta ar mēģinājumu radīt no jauna vai atjaunot mazkvalitatīvas dzīvotnes, tiek stingri ieteikts piemērot proporciju, kas būtiski pārsniedz 1:1, lai būtu pārliecība, ka pasākumi tiešām nodrošina vajadzīgo kompensāciju.

Laba prakse ir veikt kompensācijas pasākumus pēc iespējas tuvāk skartajai zonai, lai maksimāli palielinātu iespēju aizsargāt Natura 2000 tīkla kopējo vienotību. Tāpēc visieteicamākais variants ir kompensācijas pasākumi attiecīgajā Natura 2000 teritorijā vai tās tuvumā un vietā, kur ir piemēroti apstākļi, lai šie pasākumi būtu sekmīgi. Tomēr tas ne vienmēr ir iespējams, un vajag noteikt prioritāšu klāstu, kas jāizmanto, meklējot vietas, kas atbilst Dzīvotņu direktīvas prasībām. Šajos apstākļos ilgtermiņa panākumu iespēju vislabāk var novērtēt, izmantojot zinātniski recenzētus tendenču pētījumus.

Dalībvalstīm īpaša uzmanība ir jāpievērš gadījumos, kad plāna vai projekta nelabvēlīgā ietekme skar retas dabiskās dzīvotnes vai tādas dabiskās dzīvotnes, kur ir vajadzīgs ilgs laiks, lai atgūtu tādu pašu ekoloģisko funkcionalitāti. Dažās dzīvotnēs un dažām sugām vienkārši nav iespējams pieņemamā laika periodā kompensēt izzudušo, jo to attīstībai ir vajadzīgi vairāki desmiti gadu, vai arī tas var nebūt tehniski iespējams.

Informācija par kompensācijas pasākumiem jāiesniedz Komisijai pirms šo pasākumu un attiecīgā plāna vai projekta īstenošanas. Ieteicams informāciju par kompensācijas pasākumiem iesniegt uzreiz pēc pasākumu apstiprināšanas plānošanas laikā, lai ļautu Komisijai izvērtēt, vai direktīvas noteikumi ir pareizi piemēroti.

8. ENERGOPĀRVADES INFRASTRUKTŪRA JŪRAS VIDĒ

Šajā iedaļā ir aplūkots, kāda ietekme ir jūras vidē izvietotas energopārvades infrastruktūras izbūvei, ekspluatācijai un ekspluatācijas izbeigšanai un šīs infrastruktūras pieslēgumiem sauszemes energotīklam plūdmaiņu zonās. Šo infrastruktūru veido galvenokārt zemūdens kabeļi un cauruļvadi. Šajā dokumentā nav apskatīta ietekme, ko rada atkrastes elektroapakšstacijas un sašķidrinātās dabasgāzes termināļi, kā arī naftas produktu un gāzes pārvadājumi pa jūru un ar tiem saistītā infrastruktūra, piemēram, ostu infrastruktūra, kā arī atkrastes naftas ieguves platformas. Ir pieejama informācija par šo darbību un infrastruktūras iespējamajām sekām uz vidi, un tās var būt smagas, piemēram, liela mēroga naftas noplūdes un ietekme uz Natura 2000 jūras teritoriju dzīvotnēm un sugām. Tāpat ir pieejami atbilstoši norādījumi no dažādiem avotiem, tostarp no Eiropas Komisijas, Konvencijas par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (OSPAR), Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) un Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO) par iespējamiem mazināšanas pasākumiem (35).

Jau vairāk nekā 50 gadu plaši pētīts, kā Eiropā vidi ietekmē ar naftas un gāzes ieguvi atkrastē saistītā enerģijas pārvade pa jūru. Pa šiem gadiem gūtā pieredze, jaunās tehnoloģijas un labāka ietekmes izpratne ir palīdzējusi uzkrāt ievērojamu informācijas kopumu par to, kā izvairīties no iespējamajām sekām un/vai mazināt tās. Šī informācija ir relevanta ne tikai naftas un gāzes ieguves nozarei, bet arī jaunajām jūras energotehnoloģijām, piemēram, atkrastes vējturbīnām un jūras straumju turbīnām, kā arī ar oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu saistītajai potenciālajai nākotnes infrastruktūrai. Šajā iedaļā ir sniegts seku mazināšanas iespēju un pieeju apraksts, atsaucoties uz ES dalībvalstīs un citās pasaules daļās izmantoto paraugpraksi, kā arī lasītāju vajadzībām ir sniegtas norādes uz citiem informācijas avotiem par šo tematu.

8.1. Pārskats par esošo energoinfrastruktūru ES jūras ūdeņos

Tādu energoresursu kā nafta un gāze – un pat dažu atjaunojamo energoresursu – nevienmērīgais izvietojums pasaulē, salīdzinot ar vietām, kurās ir lielākais enerģijas pieprasījums, nozīmē, ka visā pasaulē ir notiek energoresursu transportēšana, izmantojot visus transportēšanas veidus. Ievērojama daļa infrastruktūras, kas ir uzbūvēta nepieciešamo materiālu piegādes vajadzībām, atrodas jūras vidē. Eiropā šāda infrastruktūra atrodas ne tikai salīdzinoši seklajos kontinentālā šelfa, Baltijas jūras, Īrijas jūras un Ziemeļjūras ūdeņos, bet arī dziļajos Vidusjūras, Norvēģijas dziļvagas un Atlantijas okeāna ūdeņos uz ziemeļiem un rietumiem no Britu salām.

Galveno infrastruktūru veido kabeļi un cauruļvadi, turklāt esošajiem cauruļvadiem parādās arī jauni iespējami izmantošanas veidi, piemēram, to izmantošana oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas vajadzībām.

8.1.1. Nafta un gāze

Jau gandrīz 50 gadu, proti, kopš naftas atradņu Brent un Forties atklāšanas Ziemeļjūrā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, atkrastes enerģētikas nozares galvenie sektori Eiropas ūdeņos ir nafta un gāze. Dažāda izmēra cauruļvadi un celtniecības materiāli nodrošina vajadzīgo infrastruktūru naftas un gāzes ražošanā iesaistīto šķidrumu transportēšanai (sk. 2. tabulu). Infrastruktūras sastāvdaļa ir arī palīgkonstrukcijas, piemēram, betona plātnes, ar kuru palīdzību cauruļvadus piestiprina pie jūras gultnes, un pārejas, kuru celtniecībā var izmantot betona plātnes, ar javu pildītus maisus un betona lējumu konstrukcijas ar akmeņu aizsargbērumiem. Piemēram, Apvienotās Karalistes Ziemeļjūras zonā naftas un gāzes ieguves zemūdens infrastruktūras vajadzībām ir izlietoti aptuveni 35 000–45 000 betona plātņu un ir izbūvēti cauruļvadi un kabeļi vairāk nekā 45 000 km garumā (Oil & Gas UK, 2013).

2. tabula

Ziemeļjūrā darbojošos cauruļvadu detalizētas kategorijas

(1. attēls pārskatā “Oil & Gas UK”, 2013)

Cauruļvada apraksts	Raksturīgie izmēri	Lietojums	Primārie konstrukcijas materiāli	Papildu apvalki
Maģistrālie cauruļvadi	Līdz 44 collām diametrā un līdz 840 km garumā	Nozīmīga naftas un gāzes eksporta infrastruktūra	Oglekļa tērauds	Pretkorozijas apvalks un slogojošs betona apvalks
Cietie cauruļvadi	Līdz 16 collām diametrā un ne garāki par 50 km	Iekšējie naftas vadi un iegriežamie cauruļvadu mezgli	Oglekļa tērauds vai augstas kvalitātes sakausējums	Polimēru pretkorozijas apvalks
Elastīgie cauruļvadi	Līdz 16 collām diametrā un līdz 10 km garumā	Iekšējie naftas vadi un iegriežamie cauruļvadu mezgli	Karkass no augstas kvalitātes sakausējuma un polimēra kārtas; galeniskie cauruļvadu savienojumi no no sakausējumiem	Ārējie polimēru apvalki
Lokani zemūdens kabeļi	No 2 līdz 8 collām diametrā un līdz 50 km garumā	Ķimikāliju un hidraulisko šķidrumu nogāde un sakaru nodrošināšana	Termoplastisku polimēru vai augstas kvalitātes tērauda sakausējuma caurules; stieples aizsargkārta	Ārējie polimēru apvalki
Elektroenerģijas kabeļi	No 2 līdz 4 collām diametrā; līdz 300 km garumā	Elektroenerģijas sadale ieguves laukos un starp tiem	Vara dzīslas ar stieples aizsargkārtu	Ārējie polimēru apvalki

Naftas un gāzes cauruļvadi ir sastopami visās Eiropas reģionālajās jūrās. Vidusjūrā ir trīs cauruļvadi, pa kuriem gāze tiek tiešā veidā transportēta no Ziemeļāfrikas uz Spāniju un Itāliju. Pārvades infrastruktūru veido arī tie cauruļvadi un kabeļi, kas ir saistīti ar liela mēroga naftas un gāzes ieguves projektiem Ziemeļjūras ziemeļu daļā, gāzes ieguves projektiem Ziemeļjūras dienvidu daļā, kā arī ar ieguves urbumiem Īrijas jūrā, Ķeltu jūrā, Biskajas līcī un Kadisas līcī (OSPAR, 2010).

Vēl viens elements ir ar atkrastes naftas un gāzes ieguvi saistītie zemūdens kabeļi. Maiņstrāvas pārvadei tiek izmantoti četru dažādu veidu kabeļi: vienas vai trīs dzīslu kabeļi ar eļļas izolāciju un vienas vai trīs dzīslu kabeļi ar polietilēna (PEX) izolāciju. Līdz ar nozares attīstību pēdējo 50 gadu laikā ir palielinājies ne tikai šādu kabeļu skaits, bet arī to tehniskā sarežģītība, turklāt līdz tādam līmenim, kas nodrošina iespēju no krastā izvietotām iekārtām pa zemūdens kabeļiem apgādāt ar elektroenerģiju atsevišķus atkrastes objektus, piemēram, peldošas ražošanas, glabāšanas un izkraušanas iekārtas.

8.1.2. Atkrastes vēja, viļņu un plūdmaiņu straumju enerģija

Pēdējās divās desmitgadēs atjaunojamo energoresursu nozares izaugsme Eiropā ir vērojama arī jūras vidē. Sākotnēji Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrastē nelielā skaitā tika uzceltas vēja turbīnas, kuru ražošanas jauda nepārsniedza 1 MW. Turbīnu izmērs un projektu mērogs ir palielinājies, savukārt atkrastes vēja enerģijas tehnoloģiju un saimniecisko aspektu attīstība ir devusi iespēju veikt celtniecību dziļākos ūdeņos, nereti pat vairāk nekā 20 km attālumā no krasta. Lielākā daļa Eiropas pašreizējo atkrastes vējparku jaudas šobrīd ir koncentrēta Ziemeļjūrā (10. att., 3. tab.) (36). No tiem lielākais, proti, atkrastes vējparks London Array, kurš atrodas jūrā iepretim Temzas ietekai Ziemeļjūrā (tajā ir 175 turbīnas ar kopējo jaudu 630 MW), vienlaikus ir arī pasaulē lielākais atkrastes vējparks.

10. attēls

Uzstādīto iekārtu jauda – sadalījums pa valstīm (MW)

Apvienotajai Karalistei ir lielākā uzstādīto atkrastes iekārtu jaudas daļa Eiropā; tās daļa ir 40,8 % no visu Eiropā uzstādīto iekārtu jaudas. Tai seko Vācija ar 32,5 %. Neskatoties uz to, ka 2016. gadā Dānija savu jaudas daļu nepalielināja, tā joprojām ieņem trešo vietu ar 10,1 %, bet Nīderlande ar 8,8 % ir apsteigusi Beļģiju (5,6 %) un tai ir ceturtā lielākā jaudas daļa Eiropā.

3. tabula

Uzstādīto atkrastes vēja enerģijas iekārtu jauda Eiropā 2016. gada beigās (Wind Europe, 2016)

VALSTS	BE	DE	DK	ES	FI	IE	NL	NO	SE	UK	KOPĀ
Vējparku skaits	6	18	13	1	2	1	6	1	5	28	81
Pieslēgto turbīnu skaits	182	947	517	1	11	7	365	1	86	1 472	3 589
Uzstādītā jauda	712 MW	4 108 MW	1 271 MW	5 MW	32 MW	25 MW	1 118 MW	2 MW	202 MW	5 156 MW	12 631 MW

Ar energopārvadi no atkrastes vējparkiem saistītā infrastruktūra sastāv no zemūdens pārvades kabeļiem, to izvades krastā konstrukcijām un pārejas šahtām. Līdz ar šādu iekārtu skaita un izmēra palielinājumu atbilstoši ir palielinājies arī kabeļu tīklu blīvums piekrastes ūdeņos, kā arī nogādes kabeļu (kabeļu, pa kuriem atkrastē saražoto elektroenerģiju nogādā krastā), starpmasīvu kabeļu un vējparku iekšējo kabeļu blīvums. Piemēram, atkrastes vējparkā Horns Rev 2 starpmasīvu kabeļu kopējais garums ir 70 km (37) (11. attēls), bet London Array atkrastes vējparka kopējais starpsavienojošo kabeļu garums pārsniedz 200 km. Atkarībā no pārvades vajadzībām un izmaksu apsvērumiem šīm vajadzībām izmanto gan maiņstrāvas (AC), gan augstsprieguma līdzstrāvas (HVDC) kabeļus.

11. attēls

Horns Rev 2 atkrastes vējparka starpmasīvu kabeļi

Salīdzinot ar atkrastes vēja enerģiju, komerciālās izmantošanas ziņā tehnoloģijas viļņu un plūdmaiņu straumju enerģijas iegūšanai vēl ir salīdzinoši agrīnā attīstības posmā. Neskatoties uz to, ir sasniegts līmenis, kad tiek uzstādīti iekārtu liela mēroga prototipi un atsevišķos gadījumos šīs iekārtas jau sāk padot enerģiju tīklā. Pie šādu iekārtu veidiem ir jāmin peldošas, daļēji iegremdētas un ar enkuriem, viena pāļa pamatiem vai gravitāriem pamatiem pie jūras gultnes piestiprinātas iekārtas (38). ES dalībvalstīs Īrijā, Dānijā, Apvienotajā Karalistē, Portugālē, Somijā, Spānijā, Francijā un Itālijā izstrādātājiem ir pieejamas specifiskas attīstības zonas, kā arī izmēģinājumu iekārtas, tīkla infrastruktūra un atļauju piešķiršanas kārtas. Eiropā 2016. gada beigās bija uzstādītas iekārtas ar kopējo jaudu vairāk nekā 14 MW (39), no kurām lielākā daļa bija Apvienotās Karalistes ūdeņos. Eiropas Jūras enerģijas centrs (EMEC), kurš atrodas Orkneju salās, ir pirmais elektroenerģijas tīklam pieslēgtais pilna mēroga izmēģinājumu un akreditācijas komplekss, kas darbojas faktiskos jūras apstākļos, savukārt Wave Hub, kas atrodas jūrā uz ziemeļiem no Kornvolas piekrastes, nodrošina kopīgotu atkrastes infrastruktūru viļņu enerģijas iekārtu masīvu demonstrēšanai un testēšanai.

Infrastruktūra, kas vajadzīga energopārvadei no viļņu un straumju energoiekārtām, visticamāk, būs līdzīga maiņstrāvas pārvades infrastruktūrai, ko izmanto atkrastes vēja enerģijas nozarē, lai gan nākotnē varētu tikt apsvērta iespēja izmantot arī augstsprieguma līdzstrāvas kabeļus. Ņemot vērā dinamisko vidi, kurā šādi kabeļi būtu jāierīko, tostarp straumju izskalotās akmeņainās jūras gultnēs, var nākties izmantot daudz sarežģītākus nostiprināšanas risinājumus. Pašreizējā attīstības posmā šī veida enerģijas ražošanas iekārtas atrodas tuvu krastam un attiecībā uz kabeļiem un apakšstacijām tām ir noteikts mazāk prasību, nekā pilnīgākā attīstības pakāpē esošajai atkrastes vēja enerģijas ražošanas nozarei.

8.1.3. Oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana

Fosilā kurināmā sadegšanas rezultātā izdalītā oglekļa dioksīda (CO2) uztveršana, transportēšana un uzglabāšana ģeoloģiskos veidojumos zem jūras gultnes ir salīdzinoši jauns enerģētikas virziens. Šis process var ietvert CO2 transportēšanu pa cauruļvadiem no iekārtām, kas atrodas uz sauszemes, uz uzglabāšanas rezervuāriem atkrastē, kā arī no ražošanas iekārtām atkrastē uz sauszemi apstrādei un pēc tam atpakaļ atkrastē uzglabāšanai. Pie līdzšinējās nozīmīgākās pieredzes jūras vidē jāmin efektīvāka naftas ieguve (EOR) gāzes atradnē Sleipner West Ziemeļjūras ziemeļu daļā Norvēģijas zonā un CO2 uztveršana un uzglabāšana gāzes atradnē Sohvit, kas pa 152 km garu cauruļvadu tiek sūknēts uz atradni, lai to ievadītu dziļos sāls iežu veidojumos atkrastē (40). Lai nodrošinātu sūknēšanai pa cauruļvadiem piemērotu agregātstāvokli, CO2 tiek saspiests blīvā stāvoklī (piemēram, sašķidrinātā vai superkritiskā stāvoklī).

8.1.4. Pārvades energotīkli

Baltijas jūru šķērso vairāki vidēji un lieli augstsprieguma līdzstrāvas starpsavienojumi. Pie tiem jāmin savienojumi starp Somiju un Zviedriju, Zviedriju un Poliju, Dāniju un Vāciju, kā arī starp Zviedriju un Vāciju. Pasaulē garākais zemūdens augstsprieguma kabelis ir 580 km garais NorNed savienojums Ziemeļjūrā, kas savieno Norvēģijas un Nīderlandes elektrotīklus. Patlaban starp Vidusjūras dienvidu un austrumu reģiona valstīm un ES dalībvalstīm ir tikai viens elektroenerģijas pārvades maršruts, proti, starp Maroku un Spāniju, tomēr tiek plānoti arī citi, piemēram, starp Tunisiju un Itāliju (ekspluatācijā no 2017. gada). Kā citi piemēri jāmin zemūdens savienojumi starp Itāliju un Grieķiju, Korsiku un Itāliju, kā arī starp Sardīniju un Itāliju.

8.1.5. Nākotnes prognozes

Energopārvades nākotnes infrastruktūru Eiropas jūrās paredzēts uzturēt, pilnveidot paplašināšanas vajadzībām, kā arī atsevišķos gadījumos pārtraukt tās ekspluatāciju. Tas būs vajadzīgs, lai maksimāli lietderīgi izmantotu esošos resursus ar mērķi iegūt vairāk jaudas (enerģijas ražošanai, izmantojot atkrastes atjaunojamos energoresursus) un izmantot jaunāko jūras enerģijas ražošanas tehnoloģiju sniegtās iespējas. Izmaiņas notiek arī stratēģisku jautājumu ietekmē, kuru vidū var minēt vajadzību pēc augstākas energoapgādes drošības, sistēmu optimizāciju un pārvades izmaksas.

Ziemeļjūra sniedz unikālu iespēju saražot būtisku daļu vietējas izcelsmes mazoglekļa enerģijas, kas tiek ražota tuvu tam Eiropas reģionam, kurš rada lielu tās IKP daļu. Plānots, ka ap 2030. gadu jaunās enerģijas ražošanu nodrošinās galvenokārt atkrastes vēja enerģijas nozare. Tāpat ievērojamas iespējas paver arī elektroenerģijas tirdzniecība un tirgu integrēšana, kas varētu mazināt elektroenerģijas (vairumtirdzniecības) cenu strukturālās atšķirības reģiona tirgos (Apvienotajā Karalistē cenas ir daudz augstākas nekā pārējā Eiropā). Ziemeļjūra sniedz iespēju arī veikt jaunu mazoglekļa tehnoloģiju, piemēram, oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas, viļņu un plūdmaiņu straumju enerģijas ražošanas un enerģijas uzglabāšanas atkrastē, demonstrējumus un izvēršanu lielā mērogā.

Šī potenciāla īstenošanā izšķirīga nozīme būs atkrastes energotīklu starpsavienojumu uzlabošanai un saskaņotai attīstībai. Integrētas energoresursu sistēmas izveide Ziemeļjūrā veicinās ekonomisko izaugsmi un augstas kvalifikācijas darbvietu izveidi reģionā. Ieguvējas no šādas sistēmas izveides būtu visas valstis, ņemot vērā, ka dažādu valstu enerģētikas profili cits citu papildina.

Esošā jūras infrastruktūra nodrošina lielu naftas un gāzes apjomu transportēšanu visā Eiropā un aiz tās robežām. Tas tā ne tikai turpināsies, bet, visticamāk, arī palielināsies, jo enerģijas ražošana tālāk no krasta kļūst arvien rentablāka, turklāt tiek atklātas jaunas iegulas, piemēram, ogļūdeņražu atradnes Levantes baseinā Vidusjūras austrumu daļā. Ir izstrādāti infrastruktūras celtniecības priekšlikumi gāzes transportēšanai uz Eiropas Savienību no Krievijas, Kaspijas jūras reģiona, Tuvajiem Austrumiem, Vidusjūras austrumu daļas un no Ziemeļāfrikas. Dažos no šiem priekšlikumiem ir paredzēti zemūdens cauruļvadu posmi, piemēram, Melnajā jūrā, Vidusjūrā un Adrijas jūrā.

Oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas infrastruktūras vajadzības Eiropā vēl nav skaidras, jo ir grūti paredzēt nākotnes prasības cauruļvadiem, lai gan daži priekšlikumi jau ir nonākuši līdz sabiedriskajai apspriešanai.

Vēl viena paredzama vajadzība ir tādas infrastruktūras izveide, kas spēs energosistēmā integrēt aizvien pieaugošos apjomus atkrastē saražotās enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem. Lai kāds arī nebūtu šī enerģētikas sektora izaugsmes temps, attiecīgi būs jāpalielina kabeļu daudzums elektroenerģijas pārvadīšanai starp ražošanas objektiem un sauszemes elektrotīkliem, kā arī jānostiprina sauszemes elektrotīkli. Eiropas Vēja enerģijas asociācija (tagad Wind Europe) prognozē, ka 2020. gadā uzstādīto iekārtu kopējā jauda būs 24,6 GW, savukārt 2030. gadā atkrastes vēja enerģijas ražošanas jauda varētu sasniegt 150 GW, kas nodrošinātu ap 14 % no prognozētā ES elektroenerģijas pieprasījuma (41). Saskaņā ar nozares prognozēm vidējā termiņā Ziemeļjūra turpinās būt galvenais atkrastes enerģijas ieguves reģions, lai gan nozīmīga attīstība būs vērojama arī Atlantijas okeānā un Baltijas jūrā.

Elektroenerģijas ražošana komerciālos apjomos, izmantojot viļņu un plūdmaiņu straumju enerģiju, patlaban nav tik labi attīstīta kā atkrastes vēja enerģijas izmantošana. Saskaņā ar prognozēm 2020. gadā Apvienotajā Karalistē šis enerģētikas sektors saražos 120 MW elektroenerģijas (42), savukārt Spānijas valdības Atjaunojamo energoresursu enerģijas plānā ir noteikts mērķis laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam katru gadu uzstādīt jūras enerģijas ražošanas iekārtas ar kopējo jaudu 20–25 MW. Eiropas lielākie enerģijas ražotāji patlaban analizē iespējas īstenot projektus, kuru kopējā plānotā jauda ir 2 GW.

Satīklots atkrastes elektrotīkls, kur atkrastes vējparku puduri savienoti mezglos, bet šie mezgli savukārt pieslēgti starpsavienojumiem, dotu ievērojamus saimnieciskus ieguvumus salīdzinājumā ar līdzšinējo praksi, kad katrs vējparks ar krastu ir savienots radiāli. Pie šādiem ieguvumiem būtu jāmin ievērojams kopējā zemūdens kabeļu garuma samazinājums, turklāt, apvienojot kabeļu izvadi krastā, tiem būtu retāk jāšķērso trauslā un vērtīgā piekrastes zona. Ziemeļu jūru valstu atkrastes energotīkla iniciatīva (NSCOGI), kas tika izveidota 2009. gadā un kurā darbojas deviņas ES dalībvalstis, Norvēģija un arī Komisija, pēta iespējamos tīkla modeļus atkrastes tīkla attīstības kontekstā, cita starpā iesaistoties projektā NorthSeaGrid (43) un veicot pētījumu par satīklota atkrastes tīkla priekšrocībām (44). Vidusjūras reģionā ar projektu MEDRING tiek veicināta starpsavienojumu izveide starp Vidusjūras baseina energosistēmām. Projekta plānos ietilpst vairāku starpsavienojumu izveide, lai Vidusjūras ziemeļu reģionu apgādātu ar elektroenerģiju, kas iegūta ar lieliem atjaunojamo vēja un saules energoresursiem bagātajā Vidusjūras dienvidu reģionā (45).

Ņemot vērā konstatēto vajadzību palielināt elektrotīklu jaudu, tiek izstrādāti dažādu infrastruktūras projektu priekšlikumi. Pie tie jāmin zemūdens elektroenerģijas pārvades kabeļi, kas uzlabotu piekrastes valstu savstarpējos savienojumus. Norvēģija un Apvienotā Karaliste plāno līdz 2020. gadam izveidot 700 km garu starpsavienojumu, savukārt starpsavienojumam starp Vāciju un Norvēģiju būtu jāsāk darboties jau 2018. gadā. Ir paredzēts īstenot arī virkni projektu, lai uzlabotu starpsavienojumu līmeni starp Apvienoto Karalisti un Īriju un Eiropas kontinentālo daļu. Tāpat tiek apspriesti dažādi atkrastes tīklu modeļu varianti, kā energosistēmā integrēt atkrastes vējparkos saražoto elektroenerģiju. Projekta North Sea Grid gaitā tika noskaidrots, ka patlaban norisinās 16 starpsavienojumu projektu izstrāde, no kuriem dažiem ir potenciāls tikt izvērstiem par Ziemeļjūras tīklu (46).

TEN-E regulas (47) I pielikumā ir uzskaitīti prioritārie energoinfrastruktūras koridori un apgabali, tostarp Jūras elektrotīkls ziemeļu jūrās (NSOG) kā prioritārs elektroenerģijas koridors un Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns kā prioritārs gāzes koridors. Tajās TEN-E regulā uzskaitītajās prioritārajās tematiskajās jomās, kuras ir visnozīmīgākās jūras energoinfrastruktūrai, ir ņemts vērā vēja enerģijas ražošanas palielinājums Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā un to reģionos, kā arī pārrobežu oglekļa dioksīda tīklam vajadzīgā infrastruktūra.

Visbeidzot, būtu jāņem vērā, ka arvien aktuālāka kļūst arī energoinfrastruktūras ekspluatācijas izbeigšana. Ziemeļjūrā šis process norisinās jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, jo sistēmām beidzas to kalpošanas laiks.

8.2. Natura 2000 teritorijas jūras vidē

Līdz 2014. gada decembrim bija izveidotas vairāk nekā 3 000Natura 2000 jūras teritorijas, kuru kopējā platība pārsniedz 300 000 km2. Tas atbilst nedaudz vairāk nekā 5 % no visu Eiropas jūru platības. Teritoriju platības attiecība mainās atkarībā no attāluma līdz krastam, un lielākā daļa teritoriju atrodas tuvu krastam. Piemēram, Natura 2000 teritorijas aizņem 33 % no Eiropas jūru platības piekrastes ūdeņu joslā no 0 līdz 1 jūras jūdzes attālumā no krasta, bet tikai 2 % ūdeņos joslā starp 12 jūras jūdzēm un ekskluzīvās ekonomikas zonas robežām. Dažu pēdējo gadu laikā teritoriju izveidē ir vērojams ievērojams progress, un dalībvalstis turpina darbu šajā jomā. Tomēr izvērtējumā par laikposmu no 2007. līdz 2012. gadam, kas tika veikts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, tika konstatēts, ka tikai 9 % jūras dzīvotņu un 7 % jūras sugu ir labvēlīgā stāvoklī, bet 64 % jūras sugu izvērtējumu un ap 25 % jūras dzīvotņu izvērtējumu tika klasificēti kā nezināmi (48).

Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas vispārējās prasības, tostarp arī attiecībā uz Natura 2000 tīkla izveidi un pārvaldību, ir aprakstītas šā dokumenta 2. iedaļā. Šajā iedaļā ir padziļināti apskatīti un izklāstīti tie aspekti, kas ir īpaši svarīgi, plānojot vai īstenojot jaunus energoinfrastruktūras plānus un projektus jūras vidē, kā arī norādītas saiknes ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu.

8.2.1. Jūras vides, dzīvotņu un sugu aizsardzība

Dzīvotņu direktīvas I pielikumā ir uzskaitītas ap 230 dzīvotnēm, kurām ir jānosaka aizsargājamas teritorijas statuss, kā arī jāveic citi pasākumi, kas vajadzīgi, lai panāktu tām labvēlīgu aizsardzības statusu. Desmit no šīm dzīvotnēm ziņošanas vajadzībām tiek uzskatītas par “jūras” dzīvotnēm:

—	1110 Smilšu sēkļi, ko pastāvīgi sedz neliels daudzums jūras ūdens

—	1120 Posidonia audzes

—	1130 Grīvas ūdeņi

—	1140 Bēguma laikā atsegti vati [direktīvā – purvāji un smilšu līdzenumi, ko nelielas plūdmaiņas gadījumā neklāj jūras ūdens]

—	1150 Piekrastes lagūnas

—	1160 Plaši fjerdi [direktīvā – seklūdens ietekas] un līči

—

1170 Rifi

—	1180 Zemūdens struktūras, ko radījušas gāzu izplūdes

—	1650 Baltijas jūras boreālie šaurlīči [direktīvā – šaurās ietekas]

—	8330 Pilnīgi vai daļēji zem ūdens esošas jūras alas

Dažas no šīm dzīvotnēm ir piekrastes dzīvotnes, bet citas atrodas gan seklās jūrās, gan dziļākos atkrastes ūdeņos (49). Pilnīgi vai daļēji zem ūdens esošas jūras alas ir dzīvotņu veids ar vismazāko iespējamību, ka tajā tiks izvietota jūras energoinfrastruktūra, taču visu pārējo dzīvotņu atrašanās vietas un infrastruktūras novietojums var pārklāties, turklāt tās var būt jutīgas pret darbībām, kas saistītas ar jūras energoinfrastruktūras celtniecību, uzturēšanu un ekspluatācijas izbeigšanu.

Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā ir arī noteikta prasība izstrādāt aizsardzības pasākumus attiecībā uz dažām jūras sugām, no kurām lielākā daļa ir ļoti mobilas. Dzīvotņu direktīvas gadījumā tās ir vaļveidīgie, roņi, rāpuļi, zivis, bezmugurkaulnieki un II vai IV pielikumā uzskaitītie augi. Putnu direktīvā ir paredzēts izveidot vispārēju aizsardzības sistēmu visām ES savvaļā sastopamajām putnu sugām, tostarp jūras putniem.

Attīstītājiem un plānotājiem ir jāizvērtē šo jūras dzīvotņu un sugu jutīgums, kā arī jūras energoinfrastruktūras iespējamā ietekme uz tām Natura 2000 teritorijās un aiz to robežām.

Ja kāda darbība nav uzskatāma par plānu vai projektu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta nozīmē, tad, neskatoties uz to, dalībvalstīm saskaņā ar direktīvas 6. panta 2. punktu ir jānodrošina, ka netiek noplicinātas tās sugas un dzīvotnes, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija. Ja plānotās darbības nav tieši saistītas ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgas tās apsaimniekošanai (sk. Dzīvotņu regulas 6. panta 3. punktu), tad var arī nebūt nepieciešams pienācīgais novērtējums.

Dzīvotņu direktīvas 12. pantā un Putnu direktīvas 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums aizsargāt attiecīgi IV pielikumā uzskaitītās Kopienā nozīmīgās sugas un visus savvaļas putnus visā to dabiskās izplatības areālā Eiropas Savienībā.

ES Jūras stratēģijas pamatdirektīva tika pieņemta 2008. gada jūnijā. Ar šo direktīvu izveido sistēmu, kā dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai līdz 2020. gadam sasniegtu vai saglabātu labu vides stāvokli ES jūras ūdeņos (sk. direktīvas 1. panta 1. punktu). Galvenais uzdevums ir aizsargāt un saglabāt Eiropas okeānus un jūras, novērst to stāvokļa pasliktināšanos, vai, ja tas ir iespējams, atjaunot šo ūdeņu stāvokli teritorijās, kur tas nelabvēlīgi ietekmēts, kā arī novērst un mazināt ietekmi uz jūras vidi (sk. direktīvas 1. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu). Direktīvas I pielikumā ir uzskaitīti vienpadsmit vispārēji kvalitatīvie raksturlielumi laba vides stāvokļa noteikšanai, no kuriem vairākus var ietekmēt jūras energoinfrastruktūras celtniecība, uzturēšana un ekspluatācijas izbeigšana. Tie ir šādi: 1. raksturlielums (bioloģiskā daudzveidība), 6. raksturlielums (jūras dibena integritāte), 11. raksturlielums (enerģijas, tostarp zemūdens trokšņu, ievadīšana), 7. raksturlielums (hidrogrāfiskie apstākļi), 8. raksturlielums (piesārņotāju koncentrācija) un 10. raksturlielums (jūras piesārņojums ar atkritumiem jeb piedrazojums).

Laba vides stāvokļa izvērtējumos, noteikšanā un monitoringā apskata divas plašas dzīvotņu kategorijas: dominējošās dzīvotnes un īpašās dzīvotnes. Īpašās dzīvotnes ir tās, kas atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem (piemēram, Dzīvotņu direktīvai un Putnu direktīvai) vai starptautiskām konvencijām atzītas vai identificētas kā īpaši nozīmīgas zinātniskā vai bioloģiskās daudzveidības ziņā. Dublēšanās ar jūras dzīvotnēm, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvā, ir parādīta 4. tabulā. Jūras stratēģijas pamatdirektīvā galvenā uzmanība ir pievērsta nevis konkrētām sugām, bet gan visiem jūras bioloģiskās daudzveidības elementiem. Tādēļ visas sugas, uz kurām attiecas Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva, ietilpst arī Jūras stratēģijas pamatdirektīvas darbības jomā kā daļa no laba vides stāvokļa izvērtējuma.

4. tabula

Jūras stratēģijas pamatdirektīvā un Dzīvotņu direktīvā minēto jūras dzīvotņu iespējamā dublēšanās (50)

Dominējošie jūras dibena dzīvotņu veidi Jūras strat. pamatdirektīvā	DZĪVOTŅU DIREKTĪVAS 1. PIELIKUMA UZSKAITĪTIE DZĪVOTŅU VEIDI, KURI TIEK UZSKATĪTI PAR “JŪRAS” DZĪVOTNĒM 17. PANTA ZIŅOŠANAS PIENĀKUMA VAJADZĪBĀM
	1110 Smilšu sēkļi, ko pastāvīgi sedz neliels daudzums jūras ūdens	1120 Posidonia audzes	1130 Grīvas ūdeņi	1140 Purvāji un smilšu līdzenumi, ko nelielas plūdmaiņas gadījumā neklāj jūras ūdens	1150 Piekrastes lagūnas	1160 Plašas seklūdens ietekas un līči	1170 Rifi	1180 Zemūdens struktūras, ko radījušas gāzu izplūdes	1650 Baltijas jūras boreālās šaurās ietekas	8330 Pilnīgi vai daļēji zem ūdens esošas jūras alas
Litorālās klintis un biogēnie rifi								Šīs struktūras ir sastopamas virknē dominējošo dzīvotņu veidu
Litorālie nogulumi (substrāts)
Seklas sublitorālās klintis un biogēnie rifi
Sekli sublitorālie rupjie nogulumi (substrāts)
Seklas sublitorālās smiltis
Seklas sublitorālās dūņas
Sekli sublitorālie jauktie nogulumi (substrāts)
Šelfa sublitorālās klintis un biogēnie rifi
Šelfa sublitorālie rupjie nogulumi (substrāts)
Šelfa sublitorālās smiltis
Šelfa sublitorālās dūņas
Šelfa sublitorālie jauktie nogulumi (substrāts)
Augšējās batiāles klintis un biogēnie rifi
Augšējās batiāles nogulumi (substrāts)
Apakšējās batiāles klintis un biogēnie rifi
Apakšējās batiāles nogulumi (substrāts)
Abisāles klintis un biogēnie rifi
Abisāles nogulumi (substrāts)
Grīvu ūdeņi (estuāri) (1130) parasti tiek uzskatīti par pārejas ūdeņiem saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu un tādēļ vairumā gadījumu neietilpst Jūras stratēģijas pamatdirektīvas darbības jomā. Piekrastes lagūnas (1150) tiek apskatītas ziņojumos par jūras vidi, ja tām ir pastāvīgs savienojums ar jūru. Piekrastes dzīvotnes (piemēram, Atlantijas sālslauki (1330), Spartina velēnas (1320)) ietilpst Dzīvotņu direktīvā paredzēto ziņojumu par sauszemes vidi darbības jomā, taču var būt sastopamas arī “piekrastes ūdeņos” Ūdens pamatdirektīvas nozīmē un tādēļ ietilpst arī Jūras stratēģijas pamatdirektīvas darbības jomā.

8.2.2. Atbalsta pasākumi un noderīgi uzziņu avoti

Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, kā arī citas Eiropas valstis ir dažādu starptautisku vides jomas konvenciju un nolīgumu līgumslēdzējas puses. Šādas konvencijas un nolīgumi ir palīdzējuši izveidot bioloģiskās daudzveidības politikas tiesisko regulējumu un tiesību aktus ES, kā arī formulēt attiecības starp ES un citām valstīm. Eiropas un valstu tiesiskajā regulējumā dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jomā ir pilnībā jāņem vērā saistības, ko uzliek šādas konvencijas un nolīgumi. Turpinājumā ir uzskaitītas bioloģiskajai daudzveidībai Eiropā būtiskākās konvencijas un nolīgumi kontekstā ar jūras energoinfrastruktūru.

Konvencija par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (OSPAR) piecpadsmit Eiropas rietumu piekrastes un ūdens sateces baseinu valstīm kopīgi ar Eiropas Savienību nodrošina sadarbības mehānismu, lai aizsargātu jūras vidi Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā. OSPAR konvencijas Bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu stratēģijā kabeļu un cauruļvadu celtniecība, uzturēšana un ekspluatācijas izbeigšana ir noteikta par vienu no cilvēka darbībām, kas var negatīvi ietekmēt jūras vidi. Atkrastes naftas un gāzes ieguves nozares mēroga, pienesuma un ietekmes novērtējuma (OSPAR, 2009.a) ietvaros OSPAR konvencijas Kopīgajā izvērtējumu un monitoringa programmā (JAMP) ir izvērtēta cauruļvadu iespējamā ietekme, savukārt OSPAR konvencijas Bioloģiskās daudzveidības jautājumu komiteja ir izvērtējusi zemūdens kabeļu ietekmi uz vidi (OSPAR, 2009). OSPAR komisija ir arī izstrādājusi Pamatnostādnes par vidisko paraugpraksi attiecībā uz kabeļu likšanu, sniedzot arī iespējamo mazināšanas pasākumu aprakstu (OSPAR, 2012.). OSPAR māsas organizācija, proti, Bonnas nolīguma (51) vadība arī strādā pie integrētas pieejas, kā pārvarēt sekas, ko radījušas nejaušas naftas un citu bīstamu vielu noplūdes jūras vidē.

Konvencija par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (HELCOM, Helsinku konvencija) attiecas uz visu Baltijas jūras baseinu un visiem iekšējiem ūdeņiem tās sateces baseinā. Šī konvencijas līgumslēdzējas puses ir visas Baltijas jūras piekrastes valstis un ES. Baltijas jūras rīcības plānā (2007), kas izstrādāts HELCOM paspārnē un kuru ir apstiprinājušas visas Baltijas jūras piekrastes valstis un ES, ir iekļauta vienošanās, ka līgumslēdzējas puses ievēros atbilstīgas procedūras, lai novērstu, samazinātu un iespējami pilnīgi kompensētu jebkādu atkrastes iekārtu, tostarp zemūdens kabeļu un cauruļvadu, izraisītu būtiski nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.

Konvencijas par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību (Barselonas konvencija) līgumslēdzējas puses ir apņēmušās “novērst, samazināt un apkarot Vidusjūras piesārņošanu un aizsargāt un uzlabot jūras vidi šajā reģionā” (4. panta 1. punkts). Jūras energoinfrastruktūras kontekstā nozīmīgākie pienākumi ir tie, kas attiecas uz piesārņojumu, ko izraisa kontinentālā šelfa, jūras gultnes un tās dzīļu izpēte un izmantošana (ES ratificētais Atkrastes protokols), kā arī uz rīcību piesārņojuma avārijas gadījumos un monitoringu.

Konvencija par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvencija) veicina starptautisko sadarbību un sabiedrības līdzdalību gadījumos, kad plānotās darbības ietekme uz vidi var šķērsot robežu. Liela diametra naftas un gāzes cauruļvadi ir iekļauti to darbību sarakstā, kas var izraisīt ievērojamas negatīvas pārrobežu sekas un kurām būtu jāpiemēro konvencijā paredzētā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra.

Konvencijas par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (Bonnas konvencija) mērķis ir saglabāt migrējošās sugas visā to dabiskās izplatības areālā. Vairāki no šīs konvencijas paspārnē parakstītajiem nolīgumiem ir relevanti migrējošo dzīvnieku un jūras energoinfrastruktūras interešu konfliktu atrisināšanai.

Nolīgums par Baltijas jūrā, Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā, Īrijas jūrā un ziemeļu jūrās mītošo mazo vaļveidīgo aizsardzību (ASCOBANS): nolīguma mērķis ir saskaņot desmit nolīguma pušu pasākumus piezvejas, biotopu izzušanas, jūras piesārņojuma un akustisko traucējumu radītās negatīvās ietekmes mazināšanai. 2009. gadā tika pieņemta rezolūcija par atkrastē veikto celtniecības darbu radīto zemūdens trokšņu kaitīgo ietekmi uz jūras zīdītājiem, bet 2006. gadā ir pieņemta rezolūcija par skaņas, kuģu un citu traucējumu veidu radīto nelabvēlīgo ietekmi uz maziem vaļveidīgajiem. Abas rezolūcijas ir jāņem vērā, apsverot ar jūras energoinfrastruktūru saistīto iespējamo ietekmi.

Nolīgums par vaļveidīgo aizsardzību Melnajā jūrā, Vidusjūrā un blakusesošajās Atlantijas okeāna teritorijās (ACCOBAMS) ir sadarbības satvars bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai Vidusjūrā un Melnajā jūrā. Tā galvenais mērķis ir samazināt draudus vaļveidīgajiem minētajās jūrās, kā arī vairot zināšanas par tiem. Nolīgumam ir pievienotas rezolūcijas par cilvēka darbību izraisīto trokšņu izvērtējumu un ietekmes novērtējumu, kas ir nozīmīgi instrumenti vaļveidīgo (kuriem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu ir noteikts aizsardzības statuss) un jūras energoinfrastruktūras interešu sadursmju novēršanai. Tāpat ir publicēti norādījumi par zemūdens trokšņu mazināšanas pasākumiem (ACCOBAMS-MOP5, 2013).

8.3. Potenciālā ietekme un pieejas tās mazināšanai

Energoinfrastruktūras vidisko ietekmi uz jūras bioloģisko daudzveidību izraisa bioloģiskā, fiziskā un ķīmiskā slodze, kura precīzas sekas ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Piemēram, vai infrastruktūra ir celtniecības, ekspluatācijas vai ekspluatācijas izbeigšanas posmā, darbu grafiks un intensitāte, infrastruktūras mērogs, kā arī tās atrašanās vieta. Spiediens uz aizsargājamām dzīvotnēm un sugām var būt netiešs un tiešs, savukārt ietekme var būt īslaicīga vai ilgstoša. Iespējamā ietekme uz Natura 2000 dzīvotnēm un sugām ir apkopota 5. tabulā. Turpinājumā ir sniegts seku un iespējamo mazināšanas pasākumu apraksts. Lai noteiktu, vai šādi pasākumi ir pietiekami, lai nodrošinātu Natura 2000 interešu ievērošanu, projekti būs jāizvērtē individuāli.

Tomēr attiecībā uz jūras energoinfrastruktūras plāniem un projektiem pienācīgo novērtējumu piemērotību var ietekmēt šādi trūkumi:

—	datu pieejamība, piekļuve tiem un spēja apkopot atbilstošos datus,

—	zinātniskā izpratne par ekoloģiskajiem procesiem, par Natura 2000 jūras dzīvotņu un sugu jutīgumu pret atsevišķām slodzēm, kā arī par iespējamo kumulatīvo ietekmi,

—	mazināšanas stratēģijas – pārāk īslaicīgas, lai būtu iespējams noteikt to efektivitāti; eksperimentālas un pagaidām vāji izstrādātas,

—	izstrādes veids – sākuma stadijā, joprojām izstrādes procesā, kā arī sarežģīti tādā ziņā, ka tajos var būt gan sauszemes, gan jūras komponentes.

Tas attiecas arī uz jūras atjaunojamajiem energoresursiem (viļņu un plūdmaiņu enerģiju) – liela daļa ietekmes novērtējuma darba līdz šim bija koncentrēta uz enerģijas ražošanas iekārtām. Ir jāturpina vairot šo tehnoloģiju izmantojumu, līdz to izmantošana kļūs ekonomiski dzīvotspējīga. Tādēļ joprojām ir jātestē enerģijas ražošanas kompleksu un tiem nepieciešamās pārvades infrastruktūras iespējamā ietekme uz vidi. Tāpat trūkst izpratnes par to, kāds ir jūras energoinfrastruktūras un citu jūrā veiktu darbību kombinētās un kumulatīvās ietekmes mērogs un struktūra, kas nozīmē, ka ir jāveic stratēģiska plānošana, kā ierosināts 4. iedaļā. Lai noteiktu iespējamo ietekmju veidu un smaguma pakāpi, ņemot vērā vietas konkrētos apstākļus un pieejamos datus, parasti katrs gadījums būs jāizvērtē atsevišķi.

5. tabula

Natura 2000 aizsargāto dzīvotņu un sugu iespējamais jutīgums pret ietekmi, ko rada jūras energoinfrastruktūras celtniecība, uzturēšana un ekspluatācijas izbeigšana

FIZISKI ZUDUMI/ BOJĀJUMI

BIOLOĢISKI TRAUCĒJUMI/ BOJĀJUMI/ ZUDUMI

HIDRO-LOĢISKAS IZMAIŅAS

BĪSTAMAS VIELAS

ELEKTROMAGNĒTISKIE LAUKI+

Smilšu sēkļi

Posidonia audzes

Grīvas ūdeņi

Vati [Purvāji un smilšu līdzenumi]

Piekrastes lagūnas

Ietekas un līči

Rifi

Struktūras, ko radījušas gāzu izplūdes

Baltijas jūras boreālie šaurlīči [boreālās šaurās ietekas]

Alas*

Vaļveidīgie

Roņi

Rāpuļi

Zivis

Bezmugurkaulnieki

Augi

Jūras putni

*	Kā maz ticama trases novietojuma vieta.

+	Mehānismi un ietekme joprojām maz izprasta.

?	Nav zināms / maz izprasts.

— Iespējamās ietekmes kopsavilkums

Ir pieejams liels informācijas daudzums par zemūdens cauruļvadu iespējamo ietekmi, jo šī infrastruktūra ir plaši un ilgi izmantota naftas un gāzes transportēšanai jūras vidē. Arī kabeļu likšana ir plaši izmantota tehnoloģija, lai gan lielākā daļa informācijas par tās iespējamo ietekmi ir saistīta ar telekomunikāciju nozari. Energopārvadei izmantotie kabeļi parasti ir smagāki, cietāki un lielāka diametra. Ir pētīti arī veidi, kā izvairīties no kabeļu un cauruļvadu radītās ietekmes uz vidi vai kā to mazināt, un tie ietver seku novēršanas un mazināšanas stratēģijas, kas attiecas uz Natura 2000 dzīvotnēm un sugām.

Visuzskatāmākās tiešās sekas ir bentisko dzīvotņu bojājumi, traucējumi vai zudumi kabeļu un cauruļvadu likšanas darbu dēļ. Tas tā ir tādēļ, ka pārvadu trases pārsvarā šķērso mīkstā substrāta zonas, kur tiek izmantota vai nu tranšeju metode, vai apbēršanas metode. Ietekmētā platība ir ļoti atkarīga no izvēlētās metodes un izmantotās celtniecības tehnikas, kā arī no substrāta veida, un tās platums var būt 10 līdz 20 metru robežās gar trases līniju. Iztraucētajā zonā bentāle var atjaunoties, taču ne noteikti tām pašām sugām, turklāt atjaunošanās ātrums ir atkarīgs no substrāta veida un vietas apstākļiem. Ietekme būs atkarīga no izmaiņu mēroga un ilguma, kā arī no vietas konkrētām īpašībām. Konkrētajā vietā var nonākt citādi substrāta veidi, kas var mainīt tās raksturu. Zem plūdmaiņu līnijas esoši smilšu sēkļi, mīkstā substrāta dzīvotnes līčos, vati [purvāji un smilšu līdzenumi] plūdmaiņu zonā, jūraszāļu audzes, Posidonia audzes un rifi ir dažas no Natura 2000 dzīvotnēm, kurās kabeļu un cauruļvadu likšanas darbi var viegli nodarīt tiešus bojājumus vai izraisīt izmaiņas. Atsevišķos gadījumos kabeļi ir jāgulda, šķērsojot apgabalus ar klinšainu jūras gultni. Rifu vidē dzīvotnēm var nodarīt kaitējumu, ja šādā klinšainā gultnē ir jāizcērt tranšeja.

Kabeļu un cauruļvadu mākslīgās cietās virsmas, kā arī akmens uzbērumu un betona plātņu izmantošana ekspluatācijā esošas infrastruktūras vai no ekspluatācijas izņemtu cauruļvadu aizsardzībai var radīt vietēja mēroga efektu, proti, tās veicina mīkstā substrāta dzīvotnēm netipisku sugu koloniju veidošanos. Tāpat pastāv iespējamība, ka invazīvas svešas sugas var kolonizēt šādas konstrukcijas vai izplatīties no tām. Vēl viens iespējams traucēklis bentiskajām sabiedrībām kabeļu un cauruļvadu tuvumā ir duļķojuma, gultnes straumju un topogrāfiskās izmaiņas, savukārt infrastruktūras celtniecības darbu rezultātā radītās izmaiņas barošanās paradumos, traucējumi un vajadzība mainīt uzturēšanās vietu var ietekmēt jūras zīdītājus un jūras putnus, kam noteikta aizsardzība saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu. Mazāk apjomīgas ir zināšanas par kabeļus ieskaujošā elektromagnētiskā lauka (EML) sekām, taču tas varētu radīt problēmas tādām zivīm kā Atlantijas storei, kurai ir noteikts aizsardzības statuss saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un par kurām zināms, ka tās spēj uztvert šāda veida laukus. Dažas sugas var sajust arī siltuma emisiju ietekmi, jo tās ir jutīgas pat pret niecīgām apkārtējās temperatūras izmaiņām, tomēr nav zināms šādu seku veids un būtiskums attiecībā uz bentiskajām sabiedrībām, piemēram, tām, kas mīt smilšu sēkļu dzīvotnēs. Šādu emisiju samazināšana un novēršana jau ar pašu kabeļu konstrukciju ir iztirzāta mazināšanas pasākumiem veltītajā iedaļā.

Ir jāņem vērā arī ķīmiskā piesārņojuma riski un iespējamā ietekme uz Natura 2000 dzīvotnēm un sugām. Tos var izraisīt bojāti cauruļvadi, piesārņota substrāta vai bīstamo vielu saduļķošana vai arī kabeļu bojājumi. Infrastruktūras celtniecībā un uzturēšanā izmantoto peldlīdzekļu emisijas var ietekmēt ūdens kvalitāti, lai gan šīs emisijas ir grūti nošķirt no tām, kas ir saistītas ar krastā veikto celtniecības un ekspluatācijas darbību emisijām.

— Potenciālo mazināšanas pasākumu kopsavilkums

OSPAR komisija ir sagatavojusi noderīgu kopsavilkumu par iespējamiem mazināšanas pasākumiem, kā samazināt vai novērst ar zemūdens kabeļiem saistīto ietekmi uz vidi (sk. 6. tabulu) (52). Vissvarīgākie no tiem ir rūpīga trases novietojuma izpēte un celtniecības darbu norises laika plānošana, atbilstoša kabeļu veida izvēle, pienācīga kabeļu ierakšana, kā arī inertu materiālu izmantošana aizsargapvalka vajadzības gadījumā. Ar zemūdens cauruļvadu celtniecību un uzturēšanu ir saistīti arī tādi aspekti kā jūras gultnes traucējumi, troksnis, piesārņojums, noslāpšana, dzīvotņu izzušana, koridori svešu sugu izplatībai un kumulatīvā ietekme.

6. tabula

Iespējamie mazināšanas pasākumi, kā novērst vai mazināt dažādas antropogēnās slodzes sakarā ar kabeļu likšanu un to ekspluatāciju (avots: OSPAR, 2009)

	Mazināšanas pasākumi
Ietekme uz vidi	Trases novietojuma izvēle	Celtniecības laiks	Ierakšanas metode	Ierakšanas dziļums	Kabeļa tips	Likvidēšana
Traucēšana	x	x	x	(x)	(x)	Skatīt tekstu
Troksnis	(x)	(x)	(x)
Siltuma emisija	(x)			x	x
Elektromagnētiskais lauks				x	x
Piesārņojums	x		(x)	(x)	x	x
Kumulatīvā ietekme*	x	x	x	x	x
x: svarīgs pasākums; (x): mazāk svarīgs pasākums; * trūkst zināšanu.

Turpmākajās nodaļās ir sniegta sīkāka informācija par iespējamo ietekmi un mazināšanas pasākumiem saistībā ar kabeļu un cauruļvadu likšanu, ekspluatāciju un ekspluatācijas izbeigšanu.

8.3.1. Likšana

Zemūdens kabeļu un cauruļvadu likšanā izmanto dažādus paņēmienus. Mīkstā substrāta zonās tranšeju (parasti 1–3 m dziļu) rakšanai un kabeļu un cauruļvadu tūlītējai aprakšanai var individuāli vai kombinēti izmantot arklus un ūdens strūklošanas iekārtas. Savukārt otrs paņēmiens ir šāds: no tranšejas izrakto zemi uz laiku aizvākt no kabeļu vai cauruļvadu likšanas vietas vai novietot to blakus darbu norises vietai, bet sākotnēji izraktās tranšejas aizbērt vēlāk. Ja tiek izmantota strūklošana (zem kabeļa esošā substrāta izskalošana, lai kabelis varētu pats iegrimt līdz vajadzīgajam dziļumam), bezmugurkaulnieku mirstība ierosinātās trases tuvumā, visticamāk, paaugstināsies, jo, izmantojot šo paņēmienu, substrāta traucējums ir lielāks un daudzi no šiem dzīvniekiem kļūs pieejamāki plēsoņām. Izmantojot arklu, tā slieces var atstāt nospiedumus, it īpaši mīkstā substrāta zonās. Šādā gadījumā iespējamās sekas ir pastiprināta substrāta sablīvēšana un jūras faunas iztraucēšana. Skartās zonas platība būs atkarīga no vides un izvēlētās likšanas metodes (53).

Kaut arī dažas mobilas sugas var izvairīties no skartajām zonām, lielākā daļa sesilo sugu to nevar, un substrāta sablīvēšanas rezultātā īpaši neaizsargātas pret tiešu izzušanu vai noslāpšanu ir atsevišķas biogēno rifu dzīvotnes, piemēram, gliemeņu Modiolus modiolus audzes un kaļķaino jūras aļģu audzes, divi zem plūdmaiņu līnijas esošie smilšu sēkļu paveidi, kā arī jūraszāļu audzes (OSPAR, 2010). Ierīkojot kabeļus klinšainos jūras gultnes apgabalos vai nu ar abrāziju, vai ar tranšeju rakšanu mīkstos un cietos iežos, var tikt nodarīti lokalizēti bojājumi rifu dzīvotņu bentiskajām sabiedrībām.

Barības vielu un bīstamo vielu atkārtota suspensija un uzduļķošana tranšeju rakšanas darbu laikā rada riskus gultnes apgabalos ar piesārņotu substrātu, savukārt jūras gultnes reljefa izmaiņas var izraisīt hidrodinamiskā režīma izmaiņas. Tas var negatīvi ietekmēt zem plūdmaiņu līnijas esošo dzīvotņu, piemēram, smilšu sēkļu, stabilitāti, kā arī potenciāli izmainīt tajās mītošo jūras sugu sabiedrības. Kā pēdējais apsvērums ir jāmin, kāda ietekme var būt darbībām, kas saistītas ar infrastruktūras nodošanu ekspluatācijā. Cauruļvadu gadījumā šīs darbības ietver cauruļvada darbības testēšanu, iesūknējot tajā ūdeni, kas satur biocīdus un korozijas inhibitorus. Ir jānosaka testēšanā izmantotā ūdens sastāvs un dispersija, lai gan tiek uzskatīts, ka paaugstinātas vielu koncentrācijas ūdens novadīšanas punktu tuvumā ir īslaicīgas. Nav pietiekami daudz informācijas, lai izmērītu iespējamās sekas attiecībā uz tām jūras sugu sabiedrībām, kas saistītas ar Natura 2000 dzīvotnēm, kā arī uz aizsargātajām sugām.

BENTISKO DZĪVOTŅU, SABIEDRĪBU UN SUGU IZMAIŅAS

Kabeļu un cauruļvadu likšanas darbu tūlītējā ietekme izpaužas kā lokalizēti jūras gultnes dzīvotņu un sugu masveida bojājumi, abrāzija, izspiešana vai iztraucējumi celtniecības darbu tuvumā (Söker et al., 2000). Tranšejās un to apkārtnē esošajām bentiskajām sabiedrībām var tikt nodarīts kaitējums substrāta izbiršanas, aprakšanas, uzduļķošanās, smalku substrāta daļiņu nosēšanās, kā arī ķīmisko īpašību izmaiņu rezultātā, kas rodas piesārņojošo vielu atkārtotas suspensijas vai anoksisko slāņu traucējumu dēļ, lai gan šīs sekas var būt tikai īslaicīgas vai arī var izraisīt niecīgas ilgāka termiņa izmaiņas, kuru būtiskumu ir grūti novērtēt.

Atkrastes vējparka Nysted vajadzībām veiktajā pētījumā par ietekmi un atjaunošanos, kas saistīta ar kabeļa tranšeju Rēdsandas lagūnā, kas ir Natura 2000 teritorija Dānijā, tika konstatētas ievērojamas atšķirības Macoma sabiedrībā seklos ūdeņos uzreiz pēc darbu veikšanas. Tranšejas tuvumā konstatēts arī pazemināts jūraszāļu dzinumu blīvums un sakneņu biomasas samazinājums (ko saistīja ar apēnošanu un apbēršanas darbiem), taču divu gadu laikā šie rādītāji atjaunojās apmērā, kāds bija pirms izbūves darbu sākšanas (Birklund, 2003). Tāpat tika konstatēta bentiskās mikrofaunas atjaunošanās gar Zviedriju un Poliju savienojošo zemūdens kabeli Baltijas jūrā bez būtiskām sastāva, daudzuma vai biomasas izmaiņām, kas būtu nepārprotami saistāmas ar kabeļa ierīkošanu pirms gada (Andrulewicz et al., 2003).

Šie pētījumi liecina, ka, lai gan ietekme uz zem plūdmaiņu līnijas esošā mīkstā substrāta sabiedrībām, piemēram, tām, kas mīt seklos smilšu sēkļos, var būt ievērojama, tā būs salīdzinoši īslaicīga un būs novērojama šaurā zonā – apmēram 10 m platā kabeļa koridorā (OSPAR, 2009). Ilglaicīgākas sekas var būt novērojamas uz biogēnajiem rifiem, kurus veido sugas, kuras ir jutīgas pret noslāpšanu, piemēram, kaļķaino jūras aļģu audzes, uz zemūdens struktūrām, kas izveidojušās gāzu noplūdes rezultātā, vai uz sugām, kuras ir izteikti ilgmūžīgas un kuras lēni atjaunojas, piemēram, Modiolus modiolus rifi. Precīzas sekas būs atkarīgas no konkrētajā vietā sastopamajām dzīvotnēm un vietas īpašībām.

Papildus tiešajiem bojājumiem pie citām izbūves darbu izraisītām potenciālajām sekām attiecībā uz bentiskajām dzīvotnēm un sugām ir jāmin duļķainības, piesārņojuma un substrāta sastāva izmaiņu palielinājums. Ietekme būs atkarīga no izmaiņu mēroga un ilguma, kā arī no vietas konkrētām īpašībām. Mīkstā substrāta pārvietošana uz klinšaino rifu dzīvotnēm vai uz dzīvotnēm, kuras ir jutīgas pret noslāpšanu, piemēram, Posidonia audzes un Modiolus modiolus audzes, būs daudz lielāka problēma nekā to novietošana vietās ar līdzīgām substrāta īpašībām (Zucco et al., 2006; Hall-Spencer & Moore, 2000). Konkrētajā vietā var nonākt citādi substrāta veidi, kas var mainīt tās raksturu. Piemēram, atkrastes vējparkā Nystad Dānijā kādu laiku pēc sākotnējiem kabeļa likšanas darbiem bija jāpārklāj atsegtie kabeļi, un tāpēc bija jāimportē oļi, lai aizbērtu tranšeju apgabalā, kurā galvenokārt bija mīkstais substrāts (Andrulewicz et al., 2003).

Klinšainos apgabalos, kā arī apgabalos ar izteikti mobilām smiltīm vai dziļos ūdeņos, kur jūras gultne nav piemērota kabeļu un cauruļvadu apbēršanai, infrastruktūru var aizsargāt vai stabilizēt, izmantojot akmens apvalku un betona plātnes. Īslaicīga duļķainības paaugstināšanās darbu norises vietas tuvumā, visticamāk, būs neizbēgama pat tad, ja tranšeju rakšanas darbi netiks veikti. Akmeņu izbēršana var nozīmēt, ka uz 1 m2 izgāž 1 t akmeņu 5 metru platumā uz abām pusēm no cauruļvada, un rezultātā uz esošā substrāta var nonākt ievērojams daudzums materiāla, kas atšķiras no substrāta laikā pirms cauruļvada uzstādīšanas.

Mazināšanas pasākumi, kas izmantoti zem plūdmaiņu līnijas esošās dzīvotnēs Natura 2000 tīklā. Piemēri

Mazināšanas pasākums bija pārvades līnijas SwePol, kas savieno Zviedriju un Poliju, trases novietojuma daļēja pārvietošana, lai apietu noteiktas Slupskas sēkļa Natura 2000 teritorijas daļas. Kaut arī lielākā daļa šīs kabeļa trases šķērso apdraudētas dzīvotnes, tika nolemts apiet Slupskas sēkļa akmeņiem un akmens bluķiem bagātos apgabalus, kuros mīt izzūdošās sarkanaļģu sugas. Šajā pašā projektā tika nolemts potenciālu ķīmisko piesārņojumu ar hloru novērst, mainot projektu, proti, vienpolīgu konstrukciju, kam būtu vajadzīgi šķīstošie anodi, aizstājot ar divpolīgu sistēmu (Andrulewicz et al., 2003).

KAITĒJUMS PLŪDMAIŅU DZĪVOTNĒM UN SUGĀM

Kabeļu un cauruļvadu likšanas darbi var traucēt, nodarīt bojājumus un zudumus plūdmaiņu dzīvotnēm un sugām, kurām noteikts aizsardzības statuss saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu. Natura 2000 dzīvotņu tipi, kurus visvairāk varētu ietekmēt šādas darbības, ir jūras jomas un līči, Baltijas jūras boreālās šaurlīči, grīvu ūdeņi, vati [purvāji un smilšu līdzenumi] plūdmaiņu zonā un Posidonia audzes. Visievainojamākās aizsargātās sugas ir bridējputni un meža putni.

Sekas attiecībā uz bentāles faunu nereti ir ļoti nopietnas, taču tās mēdz būt īslaicīgas. Piemēram, Īrijā pētījumā par cauruļvada izbūves vajadzībām veikto tranšeju rakšanas darbu sekām vatu apgabalos tika konstatēts, ka uzreiz pēc celtniecības darbu pabeigšanas bija pilnībā izzuduši bentiskie bezmugurkaulnieki un notikušas izmaiņas substrāta struktūrā. Skartā apgabala apdzīvotība pakāpeniski atjaunojās tādā apmērā, ka sešus mēnešus vēlāk no substrāta ņemtajos seržu paraugos konstatēto visu sugu īpatņu skaits gandrīz neatšķīrās, lai gan atšķīrās pārstāvētie taksoni (Lewis et al., 2002). Līdzīgas sekas tika konstatētas arī citos pētījumos, un kaut arī sugu bagātību ir iespējams atjaunot, ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai tiktu sasniegts apkārtējai neskartajai teritorijai līdzīgs kopējās biomasas līmenis. Atjaunošanās būs atkarīga no apkārtējā teritorijā esošajām sugām, to dzīves cikla un mobilitātes, kā arī no izbūves darbu norises laika.

Mazināšanas pasākumi plūdmaiņu dzīvotņu aizsardzībai. Piemēri

Mazināšanas pasākumi attiecībā uz kabeļu izvadi krastā un pārejas šahtām apgabalos, kuros sastopamas plūdmaiņu dzīvotnes, piemēram, dzīvotnes grīvu ūdeņos, ir dažādi, sākot no trases novietojuma maiņas, lai apietu jutīgus apgabalus, skarto platību samazināšanas, rūpīgas celtniecības darbu norises laika plānošanas, lai novērstu traucēšanu, un beidzot ar mazāk agresīvu rakšanas metožu izmantošanu. Tie ir daži no mazināšanas pasākumiem, par kuriem panākta vienošanās saistībā ar nogādes kabeļu likšanu Sveilas grīvas plūdmaiņu zonā, lai savienotu atkrastes vējparku London Array ar pārvades tīklu (London Array/National Grid 2007).

—	Tika aizliegts no 1. oktobra līdz 31. martam veikt darbus Sveilas sporta un aktīvās atpūtas zonā un Rāmsaras teritorijā vai 500 m zonā no to robežas jūras virzienā.

—	Ir noteikts pastāvīgs celtniecības darbu aizliegums teritorijās, kur atrodas jūraszāļu audzes, kā arī galvenajās mīdiju audzēs. Aizliegums attiecas uz visiem darbiem, kas saistīti ar kabeļu likšanu, ieskaitot baržu enkuru stiprinājumu izvietošanu (ja vajadzīgs).

—

Kabeļi, kurus gulda plūdmaiņu zonā, jāierok vismaz 1 metra dziļumā, un parasti tie ir jāgulda, izmantojot aršanas vai tranšeju rakšanas metodi. Ja plūdmaiņu zonā paredzēts rakt tranšeju, kabeļa tranšejas rakšana un vēlāka aizbēršana būtu jāveic tā, lai saglabātu substrāta reljefu. Strūklošanas metode būtu izmantojama vienīgi izņēmuma kārtā, saņemot iepriekšēju apstiprinājumu un veicot tās izmantošanas monitoringu.

—	Celtniecības laikā piekrastes joslas, plūdmaiņu un piekrastes zonu ornitoloģiskie apsekojumi jāveic katru gadu no oktobra līdz martam un vismaz vienu gadu.

—	Aizliegts veikt celtniecības darbus, kamēr atbilstošas regulatīvās iestādes nav apstiprinājušas pasākumus attiecībā uz potenciāli bīstamu vielu apstrādi un uzglabāšanu, reaģēšanu noplūžu gadījumos un virszemes ūdeņu drenāžas nodrošināšanu.

—	Personāls un darbuzņēmēji ir jāinformē par ekoloģiski jutīgu elementu atrašanās vietām, kā arī par darba kārtību, kas jāievēro, lai aizsargātu šos elementus.

—	Plūdmaiņu zonās būtu jāizvēlas tādas kabeļu likšanas metodes, kas ļauj līdz minimumam samazināt suspendēto nogulumu atbrīvošanos.

—	Celtniecības darbi jāveic tā, lai mazinātu traucējumus putniem, piemēram, jāizmanto virzītās apgaismes paņēmieni.

SEVIŠĶI MOBILO SUGU IZTRAUCĒJUMI UN PĀRVIRZĪŠANA

Zināms, ka ar celtniecības darbiem saistītais troksnis, darbības un cilvēku un tehnikas klātbūtne plūdmaiņu un atkrastes zonās negatīvi ietekmē sevišķi mobilās sugas, tostarp jūras putnus, bridējputnus, meža putnus, vaļveidīgos, roņus, bruņurupučus un zivis, kam noteikts aizsardzības statuss saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu. Galvenās sekas ir iztraucējumi un sugu pārvirzīšanās uz citurieni. Iespējamā ietekme, kas katru sugu skar citādi, ietver barošanās iespēju zudumu, sadursmju risku, kā arī šķēršļus kustībai, kas abi varētu radīt izmaksas enerģetikas nozarei. Zināms, ka nirējputni ir ļoti jutīgi pret vizuāliem traucējumiem un kuģu satiksme spiež tos pārvietoties (Mendel et al., 2008). Ilglaicīgāka ietekme var nodarīt kaitējumu (piemēram, dzirdes traucējumus) jūras zīdītājiem, ja tie ilgstoši tiek pakļauti augstam skaļuma līmenim. Kritiska problēma ir ar celtniecības darbu radītajiem trokšņiem saistītais fona trokšņa līmenis, kas ietekmē dzīvnieku spēju noteikt traucējumu un reaģēt uz to (Robinson & Lepper, 2013).

Cauruļvadu un kabeļu likšanas darbu trokšņu avots parasti ir tranšeju rakšana, cauruļu likšana un akmeņu izbēršana. Ierosinātā 65 km garā nogādes kabeļa gadījumā, kas nodrošina atkrastes vējparka Beatrice savienojumu Marifērtā, ar modelēšanas palīdzību tika noteikts kabeļa ierīkošanas troksnis, kas savukārt ļāva noteikt potenciālo iztraucējumu zonu dažādām sugām (sk. nākamo rāmi). OSPAR izvērtējumā ir teikts, ka nav skaidru liecību, ka zemūdens kabeļu ierīkošanas darbu radītais zemūdens troksnis radītu īpašu risku jūras faunai (OSPAR, 2009).

Mobilās jūras sugas apdraudošo risku izvērtēšana

Modelējot iespējamo ietekmi uz vairāku sugu uzvedību, tika novērtēts, kādu ietekmi radītu troksnis, kurš rastos, ierīkojot 65 km garu elektroenerģijas nogādes kabeli no atkrastes vējparka Beatrice uz kabeļa izvades vietu krastā Marifērtā, Skotijas ziemeļaustrumu krastā (Nedwell et al., 2012). Iegūtie rezultāti liecināja, ka vislielāko ietekmi uz dažādām jūras sugām, visticamāk, izraisīs tieši tranšeju rakšana un ka visvairāk šo ietekmi jutīs cūkdelfīni.

	Lai kvantificētu potenciālo ietekmi uz sugu uzvedību zemūdens vidē, tika izstrādāta dBht (sugām) metrika (Nedwell et al., 2007). Skaņu dažādas sugas uztver atšķirīgi. Uzskata, ka līmenis, kas pārsniedz 90 dBht, praktiski visos īpatņos izsauc spēcīgu reakciju un liek tiem vairīties no šīs vietas.

Šā projekta gadījumā tika prognozēts, ka kabeļu likšanas darbu laikā būs īslaicīgi lokalizēti traucējumi trokšņa veidā, kā rezultātā jūras zīdītāji būtu spiesti īslaicīgi pamest šo ļoti nelielo daļu no tiem piemērotās dzīvotnes (Arcus, 2012). Tika secināts, ka citi celtniecības darbu aspekti savukārt varētu ietekmēt lielos delfīnus un plankumainos roņus, tāpēc šo sugu dēļ tika paredzēti mazināšanas pasākumi, piemēram, tika nolemts pāļu dzīšanu uzsākt ar mazāku intensitāti, kā arī piesaistīt jūras zīdītāju novērotājus.

8.3.2. Infrastruktūras ekspluatācija

Ar kabeļu un cauruļvadu ekspluatāciju saistītās negatīvās ietekmes cēlonis, visticamāk, būs saistīts ar piesārņojumu. Tie var būt pēkšņi negadījumi, piemēram, nejaušas noplūdes no ekspluatācijas palīgkuģiem vai noplūde cauruļvada plīsuma dēļ. Ilgstošas sekas var rasties kabeļu un cauruļvadu plaisu un ķīmisko vielu noplūdes dēļ. Ar elektromagnētisko lauku un temperatūras paaugstināšanos kabeļu tuvumā saistītās iespējamās sekas ir pētītas mazāk. Apkopes un remontdarbi, kuru rezultātā atkārtoti tiek suspendēti nogulumi un bīstamas vielas, varētu izraisīt līdzīgas sekas tām, kas aprakstītas pie celtniecības darbiem.

PIESĀRŅOJUMS

Cauruļvadu bojājumus var izraisīt korozija, jūras gultnes pārvietošanās, kā arī saskarsme ar enkuriem vai grunts zvejas rīkiem. Sekas var būt gan nelielas, īslaicīgas vai ilgstošas noplūdes vai arī liela apjoma noplūdes, kas izraisa milzīgu piesārņojumu. Eiropas Gāzes cauruļvadu negadījumu datubāze liecina, ka ārēja ietekme ir visizplatītākais negadījumu cēlonis (48,4 %), kam seko celtniecības defekti/materiālu atteice un korozija, lai gan jāpiebilst, ka šie dati attiecas uz visa veida gāzes cauruļvadiem, nenodalot zemūdens cauruļvadus un cita veida gāzes cauruļvadus (EGIG, 2011). Dažas no piesārņojošajām vielām, kas var nonākt vertikālajā ūdens slānī, ir ogļūdeņraži un gāzes, piemēram, oglekļa dioksīds, metāns un ūdeņraža sulfīds.

Vēl viens piesārņojuma avots ir šķīstošie anodi, kurus izmanto, lai palēninātu cauruļvadu koroziju jūras ūdenī. Šo anodu sastāvdaļas (dzīvsudrabs, varš, kadmijs un svins) var izplatīties substrātā un uzkrāties atsevišķās jūras sugās. Šo anodu korozijas ātrums ir atkarīgs no konkrētās vietas īpašībām, piemēram, ūdens dziļuma, temperatūras un sāļuma. Nav precīzi zināms, kādas sekas tas var nodarīt Natura 2000 dzīvotnēm un sugām.

Oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas darbību gadījumā tas, vai oglekļa dioksīds pa cauruļvadiem tiks transportēts sašķidrinātā vai gāzveida stāvoklī, būs atkarīgs no temperatūras un spiediena. Šis process ir rūpīgi jākontrolē, jo hidrātu veidošanās cauruļvadā pastiprina iekšējo koroziju un var izraisīt aizsērējumus, kas savukārt paaugstina cauruļvada bojājumu iespējamību. Cauruļvada bojājumu vai darbības traucējumu galvenās sekas būtu apkārtējā ūdens paskābināšanās.

Naftas piesārņojuma akūtās un hroniskās sekas attiecībā uz jūras sugām un dzīvotnēm, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā, piemēram, jūras zīdītājiem, jūras putniem, jūraszāļu audzēm un purvājiem un smilšu līdzenumiem, ir plaši pētītas un labi dokumentētas (54). To pašu var teikt arī par monitoringu un plānošanu neparedzētiem gadījumiem, lai novērstu negadījumu saasināšanos un samazinātu to ietekmi. Ir pieejama informācija arī par citu piesārņojošo vielu, piemēram, smago metālu, ietekmi uz jūras zīdītājiem, kā arī par okeānu paskābināšanās potenciālo ietekmi, taču šī informācija nav saistīta tieši ar jūras energoinfrastruktūru.

Galvenā pieeja kabeļu un cauruļvadu izraisītā piesārņojuma seku mazināšanai ir samazināt noplūžu risku, pilnveidojot infrastruktūras konstrukciju un veicot regulāras pārbaudes. Pastāvīgs monitorings kalpo kā agrīnās brīdināšanas sistēma, savukārt plānos neparedzētiem gadījumiem tiek noteikti pasākumi, kas jāveic, lai mazinātu ietekmi uz jūras dzīvotnēm un sugām, ja ir noticis negadījums.

ELEKTROMAGNĒTISKAIS LAUKS UN TĀ IETEKME UZ ZIVĪM

Zemfrekvences elektromagnētiskais lauks tiek izstarots elektroenerģijas pārvades laikā, tai skaitā arī no zemūdens kabeļiem, kas ierakti jūras gultnē. Elektrisko lauku apkārtējā vidē var radīt arī ūdens un organismu kustība cauri magnētiskajam laukam. Tādēļ tie jūras organismi, kuri izmanto elektromagnētisko lauku, lai orientētos telpā, pārvietotos lielā mērogā, orientētos tuvā rādiusā, barotos vai atrastu partneri, varētu izjust sekas, ja izstarotais elektromagnētiskais lauks ir pietiekami spēcīgs un/vai atšķiras no fona līmeņiem. Ietekmes iespējamība un pakāpe pagaidām nav pienācīgi izprasta (Boehlert & Gill, 2010). Magnētisko lauku simulēšana ap divpolīgu pārvades līniju starp Zviedriju un Poliju liecināja, ka inklinācijas izmaiņas nepārsniegtu dabiskās izmaiņas zemes laukā attālumā, kas pārsniedz 20 m no kabeļiem. Uz vietas veiktie zemūdens magnētiskā lauka mērījumi pēc kabeļa ielikšanas liecināja, ka simulācijā prognozētie rādītāji netiek pārsniegti (Andrulewicz et al., 2003).

Zināms, ka elektrisko lauku spēj uztvert plātņžaunzivis un stores, un dažām no tām ir konstatētas uzvedības izmaiņas tā elektromagnētiskā lauka robežās, kas var tikt izstarots ap kabeļiem. Kas attiecas uz magnētisko lauku, tad Eiropas zušu (A.anguilla) migrācijas monitoringā Baltijas jūrā tika konstatēta zušu īslaicīga reakcija, proti, zuši, virzoties pa savu migrācijas ceļu, izvairījās no kabeļiem, tomēr nav pierādījumu, ka tie bija pastāvīgs šķērslis. Kas attiecas uz elektrisko lauku, tika konstatētas izmaiņas smilšu sēkļu dzīvotnēs mītošo mazo kaķhaizivju (S.canicula), dzeloņaino raju (R.clavata) un dzelkņu haizivju (S.acanthias) uzvedībā, lai gan bija atšķirības īpatņu starpā (55).

Zināmu mazināšanas efektu dod nozares standarta aizsargekrāni, kas ierobežo tieši izstarotus elektriskos laukus, bet ne magnētisko komponenti. Citas iespējas būtu izmaiņas kabeļu konstrukcijā, strāvas plūsmas samazinājums un dziļāka ierakšana.

Elektromagnētiskā lauka un mehānismu ietekme uz jūras organismiem nav pilnībā izprasta; tas pats sakāms arī par izstarotā lauka līmeņu ietekmi, salīdzinot ar zemeslodes ģeomagnētiskā lauka līmeni. Eiropā esošā kārtība paredz aplūkot elektromagnētiskā lauka aspektu ietekmes uz vidi novērtējumos un apstiprināšanas procesos, lai gan pienākumu līmenis attiecībā uz potenciālo seku monitoringu un izmeklēšanu dalībvalstīs atšķiras.

BENTĀLES IZMAIŅAS

Uz gultnes likto kabeļu un cauruļvadu gadījumā cietā substrāta izmantošana ilgākā termiņā var radīt rifa efektu, jo to sāk kolonizēt dažādas sugas (56). Piemēram, pie sugām, kuras saskaņā ar prognozēm kolonizēs izbērtos akmeņus un betona plātnes gar projekta Mariner Area Development cauruļvadiem Ziemeļjūras ziemeļu daļā, jāmin hidroīdi, mīkstie koraļļi, anemones, cauruļtārpi, sprogkāji, tunikāti un tādi mobili organismi kā vēžveidīgie, daudzsaru tārpi un adatādaiņi (Statoil, 2012). Atkrastes vējparkos Nysted un Horns Rev kolonijām pie turbīnu pamatiem ir lielāka biomasa un dzīvotnes neviendabīgums. Cietu virsmu ieviešana apgabalā, kur dominē smilšveida substrāts, izraisījis būtiskas bentāles izmaiņas. Pastāv arī invazīvu svešu sugu izplatīšanās iespējamība, kuras kolonizē šīs konstrukcijas, it īpaši, ja ar tām ir saistīts temperatūras paaugstinājums. Neliels temperatūras paaugstinājums var būt novērojams dažu centimetru attālumā no elektroenerģijas pārvades kabeļiem atkarībā no to ierakšanas dziļuma, kabeļa veida un apkārtējā substrāta īpašībām. Iespējams, ka temperatūras paaugstinājums maiņstrāvas kabeļiem būs daudz ievērojamāks, nekā augstsprieguma līdzstrāvas kabeļiem pie vienādas pārvades intensitātes. Siltuma izdalīšanās var izmainīt fizikāli ķīmiskos apstākļus substrātā un paaugstināt bakteriālo aktivitāti, kam var būt sekundāra ietekme uz bentisko faunu un floru (Meissner & Sordyl, 2006). Ir pierādījumi, ka dažas sugas ir jutīgas pat pret niecīgām apkārtējās temperatūras izmaiņām, taču nav zināmi seku veidi un būtiskums attiecībā uz bentiskajām sabiedrībām, piemēram, tām, kuras mīt smilšu sēkļu dzīvotnēs.

8.3.3. Ekspluatācijas izbeigšana

Pastāv dažādas starptautiskas prasības attiecībā uz atkrastes iekārtu ekspluatācijas izbeigšanu, piemēram, OSPAR konvencijas paspārnē saskaņotās saistības (Lēmums 98/3), taču tās neattiecas uz kabeļiem un cauruļvadiem. Kabeļu un cauruļvadu ekspluatācijas izbeigšanas potenciālā ietekme uz jūras dzīvotnēm un sugām ir līdzīga tai, kas aprakstīta saistībā ar šādu iekārtu celtniecību, un tās ierobežošanai var izmantot līdzīgus mazināšanas pasākumus. Cauruļvadu gadījumā vispirms ir jāveic cauruļvadu caurpūšana un tīrīšana. Tad seko cauruļu izcelšana no dzelmes vai sagriešana un atstāšana uz vietas, veicot atbilstošus aizsardzības pasākumus un turpmāku monitoringu. Ieraktu kabeļu gadījumā pirms izņemšanas tie vispirms ir jāatrok ar aršanas vai strūklošanas paņēmienu, un tas rada substrāta un tajā mītošo bentisko sabiedrību iztraucējumus. Pārējās ar šādu infrastruktūru saistītās konstrukcijas, piemēram, pamatnes, atkarībā no to stāvokļa var nākties izcelt, izmantojot greiferi.

Cauruļvadu aizvākšanai izmantotie paņēmieni, piemēram, atpakaļuztīšana, sagriešana un izcelšana, kā arī vilkšana pa virsmu vai kontrolētā dziļumā, var nodarīt tiešus bojājumus jūras gultnes dzīvotnēm, iztraucēt mobilās sugas vai izspiest tās no to ierastajām uzturēšanās vietām, kā arī pasliktināt ūdens kvalitāti kuģu satiksmes un darbības rezultātā notikušu noplūžu dēļ. Jūras gultnes fiziskie iztraucējumi, duļķainības palielinājums, bentisko organismu iespējamā nosmacēšana un atjaunošanās ātrums, visticamāk, būs līdzīgs kā celtniecības gadījumā, ietekmējot tās pašas dzīvotnes un sugas noteiktā attālumā uz abām pusēm no cauruļvada. Vecākas plātnes vai sadrupušas plātnes var nākties izcelt, izmantojot parastu greiferi. Ja uz jūras gultnes ir jāizber akmeņi, lai aizsargātu vairs neizmantoto cauruļvadu posmus, apgabalos, kuros pārsvarā sastopams mīkstais substrāts, līdz ar to tiks ieviestas cietas, piesaistošas virsmas, kas izmainīs šo apgabalu jūras sabiedrības.

Ekspluatācijas izbeigšanas plāniem parasti ir jābūt sagatavotiem jau projekta pašā sākumā, un tie tiek izvērtēti individuāli, jo atšķiras atkarībā no cauruļvada veida, diametra, garuma, veseluma un stāvokļa. Iespējamie varianti ir infrastruktūras atstāšana tajā pašā vietā, tās atkārtota izmantošana uz vietas, atkārtota izmantošana citā vietā vai izcelšana un apglabāšana krastā. Piemēram, Dānijas laukā uz rietumiem no Jitlandes, analizējot iespējamos ekspluatācijas izbeigšanas variantus, tika secināts, ka ir pamats sīkāk izvērtēt pirmo un pēdējo no minētajiem variantiem. Ja cauruļvads tiek atstāts uz jūras gultnes, visticamāk, būs jāveic ilgtermiņa monitorings, lai nodrošinātu stabilitāti un drošību pārējiem jūras lietotājiem, jo cauruļvadu sairšana var ilgt gadu desmitiem (HSE, 1997).

8.3.4. Kumulatīvā ietekme

Jūras energoinfrastruktūras projektu īstenošana nenotiek izolēti. Šī infrastruktūra ir daļa no naftas un gāzes, oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas, atkrastes vēja un jūras atjaunojamo energoresursu sistēmām, un tā var atrasties arī citu plānu un projektu īstenošanas vietu tuvumā. Šādu darbību kombinētā ietekme, neatkarīgi no tā, vai tā bijusi pagātnē, vērojama tagad vai tiek plānota nākotnē, var radīt kumulatīvu vidisku ietekmi uz Natura 2000 dzīvotnēm un sugām. Īpaši ievainojamas var būt izteikti mobilās sugas, piemēram, jūras zīdītāji, zivis un jūras putni, jo tie var būt pakļauti darbību ietekmei dažādās vietās, pat tādās, kas atrodas tālu viena no otras.

Atsevišķs projekts var izraisīt kumulatīvu ietekmi, piemēram, infrastruktūras un darbību koncentrētības dēļ vienā vietā (kabeļi, cauruļvadi, platformas, apkopes kuģu satiksme). Kumulatīvas ietekmes iespējamību paaugstina arī tas, ja tuvumā atrodas līdzīga infrastruktūra. Atkrastes vējparka Beatrice gadījumā, kas atrodas Ziemeļjūras ziemeļu daļā, prognozētais kabeļu likšanas radītais troksnis un pārvades infrastruktūras darbu tuvumā suspendēto cieto daļiņu daudzuma palielinājums netika uzskatīts par vērā ņemamu. Tomēr, aplūkojot to kopā ar citām šajā vietā veiktajām darbībām, kā arī citu tuvumā esošo atkrastes atjaunojamo energoresursu infrastruktūru, vienlaicīgais celtniecības darbu radītais troksnis tika novērtēts kā tāds, kas var izraisīt kumulatīvu ietekmi uz siļķēm, Eiropas zušiem, lašiem un taimiņiem. Taču, kad abi attīstības projekti tika izvērtēti kopā, netika konstatēts, ka tie varētu izraisīt papildu ietekmi attiecībā uz substrāta pārvietošanos (Arcus, 2012).

Kumulatīvās ietekmes novērtējums ir jāveic gan vidiskās ietekmes novērtējuma, gan stratēģisko vides novērtējumu ietvaros, turklāt Dzīvotņu direktīvā ir paredzēta juridiska prasība sagatavot plānu un projektu pienācīgo novērtējumu. Iespējamās ietekmes apzināšana, mazināšanas un monitoringa pasākumu ieteikšana, kā arī ziņošana par neskaidriem jautājumiem ir nozīmīgi aspekti. Šā dokumenta 7.3. iedaļā ir sniegti sīkāki vispārēji un konkrētajam sektoram paredzēti norādījumi par kumulatīvās ietekmes izvērtēšanu (piemēram, RenewableUK, 2013).

8.3.5. Iespējamie mazināšanas pasākumi

Norādījumi par ietekmes mazināšanu ir izklāstīti šā dokumenta 5. iedaļā. Turpinājumā ir uzskaitīti galvenie iespējamie risinājumi, kā mazināt jūras energoinfrastruktūras projektu iespējamo ietekmi uz Natura 2000 dzīvotnēm un sugām.

Iespējamie ietekmes mazināšanas pasākumi, ko var veikt dažādos energoinfrastruktūras projektu attīstības posmos

Novērtējums

—	Celtniecības, ekspluatācijas un ekspluatācijas izbeigšanas posmu izpēte, izvētīšana un sākotnējā novērtēšana, lai apzinātu potenciālās slodzes, sekas un ietekmi uz Natura 2000 dzīvotnēm un sugām. Šī procesa ietvaros izstrādā mazināšanas pasākumu priekšlikumus.

Trases novietojums

—	Projektēt kabeļu un cauruļvadu koridoru novietojumu tā, lai apietu Natura 2000 dzīvotnes un nenodarītu kaitējumu ES aizsargātajām sugām, piemēram, apejot Posidonia audzes, roņu vairošanās un atpūtas vietas, bridējputnu un meža putnu barošanās vietas plūdmaiņu zonās.

—	Necelt apakšstacijas un pārveidotājstacijas Natura 2000 teritorijās.

—	Projektēt trases novietojumu tā, lai apietu apgabalus, kur pastāv iespējamība izkustināt bīstamas vielas vai piesārņotu substrātu.

Pēdas nospiedums jeb ietekme

—	Samazināt infrastruktūras skarto zonu, ierobežojot tranšeju koridoru skaitu, piemēram, apsverot atbilstošāko infrastruktūras veidu, izmēru, attālumu starp tranšejām, kā arī izvērtējot iespēju ierīkot paralēlas trases.

—	Samazināt savienojošo kabeļu (starpmasīvu kabeļu) skaitu starp ražošanas iekārtām, pārveidotājstacijām un apakšstacijām, kā arī tīkla pieslēguma vietu skaitu uz sauszemes.

—	Izmantot tādus ierīkošanas paņēmienus (piemēram, aršanu, strūklošanu, horizontāli vadāmo urbšanu, kesonus), kas izraisa minimālus jūras gultnes un plūdmaiņu dzīvotņu iztraucējumus.

—	Apsvērt iespējas saskaņot celtniecības darbus tranšejās un paredzēt rezerves jaudas nākotnes attīstības vajadzībām.

—	Samazināt plānoto uz jūras gultnes izberamo materiālu daudzumu.

Termiņi

—	Saīsināt celtniecības un ekspluatācijas izbeigšanas laiku, lai saīsinātu traucējumu kopējo laiku.

Darbu norises plānošana

—	Saīsināt laiku starp tranšeju rakšanu un kabeļu vai cauruļvadu apbēršanu.

—	Plānot celtniecības un ekspluatācijas izbeigšanas darbu norises laiku tā, lai šie darbi nenotiktu laikā, kad aizsargāto sugu traucēšana būtu visnevēlamākā, piemēram, pārošanās vai migrācijas sezonās.

Konstrukcija

—	Izvērtēt vajadzīgās infrastruktūras izmērus un veidu attiecībā pret tās ietekmi uz vidi, piemēram, izvēlēties tādus kabeļu veidus, kuri izstaro mazāk spēcīgu un mazāk plašu elektromagnētisko lauku.

Operatīvie jautājumi

—	Neizmantot tādas celtniecības un ekspluatācijas izbeigšanas metodes, kas rada troksni un vizuālus traucējumus, piemēram, neizmantot zemūdens sprāgstvielas.

—	Veikt mazināšanas pasākumus, lai samazinātu piesārņojuma risku, kā arī izstrādāt kārtību, kā rīkoties avārijas gadījumos.

—

Veikt mazināšanas pasākumus, lai samazinātu ietekmes risku vietās, kur īpaši svarīgs aspekts ir troksnis, piemēram, veikt aktīvus trokšņu ierobežošanas pasākumus (burbuļu aizkari, pāļu izolēšana, kesoni), pāļu dzīšanu uzsākt ar mazāku intensitāti, kā arī uz pāļu dzīšanas laiku piesaistīt jūras zīdītāju novērotājus.

—	Samazināt elektromagnētiskā lauka starojuma spēku un platību, pārskatot kabeļu veidu un ierakšanas dziļumu.

—	Atbilstoši juridiskajām prasībām izvēlēties tādu ekspluatācijas izbeigšanas risinājumu, kuram ir mazākā ietekme uz vidi.

Monitorings

—	Ir jānodrošina ātra reaģēšana/intervence gadījumos, kad var tikt pārsniegtas robežvērtības, piemēram, attiecībā uz cauruļvada veselumu, kabeļu pārklājumu, trokšņiem, elektromagnētisko lauku.

Tiesiskais regulējums

—	Strādāt atbilstoši spēkā esošajiem starptautiskiem, Eiropas un valsts tiesību aktiem un ievērot atbilstošus vadlīniju dokumentus, piemēram, MARPOL konvenciju, OSPAR konvenciju, stratēģiskos vides novērtējumus/pienācīgos novērtējumus.

8.4. Stratēģiskās plānošanas nozīmīgums

Jūras energoinfrastruktūra ir viens no daudzajiem izmantošanas veidiem, kuri sacenšas par vietu Eiropas jūrās. Daudzviet pasaulē potenciālos konfliktus identificē izmantojot jūras telpiskās plānošanas (JTP) procesā. JTP tiek izmantota arī, lai īstenotu integrētāku un stratēģiskāku pieeju tam, kā plānot mūsu jūru izmantošanu dažādās nozarēs, tostarp vides aizsardzībā un dabas aizsardzībā.

Potenciālie ieguvumi no jūras telpiskās plānošanas (atsaucoties uz UNESCO Starpvaldību okeanogrāfijas komisiju (57) )

Ekonomiskie ieguvumi

—	Nodrošināta lielāka skaidrība privātajam sektoram, tam plānojot jaunas investīcijas (nereti ar 30 gadu ilgu atdeves laiku),

—	identificēti saderīgie izmantošanas veidi tajā pašā attīstāmajā teritorijā,

—	samazinātas pretrunas starp nesaderīgiem izmantošanas veidiem, kā arī starp izmantošanas veidiem un dabu,

—	racionalizēts atļauju piešķiršanas process un

—	tiek veicināta efektīva resursu un telpas izmantošana.

Vidiskie ieguvumi

—	Identificētas bioloģiski vai ekoloģiski nozīmīgas teritorijas,

—	bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu mērķi iestrādāti jūras telpiskās plānošanas un pārvaldības pamatos, piemērojot ekosistēmisko pieeju,

—	atvēlēta telpa bioloģiskās daudzveidības un dabas aizsardzībai, kā arī telpa atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanai klimata apsvērumu dēļ,

—	nodrošināts plānošanas konteksts aizsargājamo jūras teritoriju tīklam un

—	samazināta cilvēka darbības negatīvā ietekme uz jūras ekosistēmām, pamatojoties uz stratēģisko vides novērtējumu un ņemot vērā kumulatīvo ietekmi,

—	aizsargātas raksturīgās atklātās jūras platības, nodrošinot, ka lielas jūras platības arī turpmāk netiks atvēlētas konkrētiem izmantošanas veidiem.

Sociālie ieguvumi

—	Uzlabotas iespējas publiskai un administratīvai līdzdalībai, kā arī pārrobežu konsultācijām un sadarbībai,

—	noskaidrots, kā lēmumi par okeānu platību piešķiršanu konkrētam izmantošanas veidam (vai neizmantošanai) ietekmē piekrastes kopienas un tautsaimniecību,

—	ir apzināts kultūras mantojums un uzlabota tā aizsardzība un

—	ir apzinātas ar okeānu izmantošanu saistītās sociālās un garīgās vērtības un nodrošināta to aizsardzība.

Eiropas Savienībā Jūras stratēģijas pamatdirektīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izstrādāt jūras stratēģijas saviem ūdeņiem, kā arī saskaņotas stratēģijas ar citām dalībvalstīm par Baltijas jūru, Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļu, Vidusjūru un Melno jūru. Šī direktīva ir ES integrētās jūrlietu politikas vidiskais pīlārs, kas veicina ekosistēmisku pieeju pārvaldībai un vidisko aspektu integrēšanu dažādās politikas jomās. Jūras telpiskā plānošana (JTP) ir atzīta par pārnozarisku līdzekli šo mērķu sasniegšanai. ES Direktīvā 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru (JTP direktīva) (58), dalībvalstis aicinātas izveidot un īstenot jūras telpisko plānošanu ar mērķi atbalstīt jūras teritoriju ilgtspējīgu attīstību, piemērojot ekosistēmisku pieeju un veicinot atbilstošu darbību un lietojumu līdzāspastāvēšanu. Direktīvas 23. apsvērumā ir atzīts, ka, ja jūras telpiskie plānojumi, ļoti iespējams, būtiski ietekmēs vidi, uz tiem jāattiecina Stratēģisko vides novērtējumu direktīva, savukārt, ja jūras telpiskajos plānojumos ir iekļautas Natura 2000 teritorijas, šādu vides novērtējumu var apvienot ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta prasībām, lai novērstu dublēšanos.

Jūras teritoriju stratēģiskā plānošana ietver šādas darbības:

—	veidot ilgtspējīgas jūrniecības darbības un jūras vides aizsardzību, pamatojoties uz vienotu satvaru un līdzīgām tiesību aktu normām,

—	mazināt risku, ka radīsies telpiska rakstura interešu sadursmes starp augošiem jūras izmantošanas veidiem, tostarp jūras vides aizsardzību, tā, lai sociālais un ekonomiskais spiediens uz jūras teritorijām ietu roku rokā ar jūras vides un tās ekoloģisko uzdevumu aizsardzību,

—	atbalstīt spēkā esošo ES tiesību aktu īstenošanu,

—	izmantot vienotu pieeju, kas dalībvalstīm, kuras veic jūras telpisko plānošanu, nodrošina iespējas dalīties savā pieredzē ar citiem.

Pieredze rāda, ka vidisko apsvērumu iekļaušana lēmumu pieņemšanas procesa agrīnā posmā var palīdzēt rast risinājumus, kamēr vēl ir pieejams plašs iespējamo variantu klāsts. Turklāt tas padara lēmumu pieņemšanas procesu atklātāku un izdomas bagātāku, tādējādi atvieglojot tādu kopīgu ieguvumu un visām pusēm pieņemamu risinājumu atrašanu, kuru īstenošana izmaksā mazāk vai arī ir mazāk apgrūtinoša. Tas var ietvert arī neoficiālu stratēģiju un procesu izstrādi pirms vai vienlaikus ar oficiālajām plānošanas procedūrām, piemēram, kompleksu piekrastes pārvaldību, it īpaši, lai ņemtu vērā sauszemes un jūras mijiedarbību vai matricu izmantošanu ietekmes būtiskuma analizēšanai.

Taču, ja šo starpnozaru dialogu atstāj uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā minētās atļauju piešķiršanas procedūras pēdējiem posmiem, tad pieejamo risinājumu klāsts sašaurinās un tie ir mazāk efektīvi gan telpiskajā, gan nozaru kopējā kontekstā (un to īstenošana izmaksā dārgāk), turklāt pastāv lielāka iespējamība, ka sarunas polarizēsies un tajās pārstāvētie viedokļi kļūs konfliktējošāki.

Daudzu jūras energoinfrastruktūras projektu pieaugošais pārrobežu raksturs ir vēl viens iemesls, kādēļ stratēģiskā plānošana ir noderīga, jo tā tiek nodrošināta konsekventa pieeja projekta līmenī, kurā ir iesaistītas daudzas puses un tiesiskie regulējumi.

Tāpat tiek veikta arī pārrobežu plānošana gan jūras enerģētikas nozarē (piemēram, Ziemeļu jūru valstu atkrastes energotīkla iniciatīva), gan attiecībā uz visiem jūras izmantošanas veidiem (piemēram, BaltSeaPlan un TPEA projekts (Transboundary Planning in the European Atlantic jeb pārrobežu plānošana Atlantijas okeāna Eiropas daļā), kurā darbojas Spānija, Portugāle, Īrija un Apvienotā Karaliste). Energotīkla plānošana atkrastes vējparkiem Vācijas ekskluzīvajā ekonomikas zonā (EEZ) ir piemērs, kā piemērot nozarspecifisku pieeju, iekļaujot vides aizsardzības mehānismus kā galvenos principus un iestrādājot to daudznozaru telpiskajā plānā. Līdzīga pieeja – vienīgi pārrobežu un tāda, ko īsteno, plānojot pārvades un ražošanas variantus, – ļautu noskaidrot plaša mēroga kumulatīvo ietekmi un pievērsties tās mazināšanai vēl pirms apstiprināšanas.

Telpiskais plānojums (t. sk. cauruļu un kabeļu izvietojums) Vācijas EEZ un atkrastes energotīkla plānojums Ziemeļjūras Vācijas EEZ

Vācijas telpiskajā plānā ir izklāstītas telpiskās attīstības pamatnostādnes, kā arī uzskaitīti Vācijas ekskluzīvās ekonomikas zonas funkciju un izmantošanas mērķi un principi atbilstoši Vācijas telpiskās plānošanas likumam. Tajā ir iekļauti noteikumi par cauruļvadu un zemūdens kabeļu likšanas saskaņošanu ar citām darbībām, piemēram, kuģniecību, zivsaimniecību un dabas aizsardzību. Ir noteikti prioritāri apgabali kuģošanai, cauruļvadiem un atkrastes vēja enerģijas ražošanai, vienlaikus šajās teritorijās, ja tas nav pretrunā starptautiskajām tiesībām, ir aizliegti citi izmantošanas veidi, ja vien tie nav saderīgi. Tomēr Natura 2000 teritorijās ir aizliegts uzstādīt vēja turbīnas. Teritoriālajos ūdeņos un satiksmes sadales shēmu šķērsošanas vietās EEZ saražotās elektroenerģijas transportēšanai paredzēto zemūdens kabeļu novietojumu projektē noteiktajos kabeļu koridoros. Plāna izstrādes laikā tika veikts stratēģiskais vides novērtējums. Lai mazinātu negatīvo ietekmi uz jūras vidi cauruļvadu un kabeļu likšanas darbu laikā, plānā ir noteikts, ka jutīgas dzīvotnes nebūtu vēlams šķērsot laikā, kad konkrētas sugas ir īpaši ievainojamas. Cauruļvadu un kabeļu likšanas un ekspluatācijas laikā nedrīkst nodarīt bojājumus vai iznīcināt tādus smilšu sēkļus, rifus un aizsargājamo bentisko sabiedrību apgabalus, kuri ir uzskatāmi par īpaši jutīgām dzīvotnēm, turklāt saskaņā ar OSPAR konvenciju ir jāievēro vidiskā paraugprakse. Plāna nolūks bija arī salāgot prioritāros apgabalus cauruļvadu un vējparku celtniecībai.

Saskaņā ar Vācijas Enerģētikas likumu vējparku atkrastes energotīkla pieslēgumu plānošanu veic Federālā Kuģošanas un hidrogrāfijas aģentūra (BSH). Kopš 2013. gada marta ir spēkā atkrastes energotīklu plāns kā nozares telpiskās pieejas dokuments attiecībā uz Ziemeļjūru, savukārt pašlaik norisinās tāda paša plāna izstrāde Baltijas jūrai. Tajos ir noteikti apvienotiem energotīkla pieslēgumiem piemēroti atkrastes vējparki, vietas pārveidotājstacijām, energotīklu pieslēgumu trases, pārrobežu kabeļi (starpsavienojumi) un trases iespējamiem starpsavienojumiem starp energotīklu infrastruktūrām. Dokumentā izmantotie plānošanas principi, piemēram, maksimāla kabeļu apvienošana un trašu projektēšana, apejot Natura 2000 teritorijas, ir vērsti uz to, lai samazinātu energotīklu infrastruktūrai vajadzīgo platību un samazinātu potenciālo ietekmi uz jūras vidi. Plānā, kuram tika veikts stratēģiskais vides novērtējums, ir noteikta nākamajos desmit gados izveidojamo atkrastes energotīklu pieslēgumu jauda un plānotais grafiks. Šo plānu telpiskās plānošanas noteikumi tiks iekļauti atjauninātajos jūras telpiskajos plānojumos attiecībā uz Vācijas EEZ Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā (BSH, 2012).

Atkrastes energotīklu telpiskais plāns Vācijas ekskluzīvajai ekonomikas zonai Ziemeļjūrā (2012. gads)

ATSAUCES

ACCOBAMS-MOP5, 2013 Methodological Guide: Guidance on underwater noise mitigation measures. ACCOBAMS-MOP5/2013/Doc24.

AEWA (2008) International Single Species Action Plan for the Conservation of the Lesser White-fronted Goose (Western Palearctic Population) Anser erythropus. Nolīgums par Āfrikas–Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību (AEWA). Tehniskais dokuments.

Anderson, D.R. (2001) The need to get the basics right in wildlife field studies. Wildlife Society Bulletin, 29: 1294.–1297. lpp.

Andrews, A., 1990. Fragmentation of habitat by roads and utility corridors: a review. Australian Zoologist, 26(3-4), 130.–141. lpp. Pieejams: shanespark.com/Documents/Andrews (1990) Fragmentation of Habitat by Roads and Utility Corridors A Review.pdf [skatīts 2012. gada 11. aprīlī].

Andrulewicz, E., Napierska, D., & Otremba, Z. (2003). The environmental effects of the installation and functioning of the submarine SwePol Link HVDC transmission lie: a case study of the Polish Marine Area of the Baltic Sea. J. Sea.Res 49: 337.–345. lpp.

Angelov, I., Hashim, I., Oppel, S. (2012) Persistent electrocution mortality of Egyptian Vultures Neophron percnopterus over 28 years in East Africa. Bird Conservation International (publicēts tiešsaistē).

Arcus, 2012 Beatrice Offshore Wind Farm Environmental Statement. Non-Technical Summary. Arcus Renewable Energy Consulting Ltd.

Askins, R.A, Folsom-O'Keefe, C.M., Hardy, M.C. (2012) Effects of vegetation, corridor width and regional land use on early successional birds on power line corridors. PloS one, 7(2): e31520.

Avian Power Line Interaction Committee (APLIC) (2006) Suggested Practices for Avian Protection on Power Lines: The State of the Art in 2006. Edison Electric Institute, APLIC, and the California Energy Commission. Vašingtonas Apgabals un Sakramento, Kalifornija.

Ayers, D. & Wallace, G., 1997. Pipeline trenches: an under- utilised resource for finding fauna. Sk. P. Hale & D. Lamb, eds. Conservation Outside Nature Reserves. Brisbane: Centre for Conservation Biology, The University of Queensland, 349.–357. lpp.

Barber, J.R., Crooks, K.R. & Fristrup, K.M., 2010. The costs of chronic noise exposure for terrestrial organisms. Trends in ecology & evolution, 25(3), 180.–189. lpp. Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0169534709002614 [skatīts 2012. gada 17. martā].

Bayle, P. (1999) Preventing Birds of Prey Problems at Transmission Lines in Western Europe. Journal of Raptor Research, 33(1): 43.–48. lpp.

Bayne, E.M., Habib, L. & Boutin, S., 2008. Impacts of chronic anthropogenic noise from energy-sector activity on abundance of songbirds in the boreal forest. Conservation biology: the journal of the Society for Conservation Biology, 22(5), 1186.–1193. lpp. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/18616740 [skatīts 2012. gada 26. aprīlī].

BCTC, 2006. Environmental Assessment Certificate Application – Vancouver Island Transmission Reinforcement Project.

Bell, S.S. et al., 2001. Faunal response to fragmentation in seagrass habitats: implications for seagrass conservation. Biological Conservation, 100(1), 115.–123. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0006320700002123 [skatīts 2012. gada 2. maijā].

Bennett, P.M. & Owens, I.P.F. 1997. Variation in extinction risk among birds: chance or evolutionary predisposition? Proceedings of the Royal Society of London B: 401.–408. lpp.

Benson, P.C. (1981) Large raptor electrocution and power pole utilization: a study in six western states. Ph.D. Dissertation, Brigham Young University, Provo, Jūta, ASV.

BERR, 2008. Review of Cabling Techniques and Environmental Effects Applicable to the Offshore Wind Farm Industry – Technical Report.

Bevanger, K. (1994b) Bird interactions with utility structures: collision and electrocution, causes and mitigating measures. Ibis, 136: 412.–425. lpp.

Bevanger, K. (1995) Estimates and population consequences of Tetraonid mortality caused by collisions with high tension power lines in Norway. Journal of Applied Ecology, 32: 745.–753. lpp.

Bevanger, K. (1998) Biological and Conservation Aspects of Bird Mortality Caused by Electricity Power Lines: a Review. Biological Conservation, 86: 67.–76. lpp.

Bevanger, K. (1999) Estimating bird mortality caused by collision and electrocution with power lines; a review of methodology. Sk. Ferrer, M., Janss, G.F. (Eds.), Birds and Power Lines: Collision, Electrocution, and Breeding. Quercus, Madride, Spānija, 29.–56. lpp.

Bevanger, K., Overskaug, K. (1998) Utility Structures as a mortality factor for Raptors and Owls in Norway. Sk. Chancellor, R.D., B.-U. Meyburg & J.J. Ferrero (Eds.) Holarctic Birds of Prey. ADENEX-WWGBP, Berlīne, Vācija.

Binetti, R. et al., 2000. Environmental risk assessment of linear alkyl benzene, an intermediate for the detergency industry. International Journal of Environmental Health Research, 10(2), 153.–172. lpp. Pieejams: www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/09603120050021155 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

BirdLife International (2004) Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status. Kembridža, Apvienotā Karaliste: BirdLife International. (BirdLife Conservation Series No. 12).

Birdlife International (2007) Position statement on birds and power lines. Organizācijas Birdlife Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas jautājumu darba grupas apstiprinātie nostājas dokumenti. www.birdlife.org/action/change/europe/habitat_directive/index.html

Birklund, J. (2003) Marine Biological Surveys along the cable trench in the Lagoon of Rødsand in September 2002 and March 2003. DHI Water & Environment. 37. lpp.

Bocquené, G., Chantereau, S., Clérendeau, C., Beausir, E., Ménard, D., Raffin, B., Minier, C., et al. (2004). Biological effects of the “Erika” oil spill on the common mussel (Mytilus edulis). Aquatic Living Resources, 17(3), 309.–316. lpp.

Boehlert, G.W. & Gill, A.B. (2010) Environmental and ecological effects of ocean renewable energy development. A current synthesis. Oceanography 23(2); 68.–81. lpp.

Borrmann, C.B., 2006. Wärmeemission von Stromkabeln in Windparks – Laboruntersuchungen zum Einfluss auf die benthische Fauna. Rostock University, Institute of Applied Ecology Ltd.

Bruderer, B., Peter, D. & Steuri, T. (1999) Behaviour of migrating birds exposed to x-band radar and a bright light beam. The Journal of Experimental Biology, 202, 1015.–1022. lpp.

Budzinski, H., Mazéas, O., Tronczynski, J., Désaunay, Y., Bocquené, G., & Claireaux, G. (2004). Link between exposure of fish (Solea solea) to PAHs and metabolites: Application to the “Erika” oil spill. Aquatic Living Resources, 17(3), 329.–334. lpp.

Bulgārijas Putnu aizsardzības biedrība (BSPB) (2010) Safe Ground for Redbreasts. Projekta LIFE+ tīmekļa vietne. bspb-redbreasts.org/?page_id=6

Bulgārijas Putnu aizsardzības biedrība (BSPB) Save the Raptors. Conservation of Imperial Eagle and Saker Falcon in Bulgaria. Projekta LIFE+ tīmekļa vietne. www.saveraptors.org

Bundesamt für Seeschifffahrt und Hydrographie (2012) Spatial Offshore Grid Plan for the German Exclusive Economic Zone of the North Sea. Comprehensive Summary. Neoficiāls tulkojums.

Cadahía, L., López-lópez, P., Urios, V. (2010) Satellite telemetry reveals individual variation in juvenile Bonelli' s eagle dispersal areas. Ibis, 147(2): 415.–419. lpp.

Cadiou, B., Riffaut, L., McCoy, K. D., Cabelguen, J., Fortin, M., Gélinaud, G., Le Roch, A., et al. (2004). Ecological impact of the “Erika” oil spill: Determination of the geographic origin of the affected common guillemots. Aquatic Living Resources, 17(3), 369.–377. lpp.

Camphuysen, C.J., Dieckhoff, M.A., Fleet, D.M. & Laursen, K. (2009) Oil Pollution and Seabirds. Thematic Report No. 5.3. In: Marencic, H. & Vlas, J. de (Eds), 2009. Quality Status Report 2009. Wadden Sea Ecosystem No. 25. Common Wadden Sea Secretariat, Trilateral Monitoring and Assessment Group, Vilhelmshāfene, Vācija.

Carrete, M., Sánchez-Zapata, J.A., Benítez, J.R., Lobón, M., Donázar, J.A. (2009) Large scale risk-assessment of wind-farms on population viability of a globally endangered long-lived raptor. Biological Conservation, 142(12): 2954.–2961. lpp.

Carter, L., Burnett, D., Drew, S. et al., 2009. Submarine Cables and the Oceans – Connecting the World. UNEP-WCMC Biodiversity Series No. 31. ICPC/UNEP/UNEP-WCMC.

Chandrasekara, W.U. & Frid, C.L.J., 1998. A laboratory assessment of the survival and vertical movement of two epibenthic gastropod species, Hydrobia ulvae (Pennant) and Littorina littorea (Linnaeus), after burial in sediment. Journal of Experimental Marine Biology and Ecology, 221(2), 191.–207. lpp. Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/B6T8F-3S967BY-3/2/8d8547d6fd13b48bcdb40c1fe171482c [skatīts 2012. gada 20. aprīlī].

Clarke, D.J. & White, J.G., 2008. Towards ecological management of Australian powerline corridor vegetation. Landscape and Urban Planning, 86(3-4), 257.–266. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0169204608000509 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

CONCAWE, 2011. Performance of European cross-country oil pipelines - Statistical summary of reported spillages in 2010 and since 1971.

Confer, J.L., Pascoe, S.M. (2003) Avian communities on utility rights-of-ways and other managed shrublands in the northeastern United States. Forest Ecology and Management, 185: 193.–205. lpp.

Cooney, R. (2004) Better safe than sorry? The precautionary principle and biodiversity conservation. Oryx 38: 357.–358. lpp.

Crivelli, A.J., Jerrentrup, H., Mitchev, T. (1987) Electric power lines: a cause of mortality in Pelecanus crispus Bruch, a world endangered bird species, in Porto-Lago, Greece. Colonial Waterbirds 11: 301.–305. lpp.

Curtis, M.R., Vincent, A.C.J. (2008) Use of population viability analysis to evaluate CITES trade-management options for threatened marine fishes. Conservation Biology 22: 1225.–1232. lpp.

Daan, R. & Mulder, M., 1996. On the short-term and long-term impact of drilling activities in the Dutch sector of the North Sea. ICES Journal of Marine Science, 53, 1036.–1044. lpp. Pieejams: icesjms.oxfordjournals.org/content/53/6/1036.short [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

Daan, R., Mulder, M. & Van Leeuwen, A., 1994. Differential sensitivity of macrozoobenthic species to discharges of oil-contaminated drill cuttings in the North Sea. Netherlands Journal of Sea Research, 33(1), 113.–127. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/0077757994900566 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

Deeks, J.J., Higgins J.P.T., Altman D.G. (2005) Analysing and presenting results. In: Cochrane Handbook for Systematic Reviews of Interventions 4.2.5 [atjaunināta 2005. gada maijā]; 8. iedaļa (red. J.P.T. Higgins un S. Green). Pieejams: www.cochrane.org/resources/handbook/hbook.htm.

De la Huz, R., Lastra, M., Junoy, J. et al. (2005) Biological impacts of oil pollution and cleaning in the intertidal zone of exposed sandy beaches: Preliminary study of the “Prestige” oil spill. Est.Coast.Shelf.Sci. 65: 19.–29. lpp.

Demeter, I. (2004) Medium-Voltage Power Lines and Bird Mortality in Hungary. Tehniskais dokuments. MME/BirdLife Hungary.

Department of Energy and Climate Change, 2010. Planning For New Energy Infrastructure, Londona.

Dernie, K.M., Kaiser, M.J. & Warwick, R.M., 2003. Recovery rates of benthic communities following physical disturbance. Journal of Animal Ecology, 72(6), 1043.–1056. lpp. Pieejams: onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1046/j.1365-2656.2003.00775.x/full [skatīts 2012. gada 6. aprīlī].

Deutsche WindGuard GmbH & Greenpeace International, 2005. Offshore Wind Energy – Implementing a New Powerhouse for Europe,

Dierschke, V. & Bernotat, D. (2012): Übergeordnete Kriterien zur Bewertung der Mortalität wildlebender Tiere im Rahmen von Projekten und Eingriffen – unter besonderer Berücksichtigung der deutschen Brutvogelarten. Skatīts: 1.12.2012., 175. lpp. http://www.bfn.de/0306_eingriffe-toetungsverbot.html

Dodd, A.M. et al., 2007. The Appropriate Assessment of Spatial Plans in England: a guide to why, when and how to do it. Pieejams šeit: www.rspb.org.uk/Images/NIAA_tcm9-196528.pdf.

Doody, J.S. et al., 2003. Fauna by-catch in pipeline trenches: conservation, animal ethics, and current practices in Australia. Australian Zoologist, 32(3), 410.–419. lpp.

Drewitt, A.L., Langston, R.H.W. (2008) Collision effects of wind-power generators and other obstacles on birds. Annals of the New York Academy of Sciences, 1134: 233.–266. lpp.

Duhamel, B & Beaussant, H. (2011) EU Energy Strategy in the South Mediterranean (ES Enerģētikas stratēģijas Vidusjūras dienvidu reģionam). Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts. Politikas departaments A – Ekonomikas un zinātnes politika. 110pg.

EASAC (2009) Transforming Europe' s Electricity Supply – An Infrastructure Strategy for a Reliable, Renewable and Secure Power System. The Royal Society. Londona, Apvienotā Karaliste.

EGIG, 2011 Gas Pipeline incidents. Eiropas Gāzes cauruļvadu negadījumu datu grupas 8. ziņojums. EGIG 11.R.0402 (2. versija).

Ellis, D.H., Smith, D.G., Murphy, J.R. (1969) Studies on raptor mortality in western Utah. Great Basin Naturalist 29: 165.–167. lpp.

ENTSO (2012) ENTSO-E Grid Map. Pieejams: www.entsoe.eu/nc/resources/grid-map/?sword_list[]=Kv.

Environ & InterGen, 2010. Spalding Energy Expansion – Gas Pipeline – Environmental statement – Non-technical summary – Volume 1.

Erfurt University of Applied Sciences, IBU Ingenieurbüro Schöneiche GmbH & Co. KG and 50Hertz Transmission GmbH (2010). Ecological management of overhead lines (EcoMOL): General overview. Pieejams: www.50hertz.com/en/file/100304_EcoMOL_ShortReport_eng_final_med.pdf.

ERM Iberia, 2004. MEDGAZ natural gas transportation system – Environmental impact assessment – Final report.

Eiropas Komisija (2000) Managing Natura 2000 sites. The provisions of Article 6 of the ‘Habitats’Directive 92/43/EEC (Natura 2000 teritoriju pārvaldība. Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK 6. panta noteikumi). Brisele, Beļģija. Pieejams: ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm.

Eiropas Komisija (2002) Assessment of plans and projects significantly affecting Natura 2000 sites. Methodological guidance on the provisions of Article 6(3) and (4) of the Habitats Directive 92/43/EEC (Plānu un projektu, kas būtiski ietekmē teritorijas, izvērtējums. Metodiski norādījumi par Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem) Impacts Assessment Unit School of Planning Oxford Brookes University, Oksforda, Apvienotā Karaliste.

Eiropas Komisija (2007) Guidance document on Article 6(4) of the ‘Habitats Directive’92/43/EEC (Vadlīnijas par Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK 6. panta 4. punktu). Brisele, Beļģija.

Eiropas Komisija (2011) Our life insurance, our natural capital: an EU biodiversity strategy to 2020 (“Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”. Brisele, Beļģija.

Eiropas Komisija (2012) Natura 2000 network (Natura 2000 tīkls). Brisele, Beļģija. Pieejams: ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/index_en.htm.

Eiropas Komisija (2013) Streamlining environmental assessment procedures for energy infrastructure Projects of Common Interest (PCIs) (Vides novērtējumu procedūru pilnveidošana kopīgu interešu energoinfrastruktūras projektiem). Eiropas Komisija. Enerģētika un vide.

Eiropas Komisija, 2000. Managing Natura 2000 sites. The provisions of Article 6 of the ‘Habitats’ Directive 92/43/EEC (Natura 2000 teritoriju pārvaldība. Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK 6. panta noteikumi), Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs.

Eiropas Komisija, 2001a. Assessment of plans and projects significantly affecting Natura 2000 sites. Methodological guidance on the provisions of Article 6(3) and (4) of the Habitats Directive 92/43/EEC (Plānu un projektu, kas būtiski ietekmē teritorijas, izvērtējums. Metodiski norādījumi par Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem), Luksemburga.

Eiropas Komisija, 2001b. Guidelines for the Assessment of Indirect and Cumulative Impacts as well as Impact Interactions (Pamatnostādnes par netiešās un kumulatīvās ietekmes izvērtēšanu, kā arī ietekmes mijiedarbību), Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs.

Eiropas Komisija, 2007. Guidance document on Article 6(4) of the “Habitats Directive“ 92/43/EEC - Clarification of the concepts of: alternative solutions, imperative reasons of overriding public interest, compensatory measures, overall coherence, opinion of the Commission (Vadlīnijas par Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK 6. panta 4. punktu. Šādu jēdzienu precizējums: alternatīvi risinājumi, sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kompensācijas pasākumi, kopējā vienotība, Komisijas atzinums): ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/guidance_art6_4_en.pdf.

Eiropas Komisija, 2010. Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam. Projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam”.

Eiropas Komisija, 2011a. Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”, COM(2011) 244 galīgā redakcija.

Eiropas Komisija, 2011b. Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Enerģētikas ceļvedis 2050”, COM(2011) 885 galīgā redakcija.

Eiropas Komisija, 2011c. Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULAI, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK /* COM/2011/0658 galīgā redakcija – 2011/0300 (COD) */.

Eiropas Komisija, Energy infrastructure – Energy infrastructure priorities for 2020 and beyond (Enerģētikas infrastruktūra – Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam) Pieejams: ec.europa.eu/energy/infrastructure/strategy/2020_en.htm.

Eiropas Vides aģentūra, 2010a The European Environment – State and Outlook 2010 – Biodiversity (Eiropas vide. Pašreizējais stāvoklis un prognozes (2010). Bioloģiskā daudzveidība).

Eiropas Vides aģentūra, 2010b The European Environment – State and Outlook 2010 – Land use (Eiropas vide. Pašreizējais stāvoklis un prognozes (2010). Zemes izmantojums).

Eiropas Vides aģentūra, 2011. Landscape fragmentation in Europe - EEA Report No 2/2011 - Joint EEA-FOEN report (Ainavu sadrumstalotība Eiropā. EVA ziņojums Nr. 2/2011 – EVA un Šveices Federālā vides dienesta ziņojums.

EWEA (2014) Wind in power. 2013 European Statistics. 2014. gada februāris. Eiropas Vēja enerģijas asociācija. 12. lpp.

Faulkner, W., 1999. AGL Central West Project: Marsden - Dubbo gas pipeline. Fauna impact monitoring. Draft report to NSW National Parks and Wildlife Service and AGL.

Fernie, K.J. & Reynolds, S.J., 2005. The effects of electromagnetic fields from power lines on avian reproductive biology and physiology: a review. Journal of toxicology and environmental health. Part B, Critical reviews, 8(2), 127.–140. lpp. Pieejams: www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/10937400590909022 [skatīts 2012. gada 21. martā].

Fernie, K.J., Bird, D.M., Dawson, R.D., Lague, P.C. (2000) Effects of Electromagnetic Fields on the Reproductive Success of American Kestrels. Physiological and Biochemical Zoology, 73(1): 60.–65. lpp.

Fernie, K.J., Reynolds, S. J. (2005) The effects of electromagnetic fields from power lines on avian reproductive biology and physiology: a review. Journal of Toxicology and Environmental Health, 8(2): 127.–140. lpp.

Ferrer, M. (2001) The Spanish Imperial Eagle. Lynx Edicions. Barselona, Spānija.

Ferrer. M., Hiraldo. F. (1992) Man-induced sex-biased mortality in the Spanish Imperial Eagle. Biological Conservation. 60: 57.–60. lpp.

Fischer, J. et al., 2007. Mind the sustainability gap. Trends in ecology & evolution, 22(12), 621.–624. lpp. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/17997188 [skatīts 2012. gada 7. martā].

Freemark, K., 1995. Impacts of agricultural herbicide use on terrestrial wildlife in temperate landscapes: A review with special reference to North America. Agriculture, Ecosystems & Environment, 52(2-3), 67.–91. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/016788099400534L [skatīts 2012. gada 26. aprīlī].

Frost, M.T., Rowden, A.A. & Attrill, M.J., 1999. Effect of habitat fragmentation on the macroinvertebrate infaunal communities associated with the seagrass Zostera marina L. Aquatic Conservation: Marine and Freshwater Ecosystems, 9(3), 255.–263. lpp. Pieejams: doi.wiley.com/10.1002/(SICI)1099-0755(199905/06)9:3<255::AID-AQC346>3.0.CO;2-F [skatīts 2012. gada 2. maijā].

Garcia-del-Rey, E., Rodriguez-Lorenzo, J.A. (2011) Avian mortality due to power lines in the Canary Islands with special reference to the steppe-land birds. Journal of Natural History, Volume 45, Numbers 35-36: 2159.–2169. lpp.

Gesteira, J.L.G. & Dauvin, J.-C., 2000. Amphipods are Good Bioindicators of the Impact of Oil Spills on Soft-Bottom Macrobenthic Communities. Marine Pollution Bulletin, 40(11), 1017.–1027. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0025326X00000461 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

GIE (2012) Gas Infrastructure Europe Key Messages on Energy roadmap 2050. http://www.gie.eu/index.php/13-news/gie/161-gie-publishes-its-new-qkey-messages-energy-roadmap-2050q-brochure

Gleason, N.C., 2008. Impacts of Power Line Rights-of-Way on Forested Stream Habitat in Western Washington. Sk. J. W. Goodrich-Mahoney et al., eds. Environment Concerns in Rights-of-Way Management 8th International Symposium. Amsterdama: Elsevier, 665.–678. lpp. Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/B9780444532237500757.

González, L.M., Margalida, A., Mañosa, S., Sánchez, R., Oria, J., Molina, J.I., Caldera, J. (2007) Causes and Spatio-temporal Variations of Non-natural Mortality in the Vulnerable Spanish Imperial Eagle Aquila adalberti During a Recovery Period. Oryx, 41(04): 495.–502. lpp.

Goosem, M. & Marsh, H., 1997. Fragmentation of a Small-mammal Community by a Powerline Corridor through Tropical Rainforest. Wildlife Research, 24(5), 613. lpp. Pieejams: www.publish.csiro.au/paper/WR96063 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

Grande, J.M., Serrano, D., Tavecchia, G., Carrete, M., Ceballos, O., Tella, J.L. and Donázar, J.A. (2009) Survival in a long-lived territorial migrant: effects of life- history traits and ecological conditions in wintering and breeding areas. Oikos, 118: 580.–590. lpp.

Granström, A., 2001. Fire management for biodiversity in the European boreal forest. Scandinavian Journal of Forest Research, 16 (3. papildinājums), 62.–69. lpp. Pieejams: www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/028275801300090627 [skatīts 2012. gada 26. aprīlī].

GRT gaz, Dossier du maître d'ouvrage - Débat public sur le projet Eridan.

Guil, F., Fernández-Olalla, M., Moreno-Opo, R., Mosqueda, I., Gómez, M.E., Aranda, A., Arredondo, A. (2011) Minimising Mortality in Endangered Raptors due to Power Lines: The Importance of Spatial Aggregation to Optimize the Application of Mitigation Measures. PloS one, 6(11), e28212.

Haas, D., Nipkow, M. (2006) Caution: Electrocution! NABU Bundesverband. Bonna, Vācija.

Haas, D., Nipkow, M., Fiedler, G., Schneider, R., Haas, W., Schürenberg, B. (2005) Protecting birds from powerlines. Nature and Environment, No. 140. Council of Europe Publishing, Strasbūra.

HABIB, L., BAYNE, E.M. & BOUTIN, S., 2006. Chronic industrial noise affects pairing success and age structure of ovenbirds Seiurus aurocapilla. Journal of Applied Ecology, 44(1), 176.–184. lpp. Pieejams: doi.wiley.com/10.1111/j.1365-2664.2006.01234.x [skatīts 2012. gada 18. aprīlī].

Hall-Spencer, J.M. & Moore, P.G. (2000) Scallop dredging has profound, long-term impacts on maerl habitats. ICES J.Mar.Sci 57:1407.–1415. lpp.

Harness, R.E. (1997) Raptor electrocutions caused by rural electric distribution power lines. Ft. Collins: Colorado State University; 110. lpp. M.S. thesis.

Harness, R.E., Wilson, K.R., (2001) Utility structures associated with raptor electrocutions in rural areas. Wildlife Society Bulletin 29, 612.–623. lpp.

Heubeck, M., Camphuysen, K. C. J., Bao, R., Humple, D., Sandoval Rey, A., Cadiou, B., Bräger, S., et al. (2003). Assessing the impact of major oil spills on seabird populations. Marine pollution bulletin, 46(7), 900.–902. lpp.

Hirst, J.A. & Attrill, M.J., 2008. Small is beautiful: An inverted view of habitat fragmentation in seagrass beds. Estuarine, Coastal and Shelf Science, 78(4), 811.–818. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0272771408000929 [skatīts 2012. gada 2. maijā].

Hirst, R.A. et al., 2005. The resilience of calcareous and mesotrophic grasslands following disturbance. Journal of Applied Ecology, 42(3), 498.–506. lpp. Pieejams: onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/j.1365-2664.2005.01028.x/full [skatīts 2012. gada 9. aprīlī].

Hollmen, A. et al., 2007. The value of open power line habitat in conservation of ground beetles (Coleoptera: Carabidae) associated with mires. Journal of Insect Conservation, 12(2), 163.–177. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/index/510hq085388q826h.pdf [skatīts 2012. gada 12. aprīlī].

Horváth, M., Demeter, I., Fatér, I., Firmánszky, G., Kleszó, A., Kovács, A., Szitta, T., Tóth, I., Zalai, T., Bagyura, J. (2011) Population Dynamics of the Eastern Imperial Eagle (Aquila heliaca ) in Hungary between 2001 and 2009. Acta Zoologica Bulgarica, Suppl. 3, 2011: 61.–70. lpp.

Horváth, M., Nagy, K., Papp, F., Kovács, A., Demeter, I., Szügyi, K., Halmos, G. (2008) Assessment of the Hungarian medium-voltage electric grid based on bird conservation considerations. MME/BirdLife Hungary, Budapest (ungāriski).

Hovel, K.A. & Lipcius, R.N., 2001. HABITAT FRAGMENTATION IN A SEAGRASS LANDSCAPE: PATCH SIZE AND COMPLEXITY CONTROL BLUE CRAB SURVIVAL. Ecology, 82(7), 1814.–1829. lpp. Pieejams: www.esajournals.org/doi/abs/10.1890/0012-9658(2001)082[1814:HFIASL]2.0.CO;2 [skatīts 2012. gada 2. maijā].

Hovel, K.A. & Lipcius, R.N., 2002. Effects of seagrass habitat fragmentation on juvenile blue crab survival and abundance. Journal of Experimental Marine Biology and Ecology, 271(1), 75.–98. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0022098102000436 [skatīts 2012. gada 2. maijā].

Hovel, K.A., 2003. Habitat fragmentation in marine landscapes: relative effects of habitat cover and configuration on juvenile crab survival in California and North Carolina seagrass beds. Biological Conservation, 110(3), 401.–412. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0006320702002343 [skatīts 2012. gada 2. maijā].

Howard, D.C., Wadsworth R.A., Whitaker J.W., Hughes N., Bunce R.G.H. (2009) The impact of sustainable energy production on land use in Britain through to 2050. Land Use Policy 26S, 284.–292. lpp.

HSE, (1997). The abandonment of offshore pipelines. Methods and Procedures for Abandonment. Health and Safety Executive. Offshore Technology Report 535. HSE Books.

Jenssen, B.M. (1996) An overview of exposure to, and effects of, petroleum oil and organochlorine pollution in Grey Seals (Halichoerus grypus). The Science of the Total Environment 186: 109.–118. lpp.

IMO, 2011a. Ballast Water Management. Pieejams: www.imo.org/ourwork/environment/ballastwatermanagement/Pages/Default.aspx [skatīts 2012. gada 13. aprīlī].

IMO, 2011b. International Convention for the Control and Management of Ships' Ballast Water and Sediments - BWM (Starptautiskā konvencija par kuģu balasta ūdeņu un nosēdumu kontroli un apsaimniekošanu) Pieejams: www.imo.org/About/Conventions/ListOfConventions/Pages/International-Convention-for-the-Control-and-Management-of-Ships%27-Ballast-Water-and-Sediments-(BWM).aspx.

Infante, S., Neves, J., Ministro, J. & Brandão, R. (2005). Estudo sobre o Impacto das Linhas Eléctricas de Média e Alta Tensão na Avifauna em Portugal. Quercus Associação Nacional de Conservação da Natureza e SPEA Sociedade Portuguesa para o Estudo das Aves, Castelo Branco (relatório não publicado). Pieejams: www.spea.pt/fotos/editor2/relatorio_edp_icn_spea_quercus_avifaunai.pdf.

IPCC, 2005. IPCC Special Report on Carbon dioxide capture and storage Working Group III of the Intergovernmental Panel on Climate Change et al., eds., kembridža, Apvienotā Karaliste, Ņujorka, ASV: Cambridge University Press.

Jackson, C.W. et al., 2011. Static electric fields modify the locomotory behaviour of cockroaches. The Journal of experimental biology, 214(Pt 12), 2020.–2026. lpp. Pieejams: jeb.biologists.org/content/214/12/2020.short [skatīts 2012. gada 12. aprīlī].

Jackson, M.J. & James, R., 1979. The influence of bait digging on cockle, Cerastoderma edule, populations in North Norfolk. Journal of Applied Ecology, 16(3), 671.–679. lpp. Pieejams: www.mendeley.com/research/influence-bait-digging-cockle-cerastodermaedule-populations-north-norfolk-england-uk-13/ [skatīts 2012. gada 11. aprīlī].

Jacques Whitford Limited, 2006. Vancouver Island Transmission Reinforcement Project Technical Data Report: Potential Effects of Alkylbenzene Release to the Marine Environment.

Janss, G.F.E, Ferrer, M. (2001) Avian Electrocution Mortality in Relation to Pole Design and Adjacent Habitat in Spain. Bird Conservation International, 3-12.

Janss, G.F.E. (2000) Avian Mortality from Power Lines: a Morphologic Approach of a Species-specific Mortality. Biological Conservation, 95: 353.–359. lpp.

Jenkins, A.R., Smallie, J.J., Diamond, M. (2010) Avian collisions with power lines: a global review of causes and mitigation with a South African perspective. Bird Conservation International, 20(03): 263.–278. lpp.

Johnson, M. & Heck KL, J., 2006. Effects of habitat fragmentation per se on decapods and fishes inhabiting seagrass meadows in the northern Gulf of Mexico. Marine Ecology Progress Series, 306, 233.–246. lpp. Pieejams: www.int-res.com/abstracts/meps/v306/p233-246/ [skatīts 2012. gada 2. maijā].

JRC-report“Evaluation of Smart Grid projects within the Smart Grid Task Force Expert Group 4 (EG4)”.

Karyakin, I.V. (2012) Birds of prey and power lines in northern Eurasia: What are the prospects for survival? Raptors Conservation 24: 69.–86. lpp.

King, D.I. et al., 2009. Effects of width, edge and habitat on the abundance and nesting success of scrub–shrub birds in powerline corridors. Biological Conservation, 142(11), 2672.–2680. lpp. Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0006320709002717 [skatīts 2012. gada 23. martā].

Klarić, S., Pavičić-Hamer, D. & Lucu, Č., 2004. Seasonal variations of arsenic in mussels Mytilus galloprovincialis. Helgoland Marine Research, 58(3), 216.–220. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/index/10.1007/BF01606105 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

Ko, J.-Y. & Day, J.W., 2004. A review of ecological impacts of oil and gas development on coastal ecosystems in the Mississippi Delta. Ocean & Coastal Management, 47(11-12), 597.–623. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0964569104000973 [skatīts 2012. gada 13. aprīlī].

Kuijper, D.P.J., Schut, J., Van Dullemen, D., Toorman,H., Goossens, N., Ouwehand, J. & Limpens, H.J.G.A. (2008) Experimental evidence of light disturbance along the commuting routes of pond bats (Myotis dasycneme). Vereniging voor Zoogdierkunde en Zoogdierbescherming, 51(1), 37.–49. lpp.

Kunz, T.H. et al., 2007. Ecological impacts of wind energy development on bats: questions, research needs, and hypotheses. Frontiers in Ecology and the Environment, 5(6), 315.–324. lpp. Pieejams: www.esajournals.org/doi/abs/10.1890/1540-9295(2007)5%5B315:EIOWED%5D2.0.CO;2 [skatīts 2012. gada 12. aprīlī].

Kuussaari, M. et al., 2003. Voimajohtoaukeiden merkitys niittyjen kasveille ja perhosille - Signiﬁcance of Power Line Areas for Grassland Plants and Butterﬂies Finnish Environment Institute, ed., Helsinki.

Kyläkorpi, L. & Grusell, E., 2001. Livsmiljö i kraftledningsgatan; pieejams: scholar.google.fr/scholar?hl=fr&q=“Livsmiljö+i+Kraftledningsgatan”&btnG=Rechercher&lr=&as_ylo=&as_vis=0#0 [skatīts 2012. gada 30. aprīlī].

Lasch, U., Zerbe, S., Lenk, M. (2010) Electrocution of Raptors at Power Lines in Central Kazakhstan. Waldökologie, Landschaftforschung und Naturschutz, 9: 95.–100. lpp.

Lehman, R.N., Kennedy, P.L., Savidge, J.A. (2007) The state of the art in raptor electrocution research: A global review. Biological Conservation, 136, 2: 159.–174. lpp.

Lensu, T. et al., 2011. The role of power line rights-of-way as an alternative habitat for declined mire butterflies. Journal of environmental management, 92(10), 2539.–2546. lpp. Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0301479711001745 [skatīts 2012. gada 12. aprīlī].

Lévesque, L.M. & Dubé, M.G., 2007. Review of the effects of in-stream pipeline crossing construction on aquatic ecosystems and examination of Canadian methodologies for impact assessment. Environmental monitoring and assessment, 132(1-3), 395.–409. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/index/cu76l5guk3u28106.pdf [skatīts 2012. gada 20. martā].

Lewis, L.J., Davenport, J. & Kelly, T.C., 2002. A Study of the Impact of a Pipeline Construction on Estuarine Benthic Invertebrate Communities. Estuarine, Coastal and Shelf Science, 55(2), 213.–221. lpp. Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0272771401908984 [skatīts 2012. gada 9. martā].

López-López, P., Ferrer, M., Madero, A., Casado, E., McGrady, M. (2011) Solving Man-induced Large-scale Conservation Problems: the Spanish Imperial Eagle and Power Lines. PloS one, 6(3), e17196.

London Array/National Grid (2007) Ecological Mitigation and Management Plan. London Array Offshore Wind Farm Project and associated grid connection works. 2007. gada oktobris. 17 lpp.

Lorne, J.K. & Salmon, M. (2007) Effects of exposure to artificial lighting on orientation of hatching sea turtles on the beach and in the ocean. Endangered species research, 1, 23.–30. lpp.

Macreadie, P.I. et al., 2009. Fish Responses to Experimental Fragmentation of Seagrass Habitat. Conservation biology: the journal of the Society for Conservation Biology. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/19183213 [skatīts 2012. gada 23. martā].

Manville, A.M. (2005) Bird Strikes and Electrocutions at Power Lines, Communication Towers, and Wind Turbines: State of the Art and State of the Science – Next Steps Toward Mitigation 1. USDA Forest Service Technical report, 1051.–1064. lpp.

Marshall, J.S. & Vandruff, L.W., 2002. Impact of selective herbicide right-of-way vegetation treatment on birds. Environmental management, 30(6), 801.–806. lpp. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12402095 [skatīts 2012. gada 17. aprīlī].

Martin, G.R. (2011) Review article Understanding bird collisions with man-made objects: a sensory ecology approach. Ibis, 239-254.

Meissner, K. & Sordyl, H. (2006). Literature Review of Offshore Wind Farms with Regard to Benthic Communities and Habitats. In. Zucco, C., Wende, W., Merck, T., Köchling, I. & Köppel, J. (eds.):Ecological Research on Offshore Wind Farms: International Exchange of Experiences - PART B: Literature Review of the Ecological Impacts of Offshore Wind Farms. BfN-Skripten 186: 1.–45. lpp.

Meißner, K., Bockhold, J. & Sordyl, H., 2006. Problem Kabelwärme? - Vorstellung der Ergebnisse von Feldmessungen der Meeresbodentemperatur im Bereich der elektrischen Kabel im Offshore-Windpark Nysted Havmøllepark (Dänemark). Sk. Bundesamt für Seeschifffahrt und Hydrographie (BSH), ed. Meeresumwelt- Symposium. Hamburga, Rostoka. Pieejams: scholar.google.fr/scholar?hl=fr&q=Problem+Kabelwärme?&btnG=Rechercher&lr=&as_ylo=&as_vis=0#0 [skatīts 2012. gada 13. aprīlī].

Mendel, B., Sonntag, N., Wahl, et al., (2008) Profiles of seabirds and waterbirds of the German North and Baltic Seas. Distribution, ecology and sensitivities to human activities within the marine environment. Naturschutz und Biologische Vielfalt 61, Bundesamt für Naturschutz, Bonn – Bad Godesberg, 427. lpp.

MME/BirdLife Hungary (2011) “Budapest Declaration on bird protection and power lines”. Pieejams: www.mme.hu/termeszetvedelem/budapest-conference-13-04-2011.html.

Myers, N. (1993) Biodiversity and Precautionary Principle. Ambio, 22: 74.–79. lpp.

Nedwell, J.R., Brooker, A.G. & Barham, R.J. (2012) Assesment of underwater noise during the installation of export power cables at the Beatrice Offshore Wind Farm. Subacoustech Environmental Report No. E318R0106.

Nedwell, J., Langworthy, J. & Howell, D., 2003. Assessment of sub-sea acoustic noise and vibration from offshore wind turbines and its impact on marine wildlife; initial measurements of underwater noise during construction of offshore windfarms, and comparison with background noise - Report No. 544 R.

Nekola, J.C., 2012. The impact of a utility corridor on terrestrial gastropod biodiversity. Biodiversity and Conservation, 21(3), 781.–795. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/index/3357H23G15537M77.pdf [skatīts 2012. gada 11. aprīlī].

Nellemann, C. et al., 2003. Progressive impact of piecemeal infrastructure development on wild reindeer. Biological Conservation, 113(2), 307.–317. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S000632070300048X [skatīts 2012. gada 6. martā].

Nikolaus, G. (1984) Large numbers of birds killed by electric power line. Scopus, 8: 42. lpp.

Nikolaus, G. (2006) Where have all the African vultures gone? Vulture News, 55: 65.–67. lpp.

Oil and Gas UK, (2013) Decommissioning of Pipelines in the North Sea Region. Oil & Gas UK. 48. lpp.

OGB, 2010. Riser & pipeline release frequencies, Londona, Brisele.

Olendorff, R.R., Motroni, R.S., Call, M.W. (1980) Raptor Management: The State of the Art in 1980. Bureau of Land Management Technical Note No. 345. US Department of Interior, Denvera, ASV.

Olson, C.V. (2002) Human-related causes of raptor mortality in western Montana: things are not always as they seem. In: Carlton, R.G. (Ed.), Avian Interactions with Utility and Communication Structures, Proceedings of a Workshop. Electric Power Research Institute, Palo Alto, Kalifornija, ASV, 71.–82. lpp.

OSPAR komisija, 2008. Background document on potential problems associated with power cables other than those for oil and gas activities.

OSPAR (2009) Assessment of the environmental impacts of cables. Biodiversity Series. 18. lpp.

OSPAR (2010) Background document for maerl beds. OSPAR komisija. 34. lpp.

OSPAR (2012) Guidelines on Best Environmental Practice (BEP) in Cable Laying and Operation. Agreement 2012-2. OSPAR 12/22/1, 14. pielikums.

Parsons Brinkerhoff & Cable Consulting International Ltd, 2012. Electricity Transmission Costing Study - An Independent Report Endorsed by the Institution of Engineering & Technology.

Prinsen, H.A.M., G.C. Boere, N. Píres & J.J. Smallie (Compilers), 2011. Review of the conflict between migratory birds and electricity power grids in the African-Eurasian region. CMS Technical Series, AEWA Technical Series No. XX. Bonna, Vācija. Pieejams: www.cms.int/bodies/COP/cop10/docs_and_inf_docs/inf_38_electrocution_review.pdf.

Prinsen, H.A.M., J.J. Smallie, G.C. Boere & N. Píres (Compilers), 2012. Guidelines on how to avoid or mitigate impact of electricity power grids on migratory birds in the African-Eurasian region. CMS Technical Series No. XX, AEWA Technical Series, Bonn, Germany. Pieejams: www.unep-aewa.org/meetings/en/stc_meetings/stc7docs/pdf/stc7_20_electrocution_guidelines.pdf.

Prommer, M. (2011) Electrocuted Sakers. Saker LIFE, BNPI, Ungārija. sakerlife2.mme.hu/en/content/electrocuted-sakers

PSCW (2009) Electric Transmission Lines. Viskonsīna, ASV.

Pullin, A.S., Stewart, G.B. (2006) Guidelines for systematic review in conservation and environmental management. Conservation biology: the journal of the Society for Conservation Biology, 20(6), 1647.–1656. lpp.

Raab, R., Spakovszky, P., Julius, E., Schütz, C., Schulze, C.H. (2010) Effects of power lines on flight behaviour of the West-Pannonian Great Bustard Otis tarda population. Bird Conservation International: 1.–14. lpp.

Real, J., Grande, J.M., Mañosa, S., Antonio, J. (2001) Causes of Death in Different Areas for Bonelli' s Eagle Hieraaetus fasciatus in Spain. Bird Study, 221.–228. lpp.

Reed, B. & Hovel, K., 2006. Seagrass habitat disturbance: how loss and fragmentation of eelgrass Zostera marina influences epifaunal abundance and diversity. Marine Ecology Progress Series, 326, 133.–143. lpp. Pieejams: www.int-res.com/abstracts/meps/v326/p133-143/ [skatīts 2012. gada 2. maijā].

RenewableUK, (2013) Cumulative Impact Assessment Guidelines. Guiding Principles for cumulative impacts assessment in offshore wind farms. 2013. gada jūnijs.

Rheindt, F.E., 2003. The impact of roads on birds: Does song frequency play a role in determining susceptibility to noise pollution? Journal of Ornithology, 144(3), 295.–306. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/index/10.1007/BF02465629 [skatīts 2012. gada 24. aprīlī].

Rich, A.C., Dobkin, D.S. & Niles, L.J., 1994. Defining Forest Fragmentation by Corridor Width: The Influence of Narrow Forest-Dividing Corridors on Forest-Nesting Birds in Southern New Jersey. Conservation Biology, 8(4), 1109.–1121. lpp. Pieejams: onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1046/j.1523-1739.1994.08041109.x/abstract [skatīts 2012. gada 30. aprīlī].

Rich, A.C., Dobkin, D.S., Niles, L.J. (1994) Defining forest fragmentation by corridor width: the influence of narrow forest-dividing corridors on forest-nesting birds in southern New Jersey. Conservation Biology 8: 1109.–1121. lpp.

Rich, C. & Longcore, T. (Eds). (2006) Ecological Consequences of Artificial Night Lighting. Vašingtona, Island Press.

Roberts, D.A., 2012. Causes and ecological effects of resuspended contaminated sediments (RCS) in marine environments. Environment International, 40, 230.–423. lpp. Pieejams: www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0160412011002704 [skatīts 2012. gada 16. aprīlī].

Robinson, S.P & Lepper, P.A. (2013) Scoping study: Review of current knowledge of underwater noise emissions from wave and tidal stream energy devices. The Crown Estate, 2013.

RTE, 2011. Liaison électrique souterraine à courant continu à320 000 volts SAVOIE - PIEMONT - Etude d'impact.

RTE, Projet de zone d'accueil de production d'électricité de Lavera-Fos - Etude d'impact.

Russell, K.N., Ikerd, H. & Droege, S., 2005. The potential conservation value of unmowed powerline strips for native bees. Biological Conservation, 124(1), 133.–148. lpp. Pieejams: linkinghub.elsevier.com/retrieve/pii/S0006320705000467 [skatīts 2012. gada 17. martā].

Schaub, M., Aebischer, A., Gimenez, O., Berger, S., Arlettaz, R. (2010) Massive Immigration Balances High Anthropogenic Mortality in a Stable Eagle Owl Population: Lessons for Conservation. Biological Conservation, 143(8): 1911.–1918. lpp.

Schreiber, M. et al., 2004. Maßnahmen zur Vermeidung und Verminderung negativer ökologischer Auswirkungen bei der Netzanbindung und -integration von Offshore-Windparks - Abschlussbericht, Bramsche.

Secretariat of the Convention on Biological Diversity, 2010. Global Biodiversity Outlook 3, Monreāla. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/22532583 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

Sergio, F., Marchesi, L., Pedrini, P., Ferrer, M., Penteriani, V. (2004) Electrocution Alters the Distribution and Density of a Top Predator, the Eagle Owl Bubo bubo. Journal of Applied Ecology, decembris: 836.–845. lpp.

Silva, J.P., Santos, M., Queirós,L., Leitão, D., Moreira, F., Pinto, M., Leqoc, M., Cabral, J.A. (2010): Estimating the influence of overhead transmission power lines and landscape context on the density of little bustard Tetrax tetrax breeding populations. Ecological Modelling 221: 1954.–1963. lpp.

Skonberg, E.R. et al., 2008. Inadvertent Slurry Returns during Horizontal Directional Drilling: Understanding the Frequency and Causes. Sk. J. W. Goodrich-Mahoney et al., eds. Environment Concerns in Rights-of-Way Management 8th International Symposium. Amsterdama: Elsevier, 613.–621. lpp.

Slabbekoorn, H. & Ripmeester, E. a P., 2008. Birdsong and anthropogenic noise: implications and applications for conservation. Molecular Ecology, 17(1), 72.–83. lpp. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/17784917 [skatīts 2012. gada 4. martā].

SmartGrids ERA-Net (2012) Mapping & Gap Analysis of current European Smart Grids Projects. Report by the EEGI Member States Initiative: A pathway towards functional projects for distribution grids. Austrian Institute of Technology, Austrija.

Söker, H., Rehfeldt, K., Santjer, F. et al. (2000) Offshore Wind Energy in the North Sea. Technical Possibilities and Ecological Considerations – A study for Greenpeace. 83. lpp.

SP Transmission & National Grid, 2011a. Western HVDC Link – Environmental Appraisal Supporting Report – Northern Point of Connection: Hunterson – Ardneil Bay Undergournd HDVC Cable.

SP Transmission & National Grid, 2011b. Western HVDC Link – Environmental Report –Marine Cable Route.

Statoil, (2012) Mariner Area Development Environmental Statement. DECC Project Reference: D/4145/2012.

Strevens, T.C., 2007. Powerline easements: ecological impacts and effects on small mammal movement. University of Wollongong. Pieejams: ro.uow.edu.au/theses/691/ [skatīts 2012. gada 23. februārī].

Strevens, T.C., Puotinen, M.L. & Whelan, R.J., 2008. Powerline Easements: Ecological Impacts and Contribution to Habitat Fragmentation from Linear Features. Pacific Conservation Biology, 14(3), 159.–168. lpp.

Summers, P.D., Cunnington, G.M. & Fahrig, L., 2011. Are the negative effects of roads on breeding birds caused by traffic noise? Journal of Applied Ecology, 48(6), 1527.–1534. lpp. Pieejams: onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/j.1365-2664.2011.02041.x/full [skatīts 2012. gada 29. martā].

Swannell, R.P., Lee, K. & McDonagh, M., 1996. Field evaluations of marine oil spill bioremediation. Microbiological Reviews, 60(2), 342.–365. lpp. Pieejams: www.pubmedcentral.nih.gov/articlerender.fcgi?artid=239447&tool=pmcentrez&rendertype=abstract [skatīts 2012. gada 6. jūlijā].

Swanson, C. & Isaji, T., 2006. Simulations of sediment transport and deposition from cable burial operations in Nantucket Sound for the Cape Wind Energy project; pieejams: www.mms.gov/offshore/renewableenergy/DEIS/Report References - Cape Wind Energy EIS/Report No 4.1.1-2.pdf [skatīts 2012. gada 17. aprīlī].

Temple, S.A. (1986) The problem of avian extinctions. In: Johnston, R.F (ed.) Current Ornithology, Vol. 3: 453.–485. lpp., Plenum, New York.

Thompson, P.M., Wilson, B., Grellier, K., Hammond, P.S. (2001) Combining power analysis and population viability analysis to compare traditional and precautionary approaches to conservation of coastal cetaceans. Conservation Biology 14: 1253.–1263. lpp.

Tintó, A., Real, J., Manosa, S. (2001) Avaluació del risc d'electrocució d'aus en línies elèctriques situades a Sant Llorenç del Munt i rodalies. V Trobada d'estudiosos de Sant Llorenç del Munt i l'Obac. Monografies, 35: 129.–133. lpp.

Tri-State (2009) San Luis Valley - Calumet – Comanche Transmission Project. Southern Colorado Transmission Improvements. Working with Landowners. Kolorādo, ASV.

Tucker, G.M., Evans, M.I. (1997) Habitats for birds in Europe: a conservation strategy for the wider environment. Kembridža, Apvienotā Karaliste: BirdLife International (BirdLife Conservation Series No. 6).

UNEP (2011) UN Wildlife Meeting Pushes to Make Power Lines Safer for Birds. UNEP COP 10 communication. Bergena, Norvēģija.

Ussenkov, S.M., 1997. Contamination of harbor sediments in the eastern Gulf of Finland (Neva Bay), Baltic Sea. Environmental Geology, 32(4), 274.–280. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/openurl.asp?genre=article&id=doi:10.1007/s002540050217 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

Vallejo, V.R., Arianoutsou, M. & Moreira, F., 2012. Fire Ecology and Post-Fire Restoration Approaches in Southern European Forest Types. Sk. F. Moreira et al., eds. Post-Fire Management and Restoration of Southern European Forests. Springer Netherlands, 93.–119. lpp. Pieejams: dx.doi.org/10.1007/978-94-007-2208-8_5 [skatīts 2012. gada 26. aprīlī].

Van Rooyen, C. (2004) The Management of Wildlife Interactions with Overhead Lines. Sk. The fundamentals and practice of overhead line maintenance (132kV and above), 217.–245. lpp. Eskom Technology, Services International, Johanesburga.

Van Rooyen, C. (2012) Bird Impact Assessment Report. Technical Document.

Venus, B., McCann, K. (2005) Bird Impact Assessment Study. Technical Document (1.–45. lpp).

Vistnes, I. et al., 2001. Wild reindeer: impacts of progressive infrastructure development on distribution and range use. Polar Biology, 24(7), 531.–537. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/openurl.asp?genre=article&id=doi:10.1007/s003000100253 [skatīts 2012. gada 27. aprīlī].

Walker, L. J. and Johnston, J. (1999) Guidelines for the Assessment of Indirect and Cumulative Impacts as well as Impact Interactions. Eiropas Komisija; ec.europa.eu/environment/eia/eia-support.htm.

Wetlands International, Wings Over Wetlands - UNEP-GEF African-Eurasian Flyways Project (2011) The Critical Site Network: Conservation of Internationally Important Sites for Waterbirds in the African-Eurasian Waterbird Agreement area. Wetlands International (Ede, Nīderlande) un BirdLife International (Kembridža, Apvienotā Karaliste).

Williams, R.J. & Bradstock, R.A., 2008. Large fires and their ecological consequences: introduction to the special issue. International Journal of Wildland Fire, 17(6), 685. lpp. Pieejams: www.publish.csiro.au/?paper=WF07155 [skatīts 2012. gada 25. aprīlī].

Woinarski, J.C.Z. et al., 2000. A different fauna?: captures of vertebrates in a pipeline trench, compared with conventional survey techniques; and a consideration of mortality patterns in a pipeline trench. Australian Zoologist, 31(3), 421.–431. lpp.

Wolff, A., 2010. Plan de gestion 2010–2014 – Section A: Diagnostic et enjeux.

Xu, J., Pancras, T. & Grotenhuis, T., 2011. Chemical oxidation of cable insulating oil contaminated soil. Chemosphere, 84(2), 272-277. lpp. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21571353 [skatīts 2012. gada 26. aprīlī].

Zalles, J.I., Bildstein, K.L. (2000) Raptor Watch: A Global directory of Raptor Migration Sites. Kembridža, Apvienotā Karaliste: BirdLife International; un Kemptona, Pensilvānija, ASV: Hawk Mountain Sanctuary (Birdlife Conservation Series, Vol. 9).

Zozaya, E.L., Brotons, L. & Saura, S., 2011. Recent fire history and connectivity patterns determine bird species distribution dynamics in landscapes dominated by land abandonment. Landscape Ecology, 27(2), 171.–184. lpp. Pieejams: www.springerlink.com/index/10.1007/s10980-011-9695-y [skatīts 2012. gada 13. martā].

Zucco, C. et al., 2006. Ecological research on Offshore Wind Farms: International Exchange of Experiences - Part B: Literature Review of Ecological Impacts, Bonna.

(1) Visus dokumentus var lejupielādēt no vietnes http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm.

(2) COM(2015) 80 final.

(3) Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam – projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam. http://ec.europa.eu/energy/publications/doc/2011_energy_infrastructure_en.pdf

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regula (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (OV L 115, 25.4.2013., 39. lpp.).

(5) Jūras energopārvades infrastruktūra ir aprakstīta šā dokumenta 8. nodaļā.

(6) Šajos norādījumos termins “pārvade” attiecas uz visu sistēmu: gan uz pārvadi tās šaurākajā nozīmē, gan uz sadali. Ja pārvades elektrolīniju, pārvades apakšelektrolīniju un sadales elektrolīniju izraisītā ietekme ir atšķirīga, tiks izmantots specifiskais termins.

(7) https://ec.europa.eu/energy/en/topics/infrastructure/projects-common-interest

(8) TEN-E regulas II pielikumā ir norādītas tās energoinfrastruktūras kategorijas, kas jāattīsta saskaņā ar šo regulu.

(9) https://ec.europa.eu/energy/sites/ener/files/publication/MJ3010705ENC.pdf

(10) http://ec.europa.eu/energy/infrastructure/transparency_platform/map-viewer

(11) Norāžu dokuments Streamlining environmental assessment procedures for energy infrastructure ‘Projects of Common Interest’ (PCIs) (“Vidiskā novērtējuma procedūru racionalizēšana kopīgu interešu energoinfrastruktūras projektiem (KIP)”), 2013. gada jūlijs. http://ec.europa.eu/energy/infrastructure/pci/doc/20130724_pci_guidance.pdf

(12) http://ec.europa.eu/environment/nature/biodiversity/strategy/index_en.htm

(13) Direktīva 2009/147/EK (kodificēta versija Padomes Direktīvai 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību, grozītā versija) – skatiet http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/index_en.htm.

(14) Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (1.1.2007. konsolidētā versija) – http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/index_en.htm.

(15) Jēdziens “labvēlīgs aizsardzības statuss” nav minēts Putnu direktīvā, bet tās 4. panta 1. un 2. punktā ir analogas prasības attiecībā uz īpašām aizsargājamām teritorijām (ĪAT).

(16) Jānorāda, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkts neattiecas uz ĪAT. Tomēr ĪAT tiek piemērotas analogas prasības saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu, kas attiecībā uz ĪAT nosaka “īpašus aizsardzības pasākumus”. Tomēr saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 7. pantu šīs direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta nosacījumi attiecas gan uz KNT, gan jau noteiktām ĪAT.

(17) http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/commission_note/commission_note2_EN.pdf

(18) http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/commission_note/comNote%20conservation%20measures_EN.pdf

(19) Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 7. pantu šīs direktīvas 6. panta 3. un 4. punkta nosacījumi attiecas gan uz KNT, gan jau noteiktām ĪAT.

(20) Skatiet Norāžu dokumentu par stingru Kopienā nozīmīgu dzīvnieku sugu aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu http://ec.europa.eu/environment/nature/conservation/species/guidance/index_en.htm.

(21) http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/cobi.12262/full

(22) http://www.easac.eu/fileadmin/PDF_s/reports_statements/Transforming.pdf

(23) https://www.unenvironment.org/news-and-stories/story/planning-can-help-prevent-renewable-energy-surge-harming-wildlife

(24) http://www.life-elia.eu/en/

(25) Skatiet projekta apkopojumu vietnē: http://www.50hertz.com/en/file/100304_EcoMOL_ShortReport_eng_final_med.pdf

(26) www.birdlife.org/datazone/sowb/casestudy/240

(27) Norāžu dokuments “Vides novērtējuma procedūru racionalizēšana kopīgu interešu energoinfrastruktūras projektiem (KIP)”, 2013. gada jūlijs. http://ec.europa.eu/energy/infrastructure/pci/doc/20130724_pci_guidance.pdf

(28) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:52009DC0469&from=en

(29) Pakārtotības jēdzienu varētu definēt šādi: dažādu tādu plānošanas līmeņu – politika, plāni, programmas – nošķiršana, kas tiek sagatavoti secīgi un ietekmē viens otru (EK, 1999. g.). Pakārtotība attiecas uz to, kā dažādi plānošanas līmeņi ir saistīti viens ar otru.

(30) Direktīva 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu.

(31) 1997. gada 27. jūnija Padomes lēmums, ar ko Kopienas vārdā pievienojas konvencijai “Par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā” (Espo konvencija) (priekšlikums OV C 104, 24.4.1992., 5. lpp.; lēmums nav publicēts) un Padomes 2008. gada 20. oktobra Lēmums 2008/871/EK, ar ko Eiropas Kopienas vārdā apstiprina 1991. gada ANO/EEK Espo konvencijas “Par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā” Protokolu par stratēģisko vides novērtējumu (OV L 308, 19.11.2008., 33. lpp.).

(32) SVN direktīvas 7. pants un IVN direktīvas 7. pants.

(33) http://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/Transboundry%20EIA%20Guide.pdf

(34) http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/new_guidance_art6_4_lv.pdf

(35) http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/Wind_farms.pdf; http://ec.europa.eu/news/energy/101013_en.htm; http://qsr2010.ospar.org/en/ch07_01.html;http://www.ospar.org/content/content.asp?menu=00210305000000_000000_000000

(36) https://windeurope.org/wp-content/uploads/files/about-wind/statistics/WindEurope-Annual-Offshore-Statistics-2016.pdf

(37) http://www.4coffshore.com/windfarms/horns-rev-2-denmark-dk10.html

(38) http://si-ocean.eu/en/upload/docs/WP3/Technology%20Status%20Report_FV.pdf

(39) https://ec.europa.eu/jrc/en/news/jrc-ocean-energy-status-report-2016-edition

(40) http://sequestration.mit.edu/tools/projects/index.html

(41) https://windeurope.org/about-wind/reports/wind-energy-in-europe-scenarios-for-2030/

(42) http://www.renewableuk.com/en/renewable-energy/wave-and-tidal/

(43) http://northseagrid.info/project-description

(44) http://ec.europa.eu/energy/infrastructure/studies/doc/2014_nsog_report.pdf

(45) http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2009_2014/documents/itre/dv/160/160620/16062011_study_pe457373_en.pdf

(46) http://e3g.org/showcase/North-Seas-Grid

(47) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2013:115:0039:0075:EN:PDF

(48) http://ec.europa.eu/environment/nature/knowledge/rep_habitats/index_en.htm

(49) Eiropas Komisijas dzīvotņu interpretācijas rokasgrāmata (2013) EUR 28, 2013. gada aprīlis. http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf

(50) http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/marine/docs/FAQ%20final%202012-07-27.pdf

(51) https://www.bonnagreement.org/

(52) http://qsr2010.ospar.org/media/assessments/p00437_Cables.pdf

(53) Carter et al (2009) ir minēta 2–8 m plata zona atkarībā no arkla izmēra.

(54) Piemēram, Camphuysen et al. (2009); Jenssen (1996); de la Huz et al. (2005).

(55) Apkopojums AMETS krasta nomas pieteikuma EIS 4. papildinājumā (2010).

(56) Piemēram, Meissner & Sordyl, 2006. http://www.bfn.de/fileadmin/MDB/documents/themen/meeresundkuestenschutz/downloads/Forschungsberichte/Ecological_Research_Offshore-Wind_Part_B_Skripten_186.pdf

(57) http://www.unesco-ioc-marinesp.be/msp_faq

(58) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32014L0089&from=LV

1. PIELIKUMS

Nacionālās un starptautiskās iniciatīvas

Nacionālo tiesību aktu piemēri

Šajā iedaļā cita starpā ir aprakstīti nacionālo tiesību aktu piemēri, kas attiecas uz enerģijas pārvades iekārtu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

Vācija

Vācijas Dabas un ainavu aizsardzības likuma (Gesetz über Naturschutz und Landschaftspflege) 41. pantā ir noteikts, ka izbūvējamie vidsprieguma kabeļu balsti un tehniskie komponenti ir jāprojektē tā, lai aizsargātu putnus no nāvējošas elektrotraumas. Attiecībā uz esošiem vidsprieguma kabeļiem, kas rada lielu risku putniem, līdz 2012. gada 31. decembrim ir jāveic vajadzīgie pasākumi putnu aizsardzībai no nāvējošas elektrotraumas.

Slovākija

Slovākijas likuma Nr. 543/2002 “Par dabas un ainavu aizsardzību” (grozītā versija) 4. punktā ir noteikts, ka: “visām personām, kuras būvē vai veic plānotu gaisvadu elektrolīniju rekonstrukciju, ir jāizmanto tehniski risinājumi, kas novērš putnu bojāeju” un “ja var pierādīt putnu bojāeju uz elektrolīnijām vai telekomunikāciju iekārtām, dabas aizsardzības iestāde var lemt, ka elektrolīniju vai telekomunikāciju iekārtu pārvaldītājam ir jāpieņem pasākumi putnu bojāejas novēršanai”. Rajona vai reģionālie vides biroji sniedz savu atzinumu par katru teritoriālu lēmumu vai būvatļauju (tostarp par elektroenerģijas infrastruktūru). 2007. gadā tika sagatavoti norādījumi, kā novērst putnu mirstību elektroenerģijas infrastruktūras dēļ. Tajos ir ietverts juridisku instrumentu apkopojums, piemērotu tehnisku risinājumu apraksts iekārtām kalnos un līdzenumos, kā arī ieteikumi par papildu risinājumiem (piemēram, juridiski nesaistošas tikšanās ar energouzņēmumiem pirms lēmuma pieņemšanas).

Spānija

Spānijā tika apstiprināti reģionāli un nacionāli tiesību akti par putnu bojāeju nāvējošas elektrotraumas dēļ: Dekrēts 178/2006 (10. oktobris), (1), ar ko paredz noteikumus putnu aizsardzībai no augstsprieguma elektrolīnijām Andalūzijā, un Karaliskais dekrēts 1432/2008 (29. augusts) (2), ar ko paredz tehniskus noteikumus augstsprieguma līnijām putnu aizsardzībai. Šis nacionālais dekrēts neļauj uzņēmumiem izveidot bīstamas elektrolīnijas putniem jutīgās zonās (tostarp īpaši aizsargājamās teritorijās). Dekrētā ir noteikti saistoši tehniski norādījumi par elektrolīniju torņbalstu konstrukciju, sadursmju novēršanas pasākumiem, darbu grafiku utt.

Starptautisko konvenciju īstenošana

Vairākas dalībvalstis arī īsteno Bernes konvencijas 110. ieteikumu, proti, nacionālajos tiesību aktos ir iestrādājušas tehniskus standartus attiecībā uz elektrolīniju drošību un plānošanu un sadursmju novēršanas pasākumiem.

Brīvprātīgas vienošanās un instrumenti

Šajā iedaļā cita starpā ir aprakstīti brīvprātīgu vienošanos piemēri, kas attiecas uz enerģijas pārvades iekārtu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

Eiropas tīkla deklarācija par elektroenerģijas tīklu attīstību un dabas aizsardzību Eiropā (3)

Vairākas Eiropas NVO, PSO un atbalstītāji parakstīja šo deklarāciju 2011. gada 10. novembrī. Tās galvenais mērķis ir nodrošināt saskaņotu principu satvaru, pēc kā ieinteresētās puses vadās savos centienos samazināt negatīvo ietekmi uz dabisko vidi (bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām), kas var rasties, izbūvējot elektroenerģijas pārvades iekārtas (gan gaisvadu, gan pazemes līnijas). Deklarācija ietver vispārīgos principus, stratēģiskās plānošanas principus (tostarp salāgošanu ar vajadzību vidiskās bažas ņemt vērā pēc iespējas agrāk (4.1.1. princips), telpiskās kartēšanas rīku izmantošanu (4.1.4. princips utt.), projektu plānošanas principus un esošo elektrolīniju ietekmes samazināšanu.

Atjaunojamo energoresursu tīkla iniciatīva (4)

Šajā iniciatīvā sadarbojas NVO un PSO no visas Eiropas. Mēs veicinām caurredzamu, videi mazkaitīgu tīkla attīstību ar mērķi pastāvīgi palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu un sekmēt enerģētikas pārkārtošanu. Atjaunojamo energoresursu tīkla iniciatīvas biedri ir no dažādām Eiropas valstīm, tostarp PSO no Beļģijas (Elia), Francijas (RTE), Vācijas (50Hertz un TenneT), Itālijas (Terna), Nīderlandes (TenneT), Spānijas (Red Eléctrica un REE), Šveices (Swissgrid), Norvēģijas (Statnett), kā arī tādas NVO kā WWF International, BirdLife Europe, Fundación Renovables, Germanwatch, Legambiente, Royal Society for the Protection of Birds (RSPB), Climate Action Network (CAN) Europe un Natuur&Milieu. Atjaunojamo energoresursu tīkls savu darbību uzsāka 2009. gada jūlijā.

Vienošanās par pieejamām debesīm (5)

Ungārijas Ornitoloģijas un dabas aizsardzības biedrība (MME/BirdLife Hungary) 2008. gada 26. februārī parakstīja šo vienošanos ar Vides un ūdens ministriju un attiecīgajiem elektrouzņēmumiem Ungārijā, lai panāktu ilgtermiņa risinājumu problēmai, kas saistīta ar putnu bojāeju nāvējošas elektrotraumas dēļ. Saskaņā ar šo vienošanos MME 2008. gadā izveidoja karti ar prioritārām zonām, kur rodas konflikts starp elektrolīnijām un putnu populācijām Ungārijā. Elektrouzņēmumi apsolīja līdz 2020. gadam putniem draudzīgā veidā pārveidot visas Ungārijā esošās bīstamās elektrolīnijas, kā arī izmantot putniem draudzīgas apsaimniekošanas metodes jaunizbūvētajās elektrolīnijās. Sadarbojoties elektrouzņēmumiem un dabas aizsardzības ekspertiem, tiek pastāvīgi atjaunināti norādījumi par attiecīgajām labākajām pieejamām tehnoloģijām, kā arī veikti jaunu risinājumu laukizmēģinājumi.

Budapeštas deklarācija par putnu aizsardzību un elektrolīnijām (6)

Šo deklarāciju nesen pieņēma konferencē “Elektrolīnijas un putnu mirstība Eiropā” (Budapeštā, 2011. gada 13. aprīlī). Konferences organizatori bija MME/BirdLife Hungary, Ungārijas Lauku attīstības ministrija un BirdLife Europe. Tajā piedalījās ieinteresētās personas no Eiropas un Vidusāzijas valstīm, Eiropas Komisijas, UNEP-AEWA, elektroenerģijas, komunālo pakalpojumu un citiem uzņēmumiem, NVO, kā arī eksperti. Deklarācija aicina visas ieinteresētās personas kopīgi izpildīt pasākumu programmu, tā reāli samazinot elektrolīniju izraisītu putnu mirstību Eiropā un citviet.

Slovākijas tehniskie noteikumi

Austrumslovākijas elektroenerģijas uzņēmums 2009. gadā pieņēma iekšējus tehniskus noteikumus “22kV gaisvadu elektrolīniju būvniecība un rekonstrukcija saistībā ar putnu aizsardzību”.

Enerģijas un bioloģiskās daudzveidības iniciatīva (7)

Vadošajiem energouzņēmumiem apzinoties, cik vērtīgi ir integrēt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību augšposma naftas un gāzes infrastruktūras attīstībā, vairāki no šiem uzņēmumiem sadarbojās ar vadošajām dabas aizsardzības organizācijām, lai izstrādātu un veicinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzības praksi šā mērķa sasniegšanai. Šī partnerība – Elektroenerģijas un bioloģiskās daudzveidības iniciatīva – sāka savu darbību 2001. gadā un beidza 2007. gadā, un tās rezultātā tika izstrādāti praktiski norādījumi, rīki un modeļi, lai enerģētiskā saimnieciskā darbība kļūtu videi draudzīgāka, samazinātos kaitējums bioloģiskajai daudzveidībai un pēc iespējas palielinātos dabas aizsardzības iespējas naftas un gāzes resursu apgūšanas gaitā.

LIFE+ programma (8)

Life+ ir ES finansēšanas instruments, ar kuru sniedz atbalstu vides un dabas aizsardzības projektiem. Vairāki Life+ projekti ir veltīti elektroinfrastruktūras ietekmei uz putniem, un daudzos putnu aizsardzības plānos ir ietverti noteikumi par elektrolīnijām. Turpmāk norādītajā tabulā ir iekļauts nepilnīgs šo kopš 2000. gada īstenoto projektu pārskats.

Ar elektroenerģijas infrastruktūru un putniem saistīti LIFE+ projekti

Atsauce	Nosaukums	DV
LIFE04 NAT/ES /000034 (9)	ZEPA eléct. Aragón – elektrolīniju pielāgošana Aragonas īpaši aizsargājamajā teritorijā Projekta vispārējais mērķis bija īstenot stratēģiju, ko izstrādāja Aragonas valdība, lai pielāgotu gaisvadu elektrolīniju tīklu 16 reģiona īpaši aizsargājamu teritoriju aizsardzības vajadzībām.	ES
LIFE06 NAT/E /000214 (10)	Tendidos Electricos Murcia – bīstamu gaisvadu kabeļu pielāgošana putniem īpaši aizsargājamās teritorijās Mursijas reģionā Projekta laikā tika īstenota stratēģija, ko izstrādāja Mursijas reģiona pašvaldība, lai pielāgotu gaisvadu kabeļus Natura 2000 reģionālā tīkla 5 īpaši aizsargājamo teritoriju aizsardzības vajadzībām.	ES
LIFE10 NAT/BE /000709 (11)	ELIA – elektroenerģijas transportēšanas koridoru izveide kā līdzeklis bioloģiskās daudzveidības uzlabošanai ELIA bioloģiskās daudzveidības projekta mērķis bija izstrādāt novatoriskas tehnikas koridoru izveidei un uzturēšanai zem gaisvadu līnijām, kas ļauj panākt vislielākos iespējamos ieguvumus bioloģiskajai daudzveidībai.	BE
LIFE05 ENV/NL /000036 (12)	EFET – jaunas videi draudzīgas virszemes augstsprieguma gaisvadu līnijas demonstrējumi Projekta mērķis bija demonstrēt jaunu augstsprieguma līnijas un torņbalsta kombināciju, kam ir daudz vājāks magnētiskais lauks un līdz ar to mazāka negatīvā ietekme uz veselību un vidi.	NL
LIFE00 NAT/IT /007142 (13)	Po ENEL – dzīvotņu uzlabošana, atjaunojot un/vai pārveidojot esošās un nepabeigtās spēkstacijas Po deltas parkā LIFE Nature galvenais mērķis bija samazināt sadursmes ar putniem un putnu bojāeju nāvējošas elektrotraumas dēļ 20 par riskantām atzītās zonās, kas ietvēra aptuveni 91 km elektrolīniju.	IT
Citi LIFE projekti bija vērsti uz noteiktu putnu sugu aizsardzību un tāpēc ietvēra pasākumus, kas saistīti ar elektrolīniju ietekmi uz putniem, piemēram, Aquila heliaca Karpatu baseinā (LIFE02 NAT/H/008627 un LIFE03 NAT/SK/000098), OTISHU Otis tarda aizsardzība Ungārijā (LIFE04 NAT/HU/000109), ZEPA La Serena PSA-SCI 'La Serena y Sierras periféricas pārvaldība (LIFE00 NAT/E/007348), Grosstrappe lielās sīgas pārrobežu aizsardzība Austrijā (LIFE05 NAT/A/000077 un LIFE09 NAT/AT/000225), Ochrona bociana białego balto stārķu populācijas aizsardzība OSO Natura 2000 Ostoja Warmińska (LIFE09 NAT/PL/000253) utt.

BESTGRID projekts (14)

BESTGRID īstenošana tika uzsākta 2013. gada aprīlī, un tas ietvēra četrus pilotprojektus Beļģijā, Vācijā un Apvienotajā Karalistē. Projekta laikā deviņi partneri – PSO, Eiropas NVO un pētniecības institūti – strādāja kopā ar mērķi vairot sabiedrības atsaucību pret tīklu attīstību. Projekta mērķi bija uzlabot pārredzamību un sabiedrības līdzdalību, saīsināt atļauju izsniegšanas procedūras, proaktīvi ievērojot vides aizsardzības standartu vai pat stingrākas prasības, un veicināt konstruktīvu sabiedrības iesaisti atļauju piešķiršanas procedūrās Eiropas energoinfrastruktūras kopīgu interešu projektiem. Projekta laikā tika sagatavota rokasgrāmata “Par dabas aizsardzību, plānojot elektrotīklu” (15).

Eiropas Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības kampaņa (16)

Eiropas Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības kampaņu uzsāka Eiropas NVO un uzņēmumu konsorcijs, ko vadīja un koordinēja Vispasaules dabas fonds (Global Nature Fund), lai stiprinātu privātā sektora apņēmību rūpēties par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem. Kampaņu atbalstīja Eiropas Savienības LIFE+ programma. Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības iniciatīvas tiek izstrādātas dažādās pasaules daļās, un tās uzsāk dažādi dalībnieki – ar uzņēmējdarbību nesaistītas vai saistītas organizācijas, kā arī uzņēmumu apvienības.

Portugāles Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības iniciatīva (17)

Portugāles Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības iniciatīva, izmantojot brīvprātīgas ilgtermiņa vienošanās, tiecas veicināt kopēja sadarbības pamata izveidi starp divām atšķirīgām sistēmām – uzņēmējdarbību un bioloģisko daudzveidību –, kas sekmē uzņēmumu bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un politikas ieviešanu. Piemēram, Portugāles iestāde (ICNB, Dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības institūts) un Portugāles PSO un SSO ir izstrādājuši norādes par energopārvades iekārtu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

Slovākijas Republikas Valsts dabas aizsardzības organizācijas pasākumi (18)

Slovākijas Republikas Valsts dabas aizsardzības organizācija (Vides ministrijas ekspertu struktūra) sadarbojas ar trīs galvenajiem elektroenerģijas sadales uzņēmumiem (kas darbojas Slovākijas austrumos, rietumos un centrālajā daļā). Šī sadarbība, ko atbalsta ornitoloģijas NVO, ir nostiprināta vairāku LIFE projektu laikā. Tā iever gan rakstveida līgumus, gan stratēģiju 22 kV elektrolīniju radītā apdraudējuma novēršanai putniem. Daži no vairākos LIFE projektos stiprinātas sadarbības rezultātiem ietver ikgadējo plānu sagatavošanu, prioritāro posmu pakāpenisku apzināšanu, metodoloģisku sadarbību pie mazināšanas pasākumu veicināšanas un testēšanas.

Nozīmīgākās starptautiskās dabas un bioloģiskās aizsardzības konvencijas un nolīgumi

Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, kā arī vairums Eiropas valstu ir parakstījušas dažādas attiecīgās starptautiskās konvencijas un nolīgumus vides jomā. Tāpēc Eiropas un nacionālajā tiesiskajā regulējumā par dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību ir pilnībā jāņem vērā arī šajās konvencijās un nolīgumos norādītās saistības.

Minētās konvencijas un nolīgumi ir palīdzējuši veidot bioloģiskās daudzveidības politiku un tiesisko regulējumu ES, kā arī definēt attiecības starp ES un citām valstīm. Turpmāk tekstā ir izklāstīta informācija tikai par būtiskākajiem dokumentiem energoinfrastruktūras un dabas aizsardzības jomas kontekstā Eiropā. Dažos gadījumos ir pieņemti arī īpaši ieteikumi un rezolūcijas par energoinfrastruktūru un dzīvo dabu, un jo īpaši par gaisvadu elektrolīnijām (19).

Konvencija par bioloģisko daudzveidību (20)

Konvencija par bioloģisko daudzveidību ir starptautisks līgums, un tā tika pieņemta 1992. gada jūnijā Riodežaneiro. Ar konvenciju tika paplašināts bioloģiskās daudzveidības aizsardzības lauks – tas aptver ne tikai sugas un dzīvotnes, bet arī bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu par labu cilvēcei. Pašlaik konvencijai ir pievienojušās 193 valstis.

Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (21)

Bernes konvencija stājās spēkā 1982. gadā. Tai ir bijusi nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai veiktā darba stiprināšanā Eiropā. Šo konvenciju ir ratificējušas 45 Eiropas Padomes dalībvalstis, Eiropas Savienība un četras Āfrikas valstis. Nozīmīgs konvencijas mērķis ir izveidot īpašo aizsardzības zonu (Areas of Special Conservation Interest jeb ASCI) Smaragda tīklu (22). Tas pastāv paralēli ES Natura 2000 tīklam. 2004. gadā Bernes konvencijas Pastāvīgā komiteja pieņēma ieteikumu (Nr. 110) par gaisvadu elektroenerģijas pārvades iekārtu (elektrolīniju) negatīvās ietekmes mazināšanu uz putniem (23). 2011. gadā Pastāvīgā komiteja lūdza konvencijas pusēm reizi divos gados ziņot par ieteikuma Nr. 110 īstenošanā panākto progresu.

Konvencija par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (24)

CMS jeb Bonnas konvencija tiecas saglabāt migrējošas sugas visā to izplatības areālā. Tā stājās spēkā 1983. gadā, un pašlaik šo konvenciju ir parakstījušas 116 puses. Atbilstīgi konvencijai ir pieņemtas vairākas rezolūcijas un ieteikumi un parakstīti līgumi, kas attiecas uz konfliktu pārvaldību starp migrējošiem dzīvniekiem un enerģētikas infrastruktūru, jo īpaši gaisvadu elektrolīnijām.

Konvencijas par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību Rezolūcijā 7.4 (25) par migrējošo putnu bojāeju nāvējošas elektrotraumas dēļ līgumslēdzējas puses un citi dalībnieki tiek aicināti samazināt nāvējošas elektrotraumas risku, veicot atbilstošus pasākumus līniju plānošanas un būvniecības laikā.

Pasākumu katalogs, kas iekļauts dokumentā UNEP/CMS/Inf.7.21.

Saprašanās memoranda par migrējošu plēsīgo putnu aizsardzību Āfrikā un Eirāzijā (Raptors MoU) (26) rīcības plānā elektrolīnijas tiek uzskatītas par galveno apdraudējumu putniem, un tur ir noteiktas prioritāras darbības to ietekmes samazināšanai. Plāns tiecas “b) pēc iespējas veicināt augstu vidisko standartu ievērošanu, tostarp izmantojot vidiskās ietekmes novērtējumus, iekārtu plānošanas un būvniecības laikā, lai samazinātu to ietekmi uz sugām, jo īpaši sadursmes un nāvējošas elektrotraumas dēļ, un tiekties samazināt esošo iekārtu ietekmi, ja kļūst acīmredzams, ka tās negatīvi ietekmē attiecīgās sugas”.

Rīcības plānā tiek rosinātas četras darbības, kas attiecas uz elektrolīnijām un plēsīgajiem putniem:

—	1.4. pārskatīt attiecīgos tiesību aktus un pēc iespējas veikt darbības, lai pārliecinātos, ka tajos noteikta prasība konstruēt pilnīgi jaunas elektrolīnijas, lai izvairītos no nāvējošas elektrotraumas plēsīgajiem putniem,

—

2.3. veikt riska analīzi nozīmīgās teritorijās (tostarp tajās, kas norādītas Raptors MoU memoranda 3. tabulā), lai noteiktu un novērstu faktiskos vai iespējamos nejaušas, cilvēka izraisītas būtiskas mirstības cēloņus (tostarp ugunsgrēki, inžu izvietošana, pesticīdu lietošana, elektrolīnijas, vēja ģeneratori),

—	3.2. ja iespējams, veikt vajadzīgās darbības, lai nodrošinātu, ka esošās elektrolīnijas, kas rada lielāko risku plēsīgajiem putniem, tiek mainītas, lai izvairītos no nāvējošas elektrotraumas šiem putniem,

—	5.5. uzraudzīt elektrolīniju un vēja parku ietekmi uz plēsīgajiem putniem, tostarp analizējot esošo informāciju, piemēram, par apgredzenošanu.

Nolīgums par Āfrikas–Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību (27) (AEWA) aicina koordinēti rīkoties migrācijas jeb pārlidošanas ceļos. Tas stājās spēkā 1999. gadā. Nolīgums aptver 119 valstis un 235 ūdensputnu sugas. Eiropas Kopiena ratificēja AEWA 2005. gadā.

Piemērs. UNEP/AEWA norādījumi (28)

Vācijas enerģētikas uzņēmums RWE Rhein-Ruhr Netzservice GmbH (RWE RR NSG) un UNEP/AEWA sekretariāts Konvencijas par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību Pastāvīgās komitejas 37. sanāksmē (Bonnā, 2010. gada 23.–24. novembrī) parakstīja partnerības nolīgumu. Saskaņā ar šo nolīgumu RWE RR NSG nodrošināja finansējumu, lai sagatavotu neatkarīgu pārskatu par konfliktu starp migrējošiem putniem un elektrotīkliem Āfrikas un Eirāzijas reģionā (Prinsen et. al., 2011. g.) un lai izstrādātu norādījumus par šāda konflikta mazināšanu un novēršanu (Prinsen et. al., 2012. g.).

UNEP/AEWA sekretariāts, pārstāvot arī Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību un tās Saprašanās memorandu par plēsīgajiem putniem, 2010. gada beigās pasūtīja pārskatu un norādījumus starptautiskam ekspertu organizāciju konsorcijam. Šajos norādījumos apskatītas dažādas tehniskas un leģislatīvas pieejas, kā mazināt vai nepieļaut migrējošo putnu bojāeju un sadursmes Āfrikas un Eirāzijas reģionā, kā arī priekšlikumi mazināšanas un profilakses pasākumu efektivitātes izvērtēšanai un monitoringam.

Pēc oficiālām konsultācijām pušu 5. sanāksmē šie norādījumi tika pieņemti kā aizsardzības vadlīnijas nolīguma IV panta nozīmē (Rezolūcijas AEWA/MOP5 DR10 projekts “Aizsardzības vadlīniju pārskatīšana un pieņemšana”). Eiropas Savienība un vairums tās dalībvalstu ir parakstījušas minēto nolīgumu. Vadlīnijas palīdz pusēm izpildīt savas nolīgumā paredzētās saistības.

Nolīgums par Eiropas sikspārņu populāciju aizsardzību (29) (EUROBATS) attiecas uz visu 45 Eiropā sastopamu sikspārņu sugu aizsardzību. Tas stājās spēkā 1994. gadā. Pašlaik šo nolīgumu ir parakstījušas 32 valstis. Galvenās nolīgumā noteiktās darbības ir kopēju aizsardzības stratēģiju īstenošana un pieredzes apmaiņa starptautiskā mērogā.

Vienošanās par mazo vaļveidīgo dzīvnieku aizsardzību Baltijas jūrā un Ziemeļjūrā (30) (ASCOBANS) mērķis ir desmit vienošanos parakstījušajās pusēs koordinēt pasākumus piezvejas, dzīvotņu izzušanas, jūras piesārņojuma vai akustisku traucējumu negatīvās ietekmes mazināšanai. Vienošanās parakstīšana uzsākta 1991. gadā. 2006. gadā tika pieņemta rezolūcija par skaņas nelabvēlīgo ietekmi uz mazajiem vaļveidīgajiem dzīvniekiem, kas ir relevanta attiecībā uz energoinfrastruktūras iespējamo ietekmi.

Nolīgums par vaļveidīgo aizsardzību Melnajā jūrā, Vidusjūrā un blakusesošās Atlantijas okeāna teritorijās (31) (ACCOBAMS) ir sadarbības satvars jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai Vidusjūrā un Melnajā jūrā. Tā galvenais mērķis ir mazināt vaļveidīgo apdraudējumu un uzlabot zināšanas par tiem minētajās teritorijās. Nolīgums stājās spēkā 2001. gadā.

Konvencija par starptautiskas nozīmes mitrājiem (32)

Rāmsaras konvencija ir starpvaldību līgums, kas nosaka satvaru nacionāliem pasākumiem un starptautiskai sadarbībai, lai aizsargātu un racionāli izmantotu mitrājus. Tā tika pieņemta 1971. gadā un grozīta 1982. un 1987. gadā. Pašlaik konvenciju ir parakstījušas 160 puses, un Rāmsaras starptautiskas nozīmes mitraiņu sarakstā ir iekļautas 2006 mitraines visā pasaulē. Konvencijā nav paredzēts, ka to varētu ratificēt tādas pārvalstiskas organizācijas kā Eiropas Savienība, lai gan visas ES dalībvalstis ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses.

Konvencija par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (33)

Ar OSPAR nosaka starptautisko sadarbību vairākos jautājumos, tostarp attiecībā uz jūras bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību, eitrofikāciju un bīstamiem atkritumiem, kā arī uzraudzību un izvērtēšanu. Tās parakstīšanu uzsāka 1992. gadā pēc Oslo un Parīzes konvenciju (attiecīgi 1972. g. un 1974. g.) apvienošanas. Atbilstīgi konvencijai tika uzsākti vairāki pētījumi par energoinfrastruktūras iespējamo ietekmi uz jūras vidi.

Konvencija par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (34)

HELCOM vai Helsinku konvencija attiecas uz Baltijas jūras baseinu un visiem iekšzemes ūdeņiem tās sateces baseinā. Tā tika pieņemta 1980. gadā un pārskatīta 1992. gadā. Visas valstis, kas atrodas pie Baltijas jūras, un ES ir līgumslēdzējas puses.

Konvencija par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību (35)

Barselonas konvencija galvenokārt tiecas regulēt un samazināt visu veidu piesārņojošo vielu negatīvo ietekmi Vidusjūras baseinā. Tā tika izveidota 1976. gadā un pēdējo reizi grozīta 1995. gadā. Vairums valstu, kas robežojas ar šo jūru, ir parakstījušos šo konvenciju.

Ziemeļu jūru valstu atkrastes energotīkla iniciatīva

Ziemeļu jūru valstu atkrastes energotīkla iniciatīva ir vienošanās starp Ziemeļu jūru valstīm par atkrastes tīklu izveidi, jo īpaši, lai “veicinātu stratēģisku, koordinētu un rentablu atkrastes un piekrastes tīklu izveidi”.

(1) DECRETO 178/2006, de 10 de octubre, por el que se establecen normas de protección de la avifauna para las instalaciones eléctricas de alta tensión.

(2) REALDECRETO 1432/2008, de 29 de octubre, por el que se establecen La protección de la avifauna para las instalaciones eléctricas de alta tensión.

(3) Sīkāku informāciju skatiet vietnē renewables-grid.eu/documents/eu-grid-declaration.html

(4) Sīkāku informāciju skatiet vietnē http://renewables-grid.eu/news.html

(5) Sīkāku informāciju skatiet vietnē www.birdlife.org/news/news/2008/03/Hungary_powerlines.html

(6) Sīkāku informāciju skatiet vietnē www.mme.hu/component/content/article/20-termeszetvedelemfajvedelem/1387-budapest-conference-13-04-2011.html

(7) Sīkāku informāciju skatiet vietnē www.theebi.org/abouttheebi.html

(8) Sīkāku informāciju skatiet vietnē ec.europa.eu/environment/life/

(9) Informācija par projektu vietnē ec.europa.eu/environment/life/project/Projects/index.cfm?fuseaction=home.createPage&s_ref=LIFE04%20NAT/ES/000034&area=1&yr=2004&n_proj_id=2628&cfid=5499&cftoken=4d0dc811a13b045f-7045FECB-C948-3D16-E530CBE465C8D200&mode=print&menu=false

(10) Informācija par projektu vietnē ec.europa.eu/environment/life/project/Projects/index.cfm?fuseaction=home.createPage&s_ref=LIFE06%20NAT/E/000214&area=1&yr=2006&n_proj_id=3158&cfid=5078&cftoken=60a9b7217d1cb752-60A07C25-BB06-B077-2930A6DC7B2ADB22&mode=print&menu=false

(11) Projekta tīmekļa vietne www.life-elia.eu/

(12) Informācija par projektu vietnē ec.europa.eu/environment/life/project/Projects/index.cfm?fuseaction=search.dspPage&n_proj_id=2863

(13) Projekta tīmekļa vietne www.parcodeltapo.it/er/info/progetti.life/enel-parco/index.html

(14) http://www.bestgrid.eu/

(15) http://www.bestgrid.eu/uploads/media/D7.2_Guidelines_Protecting_Nature.pdf

(16) Sīkāku informāciju skatiet vietnē www.business-biodiversity.eu/

(17) Sīkāku informāciju skatiet vietnē www.business-biodiversity.eu/default.asp?Menue=132&News=70

(18) Sīkāku informāciju skatiet vietnē www.sopsr.sk/web

(19) Stāvoklis 2012. gada 2. jūlijā.

(20) www.cbd.int

(21) www.coe.int/t/dg4/cultureheritage/nature/bern/default_en.asp

(22) www.coe.int/t/dg4/cultureheritage/nature/EcoNetworks/Default_en.asp

(23) https://wcd.coe.int/wcd/ViewDoc.jsp?Ref=Rec(2004)110&Language=lanEnglish&Ver=original&Site=DG4-Nature&BackColorInternet=DBDCF2&BackColorIntranet=FDC864&BackColorLogged=FDC864

(24) www.cms.int

(25) Piemēram, skatiet vietnē www.cms.int/bodies/ScC/12th_scientific_council/pdf/English/Inf08_Resolutions_and_Recommendations_E.pdf

(26) www.cms.int/species/raptors/index.htm

(27) www.unep-aewa.org

(28) Abi dokumenti ir attiecīgi pieejami vietnēs www.cms.int/bodies/COP/cop10/docs_and_inf_docs/inf_38_electrocution_review.pdf un www.unep-aewa.org/meetings/en/stc_meetings/stc7docs/pdf/stc7_20_electrocution_guidelines.pdf

(29) www.eurobats.org

(30) www.ascobans.org

(31) www.accobams.org

(32) www.rasmsar.org

(33) www.ospar.org

(34) www.helcom.fi

(35) www.unep.ch/regionalseas/regions/med/t_barcel.htm

2. PIELIKUMS

Sistemātisks, pēc prioritātes sakārtots putnu/elektrolīniju mijiedarbības ietekmju saraksts (Birdlife, 2013. g.)

Ietekmes veids	Ietekmes statuss (1)	Smaguma pakāpe/būtiskums (2)	Atgriezeniskums (3)	Ietekmes mērogs (4)	Kumulatīvā ietekme (5)
Negatīva – ekoloģiska un fizioloģiska
Mirstība	Tieša	Liela	Daļēji atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Nāvējoša elektrotrauma	Pierādīta	Liela	Daļēji atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Sadursme	Iespējama	Vidēja	Daļēji atgriezeniska	Reģionāls	Liela
Dzīvotnes izzušana un sadrumstalošanās	Iespējama	Vidēja	Daļēji atgriezeniska	Reģionāls	Vidēja
Traucējumi/pārvietošanās	Iespējama	Vidēja	Daļēji atgriezeniska	Vietējs	Vidēja
Elektromagnētiskais lauks	Iespējama	Nav zināma	Nav zināma	Starptautisks	Nav zināma
Negatīva – ekonomiska
Ienākumu zaudēšana elektroapgādes uzņēmumos
Zaudēti ieņēmumi	Pierādīta	Liela	Daļēji atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Elektroapgādes atjaunošana	Pierādīta	Liela	Pilnībā atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Iekārtu labošana	Pierādīta	Liela	Pilnībā atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Ligzdu noņemšana un citi dzīvnieku radītā kaitējuma kontroles pasākumi	Pierādīta	Vidēja	Pilnībā atgriezeniska	Starptautisks	Vidēja
Administrācijas un vadības darbinieku laiks	Pierādīta	Liela	Daļēji atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Klientiem nesniegti pakalpojumi un negatīva sabiedrības uztvere	Pierādīta	Liela	Daļēji atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Mazāka elektrosistēmas uzticamība	Pierādīta	Liela	Daļēji atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Zemes lietotāju ienākumu zudums	Pierādīta	Liela	Daļēji atgriezeniska	Starptautisks	Liela
Medības un medījamo dzīvnieku pārvaldība	Pierādīta	Liela	Daļēji atgriezeniska	Nacionāls	Liela
Lauksaimniecības zemes lietošana, irigācija	Pierādīta	Neliela	Neatgriezenisks	Nacionāls	Neliela
Mežsaimniecība	Pierādīta	Vidēja	Neatgriezenisks	Nacionāls	Vidēja
Pozitīva – ekoloģiska
Ligzdu pamatne, ligzdošanas vieta	Pierādīta, tieša	Liela	—	Starptautisks	—
Nolaišanās, atpūtas un medību postenis	Pierādīta, tieša	Liela	—	Starptautisks	—
Dzīvotnes izveidošana, pārvaldība	Pierādīta, tieša	Vidēja	—	Nacionāls	—
(Pamatojoties uz McCann, 2005. g., APLIC, 2006. g., un van Rooyen, 2012. g.; papildināts ar informāciju no šā pārskata.)

(1)

Ietekmes statuss: iespējama – pierādīta.

Tieša ietekme: ietekme uz vidi, ko tieši rada elektrolīnijas. Piemēram, putnu mirstība nāvējošas elektrotraumas vai sadursmes ar elektrolīnijām dēļ.

Netieša ietekme: ietekme uz vidi, ko tieši nerada elektrolīnijas. Bieži rodas ārpus sarežģītiem izplatības ceļiem vai to rezultātā. Dažkārt sauc par otrā vai trešā līmeņa ietekmi vai sekundāru ietekmi. Piemēram, attīstības rezultātā mainās gruntsūdeņu līmenis, kas ietekmē tuvumā esošo mitrāju un tā ekoloģiju.

(2) Ietekmes smaguma pakāpe/būtiskums: neliela – vidēja – liela.

(3) Atgriezeniskums

Neatgriezeniska: ietekme ir neatgriezeniska, nekādu mazināšanas pasākumu nav.

Gandrīz neatgriezeniska: ietekme, visticamāk, ir neatgriezeniska pat tad, ja tiek veikti intensīvi mazināšanas pasākumi.

Daļēji atgriezeniska: ietekme ir daļēji atgriezeniska, bet ir vajadzīgi intensīvāki mazināšanas pasākumi.

Pilnībā atgriezeniska: ietekme ir pilnīgi atgriezeniska, īstenojot nelielus mazināšanas pasākumus.

(4) Ietekmes mērogs: teritorija – vietēja – reģionāla – nacionāla – starptautiska.

(5) Kumulatīvā ietekme: nenozīmīga – neliela – vidēja – liela.

Ietekme, ko izraisījušas citas pakāpeniskas darbības pagātnē, tagadnē vai paredzamā nākotnē, kombinācijā ar elektrolīniju radīto ietekmi. Piemēram, vairāki attīstības projekti, kam atsevišķi ir nebūtiska ietekme, bet kopā – kumulatīva ietekme, piemēram, elektrolīnijas posma izbūve var nebūtiski ietekmēt to, kā putni izmanto dzīvotni, bet, tā kā tuvumā ir vēl vairāki elektrolīniju posmi, kumulatīvā ietekme uz vietējo ekoloģiju un ainavu varētu būt būtiska, jo elektrolīnijas var izveidot šķērsli starp putniem un viņiem vēlamajām dzīvotnēm

(pamatojoties uz Walker un Johnston, 1999. g. un van Rooyen, 2012. g.).

3. PIELIKUMS

Pierādījumu apkopojums par elektrolīniju ietekmi uz pasaules līmenī apdraudētu (IUCN, 2012. g.) putnu sugu populācijām

Suga	Galvenā ietekme	Vieta	Pētījuma periods	Cietušo putnu skaits	Secinājumi	Galvenās publikācijas
Cirtainais pelikāns Pelecanus crispus	Papildu mirstība sadursmju dēļ.	Porto-Lago, Grieķija (ziemošanas vieta)	1985.–1987. g.	28 nogalināti īpatņi (69 % nepilnu gadu veci, 31 % nepieauguši putni)	Ņemot vērā arī malumedniecības radīto ietekmi, tiek lēsts, ka trīs gadu laikā ligzdojošo pāru skaits Grieķijā un Bulgārijā ir samazinājies par 1,3-3,5 %.	Crivelli, 1988. g.
Mazā zoss Anser erythropus	Papildu mirstība sadursmju dēļ.	—	—	—	Var palielināt mirstību. Iespējams faktors, bet nozīmīgums nav zināms. Jāņem vērā IVN laikā.	AEWA, 2008. g.
Sarkankakla zoss Branta ruficollis	Papildu mirstība sadursmju dēļ.	—	—	—	Nav kvantitatīvu datu vai prognozējošu modeļu, lai lēstu sadursmju izraisītas mirstības ietekmi uz sarkankakla zosu populāciju. Iespējams apdraudējums, bet nozīmīgums nav zināms.	BSPB, 2010. g.
Baltais grifs Neophron percnopterus	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Port Sudan, Sudāna	1982. g., 1983. g., 2005. g., 2010. g.	48 + 2 + 5 + 17 nogalināti īpatņi	Visi putni tika atrasti zem tā paša 31 km garā elektrolīnijas posma. 0,055 bojā gājuši putni uz vienu torņbalstu. Mirstības mērogs pilnībā atbilst novērotajam populācijas lieluma samazinājumam iespējamajās avotpopulācijās Izraēlā, Sīrijā, Turcijā un Jordānijā, kas liecina, ka nāvējošas elektrotraumas izraisītai mirstībai var būt ietekme uz visu populāciju plašā ģeogrāfiskā mērogā.	Angelov et al., 2012. g. Nikolaus, 1984. g., Nikolaus, 2006. g.
Vidējais ērglis Aquila clanga	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Krievija, Kazahstāna	1990.–2010. g.	6 īpatņi (apsekojot 2 082 km)	Iespējams faktors, bet lēstais būtiskums ir neliels.	Karyakin, 2012. g.
Karaliskais ērglis Aquila heliaca	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Ungārija	2001.–2009. g.	20 no 90 īpatņiem	Nāvējošas elektrotraumas izraisītas mirstības proporcija no kopējās mirstības ir 22,22 %. Neskatoties uz pūliņiem 20 gadu laikā mainīt elektrolīniju torņbalstus Ungārijā, lai tie būtu putniem draudzīgi, nāvējoša elektrotrauma joprojām ir viens no nozīmīgākajiem mirstības cēloņiem vairākām plēsīgo putnu sugām, tostarp karaliskajam ērglim.	Horváth et al., 2011. g.
Karaliskais ērglis Aquila heliaca	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Bulgārija	2010.–2011. g.	5 no 15 īpatņiem	Satelītnovērošanas rezultāti liecināja, ka nāvējošas elektrotraumas izraisītas mirstības proporcija no kopējās mirstības ir 33 %.	BSPB, 2011. g.
Spānijas ērglis Aquila adalberti	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Doñana, Andalūzija, Spānija	1974.–2009. g.	63 īpatņi, kas gājuši bojā nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Nāvējošas elektrotraumas izraisītas mirstības proporcija no kopējās mirstības ir 39,87 %. Galveno mirstības cēloņu maiņa divu periodu laikā – pirms un pēc obligāto noteikumu pieņemšanas par putnu bojāejas izskaušanu nāvējošu elektrotraumu dēļ Andalūzijas reģionā. Pēc ietekmes mazināšanas nāvējošu elektrotraumu skaits būtiski samazinājās Doñana (-96,90 %) un Andalūzijā (-61,95 %).	López-López, 2011. g.
Spānijas ērglis Aquila adalberti	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Doñana NP, Andalūzija, Spānija	1957.–1989. g.	6 pieauguši un 33 nepieauguši īpatņi	Mirstības cēlonis pieaugušiem putniem 46,1 % gadījumu un nepieaugušiem putniem – 39,8 % gadījumu.	Ferrer, 2001. g.
Spānijas ērglis Aquila adalberti	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas un sadursmju dēļ.	Spānija	1989.–2004. g.	115 + 6 īpatņi	Nāvējoša elektrotrauma izraisīja putnu bojāeju 47,7 % gadījumu (iespējams, pārāk liels skaitlis), savukārt sadursme – 2,48 % gadījumu. Nepieauguši putni nāvējošas elektrotraumas dēļ gāja bojā biežāk, nekā prognozēts, un 1-2 gadus veciem putniem nāvējoša elektrotrauma bija biežāk kā 3-4 gadus veciem putniem. Nāvējoša elektrotrauma biežāk radās rudenī un ziemā pagaidu uzturēšanās teritorijās.	González et al., 2007. g.
Stepes piekūns Falco cherrug	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Ungārija, Slovākija, Austrija, Ukraina, Rumānija	2007.–2010. g.	5 no 71 piekūna, kam bija satelītraidītāji	7 % pierādīta mirstība (n = 71). Aprēķinā ņēma vērā tikai pierādītus gadījumus, tāpēc faktiskā vērtība noteikti ir daudz lielāka.	Prommer, Saker LIFE, 2011. g.
Sahāras sīga Chlamydotis undulata	Papildu mirstība sadursmju dēļ.	Fuerteventura, Lanzarote, Kanāriju salas, Spānija	2008. g.		Tiek lēsts, ka 25,5 % no Sahāras sīgas kopējās populācijas iet bojā gada laikā.	Garcia-del-Rey un Rodriguez-Lorenzo, 2011. g.
Lielā sīga Otis tarda	Papildu mirstība sadursmju dēļ.	Spānijas dienvidrietumi	1991.–1993. g.	16 īpatņi	Tika pētīti 4 + 8 + 4 km garas līniju posmi.	Janss, 2000. g.

4. PIELIKUMS

Elektrolīniju ietekme uz Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitīto sugu metapopulācijām. Piemēri

Suga	Galvenā ietekme	Vieta	Pētījuma periods	Cietušo putnu skaits	Secinājumi	Galvenās publikācijas
Baltais stārķis Ciconia ciconia	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas un sadursmju dēļ.	Vācija	—	226 gadījumos no 1 185 atgūtiem gredzeniem	Atgūšanas iemesls bija “gaisvadi”.	Riegel & Winkel, 1971. g.
Baltais stārķis Ciconia ciconia	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas un sadursmju dēļ.	Šveice	1984.–1999. g.	195 gadījumos no 416 atgūtiem mirušiem putniem. Paraugkopas lielums: 2 912 apgredzenoti īpatņi.	Mirstība elektrolīniju dēļ ir nozīmīgs balto stārķu mirstības iemesls, jo katru gadu aptuveni 25 % jauno putnu un aptuveni 6 % pieaugušo putnu iet bojā, saduroties ar elektrolīnijām vai nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Schaub & Pradel, 2004. g.
Baltais stārķis Ciconia ciconia	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas un sadursmju dēļ.	Spānijas centrālā daļa	1999.–2000. g.	51 īpatnis tika atrasts miris nāvējošas elektrotraumas dēļ, un 101 īpatnis gāja bojā sadursmes dēļ.	Aptuveni 1 % esošo stārķu gāja bojā, migrējot pēc ligzdošanas, bet 5-7 % populācijas – ziemas laikā.	Garrido & Fernández-Cruz, 2003. g.
Svītrainais ērglis Aquila fasciata	Papildu mirstība sadursmju dēļ.	Katalonija, Spānija	1990.–1997. g.	2 no 12 ligzdojošiem īpatņiem	17 % no visiem mirstības gadījumiem gada laikā notiek sadursmju dēļ, kas ir nozīmīga problēma populācijas līmenī. Lai populācijā saglabātos līdzsvars, pieaugušu dzīvnieku mirstība nedrīkst pārsniegt 2–6 % gadā.	Manosa & Real, 2001. g.
Svītrainais ērglis Aquila fasciata	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Katalonija, Spānija	1990.–1997. g.	6 no 12 ligzdojošiem īpatņiem	50 % no visiem mirstības gadījumiem gada laikā notiek nāvējošas elektrotraumas dēļ, kas ir nozīmīga problēma populācijas līmenī. Lai populācijā saglabātos līdzsvars, pieaugušu dzīvnieku mirstība nedrīkst pārsniegt 2–6 % gadā.	Manosa & Real, 2001. g.
Ūpis Bubo bubo	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Šveice	—	—	Nāvējoša elektrotrauma un sadursme bija bojāejas cēlonis vairāk nekā 50 % gadījumu, kad nāve iestājās nedabisku cēloņu dēļ. Populācijas līmenis bija kritisks. Pēc nedabisku iemeslu izraisītas bojāejas cēloņu mazināšanas tā būtu atkarīga no migrācijas no tuvumā esošām populācijām.	Schaub, 2010. g.
Ūpis Bubo bubo	Papildu mirstība nāvējošas elektrotraumas dēļ.	Itālija	—	—	Izteikta teritorijas pamešana nāvējošas elektrotraumas dēļ, kā rezultātā strauji samazinājās populācijas lielums un blīvums.	Sergio, 2004. g.
Mazā sīga Tetrax tetrax	Papildu mirstība sadursmju dēļ.	Portugāle	—	—	1,5 % Portugāles populācijas iet bojā, saduroties ar gaisvadiem. Liels iespējamas izvairīšanās risks no teritorijām ar pārvades elektrolīnijām (kas negatīvi ietekmē reprodukciju, jo samazinās riesta vietu lielums un blīvums).	Silva, 2010. g.

5. PIELIKUMS

Ierosinātais saraksts ar prioritārajām sugām saistībā ar elektrolīniju ietekmes novēršanu un mazināšanu ES

Vispārpieņemtais nosaukums	Zinātniskais nosaukums	IUCN Pasaules sarkanās grāmatas kategorija	Putnu direktīva	Negadījumu skaits nāvējošas elektrotraumas dēļ (1)	Negadījumu skaits sadursmes dēļ (2)	Eiropas aizsardzības statuss (3)	Teritoriālais mērogs atbilstoši migrācijas modeļiem (Birdlife International, 2004. g.)
Baltais grifs	Neophron percnopterus	EN	I	III	II	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Sarkankakla zoss (*1)	Branta ruficollis	EN	I	I	II	Nelabvēlīgs	Pilnībā migrējoša Eiropā
Karaliskais ērglis	Aquila heliaca	VU	I	III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Spānijas ērglis	Aquila adalberti	VU	I	III	II	Nelabvēlīgs	Nometnieks
Stepes piekūns	Falco cherrug	VU	I	II–III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Vidējais ērglis	Aquila clanga	VU	I	II	II	Nelabvēlīgs	Migrējošs nelielā attālumā starp kontinentiem
Cirtainais pelikāns	Pelecanus crispus	VU	I	I	II–III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Mazā zoss (*1)	Anser erythropus	VU	I	I	II	Nelabvēlīgs	Pilnībā migrējoša Eiropā
Kukaiņu piekūns	Falco vespertinus	NT	I	II–III	II	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Sarkanā klija	Milvus milvus	NT	I	III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Lielā sīga	Otis tarda	VU	I	0	III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Melnais grifs	Aegypius monachus	NT	I	III	II	Nelabvēlīgs	Nometnieks
Melnais stārķis	Ciconia nigra		I	III	III	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Baltais stārķis	Ciconia ciconia		I	III	III	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Sahāras sīga (*1)	Chlamydotis undulata	VU		0	III	Nelabvēlīgs	Nometniece
Zaļā vārna	Coracias garrulus	NT	I	I–II	I–II	Nelabvēlīgs	Migrējoša lielā attālumā starp kontinentiem
Pundurērglis	Aquila pennata		I	III	II	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Mazais piekūns	Falco naumanni		I	II–III	II	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Jūras ērglis	Haliaeetus albicilla		I	III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Lauku lija	Circus cyaneus		I	III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Klinšu ērglis	Aquila chrysaetos		I	III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Mazā sīga (*1)	Tetrax tetrax	NT	I	0	III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Kluite	Numenius arquata	NT		I	II–III	Nelabvēlīgs	Migrējoša nelielā attālumā starp kontinentiem
Melnā puskuitala	Limosa limosa	NT		I	II–III	Nelabvēlīgs	Migrējoša nelielā attālumā starp kontinentiem
Melnplecu klija (*1)	Elanus caeruleus		I	III	II	Nelabvēlīgs	Nometniece
Bārdainais grifs	Gypaetus barbatus		I	III	II	Nelabvēlīgs	Nometnieks
Svītrainais ērglis	Aquila fasciata		I	III	II	Nelabvēlīgs	Nometnieks
Rudais gārnis	Ardea purpurea		I	II	II	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Ķīķis	Pernis apivorus		I	III	II	Labvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Melnā klija	Milvus migrans		I	III	II	Labvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Čūskērglis	Circaetus gallicus		I	III	II	Labvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Pļavu lija	Circus pygargus		I	III	II	Labvēlīgs	Migrējoša lielā attālumā starp kontinentiem
Zivjērglis	Pandion haliaetus		I	III	II	Labvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Purva piekūns	Falco columbarius		I	II–III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Medību piekūns	Falco rusticolus		I	II–III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Karošknābis	Platalea leucorodia		I	II	II	Nelabvēlīgs	Migrējošs nelielā attālumā starp kontinentiem
Dzērve	Grus grus		I	I	III	Nelabvēlīgs	Migrējoša nelielā attālumā starp kontinentiem
Rudgalvas piekūns	Falco biarmicus		I	II-III	II	Nelabvēlīgs	Nometnieks
Gugatnis	Philomachus pugnax		I	I	II-III	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Baltgalvas grifs	Gyps fulvus		I	III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Niedru lija	Circus aeruginosus		I	III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Vistu vanags	Accipiter gentilis arrigonii		I	III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Zvirbuļvanags	Accipiter nisus granti		I	III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Garkāju klijāns	Buteo rufinus		I	III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Sārtais pelikāns	Pelecanus onocrotalus		I	I	II–III	Nelabvēlīgs	Migrējošs nelielā attālumā starp kontinentiem
Klinšu teteris (*1)	Lagopus mutus		I	I	III	Nelabvēlīgs	Nometnieks
Dzeltenais tārtiņš	Pluvialis apricaria		I	I	II–III	Nelabvēlīgs	Pilnīgi migrējošs Eiropā
Stepes ērglis	Aquila nipalensis			III	II	—	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Lauku piekūns	Falco tinnunculus			II–III	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Lielais piekūns	Falco peregrinus		I	II–III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Ūpis (*1)	Bubo bubo		I	II–III	II	Labvēlīgs	Nometnieks
Urālpūce	Strix uralensis		I	II–III	II	Labvēlīgs	Nometniece
Mazais gulbis	Cygnus columbianus		I	I	II	Nelabvēlīgs	Pilnīgi migrējošs Eiropā
Melnais zīriņš	Chlidonias niger		I	I	I–II	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Ūbele	Streptopelia turtur			I–II	II	Nelabvēlīgs	Migrējoša lielā attālumā starp kontinentiem
Bezdelīgu piekūns	Falso subbuteo			II–III	II	Labvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Lietuvainis	Numenius phaeopus			I	II–III	Nelabvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Peļu klijāns	Buteo buteo			III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Sārtais flamingo	Phoenicopterus roseus		I	0	III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Grieze	Crex crex		I	0	II	Nelabvēlīgs	Migrējoša lielā attālumā starp kontinentiem
Prīkšķe	Anas querquedula			I	II	Nelabvēlīgs	Migrējoša lielā attālumā starp kontinentiem
Ausainā pūce	Asio otus			II–III	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Ķīvīte	Vanellus vanellus			I	II–III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Mērkaziņa	Gallinago gallinago			I	II–III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Pļavu tilbīte	Tringa totanus			I	II–III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Melngalvas zoss	Branta bernicla			I	II	Nelabvēlīgs	Pilnībā migrējoša Eiropā
Ziemeļu gulbis	Cygnus cygnus		I	I	II	Labvēlīgs	Pilnīgi migrējošs Eiropā
Baltpieres zoss	Anser albifrons flavirostris		I	I	II	Labvēlīgs	Pilnībā migrējoša Eiropā
Baltvaigu zoss	Branta leucopsis		I	I	II	Labvēlīgs	Pilnībā migrējoša Eiropā
Upes zīriņš	Sterna hirundo		I	I	I-II	Labvēlīgs	Migrējošs lielā attālumā starp kontinentiem
Paipala	Coturnix coturnix			I	II–III	Labvēlīgs	Migrējoša lielā attālumā starp kontinentiem
Platknābis	Anas clypeata			I	II	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Lopu gārnis	Bubulcus ibis			II	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Zivju gārnis	Ardea cinerea			II	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Platknābja pūslītis	Phalaropus fulicarius			I	II–III	Nav novērtēts (*1)	Migrējošs nelielā attālumā starp kontinentiem
Sloka	Scolopax rusticola			0	II–III	Nelabvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Jūras žagata	Haematopus ostralegus			I	II–III	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Sējas zoss	Anser fabilis			I	II	Labvēlīgs	Pilnībā migrējoša Eiropā
Īsknābja zoss	Anser brachyrynchus			I	II	Labvēlīgs	Pilnībā migrējoša Eiropā
Jūras krauklis	Phalacrocorax carbo			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Paugurknābja gulbis	Cygnus olor			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Meža zoss	Anser anser			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Švūkšķis	Anas penelope			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Meža pīle	Anas platyrhynchos			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Melnspārnu kaija	Larus marinus			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Sudrabkaija	Larus argentatus			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Lielais ķīris	Larus ridibundus			I	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Dumbracālis	Rallus aquaticus			0	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
Ūdensvistiņa	Gallinula chloropus			0	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējoša Eiropā
Laucis	Fulica atra			0	II	Labvēlīgs	Daļēji migrējošs Eiropā
IUCN= Pasaules sarkanās grāmatas kategorijas (IUCN, 2012. g.). EN= apdraudēts. VUL= dilstošs. NT= gandrīz apdraudēts. Ietekmes uz putnu populācijām smaguma pakāpe (Haas et al., 2003. g.; Prinsen et al., 2011. g.): 0= par upuriem nav ziņots, upuri mazticami. I= par upuriem ziņots, bet nav acīmredzama apdraudējumu putnu populācijai. II= liels upuru skaits reģionā vai teritorijā, bet nav būtiskas ietekmes uz kopējo sugas populāciju. III= tik liels upuru skaits, ka tas ir ir nozīmīgs mirstības faktors; sugai draud izmiršana reģionā vai plašākā mērogā.

(1) AEWA-CMS, 2011a.

(2) AEWA-CMS, 2011a.

(3) Birdlife International, 2004. g.

(*1) Suga nav norādīta Prinsen et al., (2011a).

6. PIELIKUMS

Procedūru salīdzinājums pienācīgajā novērtējumā (PN), IVN un SVN

IVN

SVN

Uz kāda veida attīstības projektiem attiecas?

Visi plāni vai projekti, kam atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem/projektiem varētu būt negatīva ietekme uz Natura 2000 teritoriju (izņemot plānus vai projektus, kas tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu aizsardzības vajadzībām).

Visi I pielikumā uzskaitītie projekti.

II pielikumā uzskaitītajiem projektiem vajadzību pēc IVN nosaka katrā atsevišķā gadījumā vai izmantojot dalībvalstu noteiktās robežvērtības vai kritērijus (ņemot vērā III pielikumā norādītos kritērijus).

Visi plāni un programmas vai to grozījumi, kas

izstrādāti šādiem sektoriem: lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība, enerģētika, ražošana, transporta nozare, atkritumu apsaimniekošana, ūdens resursu apsaimniekošana, telekomunikāciju nozare, tūrisms, pilsētu un lauku rajonu plānošana vai zemes izmantošana, un kas nosaka satvaru to projektu saskaņošanai nākotnē, kas uzskaitīti IVN direktīvas I un II pielikumā;

vai b)

kuru gadījumā, ņemot vērā iespējamo ietekmi uz teritorijām, noteikts, ka vajag veikt novērtējumu atbilstīgi Direktīvas 92/43/EEK 6. un 7. pantam.

Kāda dabai būtiska ietekme ir jānovērtē?

Novērtējums jāveic, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus (kas attiecas uz sugām/dzīvotnēm, kuru dēļ teritorija ir noteikta).

Novērtējums jāsagatavo, lai noteiktu, vai ietekme uz attiecīgās teritorijas viengabalainību būs negatīva.

Tieša un netieša, sekundāra, kumulatīva, īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa, pastāvīga un īslaicīga, pozitīva un negatīva būtiska ietekme uz faunu, floru utt.

Iespējamā būtiskā ietekme uz vidi, t. sk. tādi aspekti kā bioloģiskā daudzveidība, populācija, cilvēka veselība, fauna, flora, augsne, ūdens, gaiss, klimatiskie faktori, materiālās vērtības, kultūras mantojums, tostarp arhitektūras un arheoloģiskais mantojums, ainava un iepriekšminēto faktoru mijiedarbība.

Kas ir atbildīgs par novērtējumu?

Kompetentajai iestādei ir jānodrošina, ka PN tiek sagatavots. Šajā kontekstā projekta attīstītājam var būt jāveic visa vajadzīgā izpēte un jāsniedz kompetentajai iestādei visa vajadzīgā informācija, lai iestāde varētu pieņemt uz vispusīgu informāciju pamatotu lēmumu. Šajā nolūkā vajadzības gadījumā kompetentā iestāde var arī apkopot relevanto informāciju no citiem avotiem.

Attīstītājs sniedz vajadzīgo informāciju, kas kompetentajai iestādei jāņem vērā, kad tā dod vai nedod piekrišanu attīstīšanas projektam.

Kompetentā plānošanas iestāde

Vai notiek apspriešanās ar publiskām vai citām iestādēm?

Nav obligāti, bet ieteicams (“vajadzības gadījumā”).

Obligāti – apspriešanās jāorganizē pirms attīstības priekšlikuma pieņemšanas.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka iestādēm, ko, visticamāk, skars projekts, būtu iespēja paust savu viedokli par pieteikumu attīstības atļaujas saņemšanai. Tie paši principi attiecas uz sabiedrisko apspriešanu. Ja citā dalībvalstī varētu rasties būtiska ietekme uz vidi, jāapspriežas ar šīs valsts attiecīgajām iestādēm un sabiedrību.

Obligāti – apspriešanās jāorganizē pirms plāna vai programmas pieņemšanas.

Iestādēm un sabiedrībai agrīnā posmā un atbilstošā laika periodā jādod iespēja efektīvi paust savu viedokli par plāna vai programmas projektu un tam pievienoto vidisko pārskatu, pirms šis plāns vai programma tiek pieņemta vai iesniegta izskatīšanas leģislatīvās procedūras laikā. Dalībvalstīm jānorāda iestādes, ar ko jāapspriežas, jo, ņemot vērā to konkrētos pienākumus vides jomā tās, visticamāk, būs skartās iestādes. Ja citā dalībvalstī varētu rasties būtiska ietekme uz vidi, jāapspriežas ar šīs valsts attiecīgajām iestādēm un sabiedrību.

Cik saistoši ir novērtējuma rezultāti?

Saistoši.

Kompetentās iestādes var sniegt piekrišanu plānam vai projektam tikai pēc tam, kad ir pārliecinājušās, ka šis plāns vai projekts negatīvi neietekmēs teritorijas viengabalainību.

Apspriešanas rezultāti un IVN laikā apkopotā informācija pienācīgi jāņem vērā , saskaņojot attīstību.

Vides pārskats un paustie viedokļi jāņem vērā , sagatavojot plānu vai programmu, kā arī pirms šo dokumentu pieņemšanas vai iesniegšanas izskatīšanai leģislatīvās procedūras laikā.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 213

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	61. gadagājums 2018. gada 18. jūnijs

Saturs		Lappuse
	IV Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Komisija
2018/C 213/01	Komisijas paziņojums: Vadlīnijas par prasībām hidroenerģijas jomā saistībā ar ES dabas aizsardzības tiesību aktiem	1
2018/C 213/02	Komisijas paziņojums Energopārvades infrastruktūra un ES dabas aizsardzības tiesību akti	62