13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/1

13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/2

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 4., 162. un 174. līdz 178. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk “Kopīgu noteikumu regula”) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība” (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006 (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (7),

—

ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārdomātu specializāciju — izcilības centru tīklu izveidi kohēzijas politikas efektivitātei (8),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. februāra brošūru “Investīciju plāns Eiropai. Jaunas vadlīnijas Eiropas strukturālo un investīciju fondu kombinēšanai ar ESIF”,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 10. jūnija paziņojumu “Pētniecība un inovācija kā jaunas izaugsmes avoti” (COM(2014)0339),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

—

ņemot vērā 2014. gadā publicēto Komisijas rokasgrāmatu “Enabling synergies between European Structural and Investment Funds, Horizon 2020 and other research, innovation and competitiveness-related Union programmes” (Eiropas strukturālo un investīciju fondu, programmas “Apvārsnis 2020” un citu Savienības pētniecības, inovācijas un konkurences programmu sinerģijas veicināšana),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē (COM(2010)0553),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. septembra paziņojumu “Inovācijas rezultātu noteikšana Eiropā — virzībā uz jaunu rādītāju” (COM(2013)0624),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 4. maija atzinumu “Aktīvas vecumdienas: inovācija — progresīva veselības aprūpe — labāka dzīves kvalitāte” (10),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 30. maija atzinumu “Inovācijas plaisas mazināšana” (11),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 7. oktobra atzinumu “Pasākumi, ar ko atbalsta jaundibinātu augsto tehnoloģiju uzņēmumu ekosistēmu izveidi” (12),

—

ņemot vērā 2014. gadā publicēto Komisijas dienestu darba dokumentu ar vadlīnijām politikas veidotājiem un īstenošanas struktūrām “Enabling synergies between European Structural and Investment Funds, Horizon 2020 and other research, innovation and competitiveness-related Union programmes” (Eiropas strukturālo un investīciju fondu, programmas “Apvārsnis 2020” un citu Savienības pētniecības, inovācijas un konkurences programmu sinerģijas veicināšana) (SWD(2014)0205),

—

ņemot vērā izmēģinājuma projektu “Kohēzijas politika un sinerģija ar pētniecības un izstrādes fondiem: kāpnes uz izcilību”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta sagatavošanas darbību Austrummaķedonijas un Trāķijas reģionā (REMTh),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0159/2016),

A.

tā kā šajā ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes laikā ES ir jāpastiprina centieni panākt pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi;

B.

tā kā pētniecības, tehnoloģiju attīstības un inovācijas stiprināšana ir viena no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) investīciju prioritātēm 2014.–2020. gadā; tā kā atbalsts inovācijai Eiropas Savienībā un dalībvalstīs ir ļoti dažāds, jo īpaši saistībā ar zināšanu un tehnoloģiju izmantošanu inovācijas veicināšanai;

C.

tā kā 2014.–2020. gada plānošanas periodā dalībvalstīm pirmo reizi tiek prasīts izstrādāt valsts un/vai reģionālas stratēģijas pārdomātai specializācijai, uzņēmējdarbības atklāšanas procesā iesaistot valsts un reģionālās pārvaldības iestādes un ieinteresētās personas, piemēram, augstākās izglītības iestādes, rūpniecības nozari un sociālos partnerus;

D.

tā kā pārdomāta specializācija apvieno un satuvina dažādus politikas virzienus, cita starpā uzņēmējdarbības, izglītības un inovācijas politiku, lai reģioni noteiktu un atlasītu prioritārās jomas, kurās jāveic investīcijas attīstībai un ar to saistītiem mērķiem, pievēršot uzmanību savām stiprajām pusēm un salīdzinošajām priekšrocībām;

E.

tā kā pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3) būtu jāpalīdz padarīt Eiropas ekonomiku konkurētspējīgāku, jāattīsta Eiropas pievienotā vērtība inovācijā, jārada vairāk labākas kvalitātes darbvietu un jāņem vērā jauna pieredze plašā jautājumu klāstā; tā kā tām būtu jāveicina paraugprakses izplatīšana un jauna uzņēmējdarbības gara attīstība apvienojumā ar funkcionējošu digitālo vienoto tirgu un pārdomātu specializāciju, kas varētu sniegt jaunas prasmes, zināšanas, inovāciju un nodarbinātību, lai labāk izmantotu pētniecības rezultātus un gūtu labumu no visu veidu inovācijas;

F.

tā kā RIS3 izstrāde ietver procesu, kurā tiek izstrādāti daudzu ieinteresēto personu īstenotas pārvaldības mehānismi, ar kuriem apzina teritoriālus apgabalus ar lielāko stratēģisko potenciālu, nosaka stratēģiskās prioritātes un izveido efektīvus uzņēmumu atbalsta pakalpojumus, lai maksimāli izmantotu reģiona uz zināšanām balstītas attīstības potenciālu;

G.

tā kā RIS3 veicina ES fondu efektīvu izmantošanu, ietekmē visas Savienības dalībvalstis un reģionus un dod iespēju izmantot visu reģionu potenciālu, tādējādi palīdzot Eiropas Savienībai cīņā pret inovācijas plaisu gan iekšēji, gan ārēji, lai ES kļūtu konkurētspējīgāka pasaules mērogā;

H.

tā kā savlaicīga un sekmīga RIS3 izstrāde dalībvalstīs ir lielā mērā atkarīga no valstu aizvien lielākās administratīvās spējas plānošanā, budžeta veidošanā, īstenošanā un novērtēšanā saskaņā ar politikas pamatnosacījumiem un ar mērķi veicināt privātās investīcijas pētniecībā, attīstībā un inovācijā; tā kā šajā izstrādē ir jāņem vērā tas, ka pārdomātas specializācijas stratēģiju sākotnējie novērtējumi atklāj nekonsekventu ainu, jo īpaši attiecībā uz prioritāšu izvēli, kas bieži tiek uzskatīta par pārlieku vispārīgu vai nepietiekami saistītu ar reģiona ekonomikas un inovācijas struktūrām, kas nozīmē, ka pārdomātas specializācijas stratēģijas šajā ziņā ir jāuzlabo;

I.

tā kā RIS3 platforma atbalsta augšupējas un līdzinieku pieredzes apmaiņas un zināšanu nodošanu dalībnieku reģionu starpā; tā kā šis process ir jānosaka par prioritāru turpmāko pārdomātas specializācijas stratēģiju izstrādē un īstenošanā,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/11

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (1) (turpmāk “Kopīgo noteikumu regula”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība” (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG), attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 236/2014, ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras, lai īstenotu Savienības instrumentus ārējās darbības finansēšanai (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 231/2014, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II) (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 232/2014, ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu (7),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (9),

—

ņemot vērā dokumentu “Eiropas Savienības teritoriālās attīstības programma 2020: ceļā uz iekļaujošu, gudru un ilgtspējīgu Eiropu ar dažādiem reģioniem”, par kuru 2011. gada 19. maijā Gedellē (Ungārijā) neformālā sanāksmē vienojās ministri, kas atbild par teritoriālo plānošanu un teritoriālo attīstību,

—

ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par ES dalībvalstu sagatavotību jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīvam un savlaicīgam sākumam (10),

—

ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par 2014.–2020. gada kohēzijas politikas sākšanas novilcinājumu (11),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—

ņemot vērā Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (COM(2014)0473),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Kohēzijas politiku un stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu (13),

—

ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem (14),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) Nr. 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 – Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (15),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par makroreģionu stratēģiju pievienoto vērtību (COM(2013)0468) un attiecīgos Padomes 2013. gada 22. oktobra secinājumus,

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta – Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2015. gada janvāra pētījumu “Makroreģionu jaunā loma Eiropas teritoriālajā sadarbībā”,

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta – Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2015. gada jūlija pētījumu “Eiropas teritoriālās sadarbības grupa kā instruments teritoriālās sadarbības veicināšanai un uzlabošanai Eiropā”,

—

ņemot vērā Komisijas brošūru 2016. gada 22. februāra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai. Jaunas vadlīnijas Eiropas strukturālo un investīciju fondu kombinēšanai ar ESIF”,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada maijā publicēto atzinumu “Finanšu instrumenti teritoriālās attīstības atbalstam”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē – maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 2. septembra deklarāciju “Interreg 25 gadi – jauns impulss pārrobežu sadarbībai”,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada decembrī publicēto atzinumu “Teritoriālais redzējums 2050. gadam: kādas perspektīvas?”,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 17. decembra atzinumu “Pārrobežu sadarbības stiprināšana: tiesiskā regulējuma nepieciešamība”,

—

ņemot vērā Padomes prezidentvalsts Luksemburgas sagatavoto informatīvo dokumentu “Looking back on 25 years of Interreg and preparing the future of territorial cooperation” (Atskatoties uz Interreg 25 gadiem un sagatavojot teritoriālās sadarbības nākotni),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus “Iniciatīvas Interreg 25 gadi: tās ieguldījums kohēzijas politikas mērķos”,

—

ņemot vērā Luksemburgas prezidentūras iniciatīvu “Tool for the attribution and application of specific provisions for the improvement of cross-border cooperation” (16) (Instruments īpašu noteikumu ieviešanai un piemērošanai pārrobežu sadarbības uzlabošanai) par īpašiem tiesību aktu noteikumiem, kuri attiecas uz pierobežas reģioniem, lai risinātu šo teritoriju vajadzības un problēmas,

—

ņemot vērā ES mēroga sabiedrisko apspriešanu, ko Komisija sāka 2015. gada 21. septembrī – Eiropas Sadarbības dienā – par vēl atlikušajiem šķēršļiem pārrobežu sadarbībai (17),

—

ņemot vērā rezultātus, kas gūti pašā pirmajā Eirobarometra aptaujā, ko Komisija veica 2015. gadā, lai apzinātu un ņemtu vērā to pilsoņu attieksmi, kuri dzīvo pierobežas teritorijās, un lai tādējādi panāktu mērķtiecīgākus ES pasākumus (18),

—

ņemot vērā ESAO 2013. gada ziņojumu “Regions and Innovation: collaborating across borders” (Reģioni un inovācija: sadarbojoties pāri robežām),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas ziņojumu “EGTC monitoring report for 2014 – Implementing the Strategy Europe 2020” (19) (ETSG uzraudzības ziņojums par 2014. gadu. Stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošana),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0202/2016),

A.

tā kā pierobežas reģionos dzīvo aptuveni 38 % Eiropas iedzīvotāju un tā kā ES saskaras ar smagu ekonomikas, finanšu un sociālo krīzi, kas visās jomās īpaši nelabvēlīgi ietekmē sievietes; tā kā Eiropas Savienībai dzimumu līdztiesība kā galvenais elements ir jāietver visos politikas virzienos un praksē, kas saistīti ar Eiropas teritoriālo sadarbību (ETS);

B.

tā kā vispārējais ETS mērķis ir mazināt valstu robežu ietekmi, lai samazinātu atšķirības starp reģioniem, novērstu atlikušos šķēršļus ieguldījumiem un sadarbībā strādātu pāri robežām, nostiprinātu kohēziju un veicinātu saskaņotu ekonomisko, sociālo, kultūras un teritoriālo attīstību Savienībā kā vienotā veselumā21;

C.

tā kā ETS, stiprinot Savienības teritoriālo kohēziju, ir kohēzijas politikas sastāvdaļa;

D.

tā kā dalībvalstīm ir iespēja izmantot ETS, lai reaģētu uz problēmām, kas saistītas ar migrācijas krīzi;

E.

tā kā joprojām ir tikai neliels skaits Eiropas iedzīvotāju, kuri izmanto visu ES iekšējā tirgus un pārvietošanās brīvības potenciālu;

F.

tā kā, ievērojot kopīgas pārvaldības, daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības principus, ETS programmas ir izstrādātas kopējā procesā, kas apvieno dažādas ES, valstu, reģionālās un vietējās iestādes, lai risinātu kopējās pārrobežu problēmas un sekmētu labas prakses apmaiņu;

G.

tā kā ir vajadzīgs kopīgi pārdomāt ETS struktūru laikposmam pēc 2020. gada,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/21

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 226. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK par sīki izstrādātiem Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanas noteikumiem (1),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 17. decembra Lēmumu (ES) 2016/34 par Izmeklēšanas komitejas saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē izveidi, kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 198. pantu,

—

ņemot vērā starpposma ziņojumu, ko sagatavojusi Izmeklēšanas komiteja saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (EMIS komiteja) (A8-0246/2016),

A.

tā kā LESD 226. pants ir juridiskais pamats, saskaņā ar kuru Eiropas Parlaments var izveidot pagaidu Izmeklēšanas komiteju, lai — neskarot dalībvalstu vai Savienības tiesu iestāžu jurisdikciju, — izskatītu pārkāpumus vai administratīvas kļūmes, kas varētu būt pieļautas, īstenojot Savienības tiesību aktus, un tā kā tas ir svarīgs Parlamenta uzraudzības pilnvaru elements;

B.

tā kā pēc Priekšsēdētāju konferences priekšlikuma Parlaments 2015. gada 17. decembrī nolēma izveidot Izmeklēšanas komiteju, lai izskatītu gadījumus, kuros, iespējams, nav ievēroti Savienības tiesību akti saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē, un tā kā komiteja sniegs savus ieteikumus, ja uzskatīs, ka tie šajā sakarībā ir vajadzīgi;

C.

tā kā Izmeklēšanas komiteja strādā saskaņā ar darba plānu, kas ietver:

D.

tā kā Izmeklēšanas komiteja ir nosūtījusi dalībvalstīm, Savienības iestādēm un citām struktūrām dažādas anketas un savā tīmekļa vietnē publicējusi atklātu aicinājumu sniegt liecības;

E.

tā kā pašlaik notiekošās izmeklēšanas rezultātā Savienība varētu pilnveidot savu tipa apstiprināšanas regulējumu;

F.

tā kā 2015. gada 17. decembra lēmumā Parlaments pieprasīja, lai Izmeklēšanas komiteja iesniegtu starpposma ziņojumu sešu mēnešu laikā pēc tam, kad sākusi darbu;

G.

tā kā, ņemot vērā Izmeklēšanas komitejas darba specifiku, tā nedrīkst nākt klajā ar galīgajiem secinājumiem, pie kuriem tā nonākusi izmeklēšanas gaitā, ja komiteja uzskata, ka savu pilnvarojumu vēl nav pilnībā īstenojusi; tā kā tādēļ komitejai šajā starpposma ziņojumā ir pāragri izklāstīt novērojumus par dažādiem sava pilnvarojuma aspektiem;

H.

tā kā mutiskās liecības un rakstiskie pierādījumi, kurus komiteja līdz šim ir ieguvusi un izvērtējusi, apliecina nepieciešamību sīkāk izvērtēt visus komitejas pilnvarojumā iekļautos punktus,

1.

2.

3.

4.

5.

13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/23

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 114. un 194. pantu,

—

ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko 2015. gada decembrī noslēdza Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP21),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 5. novembra paziņojumu ar nosaukumu “Iekšējā elektroenerģijas tirgus darbība un optimāla publiskā intervence” (C(2013)7243) un Komisijas dienestu darba dokumentu ar nosaukumu “Ģenerācijas pietiekamība iekšējā elektroenerģijas tirgū. Norādījumi valsts intervencei” (Generation Adequacy in the internal electricity market – guidance on public interventions) (SWD(2013)0438),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 9. aprīļa paziņojumu “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.– 2020. gadam” (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 16. decembra paziņojumu “Komisijas 2015. gada darba programma — jauns sākums” (COM(2014)0910),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumu “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” (COM(2015)0339),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas Savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

—

ņemot vērā Komisijas2015. gada 25. februāra paziņojumu ar nosaukumu “Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam” (COM(2015)0082),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumu “Sabiedriskas apspriešanas sākšana par jaunu elektroenerģijas tirgus modeli” (COM(2015)0340),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. marta secinājumus par enerģētikas savienību,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. novembra secinājumus par enerģētikas savienības pārvaldības sistēmu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 713/2009, ar ko izveido Energoregulatoru sadarbības aģentūru (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 256/2014 par Eiropas Savienībā īstenotu energoinfrastruktūras investīciju projektu paziņošanu Komisijai, ar ko aizstāj Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 617/2010 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 736/96 (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Direktīvu 2005/89/EK par pasākumiem, lai nodrošinātu elektroapgādes drošumu un ieguldījumus infrastruktūrā (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (8),

—

ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

—

ņemot vērā 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par virzību uz Eiropas Enerģijas patērētāju tiesību hartu (9),

—

ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju “Enerģētikas ceļvedis 2050 – enerģija nākotnei” (10),

—

ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūcija par viedtīklu attīstības vietējo un reģionālo ietekmi (11),

—

ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra rezolūciju par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē (12),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (13),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (14),

—

ņemot vērā 2013. gada 10. septembra rezolūciju par pasākumiem iekšējā enerģijas tirgus darbības nodrošināšanai (15),

—

ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību (16),

—

ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšanu – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam" (17);

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0214/2016),

A.

tā kā Komisijas plāniem attiecībā uz jauno elektroenerģijas tirgus modeli jānoved pie patiesām pārmaiņām tirgū un jāveicina efektivitāte, energoapgādes drošība, atjaunojamo energoresursu attīstība un energotīklu starpsavienojumi un jānodrošina Eiropas iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana;

B.

tā kā enerģijas tirgu integrācija saistībā ar visu tirgus dalībnieku, tostarp ražojošo patērētāju, integrāciju uzlabos iespēju sasniegt Līguma mērķus par drošu, efektīvu, cenas ziņā pieejamu un ilgtspējīgu energoapgādi;

C.

tā kā jaunajai enerģijas sistēmai būs nepieciešams lielāks elastības līmenis, lai īstenotu klimata politikas un energoapgādes mērķus, un tādēļ nepieciešami ieguldījumi visos četros elastības risinājumos — elastīgā ražošanā, tīklu attīstībā, pieprasījuma elastībā un uzglabāšanā;

D.

tā kā vairāk nekā puse ES elektroenerģijas tiek ražota, neradot siltumnīcefekta gāzes;

E.

tā kā, veicot elektroenerģijas tirgu integrāciju, ir jāatbilst LESD 194. pantam, saskaņā ar kuru Eiropas enerģētikas politikas uzdevums ir nodrošināt enerģijas tirgus darbību, energoapgādes drošību, veicināt energoefektivitātes radītos ietaupījumus, attīstīt atjaunojamos energoresursus un energotīklu starpsavienojumus; tā kā dalībvalstu energoresursu struktūras un nosacījumu savu energoresursu izmantošanai noteikšana joprojām ir dalībvalstu kompetencē;

F.

tā kā pozitīvā daudzpusējās sadarbības pieredze ir labs piemērs lielākai reģionālai tirgus atbildībai (piemēram, Reģionālās drošības koordinācijas iniciatīvas (RSCIs), un pārvades sistēmas operatoru sadarbība drošības jomā (TSC), Piecpusējais enerģētikas forums, Augsta līmeņa grupa jautājumos par starpsavienojumiem Dienvidrietumeiropā, Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (BEMIP), kopējā starptautiskā Ziemeļu rezerve un līdzsvarošanas tirgi, kā arī tirgu sasaiste centrālajā un Austrumeiropā); tā kā to modelis ietver noteikumus, lai nodrošinātu, ka jauda tiek piešķirta pietiekami savlaicīgi, lai sniegtu atbilstošus ieguldījumu signālus attiecībā uz iekārtām, kas rada mazāku piesārņojumu;

G.

tā kā daudzas dalībvalstis paredz nepietiekamu ražošanas jaudu, kas tuvākajā nākotnē izraisīs elektroapgādes pārtraukuma risku, ja vien netiks ieviesti vajadzīgie rezerves mehānismi;

H.

tā kā valsts jaudas tirgi apgrūtina elektroenerģijas tirgu integrāciju un ir pretrunā kopējiem enerģētikas politikas mērķiem, tāpēc būtu izmantojami tikai kā galējais līdzeklis pēc tam, kad ir apsvērtas visas pārējās iespējas, tostarp vairāk starpsavienojumu ar kaimiņvalstīm, pieprasījumreakcijas pasākumi un citi reģionālo tirgu integrācijas veidi;

I.

tā kā Eiropa ir apņēmusies sekmīgi panākt enerģētikas pārkārtošanu un jo īpaši veicināt atjaunojamo energoresursu integrāciju, kas ietver jaunas vajadzības saistībā ar energoapgādes drošībai paredzētu tirgus sistēmu elastīgumu un īstenošanu;

J.

tā kā Līgumos noteiktais energoapgādes drošības mērķis būs izšķirīgs enerģētikas savienības konsolidācijai un tā kā tādēļ tā nodrošināšanas nolūkā jāsaglabā un/vai jāīsteno atbilstīgi instrumenti;

K.

tā kā valsts investīciju maksimālas efektivitātes nodrošināšanai tādu pasākumu īstenošanā, kas nepieciešami, lai izveidotu drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģijas tirgu, ir būtiski apvienot Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansējumu ar citiem finansēšanas avotiem enerģētikas jomā, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

L.

tā kā ciešāka sadarbība reģionālā līmenī ir būtiska un tai vajadzētu būt dziļākas tirgus integrācijas katalizatoram Eiropas līmenī;

M.

tā kā enerģijas nodokļi, augstas nodokļu izmaksas, neselektīvs cenu regulējums, augsta tirgus koncentrācija, administratīvais slogs, subsīdijas, pārrobežu sadarbības un starpsavienojumu trūkums atsevišķos reģionos un nepilnīgi izmantota pieprasījuma pārvaldība liek šķēršļus funkcionējoša iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidei un tādējādi kavē atjaunojamo energoresursu pilnīgu integrēšanu tirgū;

N.

tā kā visiem tirgus dalībniekiem būtu jāveicina sistēmas līdzsvars, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem par pamatotām cenām nodrošinātu energoapgādes drošības augstāko līmeni;

O.

tā kā starpsavienojumu izveides palielināšanās starp dažām dalībvalstīm vidējā termiņā līdz 15 %, kas pakļauta izmaksu un ieguvumu analīzei, mērķtiecīgi risina problēmas, kas saistīta ar pašreizējo nepietiekamās caurlaides spēju, varētu uzlabot energoapgādes drošību un izbeigt enerģētikas ziņā izolētu teritoriju pastāvēšanu; uzsver, ka papildus kvantitatīviem mērķiem obligāta ir arī brīva piekļuve starpsavienojumiem un starpsavienojumu pieejamība, lai novērstu pārējos šķēršļus, kas traucē Eiropas elektroenerģijas tirgus darbībai;

P.

tā kā, lai nodrošinātu iespējami lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas struktūrā, vajadzīga stabila elastīgu un ilgtspējīgu energoavotu rezerve un elastīgas tehnoloģijas, piemēram, uzglabāšana un reaģēšana uz pieprasījumu;

Q.

tā kā enerģijas uzglabāšana ir galvenais līdzeklis, lai padarītu enerģijas tirgu elastīgāku un efektīvāku, bet tā kā joprojām nav ieviests regulatīvs mehānisms efektīvas uzglabāšanas sistēmas sniegto priekšrocību izmantošanai;

R.

tā kā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA) nesen nāca klajā ar pamatotiem ieteikumiem pētījumā “Jaudas atjaunošanas tirgi” (18);

S.

tā kā pārdomāti strukturētam un pienācīgi īstenotam Eiropas enerģijas tirgum ir iespēja būtiski palielināt Eiropas energoapgādes drošību un neatkarību, jo īpaši attiecībā uz lielākajiem piegādātājiem, no kuriem Eiropas Savienība ir atkarīga;

T.

tā kā patiesa enerģijas tirgus izveides nolūkā ir steidzami jāizskauž ES joprojām pastāvošā atsevišķu reģionu energoizolētība,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/35

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 194. pantu,

—

ņemot vērā Parīzes nolīgumu, kas noslēgts Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) 2015. gada decembrī,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam,

—

ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112),

—

ņemot vērā 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku (3),

—

ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0232/2016),

A.

tā kā gandrīz 50 % no ES galīgā enerģijas pieprasījuma tiek izmantoti siltumapgādē un aukstumapgādē un no tiem 80 % tiek izmantoti ēkās; tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozarei būtu jāatspoguļo 2015. gada Parīzes nolīgums klimata pārmaiņu jomā (COP 21); tā kā, lai siltumapgādes un aukstumapgādes nozare būtu atbilstīga ES enerģētikas un klimata mērķiem, tai vēlākais līdz 2050. gadam ir jākļūst 100 % balstītai uz atjaunojamiem energoresursiem, ko var panākt, vienīgi samazinot energopatēriņu un pilnībā ievērojot “energoefektivitāte pirmajā vietā” vai “energoefektivitāte ir galvenā degviela” principus;

B.

tā kā katrs papildu ietaupītais 1 % enerģijas samazina gāzes importa apjomu par 2,6 % (5),

C.

tā kā ir vairāk jārūpējas par to, lai samazinātu enerģijas pieprasījumu ēku siltumapgādē, kā arī par to, lai atlikušo pieprasījuma daļu no importētā fosilā kurināmā sadedzināšanas atsevišķos sildkatlos novirzītu uz ilgtspējīgiem siltumapgādes un aukstumapgādes risinājumiem, kas būtu saskaņā ar ES mērķiem laikposmam līdz 2050. gadam;

D.

tā kā ēkās tiek izmantota milzīga daļa no kopējā enerģijas galapatēriņa un tā kā uzlabotai ēku energoefektivitātei un pieprasījuma regulēšanas programmām var būt būtiska nozīme enerģijas pieprasījuma līdzsvarošanā un maksimālā pieprasījuma mazināšanā, kas samazina jaudu pārpalikumu un ražošanas, ekspluatācijas un pārvades izmaksas;

E.

tā kā atjaunojamo energoresursu daļa lēnām palielinās (2012. gadā tā bija 18 % no primārās enerģijas piegādēm), tomēr joprojām visos līmeņos ir milzīgs potenciāls un dalībvalstīm vajadzētu turpināt palielināt atjaunojamo resursu un atgūtā siltuma daļu siltumapgādē un aukstumapgādē;

F.

tā kā ES siltumapgādes un aukstumapgādes tirgus ir sadrumstalots tā vietējā rakstura un dažādo izmantoto tehnoloģiju un iesaistīto ekonomikas dalībnieku dēļ; tā kā vietējā un reģionālā dimensija ir būtiska, lai noteiktu pareizo siltumapgādes un aukstumapgādes politiku, plānotu un ieviestu siltumapgādes un aukstumapgādes infrastruktūru un konsultētos ar patērētājiem un tādējādi likvidētu šķēršļus, siltumapgādi un aukstumapgādi padarot efektīvāku un ilgtspējīgāku;

G.

tā kā biomasa nodrošina 89 % no ES kopējā siltumenerģijas patēriņa, ko nodrošina ar atjaunojamiem energoresursiem un 15 % no kopējā ES siltumenerģijas patēriņa un tai ir liels potenciāls, ko var izmantot, lai rastu būtiskus un ekonomiskus risinājumus pieaugošā pieprasījuma pēc siltumenerģijas nodrošināšanai;

H.

tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozare ir vislabākais piemērs tam, ka risinājumu izstrādē enerģētikas jomā ir jāizmanto holistiska, integrētās sistēmās balstīta pieeja, kas paredz horizontālas pieejas gan enerģētikas sistēmu izstrādei, gan ekonomikai kopumā;

I.

tā kā siltumapgādē un aukstumapgādē izmantotās primārās enerģijas daļa, ko iegūst no fosilā kurināmā, joprojām ir ļoti liela — 75 % un tas būtiski kavē dekarbonizāciju, tādējādi paātrinot klimata pārmaiņas un nodarot būtisku kaitējumu videi; tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozarei būtu pilnībā jāveicina ES klimata un enerģētikas mērķu īstenošana un pakāpeniski būtu jāpārtrauc subsīdijas fosilo kurināmo izmantošanai saskaņā ar Eiropadomes 2013. gada 22. maija secinājumiem un atbilstoši vietējiem apstākļiem;

J.

tā kā tiek lēsts, ka siltuma apjoms, ko rada rūpnieciskie un citi komerciālie procesi un kas pēc tam izdalās atmosfērā vai ūdenī (nevis tiek produktīvi izlietots), ir pietiekams, lai nodrošinātu visā ES dzīvojamajās un terciārajās ēkās nepieciešamo apkuri;

K.

tā kā ēkas rada apmēram 13 % no visa ES CO2 emisiju apjoma;

L.

tā kā progresīvu un efektīvu siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu izmantošanai ēkās ir jābūt viendabīgi saskaņotai ar padziļinātu siltumizolācijas procesu, kas samazinātu enerģijas pieprasījumu un izmaksas patērētājiem un veicinātu enerģētiskās nabadzības novēršanu, kā arī radītu kvalitatīvas vietējās darbvietas;

M.

tā kā pasākumi visaptverošas un integrētas stratēģijas izstrādei siltumapgādes un aukstumapgādes jomā Enerģētikas savienības ietvaros, ja tos pareizi īsteno, sniedz nozīmīgas iespējas ES uzņēmumiem un patērētājiem, samazinot kopējās enerģijas izmaksas rūpniecībai, stimulējot konkurētspēju un nodrošinot izmaksu ietaupījumus patērētājiem;

N.

tā kā ES tiesiskajos regulējumos ir uzsvērti plaši mērķi, taču ir būtiski panākt reālu progresu siltumapgādes un aukstumapgādes jomas pārveidē saistībā ar plašākām pārmaiņām enerģētikas sistēmās;

O.

tā kā atjaunojamo energoresursu, jo īpaši elektroapgādes jomā, izmantošanas optimizēšanas kopējā energotīklā, nodrošinot labāku integrāciju ar siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām un pārvadi, mērķis veicina enerģētikas sistēmas dekarbonizāciju, neatkarību no enerģijas importa, mājsaimniecību energopatēriņa rēķinu samazināšanos un ES rūpniecības konkurētspējas uzlabošanos;

P.

tā kā visefektīvākais veids, kā izpildīt šos kopējos mērķus, ir nodrošināt lielākas tiesības vietējām un reģionālajām iestādēm, kā arī visām ieinteresētajām personām un tās atbalstīt, lai tās kopā varētu izmantot pilnībā integrētu, sistēmās balstītu pieeju pilsētplānošanā, infrastruktūras attīstībā, mājokļu celtniecībā un atjaunošanā un jaunu rūpniecības projektu izstrādē un tādā veidā maksimāli izmantotu to savstarpējo mijiedarbību, efektivitāti un citus savstarpējos ieguvumus;

Q.

tā kā ēku energoefektivitāte ir atkarīga arī no atbilstošu energosistēmu izmantošanas; tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē būtu jāievēro “energoefektivitāte pirmajā vietā” un “energoefektivitāte ir galvenā degviela” principi;

R.

tā kā, nosakot vērienīgus mērķus pašreizējā ēku fonda pamatīgai atjaunošanai, Eiropā tiktu radīti vairāki miljoni darbvietu, jo īpaši MVU, palielinātos energoefektivitāte un tas būtiski palīdzētu nodrošināt, ka samazinās energopatēriņš siltumapgādē un aukstumapgādē;

S.

tā kā, plānojot energoefektīvas, zemu emisiju sabiedriskās un dzīvojamās ēkas, ir jāņem vērā arhitektūras un pilsētplānošanas aspekti, siltumenerģijas plūsmu pieprasījuma blīvums un Eiropas klimata zonu daudzveidība un ēku veidi;

T.

tā kā ir milzīgs neizmantots potenciāls, ko sniedz atlikumsiltuma un centralizētās siltumapgādes sistēmu izmantošana, jo siltumenerģijas pārpalikums Eiropā pārsniedz kopējo siltumenerģijas pieprasījumu visās Eiropas ēkās un turklāt 50 % no kopējā ES siltumenerģijas pieprasījuma ir iespējams piegādāt, izmantojot centralizēto siltumapgādi;

U.

tā kā ievērojama Eiropas iedzīvotāju daļa dzīvo vietās, jo īpaši pilsētās, kur ir vērojami gaisa kvalitātes standartu pārsniegumi;

V.

tā kā tiek prognozēts, ka siltumapgāde un aukstumapgāde arī turpmāk būs lielākais enerģijas pieprasījuma avots Eiropā, tā kā dabasgāze un LPG tiek plaši izmantotas, lai nodrošinātu šo pieprasījumu, un to izmantošanu varētu optimizēt, enerģiju ļoti efektīvi uzglabājot; tā kā, ilgstoši paļaujoties uz fosilo kurināmo, ES darbojas pretēji tās saistībām klimata un enerģētikas jomā un dekarbonizācijas mērķiem;

W.

tā kā pašlaik ikgadējie tēriņi par enerģiju, ko izmanto siltumapgādes vajadzībām, dažādās Eiropas klimata zonās ievērojami atšķiras, jo energopatēriņš Eiropas dienvidu valstīs vidēji ir 60–90 kWh/m2, bet Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs — 175–235 kWh/m2;

X.

tā kā efektīvi risinājumi siltumapgādes un aukstumapgādes jomā var būtiski sekmēt rūpniecības un pakalpojumu nozaru attīstību Eiropā, jo īpaši atjaunojamo energoresursu jomā, kā arī palielināt pievienoto vērtību attālākajos un lauku reģionos;

Y.

tā kā enerģija ir kļuvusi par sociālu labumu, kura pieejamība ir jānodrošina; tā kā tomēr ne visi iedzīvotāji var piekļūt enerģijai — vairāk nekā 25 miljoni iedzīvotāju Eiropā dzīvo apstākļos, kuros ir ļoti apgrūtināta piekļuve enerģijas izmantošanai;

Z.

tā kā energoefektivitātes politikā vajadzētu uzsvērt ekonomiskos veidus, kā uzlabot ēku energoefektivitāti, samazinot siltumenerģijas pieprasījumu un/vai pieslēdzot ēkas augsti efektīvām energoapgādes alternatīvām;

AA.

tā kā patērētāju sliktā informētība par apkures sistēmu nepietiekamo efektivitāti ir viens no faktoriem, kas visvairāk nosaka maksu par enerģiju;

AB.

tā kā labi siltumizolētas dzīvojamās mājas sniedz labumu gan videi, gan patērētājiem, kuriem par enerģiju ir jāmaksā mazāk;

AC.

tā kā 72 % no ģimenes privātmāju siltumapgādes un aukstumapgādes pieprasījuma tiek patērēti lauku un vidēji apdzīvotos apgabalos;

AD.

tā kā pieprasījumu pēc enerģijas var mazināt arī dabā balstīti risinājumi, piemēram, pārdomāta ielu veģetācija un zaļie jumti un sienas, kas ēkas izolē un noēno, tā mazinot vajadzību pēc siltumapgādes un aukstumapgādes;

AE.

tā kā 85 % no ēkās patērētās enerģijas tiek izmantoti telpu apsildīšanai un karstā ūdens ieguvei un 45 % no siltumapgādes un aukstumapgādes Savienībā izmanto dzīvojamās ēkās;

AF.

tā kā rūpniecības nozarei, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām, ir svarīga nozīme atlikumsiltuma un atlikumaukstuma lietderīgākā izmantošanā;

AG.

tā kā vidēji 6 % no Eiropas iedzīvotāju patēriņa izdevumiem ir maksa par siltumapgādi un aukstumapgādi un 11 % Eiropas iedzīvotāju nevar atļauties pietiekami apsildīt savu mājokli ziemā;

AH.

tā kā aukstumapgādes nozare vēl būtu padziļināti jāanalizē un tai būtu jāpiešķir lielāka nozīme Komisijas stratēģijā un dalībvalstu politikas nostādnēs;

AI.

tā kā ir svarīgi veicināt pētījumus par energotaupību vēsturiskās ēkās, lai pēc iespējas uzlabotu to energoefektivitātes līmeni, vienlaikus nodrošinot kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

83.

84.

85.

86.

87.

88.

89.

90.

91.

92.

93.

94.

95.

96.

97.

98.

99.

100.

101.

13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/49

—

ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas (ES) Nr. 1303/2013 9. panta 3. punktu par tematisko mērķi uzlabot MVU konkurētspēju,

—

ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas (ES) Nr. 1303/2013 37. pantu par finanšu instrumentiem, kurus atbalsta ar ESI fondiem,

—

ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Savienības dalību pētniecības un izstrādes programmā, kuras mērķis ir atbalstīt pētniecībā iesaistītus mazos un vidējos uzņēmumus un kuru kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu MVU (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos,

—

ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par videi draudzīgas izaugsmes iespējām maziem un vidējiem uzņēmumiem (3),

—

ņemot vērā COSME programmu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem,

—

ņemot vērā Eirobarometra apsekojumu par MVU, resursu efektīvu izmantošanu un videi draudzīgiem tirgiem (Eirobarometra 381. zibensaptauja) un Eirobarometra apsekojumu par publiskā atbalsta lomu inovāciju komercializācijā (Barometra 394. zibensaptauja),

—

ņemot vērā 2008. gada 4. decembra rezolūciju par pasākumiem vides uzlabošanai MVU — Eiropas mazās uzņēmējdarbības akts (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 25. jūnija paziņojumu “Vispirms domāt par mazākajiem” — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts “Small Business Act” (COM(2008)0394),

—

ņemot vērā Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu hartu, ko Eiropadome pieņēma 2000. gada 19. un 20. jūnija sanāksmē Feirā,

—

ņemot vērā 2011. gada 16. februāra rezolūciju par nākamajā plānošanas periodā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) finansiālajam atbalstam paredzēto ES instrumentu pārskatīšanas praktiskajiem aspektiem (5),

—

ņemot vērā 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) — konkurētspēju un uzņēmējdarbības iespējām (6),

—

ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārdomātu specializāciju — izcilības centru tīklu izveidi kohēzijas politikas efektivitātei (7),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) definīciju (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 10. jūnija paziņojumu “Pētniecība un inovācija kā jaunas izaugsmes avoti” (COM(2014)0339),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. oktobra paziņojumu “Rūpniecības politika — konkurētspējas uzlabošana” (COM(2011)0642),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 9. novembra paziņojumu “Mazi uzņēmumi, liela pasaule — jaunas partnerattiecības, lai palīdzētu MVU izmantot globālās iespējas” (COM(2011)0702),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra ziņojumu “Regulatīvā sloga mazināšana MVU — ES regulējuma pielāgošana mikrouzņēmumu vajadzībām” (COM(2011)0803),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. februāra paziņojumu “Pārskats par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu”” (COM(2011)0078),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu “Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē” (COM(2010)0553),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu “Ieguldījumi darbavietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 30. maija atzinumu “Inovācijas plaisas mazināšana” (10),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 7. oktobra atzinumu “Pasākumi, ar ko atbalsta jaundibinātu augsto tehnoloģiju uzņēmumu ekosistēmu izveidi” (11),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0162/2016),

A.

tā kā kohēzijas politika ir galvenais instruments, kurš paredzēts ieguldījumiem izaugsmē un darbvietās Eiropas Savienībā un kura budžets laikposmā līdz 2020. gadam pārsniedz EUR 350 miljardus; tā kā kohēzijas politikas ieguldījumu taustāmie rezultāti var palīdzēt veidot reģionu pašreizējo un turpmāko izaugsmi dalībvalstīs;

B.

tā kā ekonomiskās un finanšu krīzes rezultātā daudzās dalībvalstīs ir paaugstinājušies nabadzības un sociālās atstumtības līmeņi, kā arī ilgtermiņa bezdarbs, jauniešu bezdarbs un sociālā nevienlīdzība un tāpēc mazajiem un vidējiem uzņēmumiem var būt svarīga un nozīmīga loma Eiropas atveseļošanā;

C.

tā kā Eiropas Savienībā 23 miljoni mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), kuri veido apmēram 99 % no visiem uzņēmumiem, sniedz nozīmīgu ieguldījumu ekonomikas izaugsmē, sociālajā kohēzijā, inovācijā un kvalitatīvu darbvietu izveidē, nodrošinot vairāk nekā 100 miljonus darbvietu, no kurām 2 no katrām 3 darbvietām ir izveidotas privātajā sektorā, un uzturot divkāršu nodarbinātības izaugsmes līmeni lielākos uzņēmumos; tā kā tikai 13 % Eiropas MVU ir iesaistījušies komercdarbībā un ieguldījumos globālajos tirgos;

D.

tā kā Eiropas MVU ir ārkārtīgi dažādi un ietver ļoti daudzus vietējā līmeņa mikrouzņēmumus, kas bieži darbojas tradicionālās nozarēs, aizvien vairāk jaunu tikko dibinātu uzņēmumu un strauji augošu inovatīvu uzņēmumu, kā arī sociālo uzņēmumu, kuri pievēršas konkrētiem mērķiem un grupām; tā kā šiem uzņēmējdarbības modeļiem ir atšķirīgas problēmas un tāpēc arī atšķirīgas vajadzības; tā kā Eiropas, valstu un reģionālo tiesību aktu vienkāršošana ir ļoti svarīga, lai padarītu kredītus MVU pieejamākus;

E.

tā kā MVU viegli pielāgojas pārmaiņām un spēj labi sekot tehnikas progresam;

F.

tā kā mikrokredīts, kas galvenokārt paredzēts mikrouzņēmumu vadītājiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par pašnodarbinātajiem, ir ļoti nozīmīgs, lai pārvarētu tradicionālo banku pakalpojumu pieejamības šķēršļus, un tā kā JASMINE (Vienotā rīcība mikrofinanšu institūciju atbalstam Eiropā) un EaSI programmas Mikrofinansēšanas un sociālās uzņēmējdarbības apakšprogramma var sniegt lietderīgu atbalstu, lai uzlabotu finansējuma pieejamību, tostarp sociālajiem uzņēmumiem;

G.

tā kā kohēzijas politika 2007.–2013. gada plānošanas periodā nodrošināja EUR 70 miljardu atbalstu MVU, izveidojot vairāk nekā 263 000 darbvietu MVU, un palīdzēja tos modernizēt, pastiprināti izmantojot IKT, piekļuves prasmes, inovāciju vai darba prakses modernizāciju;

H.

tā kā kohēzijas politika 2014.–2020. gada plānošanas periodā turpinās sniegt atbalstu MVU, dubultojot 2007.–2013. gada laikposmā sniegto atbalstu līdz EUR 140 miljardiem;

I.

tā kā tematiskais mērķis “uzlabot MVU konkurētspēju” (3. TM) ir viens no tematiskajiem mērķiem ar vislielāko daļu no kopējā finansējuma (13,9 %) un tam ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu kohēzijas politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

J.

tā kā MVU, kuri varētu saņemt līdzekļus no ESI fondiem, jo tie darbojas konkurences apstākļos un saskaras ar daudziem ierobežojumiem, tostarp skaidras naudas plūsmas ierobežojumiem, īpaši smagi ir skārusi noteikumu sarežģītība un nestabilitāte un ar tiem saistītais birokrātiskais slogs, it sevišķi tas, ka administratīvās izmaksas ir pilnīgi nesamērīgas ar piešķirto finansējumu, laiku finansēšanas pieteikumu izskatīšanai un nepieciešamību izsniegt līdzekļus avansā;

K.

tā kā tematiskās koncentrācijas ieviešana kohēzijas politikas plānošanā 2014.–2020. gada laikposmam izrādījās efektīvs instruments tādu darbības programmu izstrādei, kuras vairāk uzmanības pievērš investīciju prioritātēm, lai būtu pietiekami resursi reālas ietekmes panākšanai;

L.

tā kā Kopīgo noteikumu regulas 14., 16. un 29. pantā paredzētie partnerības nolīgumi un darbības programmas ir stratēģiski instrumenti, ar ko virzīt ieguldījumus dalībvalstīs un reģionos;

M.

tā kā MVU nodrošinās, ka līdz 2020. gadam rūpnieciskās ražošanas īpatsvars dalībvalstu IKP sasniedz vismaz 20 %;

N.

tā kā tikai neliela Eiropas MVU daļa patlaban spēj apzināt un izmantot iespējas, ko sniedz starptautiskā tirdzniecība, tirdzniecības nolīgumi un globālās vērtību ķēdes, un tikai 13 % no Eiropas MVU ir aktīvi darbojušies starptautiskā mērogā ārpus ES pēdējo trīs gadu laikā;

O.

tā kā MVU internacionalizācijas procesam būtu jābalstās uz korporatīvo sociālo atbildību, cilvēktiesībām un darba ņēmēju tiesībām un augstāko iespējamo vides aizsardzību, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un kvalitatīvu darbvietu skaita pieaugumu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.